VIDE UN ILGTSP ĒJĪGA ATT ĪSTĪBAVIDE UN ILGTSP ĒJĪGA ATT ĪSTĪBAVidZ1010

Doc. Jānis Za ļoksnis

KĀDU DZĪVI MUMS PAREDZĒJA 1900. GADĀMūsdienu tehnoloģiju att īstības tempi ir tik strauji, ka var apgalvot, ka mēs jau tagad dzīvojam nākotnē. Taču ne vienmēr tā ir bijis, t āpēc interesanti palūkoties, kādi nākotni mums paredzēja cilvēki, kas dzīvoja pirms 100 gadiem. Viens no šādiem pareģiem bija franču mākslinieks Žans-

Marks Kot ē ar savu kartiņu sēriju “Dz īve 2000. gadā”.

Elektriskā birste, kas pati tīra grīdu. Šis pareģojums, kā zināms, piepildījies ar uzviju.

Laukstr ādnieks tikai spaida pogas, bet mehanizēti agregāti novāc visu labību.

Mūsu laikam bija paredzēti ļoti nīkul īgi helikopteri.

Cik ērti, ja visa māja pārvietojas uz riteņiem ! Kaut kas neiedomājams, vai ne ?

Krievu „nostradami”, izr ādījās ļoti novatoriski – viņi paredzēja ierīces, kas

vienlaikus varēs pārraid īt gan skaņu, gan attēlu !

Grāmatas, kurās aprakstītā informācija pa vadiem nonāk smadzenēs, –par to taču sapņo ikviens skolēns !

Ilgtspēj īgas attīstības koncepcijaIlgtspējīgas attīstības koncepcija ir ne tikai viedoklis, kā cilvēcei kopumā un arī

konkrētai kopienai vai sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt uzskatu kopums par to, kāds sabiedr ības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu.

Ir jautājumi, kas svarīgi ikvienam cilvēkam, – kas ir mūsu esamības pamatā, kāda ir dzīves jēga ?

Bet ir arī jautājumi, kuru atbilde ir pamatā sabiedrības pastāvēšanai. Jau no vissenākajiem laikiem cilvēki ir tiekušies veidot savas organizācijas formas –

sabiedrību – tā, lai ne tikai nodrošinātu labumu to veidotājiem, bet arī spētu pastāvēt ilgtermiņā.

Savukārt no vēstures ir zināms, ka nereti valstis, kuras pretendējušas uz “tūkstošgadu” pastāvēšanu, ir sabrukušas dažu gadu desmitu laikā. “tūkstošgadu” pastāvēšanu, ir sabrukušas dažu gadu desmitu laikā.

Studiju kursa mērķis ir sniegt skatījumu par to, kādi varētu būt sociāli taisnīgas, vides kvalitāti saglabājošas sabiedrības pastāvēšanas principi.

Jārēķinās ar to, ka sabiedrības attīstībai pastāv ierobežojumi:• iedzīvotāju skaits,

• resursi,• piesārņojums,

• vides slodzes saistība ar iedzīvotāju skaitu uz Zemes,• eko-efektivitāte un produktivitāte,

• patēriņu noteicošie faktori…

IZAUGSMES VĒSTURE

• Mēs dzīvojam uz neparastas planētas. 4,5 miljardu gadu laikā tā ir nepārtraukti mainījusies – no kvēlojošas elles bez atmosfēras līdz mums pievilcīgai planētai ar kontinentiem un okeāniem ar skābekli atmosfērā, no kura sākotnēji nebija ne miņas.

• Kaut gan agrīnās dzīvības formas parādījās pirms vairākiem miljardiem gadu, mūsu sugas pirmo senču parādīšanās

• Kaut gan agrīnās dzīvības formas parādījās pirms vairākiem miljardiem gadu, mūsu sugas pirmo senču parādīšanās notika Āfrikā, pirms kādiem 200 000 gadiem.

• Izrādījās, ka šī jaunā suga spēj ārkārtīgi viegli adaptēties jaunā vidē un pārvietoties no viena kontinenta uz citu, izspiežot neandertāliešus un citas agrākās cilvēkveidīgās sugas.

• Pirms apmēram 10 000 gadiem tie jau bija kolonizējuši visus kontinentus, izņemot Antarktīdu.

Moderno cilv ēku priekšte ču agr īnie migr ācijas ce ļi

Pirmā veiksmīgā migrācija, iespējams labvēlīgāku klimata apstākļu dēļ, prom no Āfrikas notika pirms kādiem 60 000 gadiem. Tad jau šai sugai bija artikulēta valoda, zināmas

gara un prāta spējas, kā arī radošums. Izziņas (kognitīvās) spējas deva iespēju realizēties būtiskai transformācijai:

Pirmajai – Augš ējā paleol īta revol ūcijai . Tas atsevišķām sugas grupām deva milzīgas priekšrocības,

kas pārējiem deva iespēju vai nu mācīties un apgūt pieredzi, vai arī kļūt par zaudētājiem un pakāpeniski izzust.

Šie mūsu senie senči pārsvarā bija mednieki un augu vācēji, Šie mūsu senie senči pārsvarā bija mednieki un augu vācēji, kuri sistemātiski izmantoja dabas izejvielas un pilnveidoja medību rīkus.

Vēlāk radās arī vienkāršas rotas lietas, simboli un pat saskares tīkli, lai apmainītos ar iegūtiem produktiem un dabas materiāliem.

Pirms 10 000 gadu populācijā bija ap 4 miljoniem cilvēku, bet ietekme uz vidi – niecīga. Arī nākošajā laika periodā pirmatnējie cilvēki savai dzīves videi nenodarīja kaitējumu.

Galvenais mērķis pirmajām kopienām bija nodrošināt pietiekamu pārtikas daudzumu, bet to regulēja dabas ekosistēmu spējas. Vietējai populācijai bija tikai divas dabiskas iespējas – ciest badu vai migrēt. Otrā - Neol īta jeb Lauksaimniec ības revol ūcija

sākās ar augu kultivēšanu un savvaļas dzīvnieku pieradināšanu.

Tas bija perioda pirms apmēram 10 000 un 7 000 Tas bija perioda pirms apmēram 10 000 un 7 000 gadiem. Par tā laika notikumiem nav tiešas informācijas, tomēr ir skaidrs, ka cilvēki sāka aktīvi pārveidot vidi un piemērot to savām vajadzībām.

Iespējams tas notika nejauši nometot auglīgā zemē vai apmetnes tuvumā savāktās augu sēklas. Vēlāk cilvēki sāka apzināti audzēt savvaļas kviešus, rudzus, miežus…

Savvaļas kvieši,Savvaļas kvieši,Triticum baeoticum, Triticum baeoticum, Karadaga, Centrālā TurcijaKaradaga, Centrālā Turcija

Sākotnējā jaunās pārejas periodā mednieku-augu vācēju kopienas tikai daļēji palika uz vietas vai klejoja pārsvarā sezonālo apstākļu dēļ noteiktā teritorijā, pār kuru centās saglabāt kontroli. Kad pārejas periods beidzās un bija skaidri saprotams, ka jaunais dzīves veids spēj nodrošināt

vajadzības, kopiena palika uz vietas visu laiku. Lauksaimniecības revolūcijas pārmaiņas bija ne tikai jauns pārtikas sagādes un dzīvošanas

veids, bet arī jauna saimniekošana, uzlabojot laukkopības un lopkopības metodes. Savukārt lauku apūdeņošana deva papildu ražu, kuras saglabāšanai ilgākā periodā attīstījās

podniecība. Tas viss kopā lika pamatus jaunam dzīves veidam un zināmai darba dalīšanai. Labāka,

nepārtraukta un mazāk riskanta pārtikas iegūšana deva labumu arī veselības stāvoklim un nepārtraukta un mazāk riskanta pārtikas iegūšana deva labumu arī veselības stāvoklim un radīja priekšnoteikumus ķermeņa pārveidojumiem.

Palielinājās arī kopējā cilvēku populācija, tai dubultojoties pirmajā tūkstošgadē pēc pārejas perioda.

Tā rezultātā sāka veidoties lielākas apdzīvotas vietas – priekšteči vēlākajiem ciematiem un pilsētām. Sāka uzkrāties arī bagātība un paaugstinājās labklājības līmenis, kas izraisīja

zināmu sociālo noslāņošanos. Drošību sāka apdraudēt bruņoti konflikti un radās nepieciešamība uzlabot aizsardzības un

uzbrukuma ieročus. Pirms apmēram 5 000 gadiem sāka plaši izmantot varu un bronzu, iedzīvotāju skaits

palielinājās līdz apmēram 14 miljoniem un sāka veidoties pirmās pilsētas.

Çatalhöyük - Čatalhjujuka

Čatalhjujuka bija ciemats, kas atradās mūsdienu Turcijas teritorijā, dienvidaustrumu virzienā no valsts galvaspilsētas Ankaras.

Tā pastāvēja apmēram no 7500 līdz 5700 pirms Kr. un tur dzīvoja apmēram 2000 cilvēku.

Čatalhjujuka ir lielākā un vislabāk saglabājusies Neolīta laika pilsētas vieta.

Čatalhjujuka pirmo izrakumu laik ā

M īts par Bābeles torni senajā MesapotamijāPetera Brugela, Vecākā glezna, 1563.

Tad bija Dzelzs laikmets , bet visur pasaulē veidojās lauksaimnieciskas kopienas, kuras gan bija stipri atšķirīgas klimatisko apstākļu un arī zināšanu un pieredzes dēļ.

Pirms apmēram 2 000 gadiem cilvēku skaits uz planētas bija palielinājies līdz 200 miljoniem un turpināja augt, jo vēl bija pieejamas zemes pārtikas un biomasas ieguvei, tomēr nācās pārtikas un biomasas ieguvei, tomēr nācās rēķināties ar ilgtspējas uzturēšanu.

To ignorējot vai nezinot daudzas kopienas nespēja izdzīvot.

Risinājums bija jaunu teritoriju atklāšana, izpēte un kolonizēšana. Liela nozīme bija arī zinātnes attīstībai un Renesanses laikmetam.

Trešā - Rūpniecības revolūcija

Rūpniecības revolūcija bija pārejas periods uz jaunu ražošanas procesu laika posmā no 1760-jiem gadiem līdz 1840-iem gadiem.

Līdz pagājušā gadsimta beigām pasaules iedzīvotāju skaits ir palielinājies apmēram sešas reizes, pasaules ekonomika izaugusi apmēram 50 reizes, bet globālās oglekļa dioksīda emisijas bet globālās oglekļa dioksīda emisijas palielinājušās apmēram 500 reizes.

Neapšaudāmi, ka šāda strauja attīstība atstāja būtisku ietekmi uz dabas resursiem un vidi.

Kaut gan pasaulē pagājušajā gadsimtā pieauga mūža garums, samazinājās bērnu mirstība un analfabētisms, tomēr pasaules ekonomiskās attīstības radītā labklājība vairāk nonāca bagāto rokās.

Džeimsa Vata tvaika mašīna bija izgatavota no dzelzs, tās darbināšanai izmantoja akmeņogles un tā plaši tika izmantota Lielbrit ānij ā Rūpniecības revolūcijas laikā

Mūsu tūkstošgades sākums iezīmējās ar apmēram 1 % ļoti bagātu cilvēku un apmēram 57 % trūcīgo. Līdz ar to pasaulē ir saasinājusies nabadzības problēma un tās risinājums ir nepieciešams tālākajai attīstībai. Diemžēl modernās pasaules

iespējamie scenāriji, ņemot vērā procesu daudzveidību un sarežģītību, kā arī attīstības dinamisko raksturu, nespēj piedāvāt skaidru nākotnes redzējumu, kas

savukārt izraisa apmulsumu un pat bažas.

Negaidītas izmaiņas politiskā vadībā, globālās finanšu krīzes, pēkšņas epidēmijas, eitrofikācija, sausums, viesuļvētras un sabiedriskie nemieri ir tikai

dažas sekas, kas izriet no destruktīvas notikumu virzības. dažas sekas, kas izriet no destruktīvas notikumu virzības.

Bieži tā visa pamatā ir ilgtermiņa pārmaiņas, kas nerada sensācijas, bet ir ar spēcīgu ietekmi uz nākotni, piemēram vides degradācija, demogrāfiskie un sociāli ekonomiskie procesi, globalizācija, naidīgu saasinājumu un drošības

draudi.

Jāņem vērā arī pieaugošais satraukums par klimata pārmaiņām Dabas katastrofu un negadījumu skaits un intensitāte ne vien palielinās, bet jau sāk izmainīt mūsu

ieradumus un ietekmēt ikdienas dzīvi tūkstošiem cilvēku.

SOCIĀLĀS PĀRMAI ŅAS PASAULĒ

Lielās pārejas saistībā ar Lauksaimniecības un Rūpniecības revolūcijas norisēm nespēja mainīt cilvēku attieksmi pret vidi, ne arī attiecības pašu cilvēku starpā. Tomēr attiecības cilvēks-vide un cilvēks-cilvēks ir ļoti svarīgas pašreiz un arī

nākotnē. Šīs revolūcijas cilvēces vēsturi sadalīja trijās daļās: mednieku-augu vācēju sabiedrība,

agrārā sabiedrība,industriālā sabiedrība.

Šie trīs sabiedrību veidi būtiski atšķiras, jo bija radikāli atšķirīga attieksme pret citām sugām un apkārtējo vidi. Tomēr tie nebija secīgi attīstības soļi, visiem

atsakoties no agrāk ierastā un nepieciešamā. Vēl pašlaik pastāv nelielas mednieku-augu vācēju kopienas, piemēram,

Ju/'Hoansi Dienvidāfrikā (~ 34 000); ache Paragvajā (~1500); hadza Tanzānijā (~ 800); meriami Austrālij ā (~ 300).

Meriami jeb Torresa šauruma salinieki joprojām ir pirmatnēji mednieki-zvejnieki-augu vācēji, kas cauri tūkstošgadēm ir izdzīvojuši ģimeņu kopienās.

Hadza cilts vīrieši atgriežas no medībām

Tā kā nepastāv neizbēgama un secīga pāreja no viena veida sabiedrības uz otru, pastāv iespēja atgriezties iepriekšējā sabiedrības veidā, tomēr tas notiek ļoti reti, savukārt tieša pārlēkšana no mednieku-augu vācēju sabiedrības uz industriālo

sabiedrību ir neiespējama.

Jāatzīst, ka praktiski nav informācijas par agrīnās agrārās sabiedrības dzīves veidu. Tomēr var iztiek dažus apsvērumus - mednieku-augu vācēju sabiedrības bija pilnībā atkarīgas no tā, kas tika noķerts vai atrasts. Viņiem nebija iespēju uzkrāt kaut kādu

bagātību vai uzlabot savu labklājību.

Šo sabiedrību var raksturot kā egalitāru – pilnīgi vienlīdzīgu visiem tās locekļiem ar kopēju īpašumu (dzīves vidi), kopēju pārtiku un līdzīgu sociālo statusu.

Savulaik marksisti šādu sabiedrību apzīmēja kā „primitīvo komunismu”.

Kopienas bija nelielas un tās saistīja radniecība, tomēr darba dalīšana nebija izteikta. Apmaiņa starp indivīdiem balstījās uz savstarpīgumu ar uzsvaru uz neformālu

vadību, personu autonomiju, sadarbību, augstsirdību un līdztiesību. Ņemot vērā šīs iezīmes ir grūti saprast, kāpēc vēlāk kādam iegribējās to visu mainīt.

Agrārās sabiedrības sēja un novāca ražu – ražoja un uzkrāja pārtiku, kā arī varēja uzkrāt citas bagātības – darba rīkus, ieročus, greznumlietas, kas liecināja par

labklājības paaugstināšanos.

Parādījās iespēja palielināt kopienas iedzīvotāju skaitu, bet līdz ar to arī sākt darba dalīšanu un izmainīt sociālo struktūru.

Tomēr pēc kāda laika izveidojās stāvoklis, kad apmēram 90 % bija spiesti

AGRĀRĀ SABIEDRĪBA

Tomēr pēc kāda laika izveidojās stāvoklis, kad apmēram 90 % bija spiesti nodrošināt ar produktiem ļoti nelielu kopienas elitāru grupu.

Vēlāk sāka veidoties arī valdošā šķira un vairāk izglītoto slānis, kas kopumā lika pamatus jaunai sociālai kārtībai.

Lai saņemtu drošību un aizsardzību zemākajai šķirai nācās ieguldīt savu darbu, saražotos produktus un pakalpojumus. Kopumā agrārā sabiedrība bija zināmā mērā

stagnanta, nomākta, kurā dominēja zobens un māņticība.

Auglīgajās Rietumāzijas, Ēģiptes un Indijas zemēs sāka veidoties agrīnās agrārās kopienas

Pašreizējā, industriālā sabiedrība, raksturojas ar to, ka pārtikas ražošana vairs nav dominējošā darbība. Lielāko daļu produkcijas veido spēcīga un pastāvīgi tehnoloģiski augoša rūpniecība.

Atšķir ībā no agrārās sabiedrības, industriālās sabiedrības balsts ir nevis atsevišķas inovācijas, bet gan būtiski zinātniski atkl ājumi. Tikai ar to pal īdzību ir iespējams risināt sava jaunā laikmeta problēmas.

Atkl ājumi lauksaimniecības nozarē samazināja roku darba nepieciešamību, paverot iespējas to izmantot citās jomās. Agrāro laiku dal ījums slāņos, kas cīnās, lūdzas un strādā ir aizvietots ar viendabīgāku un kustīgāku

speciālistu populāciju.

Produktivit āte ir ārkārt īgi palielinājusies, kas likusi pamatus arī pastāvīgi mainīgai profesionālajai strukt ūrai.

INDUSTRIĀLĀ SABIEDRĪBA

Tas līdzsvaro instrumentāli efektīvus speciālistus ar augošā, paplašinošā un visaptverošā tirgus vajadzībām. L īdz ar to varas līdzsvars novirzās prom no laupošās valdošās šķiras uz liela mēroga ražotājiem.

Prasības indivīdiem diktē tirgus principi.

Agrāko īpašnieka-padotā sistēmu ir nomainījusi centralizēta un hierarhiska birokr ātija, bet valsts ir monopolizējusi likum īgas varas tiesības. Savukārt iedzīvotājiem relatīvi reti ir kaut kas j ādara piespiedu veidā.

Tomēr būtisks izņēmums ir starptautiski bru ņoti konflikti vai nepiekrišana (disidentiski, alternatīvi uzskati), vienpusēja politiska vardarb ība, organizēti noziegumi.

Leģitimit āti vairs nenosaka dievišķie uzstādījumi vai reli ģiskie rituāli, bet gan rituālizēta sacensība. Tās piemēri ir vispārējās vēlēšanas, īpašuma izsole vai darba piedāvājuma konkurss.

Rituālizēta sacensība darba vietā

No lielo transformāciju norisēm kļūst skaidrs, ka ir iespējamas arī būtiskas sociālas pārmaiņas, bet nākošās pārejas sabiedrība būs principiāli atšķirīga no tagadējās.

Iepriekšējās pārejas nenotika vienlaicīgi visā pasaulē. Arī nākošā pāreja, acīmredzot sāksies kādā vienā vietā, kur būs savijušies visi nepieciešamie priekšnoteikumi un radusies pārliecība, ka tas

dos ilgtermiņa priekšrocības.

Maz ticams, ka šāds pārejas sākums varētu tikt mākslīgi izplānots un īstenots. Vismaz, ne pilnīgs nākotnes redzējums, kāds varētu tikt sasniegts ilgstošā procesā. Neviens arī priekšlaikus nevar

saskatīt visu nākotnes kopumu, jo runāt ir viegli tikai pēc notikušā, kad viss ir kļuvis acīmredzams un saprotams.

Jārēķinās arī ar stāvokli, kad iedzīvotājiem un kopienām atbildīgās institūcijas un organizācijas piedāvā viedokli, kas tiek pasniegts kā absolūts un pašsaprotams, bet neatspoguļo patieso stāvokli

un ir pat maldīgs attiecībā uz nākotnes perspektīvām.

Reizēm pat tiek veidota aizsardzība, lai šāds viedoklis netiktu apšaubīts. Tas lielā mērā attiecas arī uz pašreizējām pasaules sarunām, kas nav pietiekami būtiskas.

Arī klimata pārmaiņu jomā, tai skaitā par oglekļa savienojumu emisiju tirdzniecību, piemērojot vispārīgos tirgus principus, lai mazinātu klimata pārmaiņas.

Kapitālisma tirgus dominējošie principi tiek reti pārbaudīti reālā procesu norisē un nav pārliecības, ka vēlamais efekts tiks panākts tālākā nākotnē.

Mūsu atrašanās vieta pārejas perioda skalā nav precīzi nosakāma, tomēr paliekot pašreizējās domāšanas veida un pazīstamo modeļu ietvaros, mēs varētu palikt zaudētājos pat ne tik tālā

nākotnē.

Tāpēc tagad ir ārkārtīgi svarīgi izprast iepriekšējo lielo pāreju sociālās izmaiņas, lai veiksmīgi varētu tās veikt mūsu pašu nākotnes labad.

Mēs esam iekarojuši paši savu planētu. Ne tikai tāpēc, ka esam iekārtojušies visos tās stūrīšos, bet arī tādā ziņā, ka arvien pastiprinām ietekmi uz visām planētas dzīvību nodrošinošām sistēmām.

Mēs esam nonākuši pat tik tālu, ka pašreizējo ģeoloģisko periodu apzīmējam par Antropocēnu, Mēs esam nonākuši pat tik tālu, ka pašreizējo ģeoloģisko periodu apzīmējam par Antropocēnu, tādējādi apliecinot, ka cilvēces darbība jau kļuvusi līdzvērtīga varenajiem ģeoloģiskajiem

spēkiem. Pašlaik mēs jau esam spējīgi uz būtiskām destruktīvām darbībām.

Cilvēki tūkstošgadu ceļos kopumā ir bijuši veiksminieki, kaut gan dažkārt maksa par to ir bijusi milzīga, ieskaitot arī civilizāciju bojā eju. Tomēr mēs vēl neesam apzinājušies un izpratuši, kā

atrisināt pašreizējās un arī nākotnes cilvēces problēmas.

Mūsu nākotne ir nenoteikta, bet pasaule ir dinamiska un sarežģīta. Mēs esam tikai cilvēki un nevaram paredzēt nākotni. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, ir nojaust, kas varētu notikt un ar kādu varbūtību, un kādas sekas tam varētu būt. Mums vajadzētu apkopot visas zināšanas un

pieredzi, lai pieņemtu optimālus lēmumus ilgtspējīgai nākotnei.

Iedzīvotāju skaita pieaugums ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi, bet tas ir acīmredzami būtisks faktors. Tas ir arī, ļoti iespējams, vecākais faktors, jo

veiksmīga bioloģiskā pielāgošanās cilvēku sugai ļāva vairoties un izklīst pa visu Zemi, ieņemot daudz un dažādās ekoloģiskās nišas.

Ļoti drīz, pat tik drīz, ka gandrīz vienlaikus, cilvēki sāka arī izgatavot darba rīkus un to izmantošanas tehnoloģijas (ieroči, metodes mājokļu būvniecībai), kā arī attīstīja kultūru

(valodas, dzīvnieku un augu audzēšana), kas kopā ņemot sistēmiski uzlaboja samērā bezpalīdzīgo cilvēka mazuļu izdzīvošanas rādītājus, bet tas palielināja mūža ilgumu un

izplatīšanās spējas. Virzoties strauji uz priekšu pa cilvēces vēsturisko laika skalu izdevās ļoti efektīva izaugsme

EKONOMISK Ā AUGSME

Virzoties strauji uz priekšu pa cilvēces vēsturisko laika skalu izdevās ļoti efektīva izaugsme un izplatīšanās. Cilvēki pārvietojās uz katru apdzīvojamu planētas nostūri un pat uz dažām ne

tik piemērotām, bet neapdzīvotām vietām. Meži un purvi pārvērtās par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotas vietas, bet vēlāk, pilsētas sāka aug kā sēnes.

Beidzot nelielu cilvēku grupu bāzes parādījās pat sasalušajos polos un kosmosa stacijās, kas riņķo ap planētu.

Cilvēku skaits palielinājās pastāvīgi, līdz ar patērēto dabas resursu pieaugumu, jo bija jānodrošina patēriņš, ražošanas rīki un mašīnas, kas gatavo vajadzīgas lietas, kā arī

jānodrošina prieku tie baudīšana. Bija nepieciešami izgudrojumi un inovācijas, bet rezultātā sākās konflikti ar vidi un tās

destrukcija.

Regulāri iedziļinoties cilvēces straujajā vēsturē, var redzēt, ka dažādos laikos ir bijuši svarīgi panākumi, mehānismu un tehnoloģiju attīstība, kas veicināja arvien pieaugošu un arvien produktīvāku resursu izmantošanu, lai uzlabotu cilvēku materiālās dzīves

līmeni. Mēs varam ieraudzīt Romiešu ceļus un akveduktus, Ķīnas un Mongolijas sistēmu

attīstību birokrātiskās pārvaldes organizēšanā un tirdzniecības vadībā, banku rašanos Renesanses laiku Itālij ā, kā arī nepārtrauktu zinātnes attīstību, tehnoloģiju izplatību, un

vēl daudz ko vairāk.Mums vajadzētu pamanīt enerģijas patēriņa palielināšanos, jo cilvēki iemācījās jaunus

veidus, kā pārvērst zemes garozā atrodamās vielas par siltumu un elektrību. veidus, kā pārvērst zemes garozā atrodamās vielas par siltumu un elektrību. Mēs esam liecinieki tam, ka strauji izplatās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, sablīvēšanās notiek tirdzniecības tīklu konsolidācija (sablīvēšanās), un – pieņemot, ka mēs zinām, kur meklēt – ka ir sācies patiesi fenomenāls naudas vairošanas pieaugums

un naudas plūsmu ap mūsu planētu kļūst arvien intensīvāka. Visas šīs parādības ir veicinājušas eksponenciālu cilvēku skaita palielināšanos, kas

savukārt palielina cilvēces darbības apjomu visās jomās. Šie procesi attīstās pa augšupejošu, pašuzturošos spirāli un rada priekšnoteikumus straujām izmaiņām.

Bet, kad tad augsme sākās ? Un kāpēc ?

1849. - 1972.: AUGSMES EKSPLOZĪVAIS GADSIMTS

Modernās "augsmes izaugsme" ir stāsts, kam nav precīza sākuma. Tomēr ir daudz izšķirošu pagrieziena punktu, piemēram, eiropiešu jūras braucēju atklājumi un

kolonizācija Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Eiropas feodālisma izbeigšanās, komerctirdzniecības valdību izveidošanās, kas izbrīvēja uzņēmējdarbības iemaņu attīstību

visu kārtu cilvēkiem un paātrināja jauno tehnoloģiju izplatību.

Šīs vēsturiskās virzības var tikt uzskatītas par augsmes cēloni, kā arī par ieguldījumu augsmes "efektu" pieaugumam, kas lika cilvēku populācijai izplatīties, meklējot un arī

pieprasot vairāk brīvības un labākas tehnoloģijas, lai uzlabotu savu dzīvi.pieprasot vairāk brīvības un labākas tehnoloģijas, lai uzlabotu savu dzīvi.

Bet kādā brīdī, augsmei bija "uzrāviens". Ja aplūko grafiskos datus, kas rāda pieaugumu iedzīvotāju skaitā, resursu izmantošanā, ražošanā, IKP, tirdzniecībā, ceļojumos, atkritumu

daudzumā, komunikāciju blīvumā un daudzās citās jomās, gandrīz visi rādītāji par ekonomikas izaugsmi pēdējo pāris gadsimtu laikā ir līdzīgi un uzrāda eksponenciālas

augsmes tendenci. Vispirms, ap1800-to gadu vidu visas līknes ir samērā lēzenas. Tad, ap 1950-iem gadiem ir samērā stāvs pacēlums, kas tālāk kļūs gandrīz vertikāls. Daudzas līknes, kas grafiki raksturo globālās izmaiņas, joprojām saglabā stāvo kāpumu. Zinātnieki, kas pēta šīs

tendences ir devuši tam nosaukumu "Lielais Paātrinājums".

EKSPONENCIĀLĀ AUGSME

EKSPONENCIĀLĀ AUGSME

Lai izprastu "Lielā Paātrinājuma" parādību, ir lietderīgi sasaistīt šos globālu sistēmu "uzrāviena punktus" ar reāliem notikumiem vēsturē. Kā paātrinātas ekonomiskās augsmes

mūsdienu izpratnē pirmo pagrieziena punktu un simbolisku "starta šāvienu", uzskata Kalifornijas „zelta drudzi” sākot no 1849. gada.

Kalifornijas zelta drudzim ir simboliski svarīga vēsturiska nozīme augsmes procesā, jo tas notika eiropiešu Amerikas ekspansijas beigas, ko daudzi vēsturnieki atzīst par brīdi, kad tika

"slēgtas robežas", galvenokārt attiecībā uz ASV, bet arī dažos gadījumos, par Eiropas kolonizācijas kustības beigām kopumā.

Pēc tam bija palikusi vairs visai maza planētas daļa (ar samērā mērenu un patīkamu klimatu) uz kurieni cilvēki, neatkarīgi no to izcelsmes, varētu migrēt. Gandrīz visus labākos biotopus uz kurieni cilvēki, neatkarīgi no to izcelsmes, varētu migrēt. Gandrīz visus labākos biotopus

jau labi aizņēmuši citi cilvēki.

Kalifornijas zelta drudzim bija svarīga loma arī tādējādi, jo tas iezīmēja pēdējo vēsturisko brīdi, kad cilvēki varēja doties uz jebkuru vietu, kur viņi varēja rakt zeltu. Zelts jau sensenis ir vēlamā valūta (maksāšanas līdzeklis) daudzās ekonomikas sistēmās, neatkarīgi no tā vai

pastāvēja citas valūtas sistēmas.

Citus resursus, sākot no naftas līdz kokiem un zivīm, bija jāpērk vai jāpārdod, tas ir, jāpārveido naudas formā, kas tika lietota konkrētā sabiedrībā, lai šie resursi dotu iespēja gūt

ekonomisku labumu. Plaša mēroga bartera darījumi bija pārāk sarežģīti, lai pārveidotu "mantu" par "naudu", tāpēc bija nepieciešams starpnieks – monetāra ekonomiskā sistēma.

Zelta skalošana un tīrrad ņiZelta skalošana un tīrrad ņi

Šādu transformācijas soli varētu izmantot arī "pārdodot" zeltu, bet praktiski tas bija nevajadzīgs, jo faktiski zelts bija arī nauda.

Līdzīgu ainu var vērot arī šodien, pie tam - vairākos veidos: • tādās valstīs kā Indija, cilvēki joprojām bieži izvairās no bankām un "valkāt savu naudu uz sava ķermeņa" - zelta aproces, kaklarotas, un citas rotaslietas. Centieni pārliecināt cilvēkus pārdot savu zeltu, un pārvērst to par monetāru bankas kontu sastop spītīgu pretestību, it

īpaši, starp nabadzīgajiem.• dažās valstīs valdības joprojām aktīvi meklē iespējas aicināt • dažās valstīs valdības joprojām aktīvi meklē iespējas aicināt

cilvēkus "likt zeltu bankā”, pārvērst par naudu, lai uzlabotu nācijas bilanci. Strīdīga zelta ieguves darbība tiek pielietota Rumānijā,

piemēram, Rosia Montana. • Pasaules finanšu tirgos zelts joprojām tiek izmantots ļoti īpaši (salīdzinājumā ar citiem metāliem un precēm). Kad akciju un

obligāciju tirgos rodas problēmas, cilvēki raugās uz zeltu kā stabilāku "uzkrājumu vērtību", atbilstoši vienai no klasiskās naudas

definīcijām.

Kaut gan zelta kā "naudas" izmantošana pastāv, Kalifornijas zelta drudzis iezīmēja galu vēsturiskajam periodam, kas raksturojās ar impērisku

paplašināšanos, balstoties uz zeltu, kā arī ar ekonomiski dominējošās Eiropas varas norietu.

Sākot ar Kolumba slaveno ceļojumu uz "Indiju" ar uzdevumu meklēt zemes, kas bagātas ar resursiem, kurus varētu izmantot, un starp tiem par zeltu vienmēr bija

vislielākā interese.

Vēlīnajos 1800-os gados, kad būtībā visas zemes jau aizņemtas, bet visi zelta un Vēlīnajos 1800-os gados, kad būtībā visas zemes jau aizņemtas, bet visi zelta un daudzi citi resursi jau bija sadalīti starp nacionālām valstīm, uzmanība visā

nopietnībā tika pievērsta procesiem, lai resursus izmantotu monetārās ekonomiskās aktivitātes celšanai.

Vēl viens veids, kā cilvēka darbības uzmanības centrs mainījās no tīras "augsmes", kad cilvēce izplatījās uz visas planētas uz "ekonomisko augsmi", bija

tas, ka no uzkrātiem izejvielu resursiem (zeme, zelts), izmantojot dažādus procesus tika iegūtas citas lietas, kas tika uztvertas kā jauna vērtība, ko varēja

pārvēst naudā.

IZAUGSMES SASTĀVDAĻA - ENERĢIJAProcess, apvienojot izejvielas ar darbaspēku un tehnoloģijām, lai „ražotu” naudu tika ievērojami

paātrināts saistībā ar enerģētikas un tehnoloģiju revolūciju. Pievienojot bagātīgajiem enerģijas avotiem - naftai, deggāzei un oglēm recepti, kā izmantot ogles

elektroenerģijas ražošanā, pasaules ekonomikai tika nodots spēcīgs jauninājums, lai radītu papildus vērtību, ko varēja monetarizēt.

Kokus varēja nogāzt ātrāk, lai iegūtu papīru, kas pārvērtās par avīzēm, bet tās pārdodot, pieauga iedzīvotāju izglītības līmenis. Kokvilna tika attīrīta un austa lielā ātrumā, kļūstot par audumu un apģērbu

pasaules arvien lielākiem modes pazinējiem un pircējiem.

Ap 1900-o gadu sākumu, automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām Ap 1900-o gadu sākumu, automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām ražošanas līnijām, kuru darbību nodrošināja un virzīja ļoti spēcīgas jaunās enerģijas formas.

Rūpnieciskās ražošanas process kļuva arvien efektīvāks pārvēršot rūdas par metāliem un pēc tam no metāliem ražojot preces daudzās formās un visāda veida mašīnas, kas, savukārt, varētu, izmantojot šo

pašu pieejamo enerģija veikt darbu arvien lielākā apjomā, par ko cilvēki bija gatavi maksāt arvien lielākas naudas summas.

Pasaules naudas reģistrācijas mašīnas pēkšņi sāka darboties bīstami ātri. Lai iegūtu šo naudu, arvien vairāk un vairāk cilvēku augošajos rūpniecības centros devās uz darbu, lai pārdotu savu laiku, bet

varētu iegādāties produktus, ko viņi paši vai citu rūpnīcu strādnieki saražoja.

Saites šajā ražošanas un patēriņa ķēdē bieži bija skaidri redzamas, piemēram, Henrijs Fords tā strukturēja savu uzņēmumu, lai viņa auto rūpnīcu darbiniekiem būtu pietiekami daudz naudas un tie

varētu atļauties nopirkt auto, kamēr viņi turpināja darbu, lai paspētu atmaksāt neizbēgamos aizdevumus.

Tomēr šajā procesā bija daudz problēmu un konfliktu, jo jebkurš ar v ēstures izpratni apveltītais atklāj procesa būtību. Strādnieku cīņas, noveda pie arodbiedrību rašanās, bet arī

pie briesmīgajiem un groteskiem trūkuma gadījumiem rūpnieciskajās pārtikas apgādes sistēmās. To1906. gadā. ir dokumentējis amerikāņu rakstnieks Aptons Sinklairs savā romānā

„Džungļi”.

Cīņa par varu, precēm, resursiem izraisīja asus politiskus strīdus un tas, zināmā mērā, bija priekšvēstnesis Pirmajam Pasaules karam. Savukārt karš pieprasīja

šausminošas izmaksas gan par cilvēkiem, gan par vidi. Diemžēl izrādījās, ka karš var būt diezgan pozitīvs notikums, raugoties no ekonomiskās augsmes perspektīvām.

Rūpniecības problēmas romānā un Čikāgas lopkautuvēs

Lai arī pastāv daudzi veidi, kā interpretēt gan Pirmā Pasaules kara un Otrā Pasaules Kara cēloņus un virzības faktorus, šīs 20. gadsimta pasaules mēroga mega-

katastrofas vismaz daļēji virzīja izaugsmes vēlme, bet par galvenajiem faktoriem, kas padara augsmi iespējamu: enerģija, zeme, izejvielas, tehnoloģijas, tirdzniecības un investīciju sistēma, ko visu pārvaldīja labi apmācīti, disciplinēti un čakli cilvēki.

Kaut gan par Pirmā Pasaules kara "izraisīšanu" lielākoties atceras erchercoga Ferdinanda slepkavību Sarajevā, faktiski kara virzība bija saistīta ar kontroles

iegūšanu par resursiem un tirdzniecības ceļiem starp tautām.

KARI IZAUGSMEI

iegūšanu par resursiem un tirdzniecības ceļiem starp tautām.

20. gadsimta Pasaules karus virzīja senie ieradumi, kas bija aprīkoti ar modernām tehnoloģijām un papildināti ar daudzkārt destruktīvāku impērijas veidotāju spēku. Šīs tehnoloģijas ir atkarīgi atkarīgas no piekļuves iespējām milzīgam daudzumam

enerģijas.

Iekšzemes kopprodukts, vienkāršākā izteiksmē, ir visu valstī notiekošo ekonomisko darbību monetāra izteiksme noteiktā laika periodā. Ja IKP skaitliskais lielums kļūst

lielāks, var teikt, ka notiek "ekonomiskā izaugsme", ja kļūst mazāks runā par "lejupslīdi", bet, ja lejupslīde turpinās ilgāku laiku, saka, ka ir iestājusies "depresija".

Praktiskiem nolūkiem un lielākajā pagājušā gadsimta daļā par IKP ir ticis ziņots pasaules sabiedrībai, to pat identificējot ar ekonomisko izaugsmi un tādējādi,

nosakot katras tautas progresa līmeni.

No formālā viedokļa, monetārās ekonomikas aktivitātes mērīšana sākās pagājušā gadsimta vidū, kad sāka runāt par "augsmes augsmi". IKP kā indikatoru sākotnēji radīja Amerikas ekonomisti, lai palīdzētu ASV valdībai tikt galā ar 1930-o gadu

ekonomisko depresiju. ekonomisko depresiju.

Tomēr tas izrādījās vēl jo vērtīgāks plānojot kara laika ekonomisko ražošanu. IKP ļāva valdībai atrast rūpnīcas, kas netika pilnībā izmantotas, lai nodrošinātu

maksimālu ražošanu. Atbilstoši ekonomikas vēsturnieku vērtējumam, Hitleram neizmantojot IKP (vai tam nebija līdzīgas kompleksas un efektīvas valsts

ekonomikas statistikas), tā rezultātā daudzas Vācijas rūpnīcas ražoja daudz mazāk nekā tās varēja. Tas noveda pie lielas un, iespējams, izšķirošas starpības starp divām

karā iesaistītām pusēm attiecībā uz tanku, lidmašīnu, bumbu skaitu, ko varētu izmantot viens pret otru.

Kari izaugsmeiKari izaugsmei

Pirmo un Otro Pasaules karu daļēji virzīja tā laika vērienīgā impēriju un nacionālo valstu ātras

ekonomiskās izaugsmes vēlme.

Impēriju veidošanās procesu, kas ierakstīts cilvēces vēsture, vienmēr ir vadījusi politiskās vīzija par nepārtrauktu un ātru ekonomikas paplašināšanos.

1914.–1918.

Pirmais Pasaules karš

Daži mūsdienu komentētāji interpretē galvenās kaujas darbības

Otrajā Pasaules karā (Japānas ekspansija Dienvidaustrumu Āzijas virzienā, Vācijas sirojumi Krievijā un

ASV pozīcijas nostiprināšana Atlantijas un Klusajā okeānā) ar

nepieciešamību kontrolēt galvenos resursus, piemēram, naftu.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka dziļā

ekonomikas depresija, ko piedzīvoja industrializētā

pasaulē 1930-os gados beidzās tikai ar industrializēto

valstu pārveidošanu par karu ekonomikām.

Kara vajadz ībām valsts invest ē milz īgas

summas, lai izstr ādātu summas, lai izstr ādātu jaunas tehnolo ģijas un

att īst ītu rūpniecisko ražošanu – l īdz ar to ikviens tiek iesaist īts

darbā.

1939.–1945.

Otrais Pasaules karš

Pasaules rūpniecības ekonomika turpina darboties kara laika režīmā līdz pat mūsdienām, ko apliecina gan "Aukstais karš", gan pavisam

nesenie "kari pret teroristiem".

Karš ir izr ādījies par vienu no veidiem, lai nodrošin ātu būtisku ekonomikas augsmi un tās “iekšzemes kopprodukta" palielin āšanos. IKP pats sevi izmanto k ā savdab īga veida

kara ieroci.

Trešais Pasaules Trešais Pasaules karškarš

??????

IKP izgudrotājs Simons Kuznets bija noraizējies, ka viņa izgudrojums varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to viņš ziņoja ASV Kongresam jau 1934. gadā, brīdinot, ka jauno valsts

ekonomikas statistiku nedrīkst izmantot, lai novērtētu kopējo tautas labklājību.

1960. gadā viņš rakstīja: " jāpatur prātā atšķirība iedalījumam starp augsmes kvantitāti un kvalitāti, starp tās izmaksām un atdevi, kā arī starp izaugsmi īstermiņā un ilgtermiņā ... ;

izvirzot mērķi lielākai augsmei, ir jāapsver „tieši kādai augsmei” un „kāpēc"”.

Tomēr IKP izgudrotāja brīdinājumi tika pilnībā ignorēti un tā kā pasaules finanšu un ekonomikas sistēmas auga, IKP kļuva par arvien nozīmīgāku esošās ekonomiskās sistēmas

panākums rādītāju. panākums rādītāju.

Starptautiskās finanšu līgumi un politiskās kampaņas koncentrējas uz izaugsmi. ANO rādītāji, kas atspoguļo valstu sociālekonomisko statusu, regulārie ziņojumi par IKP pieaugumu, valstu

plašsaziņas līdzekļi, kas faktiski slavina „augsmi kā parasti” un daudzu citu piemēru nepārtraukta un atkārtota izmantošana kalpo IKP dominantes nostiprināšanai un arvien dziļākai un dziļākai lēmumu pieņēmēju atkarībai no šī indikatora gandrīz visur uz mūsu

planētas.

Ja kāds izmanto tikai IKP datus kā uzvaras karogu, civilizācija droši virzās uz sabrukumu. Tikai meklējot un izmantojot vēl arī citus indikatorus, mēs saprotam, ka ekonomiskā augsme

rada augošas nepatikšanas.