erasmus

1987–2007

ERASMUS VEIKSMES STĀSTIERASMUS SUCCESS STORIES

2007

Grāmata izdota ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā,

Izglītības un zinātnes ministrijas un Eiropas Komisijas Mūžizglītības programmas atbalstu

Grāmatas sastādītājs

Akadēmisko programmu aģentūrawww.apa.lv

�

PriekšvārdsERASMUS — Eiropas Savienības programma, kas nodrošina Eiropas valstu sadarbību augstākās izglītības

jomā, — šogad svin 20 gadu Jubileju, 20 gadu veiksmes un panākumu. Šobrīd ERASMUS programmā piedalās 3153 universitātes no 31 valsts. Kopš programmas dibināšanas — 1987. gada — tajā piedalījušies apmēram 1,5 miljoni studentu.

Latvijā ERASMUS programma tika uzsākta 1999. gadā, kad tajā piedalījās 166 studenti no 13 augstskolām. Pašlaik Latvijas ERASMUS studentu skaits ir pārsniedzis 3000 un programmā piedalās 32 augstskolas, 2006./2007. aka-dēmiskajā gadā programmā piedalījās vairāk nekā 800 Latvijas studenti.

Atsaucoties aicinājumam atzīmēt Eiropas Savienības studentu mobilitātes programmas ERASMUS 20 gadu jubileju, daudzi ERASMUS dalībnieki no Latvijas bija atsūtījuši vēstījumus par savu ERASMUS pieredzi, ko mēs apkopojām šajā grāmatā. Latvijas augstākās izglītības iestādes piedalās ERASMUS programmā kopš 1999. gada. Arī tas ir ievērības cienīgs laika posms, pietiekams, lai dotu kādu atskaiti sev pašiem par programmas panākumiem Latvijā un Eiropā.

Viena no pirmajām asociācijām jeb tēliem, kas rodas, izdzirdot ERASMUS programmas vārdu, noteikti ir ceļo-jums — brauciens uz citu zemi, un neviens nenoliegs, cik ļoti labvēlīgu ietekmi uz cilvēka personību var atstāt ceļojums pats par sevi, nerunājot nemaz par studijām citā zemē. Visas mūsu maņas un sajūtas — saturieties! — piedzīvo pamatīgu sapurināšanu, kad topam izrauti no rutīnas un ikdienas, un pāri galvai paveras pilnīgi jaunas debesis un zem kājām — jauna zeme. Uzmanība, apķērība, uzņēmība un atvērtība, kā arī visas citas daudzās labās īpašības un talanti, kas mājās snauduļoja, tagad pārsteidz ne tik daudz apkārtējos, kā mūs pašus. Jūtamies kā atdzimuši no jauna, tikai — citā zemē un valodā. Daudzas lietas mācāmies no jauna. Patiešām, tā ir liela veiksme studentei un studentam doties ERASMUS studiju braucienā. Bet kāds tad būtu īsts panākums, kas sasniegts, pateicoties ERASMUS?

Filosofs Ludvigs Vitgenšteins vienu no saviem ievērojamākajiem pētījumiem noslēdza ar vārdiem, ka tie, kas sapratuši viņa sacīto, to atmetīs kā turpmāk nenozīmīgu, līdzīgi kā pametam kāpnes, kad esam pa tām pakāpušies (starp citu, tāpat kā Dezidērijs Erasms no Roterdamas, arī Vitgenšteins bija intelektuālis, kuram nācās pabūt daudz-viet Eiropā). Šajā kontekstā šķiet, ka ERASMUS programmas lielākais panākums gan Latvijā, gan arī visā Eiropā būtu sasniegts tad, ja programmas dalībnieki, atgriežoties mājās no studijām ārzemēs, neatgrieztos vairs rutīnā un ikdienā, bet sāktu būvēt jaunā un nebijušā pasauli sev apkārt, gūstot jaunus iespaidus no it kā sen zināmas ainavas, veidojot labākas attiecības un veicot nebijušus darbus. ERASMUS studiju brauciens ir kā labas, noderīgas kāpnes, pa kurām pakāpties un atjaunot savu radošo attieksmi pret pasauli. Tieši te sākas ERASMUS panākumu stāsts.

Visiem kādreizējiem ERASMUS studentu mobilitātes programmas dalībniekiem un tiem, kas vēl posīsies ceļam, vēlam novērtēt un neaizmirst ieguvumus no dalības programmā, lai vērstu tos par turpmākiem panākumiem. Paldies visiem, kas aprakstījuši ERASMUS programmas sniegto pieredzi, to prasmīgi izmantojot, panākumi ir garantēti. Liels prieks, ka esam visi kopā programmas jubilejas svinībās!

Akadēmisko programmu aģentūra

�

IVETA ĀBOLIŅA, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Freiburgas Izglītības universitāte (Pädagogische Hochschule Freiburg), Vācija

Mani sauc Iveta Āboliņa. Ir pagājuši jau gandrīz 10 mēneši, kopš man bija brīnišķīga iespēja ERAS-MUS apmaiņas programmas ietvaros studēt Vācijā, Freiburgas augstskolā.

Es gribu no visas sirds pateikties par šo iespēju veselu semestri būt laimīgai, radošai un ar dzīvi ap-mierinātai studentei! Un droši varu teikt, ka tie bija jaukākie mēneši manu studiju laikā!

Šajos mēnešos es papildināju savu vācu valodas vārdu krājumu, ieguvu jaunu pieredzi, noderīgas prasmes ģitārspēlē un mūzikā un jaunus draugus gandrīz no visas pasaules — Vācijas, Anglijas, Po-lijas, Čehijas, Ķīnas, Šveices, Āfrikas, Grieķijas... Bet lielākais ieguvums laikam saistīts ar mani pašu — tas bija laiks, kuru varēju veltīt tikai sev, un tieši šajā dzīves posmā man tas bija ļoti svarīgi. Ikvienam no mums laiku pa laikam rodas pārdomas par to, kāda ir mūsu dzīves jēga un mērķis, kādēļ mēs dzīvojam. Viesaugstskola, skaistā pilsētiņa un tās apkārtne, kā arī daba man bija galvenais iedvesmas avots, lai sakārtotu do-mas.

Es šajā laikā mainī-jos pati un mainīju savu attieksmi pret cilvēkiem, parādībām — pret visu to, kas notiek ap mani ikdienā. Guvu jaunas un vērtīgas

atziņas. Viena no tām ir ļoti vienkārša — nebaidīties un uzdrīkstēties sapņot, jo sapņi tiešām piepildās!

Dalība ERASMUS programmā ir ļoti ietekmējusi manu dzīvi, to es izjūtu joprojām. Ir apritējis vesels gads kopš tā mirkļa, kad kopā ar otru meiteni no Latvijas (Tatjanu Koroļenko) devāmies pretim vili-nošajam nezināmajam, bet nepaiet ne diena, kad es domās neatgrieztos viesaugstskolā. Varbūt kāds teiks, ka dzīvoju atmiņās — jā, savā ziņā tā ir taisnība, bet šīs atmiņas ir tik dziļi sirsniņā un joprojām tik dzīvas un gaišu emociju pilnas, ka tās dod man iedvesmu un sparu pašreizējai dzīvei!

Mans lielākais ieguvums ir tas, ko nevar izmērīt vai izjust cits, — tas, ko esmu pārdzīvojusi, pie­dzīvojusi, ko esmu iemācījusies tieši sev. Tās ir izjū­tas un pieredze, ko nevar atņemt neviens, bet kurā

varu dalīties ar citiem! Tā-pēc vissirsnīgākais paldies ERASMUS programmai par šo iespēju!

Es ļoti vēlētos atkal pa-būt Freiburgas augstskolā un varbūt... jā, es ticu, ka tāds brīdis atkal pienāks! Es vēlu ikvienam piedzī-vot tikpat daudz priecīgu un skaistu brīžu, jo dzīve piedāvā iespējas, mums tikai jāmāk tās saskatīt un izmantot! Un galve­nais — noticēt sev un ne-šaubīties!!!

�

Ich heiße Iveta Abolina. Ich studiere Musik (Gi-tarrspiel) in Riga. Es sind schon fast 10 Monate vergangen, seit dem ich die schönste Möglichkeit in Deutschland, an der PH Freiburg studieren durfte! Ich möchte mich von ganzem Herzen für die Mög-lichkeit durch das ERASMUS Programm bedanken, einen Semester lang die glücklichste, zufriedenste Studentin zu sein!

In diesen Monaten habe ich Erfahrungen verall-gemeinern, habe meinen Wortschatz der Deutschen Sprache erweitert, habe neue Freunde aus der ganzen Welt (Deutschland, Poland, der Schweiz, Griechenland, Afrika, England, China…) kennengelernt!

Ich habe meine Fähigkeiten in Gitarrespiel ver-bessert!

Doch die größten Erfolge sind mit mir selbst verbunden. Das waren die Monate, in denen ich viel Zeit für mich selbst benötigte, und genau diese Zeit war besonders wichtig für mich. Von Zeit zu Zeit hat jeder von uns Momente, in denen man viel über den Sinn, Ziel und Zweck des Lebens denkt. Man hat nie Sicherheit, ob man den richtigen Weg im Leben gewählt hat. Die Hochschule, die schöne Stadt und die Umgebung hatten eine starke Wirkung auf mich.

Ich konnte mit meinen Gedanken klar kommen. Ich habe mich selbst, meine Ansicht über die Menschen und alles was um mich passiert verändert. Ich hatte viele neue Gedanken im Kopf, und die wichtigste Erfahrung ist ganz einfach — man darf keine Angst aufkommen lassen und sollte immer Mut zum träu-men haben, weil — was am Anfang nur ein Traum ist, kann später Wirklichkeit werden!

Die Teilnahme im ERASMUS Programm hat mein Leben stark beeindruckt, das fühle ich immer noch! Schon mehr als ein Jahr ist vorbei, seit ich und Tatjana Korolenko eine weitere Studentin aus Lettland, nach Deutschland gefahren sind.

Doch kaum ein Tag vergeht, in dem ich nicht mit meinen Gedanken in Freiburg bin! Vielleicht gibt es Menschen, die sagen würden, dass ich in der Vergangenheit oder in Gedanken lebe, doch für mich sind diese Erinnerungen so tief im Her-zen eingeschlossen und bedeuten so viel, dass ich daraus immer noch Energie und Kraft für meine Arbeit schöpfe!

Die Erfahrungen und Überlegungen in dieser meiner Studienzeit, bewerte ich für mich selbst als sehr wichtig und möchte diese auch nicht missen.

�

Diese Gefühle kann mir niemand nehmen, ich kann sie nicht verlieren, aber ich kann sie mit anderen Menschen teilen!

Deswegen nochmals herzlichen Dank an das ERAS-MUS Programm für diese Möglichkeit!

Ich wünsche allen nachfolgenden Studenten auch derartig schöne Erfahrungen und Emotionen! Das Leben bietet uns Möglichkeiten, die wir nur bemerken und annehmen müssen. Das wichtigste ist — an sich selbst zu glauben und nicht zuzweifeln!

7

Es ļoti labi atceros 2006. gada 20. janvāri, kad ierados Odensē, Dānijā, lai kā ERASMUS studente sāktu studijas Tietgen Business College. Atzīšos, ka biju uztraukusies, jo pirmo reizi biju uz tik ilgu laiku prom no savas ie-rastās vides, ģimenes un draugiem.

Sākumā diezgan neierasti un sarežģīti bija tas, ka studijas notika angļu valodā. Tomēr nepagāja pat divas nedēļas, kad biju jau pieradusi pie studiju procesa. Dažus no priekšmetiem biju apguvusi jau Latvijā, un domāju, ka tagad spēju orientēties šajos priekšmetos gan latviešu, gan angļu va-lodā. Bija arī daži man jauni priekšmeti, piemēram, lo-ģistika un kurss par pasaulē pastāvošajām biznesa kultū-rām. Tos apgūt nebija prob-lēmu, jo pasniedzēji mācēja visu izskaidrot.

Man šķiet, ka grupā, kurā es studēju, nebija studentu vienīgi no Austrālijas un Ziemeļamerikas kontinenta. Es dzīvoju kopmītnēs, kurās bija studenti no daudzām valstīm. Savā starpā saru-nājāmies angļu valodā, bet bija arī studenti, ar kuriem es runāju franču valodā un arī krievu valodā. Lielākā daļa studentu bija ERASMUS apmaiņas programmas stu-denti. Kopā mēs pavadījām daudz laika. Mēs skatījāmies

pasaules čempionātu hokejā, svinējām svētkus, spēlē-jām dažādas spēles un rīkojām piknikus.

Kopā ar citiem studentiem es apceļoju Dāniju. Pro-tams, bez starpgadījumiem iztikt nevarējām. Man ir prieks, ka Dānijā, šķiet, ikviens iedzīvotājs runā an-gliski, jo citādi — es nezinu, kā mēs tiktu galā! Tāpēc par Dāniju un par pašiem dāņiem man ir saglabājies vislabākais priekšstats.

Pēc ERASMUS apmaiņas programmas es biju pār-liecināta, ka spētu ne tikai studēt citā valstī, bet

arī iziet praksi vai strādāt. Šī doma mani pamudināja pieteikties praksei citā val-stī un... šogad trīs mēnešus biju praksē Beļģijā, un tas vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību.

Kādu ietekmi ERASMUS laiks ir atstājis uz mani? Pirmkārt, šobrīd meklēju ma-ģistra studiju iespējas angļu valodā, jo esmu sapratusi, ka es spētu bez problēmām iejusties studiju procesā. Otrkārt, es atklāju jaunu aizraušanos — citu valstu kultūras iepazīšanu. Treš-kārt, man ir labs ieraksts manā CV. Ceturtkārt, zinu, ka, nokļūstot svešā vietā, spēju saglabāt vēsu prātu un adekvāti rīkoties. Un, piekt-kārt, kas nav mazāk svarīgi,

ANETE ABRAMENKOVA, Banku augstskolaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Tītgenas Biznesa koledža (Tietgen Business College), Dānija

�

man ir draugi vairākās Eiropas valstīs. Manuprāt, es varētu šo sarakstu turpināt un turpināt, jo ieguvumu ir daudz.

Es visiem iesaku izmantot ERASMUS apmaiņas prog-

rammu, ja pastāv tāda iespēja. Es ar smaidu atceros šo laiku un uzskatu, ka tas ir bijis viens no jaukākajiem manu studiju posmiem. Tā ir bijusi lieliska pieredze starptautiskā vidē.

I still remember very well, the 20th of January 2006, the first day when I arrived in Odense, in Den-mark. Two days later I started my studies in Tietgen Business College as an ERASMUS exchange student. I confess, I was worried, because for the first time in my life I was away from my home, family and friends for such a long time.

As studies were taught in English, it was quite unusual and complicated at the beginning. But in two weeks I managed to adapt to the study process. I was studying in an international group, and I think that the only continents that were not represented were Australia and North America. Some of the subjects I had already studied in Riga. So I learnt them one more time but this time in English. So now I think I can ori-entate quite easily in these subjects in two languages. Some of the subjects were new, for example, “Logistics” and “International Communications”. But there were no difficulties to understand these subjects because the lecturers could explain everything. When I was studying “International Communications” about the business culture of other countries, I found out that existing cultures of other countries is a really inter-esting subject for me.

I lived in an international students’ dormitory and we were mainly ERASMUS students living there. We were speaking English, but there were some students with whom I spoke French and Russian. We spent a lot of time together. We were watching World Championship in Ice hockey and Eurovision song contest, celebrat-

ing holidays and birthdays. We were playing different games and also having barbecues. That was exciting!

Together with other students we were traveling around Denmark. Of course, there were some inci-dents! It seemed for me that all Danes speak English, because they helped us with solving problems. And I am really happy for that, because I cannot imagine how we could have handled with these circumstances ourselves. Because of that I have the best impression about Denmark.

ERASMUS exchange programme gave me confidence that I could not only study but also have traineeship or work in other country. So I applied for a trainee in other country and this year I was in Belgium for three months as a trainee. And these three months proved that I was right.

How did ERASMUS time affect me? Firstly, I am look-ing for an international master degree, because I know I will not have difficulties in study process. Secondly, I have new interests — other countries cultures. Thirdly, I have a good record in my CV. Fourthly, I know that I can act adequately in a new unknown place. And fifthly, and that is not less important, I have a lot of friends in European countries. I think I could continue and continue this list, because I gained really a lot.

I advise everyone to use ERASMUS exchange pro-gramme if there is such a possibility. When I am think-ing about the time in Denmark, I am smiling and I think it has been one of my best study times so far. And it gave me a great international experience.

�

Man bija lieliska iespēja piedalīties SOCRATES/ERASMUS studentu apmaiņas programmā un studēt tiesības Mikolas Romeris universitātē Lietuvā no 2005. gada 29. augusta līdz 2006. gada 29. janvārim.

Man svarīgākie studiju kursi bija: starptautiskā cilvēktiesību aizsardzība, starptautiskās privātās tiesības, leģislatīvā kriminoloģija, tiesu funkcijas demokrātiskajā sabiedrībā. Ne mazāk svarīgi bija padziļināt arī savas angļu valodas zināšanas, tā-pēc izvēlējos juridisko angļu valodu. Apguvu arī lietuviešu valodas pamatus, kas man noderēja, gan dzīvojot Lietuvā, gan apmeklējot šo valsti vēlāk. Pa-rasti nodarbības notika nelielās grupās, pasniedzējs lasīja lekcijas par starptautisko situāciju un papildus sniedza informāciju par Lietuvas tiesību aktiem. Savukārt mēs semināros stāstījām par mūsu valstu tiesībām un praksi, salīdzinājām situācijas dažādās valstīs, diskutējām un meklējām risinājumus problēmām.

Studiju laikā apmek-lēju lekcijas un seminā-rus, kuros centos aktīvi piedalīties, uzstāties ar prezentācijām. Studenti bieži gatavoja prezen-tācijas par noteiktu te-matu. Pēc uzstāšanās tika uzdoti jautājumi un notika apspriešana ne-lielās grupās. Diskusiju laikā svarīgi bija pamatot savu viedokli ne tikai ar

pantiem, bet arī ar loģiku, mācēt lasīt starp rindām. Prezentācijas un tematu apspriešana, kā arī labvēlīgā atmosfēra grupā palīdzēja labāk saprast un atcerēties vielu. Diskusijas padarīja semināru interesantāku un veicināja citu viedokļa respektēšanu un prasmi skatīties uz situāciju no dažādām pusēm.

Starptautisko tiesību pētīšana un studentu pār-stāvēto valstu likumu un pieredzes salīdzināšana ievērojami paplašināja mūsu redzesloku. Juridiskās angļu valodas nodarbībās mēs apspriedām juridisko terminu rašanos un to atšķirības. Starptautiskajā cilvēktiesību aizsardzībā iepazināmies ne tikai ar sva-rīgākajiem dokumentiem, bet mēģinājām arī iejusties starptautisko tiesu un organizāciju «ādā», mācījāmies sastādīt pieteikumus un lemt par to pieņemšanu. Semināros par tiesu funkcijām demokrātiskajā sa-biedrībā apspriedām dažādu valstu procesuālos li-

kumus, tiesnešu ētiku un citus svarīgus tematus. Šeit iegūtās zināšanas man noderēja, apgūstot civilprocesu. Kriminolo-ģijā mani visvairāk pār-steidza informācija par motīviem, kas veicina sodīšanu, noziegumu kri-minalizēšanu, analizējām gan doktrīnas un likumus, gan cilvēku dabu. Mācījā-mies arī izvērtēt likuma lietderību un atbilstību tā mērķim, kā arī spēju atri-sināt to problēmu, kuras

TATJANA ANANIČA, Policijas akadēmijaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Mikolas Romeris universitāte (Mykolo Romerio universitetas), Lietuva

10

dēļ likums ir nepieciešams. Starptautiskajās privāt-tiesībās studenti gatavoja uzskatāmas prezentācijas, diskutēja, lasīja starptautiskos tiesību aktus.

Lietuvas universitātē gūtā pieredze man palīdzēja pilnveidot savas zināšanas, labāk orientēties ES tie-sībās ne tikai teorētiskajā, bet arī praktiskajā līmenī. Tas man palīdz sekmīgi un efektīvi strādāt Latvijā. Gatavojoties kārtējam semināram vai prezentācijai, es uzlaboju savas prasmes apkopot informāciju, lai spētu ātri izvēlēties svarīgāko un atreferēt zinātnis-kus tekstus. Bibliotēkā visvairāk informācijas bija par tiesībām, bija pieejamas arī dažāda veida vārdnīcas un elektroniskais katalogs, kas būtiski atviegloja mācību procesu svešvalodā. Brīvi bija pieejama arī interneta istaba un interneta kafejnīca, kur elektroniskā veidā varēja atrast visas konvencijas, varēja kontaktēties gan ar pasniedzējiem, gan ar draugiem un kursa biedriem, kuri gaidīja Latvijā.

Gan brīvajā laikā, gan gatavojoties semināriem, mēs nereti apspriedām ar tiesībām un sabiedrisko dzīvi saistītus jautājumus. Kaut gan dažreiz īsā laika sprīdī bija diezgan daudz jāizlasa, tā, tāpat kā dzīve kopmītnēs, bija ļoti laba skola.

Šis laiks Lietuvā bija ļoti aizraujoša pieredze, kas palīdzēja man kļūt patstāvīgākai. Bez studijām mēs

varējām sevi izpaust un iegūt vērtīgu pieredzi eks-kursijās, dažādos pasākumos, kuru laikā runājāmies ar studentiem no vairākām valstīm gandrīz par visu, ieskaitot kultūru, izklaidi, tradīcijas un, protams, tiesības. Lai mēs ātrāk adaptētos, sadraudzētos un iepazītu valsti, tika organizētas ekskursijas pa Viļņas vecpilsētu un uz Traķiem. Mēs apmeklējām Lietuvas Konstitucionālo tiesu, Viļņas pašvaldību un Lietuvas prezidenta pili, braucām uz kempingu pie Moletai ezera, kur satikām studentus, kas piedalās ERASMUS programmā citās Lietuvas augstskolās.

Mums paveicās, jo 1. septembrī sākās Viļņas Dienas, kuru laikā varēju vairāk uzzināt par pilsētu un tās kultūras dzīvi. Savukārt 25. novembrī notika Lietuvas Studentu savienības organizētās ERASMUS Dienas. Lai gan tās ilga tikai vienu vakaru, tā bija lieliska iespēja satikt jaunus interesantus cilvēkus un iegūt jaunas zināšanas, attīstīt komunikācijas prasmi, kura ir svarīga jurista profesijā, un, protams, tā bija arī angļu valodas prakse. Tagad man ir paziņas vairākās Eiropas valstīs, studiju laikā ļoti sadraudzējos arī ar meiteni no Latvijas.

Es esmu ļoti pateicīga un priecīga par to, ka man bija iespēja piedalīties ERASMUS apmaiņas programmā. Tā bija vērtīga pieredze.

I had a great possibility to visit Lithuania as an exchange student under SOCRATES ERASMUS pro-gramme to study law at Mykolas Romeris University from 29th August, 2005 till 29th January, 2006.

I decided that the most important and topical sub-jects for me were: International Protection of Human Rights, Private International Law, Legislative Criminol-ogy, Judicial Functions in Democratic Society. It was very important for me to expand also my knowledge of English, that’s why I chose Legal English. Basic Lithu-

anian lectures helped me in everyday life in Lithuania and when visiting that country later. Usually lectures were held in small groups and the professor described the international situation and supplied description with information from the Lithuanian legal documents. But during the seminar we were telling about law and practice in our countries, were comparing situations and problems in different countries and trying to find solution, we had a lot of discussions. Thus everyone usually made a presentation about one or several

11

topics, the rest of the students asked questions and discussed the main points after that. In seminars, that were especially popular among students we usu-ally worked in groups. During the discussion it was significant to substantiate opinion not only using law articles but also logic; we should know how to read between the lines. I tried to be active during lectures and seminars and to prepare presentations. Presen-tations, discussions and benevolent atmosphere in groups helped to understand and remember material, made seminar more interesting and taught to respect others’ opinion and look at the situation from different points of view. Research of international law and shar-ing experience and comparing law by students from different counties enriched my scope. We got to know about the origin and distinction of legal terms in Legal English course. Moreover, we tried play the role of international courts and organizations, learned how to form petitions and made decisions about petition approach in International Protection of Human Rights. The knowledge I got during the seminars of Judicial Functions in Democratic Society helped me studying Civil Procedure in Latvia. In Legislative Criminology I was surprised about motives that results in punish-ment, we tried to find out the real purpose of law and punishment when the law is necessary and effective. The experience I got during the ERASMUS programme helped me to improve my theoretical and practical knowledge according to European Union law that helped in studies and work in Latvia. While prepar-ing a regular seminar or presentation I improved my information generalizing skills, learned to get the main points quickly. In library there was all the necessary

information about law and a lot of vocabularies. The Internet room was also accessible; there we could find all the conventions and contact professors and friends who were waiting for us in Latvia. Although sometimes processing a lot of information during a short period of time was difficult, it was a great school! Living in a dormitory also was a real school of life, because I had never experienced something like that, it was very fascinating besides I became more independent.

Besides studying it was possible for us participate in excursions, different activities where we could discuss all subjects, including culture, traditions entertainment and of course law in different countries.

Everything was done in order to introduce us to the country. A lot of excursions were organized to Old Town of Vilnius, Trakai, Constitutional Court of Lithuania, Municipality of Vilnius, Presidency Palace of Lithuania, trip to Moletai Lake. On 1st September Days of Vilnius started and I got to know more about this nice city.

I participated also in ERASMUS Days in Lithu-ania which gave me a fantastic possibility to meet a huge amount of interesting and different people during one evening, so I developed my communication skills which is very important for a lawyer and improved and practised my English in Vilnius. Now I’m acquainted with a lot of people around Europe and even from Japan and the USA, we became good friends with one girl from Latvia, too.

I am really grateful and happy for having the pos-sibility to participate in the ERASMUS programme, it is a useful experience.

12

2003. gada maijā tiesību zinātņu studiju laikā Latvijas Policijas akadēmijā man pavērās iespēja pie-dalīties ERASMUS studentu apmaiņas programmā un studēt ārzemēs, proti, Vācijā (Hofā), Bavārijas ierēdņu specializētajā augstskolā. Šādas specializētās ierēdņu augstskolas ir izveidotas visās 16 Vācijas federālajās zemēs. Tajās tiek izglītoti studenti (ierēdņi) civildie-nestam valsts un pašvaldību iestādēs, tādēļ pamatā tiek apgūtas publiskās (īpaši administratīvās un ad­ministratīvā procesa) tiesības.

Tā kā arī Latvijas Policijas akadēmijā es studēju publiskās tiesības, vēlējos šo ERASMUS studentu apmaiņas programmas piedāvāto izdevību izmantot. Tikai tagad saprotu, ka tā bija pareizā izvēle gan ma-nām tālākajām studijām Latvijā, gan darbam valsts pārvaldē un tiesā.

Studiju procesā Vācijā piedalījos ļoti aktīvi un izmantoju visas šīs augstskolas piedāvātās iespējas, proti, apmeklēju gan administratīvo tiesību lekcijas, kas bija ļoti daudzveidīgas un aptverošas (būvniecības, ūdeņu, sociālās tiesības u. c.), gan arī citas lekcijas, piemēram, psiholoģiju un retoriku, kuru laikā varēja iegūt ne tikai teorētiskās, bet arī praktiskās iema-ņas, darbojoties komandā un uzstājoties auditorijas priekšā. Bieži gāju arī uz bibliotēku.

Vienīgās rūpes man sākotnēji sagādāja dažādie Bavārijas vācu valodas dialekti, kuros runāja pa-sniedzēji un pie kā man bija jāpierod. Sākumā likās, ka vācu valodu vairs galīgi nesaprotu, taču studiju beigās dažus dialektus biju pat apguvusi. Tas man bija patīkams izaicinājums.

Arī brīvajā laikā augstskolā bija daudz interesanta, piemēram, sporta nodarbības, studentu ballītes un

brīvdabas pasākumi augstskolas dārzā. Labākais, ko students ārpus studijām var iegūt ERASMUS studentu apmaiņas programmā, ir iespēja satikt citu valstu studentus. Es, piemēram, kopmītnēs dzīvoju kopā ar studentiem no Itālijas, Francijas, Polijas un Čehijas, ar kuriem varēju jauki pavadīt laiku.

Tā kā paši vācu studenti arī dzīvoja kopmītnēs un brīvdienās brauca uz mājām, tad kopā ar saviem grupas biedriem apskatīju viņu dzimtās pilsētas, piemēram, Minheni, Nirnbergu, Bambergu. Vienu reizi ar mašīnu bijām aizbraukuši pat ekskursijā uz Čehiju.

Savukārt profesionālajā ziņā Hofā pavadītais laiks man ir bijis neatsverams juridiskās vācu valodas un Vācijas administratīvo un administratīvā procesa tiesību apguvē. Pēc atgriešanās Latvijā bija jāraksta bakalaura darbs, kurā es izmantoju Vācijā gūtās iemaņas un zinātniskajā izpētē balstījos arī uz vācu tiesībzinātnieku darbiem.

Vēlāk es sāku strādāt administratīvajā tiesā par tiesneša palīgu un strādāju tur vēl joprojām (tagad — Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā). Tieši tagad Vācijā iegūtās zi-nāšanas man ir visnoderīgākās. Latvijā 2004. gada 1. februārī spēkā stājās Administratīvā procesa likums, kas ir izstrādāts, balstoties uz Vācijas administratīvā procesa likumu (VwfGV) un Vāci-jas administratīvā tiesas procesa likumu (VwGO), tādēļ Latvijas APL normu interpretācijā diendienā izmantoju minēto Vācijas likumu komentārus, Vā-cijas federālās administratīvās tiesas nolēmumus un tiesību doktrīnas atziņas, kuras ir iekļautas arī mūsu Senāta nolēmumos. Tādējādi veidojas

KRISTĪNE APERĀNE, Policijas akadēmijaERASMUS: 2002./2003. akad. gads, Bavārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālā augstskola (Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern), Vācija

1�

daudz kvalitatīvāka Latvijas administratīvo tiesu prakse.

Paralēli darbam veicu arī zinātnisko darbību un publicēju rakstus par administratīvo procesu. Arī šajā gadījumā izmantoju Vācijā iegūtās zināšanas, turklāt juridiskās vācu valodas zināšanas man noder citu projektu īstenošanā, piemēram, tagad sadarbībā ar

Tieslietu ministriju pētu Vācijas dokumentu piegādes likuma tiesisko regulējumu.

Esmu patiesi pateicīga ERASMUS studentu apmaiņas programmai, kas man deva iespēju studēt Vācijā un apgūt vācu juridisko valodu un Vācijas tiesību sistēmu praksē, kā arī iepazīt jaunus cilvēkus, ar kuriem kon-taktus uzturu vēl šodien.

Während des Studiums des Öffentlichen Rechts an der Polizeiakademie Lettlands, wurde mir im Mai 2003 die Gelegenheit gegeben am ERASMUS Studen-tenaustauschprogramm teilzunehmen und eine Zeit im Ausland zu studieren, zwar, in Deutschland (in Hof) an der Bayerischen Beamtenfachhochschule. Solche Beamtenfachhochschulen sind in allen 16 Bundes-ländern angelegt, in denen Studenten (Beamten) für den Öffentlichen Dienst in der Staats­ und Kommunal-verwaltung ausgebildet werden. Der Schwerpunkt an dieser Fachhochschule ist deswegen das Öffentliche Recht, insbesondere Verwaltungrecht und Verwal-tungsverfahrensrecht.

Da ich auch das Öffentliche Recht an der Polizei-akademie Lettlands studiert habe, wollte ich die vom erwähnten Programm angebotene Gelegenheit nutzen. Erst jetzt verstehe ich, dass diese Wahl sowohl für ein weiteres Studium in Lettland, als auch für meine weitere Arbeit in der Staatsverwaltung und im Gericht völlig richtig war.

Im Laufe des Studiums in Deutschland habe ich ak-tiv an allen da angebotenen Bereichen teilgenommen, nämlich, habe sowohl die Vorlesungen im Bereich Verwaltungsrecht (die sehr verschieden und umfang-reich waren — das Baurecht, das Wasserrecht, das Sozialrecht, u.a.), als auch andere – die Psychologie, die Redekunst, in denen wir nicht nur die theoreti-schen Kenntnisse erworben haben, sondern auch

praktizieren konnten, z. B., während der Arbeit in den Gruppen und die Präsentierungsfähigkeiten. Ich bin oft auch in die Bibliothek gegangen.

Die einzigen Sorgen, die am Anfang aufgetreten sind, waren die vielfältigen Bayerischen Dialekte, die die Lektoren gesprochen haben und an denen ich mich gewöhnen musste. Am Anfang habe ich gedacht, dass ich die deutsche Sprache nicht mehr verstehe, aber schon am Ende des Studiums habe ich einige von diesen Dialekten verstanden. Das war für mich eine angenehme Herausforderung.

Auch in der Freizeit gab es viel Interesantes zu tun, zum Beispiel, Sport, Studentenpartys und open air Veranstaltungen im Schulgarten. Das Beste, was man auβer des Studiums im ERASMUS Studentenaus-tauschprogramm erleben kann, ist die Möglichkeit andere Auslandsstudenten kennenzulernen. z.B., im Studentenwohnheim habe ich zusammen mit den Studenten aus Frankreich, Italien, Tschechien und Polen gewohnt, mit denen ich die Zeit einfach toll verbracht habe.

Da auch die deutschen Studenten in dem Studen-tenwohnheim wohnten und am Wochenende nach Hause gefahren sind, habe ich zusammen mit meinen Gruppenkameraden ihre Heimatstädte angeschaut, z. B., München, Nürnberg, Bamberg. Einmal haben wir sogar einen Ausflug nach Tschechien gemacht.

Einerseits ist mir die in Hof verbrachte Zeit für die

1�

Erlernung der deutschen Rechtssprache und der Erwerb des deutschen Verwaltungs­ und Verwaltungspro-zessrechts unersetzlich gewesen. Nach der Heimkehr musste ich die Bakkalaureusarbeit schreiben und schon da konnte ich die in Deutschland erworbenen Kenntnisse in der Praxis anwenden, weil ich in der Forschung der Arbeit viele deutsche rechtswissen-schaftliche Bücher genutzt habe.

Später begann ich im Verwaltungsgericht als Rich-terassistentin zu arbeiten, wo ich noch heute arbeite (jetzt in der letzten Instanz — im Senat für Verwal-tungsstreitigkeiten am Obersten Gericht Lettlands). Erst heute aufgrund der niedergelegten Gründe sind mir die mit dem ERASMUS Studentenaustauschpro-gramm in Deutschland erworbenen Kenntnisse am nützlichsten geworden. In Lettland ist am 1. Februar 2004 das Verwaltungsprozessgesetz in Kraft getre-ten, das auf der Bundesverwaltungsgerichtsordnung (VwGO) und dem Bundesverwaltungsverfahrensge-setz (VwVfG) basiert. Deswegen benutze ich in der Interpretation die Normen des Verwaltungspro-zessgesetzes Lettlands tagtäglich die Kommentare

der VwGO und des VwVfG, die Thesen aus Beschlüssen des Bundesverwaltungsgerichts und die deutsche Rechtsdoktrin, die ihrerseits in Beschlüssen unse-res Senats widerspiegelt wird. Deswegen wird eine mehr qualitative Judikatur der Verwaltungsgerichte in Lettland gebildet.

Neben meiner täglichen Arbeit befasse ich mich mit rechtwissenschaftlicher Arbeit, nämlich, ich verfasse Artikel über das Verwaltungsprozessrecht. Auch in diesem Bereich kann ich die in Deutschland erwor-benen Kenntnisse benutzen. Darüber hinaus kann ich meine deutsch Kenntnisse bei der Durchführung anderer Projekte nutzen, z.B., in diesem Jahr wird ein Forschungsprojekt in Zusammenarbeit mit Justizmi-nisterium geführt, wo ich das Bundesverwaltungszu-stellungsgesetz erforschen muss.

Deswegen bin ich in der Tat dem ERASMUS Stu-dentenaustauschprogramm dankbar, das mir die Möglichkeit gegeben hat, in Deutschland zu studieren, die deutsche Rechtssprache zu erlernen und viele neue Leute kennenzulernen, mit denen ich noch heute in Kontakt bin.

1�

Sapņi piepildās!

Iedomājieties — jūs esat dzimuši, dzīvojat un jums ir sapnis. Sapnis, kas parādījās jau pamatskolā, kad pirmoreiz saskārāties ar citu kultūru, un pēc tam tas nekad jūs neatstāja. Bet pēkšņi notiek brīnums. Vienā brīnišķīgā dienā šis sapnis piepildās! Un tad jūs saprotat, ka sapņi var piepildīties, un ticība tam paliek uz mūžu.

Tieši tā notika ar mani, un es esmu neaprakstāmi pateicīga liktenim, ka neatteicos no sava sapņa, un par to tas man atlīdzināja. Mans galvenais dzīves sapnis bija uz kādu laiku nokļūt Vācijā. Rīgā es esmu beigusi skolu ar vācu valodas novirzienu, esmu tur saņēmusi pat diplomu par labām vācu valodas zināšanām, lai būtu vieglāk iestāties kādā no Vācijas augstskolām. Bet notika tā, ka paliku Latvijā, ko arī nekad neesmu nožēlojusi. Sapnis palika... Taču liktenim ir savi likumi.

Es nekad neaizmirsīšu to laimīgo dienu, kad uzzi-nāju, ka mana dzīve pavērsīsies par 360 grādiem — esmu tikusi ERASMUS programmā, Vācijā, jaukā re-ģionā — Bavārijā. Manas acis mirdzēja no laimes, un sirds pulsēja tik ātri. Es gribēju aizbraukt uz Vāciju, jo šī kultūra man vienmēr ir bijusi tuva. Es zināju — ja aizbraukšu uz Vāciju, iegūšu daudz vērtīgu zinā-

šanu — gan kā cilvēks, kuram ļoti interesē starpkultūru komunikācija, gan kā topošais speciālists sabiedrisko attiecību jomā. Turklāt tā būs lieliska iespēja izmantot un uzlabot savas vācu valodas zināšanas.

ERASMUS studijas Vācijā atvēra man jaunus hori-zontus. Es satiku neiedomājami daudz citu kultūru pārstāvju. ERASMUS programma, pirmkārt, man iemācīja dzīvot multikulturālā sabiedrībā un saprast, kādi principi tur valda. Manuprāt, tā ir vērtīga pieredze cilvēkam, kurš vēlas gūt panākumus ne vien savā valstī, bet arī citās Eiropas zemēs. Otrkārt, es beidzot saskāros un iepazinos ar īsto vācu kultūru. Šīs zināšanas tagad palīdz man dažādos ar Vāciju saistītos starptautiskos projektos, kuru īstenošanā es piedalos.

Taču mans galvenais ieguvums no ERASMUS prog-rammas ir māksla būt iecietīgai. Bez iecietības nav iedomājama attīstīta un demokrātiska sabiedrība Eiropā, uz kādu tiecas arī mana valsts. Esmu pārlie-cināta, ka šī nenovērtējamā pieredze palīdzēs man pozitīvi ietekmēt Latvijas iedzīvotāju izpratni par starpkulturāliem un globāliem procesiem Latvijā un līdz ar to palīdzēs man darīt manu valsti labāku un laimīgāku. Tas pašlaik ir mans galvenais sapnis. Šis sapnis var būt ilgs kā dzīve, bet paldies ERASMUS programmai par to, ka sapņi tomēr piepildās!

ANASTASIJA BELOSTOCKA, Rīgas Stradiņa universitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Bambergas universitāte (Otto Friedrich Universität Bamberg), Vācija

Your dreams come true!

Imagine that you were born, you live your life and you have a dream — a dream that was born in you since the first school day, since the first moment you

met another culture and since that it has never left you. But suddenly a miracle happens. One beautiful day your dream comes true! Then you understand that dreams can come true and your belief in that exists always.

1�

It happened with me exactly like that. I am very thankful to the destiny that I did not refuse my dream and I was rewarded for that. Before that my main dream of life had been going to Germany for some period of time. I finished school with German being the first foreign language; I got a diploma that would allow me to enter easily any of universities in Germany. But it happened that I stayed in Riga and I was happy about it but my dream kept being only a dream…The destiny has its own rules.

I will never forget that beautiful day, when I got to know that my life would turn for 360° degrees — I got the ERASMUS scholarship for studies in Germany, in a very lovely place in Bavaria. My eyes were shining with happiness and my heart was beating as fast as it had never beaten before. I wanted to go to Germany because this culture has always been parallel to me. I knew that if I went there, I would learn many useful things for my personality because I am interested in the intercultural communication, and as a becoming specialist in the Public Relations area I would have an opportunity to realise my knowledge of German language and to improve it.

Germany has opened new horizons to me. I met so many representatives of different cultures, ERASMUS students from all over the world. I had a perfect opportunity to live in a multicultural society and understand the leading principles of that life. I think it is the most valuable experience for the person who wants to gain success in Europe. Finally I experienced what a real German culture was and now I understand it much better and that helps me in different international projects with Germany, in which I take part. But the main benefit I gained from the ERASMUS programme is the tolerance principle, without which it is impossible to develop and live in a democratic society in Europe, to which my country strives to turn. That is why I am sure that this valuable experience will help me to influ-ence positively the understanding of inhabitants in Latvia about intercultural and global processes and that it would help to make my country better and happier, which is my dream now. The fulfilment of this dream can be as long as my life, but now thanks to the ERASMUS programme I know that dreams come true!

17

ERASMUS: noslēdzošais datums — nezināms

Divdesmit sešu stundu skrējiens pāri Eiropai, lai sasniegtu vairāk nekā 2200 km tālo Milānu, — tāds bija sākums. Plašas, saules pielietas autostrādes un smaidīgi cilvēki — tāds bija pirmais iespaids. Un tad bija četri ERASMUS mēneši, kuri kalendārā teorētiski beidzās pagājušā gada decembrī, lai gan manā realitātē «ERASMUS beigu termiņš» vēl nav noteikts.

Es braucu mācīties ekonomiku, bet tiku pie dzī-ves pasniegtām privātstun-dām autobraukšanā pa Itāli-jas šaurajām un izlocītajām ieliņām. Es devos mācīties arī inženierzinātni, bet uzzināju, ka punktualitāte nebūt nav ne-pieciešama dzīves sastāvdaļa. Es vēlējos apgūt itāliešu valo-das pamatus, bet atklāju — ja vēlos saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem, citu valodu eksistence man jāizmet no galvas. No visiem iepriekš izspēlētajiem notikumu scenārijiem un maniem sapņiem ir piepildījies tikai viens — ERASMUS ir kļuvusi par pašu neaizmirsta-māko manas dzīves pieredzi.

Protams, varētu stundām runāt par krāšņo dabu, stāvajām klintīm, dzidrajiem ezeriem un plašajiem olīvkoku laukiem Itālijas ainavā, tos ieraugot, elpa aizraujas un cilvēks pēkšņi sajūtas maziņš attiecībā pret apkārt valdošo majestātiskumu. Varētu runāt par gadsimtiem vecajiem kultūras pieminekļiem un apbrīnojamo arhitektūru, kas, gluži kā dievišķas ma-

ģijas apburta, ir saglabājusies tieši tāda pati kā pirms vairākiem gadu simteņiem. Visus šos brīnumus neviens sevi cienošs tūrists nepalaistu garām nenovērtētus, bet, lai gan tas viss ir neatņemama Itālijas sastāvdaļa, daudz svarīgāki ir cilvēki, kas dzīvo šajā fantastiskajā, prātam neaptveramajā dabas un arhitektūras piemi-neklī — Itālijā.

Ne tikai redzēt, bet arī piedzīvot — tā ir iespēja, ko dod ERASMUS. Tikai dzīvojot Itālijā, ir iespējams uzzināt, ka ziemeļitālietis no dienviditālieša atšķiras tikpat ļoti kā balets no tango un ka vārdus «pica»

un «pasta» nekādā ziņā ne-drīkst teikt vienā frāzē ar vārdu «kečups», kur nu vēl lietot šos produktus vienlai-cīgi uzturā. Tikai katru dienu iepērkoties veikalā, ir iespē-jams novērtēt to atvērtību un patieso sirsnību, ar kādu pret apmeklētājiem izturas kasieres.

Vēli vakari Itālijā nav domāti, lai dotos uz čuču-muižu, bet gan lai kādā no neskaitāmajām kafejnīcām vai bāriem draudzīgi papļāpātu ar draugiem par dzīvi. Un ir nepieciešams sakopot visu uzmanību, lai izprastu itāliešu radītos birokrātijas līkločus. Šīs un neskaitāmas citas smalkās un nozīmīgās detaļas var uzzināt, tikai dzīvojot konkrētā valstī, un šādu iespēju man dāvāja ERASMUS.

Nē, ERASMUS nav vienas vienīgas izpriecas. Arī tik atšķirīgā valstī kā Itālija ir cītīgi jāmācās, lai nokār-totu eksāmenus, tikai paši profesori uz svarīgu testu ierodas ar stundas nokavēšanos. Arī Itālijā ir smagi

ZANE BĒNIĶE, Rīgas Ekonomikas augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Karlo Kataneo universitāte (Università Carlo Cattaneo LIUC), Itālija

1�

jāstrādā, lai sasniegtu sa-vus mērķus, tomēr dzīve ir domāta, lai to arī izbau-dītu, ne tikai akli skrietu rutīnas ritmā. Arī Itālijā pastāv noteikumi un re-gulas, tikai katrs tos inter-pretē un ievēro saskaņā ar savu oriģinālo pieeju. Izprast un pieņemt atšķi-rības, meklēt un balstīties uz līdzībām — šīs divas mācības man sniedza ERASMUS.

Dzīve ārzemēs — jā, tā piedāvā neatkārtojamu daudzveidību un neskaitāmus jaunumus, tomēr ERASMUS tam visam klāt vēl dāvā multikulturālu un krāšņu vidi, ko rada studenti no daudzām pasaules valstīm. Studenti, kuri, tāpat kā es, dodas pretī nezināmajam un saskaras ar jaunas vides mestajiem izaicinājumiem.

Cilvēki var dzīvot arī citādi — to liek saprast ERASMUS. Nevaru teikt, ka labāk, nedz arī, ka sliktāk, tomēr citādi. Arī vērtības var būt citas, un tas, kas mums liekas pats būtiskākais, citiem var šķist triviāla dzīves sastāvdaļa. Domu gaita var būt citāda, dažreiz, mūsuprāt, pilnīgi neizprotama, dažreiz — pārsteidzoša.

Labāk izprast citus, būt tolerantākai un pieņemt dažādību, būt patstā-vīgai un meklēt oriģinā-lus risinājumus jebkurai dzīves situācijai — tās ir lietas, ko man iemācīja ERASMUS. Novērtēt pa-saules un cilvēku daudz-veidību — tie ir būtiski jaunieguvumi, ko man deva ERASMUS.

Rudenī turpināšu stu­dijas maģistrantūrā Inže­nierzinātņu fakultātē —

atkal Itālijā, atkal tajā pašā multikulturālajā univer-sitātē, kur pavadīju pagājušo rudeni. Protams, šie divi gadi saules pielietajā dienvidu zemē būs citādi nekā tur jau pavadītie četri mēneši. Toreiz ERAS-MUS man parādīja, cik dažāda var būt pasaule, ka zināšanu daudzumam un daudzveidībai nevar būt robežu. Šobrīd vēl arvien turpinu atklāt ko jaunu, un apkārtējā daudzveidība man palīdz kļūt iecietīgākai un atvērtākai pret līdzcilvēkiem. Es apzinos, ka man priekšā vēl ir tāls ceļš ejams. Tādēļ vēl arvien, vēl arvien varu teikt, ka nē — mans ERASMUS vēl nav beidzies.

ERASMUS: ‘expiry date’ — unknown

A twenty six hour race across Europe in order to reach the more than 2200 km distant Milan — that was the beginning. Smiling people and wide highways all filled with warm sunrays — that was the first impression. And then followed the four months of ERASMUS that according to the calendar ended last

December. Nevertheless, in my reality the expiry date is not yet stated.

I went to study economics, but received ‘private lessons’ in ‘driving along small and windy streets of Italy’ taught by life itself. I also started off for studies in engineering, but instead found out that punctuality was not an essential or a significant trait of character. I desired to master the basics of Italian, but learnt

1�

that if I had a wish to communicate with the locals, it would be the best to forget the existence of all other languages. Of all the role­plays and possible scenarios I had played about before leaving only one has come true — ERASMUS has become the most unforgettable experience of my life.

Surely it is possible to spend hours talking about the magnificent nature, impressive mountains, sky­blue lakes and vast olive tree fields, which once seen makes a person feel humble in front of the ubiquitous mightiness. Surely we can talk about the astonishing architecture and the ancient cultural monuments that have been there for ages but due to some divine and marvellous magic are left unharmed by the might of centuries. None of these miracles would also be left unheeded by any self­respecting tourist and although they do compose an in-tegral part of Italy, the people and culture of the people living in this fan-tastic and unfathomable state­monument named Italy, are of the greatest value.

Live, not only see — this is an opportunity pro-vided by ERASMUS. Only living the Italian culture, it is possible to find out that the southern Italians differ from the northern Italians as much as ballet from tango. Only by be-ing there every day it is feasible to learn that the words ‘pizza’ or ‘pasta’ by no means can be used to-gether in the same phrase

with the word ‘ketchup’, and least of all these prod-ucts can be consumed together. Only by doing daily shopping it is possible to value the openness and true sincerity of the clerks in the shops. Late nights are not meant for sleeping, but instead are meant to be spent chatting with friends in one of the countless cafés or bars. And it is necessary to gather all one’s wits to understand and find the right way through the cobwebs of Italian bureaucracy. These and many more are the subtle yet so essential details that can only be perceived by ‘living it’, and that is what ERASMUS has allowed me to do.

No, ERASMUS is not all just fun. Also in a foreign country as diverse as Italy it is necessary to study hard, in order to pass the exams; however there the profes-sors have a tendency to arrive up to an hour late for the

test. Also in Italy diligent work is needed to reach one’s goals, nevertheless, the process of valuing the life per se, instead of pure pursue of career and never­ending routine is valued more. Also in Italy there are laws and rules; still each citizen has a ten-dency to interpret them in his own way. Learn and accept the diversity; seek and enhance simi-larities — both are lessons taught by ERASMUS.

Life abroad — yes, it does offer inimitable va-riety and infinite novel-ties, however it is ERAS-MUS that in addition furnishes a splendid and

20

multicultural environment, enhanced by countless students from various countries; students who just like me have gone towards the unknown and faced the challenges of a new environment.

People can live in a diverse way — this is a lesson taught by ERASMUS. I cannot say better, nor worse, but diverse. Also the values can be different and the things seemingly of the utmost importance to us might be trivialities to the others. The way of reasoning can vary and according to our experiences the way of the others can sometimes seem to us as incomprehensible and amazing. Being more tolerant and understand better the fellow people — these are the things that ERASMUS has taught me. Being independent and finding origi-nal solutions for every life situation — these are the concepts taught by ERASMUS. Valuing the diversity

of the world and its people — these are significant acquisitions I have obtained from ERASMUS.

I shall continue my studies for the master’s degree in engineering in autumn. And again, it will be in Italy, and again it will be the same multicultural university where I was last fall. Surely, the following two years in the sunlit southern country shall be diverse from the four months I already spent there. Then ERASMUS showed me how diverse the world can be and that there is no limit to the variety and quantity of knowledge. Now I am still continuing to discover new things and the ambient diversity helps me in becoming more tolerant and open, and I do realize that there is still a long way to go. For these reasons I still can say, that my ERASMUS has not yet finished.

21

Piedalīties vai palikt ārpusē?

Piedalīties notiekošajā vai palikt aiz stikla skatloga un noskatīties, kā notiekošajā piedalās citi? Ir studenti, kas nepārtraukti piedalās starptautiskās apmaiņas programmās, konkursos, projektos, konferencēs, stu-dentu rīkotajos pasākumos un svētkos, izcīna balvas un stipendijas, apmeklē visdažādākās izstādes un forumus, ceļo pa pasauli, gūst pieredzi. Tie ir jaunieši, kas «nestāv malā», bet aktīvi iesaistās dažnedažādās aktivitātēs, vienmēr cenšoties atrasties notikumu virpulī. Un ir studenti, kas tikai noskatās no malas ar pārliecību, ka viņus no «tiem citiem» šķir pārāk liels attālums. Tie liekas tikpat tāli un nesasniedzami kā televizoru ekrānos redzamie varoņi. Lai pārvarētu attālumu un nokļūtu «otrā skatloga pusē», šiem stu-dentiem visbiežāk trūkst tikai neliela iedrošinājuma. Viens no iespējamiem katram studentam pieejamiem atspēriena punktiem ir ERASMUS programma — tā ir iespēja ikvienam aktīvam studējošam jaunietim nokļūt notikumu «epicentrā».

No savas pieredzes zinu, cik vilinoša šķiet tā «otrā puse», kur tu pats esi sava veiksmes stāsta rakstnieks, un cik skumji ir palikt malā, vērojot citu panākumus. Tāpat zinu, ka ERASMUS programma sniedz neatkār-tojamu iespēju no skatītāja kļūt par dalībnieku. Jo, kad beidzot esi ticis «otrā pusē», skatītājam ierastā viendimensijas bilde pēkšņi pārvēršas par daudz-dimensionālu telpu tev apkārt. Tā piedāvā jaunas iespējas un jaunu pieeju, cita mēroga pieredzi, cita līmeņa notikumus, citādu krāsu iespaidus, idejas, kas dzimušas atšķirīgā radošajā augsnē, zināšanas, kas balstītas uz viedokļu daudzveidību, un, protams,

apziņu, ka pasaule ir plašāka un viss var būt citādāk, nekā tu esi pieradis domāt. Citiem vārdiem — tā pie-dāvā visu, kas likās tik tāls un nesasniedzams, stāvot stikla skatloga ārpusē.

Aizbraucot apmaiņas programmā uz Venēciju, es iepazinos ar daudziem interesantiem, tālredzīgiem un mērķtiecīgiem cilvēkiem, no kuriem savukārt uzzināju par iespējām, par kurām nebija informācijas Latvijā. Uzzināju, ko, kur un kāpēc izvēlas studēt citi Eiropas jaunieši, un, vēl jo vairāk, ieguvu informāciju par tādiem izglītības virzieniem un tendencēm, par kuru eksistenci, dzīvojot Latvijā, man vispār nebija ne mazākās nojausmas. Turklāt unikālas tikšanās veido unikālus sakarus, kas savukārt var sniegt unikālas nākotnes iespējas. Tādā veidā es pati veidoju savu unikālo iespēju un sakaru ķēdi, kas paplašinājās ar katru cilvēku, ko satiku, ar katru viedokli, ko dzirdēju, ar katru notikumu, kurā iesaistījos. Nodrošinot labu startu, ERASMUS programma ir vērtīgs ieguldījums savu iespēju un sakaru ķēdes izveidei.

Protams, ERASMUS programma nespēj sniegt atbil-des uz visiem studentus satraucošajiem jautājumiem par turpmākajām studijām un karjeru, un gaidīt, ka piedalīšanās tajā automātiski nodrošinās veiksmīga cilvēka statusu, ir visai muļķīgi, jo saskatīt iespēju apkārt notiekošajā ir tikai paša spēkos. Bet pieredze, idejas un sakari, ko sniedz ERASMUS programma, ir kā bruģakmeņi, ar ko pats klāsi savu veiksmes ceļu. Turklāt šīs iespējas nebeidzas ar strupceļu, un, programmai beidzoties, tās tikai aug un attīstās visos iespējamos virzienos. Tādējādi, atgriežoties mājās, šī pieredze atgriežas ar tevi nevis kā papildu rindiņa tavā CV, bet kā turpinājums tavām iespējām. Galu galā,

MARINA BEREZOVSKA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Venēcijas universitāte (Universita Ca’ Foscari Venezia), Itālija

22

ja es nebūtu piedalījusies ERASMUS programmā, es nesaņemtu arī piedāvājumu piedalīties šajā konkursā, kas atkal nozīmē jaunas iespējas.

Ar savu eseju centos apliecināt, ka ERASMUS programma ir iespēja pati par sevi un tā ietver sevī milzum daudz citu iespēju nākotnei. Būt iekšā un

piedalīties ir vērtīgāk nekā stāvēt malā. Kļūt par vienu no tiem, ko agrāk skatīji stikla skatlogā, ir acīmredzami patīkamāk nekā turpināt vērot no ma-las. ERASMUS programma var kļūt par pirmo drošo soli uz priekšu. Un, kad pirmais solis ir sperts, tālāk soļot ir vieglāk.

Inside or Outside?

To participate or to stay behind a shop window and see how others are participating? There are students who constantly take part in international exchange programmes, competitions, projects, conferences, students’ organized events and celebrations, win prizes and scholarships, visit all possible exhibitions and forums, travel around the world and gain experi-ences. These young people don’t stay aside but take part in various activities — trying to remain inside the whirlpool of events. On the contrary, students who just observe from a distance are convinced that too much is separating them from those “inside”. The distance seems unreachable the same way as stars on TV. To overcome this distance and get on the other side of the shop window these students usually lack just a little drive of encouragement. ERASMUS programme can be the drive which offers an opportunity to get “inside”.

From my own experience I know how appealing the “other side” can seem and how sad it is to stay aside to watch others’ success. Likewise I know that the ERASMUS programme gives the opportunity for a spectator to become a participant. Once finally “inside”, your familiar one­dimensional picture turns into a 360 degrees space around you. It offers new op-portunities and new ways to approach them, different scale experiences, different level events, impressions

of various colours, ideas born on a distinct creative soil, knowledge based on diversity of opinions and, of course, awareness that the world is bigger and everything may be different from what you think. In other words, all you have been aspiring after while outside the shop window.

I participated in ERASMUS programme in Venice and I met many interesting, determined and targeted people from whom I learnt about the opportunities I would not have known in Latvia. I learnt what, where and why other European students chose to study. Moreover, I learnt from them about the fields of educa-tion and approaches that I, living in Latvia, would not have known to exist altogether. Besides, these unique meetings turn out to be unique contacts that in their turn become unique future opportunities. In this way I built my own unique chain of contacts, opportunities have grown out of every single link — every person I met, every event I participated in, every opinion I heard. Giving a good start the ERASMUS programme is a valuable investment in your own chain of contacts and opportunities for the future.

Surely, the ERASMUS programme doesn’t give an-swers to all the questions. Further studies, career and other student concerns are not resolved automatically. It would be quite foolish to expect a mere participa-tion in this programme to make you a successful person. However, the experience, ideas, contacts and opportunities the ERASMUS programme offers are

2�

like cobble­stones used for paving the way to success. Also, these opportunities don’t end up in a dead­end; after the programme is finished they keep develop-ing in various ways. When you come back home, the ERASMUS experience returns with you not as an ad-ditional line in your resume but as a continuation to your opportunities. After all if I hadn’t participated in the ERASMUS programme I wouldn’t have received an invitation to participate in this competition that is clearly defined as a new opportunity for me.

Everything is about opportunities. The ERASMUS programme is an opportunity itself and it offers more opportunities once you have experienced it. To be “inside” and take part has obviously more advantages than standing aside.

Becoming one of those whom you saw behind the shop window is obviously more enjoyable than watc-hing from a distance. The ERASMUS programme can be the first step forward, and once the first step is made — it’s easier to walk further.

2�

Kādā savas dzīves rītā tu stāvi dzelzceļa stacijā svešā pilsētā, svešā valstī. Plecos tev ir milzīga mugursoma, pie rokas vēl milzīgāks čemodāns. Acīs — miegs pēc lidmašīnā un vilcienos pavadītas nakts. Neviens tevi nesagaida. Neviens tevi nepazīst. Tu tikpat kā neko nezini par šo dienvidrietumu pilsētu. Tu nāc no zie-meļaustrumiem. Šorīt un šeit tava valoda ir valoda, kurā runā tikai tu un pārgurusī meitene tev blakus. Cits neviens. Valoda, kurā runā cilvēki ap tevi, dzīvo tevī. Tā mīt tavā galvā. Bet tu saproti, ka nezini to pietiekami, ka kļūdies, ka vārdi lūst, kad tu tos izrunā. Kādu brīdi tu tur stāvi, skaties un klusē. Un skaidri saproti, ka klusums būs tik ilgs, cik ilgs būs tavs ne-spēks runāt. Neviens cits tavā vietā neko nedarīs. Tu ņem savas somas un ej, un svešā pilsēta, pilna dienvidu gaismas, nāk tev pretī.

Un tad nāk dienas. Cita pēc citas. Sākumā tevi neatstāj sajūta, ka tava valsts ir tik maza. Ir cilvēki, kuri nezina, kur tā ir. Ir cilvēki, kuri to neatšķir no divām citām mazām zemēm pie Baltijas jūras. Un arī tie, kuri kaut ko zina, zina tik maz. Un tu dusmojies. Līdz dienai, kad satiec kādu, kurš saka, ka ir no Bra-zīlijas, Dienvidkorejas, Senegālas, Alžīrijas, Marokas, Šveices, Rumānijas, Kanādas, Kambodžas, Beļģijas, Čehijas, Spānijas, Itālijas. Viņš runā par savu zemi, un tu saproti, ka arī tu patiesībā nezini neko vai arī zini pavisam maz. Par spīti tam, ka studē vēsturi jau trīs gadus. Tu klausies par to, kas ir noticis, un par to, kas notiek šobrīd, un pasaule nāk tev pretī. Vēsture vairs nav tikai fakti un grāmatas, un kartes, un tabulas, un vecas fotogrāfijas. Tā ir dzīva, tai ir dzīvu cilvēku sejas. Un tā ir savāda sajūta, kad aptver, ka arī tavai zemei šeit un tagad ir seja. Tava seja.

Tad pienāk diena, kad tu svešajā pilsētā pirmoreiz ieej bibliotēkā. Tu esi pieradusi, ka tavā valodā ir maz grāmatu par vēsturi, kas nav tavas zemes vēsture. Ka jālasa angliski vai krieviski, jo franču vēsturnieku darbus tavā pilsētā atrast ir grūti. Ka ne vienmēr vari rakstīt referātus par to, ko gribi, un tik labi, cik gribētos, jo trūkst informācijas. Un tad nu tu stāvi šinī bibliotēkā un redzi, ka vari atrast visu, ko kādreiz esi izmisīgi meklējusi. Arī to, ko neesi pat mēģinājusi atrast, jo nekad neesi nojautusi tā esamību. Viss, ko tu esi mācījusies, sākas un beidzas ar Eiropu un ASV. Tavā universitātē tev ir bijis tikai viens kurss par pasaules vēsturi. Tu nekad neesi apguvusi Āfrikas vai Latīņamerikas vēsturi. Bet tagad tu to dari un aptver, cik maz zināji, bet cik daudz vari uzzināt.

Un vēl — ir tā, ka jau kopš 17 gadu vecuma tu esi rakstījusi par kādu cilvēku. Sākumā zinātnisko darbu skolā, vēlāk kursa darbus universitātē, neskaitāmas stundas pavadot bibliotēkās, arhīvos un mājās pie da-tora. Tā cilvēka vārds ir Miķelis Valters. Viņš 1903. gadā teica, ka latviešiem vajag savu valsti. Tolaik tas bija tikai sapnis, kam ticēja pavisam nedaudzi. Tagad tā ir realitāte, tā ir tava dzīve. Okupācijas laikā Valters rakstīja, ka Latvija bija un būs. Un tā arī ir. Tikai viņš to nepieredzēja, jo nomira 1968. gadā Nicā. Un tad kādu dienu — patālu no Tulūzas un ļoti tālu no Rīgas — tu stāvi pie nekopta kapa. Tev rokā ir sarkanbaltsarkanas puķes. Ir karsts, smaržo cipreses, apkārt ir kalni un klusums. Tu lasi: Mikelis Valters. Ministre de la Répub-lique de Lettonie. Un tu klusām saki: labdien!

Dienas iet. Tu dzīvo pilsētā, kura vairs nav sveša. Tu dzīvo valstī, par kuru kādreiz mācījies skolā. Ne viss ir tā, kā tev stāstīja. Ne visu tu saproti. Bet ar

UNA BERGMANE, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Tulūzas universitāte (Université Toulouse le Mirail), Francija

2�

katru dienu tu iepazīsti šo zemi un cilvēkus mazliet labāk. Grāmatas — pat vislabākās — ir tikai stāsti. Ceļojumi — pat visskaistākie — ir pārāk īsi. Bet, dzī-vojot citā zemē, tev ir pietiekami dienu un stundu, lai sajustu vietas un cilvēkus.

Laiks, kuru tu esi pavadījusi te, ir daļa no tavas

dzīves. Un viss, ko tu esi iemācījusies, pieredzējusi un jutusi, ir daļa no tevis. Tas ir noticis Tulūzā, Francijā. Un līdz ar to arī šī zeme un šī pilsēta tagad mazliet ir daļa no tevis. Un, kad tu par to domā, tad ideja, ka Eiropa ir mūsu kopējās mājas, vairs neliekas ne tāla, ne tukša, ne banāla.

Un matin de ta vie tu te retrouves dans une gare, dans une ville inconnue, dans un pays étranger. Tu as un grand sac à dos et une valise encore plus lourde dans ta main. Tes yeux sont pleins de sommeil après la nuit dans l’avion et dans le train. Personne n’est venu te chercher. Personne ne te connaît. Tu ne sais presque rien sur cette ville du sud­ouest. Tu viens du nord­est. Ici ce matin, ta langue est une langue parlée seulement par toi et par la fille épuisée à côté de toi. Personne d’autre. La langue que parlent les gens autour de toi habite en toi. Mais tu sais que tu ne la connais pas suffisamment. Que tu peux te tromper, que les mots se cassent quand tu les prononces. Pour un moment tu te tiens là, tu regardes, tu es silencieuse. Et tu comprends que le silence va durer aussi longtemps que ton im-puissance de parler. Personne ne va agir à ta place. Et tu prends tes valises et tu te mets à marcher, et la ville inconnue, pleine de la lumière du sud, vient vers toi.

Et après viennent les jours. L’un après l’autre. Au début tu as la sensation que ton pays est tellement petit. Il y beaucoup de gens qui ne savent pas ou ça se trouve. Il y en a d’autres qui ne peuvent pas le distin-guer des deux autres pays à côté de la mer Baltique. Et même ceux qui savent quelque chose, savent si peu. Et tu es fâchée. Jusqu’au jour quand tu rencontres quelqu’un qui vient du Brésil, de la Corée du Sud, du Sénégal, d’Alger, du Maroc, de Suisse, de Roumanie, du Canada, du Cambodge, de la Belgique, de la Républi-que Tchèque, d’Espagne, d’Italie. Il parle de son pays,

et tu comprends, que toi aussi tu ne sais rien ou tu sais juste un petit peu. Malgré le fait que tu fais des études d’histoire depuis trois ans déjà. Tu écoutes ce qui s’est passé et ce qu’il se passe maintenant et le monde vient vers toi. L’histoire n’est plus seulement les faits et les livres, et les cartes et les tableaux et les vieilles photos. Elle est vivante, elle a les visages des gens vivants. Et c’est une sensation bizarre, quand tu te rends compte qu’ici et maintenant ton pays a aussi un visage. Ton visage.

Et il y ce jour quand pour la première fois tu entres dans une bibliothèque dans cette ville inconnue. Tu t’étais habituée à ce que dans ta langue il n’y a pas beaucoup de livres d’histoire qui n’est pas l’histoire de ton pays. Que tu dois lire en anglais ou en russe, car c’est difficile de trouver les oeuvres d’historiens français. Que tu ne peux pas toujours écrire les expo-sés sur les sujets choisis, ni aussi bien que tu voudrais parce que tu manques d’informations. Et voilà — tu es dans cette bibliothèque et tu vois que tu peux trouver tout ce que tu as cherché. Et même les choses que tu n’as pas cherchées, car tu ne savais pas qu’elles exis-taient. Tout ce que tu as étudié a commencé et a fini avec l’Europe et les Etats­Unis. Tu as eu un seul cours sur l’histoire du monde dans ton université. Tu n’as jamais appris l’histoire de l’Afrique ou de l’Amérique Latine. Maintenant tu le fais, et tu comprends qu’il y avait plein de choses que tu ignorais, mais tu as la possibilité d’apprendre beaucoup.

2�

Depuis que tu as eu 17 ans tu écrivais sur un homme. Au lycée, après à l’université, tu as passé des heures sans nombre dans les bibliothèques, dans les archives et à la maison avec l’ordinateur. Le nom de cet homme est Mikelis Valters. En 1903 il a écrit que les Lettons ont besoin de leur propre état. A l’époque c’était juste un rêve, il n’y avait pas beaucoup de gens qui y croyaient. Maintenant c’est la réalité, c’est ta vie. Pendant l’oc-cupation Valters a écrit que la Lettonie a existé et elle existera. Et maintenant on voit que c’est vrai. Il n’a pas pu voir la deuxième indépendance de son pays, car il est mort en 1968 à Nice. Et soudain un jour tu es loin de Toulouse et encore plus loin de Riga à côte d’une tombe oubliée. Tu as des fleurs rouges et des fleurs blanches. Il fait chaud, l’air est plein de l’odeur de cyprès, autour de toi il y a les montagnes et le silence. Tu lis: Mikelis Valters. Ministre de la République de Lettonie. D’une voix silencieuse tu dis: Labdien!

Et les jours se passent, tu habites dans la ville qui n’est plus inconnue. Tu habites dans le pays sur lequel tu a appris beaucoup de choses à l’école. Toutes les choses ne sont pas comme on t’a dit. Toutes les choses ne sont pas compréhensibles pour toi. Mais chaque jour tu ap-prends à connaître cette ville et ce pays un peu mieux.

Les livres — même les meilleurs — sont juste des histoires. Les voyages — même les plus beaux — sont trop courts. Mais en habitant dans un autre pays, tu as suffisamment de jours et d’heures pour sentir les espaces, l’ambiance et les gens. Le temps que tu as passé ici est devenu la part de ta vie. Tout ce que tu as appris, que tu as vécu, que tu as senti est une part de toi. Et ça c’est passé à Toulouse, en France. Donc cette ville et ce pays sont maintenant une petite part de toi. Et quand tu penses à ça, l’idée que l’Europe est notre maison commune ne te semble plus ni lointaine, ni vide, ni banale.

27

Pavasara mirkļi Stokholmā

Jau pirms studijām RTU man bija mērķis aizbraukt uz ārzemēm, lai redzētu, kā dzīvo cilvēki citur pasaulē. Kad mācījos 3. kursā, RTU mājas lapā izlasīju par ERASMUS piedāvājumu. Un 2004. gadā jaukā septembra dienā devos pie profesora E. Beķera konsultēties par universitātes izvēli. Pēc garas sarunas par Somijas un Vācijas universitātēm ieminējos par Stokholmas Karalisko Tehnoloģiju Institūtu (KTH). Profesora atbilde bija īsa un kodolīga — uz turieni patiešām ir vērts braukt! Tā sākās mana «2005. gada pavasara misija Stokholmā».

Prāmis. Marta sākums. Baltijas jūra ir pārklāta ar ledu. Sēžu pie prāmja priekšējā loga un skatos, kā prožektors apgaismo ledu prāmja priekšā. Restorānā spēlē dzīvā mūzika. Pirmo reizi mūžā braucu uz Skan-dināviju, pirmo reizi mūžā ceļoju ar prāmi. Viss dzīvē reiz notiek pirmo reizi!

Laboratorija. Mans uzdevums bija uzrakstīt ba-kalaura darbu 4 mēnešu laikā. Tēma bija saistīta ar aktuālu problēmu optiskajā fizikā — gaismas negatīvo refrakciju. Pavisam nejauši uzzināju, ka šī ir viena no labākajām laboratorijām pasaulē šajā nozarē. Man ļoti paveicās! Mans darba vadītājs KTH bija jauns un talantīgs profesors no Ķīnas. Viņš man ierādīja darba vietu kopā ar laboratorijas maģistrantiem, lai gan es biju vēl tikai bakalaurs.

Kolēģi un kafijas pauzes. Mana darba vieta bija internacionāla — man blakus pie datoriem strādāja ķīnietis, vācietis un meitene no Meksikas. Katru dienu pulksten 14.00 mēs kopā gājām uz kafijas pauzi. Laboratorijā bija liela virtuve, un visi darbinieki (ap

50 cilvēku) devās uz turieni. Trešdienas bija īpašas, jo pie kafijas bija vēl arī torte. Laba tradīcija!

Landaus paziņa. Stokholma ir Nobela prēmijas pilsēta. Centrā ir Nobela prēmijas muzejs, kur es nopirku bloknotu ar Ričarda Feinmena fotogrāfiju. Tagad bloknotā rakstu matemātiskās formulas. Bet vēl interesantāk bija tas, ka ar mums kopā strādāja students no Meksikas. Izrādījās, ka viņa darba vadītājs Meksikā ir profesors, kurš ir Landaus māceklis. Šādas pazīšanās tikai palielināja darba motivāciju.

Meitenes no Latvijas. Kādu dienu gaidīju metro centrālajā stacijā. Biju ļoti noguris. Skatos, blakus stāv jaukas meitenes un runā kādā ļoti pazīstamā valodā. Ieklausos — latviešu! Kā tāds spiegs nedevu viņām nekādu ziņu, ka viņas saprotu. It kā nejauši piegāju pie meitenēm un uzprasīju: «Ko jūs šovakar darīsiet?» Viņu šoks bija kolosāls. Viņas domāja, ka es esmu tipisks zviedru puika, bet... re, zviedri arī prot runāt latviski!

Hokejs un šahs. Tradicionāli aprīlī notiek pasau-les hokeja čempionāts. Tradicionāli tas ir jāskatās visiem, bet problēma bija tāda, ka zviedri rādīja tikai Zviedrijas izlases spēles. Man paveicās, jo Latvija spēlēja ar Zviedriju. Iepriekšējā vakarā pateicu kaimi-ņam, kurš bija zviedrs, ka mēs uzvarēsim. Nokavēju pirmo trešdaļu, bet, kad ieslēdzu televizoru, rezultāts bija graujošs — par labu Zviedrijai. Zviedrs staigāja apkārt smaidīdams. Vajadzēja kaut kā revanšēties, tādēļ piedāvāju uzspēlēt šahu. Arī tagad rezultāts bija graujošs, bet jau mūsu labā. Nepaveicās hokejā, paveicās šahā!

Kopmītnes. Dzīve kopmītnēs atšķiras no dzīves kopā ar vecākiem, it sevišķi, ja tu dzīvo kopā ar cilvēkiem

VITĀLIJS BUTENKO, Rīgas Tehniskā universitāteERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Karaliskais Tehnoloģiskais institūts (Kungliga Tekniska högskolan), Zviedrija

2�

no visdažādākajām pasaules malām. Katram ir sava kultūra, viedoklis, raksturs un dzīves uztvere. Jābūt patiešām diplomātam, lai veiksmīgi risinātu sarunas par plauktu ledusskapī, par to, kurš regulāri apēd tavus produktus, kurš nemazgā kopējos traukus utt. Prob-lēmas ir dažādas, un ir jābūt tolerantam, lai neviens neapvainotos un netiktu sodīts nevainīgs.

Atgriešanās. Latvijā atgriezos 30. jūnijā, tieši pirms bakalaura darba iesniegšanas. Stokholmas lidostā uzzināju, ka mana bagāža ir krietni vien smagāka par pieļaujamo bezmaksas limitu. Reģistrācijas admi-nistratore teica, ka man būs jāmaksā par pārsniegto svaru, uz ko atbildēju vienkārši: «Es esmu ERASMUS students. Es braucu mājās...» Neticami, bet viņa atļāva man paņemt smago somu uz salonu...

RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē bakalaura darbu aizstāvēju ar vērtējumu «izcili», un teorētiskos darba rezultātus publicēja Latvijas

Tehniskās Fizikas žurnālā. Ieguvu «Samsung Electro-nics» balvu par sekmīgām bakalaura studijām. Bet 2006. gadā aizbraucu studēt uz Šveici.

Darbs KTH optikas laboratorijā, sarunas pie kafijas tases ar kvantu fizikas profesoriem un Nobela atmos-fēra pamudināja mani vēl vairāk iemīlēt zinātnisko darbu!

ERASMUS — tas ir uz visu dzīvi. ERASMUS ir:1. Draugi no visām pasaules malām. Pie manis Rīgā

ne vienu reizi vien jau ir ciemojušās «fiziķes» meksi-kānietes, «kolēģis» vācietis un «kaimiņš» grieķis.

2. Pārliecība par to, ka tu spēj izteikties citā va-lodā — sarunāties par dzīvi un darbu, rakstīt eksā-menus un atskaites.

3. Iespēja salīdzināt dzīvi Latvijā un Eiropā, at-vest jaunas idejas uz Latviju un iepazīt tuvāk citas kultūras.

4. Un vēl daudz, daudz citu priekšrocību!

Spring moments in Sweden

Even before studying in RTU I used to dream of studying abroad, to see how people in other countries live. While studying in the 3rd semester I saw an article on the RTU homepage about ERASMUS. It was a nice September day in year 2004, when I went to professor E. Beķeris to talk about the choice of the university. After a long conversation about universities in Finland and Germany I mentioned the Royal Institute of Technol-ogy in Stockholm, KTH. The professor’s answer was short — it’s really worth going there! That was the beginning of my “Spring 2005 mission in Stockholm”.

Ferry. It’s early March, the Baltic Sea is full of floating ice. I’m sitting next to the front window and watch-ing how the ice is being floodlit. There are musicians playing. It’s the first time I’m going to Scandinavia,

and the first time I’m going by ferry. There is the first time for everything!

Laboratory. My task was to write a Bachelor’s thesis in 4 months. The issue was about the leading problem in optical physics — negative index of refraction. And I got to know that at KTH there is one of the best labo-ratories in the world in this field. I was very fortunate! My supervisor was a young and talented professor from China. He also allocated my work place next to master course students while I was just a bachelor.

Colleagues and coffee-breaks. My work place was international — next to me sat Chinese, German and Mexican students. Every day at 2 pm we went together to a coffee­break. There was a huge kitchen and all staff (around 50 people) went there. But every Wednesday was special, because we also had a cake. A very nice tradition!

2�

Friend of Landau. Stockholm is the city of the Nobel Prize. In the centre there is a Nobel Prize museum where I bought a notebook with Richard Feynman on its cover. Now I use it to write down math formulas. But more interesting was the fact that together with us there worked a postdoc from Mexico and his advisor was a professor who had been an apprentice under Landau. This kind of connection only increased my motivation to work.

Girls from Latvia. One day I was waiting for a metro in the central station. I was very tired. Then next to me I saw nice girls who were speaking a very well­known language. I listened more attentively — it was Latvian! As a sort of spy I didn’t show any signs that I understood them. And then, casually, I went to them and asked: “What are you doing today?” Their astonishment was awesome. They thought that I was a typical Swedish guy, but, look, the Swedish can also talk Latvian!

Hockey and chess. It’s a tradition that in April there is the Ice Hockey World Championship. It’s also a tradition to watch it, but there was a problem — in Sweden only the Swedish national teams’ games were broadcast. I was lucky again, because Latvia was playing with Sweden. The night before the game I told my neighbor who was Swedish that we would win. I missed the first third, but when I turned on the TV, the score was good — for Sweden. The Swedish guy walked around smiling. I needed to pay back. I proposed to play chess. Now the result again was good, but for us. No luck in hockey, good luck in chess!

Dormitory dorms. The life in dorms is very different from living with parents, especially if you live together with students from all around the world. Everybody comes with his/her own culture, opinion, character

and lifestyle. You really need to be diplomatic to carry on negotiations about shelves in the refrigerator, about that who ate your food and who is not washing dishes etc. Problems differ, but you need to be tolerant, so that nobody gets hurt or punished without being guilty.

Return. I came back to Latvia on the 30th June, just before the submission of my Bachelor thesis. In the airport I got to know that my luggage was heavier than permitted. The check­in administrator said that I would need to pay for the extra weight, but I answered: “I’m an ERASMUS student. I’m going home…” Incredibly, she allowed me to take that bag …

At the RTU Faculty of Electronics and Telecommu-nications I presented my Bachelor thesis which was graded as “excellent” and the theoretical results were published in the Latvian Journal of Technical Sciences. I also got an award for successful Bachelor studies from Samsung Electronics. In the year 2006 I started studying in Switzerland.

Working at the KTH laboratory, conversations with quantum physics professors while drinking a cup of coffee and the atmosphere of Nobel Prize made me fall in love with scientific work even more.

ERASMUS — is an experience of a lifetime. ERAS-MUS stands for:

1. Friends from all around the world. The physicist from Mexico, the colleague from Germany and the ne-ighbor from Greece have visited me in Riga many times.

2. Confidence that you can express yourself in another language — talk about life and work, write exams and reports.

3. Chance to compare life in Latvia and in the rest of Europe, bring home fresh ideas and get to know other cultures.

4. And many, many more advantages!

�0

Kas ERASMUS programma ir man un citiem studentiem?

Es domāju, ka tā ir dzīves skola un izaicinājums. Par to arī būs šis stāsts.

Vai esat kādreiz mācījušies ārzemēs? Ja ne, tad es iesaku pamēģināt. Man, Annelei, 21 gadu vecai Poli-cijas akadēmijas studentei, dzīve «piespēlēja» iespēju iegūt pieredzi Lietuvas Mikolas Romeris universitātē. Kad uzvarēju konkursā, biju ļoti priecīga un spārnota, bet tad pārņēma šaubas, vai es to spēšu, jo visas lekcijas un mācības būs angļu valodā. Vai tiešām to varēšu, vai tikšu galā, varbūt vajadzēs atgriezties Latvijā ar nokārtu galvu?

Šīs emociju straumes, kas tevī virmo, nevar aprakstīt. Tas bija izaicinājums. Vai gūšu atbildes uz daudziem sev svarīgiem jautāju-miem, kuri mani interesēja jau Policijas akadēmijā? Kā uzlabot likumdošanu mūsu valstī dažādās dzīves jomās; ko darīt, lai blakus esošie cilvēki nelietotu nar-kotikas, un kā ar to cīnīties; kā apkarot noziedzību un korumpētību; kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī maznodrošinātajiem, garantēt cilvēktiesību ie-vērošanu; ko jaunu uzzināšu par Lietuvas un citu valstu izglītības sistēmu? Jūs teiksiet, ka tie ir pārāk globāli jautājumi. Bet tas jau arī ir mans mērķis. Šie jautājumi man patiesi ir svarīgi, tāpēc arī mācos Latvijas Policijas akadēmijā.

Un tā — es devos ceļā, lai gūtu atbildes uz dau-dzajiem jautājumiem. Notikumi attīstījās strauji: dokumentu kārtošana, gatavošanās braucienam, angļu valodas gramatikas atkārtošana, mīļotu cilvēku laba vēlējumi, un te nu es esmu — Lietuvā.

Sarunās ar citu valstu studentiem sapratu, ka visi jūtamies līdzīgi. Nezinājām, kā viss būs, vai spēsim godam pārstāvēt savu valsti. Tomēr vēlāk bija aiz-raujoši semināri, interesantas lekcijas, diskusijas,

praktiskās nodarbības un vienkārši draudzīgas saru-nas pie kafijas tases.

Ko es ieguvu? Vai saņēmu atbildes uz saviem jautāju-miem? Konkrētas atbildes es nesaņēmu un arī nevarēju saņemt, bet ieguvu jaunas zināšanas un praktiskās ie-maņas, kas palīdzēs risināt šos jautājumus.

Mācoties Latvijā, dažbrīd radās sajūta, ka starptautiskajā līmenī neesmu tik spēcīga un ka man nav izredzes konkurēt darba tirgū. Tomēr, mācoties, piemēram, par bēgļu jautājumiem vai par strīdiem starptautiskajās privātajās tiesībās un citās jomās, sapratu, ka esmu tikpat zinoša vai dažos jautājumos pat zinošāka nekā citi studenti. Par to paldies Latvijas Policijas akadēmijai.

Tikai mācoties tu saproti, ka viss ir daudz vien-kāršāk, nekā liekas sākumā. Tu iegūsti pārliecību, ka tu vari, ka tev ir nākotne un tu nedrīksti bai-dīties. Es sapratu, ka protu pārvarēt bailes būt prom no ierastās vides, ka spēju aktīvi iesaistīties

ANNELE CIELAVA, Policijas akadēmijaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Mikolas Romeris universitāte (Mykolo Romerio universitetas), Lietuva

�1

sabiedriskajā dzīvē un diskutēt par jebkuru jautā-jumu svešvalodā, spēju ieklausīties citos un apgūt ne tikai jaunas zināšanas, bet arī prasmi dzīvot internacionālā kolektīvā.

Tagad man ir draugi daudzās valstīs: Francijā, Itālijā, Polijā, Turcijā, Vācijā un citur. Draugi aicina ciemos un brauc pie mums uz Latviju. Tā ir fantastiska sajūta, ka vari risināt jautājumus, sarakstoties internetā ar jauniegūtajiem draugiem un pasniedzējiem, ka esi gaidīts tik daudzās valstīs. Ļoti vēlētos kādreiz viņus visus apciemot un to, par ko mēs sapņojām un spriedām Lietuvā, salīdzināt ar reālajām iespējām viņu un savā zemē.

Un pats galvenais — es zinu, ka nekad vairs nebai-dīšos no grūtībām un jauniem izaicinājumiem.

Atbraucot uz Latviju, sapratu, ka viss, ko vēlos, nav tikai mani sapņi un cerības — tā ir realitāte, un pastāv iespējas, kuras ir jāizmanto.

Pēc šī brauciena nolēmu, ka vēlos īstenot vispārdro-šākos sapņus. Kādi tie ir? Kāpēc gan tas nevarētu būt saistīts ar Izglītības un zinātnes ministriju, kur šobrīd strādāju? Izglītības un zinātnes ministre — kāpēc gan ne, ja šādā amatā spētu īstenot tik daudzus no saviem sapņiem?! Vai jums šķiet, ka tas ir pārāk ambiciozi? Var jau būt, bet zināšanas un pieredze, ko guvu ERAS-MUS programmā, dod man pārliecību, ka visi sapņi ir īstenojami. Bet galvenais jau nav amats, galvenais ir vēlme un profesionāla prasme risināt jautājumus. Es esmu pateicīga ERASMUS programmas izveidotājiem, apbrīnoju šādu cilvēku uzņēmību un labo gribu un ļoti vēlētos būt viena no šīs programmas attīstības veicinātājām.

Gribētos vēlreiz uzsvērt, ka ERASMUS programma bija īsta dzīves skola un izaicinājums, kura piepildī-jumu es esmu nolēmusi izmantot Latvijas izglītības un attīstības veicināšanai.

What is the ERASMUS programme for me and other students?

I think, it is the school of life and challenge. And that is what this story is about.

Have you ever studied abroad? If not, I suggest that you try to do it. For me, Annele, a 21 years old student from Latvia, it was a chance to get experience in “Mykolo Romerio” University in Lithuania.

When I won a competition and got a scholarship for studies, I was very glad and happy, but then I started to think about my abilities regarding it, because all lectures and studies will be in English. Can I really do it? Maybe I cannot and I will come back shameful? I was full of doubts.

I cannot describe those streams of emotions that took over me; it was a challenge what I had to go

through. Will I have answers to questions, which are very important for me? I had these questions while I was studying in the Academy of Police in Latvia: how to improve legislation in my country, how to solve the problem with drugs, how to fight with criminality and corruptibility, how to provide human rights for all Latvian people, including population of moderate means. What will I find out about the educational system in Lithuania and other countries? Will you say that I speak about too global questions? But that is my aim and set­up why I am studying law in the Academy, because these questions are very important for me.

And that is why I went to Lithuania. I wanted to get answers to my questions. Everything moved quickly: sorting documents, getting ready for a trip, repeating of the English grammar, best wishes of beloved people and see — I am here in Lithuania.

�2

When I met students from other countries, I under-stood that our feelings were the same because nobody knew what was going on. All of us were worried about how to present the country where we came from.

But then there were exciting seminars, interest-ing lectures, discussions, workshops and friendly meetings.

What did I get? Did I get the answers to my ques-tions? Of course, I did not get concrete answers and I think I could not get them, but I got some knowledge, practical skills, which gave me a chance to get answers to my questions.

Sometimes when I studied in Latvia I had a strange feeling that I was not gifted enough for labour market and I did not have a perspective to compete with my rivals. But while I was studying abroad about refugees or about private international law, I understood that I was clever enough and sometimes more awarded than others. That is why I want to say thank you for my Academy of Police. When you do, you understand how much you can do. You can get confidence, belief and you must not be afraid of anything. I understood that I could conquer my fear, I could live abroad, I could be an active student, I could discuss any problems in a foreign language, I could listen to other people and I could live in international surroundings.

Now I have a lot of friends in many countries: in France, Poland, Italy, Turkey and Germany. My friends invite me to their countries and come to Latvia too. I

keep in touch with my friends and teachers through the Internet, I am invited to many countries and I would like to visit my friends and to compare real lives of our countries, not only our dreams about them.

But the main idea is — I will never be afraid of dif-ficulties and a new challenge.

When I came back to Latvia I understood that ev-erything that I want is not my dreams and hopes, but it is a reality that I have to take.

After my studies I decided to fulfill my overbold dreams. What are they? Why could not they be con-nected with my place of employment in Ministry of Education and Science of Republic of Latvia? A Minister of Education and Science of Latvia? Why not if I could realize so many of my dreams in this position? Do you think that I am too ambitious? Maybe, but the knowl-edge and experience that I got in ERASMUS programme have convinced me that all dreams come true. And the post also is not so important; the main thing is to want to realize your dreams and professionally solve problems. I am thankful to organizers of ERASMUS programme, I admire these people and their good will and their susceptibility. I would like to be one of them and to enhance these ideas in Latvia.

These studies abroad changed my conception of life. I want to point one more aspect: ERASMUS pro-

gramme was a real school of life and challenge for me. I will try to use my knowledge and new experience to develop the educational system of Latvia.

��

Esmu pateicīga par iespēju 2006. gada vasaras semestrī piedalīties Eiropas Savienības izglītības prog-rammā SOCRATES/ERASMUS. Programmas ietvaros studēju Vācijas pilsētā Hofā, Bavārijas Publiskās pār-valdes un justīcijas profesionālajā augstskolā, kas sagatavo ierēdņa darbam publiskajā pārvaldē.

Studijas Vācijā sniedza vērtīgu pieredzi, kas bija gan izglītojoša, gan arī kalpoja kā jaunu ideju avots turpmākajā profesionālajā un personiskajā izaugsmē. Dalība programmā deva iespēju nostiprināt teorē-tiskās zināšanas, jo augstskolas mācību procesā liels uzsvars tika likts uz diskusijām, analizējot tiesību piemērošanu dzīvē. Vērtīgi bija apspriest juridisko si-tuāciju iespējamos risinājumus, meklējot pamatojumu tiesību aktos. Tas ļāva iedziļināties visdažādākajos dzīves gadījumos, lai spētu pieņemt juridiski korektus lēmumus un kļūtu par kompetentu juristu. Studiju noslēgumā veiksmīgi nokārtoju eksāmenus, jo spēju pamatot teoriju ar praktiskiem piemēriem.

Mācību procesā ļoti palī-dzēja prezentāciju demons-trēšana lekcijās un piekļuve visiem nepieciešamajiem informācijas avotiem augst-skolā. Studentu aktivitāte mācību procesā, uzdodot konstruktīvus jautājumus un atbildot uz pasniedzēju jautājumiem, stimulēja zinā-šanu pilnvērtīgu apguvi. Arī pasniedzēju atsaucība, sagatavojot papildu litera-tūras avotus par apspries-

tajām tēmām, un izsmeļošās atbildes uz studentu jautājumiem iedvesmoja studēt ar izpratni.

Pozitīvi vērtēju arī to, ka daudz tika izmantotas aktīvas mācību metodes — dažādas lomu spēles, kurās studenti iejutās, piemēram, pilsētas «birģermeistara» (pašvaldības mēra) lomā, vadot komisiju vēlēšanas, un uzņēmuma personāla nodaļas vadītāja lomā, iz-spēlējot darba interviju un darbinieku pieņemšanu darbā. Studiju kursa «Personāla vadība» laikā iegūtās iemaņas un, neapšaubāmi, svešvalodu zināšanas, man noder arī pašlaik, jo strādāju starptautiskā uzņēmumā par personāla daļas vadītāju. Savukārt studiju kursā «Eiropas tiesības» iegūtās zināšanas man deva stimulu piedalīties Eiropas Parlamenta organizētajā konkursā par Eiropas Savienību, un es varēju doties uz Briseli, lai klātienē iepazītos ar šīs ES institūcijas darbu un tiktos ar parlamenta deputātu.

Ļoti noderīga manā turpmākajā profesionālajā darbībā ir vācu valodā apgūtā nozares terminoloģija.

Tagad es spēju vāciski dis-kutēt par aktuālām sociālo zinātņu problēmām un sa-biedriskajām norisēm. Vācu valodas apguvi ļoti sekmēja arī intensīvie valodas kursi apmaiņas programmas stu-dentiem, kas notika sadar-bībā ar Hofas Profesionālo augstskolu.

Kā apmaiņas studentu priekšrocību var minēt iespēju izvēlēties studiju kursus abās augstskolās,

LĪGA CUKURE, Policijas akadēmijaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Bavārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālā augstskola (Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern), Vācija

��

tas guva lielu atsaucību. Izvēles studiju kursi man ļāva padziļināt zināšanas par izvēlēto maģistra darba tēmu — personas datu aizsardzības tiesībām, kā arī konsultācijās gūt papildu informāciju par šīs jomas tiesisko regulējumu Vācijā.

Liels ieguvums bija arī saskarsme ar apmaiņas studentiem no citām Eiropas valstīm — gan valodas zināšanu nostiprināšanā, gan pieredzes apmaiņā. Augstskolā jutos kā līdzvērtīga apmaiņas program-mas studente, jo studijas bija labi koordinētas, turklāt tika organizētas ekskursijas, lai mūs iepazīstinātu ar Vācijas kultūru un vēsturi.

Ļoti vērtīga bija pieredze, ko guvu, papildus stu-dijām stažējoties Hofas pilsētas pašvaldībā. Šajā laikā guvu ieskatu pašvaldības Personāla vadības nodaļas, Apmeklētāju centra un Datu aizsardzības pilnvarotā darbā. Bija interesanti iepazīties ar pil-sētas iedzīvotāju datu apstrādes sistēmu un vērot jauno, biometrisko pasu (kuras Latvijā vēl tikai plāno ieviest) izsniegšanu, kā arī atsaucīgo, profesionālo attieksmi pret iedzīvotājiem. Konsultācijas ļoti no-

derēja maģistra darba izstrādē, jo sniedza pilnīgāku priekšstatu par Vācijas tiesību sistēmu un praksi personas datu apstrādē.

ERASMUS apmaiņas programmas studijas cēla manu pašapziņu, jo iegūtā pieredze sniedza priekš-rocības gan veiksmīgā studiju pabeigšanā, gan profe-sionālajā karjerā. Es ieteiktu ikvienam jurisprudences studentam studēt Bavārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālajā augstskolā, lai labāk izprastu tiesību sistēmu valstī ar senām demokrātijas tradī-cijām un paplašinātu redzesloku, iegūstot zināšanas, kas noderēs turpmākajā profesionālajā darbībā. Starp-valstu studentu apmaiņa veicina arī izglītības kvali-tātes uzlabošanos Latvijā un sekmē valsts attīstību kopumā, jo ir vairāk kompetentu speciālistu.

Tā kā man bija iespēja salīdzināt studijas divās dažādās Eiropas valstīs, iepazīt Vācijas kultūru un sabiedrību, kā arī apgūt daudz jauna, atzīstu, ka da-lība ERASMUS apmaiņas studiju programmā bija ļoti vērtīga pieredze, kas veicināja manu profesionālo pilnveidošanos un personisko attīstību.

Ich bin sehr dankbar für die Möglichkeit am Bil-dungsprogramm der Europäischen Union SOCRATES/ERASMUS im Sommersemester 2006 teilzunehmen. Im Rahmen des Programms habe ich an der Fachhoch-schule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern, Stadt Hof studiert, die die Beamten des gehobenen Verwaltungsdienstes aller bayerischen Dienstherren ausbildet.

Das Studium in Deutschland hat mir eine wertvolle Erfahrung gegeben, die sowohl bildend gewesen ist, als auch als Ideenquelle für die künftige berufsmäs-sige und persönliche Entwicklung gedient hat. Die Teilnahme am Programm hat mir die Möglichkeit geboten, die theoretischen Kenntnisse zu befestigen,

weil im Unterrichtsablauf die Diskussionen und die Analyse der Rechtsanwendung betont wurden. Es ist wertvoll gewesen, verschiedene Kasus (die Jura­Fragen aus dem Praxis) zu lösen und die Begründung in den Rechtsnormen zu suchen. Es hat geholfen auf verschiedene Praxisfälle einzugehen, um rechtlich korrekte Beschlüsse fassen zu können und kompeten-ten Juristen zu werden. Am Abschluss des Studiums habe ich erfolgreich die Prüfungen bestanden, weil ich die Theorie mit den Praxisfälle begründen konnte. Die Demonstration der Anschauungsmittel in den Vorlesungen und der Zugang zu den notwendigen Informationsquellen in der Hochschule hat im Unter-richtsablauf sehr geholfen. Die Aktivität der Studenten

��

beim konstruktiven Fragestellen und Antworten auf die Fragen der Dozenten im Unterrichtsablauf hat vollwertige Aneignung der Kenntnisse gefördert. Auch die Anteilnahme der Dozenten bei der Vorbereitung des Zusatzstoffes über die besprochenen Themen und die erschöpfenden Antworten auf die Fragen haben mich zum sorgfältigen Studium angeregt.

Ich finde die Anwendung der aktiven Unterrichts-methoden sehr positiv: wir haben verschiedene Rol-lenspiele gespielt, in denen die Studenten, zum Bei-spiel, sich in der Rolle eines Bürgermeisters bei der Wahl der Ausschüsse in einer Gemeinde eingefühlt haben; oder die Rolle eines Leiters der Personalab-teilung eines Unternehmens beim Arbeitsinterview und bei der Anstellung der Angestellten. Die im Fach “Personalwirtschaft” erworbenen Fertigkeiten und selbstverständlich auch die Sprachkenntnisse sind gerade nützlich, weil ich als Leiterin der Personalab-teilung eines internationales Unternehmens arbeite. Aber das Fach “Europarecht” hat mich beeinflusst, an einem Wettbewerb des Europäischen Parlamentes über die Europäische Union teilzunehmen. Es hat die Gelegenheit geboten, eine bildende Reise nach Brüssel anzutreten, um in der Gegenwart diese Institution der Europäischen Union kennenzulernen und einen Abgeordneten aus Lettland zu treffen.

Die angeeigneten Sprachkenntnisse der Fachtermi-nologie und die Fähigkeit, auf deutsch über die Pro-bleme der Sozialwissenschaften und aktuelle Fragen in der Gesellschaft zu diskutieren, finde ich für das künftige Berufsleben sehr nützlich. Auch der Deutsch Intensivkurs für Fortgeschrittene hat die Aneignung der Sprachkenntnissse gefördert, der in der Zusam-menarbeit mit der Fachhochschule Hof stattgefun-den hat. Als einen Vorzug der Austauschstudenten kann man die Möglichkeit erwähnen, die Fächer an beiden Hochschulen auszuwählen, was auch grosse Anteilnahme erzielt hat. Die Auswahlfächer haben die

Möglichkeit gegeben, sowohl meine Kenntnisse über das ausgewählte Thema der Magisterarbeit “Schutz von personenbezogenen Daten” zu vertiefen, als auch zusätzliche Information in den Konsultationen über die rechtliche Regelung dieses Bereiches in Deutschland zu bekommen. Als einen grossen Gewinn finde ich den guten Kontakt mit den Gaststudenten aus anderen Ländern — sowohl in der Festigung der Sprachkennt-nisse, als auch im Erfahrungsaustausch. Ich habe mich in der Hochschule als eine gleichwertige Studentin des Austauschprogramms gefühlt, weil das Studium gut koordiniert war, ausserdem sind die Aussflüge organisiert worden, um uns mit der Kultur und der Geschichte Deutschlands bekannt zu machen.

Während des Studienaufenthalts ist die im Prak-tikum erworbene Erfahrung bei der Stadt Hof sehr wertvoll gewesen. In dieser Zeit habe ich einen Ein-blick in das Personalwesen, das Einwohnerwesen und die Arbeit des Datenschutzbeauftragten bei der Stadt Hof gewonnen. Es war interessant, sowohl das Daten-verarbeitungssystem der Einwohner kennenzulernen, als auch die ausshändigung der neuen, biometrischen (in Lettland noch geplanten) Personalausweise und das gefällige, professionelle Verhalten gegenüber den Einwohnern zu beobachten. Die Konsultationen sind für die Magisterarbeit nützlich gewesen, weil mir eine bessere Vorstellung vom Rechtssystem Deutschlands und von der Praxis eine Grundlage für die Bearbeitung von den personenbezogenen Daten gegeben wurde.

Das Austauschstudium ERASMUS hat mein Selbst-bewusstsein gehoben, weil die erworbene Erfahrung die Vorzüge bei erfolgreichem Abschluss des Studiums und im Berufsleben gegeben hat. Ich würde jedem Jurastudenten das Studium an der Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern empfehlen, um das Rechtssystem in einem Land mit alten Traditionen der Demokratie besser zu verstehen

��

und sein Blickfeld zu verbreitern. Die angeeigneten Kenntnisse werden mir in der künftigen Berufserfah-rung dienen. Der internationale Studentenaustausch fördert auch die verbesserung der Ausbildungsqualität in Lettland und begünstigt die Staatsentwicklung in seiner Gesamtheit, weil der Staat mehr kompetente Fachkräfte gewinnt. Da ich die Gelegenheit hatte, das

Studium in zwei verschiedene europäische Länder zu vergleichen, die Kultur und Gesellschaft Deutschlands kennenzulernen und viel Neues zu erfahren, muss man erkennen, dass die Teilnahme am Austauschprogramm ERASMUS eine wertvolle Erfahrung für mich gewesen ist, die meine profesionelle Vervolkommnung und persönliche Entwicklung gefördert hat.

�7

Dārgais ERASMUS!Nu jau kāds laiks ir pagājis, kopš es pēdējo reizi

rakstīju. Laiks ir bijis lietains augsnei un saulains augļiem. Mēs tagad ievācam ābolu ražu. Šeit ābeles aug ar vienu mērķi — lai piebirdinātu zemi ar augļiem; tos vismaz var aptaustīt un nogaršot. Mēs lasām no zemes sarkanos un dzeltenos ābolus, no zariem lasām zaļos un stādām jaunas ābeles, pavisam citas šķirnes... lai neapnīk.

Atceries, kā bija Parīzē? Ābeļu zari bija pilni ar augļiem, bet — neviena vācēja. Kādam nolūkam tad zari līka no ābolu smaguma?

Tik savādi. Iepretim manis īrētajai istabai vijās apburoša (vai apburta) ābele — tik līka, ka tās zars sitās logā, bet āboli paši krita plaukstā (ar salīdzinoši nelielu pirkstu kustību palīdzību). Sejas vaibsti tulkoja skābumu, tomēr beigās es apguvu cukurošanu, un bija gandrīz vai garšīgi.

Dažreiz es ņēmu kādu skābo ābolu arī līdzi; grauzt ābolu piestāvēja Parīzes romantiskajam noskaņojumam atkritumiem piemētātajās ielās. Tā es piebāzu pilnu somu, lai ābolu pietiek visai dienai...

...es turpināju ceļu pa plašajiem bulvāriem. Tu nekad te nejūties vientuļš, pat šajos bulvāros bez krustojumiem. Kā var runāt par vientulību, ja apkārt skanošajā valodā «personne» nozīmē «neviens»? «Šeit ir kāda «personne»!» — tāda bija mana re-akcija uz klauvēšanu pie manis okupētās tualetes kabīnes durvīm. Tiešām — nekad viens. Un tad vēl internacionālie pūļi, kuros tu mani izklīdināji; tie radīja mākslīgu krustojumu burzmu Parīzes pla-šajos bulvāros.

Bastīlijā beidzot visas lielākās ielas saplūst vienā, un tur lieliskākie cilvēki atzīmē nozīmīgākos notikumus. Šeit es redzēju vismaz vienu piemēru puvušo ābolu pielietojumam — tie tika mesti uz pāri lidojošajiem putniem, taču to paliekas sasniedza tikai garāmgājēju siluetus.

Zini? To ābolsēklu, ko tu man iedevi, kad devos prom no Parīzes, es iestādīju! Nedaudz rūgtena piegarša... Bet es gribu, lai šī ābele izaug, kā tās — Parīzē, lai arī kam tās augtu. Tagad dārzā mums būs viena ābele, kas varēs noskatīties, kā mainās citas. Varētu sanākt labs ābolu liķieris!

TATJANA CVETKOVA, Rīgas Ekonomikas augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Parīzes Menedžmenta augstskola (Paris Graduate School of Management), Francija

Dear ERASMUS,It’s been a while since I last wrote. Quite a fruitful

while. We are currently collecting apples. Here apple­trees grow to produce apples; at least you can see and relish them. We are gathering the ripe apples from the ground, tearing off the branches with the remaining apples, and next week we will plant new, most prob-ably of a different kind.

Remember in Paris? There the apple­trees were full of apples. Nobody ever cared to collect those on the ground. What were they growing for? And I never saw anyone planting new ones.

It seemed so strange to me. In front of the room I was renting, there was a glamorous apple­tree; so crooked that one branch was leaning straight into my window. I just couldn’t keep myself off from tasting

��

its fruits. So bitter! Although I must admit, in the end I got accustomed to eating them with sugar.

I liked to take some apples with me and eat them on the street; it fits well into the romanticism of the streets where confetti is substituted by garbage. Until once… when I was walking down the Boulevard Voltaire, a stranger approached me. He didn’t have to say anything; his eyes regarding the core were so eloquent. I hoped that my gesture of throwing it away was as much eloquent.

...I continued my way all along the grand bou-levards. You never feel lonely there, even on those grand boulevards with no crossroads. How can one feel lonely surrounded by a language in which “per-sonne” means “nobody”? When somebody was trying to open the doors of the toilet booth I had occupied, I kindly informed, “There is “personne””. Never lonely.

Moreover, now when you have acquainted me with so many international crowds, French boulevards are split in immigrated crossroads.

Bastille Square is one of the rare places where finally all the greatest streets for the greatest people join to commemorate the greatest events. There I finally saw at least one example of where they found application of the rotten apples: they were throwing them at the passing­by birds. Landing of the remains was the toughest for the passers­by.

By the way… the seed of the apple­tree you gave me when I was leaving Paris, I planted it! Its apples were a bit bitter but I decided to leave it. I want it to grow for the sake of growing. Now in the garden, we will have an old apple­tree that will be evidence for the constantly recycled trees of sweet fruits. A good applejack might come out of it.

��

Izmanto to!

Pasaulē ir tāda maza valsts Ziemeļjūras krastā — Nī-derlande, kas tāpat kā Latvija uz globusa meklējama ar palielināmā stikla palīdzību. Kad sāku studēt Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informāci-jas tehnoloģijas fakultātē, nespēju pat iedomāties, ka kādreiz man būs iespēja mācīties Nīderlandē un cik vērtīga man būs šī pieredze. Bet dzīve pati ieviesa savas korekcijas, un notikumi risinājās tā, kā tiem acīmredzot bija jānotiek.

Biju centīga un apzinīga Rīgas Tehniskās universitā-tes studente. Mācīties man patika un patīk vēl šobrīd. Vienmēr daru to ar prieku un atdevi, jo zināšanas un pieredze ir tā bagātība, ko neviens tev nevar atņemt. Tā tas bija lemts, ka izturēju konkursu un 2003. gada sākumā devos uz Delftas Tehnoloģisko universitāti Nīderlandē, lai izstrādātu savu maģistra darbu.

Lietuva, Polija, Vā-cija — un Nīderlande bija klāt. Nepilni 2000 km... un nespēju noticēt, ka esmu tulpju un sieru zemē. Tulpes, siers, dzirnavas, zilgani apgleznotais Delf-tas porcelāns — tas viss raksturo šo zemi. Iebrau-cot Nīderlandē, pavērās sakopti lauki, plati ceļi un drīz vien arī pirmās dzirnavas. It visā bija re-dzams cilvēku darbs un attieksme pret dzīves vidi

un kārtību tajā. Nīderlande ir viena no tām pasaules valstīm, kuras iedzīvotāji var teikt: «Labi dzīvojam.»

Delftas Tehnoloģiskā universitāte ir vecākā un lie-lākā tehnoloģiskā universitāte šajā valstī. Universitātē ir septiņas fakultātes, kurās tiek sagatavoti dažādu nozaru inženieri. Studenti ir aktīvi, strādāt griboši, ar jaunām idejām un plāniem. Izstrādājot projektus, nemitīgi tiek meklēti ceļi, kā padarīt dzīvi vieglāku, drošāku un ērtāku. Tas ir jūtams un redzams katrā Nīderlandes pilsētā un pat vismazākajā šīs zemes stūrītī. Gribētos pieminēt arī universitātes lielo bib-liotēku un grāmatu, kā arī citu mācību materiālu plašo klāstu. Šķiet, ka tiek darīts viss, lai studentiem būtu ērti mācīties un būtu labi dzīves apstākļi.

Mans maģistra darbs bija «Vizualizācijas pielieto-šana dinamiskās modelēšanas procesā konteineru termināla projektēšanas atbalstam». Strādāju pie sava maģistra darba, gāju uz bibliotēku, tikos ar sava

darba vadītāju un ap-meklēju papildu lekciju kursu par transporta sistēmu modelēšanu. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja redzēt vienu no lielākajiem kontei-neru termināliem Ro-terdamas ostā. Lai cik arī jauki tas viss liktos, atzīšos, ka nebija viegli. Nebija viegli būt vienai pašai citā vidē un prom no mājām. Tas laikam arī bija pats grūtākais.

KRISTĪNE DERRINGA, Rīgas Tehniskā universitāteERASMUS: 2002./2003. akad. gads, Delftas Tehnoloģiskā universitāte (Technische Universiteit Delft), Nīderlande

�0

Tagad esmu projektu vadītāja un strādāju labi at-algotā vietā. Domāju, ka mana kā ERASMUS studenta panākumu atslēga ir tā, ka kļuvu daudz pārliecinā-tāka par sevi un savām spējām, redzēju, ko cilvēks spēj, ja grib, un sapratu, ko nozīmē neatkarība, kad tu pārvaldi valodas. Strādājot par projektu vadītāju, katru jaunu uzdevumu darbā uzskatu par kārtējo iespēju gūt pieredzi un risinu to ar prieku. Reizi pa reizei sanāk sadarboties ar kolēģiem no Nīderlandes,

un, kontaktējoties ar šīs valsts jaukajiem cilvēkiem, Nīderlandē iegūtā pieredze vienmēr man ir bijusi kā priekšrocība.

Ja kāds tev saka: «Ir iespēja mācīties ārzemēs» — bez minstināšanās atbildi: «Jā!» Padzīvot citā vidē, redzēt, kā strādā un mācās citi, nozīmē: paplašināt redzesloku, nostiprināt valodas zināšanas, iegūt pieredzi un arī jaunus draugus.

Izmanto to!

Take a chance!

There is such a small country on the bank of the North Sea as the Netherlands which similarly to Lat-via should be searched on the globe with a magnifier. When I started my studies at the Faculty of Computer Science and Information Technology of Riga Technical University I could not imagine that some day I would have a possibility to study in the Netherlands and how worthy this experience would be to me. But the life brought in adjustments and obviously all events took place as they should.

I was a diligent and dutiful student of Riga Technical University. I enjoyed studying and I still like it. Usually I learn something new with plea-sure because knowledge and experience are the treasures that cannot be taken away. At this mo-ment I know for sure that it had to happen when I won the competition and in the beginning of 2003

went to Delft Technology University in the Netherlands to work out my Master’s thesis.

Lithuania, Poland, Germany and the Netherlands were reached. Not the whole 2000 km and I could not believe in being in the country of tulips and cheese. Tulips, cheese, and a slight tincture of blue Delft por-celain — those all characterize this country. Spruce fields, wide roads, windmills greeted me on the arrival in the Netherlands. In everything people’s work and attitude to life, environment and order was obvious. In my opinion, the Netherlands is one of those coun-

tries in the world where people could say: “We live it up!”

Delft Technology Uni-versity is the biggest and the oldest technology university in the coun-try. It has seven faculties that educate engineers of different specialities. Students there are ac-tive, hardworking, hav-ing new ideas and plans. When preparing projects they persistently try to

�1

find a way how to make life better, safer and more comfortable. It was felt and seen in every city of the Netherlands and even in the smallest place of that country. I would like to mention the large libraries, wide choice of books and other studying materials. It seems that everything has been done for students to learn comfortably and for all people to live in good conditions.

My Master’s thesis research was “Dynamic Model-ling Tool to Support the Design of Inland Container Terminal: Visualization Development and Improve-ment”. I worked on my Master’s thesis, went to the library, met my Master’s thesis mentor and attended extra studies course about modelling of transport systems. I was glad about the possibility to see one of the largest container terminals in the port of Rot-terdam. Though it sounds great I would like to admit that it was not easy. It was not easy to be alone in a

different place and so far from home. I suppose that it was the most difficult.

Now I am a project manager and have a well­paid job. I think that my ERASMUS student success is that I have become more confident about my abilities and myself. I saw what people could do if they wanted and understood what independence meant if you knew the languages. When working as a project manager every new task is a possibility to acquire experience and I do it with pleasure. Now and then I have to do business with colleagues from the Netherlands. The acquired experience in the Netherlands always gives me the advantage to contact with nice Dutch people.

If someone tells you that there is a possibility to study abroad, do not hesitate, say: “Yes!” and take a chance. Living in a different environment and seeing how others work and study means widening your vision, getting experience and new friends as well, so take a chance!

�2

Viena vasara Vācijā kopā ar ERASMUS

Ja kāds man pirms četriem gadiem, kad es tikko uzsāku studijas, būtu teicis, ka viņš brauks studēt uz Vāciju, es noteikti arī būtu gribējis izmantot šādu iespēju. Ja kāds man pirms četriem gadiem būtu teicis, ka arī man būs tāda iespēja un es to izmantošu, tad es noteikti viņam neticētu.

Tā es domāju, pirms kļuvu par SOCRATES/ERASMUS programmas apmaiņas studentu Vācijā, Heinriha Hei-nes universitātē Diseldorfā. Tagad, kad šī vienreizējā iespēja ir izmantota un ir pavadīta brīnišķīga vasara, es joprojām vēlētos būt to studentu vietā, kuri dodas studiju apmaiņas programmā, jo labprāt vēlētos vēlreiz izbaudīt to, ko sniedz ERASMUS programma.

SOCRATES/ERASMUS — tā ir vienreizēja iespēja studēt ārvalstu augstskolā un papildināt zināšanas savā studiju nozarē, savā specialitātē. Studiju laikā Vācijā tika piedzīvotas un izdzīvotas aktīvas stu-dentu gaitas — diezgan daudz laika tika pavadīts, sēžot bibliotēkās pie grāma-tām vai studentu kopmītnē pie datora, rakstot kārtējo mājas darbu vai referātu. Tiesa gan, tas viss — laikā, kad Latvijā studenti vasa-ras saulītē laiski vāļājās pa jūrmalas smiltīm, jo pilnā sparā noritēja vasaras brīv-laiks. Lai izpildītu ERAS-MUS programmas prasības, lai savāktu nepieciešamo

kredītpunktu skaitu, bija ļoti jāsaņemas, jo bija jāizprot studiju saturs un jāspēj domāt tā, kā domā vietējie studenti. Vai man tas izdevās? Domāju, ka ne gluži, jo 5 mēneši diemžēl bija pārāk īss laika posms un tas paskrēja ļoti ātri.

Protams, SOCRATES/ERASMUS programmas ietva-ros nodarbojāmies ne tikai ar grāmatu šķirstīšanu un datora klaviatūras klabināšanu. Mums izdevās iepazīt arī kādu daļu no vecās Eiropas, kas papildus veicināja svešvalodu zināšanu apguvi, kā arī citu tautu kultūras iepazīšanu. Salīdzinoši īsā laika periodā (viena studiju semestra laikā) ar pavisam nelieliem izdevumiem, izmantojot Heinriha Heines universitātes piedāvātās kultūras programmas iespējas, izdevās pabūt tādās Eiropas pērlēs kā Gente, Brige, Antverpene, kas atrodas Beļģijā, un Eiropas otrajā Venēcijā — Amsterdamā. Izmantojot «Frei Fahrt mit VRR-Verkehrmitteln» karti, apguvām arī Diseldorfas tuvējās pilsētas. Šādas kultūras programmas Heinriha Heines universitātē tiek piedā-

vātas katru gadu, un tās gan-drīz pilnīgi sedz ar ekskur-sijām saistītos izdevumus.

Un visu vasaru šī ēka mani paturēja pie sevis — Sociālo zinātņu fakultāte Heinriha Heines universi­tātē.

Pēc studijām Vācijā droši varu apgalvot, ka esmu iegu-vējs. Kādā ziņā? Mans vācu valodas zināšanu krājums ir krietni papildinājies, ir iegūti jauni draugi un kon-

AGRIS DOBROVOĻSKIS, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Heinriha Heines universitāte (Heinrich Heine Universität), Vācija

��

takti, ir iepazītas citas kultūras, taču pats būtiskākais ir tas, ka šīs studijas man ir palīdzējušas atrast un iegūt labu darbu šeit, Latvijā, kur varu likt lietā savas Vācijā iegūtās valodas zināšanas un studiju procesā iegūtās darba iemaņas.

Ja kāds vēl šaubās un nevar izlemt, vai izmantot šīs mobilitātes programmas piedāvātās iespējas, tad droši varu teikt: SOCRATES/ERASMUS ir tā vērts! Novēlu visiem, kam izvēle krīt par labu studijām ārzemēs: izbaudiet ERASMUS dzīvi!

Ein Sommer in Deutschland zusammen mit ERASMUS

Wenn jemand mir vor 4 Jahren, als ich das Studium begonnen habe, gesagt hätte, dass er nach Deutschland fahren wird, um zu studieren, dann wäre ich beinahe neidisch — ich möchte auch so was tun. Wenn jemand mir vor 4 Jahren gesagt hätte, dass ich auch so eine Möglichkeit haben werde, die genutzt wurde, dann hätte ich ihm nich geglaubt.

So dachte ich, bevor ich zu Student im Austausch-program SOCRATES/ERASMUS an der Heinrich­Heine Universität in Düsseldorf wurde. Jetzt, da diese schöne Möglichkeit ausgenutzt habe und ein wunderbares Sommer in Deutschland verbracht ist, immer denke ich noch an die Möglichkeiten, die mir dieses Studi-umprogramm gegeben hat.

SOCRATES/ERASMUS — das ist eine einmalige Möglichkeit an einer Aus-landsuniversität zu studie-ren und neue Kenntnisse erwerben. Während des Studiums in Deutschland habe ich das aktive Studen-tenleben erlebt — ziemlich viel Zeit wurde in der Bi-bliothek an den Büchern oder im Studentenwohn-heim an der Personalrech-

ner verbracht um ein Referat oder eine Hausarbeit zu schreiben. Leider passierte das alles in der Zeit, wenn die Studenten die Sommerferien geniessen und in der Sonne an der See liegte. Um alle Förde-rungen des ERASMUS Programm zu erfüllen und die notwendige Anzahl der Kreditpunkte zu sammeln, habe ich ganz schön mich angestrengt, um den Stu-dieninhalt anzueignen und die Denkweise der meiner deutschen Kommiltonen zu verstehen. Ob ich es ge-schaft habe? — teilweise gelang mir das, leider war die Zeit — 5 Monate — viel zu kurz.

Natürlich haben wir im Rahmen des SOCRATES/ERASMUS Progamms, nicht nur in den Büchern ge-blättert und in den Computer geguckt. Es galang uns auch ein wenig das alte Europa kennezulernen. Diese Möglichkeit verbesserte meine deutsche Sprache un

auf dieser weise habe ich die Kultur anderer Völker kennengelernt. In einer ver-gleichmässig kurzer Zeit-abscnnitt, mit ganz kleinen Kosten, dank der Hilfe des Heinrich Heine Univer-sitätskulturprogramms, könnten wir solche euro-päischen Perle wie Gent, Brug, Antverpen in Belgien, Europas zweite Venedig — Amsterdam besichtigen. So auch mit der „Freie Fahrt

��

mit VRR­Verkehrmitteln” Karte, haben wir in der Nähe liegende Städte herum Düsseldorf betracht. Die Heinrich Heine Universität organisiert solche Kulturprogramme jedes Jahr und fast alle Kosten, die mit Exkursion verbunden sind, werden von dieser Universität gedeckt.

Nach der Studium in Deutschland kann ich ganz bestimmt behaupten, daß ich Gewinner bin. In welcher hinsicht? Mein Wortschatz der deutscher Sprache hat sich wesentlich verbessert. Ich habe da neue Freunde

gewinnen, interesante Kontakte gefunden und mit an-deren Kulturen kennengelernt. Doch das wesentliche ist, daß dank der Studium in Deutschland, ich habe eine gute Arbeit in Lettland gefunden. Jetzt sind meine Deutschkenntnisse ganz schön gültig.

Wenn jemand noch zweifelt, ob er die Möglichkeiten des dargebotenen Programms nützen könnte, kann ich ganz sicher behaupten: es lohnt sich! Schon jetzt wünsche ich allen, die sich für dieses Studium ent-scheiden: viel Spaß!

��

Atceroties ERASMUS apmaiņas programmā pava-dīto laiku, ikviens no mums varētu sarakstīt kaudzēm atziņu — par sevi un par citiem: gan latviešiem, gan nelatviešiem. Par to, kas vieno un kas šķir. Par to, kam ir un kam nav vērts ticēt. Par to, kāpēc mēs katrs dzī-vojam tā, kā dzīvojam — vai tāpēc, ka citādāk nevaram, vai arī tāpēc, ka negribam citādāk.

Vairāku mēnešu dzīve citā valstī, projām no visa, kas ir paša vai ar citu cilvēku palīdzību izveidots mājās, darbojas kā katalizators, kas paātrina visa notikšanu un paspilgtina izjūtas. Šis laiks, kas pavadīts projām no mājām, jaunu pasauli nevienam neatklāj — katram ir tikai tā pasaule, kas ir viņā pašā un kuru visu dzīvi mēs mēģinām izpētīt, — bet šis laiks palīdz atklājumu procesā.

Tāpat ir arī ar mani — mana dzīve nav sagriezusies kājām gaisā, neesmu pārvērtusies par citu cilvēku, neesmu atstājusi savas kurpes, lai iekāptu citās. Bet tajā pašā laikā, pats svarīgākais, ko sapratu, ir tas, ka viss ar mums notiekošais nav obligāts. Vienmēr ir vismaz divi veidi (bet parasti vēl vairāki), kā visu darīt, un mēs paši izvēlamies, kurš mums der labāk. Vai arī, ja esam pārāk slinki, lai izvēlētos, vai arī par spīti mūsu mēģinājumiem mums netiek dota iespēja izvēlēties, mēs vienalga varam izvēlēties — veidu, kā uztvert to, kas ar mums notiek.

Sešdesmitgadīga atraitne var dzīvot, noslēgusies savā mājā trīsvientulībā ar diviem kaķiem, un žēloties par samaitāto jaunatni, bet var arī, kā mana dzīvokļa saimniece, pārrasties mājās sestdien trijos no rīta, vienlaicīgi ar mani, pēc kopā ar savām draudzenēm pavadītām ieilgušām piektdienas vakariņām. Var cilvēktiesību kursā mācīties par sieviešu tiesību pār-

kāpumiem Turcijā, kur varbūt nav bijis neviens no klātesošajiem, bet var arī mācīties kopā ar meiteni no Turcijas un noklausīties, kas viņai šajā jautājumā ir sakāms. Un ne vienmēr ir taisnība pasniedzējam, kurš visu redz tikai no teorētiskā skatu punkta, bet neviens arī nevar no viņa prasīt, lai viņš zinātu visu.

Protams, ne vienmēr un ne katram ir iespēja izvēlē-ties, jo reizēm mēs ieejam telpā, kur viss jau ir sakārtots, un mēs neko nevaram izmainīt. Bet vēl viena lieta, ko šajā programmā ieguvu, ir vēlme un ticība mēģināt mainīt to, kas vēl nav galīgi sakārtots un izlemts. Dažreiz izdodas, dažreiz ne, bet, pat ja neizdodas, uz brīdi ir iegūta tā fantastiskā sajūta, kura rodas tad, kad vēl nav īsti zināms, vai kāds mēģinājums ir vai nav izdevies. Un tad, kad neizdodas, sajūta tam, kas ir mēģinājis, noteikti nav sliktāka kā tam, kas to nav darījis. Toties, ja izdodas...

Pati lielākā dāvana, ko saņēmu no ERASMUS laikā sastaptajiem cilvēkiem, ir optimisms. Sākumā domāju, ka tas varbūt ir tikai uz brīdi un vēlāk viss atgriezīsies vecajās sliedēs — ne nu gluži pesimismā, jo man tas nekad nav piemitis, bet reālismā. Tomēr joprojām neesmu tur atgriezusies.

Viss iepriekš aprakstītais var tikt uzskatīts par nekonkrētu un īstenībā neeksistējošu, jo tas ir tas, ko redzu tikai es pati. Bet ir arī vēl kaut kas, ko es noteikti nebūtu ieguvusi bez savas ERASMUS pieredzes, — gadu ilgas studijas Korejā. Ja līdz šim nebūtu nekur bijusi, pirmkārt, nemaz nepieteiktos, jo, izlasījusi piedāvā-jumu, iespējams, aizspriedumaini paraustītu plecus un teiktu, ka man tas nav vajadzīgs, ka pa pasauli blandās tikai tie, kas ir nemierā ar savu dzīvi mājās. Varbūt atrastu vēl visādus iemeslus, bet pilnīgi noteikti

LIENE DUĻEVSKA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Brēmenes universitāte (Universität Bremen), Vācija

��

nevienam neatzītos, ka galvenais iemesls nepieteikties būtu bijušas bailes no tā, kas nav pazīstams. Par laimi, esmu jau tikusi vaļā no šīm bailēm. Otrkārt, tas, ka man jau ir pieredze ar ilgstošu atrašanos prom no mājām,

bija viens no rādītājiem, kas mani atšķīra no lielākās daļas pārējo kandidātu. Tāpēc — liels paldies par to, ka šobrīd dzīvoju ar sajūtu, ka tūlīt jau jāsāk krāmēt somas Korejai!

Remembering the time spent in ERASMUS exchange programme, every one of us could draw a list of no-tions — about oneself and others — Latvians and non­Latvians. About the things that connect and part us. About the things that are worth believing and the ones that are not. About the reasons we live the way we live — whether because we cannot or do not want to live differently.

Life in another country for several months, away from everything that is made by myself or with the help of others, acts as an accelerator that speeds up everything and brightens the feelings. The time spent away from home does not show a new world for anyone — everyone has only the world that is inside him/her and which we try to explore during our entire life but that time helps in the process of findings.

That is exactly what happened to me — my life has not turned upside down, I have not become a completely different person. But at the same time, the most important thing that I understood for myself, is that the things that happen to us are not compulsory. There are always at least one, but usually even more ways, how to do all that is needed, and we choose the most appropriate way for us. Or, if we are too lazy to choose or despite our efforts we have no opportunity to choose, we can choose anyway — the way how to perceive what happens.

A 60 year old widow can live a secluded life in her house together with two cats and complain about the demoralized youth, and can also, like my hostess, arrive

home at three o’clock on Saturday morning after an evening spent together with her friends. It is possible to study a Human Rights course about the violation of women rights in Turkey, where probably none from the group has ever been, and also it is possible to study together with a girl from Turkey and to hear what she has to say about that issue. And the professor is not always absolutely right because he sees the concrete issue from the theoretical point of view. And he is not supposed to know everything.

Of course, not always and not everyone has a pos-sibility to choose because sometimes we arrive at a place that is already in a complete order and we can-not change anything. But, another thing that I found out for myself in this programme is a will and faith in trying to change the things that have not completely been decided yet. Sometimes it happens, sometimes not, but, even if it does not happen, for a time I have won the fantastic feeling that we have, when it is not known for sure whether a try has been successful or not. And if something does not fulfil, the way how the one feels who tried is never worse than the way how the other feels who did not try. But if something comes true...

The largest gift I received from the people met during the exchange programme is optimism. At the beginning I thought that it was only for a while and later I would turn to my usual phase — realism. Sur-prisingly it still has not happened.

The above described acquisitions can be consid-ered to be not concrete and not existing in reality

�7

because I am the one who sees them in full. But there is something that I wouldn’t have achieved without my ERASMUS experience — one year long study trip to Korea. If I had not been away for several months before, I, on the first hand, would not have applied because I would have prejudicially thought that I did not need it, that people who wanted to live abroad for a while were not satisfied with their lives at home etc.

But I, for sure, would not confess to anyone that the main reason not to apply would have been fear of the unknown. Luckily I have got rid of it. Secondly, the fact that I had an experience being away from home for sev-eral months was one of the criteria that distinguished me from the major part of other candidates. That is what I am grateful for — the feeling that after a couple of weeks I have to pack my suitcases for Korea.

Dream. Explore. Discover.

��

Viss ir labs, kas labi beidzas. Bet — ja beidzas izcili?

Tā bija parasta janvāra diena, kad iekāpu autobusā un, atvadas tuviniekiem mādama, sāku savu ceļojumu uz Somiju. Biju ieguvusi iespēju semestri mācīties Joensū universitātē ERASMUS programmas ietvaros. Atpakaļ atbraucu tikai pēc gada un pilnīgi cita. Kā tas gadījās?

Trīs liktenīgi notikumi, saistīti ar konditorejas izstrādājumiem

1. Kādā no somu kultūras interešu klubiņa rī-kotajiem pasākumiem cepām somu tradicionālās smalkmaizītes — rožmaizītes ar kanēli jeb, kā somi paši sauc, — «pulla». Mācījāmies produktus izrunāt somu valodā, mīcījām, rullējām, bārstījām, raudzējām, cepām un beigās ar gardu muti ēdām, varenos cepējus slavēdami.

2. Ārvalstu studentu sek-cijas rīkotajā izbraucienā uz Koli Nacionālo parku no piedāvātajām aktīvās atpūtas iespējām kopā ar draudzeni izvēlējāmies dis-tanču slēpošanu. Tā kā arī mūsu zemē ir garas snie-gotas ziemas, starp dien-vidnieciskajiem biedriem jutāmies kā seniores un aizslēpojāmies līdz vēlai tumsai. Nākamajā rītā, kad

atdevām slēpes un stāstījām savus iepriekšējās nakts piedzīvojumus, atpūtas bāzes īpašniece izrādīja par mums lielu ieinteresētību un atvadoties uzcienāja ar tradicionālajiem karēļu rudzu cepumiem. Tie garšoja tik īpatnēji, ka palūdzām recepti, lai varētu tādus uztaisīt arī mājās.

3. Pirms braukšanas uz Somiju biju dzirdējusi, ka stu-denti kopmītnēs paši cepot sev maizi. Kad te nokļuvu, izrādījās, ka tā nemaz nav, taču sapnis izcept pašai savu maizi nelika mierā, un es sāku eksperimentēt. Izrādījās, ka meistars no debesīm nekrīt: pirmoreiz garoza piedega, bet vidus — palika jēls; otro reizi sanāca otrādi; trešo — mīkla vispār neuzrūga. Pēc vairākām neveiksmēm gandrīz jau biju atmetusi ar roku, bet draudzene pierunāja pamēģināt pēdējo reizi. Beidzot sanāca tīri garšīgi.

Un tagad par to, kāpēc šie trīs būtībā nenozīmīgie notikumi izrādījās ļoti nozīmīgi manā turpmākajā dzīvē.

«Glābiet! Plūdi!» pele pīkst

Kā nu gadījās, kā ne, ap-pludināju studentu kopmīt­nes. Tas notika vienkārši — no rīta, kad pēc negulētas nakts mazgājos dušā, ap-gūlos zemē, lai vismaz uz «sekundīti» atpūstos. Acis aizkrita ciet pašas, un mo-mentā aizmigu. Kad atmo-dos, visa dušas kabīne jau

ELĪNA HARJA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Joensū universitāte (Joensuun Yliopisto), Somija

��

bija pilna ar ūdeni. Izrādās, ka biju gulējusi virsū ūdens notecei. Un izrādās, ka biju nogulējusi veselas 25 minūtes. Attaisot vannas istabas durvis, pārstei-gumā ieraudzīju, ka pa koridoru varēja pārvietoties laivā, un arī biedru istabiņas bija pārplūdušas. Kad atskanēja zvans pie durvīm, sapratu, ka ūdens sūcas arī apakšējās istabās.

Novērtējot ūdens avārijas rezultātā radušos zaudē­jumus, studentu kopmītņu firmas eksperti lēsa remonta izdevumus pieci tūkstoši eiro apmērā. Tie visi bija jāsedz man, un punkts. Somijā tādi likumi.

Ubadze, dīdžejs un bulciņu pārdevēja

Pēc pirmā šoka un pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem lūgties, draudēt, sarunāt vai juridiski pamatot, ka pieci tūkstoši eiro ir pārāk liela summa studentam, bija jādomā, kā pie šīs naudas tikt. Un tikai tad es atklāju, ko cilvēks spēj, nonācis bezizejas stā-voklī. Iesākumā gribēju organizēt ziedojumu vākšanu universitātē. Salīmēju kliedzošas afišas par notikušo ar lūgumu palīdzēt. Pretī solīju pašas ceptus karēļu tradicionālos cepumus. Pēdējā vakarā pirms paredzētās ziedojumu vākšanas uzzināju, ka ziedojumus ir atļauts vākt tikai reģistrētām orga-nizācijām.

«Plāns tas pirmais nav vēl beigts, kad nu otrais tiek jau steigts.»1 Šoreiz iz-domāju rīkot ballīti kāda kluba telpās — nauda par ieejas biļeti palīdzētu sa-krāt nepieciešamo summu. Viss sākās tikpat labi kā iepriekš — tika izlīmētas

krāsainas afišas visās redzamākajās vietās, ievietotas reklāmas avīzēs, sacepti karēļu cepumi, sagatavota labākās disko mūzikas izlase. Taču arī šoreiz — ak, vai — viss beidzās līdzīgi. Izrādījās, ka nākamajā dienā tiek rīkota grandioza masku balle. Līdz ar to manu sarīkojumu atbalstīja tikai pāris manu draugu.

Tā nu, necerēdama vairs uz tik vienkāršu palīdzību no citiem, izlēmu izpārdot uz ielas savus saceptos ce-pumus. Saucu visiem garāmgājējiem, lai nāk vismaz pagaršot. Drīz vien iztirgoju visus. Pirmās veiksmes apskurbināta, atcerējos, ka māku cept kanēļmaizītes, kā arī tīri gardu maizi. Pieaicināju par palīgu draugu, un nu tikai sākām: vakarā visu sacepām un nākamajā rītā svaigu vedām pārdot. Tā turpinājām vairākas dienas un varējām nopelnīt tīri labi. Tomēr pats inte-resantākais tikai sekos.

No Guļošās princeses līdz TV zvaigznei

Zināju, ka medijiem ir liels spēks. Taču līdz šim ne-biju to piedzīvojusi. Es atkārtoju — līdz šim. Izstāstīju dažām vietējo avīžu redakcijām savu bēdu stāstu, un viens atsaucīgs žurnālists publicēja par to rakstu. Tajā pašā dienā saņēmu zvanu no kāda reportiera,

kuru ieinteresējis neparas-tais stāsts, un viņš jau pēc dažām stundām bija klāt. Žurnālists intervēja mani vienam no lielākajiem Somi-jas laikrakstiem un saveda kopā ar kādu labdarības organizāciju. Tās vadītājs izrādīja atbalstu un atvēra bankā kontu. Nu visi cilvēki Somijā, kam būtu iespēja un vēlme man palīdzēt, varēja pārskaitīt ziedojumus. Bet kā lai cilvēki uzzina par mani?

1 Citāts no Vilhelma Buša komiksa «Makss un Morics».

�0

Turpmākā dzīve man pārvērtās līdz nepazīša-nai. Mana liksta ar ūdens avāriju, pieciem tūkstošiem eiro un bulciņu tirgošana, lai tos sakrātu, ieinteresēja vai puspasauli. Parādījās pub-likācijas citos laikrakstos, sniedzu radio interviju, un, kas ir pats pārsteidzošā-kais, — šo stāstu translēja viens no lielākajiem Somijas televīzijas kanāliem. Repor-tieris neatstāja neuzņemtu nevienu epizodi: gan to, kā mēs ar biedru mīcām maizes mīklu un pārkaisām kanēli bulciņām, gan to, kā saucam «konditorejas» garāmgājē-jiem, cik mums ir garšīgi cepumi. Tika nofilmētas pat avarējušās kopmītnes ista-biņas, lai gan atļauju tam kopmītņu vadītājs nedeva.

Mana popularitāte auga nevis dienām, bet stundām. Cilvēki rakstīja, zvanīja, nāca klāt uz ielas, lai palī-dzētu ar kādu uzmundrinošu vārdu, kādu ziedojumu vai vienkārši izteiktu līdzjūtību un apvaicātos, cik daudz naudas vēl jāsavāc. Bija arī cilvēki, kas domāja, ka esmu krāpniece un nekautrējās man to pavēstīt tieši sejā. Nāca palīdzības piedāvājumi organizēt

labdarības koncertus un citus atbalstošus pasāku-mus. Mūsu mazā «kondito-reja», kuras izstrādājumus jau rotāja firmas «Karjalan kotiruoka» jeb «Karēlijā pašceptais» logo, ieman-toja popularitāti. Ikviens Joensū iedzīvotājs atzina par savu pienākumu no-pirkt kādu no izslavētajiem karēļu cepumiem.

Ar to arī beidzu šo stāstu. Varu vēl tikai piebilst, ka izsaku lielu pateicību visiem cilvēkiem Somijā, kas nepa-lika vienaldzīgi pret latviešu studentes pēkšņo likstu un izrādīja vissirsnīgāko atbal-stu. Tas man liek daudz ko pārvērtēt savā attieksmē pret dzīvi un sevi.

Jūs vaicāsiet: bet kur tad ir panākumi?

Panākumi?! Tie būs! Varat par to nešaubīties! Somu valodas prasme, pieredze kulinārijā, prakse tirdznie-cībā, mārketingā un reklāmā, Somijas likumdošanas apguve, saskare ar medijiem — tas viss un vēl daudz kas cits (jo visu jau tāpat es jums nepastāstīju) ir pamatā manām nākotnes iecerēm. Bet par tām — nā-kamreiz.

All’s well that ends well

It was just an ordinary day of January, when I started my journey to Finland. I gained an ERASMUS

scholarship for studies at the University of Joensuu for one semester. I returned back only after one year and had meanwhile changed myself completely. How did it happen?

�1

Three fatal events involving pastries

1. Once in a Finnish party we were baking Finnish traditional cinnamon rolls — or “pulla” in Finnish. To-gether with other members we were learning Finnish names of products, kneading, rolling, strewing, raising dough and baking and at last we were relishing them praising the outstanding bakers. (Pic. Nr 1)

2. At the trip to Koli National Park organized by the Student Section together with my friend we chose cross­country skiing. As there are also dead winters in our country, we felt seniors comparing to our southern fellows and enjoyed skiing till late night. (Pic. Nr 2) The next morning when we returned the skis and told about our adventures during the previous night, the host of the recreation centre was very interested about us and for good­bye treated us to traditional Karelian rye biscuits. They tasted so peculiar that we asked for the recipe to make the same at home.

3. Before I left for Finland I had heard that students were baking bread themselves at a students’ dormitory. As I arrived there, it turned out not to be true, but the desire to bake bread by myself didn’t leave me, and I started my experiments. It turned out that a good craftsmanship is harder to be achieved than previously believed. At first the crust was burnt, but the crumb remained undercooked. The next time everything went conversely. The third time the pastry didn’t rise at all. After some failures when I had almost given up this idea, the result was quite tasty.

And now I will tell you how significant these three events turned out to be in my life.

Help! I’m drowning!

Unbelievably, but one day I flooded the student dormitory. It happened in a very simple way — in the morning, after an sleepless night I was in the shower,

I lay down on the floor to rest for “just a second”. My eyelids dropped and I at the same moment I fell asleep. When I woke up, the shower cabin was full of water. It turned out while sleeping I had blocked the water runoff. I had been sleeping in such a way for 25 minutes! When I opened the bathroom door, great was my surprise ­ over the corridor one could easily row a boat, and the flat mates’ rooms were over flooded. When the bell rang at the door I understood that the water had been leaking through also on the floor under me.

After estimating the damages of the water accident, the student dormitory experts calculated the renova-tion costs around five thousand euros. I had to pay it all. That was the law.

Beggar, DJ and the bun seller

After the fist shock and the first unfortunate appeals, threats, and other efforts to get some discount, I needed to find out how to get this money. Only afterwards I realized what one is capable of finding oneself in a hope-less situation. The first idea was to organize donation collecting at the University. I displayed flashy posters and request for help. In return I promised home­made Karelian traditional biscuits. On the previous evening before collecting donations I got to know about the fact that only registered organizations were allowed to collect donations.

Then another bright idea arose — I decided to or-ganize a party in the Theatre club. The money from the entrance fee would help to store up the necessary amount. The beginning was as perfect as before — flashy posters in every visible place, announcements in magazines, Karelian biscuits, CDs of the best disco music. (Pic. Nr 3) However, this time as well — oh my, it ended up the same way… It happened that the next day a great fancy­ball was planned. So only some friends of mine came to my party.

�2

I had lost my last hope for simple help and decided to sell all my biscuits on the street. I shouted to passers­by at least to taste my biscuits. Soon I had sold out all of them. Cheered by the first luck it splashed in my head that I could bake also Finnish buns and bread. With the help of my friend we began in the evening, and in the morning we could sell all fresh stuff. In such a way we continued for several days and could earn quite well. (Pic. Nr 4) The most interesting will follow…

A Sleeping Beauty Becomes a TV-Star

The fact that mass media have a huge power was not unfamiliar to me. However, I had not experienced it personally until that moment, and I underline — until that moment. The local newspaper editorial offices soon heard my hard luck story — and a responsive journalist had the article published. At the same day, a phone call arrived from a reporter interested in the unusual story. He arrived in a couple of hours, and took an interview for one of the largest Finnish newspapers. He also brought me together with a charity organiza-tion, the leader of which demonstrated much support and opened an account in a bank. At that moment all and everyone in Finland, able and willing to help, could transfer their donations. But how on earth will they learn about me? My further life turned upside down.

It seemed that half the world suddenly got inter-ested in my ill­fortune with the water accident, the five thousand euro amount and selling muffins in order to achieve this sum. There were publications in other newspapers, I gave a radio interview, and most surprisingly — the story was told in one of the largest Finnish TV channels. The reporter didn’t leave

a single episode out of the story — me and a mate of mine kneading dough and scattering cinnamon on muffins, calling out to passers­by how tasty our cookies are. Even the flooded dormitory rooms were filmed, despite the fact that the owners of the build-ings didn’t allow that.

My publicity was rocketing. People wrote to me, called me, and approached me on the street — helped me with a cheering word, a donation or just to express their sympathy or inquire how much money was still to be collected. There were also people who believed I was a fraud and didn’t feel uneasy telling me that directly face to face. There were offers to organize charity concerts and other supportive activities. Our little “pastry shop” already had a “Karjalan kotiruoka” or “Handmade in Karelia” logo affixed on its products, and the word was spreading out. Every inhabitant of Joensuu believed it to be a matter of duty to buy a renowned Karelian cookie.

This is what I end this story with. I could only add that I feel much gratitude to all the people in Finland who did not remain indifferent to the sudden bad luck of a Latvian student and expressed most hearty support. It actually made me re­evaluate my attitude towards life and myself.

You may ask: but what about The Great Success?— The Great Success? It will surely come, take my

word for that! Knowledge of the Finnish language, experience in cookery, practice in commerce, mar-keting and advertising, digest of Finnish legislation, contacts with mass media — all that and even more (because not all the details were told anyway) will ground my future plans, the story of which will come next time!

��

— Mēs esam 10 000 m augstumā. Temperatūra Berlīnē ir 15° C. Līst lietus. Pēc 20 min mēs būsim Schoenefeld lidostā…1

— Enschuldigen, wie kann man ein Ticket kaufen???2

— Вау, у меня классная комната! У тебя такая же?�

— Zwei Doener, bitte! Mit allem Salaten.�

— Hei, Ich bin Junko, aus Tokio. Ich studiere Germanistik. Und du?�

— Feuerbach sagte, dass…— Was ist Mensch? Wer kann…— Ihre Hausaufgabe ist…— Heute sprechen wir ueber Muslimen in Deutschland …�

— Gestrern war ich in Ausstellung “Melanholie”. Das war toll! Am Abend gehen wir in Aegyptische Museum…7

— Ich mache kajak kurs am Freitag. Willst du auch?�

— Ich bin so gluecklich! Ich habe das Fahrrad gekaufen!!! Nur 35 Euro!!!�

— Привет, я слышал ты говоришь по русски. Меня зовут Антон, я из Риги.10

1 — Wir sind 10 000 m hoch. Die Temperature in Berlin ist 150 C. Es regnet. Nach 20 min werden wir in Flughafen Schoenefeld...

2 — Atvainojiet, kā es varu nopirkt biļeti?� — Man ir forša istaba! Tev arī ir līdzīga?

— Mein Zimmer sieht so gut aus! Ist dein auch aehnlich?� — Divus kebabus, lūdzu! Ar visiem salātiem.� — Čau! Esmu Dzjunko no Tokijas. Es studēju vācu filoloģiju. Un tu?� — Feierbahs teica, ka…

— Kas ir cilvēks? Kurš var...— Jūsu mājas darbs ir...— Šodien parunāsim par musulmaņiem Vācijā...

7 — Vakar es biju uz izstādi «Melanholija». Tas ir kaut kas! Vakarā iesim uz Ēģiptes muzeju…� — Es apmeklēju kajak kursu. Tu arī gribi?� — Esmu tik priecīgs! Nopirku divriteni! Tikai 35 eiro!10 — Ich hoerte, dass du auf russisch sprichst. Ich heisse Anton. Ich bin aus Riga.

— Dzirdēju, ka tu runā krieviski. Mani sauc Antons, esmu no Rīgas.

ANTONS HVORAKS, Latvijas Universitāte ERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Berlīnes Brīvā universitāte (Freie Universtät Berlin), Vācija

��

— Ieva! Mans sapnis beidzot piepildījās! Es biju uz Love Parade! Es par to sapņoju kopš 16 gadu vecuma!11

— Hallo, John! Tomorrow I’ll have the first exam! I should answer about Aristotle’s “Politics”. I didn’t know, that this book can be so interesting!:) 12

— Ich schlafe weniger als 5 Stunden pro Tag. Ich muss viel lesen. Noch zwei Tagen und dann werde ich frei...1�

— Мамуля, я получил двойку! Это очень хороший балл в Германии! Я даже не ожидал!!!1�

— ...ja tev piedāvā, tad, protams, brauc! Studēt ārzemēs — tā ir satriecoša pieredze. Pēc tam apziņa mainās par visiem 180 grādiem... Tur ir pilnīgi cita vide, pilnīgi cita realitāte! Citi cilvēki, cita domāšana... Pirmkārt, tu uzlabosi vācu valodu, iepazīsies ar citiem cilvēkiem, paceļosi pa Eiropu!... Es no sākuma rau-dāju! Man divas nedēļas bija depresija, jo neko nevarēju saprast, un vēl tā dokumentu kārtošana... Bet kādas tur ir lekcijas! Es klausījos atvērtu muti, baidoties kaut ko palaist garām! Es tur saņēmu impulsu studēt ar lielāku atdevi! Bet kādas tur grāmatas ir bibliotēkā... Mēs nopirkām divriteņus un braucām sauļoties uz ezeru. Tad es apmeklēju kajak kursu. Aiz mājas bija liels parks, mēs katru vakaru nodarbojāmies ar skrie-šanu... Nē, tagad lidošu pēc divām nedēļām. Noilgojos pēc Berlīnes. Dievinu šo pilsētu! Gribu apmeklēt arī bibliotēku, jo jāsavāc materiāli bakalaura darbam... Atceries: ja tu nepamēģināsi, tad tu zaudēsi! Kad tu vēl varēsi izmantot šādu iespēju?!?1�

— Guten Tag! Wir sind 7 000 m hoch. Nach 30 min werden wir in Flughagen Tegel. In Berlin...1�

11 — Ieva! Mein Traum ist verwirklicht! Ich war in Love Parade! Urra!12 — Čau, Džon! Rītdien man būs pirmais eksāmens. Man būs jāraksta par Aristoteļa darbu «Politika». Es pat nezināju,

ka šī grāmata var būt tik interesanta! — Hallo, John! Morgen habe ich meine erste Pruefung. Ich muss ueber Aristoteles “Politik” schreiben. Ich dachte nicht,

dass dieses Buch so interessant sein kann.1� — Es guļu mazāk par 5 stundām dienā. Man daudz jālasa. Vēl divas dienas, un es būšu brīvs…1� — Mammukiņ, es dabūju divnieku! Tā ir ļoti laba atzīme Vācijā! Es pat necerēju!

— Mutti, ich bekam 2. Das ist sehr gute Note in Deutschland! Ich wartete das nicht!1� — ...wenn Sie dir anbieten, dann fahr! Im Ausland studieren ist sehr gute Erfahrung. Danach verändert sich deine

Weltsicht um 180 Grad. Da ist alles ganz anders! Andere Leute, andere Denkweise!... Als erste, du verbesserst dein Deutsch, lernst du neue interessante Leute kennen, hast Möglchkeit durch Europa zu reisen... Ich habe am Anfang geweint! Zwei Wochen hatte ich Depresion, da ich nichts vertehen konnte und dazu die ganze bürokratische Papiere... Welche Vorlesungen noch?! Ich saß mit dem geschloßenem Mund und hatte Angst ein Wort zu sagen! Aber ich habe da Anreiz zum Lernen bekommen. Was für Bücher gibt es in der Biblioteken!... Wir haben die Fahrräder gekauft und sind immer zum Bräunen zum See gefahren. Noch habe ich den Kurs ????kajak???? besucht. Hinter meinem Haus war ein größer Garten, wo wir jeden Tag laufen gegangen... Nein, in 2 Wochen fahre ich hin. Ich habe Berlin sehr vermisst! Ich vergöttere diese Stadt! Ich habe vor in der Bibliotek paar Sachen für meinen Bachelor zu sammeln.... Merk dir, wenn du nicht versuchst, verlierst du! Wann noch wirst solche Chance haben?

1� — Labdien! Mēs esam 7000 m augstumā. Pēc 30 min mēs būsim Tegel lidostā. Berlīnē...

��

Pasaules krāsas manā plaukstā

Pirms rakstu, uzlieku Marizas, brīnišķīgās portugāļu fado mūzikas dziedātājas, koncertierakstu, jo tā ir viena no lietām, kas man atsauc atmiņā Vācijā pavadīto laiku, kā ERASMUS programmas apmaiņas studentei mācoties Degendorfas augstskolā. Jūs brīnīsities — kā tā? Mācoties Vācijā, portugāļu tradicionālā mūzika, nevis bavāriešu nesaprotamā vācu valodas izruna, šnicele un alus? Protams, arī tas. Taču pieredze un emocijas, ko tik ļoti novērtēju, mācoties International Management programmā, sniedzas krietni pāri vienas valsts robežām, jo deva man iespēju satikt cilvēkus no visām pasaules malām, kaut nedaudz vairāk ļaujot iepazīt šo tautu tradīcijas, dzīves stilu un kultūru.

Šis stāsts būs tieši par cilvēkiem (kaut arī zināšanas, ko ieguvu, studējot Vācijā, nenoliedzami ir būtiskas kā manā akadēmiskajā izglītībā, tā arī praktiskajā pieredzē), par viņu atvērtību, uzticēšanos man at-klāt to, ko vienkāršs tūrists, viesojoties šajās valstīs, neuzzinātu. Jo tikai kopā būšana diendienā ļauj tā pa īstam iepazīt katrai na-cionalitātei raksturīgās īpatnības, kam, protams, klāt piejaucas arī katra neatkārtojamā indivīda raksturs... bet prātā man vienmēr paliks portugāļu siltais smaids, kas staro pat viņu acīs un laikam ir saulainā klimata atspulgs;

turku neizmērojamā viesmīlība un sirsnīgums; brazī-liešu karstasinīgums un temperaments; honkongieši, kuros apvienojas ķīniešu tradicionālā kultūra un filozofija ar Honkongas kā viena no attīstītākajiem un dinamiskākajiem biznesa centriem straujo dzīves ritmu; austrālieši, kuru angļu valodas izruna mani sākumā dzina izmisumā, un indieši, kuriem raksturīgi gardi ēdieni ar basmati rīsu un karija garšu un kaislīga aizraušanās ar kriketu.

Tas pozitīvais lādiņš sakrājas no tādiem maziem, ne-parastiem un iedvesmojošiem mirkļiem un situācijām, ko, nu jau mājās esot, ik pa brīdim prātā lieku kopā kā krāsainus mozaīkas gabaliņus. Atceros to brīdi, kad ierados savā dzīves vietā, kur dalīju dzīvokli ar rumāņu meiteni un četriem studentiem no Honkongas. Kad pirmajā vakarā iegāju virtuvē, laikam jau izskatījos pagalam saskumusi (un tā arī jutos) — tālu prom no mājām un ģimenes. Ķīniešu puisis Coins man jautāja, vai skumstu pēc mājām un jūtos vientuļa? Kad apstip-

rinoši pamāju ar galvu, viņš pasmaidīja un teica: «Ne-skumsti! Tagad mēs būsim viena liela ģimene!» Kas var būt vēl uzmundrinošāks par šādu mazliet naivu, bet bez-gala mīļu mierinājumu! Un patiesībā tā arī bija, jo spēju iemantot šo austrumu cil-vēku draudzību (novēroju, ka viņi īpaši neatvērās eiro-piešiem ciešai draudzībai). Tik skaidri atceros rītus, kad sēdējām pie atvērta

GINTA INDRĀNE, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Degendorfas augstskola (Fachhochschule Deggendorf), Vācija

��

loga, pa kuru iekšā liecās ziedošu koku zari, dzērām brokastu kafiju un runājām par dzīvi — dzīvi Honkongā un dzīvi Eiropā: Latvijā un Vācijā, par cilvēku attiecībām un pasaules uztveri. Un Coins man atklāja, ka steidzīgajā dzīves ritmā Honkongā viņš šādi, vienkārši runājoties ar saviem draugiem, nekad ne-sēdētu, ka cilvēku savstarpē-jās attiecības jauniešu vidū tur lielākoties aprobežojas ar pļāpāšanu internetā. Toties viņiem līdzi nāk senā ķīniešu dzīves filozofija, un dažas gudrības tika atklātas arī man.

Neskaitāmas stundas tika pavadītas, runājot par dažādu tautu kultūras atšķirībām un nacionālo iden-titāti, vēl jo vairāk tāpēc, ka studiju priekšmeta Cross Cultural Management ietvaros par šo tēmu bija jāga-tavo pētījums un prezentācijas. Taču šajā laikā man bija iespēja ne tikai salīdzināt un stāstīt par savu tautu

un kultūru, bet arī vienkārši atklāt cilvēkiem Latviju — šo mazo valsti pie Baltijas jūras, kas nav Krievijas sastāvdaļa, kurai ir sava unikāla valoda un kultūra.

Man nācās pat dedzīgi aiz-stāvēt latviešu kā vienīgās oficiālās valodas pastāvēša-nas nepieciešamību, lai at-spēkotu viedokli par angļu valodas kā otrās oficiālās valodas ieviešanu. Un tagad

zinu, ka visās pasaules malās ir par kādu cilvēku vairāk, kam Latvija nav tikai tukšs vārds, bet gan valsts, pilna ar pārsteigumiem, brīnišķīgām vietām un cilvēkiem.

Mana ERASMUS panākumu atslēga ir sirds bagā-tība un mīlestība, ko man devuši cilvēki, kurus nu varu saukt par saviem draugiem. Draugiem, kuriem nav svarīga ādas krāsa, nacionalitāte un attālumi, jo sirdīm tās nav mērvienības.

World’s colours in my hand

Before writing, I put on a record of Mariza — a won-derful Portuguese singer of fado music. Because exactly this is one of the things that reminds and puts alive my recollections of the time spent in Germany, studying in Fachhochschule Deggendorf as an exchange student of ERASMUS programme. You will wonder — how come? Studying in Germany, but Portuguese traditional music and not the hardly understandable German accent of Bavarians, schnitzel or beer? Of course all that as well! But emotions and experience gained while studying in International Management programme, reaches

far beyond the boundaries of one country, because of the given opportunity to meet people from all over the world and a chance of at least a little bit better understanding of those nations̀ traditions, life style and culture.

This story will be about people (although the knowl-edge gained in the studies in Germany definitely is of a high value as well in my academic studies as in the practical experience) about their openness, trust to reveal me things that I would not have a chance to get to know visiting those countries as a simple tourist. Because only spending time together day by day, you have a real chance to learn the main characteristics

�7

of each nationality that is made even more colourful by each individual’s personal identity and unique-ness… and I will always remember the warmness of Portuguese’s smile that shines even in their eyes and probably is the reflection of their sunny climate, the hospitality and sincerity of Turks, hot — blooded and temperamental Brazilians, people from Hong Kong, which unite the traditional Chinese culture and phi-losophy with the fast life style of Hong Kong as one of the most dynamic business centres of the world, Australians, whose accent drew me crazy in the first time and Indian’s savoury dish, basmati rice, the taste of curry and the passion for cricket.

This positive feeling accumulates of small, extraor-dinary and inspiring moments and situations, which I try to put together like pieces of mosaic in my mind already now being back home. I still remember very clearly the situation when I had just arrived in my apartment that I shared with a Romanian girl and four students from Hong Kong. On the first evening I walked in the kitchen and must have looked very sad (and indeed I felt so) being far away from home and the dear ones, when one of the Chinese guys — Coin asked me, if I felt homesick and lonely. When I nodded, he smiled to me and said: “Don’t be sad! Now we will be one big family!” What can be more cheering than such a little bit naive, but very sweet com-fort? And indeed — it came true; because I had the luck to earn the friendship of these Eastern people (I observed that they did not open up for a very close friendship with Eu-ropeans). The memories are still so alive about the morn-

ings sitting by an open window with blooming trees outside, drinking breakfast coffee and talking about life — life in Hong Kong and life in Latvia, Germany, about the relationship between people and the different perceptions of life. And Coin told me that considering the fast rhythm of life in Hong Kong he would never sit like this — talking to his friends, that chatting mostly holds the relationship between young people online. But in return they own the wisdom of ancient Chinese philosophy, of which I also got some sparkles.

Countless hours were spent talking about cultural differences and the national identities, even more because within the framework of Cross Cultural Management subject we had to make a project and presentation relevant to this subject. Yet during this time I had a chance not only to broaden people’s knowledge about Latvia, but also simply to discover them Latvia — this small country by the Baltic Sea, which is not a part of Russia, which has its own unique language and culture.

I even had to ardently defend the necessity of the Latvian language as the only official language and not introducing English as the second official one. And now I know that all over the world there are at least some

people more, for whom Latvia is not a mere word, but a coun-try full of wonders, amazing places and people.

My ERASMUS key of suc-cess is the warmness of heart and love that I received from people whom I can now call friends. Friends who don’t care about skin color, nation-alities and distances, because for a heart these are not the measures.

��

Kā viena no Eiropas Savienības apmaiņas prog-rammas SOCRATES/ERASMUS dalībniecēm nevaru neizmantot iespēju dalīties pieredzē un emocijās, kuras iegūtas, esot ERASMUS studentei, un vēl joprojām (pēc vairāk nekā pusgada) pārpilda mani.

Sākumā es vēlētos stādīties priekšā. Pašlaik studēju Latvijas Policijas akadēmijā Publisko tiesību nodaļā, kā arī strādāju zvērinātu advokātu birojā. Pagājušajā gadā es izlēmu izmantot iespēju piedalīties iepriekš minētajā studiju programmā un pavadīt trīs mēne-šus, studējot Vācijas Publiskās pārvaldes augstskolā (Fachhochschule für öffentliche Recht und Verwaltung) nelielā Bavārijas pilsētiņā Hofā.

No paša sākuma es labi apzinājos, ka studijas šajā iestādē pilnībā notiek vācu valodā, bet, atklāti runājot, tajā laikā vācu valoda nebija mana stiprākā puse. Tomēr vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par Vāciju kā valsti, izjust tās atmosfēru, dzīvojot un studējot tur, kā topoša-jam juristam iegūt pieredzi profesionālajā darbībā un, visbeidzot, uzlabot vācu valodas zināšanas — tas viss bija stiprāks par loģiskajām pārdomām attiecībā uz valodu un grūtībām, kas varētu rasties. Tā nu lēmums tika pieņemts, koferis — sapakots, un es jau stāvēju lidostā blakus reģistrācijas stendam kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kas palika šeit Latvijā, gaidot mani mājās nākamos trīs mēnešus.

Tā arī sākās šis ceļojums. Es nokļuvu maziņā, bet simpātiskā pilsētiņā, kurai, kā jokoja vācieši, bija jākļūst man par dzimteni manas uzturēšanās laikā. Jau nākamajā dienā sākās lekcijas. Pirmās dienas bija pārpilnas ar stresu — jauna vieta, jauni cilvēki, kas runāja valodā, kuru es sākumā nemaz nevarēju saprast. Esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kas bija man

blakus, saprotot manas jūtas tajā laikā. Tomēr dažas nedēļas vēlāk es jutos jau gandrīz kā mājās, apmeklē-jot nodarbības, skatoties futbolu un pārdzīvojot par Vācijas komandu (tajā laikā Vācijā notika pasaules čempionāts futbolā), labi pavadot laiku ar jaunajiem draugiem un, protams, daudz ceļojot.

Lai paplašinātu savas zināšanas par dažādām tiesību nozarēm, es izvēlējos priekšmetus, kurus nepasniedz manā augstskolā. Protams, iegūtās zinā-šanas ir ļoti svarīgas manām pašreizējām studijām un bakalaura darbam, kā arī profesionālajai darbībai nākotnē.

Tāpat kā nodarbību laikā saņemtā informācija, ļoti vērtīga aktivitāte bija prakse pilsētas prokuratūrā. Prakses laikā mums bija iespēja iepazīt prokuratūras organizāciju, lietas izskatīšanas procesu tiesā dažādās tiesību nozarēs, piedalīties transporta kontrolē kopā ar ceļu policiju, izpētīt materiālus saistībā ar Vācijas likumdošanu, izmantojot speciālās literatūras resursus, kā arī sazinoties ar prokuratūras darbiniekiem.

Vācijā, pats par sevi saprotams, es turpināju darīt visu iespējamo, lai uzlabotu savas vācu valodas zi-nāšanas, pētot milzīgus likumu krājumus, žurnālus, avīzes, ņemot talkā lielo latviešu­vācu vārdnīcu. Šīs nodarbošanās rezultātus varēja pamanīt dažas nedēļas vēlāk, kad man kļuva vieglāk komunicēt ar grupas biedriem un saprast valodu.

Šie trīs mēneši, pavadīti tālu no mājām, ir vērtīgi ne tikai manai profesionālajai attīstībai. Tie savā ziņā bija kā dzīves skola, jo tu esi svešā zemē un ir jāatrod sazināšanās veids ar vietējiem cilvēkiem, kuriem ir cita mentalitāte un dzīves veids, un pašam ir jāatrod risinājumi grūtībām, jo visi draugi un ģimene ir tālu.

JEVGĒŅIJA IVANOVA, Policijas akadēmijaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Bavārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālā augstskola (Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern), Vācija

��

�0

Tas nebija nemaz tik viegli, bet, pateicoties tam, es kļuvu stiprāka. No otras puses, tas bija diezgan aiz-raujoši — iepazīt cilvēkus, no kuriem daži vēlāk kļuva par maniem draugiem, ko es nekad neaizmirsīšu: vācu meitene, vārdā Nina, kas nodarbībās vienmēr dalījās ar mani — iedeva likumu krājumus, kad es biju aizmirsusi paņemt nepieciešamo grāmatu līdzi; Gerita un Mendija, kuras jebkurā laikā bija gatavas palīdzēt; Kristofs, kas organizēja mums brīnišķīgo ceļojumu Bavārijas Alpos; Ginters Švābs — mūsu tenisa skolotājs, pats sirsnīgākais cilvēks visā pasaulē; divas lietuviešu meitenes, pateicoties viņām, es beidzot sāku

saprast lietuviski ; Rojs un Vils no Nīderlandes, ar kuriem mēs dejojām salsu kopmītnes pagalmā ; Dina no Krievijas, ar kuru kopā es sapratu, ka pasaulē nav nekā neiespējama... un daudzi citi...

Kopumā — būt par ERASMUS studenti neapšaubāmi ir nenovērtējama pieredze gan attiecībā uz profe-sionālo darbību nākotnē, gan attiecībā uz personīgā redzesloka paplašināšanu par daudziem svarīgiem dzīves jautājumiem. Programma SOCRATES/ERAS-MUS sniedza man iespēju likt pamatus labai karjeras izaugsmei, nākotnē izmantojot iegūtās zināšanas un pieredzi šeit Latvijā.

As one of the participants of the EU student exchange programme SOCRATES/ERASMUS, I just can’t miss the opportunity to share the experience and emotions that are still (after more than half a year) vivid in my memory, gained during being an ERASMUS student!

So, at first let me introduce myself. I’m currently studying for a Bachelor’s degree in Public Law at the Police Academy of Latvia and working at the same time in an Attorney Law Office. Last year I made up my mind to take a chance and to participate in the above mentioned educational programme and to spend 3 months studying in a German High School for Public Law and Administration (Fachchochschule für öffentliches Rechts und Verwaltung) in a small Bavar-ian town called Hof.

Speaking honestly the German language was not my strongest side at that time, and I was concerned from the very beginning that the educational process in this institution is fully in German. Anyway the desire to find out more about Germany as a country, its people, to feel the atmosphere of living and studying there, to get an experience in the professional activity being a prospective lawyer and to improve the skills of Ger-

man at last, were too much stronger than any logical issue about the language and the problems that could arise with it. So the decision was made, the suitcase was packed and I was standing at the airport next to check­in with my closest people, that were staying here in Latvia waiting for me at home during the fol-lowing three months.

So that’s how this journey began. I found myself in a small, but cute city that should become my homeland for the time of my arrival, as my German friends were later joking. Next day the lectures began. The first days were rather stressful for me, a new place and new people speaking the language I couldn’t completely understand at first. I’m very thankful to the people who supported me understanding how I felt during that time. However in a few weeks I felt myself almost at home, attending lectures, watching football and feel-ing keenly for the achievements of the German team (it was the time of the Football championship held in Germany), enjoying our time with new friends and, of course, travelling a lot.

Speaking about the process of studying, to vary my knowledge about different areas of law I chose the

�1

subjects that were not taught at my home Academy. And certainly the received knowledge is very useful both for my present studies and diploma and for the future professional activities.

Together with the received information during the lectures one more rather valuable activity was attending a practice in the town Prosecutors’ office. During the practice we had a chance to observe the organization of the Prosecutors’ office, to observe the process of proceeding a case in the Court in different areas of law, to participate in the traffic controlling with a Traffic Police, to study the materials about the German legislation using the resources of the specific literature and through the communication with the staff.

It goes without saying that during my time in Ger-many I did everything possible to improve the level of my German, studying on my own huge books with German Laws, some magazines, newspapers and a big German­Latvian dictionary. The results of these efforts could be noticed a few weeks later, as I could communicate with my German classmates more freely as well as understand the language better.

This three month stay far away from home was not only valuable for my professional development. It was just like the school of life. When you are in a foreign country you have to find the way to get along with the

local people, who have completely different mentality, and the way of life and you have to go through all the difficulties alone, because all your friends and fam-ily are far away. It was not too easy, but it made me stronger. On the other hand it was exciting to get to know new people some of whom became my friends that I’ll never forget… the German girl, who helped me every time with lectures and shared the legal books during the lectures when I forgot to take the neces-sary one, her name was Nina, Gerit and Mandy, who were every time around ready to help, Christofer, who made a wonderful trip to Bavarian Alps for us, Gunter Schwab – our tennis teacher, the kindest man in the world, two Lithuanian girls, thanks to whom I began to understand Lithuanian , Roy and Willian — guys from the Netherlands, with whom we danced salsa in the yard of the campus , Dina from Russia, thanks to whom I realized that there was nothing impossible in the world, and many others…

All in all there is no doubt that being an ERASMUS student is an invaluable experience for future profes-sional activity and to enrich personal point of view about some important aspects of life. As a result of the participation in the SOCRATES/ERASMUS prog-ramme now I have all possibilities to have a successful career, using the obtained knowledge and experience here in Latvia.

�2

Grāca 2006

Tam nemaz negribas ticēt. Ka kaut kas tik īpaši labs jau ir beidzies. Šoreiz tā ir mana ERASMUS pieredze. No sākuma likās, ka šie četri mēneši būs ilgs laiks, kas jāpavada tik tālu no mājām. Bet tagad man gribas raudāt. Kāpēc? Labas atmiņas taču paliek uz mūžu…

Vēl nesen mēs iepazināmies cits ar citu, ar burvīgo studentu pilsētu Grācu, centāmies saprast atšķirības starp vienkāršām lie-tām, piemēram, kā sasveicinās cilvēki Somijā un kā — Itālijā; kā-pēc spāņiem ir parties 48 stundas diennaktī un 12 dienas nedēļā; kā savienot studijas un ERASMUS brīvdienu izbraucienus; kā gata-vot īstu portugāļu Ziemassvētku pīrāgu; kas tā ir par valodu, kad runā divus vārdus angliski, trīs vāciski un divdesmit piecus itā-liski; kāpēc tik ļoti sāp, kad jūs esat tiiik ļoti iemīlējušies, bet kul-tūras atšķirības traģiski traucē jums būt kopā ar izredzēto, un jūs vispār nevarat saprast, kāpēc

viņš nenovelk apavus pat mājās, it īpaši, ja viss ir tik tīrs; kāpēc apkārtējā vide, kas bija tik pievilcīga un mīļa septembrī, novembrī jau likās sveša, bet ar labākās draudzenes portugālietes palīdzību, kura pēdējā naktī dejoja līdz rītam, šīs grūtības tika viegli pārvarētas.

Pietrūks ERASMUS starptautisko vakariņu, kopīgi nolikto eksāmenu, noslēpumu…

Šīs simt divdesmit dienas atce­rēšos kā mana mūža LABĀKĀS dienas.

Bet nu jau esmu mājās pie ģi-menes, kopā ar draugiem, kas vēl nav mani aizmirsuši, kaut gan es atrados tik tālu no viņiem visu šo laiku…

Arī mans raksturs ir izmainījies: tagad es esmu pilnīgi neatkarīga, patstāvīga un nelokāma.

Manas pārdomas pārtrauca tele­fona zvans: «Jegorovas jaunkun-dze? Rīt mēs jūs gaidām uz interviju mūsu birojā.» Sākas jauna dzīve! ERASMUS semestris ir palīdzējis. Uz redzēšanos, Vīne!

P.S. Esmu dabūjusi labu darbu.

JŪLIJA JEGOROVA, Banku augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Joaneum augstskola (FH Joaneum), Austrija

Graz 2006

Daran möchte man einfach nicht glauben. Wenn es schon vorbei ist, weil es etwas besonderes war.

Zuerst schienen diese vier Monate eine zu lange

Zeit zu sein, allein von der Heimat. Und jetzt, möchte ich weinen, warum denn…? Die guten Erinnerungen bleiben doch für immer, oder ?

Noch vor kurzem lernten wir die wunderschöne Studentenstadt Graz kennen, lernten miteinander

��

zu kommunizieren und den Un-terschied zwischen den einfach-sten Sachen zu verstehen, z.B.: wie grüßt man einander in Finn-land und wie in Italien; wie kann man das Studium und ERASMUS Wochenendeausflüge gemeinsam gestalten, wie backt man echte Portugiesische Weihnachtskuchen; was ist das für eine ERASMUSspra-che, wenn man 2 Wörter auf englisch spricht, dann 3 Wörter auf deutsch und 25 auf Italienisch; warum tut es sehr weh, wenn sie so schrecklich verliebt sind, aber die kulturellen Unterschiede stören euch beim zusammen sein, warum trägt er die Schuhe auch zu Hause, wenn alles so sauber ist.

Es gibt auch diese Fragen, warum die Umgebung, die so lieb und nett im September scheint, wurde im November so fremd, aber mit der Hilfe deiner besten Freunde aus Portugal, waren diese Schwierigkeiten schnell vorbei.

Und es könnten auch mehrere internationale ERAS-MUS Abende, zusammengeschaffte Prüfungen (oder

wie man es in Österreich sagt — Klausuren), mehrere Geheimnisse sein....

Diese 120 Tage werden als die BESTEN Tagen im meinen Leben bleiben.

Aber jetzt wartet schon etwas anderes, ebenfalls schöneres auf mich: die Familie zu Hause, die Freunde, die mich nicht vergessen

haben, obwohl ich so weit von ihnen entfernt war.Mein Charakter ist geändert: jetzt, finde ich, bin

ich schon absolut selbständig, unabhängig und stand-haft.

Meine Gedanken werden vom Telefonklingeln unter­gebrochen:

“Frau Jegorova? Wir erwarten Sie morgen im Büro für ein Vorstellungsgespräch”. ERASMUS hat mir schon geholfen!

Das neue Leben beginnt.Auf Wiedersehen, Wien! P.S. Ich habe diesen guten Job bekommen.

��

Labdien! Mani sauc Violeta, un es esmu Fizikas un matemātikas fakultātes 4. kursa studente. Jā, diezgan neparasti — meitene, bet mācās tādā fakultātē, kura vairāk asociējas ar stiprā dzimuma pārstāvjiem. Taču varu teikt, ka es ne tikai mācos, bet arī diezgan labi mācos.

Par ERASMUS programmu pirmo reizi uzzināju, mā­coties 2. kursā. Kad jau tuvojās sesija, kādas nodarbības beigās mūsu pasniedzējs pajautāja: «Kurš prot vācu valodu?» Es pie sevis nodomāju, ka laikam ir vajadzīga kāda palīdzība, un pacēlu roku. Tad viņš palūdza visus, kas pacēluši rokas, mazliet uzkavēties. Pasniedzējs mums pastāstīja par iespēju četrus mēnešus mācīties Vācijā, bet bija jāizlemj vienas nedēļās laikā, jo šī iespēja radās tikai tāpēc, ka cits bija atteicies.

Pārnākusi mājās, es runāju ar savu ģimeni. Jā, viņiem bija diezgan grūti mani vienu pašu laist uz citu valsti, bet viņi saprata, ka tāda iespēja nerodas katru dienu, un tāpēc deva savu piekrišanu.

Jau marta beigās man bija jādodas studēt uz Vāciju. Es nokārtoju trešā semestra sesiju un uzreiz sāku patstāvīgi apgūt ceturtā semestra vielu, lai lielāko daļu priekšmetu vai, ideālā situācijā, pat visu varētu nokārtot pirms aizbraukšanas (kaut gan man bija dokuments, ka es mierīgi varu braukt uz mācībām Brēmenes universitātē un te visus priekšmetus kārtot pēc atgriešanās, tomēr gribējās visu iespē-jamo izdarīt ātrāk). Diemžēl līdz aizbraukšanai man neizdevās nokārtot visus eksāmenus (bija palicis tikai pusotrs mēnesis, un bija jānoķer visi pasniedzēji, jākārto visi starppārbaudījumi un gala pārbaudījumi).

Brīvlaiku es izmantoju ceļasomas pakošanai, jo viss

pārējais jau bija izdarīts — visi dokumenti aizpildīti, priekšmeti izvēlēti.

Nokļūstot Vācijā, sākumā bija divas iepazīšanās nedēļas, kuras es izmantoju, kā varēju. Godīgi apmek-lēju vācu valodas kursus, pildīju visus uzdotos mājas darbus. Pagāja divas nedēļas, un tad sākās mācības. Dažos izvēlētajos priekšmetos grupa bija jau noformēta un bija vēl ļoti garš gribētāju saraksts. Galu galā es apmeklēju trīs ar matemātiku saistītus priekšmetus un valodas kursus.

Vienā no priekšmetiem mums bija gan praktiskie darbi, gan lekcijas. Sistēma bija tāda, ka mājas darbus uzdeva katru nedēļu. Tieši pēc nedēļas mājas darbs bija jānodod — nekādā ziņā vēlāk, jo tad punktus neieskaitīja, bet, lai beigās dabūtu kādu atzīmi, bija jāsavāc noteikts punktu daudzums. Pirmo mājas darbu es pildīju ar lielām grūtībām, jo nebija viegli saprast pašu uzdevumu gan valodas, gan pamatzināšanu dēļ (jo tās tomēr atšķiras), bet, kad saņēmu atpakaļ savu darbu ar iegūtajiem punktiem, biju priecīga. Vēlāk es iepazinos ar dažiem studentiem, un viņi man pastāstīja, ka mājas darbus gatavojot kopā. Visa grupa sapulcējas šajā ēkā dažus stāvus augstāk un kopā domā un raksta mājas darbus. Jau nākamo mājas darbu es pildīju kopā ar visiem.

Otrajā priekšmetā bija tikai divi studenti: es un viens puisis. Izrādījās, ka viņš studēja jau doktorantūrā, bet es sākumā brīnījos, kāpēc es dažreiz nesaprotu visu uzreiz, tādēļ prasīju pasniedzējam dziļāku paskaid-rojumu vai palīdzību.

Un trešajā priekšmetā, tas skaitījās seminārs, bija jāapmeklē lekcijas, kur pasniedzējs sākumā runāja pats, bet pēc dažām lekcijām mums bija jāuzstājas

VIOLETA JEMEĻJAŅENKO, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Brēmenes universitāte (Universität Bremen), Vācija

��

auditorijas priekšā. Uzstāšanās dažreiz ilga vairāk nekā vienu lekciju (vienas lekcijas garums bija divas stundas). Es iekļāvos vienas lekcijas laikā. Pēc tam materiāls bija jānodod drukātā veidā. Problēma, kāda man radās šajā priekšmetā, bija tas, ka galvenais literatūras avots bija angļu valodā, bet es diemžēl to nezinu. Cerēju, ka universitāte kā C daļu piedāvās angļu valodu no pašiem pamatiem, bet tas nenotika. Es parunājos ar pasniedzēju, un viņš man piedāvāja avotu krievu valodā, bet jāstāsta bija vācu valodā, tāpēc es saņēmos, izlasīju materiālu un sāku tulkot nepieciešamo informāciju, meklējot vārdus tā, lai mani saprastu un lai nezustu teksta jēga. Manuprāt, tas man izdevās.

Vācu valodas kursos bija jāpilda mājas darbi, jārak­sta kontroldarbi un, galvenais, — bija jākomunicē. Arī ar to es tiku galā.

Studiju laikā es savācu 30 ECTS, man vienkārši tā sanāca. Izrādījās, ka citu valstu pārstāvjiem bija obligāti jāsavāc tieši 30 ECTS, bet mums it kā — ne.

Kad es vēl biju Vācijā, es iegāju www.luis.lv un...

Zināt, ko es tur ieraudzīju? Mani bija izmetuši no budžeta grupas, kaut gan bija dokuments, uz kura pamata es vienkārši nepiedalījos rotācijā. Man tas bija šoks — es biju tālu no Latvijas un nezināju, ko man darīt, jo manai ģimenei neatrastos nauda manai tālākajai izglītībai. Bet es nenokāru degunu. Uzreiz uzrakstīju vēstules vairākiem cilvēkiem un saņēmu atbildi, ka šo problēmu varēs atrisināt septembrī, un mēs to arī atrisinājām.

Latvijā atgriezos tikai jūlija beigās un uzreiz sāku mācīties, lai ātrāk nokārtotu atlikušos priekšmetus, bet atkal bija problēmas ar vienu pasniedzēju, un tā tikai piektā semestra sesijas laikā es līdz galam no-kārtoju ceturtā semestra sesiju. Beidzot varēju iet ar visiem «vienā solī».

Ja, dodoties uz Vāciju, es jau zinātu to, ko uzzināju, tikai atrodoties Vācijā, tad būtu tur izdarījusi daudz vairāk. Tādēļ pēc atgriešanās Latvijā, balstoties uz savu pieredzi, palīdzēju ar informāciju tiem studen-tiem, kuri bija nolēmuši braukt studēt uz Vāciju, uz Brēmenes universitāti.

Guten Tag! Meine Name ist Violeta und ich bin Stu-dentin der 4. Studienjahr der Fakultät für Physik und Mathematik. Ja, es ist unglaublich, ein Mädchen, aber es studiert an dieser Fakultät, zusammen mit den Vertre-tern des starken Geschlechts. Aber ich kann sagen, dass ich nicht nur einfach studiere, sondern es sehr gut tue.

Als ich im 2. Studienjahr war, habe ich von dem ERASMUS Programm erfahrt. Am Ende einer Vorle-sung, kurz vor der Prüfungszeit, hatte einer unserer Professoren gefragt: “Wer versteht die deutsche Sprache?”. Ich habe gedacht, dass er Hilfe braucht, und habe meinen Arm gehoben. Dann hat er alle gebeten, die die Arme gehoben haben, sich ein wenig Zeit zu nehmen, und er hat uns über der Möglichkeit erzählt,

vier Monate in Deutschland studieren zu können. Aber wir sollten uns erst innerhalb einer Woche entschei-den, weil jemand seine Zusage zurückgezogen hat, aber lange wird der Platz nicht frei bleiben.

Nachdem ich nach Hause gekommen war, habe ich mit meiner Familie gesprochen. Ja, für meine Familie wäre sehr schwer, dass ich allein in ein anderes Land gehen wollte, aber sie haben verstanden, dass diese Möglichkeit nicht jeden Tag besteht, darum haben sie mir ihre Erlaubnis gegeben.

In der Examenszeit hatte ich die Prüfungen für das dritte Semester bestehen und mich sofort da-nach selbstständig auf die Prüfungen für das vierte vorzubereiten, um den größten Teil der Prüfungen

��

vor meiner Reise nach Deutschland bestehen. (Es gab allerdings eine schriftliche Mitteilung, die besagte, daß ich ruhig an die Universität Bremen gehen sollte und erst nach meiner Rückkehr die Prüfungen bestehen konnte. Aber ich wollte alles möglichst rechtzeitlich machen). Im idealen Fall sollten alle Prüfungen bis zu meiner Abreise abgelegt werden. Aber ich hatte dann Probleme mit einer Professorin und deshalb habe ich bis zu meiner Reise nicht alle Prüfungen bestehen. Im Prinzip hatte ich nur eineinhalb Monate Zeit, in der ich alle Professoren aufsuchen und bei ihnen alle kleinen und großen Prüfungen bestehen sollte. Ende März sollte ich nach Deutschland reisen um zu studieren, aber bis dahin hatte ich freie Zeit, denn ich konnte die Professoren nicht treffen.

Die Freizeit habe ich zum Kofferpacken verwendet, weil ich alles andere früher gemacht habe, alle Doku-mente waren in Ordnung, die Fächer gewählt und alles andere was ich machen sollte, hatte ich gemacht.

Als ich nach Deutschland gekommen war, stan-den am Anfang zwei Wochen zum kennen lernen zur Verfügung, die jeder nach seinen Vorstellungen nutzen konnte.

Ich habe einen Sprachkursus Deutsch besucht und alle Hausaufgaben wurden gemacht. Nach diesen zwei Wochen hat Studium angefangen.

Wir sollten die Fächer besuchen, die wir vorher ausgewählt hatten.

Es gab auch von mir ausgewählte Fächer, die ich nicht studieren konnte, weil die Gruppen schon voll-ausgebucht waren.

Am Ende habe ich drei Fächer studiert, die mit der Mathematik verbunden waren und habe auch Sprach-kurse besucht.

In einigen Fächern hatten wir Übungen und Vor-lesungen.

Hausaufgaben haben wir jede Woche bekommen, diese Hausarbeiten sollten wir unbedingt in der dar-

auffolgenden Woche abgeben und nicht später, weil, wer die Hausarbeiten später abgegeben hatte, bekam keine Punkte.

Um am ende eine Note zu bekommen musste man einen bestimmten Punktenzahl erreichen.

Die erste Hausarbeit habe ich mit großen Schwierig-keiten gemeistert, für mich war es sehr schwierig die Aufgabe zu verstehen, weil meine Sprachkenntnisse nicht so gut waren. Wann ich meine Arbeit mit Punkten zurück bekommen hatte, war ich sehr froh.

Am zweiten Unterrichtstag habe ich die Studenten kennengelernt die mir sagten, dass sie die Hausarbei-ten zusammen machen. Diese Gruppe trifft sich im 6. Stock dieses Gebäudes und alle zusammen denken und machen Hausarbeiten. Die folgenden Hausarbeiten machte ich mit ihnen zusammen.

Im zweiten Fach waren nur zwei Studenten, ich und ein Junge, der seine Doktorarbeit machte.

Im dritten Fach, das war ein Seminar, sollten wir Vorlesungen besuchen, am Anfang stand der Vortrag des Professors, ein paar Vorlesungen weiter, sollen wir über bestimmte Infos aus den Vorlesungen er-zählen.

Unsere Erzählungen dauerten eine oder auch meh-rere Unterrichtsstunden (Eine Unterrichtsstunde sind etwa 2 Stunden).

Ich habe nur eine Unterrichtsstunde erzählt und dann sollten wir unsere Arbeitsmaterialien im Com-puter zur kontrolle speichern.

In diesem Fach hatte ich die größten Probleme, da die wesentliche Literatur in englische Sprache war (es tut mir leid, aber diese Sprache verstehe ich nicht).

Darum habe ich mit Professor gesprochen und er hatte mir die Literatur in russische Sprache gegeben, aber in Vorlesung sollte ich Deutsch erzählen, darum habe ich mich zusammen gerissen und habe dieses Material gelesen. Ich habe für mich entschieden was das wichtigste ist und habe dies dann unter großen

�7

Schwierigkeiten übersetzt. Ich denke, das habe ich geschafft.

In der deutschen Sprachkursen sollten wir Haus-aufgaben machen, Kontrollarbeiten schreiben und das wichtigste war die Kommunikation. Auch diese habe ich geschafft.

Als ich noch in Deutschland war, habe ich die fol-gende Internetseite “www.luis.lv” besucht und habe dort gesehen, dass ich meinen kostenlosen Platz verloren habe.

Für mich war das ein Schock, weil ich so weit von Lettland entfernt war und nicht wusste, was ich jetzt machen soll, da meine Familie nicht in der Lage ist so viel Geld für meine Bildung zu zahlen. Aber auch in dieser Situation war ich stark und habe einige Briefe an Personen in Lettland geschrieben die mir gesagt

haben, dass sich dieses Problem im September lösen wird und im September haben wir dieses Problem gelöst.

Nach Lettland bin ich Ende Juli gekommen und habe sofort zu lernen begonnen um die Prüfungen, die ich bis zu Beginn meiner Reise nach Deutschland nicht ablegen konnte, bestehen.

Aber da war ja noch das Problem mit der Profes-sorin, bei Ihr musste ich zusätzlich zu den Prüfungen im fünften Semester auch alle noch offenen Prüfungen des vierten Semesters bestehen um mit den anderen Studenten auf gleichen Stand zu sein.

Mit meinen Erfahrungen kann ich den neuen ERAS-MUS Studenten mit Information helfen, die sich für ein Studium in Deutschland an der Bremener Universität entschieden haben.

��

Nekad nedomāju, ka man būs dota šāda brīnišķīga iespēja — brauciens uz vienu no Eiropas valstīm, kur varēšu pavadīt diezgan ilgu, ražīgu un patīkamu laiku. Šo periodu savā dzīvē es varu nosaukt par dāvanu, kuru es negaidot saņēmu no Latvijas Universitātes. Šis brauciens padarīja manu dzīvi gaišāku, plašāku, priecīgāku un gudrāku. Tas paliks manā atmiņā kā viens no svarīgākajiem, nozīmīgākajiem un intere-santākajiem periodiem manā dzīvē!

Iespēja aizbraukt uz kādu no Eiropas valstīm, lai iegūtu papildu zināšanas un pieredzi, tiek dota visiem tiem studentiem, kuriem ir vēlēšanās pašattīstīties un pašpilnveidoties. Man arī bija tāda vēlme un iespēja, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu šim piedāvājumam. Es sapratu, ka tas nebūs tik vienkārši un viegli — savākt mantas un doties ceļā, bet, par spīti dažādiem šķēr-šļiem, kuri bija saistīti ar bakalaura darba uzrakstī-šanu un nodošanu pirms brauciena, ar darba vietas saglabāšanu, kā arī ar savu iekšējo baiļu pārvarēšanu, es pieņēmu lēmumu braukt.

Tā es aizbraucu uz Vāciju. Kāpēc es izvēlējos tieši šo valsti? Viss bija ļoti vienkārši un spontāni. Es gri-bēju iemācīties vācu valodu, kā arī izprast šīs valsts iedzīvotāju dzīves veidu un mentalitāti un, protams, padzīvot vāciešu vidē. Vairāk nekā četrus mēnešus dzīvojot Vācijā, man dažreiz likās, ka esmu vāciete,

jo apkārt dzirdēju tikai «schnell Deutsch». Manuprāt, šīs programmas priekšrocība ir tāda, ka tev ir ne tikai iespēja iemācīties šīs valsts valodu, saprast ie-dzīvotāju mentalitāti, bet vari arī iepazīties un brīvi komunicēt ar studentiem no pārējām Eiropas valstīm: Polijas, Lietuvas, Spānijas, Norvēģijas un citām. Man bija lieliska iespēja uzlabot savu angļu valodas līmeni un arī pilnveidot vācu valodu. Visinteresantākais un vērtīgākais ir tas, ka, pateicoties plašai komunikācijai un draudzībai starp studentiem, es iemācījos uzmanīgi klausīties, ātri iegūt svarīgāko informāciju, pielāgo-ties neparedzētiem ārējiem apstākļiem un patstāvīgi pieņemt dažāda veida lēmumus.

Viens no lielākajiem plusiem, piedaloties šajā prog-rammā, ir mācību apvienošana ar lielisku un jautru at-pūtu. Tomēr no visa, ko es ieguvu, dzīvojot un mācoties ārzemēs (zināšanas, valodas apgūšana, komunikācija, ceļošana), par vissvarīgāko es uzskatu pašizaugsmi, savu iekšējo vērtību izaugsmi, jaunu dzīves principu izvēli un ievērošanu, kā arī pavisam cita skata iegūšanu par savu dzīvi uz šīs Zemes!

Pabeidzot savu stāstu, gribētos pateikt lielu paldies SOCRATES/ERASMUS programmas izvei-dotājiem par to, ka viņi dod lielisku, brīnišķīgu iespēju visdrosmīgākajiem un mērķtiecīgākajiem Eiropas studentiem.

JEĻENA JURKINSKA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Štrālzundes augstskola (Fachhochschule Stralsund), Vācija

Never before in my life had I given thought to this wonderful opportunity of going abroad to one of the European countries and spend there a long, produc-tive and good time. This period of my life was a gift

which was given to me by the University of Latvia. This travel made my life brighter, my spirit wider and in general, myself happier. I have experienced how it is to live in another country for a long period

��

and this event is one of the most important and most interesting in my life!

Every student of the University of Latvia who wants to get knowledge and experience as well as develop him/herself has this opportunity to go and to study abroad. I have to admit that I was one of those students who knew what they wanted and therefore was deter-mined to use this opportunity. After all, I had always wanted to join this team of active students and once I was given the chance, I agreed to this marvelous proposal. Of course, I realised that it was not so easy just to pack my bags and go abroad. I had also certain obstacles, that made me think hard about my decision. Despite these obstacles, which were connected with writing my Bachelor’s paper and handing it in before going abroad, keeping my job, my personal fears and others, I made the decision to leave my country. I chose to go to Germany to get the knowledge and experience I longed for. Why did I choose precisely Germany? I chose this country without much thought, because I was interested in the German language studies in that period of my life. I had always an interest in the Ger-man language evolution as well as in German life style and Germans’ temperament in general. I just wanted to experience their way of living. Staying in Germany for more than 4 months sometimes it seemed to me that I was a German too, because all the people sur-rounding me were speaking only in “schnell Deutsch”.

I think that this programme’s real advantage was not only that I could learn German and improve my knowl-edge of English but also trying to communicate with other students from different countries such as Spain, Lithuania, Poland, Norway and others. Additionally, I had the opportunity to familiarize with this country’s inhabitants and get to know their traditions ,customs and habits.

In a few words, communication, relationships be-tween very different people and, of course, true friend-ship are some of the most important accomplishments of this period in my life. All the mentioned above helped me to listen to every person more attentively, to keep only the necessary information, to make confident decisions in my life and, at last but not least, to value every situation that I found myself in. From my point of view, one of the highlights of this journey was the combination of studying, travelling and getting deep knowledge of different aspects of life.

In conclusion, I would like to underline that the truly important benefits this programme gave to me were neither the knowledge of foreing languages, nor meeting people from other nations, nor taking a pleas-ant trip abroad; what I learned were more significant values, such as deep and continuous self­improve-ment, true understanding of my personal values and a different, more fresh view of another way to live on this planet!

70

Ārkārtīgi liels prieks un sajūsmas pilnas emocijas, izdzirdot savu vārdu starp tiem laimīgajiem, kas ieguvuši stipendijas studijām ārvalstīs ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros. Lai gan kopš tā brīža pagājuši nu jau divi gadi, sajūtas, to atceroties, nav zudušas. Bet tobrīd: līdz studiju sākumam atlicis vesels gads, bet tas paiet nemanot, un tad pēkšņi neziņa, satraukums un daudz jautājumu — kāda gan varētu būt studenta dzīve svešā valstī, tālu prom no Latvijas?

Pirmie soļi Minsterē notiek ar vācu meitenes — «tutores» palīdzību, kura, kā izrādās, arī ir jurispru-dences studente un pirmajā ierašanās dienā neļauj man justies vientuļai, tieši otrādi — uzņem mani ar prieku un interesi. Tā nu viņa veido manu pirmo skatījumu uz Minsteri kā vienu no Eiropas «raibajām» studentu pilsētiņām un rada priekš-statu par studiju procesu Minsteres universitātē. Viņa ir arī mans pirmais gids bib-liotēkā, jo, izrādās, apmaldī-ties var ne tikai svešā pilsētā vai biezā mežā, bet arī bib-liotēkas daudzajos stāvos.

Pirmās nedēļas ir uztrau-kuma un neziņas pilnas, jo vācu birokrātija jau nežēlo. Tomēr drīz vien nomierina plašā pasākumu liste, kur blakus studijām ir vesela virkne pasākumu mums, ERASMUS studentiem, — ar valstu prezentācijām, ceļoju-

miem, kopīgiem sarunu vakariem un citām pasēdēša-nām, un vāciešiem it īpaši raksturīgo desu grilēšanu pie ezera. Lai gan jāpiekrīt vairākuma vācu pasniedzēju teiktajam, ka ERASMUS ir saistīts ar «Tourismus», vi-sam tam ir arī sava nopietnā un ārkārtīgi nozīmīgā puse.

Kad pienāk semestra beigas un eksāmenu sākums, pasniedzēju atsaucība liek domāt, ka viss būs kārtībā. Kaut eksāmenu kārtošana ir mazliet stresaina, tas, ka no tevis prasa to pašu, ko no vācu studenta, dod iespēju pārbaudīt savas spējas un saprast, ko tu patiesībā zini. It īpaši, ja apmeklētas tik interesantas un kvalitatīvas lekcijas un iepazīta «īsta studēšana».

Jāatzīst, ka arī dzīves pieredzes ziņā šis laiks devis daudz. Esmu ieguvusi patstāvību un māku risināt dažādas situācijas, par kādām Latvijas straujajā dzīves ritmā nemaz nedomāju.

Šis laiks paliks atmiņā arī ar māku paskatīties uz lietām un pasauli no pavisam citas puses un ar pavisam citām acīm — piemēram, uz patiesi apbrīnojamo savstarpējo iecietību un saliedētību, un tādēļ nemaz neizbrīna vācu nācijas spēcīgais patriotisms. Tāpat — uz studiju un karje-ras plašajām iespējām, kas patiesībā nav nemaz tik tālu jāmeklē, jo tās ir visapkārt, jāspēj tikai saskatīt. Arī es saskatīju iespējas nākotnei, un, izrādījās, ka nemaz tik tālu tā nākotne nav. Es ieguvu

INGA KASICKA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Minsteres universitāte (Westfälische Wilhelms Universität Münster), Vācija

2006. gada vasaras Pasaules futbola čempionāta laikā 33° karstumā, «slēpjoties» zem Vācijas karoga (no kreisās: Konstance, es, Sems)

71

stingru iekšējo pārliecību uzsākt maģistra studijas Berlīnē jau nākamā gada rudenī.

Viss piedzīvotais, redzētais un izbaudītais — tās ir neskaitāmas, neizstāstāmas, tomēr tveramas emocijas, kas glabāsies manās atmiņās vēl ilgi. Tā ir emocionālā saikne ne tikai ar tur satiktajiem un iepazītajiem cil-

vēkiem, bet arī ar pašu pilsētu, kas ar manu dzimto pilsētu Rīgu vēsturiski ir gājušas roku rokā jau kopš Hanzas savienības laikiem.

Tāpēc, nu jau gandrīz kā Latvijas Universitātes absolvente, varu teikt lielu paldies savai augstskolai par šo lielisko un neaizmirstamo iespēju.

Als ich meinen Namen unter den Namen derjenigen, die ein ERASMUS­Stipendium für ein Austauschstu-dium erhalten haben, überkam mich große Freude und Begeisterung. Es sind inzwischen schon zwei Jahre vergangen, aber diese Gefühle stehen noch in guter Erinnerung. Es war damals noch ein Jahr bis zum Auslandsaufenthalt welches, aber sehr schnell verging. Und dann tauchten plötzlich Unsicherheit, Erregung und viele Fragen auf: wie wird das Leben weit von Lettland sein, in einem fremden Land?

Bei meinen ersten Schritten in Münster stand mir ein deutsches Mädchen, “Tutorin” genannt, bei. Es war auch eine Studentin der Rechtswissenschaften, die mich vom ersten Tag an mit viel Freude und Interesse begegnete. So teilte diese Studentin mir die erste Infor-mation über die bunte Europäische Studentenstadt Münster und über das Studium an ihrer Universität mit. Sie begleitete mich zur Biblio-thek, was ich wirklich brauchte, da ich mir nie vorstellen konnte, dass man sich nicht nur im Wald oder in einer fremden Stadt, sondern auch in einer mehrstöckigen Bibliothek verlaufen kann.

Die ersten zwei Wochen waren anstrengend, da die deutsche Bürokratie keine Gnade kennt. Doch ziemlich schnell normalisierte sich das breite Veranstaltungs-programm, weil da nicht nur das Studium, sondern auch weitere Veranstaltungen für uns, “ERASMUS”­Studenten, auf der Liste standen: Länderpräsenta-tionen, Reisen, thematische Abende, Partys und das für die Deutschen typische grillen am See.

Ich stimme zu, wenn viele Lehrkräfte “ERASMUS” mit “Tourismus” vergleichen, aber das ganze hat auch

seine ernste und wichtige Seite.Am Ende des Semesters und am

Anfang der Prüfungszeit ließ das Entgegenkommen der Lehrkräfte nach.

Obwohl die Prüfungen anstren-gend waren, habe ich das Gefühl, dass die an uns, “ERASMUS”­Stu-denten und den einheimischen Stundenten, gestellten Forderun-gen, gleich sind. Die eigene Kräfte und das eigene Können zu überprü-fen und zu begreifen, was man wirk-lich kann, insbesondere, wenn man an interessanten und qualitativen Vorlesungen teilgenommen hat und “das echte Studieren” kennt, erfüllt einen mit Freude.

72

Diese Zeit hat ja auch Lebenserfahrung gebracht. So bin ich eindeutig selbständiger geworden und kann Probleme lösen, an die man beim schnellen lettischen Lebenstempo nicht denkt.

Diese Zeit bleibt auch in meiner Erinnerung, wie die Zeit als ich auf die alle Dinge der Welt mit offenen Augen zu schauen gelernt habe:

Die wirklich überraschende Toleranz und Einigkeit, die zu bewundern ist (so ist der strenge Patriotismus der deutschen Na-tion kein Wunder mehr) und auf die Studien­ und Karrieremög-lichkeiten, die nicht so fern und unerreichbar sind.

Man muss diese Möglichkei-ten nur erkennen.

Ich habe diese Möglichkeit er-kannt und werde sie in weiterer Zukunft in Anspruch nehmen. Es erwies sich, dass diese Zu-kunft nicht so weit ist.

Die “ERASMUS” — Zeit hat in mir zur festen Über-zeugung geführt, das Magisterstudium in Berlin schon im nächsten Herbst anzufangen.

Alles, was ich erlebt, gesehen und genossen habe, sind Gefühle, die mit Worten nicht wiederzugeben sind, man kann diese nur fixieren und in der Erinne-

rung behalten. Es ist ja nicht nur die emotionelle Verbindung mit den in Münster getroffenen Menschen, es ist auch die Stadt selbst, die große historische Be-deutung welche mit der meiner Heimatstadt Riga gleichzuset-zen ist.

Gerade deshalb möchte ich mich, zur Zeit kurz vor dem Abschluss meines Studiums ste-hend, bei meiner Hochschule für diese hervorragende und unvergessliche Möglichkeit des “ERASMUS-Studiums” herzlichst bedanken.

7�

TIJA KAZĀKA, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Leipcigas universitāte (Universität Leipzig), Vācija

Īsa instrukcija pirms došanās jaunajā ERASMUS piedzīvojumā

ERASMUS student! Pirms dodies ceļā, izlasi, kas Tev būs nepieciešams un kas Tevi gaida!

ENERĢIJA. Lai dotos jaunajā piedzīvojumā ERAS-MUS, Tev būs nepieciešams diezgan liels enerģi-

jas potenciāls. Taču, ja Tu jau esi nolēmis spert pirmos soļus šajā virzienā, tad enerģijas Tev noteikti pietiek. Ja tomēr vēl nedaudz pietrūkst, atceries vitamīnus! Ēd augļus, naktīs izgulies un no rītiem vingro! Nu labi, sportot drīksti arī vakaros. Tātad — tik uz priekšu!

ROSĪBA. Drosme, spēks un pacietība — tas viss Tev būs nepieciešams. Gan rosīšanās, kārtojot

dažādas formalitātes jaunajam piedzīvojumam, gan laiks un pacietība, meklējot informāciju internetā (atceries — katrai augstskolai ir sava mājas lapa, kurā iespējams atrast visu Tev nepieciešamo informāciju, arī kontaktadreses un telefonus).

Un, protams, lai dotos ceļā, Tev nepieciešama drosme. Arī tad, ja brīžiem Tevi māc šaubas un nedrošība, ja pēkšņi liekas, ka nezini vairs nevienu vārdu izvēlētajā svešvalodā un neatceries — ko tieši Tu šobrīd studē... Nenobīsties! Tas ir dabisks stāvoklis ceļā uz ERASMUS. Tu vienkārši nedrīksti pazaudēt drosmi!

ATBILDĪBA. Bez tās gan tālāk nekas nevarēs no-tikt. ERASMUS nav tikai aizraujošs piedzīvojums

vien, tas ir solis arī dažādu pārbaudījumu virzienā. Tie visi ir pārvarami, taču atbildība būs jāuzņemas Tev pašam. Gan par to, kā nokļūt ERASMUS zemē, gan — kur Tu tur vēlies un varēsi dzīvot, un galu galā — kā savākt nepieciešamos ECTS. Bet, ja līdz šim

instrukcijā minētie punkti ir Tavā rīcībā, tad arī tas Tev nesagādās nekādas grūtības!

SATRAUKUMS. Neļauj tam valdīt pār sevi un saglabā mieru! Gan vēl esot mājās, gan dodoties

ceļā, gan nonākot citā zemē, ik pa brīdim Tevi pārņems satraukums. Tikai nenobīsties! Zināma satraukuma deva Tev pat palīdzēs tuvoties izvirzītajam mērķim.

Dažreiz, visbiežāk vakaros, Tevi piemeklēs ilgas pēc mājām. Bet arī tās piederas ERASMUS piedzīvojumam. Mūsdienās taču ir tik daudz dažādu iespēju sazināties ar mājās palikušajiem draugiem un ģimeni, ka skum-jas ātri vien pāries. Un galu galā — draugi taču var apciemot Tevi arī Tavās ERASMUS mājās!

MULSUMS. Ak, jā... arī ar to reizēm nāksies sa-stapties... Sēžot garajās rindās pie daudzajiem

kabinetiem, kuros būs jātiek skaidrībā ar dažādu dokumentu kalniem, Tu reizēm vari sajusties pat ļoti samulsis. Vai arī — uzsākot sarunu ar citas zemes augstskolas profesoru, pie tam svešā valodā, mulsums mēdz pielavīties. Nu... un dažkārt tas mēdz pārņemt pat pārtikas veikalā, pavadot pāris stundas pie nepa-zīstamu ēdienu plauktiem un mēģinot atcerēties — kas tieši Tev vislabāk garšoja?

Šajos brīžos vienmēr paturi prātā — visas grūtības, neziņa un mulsums ir pārvarami!

Atceries — katrā universitātē ir ERASMUS cilvēki, kuri Tev vienmēr labprāt palīdzēs! Tāpēc — droši tik tālāk uz priekšu, pretī savai

UZVARAI! Es galvoju — tā sekos! Tā Tevi neglāb-jami piemeklēs, ja būsi izturējis visus līdzšinē-

jos pārbaudījumus. Kad pirmais mēnesis ERASMUS mājās būs pagājis, kad būsi ticis galā ar sākotnējiem pārbaudījumiem, adaptējies un iepazinies ar jauniem

7�

domubiedriem, Tu sajutīsi saldo uzvaras garšu! Tā būs brīnišķīga uzvara pār šaubām, neziņu un bailēm. Un tad Tavu seju, es pat teiktu — visu Tavu būtību — rotās neviltots un laimīgs

SMAIDS! Tagad Tu drīksti smaidīt un būt lai-mīgs, cik ilgi vien Tu to vēlies, jo atlikušie mēneši

Tavā ERASMUS zemē būs prieka pilns un aizraujošs Tavas dzīves posms — piepildīts ar brīnišķīgiem

notikumiem, piedzīvojumiem un ļoti interesantām un vērtīgām studijām, kurās Tu iegūsi jaunus draugus un izveidosi noderīgus kontaktus savai profesionā-lajai nākotnei.

Mājās Tu atgriezīsies daudz bagātāks — ar draugiem, ar gudrību, drosmi, pieredzi un pašpārliecību.

Tici tam, nepazaudē instrukciju, un veiksmi Tev šajā — ERASMUS — ceļā! Tev noteikti izdosies!

Eine Kurzanleitung vor dem neuen ERASMUS Erlebnis

Lieber ERASMUS Student oder Studentin! Um zu wissen was Du brauchst und was Dich erwartet, lese bitte vor Deiner Abreise diese Anleitung durch!

ENERGIE. Ja, bevor Du Deine Sachen packst, brauchst Du ein wirklich großes Potential von

Energie. Wenn Du aber schon so weit bist, hast Du bestimmt die Energie viel genug. Falls die Dir doch noch etwas fehlt, vergesse die Vitamine nicht, schlafe nachts gut aus und regelmaessige morgengymnastik wird Dir ganz gut helfen! Na gut, Sport darfst Du auch abends machen. Aber ganz ernst, Du sollst fit bleiben, um richtig viel Mut und Kraft für alles zu haben!

BELEBTHEIT. Vor allem brauchst Du die Zeit für die Internrecherche. Vergesse nicht – das dauert

ziemlich lange, bis Du alles findest (Du weisst schon bestimmt, dass jede Uniniversität eine Webseite hat, wo Du die notwendige Information und Kontakte finden kannst).

Für alle Aufgaben die Du bis Deiner Abreise erledigen sollst, brauchst Du auch richtig viel Mut. Wenn Du dich plötzlich ganz unsicher fühlst und Zweifel hast oder denkst, dass Du kein Wort mehr in der Fremdsprache kannst, oder nicht mehr weisst — was gerade Du studieren wolltest... bloß nicht alles verlassen! Das ist

eine ganz normale Phase auf dem Weg zu ERASMUS. Mut verlieren das darfst Du einfach nicht!

AUFREGUNG. Lasse die nicht über Dich herrsc-hen, obwohl Du die ab und zu mal spürst. Das,

was Du wirklich brauchst, um alles zu überwinden, ist die Verantwortung. Ohne die geht hier gar nichts. ERASMUS ist nicht nur ein tolles Erlebnis, sondern auch ein Schritt in die Richtung verschiedener Prüfungen. Um die alle zu bestehen, sollst Du die Verantwortung für alles auf Dich nehmen. Vor allem für die Reise zu Deinem ERASMUSland, für den Platz wo Du da woh-nen kannst, und schließlich — für die ECTS, die Du da erwerben sollst. Doch wenn Du die bis jetzt genannten Punkte zur Verfügung hast, kommst Du bestimmt auch mit diesem zurecht!

SCHEU UND VERWIRRUNG. Ach, ja... die triffst Du auch ab und zu mal... beim Sitzen in den langen

Schlangen an verschiedenen Amtszimmer, wo Du mit grossen Haufen von Unterlagen klar kommen sollst.. da kansst Du dich ganz verwirrt fühlen. Oder — beim ersten Gespräch mit dem Professor, sogar in der Fremdsprache... da kann es auch passieren, dass Du dich etwas scheu fühlst. Und sogar im Lebens-mittelgeschäft, wenn Du da schon ein paar Stunden fremde Lebensmittel anschaust und gar nicht mehr weisst — was gerade Du essen willst, kann es auch etwas peinlich werden!

7�

Wenn Du unsicher bist, vergesse nicht — in jeder Universität sind ERASMUS Leute, die Dir gerne helfen!

MANCHMAL, meistens abends, spürst Du ein wenig Heimweh. Es gibt ja aber heutzutage

so viele Möglichkeiten Deine Freunde und Familie zu Hause zu erreichen, dass Du die Heimweh wieder sch-nell weg hast. Und schließlich — die Freunde können ja Dich in Deinem ERASMUSland besuchen! Also nur vorwärts weiter!

UND ENDLICH — DEIN SIEG! Ich hoffte — der kommt! Der trifft Dich, wenn Du alle in dieser

Anleitung genannten Punkte bestanden hast! Das ist ein wunderbarer Sieg: über Deine Zweifel, Unwissenheit und Angst. Wenn der erste Monat in Deinem ERASMUS-zuhause rum ist, bist Du der Sieger oder die Siegerin

über Dich selber! Und dann... um Deinen Gesicht, ich würde sogar sagen — um Dein ganzes Wesen — spielt ein glückliches und strahlendes

SMILE ! Du darfst jetzt richtig glücklich sein und lächeln so lange wie Du es nun willst! Die rest-

lichen Monate sind jetzt für Dich nur ein freudvolles, hinreissendes Erlebnis — erfüllt mit neuen Freunden, Ereignissen und mit einem sehr interesanten und wertvollem Studium. In der ERASMUSzeit schaffst Du auch sehr wichtige Kontakte für Deine berufliche Zukunft.

Heimkehren wirst Du schon viel reicher. An Freunde, Mut, Klugheit, Erfahrung und Selbstbewusstsein rei-cher. Glaube daran, verliere diese Anleitung nicht und — ich wünsche Dir viel Erfolg auf Deinem ERAS-MUS Weg! Du schaffst das!

7�

Iesākumā bija piedzīvojums,tagad — ceļojums, kas turpinās...

Mana pirmā saskarsme ar ERASMUS studentu apmaiņas programmu notika pastarpināti pirms vai-rākiem gadiem Brēmenē. Kāda mana draudzene bija ieguvusi ERASMUS stipendiju un Brēmenes universi-tātē vadīja savu pirmo viessemestri. Pati tolaik darba dēļ atrados akadēmiskajā atvaļinājumā, tāpēc, izman-tojot radušos izdevību, devos pie viņas ciemos. Toreiz es vēl nezināju un nemaz nenojautu, ka šim braucienam manā dzīvē būs pamatīgas un tālejošas sekas.

Mēnesis, ko pavadīju pie savas draudzenes Brēmenē, bija neaizmirstams. Es iepazinos ar ļoti daudziem stu-dentiem no visas plašās pasaules, piedalījos arī lekcijās un speciāli ERASMUS studentiem veltītos pasākumos. Tas bija piedzīvojums, kuram ļoti alku turpinājuma. Tāpēc, atstājot Brēmenes studentu raibo dzīvi un atgriežoties Latvijas ikdienā, ļoti vēlējos arī pati uz savas ādas izbaudīt īstos studentijas priekus ārpus savas zemes un augstskolas robežām.

Saka jau, ka mēs dabūjam to, pēc kā karsti ilgojamies. Tā notika arī ar mani. Un, kad otrreiz iestājos univer-sitātē, šoreiz jau Teoloģijas fakultātē, drīz vien mana vēlēšanās patiešām piepildījās, jo pēc kādas lekcijas vācu valodas pasniedzējs man piedāvāja iespēju studēt Vācijā. Daudz nedomājot, ar milzu sajūsmu piekritu šim piedāvājumam. Un, nonākot kontaktā ar mūsu augstskolas ERASMUS programmas koordinatori, vēlreiz pārliecinājos par šīs iespējas daudzajiem po-zitīvajiem aspektiem.

Pateicoties stipendijai, nokļuvu brīnišķīgajā Hanzas pilsētā Rostokā, kura savus viesstudentus gluži kā

saule uzņēma ar patiesu viesmīlību. Jau kopš ierašanās brīža visi ārzemju viesstudenti varēja just Rostokas universitātes LEI grupas pretimnākšanu. Pateicoties tieši viņu izpalīdzīgumam, soli pa solim ātri vien tika veiktas visas nepieciešamās formalitātes, lai varētu sākt studijas universitātē, atrastu savu pagaidu mājvietu un pēc iespējas ātrāk iedzīvotos svešajā vidē.

Kopīgi izbraukumi, krodziņu un citu interesantu vietu apmeklējumi, tautu draudzības vakari — tā ir tikai viena neliela daļa no iespējām, kas pavērās, esot ERASMUS studenta statusā. Katrā ziņā mans secinā-jums ir viennozīmīgs — šī ārzemju studiju un arī dzīves pieredze nav nekā citādi iegūstama vai aizstājama. Jo tikai tad, kad cilvēks iziet laukā no savas mājas, viņš šo māju tā pa īstam arī ierauga. Un tas domāts kā bur-tiskā, tā arī pārnestā nozīmē. Tāpēc varu godīgi teikt, ka mans semestris Rostokā bija laiks, kad, atrodoties citā vidē, ik dienu varēju mācīties ko jaunu gan par sevi, gan par citiem, gan par pasauli kā tādu. Uzzināju, ko nozīmē pirmreizīguma brīži, priecīgi satrauktas gaidas pirms nezināmā, apkārtnes iepazīšana un izzināšana. Šis laiks līdzinājās aizraujošam ceļojumam, kurā nekad neaptrūkst ceļu, ko iet, durvju, ko vērt, un cilvēku, ko satikt. Atliek vien uzdrīkstēties un nenobīties no svešā.

Četri studiju mēneši paskrēja vēja spārniem. Tā bija varena iesildīšanās un starts pirms nākamā ceļa posma — proti, viessemestra Vācijas dienvidos, tas ir, Tībingenes universitātē. Šobrīd arī tas ir aiz muguras, un plecos vēl krietnāka notikumu bagāža. Turklāt manas attiecības ar Vāciju pa šo laiku ir kļuvušas vēl intensīvākas un tuvākas. Nu jau tā ir mana teju vai otrā dzimtene, kur uzturos arvien biežāk, un, iespējams, drīz robežas pavisam zudīs.

LANA KOLUŠKINA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Rostokas universitāte (Universität Rostock), Vācija

77

Am Anfang war das Abenteuer,jetzt die Reise, die weitergeht...

Mein erstes Treffen mit dem ERASMUS Studenten-austauschprogramm geschah indirekt und vor einigen Jahren in Bremen. Meine Freundin hatte das ERASMUS Stipendium bekommen und deshalb verbrachte sie ihr erstes Gastsemester an der Universität Bremen. In der Zeit war ich selbst wegen meiner Arbeit im akademi-schen Urlaub. Deshalb habe ich die Gelegenheit genutzt und ging sie dort besuchen. Damals wußte ich noch nicht und hatte auch keine Ahnung, daß genau diese Reise in meinem Leben gründliche und weitgehende Folgen haben wird.

Den Monat, den ich bei meiner Freundin in Bremen verbrachte, war unvergeßlich. Ich habe sehr viele Studenten aus der ganzen weiten Welt kennengelernt, habe auch in den Vorlesungen und den Veranstaltun-gen, die extra für die ERASMUS Studenten gewidmet waren, teilgenommen. Das war ein Abenteuer, dem ich sehr stark eine Fortsetzung wünschte. Deshalb habe ich das immer bunte Studentenleben in Bremen ver-lassen und in den Alltag nach Lettland zurückgekehrt. Mit dem Wunsch, daß ich auch selber mit eigener Haut die echte studentische Freude außerhalb der Heimat und meiner Universität erleben könnte.

Man sagt schon, daß wir das bekommen, wonach wir stark sehnen. Das war auch bei mir der Fall. Und als ich das zweite Mal an der Universität einge-schrieben hatte und diesmal an der Theologischen Fakultät, ging ganz bald mein Wunsch wirklich in Erfüllung. Eines Tages, nach einer Vorlesung, hatte mir mein Deutschlehrer die Gelegenheit in Deutsch-land zu studieren angeboten. Ich musste nicht lange überlegen und habe deshalb sein Angebot gleich mit riesigen Begeisterung angenommen. Und, als ich den Kontakt mit der Koordinatorin des ERASMUS Pro-gramms in meiner Universität aufgenommen habe,

überzeugten mich nochmals die vielen wunderbaren und positiven Aspekte.

Dank dieses Stipendiums bin ich in die wunderschöne Stadt Rostock gekommen, die ihre Gaststudenten ganz wie die Sonne mit wahrer Gastfreundlichkeit begrüßt und aufgenommen hat. Schon bei der Ankunft konnten alle ausländische Studenten das Entgegenkommen der unternehmungslustigen Gruppe von LEI Rostock spüren. Dank genau ihrer Hilfe wurden Schritt für Schritt alle erforderliche Formalitäten erledigt, um das Studium an der Universiätet zu beginnen, eine Unterkunft zu finden und sich möglichst schnell in fremden Land einzuleben.

Gemeinsame Ausflüge, die Besuche der Kneipen und anderen interessanten Orten, die Abende der Volksfreundschaft — das ist nur ein kleiner Teil von Möglichkeiten, die es für Studenten vom ERASMUS Programm gab. Auf jeden Fall ist meine Schlußfol-gerungen eindeutig — solche ein Auslandsstudium und die dadurch erlangte Lebenserfahrung ist nie anders zu erwerben oder zu ersetzen. Denn erst dann, wenn der Mensch aus seinem Haus heraus geht, nimmt er dieses Haus so richtig wahr. Und das ist sowohl buchstäblich als auch im übertragenen Sinne gemeint. Deshalb kann ich ganz ehrlich gestehen, daß mein Semester in Rostock die Zeit war, in der ich jeden Tag etwas neues, sowohl über mich selbst als auch über andere und über die Welt gelernt habe. Ich habe erfahren, was erste Augenblicke, aufgeregte Erwartungen vor dem Ungewissen, das Kennenlernen und die Erkundung der Umgebung bedeuten. Diese Zeit war wie eine spannende und atemberaubende Reise, in der nie die Wege fehlten, die man gehen konnte; die Türe, die man öffnen konnte und nicht zuletzt die Menschen, die einem begegneten. Man muß einfach Dinge wagen und sich vor dem Fremden nicht fürchten.

Diese vier Monate des Studiums sind in Windeseile

7�

verflogen. Das war ein ausgezeichneter Start für die nächste Strecke, nämlich, für das Gastsemester im süden Deutschlands — an der Universität Tübingen. In diesem Moment ist auch dieser Studiumsabschnitt schon vorbei und auf meinen Schultern liegen noch mehr Ereignisse und Erfahrungen. Dabei ist inzwi-

schen auch meine Verhältnisse mit Deutschland noch intensiver und enger geworden. Nun auch schon wie meine zweite Heimat, wo ich mich inzwischen stets öfter aufhalte und ganz sicherlich für mich auch sehr bald die Grenzen zwischen beiden Ländern schwinden werden.

7�

TATJANA KOROĻENKO, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Freiburgas Izglītības universitāte (Pädagogische Hochschule Freiburg), Vācija

Freiburga

Mani sauc Tatjana Koroļenko. Es esmu Rīgas Peda-goģijas un izglītības vadības augstskolas 3.M kursa studente. Man ir 20 gadi. Pagājušopavasar es biju Vācijā, skaistā klusā vietiņā — Freiburgā.

Pirms mana ceļojuma nedaudz jau bija dzirdēts par ERASMUS programmu, bet nebija ne jausmas, vai tā patiešām strādā. Likās, ka kļūt par ERASMUS studentu ir ļoti grūti, un tā es studēju savā augst-skolā — pārliecināta, ka tas ir labākais, ko varu darīt šajā brīdī, bet...

Tā bija lieliska diena, kad sa-ņēmu aicinājumu braukt uz Vā-ciju, patiesībā biju pārsteigta. Protams, tas mainīja arī manu attieksmi pret šķietamajām grūtībām, un es sāku domāt, ka tā ir lieliska iespēja atklāt un baudīt jaunu valsti ar tās spe-cifisko kultūru un tradīcijām, kā arī uzlabot sarunvalodu, attīstīt savas muzikālās spējas (oh! laikam nepateicu, esmu mūziķe, topošā mūzikas skolo-tāja un spēlēju ģitāru, klavieres un sintezatoru). Pateikt, ka visu to arī īstenoju, nozīmē nepa-teikt neko. Es izmantoju katru brīdi ceļošanai, muzicēšanai un saskarsmei ar citiem ERASMUS programmas studentiem. Tagad

man ir draugi gan Polijā, gan Grieķijā, gan Japānā, gan Kanādā un citur. Laiku pa laikam mēs rakstām viens otram mīļas vēstulītes (protams, elektroniskas!).

Es nebiju vienīgā no Latvijas. Tur bija arī cita mūsu augstskolas studente — Iveta Āboliņa. Mēs dzīvojām un ceļojām kopā, un, manuprāt, kļuvām par labām draudzenēm (bet vispār jāpajautā viņai — vai pie-krīt? :) ). Tā es uzlaboju ne tikai savu angļu un vācu valodu, bet arī latviešu valodu.

Freiburgā ir ļoti skaista daba: kalni, kalni... skaisti un neparasti koki, upe... Mēs bijām arī dažādās citās intere-santās vietās: Strasbūrā (Fran-cijā) apskatījām Eiropas Parla-mentu, bijām Bāzelē (Šveicē) un daudzās vietās Vācijā, pie-mēram, Titisee, Štutgartē un, galvenais, lielākajā atrakciju parkā Eiropā — Europa Park.

Nopirku arī dažas labas lietas, izmantojot ERASMUS stipendiju, — portatīvo datoru un fotoaparātu. Tas viss ļoti noderēja turpmākajās mācī-bās Rīgā.

Mans ieteikums studentiem ir šāds: skrieniet līdz jūsu augst-skolas starptautiskajai daļai un krāmējiet čemodānus! Atgādi-nāšu tikai kādu sīkumiņu — tur tomēr ir arī jāmācās.

Nu, tagad tas būtu viss. Lai-mīgu ceļu!!!

�0

Freiburg

My name is Tanja Korolenko. I’m a student of Riga Teacher Training and Management Academy. I’m 20 years old. Last spring I was in Germany, in a beautiful quiet place called Freiburg…

I had heard a little bit before my trip about the ERASMUS programme, but I wasn’t con-cerned if it really worked and thought that was very difficult to become an ERASMUS stu-dent, so I had no doubts that my studies in the university were the best that I could do at the moment, but…

It was a great day when I took a piece of advice to have a semester in Germany. Tell-ing the truth, I was surprised. It changed my opinion about “difficulties” and I started thinking that it was a great chance to enjoy a new country with its specific culture, traditions, to improve my language, my musical skills (oh, haven’t I told you yet? I’m a musician, music teacher and I play the guitar and keyboards.). To tell that I had all this fulfilled means to tell nothing. I tried to use every moment for travelling, playing music

and communicating with other ERASMUS students. Now I have friends from Poland, Greece, Japan, Canada and Slovakia… From time to time we write to each other.

Freiburg is also a very nice town with a picturesque na-ture — there are green hills and mountains, strange and beautiful trees, and a river.

I wasn’t alone in Freiburg. Another student from the uni-versity was there too — Iveta Āboliņa. We travelled and lived together and became good friends. So, I improved not only my English or German, but also Latvian!

We visited different inter-esting places during the semes-ter: we were in Strasbourg in

France and saw the European Parliament, visited Basel in Switzerland and, of course, visited a lot of places in Germany, for example, Titisee, Stuttgart, and the greatest amusement park in Europe — Eu-ropa Park.

So, my advice to other students will be: run to your International Centre in your university and pack the baggage, just don’t forget about the studies abroad!

�1

LĪGA KOVAĻČUKA, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Hannoveres Veterinārās medicīnas universitāte (Stiftung Tierärztliche Hochschule Hannover), Vācija

Pateicoties SOCRATES/ERASMUS stipendijai, 2005. gada vasarā man bija iespēja doties 3 mēnešu praksē uz Hannoveres Veterinārās medicīnas universi-tāti, mazo dzīvnieku klīniku. Uz Vāciju devos ar bažām par svešo zemi, man svešiem cilvēkiem un kultūru. Bai-dījos, vai spēšu iekļauties viņu sabiedrībā un izprast to.

Jau pēc dažām nedēļām es ļoti priecājos par sevi, par savām spējām atrast kopīgu valodu ar dažādu tautu un kultūru cilvēkiem. Es priecājos un biju pat pār-steigta par savu neremdi-nāmo entuziasmu, enerģiju, iniciatīvu un zinātgribu.

Manuprāt, tieši tik krasa vides maiņa, kāda praksē ir iespējama ar SOCRATES/ERASMUS starpniecību, pa­līdz cilvēkam labāk sevi saprast. Dzīvojot starp tik daudziem, tik ļoti dažādiem cilvēkiem, es skaidrāk iz-pratu, kas es esmu, ko es varu un ko nevaru, ko es gribētu un ko negribētu sasniegt savā dzīvē. Atrodoties tik augsta līmeņa veterinārmedi-cīnas vidē, kāda ir Hannoveres Veterinārās augstskolas mazo dzīvnieku klīnikā, es guvu spēcīgu motivāciju un enerģiju, un tieši tāpēc tagad es esmu tā, kas esmu, — ve-terinārārste, veterinārā acu ārste, LLU VMF doktorante.

Man bija iespēja praktizēt daudzās veterinār-medicīnas apakšnozarēs, kā, piemēram, ķirurģija, iekšķīgās slimības, rentgenoloģija, ultrasonogrāfija, neiroloģija un oftalmoloģija, tā paplašinot savas zināšanas. Prakses laikā iepazītie cilvēki man deva iedvesmu un vēlmi turpināt savu specializāciju veterinārajā oftalmoloģijā, iegūstot pamatīgākas zināšanas un praksi. Man bija iespēja piedalī-

ties arī klīnikas dakteru zinātniskajā darbībā, un tas mani pamudināja iz-strādāt pētījumu studentu zinātniskajai konferencei Latvijā, kurā ieguvu pirmo vietu Veterinārmedicīnas fakultātē. Pateicoties šai pozitīvajai pieredzei, zi-nātnisko darbību šobrīd turpinu, izstrādājot dok-tora darbu veterinārajā oftalmoloģijā.

Domāju, ka šie trīs mēneši nenoliedzami izmainīja mani, manu pasaules uztveri, manu zinātkāri, raksturu un attieksmi pret citiem, kā arī pret iespējām, ko sniedz dzīve. Turpmākajos gados pēc šīs pieredzes esmu izmantojusi visas iespējas praktizēt un mācīties citās Eiropas augstskolās un klīnikās.

After an enthusiastic proposal of SOCRATES/ERAS-MUS coordinator in Latvia University of Agriculture Faculty of Veterinary Medicine Gunars Petersons, I

decided to apply for a practice in Germany, Hanover Veterinary Faculty, Small Animal Clinic.

I had my practice after the 4th year of studies

�2

that I found as a significant time for choosing my specialization. During SOCRATES practice I had a possibility to probe myself in veterinary fields like surgery, dermatology, neurology, internal medicine, intensive care and oph-thalmology. I think I had good experience but the most important fact is that I decided strongly to specialize in veterinary ophthal-mology. Enthusiasm of veterinary ophthalmologists in clinical and scientific work motivated me to work out a scientific work for a students’ scientific conference in Latvia where I got the first place. It also motivated me to continue my education as a PhD student in Latvia. At the moment I am a first year PhD student and my field of research is veterinary ophthalmology.

On my way to Germany I was scared — new people, a new clinic and a different culture. It was all new to me. But I was so sur-prised how a new environment and people can change personal values. I became more open, en-thusiastic, European thinking. I realized who I am and how I would like to change and develop myself in the future.

Now I feel enthusiasm to par-ticipate in all kinds of activities and challenges. I used all possi-bilities to travel abroad, to work in clinics and universities in Eu-rope to deepen my knowledge in veterinary ophthalmology. I need to admit that I improved my

English and German language skills, met nice people, colleagues and friends all around Europe.

��

Silta saule spīdēja aiz loga un auksta vēja šalle lidi-nājās tālumā, kad jautri kopā dzīvojām un interesanti studējām, un pilnas somas ar idejām un smaidiem bija klāt, un radošs gars kā putns lidoja šim laikam blakus. Dienas likās pārāk īsas un naktis ļoti jaukas, lai spētu izdarīt to, ko gribēja paveikt laimes un prieka liesmu pilns studentu gars. Bija karsti un gribējās gulēt, sāpēja rokas, kājas un sirdis. Lija lietus, bet krā-sainas acis spīdēja ar smaidu stariem.

Mēs bijām dažādi — katram sava gaismiņa acīs, katram sava valoda domās — bet visus vie-noja ERASMUS studijas. Ik brīdi mācījāmies sa-prast un saklausīt viens otru, palīdzēt un izskaid-rot vēl nezināmo zinātnē un vēsturē. Ik brīdi spējām iemācīties ko jaunu, iz-skaidrot un pierādīt…

Tālu prom no dzimtajām mājām mēs kopā svinējām

svētkus, stāstījām par vecām tradīcijām, ilgi diskutējām par augstskolām un koku sugām, par lietus lāsi puķes lapā un mazo vabolīti, kuru saskatījām mežā. Un, pildot uzdevumu kalnu, tas likās zems un viegli iekarojams, jo tikai grupu darbs un grupas gars ir spējīgs savienot un līdzēt. ERASMUS laikā tika iepazīta ne tikai citas

valsts kultūra un augst-skola, bet domās parādī-jās glezna — cik tomēr skaista un sirdij mīļa ir dzimtā zeme, ikkatrs ak-mentiņš un zars.

Lai cik dažādi mēs būtu, lai cik dažādas būtu mūsu mājas, ERASMUS dzīves stāsta daļa no-teikti uz mūžu paliks at-miņās. ERASMUS mūs savienoja, lai mēs iepa-zītu paši sevi, lai iepazītu kādu citu, kurš nāk no

zemēm tālām, lai iegūtu jaunas zināšanas un... zelta zvaigznes, kas ilgi būs virs mūsu mājām, lai, vēlu naktī logā ieskatoties, uz brīdi atcerētos ERASMUS laiku.

VIKTORIJA KOZLOVSKA, Daugavpils universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Varšavas Lauksaimniecības universitāte (Szkola Glowna Gospodarstwa Wiejskiego), Polija

A warm sun was shining outside the window and a cold wind was blowing somewhere in distance, when we were living happily together and studying with interest. We had full bags of ideas and smiles, and our creative spirit was flying like a bird. The days seemed to be too short, but the nights were just the right time

to manage to do everything that our student spirit full of flames of happiness and joy wished.We were different, everyone had their own spark in their eyes and their own language in mind, but ERASMUS stud-ies united all of us. Every moment we learned how to understand and hear each other, how to help and

��

explain the unknown in science and history. It was hot and we wanted to sleep, our hands, hearts and legs hurt. It was raining, but our colourful eyes were shining brightly with smile, every moment we could learn something new, explain and prove...

Far away from our native home we were making celebrations together, were telling about old traditions, were discussing universities and species of trees for a long time, were speaking about a rain drop on a flower petal and the small bug which we noticed in the forest. And managing to deal with the heap of tasks seemed easy, as only group work and the spirit of a group is able to unify and help. During ERASMUS I did not only

get acquainted with the culture of another university or country, but I saw a picture in my mind how beauti-ful and dear for myself my native country is, its every stone and branch of a tree. However different we are and however different our homes are, it is for sure that the part of ERASMUS life story will always stay in our memories. ERASMUS joined us to get to know ourselves better, to get to know others better who come from different faraway countries, to be able to acquire and remember new knowledge and to leave inside ourselves golden stars that will shine above our houses for a long time, and while watching them late at night, we will remember the ERASMUS time.

��

Agrs vasaras rīts, samiegojušās acis, lidmašīna Rīga—Milāna, un es esmu ierauta ERASMUS piedzī-vojumu virpulī. Mani ERASMUS panākumi — labi draugi, valodu zināšanas, dzīvesprieks un neatņemama dzīves pieredze.

Lidmašīnā iepazinos ar meiteni no savas universi-tātes, arī ERASMUS studenti, kas bija mana draudzene un sargeņģelis nākamos četrus mēnešus un nu jau kļuvusi par vienu no manām labākajām draudzenēm. Nonākot Milānā, mierīgi iekļāvos cilvēku plūsmā un sekoju savai līdzgaitniecei, kas, izrādās, bija cītīgi izpētījusi kartes un ceļvežus un, atšķirībā no manis, zināja, kā mums nokļūt līdz mūsu universitātei Trento pilsētiņā. Pēc vairākām autobusu un vilcienu maiņām manam skatam pavērās gleznaini kalnaina ainava, kas arī bija mūsu galamērķis — maza pilsētele Itālijas ziemeļos, Alpu ielenkumā.

Trento universitātes Ekonomikas fakultāte, kurā es mācījos, atradās pašā pilsētas centrā. Ēka sastāvēja no divām savstarpēji sais-tītām celtnēm — jaunās un vecās daļas ar skaistu iekšpagalmu, kurā varēja ieturēt līdzpaņemtās pus­dienas, pazemes auto-stāvvietu un lielu riteņu novietni. Universitāte bija tehniski labi nodrošināta ar pieejamiem datoriem un internetu četrās zā-lēs universitātē un vēl vairākās bibliotēkās, kas praktiski visu laiku bija

atvērtas. Universitātē bija arī ļoti labs studentu serviss, kas piedāvāja velosipēdu īri, kopmītnes un lētākas ēdnīcas vairākās pilsētas vietās. Tiesa gan, ja vēlaties mācīties angļu valodā, piedāvāto priekšmetu skaits ir diezgan ierobežots, un tas, ka priekšmets ir rakstīts angļu valodā, nebūt vēl nenozīmē, ka lekcijas tiešām angliski tiks arī lasītas. Tādēļ, dodoties uz Itāliju, la-bāk iesaku apbruņoties ar kaut minimālām valodas zināšanām un lielu pacietības devu. Universitāte piedāvā arī bezmaksas valodu mācību kursus ārzemju studentiem valodu mācību centrā CIAL, kas gan man vairāk noderēja jaunu draugu iepazīšanai un tālākai valodas apguvei savstarpējā komunikācijā. Pasniedzēji šajā mācību centrā bija diezgan izklaidīgi un lekcijām nopietni negatavojās. Parasti mēs 2—3 stundas pava-dījām vienkārši runājot par dažādiem jautājumiem, nevis apgūstot gramatiku vai analizējot tekstus.

Bet, piedaloties ERASMUS programmā, ir iespējams ne tikai apgūt valodu un iegūt jaunus draugus, bet arī

ceļot, iepazīt pasauli un riskēt, jo ERASMUS stu-denta lekciju noslogojums ir pietiekami brīvs. Trento aktīvi darbojās ERASMUS studentu organizācija, kas rīkoja dažādus pasākumus un ekskursijas par demo-krātiskām cenām. Ir arī iespējas ceļot patstāvīgi, ja vien pietiek uzņēmības pašiem organizēt un plā-not savu laiku un finanses. Man visspilgtāk ir palicis

LIENE KRADEVICA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Trento universitāte (Universita Degli Studi Di Trento), Itālija

��

atmiņā lēciens ar paraplānu no Alpu virsotnes Monte Bondone, no apmēram 2000 m augstuma.

Esmu dzirdējusi, ka pie itāliešiem ir jāpierod — pie viņu nesteidzīgā dzīvesveida, miera un draudzīgajām attiecībām —, ticiet man, to izdarīt ir daudz vieglāk, nekā pierast pie miera uz ielām un nopietnajām cil-vēku sejām, atgriežoties Latvijā. Jā, es iemīlēju Itāliju! Neskatoties uz to, ka mans studiju kurators vienīgo reizi laicīgi ieradās darbā pēc mana izsmeļošā e­pasta

par latviešu dzīves uztveri un tradīcijām; neskatoties uz to, ka pusdienlaikā, kad man visvairāk gribējās ēst, visi veikali bija slēgti; neskatoties uz banku sistēmu, kas kādu laiku mani bija atstājusi bez naudas, jo konta atvēršana un debetkartes izgatavošana ilga apmēram vienu mēnesi; neskatoties uz to visu — es iemīlēju Itāliju un pateicos ERASMUS par šo lielisko iespēju!

P.S. Pagājušajā nedēļā mani apciemoja draugi no Itālijas, un mēs lieliski pavadījām laiku Latvijā.

An early summer morning, sleepy eyes, a plane Riga—Milan from the Latvian airport and I am in the mysterious adventure of ERASMUS. My own ERASMUS success is good friends, languages, joy of living, and life experience that nobody can take away from me.

In the airplane I got acquainted with another Latvian girl from my university, also an ERASMUS student, who became my guardian angel and also one of my best friends for next four months, and she still is up to this day. After reaching Milan I joined a crowd of people and followed my new friend, who had already planned our trip to the town of Trento, where our new university lay. After having traveled by some buses and trains, a beautiful view of a scenic landscape with mountains appeared, and it was our destination — a small town in the north of Italy called Trento.

The Faculty of Econom-ics where I studied at, is in the center of the town. The building is composed of the new and the old part,

which are joined, and have a beautiful yard between them, where students could have lunch, underground car parking and a place for bicycles. The university offers a free computer and network access in four big halls in the faculty and some more in libraries, which are open till 23.00. The University also has a good student service, which offers a bicycle rent, hostels and some cheap cafeterias. But I must agree, if you want to study in English some difficulties could appear, because the amount of the courses in English is limited. However, even if a course must be in Eng-

lish according to the study plan, the lectures could be presented in Italian. So I suggest arming one-self with the basic Ital-ian knowledge and big patience before going to Italy. The University also provides free language courses for foreign stu-dents in CIAL language center. However, for me, it served more as a place to meet new friends and practice my language in

�7

life not for studies, because the lector had not pre-pared and we usually had discussions about life for 2—3 hours, instead of studying grammar rules or texts.

But joining ERASMUS does not mean only study-ing in a foreign university, meeting new people and practicing languages, it also brings adventures, a lot of emotions, and life experience. In Trento, there was an active ERASMUS student organization, which organized many interesting events, cinema eves, and excursions for low prices. But the ERASMUS study plans are not very intense, and you can also make some trips yourself, all you need is skills of managing your time and money and the ability to dare. For me, the most exciting experience was to jump from the peak of Monte Bondone (somewhere about 2000 m) by a paratrooper in the Alps.

I have heard that you need to get into the swing in Italy and its people — their immortal alert and calm-ness at the same time, their friendship, and overdue traffic. But believe me it is not difficult, it is more dif-ficult to get again used to life in Latvia with serious faces and silence of streets. Yes, I believe I fell in love with Italy and its people! Despite the fact that my study tutor was on time for our meeting only once, after an exhaustive e­mail about Latvian traditions and a way of living. Despite the fact that everything is closed at the middle of the day, when I would like to buy something to eat, and the slowest banking system, which left me without money for about a month — I love Italy, and I thanks to ERASMUS programme for this opportunity.

P.S. Last week my Italian friends visited me in Latvia and we spent a wonderful time.

��

SANTA KRASTIŅA, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Tventes universitāte (Universiteit Twente), Nīderlande

Viss sākās ar to, ka man gribējās savā dzīvē kaut ko pamainīt. Ar matu krāsu bija par maz, tāpēc izdo-māju aizbraukt pamācīties uz citu valsti, ierotēt citā sabiedrībā. Un tā pēc neliela konkursa un vēl pāris formalitātēm attapos Nīderlandes pilsētas Enshedes stacijā — apkrāvusies ar čemodāniem, bet smaidu sejā. Mans ERASMUS bija sācies.

Neskatoties uz to, ka mans naudas maciņš ļoti ātri kļuva plāns, galvenokārt lielās īres maksas dēļ, laiks, ko pavadīju Tventes universitātē, bija viens no bezrūpīgākajiem manā mūžā. Šajā periodā uzsāku patstāvīgu dzīvi, jo Latvijā dzīvoju kopā ar vecākiem. Tomēr brīžiem jutos kā siltumnīcas augs, jo ierastais ātrais dzīves veids tika apstādināts, nauda arī pašai nebija jāgādā. Galvenais pienākums bija mācības, bet, tā kā pirmie mēneši nebija lekciju pārbagāti, tad brīžiem rietumnieciskais slinkums pārņēma arī mani.

Tā kā Latvijā studēju vadības zinības, tad arī Tventes universitātes piedāvātie lekciju kursi bija saistīti ar biznesa vadību, bet tie bija daudz spe-cializētāki: kultūras pārvaldība, biznesa ētika, Nī-derlandes kultūra un biznesa kultūra u. c. Jāatzīst, ka šie kursi bija kā radīti man, jo mani interesē ne tikai uzņēmējdarbība, bet arī kultūra. Lekcijās mani pārsteidza radošā mācību gaisotne, jo lielākoties pašiem studentiem bija jāveido stundas. Pasniedzējs bija kā uzraugs, kas lūko, lai studenti nenomaldās no ceļa. Mācību laikā ļoti daudz bija jālasa mājās un jāveic dažādu lekcijās apskatīto procesu analīze. Šajos pāris mēnešos iemācījos ne tikai daudz jaunu zinību, bet guvu arī lielisku pieredzi prezentēšanas mākslā, kā arī sava viedokļa pamatošanā svešvalodā, proti, angļu valodā.

Bez mācību procesa otra nozīmīga ERASMUS daļa ir sadzīve, kas man, ierodoties no tik nelielas un turklāt bijušās Padomju Savienības valsts, bija ļoti intere-santa. Brīžiem jutos kā Latvijas sabiedrisko attiecību speciālists, kam nemitīgi vai nu jāaizstāv, vai jāpre-zentē sava valsts, un tas bija kas vairāk par vienkārši skraidošu plikņu parādīšanu Pedvāles apriņķī (domāts Latvijas pašreklāmas klips). Lieti noderēja arī «Prāta Vētras» iedziedātā dziesma «Welcome to my country» ar videoklipu, kas kļuva par manas studentu dienesta viesnīcas himnu.

Bet visjautrākais notikums bija nejauša nokļūšana trešā plāna TV zvaigznes lomā, piedaloties Nīderlandes universitāšu studentu erudīcijas spēlē, lai atbalstītu savas universitātes gudriniekus. Pēc tam bija arī neliela publikācija Enshedes pilsētas avīzē. Lielākais brīnums bija tas, ka par šādu aktivitāti universitāte mani arī atalgoja. Lai gan pirms tam mana dzīve ne-bija saistīta ar masu medijiem, atgriezusies Latvijā, sāku strādāt žurnālā, kas gan ir neliela, bet tomēr patīkama sakritība.

ERASMUS deva man arī iespēju ielūkoties sevī no neikdienišķa, mākslinieciska aspekta, jo Latvijā ne-bija laika nodoties sevis pilnveidošanai šajā jomā. Nīderlandē apmeklēju zīmēšanas un gleznošanas pulciņu pie traka nīderlandiešu mākslinieka, kas Tventes universitātē bija šī fakultatīvā priekšmeta pasniedzējs. Arī tagad Latvijā turpinu papildināt savas mākslas zināšanas, bet šeit — pie prātīgas latviešu mākslinieces.

ERASMUS studentu apmaiņas programmas laikā sapratu, ka ir iespējamas visdažādākās lietas. Laikā, kad es biju Tventē, universitāti pirmo reizi dzīvē

��

It all started with a simple wish to bring a change into my life. Another hair colour was just not enough for me, so I decided to go to study to a different country, to move into another society. And so after a competition and a few formalities, I found myself in the railway sta-tion of Enshede, the Netherlands, laden with suitcases but with a smile on my face. My ERASMUS had begun.

Although the money flowed away very fast, mostly due to the high rent, the time I spent at the University of Twente was one of the most insouciant in my life. I started to live on my own as at home in Latvia I lived together with my parents. Nevertheless I felt myself like a greenhouse plant from time to time, as the rapid lifestyle that I was used to, was suddenly stopped. Besides I didn’t have to care for money and my most important task was to study; yet as the first months were not overloaded with lectures, the western lazi-ness overwhelmed me.

I am studying management in Latvia so the lecture courses offered by the University of Twente were also associated with business management; however, they were more specific: culture management, busi-ness ethics, culture of the Netherlands and business culture, etc. I have to acknowledge that these courses were really meant for me, as I am not only interested in entrepreneurship but also in culture. The studies surprised me with their creativeness, as mostly the students themselves had to form their lectures and the

lecturer was more like a supervisor that supervises the students and sees that they do not leave the right track. The studies required a lot of reading at home and carrying out different analysis of the processes reviewed in the lectures. These few months gave me not only knowledge and many new skills, but also a great experience in the art of presenting, as well as in justifying my opinion in a foreign language, namely — English.

Apart from the study process, the social life was another important part of ERASMUS. For me, coming from a small country, besides, a former republic of the USSR, the social life was especially interesting. There were times I felt like an expert in public relations of Latvia, who endlessly had to either defend or present his country, which included more than just showing running nudes in Pedvāle district (see the self­adver-tisement of Latvia). The song Welcome to my country with its video made by Brainstorm was also very useful and it became the anthem of my dorm.

Yet the most jovial event of all was an unplanned becoming of a TV star while taking part in an erudition game for the students of the Universities of the Neth-erlands and supporting the wonks of my university. This was followed by a short publication in the local Enshede newspaper. I was even more surprised when the university rewarded me for this activity. Although before this programme I was not engaged in mass

apciemoja Nīderlandes karaliene Beatrikse, un es biju šī nozīmīgā notikuma aculieciniece.

Kopumā, izvērtējot manu ERASMUS laiku, varu secināt, ka tas iezīmējas ar divām galējībām — no lielas mācīšanās līdz ļoti jautrai un interesantai ballīšu un ceļojumu dzīvei. ERASMUS manā dzīvē ir atstājis nozīmīgas pēdas. Tas atspoguļojas ne tikai

manās gleznās un desmit DVD diskos, kas ir pilni ar bildēm, bet arī manās neizdzēšamajās atmiņās, kā arī jaunu, dažādu tautību un rasu draugu un paziņu pulkā.

Bet pats būtiskākais ir tas, ka manī ir radusies vēlme redzēt tālāk par Latvijas Republikas robežām un nav bailes doties mācīties uz citu valsti.

�0

media activities, I started working for a magazine after my return to Latvia, and although the magazine does not have a large number of deliveries, I still see it as a pleasant coincidence.

ERASMUS gave me a possibility to see myself from a more unorthodox, artistic aspect, as I had not had time to perfect myself within this area. There I attended art classes of a crazy Netherlander artist, who was the lecturer of this elective course in the University of Twente. Now I continue to improve my knowledge in art, but here in Latvia — in classes of a reasonable Latvian artist.

While being within the ERASMUS student exchange programme, I realised that many very different things were possible. During my stay in Twente, the Queen of

the Netherlands — Beatrix visited the university for the first time and I was a witness of this significant event.

Evaluating my time at ERASMUS in general, I have to say that it is characterised by two excesses — a lot of studying and a very interesting and cheerful party and travel life. ERASMUS has left an important footprint in my life, which is reflected not only in my paintings or ten DVD discs full of pictures, but also in my indelible memories and new friends and acquaint-ances of different nationalities and races.

However, one thing is even more important — there has originated a wish within me to see what’s outside the borders of the Republic of Latvia and I am not scared to go to study abroad.

�1

Kas ir ERASMUS programmas panākumu pamats? Programmas mērķis ir «veicināt Eiropas Savienības kļūšanu par pasaules līmeņa mācību izcilības cen-tru». Uzsvars tiek likts uz izglītību, kas ir iemesls arī manai dalībai šajā programmā. Tomēr ERASMUS programma ietver arī citas dimensijas, kuras ir ne mazāk svarīgas, lai sasniegtu šīs programmas mērķi. Es pat teiktu, ka panākumus veido viss kopā, bet, manuprāt, vissvarīgākā ir iegūtā pieredze, kas neatgriezeniski izmaina turpmāko dzīvi. Šādu pie-redzi var iegūt, piedaloties ERASMUS programmā. Es pavadīju astoņus mēnešus no savas dzīves Liel-britānijā, un es vēlētos dalīties ar savu pieredzi. Šis ir mans panākumu stāsts.

Studijas ārzemēs jau ilgstoši bija viens no ma-niem mērķiem, un, kad šāda iespēja parādījās, es nevilcinājos to pieņemt. Sagatavošanās šai program-mai bija nebeidzams lēmumpieņemšanas process, sākot ar universitātes izvēli, kursiem, kopmītnēm utt., kas arī bija vērtīga pieredze. Mana izvēle bija Linkolnas universitāte, jo, kad runa ir par izcilību, Lielbritānija ir viena no līderiem ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē.

Kad ierados jaunajā un svešajā valstī, es zināju, ka šī ir vieta, kur es vēlos studēt turpmākos astoņus mē-nešus. Es biju pārsteigts par to, cik jauki un izpalīdzīgi cilvēki mīt šajā valstī. Un pēc tur pavadītā laika es varu droši apgalvot, ka tie bija Lielbritānijas cilvēki, kas šo laiku padarīja tik lielisku. Man bija ne tikai vienreizīgi pasniedzēji un kursa biedri, bet es satiku lieliskus cilvēkus arī manis iecienītajā kafejnīcā un kondito-rejā «Starbuck», kur strādājošie jau pēc neilga laika zināja, ko es tradicionāli vēlēšos pasūtīt. Es uzskatu, ka

piederības sajūta sabiedriskajai dzīvei ir ļoti svarīga, lai sasniegtu panākumus citās sfērās.

Jau manā augstskolā es biju pārsteigts par nesa-springtajām attiecībām starp studentiem un pasnie-dzējiem, bet nu es varēju novērtēt šo attiecību modeli arī klātienē, jo zināju, ka pasniedzēji no manas augst-skolas ir te studējuši. Es ticu, ka lekciju un semināru laikā sasniedzu izcilību, kaut nelielā mērā. Man nebija problēmu iesaistīties debatēs un uzdot jautājumus. Savā ziņā tas man bija izaicinājums — kā studentam no Latvijas pierādīt to, ka arī manā valstī ir augsti akadēmiskie standarti, — un es to izdarīju. Kad mums tika atdotas mūsu esejas, es ieraudzīju ļoti glaimojošus komentārus par manu valodas un citātu pielietojumu. Tā bija neliela uzvara.

Viena no lieliskākajām vietām Linkolnas universi-tātē noteikti ir tās bibliotēka. Tā ir lieliski aprīkota, un mācības vairāku stundu garumā man nesagādāja nekādas grūtības. Es biju ļoti pārsteigts, kad atklāju DVD kolekciju ar visjaunākajām «Lost» sērijām blakus tādai kino klasikai kā «Pilsonis Keins». Neizsmeļamie elektronisko datu bāžu resursi bija vēl viens ļoti pa-tīkams pārsteigums. Es nepaspēju tos pilnīgi izskatīt pat pēc daudzajām stundām, ko tur pavadīju, meklējot materiālus maniem rakstu darbiem.

Es justos kā veiksminieks pat bez augstajiem no-vērtējumiem, jo izcilība ir ne tikai rezultāti, tā ir arī procesa izbaudīšana un piedalīšanās tajā. Dalība ERASMUS programmā, sākot ar iesniegumu aizpil-dīšanu un beidzot ar došanos uz citu valsti, lai tur pavadītu astoņus mēnešus, ir lieliska iespēja iegūt pieredzi. Vairums cilvēku neuzdrīkstas tik krasi mainīt savu dzīvi un attapties pavisam jaunā vidē. Es pieņēmu

KASPARS KRUMHOLCS, Vidzemes augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Linkolnas universitāte (University of Lincoln), Lielbritānija

�2

šādu lēmumu un uzskatu, ka tā ir daļa no maniem pa-nākumiem, jo tagad es zinu, ka esmu spējīgs uz kaut ko vairāk un ka ir tik daudz lielisku iespēju, kas var padarīt manu dzīvi vēl aizraujošāku.

Es mūžam atcerēšos Linkolnu, tās vienreizīgo uni-versitāti un cilvēkus. Jau šobrīd domāju par atgriešanos

tur Ziemassvētku laikā, kas man saistās jau ar citiem lieliskiem iespaidiem.

Šis bija mans panākumu stāsts. Varbūt tas neietvēra Everesta virsotnes sasniegšanu, bet tas pavisam no-teikti ietvēra daudzu citu virsotņu iekarošanu, kas bija nozīmīgas personiskās uzvaras.

What lies under success in ERASMUS programme? Its aim is to “promote the European Union as a centre of excellence in education at the level of the world”. Of course, the emphasis is on education that is the main reason why I participated in this programme. But ERASMUS programme involves other dimensions that are not less important in order to achieve this programme’s goal. I would say success is a bit from ev-erything, but the most important is the experience you gain through participation in ERASMUS programme that can change your life. I spent eight months in Great Britain and I would like to share my experience. This is my success story.

The idea of studying abroad was one of my goals for a very long time, so when this opportunity was given I did not hesitate to go for it. The preparation for this programme was non­stop decision­making — selecting university, units, accommodation, etc. — which was a very valuable experience. My choice was the University of Lincoln because when it comes to excellence, Great Britain is one of the leaders not only in Europe but also in the world.

When I arrived I instantly knew that this was the place I wanted to stay and study for the next eight months. I was amazed how nice and helpful people were and they really were the people of Great Britain who made it so great. Not only I had amazing tutors and course mates but also amazing people at ‘Starbucks’

and pastry shop who after a few weeks already knew what I was going to order and purchase. I think it is important to feel accepted at a local social life in order to achieve excellence in other spheres.

I was already surprised about the relaxed relation-ships between students and tutors at my university college but now I finally saw where the model of these relationships came from, as I knew that my tutors also had been students at this university. I believe I achieved excellence, at least to some extent, during my lectures and seminars. I find it easy to engage in debates and ask the questions. In a way it was challenge for me as a student from Latvia to prove that we also maintain high academic standards and I did it. After essays were returned I discovered very flattering comments about an excellent use of quotations and language. It was a small victory for me.

One of the finest places at the University of Lin-coln definitely is its library. Not only it was very well equipped but also I find it very easy to spend long hours just studying. I was very surprised when I found a DVD collection with most recent episodes from ‘Lost’ series along with classics like ‘Citizen Kane’. Perpetual resources in electronic databases were another pleas-ant surprise. I did not manage to look entirely through them even after many hours spent using numerous keywords for my assessments.

I would feel a lucky man even without first class

��

grades because excellence is not just about the results; it is about enjoying the process and taking part in it. The whole participation in ERASMUS programme with filling in application forms, selecting units, leaving home to go to the foreign country and living there for eight months was incredible life changing experi-ence. Most people do not dare to change their lives so rapidly and jump into something new. I made this decision and I think it is a part of my success because now I know that I am able to do even more and that

there are so many great opportunities that can make my life more exciting.

I will remember the city of Lincoln, its incredible university and its people for the rest of my life. I am already thinking about visiting it during Christmas fair which was another great experience during my stay.

This was my success story, maybe it did not involve reaching the top of the Mount Everest, but it certainly did involve conquering of many other tops that were important personal victories for me.

��

Mani sauc Ilze Lapsiņa, un šobrīd es mācos Eiropas ekonomiku un biznesu Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātē. Pēc dažām nedēļām studi-jas būs pabeigtas, iegūšu bakalaura grādu vadības zinībās. Taču visvairāk man atmiņā no studiju laika ir palikusi piedalīšanās ERASMUS studentu apmaiņas programmā Somijā laika periodā no 2006. gada 1. au-gusta līdz 31. decembrim.

Es devos uz Vāsas universitāti studēt starptautisko vadību. ERASMUS mobilitātes programma piedāvā arī intensīvos svešvalodu kursus pirms studiju sā-kuma, tāpēc pieteicos arī šajā programmā, kurā tiku uzņemta, atstājot aiz sevis vairāk nekā 400 studentus, kuri arī vēlējās mācīties somu valodu. Studentu skaits šajā programmā bija ļoti ierobežots, tāpēc biju ļoti priecīga par piedāvāto iespēju. Somu valodas kursi notika Somijas pilsētā Vāsā, kur man bija jāpavada arī pārējais studiju laiks līdz decembrim.

Un tā 31. jūlijā ierados Vāsā — pilsētā, kas atrodas Somijas ziemeļrietumos Bot-nijas līča krastā. Tā tiek dē-vēta par saulaināko Somijas pilsētu, jo gada garumā tur ir visvairāk saulaino dienu. Augustā, kad norisinājās ERASMUS intensīvie somu valodas kursi, katru dienu spoži spīdēja saule. Šajos kursos mēs bijām aptuveni 50 studenti no visas Eiro-pas — Vācijas, Itālijas, Fran-cijas, Portugāles, Grieķijas, Lietuvas, Čehijas, Ungārijas,

Latvijas — un pat no tālās Ķīnas. Šis mēnesis ir neaiz-mirstams, jo mēs ne tikai mācījāmies somu valodu, bet arī devāmies ekskursijās, uzzinājām daudz ko jaunu par somu kultūru, skatījāmies somu filmas, dejojām somu nacionālās tautas dejas un pat mācījāmies dziedāt dziesmu no somu eposa Kalevala.

Visjaukākā bija nedēļas nogale, ko mēs kopā ar jauniegūtajiem draugiem pavadījām kādā kotedžā pie jūras, dažus kilometrus no Vāsas. Mūsu rīcībā bija ne tikai kotedža, bet arī tradicionālā somu pirts. Dodoties prom no kotedžas, viesu grāmatā ierakstījām pateicības vārdus savā nacionālajā valodā, nodēvējot šo vietu par mazu paradīzi pasaules malā. Kotedžas tuvumā salasījām meža ogas un vēlāk pagatavojām ogu kūku, ko likām galdā nacionālo ēdienu ballītē, kurai ERASMUS studenti bija pagatavojuši savas valsts nacionālos ēdienus. Pasākums noslēdzās ar grieķu dejām, kurām mūzikas pavadījumu spēlēja pats Vāsas universitātes rektors ar saviem draugiem.

Tāpat neaizmirstams va-kars bija došanās ar kuģīti pa salu arhipelāgu saulrieta laikā. Šī skaistā mēneša no-slēgums norisinājās vietējā restorānā, kur mēs saņē-mām sertifikātus par veik-smīgi pabeigtu somu valodas kursu. Skumjš bija brīdis, kad mums vajadzēja šķirties, jo nu katrs devās studēt uz savu Somijas augstskolu.

Taču ilgi nenācās skumt, jo jau septembrī Vāsā ieradās

ILZE LAPSIŅA, Rīgas Stradiņa universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Vāsas universitāte (Vaasan Yliopisto), Somija

��

jauni ERASMUS studenti. Jāteic, ka Vāsas universitāte piedāvā lieliskas studiju iespējas — plašas telpas, lieliska bibliotēka, universitāte atrodas pie līča, kas nodrošina re-laksētu atmosfēru. Pasniedzēji bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Studiju process bija ļoti interesants, jo no-tika ne tikai lekcijas, bet arī grupu darbi, kur nācās sastrādāties ar studentiem no dažādām valstīm ar atšķirīgu kultūru.

Pārsteidzoši, ka Somijā ir ļoti spēcīgas studentu tradīcijas. Katrs jaunais students saņem kombine-zonu, kas līdzinās strādnieku formas tērpam un ir tāds kā studentu tērps. Katrai universitātei tas ir citādā krāsā. Vāsas universitātei tas ir sarkanā krāsā. Iegādājoties biļeti uz studentu pasākumiem, tiek iedota arī emblēma ar šī pasākuma simboliku, kas ir jāpiešuj pie kombinezona. Jo vairāk emblēmu, jo aktīvāks students. Piedalījāmies arī iesvētībās. Vecāko kursu studenti bija sagatavojuši visdažādā-kos pārbaudījumus visā Vāsas pilsētā. Vistrakākais,

kas bija jādara, — jāsastājas aplī un caur drēbēm jāizver ķēde, kas nebija bezizmēra, tāpēc novilkām virsdrēbes un, dziedot: mēs vēlam jums priecīgus Ziemassvētkus (ok-tobrī!), mēģinājām pēc iespējas āt-rāk izvērt ķēdi. Turklāt sāka stipri līt. Pasākums noslēdzās vietējā studentu klubā.

Visi studenti bija ģērbušies sar-kanajos kombinezonos, un pasākumu tā arī sauca — par kombinezonu ballīti. Protams, mēs ne tikai ballē-jāmies, bet arī cītīgi mācījāmies, jo eksāmeni Somijā tiek uztverti ļoti nopietni. Nekāda špikošana nav pieļaujama; ja tā notiek, tad students tūlīt tiek izslēgts no universitātes.

Drīz pienāca Ziemassvētku laiks, un bija jādodas uz mājām. Somijā pavadītais laiks bija visbrīnišķīgākais notikums manā dzīvē. Pateicoties ERASMUS, man bija iespēja studēt vienā no labākajām universitātēm So-mijā, iepazīt šīs valsts kultūru un iegūt jaunus draugus no visas Eiropas.

My name is Ilze Lapsiņa and right now I am studying European Economics and Business at Riga Stradins University European Studies faculty. After a few weeks I will finish my studies and I will get the Bachelor’s degree in management. Most of all what I will remember from my studies will be my participation in ERASMUS student exchange programme in Finland from 1st August till 31st December in 2006. I went to Univer-sity of Vaasa in order to study international manage-ment. ERASMUS programme also offered Intensive Language Course before studies started. Therefore I applied for this course. I was taken into this course to leave more than 400 willing students behind. The

number of students was limited therefore I was very happy for this opportunity. The Finnish course was held in Vaasa. In the same place where I had to spend my whole study period in Finland.

On 31st July I arrived in Vaasa. Vaasa is the city in the north­west of Finland next to the Gulf of Bothnia. Finns call Vaasa the sunniest city of Finland because there are more sunny days than in other Finnish cit-ies. In August during ERASMUS Intensive Language Course, the sun was shining every day. There were about 50 students from all over Europe — Germany, Italy, France, Portugal, Greece, Lithuania, Czech Re-public, Hungary, and Latvia and even from China.

��

This month was unforgettable because we learnt not only Finnish but we also went to excursions, we got to know the Finnish way of life, we watched Finnish movies, danced national folkdances and even sand a song from the Finnish Epos Kalevala.

The best weekend I spent was together with my new friends some kilometres from Vaasa in a cottage by the sea. Around the cottage we picked up wild berries that we used later when making an international berry cake for the national meals’ party where ERASMUS students prepared their national food. The party ended with Greek dances. The rector of University of Vaasa and his friends played music. I also enjoyed the evening when we went by a small boat to an archipelago at sunset. The end of this beautiful month was spent in a local restaurant where we got our certificates that we had completed the Finnish course. The moment when we had to say goodbye to each other was very sad. Everyone went to one’s own Finnish university in a different city.

But no longer were we sad because in September new ERASMUS students came. University of Vaasa offers excellent study opportunities. There are great auditoriums, an excellent library and relaxing atmo-sphere because the univer-sity is located next to the gulf. Professors were very friendly and responsive. The process of studies was very interesting because it consisted not only of lec-tures but also group works where students from differ-ent countries and cultures had to work together.

It was a surprise that in Finland there are so strong students’ traditions. Every new student receives an overall what is a student’s outfit. The colour of the overalls in every university is different. The overalls of University of Vaasa are in red colour. When a student buys a ticket to a students’ party they give you a badge of the party’s symbol as well. The student should sew this badge on the overall. The more active student you are, the more badges you have on your overall. Exchange students participated in confirmation. Older students prepared different proofs for us in the city of Vaasa. The craziest thing what we had to do was to thread a chain through our clothes. We stood in a circle. The chain was not very long therefore we took off our outdoor clothes and while singing — We wish you a Merry Christmas (in October!) — we were trying as fast as possible to thread this chain through each other. Besides it started to rain heavily. This event came to an end in a local student club where all students were in their overalls. It was an overall party. We were not only partying but we were also studying hard because in Finland exams are taken very seriously. Cheating in exam is unacceptable. Everyone who does that is

expelled from university im-mediately.

Soon Christmas time came and I had to go home. The time that I spent in Finland is the most wonderful in my life. Thanks to ERASMUS I had an opportunity to study in one of the best univer-sities in Finland, to get to know the Finnish culture and make new friends from all over the Europe.

�7

Lai labāk varētu izprast mana panākumu stāsta būtību, sākšu ar to, kas es esmu tagad. Esmu mērniece jeb zemes ierīkotāja un strādāju šajā, kā arī šai sfērai tuvā nozarē. Un esmu ļoti apmierināta! Ja man tagad būtu jāizvēlas, ko iet mācīties un kādā sfērā darboties, tad es nemācētu atbildēt…

Atceroties laiku pēc vidusskolas, varu droši teikt, ka nezināju ne to, ko es vēlos mācīties, ne arī — ar ko turpmāk nodarboties. Mācīties Latvijas Lauksaimnie-cības universitātē mani pamudināja mans tēvs. Kad, akli paklausot viņam, iesniedzu tur dokumentus uz Zemes ierīcības specialitātes studijām, man nebija pat nojausmas par to, kas tas ir un kāda būs manis iegūtā profesija.

Tātad — 1999. gadā es uzsāku studijas LLU Lauku inženieru fakultātes Zemes ierīcības specialitātē, nezinot, ko es gribu un kas mani gaida. Protams, ka priekšstats par mācībām radās jau 1. kursā, un tas nebija tas labākais — pirmā mācību gada beigās jau sāku šaubīties par savu izvēli un radās domas par universitātes maiņu.

Ieraugot pie ziņojuma dēļa ERASMUS programmas piedāvājumu studēt ārzemēs, nolēmu pieteikties. Ilgi

šaubījos, vai braukt un vai studijas Latvijā no šī brau-ciena necietīs. Likās, ka visi atbalsta šo braucienu, un es izlēmu braukt.

2000. gada oktobrī aizbraucu uz Vāciju, uz Rhei-nische-Friedrich-Wilhelms Universität Bonn. Līdz 2001. gada martam jau biju Bonnā ļoti iejutusies, ieguvusi jaunus draugus un sākusi domāt vācu valodā. Bet tas, ko es tur ieguvu visvairāk, ir mana tagadējā dzīve — izglītība, karjera un pārliecība. ERASMUS programma ir manas profesijas stūrakmens. Patei-coties šai apmaiņas programmai, Bonnā satiku tādu profesoru, kas mācēja motivēt studentus turpināt to, ko viņi, izvēloties profesiju, ir uzsākuši. Īstenībā tas, kas man tika dots ERASMUS programmas laikā, ir pasakāms vienā vārdā — MOTIVĀCIJA — motivācija Latvijā uzsākto studiju turpināšanai un motivācija apzināties manu studiju nozīmību.

Mans ERASMUS panākumu stāsts ir par manu izglītību, par manu dzīvi un darbu, un pāri visam ir mana pārliecība, entuziasms un profesionalitāte. PALDIES ERASMUS par to, ka man ir savs panākumu stāsts un ka varu to pastāstīt citiem jaunajiem studentiem!

MARTA LIEPIŅA, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2000./2001. akad. gads, Bonnas universitāte (Universität Bonn), Vācija

Ich werde mit der Erzählung über mich anfangen, damit meine Erfolgsgeschichte besser zu verstehen ist. Ich bin Landvermesserin oder Bodenbewirtschafterin und arbeite in diese und sehr nahe Sphäre. Und bin sehr zufrieden! Wenn ich jetzt sagen müsste, was ich lernen will oder in welche Sphäre ich arbeiten möchte, das wüsste ich nicht…

Wenn ich jetzt an die Zeit nach der Mittelschule denke, kann ich zuversichtlich sagen, das ich gar nichts wusste, was ich studieren und in welche Spezialität in der Zukunft arbeiten möchte. Mein Vater hat mir emp-fohlen in der Landwirtschaftliche Universität Lettlands zu studieren. Blind ihm gehorchend, habe ich meine Dokumente in der Spezialität Bodenbewirtschaftung

��

eingereicht, obwohl ich gar nicht wußte, womit in diese Spezialität sich beschäftigt und was mich für Arbeit in der Zukunft erwartet. Also begann ich meine Studium in der Landwirtschaftliche Universität Lettlands, Fakultät von Landingenieure, Spezialität Bodenbewirtschaftung im Jahre 1999, obwohl ich gar nicht wußte, was ich will und was mich erwartet.

Selbstverständlich die Vorstellung von diesen Stu-dien ist in den 1. und 2. Semester entstanden. Und die war nicht die beste am ende erstes Jahres fing ich an an meiner Wahl zu zweifeln und da waren schon die Gedanken da, die Universität zu wechseln. Als ich das Angebot des ERASMUS Programms an der Meldungstafel gesehen habe, habe ich mich ent-schieden zu bewerben. Ich habe lange gezweifelt, ob ich fahren muss und ob die Studien in Lettland nicht daran leiden werden. Alle haben mich unterstüzt in positive Entscheidung und dann habe ich mich auch entschieden zu fahren.

Im Oktober 2000 fuhr ich nach Deutschland, Bonn, an die Rheinische­ Friedrich­ Wilhelms Universität Bonn.

Bis März 2001 habe ich mich in Bonn schohn einge-wohnt, habe neue Freunde gewinnen und begann schon in deutsch zu denken. Aber am meisten habe ich für mein Leben gewonnen meine Ausbildung, Karriere und Überzeugung: ERASMUS Programm ist der Eckstein meines Berufes. Dank ERASMUS Programm habe ich in Bonn einen Professor getroffen, der Studenten mo-tivieren konnte an das zu glauben was sie angefangen haben sei die richtige Wahl für ihren Beruf. Eigentlich das was ich in Bonn in ERASMUS Programm gewonnen habe ist in einem Wort zu sagen MOTIVIERUNG. Die Motivation an das Studium, das ich in Lettland ange-fangen habe und Hauptsache an dessen Bedeutung. Dieses Plus kann ich leider als grosses mangel für das Studium in Lettland zuschreiben.

Somit meine ERASMUS Erfolgsgeschichte ist über meine Ausbildung, mein Leben und meine Arbeit, und über das alles liegt meine Überzeugung, Enthusiasmus und Berufsorientierung. Ich danke ERASMUS, dass ich meine eigene Erfolgsgeschichte habe und, dass ich die weiter an die neue Studenten erzählen kann!

��

ERASMUS studentu apmaiņas programmas ietvaros 3. kursa pavasara semestrī studēju vienā no lielākajām Portugāles pilsētām Koimbrā.

Pirmais iespaids par šo no Latvijas tik atšķirīgo valsti ar kalniem, tik ļoti zaļām pilsētām, apelsīnu un mandarīnu kokiem un palmām ceļa malās, kā arī ar pavisam svešo valodu aizrāva, bet vienlaikus arī lika saspringt. Mani mulsināja fakts, ka es nespēju izteikties un brīvi kontaktēties ar apkārtējiem, jo traucēja lielā valodas barjera. Portugāļi ne labprāt runāja angļu valodā, tāpēc bieži vien nācās izmantot žestu valodu.

Augstskolā gandrīz visas lekcijas notika portugāļu valodā, tāpēc bija jāiegulda daudz pūļu un patstāvīgā darba priekšmetu apgūšanai. Priecēja fakts, ka augst-skolā pasniedzēji bija ļoti atsaucīgi, un ERASMUS stu-dentiem tika dota iespēja saņemt īpašas konsultācijas angļu valodā.

Apmaiņas programmas laikā izmantoju izdevību mācīties portugāļu valodu. Dzīvoju kopmītnēs, tāpēc centos ļoti daudz kontaktē-ties ar vietējiem studentiem. Sākumā bija ļoti grūti, jo biju iemācījusies tikai pateikt «labrīt!» un skaitīt līdz des-mit, pat iepirkšanos nevarēju iedomāties bez vārdnīcas. Taču ar laiku sāku apgūt portugāļu valodas gramatiku un mācīties vārdus, un tā četru mēnešu laikā no pāris

vārdiem tiku līdz sarunvalodas līmenim. Pašlaik pārzinu un saprotu arī brazīļu portugāļu valodu. Tieši valodas apgūšanu uzskatu par lielāko sasniegumu ERASMUS programmas laikā, jo ar tās palīdzību ir vieglāk apgūt arī spāņu, itāliešu un franču valodu.

Latvijā esmu pieradusi pie ikdienas steigas un gribu izdarīt visu pēc iespējas ātrāk, bet pirmie vārdi, kas man tika pateikti Portugālē, bija: «Neuztraucies! Bez stresa! Visam savs laiks!» Punktualitāte šajā valstī nepastāv: «portugāļu laiks» — vismaz ar 15 min kavē­šanos. Dzīvojot Koimbrā, esmu iemācījusies būt mie-rīgāka un pārāk nesteigties, taču nepārņēmu portu-gāļiem tik raksturīgo pazīmi — visu atstāt uz pašu pēdējo brīdi.

Koimbra ir pilsēta, kur stingri tiek ievērotas senās studentu tradīcijas. Lielākie studentu svētki — «Qu-eima das Fitas», kuros piedalījos arī es, notiek maijā

un ilgst 9 dienas. Šo dienu laikā studenti ir ģērbti spe-ciālās formās, tiek rīkoti kon-certi (katrai augstskolai ir savs ansamblis, kas uzstājas) un notiek no papīra ziediem veidotu mašīnu parāde. Lai gan valsts pārbaudījumi no-tiek tikai jūnijā, šie svētki tiek uzskatīti par izlaidumu pēdējo kursu studentiem.

Aktīvās studentu dzīves dēļ Portugālē ir novērojams diezgan ilgs studiju laika posms. Studentus diezgan bieži nepārceļ uz nākamo

LIGITA LUKAŠEVIČA, Banku augstskolaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Koimbras Politehniskais institūts (Instituto Politechnico de Coimbra), Portugāle

Kopā ar augstskolas beidzējiem

100

kursu, vai arī viņi nespēj nokārtot gala pārbaudījumus, kā rezultātā daudziem jauniešiem izlaidums ir vairākus gadus pēc kārtas.

Pateicoties ERASMUS programmai, esmu atradusi īstus draugus, iepazinusi Eiropas dienvidu daļu un,

galvenais, esmu guvusi lielu dzīves pieredzi un ba-gātīgi papildinājusi savas zināšanas. ERASMUS ir katra studenta iespēja izpausties, izmēģināt ko jaunu, pārbaudīt savas zināšanas, kā arī spēju komunicēt un pielāgoties citā vidē.

During ERASMUS programme I spent four months in one of the biggest cities in Portugal — Coimbra.

The first impression of Portugal and Coimbra was great: everything was completely different from Lat-via — lots of palm trees, big mountains, trees of oranges and lemons near the streets and people speaking in a different language. At first I was very confused because of the Portuguese language; I found it difficult to speak with local people. Portuguese do not like to speak English, so I had to use a lot of body language.

Almost all classes at University were in Portuguese, so I had to learn to study a lot by myself and it was very useful. I was happy that my ERASMUS coordi-nator managed to deal with other professors to give consultations in English.

During the studies in Coimbra I seized the opportu-nity to learn Portuguese. I lived in the residence, so I tried to speak with the native students. At the begin-ning it was very difficult to understand something, I had learned only how to say “hello” and to count till ten. At that time I even could not imagine shopping without a dictionary. After some time I started to learn Portuguese grammar and more words, and in such a way I advanced from a few words to the level of everyday speech during four months. Now I also speak and understand Portuguese — Brazilian lan-guage. Portuguese language is the most worthy thing that I have acquired by being an ERASMUS student in Coimbra, now it is much easier to learn other langua-

ges that are more or less similar to Portuguese, like Spanish, Italian and French.

In Latvia I was used to be in a hurry, after arriving to Portugal the first words that I was told were: “Do not worry! Take it easy! Be without stress!!!” The punc-tuality in this country does not exist — “Portuguese time” — at least 15 minutes later. In Coimbra I learnt to calm down, but I did not take over a habit to leave all work till the deadline.

Coimbra is a city based on a lot of traditions. The biggest student feast “Queima das Fitas” where I also participated is in May nine days long. During those days students wear uniforms, there are lots of concerts where native bands participate. Although the final exams are only in June, “Queima das Fitas” is like a graduating party for the last course students.

Because of an active student life one can notice that the youth in Coimbra spend a long period as students, they have too many parties and just a little time for studies. That is why lots of young people are not moved to a higher course or they cannot pass the final exams.

I am really happy that I had an opportunity to participate in ERASMUS. During that period of time I found real friends, I visited the South of Europe and moreover I got a great experience and developed my skills. ERASMUS is a great opportunity to express yourself, to try something completely different and to examine your own skills and proficiency to commu-nicate with people from other countries.

101

Mana ERASMUS pieredze jeb stāsts par varoņiem, kas mīt mūsos

Šis stāsts ir par varoņiem; ne jau par supervaroņiem un arī ne par ikdienas «varoņiem». Šis stāsts ir par varoņiem, kas dzīvo mūsos — studentos no ERASMUS ģimenes. Ārēji mēs izskatāmies kā vienkārši cilvēki, bet patiesībā mūsos iekšā sprēgā uguns, mums ir kaisle, mums ir sirds un dvēsele, kas runā vienā starp-tautiskā valodā — valodā, ko saprot tikai ģimenes locekļi — ERASMUS ģimenes locekļi...

Šis stāsts ir par mīlestību un mieru, un tajā pašā laikā par mūsu iekšējām cīņām un dažkārt pat karu. Mēs esam vienlaicīgi gan vienkārši, gan sarežģīti. Mēs esam bailīgi un tajā pašā laikā neizsakāmi bravūrīgi un droši...

Mums visiem bija brīnumains impulss dzīvot dzīvi citādi, izaicināt sevi, aizbēgt no ikdienas rutīnas un arī no mīļajām mājām. Mums bija pareizā motivācija, pacietība un ticība, ka spējam savus sapņus un vīzijas pārvērst realitātē. Tas bija brīdis, kad mūsu iekšējie varoņi ienāca pasaulē — mūsu dzīvē.

Sākumā mūsu varoņi bija pavisam maziņi un no-raizējušies par pilnīgi visu. Bija tik daudz jautājumu un gandrīz nevienas atbildes. Kā es nokļūšu līdz savām jaunajām mājām? Kādi būs mani draugi? Un vai man vispār būs draugi? Vai es nejutīšos vientuļš bez savas ģimenes? Vai manas valodas zināšanas un komunikācijas prasmes ir pietiekami labas? Un kā ar

mācībām? Un izklaidēm? Un? Un? Un... Kas? Kur? Kā? Un ja nu...?

Bet pat šajā jautājumu jūklī mūsu iekšējie varoņi bija īsti varoņi. Tie mūs mudināja, iedrošināja un nepārtraukti atkārtoja: «Tu to vari! Tu esi pietiekami stiprs, tev ir iespēja mainīt savu dzīvi! Tu esi labāks, nekā tu domā!»

Un tad mēs sākām pilnvērtīgi dzīvot... Mēs sākām baudīt dzīvi, savus jaunos draugus, pirmās lekcijas, tikšanās ar pasniedzējiem; pirmās ballītes un neprā-tīgas dejas uz galdiem; neaizmirstamus ceļojumus uz vietām, par kuru eksistenci līdz šim brīdim pat nenojautām. Notika arī pirmie strīdi un asaras... Emocijas un sajūtas mainījās: mēs bijām priecīgi, smaidīgi un laimīgi, bet citkārt šķita, ka mūsu dzīve pēc vismazākā pieskāriena sabruks sīkās drumstalās. Tomēr ar mums vienmēr bija mūsu iekšējie varoņi: tie smējās, kad smējāmies mēs, un tie mierināja un samīļoja, kad asaras pār mūsu vaigiem ritēja kā straujas un neremdināmas upes. Viņi mums vienmēr ticēja un neļāva padoties.

Mēs augām un attīstījāmies, mēs kļuvām pašpār-liecināti, komunikabli un atvērti ikvienam jaunam izaicinājumam un piedzīvojumam, kas mūsu dzīvi padarīja krāsaināku. Mēs visi bijām vienoti savā dažādībā.

Bet to tu nekad neuzzināsi, ja pats neizmēģināsi, tāpēc uzdrošinies, un pasaule atvērsies... Mēs to iz-darījām!!!

MAIJA MEIJERE, Rīgas Stradiņa universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Gentes universitāte (Universiteit Gent), Beļģija

102

My ERASMUS experience/Story about the heroes inside us

This is a story about heroes. Neither super heroes, nor usual heroes. This is a story about the heroes that live inside us — inside all students from ERASMUS family. From the outside we look like normal people but inside us we have a fire, we have a passion, we have a heart and a soul that speak in one international language — in the language that is understood only by the members of the family — ERASMUS family…

This is a story about peace and love, and at the same time about war and fight inside us. We are complicated and at the same time simple. We all are afraid and we all are brave.

Everything happens differently and at the same time so similarly. We all had an impulse to do some-thing different, to change our lives, to make challenge for ourselves, to go away from our everyday routine, from our sweet home. We had the right motivation and we had patience and faith to transform our vi-sions to the reality. And then our heroes came into our inside world.

From the beginning they were little and afraid of everything. There were so many questions and almost no answer. How will I get to my new home? Who will be my friends? And will I have any friend? How will

I feel without my family? Is my language knowledge good enough? And how good are my communication skills? And what about the studies? And entertain-ments? And? And? And… What? Where? Who? How? And what if…?

But even then our heroes were real heroes. They lived inside us and all the time they encouraged us, they repeated and repeated: “You can do it! You are strong enough! You have a power to change your life! You are better than you think!”

And then we started to live… We started to enjoy our lives. We had our first new friends, first lectures, and meetings with professors; first parties and crazy dances on the tables; amazing trips to wonderful places; first quarrels, and first tears… Some moments we were happy and some moments we thought that our world would break down. But all the time we had our heroes inside us, they laughed when we laughed and they comforted us when we cried. They always were next to us, they believed us and they didn’t give us the possibility to give up… And we grew all the time; we became self­ confident, open­ minded, much more communicable, friendly to everybody, no matter where people come from and where they go… We are one and we are united in our difference.

If you never try you will never know how it actu-ally is…

10�

Es biju domājusi, ka izeju pasaulē, kamēr ieraudzīju, ka pasaule patiesībā ienāca manī kā pa durvīm un logiem, un priekšā atrada mani pašu.

/Ilze Šķipsna/

Man tuvie cilvēki teiktu, ka tas man nepavisam nav raksturīgi — doties kaut kur nezināmā virzienā, pretī piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un citām lietām, kuras nav manos spēkos kontrolēt. Bet es to izdarīju. Un ar vislielāko pārliecību, ka tā vajag. Sakravāju somas, uzliku galvā savu sarkano cepurīti un teicu ardievas mājām.

Pēc neskaidrību un pārpratumu gūzmas, laimīgi nonākot mazajā, kalnu ieskautajā pilsētiņā Kaselē, es beidzot sapratu, ka esmu kļuvusi par pilntiesīgu pasaules pilsoni. Tā vien likās, ka visu laiku esmu vēl bijusi tikai mazs bērns, kas pārlaimīgi un pašpietiekami spēlējies savā pagalmā un ne reizi, pat ne aiz ziņkārī-bas nav vēris vaļā lielos vārtus, bet tikai no tālienes skumīgām ačtelēm lūkojies tiem pāri — pasaulē. Toreiz tā likās tik liela un biedējoša…

Tagad varu teikt: paldies Dievam, ka izšķīros par šo soli — pamest visu ierasto, atlaist mammas brunčus, kuros biju iekrampējusies, un turpmāk ļaut mani au-dzināt «pasaulei». Tā nepārprotami bija audzināšana! Gan ne tāda kā mūsdienās, bet drīzāk tāda kā toreiz, kad skolotājs savu skolnieku vēl drīkstēja saplūkt aiz auss! Bija jāiemācās, ko darīt situācijā, kad pēkšņi iz-rādās, ka apmaiņas universitāte ir pazaudējusi manus dokumentus un īstenībā es nemaz tur nemācos. Bija jāiemācās nopirkt pareizo biļeti tramvajā. Bija jātiek pāri valodas barjerai un vienkārši jāsāk runāt ar cil-vēkiem. Bija jāpārvar kultūršoks, redzot, ka katras

lekcijas beigās pārējie studenti sāk klapēt pa galdiem, tādējādi izrādot cieņu pasniedzējiem.

Visās šajās situācijās, kad reizēm likās, ka daudz netrūkst līdz kādas asaras nobirdināšanai, es iekšēji sāku dungot Marijas dziesmu «I have confidence in me» no filmas «Mūzikas skaņas». Tas palīdzēja. Vēlāk jutos jau daudz drošāka un zināju, ka, atrodoties Vācijā, man ir jāizmanto visas iespējas, ko sniedz ERASMUS programma. Apmeklējot universitātes bibliotēku, likās, ka esmu nokļuvusi sociologa Paradīzē. Es vienkārši neticēju savām acīm! Grāmatu kalni, kurus es būtu gribējusi izlasīt. Mūsu universitātē šim priekšmetam ir atvēlēti tikai divi nelieli plauktiņi. Man kā topošajai šīs profesijas pārstāvei likās lieliski, ka varu uzlabot savas vācu valodas zināšanas tiktāl, lai varētu lasīt zinātnisko literatūru šajā valodā. Noteikti gribētu šeit kādreiz atgriezties! Turklāt tagad tā vien liekas, ka es pat domāju citādi, daudz analītiskāk un lielākā mērogā, jo piedāvātie priekšmeti ļāva paplašināt manu skatījumu uz sabiedrību — apjaust, ka tā nav tikai viena grupa, kurai piederu es pati, vai viena valsts, bet ka tā ir visa pasaule un tai ir problēmas. Milzum lielas.

Beidzot es saredzēju perspektīvu un jēgu savam darbam. Ja man būtu bijis pietiekams sākumkapi-tāls, es būtu varējusi pieteikties kādā projektā un pētīt sabiedrību, piemēram, kādā no Latīņamerikas valstiņām. Tādas iespējas tiek dotas šīs universitātes studentiem. Ej, kur gribi, visa pasaule ir vaļā! Man liekas — lai izdarītu lielas lietas, ir jāsāk domāt par lielām lietām.

Tas, par ko vēl neesmu runājusi, bet bez kā dzīve būtu vienkārši nepilnīga, ir cilvēki. Brīnišķīgi cilvēki. Likās vienkārši vareni, ka varu runāt ar meiteni no

AIJA MELBĀRDE, Rīgas Stradiņa universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Kaseles universitāte (Universität Kassel), Vācija

10�

Turcijas par kultūru un reliģiju viņas un manā zemē un saprast, ka starp mums nav konflikta, ka visas nesaskaņas rada politika. Mani tiešām priecē tas, ka gandrīz no visiem kontinentiem esmu ieguvusi labus draugus — gan apmaiņas studentus, gan vietējos vācu cilvēkus, kas mani īpaši atbalstīja un palīdzēja pārvarēt ilgas pēc mājām. Es priecājos, ka man bija tāda iespēja kaut tikai pa nelielu atslēgas caurumu ielūkoties viņu dzīvē un kultūrā.

Paspēju uzlabot ne tikai vācu valodu, bet arī savas angļu un pat krievu valodas zināšanas, jo daži apmai-

ņas studenti vācu valodā tik labi nerunāja. Turklāt bija tiešām liels prieks izbaudīt studentu dzīves pievilcīgo dauzonību un vieglumu, kas cieši savijies ar negulētām naktīm, kad tiek gatavoti referāti.

Tas ir viss, ko es tik ierobežotā lappuses garumā va-rēju pastāstīt par savām «ekstrēmajām pārvērtībām», taču vissvarīgākais ir tas, ka ERASMUS programma palīdzēja man saprast, ka spēks un pašpārliecinātība ir manī pašā. Šī pieredze mani ir padarījusi patiesi brīvu, un tikai brīvs cilvēks var sevi pilnā mērā pa-rādīt… pasaulei.

10�

Ich habe gedacht, dass ich in die Welt ausgehe, bis ich bemerkte, dass die Welt eigentlich in mich hereingekommen ist, sowohl durch die Türen als auch durch die Fenster und da vorne hat sie mich selber gefunden.

/Ilze Šķipsna/

Die mir nahe stehenden Menschen könnten glatt sagen, dass es völlig uncharakteristisch für mich ist, mich irgendwo auf einen unbekannten Weg zu machen, auf zu Abenteuern, Erlebnissen und anderen Sachen, die zu kontrollieren nicht in meiner Macht steht. Aber ich habe es gemacht. Und mit der größten Überzeugung, dass es so sein muss. Ich packte meinen Koffer, setzte mein rotes Mützchen auf und sagte meiner Heimat lebewohl. Nach sehr vielen Unklarheiten und Missver-ständnissen, war ich glücklich in dem kleinen, von Bergen umgebenen Städtchen Kassel angekommen. Da verstand ich, dass ich jetzt ein vollberechtigter Bürger der Welt geworden war. Es scheint so, als wäre ich die ganze vorangegangene Zeit noch ein Kind gewesen, welches glücklich und selbstzufrieden nur in seinem Hof spielte und niemals, selbst nicht aus Neugier, ein großes Tor öffnete, sondern nur über das Tor mit seinen traurigen Augen — in die Welt blickte. Dann schien sie so groß und unfassbar…

Jetzt kann ich Gott danken, dass ich mich zu diesem Schritt entschloss — weit in die Welt zu gehen und alles gewohnte zu verlassen, den Rock meiner Mutter loszulassen, an dem ich mich so stark festhielt, um mich zu bilden.

Das war eindeutig ein Unterricht! Aber nicht wie heutzutage, sondern wie früher, als ein Lehrer seinen Schülern richtig prügeln durfte.

Ich musste lernen, was zu tun war, als die Austau-schuniversität meine Dokumente verlegt hatte und mir gesagt wurde, dass ich eigentlich nicht studieren dürfte.

Ich musste lernen, welches Ticket ich in der Stra-ßenbahn kaufen muss.

Ich musste mit meiner Sprachbarriere fertig werden und einfach mit anderen Leuten sprechen.

Ich musste auch einen Kulturschock überwinden, als ich sah, wie andere Studenten nach den Vorlesun-gen auf ihre Tische klopfen, um den Professoren ihre Achtung zu zeigen. In allen diesen Situationen, wo es manchmal schien, dass nur noch ein bisschen fehlte, und ich würde anfangen, bittere Tränen zu weinen, begann ich innerlich für mich das Lied von Maria /The Sound of Music/ —‚ I have confidence in me’ zu singen.

Es half. Danach fühlte ich mich schon sicherer und wusste,

dass ich alle Möglichkeiten nutzen musste, das ERAS-MUS Programm zu meistern. Als ich die Bibliothek der Universität zum ersten Mal besuchte, dachte ich, dass ich in ein Paradies der Soziologen hereingekommen bin. Ich konnte meinen eigenen Augen einfach nicht trauen!

Die Bücherberge, die ich gerne alle gelesen hätte. In meiner Heimatuniversität sind nur zwei kleine Regale für dieses Fach vorbehalten. Für mich als zukünf-tige Soziologin, schien es wunderbar, dass ich meine deutschen Sprachkenntnisse verbessern konnte, um die akademische Literatur in dieser Sprache lesen zu können. Ich möchte unbedingt irgendwann später wiederkommen. Darüber hinaus scheint es mir, dass ich jetzt sogar anders denke, analytischer und in größerem Maßstab, weil die angebotenen Vorlesun-gen und Seminare mir erlaubten, meine Sicht auf die Gesellschaft zu erweitern. Das half mir zu begreifen, dass die Gesellschaft nicht nur eine Gruppe ist, zu der ich selber gehöre, oder nur ein Staat, sondern die ganze Welt, und sie hat Probleme.

Riesige Probleme. Ich sehe jetzt endlich die Perspektiven und den Sinn

meiner Arbeit. Wenn ich jetzt genug Anfangskapital

10�

hätte, könnte ich mich schon morgen zu irgendeinem Projekt anmelden, um zum Beispiel in einem kleinen Staat in Lateinamerika die Gesellschaft zu erforschen.

Derartige Möglichkeiten werden an dieser Uni-versität angeboten. Gehe wohin du willst, die ganze Welt ist offen! Es scheint mir, um eine große Sache zu tun, muss man auch anfangen über große Sachen nachzudenken.

“Die Sache”, über die ich noch nicht gesprochen habe, aber ohne die das Leben unvollkommen ist, sind die Menschen.

Wunderbare Menschen. Ich denke, dass es einfach toll ist, dass ich zum Bei-

spiel mit einem Mädchen aus der Türkei über die Kultur und Religion in ihrem und in meinem Land sprechen kann, zugleich auch erfassen kann, dass kein Konflikt zwischen uns existiert, sondern, dass nur die Politik diese ganzen Missverständnisse hervorruft. Gut ist es auch, dass ich mich nicht nur in der Sprache dieses Landes vervollkommnen konnte, sondern auch mein Englisch und sogar auch Russisch verbessert habe,

da andere Austauschstudenten nicht so gut Deutsch sprechen konnten.

Weiterhin war es eine sehr große Freude, die anzie-hende Leichtigkeit des Studentenlebens zu erfahren, wie zum Beispiel: die durchwachten Nächte, wenn die Referate vorbereitet wurden.

Ich bin wirklich sehr froh, dass ich sehr gute Freunde aus fast allen Kontinenten gewonnen habe, sowohl die Austauschstudenten, als auch ansässige deutsche Menschen, die mich unterstützten und mir halfen, mein Heimweh zu bewältigen. Weiterhin ich freue mich sehr, dass ich die Möglichkeit hatte, in ihr Leben und ihre Kulturen hineinzublicken.

Das ist auch alles, was ich in Kürze über meine “extreme Wandlung” erzählen kann. Das Wichtigste ist, dass das ERASMUS Programm mir half, zu ver-stehen, dass die Kraft und das Selbstbewusstsein in mir selbst steckt.

Diese Erfahrung macht mich wirklich frei, und nur ein freier Mensch kann sich selbst voll und ganz in der Welt zeige.

107

Latvijas studenta studijas Dānijā

Pateicoties SOCRATES/ERASMUS programmai, es, RTU Dzelzceļa transporta 3. kursa doktorants, 2003. gadā četrus ar pusi mēnešus studēju mierīgajā Skandināvijas valstī — Dānijā, Odenses Augstākajā inženierzinātņu koledžā.

Odensē mani gaidīja studijas un jauni iespaidi, bet studentu kopmītnēs, kas atradās netālu no kole-džas, — ērta istaba. Bija daudz studentu no Eiropas valstīm — Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Nīderlandes, Vācijas, Spānijas, Portugāles — un arī no ASV. Tā bija reāla integrācija.

Jau mājas universitātē studenti paši bija izvē-lējušies studiju programmas. Odenses Augstākās inženierzinātņu koledžas studentu apmaiņas daļa piedāvāja studiju programmas dažādās speciali-tātēs. Es izvēlējos studēt International Engineering Management programmu . Šis kurss ietvēra sevī Or-ganization and Management; Marketing Management; Supply Chain Management; Project Management un Project. Nodarbības notika angļu valodā. Mans angļu valodas zināšanu līmenis neradīja man psiholoģisku barjeru saskarsmē ar citiem studentiem, jo es diezgan labi biju šo valodu apguvis, turklāt man, tāpat kā viņiem, angļu valoda nebija dzimtā valoda. Varbūt tāpēc starp mums izveidojās labas attiecības un savstarpēja cieņa.

Godīgi runājot, nodarbību režīms bija ļoti dinamisks. Lai labāk saprastu mācību materiālu, mēs diskutējām, izmantojām kodoskopu, paši zīmējām histogrammas, shēmas un piemērus. Kad students stāv auditorijas priekšā un cenšas paskaidrot materiālu ar saviem pie-

mēriem un materiāliem, tas iespaido pārējos cilvēkus un rada viņiem motivāciju pašizglītoties un attīstīties (angliski — self-education). Kā galveno atšķirību stu-diju procesā varu minēt atzīmju gradāciju 00, 03, 5, 6, 7, 8/9, 10, 11/13, bet pārējais — praktiski kā visur: studijas, sesija utt.

Studiju tēmu apgūšanai vairākas reizes apmeklē-jām Kildemoes velosipēdu rūpnīcu, kas atradās 12 km attālumā no Odenses. Mūsu grupa intervēja ražošanas menedžeri. Viņš stāstīja par konkrētiem gadījumiem, kuri raksturo mūsdienās ļoti svarīgos empowerment un job rotation procesus. Pēc iegūtā materiāla apko-pošanas, izmantojot MS PowerPoint programmatūru, gatavojām prezentāciju.

Kursa projekta uzdevums bija izvērtēt un ieviest ražošanā jaunas ražošanas organizēšanas metodes rūpnīcā «Riegens» (Visualization of Muda at Riegens A/S through value-stream mapping), kura ražo apgaismoša-nas iekārtas. Arī šeit mēs intervējām menedžerus un ierindas darbiniekus, vērojām un skaitījām. Galu galā mums sanāca ļoti labs projekts, un tas tika novērtēts ar 10 (ļoti labi). Runājot par projektu, gribu piebilst, ka kursa projekta galvenais mērķis ir pareizi izmantot semestra laikā apgūto mācību materiālu un pielietot to reālajā ražošanā.

Par Odenses pilsētiņu gribētos pastāstīt atsevišķi. Odensē dzīvo ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju, tā atrodas pašā Dānijas sirdī — Fīnas salas centrā — un ir trešā lielākā pilsēta Dānijā. Pilsētas tūkstošgadīgā vēsture ir ļoti bagāta. Šeit ir dzimis Hanss Kristians Andersens, tāpēc dažreiz Odensi sauc par pasaku galvaspilsētu. Vēstures ainavu rotā multikulturāla sabiedrība, ve-sela virkne kultūras pieminekļu, gotiskā arhitektūra

FJODORS MIHAILOVS, Rīgas Tehniskā universitāteERASMUS: 2002./2003. akad. gads, Odenses Tehniskā koledža (Odense Tekniske skole), Dānija

10�

un izglītības centra tradīcijas. Odensē mācās vairāk nekā 30 tūkstoši studentu. Pasaules slavu Odense ieguvusi ne tikai ar savām izglītības iestādēm, bet arī ar teātriem, mākslas galerijām, izstādēm, brīvdabas un citiem muzejiem.

Ārpus mācībām studentu dzīve bija piesātināta ar pasākumiem: Spring Party visiem koledžas stu-dentiem, ekskursijas, vizīte Dānijas Inženierzinātņu sabiedrībā un studentu saieti. Vakaros es apmeklēju dāņu valodas kursus, kuri deva man iespēju sazināties ar kopmītnes kaimiņiem ne tikai angliski, bet mazliet arī viņu dzimtajā valodā.

Pavasara brīvdienas pavadīju Kopenhāgenā, kur izmantoju brīnišķīgu iespēju apmeklēt Dānijas Vēstu-

res, Dekoratīvās mākslas, Kara, Louis Tussauds vaska figūru, Guinness World Records un Pētniecības muzejus. Apskatīju Mazo nāriņu, Planetāriju, Dānijas Karalienes rezidenci un pasaulē pazīstamo Tivoli atrakciju parku. Noslēgumā ar motorlaivu apceļoju Kopenhāgenu pa tās daudzajiem ūdens kanāliem.

Nobeigumā es vēlētos izteikt lielu pateicību RTU Starptautisko sakaru daļai par piedāvāto iespēju pa-augstināt izglītības līmeni, paplašināt redzesloku un iegūt dzīves pieredzi ārzemēs; Dzelzceļa transporta institūtam — par sadarbību un līdzdalību, kā arī paldies visiem pārējiem maniem atbalstītājiem.

Izmantojiet SOCRATES/ERASMUS programmu, un jūs būsiet uzvarētāji!

A Latvian student’s studies in Denmark

Thanks to SOCRATES/ERASMUS programme, I (at present a Ph.D. student of the 3rd course of Institute of Railway Transport of RTU) studied at the Engineering College of Odense in the quiet country of Denmark during the spring semester in 2003.

In Odense I had new study courses, new inspirati-ons, but in a student hostel, which was situated not far from the college, a convenient room. There were lots of EU students from Lithuania, Estonia, Poland, Netherlands, Germany, Spain, and Portugal and from the USA. This fact can be called as a genuine integration. Each International exchange student had chosen a study programme by himself before coming to Odense. The Engineering College of Odense offers study program-mes for different specialities and I decided to study International Engineering Management programme. The study course included these disciplines: Orga-nization and management; Marketing Management; Supply Chain Management; Project Management and

Project. Teachers led studies in English. As for me, the level of my English did not cause me obstacles and psychological barriers being in touch with students and teachers because my English is very good and both for me and for them the English language is not the mother tongue. Obviously this fact helped us to develop good relations and mutual respect.

Frankly speaking the way of studies was quite dy-namic. We discussed, used overheads, drew diagrams, schemes and examples for better understanding of study courses. When a student stands in front of the audience and explains the study subject with his own examples, this challenge makes a great influence and motivation of the audience, as we can say — self-education. Nevertheless there is a great difference in the study process, especially in mark gradation: 00, 03, 5, 6, 7, 8/9, 10, 11/13, but the rest, practically, as everywhere — studies, session etc.

For a better study programme adoption we visited Kildemoes bicycle manufactory in Nr. Lyndelses place, which is situated 12 km from Odense. Our group

10�

interviewed a production manager, who made the description of important processes: empowerment and job rotation. Afterwards, using the information recei-ved, we prepared a presentation using MS PowerPoint. The final project consisted of validation and verifica-tion of modern production organization methods at Riegens A/S factory (Visualization of Muda at Riegens A/S through value-stream mapping), which produces illuminating equipment. Also there we interviewed Rie-gens A/S managers, workers, calculated and observed different processes. Finally our project was awarded with a very high mark — 10. Talking about the project I would like to add that the main idea of the project is the correct implementation of study material in real production process.

Talking about city of Odense I can tell that popu-lation of this city is about 200 thousand people, and it is the third largest Danish city, which is situated in the heart of Denmark — at Fyen island. Rich city history tells visitors about the famous fairy tailes’ writer — Hans Christian Andersen who was born there and sometimes Odense is called as the capital city of fairy tales. Multicultural society, ensemble of historical monuments, gothic architecture and traditi-ons of educational centre decorate the city’s historical landscape. There are about 30 thousand students in

Odense. The worldwide popularity came to Odense not only because of its educational institutions but also from theatres, painting galleries, exhibitions, open­air museum etc.

Besides study process students’ life was full of different parties: Spring Party for each college stu-dent, excursions and visit to Danish Engineering Society, students’ parties. After studies I attended the Danish language courses, which gave me the great opportunity to contact with the hostel neighbors not only using English but also a little bit of their mother tongue. I spent my spring holiday at Copenhagen, where I had the great chance to visit Danish historical, Decorative arts, Military, Louis Tussauds wax figure, Guinness World Records and Investigation museums, Little mermaid, Planetarium, Danish Royal residence and the famous park Tivoli. After that I travelled by boat through waterways in Copenhagen.

In conclusion I would like to thank RTU Foreign affairs department for that great opportunity to en-rich my educational level, to widen my outlook and to get experience living abroad, to Institute of Railway Transport of RTU for collaboration and participation, and to all people who supported me during my studies in Odense, in Denmark. Join SOCRATES/ERASMUS programme and you will win!

110

Laiks, ko pavadīju kā ERASMUS programmas stu-dente Gentes universitātē, bija jautrības, emociju un, protams, grūta darba piepildīts.

Tā bija pirmā reize, kad viena pati šķērsoju valsti... sev domās līdzi ņemot daudz jautājumu: kāda būs mana dzīve jaunajā vietā, kur pavadīšu nākamos 10 mēnešus; kādi būs tie cilvēki, kuri būs daļa no manas dzīves? Man bija ļoti daudz jautājumu... bet atbilde bija neskaitāmu km attālumā no manas valsts — Latvijas. Uz Beļģiju devos ar autobusu un varēju 32 stundas peldēt iedomu lidojumā par nākamajiem 10 mēnešiem — līdz brīdim, kad bija jāatstāj autobuss, lai tālāk turpinātu ceļu ar vilcienu... Izkāpu Gentes St.Pieters stacijā un meklēju ERASMUS Studentu Tīkla (ESN) koordinatoru (jo bijām jau sazinājušies un sarunājuši, ka viņš mani sagaidīs). Viņa vārds bija Niks, un viņš bija pirmais, ko satiku jaunajā vietā. Par laimi, viņš bija ieradies ar saviem draugiem... laipns un izpalīdzīgs. Viņi mani aizveda ar mašīnu līdz universitātes kopmītnēm, kur man bija jādzīvo. Pirmais iespaids bija labs, līdz brīdim, kad istabiņā paliku viena, gluži kā no stāsta «Mazais princis» — viena šajā «jaunajā pasaulē», kurā viss ap mani šķita nebijis.

Lai uzsāktu studijas, vispirms man bija jāapmeklē vairāki biroji, kas atradās dažādos Gentes nostūros. Pēc pāris dienām biju jau pieradusi pie apkārtējās vides. Pirmajās fakultātes un universitātes ERASMUS tikšanās reizēs es sastapu daudz jaunu cilvēku, kuri bija sabraukuši no pasaules malu malām... viņi bija tieši tādi paši kā es — tālu prom no savas valsts, ģimenes, draugiem... Mēs sākām pavisam jaunu dzīvi... studijas, tikšanās, ekskursijas utt. Dzīve Gentē kļuva daudz interesantāka, bet tajā pašā laikā arī grūtāka!

Kāpēc interesantāka? Man bija tik lieliska iespēja studēt kopā ar studentiem, kas ieradās ne tikai no Eiropas valstīm, bet arī no Āzijas, Āfrikas un Dienvid­amerikas. Es atceros manas programmas (Pārtikas zinātne un uzturs) koordinatores Mie Remaut teikto: «Man nav nepieciešams ceļot pa pasauli, jo visa pa-saule ierodas pie manis!» Tas tiesa! Bija tik brīnišķīgi atrasties pasaules kultūras mutulī, dzirdēt patiesus stāstus par dažādiem pasaules nostūriem! Es satiku ļoti interesantus un draudzīgus cilvēkus, kas kļuva par maniem draugiem un daļu no manas dzīves Gentē, un ne tikai tur! Es piedzīvoju tik daudz gan labu, gan pārsteidzošu emociju saistībā ar viņu dzīves veidu, pieredzi, tradīcijām un problēmām, piemēram, uztura nepietiekamību, uztura slimībām, HIV u. c. Bija sāpīgi apzināties viņu dzīves realitāti, ko viņi bija paņēmuši sev līdzi uz Eiropu. Pēc tam, kad biju ieguvusi draugus no citām pasaules malām, citādi vērtēju notikumus viņu dzimtajā zemē, jo īpaši tos, par kuriem informēja plašsaziņas līdzekļi.

Kāpēc grūtāka? Studiju process nebija nekāda spēle, jo valoda un likumi bija citādi nekā universi-tātē Latvijā. Pirmo reizi dzīvē es studēju angļu va-lodā. Tā nebija tā pati angļu valoda, kas tika lietota komunicējot — runājot par dzīvi ar draugiem. Tā bija profesionālā angļu valoda — pārbagāta ar spe-cifisku terminoloģiju. Tas bija vairāk nekā skaidrs, ka bez smaga darba negūšu labus studiju rezultātus! 2004./2005. studiju gada pirmajā semestrī Gentes universitātes Bioinženierzinātņu fakultātē es biju vienīgā ERASMUS studente no Latvijas, tāpēc neviens man nevarēja palīdzēt izskaidrot latviešu valodā me-dicīnas un ķīmijas sarežģītās definīcijas un terminus.

IRISA MŪRNIECE, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Gentes universitāte (Universiteit Gent), Beļģija

111

Sapratu, ka viens no galvenajiem mana ERASMUS perioda uzdevumiem ir atbrīvot ceļu no grūtībām un šķēršļiem, lai sasniegtu studiju mērķus. Nepadevos, līdz sasniedzu zinātnes pasauli.

Studijas Gentes universitātē mainīja manu domāša-nas veidu. Pēc gada ieguvu maģistra grādu pārtikas zinātnē un nolēmu pabeigt ERASMUS periodā iesāktās studijas Gentes universitātē, paralēli uzsākot studijas

doktorantūrā Latvijas Lauksaimniecības universi-tātē.

Pēc tik multikulturālā vidē pavadītā ERASMUS pe-rioda bija sajūta, ka dzelzs priekškars manai domāšanai ir atvēries un iegūti lieliski draugi no visas pasaules, kā arī vienreizēja pieredze, kas tiks ņemta līdzi visam manas dzīves ceļam. Nekad nebūtu iedomājusies, ka būšu tik bagāta!

The time I spent as an ERASMUS student at Gent University in Belgium, was full of a lot of emotions, fun and strenuous work, of course. It was the first time when I crossed the border of my country alone… with a lot of questions on my mind: How will the life in the new place look like? How will I feel in the place where I will spend next 10 months? What kind of people will be part of my life? I had a lot of ques-tions… but the answers were many kilometres away from my country — Latvia. I went to Belgium by bus and I had 32 hours time to play with my imagination about the coming 10 months until the moment when it was time to leave the bus… In the train station Gent St. Pieters the main coordinator of ERASMUS Student Net (ESN), was waiting for me … with his friends … kind and helpful. His name was Nick and he was the first person I met in my new place. They took me by a car to the student hostel where I was going to stay. The first impression was quite good but after they had left I felt like in the story about the Little Prince — one and a bit alone in this ‘new world’ where all things around me were new.

After a few days of my stay, I was more familiar with my environment and people around me. First I had to visit the offices which were located in dif-ferent parts of Gent city to settle all the required

papers. At the first meeting — ERASMUS Welcome Day at the faculty/university, I met new people coming from all around the World… they were like me — far from their countries, families, friends… We started a new life — studies, meetings, excursions etc. Life in Gent became more interesting and at the same time difficult.

Why interesting? I had soooooo fantastic opportunity to study together with students who were coming not only from Europe but also from Africa, Asia and South America. I remember my programme coordinator Mie Remaut saying: ‘I do not need to travel around the World because the World comes to me!’ That’s for sure! It was such an amazing feeling to be there among such a multicultural group, to hear life stories coming from different corners of the earth!!! I met so interest-ing and friendly people who became my friends and a part of my life in Gent and not only. I got good and shocking emotions about their life style, experience, traditions and problems, e.g. malnutrition, nutrition deficiencies, HIV and so on. It was so painful to hear the reality which they took from their countries…! Now when I have got so many friends from everywhere I am watching TV news with a different attitude, especially in those cases when something happens in one of those countries my friends come from.

112

Why difficulties? Studying process was not a game, because the rules and the language were changed — they were different comparing to my home country. Lectures were given in English and that was the first time in my life ... it was not the same English which I used when communicating — talking about life, friends…, but specific English — full of technical terms. It was clear that without very strenuous work I will not reach success in my studies! In the first study session in 2004, I was the only ERASMUS student from Latvia at Gent University … nobody could explain me medical, chemical etc. definitions and terms in Latvian. During the ERASMUS period one of my tasks was to overcome an obstacle course in order to achieve the study aims. I did not want to give up until I had reached the world

of science!!! The studies at Gent University changed my way of thinking… One year later after having returned home I got the Masters’ degree in Food Science and decided to finish the studies I started as an ERASMUS student at Gent University at the same time pursuing PhD studies at my home university — Latvia University of Agriculture!

After having spent the ERASMUS period in such a multicultural environment I felt that the ‘safety­curtain’ of my thinking was opened… I got so many friends coming from all around the World and an excellent experience which will be useful for me throughout my whole life! I could never imagine how rich I would be!!! Thanks for the opportunity to join the ERASMUS programme!!!

11�

Viens gudrs cilvēks teica: «Garš neatkarīgas dzīves ceļojums sākas ar pirmo soli...» Tātad ir ļoti svarīgi, kad tu esi izlēmis to spert. Ja vēlies sevi labāk izzināt un uzzināt, kādiem piedzīvojumiem esi gatavs iziet cauri, ja vēlies saprast, kādu tu gribi redzēt sevi nā-kotnē, — tad tev jāizaicina savs ierastais dzīvesveids. Viens no ceļiem ir pievienoties ERASMUS ārzemju studijām un kļūt par apmaiņas studentu.

Es biju Somijā kopā ar diviem kursa biedriem. Mūsu uzturēšanās un mācību vieta Evo atradās meža vidū pie trim savā starpā savienotiem ezeriem. Nekādas pilsētas dzīves, veikalu, mašīnu un, protams, nekādas

steigas, stresa un trokšņa... Atmosfēra bija vienkārši ideāla, jo tikai tādā vietā tu vari uzlūkot savu dzīvi no pavisam citas puses.

Studiju plāns bija ļoti interesants. Man patika tas, ka mazāko dienas daļu mēs pavadījām lekcijās, klasē, bet atlikušo daļu — praksē, brīvajā dabā! Mums paveicās, jo mēs varējām apmeklēt Saaristomeren nacionālo parku (tas atrodas arhipelāgā starp Zviedriju un Somiju), dzī-vot uz salas jūras vidū; bijām vairākās aizsargājamās teritorijās, purvos, arborētumos (piemēram, Mustila), vairākās ar mežu saistītās izstādēs utt. Bet viena no aizraujošākajām lietām bija brauciens uz Karēliju. Tur

MARIAMA NARTIŠA, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, HAMK Profesionālā universitāte (Hamk-Hämeen Ammattikorkeakoulu), Somija

11�

devāmies izglītojošā pārgājienā ar nakšņošanu teltīs, sēdēšanu pie ugunskura, stāstot dažādus atgadījumus un apspriežot bijušos un nākamos notikumus...

Ir diezgan grūti ievietot vienā lappusē visu, ko esam darījuši brīvajā laikā. Mēs, piemēram, zvejojām, gājām pārgājienos, braucām ar kanoe (pat pusnaktī!), peldējāmies, sēņojām, ogojām, braucām ar riteņiem uz tuvāko veikalu (50 km), spēlējām futbolu, volejbolu... Katra diena nesa jaunas emocijas un iespaidus, kurus es glabāšu sirdī visu savu mūžu.

Bet, protams, nekā tāda nebūtu bez jaukiem, at-vērtiem cilvēkiem, kuri padarīja mūsu uzturēšanos tik patīkamu: brīnišķīgi pasniedzēji, interesanti do-mubiedri un paziņas, jauni īsti draugi, kas ir pats svarīgākais!

Svaiga gaisa, tīra ūdens un nordisko mežu ietekme atspoguļojās manī ar izjūtu, ka es arī esmu daļa no vides... Bet tas aktīva dzīves veida ieradums — padarīt katru dienu neaizmirstamu— joprojām ir ar mani un palīdz man virzīties uz priekšu.

One wise man said: “The long journey of an inde-pendent life starts with the first step...” So, it is very essential, when you decide to make it. If you want to know yourself better, know what kind of adventures you are able to go through or how you want to see your-self in future, then you have to make challenge to your habitual lifestyle. One of the ways, is to join ERASMUS studies abroad and be an Exchange student!

I was in Finland with two more classmates. Our study and living place, Evo, was situated in a forest next to three connected lakes. No urban life, no shops, no cars and of course no rush, stress and noise... So, the atmosphere for me was just perfect, only in such a place you can look at your life from a different point of view.

Studies schedule was very interesting: I admire, that only a small part of day was inside the class, but the rest of the day in outdoor practice. We were lucky with our visit to Saaristomeren national park (it is situated in an archipelago between Sweden and Finland), living there on an isle in the middle of the sea! We were in different protected areas, swamps,

arboretums (e.g. Mustila), many forestry exibitions etc. One of the most fascinating things was our trip to Karelia. It was a hiking and educational trip with sleeping in tents, sitting next to the campfire, telling stories and discussing future and past events.

It is very hard to describe everything that we did during our free time, for example, we took a ride to the nearest shop by bicycles (50 km), went fishing, hiking, canoeing (even at midnight), swimming, picked berries and mushrooms, played football, volleyball etc. Every single day brought new emotions and impressions, which I will surely keep in my heart all my life.

But of course nothing like this would have been possible without nice, open­hearted people, who made our stay so pleasant: wonderful teachers, interesting acquaintances, peers and real friends, which is the most significant!

The influence of pure, clean water, fresh air and nordic forests gave me the feeling of being a part of wildlife. But this active lifestyle habit, to make every single day unforgetable, is still with me and helps me to follow my own way!!!

11�

Nekas nav beidzies. Steidzies, steidzies...

Jau piekto gadu studēju arhitektūru. Ir sakrājušies jautājumi, un atbildes mājas «laimīgā zeme» nesniedz. Tālab jādodas pasaulē un tad jānes zināšanas atpakaļ.

Svarīgāks par «smukas mājas» radīšanu man ir pilsētā kopumā notiekošais: konteksts un vide — pil-sētplānošana. Skaidri apzinājos — lai iegūtu vajadzīgās zināšanas, ir jāmācās no Eiropas valstu pieredzes, ir jāstudē ārvalstīs! Viena no arhitektūras un pilsētplāno-šanas lielvalstīm ir Nīderlande. Izmantojot ERASMUS stipendiju, pagājušo semestri pavadīju Nīderlandē. Es biju pirmā pārstāve no Baltijas valstīm, un īpašas pūles veltīju Latvijas valsts popularizēšanai.

Ir pagājis radošs un piesātināts semestris. Nodibināti kontakti visā Eiropā un jau sagaidīti pirmie ciemiņi. Šovasar uz Rīgu esmu uzaicinājusi arī pārstāvjus no Eindhovenas Tehniskās universitātes (TU’e).

Mans ERASMUS laiks vēl nav beidzies un panākumu stāsts turpinās, jo es turpinu sadarbību ar TU’e.

Pagājušajā rudenī es runāju ar profesoru par sa-darbības iespējamo turpināšanu, jo man bija sajūta, ka ar pusgada laikā gūtajām zināšanām vien būs par

maz un ir vajadzīgs turpinājums. Klusībā cerēju un ticēju, jo zināju, ka tā ir lieliska ideja — izstrādāt savu diplomdarbu sadarbībā ar Nīderlandes augstskolu. Pēc pārrunām saņēmu piekrišanu abpusējai vēlmei sadarboties.

Fiziski esmu Latvijā un strādāju šeit, jo paralēli no-tiek mācības RTU, bet katru nedēļu sūtu uz Nīderlandi savu darbu (progresu). Mūsdienu tehnoloģijām ir ļoti liela nozīme, jo bez interneta tas nebūtu iespējams. Projekta novietne ir Amsterdamā, bet projekts ir par Latvijai svarīgu tēmu — par dzīvojamo bloka ēku rekonstrukcijas un vides labiekārtojuma attīstības modeļiem. Ik pa diviem mēnešiem braucu uz Eindho-venu, lai klātienē prezentētu projektu. Ieguldu laiku (arī savu brīvo laiku) un meklēju finansējumu, un ticu, ka iegūtās zināšanas kādu dienu varēšu izmantot savā pilsētā — Rīgā.

Aizstāvēt darbu esmu paredzējusi šī gada decembrī šeit, Rīgā. Gatavošu to divās valodās. Esmu paredzējusi uzaicināt uz Latviju mana darba vadītāju no Nīderlan-des, kā arī organizēt RTU arhitektūras un pilsētplā-nošanas pasniedzēju piedalīšanos darba aizstāvēšanā Nīderlandē. Darba ir daudz. Ticu, ka izdosies!

MADARA ORUPE, Rīgas Tehniskā universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Eindhovenas Tehniskā universitāte (Tehnische Universiteit Eindhoven), Nīderlande

Nothing has finished...

I have been studying architecture and urban plan-ning already for 5 years. I have many questions, and I am seeking answers, but our “happy land” — home does not give all the answers. The only possibility is to be fearless and go beyond the borders to bring

knowledge back home. The processes taking place in the city — the context and the environment — urban planning are more important for me than nice build-ings. Europe has traditions and practical aproach and due to cultural resemblance European experience is available to us in order to improve conditions in Riga. One of the leading countries in urban planning

11�

is the Netherlands. I had a dream to study there and ERASMUS gave me the possibility to make my dream come true. I spent one semester in The Eindhoven’s University of Technology (TU’e). I was the first stu-dent from Riga and all the Baltic states. It was my pleasure to introduce other students and professors to my country.

I had creative and busy time last semester. I made contacts all around Europe and I have already hosted the first guests. This summer I am expecting my project supervisor from TU’e.

I can say that my ERASMUS period has not finished yet and my success story is in process. I am following up to collaborate with The Eindhoven’s University.

I had a feeling that one semester was not enough, that I would need more time to speak with professor from the Netherlands about potential cooperation. I knew that it would be a great oppurtunity to cooperate with local people — Dutch students. And I received a possitive approval from the profesor and mutual

willing to work together. I was happy and ready to spend time and look for money to work it out. I believe it was worth that and I will find the way how to use my knowledge after.

The project site is in Amsterdam, but the topic is actual for Latvia, especially for Riga; it deals with residential block buildings, renovation and improve-ment of environment.

Now I am working from distance (I still have courses in RTU in Riga and I am sending my progress every week to the Netherlands) and travelling every second month to Eindhoven. The Internet plays an essential role for me.

The project presentation is planned to be next De-cember here in RTU (in two languages). I am going to invite my supervisor from the Netherlands to Latvia and to organize a trip for my faculty professors to the Netherlands next January to participate in presenta-tions in TU’e.

My plan is to make it!

117

Nē, nekādu īpaši lielu panākumu vēl nav. Cik tad vēr-tīga un veiksmīga ir bijusi mana līdzdalība ERASMUS apmaiņas programmā? Galvenais — esmu iemācījusies novērtēt cilvēkus, kas ir man blakus.

Kā man gāja? Man, studentei no Latvijas Policijas akadēmijas, vajadzēja trīs mēnešus studēt Vācijas Ba-vārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālajā augstskolā policijas specializācijā. Pirmais patstāvīgais brauciens uz ārzemēm! Apkārt viss nepazīstams. Jutos nedroši — kā mani pieņems jaunie grupas biedri, vai es viņiem patikšu? Kā būs ar valodu? Bija tik daudz šaubu...

Savas studijas gribu salīdzināt ar slavenā vācu rakstnieka Tomasa Manna attēlotā varoņa izjūtām: «Kad es te tā stāvu kā ciemiņš, septiņdesmitgadīgs amerikāņu pilsonis, neticami, bet jau vairākus mē-nešus, runājot angliski, pareizāk sakot, mēģinot to

darīt, man ir sajūta, ka dzīve ir veidota no tāda paša materiāla, no kāda ir veidoti sapņi.»

Tik daudz kas mainījās manā dzīvē pēc šī brauciena... Bet pats galvenais — es ļoti vēlos pilnveidot sevi un izglītoties tālāk. Lai gan pagaidām neveiksmīgi, tomēr jau esmu piedalījusies konkursos, lai varētu iegūt stipendiju studijām.

Ja tu šaubies, vai ir vērts braukt studēt uz ārze-mēm ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros, droši piekrīti braukt! Saskarsmes pieredze, ko tu iegūsi studiju laikā citā valstī, ir nesalīdzināma un vienreizēja. Ļoti strauji mainīsies tavi priekšstati, uztvere, redzesloks, centieni, tu pavisam citādi vērtēsi un skatīsies uz dažādiem notikumiem, pa-rādībām, paražām.

Pēc atgriešanās mājās es sāku strādāt pie projekta «Odoroloģiskās ekspertīžu nodaļas pilnveidošana».

NATĀLIJA OVDAKA, Policijas akadēmijaERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Bavārijas Publiskās pārvaldes un justīcijas profesionālā augstskola (Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern), Vācija

11�

Pēc visa redzētā un dzirdētā ļoti gribējās kaut ko darīt savas valsts labā. Šobrīd šis projekts ES programmas «Fight against Crime» ietvaros ir iesniegts līdzfinan-sējuma iegūšanai, lai varētu to realizēt.

Ārzemēs mums reiz jautāja, ko mums dod šī prog-

ramma? Mēs atbildējām: «Apziņu, ka viss var būt citādi. Ka ir cita pieredze — laba pieredze! Ka nākotnē tā var ļoti noderēt — īstajā vietā un laikā, par kuru mēs šobrīd nezinām un neko nenojaušam.»

Veiksmi tiem, kuri nolemj braukt studēt!

Nein, noch sind keine bedeutenden Erfolge erreicht worden.

Wie erfolgreich und wertvoll war meine Teil-nahme am ERASMUS Austauschprogramm? Ich habe gelernt die Menschen zu bewerten, die in meiner Nähe sind.

Und wie war es? Ich, die Studentin der Polizeiakade-mie Lettlands sollte drei Monate an der Fachhochschule für öffentliche Verwaltung und Rechtspflege in Bayern im Fachbereich Polizei studieren. Erste selbständige Reise ins Ausland! Alles ist unbekannt, ich fühle mich ungewiss, wie mich meine neuen Kommilitonen auf-nehmen werden, werde ich ihnen gefallen? Wie wird es mit der Sprache? Und es gab noch so viele Fragen... Meine Empfindungen möchte ich mit dem Zitat vom berühmten deutschen Schriftsteller Thomas Mann darstellen: “Wie ich hier vor Ihnen stehe, ein Siebzig-jähriger, unwahrscheinlicherweise amerikanischer Bürger seit einigen Monaten schon, englisch redend, oder doch bemüht, es zu tun, als Gast, nein, — so-gar als amtlicher Zugehöriger eines amerikanischen Staatsinstituts, das Sie zusammengeladen hat, mich zu hören — wie ich hier stehe, habe ich das Gefühl, daß das Leben aus dem Stoff ist, aus dem Träume gemacht sind.”

Meiner Meinung nach ist es das wichtigste, dass ich mich nach diesem Programm vervollkommnet fühle

und ein Studium weiter machen will. Ich nahm schon an manchen Preisausschreiben teil, um ein Stipendium zu bekommen, aber bisher leider erfolglos.

Die Studenten, welche noch die Bedenken haben, ob es sich lohnt zu fahren, sollen zustimmen. Diese Erfah-rung des Umgangs, welche du während des Studiums in einem anderen Land erwirbst, sind unvergleichbar und einmalig. Deine Vorstellungen, Auffassung, Gesichts-kreis, Bestrebungen ändern sich; du bewertest und schaust auf verschiedene Ereignisse, Erscheinungen, Sitten, Bräuche, Vorurteile ganz anders.

Nach dem Heimkehr beschäftigte ich mit dem Projekt “Vervollkommnung der Arbeit von der Abteilung für Geruchspurenvergleichsverfahren”, weil ich nach dem vielen gesehenen und gehörten unbedingt etwas zu Gunsten meines Landes machen wollte. Zur Zeit wird das Projekt im Rahmen des EU Programms “Fight against Crime” eingereicht und wir hoffen sehr auf die Mitfinanzierung durch den EU Fonds.

Einmal wurden wir im Ausland gefragt, was gibt uns dieses Programm? Wir antworteten: “Alles kann anders sein! Es gibt neue Erfahrungen, positive Erfah-rungen, die sich in der Zukunft im rechten Augenblick und am rechten Ort eignen können, wovon wir jetzt noch nichts wissen und nicht vermuten.”

Ich wünsche all denen viel Erfolg, die zum Studium ins Ausland gehen werden!

11�

Fantastiskais pavasaris Viļņā

Tas bija mirklis, kad jāizvēlas — doties uz svešu zemi, atstāt ģimeni un draugus, pamest darbu Latvijā, lai pilnveidotu sevi? Pēc pārrunu izturēšanas un re-zultātu paziņošanas bija jāsāk lēnām gatavoties ceļam uz vietu, kas turpmāko pusgadu sauksies par manām mājām — uz Mikolas Romeris universitāti Viļņā.

Ierodoties Viļņā, mani pārņēma savādas sajūtas. Ik dienu bija jauni iespaidi, kas papildināja manu dzīves pieredzi. Piedalīšanās apmaiņas programmās un mācī-bas citā valstī, manuprāt, sniedz tikai pozitīvu pieredzi, jo negatīvu nemaz nav iespējams saņemt. Skumjas pēc Latvijas bija lielas, bet tās mani stiprināja kā personību un sniedza jaunu ieskatu dzīvē. Katra diena piedāvāja ko jaunu — studijas svešvalodā, dažādi pasniedzēji, jauni studiju biedri — tas viss kopā iekrāsoja manu dzīvi nebijušos toņos.

Turklāt arī man pašai bija interese iepazīt jaunu valsti un tās vēsturi. Tāda iespēja nerodas katru dienu — kad nesteidzoties var staigāt pa ielām, baudīt pilsētas bur-vību, iepazīt tur dzīvojošos cilvēkus. Man bija tā laime redzēt, kā Viļņā uzplaukst pavasaris, sajust, kā uzzied pavasara ziedi un no garās ziemas nogurušajos cilvē-kos parādās smaidi. Tas bija fantastisks laiks.

ERASMUS programmas būtība, manuprāt, nav tikai

piešķirt studentam stipendiju, bet arī palīdzēt iegūt patiesi labu dzīves pieredzi. Tas man palīdzēja labāk saprast, ko vēlos darīt nākotnē. Es apguvu studiju kur-sus, ko Latvijā nebūtu iespējams izdarīt, — Lietuvas tiesību sistēmu, dažādas procesuālās tiesības, kā arī specifiskas Eiropas tiesību nozares. Paralēli tam bija iespēja mācīties lietuviešu valodu un iegūt ieskatu Lietuvas vēsturē. Tā kā man patīk apgūt jaunas valodas, tad biju sajūsmā par šādu iespēju un domāju turpināt mācīties lietuviešu valodu pašmācības ceļā, jo mūsu valstīm ir radnieciskas vēsturiskās saites.

Vislielākais prieks man ir par tur sastaptajiem stu-dentiem no visas Eiropas. Kopā apspriedām savu valstu pieredzi un meklējām dažādu problēmu iespējamos risinājumus. Sarunājoties mēs uzzinājām daudz vairāk gan par pašu cilvēku, gan valsti, kuru katrs pārstāvēja. Mēs savukārt stāstījām par savu valsti. Latvija ir maza valsts, bet, kad stāstīju par mūsu sasniegumiem sportā, mūzikā, politikā un mākslā, daudziem mainījās priekš-

stats — «valsts, kurā cilvēki sēž kokos un ēd sēnes» pār-tapa par «kultūrvēsturisku valsti ar augstiem ideāliem un lieliskiem panākumiem pasaulē».

Tikai pēc atgriešanās Latvijā varu izvērtēt, ko man ir devusi dalība ERAS-MUS apmaiņas programmā. To nevar izklāstīt uz vienas vai divām lappusēm, bet to var redzēt manī. Esmu ap-jautusi, cik lepna esmu par

LAURA PAKALNE, Policijas akadēmijaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Mikolas Romeris universitāte (Mykolo Romerio universitetas), Lietuva

120

savu valsti, un vēlos tai dot vairāk, lai tā uzplauktu vēl skaistāka. Esmu satikusi cilvēkus no visas Eiropas, kas vienmēr būs gatavi palīdzēt ar savu padomu un pieredzi. Esmu ieguvusi draugus! Esmu iemācījusies daudz uzmanīgāk ieklausīties citos cilvēkos un pie-ņemt dažādus viedokļus, kā arī pamatot un izklāstīt savus uzskatus.

Tāda ir arī mana personīgā uztvere, ka jāņem no dzīves viss, ko tā sniedz. Šobrīd iespējas ir plašas, un jāprot tās izmantot. ERASMUS programma pie-dāvā vienu no šīm iespējām — iegūt neatkārtojamu dzīves pieredzi. Man tā bija došanās galvu reibinošā piedzīvojumā, bērnības sapņu piepildījums, un tagad ir atmiņas, kas vienmēr paliks ar mani.

Fantastic spring in Vilnius

It was the moment, when I had to choose — whether to go a foreign country, to leave the family and job in Latvia and develop myself. When I got to know the results after the interview, I had to start preparing for my way to a place, which would be my home for the next half of the year — to the University of Mykolo Romerio in Vilnius.

When I arrived in Vilnius, I had strange feelings and new impressions, which increased the experience of my life with every day. In my opinion taking part in exchange programmes and studying in another country gives only positive experience and it isn’t possible to get a negative one. I missed Latvia a lot, but it just made me stronger and gave me a new view of life. Every day gave me something new and unex-pected — those were studies in a foreign language, different teachers, new fellow­students, which made my life colourful every day.

Besides, I had an interest to get to know the country and its history. Such a chance is not every day, when you can walk through the streets, enjoy the magic of the city, and meet the people, who are living there. I had a chance to see spring coming into Vilnius, the people, who started to smile after the long and cold winter and the flowers, which started to bloom. It was a fantastic time!

In my opinion the essence of the ERASMUS pro-gramme is not only to get a scholarship, but to give a very good life experience. It made me understand what I wanted to do in the future. I had a chance to study the subjects, which I could not study in Latvia — the legal system of Lithuania, different kinds of adjective law and specific fields of European Law.

At the same time I had a possibility to study the Lithuanian language, which helped me to understand the history of Lithuania much better. Since I like to study new languages I was over the moon for such an opportunity. I am thinking about studying this language by myself, because our countries have a similar history links.

Students from the whole Europe — that is what I am happy about the most. Together we considered the experiences of solving problems in our countries. When we were talking, we got to know a lot about the person and the country, where he or she was from. We represented our countries and brought the name of it in the world. Latvia is a very small country, but when we talked about the achievements in sports, music, politics and art a lot of people changed their opinion, that Lat-via was a country, where people were sitting in trees and eating mushrooms, but it is a beautiful country with high ideals and great success in the whole world.

Only after coming back to Latvia I understood, what taking part in ERASMUS has given to me. I cannot

121

write it in one or two pages, but it is possible to see it in me. I have understood, how proud of my country I am and I want to give more to see, how Latvia is becoming more beauteous. I have people, who will always help me with advice and experience. I have found friends! I have learned to listen to others much better, accept different opinions and expound my own points of view.

That is my own perception — to take from the life everything what it offers. Nowadays the opportuni-ties are very extensive and we have to learn how to use them. ERASMUS programme offers one of those chances — to get the unrepeatable life experience. For me it was like a departure in a giddy adventure and a dream of my childhood. Now I have memories that will always stay with me.

122

Nebija nekādas vilcināšanās, piekrītot ERASMUS studijām, jo piedāvājums bija vilinošs. Bet, ja reiz biju piekritusi, tad par mierīgu dzīvi jāaizmirst un jābūt gatavai iemācīties ļoti daudz. Bet ar mācību grāmatām un formulām vien ERASMUS programmas dalībniekam neiztikt. Jābūt gatavam mācīties soļot pa dzīves plašo lielceļu un varbūt pat ne reizi vien paklupt vai nokrist.

Pirmā svarīgākā lieta, ko man iemācīja ERASMUS programma, ir iedarbināt visas maņas un visus prātus, lai sajustu un saprastu pasauli. Dzīvojot vienā valstī, nereti mēs kļūstam nejūtīgi… Mēs vairs neprotam iedarbināt intuīciju, lai saprastu līdzcilvēkus. Nonākot valstī, kur nākas sastapt cittautiešus un dzirdēt da-žādas valodas, sāk darboties visas maņas un septītais prāts, lai tiktu līdzi notiekošajam.

Otrā lieta, ko iemācī-jos, ir turēt rokas darba, apskāvienu un kaujas ga-tavībā. Sveša vieta, sveša valoda, citādas studiju prasības… Neko darīt — bija jāsaņemas un jāstrā­dā! Taču ikdienā tika sa-stapti labi un izpalīdzīgi cilvēki — tad bija laiks draudzībai un apskāvie-niem. Bet nedrīkstēja aiz-mirst, ka vietu zem saules neviens man neizcīnīs, tādēļ vienmēr bija jābūt gatavai kaujai ar likteņa radītajiem šķēršļiem.

Trešā svarīgā lieta, ko man iemācīja ERASMUS, ir — mēs visi esam cilvēki, un nenozīmīgas kļūst tādas pazīmes kā ādas krāsa, reliģiskā piederība, dzimtā valsts. Kas zina, varbūt šoreiz tieši tu būsi visnepa-rastākās tautības pārstāvis.

Ceturtā labā lieta, ko es iemācījos, — sapņo, jo sapņi mēdz piepildīties! Kādas filmas iespaidā reiz teicu, ka mans sapnis ir iemācīties franču valodu. Te nu es esmu! Pēc Anglijā apgūtās ERASMUS programmas man izdevās atrast prakses vietu Francijā. Un šobrīd es piepildu ne vienu vien savas dzīves sapni! Gribētu piepildīt vēl kādu — uzsākt maģistrantūras studijas Francijā, jo ERASMUS taču man iemācīja vēl piekto lielisko lietu — nebaidīties ne no kā un ticēt sev, tad arī palīdzība sapņu piepildīšanai nāks pavisam negaidot. Pašlaik meklēju informāciju par studijām

Francijā, lai jau šoruden uzsāktu studijas savā specialitātē — informā-cijas zinātnē. ERASMUS programma mani tam iedrošināja.

Tā es pēc piedalīšanās ERASMUS programmā esmu ieguvusi pat vai-rāk nekā senā pasakā, kur trīs lietas bija labas lietas, bet man ir daudz vairāk: piecas lietas — labas lietas. Un tas ir zelta ceļš uz maniem pa-nākumiem, ko sāku iet jau tagad!

RITA PETAŠKO, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Lafboro universitāte (Laughborough University), Lielbritānija

Ar lietuvietēm Internacionālajās dienās Anglijā Lafboro universitātē 2006. gada maijā

12�

It is not a difficult decision to agree to participate in the student mobility programme ERASMUS, because this programme is full of advantages. But if you once agreed then it is better to forget about a quiet life. And it is important to be ready to learn a lot. However, for an ERASMUS student it will not be enough with books and formulas. An ERASMUS student should be ready to start a new life — to begin walking on the highway of life and maybe to fall sometimes.

The first most important thing that the ERASMUS programme taught me is to make all senses and intel-lect work to be able to feel the entire world. Life in one place makes us lose our senses. We are not able to use intuition to understand people around us any more. When I could live in another country, where I was able to hear many languages and to meet many foreigners, all senses and intellects began to work.

The second thing that I learned is to keep hands ready for work, hug and fight. A totally alien environ-ment, foreign language, different demands of a study process… Nothing to do! I was able to pluck up my courage and to work! But every day I could meet good and helpful people. It was the time for friendship and hugs. But it was important not to forget that nobody instead of me will fight for my rights and place in this world.

The third important thing that ERASMUS taught

me — originally all of us are humans and the colour of the skin, religion and the native country are insig-nificant qualities. Who knows, maybe this time you will be the person from the strangest country and with the strangest appearance?

The fourth — dream because dreams may come true. I remember myself as a child. Being influenced my one movie I told myself that my dream was to speak French. Here I am! After the ERASMUS pro-gramme in England I have an internship in France. And now I am fulfilling not only one dream of my life. I would like one more dream to become real-ity — to start my master degree studies in France. At this moment I am looking for information to make a folder for master degree studies in information sci-ence field. Because the ERASMUS programme taught me the fifth great thing — not to be afraid and to believe in myself, then help for fulfilling dreams will come unexpectedly. The ERASMUS programme encouraged me and everything that I am doing now is the school of ERASMUS.

After participating in the ERASMUS programme I got much more than it was written in an old fairytale, where it was three things — good things. Now I have much more: five things — good things. And this is the road to my success and achievements which I have already started!

12�

ERASMUS panākumu stāsts — Parīze

Parīze. Plašums. Dārzi. Motorolleri. Kruasāns un avīze brokastīs. Dumpinieciskais gars. Sandales līdz oktobra vidum. Steidzīgi, bet ne dusmīgi cilvēki. Pus-dienmaize Sēnas krastā. Pārdzīvojumi, pērkot telefona priekšapmaksas karti. Piedzīvo-jumi, meklējot dzīvesvietu. Les Invalides. Muzeji bez maksas mē-neša pirmajā svētdienā — milzīgas parīziešu rindas. Pamatzināšanas franču valodā ierodoties. Drošības sajūta franču valodā aizbraucot.

Ieskats manā Parīzes dienasgrāmatā draugiem

8. sep 2006 18:42 Iet grūti, bet noteikti ies labāk,

tad došu ziņu!tikai griķus vēl sūtīt nevajag, tik

traki nav, vēl smaidu, un Parīze ir tiešām skaista! un cilvēki pārstei-dzošā kārtā saprot manu franču valodu. ziņošu par notikumiem!

20. sep 2006 23:35iet labāk :)tātad kopsavilkums: dzīvot ir

kur — pēkšņi (pēc nedēļas ilgas dzīvošanas pie laipnā Egīla un dzī-vesvietas izmisīgas meklēšanas gan ar sludinājumu internetā un

skolā, gan skolas kuratora starpniecību) kāds no ERASMUSiešiem aizbrauca un laimīgas sakritības apstākļos es dabūju šī cilvēka vietu kopmītnēs, tātad ir kur gulēt, ir sava duša, wc un virtuves stūrītis, un ļoti tuvu skolai un Parīzes centram. Praktiski visu laiku pavadu saimnieciski tehniski sadzīvisku lietu

kārtošanā — neaprakstāmi, cik tas šeit sarežģīti. Toties esmu no patstāvīgas meitenes kļuvusi par ļoti patstāvīgu :)

ar franču valodu iet labi, izci-lus uzlabojumus vēl nejūtu, bet mazliet drošāk jau ir, ceru, ka va-rēšu, kad atgriezīšos, pasniegt privātstundas apmaiņā pret kaut ko garšīgu.

kur ir būts? Visur kur — gan Luvrā, gan chinatown, gan pilsētas grāmatnīcas jau esmu sākusi ieka-rot (fotogrāfiju muzejs pie Sēnas ir tiešām labs ar brīnišķīgu bib-liotēku), tāpat arī jau labi un ērti jūtos Parīzē, jo zinu, kur, kā un kas. Un šeit ir tik skaisti, protams. Tik interesanti, ka parīziešiem patīk mazi, balti sunīši — ja ģimenē ir sunītis, tad apmēram 90% ga-dījumu tas būs mazais baltais :) sola, ka rīt sākas mācības, tad nu redzēs, kā man veiksies.

labi, kuru katru mirkli tas labais cilvēks, kurš man savu wifi tīklu dod, izslēgsies vai atslēgsies, kā

GUNA PETERMANE, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Paris 12 universitāte (Universite de Paris 12), Francija

12�

tas bieži notiek, tā ka vismaz ziniet, ka dzīva esmu un, jā, droši varat braukt ciemos.

Mana istaba ienākot

Mana istaba jau pēc apdzīvošanas

25. sep 2006 20:21Parīzē viss rit uz priekšu.šodien neticēju savai laimei —

man solīto 15 dienu vietā jau šodien iedeva studentu karti! Atlaides — te es nāku! (tiem, kuriem liekas, ka es esmu parasta konsumeriste — ja jūs zinātu, kādas te cenas...) Skola sāksies tomēr tikai pēc nedēļas, bet, spriežot pēc saraksta, būs pamatīgi jāstrādā lekcijās. Nekas, nekas, tāpēc jau es te esmu.

rīt plāns aizbraukt uz Šampaņas pilsētu Troyes, kur nobāzējusies vēl viena ERASMUS jf ( jeune fille/jauna

meitene (saīsinājums, ko lieto ma-nos kādreiz tik iemīļotajos istabiņu izīrēšanas sludinājumos)).

sveicieni visiem, turas, un var braukt ciemos, kalendārā vēl pāris brīvu datumu ir. par guļammaisiem es nopietni teicu tiem, kuri taisās braukt, gulta tikai viena, un dīvāna nav. sveiki!

29. sep 2006 16:10es tiešām ceru, ka kādreiz man

dārziņš būs...tikai... runājot mana kolēģa vār-

diem, «Francijas laukos». Pagaidām ir plāns nākamajā rudenī atgriezties šajā brīnišķīgajā reģionā uz vīnogu vākšanas pasākumu, nekāda medus-maize nebūs, bet toties interesanti. pirmdien sākas skola, un būs ko cī-nīties, tāpēc baudu pēdējās brīvās dienas, un viss ir brīnišķīgi.

4. okt 2006 16:51lekcijas......ir ļoti grūti, vismaz divu stundu

profesionālā lekciju teksta franciski! Un to klausos (un saprotu!), turos braši, bet nu neliegšos, ir grūti. nu redz, pasūdzējos, un labāk palika... šodien plkst. 20 man ir divu stundu izklaide franciski Vadības kontrolē līdz plkst. 22 :) Nekas, nekas, būšu franču buldurītis pēc šī. turiet īk-šķus, lai vārdnīca pārceļas uz manu galvu.

12�

P.S. ja kādam ir friziera iemaņas, šis cilvēks ir īpaši gaidīts ciemos Parīzē. plāns ataudzēt garus matus līdz nākamā gada vasarai tiek pildīts, bet nu drīz skolas teātra iestudējumos kādu mošķi varētu tēlot.

23. okt 2006 13:14 kad ar Sēnu ir par mazdevos garā pastaigā gar Sēnu. ne-

palīdzēja. aizgāju uz baseinu stundu papeldēt. nepalīdzēja.

nav variantu — jābrauc uz Nor-mandiju meklēt lielo ūdeni. Izvēle — Caen. ieauļoju StLazare stacijā, 10:45 pie deska tieku. saku darbiniekam, ka gribu uz jūru, padomā ir Caen, bet varbūt viņš ko var ieteikt.

Tālāk mūsu saruna:Viņš: «Ir divas pilsētas.»Es: «Kādas?»Viņš: «Divas pilsētas.»Nu man jau smiekli nāk. Tikai tad

sapratu, ka viņš man saka pilsētas nosaukumu — Deauville (izrunā kā [Dovil], gluži kā deux villes [do ville] — divas pilsētas). Paldies Via-michelin, ka vakar to pilsētu biju kartē ievērojusi, citādāk diezin cik ilgi vēl šādi būtu runājuši.

Laimīgi desmit minūtēs paspēju samaksāt, noorientēties un iekļūt vilcienā. Deauville pati — skaista, maza pilsēta ar lielisku pludmali un ļoti smalkiem veikaliem. tā arī nodzīvojos visu dienu pie Lamanša :) izstaigājos, paēdu vietējo ābolkūku.

Normandija ir ābolu un tātad kalva-dosa reģions, kā arī tur ir slaveni kamambēra ražotāji, vienu sieru nopirku — kaut trīs maisiņos ietinu, tomēr kauns bija vilcienā, smirdēja neganti :) bet gards tikpat :) Vispār līdz šim Parīze un Francija ir bijusi brīnišķīgs gastronomisks piedzīvo-jums jau pats par sevi.

16. nov 2006 15:42 manā pusē klusums, jo «katru gad’

no jauna»...kārtējais, ikgadējais laringīts ir

klāt, netieku vesela jau astoto dienu. nekas, pārdzīvosim. franču kamerādi tik smaida un runā vieni paši. Bet viena lieta, ko esmu novērojusi, — es esmu kļuvusi emocionālāka un dro-šāka. Pašai prieks :) kad jūtos jau labāk, kā vienmēr — dodos uz Luvru. Man ir studentu karte, tātad brīva ieeja :) tāpat katra mēneša pirmajā svētdienā valsts muzejos ekspozīciju apmeklējumi ir bez maksas — pa-rīzieši ļoti mīl mākslu, tāpēc nācās pastāvēt rindās :)

8. jan 10:55 Eksāmeni — viss ir ļoti nopietnitūlīt pēc pusstundas pirmais no-

pietnais eksāmens...drusku bail, bet būs labi :) tie, kas jau bijuši (četri franču valodas priekšmeti un angļu valoda), manuprāt, neskaitās. tagad tik sāksies jautrība :) turiet īkšķus.

127

man labāk gulēt ar vārdnīcu un gra-matikas tabulām zem spilvena.

18. jan 12:33VISSSS!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!tikko beidzās pēdējais rakstiskais

eksāmens (šoreiz pat neizmantoju ERASMUS studentiem pienākošos virslaiku!) un esmu brīva! visi eksā-meni ir nokārtoti!!! man gan mazliet žēl to pasniedzēju, kuri labos manus rakstiskos darbus, bet es ļoti centos rakstīt pareizi. tagad tik jātiek galā

ar LU eksāmeniem, un cerams, ka vasarā man būs izlaidums! esmu ārkārtīgi lepna par sevi — es, kurai pirmajā valodas lekcijā par franču valodu ielika 7 punktus no 20, lieliski saprotu visu :) un lasīšanā un teksta izpratnē saņemu lieliska progresa novērtējumu — 13 no 20. pasnie-dzējs apstiprināja — progress ir! Un pats galvenais — es mīlu šo valodu arvien vairāk! Un vēl viena svarīga lieta — esmu guvusi tādu pārliecību par saviem spēkiem :) esmu tik droša un mierīga par sevi kā vēl nekad.

L’histoire à succès — ERASMUS à Paris

Paris. L’espace ouverte. Les jardins. Les mobylettes. Bisous. Les croissants et la gazette pour mon petit déjeu-ner. L’esprit libre. Les gens toujours en hâte, mais jamais nervés. Un sandwich mangé au bord de la Seine pour le déjeuner. Les mé-saventures en essayant d’acheter une carte Sim. Les aventures en cherchant l’appartement. Les Invalides. Entrée libre aux musées le premier dimanche du mois veut dire- les queues intermi-nables des parisiens. Les connaissances élémentaires de français en arrivant. Les connaissances approfondies pour me sentir confortable, en partant.

Un bref coup d’œil dans mon journal de séjour à Paris

La vie quotidienne — le premier mois

J’ai toujours voulu avoir une chance à étudier. Tout simplement étudier. Sans être obliger à travailler et si c’était possible dans l’autre pays. Le programme ERASMUS — c’était ma chance!

Le 6 septembre, 2006 je suis arrivée à Paris. La seule chose qui m’avait inquiétée­ je n’étais pas sûr où j’habiterais. J’avais reçu la réponse négative de rési-dence universitaire de La Trident et il n’y avait pas eu d’autres annonces acceptables sur l’Internet avant que je quitte la Lettonie. Mais soudain (après une semaine désespérée de recherche) quelqu’un d’ERASMUS est parti de la résidence universi-taire en libérant une chambre. Le soir même je me suis endormie dans ma nouvelle chambre où j’habite-rais pour les cinq mois suivants. La chambre était grande, presque 18 m2, il y avait un lit, un bureau et même une salle de bain, et une

12�

petite cuisine avec un four électro-nique et un frigo!

Ma chambre avant Ma chambre après

L’université et les études

Le premier mois et une grande partie de second sont passés sans que j’aie une grande compréhension en détaille des lectures mais le sens a été clair. Le problème c’était de prendre les notes car je n’étais pas sur si je les devrais écrire en français ou en letton alors, j’ai tout écrit en français et les mots que je ne savais pas j’écrivais phonétiquement.

Pour moi c’est presque toujours facile de comprendre les choses, la difficulté c’est de les exprimer, mais le pire c’est écrire un texte lisible et compréhensible. ;) Je suis très contente de cet temps passé en France, les professeurs étaient toujours très ouverts pour tout m’ex-pliquer et debater.

Paris — mon amour

J’aime Paris. Je sais que ce très fort de le dire, mais ce vrai. Le Paris me manque­ les boulevards, l’architec-ture, les espaces, les jardins — Paris a plus lumière, je trouve.

La vie est différente ici — les gens font plus de plaisir pour sentir heu-reux à ce moment précis, prendre le goût de sa vie.

Et je suis tombée amoureuse des fromages français :) c’est une des choses qui me manque le plus. Il y a vraiment une gamme très vaste — chacun peut trouver quelque chose pour son goût.

France — mes voyages

Avant que je suis arrivée en France, j’ai eu des grands plans pour mes voyages à travers la France, mais finalement je n’avais pas suffisam-ment du temps libre pur tout réussir. Quand­même, j’en ai faire deux. Pre-mièrement — j’ai fait la visite chez un autre étudiant de mon université, qui habite à Troyes. C’est dans la Cham-pagne alors j’ai profité pour faire une petite randonnée à Bar­sur­Seine car un des mes rêves c’était de voir un jour les vignobles.

Quelques mois après j’ai senti un très fort désir — presque une néces-sité de voir la mer. À Riga c’est très simple — la mer Baltique est à un quart d’heure de centre­ville. Là bas, à Paris, ce n’était pas si simple, mais une samedi j’ai décidée que j’avais besoin d’eau ouvert. Donc j’ai trouvé que j’devrais aller à Caen. Dans la gare de St. Lazare le dialogue suivant est survenu :

Moi : « Je voudrais aller au bord du mer. Pourriez­vous recommander une bonne direction? »

Il : (phonétiquement) « Il y a deux villes. »

12�

Moi : « Quelles ? »Il : « Deux villes. »Et à ce moment là j’ai compris qu’il

me disait le nom d’une ville – Deau-ville. Grâce au ViaMichelin je savais qu’il y a une telle ville !

La langue française

J’étais très étonnée de découvrir, que j’étais capable de lire les textes presque couramment et après quatre mois j’ai compris presque tout. Je me sens vraiment désolée que pour l’instant je ne peux pas m’exprimer

aussi correctement et rapidement. En France j’ai écouté la radio fran-çaise, j’ai achetée les livres (et je les ai lu, bien sûr, par exemple « Harry Potter et pot de feu », « Voyage au centre de la terre » et « Vingt mille sous la mer », « Le diable s’habiles en Prada », etc.)

Maintenant je me sens beaucoup mieux en parlant français et je suis capable de dire/ expliquer/ demander ce que je veux ou ce que je pense. Je suis très heureuse et reconnaissante de ce progrès. Et tout ca grâce à un voyage !

1�0

Es atkal un atkal sāku rakstīt šo eseju, cenšoties iekļaut visu pieredzi, ko esmu ieguvusi apmaiņas se-mestra laikā, A4 formāta lapā — bet ar to vienkārši nepietiek! Ar vienu lapu nepietiek, pat lai pieminētu visus cilvēkus, kuriem es vēlētos pateikties par pieredzi un teoriju, ko apguvu universitātē, vai lai pieminētu visus iegūtos draugus un tos brīžus, kad smaidīju vai raudāju. Lai arī kā es mēģinātu, ar vienu lapu nepietiek!

Tāpēc es sākšu vēlreiz un mēģināšu sniegt ieskatu par to, cik lielā mērā studentu apmaiņas semestris ir mainījis manu dzīvi.

Kad savā augstskolā pieteicos apmaiņai un in-tervijas laikā man jautāja, vai es spētu pavadīt no-teiktu laiku kādā no jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, protams, mana atbilde bija «Jā!», jo jebkāda cita atbilde nāktu par sliktu manam pieteiku-mam, — bet, godīgi sakot, es pat īsti nepārdomāju šo iespēju. Tādiem saulainiem galamērķiem kā Spānija vai Dienvidamerika bija daudz lielāka prioritāte manā sarakstā. Tomēr sanāca tā, ka galu galā es nokļuvu lidostā ar biļeti uz Rīgu, nevis Meksiku vai Maljorku, un tas bija kas pilnīgi pretējs tam, par ko domāju pirms dažiem gadiem.

Varbūt dažreiz dzīvē ir jāizdara kaut kas ekstrēms, lai piedzīvotu kaut ko neparedzētu; un sākumā savu lēmumu braukt uz apmaiņas semestri Rīgā es uzskatīju par kaut ko ekstrēmu!

Atceros, kā man drebēja ceļgali, kamēr gaidīju savu čemodānu, iztēlojoties vecas ēkas, bīstamas ielas un nedraudzīgus cilvēkus. Es tik tikko varēju pakustēties, bet tad durvis atvērās, un es ieraudzīju meiteni, kura mani gaidīja, — ar puķi rokā un smaidu sejā...

Šim smaidam sekoja kas tāds, ko es nekad agrāk nebiju pieredzējusi.

Es uzzināju, ka var justies kā mājās arī tad, ja esi tālu prom no mājām.

Es iemācījos sazināties ar cilvēkiem, kuru valodā es nerunāju, un atvērt savu sirdi jaunai pieredzei.

Es darīju visu, cik bija manos spēkos, un pat pāri saviem spēkiem, pateicoties cilvēkiem, kas bija kopā ar mani.

Es stundām ilgi strīdējos par Latvijas vēsturi ar krievu, latviešu, vācu un poļu izcelsmes cilvēkiem, runāju angliski un studēju zviedru augstskolā.

Es nogaršoju franču, zviedru, spāņu, krievu, itāļu, latviešu un kaukāziešu ēdienus.

Es stāstīju vietējiem iedzīvotājiem, cik skaista ir viņu zeme, jo varbūt viņi to ir piemirsuši, gadiem ilgi pūloties un cīnoties.

Varu teikt, ka cilvēki te strādā cītīgāk nekā jebkur citur Rietumeiropā.

Es iemācījos pastāvēt par savām tiesībām un cīnīties par saviem mērķiem.

Es sapratu, ka stereotipi ir tikai veids, kā paust bailes no kaut kā, ko tu neizproti.

Un pats galvenais, ko man iemācīja cilvēki, ir tas, ka īsta draudzība pastāv pāri laikam un robežām, — tā dos tev nepieciešamo spēku, kamēr vien tu šo drau-dzību novērtē.

Šie četri apmaiņas semestra mēneši izmainīja manu personību un iemācīja man: ja tu neko negaidi, tu sa-ņemsi pretī miljonu, un, ja tu dari kaut ko ekstrēmu, tev veiksies!

Paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri bija kopā ar mani!

TANJA POTSCHER, IMC Fachhochschule Krems, AustrijaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Rīgas Ekonomikas augstskola, Latvija

1�1

I am starting to write this essay now over and over again – trying to put down all the experiences I had during my exchange semester on an A4 page — but it is simply not enough. It is not even enough to mention all the people, whom I would like to thank for these experiences, the theory I learned at university, or the friends I made, the times I smiled, or the times I cried. No matter what I try, one page is never enough.

So I am going to start over once more and try to give you an insight of how much my life has changed since my exchange semester.

During the application interview at my home­uni-versity somebody asked me whether I could imagine spending some time in one of the new member coun-tries of the European Union. Of course my answer at that time was “Yes” as anything else would have been crucial for my application – but honestly I did not even give it a thought.

Sunny destinations as Spain and South America had far more priority on my list. Still, to some coincidence I ended up at the airport with a ticket to Riga, instead of Mexico or Mallorca — which was completely the opposite of anything I could have imagined myself to do some years ago.

But maybe sometimes in your life you have to do something extreme in order to get to know the unexpected — and in the beginning I considered my decision to go for an exchange semester to Riga as something extreme!

I remember my knees shaking while I was waiting for my suitcase to arrive, playing in my head with im-ages of old buildings, dangerous streets and unfriendly people. I could barely move when the doors opened

and I saw a girl waiting for me, with a flower in her hand and a smile on her face.

What followed after this smile was something I had never experienced before. I got to know how to feel at home, somewhere far away from home. I learned how to communicate with people, whose language I do not speak and how to open my heart for new experiences. I was pushed to my limits and could walk far beyond those limits, thanks to people which accompanied me. I spent hours and hours, arguing on Latvian history with people coming from Russian, Latvian, German and Polish background, talking in English, studying at a Swedish university. I ate French, Swedish, Spanish, Russian, Italian, Latvian, and Caucasian food within 2 hours. I explained local people how beautiful their country is, because they might have forgotten it over the years of struggle. I can say that people are work-ing harder than anybody else in “Western European countries”.

I learned how to stand up for my rights and fight for my goals. I got to know that stereotypes are only a way how to express that you are afraid of something, because you don’t know it better. And the most impor-tant people taught me is that true friendship does not know any time limits or borders — it simply exists and as long as you appreciate it — it will give you any strength you need.

These four months of my exchange semester changed my personality and taught me that if you expect noth-ing you will receive a million in return — and if you do something extreme you will succeed!!

Thanks to all those people who accompanied me during this time!

1�2

Kādā 2004. gada rudens dienā savā fakultātē pie sienas nejauši ieraudzīju lapu, kas aicināja pieteikties ERASMUS studentu apmaiņas programmai. Es apsvēru šo iespēju un gandrīz acumirklī teicu «jā».

Tā es nonācu Somijā, Karēlijas pilsētā Joensū, kur 2005. gada pirmajā pusē pavadīju četrus mēnešus. Ja man tagad vaicātu, vai es toreiz darīju pareizi, izvē-loties savu pēdējo maģistrantūras semestri pavadīt ārzemēs un pabeigt maģistra darba rakstīšanu ārpus Latvijas, pametot pastāvīgu darbu Latvijā un ierasto dzīvi ģimenes un draugu lokā, — es noteikti sacītu, ka tas bija to vērts. Šis laiks noteikti man deva pieredzi, kuru es nekad nebūtu guvusi šeit. Dzīve vienatnē svešos apstākļos un svešā kultūrā man iemācīja ļoti daudz. Pirmkārt, kā organizēt sevi, cik daudz es varu paļauties uz sevi un ko es spēju, īpaši sākumā. Un, otrkārt, kā saprasties ar vietējiem cilvēkiem un tiem, kas šajā vietā bija nonākuši no citurienes, gluži tāpat kā es, tikai ar citu pagātni un kultūras bagāžu.

Mēs visi bijām nedaudz apmulsuši. Mēs nebijām gājuši ar sniega kurpēm pa mežu, mēs nebijām ikdienā braukuši ar velosipēdu stindzinošā putenī, mēs nezi-nājām, ka var dzīvot kopā ar kādu klusumā, nedēļām nebilstot ne vārda... Daudziem no mums nācās pasauli ieraudzīt citādu, nekā pierasts. Iespējams, ka, pārlasot vēstules, ko tolaik rakstīju savējiem uz mājām, es no jauna brīnītos — cik daudz tolaik esmu brīnījusies, piedzīvojot jaunatklāsmi ik dienu.

Prombūtne ļauj saprast daudzas lietas arī šeit, mājās, jo tās parasti ir bijušas pārāk tuvu, lai varētu ieraudzīt. Tolaik manī sabruka daudzi iepriekš radīti stereotipi. Iespējams, ka es to vietā uzbūvēju citus, tomēr viss nedaudz mainījās. Tas bija savāds kultūru

un tautību kokteilis. Mēs radījām un noārdījām, un atkal pārradījām priekšstatus paši par sevi.

Es biju zinātkāra un atvērta, un laiks Somijā kā ERASMUS studentam man palīdzēja atrast cilvēkus, kurus satieku joprojām un kuru dēļ joprojām reizu-mis apmeklēju Somiju. Es šo zemi neiemīļoju un diez vai kādreiz iemīļošu, tomēr esmu to pieņēmusi par savējo. Man ir grūti nodalīt «to» un «šo» laiku, jo abi ir saplūduši kopā. Tās ir gan joprojām pastāvošas draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kurus tolaik tur satiku, gan profesionāli kontakti, kas man ir svarīgi arī tagad, turpinot studijas Latvijas Universitātes doktorantūrā.

ERASMUS studenta statuss ir lielisks ar to, ka ne-prasa tik daudz atbildības kā studenta statuss šeit, bet tajā pašā laikā ļauj iepazīt un saprast citas valsts studiju sistēmu. Dzīve Somijā un studijas turienes sistēmā nebija tikai panākumu stāsts. Man gāja labi, tomēr tikpat daudz, cik bija prieka un veiksmīgu brīžu, bija arī vilšanos un skumju. Tas, ko patiešām varētu dēvēt par panākumu, ir personiskā izaugsme. Es iemācījos būt patstāvīga un neatkarīga. Es iemācījos mācīties un saprast lietas un parādības. Tieši to es vērtēju visaugstāk, un tas man allaž ir noderējis un palīdzējis turpmākajā dzīvē.

Gribu piebilst, ka Somijā es nebūtu nokļuvusi un tur pavadīto laiku veiksmīgi izmantojusi bez savas un turienes universitātes starptautisko lietu koordi-natoru un daudzu citu cilvēku laipnas palīdzības un atsaucības. Atceros, ka toreiz, pirms devos ceļā, man šķita, ka iekļūšana ERASMUS studenta statusā saistīta ar nepārredzamu birokrātisku dokumentu un formālu sarežģījumu jūru. Tieši tolaik kinoteātrī rādīja filmu

AGNESE PRIEDE, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Joensū universitāte (Joensuum Yliopisto), Somija

1��

«Eirokokteilis» par jaunu francūzi, kas nonāk Spānijā kā ERASMUS students, — to, saprotams, es uztvēru kā rokasgrāmatu. Tomēr viss izrādījās vienkāršāk un citādāk, nekā bija domāts. Es neuzdūros nevie-nam noraidošam «nē» vai «liec mani mierā», vai «šī nav pareizā vieta, kur prasīt palīdzību». Tas mani ir iedrošinājis apzināt pastāvošās iespējas un mēģināt pieteikties arī citās programmās, kas nemaz nav tik sarežģīti, kā pirmajā brīdī varētu likties. Es neizslēdzu

iespēju kādreiz strādāt vai stažēties savā specialitātē ārvalstīs.

Man iepatikās Somijas studiju sistēma, un, zinot tās daudzās pozitīvās puses, kā arī brīvības un paš-izpausmes iespējas, kas ietver arī nepieciešamību patstāvīgi organizēt savu darbu, es plānoju šī gada rudenī atkal kādu laiku studēt Somijā — nu jau zinot, kas mani gaida studiju jomā un ko es pati īsti vēlos iegūt no tur pavadītā laika.

Once in an autumn day of 2004 I found a sheet of paper on the wall in my faculty that announced a possibility to apply for studies abroad within the frame of the ERASMUS programme. I did not need much to time to decide and to say ‘yes’ to myself. And so a few months later I arrived in Finland where I spent four months as an ERASMUS student at the University of Joensuu. Surely there was a little doubt whether I should leave my country, my studies, work, family, and the circle of friends. I was quite busy on that time, overloaded with work, studies and my master thesis. However, I decided to leave that all for a while. If somebody asked me if I made the right decision on that time, I would not hesi-tate to do the same again. The time in Finland gave me an experience I would never gain in my home country. Living alone in an unknown situation and culture was a challenge for me. That was not a short visit. It meant living there. First of all, I learned how to organize my life and myself, how much I can trust myself, especially at the beginning of my Finland era. Secondly, it taught me how to relate to the locals and the others who arrived there similarly to me. Each of us had a different background and luggage of cultural experiences. We all were a little confused. We did not know how to walk with snow shoes in a forest full of deep snow. We had not ridden a bike through snowy blizzards. We did not know how it is

to live together with somebody without saying a word during weeks and months… I could continue this way. These all were new experiences that later seemed to belong to our everyday life in Finland. For many of us the world appeared in different colours and shape. If I read my letters written on that time, most probably I would wonder how much I had been discovering while being there. That was a period of intense wondering and discovering. Being away let us understand ourselves and let us reveal lots of things that always had been too close to pay any attention to. On that time I broke lots of stereotypes. Most likely, I created new ones instead of them. Nevertheless, the world appeared to be different than before. It was a strange cocktail of cultures and ethnicities. We created and destroyed, and recreated again many concepts about the others and ourselves. I was curious and excited, and nothing seemed to be hindering the process of finding out.

Being in Finland helped me to find new foreign friends. For that reason I am still visiting Finland from time to time. Probably I am feeling there like at my second home. I have never loved that country and I doubt I will ever love it; however, I am sure that it has been a significant part of my life. It is not easy to distinguish between ‘that’ and ‘this’ time, because both of them have melted together. I should

1��

mention that the friendly relations with people I met there still exist as well as the professional contacts, which are important for me as a PhD student here in Latvia. The status of an ERASMUS student is nice also because it does not require so much responsibility in the studying process as in our home countries, but on the other hand, it makes us concentrate on other skills and let us understand the education system of other countries.

Life and studies in Finland was not a story of continuous success. Generally I was lucky, but on the same time this period brought me not only joy and great efforts, but also enough of disappointment and depression. As the time passes by, I have been putting together all details of the mosaics of the events on that time. Most of the meanings I have understood just later. Summarizing my experience I could say that it is a story of success or, let us be more precise, a story about personal development. I learned to be independent. I learned how to study independently and how to analyze and understand things and processes. I consider these skills as the most useful in my further life and career.

I would like to add that I would not have been involved in the ERASMUS programme and I would

have never convinced myself that I really needed it if there were not so helpful and kind people I found among the international coordinators both in my home university and the host institution. I remem-ber, on that time the cinemas in Riga showed a film Auberge Espagnole, which revealed some details of being an ERASMUS student. That was a mixture of strange feelings, environments, different cultures and attitudes. One of the main things that made me unsure about my choice was the bureaucracy during the application process. It seemed to be a mess of application forms, documents and contracts. Nevertheless, the process of enrolment appeared to be simpler than I could imagine after watching the movie. I never faced negative attitudes or refusals from the side of the coordinators. Their attitude and help encouraged me to find out other possibilities and to try to apply for other programmes and grants. It does not seem to be that much complicated as it appears at the first glimpse. Thus I would like to apply both for training programmes and jobs abroad elsewhere in my further life. I enjoyed the Finnish studying system with its freedom and creativity so that in the near future I am planning to do part of my PhD studies there again.

1��

Uz Somiju ar ERASMUS

Skatos fotogrāfijas un mēģinu atsaukt atmiņā izjūtas, kas man saistās ar Somijā pavadīto laiku. Nav nemaz tik tālu jāmeklē: vēl nesen bijām Londonā, kur notika kārtējā tikšanās ar grupu «Lepaa», kas vēl joprojām atgādina par sevi un neļauj aizmirst tos vairāk nekā 3 mēnešus, kas tika pavadīti no civilizācijas nošķirtā Somijas nostūrī. Tā ir vieta, kur gribētu kādreiz atgriez-ties, — nevis lai dzīvotu, bet lai atcerētos. Atcerētos skumjas, kad gribējās uz mājām, skatu pa istabiņas logu, golfa laukumus, tiltiņu pie ezera, saunu, skarbās klintis, neskaitāmās ballītes un cilvēkus, kuri šo laiku padarīja neaizmirstamu.

Es nekad nebiju bijusi īstās ārzemēs, ja neskaita Latvijas tuvākās kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, tādēļ brauciens uz Somiju bija liels piedzīvojums un arī pārdzīvojums. Iespēja papildināt zināšanas tādā nozarē kā golfa laukumu ierīkošana un kopšana, kas Latvijā ir attīstības sākuma stadijā, bija gal-venais iemesls, kādēļ es piekritu braukt. Man bija bail, jo slikti zināju angļu valodu, bail no kaut kā nezināma, tik ļoti bail, ka pēdējās dienās pirms braukšanas iestājās nervu drudzis.

Ceļš uz Somiju bija smags. Paldies draugiem, kuri uzņēmās iniciatīvu,

un mēs veiksmīgi nokļuvām galamērķī. Sākumā bija grūti, bet tagad, pārlasot savu dienasgrāmatu, nākas secināt, ka cilvēks ir visai elastīga būtne, kas ļoti ātri pielāgojas jauniem apstākļiem. Pat es. Uzskatu, ka galvenais ieguvums no šādas apmaiņas programmas ir redzesloka paplašināšana. Ir vērtīgi iepazīt svešu valsti un tās kultūras īpatnības.

Nekas jau nav ideāls. Varētu teikt, ka Somija ir vieta ar salīdzinoši neskartu vidi, ūdeni var droši dzert no krāna, dzīvo tur noslēgti un nedaudz depresīvi cilvēki. Veidojas dīvaina situācija, kad šādos apstākļos nonāk absolūti dažāda temperamenta cilvēki no visas Eiropas. Dzīvojot nosacīti slēgtā telpā, atklājas katrai tautībai piemītošās īpatnības un var novērot realitātes šovam raksturīgas iezīmes. Arī tā ir vērtīga pieredze — sa-dzīvot un iepazīt, kā arī iepazīstināt ar sevi un Latviju. Lai cik dīvaini tas liktos, daudzi eiropieši nezina, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Versijas ir dažādas: kāda

no Latīņamerikas valstīm, reģions Somijā, un, pro-tams, vairākums domāja, ka Latvija aizvien atrodas Krievijas sastāvā. Tādēļ tas bija būtisks mūsu uz-devums — iepazīstināt ar savu valsti. Latvieši atšķīrās — mēs neesam tik atvērti un brīvi. Spā-ņus izbrīnīja apgalvo-jums, ka parasti mums ir tikai daži īsti draugi, jo viņiem tie mērāmi vairākos desmitos. Mēs

REGĪNA RANCĀNE, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2004./2005. akad. gads, HAMK Profesionālā universitāte (Hamk-Hämeen Ammattikorkeakoulu), Somija

1��

savukārt pārsteidzām ar savu spēju izmantot dabas dāvanas — sēņojām, ogo-jām, makšķerējām.

Mācību procesu ne-daudz sarežģīja valoda, jo veidojās dubultslodze, apgūstot mācību priekš-metus un vienlaicīgi arī valodu. Pateicoties tam, manas svešvalodas zinā-šanas ir manāmi uzlabo-jušās. Apmaiņas program-mas studenti dalījās divās grupās — ainavu arhitekti un dārznieki.

Pirmie noteikti ieguva vairāk, jo ainavu arhitek-tūras mācību programma darbojas jau vairākus gadus un projektēšanā tiek izmantotas jaunākās datorprogrammas. Dārzkopības studentiem, it se-višķi tiem, kuri bija izvēlējušies ar golfa laukumu ierīkošanu un kopšanu saistītus priekšmetus, bija jāsamierinās ar dažiem trūkumiem mācību procesā. Neskatoties uz to, esmu apmierināta ar iegūtajām zināšanām. Īpaši augstu vērtēju informāciju, ko

sniedza viens no Somijas golfa laukumu dārznie-kiem, kurš iepazīstināja ar vairākiem golfa lau-kumiem arī praktiski. Pa-teicoties Somijā iegūtajai pieredzei, esmu sekmīgi aizstāvējusi maģistra darbu, un man izveidoju-sies veiksmīga sadarbība ar Latvijas golfa laukumu pārvaldītājiem.

Nevar nepieminēt eks-kursijas uz Sanktpēter-burgu un Lapzemi, tās noteikti paliks atmiņā uz

visu mūžu. Fotogrāfijās mēs izskatāmies laimīgi, gan veidojot ledus skulptūras un ēdot ziemeļbrieža cepeti Lapzemē, gan stāvot uz grezno piļu fona Sanktpēterburgā.

Mūsu visu dzīvē Somijā pavadītais laiks kaut ko izmainīja — kāds atrada mīlestību, ko paņēma līdzi, kāds saprata, ka sirdij tuva ir Grieķija, vēl kāds sāka spēlēt ģitāru. Es savukārt sapratu, cik skaista un daudzveidīga ir pasaule, bet nekur nav tik labi kā mājās.

To Finland with ERASMUS

I am looking at the pictures and trying to revive memories of time in Finland. It is not so long ago when we had our regular meeting with “Lepaa” group in London. We met each other 3 years ago and spent together 3 months in a lonely place of Finland. It is a place where I would like to return not to live but for the memories. Home sickness, view through the win-dow of my room, golf courses, bridge by the lake, cold

rocks, sauna, uncountable parties, all these things and of course people made this time unforgettable.

The time spent in the Finland was a great adventure and experience for me because I had never been abroad before except Lithuania and Estonia, the closest neigh-boring countries of Latvia. The possibility to improve the knowledge about golf course management was the main reason why I decided to take part in this exchange programme. The last days before leaving I had the jitters; I was scared of the unknown and my English was very

1�7

poor. The way to Finland was hard, I should say thanks to my friends because they took the initiative and we reached the destination successfully. The first days were painful but people are very flexible, and just in a short period I felt like a fish in water. In my opinion the main benefit of exchange programmes is the possibility to enlarge the mental outlook. It is important to get to know the country and peculiarities of the culture where you live. Nothing is perfect; I could say that Finland is a place where in an ecologically clean environment there live secluded and a little bit depressive people. A weird situation develops if there come together people with absolutely different temperaments from the whole Europe. Life in a relatively closed space discovers the peculiarities of each nationality and features of a reality show appear. It is a good experience to jog on and to get to know each other, as well as to introduce to myself and Latvia. It is a strange and sad fact, but still many Europeans do not know what Latvia is and where it is. Versions were various — a country of Latin America, a region in Finland and of course the majority thought that we were under Russia therefore it was very important for us to present our country. Latvians differed from the others; we were not so open and free. The Spanish did not understand how it could be that we usually had a few real friends because they have them more than fingers of hands and legs together. They were surprised by our knowledge to use gifts of nature, we picked mushrooms, berries and fished. An

Englishman became speechless with surprise when I got the first fish.

The foreign language made the learning process complicated because it was a double amount of work to master subject and in the same time language. It was good for me, after Finland my English was vis-ibly better. The students of the exchange programme were divided into two groups: landscape architects and gardeners. The first definitely got more because the programme of the landscape architecture has been tested for many years and the latest computer programs were used. Horticulture students especially those who had chosen golf course management came into contact with some defects in the learning process. Nevertheless I am satisfied with the knowledge. I value especially highly the information given by one of the golf course green­keepers who introduced to many golf courses in practice.

That would be shame to forget about the trips to Lapland and St. Petersburg which will stick in my memory for the whole life. In the pictures we look lucky now making sculptures of ice and eat-ing roast of reindeer in Lapland, now posing on the background of pompous palaces in St. Petersburg.

The time in Finland changed something in all our lives — some found love and took with, some under-stood that the heart belonged to Greece; some started to play the guitar. I understood how beautiful and varied the world is, but nowhere it is so good like at home.

1��

¨Yo ya no soy yo, por lo menos yo no soy yo anterior¨(«Es vairs neesmu es pats, katrā ziņā es neesmu tāds, kāds biju agrāk»)

Šos vārdus es iegaumēju, Madrides kinoteātrī no-skatoties filmu «Motocikla dienasgrāmatas» («Diarios de motocicleta»). Tā stāsta par cilvēku un ceļojumu, par to, kā ceļš maina cilvēku. Arī ERASMUS ir ceļo-jums. Studijas Spānijā, Log­ronjo (Larjohā) 2004. gadā bija intensīvs iedvesmas un iespaidu laiks. Pašai nema-not, biju atbrīvojusies no māla čaulas — tā varētu dēvēt lat-viešiem raksturīgo intraver-tumu. Paskatījos uz pasauli no cita skatpunkta un kļuvu atvērtāka cilvēkiem, jauniem notikumiem un iespējām.

ERASMUS panākumu stāsts ir stāsts par cilvēkiem, draudzību un kopīgu ceļu. Es nekad neaizmirsīšu Sāru no ASV, ar kuru kopā apceļojām Spāniju. Tā kā daudz ceļojām, naudas taupīšanas nolūkos reiz nakšņojām kartona kastē pazemes autostāvvietā. Ta-gad tas šķiet traki, bet tajā brīdī piedzīvojumu gars bija neapslāpējams. Savukārt ar Vanni no Itālijas un kanā-dieti Marī Odili ik vakaru

spēlējām ģitāru un dziedājām. Viņi bija sajūsmā par Imanta Kalniņa dziesmu «Tā», tāpēc šī dziesma bija ERASMUS studentu repertuārā gandrīz katrā sanākšanas reizē. Neparasts bija Ziemassvētku vakars — to pavadīju kopā ar ekvadoriešu ģimeni, kas pārcēlusies uz dzīvi Spānijā. Pēc vakariņām devāmies dejot salsu — vai spējat iedomāties šādu 24. decembra vakaru Latvijā? Katra Spānijā piedzī-

votā diena bija neparasta un piepildīta, jo dzīvoju ar domu: «Ir jāredz vēl.»

Kad pirms vairākiem ga-diem fotogrāfijā ieraudzīju Antonio Gaudi projektēto Sv. Ģimenes katedrāli (Sagrada Familia), nokļūt Barselonā man likās grūti piepildāms sap-nis. Vēlāk, mācoties Kultūras akadēmijā, apguvu Spānijas vēsturi, ģeogrāfiju un mākslu. Pateicoties ERASMUS, to visu apskatīju dzīvē, arī Sv. Ģime-nes katedrāli, kuru apmeklēju daudzreiz. Savukārt lielākais ieguvums Larjohas univer-sitātē bija iespēja apgūt tos lekciju kursus, kas neietilpst manā studiju programmā Latvijā: kino un literatūras attiecības, komiksu un kino valodas specifiku.

Kaut arī gaisotne bija kos-mopolītiska, es kā vēl nekad

AIGA RĒDMANE, Latvijas Kultūras akadēmijaERASMUS: 2004./2005. akad. gads, Larjohas universitāte (Universidad de la Rioja), Spānija

Logronjo karnevāls. No kreisās: Aleksis no Ekvadoras, es, Džūlija no Francijas, Elena no Spānijas un Leslija no Kanādas

1��

sajutu to, ka esmu latviete. Es stāstīju spāņiem par Lat-viju — par neatkarības atgū-šanu, par iestāšanos Eiropas Savienībā, par to, ka Baltijas valstis nav vienādas. Kāds pa-šai bija prieks, kad atskārtu, ka protu runāt par nopietnām lietām spāņu valodā!

Atgriezties Latvijā bija grūti. Viss šķita nomācoši pelēks. Sa-pratu, ka nedrīkstu stāvēt uz vietas, ir jāizvirza jauni mērķi. Sāku mācīties franču valodu, jo Spānijā biju ieguvusi daudz franciski runā-jošu draugu. Vasarā devos ar mūziku saistītā projektā uz Vāciju.

Mans lielais mērķis ir ma-ģistrantūras studijas Meksikā. Ja nebūtu mācījusies Spānijā, nezinu, vai man pietiktu uz-ņēmības.

2006. gada vasarā es aiz-braucu uz Logronjo, lai sajustu, ko nozīmē atgriezties. Tas bija savādi, bet ļoti saviļņojoši. Vienīgi pilsēta likās tukša, jo nesatiku tos pašus cilvēkus. Es redzēju bariņu ERASMUS

studentu, kuri atvadījās, jo viņu studiju laiks Spānijā tuvojās beigām. Viņos es ieraudzīju sevi no malas.

ERASMUS ir notikums, ko var piedzīvot tikai vienreiz dzīvē. Šis ceļš ir noiets, un ir laiks sākt jaunu.

¨Yo ya no soy yo, por lo menos yo no soy yo anterior¨“I’m not myself anymore; at least I’m not the person who I was”

I memorized these words, when I saw the movie “The Motorcycle diaries” (Diarios de motocicleta) in a cinema of Madrid. It tells about a journey, and how it changes a person. ERASMUS is a journey, too. The time in Spain (Logroño) in 2004 was full of inspiration and impressions. I even didn’t notice that I had come out of my shell — so called introversion that is typical to Latvians. I saw the world from another point of view; I became an open person for new people, new events and opportunities.

ERASMUS success story tells about people and friendship. I will always remember Sarah from the USA, with whom I travelled around Spain. As we travelled so much, once we decided to economize money and one night we spent in a cardboard box in an underground

parking lot. Now this idea seems to be crazy but then the spirit of adventures was unstoppable. I will remember how Marie Odile (Canada), Vanni (Italia) and I played the guitar and sang different songs almost every night. They liked a lot the song “Tā” of the Latvian composer I. Kalniņš, that’s why this Latvian song was sung at every ERASMUS party. The Christmas Eve was very unusual. I spent it together with an Ecuadorian fam-ily. After the dinner we went to dance “salsa”. I can’t imagine having a similar Christmas Eve in Latvia. Every day that I spent in Spain was unusual and eventful, because my motto was: I have to see more.

Many years ago I saw a picture of Gaudi’s St. Fam-ily Cathedral (Sagrada familia). Then I thought that to get to Barcelona was a dream hard to fulfil. When I started to study at the Latvian Academy of Culture I learned about the history, geography and culture of Spain. Thanks to ERASMUS, I saw everything in real life, including the St. Family Cathedral in Barcelona

1�0

(more than once). The main benefit of the studies at the University of La Rioja, was the opportunity to learn subjects that were not included in the study program in Latvia, for example, the relations between cinema and literature, the language of cinema and comics.

Although the atmosphere was cosmopolitan, I was conscious of being Latvian like never before. I was telling Spanish friends about Latvia: about the in-dependence, adhesion to the European Union and the fact that the Baltic States are not so similar. I was really happy when I noticed that I’m talk-ing about serious subjects in Spanish.

It was difficult to return to Latvia. In Riga everything was grey and depressing. I understood that I have to do something and I set some tar-gets. I started to study French,

because I met many French people in Spain. In summer I participated in a musical project in Germany. Now my aim is to obtain the master’s degree in Mexico. If I hadn’t studied in Spain, I’m not sure if I would have had courage to do everything else.

In summer of 2006 I went to Logroño, because I wanted to know what a return to previous life period meant. The feeling was strange, but I was very excited.

Only the city looked empty because all my friends were not there. I saw a group of ERASMUS students. As it was the end of semester, they were saying goodbye to each other. It was like I saw myself. At that moment I really longed to be in ERASMUS again. But ERAS-MUS is an event that takes place once in the lifetime. I have made this journey and it’s time to start a new one.

1�1

ERASMUS spoguļa efekts

Izstāstīt stāstu nav grūti, stāsti ietver mūs no visām pusēm, mēs tajos dzīvojam un dažkārt ļaujamies svešu stāstu vilinājumam, kļūstot par to daļu, ļaujot tiem runāt caur mums un noticot, ka tie ir mūsējie. Tomēr izstāstīt savu īsto stāstu nebūt nav viegli; izstāstīt savu stāstu nozīmē atrast īstos vārdus — vārdus, kas runā nevis par mani, bet dzimst manī. Atrast īstos vārdus nozīmē atrast sevi, piekļūt sev kaut mazlietiņ tuvāk nekā pirms stāsta izstāstīšanas, domāt, just un dzīvot intensīvāk nekā pirms tam un saglabāt šo stāvokli vismaz līdz savam nākamajam stāstam.

Ikdienas pasaulē daudzu stāstu esamība bieži vien tiek pieņemta kā pašsaprotama un neapstrīdama, no sevis neatdalāma. Tādējādi otrajā plānā atvirzās pie-ļāvums, ka šiem stāstiem ir sava «kreisā puse», — tie ir saistīti ar mani un veido mani, un nevar turpināties bez manas līdzdalības. Nacionalitāte, valoda, piesaiste vietējām, pašsaprotamību ieguvušām tradīcijām un ieņemtā vai iekārotā sociālā pozīcija ir manas ikdienas pasaules horizonts, kura ietvaros norisinās tas, ko mēdz nenoteikti dēvēt par dzīvošanu. Iespēja mainīt savu novietojumu, pārkāpt šim horizontam un paraudzīties uz to no ārpuses ir iespēja iekļaut savu līdzšinējo pieredzi plašākā kontekstā (kura trūkums bieži vien ir provinciāla pasaules tvēruma iemesls) — tādu ie-spēju sniedz ERASMUS programmas ietvaros pavadīts studiju semestris kādā ārvalstu augstskolā, manā gadījumā — Maincas universitātē Vācijā.

Atrašanās līdz šim nepazīstamā vidē un citas valodas ietvērumā, nepieciešamība spēt tikt galā ar

sadzīvi pašai (arī tad, ja pirmajā dienā, ierodoties pilsētā, vilcienu sajaukšanas dēļ gadās ar koferiem rokās izkāpt zaļā pļavā, nevis pilsētas centrā), va-jadzība izprast jauno universitātes sistēmu (un to, ka dažkārt vācu punktualitāte nebūt nav tikai mīts) un socializēties vietējo un tādu pašu ERASMUS stu-dentu vidū (arī tad, ja sākumā valodu barjeras šķiet grūti pārvaramas vai aiz sienas mītošais Huseins rītu mēdz sākt septiņos ar dzīvespriecīgu sienas urbšanu) ļauj pārliecināties par sev piemītošo spēju praktisku izmantojumu un atziņu: «Es to varu, man nav jābaidās darīt.»

Vērojot savu ierasto dzīves stāstu un notikumus savā valstī no malas, no «spoguļa kreisās puses», un vienlai-kus iegūstot jaunu, intensīvu pieredzi multikulturālā vidē, apvienojumā ar mani interesējošām filosofijas un valodas studijām, veidojas jauna izpratne par savu vietu Eiropas vēsturē un kultūrā — tikai esot ilgstoši šķirtai no savas valodas, pirmo reizi sāku apjaust, ka nacionalitāte nav tikai pievienots apzīmētājs, latvie-tība ir tas, kas vienlaikus dara mani atšķirīgu un ir būtiska manis daļa — veido mani par to, kas esmu.

Mans stāsts ir mans ceļš — pēdu nospiedumu or-naments plūstošās smiltīs; manā Reinas ielejas stāstā atrodamas pēdas, kas gan met līkločus Vācijā, gan ved Francijas, Slovākijas, Libānas, Somijas, Turcijas un arī jauniepazītās Latvijas virzienā. Tā nav Eiropas nolaupīšana, tā ir Eiropas satikšanās un saruna.

Neviens stāsts nav pārāks par citu, jo katrs ir vienī-gais, vajadzīga tikai drosme to izstāstīt, un ERASMUS nodrošina šo tikšanās vietu, kur dzimt sarunai un atvērtībai. Arī klātneesoši, šie stāsti paliek manī.

ILZE ROLE, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Maincas universitāte (Johannes Gutenberg Universität Mainz), Vācija

1�2

Der ERASMUS Spiegel-Effekt

Es ist nicht schwierig, eine Geschichte zu erzählen, Geschichten umhüllen uns ständig, wir leben darin und lassen uns ab und zu von anderen Geschichten verführen, in dem wir ein Teil davon werden und diese Geschichten durch uns sprechen lassen. Doch meine eigene Geschichte zu erzählen ist gar nicht so einfach, denn dazu muss man seine eigenen Wörter finden — Wörter, die nicht über mich reden, sondern in mich geboren werden. Die eigenen Wörter zu finden bedeutet sich selbst zu finden, ein bißchen näher an sich selbst zu geraten um intenssiver als vorher denken, fühlen und leben zu können und diesen Zustand bis zur seiner nächsten Geschichte zu erhalten.

In seiner Alltagswelt eingetaucht, werden viele Ge-schichten als selbstverständlich angenommen, es wird vergessen, dass auch solche Geschichten wie Nationa-lität, Sprache, Bindung an die nationalen Traditionen, soziale Stellung, die den Horizont unserer Alltagswelt bilden, eine “linke Seite” haben könnten, und nicht nur mit mir übereinstimmen, sondern auch von mir gebildet werden. Die Möglichkeit, die eigene Stellung zu ändern und diesen Horizont hinüberzusteigen, um das aus der Außenseite zu besichtigen, lässt die eigene Erfahrung in einem breiteren Kontext erscheinen (deren mangel oft ein Merkmal des Provinzialismus ist) — das ist die Möglichkeit, die ein Studiensemester im Rahmen des ERASMUS Programms bietet — in meinem Fall an der Universität Mainz in Deutschland.

Das Befinden in einem bisher unbekannten Milieu und von einer anderen Sprache umhüllt, die Notwen-digkeit, den Alltag selbstständig zu regeln (auch, wenn,

z.B, durch ein Versehen ich mit meinen Koffern, am ersten Tag in Mainz ankommend, statt des Stadtzen-trums in einer Wiese aus dem Zug ausgestiegen bin), mit dem neuen System der Universität klarzukommen (auch, wenn die berühmte deutsche Pünktlichkeit sich nicht immer als ein blosser Mythos erweisst) und neue Bekanntschaften mit den Leuten am Ort zu schliessen (auch wenn mein Nachbar hinter der Wand es pflegte, den Morgen um 7 Uhr mit lautem bohren anzufan-gen), hat mir letztendlich ein klares Bewusstsein dafür gegeben, dass ich dazu fähig bin, mit der Welt klarzukommen und keine Angst davor haben muss. Die eigene Lebensgeschichte und das eigene Land vom außen betrachtend und gleichzeitig eine sehr intenssive multikulturelle und akademische Erfahrung sammelnd, gewinnt man ein neues Verständnis über die eigene Stellung in der europäischen Geschichte und Kultur. Erst eine längere Zeit von der eigener Sprache abwesend, bildet sich ein Verständnis über die eigene Nationalität — dass ich Lettin bin, ist nicht nur eine Beifügung von mir, sondern meine Unterschiedlichkeit und das,wer ich tatsächlich bin.

Meine Geschichte ist mein Weg — Spuren, in flie-ßenden Sand gelassen; in meiner Rheintal Geschichte lassen sich verschiedene Spuren finden — Spuren, die sowohl auf Deutschland, als auch auf Frankreich, Slowakei, Libanon, Finnland, Türkei und ein neuent-decktes Lettland verweisen. Das ist nicht die Ent-führung Europas, sondern ein Treffen und Gespräch Europas. Keine Geschichte ist besser als die anderen, denn jede ist einzigartig, man braucht nur die Mut, sie zu erzählen, und das Programm ERASMUS bildet den Grund für dieses Gespräch. Auch abwesend, werden diese Geschichten immer in mir bleiben.

1��

Ceļojums uz Slovākiju

Kāda ir parasta studenta dienas kārtība? Modi-nātājs zvana 7:30, tālāk šausmīga stunda pārpildītā transportā un trīs pāri garlaicīgu un mazāk garlaicīgu lekciju. Un katrs dvēseles dziļumos aizdomājas par to, ka studentu dzīve ir ļoti īsa, kā acumirklis, bet tālāk gaida pavisam cita pieaugušo dzīve ar savu ikdienu, ar rosību un steigu.

Bet ir daži studenti, kuriem laimējas izmainīt šo kārtību un doties pretim nezināmajam uz neilgu, bet neaizmirstamu laiku. Arī es nokļuvu šo studentu skaitā un 2006. gada februāra sākumā jau pakoju čemodānus, lai dotos uz Slovākiju.

Es un mana kursa biedrene bijām mūsu institūta pirmais eksperiments. Protams, būt pirmajām — tā ir cēla lieta, jo nākamie studentu braucieni varētu būt atkarīgi no mūsu iespaidiem.

Ceļš līdz galamērķim ir pelnījis atsevišķu stāstu. Sākšu ar Banskas Bistricas (pilsēta Slovākijā) staciju, kur mēs nonācām 10. februārī pēc divdesmit ceļā pava-dītām stundām ar milzīgu bagāžu un plaši ieplestām acīm, cerēdami ieraudzīt mūsu sagaidītājus. Bet stacija bija tukša, it kā tā būtu apburta, un krita sniegpārslas, traucējot atrast ceļu uz pilsētu. Ieraugot pazīstamo uzrakstu TAXI, palika vieglāk ap sirdi. Mēs apsēdāmies uz neskaitāmajiem čemodāniem un gaidījām mašīnu. Laiks gāja, jau satumsa, bet mašīna nerādījās, un tad acis pievērsās pazīstamam vārdam «Informācija». Tur laipna kundzīte, kas nepārvaldīja svešvalodas, norādīja uz telefonu, un kļuva skaidrs, ka taksis vispirms ir jāizsauc. Sasēžoties sengaidītajā transportā, mēs lepni nosaucām mūsu ceļa mērķi — Matej Bel University,

bet tad nāca nākamais pārsteigums. Universitātes kopmītnes bija izvietotas pa visu pilsētu, bet mēs nezinājām adresi. Jau laikus sagatavojāmies maksāt lielu naudas summu taksistam, un sākām riņķot pa pilsētu un meklēt to vietu, kur mūs, iespējams, gaida. Mums palaimējās, jo jau trešā ēka bija mūsu kopmītne, tādēļ par braucienu samaksājām tikai 5 eiro.

Administratore veda mūs pa bezgalīgiem gai-teņiem un kāpnēm, tad ar liftu uzbraucām pašā augstākajā — astotajā stāvā. Mūsu istabiņa bija kā akurāts mazs dzīvoklītis: ar gaiteni, dušu, tualeti un divām istabām. Katram bija ietilpīgs skapis, galds, gulta, plaukts, lampa. Bija arī balkons, kas turpmāk kalpoja kā ledusskapis produktiem. Izrādījās, ka mūsu istabiņas biedre ir ļoti jauks cilvēks, un mēs līdz pat šodienai uzturam kontaktus. Viņa mums daudz palīdzēja, īpaši pašā sākumā. Mēs izmantojām mūsu kaimiņienes traukus, jo mēs ar kolēģi bijām nolēmušas, ka labāk ir paņemt līdzi vēl vienu zābaku pāri, nevis kastroli vai pannu.

Pirmais vakars tika veltīts telefona zvaniem uz mājām, asarām un sūdzībām. Sākumā mēs nevarē-jām saprast, par kādiem grēkiem mums tas viss ir jāizcieš, bet vēlāk nevarējām saprast, kādēļ mums tā laimējies.

Banska Bistrica ir maza jauka pilsētiņa, kuru no visām pusēm ieskauj kalni. Ziemā mēs slēpojām, bet, kad kļuva siltāks, kopā ar citiem studentiem devāmies pārgājienos. No rītiem izejot uz balkona, ieelpojām tīro kalnu gaisu un skatījāmies, kā no kalnu virsotnēm paceļas saule. Pavasarī, kad sāka tecēt strauti un uz-plauka ziedi, pilsēta atklāja sevi no citas puses.

Brīvdienās, it kā pēc burvju nūjiņas mājiena, pilsēta

ELLINA ROŽKOVA, Transporta un sakaru institūtsERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Mateja Bela universitāte (Univerzita Mateja Bela), Slovākija

1��

izmira, jo studenti devās uz mājām pie vecākiem, bet pēc tam atveda mājas ēdienu uz kopmītnēm un dalījās ar tādiem kaimiņiem kā mēs, kam mājas ir pārāk tālu.

No kopmītnes līdz universitātei bija divdesmit mi-nūšu gājiens. Skolotāji brīnišķīgi pasniedza mācību priekšmetus un ļoti labi pārvaldīja angļu valodu. Pro-tams, neiztika arī bez mājas uzdevumiem, testiem un eksāmeniem. Mēs sākām mācīties slovāku valodu, lai

nevajadzētu izmantot tikai žestus, sazinoties kafejnīcās un veikalos, kā mēs to darījām sākumā.

Banska Bistrica ir patiešām burvīga vieta. Tā do-māja daudzi ERASMUS studenti, un katrs no viņiem tur atstāja savas sirds daļiņu. Kad kavējos atmiņās, sirdī jūtu smeldzi un esmu pateicīga, ka man bija iz-devība pabūt tur, kur es kļuvu spēcīgāka un drošāka. Es novērtēju katru tur pavadīto minūti. Paldies Tev, Banska Bistrica!

Voyage to Slovakia

What is a daily routine of an average student? Alarm clock at 7:30, further one terrible hour in an overcrowded transport and three pairs of standard boring and not so boring lectures. And everybody keeps in mind that students’ life is very short and passing, and some another life follows further, adult life, full of everyday routine, fuss and haste.

But there is a small number of students which were lucky enough to change this routine and leave their homes to meet the unknown, perhaps for a short time, but so unforgettable time. And so I also got in this number and at the beginning of February, 2006 I was already packing my suitcases to go to Slovakia.

Me and my friend turned out to be the first ex-periment of our institute. I certainly believe that to be the earliest explorer is a noble business, because the journeys of next students could depend on our impressions.

The road to the destination deserves a whole dif-ferent story, that’s why I will begin at once with the station of city Banska­Bystrica, where we arrived on Friday, February 10th, after twenty hours spent on a road with enormous luggage and not less enormous eyes in a hope to see what awaited us. But the station

was empty, as if it was bewitched, only frequent snow-flakes hindered to find the road to the city. When we saw the familiar inscription TAXI, we felt much easier in our hearts and we took a seat on the numberless suitcases to wait for a car. Time was passing by, it became dark and there was still no sign of a car, and then a new acquainted word

Information revealed before our eyes. A kind old lady who was working there didn’t speak foreign languages, so she just pointed to the telephone, whereupon it became clear that it was necessary to call a taxi first, but not to wait for a taxi at the station. Taking a seat in the long­awaited transport we proudly named the destination of Matej Bel University, when the next surprise followed. Dormitories appeared to be all over the city, and we did not even know the address. Prepared to pay a huge amount of money to the taxi­driver, we started to drive around the city and search for the place, where someone was possibly waiting for us. Maybe we were lucky and already the third building appeared to be our dormitory and we paid only 5 euros.

An administrator led us through endless corridors and stairs, after followed a tiny elevator and the highest eighth floor. A room looked like an tidy small apartment, corridor, shower, rest room and two rooms

1��

for one and three persons. There was a capacious closet, a table, a bed, a shelf, a lamp for everyone, also there was a balcony which in future served as a refrigerator for products. Our neighbour appeared to be the nicest person and we are still keeping in touch today. She helped us a lot, especially in most difficult time — the first days, and her English was perfect. It was especially good to use her tableware, because me and my colleague both decided, that it was better to take another pair of shoes, than a pan or frying pan. The first evening was devoted to phone calls home, to tears, complaints and unprintable vocabulary. At first we could not understand what sins we were so punished for, but after some time, totally opposite, we couldn’t imagine, for what acts we had got such a reward.

Banska­Bystrica appeared to be a small friendly town, surrounded by mountains all around. In winter we went skiing, and when it got warmer we had diffe-rent picnics with other students. In the morning when I was going out on a balcony, the clean mountain air burst into my lungs, and I could see, how the sun got up from the mountain peaks. In spring when brooks began to run and flowers and trees blossomed the

town showed its other side, so small, quiet, calm and kind. At the weekend the town was dying out, as if on the flap of a magic stick, because students set forth for home towns, to see their parents and friends, wash clothes, and then bring to the dormitory some home meal to share with such neighbours, like us, for whom home is too far.

The road to the university took twenty minutes on foot. Teachers delivered lessons and spoke English perfectly. Certainly we didn’t avoid home tasks, tests and examinations. We even went to learn the Slovak language, to be able to explain our needs in cafes and shops and not to use the body language and all of our fantasy, as we did at first.

This town is really a magic place. My opinion was shared by many ERASMUS students and everybody left a part of the heart there. And when I turn back my memories, I feel that somewhere in the breast a part of me anxiously hurts and aches, and I feel gratitude, that I had a chance to visit some place on Earth where I became a little bit different, more stronger and con-fident. I value every minute spent there. Thank you, Banska­Bystrica!

1��

Lai brauktu ar mašīnu, ir nepieciešams pietiekams daudzums degvielas. Lai veiktos dzīvē, ir nepieciešams pietiekams daudzums pieredzes, no kuras var mācīties. Zināma daļa tās man jau ir — četri mēneši kā ERASMUS apmaiņas studentei Austrijā. Nevarētu teikt, ka šī pie-redze bija perfekta — nekas nav perfekts, bet jāatzīst, ka tā pilnīgi izmainīja manu dzīvi. Bet atgriezīsimies nedaudz atpakaļ laikā, lai labāk saprastu, kā šie četri mēneši ietekmēja manu dzīvi.

Es biju pēdējā kursa studente brīnišķīgā augstskolā, man bija mans sapņu darbs un labi plāni nākotnei, un es domāju, ka apmaiņas brauciens man dos tikai vēl maz-liet pieredzes, dažus jaunus draugus un daudz prieka pirms «pieaugušā cilvēka» dzīves uzsākšanas.

Pārsteigums, pārsteigums — parasti viss nenotiek, kā plānots! Arī ar mani nenotika.

Es apmulsu jau pirmajā ierašanās dienā: kalni debesu augstumā, mirguļojoši tirkīzzili ezeri un bezgalīgi, mistiski tuneļi. Daba bija skaistāka par visu, ko es jebkad biju redzējusi, lai gan es esmu no valsts, par kuru saka, ka tajā tīra daba ir saglabāta labāk nekā citur Eiropā.

Līdz pirmās dienas vakaram es jau biju aizmirsusi savu nogurdinošo ceļojumu un vēlējos pazust ielu labirintā, kas vijās cauri šai mazajai, bet burvīgajai pilsētiņai, savienojot savā starpā krāsainus izklaides centrus. Vakara stundas atnesa mierinošu klusumu kopā ar neuzkrītoši spožajām ielu gaismām, pilnīgi atklājot Villahas skaistumu. Es iemīlējos.

Nākamajās dienās es modos ar gaidām izbaudīt, kā tas ir — būt studentei Austrijā. Centīga un sagatavo-jusies es pievienojos manai jaunajai kaimiņienei ceļā uz skolu un biju gatava uzņemt sevī visu, kas tiks pie-dāvāts: atmosfēru, mācību materiālus, jaunos kolēģus

un lekcijas. Es nebiju vīlusies: manis izvēlētie kursi bija izglītojoši un izaicinoši, cilvēki — ļoti draudzīgi un sabiedriski, un es varēju justies īpaša, pateicoties savām zināšanām un «eksotiskajai» pagātnei.

Nedēļas laikā es biju satikusi tikai vienu apmaiņas studentu, tādēļ biju priecīgi satraukta, kad izdzirdēju, ka tuvākajās dienās atbrauks vairāk studentu. Mēs izveidojām krāsainu apmaiņas studentu kopienu, kas apvienoja entuziasma pilnus jaunus cilvēkus — sākot no Indijas līdz pat Brazīlijai. Kopā mēs brīnišķīgi pa-vadījām laiku mūsu augstskolā, naktsklubos, krāšņajā dabā un dažādās aizraujošās ekskursijās.

Un tad pienāca Ziemassvētki, kas atnesa daudz dažādu emociju — no skumjām līdz ekstāzei. Skumjas izraisīja atziņa, ka mans laiks Austrijā drīz beigsies, bet sajūsmu radīja brīvdienas, kuru laikā man bija iespēja aizbraukt uz Beļģiju un Londonu. Brīvās nedēļas bija laimes un jautru notikumu pilnas. Austrijā es atgriezos enerģijas pilna, lai, balstoties uz neierobežoto zināšanu daudzumu, ko biju ieguvusi savas uzturēšanās laikā augstskolā, spētu sekmīgi nokārtot eksāmenus.

Kā es varētu pabeigt savas pieredzes stāstu? Es ieguvu visu, ko apmaiņas students varētu vēlēties: visbrīnišķīgāko vietu — fantastisku dabu apvieno-jumā ar mazu burvīgu pilsētiņu. Neskaitāmus dažādu tautību draugus no visas pasaules un vienu ļoti īpašu draugu. Mācības neapšaubāmi bija interesantas, ik pa brīdim izaicinošas un kopumā ļoti vērtīgas. Bet pats galvenais — es iemācījos būt «jauna es». Es atmetu savus vecos dzīves plānus — visu, ko biju izplānojusi pirms dažiem mēnešiem, un tagad esmu laimīga, ka dzīvoju Austrijā pastāvīgi, veidoju pilnīgi citu karjeru un atceros savas ERASMUS dienas kā soli uz briedumu.

KERTU SAARITS, Rīgas Ekonomikas augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Karintijas augstskola (Fachochschule Kärtnen), Austrija

1�7

To drive a car — one needs to have sufficient amount of fuel. To be successful in life — one needs to have sufficient amount experiences to learn from. I had some of mine: 4 months as an ERASMUS exchange student in Austria. I will not say it was perfect — nothing is, but I will say it turned my life completely around. But let’s go back in time a little to understand the full impact these 4 months had on my life.

I was a last­year student in an excellent school, had my dream job and a nice plan for future, and I thought going to exchange would just give me some additional experience, some new friends and a lots of fun before I begin with my “adult” life. Surprise, surprise ­ things usually don’t go as they are planned. Neither did mine. I got dazzled already the first day of my arrival: the sky high mountains, the shimmering turquoise lakes, and the endless mystical tunnels. The nature was more beautiful than anything I had ever seen, and I have to admit the fact that I come from the country where pure nature is said to be preserved better than almost anywhere in Europe. By the evening of my first day I had already forgotten the exhausting trip and was eager to get lost in the labyrinth of streets which went through this small yet charming city, connecting colourful entertain-ment centres to each other. The evening hours had brought a calming silence together with softly shin-ing streetlights, revealing the beauty of Villach to its fullest extent. I fell inlove.

The next days I woke with anticipation to experi-ence being an Austrian student. Diligent and prepared I joined my new neighbour to school and was ready to absorb everything on offer: the atmosphere, the study materials, new colleagues and lecturers. I was not disappointed: the selected courses turned out to

be educating and challenging, people very friendly and communicative, and I got to feel myself special ­ thanks to my knowledge and “exotic” background.

After a week I had met only one of the exchange students and I was extremely exited to hear that more of us will arrive in the following days. We formed a colourful exchange studentcommunity that united enthusiastic young people from India to Brazil. We spent marvelous time together in our school, in enter-taining nightclubs, in gorgeous nature and on various thrilling excursions.

And then came the Christmas, which brought many different emotions from sadness to ecstasy. The for-mer was caused by acknowledgement that my time in Austria will soon come to an end and the latter because of the merry holidays, during which I had an opportunity to visit even Belgium and London. The free weeks were full of happiness and amusing events. By the time I returned to Austria I was completely loaded with energy to complete the exams based on the unlimited amount of knowledge that had accumu-lated during my stay.

What can I say to conclude this experience? I got everything that one exchange student could ever wish for — the most marvelous place, where spectacular nature was combined with the delightful little city. Countless international friends around the world and one very special one. My studies were undoubtedly interesting, occasionally challenging and altogether very valuable. But the most important ­ I learned to be a new me. I discarded my old life plan that I had developed a few months ago, and am now happy to live permanently in Austria, pursue a completely dif-ferent career, and remember my ERASMUS days as a step to my maturity.

1��

Līdz ar pirmās nedēļas garlaicīgo dienu iespaidā ta-pušās foto sesijas «Ar apelsīnu» beigšanu un grāmatas «Why Finland?» pēdējās lappuses aizvēršanu es sāku rakstīt pati savu grāmatu «Manu panākumu stāsts Somijā», nemaz nenojaušot, cik aizraujošs, krāsains un notikumiem bagāts tas būs.

Trīs studiju mēnešus Somijā es izbaudīju maksimāli. Bija savs laiks mācībām un savs — atpūtai jeb Somijas dzīves izzināšanai.

Jau pirmajā nedēļā, iepazīstoties ar studiju priekš-metiem un gaidāmo mācību procesu, pārņēma neliels izbīlis, jo sapratu, ka joki mazi — lai nokārtotu visus priekšmetus un mājās atgrieztos ar nepieciešamo kredītpunktu skaitu, būs daudz un cītīgi jāstrādā.

Pēc vairāku sarežģītu un biezu grāmatu izlasīšanas, daudzu patstāvīgo un grupu darbu izstrādes un pre-zentācijas, kā arī pēc lekciju apzinīgas apmeklēšanas visus eksāmenus veiksmīgi izdevās nokārtot un arī savākt vajadzīgos kredītpunktus. Tieši tas uz to mirkli arī bija pats svarīgākais mērķis. Bet šobrīd gan varu droši apgalvot, ka kredītpunkti ir mazākais, ko esmu ieguvusi, jo tieši zināšanas ir pats svarīgākais. Nekad nedomāju, ka tur iemācīto skaidri atcerēšos tik ilgu laiku un ka varēšu to izmantot ne tikai savās maģis-trantūras studijās, bet lietot arī dzīvē. Tās zināšanas, kuras tur guvu, patiesi ir zelta vērtas.

Piedalīties ERASMUS programmā bija vērts ne tikai iegūto zināšanu dēļ, bet arī tāpēc, lai attīstītu savas prasmes ar citu tautu pārstāvjiem veidot labas attiecī-bas, kas mūsdienās ir ļoti svarīgi. Lai gan universitātē katru dienu nācās saskarties ar citiem ERASMUS studentiem no dažādām valstīm, veiksmīgākā un savstarpēji vieglākā komunikācija tomēr izveidojās

ar vietējiem iedzīvotājiem — somiem. Varu teikt, ka patiesi uzzināju daudz ko jaunu par somiem kā cilvē-kiem, kā arī iepazinu viņu kultūru, dzīves vērtības un dzīves stilu. Uzskatu, ka ar viņiem bija vieglāk veidot saskarsmi, jo patiesībā latviešiem un somiem ir daudz kopīgu rakstura iezīmju.

Pirmajās dienās ne es, ne arī citi studenti no Latvijas somu valodā nesaprata ne vārda, tādēļ gadījās dažādi pārpratumi un kuriozi. Viens no jautrākajiem notiku-miem bija pīrāga cepšana par godu Valentīna dienai. Pīrāgs izcepās izskatīgs un kārdinošs, tikai sagriezt to diemžēl varēja tikai ar grūtībām, bet iekosties tajā vispār nebija iespējams. Skaistā bilde ar kēksu uz miltu pakas bija ļoti maldinoša tādiem cilvēkiem, kas nesaprot ne vārda somu valodā un nevar izlasīt, ka tie ir parasti milti un nav domāti pīrāga cepšanai.

Bet pēc somu valodas lekcijām jau bija patīkami apzināties, ka, klausoties cilvēkus sarunājamies, kaut ko jau var saprast. Daudz palīdzēja arī kontaktēšanās ar pašiem somiem, jo ikreiz varēja apgūt kādu jaunu vārdu.

Priecē fakts, ka ne tikai man ir interese par somu valodu, bet, kā izrādījās, arī somiem ir interese par lat-viešu valodu. Vairākas reizes piedzīvojām gadījumus, kad cilvēki nāca klāt veikalā vai kafejnīcā un jautāja, no kurienes mēs esam, jo nevarot saprast, kādā valodā runājam. Pateicoties kāda vecāka kunga interesei par mūsu valodu, mēs kopā ar savu studiju biedru Raivi nonācām pat pilsētas vietējā avīzē.

Pasākumi, kurus Laurea studentiem rīkoja studentu organizācija «Laureamko», pavēra man iespēju ierau-dzīt, cik Somija ir plaša un dažāda. Viens ir straujā Helsinku dzīve, bet pavisam kas cits — klusā, neskartas

IEVA SILINĒVIČA, Latvijas Lauksaimniecības universitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Laurea Lietišķo zinātņu universitāte (Laurea Ammattikorkeakoulu, Laurea Hyvinkää), Somija

1��

dabas ieskautā Lapzeme ar pavisam citādu dzīves ritmu un paražām.

Lai arī ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš mans studiju periods Somijā ir beidzies, atmiņas par to laiku joprojām ir dzīvas un ļoti spilgtas. Pēc atgrie-šanās Latvijā vairākas reizes esmu braukusi atpakaļ uz turieni, lai apciemotu savus draugus un vienkārši atkal tur pabūtu.

ERASMUS periods patiesi iezīmējās ar spilgtām un neaizmirstamām lappusēm, bet ar tām mans

panākumu stāsts vis nebeidzas. Es sākšu rakstīt jaunu nodaļu, jo savas gaitas Somijā turpināšu kā brīvprātīgā citā ES programmā — Eiropas Brīvprā-tīgo darbā (EVS).

Ar šīm lappusēm ir par maz, lai aprakstītu visu piedzīvoto un iegūto.

Piedalīšanās ERASMUS programmā man ir devusi:patstāvību, jaunus draugus, jaunas zināšanas, lielāku pārliecību par sevi, neaizmirstamas atmiņas, starp-kultūru pieredzi.

In 2006 I took part in students exchange programme ERASMUS. For three months I was a student of Laurea University of Applied Sciences in Hyvinkää, Finland.

When the photo session ‘All about Orange’ impressed by the boring first days was finished and the last page of book “Why Finland?” was closed I started to write my own book “Story about my achievements in Finland” without any idea of how exciting, colorrful and event-ful it will turn out.

I enjoyed my 3 months in Finland to the utmost; there was a time for studies and also some time for rest or, in other words, time to experience the life in Finland. Already at the first week when I got acquainted with the study subjects and upcoming process of studies I was kind of shocked. I understood that there was no time for jokes; I will have to work very hard in order to pass all exams and come back home with all the necessary amount of credits. When many complicated and thick books were read, a lot of independent and group assignments developed and presented, as well as all lectures dutifully attended, I passed all exams successfully and also gathered all the necessary credits. At that moment that was the main aim. But now I can surely say that the gathered credits is the least that I have got. The most important is the new knowledge.

I never thought before that all what I learned there I would remember so clearly for so long time. I also didn’t think that the gained knowledge will be so useful in my Master’s studies, as well as in my everyday life. The knowledge I got was worth its weigh in gold.

It was worth to take part in ERASMUS programme not only to get new knowledge, but also to develop my skills of making good relations with representatives from other countries, what is very important nowa-days. Although every day I had to meet other ERASMUS students from different countries, more successful and mutually easier communication was developed with the local inhabitants — Finns. I can say that I found out a lot of new things about Finns as people, as well as I got acquainted with their culture, values of life and lifestyle. I consider that in reality Latvians and Finns have a lot of common characteristic features.

In the first days neither I nor other students from Latvia understood a word in Finnish, therefore a lot of misunderstandings and quaint situations happened. One of the funniest moments was on St.Valentine’s Day when we tried to bake a cake. The baked cake looked good and appetizing, but unfortunately it was very hard to be cut into peaces, and it was impossible to bite in it at all. The beautiful picture on the pack

1�0

of flour was very delusory for people who were not able to read a word in Finnish. What we thought to be baking­powder turned out to be pure flour.

However, after attendance of the Finnish language lectures it was nice to realize that I could already un-derstand something when I heard somebody speaking Finnish. Communication with local Finns really helped to learn a lot of new words. It is great that not only I am interested in the Finnish language, but also Finns have some interest about the Latvian language, as it turned out. There were several situations when local inhabitants came up to us in a shop or café and asked, where we came from. They couldn’t understand what language we were speaking. Thanks to one elderly man’s interest about our language, I and my fellow­student Raivis got into pages of the local newspaper.

The activities organized by Laureamko, the student union of Laurea University of Applied Sciences, gave me an opportunity to see how different and large Finland is. One thing is the fast life of Helsinki, but Lapland, quiet and embraced by virgin nature with

unusual rhythm and manner of life, is something completely different.

Although more than a year has passed since I com-pleted my ERASMUS studies in Finland, memories about that time are still alive and very bright. I have returned back to that place for several times after getting home, I wanted to visit my friends and simply be there again.

ERASMUS period has written really bright and unforgettable pages in my life, but the story about my achievements in Finland has not finished yet. I keep writing a new chapter, because I will continue my way in Finland as a volunteer in another programme of EU — European Voluntary Service (EVS).

It is not enough with these pages to describe all that I have experienced and gained.

Participation in ERASMUS programme has given me:

New knowledge, independence, bigger self­confi-dence, new friends, unforgettable memories, inter-cultural experience.

1�1

Un pasaule liekas uz pusi mazāka

15 kvadrātmetri pret 25 kvadrātmetriem, 1,3 miljoni iedzīvotāju pret 150 tūkstošiem iedzīvotāju, latviešu valoda pret vācu valodu, starpkultūru attiecības pret menedžmentu, lats pret eiro, augstpapēžu kurpes pret parastām… Tās ir tikai dažas lietas un fakti, kuri manā dzīvē mainījušies kopš pagājušā gada septembra. Kad 2006. gada maijā saņēmu apstiprinājumu ERASMUS studentu apmaiņai uz Vāciju, biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc pusgada atgriezīšos un turpināšu studēt Lat-vijā. Man par pārsteigumu lietas izvērtās citādi. Bet sāksim visu no sākuma.

Ierados Berlīnes autoostā ar diviem milzīgiem koferiem un spontāni nolēmu braukt ar taksi, jo ceļš tāls un mantu daudz, bet džentlmeņi diemžēl toreiz vēl apkārt nemētājās. Jau pēc 20 minūtēm biju Potsdamā, studentu kopmītnes priekšā, un centos saprast — ko un kā. Todien man ļoti paveicās, ideja par taksi nemaz nebija zemē metama, jo, ja būtu izvēlējusies ceļot uz savu roku, galu galā nakti būtu pavadījusi uz ielas. Bet viss nokārtojās — pievakarē jau biju sastūmusi savus koferus neaptverama izmēra istabā ar baltām sienām kā slimnīcā, toties ar diviem milzīgiem logiem, pa ku-riem pavērās skats uz parku un zaļu pļavu. Otrā pusē pletās viens no skaistākajiem Eiropas parkiem — San-susī. Divas nedēļas pavadīju, iepazīstot apkārtni, un ne vienu vien dienu pavadīju parkā zālītē, lasot no mājām paņemtās grāmatas vai vācu žurnālus.

Tajās nedēļās iepazinu sevi un sapratu, ka spēju būt arī viena, pati ar sevi. Vienas lietas gan man ik pa mirklim pietrūka: kāda, kas padotu roku un palīdzētu, kad likās — viss apkārt brūk un jūk. Tomēr, kā izrādījās,

visu varu pati. Laikam esmu viena no retajām apmaiņas studentēm, kas semestri pavadījusi bez «buddy» jeb tā sauktajiem vietējiem draugiem. Pēc diviem mēnešiem profesori bija pamanījuši manus centienus gan studiju ietvaros, gan ārpus tiem, jo ļoti aktīvi līdzdarbojos projektos, kuri mani intriģēja. Un nāca piedāvājums, kuru nekad mūžā nebiju gaidījusi. Palikt. Palikt un saņemt savu diplomu Vācijā. Ilgi nesanāca domāt, jau pēc 5 sekundēm bez minstināšanās atbildēju — es palieku! Šajās sekundēs paspēju pārdomāt visu — kā sevi uzturēšu (jo zināju, ka vecāki to nespēs), kā dzīvošu bez latviešu valodas, kā dzīvošu bez saviem mīļajiem cilvēkiem, galvenais — vai spēšu izturēt slodzi un mācības citā valodā? Un izrādījās, ka spēju visu, pilnīgi visu, ko mana sirds vēlas.

Es paliku, un šobrīd paralēli studijām strādāju, tā ka vecākiem nav sirdssāpju par to, vai esmu paēdusi. Domāju — savos 20 gados esmu pietiekami pieaugusi, lai uzturētu sevi pati, neapgrūtinot vecākus. Latviešu valodu dzirdu gandrīz katru vakaru — sarunas caur Skype kompensē valodas trūkumu. Zinu visu, kas notiek mājās, palīdzu māsām pildīt mājas darbus un runāju ar suni, kuru diemžēl līdzi paņemt nevarēju. Skatos ziņas internetā, vakaros pirms gulētiešanas klausos «StarFM». Mamma sūta žurnālus un konfektes no Lat-vijas. Cenšos, cik bieži vien varu, aizlidot uz mājām, diemžēl šobrīd prioritāte ir mācības.

Augstskolā esmu izmēģinājuma trusītis — vienīgā studente, kura pēc ERASMUS ir palikusi un pašlaik studē divus semestrus uzreiz, un, kā izskatās, tas man ir pa spēkam, lai cik liels pārsteigums tas būtu citiem un man pašai. Domāju, ka pēc šī semestra man nekas vairs neliksies grūti un nepārvarami. Un valoda — kāds

SAMANTA SKRIVERE, Kultūras akadēmijaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Potsdamas universitāte (Universität Potsdam), Vācija

1�2

man reiz teica: ja sapņi rādās svešvalodā, tad vairs nekas nav palicis, viss apgūts. Rādās. Tikai gramatika jāpieslīpē, taču tā man pat latviešu valodā nekad nav īpaši labi padevusies.

Jā, mana dzīve ir apmetusi ne vienu vien kūleni, un es esmu laimīga. Jau tagad zinu, ka turpmākos gadus pavadīšu ārzemēs: 2008. gads sāksies ar praksi ASV, līdz tam dzīvošu starp trim galvaspilsētām — Rīgu, Berlīni, Parīzi. Rīga — pilsēta, kura ļāva meitenei no mazpilsētas piepildīt sapni. Berlīne — apjausma, ka pasaule ir iekarojama. Parīze — manas nolaupītās sirds mājvieta.

ERASMUS izmainīja manu dzīvi man pašai neap-

tveramā ātrumā un plašumā. Brīnoties par pasaules straujo griešanos, dzīvoju citā valstī, runāju citā valodā un nu jau esmu kļuvusi par pasaules, ne vairs Latvijas, iedzīvotāju. Šodien man tas vairs neliekas nekas īpašs — iesēsties lidmašīnā un nedēļas laikā pabūt trīs dažādās valstīs, bet agrāk es baidījos li-dot. Esmu kļuvusi pavisam cits cilvēks — ar plašāku skatu uz dzīvi, drošāka, gudrāka un emocionāli daudz stiprāka.

Paldies par šo iespēju — apjaust, ka pasaule nebei-dzas aiz Grenctāles robežpunkta, un ieraudzīt to, ka varu visu, ko vēlos, tik jāstrādā pie saviem mērķiem. Un man to ir daudz!

And the World seems to be a half of its size

15 to 25 square metres, 1.3 million to 150 thousand inhabitants, Latvian language to German, intercultural relations to management, Lat to Euro, high­heeled shoes to usual ones.. These are just some of the things and facts which have changed in my life since September last year. When I got the affirmation for ERASMUS Exchange in May 2006 to Germany I was totally convinced of coming back after half a year and continuing my studies in Latvia. Much to my surprise, the things turned out in a different way. But first from the beginning...

I arrived in Berlin with two big suitcases and spontaneously decided to take a taxi, because the way was pretty far and the stuff to carry­ beyond my power; unfortunately at that time gentlemen were not to be found in the street. After 20 minutes I was in front of my student dormitory and tried to under-stand what was what. On that day I had a lot of luck, the idea about the taxi was not that bad at the end, if

I had gone on my own, I would have spent the night in the street. But everything turned out to be fine — and by the evening I was shoving my suitcases in a room of an unbounded size and hospital­like white walls, but with two big windows from which I had the view to a park and a green meadow. On the other side of the building there lies the most beautiful park in Europe — ‘Sanssouci’. Two weeks I spent becom-ing acquainted with the surroundings, a lot of days spent lying on the grass, reading books or German magazines. In those two weeks I got to know myself and realized that I could be alone, just with myself. There was just one thing missing at some moments — somebody who gave me his hand when I thought everything was going to break apart, but as it turned out, I could do everything myself. As far I knew I was the only exchange student who had no a ‘buddy’. After two months the professors had already taken notice of my efforts for the studies and beyond them. And then I got an offer that I had never expected. To stay. To stay and get my degree in Germany. I didn’t think a lot, it took me 5 seconds — YES, I’m staying!

1��

In those seconds I managed to turn over everything in my mind — how I was going to take care of myself, because I knew, my parents couldn’t afford it, how I would live without the Latvian language and people I loved and what was the most important — if I could cope with the load and studies in another language. And it turned out, that I could do everything, every-thing my heart desired. I stayed.

Currently I’m working parallel to the studies, so that my parents have no problems and I think with my 20 years of age I’m old enough to support myself without asking my parents to help. I hear the Latvian language almost every evening — conversations on skype compensate the lack of practice; I know every-thing that happens at home, help my sisters to do the home work and talk to my dog, which I couldn’t take with me. I watch the news in the Internet and listen to ‘Star FM’ almost every evening before going to sleep. My mum sends me Latvian magazines and candies. I try to fly home as much as possible, but at this mo-ment the studies are my priority. At my university I’m like a try­out rabbit — the only one who stayed after ERASMUS and does two semesters at once, and looks like I can manage it, to the astonishment for others and myself.

I think after this semester nothing is going to be difficult or hard for me to do. And about the lan-

guage — somebody told me once — if you dream in a foreign language, then there is nothing more left. I do. But still there are a lot of things to do to improve my grammar.

Yes. My life turned a lot of somersaults and I am happy. Already now I know that I’m going to spend the further years abroad. The year 2008 will begin with an internship in the USA, until then I will live between three capital cities — Riga, Berlin and Paris. Riga — the city which made the dreams of a girl from a provincial town to come true, Berlin — the realization that the world is conquerable and Paris — where my kidnapped heart beats.

ERASMUS changed my life in a speed and spacious-ness I can’t comprehend myself. Wondering myself about the sharp turn of the world I live in another country, speak another language and have become a resident of the World, not just Latvia anymore. Today I don’t think it’s something special to go on board and be in 3 countries during one week, before I was afraid to fly. I am a completely different person — with a lateral thinking, fearless, smarter and emotionally stronger. Thank you. Thank you for this opportunity — to realize that the World doesn’t end with the Grenctale border crossing and to see, that I can manage everything I have on my mind, I just have to work on my dreams. And I have a lot of them!

1��

Es esmu Guntis Šolks un pašlaik studēju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakul-tātes maģistrantūras 2. kursā. ERASMUS studentu apmaiņas programmā es piedalījos 2005./2006. aka-dēmiskā gada pavasara semestrī Prāgas Kārļa uni-versitātes (Čehijā) Dabaszinātņu fakultātē.

Par iespēju piedalīties ERASMUS studentu apmai-ņas programmā es uzzināju no drauga, kurš jau bija piedalījies šādā pasākumā. Prāgas Kārļa universitāti es izvēlējos tāpēc, ka man likās saistošas tās piedā-vātās izglītības iespējas apmaiņas studentiem, un tā ir viena no vecākajām universitātēm Eiropā ar senām tradīcijām.

Kā daļu no ERASMUS apmaiņas programmas laikā gūtās pieredzes es vēlos minēt iespēju četrus mēnešus dzīvot skaistā un interesantā pilsētā Prāgā, apvienojot to ar iespēju iepazīt arī Čehijas kultūru, vēsturi un iedzīvotāju ikdienas dzīves ritmu.

Nākamais ieguvums, ko es vērtēju ļoti augstu, ir iespēja kontaktēties ar citu valstu studentiem, kas arī piedalījās ERASMUS apmaiņas programmā. Šie kontakti bija nozīmīgi tādēļ, ka apmaiņas studenti pārstāvēja citu izglītības sistēmu un zinātnisko pieeju atsevišķiem pētījumiem. Es uzskatu, ka šī pieredze ir paplašinājusi manu redzesloku un devusi iespēju pētāmo jautājumu aplūkot ar citām pētniecības un analīzes metodēm. Visinteresantākā bija domu un ideju apmaiņa ar tādas pašas specialitātes studentiem, jo mūsu mītnes zemēs atšķiras pētāmo jautājumu mērogi un aktualitātes.

Tā man bija arī lieliska iespēja iepazīt citu studentu kultūras un nacionālās īpatnības un dzīves uztveri. Daži studiju biedri man ir kļuvuši ļoti labi draugi. Es

regulāri sazinos ar viņiem un esmu priecīgs, ka man ir tieši tādi draugi.

Interesanti un noderīgi bija sadarboties un dalīties pieredzē arī tieši ar Kārļa universitātes studentiem un mācībspēkiem, jo tas deva iespēju iepazīt citas pētījumu tēmas, metodes un pētī-jumu ievirzes, kas man līdz tam nebija zināmas, jo Latvijas un Čehijas dabas apstākļi ir atšķirīgi. Sadarbībā ar Kārļa universitātes mācībspēkiem es veicu pētījumus, kuru rezultātus un aprakstus studiju ietvaros iesniedzu un prezentēju Latvijas Universitātē. Lekcijas un ekskursijas pa Čehiju man sniedza iespēju iepazīt šo valsti kā ģeogrāfam, aplūkojot tās dabu, analizējot tās saimniecisko struktūru, iepazīstot tās transporta infrastruktūru un sociālos procesus.

Īpaši jāatzīmē iespēja apmeklēt pasaules zinātnieku aprindās atzītu čehu ģeogrāfijas pētnieku lekcijas un konsultācijas. Piemēram, pilsētu transformāciju pētnieka L. Sikoras lekcijas par mūsdienu pilsētu at-tīstības tendencēm un Čehijas reģionālo attīstību, kā arī politiskās ģeogrāfijas eksperta P. Dostala lekcijas par Čehijas reģionālo politiku Eiropas Savienības ietvaros. Diskusijas ar šiem pasniedzējiem es atceros kā spraigas, interesantas un man līdz tam nezināmiem faktiem bagātas.

Studiju laikā Kārļa universitātē man bija plašas iespējas izmantot tur pieejamos informācijas resur-sus, kas manu uzmanību piesaistīja ar lielu specifisku zinātņu literatūras klāstu, ko es izmantoju ne tikai studiju vajadzībām viesuniversitātē, bet arī sava maģistra darba un citu pētījumu izstrādē.

Kopumā kā ieguvumus no ERASMUS apmaiņas

GUNTIS ŠOLKS, Latvijas UniversitāteERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Prāgas Kārļa universitāte (Univerzita Karlova v Praze), Čehija

1��

programmas es varu minēt citu kultūru un tradīciju iepazīšanu, sadarbību ar atzītiem profesionāļiem un, pats galvenais, jaunu draugu iegūšanu. Šie četri

mēneši, ko mēs visi kopā pavadījām Prāgā, bija lieliski!

Paldies par to!

My name is Guntis Šolks and I am studying at the University of Latvia, Faculty of Geography and Earth Sciences. I am a second year student of master stud-ies. I participated in ERASMUS student exchange programme during the spring semester of study year 2005/2006 at Charles University in Prague (Czechia), Faculty of Nature Sciences.

I got the information about the possibility to par-ticipate in ERASMUS student exchange programme from my friend, who had already taken part there. I chose the Charles University in Prague because I found study courses offered by them for exchange students binding for me, besides, this university is one of the oldest in Europe with long standing traditions.

I would like to mention, that it was a nice experi-ence to live in such a nice and interesting city like Prague, combined with the possibility to get to know the Czech culture, history and everyday life of local people.

The next attainment, that I really appreciate, was the possibility to communicate with students from different countries, who also took part in ERASMUS exchange programme. Thus I had a great possibility to learn more about their cultural and national speciali-ties and their way of living.

It was very interesting to cooperate with other exchange students during the studies, who repre-sented a different educational system and scientific approaches to separate researches. I believe, that gaining this experience has widened my range of vision, so I can have a different view on different is-

sues. But the most exciting was the exchange of ideas with students with the same interests as me, because there are different aspects on it in our countries of residence.

Some of my study mates have become very good friends for me, and we met each other only thanks to ERASMUS exchange programme. We are communi-cating regularly and I am very glad, that I can have friends like them.

I had large possibilities to use the library of the university during my studies there. I was attracted by the great diversity of different scientific literature, that I used not only for studies at the host university, but also for my master thesis and other papers.

It was interesting and useful to cooperate and interchange experience with students and lecturers of Charles University, because it let me get to know different themes and approaches in geography, that were unknown for me before, because there are some diferences in the nature of the Czechia in comparison to Latvia. I also made some researches in cooperation with the lecturers of Charles University, that I pre-sented in University of Latvia within the framework of my studies. Lectures and excursions in Czechia gave me the possibility to know more about this country, its nature, economy, transportation system, society and social processes.

I would like to point out that I had a possibility to attend lectures and consultations of worldwide recognised geographers from Czechia. For example, lectures about city transformations and regional development by L. Sykora and lectures about regional

1��

policy of Czechia in the context of the European Union by the expert of the political geography P. Dostal. I will remember discussions with these lecturers as very interesting and rich in facts, that I did not know before.As the main attainments of the ERASMUS exchange

programme I would like to mention new experience with different cultures and traditions, cooperation with recognised professionals and, most of all — hav-ing new friends. These four months, that we spent in Prague together, were superb!

1�7

Ikviens vārds ir tikai burtu virkne, līdz atnāk cil-vēks un piešķir tam jēgu. Vārdi sakārtojas cits aiz cita. Dzimst doma, sajūtas un stāsts...

Mans stāsts sākās kādā sniegotā janvāra dienā, simtiem kilometru attālumā no mājām, no Latvijas, ļoti koptā, mežiem un ezeriem bagātā Dienvidzvied-rijas pilsētiņā Vaksio. Tā es tur stāvēju — pie univer-sitātes galvenās celtnes parādes durvīm — pavisam viena, apjukusi, bet apņēmības pilna. Biju gatava kaut kam lielam. Zināju, ka iegūšu jaunu pieredzi un draugus. Zināju arī to, ka nāksies tikt galā ar neierastām grūtībām un, iespējams, iepazīt sevi no cita skatpunkta. Taču nezināju to, ka dzīve var būt tik skaista.

Būtu pārāk vienkāršoti teikt, ka pēc mācību pe-rioda Zviedrijā, kas aizvadīts ERASMUS programmas ietvaros, atsevišķos jautājumos ir mainījusies mana attieksme pret apkārtējo vidi vai noteiktām dzīves sfērām. Patiesībā mainījusies ir praktiski visa mana līdzšinējā vērtību skala un svarīgākās nostādnes. To varu attiecināt gan uz daudz nopietnāku izpratni par izglītības nozīmīgumu, darbu un karjeras izaug-smes iespējām, gan arī uz sava potenciāla kritisku iz-vērtējumu. Tomēr par vis-svarīgāko guvumu uzskatu jauniegūtās spējas mīlēt un novērtēt to, kas mums ir dots. Esmu apjautusi, ka akla tiekšanās pēc nedefi-

nētas laimes dažkārt kavē pamanīt un izbaudīt tos vienkāršos laimes mirkļus, kas priecē mūs ikdienā, — beznosacījumu rūpes un atbalstu no tuvinieku puses, svešinieka smaidu vai saulainu dienu.

Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi arvien biežāk dek-larē globalizācijas nenovēršamo ietekmi uz dažādām tautsaimniecības nozarēm, uz nāciju savstarpējo mijiedarbību politiskajā jomā un arī uz indivīda ik-dienas dzīvi. Domāju, ka īpaši izteikti šīs modernās tendences klātesamību izjūt apmaiņas programmas students ārpus savas valsts robežām, mācoties un integrējoties sev svešā vidē. Nākas iepazīt visdažā-dākās kultūras un cilvēku atšķirīgās reakcijas vienā un tajā pašā situācijā. Neskatoties uz šīm kultūras atšķirībām, studenti ātri vien rod kopīgu valodu un saprot, cik nozīmīga ir savstarpējā cieņa, atbalsts un vēlme sadarboties kopēju mērķu sasniegšanas labā. Ja pēc līdzīgiem principiem darbotos arī pasaules vadošo valstu līderi politisko un militāro jautājumu

risināšanā, iespējams, arī iedzīvotāju dzīve būtu daudz mierīgāka. Šis teo-rētiskais salīdzinājums var šķist triviāls, taču prakse pierāda, ka dažādo valstu studentu kopā būšana un savstarpējā interakcija ir pirmais solis izpratnē par stabilu un dinamisku līdzās-pastāvēšanu ne tikai vienas universitātes, bet arī vie-notas Eiropas un pasaules mērogā. Tāpēc uzskatu, ka

KRISTA TEIVĀNE, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolaERASMUS: 2005./2006. akad. gads, Vaksio universitāte (Växjö Universitet), Zviedrija

1��

vēl viena no manām jauniegūtajām prasmēm ir vēlme cienīt līdzcilvēkus un izturēties toleranti arī tādās situācijās, kad sadzīvošana prasa uzupurēšanos vai piekāpšanos.

«Neraudi par to, ka viss ir beidzies, bet smaidi, jo

tas notika ar tevi,» — ar šiem vārdiem sirdī es dzīvoju kopš mirkļa, kad sākās mans stāsts. Nav svarīgi, vai tā nodotais mesidžs ir skaidrs un vai tas sasniedzis adresātu, jo tikai katrs pats savam stāstam var piešķirt jēgu. ERASMUS man ir palīdzējis to izdarīt.

Every single word is just a chain of letters whilst comes a man and makes it meaningful. The words are stringing one after another. Eventually the thought has matured. The feeling heaves in sight. And the story is born…

My story began in a snow­covered chilly day of January, hundreds of kilometers away from home in Latvia. It was a highly cultivated land in the South of Sweden, rich in forests and lakes. The name of the city was Vaxjo. So I was standing there at the main entrance of the University — completely alone, a bit confused, but full of determination. I felt absolutely ready for something great. I knew that I was going to get a brand­new experience and lots of friends. I also knew that I might face unfamiliar hardships and even

get acquainted with myself once again. But I didn’t know that life was so beautiful!

It would absolutely sound too simplified or even superficial if I said that just my attitude to some issues of life has changed after spending half a year in Swe-den within the framework of ERASMUS programme. I would rather say that practically most of my former values and approaches have become different. This can be related to more serious perception concern-ing the education in general, the work and career as well as the critical assessment to my own potential. Nevertheless most of all I appreciate my new skills of loving and treasuring everything that has been given to us. I have realized that implicit aspiration for indefinable happiness sometimes hinders to discern

1��

and enjoy those simple moments of happiness which delight us every day — like unconditional care and being backed by one’s family, a stranger’s smile or just a sunny day.

Nowadays mass media channels state the impor-tance of globalization towards most of the economic sectors, interaction in the political sphere among different nations as well as everyday life for all the individuals. I suppose that the presence of the modern tendencies concerning globalization can be sensed particularly deeply by an exchange programme student who finds oneself out of the home country, because then comes the need not only to study in an unknown environment, but also to integrate with people from different regions. It is like an unwrit-ten law that you just have to learn other cultures then and accept that every individual can have a completely diverse reaction to the same situation, because the social background differs. Despite ev-erything students integrate with each other very quickly, find common language and comprehend how essential it is to have a mutual respect, support and

will to cooperate in order to reach a common goal. If the nations acted in the same way towards each other in the political and military issues it would be much easier and more peaceful to live in this world. It might sound a bit trivial, because the comparison is just a theoretical idea. Nevertheless praxis proves that the coexistence of the students from different countries and their interaction is like the first step in a long path of understanding about stable and dy-namical “being together” not just in the framework of one university, but rather in unified Europe and the whole world. Therefore I assume that one more of my emotional benefits is a skill and desire to re-spect people even in the situations when it requires a self­devotion or compliance.

“Don’t cry ‘cause it’s over, but smile ‘cause it hap-pened!” — I live with these simple words in my heart from the moment my story began… It doesn’t matter if the message of my story is clear and if it has reached the addressee, because everybody makes the real sense just of their own stories. ERASMUS has helped me to do that.

1�0

ERASMUS programma, kas tika dibināta 1987. gadā un nosaukumā nes Roterdamas Erasma (holandiešu filozofa un teologa, kurš dzīvoja un strādāja Eiropā) vārdu, ir bijusi lieliska iespēja manā dzīvē. Esmu ceļojusi arī iepriekš, tomēr šis ceļojums nav pielīdzi-nāms nevienai citai iepriekš gūtai pieredzei. Ungārijā pavadītais gads man ir bijis ļoti veiksmīgs, un pati Ungārija — viesmīlīga. Es esmu iepazinusi Ungāriju, valsti Eiropas centrā, kas lepojas ar bagātu vēsturi un gadsimtiem senu kultūru.

Bija saulaina augusta diena, kad ierados Debre-cenā — patīkami satraukta un ar lielām cerībām. Un tā, soli pa solim, gada garumā es iepazinu ne tikai to vietu, kur es dzīvoju, un tur mītošos cilvēkus, bet arī citas aizraujošas vietas Ungārijā, kā arī ārpus tās.

Lielu daļu sava brīvā laika pavadīju, ceļojot kopā ar maniem jauniegūtajiem draugiem no dažādām valstīm — Polijas, Ungārijas, Beļģijas, Izraēlas, Nor-vēģijas, Īslandes, Portugāles un citām vietām. Es ticu, ka cilvēks savu individualitāti var atklāt, būdams kopā ar citiem cilvēkiem, iepazīstot citas tautas un atklājot savas tautas vērtības un unikālo pieredzi, un tas ļauj cilvē-kiem no visas Eiropas kļūt vienotiem.

Studiju jomā šis gads vi-sādā ziņā ir bijis man ļoti vērtīgs, interesants un veik-smīgs. Studijas notika angļu valodā, un sākumā bija neliels apjukums, kā tas vienmēr no-tiek, ja dzīvē kaut kas mainās.

Tomēr, dienām ejot, manu apjukumu nomainīja ganda-rījums par valodas prasmi un lietojumu kā mācībās, tā arī kontaktējoties ar cilvēkiem. Angļu valoda man vairs nav svešvaloda.

Iegūtās zināšanas un praktiskās iemaņas ir ne-novērtējamas, un tas viss — pateicoties Debrecenas universitātes pasniedzējiem, kuri bija ļoti atsaucīgi un nekad nežēloja savu laiku, lai iemācītu mums pēc iespējas vairāk. Man bija iespēja piedalīties eksperi-mentālās ķirurģijas kursā, kas bija ļoti interesants un īpašs, jo Debrecena ir viena no nedaudzajām vietām Eiropā, kur šāds kurss ir pieejams. Par to esmu ļoti pateicīga un gandarīta.

Debrecena ir vieta, kur es sev esmu apsolījusi atgriezties. Šo pilsētu tik mājīgu dara ne tikai jaukā atmosfēra, nesavtīgie cilvēki un skaistā daba, bet, protams, arī slavenie termālie baseini, kur no zemes dzīlēm plūst dziedējošs ūdens un ikvienu aicina atslā-bināties pēc garas darba dienas. Pilsēta ir iesaukta par «saules pilsētu» — tas tādēļ, ka daudzas gada

dienas šeit ir saulainas, pat tad, kad iestājusies ziema, cilvēki šeit izdzīvo ikvienu mirkli, nebēdājot ne nieka.

Debrecenā pavadītais laiks man bija, ir un būs ļoti īpašs. Visa gada garumā pilsēta man ir bijusi «draudzības osta». Es iepazinu sevi līdz pašam dziļākajam dvēseles nostūrim, pateicoties drau-giem, kas vadīja dienas lī-dzās man. Kopā ar draugiem

ELĪNA TREIJA, Rīgas Stradiņa universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Debrecenas universitāte (Debreceni Egyetem), Ungārija

1�1

esmu piedzīvojusi neskaitā-mus prieka pilnus mirkļus, ar ko pietiks, lai pārvērstu drēgnāko, lietaināko un vienmuļāko rudens vakaru par burvīgu, saules pielietu vasaras dienu, kad bērni spē-lējas jūras krastā, sacenšo-ties, kurš uzcels augstāko smilšu pili. Es pārvedu mājās atmiņas, kas sildīs manu sirdi visa mūža garumā. Ma-nas lielās cerības, ar kurām

ierados Ungārijā, un arī mani viskvēlākie sapņi ir kļuvuši par realitāti.

«Pēc divdesmit pavadī-tiem gadiem tu nožēlosi to, ko neesi izdarījis, nevis to, ko esi. Tādēļ atraisi visus savus mezglus. Droši dodies pa-saulē, prom no drošās ostas. Noķer mainīgo vēju savās burās. Izpēti. Sapņo. Atrodi.»

(Marks Tvens)

ERASMUS programme, which was established in 1987 and named after ERASMUS of Rotterdam, a Dutch humanist and theologian who lived and worked in many places in Europe, was a splendid way for me to discover and to become acquainted with a beautiful country named Hungary, which lies in the very centre of Europe and during centuries has accumulated a superb culture and rich history.

I have to say that I have travelled in my life before, but nothing can be compared to this one year of my life spent in Hungary as an ERASMUS student. I arrived in Debrecen on a sunny day of August, full of excite-ment and great expectations. Step by step I explored not only my home town for the next year and people in it, but also other places, not least attractive, in and beyond Hungary.

I spent a great part of my free time travelling and having nice time together with people who have be-come very good friends of mine from different coun-tries like Poland, Hungary, Belgium, Israel, Norway, Iceland, Portugal and many more. I truly believe that

one can reveal his genuine personality by being with other people, getting to know various nationalities and exchanging the very best personal qualities with others thereby bringing together people from all over the world and not highlighting that we come from dif-ferent countries and nations but reminding ourselves that we all come from all across Europe.

Talking about studies, this year was a very successful and interesting year for me in many ways, starting with my studies being in English; so in the beginning it was confusing, but day by day it got better and now it has become an everyday speech for me and I believe it is very useful. The practical knowledge I acquired at the University of Debrecen can be estimated as priceless due to honorable professors who were so responsive and understanding towards me and always had time to give us the best knowledge possible. Here I improved my clinical skills and took part in an experimental surgery course which is very unique because across Europe there are just a few courses like this so I am very satisfied and thankful.

1�2

I can say that Debrecen is now the town I will return to visit and there are a lot of things that make this place so welcoming, like people, amazing nature and of course, famous thermal baths where everyone can have both heal-ing and relaxing soak after an exhausting day. The town has an informal name of its own — the town of sun-shine — and this is due to the fact that most of the days, even in winter, are sunny and people are enjoying every single minute of their lives here.

The time in Debrecen was very special to me for the reason that all the year long this town was my harbour of friendship and I finnaly discovered myself with the

help of my friends here. We had so much joy together that it will always be the best time of my life and I have so many heart­warming memories and emotions to bring home with me to make a chilly, dark and lonely autumn night feel like the most adorable sum-mer day in which children are building sandcastles at the seaside. All of my expecta-tions and the wildest dreams

have fulfilled since I was in Debrecen.“Twenty years from now you will be more disap-

pointed by the things that you didn’t do than by the ones you did do. So throw off the bowlines. Sail away from the safe harbour. Catch the trade winds in your sails. Explore. Dream. Discover.” (Mark Twain).

1��

Spāņu valoda — mana ceļazīme uz Spāniju

Pirms diviem gadiem sāku studēt angļu filoloģiju un spāņu valodu. Iestājoties Humanitārajā fakultātē, es pat iedomāties nevarēju, ka jau pēc pirmā mācību gada universitātē mans ceļš aizvedīs uz Spāniju. Tā bija valsts, kur es vēlējos nokļūt jau kopš bērnības. Laikam jau mana mīlestība pret Spāniju bija radusies bērnībā, kad kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem katru darba dienas vakaru uzticīgi skatījos kādu no Latvijā tik populārajiem meksikāņu seriāliem.

Kad uzzināju, ka man ir iespēja doties uz Spāniju, lai tur četrus mēnešus studētu, biju patiesi saviļņota, jo sapnis bija piepildījies. Stāvēdama Madrides lidostā, vēl joprojām neticēju notiekošajam. Bija mazliet bail, jo biju viena valstī, kur nevienu nepazinu, un nebiju pārliecināta par savām valodas zināšanām.

Lai gan mana pirmā diena universitātē sākās ar nelielu maldīšanos, tomēr jau Ārējo sakaru nodaļā ieguvu jaunus draugus, kuri arī tikko bija ieradušies no citām valstīm un bija līdzīgā stāvoklī kā es. Un tas bija mans pirmais ieguvums: četri mēneši paskrēja nemanot, un tagad mēs jau atkal esam katrs savā valstī, tomēr draudzība nav nekur pazudusi. Tā kā visi nācām no dažādām valstīm, iepazinām ne tikai

Spānijas kultūru, bet guvām arī nelielu ieskatu citu valstu ikdienas dzīvē un ieradumos.

Otrais ieguvums — manuprāt, visnenovērtējamā­kais — ir valodas zināšanu uzlabošana. Ikdienā saprast un komunicēt valodā, kuru esi apguvis tikai vienu gadu, protams, sākumā bija nedaudz grūti un radās neskaitāmi pārpratumi. Tomēr taisnība vien ir teicie-nam — mēs katrs mācāmies no savām kļūdām.

Spānijā es piedalījos arī divos projektos, kas bija saistīti ar pamatskolas un vidusskolas audzēkņu iepa-zīstināšanu ar Eiropas valstīm. Pirmais projekts tika rīkots kādā pamatskolā Valodu nedēļas ietvaros, un tā nosaukums bija «Angļu valoda mūs vieno». Interese par Latviju bija liela, jo zināšanas par mūsu valsti parasti aprobežojas ar to, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga un ka tā ir viena no Baltijas valstīm. Otrais projekts tika īstenots kādā no piepilsētas skolām, un tā mērķis bija informēt vidusskolēnus par iespējām izglītoties un gūt pieredzi citās valstīs. Ir prieks par to, ka tagad tur, tālajā Spānijā, tādu skolēnu, kas kaut ko vairāk zina par mūsu valsti, ir par pāris desmitiem vairāk.

Pieredze, ko esmu ieguvusi šīs programmas laikā, ir neatkārtojama. To nevar iegūt, tikai sēžot skolas solā, lai arī cik uzcītīgs students tu būtu, jo ir tik daudz atšķirību starp stereotipiem un patieso dzīvi.

Labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt.

MĀRĪTE UPENIECE, Daugavpils universitāteERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Mursijas universitāte (Universidad de Murcia), Spānija

Spanish — my ticket to Spain

I have been studying English philology and Spanish already for two years. When I began my studies in

the Humanitarian faculty I could not imagine that I would have the opportunity to go to Spain already after the first year in the university. It is the country which I wished to visit already since my childhood.

1��

Probably my love to Spain arose when every evening together with my family I was watching the Mexican soap operas, which still are so popular in Latvia and the whole world.

When I got to know that I would have the opportu-nity to go to Spain and study there for four months, I was touched. After landing in Madrid, I still could not believe that everything that was happening was true. I was a little bit afraid, because I did not know anybody in this country and what is more — I was not sure about my Spanish knowledge. Although my first day in the university began with getting lost, when I arrived at the International Relation Office I met there other students from other countries which were in a similar situation like me. And that was my first gain — four months had gone and we have come back home but we are still friends. As we came from different countries we did not only get to know many things about the Spanish culture, but also gained insight in other cultures.

The second gain, the most invaluable, is the improve-ment of my Spanish knowledge. At the beginning it was difficult to communicate in Spanish and understand

everything because I had studied it only for one year. There were a lot of misunderstandings, but I must admit that we can learn something only by making mistakes and learning from them.

While I was in Spain, I participated in two projects which were connected with presenting European countries to Spanish pupils in primary and secondary schools. The first project was ‘English unites us’. It was a part of a larger project — ‘The week of languages’ in one primary school. The pupils were interested in Latvia be-cause the majority knew only that the capital of Latvia is Riga and that it is one of the three Baltic countries. The second project was organized in a secondary school in the suburbs. The aim was to tell to pupils about the opportunity to study and get experience in foreign countries. I am glad that now there are more people in Spain who know something more about Latvia.

The experience I got participating in ERASMUS programme is unique. You cannot get it only by going to school although you are a hard working student, because there are many differences between stereo-types and the real life. It is better once to see than several times to hear.

1��

ERASMUS apmaiņas programma Somijā

Uztraukums, neziņa, dīvaina (bet patīkama) sajūta pakrūtē — pirmās sajūtas, iesoļojot ERASMUS dzīvē. Tā ir iziešana no savas komforta zonas. Aizbraucot uz citu valsti, dzīve jāsāk būvēt no jauna, nav vairs apkārt cilvēku, kas mani pazītu, nav dzimtās valodas un vietas, kura neliktos sveša.

Es par savas apmaiņas valsti izvēlējos Somiju – ne pārāk tālu no dzimtās zemes. Iepriekšējā dzīves piere-dze man bija vajadzīga, lai saprastu, ko nozīmē ģimene, bet Somija — lai apzinātos draugu vērtību.

No Latvijas es biju vienīgā apmaiņas studente. Sākums laikam bija vissarežģītākais, jo cilvēki sa-grupējās pa valstīm un runāja savas valsts valodā. Es izvēlējos braukt viena, lai būtu 100% atvērta pasaulei un notikumiem, jo tas ir labākais veids, kā iepazīt valsti un cilvēkus.

Citāts iz manas dienasgrāmatas: «Katrs sākums ir grūts, bet tomēr jauni notikumi, jaunas iespējas ir vienkārši lieliskas! Vai vērts sērot? Nē! Vai vērts darīt to, ko visi? Nē! — Dzīve ir skaista, un katrs mirklis, ko Dievs man piespēlē, ir domāts, lai es paņemtu no tā un kaut ko iemācītos. Tikai vienu reizi mūžā man ir iespēja izbaudīt ERASMUS, un nav jēgas šo laiku ziedot lietām, kas jau sen ir zināmas, un sēdēt uz viena un tā paša pakāpiena pārāk ilgu laiku. Ir jādodas tālāk un jāattīstās!»

Četrus mēnešus dzīvojot kopā ar citiem apmaiņas studentiem, ir grūti nekļūt par vienu ģimeni. It īpaši apstākļos, kad ārā ir stindzinoši auksts. Dienas gaisma ziemas mēnešos pazuda ātrāk, nekā mēs atgriezāmies no skolas. Neviens no mums nebija gatavs šādiem ap­

stākļiem, bet kopā mēs to paveicām, un es droši varu teikt, ka mēs visi esam mainījušies — kļuvuši garīgi stiprāki un iemācījušies dzīvot daudz vienkāršāk, jo pilnai laimei jau nemaz tik daudz nevajag, tikai sirds siltumu un mīļus cilvēkus apkārt.

Vairāk nekā jebkad man bija iespēja pabūt div-vientulībā ar sevi, būt neatkarīgai un koncentrēties uz lietām, kas man pašai šķita aktuālas un nepiecie-šamas. Dzīvojot Somijā, daudz iemācījos un sapratu, kas notiek manā galvā — kas es patiesībā esmu, kam manā dzīvē ir nozīme, kas man patīk un kas ne, ko es gribētu darīt turpmāk, ko man vajadzētu sevī mainīt un ko ne.

Šaubos, vai vientulību būtu iespējams izbaudīt citā zemē — man šķiet, ka Somija ir vispiemērotākā vieta, lai garīgi atpūstos no cilvēkiem un burzmas. Šo Ziemas-svētku vecīša zemi raksturo daba, klusums un miers. Ir grūti neatpazīt somus — acu skatiens nodod — tas ir tāds nosvērts un nesteidzīgs. Tā ir zeme, no kuras ir vērts mācīties, kā veidot valsti — gan fiziski, gan valstiski. Valsts cilvēkiem dod iespēju baudīt — laiku, mirkli, dzīvi.

Iespējams, mana apmaiņa ir bijusi citādāka, nekā parasti ir nācies dzirdēt. Iespējams, citos laika apstāk-ļos, citā zemē vai varbūt ar citiem cilvēkiem viss būtu izvērties citādāk, bet esmu pateicīga, ka man tika dota iespēja šo laiku pavadīt tieši Somijā. Savā ziņā tā bija kā izdzīvošanas skola, kur vairāk nekā parasti nācās izmantot smadzeņu krokas un kreatīvo domāšanu, lai padarītu dienu krāsaināku.

Somija deva lielisku iespēju iepazīt jaunas kultūras; pavadīt laiku vienatnē un ieklausīties sevī; izbaudīt īstu somu saunu ar lekšanu āliņģī; mērot stundu ilgu

LIENE ZĪVERTE, Vidzemes augstskolaERASMUS: 2006./2007. akad. gads, Hāga­Helia universitāte (Haaga-Helia Ammattikorkeakoulu), Somija

1��

ceļu no mājām līdz skolai pa pieputinātu ceļu plkst. 6.00 no rīta — 30 grādu aukstumā, tumsā, roku rokā ar citiem studentiem, ierasties skolā ar sniegbaltām skropstām; aizstopēt līdz Lapzemei, iepazīt Somijas dabu un vietējos iedzīvotājus un saprast, cik viņi ir atsaucīgi un jauki cilvēki, redzēt ziemeļbriežus ganāmies brīvā dabā un satikt Ziemassvētku vecīti;

izbaudīt ziemas priekus — laisties ar bērnu kama-niņām no slēpošanas kalna augstākā punkta; izjust kopības sajūtu ar Somijas iedzīvotājiem, esot starp tūkstošiem cilvēku, kas sapulcējušies Helsinku centrā, lai atbalstītu Eirovīzijas finālu.

ERASMUS — tas ir kas vairāk par studiju apmaiņas programmu. ERASMUS — tā ir pieredze uz mūžu.

ERASMUS exchange programme in Finland

Frustration and excitement — the first feelings that remind me of ERASMUS life. ERASMUS — it means get-ting out of my comfort zone. Life needs to be built from the beginning again, because there are no people who I know, mother tongue and places that I know by heart.

I chose to spend my ERASMUS life in Finland — not so far away from Latvia.

If my previous experience helped me to understand the meaning of family, then ERASMUS let me realize, what friends meant. I was the only exchange student from Latvia. I remember that the beginning was the most difficult. Seeing everyone making groups by countries and using their own mother tongue as a communication language made me a little sad. I chose to go alone because of my aims for this experience; I wanted to explore the country and cultures as much as possible.

Quotation from my diary: “Every beginning is hard, but that makes it more exciting! Is there need for cry-ing? — No! Is it worth doing what others do? — No! Life is beautiful, and every moment that God gives me, he wants me to learn from it. I have just one chance in my life to enjoy ERASMUS, and there is no need to spend my time for things, that are already known, or sit on the same step for a longer time than needed. It is time to move along!

While living together for four months with other 20 exchange students, it is hard to avoid becoming one family. Especially in conditions, when the weather was so freezing and the sun had set before we had returned back home. Nobody of us were ready for that kind of conditions, but together we did it, and I can definitely tell, that we all have changed — becoming mentally stronger and learned, how to live the life more simply. There are not so many needs for being happy — just to have warm heart and nice people around.

I had a possibility to spend time with myself more than ever, be independent and concentrate on the things that were necessary for me. I learned a lot about myself, while living in Finland. I realized what I am, what values I have, what I like, what don’t, what I want to do in the future, what not, what I should change in myself, what not.. I doubt if I would have had a chance to enjoy the loneliness in a different country. Finland is the best place to have a rest mentally and just relax from people. Nature, silence and peace — these are the main things that describe Finland. It is hard not to recognize the Finnish people — the look tells it — it is such steady and unhurried. Finland is a very good example for other countries, especially for Latvia, how to make the country better. The country gives people the opportunity to enjoy the time, moment and life.

Probably my exchange has been totally different

1�7

than people are used to hear. Perhaps, in different weather, country or maybe with different people my exchange would be totally different, but I am grateful that I had a chance to spend the time in Finland and exactly at that time of my life.

Finland gave me the opportunity to get know other cultures, spend time with myself and listen to my heart; enjoy a real Finnish sauna with an ice­hole afterwards; every day to go an hour’s way from home to school and back along the road full of snow, at six in early morning, in the darkness, when the temperature

is minus 30, together with other students and enter the school with snow­white eyelashes; hitchhike to Lapland — get to know better the nature, the Finnish people and realize how kind and polite they are, to see reindeers and meet Santa Claus; enjoy the winter activities — to go down by sledge from the top of a skiing hill; feel the Eurovision spirit with everyone in the downtown of Helsinki!

ERASMUS — this is much more than just a student exchange programme. ERASMUS — this is an experi-ence for the rest of my life!

1��

Priekšvārds . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . �IVETA ĀBOLIŅA, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . �ANETE ABRAMENKOVA, Banku augstskola . . . . . . . . . 7TATJANA ANANIČA, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . . �KRISTĪNE APERĀNE, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . 12ANASTASIJA BELOSTOCKA, Rīgas Stradiņa universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1�ZANE BĒNIĶE, Rīgas Ekonomikas augstskola . . . . . . . 17MARINA BEREZOVSKA, Latvijas Universitāte . . . . . . 21UNA BERGMANE, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . 2�VITĀLIJS BUTENKO, Rīgas Tehniskā universitāte . . . 27ANNELE CIELAVA, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . . . . �0LĪGA CUKURE, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . . . . . . . . ��TATJANA CVETKOVA, Rīgas Ekonomikas augstskola �7KRISTĪNE DERRINGA, Rīgas Tehniskā universitāte ��AGRIS DOBROVOĻSKIS, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . �2LIENE DUĻEVSKA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . ��ELĪNA HARJA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . ��ANTONS HVORAKS, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . ��GINTA INDRĀNE, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . ��JEVGĒŅIJA IVANOVA, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . ��JŪLIJA JEGOROVA, Banku augstskola. . . . . . . . . . . . . . . . �2VIOLETA JEMEĻJAŅENKO, Latvijas Universitāte . . . . ��JEĻENA JURKINSKA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . ��INGA KASICKA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . . 70TIJA KAZĀKA, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7� LANA KOLUŠKINA, Latvijas Universitāte. . . . . . . . . . . . 7�TATJANA KOROĻENKO, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7�LĪGA KOVAĻČUKA, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . �1VIKTORIJA KOZLOVSKA, Daugavpils universitāte . . ��LIENE KRADEVICA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . ��

SANTA KRASTIŅA, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . ��KASPARS KRUMHOLCS, Vidzemes augstskola . . . . . . �1ILZE LAPSIŅA, Rīgas Stradiņa universitāte . . . . . . . . . ��MARTA LIEPIŅA, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . �7LIGITA LUKAŠEVIČA, Banku augstskola . . . . . . . . . . . . ��MAIJA MEIJERE, Rīgas Stradiņa universitāte . . . . . . . . 101AIJA MELBĀRDE, Rīgas Stradiņa universitāte . . . . . . . 10�FJODORS MIHAILOVS, Rīgas Tehniskā universitāte . 107IRISA MŪRNIECE, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 110MARIAMA NARTIŠA, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11�MADARA ORUPE, Rīgas Tehniskā universitāte . . . . . . 11�NATĀLIJA OVDAKA, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . . 117LAURA PAKALNE, Policijas akadēmija . . . . . . . . . . . . . . 11�RITA PETAŠKO, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . . 122GUNA PETERMANE, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . 12�TANJA POTSCHER, IMC Fachhochschule Krems, Austrija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1�0AGNESE PRIEDE, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . 1�2REGĪNA RANCĀNE, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1��AIGA RĒDMANE, Latvijas Kultūras akadēmija . . . . . . 1��ILZE ROLE, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1�1ELLINA ROŽKOVA, Transporta un sakaru institūts. . 1��KERTU SAARITS, Rīgas Ekonomikas augstskola . . . . 1��IEVA SILINĒVIČA, Latvijas Lauksaimniecības universitāte . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1��SAMANTA SKRIVERE, Kultūras akadēmija . . . . . . . . . 1�1GUNTIS ŠOLKS, Latvijas Universitāte . . . . . . . . . . . . . . . 1��KRISTA TEIVĀNE, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola . . . . . . . . . . . 1�7ELĪNA TREIJA, Rīgas Stradiņa universitāte. . . . . . . . . . 1�0MĀRĪTE UPENIECE, Daugavpils universitāte. . . . . . . . 1��LIENE ZĪVERTE, Vidzemes augstskola. . . . . . . . . . . . . . . 1��

SATURS