polija un 1938.–1939. gada starptautiskā krīze eiropā.[arī latvijas - polijas attiecības;...

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”

VI sējums

POLIJA UN 1938.–1939. GADA STARPTAUTISKĀ KRĪZE EIROPĀ

Sastādījis, tulkojis un komentējis Ēriks Jēkabsons

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”

VI sējums

POLIJA UN 1938.–1939. GADA STARPTAUTISKĀ KRĪZE

EIROPĀ

Vēstures avotu krājums


LU Akadēmiskais apgāds

UDK 94(438+4) Je 304

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”/ Atbildīgais redaktors profesors Ilgvars Misāns

6. sējums

Polija un 1938.–1939. gada starptautiskā krīze Eiropā : vēstures avotu krājums / Sastādījis, tulkojis un komentējis Ēriks Jēkabsons. –Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2010. – 288 lpp.

Krājums sagatavots un izdots parBernharda Holandera fonda (Bernhard Hollander Stiftung) un

Polijas Republikas vēstniecības Latvijā (Ambasada Rzeczypospolitej Polskiej w Rydze)

līdzekļiem

© Ēriks Jēkabsons, 2010 © Latvijas Universitāte, 2010

ISBN 978-9984-45-178-7

• 5 •

SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS. POLIJAS REPUBLIKA 1918.–1939. GADĀ ................................ 13

1. POLIJAS ĀRĒJAIS STĀVOKLIS 1938. GADA MARTĀ–SEPTEMBRĪ ...... 191.1. Izvilkums no Latvijas sūtņa M. Valtera konfidenciālā ziņojuma

ārlietu ministram V. Munteram (Varšavā, 1938. g. 14. martā) ..... 211.2. Polijas valdības oficiālais ziņojums sakarā ar incidentu

uz Polijas un Lietuvas robežas (Varšavā, 1938. g. 14. martā) ...... 221.3. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija sūtnim Igaunijā

V. Pšesmickim par ultimatīvās notas iesniegšanu Lietuvai (Varšavā, 1938. g. 17. martā) ...................................................... 24

1.4. Lietuvas valdības nota Polijas sūtnim Igaunijā V. Pšesmickim diplomātisko attiecību nodibināšanas lietā (Tallinā, 1938. g. 19. martā) .................................................................................... 25

1.5. Latvijas ģenerālkonsula Dancigā A. Birznieka ziņojums Ārlietu ministrijai par reakciju uz Polijas–Lietuvas konfliktu (Dancigā, 1938. g. 19. martā) ...................................................... 26

1.6. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais raksts Latvijas sūtņiem ārvalstīs par Polijas un Lietuvas konfliktu (Rīgā, 1938. g. 4. aprīlī) .............................................................. 28

1.7. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku Lietuvas jautājumā (Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī) ........................ 37

1.8. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par visu Baltijas valstu sūtņu apspriedi (Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī) ....................................................... 38

1.9. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam par sarunu ar Čehoslovākijas sūtni J. Slaviku

(Varšavā, 1938. g. 5. maijā) ......................................................... 411.10. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram

V. Munteram par sarunām ar Itālijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem (Varšavā, 1938. g. 31. augustā) ............................... 44

2. ČEHOSLOVĀKIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA UN POLIJA 1938. GADA SEPTEMBRĪ–1939. GADA MARTĀ ................................. 47

• 6 •

2.1. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka pieraksts pēc sarunas par valsts starptautisko stāvokli ar ārlietu ministru J. Beku vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska klātbūtnē (Varšavā, 1938. g. 6. septembrī) ................................................. 50

2.2. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija vēstniekam Vācijā J. Ļipskim pirms viņa sarunas ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru par Čehoslovākijas jautājumu (Varšavā, 1938. g. 19. septembrī) ................................................ 52

2.3. Latvijas sūtņa L. Ēķa konfidenciālais ziņojums par Polijas attieksmi pret Čehoslovākiju ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam (Varšavā, 1938. g. 20. septembrī) ................................................ 54

2.4. Čehoslovākijas prezidenta E. Beneša raksts Polijas prezidentam I. Moscickim (Prāgā, 1938. g. 22. septembrī; iesniegts Varšavā 26. septembrī) ................................................. 55

2.5. Latvijas sūtniecības pagaidu vadītāja N. Āboltiņa konfidenciālais ziņojums par noskaņojumu Polijā sakarā ar Čehoslovākijas krīzi ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam (Varšavā, 1938. g. 22. septembrī) ................................................ 56

2.6. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu ministram K. Kroftam iesniegtā nota ar prasību atdot Polijai Silēzijas daļu (Varšavā, 1938. g. 27. septembrī) ........................................ 58

2.7. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu ministram K. Kroftam iesniegtais ultimāts (Varšavā, 1938. g. 30. septembrī) ................................................ 60

2.8. Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņa V. Hēvela izdarītās piezīmes par ārlietu ministra J. fon Ribentropa tikšanos ar Polijas vēstnieku J. Ļipski (Berlīnē, 1938. g. 24. oktobrī) ........ 62

2.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa konfidenciālais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku (Varšavā, 1938. g. 29. oktobrī) .......................... 65

2.10. Latvijas sūtniecības Ārlietu ministrijai sagatavotais Polijas ārlietu ministra J. Beka presē publicētās intervijas tulkojums (Varšavā, 1938. g. 3. novembrī) ................................................... 67

2.11. Polijas valdības paziņojums poļu–padomju attiecību jautājumā (Varšavā, 1938. g. 26. novembrī) ................................ 71

2.12. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas Ārlietu ministrijas ierēdņu uzskatiem ārpolitiskajos jautājumos (Varšavā, 1938. g. 23. decembrī) ............................... 72

2.13. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas un Čehoslovākijas attiecībām (Varšavā, 1938. g. 29. decembrī) ................................................. 74

2.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas ārlietu ministra J. Beka tikšanos ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru un tās izredzēm (Varšavā, 1939. g. 5. janvārī) ............ 75

• 7 •

2.15. Vācijas tulka P. Šmita piezīmes par kanclera Ā. Hitlera sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku (Berhtesgādenē, 1939. g. 5. janvārī) ........................................... 77

2.16. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par ārlietu ministra J. Beka sarunu ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru vēstnieka J. Ļipska atstāstījumā (Varšavā, 1939. g. 8. janvārī) ... 80

2.17. ASV militārā atašeja Polijā V. Kolberna pārskats par aktuālajiem notikumiem (Varšavā, 1939. g. 12. janvārī) ............. 81

2.18. ASV vēstnieka Polijā E. Dreksela-Bīdla ziņojums valsts sekretāram par Polijas reakciju uz Ungārijas pievienošanos Antikominternes paktam (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī) ............ 85

2.19. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas ārlietu ministra J. Beka un Vācijas kanclera Ā. Hitlera tikšanās rezultātiem (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī) ................... 87

2.20. Pieraksts no sapulces Polijas Ārlietu ministrijā ebreju emigrācijas izraisīšanas jautājumā (Varšavā, 1939. g. 24. februārī) ................................................... 91

2.21. Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktoram sagatavotais slēdziens par ebreju problēmu (Varšavā, 1939. g. februārī) ........................................................................ 93

2.22. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par poļu studentu demonstrācijām pret Vāciju (Varšavā, 1939. g. 27. februārī) ................................................... 95

2.23. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Rumānijas ārlietu ministra G. Gafenku vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 8. martā) ...................................... 97

2.24. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecību saasināšanos (Varšavā, 1939. g. 10. martā) ...................................................... 99

2.25. Polijas Ārlietu ministra kabineta priekšnieka M. Lubeņska raksts vēstniekam Japānā T. Romeram ar valsts ārpolitiskā stāvokļa novērtējumu (Varšavā, 1939. g. 14. martā) ................. 101

2.26. Polijas ārlietu ministra J. Beka apkārtraksts (šifrēta telegramma) sakarā ar Čehoslovākijas sabrukumu (Varšavā, 1939. g. 15. martā) .................................................... 102

3. PIRMSKARA KRĪZES SAASINĀŠANĀS UN POLIJA 1939. GADA MARTĀ–AUGUSTĀ ...................................................... 1033.1. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts sakarā ar

starptautiskās situācijas saasināšanos (Varšavā, 1939. g. 20. martā) .................................................... 106

3.2. Polijas vēstnieka Vācijā J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu (Berlīnē, 1939. g. 21. martā) .......................... 107

• 8 •

3.3. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par J. Beka uzstāšanos ministrijā saistībā ar Vācijas prasībām (Varšavā, 1939. g. 24. martā) .................................................... 110

3.4. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par stāvokli un noskaņojumu Polijā sakarā ar starptautiskajām norisēm (Varšavā, 1939. g. 25. martā) ...................................... 112

3.5. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu (Berlīnē, 1939. g. 26. martā) ..................................................... 114

3.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecībām (Varšavā, 1939. g. 29. martā) .................................................... 117

3.7. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārējo un iekšējo stāvokli (Varšavā, 1939. g. 31. martā) .................................................... 118

3.8. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums parlamentā par britu vienpusīgajām garantijām Polijai (Londonā, 1939. gada 31. martā) .............................................. 121

3.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par reakciju uz Lielbritānijas garantijām Polijai (Varšavā, 1939. g. 1. aprīlī) ....................................................... 122

3.10. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju (Varšavā, 1939. g. 5. aprīlī) ....................................................... 124

3.11. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums parlamentā par divpusējo garantiju vienošanos ar Poliju (Londonā, 1939. g. 6. aprīlī) ...................................................... 126

3.12. Francijas premjerministra E. Daladjē paziņojums parlamentā par garantijām Polijai (Parīzē, 1939. gada 13. aprīlī) ................ 127

3.13. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais apkārtraksts sūtniecībām par 19. aprīļa sarunu ar Polijas sūtni Latvijā J. Klopotovski (Rīgā, 1939. g. 19. aprīlī) .................................... 127

3.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Igaunijas armijas virspavēlnieka J. Laidonera vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 19. aprīlī) ............... 129

3.15. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku (Varšavā, 1939. g. 20. aprīlī) .................................................... 131

3.16. Vācijas kanclera Ā. Hitlera runas fragments Reihstāgā sakarā ar Polijas jautājumu (Berlīnē, 1939. gada 28. aprīlī) ...... 135

3.17. Polijas ārlietu ministra J. Beka runa Seimā, atbildot uz Ā. Hitlera runu Reihstāgā (Varšavā, 1939. g. 5. maijā) ............. 138

3.18. Polijas valdības memorands Vācijas valdībai (Varšavā, 1939. g. 5. maijā) ....................................................... 143

• 9 •

3.19. Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar kara ministru J. Balodi (Rīgā, 1939. g. 5. maijā) ............................................................ 146

3.20. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma pārstāvjiem ārvalstīs par sarunu ar PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieku V. Potjomkinu (Varšavā, 1939. g. 13. maijā) ............... 148

3. 21. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums (Parīzē, 1939. gada 19. maijā) ................................................... 149

3.22. Apspriede Vācijas Reihskancelejā par iespējamo uzbrukumu Polijai (protokola fragmenti; Berlīnē, 1939. g. 23. maijā) .................................................................... 150

3.23. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārējo un iekšējo stāvokli (Varšavā, 1939. g. 25. maijā) ..................................................... 152

3.24. Latvijas Ārlietu ministrijas pārskats par Dancigas jautājumu (1939. g. maijā) ........................................................ 156

3.25. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts diplomātiskajām pārstāvniecībām par valdības nostāju pret Rietumu lielvalstu un PSRS sarunām (Varšavā, 1939. g. 9. jūnijā) .......... 166

3.26. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju un attiecībām ar Latviju (Varšavā, 1939. g. 13. jūnijā) .................................... 167

3.27. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par Polijas attieksmi pret PSRS–Lielbritānijas–Francijas sarunām Maskavā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā) ..................................................... 171

3.28. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par sarunu ar Polijas Valsts prezidentu I. Moscicki un ārējās situācijas uztveri Polijas galvaspilsētā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā) .................... 172

3.29. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar vēstnieku Maskavā V. Gžibovski par PSRS politiku (Varšavā, 1939. g. 26. jūnijā) ..................................................... 174

3.30. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par braucienu uz Dancigu un Gdiņu (Varšavā, 1939. g. 28. jūnijā) ..................................................... 175

3.31. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunām ar Polijas ārlietu ministru J. Beku un viceministru J. Šembeku (Varšavā, 1939. g. 14. jūlijā) ..................................................... 179

3.32. Polijas ģenerālkomisāra Dancigā M. Hodacka nota Dancigas brīvpilsētas Senāta prezidentam (Dancigā, 1939. g. 4. augustā) .................................................. 181

3.33. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas attiecībām ar Vāciju un Lielbritāniju (Varšavā, 1939. g. 18. augustā) ................................................. 182

• 10 •

3.34. Vācijas kanclera Ā. Hitlera uzruna armijas augstākajam komandējošajam sastāvam par uzbrukuma sākumu Polijai (Oberzalcbergā, 1939. g. 22. augustā) ....................................... 184

3.35. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepenais papildu protokols (Maskavā, 1939. g. 23. augustā) ............................... 185

3.36. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka sarunas ar Ārlietu ministrijas departamentu direktoriem par Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu (Varšavā, 1939. g. 22.–23. augustā) ..... 186

3.37. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija diplomātiskajām pārstāvniecībām sakarā ar vācu–padomju neuzbrukšanas līgumu (Varšavā, 1939. g. 23. augustā) ..................................... 187

3.38. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar ārlietu ministru J. Beku par apdraudējumu no Vācijas puses (Varšavā 1939. g. 24. augustā) .................................................. 188

3.39. Polijas–Lielbritānijas savienības līgums (Londonā, 1939. g. 25. augustā) ............................................... 189

3.40. Polijas–Lielbritānijas slepenais protokols par Savstarpējās palīdzības līguma interpretāciju (Londonā, 1939. gada 25. augustā) ........................................... 191

3.41. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska ziņojums par sarunu ar Francijas sūtni Latvijā Ž. Tripjē (Rīgā, 1939. gada 25. augustā) ................................................. 192

3.42. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīme par sarunu ar Latvijas sūtni L. Ēķi (Varšavā, 1939. gada 25. augustā) ....... 192

3.43. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska slepenais ziņojums ārlietu ministram par Latvijas nostāju (Rīgā, 1939. gada 29. augustā) ................................................ 193

3.44. Polijas valdības oficiālais paziņojums sakarā ar Vācijas prasībām (Varšavā, 1939. g. 30. augustā) ................................. 195

3.45. Oficiālais Vācijas paziņojums – ultimāts Polijai (t. s. 16 punkti; Berlīnē, 1939. g. 30. augustā, ap plkst. 23.30) ......................................................................... 196

3.46. Polijas ārlietu ministra J. Beka paziņojums Lielbritānijas vēstniekam H. Kenardam (Varšavā, 1939. g. 31. augustā, plkst. 12.00) .............................................................................. 199

3.47. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu (Berlīnē, 1939. g. 31. augustā) ...................... 200

4. POLIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA 1939. GADA SEPTEMBRĪ–OKTOBRĪ .................................................................... 2014.1. Vācijas kanclera Ā. Hitlera paziņojums bruņotajiem

spēkiem sakarā ar kara sākumu pret Poliju (Berlīnē, 1939. g. 1. septembrī) ................................................. 205

• 11 •

4.2. Polijas prezidenta I. Moscicka uzruna tautai sakarā ar Vācijas uzbrukumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ................ 206

4.3. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts diplomātiskajām pārstāvniecībām par sarunām Vācijas agresijas priekšvakarā (Parīzē, 1939. g. 1. septembrī) ............... 206

4.4. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma vēstniekiem Londonā un Parīzē ar prasību par nekavējošu sabiedroto palīdzību (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ............................... 207

4.5. Izraksts no sūtņa L. Ēķa 1. septembra pirmā ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par kara sākumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ................................................ 208

4.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1. septembra otrais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sūtniecības stāvokli (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ................................................ 209

4.7. Polijas valdības ziņojumi sakarā ar Vācijas agresiju (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī) ................................................ 210

4.8. Izraksts no Latvijas sūtņa L. Ēķa 2. septembra pirmā ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par stāvokli Varšavā (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī) ................................... 211

4.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1939. gada 2. septembra otrais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sakaru iespējām ar Rīgu (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī) ..................... 212

4.10. Polijas vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska nota Lielbritānijas valdībai palīdzības jautājumā Polijai (Londonā, 1939. g. 3. septembrī) ............................................... 213

4.11. Lielbritānijas ārlietu ministra E. Halifaksa telegramma vēstniekam Vācijā N. Hendersonam ar kara pieteikuma tekstu (Londonā, 1939. g. 3. septembrī) .................................... 213

4.12. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts ārzemju diplomātiskajām pārstāvniecībām par karastāvokli ar Vāciju (Parīzē, 1939. g. 3. septembrī) ......................................... 214

4.13. Izraksts no sūtņa L. Ēķa ziņojuma par stāvokli Varšavā ārlietu ministram V. Munteram (Varšavā, 1939. g. 4. septembrī) .......... 215

4.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par savu evakuāciju no Varšavas (Kšemeņecā, 1939. g. 11. septembrī) ......................................... 216

4.15. Polijas militārās misijas Lielbritānijā vadītāja ģenerāļa M. Norvida-Neigebauera raksts ģenerālim V. Aironsaidam par britu palīdzības nepieciešamību (Londonā, 1939. g. 13. septembrī) ............................................. 220

4.16. PSRS valdības nota Polijas vēstniekam V. Gžibovskim (Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī) .................................. 222

4.17. Polijas vēstnieka V. Gžibovska atbilde uz PSRS valdības notu (Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī) .................................. 223

• 12 •

4.18. Polijas vēstniecības Londonā paziņojums sakarā ar PSRS agresiju (Londonā, 1939. g. 17. septembrī) ...................... 224

4.19. Lielbritānijas valdības sēdes protokols (Londonā, 1939. g. 18. septembrī) ............................................. 225

4.20. Lielbritānijas valdības nota sakarā ar PSRS agresiju pret Poliju (Londonā, 1939. g. 18. septembrī) ............................ 226

4.21. Francijas valdības atbilde uz PSRS notu (Parīzē, 1939. g. 20. septembrī) ................................................. 227

4.22. Maršala E. Ridza-Smiglija pēdējā pavēle Polijas Bruņotajiem spēkiem (Rumānijā, 1939. g. 20. septembrī) ......... 228

4.23. Rumānijas valdības nota Polijas valdībai par lēmumu to internēt (Bukarestē, 1939. g. 21. septembrī) ......................... 229

4.24. Lielbritānijas vēstnieka Maskavā V. Sīdsa ziņojums ārlietu ministram E. Halifaksam (Maskavā, 1939. g. 25. septembrī) ............................................ 231

4.25. Vācijas–PSRS līguma par draudzību un robežu slepenie papildu protokoli (Maskavā, 1939. g. 28. septembrī) ................ 235

4.26. Polijas vēstnieka Londonā E. Račiņska Lielbritānijas valdībai iesniegtais Polijas Republikas valdības protests pret vācu–padomju 28. septembra līgumu (Londonā, 1939. g. 30. septembrī) ............................................. 236

4.27. Bijušā Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska liecība (fragmenti) Polijas Trimdas valdības komisijai par Latvijas situāciju pēdējo 12 mēnešu laikā un tās attieksmi pret Poliju, Vāciju un PSRS (1939. g. 17. oktobrī) ...................... 237

4.28. Sūtniecības Varšavā I šķiras sekretāra A. Langina 1939. gada 26. oktobra ziņojums ārlietu ministram V. Munteram (Rīgā, 1939. g. 26. oktobrī) ................................... 240

4.29. Izvilkums no bijušā Polijas vēstnieka PSRS V. Gžibovska pārskata (Parīzē, 1939. g. 6. novembrī) ..................................... 254

4.30. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra M. Nukšas raksts sūtņiem ārzemēs par attiecību pārtraukšanas ar Poliju apstākļiem (Rīgā, 1940. g. 26. janvārī) ..................................... 260

4.31. Latvijas konsula Viļņā F. Donasa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par pilsētā notikušo (Rīgā, 1939. g. 1. novembrī) ...................................................... 264

4.32. Izvilkums no bijušā sūtņa Varšavā L. Ēķa vēstules Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājam, sūtnim Londonā K. Zariņam (Vašingtonā, 1942. g. 20. decembrī) .......................................... 277

PIELIKUMS. Karte «Polijas Republika līdz 1938. gada rudenim» ......... 281

PERSONU RĀDĪTĀJS ........................................................................... 283

• 13 •

IEVADS1 POLIJAS REPUBLIKA 1918.–1939. GADĀ

Pirmā pasaules kara beigās sabruka Krievijas, Austroungārijas un Vācijas impērijas. To sastāvā atradās poļu apdzīvotās zemes vai teritorijas, kuras poļu politiskā elite uzskatīja par piederīgām Polijai. 1918. gada 11. novembrī tika atjaunota Polijas valsts neatkarība, ko tā bija zaudējusi 18. gadsimta beigās. Turpmākajos gados Polijas valstij par savām robežām nācās cīnīties ar Padomju Krieviju, Ukrainas Tautas Republiku, Čehoslovākiju, Lietuvu, kā arī netieši – ar Vāciju. Šīs cīņas noslēdzās ar Rīgas miera līgumu, ko Polija parakstīja ar Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu, virkni poļu sacelšanos Silēzijā un vairākiem iedzīvotāju plebiscītiem, kuru rezultātā Tautu Savienības pārraudzībā 1922. gadā ar Vāciju tika izveidota robeža, kas pilnībā neapmierināja nevienu no pusēm.

Turpmākajos gadu desmitos Polija atradās starp Vāciju un Padomju Savienību, kurās abās dažādā ceļā un laikā noformējās totalitāri režīmi, un kuras abas bija noskaņotas naidīgi pret Polijas valsti. 20.–30. gados Polijai

1 Nodaļu ievadu un komentāru sagatavošanā izmantota šāda zinātniskā litera-tūra: Pobóg-Malinowski W. Najnowsza historia polityczna Polski 1864–1945. T. II. 1919–1939. Londyn, 1956; Tom III. 1939–1945. Londyn, 1960; Historia dyplomacji polskiej. T. IV. 1918–1939. Red. P. Łossowski. Warszawa, 1995; Andersons E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika. II. Stockholm, 1984; Feldmanis I., Stranga A., Virsis M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā puse). Rīga, 1993; Łossowski P. Stosunki polsko–litewskie 1921–1939. Warszawa, 1997; Kamiński M., Zacharias M. Polityka zagraniczna Rzeczypospolitej Polskiej 1918–1939. Warszawa, 1998; Encyklopedia Historii Drugiej Rzeczypospolitej. Red. W. Chmielewski, M. Czajka, M. Kamler, W. Sienkiewicz, J. Strączek, M. Ślusarska. Warszawa, 1999; Wieczorkiewicz P. Kampania 1939 roku. Warszawa, 2001; Grzelak Cz., Stańczyk H. Kampania polska 1939 roku. Warszawa, 2005; Watt R. M. Gorzka chwała. Polska i jej los 1918–1939. Warszawa, 2005; Wieczorkiewicz P. Historia polityczna Polski 1935–1945. Warszawa, 2005; Davies N. God’s Playground : A History of Poland. Vol. II. 1795 to the Present. New York, 2005; Brzoza Cz., Sowa A. Historia Polski 1918–1945. Warszawa, 2007; Polska 1939–1945. Straty osobowe i ofiary represji pod dwiema okupacjami. Red. W. Materski. T. Szarota. Warszawa, 2009, u. c.

• 14 •

bija salīdzinoši labas attiecības tikai ar divām no tiešajām kaimiņvalstīm – Rumāniju un Latviju, turpretī ar pārējām, pat neskaitot jau pieminētās lielvalstis – Vāciju un PSRS, attiecības teritoriālo domstarpību dēļ bija sarežģītas vai sliktas (tas attiecas gan uz Čehoslovākiju un Lietuvu, gan vācisko Dancigas brīvpilsētu, kuras statuss kategoriski neapmierināja Vāciju). Turklāt Polijai bija piešķirta pieeja Baltijas jūrai – tā sauktais Dancigas koridors, kas atdalīja Vācijas pamatteritoriju no tās teritorijas Austrumprūsijā un arī Vācijai pēc kara atņemtās Dancigas brīvpilsētas, kurā Polijai bija zināmas saimnieciskas tiesības.2

Polija šajā laikā neapšaubāmi bija lielākā un militāri spēcīgākā no jaunizveidotajām valstīm, tādēļ tā centās spēlēt zināmu lomu reģiona drošības politikā (1922. gadā tās teritorija bija 388,6 tūkst. km2, bet 1939. gadā – 389,7 tūkst. km2, iedzīvotāju skaits attiecīgi – 27 miljoni un 35 miljoni cilvēku). Tomēr Polijas politiskā un militārā elite apzinājās, ka konflikta gadījumā ar naidīgajām lielvalstīm vai vienu no tām izredzes uz sekmīgu pretestību var būt balstītas vienīgi politiski-militārā savienībā ar līdzīgā ģeopolitiskā situācijā esošām reģiona valstīm. Tāpēc 20. gados Polija nesekmīgi centās izveidot aizsardzības rakstura savienību ar Somiju, Igauniju un Latviju, taču šāda savienība bija neiespējama potenciālo dalībvalstu zināmā mērā atšķirīgo ārpolitisko mērķu un to sasniegšanas metožu, kā arī PSRS un Vācijas sekmīgi realizētās “skaldi un valdi” principa politikas dēļ. Tādu pašu iemeslu dēļ bija neiespējama Polijas pievienošanās Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas t. s. Mazās Antantes līgumam, kas pirmām kārtām bija vērsts pret Ungāriju. 1921. gadā Polijai vienīgi izdevās noslēgt divpusējus aizsardzības rakstura līgumus ar Rumāniju (vērsts pret Padomju Krieviju – PSRS) un Franciju (vērsts pret Vāciju), kuri abi nākotnē izrādījās neefektīvi. Vēl 30. gadu otrajā pusē Polijas valdība plānoja izveidot valstu savienību no Baltijas līdz Melnajai jūrai un 1938. gadā ārlietu ministrs J. Beks ar šādu mērķi pat viesojās Zviedrijā, Latvijā, Igaunijā un vēl dažās valstīs, taču viņš bija spiests konstatēt, ka tās tomēr vairāk tendētas uz stingras neitralitātes ievērošanu.

1919. gadā tika ievēlēts Polijas Likumdošanas Seims, kas pieņēma Pa-gaidu konstitūciju. 1921. gada marta Konstitūcija ievērojami demokratizēja Polijas sabiedrību, taču līdz galam neatrisināts palika visu trīs atšķirīgo Polijas daļu – pēc agrākās piederības trim impērijām – tautsaimniecības un sabiedrības apvienošanas uzdevums. Galvenā iekšpolitiskā cīņa norisinājās starp J. Pilsudska nometnes pārstāvjiem un labējiem nacionāldemokrātiem, aktīvu neapmierinātību ar stāvokli izrādīja arī citi politiskie spēki. 1922. gada decembrī atentātā tika nogalināts pirmais Valsts prezidents G. Narutovičs, atentāti pret politiķiem notika arī vēlāk.

2 Par Polijas ārējo politiku 1918.–1937. gadā vairāk sk.: Polijas ārējā politika 1918.–1937. gadā. Vēstures avotu krājums. Sast., tulk. un komentējis Ēriks Jēkabsons. Sērija “Vēstures avoti augstskolai”. V sēj. Atb. redaktors Ilgvars Misāns. Rīga, 2009. 255 lpp.

• 15 •

1924.–1925. gadā valdībai izdevās normalizēt dziļo saimniecisko krīzi, realizējot valūtas un visai mērenu agrāro reformu, taču varas krīzi un iekšējā politiskā līdzsvara trūkumu pilnībā pārvarēt tā arī neizdevās. Tādā situācijā 1926. gada maijā J. Pilsudskis un viņa atbalstītāji realizēja bruņotu valsts apvērsumu, sākumā izveidojot daļēji autoritāru, bet 30. gadu sākumā – autoritāru valsts iekārtu. Tās īpatnība bija, ka pats J. Pilsudskis neieņēma prezidenta amatu, neregulāri būdams vienīgi kara lietu ministrs, armijas ģenerālinspektors un premjerministrs, taču viņam piederēja faktiski visa vara valstī. Jaunā iekārta tika izveidota ar “sanācijas” (atveseļošanas) saukli, 1927. gadā tika izveidots Bezpartijiskais bloks sadarbībai ar valdību, bet 1930. gadā notika plašas represijas pret opozīciju, Seims darbojās neregulāri un praktiski pakļāvās valdības gribai. 1935. gada aprīlī sanācijas režīma vadītāji Seimā pieņēma jaunu, būtībā pilnībā autoritāru konstitūciju un režīma interesēm atbilstošu vēlēšanu likumu.

1935. gada maijā J. Pilsudskis nomira, maršala nāve izraisīja šķelšanos varas nometnē, kā rezultātā izveidojās divi reāli varas centri. Turpmāk varu valstī realizēja prezidents I. Moscickis un armijas ģenerālinspektors E. Ridzs-Smiglijs (daudzi poļu vēsturnieki uzskata, ka ļoti liels iespaids bija arī ārlietu ministram J. Bekam un viņš baudīja tik lielu rīcības brīvību valstij tik būtiskajā ārpolitikas jomā, ka viņu faktiski var uzskatīt par trešo varas centru). Šajā laikā vēl vairāk saasinājās cīņa ar politisko opozīciju, taču 1936.–1939. gadā bija vērojama saimnieciskā atveseļošanās. Tika izstrādāts četru gadu investīciju plāns, kura ietvaros būvēja uzņēmumus Centrālajā Rūpnieciskajā apgabalā, tika ievērojami modernizēta jūras osta Gdiņā, mēģināts modernizēt bruņošanās rūpniecību un bruņotos spēkus, turklāt pieaugošais apdraudējums no Vācijas puses zināmā mērā mazināja politiskos, nacionālos un sabiedriskos konfliktus Polijas valsts iekšienē un starp tās politiskajiem grupējumiem.

Polija iekšēji bija ļoti pretrunīga valsts. Nacionālo minoritāšu īpat-svars iedzīvotāju sastāvā bija 31 % (apmēram 12 % ukraiņi, 8,6 % ebreji, 5 % baltkrievi, 2,3 % vācieši, 3,1 % lietuvieši un pārējie), turklāt ukraiņi un baltkrievi galvenokārt dzīvoja valsts austrumos, ebreji – bijušajās Krievijas impērijas pilsētās un miestos, ieskaitot galvaspilsētu Varšavu, vācieši – agrāk Vācijā ietilpstošajā Lielpolijā un Silēzijā. Turklāt nacionālās minoritātes – daļēji Polijas valdību realizētās politikas dēļ – nebija apmierinātas ar savu statusu valstī. Īpaši pēc maršala J. Pilsudska 1926. gadā realizētā valsts apvērsuma un galīgi noformējoties autoritāram režīmam valstī 30. gadu sākumā, kad ļoti pastiprinājās pret nacionālajām minoritātēm (pirmām kārtām ukraiņiem un baltkrieviem) vērstā pārpoļošanas politika. Tāpat valstī turpināja pastāvēt reģioni, kuru saimnieciskās un sociālās attīstības līmenis bija ārkārtīgi atšķirīgs.

Pēc nacionālsociālistu partijas un Ā. Hitlera nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā saspīlējums Eiropas starptautiskajās attiecībās konsekventi un pastāvīgi pieauga, Rietumu lielvalstīm cenšoties apmierināt Vācijas prasības ar “nomierināšanas politikas” palīdzību. 30. gadu otrajā pusē

• 16 •

Polijas ārlietu resora vadība ar ārlietu ministru J. Beku priekšgalā turpināja stingri ievērot J. Pilsudska aizsākto “līdzsvara politiku” starp abām potenciāli Polijai naidīgajām lielvalstīm – PSRS un Vāciju, kas neparedzēja pārliekas tuvināšanās iespēju kādai no tām, jo, piemēram, vienošanos ar vienu no tām otra varētu uzskatīt par vērstu pret sevi. Attiecībās ar PSRS Polija par panākumu uzskatīja 1932. gada jūlijā parakstīto neuzbrukšanas līgumu, kas 1934. gada maijā tika pagarināts uz nākošajiem 10 gadiem. Savukārt ar Vāciju 1934. gada janvārī tika parakstīta kopīga deklarācija par spēka nepielietošanu, kas ievadīja attiecību uzlabošanos. To vēl vairāk papildināja 1937. gadā notikusī abu pušu apmaiņa ar deklarācijām par nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu, kas šķietami novērsa vienu no līdz tam būtiskākajiem nesaskaņu cēloņiem.

Polijas attiecībās ar Lietuvu un Čehoslovākiju bija vērojami nopietni sarežģījumi jau kopš 1919.–1920. gada. Īpaši tas attiecās uz Lietuvu, ar kuru Polija līdz 20. gadu otrajai pusei faktiski atradās nepieteiktā karastāvoklī un visi starptautiskās sabiedrības mēģinājumi panākt jautājuma atrisināšanu beidzās nesekmīgi – Lietuvas puse par jebkādas vienošanās galveno nosacījumu izvirzīja Viļņas atdošanu tai, ko Polija tikpat kategoriski noraidīja. Tas arī bija viens no galvenajiem šķēršļiem Baltijas valstu savienības izveidei 20. gadu pirmajā pusē. Attiecības ar Latviju bija samērā labas – Polija savu politisko un militāro interešu dēļ 1919.–1921. gadā bija sniegusi Latvijai ievērojamu militāru un politisku atbalstu, taču Latvijā nekad līdz galam neizzuda zināma neuzticība pret Polijas politiku. To izraisīja vairāki apstākļi, no kuriem vieni no galvenajiem bija zināmā mērā atšķirīgie ārpolitiskie mērķi un ievērojamas poļu politisko spēku daļas vēlme pārspīlēti dominēt reģionā, kā arī dažkārt šovinistiskā, augstprātīgā attieksme ne tikai pret Lietuvu, bet arī Latviju (ne bez iespaida bija arī nelielās, bet ļoti aktīvās Latgales poļu lielmuižniecības daļas Latvijai naidīgā darbība Polijā). Tomēr ļoti būtiskas bija arī kopīgas politiskās un militārās intereses, ko noteica, pirmkārt, līdzīgais apdraudējums no PSRS un Vācijas. Tādēļ starp abām valstīm notika samērā aktīva dažāda rakstura sadarbība, kura tomēr nenoveda līdz būtisku aizsardzības rakstura līgumu parakstīšanai, kā arī to nedaudz traucēja abu pušu atšķirīgais viedoklis par poļu minoritātes – apmēram 3 % Latvijas iedzīvotāju – tiesību ievērošanu (1931. gadā tas pat noveda līdz īslaicīgai Polijas sūtņa atsaukšanai no Latvijas). Vienlaikus Latvijas valsts vadītāji apzinājās, ka salīdzinoši spēcīgā Polija ir valsts neatkarībai draudzīgākā no kaimiņu lielvalstīm un potenciāls sabiedrotais apdraudējuma gadījumā. Sakarā ar visu minēto Polijas ārējās politikas avoti aplūkojamajā laika posmā ir ārkārtīgi nozīmīgi arī Latvijas vēsturē Otrā pasaules kara priekšvakarā un tā sākumposmā.

Saskaņā ar t. s. līdzsvara politiku starp PSRS un Vāciju 30. gadu otrajā pusē Polija konsekventi noraidīja visus Vācijas priekšlikumus pievienoties Antikominternes paktam, kuri pirmo reizi izskanēja jau 1936. gadā. Tomēr J. Beka īstenotajai līdzsvara politikai zināmā pretrunā bija viņa paša mēģinājumi nostiprināt Polijas stāvokli, noslēdzot savienību ar

• 17 •

Lielbritāniju, tie gan nerealizējās sakarā ar šīs lielvalsts nevēlēšanos uzņemties jebkādas saistības Austrumviduseiropā. Tāpat Polijas ārlietu resora vājais punkts bija pārliecība, ka abas kaimiņlielvalstis – Vācija un PSRS – savstarpējo ideoloģisko pretrunu dēļ nekad nespēs vienoties un ka abu zemju antagonisms saglabāsies par pastāvīgu starptautisko attiecību elementu, kā arī uzskats, ka Polija uzskatāma par spēcīgu un ietekmīgu Eiropas mēroga lielvalsti, kura var un spēj realizēt pilnīgi neatkarīgu ārējo politiku, nepieciešamības gadījumā to darot pat no spēka pozīcijām. Ārlietu ministrs J. Beks, kuram 30. gadu otrajā pusē Polijas ārpolitiskā kursa noteikšanā bija ārkārtīgi būtiska nozīme, šajā situācijā bija pārliecināts, ka aktuālā politiskā situācija prasa no Polijas aktīvāku ārējo politiku, tāpēc Varšavā cita starpā tika pat izvirzīta prasība pēc kolonijām. Daļēji tas tika darīts arī iekšpolitisko prasību dēļ – realizēt lielvalstij raksturīgu politiku lika arī smagā saimnieciskā situācija, pārapdzīvotība laukos un iespaidīgā laukstrādnieku sezonas emigrācija. J. Beks šīs prasības pamatoja sekojoši: “Nepieciešams ilgāku laiku atkārtot savas prasības, lai cilvēki notic viņu pamatotībai un, galu galā, sāktu tās realizēt. Sakarā ar to, ka pašlaik satrauktā pasaule baidās no dinamiskām valstīm un labprāt mēģina ar tām vienoties, lai nepieļautu avantūru, izcelsim tos elementus, kuri liecina un rada iespaidu, ka esam dinamiski.” Viņš uzskatīja, ka Polijas “dinamiskajai” nostājai ir īpaša nozīme sakarā ar Vācijas ekspansīvo politiku. Pēc viņa domām, Polijai bija jādomā, kā aizsargāt savas intereses gadījumā, “ja kāds vēlētos mainīt līdzšinējo lietu stāvokli. Protams, nevar būt runa par sacensībām, kurš grib iegūt vairāk, bet vienkārši par vēlmi iezīmēt mūsu gatavību, kas, neievelkot mūs pārāk bīstamos konfliktos, vienlaikus būtu brīdinājums par to, ka mūsu intereses nedrīkst pārkāpt.”

1939. gada septembrī Vācija un PSRS pēc kopīgas vienošanās iebruka Polijā, līdz oktobra sākumam iznīcinot tās suverenitāti savā teritorijā. Tomēr no septembra beigām Francijā, pēc tam – Lielbritānijā pastāvēja Polijas Trimdas valdība, kura turpināja cīņu ar Vāciju kopā ar Sabiedrotajiem un kuru atzina lielākā daļa pasaules valstu. Šī valdība, atšķirībā no saviem sabiedrotajiem Francijas un Lielbritānijas, uzskatīja par savu ienaidnieku arī Padomju Savienību. Stāvoklis mainījās līdz ar vācu–padomju kara sākumu 1941. gada vasarā, kad Lielbritānija un PSRS kļuva par sabiedrotajām. Šajā situācijā arī Polijas valdība bija spiesta parakstīt sadarbības līgumu ar PSRS pret Vāciju. Tas deva juridisku iespēju panākt apcietināto Polijas pilsoņu atbrīvošanu un Polijas armijas veidošanu Padomju Savienībā. Tomēr abas puses nespēja panākt vienošanos Polijas austrumu robežas jautājumā. 1943. gadā attiecības starp Polijas Trimdas valdību un PSRS tika pārtrauktas pēc tam, kad Vācija publiskoja Katiņas mežos pie Smoļenskas atklātos PSRS represīvo iestāžu 1940. gada pavasarī noslepkavoto gūstā kritušo Polijas armijas virsnieku masu kapus (PSRS, kategoriski noliedzot savu vainu, izmantoja to kā ieganstu attiecību pārtraukšanai, pārmetot poļu pusei sadarbību ar Vāciju). Kara beigās Rietumu Sabiedrotie ievēroja PSRS intereses Polijas jautājumā un pēc kara atzina padomju iespaidā esošās Polijas

• 18 •

suverenitāti, tomēr Trimdas valdība turpināja savu darbību Rietumos līdz pat 1990. gadam, kad nodeva savas pilnvaras atjaunotās Polijas valdībai Varšavā.

Pirmajā nodaļā iekļautajos dokumentos raksturota Polijas ārējā situ ācija laikposmā no 1938. gada marta līdz septembrim, kad līdz ar Vācijas īstenoto Austrijas anšlusu un pašas Polijas panākto attiecību noregulējumu ar Lietuvu aizsākās strauja virzība uz bruņotu konfliktu Eiropā un kad lielvalstu konferencē Minhenē tika faktiski izlemta Čehoslovākijas valsts iznīcināšana. Otrajā nodaļā apkopotie dokumenti attiecas uz lai ku no 1938. gada septembra līdz 1939. gada martam, kad norisinājās Čehoslovākijas valsts pakāpeniska likvidācija, bet trešajā – uz laiku no 1939. gada marta līdz septembrim, kad Polija kļuva par Vācijas ārpolitiskās un militārās ekspansijas galveno mērķi. Ceturtajā nodaļā iekļautajos vēstures avotos atspoguļojas Otrā pasaules kara sākumposma dramatiskie notikumi, kad Polijā iebruka Vācijas, PSRS un Slovākijas bruņotie spēki.

Katru dokumentu papildina komentāri un piezīmes, kā arī norāde par publicētā dokumenta avotu (arhīvs ar attiecīgo šifru vai izdevums ar attiecīgo lappusi). Latviešu valodā rakstītajos dokumentos saglabātas valodas un stila īpatnības, labotas gramatiskas kļūdas un pārrakstīšanās. Tulkojumos no poļu valodas mēģināts saglabāt tālaika stila īpatnības un vienlaikus – mūsdienu valodai pieņemamas izteiksmes formas. Personvārdi atveidoti atbilstoši norādījumiem par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību latviešu valodā. Lai atvieglinātu personu un vietvārdu atpazīšanu, komentāros poļu un citiem latviskotajiem īpašvārdiem iekavās dota to oriģinālrakstība. Tulkojuma teksts atsevišķās vietās papildināts ar vārdiem vai to daļām kvadrātiekavās. Tie oriģinālā nav atrodami, bet nojaušami no konteksta. Divi punkti apaļajās iekavās norāda uz izlaidumiem tekstā.

Krājuma sastādītājs izsaka pateicību par materiālo atbalstu krājuma izdošanā Polijas Republikas vēstniecībai Latvijā, Bāzeles (Šveice) Uni ver-sitātes emeritētajam profesoram un Latvijas Universitātes Goda doktoram Jirgenam fon Ungernam-Šternbergam un viņa dibinātajam “Bernharda Holandera fondam”.

• 19 •

1. POLIJAS ĀRĒJAIS STĀVOKLIS 1938. GADA MARTĀ–SEPTEMBRĪ

1938. gada sākumā, sarežģoties starptautiskajai situācijai Eiropā, Polija bija nonākusi neizdevīgā stāvoklī: praktiski tai atlika tikai viena no teorētiskajām izvēlēm – savienība ar Vāciju, jo Polija faktiski nekādi nespēja iespaidot Vācijas vai Rietumu lielvalstu politiku. Minētās liel-valstis arvien izteiktāk demonstrēja savu būtiskas ieinteresētības trūkumu Austrumeiropas norisēs. Tāpat kā citas dalībvalstis, arī Polija šajā laikā bija piedzīvojusi pilnīgu vilšanos Tautu Savienības kā kolektīvās drošības organizācijas spējā nopietni ietekmēt drošības situāciju Eiropā. Šādā stāvoklī Polijas ārlietu resors, ievērojot Rietumu lielvalstu realizēto piekā-pīgo politiku pret Vāciju, uzskatīja par nepieciešamu intensificēt sadarbību ar Vāciju, cerot uz līdztiesīgu un labu kaimiņattiecību iespējamību. Ārēji varēja šķist, ka iestājies abu valstu savstarpējas tuvināšanās posms (vēl jo vairāk tāpēc, ka vairākas starptautiskas akcijas abas zemes realizēja vienlaikus). Tomēr patiesībā Polija vienīgi izmantoja izraisītos starptautiskos sarežģījumus savu, bieži vien jau par pastāvīgām kļuvušo ārpolitisko problēmu risināšanā.

1938. gada martā Vācija realizēja Austrijas pievienošanu jeb t. s. anšlusu, turklāt mēģinot to iztēlot kā vāciešu “iekšēju lietu”. Polijas val-dī ba uzskatīja, ka Vācijas ekspansija dienvidu virzienā tai zināmā mērā pat ir izdevīga, jo vācu ekspansija “iestrēgs” Balkānos vai sadursies ar Itā lijas ekspansionismu, jebkurā gadījumā tādējādi nekādi neskarot Poliju (1938. gada 23. februārī, Vācijas valstsvīram H. Gēringam viesojoties Polijā, J. Beks tam atklāti pateica, ka Polija vienīgi netieši ir ieinteresēta Austrijā, ar to domājot saimnieciskās un tranzīta intereses). Kopumā anšlusa laikā un arī vēlāk, Minhenē pieņemto lēmumu laikā, skaidri iz-paudās iepriekšminētā J. Beka nostāja – viņš uzskatīja, ka Vācijas un Itālijas realizētā taktika dod rezultātus un savu plānu realizācijā vēlējās rīkoties līdzīgi. Tomēr ministrs nespēja paredzēt, ka tas nevar dot ilgstošus panākumus Polijas vājuma dēļ.

Šajā laikā uz Polijas un Lietuvas robežlīnijas notikušais kārtējais robežincidents ar tajā iesaistītā poļu robežsarga nāvi deva Polijas ārlietu

• 20 •

resoram ieganstu beidzot atrisināt ieilgušo attiecību problēmu ar Lietuvu. Polijas puses uzstādītā ultimāta rezultātā starp abām valstīm pirmo reizi tika nodibinātas diplomātiskas attiecības, kas kopumā tomēr vairs īpaši nespēja mainīt drošības situāciju reģionā, jo to jau noteica citi faktori: pirmām kārtām Vācijas ekspansīvie plāni. Turpmākajos mēnešos Vācija izdarīja pieaugošu spiedienu pret Čehoslovākiju, par ieganstu izmantojot plašās vāciešu apdzīvotās teritorijas Sudetos un citur pierobežas apgabalos (sākotnēji prasot autonomiju vācu minoritātei, vēlāk – Sudetu apgabala pievienošanu Vācijai). Polijas valdība šajā laikā pamatoti paredzēja, ka Rietumu lielvalstis Čehoslovākiju neaizstāvēs, taču uzskatīja, ka Polija nedrīkst darīt neko tādu, kas varētu pakļaut riskam tās šķietami labās attiecības ar Vāciju. Līdzīgi kā savulaik J. Pilsudskis, J. Beks Čehoslovākiju, tāpat kā Austriju, uzskatīja vienīgi par “pagaidu politisku veidojumu”. Tādējādi Polijas ārpolitiku lielā mērā noteica gan šie uzskati, gan Rietumu attieksme, tāpat arī Varšavas vēlme šajā situācijā realizēt savus plānus. Un tie paredzēja lielā mērā poļu apdzīvotās, čehoslovāku karaspēka 1919. gadā ieņemtās Cešinas Silēzijas atgūšanu, Polijas un Ungārijas kopējas robežas izveidošanu, ungāriem ieņemot Aizkarpatu Ukrainu, kā arī neatkarīgas Slovākijas izveidošanu ar dominējošu Polijas iespaidu šajā valstī (tādējādi kopīgi ar ungāriem pretdarbojoties Vācijas mēģinājumiem iegūt kontroli pār šo valsti).

Jau 1938. gada 12. janvārī ārlietu ministrs J. Beks Seimā paziņoja, ka gadījumā, ja Čehoslovākijas minoritāšu situācijas uzlabojumi neattieksies arī uz Cešinas apgabala poļiem, Polija to uzskatīs par sev naidīgu soli (turpmākajos mēnešos viņš vairākkārt publiski izteica līdzīgu viedokli). Savukārt maijā Polijas prezidenta, armijas ģenerālinspektora un ārlietu ministra apspriedē tika nolemts neuzņemties nekādas saistības pret Čeho-slovākiju, tomēr neuzsākot pret to arī naidīgas akcijas. Minēto nostāju noteica J. Beka pieļāvums, ka iespējamās, kaut arī maz ticamās Rietumu nepiekāpīgās nostājas Čehoslovākijas sadalīšanas draudu priekšā Polijai jāsaglabā iespēja pilnībā mainīt arī savu politiku, lai kara gadījumā nekļūtu par Vācijas sabiedroto.

Kopumā šajā laikā Varšavā radās iespaids, ka Francija un Lielbritānija, pašas nevēloties nonākt konfliktā ar Vāciju un realizējot piekāpšanās politiku, vienlaikus cenšas Vāciju sanaidot ar Poliju. Poļu pārliecību par viņu politikas pareizību vairoja arī Čehoslovākijas atsaucības trūkums uz Polijas priekšlikumiem par kopīgu rīcību konflikta gadījumā. Vēl vairāk to iespaidoja poļu sabiedrības nostāja šajā jautājumā, ko spilgti izteica konservatīvais laikraksts “Czas” jūnijā: “Sasaistīt šādas valsts aizsardzību ar Polijas valsts interesēm, iesaistīties militārā avantūrā, aizsargājot [Čehoslovākijas] Republiku, kura līdz šim mums ir tikai kaitējusi, (..), būtu smaga, ļoti smaga kļūda.”

Sarežģītā starptautiskā situācija kārtējo reizi pamudināja Polijas ārējā resora vadību censties intensificēt attiecības ar Baltijas valstīm, meklējot potenciālus sabiedrotos turpmākajās norisēs reģionā. Igaunija un Latvija,

• 21 •

kā arī Lietuva labprāt atsaucās, taču attiecības aprobežojās ar valstsvīru vizītēm un dažiem saimnieciska rakstura līgumiem (Latvija 1938. gada oktobrī ar Poliju parakstīja jaunu vienošanos par Polijas sezonas lauk-strādnieku darba nosacījumiem Latvijā).

Kopumā šajā laikā Polijas ārējās politikas vadītāji, neredzēdami alter-natīvu savai iepriekš realizētajai politikai, centās turpināt t. s. līdzsvara politiku starp Vāciju un PSRS, vienlaikus uzskatot, ka Polijai jāapliecina sava spēja spēlēt lielvalsts lomu vismaz reģionā, tādējādi nodrošinot savas valsts drošību briestošajā krīzē.

1.1. Izvilkums no Latvijas sūtņa M. Valtera1 konfidenciālā ziņojuma

ārlietu ministram V. Munteram2 (Varšavā, 1938. g. 14. martā)

M. Valtera ziņojumā atspoguļota Polijas valdības reakcija uz 12. martā Vācijas realizēto Austrijas anšlusu. Tieši tāpat kā Rietumu lielvalstis, Polija oficiāli reaģēja ar klusumu jeb faktiski nereaģēja vispār. Savukārt franču diplomātu mēģinājumi sakūdīt Poliju uz asu reakciju pret notiekošo Varšavā pamatoti tika uztverti nevis kā patiesa vēlme aizstāvēt Austrijas neatkarību, bet panākt Polijas un Vācijas attiecību pasliktināšanos, tādējādi atvirzot Vācijas draudus pret pašu Franciju.

Dažādo notikumu rindā, par kuriem tagad Varšavā iet sarunas, stāv pirmā vietā notikumi Austrijā. Poļu prese neizrāda tādu nervozitāti, kāda vērojama poļu sabiedrībā. Ārlietu ministrijā preses apspriedēs, par kurām man stāstīts, šinīs dienās mēģināts nomierināt žurnālistu satraukumu. Tas pats izteicas presē, kas mēģina lietu attīstīt, vērot mierīgi, uzsverot, ka Polija nostājas neitrālā stāvoklī un ka to nepārsteidz Austrijas notikumi. Sarunā ar Grieķijas sūtni Kollasu3 dzirdēju, ka Beks4 vēl pirms izbraukšanas uz Romu runājis ar vienu no kolēģiem par Austrijas lietām un izteicies tādā sakarā ļoti skeptiski par Šušniga5 politiku. Beks licis saprast, ka starp Vāciju un Itāliju notikusi saprašanās Austrijas lietās un tamdēļ nekas nevarētu traucēt Vācijas nostāšanos. Citās sarunās esmu dzirdējis, ka tagad vēro arī vairāk Gēringa6 vizīti Polijā un daži domā, ka Gērings sarunās ar šejienes aprindām, protams, ļoti šaurām, licis saprast, kādi nodomi pastāv pret Austriju. Vienu brīdi poļu presē parādījās atsauksmes, kas liecināja, ka pastāv zināmas bailes, kas būs ar Polijas eksportu uz Austriju, ja notiks Austrijas pievienošana Vācijai, bet tad tās apklusa un jādomā, ka zem tāda paša iespaida no vadošām aprindām. No kādas informētas puses dzirdu bez tam, ka pirms Beka brauciena uz Romu, viņam bijusi saruna ar šejienes franču vēstnieku Noelu7 un ka

• 22 •

Noels mēģinājis iespaidot Beku tādā virzienā, kas liekas esam pēc franču ieskata pareizāks, proti, vai ceļojumu nevarētu atlikt uz drusku vēlāku laiku, ko vēloties arī Anglija8. Anglijas vēstnieks nav tādu domu uzsvēris, bet tomēr licis saprast, ka taisni tai brīdī, kur iesākas sarunas starp Angliju un Itāliju, vai pat pirms tām, nebūtu lietderīgi uz Romu braukt. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 46. lp.1 Miķelis Valters (1874–1968) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. 1918.–1919. g.

iekšlietu ministrs, no 1919. g. diplomātiskais pārstāvis, sūtnis Itālijā, 1924.–1925. g. – Francijā, no 1928. g. konsuls Kēnigsbergā, no 1934. g. – sūtnis Polijā, no 1938. g. – Beļģijā.

2 Vilhelms Munters (1898–1967) – Latvijas valstsvīrs. No 1925. g. Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītājs, no 1931. g. – Administratīvi-juridiskā departamenta vadītājs, no 1933. g. – Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, 1936.–1940. g. ārlietu ministrs.

3 Kimons Kollass (Kóllas) – Grieķijas diplomāts, 1935.–1939. g. sūtnis Polijā.4 Juzefs Beks (Beck, 1894–1944) – Polijas armijas pulkvedis, valstsvīrs. 1930.–

1932. g. ārlietu viceministrs, vicepremjerministrs, 1932.–1939. g. ārlietu ministrs. Miris Rumānijā.

5 Kurts Šušnigs (Schuschnigg, 1897–1977) – Austrijas valstsvīrs. 1934.–1938. g. kanclers.

6 Hermanis Vilhelms Gērings (Göring, 1893–1946) – Vācijas reihsmaršals (1940), valstsvīrs. No 1932. g. Reihstāga priekšsēdētājs, no 1933. g. reihsministrs bez portfeļa, Prūsijas Ministru prezidents, 1933.–1934. g. vienlaikus Prūsijas iekšlietu ministrs un policijas priekšnieks, no 1933. g. maija aviācijas reihsministrs, no 1935. g. arī Gaisa spēku virspavēlnieks.

7 Leons Noels (Noël, 1888–1986) – Francijas diplomāts, 1932.–1935. g. sūtnis Čehoslovākijā, 1935.–1939. g. vēstnieks Polijā.

8 Šajā vietā uz dokumenta kopijas Latvijas sūtņa Parīzē O. Grosvalda piezīme: “Tas izliekas stipri neticami!”

1.2. Polijas valdības oficiālais ziņojums sakarā ar incidentu uz Polijas un Lietuvas robežas

(Varšavā, 1938. g. 14. martā)

Neraugoties uz abu pušu vairākkārtējiem mēģinājumiem nodibināt attiecības, no 1920. gada līdz pat 1938. gadam Viļņas pilsētas un citu, vēsturē balstītu pretrunu dēļ Polijai un Lietuvai nebija diplomātisko attiecību, abas valstis atradās permanenta konflikta stāvoklī starptautiskajā arēnā, bet abu zemju robeža atgādināja divu karojošu zemju demarkācijas līniju, uz laiku noslēgta apšaudes pārtraukuma laikā. Iepriekšējos gados uz Polijas un Lietuvas robežas samērā bieži bija arī

• 23 •

nejauši cilvēku upuru gadījumi abās pusēs, taču 1938. gada martā, kad starptautiskajās attiecībās jau skaidri dominēja spēka principi, Polija izšķīrās izmantot šādu gadījumu, lai atrisinātu ilgstošo konfliktu, un Lietuvas valdībai tika iesniegts ultimāts, prasot nodibināt diplomātiskās attiecības.

Oficiāli tiek paziņots:Naktī no 1938. gada 11. uz 12. martu plkst. 5.40 Polijas un Lietuvas

robežas Marcinkaņcu iecirknī, sādžas Verše Raduvka tuvumā, KOP1 patruļa komandiera un karavīra sastāvā ievēroja divas personas, kuras tikko bija nelegāli pārnākušas pāri robežai. Kad patruļa deva rīkojumu viņām apstāties, personas sāka bēgt – viens Polijas teritorijas iekšienē, otrs – Lietuvas teritorijas virzienā. Patruļas komandieris uzsāka pakaļdzīšanos pirmajam, kamēr otrā vajāšanu jau bija sācis kareivis Staņislavs Serafins. Pēdējais tumsā nomaldījās un atradās robežas otrā pusē, kur 3 metru attālumā no robežlīnijas viņu apšaudīja šajā vietā esošā lietuviešu policija.

Kareivis Serafins nomira no gūtajiem ievainojumiem. Starplaikā karabīņu šāvienus dzirdējušais patruļas komandieris steidzās uz incidenta vietu un, netālu no robežas, Polijas teritorijas pusē, lietuviešu policija viņu apšaudīja.

Vietējās KOP sardzes karavīri, izdzirdējuši šāvienus, veica šī robežas iecirkņa patrulēšanu un notvēra otru personu, kura bija patvērusies Polijas teritorijā. Pratināšanā aizturētais atzinās, ka atrodas Lietuvas policijas dienestā un pāri robežai viņu pārsūtījušas Lietuvas varasiestādes. Izmeklēšana turpinās.

Pašlaik var secināt, ka incidentam, par kura upuri kritis poļu karavīrs, ir bijis Lietuvas varas iestāžu organizēta slēpņa raksturs.

Šis incidents, no vienas puses, ir neizbēgams rezultāts nenormālajam stāvoklim uz Polijas–Lietuvas robežas, kas izveidojies Lietuvas valdības stūrgalvīgās atteikšanās dēļ nodibināt normālas kaimiņattiecības starp abām valstīm, no otras puses, – naidīgajai attieksmei pret Poliju, ko Lietuvas valdība ir centīgi uzturējusi tajā robežas pusē.

Valdība rezervē sev tiesības ieņemt nostāju pēc rūpīgas situācijas izpētes, kādu prasa incidenta nopietnais raksturs.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 155.1 KOP – abreviatūra no Korpus Ochrony Pogranicza (poļu val.) – robežsardzes

korpuss.

• 24 •

1.3. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija sūtnim Igaunijā V. Pšesmickim1 par ultimatīvās notas

iesniegšanu Lietuvai (Varšavā, 1938. g. 17. martā)

Polijas ārlietu ministra J. Beka prombūtnē Ārlietu ministrijas Austrumu nodaļa sagatavoja ļoti asā formā ieturētu paziņojumu par incidentu uz Polijas–Lietuvas robežas. Pēc tā publicēšanas presē Varšavā un Viļņā sākās pret Lietuvu vērstas demonstrācijas. 14. martā izmisusī Lietuvas valdība piedāvāja Polijai kopīgi noskaidrot notikušo un 15. martā vērsās pie PSRS, Lielbritānijas un Francijas ar lūgumu sniegt tai diplomātisku palīdzību konflikta atrisināšanā. J. Beks, kurš 16. martā atgriezās Varšavā, notiekošo akceptēja un saskaņā ar armijas vadību sagatavoja iesniegšanai Lietuvas valdībai ultimatīvu notu.

Lūdzu nekavējoties doties pie vietējā Lietuvas sūtņa un iesniegt viņam sekojošo oficiālo notu poļu valodā ar pievienotu tulkojumu franču valodā:

“Savas valdības uzdevumā man ir tas gods informēt Jūsu Ekselenci par sekojošo:

1) Lietuvas valdības šī mēneša 14. datuma priekšlikums nevar tikt pie-ņemts, jo nesniedz pietiekošas drošības garantijas uz robežas, sevišķi pēc visu līdzšinējo poļu–lietuviešu sarunu negatīvā rezultāta.

2) Sakarā ar to Polijas valdība paziņo, ka par vienīgo situācijai atbil-stošo risinājumu uzskata nekavējošu normālu diplomātisko attiecību nodibināšanu, bez jebkādiem conditions préalables2. Tas ir vienīgais kai-miņ attiecību lietu nokārtošanas ceļš jebkurai valdībai, kura, protams, ir apveltīta ar labu gribu izvairīties no mieru apdraudošiem notikumiem.

3) Polijas valdība dod Lietuvas valdībai 48 stundas, skaitot no šīs notas iesniegšanas brīža, lai pieņemtu augstāk minēto priekšlikumu, ar noteikumu, ka diplomātisko pārstāvju akreditācija Kauņā un Varšavā nedrīkstētu notikt vēlāk kā š. g. 31. martā. Līdz minētajam laikam visas tehniskās vai citas vienošanās starp Polijas un Lietuvas valdībām tiktu apspriestas starp attiecīgajiem sūtņiem Tallinā. Polijas un Lietuvas sūtņiem Tallinā jāapmaina zemāk pievienotās notas par diplomātisko attiecību nodibināšanu pirms minētā 48 stundu termiņa iztecēšanas.

4) Augstāk minētais priekšlikums nevar būt diskutējams ne satura, ne formas ziņā – tas ir priekšlikums ne varietur3. Atbildes trūkumu vai jebkādus papildinājumus jeb piezīmes Polijas valdība uzskatīs par at teikšanos.

Šajā negatīvajā gadījumā Polijas valdība ar saviem līdzekļiem nodro-šinās savas valsts taisnīgās intereses”.

Lūdzu sūtņa kungu pievienot notai šādu tekstu:“Saskaņā ar savas valdības rīkojumu man ir tas gods paziņot, ka Polijas

(Lietuvas) valdība ir nolēmusi, sākot ar šodienu, nodibināt diplomātiskas attiecības starp Poliju un Lietuvu (Lietuvu un Poliju) un tāpēc izveido sūtniecību Kauņā (Varšavā). Pienācīgi akreditēts Polijas (Lietuvas) sūtnis iesniegs savus akreditācijas rakstus Kauņā (Varšavā) ne vēlāk par š. g. 31. martu.

• 25 •

Polijas (Lietuvas) valdība no savas puses nodrošina Lietuvas (Polijas) sūtniecībai Varšavā (Kauņā) normālas funkcionēšanas apstākļus un sakarā ar to no š. g. 31. marta garantēs tiešu sauszemes, gaisa, pasta telegrāfa un telefona sakaru iespējas starp šo sūtniecību un Lietuvas (Polijas) valdību.”

Sūtņa kungam: Lūdzu nekavējoties telegrafēt par instrukcijas izpildes laiku un ziņot par jebkādu Lietuvas sūtņa reakciju. Par šīs notas tekstu līdz turpmākiem rīkojumiem lūdzu nevienu neinformēt.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 155–156.1 Vaclavs Pšesmickis (Przesmycki, 1891–1973) – Polijas diplomāts. 1921.–1923. g.

sekretārs sūtniecībā Rīgā, 1934.–1939. g. sūtnis Tallinā.2 Conditions préalables (franču val.) – iepriekšēji nosacījumi.3 Ne varietur (latīņu val.) – nav maināms, grozāms.

1.4. Lietuvas valdības nota Polijas sūtnim Igaunijā V. Pšesmickim diplomātisko attiecību nodibināšanas

lietā (Tallinā, 1938. g. 19. martā)

Kopumā Polijas ultimatīvā nota bija samērā mērena, jo nesaturēja nekādas prasības attiecībā uz atteikšanos no Lietuvas valdībai svarīgās prasību politikas attiecībā uz Viļņu. Rezultātā, esošajā situācijā, kad notas neizpildīšanas gadījumā šķietami draudēja Polijas militārs iebrukums, Lietuvas valdība izšķīrās ultimātu pieņemt.

Savas valdības uzdevumā man ir tas gods paziņot, ka Lietuvas valdība ir nolēmusi ar šodienu nodibināt normālas diplomātiskas attiecības starp Lietuvu un Poliju un ar šo mērķi izveido sūtniecību Varšavā. Atbilstoši akreditēts Lietuvas sūtnis iesniegs akreditācijas rakstus Varšavā ne vēlāk kā š. g. 31. martā.

Lietuvas valdība no savas puses nodrošina Polijas sūtniecībai Kauņā normālus funkcionēšanas apstākļus un sakarā ar to no š. g. 31. marta garantē tiešu sauszemes, ūdens, gaisa, telegrāfa un telefona satiksmi starp sūtniecību un Polijas valdību.

B. Dailide1, Lietuvas pilnvarotais ministrs un ārkārtējais sūtnis.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 303.1 Broņus Dailide (Dailidé, 1892–1981) – Lietuvas diplomāts. 1928.–1933. g. sūtnis

Latvijā, 1933.–1939. g. Igaunijā, 1939. g. jūnijā–1940. g. Latvijā.

• 26 •

1.5. Latvijas ģenerālkonsula Dancigā1 A. Birznieka2 ziņojums Ārlietu ministrijai par reakciju

uz Polijas–Lietuvas konfliktu (Dancigā, 1938. g. 19. martā)

Ziņojuma autors atspoguļo reakciju uz Polijas un Lietuvas konfliktu Dancigas brīvpilsētā, kuras pretrunas ar Poliju šajā laikā jau bija skaidri iezīmējušās. Tāpat ziņojumā atspoguļojas arī Vācijas un poļu sabiedrības viedokļi šajā jautājumā, kā arī viedoklis par Polijas politiku ārpus tās robežām.

Kad Jūs saņemsiet šīs rindiņas, Polijas–Lietuvas konflikts būs jau iegājis kādā noteiktā stadijā. Dancigas interese par šo sadursmi ir manāmi dzīva.

Prese visā visumā diezgan objektīvi attēlo šī konflikta gaitu, pie kam ir nomanāms, ka simpātijas ir Lietuvas pusē, lai gan skaidri to pateikt prese aiz saprotamiem iemesliem izvairās. Bet sabiedrībā, sarunās ar vietējiem vāciešiem ir dzirdams, ka Polijas izturēšanās, resp.[ektīvi], uzmākšanās Lietuvai tiek asi nosodīta.

“Vorposten”s3 garākā ievadrakstā, apskatot Polijas–Lietuvas attiecību vēsturi, norāda uz Polijas agresīvajiem nolūkiem iepretim Lietuvai un Austrumprūsijai, pie kam sīki iztirzā Polijas nacionāldemokrātu pro-grammu un viņas vadītāja Romāna Dmovska4 mērķus radīt varenu poļu nacionālu valsti.

Nacionāldemokrātus arī dancigieši uzskata par saviem galveniem ie-naidniekiem, kuri vienmēr ved Dancigai naidīgu politiku, traucējot Polijas–Vācijas draudzību. “Vorposten”s atzīmē pie tam nacionāldemokrātu politisko naivitāti, kura izpaužoties viņu trokšņainās demonstrācijās ar prasībām pēc Lietuvas pievienošanas Polijai uz tā pamata, ka Vācija esot sev pievienojusi Austriju. Vispārīgi Polijas sabiedrības noskaņā un prasību uzstādīšanā esot manāms zināms paralēlisms (jeb pareizāk, pakaļdarīšana) ar to, kas notiekas Vācijā. Kad Vācija esot ķērusies pie žīdu problēmas atrisināšanas, arī nacionāldemokrāti un viņu iespaidotā poļu sabiedrības daļa esot sākusi vest plašu antisemītisku propagandu; tāpat tas esot arī ar prasībām pēc kolonijām; kad Vācija šo savu dibināto prasību esot uzstādījusi, arī poļi, neskatoties uz saviem plašiem nekultivētiem zemes gabaliem, kliedzot pēc kolonijām. Tagad, kad vācu zeme izveidojoties par varenu Lielvāciju, arī poļu sabiedrībā parādoties prasības un tendences pēc Lielpolijas dibināšanas.

Lasot poļu presi, bet sevišķi satiekoties ar poļiem sabiedrībā, var manīt, ka sakarā ar Austrijas notikumiem Polijas tautā valda liels uztraukums un ka viņa it kā apreibusi no iekarošanas dziņām.

Pirmais, ko man nācās dzirdēt sarunās ar poļiem pēc Vācijas iebrukuma Austrijā, bija tas, ka nu esot pienācis laiks pārmācīt čehus. Ja tikai Vācija

• 27 •

kaut kādā veidā uzmākšoties čehiem, Polija nekavējoties brukšot čehiem virsū, lai atņemtu viņiem Cešinu5 un vēl kādas tur čehu pilsētiņas un apgabalus, kur dzīvojot poļi. Šis naids pret čehiem ir tik vispārīgs un dziļš visā poļu sabiedrībā, ka liekas pietiktu ar visniecīgāko iemeslu, lai izsauktu asiņainu izrēķināšanos ar šo savu brāļu tautu.

Tagad šīs iekarošanas dziņas ir atradušas otru piemērotu objektu – Lietuvu. Poļu uzmākšanās Lietuvai vairāk gan ir izskaidrojama ar viņu imperiālistiskām tieksmēm, nekā ar kāda sevišķa naida jūtām. Jo ko gan mazā Lietuva tādu ļaunu būtu nodarījusi lielajai Polijai? Vienīgā Lietuvas vaina ir, ka viņa ir maza un vāja iepretim lielajai un spēcīgajai Polijai. Ja Polija tagad iepretim Lietuvai ir izturējusies samērā mēreni, neiemaršējot ar karaspēku Lietuvā, kā to atklāti prasīja dažādas demonstrācijas Polijā, tad tas izskaidrojams nevis ar Anglijas un Francijas padomiem, bet ar brīdināšanu no Vācijas puses. Pēc šejienes ziņām, poļi esot sakoncentrējuši pie Lietuvas robežas ap 60 000 karaspēka.

Nav nekādu šaubu, ka Berlīne lika Varšavai saprast, ka viņa neaprobē nekādu nodomātu varas aktu iepretim Lietuvai, ka viņai ir arī savas intereses Lietuvā un ka viņa neatbalstīs Poliju, jo viņas konflikts ar Lietuvu izsauktu kādas bīstamas komplikācijas ar citām, lielākām valstīm, jādomā, ar Pad.[omju] Krieviju. Šādus uzskatus man nācās dzirdēt no vairākiem šejienes vāciešiem: šinī ziņā vāciešu doma ir vienprātīga.

Poļi, tāpat kā vācieši, tagad sāk atzīt tikai kailu varu; šī fiziskā spēka teorija atradusi Polijā auglīgu zemi.

Nupat es dzirdēju, ka Lietuvas valdība esot pieņēmusi Polijas ulti mā-tumu. Polijas prestižs tātad ir glābts, viņas lielummānija lielā mērā ir apmierināta. Tagad paredzams, poļiem atklāsies plašas iespējas “legālā” ceļā iespiesties Lietuvā, izplatīt tur savu iespaidu un ar savu nospiedošo fizisko un garīgo pārspēku galu galā panākt savu mērķi – Lietuvas pilnīgu pakļaušanu Polijai.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2391. l., 11.–12. lp.1 Danciga (Danzig) – Gdaņskas vāciskais nosaukums.2 Aleksandrs Birznieks (1882–1951) – Latvijas diplomāts. 1931.–1940. g. ģenerāl-

konsuls Dancigā.3 “Der Vorposten”, arī “Der Danziger Vorposten” – Vācu nacionālsociālistiskās

strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei; NSDAP) laikraksts Dancigā.

4 Romāns Dmovskis (Dmowski, 1864–1939) – Polijas valstsvīrs, nacionālā labējā spārna ideologs. 1917.–1919. g. Poļu nacionālās komitejas priekšsēdētājs Parīzē, 1919. g. Polijas pārstāvis Miera konferencē, 1923. g. ārlietu ministrs. Nacionāldemokrātiskās partijas, vēlāk citu uz tās bāzes izveidoto labējo organizāciju vadītājs.

5 Par Cešinu Silēzijā, ko 1919. gadā ieņēma Čehoslovākija, sīkāk sk.: Polijas ārējā politika 1918.–1937. gadā. Vēstures avotu krājums. Sast., tulk. un komentējis Ēriks Jēkabsons. Rīga, 2009. 21., 60.–61. lpp.

• 28 •

1.6. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais raksts Latvijas sūtņiem ārvalstīs par Polijas un

Lietuvas konfliktu (Rīgā, 1938. g. 4. aprīlī)

Latvija jau kopš 1919.–1920. gada bija centusies ieturēt neitrālu nostāju Polijas un Lietuvas konfliktā, taču Rīgā šis konflikts allaž izraisīja pamatotu nemieru par drošību reģionā kopumā. Vairākkārt Latvijas valdība un tās pārstāvji centās konfliktā uzņemties vidutāja lomu. 1938. gadā to centās darīt arī V. Munters, taču kopumā nesekmīgi1.

Tikai tagad es atrodu laiku Jums sniegt sīkāku ziņojumu par Latvijas izturēšanos pēdējā Lietuvas–Polijas konfliktā. Lai gan šīs dienas starp 11. un 19. martu jau pieder vēsturei un iestājies jauns posms Polijas–Lietuvas attiecībās, tad tomēr mans sīkais ziņojums ir lietderīgs, jo viņā skarti notikumi, kas ilgāku laiku bij diplomātisku pārrunu objekts, un šis pārskats metīs arī gaismu uz zināmiem apstākļiem, kuriem būs sava nozīme vēl nākotnē.

Man jāsāk pārskats ar 11. marta vakaru, kad notika dineja2 Zviedrijas sūtniecībā. Dinejas laikā es saņēmu telefoniskas ziņas no Berlīnes un Vīnes par Austrijas notikumiem. Tai brīdī, kā zināms, vēl nebija skaidrs, cik definitīvu raksturu Vācijas akcija pieņems, bet personīgi es tūliņ paredzēju visļaunāko, t. i., Austrijas pievienošanu Vācijai. Vēl tagad atceros, ka diplomātiskā korpusa locekļi dzīvi debatēja manis atreferētās ziņas, pie kam izteica visdažādākās domas un lielākā daļa no sūtņiem bija ieskatos, ka Vācija aprobežosies ar paklausīga režīma nodibināšanu Austrijā, līdzīgi tam, kā tas ir noticis Dancigā3, bet atturēsies no drastiskiem soļiem. Vienīgi Polijas sūtnis Harvats4 un es bijām citādās domās un, šķiroties no viesmīlīgās mājas, es pateicu namatēvam, ka dinejas virsrakstā mums jāliek vārdi: Finis Austriae5.

Vēl tai pašā naktī es apspriedos ar Valsts prezidentu6 un izteicu domu, ka ar Austrijas notikumiem Vācijas spiediens uz tās pārējām robežvalstīm – Čehoslovākiju, Poliju, Lietuvu un Dāniju tagad paliks stiprāks un līdz ar to var saskatīt jau tuvākā nākotnē sarežģījumu iespējamības pie Vācijas ziemeļu–austrumu un austrumu robežām, kādi vēl nesenā pagātnē šķita diezgan tālu esam. Šai pašā sarunā es lūdzu Valsts prezidentu mani pilnvarot jau tūliņ nākošā dienā, zem Austrijas notikumu svaigā iespaida, sazināties ar Lietuvas sūtni7 un tam izteikt mūsu bažas par acumirklīgo starptautisko stāvokli, liekot pie sirds Lietuvas valdībai par jaunu visā nopietnībā apsvērt jautājumu par izlīgumu ar Poliju. Šādam ierosinājumam Valsts prezidents piekrita, un nākošā dienā, t. i., sestdien, 12. martā, plkst. pusvienos, es izsaucu Lietuvas sūtni.

Te man jāiesprauž piezīme, ka sestdienas rītā Rīgā pienāca baumas par kādu robežincidentu uz Polijas–Lietuvas robežas, kurā esot nonāvēts kāds Polijas robežsargs. Šai sakarībā notiekot arī kāda karaspēka kustība Lietuvas teritorijā, virzienā uz Alītu. Šai pašā rītā es piezvanīju sūtnim

• 29 •

Kauņā, kas tanī brīdī vēl noteiktu informāciju nevarēja sniegt, bet solījās to darīt telefoniski, pēc sazināšanās ar Lietuvas iestādēm. Šo piezīmi es taisu tādēļ, ka vēlāk ir tikušas izplatītas ziņas, it kā Latvija esot ņēmusi kaut kādu dalību pie 11. marta incidenta kārtošanas un pat piedāvājusi šai lietā savu vidutājību. Visas šīs ziņas ir bez jebkāda pamata un mēs šai gadījumā ne tikai neesam spēruši kādus soļus, bet pat neesam pārrunājuši vai sevišķi centušies noskaidrot Lietuvas un Polijas viedokli incidenta lietā.

Atgriežoties pie manas sarunas ar Lietuvas sūtni, es viņam atgādināju visus savus līdzšinējos soļus Polijas–Lietuvas attiecību normalizēšanai. Es norādīju uz to, ka jau 1934. gada septembrī, Ženēvā, tūliņ pēc Baltijas Antantes līguma parakstīšanas, es uzņēmos iniciatīvu, lai nodibinātu personīgu kontaktu starp Beku un Lozoraiti8. Šo pašu iniciatīvu es atkārtoju arī 1935. gada asamblejas laikā. Abos gadījumos pēc sastapšanās Latvijas delegācijas telpās Ženēvā, Beks un Lozoraitis apmainījās vizītēm un viņu starpā norisinājās garas sarunas, kuru rezultātā izkristalizējās jau zināmi poļu priekšlikumi. Kā zināms, vai nu ar nodomu vai pārpratuma dēļ, Lietuva uz šiem priekšlikumiem nereaģēja un 1936. gadā attiecības strauji pasliktinājās. Šinī gadā iekrīt arī rigorozi9 soļi pret Lietuvas minoritāti Viļņas apgabalā un pretsoļi no Lietuvas puses10. Pirms izbraukšanas uz 1936. g.[ada] asambleju, precīzāki, tā paša gada 8. augustā, es izsaucu toreizējo Lietuvas sūtni nelaiķi Vileiši11 un viņam pateicu, ka pēc manām domām Lietuva nav rīkojusies visai pareizi, nereaģējot uz Polijas priekšlikumiem, kas izkristalizējās Beka–Lozoraiša apspriedēs. Tagadējos apstākļos – tā es teicu Vileišim – es Ženēvā vairs nekādu iniciatīvu neuzņemšos, bet es vēlētos, lai Lietuvas valdība zin, ka mēs uzskatam nenormālā stāvokļa likvidāciju starp Lietuvu un Poliju par ļoti vēlamu aiz iemesliem, kuri daudzkārt un attiecīgā vietā ir izteikti un kurus es šeit neatkārtošu.

Par šo pašu jautājumu es runāju 28. septembrī Ženēvā ar Lozoraiti. 10. decembrī, Rīgas konferences laikā12, atkal ar Lozoraiti. 1937. gada 31. janvārī, atgriežoties no Tautu Savienības Padomes sesijas, es apstājos Kauņā un savās pārrunās ar Lietuvas ārlietu ministri no jauna atgriezos pie Polijas–Lietuvas attiecību kompleksa. 1. jūlijā, Kauņas konferences laikā, es atļāvos šo jautājumu pacelt sarunā ar prezidentu Smetonu13. Visos šajos gadījumos Lietuvas pusē arvien ir dzirdēta principiāla gatavība kaut ko darīt, bet tai pašā laikā novērojama izvairīšanās no praktiskiem soļiem, abstrakta juridiska un morāliska argumentācija.

Uz ārieni stāvoklis starp abiem kaimiņiem palika arvien ļaunāks un 1937. g.[ada] septembrī, Ženēvā, man Beks pateica savus slavenos vārdus sakarā ar kādu toreizējo robežincidentu: “Ja būs vēl kāds incidents, tad mēs šausim un neatbildēsim vairs ar vārdiem, bet ar kādu kavalērijas brigādi”. Beks mani vēl speciāli pa pusei pilnvaroja, pa pusei lūdza šos viņa vārdus atstāstīt Lietuvas ārlietu ministram. To arī izdarīju 24. septembrī. Toreiz es Lozoraitim vēl pateicu, ka varbūt šī kavalērija tik ātri nekustēsies, bet, ka mana saruna ar Beku man neatstāja nekādu šaubu, ka Polijas valdības pacietība tuvojas savai robežai.

• 30 •

Vēl 1937. gada 11. decembrī, atgriezies no Tallinas konferences, es vairāk kā divas stundas pavadīju vagonā divatā ar Lozoraiti un visa mūsu saruna bij veltīta Polijas–Lietuvas attiecībām. Es vēlreiz atkārtoju visus politiskos un stratēģiskos argumentus, kas runā par labu izlīgumam ar Poliju un uzsvēru, ka pēc manas pārliecības goda pilns izlīgums arvien vēl ir iespējams, kas no Lietuvas neprasītu ne iepriekšēju diplomātisku sakaru nodibināšanu, nedz arī atteikšanos no sava viedokļa Viļņas jautājumā. Nobeidzot sarunu, kuras nopietnību un tanī pašā laikā draudzīgo raksturu Lozoraitis pilnībā apzinājās, es pateicu pirmo reizi, ka, ja es varu kaut kādā nebūt veidā būt pakalpīgs, tad es stāvu Lietuvas ārlietu ministra rīcībā. Tāpat es uzsvēru, ka nekur uz ārieni par šo sarunu es neko neteikšu un neinformēšu pat savu sūtni Kauņā14, lai nodrošinātu absolūtu slepenību, un, ja mani pakalpojumi būtu vēlami, es lūdzu Lozoraiti to man darīt zināmu tiešā ceļā, bez sūtņa starpniecības.

To visu es atkārtoju Savicka15 kungam, un beidzot pateicu, ka Austrijas notikumi mani pamudina, un šoreiz jau oficiāli, valdības vārdā, vērst Lietuvas uzmanību uz draudošām briesmām, kas var ļoti drīz pienākt arī pie Lietuvas robežām, un ieteikt šai sakarībā nopietni apsvērt jautājumu par attiecību nokārtošanu ar Poliju. Es lūdzu šo draudzīgo démarche16 man neņemt ļaunā un to arī neiztulkot kā mūsu vēlēšanos iejaukties Lietuvas ārpolitiskos apsvērumos. Mēs, protams, varētu bezdarbībā un klusi ciešot paslēpties aiz Lietuvas robežām un gaidīt, kamēr briesmas pienāk pie Lietuvas robežas, bet tādu politiku mēs neuzskatām par godīgu un mūsu politiskās Antantes17 un draudzīgo attiecību cienīgu. Lietuvas sūtnis, tāpat kā viņa priekšgājējs, bez ierunām atzina manu viedokli par pareizu un man apsolīja, ka viņš nekavējoši par šo sarunu ziņos uz Kauņu, kur nākošā dienā, svētdienā (13. III) gaidīja atgriežamies Lozoraiti.

No savas puses Lietuvas sūtnis uzstādīja 2 jautājumus. Pirmo, kādā veidā mēs domātu, ka Polija varētu stiprināt drošību Baltijas apgabalā. Kā otro: vai nebūtu jābaidās no tā, ka tagadējos apstākļos Polija izlīguma mēģinājumu augstprātīgi noraidītu. Uz pirmo jautājumu es atbildēju, ka mēs nedomājam par kautkādiem specifiskiem soļiem, bet, ievērojot Polijas attiecību raksturu ar Vāciju, izlīgums ar Poliju netieši lielā mērā pastiprinātu Lietuvas pozīcijas, un mēs tad savā neatkarīgā politikā, kas iziet uz neitrālo joslu starp Vāciju un Krieviju, visi bez izņēmuma būtu vienisprātis, bez riska, ka Polijas–Lietuvas konflikts te varētu ienest negaidītus sarežģījumus. Uz otro jautājumu es atbildēju, ka man Polijas viedoklis nav zināms, bet no manām līdzšinējām sarunām ar Polijas ārlietu ministri un Polijas sūtni man ir noteikts iespaids, ka sarunā ar Lozoraiti savā laikā taisītie priekšlikumi visi paliek spēkā. Man jāpiebilst, ka, runājot ar Lietuvas sūtni, es tai momentā jau zināju, ka bija jau pat iecelti pilnvarotie (Harvats un Kļims18) un izstrādāts pilnvaru teksts. Es arī zināju, ka Polijas ārlietu vadība šo sarunu pārtraukšanu, kas notika starp Mironu19 un grāfu Tiškeviču20, ir ņēmusi stipri ļaunā. Bet es biju saistīts ar savu vārdu par to neko neizpaust un tādēļ arī sarunā ar sūtni Savicki aprobežojos ar to, ko es nupat teicu kā atbildi uz viņa otro jautājumu.

• 31 •

Sarunu laikā zvanīja sūtnis Sējas21 kgs no Kauņas un apstiprināja ziņas par robežincidentu. Es tās atstāstīju Savickim un piemetināju, ka tagadējos apstākļos es šo incidentu uzskatu par ārkārtīgi bīstamu un vēl jo vairāk redzu attaisnojumu visam tam, ko es sūtnim biju izteicis.

Tai pašā dienā (12. III) plkst. 10-os, es vispārējos vilcienos informēju Harvatu par manu sarunu ar Savicki. Es arī uzdevu telefoniski sūtnim Kauņā pie pirmās izdevības atkārtot manu démarche, protams, daudz asākā formā pie Lietuvas ārlietu ministra, kas arī notika 14. martā un par ko tuvāk ir ziņots sūtņa L. Sējas kga attiecīgos rakstos.

Pirmdien, 14. martā, no ziņām, kas bij ienākušas pa svētdienu, varēja tūliņ konstatēt, ka sakarā ar 11. marta incidentu stāvoklis stipri saasinājies. Šīs pašas dienas vakarā, plkst. 18.45 sūtnis Valters22 mani informēja par sarunu starp Markusu23 un Kobiļaņski24 , par kuru tuvākas ziņas atkal var atrast sūtņa attiecīgā ziņojumā. No šīs sarunas es arī smēlos informāciju, ka Polija nodomājusi iesniegt Lietuvai terminētu ultimātu. Plkst. 19.30 sūtnis Kauņā man ziņo, ka viņa démarche pie Lozoraiša ir pieņemta, ka šo démarche, kopā ar visu radušos stāvokli apspriedīšot Lietuvas valdība, kura visās tanīs dienās, kā zināms, sēdēja en permanence25. Bez tam sūtnis man ziņoja, ka uz Lietuvas ierosināto apriņķu priekšnieku apspriedi incidenta noskaidrošanai, kas bij nolikta uz svētdienu, 13. martā, poļi nemaz nav ieradušies.

Tanī pašā vakarā, kā zināms, Lietuvas sūtnis Tallinā iesniedza Polijas sūtnim pirmo Lietuvas priekšlikumu, kas sastāvēja no 2 punktiem, proti, iecelt pilnvarotos, kas a) noskaidrotu 11. marta incidentu un b) apspriestu soļus tamlīdzīgu incidentu novēršanai nākotnē. Līdz šim vēl nav galīgi skaidrs, kādēļ šis paziņojums taisīts caur Tallinu. Savickis man teica, ka vispirms esot gribējuši uzdot viņam attiecīgo priekšlikumu nodot Harvatam, bet tā kā viņš tanī vakarā neesot bijis mājās, tad Lietuvas Ārlietu ministrija, lai nezaudētu laiku, tūliņ sazinājusies ar Tallinu. Otrā versija, ko esmu dzirdējis, ir, ka Markusa saruna ar Kobiļaņski ir tikusi zināma Kauņā caur Tallinu un ka tādēļ Lietuva izšķīrusies savu priekšlikumu nodot Tallinā. Katrā ziņā igauņu starpniecība šajā lietā nav notikusi un Lietuvas sūtnis Tallinā ir sazinājies tieši ar Polijas sūtni.

Es pienāku pie 15. marta. Plkst. 10.30 sūtnis Kauņā man ziņo par augšminētā Lietuvas priekšlikuma iesniegšanu, un 15 minūtes vēlāk sava ministra uzdevumā man to apstiprināja Savickis. Priekšpusdienā pienāca arī pirmās ziņas par karaspēka kustību Polijā. Plkst. 13.30 sūtnis Harvats mani sīki informēja par Markusa un Kobiļaņska sarunu. Pateica, ka nekāds ierosinājums no poļu puses igauņiem nav taisīts un ka poļi arī nav devuši igauņiem nekādas pilnvaras uz jebkādu vidutājību. Es vaicāju sūtnim, vai viņam ir kādas ziņas par 3 poļu divīziju koncentrēšanu, uz ko viņš man atbildēja: “Pie mums neviens negrib karu, bet ja nebūs sarunu, kam dotu pilnīgi pieņemamu pretekstu Jūsu sestdienas démarche, tad būs ultimāts. Par 3 divīzijām es neko nezinu, es domāju, šīs ziņas ir pārspīlētas.”

Plkst. 14-os no sūtņa Varšavā saņemu ziņas par demonstrācijām Polijā, ka gaida atgriežamies Beku un ka Polijas valdība apspriedīšot stāvokli

• 32 •

16. martā. Sūtnim Kauņā es uzdevu oficiāli apvaicāties pie Lietuvas ārlietu ministra, vai 14. marta priekšlikums uzskatāms kā netieša atbilde uz Latvijas démarche, citiem vārdiem, vai šī priekšlikuma 2. punkts iz-tulkojams kā Lietuvas gatavība pārrunāt visu jautājumu kompleksu ar poļiem. Uz to plkst. 14.30 saņēmu telefonisku atbildi no Kauņas, ka Lozoraitis neuzskatot 14. marta priekšlikumu kā atbildi uz Latvijas démarche un ka par šo pēdējo un Polijas–Lietuvas attiecībām pēc būtības vēl runās un tas prasīšot zināmu laiku.

16. martā Varšavā ierodas ārlietu ministrs Beks. Daudzās pilsētās notiek Lietuvai naidīgas demonstrācijas. Plkst. 16-os sūtnis Varšavā mani informē, ka tai pašā pievakarē notikšot kabineta sēde, kas būs veltīta Polijas–Lietuvas attiecībām. (Kā zināms, nenotika vis kabineta sēde, bet sevišķa apspriede pie Polijas Valsts prezidenta26).

Es tūdaļ izsaucu Lietuvas sūtni un pateicu viņam, ka sēdes iznākumā es paredzu ultimāta uzstādīšanu un, ja es tuvākās stundās saņemtu atbildi uz manu sestdienas démarche, es uzņemtos uz sevi atbildību sazināties ar Varšavu un ieteikt ultimātu neuzstādīt. Savickis bija vienisprātis ar mani, ka tā esot pēdējā iespējamība novērst ultimātu.

Pēc šīs sarunas es sazinājos ar Polijas sūtni un liku viņam saprast, ka nebūtu vēlams tai pašā vakarā jau pasludināt ultimātu, jo gadījumā, ja Kauņa reaģētu uz Latvijas démarche, būtu daudz labāk stāties pie plašākām sarunām un nekoncentrēties uz robežincidentu. To Harvats solījās notelegrafēt uz Varšavu. Līdz vēlam vakaram no Lietuvas nekādas ziņas nepienāca.

17. marts, ceturtdiena, kuras vakarā, kā zināms, nāca Polijas ultimāts, ar savu dramatismu man arvien paliks atmiņā visos sīkumos. No paša rīta, plkst. 10-os, man zvanīja Savickis un pateica, ka naktī Lozoraitis esot sazinājies ar viņu. Viņš esot teicis, ka uz mūsu jautājumu nekā konkrēta nevarot atbildēt, ka taustot zemi ar angļu palīdzību un ka Polijas prasības esot ārkārtīgi smagas.

11.45 Valters ziņo, ka par 16. marta lēmumiem vēl neko neizpauž. Apspriedē pie Polijas Valsts prezidenta esot ņēmis dalību arī kara ministrs un Ģenerālštāba priekšnieks. Polijā notiekot jaunas demonstrācijas, kaisot proklamācijas un vakarā paredzēta neliela manifestācija uz Maršala Pilsudska laukuma.

12-os Polijas sūtnis informējās par stāvokli. Vaicāja, vai neesot vēl ziņas no Kauņas un lika saprast, ka ultimāts nav izsludināts. Gaidot vēl eventuālu atbildi uz mūsu démarche.

Tai pašā dienā izplatījās baumas, ka kāds Lietuvas ģenerālis ieradies Latvijā, lai informētos par mūsu eventuālo palīdzību bruņota konflikta gadījumā ar Poliju. Noskaidrojās, ka šis ģenerālis ir Daukants27, kas bija ieradies Rīgā jau iepriekšējās nedēļas vidū ar nolūku inspicēt dažus Lietuvas audzēkņus, kas mācās K. Valdemāra28 jūrskolā29. Tāpat izplatījās baumas, ka Anglija esot uzņēmusies vidutājību Polijas–Lietuvas konfliktā.

Tālāk prese ziņoja, ka Polijas valdība iepriekšējā vakarā ir lēmusi par vajadzīgiem soļiem, neprecizējot to tuvāk, kādi soļi domāti. Bez tam tika

• 33 •

ziņots, ka Beks 22. martā sniegs paskaidrojumus Senātā par Polijas–Lietuvas attiecībām.

Šīs un vēl daudzas citas ziņas, kas bira ceturtdien priekšpusdienā kā no pilnības raga, radīja tādu iespaidu, ka Polijas valdība būtu izšķīrusies par mērenības ceļu. Man personīgi tomēr bij iespaids, ka tādas domas ir nepareizas. Es tādēļ sazinājos vispirms ar Anglijas lietvedi30 un prasīju, vai Anglija esot uzņēmusies vidutājību konfliktā. Uz to viņš man atbildēja negatīvi un piemetināja, ka Anglija caur savu vēstnieku Varšavā31 vienīgi esot devusi council of wisdom32.

Plkst. 13.15 sūtnis Varšavā mani informēja, ka notiekot karaspēka koncentrācija pie robežām. Francijas un Anglijas vēstnieki pie Polijas ārlietu ministra vēl neesot tikuši.

Tanī pašā dienā notika mūsu [Ministru] kabineta sēde, kurā es sniedzu manu ziņojumu par visiem notikumiem kopš 11. marta. Pēc šī ziņojuma kabinets mani vienbalsīgi pilnvaro darīt visu iespējamo, lai novērstu bruņotu konfliktu, neizslēdzot pat vajadzības gadījumā braucienu uz Kauņu.

Plkst. 13.30 Anglijas lietvedis man zvanīja no jauna un paziņoja, ka Kenards33 ir redzējis grāfu Šembeku34 kuram izteicis cerību, ka nenotiks nekāda pārsteidzīga rīcība. Līdzīgā kārtā ar Šembeku runājis arī Francijas vēstnieks Noels. Nekādu vidutājību Anglija nav uzņēmusies un neuzņemsies.

Plkst. 14-os man zvana Polijas sūtnis un pasaka, ka situācija esot ārkārtīgā mērā nopietna. Polijas valdības rīcība esot gaidāma naktī vai nākošā rītā. No jauna viņš prasīja, vai esot kādas ziņas no Kauņas. 14.45 zvana sūtnis Sēja un ziņo, ka Lietuvas valdība esot informējusi Anglijas, Francijas un Itālijas valdību par incidentu un lūgusi Varšavā ieteikt mērenību, bet nav lūgusi nevienas valsts starpniecību. Arī Vācijas un Padomju Savienības valdības informētas par stāvokli, bet tādi lūgumi kā augstāk minētām 3 lielvalstīm, pēdējām divām nav izteikti. Lietuvas valdība gaidot atbildi no poļiem uz 14. marta priekšlikumu. Tai pašā dienā Kauņā esot notikusi Seima sēde, kurā iekšlietu ministrs Čapliks35 īsi referējis par konflikta līdzšinējo gaitu.

Pēc visu šo ziņu saņemšanas es uzskatīju par savu pienākumu vēlreiz vērst Lietuvas valdības uzmanību uz stāvokļa bīstamību, jo, no vienas puses, bij skaidrs, ka nekur nepastāv nekādi vidutājības mēģinājumi; no otras puses, ir Varšava, ir Kauņa bij ieņēmušas nogaidošu stāvokli, cerot katra uz otras puses iniciatīvu. Es tādēļ kabineta sēdes laikā, pl. 15-os, izsaucu Lietuvas sūtni un viņam pateicu, kā es vērtēju stāvokli un [ka], ja ne no kurienes nebūs nekādas iniciatīvas, stāvokļa nelabojama sarežģīšanās ir neizbēgama.

Tā arī notika. Naktī no 17. uz 18. martu sūtnis Sēja mūs informēja par ultimāta iesniegšanas faktu un ziņoja, ka viņš vēl vēlā vakarā esot ticis izsaukts uz Ārlietu ministriju, kur viņam izsniegts ultimāta teksts. Kā zināms, ultimāts ir krustojies ar Lietuvas otro priekšlikumu, kuru adresēja uz Parīzi un kurā Lietuvas valdība, modificējot 14. marta priekšlikumu,

• 34 •

bij ar mieru iecelt pilnvaroto, lai apspriestu attiecību normalizēšanas jautājumu.

Ja nu reiz Lietuvas valdība nav varējusi vai nav gribējusi novērst ultimātu, tad tagad bij skaidrs, ka vienīgais iespējamais ceļš bij ultimāta pieņemšana. Tā kā iepriekšējo dienu piedzīvojumi mums nedeva nekādu drošību, ka Lietuva apzinās pilnos apmēros stāvokļa nopietnību, tad 18. marta rītā es piezvanīju sūtnim Tallinā un uzdevu viņam noskaidrot, vai Igaunijas valdība būtu ar mieru kopējā démarche ar Latviju draudzīgā kārtā ieteikt Lietuvai ultimātu pieņemt.

Plkst. 10.15 man zvanīja Polijas sūtnis un pateica, ka naktī Ļitvinovs36 izsaucis Polijas vēstnieku, kuram esot pateicis, ka Padomju valdība ļoti vēlētos, lai konflikts tiktu nokārtots miera ceļā. Ļitvinovs esot piemetinājis, ka pašā konfliktā ne pagātnē, ne tagadnē Padomju Savienība nav ieinteresēta. Šai pašā sarunā es informēju Harvatu par priekšlikumu, ko es izdarīju Tallinā. Dažas minūtes vēlāk man zvanīja Lietuvas sūtnis, no kura balss varēja jaust ārkārtīgu satraukumu un kurš man pateica, ka Lietuvas Ārlietu ministrijā valdot pilnīgs sabrukums un ka viņš neko citu nevarot teikt, ka to, ka Lietuvas valdība savas vainas dēļ tagad atrodas ultimāta priekšā.

11.30 zvanīja konsuls no Viļņas un ziņoja, ka visu nakti Viļņā bijusi vērojama karaspēka kustība, tāpat pilsētai izgājuši cauri tanki un lielgabali; manāma arī aeroplānu kustība; maršals Ridzs-Smiglijs37 iera-dies Viļņā. Saņēmu arī telegrāfisku informāciju no Varšavas, ka Polija šaubās vai Lietuva pieņems ultimātu un tādēļ sagaidāms visļaunākais.

13.30 sūtnis Krieviņš38 man ziņo, ka Igaunijas ārlietu ministrs noraida kopējo démarche pie Lietuvas valdības. Šādas atbildes iemesli bij sekojošie: 1) Polijas ārlietu ministrs nav bijis runājams priekš diplomātiem pirms ultimāta nosūtīšanas; 2) mūsu Antantes līgums neparedz tiesību runāt par Viļņu; 3) ceļš no Tallinas uz Kauņu esot tikpat garš kā no Kauņas uz Tallinu, citiem vārdiem, kādēļ Lietuva nav informējusi igauņus; 4) ja kādam vajadzīgs padoms, tad lai viņš šo padomu pats prasa un – “Ņezvannij gostj huže tatarina”39; 5) Akels40 ir pārliecināts, ka ultimātu pieņems; 6) Igauņi esot dementējuši41 ziņas, kas viņiem pieraksta kādu akciju Kauņā; 7) Latvijas ārlietu ministrs esot piesolījis savus pakalpojumus Varšavā, bet atbildi uz to neesot saņēmis.

Pēcpusdienā vēl nāca visvisādas ziņas no Kauņas un Varšavas, kas apstiprināja sekojošus faktus: poļu karaspēks ir kaujas gatavībā; Lietuva nekādus militāras sagatavošanās soļus nesper; vidutājību neviens neuzņemas; publika sāk nervozēt un šturmēt bankas.

Tad plkst. 18.45 sūtnis Valters mani informēja par savu sarunu ar Beku (sk. attiecīgo ziņojumu42) un mazliet vēlāk par savu sarunu ar vēstnieku Noelu, kurā noskaidrojās, ka Anglijas un Francijas vēstnieki ir ieteikuši savām valdībām dot padomu Lietuvai ultimātu pieņemt.

Tai pašā vakarā man vēl bija sarunas ar Polijas sūtni un mūsu sūtni Kauņā, bet tās neko jaunu stāvokļa noskaidrošanai nedeva. Plkst. 10-os vakarā es tādēļ uzdevu sūtnim Kauņā pieprasīt audienci pie Lietuvas ārlietu

• 35 •

ministra un pateikt, ka pēc stāvokļa vispusīgas apsvēršanas un pārbaudot visas mūsu rīcībā esošās ziņas, mēs neredzam nekādu iespējamību vairs kaut ko darīt un domājam, ka vienīgais ceļš ir pieņemt poļu ultimātu. Pusstundu vēlāk man vēl reizi zvanīja Polijas sūtnis un pateica, ka pēdējā mirklī esot bijis vēl viens privāts mēģinājums ievadīt sarunas, bet tas kategoriski noraidīts. Ultimāts paliek spēkā, vienīgais ceļš ved caur Tallinu, un viņš arī vairs visā lietā nekā nevarot darīt.

Sūtņa Sējas vizīte pie Lozoraiša notika tai pašā 18. marta vakarā, plkst. 23.30 (sk. attiecīgo ziņojumu43).

19. martā pienāca ziņas no Ženēvas, pēc kurām bij skaidrs, ka Anglija un Francija neintervenēs44, ja Lietuva noraidītu ultimātu.

Tad, kā zināms, plkst. 11-os nāca Lietuvas piekrītošā atbilde. Izšķirošais apstāklis, kā tas redzams no sūtņa Sējas ziņojuma, ir bijis Anglijas spiediens un to man arī 19. martā apstiprināja Anglijas lietvedis, kuru es informēju par ultimāta pieņemšanu un kas man uz to vēl pateica: It is definitly better so45.

Avots: LVVA, 1313. f., 1. apr., 128. l., 17.–31. lp.1 Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera starpniecības

mēģinājums Polijas un Lietuvas konfliktā 1938. gada martā. Latvijas Arhīvi. 2008, Nr. 3. 146.–160. lpp.

2 Dineja (franču val. dîner – pusdienas) – oficiālas pusdienas, svētku mielasts ar lūgtiem viesiem.

3 Tautu Savienības pārraudzībā esošajā Dancigā 30. gadu otrajā pusē demokrātiskā ceļā iedzīvotāji pilsētas pārvaldē ievēlēja galvenokārt nacionālsociālistu partijas (NSDAP) pārstāvjus.

4 Francišeks Harvats (Charwat, 1881–1941) – Polijas diplomāts. 1936.–1938. g. sūtnis Latvijā, no 1938. g. marta – Kauņā.

5 Finis Austriae (franču val.) – Austrijas beigas.6 Latvijas Valsts prezidents 1936.–1940. g. bija Kārlis Ulmanis (1877–1942).7 Lietuvas sūtnis Latvijā šajā laikā bija Jurģis Savickis.8 Stasis Lozoraitis (Lozoraitis, 1898–1983) – Lietuvas valstsvīrs. 1934.–1939. g.

ārlietu ministrs.9 Rigorozs – pārmērīgi stingrs, nelokāms.10 Domātas abu valstu varas iestāžu represijas pret otras puses mazākumtautības

grupu savas valsts robežās.11 Vītauts Vileišis (Vileišis, 1887–1937) – Lietuvas diplomāts. 1934. g. septembrī–

1937. g. sūtnis Latvijā.12 1936. g. 9.–12. decembrī Rīgā notika Baltijas valstu ārlietu ministru VI

konference.13 Antans Smetona (Smetona, 1874–1944) – Lietuvas Republikas prezidents 1919.–

1920. un 1926.–1940. g.14 Latvijas sūtnis Lietuvā tajā laikā bija Ludvigs Sēja.15 Jurģis Savickis (Savickis, 1892–1952) – Lietuvas diplomāts. 1937. g. decembrī–

1939. g. janvārī sūtnis Latvijā.

• 36 •

16 Démarche (franču val.) – demaršs.17 Domāta t. s. Baltijas Antante – 1934. g. 12. septembrī izveidotā Latvijas, Lietuvas

un Igaunijas savienība.18 Petrs Kļims (Klimas, 1891–1969) – Lietuvas diplomāts un valstsvīrs. 1925.–

1940. g. sūtnis Francijā.19 Vlads Mirons (Mironas, 1880–1953) – Lietuvas priesteris un politiķis. Lietuvas

armijas vecākais kapelāns 1929.–1938. g., Ministru prezidents 1938. g. 24. martā–1939. g. 28. martā. 1938. g. sākumā Lietuvas valdības pilnvarotais konfidenciālajām sarunām ar Poliju Dancigā.

20 Aleksandrs Tiškēvičs (Tyszkiewicz, 1864–1945) – grāfs, Polijas valdības pilnvarotais konfidenciālajām sarunām ar Lietuvu Dancigā 1938. g. sākumā.

21 Ludvigs Kārlis Sēja (1885–1962) – Latvijas diplomāts, valstsvīrs. 1924. g. ārlietu ministrs, 1925.–1927. g. sūtnis ASV, 1927.–1933. g. ģenerālkonsuls Londonā, 1933. g. Ārlietu ministrijas Administratīvi-juridiskā departamenta direktors, no 1934. g. septembra līdz 1940. g. oktobrim sūtnis Lietuvā.

22 Latvijas sūtnis Varšavā Miķelis Valters.23 Hanss Johans Markuss (Markus, 1884–1969) – Igaunijas diplomāts. 1935.–

1939. g. sūtnis Varšavā, 1939.–1940. g. Budapeštā. 24 Tadeušs Kobiļaņskis (Kobylański, 1895–1970) – Polijas diplomāts, atvaļināts

apakšpulkvedis. 1929.–1935. g. sūtniecības Bukarestē padomnieks, no 1935. g. – Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vicedirektors, 1936.–1939. g. di-rektors.

25 En permanence (franču val.) – pastāvīgi, nepārtraukti.26 Polijas Republikas prezidents 1926.–1939. gadā bija Ignacijs Moscickis (Mościcki).27 Teodors Daukants (Daukantas, 1884–1960) – Lietuvas armijas ģenerālis un

diplomāts, 1930.–1935. g. ģenerālkonsuls un sūtnis Dienvidamerikā, 1936.–1938. g. valsts jūrniecības inspektors Klaipēdā.

28 Krišjānis Valdemārs (1825–1891) – tautsaimnieks, ievērojamākais latviešu nacionālās kustības darbinieks.

29 30. gados Lietuvas valdība regulāri finansēja savu pilsoņu mācības Krišjāņa Valdemāra Kuģu vadītāju un mehāniķu skolā Rīgā, jo Lietuvā nebija šādas mācību iestādes.

30 Lielbritānijas pilnvarotais lietvedis sūtņa īslaicīgas prombūtnes laikā bija Pīters Skarlets (Scarlet).

31 Lielbritānijas vēstnieks Polijā šajā laikā bija Hovards Kenards.32 Council of wisdom (angļu val.) – šeit: gudrības padoms.33 Hovards Kenards (Kennard, 1878–1955) – Lielbritānijas diplomāts. 1925.–1929. g.

sūtnis Belgradā, 1929.–1931. g. Stokholmā, 1931.–1935. g. Bernē, 1935.–1939. g. vēstnieks Varšavā, 1939.–1941. g. pie Polijas Emigrācijas valdības.

34 Jans Šembeks (Szembek, 1881–1945) – Polijas diplomāts. 1932.–1939. g. ārlietu viceministrs.

35 Jūlijs Čapliks (Čaplikas, 1888–1941) – Lietuvas valstsvīrs, ģenerālleitnants. 1935. g. septembrī–1938. g. martā iekšlietu ministrs.

36 Maksims Ļitvinovs (Литвинов, īst. uzv. Vallahs (Валлах), 1876–1951) – PSRS di-plomāts, valstsvīrs. 1920.–1921. g. pilnvarotais pārstāvis Igaunijā, 1921.–1930.,

• 37 •

1941.–1946. g. ārlietu tautas komisāra vietnieks, 1930.–1939. g. ārlietu tautas komisārs, 1941.–1943. g. arī vēstnieks ASV.

37 Edvards Ridzs-Smiglijs (RydzŚmigły, 1886–1941) – Polijas maršals. No 1935. g. Bruņoto spēku ģenerālinspektors, 1939. g. septembra – armijas virspavēlnieks.

38 Edgars Krieviņš (1884–1971) – Latvijas diplomāts. No 1920. g. Ārlietu ministrijas ierēdnis, 1938.–1940. g. sūtnis Vācijā.

39 Незванный гость хуже татарина (krievu val.) – vēsturisks sakāmvārds: Neaicināts viesis sliktāks par tatāru.

40 Frīdrihs Karls Akels (Akel, 1871–1941) – Igaunijas diplomāts, valstsvīrs. 1923.–1924., 1926.–1927., 1936.–1938. g. ārlietu ministrs, 1924. g. – Valsts vecākais.

41 Dementēt – oficiāli atsaukt nepatiesas ziņas, atspēkot melīgus apgalvojumus.42 Sk. dokumentu 1.7.43 Ziņojums dokumentu krājumā nav iekļauts.44 Neintervenēs – neiejauksies strīdā.45 It is definitly better so (angļu val.) – Tā noteikti ir labāk.

1.7. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku Lietuvas jautājumā

(Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī)

Sarunā ar Latvijas sūtni Polijas ārlietu ministrs izteica savu viedokli par neseno Polijas un Lietuvas konfliktu, kā arī poļu–lietuviešu attiecībām nākotnē.

Aizvakar, sestdien ministrs Beks bija mani aicinājis pie sevis. Jau pašā sarunas sākumā Beks mani lūdza Jums pateikt, ka viņš ļoti apmierināts ar Jūsu runu Darba kameras1 pilnsapulcē. Jūs parādījuši, tā viņš teica, lielu saprašanu un atsaucību Polijas politikai. Saruna visu laiku grozījās ap to pašu leišu–poļu problēmu. Beks vienmēr uzsvēra, ka Polijas politika pret Lietuvu būšot ļoti uzmanīga un atturīga, vienmēr pieturoties pie principa, ka divas patstāvīgas valstis kārto savas attiecības, katrai pilnīgi patstāvīgi nostājoties. Pārmērības, kas parādījās poļu presē ultimāta dienās, nekādā ziņā netraucēšot poļu valdības ieņemto stāvokli un jau tagad varot vērot, ka šīs pārmērības izzūd, rodas lielāka sapratne valdības politikai. Savā runā Senātā Beks gribējis būt tik vienkāršs, cik iespējams, nelietojot nekādus izpušķojumus un esot pats varējis vērot Senāta sēdē, ar kādu nopietnību Senāts noklausījies runā, sapratis tās vadošās domas un tātad varot teikt, ka Polijas parlamenta aprindas ne mazāk kā valdība grib ieturēt politisku līniju, kas nekādi neskars Lietuvas patstāvīgu domu. Biju sagaidījis, ka šai vietā Beks ieminēsies par savu frāzi, zīmējoties uz Lietuvas politiku, jo zinu, ka viņam nav noslēpums, cik daudz šī frāze te

• 38 •

tikusi pārrunāta.2 Beks neko neieminējās, bet vienmēr no jauna uzsvēra, ka neesot ko bīties no kādas citas politikas. Ko viņš sacījis ik laiku, pie tā viņš turēšoties. Bijis acumirklis, kad viņš varējis ļoti lēti iegūt kādu lielāku panākumu, tomēr pēc tāda viņš nav dzinies un to viņš nedarīšot arī tālāk. Jau tagadējās sarunas, kas Bekam bijušas ar sūtni Škirpu3, [sūtnim] Harvatam ar Lietuvas vadošiem valstsvīriem rādot, ka notiek pārmaiņas Lietuvas psiholoģijā un droši vien varēšot nokārtot ātri tehniskos jautājumus, kas zīmējas uz satiksmi utt. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 76., 77. lp.1 Latvijas Darba kamera – 1936. g. 15. maijā K. Ulmaņa izveidota valsts pārvaldes

un konsultatīva institūcija.2 Runā Senātā J. Beks izteicās par piesardzīgu attieksmi pret Lietuvas politiku,

un šo viņa runu apsprieda arī M. Valters savā pirmajā sarunā ar Lietuvas sūtni K. Škirpu (sk.: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 74. lp.).

3 Kazis Škirpa (Škirpa, 1895–1979) – Lietuvas armijas pulkvedis un diplomāts. No 1937. g. pārstāvis pie Tautu Savienības, 1939. g. aprīlī–decembrī sūtnis Polijā, pēc tam – Vācijā.

1.8. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram V. Munteram

par visu Baltijas valstu sūtņu apspriedi (Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī)

Ierodoties Varšavā Lietuvas sūtnim K. Škirpam, viņš pievienojās jau par tradicionālām kļuvušajām M. Valtera un Igaunijas sūtņa H. Markusa regulārajām apspriedēm, kurās dalībnieki apmainījās ar viņu rīcībā esošo informāciju un viedokļiem konkrētos jautājumos. Tas ļāva sniegt pilnvērtīgākus ziņojumus savām Ārlietu ministrijām (pēc M. Valtera nomaiņas tradīcija tika pārtraukta, tādēļ var uzskatīt, ka tieši viņš lielā mērā bija šo sapulču iniciators). Pirmajā visu triju Baltijas valstu sūtņu apspriedē tika aplūkota nesenā Polijas–Lietuvas konflikta norise un PSRS nostāja tajā, kā arī spriests par Lietuvas–Polijas turpmākajām attiecībām.

Sestdien1 pievakarē mums bija pirmā apspriede – visiem trīs sūtņiem no Baltijas valstīm. Apspriede sākās ar dažiem vēsturiskiem apskatiem uz ultimāta dienām, un šai sarunas daļā noskaidrojās sekojošais: kas vispirms zīmējas uz Padomju Krieviju, tad 16. marta rītā plkst. 2-os Ļitvinovs uzaicinājis pie sevis Polijas sūtni Gžibovski2, kuram tad pateicis, ka Padomju Krievijai nav nekas pret normālu attiecību nodibināšanos starp Poliju un Lietuvu. Citādas turpretim izskatītos lietas, ja netiktu

• 39 •

ieturēta zināma moderācija vienā vai otrā pusē. Tādā pašā garā 16. martā uzdots šejienes Padomju Savienības lietvedim izsacīties Ārlietu ministrijā Varšavā.

Noteiktu un skaidru formulējumu, kāda bijusi Ļitvinova intervencija3 Maskavā un kādiem vārdiem izteicies krievu lietvedis Ļistopads4 šejienes Ārlietu ministrijā, nevarēja konstatēt, bet tiklab Markuss, kā Škirpa uzsvēra, ka notikusi intervencija, par kuru Maskavā izsakoties atturīgāk, nekā to dara krievu lietvedis Ļistopads te, Varšavā. Ļistopads runājis atklāti, ka viņš bijis ultimāta dienās trīs reizes Ārlietu ministrijā – 2 reizes pie Beka un vienreiz pie Kobiļaņska. To Ļistopads teicis it kā lielīdamies, mazā apskurbumā pie galda. Markuss šaubījās, vai Ļistopads bijis pie Beka, jo Beks principā nevienu lietvedi nepieņem un tādus noraida pie Šembeka. Bez tam laikrakstos, kur mēdz parādīties ziņas par vizītēm pie Ārlietu ministrijas vadītāja vai viceministra, neko par tādu Ļistopada intervenciju vairākās vizītēs neziņoja. Laikrakstu paziņojumos nemēdz, protams, aizrādīt, kādās lietās kāds sūtnis vai lietvedis ministrijā bijis, to atzīmē tikai kā vizīti un jādomā, ka tas būtu noticis arī ar Ļistopada vizīti, ja viņš tiešām būtu bijis pie Beka. Jādomā ātrāk, ka viņš bijis tikai pie Kobiļaņska. Sūtnim Škirpam Ļistopads izteicies, ka viņš bijis ultimāta dienās Ārlietu ministrijā 2 reizes: pirmo reizi, lai apjautātos par radušos stāvokli un otro reizi, lai paziņotu Ļitvinova aizrādījumus. Kauņā bijusi skaidra pārliecība, ka Padomju Krievija nepielaidīs Poliju spert kādu soli tālāk vai uzstādīt prasības, par kādām te Varšavā dažas dienas gāja runa.

Tādā sakarā uznāca runa uz tā saukto pirmo ultimātu, par kuru zināja stāstīt Varšavā diplomātiskajās aprindās. Šis “pirmais ultimāts” esot patiesībā bijis tikai Kobiļaņska projekts, bet par viņa saturu tomēr dabūjuši zināt pa daļai aplinkiem ceļiem, pa daļai pēc norādījumiem presē, it īpaši iekš “Nowa Prawda”. Par šī projekta prasībām no diplomātiskā korpusa telegrafēts, protams, uz visām pusēm un par to visu zinājuši Kauņā, kur ļoti satrūkušies un sakarā ar ziņām no Varšavas tūdaļ griezušies pie lielvalstīm pēc padoma. To pastrīpoja Škirpa, piemetinādams, ka pēc Kauņas pārliecības militārās aprindas Varšavā nav gribējušas pieņemt Kobiļaņska projektu. Tagad sarunas Varšavā viņam devušas vēl vairāk pārliecību par tādu nostāju vadošos kara virsniekos. Kauņā redzējuši, ka cīnās divas tendences, bet Kobiļaņska projektā slēpjas arī manevrs, kura nolūks bija iebaidīt Kauņu.

Noskaidrojot Padomju Krievijas nostāšanos, tūliņ, protams, radās otrs jautājums, kā nostājusies Vācija. Par to panākt lielāku skaidrību bija grūti. Markuss tēloja savu sarunu ar vācu vēstnieku fon Moltki5, kas ļoti izvairījies un neparko nav gribējis kaut kā izteikties, kādas īsti bijušas vācu domas un vēl vairāk nodomi konflikta dienās. No citas puses, Markuss dzirdējis, ka vāci izteikušies tā: Ja poļi ieies Lietuvā un, piemēram, sāks apšaudīt Klaipēdu, tad tur būs jau vāci priekšā un poļiem būs jāapšaudās ar vāciešiem. Savā vizītē pie Šembeka fon Moltke runājis

• 40 •

tikai par moderāciju, bet varējuši saprast, ka aiz ļoti laipniem vārdiem slēpjas zināms brīdinājums. Poļiem katrā ziņā bijis skaidrs, ka iet tālāk par prasību pēc diplomātisku attiecību nodibināšanas, nav iespējams, jo tad varētu kustēties ir no vienas, ir no otras puses naidīgi spēki.

Sūtnis Škirpa tēloja šo brīdi ar zināmu jokošanos, ka tai brīdī maršals Ridzs-Smiglijs kāpis savā kara zirgā un devies uz Viļņas fronti, zinādams it labi jau iepriekš, ka ne Padomju Krievija, ne Vācija nav pret to, ka Lietuva pieņemtu Polijas ultimātu, un tātad Polija varēja gūt uzvaru pār Lietuvu. Spert kādu citu soli Polija nebūtu uzdrīkstējusies. Par ultimāta pirmo projektu Polija vairs nav ne domāt domājusi. Pēc šīm sarunām par visu notikumu gaitu sākās pārrunas par to, kā lietas ies tālāk. Arī te Škirpa izteicās tāpat, kā man personīgi vizītē pie viņa, proti, ka Lietuva izvairīsies no kaut kādiem plašākiem jautājumiem un mēģinās iet tīri praktisku ceļu. Es uzstādīju jautājumu, ko domā darīt Kauņā, ja Polija pacels jautājumu par savu minoritāti Lietuvā. Škirpa paskaidroja, ka viņa valdība uzskata poļu minoritātes stāvokli par nokārtotu un par to uz nekādām sarunām neieies. Diezin, vai Polija maz šo lietu kustināšot, jo līdz šim viss tas bijis vajadzīgs tikai aģitācijas labā. Vai ir novērojamas pārmaiņas Polijas politikā Viļņas apgabalā? Škirpa izteicās, ka varot pārmaiņas jau nomanīt, bet tās vēl esot nepietiekošas. Mēģināju ieminēties par Viļņas jautājumu, kā Kauņā uz to tagad skatās, bet redzēju, ka Škirpa no tā it kā atvairījās. Visumā Škirpa paredz, ka attiecības kārtosies normāli un ka no kādiem jauniem konfliktiem nav ko bīties. Cik varēju vērot no sarunām dažas dienas agrāk un tagad sestdien, tad varētu sacīt, ka tas vecais naidīgums, ko varēja pie lietuvjiem sajust tūdaļ, kad uznāca uz Polijas–Lietuvas attiecībām, gatavojas izzust un varbūt ātrāk, nekā to parasti domā. Sarunas beigās Škirpa uzstādīja man ar Markusu jautājumu, ko domājot Latvijā un Igaunijā par Polijas tālāko politiku pret Baltijas valstīm un Baltijas valstu Antanti. Tiklab Markuss, kā es bijām piespiesti uz šo jautājumu atbildēt ar vispārējiem vārdiem, kur mums vēl nav nekādu norādījumu no centriem. Bet pazibēja tomēr uzskats, ka Polija centīsies pievilkt sev tuvāk Lietuvu. Kā izturēsies Polija pret Baltijas Antanti sakarā ar tādu politiku, to grūti pateikt, jo trūkst kaut kādu ziņu vai komentāru, no kurienes varētu cik necik taisīt attiecīgu slēdzienu.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 79.–81. lp.1 Domāts 1938. g. 9. aprīlis.2 Vaclavs Gžibovskis (Grzybowski, 1887–1959) – Polijas diplomāts, 1927.–1935. g.

sūtnis Čehoslovākijā, 1936.–1939. g. vēstnieks PSRS.3 Intervencija – šeit: starpniecība.4 Pāvels Ļistopads (Листопад, 1904–?) – PSRS diplomāts, 1937.–1939. g.

vēstniecības padomnieks Varšavā.5 Hanss Ādolfs fon Moltke (von Moltke, 1884–1943) – Vācijas diplomāts. 1931.–

1939. g. sūtnis, vēstnieks Polijā.

• 41 •

1.9. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam1 par sarunu ar Čehoslovākijas sūtni

J. Slaviku2 (Varšavā, 1938. g. 5. maijā)

Čehoslovākijas sūtnis sarunā ar M. Valteru atspoguļoja savu viedokli un iespaidus par aktuālajām savas valsts un Polijas attiecībām. Visu starpkaru posmu Polijas un Čehoslovākijas attiecības ievērojami iespaidoja teritoriālās domstarpības (1919.–1920. g. Čehoslovākija bija ieguvusi pārsvarā poļu apdzīvotu teritoriju Silēzijā. 1938. g. 21. martā ārlietu ministrs J. Beks intervijā Lielbritānijas presei izteicās, ka “250 tūkstošiem poļu” pienākas tāda pati autonomija, kādu prasa Sudetu vācieši, 22. martā apvainoja Čehoslovākijas valdību Komunistiskās Internacionāles biroja darbības pieļaušanā Prāgā, vienlaikus noraidot kārtējo Vācijas priekš likumu pievienoties Antikominternes paktam. Stāvokli sarežģīja PSRS aktīva iesaistīšanās notikumos – ar Lielbritānijas un Francijas starpniecību tā centās panākt Polijas un Rumānijas piekrišanu padomju karaspēka caurlaišanai uz Čehoslovākiju Vācijas uzbrukuma gadījumā, taču Polijas vadība, apzinoties padomju ekspansīvos plānus, kategoriski atteicās tam piekrist. 12. maijā Polijas valdība izlēma ieturēt neitrālu politiku Čehoslovākijas jautājumā. Maija beigās Čehoslovākijas un Vācijas attiecības sasniedza krīzi, Prāgai izsludinot mobilizāciju. Pēc britu un franču draudiem Vācijai Polija izturējās izvairīgi, bet jūnijā tās valdība par mērķi uzstādīja Cešinas Silēzijā atgūšanu no Čehoslovākijas, uzsākot šajā jautājumā konsultācijas ar Ungāriju un izdarot tiešu spiedienu uz Čehoslovākiju. 9. jūnijā J. Slaviks apsolīja J. Bekam, ka attieksme pret poļu minoritāti nebūs sliktāka, kā pret citām, taču pēdējais novērtēja solījumu par novēlotu.

Šodien man bija garāka saruna ar Čehoslovākijas sūtni Dr. Slaviku, kurā es centos noskaidrot dažus jautājumus, kas interesējuši mūsu Ārlietu ministriju un par kuriem ir bijuši attiecīgi pieprasījumi. Vakarējā sarunā, kas Čehoslovākijas sūtnim bijusi ar ministru Beku, un kas turpinājusies vairāk kā stundu, tikušas apskatītas attiecības starp Poliju un Čehoslovākiju. Dr. Slaviks informējis Beku par Čehoslovākijas dažādu iestāžu nodomiem pastiprināt saimnieciskās attiecības starp abām zemēm. Poznaņas izstādē pirmo reizi plašos apmēros notikusi Čehoslovākijas piedalīšanās un uz atklāšanu ieradušies priekšstāvji no saimnieciskām iestādēm, tirdzniecības kameras un citām aprindām. Tas bijis pirmais solis ievadītā jaunā virzienā. No Poznaņas Čehoslovākijas viesi aizbraukuši uz Gdiņu, kur tikuši draudzīgi uzņemti. Poznaņā bijis arī Polijas rūpniecības un tirdzniecības ministrs Romans3, ar kuru Dr. Slaviks apspriedies par turpmākām attiecībām starp abām zemēm saimnieciskā laukā. Slaviks pateicis Bekam, ka jūnija vidū atbrauks lielākas saimnieciskas delegācijas uz Poliju. Beks esot Slavika paziņojumu uztvēris ļoti labvēlīgi. Tālāk Slaviks deklarējis Bekam, ka Čehoslovākija ievēros vairāk, nekā līdz šim,

• 42 •

poļu kulturālās intereses, centīsies saspīlētās attiecības uzlabot. Uz tādu paskaidrojumu Beks teica, ka viņš priecājoties, pirmo reizi dzirdot tik skaidru valodu poļu minoritātes jautājumā.

Te uznākusi runa uz Beka Vordam Preisam4 doto interviju, kurā Beks it kā minējis skaitli 250 tūkstoši, cik daudz poļu dzīvojot Čehoslovākijā. Slaviks aizrādījis, ka tāds skaitlis pārspīlēts, uz ko Beks paskaidrojis, ka viņš Vordam Preisam nav minējis nekādus skaitļus, bet gan tikai vispār runājis par pašu principu. Bez tam Slaviks paziņojis Bekam, ka Čehoslovākija ir ar mieru pielaist Polijas gaisa līniju uz Budapeštu un Vīni pāri pār Čehoslovākiju, no savas puses ierosinot līniju, kas ietu no Čehoslovākijas, no Brno vai Ostravu Morāvijā pāri Polijai uz Rīgu. Visus šos gadus bijuši mēģinājumi ierosināt līnijas no Varšavas pāri Čehoslovākijai, bet tie nav izdevušies. Laikraksti nupat ziņo, ka Ungārija vienojusies ar Čehoslovākiju par gaisa satiksmi starp Budapeštu un Prāgu. Dr. Slaviks piemetināja, ka šī satiksme tiks piesaistīta pārējai un tā droši vien jau šogad varēšot nokārtot satiksmi pāri Čehoslovākijai un no Čehoslovākijas pāri Polijai.

Sarunā uznākuši arī uz poļu presi, kas vienmēr vēl diezgan naidīga un Beks apsolījis presi darīt uzmanīgu, lai naidība neizpaustos tāda, kā līdz šim. Apsverot šo pašu preses ieņemto stāvokli, varējām ar Slaviku konstatēt, ka viena daļa šīs preses jau manāmi mēģina atrast citus vārdus, runājot par Čehoslovākiju. Polijas rūpes par ārkārtīgi stipri pieaugošo Vācijas spēku var šai preses daļā diezgan labi izjust. Atmosfēra katrā ziņā sāk pamazām uzlaboties un Prāgā cerot, ka izdošoties attiecības vēl vairāk nokārtot. Nupat atbraukušo Francijas vēstnieku Noelu Dr. Slaviks nebija vēl redzējis un tamdēļ viņš arī nezināja teikt, ko Beks sacījis Noelam tajā pašā vakarējā vizītē drusku vēlāk pēc Čehoslovākijas sūtņa apmeklējuma.

No agrākām sarunām Dr. Slaviks man raksturoja norādījumus, kādus dabūjis vēstnieks Noels no Pola Bonkūra5. Pols Bonkūrs apspriedē Parīzē ar Noelu un sūtņiem Mazās Antantes6 valstīs bij uzdevis noskaidrot, kāda būs dažādo valstu izturēšanās gadījumā, ja Vācija uzbrūk Čehoslovākijai. Čehoslovākija nav bijusi vienisprātis ar tādu jautājuma formulējumu un Bonē7 savās instrukcijās licis uzstādīt jautājumu citādi, proti, kāda būs valstu izturēšanās pret Franciju, ja Francija ies palīgā Čehoslovākijai. Bonē pie tam licis formulēt jautājumu tādā veidā, ka nav iespējama izvairīga atbilde. Francija gribējusi izvairīties no atbildēm, kuras nebūtu pietiekami skaidras, mēģinātu apiet apkārt jautājuma kodolam, atsaucoties vai nu uz noteikumiem Tautu Savienības Statūtos, vai citādi kā. Slaviks nezināja teikt, vai vēstnieks Noels paspējis jau Bekam šo jautājumu uzstādīt. Viņš domā, ka tas laikam jau noticis.

Kas zīmējas uz Londonu, tad Čehoslovākija it labi zinājusi, ka Čember-lens8 neies tālāk par savu parlamenta runā raksturoto stāvokli un tās vēlēšanās bijusi tikai redzēt Angliju ieinteresētu, it labi zinot, ka Anglijas–Francijas vidutājība pamudinās abas valstis konflikta gadījumā vai arī ceļā uz tādu konfliktu pietiekoši spēcīgi intervenēt9. Vēstnieks Kenards dabūjis instrukciju no Londonas mēģināt Beku iespaidot, lai uzlabotos

• 43 •

attiecības starp Poliju un Čehoslovākiju un Kenards tādā garā jau ru-nājis ar Beku, pie kam Kenards ieteicis Bekam tuvākās dienās pieņemt Čehoslovākijas sūtni, lai ar to aprunātos. Tas tūdaļ noticis un šoreiz Beks izteicis vēlēšanos redzēt pie sevis Slaviku.

No savas puses varēju Slavikam pastāstīt par sarunu ar Beku, kurā viņš izteicās, ka, pēc viņa pārliecības, Čehoslovākijai nedraud vācu agresija, bet, ka situācija diezgan nopietna. Slaviks apstiprināja, ka tāds uzskats valdot arī Prāgā. Tur vairāk noslejoties uz domu, ka Vācija vēlas atstāt Sudetu vācus pie Čehoslovākijas, lai varbūt vājinātu Čehoslovākiju tās visumā un sevišķi tās ārējā politikā, to vājinot un novirzot uz citu pusi. Beigās apsvērām visu dzirdēto, zīmējoties uz kādu deklarāciju, kuru it kā Ļitvinovs saņēmis caur Polijas sūtni Maskavā Gžibovski Polijas ultimāta dienās un te varējām konstatēt, ka par kādu deklarāciju šejienes aprindās nav nekas zināms. Sarunas ultimāta dienās notikušas Maskavā, kamēr te no krievu puses nekas nav darīts un varējām arī konstatēt, ka minētās dienās šejienes ministrijā bijis krievu lietvedis tikai vienu reizi un pie tam tikai, lai nodotu Ļitvinova interviju ar pavadnotu. Visas citas ziņas par to, it kā krievi intervenējuši te Varšavā, izrādās par baumām. Krievu akcija notikusi Maskavā, kas labi saprotams, jo šejienes lietvedim Ļistopadam, liekas, neuztic svarīgas darīšanas. Tas vada tikai kārtējo darbību un šai darbībā viņš stāv ciešā sakarā ar militāratašeju Ribalko10. Šo pēdējo jāuzskata par vadošu personu tagad šejienes krievu vēstniecībā. Sarunā ar Beku Slaviks no viņa vēl dzirdējis, ka Beka vēlēšanās būtu Slaviku tuvākās dienās vēlreiz redzēt, lai tad pārrunātu Eiropas politiskā stāvokļa citus jautājumus.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 110.–112. lp.1 Alfrēds Bērziņš (1899–1977) – Latvijas valstsvīrs. 1934.–1937. g. iekšlietu

ministra biedrs, 1937.–1940. g. sabiedrisko lietu ministrs.2 Jurajs Slaviks (Slávik, 1890–1969) – Čehoslovākijas valstsvīrs un diplomāts.

1936.–1939. g. sūtnis Polijā.3 Antonijs Romans (Roman, 1892–1951) – Polijas diplomāts un valstsvīrs. No

1934. g. sūtnis Zviedrijā, 1936.–1939. g. tirdzniecības un rūpniecības ministrs.4 Džordžs Vords Preiss (Ward Price, 1886–1961) – vadošs Lielbritānijas

žurnālists.5 Žoržs Pols-Bonkūrs (PaulBoncour, 1873–1972) – Francijas diplomāts un

valstsvīrs. 1932.–1936. g. pārstāvis Tautu Savienībā, 1932. g. kara ministrs, 1932.–1933. g. Ministru prezidents, 1932.–1934. g., 1936. g. janvārī–jūnijā un 1938. g. martā ārlietu ministrs.

6 Mazā Antante – Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas aizsardzības savienība.

7 Žoržs Bonē (Bonnet, 1889–1973) – Francijas valstsvīrs. 1938.–1939. g. ārlietu ministrs.

8 Nevils Arturs Čemberlens (Chamberlain, 1896–1940) – Lielbritānijas valstsvīrs, Konservatīvo partijas vadošs darbinieks. 1937.–1940. g. premjerministrs.

• 44 •

9 Intervenēt – šeit: iejaukties.10 Pāvels Ribalko (Рыбалко, 1894–1948) – PSRS militārpersona: pulkvedis, vēlāk

maršals. 1937.–1939. g. militārais atašejs Polijā, pēc kara PSRS bruņutanku karaspēka pavēlnieks.

1.10. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunām ar Itālijas,

Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem (Varšavā, 1938. g. 31. augustā)

Savā pēdējā ziņojumā no Varšavas M. Valters atspoguļo savus iespaidus no sarunām ar citu valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem par aktuālo politisko situāciju.

Apmeklējot atvadīšanās vizītēs šejienes dažādos vēstniekus un sūtņus, esmu varējis dzirdēt ieskatus par tagadējo stāvokli. Vakar sarunā ar Itālijas vēstnieku di Valentino1 uznācām uz tagadējiem apstākļiem, kā tie arvien vairāk sadrūzmējas un te dzirdēju no vēstnieka, ka Itālijā uzskatot šos apstākļus par ļoti nopietniem. (..) Pēkšņi viņš man iejautājās, kā es izskaidrojot poļu nervozitāti šobrīd. Poļi skatoties uz visām lietām, pat pašām tālākām, ar kādu nervozu skatu un vienmēr baidoties, vai tikai pašas attālākās lietas kaut kā neskar viņu intereses. Šis jautājums mani ļoti pārsteidza. Presē nebiju neko varējis vērot, kas dotu izskaidrojumu vēstnieka interesei. Mēģināju jautāt tālāk, bet vēstnieks tikai atkārtoja jau sacīto.

Sarunājoties šodien ar Lietuvas sūtni Škirpu, atradu paskaidrojumu, kurš pa daļai varētu tikt attiecināts uz itāļu vēstnieka jautājumu. Šai sarunā ar Škirpu, pārbaudījuši iespaidus no preses un no sarunām ar poļiem, nācām pie slēdziena, ka Polija sākusi izturēties atturīgāk, tiklab pret Čehoslovākiju, kā pret Padomju Savienību. Sūtnis Škirpa runā pat par pilnīgu maiņu, kādu iespaidu viņš saņēmis savā vakarējā sarunā ar ministru Beku. Beks apstājies diezgan plaši pie dažādiem jautājumiem un paskaidrojis Polijas stāvokli sekojoši: Polijai nav nekas pret Čehoslovākiju, bet tā tikai vērojusi, ka čehi centušies nodibināt pilnīgi centralizētu valsti zem sava iespaida, kamēr valsts sākumā runājuši par Čehiju un Slovākiju. Neapšaubāmi, ka nacionālie centieni dažādās tautībās Čehoslovākijā pastiprinājušies. Ciktāl tagad iet Čehoslovākijas valdībai, lai apmierinātu šos centienus, to grūti noteikt. Čehoslovākijas valdība darījusi lielu kļūdu, noslēgdama līgumu ar Padomju Savienību. Šis līgums satracinājis Vāciju un devis Vācijai rokās ieroci propagandai. Pavisam citādi izturējusies Polija, kas noslēgusi ar Padomju Savienību tikai neuzbrukšanas līgumu. Pie šī līguma Polija palikšot, un Beks sevišķi vēl uzsvēra, ka Polijai neesot nekādu iemeslu iesākt kādu tiešu vai netiešu akciju pret PSRS. Šai

• 45 •

frāzei Škirpa piegriež lielu vērību un domā, ka tā izteic līniju, pie kuras pieturēsies Polijas politika. Presē varot to redzēt no lielās atturības, kamēr agrāk uzbrukumi bija asi. Beks teicis tālāk, ka viņš nekā nedarīšot lai pastiprinātu grūtības Čehoslovākijai.

Pārejot uz jautājumu par Polijas stāvokli pret Tautu Savienību, Beks teicis Škirpam, ka Polija neuzņemsies iniciatīvu 16. panta2 likvidēšanai un vispār atturēšoties ar to nodarboties, ja tikai kādas citas valstis, piem. [ēram], Oslo grupa, to nepaceltu. Polijas stāvoklis līdzinoties Lietuvas stāvoklim pret 16. pantu. Lieta grozoties patiesībā tikai ap 16. panta praktisko pielietošanu un nevis ap pašu normu. Škirpa apstiprinājis Bekam, ka tiešām Lietuvā tā skatoties uz minēto pantu, atzīstot, ka tas kā vispārējs noteikums, tiesiskā bāze pastāv neierobežoti tālāk, bet atsevišķos gadījumos, kur tikuši apsvērti īpatnēji apstākļi, tikusi diskutēta 16. panta pielietošana. Tādā veidā 16. pants kļuvis par pamatu zināmam oportūnismam un var pat teikt, ka tas ir ieguvis praktiski fakultatīvu raksturu, nezaudējot neko no sava tiesiskā spēka. Šādai iztulkošanai Beks ļoti pietuvojoties un viņš centies Škirpu pārliecināt, ka starp abu valstu uzskatiem nav nekādas starpības. Škirpa nav tam pilnīgi piekritis, bet atzīst tomēr, ka Beka ieskatos arī pret Tautu Savienību notikušas pārgrozības, kuras Škirpa izskaidro ar radušos stāvokli. Dancigā konflikts paasinājies, vācu aģitācija pieaugot, un Škirpa zināja teikt, ka no Polijas aizbēgušie vāci rīkojot Marienburgā3 leģionus, kuriem jau sagatavotas 2 reģimentes4. Kādā stiprumā, par to tuvāku ziņu neesot. Viss tas kopumā rādot, pēc Škirpas domām, ka Polijai tuvojas vācu briesmas, kas izskaidro Beka pārveidoto nostāju. Šīs pašas vācu briesmas piespiežot Poliju tagad izturēties daudz vērīgāk pret Padomju Savienību, kā arī pret Čehoslovākiju un Tautu Savienību. Polija tagad redzot, ka lielākas kopējas akcijas, kuras vedīs, jādomā Anglija ar Franciju un Ziemeļamerikas Sav.[ienotās] Valstis, nevar atļaut Polijai palikt pie agrākā, stipri agresīvāk noskaņotā viedokļa.

Kad atstāstīju Škirpam par savu sarunu ar di Valentino, viņš tūdaļ piemetināja, ka Itālija laikam sajutusi pārgrozību Polijas politikā un esot ar to neapmierināta, kur agrāk Polija nostājās ļoti stipri Itālijas pusē. Pēc informācijas, kas te iegūtas dažādās aprindās, pastāvot kādas zināmas norunas starp Poliju un Itāliju, paredzot konflikta gadījumus. Norunas ejot jau diezgan tālu, par ko zināja stāstīt vēl atsevišķi Igaunijas sūtnis Markuss. Viņam teikts no kādas puses, ka Polija gribot katrā ziņā panākt brīvu ceļu uz Ungāriju, lai caur turieni stātos draudzīgā politikā ar Itāliju. Itālija būtu kā pats lielākais balsts šai kombinācijai dienvidos. Jaunā Polijas pavirziena izredzes ir nu tādas, ka Itālija jūtot Polijas sakaru zaudēšanu un ar to varētu pietiekoši izskaidrot neapmierinājumu, kas parādījās sarunā ar di Valentino.

Vizītē pie sūtņa Markusa no jauna pievērsāmies tiem pašiem jautājumiem, pirmā kārtā, par Čehoslovākiju. Markusam bijušas dažas sarunas ar šejieniešiem un bez tam ar angļiem, kas te braukuši cauri. Pēc viņa iespaida angļi nostājas pilnīgi Čehoslovākijas pusē un esot gatavi uz

• 46 •

pēdējo, apzinoties, ka Vācija grib Čehoslovākiju iznīcināt, lai spiestos tālāk uz austrumiem. Amerikas militāratašejs Varšavā5 kādā sarunā izrādījis vislielāko naidu pret Vāciju un teicis, ka Amerika nekavēšoties nevienu acumirkli atbalstīt Angliju. Kādā nesenā sarunā, kas Markusam bijusi ar Beku, šis izteicies, ka varbūt tomēr pārspīlējot cerības uz kopīgo aktīvo nostāju Čehoslovākijas labā. Čehoslovākija tādās cerībās atrodot atbalstu savai pretestībai un tā stāvoklis tikai pasliktinoties. Arī Markusam Beks apgalvojis, ka viņš negribot neko darīt, lai Čehoslovākijai kaitētu, bet Markuss saņēmis iespaidu, ka Beka vārdos nebijusi pilnīga patiesība, bet tajos bijis sajūtams kaut kas greizs un vienmēr naidīgs pret Čehoslovākiju. Lielas cerības Beks liekot uz slovākiem, kā tas jau bijis visu laiku. Ar viņu palīdzību tas domājot atvieglināt savu cīņu un it sevišķi, vienmēr iegaumējot novirzienu panākt ceļu uz Ungāriju, varbūt kopējas robežas zināmā daļā, lai tad nonāktu pie Itālijas. Attiecībā uz Vāciju Beks izteicies tikpat Markusam, kā arī vakar Škirpam sekojoši: Hitlers6 nedomājot pie kara un vispār viņš esot attālinājies no grāmatā “Mein Kampf”7 izteiktiem uzskatiem. To Hitlers pierādījis jau, noslēdzot līgumu ar Poliju. Markuss vēl aizrādījis Bekam, ka, Čehoslovākijai sabrūkot, Polijas robežas ar Vāciju būtu garākas un Polijas stāvoklis grūtāks. Beks uz to neiegājis vai atrunājies ar to pašu, ka Hitlers esot tagad atturīgāks, mazāk agresīvs, nekā agrāk. No sarunas ar sūtni Škirpu atļaujos vēl atzīmēt, ka Beks ļoti uzsvēris radušās labās attiecības starp Poliju un Lietuvu. Grūtības ar tirdzniecības līgumu pazudīšot un Lietuvai rodoties Polijā arvien vairāk draugu. Kādā citā sarunā, kas Škirpam bijusi šinīs dienās ar viceministru Arciševski8, šis Škirpam apgalvojis, ka Viļņas apgabalā apstākļi pamazām grozīšoties un Lietuvai nebūšot vairs pamata kaut kā sūdzēties par leišu kulturālās dzīves apspiešanu.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 177.–180. lp. 1 Pjetro Arone di Valentino (di Valentino, 1882–?) – Itālijas diplomāts, barons,

1936.–1939. g. vēstnieks Polijā.2 Tautu Savienības pakta 16. pantā cita starpā bija noteikts: “Ja kāds Savienības

loceklis (..) uzsāk karu [pret kādu no Savienības locekļiem], tad viņu ipso facto [paša fakta dēļ] uzskata par tādu, kas uzsācis karu pret visiem pārējiem Savienības locekļiem.”

3 Marienburga – pilsēta Rietumprūsijā, tagad – Malborka Polijā.4 Domāti pulki.5 ASV militārais atašejs Polijā šajā laikā bija Viljams H. Kolberns (Colbern).6 Ādolfs Hitlers (Hitler, 1889–1945) – Vācijas politiķis un valstsvīrs. Vācu

nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei; NSDAP) vadītājs. 1933.–1945. g. Vācijas kanclers.

7 Mein Kampf (vācu val.) – “Mana cīņa”. Ā. Hitlera grāmatas nosaukums.8 Miroslavs Arciševskis (Arciszewski, 1892–1963) – Polijas diplomāts. 1929.–

1932. g. sūtnis Latvijā, 1932.–1938. g. – Rumānijā, 1938.–1939. g. ārlietu viceministrs.

• 47 •

2. ČEHOSLOVĀKIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA UN POLIJA 1938. GADA SEPTEMBRĪ–

1939. GADA MARTĀ

1938. gada vasaras beigās un septembra sākumā Čehoslovākijas krīze turpināja strauji padziļināties. Starptautiskajai situācijai saasinoties, Polijas ārlietu resora vadība septembra vidū beidzot izšķīrās mēģināt panākt zināmas jaunas garantijas no Vācijas – vismaz 1934. gadā abu pušu parakstītās deklarācijas par agresijas nepielietošanu oficiālu pagarinājumu, kā arī Polijai izdevīgu Dancigas jautājuma noregulējumu, taču Vācijas valdība uz minēto priekšlikumu atbildēja izvairīgi, aicinot atlikt šo jautājumu risināšanu līdz Čehoslovākijas krīzes beigām. Ievērojot Lielbritānijas realizēto pastiprināto “nomierināšanas” politiku, Vācija varēja novilcināt jautājumu, cerot, ka tādā ceļā Polija ar laiku būs spiesta piekrist tās piedāvātajam attiecību problēmu risinājumam.

Tajā pašā laikā J. Beks, dotajā situācijā nesaskatot iespēju mainīt savu līdzšinējo politiku, instrukcijā diplomātiskajiem pārstāvjiem lielvalstu galvaspilsētās septembra vidū uzdeva atbalstīt Vācijas prasību par plebiscītu Sudetu apgabalā ar piebildi, ka tāds noteikti jārealizē arī poļu apdzīvotajā Cešinas apgabalā Silēzijā. Tāpat šajā pašā instrukcijā viņš rakstīja, ka gadījumā, ja “radīsies nopietnāki projekti par starptautiskas konferences sasaukšanu Čehoslovākijas jautājumā”, ar visu noteiktību jākonstatē, ka “konference, ja tajā nepiedalītos vismaz Polija kā valsts, kurai ir visgarākā robeža, kā arī citi kaimiņi, būtu fikcija.” Minētais skaidri apliecina arī J. Beka ilūzijas par savas valsts politisko nozīmi lielvalstu vērtējumā, taču šīs ilūzijas izplēnēja līdz ar Polijas un citu valstu neuzaicināšanu uz lielvalstu konferenci Minhenē, kur Čehoslovākijas daļas liktenis tika pilnībā izlemts nomierināšanas politikas garā.

Reaģējot uz starptautiskās situācijas saasināšanos Eiropā, par sevi atgādināja arī Padomju Savienība, kas 23. septembra notā pieprasīja Polijai izskaidrojumu par karaspēka koncentrēšanu pie Čehoslovākijas robežām, piedraudot ar 1932. gada neuzbrukšanas līguma vienpusēju uzteikšanu. Atbildē Polijas valdība informēja, ka saistībā ar valsts aizsardzību spertie soļi ir tās iekšēja lieta, un būtībā deva mājienu, ka Polijas attiecībām ar Čehoslovākiju nav nekāda sakara ar tās attiecībām ar PSRS. J. Beks tā

• 48 •

rīkojās, jo bija pārliecināts, ka PSRS rīcība ir vienīgi demonstratīva un tā negrasās aktīvi iesaistīties Čehoslovākijas aizsardzībā. Tas lielā mērā bija pamatoti, jo jau augusta beigās Maskavā ārlietu tautas komisārs M. Ļitvinovs bija devis mājienu Vācijas vēstniekam, ka PSRS nebūtu pretenziju pret Sudetu apgabala vāciešu “pašnoteikšanos”, ja Vācija atgrieztos pie t. s. Rapallo politikas (sadarbības ar PSRS). Turpmākajās dienās Varšava diezgan noteiktā formā pieprasīja Cešinas apgabala jautājuma izšķiršanu, šīs prasības pastiprināšanai Polijas pilsētās tika organizētas masu atbalsta demonstrācijas.

Minhenes konference un tās pieņemtie lēmumi Varšavā pirmām kārtām izraisīja nopietnas bažas. 30. septembrī sapulcē pie prezidenta J. Beks salīdzināja Minhenē notikušo ar pirms dažiem gadiem lielvalstu iecerēto “Četru paktu”, kas neapmierināja pārējās Eiropas valstis, un paredzēja, ka tas var kļūt par bīstamu precedentu nākotnē, kas skars arī svarīgākās Polijas intereses. Viņš prasīja nekavējoties pretdarboties šādām “teritoriālo konfliktu nokārtošanas metodēm” īpaši tāpēc, ka tas varēja novest pie Vācijas dominances visā reģionā un tādā gadījumā Polijas prasības par Cešinu Silēzijā vairs neviens neievērotu. Galu galā sapulce izlēma nekavējoties pieprasīt no Čehoslovākijas Cešinas apgabalu (906 km2), ultimatīvā formā tas arī tika izdarīts, faktiski piespiežot Čehoslovākiju ultimātu pieņemt. J. Beka arguments par to, ka Čehoslovākijas valdība neilgi pirms tam bija principā piekritusi traktēt poļu minoritāti savā valstī līdzīgi kā vāciešus, un tāpēc Polijai esot arī oficiālas tiesības pieprasīt to pašu, ko saņēmusi Vācija, jāatzīst par formālu, un apgabala pārņemšanas laiks un apstākļi vēl šodien nostāda Poliju (un arī Ungāriju) zināmā tālaika Vācijas sabiedrotā lomā, kam gan poļu vēsturnieki līdz galam nepiekrīt. Tomēr tiek atzīts, ka šis solis, ko Polijas valdība atspoguļoja kā spīdošu panākumu, patiesībā ievērojami pasliktināja Polijas situāciju, kad drīzumā Vācija izvirzīja prasības pret pašu Poliju.

Oktobrī J. Beks centās panākt kopīgas robežas izveidošanos ar Ungāriju, mēģinot iespaidot gan ungārus, gan rumāņus, taču kopumā nesekmīgi, jo Vācija tam pagaidām nepiekrita. Pēc Minhenes vienošanās Polijas stāvoklis kopumā ievērojami pasliktinājās, jo Vācijai bija radīti apstākļi vēl vairāk palielināt savu dominanti Dienvidaustrumeiropā, kas, savukārt, draudēja Polijai ar ielenkšanu no dienvidiem. Un Vācija jau 1938. gada 24. oktobrī izteica savus priekšlikumus Polijai par “attiecību noregulēšanu” – Dancigas pievienošanu Vācijai, eksteritoriālas autostrādes izveidošanu cauri Polijas teritorijai starp Vācijas pamatteritoriju un Dancigu-Austrumprūsiju, kā arī Polijas pievienošanos Antikominternes paktam. Polija to nekādi nevarēja pieņemt, jo tas nozīmētu tās pilnīgu pakārtotību Vācijas politikai. Jaunajā situācijā Vācijas kanclers Ā. Hitlers būtībā līdz ar to paziņoja, ka vairs neievēros Polijas realizēto “līdzsvara politiku”. Tā kā Polijas valdība savukārt nebija gatava no tās atteikties, tad Polijas un Vācijas pretrunu saasināšanās kļuva nenovēršama un atkusnis attiecībās pakāpeniski aizgāja pagātnē.

Vācijas 24. oktobra priekšlikumi Polijai uzsāka jaunu attiecību posmu abu valstu attiecībās, ko raksturoja Vācijas mēģinājumi realizēt pret

• 49 •

Poliju gandrīz atklātu spiediena politiku. 19. novembrī Polijas vēstnieks Berlīnē J. Ļipskis sniedza oficiālu atbildi uz minētajiem priekšlikumiem, kas savukārt liecināja, ka Polija nav gatava piekāpties nevienā no izvirzītajiem punktiem: “Dancigas brīvpilsētas iekļaušanas tendence Reihā nenovēršami izraisītu konfliktu, kurš izpaustos ne tikai lokālos sarežģījumos, bet padarītu neiespējamu Polijas un Vācijas saprašanos visos to aspektos.” Polijas puse piedāvāja Tautu Savienības garantijas Dancigai aizstāt ar divpusējām poļu–vācu garantijām, kas saglabātu tai brīvpilsētas statusu. Rezultātā Ā. Hitlers jau 24. novembrī deva pavēli sagatavot Dancigas brīvpilsētas militāras ieņemšanas plānu, kas būtu jārealizē politiski izdevīgā brīdī, tādējādi nostādot Poliju fakta priekšā un padarot to piekāpīgāku tālākajās sarunās.

Polijas valdība sāka izmisīgi meklēt atbalstu citās lielvalstīs. Savu ārpolitiku aktivizēja arī Padomju Savienība, kura bija sašutusi par Minhenes sarunām un ieinteresēta sava iespaida palielināšanā, lai gan Maskavas uzspēlētība, izvirzot argumentu par “kolektīvo drošību”, situācijai Eiropā turpinot sarežģīties, kļuva arvien vairāk pamanāma. Pēc garākām sarunā 26. novembrī Polija un PSRS nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kas iezīmēja attiecību uzlabošanos, turklāt tika arī uzsāktas sarunas par tirdzniecības līgumu, kurš stājās spēkā 1939. gada martā. Attiecību aktivizēšanās bija abu pušu mēģinājums pretdarboties, tiesa, katrai ar zināmā mērā atšķirīgiem mērķiem, starptautiskajai izolācijai, kādā tās atradās pēc Minhenes vienošanās.

Savukārt Francija samērā skaidri pauda savu neieinteresētību Aus trum-eiropas jautājumos, dodot to saprast gan Vācijai, gan Polijai. 1938. gada 6. decembrī Francija parakstīja ar Vāciju pastāvošās robežas garantējošu deklarāciju, kas, turklāt, paredzēja savstarpējas konsultācijas. Neko nedeva arī J. Beka mēģinājums Ziemassvētkos doties atvaļinājumā uz Franciju un tur “pusprivāti” runāt ar Francijas ārlietu resora vadību pirms 1939. gada janvāra sākumā paredzētajām sarunām Vācijā ar Ā. Hitleru (Francijas ārlietu ministrs vienkārši neizrādīja vēlēšanos tikties ar J. Beku). Ā. Hitlera mītnē Berhtesgādenē poļiem kārtējo reizi modificētā veidā tika izteikti jau zināmie priekšlikumi, kuri arī šoreiz tika samērā kategoriski noraidīti. Arī pēc tam Vācija neatteicās no mēģinājumiem panākt Polijas “neitralizāciju” jeb, pareizāk, pakļaušanu savas politikas pamatprincipiem.

Polijas attiecības ar ārkārtīgi novājināto Čehoslovākiju palika sarež-ģītas, vēl jo vairāk tāpēc, ka novembrī Polija piespieda atdot tai arī nelielas teritorijas Spišā un Oravā (apmēram 220 km2), kas ievērojami sarežģīja Polijas attiecības arī ar topošo Slovākijas valsti. 1939. gada martā, kad Čehoslovākijas neatkarība tika likvidēta pilnībā un pat izveidojās kopēja Polijas un Ungārijas robeža, Polija oficiāli deklarēja savu neieinteresētību Čehoslovākijas aizstāvēšanā. Savukārt Rietumu lielvalstis (sevišķi Lielbritānija) uzskatīja Vācijas veikto Čehoslovākijas iznīcināšanu par Minhenē panāktās vienošanās laušanu un savas lielvalsts pozīcijas vājināšanas mēģinājumu, izšķiroties par soļiem, kuri nākotnē piespiestu Vāciju atgriezties uz savas rīcības saskaņošanas ceļa ar Rietumiem.

• 50 •

2.1. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka pieraksts pēc sarunas par valsts starptautisko stāvokli ar ārlietu ministru J. Beku vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska1

klātbūtnē (Varšavā, 1938. g. 6. septembrī)

Sarunā skaidri iezīmējas Polijas nostāja pret Tautu Savienību un aktuālās nostādnes politikai reģionā, arī attieksme pret Baltijas valstīm. Tāpat formulēta Polijas valdības attieksme pret Čehoslovākiju un tai izvirzītajām Vācijas prasībām.

Saruna skāra sekojošus jautājumus:1. Mūsu attieksme pret Tautu Savienību. Ministrs ļoti konfidenciālā

formā mūs informēja, ka ir pieņēmis lēmumu neizvirzīt mūsu kandidatūru Tautu Savienības Padomē. Šī lēmuma motīvi ir sekojoši apstākļi: a) Tautu Savienība arvien vairāk kļūst par stingri noteikta idejiska bloka interešu pārstāvniecību; b) prestižā vieta Padomē mums nav vairs vajadzīga; c) šis lēmums atbilst maršala Pilsudska2 rīcības līnijai. Tomēr ministrs uzreiz savas kārtis neatklās. Viņš izdiskutēs jautājumu gan ar saviem skandināvu draugiem, gan ar angļiem, noklausīsies visus argumentus, taču pārvēlēšanai nepiekritīs.

2. Ministra saruna ar Dafu-Kūperu3. Ministrs izstāstīja mums ar vis-sīkākajām detaļām Dafa-Kūpera vizītes gaitu (augusta pirmajā pusē Gdiņā). Ministra saruna ar angļu viesi skārusi vienīgi Baltijas jūras jautājumus (tos viņš uzskata par svarīgākiem priekš mums, nekā jautājumus par dienvidu teritorijām). Galvenās ministra tēzes ir sekojošas: Baltijas valstis, no kurām katrai ir spēcīgs nacionālais mugurkauls, apdraud divu vareno kaimiņu ekspansija. Polija vēlas ieskaut tās ar labvēlīgām rūpēm, taču pilnīgi nedomā veidot no šīm valstīm bloku savā protektorātā. Polijas politikas aktivizēšanās Baltijas valstu rajonā cita starpā izriet no mūsu attiecību noregulēšanas ar Lietuvu, bet Polijas ieinteresētību šajā reģionā nosaka arī būtiskā ieinteresētība jūraslietās, kāda mums ir un par ko vislabāk liecina pastāvīgi pieaugošie Polijas jūras tirdzniecības rādītāji. Jādomā, ka šādai nostājai vajadzētu Anglijā gūt pozitīvu novērtējumu, jo tā nekādā veidā nav pretrunā ar angļu interesēm. Ministrs būtu neizsakāmi priecīgs, ja spētu, rodoties šādai iespējai, runāt par šiem jautājumiem ar angļu valdību.

Dafs-Kūpers pilnībā pievienojies ministra uzskatiem. Viņš minējis kaut ko par nepieciešamību saglabāt status quo, kas visas sarunas laikā varēja būt viņa vienīgais mājiens uz Čehoslovākijas jautājumu, uz ko ministrs nav reaģējis. Viņš pateica, ka nekavējoties ziņos par sarunas saturu savai valdībai. (..)

3. Polijas–Lietuvas attiecības. Ministrs uzsvēra, ka šīs attiecības pēdējās nedēļās ir demonstrējušas pavisam nesliktu progresu, kas radis savu izpausmi vairāku līgumu parakstīšanā. Tomēr ministrs lūdza ar

• 51 •

tālākiem soļiem tirdzniecības sarunu lietā nogaidīt līdz tam, kad viņš būs atgriezies no Ženēvas. Tālāk viņš atzīmēja, ka pirmo reizi ir mēģinājis uzsākt ar Lietuvu politiskas sarunas par Tautu Savienību. Tas devis pozitīvu rezultātu.

4. Čehijas problēma. Ministrs uzskata, ka lielais diplomātiskais sajukums, kas radies čehu jautājuma rezultātā, lielā mērā ir veicinājis to, ka Eiropā izveidojusies ārkārtīgi saspīlēta situācija. Asie uzbrukumi Reiham4 no rietumiem un visiem starptautiskajiem centriem sāk kaitināt Hitleru, kurš, visticamāk, tagad vairs neapmierināsies ar daļēju atrisinājumu un realizēs Sudetu pievienošanu Reiham. Rietumos vērojamā nervozā atmosfēra sāk pārņemt arī dažas Vācijas aprindas, sevišķi Auswärtiges Amt5, reihsvēru6 un Herrenklub7, kuras baidās no kara. No šīm aprindām atskan kritiskas balsis par [Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku] partijas un kanclera [Ā. Hitlera] politiku.

Ministrs tomēr nepieļauj, lai čehu jautājuma risināšanas rezultātā varētu izraisīties vispārējs Eiropas konflikts, jo, viņaprāt, Rietumeiropas valstis nedosies palīgā Čehoslovākijai. Šo pārliecību pastiprina fakts, ka ziņa par Itālijas solījumu uzstāties kopā ar Vāciju pret Franciju nav baumas, bet patiesa informācija, ko mums apstiprina ne tikai vācu, bet arī itāļu puse. Pirmo informāciju par šo tēmu ministrs pat saņēmis no vēstnieka Veņavas8. Turklāt Gērings paziņojis, ka Francija par šo Itālijas nostāju ir informēta.

Pēc ministra domām, Čehoslovākiju militāri nav iespējams nosargāt, viņš arī nedomā, ka čehu veiktā mobilizācija varētu izdoties. (..)

Ministrs tālāk uzsvēra, ka Berlīnē par noteicošo apstākli uzskata nostāju, kādu mēs ieņemsim konflikta gadījumā par Čehiju. Ļoti uzmanīgi riņķo ap mums, bet Gēbelss9 pēdējā laikā pat izdevis diezgan asu instrukciju, kas aizliedz jebkādu propagandas akciju pret Poliju. Gērings sarunā ar vēstnieku Ļipski10 minējis iespēju pagarināt 1934. gada līgumu uz turpmākajiem 25 gadiem un paziņojis, ka līdz ar čehu problēmas atrisināšanu visi teritoriālie jautājumi Eiropā priekš Vācijas būs izbeigti. Kanclers tad uzstāsies ar tādiem paziņojumiem, kas nostiprinās mieru, vienlaikus pilnīgi apmierinot mūsu intereses.

Tālāk ministrs mūs informēja, ka Hitlers ir izteicis vēlēšanos satikties ar viņu. Tas notiks atpakaļceļā no Ženēvas.

Beidzot sarunu, ministrs uzsvēra, ka pašlaik ir ļoti intensīvi jāstrādā un vērīgi jāseko situācijai, jo viņš personiski neizslēdz iespēju, ka ap 20. da tumu var notikt eksplozija.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 166–168.1 Edvards Marija Račiņskis (Raczyński, 1891–1993) – Polijas diplomāts, grāfs.

1931.–1934. g. pārstāvis Tautu Savienībā, 1934.–1945. g. vēstnieks Lielbritānijā, 1941.–1943. g. arī Polijas Trimdas valdības ārlietu ministrs. 1979.–1986. g. Polijas prezidents trimdā.

• 52 •

2 Juzefs Pilsudskis (Piłsudski, 1867–1935) – Polijas valstsvīrs, Polijas armijas maršals (1920). No 1918. g. 11. novembra Polijas armijas virspavēlnieks, 1918. g. novembrī–1922. g. decembrī Valsts priekšnieks (Naczelnik Państwa). 1926. g. vadīja valsts apvērsumu, pēc tā faktiski diktators. Ieņēma armijas ģenerālinspektora amatu, vairākkārt – kara lietu ministrs, premjerministrs.

3 Alfreds Dafs-Kūpers (DuffCooper, 1890–1954) – Lielbritānijas valstsvīrs. 1935.–1937. g. kara lietu ministrs, 1937.–1938. g. Admiralitātes Pirmais lords (jūras kara flotes ministrs).

4 Reihs (vācu val. das Reich – impērija) – Vācija.5 Auswärtiges Amt (vācu val.) – Vācijas Ārlietu ministrija.6 Acīmredzot J. Beks domājis vērmahtu (Wehrmacht), jo 1935. g. Vācijas bruņotie

spēki (Reichswehr) tika reorganizēti par vērmahtu.7 Deutscher Herrenklub (Vācu īpašnieku (kungu) klubs) – zemes lielīpašnieku,

rūpnieku, baņķieru, augstāko ierēdņu un citu sabiedrības elites pārstāvju konservatīva apvienība Vācijā (1924–1944; 1933. g. pārdēvēts par Deutscher Klub).

8 Boļeslavs Veņava-Dlugošovskis (WieniawaDługoszowski, 1881–1942) – Polijas armijas ģenerālis, ārsts, diplomāts. 1938.–1939. g. vēstnieks Itālijā. 1939. g. septembrī Rumānijā internētais prezidents I. Moscickis iecēla par Polijas prezidentu trimdā, taču zem opozīcijas spiediena atkāpās.

9 Jozefs Gēbelss (Goebbels, 1897–1945) – Vācijas valstsvīrs. 1933.–1945. g. propagandas un informācijas ministrs.

10 Juzefs Ļipskis (Lipski, 1894–1958) – Polijas diplomāts. 1933.–1939. g. sūtnis, vēstnieks Vācijā. 1941.–1945. g. Polijas Trimdas valdības Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Londonā, pēc kara – tās pārstāvis ASV.

2.2. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija vēstniekam Vācijā J. Ļipskim pirms viņa sarunas ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru par Čehoslovākijas

jautājumu (Varšavā, 1938. g. 19. septembrī)

16. septembrī Polija starptautiskā līmenī izvirzīja prasību pēc Cešinas apgabala Čehoslovākijā, bet 19. septembrī Francija un Lielbritānija oficiāli ieteica Čehoslovākijai atdot Vācijai Sudetu apgabalu. Šajā situācijā J. Beks uzdeva J. Ļipskim lūgt sarunu ar Ā. Hitleru, kurā panākt Vācijas piekrišanu Cešinas apgabala nonākšanai Polijā, vienlaikus cenšoties panākt abu valstu savstarpējo attiecību stabilizāciju. Saruna Oberzalcbergā notika 20. septembrī, un tajā Ā. Hitlers klusējot faktiski akceptēja Polijas teritoriālās prasības, taču ar aizbildinājumu par drīzu personisku tikšanos ar J. Beku pārtrauca vēstnieku, kad tas sāka runāt par abpusējo attiecību stabilizāciju (Vācijas atteikšanos no jebkādām teritoriālām prasībām pret Poliju nākotnē).

• 53 •

Lūdzu sarunā ar Reihskancleru turēties pie sekojošiem pamat prin-cipiem:

1) Polijas valdība konstatē, ka ar savu nostāju tā paralizējusi padomju intervences iespējas plašākā nozīmē Čehijas jautājumā. Bukarestē mūsu izdarītais spiediens guvis vēlamo rezultātu. Volīnijā mūsu notiekošie manevri Maskavā tikuši saprasti kā brīdinājums.

2) Polija uzskata par nepieļaujamu padomju iejaukšanos Eiropas lietās.

3) Čehoslovākijas Republiku mēs uzskatām par mākslīgu veidojumu. Tas izveidots, pielāgojoties noteiktām doktrīnām un kombinācijām, bet nerēķinoties ar Viduseiropas tautu vajadzībām un veselīgo tiesību situāciju.

4) Pagājušās vasaras laikā Polijas valdība četras reizes atteicās pievienoties starptautiskām intervencēm Čehoslovākijas aizsardzībai.

5) Polijas tiešās pretenzijas aplūkojamajā jautājumā aprobežojas līdz Cešinas apgabalam Silēzijā, tas ir – nedaudz vairāk par Cešinas un Frīštates apriņķiem, kā arī dzelzceļa pieejai līdz stacijai Bogumina (Oderberg).

6) Sakarā ar atrašanos kaimiņos, mēs esam ieinteresēti Čehoslovākijas krīzes atrisināšanas vispārējā veidā. Mēs labvēlīgi izturamies pret kopējas robežas ideju ar Ungāriju, jo atceramies, ka Čehoslovākijas Republikas teritorija tika uztverta kā tilts Krievijai. Šajā jautājumā mums pietrūkst skaidra lēmuma no Ungārijas puses, kurai te ir noteicošā loma. No mūsu redzespunkta raugoties, Ungārijas vēlmes ir izredzes uz Karpatu Ukrainu, turpretī par Slovākiju var būt runa vienīgi plašas autonomijas ietvaros. Mēs neesam guvuši pārliecību, ka Ungārija šos jautājumus ir atbilstoši sagatavojusi, bet Polija tos atrisināt viņas vietā nevar.

7) Saskaņā ar šodienas informāciju Rietumu lielvalstis var mēģināt sa-glabāt līdzšinējās Čehoslovākijas koncepciju ar daļēju piekāpšanos par labu Vācijai. Šī mēneša 19. datumā mēs noraidījām šāda risinājuma iespēju.

Mūsu lokālās prasības izvirzām kategoriski. Konfidenciāli informējam, ka robežas apsardzība ir tikusi pastiprināta, bet šī mēneša 21. datumā mūsu rīcībā Silēzijas dienvidu daļā atradīsies ievērojams karaspēka daudzums. Oficiāli paziņojam, ka šis karaspēka grupējums nav vērsts pret Vāciju.

8) Tālākā notikumu gaita no Polijas puses ir atkarīga pirmām kārtām no valdības lēmuma, taču arī no plašāka sabiedrības noskaņojuma. Šajā jomā tālākai nākotnei sevišķi svarīga ir poļu–vācu attiecību nostabilizēšana. Šeit vērību pelna sekojoši jautājumi:

a) Dancigas jautājumam [sabiedrības] noskaņojumā ir galvenā loma. Šajā sakarā un sakarā ar Tautu Savienības bankrotu, šķiet, nepie-ciešams vienkāršs līgums, kas stabilizē brīvpilsētas statusu.

b) Skaidra formula, līdzīga vācu–itāļu paziņojumam robežas jautā-jumā, var veicināt starptautisko intrigu paralizēšanu starp Poliju un Vāciju.

c) 1934. gada līguma pagarināšana var veidot papildus faktoru situ-ācijas stabilizēšanā.

• 54 •

Piezīmes: I. Ar Ungāriju saistīto punktu, Jūs, vēstnieka kungs, noregulēsiet,

atkarībā no sarunas zem četrām acīm vai a trois1 ar Ungārijas premjeru.II. Lūdzu atcerēties, ka stāvokļa ārkārtīgā nopietnība atļauj problēmu

drosmīgu risinājumu, daudz spēcīgāku, nekā parastās sarunās.III. Nepieciešamības gadījumā, īpaši kanclera iniciatīvas gadījumā,

esmu gatavs nodibināt personisku kontaktu ar kancleru vai Gēringu, nerēķinoties ne ar kādām tehniskām vai politiskām grūtībām.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 169–170.1 A trois (franču val.) – trijatā.

2.3. Latvijas sūtņa L. Ēķa1 konfidenciālais ziņojums par Polijas attieksmi pret Čehoslovākiju

ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam (Varšavā, 1938. g. 20. septembrī)

Dokuments atspoguļo starptautisko situāciju un Polijas attieksmi pret Čehoslovākiju šajā laikā Latvijas diplomāta skatījumā.

Izbraucot rīt agri uz Budapeštu, šodien visu dienu biju pastāvīgā kontaktā ar diezgan daudz informācijas avotiem. Poļu izturēšanās Viduseiropas jautājumā ar katru dienu un pat katru stundu pieņem noteiktāku izskatu. Sestdien2 poļi Parīzē, Londonā, Romā un Berlīnē ir spēruši diplomātiskus soļus, lai kopā ar Sudetu vācu jautājuma šādu vai tādu nokārtošanu neaizmirstu arī poļu pretenzijas uz mazu gabaliņu no dalīšanas procesā atrodošās čehoslovāku kūkas. Ja čehi un Rietumeiropas lielvalstis poļiem Cešinu un čehu Silēzijas gabalu neatdošot ar labu, tad poļi, vērā ņemot pašreizējo stāvokli, nekautrētos to paņemt ar varu. To apstiprina ziņas par militāriem soļiem, kur viena daļa no šīm ziņām pat atklāti palaista presē. Čehoslovāku sūtnis ir mēģinājis protestēt kā par šiem poļu soļiem, tā arī par organizētām demonstrācijām pret čehiem Katovicē un citur. Ārlietu ministrs Beks tomēr bijis tik “nevaļīgs”, ka aizbraucis (vismaz priekš čehoslovāku sūtņa) garākā vīkendā. Šodien gan viņš ir Varšavā un ticies, starp citu, ar Francijas vēstnieku. Čehoslovākijas sūtni pieņēmis Arciševskis un mēģinājis izskaidrot čehu valdības pārstāvim, ka poļu rīcībā čehoslovāki nedrīkstot saskatīt ne mazāko nedraudzību, jo viņi tikai prasot vienlīdzību savai minoritātei un lai tā netiktu sliktāk traktēta, kā, par piem., vācieši. Tuvākus paskaidrojumus par demonstrācijām, militāriem soļiem utt. čehoslovākiem nav izdevies saņemt, jo Arciševskis aizbildinājies ar nezināšanu par visiem šiem notikumiem. Poļu laikraksti ir pilni ar poļu sabiedrības un organizāciju prasībām labot 1920. gadā

• 55 •

nodarīto pārestību un diezgan asos toņos prasa Cešinas atdošanu. Manos agrākos ziņojumos rakstītais un telefoniski dotā informācija apstiprinās arī no citām pusēm, un proti, poļi sev iedomāto gabalu no Čehoslovākijas katrā ziņā paņems, bet tikai tai gadījumā, ja čehi ar savu lielo pretinieku – vāciešiem – tiks pamesti vieni paši, uz ko, starp citu, norāda arī visas pārējās ziņas, kādas man no ļoti autentiskiem avotiem šodien ienākušas. Tomēr, ja lietas sakomplicētos, un arī Francijai būtu jāiejaucas ar bruņotu varu, tad poļi droši vien ar varu Čehoslovākijā nemēģinātu iebrukt.

Kāda šodien atmosfēra un kāds apmēram varētu būt garastāvoklis pie čehiem, es ļoti spilgti redzēju, apmeklējot šodien manu čehoslovāku kolēģi. Čehoslovāku sūtni Dr. Slaviku, pie kura pirmā vizītē biju apm.[ēram] 12 dienas atpakaļ, šodien pat lāgā pazīt nevar. No smaidīgā, dzīvespriecīgā cilvēka viņš pārvērties par drūmu un arī fiziski it kā saplacis un nervozi smēķē vienu cigareti pēc otras. Viņš man teica, ka tīri personīgi, un to arī katrs čehoslovāku patriots šodien izjūtot, viņš nekad savā mūžā tādu vilšanos draugos neesot piedzīvojis, kā tas nākoties šodien piedzīvot politiskā plāksnē. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 158.–159. lp.1 Ludvigs Ēķis (1892–1943) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. No 1920. g. dažādos

amatos Ārlietu ministrijā, 1925.–1928. g. Ārlietu ministrijas Administratīvās un protokola nodaļas vadītājs, 1928.–1931. g. I šķiras sekretārs sūtniecībā Londonā, 1931.–1934. g. Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs, 1934. g. sūtnis Lietuvā, 1934.–1938. g. finanšu ministrs, 1938.–1939. g. sūtnis Polijā.

2 Domāts 1938. g. 17. septembris.

2.4. Čehoslovākijas prezidenta E. Beneša1 raksts Polijas prezidentam I. Moscickim2

(Prāgā, 1938. g. 22. septembrī; iesniegts Varšavā 26. septembrī)

19. septembrī Čehoslovākijas ārlietu ministram tika iesniegta Polijas prasība nekavējoties piemērot poļu apdzīvotajām teritorijām tos pašus noteikumus, kā attiecībā uz vācu teritorijām Sudetos. Par prasību tika informētas arī Francija un Lielbritānija. Ar šo soli J. Beks cerēja radīt iespaidu, ka Polija rīkojas pilnīgi patstāvīgi. Ārlietu ministrs tādējādi gribēja panākt Polijas uzaicināšanu uz iecerēto starptautisko konferenci Čehoslovākijas jautājuma atrisināšanai.

Brīdī, kad Eiropas likteņi ir apdraudēti un kad abas mūsu tautas ir atklāti ieinteresētas radīt ilgstošu pamatu abu mūsu valstu savstarpējā uzticībā balstītai sadarbībai, vēršos pie Jūsu Ekselences ar piedāvājumu veidot draudzīgas attiecības un jaunu sadarbību starp Poliju un Čehoslovākiju.

• 56 •

Un tā es piedāvāju Jūsu Ekselencei Čehoslovākijas valsts vārdā atklāti un draudzīgi pārrunāt mūsu strīdu noregulēšanu saistībā ar poļu iedzīvotājiem Čehoslovākijā. Es vēlētos atrisināt šo jautājumu, balstoties uz pieņemtiem robežas rektifikācijas3 principiem. Saprašanās mūsu savstarpējās attiecībās, protams, būtu tiešas un loģiskas šīs vienošanās sekas. Ja sasniegsim vienošanos – un es esmu pārliecināts, ka tas būs iespējams – tas būtu jaunas ēras sākums mūsu valstu savstarpējās attie cībās. Piebildīšu, kā bijušais ārlietu ministrs un patreizējais Republikas prezidents, ka Čehoslovākijai ne pašlaik, ne arī jebkad agrāk nav bijis nekādu slepenu vai atklātu pienākumu vai līgumu, kuriem būtu Polijas intereses apdraudoša nozīme, mērķis vai tendence. Ar atbildīgo ministru piekrišanu sūtu šo priekšlikumu Jūsu Ekselencei konfidenciāli un vienlaikus personiski, lai piešķirtu tam spēcīgu apņemšanās raksturu. Es vēlētos tādā veidā to padarīt vienīgi par abu mūsu tautu savstarpējo attiecību jautājumu. Pazīstot mūsu savstarpējo attiecību jutīgumu un zinot, cik grūti normālos laikos bija izmainīt tās uz labo pusi ar parasto diplomātisko un politisko metožu palīdzību, mēģinu izmantot pašreizējo krīzi, lai likvidētu šķēršļus no daudziem iepriekšējiem gadiem arī vienlaikus jaunas atmosfēras izveidošanai. Daru to ar pilnīgu atklātību. Esmu pārliecināts, ka abu mūsu tautu nākotnei un viņu savstarpējai sadarbībai beigu beigās jābūt nodrošinātai.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 303–304.1 Edvards Benešs (Beneš, 1884–1948) – Čehoslovākijas valstsvīrs, diplomāts.

1918.–1935. g. ārlietu ministrs, 1935.–1938. g. Valsts prezidents, no 1940. g. emigrācijas valdības vadītājs Londonā, 1946.–1948. g. Čehoslovākijas Republikas prezidents, 1948. g. jūnijā piespiests atkāpties no amata.

2 Ignacijs Moscickis (Mościcki, 1867–1946) – Polijas zinātnieks un valstsvīrs. 1926.–1939. g. Valsts prezidents. 1891. g. beidzis Rīgā Politehnikumu. Ķīmijas profesors. 1939. g. 17. septembrī pārgāja Rumānijas robežu un tika internēts.

3 Rektifikācija – šeit: pārlabošana.

2.5. Latvijas sūtniecības pagaidu vadītāja N. Āboltiņa1 konfidenciālais ziņojums par noskaņojumu Polijā

sakarā ar Čehoslovākijas krīzi ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam (Varšavā, 1938. g. 22. septembrī)

21. septembrī Čehoslovākijas valdība paziņoja Lielbritānijai un Francijai, ka ir gatava atdot Sudetu apgabalu Vācijai, ja Rietumu lielvalstis garantēs Čehoslovākijas jaunās robežas (tātad, arī noraidot Polijas teritoriālās prasības), tajā pašā laikā kārtējo reizi lūdzot PSRS valdību iespaidot Poliju piekāpties. Varšavā un Katovicē notika plašas

• 57 •

demonstrācijas ar prasību par Cešinas apgabala pievienošanu Polijai. Galvaspilsētā 250 000 lielo pūli uzrunāja arī armijas ģenerālinspektors maršals E. RidzsSmiglijs.

Pagodinos ziņot Jums, ka atmosfēra Polijā top ar katru dienu karstāka. Vakar vakarā notika demonstrācijas pie Ungārijas un Čehoslovākijas sūtniecībām. Radio noraida pieslēgumus sapulcēm, kur skaļu ovāciju pavadīti atskan saucieni: “Tagad runā valdība, bet ja vajadzēs, runās armija.” Šodien uz pussešiem vakarā “Palīdzības biedrība poļiem ārzemēs” nolikusi lielu sanāksmi Varšavā. Šī rīta laikraksti pilni dažādu organizāciju uzsaukumiem par Cešinas apgabala atdabūšanu. (..) Visā valstī notiek sapulces, kuras pieņem krasas rezolūcijas. Ārlietu ministrija izlaidusi oficiālu komunikātu2, kura tulkojums še klāt pievienots3. Komunikātā teikts, ka Čehoslovākija nekad nav turējusi norunas un līgumus attiecībā uz poļu minoritāti. Par nožēlošanu arī angļu un franču apspriedēs neesot ņemtas vērā poļu prasības, pret ko Polijas pārstāvji iesnieguši noteiktu protestu. Polija uzteikusi minoritāšu aizsardzības līgumu ar Čehoslovākiju, jo līgums neatbilst patreizējam stāvoklim. Krīzi Viduseiropā nevarot nokārtot bez visu to valstu līdzdarbības, kurām ir no mūžīgiem laikiem tiesības un uzdevumi šai Eiropas daļā. Polijas valdība rīkošoties atkarībā no pienācīgā respekta poļu interesēm. [Laikraksts] “Express Poranny”4, otrs valdības oficiozs, ievadrakstā uzbrūk Francijai, atgādinot viņas stāvokli Lietuvas jautājumā, kad Francijas pārstāvis Kauņā balstījis Lietuvas pretošanos diplomātisku sakaru nodibināšanai. Mazā Antante nedarbojoties, Francija esot pametusi Čehoslovākiju savam liktenim un Francijas politika neuzrādot Polijas ieņemtā stāvokļa saprašanu Cešinas jautājumā. Polijai esot jārevidē dažas savas politiskās tradīcijas. Patreizējā stāvoklī Polijas sabiedriskā doma redzot nepieciešamību vilkt konsekvences no jaunā stāvokļa Eiropā.

Laikraksti trekniem virsrakstiem ziņo, ka Vācija un Itālija kategoriski pieprasa angļu–franču plāna papildināšanu. Sniedz arī “sabiedrotās” (liekot šo vārdu pēdiņās) Francijas preses balsis, kas vērstas pret Polijas nostāšanos, citējot “Le Temps”5 vārdus, ka Polijas un Ungārijas aktīvā līdzdalība izsaucot vislielāko nemieru, “Petit Parisien”6 izteikumu, ka minēto valstu prasības, mīksti apzīmējot, esot augstākā mērā nevēlamas, un “Epoque”7 iespiesto de Keriljē8 raksta apzīmējumu “redzētspēju pazau-dējusī un noziedzīgā Polija.” Laikraksti ziņo arī, ka Polija aiztur armijā uz manevriem iesauktos rezervistus un neatlaidīs mājās tos karavīrus, kuru dienesta laiks patlaban izbeidzas. Pats Valsts prezidents vakar ieradies Ārlietu ministrijā, lai noklausītos Beka ziņojumu par starptautisko stāvokli. Šis bezprecedenta notikums norādot uz pārdzīvojamā brīža se-višķo svarīgumu.

Šodien biju Ārlietu ministrijā nokārtot dažas darīšanas. Draudzīgā sarunā par patreizējo stāvokli labi informēts darbinieks izteicās sekoši: Viņš esot pārliecināts, ka Polija dabūšot Cešinu bez varas pielietošanas. Bet ja, pretēji visiem paredzējumiem, lietas Eiropā tā sarežģītos, ka būtu

• 58 •

neizbēgams bruņots lielvalstu konflikts, tad esot pilnīgi izslēgta varbūtība, ka Polija karotu Vācijas pusē. Polijā neesot neviena cilvēka, kas šādam solim piekristu. Starptautisku līgumu uz 10 gadiem, ja tas neapšaubāmi ļoti izdevīgs, varot noslēgt arī pretēji sabiedriskai domai. Bet lai izvestu mobilizāciju, vajadzīga pilnīga vienprātība un ļoti augsts sabiedriskās domas kāpinājums tieši šai virzienā. Un tāds nekad nebūšot Polijā par labu Vācijai. Beka politika esot ļoti smalka un viņš ne vienmēr varot pateikt, uz ko īsti viņš iziet. Bet viņa mērķis esot – pārliecināt Franciju, ka viņas īstais partneris Eiropas austrumdaļā esot Polija. Anglija to jau esot sapratusi. Arī Francija to sākot pamazām saprast. Francijas lielākā kļūda esot bijusi balstīšanās uz Mazo Antanti un uz Krieviju. Šie abi balsti tagad pierādījuši savu nespēcību. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 174.–176. lp.1 Nikolajs Āboltiņš (1895–1982) – Latvijas diplomāts. No 1924. g. strādājis Ārlietu

ministrijā, no 1934. g. marta līdz 1939. g. februārim I šķiras sekretārs sūtniecībā Varšavā, tad Kauņā.

2 Acīmredzot domāts komunikē – oficiāls paziņojums par starptautisku sarunu rezultātiem, par valstu vienošanos vai svarīgiem notikumiem valsts dzīvē (komunikāts – vienas iestādes rakstisks ziņojums citai).

3 Krājumā netiek publicēts.4 Express Poranny (poļu val. – Rīta Ekspresis) – Polijas valdības aprindām tuvu

stāvošs rīta laikraksts Varšavā.5 Le Temps (franču val. – Laiks) – Francijas dienas avīze, pusoficiāls Ārlietu

ministrijas laikraksts Parīzē. 6 Le Petit Parisien (franču val. – Mazais Parīzietis) – viens no iespaidīgākajiem

Francijas žurnāliem Parīzē.7 Epoque (franču val. – Laikmets) – Francijas laikraksts Parīzē.8 Anrī de Keriljē (de Kérillis, 1889–1958) – Francijas politiķis un žurnālists.

2.6. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē1 Čehoslovākijas ārlietu ministram K. Kroftam2 iesniegtā nota ar prasību atdot Polijai Silēzijas daļu (Varšavā, 1938. g. 27. septembrī)

25. septembrī Čehoslovākijas valdība atbildes notā noraidīja Polijas teritoriālās prasības un solīja garantēt savas valsts poļiem visas minoritātes tiesības, bet nākošajā dienā Varšavā tika saņemta prezidenta E. Beneša privāta vēstule I. Moscickim (sk. dokumentu 2.4.). Vienlaikus Lielbritānija un Francija paziņoja, ka Čehoslovākija atdos Polijai Cešinas Silēziju apmaiņā pret tās labvēlīgu neitralitāti un atteikšanos no spēka pielietošanas. J. Beks izlēma darboties patstāvīgi, iesniedzot šo notu un par to vienīgi informējot Rietumu lielvalstis.

• 59 •

Pieņēmis zināšanai Jūsu Ekselences šī mēneša 25. dienas notu, kā arī Jūsu mutiskos paskaidrojumus šajā sakarā, un, būdams Viņa Ekselences [Polijas] prezidenta informēts par Viņa Ekselences Čehoslovākijas Republikas prezidenta rakstā ietvertajiem priekšlikumiem, man ir gods savas valdības vārdā piedāvāt Jūsu Ekselencei nekavējoties noslēgt līgumu ar mērķi noregulēt problēmu, kura pastāv attiecībās starp abām mūsu valstīm, sevišķi poļu tautības iedzīvotāju apdzīvoto teritoriju jautājumu.

Jūsu Ekselence savā notā uzsvēra nepieciešamību definitīvi uzlabot attiecības starp abām mūsu valstīm. Taču pašreizējās situācijas analīze ļauj nemaldīgi secināt, ka jebkāda akcija ar mērķi panākt šādu uzlabošanos nevarētu sasniegt pozitīvus rezultātus, ja netiktu droši un radikāli atrisināts pieminēto teritoriju jautājums, bet, lai to panāktu, nepieciešama ir Polijas Republikas un Čehoslovākijas Republikas robežas rektifikācija, ko arī atzinis un piedāvājis Viņa Ekselence prezidents Beneša kungs.

Pašreizējā brīža nopietnība spiež Polijas valdību meklēt definitīvus, uz vienlīdzības un vietējo iedzīvotāju gribas principa balstītus atrisinājumus, kuri ietvertu arī tāda veida līdzekļus, kas varētu nomierināt dziļi saviļņoto poļu sabiedrisko domu, un kuriem jābūt ātri realizētiem.

Šim līgumam, lai tas atbilstu minētajam mērķim, pēc Polijas valdības domām, jāizšķir diva veida problēmas:

1. Tam jānosaka pamatprincipi, balstoties uz kuriem mūsu dienvid-rietumu robežas otrā pusē esošo, lielā mērā poļu tautības iedzīvotāju apdzīvoto, teritoriju iedzīvotāji varētu izteikt savu gribu attiecībā par šo teritoriju pievienošanu vienai no abām mūsu valstīm, kā arī noteikt šī tautas referenduma termiņu.

Balsstiesības referenduma laikā būtu ierobežotas līdz personām, kuras varētu tās izmantot, ja būtu noticis Polijas–Čehoslovākijas 1919. gada līgumā paredzētais plebiscīts3, kā arī šo personu tiešajiem pēcnācējiem;

2. Tam jāietver arī izpildrīkojumi, kuri – ar tūlītēju neapstrīdama poļu iedzīvotāju vairākuma apdzīvoto, tiesību nodošana uz pievienotajā kartē atzīmētajām teritorijām, no vienas puses, novērstu tur pastāvošās situācijas nopietnās konsekvences, no otras puses – skaidri pārliecinātu poļu sabiedrisko domu par abu valdību uzsākto centienu nodibināt pastāvīgas labas kaimiņattiecības starp abām mūsu valstīm realitāti.

1. punktā paredzētā tautas referenduma detaļas tiktu noteiktas abu ieinteresēto pušu sarunās.

Novērtējot notikumu attīstību, 2. punktā minētās teritorijas savā pārziņā ņemtu poļu karaspēka vienības. Šo okupācijas spēku komandieris realizētu augstāko administratīvo pārvaldi.

Augstāk minētā līguma pamatprincipu pieņemšanas brīdī Polijas valdība izvirzītu priekšlikumus par sava projekta tehniskajām detaļām. Čehoslovākijas valdība no savas puses noteiktu prasības piedāvātā līguma praktiskas izpildes jautājumā.

Lai izvairītos no jebkādām iespējamām sadursmēm, kā arī novēstu tā lā-ko notikumu draudīgo eskalāciju poļu iedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās,

• 60 •

Polijas valdība uzstāj uz ātru Čehoslovākijas valdības atbildi, sevišķi šīs notas 2. jautājumā.

Turklāt piezīmēju, ka mana valdība ir mani pilnvarojusi nekavējoties uzsākt ievadsarunas.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 172–173.1 Kazimežs Papē (Papée, 1889–1979) – Polijas diplomāts. 1932.–1936. g.

ģenerālkomisārs Dancigā, 1936.–1939. g. sūtnis Čehoslovākijā, no 1939. g. jūlija vēstnieks Vatikānā.

2 Kamils Krofta (Krofta, 1876–1945) – Čehoslovākijas vēsturnieks un diplomāts. 1936.–1938. g. ārlietu ministrs.

3 1939. g. 3. februārī Rietumu lielvalstu iespaidā Parīzē noslēgtajā Polijas un Čehoslovākijas pamierā bija paredzēts rīkot plebiscītu – tautas nobalsošanu – par Cešinas Silēzijas piederību, taču tas nenotika.

2.7. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu ministram K. Kroftam iesniegtais ultimāts

(Varšavā, 1938. g. 30. septembrī)

Minhenes konference 29.–30. septembrī un tās rezultāti, kā arī Polijas neuzaicināšana uz to, skaidri apliecināja Polijas ārējās politikas nevarību un tās vadības cenšanos ar aizvien aktīvāku Cešinas Silēzijas pieprasīšanu glābt pastāvošo mītu par Polijas “varenību”, kas Sanācijas valdībai bija nepieciešama iekšējā politikā. Tādēļ J. Beks, vēl Minhenes konferences laikā, izšķīrās ultimatīvi pieprasīt teritoriju no Čehoslovākijas. Ultimāta sagatavošanas laikā Čehoslovākijas valdība piekrita atdot Polijai teritorijas, kuras noteiks kopīga komisija. J. Beks piedāvāto procedūru noraidīja kā pārāk lēnu un iesniedza ultimātu. Pastāvēja zināms kara risks un Polijas valdība pēc sava pieprasījuma saņēma Vācijas atbalsta solījumu gan Čehoslovākijas, gan PSRS iejaukšanās gadījumā, bet to tomēr nenācās izmantot. Sekojošās nedēļas laikā Čehoslovākija prasīto teritoriju atdeva Polijai.

Polijas valdība ir atzinusi 1938. g. 30. septembra Čehoslovākijas valdības atbildi uz savu notu par nepietiekošu un novilcinošu, man ir gods savas valdības uzdevumā izteikt sekojošo:

Polijas valdība kopš vairākiem mēnešiem ir pievērsusi Čehoslovākijas valdības uzmanību neiespējamajam lietu stāvoklim poļu tautības iedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās Čehoslovākijā. Šī demarša sekas bija diplomātiskā korespondence. Tikai šīs viedokļu apmaiņas kritiskajā brīdī no vienas un no otras puses tika konstatēts, ka attiecību normalizācija starp Poliju un Čehoslovākiju ir iespējama, pirmkārt, vienīgi teritoriālu

• 61 •

izmaiņu rezultātā par labu Polijai, nododot tai poļu iedzīvotāju apdzīvotās teritorijas, kuras ir viegli noteikt, balstoties uz esošajiem datiem, otrkārt, ar plebiscītu citās teritorijās, kur iedzīvotāju sastāvs ir jaukts. Viņa Ekselence Čehoslovākijas Republikas prezidents Dr. Eduards Beneša kungs savā šī mēneša 22. dienas rakstā Viņa Ekselencei Polijas Republikas prezidenta kungam šo pamatprincipu akceptēja. Čehoslovākijas valdības paziņojumi to apstiprinājuši.

Šo paziņojumu iespaidā Polijas valdība savā 1938. g. 27. septembra notā formulēja konkrētus priekšlikumus, ar kuru palīdzību pieprasīja galīgu jautājuma atrisināšanu.

Ņemot vērā dramatisko un draudīgo situāciju Cešinas Silēzijas robežas iecirknī, Polijas valdība vispirms izvirzīja prasību par nekavējošu divu augstāk minētajai notai pievienotajā kartē apzīmētu apgabalu nodošanu.

Jāatzīmē, ka Viņa Ekselence Čehoslovākijas Republikas prezidents bija tik laipns un personiski Polijas [sūtnim un pilnvarotajam] ministram Prāgā apstiprināja pozitīvas atbildes solījumu, kā arī to, ka Apvienotās Karalistes un Francijas Republikas diplomātiskie pārstāvji šī mēneša 29. dienā informēja Polijas valdību, ka Čehoslovākijas valdība pilnībā pieņēmusi Polijas prasības un pat ņēmusi vērā tehniskā izpildījuma termiņus. Šī informācija neapstiprinājās, bet solījumi netika pildīti.

Ņemot vērā visus pieminētos apstākļus, kā arī to, ka Polijas valdība vairs nevar uzticēties Čehoslovākijas Republikas vārdā izteiktajiem paziņojumiem, apzinoties situācijas nopietnību, Polijas valdība uzskata sevi par spiestu viskategoriskākajā veidā pieprasīt savas 27. septembra notas 2. punkta izpildi, konkrēti:

1) Karaspēka un policijas vienībām nekavējoties atkāpties no augstāk minētajā notā noteiktās un pievienotajā kartē apzīmētās teritorijas, minēto teritoriju galīgā veidā atdodot poļu militāriestādēm.

2) 24 stundu laikā, skaitot no 1938. gada 1. oktobra pēcpusdienas, evakuēt pievienotajā kartē apzīmēto teritoriju.

3) Atlikušās Cešinas un Frīštates apriņķu teritorijas nodošanai jābūt galīgi realizētai 10 dienu laikā, skaitot no tā paša datuma.

4) Minēto teritoriju evakuācijai ir jābūt veiktai tādā veidā, lai uzņēmumi un sabiedriskās koplietošanas objekti, kā arī visu veidu komunikācijas līdzekļi nebūtu bojāti, nodoti nelietojamā stāvoklī vai aizvesti. Visām fortifikācijām un aizsardzības rakstura iekārtām jābūt atbruņotām.

5) Tehniskās detaļas un 3. punktā minētās teritorijas evakuācijas termiņi tiks izziņoti 1938. gada 2. oktobra priekšpusdienā.

6) Pārējie 27. septembra notā minētie jautājumi, t. i., plebiscīta jautājums citos apgabalos, paliek izšķiršanai abu ieinteresēto valdību sarunās, neizslēdzot trešo starpnieku piedalīšanos.

Ja ir runa par jautājumiem, kas radīsies minēto teritoriju nodošanas rezultātā, Polijas valdība ir gatava tos pārrunāt ar Čehoslovākijas valdību sarunās.

• 62 •

7) Čehoslovākijas valdība spers nekavējošus soļus, lai visi poļu valodas Čehoslovākijas pilsoņi no Cešinas un Frīštates apriņķiem, kuri atrodas karadienestā Čehoslovākijas armijā, tiktu atvaļināti no dienesta ar tiesībām atgriezties savās mājās.

Čehoslovākijas valdība spers arī soļus, lai tiktu atbrīvoti visi poliskas izcelsmes politiskie ieslodzītie.

8) Polijas valdība sagaida nedivnozīmīgu atbildi, vai nu pieņemot vai nepieņemot notā izteiktās prasības, līdz 1938. g. 1. oktobra priekšpusdienai. Prasību nepieņemšanas vai atbildes nesniegšanas gadījumā Polijas valdība uzliek atbildību par notikumu tālāko gaitu vienīgi Čehoslovākijas valdībai.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 174–175.

2.8. Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņa V. Hēvela1 izdarītās piezīmes par ārlietu ministra J. fon

Ribentropa2 tikšanos ar Polijas vēstnieku J. Ļipski (Berlīnē, 1938. g. 24. oktobrī)

8. oktobrī Austrumčehoslovākijā (Aizkarpatu Ukrainā) izveidotā ukraiņu autonomā teritorija izraisīja dziļu nemieru Polijā, kur bija liela ukraiņu minoritāte. Tādēļ Polijas valdība centās panākt Aizkarpatu Ukrainas iekļaušanu Ungārijā, kā rezultātā Polijai izveidotos kopīga robeža ar to. Plāns tika realizēts, ne tikai mēģinot panākt Rumānijas un Dienvidslāvijas, bet arī Vācijas piekrišanu šādam risinājumam. Savukārt Vācija, pēc Minhenes ievērojami nostiprinājusi savas pozīcijas, izvirzīja Polijai pretprasības, kuras Varšava nebija gatava pieņemt.

Ievadā Reihsministrs atspoguļoja Polijas vēstniekam pašreizējo situ-āciju.

Pēc tam Ļipskis izskaidroja savas ierašanās iemeslus.Polija ir ieinteresēta situācijas stabilizēšanā pie Donavas3. Aizkarpatu

Ukraina ar tās haosu un 80 procentiem analfabētu ir visu iespējamo politisko strāvojumu avots un vienlaikus komunistisks centrs. Tās iedzīvotāju skaits ir 650 tūkstoši, no tiem apmēram 250 tūkstoši ir ungāri un ebreji, pārējie – ukraiņi. Sakarā ar šo nemiera perēkli uz Prāgu tikusi nosūtīta ne viena vien asa nota. Beks teicis, ka viņam ir svarīgi, lai no šīs zemes iznāktu kaut kas sakarīgs. Tiešas robežas iegūšana ar Ungāriju atbilstu Polijas interesēm. Turklāt kopējai Polijas–Ungārijas robežai būtu liela nozīme kā aizsegam pret Austrumiem. Ziņas par kaut kādu

• 63 •

bloku pret Vāciju ir nepamatotas. Šķiet, ka labākais noraidījums šiem pārmetumiem ir Polijas nostāja pret Padomju Krieviju krīzes laikā. Polijas politika šajā lietā balstījusies uz to, lai pamudinātu Ungārijas valdību uz mērenību Slovākijas jautājumā, bet ofensīvu Aizkarpatu Ukrainas jautājumā. Ļipskis cer, ka jautājuma atrisināšana augstāk minētajā veidā nav pretrunā ar Vācijas interesēm.

Reihsministrs paziņo vēstniekam, ka nule paustās idejas viņam šķiet nedaudz jaunas un viņš vēlētos tās vēlreiz mierīgi pārdomāt. Viņš izprot Polijas prasības, taču saskata arī noteiktas grūtības, kuru risinājumu uzreiz nesaredz.

Reihsministrs pāriet pie lielā vispārējā jautājuma, kura dēļ ir uzaicinājis Ļipski uz Berhtesgādeni4 un kuru vēlētos saglabāt par augstākā mērā konfidenciālu. Tas ir domāts tikai Ļipskim, Bekam un viņam pašam. Viņš lūdz vēstniekam, lai jautājums, kurš tiks pārrunāts, tiktu izklāstīts J. Bekam mutiski, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka kaut vai fragmentāri tas varētu nonākt presē. Vēstnieks apsola izpildīt šo vēlēšanos. Turklāt Reihsministrs nodod ielūgumu ministram Bekam apmeklēt viņu jebkurā laikā nākamajā mēnesī pēc viņa paša izvēles. Mūsu poļu draugi šādā veidā saņem drošu ielūgumu uz Vāciju. Vēstnieks pieņem ielūgumu ar prieku un nodos to Bekam.

Reihsministrs tālāk paziņo, ka pašlaik ir pienācis laiks vispārēji attīrīt Polijas–Vācijas jautājuma kopumu ar mērķi likvidēt visas nesaskaņas. Tas būtu vaiņagojums maršala Pilsudska un fīrera5 aizsāktajam darbam. Kā piemēru viņš min mūsu attiecības ar Itāliju, kur fīrers visu strīdu noregulēšanas vārdā ar dziļu pārliecību atteicies no Dienvidtiroles. Līdzīgs jautājuma atrisinājums ar Poliju būtu ļoti nepieciešams, un tas atrodas fīrera politikas dienaskārtībā, viņam tiecoties uz labām attiecībām ar visiem kaimiņiem. Nav izslēgts, ka kādreiz arī Francija nonāks līdz skaidrākiem līgumiem robežu jautājumos.

Šajā brīdī viņš gribētu runāt ar Poliju par Dancigu kā daļēju problēmu kopuma atrisinājumu starp abām tautām. Danciga ir vāciska, vienmēr ir bijusi vāciska un vienmēr paliks vāciska. Reihsministrs iedomājas atrisinājumu galvenos vilcienos sekojoši:

1) Dancigas brīvpilsēta atgriežas Vācijā. 2) Cauri koridoram tiek izbūvēta eksteritoriāla, Vācijai piederoša

autostrāde un tāda pati vairāku ceļu dzelzceļa līnija. 3) Polija arī saņem Dancigas teritorijā eksteritoriālu teritoriju

caurbraukšanai vai autostrādi un dzelzceļu, kā arī brīvostu. 4) Polija saņem savu preču realizācijas iespēju garantijas Dancigā. 5) Abas tautas savstarpēji atzīst savu apgabalu integritāti. 6) Polijas–Vācijas [1934. gada] vienošanās tiek pagarināta no 10 uz

25 gadiem. 7) Līgumam ir pievienota konsultatīvā klauzula.Polijas vēstnieks pieņem minēto priekšlikumu zināšanai. Kaut arī

ir saprotams, ka viņam jautājums ir jāpārrunā ar Beku, jau tagad viņš vēlētos pateikt, ka nav pareizs uzskats, it kā Danciga būtu Versaļas

• 64 •

līguma veidojums, līdzīgi kā Sāras apgabals. Vajag zināt Dancigas vēsturi un ģeogrāfiju, lai gūtu patiesu izpratni par šo problēmu.

Reihsministrs saka, ka viņš neprasa tūlītēju atbildi, viņš vēlētos, lai vēstnieks pārdomātu šo jautājumu un iespējami ātri apspriestu to ar Beku. Galu galā šādos apsvērumos jāpatur prātā arī grūtības otrā pusē. Fīreram arī nebūs vienkārši no viņa iekšējās politikas vērtējuma viedokļa atzīt galīgi koridoru. Tāpēc ir jāspriež kategoriskās kategorijās, ka Danciga ir vāciska un tāda vienmēr paliks.

Ļipskis apsola pārrunāt visu pēc iespējas precīzāk ar Beku. Ap ce turt-dienu6 viņš izbrauks uz Varšavu, bet nākošās nedēļas sākumā atgrie-zīsies.

Viņš lūdz ieņemt nostāju Ungārijas jautājumā. Beks informē, ka gadījumā, ja Ungārija vērsīsies pie triju valstu – Vācijas, Itālijas un Polijas – šķīrējtiesas, Polija pieņems mandātu, ja to darīs pirmās divas valstis.

Reihsministrs pievērš uzmanību, ka šāda veida šķīrējtiesās pastāv zināms risks.

Otrās īsās sarunas laikā Reihsministrs piemin Aizkarpatu Ukrainu. Vēstnieks atzīmē, ka Polija nav ieinteresēta savas teritorijas palielināšanā dienvidos, taču Polijai ir svarīgi vienīgi iegūt kopēju robežu ar Ungāriju.

Reihsministrs apsola vēlreiz pārdomāt visu šo jautājumu kompleksu un pieļauj, ka arī šo problēmu varētu vieglāk atrisināt, ja starp Poliju un Vāciju tiktu atrisināti visi jautājumi.

Saruna notika kā vienmēr draudzīgā tonī.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 309–311.1 Valters Hēvels (Hewel, 1904–1945) – 1938. g. Vācijas ārlietu ministra J. fon

Ribentropa personiskā štāba vadītājs un viņa pilnvarotais pie reihskanclera Ā. Hitlera.

2 Joahims fon Ribentrops (von Ribbentrop, 1893–1946) – Vācijas valstsvīrs un diplomāts. 1936.–1938. g. vēstnieks Lielbritānijā, 1938.–1945. g. ārlietu ministrs.

3 Polijas ārlietu ministrs J. Beks savas vizītes laikā Rumānijā 1938. g. 19. oktobrī centās pierunāt šīs valsts vadītājus uzlabot attiecības ar Ungāriju, piedaloties kopā ar to Čehoslovākijai piederošās Aizkarpatu Ukrainas aneksijā. Pēc J. Beka domām, tas likvidētu saspīlējumu starp Ungāriju un Rumāniju. Turklāt vēl viņš bija iecerējis izveidot “Piecu valstu bloku”, kurā ietilptu Polija, Ungārija, Rumānija, Dienvidslāvija un Itālija un kurš būtu vērsts pret Vāciju un PSRS.

4 Berhtesgādenes tuvumā Bavārijā atradās Ā. Hitlera rezidence un 1937. g. tur tika iekārtota t. s. Mazā Reihskanceleja.

5 Fīrers (vācu val. der Führer – vadonis) – Ā. Hitlers; nacionālsociālistiskā režīma laikā viņu parasti oficiāli sauca par Vācu reiha fīreru un reihskancleru (Führer und Reichskanzler des Deutschen Reiches) vai vienkārši par fīreru jeb vadoni (der Führer, Unser Führer).

6 Domāts 1938. g. 27. oktobris.

• 65 •

2.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa konfidenciālais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku (Varšavā, 1938. g. 29. oktobrī)

J. Beks personiski Latvijas sūtnim izklāstīja savas aktuālās ārējās politikas pamatprincipus un redzējumu, savukārt L. Ēķis nodeva viņam Latvijas ārlietu ministra V. Muntera Polijas ārpolitiku pilnībā aprobējošo viedokli.

Vakar vakarā mani pieņēma audiencē, kura turpinājās vairāk kā stundu, ārlietu ministrs Beks. Lielākā daļa no sarunas grozījās ap Viduseiropu un Eiropas politiku vispār. Beks ļoti plaši stāstīja un motivēja Polijas līdzšinējo rīcību. Viņam esot arī bijusi izdevība pagājušā vasarā lielu daļu savu ieskatu izteikt mūsu Prezidentam un Jums personīgi1. Versaļas un pēckara lielvalstu politisko kļūdu dēļ mēs esot nonākuši situācijā, kur ārējā politika daudzos gadījumos un daudzās valstīs izgājusi no agrākām formām un pieņēmusi brutālu un skarbu veidu (rude2). Līdz pašam pēdējam laikam daudzas valstis, to skaitā arī čehi, neesot saskatījušas jaunos Eiropas spēkus, kas pamazām veidojušies un attīstījušies un kas savu nupat pieminēto brutālo un skarbo pieeju ārpolitiskiem jautājumiem sākuši ļoti strauji praksē pielietot. Čehoslovākijas stāvoklis dibinājies uz mākslīgu pēckara kombināciju struktūru, bez reāla pamata. Spēku un stāvokļa nenovērtēšana radījusi nupat visiem redzamās konsekvences. Polija šai situācijā nevienu brīdi neesot zaudējusi aukstasinību un lemšanas spējas: kas attiecas uz Poliju, tad vecie rēķini ar čehiem tagad nokārtoti un Polija pret Čehoslovākiju vedīšot draudzīgu politiku. Vēl turpinoties sarunas par galīgu robežu fiksēšanu starp Poliju un Čehoslovākiju un visi apstākļi un zīmes rādot, ka draudzīgu sarunu ceļā poļu–čehu diferences nokārtošoties. Šeit es izpildīju Jūsu uzdevumu, izsakot Bekam Jūsu ieskatus, t. i., ka mēs poļu rīcību pilnībā izprotam un attaisnojam. Es vēl piezīmēju no savas puses, ka mūsu interesēs neapšaubāmi ir stipra Polija un arī tas, lai Polija savos centienos vienmēr būtu sekmīga, jo Polijas stiprums un neatkarība vairo arī mūsu drošības un neatkarības sajūtu. Izteicu arī manus apsveikumus Bekam sakarā ar viņa apbalvošanu ar Polijas augstāko goda zīmi – Baltā Ērgļa Lielkrustu un viņa godinājumu no Krakovas Universitātes, kas viņu aizvakar promovējusi par doktoru honoris causa3. Tālāk Beks, runājot par slovākiem un Karpatrutēniju4, gandrīz burtiski atkārtoja visu to pašu, ko dienu iepriekš biju dzirdējis no politiskā direktora Kobiļaņska (..). Kā niansi varētu atzīmēt, ka poļi negribot iespaidot slovākus. Slovāki esot caur un cauri poļu draugi un poļu interesēs esot, lai slovāki paši lemj par savu likteni un piederību. Slovāki varbūt varēšot tīri mierīgi sadzīvot ar čehiem un šeit ungāru aspirācijas5 ne vienmēr esot ņemamas vērā, lai gan arī ungāri no senās vēstures un arī tagad esot un paliekot poļu draugi. Beka pēdējā laika akcija un rīcība, izejot dienvidaustrumu Eiropas politikā uz to, lai radītu

• 66 •

saprašanos (détente) ungāru un rumāņu starpā. Labāka saprašanās un sastrādāšana ungāru un rumāņu starpā varēs kādreiz varbūt visiem ieinteresētiem noderēt. (..)

Par Karpatrutēniju esot citādi jārunā. Karpatrutēnija pēc lielā kara pievienota Čehoslovākijai ar blakus nolūku šo apgabalu kādreiz izlietot kā Lielkrievijas atbalsta punktu Viduseiropā. Te esot zināms paralēlisms vai līdzība uzskatiem, kādi valdījuši Versaļas politiķu galvās attiecībā uz Baltijas apgabaliem. Arī šeit, t. i., Baltijas apgabalā, kā mēs droši vien atceroties, Versaļas kungi neesot gribējuši pieņemt definitīvus lēmumus, kamēr vēl bijusi cerība uz vecās Krievijas atjaunošanu. Karpatrutēnijai piederība pie Ungārijas būtu dabīgais atrisinājums. Vai to izdošoties izvest vai nē, ministrs acumirklī neņemoties spriest. Tas arī neesot Polijas eksistences jautājums un, ja arī tagad šis jautājums paliktu nenokārtots vai puskārtots, tā lieta tur plīsīs citā reizē. “Il va craquer une autre fois”6. Ungāru–čehu lietas laikam gan nokārtošoties pēc Berlīnes un Romas padoma un vairāk domājams, tiešās sarunās starp čehiem un ungāriem divatā, bez arbitrāžas, par kādu pēdējās dienās bijusi runa. Poļi arī esot uzaicināti ņemt dalību šai eventuālajā arbitrāžā, neesot viņi atteikušies, bet Beks šai arbitrāžai arī lielu svaru nepiegriežot.

Kopiespaids no šīs runāšanas man palika, ka Beks nav diezcik pār-liecināts par viņa aizstāvētās versijas labvēlīgu iznākumu un, kā aizvakar rakstīju, atslēga ungāru–čehu–slovāku–Karpatkrievu7 lietā atrodas Berlīnē un otrs komplekts no atslēgas – Romā.

Tālāk Beks uz manu jautājumu par Lietuvas lietām izteicās vienā daļā, attiecībā uz poļu–leišu attiecībām, pozitīvi un optimistiski. Studentu un skolnieku plūkšanās, poļu preses viena otra asāka piezīme, Beka vārdiem runājot, esot lokalizējusies. Un viņiem esot iemesls domāt, ka Lietuvas politika pašreizējā situācijā ņemšot poļiem draudzīgāku virzienu. Lai gan dabīgi, ka leišiem palicis zināms rūgtums par poļu pagājušā [gada] marta akciju, taču nevarot noliegt, ka šī lieta galu galā arī pašiem leišiem līdzējusi iziet no strupceļa. Ir un paliek zināmas bažas Klaipēdas jautājumā un ar ļoti zīmīgu skatu Beks teica, ka nez vai leiši kādreiz nenožēlošot, ka atraidījuši Polijas 1932. gadā piedāvāto garantiju Klaipēdas lietā. Atliekot tagad cerēt, ka asumi ar Vāciju leišus nenovedīšot pārāk grūtā stāvoklī, bet tieši zināt un tagad pateikt, kas notiks Klaipēdas jautājumā, neesot iespējams.

Attiecībā uz Baltijas valstīm vispārīgi, arī mūsu zemi ieskaitot, Beks ieteica būt mums ļoti uzmanīgiem, turēt acis un ausis vaļā. Reperkusijas8 no pārdzīvotās krīzes Eiropā vēl varot būt daudz un dažādas. Visas grūtības un komplikācijas nebūt neesot galā. Esot labi, ka mēs nokārtojuši 16. panta jautājumu Ženēvā, jo krieviem bijis nolūks šo 16. pantu izmantot savu mērķu sasniegšanai. Lai mēs esot uzmanīgi jautājumos ar krieviem, krievu karaspēka cauriešanas nolūkiem un tamlīdzīgām lietām. Maskava savas spēles turpināšot. Ja mums šai sakarībā, vai man Varšavā darbojoties, būtu pie gadījuma nepieciešams Beka padoms un informācija, viņš esot manā rīcībā. Šeit es piezīmēju, ka man nācies vienā otrā gadījumā no

• 67 •

vācu avotiem dzirdēt ieskatus, it kā Latvijā būtu dominējoša prokrieviska orientācija. Es varu apgalvot, ka šādi ieskati ir nepareizi un, ka, cik man zināms, tad arī Jūs, augsti godātais ministra kungs, septembrī Ženēvā atrodoties, esiet uzsvēruši savās sarunās ar Eiropas valstsvīriem, ka par sveša karaspēka caurlaišanu caur mūsu zemi nekādos apstākļos nevar būt runa. Mūsu ieskati nav nedz prokrieviski, nedz arī provāciski un šai ziņā, cik vien mūsu spēkos stāv, mēs ar visām konsekvencēm ieturēsim neitrālu līniju. Mūsu robežas nav ar tinti rakstītas un novilktas, bet gan ar mūsu tautas dēlu asinīm, un tāpēc arī mūsu robežas nekad ar tinti un kombinācijām nav grozāmas un arī nevar tikt skartas. Tas esot ļoti labi, bet vēlreiz Beks atgādināja mums nepieciešamību turēt ausis un acis vaļā. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 200.–203. lp.1 J. Beks viesojās Latvijā 1938. g. jūlijā.2 Rude (angļu val.) – rupjš.3 Honoris causa (latīņu val.) – goda.4 Karpatrutēnija – Aizkarpatu Ukraina.5 Aspiration (angļu val.) – tieksme, cenšanās..6 Il va craquer une autre fois (franču val.) – viņš lūzīs kādu citu reizi.7 Karpatkrievi – domāti ukraiņi.8 Reperkusijas – šeit: atbalsis.

2.10. Latvijas sūtniecības Ārlietu ministrijai sagatavotais Polijas ārlietu ministra J. Beka

presē publicētās intervijas tulkojums (Varšavā, 1938. g. 3. novembrī)

1938. g. rudenī Polijā parādījās neapmierinātības pazīmes ar J. Beka īstenotās ārējās politikas pamatprincipiem, taču tās nekādā veidā to neiespaidoja. Ārlietu ministrija pirmām kārtām nodarbojās ar mēģinājumiem pierunāt Ungāriju veikt Aizkarpatu Ukrainas bruņotu okupāciju. 20. novembrī Ungārija pieņēma lēmumu to uzsākt, taču pietika ar vienu noteiktu protesta notu no Vācijas, lai nodoms tiktu atmests.

Pagodinos še klāt Jums nosūtīt tulkojumā Polijas ārlietu ministra Beka interviju, kā tā atreferēta oficiozā “Gazeta Polska”1. Droši vien Jums šīs intervijas saturs jau būs pazīstams, bet domāju, ka tiešais tulkojums no poļu valodas varētu Jūs tomēr interesēt.

Ar augstu cieņuL. Ēķis

• 68 •

Ilgstošu un draudzīgu attiecību politika ar kaimiņiemMinistrs J. Beks par Polijas stāvokli iepretim pārmaiņām Viduseiropā.Ministrs Beks devis interviju Hersta koncerna2 pārstāvim Hilmaņa

kungam, izteikdamies sekojoši:– “Diezgan ir Eiropai nācies likties gultā ar šauteni pie spilvena.

Pēdējā laikā pārdzīvojām lielus satricinājumus, kuru sekas vēl nav beigušās. Uzdevumi dienvidos no mums vēl nav izsmelti. Šos uzdevumus mēs apsveram sevišķi dziļi, jo jāpatur atmiņā, ka tur bija divas dažādas diplomātijas fāzes. Ir zināms labums no teritoriālā status quo uzturēšanas, kaut arī tam būtu savi mīnusi, jo politiskās kartes pastāvībai ir sava vērtība. Tādēļ arī saprotami centieni, lai šo karti pārāk viegli negrozītu. Bet ja nu reiz nonākts pie tā, ka lielu notikumu gaitā zināmā noteiktā rajonā status quo ticis lauzts, tad jau drošāki ir izsmelt šo problēmu pēc iespējas dziļi, tā, lai neradītu jaunu provizorismu, kas varētu draudēt ar jauniem konfliktiem, bet gan izmantot situāciju ilgstošai miera stabilizācijai šajā rajonā. No tā izriet arī mūsu diplomātijas interese par Donavas uzdevumiem, neskatoties uz to, ka tiešo poļu interešu nokārtojums tuvojas jau beigām tiešu sarunu ceļā. Šāda jautājuma izsmelšana līdz pašiem pamatiem ir viens no vissvarīgākiem noteikumiem līdzsvara nodrošināšanai rajonā, kura miers caur teritoriālām pārmaiņām ir ticis traucēts. Senākās Čehoslovākijas jautājumam no Beneša laikiem Polija vienmēr piegājusi ar reālu uztveri un tādēļ meklējusi ilgstošu atrisinājumu. Polija neuzskata, ka šī problēma ar līdz šim izdarītām teritoriālām cesijām3 jau būtu izsmelta, un gaida čehu–ungāru sarunu galīgo nokārtojumu.”

Redaktors Hilmans jautā: Runā, ka pastāvot slepena vienošanās starp Poliju un Vāciju, zīmējoties uz “transakcijas izvešanu” ar Lietuvu?

– “Te nav ne vārda patiesības – paskaidroja ministrs Beks – un katra šāda veida ziņa ir taisni smieklīga. Esmu pārliecināts, ka Lietuva ir pilnīgā skaidrībā par Polijas draudzīgo un konstruktīvo stāvokli. Marta notikumi, kad prasījām sakaru atjaunošanu ar Lietuvu dod labāko pieradījumu par Polijas draudzīgiem un miermīlīgiem nolūkiem. Pirms tam stāvoklis bija bīstams, jo sakari starp Poliju un Lietuvu nevarēja attīstīties tieši, bet vienīgi caur trešās puses vidutājību. Tādi apstākļi uz robežas bija bīstami un paralizēja kaimiņu sadzīves normālās funkcijas. Tas bija jāizlabo. Uzsākot šāda stāvokļa uzlabošanas akciju, Polija izstrādāja savu notu ar vislielāko uzmanību. Apzinoties labi, ka visas citas metodes 18 gadu laikā izrādījušās veltīgas un ka noteikts tonis ir nepieciešams, Polija nevienu acumirkli nepiemirsa mērķi un gaidāmās nākošās labās kaimiņu attiecības. Nav nekāda līguma ar Vāciju par Lietuvas sadalīšanu, jo, ja Polijai būtu tamlīdzīgi plāni, kā tad varētu izskaidrot Polijas mēreno viedokli attiecībā pret Lietuvu tādā momentā, kur bija iespējams izmatot izdevību loti augstu prasību uzstādīšanai. Esmu pārliecināts, ka leišu tauta to labi izpratusi. Polija nav naidīgi noskaņota pret Lietuvu. Atzīstam leišus par labu kaimiņu tautu, ar kuriem vēlamies uzturēt draudzīgus sakarus, pamatojoties uz savstarpēju labu gribu un tiesību un ieražu

• 69 •

cienīšanu, kādas vispārīgi atzītas starptautiskā sadzīvē. Nešaubos, ka Lietuva pareizi novērtē Polijas labos nodomus. Mana politika – sacīja tālāk ministrs – arvien balstījusies uz cenšanos nodibināt visilgstošākos un pēc iespējas visdraudzīgākos sakarus starp kaimiņu valstīm. Čehoslovākijas gadījumā bija nepieciešama enerģiskāka rīcība. Te krita svarā cits jautājums: iedzīvotāji un zeme, kurus Polija vienmēr uzskatījusi kā savu īpašumu. Pateicoties dažiem apstākļiem, Polija bija spiesta 1920. gadā uz laiku upurēt savas tiesības. Bet tai pašā laikā Paderevskis4 paziņoja, ka ne Polija, ne poļu tautības iedzīvotāji Olzas Silēzijā5 neatmetīs arī turpmāk uzskatīt šīs teritorijas lietas par tādām, kas prasa nepieciešamu izlabošanu uz pašnoteikšanās pamatiem. Šai gadījumā Polija prasīja to, kas tai agrāk bija piederējis, un nosūtījām stingru notu, būdami gatavi uz enerģisku rīcību. Lieta tika nokārtota un Polija tagad vēlas vienīgi labu kaimiņu attiecību attīstību ar Čehoslovākiju. Polijai nav atriebības jūtu, nedz aizvainojuma sakarā ar pagātni un viņa ir gatava uz tuvu, draudzīgu sadarbību un pat uz labvēlīgam sarunām par mūsu atlikušām prasībām. Mēs neieņemam triumfējošā uzvarētāja stāvokli, bet nostājamies kā kaimiņi, kas izlīdzina zināmas domstarpības. Viduseiropas karte ir tagad pārgrozīta. Es ceru, ka lietas izdosies nokārtot tā, lai liktu pamatus ilgstošam mieram vismaz līdz tagadējās paaudzes mūža galam. Polija, tāpat kā daži viņas kaimiņi, pietiekoši daudz karu pārdzīvojusi šai vienā paaudzē un tagad mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā novērst tālākus konfliktus šai rajonā. Polija vienmēr ir noraidījusi savu dalību Mazā Antantē un pretojusies tās politikai, jo tā balstījās uz nedraudzības pamatiem. [Mazās] Antantes locekļus saistīja politika, kuras nolūks bija turēt Ungāriju šahā un nostādīt Ungāriju kā neapmierinātu un aizvainotu tautu, kas nevarēja sev atļauties ilgstošu mieru. Polija labprāt redzētu katra veida draudzīgu un miermīlīgu saprašanos starp tautām dienvidos no Karpatiem. Polija atbalsta ungāru prasības attiecībā uz Karpatrutēniju kā vienu no centieniem pēc ilgstoša miera – sacīja ministrs Beks. Rutēnija bija it kā Čehoslovākijas uzglabāšanā nodots priekšmets no vecā krievu režīma. Tas bija kā tukšs krēsls, atstāts šai Eiropas daļā un vērsts pret rietumiem. Tas bija drīzāk tīri politisks, nekā ekonomisks jeb etnogrāfisks atrisinājums. Pašā Rutēnijā nav čehu. Iedzīvotāji ir vairumā politiski neizveidojušies un vienīgi ungāru tautības iedzīvotāji uzrāda kādas politiskas spējas, kuri plebiscīta gadījumā neapšaubāmi izteiktos par atgriešanos pie Ungārijas. Čehoslovākija jau ir ar mieru atdot ungāriem garu dzelzceļa posmu. Šis dzelzceļš velkas taisni gar ungāru robežu un, ja to atdotu ungāriem, pārējā Karpatrutēnija paliktu ekonomiski izolēta un tātad bezspēcīga. No vispārējā līdzsvara viedokļa visvēlamākais atrisinājums būtu Ungārijas un Karpatrutēnijas savienība.”

Red. Hilmans jautā: “Runā, ka patlaban notiek sarunas starp Poliju un Vāciju jautājumā par Dancigas atdošanu Vācijai un neitrāla koridora radīšanu, jeb arī caurlaišanas tiesībām caur poļu Piejūras (Pomorze)6 apgabalu, lai tādējādi rastu Vācijai savienojumu ar Austrumprūsiju?”

• 70 •

– “Nevedam sarunas šai jautājumā – paskaidro ministrs Beks. Polijas un Dancigas attiecības ir apmierinošas. Galu galā daļa Dancigas iedzīvotāju ir vācieši un tiem ir dota iespēja pilnīgi brīvi justies tautiski brīvpilsētas iekārtas apjomā. Kanclera Hitlera pamattēze attiecas uz vācu tautības netraucēšanu viņas idejiskā attīstībā no valdībām vai Vācijai naidīgām strāvām. Vācu tautības iekšējā dzīve Dancigā nav bijusi par priekšmetu Polijas valdības intervencijām un tās ir bijušas citas kategorijas, ņemot vērā Polijas ļoti svarīgās intereses Dancigas ostas pilsētā.”

Red. Hilmans atzīmēja, ka ministra Beka politika nav tikusi labi izprasta no dažām Rietumu lielvalstīm.

– “Es to zinu – atbildēja ministrs Beks. Kad es parakstīju poļu–krievu neuzbrukšanas līgumu, mani kritizēja par Rietumu civilizācijas interešu nodevību. Tomēr dažus gadus vēlāk Rietumu lielvalstis centās panākt vispārēju Austrumu Lokarno7 ar Krievijas piedalīšanos, bet Francija pati vēlāk parakstīja savienību ar Padomju Krieviju8. Kad es parakstīju neuzbrukšanas deklarāciju ar Vāciju9, kritika skanēja, ka ar Vācijas un Polijas attiecībām esot apdraudēta dažu Eiropas valstu drošība. Šodien lielvalstis saprot, ka ilgstošs miers Eiropā ir iespējams vienīgi caur pilnīgu saprašanos ar Vāciju”.

“Vai ministra kungs – iejautājas žurnālists – uzskata franču–poļu sabiedrotību arī turpmāk par sekmīgu aktu?”

– “Poļu–franču alianse no 1921. gada vienmēr bijis bilaterāls akts, ar tīri defensīvu raksturu – atbildēja ministrs. Pateicoties tam, tas nav apgrūtinājis nevienu citu miera iniciatīvu Eiropā un, tā kā tas nebija saistīts ar franču–čehu nolīgumu10, nedz arī ar kādu citu franču nolīgumu Eiropas austrumos, tad arī pēdējā laikā notikušās pārgrozības nekādā ziņā nav angažējušas poļu–franču aliansi.” /PAT11/

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 2383. l., 2.–6. lp.1 Gazeta Polska (poļu val. – Polijas Avīze) – Polijas valdošā grupējuma neoficiāls

dienas laikraksts 1929.–1939. g. Varšavā.2 Hersta preses koncerns ASV kontrolēja vairākus desmitus laikrakstu.3 Cesija – atteikšanās no tiesībām citam par labu.4 Ignācijs Jans Paderevskis (Paderewski, 1860–1941) – Polijas pianists, komponists

un valstsvīrs. 1919. g. janvārī–novembrī valdības premjerministrs.5 Olza (arī Olše) – Oderas pieteka. Par Olzas Silēziju jeb Aizolzu (Zaolzie) sauca

Cešinas Silēziju.6 Piejūras (Pomorze) apgabals – Pomožes apgabals, arī Poļu Pomerānija: Polijas

ziemeļrietumu province starp Vislu un Dancigu austrumos un Vācijas Pomerāniju (Pommern) rietumos.

7 Austrumu Lokarno – Rietumu lielvalstu 30. gados atbalstītā, taču nerealizētā Austrumeiropas valstu drošības garantiju līgumu sistēma ar Vācijas un Padomju Savienības piedalīšanos.

8 Domāts 1935. g. 2. maijā Parīzē parakstītais Francijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgums.

• 71 •

9 Domāta 1934. g. 26. janvārī Berlīnē parakstītā Polijas un Vācijas deklarācija par spēka nepielietošanu.

10 Domāts 1925. g. 16. oktobrī Lokarno noslēgtais Francijas un Čehoslovākijas divpusējo garantiju līgums.

11 PAT – Polska Agencja Telegraficzna, Polijas Telegrāfa aģentūra.

2.11. Polijas valdības paziņojums poļu–padomju attiecību jautājumā

(Varšavā, 1938. g. 26. novembrī)

Pēc Minhenes vienošanās PSRS attieksme pret Poliju uzlabojās, jo padomju puse uzskatīja, ka Francijas novājināšanās dēļ, vairs nav pamata dēvēt Poliju par savas saistības nepildošu Francijas partneri. Maskavas un Varšavas nepatiku arī izraisīja autonomas Aizkarpatu Ukrainas izveide Čehoslovākijā. 20. oktobrī vēstnieka Maskavā V. Gžibovska saruna ar ārlietu tautas komisāra vietnieku V. Potjomkinu1 iezīmēja pavērsienu abu valstu attiecībās un izbeidza ārkārtējo saspīlējumu, kāds bija izveidojies Čehoslovākijas notikumu laikā. Pēc sarunām tika publicēts kopīgs paziņojums. Pēc tam abas puses uzsāka sarunas delegāciju līmenī par saimniecisko sakaru attīstīšanu.

Virknē pēdējā laikā notikušo sarunu starp PSRS ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Polijas Republikas vēstnieku Maskavā Gžibovski ir noskaidrots, ka:

1) Attiecību pamats starp Polijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību [bija] un joprojām paliek pilnā savā ilgumā visi pastāvošie līgumi, ieskaitot poļu–padomju 1932. g. 25. jūlija neuzbrukšanas līgumu un ka šim līgumam, kas noslēgts uz 5 gadiem un pagarināts 1934. gada 5. maijā uz tālāku termiņu līdz 1945. g. 31. decembrim, ir pietiekoši plašs pamats, kurš garantē mierīgu attiecību neaizskaramību starp abām valstīm.

2) Abas valdības labvēlīgi izturēsies pret savstarpēju tirdzniecības apjomu palielināšanu.

3) Abas valdības ir vienisprātis par nepieciešamību nokārtot virkni kārtējo lietu, kas izriet no savstarpējām līgumattiecībām, sevišķi – neatrisinātus jautājumus, kā arī pēdējā laikā izcēlušos robežincidentu [seku] likvidāciju.

Polijas Telegrāfa aģentūra ir pilnvarota paziņot sekojošu oficiālu komentāru pie paziņojuma poļu–padomju attiecību jautājumā:

“Pēdējā laikā starp ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Polijas Republikas vēstnieku Maskavā Gžibovski notikušās sarunas un šo sa-runu rezultātā presē izteiktais paziņojums ir apliecinājums abu valdību

• 72 •

pastāvīgai un nemainīgai gribai regulēt savas starptautiskās attiecības, balstoties uz noslēgtajiem divpusējajiem līgumiem un šo līgumu lojālu izpildi. Šī abpusējā tendence šķiet nodrošina pietiekošas garantijas attiecību stabilizācijai poļu–padomju pierobežā.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 188.1 Vladimirs Potjomkins (Потёмкин, 1878–1946) – PSRS vēsturnieks un diplomāts,

1929.–1932. g. diplomātiskais pārstāvis Grieķijā, 1932.–1934. g. Itālijā, 1934.–1937. g. Francijā, 1937.–1940. g. ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks.

2.12. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas Ārlietu ministrijas ierēdņu uzskatiem

ārpolitiskajos jautājumos (Varšavā, 1938. g. 23. decembrī)

1938. g. nogalē notika aktīvas Polijas un PSRS sarunas saimniecisko attiecību noregulēšanai. Tās noslēdzās ar 1939. g. 19. februāra tirdzniecības līgumu. Saimnieciskajās sarunās ar Lietuvu pēdējā centās panākt Polijas tranzītkravu novirzīšanu caur vācu apdraudēto Klaipēdas ostu, ko Polija nevēlējās, tāpat kā piekrist klīringa maksājumiem, jo tādi savā laikā bija atteikti Latvijai. Pēc tam, kad Lietuva piekrita likvidēt Polijai nepatīkamo Viļņas atbrīvošanas savienību, 1938. g. 22. decembrī tika parakstīts savstarpējais tirdzniecības līgums. Polijas attiecībās ar Vāciju saglabājās labils stāvoklis, J. Bekam paliekot pārliecinātam, ka karš tomēr nebūs.

Kā šodien dabūju zināt, tad ārlietu ministrs Beks, izlietojot svētku dienas, izbraucis uz Francijas dienvidiem atpūsties. Vispārīgi, šeit skatās ļoti mierīgi uz tālākiem politiskiem notikumiem Austrum- un Dienvidaustrumu Eiropas politikā un bez paša Beka arī daudzi citi viņa līdzstrādnieki poļu Ārlietu ministrijā izbrauc uz laukiem un Varšavā, liekas, valdīs Ziemassvētku miers, vismaz tuvajās svētku dienās, lai gan rietumos, ziemeļos un dienvidos aiz Polijas robežām nav un nebūs īsta svētku miera.

Poļu valdības aprindu ieskati Lietuvas jautājumā ir tādi, ka Vācija necentīsies, vismaz tuvākā nākotnē nē, okupēt vai formāli pievienot Vācijai Klaipēdu, tomēr runa būšot un lietas acīmredzot beigšoties ar Klaipēdas autonomiju. Pēc poļu informācijas, vācieši negribot zaudēt Klaipēdai Lietuvas hinterlandi1. Bīstamāka esot spēle par Lietuvas Gleischaltung’u2, ko Vācija centusies panākt, bet pret ko leiši šoreiz pietiekoši ātri un sekmīgi esot reaģējuši. Parasti gan leiši visas nepieciešamās akcijas un kontrakcijas

• 73 •

izvedot par vēlu… Vācijas cenšanās uz Lietuvas Gleischaltung’u būšot turpināties, bet Lietuvai tagad esot pie labas gribas iespējams šādai vācu politikai pretoties, jo attiecības ar Poliju esot labas un šai ziņā Lietuvai un lietuviešiem ataustot viena otra atziņa, ka poļi nemaz negribot Lietuvu iespaidot vai aizskart lietuviešu nacionālās attīstības gaitu. Galvenais esot, lai Lietuva šinī cīņas laikmetā nezaudētu savu absolūto neatkarību savos politiskos slēdzienos un rīcībā. Tagad esot nokārtotas arī saimnieciskās lietas ar Lietuvu un atliekot nogaidīt, kā pirmais mēģinājums praksē funkcionēs.

Ar Padomju Krieviju Polija gribot godīgi sastrādāt, lai gan ārzemju presē izplatītie uzskati par poļu un krievu kopējām interesēm un poļu–vācu saspīlētām attiecībām vismaz jāuzskatot par pārspīlētiem. Polija, liekas, grib uz abām pusēm iztikt bez attiecību saasināšanas un jautājums ir tikai, cik ilgi šāda ekvilibra politika3 (tā man nosauca šo politiku Ārlietu ministrija) būs praktiski iespējama. Par saimniecisko attiecību kārtošanu ar krieviem vēl būšot jārunā detaļās. Krievi esot pilnībā akceptējuši klīringa4 principu un poļiem būšot iespējams caur klīringu iepirkties krievu jēlvielas (man nevarēja, izņemot apatītus, neko konkrētu minēt), kas agrāk bijis jāmaksā devīzēs5. Baumām par lielāka stila demonstratīvu politisku tuvināšanos starp Poliju un Krieviju, Ļitvinova apciemojumu etc. neesot pamata.

Ar Vāciju ir savas grūtības Polijai. Par tām gan mani sarunu biedri poļu Ārlietu ministrijā runā ļoti atturīgi. Neapmierināti ir poļi ar vācu politiku Čehoslovākijā. Čehi tagad esot, un tāpat arī slovāki (kādreizējie un nesenie poļu draugi!) tik nikni uz poļiem, kā ne uz vienu citu tautu. Vācieši šo situāciju izmanto un no Čehoslovākijas, bet it sevišķi no Karpatrutēnijas izejot, kaldinās savus tālākos ekspansijas plānus. Ka ar laiku poļiem nāksies ciest no vācu austrumu politikas, par to neitrālo novērotāju slēdzienos nav daudz domstarpību, bet neliekas gan, ka tuvākā laikā varētu rasties lielāki sarežģījumi, jo “zeme” priekš šīm lietām vēl par maz sagatavota. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 149., 150. lp.1 Hinterlande (vācu val. das Hinterland) – apgabals, ko pastāvīgas kravu un

pasažieru plūsmas saista ar ostu, pilsētu pie upes vai citu rūpniecības un tirdzniecības centru.

2 Acīmredzot domāts Gleichschaltung (vācu val.) – unificēšana, vienveidošana. Jēdzienam bija īpaša nozīme nacionālsociālistiskajā terminoloģijā. 1933. g. tika pieņemti īpaši likumi par zemju vienveidošanu ar Reihu (Gleichschaltung der Länder mit dem Reich), kuri ievērojami ierobežoja Vācijas zemju autonomiju.

3 Ekvilibra politika – šeit: māksla uzturēt līdzsvaru.4 Klīrings – bezskaidras naudas norēķinu sistēma.5 Devīze – maksāšanas līdzeklis, ko lieto starptautiskos norēķinos, piemēram,

pārvedumu čeki.

• 74 •

2.13. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai

par Polijas un Čehoslovākijas attiecībām (Varšavā, 1938. g. 29. decembrī)

Poļu vēsturnieki, runājot par Polijas–Čehoslovākijas attiecībām šajā laikā, atzīmē, ka tām bijis incidentāls raksturs, kaut arī poļu puse gatavojusies tās normalizēt. Kā redzams L. Ēķa ziņojumā, patiesībā situācija bija ievērojami sarežģītāka, un tas bija saistīts ar oktobrī poļu atgūto vai ieņemto teritoriju Silēzijā.

Polijas presē ikdienas parādās ziņas par čehu un slovāku bandu uzbrukumiem poļiem pierobežā, kam sekojuši jau vairāki Polijas sūtņa protesti Prāgā. Poļi ķērušies arī pie retorsijas – izraidīt 100 čehus par katru incidentu.

“Gazeta Polska” 19. XII ziņo, ka Polijas sūtnis iesniedzis ārlietu ministram Prāgā aidemémoire1 par dažu aprindu un organizāciju darbību Čehoslovākijā, brīdinot no sekām, kādas šāds lietu stāvoklis var atstāt uz abu valstu attiecībām.

23. decembrī Polijas sūtnis intervenciju atkārtoja, jo naktī uz 23. decembri pār robežu pārnākusi banda bija apmētājusi granātām Seima deputāta Bajorka2 māju Cešinā un aizdedzinājusi zemnieka māju Zablocā. Silēzijas vojevoda atbildēja nekavējoties ar 100 čehu izsūtīšanu.

26. decembrī, sakarā ar poļu masu izsūtīšanu no Čehoslovākijas, poļi no savas puses izsūtīja vēl 200 čehus.

27. decembrī Polijas sūtnis atkal iesniedza protestu Prāgā sakarā ar jauniem notikumiem uz robežas: Polijas robežpolicijas punkta apšaudīšanu un 3 robežsargu ievainošanu, izkārtnes noplēšanu no Polijas konsulāta Morāvijas Ostravā un poļu flagas nozagšanu dzelzceļa stacijā Svierčinovā, nozāģējot 5 metrus augstu kārti. Bez tam Sobešovicē pie betona tilta izrakts robežstabs, kuru slovāku šovinisti aiznesuši 100 metrus zemes iekšienē.

Laikraksti atzīmē, ka poļu izsūtīšana notiek brutālā veidā, jo čehu iestādes dodot tikai dažas stundas laika izbraukšanai.3

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 2400. l., 9. lp.1 Aidemémoire (franču val.) – atspaids atmiņai. Diplomātijā tā pieņemts apzīmēt

īsā formā rakstiski fiksētu informāciju.2 Iespējams, uzvārda rakstība dokumentā neprecīza, jo šādas personas nav Polijas

Seima deputātu sarakstos.3 1939. g. 21. janvārī sūtnis L. Ēķis ziņoja par turpmākajiem incidentiem uz

robežas, kuru rezultātā Polijas varasiestādes no rudenī atgūtajiem Cešinas un Frīštates apriņķiem izraidījušas 500 “apgrūtinošus ārzemniekus”. Sk.: LVVA, 2574. f., 3. apr., 2400., 11.–12. lp.

• 75 •

2.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas ārlietu ministra J. Beka tikšanos

ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru un tās izredzēm (Varšavā, 1939. g. 5. janvārī)

L. Ēķis ziņojumā raksturo J. Beka un Ā. Hitlera tikšanās ārpolitisko fonu un Polijas–Vācijas attiecības Varšavā akreditēta diplomāta skatījumā.

Varšavā dzirdamās valodas norāda, ka, sākoties pilnai politiskai aktivitātei pēc svētku diezgan mierīgām nedēļām, ir sagaidāmi atkal jauni pārsteigumi jeb sensācijas. Esmu dzirdējis, ka Polijas–Vācijas starpā jau kopš Ziemassvētku nedēļas turpinoties ļoti intensīvas un dzīvas politiskas sarunas. Diemžēl man nav izdevies uzzināt ar vēlamo noteiktību un precizitāti, ap kādiem īsti jautājumiem šīs sarunas grozās. Tomēr, izejot no notikumu gaitas, no redzamām un paklusām dzirdētām lietām, var taisīt zināmus slēdzienus par šo sarunu tematiem. Precizitāti šai ziņā iegūsim droši vien dažas dienas vēlāk vai ap jaunnedēļas beigām.

Šodien, resp. vakardien jau zināmie fakti dod zināmus norādījumus. Tagad ir noskaidrojies, ka Beks, atgriežoties no sava svētku atvaļinājuma Rivjērā, uz Parīzi nav braucis. Turpretim viņš dodas uz Minheni un no Minhenes uz Berhtesgādeni pie Hitlera. Šai Beka–Hitlera apspriedē piedalīties no Berlīnes izbrauc arī Ribentrops. Apstiprinās arī ziņas, ka Ribentrops tuvākā laikā apciemos Varšavu. Tāpat oficiāli ir ziņots, ka februāra otrā pusē šeit viesosies Itālijas ārlietu ministrs Čāno1. Uz pavasara pusi paredzama arī Polijas valsts prezidenta atbildes vizīte Ungārijas pavaldonim2. Šur tur dzirdamas īsas piezīmes, ka Ļitvinovs Varšavu neapmeklēšot. Ir arī ziņots, ka novembra beigās, decembra sākumā pārtrauktās poļu–vācu sarunas par poļu un vācu žīdu likteni šinīs dienās tikšot atjaunotas uz vecās bāzes, t. i., ka runa iešot par iespējamu poļu žīdu īpašumu evakuāciju vai vispār liberālāku apiešanos, nekā ar to valstu žīdiem, kurām nav tik draudzīgas attiecības ar Vāciju, kā Polijai.

Acīmredzot diplomātiskā ceļā vedamās sarunas starp Vāciju un Poliju, un kurām tagad Beks tiešās sarunās ar Hitleru un Ribentropu pieliks punktu, var grozīties ap Polijas un Vācijas attiecībām vispārīgi, ap Polijas izturēšanos pret Padomju Krieviju, Karpatkrievijas un vispār ukrainiešu jautājumu, Klaipēdas lietām un ar to sakarā stāvošā Lietuvas tretēšana3, poļu koridora jautājums, resp. problēma “koridors koridorā”, jau pieminētais žīdu jautājums, vācu–poļu minoritāšu lietas, Danciga un beidzot, Polijas un Čehoslovākijas pēdējā laikā saspīlētās attiecības un nerimstošie atentāti pret Polijas iestādēm un amatpersonām Polijas jaunieņemtos agrākos Čehoslovākijas apgabalos.

Par Polijas–Vācijas attiecībām vispār ir tik daudz piezīmējams, ka šeit poļu oficiālās aprindas arvien cenšas pastrīpot, ka tās ir vislabākā stāvoklī, kaut arī acīmredzama pasliktināšanās un šķietami neatrisināmas

• 76 •

problēmas abu valstu starpā, liekas, runā pretējo. Attiecībā uz Polijas–Padomju Krievijas attiecībām šeit pastrīpo un cenšas atspēkot Vakareiropā un arī citur izplatīto nepareizo uztveri, it kā Polija ar 26. novembra deklarāciju4 būtu taisījusi kaut kādu radikālu ārpolitikas maiņu. Tā tas nebūt neesot. Polija tikai gribot pastrīpot, ka tā nepiedalītos un nepielaistu kaut kādu “krusta karagājienu” uz Krieviju, kādi arī nebūtu šī krusta karagājiena organizētāju nolūki. Esot nepareizi uztvert, it kā Polija savā ārpolitikā būtu spiesta rīkot sazvērestību vai nu pret rietumu, vai arī pret austrumu kaimiņu. Polijai šādas avantūristiskas tendences esot svešas un tā gribot ar abiem saviem lielajiem kaimiņiem sadzīvot mierā un uzturēt iespējami labas attiecības, tai pašā reizē stingri un noteikti sargājot savas intereses. Karpatkrievijas jautājums, par kuru droši vien būs sarunas, kamēr trūkst man precīzākas informācijas, arī turpmāk paliek neskaidrs. Skaidrība ir tikai tai ziņā, ka Polija ar tagadējo stāvokli nekādā ziņā nesamierināsies un, liekas, centīsies pārliecināt savus Berlīnes draugus par Karpatkrievijas jautājuma izšķiršanas nepieciešamību poļu uzskatiem atbilstošā veidā. Rumānija savu viedokli it kā esot grozījusi un tai tagad it kā neesot nekas pretim pret poļu–ungāru kopējo robežu uz Karpatkrievijas rēķina. Klaipēdas un Lietuvas jautājumos poļu valdošās aprindas ir diezgan atklāti izrādījušas savu ieinteresētību status quo uzturēšanā. Poļiem ir zināmas bažas par Lietuvas pārliecīgo piekāpību Vācijas priekšā, jo šeit baidās, ka paturot gan šķietamo neatkarību, Lietuva varētu, neskatoties uz Klaipēdas problēmas šādu vai tādu atrisināšanu, pārāk strauji iepeldēt vācu ūdeņos. Tādā gadījumā Polijas ieslēgšana vācu stangās būtu noticis fakts, no kā šeit ļoti bīstas, neskatoties uz tagad vedamām draudzīgām sarunām ar Vācijas valstsvīriem.

Par koridora jautājumu šeit, bez šaubām, ar poļu kungiem ir neiespējami runāt, lai tos neaizvainotu, bet cik no indirektām piezīmēm ir nācies dzirdēt, tad poļi nepielaiž varbūtību, ka ar viņiem vai arī ar daļu viņu teritorijas varētu vācieši apieties tāpat, kā ar Čehoslovākiju. Diplomātiskā korpusā tomēr vairākkārtēji nācies dzirdēt, ka “koridors koridorā” neesot nemaz tik nereāla lieta un varbūt, ka taisni tagad notiekošās sarunās šai virzienā iznākšot kāda andele.

Bez šaubām, Bekam sarunās ar Hitleru un Ribentropu nāksies pieskarties poļu attiecībām ar jauno Čehoslovākiju. Šeit neskaitāmie atentāti un poļu iestāžu, robežsargu, policijas utt. terorizēšana lielā mērā nervozē poļus. Prāgā iesniegtie protesti patiesībā būtu adresējami uz citu Eiropas galvaspilsētu, jo, lai gan naids pie čehiem un slovākiem pret poļiem esot ļoti spilgts, tad tomēr šeit ir stipras aizdomas, ka poļu terorizēšana jaunieņemtajos apgabalos notiek ar Trešās valsts5 svētību vai pat slepenu atbalstu.

Pēc Beka atgriešanās Varšavā ceru dzirdēt jaunu informāciju nupat pieminētos jautājumos. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 142.–144. lp.

• 77 •

1 Galeaco Čāno (Ciano; 1903–1944) – Itālijas diplomāts un valstsvīrs, grāfs, Ministru prezidenta un diktatora B. Musolīni znots. 1935. g. preses un propagandas ministrs, 1936.–1943. g. ārlietu ministrs.

2 Ungārijas pavaldonis jeb reģents (kā valsts pārvaldnieks līdz iecerētajai monarhijas atjaunošanai) 1920.–1944. g. bija admirālis Miklošs Hortijs (Horthy, 1868–1957).

3 Tretēšana (krievu val. третировать) – nicīga, nievājoša izturēšanās.4 Domāts Polijas valdības paziņojums poļu–padomju attiecību jautājumā (sk.

2.11.).5 Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Vācija bieži tika saukta par Trešo

reihu (Drittes Reich), latviešu valodā šo apzīmējumu dažkārt tulkoja kā “Trešā valsts”.

2.15. Vācijas tulka P. Šmita1 piezīmes par kanclera Ā. Hitlera sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku

(Berhtesgādenē, 1939. g. 5. janvārī)

1938. g. decembra vidū J. Beks bija uzdevis vēstniekam Vācijā panākt Vācijas ārlietu ministra J. fon Ribentropa vizīti Polijā, vēloties tās laikā panākt attiecību noregulēšanos. Atgriežoties no atvaļinājuma Francijā, J. Beks izteica vēlēšanos satikties ar J. fon Ribentropu Vācijā, kam pēdējais ne tikai piekrita, bet arī aizveda J. Beku uz Berhtesgādeni pie Hitlera, kur sākotnēji kā neoficiāla iecerētā tikšanās izvērtās par nopietnu viedokļu apmaiņu un Vācijas prasību izklāstu.

Pulkvedis Beks ievadā uzsvēra faktu, ka Vācijas–Polijas attiecības ir pilnībā izturējušas dzīvības pārbaudi septembra krīzes laikā. Ja pēdējo mēnešu laikā, varbūt varēja ievērot zināmu septembra augstā līmeņa pazemināšanos, tad, pēc Polijas valdības domām, abām pusēm ir jācenšas likvidēt dažus pēdējā laikā radušos iemeslus. Kā vienu no šīm grūtībām Beka kungs minēja Dancigas jautājumu un turklāt uzsvēra, ka šeit ir būtisks ne tikai Vācijas un Polijas valdību viedoklis, bet arī trešās puses, citu starpā arī Tautu Savienības, viedoklis. Kas varētu, piemēram, notikt, ja Tautu Savienība vienā brīdī strauji atteiktos no lomas, kāda tai ir Dancigas jautājumā? Turklāt pastāv vēl citi jautājumi, kuros vajadzētu likvidēt esošās nesaprašanās, cita starpā garantijas attiecībā uz Čehoslovākijas robežu, konkrēti, vai tās ir jāpiešķir nekavējoties vai jāizlemj, kad ir nodomāts tās piešķirt – ja tāds nodoms vispār pastāv. Sakarā ar to Polija ir sevišķi ieinteresēta Aizkarpatu Ukrainas jautājumā. Viņš te atgādināja Pilsudska vārdus par “Viduseiropas balkanizāciju”. Polija atpazīst aģitatoros, kas pašlaik darbojas Aizkarpatu Ukrainas teritorijā, savus ienaidniekus un baidās, ka kādu dienu Aizkarpatu Ukraina var kļūt par avotu tādiem nemieriem priekš Polijas, ka Polijas valdība jutīsies spiesta izdarīt intervenci,

• 78 •

kura varētu izraisīt tālākas komplikācijas. Tas bija pats svarīgākais iemesls, kura dēļ Polija centusies panākt kopīgu robežu ar Ungāriju.

Fīrers atbildēja, ka visu pastāvošo grūtību novēršanai vajadzētu vispirms atgriezties pie Vācijas–Polijas attiecību pamattendences. Viņš no vācu puses var uzsvērt, ka Vācijas attieksmē pret Poliju, kāda tā izveidojās, pamatojoties uz 1934. g. deklarāciju, nekas nav mainījies. Kas attiecas tieši uz Aizkarpatu Ukrainas jautājumu, tad viņš – sakarā ar pasaules preses Vācijai melīgi piedēvētajiem nodomiem – var paziņot, ka Polijai šajā ziņā nav ne mazākā pamata bažām. Vāciešiem nav nekādu interešu Karpatu otrā pusē un viņiem ir vienalga, ko tur darīs šajos apgabalos ieinteresētās valstis. Vācijas ieņemto nostāju Vīnes šķīrējtiesā2 Ukrainas jautājumā, kura acīmredzot varēja izraisīt Polijā zināmu neizpratni, var izskaidrot ar šī jautājuma vēsturisko attīstību. Šis šķīrējtiesas lēmums tika pieņemts pēc abu pušu uzklausīšanas, balstoties uz Ungārijas prasībām. Fīrera vēlēšanās nekādā gadījumā nepieļaut starptautisku konfliktu galu galā bija noteicošā viņa nostājas izveidošanā Ukrainas jautājumā.

Kas attiecas konkrēti uz Vācijas–Polijas attiecībām, tad viņš vēlreiz gribētu uzsvērt, ka Vācijas nostāja pret Poliju nav nekādi mainījusies kopš 1934. gada. Lai attiecībās starp abām valstīm panāktu vēl esošo jautājumu galīgu noskaidrošanu, vajadzētu neierobežoties tikai ar drīzāk negatīvo 1934. g. vienošanos, bet meklēt atsevišķu problēmu noregulēšanu līgumu formā. Neskaitot Klaipēdas jautājumu, kurš tiktu izšķirts saskaņā ar Vācijas viedokli (šķiet, ka lietuvieši vēlas sadarboties saprātīga risinājuma sasniegšanas virzienā) pēc Vācijas puses domām, vajadzētu atrisināt Vācijas–Polijas tiešajās attiecībās Vācijai jutības ziņā ļoti smago koridora un Dancigas jautājumu. Pēc viņa domām, šeit vajadzētu atkāpties no vecajiem šabloniem un meklēt risinājumu pilnīgi jaunos ceļos. Dancigas jautājumā vajadzētu, piemēram, apsvērt risinājumu, ka pilsēta saskaņā ar iedzīvotāju vēlēšanos politiski atgrieztos Vācijas kopībā, turklāt Polijas interesēm, sevišķi saimnieciskajā jomā, vajadzētu būt pilnībā garantētām. Tas ir arī Dancigas interesēs, jo Danciga nevarētu saimnieciski pastāvēt bez aizmugures, tāpēc viņš domātu par tādu formulu, saskaņā ar kuru Danciga politiski pārietu pie Vācijas kopības, bet no saimnieciskā viedokļa paliktu pie Polijas. Danciga ir vāciska, vienmēr ir bijusi vāciska un agrāk vai vēlāk pievienosies Vācijai.

Kas attiecas uz koridoru, kurš, kā jau minēts, Vācijai ir sarežģīta psiholoģiska problēma, fīrers norādīja uz to, ka Reiham apvienošanās ar Austrumprūsiju ir tikpat dzīvībai svarīgi, kā Polijai pieeja jūrai. Arī šeit visticamāk ir iespējams apmierināt abu pušu intereses, piemērojot pilnīgi jaunas jautājuma atrisināšanas metodes.

Ja, balstoties uz šī saprātīgā pamata, izdotos panākt atsevišķu jautā-jumu galīgu noskaidrošanu, turklāt, pats par sevi saprotams, ka būtu jāievēro abu partneru intereses, tad pienāktu laiks paplašināt arī attiecībā uz Poliju – līdzīgi kā ar Franciju noslēgtajiem līgumiem – 1934. g. drīzāk negatīvo deklarāciju tajā nozīmē, ka Vācija ar līgumu piešķirtu Polijai noteiktas robežu garantijas.

• 79 •

Polija ar to sasniegtu lielu izdevīgumu, ka tās robeža ar Vāciju, iekļaujot tajā koridoru – fīrers atkārtoti uzsvēra šī jautājuma psiholoģisko sarežģītību un faktu, ka vienīgi viņš var panākt šādu risinājumu, – būtu ar līgumu garantēta. Viņam (fīreram) nebūt nav gluži vienkārši dot tāda veida garantijas attiecībā uz koridoru, un viņš neapšaubāmi šī iemesla dēļ tiktu spēcīgi kritizēts, sevišķi no buržuāzijas puses. Kā reālpolitiķis viņš tomēr uzskata, ka tāda veida risinājums būtu vislabākais. Ja Vācija piešķirtu savas garantijas, maz varētu dzirdēt par Polijas koridoru, tāpat kā šodien maz tiek runāts par Dienvidtiroli vai Elzasu un Lotringu.

Polijas ārlietu ministrs Beks pateicās fīreram par Vācijas nostājas izklāstīšanu un paziņoja, ka arī Polija pilnībā saglabā savu līdzšinējo nostāju pret Vāciju.

Polija turpinās jau iepriekšējos gados realizētās neatkarīgas politikas līniju, kad tika mēģināts pamudināt to saistīties ar Krieviju, noslēdzot Austrumu paktu3. Polija, atšķirībā no Francijas, nav tik nervoza, kad runa ir par savas drošības palielināšanu un nav augstās domās par t. s. drošības sistēmām, kuras pēc septembra krīzes ir galīgi sarežģījušās, kas nozīmē pagrieziena punktu vēsturē. Taču viņa spēj pienācīgi novērtēt fīrera atkārtoti formulēto un pirms brīža izklāstīto Vācijas nostāju. Arī viņa no savas puses attiecībā pret Vāciju saglabā veco politikas līniju.

Kas attiecas uz Vācijas–Polijas attiecībām, tad viņš pieņem zināšanai fīrera izteiktās vēlmes. Tomēr šķiet, ka Dancigas jautājums ir ļoti smags. Sakarā ar to vajadzētu ņemt vērā Polijas sabiedrisko domu. Turklāt viņš pilnīgi šeit neņem vērā “kafejnīcu opozīcijas” nostāju. Savas septiņus gadus ilgās [ministra] darbības laikā viņu nekad ne vismazākajā mērā nav uztraucis kafejnīcu viedoklis, bet tik un tā viņš joprojām atrodas savā amatā. Taču būtu jāņem vērā īstais poļu tautas viedoklis, un šajā ziņā viņš Dancigas jautājuma risināšanā saskata patiesas grūtības. Tomēr viņš labprāt mierīgi apsvērs šo problēmu.

Pulkvedis Beks sīkāk nerunāja par citiem fīrera skartajiem Vācijas–Polijas jautājumiem, taču pabeidza savu runu ar atkārtotu apgalvojumu, ka Polija uzticīgi pieturas no 1934. gada realizētās politikas līnijai.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 312–314.1 Pauls Otto Šmits (Schmidt, 1899–1970) – Vācijas diplomāts. 1924.–1945. g.

Ārlietu ministrijas galvenais tulks.2 Vīnes šķīrējtiesa jeb arbitrāža – 1938. g. 2. novembrī Vācijas un Itālijas

ārlietu ministri, klātesot Čehoslovākijas un Ungārijas ārlietu ministriem, paziņoja arbitrāžas spriedumu, saskaņā ar kuru Ungārijai tika piešķirta bijušā Čehoslovākijas daļa 12 103 km2 platībā ar 1 058 000 iedzīvotājiem.

3 Domāts t. s. Austrumu Lokarno pakts.

• 80 •

2.16. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par ārlietu ministra J. Beka sarunu ar Vācijas kancleru

Ā. Hitleru vēstnieka J. Ļipska atstāstījumā (Varšavā, 1939. g. 8. janvārī)

Pēc sarunas J. Beks guva iespaidu, ka Polijas attiecības ar Vāciju attīstās militāra konflikta virzienā, par ko viņš 7. janvārī Varšavā informēja prezidentu I. Moscicki un armijas ģenerālinspektoru E. RidzuSmigliju. Tika atzīts, ka jebkura nopietna Polijas piekāpšanās Vācijas prasībām novedīs Poliju Vācijas vasaļvalsts lomā, tādēļ tika nolemts “izrādīt noteiktību” katrā jautājumā, kuru varētu uzskatīt par “vācu provokāciju”, bet cenzūra saņēma rīkojumu nepieļaut preses “spekulācijas” šajā jautājumā. Tāpat tika nolemts, lai neizraisītu pārlieku nemieru, neinformēt par to sabiedroto Franciju. J. fon Ribentropa vizītes laikā Varšavā 1939. g. 26. janvārī abas puses atkārtoti pārliecinājās par sarunas partnera nepiekāpību. Vienlaikus J. Beks vēlējās nostiprināt Polijas stāvokli, aktivizējot attiecības ar Rietumu lielvalstīm, taču izredzes uz to, ievērojot Francijas un Lielbritānijas politikas īpatnības, bija vājas (Francija šajā laikā pat pastiprināti centās atbrīvoties no 1921. g. franču–poļu militārās savienības līguma uzliktajām saistībām).

Sākumā Hitlers jautāja ministram, vai viņam nav speciālu jautājumu, jo labprāt gatavs sniegt jebkādus paskaidrojumus. Ministrs atbildē atzīmēja, ka ir divi jautājumi, par kuriem vēlētos viedokļu apmaiņu: 1) ar Čehoslovākijas sadalīšanos saistītās lietas, 2) Dancigas lietas. Hitlers tad atbildēja, ka pastāvīgi un nemainīgi tiecas uz to, lai noturētu ar Poliju 1934. gada līguma aizsākto politisko līniju. Vācijas un Polijas interešu kopība attieksmē pret Krieviju, pēc viņa domām, ir pilnīga. Reiham Krievija – vai cariska, vai boļševistiska – ir vienlīdz bīstama. Boļševistiskā varbūt sliktāka, ievērojot komunistisko propagandu, toties cariskā bīstamāka militāri un vairāk imperiālistiska. To ievērojot, spēcīga Polija ir Vācijai vienkārši galēja nepieciešamība. Kanclers šajā brīdī izdarīja piezīmi, ka katra pret Krieviju iesaistīta poļu divīzija nozīmē atbilstošas vācu divīzijas saudzēšanu.

Kanclers tālāk apstiprināja, ka par Ukrainu viņš interesējās vienīgi no saimnieciskā viedokļa, turpretī politiski viņam tur nav ieinteresētības.

Pēc tam Hitlers izskaidroja savu politiku saistībā ar Vīnes arbitrāžu1, turklāt ļoti stipri kritizēja Ungārijas nostāju un politiku šajā lietā. Sudetu krīzes sākumā viņš esot rēķinājies ar Ungārijas ofensīvu uzstāšanos, uz ko mēģinājis to pierunāt. Un kad Ungārija izturējusies pasīvi, viņš bijis spiests uzņemties Aizkarpatu Ukrainas problēmas risināšanu uz savu roku. Pastāvējušas divas iespējas atrisināt šo problēmu: politiskā un nacionālā. Uz politisku risinājumu viņš iet nav varējis, jo Ungārijas atbalstam trūkot, vajadzētu atkārtot mobilizāciju, bet bija zināms, ka uz vienu vācu divīzijas mobilizāciju Francija atbildēs ar divu savu divīziju mobilizāciju, un tā tas turpinātos bezgalīgi. Sakarā ar to vajadzējis nostāties uz nacionālās

• 81 •

platformas, un tas arī bijis Vācijas nostājas pamatā Vīnes arbitrāžas laikā. Viņš vēlreiz uzsvēra, ka Ukrainas lietās nav ieinteresēts, taču ir spiests saglabāt vērīgu uzmanību šai problēmai. Atkārtoja, ka nekādā gadījumā viņš neko šajā jautājumā pret Poliju neuzsāks.

Tālāk pārejot pie Dancigas lietām, kanclers uzsvēra, ka visa grūtība ir apstāklī, ka tā ir vācu pilsēta. Un šeit viņš izmeta skaidru mājienu, ka kādreiz Danciga atgriezīsies Reihā. Apgalvoja, ka tas tomēr ne ar ko neierobežos Polijas tiesības Dancigā un ka nekādā gadījumā Reihs nenostādīs Poliju faktu priekšā. Atzīmēja, ka pēc viņa domām, varētu kopējas vienošanās ceļā atrast kādu izeju no situācijas un atrast kādu nodrošinājumu gan Polijas, gan Vācijas pamatotajām interesēm. Ja izdotos šajā lietā atrast saprašanos, tad varētu pilnīgi un definitīvi likvidēt visus sarežģījumus starp abām valstīm. Viņš uzsvēra, ka būtu gatavs tādā gadījumā sniegt paziņojumu, līdzīgu tam, kāds sniegts Francijai attiecībā uz Elzasu un Lotringu, bet Itālijai – uz Brenneru2. Beidzot pievērsa uzmanību tam, neprecizējot to spēcīgi, ka nepieciešama lielāka brīvība satiksmē starp Vāciju un Austrumprūsiju.

Ministrs Beks atbildēja kancleram ļoti spēcīgi, ka īstenībā tas, ko viņš teicis Dancigas lietā, nenovērš sarežģījumus starp abām mūsu valstīm; ka viņš Dancigas jautājumam vispār neredz nekādu ekvivalentu; ka visa poļu sabiedriskā doma ir šajā jautājumā sevišķi jutīga, un tas nav Varšavas kafejnīcās politizējošu cilvēku viedoklis, bet poļu sabiedrības visdziļāko sfēru viedoklis. Pēc šīs runas Hitlers nedaudz piekāpās savā nostājā un sāka runāt par iespēju atrast tādus risinājumus, kuri varētu nodrošināt gan Vācijas, gan Polijas taisnīgās intereses.

Ministrs pēc tam pateica saviem pavadoņiem, ka rezervē sev iespēju stiprāk akcentēt savu nostāju sarunā ar ministru Ribentropu. (..)

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 204–206.1 Sk. piezīmi pie 2.15.2 Brennera – ciems pie Brennera pārejas Itālijas un Austrijas (no 1938. g. Vācijas)

pierobežā, Dienvidtirolē.

2.17. ASV militārā atašeja Polijā V. Kolberna1 pārskats par aktuālajiem notikumiem (Varšavā, 1939. g. 12. janvārī)

V. Kolberns savā uz Vašingtonu nosūtītajā ziņojumā aplūko Polijas politisko un militāro situāciju un tās attiecības ar Čehoslovākiju, Ungāriju un Padomju Savienību Čehoslovākijas notikumu kontekstā. Sevišķa uzmanība pievērsta norisēm Aizkarpatu Ukrainā un uz Polijas–Čehoslovākijas jaunās robežas.

• 82 •

1. Polijas–Ungārijas robežas stāvoklis. Pilsudska ambīcija bija kopīga robeža ar Ungāriju un protektorāts pār slāvu valstu bloku, un tas ir iespaidojis pašreizējā ārlietu ministra pulkveža Beka politiku, viņš rīkojas saskaņā ar mirušā maršala norādījumiem. Šķita, ka nesenā Čehoslovākijas sadalīšana ir radījusi labvēlīgus apstākļus šiem nodomiem.

Uzskatu, ka tas bija viens no Polijas aktīvas piedalīšanās cēloņiem čehu nelaimē; turklāt valdība izjuta nepieciešamību spert populāru poli-tisku soli.

Sakarā ar to, ka tai nav ne etnisku, ne vēsturisku tiesību uz Aizkarpatu Ukrainu un dienvidos no dabiskās Karpatu robežas esošajām zemēm, Polija pieprasa Ungārijas sadarbību kopīgas robežas sasniegšanā. Ungāriem, kuri kopš Vīnes arbitrāžas laika kontrolē satiksmes ceļus un ukraiņu apkopto zemi, vismaz ir vēsturiskas pretenzijas uz šo teritoriju. Kaut arī domāju, ka Polija bija gatava uzņemties atbildību par šī apgabala okupāciju ar ieganstu, ka nemieri var traucēt Polijas ukraiņu mieru, tomēr bija nepieciešams, lai Ungārija vēlētos to izdarīt.

Ap 8. oktobri, dažas dienas pirms tam, kad poļu vienības ieņēma Čehijas Silēziju, poļu prese sāka skaļu kampaņu kopējas Polijas–Ungārijas robežas lietā. Līdzīgi rīkojās ungāru prese un šķita, ka abas valstis ir pilnīgi vienprātīgas šajā jautājumā. Abu valstu prese lieliski izmantoja oktobrī un novembrī notikušos daudzos nemierus Aizkarpatu Ukrainā, kuri lielā mērā bija poļu un ungāru diversantu darbības rezultāts. Polijā šie nemieri kļuva par nacionāla mēroga jautājumu, gūstot spēcīgu sabiedriskās domas atbalstu. 18. oktobrī pulkvedis Beks devās uz Rumāniju, kas ir Mazās Antantes locekle, vēloties panākt tās sadarbību. Šī misija bija neveiksmīga. Acīmredzot Rumānija nevēlas, lai dzelzceļš uz Čehoslovākiju nonāktu ungāru rokās, un nevēlas, lai Transilvānija kļūtu par ungāru revizionistu mērķi.

Oktobra otrajā pusē Polija un Ungārija sakoncentrēja papildus kara-spēku pie robežas ar Aizkarpatu Ukrainu. Prese pārspīlēja uz Polijas robežas esošā karaspēka daudzumu. Tiek uzskatīts, ka tas nepārsniedza divas kājnieku divīzijas un vienu jātnieku brigādi, kaut arī Pšemišļas un Ļvovas korpusi varētu tikt ātri pievesti. Daudzas avīzes lēsa, ka ungāru spēki bija sešas līdz astoņas divīzijas. No sarunām ar Polijas Galvenā štāba darbiniekiem var secināt, ka armija vēlējās ieņemt šo teritoriju, pirms tā kļuva par vācu–itāļu arbitrāžas objektu, taču Ungārija pretojās karaspēka ieiešanai tajā, rēķinoties ar iepriekš izteiktiem Vācijas brīdinājumiem. Itālija acīmredzami piekrita poļu–ungāru nodomiem.

2. novembra Vīnes lēmumi piešķīra Ungārijai praktiski visu lauk-saimniecisko teritoriju, satiksmes ceļus no austrumiem uz rietumiem un galvenās pilsētas Užgorodu un Mukačevu, atstājot ukraiņiem 50 kilo-metrus platu teritorijas gabaliņu Karpatu grēdas dienvidu nogāzē, kas ir izcili nelīdzens un ko no ziemeļiem uz dienvidiem šķērso ielejas un uzkalni. Vienlaikus šie lēmumi izbeidza Itālijas aktīvo atbalstu Ungārijas mērķiem uz kopējās robežas.

• 83 •

Poļi bija vīlušies par Vīnes konferences rezultātiem un atklāti teica, ka Vācijas stingrā nostāja pret poļu–ungāru robežu ir skaidri parādījusi tās tendenci izmantot Aizkarpatu Ukrainu par izvirzītu bāzi ukraiņu aģitācijai. Viņi arī izteica viedokli, ka šis lēmums nav galīgs, jo arbitrāžā dalību ņemošās puses nav garantējušas robežas, un ukraiņu iedzīvotājiem ir jādod pašnoteikšanās tiesības jautājumā par atgriešanos Ungārijā, sevišķi tagad, kad visa lauksaimnieciskā zeme pieder Ungārijai un ukraiņu eksistence bez tās būtu grūta.

Novembrī nemieri vēlās pāri visai Aizkarpatu Ukrainai. Zināmā mērā tos inspirēja poļu un ungāru diversanti, kuri centās pārliecināt iedzī-votājus, ka tiem jāprasa viņu teritorijas aneksiju Ungārijā. Šis elements atradās konfliktā ar čehu policiju, žandarmēriju, karaspēku un ukraiņu brīvprātīgo vienībām, ko izveidoja profesionāli nemiernieki, kuri prasīja Ukrainas neatkarību. (..)

Polijai un Ungārijai bija svarīgi, lai jautājums tiktu atrisināts, pirms jaunās, Minhenes konferences un Vīnes arbitrāžas apstiprinātās Čeho-slovākijas robežas garantētu šīs arbitrāžas dalībnieki. Šejienes militārie novērotāji2 uzskata, ka Polijas Galvenais štābs novembrī divas reizes izdevis pavēli par šīs teritorijas okupāciju sadarbībā ar ungāru vienībām, taču abos gadījumos pavēles tika atsauktas sakarā ar brīdinājumiem no Berlīnes3. Darbības, kuras bija virzītas uz šī apgabala bruņotu okupāciju, acīmredzot tika apturētas sakarā ar Ungārijas kabineta krīzi ap 20. novembri, 24. novembrī Varšavā saņemto brīdinājumu no Vācijas, kā arī rumāņu protestiem Parīzē un Londonā. Ungāru vienības tika atvilktas no robežas ap 25. novembri (ungāru militārais atašejs), nemiernieku darbība bija apturēta un poļu un ungāru avīzes par šo tēmu gandrīz apklusa. Ir pietiekošs pamats domāt, ka poļu papildvienības, kuras oktobrī tika nosūtītas uz robežu, joprojām tur paliek un ir papildinātas ar lieliem robežsardzes korpusa spēkiem, un tas norāda, ka ukraiņu aģitatorus, kuri darbojas kopš novembra vidus, poļi uzskata par nopietnu draudu saviem ukraiņu [apdzīvotajiem] apriņķiem.

Poļu–padomju neuzbrukšanas pakta kā alternatīva līdzekļa vācu darbības atturēšanai Aizkarpatu Ukrainā apstiprināšana 26. novembrī obligāti nenozīmē to, ka Polija ir atmetusi nodomu par kopēju robežu ar Ungāriju; kaut arī pagaidām šis jautājums atlikts, tiek uzskatīts, ka pie pirmās izdevības tas atkal atgriezīsies dienaskārtībā. Šī viedokļa pamatā ir kopīgās robežas nozīme Polijas aizsardzības spējās, kā arī fakts, ka Polijas sabiedriskā doma stipri atbalsta šo lietu un ir apšaubāms, vai tagadējie valdības vadītāji varētu šo plānu atlikt. Patiesībā, ja Ungārija pakļausies Vācijas iespaidam, kopīgā robeža zaudēs aktualitāti un ārlietu ministram, šķiet, ir taisnība, uz kādu laiku atliekot šo lietu. (..)

Secinājums, kurš jāizdara no mana apraksta, ir, ka Vācijai nepieciešama rīcības brīvība Aizkarpatu Ukrainā: vai nu, lai padarītu sev iespējamu tālāku teritoriālu vai ekonomisku ekspansiju Austrumeiropā, vai, lai piespiestu Poliju un Rumāniju ievērot neitralitāti, ja Vācija izšķirtos mainīt iecerētās ekspansijas virzienu un doties uz rietumiem.

• 84 •

2. Attiecības ar Čehoslovākiju pasliktinājušās līdz gandrīz pastāvī-giem sīkiem incidentiem Cešinas Silēzijā un gar jauno poļu–čehu robežu Slovākijā. Šiem incidentiem, kuri sākās pēc Čehu Silēzijas okupācijas, līdz 24. novembrim bija vienkārši atriebības raksturs un, kā tiek uzskatīts, tos izraisīja poļu teritorijā vai Čehoslovākijā tuvu robežai dzīvojošie aizvainotie čehi, kuri izmanto katru iespēju, lai šautu vai mestu granātas uz vientuļiem poļu robežsargiem vai policistiem.

Sadursmes starp poļu un čehu vienībām Čadecas un Javožinas rajonā 25. un 27. novembrī4 izraisīja Polijā sašutumu, taču pēc oficiālas atvai-nošanās saņemšanas no Prāgas jautājums tika atzīts par nokārtotu.

No 1. decembra čehu atbalstītāju darbība ir pieņēmusi organizēta tero-risma formu un tās rezultātā gandrīz katru dienu Cešinas Silēzijā notiek incidenti. Šo notikumu apstākļus prese, sevišķi tās Prāgas korespondenti, ļoti pārspīlēja. Londonas “Times”5 14. decembrī publicēja sava kores-pon denta ziņojumu, no kura rodas priekšstats, it kā tur valdītu “pilnīga dezorganizācija”, ka poļu vienības šajā teritorijā tikušas ļoti pastiprinātas, ka tiek būvēti nocietinājumi un daudzas fabrikas ir demontētas, bet iekārtas izvestas uz valsts iekšieni. Patiesībā ievērotā aktivitāte bija Atsevišķās operatīvās grupas “Śląsk”6 demobilizācija 12. decembrī un vairāku vienību izvešana no šīs teritorijas. Nevarēju pārbaudīt, vai notiek kaut kādi darbi pie nocietinājumiem, taču ir zināms, ka dažu fabriku iekārtas ir pārvestas uz Centrālo rūpniecisko apgabalu.

Bez teroristiskās darbības šīs grupas pēdējā laikā ir izplatījušas pretpoļu brošūras, kā arī dažos gadījumos nacistisko literatūru. Daži preses korespondenti un mūsu sūtniecības Prāgā sekretārs man ziņoja, ka šos nemierus organizēja vācu propagandas aģenti abās robežas pusēs.

Līdz 1939. gada 4. janvārim čehu prese bija izteikti naidīga pret Poliju, publicējot pretpoļu rakstus un prasības pēc Ukrainas neatkarības. Divas čehu radiostacijas, viena pie Silēzijas robežas, otra Aizkarpatu Ukrainas rajonā katru dienu raidīja proukrainiskas, pretpoliskas un pretpadomju pārraides.

19. decembrī Polijas valdība brīdināja Prāgu, ka nemieri un radio un preses pretpoļu darbība ilgāk netiks paciesta un četras dienas vēlāk sakarā ar to izteica oficiālu protestu. Turklāt Silēzijas varasiestādes saņēma rīkojumu izraidīt 100 čehus par nekārtību turpināšanu. Laikā no 23. decembra līdz 5. janvārim no Cešinas Silēzijas tika deportēti 500 čehi.

1939. gada 4. janvārī atbildē Prāga paziņoja, ka čehu valdība nepieļaus jebkādu pretpoļu darbību un kopš šī laika čehu prese un radio mainīja toni un situācija Cešinas Silēzijā uzlabojās, kaut arī joprojām notiek sīki incidenti.

Aplūkojot pašreizējās attiecības starp Poliju un Čehoslovākiju, jākon-statē, ka čehu politiku un rīcību lielā mērā nosaka Vācija. Poļi uzskata, ka pēdējā laika saspīlējums galvenokārt radies tiešā vācu ietekmē, un, lai gan oficiāli tiek vainota Prāga, viscaur vērojama ir tradicionālo baiļu un naida saasināšanās pret Vāciju. (..)

• 85 •

3. Neuzbrukšanas līguma apstiprināšana ar Padomju Savienību (..)Pašlaik nekas nenorāda uz militāru līgumu starp Poliju un Padomju

Republiku, uzskatu, ka poļu Galvenais štābs nevēlētos balstīt plānus uz padomju karaspēka aktīvu palīdzību.

Lielākais materiālais izdevīgums Polijai no šī pakta ir: padomju sadarbība pret pieaugošo aģitāciju par neatkarīgu Ukrainu; Polijas austrumu robežas drošība, ja uzbruktu Vācija no rietumiem un dienvidiem; izejvielu avots Silēzijas rūpnieciskajam rajonam, sevišķi augstas kvalitātes rūda; tirgus metālrūpniecības produkcijai, kas saņemts līdz ar čehu Silēziju.

Atsevišķs tirdzniecības līgums tika parakstīts 1938. gada 23. decembrī, tas paver iespēju palielināt savstarpējo apgrozījumu no 140 līdz 160 miljoniem rubļu – pa vienādām daļām no šīs summas katrai no pusēm. Tas ir ievērojams pieaugums, salīdzinot ar kopējo apgrozījumu par summu 6,5 miljoni rubļu pagājušajā gadā. Protams, nav droši, vai šis jaunais līmenis tiks sasniegts, taču jebkurš eksportējamo preču, sevišķi metāla, pieaugums, būs atbalsts Polijai, jo čehu un austriešu tirgus tai ir slēgti. (..)

Avots: Polska: styczeń–sierpień 1939: analizy i prognozy. Komentarze do wydarzeń attaché wojskowego ambasady USA w Warszawie William H. Colbern. Przeł. [z ang.], przedmowę napisał i przypisami opatrzył B. Grzeloński. Warszawa, 1986. S. 19–28.1 Viljams H. Kolberns (Colbern, 1895–1959) – ASV armijas virsnieks, ģenerālštāba

majors. 1938.–1939. g. militārais atašejs Polijā.2 Domāti ārvalstu militārie atašeji Varšavā (šajā laikā Polijā bija akreditēti 16 valstu

militārie atašeji).3 Patiesībā tikai 21. novembrī, izpildot ungāru lūgumu pirms viņu paredzētā

uzbrukuma, sakoncentrētie poļu spēki slēdza satiksmes ceļus ar Aizkarpatu Ukrainu, taču ungāru uzbrukums tika atcelts.

4 Poļiem ieņemot jauno robežas līniju, norisinājās sadursmes, kurās krita viens poļu virsnieks un trīs karavīri.

5 Times (angļu val. – Laiki) – iespaidīgākais Lielbritānijas dienas laikraksts Londonā, 30. gados aizstāvēja samierināšanās ideju ar Vāciju.

6 Śląsk (poļu val.) – Silēzija.

2.18. ASV vēstnieka Polijā E. Dreksela-Bīdla1 ziņojums valsts sekretāram par Polijas reakciju uz Ungārijas

pievienošanos Antikominternes paktam (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī)

Ungārijas pievienošanās Antikominternes paktam tikai apstiprināja Ungārijas un tās ārējās politikas pieaugošo atkarību no Vācijas, kas bija iezīmējusies jau ievērojami agrāk. To var interpretēt arī kā zināmu Polijas diplomātijas sakāvi, ko J. Beks nevēlējās atzīt.

• 86 •

Saistībā ar manu šodienas telegrammu Nr. 897, man ir tas gods ziņot arī, ka Polijas oficiālo aprindu sākotnējā reakcija uz Ungārijas paziņojumu par pievienošanos Antikominternes paktam2 ir drīzāk mierīga akceptācija, nekā neapmierinātība. Ministrs Beks – šodien piesaistīts gultai – kā man teica ārsts – ar gripas uzbrukumu – informēja mani, ka jau zināmu laiku zinājis, ka Budapešta sava vājuma brīdī solījusi Berlīnei ne pārāk tālā nākotnē paziņot par pievienošanos Antikominternes paktam. Kopš tā laika šī solījuma izpilde karājās gaisā virs ungāru valdības aprindām. Šis fakts lielā mērā izskaidro to, ka daudzi izcili ungāru diplomāti atteicās pieņemt ārlietu ministra amatu pēc ministra Kaņas3. Uz manu jautājumu, vai pēdējais Budapeštas paziņojums var tikt interpretēts kā Ungārijas skaidra atkāpšanās no idejas par kopīgu robežu ar Poliju, ministrs Beks atbildēja noliedzoši. Turklāt piebilda, ka neuzskata, ka tas nozīmē izteiktu Berlīnes iespaida nostiprināšanos ungāru valdības aprindās. Ministram ir iespaids, ka šīm aprindām joprojām ir brīvība un iespēja nostāties pret pilnīgu pakļaušanu. (Mani personiskie vērojumi liek man būt skeptiskākam attiecībā uz turpmāko Ungārijas vēlmi pēc kopīgas robežas ar Poliju, ja tas varētu izraisīt Berlīnes pretestību).

Atgriežoties pie Antikominternes pakta tēmas, ministrs pateica, ka tādām valstīm kā Vācija, Itālija un Ungārija, kurām nav robežas ar Pado-mēm, piedalīšanās Antikominternes paktā ir pavisam cita problēma, nekā valstīm, kas robežojas ar Padomēm. Piemēram, Rumānijai piedalīšanās paktā būtu kaut kas pilnīgi cits, faktiski – vislielākajā mērā bīstams. Ja runa ir par Poliju, jautājums vispār nav apspriežams sakarā ar nepieciešamību realizēt ekvilibristikas politiku starp diviem varenajiem kaimiņiem. Patiesi, Polija ar savu garo robežu ar Padomēm nevar atļauties piedalīties tādā paktā. Turklāt, no četriem tagadējiem pakta dalībniekiem, Vācijai, Itālijai un Ungārijai būtu ievērojami vieglāk, nekā Japānai, kurai piedalīšanās, protams, ir smags slogs.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 315.1 Entonijs Dž. Dreksels-Bīdls (DrexelBiddle, 1896–1961) – ASV militārais

darbinieks un diplomāts, 1937.–1939. g. vēstnieks Polijā.2 Antikominternes paktu 1936. g. novembrī noslēdza Vācija un Japāna, pēc gada

tam pievienojās Itālija. Ungārija paktam pievienojās 1939. g. 24. februārī.3 Kalmans Kaņa (Kánya, 1869–1945) – Ungārijas diplomāts un valstsvīrs. 1933.–

1938. g. ārlietu ministrs.

• 87 •

2.19. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par Polijas ārlietu ministra J. Beka un Vācijas kanclera

Ā. Hitlera tikšanās rezultātiem (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī)

L. Ēķis detalizēti atspoguļo J. Beka un Ā. Hitlera 1939. g. 5. janvāra sarunas rezultātus, kā tos diplomātiskajam korpusam Varšavā atspoguļoja Polijas Ārlietu ministrijas atbildīgās amatpersonas, papildinot ar informāciju, kādu par tiem bija ieguvuši citu valstu diplomātiskie pārstāvji, kā arī izdarot savus secinājumus. Kopumā atspoguļojums jāatzīst par samērā precīzu un pamatotu.

Tūliņ pēc ārlietu ministra Beka atgriešanās no Ziemassvētku atpūtas un pasaules presē pārāk plaši aprakstītās Hitlera–Ribentropa–Beka ap-spriedes Berhtesgādenē un Minhenē esmu vācis informāciju no vairākiem avotiem, Poļu ārlietu ministru Beku neesmu traucējis, jo bija izredzes ar viņu tikties dažos sarīkojumos, ar kuriem Varšava pašreiz ļoti bagātīgi piepildīta. Bet no sarunām ar poļu, diplomātiskā korpusa un Beka tuvākiem līdzdarbiniekiem Ārlietu ministrijā esmu galvenās līnijās šīs sensacionālās apspriedes rezultātus un saturu daudzmaz noskaidrojis.

1) Pirmais, ko var uzsvērt, ir tas, ka šajās sarunās gandrīz nekā nav no sensācijām, kuras ļoti bagātīgi izplatīja Eiropas prese un kuras tikpat sensacionālā veidā kolportē1 sensācijas mīlošie diplomātiskie korpusi kā šeit, tā arī citās galvaspilsētās. Cik esmu noskaidrojis, tad manā 5. janvāra ziņojumā S1.2/51 gandrīz nemaz neesmu kļūdījies par paredzamo sarunu tematiem un to saturu. Ir kļūdījusies Vakareiropas prese un sensāciju meklētāji, ka Austrumeiropā tuvākā laikā būtu gaidāmas kaut kādas militāras avantūras. Berhtesgādene un Minhene abpusēji ir noskaidrojušas, ka nemiera centrs un aktualitāte vismaz pagaidām ir pārnests uz Vakar-eiropu un koloniju problēmu. Ja ir gājušas runas Vakareiropā par sarež-ģījumiem Austrumeiropā, tad šeit jāpiemēro vācu sakāmvārds “Der Wunsch ist der Vater des Gedankens”2.

2) Hitlera–Beka apspriedē esot it dabīgi taisīts tour d’horizon3 par visiem aktuāliem jautājumiem. Iniciatīva par šīs apspriedes noturēšanu izgājusi no Vācijas. Beks šo iespēju labprāt izmantojis, jo poļu plašās intereses Vidus- un Austrumeiropā, bet it sevišķi attiecībās ar Vāciju prasa periodisku stāvokļa noskaidrošanu. Esot vispār zināms, ka Vācijas politikā var palaisties un rēķināties vienīgi ar to, ko saka un ko lemj Hitlers. Tāpēc arī bijusi šī apspriede ar Hitleru tik ļoti nepieciešama un no Polijas viedokļa apsveicama.

3) Ir bijusi saruna par Klaipēdas jautājumu un šajā sakarībā arī par Baltijas jautājumu vispār. Sarunās konstatēts, ka Vācijai nav nekādu agresīvu nolūku ne pret Lietuvu, ne pret Baltijas valstīm vispārīgi. Baltijas sfēras dalīšana nav nedz diskutēta, nedz arī pacēlies jautājums par “brīvas rokas” atstāšanu Polijai Baltijas jautājumos. Absolūti bez

• 88 •

pamata un arī gluži fantastiska ir ziņa (skat. Baltijas nodaļas 13. janvāra konf. [idenciālo] rakstu N. 753.70/38/1212) par vācu karaspēka caurlaišanu caur Poliju. Baltijas jautājumos apspriežu kvintesenci varētu formulēt sekojoši: Kā Vācija, tā arī Polija (pēdējais man tika teikts ar sevišķu uzsvaru) ir ieinteresētas, lai Baltijas valstis patiesi paliktu neatkarīgas savā rīcībā, savā politikā un konsekventi izvestu savu nesen deklarēto neitralitātes līniju. Runa ir bijusi arī par Klaipēdas lietām. Poļu ārlietu ministrs nav slēpis Polijas nopietno ieinteresētību Klaipēdas un Lietuvas status quo tālākā uzturēšanā. Hitlers šajā ziņā deklarējis savu pilnīgu šī viedokļa saprašanu un apliecinājis Bekam, ka Vācijas nodomos nav Klaipēdas piesaistīšana Vācijai, bet gan vienīgi vēlēšanās, kuru gan stingri izdarīšot, un proti, ka Lietuvai būšot jāsamierinās tagad ar Klaipēdas statūta4 vācisku interpretēšanu. Līdz šim leiši šajā ziņā esot piemērojuši savu interpretāciju un ļoti daudz grēkojuši. Starp citu, mans informators no poļu Ārlietu ministrijas piebilda, ka Lietuvai gan jābūt uzmanīgai un jāprotot veikli un noteikti atparēt5 vācu komplicēto tālāko spēli, kas iziet uz Lietuvas iekšpolitisko apstākļu iespaidošanu. Līdz šim par godu leišiem jāsakot, ka viņi šo spēli pareizi izpratuši un pareizi pratuši to paralizēt. Jācerot, ka arī turpmāk leišiem tas izdošoties tikpat labi.

4) Uz manu jautājumu, vai Polija direkti6 ir interesējusies pie Vācijas vadošām personām pirms Berhtesgādenes par Klaipēdas jautājumu, saņēmu atbildi, ka Klaipēda atrodas Nemunas iztekas galā, Nemuna ir arī Polijas upe un satiksme un tirdzniecības nākotnes iespējas caur Klaipēdu Poliju ļoti interesē un Polijai nav vienalga, kā rokās šī osta atrodas. Tāpēc arī Polija ļoti draudzīgās (to lūdzu pastrīpot) sarunās esot Vācijai savu ieinteresētību deklarējusi. Vācu atbildi skat. iepriekšējā punktā.

5) Ukrainas un Karpatukrainas jautājumos man neizdevās saņemt tik precīzas informācijas, kā nupat apskatītos Klaipēdas un Baltijas jautājumos. Par šiem jautājumiem, t. i., par Karpatukrainas un Ukrainas propagandu runa ir gājusi. Šeit esot konstatēts, ka jaunie Vācijas neoficiālie sabiedrotie – čehoslovāki esot savā aklā naidā pret Poliju kļuvuši plus catholique que le Pape7. Stipri neskaidrā formā man centās iestāstīt, ka Vācija nemaz neesot ieinteresēta forsēt Ukrainas jautājumu. Vācu radiofonu un provinces preses ukraiņu aktivizēšana neesot vērsta pret Poliju, bet tā esot daļa no Vācijas pretkomunistiskās vai antikrieviskās politikas. Krievi savā laikā esot sējuši nemieru poļu, rutēņu, tagad ar vācu aktivitāti, pagaidām propagandistisku aktivitāti, šāds nemiers tiekot kultivēts krievu rutēņos. (?!) Beks acīmredzot ir deklarējis savu neapmierinātību ar čehoslovāku politiku un, kā man teica, esot saņēmis nomierinošus norādījumus no Hitlera, kā arī Hitleram čehoslovāku avantūras un pārāk “sirsnīgā” palīdzēšana nepareizi izprastos vācu plānos paliekot neērta.

6) Lai gan Polijas ārlietu ministram un viņa tuvākiem līdzstrādniekiem neesot nedz gribas, nedz arī vajadzības iziet uz visu fantastisko baumu atspēkošanu, bet varot tik daudz teikt, ka kombinēšana par Polijas ciešāku vai formālu piesliešanos Berlīnes–Romas asij esot nevietā. Polija runātu pretim saviem ārpolitikas pamatprincipiem, ja tā pieslietos kaut kādam

• 89 •

blokam. Polija arī turpmāk palikšot pie saviem 4 ārpolitikas pīlāriem: [a)] neatkarīga politika, b) politika bez blokiem, c) draudzīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, d) neko par Poliju bez Polijas līdzdalības. No tā izriet, ka Polija gan savā praktiskā politikā saskaņosies ar Berlīni, bet netaisīs nekādas sensācijas attiecībā uz piesliešanos pretkominternes paktam vai citiem Romas–Berlīnes ass atribūtiem.

7) Vācijai neesot nekas pret Polijas tagadējo Krievijas politiku. Vācija neesot ieinteresēta, lai Polijas attiecības ar Padomju Krieviju būtu latentā karastāvoklī. Tāpēc arī 26. novembra poļu–krievu deklarācija nerunājot pretim Vācijas–Polijas 26. janvāra 1934. gada neuzbrukšanas un draudzības paktam. Tuva un draudzīga sadarbība ar Krievijas tagadējo režīmu Polijai esot neiespējama un pretdabīga. Turpretim dzīvot ar Padomju Krieviju labās kaimiņattiecībās, tirgoties iespējamības robežās jo plaši neesot nekādu šķēršļu. To arī Polija turpināšot tuvākā nākotnē. Jāpiezīmē, ka šodien izbrauc uz Krieviju ļoti plaša Polijas saimnieciskā delegācija, kuras sastāvā esot 60 personu.

Liekoties arī, ka krieviem neesot nekas pretī šādu Polijas politiku ar Vāciju un ar viņiem pašiem.

8) Pārrunātas esot arī poļu–vācu minoritāšu problēmas. Grūts esot jautājums par Polijas žīdiem Vācijā. Kādus 7000 poļu žīdu Vācija esot uzgrūdusi “poļiem uz kakla”. Vācijā vēl tomēr palikuši vēl ap 150 000 tā saucamo Polijas žīdu, kuri tagad esot zaudējuši Polijas pilsoņu tiesības, un šos žīdus, kuriem, starp citu, neesot nekāda organizēta sakara ar Poliju, Polija pretim neņemšot. Tie bez šaubām arī Vācijā nevarēšot palikt, bet Vācijai šie 150 tūkstoši poļu žīdu būšot jānotransportē kaut kur citur. Poļu–vācu sarunas žīdu jautājumā, kuras turpinoties ar pārtraukumiem jau ilgu laiku, būšot turpināties droši vien līdz tam laikam, kamēr šie 150 000 tagadējo žīdu–bezpavalstnieku (līdzšinējie poļu žīdi) būšot atrast sev citur mājas.

* * *Pieminot vēl, ka bijusi runa par Dancigas jautājumu, kur arī neesot

gaidāmas nekādas sensacionālas pārgrozības līdzšinējā stāvoklī, neesot arī bijušas sarunas par “koridora koridorā” radīšanu, varētu šo pārskatu par Hitlera–Ribentropa–Beka apspriedi noslēgt un pielikt šim ziņojumam Polijas Ārlietu ministrijas zīmogu.

Blakus iepriekšējās lappusēs aprakstītajam par Beka sarunām Vācijā arī pie mums Varšavā netrūkst diezgan traku baumu un prātojumu. Es nedomāju, ka būtu nozīme un lietderīgi visas tās atkārtot un rakstīt uz papīra. Tomēr arī liekas derīgi atzīmēt, ka patiesībā tik spīdoši un gludi visās lietās šīs sarunas nav notikušas. Man vēl vakar viens no vistuvākiem Beka līdzstrādniekiem nelabprāt gribēja apstiprināt ziņu, ka Ribentrops ieradīsies Varšavā 26. janvārī. No neitrāliem avotiem šodien dzirdu, ka tas tomēr ir fakts. To arī nenoliedzot Vācijas informācijas avoti. Tātad 26. janvārī Polijas–Vācijas draudzības pakta 5. gadadienā šeit tiks demonstratīvi parādīta un no jauna apzīmogota vai pat pagarināta Polijas–Vācijas nesatricināmā draudzība.

• 90 •

Bet skatoties ar vaļējām acīm uz acumirklīgo situāciju, šajos 5 gados un sevišķi pēdējos 3–4 mēnešos daudz kas ir radikāli grozījies un, man jāsaka, diemžēl Polijai par sliktu. 1934. gadā Polijā visu noteica un viss atradās neapstrīdamā maršala Pilsudska vadībā, Polijas spēki bija vienoti un viņas loma bija neapšaubāmi stiprāka un iespaidīgāka Polijas politikā, nekā tā ir tagad. Polijas bruņotie spēki tagad gan varbūt apbruņojuma un tehniskā ziņā ir stiprāki, nekā tie bija 5 gadus atpakaļ, bet trūkst Pilsudska ģeniālo smadzeņu un stiprās vadošās rokas. 1934. gadā Polijai bija labi funkcionējoša alianse ar Rumāniju, bija labas un pilnībā nokārtotas attiecības ar Krieviju. Toreizējais partneris Hitlers vēl nebija drošs, bija tikko sācis darboties un viņa sekmes un iespējas bija miglā tītas. Vācija bija militāri vāja, Polijas kaimiņos bija stipra nesalauzta Čehoslovākija, bija neatkarīga Austrija un 1934. gadā, visus šos apsvērumus vērā ņemot, Polija tiešām varēja slēgt bilaterālu paktu ar Vāciju kā līdzīgs ar līdzīgu. Tagad Hitlera potenciālie spēki ir pieauguši desmitkārtīgi skaitliski un teritoriāli. Vācija ir tik stipra, kā nekad vēl šīs zemes vēsturē. Militāri Vācija, bez šaubām, ir stiprākā Eiropas vai pat visas pasaules apjomā. Austrijas vairs nav, nav arī neatkarīgas Čehoslovākijas. Francija un vispār Rietumeiropa ir atbīdīta no Austrumeiropas problēmām un teikšanas vai līdzrunāšanas Austrumeiropas problēmās. Varam iedomāties bez pārliecīgas fantazēšanas pa vienu otru konkrētu jautājumu, ka sarunas Berhtesgādenē nevarēja beigties ar tik spīdošiem Polijas panākumiem, kā esmu to centies pēc poļu autentiskām ziņām atreferēt šī ziņojuma pirmajās 4 lappusēs.

No informācijas avotiem, kas nestāv tuvu oficiālam viedoklim, bet šejienes diplomātiskā korpusa aprindām, esmu dzirdējis, ka sevišķi Ukrai-nas propagandas jautājumos, žīdu jautājumā un vācu–poļu minoritāšu lietās arī turpmāk turpināsies līdzšinējā rīvēšanās un skaidro šanās. Tāpat poļi ir velti cerējuši uz Karpatukrainas problēmas atrisināšanu poļu versijai vēlamā virzienā. Hitlers ir bijis tomēr pieklājīgs un nav ierosinājis koridora jautājumu un arī tiešām centies pārliecināt Poliju, ka Vācijas interešu centrs acumirklī nevēršas pret Polijas interesēm un ka 1939. gads prasīšot Vācijas un vispār Berlīnes–Romas ass aktivitāti citos virzienos. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 136.–140. lp.1 Kolportēt – iznēsāt preces pārdošanai, šeit domāts – izplatīt.2 Der Wunsch ist der Vater des Gedankens (vācu val.) – vēlme ir domas tēvs, resp.,

vēlamais tiek uzdots par esošo.3 Le tour d’horizon (franču val.) – īss, vispārīgs ieskats.4 Domāta Klaipēdas konvencija, ko Lietuva 1924. g. 5. augustā parakstīja ar

Sabiedrotajiem par Klaipēdas apgabala autonomajām tiesībām.4 Atparēt – atvairīt, atspēkot.5 Direkti – tieši.6 Plus catholique que le Pape (franču val.) – lielāks katolis par pāvestu.

• 91 •

2.20. Pieraksts no sapulces Polijas Ārlietu ministrijā ebreju emigrācijas izraisīšanas jautājumā

(Varšavā, 1939. g. 24. februārī)

Sapulces protokols atspoguļo vienu no Polijas valdībai aktuālākajām iekšpolitiskajām problēmām, kuras risināšanu bija uzdots meklēt arī Ārlietu ministrijai. Ebreji bija apmēram 8,6 % no visiem Polijas iedzīvotājiem. Problēmu vēl vairāk saasināja Vācijas valdības rīcība, bez vienošanās ar poļu pusi 1938. g. 28. oktobrī deportējot (pārdzenot pāri robežai) apmēram 17 000 ebreju, kuri bija vai tika uzskatīti par Polijas pilsoņiem (Vācija gan šādi rīkojās, reaģējot uz Polijas vadības lēmumu 48 stundu laikā atņemt Polijas pilsonību visiem, kuri vairāk nekā 5 gadus dzīvojuši ārzemēs). Tādējādi ebreju lielā skaita problēma Polijas valdības skatījumā tikai padziļinājās, jo deportētie bija jāizvieto un sociāli jāaprūpē.

Piedalās: Ministrs Arciševskis1, Ministra kabineta dir.[ektors] Lubeņskis2, vicedirektors Kobiļaņskis, Konsulārā departamenta direktora viet nieks Sokolovskis3, priekšnieks Zarihta4, Vagners5.

Min. Arciševska kungs: ievadā atzīmē, ka ebreju jautājumā atrodamies zināmā strupceļā emigrācijas ziņā. Vienlaikus vērojama satraucoša attīstība iekšējā jomā, konkrēti ebreju masu pārslāņošanās un produktivizācija, kā arī viņu saimnieciskās pozīcijas ievērojama nostiprināšanās.

Sapulces mērķis ir apsvērt, vai mūsu politika ebreju jautājumā, kura tieši skar Ārlietu ministrijas darbību, nav zināmā mērā jāpārskata.

Dir. Lubeņska kungs: uzskata, ka vienīgā teritorija, uz kuru notiek zināma emigrācija, ir Palestīna, bet apgabali, uz kuriem emigrācija iespējama nākotnē, ir Palestīnas kaimiņteritorijas. Ja mēs vēlamies iegūt emigrācijas teritorijas ārpus Palestīnas, tad varam tās iegūt tikai, izdarot spiedienu uz Palestīnu. Dir. Lubeņska kungs ir pret ebrejiem vērstu politisku represiju pretinieks, jo Polijā vienmēr paliks ievērojams ebreju skaits un tiem jābūt piesaistītiem Polijas valstij. Piekrītot zināma ekonomiska spiediena izdarīšanai pret ebrejiem, kuram jānotiek vienlaicīgi ar cīņu par emigrācijas teritorijām, dir. Lubeņska kungs liek uzsvaru uz idejiska saspīlējuma izraisīšanu starp ebrejiem, kas radītu vēlēšanos emigrēt.

Dir. Kobiļaņska kungs: sākumā atzīmē, ka Palestīna nekādā mērā neatrisinās ebreju emigrācijas jautājumu. Strupceļa pārvarēšanai ir nepieciešams iekšpolitisks spiediens uz ebrejiem, pirmām kārtām, jaunatni.

Dir. Kobiļaņska kungs izvirza apspriešanai iespējamu izmaiņu mūsu līdzšinējā taktikā starptautiskajās attiecībās. Problēmas izvirzīšana vispārīgu vēlējumu plaknē nav devusi nekādus rezultātus.

Dir. Sokolovska kungs: uzsver, ka ebreju problēmai Polijā ir divi aspekti:

1) Polijas ebreju nozīmes problēma, kuras atrisinājums meklējams vienīgi iekšpolitikā;

• 92 •

2) Ebreju pārliecīgā skaita problēma, kura var tikt atrisināta vienīgi emigrācijas ceļā un ir Ārlietu ministrijas darbības priekšmets. Sakarā ar to, ka atraktīvās emigrācijas teritorijas pašlaik Polijas ebrejiem ir slēgtas, nosacīti Vācijas ebreju pārpildītas, bet Polija kaimiņvalstīs valdošā antisemītisma rezultātā ir kļuvusi pat par ebreju imigrācijas valsti, atbilstoša ekonomiska spiediena ceļā jāatņem Polijai to nosacīto atraktivitāti, kāda tai šodien ebreju acīs piemīt.

Ja runa ir par Palestīnu, tad tās nozīmes uzsvēršanai priekš mums ir drīzāk taktiska nozīme, jo izceļ Lielbritānijas morālās saistības pret ebrejiem. Nobeigumā dir. Sokolovska kungs uzsvēra, ka viss ebreju jautājuma kopums nevar būt koncentrēts Ārlietu ministrijā.

Dir. Zarihtas kungs: uzsver sekojošus punktus:1) nevar runāt, ka ebreju sabiedrības lielākā daļa Polijā būtu orientēta

uz Palestīnu; 2) taktisku apsvērumu dēļ atzīmējot Palestīnas nozīmi priekš ebrejiem,

tajā pašā laikā tomēr jāuzsver, ka Palestīna viena pati neatrisinās problēmu un ir nepieciešamas papildus emigrācijas iespējas;

3) iespējams, vajadzētu apsvērt ebreju jautājuma atrisināšanā ieinteresēto valstu starptautiskas konferences sasaukšanu;

4) ebreju jautājumu Polijā valdībā izvirzījusi Ārlietu ministrija. Ārlietu ministrija līdz šim ir veikusi visus sagatavošanās darbus, kurus jāuzskata par nobeigtiem, jo pašlaik ir jāpāriet pie realizācijas. Ebreju problēmas koncentrācija Ārlietu ministrijā nav vēlama un ir bīstama. Problēmai, saskaņā ar ministra kunga norādījumiem, jābūt pārceltai uz Iekšlietu ministriju.

Min. Arciševska kungs: nobeigumā atzīmēja, ka ir parādījušies jauni faktori, kurus vajadzētu iesniegt kā koncentrētu materiālu ministra kungam tālāka lēmuma pieņemšanai.

Pr-ks Zarihtas kungs: atzīmēja, ka tādu memorandu Emigrācijas politikas nodaļa ir sagatavojusi un tas tiks tuvākajās dienās iesniegts.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 114–116. 1 Miroslavs Arciševskis (Arciszewski) šajā laikā bija ārlietu viceministrs.2 Mihals Lubeņskis (Łubieński, 1896–1967) – Polijas diplomāts. 1926.–1929. g.

sūtniecības sekretārs Rīgā, 1935.–1939. g. Polijas Ārlietu ministrijas ministra kabineta priekšnieks.

3 Vladislavs Sokolovskis (Sokołowski) – Polijas Ārlietu ministrijas ierēdnis.4 Apoloniušs Zarihta (Zarychta) – Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departa-

menta Emigrācijas politikas nodaļas priekšnieks.5 Jans Vagners (Wagner) – Polijas Ārlietu ministrijas ierēdnis, Konsulārā depar-

tamenta Emigrācijas politikas nodaļas priekšnieka vietnieks.

• 93 •

2.21. Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktoram sagatavotais slēdziens par ebreju problēmu (Varšavā, 1939. g. februārī)

Polijas Ārlietu ministrijas vadības uzdevumā Konsulārā departamenta Emigrācijas politikas nodaļa sagatavoja ar iekšējo politiku cieši saistītu ebreju emigrācijas veicināšanas jautājuma risināšanas projektu. Lai gan tas palika vienīgi projekta līmenī, dokuments liecina par problēmas aktualitāti gan Polijas, gan arī vairāku citu Eiropas valstu valdību redzējumā šajā laikā.

I. Starptautiskā situācijaEbreju jautājums ir kļuvis par augstākās nozīmes starptautisku

problēmu, jo viena no Eiropas lielvalstīm – Vācija – ir uzsākusi problēmas likvidāciju plašā mērogā. Šīs likvidācijas atskaņas, no vienas puses, iedarbojas uz kaimiņvalstīm, no otras – uz pasaules politiku.

Jārēķinās ar faktu, ka 1939. gada laikā ebreju jautājums Vācijā tiks faktiski atrisināts. Līdz ar to tiks samazināta problēmas aktualitāte, jo citām lielvalstīm vairs nebūs būtiskas intereses risināt problēmu. Arī ebreji nevēlēsies veikt pozitīvu akciju politiski vājākā posmā, jo var rēķināties ar pretebreju akcijas neizdošanos valstīs ar mazāku politisku spēku un lielāku ebreju iespaidu (Polija, Rumānija).

Šādā situācijā Polijai ir pēdējais laiks ebreju jautājuma stingrai nostādīšanai, ja mēs vēlamies atrisināt to uz starptautiskas akcijas fona, nevis izolētā stāvoklī, kas nolems to neveiksmei.

II. Ebreju jautājumi PolijāEbreju problēma var tikt atrisināta divos ceļos: 1) vienpusējas akcijas ceļā, t. i., uzsākot karu ar ebrejiem gan savā

valstī, gan arī pasaulē. Kamēr Vācija risina savu ebreju problēmu pasaules mērogā, varam rēķināties ar Vāciju kā dabisko sabiedroto. Poļu–ebreju karš automātiski paplašinās ebreju jautājuma kritisko stāvokli uz Rumāniju, Ungāriju un Čehoslovākiju.

Mēs zaudēsim Anglijas un Amerikas simpātijas, kuras līdz šim ebreju jautājumā Polijai neko konkrētu nav izdarījušas. Varam izraisīt finansiālu un tirdzniecisku boikotu, kurš pirmām kārtām skars pašus Polijas ebrejus.

2) konstruktīvas sadarbības ceļā ar ebrejiem, t. i., savienības ceļā gan ar Polijas, gan pasaules ebrejiem. Savienības pamatus var veidot sekojoši principi:

a) ebreji apņemas panākt pusotra miljona ebreju izbraukšanu no Polijas 30 gadu laikā;

b) ebreji piešķir Polijai ilgtermiņa kredītus 300–500 miljonu dolāru apjomā;

c) Polijas valsts garantē Polijas ebrejiem politisko un saimniecisko līdztiesību, t. i., faktisku privilēģiju piešķiršanu.

• 94 •

Lai minētie apstākļi izveidotos, mūsu rīcībā jābūt instrumentam, kas var pamudināt ebrejus iet uz vienošanos ar mums. Tāds instruments var būt vienīgi pilnveidota likumdošana, kura jebkurā brīdī var atņemt Polijas ebrejiem viņu priviliģēto stāvokli. Tikai šis instruments dos mums tirgošanās iespējas, jo vienīgi tad mēs varēsim kaut ko pārdot. Tādu instrumentu varam izveidot vienīgi šobrīd, kad Vācijas ebreju eksterminācijas1 un Ungārijas un Rumānijas diskriminācijas politika rada atmosfēru, kurā mūsu soļi nepakļauj mūs koncentrētiem ebreju un demokrātu uzbrukumiem.

III. Politika pret atsevišķiem ebreju grupējumiemLai kā tiks nostādīta politika ebreju jautājumā, tai ir jātiecas uz to ebreju

pozīciju likvidāciju, kuras ir politiski un organizatoriski visspēcīgākās. Tāda pozīcija ir Bunds2. Tajā pašā laikā Iekšlietu ministrijas politika virzīta uz sīkām izspēlēm ar atsevišķiem cionistiskiem grupējumiem, kuri varētu būt vienīgi vienošanās partneri, turpretī Iekšlietu ministrija necīnās pret Bunda iespaidu. Šis lietu stāvoklis ir jāmaina pamatos.

IV. Likumdošanas instrumentsPretebreju likumu mērķim jābūt ne tikai formālai, bet arī faktiskai

ebreju sabiedrības izstumšanai no mūsu politiskās un saimnieciskās dzīves. Vienlaikus likumiem ir jāatvieglo mums emigrācijas politikas realizāciju. Sekojošiem četriem pamatlikumiem var veidot izejas punktu gan ebreju jautājuma vienpusējai atrisināšanai Polijā, gan politiskas vienošanās panākšanai ar ebrejiem, tātad – kā lieta pārdošanai:

1) Likums par Polijas pilsonības revīziju pusmiljonam iebraukušo ebreju. Kritērijs varētu būt 1914. gads.

2) Likums par ārzemnieku saimnieciskajām tiesībām Polijā (izslēgšana no virknes profesiju).

3) Vispārējs likums, kas dod valdībai tiesības ar izpildrīkojumu palīdzību ieviest proporcionalitātes principu ebreju dalībai atsevišķās profesijās.

4) Likums par ebreju emigrācijas nodokli (Paprocka3–Rakovska projekts). Likumam ir jānodrošina valstij apmēram 10 miljonus zlotu emigrācijas akcijai attiecībā uz ebrejiem.

V. Ebreju problēmas koncentrācijaEbreju jautājumiem jābūt koncentrētiem vienā rīcības centrā, kura

vadībā jāstāv valsts apakšsekretāram4. Viņa vietniekam jābūt ebreju emigrācijas komisāram. Iestādes štābam jāsastāv no politiskā referenta, kultūras referenta, ekonomiskā referenta un emigrācijas referenta.

Ebreju lietu valsts apakšsekretāram ir jābūt pakļautam premjeram un viņam jāuztur sakari tieši ar jomas ministru.

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 123–125. 1 Eksterminācija (angļu val. extermination) – izkaušana. Šeit acīmredzot domāti

tā sauktās Kristāla nakts grautiņi 1938. g. 9./10. novembrī, kuru laikā tika nogalināti vairāki simti Vācijas ebreju.

• 95 •

2 Bunds (Algemeyner Yidisher Arbeter Bund – Vispārējā ebreju strādnieku savie nī-ba) – ebreju sociāldemokrātiskās partijas nosaukums dažādās valstīs, arī Polijā.

3 Staņislavs Juzefs Paprockis (Paprocki, 1895–1976) – jurists, Polijas Nacionālo lietu pētījumu institūta direktors un Ministru padomes Nacionālās politikas biroja direktors.

4 Domāts viceministrs.

2.22. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par poļu studentu demonstrācijām pret

Vāciju (Varšavā, 1939. g. 27. februārī)

1938. g. februārī, sakarā ar kārtējo vācu–poļu konfliktsituāciju Dancigā, Polijā notika plašas studentu protesta demonstrācijas, kas bija vērstas ne tikai pret Vāciju, bet arī pret Polijas valdības šķietami piekāpīgo politiku. Šajā laikā Varšavā ieradās Itālijas ārlietu ministrs G. Čāno. Varšavas ielās poļu studenti Musolīni ministru sagaidīja ar patriotiskiem saukļiem un pretvāciskiem lozungiem. Vizītei kopumā gan nebija sevišķas nozīmes, jo viesis neatsaucās Polijas mēģinājumiem panākt Itālijas vidutājību tās attiecībās ar Vāciju un neatbalstīja Polijas prasību par kopīgas poļu–ungāru robežas izveidošanu. Savukārt Polijas valdība strikti deklarēja, ka neplāno pievienoties Ass valstīm – Vācijas un Itālijas 1936. gadā noslēgtajai savienībai.

Papildinot manu ziņojumu No. S1/624 ģenerālsekretāram Stegmaņa kungam1, pagodinos ziņot, ka poļu studentu nemieri pieņem šeit diezgan plašus no kontroles izgājušus apmērus. Pēc Dancigas vāciešu studentu plakāta izlikšanas kādā Langfūres2 kafejnīcā – “Hunden und Polen Zutritt verboten”3 (skat. manu š. g. 25. februāra ziņojumu No. M3/629 Baltijas valstu nodaļai) un poļu studentu izmešanas no Dancigas politehnikas arī Varšavā un citās augstskolu pilsētās notika studentu demonstrācijas ar naidīgu nostāju pret Vāciju un ārlietu ministru Beku. Vienu laiku likās, ka valdības iestādes uz šīm demonstrācijām skatās “caur pirkstiem”, jo pie labas gribas un stiprās poļu policijas liktos nieka lieta savaldīt studentu demonstrācijas un ālēšanās. Sestdien4 personīgi biju liecinieks vienam posmam šo studentu demonstrāciju, kas sākās pie Itālijas vēstniecības mūsu sūtniecības kaimiņos. Pie vēstniecības bija ļoti stiprs policijas kordons un pie vēstniecības ēkas demonstrantus nepielaida. Studentu bars uz ielas tomēr brēca dūšīgi Itālijas tikko atbraukušam ārlietu ministram draudzīgus kliedzienus. Pēc tam studentu gājiens devās uz Pilsudska laukumu un centās piekļūt Ārlietu ministrijai; kad tas neizdevās, tad mēģināja pa sānu ielām piekļūt ārlietu ministra Beka privātdzīvokļa pusē, bet arī tur studentus nelaida. Lielāks kontingents

• 96 •

policistu ar gumijas nūjām drāzās studentu barā iekšā. Studenti sāka dziedāt “Pierwsza brygada”5 dziesmu un kaušanās turpinājās kādu laiku pie šīs patriotiskās dziesmas skaņām ar atsegtām galvām. Tad piepeši ieradās vairākas nodaļas jātnieku policistu un ar zirgiem devās iekšā pūlī. Viss tas notika kādu ½ stundu vai 20 minūtes pirms tam, kad grāfam Čāno vajadzēja ierasties Pilsudska laukumā, lai noliktu vaiņagu uz Nezināmā karavīra kapa. Ar policijas papildspēkiem laukumu tomēr bez sevišķām grūtībām notīrīja, bet izrādās, ka studenti izmantoja šo gadījumu, kad galveniem policijas spēkiem jāsargā grāfs Čāno un Beks, lai dotos uz vācu vēstniecību, kur esot izdauzījuši logus. Svētdien, 26. februārī, apskatot vācu vēstniecības namu, no ārienes tomēr redzēju, ka logi veseli. Vai nu tie nemaz nav bijuši izdauzīti, vai varbūt pa nakti ielikti. Viss vācu vēstniecības rajons gan pilnīgi ielenkts no policijas.

Studentu gājienam pievienojās daudz ielas gājēju un kur vien redzēja kādu policistu grupu, tā atskanēja svilpieni un šņākšana. Saucienos dominēja sekojoši: “Nost ar Hitleru!”, “Fon Beku uz Berlīni!”, “Prasām pildīt maršala [Pilsudska] testamentu!”, “Ejam uz Dancigu!”, “Dancigu likvidēt!”, “Lai dzīvo Anglija!”, “Lai dzīvo Francija!”, “Lai dzīvo poļu armija!” etc. Demonstrantos uz ielas varēja būt apm.[ēram] 2000 cilvēku. Pilsudska laukums pirms jātnieku ierašanās arī bija diezgan pilns. Nupat aprakstītās ainas redzēju pats personīgi. Redzēju arī vēlāk policistu rezerves šķērsielās. (..)

Vakar vakarā [26. februārī] Itālijas vēstnieks bija rīkojis rautu sakarā ar ārlietu ministra grāfa Čāno apciemojumu Varšavā. (..)

Diplomātiskā korpusa ļaudis runājās savā starpā par nemierīgo atmosfēru uz ielām sakarā ar studentu demonstrācijām etc. Vācijas vēstnieks fon Moltke bija arī viesu starpā, bet likās drūmāks un klusāks, nekā to parasti redzam.

Es kādu laiku runājos ar Varšavas Universitātes rektoru par studentu demonstrācijām. Rektors man teica, ka demonstrācijas un nemieri turpinājušies arī vakar (svētdien, 26/2). Viņam kā rektoram esot jādara viss, lai šīs demonstrācijas apslāpētu, – sirdī viņš tomēr savus studentus ļoti labi saprotot, jo tie rīkojoties tā, kā jūtot un viņi, t. i., studenti, jūtot pareizi. Vācu bezkaunībai Dancigā neesot vairs robežu. – Bēdīgi! – nobeidza savu stāstu rektors.

Piezīmēju vēl, ka vakar konfiscēti vairāki Varšavas laikraksti, kas mēģinājuši ko rakstīt par studentu demonstrācijām.

P. S. Ņemot vērā diezgan autentisku ziņu, logi vācu vēstniecībā sestdien tiešām izsisti visam pirmam stāvam. Pa nakti atkal iestikloti. Vācu vēstniecības telpās esot vesels “arsenāls” studentu iesviestu akmeņu. Vācu vēstniecības kungi izsakās, ka šai lietai būšot nopietnas sekas. Ārlietu ministra atvainošanās un nožēlošana, kas jau izteikta, neesot un nebūšot pietiekoša. Pašlaik Berlīnē apsverot stāvokli, kas būtu darāms.


• 97 •

1 Arturs Stegmanis (1902–1986) – Latvijas diplomāts. No 1938. g. Ārlietu ministrijas departamenta direktors, 1938. g. oktobrī–1939. g. aprīlī arī ministrijas ģenerālsekretāra pienākumu izpildītājs.

2 Langfūre – Dancigas pilsētas daļa.3 Hunden und Polen Zutritt verboten (vācu val.) – Suņiem un poļiem ieeja

aizliegta.4 Domāta sestdiena, 25. februāris.5 Pierwsza brygada (poļu val. Pirmā brigāde) – Pirmā pasaules kara patriotiskas

poļu dziesmas nosaukums, saistīts ar Austroungārijas armijas sastāvā esošajām poļu leģionu vienībām.

2.23. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Rumānijas ārlietu ministra

G. Gafenku1 vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 8. martā)

Polijas centieni panākt kopēju robežu ar Ungāriju Rumānijā izraisīja zināmu nemieru, jo pastāvēja bažas par Ungārijas iespaida pieaugumu un teritoriālām prasībām pret Rumāniju saistībā ar Transilvāniju. Rumānijas ārlietu ministra viesošanās Polijā šajā laikā šķietami iezīmēja abu valstu tuvināšanos, taču faktiski šajā situācijā tai bija visai otršķirīga nozīme.

Aizvakar noslēdzās šeit pēdējo nedēļu viena pēc otras sekojošās ārlietu ministru vizītes. Pēdējā Rumānijas ārlietu ministra Gafenku vizīte, kā to jau vienā no saviem ziņojumiem piezīmēju, bija visinteresantākā arī ar uz ārieni redzamiem, resp. dzirdamiem rezultātiem. Vizītes pamatojums arī bija pārliecinošāks, nekā iepriekšējos divos gadījumos – Ribentropa un gr.[āfa] Čāno gadījumā. Rumānijai un Polijai kā sabiedrotajām, kopš pag.[ājušā] rudeņa Beka nesekmīgā ceļojuma uz Galaču2, bija pārtrūkuši visi nepieciešamie kontakti, sadarbības iespējas un atmosfēra starp Varšavu un Bukaresti bija diezgan vēsa un atturīga. Š.[ī] gada sākumā Polijas ārlietu ministra taisītās ekstratūres uz Berhtesgādeni, Ribentropa, Frontes cīnītāju savienības, Vācijas policijas šefa un SS priekšnieka Himlera3 vizītes un medības, ungāru mudināšana uz Karpatukrainas pusi, pašu poļu aģentu un apslēpta trieciennieku koncentrēšana Karpatos, Rumānijai nebija patīkama un neko labu nesolīja. Rumāņu atteikšanās Galačas konferenču laikā spēlēt kopēju spēlīti ar poļiem Karpatrutēnijas un poļu–ungāru kopējās robežas jautājumā bija līdzšinējās vēsās atmosfēras galvenie iemesli, jo rumāņiem licies puslīdz skaidrs, ka nākošais dalīšanas objekts un vācu ekspansijas teritorija pēc Čehoslovākijas varēja būt vienīgi Rumānija. Ar diezgan skaidri jūtamu psiholoģisku pārmaiņu Eiropas un arī Dienvidaustrumeiropas politiskā atmosfērā Ungārijas Ministru prezidenta maiņu, Jugoslāvijas4 valdības maiņu, poļu studentu un poļu sabiedriskās

• 98 •

domas (gan opozicionārās) un beidzot ar rumāņu noteikto, kaut arī brutāli nežēlīgo, “Dzelzsgvardes”5 likvidēšanu, bija pienācis laiks, ka rumāņiem, tā arī poļiem meklēt iespēju atjaunot veco solidaritāti un sadarbību, kura arī pēdējā vizītē it visā pilnībā rekonstruēta un par jaunu nostiprināta. Jautājumi, kas šķīra Polijas un Rumānijas viedokļus, bija Karpatukraina (poļu–ungāru kopējās robežas jautājums) un apslēptā pretdarbība vācu dinamismam dienvidaustrumu virzienā. Tamdēļ arī punkts par Rumānijas un Polijas attiecībām ar Vāciju ir bijis viens no galvenajiem. Pārrunāta arī iespēja par Polijas līdzdalību Balkānu komitejā un attiecību, pagaidām tirdzniecisku, uzlabošanu starp Padomju Krieviju un Rumāniju. Ar sevišķu pastrīpojumu presē tiek atreferēts par satiksmes jautājumu uzlabošanu starp Baltijas un Melno jūru, pirmām kārtām paredzēts saskaņot un uzlabot dzelzceļa satiksmi starp Varšavu un Bukaresti un tālāk uz Salonikiem, un otrām kārtām, par kanāla būvēšanu, kas savienotu ūdensceļa veidā Baltijas un Melno jūru, ejot pa Vislu, Sanu, Dņestru, Prutu, Donavu un Melno jūru. Esmu gan dzirdējis piezīmes, ka šis kanāla projekts vēl pagaidām jāuzskata par stipri teorētisku un problemātisku, jo tas maksāšot milzīgas summas, kuras nevienai, ne otrai projekta taisītāju pusei pašreiz nav rīcībā. Runā gan, ka Beks Londonā šī gada aprīlī būšot mēģināt ieinteresēt angļus šī grandiozā projekta finansēšanā, bet angļiem, kā man liekas, vairāk interesē, lai poļi pirktu vairāk angļu preces. Tāpat ar lielu reklāmu tiek sludināta poļu–rumāņu uzstāšanās starptautiskā forumā žīdu jautājumā. Abām šīm zemēm žīdu jautājums tiešām ir ļoti smags, un ir saprotams, ka abas zemes interesējas par šīs lietas kārtošanu starptautiskā apjomā. Gafenku gan godīgi piezīmēja, ka ar nesen no poļu valdības partijas OZON’a6 deklarēto koloniju prasīšanu rumāņiem neesot nekas kopējs un tas neietilpstot poļu–rumāņu alianses rāmjos.

No Gafenku teiktām frāzēm tomēr izriet, ka rumāņi tagad vairs nav pret Karpatukrainas nokārtošanas poļu–ungāru versiju, jo šī Karpat-ukraina tiešām ir nemiera pūznis un rumāņus tik ļoti interesējošā tiešā satiksme ar Čehoslovākiju ar Vīnes šķīrējtiesas lēmumu tik un tā ir pārtraukta. Uzmanīgi tomēr Gafenku piezīmē, ka jārēķinoties ar šo Vīnes šķīrējtiesas lēmumu. Ja nu tiešām tuvākā laikā būtu jārēķinās ar Karpat-ukrainas likvidēšanu, resp., tās pievienošanu Ungārijai, tad gluži bez satricinājumiem šī Čehoslovākijas tālākā apcirpšana nepaliks.

Esmu uzstādījis jautājumu kādam šejienes kolēģim, vai Čehoslovākija zināmos apstākļos samierinātos ar tālāku viņas teritorijas apgraizīšanu, dabūju dzirdēt, ka čehiem šis Karpatukrainas jautājums esot svarīgs aiz morāliskiem, prestiža, ģeopolitiskiem un slāviskuma aizstāvēšanas apsvērumiem. Eksistences jautājums tur nekādā ziņā neesot, bet viņi negribētu, ka Karpatukraina nonāktu Čehoslovākijas pretinieku rokās. Esot bijusi kādreiz runa par Karpatukrainas atdošanu poļiem, kas čehiem, neskatoties uz visiem strīdiem un saspīlējumiem, tomēr būtu pieņemamāka solūcija7, nekā Karpatukrainas atdošana ungāriem. Rumāņiem tagad šī lieta puslīdz indiferenta un rumāņi būtu gatavi Karpatukrainu “iz ande-lēt”, ja vien caur to panāktu ungāru apetītes apmierināšanu un galvenā

• 99 •

kārtā to, lai ungāri liktu rumāņus mierā ar savām prasībām par ungāru apdzīvoto apgabalu atkalpievienošanu Ungārijai Transilvānijā un citos pierobežas apgabalos. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 108.–110. lp.1 Grigore Gafenku (Gafencu, 1892–1957) – Rumānijas valstsvīrs. 1938.–1940. g.

ārlietu ministrs.2 1938. g. 18.–19. oktobrī Galačā Polijas ārlietu ministrs J. Beks tikās ar

Rumānijas karali, cenšoties panākt Rumānijas piekrišanu Ungārijas prasību apmierināšanai Aizkarpatu Ukrainā. Taču Rumānija atbildēja negatīvi, jo baidījās no Ungārijas prasībām Transilvānijā un ievēroja solidaritāti ar savu sabiedroto Čehoslovākiju.

3 Heinrihs Himlers (Himmler, 1900–1945) – Vācijas politiķis un valstsvīrs. No 1929. g. SS (vācu val. Schutzstaffel – apsardzes vienības) reihsfīrers, no 1936. g. Vācijas policijas priekšnieks.

4 Jugoslāvija – Dienvidslāvija.5 Dzelzs gvarde (Garda de Fier) – galēji labēja politiska organizācija Rumānijā

1930.–1941. g., 1938. g. karalis to slēdza un vadītājus represēja.6 Obóz Zjednoczenia Narodowego (OZN) – Nacionālās apvienošanās nometne, dē-

vēta arī par “Ozonu”; 1937. g. izveidota politiska organizācija valdības atbalstam.7 Solution (angļu val.) – atrisinājums.

2.24. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecību

saasināšanos (Varšavā, 1939. g. 10. martā)

Polijai turpinot nepiekāpties Vācijas prasībām, abu valstu savstarpējās attiecības arvien vairāk un vairāk pasliktinājās. To lielā mērā veicināja arī abpusēja neapmierinātība ar savu tautiešu stāvokli kaimiņvalstī.

Papildinot manu ziņojumu, kādu sniedzu Politiskā departamenta direk toram1 š. g. 6. martā poļu – vācu minoritāšu jautājumā, pagodinos sniegt dažas raksturīgas ziņas un dzirdētos novērtējumus, gan no poļu, gan arī neitrāliem avotiem.

Šī gada 27. februārī Berlīnē atklātās abu valdību komisiju apspriedes izbeigušās 4. martā tikpat kā bez rezultātiem. Šīs valdības komisijas pēc poļu Ārlietu ministrijā saņemtās informācijas neesot uzskatāmas kā kāds permanents instruments minoritāšu jautājuma kārtošanai. 5 dienu ilgās apspriedes esot atdūrušās uz ļoti lielām grūtībām, jo poļi neesot varējuši pieņemt vācu priekšlikumus kā sarunu bāzi. Nokārtojuši gan dažus sīkus izraidīšanas jautājumus, bet viss lielais jautājumu komplekss par skolām, baznīcām, biedrībām, laikrakstiem utt. palicis pilnīgi atklāts. Poļi nevarot – un arī neredzot nākotnē iespēju – šīs lietas nokārtot abām pusēm

• 100 •

apmierinoši. Vācijā biedrību dzīve, tāpat arī skolu jautājumi, avīžniecība etc. esot “gleichgeschaltet”2, viss notiekot nacionālsociālistiskās partijas vadībā, kurpretim Polijā vācieši baudot neskaitāmas un nesalīdzināmas ērtības un brīvības, kādas poļi Vācijā nevarot saņemt. Tāpēc sarunas beigušās, nemaz nenoteicot nākošo sarunu termiņu vai sanākšanas laiku, ko gan principā poļi nenoraidot un būšot gatavi pēc kāda laika sprīža atkal par jaunu runāt. Neesot arī teikts, ka valdības komisijā pie nākošās satikšanās būšot tie paši kungi.

Opozīcijas vāciešiem naidīgās preses slejās tikpat kā katru dienu parādās ziņas par poļu grūtībām Vācijā un par vāciešu nekautrību un uzmācību Polijā. Ārlietu ministrs Beks aizvakar ir devis atbildi uz 23. jan-vārī iesniegto interpelāciju “par sistemātisku poļu apspiešanu Vācijā un Dancigā”. Beks savā atbildē paskaidro, ka poļu–vācu 1934. gada vie no-šanās, kas regulē attiecības starp abām valstīm, ietverot sevī arī ipso facto3 arī savstarpējās cieņas un respekta pilnas attiecības minoritātu lietās. Minoritātu lietas speciāli kārtojot 1937. g. 5. novembra deklarācija. Beks izsaka cerību, ka tiešās sarunās abu administrāciju starpā atsevišķus gadījumus un pārpratumus izdošoties nokārtot. (..) Beks tālāk deklarējis, ka Dancigas lietās poļu valdība esot nomodā par statūta un poļu interešu aizstāvēšanu. Katrā ievērību pelnošā gadījumā Polijas valdības pārstāvis intervenējot pie Dancigas iestādēm.

Tikko šī 23. janvāra interpelācija nu būtu atbildēta, dzirdu, ka Seimā jau iesniegta atkal jauna interpelācija par poļu apspiešanu Vācijā, par poļu pārtautošanu, par vajāšanām baznīcu lietās, par dziesmu grāmatu konfiskāciju un tamlīdzīgām lietām. Šoreiz interpelanti atgādina ārlietu ministram, ka viņš 1934. gadā, sniedzot paskaidrojumus pie vācu–poļu vienošanās, esot deklarējis, ka mazākumtautību lietas ar Vāciju tikšot kārtotas pēc vecu vecā poļu sakāmvārda: “Jak Kuba Bogu, tak Bóg Kubie” (tas būtu brīvā tulkojumā – “kā tu man, tā es tev”). Tas nu, lūk, netiekot pildīts.

Varētu vēl piezīmēt, ka sakarā ar nesenām studentu demonstrācijām atkāpies izglītības viceministrs pulkvedis Blešiņskis4. Viņš esot simpati-zējis studentu rīcībai un tā kā valdības vairākums ir diezgan asi pēdējās dienās pret demonstrantiem noskaņots, tad šim viceministram nācies sa vu posteni atstāt. Varētu vēl piezīmēt, ka vācu vēstniecības sargāšana notiek tikpat intensīvi, kā pēc draudošās treškārtējās logu sišanas vēstniecībā. Iela, kur atrodas Vācijas vēstniecība, tiek stingri apsargāta un jaunākiem cilvēkiem, kas varētu būt studenti, pat pa vienam netiek atļauts iet gar Vācijas vēstniecību. Sīkie incidenti apgabalos, kur dzīvo vācu minoritāte, turpinās. Raksturīgākos gadījumus, tāpat kā līdz šim, ziņošu Baltijas valstu nodaļai.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 105., 106. lp.1 Latvijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors no 1938. g. aprīļa

līdz 1940. g. jūlijam bija Arturs Stegmanis.

• 101 •

2 Gleichgeschaltet (vācu val.) – unificēta, vienveidota.3 Ipso facto (latīņu val.) – paša fakta dēļ.4 Ježijs Fereks-Blešiņskis (FerekBłeszyński, 1888–1946) – Polijas armijas pulkvedis

un valstsvīrs, 1928.–1935. g. militārais atašejs Francijā, pēc tam līdz 1939. g. izglītības viceministrs.

2.25. Polijas Ārlietu ministra kabineta priekšnieka M. Lubeņska raksts vēstniekam Japānā T. Romeram1

ar valsts ārpolitiskā stāvokļa novērtējumu (Varšavā, 1939. g. 14. martā)

Laikā, kad bija sācies pilnīgs Čehoslovākijas valsts sabrukums, instrukcijā vēstniekam Japānā atspoguļots Polijas Ārlietu ministrijas aktuālais stāvokļa redzējums, kam, no vienas puses, raksturīga izpratne par Vācijas agresīvajiem nodomiem un to izraisītajām citu valstu bailēm, no otras – iluzora pārliecība, ka Polija spēs šos agresīvos nolūkus neitralizēt un ka kopumā attiecības ar Vāciju attīstās atbilstoši poļu plāniem un ir pat labas.

Izmantoju klusuma brīdi ministrijā, lai uzrakstītu Jums pāris vārdus. Atrodamies tagad pilnā Slovākijas krīzes iespaidā. Tikko pienāca ziņa, ka Slovākijas Seims pasludinājis neatkarību. Tā ir operācija, kura diemžēl notikusi ļoti spēcīgā vācu iespaidā. Kopš Čehoslovākijas krīzes laika no pagājušā gada oktobra Berlīnei šķiet, ka tā drīkst visu. Brīžiem liekas, ka viņu patiesais plāns ir Austrumeiropas sadalīšana pēc iespējas lielākā skaitā mazu valstiņu Reiha protektorātā, tādā kā lielā Romas impērijā ar tās savienībām. Austrumeiropa līdz šim, protams, izņemot vienīgi Poliju, izrāda ļoti maz pretestības Vācijai. Tomēr ielas noskaņojumi visās valstīs sāk pret to vērsties. Visskaidrāk to var saskatīt Dienvidslāvijā, Ungārijā, Rumānijā, un pat ļoti izteikti – Itālijā. Turpretī Francijā noskaņojums ir vairāk provācisks. Tur rēķinās, ka la moderation de Hitler2 atturēs Itāliju no uzbrukuma Francijai. Anglija rāda zobus, taču noteikti vēl mēģinās vienoties ar Vāciju.

Par mums interesējas no visām pusēm. Šajā spēlē, kura var beigties ar jaunu Minheni, katrs sava stāvokļa stiprināšanai vēlas pateikt: Polija ir ar mums. Tas rada mums šķietami labvēlīgu, bet patiesībā ļoti grūtu situāciju. Nosvēršanās uz vienu vai otru pusi kompromitē mūs otras puses acīs, bet nesniedz reālus labumus, jo ir jārēķinās, ka gadījumā, ja tiks panākta Anglijas un Francijas vienošanās ar Vāciju, tad šīs pasaules varenie maz domās par mūsu interesēm. Visvairāk analoģijas mums ir ar Itāliju, taču ar itāļiem nevar runāt, jo tie baidās, ka pirms konflikta ar

• 102 •

Franciju Vācija var viņus “atkabināt” un ir gatavi uz visu, tikai ne uz kaut to tādu, kas varētu tikt uztverts kā [Berlīnes–Romas] Ass vājināšana.

Tajā visā es neredzu vietu tādai politikai pret Padomēm, kuru varētu Jums pasniegt kā Jūsu draugus [japāņus] apmierinošu.

Protams, esam dziļi ieinteresēti, lai noturētu vācu politiku pēc iespējas ilgāk – pat gadījumā, ja sāks iezīmēties konflikts rietumos, – tā, lai mēs nenonāktu pirmajā līnijā.

Polijas–Vācijas attiecības vispār attīstās labi – mums ir nedaudz grūtību ar Dancigas jautājuma nokārtošanu, aizejot no tās [Tautu] Savienībai, taču arī to varbūt varēs atrisināt. Katrā ziņā vajag mierināt japāņus saistībā ar mūsu attiecībām ar Vāciju, kuras mēs pēc vislabākās gribas vēlamies noturēt 1934. g. līmenī.

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 151–152. 1 Tadeušs Romers (Romer, 1894–1978) – Polijas diplomāts. 1935.–1937. g. sūtnis

Portugālē, 1937.–1941. g. vēstnieks Japānā.2 La moderation de Hitler (franču val.) – Hitlera mērenība.

2.26. Polijas ārlietu ministra J. Beka apkārtraksts (šifrēta telegramma) sakarā ar Čehoslovākijas

sabrukumu (Varšavā, 1939. g. 15. martā)

15. martā vācu karaspēks iegāja Prāgā un Vācija pasludināja Čehu un morāvu protektorāta izveidošanu, iekļaujot to savā sastāvā. Jau iepriekš neatkarību bija pasludinājusi Slovākija, Polija nekavējoties to atzina, kaut arī Slovākija palika nozīmīgā Vācijas iespaidā. Savukārt 16. martā ungāru karaspēks iegāja Aizkarpatu Ukrainā un tika izveidota kopīga Polijas un Ungārijas robeža.

Sakarā ar Čehoslovākijas sabrukuma un Vācijas intervences izraisīto jauno situāciju Polijas valdība respektē lēmumu par Slovākijas neatkarību un pilnībā atbalsta Ungārijas akciju Aizkarpatu Ukrainā. Sakarā ar to ir tikuši izdoti militārie rīkojumi.

Attiecībā uz Čehiju mēs neizvirzām nekādus strīdus jautājumus, tomēr arī neredzam iemeslu iesaistīties tās aizsardzībā.

Nepieciešamības gadījumā lūdzu enerģiski atbalstīt Ungārijas nostāju pie vietējās valdības un šajā nolūkā nodibināt ciešu kontaktu ar vietējo Ungārijas sūtni.

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 153.

• 103 •

3. PIRMSKARA KRĪZES SAASINĀŠANĀS UN POLIJA 1939. GADA MARTĀ–AUGUSTĀ

Rietumu lielvalstu asā reakcija uz Čehoslovākijas suverenitātes likvi-dēšanu un Vācijas gandrīz vienlaikus īstenotā Klaipēdas atņemšana Lietuvai, kā arī Rumānijas piespiešana parakstīt Vācijai izdevīgu saim-nie cisko vienošanos noslēdza zināmu posmu ne vien Lielbritānijas un Francijas realizētajā “nomierināšanas politikā” attiecībā pret Vāciju, bet arī Polijas vēsturē. Čehoslovākijas iznīcināšanu Rietumu lielvalstis uzskatīja par Minhenē panāktās vienošanās laušanu un “nomierināšanas” (kontrolētas Vācijas agresijas) politikas atbalstītāju ieceru izgāšanos. 17. martā Lielbritānijas valdība sāka zondēt, kāda būtu Francijas, PSRS, Polijas, Grieķijas, Dienvidslāvijas un Turcijas reakcija uz Vācijas turpmāko ekspansiju. Polijas Ārlietu ministrijā šo Londonas soli uztvēra ar neuzticību, jo saskatīja tajā līdzību ar t. s. Austrumu pakta ideju, kas tika apkarota kopš 1934. gada. Turklāt Lielbritānija, nedodot Polijai nekādas garantijas, prasīja no tās konkrētu iesaistīšanos pret Vāciju vērstā struktūrā, kurā atrastos arī ideoloģiski nepieņemamā PSRS, jo Maskava, cerot tādējādi nostiprināt savu iespaidu, ideju uztvēra ļoti atsaucīgi. 19. martā Lielbritānija piedāvāja noslēgt četrpusēju deklarāciju ar Franciju, PSRS un Poliju par Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas valstu teritoriālās integritātes kopīgu garantēšanu, vēlāk šādai deklarācijai varētu pievienoties arī citas valstis.

Tādējādi lielvalstis, tostarp arī Vācija, izrādīja pastiprinātu interesi par Poliju, kura zināmā mērā pat kļuva par to sāncensības objektu. Kaut arī Vācijas priekšlikumi netika pieņemti, Polijā zināmu nemieru un neuzticību izraisīja arī Lielbritānijas piedāvājums: Polija tādējādi viennozīmīgi kļūtu par Vācijas potenciālo ienaidnieku, pretī iegūstot visai miglainus solījumus, kas paredzēja gandrīz vienīgi konsultācijas. Tāpat nopietnas šaubas Polijā izraisīja tuvināšanās ideja ar PSRS (vēl jo vairāk tāpēc, ka Vācija tādā gadījumā gandrīz atklāti draudēja Polijai ar agresiju). Tāpēc Polija Lielbritānijai piedāvāja vienoties par “divpusējām garantijām”, un jau 1939. gada 31. martā Lielbritānijas premjerministrs N. Čemberlens sniedza Polijai vienpusējas garantijas, ko papildināja aprīļa sākumā noslēgtais divpusējais līgums (drīz pēc tam Francija deklaratīvi un arī

• 104 •

īpašā līgumā apstiprināja savus jau 1921. gadā noteiktos sabiedrotā pienākumus pret Poliju). Polijā tas izraisīja šķietamību, ka ir sasniegts J. Pilsudska pirmsnāves novēlējums – iespēju robežās saglabāt labas attiecības ar Vāciju, vienlaikus panākot savienību ar Franciju un Angliju. Turklāt Varšavā šķita, ka tai ir izdevies iziet no starptautiskās izolācijas, kādā tā atradās kopš 1938. gada beigām.

Lielbritānijas garantijas Polijai iezīmēja jaunu virzienu šīs valsts poli-tikā, no kura Londona bija izvairījusies divus gadu desmitus. Pēc Itālijas iebrukuma Albānijā, britu garantijas saņēma Grieķija un Rumānija, bet nedaudz vēlāk arī Turcija. Tas skaidri liecināja, ka Lielbritānija ir izšķīrusies par stingru pretestību Vācijas realizētajiem ekspansijas plāniem Eiropā. Vēsturnieku viedokļi par Londonas dotajām garantijām Polijai gan ir pretrunīgi. Piemēram, angļu vēsturnieks Alans Teilors (Taylor, 1906–1990) 60. gados izvirzīja viedokli, ka Polija ievilkusi Lielbritāniju savienībā, bet pēc tam sabotējusi tās darbību, kas bijusi virzīta uz miera saglabāšanu (no šīs tēzes izrietēja Polijas līdzatbildība par pasaules kara izraisīšanu, jo no kara varējis izvairīties, ja nebūtu bijis “piespiestās” britu iesaistīšanas tā priekšspēlē). Tomēr tas ir zināms pārspīlējums, par ko liecina arī apstāklis, ka jau 1939. gadā, t. i., uzreiz pēc garantiju līguma noslēgšanas ar Lielbritāniju, viens no retajiem sadarbības ar Vāciju atbalstītājiem Polijā – Daugavpilī dzimušais labējais politiķis V. Studņickis – asi protestēja pret Polijas iesaistīšanos “pretvācu spēlē”, kurā tā bija ievilkta līdz ar britu garantijām. Viņš pareizi paredzēja, ka iesaistīšanās pret Vāciju vērstā blokā izraisīs vācu triecienu Polijai kā vājākajam bloka posmam. Turklāt Polija, nebūdama sagatavota karam un, nesaņemot efektīvu Rietumu sabiedroto atbalstu, viņaprāt, spēs pretoties tikai sešas nedēļas. Šajā gadījumā ticamāks šķiet viedoklis, saskaņā ar kuru Anglija un Francija bija ieinteresētas, lai Polija nenonāk atkarībā no Vācijas, jo tādā gadījumā Vācija iegūtu pilnīgi drošību austrumos un dienvidos, līdz ar to – pilnīgu rīcības brīvību savai pret britiem un frančiem vērstajai politikai rietumos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pēc garantiju došanas Lielbritānija joprojām palika negatava sauszemes karam, tātad – faktiski pat nespējīga izpildīt garantiju līguma nosacījumus pilnā apmērā. Turklāt tādējādi briti cerēja arī iegūt drošību, ka Polija nekad nemēģinās noslēgt jebkādu garantiju līgumu ar PSRS bez Lielbritānijas dalības, uz ko šajā laikā, gan negūstot īpašu poļu puses atsaucību, mudināja padomju diplomātija.

Eiropā britu garantijas Polijai izraisīja pārsteigumu, bet Vācijā – sašutumu (3. aprīlī Ā. Hitlers deva rīkojumu izstrādāt operatīvo plānu uzbrukumam Polijai). Aprīlī un maijā Vācijas un Polijas valstsvīri un diplomāti apmainījās asām prasībām un tikpat asām atbildēm uz tām, no kurām skaidri izrietēja, ka Polija pilnībā atsakās izpildīt Vācijas prasības (galvenais J. Beka arguments – prasību vienpusīgums no Vācijas puses, jo tā, atbildot uz Polijas piekāpšanos Dancigas un autostrādes jautājumā, bija gatava vienīgi atzīt starp abām valstīm pastāvošo robežu, tātad to, kas jau tāpat reāli pastāv jeb “pieder Polijai”).

• 105 •

Vācija izvirzīja sev mērķi panākt Polijas starptautisku izolāciju. Savu-kārt Lielbritānija un Francija joprojām par katru cenu centās izvairīties no līdzdalības draudošajā karā, pat ja to nāktos darīt uz savu austrumu sabiedroto rēķina. Ar garantijām briti bija sasnieguši savu galveno mērķi – nepieļaut Polijas kļūšanu par Vācijas sabiedroto, pēc tam Londona centās novilcināt kara izcelšanos, prasot Poliju piekāpties atsevišķos jautājumos. Tādējādi Berlīnē nostiprinājās pārliecība, ka Lielbritānija neizšķirsies par Polijas bruņotu aizsardzību. Cita starpā par to liecināja arī kopš pavasara ilgušo poļu–britu sarunu gaita par aizdevumu Polijas bruņoto spēku bruņojuma papildināšanai: 2. augustā sarunas noslēdzās ar visai formāla līguma parakstīšanu un vienošanos par kopumā niecīgu aizdevumu 8 miljonu sterliņu mārciņu apjomā, turklāt vēl preču kredīta formā. Aizdevumu 430 miljonu franku apjomā bruņojumam Polijai aprīlī piešķīra arī Francija. Taču Polija tā arī pilnībā nepaguva izmantot šos aizdevumus savas armijas kaujasspēju palielināšanai.

Turpmākajos mēnešos gan Lielbritānija un Francija, gan Vācija meklēja sev jaunus sabiedrotos. 22. maijā Vācija noslēdza militārās savie nības līgumu ar Itāliju. Savukārt Rietumu lielvalstis mēģināja nodrošināties ar Padomju Savienības atbalstu, pieņemot 17. aprīlī izteikto PSRS priekšlikumu sākt sarunas par padomju–britu–franču savstarpējās palīdzības paktu un drošības garantijām valstīm, kas “atrodas starp Baltijas jūru un Melno jūru un robežojas ar PSRS, ja pret šīm valstīm tiktu izdarīta agresija.” Tomēr britu–franču–padomju sarunas nedeva būtiskus rezultātus. Polija atteicās tajās piedalīties jebkādā formā, uzskatot, ka šis fakts varētu tikai izprovocēt Vācijas agresiju. Turklāt Polija, tāpat kā Baltijas valstis, par kurām sarunās Maskavā arī tika runāts, nebija droša, ka padomju Sarkanā armija atstās Polijas teritoriju, kad būs izpildījusi savu uzdevumu tās aizsardzībai pret Vāciju. Arī Rietumu valstis sarunās nevēlējās akceptēt padomju redzējumu par t. s. “netiešo agresiju”, kas dotu PSRS tiesības ar gandrīz jebkādu ieganstu faktiski okupēt valstis, uz kurām garantijas būtu attiecinātas. Turklāt sarunas Maskavā gan Rietumu lielvalstīm, gan PSRS bija nepieciešamas vairāk taktisku apsvērumu dēļ: Anglijai un Francijai – lai tādējādi vēlreiz brīdinātu Vāciju par iespējamām sekām tās agresijai, PSRS – lai iegūtu informāciju un novilcinātu laiku, kas tai bija nepieciešams, lai sagatavotu labvēlīgu augsni sarunām ar Vāciju. Kā zināms, Berlīnes un Maskavas sarunas tika uzsāktas britu–franču–padomju sarunu laikā un beidzās ar neuzbrukšanas līguma parakstīšanu 23. augustā. Līguma slepenais protokols paredzēja Polijas, Baltijas valstu un Austrumrumānijas (Besarābijas) sadalīšanu abu pušu “ietekmes sfērās”, faktiski dodot iespēju Vācijai uzsākt militāri jau sen gatavo agresiju pret Poliju.

Padomju–vācu līgums būtiski mainīja politisko situāciju Eiropā. Polijas valdība tikai šajā brīdī aptvēra, ka tā atrodas tieša bruņota konflikta priekšā ar Vāciju. Savukārt PSRS, neskaitot milzīgos teritoriālos ieguvumus, saņēma iespēju līdzdarboties Eiropas likteņa izlemšanā jeb to, ko bija vēlējies jau Ļeņins uzreiz pēc varas iegūšanas Krievijā 1917. gadā. Vācijas vadītājs Ā. Hitlers izlēma, ka ir panācis pilnīgu Polijas

• 106 •

politisko izolāciju un ka Rietumu lielvalstis to aktīvi neaizstāvēs, tāpēc plānoja sākt uzbrukumu 26. augustā. Tomēr Maskavā noslēgtais pakts vismaz paātrināja Polijas un Lielbritānijas militārās savienības līguma noslēgšanu 25. augustā; tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vācija uz dažām dienām atcēla uzbrukuma sākumu (izrādījās, ka Polija tomēr nebūs pilnībā izolēta, turklāt Itālija paziņoja par savu negatavību karam). Tomēr informācija par uzbrukuma termiņa atlikšanu laikā nesasniedza visas vācu karaspēka vienības uz robežas, tādēļ 26. augustā notika atsevišķas bruņotas sadursmes. Poļu vēsturnieki atzīst, ka šajā dienā Polijas armija bija daudz mazāk sagatavota karadarbībai kā 1. septembrī.

Atlikušajās miera dienās Vācijas valdība spēra vairākus diplomātiskus soļus ar mērķi nodemonstrēt, ka par gaidāmā kara sākumu atbildīga ir Polija un to atbalstošās Rietumu lielvalstis. Piemēram, 27. augustā britiem tika piedāvāts noslēgt vienošanos par Dancigas, “Poļu koridora” un Vācijai piešķiramo koloniju jautājuma nokārtošanas cenu, savukārt 30. augustā izsludinātais vācu ultimāts Polijai, kurš tā arī nekad tai netika oficiāli iesniegts, ietvēra 16 punktus, kas Polijai bija jāizpilda, lai saglabātu mieru, taču to pieņemšana faktiski nozīmētu Polijas bezierunu kapitulāciju. Rietumu sabiedroto spiediena rezultātā Polija atlika vispārējās mobilizācijas izsludināšanu (tiesa, bija uzsākta slepena mobilizācija). Kad Varšava 29. augustā tomēr gribēja izsludināt mobilizāciju, Rietumu sabiedrotie atkal panāca tās atlikšanu vēl uz vienu dienu. Rezultātā kara sākuma brīdī Polijas bruņotie spēki nebija pilnā kaujas gatavībā.

3.1. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts sakarā ar starptautiskās situācijas saasināšanos


Dokumentā Polijas ārlietu ministrs izklāsta savu redzējumu par Polijas starptautisko situāciju saistībā ar aktuālajām norisēm un Polijas diplomātijas uzdevumiem šajā sakarībā.

1) Pēdējie Vācijas soļi ir neizmērojami palielinājuši un vienlaikus tu-vinājuši kara draudus. Kopumā šiem soļiem ir militāras akcijas raksturs, kas pirmām kārtām apdraud Polijas politiskās un militārās darbības brīvību.

2) Pasivitāte no mūsu puses neapšaubāmi būs pamudinājums uz tālā-kiem mūsu gribu paralizējošiem un mūsu spēkus novājinošiem soļiem. Se-viš ķi ap drau dētas ir: 1. Ungārija, Rumānija; 2. Klaipēda, Lietuva; 3. Danciga.

3) Pretestības griba Rumānijā un Lietuvā var tikt attīstīta un noturēta vienīgi droši zinot, ka šīs valstis nekādā situācijā netiks izolētas. Sekmīgu drošību var dot pirmām kārtām Polija. No šejienes izriet nepieciešamība pēc tālejošas sadarbības ar šīm valstīm, sadarbības galvenais mērķis ir

• 107 •

nekavējoša kopīgās drošības elementu nostiprināšana un vienlaikus plats solis uz to, ka nākotnē valstis ar saskaņotām interesēm šajā Eiropas daļā savas attiecības veidos, balstoties uz sadarbības principiem.

4) Rietumeiropas valstu pretvāciskos noskaņojumus ir jāizmanto, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izveidots iespējami spēcīgs savstarpējo garantiju bloks, kas aptvertu arī Poliju un ar to ciešākā kopdarbībā saistītās valstis – Lietuvu, Latviju, Rumāniju u. c.

5) Pašreizējā situācijā iespējams: a) pretdarboties Vācijas ietekmei Ungārijā, norādot apdraudējumu

Ungārijas neatkarībai;b) pastiprināt Polijas–Itālijas sadarbību ar mērķi paralizēt Vācijas spēku

pieaugumu Eiropas dienvidaustrumos, vispirms – Donavas baseinā. Polijas–Ungārijas robežas vērtība būs patiesa un neapstrīdama vienīgi gadījumā, ja tiks panākts atslābums Ungārijas–Rumānijas attiecībās un Ungārija tiks izrauta no līdzšinējās Vācijas ietekmes.

6) Polijai galvenais nākamajās nedēļās, šķiet, būs Lietuvas jautājums.7) Polijas sabiedrība gaida notikumu attīstību ar dabisku satraukumu.

Izprotot mūsu grūtības atklāti runāt par pašreizējās starptautiskās situāci-jas realitātēm, vienlaikus jānovērtē mīnusi, kādi var celties no opozīcijas veiktajiem vienpusējiem skaidrojumiem, kas saistīti ar tendencioziem komentāriem par valdošo spēku nespēju novērtēt šo situāciju. (..)

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 174–175.

3.2. Polijas vēstnieka Vācijā J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu

(Berlīnē, 1939. g. 21. martā)

Sarunā J. fon Ribentrops atkārtoja, taču tagad jau gandrīz ultimatīvā formā, Polijai izvirzītās Vācijas prasības. Polijas pusei tās bija zināmas jau apmēram piecus mēnešus, jo tika izteiktas vairākkārt, taču nekad tik kategoriskā formā. Tāpat kā iepriekšējās reizēs, Polijas valdība šādas prasības atteicās pildīt, jo uzskatīja, ka tas nozīmētu Polijas pilnīgu nonākšanu Vācijas politiskajā iespaidā.

Šodien redzējos ar fon Ribentropa kungu. Viņš sāka ar apgalvojumu, ka ir uzaicinājis mani pie sevis, lai pārrunātu Vācijas–Polijas attiecību kopumu.

Viņš sūdzējās par mūsu presi un Varšavas studentu demonstrācijām grāfa Čāno1 vizītes laikā. Konstatēja, ka kanclers ir pārliecināts, ka afiša Dancigā2 bijusi poļu studentu darbs. Reaģēju ar noteiktību, sakot, ka tas ir skaidrs mēģinājums noskaņot kancleru nelabvēlīgi pret Poliju.

• 108 •

Viņš pieminēja Aizkarpatu Ukrainas jautājumu, kurš sevišķi satrauc poļu sabiedrisko domu, kā arī konstatēja, ka šī problēma tika atrisināta atbilstoši Polijas vēlmēm. Vēstniekam fon Moltkem bijis par to jāinformē ministra kungs. Runāja par ekspertu apspriedēm nacionālo minoritāšu jautājumā un žēlojās par neveiksmēm saprašanās jautājumā par kopīgu paziņojumu.

Šajā brīdī es viņu pārtraucu, lai precizētu viņa neprecīzo izteicienu.Pēc tam fon Ribentrops atsaucās uz ministra kunga un kanclera sarunu

Berhtesgādenē, kurā Hitlera kungs izvirzīja Polijas robežu garantēšanas koncepciju apmaiņā pret autostrādi un Dancigas pievienošanu Reiham. Konstatēja, ka starp Jums un viņu notikušas turpmākas sarunas par šo tēmu un to, ka Jūs esiet norādījis uz milzīgajām grūtībām šo suģestiju pieņemšanā. Viņš lika man saprast, ka tas viss atstājis nelabvēlīgu iespaidu uz kancleru, jo vēl līdz šim laikam viņš no mums nav saņēmis nekādu atbildi uz saviem priekšlikumiem. Fon Ribentropa kungs runājis ar kancleru vēl vakar. Viņš teica, ka kanclers joprojām ir par labām attiecībām ar Poliju un vēlas ar Jums vispusīgi pārrunāt savstarpējās attiecības. Fon Ribentropa kungs atzīmēja, ka viņam radies iespaids, ka mūsu starpā pastāvošās grūtības izriet arī no pilnīgas izpratnes trūkuma par Reiha patiesajiem nodomiem. Ir nepieciešams šo jautājumu pārrunāt augstākajā līmenī. Pēc viņa domām, abas mūsu valstis ir savstarpēji atkarīgas. Nedrīkst aizmirst, ka vēloties Krievijas sakāvi pasaules karā, Vācija ir veicinājusi Polijas valsts izveidi. Protams, vācieši nevar neatcerēties izlietās poļu asinis, ko dziļi ciena. Pēc tam, pateicoties kanclera Hitlera politikai, notikusi atteikšanās no ģenerāļa Šleihera3 izstrādātā vācu–padomju sadarbības plāna. Šis plāns, kura rezultātā tiktu iznīcināta Polijas valsts, tika izslēgts. Tāpat arī jāatceras, ka Danciga un Pomerānija [Pomože] piederēja II Reiham4 un vienīgi Vācijas sakāve deva iespēju Polijai iegūt šīs teritorijas.

Šajā vietā piezīmēju, ka nedrīkst aizmirst, ka pirms [Polijas] sadalīšanām šīs teritorijas piederēja Polijai.

Fon Ribentropa kungs atbildēja, ka ir grūti atsaukties vienīgi uz tīri vēsturiskiem jēdzieniem un uzsvēra, ka pašlaik pirmšķirīga nozīme ir etniskajam faktoram.

Atzīmēju, ka Pomože5 pilnīgi noteikti ir poliska un devu mājienu uz faktu, ka, anektējot Čehiju un Morāviju, Vācija izmantoja vēsturiskos argumentus.

Fon Ribentropa kungs atgādināja, ka Danciga, neraugoties ne uz ko, ir vācu pilsēta, taču viņš apzinās, ka Dancigas jautājumam Polijā ir arī emocionāla vērtība.

Izlaboju viņa sacīto, norādot, ka Dancigai ir arī būtiska nozīme Polijai, uz ko fon Ribentropa kungs atbildēja, ka to var atrisināt ar garantijām.

Aplūkojot garantijas, kuras kanclers ir gatavs sniegt Polijas robežām, sevišķi – Pomožei, fon Ribentropa kungs uzsvēra, ka neviena iepriekšējā Vācijas valdība nebija spējīga sniegt šādas garantijas.

Dancigas, autostrādes un garantiju sakarā fon Ribentropa kungs skāra arī Slovākijas jautājumu, norādot, ka sarunas par šo tematu ir

• 109 •

iespējamas. Viņš uzsvēra, ka mūsu savstarpējā vienošanās, protams, būtu ar izteiktu pretpadomisku orientāciju. Viņš konstatēja, ka Vācija nekad nesadarbosies ar Padomēm, bet poļu–padomju vienošanās neizbēgami novestu pie boļševisma Polijā.

Konstatēju, ka neviens poļu patriots neļausies pārliecināties attiecībā par boļševismu. Viņš atbildēja, ka to apzinās, taču no šī viedokļa draudu veido ebreju faktors Polijā.

Sniedzot vispārīgu atbildi uz fon Ribentropa kunga argumentiem, norādīju: ja runa ir par mūsu presi, tad tās tonis pašlaik ir mierīgāks, nekā jebkurā citā valstī. Fon Ribentropa kungs atcirta, ka viņš nepievērš uzmanību britu preses saceltajai jezgai. Šim saviļņojumam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Viņš tic, ka fīrers vienmēr realizē pareizu politiku.

Pēc tam uzsvēru, ka no 1934. gada mūsu sabiedriskā doma ir bijusi pakļauta grūtiem pārbaudījumiem. Neraugoties uz to, tā ir saglabājusi mieru. Atgādināju, ka demonstrējām pilnīgu izpratni Vācijas līdztiesības īstenošanas jautājumā. Tādu pašu nostāju ieņēmām attiecībā uz Austrijas jautājumu. Pēc Sudetu problēmas atrisinājuma radās Aizkarpatu Ukrainas lieta, kas apgrūtina abu mūsu valstu attiecības.

Secināju, ka pašlaik, Čehijas un Slovākijas jautājuma risināšanas laikā, starp mums nav nekādas saprašanās. Čehijas jautājumu poļu sabiedriskajai domai jau bija pietiekoši grūti sagremot, jo, neraugoties uz mūsu nesaprašanos ar čehiem, viņi tomēr ir slāvu tauta. Tomēr Slovākijas jautājums ir daudz nopietnāks. Uzsvēru kopējo izcelšanos, valodu un reliģiju, kā arī atcerējos palīdzību, kādu sniedzām, tai iegūstot neatkarību. Norādīju uz mūsu garo robežu ar Slovākiju. Uzsvēru, ka caurmēra polis nespēj saprast, kāpēc Reihs ir uzņēmies Slovākijas aizsardzību, aizsardzību, kura vērsta pret Poliju.

Ar visu noteiktību pateicu, ka šī lieta ir nopietns trieciens mūsu attiecībām.

Fon Ribentropa kungs kādu brīdi apdomājās, pēc tam atbildēja, ka to var pārrunāt.

Apsolīju izklāstīt Jums priekšlikumu organizēt Jūsu sarunas ar kancleru. Fon Ribentropa kungs atzīmēja, ka viņš varētu dažu tuvāko dienu laikā aizbraukt uz Varšavu, lai pārrunātu šo jautājumu. Viņš ieteica neatlikt šo sarunu, lai kancleram nerastos iespaids, ka Polija noraida visus viņa piedāvājumus.

Beigās pajautāju viņam, vai var man kaut ko pateikt par savu sarunu ar Lietuvas ārlietu ministru.

Fon Ribentropa kungs atbildēja neizteiksmīgi, ka ir ticies ar Urbša6 kungu pēc viņa atgriešanās no Romas un esot pārrunājuši Klaipēdas jautājumu, kurš prasa risinājumu.

Ievērojot sarunas svarīgumu, nosūtu šo ziņojumu ar kņazu Ļubo-mirski7.

Atļaušos izdarīt sekojošus, no sarunas izrietošus secinājumus:Fakts, ka fon Ribentropa kungs pēc paša iniciatīvas neko neminēja

par Klaipēdu, ļauj pieļaut, ka mūsu šīsdienas saruna, kurā viņš izteica

• 110 •

priekšlikumu veikt principiālu viedokļu apmaiņu starp Jums un kancleru, varbūt bija iecerēta, lai nodrošinātu mūsu neitralitāti Klaipēdas krīzes laikā.

Fon Ribentropa kunga priekšlikums par sarunas organizēšanu un izdarītais spiediens uz tās neatliekamību ir pierādījums, ka Vācija ir izlēmusi ātri realizēt savu austrumu programmu, tāpēc ieinteresēta zināt skaidri izteiktu Polijas nostāju.

Šādā situācijā sarunai ir ļoti būtiska nozīme un visiem tās aspektiem jābūt rūpīgi apsvērtiem. Pieļauju, ka ministra kungs vēlēsies mani izsaukt šajā lietā uz dienu vai divām uz Varšavu.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 213–216.1 Itālijas ārlietu ministrs G. Čāno oficiālā vizītē Varšavā viesojās 1939. g.

25. februārī–1. martā.2 1939. g. 29. janvārī Dancigas piepilsētas kafejnīcas īpašnieks B. Nordvigs

(Nordwig) ievietoja logā afišu ar uzrakstu vācu valodā “Poļiem un suņiem ieeja aizliegta”. Garām ejošie poļu studenti par spīti īpašnieka protestiem afišu noņēma. Pēc tam brīvpilsētā sākās demonstrācijas, no Politehniskā institūta tika izslēgti poļu studenti. Sekoja kārtējais saspīlējums Polijas attiecībās ar Dancigas brīvpilsētu un Vāciju.

3 Kurts fon Šleihers (von Schleicher, 1882–1934) – Vācijas armijas ģenerālis, valstsvīrs. 1932. g. jūnijā–1933. g. janvārī aizsardzības ministrs, 1932. g. decembrī–janvārī arī kanclers. Noslepkavots nacistu organizētajā “Garo nažu naktī” 1934. g. 30. jūnijā.

4 Domāta Vācijas impērija (1871–1918). 5 Pomože (poļu val. Pomorze; vācu val. Pommern) – tag. Polijas ziemeļrietumu daļa

Baltijas jūras piekrastē. saskaņā ar Versaļas līgumu (1919) Austrumpomožē tika izveidota Dancigas brīvpilsēta un t. s. Poļu koridors, bet pārejā teritorijas daļā bija Vācijas province Pomerānija.

6 Jozs Urbšis (Urbšys, 1896–1991) – Lietuvas valstsvīrs. No 1936. g. Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, 1938. g. decembrī–1940. g. jūnijā ārlietu ministrs.

7 Stefans Ļubomirskis (Lubomirski, 1894–?) – Polijas diplomāts. 1933.–1939. g. vēstniecības padomnieks Berlīnē.

3.3. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par J. Beka uzstāšanos ministrijā saistībā ar Vācijas

prasībām (Varšavā, 1939. g. 24. martā)

21. martā Vācijas atkārtoti izvirzītās prasības un veids, kādā tas tika darīts, pārliecināja J. Beku, ka gadījumā, ja Polija parakstītu britu piedāvāto četrpusējo deklarāciju, Vācija tai uzbruktu. Sarunā ar Lielbritānijas

• 111 •

vēstnieku 22. martā viņš vēlreiz norādīja uz PSRS piedalīšanās nepieņemamību un tā vietā piedāvāja veidot ciešāku sadarbību starp Poliju un abām Rietumu lielvalstīm, kā arī noslēgt ar Lielbritāniju līdzīgu savienības līgumu, kāds kopš 1921. g., kaut gan šajā laikā jau samērā formāli, pastāvēja starp Poliju un Franciju. Polija atradās situācijā, kurā tai bija jāizvēlas: pieņemt vācu ultimatīvās prasības vai Lielbritānijas priekšlikumu. Sapulcē Ārlietu ministrijā J. Beks vienpersoniski izlēma turpināt nepiekāpības politiku attiecībās ar Vāciju, jo uzskatīja, ka Vācija vēl nav gatava karam un blefo, savukārt pašas Polijas izredzes bruņota konflikta gadījumā tika vērtētas pārlieku optimistiski.

Ministrs iezīmē situāciju sekojošā veidā: stāvokļa saspīlējums prasa tā kopējo novērtējumu. Stāvoklis ir nopietns, tādēļ jāskatās patiesībai acīs. Nopietns tāpēc, ka viens no elementiem, kurš vienmēr ir noteicis [mūsu] valsts stāvokli, t. i., Vācija, ir zaudējis savu prognozējamību, kura līdz šim tam ir piemitusi pat sarežģītos jautājumos. Līdz ar to mūsu politikā parādās virkne jaunu elementu un valstī rodas jaunas problēmas.

Ja runājam par galveno rīcības līniju, tad tā ir tikusi noteikta ar augstākajiem faktoriem valstī – tā ir taisna un gaiša līnija. Esam precīzi noteikuši, kur atrodas mūsu tiešo interešu robeža, un ārpus šīs robežas realizējam normālu politiku un veicam darbības, uzskatot to par parastiem, kārtējiem darbiem. Aiz šīs līnijas iestājas mūsu poļu non possumus1. Tas ir vienkārši: kausimies. Kopš jautājuma nostādīšanas šādā veidā, haosā ieiet liela miera deva, bet domāšanā ienāk kārtība.

Kur atrodas šī līnija? Tā ir mūsu teritorija, taču ne tikai. Šī līnija aptver arī mūsu valsts nespēju pieņemt tik jutīgā punktā, kāds vienmēr ir bijusi Danciga, nekādu vienpusēju, mums uzspiestu suģestiju. Un neatkarīgi no tā, vai Danciga kā objekts ir vērta (pēc manām domām varbūt pat ir ļoti vērta, taču tam šobrīd nav nozīmes), runa ir par to, ka pašreizējā situācijā tai ir simboliska loma, t. i., ja mums būtu jāpievienojas tāda tipa Rietumu valstīm, kuras atļauj sev diktēt noteikumus, tad es nezinu, ar ko tas beigsies. Tāpēc prātīgāk ir iet ienaidniekam pretī, nevis gaidīt, kamēr viņš atnāks pie mums.

Šis ienaidnieks ir apgrūtinošs faktors, jo šķiet, ka tas zaudē mēra izjūtu domāšanā un rīcībā. Viņš var šo mēra izjūtu atgūt, kad sastapsies ar noteiktu nostāju, kas viņam līdz šim nav gadījies. Stiprie ir bijuši pret viņu pazemīgi, bet vājie kapitulējuši jau iepriekš, pat bez goda atdošanas. Ar 9 divīziju2 palīdzību Vācija soļo parādēs pa visu Eiropu, ar tādu spēku neviens Poliju nepaņems. Hitlers un viņa palīgi to zin. Tātad politiskās izspēles lieta ar viņiem nebūs līdzīga citām.

Sāku ar galējo jautājumu, lai uzreiz noteiktu izejas bāzi mūsu domāšanai par šo lietu. Uz šī fona mēs sākam starptautisku akciju. Šajā mūsu politikai grūtajā brīdī mēs esam paturējuši rokās visus trumpjus. Tas neliecina par mums sliktu.

• 112 •

Es vēlētos, lai kungi attieksmē pret saviem jaunākajiem kolēģiem izmantotu savu iespaidu, lai mūsu iestādei būtu tā stāja, kāda izriet no nopietnās situācijas.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 217–218.1 Non possumus (latīņu val.) – kategorisks atteikums.2 Savā runā J. Beks acīmredzami vismaz pieckārtīgi samazināja tobrīd Vācijas

rīcībā esošo divīziju skaitu.

3.4. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par stāvokli un noskaņojumu

Polijā sakarā ar starptautiskajām norisēm (Varšavā, 1939. g. 25. martā)

20. martā Vācija izvirzīja ultimatīvu prasību Lietuvai atdot Klaipēdu. 22. martā Lietuva ultimātam pakļāvās. Polijas valdība bija spiesta vienkārši noskatīties notiekošajā, kaut arī tā nenoliedzami bija ieinteresēta Klaipēdas ostas piederībā Lietuvai. Turklāt Vācijas karaspēks bija ievests arī Slovākijā, uz ko Polijas armijas vadība atbildēja, izdodot rīkojumus par aizsardzības pasākumiem.

Politiskā atmosfēra pašlaik ir tāda, kas rada neskaitāmas baumas, vienu par otru fantastiskāku. Blakus šīm baumām ir arī laba tiesa no vē-rojumu, un varu arī dažus slēdzienus taisīt no sarunām ar oficiālām per-sonām, kas cenšas daudzas no šīm dullām baumām atspēkot. Lai ne ap-maldītos patieso notikumu un baumu labirintos, vispirms minēšu faktus, kādi ir novēroti un kas dzirdēts no avotiem, kurus par baumu izplatītājiem nevarētu uzskatīt.

1. Fakts ir, ka atmosfēra Varšavā un ap valdību ir ļoti nemierīga.2. Ļoti bieži notiek zīmīgas apspriedes pilī pie Prezidenta. Apspriedēs

piedalās maršals Smiglijs-Ridzs, ārlietu ministrs Beks, Ministru prezidents Skladkovskis1 un vicepremjers Kvjatkovskis2. Piedalās vai nu visi reizē, vai atsevišķās grupās nupat minētās personas.

3. Notiek intensīvas sarunas starp Ģenerālštābu un Ārlietu ministriju. Ir zināmi norādījumi, kas liek secināt radušās domstarpības abu šo svarīgo valsts orgānu ieskatos.

4. Ir iesaukti armijā 2 gadagājumi rezervistu, kas esot nepieciešami ziemeļu un dienvidrietumu apsardzības pastiprināšanai.

5. Ir notikušas divīziju štābu apspriedes, kas notiek ļoti reti un tikai svarīgās lietās.

• 113 •

Blakus šiem faktiem ir liela porcija baumu, no kurām dažas ļoti inten-sīvas un ļoti iespējams, ka tās nav bez pamata, bet dažas no šīm baumām jau acīmredzami nepamatotas, dažas no tām savā ziņā pamatotas, bet nobraukušas greizi, nezinot īstos faktus. (..)3

Pārejot nopietnā stilā, jāsaka, ka taisni Dancigas lietas, liekas, pieņem nopietnu izskatu. Poļu Ārlietu ministrija uz jautājumiem par koridora stāvokli uz visnoteiktāko dementē4 jebkādu sarunu esamību šinī jautājumā ar vāciešiem. Par Dancigas lietām tomēr būšot jārunā, jo visā drīzumā jārēķinoties ar Tautu Savienības komisāra atsaukšanu. Poļiem un vāciešiem jāvienojoties, ko likt šajā vietā. Koridora jautājums neesot diskutējams un pavisam fantastiski esot nopietni mēģināt runāt par kaut kādām kompensācijām poļiem Lietuvā vai Baltijas valstīs vispār. Ribentropa vizītes laikā pēdējais esot gan pacēlis jautājumu par autostrādes būvēšanu, kas savienotu Rītprūsiju ar pārējo Vāciju. Poļiem neesot nekas pretim pašiem šādu autostrādi izbūvēt, bet katrā ziņā paturot pilnu suverenitāti un visu noteikšanu pār savu teritoriju un pār šīs autostrādes satiksmes kontroli. Biežās sarunas poļu Ārlietu ministrijā ar Vācijas vēstnieku fon Moltki, kuras radot minējumus ārpusē, patiesībā visu laiku grozījušās ap Čehijas un Slovākijas jautājumiem. (..) Poļi uz vācu paziņojumu par protektorāta nodibināšanu neesot atbildējuši un nākšoties vēl dažas dienas par šo jautājumu domāt, lai formulētu savas pretprasības, jo poļiem esot daudz un sarežģītu interešu agrākajā Čehoslovākijā. (..)

Par Klaipēdas zaudēšanu poļu prese, liekas, sēro un bažījas vairāk, nekā paši leiši. Poļiem bijušas izredzes saimniecisko sakaru attīstīšanā ar Lietuvu taisni izmantojot Klaipēdas ostu. Tagad tas nu viss, ja ne gluži neiespējams, tad tomēr ļoti komplicēti palikšot. (..)

Poļi līdz šim nav reaģējuši uz angļu–franču priekšlikumu par kopējas frontes nodibināšanu pret agresoriem. Runā, ka šis punkts esot domstarpību pamatā par tālāko politiku starp Ģenerālštābu (ieskaitot pašu maršalu Smigliju-Ridzu) un Ārlietu ministriju, kura šajā kopējā deklarācijas lietā negribot ieņemt nekādu stāvokli. Ģenerālštābs turpretim esot ieskatos, ka Polijai atklāti jādeklarē sava solidaritāte ar Angliju un Franciju. Cik varu vērot, visnepatīkamākais šīs kopējās frontes dibināšanā ir tas, ka būtu jāiet kopā ar Padomju Krieviju. Vēl svarīgāks liekas apstāklis, ka tūlīt pēc deklarēšanās angļu–franču pusē Polijai būtu jāiztur viss vācu spiediens vienai pašai. Sabiedrības un pat ļoti augstu darbinieku ieskati ir stipri antivāciski. Vācu lamāšana notiek ļoti plaši un diezgan atklāti. Bet oficiālās iestādes, arī Ārlietu ministrijas atsevišķus darbiniekus neizslēdzot, šo lamāšanos izdara “ar dūri bikšu kabatā”. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 86.–90. lp.1 Felicjans Slavojs Skladkovskis (Składkowski, 1885–1962) – Polijas armijas

ģenerālis, ārsts, valstsvīrs. 1926.–1931. g. iekšlietu ministrs, 1931.–1936. g. kara lietu viceministrs, 1936.–1939. g. Ministru prezidents un iekšlietu ministrs.

• 114 •

2 Eugeņjušs Kvjatkovskis (Kwiatkowski, 1888–1974) – Polijas inženieris ķīmiķis, valstsvīrs un tautsaimnieks. 1926.–1930. g. rūpniecības un tirdzniecības ministrs, 1935.–1939. g. vicepremjerministrs un finanšu ministrs, šajā laikā vērojamās Polijas saimnieciskās izaugsmes realizētājs.

3 Ziņojumā sūtnis L. Ēķis atstāsta Varšavā cirkulējošās baumas par kauju ar iebrukušo vācu karaspēku Boguminā, nekonkretizētu spēku bruņotu sadursmi Lietuvas, Polijas un Vācijas robežu saskares punktā dienā, kad Lietuvas Ministru kabinets izšķīrās par Klaipēdas atdošanu Vācijai, vispārēju mobilizāciju Polijā, mobilizāciju Austrumprūsijā un karaspēka pārvietošanos Polijas virzienā, gaidāmo vācu iebrukumu Dancigā, par karu ar Vāciju kā “dažu dienu jautājumu” u. tml.

4 Dementēt – oficiāli atsaukt nepatiesas ziņas, atspēkot melīgus apgalvojumus.

3.5. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu

(Berlīnē, 1939. g. 26. martā)

J. Ļipskis atgriezās Berlīnē ar stingrām J. Beka instrukcijām nekādā gadījumā nepiekāpties Vācijas prasībām. Saruna apliecināja, ka šajā laikā abas puses vēl nepamatoti cerēja, ka ar dažādām diplomātiskām metodēm, neizslēdzot piespiešanu un pierunāšanu, tomēr izdosies pārliecināt sarunu partneri. Lai gan šajā situācijā tā bija taktiska kļūda, J. Ļipskis, pildot J. Beka norādījumus, Berlīnē apgalvoja, ka Polijas sadarbība ar PSRS Eiropas lietās nav iespējama. Dažas nedēļas vēlāk J. Beks uzskatīs, ka vēstnieka J. Ļipska izturēšanās Berlīnē ir pārlieku “mīksta” un pat apsvērs iespēju viņa atsaukt (tas tomēr nenotiks). Kad J. fon Ribentrops informēja par sarunas rezultātiem kancleru Ā. Hitleru, pēdējais paziņoja, ka atsauc savus “augstsirdīgos” priekšlikumus Polijai. Tas nozīmēja Vācijas politikas maiņu attiecībā pret Poliju.

Šodien mani pieņēma ārlietu ministrs fon Ribentrops. Saruna ilga no 12. 30 līdz 2.

Fon Ribentrops pieņēma mani izteikti vēsi.Sāku ar paziņojumu, ka biju Varšavā, kur ziņoju par savu sarunu ar viņu

21. martā. Sakarā ar to esmu saņēmis no valdības instrukciju par mūsu nostāju jautājumos, kuri tika skarti. Atstāju Ribentropam memorandu saskaņā ar ministra kunga 25. marta instrukcijām.

Fon Ribentrops ar zināmu satraukumu teica, ka saņemti ziņojumi par mūsu “mobilizācijas rīkojumiem”. Tāpat ievērotas arī noteiktas karaspēka kustības Pomožē. Tas izraisījis ļoti sliktu iespaidu. Norādīja, ka tikmēr, kamēr viņš 21. martā izvirzījis noteiktus priekšlikumus plašā nozīmē uztveramas saprašanās panākšanai, mēs atbildē esam spēruši militārus soļus. Tas viņam atgādina līdzīgus riskantus soļus, ko spērusi cita valsts

• 115 •

(acīmredzami viņš domāja par Čehoslovākiju). Viņš piebilda, ka jebkura agresija no mūsu puses pret Dancigu būtu agresija pret Reihu.

Atbildē stingri uzsvēru, ka pastāvošajos apstākļos mūsu rīkojumi bija pilnīgi dabiski. Piebildu, ka nav runas par mobilizāciju. Uzsvēru arī, ka līdzīgus soļus spērusi Reiha valdība.

Piezīmēju, ka ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav agresīvu nodomu. Uzsvēru tālāk, ka Vācijas karaspēks, ieejot Čehoslovākijā, pirmām kārtām devies uz Morāvijas Ostravu, maršējot gar mūsu robežu. Tālāk uzsvēru faktu, ka Polija tika pārsteigta Slovākijas gadījumā, kurai ir gara robeža ar Poliju, un atgādināju viņam arī par vācu karaspēka kustību Slovākijā un par šī karaspēka tur izveidotajām fortifikācijām. Paziņoju, ka pēc mūsu 21. marta sarunas vācu ultimātums Lietuvai bija pilnīgs pārsteigums Polijai.

Noslēgumā pateicu, ka šādos apstākļos aizsardzības rakstura rīkojumi, kādus izdevām, ir pilnībā saprotami, vēl jo vairāk tāpēc, ka citas valstis, piemēram, Ungārija un Itālija darījušas to pašu.

Tālāk saruna pārgāja uz autostrādes un Dancigas jautājumu. No paziņojuma par tranzīta atvieglojumiem starp Austrumprūsiju un

pārējo Reihu fon Ribentrops izcēla ievadrindkopu, kurā teikts, ka nevar būt runas par eksteritorialitāti satiksmes ceļiem.

Viņa doma attīstījās pa līniju, ka vācu tautai sāpīgajai Austrumprūsijas atdalīšanai no Reiha ir jāatrod tāds risinājums, kurš dotu vēlamo psiholoģisko efektu. Tāpēc arī, saskaņā ar viņa pārliecību, šo jautājumu nevar skatīt vienīgi tehnisko satiksmes aspektu ietvaros, bet jāskata plašākā politiskā plaknē. Pēc Vācijas domām, eksteritoriāla autostrāde ir īstenojama lieta. Tā būtu kaut kas līdzīgs koridoram koridorā, kaut arī šāds apzīmējums nav pilnībā precīzs. Taču vācu sabiedriskās domas izpratnē tas būtu Vācijas īpašumā esošs posms starp Prūsiju un Reihu.

Fon Ribentrops tikpat kritiski izturējās pret mūsu nostāju Dancigas jautājumā, atgriežoties pie saviem iepriekšējiem paziņojumiem attiecībā uz iespēju garantēt mums visas mūsu intereses un tiesības, ja brīvpilsēta pieņemtu Vācijas suverenitāti. Viņš lika lielu uzsvaru uz tādu suverenitāti. Norādīja, ka Vācija visu koncepciju uztver uz ļoti plašas nozīmes poļu–vācu “Ausgleich”1 bāzes, pieņemot, ka Vācija un Polija ir savstarpēji atkarīgas un ka Polija ir faktors ar pirmšķirīgu nozīmi austrumos; šajā punktā viņš pieminēja piemēru, ka Vācija atzinusi Polijas pirmtiesības Ukrainas jautājumā, kaut arī tas varēja nepatikt dažiem vācu sabiedriskās domas novirzieniem. Pieminēja arī, ka varētu diskutēt par Slovākijas jautājumu šāda “Ausgleich” ietvaros.

Savā atbildē satiksmes jautājumā starp Austrumprūsiju un Vāciju mēģināju viņu pārliecināt, ka esam gatavi izturēties liberāli attiecībā uz jebkuriem tranzīta atvieglojumiem. Kas attiecas uz Dancigu – piebildu virkni argumentu. Pirmkārt, norādīju, ka neesam iejaukušies brīvpilsētas vācu iedzīvotāju dzīvē laikā, kad Tautu Savienībai bija daudz kas sakāms šajā lietā. Tādējādi esam uzsākuši piekāpšanos jau iepriekš. Pēc tam uzsvēru, ka brīvpilsētā pastāv vācu Senāts, vācu gauleiters, un pilnīga vācu iedzīvotāju attīstības brīvība. Tāpēc nevaru saprast, kādā veidā vācu

• 116 •

jūtas te varētu ciest. Norādīju, ka, ņemot vērā jaunās tiesību formas, kādas šodien atrod Reihs, noteikti nebūtu grūti atrast abām pusēm pieņemamu izeju, kas saskanētu ar mūsu priekšlikumiem.

Neatkarīgi no tā fon Ribentrops visu laiku atgriezās pie vācu suve-renitātes jautājuma Dancigā. Kad pieminēja kanclera teikto, ka Dancigai nav nozīmes no militārā viedokļa, teicu, lai apskatās uz karti, lai iz-prastu mūsu priekšlikumu, piebilstot, ka statūts paredz brīvpilsētas demilitarizāciju. Šķiet, ka šis arguments atstāja iespaidu uz fon Riben-tropu.

Fon Ribentrops sacīja, ka mūsu atbilde tiks ziņota kancleram, kurš pašlaik atrodas Bavārijā, bet, kas attiecas uz viņu pašu, tad viņam jāieņem pret to kritiska nostāja.

Viņš baidās, ka kanclers varētu secināt, ka nav iespējams panākt saprašanos ar Poliju, no kā viņš vēlētos izvairīties. Tāpēc, ka no tā, ko pateicu, izriet, ka Jūsu un kanclera tikšanās varētu notikt vienīgi tad, ja tiktu skaidri noteiktas diskusijas robežas, viņš paziņoja, ka šajā brīdī neredz nekādu iespēju to izdarīt. Sakarā ar to uzdod sev jautājumu, kādus soļus tālāk vajadzētu spert. Atbildēju, ka šajā brīdī nozīmīgi būtu vispirms nomierināt sabiedrisko domu.

Sakarā ar to, ka Ribentrops žēlojās par mūsu presi, atklāti pateicu viņam dažus patiesības vārdus. Pirmkārt, konstatēju, ka Polija šajā brīdī bija noteikti mierīgāka par citām valstīm. Tas izriet no fakta, ka 150 gadus sacelšanos laikā cīnījāmies par savu brīvību. Tas izriet arī no mūsu brīvības mīlestības, kas dod mums iekšēju mieru. Tomēr negrasos fon Ribentropam slēpt, ka pēdējās negaidītās darbības Slovākijā un Lietuvā izraisīja saprotamu mūsu sabiedriskās domas sakustēšanos.

Kad diskutējām par šo jautājumu, fon Ribentrops zināmā mērā uzstā-dīja jautājumu, kāpēc Polijā valda tāda neuzticība. Atbildēju izvairīgi, ka pēdējā laika straujā notikumu attīstība ir izraisījusi tik daudzu līgumu un vienošanos izmaiņas, ka sabiedriskajai domai nevajadzētu būt pārsteigtai.

Mūsu sarunas beigās fon Ribentrops centās iegūt izskaidrojumu, vai sabiedriskās domas nomierināšanas gadījumā pastāvētu kāda iespēja, ka priekšlikumi par eksteritoriālo autostrādi un vācu suverenitāti Dancigā varētu tuvākā nākotnē būt pieņemti Polijas valdībā. Atkārtoju savu secinājumu, ka praksē pastāvošie tranzīta atvieglojumi ir līdzvērtīgi eksteritoriālai autostrādei, un, ja runa ir par Dancigu, stingri uzstāju, lai viņš vēlreiz izpētītu šo problēmu, jo arī pats kanclers sarunas laikā ar Jums Berhtesgādenē atzina, ka tā ir komplicēta problēma, kad paziņoja, ka vajag atrast reālu atrisinājumu, izveidojot kaut ko līdzīgu organismam (Kőrperschaft2).

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 218–220.1 Ausgleich (vācu. val.) – izlīgums.2 Kőrperschaft (vācu val.) – korporācija, apvienība.

• 117 •

3.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecībām


Marta beigās Berlīnē un Varšavā notika biežas attiecīgo valstu ārlietu ministru tikšanās ar vēstniekiem J. Ļipski un H. fon Moltki, kurās arvien asākā formā abpusēji tika izteikti pārmetumi par naidīgu demonstrāciju organizēšanu, kā arī politiskiem un militāriem soļiem. 28. martā J. Beks Vācijas vēstniekam paziņoja, ka “jebkura Vācijas intervence nolūkā panākt Dancigas brīvpilsētas statusa maiņu” tiks uzskatīta par agresiju pret Poliju.

Pēdējās pāris dienas man ir bijusi izdevība diezgan vispusīgi novērot un sarunāties ar Polijas Ārlietu ministrijas augstākiem darbiniekiem par tekošiem politiskiem jautājumiem, noskaņām poļu sabiedrībā un vispārējo situāciju. Sarunu temati un sarunu tonis un tendence pie manis rīkotā dinejā no poļu augstāku Ārlietu ministrijas darbinieku puses, viena diezgan spilgta valdības locekļa, pāris vēstnieku un viņu dāmu starpā, bija tik spilgti pārgrozījušies un tik antivāciski, kādus šejienes sabiedrībā, pat divatā runājot, nekad nebija nācies dzirdēt. Tas pats notiek arī citos sarīkojumos citās vietās. Ārlietu ministrijas kungi jau vairs nemaz neslēpj esošās un katru dienu pieaugošās grūtības ar Vāciju. Ieskati tādi, ka bez cīniņa ar varas līdzekļiem esot mazas izredzes no tagadējā saspīlējuma stāvokļa iziet. Poļu armija un tauta esot gatava uz cīņu. Varbūt Lieldienas vēl paiešot mierīgi, bet par maiju vairs neviens nevarot galvot. No viena ļoti augsti stāvoša poļa krita sekojošs izteiciens: “Kaut ko jau šo pavasari šausim, vai medņus, vai vāciešus.”

Tāpat Varšavas kinematogrāfos ir manāms ārkārtīgi naidīgs noska-ņojums pret visu vācisko un, ja uz scēnas tiek rādītas vācu diplomātijas akcijas, bij. Čehoslovākijas prezidenta ierašanās Berlīnē1, visā zālē atskan kāju dauzīšana un svilpieni. Nesen piekauts uz ielas zviedru militāratašeja palīgs par to, ka atbildējis kādai demonstrantu grupai vāciski. Demonstrācijas Boguminā un Bidgoščā (Brombergā) pret vāciešiem pieņēmušas jau pavisam plašus apmērus, tā ka vācu oficiozā “Deutsche Diplom. Kor.” jau uz šo lietu reaģē un šodien arī visa poļu prese pārdrukā šo “pirmo brīdinājumu” no Vācijas puses. Par pretvācu demonstrācijām Boguminā man stāsta, ka tur policija civilā pārģērbusies nav vis aizka-vējusi pretvācu demonstrācijas, bet gan vāciešu gājienā iejaukusies ar savām gumijas nūjām un piekāvusi vāciešus tādā mērā, ka kādi 25 vīri palikuši guļot uz pilsētas laukuma. Bidgoščā (Brombergā) nekārtības un demonstrācijas pret vāciešiem kļuvušas jau draudošas, izdauzīti vācu veikaliem logi un vairāki vācieši piekauti no poļu iedzīvotājiem. Par šiem ekscesiem Bidgoščā poļu prese gan pagaidām neko neraksta, bet toties Varšavas saloni un kafejnīcas no baumu pārpilnības gandrīz vai pušu plīst. Dažas ir tik fantastiskas un tik trakas, ka pat tās nav iespējams uz

• 118 •

papīra rakstīt. Tas viss tomēr raksturo acumirklīgo, savā ziņā nervozo, bet arī noteikto un nepārprotamo garastāvokļa un noskaņu maiņu un cīņas gatavību pret Vāciju.

Mūsu tiešie novērojumi Polijas rīkošanos un gatavošanos cīņai apstiprina, jo par to runā gaišu valodu sekojoši fakti:

1) Ģenerālštāba virsnieki strādā dienām un naktīm un Ģenerālštāba logi ir gaiši cauru nakti.

2) Ir iesaukti tehniski speciālisti tehniskās armijas daļās, lielāks daudzums ārstu un atlikušiem ārstiem dots brīdinājums būt gataviem kuru katru brīdi ierasties karaspēka daļās.

3) Ir pārtrauktas teorētiskās mācības Kara akadēmijā, un visi audzēkņi šodien iedalīti operatīvajās divīzijās.

4) Par klusu mobilizāciju liecina diezgan jūtams regulāro vilcienu sajukums Varšavas dzelzceļa mezglā. Vakar vakarā biju personīgi liecinieks šim faktam, konstatējot, ka turpat visi vilcieni uz rietumiem atgāja ar vairāk nekā stundu nosebošanos, jo līnijas esot aizņemtas ar steidzamākiem transportiem, nekā regulārie pasažieru un starptautiskie vilcieni.

Baumu veidā (bet šīs baumas nāk no virsnieku aprindām) esmu dzirdējis, ka Vācija tomēr esot griezusies ar pieprasījumu Dancigas un Boguminas lietā, resp., šo pilsētu nodošanai vācu kontrolei, bet saņemta poļu noteikta noraidoša atbilde un poļu oficiālās iestādes tagad gaidot, kā uz šo noraidošo atbildi reaģēs Vācija. Nākošās dienās ceru noskaidrot šos jautājums precīzāk.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 77.–78. lp.1 Acīmredzot runa ir par Čehoslovākijas armijas ģenerāli un pēdējo prezidentu

Emīlu Hahu (Hácha, 1872–1945), kas 1939. g. 15. martā Berlīnē parakstīja vienošanos par Bohēmijas un Morāvijas protektorāta iekļaušanu Reihā.

3.7. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārējo un iekšējo stāvokli


L. Ēķa detalizētajā pārskatā izklāstīti Polijas ārējās un iekšējās situācijas attīstības galvenie virzieni, īpašu uzmanību pievēršot tās attiecībām ar Vāciju un Baltijas valstīm.

Izmantojot kurjera atgadījumu1, varu drusku precīzāk pieskarties pašreizējai politiskai situācijai, no Varšavas raugoties.

1. Politiski-psiholoģiskās pārmaiņasVācijai īstu draugu, kā man liekas pēc vairāku mēnešu novērojumiem,

nekad šeit nav bijis daudz. Polijas likteņu lēmēji – prezidents Moscickis, maršals Smiglijs-Ridzs, ārlietu ministrs Beks, premjers Skladkovskis

• 119 •

un vicepremjers Kvjatkovskis, izņemot Beku, uz vācu partneri vienmēr skatījušies ļoti aizdomīgi, un ļāva Bekam vaļu “brāļoties” ar vāciešiem tikai reālpolitikas rāmjos, iegūstot laiku gatavoties agrāk vai vēlāk neizbēgamai cīņai pret Vāciju, atstājot frontes maiņas izvēles momentu un cīņas sākumu ar Vāciju paši pie sevīm. Dažas vācu pārgalvības – sīkumi paši par sevi, kādi bija atgadījušies Langfūres kafejnīcā (“Hunden und Polen Zutritt verboten”2), vācu minoritātes uzstājība Silēzijā un koridorā jau pirms pēdējā čehoslovāku drāmas cēliena šeit izsauca sabiedrības un inteliģences aprindās veselu sašutuma vētru, demonstrācijas, logu sišanas un visās vietās, izņemot oficiālās, ļoti stipru pretvācu garastāvokli, kura nobremzēšana nepavisam lāga neveicās, neskatoties uz to, ka nepatikšanas poļu Ārlietu ministrijai bija ļoti lielas. Ārlietu ministrijas kungi – Arciševskis, Kobiļaņskis, grāfs Lubeņskis, ar kuriem man iznāk visbiežāk runāšanas,– bija acīmredzami nikni uz poļu studentiem, sabiedrību etc., kas tik nekautrīgi uzbruka viņu šefam un viņu šefa politikai. “Ielai nevar atstāt politikas taisīšanu”, “mūsu iekšlietu resors ir par mīkstu”, “var saukt: nost ar Beku etc., bet nedrīkst sist vēstniecības logus ārā, nedrīkst publiski apvainot draudzīgas valsts galvu” (Hitleru). Tādas dzirdēju valodas no šiem kungiem februāra beigās un marta mēneša sākumā.

Nāca marta mēneša vidus ar visiem lielajiem satricinājumiem Vidus-eiropā. Te nu izrādījās, ka vienmēr drusku lielīgi pat pastrīpotā infor-mācija par vācu nodomiem un rīcību bija izrādījusies tikpat kļūdaina un nepareiza, kā mums daudziem citiem. Arciševskis, ar kuru sakarā ar visiem neseniem notikumiem sarunājos vairākkārt gan oficiāli ministrijā, gan neoficiāli pie manis mājā, dziedāja jau pavisam citā meldiņā, nekā vēl nedēļu vai pāris atpakaļ. “Nu ir jāturas kopā”, “Nu ir laiks stādīt pretim pretestību!”, “Vērosim katru soli un ja būs vajadzīgs, cīnīsimies uz dzīvību un nāvi”, “Kopējā robeža ar Ungāriju zaudējusi katru nozīmi” etc.

Visraksturīgāko pārmaiņu reģistrēju pie direktora Kobiļaņska. Nekad šis kungs agrākās sarunās nepielaida iespējamību, ka Polija ar pārāk aso čehu “ēšanu” pati varētu iebraukt grūtībās. Pagājušajā rudenī minētam kungam par čehu “ēšanu” bijušas asas vārdu apmaiņas ar (arī ar “asu mēli” apveltīto) šejienes Lielbritānijas vēstnieku. Pēdējais uz direktora pārāk agresīvo izrunāšanos pret čehiem atbildējis, ka viņš, angļu vēstnieks, domājot, ka pēc Čehoslovākijas sadalīšanas būšot pienākusi kārta ceturtajai Polijas sadalīšanai. (..)

Tagad Kobiļaņskis uzkrītoši atklāti pastrīpo poļu un Baltijas valstu solidaritātes nepieciešamību. “Šitā vairs tās lietas (ar Vāciju} neies”, “Nu ir beigas”, “Tagad nepieciešams saslēgties ciešāki rindās” (mums un poļiem) etc. Tādās pat un vēl spilgtākās frāzēs parādīja savu naidu pret Vāciju, nesen pie manis viesībās esot, poļu sociālās apgādības ministrs Zindrams-Koscjalkovskis3. No viņa vairākos variantos, kā es personīgi, tā arī citi pie manis atrodošies viesi dzirdēja frāzes, par kuru minēju iepriekšējā ziņojumā, “par vāciešu šaušanu”. Arī divatā pārrunājot situāciju, Koscjalkovskis neslēpa savas rūpes par priekšā stāvošo, viņa vārdiem sakot, neizbēgamo cīņu ar vāciešiem. Poļu virsniecība un armija

• 120 •

esot gatava cīņu uzņemties, lai gan valdība apzinoties risku un milzīgās grūtības, ko šī cīņa no Polijas prasītu. Noteicošās aprindas tuvākā laikā mēģināšot arī Polijas iekšējā dzīvē izveidot dziļāku vienprātību tautā un neesot gluži bez pamata runas un baumas par zināmu valdības platformas paplašināšanu. Grūti esot runāt vēl šinī brīdī par Vitosu4 vai vispār kādām citām bijušām vai jaunām personībām.

Pie šīm oficiālo personu noskaņu maiņām raksturīgas parādības un antivācisko garastāvokli visā poļu sabiedrībā redzam ik brīdi gluži ikdienišķās lietās. Vienu daļu šādiem psiholoģiski–politiskiem pretvācu uzplūdiem esmu atzīmējis iepriekšējos ziņojumos.

Pie agrāk ziņotiem militāriem drošības soļiem vēl varu piezīmēt, ka blakus 2 gadu rezervistu un speciālistu iesaukšanai, dzelzceļa sastrē-gu miem ir nākušas klāt ziņas par rekvizīcijām karaspēka pārtikas va-jadzībām, satiksmes līdzekļu reģistrāciju un attālākās provincēs vietām satiksmes līdzekļu pārņemšanu kara iestāžu rīcībā, un kopš divām dienām plaši vestā propaganda par gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības aizņē muma realizēšanu. Šodien pēcpusdienā jau ziņo par apm. 30 miljoni zlotu saziedošanu šai vajadzībai. Diezgan ievērojama summa, ņemot vērā nabago kapitāltirgu Polijā. Iespaids ir tāds, ka šis aizņēmums ir ārkārtīgi populārs un droši vien nākošās dienās rezultāti būs vēl iepriecinošāki.

Varšavas diplomātu aprindas pašreiz zīlē, vai Beks Londonā uz Čemberlena jautājumu par kopējo deklarāciju pret agresoriem teiks jā vai nē. Pēc maniem novērojumiem un ja šai ziņā iedrošinātos izteikt arī pareģojumu, tad tas varētu būt, ka Bekam būs ļoti grūti atbildēt ar jā, bet nedomāju, ka viņš teiks arī nē. Man ir zināms, ka poļi tā drusku netieši ir mēģinājuši aprunāties ar krieviem, informējot pēdējos pavisam vispārējos vilcienos par pēdējā laika militāro gatavošanos. Krieviem aizrādīts, ka viņi taču saprotot, uz kuru pusi “vējš pūšot” un priekš kā šī gatavošanās domāta. Krievi gan būtu vēlējušies dzirdēt no poļiem skaidrāku valodu, bet aiz saprotamiem iemesliem šo skaidro valodu, man liekas, mēs nedzirdēsim vēl labu laiku, ja vien uz šo skaidro valodu savā pārgalvībā un varas apziņā poļus nepiespiedīs vācieši. Poļu vēlēšanās ir puslīdz mierīgā atmosfērā manevrēt līdz rudenim, ja vien kaut kādi neparedzēti un neatvairāmi incidenti lietas nenoved līdz lūzumam jau agrāk. Par termiņiem cīņu sākumam šeit runā sekojoši: Lieldienas un Lieldienu brīvlaiks droši vien paiešot mierīgi (ar rezervi par neparedzētiem incidentiem), maija mēnesī saspīlējums atkal kāpināšoties, bet ja maija mēnesi izdotos “pārdzīvot”, tad ar sastrēgumiem, bet pavisam jau nopietniem, jārēķinoties augusta beigās vai septembrī. Politiskā manevrēšanā pēdējās dienās lielu ievērību ir ieguvuši mūsu draugi un radagabali leiši. Par leišu lietām poļu prese raksta uzkrītoši daudz. Draudzības pastrīpošana, draudzības meklēšana notiek ļoti straujā tempā. Pilnīga nevērība un ignorēšana vērojama pret senāk cerētiem draugiem slovākiem. Arī jūsmošana par ungāriem un kopējo robežu ar Ungāriju bija pavisam īslaicīga un galīgi izčūkstēja, kā to jau paredzēju agrākos ziņojumos. Ar sabiedrotiem rumāņiem arī “neštimmē” un arī rumāņiem jādzird viens otrs “biezāks” vārds pa viņu

• 121 •

bezmugurkaulaino līgumu ar vāciešiem. Virsnieku aprindas diezgan atklāti runā, ka ne čehi, ne slovāki, ne ungāri, nedz rumāņi neesot no kareiviskā viedokļa sevišķi augstu vērtējami. Vienīgais, ar ko poļi rēķinoties, esot pašu spēki un sīkstie savā pretestībā un pastāvībā Baltijas valstu zemnieki un viņu karavīri.

Šodien un vakar Varšavas politiskā atmosfērā tā kā manāms drusku mierīgāks noskaņojums, bet iesāktas gatavošanās iet savu gaitu. Sensācijas, ja tādas vēl pirms Lieldienu svētkiem piedzīvosim, nav pašreiz gaidāmas šeit, bet gan citos centros, un nav izslēgts, ka poļu politikas nolūkus nākošās dienās skaidrāki varēsim redzēt, skatoties un vērojot Londonas apvāršņus un komentārus. Vācieši, kā liekas, dara visu, lai pēdējā brīdī Beku paturētu savā orbītā, ja ne ar labu, tad ar ļaunu.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 80.–83. lp.1 Domāta negaidīta iespēja nosūtīt ziņojumu ar kurjeru.2 Hunden und Polen Zutritt verboten (vācu val.) – suņiem un poļiem ieeja

aizliegta.3 Marjans Zindrams-Koscjalkovskis (ZyndramKościałkowski, 1892–1946) – Polijas

valstsvīrs. 1935.–1936. g. premjerministrs, 1936.–1939. g. sociālās apgādības ministrs.

4 Vincentijs Vitoss (Witos, 1874–1945) – Polijas valstsvīrs. No 1911. g. Austro-ungārijas parlamenta, no 1918. g. – Polijas Seima deputāts. 1920.–1921., 1923. un 1926. g. premjerministrs. 1933.–1939. g. politiskā emigrācijā Čeho-slovākijā.

3.8. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums parlamentā par britu vienpusīgajām

garantijām Polijai (Londonā, 1939. gada 31. martā)

24. martā J. Beks izšķīrās par savas politikas pārvērtēšanu un informēja Lielbritānijas un Francijas vēstniekus, ka Vācija gatavojas sagrābt Dancigu. Vienlaikus Polijas vēstniekam Londonā tika uzdots censties panākt divpusēja līguma noslēgšanu ar Lielbritāniju tās 19. martā piedāvātās garantiju deklarācijas garā, joprojām vēloties izolēt PSRS un nepieļaut tās ietekmes pieaugumu Eiropā. Tā bija kļūda, jo J. Beks neņēma vērā apstākli, ka Lielbritānijai un citām valstīm bija svarīgi, kāda būs PSRS attieksme pret briestošo konfliktu. Arī tagad britu diplomāti vienkārši informēja padomju pusi par to, ka Polijai PSRS nav pieņemama ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tomēr galu galā Lielbritānijas valdība izšķīrās piešķirt Polijai vienpusējas garantijas. 29. martā J. Beks tika informēts, ka britu un franču palīdzības nosacījums ir Polijas aktīva pretestība uzbrukuma gadījumā. To ministrs akceptēja.

• 122 •

Kā jau teicu šodien no rīta, Viņa Karaliskās Augstības valdība nav saņēmusi oficiālu apstiprinājumu baumām par uzbrukuma plānu, tāpēc Viņa Karaliskās Augstības valdība nevar atzīt šīs baumas par patiesām.

Ar prieku izmantoju šo iespēju, lai atkārtoti iezīmētu Viņa Karaliskās Augstības valdības politikas pamatprincipus. Valdība vienmēr ir aizstā-vējusi visu starp valstīm radušos nesaprašanos noregulējumu brīvu sarunu formā. Valdība joprojām uzskata, ka tas ir dabisks un patiess veids pastāvošo nesaprašanos noregulējumam. Pēc tās domām nav ne-viena jautājumu, kuru nevarētu atrisināt mierīgā ceļā, tāpēc šī valdība nesaskata attaisnojumu sarunu metodes nomaiņai ar spēku vai tā pielietošanas draudiem. Kā jau parlamentam ir zināms, pašlaik notiek noteiktas konsultācijas ar citām valdībām.

Vēloties pēc iespējas labāk izskaidrot Viņa Karaliskās Augstības valdības nostāju savlaicīgi, pirms konsultācijas tiks pabeigtas, esmu spiests informēt Palātu, ka šajā laikā jebkuras Polijas neatkarību izteikti apdraudošas karadarbības, kuru Polijas valdība atzītu par nepieciešamu atsist ar saviem nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, gadījumā, Viņa Karaliskās Augstības valdība uzskatīs par savu pienākumu sniegt Polijas valdībai nekavējošu atbalstu, kāds vien būs tās spēkos. Valdība ir devusi Polijas valdībai garantijas šajā jautājumā.

Varu piebilst, ka Francijas valdība ir pilnvarojusi mani izskaidrot, ka tās nostāja šajā jautājumā ir tāda pati, kā Viņa Karaliskās Augstības valdībai.

Avots: Sprawa polska w czasie drugiej wojny światowej na arenie międzynarodowej : zbiór dokumentów. [Red. nauk. S. Stanisławska]. Warszawa, 1965. S. 18.

3.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par reakciju uz Lielbritānijas garantijām

Polijai (Varšavā, 1939. g. 1. aprīlī)

Garantiju deklarācija šķietami uzlaboja Polijas stāvokli un deva iespēju neiekļauties vairāku pušu līgumos, turklāt vēl ar PSRS dalību. Tomēr deklarācijā bija daudz juridisku neskaidrību (piemēram, tika garantēta Polijas neatkarība, taču ne teritoriālā integritāte). Apmierināts ar panākto, J. Beks personiski devās uz Londonu, lai censtos vienpusējās garantijas pārvērst par savstarpējās palīdzības līgumu. 3. aprīlī, kad Polijas ārlietu ministrs šķērsoja Vācijas teritoriju, Vācijas bruņoto spēku pavēlniecība parakstīja pavēli par kaujas gatavības izsludināšanu, kas paredzēja uzbrukumu Polijai līdz 1939. g. 1. septembrim.

Viens lieks pierādījums, cik strauji tagad mainās politiskās situācijas, ir tas, ka vakar priekšpusdienā mierīgā garā uzrakstītais ziņojums jau šorīt

• 123 •

no rīta vai, pareizāk, vakar vakarā, gluži neatbilst faktiskiem notikumiem. Kopš vakarvakara Varšavā poļu sabiedrība un šejienes diplomātiskais korpuss ir pilnīgi vakardienas Čemberlena deklarācijas iespaidos. Lieki man pastrīpot, ka šeit Čemberlena deklarāciju novērtē kā ārkārtīgi svarīgu un kā vistālejošāko notikumu starptautiskā, it sevišķi, Austrumeiropas politikā pēckara laikmetā un arī kā smagāko pagaidām diplomātisko zaudējumu hitleriskajai Vācijai. Izrādās, ka velti ir bijuši Vācijas vēstnieka fon Moltkes pūliņi atrunāt Beku no saistīšanās ar pretvācu formējošos fronti. Čemberlena deklarācija skaidri parāda, kurp iet Polijas nākotnes ceļi. Nav arī daudz lielu šaubu par to, ka maršala Ridza-Smiglija iespaids ir panācis savu un novirzījis Polijas ārpolitiku no Berlīnes–Romas ass. Beka sarunas pirmdien un sekojošajās dienās Londonā būs tikai papildinājums un sīkāks iztirzājums tam, ko vakar tik sensacionālā ietērpā deklarējis Lielbritānijas Ministru prezidents. Saprotamāks arī paliek tagad manā vakardienas ziņojumā tēlotais jaunais garastāvoklis ārlietu resorā un citās oficiālās iestādēs. Šī rīta prese ir dabīgi pilna ar komentāriem un ziņām par Čemberlena deklarāciju un jauno, spēcīgo atbalstu, ko guvusi Polijas valsts pašreizējā nedrošajā situācijā. Ka Čemberlena deklarācija trāpījusi vāciešus vārīgā punktā, liecina vakar naktī vācu radiofonos atklātā lamāšanās uguns pret Angliju. Droši vien arī Polija šodien un nākošās dienās dabūs savu porciju par neuzticību, vārda laušanu utt. Raksturīgi ir arī tas, ka vakar vakarā oficiāli tika paziņots, ka ārlietu ministrs Beks bez Londonas apmeklēs arī Parīzi. Frontes maiņa uz visas līnijas. Jānogaida ir tālākie komentāri un praktiskā ietekme tālākās attiecībās, bet neapšaubāmi jauns posms, pie tam paļāvības un drošības pilnāks, nekā pārdzīvojamais pēdējos gados un sevišķi pēdējās nedēļās Austrumeiropas politikas no brutāliem varas aktiem saduļķotos ūdeņos.

Vakarvakarā man bija izdevība sarunāties ar leišu kolēģi sūtni Šauli1, kurš stāstīja, ka Kauņā un vispār Lietuvā esot ļoti laba atmosfēra un cīņas gatavība par savu neatkarību. Tāda solidaritāte starp bijušajiem politiskajiem pretiniekiem Lietuvā vēl nekad neesot piedzīvota. Neesot taisnība poļu presei, ka viņam dotas kādas speciālas instrukcijas veicināt sevišķu tuvināšanās politiku ar poļiem. Lietuvieši jūtoties tagad neatkarīgāki un konsolidētāki kā jebkad. Neatteikšoties no sadarbības ar Poliju, bet galvenais, būšot sadarbības izkopšana un konkretizēšana ar Baltijas valstīm.

Tagad būs ārkārtīgi interesanti vērot publikas, sabiedriskās domas un oficiālo iestāžu reakciju uz vakardienas Londonas sensāciju, kas nāca agrāk, nekā to nojautu no manām sarunām vakar un aizvakar ar dažādiem šejienes informācijas avotiem. Tiešām, stāvam interesantu notikumu un radikālu pārmaiņu priekšā.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 84. lp.1 Jurģis Šaulis (Šaulys, 1879–1948) – Lietuvas diplomāts. 1918.–1924. g. sūtnis

Vācijā, Šveicē, Itālijā, 1927.–1931. g. Vatikānā, 1931.–1938. g. Vācijā, 1939. g. janvārī–septembrī Polijā, 1939.–1946. g. Šveicē.

• 124 •

3.10. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju

(Varšavā, 1939. g. 5. aprīlī)

Latvijas sūtnis precīzi atspoguļo Varšavā šajā laikā valdošo noskaņojumu saistībā ar britu garantiju deklarācijas novērtēšanu un starptautisko situāciju kopumā.

Politiskie un militārie apvāršņi arī pēc Londonas 31. marta deklarācijas un sekojošajām ārpolitiskajām debatēm, kas Polijai deva negaidītu, necerētu un vēl pāris nedēļas atpakaļ pat neiedomājamu robežu garantiju no Lielbritānijas un Francijas, nav diezin cik skaidri un spoži, no šejienes raugoties. Labi, ja mums būs mierīgas Lieldienas, pēc tam nekā nevar tālāk zināt. Militārās gatavošanās turpinās, kaut arī drusku klusāk, apslāpētāk.

Poļu Ārlietu ministrijas ļaudis nav visai apmierināti ar notikumu attīstību. Pirmā sajūsma par Čemberlena deklarāciju drusku pagājusi un jāstājas jaunu realitāšu priekšā. No Londonas ziņas paskopas (vai vismaz paskopi tiek izsniegtas). Grūtības esot ar krieviem. Krievi būtu labprātāk gribējuši poļu atklātu deklarēšanos, ka poļi gatavi vajadzības gadījumā balstīties arī uz Krieviju. Poļi to nevarot darīt, jo tas nozīmētu tūlītēju karu ar Vāciju. Tā kā negribētos poļiem vēl šo galīgo riskanto ceļu iet. Ja uz to spiestu apstākļi, tad būtu jāredz. “Kara apstākļos – viss Dieva rokā un ziņā”, esmu dzirdējis prātojam.

Poļi atturīgi, drusku ironiski prāto par Hitlera draudiem, par pirkstu apdedzināšanu, par kastaņu rušināšanu no karstiem pelniem ārā. Poļiem viņu zemē kastaņi neaugot. Laikam būšot domāti itāļi, kas palīdzējuši kastaņus vilkt ārā no uguns. Polijā augot rāceņi un poļu sakāmvārds sakot: “Katrs savu rācenīti kasa”(Kaźdy sobie swoją rzepkę skrobie). Bet, ka Hitlers, par pirkstu apdedzināšanu un “Trabantenstaaten”1 runājot, ir domājis Poliju, liecina nenorimstošās baumas par vācu karaspēka koncentrēšanos pie Polijas robežas. Neskatoties uz visiem dementi2 vācu presē, koncentrēšana notiekot un turpat 75 % no visas vācu armijas esot poļu robežu tuvumā. Varbūt šīs ziņas no “drošiem avotiem” būs stipri pārspīlētas, bet [tas,] ka viņas šejienes prātus uztrauc ir saprotams, vai nu šīs ziņas patiesas vai nepatiesas.

Ar zināmu apmierinājumu šejienes prese atzīmē iritāciju3 un apjukumu Vācijā, kādu tur atstājusi, resp. radījusi Čemberlena 31. marta deklarācija un sekojošās debates House of Commons4.

Diplomātiskā korpusa un militāro pārstāvju aprindās bieži dzird runājam par Polijas stratēģiski-militāro situāciju. Arī pēc spēcīgās Čemberlena deklarācijas šī situācija nav spīdoša. Kareivju, virsnieku, apakšvirsnieku, vispār personāla un dzīvā spēka ziņā, tāpat pietiekoši labi apmācītu rezervju ziņā poļu armija ir ļoti labi apgādāta un pat bez efektīva

• 125 •

atbalsta no ārpuses varētu uzņemties cīņu un turēties. Grūta ir stratēģiskā puse. Koridors ar Dancigu un Gdiņu tikpat kā militāri nenoturams. Par to liecina un šo slēdzienu apstiprina ziņas par rekvizīcijām “koridorā”, dzelzceļu materiālu izvešanu etc. Esmu jau agrāk ziņojis, ka Polijas pirmā aizstāvēšanās notiktu pēc koridora “spices” upurēšanas, jo pats galvenais ir rūpniecības rajona ap Katovici, Cešinu, Krakovu un Sandomiru5 nosargāšana. Prāto arī par angļu un franču faktiskām iespējām poļiem palīdzēt. Ir dzirdēti optimistiski ieskati, ka angļu flote pie labas gribas varot forsēt Baltijas jūru un turēt vācu floti zem spiediena citās vietās. (..) Bet šīs prātošanas ir pārāk nenozīmīgas un patiesībā tikai hipotēzes bez reāliem pamatiem. Tai pašā kategorijā ierindojamas baumas par angļu palīdzēšanu caur Rumānijas ostām (Dardaneļiem).

Tomēr apziņa un cīņas gatavība Polijā lielā mērā stiprināta, lai gan bez ilūzijām, un visi šeit apzinās, ka viss smagums priekšā stāvošā cīņā uz saviem pleciem būs jāiznes Polijai. Naids pret vāciešiem un visu vācisko vēl vienmēr spilgti sajūtams. Armijas šaušanas mācībās mērķus vairs citādi nesaucot kā par “nolādētiem vāciešiem” (“Psiakrew Niemiec”).

Savā ziņā brīnumus rāda iekšējais aizņēmums (5-procentīgs ar 3-procentīgiem boniem6) kara aviācijai un pretgaisa aizsardzībai. Iepriekšējā deklarēšanās par piedalīšanos šai aizņēmumā jau pārsniedz 135 miljonus zlotu. Neesmu vēl sīkāk izpētījis, no kurienes summas nāk. Liekas, no bankām. Bet aizņēmums ir ļoti populārs arī plašākās iedzīvotāju un veikalnieku aprindās. Arī tas liecina par stipru gribu sargāt visiem līdzekļiem neatkarību un pēdējās dienās visur jūtamo visu politisko un nacionālo spēku koncentrēšanos ap valdību un armiju. Iekšējā spēka koncentrēšanas ārējās pazīmes ir opozīcijas laikrakstu toņa maiņa un valdības atbalstīšana. Tāpat arī pie Valsts prezidenta viena otrai sekojošas apspriedes ar kreisās un labējās opozīcijas pārstāvjiem.

Tikai viens traģisks notikums šinīs dienās šo ciešāko saslēgšanos rindās apēno, t. i., bijušā Ministru prezidenta, viena no spilgtākiem poļu politiķiem un brīvības cīnītāja maršala Pilsudska drauga plkv. Valerija Slaveka7 pašnāvība. Viņš esot bijis dziļi satriekts un sarūgtināts, ka prezidents ar visiem saviem līdzšinējiem pretiniekiem ielaidies sarunās, bet viņu ignorējis. Šodien plkv. Slaveku izvadījām uz Garnizona kapiem. Garnizona baznīca bija pārpildīta, lai gan dievkalpojums bija pavisam vienkāršs un no baznīcas autoritāšu puses bija izrādīta uzkrītoša atturība. Tomēr visi poļu augstākie virsnieki ar maršalu Smigliju-Ridzu priekšgalā bija klāt šajā īsajā klusajā izvadīšanā. Ļoti daudz ļaužu ielās un uz laukuma, arī visas militārās goda parādīšanas bija veltītas šim vecajam cīnītājam. Arī poļu valdības locekļi un lielākā daļa diplomātiskā korpusa bija ieradušies. Traģēdija. Pa priekšu cilvēku iedzen izmisumā un tad ar visiem militāriem godiem uz valdības rēķina apbedī.

Pārējie spilgtākie opozīcijas pārstāvji, kas nesen no trimdas ieradās Polijā, ar zemnieku vadoni Vitosu priekšgalā, pagaidām ievietoti pro forma8 apcietinājumā, no kura drīzumā tikšot atbrīvoti, lai netraucētu

• 126 •

šoreiz godīgi domāto nācijas spēku visplašāko apvienošanu cīņai ar ārējām briesmām.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 73.–75. lp. 1 Trabantenstaaten (vācu val.) – satelītvalstis.2 Dementi (vācu val.) – atsaukums.3 Iritācija – uztraukums, uzbudinājums.4 House of Commons (angļu val.) – Pārstāvju palāta, Lielbritānijas parlamenta

apakšnams.5 Domāta Sandomeža.6 Bons – šeit: papīrnaudas vietā izlaista pagaidu naudaszīme.7 Valerijs Slaveks (Sławek, 1879–1939) – Polijas armijas pulkvedis, valstsvīrs,

J. Pilsudska līdzgaitnieks un draugs. 1930.–1931. un 1935. g. premjerministrs, 1938. g. Seima maršals.

8 Pro forma (latīņu val.) – formas pēc, skata pēc.

3.11. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums parlamentā par divpusējo garantiju vienošanos ar Poliju (Londonā, 1939. g. 6. aprīlī)

Sarunu gaitā J. Beks atteicās no iespējas noslēgt jaunu Polijas–PSRS līgumu, uzskatot, ka Vācija uzskatīs to par provokāciju. Tādas bažas pastāvēja arī attiecībā uz topošo vienošanos ar Lielbritāniju, taču viņš uzskatīja to par iespējami pēdējo preventīvo līdzekli un “varena sabiedrotā” iegūšanu. Ne bez nozīmes bija arī apsvērumi par iespējamo saimniecisko atbalstu. Vienošanās deva cerības Polijai uz drīzu savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar militāro konvenciju tā ietvaros.

1) Sarunām ar [Polijas ārlietu] ministru Beku bija plašs raksturs un tās apliecināja abu mūsu valdību uzskatu pilnīgu sakritību attiecībā uz noteiktiem vispārīgiem pamatprincipiem.

2) Tika nolemts, ka abas valdības ir gatavas noslēgt ciešu un pastāvīgu savstarpēju līgumu, nomainot līdzšinējās pagaidu un vienpusējās Viņa Karaliskās Augstības valdības garantijas Polijas valdībai.

3) Līdz pastāvīga līguma noslēgšanai ministrs Beks deva Viņa Karaliskajai valdībai garantijas, ka Polijas valdība uzskatīs par savu pienākumu sniegt Viņa Karaliskajai valdībai atbalstu uz tiem pašiem noteikumiem, kā tie, kuri ietverti pagaidu garantijās, ko Viņa Karaliskās Augstības valdība jau devusi Polijai.

4) Līdzīgi kā pagaidu garantijas, pastāvīgais līgums nebūs vērsts pret nevienu citu valsti, taču tā mērķis būs garantēt Polijai un Lielbritānijai savstarpēju palīdzību jebkāda tieša vai netieša apdraudējuma gadījumā katrai no tām.

• 127 •

5) Tika konstatēts, ka noteikti – ar tālāku dažādu šādas palīdzības snieg-šanas nepieciešamības apstākļu precizēšanu saistīti – jautājumi prasīs tālāku izpēti pirms pastāvīga līguma noslēgšanas.

6) Tika noteikts, ka augstāk minētie lēmumi nevienai no abām valdībām neveidos šķērsli līgumu slēgšanai ar citām valstīm miera konsolidācijas vispārīgajās interesēs.

Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 387–388.

3.12. Francijas premjerministra E. Daladjē1 paziņojums parlamentā par garantijām Polijai

(Parīzē, 1939. gada 13. aprīlī)

1921. g. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums šajā laikā un apstākļos bija savu nozīmi zaudējis jau tiktāl, ka tā pamatprincipu atjaunošanai bija nepieciešams ievērojami vairāk, nekā E. Daladjē deklarācija. Tomēr tā sniedza Polijas diplomātijai zināmas iespējas. 13. aprīlī Francijas un Lielbritānijas valdības deva garantijas arī Rumānijai.

Francijas valdība ar prieku uztvērusi ziņu par savstarpējo saistību uzņemšanos starp Angliju un Poliju, kuras apņēmušās sniegt viena otrai savstarpēju atbalstu, lai aizstāvētu savu neatkarību, ja tā būtu tieši vai netieši apdraudēta. Francijas–Polijas savienība tika no otras puses abu valdību apstiprināta tādā pašā garā. Francija un Polija savstarpēji sniedz viena otrai nekavējošas un tiešas palīdzības garantijas pret jebkādiem tiešiem vai netiešiem draudiem, kuri varētu kaitēt to nacionālajām interesēm.

Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 402.1 Eduārs Daladjē (Daladier, 1884–1970) – Francijas valstsvīrs. 1933., 1934.,

1938.–1940. g. premjerministrs.

3.13. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais apkārtraksts sūtniecībām par 19. aprīļa sarunu ar

Polijas sūtni Latvijā J. Klopotovski1 (Rīgā, 1939. g. 19. aprīlī)

Polijas sūtnis informēja Latvijas ārlietu ministru par Polijas ārējo un iekšējo situāciju. Zīmīgi, ka šajā laikā ievērojami pastiprinājās baumas

• 128 •

par Baltijas valstu jautājuma iekļaušanu atsevišķu valstu sarunu dienaskārtībā, un tas izpaudās arī V. Muntera sarunā ar J. Klopotovski attiecībā uz poļu–angļu sarunām Londonā.

Stāvoklis pavisam nenoteikts. 24 stundu laikā viss varot mainīties. Gan tikai uz ļauno pusi. Lai stāvoklis varētu grozīties uz labo pusi, vajadzīgs ilgs laiks un pacietīgs darbs. Acumirklīgā uzmanība pieder Vidusjūrai un Vācija cenšas iegrūst Itāliju kādā avantūrā. Katrā ziņā līdz 28. aprīlim nekas nenotiks.

Starp Poliju un Vāciju nekādas sarunas nenotiek. Pēc Klaipēdas notikumiem esot gan netiešā veidā likts saprast, ka vajadzētu runāt par Dancigu un autostrādi (minoritāti Klopotovskis nepieminēja), bet no Polijas puses atbildēts, ka tagadējos apstākļos pat sarunas, no kurām zināmos rāmjos Polija neatteiktos, nav iespējamas. Tāda atbilde esot Hitleru pārsteigusi, bet tālāk nekas nav noticis. Viņiem esot, protams, kontakts, bet speciālas pārrunas nenotiek, un par Vācijas nodomiem Polija nekā nezinot. Pretaviācijas aizsardzības aizņēmums dod labus panākumus. Esot jau 350 miljoni. Miljardu gan nesasniegšot, bet uz 600 miljoniem cer droši.

Ziņas par mobilizāciju esot stipri pārspīlētas. Esot iesaukti tikai speciālisti un ziemeļrietumu daļā divi gadagājieni. Ziņas par sešu gadagājienu mobilizāciju nesaietas ar patiesību.

Polija uzskata, ka Vācija nerimsies bez gājiena uz PSRS. Citādi Vācijai jāmirst badā. Ziņas no Vīnes, Sudetu zemes un Čehoslovākijas liecina, ka tur ir tikpat kā bads. Mēnešiem ilgi tur jādzīvo bez kafijas, gaļas, taukvielām.

Uz PSRS esot divi ceļi – ar Poliju vai pret Poliju. Vācieši zina, ka pirmais ceļš nav ejams, bet otrs savienots ar karu. Tādēļ kā pēdējā eventualitāte paliek ceļš bez Polijas, vai nu ziemeļos (caur Baltijas valstīm), kas grūti iedomājams, vai dienvidos caur Rumāniju. Pagaidām arī tas vēl ir grūts ceļš, tādēļ varbūt šobrīd spiediens ies Vidusjūras virzienā.

Katrā ziņā Polija, kā tā jau agrāk deklarējusi, ir vitāli ieinteresēta Baltijas valstu patstāvībā un viņu neatkarīgā politikā. Te es iemetu starpā: Tas ir kaut kas Ļitvinova deklarācijai līdzīgs. Nē, tā neesot nekāda deklarācija vai speciāla démarche. To Polija arvien ir teikusi un kamēr tas tā ir, viņi stingri respektēs Baltijas valstu pilnīgu neatkarību un patstāvību.

To viņi arī esot teikuši angļiem. Šai brīdī Klopotovskis saprata, ka viņš ir drusku aizrunājies, bet jau bija par vēlu.

Tātad Jūsu sarunās ar Angliju par mums kaut kas noteikts? – es vaicāju.

Te nu viņš centās izvairīties, ka ar angļiem vispār vēl nekas precīzs neesot parakstīts esot tikai laikam kādi protokoli (procès verbeaux2), bet viņam teikts, ka tur Baltijas valstis pieminētas.

Es nekā vairāk nepētīju un arī neatgādināju Beka teicienu: Nekas par mums bez mums.

Mēs pārgājām uz angļu–poļu alianses pienākumu precizēšanu, un Klopotovskis zināja stāstīt, ka militāri eksperti it kā vēl neesot braukuši

• 129 •

uz Londonu un neesot ar angļiem arī citādi sarunājušies. Bet tas nākšot. Pagaidām notiekot rosīgi priekšdarbi saimnieciskā laukā, lai attīstītu satiksmi (gaisa līnija) un preču apmaiņu (delegāciju braucieni).

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 59., 60. lp.1 Ježijs Klopotovskis (Kłopotowski, 1892–1970) – Polijas diplomāts. No 1933. g.

Ārlietu ministrijas dienestā, ģenerālkonsuls Tbilisi (PSRS), no 1938. g. jūlija pagaidu pilnvarotais pārstāvis Latvijā, vēlāk sūtnis. 1939. g. pēc attiecību pārtraukšanas Polijas Emigrācijas valdības Bruņotajos spēkos Tuvajos Austrumos. Pēc kara dzīvoja Brazīlijā.

2 Procès verbeaux (franču val.) – sēdes protokoli.

3.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Igaunijas armijas virspavēlnieka

J. Laidonera1 vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 19. aprīlī)

Polijas attiecības ar Igauniju visā starpkaru periodā bija samērā labas vai ļoti labas. Tomēr 1939. g. 17.–24. aprīlī notikušajai J. Laidonera vizītei Polijā bija gandrīz vienīgi simboliska nozīme: Igaunijas puse cerēja pārrunāt eventuālo kopīgo aizsardzību pret PSRS, turpretī Polijas puse par reālāko ienaidnieku uzskatīja Vāciju. Raksturīgi, ka Latvijas sūtņa vājā informētība liecina par to, ka divu formālo sabiedroto – Latvijas un Igaunijas – attiecības arī ārpus Baltijas nebija tādas, kādām tām vajadzēja būt, ievērojot 1923. g. Latvijas–Igaunijas militārās sadarbības līgumu un 1934. g. Baltijas Antantes līgumu.

Varšavā jau otro dienu viesojas Igaunijas ģenerālis J. Laidoners. Par šīs viesošanās aizkulisēm un notiekošām sarunām pagaidām manā rīcībā ir samērā maz autentiskas informācijas. Notiekošos sarīkojumos bez poļiem un igauņiem neviens cits dalību neņem un arī es un mūsu militārais pārstāvis nekur nav šajā sakarībā aicināti. No dažām īsām atbildēm uz jautājumu par vizītes norisi esmu guvis iespaidu no igauņu sūtņa un no dažiem poļu Ārlietu ministrijas kungiem, ka līdz šim nekas nopietns ar politisku nozīmi runāts vai norunāts nav. Igauņu sūtnis vizīti nostāda kā tikai reprezentatīva rakstura un kā tādu, kurai nav nekāda sakara ar tagadējiem politiski-militāriem notikumiem Vidus- un Austrumeiropā.

Ka ģen. Laidonera vizīte bijusi jau agrāk paredzēta, tas ir fakts, par kuru liecina arī mans pag. gada 29. oktobra slepenais ziņojums Jums, kurā attēloju pag. rudenī Laidonera paredzētās vizītes atlikšanas iemeslus (pag. gada saspīlētie politiskie apstākļi un ģen. Laidonera nopietnā saslimšana ar gripu). Pagaidām arī poļu informācijas avoti man nerāda neko citu, ja atskaita ārzemju presē un no tās dažos poļu laikrakstos pārdrukātās sensācijas par poļu igauņu sarunām attiecībā uz Baltijas

• 130 •

valstu iekombinēšanu Anglijas garantēto valstu rindā, vai kā šodien ziņu “Ilustrowany Kurier Codzienny”2, it kā ģen. Laidonera vizīte stāvot sakarā ar Polijas garantijas dabūšanu un attiecīga pakta noslēgšanu Baltijas valstīm – Lietuvai, Latvijai un Igaunijai. Šī ziņa nākot no Londonas un par to rakstot “Daily Express”3. Līdz šim man nav pamata abām šīm versijām ticēt un mans iespaids ir, ka abas šīs kombinācijas ir bez pamata un ierindojamas daudzo fantastisko baumu reģistrī.

Atbildot šai ziņojumā uz Politiskā departamenta direktora 17. aprīļa slepeno rakstu B. 700.Pol/39/11191, man pieturot visas rezerves, iegūstot vēlāk plašāku informāciju, tagad jākonstatē, ka:

1) Laidonera vizīte un pirmo divu dienu vizītes programma liecina, ka šis apciemojums ir tikai reprezentatīva rakstura un dod iespēju ģen. Laidoneram iepazīties ar poļu armijas pašreizējo stāvokli, apmācības un apbruņošanās gaitām.

2) Neliekas pamatotas baumas, ka Igaunija ar Poliju pašreiz taisītu kādas kombinācijas un mēģinātu ievilkt Igauniju un arī citas Baltijas valstis Anglijas radītā aizsardzības nogrupējumā.

3) Pavisam fantastisks būtu slēdziens, ka Polija ar Igauniju runātu par kādu kopēju akciju tam gadījumam, ja Latvijai nāktos ar ieročiem rokās cīnīties pret varbūtēju Vācijas uzbrukumu. No sarunām ar manu Igaunijas kolēģi zināmās krievu deklarācijas jautājumā es manīju, ka igauņiem ir gan kaut kādas neizskaidrojamas paniskas bailes no krievu spiediena un krievu, kā igauņi saka, pārliecīgas intereses par Igaunijas neatkarību un Igaunijas politiku.

Kaut arī ar grūtībām, es tomēr ceru pa aplinkus ceļiem iegūt pēc igauņu ģenerāļa aizbraukšanas sīkākas ziņas par notikušām sarunām, un tad redzēsim, kas te īsti ir noticis. Man gan tagad jau liekas, ka igauņi būs drusku palikuši iepakaļ saviem “patentētiem draugiem” poļiem ar ārpolitisko pārorientēšanos, jo neskatoties uz pēdējās dienās šeit apkārt klīstošām baumām par jaunu poļu Ārlietu ministrijas spēli ar Berlīni, militāro aprindu un visas sabiedrības, pie tam noteicošās, noskaņojums pret Vāciju ir tikai savā intensitātē un ārējās pazīmēs vēl vairāk kāpinājies, kurpretim, ja nemaldos, Igaunijas noskaņas vēl palikušas vecās iebrauktās sliedēs, kas ne ar ko nevēlas kaitināt Lielvācijas bīstamos draugus.

Poļu presē par ģen. Laidonera vizīti raksta diezgan plaši, pastrīpojot Igaunijas–Polijas draudzību un Igaunijas politikas neatkarīgo neitrālo līniju un gatavību cīnīties ar visiem spēkiem pret jebkuru ārējo apdraudējumu. No līdz šim presē redzētā raksturīgākais ir Igaunijas sūtņa Markusa intervija “Dziennik Powszechny”4 18. aprīļa numurā. Savāds ir šīs intervijas ievads, kur Markuss runā par seno poļu–igauņu draudzību, kas sniedzoties atpakaļ tālā pagātnē. Igaunija ļoti labi atceroties kopīgās cīņas par neatkarību pie Daugavpils. Pie šīs frāzes man gan nāksies manam kolēģim atgādināt, ka no Latvijas kara vēstures spriežot, nevaru atrast šim apgalvojumam pietiekoša amata un, liekas, arī viņam būs sajukuši jēdzieni par Latvijas un Igaunijas karavīriem, tāpat kā šodien vienā citā poļu laikrakstā (“Czas”5), kur zem igauņu–poļu viesošanās

• 131 •

skata parakstīts: “Opis pierwszego dnia pobytu gości łotewskich” (Pirmās Latvijas viesu viesošanās dienas apraksts).

Otra raksturīga frāze ir tā, ka armijas šefa vizīte vienmēr saturot sevī politiskus elementus, kaut vai ar to, ka poļu–igauņu politika iet kopējus ceļus un cenšas pēc kopējiem mērķiem, un ka abu tautu ģeopolitiskais stāvoklis esot vienāds. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 69.–71. lp.1 Johans Laidoners (Laidoner, 1884–1953) – Igaunijas armijas ģenerālis. Beidza

Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju. 1918.–1921., 1924.–1925., 1934.–1940. g. Igaunijas armijas virspavēlnieks, 1925.–1934. g. parlamenta deputāts. 1938.–1940. g. parlamenta Ārpolitikas komisijas priekšsēdētājs. 1940. g. deportēts uz Krieviju, no 1941. g. ieslodzījumā. Precējies ar polieti.

2 Ilustrowany Kurier Codzienny (poļu val. – Ilustrētais Ikdienas Kurjers) – lielākais Polijas Republikas dienas laikraksts, valsts mēroga avīze, izdota Krakovā.

3 Daily Express (angļu val. – Dienas Ekspresis) – Lielbritānijas dienas laikraksts Londonā, centriski labējs laikraksts.

4 Dziennik Powszechny (poļu val. – Vispārējā Dienas Avīze) – Polijas dienas laikraksts Varšavā.

5 Czas (poļu val. – Laiks) – konservatīvs Polijas dienas laikraksts Krakovā, no 1935. g. – Varšavā.

3.15. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram

par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku (Varšavā, 1939. g. 20. aprīlī)

Polijas ārpolitikas vadītāju nemieru izraisīja fakts, ka Vācija šajā laikā ļoti aktīvi diplomātiskā līmenī kontaktējās ar Lielbritāniju un citām zemēm, turpretī Polijai nepievērsa nekādu uzmanību. To Varšavā bija grūti izskaidrot, jo pietiekami netika novērtēts Vācijas spēks un gatavība iesaistīties karā. Vācija šajā laikā izrādīja ievērojamu politisku aktivitāti Baltijas valstīs, kā arī Ungārijā un Rumānijā, kur vienmēr pastāvēja Polijas intereses. Garā sarunā ar Latvijas sūtni J. Beks detalizēti izklāstīja savu redzējumu par Polijas stāvokli un attiecībām ar ārvalstīm.

Vakar vakarā mani garākā audiencē pieņēma ārlietu ministrs Beks. Beks bija ļoti runīgs un apmēram ¾ stundas garā sarunā diezgan plaši izklāstīja Polijas pēdējo nedēļu aktivitāti dažādos virzienos un dažādās lietās, kārtojot vispārzināmos jautājumus, izkliedējot lielu porciju no fantastiskām baumām, kas ap Polijas politiku un aktivitāti vairākās galvaspilsētās bija sakrājušās. Sarunas laikā ar Beku pārrunāju arī

• 132 •

dažas speciālas Latviju un Poliju interesējošas lietas, par kurām atļaušos Jums sniegt atsevišķu ziņojumu. Ar plašāku interesi starp Beku un mani pārrunātie jautājumi būtu grupējami sekojoši.

1. Polijas noteicošo aprindu noskaņas un vispārējā stāvokļa vēr-tējumi.

Laiki esot tiešām nervozi. Darba esot ļoti daudz un katra diena nesot kaut ko jaunu. Poļu tauta tomēr esot vislabākā un visspēcīgākā savā pretestībā un izdarībā taisni tādos laikos, kad nākas izšķirt grūtas lietas. Poļi vislabāk izpildot savu pienākumu, ja tiem jānostājas cīņas stāvoklī un jāuzņemas risks un liela atbildība. Tas varbūt esot izskaidrojams ar Polijas valsts un tautas ģeopolitisko stāvokli. Tagad Polijas ārpolitisko pamatlīniju Beks definēja apmēram sekoši: Polija tāpat kā līdz šim ir ar mieru vest izlīguma politiku ar rietumiem, tāpat ar austrumiem, bet nekad un nekādos apstākļos Polija nedrīkst kļūt par Krievijas vai arī par Vācijas politisku objektu vai ieroci. Polija nemeklē konfliktus un centīsies no tiem izvairīties, bet Polijai arī nekādos apstākļos nav pieņemams miers par katru cenu. Ja runa ietu par Polijas robežām, tad bez kara šai ziņā neko nav iespējams grozīt. Danciga un Dancigas statuss ir diskutējamas lietas. Polija neko negrib iekarot, bet neko arī neatdos citiem. Kara gadījumā var būt un pat iespējami (peut ětre et même probable1), ka pretinieki gūs sekmes, bet tas vēl nenozīmē Polijas galu, kaut arī lielāko daļu no Polijas teritorijas pārejoši okupētu ienaidnieks. Poļu vecās kļūdas jauno laiku vēsturē neatkārtošoties. Ja Polija piecēlās no tik dziļas tumsas, kādā tā bija grimusi priekškara laikmetā, tad tagad pēc 20 gadu neatkarības un nacionālās spēku stiprināšanas vienkārši neesot iedomājams, ka Poliju jebkādi spēki varētu nofantazēt nost no Eiropas kartes.

2. Poļu–angļu aizsardzības un savstarpējās drošības pakts.Pēc marta mēneša pārsteigumiem Viduseiropā, pēc tam, kad armijas

negaidot sākušas maršēt, Polijai nekas cits neatlicis, kā nekavējoši spert iespējamos drošības soļus. Tas viss klusi, bet tāpēc ar ne mazāku efektu izpildīts un savos drošības soļos Polija, neskatoties uz draudiem un baumām, neko neanulēšot un negrozīšot, bet, ja vajadzīgs būtu, rīkošoties tai pašā virzienā arī tālāk. Blakus zināmiem militāriem drošības soļiem Polijas diplomātija nekavējoši uzsākusi lielāku rosību un aktivitāti. Čemberlena tagad pasaulei zināmai 31. marta deklarācijai pa priekšu gājusi ātra, bet decizīva2 diplomātiskā darbība un domu apmaiņa starp Lielbritāniju un Poliju. Bekam Londonā esot, jau kopīgi ar Beku Lielbritānijas valdība 6. aprīlī nākusi ar papilddeklarāciju, kas tagad spēkā un ir abpusēja. Tā nosaukta par provizorisku tikai tāpēc, lai nebūtu jāsauc īstā vārdā un lai vieglāk būtu atvairīt pārmetumus par Vācijas ielenkšanu. Pēc būtības 31. marta un 6. aprīļa deklarācijas esot angļu–poļu savstarpējs drošības pakts, resp., savstarpēja nodrošināšanās pret visām eventualitātēm. Šais deklarācijās katrs komats, katrs vārds un frāze esot sīki apsvērti un apdomāti un pēc būtības šis poļu–angļu pakts esot stiprāks un tālākejošs, nekā poļu–franču defensīvā alianse. 31. marta un 6. aprīļa deklarācijas ietērpšana permanentā paktā, dodot tam arī

• 133 •

īstu vārdu, būtu nepieciešama tikai tajā gadījumā, ja politiski-militārā attīstība un notikumi rietumos vai austrumos uz šādu nepieciešamību Poliju vai Lielbritāniju spiestu. Tīri tehniskas dabas noskaidrošanās un apspriešanās kompetento iestāžu starpā turpinoties arī tagad. Beks sevišķi uzsvēra, ka formulējot runā esošās deklarācijas, viņam personīgi bijušas visplašākās un vispilnīgākās pilnvaras no viņa zemes.

3. Padomju Krievijas loma un atklātas piesaistīšanas neiespējamība bilaterāliem drošības paktiem.

Polijas stāvoklis un loma Eiropas politikā neatļaujot Polijai iet uz vienpusīgām garantijām. Polija varot slēgt tikai savstarpējus drošības līgumus. Varot gan iedomāties, ka krievi zināmos apstākļos ļoti daudz un ļoti labi varētu palīdzēt Polijai, bet pavisam neiedomājama ir Polijas palīdzība Krievijai. Poļi taču nekādi nevarot palīdzēt krieviem, par piem.[ēru], Japānas uzbrukuma gadījumā Krievijai. Slēdzot kaut ko ar krieviem, neapšaubāmi ļoti ātri izprovocētu sadursmi ar Vāciju, no kā Polija, paturot savus principus un pamatlīnijas spēkā, labprāt gribētu izvairīties. Vāciešiem poļu–krievu pakta gadījumā būtu arī vairāk plauziblu3 iemeslu apgalvot, ka šāda vienošanās būtu vērsta ekskluzīvā kārtā tikai pret Vāciju. Polija zaudētu arī savu kustības brīvību un iespēju piekopt elastīgu politiku. Polija labprāt cenšoties un ar faktiem pierādījusi, ka viņa grib un var dzīvot labās kaimiņu attiecībās ar Padomju Krieviju, bet šīs attiecības nevarot iet tālāk par 1932. gada neuzbrukšanas līgumu, kas pagājušajā rudenī (novembra beigās) ar sevišķu deklarāciju vēl pastiprināts, bez tam vēl labvēlīgi nokārtotas saimnieciskas attiecības un līdz ar to esot arī jāliek punkts attiecībām ar Padomju Krieviju. Beks domāja arī, ka no tagad vestām sarunām starp Lielbritāniju un Pad.[omju] Krieviju nekas sensacionāls vai vispār “prātīgs” nesanākšot. Tas nenozīmējot, ka Krievijas aizmugure konfliktu gadījumā būtu pavisam neizmantojama.

4. Poļu–vācu jautājumi.Taisni ap poļu–vācu attiecībām esot visvairāk baumu. Fakti esot sekoši:

Pēdējās 3 nedēļās starp Poliju un Vāciju nenotiekot nekādas diplomātiskas sarunas. Vēstnieks Ļipskis visas šīs 3 nedēļas fon Ribentropu nemaz neesot redzējis vai [ar viņu] runājis. Arī Bekam pēdējā laikā neesot bijis kontakts ar Vācijas diplomātiju. Visas baumas par vācu iesniegtām vai formulētām revindikācijām4 Dancigas, koridora un Boguminas jautājumā esot bez mazākā pamata. Viņam esot gan puslīdz skaidrs, ar kādu nolūku un no kurienes šīs baumas izplatoties un starptautiskai presei nevarot ņemt daudz ļaunā, ja tā pie šīm lietām šo un to vēl piefantazējot klāt. Par Dancigu un Dancigas statūta grozīšanu bijušas sarunas ar Ribentropu un Hitleru Berhtesgādenē un ar Ribentropu janvāra beigās Varšavā, bet pavisam vispārējos vilcienos, bez šo jautājumu konkrētākas un sīkākas iztirzāšanas. Tāpat bijušas sarunas par minoritātu jautājuma savstarpēju noskaidrošanu. Beka ieskati esot, ka Dancigas jautājums tiešām pastāv un ir kārtojams sarunu ceļā. Tas tāpēc, ka Tautu Savienībai, kuras pilnīga bezspēcība ir visiem zināma, bet kurai Dancigā, teorētiski ņemot, ir vēl šo baltu dienu ļoti daudz tiesību un teikšanas, bet faktiski Tautu

• 134 •

Savienība Dancigā teikt vai rīkot nevarot vairs itin nekā. Dancigā lomu spēlējot faktiskie spēki un šie faktiskie spēki esot vācu un poļu politiskā saprašanās un sadarbība, cik tālu tāda tagadējos apstākļos iespējama. Lai Dancigas jautājumu nokārtotu, būšot ar Vāciju jārunā, un Polijas interesēs esot šeit mēģināt nolauzt konflikta iespējamības spici un saspīlējuma izcelšanās avotu (Point de départ d’une tension dangereuse5). Otrais jautājums esot satiksmes, resp., tranzīta kārtošana caur Polijas teritoriju no Lielvācijas uz Austrumprūsiju. Arī šeit agrākā prakse un nolīgumi dzelzceļa un maksāšanas jautājumos rādot, ka saprašanās iespējama pie abpusējas labas gribas. Par koridora radīšanu koridorā, eksteritoriālas zonas vilkšanu caur Polijas teritoriju Polija neesot runājama. Trešais jautājums, par ko runājot starptautiskā prese un baumu fabrikanti, t. i., Bogumina un Silēzijas lietas, patiesībā nekad no Vācijas pat vispārējos vilcienos neesot paceltas. Tās arī esot ārpus diskusiju iespējamībām. Kad un kā varēšot ar Vāciju sarunāt runājamos jautājumus, pašreiz ārlietu ministrs Beks vēl nevarot pārredzēt. Attiecības vēl joprojām esot stipri saspīlētas, par ko liecinot Polijas drošības soļi “für alle Fälle”6. Laikos, kad armijas kustas, jābūt gatavam katrai eventualitātei. Tas esot ieteicams arī visiem citiem. Ar sevišķu uzsvaru Beks vēlreiz atkārtoja, ka Polija esot arvienu ar mieru vest konsiliantu7 politiku, bet nekādā ziņā Polija neieslīdēšot atkarībā. Attiecībā uz Polijas drošības soļiem tikai tie, kas to negrib saprast, varot interpretēt Polijas soļus par kara politiku.

5. Polija un Baltijas valstis.Ārlietu ministrs Beks ar acīmredzamu apmierinājumu un saprašanu

noklausījās manu atstāstījumu par mūsu atbildi uz krievu 29. marta demaršu8. Viņš ar lielu gandarījumu varot konstatēt un lūdz to Jums pateikt, ka viņš pilnā mērā saprotot un attaisnojot mūsu valdības ieņemto viedokli un doto atbildi Pad.[omju] Krievijas valdībai. Polijas tradicionālā draudzīgā līnija pret Baltijas valstīm ar pēdējā laika notikumiem nekādā ziņā neesot grozījusies, drīzāk tā guvusi pat zināmu pastiprinājumu. Tas attiecoties pret mums, pret Lietuvu un arī pret Igauniju. Uz manu jautājumu, vai ar ģenerāli Laidoneru, kas patlaban uzturas Polijā, ir bijušas kādas nopietnas politiskas sarunas, saņēmu atbildi, ka itin nekas konkrēts, un arī nekas konkrēts nevarot būt. Laidonera vizīte esot pieklājības vizīte un vairāk nekas. Laidonera apciemojums Polijā esot norunāts jau pag. vasarā, kad Beks bijis Tallinā, bet šī vizīte nav varējusi notikt, kā bija paredzēts pagājušā rudenī – Laidonera nopietnas saslimšanas dēļ. Sensācijas tagad taisot ap katru apmeklējumu, bet Beks man varot apgalvot pavisam strikti un atklāti, ka Laidonera vizītei pavisam neesot [nozīmes] nedz sensāciju, nedz kaut kādu konkrētu lietu kārtošanā.

Par vācu neseno jautājumu attiecībā uz Baltijas valstu sajūtu drošības ziņā Beks teica, ka mums vāciešiem derētu likt saprast, ka mūsu drošības sajūta bez šaubām ir un var būt atkarīga no vācu politikas. Ja šī politika neizrāda agresijas tieksmes, tad, bez šaubām, drošības sajūta Baltijas valstīs pati par sevi stiprināšoties. Leiši savā atbildē esot arī uzsvēruši, ka sagaidot no Vācijas konkrētus soļus un pierādījumus, kas dotu un

• 135 •

stiprinātu drošību Baltijas apgabalos un piedotu konkrētāku veidu vācu–leišu Klaipēdas līguma 4. pantam9. Poļiem jautājums no Vācijas puses sakarā ar Rūzvelta10 vēstījumu par poļu drošības sajūtu neesot uzstādīts. Neesot arī domājams, ka Vācija šādu jautājumu Polijai uzstādīšot. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 62.–67. lp.1 Peut ětre et même probable (franču val.) – var būt un pat iespējami.2 Decizīva – noteikta, droša.3 Plausible (angļu val.) – ticams.4 Revindikācija (latīņu val. rei vindicatio) – īpašuma sūdzība, prasība par mantas

atdošanu.5 Point de départ d’une tension dangereuse (franču val.) – bīstama saspīlējuma

sākums.6 Für alle Fälle (vācu val.) – katram gadījumam.7 Konsiliantu – šeit: samierniecisku.8 1939. g. 28. martā PSRS valdība iesniedza Latvijai un Igaunijai identiskas notas,

kurās uzsvēra savu ieinteresētību Baltijas valstu neatkarības saglabāšanā, tamdēļ tā, balstoties uz iepriekš noslēgtajiem līgumiem, necietīs kādas trešās valsts iespaida padziļināšanos Latvijā un Igaunijā (ar to domājot Vāciju) un nepaliks neitrāla skatītāja lomā, ja sekos atklāti vai aizklāti mēģinājumi likvidēt to neatkarību. 7. aprīlī Latvija un Igaunija, iepriekš saskaņojot galvenos pamatprincipus, atbildes notās noraidīja šo protekcionisma mēģinājumu, atsaucoties uz savu neitralitāti.

9 23. martā parakstītā Lietuvas un Vācijas līguma par Klaipēdas apgabala nodošanu Vācijai 4. punkts bija šāds: “Lai apstiprinātu savu apņemšanos nodrošināt Vācijas un Lietuvas draudzīgu attiecību izveidošanu, abas puses apņemas nepielietot pret otru pusi varas līdzekļus, kā arī neatbalstīt tādu pielietošanu pret otru pusi no citas puses.”

10 Franklins Delano Rūzvelts (Roosevelt, 1882–1945) – ASV valstsvīrs. 1933.–1945. g. ASV prezidents.

3.16. Vācijas kanclera Ā. Hitlera runas fragments Reihstāgā sakarā ar Polijas jautājumu

(Berlīnē, 1939. gada 28. aprīlī)

Aprīļa otrajā pusē PSRS deva Vācijai mājienu, ka ir ieinteresēta zināmā politiskā sadarbībā, tādēļ daudzi vēsturnieki šo Ā. Hitlera runu Reihstāgā uzskata par slēptu “jā” Padomju Savienībai. Runā viņš deklarēja, ka 1934. g. janvārī noslēgtā Vācijas–Polijas deklarācija par spēka nepielietošanu faktiski ir anulēta, tādējādi faktiski izslēdzot ie spē ju vienoties ar Poliju uz pēdējās brīvprātības principiem. Atlika vienīgi divas iespējas – piespiest Poliju pakļauties ar draudiem vai karot ar to.

• 136 •

Par Vācijas–Polijas attiecībām nav daudz ko teikt. Versaļas miera līgums arī šeit, turklāt, pats par sevi saprotams, apzināti, ir izveidojis vissmagāko brūci vācu tautai. Vienīgā sava veida koridora uz jūru izveidošanai Polijā tomēr, pirmkārt, vajadzēja, uz mūžīgiem laikiem aizkavēt saprašanos starp Poliju un Vāciju. Kā jau esmu uzsvēris, šis jautājums Vācijai, iespējams, ir vissāpīgākais. Tomēr, neraugoties uz to, es nesatricināmi paudu uzskatu, ka nedrīkst nepievērst uzmanību Polijas valsts vajadzībai pēc brīvas pieejas jūrai, un vispār, kopumā un arī šajā gadījumā, tautas, kuras Augstākā vara ir nozīmējusi, vai pareizāk – pēc manām domām – notiesājusi, lai tās dzīvotu blakus viena otrai, nedrīkst apzināti, mākslīgi un nevajadzīgi apgrūtināt savu dzīvi vēl vairāk.

Tagad jau mirušais maršals Pilsudskis, kurš uzskatīja tāpat, bija gatavs apsvērt Vācijas–Polijas attiecību atveseļošanas jautājumu un beigu beigās noslēgt līgumu, kurā Vācija un Polija bija gatavas galīgi atteikties no kara kā savu savstarpējo attiecību noregulēšanas līdzekļa. Tomēr šī vienošanās ietvēra vienu vienīgu izņēmumu, kurš praktiski bija piekāpšanās Polijas labā. Tika nolemts, ka vienošanās neskars Polijas līdz šim noslēgtos palīdzības līgumus – un tas bija savstarpējās palīdzības līgums ar Franciju. Tomēr bija skaidrs, ka runa ir vienīgi par jau noslēgto palīdzības līgumu, un nevis par nākotnē patvarīgi noslēgtiem līgumiem. Vācijas–Polijas vienošanās nenoliedzami veicināja ievērojamu saspīlējuma atslābumu Eiropā.

Tomēr viens jautājums starp Vāciju un Poliju palika atklāts un agrāk vai vēlāk tam saprotamu iemeslu dēļ bija jābūt atrisinātam: vācu pilsētas Dancigas lieta. Danciga ir vācu pilsēta un vēlas apvienoties ar Vāciju. Tajā pašā laikā šī pilsēta ir noslēgusi ar Poliju līgumus, kurus patiesībā ir uzspieduši Versaļas miera diktētāji. Sakarā ar to, ka arī Tautu Savienība, kas kopš seniem laikiem pazīstama kā vislielākais nemiera cēlājs, [Dancigā] ir pārstāvēta ar izcili taktisku Augsto komisāru, Dancigas jautājumam tā vai savādāk ir jābūt atrisinātam, vēlākais, vienlaikus ar šīs neveselīgās organizācijas pakāpenisku likvidāciju. Minētā jautājuma atrisināšanā miera ceļā es redzēju tālāku ieguldījumu galīgam saspīlējuma atslābumam Eiropā. Jo šis atslābums pilnīgi noteikti netiek veicināts ar satrakojušos kara kurinātāju mudinājumiem, bet gan ar patiesas bīstamības elementu likvidāciju. Pēc vairākkārtējas Dancigas lietas pārrunāšanas jau pirms vairākiem mēnešiem, izvirzīju Polijas valdībai konkrētu priekšlikumu. Par šo priekšlikumu, deputātu kungi, šobrīd jūs informēju, un jūs paši varēsiet spriest, vai tā nav lielākā piekāpšanās Eiropas miera labā, kāda vien iespējama. Kā jau es uzsvēru, vienmēr esmu sapratis Polijas vajadzību pēc izejas pie jūras un vienmēr esmu to ņēmis vērā. Es taču neesmu demokrātisks valstsvīrs, bet reālistisks nacionālsociālists. Tāpēc uzskatīju par nepieciešamu arī izskaidrot Varšavas valdībai, ka tāpat kā tā vēlas pieeju jūrai, tāpat arī Vācija vēlas pieeju savai provincei austrumos. Tomēr tie ir sarežģīti jautājumi. Atbildība par to negulstas uz Vāciju, bet gan uz šiem Versaļas jokdariem, kuri naida vai muļķības dēļ ir izvietojuši simtiem pulvera mucu, turklāt katrai no tām klāt ir gandrīz nenodzēšams deglis.

• 137 •

Šos jautājumus nav iespējams atrisināt pēc kaut kādām vecām shēmām. Uzskatu par nepieciešamu iet šeit jaunus ceļus. Jo ne Polijas ceļam pie jūras, ne vācu ceļam cauri šim koridoram nav vispār nekādas militāras nozīmes. To nozīme ir vienīgi psiholoģiska un saimnieciska. Pierakstīt šādai takai militāru nozīmi no militārā viedokļa būtu pilnīgi izteikts naivums.

Tā es izvirzīju Polijas valdībai sekojošus piedāvājumus: I. Danciga kā brīvpilsēta atgriežas Vācijas Reihā. II. Vācija iegūst savai lietošanai autostrādi un dzelzceļa līniju cauri

koridoram ar tādu pašu eksteritoriālu raksturu, kāds koridoram ir attiecībā uz Poliju.Apmaiņā pret to Vācija ir gatava: 1) Atzīt visas Polijas saimnieciskās intereses Dancigā. 2) Garantēt Polijai Dancigā jebkura lieluma brīvostu reizē ar pilnīgi

brīvu pieeju tai. 3) Tādējādi atzīt robežas starp Vāciju un Poliju par galīgām un akceptēt

tās. 4) Noslēgt ar Poliju neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem, tātad

līgumu, kurš dzīvotu daudz ilgāk par mani, kā arī5) Vācijai, Polijai un Ungārijai kopīgi garantēt Slovākijas valsts

neatkarību, kas praktiski nozīmētu atteikšanos no jebkādas vienpusējas Vācijas dominantes šajā teritorijā.

Polijas valdība noraidīja šo manu priekšlikumu un 1) paziņoja vienīgi par gatavību apspriest iespēju par Tautu Savienības

komisāra institūta nomaiņu ar kādu citu institūciju, kā arī 2) apspriest jautājumu par tranzīta kustības atvieglojumiem cauri

koridoram.Es izsaku patiesu nožēlu par šo man neizprotamo Polijas valdības

nostāju, taču ne tas ir izšķirošais; sliktākais ir tas, ka pašlaik arī Polija, līdzīgi, kā gadu atpakaļ Čehoslovākija, visā pasaulē izplatīto melīgu pamudinājumu spiediena rezultātā uzskata, ka tai ir jāuzsāk mobilizācija, neskatoties uz to, ka Vācija no savas puses nav iesaukusi nevienu karavīru un tai pat prātā nav ienācis kaut kādā veidā uzstāties pret Poliju. Kā jau teicu, tas ir nožēlas vērts un nākamās paaudzes reiz izšķirs, vai patiesi pareizi tika darīts, noraidot šo manu izcili pretimnākošo priekšlikumu. Tas no manas puses bija, kā jau minēju, mēģinājums ar patiesi pretimnākoša kompromisa palīdzību atrisināt jautājumu, kurš līdz sirds dziļumiem uztrauc visu vācu tautu, atrisināt jautājumu abām valstīm izdevīgā veidā.

Šādi atrisinot jautājumu, pēc manām domām, Polija vispār nebūtu devējpuse, bet vienīgi ieguvēja; jo nav ne mazāko šaubu, ka Danciga nekad nebūs poliska.

Pašlaik notiekošā primitīvā agresīvu nodomu pierakstīšana vienīgi Vācijai pasaules presē ir novedusi pie Jums zināmajiem t. s. garantiju priekšlikumiem un Polijas valdības saistībām sniegt savstarpēju palīdzību. Saistības var piespiest Poliju noteiktos apstākļos uz bruņotu uzstāšanos pret Vāciju pēdējās konflikta gadījumā ar kādu citu lielvalsti, kas, savukārt, izraisītu Anglijas iesaistīšanos karā.

• 138 •

Šīs saistības ir pretrunā ar vienošanos, ko savā laikā noslēdzu ar maršalu Pilsudski. Šī vienošanās paredzēja, ka tā neattiecas vienīgi uz jau spēkā esošām saistībām, kas nozīmē – parakstīšanas brīdī spēkā esošām Polijas saistībām pret Franciju. Pēc tam izdarīta šo saistību paplašināšana ir pretrunā ar Vācijas–Polijas deklarāciju par neuzbrukšanu.

Es nebūtu tolaik noslēdzis šo paktu uz tādiem nosacījumiem. Jo kāda gan vispār jēga ir neuzbrukšanas līgumiem, ja viens no partneriem saglabā sev praktiski neierobežotu izņēmumu skaitu? Vai nu kolektīva drošība, citiem vārdiem – kolektīvs drošības trūkums un mūžīgi kara draudi, vai arī skaidri līgumi, kas pašos pamatos izslēdz jebkādu karadarbību starp slēdzējpusēm.

Sakarā ar to es uzskatu, ka savā laikā manis un maršala Pilsudska līgums no Polijas puses vienpusīgi lauzts, sakarā ar ko vairs nav saistošs.

Es informēju par to Polijas valdību. Tomēr arī šeit varu apstiprināt, ka tas nenozīmē manas pamatnostājas maiņu augstāk minētajos jautājumos. Ja Polijas valdība uzskatīs par vēlamu noregulēt attiecības ar Vāciju jaunā līgumā, tad varu to uztvert ar prieku, tikai ar noteikumu, ka šāds noregulējums būs balstīts uz pilnīgi skaidrām un abas puses vienādi saistošām saistībām. Katrā gadījumā Vācija ir gatava uzņemties tādas saistības un tās pildīt.

Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 388–391.

3.17. Polijas ārlietu ministra J. Beka runa Seimā, atbildot uz Ā. Hitlera runu Reihstāgā

(Varšavā, 1939. g. 5. maijā)

J. Beks, atbilstoši savai izpratnei par Vācijas politiku, saskatīja Ā. Hitlera 28. aprīļa runā drīzāk pret Poliju vērstus šantāžas elementus, nekā reālus draudus. Seimā teiktajā atbildes runā, kura pirms tam bija akceptēta Ministru kabinetā, viņš noteiktā formā noliedza visas Ā. Hitlera izvirzītās apsūdzības. Ar savu runu J. Beks skaidri apliecināja, ka Polija ir gatava ar spēku atbildēt uz Vācijas iespējamo agresiju.

Augstais nams!Es izmantoju parlamenta sanākšanu, lai aizpildītu noteiktus iztrūkumus

manā darbā, kādi ir radušies pēdējo mēnešu laikā. Starptautisko norišu gaita, iespējams, vairāk pamatotu ārlietu ministra izteikumus, nekā mans vienīgais ekspozē1 Senāta Ārlietu komisijā.

No citas puses, tieši šī straujā starptautisko norišu gaita pamudināja mani nepaust publisku deklarāciju līdz laikam, kurā mūsu politikas galvenie jautājumi būs vairāk nobrieduši.

• 139 •

Starptautisko drošības organizāciju novājināšanās un starpvalstu darba metožu dziļās revīzijas sekas, par kurām daudzkārt mūsu parlamenta palātās esmu brīdinājis, ir radījušas veselu virkni jaunu problēmu dažādās pasaules daļās. Šis process un tā sekas pēdējo mēnešu laikā ir nonācis līdz pat [Polijas] Republikas robežām.

To, ko par šo parādību var minēt vispārīgi, es apkopoju konstatējumā, ka attiecības starp atsevišķām valstīm ir kļuvušas vairāk individuālas, vairāk savdabīgas pēc rakstura. Ir novājinājušās vispārīgās normas. Vienkārši viena valsts ar otru runā vairāk tieši.

Ja runa ir par mums, ir notikušas nopietnas izmaiņas. Ar vienām valstīm mūsu sakari ir kļuvuši dziļāki un vieglāki, citos gadījumos ir radušās nopietnas grūtības. Skatot lietas hronoloģiski, es pirmām kārtām domāju mūsu sarunas ar Apvienoto Karalisti – Angliju. Pēc vairākkārtējiem kontaktiem diplomātiskā ceļā, kuru mērķis bija iezīmēt mūsu nākotnes attiecību aprises, manas vizītes laikā Londonā nonācām pie tiešas vienošanās, kas balstīta uz savstarpējas palīdzības principu vienas vai otras valsts neatkarības tieša vai netieša apdraudējuma gadījumā. Vienošanās formula Jums ir zināma no premjera Nevila Čemberlena 6. aprīļa deklarācijas, kuras saturs tika saskaņots un jāuzskata par abu valdību noslēgtu vienošanos. Šeit uzskatu par savu pienākumu piebilst, ka Londonā notikušo izsmeļošo sarunu veids un forma piešķir līgumam sevišķu vērtību. Es vēlētos, lai Polijas sabiedriskā doma zinātu, ka no angļu valstsvīru puses es sastapu ne tikai dziļu izpratni par Eiropas politikas vispārīgajiem jautājumiem, bet arī tādu attieksmi pret mūsu valsti, kas ļāva man pilnīgi atklāti un ar uzticību izdiskutēt visus būtiskos jautājumus, bez noklusēšanas un šaubām.

Angļu–poļu sadarbības pamatu ātra noteikšana bija iespējama pirmām kārtām tāpēc, ka mēs skaidri noteicām, ka Eiropas pamatjautājumos abu valdību mērķi ir vienādi, pavisam droši, ka ne Anglijai, ne Polijai nav agresīvu nodomu ne pret vienu, kā arī stingri balstīti uz noteiktiem pamatprincipiem starptautiskajās attiecībās.

Francijas politikas vadītāju deklarācijas, ar kurām tie nākuši klajā šajā pašā laikā, apstiprina, ka Parīze un Varšava ir vienisprātis jautājumā par to, ka starptautiskās konjunktūras izmaiņas ne tikai nedrīkst iespaidot mūsu aizsardzības līguma darbības efektivitāti, bet tieši pretēji – ka šim līgumam ir jāveido vienu no būtiskākajiem faktoriem Eiropas politiskajā struktūrā.

Polijas–Anglijas vienošanos Vācijas Reihskanclera kungs ir izmantojis kā ieganstu, lai vienpusēji atzītu par spēkā neesošu līgumu, kuru Reihskanclera kungs noslēdza ar mums 1934. gadā.

Pirms es aplūkošu šī jautājuma pašreizējo stāvokli, atļausiet man, kungi, veikt īsu vēsturisku ieskatu.

Fakts, ka man bija tas gods aktīvi piedalīties šī līguma noslēgšanā un izpildīšanā, uzliek man tā analīzes pienākumu. 1934. gada līgums bija liela mēroga notikums. Tas bija mēģinājums izveidot kaut kādā veidā labāku vēstures gaitu starp divām lielām tautām, mēģinājums iziet no

• 140 •

ikdienišķu un plašāku naidīgu nodomu neveselīgās atmosfēras, pacelties pāri gadsimtiem krātajām pretrunām, solis savstarpējas cieņas pamatu izveidošanas virzienā. Mēģinājums pretoties ļaunumam vienmēr ir politiskās darbības pati skaistākā iespēja.

Polijas politika pēdējā laika viskritiskākajos brīžos ir izrādījusi cieņu pret šo pamatprincipu.

No šī redzespunkta, kungi, atteikšanās no līguma nav maznozīmīga lieta. Turpretī katrs līgums ir vērts tik, cik vērtas ir sekas, kuras no tā izriet. Un, ja partnera politika un rīcība atšķiras no līguma pamatprincipos noteiktās, tad pēc tā vājināšanās vai izzušanas mums nav iemesla sērot. Polijas–Vācijas 1934. gada līgums bija līgums par savstarpēju cieņu un labām kaimiņattiecībām, un kā tāds tas ienesa pozitīvu vērtību mūsu valsts dzīvē, Vācijas dzīvē un visas Eiropas dzīvē. Tomēr ar brīdi, kad parādījās tendences interpretēt to kā mūsu politikas brīvības ierobežojumu vai kā motīvu prasīt no mums vienpusējas, mūsu vitālajām interesēm neatbilstošas piekāpšanās, līgums zaudēja savu patieso raksturu.

Tagad pāriesim pie aktuālās situācijas. Vācijas Reihs kā motīvu 1934. gada līguma uzteikšanai izvirza pašu Polijas–Anglijas vienošanās noslēgšanas faktu. No Vācijas puses ir izskanējuši dažādi juridiskas dabas iebildumi. Es atļaušos aicināt juristus ielūkoties mūsu atbildē Vācijas memorandam, šis dokuments vēl šodien tiks iesniegts Vācijas valdībai. Es nevēlos aizkavēt ilgāk kungus, runājot par šī notikuma diplomātiskajām formām, taču noteiktam jautājumam šeit ir sava specifiska izpausme. Reiha valdība, kā tas izriet no Vācijas memoranda teksta, ir pieņēmusi lēmumu, balstoties uz preses sniegto informāciju, neanalizējot ne Anglijas, ne Polijas valdības viedokli par noslēgtās vienošanās raksturu. To izdarīt nebija grūti, jo uzreiz pēc atgriešanās no Londonas izteicu vēlēšanos pieņemt Vācijas vēstnieku, kurš līdz šai dienai šo iespēju nav izmantojis.

Kādēļ šis apstāklis ir svarīgs? Pat cilvēkam ar pašu vienkāršāko domāšanu ir skaidrs, ka izšķirošā nozīme bijusi ne jau Polijas–Anglijas līguma raksturam, mērķim un ietvariem, bet gan pašam faktam, ka tāds līgums ir ticis noslēgts. Bet tas atkal ir svarīgi Reiha politikas nodomu novērtēšanā, jo gadījumā, ja, pretēji iepriekšējiem paziņojumiem, Reiha valdība interpretēja 1934. gadā noslēgto neuzbrukšanas deklarāciju kā vēlēšanos izolēt Poliju un padarīt neiespējamu tās normālu, draudzīgu sadarbību ar Rietumu valstīm, tad no šādas interpretācijas mēs vienmēr būtu atteikušies paši.

Augstais nams!Lai situāciju pienācīgi novērtētu, vispirms nepieciešams uzstādīt

jautājumu, par ko tieši ir runa? Bez šī jautājuma un mūsu atbildes uz to nav iespējams precīzi novērtēt Vācijas paziņojumu būtību attiecībā uz Poliju. Par mūsu attieksmi pret Rietumiem esmu runājis jau iepriekš. Atliek jautājums par vācu priekšlikumiem Dancigas piederības jautājumā nākotnē, Reiha satiksmi ar Austrumprūsiju cauri mūsu Pomožes voje-vodistei un papildus temati, kuri minēti kā Poliju un Vāciju kopīgi intere-sējoši jautājumi.

• 141 •

Tad izanalizēsim šos jautājumus pēc kārtas.Ja ir runa par Dancigu, tad vispirms dažas vispārīga rakstura piezīmes.

Dancigas brīvpilsēta netika izgudrota Versaļas līgumā. Tā ir jau kopš daudziem gadsimtiem pastāvoša parādība un, ja atmetam emocionālo faktoru, poļu un vāciešu lietu pozitīvas sakrustošanas rezultāts. Vācu tirgotāji Dancigā nodrošināja šīs pilsētas attīstību un labklājību, pateicoties Polijas aizjūras tirdzniecībai. Ne tikai šīs pilsētas attīstība, bet pati pastāvēšana izrietēja no apstākļa, ka tā atrodas mūsu vienīgās lielās upes grīvā, kam vēsturē bija izšķiroša nozīme, un uz galvenā ūdens un dzelzceļa satiksmes ceļa, kas saista mūs šodien ar Baltijas jūru. Tā ir patiesība, kuru nekādas jaunas formulas nespēs izdzēst. Dancigas iedzīvotāji pašlaik savā dominējošajā vairākumā ir vācieši, bet viņu pastāvēšana un labklājība ir atkarīga no Polijas ekonomiskā potenciāla.

Tad kādus secinājumus mēs no tā esam izdarījuši? Mēs stāvējām un stāvam uz mūsu jūras tirdzniecības tiesību un interešu, mūsu jūras politikas platformas Dancigā. Meklējot saprātīgus un vienojošus risinājumus, mēs apzināti nemēģinājām izdarīt jebkādu spiedienu uz brīvpilsētas vācu iedzīvotāju brīvu nacionālo, idejisko un kulturālo attīstību.

Nepagarināšu savu runu ar piemēru citēšanu. Tie ir pietiekoši labi zināmi visiem, kuri ar šo jautājumu kaut kādā veidā ir nodarbojušies. Taču brīdī, kad pēc tik daudzkārtējiem vācu valstsvīru izteicieniem par mūsu nostājas respektēšanu, paužot viedokli, ka “šī provinciālā pilsēta nekļūs par Polijas un Vācijas strīdus iemeslu”, es dzirdu prasību par Dancigas aneksiju Reihā, brīdī, kad uz mūsu 26. martā izteikto priekšlikumu kopīgi garantēt brīvpilsētas pastāvēšanu un tiesības nesaņemu atbildi, turpretī pēc tam uzzinu, ka tas ticis atzīts par atteikšanos no sarunām, man ir jāuzstāda jautājums, par ko tad konkrēti ir runa? Vai par Dancigas vācu iedzīvotāju brīvību, kura nav apdraudēta, vai par prestiža jautājumiem, vai arī par Polijas atgrūšanu no Baltijas jūras, no kuras Polija atgrūsties neļausies!

Tādi paši apsvērumi attiecas arī uz komunikācijas jautājumu cauri mūsu Pomožes vojevodistei. Uzstāju uz terminu “Pomožes vojevodiste”. Vārds “koridors” ir mākslīgs izgudrojums, jo runa ir par sensenu poļu zemi, kurā ir niecīgs vācu kolonistu procents.

Mēs devām Vācijas Reiham visus atvieglojumus dzelzceļa satiksmē, atļāvām šīs valsts pilsoņiem caurbraukt no Vācijas uz Austrumprūsiju bez muitas vai pasu sarežģījumiem. Mēs piedāvājām izskatīt analoģiskus atvieglojumus automašīnu satiksmē.

Un šeit atkal rodas jautājums: par ko konkrēti ir runa?Mums nav nekādas ieinteresētības kaitēt Reiha pilsoņiem satiksmē ar

viņu austrumu provinci. Taču mums nav arī nekāda iemesla samazināt mūsu suverenitāti mūsu pašu teritorijā.

Pirmajā un otrajā jautājumā, tas ir, jautājumā par Dancigas nākotni un komunikāciju cauri Pomožei, pastāvīgi ir runa par vienpusēju piekāpšanos, kuru, šķiet, Reiha valdība no mums prasa. Sevi cienoša valsts neizdara vienpusējas piekāpšanās. Kur tad ir šis abpusīgums? Vācu priekšlikumos tas izskatās visai miglaini. Reihskanclera kungs savā

• 142 •

runā pieminēja trīskāršo condominium2 Slovākijā. Esmu spiests secināt, ka šo priekšlikumu pirmo reizi dzirdēju kanclera kunga 28. aprīļa runā. Dažās iepriekšējās sarunās tika doti vienīgi mājieni, ka vispārīga līguma noslēgšanas gadījumā Slovākijas jautājums varētu tikt pārrunāts. Mēs nemeklējām šāda veida sarunu padziļinājumu, jo mēs neesam paraduši tirgoties ar svešām interesēm. Līdzīgā kārtā jautājums par neuzbrukšanas līguma pagarināšanu uz 25 gadiem pēdējās sarunās mums nekādā konkrētā formā netika izvirzīts. Arī šeit bija neoficiāli mājieni, kas, starp citu, nāca no ievērojamiem Reiha valdības pārstāvjiem. Taču, kungi, šajās sarunās bija arī visādi citādi mājieni, kas sniedzas daudz tālāk un plašāk par pārrunātajām tēmām. Es rezervēju sev tiesības nepieciešamības gadījumā atgriezties pie šīs tēmas.

Savā līgumā Reihskanclera kungs no savas puses kā piekāpšanos piedāvā atzīt un definitīvi pieņemt starp Poliju un Vāciju pastāvošo robežu. Man jākonstatē, ka šeit varētu būt runa par mūsu neapstrīdama īpašuma de iure un de facto atzīšanu, tātad, kas no tā izriet, arī šis priekšlikums nespēj mainīt manu tēzi par to, ka vācu priekšlikumi Dancigas un autostrādes jautājumā paliek par vienpusējām prasībām.

Šo paskaidrojumu gaismā Augstais nams noteikti no manis sagaida, un pamatoti, atbildi uz Vācijas memoranda pēdējo rindkopu, kurā teikts: “Ja Polijas valdība uzskatītu par svarīgu, lai Polijas–Vācijas attiecības atkal tiktu noregulētas ar vienošanos palīdzību, Vācijas valdība ir tam gatava.” Man šķiet, ka būtībā esmu jau raksturojis mūsu nostāju.

Kārtības labad izdarīšu kopsavilkumu.Motīvs šāda līguma noslēgšanai būtu vārds “miers”, kuru Reihskanclera

kungs savā runā ar uzsvaru minēja.Miers noteikti ir poļu diplomātu grūtā un saspringtā darba mērķis.

Priekš tā, lai šim vārdam būtu reāla vērtība, nepieciešami divi nosacījumi: 1) miermīlīgi nolūki, 2) miermīlīgas rīcības metodes. Ja ar šiem diviem nosacījumiem Reiha valdība patiesi rēķinās attieksmē pret mūsu valsti, jebkuras sarunas, protams, respektējot manis iepriekš minētos pamat-principus, ir iespējamas.

Ja līdz šādām sarunām nonāktu, Polijas valdība sev raksturīgā veidā jautājumus skatīs lietišķi, rēķinoties ar pēdējā laika pieredzi, taču neat-sakoties no savas labākās gribas.

Miers ir vērtīga un vēlama lieta. Mūsu karos noasiņojusī paaudze noteikti ir pelnījusi mieru. Taču mieram, tāpat kā gandrīz visas šīs pa-saules lietām, ir sava, diezgan augsta, taču samērojama cena. Mēs Polijā nepazīstam miera jēdzienu par katru cenu. Tikai vienai lietai cilvēku, tautu un valstu dzīvē ir neizmērojama vērtība. Un tas ir gods.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 224–228.1 Ekspozē – šeit: izklāsts.2 Condominium (latīņu val.) – kopīpašums. Starptautiskajās tiesībās – vairāku

valstu kopīgas tiesības noteiktā teritorijā.

• 143 •

3.18. Polijas valdības memorands Vācijas valdībai (Varšavā, 1939. g. 5. maijā)

Uzreiz pēc ārlietu ministra J. Beka runas Seimā uz Berlīni tika nosūtīts Ārlietu ministrijas sagatavots memorands, kuru Vācijas ārlietu resors nepieņēma. Šajā laikā Polijas un Vācijas attiecības var uzskatīt par ļoti sliktām, tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi un neņemot vērā Dancigas jautājumu, varēja rasties iespaids, ka diplomātiskajā arēnā vērojama neliela uzlabošanās.

Vakar Vācijas Ārlietu ministrijā iesniegtais Polijas valdības memorands skan sekojoši:

1. Kā izriet no Polijas–Vācijas 1934. g. 26. janvāra deklarācijas, kā arī no sarunu gaitas pirms tās noslēgšanas, šīs deklarācijas mērķis bija likt pamatus savstarpējo attiecību jaunam veidolam, balstoties uz diviem sekojošiem principiem:

a) atteikšanās no spēka lietošanas starp Poliju un Vāciju, kā arī b) starp abām valstīm izcēlušos strīdīgo jautājumu miermīlīga

atrisināšana brīvās sarunās.Polijas valdība šādi vienmēr ir sapratusi no deklarācijas izrietošos

savus pienākumus. Šādā garā tā bija gatava veidot kaimiņattiecības ar Vācijas Reihu.

2. Polijas valdība vairākus gadus paredzēja, ka grūtības ar Tautu Savienības funkciju izpildi Dancigā izveidos neskaidru situāciju, kuru vajag atrisināt Polijas un Vācijas interesēs. Vairākus gadus Polijas valdība ir likusi saprast Vācijas valdībai, ka šajā jautājumā vajadzētu organizēt atklātas sarunas, tomēr Vācijas valdība no tā izvairījās, aprobežojoties ar apgalvojumu, ka Vācijas un Polijas attiecības nevajadzētu pakļaut grūtībām Dancigas lietu dēļ. Vēl vairāk, Vācijas valdība vairākkārt sniedza apliecinājumus Dancigas brīvpilsētas lietā. Pietiks šeit pieminēt Reihskanclera paziņojumu 1938. g. 20. februārī. Kanclers publiski Reihstāgā par Dancigas tematu paziņoja sekojošo: “Polijas valsts respektē nacionālās attiecības šajā valstī, bet šī pilsēta un Vācija respektē Polijas tiesības. Tā ir izdevies izlīdzināt ceļu uz saprašanos, kura nāk no Dancigas un par spīti dažu miera traucētāju centieniem šodien ir spējusi noņemt spriedzi Vācijas un Polijas attiecībās un dot vietu atklāti draudzīgai sadarbībai.”

Tikai pēc 1938. gada septembra notikumiem Vācijas valdība piedāvāja uzsākt Polijas–Vācijas sarunas par situācijas maiņu Dancigā un tranzītceļiem starp Reihu un Austrumprūsiju. Sakarā ar to Vācijas 1938. g. 28. aprīļa memorands atsaucas uz Reiha ārlietu ministra priekšlikumiem 1939. g. 21. marta sarunā ar Polijas vēstnieku Berlīnē. Šajā sarunā no vācu puses tika izdarīts spiediens uz steigas nepieciešamību, risinot šos jau tā jumus, kas bija noteikums, lai Reihs saglabātu savu priekšlikumu kopumu. Polijas valdība, vēloties saglabāt labas attiecības ar Reihu,

• 144 •

kaut arī izbrīnīta par šo priekšlikumu izvirzīšanas pamudinošo formu un apstākļiem, kādos tie tika izvirzīti, neizvairījās no sarunām, tomēr uz-skatot, ka šāda satura vācu prasības nevarētu tikt pieņemtas.

Lai atvieglotu mierīgas jautājuma atrisināšanas iespējas meklējumus, Polijas valdība 26. martā rakstiski formulēja Vācijas valdībai savu viedokli, konstatējot, ka velta pilnu uzmanību labu kaimiņattiecību saglabāšanai ar Vācijas Reihu. Polijas viedoklis ir konkretizējams sekojošos punktos:

a) Polijas valdība piedāvāja Polijai un Vācijai kopīgi garantēt brīvpilsētas Dancigas savrupību, kas balstītos uz vietējo iedzīvotāju iekšējās dzīves pilnīgu brīvību un Polijas tiesību un interešu ievērošanas nodrošināšanu.

b) Polijas valdība bija gatava apspriest ar Vācijas valdību visus iespē-jamos tālākos atvieglojumus caurbraucošajām personām, kā arī tehniskas dabas atvieglojumus dzelzceļa un šoseju tranzītā starp Vācijas Reihu un Austrumprūsiju. Polijas valdība gatava ieviest visus iespējamos atvieglojumus, lai Vācijas pilsoņi varētu tranzītā šķērsot Polijas teritoriju bez jebkādiem šķēršļiem. Polijas valdība uzsvēra, ka tās nolūks ir visliberālākā attieksme pret vācu prasībām šajā jomā, ar vienu atrunu, ka Polija nevar atteikties no suverenitātes pār teritorijas joslu, cauri kurai ietu tranzīta ceļi. Visbeidzot Polijas valdība atzīmēja, ka tās nostāja satiksmes atvieglojumu jautājumā cauri Pomožei ir atkarīga no Reiha nostājas Dancigas brīvpilsētas jautājumā.

Formulējot šos priekšlikumus, Polijas valdība darbojās Polijas–Vācijas 1934. g. deklarācijas garā, kas, paredzot tiešu viedokļu apmaiņu abas valstis interesējošajos jautājumos, deva tiesības katrai valstij formulēt savu viedokli sarunu gaitā.

Uz savu pretpriekšlikumu Polijas valdība mēnesi nesaņēma oficiālu atbildi, līdz beidzot š. g. 28. aprīlī tā no kanclera runas un Vācijas valdības memoranda uzzināja, ka pats pretpriekšlikuma izvirzīšanas fakts, tā vietā, lai bez ierunām un izmaiņām pieņemtu vācu mutiskos priekšlikumus, ticis Reihā atzīts par atteikšanos no sarunām.

Protams, ka sarunas, kurās viena valsts izvirza prasības, bet otrai jāapņemas pieņemt šīs prasības bez izmaiņām, nav sarunas 1934. g. deklarācijas garā un nav savienojamas ar Polijas valsts vitālām interesēm un cieņu.

Turklāt jāpiezīmē, ka Polijas valdība nevarēja tad izteikties par Vācijas memorandā pieminētajām, bet kanclera 28. aprīļa runā precizētajām Polijas–Vācijas–Ungārijas garantijām Slovākijas neatkarībai, jo šāda veida priekšlikums tādā formā nekad pirms tam netika izvirzīts. Galu galā, grūti iedomāties, kā varētu tādas garantijas saskaņot ar Reiha politisko un militāro protektorātu pār Slovākiju, kas tika izsludināts dažas dienas pirms Vācijas Reihs formulēja savus priekšlikumus Polijai.

3. Polijas valdība nevar piekrist tādai 1934. g. deklarācijas inter pre-tācijai, kura pēc savas būtības ir atteikšanās no tiesībām slēgt politiskus līgumus ar trešajām valstīm, tātad – gandrīz atteikšanās no neatkarīgas

• 145 •

ārējās politikas. Vācijas Reiha politika pēdējos gados skaidri norāda, ka Vācijas valdība nav izdarījusi no deklarācijas tādus pašus secinājumus attiecībā uz sevi pašu. Reiha publiski pieņemtās saistības pret Itāliju, kā arī 1939. g. marta Vācijas–Slovākijas līgums ir skaidras liecības tieši tādai 1934. g. deklarācijas interpretācijai no Vācijas valdības puses. Polijas valdībai bija šeit jāatgādina, ka attiecībās ar citām valstīm tiek dota un prasīta pilna abpusība, kā vienīgais iespējamais pamats normālām attiecībām starp valstīm.

Polijas valdība noraida kā pilnīgi nepamatotus visus pārmetumus par šķietamu Polijas–Anglijas 1939. g. aprīļa garantiju un Polijas–Vācijas 1934. gada deklarācijas nesakritību. Šīm garantijām ir tīri aizsardzības raksturs un tās nekādi Vācijas Reihu neapdraud, tāpat kā Polijas–Francijas savienība, kuras saskaņotību ar 1934. gada deklarāciju Vācijas Reihs ir atzinis. 1934. g. deklarācija savos ievadparagrāfos skaidri konstatēja, ka abas valdības “ir apņēmušās balstīt savstarpējās attiecības uz 1928. gada 27. augustā Parīzes līgumā ietvertajiem principiem”. Un tā Parīzes līgums, kurš bija vispārēja atteikšanās no kara kā valsts politikas instrumenta, līdzīgi kā 1934. g. deklarācija bija tāda atteikšanās bilaterālajās Polijas–Vācijas attiecībās, skaidri noteica, ka “jebkurai parakstošajai lielvalstij, kura kopš šī brīža meklētu savu valsts interešu attīstību karā, ir jāatņem šī līguma sniegtās priekšrocības.” Vācija pieņēma šo principu, parakstot Parīzes līgumu un atkārtoti apstiprināja to 1934. g. deklarācijā kopā ar citiem Parīzes līguma principiem. No sacītā izriet, ka 1934. gada deklarācija pārstātu būt Polijai saistoša brīdī, kad Vācija uzsāktu karu pretēji Parīzes līgumam. Polijas pienākumi, kas izriet no Polijas–Anglijas vienošanās, tiktu izpildīti Lielbritānijas neatkarību apdraudošas Vācijas akcijas gadījumā, tātad tieši tad, kad 1934. gada deklarācija un Parīzes līgums pārstātu būt saistošs Polijai pret Vāciju.

Vācijas valdība, pārmetot Polijas valdībai saistības garantēt Lielbritānijas neatkarību un uzskatot to par 1934. g. deklarācijas pārkāpšanu no Polijas puses, apiet pati savu apņemšanos pret Itāliju, par ko runāja kanclers 1939. g. 30. janvārī, un sevišķi – savas saistības pret Slovākiju, kas ietvertas 1939. g. 18. un 23. marta līgumā1. Vācijas garantijas Slovākijai neizslēdza Poliju, bet, kā tas izriet no augstāk minētā līguma punktiem, kuros ir runa par garnizonu izvietošanu un militārajiem nocietinājumiem Rietumslovākijā, bija vērstas, pirmām kārtām, pret Poliju.

1. Kā no sacītā izriet, Reiha valdībai nebija nekāda pamata vienpusēji atzīt par sev nesaistošu 1934. g. deklarāciju, kura bija noslēgta uz 10 gadiem bez iespējas to uzteikt šajā laika posmā. Jāpiezīmē, ka 1934. g. deklarācijas atzīšana par spēkā neesošu notika pēc tam, kad Vācijas puse bija izvairījusies pieņemt paskaidrojumus par Polijas–Anglijas garantiju saskaņotību ar 1934. g. deklarāciju, kurus Polijas valdība gatavojās sniegt Reiha pārstāvim Varšavā.

2. Lai gan Polijas valdība nepiekrīt Vācijas valdībai, ka Polija pārkāpusi 1934. g. līgumu, tad tomēr, ja Vācijas valdībai būtu svarīgi atkārtoti līguma formā noregulēt Polijas–Vācijas attiecības, balstoties uz labu

• 146 •

kaimiņattiecību principa, Polijas valdība būtu gatava pieņemt šāda veida priekšlikumu, pieturoties pie savām šajā memorandumā augstāk ietver-tajām galvenajām piezīmēm.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 228–231.1 Pēc Čehoslovākijas valsts iznīcināšanas, izveidojot Čehu un morāvu protektorātu,

kā arī neatkarīgu Slovākiju, 1939. g. 18. un 23. martā Vīnē un Berlīnē tika parakstīts Vācijas un Slovākijas līgums “Par aizsardzības attiecībām starp Reihu un Slovākijas valsti”, kurš Slovākijas bruņotos spēkus un ārējo politiku faktiski nodeva Vācijas pārziņā.

3.19. Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar kara

ministru J. Balodi1 (Rīgā, 1939. g. 5. maijā)

Polijas diplomāti Rīgā 30. gados uzturēja labas attiecības ar J. Balodi, jo, pirmkārt, viņš bija samērā labvēlīgi noskaņots pret Poliju (tas savukārt daļēji izrietēja no viņa nelabvēlīgās nostājas pret Vāciju), otrkārt, J. Baloža samērā vājās diplomāta spējas bieži ļāva uzzināt no viņa arī konfidenciālāku informāciju, ko sarunās ar citiem valdības locekļiem vai Ārlietu ministrijas ierēdņiem tik viegli nebija iespējams iegūt. Arī šajā sarunā J. Balodis pauda negatīvu nostāju pret paredzamo Latvijas neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, kā arī savu personisko nepatiku pret Latvijas ārlietu ministru V. Munteru.

Šodien man bija garāka saruna ar kara ministru ģenerāli Balodi.Sākumā ģenerālis sirsnīgos vārdos apsveica mani saistībā ar ministra

kunga šodienas runu, par kuras saturu viņam bija ziņots. Pēc tam uzdeva man jautājumu, kā mēs skatāmies uz Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanas projektu.

Es atbildēju ģenerālim, ka Polijas [valdības] komentāri jautājumā par vācu priekšlikumiem un Latvijas un Igaunijas uz tiem izteikto piekrišanu man vēl nav zināmi. Ja runa ir par manu viedokli, tad uzskatu, ka Vācijas solis ir aprēķināts vispirms uz ārēju efektu un nevērtēju tā patieso un praktisko vērtību sevišķi augstu. Piebildu, ka vispār man ir grūti par šo tēmu konkrētāk izteikties, jo man nav Vācijas piedāvātā līguma teksta.

Ģenerālis atbildēja, ka pilnīgi piekrīt manam viedoklim; tālāk viņš izteicās sekojoši: “Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju ir blefs, vai jūs varat iedomāties, ka kara gadījumā starp Vāciju un Poliju Latvija varētu saglabāt neitralitāti – nē! Un tālāk: vai ir iespējams, ka Latvija, pat piespiedu kārtā, atrastos vācu pusē pret Poliju, Franciju un Angliju – tas ir acīmredzams

• 147 •

nonsenss! Tad kāda vērtība priekš mums var būt neuzbrukšanas līgumam ar Vāciju? Varbūt tas nedaudz novilcinās mūsu piedalīšanos iespējamajā karā, bet tajā pašā laikā – vai mēs vispār varējām atbildēt noraidoši?”

Jautāju ģenerālim, vai tā domā arī citi Latvijas valdības locekļi, citu starpā arī Munters? Uz to ģenerālis man atbildēja: “Uzskatu, ka tā domā vairākums, bet kas attiecas uz Munteru, tad es ar viņu vispār nerunāju, ja nu vienīgi esmu spiests – oficiāli.”

Balodis man teica, ka Latvijas valdība līdz šim nav saņēmusi līguma vācu projekta tekstu, Latvijas valdība izteikusi piekrišanu pakta noslēgšanai principā, taču šis lēmums var tikt mainīts, ja vācu projektā būtu Latvijai neizdevīgi vai tās interesēm pretēji punkti. Balodis par to runāja ar acīmredzamu dedzību un nemieru, turklāt piebilda, ka tāds nepieņemams punkts būtu prasības attiecībā uz vācu minoritāti Latvijā. Saskaņā ar Baloža sniegto informāciju, Igaunija šodien saņēmusi precizētu Reiha valdības informāciju, un šajā sakarā Munters brauc uz Tallinu apspriesties ar Selteru2.

Balodis apsolīja informēt mani par vācu projekta tekstu, tiklīdz to saņems Latvijas valdība. Šajā jautājumā man jāpaliek telefoniskā kontaktā ar viņu. Dodot man savu personiskā konfidenciālā telefona numuru, Balodis uzsvēra manu un viņa sarunu stingro un obligāto konfidencialitāti.

* * *Pēcpusdienā – sakarā ar ministra kunga šodienas runu – saņēmu

daudzus telefoniskus apsveikumus no latviešiem un diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Citu starpā apsveica arī ministrs Munters, kurš, izmantojot iespēju, informēja mani, ka “DNB”3 sniegtās ziņas par Latvijas pieņemto Vācijas puses piedāvāto neuzbrukšanas līguma tekstu neatbilst patiesībai, jo Latvijas valdības rīcībā tāda vēl nav. Munters Tallinā iepazīsies ar priekšlikumu Igaunijai, noorientēsies un apspriedīsies ar Selteru.

Cik man zināms un kā izriet no manām šodienas sarunām ar Balodi un Munteru, latvieši ir sanervozējušies un nemierīgi par to, kāds būs vācu līguma projekts. Vispār šeit jūtama zināma neērtības sajūta, ka valdība tik ātri piekritusi vācu priekšlikumam, kas izvirzīts (kā šeit saka – uzspiests) diezgan nepiemērotā brīdī.

Tomēr, man nešķiet, ka Latvijas valdība enerģiskāk pretotos arī tad, ja vācu priekšlikumi būtu tai grūti pieņemami.

Avots: Archiwum Akt Nowych, Sztab Główny, t. 616/357, k. 307–309.1 Jānis Balodis (1881–1965) – Latvijas armijas ģenerālis (1920) un valstsvīrs.

1919.–1921. g. armijas virspavēlnieks, 1931.–1940. g. kara ministrs, 1938.–1940. g. Ministru prezidenta biedrs.

2 Karls Selters (Selter, 1898–1958) – Igaunijas valstsvīrs un diplomāts. 1933.–1938. g. ekonomikas ministrs, 1938.–1939. g. ārlietu ministrs, no 1939. g. novembra – delegāts Tautu Savienībā.

3 Deutsches Nachrichtenbüro GmbH (DNB) – Vācijas oficiālā ziņu aģentūra (1933–1945).

• 148 •

3.20. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma pārstāvjiem ārvalstīs par sarunu ar PSRS ārlietu

tautas komisāra vietnieku V. Potjomkinu (Varšavā, 1939. g. 13. maijā)

Šajā laikā PSRS izrādīja pastiprinātu interesi par Polijas nostāju Lielbritānijas garantiju jautājumā un to būtību. Uz Turciju, Rumāniju un Poliju tika komandēts ārlietu tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins, kurš Varšavā ieradās 10. maijā. Sarunā ar viņu J. Beks uzsvēra, ka pēdējo dienu notikumi izslēdz jebkādas kopīgas vācu–poļu pretpadomju akcijas iespējamību, un Polija vēlas balstīt attiecības ar PSRS uz neitralitātes principiem. Tajā pašā laikā Maskavā notika Polijas vēstnieka V. Gžibovska sarunas ar jauniecelto ārlietu tautas komisāru V. Molotovu1 pēc pēdējā iniciatīvas par līdzīgām tēmām. 11. maijā Polijas vēstnieks tajās paziņoja, ka viņa valsts nevēlas iesaistīties jebkādā līgumā ar PSRS un pieņemt tās garantijas.

Sarunās ar Potjomkina kungu viņa atrašanās laikā Varšavā 10. maijā2 noskaidrojām, ka Padomju valdība izrāda izpratni par mūsu viedokli poļu–padomju attiecību jautājumā, kuras pašlaik attīstās pilnīgi normāli.

Padomes3 saprot to, ka Polijas valdība nevēlas piedalīties kādā līgumā kopā ar vienu no Polijas lielajiem kaimiņiem pret otru un saprot priekš-rocības, kas izriet no tādas nostājas.

Potjomkina kungs paziņoja, ka bruņota konflikta gadījumā starp Poliju un Vāciju, Padomes ieņems attiecībā pret mums une attitude bienveillante4.

Kā atzīmēja pats Potjomkina kungs, šāds paziņojums sniegts saskaņā ar speciālu instrukciju, kuru Padomju valdība atsūtījusi viņam uz Varšavu.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 231–232.1 Vjačeslavs Molotovs (Молотов, īst. uzv. Skrjabins (Скрябин), 1890–1986) – PSRS

valstsvīrs. 1930.–1941. g. Tautas Komisāru padomes priekšsēdētājs, 1939.–1949. g. ārlietu tautas komisārs, ministrs.

2 V. Potjomkins cauri Varšavai atgriezās no Turcijas un Rumānijas. Sarunā ar viņu Polijas ārlietu ministrs J. Beks īpaši akcentēja Polijas miermīlīgos nodo-mus attiecībā pret PSRS. Vēlāk atmiņās viņš stāstīja, ka šīs tikšanās laikā V. Potjomkins savas valdības vārdā solījis Polijai pilnīgu labvēlību, ja tā gadījumā kļūtu par uzbrukuma objektu no rietumiem. Beck J. Ostatni raport. Warszawa, 1988. S. 172.

3 Padomes – šeit un turpmāk: PSRS.4 Une attitude bienveillante (franču val.) – labvēlīga nostāja.

• 149 •

3. 21. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums (Parīzē, 1939. gada 19. maijā)

Aprīļa beigās Polijas vēstnieks Parīzē J. Lukaševičs1 sāka sarunas ar Francijas valdību, lai saskaņotu abpusējās saistības un formāli joprojām spēkā esošo 1921. g. Polijas un Francijas militārās savienības līgumu ar aprīlī noslēgto Polijas un Lielbritānijas abpusējo garantiju līgumu. Kad bija sagatavots politiskā līguma projekts, 12. maijā Parīzē ieradās kara lietu ministrs divīzijas ģenerālis T. Kaspšickis2, kurš vadīja militārās sadarbības līguma sagatavošanu no Polijas puses. Kaut arī poļiem izdevās iekļaut līgumā punktu par apdraudējumu Dancigai (vairāki Francijas politiķi bija pret to, nevēloties uzņemties vairāk par Lielbritāniju), līgums varēja stāties spēkā tikai pēc politiskā līguma stāšanās spēkā, taču 26. maijā pēc ilgstošas izvairīšanās Francijas ārlietu ministrs Ž. Bonē paziņoja J. Lukaševičam, ka politiskās vienošanās projekts jāpārstrādā. Tādējādi faktiski militārās sadarbības līgums nedarbojās, kaut arī Polijā, īpaši virsnieku aprindās, nostiprinājās pretēja ilūzija.

Francijas un Polijas virspavēlniecības, kuras rīkojas saskaņā ar abu valdību pieņemtajiem lēmumiem un apmainījušās ar

a) viedokļiem par vācu spēkiem un iespējām;b) informāciju par Polijas un Francijas armiju mobilizācijas un koncen-

trācijas gadījumā esošiem spēkiem un iespējām, izlēmušas sekojošo:I. Vācijas agresijas gadījumā pret Poliju vai tās vitālo interešu

apdraudējuma gadījumā Dancigā, kad izraisītos bruņota darbība, Francijas armija automātiski uzsāks savu dažādo [ieroču] šķiru bruņoto spēku darbību sekojošā veidā:

1) Francija uzreiz pēc iepriekš izstrādāta plāna uzsāks gaisa spēku darbību.

2) Tiklīdz daļa no Francijas spēkiem būs gatava (apmēram trešajā dienā), Francija pakāpeniski attīstīs uzbrukuma darbību ar ierobežotiem mērķiem.

3) Tiklīdz iezīmēsies pret Poliju vērstais Vācijas trieciena galvenais virziens, Francija ar saviem galvenajiem spēkiem sāks uzbrukumu Vācijai (sākot ar 15. dienu).

II. Pirmajā kara fāzē Polija izmantos visus savus spēkus, lai aizstāvētos pret Vāciju, pārejot uzbrukumā, tiklīdz to atļaus apstākļi un uz abu virspavēlniecību izstrādāto kopīgo nosacījumu pamata.

III. Un otrādi, ja galvenie vācu spēki virzīsies uz Franciju, īpaši – cauri Beļģijai un Šveicei, un Francijas armijai nāksies iesaistīties karadarbībā, Polijas armija uz abu virspavēlniecību izstrādāto kopīgo nosacījumu pamata centīsies piesaistīt iespējami lielākus vācu spēkus.

IV. Polijas armijas materiālā potenciāla pastiprināšanai abas augstākās virspavēlniecības atzīst, ka kopīgu interešu labā ir nepieciešama Francijas

• 150 •

materiāla un finansiāla palīdzība Polijas valdībai. Šī palīdzība ļaus ievē -rojami paaugstināt Polijas armijas spēkus, kā arī attīstīt militāro rūp nie-cību Polijā, gan Polijas armijas vajadzībām, gan tās sabiedroto vajadzībām militārajās operācijās austrumos.

V. Abas augstās virspavēlniecības atzīst par nepieciešamu turpināt precizējošas sarunas, kuru mērķis ir attīstīt šajā protokolā ietvertos pa-matprincipus.

Parīze, 1939. gada 19. maijāKaspšickis, divīzijas ģenerālis Gamelēns3

Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 401–402.1 Juljušs Lukaševičs (Łukasiewicz, 1892–1951) – Polijas diplomāts. 1926.–1929. g.

sūtnis Latvijā, 1931.–1933. g. Austrijā, 1934.–1936. g. vēstnieks PSRS, 1936.–1939. g. Francijā.

2 Tadeušs Kaspšickis (Kasprzycki, 1891–1978) – Polijas armijas divīzijas ģenerālis, valstsvīrs. 1935.–1939. g. kara lietu ministrs.

3 Moriss Gistavs Gamelēns (Gamelin, 1872–1958) – Francijas armijas ģenerālis. 1931.–1939. g. Ģenerālštāba priekšnieks, 1939.–1940. g. Sabiedroto karaspēka pavēlnieks.

3.22. Apspriede Vācijas Reihskancelejā par iespējamo uzbrukumu Polijai

(protokola fragmenti; Berlīnē, 1939. g. 23. maijā)

Dokuments atspoguļo Vācijas un personiski kanclera Ā. Hitlera gatavošanos karam ar Poliju ideoloģiskā un praktiskā jomā. No tā redzams arī Vācijas ārējās politikas mērķis šajā laikā – censties panākt maksimālu Polijas izolāciju starptautiskajā telpā, kas atvieglotu gaidāmās militārās operācijas gaitu no politiskā viedokļa.

Fīrers nosaka šādus apspriedes mērķus: 1) situācijas analīze; 2) no šīs situācijas izrietošo uzdevumu noteikšana vērmahtam; 3) no šiem uzdevumiem izrietošo konsekvenču noskaidrošana;4) visu no šīm konsekvencēm izrietošo lēmumu un darbību slepenības

nodrošināšana. Slepenības saglabāšana ir panākumu galvenais nosacījums.

Fīrera piezīmes ir izklāstītas būtiskajos punktos zemāk: 1) faktiskā notikumu attīstība laika posmā no 1933. līdz 1939. ga-

dam;2) Vācijas pastāvīgā un nemainīgā situācija.

• 151 •

1933.–1939. gadā progress iezīmējies visās jomās. Mūsu militārais stāvoklis piedzīvojis milzīgu uzlabošanos. Mūsu stāvoklis attiecībā pret pārējo pasauli palicis tāds pats.

Vācija tika izslēgta no lielvalstu skaita. Politiskais līdzsvars izveidojās bez Vācijas piedalīšanās. Šis līdzsvars tiek traucēts, kad Vācija pieprasa nepieciešamos apstākļus dzīvei un atgriežas uz skatuves kā lielvalsts. Katra mūsu prasība tiek uzskatīta par uzurpāciju. Angļi vairāk baidās no briesmām ekonomikas jomā, nekā no viņus apdraudoša militāra spēka.

Astoņdesmitmiljonu tauta ir atrisinājusi savas ideoloģiskās prob lēmas; tāpat ir jābūt atrisinātām arī ekonomiskajām problēmām. Neviens vācietis nevar izvairīties no jaunu, tam atbilstošu ekonomisko apstākļu izveidošanas. Šo problēmu atrisināšana prasa drosmi. Pielā gošanās apstākļiem ar nolūku izvairīties no problēmas atrisināšanas nepieciešamības ir nepieļaujams princips. Drīzāk ir jāpielāgo apstākļi mērķim, bet tas nav iespējams bez invāzijas citās valstīs vai bez uzbrukuma svešam īpašumam.

Valsts lielumam proporcionāla dzīves telpa ir varenības pamatā. Var kādu laiku izvairīties no problēmas risināšanas, taču beigās tā kaut kādā veidā ir jāatrisina. Mums ir izvēle vienīgi starp progresu un atkāpšanos, pēc kādiem piecpadsmit vai divdesmit gadiem mēs tik un tā būsim spiesti problēmu atrisināt. Neviens vācu valstsvīrs nespēs ilgāk izvairīties no šīs problēmas atrisināšanas.

Pašlaik atrodamies patriotiska pacēluma stāvoklī un tas mums ir kopīgs ar divām citām nācijām – konkrēti: Itāliju un Japānu. Iepriekšējo laiku mēs tiešām esam labi izmantojuši; visas darbības tika uzsāktas pareizajā secībā un harmonijā ar mūsu mērķiem.

Tagad, kad pagājuši seši gadi, situācija ir sekojoša.Ar nelieliem izņēmumiem (te runa ir par tiem, kuri atrodas koncentrācijas

nometnēs) esam sasnieguši vācu tautas nacionāli-politisko vienotību, bet turpmākie panākumi vairs nav iespējami bez asinsizliešanas. Robežu noteikšanai ir izšķiroša militāra nozīme.

Poļi nevar tikt uzskatīti par “papildus ienaidniekiem”. Polija vienmēr būs mūsu ienaidnieku pusē. Neskatoties uz draudzības līgumiem, Polija vienmēr ir apslēpti tiekusies izmantot katru iespēju, lai mums kaitētu.

Danciga ne mazākā mērā nav tirgošanās priekšmets. Runa ir par mūsu dzīves telpas paplašināšanu austrumos, par pārtikas līdzekļu nodrošināšanu, par Baltijas problēmas atrisināšanu. Pārtikas līdzekļi var nākt vienīgi no vāji apdzīvotām teritorijām. Nerunājot par zemes dabisko auglību, kārtīga vāciska ekspluatācija neizmērojami palielinās pārtikas virsproduktu.

Nav Eiropā citu iespēju. Kolonijas? Piesargieties no dāvanām koloniālu teritoriju veidā, jo tās neatrisinās pārtikas jautājumu, atcerieties par blokādi!

Ja liktenis spiedīs mūs iet uz konfliktu ar Rietumiem, lielas teritorijas mūsu rīcībā austrumos būs ļoti noderīgas; jo cerēt uz rekordlielām ražām kara laikā varam vēl mazāk, nekā miera laikā. Nevācisko teritoriju iedzīvotāji nedienēs armijā, taču tiks izmantoti kā darbaspēks.

• 152 •

Polijas problēma nav atdalāma no konflikta ar Rietumiem. Polijas iekšējās pretestības spējas boļševismam ir apšaubāmas, tāpēc Polija kā barjera pret Krieviju ir apšaubāma vērtība.

Ir apšaubāmi, vai militārus panākumus rietumos iespējams sasniegt ar ātru lēmumu; apšaubāma ir arī Polijas izturēšanās. Polijas valdība neizturēs Krievijas spiedienu. Polija saskata briesmas vācu uzvarā rietumos un centīsies mums traucēt to sasniegt. Tāpēc nevar būt runas par Polijas saudzēšanu un mums atliek lēmums: uzbrukt Polijai pirmajā izdevīgajā brīdī. (..)

Mēs nevaram gaidīt uz čehu pasākuma atkārtošanos. Neiztiks bez kara. Mūsu uzdevums ir izolēt Poliju. Izolācijas sekmīgam iznākumam būs izšķirošs iespaids.

Tāpēc fīreram ir jāpatur sev tiesības dot definitīvu pavēli par uzbrukumu; nedrīkst nonākt līdz vienlaicīgam konfliktam ar Rietumu lielvalstīm (Franciju un Angliju).

Ja nav droši, vai Polijas–Vācijas konflikts nenovedīs līdz karam Rietu-mos, tad karam jāņem vērā vispirms Anglija un Francija.

Pamatā tātad ir jānosaka, ka konflikts ar Poliju, sākot no uzbrukuma Polijai, tikai tad beigsies sekmīgi, ja Rietumu lielvalstis turēsies no tā tālāk. Ja tas izrādīsies neiespējami, būs labāk uzbrukt rietumos, vienlaikus tiekot galā ar Poliju.

Polijas izolācija ir prasmīgas politikas jautājums.


3.23. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārējo un iekšējo stāvokli

(Varšavā, 1939. g. 25. maijā)

L. Ēķis ziņojumā atspoguļo sarežģītās Polijas attiecības ar Vāciju un PSRS, Polijas aktivitātes Baltijas reģionā kopumā, kā arī iekšpolitisko situāciju, kas lielā mērā saistīta ar ārpolitiku. Ziņojuma autors gan neko par to neraksta, taču Varšavā no 23. maija līdz mēneša beigām notika poļu–britu militārās sarunas saistībā ar eventuālā kara plāniem; tās beidzās bez īpašiem rezultātiem arī tāpēc, ka Polijas puse atteicās no angļu priekšlikuma piekrist jebkādai militārai sadarbībai ar PSRS.

Pagājušā nedēļā, kopš manas atgriešanās no komandējuma Budapeštā, novērojumi Varšavā un dzirdētās valodas poļu un diplomātiskā korpusa sabiedrībā norāda, ka poļu–vācu attiecībās saspīlējums nav mazinājies, neskatoties uz oficiālo iestāžu pūlēm, kā man liekas, abās pusēs, šo saspīlējumu mazināt un izlīdzināt. Pēdējās nedēļas ir bijušas ļoti bagātas

• 153 •

ar vairākiem ļoti bīstamiem incidentiem Dancigā, Tomašuvā un citur. Par Dancigas incidentiem esmu ziņojis atsevišķi un tāpēc poļu un vācu dažādām un gluži pretējām interpelācijām par incidentu norisi no jauna nepieskaršos. Piezīmējams būtu tik daudz, ka par vakardienas šaudīšanos poļu šī rīta avīzes klusē. Poļu prese ir arī noklusējusi ļoti nopietnās sadursmes, kuras arī esot prasījušas cilvēku upurus rūpniecības centrā Tomašuvā. Incidenti un sadursmes poļu un vāciešu starpā esot notikuši arī citos Silēzijas un “koridora” centros.

Neskatoties uz to visu, esmu dzirdējis no poļu Ārlietu ministrijas aprindām, tāpat arī pavisam konfidenciālā kārtā no diplomātiskā korpusa pārstāvjiem, ka kopš dažām dienām poļu un vācu starpā no jauna notiek sarunas par saprašanos un incidentu izbeigšanu. Neoficiālā kārtā šejienes vācu vēstnieks fon Moltke ir saticies un 3 stundas ilgā sarunā pārrunājis ar poļiem vācu–poļu jautājumu. Saruna notikusi ārpus Ārlietu ministrijas un Vācijas vēstniecības. Tas tāpēc, lai nekaitētu prestižam un neradītu iespaidu, ka viena vai otra puse gribētu piekāpties. Zīmīgu atbildi saņēmu uz manu jautājumu, vai pa Vasaras svētkiem varētu bez liela riska apciemot Dancigu. Atbilde skanēja (poļu Ārlietu ministrijas ļoti iespaidīga persona), ka varot droši braukt “pat automobilī”, jo esot sagaidāms, ka ar šo dienu trači izbeigšoties. Paredzētā saprašanās domāta tāda, ka abas puses vienotos Dancigas jautājumā un statūta grozīšanu atlikt uz vēlāku laiku, kad nemierīgā atmosfēra būs drusku noskaidrojusies un nomierinājusies. Ir arī zināms, ka šādu atrisinājumu atbalsta Lielbritānija.

Visā slepenībā ārlietu viceministrs Arciševskis pašreiz apbraukā visas poļu–vācu incidentu un sadursmju vietas, lai uz vietas objektīvi noskaidrotu incidentu izcelšanās apstākļus. Tas norāda, ka poļu Ārlietu ministrijai ir vēlēšanās lietas objektīvi noskaidrot un, ja vien iespējams, asumus nolīdzināt.

Ir arī pretrunīga informācija, ka no armijas un Iekšlietu ministrijas puses ir dots rīkojums poļu ierēdņiem koridorā un Dancigā reaģēt ar ieročiem un visai asi katrā gadījumā, kur poļi justu vāciešu uzmākšanos, vācu provokāciju un tādu vāciešu metožu pielietošanu, kas jau puslīdz pazīstamas no Čehoslovākijas un Klaipēdas prakses. Tāpēc arī izskaidrojams, ka poļu šoferi bez lielākas izskaidrošanās uz katru vācu demonstrāciju vai uzbrukuma mēģinājumu ar petardēm, smirdbumbām un tamlīdzīgiem “mierīgiem” iespaidošanas paņēmieniem, atbild ar revolveru lodēm. Savā ziņā vecu vecais ārlietu ministra Beka princips: “Kā tu man, tā es tev.”

Atmosfēra tomēr ir ļoti “bieza” un kaut kādi jauni incidenti var domāto saprašanos vai, pareizāk, saprašanās atlikšanu vēlākam laikam iztraucēt un izsaukt attiecīgu tālāku saasināšanos ar neparedzamām sekām. Man ir iespaids, ka arī tagad poļu pusē ir divas strāvas: Ārlietu ministrija (Beks), kas tomēr vēlas asumus nolīdzināt, un militārās aprindas, arī Iekšlietu ministrija, kas angļu–franču garantijas aizmugurē runā un grib turpināt runāt stingru valodu, pastiprinot to, kur nepieciešams, ar vāciešu piekaušanu un atsevišķos gadījumos ļaujot strādāt ieročiem. Liekas arī, ka poļu stingrā uzstāšanās nav palikusi bez sava pozitīvā iespaida

• 154 •

Vācijā. Radiofons un prese gan lamā poļus visdažādākajās toņkārtās, bet neoficiāli un klusībā vestās sarunas uz izlīgšanu rāda, ka ne viena, ne otra puse nevēlas izmantot incidentus lielākām akcijām un atklāta konflikta iesākumam.

* * *Poļu–krievu starpā turpinās jaunuzsāktā saprašanās perioda tālāka

padziļināšana. Krievu vēstniecība rīko pieņemšanas, rāda Pētera I1 filmu2, 1. Maija parādi un visu to noskatās prominenta poļu sabiedrība. Senāk poļu armijas ģenerāļi un Ārlietu ministrijas augstie direktori turēja zem sava goda apmeklēt krievu vēstniecību. Tagad ar pacietību un labvēlību poļu kungi un dāmas skatījās Pētera I filmas otro daļu, kas daudz sliktāka, pēc maniem personīgiem ieskatiem, nekā pirmā daļa, jo ir pārāk brutāla, kliedzoša un ultrapatriotiska, ar pārāk naivu, caurspīdīgu lieliniecisku propagandu cauršūta. Krievu pēcpusdienas tēja, kur šī filma tika rādīta, “ievilkās vēlās vakara stundās” un man ap plkst. 10 no krievu vēstniecības aizejot, liels bars poļu vēl tur palika draudzīgās sarunās ar krieviem pie bagātīgi klātiem galdiem. Vakar vakarā ieradās Varšavā jaunais padomju vēstnieks Šaronovs3, un, domājams, attiecību padziļināšanās ies tālāk, lai gan Ārlietu ministrijas kungi man strikti apgalvo, ka poļi nekādās direktās4 saistībās ar krieviem neielaidīšoties. Ar krieviem lai tiekot galā angļi un franči.

* * *Poļu aktivitāte Baltijas sektorā turpinās tai pašā tonī, kā to redzējām

pēdējos divos mēnešos. Stipra un uzkrītoša draudzības pasvītrošana ar Lietuvu, preses “pīles” par mūsu armijas vadības apciemojumiem, maršala Smiglija revizītēm5 utt. Pēdējā laikā poļu Ārlietu ministrijā drusku neapmierināti ar patentētiem draugiem igauņiem. Igauņi esot vairāk uztraukušies par poļu zondēšanas akciju Maskavā. Ārlietu ministrija esot speciālus paskaidrojumus un instrukcijas devusi sūtnim Tallinā paskaidrot igauņiem, ka pārrunājot Austrumeiropas problēmas, nemaz nevarot nerunāt par Baltijas valstīm, bet liela starpība esot tā, ko igauņi laikam neesot sapratuši, ka runāt par problēmām, taisot “tour d’ horizon”6, ir viena lieta, un kaut ko norunāt vai nolīgt bez to ziņas, par kuru noruna iet, esot pavisam cita lieta. Polijas politikas pamatprincips “neko par mums bez mums” pilnā mērā no Polijas puses ievērots visās sarunās, ko Polija vedusi austrumos un rietumos, arī attiecībā uz Baltijas valstīm. Varētu teikt vēl vairāk – (poļu Ārlietu ministrija), ka nesenā Beka–Potjomkina sarunā Beks mēģinājis Potjomkinam ieskaidrot, ka Krievijas izturēšanās pret Baltijas valstīm būtu patīkamāka, ja Krievija rīkotos tāpat, kā Polija, t. i., draudzīgi, bet ne ar spiedienu vai vēlēšanos spēlēt aizgādnieku (Patronage).

Poļu–leišu lietās atzīmējams, ka poļi pat ar zināmu porciju greizsirdības vēro vācu–leišu attiecību nokārtošanos un Vācijas korekto, pat stipri mīlīgo izturēšanos pret leišiem. Ģenerāļa Raštiķa7 vizītes8 rezultāti, kaut arī lēni, bet sāk parādīties. Nomainīti vojevodas Viļņā un Poznaņā. Viļņas vojevoda Ludvigs Bocjaņskis9, kas kļuvis slavens ar leišu spaidīšanu Viļņā, pārcelts uz Poznaņu, kur viņam varēs atklāties plašs darba lauks šinī

• 155 •

pašā branšā10 pret vāciešiem, un Poznaņas vojevoda Arturs Maruševskis11 pārcelts uz Viļņu, lai stiprinātu poļu–leišu draudzību tai pašā garā, kāda līdz marta beigām pastāvēja poļu–vācu starpā. Leišiem Viļņā ir jau dotas atļaujas atvērt slēgtās biedrības un šie soļi, bez šaubām, būs daudz pārliecinošāki poļu–leišu uzticības atjaunošanai, nekā abstraktās frāzes un teorētiskā prātošana par leišu–poļu likteņu kopību. Notiekot arī sarunas poļu–leišu starpā par saimniecisko jautājumu pārkārtošanu pēc Klaipēdas zaudēšanas, jo iepriekšējais saimnieciskais līgums bija lielā mērā dibināts uz Klaipēdas izmantošanu no Polijas puses.

Par mūsu un Igaunijas sarunām ar Vāciju par neuzbrukšanas pakta noslēgšanu poļu Ārlietu ministrija pavisam godīgi un atklāti izsakās ar labvēlību un saprašanu. Man teica, ka poļi, gadījumā, ja vācieši atkal nāktu “pie prāta”, labprāt tādu pašu līgumu slēgtu ar vāciešiem, kā mēs projektējam.

Poļu iekšpolitiskā dzīve pēdējās nedēļās rāda valdības aprindu saprašanās centienus ar opozīciju. Agrāk tiesātais un emigrācijā izdzītais poļu zemnieku vadonis Vincentijs Vitoss tur dūšīgas patriotiskas runas un pilnā mērā uzņēmies savas partijas “ļudovcu” vadību. Vitosa runas ir dziļi patriotiskas, tajās tiek pastrīpota nepieciešamība uz visu poļu saprašanos un vienotu fronti cīņai pret ārējo ienaidnieku. Poļu zemniekiem Vitoss stāda acu priekšā neapskaužamo čehu un slovāku zemnieku likteni. Tāpat arī citi opozīcijas pārstāvji, kā nemierīgais ģenerālis Žeļigovskis12, pēdējā laikā ir atraduši iespēju sastrādāt ar valdības aprindām un acīmredzot izvairās no grūtību taisīšanas valdībai. Pat nemierīgie ukrainieši spēlē lojālu pilsoņu lomu. Aizvakar atklātā Seima sēdē Seima prezidijs, neskatoties uz agrākiem ļoti asajiem soļiem pret agrāko Seima maršalu Valeriju Slaveku, kurš, no politiskās dzīves izspiests un ignorēts, izmisumā beidza savu dzīvi pašnāvībā, sarīkoja nelaiķa Valerija Slaveka godināšanu un novietoja V. Slaveka gleznotu fotoattēlu Seima goda telpās.

Poļu sabiedrības gatavošanās cīņai, varētu teikt, visas sabiedrības stāja visā visumā ir apbrīnošanas cienīga. Nevienam nav ilūziju, ka eventuālā vai pat daudzās sarunās dzirdētā neizbēgamā cīņa ar Vāciju būs ļoti grūta. Tomēr nav neviena, kas no šīs cīņas baidītos. Saimnieciskie upuri un sevišķi kredītu izsmelšana kara resora budžetā sakarā ar ieilgušo pusmobilizāciju ir ļoti smagi, bet Polija ir gatava šo upuri nest un, kā man vienreiz teica poļu Ārlietu ministrijas un armijas pārstāvji, šie upuri tomēr vieglāki un labāki, nekā būtu nesagatavotiem ieslīdēt karā. Saimnieciskā dzīvē vispārīgi ārpolitiskā nervozitāte un nestabilitāte atstājusi jūtamu iespaidu. Noguldījumi bankās samazinās, veikalu darījumi sašaurinās un vispār darījumi “auf lange Sicht”13 grūti realizējami. Toties ļoti liela aktivitāte bruņošanās rūpniecībā un rūpniecības sagatavošanā kara gadījumam.

Avots: LVVA, 2575. f., 1. apr., 2538. l., 36.–40. lp.1 Pēteris I (1672–1725) – Krievijas Romanovu dinastijas cars, impērijas izvei-

dotājs.

• 156 •

2 Studijas “Ļenfiļm” padomju vēsturiski biogrāfiska divsēriju kinofilma “Pēteris Pirmais” (Пётр Первый, 1937–1938) pēc Alekseja Tolstoja tāda paša nosaukuma romāna.

3 Nikolajs Šaronovs (Шаронов, 1901–?) – PSRS diplomāts. 1937.–1939. g. pilnvarotais pārstāvis Grieķijā un Albānijā, 1939. g. jūnijā–septembrī – vēstnieks Polijā, 1939.–1941. g. – Ungārijā.

4 Direktas – tiešas.5 Revizīte – atbildes vizīte.6 Le tour d’horizon (franču val.) – īss, vispārīgs ieskats.7 Stasis Raštiķis (Raštikis, 1896–1985) – Lietuvas armijas ģenerālis. 1935.–

1940. g. armijas komandieris.8 S. Raštiķis ar oficiālu vizīti viesojās Polijā 1939. g. 8.–12. maijā.9 Ludvigs Bocjaņskis (Bociański, 1892–1970) – Polijas armijas pulkvedis. 1935. g.–

1939. g. maijā Viļņas vojevoda, pēc tam Poznaņas vojevoda.10 Branša (franču val. branche) – nozare, specialitāte.11 Arturs Tomašs Maruševskis (Maruszewski, 1886–1945) – Polijas armijas

pulkvedis. 1935. g. janvārī–1939. g. Poznaņas vojevoda (ar īsu pārtraukumu 1935. g. jūnijā–oktobrī), no 1939. g. maija – Viļņas vojevoda.

12 Lucjans Žeļigovskis (Żeligowski, 1865–1947) – Polijas armijas ģenerālis. 1920. g. oktobrī, izpildot slepeno J. Pilsudska pavēli, ar savu divīziju ieņēma Viļņu. 1925.–1926. g. Polijas kara lietu ministrs.

13 Auf lange Sicht (vācu val.) – ilgtermiņā.

3.24. Latvijas Ārlietu ministrijas pārskats par Dancigas jautājumu (1939. g. maijā)

Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavotajā vispusīgajā un detalizētajā pārskatā uzskatāmi un objektīvi atspoguļota Dancigas brīvpilsētas un apgabala piederības problēma, aplūkojot to gan etniskā un saimnieciskā, gan, ārpolitiskā un iekšpolitiskā griezumā, nepieciešamā uzmanība veltīta arī problēmas izcelšanās vēsturei, sākot ar viduslaikiem.

Teritorija. Iedzīvotāji.Dancigas brīvpilsēta (Freie Stadt Danzig) aizņem 1892,1 km2 lielu

teritoriju (neieskaitot 58 km2 lielo “Haff”1) un sastāv no 5 apriņķiem: Platība Iedzīvotāju skaits Dancigas pilsēta 79 km2 235 237Sopotas pilsēta 9 km2 30 835Danziger Höhe 594 km2 53 138Danziger Niederung 468 km2 34 209Grosses Werder [Lielverdera] 743 km2 54 078 1893 km2 407 517

(pēc 1929. g. skaitīšanas rezultātiem)

• 157 •

Pēc vācu avotiem 93–96 % pieder pie vācu tautības. Poļu avoti turpretī min 10 % poļu. Nenoskaidrots ir kašubu2 (apm. 10 000 cilvēku) jautājums: poļi kašubus pieskaita pie poļiem, bet vācieši vienmēr aizrāda uz lielo atšķirību starp poļiem un kašubiem, lai samazinātu statistikās figurējošos poļu iedzīvotāju skaitļus.

58,7 % ir luterticīgi, 36,7 % katoļticīgi un 2,4 % mozusticīgi.

Dancigas vēsture līdz pasaules kara beigām.Pirmo reizi Dancigu piemin kāda hronika 997. gadā. Toreiz tā bija

kašubu zvejnieku ciems. 12. un 13. gadsimtā Danciga bija jau pomereļu hercogu3 pils. Vācu pilsētu Dancigu nodibināja ap 1235. gadu. 1309. gadā to pievienoja Vācu ordeņa valstij. 1343. gadā Dancigai piešķīra Kulmas pilsētas tiesības. 1361. gadā Danciga pievienojās Hanzai. Vēlāk Dancigas saimnieciskais uzplaukums radīja pamatu konfliktiem ar ordeni un beidzot, ordeņa varai sabrūkot, Danciga atbrīvojās, iznīcināja ordeņa pili un kopā ar vairākiem Rietumprūsijas apgabaliem 1454. gadā pievienojās Polijai. Danciga palika politiskā, saimnieciskā un kulturālā ziņā patstāvīga; ar Poliju to saistīja tikai personālūnija. No 1523. līdz 1557. gadam Danciga pieņēma reformēto ticību un Polijas karalis piešķīra tai reliģijas brīvību. Pēc Polijas 1. sadalīšanas Danciga vēl palika pie Polijas, bet Prūsijas iespaids manāmi palielinājās. Sadalot Poliju 2. reizi, 1793. gadā Dancigu pievienoja Prūsijai. 1807. gadā Dancigu iekaroja franču karaspēks un ņēma to Francijas aizsardzībā. Tilzītes miera līgumā Dancigu gan konstituēja kā neatkarīgu valsti (“brīvpilsētu”), bet de facto tā palika zem Francijas protektorāta, līdz kamēr franču karaspēks to 1814. gadā atstāja un tā atkal pievienojās Prūsijai, pie kuras tā palika līdz pasaules kara beigām.

Dancigas brīvpilsētas konstituēšana pēc pasaules kara un tālāko notikumu norise.

Pamatojoties uz Vilsona vēstījuma trīspadsmito punktu4 (..), poļu organizācijas 1918. gadā prasīja, lai jaundibināmai Polijai pievieno arī Dancigu kā tās dabīgo ostu. Miera sarunās Sabiedrotie tomēr šo prasību neaizstāvēja, bet lika Vācijai priekšā pārveidot Dancigu par brīvpilsētu. Vācu delegācija uz šo priekšlikumu atbildēja ar 1919. gada 29. maija notu, kurā viņa atsaucās uz tautu pašnoteikšanās principu un noraidīja vācu pilsētas atdalīšanu no Vācijas teritorijas, piedāvājot Polijai brīvostas Dancigā, Klaipēdā un Karalaučos5, kā arī neitralizētus pievedceļus pie brīvostām. Šo pretpriekšlikumu Sabiedrotie 1919. gada 16. jūnija notā noraidīja, aizrādot uz to, ka ievērojot Dancigas vācu raksturu. Sabiedrotie neparedzēja to pievienot Polijai un ka Polija, no otras puses, nevar pielaist, ka tās vienīgā osta atrastos citas valsts rokās; tamdēļ priekšlikums konstituēt Dancigu kā brīvpilsētu esot vislabākais un arī no taisnības viedokļa raugoties, vispareizākais atrisinājums. Parakstot 1919. gada 28. jūnija miera līgumu, vācu delegācija pieņēma arī noteikumus par Dancigu, kā Sabiedrotie tos bija izstrādājuši: tie ietilpināti Versaļas miera līguma 100.–108. pantā6 un to saturs galvenos vilcienos ir sekojošs:

• 158 •

a) Vācija atsakās no Dancigas par labu Galveniem Sabiedrotiem (100. p.).

b) Galvenie Sabiedrotie apņemas konstituēt Dancigu (pilsētu un apkārtējo teritoriju) kā brīvpilsētu Tautu Savienības aizsardzībā (102. p.).

c) Dancigas Satversmi izstrādās Dancigas pārstāvji saziņā ar Tautu Savienības ieceļamo Augsto komisāru (103. p.).

d) Dancigas Satversmi garantē Tautu Savienība (103. p.). e) Augstais komisārs pirmā instancē izšķir strīdus starp Poliju un

Dancigu attiecībā uz miera līgumu vai uz līgumiem un norunām, kas to papildina (103. p.).

f) Galvenie Sabiedrotie apņemas veicināt nolīguma slēgšanu starp Poliju un Dancigu, kura nolūks būtu:

g) uzņemt brīvpilsētu Polijas muitas teritorijā un paredzēt brīvostas izbūvi;

h) nodrošināt Polijai Dancigas ūdensceļu, doku utt. neierobežotas lietošanas tiesības;

i) nodrošināt Polijai Vislas, dzelzceļu, pasta, telegrāfa un telefona uzraudzību un pārvaldi Dancigas teritorijā;

j) nodrošināt Polijai tiesības izbūvēt un izlabot ūdensceļus, dokus, dzelzceļus utt. un nomāt vai pirkt šim nolūkam vajadzīgos zemes gabalus;

k) nodrošināt poļu iedzīvotājiem Dancigā līdzīgas tiesības kā pā-rējiem;

l) nodot Polijai Dancigas ārlietu vešanu un Dancigas pilsoņu aiz sar-dzību ārzemēs (104. p.).

m) Dancigas teritorijā dzīvojošie Vācijas pilsoņi zaudē savu līdzšinējo pavalstniecību un kļūst par brīvpilsētas pavalstniekiem (105. p.).

n) Divu gadu laikā tiem tomēr ir tiesības optēt Vācijas pavalstniecību, bet tad viņiem gada laikā jāizceļo uz Vāciju (106. p.).

o) Visi Vācijas publiskie īpašumi Dancigas teritorijā pāriet uz Galveniem Sabiedrotiem, kuri tos atdos brīvpilsētai vai Polijai (107. p.)

Dancigas pāriešanu Sabiedroto suverenitātē kārtoja 1920. g. 9. janvāra vienošanās, kura noteica, ka Sabiedroto suverenitāte Dancigā de iure nodibināta ar Versaļas miera līguma spēkā stāšanos, t. i., ar 1920. g. 10. janvāri, bet, ka varas de facto pārņemšana atlikta uz vēlāku laiku. Tā notika 1920. gada 13. februārī, kad toreizējais Dancigas valdības prezidents Fersters7 nodeva Sabiedroto pārstāvim Taueram8 pilsētas pārvaldi. Tauers 1920. g. 22. aprīlī Dancigas vārdā noslēdza saimniecisku līgumu ar Poliju, kas nodibināja muitas ūniju, atstājot muitas administrāciju un likumdošanu katrā valstī attiecīgai valdībai.

1920. g. 15. novembrī stājās spēkā Vēstnieku konferences 1920. g. 27. oktobra brīvpilsētas nodibināšanas lēmums un 1920. g. 9. novembra līgums starp Vāciju un Poliju (t. s. Parīzes līgums), kuru paredzēja Versaļas miera līguma 104. pants. Šā līguma galvenie noteikumi ir sekojoši:

• 159 •

a) Polija iecels diplomātisku pārstāvi Dancigā, kam piekritīs vidutāja loma starp Dancigas un Polijas valdībām (1. p.).

b) Polija vedīs Dancigas ārlietas un garantēs Dancigas pilsoņiem ārzemēs tādu pat aizsardzību, kā Polijas pilsoņiem (2. p.).

c) Danciga ieceļ atašejus pie Polijas konsulātiem, kurus nodibina tādās vietās, kur Dancigai ir saimnieciskas intereses; šie atašeji ir atbildīgi Polijas valdībai (3. p.).

d) Citu valstu konsuliem Dancigā eksekvatūra9 dodama tikai saziņā ar Dancigas iestādēm (4. p.).

e) Konvencijas, kas attiecas uz Dancigu, iepriekš apspriežamas ar brīvpilsētu; par apspriedes rezultātiem jāziņo Augstajam komisāram; viņam ir veto tiesības attiecībā uz konvencijām, kas pēc Tautu Savienības Padomes ieskatiem runā pretim šī līguma noteikumiem vai brīvpilsētas tiesiskam stāvoklim (6. p.)

f) Ārējiem aizņēmumiem vajadzīga Polijas piekrišana (7. p.).g) Brīvpilsēta apsola kuģiem zem Polijas karoga tādas pašas tiesības,

kādas ir kuģiem zem Dancigas karoga (10. p.).h) Danciga un Polija sastāda vienu vienīgu muitas teritoriju ar Polijas

muitas likumiem un muitas tarifu (13. p.).i) Jānodibina ostas komisija, kurā ieiet pa 5 Polijas un Dancigas

pilsoņiem un kuras priekšgalā atrodas prezidents, kuru, ja Danciga un Polija nevar par to vienoties, ieceļ Tautu Savienības Padome no Šveices pilsoņiem (19. p.).

k)10 Ostas komisija pārvaldīs ostu, ūdensceļus un ostas dzelzceļus (20. p.).

l) Dzelzceļus (izņemot ostas dzelzceļus un ielas dzelzceļus) pārrauga un pārvalda Polija, ņemot ienākumus un izdevumus uz sava rēķina (21. p.).

m) Visi Vācijas publiskie īpašumi ostā, vai kuriem ir kāds sakars ar ostas, ūdensceļu un ostas dzelzceļa pārvaldi un ekspluatāciju, nododami ostas komisijai, bet tādi, kuriem kāds sakars ar pārējiem dzelzceļiem, – Polijai (25. p.).

n) Ostas komisija var nomāt vai iegūt kustamas un nekustamas lietas Dancigas teritorijā, ciktāl tas viņai liekas vajadzīgs sava uzdevuma veikšanai (25. p.).

o) Dzelzceļu ekspluatācijai vajadzīgās atsavināšanas Dancigai jāpielaiž (25. p.).

p) Ostas komisijas pienākums ir nodrošināt Polijai ostas un satiksmes līdzekļu neierobežotas lietošanas tiesības tādā mērā, kādā tas Polijas eksportam un importam ir vajadzīgs, kā arī gādāt par ostas un ceļu izbūvi saskaņā ar satiksmes prasībām (26. p.).

q) Polija var ievest un izvest caur Dancigu visas preces bez ierobežojuma, ciktāl to neaizliedz Polijas likumi (28. p.).

r) Polijai ir tiesības ierīkot Dancigas ostā pasta, telefona un telegrāfa iestādes (un “service des postes”11 etc.) Polijas satiksmei ar ārzemēm caur Dancigas ostu un Polijas satiksmei ar Dancigas ostu (29. p.).

• 160 •

s) Brīvpilsēta apņemas attiecībā uz minoritātēm piemērot noteikumus, kas līdzinās tiem, kuri spēkā Polijā saskaņā ar 1919. g. 28. jūnija līgumu starp Poliju un Sabiedrotiem (33. p.).

t) Brīvpilsētai jāgādā par to, lai likumdošanā un administrācijā poļu iedzīvotāji netiktu nostādīti sliktākā stāvoklī, nekā pārējie pilsoņi (33. p.).

u) Tuvākā laikā jānoslēdz konvencija par tiesu spriedumu savstarpēju izpildīšanu, noziedznieku izdošanu un citiem juridiskiem jautājumiem (35. p.).

v) Visi strīdi starp Dancigu un Poliju, kas izriet no šā vai no vēlākiem līgumiem, kā arī visi jautājumi, kas skar Dancigas un Polijas attiecības, nododami Augstajam komisāram izšķiršanai. Pārsūdzēt var Tautu Savienības Padomē (39. p.).

* * *1921. g. 24. oktobrī Danciga un Polija noslēdza vienošanos Parīzes

konvencijas izpildīšanai, kas satur noteikumus par:• Polijas un Dancigas pilsoņiem (1.–44. p.);• tiesu jautājumiem (45.–148. p.);• pastu (149.–168. p.);• kuģniecību (169.–183. p.);• finanšu lietām (184.–196. p.);• muitas lietām (197.–210. p.);• importu un eksportu (211.–219. p.);• Dancigas apgādi ar pārtiku, degvielu un izejvielām (220.–224. p.);• valodas, skolu un citiem jautājumiem (225.–244. p.).Šo vienošanos parasti sauc par Varšavas līgumu.

* * *1922. gada 14. jūnijā brīvpilsētas Satversme stājās spēkā. 1930. g.

4. jūlijā tajā ieveda dažus pārgrozījumus, ievērojot tos, Dancigas tagadējās Satversmes galvenie noteikumi ir sekojošie:

a) Dancigas pilsēta un ar to savienotā teritorija ir brīvvalsts ar nosaukumu “Dancigas brīvpilsēta” (1. p.).

b) Valsts vara izriet no tautas (3. p.).c) Oficiālā valoda ir vācu valoda. Poliski runājošajai iedzīvotāju daļai

likumdošana un administrācija nodrošinās brīvu tautisku attīstību un tiesības lietot savu mātes valodu skolā, iekšējās administratīvās un tiesu iestādēs (4. p.).

d) Bez Tautu Savienības piekrišanas brīvpilsēta nedrīkst:1) kļūt par militāru vai flotes bāzi,2) uzcelt cietokšņus,3) atļaut munīcijas vai kara materiālu ražošanu savā teritorijā

(5. p.).e) Parlaments (Volkstag) sastāv no 72 deputātiem (6. p.). (..)g) Deputātus ievēlē uz 4 gadiem. Pirms 4 gadu notecēšanas parlamentu

var atlaist uz tā vēlēšanos vai uz tautas nobalsošanas pamata (9. p.).

• 161 •

i)12 Senāta locekļus parlaments ievēlē uz nenoteiktu laiku. Senāts sastāv no priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un 10 senatoriem (25. p.).

k) Senāts un tā atsevišķi locekļi ir atkarīgi no parlamenta uzticības un viņiem jāizstājas, ja parlaments viņiem ar lēmumu izsaka savu neuzticību (29. p.).

l) Senāts nosaka Dancigas politiku un atbild par to parlamenta priekšā (38. p.).

m) Senāts pārstāv brīvpilsētu, ciktāl tam nerunā pretim Versaļas miera līguma noteikums, ka Polija ved Dancigas ārlietas (41. p.).

n) Likumus izdod parlaments un Senāts kopā, ar vienlīdzīgiem lēmumiem. Ja Senāts kādam parlamenta lēmumam nepiekrīt, tad likumprojektu sūta atpakaļ parlamentam; ja parlaments tomēr no tā neatteicas, Senātam jāpiekāpjas vai jāsarīko tautas nobalsošana (43. p.).

o) Satversmi var grozīt tikai ar Tautu Savienības piekrišanu (49. p.). (..)

* * *Bieži tiek izvirzīts jautājums, kādu publiski-tiesisko stāvokli Dancigas

brīvpilsēta ieņem. Daļa vācu autoru un gandrīz visi nevācu juristi uzskata Dancigu par pussuverēnu valsti zem Polijas protektorāta, kura vienlaikus arī stāv Tautu Savienības aizsardzībā; šo uzskatu motivē ar to, ka Polija ved Dancigas ārlietas un ka šis apstāklis ir protektorāta teorētiskais kritērijs. (..)

Turpretim daļa vācu autoru apgalvo, ka Danciga principiāli savu ārpolitiku vedot pati un ka Polija to tikai pārstāvot ārzemēs, kādēļ Danciga nav uzskatāma par valsti zem protektorāta (sous le protectorat), bet tikai zem aizsardzības (sous le protection).

Dancigas militārās aizsardzības jautājumu nepiemin neviens no starptautiskiem līgumiem par Dancigas tiesisko stāvokli. Par to runā tikai Tautu Savienības Padomes 1921. g. 22. jūnija rezolūcija, kuru izstrādājis barons Išī13 sakarā ar savu ziņojumu par Dancigas jautājumu. Šī rezolūcija uzsver, ka Polija ir sevišķi piemērota Dancigas aizsardzībai no sauszemes, kā arī kārtības uzturēšanai gadījumā, ja ar Dancigas policijas spēkiem nepietiktu. Vajadzības gadījumā Augstajam komisāram būtu jāizprasa attiecīgās instrukcijas no Tautu Savienības Padomes. Tomēr divos gadījumos komisāram ir pilnvaras griezties tieši pie Polijas valdības palīdzības dēļ: 1) ja Dancigas teritorijā notiek vai tai draud kāds uzbrukums no kādas kaimiņvalsts (izņemot Poliju) un komisārs pats pārliecinājies par lietas steidzamību; 2) ja kaut kādu apstākļu dēļ Polijai nebūtu iespējams izlietot savas tiesības neierobežoti ievest un izvest caur Dancigas ostu visas preces.

Katrā ziņā te neiet runa par Dancigas vai Polijas iniciatīvu; tikai uz Augstā komisāra ierosmi Polija var sūtīt savu karaspēku uz Dancigu. (..)

Starp bezgalīgi daudziem strīdiem starp Dancigu un Poliju, ar kuriem nācās nodarboties gan Augstajam komisāram, gan Tautu Savienības

• 162 •

Padomei un dažreiz arī Pastāvīgai Starptautiskai tiesai, ir tikai daži, kuru objektiem bija lielāka nozīme. Šos jautājumus parasti atrisināja kom promisa ceļā, kas neapmierināja ne vienu, ne otru pusi, un tādā veidā Dancigas–Polijas attiecībās arvien paceļas tie paši pusnokārtotie jautājumi. Ciktāl tie ir uzpeldējuši arī pēdējos gados, rāda sekojošais hrono loģiskais pārskats par Dancigas svarīgākiem iekš- un ārpolitiskiem notikumiem kopš 1931. gada.

1931. gada 26. oktobrī Augstais komisārs izšķīra strīdu starp Dancigu un Poliju, kurš bija izcēlies no tā, ka Polija mēģināja izkonkurēt Dancigu, virzot importu un eksportu pa lielākai daļai caur Gdiņu. Spriedumā teikts, ka Polijai ir pienākums izlietot Dancigas ostu pilnā mērā, bet Dancigai tomēr nav monopola tiesību uz to; Polija nedrīkst pabalstīt citas ostas, dodot tām sevišķas priekšrocības.

1931. gada 11. decembrī Pastāvīgā Starptautiskā tiesa deva savu atsauksmi Tautu Savienības Padomei, ka Polijai ne Versaļas miera līgums, ne Augstā komisāra vai Tautu Savienības Padomes spriedumi nedod tiesības izlietot Dancigas ostu karakuģu vajadzībām.

1932. g. 26. aprīlī Polijas pārstāvis Dancigā noteica, ka preču imports uz Poliju turpmāk atļauts tikai tādām firmām, kas neizlieto Dancigai piešķirtos kontingentus un kas atļauj Polijas muitas ierēdņiem kontrolēt visus savus preču krājumus.

1932. g. 26. jūlijā Polija ieveda importa atļauju nodevu 1 % apmērā no importējamās vērtības. Danciga uzskatīja to par muitas ūnijas neie-vērošanu.

1933. g. 22. februārī Dancigas Senāts uzteica 1923. g. 1. decembra vienošanos ar Poliju par ostas policiju un gribēja šo pārņemt savās rokās. 1933. g. 6. martā Polija atbildēja uz to ar ostas sardzes (kas apsargāja Polijas munīcijas noliktavas Dancigas ostā) pastiprināšanu par 100 vīriem. Dancigas valdība griezās pie Augstā komisāra, jo uzskatīja, ka sardzes pastiprināšana bez Augstā komisāra un Dancigas piekrišanas nav atļauta.

1933. g. 8. martā Dancigas Senāts atbildēja uz sardzes pastiprināšanu ar palīgpolicijas iesaukšanu. 1933. g. 14. martā Polija izteica gatavību atsaukt sardzes pastiprinājumu un ostas policijas jautājumā nogaidīt parastās procedūras rezultātus.

1933. g. 13. aprīlī parlaments nolēma atkāpties.1933. g. 27. maija vēlēšanu rezultātā bija:

Nacionālsociālisti 38 deputāti (līdz tam 13) Vācu nacionālisti 4 10 Centrs 10 11 Sociāldemokrāti 13 19 Komunisti 5 7 Poļi 2 2

Ar to nacionālsociālisti bija ieguvuši absolūto vairākumu.

• 163 •

1933. g. 26. jūnijā parlaments piešķīra Senātam ārkārtējas pilnvaras līdz 1937. g. 30. jūnijam finanšu lietu kārtošanai un trūkuma un bezdarba apkarošanai.

1933. g. 5. augustā Danciga un Polija principiāli vienojās par poļu un citu ārzemnieku tiesībām Dancigā, kā arī par Dancigas un Gdiņas ostu izmantošanu. Oficiālā parakstīšana notika 1933. g. 18. septembrī. Protokols par ostu izmantošanu nodrošināja Dancigai minimālu apgrozījumu uz 1933. g. 5. augustā starp Dancigu un Gdiņu pastāvošās attiecības 43 : 57 pamata. Ostas nodeva Dancigā pielīdzināta nodevai Gdiņā. Polija apsolīja piešķirt Dancigas firmām eksporta atļaujas un muitas nolaidumus tāpat, kā citām firmām.

1935. g. 13. februārī nacionālsociālistu frakcija gribēja iegūt 2/3 vairākumu un prasīja jaunas vēlēšanas. 21. februārī parlaments nolēma atkāpties. 7. aprīļa vēlēšanas deva sekojošu parlamentu: Nacionālsociālisti 43 deputāti (līdz tam 38) Vācu nacionālisti 3 4 Centrs 9 10 Sociāldemokrāti 13 13 Komunisti 2 5 Poļi 2 2

1935. g. 22. jūlijā Polijas finanšu ministrs izdeva rīkojumu, ka Dan-cigas muitnīcas drīkst pieņemt nomuitošanai tikai tādas preces, kas domātas Dancigas vajadzībām. Polijai domātās preces turpretim jānomuito muitnīcās Polijas teritorijā. Senāts protestēja pret šo rīkojumu, apzīmējot to par pastāvošo tiesību neievērošanu un savukārt muitnīcām deva rīkojumu to neizpildīt. Polijas valdība tomēr liedzās šo rīkojumu atcelt un tamdēļ Senāts nolēma atcelt muitas nodevas svarīgākām Dancigas patēriņa precēm, lai Polijai celtos zaudējumi. 8. augustā Danciga un Polija vienojās: Polija atcēla savu rīkojumu un Danciga savējo.

1936. g. 27. jūnijā Dancigā ieradās vācu kreiseris “Leipzig”, kura komandants14 neievēroja pieņemto tradīciju un neieradās pie Augstā komisāra ar vizīti. Šis notikums deva vielu ilgstošām asām kontroversēm Tautu Savienības priekšā un beidzot tika likvidēts notu apmaiņas ceļā starp Poliju un Vāciju.

1936. g. 4. jūlijā Senāta prezidents Greizers15 Tautu Savienībā teica lielu runu, kurā viņš vērsās pret Tautu Savienību un pret Augsto komisāru.

1936. g. 14. oktobrī likvidēja sociāldemokrātisko partiju.1937. g. Dancigas–Polijas attiecības uz neilgu laiku uzlabojās. Februārī

gan parādījās ziņas franču presē, ka Vācija gatavojot apvērsumu Dancigā ar mērķi pievienot to Vācijai, bet tiklab Vācija un Danciga, kā arī Polija dementēja šādas baumas un nosauca tās par nepamatotām.

1937. g. 18. februārī Tautu Savienības Padome iecēla Šveices profesoru Kārli Burkhardu16 par Augsto komisāru Dancigā uz 3 gadiem, agrākā komisāra Lestera17 vietā. (Profesors Burkhards nav pārcēlies uz Dancigu, bet turpina savu zinātnisko darbu Šveicē).

• 164 •

1937. g. 5. maijā parlaments pagarināja 1935. g. likumu par Senāta ārkārtējām pilnvarām (trūkuma novēršanai) uz turpmākiem 4 gadiem.

1937. g. 14. maijā Vācu nacionālistu partija nolēma savu likvidāciju.1937. g. 11. oktobrī Senāta prezidents Greizers un nacionālsociālistu

vadītājs Forsters18 lielā nacionālsociālistu partijas sanāksmē, starp citu, sacīja, ka pēc sociāldemokrātiskās partijas aizliegšanas un vācu nacio-nā listu partijas pašlikvidācijas nacionālsociālistiem Dancigas parlamentā piederot 2/3 vairākums un ka turpmāk varēšot grozīt arī Satversmi pēc nacionālsociālistu ieskatiem. Jaunas vēlēšanas neesot paredzēts noturēt, bet izdevīgā brīdī likvidēšot arī pēdējo partiju – Centru. 21. oktobrī Dancigas policijas priekšnieks deva rīkojumu Centru likvidēt. Ar to na-cio nālsociālisti palika vienīgā partija Dancigas parlamentā (tikai 2 poļu deputāti vēl sēdēja tur) un sāka pieskaņoties Vācijai arī iekšpolitiskā un administratīvā ziņā.

1938. g. 2. februārī nacionālsociālistu vadītājs Forsters kādā runā atzīmēja, ka Ženēvas iespaids uz Dancigas iekš- un ārpolitiku esot atvietots ar tiešām sarunām starp Berlīni un Varšavu, kuras esot daudz vērtīgākas.

1938. g. 20. februārī Hitlers Reihstāgā teica: “Kopš Tautu Savienība vairs nemēģina traucēt Dancigu un arī ir iecēlusi ievērojamu personu par komisāru, Dancigas jautājums vairs neapdraud Eiropas mieru. Polija ievēro Dancigas nacionālo stāvokli un Danciga un Vācija ievēro Polijas tiesības; tādā veidā izdevās radīt saprašanās ceļu, izejot no Dancigas jautājuma, kas noveda pie pilnīgi skaidrās un patiesi draudzīgās sadarbošanās.”

1938. g. 20. oktobrī Danciga ieveda vispārējo drošības dienestu, kurā var iesaukt visus 25–50 gadus vecus pilsoņus.

1938. g. 5. decembrī Danciga izdeva likumu asins un goda aizsargāšanai, kas līdzinās “Nirnbergas likumiem”19.

1939. g. februārī Dancigas Tehniskajā augstskolā notika sadursme starp poļu un vācu studentiem. Dancigas Senāta viceprezidents nodeva Polijas diplomātiskam pārstāvim verbālnotu, kurā Polijas valdība uzaicināta izteikt savu nepiekrišanu poļu studentu Dancigā sacerētam un poļu presē publicētam uzsaukumam par Dancigas un Austrumprūsijas pievienošanu Polijai. Polijas diplomātiskais pārstāvis informēja Senāta prezidentu par to, ka Polijas valdība šim uzsaukumam nepiekrīt.

1939. g. 7. martā Dancigas Senāts izdeva rīkojumu par žīdu izceļošanas veicināšanu un nodrošināšanu. Saskaņā ar to visi Dancigas žīdi ietilpināti vienā kopā, kurai jāatmaksā valstij visi izdevumi, kas rodas sakarā ar žīdu izceļošanu. Šis rīkojums skar arī ārvalstu pilsoņus – žīdus, kuriem Dancigā pieder nekustami īpašumi.

1939. g. 22. martā Senāts ar likumu pagarināja parlamenta pilnvaras uz turpmākiem 4 gadiem bez Satversmē paredzētām jaunām vēlēšanām, jo parlamenta sastāvs (70 nacionālsociālisti un 2 poļi) atbilstot iedzīvotāju politiskam noskaņojumam un jaunas vēlēšanas tur nekā nevarot grozīt, tās tikai prasītu liekus izdevumus.

1939. g. sākās jauns posms Dancigas jautājumā. Iepriekšējos divos gados Vācijai ar Polijas palīdzību izdevās pilnīgi sagraut Tautu Savienības

• 165 •

autoritāti Dancigā; tagad, kad tas ir izdarīts, Vācija atkal uz dienas kārtības liek Dancigas piederības un koridora jautājumu. Vācijas priekšlikums Polijai, kā izriet no Hitlera 1939. g. 28. aprīļa runas, ir sekojošais: Dancigai jāatgriežas pie Vācijas; Polija piešķir Vācijai eksteritoriālu šoseju un dzelzceļa līniju caur koridoru; Vācija atzīst Polijas robežas par galīgām un ir gatava noslēgt ar Poliju neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem.

Polija šos priekšlikumus noraidīja, bet neatteicās no tālākām sarunām. Daļa poļu preses uz Vācijas teoriju par dzīves telpu (Lebensraum) ta-gad atbild ar tēzi par Polijas dzīves telpu, kurā ietilpstot Danciga un Austrumprūsija, un prasa pilnīga protektorāta nodibināšanu pār Dancigu. (..)

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 2687. l., 23.–34. lp.1 Haff (vācu val.) – joma.2 Kašubi – neliela, poļiem radniecīga rietumslāvu tauta.3 Domāti Pomerēlijas (Austrumu Pomožes) hercogi.4 Domāta ASV prezidenta Tomasa Vudro Vilsona (Wilson, 1856–1924) pasludinātā

miera programma jeb Četrpadsmit punkti (1918). Tās 13. punkts noteica, ka jābūt izveidotai neatkarīgai Polijas valstij ar brīvu pieeju jūrai.

5 Karalauči (lietuv. val. Karaliaučius) – Kēnigsberga (mūsdienās Kaļiņingrada Krievijā).

6 Šie un citi dokumenti atrodas lietā kā pielikumi.7 Šķiet, ka pārskata autors ir šeit kļūdaini minējis Albertu Forsteru, kurš dokumenta

tapšanas brīdī bija NSDAP gauleiters Dancigā, jo 1919.–1920. g. pilsētas galva un 1920.–1931. g. Senāta prezidents bija Heinrihs Frīdrihs Sāms (Sahm, 1877–1939).

8 Redžinalds Tomass Tauers (Tower, 1860–1939) – Lielbritānijas politiķis. 1919.–1920. g. Sabiedroto un Tautu Savienības Augstais komisārs Dancigā.

9 Eksekvatūra – oficiāls dokuments, ar kuru valdība atzīst kādas valsts konsula pilnvaras.

10 Tā dokumentā (apakšpunkts “j” izlaists).11 Service des postes (franču val.) – pasta dienests.12 Tā dokumentā (apakšpunkts “h” izlaists).13 Kikudžiro Išī (Ishii, 1866–1945) – Japānas diplomāts un valstsvīrs. 1915.–

1916. g. ārlietu ministrs, 1918.–1919. g. vēstnieks ASV, pēc tam – pārstāvis Parīzes Miera konferencē, delegāts Tautu Savienībā.

14 Domāts kapteinis.15 Arturs Greizers (Greiser, 1897–1946) – NSDAP politiķis. 1934.–1939. g. Dancigas

brīvpilsētas Senāta prezidents.16 Karls Jākobs Burkhards (Burckhardt, 1891–1974) – Šveices zinātnieks, profesors.

1937.–1939. g. Tautu Savienības Augstais komisārs Dancigā, 1944.–1948. g. Starptautiskā Sarkanā Krusta prezidents.

17 Sīns Lesters (Lester, 1889–1959) – Īrijas diplomāts, 1933.–1937. g. Tautu Savienības Augstais komisārs Dancigā, 1940.–1946. g. Tautu Savienības ģenerālsekretārs.

• 166 •

18 Alberts Forsters (Forster, 1902–1952) – NSDAP politiķis. 1930.–1939. g. NSDAP gauleiters Dancigā, 1939.–1945. g. Reiha Dancigas-Rietumprūsijas novada gauleiters un pārvaldnieks.

19 1935. g. 15. septembrī Vācijā izdotie t. s. Nirnbergas likumi (Likums par Reiha pilsoņiem, Likums vācu tautas un vācu goda aizsardzībai) bija vērsti pret ebrejiem.

3.25. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts diplomātiskajām pārstāvniecībām par valdības

nostāju pret Rietumu lielvalstu un PSRS sarunām (Varšavā, 1939. g. 9. jūnijā)

Diplomātiskas sarunas par iespējamu militāru savienību starp Lielbritāniju, Franciju un PSRS turpinājās kopš 1939. g. marta. Padomju Savienība uzstāja, ka līguma pamatā jābūt savstarpējās palīdzības principam. Kad 27. maijā Rietumu lielvalstis piekrita šim nosacījumam, PSRS 2. jūnijā piedāvāja parakstīt savstarpējās palīdzības pakta līgumu, saskaņā ar kuru Lielbritānija un Francija cita starpā akceptētu Sarkanās armijas darbību šo Rietumvalstu sabiedroto (galvenokārt Polijas) teritorijā. Ievērojot PSRS politisko raksturu un ārpolitiskos mērķus, šāda iespēja varēja apdraudēt Polijas teritoriālo integritāti un pat neatkarību.

Sakarā ar Strenga1 izbraukšanu uz Maskavu lūdzu paziņot Foreign Office2, ka no Parīzes mēs esam saņēmuši padomju atbildes uz pēdējo priekš-likumu norakstu un ka mūsu nostāja paliek tāda, kā iepriekš, konkrēti:

1) Mēs nevaram piekrist tam, ka lielvalstu un PSRS līgumā tiek pie-minēta Polija.

2) PSRS palīdzības sniegšanas principu valstij, kurai uzbrukts, pat bez šīs pēdējās piekrišanas, attiecībā uz Poliju uzskatām par nepie-ļaujamu, bet attiecībā uz citām valstīm – par bīstamu stabili zācijas un drošības pārkāpumu Austrumeiropā.

Padomju palīdzības joslas noteikšana, pēc mūsu domām, ir iespējama vienīgi sarunu ceļā starp valsti, kurai uzbrukts, un PSRS.

Kā komentāru lūdzu piebilst, kā pēc mūsu vērtējuma PSRS ir izšķīrusies konkrēti neiesaistīties pašreizējā stadijā un šī iemesla dēļ pārlieku lielas rezonanses piešķiršana sarunām vienmēr nostādīs Krievijas partnerus neizdevīgā situācijā.

Saņem: Londona; informācijai: Parīze, Maskava.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 243.1 Viljams Strengs (Strang, 1893–1976) – Lielbritānijas diplomāts. No 1933. g.

Lielbritānijas Ārlietu ministrijas padomnieks, 1937.–1939. g. Viduseiropas

• 167 •

nodaļas vadītājs, 1939.–1945. g. valsts sekretāra vietnieks. 1939. g. jūnijā deleģēts sarunām uz Maskavu.

2 Foreign Office – Lielbritānijas Ārlietu ministrijas oficiālais nosaukums.

3.26. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas ārpolitisko

situāciju un attiecībām ar Latviju (Varšavā, 1939. g. 13. jūnijā)

Šajā laikā Latvijas valdību interesēja Polijas nostāja padomju–britu–franču sarunu jautājumā, jo tā principā sakrita ar Latvijas pozīciju, turklāt abās zemēs sarunas un eventuālo lielvalstu garantiju jautājums izraisīja nemieru. Tādēļ L. Ēķis vispārīgajā Polijas ārējās politikas apskatā lielu vērību pievērš V. Strenga darbībai Polijā pirms izbraukšanas uz Maskavu, kā arī Polijas attiecībām ar Latviju un citām Baltijas valstīm (īpaši – saistībā ar 7. jūnijā Berlīnē parakstītajiem Vācijas neuzbrukšanas līgumiem ar Latviju un Igauniju), kā arī citiem ārējās politikas jautājumiem.

Tāpat kā visās Eiropas galvaspilsētās, arī Varšavā ir liela interese par angļu–franču–krievu sarunām un Baltijas valstu jautājumu. Baltijas valstu jautājumi nekad gan līdz šim nebūs tik plašu publicitāti baudījuši, kā pēdējā laikā sakarā ar grūtajām angļu–franču–krievu “miera pakta sarunām” un Latvijas–Igaunijas neuzbrukšanas paktu noslēgšanu ar Vāciju. Starptautiskā prese pēdējā laikā ir izcilu vērību piegriezusi angļu Foreign Office direktora Viljama Strenga apmeklējumiem Varšavā. Sakarā ar Jūsu jautājumu un uzdevumu vakardien, es šodien visas šīs aktuālās problēmas draudzīgā un atklātā sarunā izdebatēju ar šejienes Lielbritānijas vēstnieku seru Hovardu Kenardu. Vispirms par Strenga “misiju”. Strengs pagājušo nedēļu viesojies pie sera Hovarda Kenarda un Strenga apmeklējums Varšavā, pēc vēstnieka strikta apgalvojuma, nav nekas vairāk bijis, kā atpūtas ceļojums un atpūtas uzturēšanās Varšavā un daži izbraukumi ārpus Varšavas, dažas intīmas maltītes ar Arciševski, Beka kabineta šefu Lubeņski un poļu Ār[lietu] ministrijas Rietumu departamenta direktoru grāfu Potocki1. Šajās privātajās satikšanās laikā nekas nopietns vai aranžējošs neesot starp poļiem un angļu Foreign Office direktoru runāts. Bez šaubām, privātu sarunu veidā esot pieskārušies “degošiem dienas jautājumiem”. Bet šeit Varšavā neesot nekas “savārīts”, nedz arī kaut kādas jaunas idejas gūtas pie komplicētā stāvokļa atrisināšanas. Starp citu, varu piezīmēt, ka arī es personīgi satiku direktoru Strengu pagājušo trešdienu (7. jūnijā), kādās viesībās pie Valsts prezidenta civilās kancelejas direktora Zaņevska2. Nevarējām, bez šaubām, viesībās ar Strengu pārrunāt kaut kādas problēmas un arī

• 168 •

pats Strengs man sacīja, ka viņa uzturēšanās esot a short holiday3. Vakar vakarā Strengs ieradies Varšavā ar lidmašīnu no Londonas un šorīt no rīta 9-os aizbraucis uz Maskavu ar vilcienu. Šoreiz Strengs nevienu poli nav saticis un ne ar vienu nav runājis. Vakaru un nakti uzturējies pie sava drauga Britānijas vēstnieka sera Hovarda Kenarda.

Angļu vēstnieks, runājot pēc būtības par dienas problēmām, saka, ka viņa draugam Strengam Maskavā acīmredzot būšot grūtas dienas. Angļu valdība un arī Strengs visā pilnībā saprotot un attaisnojot mūsu viedokli par garantiju nevēlēšanos no krievu puses. Drusku paradoksāli jau nu gan iznākot, ka mēs atteicoties no labdarības, bet nopietni runājot, krievu fineses un bīstamie punkti attiecībā pret mums angļiem esot pavisam skaidri un pārliecinoši, neskatoties uz dažādām niansēm franču–angļu un poļu presē. Arī poļi, tāpat kā mēs, esot noteikti pret garantiju un tiešas palīdzības akceptēšanu no krievu puses. Tomēr, ja Maskavā būtu īsta un patiesa vēlēšanās nonākt pie vienošanās, tad reālu grūtību patiesībā neesot. Diplomātiskās formulas, kā tikt pāri kutelīgajiem jautājumiem esot dažādas un nākošo dienu sarunas Maskavā rādīšot, kādi varianti varēšot izvirzīties konkrētāki, nekā to minot prese. Mūsu viedoklis no angļu puses katrā ziņā tiekot respektēts. Par mūsu viedokli un visiem “krusta gājieniem” sarežģītajās formulās un garantijās esot visos sīkumos informēts un pie tam labi orientējoties direktors Strengs. Poļu vēstniekam Londonā pēdējās dienās esot bijušas sarunas ar Foreign Office par šīm problēmām, bet angļu vēstnieks šeit nedomā, ka poļi būtu rādījuši kādu sevišķu aizgādniecisku interesi par Baltijas valstīm. Šī atbilde nāca uz manu piezīmi, ka es pēdējā laikā šeit, Varšavā, poļu presē vēroju zināmu tendenci sevišķi izcelt visas tās ziņas, kur tās arī nebūtu parādījušās, ka vienīgais glābiņš mazajiem Baltijas “bēbīšiem” jāmeklē pie lielā poļu onkuļa. Es teicu vēstniekam, ka viņš droši vien labi zina, ka Baltijas “bēbīši” ļoti nemīl svešus onkuļus, kuri savu mīlestību piedāvā nelūgti.

* * *Ar poļu kompetentām personām šajos jautājumos man ir fiksētas

norunas tikties šovakar un rītdien. Par to, ko poļi šajās lietās varēs un gribēs stāstīt, ziņošu papildām rītdien.

* * *Angļu vēstniekam, kā mums daudziem citiem, visu laiku bažas rada

Dancigas notikumi un poļu–vācu ķīvēšanās, spītēšanās, preses lamāšanās, minoritāšu spaidīšana, dumju joku lansēšana4 par vēl tik neseniem draugiem un “fīreriem” kā Polijā, tā arī Vācijā. Dancigā katru sestdienu notiek kaut kāda afēra – vai nu šaudīšanās, vai muitas inspektoru “zagšana” – un šosestdien droši vien būs lielāka “ambrāža” tāpēc vien, ka SA5 vīri taisīs savus manevrus Dancigas teritorijā un gaidāma Gēbelsa ierašanās ar visu pompu un propagandas bungām. Anglija vēl šobrīd nemaz nesaredzot galu Dancigas problēmai. Paralēles vilkt ar Sudetiju šeit nevarot, jo Dancigā neviens vācietis apspiests netiekot. Dancigā cietējs esot polis, jo polis nevar nekur atklātībā rādīties, lai neriskētu dabūt kāvienu. Ēdienu un dzērienu dancigieši poļiem arī nedrīkst pārdot. Poļu

• 169 •

ideja par Dancigas militarizēšanu neliekoties kā problēmas atrisinājums. Laikam gan šovasar nekas neiznāks ar atvaļinājumu, bēdīgi noteica sers Hovards Kenards, man no viņa atvadoties.

* * *Mūsu jautājumos pēc neuzbrukšanas paktu noslēgšanas ar Vāciju es

manu vienu otru nepatīkamu noti visdažādāko novirzienu poļu presē. Atsevišķus laikrakstu izgriezumus esmu kārtīgi piesūtījis Baltijas valstu nodaļai. Šeit es gribētu piezīmēt vispārējos iespaidus un secinājumus, kas man radušies pēc visu šejienes noskaņu vērošanas. Oficiāli poļi apgalvo, kā to esmu Jums jau ziņojis, ka viņiem nav nekas pretim pret mūsu neuzbrukšanas līgumiem ar Vāciju. Prese pēdējās dienās, tātad labu laiku pēc līguma parakstīšanas, tomēr pielaiž pārāk asu humoru un līgumu nozīmes bagatelizēšanu6. Šeit daži piemēri. Svētdien, 11. jūnijā, “Kurier Poranny”7 politiska joka veidā raksta, ka sakarā ar pēdējā laika neuzbrukšanas paktu inflāciju starptautiskos tirgos esot vērojams līdz šim nebijis makulatūras cenu kritums. Otrais tās pašas dienas “Express Poranny”8 ievietojis Jūsu personas raksturojumu, kur ar komplimentiem saudzīgi redzama vēlēšanās “iekost” Jums kā Latvijas ārpolitikas vadītājam. Trešais – šodien “Kurier Polski”9 diezgan “ģiftīgā”10 rakstā atkal piemin Jūsu vārdu un kritizē Jūsu interviju žurnālistiem pēc atgriešanās no Berlīnes, pielaižot, it kā nezinot, kardinālu kļūdu par Jūsu apbalvošanu ar “kaut kādu tur ordeni” (“jakimś wysokim orderem”11), kur ministrs Selters šo ordeni neesot dabūjis. Ja “Kurier Polski” būtu gribējis būt objektīvs, tas bez šaubām viegli būtu varējis redzēt, kauču no tās pašas Latvijas preses, ka Selters šo “jakiś wysoki order” jau saņēma gadu vai vairāk agrāk pirms Jums12. “Kurier Polski” rakstu sniedzu šodien tulkojumā Baltijas valstu nodaļai, bet vēl varētu šeit piezīmēt, ka šī poļu avīze dod Jums padomu nerunāt par Hitlera miermīlīgiem nolūkiem vispārēju pravietošanu veidā.

Jau kopš maija otras puses ļoti bieži esmu atradis poļu laikrakstos, bet sevišķi “Kurier Warszawski”13 melnā drukā izceltas ziņas, ka Baltijas valstis tā vien tik ilgojas pēc Polijas aizsardzības. Veselu rindu šādu rakstu esmu piesūtījis Baltijas valstu nodaļai.

“Kurier Warszawski” dažkārt ļoti asprātīgais ievadnieks St. Stroņskis14 sava laikraksta piektdienas numurā (11. jūnijā) arī diezgan “jehidno”15 bagatelizē Latvijas–Igaunijas noslēgtos neuzbrukšanas paktus ar Vāciju un raksta, ka tagad esot pilnīgi skaidrs, ka ne Latvija, ne Igaunija, nedz Lietuva Vācijai neuzbrukšot. Turpretim Vācijai arī pēc paktu noslēgšanas palikšot vecais likums spēkā: “Not kennt kein Gebot”16 un, ja vajadzība prasīšot, Hitlers iebrukšot Baltijas valstīs tāpat, kā savā laikā Vācija rīkojusies ar Beļģiju.

Oficiālie poļi, ja tiem jautā par viņu lielo interesi par Baltijas valstu likteņiem, parasti loka vārdu “draudzība” pašos neiedomājamākajos variantos un pastrīpo, ka viņu draudzība pavisam cita lieta un daudz labākas kvalitātes, nekā, par piem.[ēru], krievu uzbāzība ar garantijām. Man gan jāpiezīmē, ka lielu starpību nevaru saskatīt17, izņemot to, ka poļi ļoti glumi un veikli spēlē draudzību, bet krievi vienkārši un taisni

• 170 •

pasaka, ko tie labprāt vēlētos. Man šeit jāatzīmē kāda saruna ar poļu ārlietu viceministru grāfu Šembeku. Saruna grozījās ap Baltijas valstu un sevišķi Lietuvas problēmām sakarā ar garantiju jautājuma pacelšanos. Šembeks teica, pie tam ļoti zīmīgi un daudzsakoši smaidot, ka Lietuvai nu gan nekādas garantijas neesot vajadzīgas, jo par Lietuvas labklājību un drošību katrā ziņā rūpēšoties Polija. Šembeks neteica ar savu muti to, ko es nupat šeit uzrakstīju, bet gan ar “fifīgu” smaidu apstiprināja manu jautājošo frāzi šinī stilā un saturā.

* * *No dažām citām problēmām, kas Varšavā gūst ievērību, ir pēdējā

laika notikumi Čehijā. Poļi nesen ir sākuši raidīt no Katovices ziņas pa radiofonu čehu valodā. Ir vērojama arī apslēpta aktivitāte lai stiprinātu čehu pagrīdes darbību un pretestību pret vācu okupantiem. Nesen šeit ieradās pazīstamais čehu ģenerālis Prhala18, kā dzird, dibināšot šeit čehu leģionu cīņai ar vāciešiem. Tas tomēr, kā liekas, būs bijis par karstu priekš poļiem un ģenerālis Prhala labāk došoties uz Franciju, laikam taču ar tiem pašiem nodomiem. Vakar šeit ieradies ar nezināmiem nolūkiem bijušā prezidenta Beneša brālis. Sarunās ar poļu privātiem ļaudīm esmu guvis iespaidu, ka poļi stipri rēķinās konflikta gadījumā ar Vāciju uz čehu palīdzību, resp. čehu sacelšanos pret vācu okupāciju. Arī diplomātiskās aprindās par šo jautājumu bieži runā un atzīst, ka čehi jau kopš gadu simtiem esot dikti labi pagrīdes darbinieki un dumpju rīkotāji, kurpretim atklātā cīņā tie nekam nederot.

* * *Poļu–leišu attiecībās nav nekas sevišķi jauns, izņemot to, ka nesen

panākta pilnīga vienošanās par koku pludināšanu un robežsatiksmi. Šīs sekmīgās sarunas veduši no poļu puses stārasts Staņislavs Dvoraks un no leišu puses apriņķa priekšnieks Paļevičs. Kokus pludināšot no jūnija līdz oktobra mēnesim.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 29.–33. lp.1 Juzefs Alfreds Potockis (Potocki, 1895–1968) – Polijas diplomāts. 1934.–1939. g.

Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors.2 Henriks Zaņevskis (Zaniewski) – Polijas Valsts Prezidenta civilās kancelejas

priekšnieks.3 A short holiday (angļu val.) – īsas brīvdienas.4 Lansēšana – šeit.: plēšana.5 SA (vācu val. Sturmabteilungen – triecienvienības) – nacistu partijas paramilitāras

vienības.6 Bagatelizēšana – šeit: mazināšana, noniecināšana (franču val. bagatelle – nieks,

sīkums).7 Kurier Poranny (poļu val. – Rīta Kurjers) – Polijas informatīvi politisks dienas

laikraksts Varšavā, pirmā avīze Polijā, kas pārgāja uz t. s. “amerikāņu stilu” (ātri publicētas sensacionālas ziņas).

8 Express Poranny (poļu val. – Rīta Ekspresis) – Polijas rīta laikraksts Varšavā.

• 171 •

9 Kurier Polski (poļu val. – Polijas Kurjers) – Polijas politiski saimniecisks, konser-vatīvs valsts mēroga dienas laikraksts Varšavā.

10 Giftig (vācu val.) – indīgs, dzēlīgs.11 Precīzs tulkojums: kaut kādu augstu ordeni.12 Runa ir par Polijas ordeņa “Polonia Restituta” (Polijas Atdzimšana) I šķiru.13 Kurier Warszawski (poļu val. – Varšavas Kurjers) – Polijas dienas un vakara

laikraksts Varšavā (visizplatītākais galvaspilsētā), visas valsts mēroga nopietnākais sludinājumu laikraksts.

14 Staņislavs Stroņskis (Stroński, 1882–1955) – Polijas zinātnieks, profesors, publicists un politiķis.

15 Ехидно (krievu val.) – ļauni, dzēlīgi, indīgi.16 Not kennt kein Gebot (vācu val.) – burt.: “nepieciešamība nepazīst priekšrakstus”,

tātad ir pieļaujama likumu un vienošanās pārkāpumi, ja to prasa situācija un pašu intereses.

17 Ziņojuma kopiju saņēmušais Latvijas sūtnis Francijā O. Grosvalds vārdus “lielu starpību nevaru saskatīt” pasvītrojis un blakus ielicis jautājuma zīmi, tādējādi faktiski paužot, ka nepiekrīt teiktajam.

18 Ļevs Prhala (Prchala, 1892–1963) – Čehoslovākijas armijas ģenerālis un valsts-vīrs. 1939. g. emigrācijā Polijā.

3.27. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par Polijas attieksmi pret PSRS–Lielbritānijas–Francijas sarunām

Maskavā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā)

Pēc Latvijas ārlietu ministra V. Muntera rīkojuma L. Ēķis centās īpaši noskaidrot Polijas viedokli par sarunām Maskavā no atbildīgām amatpersonām, ko izklāsta šajā ziņojumā.

Papildinot manu vakardienas ziņojumu No. S1.2/1883, pagodinos ziņot, ka vakar vakarā un šorīt man bija kontakts ar svarīgiem poļu ārpolitikas vadītājiem un pārzinātājiem.

Visā visumā informācija no šiem autoritatīviem poļu avotiem par angļu–franču–krievu sarunām, par Viljama Strenga misiju puslīdz saskan ar to, ko rakstīju vakardienas ziņojumā. Viens kungs no poļu Ārlietu ministrijas nevarēja noturēties, nelietojot ļoti augsta stila valodu: “Kas tur ko brīnīties, ka angļu Foreign Office svarīgi darbinieki tagad brauc pie mums? Mēs taču esam sabiedrotie. Problēmu, ļoti svarīgu un konkrētu jautājumu, kas mums jākārto ar Angliju, ir gubu gubām.” No šīm lielām gubām konkrēts tomēr nekas neesot sarunāts – arī pēc šī arogantā kunga informācijas tālākā mūsu sarunā. Otrs poļu kungs ar augstāku stāvokli, bet mērenāku un daudz atklātāku valodu, bija precīzāks un pateica attiecībā uz Strengu uz mata to pašu, ko Jums vakar ziņoju par manu informāciju no angļu avotiem.

• 172 •

Attiecībā uz angļu–franču–krievu sarunām Polija esot tikusi konsultēta un uz šo konsultāciju poļu valdība atbildējusi sekojošo: 1) Polija vēlas no šīm sarunām palikt ārpusē; 2) Polija nevēlas tikt minēta slēdzamā līgumā ne Polijas atbalstīšanas garantēšanas, ne palīdzēšanas ziņā konflikta gadījumā. Eventuāla konflikta gadījumā, kur krievu palīdzība poļiem varētu būt vēlama vai nepieciešama, šis jautājums ir kārtojams tikai starp Varšavu un Maskavu, bet ne caur Londonu un Parīzi. 3) Poļi paziņojuši angļiem un frančiem, ka poļi uzskata par bīstamu Krievijas kaimiņvalstu garantēšanu vai palīdzības akciju fiksēšanu no krievu puses šīm kaimiņvalstīm. Ja to darītu, tā būtu bīstama politiskā līdzsvara sašķobīšanās. Nekādā gadījumā krieviem nevarot atstāt spriest par to, kad viņiem jānāk palīgā “apdraudētiem” kaimiņiem.

Angļi un franči atbildējuši, ka šo poļu viedokli pilnā mērā saprotot. Sevišķi trešo punktu. Mazāka “saprašanas” nianse pie frančiem un angļiem bijusi manāma pie 1. un 2. punkta.

Poļi no paša sākuma likuši saprast, ka viņi angļu–franču–krievu lī-gumu nerekomendē, bet arī to nekavē.

Izejot no augstāk teiktā, esot skaidrs, ka Strengs Varšavā nav varējis gūt no poļiem nekādu konstruktīvu padomu, jo poļi, kā redzams no augstāk citētiem punktiem, ir vismaz divās lietās devuši negatīvus padomus.

Poļu valdības vispārējais iespaids no sarunu gaitas ir tāds, ka krievi nevēlas aizsardzības līgumu ar angļiem un frančiem slēgt, ja nevar dabūt apmierinājumu savām no jauna pamodušamies imperiālistiskām tieksmēm. Krievi tīši velk garumā sarunas un vēlas saglabāt visus trumpjus rokā, neizspēlētus un neatklātus uz lielā pokera galda. (..)


3.28. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par sarunu ar Polijas Valsts prezidentu I. Moscicki un ārējās

situācijas uztveri Polijas galvaspilsētā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā)

Polijas prezidents I. Moscickis sarunā ar L. Ēķi apstiprināja ārlietu ministra J. Beka šajā laikā realizētās ārpolitikas pamatnostādnes. Ziņojumā L. Ēķis arī kopumā atspoguļoja ārējās situācijas redzējumu Polijas galvaspilsētā šajā laikā.

Pagājusī nedēļa sevišķi ārējās politikas un notikumu laukā bija viena no mierīgākajām, kādu es Polijā kopš pagājušā rudeņa esmu pieredzējis. Diplomātiskā korpusā kolēģi runā jokodamies, ka arī ārlietu ministram Bekam laikam pirmo reizi kopš pēdējā gada straujajiem notikumiem atradies laiks interesēties par literatūru, jo kāds no kolēģiem sastapis Beku

• 173 •

Varšavas lielākajā grāmatveikalā, kur Beks iepircies lasāmo materiālu priekš Vasarsvētkiem. Ja jau reiz ārlietu ministram ir laiks personīgi iepirkties grāmatas, tad diplomātiskais korpuss labāku pierādījumu tam, ka viss būs mierīgi, tiešām atrast nevarēja. Sakarā ar mūsu jātnieku ekipas1 priekšā stādīšanu Valsts prezidentam man bija garāka saruna ar prezidentu Moscicki par pēdējā laika acīmredzamām garastāvokļa un noskaņu pārmaiņām Polijā kopš pagājušā marta mēneša. Prezidents ar noteiktību apgalvoja, ka šī pārmaiņa un atgriešanās pie vecajiem un jaunajiem sabiedrotajiem, poļu tautas gatavība cīņai, ja tā izrādītos nenovēršama, esot ļoti dziļi ejoša un smagi esot pārrēķinājušies tie politiķi, kas domājuši, ka Polija nobaidīsies un ies tālāk pa piekāpšanās ceļu.

Par Dancigas apstākļiem pēdējā nedēļā nekas jauns nav nācis klāt, izņemot to, ka poļu ģenerālkomisārs apmainās ar Dancigas Senātu asām notām, bet iespaids paliek tāds, ka manā iepriekšējā ziņojumā (25. maija No S1.2/1677) rakstītais par klusu vienošanos gūst jaunu apstiprinājumu. No Dancigas iebraukušie poļi stāsta, ka uzturēšanās Dancigā poļiem saistīta ar lielām grūtībām un risku. Vienīgā vieta, kur poļi varot rādīties cilvēkos, esot Poļu klubs. Par kafejnīcu, kino utt. apmeklējumu pašreizējā situācijā poļiem neesot ko domāt.

Prese un sabiedrība pēdējā nedēļā ir lielu vērību piegriezusi angļu–franču–krievu sarunām par pretagresijas frontes tālāku izveidošanu. Mūsu viedokli, kāds tas izteikts š. g. 3. jūnija “Brīvās Zemes”2 numurā un uz kuru pamatojoties es arī sīkāk paskaidroju Polijas ārlietu viceministram grāfam Šembekam mūsu ieskatus par krievu pārlieku lielo gādību un bažām par mūsu neatkarību, poļu valdība pilnā mērā saprotot un arī savās attiecībās ar Krieviju nevarēšot iet tālāk par 1932. gada neuzbrukšanas līguma rāmjiem. Saimnieciskā ziņā Polija stipri cerot uz lielākiem apgrozījumiem ar Padomju Krieviju, jo politiskā saspīlējuma dēļ it dabīgi mazinās apgrozījumi ar Vāciju. Jaunais krievu vēstnieks3 pāris dienas atpakaļ ir akreditējies pie prezidenta (..)

Pēc lielo politisko līniju maiņas tagad notiek arī attiecību precizēšana un intensivitēšana ar Franciju un Angliju. Kara ministrs ģen. Kaspšickis bija nesen Parīzē, un pašreiz Varšavā viesojas franču ģenerālis Forī4, kas savā laikā ir bijis poļu militārās akadēmijas galvenais organizētājs un mācības spēks. Tāpat dzirdējām, ka Varšavā uzturēsies vairāki angļu Ģenerālštāba virsnieki un iespaidīgi Foreign Office padomnieki. No diplomātiskā korpusa apmeklētāju reģistra redzam, ka ārlietu ministru pēdējā laikā visbiežāk apmeklē Lielbritānijas un Francijas vēstnieki. Par vācu un itāļu vēstniekiem un viņu senāk tik ļoti biežām vizītēm pašlaik nedzirdam neko un abi šie kungi, lai gan atrodas Varšavā, bet maz kur ir redzami un tikpat maz ir dzirdams par viņu aktivitāti. Pat tīri reprezentatīvās funkcijās viņus neredz piedalāmies. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 34., 35. lp.1 Starptautiskas jāšanas sacensības ar Polijas, Latvijas, Zviedrijas un Rumānijas

armiju komandu piedalīšanos Varšavā notika 1939. g. 27. maijā–5. jūnijā.

• 174 •

2 Brīvā Zeme – dienas laikraksts Rīgā 1919.–1940. g. (līdz 1934. g. – Latviešu zemnieku savienības avīze).

3 PSRS vēstnieks Polijā 1939. g. jūnijā–septembrī bija Nikolajs Šaronovs.4 Luijs Forī (Faury, 1874–1947) – Francijas armijas ģenerālis. 1936.–1939. g. 3. divī-

zijas komandieris, 1939. g. septembrī Francijas militārās misijas vadītājs Polijā.

3.29. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar vēstnieku Maskavā V. Gžibovski par PSRS politiku

(Varšavā, 1939. g. 26. jūnijā)

Polijas ārlietu resoru bija sasniegušas baumas par vācu–padomju kontaktiem, taču tās nekādi nesaskanēja ar J. Beka pārliecību par abu ideoloģiski savstarpēji naidīgo režīmu vienošanās neiespējamību. Patiesībā šajā laikā jau bija iezīmējusies tuvināšanās iespēja, kas sāka īstenoties jūlija beigās.

Jautāju vēstniekam, cik daudz patiesības ir baumās par vācu–padomju sarunām. Vēstnieks tām netic. Viņš uzskata, ka var droši konstatēt divas lietas: 1) Krievija nevar pieļaut Vācijas uzvaru; 2) Krievija nevar piekrist kopējai robežai ar Vāciju. Tomēr Padomēs atskan balsis, ka Vācijas sakāve varētu būt Krievijai nevēlama. Vēstnieks uzskata, ka Maskava neapšaubāmi blefos pasaulei par šķietamām sarunām ar Vāciju, taču līdz patiesai vācu–padomju savstarpējai sapratnei nenonāks. Viss šādu eventuālu sarunu blefs balstīts uz to, ka Vācija zina, ka gadījumā, ja sapratīsies ar Krieviju, tad zaudēs Japānu.

Padomes visupirms vēlās, lai nonāktu līdz karam starp kapitālistiskajām valstīm. Šī gada martā viņi gribēja arī mūs pamudināt uz bruņotu konfliktu ar Vāciju un ar to bija izskaidrojumi mums adresētie viņu lielie avansi. Pašlaik tas vairs nav aktuāli un tādēļ viņi īpaši nesteidzas pildīt visu tolaik mums solīto.

Kas attiecas uz angļu–padomju sarunām, tad vēstnieks uzskata, ka, lai kāds būtu to rezultāts, tas nebūs mums nelabvēlīgs. Iespējams, ka tās ievilksies, un tas mums būtu visizdevīgāk. Eventuālas vienošanās noslēgšana neapšaubāmi pazeminās mūsu vērtību Maskavā, bet būtībā atnesīs mums labumu. Ja tomēr nonāktu līdz sarunu pārtraukšanai, tad mūsu stāvoklis Maskavā nostiprināsies. Saskaņā ar pēdējām ziņām, starp abām pusēm jau ir panākta vienošanās, balstoties uz kuru eventuāla saprašanās stāsies spēkā tikai pēc militāra līguma noslēgšanas. Tam vēl vairāk jānovilcina visa lieta.

Runājot par personālām lietām, Ļitvinovs pilnīgi pazudis, Potjomkins parādās reti, Molotovs vēlas pats runāt ar vēstniekiem.


• 175 •

3.30. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par braucienu uz Dancigu un Gdiņu

(Varšavā, 1939. g. 28. jūnijā)

Latvijas sūtnis sniedz unikālu liecību par saviem personīgajiem pieredzējumiem Dancigā laikā, kad saspīlējums starp Vācijas atbalstītajām brīvpilsētas iestādēm un Polijas struktūrām pakāpeniski tuvojās kulminācijai.

Izmantojot Jāņu laika brīvdienas, aizbraucu uz Dancigu un Gdiņu. Ceļš no Varšavas uz Dancigu pa pusei iet pa veco Poliju un pa pusei pa tā saukto koridoru. Iespaidi no poļu laukiem ļoti labi, rudzu lauki priekšzīmīgā kārtībā un sola Polijā ļoti labu ražu. Arī citas lauksaimnieciskās kultūras, cik pa ceļu braucot vērojams, ir labā stāvoklī un pieklājīgi apkoptas. Ceļš vidēji labs Varšavas rajonā, apmēram 50 km rādiusā, pat ļoti labs. Tālāk, un sevišķi koridorā, iespaids paliek, ka ceļš “sastiķēts” no atsevišķiem gabaliem un pie tam taisni koridorā vietām pavisam slikts un liekas, ka agrākās priekšzīmīgās vācu šosejas poļu valdīšanas laikā nav piedzī-vojušas labošanas darbus.

Līdz agrākajam vācu cietoksnim Vislas krastos – Graudencai1 – ļoti bieži nācās sastapt militāros transportus un apmēram 40 kilometrus aiz Varšavas, agrākā krievu cietokšņa Modlinas rajonā, bija redzami ļoti daudzi karavīri, gan uz ceļiem, gan laukos, gan jaunuzlabotos un pat jaunkonstruētos vecās Modlinas fortos. Visu laiku pretim brauca ļoti daudz smago auto ar aizsegtām pārvadāmajām kravām, un, kā vēlāk noskaidrojās, tad šis smago auto transports no Gdiņas ļoti intensīvi pēdējās dienās pārvadājot kara materiālus, kas pienākuši no Londonas un kurus pa dzelzceļu vien transporta un slepenības labā nevarot pārvadāt. Aiz Graudencas poļu militāro ļaužu redz samērā maz, lai gan ceļš iet cieši gar Vislas kreiso krastu, kur labā Vislas krastā atrodas Rītprūsija ar noslēpumainiem tumšiem mežiem. Pirmo reizi šo ceļojumu taisot, acīs krīt milzīgā starpība kultūrā, ēku konstrukcijā, lauku apstrādāšanā, ceļu apstādīšanā starp veco Krievijas Poliju un koridoru, resp., bijušo Prūsijas Poliju. Pat cilvēki koridorā liekas no citas sugas, nav tik lēni un gausi un izlaidīgi, kā to diemžēl vērojam bijušās krievu daļas Polijā. Uz Polijas ceļiem un caurbraucot provinces pilsētiņām un ciemiem vajag pietiekošu porciju apķērības, lai neapmaldītos un atrastu pareizo ceļu un virzienu. Ceļu un virzienu rādītāju ļoti maz un tie paši ļoti pavirši un nesaprātīgi novietoti. Koridorā turpretim ceļa rādītāji un apdzīvoto vietu nosaukumi apzīmēti ļoti kārtīgi un šī kārtība pieaug arvien vairāk, jo tuvināmies Dancigas apgabalam. Poliskā Tčeva, bijusī prūsiskā Diršava, jau stiprā mērā rāda poliskās un vāciskās kārtības un iekārtas sajukumu.

Pārbraucot poļu un Dancigas robežu, pases kontrolē, bet vairāk arī neko. Dancigas robežpostenis uz “Guten Tag”2 atbild ar “Heil Hitler” un laba ceļa novēlēšanu. Iebraucot Dancigā un atstājot pie malas politiskās simpātijas,

• 176 •

nevar gan citu iespaidu gūt, kā esiet iebraukuši Vācijā. Tas ne tāpēc vien, ka no katras mājas vai mājeles loga rēgojas kāds kāšu krusta karogs, bet arī ārējie iespaidi no būvēm, cilvēkiem, ceļiem, laukiem un satiksmes kārtības ļoti spilgti atgādina, ka esiet no Polijas iebraukuši citā pasaulē. Pati Danciga, kā to arī apstiprināja dancigieši vēlākās sarunās, netiek vaļā no mūžīgiem svētkiem. Tāpēc arī dancigieši Hitlera karogus, girlandes3 un visādus butaforiskus postamentus, kur visur dominē sarkanā krāsa, nemaz jau vairs pa starpsvētku dienām neņem nost, jo lētāk iznākot turēt karogus un postamentus vienmēr katram gadījumam gatavus. Ja šodien tur bijis Gēbelss, rīt štābšefs Luce4, tad parīt vai aizparīt droši vien būs vai nu vācu virsnieku delegācijas vai kādi dziedātāji vai sportisti no Berlīnes, Elbingas5, Karalaučiem… Prasīju vienam dancigietim, kas man rādīja ļoti laipnā kārtā Dancigas ostu, kāpēc gan šodien (24. jūnijā) jums tik daudz karogu. Dancigietis teica: “Domājiet, ka mēs zinām? Svētku jau mums ir pulka.” Dancigas veikalos dominē poļu preces un tāpēc arī Dancigā nav redzams un jūtams nedz pārtikas, nedz citu cilvēku ērtai dzīvei nepieciešamo mantu trūkums. Varu iedomāties, ka daudzajām vācu delegācijām no Berlīnes un citām īstām Vācijas vietām siekalas saskrien mutē, redzot Dancigas pārtikas veikalus, pieblīvētos skatlogus ar poļu speķi, sviestu, olām un tamlīdzīgiem labumiem. Dārdzība Dancigā stipri mazāka, kā, par piemēru, Varšavā. Poļu zlotu ņem visur pretim, pat sīkos veikalos paritātē ar Dancigas guldeni. No ielas publikas acīs krīt ļoti daudzas vāciskās uniformas – brūnas, melnas un zaļgani-pelēkas. Braucot garām SA kazarmām un redzot SA vīrus grupās pastaigājamies, paliek iespaids, ka Danciga ir jau militāri okupēta no Trešās valsts. Redzēju arī milzīgo Arbeitsfront’a6 jaunceltni, kura domāta oficiāli priekš Arbeitdienst’a7 ļaudīm, bet Dancigā nevienam neesot noslēpums, ka viss šis kvartāls un šī milzīgā celtne ir domāta priekš vācu karaspēka. Sopotas8 priekšzīmīgajās viesnīcās, neskatoties uz jauko laiku, priekšzīmīgo kārtību, ļoti jauko situāciju un lielisko pludmali, absolūts tukšums. Sopotas labākajā viesnīcā “Casino Hotel”ī, kura liekas apmēram tāda pati, kā mūsu Ķemeru viesnīca, pa visu stāvu Jāņu laikā bija 3 viesi. Senāk šinī laikā, t. i., īstās sezonas vidū, Sopotas viesnīcās bijis jāgaida uz brīvu numuru dienām ilgi. Bet tagad, – “Juden sind unerwünscht”9 un pārējiem laipni gaidītiem ārzemniekiem vienkārši bail braukt, jo neviens taču nezina, taisni kuru sestdienu Vesterplates10 un nocietinātās Helas pussalas modernās baterijas sāks šaut.

Grandiozu iespaidu atstāja Dancigas osta. Sevišķi modernās un ar vislielākām ierīcēm apgādātās Dancigas kuģubūvētavas (..). Dancigieši stāsta, ka Vācija pašreiz tik ārkārtīgi lielu svaru liek uz Dancigas formālo pievienošanu Vācijai šo kuģubūvētavu dēļ. Senākos laikos Dancigas kuģubūvētavas būvējušas vismodernākos vācu karakuģus. Tagad to lāgā nevar, lai gan pats savām acīm redzēju Schichau kuģubūvētavā milzīgu tankkuģi, kas vēl nav gluži gatavs, bet domāts priekš vācu kara flotes. Redzēju arī vēl kādu otru lielu kuģi, kas jau gatavs, bet kuru nevarot nodot priekš Ķīnas. Dancigas kuģubūvētavas arī bez tam esot apkrautas darbiem un būvētavas doki jau 4 gadi uz priekšu nodrošināti ar pasūtījumiem.

• 177 •

Lieki runāt par poļu iespaidiem Dancigā. Iebraucējs Dancigā no poliskā neredz nekā. Nav daudz poļu valodas, nedz poļu ierēdniecības. Danciga dzīvo īstu Trešās valsts noteikto dzīvi, jo Danciga miniatūrā atdarina visu to, ko dara un ko Dancigai diktē Berlīne. Nomināli Dancigu pārvalda Senāts un Tautu Savienības komisārs. Pēdējais saņem savus Tautu Savienības maksātos 72 000 Šveices frankus gadā un acīmredzot, dzīvo mierīgi, ieslēdzoties savā lieliskajā villā un neviens no dancigiešiem viņu neliekas zinot. Senāts ar savu prezidentu Greizeru raksta notas Polijas komisāram, tas atbild, bet abas puses ar šo nepatīkamo korespondenci pēdējā laikā nevienu lietu nav nokārtojušas. Faktiski valda gauleiters Forsters ar visu komplicēto nacionālsociālistu partijas birokrātiju un palīgorganizācijām. Arī Senāts un Greizers ir spiesti rīkoties tā, kā to diktē partija, resp., Forsters ar saviem palīgiem. Forsters [ir] jauns, enerģisks cilvēks, un kā kuriozs atzīmējams, ka viņa adjutants un labā roka esot kāds Strautmans11 no Liepājas, skaidri runājot latviski un nevienam vēl pašreiz neesot skaidrs, kā šis latviskais kungs uzdienējis partijā un vācu valsts dienestā līdz slepenpadomniekam. Blakus gauleiteram darbojas 7 apriņķu valdes un 18 apakšapriņķu valdes, bez tam militarizētā SA un SS organizācija ar lidotāju korpusu un motorizētām vienībām. Bez tam Dancigā ir HitlerJugend12, BDM13 (vācu jauno sieviešu organizācija), DF (vācu sieviešu organizācija)14, Veselības valdes, sociālās apgādības valdes, skolotāju savienības, bijušo karavīru savienības, ierēdņu savienības, studentu organizācijas, strādnieku – Deutsche Arbeitsfront, organizācija “Kraft durch Freude”15 un vesela strīpa vēl citu mazāku organizāciju un palīgiestāžu. Visām šīm organizācijām un iestādēm ir plaši birokrātiski štati un tāpēc pa daļai atšifrējas noslēpums, kā tik daudzi dancigieši ir tapuši par straujiem hitlerisma piekritējiem, jebšu to dzīves un labklājības pamati atkarīgi no partijas amatiem. Par visu šo štatu uzturēšanu maksā partija.

Dancigā un Sopotā acīmredzot visi gaida tālākus notikumus un pat 1. maija svētku un parādes tribīne šogad nav nojaukta, jo ja ne šodien, tad rītu ieradīšoties Hitlers. Hitleru un formālo Dancigas pievienošanu visi gaida, nemaz neparedzot, ka drīz pēc tam pārtikas skatlogos pazustu arī poļu speķis, sviests un olas.

No Sopotas līdz Gdiņai ir 10 minūtes auto brauciens. No Sopotas un Dancigas ir arī redzams, ka lielākā daļa ienākušo un izejošo kuģu dodas uz Gdiņu. Pagājušā nedēļā vien Gdiņā ienākuši bez kārtējiem preču kuģiem, pasažierkuģiem – 6 lieli kuģi ar kara materiāliem no Anglijas. Gdiņā vairāki vilcieni gaida rindu, lai lādētu ogles eksportam. Šīs ogles Gdiņā uzņem gan franču, gan itāļu, gan visuvisādu nāciju kuģi.

Gdiņa pāris gados ir izaugusi un uzbūvēta uz smiltīm. Bēdīgi iedomāties, kāds būtu Gdiņas liktenis, ja vienā jaukā vai nejaukā dienā Dancigā visā pilnībā iemaršētu vācu armija un ostā ierastos vācu kara flote. Poļi uz Gdiņas–Dancigas robežas ir ierīkojuši gan vismodernākos tanku kavēkļus un privātiem auto šosejā ir atstāta neliela spraudziņa, pa kuru var izlocīties starp spicajiem tērauda stieņiem, kas rēgojas no šosejas

• 178 •

ārā. Esot poļiem ierīkotas arī vismodernākās krasta baterijas, bet, nemaz neesot lielam stratēģim, grūti iedomāties, ka “dotā gadījumā” šīs baterijas un tanku lamatas paspēs darboties. Varbūt arī, ka paspēs, jo poļi lielās, ka 2 stundu laikā Dancigu varot noslaucīt no zemes virsas. Būtu tiešām žēl par šo visās attiecībās skaisto pilsētu. Gdiņas osta, lai gan moderna, bet viņas dabiskās dotības un īpašības man liekas pavisam nepietiekošas un nesalīdzināmi neizdevīgākas, kādas tās ir turpat dažus kilometrus atstatajā Dancigā. Gdiņā viss ir mākslīgs. Tā tas ir ar izbūvētiem atklātā jūrā moliem, tā tas ir ar ostas smiltīs izbagarētiem baseiniem un arī ar pašu Gdiņas steigā uzbūvēto pilsētu, kur māju sienām jau tagad vējš pūšot cepuri nost. Gdiņā iespaids jau pilnībā polisks. Runā tikai poliski un redzams, ka pilsēta apdzīvota gandrīz vai vienīgi no ienākušiem poļiem. Ostas ierīces, krāni, pasažieru mājas, ielādēšanas un izlādēšanas paņēmieni ultramoderni un visjaunākās konstrukcijas.

* * *Ar parādēm un demonstrācijām Dancigā, ar asajām notām un preses

rakstiem abas pašreiz asā strīdā esošās puses – vācieši un poļi – mēģina viens otram nogurdināt nervus un viens otru provocēt uz nepārdomātiem soļiem. Abas puses lielās, ka paliks uzvarētājas šinī nervu pārbaudē. Ar laiku redzēsim, kuram taisnība.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 16.–20. lp.1 Graudenca – Grudzjondzas vāciskais nosaukums.2 Guten Tag (vācu val.) – labdien.3 Girlande (vācu val.) – vija, vītne.4 Viktors Luce (Lutze, 1890–1943) – kapteinis, NSDAP darbinieks, no 1934. g. SA

štāba priekšnieks.5 Elbinga – tagad Elblonga Polijā.6 Deutsche Arbeitsfront (vācu val.) – Vācijas Darba fronte, darba ņēmēju un darba

devēju apvienotā arodbiedrība 1933.–1945. g.7 Arbeitsdienst (vācu val.) – darba dienests. Vācijā 1935. g. ar likumu bija ieviests

obligātais darba dienests jauniešiem; to pārraudzīja īpaša varas struktūra – Reiha Darba dienests (Reichsarbeitsdienst).

8 Dokumenta oriģinālā lietots Sopotas vāciskais nosaukums – Copota (Zoppot).9 Juden sind unerwünscht (vācu val.) – ebreji ir nevēlami.10 Vesterplate (Westerplatte) – pussala Dancigas ostā, Polijas tranzītnoliktavas

vieta, 1926.–1939. g. Polijas armijas vienības bāze.11 Felikss Strautmans (Strautmann, 1907–?) – NSDAP darbinieks, valsts ierēdnis,

dzimis Jelgavā.12 Hitlerjugend – Hitlera jaunatne, NSDAP jaunatnes organizācija.13 Bund Deutscher Mädel, BDM – Vācu meiteņu savienība, Hitlerjugend atzars.14 Iespējams, domāta Deutsche Frauenwerk (DFW) – viena no NSDAP sieviešu

organizācijām.15 Kraft durch Freude (vācu val.) – spēks caur prieku.

• 179 •

3.31. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sarunām ar Polijas ārlietu ministru

J. Beku un viceministru J. Šembeku (Varšavā, 1939. g. 14. jūlijā)

Sarunās ar Latvijas sūtni Polijas ārējās politikas vadītāji komentēja politiskimilitārā stāvokļa aktualitātes. Galvenā vērība tika veltīta arvien lielākā krīzē slīgstošajām attiecībām ar Vāciju, kā arī attiecībām ar Baltijas valstīm. Britu–franču–padomju sarunas par garantijām Maskavā tika pieminētas tikai garāmejot, jo tajās bija iestājusies zināma stagnācija, turklāt jūlija vidū padomju puse bija kategoriski pieprasījusi, lai politiskais līgums tiktu noslēgts vienlaikus ar militārās sadarbības līgumu, un tas vēl vairāk sarežģīja situāciju.

Šodien biju audiencē pie ārlietu ministra Beka. Vispārējo politiski-militāro stāvokli Beks novērtē apmēram sekojoši:

Ļaudis, kam darīšana ar politiku un diplomātiju, esot sadalījušies it kā divos lēģeros. Vieni sakot, ka karš neizbēgams, un ka tas kuru katru brīdi varot izcelties. Otri turpretim sakot, ka tagadējos apstākļos karš kļuvis neiespējams. Beka domas esot tādas, ka ne vieniem, ne otriem nav taisnība. Patiesība esot, ka karš gan nav neizbēgams, bet no otras puses esot ļoti iespējams, ka tas varētu arī tuvākā nākotnē izcelties. Bīstamības procents esot tik liels, ka Polija atradusi par nepieciešamu rīkoties ne tik vien ar diplomātiskiem līdzekļiem, bet ņemt palīgā diplomātijai tās dabīgo sabiedroto – armiju. Diplomātija viena pati vairs nespējot sagādāt nepieciešamo ārējo drošību Polijas valstij. Tāpēc pēc pamatīgām pārdomām Polija ķērusies arī pie militāriem soļiem. Kara briesmas veicinot tie apstākļi, ka dažās valstīs valsts likteņu un politikas noteicēji nevadoties vairs no valstiskuma veselā prāta un aprēķina, bet gan, ka notiekot neaprēķināmi un pat neloģiski lēmumi, kurus pat pie vismodrīgākās diplomātijas un novērošanas nav iespējams iepriekš paredzēt. Militārie aizsardzības soļi maksājot ļoti dārgi, bet katrā ziņā tie esot lētāki, nekā pazaudēta politiska neatkarība un pat varbūt ieslīdēšana karā nesagatavotiem.

Visos pamatos Polija arī pēdējās nedēļās centusies nenovirzīties no savām ārpolitikas pamattēzēm. Šobrīd neesot vairs tik vienkārši un tik viegli manevrēt, bet, kaut arī ar grūtībām, Polija cenšoties uzturēt līdzsvaru un nesaistīties nedz ar Vāciju pret Krieviju, nedz ar Krieviju pret Vāciju.

* * *Pārejot uz Latvijas–Polijas tiešām un netiešām attiecībām, es uzstādīju

vairākus jautājumus par poļu noskaņām pret mums sakarā ar pēdējā laika aktuālām problēmām. Es pieminēju arī Harvata–L. Sējas sarunu, kur mūsu vecais draugs Harvats esot atļāvies diezgan negatīvi un ļoti greizi atsaukties par mūsu ārējo politiku un iekšējiem apstākļiem Latvijā. Beks pēc būtības pateica man apmēram to pašu, ko agrākās sarunās biju

• 180 •

dzirdējis no grāfa Šembeka, Kobiļaņska un Arciševska. Attiecībā uz mūsu “ieslīdēšanu” vācu ūdeņos (Harvata versija), Beks man skaidri un gaiši apgalvoja, ka viņam un Polijas valdībai šādu ieskatu neesot. Es taču zinot, ka viņš tai laikā, kad šī problēma bijusi aktuāla, esot devis instrukcijas Klopotovskim Rīgā un Pšesmickim Tallinā informēt Latvijas un Igaunijas valdības, ka Polijai nav ne mazāko aizdomu vai negribēšanas, ka mēs šādu līgumu ar Vāciju slēdzam. Mūsu soļi esot bijuši loģiski un politiski ļoti saprotami. Ja kaut kur poļu presē paspīdējuši kādi citādi ieskati, tad tas esot pārpratums un apstākļu nepārzināšana: mums nemaz neesot, normāli ņemot, bijis iespējams vācu piedāvājumu noraidīt, jo, pastāvot neuzbrukšanas līgumam ar Krieviju, mēs nevarējuši atteikties no tāda ar otru lielo kaimiņu – Vāciju. Beks mūsu vietā būtu rīkojies uz mata tāpat, kā mēs esot darījuši. Lai arī līgumam ar Vāciju neilgu laiku pēc tam, kad vācieši uzspridzinājuši poļu–vācu līgumu, nevarot dāvāt pārāk lielu vērtību, bet kaut kas jau arī šie līgumi esot un tam varot būt arī lielāka nozīme sarežģījumu aizkavēšanai.

Attiecībā uz krievu–angļu garantijām Beks no paša sākuma esot draudzīgā kārtā brīdinājis angļus neuzspiest Baltijas valstīm šādas garantijas, kas tagad jau arī vairs neesot aktuāls jautājums, jo angļu–krievu sarunas vispārīgi ejot ļoti grūti un tur nekas prātīgs nevarot iznākt. Atgriežoties pie Harvata–Sējas sarunas, Beks interpretēja Harvata negatīvo izrunāšanos par Latvijas politiku tādā kārtā, ka Harvats, būdams ļoti pārliecināts Latvijas draugs, būšot droši vien savam kolēģim Kauņā atstāstījis visā atklātībā dzirdētās baumas, un baumu jau netrūkst nekur, nedz Kauņā, nedz Rīgā, nedz Varšavā, savos rakstiskos ziņojumos Harvats esot ļoti “prudent”1.

Par Polijas presi arī mums neesot iemesla uztraukties (es no savas puses šoreiz Bekam par preses lietām nemaz neieminējos), jo oficiālā prese esot pienācīgi instruēta un opozīcijas bulvāra lapām neesot nozīmes piegriezt vērību. (..)

Sarunas gaitā pieskārāmies arī Dancigas problēmai. Es teicu, ka Varšavā aprindās, kuras sauc par diplomātiskām, cirkulē diezgan inten-sīvas baumas, ka poļi jau atkal uzņēmuši kontaktu ar vāciešiem. Ar lielu noteiktību un pavisam nopietnu ģīmi un galvu purinādams Beks strikti noraidīja kaut kādu sarunu esamību ar vāciešiem par Dancigas problēmām. Poļu viedoklis esot izteikts Beka 5. maija runā un no šai runā teiktiem punktiem Polijas valdība nekad nenovērsīšoties. Pirms šos punktus un noteikumus, ciktālu Polija varētu piekāpties, viņš formulējis savā 5. maija runā, viņš esot ļoti ilgi un dziļi pārdomājis. Viņam jāsakot ar svētā tēva vārdiem “non possumus”2, kas attiektos uz tālāku piekāpšanos. (..)

* * *Pāris dienas atpakaļ biju pie viceministra grāfa Šembeka. Šembeks,

pretēji paražai, šoreiz nezin kāpēc bija ļoti runīgs. Šembeks stāvokli tēloja sekojoši.

Baumas un pareģojumi par dažādiem kara un poļu–vācu konflikta izcelšanās datumiem nerimstoties. Gandrīz vai katru sestdienu gaidot

• 181 •

kāds ārkārtējs notikums. Bijusi par piem.[ēru] runa par sestdienu, 8. jūliju. Jūnija mēnesis pagājis ļoti nervozi un tagad nu runājot, ka saspī-lējums neizbēgams augustā vai septembrī (pēc kreisera “Königsberg” vizītes Dancigā vai pēc nacionālsociālistu partijas kongresa Nirnbergā). Lielu vērību šīm baumām neesot ko piegriezt, bet nevarot noliegt, ka šīs baumas rada un uztur stipri elektrificētu politisku atmosfēru. Poļu mobilizācijas lietas Varšavas diplomātiskās aprindas un starptautiskie viszinātāji stiprā mērā pārspīlējot. Poļu zaldāts neesot izlutināts un vāciešiem iznākšot “falša” kalkulācija, ja viņi domājot poļus saimnieciski un finansiāli nogurdināt.

Runājot par kara iespējām. Šembeks formulēja piecas nepieciešamības Vācijā, lai tā varētu uzsākt karu: 1) politiskā sagatavošanās; 2) psiholoģiskā; 3) ekonomiskā; 4) bruņošanās un 5) militārie kadri. Pie šiem 5 punktiem varot teikt, ka pirmais, otrais un ceturtais esot ļoti labā kārtībā Vācijā, bet pavisam neiespējams priekš ilgstoša kara esot Vācijas ekonomiskais stāvoklis. Arī militāro kadru ziņā, pēc Šembeka informācijas, Vācijas militārā mašīnā esot lieli trūkumi.

Arī Šembeks runāja par to, ka Vācijas vadoņi esot neaprēķināmi savos lēmumos. Hitleru, starp citu, Šembeks nosauca par pārspīlēti iedomīgu, jo Hitlers pats sakot: “Wothan ist mein Gott und ich bin sein Prophot”3.

Par Krievijas lietām Šembeks teica, ka viņa iespaids paliekot tāds, ka Krievija līgumu ar angļiem un frančiem nevēlas. Attiecībā uz mūsu politiku Šembeks uz manu sniegto informāciju izrādīja saprotošu piekrišanu. (..)

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 10.–14. lp.1 Prudent (angļu val.) – piesardzīgs.2 Non possumus (latīņu val.) – neiespējami.3 Wodan ist mein Gott und ich bin sein Prophet (vācu val.) – Votans ir mans dievs

un es esmu viņa pravietis. Votans (Vodans) – augstākais dievs rietumģermāņu mitoloģijā, arī kara un uzvaru dievs.

3.32. Polijas ģenerālkomisāra Dancigā M. Hodacka1 nota Dancigas brīvpilsētas Senāta prezidentam

(Dancigā, 1939. g. 4. augustā)

Augusta sākumā situācija Dancigā saasinājās tiktāl, ka Polijas diplomāti bija spiesti rēķināties ar iespēju, ka brīvpilsētā var notikt valsts apvērsums un Vācija to var anektēt. 4. augustā Dancigas Senāts izsludināja gaidāmo muitas robežas likvidāciju ar Vāciju, uz ko nekavējoties asi reaģēja Polija. Savukārt Vācija 9. augustā brīdināja Poliju, ka jebkura tās aktīva akcija Dancigā sastapsies ar tūlītēju Vācijas reakciju, bet nākošajā dienā Polija atbildēja ar līdzīga satura notu Vācijai. 11. augustā Tautu

• 182 •

Savienības komisārs K. Burkhards Dancigā negaidīti ieradās kopā ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru, Polijā šī vizīte arī tika uztverta negatīvi.

Uzzināju, ka Dancigas muitas iestādes robežpunktos starp Dancigas brīvpilsētu un Austrumprūsiju ir vērsušās pie poļu muitas inspektoriem ar savā ziņā unikālu paziņojumu, ka Dancigas izpildvaras iestādes gata vojas 1939. g. 6. augustā no plkst. 7 neļaut noteiktam skaitam poļu muitas inspek toru izpildīt kontroles pienākumus, kas veido daļu no Polijas valdībai piešķirtajām tiesībām uz muitas robežas. Esmu pārliecināts, ka šis pastā-vošo noteikumu pārkāpums no vietējo varasiestāžu puses ir pārpratuma vai nepareizas brīvpilsētas Senāta instrukcijas interpretācijas sekas.

Esmu drošs, ka Jums, Senāta Prezidenta kungs, nav ne mazāko šaubu, ka Polijas valdība nekādos apstākļos nevarētu pieļaut tādu Polijas pamat-tiesību pārkāpumu.

Sagaidu no Jums ne vēlāk kā 5. augustā līdz plkst. 18 atbildi, kas ļautu man pārliecināties, ka Jūs esat izdevis instrukcijas par Jūsu padoto rīkojumu atcelšanu.

Sakarā ar to, ka augstāk minētie fakti ir notikuši daudzos robežas punktos, esmu spiests Jūs, Senāta Prezidenta kungs, brīdināt, ka visi poļu muitas inspektori ir saņēmuši pavēli izpildīt savus pienākumus no 6. augusta ar ieročiem un uniformā visos tajos robežas punktos, kuros uzskatīs to par nepieciešamu dienesta pienākumu izpildes laikā. Visi mēģinājumi apgrūtināt viņiem pienākumu izpildi, katrs uzbrukums vai policijas iejaukšanās tiks uzskatīts par vardarbīgu darbību pret Polijas valsts ierēdņiem viņu dienesta izpildes laikā. Ja notiks augstāk minētie incidenti, Polijas valdība nekavējoties piemēros atbildes sankcijas brīv-pilsētai, atbildība par kurām pilnībā gulsies uz Senātu.

Sagaidu noteiktajā laikā saņemt apmierinošu atbildi.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 244–245.1 Marjans Hodackis (Chodacki, 1898–1975) – Polijas armijas kapteinis un diplomāts.

1927.–1931. g. militārais atašejs Zviedrijā, 1931.–1933. g. Somijā, 1935.–1936. g. pilnvarotais pārstāvis Čehoslovākijā, 1936.–1939. g. ģenerālkomisārs Dancigā.

3.33. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Polijas attiecībām ar Vāciju un

Lielbritāniju (Varšavā, 1939. g. 18. augustā)

Par spīti kritiskajai situācijai attiecībās ar Vāciju augusta otrajā pusē, Polijas ārlietu resors joprojām bija pārliecināts, ka karš nesāksies un Ā. Hitlers tikai mēģina Poliju iebaidīt, cenšoties izraisīt līdzīgu krīzi,

• 183 •

kā pirms gada Čehoslovākijā, lai pēc tam Minhenei līdzīgā konferencē panāktu savus teritoriālos mērķus. Tādēļ J. Beks centās atvairīt Vācijas uzbrukumus, biedējot to ar Polijas sabiedrotajiem Lielbritāniju un Franciju, vienlaikus mēģinot panākt, lai Rietumu lielvalstis nepamestu Poliju vienu, kā tas bija noticis ar Čehoslovākiju. Turklāt Polijas diplomātiem bija maz informācijas par Maskavā notiekošajām angļu–franču–padomju sarunām. Tās bija sākušās 12. augustā, un pēc divām dienām padomju puse kategoriski bija pieprasījusi atļauju kara gadījumā izmantot Polijas teritoriju. Briti un franči sākotnēji mēģināja panākt, lai Polija tam piekristu, taču 19. augustā saņēma kārtējo atteikumu. Tikai 23. augustā J. Beks Lielbritānijas un Francijas vēstniekiem pauda nosacītu gatavību izskatīt sadarbību ar Sarkano armiju kara gadījumā, taču bija jau par vēlu.

Pēc atgriešanās no atvaļinājuma esmu uzņēmis kontaktu ar šejienes Ārlietu ministrijas un dažiem diplomātiskā korpusa ļaudīm. Situācija un noskaņas nav iepriecinošas. “Nervu karš” starp Vāciju un Poliju iet pilnā spēkā. Šad un tad manāms it kā atslābums, lai atkal otrā dienā saspīlējums pastiprinātos. Ārlietu ministrijā man stāvokli tēlo kā ļoti nopietnu. Iespaids esot, ka vācieši sākot zaudēt nervus un mierīgas sarunas veidā strīdus kārtošanas iespējas arvienu tālāk attālinoties. Hitlers esot nervozs, nikns (furieux), meklējot izeju no strupceļa, manevrējot ar karaspēku, pārsviežot to no vienas vietas uz otru, koncentrējot arī karaspēka vienības pie Polijas robežām ziemeļos, dienvidos un gar “koridoru”, tai pašā laikā, kad vācu propaganda ar tai piemītošo histēriku uzbrūk un lamā poļus vēl nepiedzīvotos apmēros. Neviena diena nepaiet bez vairāk vai mazāk nopietniem incidentiem. Vai nu nošauts poļu policists, vai abas puses viena otru apvaino nepamatotā pilsoņu apcietināšanā utt. Pagājušās 10 dienās saspīlējumi pāris reizes bijuši pavisam kritiski. Vāciešus it sevišķi uztraucot varbūt tikai nesen gūtā atziņa, ka karu ar poļiem vairs nav iespējams lokalizēt un ka jārēķinās ar Eiropas karu, jeb, pareizāk, vispasaules katastrofu. Līdz šim, pēc poļu informācijas, Hitlers neesot taisījis galīgu lēmumu: karot vai nē, bet Vācijas iekšējais stāvoklis, Hitlera autoritātes uzturēšanas nepieciešamība varot viņu spiest pieņemt arī izmisuma lēmumu. Šeit, pēc poļu ieskatiem, meklējams bīstamības smagumpunkts.

Vācu it kā pamodusies interese un spiediena atjaunošana uz Ungāriju un vispār dienvidaustrumos varot būt maskēšanās. Bet izslēgts neesot, ka arī šai virzienā tiek kaut kas jauns gatavots.

Baumām par Dancigas jautājuma kārtošanu sarunu ceļā, Tautu Savienības komisāra prof. Burkharda un Forstera apmeklējumam pie Hitlera, pēc poļu ieskatiem, neesot nekādas nozīmes un Burkhards laikam gribējis lomu spēlēt, kas viņam tomēr neesot izdevies. Vācieši un dancigieši esot ļoti pārsteigti par poļu noteikto pretestību un reaģēšanu uz jebkuru provokāciju. Poļi arī turpmāk nepalikšot nevienu akciju parādā un uz katru spiedienu sekošot pretspiediens un uz katru varas aktu atbildēšot ar to pašu.

• 184 •

Pašreiz un nākamajās nedēļās pārdzīvojamais saspīlējums poļiem ne-esot pārsteigums, jo viss tas jau bijis sagaidāms un puslīdz zināms. Nezi-nāms paliekot Hitlera izvēlētais moments, vai un kad tas sāktu lielāka stila varas aktus pret Poliju vai Dancigu. Atliekot cerēt, ka Vācijas vadošās personas pēdējā brīdī tomēr apdomāšoties, bet tās paliekot tikai cerības, ar kurām droši un konkrēti rēķināties nevar. (..)

1. Poļu–angļu alianses līgums. Poļu–angļu alianses līgums esot galīgi izstrādāts un vēlreiz tiekot

pārbaudīti izstrādātie teksti no abu valstu juristiem. Patiesībā visa šī procedūra esot tikai formāla lieta, pēc būtības viss esot labākā kārtībā. Sagaidāms esot, ka arī ar Franciju Polija savu aliansi būšot pārstrādāt pēc poļu–angļu parauga.

Vakardienas [laikraksts] “Goniec Warszawski”1 ar milzu burtiem raksta, ka poļi un angļi “ruszą do boju” (dodas uz kauju2), ja tiktu apdraudētas Polija, Anglija, Francija, Rumānija, Turcija, Grieķija, Beļģija, Ungārija un Lietuva. (..)

Ikdienišķā dzīve Polijā kopš mana atbūtnes laika – 1 mēneša atvaļinājuma laikā – nav neko grozījusies. Liekas, ka tauta apzinās draudošās briesmas, bet dūšu un bravūrīgo stāju nav zaudējusi. Man pat saka, ka stāja esot kļuvusi vēl stingrāka. Saimnieciskā ziņā turpinās tā pati lāpīšanās, kā agrāk. Nav novērsts arī nejēdzīgais un visu dzīvi bremzējošais sīknaudas trūkums: pa veikaliem, tirgiem vēl joprojām jāstaigā ar niķeļa naudas maisiņiem, ja kaut ko vēlas iegādāties. Tagad publikā laiž versiju, ka sīkas naudas ievilcēji esot vācieši. Pāris Silēzijas vācu kasītēs tiešām arī atrastas lielākas summas pazudušās sudraba naudas, bet neitrālu novērotāju iespaidi vairāk liecina, ka naudas “hamsterētāji”3 ir poļu žīdi. Preču trūkums nav manāms un visas mantas un produkti, neskatoties uz kara psihozi, ir dabūjamas pārpilnībā.

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2538. l., 5.–8. lp.1 Goniec Warszawski (poļu val. – Varšavas Kurjers) – Polijas dienas laikraksts

Varšavā.2 Pareizāk: dosies kaujā.3 Hammstern (vācu val.) – ieraut, spekulēt.

3.34. Vācijas kanclera Ā. Hitlera uzruna armijas augstākajam komandējošajam sastāvam par

uzbrukuma sākumu Polijai (Oberzalcbergā, 1939. g. 22. augustā)

Uzrunā atklājas Ā. Hitlera pārliecība, ka Vācija droši var sākt karadarbību, kā arī spilgti iezīmēti gaidāmā kara apstākļi. Slepenas vācu–padomju sarunas, kurās vācu puse bija paudusi gatavību respektēt

• 185 •

padomju intereses Polijā un Baltijas valstīs, notika kopš jūlija beigām, un 22. augustā ārlietu ministrs J. fon Ribentrops jau gatavojās izlidot uz Maskavu, lai parakstītu neuzbrukšanas līgumu.

Polijas iznīcināšana ir mūsu pirmais uzdevums. Mērķim ir jābūt nevis nonākšanai līdz kādai atzīmētai līnijai, bet dzīvā spēka iznīcināšanai. Pat gadījumā, ja karš sāktos rietumos, Polijas iznīcināšana ir un paliek mūsu pirmais uzdevums. Lēmumam ir jābūt tūlītējam, ņemot vērā gadalaiku.

Propagandas nolūkos es minēšu kādu kara sākšanas ieganstu, nav svarīgi, vai tas būs ticams vai nē. Uzvarētājam neviens neprasa, vai viņš teicis patiesību, vai nē. Ar kara sākšanu un vešanu saistītajos jautājumos izšķirošais nav likums, bet uzvara.

Esiet bez žēlastības! Esiet brutāli! Astoņdesmit miljoniem cilvēku ir jāiegūst tas, kas tiem pienākas, viņu eksistencei ir jābūt nodrošinātai. Likums ir stiprākā pusē. Vajag rīkoties ar maksimālu nežēlību.

Nepieciešams ātrs lēmums, nesatricināma ticība vācu karavīram. Salūšana draud vienīgi tad, ja pievils komandieru nervi.

Pirmais mērķis ir nokļūt līdz Vislai un Narevai, mūsu tehniskais pār spēks salauzīs poļus psiholoģiski. Katrai jaunai poļu armijai, kura parādīsies, jābūt nekavējoties satriektai; karam ir jābūt iznīcināšanas karam.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 321.

3.35. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepenais papildu protokols

(Maskavā, 1939. g. 23. augustā)

Neuzbrukšanas līguma slepenais protokols atviegloja Vācijai uzbru kuma plāna realizāciju Polijai, sadalot Austrumeiropu abu pušu “ietek mes sfērās”. Tāpat kā Baltijas valstu valdības, arī Polijas valdību sasniedza baumas par slepenā protokola raksturu (par to ziņoja vēstnieks Parīzē J. Lukaševičs), taču tām netika piegriezta pienācīgā vērība. Ā. Hitlers uzskatīja, ka līdz ar šī līguma parakstīšanu, viņam ir izdevies pilnībā starptautiski izolēt Poliju.

Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pušu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas rezultāts ir šāds:

1. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas

• 186 •

ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lie-tuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.

2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija: Nareva, Visla un Sana.1

Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākas politiskas attīstības gaitā.

Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas sa-prašanās garā.

3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību šajā rajonā.

4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.

Vācijas valdības vārdā PSRS valdības pilnvarojumāJ. fon Ribentrops V. Molotovs

Avots: Latvijas okupācija un aneksija. 1939–1940. Dokumenti un materiāli. Sast. I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. Rīga, 1995. 71.–72. lpp.1 1939. g. 28. augustā V. Molotovs un Vācijas sūtnis Maskavā V. fon der Šūlenburgs

parakstīja papildu vienošanos, precizējot rindkopas nobeigumu sekojoši: “(..) norobežo upju līnija: Pisa, Nareva, Visla un Sana”.

3.36. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka sarunas ar Ārlietu ministrijas departamentu

direktoriem par Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu (Varšavā, 1939. g. 22.–23. augustā)

Ieraksts J. Šembeka dienasgrāmatā liecina par Polijas ārlietu resorā valdošo apjukumu sakarā ar Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līguma paraks tīšanu.

Saruna ar direktoru Lubeņski. Viņš sniedza man savu vērtējumu par vācu–padomju neuzbrukšanas līgumu. Būtībā tas nemaina situāciju, jo Rapallo1 vienmēr ir palicis spēkā, bet mūsu neuzbrukšanas līgums ar Padomju Krieviju joprojām darbojas. Vācu–padomju pakts turklāt pierāda: 1) padomju politikas divkosību, no kā jau sen brīdinājām Eiropas Rietumus; 2) pilnīgu Hitlera doktrīnas sabrukumu. Psiholoģiskais iespaids Vācijā būs ļoti spēcīgs. Japānā jau tas ir graujošs. Šis pakts beidzot pietuvina kara izcelšanās iespēju.

• 187 •

Saruna ar direktoru Kobiļaņski. Pārrunāja jauno situāciju, kas izveidojusies sakarā ar padomju–vācu sarunām. Viņš personiski uzskata, ka esam liecinieki tam, ka Padomes realizē savas senās politikas vadlīnijas – iegrūst karā, kurā paši nebūtu iesaistīti, bet no kura varētu gūt labumus tad, kad citi dalībnieki būs izsmēluši savus spēkus. Šī jautājuma diplomātisko nokārtošanu viņš uzskata par veiklu. Kas attiecas uz Vāciju, tad pakts ar Padomēm pārvelk svītru Hitlera politikas dziļākajiem pamatprincipiem.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 245.1 Domāts Rapallo (Itālijā) 1922. g. aprīlī noslēgtais Padomju Krievijas un Vācijas

līgums.

3.37. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija diplomātiskajām pārstāvniecībām sakarā ar

vācu–padomju neuzbrukšanas līgumu (Varšavā, 1939. g. 23. augustā)

Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgums pārtrauca britu–franču–pa domju sarunas Maskavā, jo starptautiskajās attiecībās Eiropā bija izveidojusies pilnīgi jauna situācija. J. Beka instrukcija, kurā viņš skaidro savu Lielbritānijas un Francijas vēstniekiem doto piekrišanu kara gadījumā izskatīt sadarbības iespēju ar Sarkano armiju Polijas teritorijā, kam šajā laikā vairs nebija nekādas nozīmes, zināmā mērā liecina par ārlietu ministra apjukumu.

Padomju–vācu neuzbrukšanas līgumu lūdzu komentēt: a) Tas nekādā ziņā nemaina Polijas faktisko pozīciju sakarā ar to, ka

Polija nekad nerēķinājās ar Padomju palīdzību. b) Tas nekādi nemaina Polijas politikas līniju, tāpat kā netraucē tās

savstarpējās attiecības ar sabiedrotajiem. c) Tas ir Padomju divkosīgās spēles pierādījums – tās acīmredzami

izvairās no pilnas iesaistīšanās kādā no buržuāzisko valstu pusēm, vienlaikus labprāt redzot Eiropas kara iespēju.

Sakarā ar jauno situāciju, kas izveidojusies pēc Ribentropa izbraukšanas uz Maskavu, Francijas un Anglijas vēstnieki atkārtotā demaršā pauduši savu valdību vēlēšanos taktiskā veidā mainīt stāvokli, atjaunojot militārās sarunas, lai ierobežotu vācu–padomju līguma iespējas un darbības robežas. Sakarā ar to mums atkārtoti tika lūgta klusa piekrišana tam, lai sarunu dalībnieki Maskavā paustu iespēju, ka kara gadījumā nav izslēgta poļu–padomju militārā sadarbība.

• 188 •

Es atbildēju, ka Polijas valdība netic šo taktisko centienu sekmēm, taču esam izveidojuši noteiktu formulu, lai atvieglotu franču–angļu delegācijas situāciju, turklāt atjaunoju iekšējai lietošanai mūsu iebildumus attiecībā uz padomju karaspēka pārvietošanos mūsu teritorijā.

Formula skanētu: “Franču un angļu štābi ir pārliecināti, ka pie kon-krētiem noteikumiem, ja notiks kopīgas akcijas pret agresoru, nav izslēgta PSRS un Polijas sadarbība. Sakarā ar to štābi uzskata par nepieciešamu apspriest visas hipotēzes ar padomju štābu.”

Izmantojot iespēju, vēlreiz kategoriski paziņoju, ka neiebilstu pret šo formulu vienīgi taktisku apsvērumu dēļ, taču mūsu nostāja pret PSRS ir galīga un paliek nemainīga. Vēlreiz atgādināju, ka Padomes rīkojušās nesolīdi, apspriežot ar Franciju un Angliju mūs skarošos jautājumus bez vēršanās pie mums.


3.38. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar ārlietu ministru J. Beku par apdraudējumu no Vācijas

puses (Varšavā 1939. g. 24. augustā)

Ieraksts J. Šembeka dienasgrāmatā liecina par reālas pirmskonflikta krīzes pastāvēšanu attiecībās ar Vāciju. Šajā laikā Polijas valdība un prese kopumā atturīgi novērtēja Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu, vienīgi salīdzinot to ar 1921. g. Rapallo līgumu. Savukārt britu–franču–padomju sarunu pārtraukšana tika uztverta ar apmierinājumu.

Jautāju [ārlietu] ministram, kā viņš vērtē situāciju. Atbildēja: vācu militārās sagatavošanās darbi ir tāda rakstura, ka nevar pieļaut to norisi vienīgi blefa dēļ. Diemžēl 9/10 norāda uz to, ka šī sagatavošanās ir vērsta pret mums. Mums ir zināms, ka Vācija koncentrējusi uz mūsu robežas 30 divīzijas. Sakarā ar to pie mums tika izlemts mobilizēt nedaudz vairāk nekā divdesmit divīzijas. Pavēles tiks izdotas šajā naktī, bet līdz rītdienai plkst. 12.00 par to nedrīkst nevienam teikt. Tā nav vispārīgā mobilizācija, bet tikai atsevišķi iesaukumi.

Pēc tam ministrs lūdza mani uzaicināt Francijas vēstnieku un informēt viņu par mūsu nostāju sakarā ar Forstera iecelšanu par Dancigas brīvpilsētas “valsts galvu”1.

Mūsu sarunas laikā vēstnieks Ļipskis telefoniski ziņoja ministram par sarunu ar Gēringu. Viņš raksturoja to kā ļoti sirsnīgu uzņemšanu no Gēringa puses, kurš paudis nožēlu, ka poļu–vācu attiecības ir sabojājušās

• 189 •

un uzsvēris, ka patiesībā ir runa nevis par Dancigu, bet par Vācijas attieksmi pret Angliju. Tomēr ārpus tā viņš atturējies izteikt jebkādas citas suģestijas, līdz ar to politiski šī saruna nav devusi nekādu rezultātu.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 247.1 23. augustā Dancigas Senāts ieviesa “valsts galvas” (Staatsoberhaupt) amatu,

kuru ieņēma gauleiters A. Forsters.

3.39. Polijas–Lielbritānijas savienības līgums (Londonā, 1939. g. 25. augustā)

Ar plkst. 17.15 noslēgto līgumu Lielbritānija viennozīmīgi brīdināja Vāciju, ka ir gatava uzņemties kara risku, ja Vācija uzbruks Polijai. Tajā pašā laikā kareivīgu uzrunu savai tautai pa radio teica Francijas premjerministrs E. Daladjē.

Polijas valdība un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdība, vēloties uz stingriem pamatiem veidot savu zemju sadarbību, kas izriet no abpusēji jau izteiktajām garantijām par savstarpēju aizsardzības rakstura palīdzību, ir vienojušās ar šo mērķi noslēgt Līgumu un ir nozīmējušas par saviem pārstāvjiem: (..)

1. punktsGadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām pusēm atrastos karastāvoklī

ar kādu no Eiropas lielvalstīm šīs lielvalsts agresijas rezultātā pret Līgumu slēdzošo pusi, otra Līgumu slēdzošā puse nekavējoties sniegs karadarbībā iesaistītajai Līgumu slēdzošajai pusei visa veida iespējamo palīdzību un atbalstu.

2. punkts1) Pirmajā punktā paredzētais stāsies spēkā arī gadījumā, ja kādas

Eiropas lielvalsts darbība tieši vai netieši apdraudēs vienas Līgumu slēdzošās puses neatkarību un šai darbībai būs tāds raksturs, ka Līgumu slēdzošā puse uzskatīs par nepieciešamu izrādīt pretestību ar saviem bruņotajiem spēkiem. 2) Gadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām pusēm izrādītos karastāvoklī ar vienu no Eiropas lielvalstīm tās rīcības rezultātā, kas apdraudētu citas Eiropas valsts neatkarību un neitralitāti un veidotu izteiktu draudu Līgumu slēdzošās puses drošībai, 1. punktā paredzētais tiks pielietots, taču nekaitējot iesaistītās Eiropas valsts tiesībām.

3. punktsJa viena no Eiropas lielvalstīm izdarītu mēģinājumus vērsties pret vienas

no Līgumu slēdzošajām pusēm neatkarību saimnieciskās iespaidošanas vai jebkādā citādā veidā, līgumu slēdzošās puses savstarpēji sniegs viena

• 190 •

otrai atbalstu, lai pretdarbotos tādiem mēģinājumiem. Gadījumā, ja dotā Eiropas lielvalsts pēc tam uzsāktu karadarbību pret vienu no Līgumu slēdzošajām pusēm, tiks izmantots 1. punktā paredzētais.

4. punktsŠajā Līgumā paredzētos savstarpējo garantiju īstenošanas līdzekļus

noteiks Līgumu slēdzošo pušu jūras, sauszemes un gaisa spēku kompe-tentas vadošās institūcijas.

5. punktsNekaitējot iepriekš noslēgtajiem līgumiem, Līgumu slēdzošās puses

vie nojas savstarpēji sniegt palīdzību un atbalstu nekavējoties pēc kara-darbības uzsākšanās, puses veiks pilnīgu un ātru apmaiņu ar informāciju par katru faktu, kurš varētu apdraudēt viņu neatkarību, bet sevišķi par katru faktu, kas varētu izraisīt minēto garantiju stāšanos spēkā.

6. punkts1) Līgumu slēdzošās puses savstarpēji apmainīsies ar informāciju par

visām pret agresiju vērstām savstarpējām garantijām, kuras tās jau ir uzņēmušās vai var uzņemties nākotnē attiecībā pret trešajām valstīm.

2) Gadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām pusēm gatavotos uzņemties jaunas šāda rakstura saistības pēc šī līguma stāšanās spēkā, otrai Līgumu slēdzošajai pusei sakarā ar nepieciešamību nodrošināt atbilstošu Līguma funkcionēšanu, jābūt par to informētai.

3) Nekādas jaunas saistības, ko nākotnē uzņemtos Līgumu slēdzošās puses, nedrīkst ne ierobežot šī Līguma uzliktos pienākumus, ne netieši veidot jaunas saistības starp Līguma slēdzošo pusi, kura nepiedalās šajās saistībās, un trešo valsti, kura iesaistās darbībā.

7. punktsGadījumā, ja Līgumu slēdzošās puses tiks iesaistītas karadarbībā

dēļ šī Līguma stāšanās spēkā, tās neslēgs ne pamiera, ne miera līgumu, izņemot gadījumu, ja panākta savstarpēja vienošanās.

8. punkts1) Līgums tiek noslēgts uz piecu gadu termiņu. 2) Ja Līgums netiks uzteikts sešus mēnešus pirms šī termiņa beigām,

tas joprojām paliks spēkā ar nosacījumu, ka katrai no Līgumu slēdzošajām pusēm pēc tam būs tiesības uzteikt to jebkurā brīdī ar sešus mēnešus iepriekš izteiktu brīdinājumu.

3) Līgums stājas spēkā ar parakstīšanas brīdi. (..)

E. Halifakss1 E. Račiņskis

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 248–250.1 Edvards Frederiks Halifakss (Halifax, 1881–1959) – Lielbritānijas valstsvīrs,

Konservatīvo partijas darbinieks. 1926.–1931. g. Indijas vicekaralis, 1937.–1938. g. Lordu palātas priekšsēdētājs, 1938.–1940. g. ārlietu ministrs.

• 191 •

3.40. Polijas–Lielbritānijas slepenais protokols par Savstarpējās palīdzības līguma interpretāciju

(Londonā, 1939. gada 25. augustā)

Slepenais protokols skaidri definēja, ka par iespējamo agresoru tiek uzskatīta Vācija. Dokumentā pieminētas arī citas valstis, tostarp Latvija, Igaunija un Lietuva. 26. augustā Lielbritānijas parlaments demonstratīvi parafēja jau aprīlī sagatavoto līgumu par 8 miljonu sterliņu mārciņu liela kredīta piešķiršanu Polijai.

Polijas valdība un Lielbritānijas Apvienotās Karalistes un Ziemeļīrijas valdība ir vienojušās par sekojošu šodien parakstītā Savstarpējās palīdzības līguma interpretāciju kā vienīgo autentisko un saistošo:

1. a. Ar Līgumā lietoto terminu “Eiropas lielvalsts” jāsaprot Vācija.b. Gadījumā, ja sāktos Līguma 1. un 2. punktā pieminētā darbība

ne no Vācijas, bet kādas citas lielvalsts puses, Līgumu slēdzošās puses savstarpēji konsultēsies par kopīgi speramajiem soļiem.

2. a. Abas valdības laiku pa laikam vienosies jautājumā par iespējamajiem Vācijas agresijas gadījumiem, par kādiem ir runa Līguma 2. punktā.

b. Līdz pat laikam, kad abas valdības vienosies par šajā paragrāfā sekojošo nosacījumu maiņu, tās uzskatīs: ka Līguma 2. punkta pirmajā paragrāfā paredzētais gadījums attiecas uz Dancigas brīvpilsētu, un citi 2. punkta otrajā paragrāfā minētie gadījumi attiecas uz Beļģiju, Holandi un Lietuvu.

c. Latviju un Igauniju abas valdības uzskatīs par iekļautu 2. punkta otrajā paragrāfā paredzēto valstu sarakstā kopš brīža, kad tiks noslēgtas uz šīm divām valstīm attiecinātas savstarpējās palīdzības saistības starp Apvienoto Karalisti un trešo valsti.

d. Attiecībā uz Rumāniju Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz garantijām, kuras ir devusi šai valstij, bet Polijas valdība atsaucas uz Polijas–Rumānijas savienības paredzētajām saistībām, kuras Polija nekad nav uzskatījusi par tādām, kuras nevarētu saistīt ar tās tradicionālo draudzību pret Ungāriju.

3. Gadījumā, ja kāda no Līgumu slēdzošajām pusēm uzņemtos Līguma 6. punktā paredzētās saistības pret trešo valsti, tām obligāti jābūt formulētām tā, lai viņu izpildīšana nekādā gadījumā nevarētu kaitēt otras Līgumu slēdzošās puses neatkarībai vai integritātei.

4. Šis protokols veido šodien parakstītā Līguma integrālu daļu un tā pilnvaras viņš nepārsniedz. (..)

E. Halifakss E. Račiņskis


• 192 •

3.41. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska ziņojums par sarunu ar Francijas sūtni Latvijā Ž. Tripjē1

(Rīgā, 1939. gada 25. augustā)

Francijas sūtnis Latvijā informēja savu Polijas kolēģi par Francijas valdības oficiālo nostāju, kas beidzot bija kļuvusi stingra un noteikta arī attiecībā uz palīdzības iespēju Polijai.

Šejienes Francijas sūtnis Tripjē, ar kuru man šodien bija garāka saruna, pauda viedokli, ka gadījumā, ja Vācija ir saņēmusi no Krievijas rīcības brīvību attiecībā uz Poliju, tad pretī Krievija ir nodrošinājusi sev Vācijas désintéressement2 attiecībā uz Baltijas valstīm.

Tripjē apgalvo, ka vācu–padomju neuzbrukšanas līgums anulē PSRS savienību ar Franciju, un katrs francūzis tieši tā to izprot.

Pārliecinot mani par vienprātību Francijā, lemjot par savu kā Polijas sabiedrotā pienākumu izpildi, Tripjē teica: Ja Hitlers tuvākajās dienās, varbūt kongresā Tannenbergā, neizvirzīs Polijai nekādas citas prasības, izņemot par Dancigas aneksiju un privilēģiju iegūšanu tranzītā cauri Pomožei, pretī solot pasaulei robežu garantijas, ilgstošu mieru utt., utt., vārdu sakot, ja Hitlera prasības, būs, atbilstoši pēdējā laikā izvirzītajām vācu propagandas prasībām, pieticīgas, tad es baidos, vai Francija un Anglija nevēlēsies ieteikt Polijai būt piekāpīgai.

Ziņojot ministra kungam par sūtņa Tripjē formulētajām bažām, man jāuzsver, ka pēc Tripjē personiskām domām, ne uz kādu piekāpšanos Vācijai šodien neviens nedrīkst iet.

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 804.1 Žans Tripjē (Tripier, 1878–1969) – Francijas diplomāts. 1930.–1939. g. novembrī

sūtnis Latvijā.2 Désintéressement (franču val.) – neieinteresētība.

3.42. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīme par sarunu ar Latvijas sūtni L. Ēķi (Varšavā, 1939. gada 25. augustā)

Sarunā rada izpausmi Latvijas puses nemiers par Maskavā noslēgtā līguma saturu un neskaidrā informētība par slepenā protokola pastāvēšanu. L. Ēķis centās noskaidrot Polijas rīcībā esošo informāciju par to, kā arī noregulēt Latvijā esošo Polijas laukstrādnieku repatriācijas jautājumu sakarā ar starptautiskās krīzes saasināšanos.

• 193 •

SlepeniViņš izskatījās vispārējās situācijas diezgan izbiedēts.Stāstīja man, ka apmēram pirms nedēļas sarunājies ar Vācijas

vēstniecības padomnieku fon Šelias1 kungu, kurš viņam skaidrojis, ka angļu–padomju sarunās viena no tēmām bijušas Baltijas valstis, kuras angļi padarījuši par tirdzniecības objektu. Sūtnis Ēķis atzīmēja, ka viņš vēlētos zināt, vai mēs kaut ko zinām par vācu–padomju līguma slepenajiem punktiem. Es atbildēju, ka par šo tēmu izplatās baumas, taču nekādas drošas informācijas minētajā jautājumā mums nav.

Sūtnis Ēķis raksturoja šodienas noskaņojumu pilsētā kā panikas pārņemtu. Atbildē ļoti kategoriski to noliedzu.

Polijas laukstrādnieku jautājums Latvijā. Sūtnis Ēķis atzīmēja, ka Latvijā atrodas apmēram 30 000 poļu laukstrādnieku kopā ar ģimenēm. Polija, visticamāk, vēlēsies viņus repatriēt. Šādos apstākļos es piedāvāju sadarbību ar Latvijas valdību augstāk minēto reemigrācijā. Viņš lūdza informēt viņu par mūsu nostāju šajā jautājumā.

Vēlēšanas Tautu Savienības Padomē. Sūtnis Ēķis lūdza mūs atbalstīt Lietuvas kandidatūru Tautu Savienības Padomē.

Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko. Warszawa, 2005. S. 808.1 Rūdolfs fon Šelia (von Scheliha, 1897–1942) – Vācijas diplomāts. Vācijas

vēstniecības Varšavā I sekretārs, no 1939. g. septembra Ārlietu ministrijā. 1942. g. rudenī apcietināts un notiesāts uz nāvi par piederību padomju izlūku organizācijai “Sarkanā kapela”, kā arī palīdzības sniegšanu poļiem un ebrejiem.

3.43. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska slepenais ziņojums ārlietu ministram par Latvijas nostāju

(Rīgā, 1939. gada 29. augustā)

Polijas sūtnis savā ziņojumā balstās uz sarunu ar Latvijas kara ministru J. Balodi, kura atklātība un politiķa pieredzes trūkums ļāva sarunu biedram pamatoti konstatēt, ka Latvijas valdība pastāvošajā situācijā ir apjukusi, taču cenšas to neizrādīt.

Latvijas nostājas jautājumā sakarā ar pēdējiem notikumiem.Manā šīsdienas sarunā ar ģenerāli Balodi, izpildot Jūsu doto instrukciju,

sniedzu īpašu paziņojumu sakarā ar Reiha oficiālo iestāžu nelietīgajiem pārmetumiem par vācu minoritātes vajāšanām Polijā.

Sarunas gaitā jautāju ģenerālim: 1) Kā viņš vērtē Latvijas (un Igau-nijas) situāciju no vācu–padomju neuzbrukšanas līguma viedokļa? 2) Kādi militāri rīkojumi doti vai tiks doti sakarā ar šodienas situāciju? 3) Kādi ir viedokļi un noskaņojums Latvijā?

• 194 •

Uz pirmo jautājumu Balodis atbildēt neprata, vienīgi gari un plaši spriedelēja gan par padomju, gan vācu draudiem Latvijai, par to, ka gadījumā, ja boļševiki te ienāktu, latvieši nekad nespētu no viņiem atbrīvoties utt. Par otro [jautājumu]. Kad jautāju ģenerālim, vai sakarā ar kurā katrā brīdī draudošajām kara briesmām Latvijā jau ir izdoti mobilizācijas rīkojumi, Balodis atbildēja ar pretjautājumu: “Bet pret ko?” Uz to atzīmēju, ka Latvija ir izšķīrusies saglabāt stingru neitralitāti un šo neitralitāti aizstāvēt līdz pēdējam, tāpēc tai ir jābūt visaugstākajā gatavībā, lai neļautu sevi pārsteigt un spētu jebkurā brīdī visiem spēkiem stāties pretī mēģinājumam pārkāpt šo neitralitāti, vienā vārdā sakot, Latvijas neitralitātei jābūt bruņotai. Balodis uz to atbildēja, ka tuvākajā laikā tiešām tiks iesaukti militārie speciālisti un tiek apsvērta iespēja iesaukt no rezerves 2 gadagājumus.

Uz 3. [jautājumu] ģenerālis paskaidroja, ka, pēc viņa domām, Lietuva vēlas saglabāt neitralitāti un nevērsīsies pret Poliju. “Jo karš ar Poliju taču būtu vienlaikus arī karš ar Franciju un Angliju, bet uz tādu iespējamību Lietuva neies.” Atzīmējot informācijas stingri konfidenciālo raksturu, Balodis piebilda, ka vakar, 28. augustā, viņš runājis ar šejienes lietuviešu sūtni Dailidi, kurš žēlojies, ka Vācija izdara uz Lietuvu arvien spēcīgāku spiedienu, mēģinot ievilkt to karā pret Poliju. Kā apgalvo Balodis, Dailide apgalvojis, ka lietuvieši nav tik dumji, lai ļautos vāciešiem sevi piemānīt.

Baloža viedokli par Lietuvu sniedzu bez saviem komentāriem un bez sava vērtējuma šim jautājumam. Varu vēl piebilst, ka virkne personu, kuru viedokli par situāciju Lietuvā pēdējā laikā centos uzzināt, pieturas drīzāk pie viedokļa, ka Lietuva gribēs palikt neitrāla.

No manas garās sarunas ar ģenerāli Balodi guvu iespaidu, ka: 1) Latvieši ir dezorientēti un acīmredzamā veidā apjukuši, 2) draudošā kara briesmu priekšā nav pieņēmuši nekādu lēmumu, nevēloties vispār domāt un saskatīt briesmas, kuras draud arī viņiem, 3) viņi kā vienmēr ir izteikti naidīgi noskaņoti pret vāciešiem, sirds dziļumos vēlot mums uzvaru. Tomēr šīs izjūtas viņi baidās izrādīt uz āru, vēloties ticēt, ka ar oficiālu objektīvismu pret šodienas notikumiem un manifestējot uz āru pārliecību par savas neitralitātes neaizskaramību, attālina no sevis briesmas.

Vēlos uzsvērt, ka ģenerālis Balodis bija pret mani izcili sirsnīgs, vairākkārt mani apkampa un sirsnīgā veidā novēlēja Polijai nepiekāpties un uzvarēt.

Avots: Archiwum Akt Nowych, Ministerstwo Spraw Zagranicznych, t. 6202, k. 15–16.

• 195 •

3.44. Polijas valdības oficiālais paziņojums sakarā ar Vācijas prasībām

(Varšavā, 1939. g. 30. augustā)

Sākotnēji Vācijas uzbrukums bija paredzēts 26. augusta naktī, taču pēdējā brīdī pavēle tika atcelta un uzbrukums pārcelts uz 1. septembri. Jaunā pavēle nesasniedza visas apakšvienības, tādēļ vairākās vietās no tika incidenti, par kuriem Vācija diplomātiskā ceļā izteica nožēlu. Vienlaikus Dancigas ostā it kā draudzības vizītē iebrauca līnijkuģis “SchleswigHolstein”, uz kura slēpās desanta vienības. Tomēr Polijas ārlietu resorā joprojām valdīja pārliecība, ka Vācija blefo, vēl jo vairāk tāpēc, ka Lielbritānija un Francija ieteica Polijai saglabāt mieru. Lielbritānija kopš 25. augusta veda sarunas ar Vāciju un centās arī noorganizēt tiešas poļu–vācu sarunas. 28. augustā briti stingri apstiprināja savu gatavību cīnīties par Poliju. 29. augustā kārtējā apspriedē I. Moscickis, E. RidzsSmiglijs un J. Beks konstatēja, ka jārēķinās vai nu ar uzbrukumu Polijai, vai starptautisku kompromisu uz Polijas rēķina. Sabiedroto pārstāvji tika informēti, ka Polijā paredzēts izsludināt vispārēju mobilizāciju, taču pēc viņu lūguma tā pagaidām tika atlikta. Vakarā Ā. Hitlers atbildē britiem paziņoja, ka Vācija pieprasa sev Pomoži kopā ar Dancigu, kā arī līgumu par vācu minoritātes īpašu statusu Polijā. Viņš sagaidot, ka Polija nekavējoties deleģēs savu pārstāvi ar attiecīgām pilnvarām lemt par šiem diviem jautājumiem. Polijas valdība izlēma, ka Vācija iecerējusi realizēt līdzīgu scenāriju, kā Austrijas un Čehoslovākijas iznīcināšanas laikā, tādēļ pilnvaroto pārstāvi nesūtīja, bet izsludināja vispārēju mobilizāciju.

Kopš vairākiem mēnešiem Vācija realizē agresīvu politiku pret Poliju. Preses kampaņa, augstu vācu valstsvīru draudu pilnas deklarācijas, sistemātiskas provokācijas ar robežincidentiem un pastāvīgi pieaugoša mobilizētā vācu karaspēka koncentrācija uz Polijas robežām ir tam acīmredzams pierādījums.

Nesenie pasākumi Dancigas brīvpilsētā, kas bija vērsti pret Polijas neaizskaramajām tiesībām un interesēm, tāpat acīmredzamie Vācijas teritoriālie tīkojumi pret Polijas valsti neatstāj nekādu šaubu par faktu, ka Polija ir apdraudēta.

Polijas valdība vienmēr atbalstījusi katru samierināšanas mēģinājumu, ko ierosinājušas augsti stāvošas personas, kas nav žēlojušas pūles, lai saglabātu mieru, tāpat Polijas sabiedroto valdības, kas darbojušās tādā pašā garā, taču vismaz pagaidām šie centieni nav raduši Vācijas valdības atsaucību.

Ievērojot šos faktus un, galvenais, to, ka Vācijas karaspēks ir iegājis kaimiņvalsts – Slovākijas teritorijā, Polijas valdība spērusi dažus iekšējus soļus un ar šodienu ir spiesta pastiprināt savu drošību ar dažiem militāriem aizsardzības rakstura pasākumiem, kas atbilst pašreizējai situācijai.

• 196 •

Polijas valdības politika, kuru nav vadījuši un nevada agresīvi nodomi ne pret vienu valsti, paliek nemainīga. Lojālas sadarbības vēlme ar visām valstīm, kura nesen radusi izpausmi Polijas Republikas Prezidenta atbildē [Amerikas] Savienoto Valstu prezidentam1, ir pati labākā liecība par Polijas politikas ievirzi.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 251.1 1939. g. 24. augustā ASV Prezidents F. Rūzvelts rakstiski aicināja Vācijas un

Polijas valstu vadītājus atrisināt strīdu mierīgā veidā.

3.45. Oficiālais Vācijas paziņojums – ultimāts Polijai (t. s. 16 punkti; Berlīnē, 1939. g. 30. augustā,

ap plkst. 23.30)

Īsi pirms pusnakts 30. augustā Lielbritānijas vēstnieks N. Hendersons1 Berlīnē iesniedza J. fon Ribentropam kārtējos priekšlikumus, piedāvājot uzsākt tiešas vācu–poļu sarunas. Atbildē Vācijas ārlietu ministrs paziņoja, ka iepriekšējās dienas prasības vairs nav spēkā, un nolasīja jaunas prasības – t. s. 16 punktus. Nedaudz vēlāk šis dokuments jau kā oficiāla Vācijas prasība tika nolasīta arī Berlīnes radio. Raksturīgi, ka pretēji diplomātiskajai tradīcijai, J. fon Ribentrops pēc dokumenta nolasīšanas neiesniedza to vēstniekam, bet ielika atvilktnē. Šādu rīcību varēja interpretēt tādējādi, ka ārlietu ministrs it kā demonstrē šķietamu gatavību sarunām, bet tajā pašā laikā vēlas izvairīties no varbūtējas ievilkšanas tajās, jo kara uzsākšanas jautājums Berlīnē jau bija izšķirts.

Stāvoklis starp Vācijas Reihu un Poliju pašlaik ir tāds, ka katrs turpmākais incidents var izraisīt eksploziju abās pusēs pozīcijās esošajā karaspēkā. Mierīgam izkārtojumam jābūt tādam, lai nākošajā reizē šādu lietu stāvokli nosakošie apstākļi nevarētu atkārtoties un ne tikai Austrumeiropa, bet arī citi apgabali nenonāktu tāda paša saspīlējuma stāvoklī.

Šīs attīstības iemesli meklējami:1. Versaļas diktāta noteikto robežu neiespējamībā.2. Negatīvajā attieksmē pret minoritātēm atdotajos apgabalos.Tādēļ Vācijas Reiha valdība, izvirzot šos priekšlikumus, balstās uz

pie ņēmumu, ka ir jāatrod galīgs risinājums, kurš likvidēs neiespējamo situāciju ar robežu noteikšanu, abām pusēm nodrošinās tām ārkārtīgi svarīgās satiksmes līnijas, kā arī, cik tas vispār iespējams, likvidēs minori-tāšu problēmu, bet, cik tas nebūs iespējams, ciešami sakārtos minoritāšu stāvokli, garantējot to tiesības.

• 197 •

Vācijas valdība ir pārliecināta, ka ir absolūti nepieciešams atklāt un visā pilnībā kompensēt saimniecisko un fizisko kaitējumu, kas radies pēc 1918. gada. Protams, šis pienākums ir saistošs abām pusēm.

No šiem apsvērumiem izriet sekojoši praktiski priekšlikumi:1. Dancigas brīvpilsēta, balstoties uz savu tīri vācisko raksturu un

iedzīvotāju vienprātīgo gribu, nekavējoties atgriežas Vācijas Reihā.2. T. s. koridora teritorija, no Baltijas jūras līdz līnijai Kvidzina–

Grudzjondza–Helmno–Bidgošča (šīs pilsētas ieskaitot), un pēc tam uz rietumiem apmēram no Tščjankas, pati izšķirs par savu piederību Vācijai vai Polijai.

3. Šim nolūkam šajā apgabalā notiks balsošana. Balsot drīkstēs visi vācieši, kuri dzīvoja minētajā apgabalā 1918. g. 1. janvārī vai ir dzimuši tajā līdz šim datumam, kā arī visi apgabalā dzīvojošie vai līdz šim datumam tur dzimušie poļi, kašubi utt. No apgabala padzītie vācieši atgriezīsies, lai izpildītu savu balsošanas pienākumu. Lai garantētu taisnīgu balsošanu un plašo tai nepieciešamo sagatavošanas darbu nodrošināšanu, minētais apgabals, līdzīgi kā Sāras baseins, tiks nekavējoties nodots komisijai, kuru izveidos četras lielvalstis: Itālija, Padomju Savienība, Francija un Anglija. Šai komisijai būs visas suverēnās tiesības šajā apgabalā. Tāpēc nepieciešams šo apgabalu iespējami visīsākajā noteiktajā laikā atbrīvot no Polijas bruņotajiem spēkiem, Polijas policijas un Polijas ierēdņiem.

4. No apgabala tiek izslēgta poļu osta Gdiņa, kura pamatā paliek par Polijas teritoriju, ievērojot poļu nometināšanu šeit. Šīs poļu ostas pilsētas tuvākās robežas tiks noteiktas sarunās starp Vāciju un Poliju, bet nepieciešamības gadījumā – starptautiskajā šķīrējtiesā.

5. Tā kā plašajiem sagatavošanas darbiem, lai nodrošinātu taisnīgu balsošanu, nepieciešams laiks, šī balsošana notiks ne ātrāk kā pēc 12 mē-nešiem.

6. Lai šajā laikā garantētu Vācijai neierobežotu pieeju Austrumprūsijai, bet Polijai – pie jūras, tiks izdalītas šosejas un dzelzceļi, kuri padarīs iespējamu brīvu tranzītu. Turklāt tiks atļauts ievākt tikai tādus maksā-jumus, kuri nepieciešami satiksmes savienojumu uzturēšanai vai trans-portu nogādāšanai.

7. Apgabala piederību izšķirs ar nodoto balsu vienkāršu vairākumu. 8. Lai pēc balsošanas – neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts – nodrošinātu

Vācijai brīvu satiksmi ar tās provinci Danciga–Austrumprūsija, bet Polijai – pieeju pie jūras, gadījumā, ja plebiscīta apgabals nonāks Polijas sastāvā, Vācijai tiks izdalīta eksteritoriāla satiksmes josla – apmēram virzienā Bitova–Danciga vai Tčeva –, kuru varēs izmantot autostrādes un četru ceļu dzelzceļa celtniecībai. Autostrādes un dzelzceļa būve tiks veikta, neskarot poļu satiksmes līnijas, t. i., celtniecība notiks vai nu virs, vai zem tām. Šīs joslas platums tiek noteikts 1 km, bet pati josla teritoriāli piederēs Reiham. Gadījumā, ja balsošana beigsies par labu Vācijai, Polija brīvai un neierobežotai satiksmei ar savu ostu Gdiņu saņems identiskas

• 198 •

tiesības uz tādu pašu eksteritoriālu ceļu vai dzelzceļu trasi, kāda pie-nāktos Vācijai.

9. Gadījumā, ja Koridors atgriezīsies pie Vācijas, Reihs deklarē savu gatavību veikt iedzīvotāju apmaiņu ar Poliju, atbilstoši Koridora teri-torijai.

10. Polijas eventuāli izvirzītās prasības par tiesībām Dancigā tiks ap-mierinātas apmaiņā pret identiskām Vācijas tiesībām Gdiņā.

11. Lai šajā apgabalā abās pusēs likvidētu jebkādu apdraudējuma sajūtu, Danciga un Gdiņa saņems tīri tirdzniecisku pilsētu statusu, t. i., bez militāra aprīkojuma un nocietinājumiem.

12. Helas pussala, kura atbilstoši balsojumam, nonāks vai nu Polijā, vai Vācijā, katrā gadījumā tiks tāpat demilitarizēta.

13. Sakarā ar to, ka Vācijas valdībai ir vissmagākās apsūdzības par poļu attieksmi pret minoritātēm, bet Polijas valdība no savas puses uzskata, ka arī tai ir jāizvirza apsūdzības pret Vāciju, abas puses vienojas par to, ka šīs sūdzības tiek nodotas starptautiskai izmeklēšanas komisijai, kuras uzdevums būs izpētīt visas sūdzības par saimnieciskiem un fiziskiem kaitējumiem, kā arī citiem teroristiskiem aktiem. Vācija un Polija apņemas, ka visi pēc 1918. gada izdarītie saimnieciskie un citi kaitējumi tiks abām minoritātēm kompensēti, visas atsavināšanas tiks anulētas, cietušie par tiem vai citiem saimnieciskās dzīves traucējumiem, kuri būs atzīti, saņems pilnu kompensāciju.

14. Lai Polijā paliekošajiem vāciešiem, kā arī Vācijā paliekošajiem poļiem likvidētu sajūtu, ka viņus neaizsargā starptautiskie likumi, kā arī, lai dotu viņiem pārliecību, ka no viņiem netiks prasīta rīcība vai pienā kumi, kas būtu pretrunā viņu nacionālajai pārliecībai, Vācija un Polija vienojas ar plašiem un saistošiem līgumiem abpusēji garantēt šo minoritātāšu nacionalitātes saglabāšanu, brīvu attīstību un aktivitāti, atļaut tām, sevišķi šim mērķim nepieciešamo organizēšanos. Abas puses apņemas neiesaukt minoritātei piederīgos karadienestā.

15. Balstoties uz šiem priekšlikumiem panāktas saprašanās gadījumā Vācija un Polija izsaka gatavību dot rīkojumu un nekavējoties īstenot savu bruņoto spēku demobilizāciju.

16. Tālākos šo darbību realizācijai nepieciešamos soļus kopīgi noteiks Vācija un Polija.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 324–326.1 Nevils Hendersons (Henderson, 1882–1942) – Lielbritānijas diplomāts. 1937.–

1939. g. vēstnieks Vācijā.

• 199 •

3.46. Polijas ārlietu ministra J. Beka paziņojums Lielbritānijas vēstniekam H. Kenardam

(Varšavā, 1939. g. 31. augustā, plkst. 12.00)

Plkst. 3.00 no rīta 31. augustā briti informēja Polijas valdību par sarunas rezultātiem ar J. fon Ribentropu un to, ka viņš izteicis gatavību sākt sarunas ar pilnvarotu Polijas pārstāvi. Lielbritānijas un Francijas pārstāvji Varšavā mudināja Polijas valdību izmantot šo iespēju. Pēc saskaņošanas valdībā H. Kenardam tika iesniegts šeit publicētais paziņojums, bet plkst. 12.45 vēstniekam Berlīnē J. Ļipskim tika nosūtītas instrukcijas, kuras tomēr neietvēra nekādas speciālas vai jaunas pilnvaras, kuras prasīja Vācija.

Atbildot uz Viņa Karaliskās Augstības valdības jautājumu Polijas valdībai iepriekšējā naktī par mūsu nostāju iespējamo sarunu lietā ar Vācijas valdību, man ir tas gods paziņot sekojošo:

1. Polijas valdība apstiprina savu iepriekš izteikto gatavību uz tiešu viedokļu apmaiņu ar Vācijas valdību, balstoties uz Lielbritānijas valdības piedāvātajiem principiem, par kuriem lords Halifakss telefonogrammā informējis britu vēstnieku Varšavā 28. augustā.

2. Polijas valdība ir arī gatava uz abpusības pamatiem dot oficiālas garantijas, ka sarunu sākšanās gadījumā poļu karaspēka vienības nepārkāps Vācijas Reiha robežas, ja atbilstošas garantijas par Polijas robežu neaizskaramību dos Vācijas Reiha karaspēks.

3. Pašreizējā situācijā būtiski ir izveidot parastu, pagaidu rakstura modus vivendi1 Dancigas brīvpilsētā.

4. Saistībā ar priekšlikumiem, kas tika nodoti Polijas valdībai ar britu vēstnieka Varšavā starpniecību 28. augustā, būtu vēlams paskaidrojums, ko Lielbritānijas valdība saprot ar starptautiskām garantijām Polijas un Vācijas Reiha attiecību jautājumā. Trūkstot atbildei uz šo pamatjautājumu, Polijas valdība ir spiesta ieņemt stipri rezervētu nostāju šajā jautājumā līdz izsmeļošu skaidrojumu saņemšanai.

5. Polijas valdība pauž cerību, ka gadījumā, ja sarunas ar Vācijas Reihu tiktu uzsāktas, tā arī turpmāk varēs izmantot Viņa Karaliskās Augstības valdības laipnos pakalpojumus.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 252.1 Modus vivendi (latīņu val.) – izkārtojums, kas divām pusēm dod iespēju kaut

vai uz laiku nodibināt normālas attiecības, ja nav iespējams panākt ilgstošu izlīgumu.

• 200 •

3.47. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu

(Berlīnē, 1939. g. 31. augustā)

J. Ļipskis lūdza pieņemt viņu Vācijas Ārlietu ministrijā jau plkst. 13.00, taču audience notika tikai pēc vairāk nekā piecām stundām. Sakarā ar to, ka viņam bija vienīgi rīkojums paziņot par Polijas gatavību sākt tiešas sarunas, bet nekādu pilnvaru, audience beidzās pilnīgi bez rezultāta, un kopš šī brīža abu valstu attiecībās diplomātijai vairs nebija nekādas lomas.

Fon Ribentropa kungs mani pieņēma plkst. 18.30.Izpildīju man dotās instrukcijas. Ribentropa kungs jautāja, vai man ir

speciālas pilnvaras sarunu vešanai. Teicu, ka nē. Tad viņš man jautāja, vai esmu informēts, ka Londonas iniciatīvas rezultātā Vācijas valdība ir izteikusi gatavību vest tiešas sarunas ar Polijas valdības pārstāvi, kuram būtu visas nepieciešamās pilnvaras un kuram bija jāierodas iepriekšējā dienā – 30. augustā. Atbildēju viņam, ka man nav bijis tiešas informācijas šajā lietā. Beigās Ribentropa kungs atkārtoja – viņš ir domājis, ka esmu saņēmis pilnvaras sarunu vešanai. Viņš ziņos par manu démarche kancleram.

Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 412.

• 201 •

4. POLIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA 1939. GADA SEPTEMBRĪ–OKTOBRĪ

Naktī uz 1939. gada 1. septembri Vācijas pierobežā vācu speciālie dienesti realizēja vairākas provokācijas, kuru uzdevums bija radīt priekš-statu par agresiju no Polijas puses, lai tādējādi dotu ieganstu uzbru kumam kā atmaksas akcijai (pazīstamākā no tām bija SS vienības uzbrukums Gleivicas radiostacijai, atstājot tajā poļu formastērpos ietērptus iepriekš nonāvētus koncentrācijas nometnes ieslodzītos). 1939. gada 1. septembrī Vācijas un Slovākijas bruņotie spēki pārgāja uzbrukumā visā Polijas robežas garumā. Uzbrūkošajos Vācijas spēkos bija 51 divīzija, vairāk nekā 2500 tanku un 1390 kaujas lidmašīnas. Slovākijas lauka armijā bija 3 kājnieku divīzijas un nelielas atsevišķās vienības. Polijā uzbrukuma brīdī vēl nebija pabeigta vispārējā mobilizācija un pozīcijās atradās tikai 21 kājnieku divīzija, 3 kalnu brigādes, 8 kavalērijas brigādes, 1 bruņutanku brigāde, kā arī vairāki paramilitārās “Tautas aizsardzības” bataljoni. Poļu rīcībā bija tikai 610 novecojušas sistēmas tanki un tanketes, kā arī 394 pārsvarā tādas pašas kaujas lidmašīnas. Poļu spēkos 1. septembrī atradās apmēram 1 milj. karavīru, Vācija uzbrukumā sūtīja apmēram 1,5 milj. vīru.

Pirmajās kara dienās, kad cīņas norisinājās pierobežā, nepārprotami iezīmējās vācu karaspēka tehniskais pārspēks uz sauszemes, gaisā un arī jūrā. 3. septembrī Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, ārēji izpildot savu sabiedrotā pienākumus pret Poliju. Tomēr franču karaspēks veica vienīgi nelielu manevru Sāras apgabalā un apstājās, bet angļi reālas palīdzības vietā piedāvāja poļiem bruņojuma piegādes piecu mēnešu laikā, skaidri paužot, ka viņiem trūkst jebkādas militārās darbības plāna. 12. septembrī abas lielvalstis vienojās pagaidām neuzsākt nekādu aktīvu darbību pret Vāciju; Polija par šo lēmumu netika pat informēta. Par vienīgo reālo atbalstu ar paliekošām sekām var uzskatīt 9. septembrī parakstīto Francijas un Polijas vienošanos par poļu armijas veidošanu Francijā. Kaut arī, neraugoties uz poļu cerībām, nekāda sabiedroto aktīvāka rīcība pagaidām nesekoja, tomēr līdz ar Lielbritānijas un Francijas iesaistīšanos karadarbībā lokālo Polijas–Vācijas karu no 3. septembra var uzskatīt par Otro pasaules karu.

• 202 •

Polijas bruņotie spēki cīnījās ārkārtīgi sīvi, daudzās vietās sagādājot ienaidniekam smagus zaudējumus. Tikai 7. septembrī kapitulēja nelielais poļu tranzītnoliktavu apsardzes garnizons Vesterplatē, Dancigas ostā, pret kuru bija vērsts viens no pirmajiem triecieniem kara sākumā. Tomēr kopējā Polijas militārā situācija strauji pasliktinājās. Polijas valdība un tās iestādes naktī uz 5. septembrī sāka atstāt Varšavu. Kad 7. septembrī armijas virspavēlnieks ar štābu pārcēlās uz Brestu, sakari ar atsevišķām armijām, kas cīnījās dažādos Polijas reģionos, ievērojami sarežģījās. 9.–12. septembrī poļu armijai “Poznań” ar veiksmīgu prettriecienu Bzuras upes rajonā izdevās uz laiku apturēt vairāku vācu armiju virzīšanos uz Varšavu, taču kopumā tam nebija sevišķi lielas nozīmes. 16. septembrī Polijas stāvoklis kļuva ārkārtīgi kritisks: Lielākā daļa Rietumu un Centrālās Polijas atradās vācu rokās, ceļi bija pārpildīti ar bēgļu straumēm, gaisa telpu gandrīz pilnībā kontrolēja vācu lidmašīnas, Polijas kara flote vairs nepastāvēja kā vienots veselums, neiznīcinātie kuģi un zemūdenes centās nokļūt pie Rietumu sabiedrotajiem – daudziem tas arī izdevās, taču pēdējā flotes vienība Helas pussalā padevās tikai 2. oktobrī. Poli-jas karaspēkā un sabiedrībā valdīja pilnīgs haoss un neizpratne. Tomēr Austrumpolijā un apgabalā starp Vislu un Bugu cīnījās un atradās vēl apmēram 25 poļu divīzijas – apmēram puse no sākotnējās Polijas armi-jas, arī ielenktā un nežēlīgi bombardētā galvaspilsēta turpināja izrādīt varonīgu pretestību.

Šajā situācijā 17. septembrī Polijas austrumu robežu pārgāja PSRS Sarkanā armija. Padomju Savienība no Polijas–Vācijas kara pirmās dienas ārēji formāli ievēroja neitralitāti, taču vienlaikus realizēja slepenu daļēju mobilizāciju savas teritorijas Eiropas daļā, un uz Vācijas vēstnieka kopš 3. septembra izteiktajiem pamudinājumiem drīzāk iesaistīties karadarbībā, lai ieņemtu savas “sfēras” Polijā un atvieglotu Vācijai “propagandas cīņu” un, iespējams, militāro cīņu pret Rietumiem, atbildēja izvairīgi (viens no J. Staļina mērķiem bija iespēju robežās izvairīties no tā, ka Lielbritānija un Francija varētu pieteikt karu PSRS). Tiesa, totalitārā prese izvērsa kampaņu pret Poliju, kārtējo reizi apvainojot to baltkrievu un ukraiņu tiesību pārkāpšanā u. c. nodarījumos. 8. septembrī, kad sāka izplatīties baumas par Polijas galvaspilsētas krišanu, ārlietu tautas komisārs V. Molotovs pat pasteidzās apsveikt ar to Vāciju, bet Minskas radiostacija orientēja vācu gaisa spēku lidmašīnu uzlidojumus Polijas pilsētām. Tikmēr PSRS vadītājs J. Staļins gaidīja izdevīgāku brīdi. Naktī uz 12. septembri padomju vēstnieks un militārais atašejs atstāja Poliju, bet naktī uz 17. septembri Polijas vēstniekam Maskavā tika iesniegta nota par to, ka padomju puse ir spiesta “ņemt aizsardzībā” Polijas baltkrievu un ukraiņu iedzīvotājus. 17. septembrī no rīta, bez kara pieteikšanas robežu pārgāja 620 000 Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta karavīru (vēlāk viņu skaits ievērojami pieauga, septembra beigās sa-sniedzot apmēram 750 000), Polijā ienākošajā sauszemes karaspēkā bija arī 4733 tanki un to atbalstīja 3298 lidmašīnas (ievērojami vairāk, nekā Vācijas vērmahtā).

• 203 •

17. septembrī Polijas valdība, kura atradās Rumānijas pierobežā, kur to tieši apdraudēja iebrūkošie padomju spēki, pieņēma lēmumu šķērsot robežu, lai nokļūtu Francijas teritorijā. Šīs dienas vakarā robežu pārgāja arī armijas virspavēlnieks E. Ridzs-Smiglijs, iepriekš izdodot pavēli par nepretošanos ienākošajam padomju karaspēkam (izņēmums – ja tas mēģinātu poļus atbruņot, kas patiesībā notika vienmēr) un došanos uz Rumāniju un Ungāriju (realitātē armijas daļas devās arī uz Lietuvu un Latviju). Tas tika pamatots ar neskaidrību par padomju patiesajiem nodomiem, tomēr radīja poļu karaspēkā vēl lielāku nekārtību un dezorganizāciju. Kaujās ar vācu karaspēku Austrumpolijā galvenokārt bija iesaistījušās galvenokārt Polijas armijas rezerves daļas, bet robežu apsargāja apmēram 12 000 robežsargu. Viņi arī bija tie, kas savu iespēju robežās izrādīja pretestību padomju karaspēkam. Savukārt karaspēks, kurš bija saņēmis minēto virspavēlnieka pavēli, to darīja vienīgi retos gadījumos, kā arī tad, ja šī pavēle nebija saņemta vai pat tika uzskatīta par provokāciju. Poļu karavīri un iedzīvotāji Grodņā un Viļņā izrādīja nopietnu pretestību padomju karaspēkam, taču, piemēram, spēcīgais Ļvovas garnizons padevās pilnīgi bez pretošanās. Daudzās vietās vietējie ukraiņu un baltkrievu zemnieki, kā arī ebreji uzsāka izrēķināšanos ar poļu tautības zemes īpašniekiem, kolonistiem, robežsargiem, policistiem un pat mazākām karaspēka vienībām. Daļēji šīs akcijas var uzskatīt par iepriekšējo gadu nepārdomātās Polijas valdības nacionālās politikas sekām, kad dažādiem līdzekļiem tika mēģināts pārpoļot nacionālo minoritāšu pārstāvjus.

Arī pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijas karaspēks līdz 5. oktobrim turpināja kaujas ar vācu vērmahtu. Atsevišķas karaspēka daļas cīnījās gan ar vērmahtu, gan Sarkano armiju. Varšava bija spiesta kapitulēt 28. septembrī, kad garnizons kaujās bija zaudējis 5000 karavīru. Polijas liktenis bija izšķirts. Sakarā ar to, ka abu iebrukušo karaspēku vadība Polijā nezināja par Maskavā notikušo “sfēru sadali”, operācijas gaitā vācu karaspēks iegāja dziļi “padomju” teritorijā un, piemēram, ieņēma Bjalistoku, Pšemišļu, Brestu (šajā pilsētā pēc tam notika kopīga abu karaspēku parāde). Vērmahta vienības pat sasniedza Ļvovu, taču pēc tam tika no “padomju sfēras” atvilktas.

Kopumā kaujās ar Vācijas karaspēku krita 67 000 un tika ievainoti 133 000 Polijas armijas karavīru, bet 420 000 nonāca vācu gūstā (10 000 no viņiem gūstā nomira vai tika noslepkavoti). Vācieši zaudēja 50 000 karavīru, no kuriem vismaz 16 340 bija kritušie, bet slovāki – 18 kritušos. Tāpat vācu karaspēks zaudēja apmēram 1000 tanku un bruņumašīnu, 6000 automašīnu un 600 lidmašīnas. Padomju spēku uzbrukuma laikā krita vai tika noslepkavoti apmēram 6000–7000 poļu karavīru un civiliedzīvotāju, bet 10 000 tika ievainoti. Padomju gūstā nokļuva apmēram 225 000 Polijas karavīru (padomju puse gan apgalvoja, ka 452 000, taču šajā skaitā tika iekļauti visi, kas nēsāja formastērpu – policisti, dzelzceļnieki, skauti, ugunsdzēsēji, pastnieki utt.). Daļu no viņiem – galvenokārt ukraiņus un baltkrievus – pēc filtrācijas atlaida, apmēram 40 000 nodeva Vācijas pusei,

• 204 •

pārējie nonāca PSRS Iekšlietu tautas komisariāta nometnēs, turklāt 22 000 virsnieku 1940. gada pavasarī tika nogalināti Katiņā, Mednojē, Harkovā un citās masu slepkavības vietās. Saskaņā ar padomju datiem, Sarkanās armijas zaudējumi bija nepilns tūkstotis kritušo (pēc poļu datiem – divas līdz trīs reizes vairāk), kā arī, pēc poļu datiem, 8000–10 000 ievainoto. Bija iznīcināti vai bojāti vismaz 150 padomju tanki un bruņumašīnas, kā arī 15–20 lidmašīnas. Ungārijas robežu šķērsoja apmēram 40 000, Rumānijas – 30 000, Lietuvas – 14 000, bet Latvijas – 1600 Polijas armijas karavīru, kuri šajās valstīs tika internēti.

Karadarbībā gāja bojā apmēram 100 000 Polijas civiliedzīvotāju (liela daļa gaisa uzlidojumos). Gan vācu, gan padomju karaspēka ieņemtajā teritorijā uzreiz sāka darbību represīvās iestādes, turklāt kā vācu, tā padomju karavīri samērā regulāri izdarīja noziegumus, slepkavojot civiliedzīvotājus vai karagūstekņus, īpaši, ja bija ciesti zaudējumi (par padomju noziegumiem sīkāk sk.: Jēkabsons, Ē. NKVD noziegumi Polijā. Lauku Avīze. 1999, 28. aug.). Iepriekšējo gadu sarežģītās attiecības traģiski izpaudās Polijas pilsētā Bidgoščā (vāciskais nosaukums – Bromberga), kur kara pirmajās dienās, atriebjoties par šķietamu vai reālu dalību pret poļu karaspēku vērstā Vācijas diversantu darbībā, poļi nogalināja apmēram 300 vietējos vācu iedzīvotājus, savukārt vācu karaspēks uzreiz pēc ienākšanas – 300–400 vietējos poļu civiliedzīvotājus (turpmākajos mēnešos tika nogalināti vēl 5000 pilsētas poļu iedzīvotāju).

1939. gada 28. septembrī Vācijas un PSRS pārstāvji Maskavā precizēja robežas līniju, būtiski mainot ietekmes sfēru dalījumu, kā arī vienojās par turpmāko sadarbību poļu pagrīdes apkarošanā. Robežas vācu pusē izrādījās 48,5 % (tikai 6,4 % šis teritorijas iedzīvotāju bija vācieši), padomju – 50 % bijušās Polijas Republikas teritorijas (apmēram 40 % iedzīvotāju bija poļi). Apmēram 1,5 % bijušās Polijas teritorijas –Viļņa un Viļņas apgabals – pēc PSRS un Lietuvas savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas 1939. gada 10. oktobrī tika atdota Lietuvai (reāli tas notika tikai oktobra beigās). Visās trīs minētajās teritorijās pagrīdē uzreiz sākās aktīva poļu nacionālā kustība, kuras galvenais mērķis bija Polijas neatkarības atjaunošana.

Rumānijas valdība, baidoties no Vācijas, internēja savā teritorijā Polijas Republikas prezidentu, valdību un armijas vadību, kā arī vairākus desmitus tūkstošu karavīru, kuri 17. septembrī bija pārgājuši Rumānijas robežu un cerējuši cauri neitralitāti deklarējušās kaimiņvalsts teritorijai nokļūt Francijā. Tas draudēja ar Polijas konstitucionālo orgānu darbības izbeigšanos, kas būtu izdevīgi Vācijas un PSRS valdībām, kuras apgalvoja, ka Polijas valsts ir pārstājusi pastāvēt. Tomēr prezidents I. Moscickis rīkojās saskaņā ar Konstitūciju, kas kara gadījumā paredzēja Republikas prezidenta tiesības iecelt savu pēcnācēju. 30. septembrī darbību uzsāka Polijas prezidents Vladislavs Račkevičs un Trimdas valdība Vladislava Sikorska vadībā. Tās pilnvaras nekavējoties atzina Polijas sabiedrotie un lielākā daļa neitrālo valstu. Diemžēl Latvijas valdība 21. septembrī, bailēs no PSRS, pārtrauca attiecības ar Polijas sūtniecību, aizbildinoties ar to,

• 205 •

ka tai nav sakaru ar savu valdību. Faktiski kopš šī brīža kara sākumā izsludināto Latvijas neitralitāti vairs nevar uzskatīt par pilnībā spēkā esošu, kaut arī attiecībā pret savā teritorijā internētajiem poļu karavīriem Latvijas valsts neitrālas zemes pienākumu pildīja līdz pat savai bojāejai 1940. gada vasarā.

Polijas izmisīgā, vientuļā cīņa neizglāba valsti 1939. gadā, taču deva iespēju turpināt darbību Polijas Trimdas valdībai, kura izveidoja savus bruņotos spēkus, kas karoja kopā ar Sabiedrotajiem. Poļu pašaizliedzīgā pretestība 1939. gadā, kura kopumā bija daudz sīvāka un ilgāka, nekā turpmākajā kara gaitā 1940. gada maijā un jūnijā to spēja demonstrēt lielvalsts Francija, piespieda Ā. Hitleru atlikt vēl šajā pašā gadā plānotu ofensīvu rietumos.

4.1. Vācijas kanclera Ā. Hitlera paziņojums bruņotajiem spēkiem sakarā ar kara sākumu pret

Poliju (Berlīnē, 1939. g. 1. septembrī)

1. septembrī plkst. 4.34 sākās Vācijas bruņoto spēku iebrukums Polijā Tčevas pilsētas rajonā, bet plkst. 4.45 Dancigas ostā stāvošais līnijkuģis “SchleswigHolstein” atklāja uguni pret nelielo poļu garnizonu Vesterplatē – šis brīdis oficiāli tiek uzskatīts par kara sākumu.

Polijas valsts nepiekrita miera ceļā nokārtot attiecības, kā es to biju vēlējies, un ķērās pie ieročiem. Polijā dzīvojošie vācieši tiek vajāti, pret viņiem tiek vērsts asiņains terors un viņi tiek izsviesti no pašu mājokļiem. Polija ar savu atkārtotu rīcību, kas iet pāri lielvalsts pacietības mēram, turpina izrādīt klaju necieņu Reiha robežām.

Lai izbeigtu šo vājprātu, man nav citas izejas, kā atbildēt ar spēku uz spēku. Vācijas armija ar visu noteiktību nelokāmi cīnīsies par atjaunotās Vācijas godu un pamattiesībām. Es sagaidu, ka katrs karavīrs, paturot prātā Vācijas karavīru gadsimtiem senās cēlās īpašības, vienmēr apzināsies, ka pārstāv nacionālsociālistisko Lielvāciju. Lai dzīvo mūsu tauta, lai dzīvo mūsu Reihs!


• 206 •

4.2. Polijas prezidenta I. Moscicka uzruna tautai sakarā ar Vācijas uzbrukumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)

Polijas prezidents vērsās pie tautas 1. septembra rītā, aicinot tautu organizēti stāties pretī agresoram. Uzsaukuma tonis būtībā saskanēja ar Polijā jau kopš 1939. gada pavasara valdošo sabiedrisko domu, kurā dominēja gatavība uz cīņu un upuriem.

Republikas pilsoņi!Šonakt mūsu senais ienaidnieks ir sācis karadarbību pret Polijas valsti,

ko apstiprinu Dieva un vēstures priekšā.Šajā vēsturiskajā brīdī vēršos pie visiem Valsts pilsoņiem dziļā

pārliecībā, ka visa Tauta stāsies savas Brīvības, Neatkarības un Goda aizsardzībā ap savu Virspavēlnieku un Bruņotajiem spēkiem, kā arī dos pienācīgu atbildi uzbrucējam, kā jau Polijas–Vācijas attiecību vēsturē ne reizi vien noticis.

Visa Poļu Tauta, Dieva svētīta, cīņā par savu svēto un taisnīgo lietu, apvienojusies ar Armiju, plecu pie pleca ies kaujā un līdz pilnai uzvarai.


4.3. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts diplomātiskajām pārstāvniecībām par sarunām

Vācijas agresijas priekšvakarā (Parīzē, 1939. g. 1. septembrī)

Francijas ārlietu ministrs apkārtrakstā informēja par Francijas un Lielbritānijas starpniecības mēģinājumiem pēdējā dienā pirms kara izcelšanās.

Uzskatu par savu pienākumu informēt par pašlaik zināmajām, ar pēdējo 36 stundu laikā notikušajām norisēm saistītajām detaļām. No tām izriet Reiha atbildība par agresiju pret Poliju.

Britu valdība saņēma Vācijas valdības piekrišanu uzsākt tiešas sarunas ar Poliju. Naktī no 30. uz 31. augustu, kā arī 31. augustā no rīta Francijas un Lielbritānijas vēstnieki vērsās pie Beka, aicinot viņu izteikt piekrišanu pievienoties šai procedūrai.

31. [augustā] pēcpusdienā Beks izteica savu piekrišanu, piezīmējot, ka ir lūdzis savu vēstnieku Berlīnē, lai tas censtos panākt audienci

• 207 •

Vilhelmštrāsē1, lai informētu, ka Polijas valdība ir devusi pozitīvu atbildi uz britu memorandu.

Pulksten 14 Ļipska kungs lūdza pieņemšanu pie Ribentropa kunga. Plkst. 15 fon Veiczekers2 viņam telefoniski jautāja, vai savu paziņojumu sniegs kā vēstnieks vai arī kā pilnvarotais. Ļipska kungs izskaidroja, ka darīs to kā vēstnieks. Veiczekera kungs sacīja, ka nodos šo ziņu fon Ribentropa kungam.

Plkst. 19.45 Polijas vēstnieks savas valdības uzdevumā nodeva Reiha ārlietu ministram ziņu. Ribentropa kungs neiepazīstināja viņu ar vācu priekšlikumiem.

Plkst. 20.30 Vācijas radio informē par svarīgu paziņojumu plkst. 21. Šis radio paziņojums ietver Vācijas priekšlikumus, par kuriem tika informēta britu valdība. Reiha valdība konstatē, ka Polijas valdība šos priekšnoteikumus noraidījusi, jo Reiha noteiktajos termiņos nav deleģējusi pilnvaroto.

Plkst. 22.30 Vācijas radio ziņo par poļu uzrukumu Gleivices3 radio-stacijai.

1. septembrī plkst. 4 no rīta raida Reihskanclera uzrunu armijai, kurā deklarēts, ka Vācija uz spēku atbildēs ar spēku. Plkst. 7 informē, ka Forstera kungs ir proklamējis Dancigas pievienošanos Reiham.

Plkst. 8.30 departamentā pienāk Noela kunga ziņa, ka vācu karsapēks bez ultimāta vai iepriekšēja paziņojuma plkst. 5 no rīta sācis uzbrukumu visā Polijas robežas garumā.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 328.1 Vilhelma ielā (vācu val. Wilhelmstraße) Berlīnē atradās Vācijas Ārlietu ministrija,

tāpēc sarunvalodā dažkārt to sauca ielas nosaukumā.2 Ernsts fon Veiczekers (Weizsäcker, 1882–1952) – Vācijas diplomāts. 1938.–

1943. g. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs.3 Gleivice (tag. Gļivice Polijā) – pilsēta Silēzijā. Tā sauktais uzbrukums faktiski bija

Vācijas inscenēta provokācija.

4.4. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma vēstniekiem Londonā un Parīzē ar prasību

par nekavējošu sabiedroto palīdzību (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)

Polijas valdība ar šo telegrammu uzdeva vēstniekiem pieprasīt, lai Lielbritānija un Francija sāktu pildīt Polijas sabiedroto pienākumus.

1) Lūdzu vēstnieka kungu informēt valdību, pie kuras Jūs esat akredi-tēts, ka, neraugoties uz Polijas sadarbību pēc Lielbritānijas iniciatīvas,

• 208 •

kas ir zināma sabiedroto valdībām, Vācijas karaspēks no rīta ir uzbrucis Polijas teritorijai, bet aviācija vienlaicīgi bombardējusi daudzas apdzīvo-tās vietas.

2) Polijas valdība, izlēmusi aizsargāt Polijas neatkarību un godu līdz galam, izsaka pārliecību, ka saskaņā ar pastāvošajiem līgumiem saņems šajā cīņā tūlītēju sabiedroto palīdzība.


4.5. Izraksts no sūtņa L. Ēķa 1. septembra pirmā ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par kara

sākumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)

Vācijas uzbrukumā ievērojama loma bija gaisa spēkiem, kuri dažās dienās burtiski pārņēma pilnīgā kontrolē Polijas gaisa telpu. No kara pirmās dienas uzlidojumi notika arī Polijas galvaspilsētai Varšavai, tos piedzīvoja arī Latvijas sūtniecības darbinieki.1

Pirmās kara dienas iespaidi vēl nonoteikti un neskaidri. Varšavā iedzīvotāji izturas apbrīnojami mierīgi un ir mazāk panikas un nervozitātes, nekā pie gaisa uzbrukumu mēģinājumu trauksmes un pagājušās nedēļas produktu apgādes sastrēguma. Kā jau šorīt telegrammā Jums vēstīju, kara darbība turpinās kopš plkst. 5 rītā. Poļi, acīmredzot, lai novērstu katras šaubas par agresoru, pretdarbību uzsākuši plašākā stilā tikai plkst. 8-os. Pirmās dienas rezultāti līdz plkst. 4, kad šo rakstu, pēc puslīdz drošām ziņām ir sekojoši: vācieši no gaisa bombardējuši Katovici, Krakovu, Čenstohovu, Grodņu, Pucku un Varšavas aerodromu. Poļiem zaudējumi neesot lieli, Varšavas aerodromam turpretim uzbrukums pilnīgi atsists un, kā Ārlietu ministrijā apgalvo, poļu pretaviācijas spēki jau līdz šim momentam nogāzuši 8 vācu lidmašīnas. Šorīt Varšavā 3 reizes bija gaisa uzbrukuma trauksmes. (..)

Ar kara darbības sākšanu pilnīgi ierobežota privātpersonu kustība uz dzelzceļiem un vilcienos ielaiž privātpersonas tikai ar speciālām atļau-jām un ārkārtējos gadījumos. Neesmu drošs, vai līdzšinējās iespējas sūtīt ziņojumus pa pastu būs iespējams turpmāk izlietot. Laipni lūdzu mani informēt, cik daudz ministrijai iespējams saņemt tieši informāciju par kara darbības gaitu un vai ir nozīme, ka par to rakstu savos ziņojumos.

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3238. l., 67. lp.1 Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas sūtniecība Polijā Otrā pasaules kara pirmajās

dienās 1939. gada septembrī. Latvijas Arhīvi. 2005. Nr. 2. 115.–151. lpp.

• 209 •

4.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1. septembra otrais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sūtniecības

stāvokli (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)

Kara sākumā Latvijas sūtniecībā Varšavā atradās pavisam 16 darbinieki (daļa ar ģimenēm), taču drīz viņiem pievienojās vēl vairāki Latvijas pilsoņi, kurus Varšavā bija pārsteidzis karš. Jau 1. septembrī sūtniecībā esošās sievietes un bērni pārcēlās uz dzīvi pagrabā, bet vīrieši viņiem pievienojās, kad pilsētas apšaude ar artilēriju kļuva sevišķi jūtama. Sūtniecībā pastāvīgi ieradās Latvijas pilsoņi starp tiem – daudzi Polijā praksi izejošie LU studenti. Pirmais gaisa uzlidojums Varšavai sākās plkst. 6 no rīta, otrais – pēc 3 stundām.

Lielākā tiesa sūtniecību Varšavā un sevišķi misijas šefi ir nodrošināju-šies ar apmešanās vietām ārpus Varšavas, baidoties no bombardēšanas un gāzu uzbrukumiem. Pirmās bombardēšanas jau ir noticis fakts, bet es esmu nolēmis no sūtniecības neiziet, kamēr vien poļu valdība turas Varšavā.

Tā kā tomēr ir jāparedz arī gadījums, kad Varšavu nāktos poļu val dī bai evakuēt un man būtu jādodās līdz ar to, esmu paredzējis rīkoties sekojoši.

Es brauktu līdzi poļu valdībai, līdz ar mani sekretārs Langins1 un korespondente Bernšteina2 kundze. Atašejs Zēbergs3 katrā gadījumā paliktu sūtniecības telpās ar kancelejas darbinieci Lidiju Maršalks4. No Varšavas būtu jāevakuējas arī sūtniecības atašejam Stalažam5, bet vai viņš būtu nepieciešams pie evakuētās sūtniecības, ir liels jautājums.

Es būtu pateicīgs par paziņojumu, vai gadījumā, ja mēs būtu spiesti atstāt sūtniecības telpas Varšavā, pārceļoties uz citurieni, mēs varētu rēķināties ar papildu kredītiem telpu noņemšanai kādā provinces pilsētā.

Avots: LVVA, 2570. f., 14. apr., 964. l., 1. lp. Dokumenta kopija atrodas arī: LVVA, 2574. f., 1. apr., 375. l., 291. lp.1 Arnolds Langins (1905–1993) – Latvijas diplomāts. No 1939. g. aprīļa sūtniecības

Varšavā I šķiras sekretārs, 1939. g. novembrī–1940. g. Ārlietu ministrijas Austrumu nodaļas vadītājs.

2 Freda Bernšteina (dzim. Ramane, 1896–?) – Latvijas ārlietu resora darbiniece. No 1938. g. I šķiras stenogrāfiste-korespondente sūtniecībā Varšavā, no 1939. g. oktobra tādā pašā amatā sūtniecībā Bukarestē, no 1940. g. marta – Ārlietu ministrijā Rīgā.

3 Nikolajs Zēbergs (1903–1991) – Latvijas diplomāts. 1939. g. jūlijā–septembrī atašejs sūtniecībā Varšavā. Pretēji sūtņa paredzējumam, N. Zēbergs nepalika sūtniecībā.

4 Lidija Maršalka (1903–?) – no 1933. g. Latvijas sūtniecības ārštata darbiniece Varšavā.

5 Vilis Stalažs (1907–1992) – Latvijas diplomāts. No 1937. g. I šķiras sekretārs, 1938.–1939. g. atašejs sūtniecībā Varšavā, 1939. g. novembrī–1940. g. jūnijā III šķiras sekretārs Ārlietu ministrijā.

• 210 •

4.7. Polijas valdības ziņojumi sakarā ar Vācijas agresiju (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)

Polijas valdība oficiālajos paziņojumos konstatēja stāvokli un īsumā atstāstīja savu interpretāciju par kara izcelšanās priekšvēsturi.

1. paziņojumsVakar Vācijas sauszemes un gaisa karaspēks ir izdarījis agresiju pret

Poliju, uzbrūkot visā Polijas–Vācijas robežas garumā. Savā vakardienas runā kanclers Hitlers paziņoja par cīņas turpi-

nāšanu.Poļu tauta pieņem šo cīņu savām militārajām tradīcijām cienīgā veidā.Vēstnieks Ļipskis ir saņēmis pavēli atstāt Berlīni. Vācijas pilnvarotais

pārstāvis Varšavā savas valdības vārdā arī ir lūdzis izsniegt viņam pases.

Jāatzīst situācija par pilnīgi skaidru2. paziņojumsCeturtdien ap plkst. 11 vakarā radio izskanējušais vācu paziņojums,

kurā Vācijas valdība ultimāta formā prasīja Dancigas un Pomožes pievienošanu Reiham, kā arī šo prasību bezierunu pieņemšanu caur poļu pārstāvi, kuram bija jāpiesakās Berlīnē, prasa sekojošas piezīmes.

Polijas valdība informēja britu valdību, ka piekrīt tās vidutājas darbībai ar mērķi padarīt iespējamas sarunas ar Vācijas valdību, lai izvairītos no kara. Tādu pašu paziņojumu vēstnieks Ļipskis Berlīnē iesniedza ministram Ribentropam ceturtdien vakarā. Savā atbildē Vācijas valdība izziņoja augstāk minēto paziņojumu, uzskaitot nosacījumus, kam bija jābūt pamatā šīm sarunām. Polijas valdība par šiem nosacījumiem uzzināja vienīgi no Vācijas valdības paziņojuma. Kā zināms, šo nosacījumu mērķis nekādā ziņā nebija Polijas–Vācijas attiecību uzlabošana; tie bija un ir vienīgi ultimāts un klajš uzbrukums Republikas un tās teritoriju svarīgākajām interesēm. Neviena valdība nevarētu pieņemt šos nosacījumus. Kaut arī tie nebija zināmi Polijas valdībai, tie tika noformēti ultimāta formā un kļuva par ciniski izmantotu ieganstu uzbrukumam Polijai, kurš sākās vakar.

Kanclera Hitlera piezīme viņa vakardienas runā1 par Polijas agresiju pret Vācijas teritoriju ir klaji un apzināti meli. Polija vienmēr ir izteikusi gatavību nokārtot jebkādas Polijas–Vācijas domstarpības sarunu ceļā. Šeit ir vērts atzīmēt Polijas piekrišanu [Amerikas] Savienoto Valstu prezidenta Rūzvelta piedāvājumam, uz kuru Vācija neatbildēja, tāpat kā pozitīvo Polijas atbildi uz Beļģijas karaļa [Leopolda III], Holandes karalienes [Vilhelmīnas] un Viņa Svētības Pāvesta [Pija XII] aicinājumu.2

Ir skaidrs, ka sakarā ar to, ka Vācija nav atbildējusi uz mūsu priekšli-kumiem, kurus ceturtdien3 nodeva Polijas vēstnieks Berlīnē, jebkādas sarunas starp Poliju un Vāciju bija kļuvušas neiespējamas. Polijas izstieptā roka tika atgrūsta.

• 211 •

Sakarā ar šo pavērsienu Polijas–Vācijas sarunās un virkni agresijas aktu pret Polijas teritoriju, kuri notiek kopš vakardienas rīta un kuri vācu oficiālajā paziņojumā nosaukti par Vācijas karaspēka invāziju visā robežas garumā, jāsecina, ka atbildība par šo notikumu norisi gulstas pilnībā uz Vāciju, ka Vācija ir agresors un turklāt visspilgtākajā formā. Par spīti kanclera Hitlera solījumam, ka tiks bombardēti tikai militārie objekti, vācu aviācija vakar bombardēja civiliedzīvotāju apdzīvotus centrus.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 254–256.1 Domāta Ā. Hitlera runa speciāli sasauktā Reihstāga sēdē 1. septembrī.2 Runa ir par ASV prezidenta F. Rūzvelta 24. augusta telegrammu Vācijai un Polijai

ar aicinājumu risināt strīdu mierīgā ceļā, Beļģijas karaļa Leopolda III aicinājumu 23. augustā (28. augustā viņš kopā ar Holandes karalieni izteica līdzīgu aicinājumu lielvalstīm un Polijai) un pāvesta Pija XII aicinājumu 24. augustā.

3 Domāts 31. augusts, sk. dokumentus 3.46. un 3.47.

4.8. Izraksts no Latvijas sūtņa L. Ēķa 2. septembra pirmā ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par

stāvokli Varšavā (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)

Latvijas sūtnis ziņojumā apraksta noskaņojumu Polijas galvaspilsētā un redzēto Varšavas ielās. Kopumā viņš guva ļoti labu iespaidu par iedzīvotāju un pilsētas aizstāvju gatavību aizsardzībai. Tas pilnībā saskan arī ar poļu avotiem – gan Varšavas militārā un civilā vadība, gan iedzīvotāji bija noskaņojušies uz cīņu.

[Pirmās kara dienas rezultātu apkopojums pēc ziņām un personiskajiem novērojumiem]

Šorīt Varšavā bija 2 trauksmes, bet “tukšas” (bez bumbām un apša-udīšanās). Patreiz atkal skan sirēnas un redzēsim, kas nu būs (pulkstens taisni 14). (..)

Pašreiz visvairāk jūtamas satiksmes ierobežojumu un satiksmes līdzekļu rekvizīcijas sekas. Nav nekas zināms, vai un kā varētu kaut kur aizbraukt. Pilsētas komandantūra izdod atsevišķos gadījumos braukšanas atļaujas, bet bez mazākās garantijas, ka reflektants kaut kur arī tiks. Vakar un šodien nav arī nekāda pasta. Mēģināju vakar vairākkārt dabūt telefonisku savienojumu ar Rīgu, bet bez sekām.

Varšavas dzīvē pirmajās 2 kara dienās iespaidi vislabākie. Publikas izturēšanās ļoti disciplinēta un apvaldīta. Nav nekādas nervozitātes. Veikalos vēl viss kas dabūjams, izņemot dažas preces, kuru nav nemaz (raugs), vai kuras pārdod ar ierobežojumiem (sāls). Trūkst arī žāvētas gaļas. Zemnieki žēlojas par zirgu rekvizīciju, kas atņēmusi iespēju preces

• 212 •

piegādāt pietiekošos daudzumos. Vakaros un naktī Varšava ir pilnīgā tumsā. Logi pārlīmēti ar papīra strēmelēm (pret plīšanu no bumbu un artilērijas detonācijām). Tie “laimīgie”, kam ir gāzu maskas, pastaigājas ar tām. Lielākai daļai šīs mantas tomēr trūkst. Trauksmes laikā publika jau pieradusi pie noteikumiem un pāris minūtēs lielā pilsēta sastingst un paliek klusa. Vienīgi gaisa aizsardzības komandas (L.O.P.P.1) locekļi uzrauga ielas un vēro gaisu un negaidīto “ciemiņu” saņemšanu ar pretaviācijas artilēriju. Vakar no sūtniecības logiem varēja redzēt, ka viss apvārsnis bija nosēts ar plīstošo lādiņu dūmu mākonīšiem.

Pirmo dienu prakse pierādījusi, ka Varšavas centrā ir drošāk, nekā priekš pilsētās. Poļi saka, ka Berlīni saudzējot, vācieši atturoties no Var-šavas centra bombardēšanas.

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3238. l., 62.–65. lp.1 Liga Obrony Powietrznej i Preciwgazowej (LOPP) – Gaisa un pretgāzu

aizsardzības līga, 1923. g. dibināta Polijas masu sabiedriska organizācija, kas bija pakļauta iekšlietu ministram un veselības ministram. Nodarbojās ar aviācijas popularizēšanu un iedzīvotāju sagatavošanu gaisa un gāzu uzbrukumiem.

4.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1939. gada 2. septembra otrais ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sakaru

iespējām ar Rīgu (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)

L. Ēķa ziņojums atklāj pirmās grūtības, ar kādām viņam bija jāsastopas kara apstākļu dēļ, kā arī sniedz priekšstatu par situācija Polijas galvaspilsētā kara otrajā dienā.

Ar kara darbības iesākšanos sākam izjust visādas grūtības satiksmes un sazināšanās ziņā ar Rīgu. Vakar, neskatoties uz vairākkārtējām pūlēm, man neizdevās dabūt telefonisku savienojumu ar Jums vai ministriju. Vakar un šodien nav bijis arī pasta nedz no Rīgas, nedz citurienes. Nezinu arī, vai mana telegramma Jūs vakarrīt sasniedza par kara sākumu. Vilcienu satiksme rezervēta tikai militārajiem transportiem. Atsevišķām personām, kam neatliekamas vajadzības, izsniedz atļaujas braukt vilcienā. No šejienes iet 2 vilcieni Rīgas virzienā (plkst. 7 no rīta un plkst. 23), bet ar drošību tikai līdz Viļņai. Tālākais ceļa gabals pašu ceļotāju riskam. Caur Lietuvu esot it kā drošāki tikt uz Rīgu.

Būtu Jums pateicīgs par informāciju, kādas ir satiksmes iespējas no Rī-gas uz šejieni, Zviedriju utt. Mums ļoti daudz prasa padomus par ceļošanas iespējām caur Latviju uz Skandināviju, bet mēs patiesībā nekā nezinam. Ar laiku būs jādomā par sakaru uzturēšanu ar ministriju ar kurjeriem, jo citādi mēs būsim pilnīgi izolēti un maz labuma būs Jums no mūsu darba.

• 213 •

Vispār es būtu pateicīgs par norādījumiem, kā iekārtot mūsu darbību šejienes kara apstākļos un arī tam gadījumam, ja no Varšavas būtu jāevakuējas.

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3238. l., 61. lp.

4.10. Polijas vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska nota Lielbritānijas valdībai palīdzības jautājumā Polijai

(Londonā, 1939. g. 3. septembrī)

No kara pirmās dienas Polijas bruņotie spēki centās cīnīties par katru pēdu zemes, neatkāpjoties uz upju līnijām, kur aizstāvēties būtu izdevīgāk. Tas tika darīts, lai demonstrētu sabiedrotajiem, ka Polija pilda tiem dotos solījumus, uzņemoties pirmo un smagāko vācu triecienu, un gaida, kad viņi sāks pildīt savu pienākumu un uzbruks Francijā, kur Polijas kampaņas laikā bija atstāti vienīgi vājāki vācu spēki.

Polijas valdība augstu vērtē lorda Halifaksa runā Parlamentā lietoto formulējumu, ka britu valdība nepiekritīs nekādām sarunām, kamēr turpi-nāsies vācu invāzija Polijā un Dancigā.

Mēs šobrīd visā frontē cīnāmies ar galvenajiem vācu spēkiem, aizstāvot katru mūsu zemes pēdu. Pat Vesterplates garnizons joprojām turpina cīņu.

Veselas vācu aviācijas masas naidīgā akcija kļūst arvien brutālāka. 2. septembrī dzīvību zaudējuši ļoti daudzi civiliedzīvotāji.

Polijas valdība atgādina Apvienotās Karalistes un Polijas savienības līguma 1. punktu, kurā katra no Līgumu slēdzošajām pusēm apņemas agresijas gadījumā “nekavējoties” sniegt otrai Līgumu slēdzošai pusei “visa veida iespējamo palīdzību un atbalstu”, un cer bez kavēšanās saņemt ziņu par Viņa Karaliskās Augstības valdības šajā jautājumā pieņemto lēmumu.


4.11. Lielbritānijas ārlietu ministra E. Halifaksa telegramma vēstniekam Vācijā N. Hendersonam ar

kara pieteikuma tekstu (Londonā, 1939. g. 3. septembrī)

Kara trešajā dienā Lielbritānija izpildīja savu līgumos paredzēto pienākumu un pieteica karu Vācijai, tādējādi ievērojami izbiedējot Ā. Hitleru,

• 214 •

kurš bija pārliecināts, ka Rietumu lielvalstis par šādu soli neizšķirsies. Tomēr jau kara trešajā dienā paredzētais aviācijas atbalsts Polijai tā arī nesekoja.

Rakstā, kuru man bija tas gods nosūtīt Jums 1. septembrī, Viņa Karaliskās Augstības galvenā valsts sekretāra ārlietās uzdevumā infor-mēju, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība Apvienotajā Karalistē neka-vējoties izpildīs savas saistības pret Poliju, ja Vācijas valdība neizrādīs gatavību sniegt Viņa Karaliskās Augstības valdībai Apvienotajā Karalistē pārliecinošus pierādījumus, ka visas agresīvās darbības pret Poliju tiks apturētas no Vācijas valdības puses un tā nekavējoties atvilks savus bruņotos spēkus no Polijas teritorijas.

Kaut arī kopš šī paziņojuma iesniegšanas brīža ir pagājušas divdesmit četras stundas, nav iesniegta nekāda atbilde, turklāt vācu uzbrukumi Polijā turpinās un pastiprinās. Tāpēc man ir tas gods Jūs informēt: ja līdz šodienas, t. i., 3. septembra plkst. 11 priekšpusdienā pēc Lielbritānijas vasaras laika Vācijas valdība nesniegs Viņa Karaliskās Augstības valdībai Londonā apmierinošus pierādījumus augstāk minētajā nozīmē, tad kopš šī brīža starp abām valstīm būs karastāvoklis.

Atkārtot uz Parīzi, Varšavu, Vašingtonu, Romu, Ankaru, Atēnām, Bukaresti, Kairu, Bagdādi un Lisabonu.


4.12. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts ārzemju diplomātiskajām pārstāvniecībām par

karastāvokli ar Vāciju (Parīzē, 1939. g. 3. septembrī)

Arī Francija, tāpat kā Lielbritānija, izpildīja savu oficiālo pienākumu kara trešajā dienā. Šeit jāatzīmē, ka Francijas rīcībā pret vājajiem vācu spēkiem bija 90 divīzijas, 10 000 lielgabalu, 1410 lidmašīnu, taču nopietna kaujas pavēle tā arī netika dota.

Saskaņā ar 1907. g. 18. oktobra III Hāgas konvencijas 2. paragrāfu1, man ir tas gods nosūtīt Jums pievienoto notifikāciju2 par karastāvokli starp Franciju un Vāciju. Lūdzu pieņemt, ministra kungs, manas augstās cieņas apliecinājumus.

Žoržs Bonē

Agresija, kuru 1. septembrī Vācijas valdība ir izdarījusi pret Poliju, neņemot vērā domstarpību noregulējuma miermīlīgās metodes, kādas tai bija jāizmanto, un aicinājumus uz brīvu diskusiju vai starpniecības

• 215 •

piedāvājumus, kādus tai sūtīja personas ar augstāko autoritāti, kā arī laužot labprātīgi uzņemtās saistības gan pret pašu Poliju, gan visām valstīm – līguma par kara kā līdzekļa neizmantošanu parakstītājām 1928. g. 27. augustā3 ir nostādījusi Francijas Republikas valdību nepie-ciešamības priekšā izpildīt savas saistības pret Poliju, kuras izriet no atklātajiem līgumiem, kuri ir zināmi arī Reiha valdībai.

Francijas Republikas valdības un Lielbritānijas valdības milzīgās pūles, lai ar agresijas pārtraukšanu saglabātu mieru, ir sastapušās ar Vācijas valdības noraidošu nostāju.

Vācijas agresijas rezultātā pret Poliju no 3. septembra plkst. 17 pastāv karastāvoklis starp Franciju un Vāciju.

Šī notifikācija ir sastādīta saskaņā ar 1907. g. 18. oktobra Hāgas konvencijas 2. paragrāfu, kurš attiecas uz karadarbības uzsākšanu.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 330–331.1 Konvencija noteica lielvalstu un neitrālo valstu tiesības un pienākumus saus-

zemes kara laikā.2 Notifikācija (franču val. notifikation) – oficiāls vienas valsts paziņojums citai

valstij par savu nostāju kādā jautājumā.3 Līgums par atteikšanos izmantot karu kā nacionālās politikas līdzekli jeb

Briāna–Kelloga pakts, kuru bija parakstījušas 63 valstis.

4.13. Izraksts no sūtņa L. Ēķa ziņojuma par stāvokli Varšavā ārlietu ministram V. Munteram

(Varšavā, 1939. g. 4. septembrī)

Kara ceturtajā dienā Latvijas sūtnim izdevās nosūtīt uz Rīgu savu kundzi Almu Ēķi un sūtņa Vašingtonā Alfreda Bīlmaņa kundzi – polieti Halinu Bīlmani, kuras cauri Viļņai galamērķi sabombardētā dzelzceļa dēļ sekmīgi sasniedza tikai pēc četrām dienām. Varšavā 4. septembrī stāvoklis kļuva arvien sarežģītāks, turklāt panika pārņēma nevis iedzīvotājus un karaspēku, bet valsts iestādes, kas gatavojās naktī gaidāmajai evakuācijai no galvaspilsētas.

[Kara rezultātu apkopojums pēc ziņām un personiskajiem novēro-jumiem]

Par dzīvi Varšavā jāsaka, ka tā ar katru brīdi paliek grūtāka. Ir grūtības ar satiksmi, ar pārtiku, par dažādām ērtībām nemaz nerunājot, bet, galvenais, ka nav miera ne dienu, ne nakti no vācu bombardējumiem un dzīvošana ir pavisam nedroša. Varšavieši turas braši un pierāda ļoti lielu aukstasinību un disciplīnu. Vienu otru sīkumu varbūt varēs Jums pastāstīt

• 216 •

mana sieva, kura šonakt uz iestāžu (arminis1) un arī kolēģu ieteikumu atstāj Varšavu, lai dotos uz Rīgu.

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3238. l., 59.–60. lp.1 Arminis – Ārlietu ministrijas darbinieku sarakstē lietotais savas vai citas valsts

ārlietu resora saīsinātais nosaukums.

4.14. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par savu evakuāciju no Varšavas

(Kšemeņecā, 1939. g. 11. septembrī)

Līdz ar Varšavai izdarīto gaisa uzbrukumu intensitātes pastiprināša nos un vācu karaspēka vienību tuvošanos pilsētai, naktī uz 5. septembri Polijas valdība izlēma evakuēties. Piecos no rīta Polijas ārlietu ministrs J. Beks pieņēma lēmumu dienas gaitā veikt arī diplomātiskā korpusa evakuāciju (sakarā ar notikumiem frontē ziemeļos no Varšavas J. Beks pus dienas laikā vēlreiz atkārtoja minēto rīkojumu). Steigā uz jauno “galvaspilsētu” – nelielo kūrortciemu Nalenčuvu1 apmēram 150 kilo metrus uz dienvidaustrumiem no Varšavas – devās ārlietu resora darbinieki ar arhīviem un lielākā daļa diplomātiskā korpusa. Taču jau 6. septembra vakarā, pēc notikumiem frontē un vairākiem vācu lidmašīnu uzbrukumiem Nalenčuvas apkārtnei, tika nozīmēta jauna apstāšanās vieta – Kšemeņeca2 480 kilometrus no Nalenčuvas un 30 kilometrus no PSRS robežas. Automašīnu kolonna tur nonāca 7. septembra vakarā. 12. septembrī vācu aviācija izdarīja pirmo uzbrukumu Kšemeņecai, nometot bumbas un ar borta ložmetējiem pilsētiņas tirgū nogalinot 16 un ievainojot 40 iedzīvotājus. Diplomāti patvērās pie vietējās skolas esošajā patvertnē, kur apsvēra iespējamās protesta formas pret neaizsargātās un miermīlīgās pilsētiņas bombardēšanu. 13. septembra pēcpusdienā J. Beks paziņoja diplomātiskajam korpusam, ka, nespējot nodrošināt diplomātiskos pārstāvjus pret gaisa uzbrukumiem, viņš tam “dod rīcības brīvību”. Tūlīt pēc tam diplomāti atstāja Kšemeņecu un devās uz Zaļeščiku ciemu pie Rumānijas robežas. No turienes viņi pārcēlās uz robežpilsētu Kutiem un 17. septembrī šķērsoja robežu, sekojot Polijas valdībai un Ārlietu ministrijai.

Pašreiz man radusies izdevība ar Jāni Doredu3 nosūtīt Jums šo vēstuli. Stāvoklis līdz 4. IX Jums zināms no maniem iepriekšējiem ziņojumiem. 5. IX man ap plkst. 10 ārlietu ministra Beka sekretārs piezvanīja un paziņoja, ka Beks lūdzot mani evakuēties, jo nevarot tālāk garantēt manu personīgo drošību. Varšava jāatstājot iespējami ātri un ar paša satiksmes līdzekļiem. Personālu lai ņemot līdz pēc iespējas mazāk. Tāpat tikai personīgo nepieciešamo bagāžu. Tūliņ norīkoju sūtniecībā, ka sekretārs

• 217 •

Langins un atašejs Zēbergs paliek sūtniecībā. Zēbergs katrā gadījumā, bet Langins, ja atrod satiksmes iespēju, var man sekot (domāju par veco auto, kam drusku bija nepieciešams remonts, priekš Langina). Man teica doties uz Nalenčuvu pie Ļubļinas. No Varšavas pēc nepieciešamo lietu iepakāšanas un benzīna apgādes (viena no visgrūtākām lietām toreiz un tagad) plkst. 14.30 devos Ļubļinas virzienā. Man līdzi brauca Bernšteina kundze un šoferis Eglīts4. Vairāk telpas auto nebija, ievērojot, ka bija visvairāk nepieciešams paņemt līdz personīgo bagāžu, produktus, daļu arhīva un formulāru, lai es savas funkcijas varētu izpildīt visos apstākļos. Izbraukšana no Varšavas nebija vēl sevišķi grūta, lai gan bija jātaisa līkumi un apbraukumi apkārt uzstādītām batarejām tiltu galos. Sūtniecības personāls bija stiprā panikā un grūti nācās ieturēt kārtību un disciplīnu. Kalpotāji palika sūtniecībā (izņemot šoferi). Atašeju Stalažu atvaļināju uz Latviju, jo pēc viņa man nav ne mazākās vajadzības un viņš pēdējā laikā ar savām privātām un preses lietām vien nodarbojās un vispār likās, ka viņš piemirsis bija savus uzdevumus un pienākumus. Es lūgtu par Stalažu disponēt tālāk centrā, jo man viņš nebūtu vajadzīgs arī pēc event.[uālas] atgriešanās Varšavā. Varšavā palikušam personālam atstāju naudu personīgām algām un sūtniecības nama uzturēšanai līdz 1. XI 1939. (tik daudz, cik priekš kara sākšanās saņēmu no Rīgas). per-sonīgi esmu nodrošinājies uz kādu pusgadu. Pa ceļam no Varšavas uz Ļubļinu sastapām daudz kara transportu un netālu bija arī gaisa uzbru-kums un zenītartilērijas šrapneļu mākonīši netālu no šosejas.

Pievakarē (5. IX) ierados Nalenčuvā. Tīri pieklājīgs kūrorts. Papriekš man gribēja ierādīt tukšu istabu kādā netīrā vasarnīcā. Uz paša iniciatīvi sameklēju labāku un tur iekortelējos. Kūrmājā satiku Šembeku, franču5 un angļu6 vēstniekus, kas bija jau ātrāk izsprukuši no Varšavas. Vēlāk naktī pienāca arī citi kolēģi, tāpat turpinājās visu dienu 6. IX. Varšavā palikuši7 aiz vecuma (kā viņš pats teica) Lietuvas sūtnis Šaulis un norvēģu Ditlefs8. Tāpat palicis soms Kivikoski9, jo neesot bijis ar ko braukt (nav auto vai esošais nekārtībā). Pamazām Nalenčuvā salasījās visi svarīgākie vīri no poļu Ārlietu ministrijas. Zināt neviens nekā nezināja un visiem bija dūša papēžos. Iespaids, ka visi mukuši kā bez galvām un puspliki izskrējuši no Varšavas. Brīnījās par manu mieru un ka es paspējis paņemt līdz visas nepieciešamākās mantas, pat ziemas apģērbus un medību kostīmus, kas var noderēt pa purviem un mežiem dauzoties. Vakarā pie kopēja vakariņu galda poļu Ārlietu ministrijas direktors Lubeņskis man iečukstēja, lai ejot mājās pakoties, jo Nalenčuva arī esot apdraudēta un jābraucot tālāk. Braukšana būtu laba lieta, bet ar pārisdesmit litriem benzīna nekur tālu netiksi. Sākās jakte10 pēc benzīna. No vasarnīcas saimnieces dabūju vēl rezerves trauku (vīna raudzēšanas lielu pudeli, jo citādu ne Varšavā, ne citur nevarēja dabūt) un apmēram plkst. pusdivos naktī biju ar visādiem līdzekļiem tik daudz benzīna dabūjis, lai bez sevišķa riska tiktu ārā no apdraudētās līnijas. Braucu uz Ļubļinu, Zamosci, Ļvovu, jo tā rīkoja ielu krustojumos stāvošie policisti un karavīri. Patiesībā vajadzēja braukt

• 218 •

tikai uz Kšemeņecu. Bet angļu vēstniecība bija braukusi pa to ceļu, kuru es izvēlējos un tāpēc likās, ka pareizi vien būs. Pie Rava Ruskas11 bija vācu uzbrukums, bet tā kā mēs paslēpām savu auto zem kokiem, tad pēc pusstundas nogulēšanas grāvī turpinājām ceļu tālāk. Ļvova kā īsta Vallenšteina nometne12. Visas ielas pilnas karaspēka, artilērija, tanki etc. Pakustēšanās pilnīgi neiespējama. Man galvenā vajadzība pēc benzīna, ko pēc garas staigāšanas un lūgšanās izspiedu no komandanta. Turpinājām ceļu tālāk uz Tarnopoli un drusku uzkavējāmies, lai atpūstos un paturētu launagu. Ļvovā pārdzīvojām 1 ½ stundas ilgu lidmašīnu uzbrukumu. Bet mēs jau veci karavīri un pieraduši bijām no Varšavas. Galvenais, ka mums netrāpīja, un braucām tālāk. Šosejas malās lielas bedres (bumbu iesitieni), pāris vietās arī šoseja izārdīta. Laiks karsts un saulains kā jūlijā. Putekļu mākoņi kā cauri nevar redzēt. Netiekot līdz Kšemeņecai satumsa. Ar ugunīm braukt aizliegts un, kad ceļu krustojumos iededzas ugunis, lai orientētos, no kāda vezuma ievēroju, ka pret mums vērš šauteni, bet laikam ieraudzīja karodziņu un CD13 un tā mēs ar lielām grūtībām 7. IX ap plkst. 20 ieradāmies Kšemeņecā. Starostija14 ierādīja telpas pie kāda advokāta Pervencova. Krievs, simpātisks cilvēks, kas palīdz kā spēdams un rūpējas par mūsu labklājību.

Poļu Ārlietu ministrija iekārtojusies šejienes licejā, izdod 3 reizes dienā preses un informācijas biļetenu. Šis un tas ir tur iekšā un tāpēc pirmos četrus nosūtu Jums. Galvenais informācijas avots ir radio (mūsu saimniekam labs aparāts). Daudz pārtiekam no baumām, kuras te kolportē no vienas sētas uz otru. Šo to jau dažreiz izdodas izdabūt arī no poļu kungiem un palīdz arī privātas informācijas. Šodien mani un citus misiju šefus pieņems Beks15. Par to telegrafēšu. Tālākie plāni vēl nenoteikti. Ja, piem.[ēram], beigu beigās varēs vācu spiedienu daudzmaz noturēt, tad paliksim šeit. ja nē, tad mūsu ceļš vedīs uz Rumāniju. Es tad varbūt brauktu tālāk uz Budapeštu, kur esmu arī akreditēts, un gaidītu Jūsu pavēles. Šai vēstulē neriskēju rakstīt politiskas lietas, jo nav pilnīgas drošības, ka vēstule nonāks neaizskarta Jūsu rokās. Iespaidi nav labi. Trūkst mūsu draugiem poļiem organizācijas dāvanu. To redzam lielās un mazās lietās. Es katrā ziņā uzskatu par savu pienākumu palikt pie poļu valdības, kaut arī tas būtu saistīts ar risku priekš manas dzīvības vai ērtības un drošības.

Visa mana personīgā manta palika Varšavā, tāpat produktu un dzērienu krājumi ilgākam laikam. Es uzdevu Maršalka jaunkundzei visu sarakstīt un nelaist vācu vai citus reflektantus tiem klāt. Varbūt Jūs varētu uzdot Krieviņam pārraudzību pār mūsu atstāto sūtniecību Varšavā, gadījumā, ja V[arša]va būtu pilnīgi vācu varā. Mums te šodien stāsta, ka vācieši no Varšavas atspiesti un ka ofensīva apturēta arī citās vietās. Armija esot glābta un garastāvoklis labs. Civiliedzīvotājos gan redzams daudz panikas pazīmju. Bēgļu te pilnas malas. Lielvalstu sūtņi sāk dumpoties, jo negribot sēdēt netīrā ligzdā bez kontakta ar poļu valdību un tekošām informācijām. Krievs16 saka, ka nelaidīšot nevienu poli savā teritorijā.

• 219 •

Par krievu mobilizāciju17 ir 3 versijas:1) krieviem bail no vāciešiem, ka pēc poļu galīgas sakaušanas tie neiet

tālāk uz Krieviju;2) ka krievi jau tagad palīdzot poļiem un palīdzēšot vēl vairāk;3) ir kāda vienošanās starp Krieviju un Vāciju par atlikušo Polijas

gabalu sadalīšanu.Šejienes krievam18 nav [ko teikt] vai [arī viņš] negrib neko tuvāku teikt.Ar rumāņu vīzām esmu nodrošinājies. Ja varēšu dabūt, drošības

pēc paņemšu arī krievu vīzu, bet uz PSRS braukšu tikai viskritiskākajā momentā, ja būs jāglābj kaila dzīvība. Ja galu galā nekādas citas izejas nebūtu, būs jāpliek uz vietas. Šoreiz gan esmu ar benzīnu nodrošinājies priekš kilometriem 500. Tas pietiks, lai no šejienes putras tiktu ārā, bet kā jau teikts, to darīšu tikai tad, ja poļi to ieteiks darīt, vai ja būs pavisam nedrošs un kritisks stāvoklis. Pagaidām šeit ir provinces pilsētas klusums, ar to starpību, ka iedzīvotāju skaits ir dubultojies un viss ir izpirkts un izēsts tukšs. Te tomēr bagāts lauku apvidus, tā ka viss nepieciešamākais laikam tik drīz neaptrūks, bet ja pietrūks, tad būs jākustās.

Pateicos par Jūsu telegrammu un atzinību. Centīšos rīkoties arī turpmāk tā, kā apstākļi un veselais prāts diktē. Ceru, ka nekādu faux pas19 neizdarīšu, jo apzinos, ka esmu mūsu valsts pārstāvis šejienes grūtos un sajukušos apstākļos. Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav un ceru, ka viņas mani neķers. Bet ja ķers, tad rūpējaties par manu ģimeni. Ceru, ka varēšu kontaktu uzturēt arī turpmāk. Katrā ziņā es darīšu visu iespējamo, lai to panāktu.


1 Nalenčuva (Nałęczów) – ciems, kūrorts Pulavu apriņķī Ļubļinas vojevodistē pie Keļcu–Ļubļinas dzelzceļa līnijas. 30. gados 1054 iedzīvotāji.

2 Kšemeņeca (Krzemieniec) – pilsēta, līdz 1939. g. apriņķa centrs Polijā, Volīnijas vojevodistē pie Ikvas upes un Kšemeņecas kalniem. 30. gados – 16 068 iedzīvotāji. Mūsdienās – Kremeņeca Ukrainā.

3 Jānis Reinholds Doreds (1881–1954) – latviešu izcelsmes ASV filmu reportieris. 20.–30. gados filmējis ievērojamākos pasaules notikumus. 1939. g. septembra sākumā filmēja bombardēšanu un notikumus Varšavā, kopā ar Polijas Ārlietu ministrijas darbiniekiem devās uz Kšemeņecu, no kurienes atgriezās Latvijā (sk.: Doreda E. Zeme man ir apaļa. Filmu reportiera latvieša Jāņa Doreda dēkas un piedzīvojumi. Rīga, 1993. 229.–237. lpp.).

4 Arnolds Krišjānis Eglīts (1915–?) – no 1939. g. 15. augusta Latvijas sūtniecības Varšavā ārštata kalpotājs – šoferis.

5 Francijas vēstnieks Polijā no 1935. g. bija Leons Noels.6 Lielbritānijas vēstnieks Polijā no 1935. g. bija Hovards Viljams Kenards.7 Bez minētajiem sūtņiem Varšavā palika arī Portugāles sūtnis Cezars de Santoss

Mendess (de Santos Mendes) un Ķīnas sūtnis Vang King Kī (Vang King Ky).

• 220 •

8 Nilss Kristians Ditlefs (Ditleff, 1881–1956) – Norvēģijas diplomāts. 1939. g. sūt-nis Polijā.

9 Somijas sūtnis Polijā no 1938. g. bija Bruno R. Kivikoski.10 Jagd (vācu val.) – medības.11 Rava Ruska (Rawa Ruska) – pilsēta Polijas Ļvovas vojevodistē. Mūsdienās –

Rava-Ruska Ukrainā.12 Albrehts Vallenšteins (Wallenstein, 1583–1634) – čehu izcelsmes Svētās Romas

impērijas karavadonis. Trīsdesmitgadu kara laikā impērijas armijas virs pa-vēlnieks. Nosaukums “Vallenšteina nometne” tiek attiecināts uz nekārtībā esošu dažādu karaspēka vienību sapulcēšanās vietu.

13 Domāts valsts karogs un “CD” (franču val. Corpus Dipmatique – diplomātiskais korpuss) burti automašīnas numura zīmē.

14 Stārastija – vietējā pašvaldība Polijā.15 11. septembrī Kšemeņecā no Brestas, kur atradās Polijas armijas virspavēlniecība,

tikko iebraukušais J. Beks tiešām pieņēma diplomātiskos pārstāvjus, īsā uzrunā “izskaidrodams viņiem jauno un specifisko kara raksturu”, pateicās valdības vārdā par pienākumu pildīšanu, ko Polijas valdība un tauta “spēs novērtēt”. (Wrzesień 1939 r. w relacjach dyplomatów. Warszawa, 1989. S. 162.).

16 Domāts PSRS vēstnieks Polijā no 1939. g. 2. jūnija Nikolajs Šaronovs. Ziņojuma rakstīšanas dienas vakarā (11. septembrī) viņš, aizbildinoties ar nepieciešamību sazināties ar Maskavu, pameta Kšemeņecu un kopā ar ģimeni un PSRS militāro atašeju automašīnā devās uz PSRS (Wrzesień 1939 r. w relacjach dyplomatów. S. 161, 166).

17 PSRS Aizsardzības tautas komisariāts 4. septembrī bija izdevis pavēli par 1918.–1921. g. dzimušo rezervistu iesaukšanu armijā.

18 Domāts PSRS vēstnieks Polijā N. Šaronovs.19 Faux pas (franču val.) – nepareizs solis.

4.15. Polijas militārās misijas Lielbritānijā vadītāja ģenerāļa M. Norvida-Neigebauera1 raksts ģenerālim V. Aironsaidam2 par britu palīdzības nepieciešamību


Dokuments atspoguļo Polijas puses kārtējo mēģinājumu panākt, lai sabiedrotā Lielbritānija izpildītu līgumā noteikto pienākumu un izšķirtos par savas kara aviācijas iesaistīšanu karadarbībā Polijas aizstāvībai. Polijas ārlietu ministrs kopš kara sākuma pastāvīgi deva rīkojumus pārstāvjiem Parīzē un Londonā viskategoriskākajā formā pieprasīt aktīvu rīcību, kā arī centās pārliecināt arī angļu un franču vēstniekus Polijā, kādas sekas varētu būt kaut vai svarīgāko Vācijas dzelzceļa mezglu sabombardēšanai. Tomēr šie pūliņi nedeva nekādus rezultātus, izņemot deklaratīvus paziņojumus un kārtējo reizi neizpildītus solījumus.

• 221 •

12. septembrī ap plkst. 12 saņēmu ziņu, ka Polijas frontē dots rīkojums par tālāku atkāpšanos.

Tas rada jaunu faktisko stāvokli un pilnīgi jaunu politisko situāciju Eiropas austrumos.

1) Gar Austrumprūsiju rodas apstākļi kopējas robežas izveidošanai starp Padomēm un Vāciju, un, kas no tā izriet, īsā laikā – vārtu izvei došanai, cauri kuriem ienāks izejvielas, palielinot Vācijas ražo-šanas iespējas.

2) Tik lielu Polijas apgabalu ieņemšana ievērojami samazina mūsu rezervistu krājumus un vispār personāla rezerves armijas kaujas zaudējumu sakārtošanai un aizpildīšanai.

Nospiedošais vācu aviācijas pārsvars atkal spiež mūs atkāpties. Uz memorandu, kura kopiju man bija tas gods nosūtīt 10. septembrī ģenerāļa kungam, saņēmu noraidošu atbildi no Aviācijas štāba priekšnieka.3 Ģenerāļa kungs bija tik laipns un man personiski pateica, ka britu armija sniegs Polijas armijai visu nepieciešamo materiālo palīdzību. Tas pilnībā atbilda manai izpratnei par nepieciešamību uzturēt Polijas armijas kaujas spējas, kompensējot materiālos zaudējumus iznīcinātajos vai izpostītajos rūpniecības centros.

Tomēr nu mēs esam nostādīti Anglijas vareno gaisa spēku atteikšanās fakta priekšā, kā arī vispār palīdzības atteikuma priekšā, kādu angļu armija varētu sniegt, ar saviem lidaparātiem aizvietojot [poļu] kaujās ciestos zaudējumus, kā arī tos, kas cēlušies poļu aviācijas dabiskā nolietojuma rezultātā. Sakarā ar minēto vēlreiz lūdzu ģenerāļa kungu, augstu vērtējot Jūsu pilnīgo orientēšanos Polijas apstākļos un kara vešanas iespējās, atkārtoti apsvērt un izskatīt šādus jautājumus:

1) angļu aviācijas intensīva darbība;2) palīdzība Polijas armijai ar kara tehniku, lai tā varētu veikt noteiktas

akcijas gaisā un sauszemes karaspēka aizsargāšanā;3) noteiktas, enerģiskas akcijas uz Vācijas rietumu robežas.Apzināmies, ka savienībā ar Angliju saistītā Polija turpmāk var rēķi-

nā ties ar Anglijas palīdzību un sadarbību, tomēr pašreizējā situācijā iz-cila nozīme poļu tautas morālā spēka saglabāšanā būtu faktiskiem pierā-dījumiem, ka šī kaujas sadarbība jau tiek realizēta, turklāt Polijas armijai nepieciešamas drīzas kara materiālu piegādes un to apjomu noteikšana.

Es ceru un esmu pārliecināts, ka tuvāko stundu laikā varēšu saņemt pilnīgi noteiktu ģenerāļa kunga atbildi ar ziņām, kuras dos maršalam Ridzam-Smiglijam atbalstu un iespēju aprēķināt tālāko kara vešanu. Ir notikusi arī Polijas Republikas vēstnieka [Londonā] iejaukšanās.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 259–260.1 Mečislavs Norvids-Neigebauers (NorwidNeugebauer, 1884–1954) – Polijas

armijas ģenerālis. 1939. g. 8. septembrī ieradās Londonā kā Polijas militārās misi jas vadītājs.

• 222 •

2 Viljams E. Aironsaids (Ironside, 1880–1959) – Lielbritānijas ģenerālis. No 1939. g. sep tembra armijas štāba priekšnieks.

3 Jau 7. septembrī V. Aironsaids informēja valdību, ka karš turpināsies vismaz trīs gadus, tādēļ nav lietderīga nekavējoša Lielbritānijas iesaistīšanās karadarbībā. 9. septembrī valdība šo nostāju akceptēja. 12. septembrī Lielbritānijas Augstākā Kara padome pieņēma lēmumu nesniegt palīdzību Polijai, jo ar to Poliju nevar glābt no sakāves. Patiesībā, angļi baidījās, ka pēc uzvaras pār Poliju Vācija virzīs uzbrukumu uz rietumiem.

4.16. PSRS valdības nota Polijas vēstniekam V. Gžibovskim

(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī)

Padomju Savienība uzreiz pēc neuzbrukšanas līguma parakstīšanas ar Vāciju papildināja uz Polijas robežas izvietotās karaspēka daļas ar rezervistiem un bruņojumu, 3. septembrī paaugstināta kaujas gatavība tika izsludināta 6 kara apgabalos. 14. septembrī padomju puse informēja Vāciju par Sarkanās armijas gatavību akcijai, un šajā dienā Baltkrievijas un Ukrainas kara apgabalu vadība saņēma kaujas direktīvas. Plkst. 3 naktī Polijas vēstniekam tika iesniegta šeit publicētā nota – tā nebija kara pieteikums, lai gan faktiski pasludināja iebrukumu Polijā.

Polijas – Vācijas karš ir atklājis Polijas valsts iekšējo bankrotu. Desmit dienu militāro operāciju laikā Polija ir zaudējusi visus savus rūpnie-cības rajonus un kultūras centrus. Varšava kā Polijas galvaspilsēta vairs nepastāv. Polijas valdība ir izjukusi un neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski ir beigušas pastāvēt. Līdz ar to savu spēku ir zaudējuši līgumi, kas noslēgti starp PSRS un Poliju. Atstāta viena un bez vadības, Polija ir kļuvusi par izdevīgu laukumu dažādām nejaušībām un pārsteigumiem, kas var radīt draudus PSRS. Tādēļ Padomju valdība, kura līdz šim brīdim bijusi neitrāla, vairs turpmāk nevar neitrāli izturēties pret šiem faktiem.

Padomju valdība nevar arī vienaldzīgi izturēties pret to, ka Polijas teritorijā dzīvojošie ciltsbrāļi ukraiņi un baltkrievi tiktu pamesti likteņa varā, paliktu neaizsargāti.

Šādā situācijā Padomju valdība ir devusi rīkojumu Sarkanās armijas virspavēlniecībai dot pavēli karaspēkam pāriet robežu un ņemt savā aizsardzībā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju dzīvību un īpašumu.

Vienlaikus Padomju valdība ir iecerējusi spert visus soļus, lai izpestītu poļu tautu no nelaimīgā kara, kurā to iegrūduši tās neprātīgie vadītāji, un dotu poļu tautai iespēju dzīvot miera dzīvi.

• 223 •

Pieņemiet, vēstnieka kungs, apliecinājumus par visdziļāko cieņu pret Jums.

PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs

Avots: СССР–Германия, 1939 : документы и материалы о советскогерманских отношениях с апреля по октябрь 1939 г. Т. 1. Vilnius, 1989. С. 96–97

4.17. Polijas vēstnieka V. Gžibovska atbilde uz PSRS valdības notu

(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī)

Atbildējis uz padomju notas tekstu, Polijas vēstnieks atteicās to pieņemt un pieprasīja izbraukšanas vīzas vēstniecības darbiniekiem. Pretēji starptautiskajai likumdošanai, PSRS varas iestādes mēģināja aizkavēt poļu diplomātu izbraukšanu, aizbildinoties ar diplomātiskā statusa izbeigšanos. Poļus izglāba diplomātiskā korpusa vecākais Maskavā – Vācijas vēstnieks Frīdrihs Verners fon der Šūlenburgs, kurš personiski pieprasīja, lai Padomju valdība izlaistu poļu diplomātus no valsts.

Neviens no notā izmantotajiem argumentiem, kuru mērķis ir attaisnot to, ka poļu–padomju līgumi padarīti par nevajadzīgām papīra strēmelēm, neiztur kritiku. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, valsts galva un valdība atrodas Polijas teritorijā (..) Vispār valdības jautājums šajā brīdī nav būtisks. Valsts suverenitāte pastāv, kamēr regulārās armijas karavīri turpina cīņas (..) Tas, kas notā teikts par nacionālajām minoritātēm, ir nonsenss. Visas minoritātes ar darbiem pierāda savu solidaritāti cīņā pret vāciešiem. Mūsu sarunās Jūs1 daudzkārt esiet runājis par slāvu solidaritāti. Šobrīd kopā ar mums pret vāciešiem cīnās ne tikai ukraiņi un baltkrievi, bet arī čehu un slovāku vienības2. Kur palikusi jūsu slāvu solidaritāte?

Pirmā pasaules kara laikā Serbijas un Beļģijas teritorija bija okupēta, taču nevienam nenāca prātā sakarā ar to uzskatīt savas saistības pret šīm valstīm par spēkā neesošām. Napoleons3 savā laikā iegāja Maskavā, taču, kamēr pastāvēja Kutuzova4 armija, tika uzskatīts, ka Krievija pastāv. Varšava aizstāvas, Polijas valsts pastāv.

Avots: Karta. 2007. Nr. 51. S. 50–51; Eisler J., Sobańska-Bondaruk M. (oprac.). Historia 1789–1990 : wybór tekstów źródłowych dla szkół średnich. Warszawa, 1995. S. 134. 1 Ārlietu tautas komisāra V. Molotova notu Polijas vēstniekam nolasīja ārlietu

tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins.2 Nodomu izveidot čehu un slovāku vienības Polija pilnībā nepaguva īstenot.

• 224 •

3 Napoleons I (Napoléon I), Napoleons Bonaparts (Bonaparte, 1769–1821) – Francijas imperators 1804.–1814. g. un 1815. g. martā–jūnijā.

4 Mihails Kutuzovs (Кутузов, 1745–1813) – Krievijas armijas ģenerālfeldmaršals. No 1812. g. augusta armijas virspavēlnieks.

4.18. Polijas vēstniecības Londonā paziņojums sakarā ar PSRS agresiju


Kopš Polijas prezidenta un valdības internēšanas Rumānijā 17. septembrī, gandrīz divas nedēļas (līdz Trimdas valdības izveidošanai) Polijas Republikas augstāko varas orgānu funkcijas faktiski pildīja Polijas vēstniecības Londonā un Parīzē. Informāciju par Polijā notiekošo tās galvenokārt saņēma no sūtniecībām Kauņā, Rīgā, Tallinā un Bukarestē. Šeit publicētais paziņojums tika izdots uzreiz pēc tam, kad dienas vidū Londonā un citās pasaules galvaspilsētās bija saņemta ziņa par PSRS valdības notu Polijas valdībai, kurā bija vārdi: “Tādēļ Padomju valdība, kura līdz šim brīdim bijusi neitrāla, vairs turpmāk nevar neitrāli izturēties pret šiem faktiem.” Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tas nozīmēja, ka PSRS, atsakoties no neitralitātes, aktīvi nostājusies Vācijas pusē. Paziņojumā kļūdaini norādīta Polijas valdības darbības vieta – Polijas teritorija.

17. septembrī pulksten 4 no rīta padomju karaspēka vienības daudzās vietās pārgājušas Polijas robežu, uzreiz sastopot spēcīgu Polijas Bruņoto spēku pretestību. Sevišķi sīvas kaujas norit netālu no robežas pie Molodečno.

Šo skandalozo tiešās agresijas aktu Padomju valdība mēģina attaisnot ar ieganstu, ka Polijas valdība faktiski ir beigusi pastāvēt un atstājusi Polijas teritoriju, pametot poļu iedzīvotājus ārpus kara joslas ar Vāciju bez aizsardzības. Polijas valdība nevar diskutēt par Padomju valdības atrasto ieganstu Polijas robežu vardarbīgas pārkāpšanas attaisnošanai.

Polijas valdība, kas ir atbildīga Republikas prezidenta priekšā un ko likumīgi ievēlējis Nacionālais parlaments, funkcionē Polijas teritorijā un vada cīņu pret vācu agresoriem visiem pieejamajiem līdzekļiem.

Izdarot šāda ranga tiešas agresijas aktu, Padomju valdība atklāti pārkāpusi 1932. g. 25. jūlijā Maskavā noslēgto poļu–krievu Neuzbrukšanas līgumu, kurā abas puses savstarpēji apņēmās atturēties no jebkādas agresīvas darbības vai uzbrukuma vienai no pusēm. Vēl vairāk, 1934. g. 5. maijā Maskavā parakstītajā protokolā minētais Neuzbrukšanas līgums tika pagarināts līdz 1945. g. 31. decembrim.

1933. g. 3. jūlijā Londonā noslēgtajā konvencijā Padomju Krievija un Polija vienojās par agresijas definīciju, kurā agresija skaidri raksturota kā

• 225 •

jebkurš citas valsts bruņoto spēku iebrukums kādas no parakstītājvalsts teritorijā, vēl vairāk, noteikts, ka nekādi politiskie, militārie, ekonomiskie vai jebkādi citi apsvērumi nevar nekādos apstākļos kalpot par ieganstu vai attaisnojumu agresijas akta izdarīšanai.

Tādējādi līdz ar šorīt no rīta veikto, ne ar ko neattaisnoto agresiju Padomju valdība pati nolēmusi sevi nosodījumam kā savu starptautisko saistību pārkāpēja, sagraujot šādā veidā visus morālos pamatprincipus, uz kuriem Padomju Krievija teicās balstām savu ārējo politiku kopš tās uzņemšanas Tautu Savienībā.


4.19. Lielbritānijas valdības sēdes protokols (Londonā, 1939. g. 18. septembrī)

Naktī uz 18. septembri Polijas vēstniecības Parīzē un Londonā saņēma J. Beka pirms internēšanas nosūtīto telegrammu ar rīkojumu paziņot sabiedrotajiem, ka tiek gaidīts viņu “aktīvs protests pret invāziju”. 18. septembrī no rīta abi vēstnieki, izpildot šo rīkojumu, iesniedza savstarpēji saskaņotu notu, vienīgi vārds “invāzija” tika aizstāts ar “agresija”. Tomēr viņi nespēja paskaidrot, vai Polija atrodas ar PSRS karastāvoklī – vēl šodien Polijā par šo neskaidrību tiek vainota 1939. g. Rumānijā internētā Polijas politiskā elite. Aplūkotā Lielbritānijas kara kabineta sēde notika 18. septembra pēcpusdienā.

Ārlietu valsts sekretārs apstiprināja iepriekšējā sēdē kara kabineta viņa vārdā izdoto paziņojumu, saskaņā ar kuru pēc Padomju valdības agresijas pret Poliju netiks realizēti dzīvē Polijas–Anglijas līguma punkti.

Līgums paredz, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība spers soļus, ja Polija piedzīvos kādas “Eiropas valsts” agresiju, taču esošajā slepenajā protokolā britu un poļu valdība atzinušas, ka “Eiropas valsts”, par kuru runāts līgumā, ir Vācija.

Tādējādi Lielbritānijai pēc padomju invāzijas Polijā nav nekādu saistību iesaistīties karā ar PSRS.

Premjerministrs izteicās, ka uzskata par vēlamu, lai šodien tiktu izdots deklarējošs paziņojums, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība ir ar sašutumu un satricinājumu uzņēmusi ziņu par PSRS valdības akciju, kura izpaužas kā iebrukums Polijas teritorijā, ka šī akcija nekādā veidā nemaina mūsu valsts saistības pret Poliju, ko esam svinīgi uzņēmušies. Kaut arī padomju agresija ir papildinājusi Polijas vēsturi ar jaunu traģēdiju, Viņa Karaliskās Augstības valdība ir svēti pārliecināta, ka pēc kara beigām Polija tiks atjaunota.

• 226 •

Ārlietu valsts sekretārs teica, ka Polijas vēstnieks viņam ir izteicis lū-gumu informēt mūsu vēstnieku Maskavā par nepieciešamību izteikt PSRS valdībai protestu sakarā ar tās uzsākto akciju. Kara kabineta vairā kums tomēr neatbalstīja šo risinājumu, uzskatot, ka premjera piedāvātā dekla-rācija ir jāuzskata par [pietiekošu] Padomju valdības akcijas noso dījumu.

Tālākajā sēdes gaitā ārlietu valsts sekretārs paziņoja, ka tikko saņēmis ziņu par Francijas valdības intensīvu prasību izteikt Maskavā formālu protestu un vēlmi saskaņot ar mums šī protesta formu.

Kara kabinets nolēma:a) atzīmēt, ka saskaņā ar Anglijas–Polijas vienošanos Lielbritānija nav

ar līgumu saistīta piedalīties karā pret PSRS sakarā ar tās agresiju pret Poliju, jo Lielbritānijas un Polijas valdības ir nolēmušas, ka savstarpējā vienošanās ir vērsta vienīgi pret Vāciju;

b) ārlietu valsts sekretāram šodien pēcpusdienā ir jānodrošina Padomju valdības akciju nosodošas deklarācijas izdošana saskaņā ar premjera priekšlikumos ietverto domu un kabineta diskusijas nostādnēm, izejot no pieņēmuma, ka izņemot punktu c), kurš ievietots zemāk, nevar būt nekādi saistīts ar oficiāla protesta izteikšanu Maskavā;

c) gadījumā, ja Francijas valdība turpinās uzstāt uz oficiāla protesta izteikšanu Maskavā, ārlietu valsts sekretāram jāsaņem pilnvaras saskaņot šāda protesta saturu sekojošos ietvaros:

1) Viņa Karaliskās Augstības valdība ir pieņēmusi zināšanai Padomju valdības informāciju par savu vienību nosūtīšanu uz Poliju, taču ir spiesta paust visdziļāko piesardzību attiecībā pret šo soli, kas ir nepārprotams PSRS svinīgi parakstīto līgumu pārkāpums;

2) Viņa Karaliskās Augstības valdība kategoriski noraida Viņa Ka ra-liskās Augstības vēstniekam Maskavā iesniegtajā notā izteikto ap-galvojumu par to, ka Polijas valdība beigusi pastāvēt; tieši pretēji, Viņa Karaliskās Augstības valdība atzīst Polijas valdību par šīs zemes valdību;

3) Viņa Karaliskās Augstības valdība ir pieņēmusi zināšanai Padomju valdības paziņojumu, kurā tā piedāvā neitralitātes ievērošanu pret valdībām, ar kurām Padomju valdība uztur diplomātiskus sakarus.

Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych. [Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 189–191.

4.20. Lielbritānijas valdības nota sakarā ar PSRS agresiju pret Poliju (Londonā, 1939. g. 18. septembrī)

Vienlaikus 19. septembrī Padomju valdībai Maskavā tika iesniegta britu nota, kurā tika konstatēts, ka Lielbritānijas vadība joprojām atzīst Polijas valdību par likumīgo varu Polijā un tāpēc nevar pieņemt viedokli, saskaņā ar kuru pašreizējie apstākļi attaisno PSRS atteikšanos no noslēgtajiem

• 227 •

līgumiem ar Poliju vai no tā izrietošo padomju spēku invāziju Polijā. Gan vienai, gan otrai notai lielā mērā bija deklaratīvs raksturs. Kopumā gan Lielbritānija, gan Francija nevēlējās pilnībā pat pārtraukt attiecības ar PSRS, ko noteica bailes no cīņas saasināšanās ar Vāciju un Padomju Savienības iespējamais atbalsts šajā cīņā. 19. septembra instrukcijā britu diplomātiem ārvalstīs tika dots rīkojums Lielbritānijas vadības atturīgo reakciju uz padomju agresiju skaidrot ar to, ka formāli starp PSRS un Poliju karastāvokļa nav, kā arī ar to, ka Polijas valdības atstājusi valsti.

Britu valdība izvērtēja situāciju, kas izveidojusies pēc Padomju val dī-bas dotā rīkojuma par uzbrukumu Polijai. Šo uzbrukumu, kas vērsts pret Lielbritānijas sabiedroto brīdī, kad to uzveikuši pārspēkā esoši Vācijas spēki, pēc Viņa Karaliskās Augstības valdības domām, ar Padomju val-dības izvirzītajiem argumentiem attaisnot nevar.

Pilnu šo notikumu nozīmi šodien vēl nav iespējams novērtēt, taču Viņa Karaliskās Augstības valdība izmanto iespēju, lai paziņotu, ka nekas no tā, kas noticis, nekādā mērā nemainīs Viņa Karaliskās Augstības apņēmību ar pilnu savas zemes atbalstu izpildīt savas saistības pret Poliju un turpināt enerģiski cīnīties līdz savu mērķu sasniegšanai.

Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych. [Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 192.

4.21. Francijas valdības atbilde uz PSRS notu (Parīzē, 1939. g. 20. septembrī)

Kopumā Francijas vadība uz PSRS agresiju reaģēja asāk, nekā briti, taču arī tā dotajā situācijā aprobežojās vienīgi ar lielā mērā deklaratīviem paziņojumiem, šajā laikā vairāk uzmanības veltot Polijas Trimdas valdības izveidei savā teritorijā. Francijas pārstāvis, saskaņā ar savas valdības rīkojumu iesniedzot šo notu Ārlietu tautas komisariātā, centās noskaidrot PSRS tālākos nodomus Polijā, taču tika rupji apsaukts – V. Potjomkins paziņoja viņam, ka PSRS nav jāskaidro ārvalstij soļus, kuri sperti savu suverēno interešu ietvaros, citiem vārdiem sakot, tas nozīmēja, ka Padomju Savienība uzskata ieņemtās teritorijas par savas valsts sastāvdaļu.

Francijas pilnvarotais pārstāvis laipni apstiprina 17. septembra notas saņemšanu, kurā Molotova kungs pārsūta viņam šajā pašā dienā Padomju valdības Polijas vēstniekam Maskavā iesniegtā raksta tekstu un vienlaikus informē Francijas vēstniecību, ka PSRS realizēs neitralitātes politiku attiecībās starp PSRS un Franciju.

Francijas pilnvarotais pārstāvis pēc savas valdības rīkojuma lūdz Pa-domju valdību sniegt paskaidrojumus, kuriem bija jābūt šajā paziņojumā

• 228 •

un kurus tai ir īpašas tiesības prasīt, ņemot vērā pastāvošos līgumus starp Franciju un PSRS, kā arī starp Poliju un Franciju. Ievedot savus bruņotos spēkus tās valsts teritorijā, kura pašlaik atrodas karastāvoklī kā Francijas sabiedrotā, turklāt bez šīs valsts piekrišanas, Padomju valdība ir parādījusi iniciatīvu, kura pati par sevi šķiet grūti samērojama ar neitralitātes jēdzienu, ko, saskaņā ar pašas teikto, vēlas saglabāt attiecībās ar Franciju. Sakarā ar to, vēloties pārliecināties par ticamību, kuru pati Padomju valdība vēlētos saglabāt, minot šos divus dažādo kategoriju faktus, Francijas valdība laipni lūdz pilnīgāk izskaidrot iemeslus, kuri likuši spert pret sadalīto Poliju šādus soļus, kā arī operācijas raksturu, apjomu un ilgumu, jo pagaidām tā nespēj novērtēt šīs operācijas apmērus.

Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych. [Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 192.

4.22. Maršala E. Ridza-Smiglija pēdējā pavēle Polijas Bruņotajiem spēkiem

(Rumānijā, 1939. g. 20. septembrī)

Armijas virspavēlnieka 1939. g. 17. septembrī pieņemtais lēmums par valsts un savas karojošās armijas pamešanu (tāpat kā pavēles neizdošana par aktīvu pretošanos iebrūkošajam padomju karaspēkam) Polijā vēl mūsdienās izraisa asas diskusijas un pārsvarā tiek nosodīts. Savā pēdējā pavēlē, jau būdams internēts, bijušais virspavēlnieks centās izskaidrot karavīriem un tautai savas rīcības motīvus. Kopumā ir skaidrs, ka E. RidzaSmiglija rīcību 17. septembrī noteica haoss, apjumums un panika, kas valdīja visā Polijā.

Karavīri!Boļševiku iebrukums Polijā notika brīdī, kad mūsu armija veica

manevru ar mērķi sakoncentrēties Polijas dienvidaustrumu daļā, lai nodro-šinātu komunikācijas un sakarus cauri Rumānijai ar Franciju, kā arī kara materiālu piegādes no Anglijas turpmākai kara turpināšanai. Boļševiku iebrukums padarīja neiespējamu šī plāna realizāciju.

Visi mūsu kaujasspējīgie spēki bija iesaistīti darbībā pret vāciešiem. Es uzskatīju, ka šajā situācijā mans pienākums ir izvairīties no bezjēdzīgas asinsizliešanas cīņā ar boļševikiem un glābt to, ko var izglābt. Robež-apsardzības korpusa [šāvienu] zalves pret boļševikiem apstiprināja, ka mēs savu teritoriju neatdodam brīvprātīgi. Tā kā pirmajā dienā boļševiki uz mūsu vienībām nešāva un arī tās neatbruņoja, es uzskatīju, ka pēc kāda laika būs iespējams atvilkt samērā daudz karaspēka uz Ungārijas un Rumānijas teritoriju. Un to vēlējos izdarīt tāpēc, lai varētu pēc tam

• 229 •

jūs pārvest uz Franciju un tur organizēt poļu armiju. Vēlējos to tāpēc, lai poļu karavīrs turpinātu piedalīties karā un lai, karu nobeidzot ar uzvaru, pastāvētu Polijas armija, kura pārstāvētu Poliju un viņas intereses.

Šo tagad svarīgāko mērķi jums ir jāatceras. Lai arī jūsu dzīves apstākļi būtu visgrūtākie, jums ir jāiztur, neaizmirstot, ka esat karavīri, kurus saista disciplīna un karavīra gods. Tie, kuri pakļaujoties mazdūšībai vai svešu aģentu priekšā teiktajam izplata jūsu starpā šaubas un vēlas jūsu rindās ienest atslābumu, atrodas ienaidnieka dienestā.

Jāsakož zobi un jāiztur. Stāvoklis mainīsies, karš vēl turpinās. Jūs vēl cīnīsieties par Poliju un atgriezīsieties Polijā, atnesot viņai uzvaru.

VirspavēlnieksEduards RidzsSmiglijs,

Polijas maršals

Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych. [Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 194–195.

4.23. Rumānijas valdības nota Polijas valdībai par lēmumu to internēt

(Bukarestē, 1939. g. 21. septembrī)

17. septembrī, pirms robežas šķērsošanas, Rumānijas puse bija apsolījusi Polijas valdībai brīvu ceļu cauri savai teritorijai uz Franciju. 18. septembrī no rīta formāli neitrālās Rumānijas valdība izteica lūgumu Polijas ārlietu ministram J. Bekam parakstīt deklarāciju, saskaņā ar kuru Polijas valdība tās brauciena laikā cauri Rumānijas teritorijai atsakās no savām konstitucionālajām, politiskajām un administratīvajām pilnvarām, taču ministrs to darīt atteicās. Vilcienā Republikas prezidents, valdība un virspavēlnieks ar štābu tika nošķirti cits no cita un pēc nonākšanas galapunktā internēti. Formālais iemesls bija Rumānijas neitralitātes neievērošana (piemēram, prezidents no Rumānijas teritorijas bija vērsies ar uzrunu pie savas tautas), faktiskais – uz Rumāniju izdarītais Vācijas spiediens.

1939. gada 17. septembrī no rīta Rumānijas ārlietu ministrs Gafenku kungs saņēma steidzamu telefonisku ziņu no Rumānijas vēstnieka Polijā Grigorkea1 kunga, kas atradās Kutos pie Polijas valdības.

Grigorkea kungs informēja Gafenku kungu, ka militārās situācijas rezultātā Polijas valdība jūtas spiesta nopietni apsvērt nepieciešamību atstāt Polijas teritoriju un pāriet uz Rumānijas teritoriju. Grigorkea kungs Beka kunga vārdā arī uzdeva jautājumu, vai Rumānijas valdība varētu piešķirt brīva tranzīta tiesības cauri savas valsts teritorijai valsts galvam

• 230 •

un Polijas valdības locekļiem. Atbildē uz šo jautājumu Gafenku kungs uzreiz deva Grigorkea kungam sekojošu instrukciju:

“Uz jautājumu, kuru Jums uzdeva Beka kungs, lūdzu informējiet viņu, ka Rumānijas valdība ir gatava savā teritorijā uzņemt kā viesi vai tai caurlaist uz neitrālu valsti prezidentu Moscicki un Polijas valdības locekļus, taču ne kā oficiālas personas.”

Grigorkea kungs par to steigšus informēja Polijas prezidenta civilās kancelejas vadītāju un militārā kabineta vadītāju, kuri bija ieradušies meklēt viņu Vižņicā, lai informētu par prezidenta nodomu doties uz Rumāniju kopā ar valdības locekļiem. Beka kungs paturēja sev tiesības paust valdības lēmumu pēdējā brīdī, ko arī izdarīja abi augstāk minētie nosūtītie pārstāvji.

Pirms šī demarša Grigorkea kungs sarunājās ar Beka kungu par even-tuālu valdības locekļu izbraukšanu uz Rumāniju, saglabājot [Rumānijas] neitralitātes pamatprincipus.

Beka kungs vairākkārt uzsvēra, ka ir izpratis nepieciešamību ievērot Rumānijas neitralitāti.

Sakarā ar to, ka militārie notikumi attīstījās strauji, prezidents Moscickis un valdības locekļi 17 –18. septembra naktī kopā, grupā pārgāja uz Rumānijas teritoriju.

Polijas valdības locekļiem ierodoties in corpore2, kļuva skaidrs, ka viņi neuzskata sevi par personām, kuras atteikušās no sava oficiālā statusa – tieši pretēji, viņi strikti turējās pie pamatprincipa, ka joprojām turpinās izpildīt savu varu.

Rumānijas valdība, kura bija stingri noteikusi, ka var piekrist vienīgi neoficiālu personu iebraukšanai Rumānijā, tika nostādīta ārkārtīgi smagā situācijā, jo bija apņēmusies ievērot Rumānijas neitralitāti.

Lai novērstu jebkādus pārpratumus un atvieglotu izkļūšanu no situācijas, Černovicās3 esošie Rumānijas valdības pārstāvji piedāvāja Beka kungam, lai [Polijas] Republikas prezidents un valdības locekļi iesniegtu individuālas deklarācijas, atsakoties no visām konstitucionālajām, politiskajām un administratīvajām saistībām.

Beka kungs atbildēja, ka Polijas valdības locekļi nevar iesniegt šādas deklarācijas un, jebkurā gadījumā, viņam ir pirms tam jākonsultējas ar savu juridisko padomnieku.

Kamēr tika gaidīta galīga Beka kunga atbilde šajā jautājumā, Repub-likas prezidents un valdības locekļi turpināja savu ceļu. Viņa Ekselence Moscicka kungs devās uz Bicazas pili, ko viņa rīcībā bija nodevis Viņa Karaliskā Augstība Rumānijas karalis4.

Polijas valdības pārstāvji devās uz Slanicu, kur viņiem tika rezervēta viesnīca un villas.

Šajā laikā notika atgadījums, kas izveidoja stāvokli, ar kuru Rumā-nijas valdība ir spiesta rēķināties. Vēl savas atrašanās laikā Černovicās prezidents Moscickis vērsās ar uzsaukumu pie poļu tautas. Šī Viņa Ekselences Moscicka kunga parakstītā uzsaukuma teksts tika nodots pasta birojā Černovicās nosūtīšanai uz Parīzi un Londonu. Citus, identiskus

• 231 •

šī uzsaukuma tekstus saņēma personas, kuras apņēmās tos izvest uz ārzemēm, lai tur publicētu.

Šajā uzsaukumā Republikas prezidents cita starpā paziņo: “.. Esmu pieņēmis lēmumu pārcelt Republikas prezidenta un centrālo varas iestāžu rezidenci uz vienu no sabiedrotajām valstīm. Šajā jaunajā vietā tās spēs, to suverenitāti nodrošinošos apstākļos, rūpēties par Republikas lietām un turpināt karu ar Vāciju kopā ar mūsu sabiedrotajiem.”

Rumānijas valdība bija nostādīta ar tās neitralitāti pretrunā esoša akta priekšā. Tā bija piekritusi izrādīt viesmīlību savā teritorijā vai atvieglot tranzītu uz neitrālu valsti politiskiem bēgļiem. Taču tā nevarēja pieļaut, ka tās teritorijā darbojas [citas valsts] valdība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz ar šo darbību tika publiski pausta Rumānijā patvērumu radušās valdības locekļu apņemšanās “turpināt karu”. Šāda rīcība diemžēl noveda pie tā, ka kļuva neiespējami atrisināt caurbraukšanas problēmu cauri neitrālai teritorijai. Starptautiskās tiesības – sakarā ar precīzu tekstu un formālu precedentu trūkumu – var tikt interpretētas vienīgi, balstoties uz vispārīgiem pamatprincipiem. Taču neitralitāte izpratne pamatā reducējas uz to, ka netiek veiktas nekādas darbības, kuras varētu nākt par labu vienai no karojošajām pusēm.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 332–333.1 Georgs Grigorkea (Grigorcea, 1878–?) – Rumānijas diplomāts, 1939. g. augustā–

septembrī vēstnieks Polijā.2 In corpore (latīņu val.) –pilnā sastāvā; kopumā.3 Černovicas, arī Černovici – Bukovinas administratīvais centrs Rumānijā, 1940. g.

iekļauta PSRS; tagad Černovci Ukrainā.4 Rumānijas karalis 1930.–1940. g. bija Karols II (Carol II, 1893–1953).

4.24. Lielbritānijas vēstnieka Maskavā V. Sīdsa1 ziņojums ārlietu ministram E. Halifaksam

(Maskavā, 1939. g. 25. septembrī)

Lielbritānijas vēstnieks Maskavā ziņojumā izklāsta savu redzējumu uz notikušo kopš padomju agresijas sākuma pret Poliju, mēģinot aplūkot arī iespējamos padomju puses motīvus. Kopumā ziņojums dod arī iespēju spriest par to, ko par notiekošo šajā laikā zināja Lielbritānijas valdība.

17. septembrī plkst. divos naktī Polijas vēstnieks tika pēkšņi izsaukts uz Ārlietu tautas komisariātu, kur Potjomkina kungs iesniedza viņam notu, kurā tika paziņots, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski ir beigušas pastāvēt, līdz ar to visi iepriekš starp Poliju un PSRS noslēgtie līgumi ir

• 232 •

zaudējuši spēku un padomju [karaspēka] vienības saņēmušas pavēli ieiet Polijas teritorijā, lai atjaunotu tiesiskumu un kārtību Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā.

Gžibovska kungs atteicās pieņemt šo notu un paziņoja, ka neinformēs savu valdību par tās saturu, bet tikai ziņos, ka Padomju Savienības bruņotajiem spēkiem ir nodoms sākt neizprovocētu agresiju pret Poliju. Pēc tam viņš kritiski novērtēja notas saturu, cita starpā vēršot Potjomkina kunga uzmanību uz faktu, ka Polijas pretestība ne tikai nav salauzta, bet patiesībā tiek prasmīgi turpināta daļēji tieši ar to vienību palīdzību, kuras nākušas no notā minētajiem rajoniem. Savukārt, komentējot poļu–padomju līgumu pasludināšanu par spēkā neesošiem, viņš uzsvēra, ka pat Hitleram, uzsākot agresiju, bijis tik daudz godaprāta, lai tajā pašā laikā pasludinātu par spēkā neesošu neuzbrukšanas līgumu. Kā šķiet, abas puses sarunā izturējās pieklājīgi un ar cieņu, bet Potjomkina kungs, kurš vienmēr ir bijis nedaudz skaistus vārdus mīlošs pozētājs, nekavējās piedot tai les armes aux yeux2, kas ne reizi vien arī pagātnē krāšņojis vēsturiskas sarunas.

Beigās Gžibovska kungs pameta sarunu vietu, atstājot notu uz galda, taču, visticamāk, apmaiņa ar pēdējām frāzēm notika vēl priekšistabā. Katrā gadījumā, kad vēstnieks atgriezās vēstniecībā, viņu tur gaidīja tā pati steigā izsūtīta nota. Nekavējoties ar izsūtāmo nosūtīja to atpakaļ uz Narkomindelu3, taču šīs iestādes durvju sargs bija saņēmis atbilstošu rīkojumu un izsūtāmais bija spiests konvertu nest atpakaļ uz vēstniecību. Tad Gžibovska kungs tūlīt nosūtīja to pa pastu uz šo pašu adresi, taču tās tālākais liktenis viņam nav zināms.

Es neuzskatu, ka Padomju valdības rīcība pārsteidza Polijas vēstnieku, taču ir arī patiesība, ka, reaģējot uz manām bažām, ko izteicu vairākkārt pēc padomju armijas mobilizācijas, viņš nemainīgi pauda savu pārliecību, ka lielie militārās gatavošanās darbi šajā robežas pusē, ja arī nav vērsti vienīgi uz robežas nostiprināšanu, tad ir nodrošināšanās veids pret Vāciju. Šī viņa pārliecība sakrita ar to īpašo optimismu, ko pēdējos mēnešos pauda daudzi poļi un kas balstījās uz pārliecību par komunistu naidu pret hitlerismu un Padomju Savienības interešu nesavienojamību ar krievu–vācu tuvināšanos uz Polijas rēķina. Patiesībā Gžibovska kungs gāja pat tik tālu, ka vēl angļu–franču–krievu sarunu laikā paziņoja man: to sekmīgs nobeigums praktiski nav nepieciešams Polijas drošībai. Šajā [vēstnieka] amatā, kur kontakti ar vienkāršiem pilsoņiem ir neparasti ierobežoti, viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas ļoti bieži nav devis nekādus nozīmīgus rezultātus, ir bijis noskaidrot manu poļu, baltiešu vai somu kolēģu, no kuriem daudzi savulaik bijuši Krievijas pavalstnieki, viedokli. Pamataksioma, ka “krieviem nevar ticēt”, nav nekas neparasts šiem Padomju Savienības kaimiņiem, turklāt viņu slēdzieni bieži ir ļoti kļūdaini.

Pirmās baumas par padomju vienību ieiešanu Polijā līdz mūsu vēstnie-cībai nonāca no kāda žurnālista, kurš 17. septembrī agri no rīta pa telefonu

• 233 •

piezvanīja vienam manam darbiniekam. Mēģinājām tās pārbaudīt, taču bija, piemēram, neiespējami sazvanīt Polijas vēstniecību. Tāpēc baumas tika pārsūtītas Jūsu Lordiskajai Augstībai manā telegrammā Nr. 286. Drīz pēc nosūtīšanas tika noskaidrots, ka [Amerikas] Savienoto Valstu vēstniecība saņēmusi oficiālu Molotova kunga parakstītu notu, kura bija minēta šajās baumās, taču tikai pēc apmēram divām stundām, ap plkst. 9.45 no rīta, Molotova kunga nota tika iesniegta man vēstniecībā. Šīs notas tulkojumu pārsūtīju Jūsu Lordiskajai augstībai savā telegrammā nr. 287, taču skaidrākai izpratnei pārsūtu šī tulkojuma tālākas kopijas pielikumā šim ziņojumam. Tā pati korespondence, t.i., Polijas vēstniekam iesniegtās notas kopija kopā ar izskaidrojošo notu par Padomju valdības apņemšanos realizēt neitralitātes politiku starp PSRS un [notā] minētajām valstīm, tika nosūtīta adresātiem, kā ziņo padomju prese 18. septembrī, visu diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem Maskavā. Turklāt, kā tika paziņots, to nosūtīja arī “Ungārijas diplomātiskajai pārstāvniecībai”, kurai nav savas misijas Maskavā kopš februāra. Paskaidrojošās notas frazeoloģija pārsteidza daudzus manus kolēģus, viņu vidū – un tas nenozīmē maz – Savienoto Valstu vēstnieku, kurš nav pārliecināts, ko nozīmē apgalvojums, saskaņā ar kuru Padomju Savienība realizēs neitralitātes politiku pret Amerikas Savienotajām Valstīm.

Nevar teikt, ka diplomātisko korpusu vai ārzemju preses koresponden-tus Maskavā lēmums par padomju vienību nosūtīšanu uz Poliju pārsteidza. Pēdējā laikā vērojamās pazīmes pārlieku skaidri liecināja, ka šāds solis tiek apsvērts. Tomēr no sākuma tas nebija pilnībā acīmredzams. Kaut arī neuzbrukšanas līguma noslēgšana starp PSRS un Vāciju neapšaubāmi bija nāves sprieduma parakstīšana Polijai, un, kaut arī, protams, bija jārēķinās ar iespēju, ka Kremlis ļausies sakārdināt sevi ar vācu piedā-vājumu par laupījuma sadali, tomēr neko tādu, kas liecinātu par šīs valsts nodomu uzbrukt Polijai, nevarēja izlasīt Molotova kunga runā Augstākās Padomes 31. augusta sesijā. Kad 30. augustā padomju presē tika paziņots par garnizonu pastiprināšanu uz rietumu robežas “sakarā ar situācijas pasliktināšanos Austrumeiropā, kā arī neparedzētu notikumu attīstības iespēju” un kad 9. septembrī vai ap šo laiku tika uzsākta daļēja mobilizācija, varēja šķist, ka tie ir nodrošināšanās soļi sakarā ar vācu vienību virzīšanos Polijā un poļu vienību iespējamo atkāpšanos padomju robežas virzienā. Patiesībā (..) Molotova kungs sarunā ar Polijas vēstnieku [5. septembrī] informēja viņu, ka Padomju Savienība sakarā ar savu stingro neitrālo nostāju pret angļu–vācu konfliktu nevar piegādāt Polijai nekādus kara materiālus, kaut arī, protams, izpildīs savas saistības, kuras izriet no nesen noslēgtā poļu–padomju tirdzniecības līguma.

Kad tomēr uzzināju, ka ar pavēli mobilizētajiem rezervistiem tiek stāstīts, ka Polijā sākusies revolūcija pret tās valdību un runātāji parkos publiski sludina līdzīgas tēzes, ka šajā buržuāzijas izraisītajā karā tauta var cerēt uz savu atbrīvošanos, stāvoklis iezīmējās savādāk. Man kļuva skaidrs, ka Polijas teritorijas okupācijas darbi jau var noritēt, izmantojot

• 234 •

kā aizsegu palīdzības sniegšanu darba tautai tās cīņā pret savu valdību vai arī izlietojot kā ieganstu reakciju uz kādiem nopietniem incidentiem uz poļu–padomju robežas. Minēto iespaidu pastiprināja “Pravdas”4 raksti 13. septembrī par nemieru izplatīšanos Austrumgalīcijā un poļu Balt-krievijā, kā arī vēlāk izplatītā informācija par padomju mobilizāciju uz rietumu robežas.

Viedokļi joprojām atšķiras par to, vai padomju agresija 17. septembrī izriet no iepriekšēja plāna, kas jau bija sagatavots fon Ribentropa kunga vizītes laikā Maskavā, vai varbūt Padomju valdība pēkšņi izlēmusi nodrošināt savu līdzdalību tai iepriekš apsolītā kara laupījuma sadalē, bet Vācijas valdība bijusi spiesta pakārtoties Staļina5 plāniem. Es personiski uzskatu, ka padomju mobilizācija un steidzīgā invāzija Polijā pārsteidza vāciešus un ka 19. septembrī izdotais vācu–padomju paziņojums par to, ka abu valstu karaspēka darbība Polijā nav pretrunā ar Vācijas un Padomju Savienības interesēm, pieņemts pēc Vācijas pieprasījuma, lai kliedētu baumas par to, ka tā nav bijusi gatava šādai notikumu attīstībai. Taču tas pavisam nenozīmē, ka pieņemto pamatprincipu (ja attiecībā uz šo neliešu bandu vispār var lietot šādu vārdu) ietvaros Staļina kungs un fon Ribentropa kungs nav paredzējuši iespējamu Polijas sadalīšanu.

Tādi paši pretrunīgi viedokļi pastāv arī par nākošā – 23. septembrī izdotā – vācu–padomju paziņojuma interpretāciju. Tas “iezīmē demar-kācijas līniju starp Vācijas armiju un Padomju armiju”; šī līnija iezīmēta tādējādi, lai Padomju Savienība saņemtu vairāk par pusi poļu teritorijas, ieskaitot Galīcijas naftas atradnes, iegūtu kopēju robežu ar Austrum-prūsiju ziemeļos un Ungāriju dienvidos, sekmīgi atšķeļot Vāciju no tiešiem kontaktiem ar Rumāniju. Ja sovjetizācijas process, kas tagad tiek realizēts Polijas pierobežas teritorijās, tiks izplatīts līdz jaunajai demar kācijas līnijai, kļūs skaidrs, ka Staļina kungs, līdzīgi kā Hitlera kungs Sudetu un Čehoslovākijas gadījumā, zaudē jebkādu pamatu savas intervences attaisnošanai ar nepieciešamību aizstāvēt Polijā apspiestos krievu ciltsbrāļus. Tajā pašā laikā, kad pašreizējos apstākļos izrādīsies nepieciešams meklēt attaisnojumu, Padomju Savienība jebkurā brīdī varēs no vajāto brāļu aizstāvēšanas pārmesties uz kapitālistu apspiesto upuru aizstāvēšanu, neatkarīgi no viņu tautības.

Maskavas prese ir pilna ar kaut kādu Polijas lauķu izteicieniem, no kuriem izriet, piemēram, ka ikdienas sauleslēkts atgādina dzimtbūšanā esošajam un sava kunga labā strādājošajam zemniekam par lielo Staļinu, kurš kādu dienu uzlēks kā saule austrumos, lai viņu atbrīvotu. Tādējādi var uzdot jautājumu: kuri vēl no nekrievu proletāriešiem Austrumu vai Ziemeļaustrumu Eiropā atradīsies glābjamo sarakstā?

Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych. [Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 198–202.1 Viljams Sīdss (Seeds, 1882–1973) – Lielbritānijas diplomāts. 1939.–1940. g.

vēstnieks PSRS.

• 235 •

2 Les armes aux yeux (franču val.) – burt. : ieročus acīs; šeit: asumu.3 Narkomindel (krievu val. Наркоминдел) – saīsinājums no: Народный

комиссариат по иностранным делам – Ārlietu tautas komisariāts.4 Правда (krievu val. – Taisnība) – PSRS Vissavienības Komunistiskās (boļševiku)

partijas Centrālās Komitejas dienas avīze Maskavā.5 Josifs Staļins (Сталин, īst. uzv. Džugašvili (Джугашвили), 1879–1953) – PSRS

valstsvīrs. Komunistiskās (boļševiku) partijas CK ģenerālsekretārs (1922–1952), kopš 20. gadu beigām faktiski totalitārs diktators.

4.25. Vācijas–PSRS līguma par draudzību un robežu slepenie papildu protokoli

(Maskavā, 1939. g. 28. septembrī)

28. septembrī Maskavā PSRS un Vācija galīgi vienojās par savu robežu iekarotās Polijas teritorijā, veicot arī slepenu apmaiņu ar “ietekmes sfērām” – jau ieņemtā Polijas teritorijas centrālā daļa tika atdota Vācijai, bet pagaidām vēl neatkarīgā Lietuva – PSRS. Līgumu papildināja arī vienošanās par abu pušu represīvo iestāžu sadarbību cīņā pret poļu pagrīdi (turpmākā gada laikā Vācijas Gestapo un PSRS Iekšlietu tautas komisariāts šajā jautājumā patiesi sadarbojās visnotaļ aktīvi).

Zemāk parakstījušies pilnvarotie pārstāvji konstatē Vācijas valdības un PSRS valdības vienošanos par sekojošo:

1939. gada 23. augustā parakstītā slepenā papildus protokola 1. punkts tiek izmainīts, atspoguļojot faktu, ka Lietuvas valsts teritorija tiek iekļauta PSRS ietekmes sfērā, tā kā savukārt Ļubļinas vojevodiste un daļa Varšavas vojevodistes tiek iekļautas Vācijas ietekmes sfērā (sk. karti, kas pievienota šodien parakstītajam PSRS un Vācijas līgumam par draudzību un robežu). Tiklīdz PSRS valdība Lietuvas teritorijā veiks īpašus pasākumus savu interešu aizsardzībā, tad – ar mērķi izveidot dabisku un vienkāršu robežu – pašreizējā Vācijas–Lietuvas robeža ir jālabo tādā veidā, lai Lietuvas teritorija, kas atrodas uz dienvidrietumiem no kartē novilktās līnijas, nonāktu pie Vācijas.

Tālāk tiek konstatēts, ka ar augstāk minētajiem Padomju Savienības pasākumiem nevar tikt pārkāptas pašlaik spēkā esošās Vācijas un Lietuvas saimnieciskās vienošanās.

* * *Zemāk parakstījušies pilnvarotie pārstāvji pēc Vācijas–Krievijas līgu-

ma par draudzību un robežu parakstīšanas paziņo par savu vienošanos sekojošajā:

• 236 •

Abas Puses savā teritorijā nepieļaus nekādu poļu aģitāciju, kas skar otras puses teritoriju. Puses savā teritorijā apspiedīs visus tamlīdzīgas aģitācijas avotus un informēs viena otru par pasākumiem, kas īstenoti ar šo mērķi.

Vācijas valdības vārdā PSRS valdības pilnvarojumāJ. Ribentrops V. Molotovs

Avots: Полпреды сообщают : сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией : август 1939 г.–август 1940 г. Министерство иностранных дел СССР. Москва, 1990. С. 61; СССР–Германия, 1939 : документы и материалы о советско–германских отношениях с апреля по октябрь 1939 г. Т. 1. Vilnius, 1989. С. 109–110.

4.26. Polijas vēstnieka Londonā E. Račiņska Lielbritānijas valdībai iesniegtais

Polijas Republikas valdības protests pret vācu–padomju 28. septembra līgumu


Protesta iesniegšanas dienā – 30. septembrī – Francijā likumīgu darbību sāka Polijas Trimdas valdība, tādējādi beidzot atvieglojot vēstniecību stāvokli Londonā un Parīzē. Pēc savas būtības formālajā protestā vēstnieks kārtējo reizi oficiāli pauda noraidošo viedokli pret padomju–vācu sadarbību Polijas valsts iznīcināšanā.

Ar 28. septembrī noslēgto Vācijas un PSRS līgumu Polijas teritorija tiek sadalīta starp divām agresorvalstīm. Tas ir Polijas Valsts un Poļu Tautas svēto tiesību kliedzošs pārkāpums. Šajā situācijā Polijas valdības vārdā vislielākā mērā oficiāli un svinīgi es paužu protestu pret Berlīnes un Maskavas mahinācijām, kas tiek veiktas, ignorējot visas starptautiskās saistības, humānās un morālās vērtības.

Polija nekad neatzīs šo vardarbības aktu un ar sev raksturīgo spēcīgo sava taisnīguma izjūtu nebeigs cīnīties līdz dienai, kad tās teritorija būs atbrīvota no agresoriem un Polijas taisnīgās tiesības būs pilnībā atjaunotas.

Ar savas armijas varonīgo pretestību, ar visu savu iedzīvotāju patriotisko gatavību nest upurus, kura tika demonstrēta varonīgajā galvaspilsētas Varšavas, Ļvovas, Viļņas, Grodņas, Modļinas un tik daudzu citu pilsētu varonīgajā aizstāvēšanā, Poļu Tauta ir skaidri parādījusi pasaulei savu nelokāmo gribu dzīvot brīvībā un neatkarībā.

• 237 •

Saņemot vienprātīgu atbalstu no visām valstīm, kas cilvēku attiecībās respektē brīvību un uzticību, un cerībā uz sabiedroto līgumos noteikto un garantēto atbalstu, Polija ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem turpinās savu cīņu, ticēdama nākotnei un galīgai uzvarai.


4.27. Bijušā Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska liecība (fragmenti) Polijas Trimdas valdības

komisijai par Latvijas situāciju pēdējo 12 mēnešu laikā un tās attieksmi pret Poliju, Vāciju un PSRS

(1939. g. 17. oktobrī)

Sūtnis J. Klopotovskis Latvijā bija strādājis tikai kopš 1938. g. un ticis visai pretrunīgi vērtēts, jo daudzus Latvijas politiķus kaitināja poļu diplomāta nedaudz augstprātīgā izturēšanās. Latvijas ārlietu ministrs V. Munters to pat centās izmantot kā netiešu argumentu, kad 1939. g. 21. septembrī Latvija bailēs no PSRS vienpusēji pārtrauca attiecības ar Polijas sūtniecību. Savā pārskatā bijušais Polijas sūtnis sniedz savu redzējumu par situāciju Latvijā un Polijas diplomātijas uzdevumiem. Skaidri redzams, ka J. Klopotovska attieksme pret Latviju un latviešiem, atšķirībā no vairākiem viņa priekšgājējiem, bijusi ne pārāk pozitīva. Taču nav izslēgts, ka diplomāta viedokli ietekmējusi arī minētā, pilnīgi neadekvātā Latvijas valdības rīcība.

Mūsu Latvijas politikas pamatuzdevumus var ietvert vairākos sekojošos punktos.

1. Latvijas ārējai politikai jābūt pilnībā neatkarīgai. Latvija nedrīkst pakļauties Krievijas vai Vācijas spiedienam, kā arī nedrīkst tikt ievilkta šo valstu interešu un iespaidu orbītā.

2. Darbs pie Latvijas–Polijas draudzīgo attiecību attīstības kultūras, ekonomikas un politikas jomā – saprotams, no poļu interešu viedokļa.

3. Triju Baltijas valstu (t. s. Baltijas Antantes) konsolidācijas veici-nāšana, vadoties no pieņēmuma, ka tikai šo valstu konsolidācija un cieša sadarbība var veidot to ārējās drošības elementu.

4. Latvijas drošības potenciāla (armija) iespaidošana un drošības padziļināšana.

5. 60 tūkstošu lielās [poļu] mazākumtautības tiesību un interešu aiz-sardzība un aizstāvība.

• 238 •

Kā izriet no tālākā referāta, sakarā ar Latvijas reālo situāciju un pēdējo mēnešu notikumiem šo pamatuzdevumu realizācija bija grūts uzdevums.

Latvija–PolijaLatvijas attieksme pret Poliju nekad nav bijusi draudzīga un pat

atklāta. Latviešu mentalitāte, kura ir inferiority complex1 un megalomania2 sajaukums, veido pamatu nepatikai un aizdomīgumam, kas raksturo latviešu izjūtas pret poļiem. Latvieši ne tikai cenšas kautrīgi noklusēt Polijas armijas izšķirošās palīdzības faktu neatkarības iegūšanā, bet arī izrāda nepatiku, kad tas tiek pieminēts.3 Viņu aizdomīgumu raksturo kaut vai tāds piemērs: savā laikā Polijas uzdāvinātos sešus poļu pagastus (Ilūkstes apriņķis) latvieši dvēseles dziļumā neuzskata par neapstrīdami saviem, būdami pārliecināti, ka Polija pēc kāda laika gribēs atgūt šo teritoriju un to nāksies atdot.4 Neuzticību pret mums veicinājušas arī dziļi iesakņojušās aizdomas par to, ka Polija un Vācija savstarpēji vienojušās par Latvijas sadalīšanas plānu. Šī versija pēdējos gados Latvijā ir populāra un ik pa laikam vairāk vai mazāk intensīvi, atkarībā no mūsu un Vācijas attiecību svārstībām, tiek kolportēta. Arvien lielākās bailēs no pieaugošās Vācijas ekspansijas Latvija meklē aizsardzību vai protekciju nevis Polijā, bet, vēršot skatus drīzāk Padomju Krievijas virzienā, liek visu uz Tautu Savienību, kuras ietvaros Latvijas ārlietu ministrs Munters cenšas attīstīt plašu aktivitāti, aktivitāti, kura tālu pārsniedz lomu, kāda viņam kā mazas valstiņas pārstāvim pienāktos.

Neapšaubāmi, vislielākās grūtības Polijas–Latvijas attiecību jomā mums sagādāja 60 tūkstošu poļu pamatiedzīvotāju problēma. Sevišķi pēc 1934. gada, t. i., kopš tagadējā prezidenta Ulmaņa veiktā apvērsuma, kura rezultātā Latvija no parlamentārām metodēm pārvaldītas valsts pārtapusi totalitārā zemnieku diktatūras un nacionālistiskā valstī, poļu mazākumtautības aizsardzība pret pārtautošanas centieniem no arvien šovinistiskākajām valdības iestādēm veido ļoti nopietnu un aktuālu problēmu. Jāatgādina, ka četru gadu laikā kopš 1934. līdz 1938. gadam no 1934. gadā Latvijas teritorijā pastāvējušajām 45 poļu skolām latvieši ir likvidējuši veselas 30 (t. i., 2/3)5, kamēr vācieši šajā pašā laikā, pateicoties labi organizētajai minoritātei un Reiha sūtniecības Rīgā aizsardzības akcijai, zaudējuši tikai 20 procentus (no 1934. gadā pastāvējušajām 85 vācu skolām).

Mana pusotru gadu ilgā P[olijas] R[epublikas] sūtņa darba laikā Rīgā man tikai ar milzīgām pūlēm izdevās: 1) saglabāt [poļu skolu un biedrību] stāvokli tādu, kāds tas bija, man darbu uzsākot, un, apvienojot vienā organizācijā “Latvijas Poļu biedrība”, daudzās biedrībās sašķelto un savstarpējos strīdos esošo poļu sabiedrību, 2) radīt apstākļus, kas nākotnē ļautu vismaz daļēji atgūt šajā jomā piedzīvotos zaudējumus.

Viens no nedaudzajiem pozitīvajiem faktoriem Polijas–Latvijas attiecību jomā līdz pat pēdējām dienām bija militārās aprindas ar ģenerāli [Jāni] Balodi – kara ministru un prezidenta biedru priekšgalā. Tieši Latvijas armijas aprindas izvirzīja tēzi, ka, pastāvot draudošajām briesmām no

• 239 •

austrumiem vai arī no rietumiem, atbalsts meklējams Polijā. “Neatkarīga Latvija bez neatkarīgas Polijas nevar pastāvēt” – šos vārdus Balodis teica pirmajā sarunā ar mani 1938. gada aprīlī. Diemžēl Latvijas armijai valstī, kuru jau piecus gadus pārvalda zemnieku diktatūra, ir bijusi ļoti neliela nozīme: mazskaitlīga, tehniski vāji apgādāta, veco, pirmskara Krievijas armijas štābkapteiņa līmenī esošu ģenerāļu vadīta, Latvijas armija atradās valsts politiskās un saimnieciskās dzīves tālākā plānā. Bet ģenerālis Balodis – “nacionālais varonis”, kara ministrs un Valsts prezidenta biedrs vienā personā, kurš sakarā ar savu stāvokli varētu izšķiroši iespaidot situāciju, patiesībā, rakstura vājuma un jebkādu citu vērtību trūkuma dēļ, lielāku lomu nespēlē. (..)

Avots: Kornat M. Dyplomacja państw bałtyckich w obliczu układu Ribbentrop–Mołotow w świetle nowych dokumentów. Studia z Dziejów Rosji i Europy ŚrodkowoWschodniej. T. XXXV. Warszawa, 2000. S. 211–213.1 Inferiority complex (angļu val.) – mazvērtības komplekss.2 Megalomania (angļu val.) – lielummānija.3 Pēdējais Polijas sūtnis Latvijā, pamatā precīzi konstatējis latviešu piesardzīgo

attieksmi pret poļiem, ļoti pārspīlētā, daudziem tālaika poļu politiskajiem darbiniekiem raksturīgā formā izceļ Polijas savulaik sniegtās palīdzības svarīgumu. Jāatzīst, ka 1920. gada janvārī poļu militārajai palīdzībai Daugavpils un Dienvidlatgales atbrīvošanā tiešām bija būtiska nozīme Latgales atgūšanā, taču, protams, ne izšķiroša nozīme “neatkarības iegūšanā”. Turklāt šī palīdzība pilnībā saskanēja arī ar pašas Polijas politiskajiem un militārajiem mērķiem. Sīkāk par šiem jautājumiem sk.: Jēkabsons Ē. Piesardzīgā draudzība: Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. 244 lpp.

4 Arī šajā jautājumā J. Klopotovskis ir ārkārtīgi vienpusējs un subjektīvs. Sk.: Jēkabsons Ē. Sešu pagastu un Grīvas pilsētas problēma Latvijas un Polijas attiecībās 20.–30. gados. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1995. Nr.1. 80.–101. lpp.

5 Patiesībā 1933./1934. mācību gadā Latvijā bija 35 poļu pamatskolas, 1 arodskola un 3 ģimnāzijas – kopā 39 skolas ar 4993 skolēniem un 263 skolotājiem. Poļu skolu skaits savu maksimumu bija sasniedzis 1930./1931. mācību gadā, kad valstī bija 49 poļu skolas ar 5692 skolēniem un 296 skolotājiem. Pēc 1934. gada saruka arī poļu skolu skaits, taču ne tik lielā mērā, kā rakstīja J. Klopotovskis: 1938./1939. mācību gadā valstī bija 18 poļu skolas ar 2149 skolēniem un 147 skolotājiem. Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Poļi Latvijā. Rīga: Latvijas ZA Filozofijas un socioloģijas institūts, 1996. 167 lpp.

• 240 •

4.28. Sūtniecības Varšavā I šķiras sekretāra A. Langina 1939. gada 26. oktobra ziņojums ārlietu ministram

V. Munteram (Rīgā, 1939. g. 26. oktobrī)

Pēc Latvijas sūtņa aizbraukšanas no Varšavas 5. septembrī sūtniecības ēkā palikušie darbinieki iespēju robežās turpināja darbu un biežo gaisa uzlidojumu laikā slēpās pagrabā. Līdz 21. septembrim, kad karadarbības pārtraukuma laikā no aplenktās pilsētas tika evakuēta lielākā daļa diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu, sūtniecības ēkai jau bija trāpījuši vairāki artilērijas lādiņi, nodarot ievērojamus postījumus. Sūtniecībā kā vienīgais diplomāts palika A. Langins, kuram tāds rīkojums 20. septembrī bija dots no Rīgas ar Madonas radio starpniecību. Plašajā ziņojumā pēc atgriešanās Latvijā viņš aprakstīja Varšavā pieredzēto. 27. oktobrī Valsts prezidents par nopelniem apbalvoja A. Langinu ar IV šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem (šķēpi pie šī apbalvojuma tika piešķirti vienīgi personām, kuras bija piedalījušās karadarbībā, tādējādi A. Langins ir vienīgais, kurš šādu apbalvojumu saņēmis par savdabīgu piedalīšanos Otrajā pasaules karā).

Izpildot Jūsu uzdevumu, pagodinos ziņot par notikumiem sūtniecībā Varšavā un novērojumiem pilsētā pēc sūtniecības personāla un mūsu pilsoņu evakuēšanas š. g. 21. septembrī no apšaudītās Polijas galvas-pilsētas.

1939. g. 21. septembrī, pēc tam kad ap plkst. 15.00 sūtniecību ar poļu militāro autobusu atstāja 32 Latvijas pilsoņi, lai evakuētos cauri poļu–vācu frontei, paliku sūtniecībā kopā ar durvju sargu Gustavu Pļavpāvulu1 un kalpotāju Polijas pilsoni Franci Vojtecki2. Jau pirms evakuācijas brīža sūtniecībā ieradās pilsētas civilās milicijas “Straż Obywatelska”3 pārstāvji un lūdza Pļavpāvulu un mani parakstīt protokolu par to, ka šī milicija ņem sūtniecību savā aizsardzībā. Man pateica arī milicijas pārstāvja advokāta Kurciuša4 vārdu, milicijas štāba adresi Krakowskie Przedmieście5 un telefona numuru. Šī iestādījuma interese par mums ar to arī aprobežojās.

21. septembra pēcpusdienā un vakarā pilsētu apšaudīja nedaudz mazāk, domājams, sakarā ar ārzemnieku evakuāciju no Varšavas. Toties pagrabā gandrīz nemitīgi zvanīja telefons un vēl atlikušie [Latvijas] pilsoņi, galvenām kārtām žīdu tautības piederīgie, interesējās par evakuācijas iespējām. Šajā jautājumā tūliņ sazvanījos ar pilsētas aizsardzības civilā komisāra Stažiņska6 pārstāvi pie diplomātiskā korpusa, ierēdni Ļiseviču7, sastapu pie telefona, kā vienmēr, tikai viņa palīgu Lauberu un noskaidroju, ka uz tālākas evakuācijas organizēšanu neesot nekādas izredzes, lai gan no Varšavas it kā neeesot vēl evakuēti septiņu dažādu ārvalstu pavalstnieki. Civilā komisāra pārstāvja institūts turpināšot darboties, jo Varšavā paliekot dažu ārvalstu sūtniecību personāla locekļi, kuriem mēģināšot piegādāt pārtiku. Patlaban gan varot saņemt tikai dažus konservus, nedaudz maizes un sviesta.

• 241 •

Piektdien, 22. septembrī, dienu pēc ārzemnieku evakuēšanas, jau no paša rīta sākās atkal spēcīga Varšavas apšaudīšana. Priekšpusdienā sūtniecības pagrabā mani apmeklēja kāds katoļu garīdznieks, no kura uztrauktās valodas sapratu, ka viņš nesen no Kališas atvedis Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktora Kobiļaņska tanti, prezidenta Moscicka attālu radinieci, kura Varšavā atrodoties smagos apstākļos un bez pārtikas. Tā kā Kobiļaņskim bijusi darīšana ar mums, tad viņš man lūdza ņemt šo veco dāmu savā aizsardzībā. Paturējis garīdznieku dažas stundas sūtniecībā līdz šaušanas aprimšanai, lūdzu viņu mēģināt dabūt pārtiku no civilā komisāra delegāta.

Starplaikā, ap plkst. 14.30, sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu.

Tajā pašā dienā, pievakarē mani apmeklēja Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits8, kura rīcībā visu laiku bija auto. Viņš man pastāstīja, ka vakar aizvadījis pāri “no men’s land”9 savu kundzi un pats pēc savas iniciatīvas atgriezies Varšavā turpināt sūtniecības vadību. Ar izbrīnu no viņa atvadoties, vācieši teikuši: “Arī mēs drīz būsim Varšavā.” Šmits teicās dzirdējis no dažiem pazīstamiem poļu politiskiem darbiniekiem, ka noteicošās aprindās arvien biežāk paceļoties jautājums par pilsētas kapitulāciju, bet tai pretojoties pats Stažiņskis un vēl daži eksaltēti elementi, kas stāvot par poļu “honor’a”10 saglabāšanu un pilsētas aizstāvēšanu pēdējiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā Varšavas iedzīvotāji, bada spiesti, stāv garās pārtikas astēs un tuvumā sprāgstošās granātas vairākus desmitus vienā reizē nosit vai ievaino.

Šmits man lūdza patvērumu sūtniecības pagrabā gadījumam, kad vā-cieši iebruktu pilsētā un sāktos ielu cīņas, ko viņam labprāt apsolīju.

Sestdien, 23. septembrī pirms plkst. 9.00 rītā Pļavpāvulam laimīgi bija izdevies nodot manu ministrijai pāradresējamo telegrammu uz sūtniecību Londonā par evakuēšanos, kā arī paziņojumu civilkomisāra delegātam par to, ka turpinu pārzināt sūtniecības lietas un apdzīvot namu kopā ar Pļavpāvulu un Vojtecki. Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi 2,00 zlotus kg.

No plkst 10.30 sākās vissmagākā artilērijas apšaudīšana, kādu bijām piedzīvojuši vācu–poļu karā. Sēžot pagrabā, bija dzirdami nemitīgi sprādzieni, gan tuvāki, gan tālāki no sūtniecības tiešās apkārtnes. Tiklīdz sūtniecībā vai tās tuvumā krita kāds smagāks šāviņš, sētā dzirdēju birstam ķieģeļu gabalus, salauztus kokus vai šķēpeles. Apšaudīšana ilga visu 23. septembra dienu un ievilkās ilgi naktī. Neapšaubāmi bija bojāta arī pilsētas elektriskā spēka stacija, jo ap plkst. 15.50 izdzisa elektriskā gaisma, kuru atkal ieraudzīju tikai Igaunijas sūtņa Markusa dzīvoklī pēc vācu ienākšanas 1939. gada 7. oktobrī.

• 242 •

23. septembrī visu dienu un nakti kopš apšaudīšanas sākuma nevarēju atstāt pagrabu un, izdziestot elektrībai, bija jāķeras pie sūtniecībā atstātiem sveču krājumiem. Vairs nebija pieejamas arī radio ziņas.

Vēlāk steigā konstatēju, ka 23. septembrī sūtniecību trāpījušas 4 gra-nātas.

1) ap plkst. 13.30 granāta skārusi sētas nama terases malu sētas pusē, virs atašeja Zēberga dzīvokļa un sprāgusi, domājams, virs sētas;

2) 1 granāta gājusi cauri ielas nama jumtam un sprāgusi lielo kāpņu telpā, sabojājot sūtņa L. Ēķa kunga medību trofejas, gleznas un kāpņu telpas sienas;

3) 1 granāta gājusi cauri sūtņa virtuves kāpņu telpas ārsienai, īsu gabalu zem 22. septembra trāpījuma;

4) ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no balta par melnu.

Šo granātu šķēpeles un sprādzienos izsvaidītie ķieģeļi bija stipri bojājuši galvenā nama labā spārna telpu iekārtu sētas pusē.

23. septembrī sazinājos ar civilkomisāra delegātu un saņēmu no viņa atkārtotu paziņojumu, ka nekāda pilsoņu evakuācija tagad neesot iespējama. No diplomātiskā korpusa locekļiem Varšavā esot palikuši tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts11, Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits un es. Delegāts sūdzējās par pārtikas apgādes grūtībām. Labības vēl pietiekot, bet apšaudīšanā esot nodegušas lielākās Varšavas dzirnavas un iedzīvotājiem vajadzēšot apmierināties ar nemaltiem graudiem. Kādas pāra nedēļas pilsēta vēl turēšoties.

Pēc 23. septembra apšaudīšanas retie laikraksti, kas vēl parādījās, rakstīja, ka Varšava esot varonīgi izturējusi vācu artilērijas viesuļuguni, bet ienaidnieks ne par pēdu nepievirzījies tuvāk galvaspilsētai. Iedzīvo-tāji runāja par poļu karavīru drošsirdību, kas vairākkārt durkļu cīņās atsituši vāciešus Vislas otrā pusē. Bija manāma neapmierinātība par to, ka daudzi jauni cilvēki vēl atrodas Varšavā bez ieročiem un neiet cīnīties pret vēsturisko ienaidnieku, kam netaupīja tādus vārdus kā “cholera”12 utt.

Svētdien, 24. septembrī, pēc iepriekšējās dienas lielās nervu pār-bau des, sūtniecības rajonu apšaudīja mazāk. Jau no paša rīta mani ļaudis bija cītīgi strādājuši, lai iztīrītu pagraba virtuvi no tur sadzītiem sodrējiem vakardienas sprādziena laikā. Dienā izlietojām klusuma brīžus, lai nonestu pagrabā dažas vērtīgākās mantas, bet kuru katru brīdi varēja sagaidīt artilērijas uguns pārnešanu sūtniecības tuvumā un ilga uzturēšanās augšējos stāvos bija pārāk bīstama. Noskaidroju, ka augšējos stāvos ūdensvadi bija jau tukši un ūdeni varēja dabūt tikai no pagraba krāna. Tādēļ uzdevu ar ūdens krājumiem piepildīt visus tukšos traukus pagrabā.

Naktī no 24. uz 25. septembri bija dzirdama artilērijas uguns visā pilsētā un pirmdienas, 25. septembra rītā, konstatēju, ka arī pagraba vados vairs

• 243 •

nebija ūdens, bez tam nedarbojās telefoni, kuru centrāle nebija savesta kārtībā līdz pat manai aizbraukšanai no Varšavas š. g. 17. oktobrī.

25. septembrī no apm. plkst. 8.00 rītā līdz plkst. 17.45, kad iestājās krēsla, Varšavu nepārtraukti bombardēja no lidmašīnām un mums bija jāsēž pagrabā pie sveču gaismas, bez kādas iespējas sazināties ar pārējiem iedzīvotājiem. No motora trokšņa spriežot, lidmašīnas brīžiem lidoja ļoti zemu un bieži sūtniecības tuvumā krita smagās gaisa torpēdas, no kuru sprādzieniem drebēja pat pagraba sienas. Uz lidmašīnu uzbrukumiem poļu ieroči likās vājāki reaģēja kā kara sākumā. Bija dzirdami galvenām kārtām ložmetēji un patšautenes, bet retāki zenītartilērija.

Ap plkst. ½10, izgājis sētās, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu, kuru liku apbērt ar smiltīm.

Plkst. 13.30 Szkolna ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām.

Starp plkst. 16.00 un 17.00, sēdēdams pagrabā, dzirdēju ārkārtīgi spēcīgus sprādzienus sūtniecības tuvumā, kas uz īsu brīdi aizsita ausis. Skatoties no vārtiem ap plkst. 17.45, pa kreisi no pirmās bumbas bedres dažus metrus tālāk ieraudzīju zem mūsu sūtņa kabineta loga Szkolna ielas vidū ievērojamu apmēru bumbas bedri, kas aizņēma visu ielas platumu. Visapkārt varēja manīt izsvaidītus bruģa akmeņus, ielas betona gabalus un ietves bija aizbērtas ar smiltīm, kas sniedzās pāri pagraba logu augšdaļai. Domājams, ielas vidū bija nokritusi smaga gaisa torpēda, kas krītot 6 vai 7 metrus tuvāk namam būtu varējusi to saārdīt. Kā vēlāk redzēju un dzirdēju, tad 25. septembra gaisa bombardēšana bijusi spēcīgākā kopš kara sākuma un tās laikā sagrauti vairums Varšavas centra namu.

Nakti no 25. uz 26. septembri pavadīju, kā parasti, pagraba diben-telpās. Miegu bieži pārtrauca artilērijas šāviņu sprādzieni un pirms plkst. 8.00 rītā dzirdēju atkal apšaudīšanās troksni sūtniecības tuvumā. 26. septembrī ap plkst. 8.00 pie manis ieradās durvju sargs Pļavpāvuls un ziņoja, ka sūtniecības nams esot aizdedzies. Steidzos laukā un ieraudzīju, ka no sūtņa dzīvokļa virtuves un diviem blakus logiem nāk ārā dūmi un liesmas. Logu rāmji bez stikliem bija vaļā un arī dega liesmās. Pūta pastiprs vējš un pa izdauzītajiem logiem uguns varēja ātri izplatīties visā namā. Tuvumā dzirdēju svilpjam artilērijas šāviņus, kas sprāga sūtniecības apkārtnē. Apsvēru, ka bez ūdens un palīgiem man neizdosies uguni apstādināt, un nolēmu, ka, pastāvot artilērijas apšaudei, vispirms jāgādā drošāks patvērums ļaudīm un mantām, jo ugunij namā izplatoties, cilvēki nevarētu pagrabā palikt. Ja uguns iekļūtu pagrabā, arī mantas tur nebūtu drošībā. Atgriezies pagrabā, ieraudzīju tur Pļavpāvulu un kalponi, bet kalpotājs Vojteckis bija nozudis, domājams, aizgājis ar savām mantām

• 244 •

uz blakus nama pagrabu. Paņēmis pagrabā dzelzs kastīti ar valsts naudu un dokumentiem, kā arī rokassomu ar savām nepieciešamākām lietām, devos no sūtniecības laukā, reizē ar Pļavpāvulu un kalponi. Piegājis pie pretējās mājas vārtiem redzēju, ka aiz tiem slēpās kāds šīs mājas iemītnieks ar pasīvās gaisa aizsardzības līgas (LOPP) saiti ap roku, kurš savā laikā bija mūs lūdzis uzklāt uz sūtniecības jumta Latvijas karogu, aizsardzībai pret gaisa uzbrukumiem. Uz manu jautājumu: vai tuvumā nav kāds civilās milicijas pārstāvis, viņš atbildēja negatīvi un arī namā iekšā nelaida, teikdams, ka pagrabā neesot vietas. Pa tukšu ielu devāmies tālāk un atradām patvērumu ap 150 m no sūtniecības, Rysia ielā 1 pagrabā, kur divās šaurās telpās un koridorā jau atradās ap 15 personu. Neskatoties uz apšaudīšanu, kas mūsu apkārtnē joprojām turpinājās, Pļavpāvuls vairākas reizes devās atpakaļ uz sūtniecību un katru reizi atgriezdamies paņēma līdzi no pagraba dažas mantas, tur palikušās konsulārās grāmatas, pārtiku un nepieciešamos apģērbus. Viņš man ziņoja, ka sūtniecībā ieradušās nepazīstamas privātpersonas it kā lai dzēstu ugunsgrēku, bet kuru īstais nolūks bijis laupīšana, jo no pagraba iznests viņa radioaparāts un “dzēsēji” gatavojušies tukšot sūtņa dzērienu pagrabu. Vēlāk konstatēju, ka no pagraba iznests arī mans uzvalks un cepure, kas atradās telpās bez atslēgas. Zudumi pārējās pagrabā atstātās mantās būs konstatējami tikai pēc to evakuācijas, jo, personālam steigā atstājot Varšavu, neviens nepaspēja man iesniegt savu mantu sarakstus.

Kad pēcpusdienā Pļavpāvuls aizgāja uz sūtniecību un ilgāku laiku neatgriezās, steidzos viņu meklēt un redzēju, ka dega jau nama apakšējais stāvs. Pie nama viņš redzēja Vojtecki, kas viens pats bēra smiltis no gaisa torpēdas bedres caur logiem kancelejas telpā, velti mēģinādams apslāpēt uguni, jo tur dega gaišās liesmās otrā stāva sagāzušās sijas. Vojteckis teica, ka nupat ieradies no Szkolna 2 pagraba, kur patvēries, un Pļavpāvulu neesot redzējis. Vārtu telpā dega sabiruši koki un sētā nevarēju tikt, bet tā kā turpinājās apšaudīšana, tad ilgi nebija iespējams kavēties un steigā nofotografējis degošo namu, atgriezos Rysia 1. Starplaikā arī Vojteckis bija pazudis no nama. Pa ceļam redzēju degot lielu namu ap 200 m no sūtniecības, Dąbrowska laukumā, tāpat kādu mazāku namu ar veikalu Marszałkowska ielā pretim mūsu patvērumam. Neskatoties uz apšaudīšanu, tur pulcējās laupītāji: privātas personas un pat kareivji, kas skriešus devās prom ar dažādām veikala precēm. Vēlāk poļu kareivji piedāvāja pirkšanai drēbi, kreklus ar veikala cenu zīmēm, konservus utt. Policija, “Straż Obywatelska”, ugunsdzēsēji un citi tamlīdzīgi iestādījumi bija acīmredzot vai nu bezspēcīgi vai apšaudīšanā pārāk terorizēti, lai nodibinātu kārtību šādā haosā un kaut cik organizētu cīņu ar uguns-grēkiem, kas pēdējās dienās apdraudēja veselus kvartālus.

Šajā dienā, kurai sekoja Varšavas kapitulācija, baumu iznēsātāji vēl stāstīja visādas neticamas ziņas par angļu un franču desantu Gdiņā, Dancigā un Karalaučos un virzīšanos uz Brombergu, kā arī par maršala Smiglija-Ridza apvienošanos ar padomju karaspēku cīņai pret vāciešiem.

• 245 •

Man jāatzīmē, ka poļu civiliedzīvotāji, kas mūs patvēra ugunsgrēka laikā, izturējās prt mums ar cieņu un pretimnākšanu. Neskatoties uz ūdens trūkumu, mums piedāvāja siltu tēju un lūdza apšaudes laikā palikt pie viņiem. Sastapis kādu poli, kurš pret manu mazu atlīdzību bija gatavs izpildīt jebkuru uzdevumu pilsētā, nosūtīju ar viņu zīmīti Igaunijas sūtniecības padomniekam Šmitam ar lūgumu dot man patvērumu un, ja iespējams, kādā klusuma brīdī atsūtīt auto manis aizvešanai. Tā kā apšaudīšana vakarā joprojām turpinājās un pāris šāviņu krita pat Rysia 1 augšstāvos, tad biju tomēr spiests pavadīt nakti turienes pagrabā.

Otrā rītā, 27. septembrī, šaušana bija manāmi vājāka un, ieradies sūtniecībā ap plkst. 10.00, atradu tur Pļavpāvulu, kurš ziņoja, ka nakti pavadījs blakus mājas pagrabā Szkolna 8, glābdamies no apšaudīšanas. Pļavpāvuls bija apdedzinājis sev labās rokas plaukstu, mēģinādams iekļūt pagrabā, kad dedzis jau nama apakšstāvs.

Varu apliecināt, ka durvju sargs Pļavpāvuls ugunsgrēka laikā izrādīja izcilu drošsirdību un, pateicoties viņa enerģiskajai rīcībai, neizdegušajos pagrabos saglabājušās valsts un privātās mantas, kas būtu nokļuvušas laupītāju rokās.

27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem. Palikušas tikai apdegušas mūra sienas. Pagrabi ar tur palikušām mantām nebija uguns skarti, lai gan pagraba kāpnēs sabiruši ugunsgrēka gruži. Uguns neskarts palicis arī divstāvu sētas nams, kura augšstāva telpās tomēr izdarījušas postījumus divas granātas: viena nesprāgusi, kura jau 17. septembrī izārdījusi šofera dzīvokļa ārsienu, un otra, kas sprāgusi, domājams, ugunsgrēka dienā atašeja Zēberga dzīvoklī, salauzdama tur lielāko daļu mēbeļu.

Protokolējot vēlāk Pļavpāvula un Vojtecka paskaidrojumus par uguns-grēka apstākļiem un dibinoties uz saviem pieredzējumiem, mans ieskats ir, ka ugunsgrēka visvarbūtīgākais cēlonis ir bijusi 26. septembra rītā no vācu lidmašīnas nosviesta fosfora degbumba. Par to liecina šeit klāt pievienotā Pļavpāvula izjautāšanas protokolā atzīmētais teikums, ka ugunsgrēka rītā kaut kur tuvumā odis pēc karbīda13. Bez tam pēc apšaudīšanas sūtniecības sētā atradās vēl 2 neizdegušas vācu degbumbas cilindriskā veidā, apm. 25 cm garas un ap 5 cm caurmērā.

27. septembrī. ap plkst. 12.00. kad šaušana bija pavisam aprimusi, pie nama sastapu civilkomisāra delegātu Ļiseviču, kurš manāmi satriekts par pēdējo dienu notikumiem stāstīja, ka esot sākušās sarunas ar vāciešiem par pilsētas kapitulāciju. Karavīri vēl varējuši cīnīties, bet bijis jārēķinās ar civiliedzīvotāju ciešanām. Vēlāk dzirdēju no citiem avotiem, ka jau pirms pāra dienām notikusi pilsētas noteicošo personu apspriede, kurā nolemts izšķirties par kapitulāciju. Vienīgi pilsētas aizsardzības civilkomisārs Stažiņskis, miera laikā pilsētas prezidents, kapitulācijai noteikti pretojies un uz aizrādījumu, ka pilsētai trūkst ūdens, iebildis ar vārdiem: “Vislā ūdens diezgan”. Grūtības radījuši arī noteikumi par ieroču nolikšanu, jo poļu militārā vadība pastāvējusi uz to, lai uzvarētēji atļauj poļu

• 246 •

virsniekiem nēsāt dienesta nozīmes un aukstos ieročus. Beigās, sarunu vešanai par kapitulācijas noteikumiem, pie vāciešiem ieradušies ģenerālis Kutšeba14, Stažiņskis un kāds virsnieks. 27. septembrī ap plkst. 12.00, kad bija iestājies pamiers, Varšavas apšaudīšana izbeidzās un, pēc mums pieejamām ziņām, Polijas galvaspilsēta bija kapitulējusi 27. septembrī plkst. 7.00 vakarā. Vairums iedzīvotāju par šo faktu tomēr dabūja zināt tikai pāra dienas vēlāk, kad bija izlipināti paziņojumi par vācu karaspēka ienākšanas kārtību.

27. septembrī aizbraucu uz Igaunijas sūtņa Markusa dzīvokli Al. Ujazdowskie 17, kur, pateicoties padomnieka Šmita pretimnākšanai, uzturējos līdz pat aizbraukšanai no pilsētas.

“Starpvaldību” laikā no 27. septembra līdz 30. septembrim, kamēr vēl nebija ieradies vācu karaspēks, drupās pārvērstā pilsētā bija neparasta kustība. Pa ielām drūzmējās gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, kas pāra nedēļas nebija kustējušies no pagrabiem. Lielajā parkā, pretim Igaunijas sūtņa dzīvoklim ganījās armijas zirgi, kurus nāca meklēt bijušie īpašnieki. Ja neatrada savu, paņēma labāko, kas gadījās. Pārējos vai nu aizveda kaušanai vai izdalīja iedzīvotājiem. Gar ielām un laukumiem gulēja arī daudz beigtu zirgu. Kaut kur kareivji lēti pārdevuši un pat izdāvājuši armijas motociklus. Par tīrību un kārtību pilsētā daudz nerūpējās, lai gan dzirdēju, ka vācieši esot prasījuši novākt barikādes pirms viņu ienākšanas. No veikaliem bija atvērtas tikai dažas aptiekas, bet ielās redzēju civiliedzīvotājus un pat kareivjus piedāvājam preces, kā: konservus, cigaretes, cigārus, sērkociņus utt. Klusākās ielās un apstādījumos redzēju visādus nosviestus karavīru piederumus, uzkabes, gāzmaskas un pat aukstos ieročus. Iedzīvotāji vairs neievēroja bombardēšanas laikā izdoto noteikumu, nerādīties uz ielām pēc plkst. 7 vakarā, lai gan pastaigāšanās nebija droša, jo gaismai izzūdot, pilsētā bieži atskanēja šauteņu šāvieni un ielās bija redzami arī iereibuši kareivji. Varēja novērot tomēr arī it kā zināmu organizāciju karaspēka daļu atbruņošanā, jo pēc kapitulācijas sākās kareivju kolonnu kustība pa ielām. No šīm pēdējām poļu armijas daļām radās iespaids, ka Varšavas aizstāvji pārdzīvojuši smagus brīžus un zaudējuši cīņas sparu.

Pēc pilsētas kapitulācijas nebija viegli pašam pārliecināties par tās vispārējo stāvokli, jo satiksmes līdzekļu trūkuma dēļ bija jākustās tikai kājām. Apstaigājot pilsētu, visur bija redzamas drupas. Vairums māju cietušas no granātu šķēpelēm, daudzas pilnīgi sagrautas ar granātām vai lidmašīnu bumbām, no neskaitāmiem izdegušiem namiem palikušas tikai nokvēpušas sienas.

No svarīgākām poļu nacionālām celtnēm cietušas: Karaļu pils (Zamek), kas pilnīgi izdegusi, tāpat Varšavas lielā Opera, Mākslas muzejs (Zachęty Sztuk Pięknych), kur glabājās pazīstamās Matejko15 gleznas, lielākā protestantu baznīca, Zemkopības ministrija, ar maziem izņēmumiem Armijas inspektorāta (Ridza-Smiglija sēdeklis) garie korpusi, Centrālā pasta ēka un Galvenais telegrāfs, visas koka piebūves Galvenajai stacijai

• 247 •

utt., Ārlietu ministrijas celtnei iegāzts kupols un tās iekšpusē divas reizes sācies ugunsgrēks. Izpostītas esot arī ļoti daudzas Varšavas slimnīcas.

Arī daudzu ārvalstu pārstāvību nami ievērojami cietuši apšaudīšanā: Vācijas un Francijas vēstniecības nodegušas, tāpat arī Amerikas

vēstnieka privātā mītne, vēsturiskā Račiņsku16 pils. Itāļu vēstniecībai daļu fasādes pilnīgi iznīcinājusi lidmašīnas bumba un namā redzamas degšanas pazīmes. Zviedru sūtniecībai bumba sagrāvusi stūri un tur bijuši arī cilvēku upuri. Vairāk vai mazāk cietuši irāņu, somu, rumāņu, ungāru, PSRS, portugāļu un Lielbritānijas pārstāvību nami.

Visvairāk cietušo pilsētas namu atrodas tirdzniecības centrā – Nowy Świat ielā, rajonā ap Karaļu pili, ap Saksijas dārzu un Galveno staciju. Pēc vācu ienākšanas izdotās poļu avīzēs parādījās ziņa, ka bombardēšanas laikā cietušas 75 % no Varšavas mājām.

Ka mūsu sūtniecība atradusies sevišķi apdraudētā rajonā, liecina daudzi nodedzināti un sagrauti nami tās apkārtnē, Marszałkowska ielā, Dąbrowska laukumā, Kredytowa, Jasna un Świętokrzyska ielās. Granātu izrobots arī “Providential” apdrošināšanas biedrības lielais debeeskrāpis, kas atrodas ap 250 m no sūtniecības, Vislas virzienā.

Galīgi Varšavu okupēt vācieši bija paredzējuši 2. oktobrī, bet pirmās motorizētās vācu daļas iebrauca pilsētas dienviddaļā pa Aleje Ujazdowskie jau sestdien, 30. septembrī plkst. 15.00. Pirmās kolonnās bija daudzi smagie Hilfszug Bayern17 auto ar maizi un zupu, ko vācieši sāka par velti dalīt iedzīvotājiem. Tūliņ sacēlās garas pārtikas gaidītāju rindas, kas uz Al. Ujazdowskie stāvēja ap 3 stundas. Žīdiem pārtiku neesot devuši un vācu kareivji tos pat vilkuši no rindām ārā. Daži poļi teikuši, ka pašu valdība neesot varējusi par maksu sagādāt maizi, bet vācieši dodot par brīvu.

Okupācijas karaspēks atstāja disciplinētu iespaidu, bet īstas sajūsmas uzvarētāju sejās nemanīju. Ienākot vācu kolonnām, uz ielām bija samērā dzīva kustība, bet arī iedzīvotāji likās pret visu vienaldzīgi un reti kāds ziņkārē uzmeta acis okupantu motorizētām vienībām. Vēlāk bija radies zināms kontakts vācu kareivju un civiliedzīvotāju starpā, uz ielām sapulcējās jauktas grupas, vācieši neliedza poļiem savas cigaretes, likās, ka pēc nesaudzīgās cīņas bija it kā izzuduši asumi bijušo pretinieku starpā. Vāciešu ienākšanas brīdī uz ielām redzēju pat poļu kareivjus vēl ar šautenēm! Vēlāk šie kareivji staigāja gan militārā tērpā, bet bez ieročiem un dienesta nozīmēm, kurpretim virsniekiem bija atstāta tiesība valkāt pilnu dienesta tērpu. Pēc rīkojuma par ieroču nodošanu redzēju, ka nesteidzoties krauj parkos un laukumos kara šautenes, ved zirgus, munīciju utt. Ujazdowskie parkā no krūmiem šautenes vilka laukā poļu zēni, cerībā nopelnīt kādus grašus.

Vācu komendatūra uzaicināja visus poļu iestāžu darbiniekus atgriezties darbā un līdz pat Varšavas atstāšanai ielās redzēju poļu policistus parastā tērpā un apbruņojumā.

Pirmo kontaktu ar okupācijas varu uzņēmu kopīgi ar Šmitu 2. oktobrī, ierazdamies Varšavas komendatūrā, lai mēģinātu nosūtīt telegrammu

• 248 •

ministrijai. Tur uzzināju, ka par ārvalstu pārstāvībām interesēšoties komandanta adjutants majors Šperlings un ka komandants paredzējis pieņemt Varšavā palikušos pārstāvjus nākamā dienā.

Uz šo pieņemšanu 3. oktobrī plkst. 11.00 bija ieradušies ap 20 cilvēku, vairums Varšavā namu uzraudzībai atstātie Polijas pilsoņi, komandants, X divīzijas komandieris, ģenerālleitnants fon Kohenhauzens18 mūs pieņēma bijušās poļu komendatūras telpās, kur vēl vietumis bija redzami Pilsudska krūšutēli. Īsā uzrunā pieminēja, ka viņš tikai noorganizējot pilsētas militāro pārvaldi, pie kam pastāvīgs komandants būšot ģenerālis Neimans19. Okupācijas varai šajā haosā esot daudz darba. Lai gan ļaudis materiāli cietuši un psihiski satriekti, pilsētā vēl glabājoties daudz ieroču, pat zemē apraktu, kuri jāsavāc. Kā kultūras tautai viņiem esot jārūpējas par iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un šajā ziņā jau sperti soļi. Apgādāšot veikalus, aizliedzot pārtikas pārdošanu vācu kareivjiem. Pagaidām dalot pārtiku no vācu armijas krājumiem. Ja mēs esot pārdzīvojuši smagas dienas, tad te vainojams “der wahnsinnige Entschluss der Polnishen Militärbehörden die Stadt bis zum letzen Mann zu verteidigen. Deswegen müssten wir auf die Stadt schiessen.”20 Satiksmes trūkuma dēļ tagad uz ārzemēm nevarot aizbraukt, un tamdēļ lai mierīgi paliekot Varšavā. Ja tomēr kāds gribot aizbraukt ar saviem līdzekļiem, lai apmestos bijušās Polijas teritorijā, tad varot to darīt, bet bez tiesībām atgriezties Varšavā. Vēstniecības, sūtniecības “und wie es da alles heisst”21, vācu militāriestādes ņemšot savā aizsardzībā.

Pēc pieņemšanas mums atļāva iesniegt savu telegrammu tekstus sūtniecībām Berlīnē, ar piezīmi, ka tekstus grozīšot, jo tagad neesot, piemēram, nekādas nozīmes ziņot par to, cik daudz palicis pāri no mājas, bet galvenais esot pateikt, ka pats dzīvs un vesels.

5. oktobrī Varšavā bija ieradies Hitlers, lai pieņemtu karaspēka parādi. Jau iepriekšējā dienā Markusa dzīvoklī ieradās Gestapo22 pārstāvji, interesējoties par poļu iemītniekiem un lūdzot atļaut nostādīt pie loga novērotāju. Kopā ar šo kungu, kādu Magdeburgas kriminālpolicijas ierēdni arī noskatījāmies parādi, bet bija dots mājiens, lai bez Šmita un manis citi iemītnieki pie ielas logiem nenāktu. Uz ielām nevienu privātpersonu nelaida un arī citu māju logos un balkonos bijuši vācu policijas un vērmahta23 novērotāji. Parādē figurēja ļoti daudz motorizēto vienību, automašīnas ar zenītieročiem, kājnieku lielgabaliem, sakarniekiem, prettanku lielgabaliem, lauka un smagā artilērija, arī kājnieki un nedaudz jātnieku. Atsevišķi gāja Luftvaffe24 kājnieku ierindā un parādi noslēdza tanki. Apm.[ēram] 1 st.[undu] un 40 min.[ūtes] parāde soļoja garām fīrera25 goda tribīnei, kurā stāvēja tikai militāras personas. Pēc parādes beigām, cauri vērmahta kareivju špalerām26 Hitlers devās automobilī Belvedera27 virzienā, stiprā tanku un kara mašīnu apsardzībā.

Piektdien, 6. oktobrī noskaidroju komendatūrā, ka mana š. g. 3. oktobra telegramma sūtniecībai Berlīnē nosūtīta, bet pārgrozītā veidā, strīpojot ziņu par nama stāvokli. Maj.[ors] Šperlings no jauna apstiprināja, ka

• 249 •

izbraukšana no Varšavas neesot pašlaik iespējama ne man, ne citiem Latvijas pavalstniekiem. Polijā vēl esot karastāvoklis, kārtēju vilcienu neesot un ja arī būšot, tad tikai pārtikas transportam. Ieminējos, ka pilsētā cirkulē baumas par vācu nocietinājumu izveidošanu austrumu virzienā un par it kā gaidāmu konfliktu ar padomju karaspēku, ko vācu virsnieks kategoriski noliedza.

Pārtiku mums ieteica meklēt pašiem vai nu pilsētas apkārtnē, vai dažos atvērtos veikalos vai pie Hilfzug Bayern! Kad ieminējos, ka kādas Latvijas pilsones (žīdietes) dzīvokli ieņēmuši vācu virsnieki, majors Šperlings noteikti pateica, ka te nekas neesot darāms. Viņi garantējot tikai sūtniecības neaizskaramību, bet varot ieņemt jebkuras privātpersonas dzīvokli, jo neesot kopš divām nedēļām mājas redzējuši. Visos pārējos jautājumos majors ieteica griezties pie attiecīgiem virsniekiem: “Jetzt muss jedermann für sich selbst sorgen”28.

Acīmredzot vācu militāriestādes par mums daudz gādāt negatavojās, bet toties mājā sagaidīju patīkamu pārsteigumu – pēc 2 nedēļu pārtraukuma parādījās elektriskā gaisma.

Svētdien, 8. oktobrī Blanka pilī29 ārvalstu pārstāvjus pieņēma vācu reihskomisārs, Diseldorfas pilsētas galva Otto30. Bija aicināti tikai savu valstu pavalstnieki, un ieradušies ap 10 cilvēku ar somu goda sekretāru plkv. Ernstu kā “diplomātiskā korpusa vecāko” priekšgalā. Pa daļai sapostītās pils veselākā un salabotākā istabā reihskomisārs laipnā uzrunā teica, ka velti esot meklējis Holandes sūtni31 (šī sūtniecība bija uzņēmusies pēc kara sākšanās aizstāvēt vācu pilsoņu intereses) un vēlāk uzzinājis mūsu atrašanās vietas caur plkv. Ernstu. Solīja rūpēties par mūsu pārtikas apgādi un logu stiklu piegādi. Iepazīstināja arī ar 3 kungiem no Auswärtiges Amt’a32, kas ieradušies, lai iepazītos ar ārvalstu pārstāvību namu stāvokli. Vēlāk noskaidroju, ka iepriekšējā dienā šie kungi bijuši manā klātbūtnē arī mūsu sūtniecībā Szkolna 6 un sīki iepazinušies ar visiem postījumiem, apskatot arī “Blindgängerus”33 – nesprāgušo vācu 15 cm granātu un 2 neizdegušās vācu degbumbas. Starp divām porto glāzēm šie kungi mani sīki iztaujāja un piezīmēja manus paskaidrojumus par galīgi vai pa daļai iznīcinātiem dzīvokļiem un to iekārtu. Viens no Auswärtiges Amt’a pārstāvjiem, ar kuru man bija darīšana arī vēlāk un kurš teicās organizējis 21. septembra evakuāciju, izrādījās sūtniecības sekretārs Kinstbergs no Protokolu nodaļas. Uz viņa jautājumu par to, vai man būtu kāda īpaša vēlēšanās, lūdzu, saskaņā ar [Ārlietu] ministrijas 29. septembra radio instrukciju, dot man iespēju kopā ar kādu okupācijas varas pārstāvi konstatēt nama stāvokli un sastādīt par to kopēju aktu. Uz to Kinstbergs negāja, teikdams, ka nama stāvokli konstatējuši Auswärtiges Amt’a pārstāvji un Amts par to oficiāli ziņošot mūsu pārstāvībai Berlīnē.

8. oktobrī Šmita klātbūtnē ar Pļavpāvulu un Igaunijas sūtniecības šofera Ahi palīdzību atlauzu sūtniecības dzelzs skapi, kas bija palicis ugunsgrēka gružos. Skapja iekšpusē atradu visus papīrus pārogļotus un tur bija palikuši tikai oksidēti metāla priekšmeti. Dzelzs skapī gājis

• 250 •

bojā uz Rīgu neatsūtītais sūtniecības slepenais arhīvs, visas ārzemju pasu grāmatiņas, sūtniecības auto apdrošināšanas polise un mūsu pilsones Dinas Šneersons depozīta banknotes un čeki. Cita starpā palicis sūtniecības galda sudrabs, kas karstumā mazliet oksidēts.

8. oktobrī ūdensvados atkal parādījās ūdens, kas gan dažos izpostītākos kvartālos un arī mūsu sūtniecībā nebija vēl līdz manai aizbraukšanai.

Nedēļu no 8. līdz 14. oktobrim pavadīju vēl Markusa dzīvoklī, kur bieži ieradās arī mūsu pilsoņi, ļoti interesēdamies par evakuēšanās iespējām. Bija jāpagarina arī dažas pases. Daudzi pilsoņi nonākuši grūtos materiālos apstākļos un spiesti dzīvot neapkurinātās telpās bez logu stikliem. No mūsu pilsoņiem Varšavā mani apmeklējušas ap 60 personas, no kurām evakuēties vēlas ap 50.

Kopīgi ar Šmitu iesniedzām lūgumu reihskomisāram piegādāt pārtiku, bet no mūsu garā saraksta 2 nedēļu iztikai 10 cilvēkiem bija atsūtīti tikai 10 kg rudzu miltu, 3 kg sviesta, sālīta cūkgaļa, siers, siļķes, kondensēts piens, zirņi un sāls. Pārtikas apgādes apstākļi tomēr nedaudz uzlabojās un, man Varšavu atstājot, varēja veikalos dabūt jau svaigu gaļu, zivis un putnus, gan vēl par ļoti augstām cenām. No pārējām pārtikas vielām veikalos bija redzami gandrīz tikai konservi.

Ar aizbraukšanas organizēšanu līdz 15. oktobrim vēl neveicās. Vācu iestādes vai nu nezināja vai negribēja dot ziņas par vilcienu satiksmi un bija jāapmierinās ar nenoteiktu norādījumu, ka it kā no Lodzas ar vilcienu varot tikt līdz Berlīnei caur Breslavu34, bet līdz Lodzai jābraucot ar auto. Tā kā Varšavas komandantūra izdeva “Pessierschein’i”35 tikai izbraukšanai automobilī no pilsētas ar tiesību atgriezties un tālākais būtu bijis jākārto Lodzas militārās iestādēs, tad sekoju Auswärtiges Amt’a pārstāvja ieteikumam un nogaidīju speciāla “diplomātu vilciena” ierašanos no Berlīnes Varšavā 15. oktobrī. Ar šo vilcienu Auswärtiges Amt’s bija atvedis uz izpostīto pilsētu to ārvalstu pārstāvjus, kas vēlējās pārbaudīt savu pārstāvību namu stāvokli.

Dzirdēju, ka šiem pārstāvjiem Berlīnē dots mājiens Varšavā nepalikt, bet ja vajadzētu evakuēt mantas un likvidēt pārstāvību lietas, tad pēc 2 vai 3 nedēļām būšot atkal iespēja atgriezties Varšavā. Bija ieradies arī Igaunijas bij.[ušais] ārlietu viceministrs Epiks36, kura sabiedrībā reizē ar Šmitu 17. oktobrī plkst. 15.00 devos ar minēto “Sonderzug’u”37 uz Berlīni. Auswärtiges Amt’s bija daudz darījis, lai pārstāvjiem, kopskaitā ap 80 personām, sagādātu ceļojumā visas ērtības. Vilciens sastāvēja tikai no guļamvagoniem un braucēji bija novietoti nodalījumos pa vienam vai diviem. Restorānvagonā ēdienus izsniedza bez kartiņām. Iebraucot Berlīnē 18. oktobrī ap plkst. 8.00 rītā, Silēzijas stacijā gaidīja vesela auto takšu rinda un speciāli autobusi.

Pa ceļam uz Berlīni novēroju, ka ļoti izpostītas dažas provinces pilsētas netālu no Varšavas, sevišķi Loviča, bet laukos postījumi nebija manāmi. Vēl redzēju ievācam dārzāju ražu, galvenām kārtām ar sieviešu darbaspēku. Vairākās vietās redzami izpostīti telegrāfa un telefona vadi, tilti, tāpat arī dzelzceļa līnijas ar vēl atlikušiem bagāžas vagoniem.

• 251 •

Berlīnē bija lietains laiks, nekā sevišķa tur nenovēroju. Atzīmējamas satiksmes grūtības, jo auto takšus praktiski neiespējams dabūt, benzīna trūkuma dēļ. Sevišķas neērtības tādēļ rodas vakarā pilnīgi aptumšotās ielās. Restorānos gandrīz neko neizsniedz bez kartiņām un tāpat veikalos visām galvenām patēriņa precēm vajadzīgas Saimniecības ministrijas iepirkšanas zīmes. Berlīnē liekas maz cilvēku, vācu iestādes liekas cenšas panākt iedzīvotāju izceļošanu uz provinci. Tā, atļaujas braukt dzelzceļos privātpersonām parasti dodot tikai bez tiesībām atgriezties Berlīnē. Sakarā ar to vilcienos redzams maz privātbraucēju.

Sakarā ar sūtņa E. Krieviņa kunga norādījumiem š. g. 19. oktobra vakarā plkst. 9.45 izbraucu no Berlīnes uz Rīgu. Braucu bez pārsēšanās līdz Eidkavai38, bet Berlīnē un pa ceļam neviens nezināja pateikt, vai būs tiešs pieslēgums līdz Rīgai. Ieradies vācu robežstacijā, dabūju zināt, ka jāgaida uz vilcienu ap 6 stundām. Tā kā vācu vilcienā no rīta dabūju tikai nenoteiktas garšas “kafiju” un restorānvagonā atteicās izsniegt sviestmaizes bez kartiņām, tad nolēmu Eidkavā negaidīt, bet doties pāri lietuvju robežai kājām. Bagāžu, cerībā uz dzeramnaudu, vācu ratiņu dzinēji “izmānīja” cauri diviem vācu muitas posteņiem, teikdami, ka iepriekšējā postenī formalitātes jau nokārtotas, bet pases vācieši pārbaudīja 2 reizes: stacijā un robežpārejas punktā. Eidkavā radās iespaids, ka robežpārbaudes organizācija gājusi uz leju.

Ceļā no Virbaļiem39 nekādi īpaši notikumi nebija un Rīgā ierados naktī plkst. 1.00 no š. g. 20. uz 21. oktobri.

* * *Aizbraucot no Varšavas š. g. 17. oktobrī atstāju sūtniecībā durvju sargu

G. Pļavpāvulu, uzdodot viņam sargāt pāri palikušās mantas. Lūdzu arī man pazīstamo sūtņa Markusa privātsekretāri, Polijas pilsoni E. Sandecka kundzi uzraudzīt sūtniecību un piepalīdzēt Pļavpāvulam, ja būtu vajadzīgs griezties pie vācu iestādēm, it sevišķi pārtikas sagādāšanā.

Man atstājot Varšavu, pilsētā nebija vēl atjaunota satiksme, trūka ielu dzelzceļu, auto takšu un uz retiem autobusiem gaidīja rindās simtiem cilvēku. Telefonu centrāle vēl nedarbojās un daudzos kvartālos trūka elektrības un ūdens, bet gāzes nebija visā pilsētā.

Vācieši nodarbina civiliedzīvotājus, gadrīz tikai žīdus, ielu novākšanas darbos, bet sagrauto namu drupas, kas apdraud garāmgājējus, saspridzina. Šajos darbos, kā arī labierīcību atjaunošanā sevišķa steiga nav manāma. Paši vācieši izteicās, ka viņiem neatmaksājoties ieguldīt izputinātā zemē daudz naudas līdzekļu un būšot izdevīgāki radīt Polijas valsti.. Nesen izsludināja vācu civilpārvaldes izdotos valūtas noteikumus, ar kuriem 1 zlots pielīdzināms 50 feniņiem. Īpaši soļi sperti pret žīdiem, kuru konti bankās bloķēti un no tiem izsniedz tikai 250 zlotus nedēļā. Žīdi nedrīkst turēt dzīvoklī brīvus līdzekļus vairāk par 2000 zlotiem un pārējā nauda jānodod bankā. No okupētā apgabala privātpersonas nedrīkst izvest valūtu, dārgmetālus un paklājus. Man aizbraucot pilsētā klīda baumas, ka vācieši uzsākot pilsētā rekvizīcijas dzīvokļos. Veikali pamazām atjauno darbību, bet daudzi ir sagrauti, trūkst preces, iedzīvotāju pirktspēja

• 252 •

mazinājusies un tirdzniecībai būs jāpārvar lielas grūtības. Arī vairums rūpniecības uzņēmumu ir bombardēšanā cietuši. Tāpat dzīvokļu trūkums ir smagi sajūtams un vācu iestādes labprāt vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, neļaujot atgriezties izbraucējiem pilsētā.

Jāpiekrīt vācu oficiālo iestāžu izteiktiem slēdzieniem, ka pilsētas kārtībā savešanai vajadzēs vismaz gadus desmit, bet savā priekškara izskatā Varšava varbūt nekad neatjaunosies. (..)

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3239. l., 9.–30. lp.1 Gustavs Pļavpāvuls (1897–1964) – Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars 1935.–

1939. g. decembrī.2 Francišeks Vojteckis (Wojtecki, 1887–?) – Polijas pilsonis, 1938.–1939. g. Latvijas

sūtniecības kalpotājs Varšavā.3 Straż Obywatelska (poļu val.) – Pilsoņu sardze, paramilitāra civiliedzīvotāju

organizācija.4 Ježijs Kurciušs (Kurcyusz, 1907–1988) – Polijas zvērināts advokāts un labējs

politisks darbinieks, 1938–1939. g. Varšavas pilsētas domes loceklis. Pēc kara – viens no vadošajiem režīma opozicionāru aizstāvjiem tiesu prāvās Polijas Tautas Republikā.

5 Krakowskie Przedmieście (poļu val.) – Krakovas priekšpilsēta, Varšavas centra rajons.

6 Stefans Broņislavs Stažiņskis (Starzyński, 1893–1944) – Polijas politisks darbinieks. 1934.–1939. g. Varšavas pilsētas prezidents.

7 Adams Ļisevičs (Lisiewicz) – 1939. g. septembrī Varšavas aizsardzības civilkomisāra delegāts pie diplomātiskā korpusa.

8 Konstantīns Šmits (Schmidt, 1892–1940) – Igaunijas diplomāts. 1939. g. 21. septembrī Tallinā tika saņemta K. Šmita telegramma no Varšavas, kurā viņš ziņoja, ka pilsētā kopumā palikuši 28 Igaunijas pilsoņi, bet sūtniecībā patvērumu atraduši 15 no viņiem (Jaunākās Ziņas. 1939. 22. septembrī). 1939. g. K. Šmits mainīja uzvārdu uz “Talvens” (Talven).

9 No men’s land (angļu val.) – nevienam nepiederošā zeme, domāta teritorija starp abiem karaspēkiem jeb neitrālā josla.

10 Honor (poļu val.) – gods.11 Karls Gustavs Ernsts (Ernst, 1868–1952) – Somijas diplomāts, pulkvedis.

No 1920. g. militārais atašejs un atašeja palīgs, 1935.–1939. g. sūtniecības darbinieks Varšavā.

12 Cholera – holēras slimības nosaukums poļu valodā, lamuvārds.13 Karbīdi – oglekļa savienojumi ar elementiem, kas attiecībā pret to ir

elektropozitīvi.14 Tadeušs Kutšeba (Kutrzeba, 1886–1947) – Polijas armijas divīzijas ģenerālis.

1920. g. janvārī–martā Poļu–latviešu karaspēka grupas štāba priekšnieks Latgales atbrīvošanā. 1928.–1939. g. Polijas Augstākās karaskolas priekšnieks. 1939. g. martā iecelts par armijas inspektoru, septembrī – par armiju “Poznań” un “Pomorze” virspavēlnieks. No 22. septembra armijas “Warszawa” virspavēlnieka vietnieks.

• 253 •

15 Jans Matejko (Matejko, 1838–1893) – izcils 19. gs. poļu gleznotājs.16 Račiņski (Raczyńscy) – Polijas magnātu dzimta.17 Hilfszug Bayern (vācu val.) – Bavārijas palīdzības kolonna: koncerns, kas

apgādāja armiju ar pārtiku.18 Konrāds fon Kohenhauzens (von Cochenhausen, 1888–1941) – Vācijas armijas

ģenerālleitnants. 1939. g. septembrī – 10. kājnieku divīzijas komandieris.19 Karls Ulrihs Neimans-Neirode (NeumannNeurode, 1876–1958) – Vācijas

armijas ģenerālleitnants. 1939. g. oktobrī–1940. g. martā Varšavas pilsētas komandants.

20 Der wahnsinnige Entschluss der Polnishen Militärbehörden die Stadt bis zum letzen Mann zu verteidigen. Deswegen müssten wir auf die Stadt schiessen (vācu val.) – Polijas militāro iestāžu neprātīgais lēmums aizstāvēt pilsētu līdz pēdējam vīram. Tādēļ mēs bijām spiesti šaut uz pilsētu.

21 Und wie es da alles heisst (vācu val.) – un kā to visu tur sauc.22 Gestapo (vācu val. Ge[heime] Sta[ats]po[lizei] – valsts slepenpolicija) – Vācijas

valsts politiskā policija.23 Vērmahts (vācu val. Wehrmacht) – Vācijas bruņotie spēki 1933.–1945. g.24 Luftvaffe (vācu val. Luftwaffe) – Vācijas Gaisa spēki, vērmahta sastāvdaļa.25 Fīrers (vācu val. Führer – vadonis) – domāts – Ā. Hitlers.26 Špalera (vācu val. Spalier) – katra no divām godasardzē nostādītām karavīru

rindām.27 Belvederas pils (poļu val. Pałac Belweder) – bijusī Polijas valsts vadītāja

J. Pilsudska rezidence Varšavā.28 Jetzt muss jedermann für sich selbst sorgen (vācu val.) – tagad katram jārūpējas

pašam par sevi.29 Blanka pils (poļu val. Pałac Blanka) – Varšavas pilsētas prezidenta rezidence,

nosaukta 18. gs. beigu īpašnieka – baņķiera Pētera Blanka vārdā.30 Helmuts Otto (Otto, 1892–?) – ārsts, Diseldorfas virsbirģermeistars 1937.–

1939. g.31 Holandes sūtnis Polijā no 1937. g. septembra bija D. Bošs de Rozentāls (Bosch de

Rosenthal).32 Auswärtiges Amt (vācu val.) – Vācijas Ārlietu ministrija.33 Blindgänger (vācu val.) – nesprāgusi granāta.34 Breslava (Breslau) – Vroclavas (poļu val. Wrocław) vāciskais nosaukums, līdz

1945. g. Breslava bija Vācijas sastāvā.35 Passierschein (vācu val.) – caurlaide.36 Oskars Epiks (Öpik, 1895–1974) – Igaunijas Ārlietu ministrijas ierēdnis.37 Sonderzug (vācu val.) – speciālvilciens.38 Eidkava (vācu val. Eydtkau) – Vācijas dzelzceļa stacija pie Lietuvas robežas,

līdz 1938. g. Eidkūņi (Eydtkuhnen), pēc 1945. g. Černiševskoje (krievu val. Чернышевское) Krievijā.

39 Virbalis, Virbaļi (liet. val. Virbalis) – Lietuvas dzelzceļa stacija pie Vācijas ro-bežas.

• 254 •

4.29. Izvilkums no bijušā Polijas vēstnieka PSRS V. Gžibovska pārskata (Parīzē, 1939. g. 6. novembrī)

Jau pēc Polijas valsts iznīcināšanas bijušais diplomāts apkopojošā ziņojumā Polijas Trimdas valdībai aprakstīja situāciju un paša pieredzēto Maskavā no 1939. g. maija līdz septembrim, kad PSRS valdība tieši V. Gžibovskim paziņoja par attiecību pārtraukšanu un iebrukumu Polijā.

Molotova kungs pārņēma Ārlietu tautas komisariātu 5. maijā1. Svēt-dien, 7. maijā viņš uzaicināja mani pie sevis. Sāka ar dedzīgiem kompli-mentiem par Beka runu pirms 2 dienām2, bet sevišķi uzsvēra, cik lielu iespaidu uz viņa atstājuši vārdi par tautas godu.

Vēlāk runāja par Padomju Savienības sarunām ar Lielbritāniju un Franciju. Atbildēju, ka nevaru precīzi formulēt mūsu viedokli šajā jautā-jumā, iekams neesmu saņēmis instrukcijas. Taču varu jau konstatēt, es piebildu, ka esam ieņēmuši miermīlīgu un lojālu nostāju pret visiem kaimiņiem un vienīgi izteikti agresīva darbība no kāda kaimiņa puses varētu to mainīt. Pret plānoto PSRS un Rietumu lielvalstu sadarbību izturamies ar simpātijām. Pievērsu arī uzmanību, ka vēlamies saglabāt mūsu savienību ar Rumāniju.

Dažas dienas vēlāk (apmēram Potjomkina atrašanās laikā Varšavā3) iesniedzu Molotovam savas nostājas kopsavilkumu.

Mēs nevarējām pieņemt vienpusējās padomju garantijas. Savstarpējas garantijas arī nebija pieņemamas, jo konflikta gadījumā ar Vāciju mūsu spēki pilnībā būtu iesaistīti tajā un grūti būtu iet palīgā Padomēm. Tāpat grūti bija pieņemt daudzpusējas sarunas un mūsu galīgā attieksme būs atkarīga no angļu–franču–padomju sarunu rezultāta. Noraidījām jebkuru citu diskusiju par lietām, kuras mūs skar, kā vienīgi bilaterālas sarunas. Mūsu savienība ar Rumāniju, kā pilnīgi defensīva rakstura, nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīta par vērstu pret PSRS.

Papildus tam norādīju uz mūsu labvēlīgo nostāju pret angļu–franču–padomju sarunām un vēlreiz uzsvēru mūsu pilnīgo lojalitāti attiecībās ar Padomēm. Konflikta gadījumā [ar Vāciju] mēs nekādā gadījumā neno-raidītu precizējamas padomju palīdzības formas, taču to galīgo noteikšanu atzinām par pāragru. Par pāragru atzinām arī divpusēju sarunu uzsākšanu ar Padomēm pirms angļu–franču–padomju sarunu beigām. Molotova kungam nebija nekādu iebildumu.

a) Jūnijā no padomju puses izskanēja virkne priekšlikumu attiecībā uz mūsu apgādi ar bruņojuma materiāliem. Jāpiezīmē, ka visu laiku tos pavadīja nepieņemami nosacījumi. Vienlaikus padomju propaganda nekad nepārtrauca mudināt mūs noraidīt vācu prasības.

Ir fakts, ka tad, kad mēs pacēlām sarunu par tranzītu paātrināšanas nepieciešamību, tad sastapāmies ar atteikumu, taču Potjomkina kungs pārliecināja mani, ka, protams, viss mainīsies konflikta gadījumā un ka tādā gadījumā mēs varēsim rēķināties ar tranzītu. Jāpievērš uzmanība tam,

• 255 •

ka tik ilgi, kamēr turpinājās angļu–franču–padomju sarunas, atteikšanās no nogaidošas nostājas mums bija gandrīz neiespējama. Mēs nelolojām optimismu par šo sarunu gaidāmo rezultātu. Grūti bija arī sagaidīt, ka Padomes kaut ko darīs, lai novērstu konfliktu vai vismaz lai apgrūtinātu tā izcelšanos. Drīzāk uzskatījām, ka padomju taktika ir vērsta uz kaut ko pilnīgi pretēju.

Vācu–padomju neuzbrukšanas līgums pamatoti atstāja dziļu iespaidu. Fakts, ka divi savstarpēji izslēdzošu sarunu veidi norisinājās vienlaikus,

liecina par patiesu padomju politikas cinisma mēru. Pakta noslēgšana bija, pilnīgi neapšaubāmi, pamudinājums Vācijai sākt karu. Pieņemto saistību un vienošanās robežas starp Padomēm un Vāciju palika neskaidras.

Padomes centās radīt šķietamību par paktu, kas nodrošina tām mieru, taču neizraisa nekādas principiālas izmaiņas viņu politikā. No šī viedokļa Molotova kungs pat atsaucās uz Polijas piemēru.

No pakta izrietošo saistību miglaino raksturu dažas dienas vēlāk uzsvēra Vorošilova4 kungs. Intervijā padomju presei, acīmredzot ziņu iespaidā no Berlīnes un Londonas par britu vēstnieka sarunām ar Hitleru, maršals Vorošilovs paziņoja, ka angļu–franču–padomju sarunas ir vienīgi apturētas un to atjaunošana nebūs pretrunā ar padomju–vācu paktu.

Turklāt maršals Vorošilovs arī informēja, ka izejvielu un kara materiālu piegāde Polijai konflikta gadījumā būtu “tirdzniecisks jautājums”, tātad tas nebūs pretrunā ar paktu.

Berlīnē šis brīdinājums tika saprasts. b) Sestdien, 2. septembrī, saņēmu rīkojumu oficiāli informēt par Vācijas

agresiju un no tās izrietošo karastāvokli starp Poliju un Vāciju. 3. septembrī mani pieņēma Molotova kungs. Viņš neapšaubīja apgalvojumu, ka notikusi neprovocēta agresija, kura veikta bez iepriekšējas kara pieteikšanas, ar negaidītu uzbrukumu, sarunu laikā. Atzina, ka Vācija jāatzīst par agresoru. Viņš jautāja, vai rēķināmies ar Lielbritānijas un Francijas iejaukšanos un vai sagaidām to kādā noteiktā laikā. Atbildēju, ka man nav precīzas informācijas, taču paredzu kara pieteikšanu nākošajā dienā – 4. septembrī. Molotova kungs skeptiski pasmaidīja: “Kārtībā, apskatīsimies, vēstnieka kungs...”

Šajā pašā laikā padomju vēstnieks Varšavā pasvītroja maršala Voroši-lova intervijas svarīgumu un prasīja Ārlietu ministrijā, vai Maskavā jau ir sperti soļi saistībā ar maršala Vorošilova mums dotajiem solījumiem. Šo ieteikumu iespaidā 6. septembrī saņēmu rīkojumu izpētīt praktiskās iespējas šajā jomā. Vienlaicīgi saņēmu vajadzīgo materiālu sarakstu, kurš man bija jāiesniedz tad, ja Molotova kungs ieņemtu labvēlīgu nostāju. Man netika dota iespēja apspriest šo sarakstu. Molotovs bija grūti notverams un pieņēma mani tikai 8. septembrī. Saistībā ar iepriekšējiem oficiālajiem paziņojumiem, kā arī maršala Vorošilova interviju, stādīju viņam priekšā mums nepieciešamo papildus izejvielu iepirkuma un iespējamo kara materiālu piegādes lietu.

Molotova kungs atbildēja, ka maršala Vorošilova intervija tika publi-cēta pilnīgi atšķirīgos apstākļos. Maršals nezināja un nevarēja zināt, ka

• 256 •

sekos Lielbritānijas un Francijas iejaukšanās. Tagad situācija ir radikāli izmainījusies. “Polija” – sacīja Molotova kungs – “tagad mums nozīmē gandrīz to pašu, ko Anglija.” Padomju Savienība ir spiesta nodrošināt pirmām kārtām pati savas intereses un neiesaistīties konfliktā.

Manis minētajā konkrētajā piegāžu lietā Padomju valdība saglabājot esošo līgumu stingras ievērošanas pozīcijas. Mūsu tirdzniecības līguma5 realizācija neesot bijusi apmierinoša, taču Padomju valdība no savas puses esot gatava darīt visu, kas vajadzīgs, lai šis līgums funkcionētu normāli. Tomēr Molotova kungs nedomājot, ka Padomju valdība varētu pārsniegt šim gadam noteiktos kontingentus, gan attiecībā uz preču daudzumu, gan veidu. Uz to atbildēju, ka pie labas gribas grūtības nemaz nav tik lielas, jo, pirmkārt, klīringa kontingentus vienmēr var papildināt ar pirkumu kontingentiem par skaidru naudu, otrkārt, mēs varam pat noteikt papildus klīringa kontingentus uz ceturto ceturksni vai nākošo gadu un paātrināt piegādes.

Molotova kungs atkārtoja, ka nedomā, ka viņa valdība varētu veikt kaut kādas izmaiņas pastāvošajos līgumos.

Tad pārgāju pie tranzīta jautājuma un, atsaucoties uz iepriekšējiem padomju paziņojumiem, jautāju: kādi atvieglojumi mums var tikt piešķirti šajā jomā? Molotova kungs atbildēja, ka baidās, ka kara materiālu transports varētu būt pretrunā ar Vāciju noslēgto neuzbrukšanas līgumu.

Šādā situācijās man neatlika nekas cits, kā paziņot, ka par viņa nostāju informēšu savu valdību. Mūsu sarunas nobeigumā Molotova kungs apstiprināja, ka viss viņa teiktais attiecas uz pašreizējiem apstākļiem, taču apstākļi var mainīties. Izteiciens “pašreizējie apstākļi” viņa izteikumos atkārtojās vairākkārt.

Gandrīz vienlaikus (11. septembrī) Šaronova kungs sirsnīgi atvadījās no [Polijas] Ārlietu ministrijas, “plānojot savu dažu dienu izbraukumu, lai sakontaktētos ar savu valdību”. Viņš informēja grāfu Šembeku, ka nupat ir izsniedzis vīzas mūsu speciālistiem, kuri devās uz Maskavu, lai iegādātos medicīniskās iekārtas un nešaubījās, ka šīs piegādes drīz pienāks.

Nākošajā dienā “Pravda” publicēja ievadrakstu, kurā bija asi uzbru kumi par mūsu nacionālo minoritāšu dzīvi austrumu nomalēs. Tajā tika uz-svērts, ka padomju sabiedrībai nevar būt vienaldzīgs šo minoritāšu liktenis.

Pievērsu Ārlietu ministrijas uzmanību šim rakstam, atzīmējot, ka tas var nozīmēt gatavošanos iespējamiem lēmumiem.

16. septembra diena jau bija aizvadīta, kad zvanīja telefons. Palūkojos pulkstenī: bija divi piecpadsmit naktī. Potjomkina kunga sekretariāts paziņoja man, ka komisārs vēlas mani informēt par savas valdības svarīgu lēmumu un jautā, vai es varētu ierasties pie viņa plkst. trijos. Atbildēju apstiprinoši. Uzdevu izsaukt mašīnu un brīdināju padomnieku Jankovski6, ka viņš var būt man nepieciešams, kā arī pulkvedi Bžeščiņski7 un šifrētāju uz plkst. četriem. Kad izbraucu no vēstniecības, dienestu pildošais milicis atdeva sveicienu acīmredzamā pārsteigumā un metās pie telefona, kas piestiprināts uz sienas. Pirmo reizi visā mana darba laikā Maskavā kā vēstniekam, braucu cauri Maskavai bez policijas8 eskorta.

• 257 •

Jau izbraukšanas brīdī biju sagatavots uz sliktām ziņām. Domāju, ka ar tādu vai citādu ieganstu tiks uzteikts mūsu neuzbrukšanas līgums. Tas, kas mani gaidīja, noteikti bija sliktāks.

Potjomkina kungs lēnām nolasīja man Molotova kunga parakstītu notu. Kad viņš beidza, uzreiz paziņoju, ka atsakos pieņemt notas saturu zināšanai un ziņot par to savai valdībai, kā arī izsaku viskategoriskāko protestu pret tās saturu un formu.

Protestēju pret vienpusēju pastāvošo, saistošo līgumu laušanu. Neviens no argumentiem, kuri tika minēti, lai attaisnotu to, ka šie līgumi tiek padarīti par papīra strēmelēm, neiztur kritiku. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, Polijas prezidents un valdība atrodas [Polijas] Republikas teritorijā. Valdības funkcionēšana, dabiski, ir tikusi ierobežota kara dēļ. “Vai tikai Jūs nevēlaties,” – sacīju – “lai tādā laikā zemkopības ministrs realizētu lauksaimniecības reformu?” Šī paša iemesla dēļ šobrīd valdības lieta nav tik būtiska. Valsts suverenitāte pastāv tik ilgi, cik ilgi cīnās kaut vai viens regulārās armijas karavīrs. “Jūs neapgalvosiet, ka poļu karavīri vairs necīnās!”

Tas, kas notā apgalvots par nacionālo minoritāšu stāvokli mūsu teritorijā, ir nejēdzība. Visas minoritātes, ieskaitot ebrejus, ne tikai demonstrējušas savu lojalitāti, bet aktīvi pierādījušas savu pilnīgo solidaritāti ar Poliju cīņā pret vāciešiem. “Vairākkārt mūsu sarunās” – es teicu – “Jūs atsaucāties uz slāvu solidaritāti. Šobrīd kopā ar mums pret vāciešiem cīnās ne tikai ukraiņi un baltkrievi, bet arī čehu un slovāku vienības. Kur palikusi jūsu slāvu solidaritāte?”

“Tik daudzas reizes PSRS ar sašutumu nosodījusi Vācijas viltību. Nota, kuru Jūs man nolasījāt, nozīmē, ka esat izvēlējušies to pašu ceļu.”

“Pirmā pasaules kara laikā Serbijas un Beļģijas teritorija bija okupēta, taču nevienam nenāca prātā sakarā ar to uzskatīt savas saistības pret šīm valstīm par spēkā neesošām. Napoleons savā laikā iegāja Maskavā, taču, kamēr pastāvēja Kutuzova armija, tika uzskatīts, ka Krievija pastāv. Varšava aizstāvas, Polijas valsts pastāv.”

Potjomkina kungs mēģināja izskaidrot, ka atsakoties pieņemt tik nozīmīgu dokumentu, es uzņemos lielu vēsturisku atbildību. Turklāt Padomju valdībai vairs nav neviena pārstāvja Polijā, tādēļ tā nevar paziņot savu lēmumu Polijas valdībai nekādā citā ceļā.

“Komisāra kungs,” – atbildēju – “ja es piekristu ziņot savai valdībai notas tekstu, tas liecinātu ne tikai par to, ka to necienu, bet arī apliecinātu, ka esmu zaudējis visu cieņu pret Padomju valdību. Saprotu, ka mans pienākums ir informēt savu valdību par agresiju, kura acīmredzot jau ir sākusies, taču nedarīšu neko vairāk. Tomēr man joprojām ir cerība, ka jūsu valdība atturēs Sarkano armiju no invāzijas un neiedurs mums nazi mugurā, kad mēs cīnāmies ar Vāciju.”

Potjomkina kungs teica, ka es acīmredzot neizprotu neiespējamību pretoties vācu uzbrukumam. Balstoties uz sava militārā atašeja ziņojumiem, Padomju valdība domā, ka Vācijas armija nenovēršami nonāks līdz [Padomju] Savienības robežām.

• 258 •

“Vispesimistiskākie militāro atašeju ziņojumi” – teicu – “nevar atbrīvot no starptautiskiem līgumiem. Vācijas karaspēka ienākšana centrālajā Polijā var sagādāt tam lielas grūtības. Līdzīga situācija bija 1812. gadā.”

Potjomkina kungs atbildēja, ka, ievērojot manis ieņemto nostāju, viņam jāizdiskutē jautājums ar savu valdību. Bija plkst. četri. Pusstundu es gaidīju turpmāko notikumu attīstību.

Beidzot Potjomkina kungs mani informēja, ka pēc iespējas precīzi ziņojis par visu, ko es teicu, taču valdība nevar mainīt pieņemto lēmumu.

Pateicu, ka nevaru mainīt arī savu lēmumu un vienīgi informēšu savu valdību par agresijas faktu.

Manu nešifrētu telegrammu izsūtīju dažas minūtes pēc pieciem. Ārlietu ministru tā sasniedza tikai vienpadsmitos. Padomju karaspēks iegāja Polijā sešos no rīta.

c) 18. septembrī saņēmu akceptāciju manai nostājai un rīkojumu pie pra-sīt pases. Uz manu lūgumu kādas valsts vēstnieks jau iepriekš bija saņēmis savas valdības piekrišanu ņemt savā pārziņā mūsu vēstniecības ēku.

19. septembrī aizgāju pie Potjomkina un informēju, ka savu misiju uzskatu par pabeigtu. Man tikai jānokārto vēstniecības nodošanu trešās valsts aprūpē un jāveic tālāk atrodošos pārstāvniecību evakuāciju. Palūdzu, lai konsulātu ierēdņiem tiktu dota iespēja ierasties noteiktā datumā un būtu nozīmēts speciāls ierēdnis, kurš saziņā ar vēstniecību noteiktu evakuācijas detaļas. Potjomkina kungs atbildēja, ka sakarā ar to, ka viņi neatzīst Polijas valsts pastāvēšanu, nevar piekrist, ka trešā valsts pārņemtu rūpes pār mūsu īpašumu. Viņš mani arī brīdināja, ka nevarēs atzīt mūsu personāla diplomātiskās privilēģijas. Pārējo solīja nekavējoties nokārtot.

Tiešām, pēc dažām dienām par “evakuācijas pilnvaroto” tika nozīmēts Nazarova kungs, “Bjurobin”9 direktors, un viņš arī uzsāka sarunas ar dzelzceļa varasiestādēm. (Saprotamu iemeslu dēļ dzelzceļu satiksme šajā laikā bija neparasti grūta).

Mūsu drošības un izbraukšanas jautājums kļuva par visa diplomātiskā korpusa dzīvas ieinteresētības objektu. Stāvokli zināmā mērā sarežģīja fakts, ka diplomātiskā korpusa dekāns10 bija Vācijas vēstnieks grāfs fon Šūlenburgs11, bet es – vicedekāns. Notikumu rezultātā manas funkcijas pārņēma Itālijas vēstnieks Rosso12 un viņam vairāk kā jebkuram citam esam pateicību parādā par mūsu jautājuma nokārtošanu diplomātiskā ceļā. Man ir jāatzīmē, ka kaut arī mans stāvoklis padarīja neiespējamu manu kontaktēšanos ar dekānu, grāfs fon Šūlenburgs vairākkārt sekmīgi uzstājās mūsu lietā. Pateicoties fon Šūlenburga darbībai, Molotova kungs viņam paziņoja, ka diplomātiskās tradīcijas mūsu izbraukšanas laikā tikšot ievērotas. Tāpat Molotovs viņam pateica, ka mūsu izbraukšana nenotiks līdz laikam, kamēr padomju vēstniecības personāls, kurš labprātīgi palika Varšavā un kurš pilsētas bombardēšanas rezultātā pavada laiku pagrabos, neatgriezīsies no aplenktās pilsētas sveiks un vesels. Grāfs fon Šūlenburgs, saprotot manu pilnīgo bezspēcību šajā jautājumā, panāca, ka vācu pavēlniecība nodibināja kontaktu šajā lietā ar Varšavas militāro

• 259 •

vadību un 25. septembrī padomju vēstniecības personāls negaidītā sešdesmit divu personu skaitā ieradās Kēnigsbergā.

26. septembrī tika atļauts izbraukt konsulāta personālam Minskā, taču, aizbildinoties ar vietu trūkumu vilcienā, tam tika atņemta puse no somām. Daži ierēdņi ieradās Maskavā vispār bez bagāžas. Par spīti mūsu protestiem, šo bagāžu neatguvām.

Dramatiskāki notikumi norisinājās Kijevā. 20. septembrī plkst. divos naktī vēstniecības padomnieks, ģenerālkonsula vietas izpildītājs Kijevā Matusiņskis13 tika uzaicināts pie padomju Ārlietu ministrijas14 pilnvarotā, it kā lai saskaņotu pēdējās izbraukšanas detaļas. Izbrauca nekavējoties ar diviem šoferiem un divu milicijas automašīnu pavadībā. No šī brīža padomnieks Matusiņskis, abi šoferi un automašīna ir pazuduši bez pēdām.

Vēstnieks Rosso uzstājās šajā jautājumā pie Potjomkina kunga. Tomēr tas paziņoja, ka nav saņēmis nekādu informāciju no vietējām varas iestādēm, taču ir spiests pievērst uzmanību apstāklim, ka sakarā ar to, ka Matusiņska kungs jau ir zaudējis diplomātisko neaizskaramību, tad gadījumā, ja izrādītos, ka viņš izdarījis kādu noziegumu pret Padomju Savienību, padomju vara varētu viņu saukt pie atbildības.

Vēstnieks Rosso pareizi atbildēja, ka neredz šādu iespēju, jo līdz 18. septembrim Matusiņska kungam bija visas diplomātiskās priekšrocības, bet kopš šīs dienas viņš faktiski bija internēts un sakarā ar to nevarēja izdarīt nekādu noziegumu.

Ņemot vērā izklāstīto lietas attīstību, lūdzu vēstnieku Rosso paziņot Padomju valdībai, ka neizbraukšu no Maskavas, kamēr Matusiņska kungs ne tiks atbrīvots, un ka pieprasu pret viņu izvirzīto apsūdzību formulējumu.

Vēršanās pie Molotova kunga deva pilnīgi pretēju efektu. Molotova kungs viskategoriskākajā formā paziņoja korpusa dekānam, ka padomju iestādēm nav nekādas informācijas par Matusiņska kunga atrašanās vietu un likteni. “Apgalvoju jums,” – paziņoja Molotovs – “ka viņš neatrodas mūsu rokās. Es pats vadu izmeklēšanu, lai noskaidrotu šo lietu. Vēstnieka izbraukšanas aizkavēšana šī iemesla dēļ būtu bezjēdzīga un es nevaru tam piekrist.”

Sakarā ar skaidru Padomju valdības nodomu izvairīties no jebkādas apsūdzības izvirzīšanas pret Matusiņski, ja jau vairs nevarēja cerēt uz viņa atrašanos, tiešām nebija uz ko gaidīt.

Pateicoties gan Somijas sūtniecībai, gan varasiestādēm, dzelzceļa sarežģījumi tika likvidēti un 10. oktobrī vakarā mēs izbraucām.

Mūsu rīcībā nodotajam vilcienam bija viena raksturīga īpatnība. Tas bija aizplombēts. Pieturās neviens nedrīkstēja no tā izkāpt. Nākošās dienas vakarā šķērsojām Somijas robežu.

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red. T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 278–284.1 V. Molotovs par ārlietu tautas komisāru tika iecelts 1939. g. 3. maijā.2 Sk. dokumentu 3.17.

• 260 •

3 PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins uzturējās Varšavā 1939. g. 10. maijā.

4 Kliments Vorošilovs (Ворошилов, 1881–1969) – PSRS maršals, valstsvīrs. 1925.–1934. g. kara un jūrlietu tautas komisārs, 1934.–1940. g. aizsardzības tautas komisārs.

5 Polijas un PSRS tirdzniecības līgums tika parakstīts 1939. g. 19. februārī Maskavā.

6 Tadeušs Jankovskis (Jankowski, 1892 – ?) – Polijas žurnālists un diplomāts. 1936.–1939. g. vēstniecības padomnieks Maskavā, vēlāk – Trimdas valdības Ārlietu ministrijā Londonā.

7 Stefans Bžeščiņskis (Brzeszczyński, 1893–1982) – Polijas armijas pulkvedis, 1939. g. militārais atašejs PSRS.

8 Domāta milicija.9 Bjurobin – iespējams, abreviatūra no Ārzemnieku apkalpošanas biroja (krievu

val. – Бьюро обслуживания иностранцев) nosaukuma. 10 Domāts diplomātiskā korpusa vecākais.11 Frīdrihs Verners fon der Šūlenburgs (von der Schulenburg, 1875–1944) – Vācijas

diplomāts, 1934.–1941. g. vēstnieks PSRS.12 Augusto Rosso (Rosso, 1885–1964) – Itālijas diplomāts. 1936.–1941. g. vēstnieks

PSRS.13 Ježijs Matusiņskis (Matusiński, 1890–1939) – Polijas diplomāts. 1937.–

1939. g. ģenerālkonsuls Kijevā. Viens no šoferiem, kurš tika atbrīvots un vēlāk iestājās Polijas armijā PSRS, liecināja, ka visi trīs arestēti un nogādāti cietumā Maskavā.

14 Domāts Ārlietu tautas komisariāts.

4.30. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra M. Nukšas1 raksts sūtņiem ārzemēs par

attiecību pārtraukšanas ar Poliju apstākļiem (Rīgā, 1940. g. 26. janvārī)

1939. g. 21. septembrī pēc iepriekšējas diskusijas Ministru kabinetā, ārlietu ministrs V. Munters nolasīja Polijas sūtnim J. Klopotovskim paziņojumu, saskaņā ar kuru Latvijas valdība, ievērojot to, ka Polijas sūtniecībai vairs nav sakaru ar savu valdību, pagaidām pārtrauc ar to attiecības.2 Faktiski tas nozīmēja vienpusēju attiecību pārtraukšanu no Latvijas puses, kaut arī V. Munters turpmākajās nedēļās centās stāvokli labot, informējot sūtņus ārvalstīs un Rietumu lielvalstu pārstāvjus, ka Latvijas valdība ir gatava izskatīt attiecību atjaunošanas iespēju ar Polijas valdību, ja tāda atjaunotos, taču praksē nekas tāds nenotika.

• 261 •

Acīmredzot vēl 1940. g. Latvijas diplomātiem ārzemēs bija jāskaidro šī nepārdomātā un nediplomātiskā, baiļu diktētā V. Muntera soļa iemeslus, tādēļ tapa M. Nukšas skaidrojošais raksts.

Satiksmes neērtību dēļ daži no sūtņu kungiem, kā liekas, nav saņēmuši visu iepriekšējo informāciju par mūsu diplomātisko attiecību iziršanu ar Poliju. Tā kā šim jautājumam vienā otrā vietā vēl piemīt zināma aktualitāte, tad pagodinos te sniegt kopsavilkumu:

Sakarā ar straujo Polijas militāro satriekšanu septembra otrā pusē, sāka pa mazam saplūst Latvijā poļu bēgļi. Poļu virsnieki un diplomāti bieži ceļoja caur Latviju, izlietodami ne vien “Lot’a”3 līniju un dzelzceļus, bet dažreiz ierazdamies ārpus maršruta speciālās lidmašīnās un bez iepriekšējas sazināšanās ar mūsu iestādēm. Polijas sūtnis Klopotovskis bija tapis ļoti rosīgs un pat uzbāzīgs, nonākdams pie tam nesaskaņā ar mūsu apņemšanos ieturēt stingru neitralitāti.

Ievērojot šos apstākļus un stāvokli pie mūsu austrumu robežas, kur bija saskatāma PSRS karaspēka daļu koncentrācija, ārlietu ministrs, pēc sazināšanās ar Tallinu un Kauņu, 21. septembrī izsauca uz ministriju sūtni Klopotovski un nolasīja tam priekšā sekojošu aidemémoire (sk. piel.[ikumu] 1).

Ministrs pie tam piebilda, ka šādi pārveidots stāvoklis neietver sevī Polijas, kā valsts pastāvēšanas noliegšanu no mūsu puses. Ja kāda Polijas valdība atkal sāktu darboties, tad mēs apsvērtu, kā tālāk rīkoties. Uz Klopotovska jautājumu, kā mēs viņu, Klopotovski, turpmāk uzskatīšot, ārlietu ministrs atbildējis: “Comme ancien ministre de Pologne”4. Sūtnis esot uzstādījis vēl dažus jautājumus: vai viņam palikšot diplomātiskā imunitāte? Vai viņš varēšot saņemt valūtu? Ministrs atbildējis, ka mēs pagaidām neesam domājuši viņu ierobežot.

Ministrs piedāvājis sūtnim diskrēciju šinī jautājumā, ja sūtnis ievērošot to pašu.

Par notikušo ministrs informēja visus kabineta locekļus ar sekojošo rakstu (sk. piel.[ikumu] 2).

Klopotovskis diskrēciju tomēr neievēroja. Pēc dažām dienām ministrijā ieradās Lielbritānijas un Francijas sūtņi, kuri, katrs atsevišķi, savas valdības uzdevumā cēla iebildumus, ko abi sūtņi pastiprināja ar notām. Uz to 28. septembrī sūtņi saņēma no ministra atbildi ar aidemémoire un īsu mutisku paskaidrojumu (sk. piel.[ikumu] 3).

Pa to laiku Polijas sūtnim un militāram atašejam bija dota atļauja pārdot savus automobiļus bez muitas un izvest brīvi visu viņu un sūtniecības naudu. Sūtnis atstāja Latviju 3. oktobrī.

Tanī pašā laikā (3. X. 39.) ministrija saņēma Lielbritānijas sūtņa notu, kurā sūtnis paziņo, ka, ievērojot notikušo diplomātisko sakaru pārtraukšanu starp Latvijas un Polijas valdībām, Lielbritānijas sūtniecība, sākot ar šo datumu, uzņēmusies poļu interešu aizstāvēšanu Latvijā un pārņem savā pārziņā Polijas sūtniecības namu Rīgā un Polijas konsulāta namu Daugavpilī5 ar visām tur esošām mantām. Notā izteikta vēl pārliecība, ka

• 262 •

Latvijas iestādes neliegs sūtniecībai savu palīdzību šo papildpienākumu izpildīšanai.

Lielbritānijas sūtniecība arī faktiski tūliņ pārņēma Polijas sūtniecības namu Rīgā un uzlika tur attiecīgu izkārtni.

No mūsu puses, atstājot šo notu bez rakstiskas atbildes, tiek ievērots tāds stāvoklis, ka Latvijas iestādes neliek šķēršļus ceļā Lielbritānijas sūtniecības rīcībai, cik tālu tā attiecas uz sūtniecības un konsulāta namu pārzināšanu un uz palīdzību Polijas bēgļiem un pilsoņiem. Tas sarunās ir paskaidrots arī Lielbritānijas sūtnim. Palīdzības sniegšana poļu bēgļiem no sūtniecības puses nav bijusi tiklab kā nekāda; priekš tam sūtniecībai – vismaz līdz šim – nebija kredītu.

1939. gada novembra beigās Lielbritānijas sūtniecība ar savu ierosmi, bet saziņā ar Latvijas Ārlietu ministriju, komandējusi uz Daugavpili savu ierēdni, kur tas Polijas konsulāta namam uzlicis zīmogus, Latvijas policijas ierēdņiem klātesot. Ar to Polijas konsulāts Daugavpilī galīgi likvidēts, jo uz agrākās vienošanās pamata starp Latvijas un Polijas valdībām konsulāta darbība tikai izņēmuma veidā varēja turpināties vienīgi līdz tam laikam, kamēr nenotiek konsula maiņa vai aiziešana.

Igaunijā un Lietuvā diplomātisko attiecību noslēgšanās ar Poliju norisinājās mazāk formālā veidā. Starp trim Baltijas valstu ārlietu ministriem gan bija notikusi iepriekšēja sazināšanās pa telefonu un tiklab Kauņā, kā Tallinā Latvijas pieteiktā rīcība bijusi atzīta par loģisku, tomēr neviens no abu kaimiņvalstu ārlietu ministriem nebija taisījis formālu deklarāciju, pie kam Selters aizbildinājies ar to, ka lēmums pieņemts steigā. Šādas dažādības pa daļai izskaidrojamas arī ar triju poļu sūtņu raksturu izšķirībām.

Visi trīs Polijas sūtņi Baltijas valstīs atstāja savas rezidences apmēram vienā laikā. Jaunā Polijas valdība esot gribējusi atjaunot savas sūtniecības Kauņā un Tallinā un šinī nolūkā taisījusi attiecīgu zondējumu, bet bez panākumiem. Pie mums Polijas valdība nav griezusies ne tieši, ne arī caur starpniekiem.

Pielikums Nr. 16

P. M.Ņemot vērā Polijas Republikas prezidenta š. g. 17. septembra

uzsaukumu Polijas tautai un faktu, ka Republikas prezidents un Polijas valdība ir atstājuši Polijas teritoriju, kā rezultātā sakari ir pārtraukti, Latvijas [ārlietu] ministrs un Latvijas valdība ir spiesti pārtraukt sakarus ar Jūsu Ekselenci, kā arī [spiesti izbeigt] atzīt Polijas konsulāro pārstāvju Latvijā eksekvatūras.

Rīgā, 1939. gada 21. septembrī

• 263 •

Pielikums Nr. 2Rīgā, 1939. gada 22. septembrīAugsti godātais ministra kungs,Polijas sūtnim Latvijā 21. septembrī paziņots, ka – ņemot vērā apstākli,

ka Latvijas sūtnim [Polijā] izbeigušies sakari ar Polijas Valsts prezidentu un valdību, kas atstājuši Polijas teritoriju – Latvijas valdība ir spiesta pārtraukt sakarus ar Polijas sūtni, un ka tā nevar arī turpmāk atzīt Polijas konsulāro pārstāvju eksekvatūras.

Lūdzu norādīt Jums padotām iestādēm, kam praktiskā darbā nākas saskarties ar Polijas pārstāvjiem, ka turpmāk amata attiecības ar Polijas sūtni un konsuliem nav uzturamas. Tāpat ar minētiem pārstāvjiem nevar notikt sarakstīšanās un eventuāli saņemti raksti būtu piesūtāmi Ārlietu ministrijai.

Ar augstu cieņu V. Munters

Pielikums Nr. 37 Aide MémoireŅemot vērā draudzīgās attiecības starp Latvijas valdību un Francijas

valdību, Latvijas valdība nav atturējies sniegt konfidenciālu atbildi uz Viņa Ekselences Francijas [sūtņa un pilnvarotā] ministra uzdoto jautājumu, tomēr Latvijas valdība nevar pieņemt, ka kāda ārvalsts pārstāvja stāvoklis Latvijā tiek noteikts sarunu rezultātā ar citas, trešās valsts valdības starpniecību.

Latvijas valdība vēlas vispārējā veidā noteikt principu, ka attiecību raksturs ar kādas ārvalsts pārstāvi nekādā veidā nevar ietekmēt tās deklarēto neitralitāti.

1939. gada 28. septembrī

Avots: LVVA, 293. f., 2. apr., 23. l., 7.–9. lp.1 Mārtiņš Nukša (1878–1942) – Latvijas diplomāts. 1921.–1930. g. sūtnis Polijā,

1930.–1933. g. Zviedrijā, 1933.–1939. g. Čehoslovākijā, 1939.–1940. g. Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs.

2 Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas reakcija uz Otrā pasaules kara sākumu 1939. gada septembrī un attieksme pret Poliju. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VI. Rīga, 2005. 21.–29. lpp.

3 Lot (Polskie Linie Lotnicze LOT) – 1929. g. dibinātā aviokompānija “Polijas aviolīnijas Lot”.

4 Comme ancien ministre de Pologne (franču val.) – kā bijušo Polijas ministru (resp. sūtni).

5 Polijas sūtniecība Rīgā atradās Mednieku ielā 6b, Polijas konsulāts Daugavpilī – Teātra ielā 8.

6 Tulkojums no franču valodas.7 Tulkojums no franču valodas.

• 264 •

4.31. Latvijas konsula Viļņā F. Donasa1 ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par pilsētā notikušo

(Rīgā, 1939. g. 1. novembrī)

F. Donass ziņojumā detalizēti apraksta situāciju Viļņā Otrā pasaules kara sākumā, padomju karaspēka ienākšanu, traģiskos apstākļus un noskaņojumu pilsētā, padomju okupācijas varasiestāžu attieksmi un rīcību, pilsētas nodošanu Lietuvai un Lietuvas karaspēku ienākšanu, kā arī vietējo iedzīvotāju reakciju uz to.

Izpildot Jūsu rīkojumu, pagodinos sniegt sekojošu ziņojumu par apstākļiem Viļņā, sākot ar š. g. 12. septembri un beidzot ar lietuviešu karaspēka ienākšanu Viļņā.

I. Hronoloģisks pārskats.1939. gada 12. septembrī konsulātā ieradās ar pirmo vizīti jaunieceltais

Lietuvas ģenerālkonsuls Trimaka2 kungs. Informēju viņu par šejienes apstākļiem un devu dažus praktiskus aizrādījumus. Pēc divām dienām biju pie viņa ar pretvizīti. Starp mums nodibinājās ļoti labas attiecības. Agrāk vietējie lietuvieši “oficiāli” boikotēja konsulātu, lai gan man “personīgi” attiecības bija labas.

15. un 16. septembrī vācu lidmašīnas stipri bombardēja Viļņu. Pirmā dienā nometa ap 200 bumbu, otrā dienā – ap 300. Pilnīgi izpostīja radio staciju un stipri bojāja aerodromu. Daudzas bumbas nokrita arī priekšpilsētās – uz Antokole un Zwierzyniec, pie kam ap 100 privātpersonu dabūja galu vai tika ievainotas. Lidotāji apšaudīja pilsētu arī no lož-metējiem. Konsulāta skārda jumtu izurba arī dažas ložmetēju lodes.

17. septembrī Viļņas valsts iestāžu augstākie ierēdņi sāk evakuēties. Saņēmu pirmās ziņas par PSRS karaspēka ienākšanu Polijā. Aizbraucu uz laukiem pie manas ģimenes. Sarunājos ar iztikušiem poļu zemniekiem (28 km no Viļņas). Viņi lamā Polijas valdību, kurai vajadzējis atdot Vācijai Dancigu, jo nebija sagatavota karam. Zemnieki visvairāk baidās no vāciešu ienākšanas, jo tie rekvizējot zemkopības ražojumus daudz pamatīgāk un nežēlīgāk nekā lielinieki. Vislabāk jau būtu, ja ienāktu lietuvieši, jo zem viņiem zemnieki varētu kārtīgi un bez bailēm ražot savus produktus un pārdot pilsētas tirgos.

Nosūtīju ar Gustavu Martinsona kungu pēdējo diplomātisko pastu. Konsulātā pēc vīzām ieradās ļoti daudz cilvēku. Stāstīja, ka lielinieki ieņēmuši Vileiku un Molodečno. Ziņoju Jums to pa telefonu.

18. septembrī pilsētā valdīja ārkārtīgs uztraukums. Jau ap 7-iem no rīta pie konsulāta stāvēja cilvēku rindas. No plkst. 8-iem līdz 22-iem bez pārtraukuma konsulāta kancelejā darbojās personāls un visi ģimenes locekļi. Ap 17-iem parādījās [laikraksta] “Głos Narodowy” ekstra izdevums ar ļoti labām ziņām: vairākas valstis pieteikušas karu Vācijai; Vācijā revolūcija; Francija ultimatīvi pieprasījusi Padomju Krievijas karadarbības

• 265 •

pārtraukšanu; krievu karaspēks apstājies un neies tālāk. Šīs ziņas izsauca ārkārtīgu sajūsmu un prieku. Masu bēgšana apstājās. Bet jau pēc dažām stundām atklājās patiesais stāvoklis: lielinieki tuvojas pilsētai. Pāreja no lielā prieka uz nospiedošo bezcerību bija satriecoša. Sakarā ar to sabruka arī Viļņas aizstāvēšanas plāns. Visu nakti turpinājās karaspēka atkāpšanās caur Viļņu. Visi apvainoja administrāciju par tīšu iedzīvotāju maldināšanu, lai bēgošās masas netraucētu augstāko ierēdņu evakuāciju un karaspēka atkāpšanos.

Telegrammu pieņemšanu pasts pārtrauca starp plkst. 19-iem un 20- iem. Plkst. 22-os sākās stipra kanonāde, kura ilga dažas stundas.

19. septembrī ap plkst. 5-iem sākās atkal lielgabalu dārdēšana un ložmetēju tarkšķēšana. Ap plkst. 6-iem gar konsulātu aizdrāzās pirmais krievu tanks. Izrādās, ka dažos punktos pilsētā cīnījās partizāņu pulciņi ar ložmetējiem, tos apšaudīja krievu tanki. Viena studente iemeta tankā benzīna pudeli un degli. Tanka apkalpe sadega; studente aizbēga. Tādā veidā sabojāja partizāņi vēl vairākus tankus. Šaušana pilsētā bija dzirdama visu dienu. Pēc plkst. 10-iem apstaigāju pilsētu. Tanku kolonnas kustējās pa ielām un ieņēma posteņus ielu krustojumos.

Mickēviča3 un Viļņas ielu krustojumos bija salasījušies vietējie komunisti, viņu piekritēji un nedaudz ziņkārīgo, galvenā kārtā žīdi un šaubīga izskata personas, kopā ap pāris simtu cilvēku. Viņi saucieniem apsveica ienācējus, bet žīdietes meta tanku apkalpei pilsētas apstādījumos izrautās puķes un arī šokolādi. Kad pirmās bailes bija pagājušas, tad uz ielām sāka parādīties iedzīvotāji jau lielākā skaitā; drūzmējās ap tankiem; starp smaidošiem kareivjiem un strādniekiem lidoja jautājumi un atbildes. Lielinieku kareivji stāstīja, ka viņi atnākuši atbrīvot tautu no “paniem”, viņi turēšot tautai priekšlasījumus – “my vas budjem učitj, privezjom vam hleba i vam budet horošo”4. Bija daudz mongoļu seju.

No paša rīta cilvēki sāka laupīt produktus no kara noliktavām. Gar konsulātu, kurš atrodas samērā klusā ielā un netālu no noliktavas, cilvēki 2 dienas nesa maisus ar miltiem un citiem produktiem. Dažiem žīdiem pat bija izdevies sadabūt vāģus un zirgu, ar kuru palīdzību laupīšanu varēja izdarīt daudz sekmīgāk un racionālāk. Viens no atstātajiem sargiem gribēja pretoties laupīšanai, bet pūlis viņu nosita.

Lielinieki tūliņ neieņēma telefonu staciju. Tamdēļ man bija iespējams līdz plkst. 13-iem uzturēt telefoniskus sakarus ar Rīgu. Priekšpēdējā saruna bija ar Jums; pēdējā – ar Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku nodaļas vadītāju Ābela kungu5.

Krievi pielīdzināja 1 zlotu vienam rublim, aizliedzot paaugstināt preču cenas. Bija izlipināts rīkojums, ka visiem jāreģistrē un jānodod ieroči.

20. septembrī. Lielinieki izslēdza visus pilsētas telefonus. Konsulātā atkal lieli ļaužu bari, galvenā kārtā vīzu lūdzēji. Ielās daudz strādnieku un vienkāršu cilvēku, kuri priecīgām sejām sarunājās ar Padomju Krievijas kareivjiem un virsniekiem. Turīgākās aprindas nospiestas un bailīgas. Pie veikaliem garas rindas. Cenas dažos veikalos sākušas celties. Biju ar

• 266 •

vizīti pie Viļņas komandanta Starostina. Viņš kādā vojevodijas pārvaldes istabā personīgi reģistrēja garā rindā stāvošos ieroču atdevējus. Turpat viņš sarunājās ar mani, gan pieceļoties, bet nelūdzot mani apsēsties. Viņš teica, ka mani gan nepazīstot, bet par mani jau zinot. Uz manu jautājumu: vai man arī jāpieteic savi ieroči, Starostins atbildēja, ka viņi manus ieročus gan reģistrēšot, bet neatņemšot. Tomēr ne viņš, ne arī kāds cits vēlāk nav reģistrējis manus ieročus. Uz ielām izplatīja baltkrievu valodā drukātas lapas ar tautas komisāra Molotova 17. septembra runu. Stāsta, ka poļu jaunatne mēģinot pāriet Lietuvas robežu, cerībā nokļūt Francijā un tur iestāties Francijas armijā.

21. septembrī Viļņā ierodas arvien vairāk karaspēka. Sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem viņi stāsta, ka šeit ilgi nepalikšot, bet iešot uz Latviju un Igauniju.

22. septembrī. Tirgū ļoti maz zemnieku. Pie vezmiem cilvēki sastājušies garās rindās. Zemnieki naudas vietā pieprasa apģērba gabalus. Vienkāršo cilvēku sarunās un prātojumos jau izpaužas nemiers un uztraukums produktu trūkuma un cenu dēļ.

23. septembrī. Pie veikaliem garas rindas. Sāka darboties pasts. Karaspēks iziet no Viļņas un Lidas uz Grodņas pusi.

24. septembrī. Ieradās kā bēgļi 2 latviešu studenti Jānis Šķenders un Vilis Lagzdiņš, kas bija darbojušies Katovicē kā praktikanti. Tā kā lielinieki nedeva izbraukšanas atļaujas, tad viņi gribēja iekļūt Latvijā uz sava riska. Lūdza viņus pieiet Baltijas valstu nodaļā un pastāstīt par visu redzēto. Vēlāk man stāstīja, ka viņi redzēti Turmontos6 un atstājuši tādu iespaidu, ka grib pāriet robežu nelegāli. Kas ar viņiem noticis vēlāk, to nezinu. Krievi izdeva rīkojumu, ka jāreģistrē visi automobiļi. Pēc tam privātām personām un firmām automobiļus atņēma, dažreiz pret kvīti, apsolot samaksāt, citreiz atkal bez kaut kādas kvīts. Kareivji turpina stāstīt cilvēkiem, ka tagad viņi iešot uz Latviju un Igauniju. Sāk parādīties lielinieku laikraksti. Pielieku še klāt “Bojevoje Znamja”7.

25. septembrī. Lielinieki lielos daudzumos pērk pulksteņus un dāmu drēbes. Zemnieki dala muižas.

Par savu vizīti pie Viļņas apgabala pagaidu valdes priekšsēdētāja Žiļaņina es jau ziņoju8. (..)

27. septembrī. Pilsētā izkārts Žiļaņina rīkojums, ka patvarīgi nedrīkst nekā atņemt. Vainīgie tikšot tiesāti kā laupītāji. Rindas pie veikaliem paliek arvien garākas. Kareivji brīnoties, ka visi tik labi apģērbti un labi dzīvojot. Viļņā sāka iznākt baltkrievu valodā “Viļenskaja Pravda”9. Viņu izdošot arī krievu, poļu, leišu un žīdu valodā.

3. oktobrī. No Žiļaņina dotajiem solījumiem neviens nav izpildīts: konsulāta telefons vēl nedarbojas; Latvijas pavalstnieka Šeluto-Verovkina drukas mašīna arvien vēl aizturēta; tāpat man neizdevās nosūtīt ziņojumu mūsu sūtniecībai uz Maskavu. Kārtojot kādu lietu, ļoti grūti tikt pie augstākām amatpersonām: briesmīgi garas rindas, kurās cilvēki gaida pa 2 dienām. Bez rindas sargposteņi nevienu nelaiž, neklausoties nekādos

• 267 •

paskaidrojumos; prasa, lai uzrādot “propusku”10. Tādos gadījumos griezos pie garām ejošiem virsniekiem, stādījos priekšā un lūdzu mani pieteikt, ko viņi arī darīja. Padomju Krievijas virsnieki un kareivji vispār izturas laipni un pretimnākoši. Citādi tas ir ar tā saucamo “sarkano strādnieku gvardiju” jeb miliciju, kura saformēta no vietējiem elementiem, galvenā kārtā žīdiem. Viņu uzdevums uzturēt kārtību un regulēt ielas kustību. Viņi pilda dienesta pienākumus savās noskrandušajās un netīrajās civildrēbēs, ar sarkanām rokas saitēm ap piedurknēm. Viņu izturēšanās aroganta.

Uztraukums un nemiers iedzīvotājos aug ar katru dienu.5. oktobrī. Konsulātā arvien vairāk ierodas lielā skaitā vīzu lūdzēji. Pa

lielākai daļai viņiem nav ārzemju pasu, bet viņi neliekās atbaidīties un tikām lūdz, kamēr konsulāts pieņem viņu lūgumu nosūtīšanai uz Rīgu – Iekšlietu ministrijai izlemšanai.

Bez sevišķām atļaujām var braukt vienīgi okupētās teritorijas robežās. Visi Latvijas pavalstnieku lūgumi dēļ atgriešanās uz Latviju noraidīti. Atļauju dabūjuši vienīgi daži ASV pilsoņi.

12. oktobrī. Konsulātā ieradās žīdu tautības Latvijas pavalstnieks Zāmuels Zeliksons. Ukraiņi izdzinuši viņu ar sievu un bērnu no sievas muižas Ļvovas vaivadijā. Bēgot viņš pametis sievu un mazgadīgu bērnu un pēc lielām grūtībām un raibiem piedzīvojumiem viņš atkūlies līdz Viļņai. Viņš stāstīja, ka Latvijas konsuls Ļvovā11 5. oktobrī ticis arestēts no lieliniekiem. Bēgļi, kas ieradās vēlāk, šo ziņu atsauca: viņi redzējuši konsulu 13. oktobrī. Vienīgi konsulāta izkārtne esot bijusi noņemta.

13. oktobrī. Naktī daudzas personas apcietinātas. Starp viņiem arī Latvijas pavalstnieks Šeluto-Verovkins. Iemesli nav vēl zināmi. Lielinieki izved visu radiofabrikas “Elektrit” iekārtu. Gribējuši to darīt ar tabakas un spirta monopola fabrikām, bet tur strādnieki un strādnieces sacēluši milzīgu traci, pārmetot lieliniekiem, ka viņi solījuši strādniekiem labākus dzīves un darba apstākļus, bet tagad gribot viņus pamest postā un bezdarbībā. No tā laika strādnieki un strādnieces katru dienu un nakti dežurējuši savās fabrikās... un uzvarējuši.

17. oktobrī. Vakar un šodien cilvēki uz Mickēviča ielas gaida atnākam leišus. Leišu dāmas un meitenes gaidīja lieliem puķu klēpjiem, bet nevarēja sagaidīt. Vakarā uz dažām mājām parādījās leišu karogi, bet šodien tie nozuda. Konsulātā atskrien ļauži, uz ielām pienāk pazīstamie, manām meitām universitātē profesori un biedri prasa, kad atnāks leiši. Pa pilsētu klīst visfantastiskākās baumas: Kauņā revolūcija, varu sagrābis te Voldemars12, te komunisti; lietuvieši terorizēs vietējos poļus; tad atkal Anglija aizliegusi leišiem ieņemt Viļņu. Daudzi sāk mācīties leišu valodu.

Lielinieki turpina visu izvest: mēbeles, vienkāršos publikas solus no apgabaltiesas, rakstāmmašīnas no iestādēm, atkritumu kurvjus no parkiem, jaunus logu rāmjus; iztīrot pilnīgi lielākās preču noliktavas. Ved no laukiem kartupeļus, lopbarību; no slimnīcām gultas un matračus. Fabrikās arvien vēl dienu un nakti dežūrē strādnieki, lai pretotos mašīnu

• 268 •

izvešanai. Sarkanie miliči rekvizē uz savu roku radioaparātus. Ļauži arvien vairāk kurnē un uztraucas.

Sarunās divatā ar strādniekiem un vienkāršiem ļaužiem lielinieku kareivji stāsta: “Mēs gaidījām, ka jūs atnāksiet un mūs izpestīsiet no mūsu nelaimes. Bet liktenis jūs sodījis – mēs atnācām pie jums ar savu elli. Pie jums jau ir īsta paradīze.”

Arī virsnieki sāk atzīties, ka viņi mānīti par apstākļiem Polijā. P.[ar] p.[iemēru] komisārs, kas revidēja lauku skolas, negribēja ticēt, ka skolas apmeklē arī nabadzīgie un viņus māca bez maksas.

Šodien profesors Jagmins13 stāsta, ka pie rektora ieradušies 3 vīri, 2 civilā un 1 formā, un prasījuši, kas no profesoriem grib braukt uz Krieviju. Uzvedušies ļoti brīvi. Ienākuši mēteļos, viens cepuri galvā, un atsēdušies rektora kabinetā. Apcietināti 50 ārsti: 10 žīdi, 5 krievi un citi – poļi. Tos laikam vedīs uz Krieviju, jo ārsti viņiem esot vajadzīgi.

18. oktobrī. Pēc tam, kad ienāca lielinieki un izdeva rīkojumu, ka 1 zl. = 1 rbl., sāka celties reču cenas, neskatoties uz aizliegumu. Par piemēru, sviestu varēja dabūt pēc oficiālām cenām ļoti mazos daudzumos un tikai 3–4 vietās visā Viļņā. Tur bija tik garas rindas, ka cilvēki gaidīja pa 13 stundām. Preces izzudušas, bet pie gadījuma, nelegāli, var dabūt dažus produktus.

Agrāk maksāja (zl.) Tagad maksā (rbl.)Sviests 1 kg 2,80–3,00 20–35Olas 1 gab. 0,07–0,08 0,30Cūkas gaļa 1 kg 1,60–1,80 14,00Govs gaļa 1 kg 1,20 6,00–8,00Kartupeļi 1 puds 0,80 4,00–5,00

Lietuvas konsuls, vīzējot mūsu pavalstnieku pases, sāks pielīdzināt 1 Lt=5 zl. Šodien viņš man pateica, ka tāds būšot zl. kurss. Sakarā ar to devu rīkojumu, sākot ar 19. X arī mūsu konsulātā 1 Ls pielīdzināt 5 zlotiem.

19. oktobrī. Visi ar ilgošanos gaida normālus apstākļus. Lielinieki turpina mantu izvešanu. Izvesta nauda no Polijas Valsts Bankas. No valsts arhīva izved visus aktus, kas attiecas uz Grodņu un Minsku. Dažas personas, kuras bija apcietinātas, atsvabinātas. Lielinieki devuši rīkojumu noņemt sarkanos karogus no mājām.

21. oktobrī. Cilvēki arvien vairāk uztraucas par leišu ienākšanas novilcināšanu. Daudzi naktis pavadot ārpus mājas, jo baidoties no denunciācijām un viņu sekām. Vietējie ienaidnieki izmanto tagadējos apstākļus.

Sviests un dzeltenais siers jau parādās dažos veikalos. Sviesta cenas nokritušas līdz 20 zl./kg, siera – 14 zl./kg. Taukus un speķi vēl nevar dabūt. Man apsolīja vienu gabaliņu, bet 20 zl./kg. Daži uz Krieviju aizveste poļu kareivji izbēguši un stāsta, ka Krievijā vēl garākas rindas un nenokopti lauki. No šejienes visu pagaidām vedot uz Molodečno, bet neesot pietiekoši

• 269 •

daudz telpu, un dažas preces, kā cukurs un milti novietoti klajā laukā. To stāsta arī poļu dzelzceļnieki, kas atstāti savās darba vietās.

22. oktobrī. Šorīt zvanīja no 2. sarkanās milicijas komisariāta, lai sūtot kādus cilvēkus no konsulāta (domāja, ka šeit Lietuvas konsulāts), jo ļauži iebrukuši komisariāta pagrabos un laupot akmeņogles. Strādnieku milicija (kurai pagaidām leišu konsulāts maksā algu) nevarot tikt galā ar laupītājiem. Atbildēju, lai zvana Lietuvas konsulam. Laupīšanas notiekot arī citur – atstātos dzīvokļos. Aizgāju uz 2. komisariātu paskatīties, kas tur notiek. Tur jau stāvēja vairāki tanki un bruņoti automobiļi. Laupīšana jau bija pārtraukta. Kareivji vairs nepērk preces, jo neesot atļauts pārsūtīt uz mājām.

23. oktobrī. Radio vēstīja, ka Molotovs atļāvis leišiem ieiet Viļņas apgabalā. Parādījās uz vairākām ielām Lietuvas karogi, pat no papīra, jo trūka drēbes. Uz ielām, sevišķi Mickēviča [ielā], lieli ļaužu pūļi priecīgām sejām. Baznīcās zvanīja zvani. Tas piedeva svinīgi priecīgu nokrāsu ielu publikai. Kāda starpība ar 19. septembri!

Tirgotājiem atkal dots rīkojums atvērt veikalus. Parādījās sen neredzētie kliņģerīši un kūkas. Žīdu ielās arī ļaužu bari, bet mazāk priecīgi. Galvenā žīdu iela (“Ņiemiecka”) pārvērtusies par īstu “tolkučku”14, kurā tagad tirgojas ar visdažādākajām precēm: drēbes, apavi, rakstāmlietas, vezumi ar akmeņoglēm. Acīmredzot tās ir slēptās jeb nolaupītās preces, kurām kritīs cena pie lietuviešu ienākšanas. Staigā arī lielinieki, bet ļoti reti ko pērk. Sarkano strādnieku miličus redz ļoti reti. Viņi aizbraukuši ar lieliniekiem, baidoties no ļaužu atriebības. Satiksmi regulē sarkanarmieši. Parādījās leišu armijas apsveikšanas komitejas uzsaukumi 5 valodās: leišu, baltkrievu, poļu, krievu un žīdu: Lietuvas armija nāk, lai dotu Viļņai drošību, mieru un kārtību. Lai ļauži apsveic ienācējus. Parādījās arī no jaunā Viļņas pagaidu valdītāja Kraskova15 uzsaukums, lai nelaupa un neatsavina privātas mantas. Tādi noziegumi tiks sodīti stingri pēc likuma.

24. oktobrī. Naktī strādnieki izlaupīja vagonos lielinieku sakrautās un izvešanai nolemtās preces: degvīnu, spirtu, sāli un citas mantas. Monopolu fabrikas strādnieki arvien vēl dežūrē dienu un nakti. Tomēr strādnieku savstarpējo apdrošināšanas kasi, 25 000 zl., lielinieki izveduši. Tagad arī agrākie vietējie komunisti spļaudās par lieliniekiem un lamā viņus par laupītājiem. Viņi neesot ticējuši nostāstiem par badu un bēdīgiem apstākļiem Padomju Krievijā, bet tagad redzot, ka viss bijis taisnība. Viņus mācījuši neieredzēt Polijas panu valdību un iekārtu. Tagad viņi nožēlo Polijas bojāiešanu un sapņo ar Polijas atjaunošanu, kur tad valdīšot vienprātība. Labāk jau tad būtu zem vāciešiem, nekā zem šiem laupītājiem. Leišus gaida ar nepacietību kā glābējus no lielinieku “košmara”16, bet tomēr ar lielu uztraukumu un bažām, jo baidās no leišu šovinisma, no vietu un darba zaudēšanas, no izraidīšanas, no zlota kursa pazemināšanas, no leišu atriebības. Sapņo par Polijas atdzimšanu un izrēķināšanos ar tām personām, kuru vainas dēļ Polija sabrukusi.

• 270 •

25. oktobrī. Pašreiz drošības stāvoklis Viļņā ļoti slikts. PSRS iestādes par to vairs sevišķi neinteresējas, bet turpina izvest visu, ko vien var. Sarkanā srādnieku milicija gandrīz pilnīgi likvidējusies. Palikuši vienīgi tie lietuvieši, kuri pēc PSRS karaspēka ienākšanas iestājās šajā milicijā un citās organizācijās kā “lielinieku piekritēji”, lai zinātu, kas notiek un atvieglotu pilsētas vēlāko pārņemšanu priekš Lietuvas. Viņu skaits tomēr bija nepietiekošs, lai varētu nodibināt drošību pārējā laikā. Naktīs vienkārši laupītāji ar sarkanām lentēm uz piedurknēm, uzdodoties par miliciju, lauzās noliktavās, veikalos, bet priekšpilsētās – arī privātos dzīvokļos. Iedzīvotāji, kuriem bija atņemti ieroči, stājās pretim ar rungām un cirvjiem. Kad konsulātā pienāca ziņas, ka laupīšanas notikušas tuvējās ielās, tad arī mēs spērām dažus drošības soļus. Naktis pie gultām bija nolikti pilnā gatavībā šaujamie ieroči un cirvji.

Aizejošie kareivji sarunās divatā ar vietējiem strādniekiem izteica nožēlošanu, ka viņiem jāaizejot. Viņi te labprāt nelegāli paliktu, bet baidoties, ka poļi viņus nokaus (“zarežut”). Un tiešām, no daudzām pusēm dzirdēju, ka mežos vēl uzturoties poļu partizāņi, kuri nemitīgi traucējot atsevišķas PSRS kareivju grupas. Pa naktīm slimnīcās atvedot daudz ievainotu krievu. Sevišķi bīstama esot kāda pulkv.[eža] Dombrovska17 partizāņu grupa, kurā esot ap 3000 cilvēku un daudz motoru. Arī Belovežas mūža mežos vēl cīnoties lielāki poļu spēki.

28. oktobrī. Visas šīs dienas daudzi vīrieši vēl turpinot pavadīt naktis ārpus mājām un ar nepacietību gaidot atnākam lietuviešus. Šodien no paša rīta Lietuvas ģenerālkonsulāts zvanīja pa telefonu, ka ap 12-iem ienākšot Lietuvas karaspēks un lūdza mani ņemt dalību. Man vieta esot uz tribīnēm. Tur bija ģenerālkonsuls Trimaks, viņa palīgs Čečots, Viļņas lietuviešu sabiedrības pārstāvis Stašis, kuru pirms dažiem gadiem poļi notiesāja uz 1 gadu cietuma, bet lielinieki arī viņu apcietināja un aizveda uz Belostoku. No turienes viņš atgriezies tikai vakar. Uz tribīnes bija arī 3 dāmas no vietējās lietuviešu sabiedrības ar skaistiem ziediem kuri bija domāti ģen.[erālim] Vitkauskam18, pulkv.[edim] Šarauskam19 un PSRS armijas pārstāvim. Bez tam uz tribīnes gaidīja delegāti no minoritātēm: poļiem, krieviem, baltkrieviem, žīdiem un tatāriem. Turpat izcēlās arī viens incidents starp minoritātēm: tatāru delegātam, kurš bija pēdējais pieteicies, vajadzēja pēdējam runāt, bet viņš paskaidroja, ka “pēc žīda nerunāšot”, uz to žīdu delegāts atkliedza, ka viņš “pēc tatāra nerunāšot”. Iestājās ļoti neveikls moments. Tomēr tatāram bija jārunā pēdējam. Katedrāles laukumā (tur bija arī tribīne) un Mickēviča ielā bija vairāki tūkstoši cilvēku, kuri gaviļu saucieniem apsveica ienākošo karaspēku. Tomēr ļaužu pūlis nebija tik liels un saucieni ne tik vispārīgi, kā agrākās poļu militārajās parādēs. Sevišķi to varēja novērot citās ielās, pa kurām gāja karaspēks. Tur pietrūka lietuviešu, un poļi tikai noskatījās garām ejošā karaspēkā, bet nedemonstrēja nekādu skaļu sajūsmu. Poļu nostāju raksturo sekojošie vārdi, kādus dzirdēju vairākkārt: “No trīs velniem (vāciešiem, lieliniekiem un leišiem) leiši vēl ir tie labākie.” Parādi nepatīkami traucēja palikušie PSRS kareivju smagie automobiļi, kuri it kā demonstratīvi jaucās starpā un

• 271 •

vairākas reizes šķērsoja parādes gājienu. Tad lietuvieši pārtrauca parādi, uz tribīnes ieradās pulkv. Šarausks un lūdza mūs pāriet uz Mickēviča ielu, kur varēšot netraucēti turpināt parādi.

Uz ielām parādījās viendienas avīze “Niech Żyje Litwa”20. 29. oktobrī. Pēc ilga laika pirmo nakti varēja mierīgi gulēt. No paša rīta

uz ielām parādījās Lietuvas policjas patruļas savā dekoratīvā formā21, kura tik neizsakāmi atšķīrās no agrāko žīdu miliču nonēsātiem civiluzvalkiem. Pilsētā parādījās viendienas izdevums “Witaj, Litwo”22.

Nevarēdams dabūt telefonisku savienojumu ar sūtniecību Kauņā. plkst. 14 izbraucu ar ģimeni uz Kauņu Zviedrijas ģenerālkonsula Korzova automobilī, kurš bija nodots manā pārzināšanā. Pie agrākās Polijas–Lietuvas robežas ceļš bija ļoti slikts, un automobilis sabojājās. Vakarā no Viļņas atgriezās uz Kauņu autobusā atbraukušie ārzemju žurnālisti, kuri mūs paņēma līdzi. Viļņā apgrozībā bija vienīgi Polijas zloti un Krievijas rubļi. Bet Kauņā zlotus neviens negribēja ņemt pretim, un mēs nonācām ļoti neērtā stāvoklī. Vakariņas un brokastis bija jāēd uz parāda.

30. oktobrī. Ierados no paša rīta sūtniecībā stādīties priekšā sūtnim Sējas kungam, tik īsā laikā manam 3. tiešam priekšniekam. Tur man avansa veidā izmaksāja litus un izglāba no neērtā stāvokļa.

31. oktobrī. Pēc Ārlietu ministrijas piekrišanas saņemšanas izbraucu uz Rīgu Zviedrijas konsula automobilī, kurš pēc remonta Širvintos bija atbraucis Kauņā.

Lietuvas iestādes visur izrādīja man lielu laipnību un pretimnākšanu. Rīgu sasniedzu ap plkst. 21-iem. Atvestie zloti šeit izrādījās pavisam bezvērtīgi. Nezinu, ko ar viņiem darīt. Sakarā ar to man personīgi celsies lieli zaudējumi, ja valdība man nenāks pretim.

II. TirdzniecībaKad vācieši bombardēja dzelzceļus un tiltus, sākās arī traucējumi

preču pievešanā. Cilvēki sāka pirkt sāli, cukuru, petroleju un citas vielas neparastos daudzumos. Vēlāk izrādījās, ka viņu kalkulācijas bijušas pareizas: apstājās šo preču pievedumi no Rietumpolijas rūpniecības centriem, nokrita zlota kurss, zemnieki neko negribēja pārdot pret naudu, bet prasīja sāli, cukuru, petroleju, drēbes, bet visvairāk mahorku23. Kas laikā bija apgādājies tādām precēm, tam nebija jācieš bads. Kad ienāca lielinieki, viņi pielīdzināja 1 zlotu vienam rublim, aizliegdami pacelt cenas. Kareivjiem bija daudz naudas, un viņi par 1 rbl. varēja pirkt tādas preces, kuru faktiskā vērtība 3–4 reizes augstāka, jo pirms viņu ienākšanas 1 rbl. – 0,23 zl. Viņiem tad arī izlikās viss ārkārtīgi lēts, un viņi diezgan ātri iztukšoja veikalus no atlikušajām precēm. Mazie rokaspulksteņi, pildspalvas, tekstilpreces un apavi tika g a l ī g i izpirkti. Dažos gadījumos kareivji apturēja uz ielas dāmas un sāka interesēties par viņu rokaspulksteņiem – cik tāds maksājis, lai šiem pārdodot. Dažas dāmas arī pārdeva, citas atdeva par velti, bet ja negribēja, tad arī neatdeva, un kareivji ar nožēlošanu gāja tālāk, nepielietojot varu, jo viņiem esot stingri aizliegts darīt pāri mierīgiem iedzīvotājiem. Pulksteņu veikalos daži kareivji un virsnieki pirka pa 5 pulksteņiem, acīmredzot kā

• 272 •

dāvanas savām pazīstamām. Galantērijas veikalo sviņi arī pirka visādas preces lielos daudzumos, it kā “bez razboru”24. Izšūtiem zīda triko dāmu naktskekliem arī bija ļoti liela piekrišana – kā “balles kleitām”. No vairākām pusēm dzirdēju, ka teātrī pirmās rindās tiešām sēdējušas lielinieku dāmas tādās vakara tualetēs. No tiem veikaliem, kuru īpašnieki bija aizbēguši vai aizbraukuši, preces tika apķīlātas un aizvestas uz Krieviju. Pēc preču izpārdošanas tirgotāji slēdza savus veikalus, bet krievi, domādami, ka preces nobēdzinātas, izdeva rīkojumu, ka veikaliem obligatoriski jābūt atvērtiem. Pretējā gadījumā vekalu īpašniekiem tiks atņemta tirdzniecības zīme. Pēc tam daudzi tirgotāji atdeva lielinieku iestādēm savas tirdzniecības zīmes, bet pārējie atvēra katru dienu uz dažām stundām savus tukšos veikalus. Vienīgi ābolus varēja dabūt. Ar zemniekiem, kā jau aizrādīju, sākās maiņas tirdzniecība. Pilsētniekiem pašiem bija jābrauc uz laukiem pēc produktiem. Atjaunojās tik pazīstamā maisinieku (“mešočņiku”) profesija. Bieži priekšpilsētu iedzīvotāji atņēma vai atpirka pēc piespiedu cenām no zemniekiem lauku preces, kuras bija nolemtas tirgum vai pasūtītas no centrā dzīvojošiem “buržujiem”. Maizes ceptuvēm, sviesta, gaļas un tamlīdzīgiem veikaliem piešķīra tik maz preču, ka tie varēja apmierināt tikai ļoti mazu daļu no pircējiem. Šādos veikalos preces pārdeva par vecām cenām. Tamdēļ pie tiem radās ārkārtīgi garas rindas. Cilvēki gaidīja pa 3, 4, 5 un pat 13 stundām! Un pie tam ļoti bieži veltīgi, jo preču bija par maz. Ja izdevās pirkt preces nelegāli, tad cenas bija taisni fantastiskas, p.[ar] p.[iemēru], 1 kg sviesta 30 zlotu. Dažas dienas pirms lietuviešu ienākšanas veikalos sāka parādīties tādi produkti kā gaļa, sviests, olas, bet pēc brīvām cenām, p. p. sviests un tauki par 20 zl. Bet tādas preces kā cukuru, sāli un petroleju pavisam nevarēja dabūt. Tāds bija stāvoklis līdz 29. oktobrim, kad izbraucu no Viļņas uz Kauņu.

III. Lielinieku metodes.Ienākot Polijā, PSRS karaspēks pret iedzīvotājiem un atbruņotiem

kareivjiem izturējās laipni un labvēlīgi, jo “nākot atbrīvot tautu no poļu paniem un paglābt iedzīvotājus no vācu bombardēšanas.”

Uz laukiem. No visām iedzīvotāju grupām visvairāk cieta muižnieki. Zemnieki,

pret kuriem muižnieki bija izturējušies slikti, izlaupīja muižas un noslepkavoja īpašniekus. Vairākos gadījumos garām ejošais lielinieku karaspēks izglāba muižniekus no nāves, apcietinot viņus un aizvedot, bet vēlāk atbrīvojot. Bija pat tādi gadījumi, ka karaspēks šāva uz laupītājiem. Daži zemnieki izdzina īpašniekus no muižām, noslepkavoja viņus, bet atlikušo mantu un zemi sadalīja savā starpā. Ja attiecības bija bijušas labas, tad muižniekiem atstāja dažas istabas, 1 zirgu, pāris govju, dažus hektārus zemes, izsniedzot katru dienu attiecīgu produktu devu (“pajok”). Nodibinājās lauku komitejas, kuras regulēja lauku dzīvi. Pēc kāda laika labvēlīgie zemnieki tomēr brīdināja muižās palikušos muižniekus un ieteica bēgt. Un tiešām, laukus sāka apbraukāt jaunieceltie komisāri, galvenā kārtā žīdi, un mācīt, kā jārīkojas ar atņemtām muižām. (..)

• 273 •

Bija arī gadījumi, kad daži zemnieki veda produktus uz pilsētām aiz-bēgušiem muižniekiem.

Pilsētās. Turīgās aprindas un inteliģence ar uztraukumu un bažām gaidīja

lielinieku ienākšanu, bet nomierinājās, kad redzēja, ka PSRS karaspēks izturās pret iedzīvotājiem miermīlīgi un labvēlīgi. Lielinieki paši stāstīja: “My uže ņe te, kakimi byļi 20 ļet tomu nazad. My ņesjom vam kuļturu.”25

Policijas vietā noorganizējās brīvprātīgā milicija – “Sarkanā strādnieku gvardija”. Tur galvenā kārtā iestājās neapmierinātie un pret agrāko valdību un iekārtu naidīgie elementi. Vadošās vietās tika nospiedošā vairumā žīdi. Iedzīvotājos radās nemiers un padziļinājās naids pret žīdiem. Izrādījās, ka arī starp krievu kareivjiem atrodas antisemīti. Kad žīdietes apmētāja ienākošos tankus ziediem, tad daži kareivji atmeta viņus atpakaļ. Žīdu tautības miliči ļoti aroganti un izaicinoši izturējās pret atbruņotajiem poļu kareivjiem. Tā p. p. kāds poļu kareivis nejauši uzgrūdās žīdam – milicim. Tas iesita neuzmanīgajam kareivim, sakliedza un nolamāja par “hamu”26. Iejaucās garām ejošs PSRS virsnieks Noskaidrojis incidenta apstākļus, viņš pasauca milici sāņus izvilka revolveri un nošāva žīdu. Kalvarijas ielā kāds šaubīgs tēviņš apturēja vienu kungu un atņēma viņam mēteli. Aplaupītais griezās pēc palīdzības pie garām ejoša virsnieka. Tas panāca laupītāju, lika atdot mēteli un nošāva viņu. Tādi notikumi radīja zināmu simpātiju pret PSRS karaspēku. Vietējie komunisti iesniedza apgabala pagaidu pārvaldei to personu sarakakstu, kuri būtu nekavējoties apcietināmi. Pārvalde šo priekšlikumu noraidīja. Pēc tam ieradās G. P. U.27, kurai vietējie elementi sāka iesniegt denunciācijas pret atsevišķām personām, bieži personīgas izrēķināšanās dēļ. Tad sākās aresti un tiesāšanas. Apcietināto ģimenes locekļiem G. P. U. amatpersona paskaidroja, ka viņi paši jau neesot vainīgi ar apcietināšanu: ienākot ļoti daudz denunciāciju no vietējiem cilvēkiem. Ja ienākot tāda apsūdzība, pat anonīma, tad pēc Padomju Krievijas likumiem lietai jādodot likumīgs virziens un apsūdzētais jāapcietinot.

Fabrikās nodibināja strādnieku komitejas. Pagaidu valdība izdeva rīkojumu, ka patvarīgi nekā nedrīkst atņemt un visām fabrikām jāturpina darbs. Kad fabrikanti griezās pie valdības ar aizrādījumu, ka nav jēlvielu un degvielu, viņiem atbildēja: “Tā ir jūsu darīšana. Ja fabrika apstāsies, jūs nodos tiesai par sabotāžu. Tur tad noskaidrosies, kas vainīgs.”

Pilsētā bija izlipināts uzsaukums, lai visas iestādes turpina savu darbu, lai katrs atgriežas savā darba vietā. Katrā bankā un katrā iestādē bija iecelts sevišķs komisārs, gandrīz vienīgi žīdi. Naudas noguldītāji varēja izņemt pa 100 zl. ½ mēnesī, vēlāk tikai pa 50 zl. Pie pasta krājkases stāvēja ļoti garas rindas. Cilvēkiem bija jāgaida pa 8–12 stundām. Tad dabūja kartiņu ar numuru nākošai dienai. Visām bankām bija dots rīkojums atdot seifos noglabātās privātpersonu vērtības, bet naudu iemaksāt Polijas Valsts bankā. Bēgot uz Lietuvu, Viļņas vaivads Maruševskis izveda no Valsts bankas zeltu, neizdodot nekādu kvītējumu, jo “tagad nav laika priekš tādiem niekiem”. Bet par

• 274 •

šiem niekiem Valsts bankas direktoram Šieroslavskim bija jāsamaksā ar savu dzīvību. Kad lielinieki neatrada zeltu un ārzemju valūtas un dabūja zināt, ka daļa naudas sadedzināta, viņi apcietināja direktoru un augstākos ierēdņus. Tā kā direktors nevarēja uzrādīt kvīti par zelta izdošanu un rīkojumu par naudas sadedzināšanu, tad lielinieki domāja, ka nauda turpat noslēpta. Ar intensīvu pratināšanu viņi noveda direktoru līdz tādam nervu sasprindzinājumam, ka viņš neizturēja un otrā dienā izlēca pa logu no 3. stāva. Briesmīgi sadauzīts, viņš pēc dažām stundām nomira. Paši lielinieki atzina, ka viņš esot bijis “čestnyj čelovek”28 un savai valdībai uzticīgi kalpojis. Ģimenei tika paziņots, ka ar direktora nāvi šī lieta ir izbeigta. Ģimeni atstāja mierā un viņa kabinets bankā netika aiztikts, lai gan citās telpās tika izdarīta revīzija. Pat ieceltais komisārs nelietoja nelaiķa direktora kabinetu, ievērojot it kā pietāti. Vicedirektoru aizveda uz Krieviju. Pirms lietuviešu ienākšanas lielinieki aizveda visu Valsts bankā esošo naudu, rakstāmmašīnas un dažus citus piederumus uz Krieviju. Pirms lielinieku ienākšanas direkcija izmaksāja ierēdņiem 3 mēnešu algu. Ieceltais komisārs atņēma ierēdņiem ne tikai šo uz priekšu izmaksāto algu, bet konfiscēja arī ierēdņu Savstarpējās palīdzības biedrības kapitālu. Kad Pagaidu valdība to dabūja zināt, viņa uzdeva komisāram atdot visu ieturēto naudu ierēdņiem atpakaļ un returnēt29 arī Savst.[arpējās] pal.[īdzības] biedrības kapitālu.

Par fabriku un citu mantu izvešanu rakstīju jau 1. daļā – hronoloģiskajā pārskatā.

Atsevišķās sarunās kareivji un pat virsnieki atzinās, ka viņi par apstākļiem ārzemēs tikuši pilnīgi maldināti. Tagad viņi redzot, ka šeit cilvēki daudz labāk dzīvojot, nekā Krievijā. Man stāstīja, ka viena komuniste palikusi traka un skriedama pa ielu izpūrušiem matiem kliegusi: “Nas obmanyvaļi! Nas 20 ļet obmanyvaļi!”30

Liekās, ka Krievijā trūkst ārstu un visādu speciālistu, jo lielinieki viņus pierunāja braukt uz Krieviju; tur viņiem maksāšot algas. Tiem, kuri negribēja, vienkārši pateica: “My i tak vas zaberjom” 31 un daudzus aizveda.

Kad jau bija zināms, ka Viļņas agabalu nodos Lietuvai, vietējie komu-nisti tomēr vēl gribēja sarīkot uz ātru roku tautas nobalsošanu par pievienošanu PSRS. Pilsētas valdes un citu komunālo iestāžu darbiniekiem uzdeva apstaigāt visus dzīvokļus un sastādīt vēlētāju listes. Arī konsulātā ieradās tāds maģistrāta darbinieks, lai ievestu sarakstā vēlētājus. Viņš ieveda kalpones.

Savā hronoloģiskajā pārskatā es jau aizrādīju, ka pakāpeniski cilvēkos iesakņojās negatīvais noskaņojums pret lielinieku iekārtu un ilgošanās pēc normāliem apstākļiem un naids pret žīdiem, kad pienākšot īstais brīdis. Pat vietējie komunisti atzīstas, ka viņi maldināti par apstākļiem Padomju Krievijā. Tagad viņi redzot, ka tur valdot trūkums un bads. To apstiprina arī tie poļu virsnieki un kareivji, kuri bijuši kā karagūstekņi aizvesti uz Krieviju un no turienes izbēguši.

• 275 •

Kad PSRS karaspēks ienāca Viļņā, tad kareivji viņiem stāstījuši, ka tagad iešot uz Latviju un Igauniju. Virsnieku aprindās prātoja, ka Padomju Krievija nogaidīšot, kamēr Rietumeiropas valstis un Vācija noasiņošot savstarpējā cīņā, un tad komunisti iegūšot valdību pa visu Eiropu. Tomēr PSRS karaspēka pelēkā masa atstāj tādu iespaidu, ka viņa nevarēs būt par nopietnu pretinieku Vācijas, Francijas vai Anglijas armijai. Pēc ienākšanas Viļņā kareivji strādniekiem atzinušies: “My vas bojaļis, no teper vidim, čto u vas ņet orudij i tankov i uže ņe boimsja”32. Viens provinces slimnīcas ārsts stāstīja, ka gājusi visa divīzija, kad partizāņi pilnīgi negaidīti atklājuši uguni no dažiem ložmetējiem. Izcēlies briesmīgs juceklis un panika. Tanki sabraukuši daudzus savējos. Divīzijas komandieris tad briesmīgi lamājis savējos, ka viņi nobijušies no dažiem ložmetējiem. Pēc tam pienācis slimnīcā lielāks transports ievainotu. Ievainojumi bijuši galvenā kārtā muguras pusē; lauztas kājas un rokas. (..)

Avots: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3248. l., 13.–30. lp. 1 Felikss Donass (1882–1971) – Latvijas diplomāts. No 1919. g. Latvijas sūtniecībā

Polijā, 1924. g. Latvijas goda vicekonsuls Viļņā, 1925.–1940. g. goda konsuls Viļņā (faktiski bija pilntiesīgs štata ierēdnis, bet ārpolitisku iemeslu dēļ – sakarā ar Latvijas neitrālo nostāju Polijas un Lietuvas konfliktā Viļņas jautājumā – skaitījās goda konsuls).

2 Antans Trimaks (Trimakas) – Lietuvas diplomāts. 1938.–1939. g. padomnieks sūtniecībā Polijā, 1939. g. 22. augustā iecelts par ģenerālkonsulu Viļņā.

3 Ādams Mickēvičs (Mickiewicz, 1798–1855) – izcils poļu 19. gs. dzejnieks un dramaturgs.

4 Мы вас будем учить, привезем вам хлеба и вам будет хорошо (krievu val.) – mēs jūs mācīsim, atvedīsim maizi un jums būs labi.

5 Kārlis Ābels (1887–?) – Latvijas valsts ierēdnis. Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku nodaļas vadītājs.

6 Turmonti (poļu val. Turmonty) – robežstacija Polijā, tagad Turmanta (lietuviešu val. Turmantas) Lietuvā.

7 Боевое знамя (krievu val. – Kaujas karogs) – armijas laikraksts.8 Jakims Žiļaņins (Жилянин, 1907–1979) – PSRS Komusnistiskās (boļševiku)

partijas funkcionārs Baltkrievijā, 1939. g. septembrī–7. oktobrī Viļņas pagaidu pārvaldes vadītājs. F. Donass 1939. gada 29. septembra ziņojumā (aizsūtīt to neizdevās un ziņojumu uz Rīgu personiski atveda F. Donass oktobrī) sūtniecībai Maskavā aprakstīja vizīti pie J. Žiļaņina 28. septembrī, kurā pēdējais apsolīja, ka Latvijas pilsoņi var palikt uz vietas un turpināt savu darbu, viņu īpašumi netiek atsavināti, konsulāta telefona sakari tiks atjaunoti, tomēr pagaidām aizliegts izbraukt uz ārzemēm bez PSRS iestāžu atļaujas. Sk.: LVVA, 2574. f., 3. apr., 3248. l., 34. lp.

9 Віленская праўда (baltkrievu val. – Viļņas taisnība) – 1939. g. 22. septembrī–25. oktobrī iznākušais “Baltkrievijas PSR Viļņas apgabala” laikraksts.

10 Пропуск (krievu val.) – caurlaide.

• 276 •

11 Latvijas goda konsuls Ļvovā 1929.–1940. g. janvārī bija Vits Suļimirskis (Sulimirski, 1874–?).

12 Augustins Voldemars (Voldemaras, 1883–1942) – Lietuvas valstsvīrs. 1918., 1926.–1929. g. Ministru prezidents, 1918. g. decembrī–1920. g. jūnijā ārlietu ministrs. 1936. g. politiskā trimdā Francijā, 1940. g. atgriezās Lietuvā. Arestēts, miris Vladimiras cietumā.

13 Janušs Jagmins (Jagmin, 1896–1948) – Polijas lauksaimniecības profesors, līdz 1939. g. strādāja Viļņas Universitātē.

14 Толкучка (krievu val.) – krāmu tirgus, utenis.15 Pjotrs Kraskovs (Красков, 1897–?) – PSRS komunistiskās (boļševiku) partijas

funkcionārs Baltktievijā, 1939. g. 7.–28. okt. Viļņas pilsētas pagaidu pārvaldes vadītājs.

16 Кошмар (krievu val.) – murgi.17 Ježijs Dombrovskis (Dąbrowski, 1889–1940) – Polijas armijas apakšpulkvedis.

1919. g. pretpadomju partizāņu vienības vadītājs. 1939. g. komandēja kavalērijas pulku kaujās pret Vāciju un PSRS, septembra beigās ar vairākiem desmitiem ulānu iegāja Augustovas mežos. 1939. g. novembrī bēga uz Lietuvu, kur pēc tās okupācijas arestēts, sodīts ar nāvi.

18 Vincs Vitkausks (Vitkauskas, 1890–1965) – Lietuvas armijas divīzijas ģenerālis. 1934.–1940. g. armijas inspektors, 1940. g. – armijas virspavēlnieks, 1940.–1941. g. Sarkanās armijas 29. Teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris.

19 Jozs Šarausks (Šarauskas, 1894–1941) – Lietuvas armijas pulkvedis. 1930.–1940. g. Ģenerālštāba Preses un izglītības daļas priekšnieks.

20 Niech Żyje Litwa (poļu val.) – Lai dzīvo Lietuva!21 Acīmredzot domāta parādes forma.22 Witaj, Litwo (poļu val.) – Sveika, Lietuva!23 Mahorka – no viengadīgā nikotīnauga mahorkas gatavota tabaka.24 Без разбору (krievu val.) – bez izvēles, nešķirojot.25 “Мы уже не такие, какими были 20 лет тому назад. Мы несем вам культуру”

(krievu val.) – Mēs vairs neesam tādi, kādi bijām pirms 20 gadiem. Mēs nesam jums kultūru.

26 Хам (krievu val.) – nekauņa.27 Государственное политическое управление, ГПУ (krievu val.) – Valsts Poli-

tiskā pārvalde: 1922. gadā izveidotā Padomju Krievijas represīvā iestāde. Lai gan šajā laikā tā jau bija reorganizēta un pārdēvēta par Valsts drošības galveno pārvaldi (Главное управление государственной безопасности, ГУГБ), tautā to turpināja saukt par G. P. U., arī čeku.

28 Честный человек (krievu val.) – godīgs cilvēks.29 Returnēt – sūtīt atpakaļ.30 Нас обманывали! Нас 20 лет обманывали! (krievu val.) – Mūs krāpa! Mūs 20

gadus krāpa!31 Мы и так вас заберем (krievu val.) – Mēs vienalga jūs paņemsim.32 Мы вас боялись, но теперь видим, что у вас нет орудий и танков,и уже не

боимся. (krievu val.) – Mēs no jums baidījāmies, taču tagad redzam, ka jums nav lielgabalu un tanku, un jau nebaidāmies.

• 277 •

4.32. Izvilkums no bijušā sūtņa Varšavā L. Ēķa vēstules Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta

vadītājam, sūtnim Londonā K. Zariņam1 (Vašingtonā, 1942. g. 20. decembrī)

Bijušais Latvijas pēdējais sūtnis Polijā L. Ēķis daļēji privātā vēstulē kolēģim atspoguļo savu redzējumu un piedzīvoto 1939. g. septembrī, kā arī to, kādas tālākas sekas bija tam, ka V. Munters bija pārtraucis attiecības ar Poliju.

Mans “ārkārtējo apstākļu laikmets” sākās jau 1939. g.[ada] rudenī, kad man zem vācu bumbām un artilērijas grāvieniem nācās atstāt Varšavu. Tie bija mani pirmie “cietie rieksti” un liekas cietāki, kā pārējiem kolēģiem, lai gan tagad un arī vēl mūsu grūtību sākumā kolēģi, kas nonāca, vai bija boļševiku “bendesmaisu” varā, ir cietuši daudz vairāk par mums visiem. Tā, piemēram, kolēga Kociņš2 droši vien vairs nav starp dzīvajiem, tāpat kā viņa 1. sekretārs Alberts3 un militāratašejs plkv.-ltn. Zālītis4.

Tad man likās, ka Tavas grūtības ar angļiem, t. i., strīpošana no Londonas diplomātiskā korpusa listes5, nav salīdzināmas ar tiem notikumiem un apstākļiem, kur mēs bijām faktiskā “Ass valstu”6 varā vai žēlastībā. (..)

Tad nāca straujie 1939. gada notikumi. Pēc Dancigas apmeklēšanas 1939. gada jūnijā es biju trīs nedēļu atvaļinājumā Rīgā (no 1939. g. 20. jūlija līdz 14. augustam). Manus novērojumus un slēdzienus es jau tad biju noteikti izteicis gan prezidentam, gan ārlietu ministram un arī kara ministram. Slēdziens bija: karš ir neizbēgams, Munters tam neticēja līdz pēdējai dienai. Tā pienāca agrais 1939. g. 1. septembra rīts, kad sūtniecības rūtis trīsēja visu dienu ar maziem pārtraukumiem. Karš bija noticis fakts. Mūsu mierīga darba laikmets bija beidzies. Varšavas dienas bija skaitītas. Bombardēšana kļuva ar katru dienu un stundu intensīvāka. 4. septembrī ar pēdējo vilcienu aizsūtīju uz mājām ģimeni. 5. septembra rītā pienāca ārl.[ietu] min.[istra] Beka paziņojums, ka poļu valdība nevarot vairs garantēt sūtņa drošību un tamdēļ lika man priekšā nekavējoši evakuēties uz Nalenčuvu apm.[ēram] 20 km no Ļubļinas. Poļu valdība būšot dot transporta līdzekļus arhīvu un personāla evakuēšanai, bet lai pats sūtnis braucot tūliņ ar saviem personīgiem transporta līdzekļiem. Tā es 5. septembra pēcpusdienā zem vācu bumbu un granātu grāvieniem atstāju Varšavu, atstājot tikpat kā visu Varšavā, kur visa mana mantība sadega 26. septembrī kopā ar valsts mantām, arhīvu, bibliotēku etc. Svarīgākos arhīvus es gan jau pie laika biju nosūtījis uz Rīgu un līdz automobilī paņēmu visnepieciešamāko tikai. Poļu Ārlietu ministrija solīja transporta līdzekļus personālam un mantām, bet sajukums un saspīlējums kļuva arvienu lielāks un nekad tos solītos transporta līdzekļus mūsu sūtniecība nesagaidīja.

• 278 •

Brauciens no vienas vietas uz otru – 5. IX. 39 uz Nalenčuvu pie Ļubļinas, 6. IX atkal prom: Ļvova un Kšemeņeca, 13. IX uz Zaļeščikiem, 15. IX uz Kutiem, kur arī pienāca dramatiskais 17. septembra rīts, kad krievu boļševiku sarkanarmijas bandas ieklupa kā hiēnas jau sakautiem poļiem mugurā. Kas viss bija jāpiedzīvo un jāpanes tais pāris nedēļās, to šī pārskata raksturs un apmēri man neļauj aprakstīt, bet varu teikt, ka bieži mūsu dzīvības bija apdraudētas.

1939. g. 17. septembra rītā saņēmu manā vasarnīcā no ārlietu ministra Beka sekretāra sūtītu ar zīmuli rakstītu zīmīti poļu valodā, ar rīkojumu nekavējoši doties uz Rumāniju, uz Černovicām. No citiem kolēģiem (kuru lielākā daļa jau bija projām aiz Rumānijas robežas) dabūju dzirdēt par krievu iebrukšanu poļiem mugurā. Īsts bandītu paņēmiens uz ko vienīgi krievu un žīdu komunistu barveži ir spējīgi! Poļu valdība, armijas vadība izrādījās jau Černovicās priekšā. Ārlietu ministrs Beks it kā solījies mūs (misiju šefus) pieņemt atvadīšanās audiencē, bet izrādījās, ka rumāņi uz vācu spiediena pamata to poļiem liedza un valdību internēja un Beks vairs nevarēja kustēties pēc savas vēlēšanās. Tad poļu protokola šefa palīgs salasīja mūsu vizītkartiņas un nonesa tās Bekam. Atnāca pēc tam atpakaļ un nodeva Beka sveicienus un cerības ar mums redzēties labākos apstākļos.

Ar šo atvadīšanos no Polijas ārlietu ministra plkv. Beka izbeidzās mana misija Polijā un faktiski radās pārtraukums attiecībās. Polijas ieņemšana no Vācijas un Padomijas arī faktiski bija Finis Poloniae7. Teorētiski es vēl līdz šai baltai dienai varu sevi uzskatīt par Latvijas sūtni pie Polijas valdības, bet visam tam nav nekādas praktiskas nozīmes, kamēr mums pašiem nav savas valdības un kamēr poļu spēki ir arī gaužām vāji kaut ko grozīt vai kārtot pēc savas gribas. No Tavas vēstules kolēģim Bīlmanim8 (1942. gada 10. aprīļa), no kuras Tu man laipnā kārtā piesūtīji norakstu, redzu, ka Jūs abi kaut ko esiet kārtojuši attiecībā uz Klopotovski un mani, bet ko īsti, to nedz Tu, nedz Bīlmanis man neesiet devuši zināt. Munters man 1939. gada 23. septembrī ar šifrētu telegrammu paziņoja par sakaru pārtraukšanu ar Klopotovski un vēlāk man paskaidroja, kāpēc tas darīts. Es Bukarestē atrazdamies, uzturēju sakarus ar Polijas vēstnieku grāfu Račiņski9, bet visur es manīju un dzirdēju, kā poļi aso Muntera rīcību bija ļoti sāpīgi sajutuši. Pazīstot drusciņ poļus, es domāju, ka viņi šo Muntera pārsteidzīgo soli ilgi, ilgi mums par ļaunu pieminēs un atminēs. Žēl, bet nav mūsu spēkos tur kaut ko grozīt.

Beidzot man jāpiezīmē, ka pagājušā gada maijā es mēģināju nodot pieklājības vizīti šejienes poļu vēstniekam10, bet es nesagaidīju atbildi no sekretāra, kurš solījās man paziņot laikus, kad vēstnieks mani varētu pieņemt. Oficiāli es nekad neesmu dzirdējis, ka es būtu poļiem persona non grata11, bet, tā kā viņi manu vizīti nepieņem, tad droši vien viņiem ir kaut kas pret mani.

Tas būtu viss, ko es lietderīgi varētu Tev ziņot par manas darbības pārtraukšanu ar Polijas valdību un par manām attiecībām ar pēdējo.

• 279 •

Boļševiku iebrukuma laikā Latvijā citām valdībām iesniegtos protestus es Polijas valdībai netiku piesūtījis, jo zināju, ka poļi uzskatīja, ka viņiem sakaru ar Latviju nav, lai gan Munters man uzdeva sakarus ar Polijas vēstnieku uzturēt. (..)

Avots: Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas arhīvs, Londonas arhīvs, 49. kaste: K. Zariņa sarakste ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem 1941.–1944. gadā. 1 Kārlis Zariņš (1879–1963) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. No 1919. g.

diplomātiskais pārstāvis, no 1921. g. sūtnis Somijā, no 1925. g. – Zviedrijā, 1930.–1933. g. – Igaunijā. Vienlaikus 1931.–1933. g. ārlietu ministrs, no 1933. g. sūtnis Lielbritānijā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. g. – diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Rietumos.

2 Fricis Kociņš (1895–1941) – Latvijas armijas virsnieks, diplomāts. 1932.–1936. g. kara aģents (militārais atašejs) Lietuvā, pulkvedis-leitnants. No 1936. g. sūtnis PSRS. 1940. g. septembrī apcietināts, 1941. g. jūlijā izpildīts nāvessods.

3 Pauls Alberts (1901–1941) – Latvijas diplomāts. No 1939. g. I šķiras sekretārs sūtniecībā Maskavā. Apcietināts 1940. g. jūlijā, 1941. g. jūlijā izpildīts nāves-sods.

4 Jānis Zālītis (1897–1941) – Latvijas armijas virsnieks, pulkvedis-leitnants. No 1937. g. kara aģents (militārais atašejs) PSRS. 1940. g. augustā apcietināts, 1941. g. jūlijā izpildīts nāvessods.

5 1942. g. 27. jūnijā Lielbritānijas valdība pieņēma lēmumu svītrot Baltijas valstu sūtņus no diplomātisko pārstāvju saraksta, turpmāk minot tos tikai īpašā saraksta pielikumā. Tomēr sūtniecībām tika atļauts turpināt pildīt savas funkcijas, izņemot politiskās.

6 Ass valstis – domāta “Berlīnes-Romas-Tokijas” jeb Vācijas, Itālijas un Japānas savienība, ko šādi dēvēja tautā un politiskajās aprindās.

7 Finis Poloniae (franču val.) – Polijas beigas.8 Alfreds Bīlmanis (1887–1948) – Latvijas diplomāts. No 1920. g. Ārlietu ministrijas

Preses nodaļas vadītājs. 1932.–1935. g. sūtnis PSRS, pēc tam – ASV.9 Rodžers Račiņskis (Raczyński, 1889–1945) – Polijas valsts ierēdnis, diplomāts.

1929.–1934. g. Poznaņas vojevoda. 1938. g. iecelts par vēstnieku Rumānijā. Pēc vēstniecības likvidācijas pārcēlās uz Turciju, vēlāk – Lielbritāniju. 1942.–1944. g. sūtnis pie Grieķijas emigrācijas valdības Londonā, 1944.–1945. g. Grieķijā.

10 Polijas Emigrācijas valdības vēstnieks ASV 1941.–1945. g. bija Jans Marija Cehanovskis (Ciechanowski, 1887–1973) – Polijas diplomāts, 1925.–1929. g. sūtnis ASV, 1939. g. septembra beigās iecelts par Trimdas valdības Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru.

11 Persona non grata (latīņu val.) – nevēlama persona.

• 281 •

Pielikums

Kar

tes

avot

s: L

atvi

ešu

konv

ersā

cija

s vā

rdnī

ca. 1

7. s

ēj. R

īga:

A. G

ulbj

a ap

gādī

bā, 1

938.

Kar

te «

Pol

ijas

Rep

ubl

ika

līdz

193

8. g

ada

rude

nim

»

• 283 •

PERSONU RĀDĪTĀJS1

AAhi 249Aironsaids Viljams E. 220, 222Akels Frīdrihs Karls 34, 37Alberts Pauls 277, 279Arciševskis Miroslavs 46, 54, 91,

92, 119, 153, 167, 180

ĀĀbels Kārlis 265, 275Āboltiņš Nikolajs 56, 58

BBalodis Jānis 146, 147, 193, 194,

238, 239Beks Juzefs 14, 15, 16, 17, 19, 20,

21, 22, 24, 29, 31, 32, 33, 34, 37, 38, 39, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 52, 54, 55, 57, 58, 60, 62, 63, 64, 65, 66, 67, 68, 69, 70, 72, 75, 76, 77, 79, 80, 81, 82, 85, 86, 87, 88, 89, 95, 96, 97, 98, 99, 100, 102, 104, 106, 107, 110, 111, 112, 114, 117, 118, 119, 120, 121, 122, 123, 126, 128, 131, 132, 133, 134, 138, 143, 146, 148, 153, 154, 166, 167, 172, 173, 174, 179, 180, 183, 187, 188, 195, 199, 200, 206, 207, 216, 218, 220, 225, 229, 230, 254, 277, 278

Benešs Edvards 55, 56, 58, 59, 61, 68, 170

Bernšteina Freda 209, 217Bērziņš Alfrēds 41, 43, 54, 56Bīlmane Halina 215Bīlmanis Alfreds 215, 278, 279Birznieks Aleksandrs 26, 27Blanks Pēteris 249, 253Blešiņskis sk. Fereks-Blešiņskis JežijsBocjaņskis Ludvigs 154, 156Bonē Žoržs 42, 43, 149, 206, 214Bošs de Rozentāls D. 253Briāns Aristīds 215Burkhards Karls Jākobs 163, 165,

182, 183Bžeščiņskis Stefans 256, 260

CCehanovskis Jans Marija 279

ČČāno Galeaco 75, 77, 95, 96, 97,

107, 110Čapliks Jūlijs 33, 36Čečots 270Čemberlens Nevils Arturs 42, 43,

103, 120, 121, 123, 124, 126, 132, 139

DDafs-Kūpers Alfreds 50, 52Dailide Broņus 25, 194

1 Boldā (pustrekniem cipariem) norādīta lappuse, kurā par personu dotas īsas biogrāfiskās ziņas.

• 284 •

Daladjē Eduārs 127, 189Daukants Teodors 32, 36Ditlefs Nilss Kristians 217, 220Dmovskis Romāns 26, 27Dombrovskis Ježijs 270, 276Donass Felikss 264, 275Doreds Jānis Reinholds 216, 219Dreksels-Bīdls Entonijs Dž. 85, 86Dvoraks Staņislavs 170

EEglīts Arnolds Krišjānis 217, 219Epiks Oskars 250, 253Ernsts Karls Gustavs 242, 249, 252

ĒĒķe Alma 215Ēķis Ludvigs 54, 55, 65, 67, 72, 74,

75, 87, 95, 97, 99, 112, 114, 117, 118, 122, 124, 129, 131, 152, 167, 171, 172, 175, 179, 182, 192, 208, 209, 211, 212, 215, 216, 242, 277

FFereks-Blešiņskis Ježijs 100, 101Forī Luijs 173, 174Forsters Alberts 164, 165, 166, 177,

183, 188, 189, 207

GGafenku Grigore 97, 98, 99, 229,

230Gamelēns Moriss Gistavs 150Gēbelss Jozefs 51, 52, 168, 176Gērings Hermanis Vilhelms 19, 21,

22, 51, 54, 188Greizers Arturs 163, 165, 177Grigorkea Georgs 229, 230, 231Grosvalds Oļģerds 22, 171Gžibovskis Vaclavs 38, 40, 43, 71,

148, 174, 222, 223, 232, 254

HHaha Emīls 118Halifakss Edvards Frederiks 190,

191, 199, 213, 231

Harvats Francišeks 28, 30, 31, 32, 34, 35, 38, 179, 180

Hendersons Nevils 196, 198, 213Himlers Heinrihs 97, 99Hitlers Ādolfs 15, 46, 48, 49, 51,

52, 64, 70, 75, 76, 77, 80, 87, 88, 89, 90, 104, 105, 108, 111, 114, 119, 124, 128, 133, 135, 138, 150, 164, 169, 176, 177, 181, 182, 184, 185, 192, 195, 205, 210, 211, 213, 232, 234, 248, 253, 255

Hodackis Marjans 181, 182Hortijs Miklošs 77

IIšī Kikudžiro 161, 165

JJagmins Janušs 268, 276Jankovskis Tadeušs 256, 260

KKaņa Kalmans 86Karols II 231Kaspšickis Tadeušs 149, 150, 173Kellogs Franks Billings 215Kenards Hovards Viljams 33, 36,

42, 167, 169, 199, 219Keriljē Anrī de 57, 58Kinstbergs 249Kivikoski Bruno R. 217, 220Klopotovskis Ježijs 127, 128, 129,

180, 237, 239, 260, 261, 278Kļims Petrs 30, 36Kobiļaņskis Tadeušs 31, 36, 39, 65,

91, 119, 180, 187, 241Kociņš Fricis 277, 279Kohenhauzens Konrāds fon 248,

253Kolberns Viljams H. 46, 81, 85Kollass Kimons 21, 22Korzovs 271Kraskovs Pjotrs 269, 276Krieviņš Edgars 34, 37, 218, 251Krofta Kamils 58, 60

• 285 •

Kurciušs Ježijs 240, 252Kutšeba Tadeušs 246, 252Kutuzovs Mihails 223, 224, 257Kvjatkovskis Eugeņjušs 112, 114,

119

LLagzdiņš Vilis 266Laidoners Johans 129, 130, 131, 134Langins Arnolds 209, 217, 240Laubers 240Leopolds III 210, 211Lesters Sīns 163, 165Lozoraitis Stasis 29, 30, 32, 35Lubeņskis Mihals 91, 92, 101, 119,

167, 186, 217Luce Viktors 176, 178Lukaševičs Juljušs 149, 150, 185

ĻĻipskis Juzefs 49, 51, 52, 62, 63,

64, 80, 107, 114, 117, 133, 188, 199, 200, 207, 210

Ļisevičs Adams 240, 245, 252Ļistopads Pāvels 39, 40, 43Ļitvinovs Maksims 34, 36, 38, 39,

43, 48, 71, 73, 75, 128, 174Ļubomirskis Stefans 109, 110

MMarkuss Hanss Johans 31, 36, 38,

39, 40, 45, 46, 130, 241, 246, 248, 250, 251

Maršalka Lidija 209, 218Martinsons Gustavs 264Maruševskis Arturs Tomašs 155,

156, 273Matejko Jans 246, 253Matusiņskis Ježijs 259, 260Mickēvičs Ādams 265, 267, 269,

270, 271, 275Mirons Vlads 30, 36Molotovs Vjačeslavs 148, 174, 186,

202, 223, 227, 233, 236, 254, 255, 256, 257, 258, 259, 266, 269

Moltke Hanss Ādolfs fon 39, 40, 96, 108, 113, 117, 123, 153

Moscickis Ignacijs 15, 36, 52, 55, 56, 58, 80, 118, 172, 173, 195, 204, 206, 230, 241

Munters Vilhelms 21, 22, 28, 35, 37, 38, 44, 65, 95, 97, 99, 117, 118, 122, 124, 127, 128, 129, 131, 146, 147, 152, 167, 171, 175, 179, 182, 208, 209, 211, 212, 215, 216, 237, 238, 240, 260, 261, 263, 264, 277, 278, 279

NNapoleons I, Napoleons Bonaparts

223, 224, 257Nazarovs 258Neimans-Neirode Karls Ulrihs 248, 253Noels Leons 21, 22, 33, 34, 42,

207, 219Nordvigs Bruno 110Norvids-Neigebauers Mečislavs 220,

221Nukša Mārtiņš 260, 261, 263

OOtto Helmuts 249, 253

PPaderevskis Ignācijs Jans 69, 70Paļevičs 170Papē Kazimežs 58, 60Paprockis Staņislavs Juzefs 94, 95Pervencovs 218Pēteris I 154, 155, 156Pijs XII 210, 211Pilsudskis Juzefs 14, 15, 16, 20, 32,

50, 52, 63, 77, 82, 90, 95, 96, 104, 125, 126, 136, 138, 156, 248, 253

Pļavpāvuls Gustavs 240, 241, 243, 244, 245, 249, 251, 252

Pols-Bonkūrs Žoržs 42, 43Potjomkins Vladimirs 71, 72, 148,

154, 174, 223, 227, 231, 232, 254, 256, 257, 258, 259, 260

• 286 •

Potockis Juzefs Alfreds 167, 170Prhala Ļevs 170, 171Pšesmickis Vaclavs 24, 25, 180

RRačiņski 247, 253Račiņskis Edvards Marija 50, 51,

190, 191, 213, 236Račiņskis Rodžers 278, 279Raštiķis Stasis 154, 156Ribalko Pāvels 43, 44Ribentrops Joahims fon 62, 64, 75,

76, 77, 80, 81, 87, 89, 97, 107, 108, 109, 110, 113, 114, 115, 116, 133, 185, 186, 187, 196, 199, 200, 207, 210, 234, 236

Ridzs-Smiglijs Edvards 15, 34, 37, 40, 57, 80, 112, 113, 118, 123, 125, 195, 203, 221, 228, 229, 244, 246

Romans Antonijs 41, 43Romers Tadeušs 101, 102Rosso Augusto 258, 259, 260Rūzvelts Franklins Delano 135, 196,

210, 211

SSāms Heinrihs Frīdrihs 165Sandecka E. 251Santoss Mendess Cezars de 219Savickis Jurģis 30, 31, 32, 35Sēja Ludvigs Kārlis 31, 33, 35, 36,

179, 180, 271Selters Karls 147, 169, 262Serafins Staņislavs 23Sīdss Viljams 231, 234Skarlets Pīters 36Skladkovskis Slavojs Felicjans 112,

113, 118Slaveks Valerijs 125, 126, 155Slaviks Jurajs 41, 42, 43, 55Smetona Antans 29, 35Sokolovskis Vladislavs 91, 92Stalažs Vilis 209, 217Staļins Josifs 202, 234, 235Starostins 266

Stašis 270Stažiņskis Stefans Broņislavs 240,

241, 245, 246, 252Stegmanis Arturs 95, 97, 100Strautmans Felikss 177, 178Strengs Viljams 166, 167, 168, 171,

172Stroņskis Staņislavs 169, 171Suļimirskis Vits 276

ŠŠarausks Jozs 270, 271, 276Šaronovs Nikolajs 154, 156, 174,

220, 256Šaulis Jurģis 123, 217Šelia Rūdolfs fon 193Šeluto-Verovkins 266, 267Šembeks Jans 33, 36, 39, 50, 80,

110, 170, 173, 174, 179, 180, 181, 186, 188, 192, 217, 256

Šieroslavskis 274Škirpa Kazis 38, 39, 40, 44, 45, 46Šķenders Jānis 266Šleihers Kurts fon 108, 110Šmits Konstantīns 241, 242, 245,

246, 247, 248, 249, 250, 252Šmits Pauls Otto 77, 79Šneersons Dina 250Šperlings 248, 249Šūlenburgs Frīdrihs Verners fon der

186, 223, 258, 260Šušnigs Kurts 21, 22

TTauers Redžinalds Tomass 158, 165Tiškēvičs Aleksandrs 36Tolstojs Aleksejs 156Trimaks Antans 264, 270, 275Tripjē Žans 192

UUlmanis Kārlis 35, 38, 238Urbšis Jozs 109, 110

VVagners Jans 91, 92Valdemārs Krišjānis 32, 36

• 287 •

Valentino Pjetro Arone di 44, 45, 46Vallenšteins Albrehts 218, 220Valters Miķelis 21, 22, 31, 32, 34,

36, 37, 38, 41, 44Vang King Kī 219Veiczekers Ernsts fon 207Veņava-Dlugošovskis Boļeslavs 51, 52Vileišis Vītauts 29, 35Vilhelmīna 210Vilsons Tomass Vudro 157, 165Vitkausks Vincs 270, 276Vitoss Vincentijs 120, 121, 125, 155Vojteckis Francišeks 240, 241, 243,

244, 245, 252Voldemars Augustins 267, 276

Vords Preiss Džordžs 42, 43Vorošilovs Kliments 255, 260

ZZālītis Jānis 277, 279Zaņevskis Henriks 167, 170Zarihta Apoloniušs 91, 92Zariņš Kārlis 277, 279Zēbergs Nikolajs 209, 217, 242, 245Zeliksons Zāmuels 267Zindrams-Koscjalkovskis Marjans

119, 121

ŽŽeļigovskis Lucjans 155, 156Žiļaņins Jakims 266, 275

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”. VI sējumsPOLIJA UN 1938.–1939. GADA STARPTAUTISKĀ KRĪZE EIROPĀ


Redaktors Juris GoldmanisMaketētāja Ieva Zarāne

Izdevējs “LU Akadēmiskais apgāds”Iespiests SIA “Latgales druka”

polija un 1938.–1939. gada starptautiskā krīze eiropā.[arī latvijas - polijas attiecības;...

Documents