Biblioterapija

biblion – grāmata, therapeia – ārstēšana.

Dziedināšana ar grāmatu palīdzību.

Terapijas virziens, kurā indivīda problēmas tiek risinātas, izmantojot grāmatu lasīšanu.

Grāmatas dziedina dvēseli.„Biblioterapija”- ko tu teiktu, ja tev jautātu par tavu mīļāko grāmatu, Par grāmatu, kuru tu jau sen zini no galvas, tomēr lasi atkal un atkal, smejies un raudi kopā ar tās varoni . Tu piepeši aptver, ka viss taču notiek! Un viss arī notiek! Tev izdodas!

Biblioterapija. Vēsture.Vēsturiskā atskatā ideja par dziedināšanu ar grāmatām ir pazīstama kopš pirmajām bibliotēkām Senajā Grieķijā, kur Tēbu bibliotēkas durvis rotāja uzraksts “Dvēseles dziedināšanas vieta”.

Termins „biblioterapija” pirmo reizi tiek minēts 1916. gadā Lielbritānijas izdevuma “Atlantic Monthly” rakstā, kurā esejists S. Krothers (Samuel Chrother) pauda domu – kā ārstniecības līdzekli slimniekiem izrakstīt grāmatas. Labākajās psihiatriskajās klīnikās Eiropā bibliotēkas tika organizētas jau 18. gs., gadsimtu vēlāk – arī ASV un citur pasaulē. 19. gs. vidū biblioterapija kļuva aizvien populārāka un tika pielietota visdažādāko problēmu un psiholoģisko traucējumu gadījumos, turklāt gan individuālajā, gan grupu darbā, arī alkohola un narkotiku atkarības, baiļu, sēru, depresijas, uzvedības traucējumu gadījumos.

Biblioterapija un vienkāršā lasīšana

terapeitiskā lasīšana – biblioterapija, ir lasīšana, kuras ietekmē gūst emocionālu vai intelektuālu pieredzi, kas pozitīvi ietekmē un maina pasaules redzējumu, attieksmi un uzvedību.vienkārša lasīšana, kuras mērķis var būt laika īsināšana, lasot pirmo, pie rokas pagadījušos grāmatu.

Biblioterapijas iedarbībaattīstīt indivīda paštēlu,

veicināt izpratni par cilvēku uzvedību un motivāciju,sekmēt adekvātu pašvērtējumu,

veicināt indivīda interesi par ārējo pasauli, intereses ārpus sevis, mazināt emocionālo vai garīgo spriedzi,parādīt, ka indivīds nav vienīgais vai pirmais, kas saskāries ar attiecīgo problēmu,demonstrēt, ka pastāv vairāk nekā viens problēmas risinājums,

veicināt atvērtāku un brīvāku diskusiju par noteiktu problēmu,

Klasifikācijabiblioterapija kā mākslas terapija –grāmatas iesaka speciālisti bez zināšanām medicīnā vai psiholoģijā (skolotāji, bibliotekāri u.c.) Piemēram, bērnam, kas smagi pārdzīvo vecāku šķiršanos, var tikt ieteikta grāmata, kurā, bērns – grāmatas galvenais varonis nonācis līdzīgā situācijā, sekmīgi pārvar grūtības, izmantojot personiskos resursus, optimismu.Mākslas terapijas kategorijā ietilpst arī lasīšana bez speciālistu ieteikumiem, kad izvēlas grāmatu atbilstoši tā brīža emocionālajam stāvoklim, mērķim.Arī lasīšana izklaidei vai atpūtai ietver sevī spēju attīstīt un stiprināt veselīgu attieksmi pret sevi, savu identitāti.

Process Identifikācija– klients identificējas ar grāmatā attēloto raksturu, notikumiem un attiecina savu dzīves situāciju uz lasīto.Katarse – klients kļūst emocionāli iesaistīts, pieslēdzas stāstam un salīdzinoši drošajā vidē (vienmēr ir iespēja aizsegties ar grāmatu) izdzīvo, pauž savas apspiestās emocijas. Atgriezeniskā reakcija dod iespēju rasties insaitam.

Insaits – pēc katarses patstāvīgi, analizējot savas domas, sajūtas, pārdzīvojumus, emocijas, klients gūst apziņu, insaitu, ka viņa problēma var tikt atrisināta, kā rezultātā tiek izstrādāta tālāka problēmu risināšanas taktika.

zinātniskā biblioterapija

iesaka grāmatu, kas pastiprina, veicina terapeitisko procesu, izmanto lasāmo materiālu diskusijai un analīzei pārrunu laikā,

uzdod klientam mājasdarbus, balstoties uz lasīto tekstu.Piemēram, pie smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem, pēc tuva cilvēka zaudēšanas klientam var piedāvāt speciālu literatūru par sērošanu, lai klients zinātu, ka viss ar viņu notiekošais ir normāla reakcija attiecīgajā situācijā.

Tehnikavar tikt pielietota kā individuālajā, tā grupu terapijā. Kā zināms, katrā pieejā ir noteiktas priekšrocības – atkarībā no klienta personības, izvērtējuma. Piemēram, grupu darbs var būt ļoti efektīvs emocionālo problēmu un komunikācijas grūtību risināšanā. Daloties ar kopējo pieredzi grupā, mazinās trauksme, grupa veicina piederības sajūtu, kā arī ļauj sajusties droši tiem indivīdiem, kas jūtas apdraudēti, nejūtas komfortabli situācijās, kad tiem tiek pievērsta īpaša uzmanība kā individuālajā sarunā. Strādājot grupā, indivīdam var veidoties jauna izpratne par citu cilvēku uzvedības motīviem, grūtībām.

Biblioterapijas norisi raksturo:atvēlēts lasīšanai nepieciešamais laiks (lasīšana var noritēt gan mājās, gan terapeitiskās nodarbības laikā,tiek atvēlēts laiks apdomāt, izvērtēt izlasīto patstāvīgi ,

tiek nodrošināts laiks diskusijai par izlasīto materiālu (analīze, izvērtēšana),

noslēguma posms – tiek izdarīti secinājumi un izvērtēts padarītais darbs.

Literatūras izvēlejāidentificē klienta vajadzības,

jānodrošina klientam piemērots materiāls – grāmatai jāatbilst klienta lasītprasmes un intelektuālās attīstības līmenim, jo īpaši – strādājot ar bērniem; tekstam jābūt saistošam un atbilstošam klienta personības brieduma pakāpei,

grāmatas tēmai ir jāatbilst identificētajai klienta problēmai – jo lielāka līdzība grāmatā aprakstītajai situācijai ar to, kurā atrodas klients, jo ātrāk notiek identifikācijas mehānisms,

grāmatas varonim un tā raksturam jābūt ticamam un klientam pieņemamam – ja klients nevarēs identificēties ar varoni, nebūs arī terapeitiskā efekta. Piemēram, literārais tēls risina savas problēmas pārāk drosmīgā veidā, kā rezultātā terapeitiskā efekta vietā var rasties sevi noniecinošs efekts..

Biblioterapijas efektivitāte

grāmatas var sniegt nozīmīgu informāciju un atbalstu drošā vidē cilvēkiem, kas to vai citu iemeslu dēļ nemeklē ārēju palīdzību un nevēlas atklāt savu situāciju citiem, ģimenēm un draugiem, kas vēlas izprast un sniegt palīdzību nelaimē nonākušiem tuviniekiem.

kā izejmateriālu izmanto speciālās pašpalīdzības grāmatu un rokasgrāmatu sērijas (self – help; how – to), lielākoties ignorējot daiļliteratūras terapeitisko nozīmi.

Literatūra bērniem

(šķiršanās, nāve, sēras u.c.): Lindes fon Keizerlinkas grāmatas sērijā “Stāsti bērna dvēselei”, R. 2000.

Pie vienaudžu pārestībām: “Proti aizstāvēt sevi”, Mišela Eljota, Zvaigzne ABC, Rīga, 2001.

Terapeitisku stāstu, metaforu apkopojums par visdažādākajām tēmām, dažādiem vecumiem – atbildība, mīlestība, dzīves grūtību pārvarēšana u.c.: grāmatu sērija “Cāļa zupa dvēselei”, Dž. Kenfīlds, M. Hansens, Valters un Rapa, sākot no 2001Līdzatkarība, atkarība: “Sievietes, kuras mīl par daudz”, R. Norvuda, Jumava, Rīga, 1999; “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, V. Rudzītis, 2002.

Zaudējums, bailes no brīvības, vientulība, zudusi mīlestība u.c. – psihoterapeitiski stāsti:

Izmantotā literatūra:

žurnāls’’’Psiholoģijas pasaule’’sr.wikipedia.org/sr-el/Библиотерапија

www.vasezdravlje.com/izdanje/clanak/726/ www.psihoterapija.co.yu/biblioterapija.html www.vjesnik.hr/html/2005/01/15/Clanak.asp?

r=kul&c=2mirslovarei.com/content_psi/Biblioterapija-202.html

L.Strelcova // Psiholoģija Ģimenei un Skolai. –ISSN 1691-1709. – Nr.4 (2007), 18.-22.lpp.