ŠekspīrsAr Baltijas akcentu

Guna Zeltiņa

ŠekspīrsAr Baltijas akcentu

UDK 792.2Še 315

Izdevējs: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtsMūkusalas iela 3, Rīga, LV-1423, Latvija

Izdota ar LU LFMI zinātniskās padomes 2015. gada 30. septembra lēmumuIzdevniecības vadītāja Dr. philol. Anita Rožkalne

Recenzenti Dr. philol. Ieva Kalniņa un Dr. philol. Elita SaliņaZinātniskā redaktore Dr. hab. art. Silvija RadzobeTeksta redaktore Ligita BērziņaAngļu īpašvārdus rediģējusi un kopsavilkumu angļu valodā tulkojusi Elita SaliņaMakets un vāka dizains Baiba Dūdiņa

Grāmatā izmantoti fotomateriāli no LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Igaunijas Teātra un mūzikas muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja krājuma, Latvijas teātru arhīviem, Londonas Nacionālās portretu galerijas un Karaliskā Šekspīra teātra foto arhīviem, privātpersonu arhīviem un interneta publiski pieejamiem resursiem

Uz pirmā vāka E. Keras foto – V. Šekspīra „Sapnis vasaras naktī” Dailes teātrī (1977)Priekšlapā K. Kalna foto – V. Šekspīra „Venēcijas tirgotājs” Latvijas Nacionālajā teātrī (2013)Pēclapā I. Bajāra foto – „Makbets. Mono” Andrejsalā, „Hedas mājā” (2012)

Autores īpaša pateicība Adriennei Dārvejai Naģi (Ungārija), Aleksejam Bartoševičam (Krievija), Marisai Petersai (Igaunija), Jānim Siliņam, Valērijam Belokoņam, Benediktam Kalnačam, Silvijai Radzobei, Ligitai Bērziņai, Elitai Saliņai un Ligitai Bīberei

Grāmata sagatavota un izdota Latvijas Zinātnes padomes pētījumu projekta „Latviešu teātris, mūzika un kino: vēsture un aktualitātes” un Valsts pētījumu programmas „Nacionālā iden- titāte” projekta „Identitātes estētika: literatūra, folklora un māksla – nacionālās identitātes vēsturiskās zīmes un mūsdienu simboli” ietvaros

Grāmata publicēta ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un Baltic International Bank atbalstu

RĪGAS DOME

ISBN 978-9984-893-15-0 ©  G. Zeltiņa, teksts, 2015©  E. Saliņa, tulkojums angļu valodā, 2015©  LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015

Saturs

Priekšvārds . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  9

I. ŠEKSPĪRA DZĪVE UN PERSONĪBA . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  111. Viljams Šekspīrs no Stretfordas. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  13

Cimdu meistara dēla bezrūpīgā bērnība. – Skolas gadi un jaunība. –Pirmie dzīves triecieni. – Šekspīra sieva. Tradicionālie priekšstati unpārsteidzošie minējumi

2. Šekspīrs Londonā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  31„Vārna izlecēja”? – Globa teātrī

3. Starp Londonu un Stretfordu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  49„Karaļa kalps” un cienījams džentlmenis. – Rakstnieka testaments

4. Šekspīra autorības jautājums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  57Vils Šekspers kā „neiespējamais” autors. Piemineklis dzejniekam vai desiniekam? – Trīs grāfu versija. – Pretargumenti alternatīvajāmautorības teorijām

5. Šekspīra portretu mīkla . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  73Bohēmietis ar auskaru. – Dižciltīgās portretu versijas

II. ŠEKSPĪRA KANONS . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  791. Darbu tapšana un publikācijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .  79

Diskutablās lugas. – Poēmas un soneti. – Lugu tapšana kā process un dramaturgs kā savu darbu režisors. – Radošās darbības periodizācija,avoti un stila īpatnības

2. Lugu idejas, raksturi un estētika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 107

3. Vēsturiskās hronikas. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 117Vēsturiskās dimensijas un sižetu atvērtība. – Karaļvaras nesējudievišķuma apšaubījums: „Henrijs VI”, „Ričards III” un „Ričards II”. – Starp dzīves karnevālu un pienākumu: „Henrijs IV” un „Henrijs V”. – Karalisko intrigu spēles: „Karalis Džons” un „Henrijs VIII”

4. Komēdijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 135Kontrasti kā dzīves veseluma izjūta agrīnajās komēdijās. –Teatralitātes daba brieduma gadu komēdijās

6 SATURS

5. Traģēdijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1555.1. Pirmās lielās traģēdijas un traģikomēdijas. . . . . . . . . . . . . . . 157

Divas mīlestības izpratnes: „Romeo un Džuljeta” un„Troils un Kresida”. – Melanholijas kvintesence: „Hamlets”. – „Citādā” problēma: „Otello” un „Venēcijas tirgotājs”

5.2. Romiešu lugas un citas lielā stila traģēdijas . . . . . . . . . . . . . . 177Spriedze starp publisko un privāto cilvēku romiešu traģēdijās. – „Karalis Līrs”: pagāniskā un kristīgā sinerģija. – „Makbets”:pārdabisko parādību „dzīres”

6. Noslēguma perioda traģikomēdijas – filozofiskās pasakas . . . . . . . . 193Katastrofu laikmeta atbalsis: „Perikls”, „Simbelīns” un „Ziemaspasaka”. – Maģija un postkoloniālais diskurss: „Vētra”

III. Šekspīra darbu interpretācijas Anglijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2051. No Restaurācijas līdz karalienes Viktorijas laikmetam . . . . . . . . . . 205

„Uzlabotais” Šekspīrs. – Romantisma laikā. – Viktorijas laikmeta„skatuviskais arheoloģisms”

2. Režijas laikmetā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 221Elizabetes laika teātra modeļa stilizācija un Gordons Kreigs. – Karaliskais Šekspīra teātris. – Džona Gilguda un Lorensa Olivjēneoklasiskās interpretācijas. –„Šekspīra revolūcija”: Pīters Bruksun Pīters Hols. – Teatrālās maģijas atgriešanās: no Pītera Bruka„Sapnis vasaras naktī” līdz „Hamleta traģēdijai”

3. Pēc Pītera Bruka . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 249Deklana Donelana un Keneta Branas pieredze. – Šekspīra „flagmaņu” jaunā dzīve

IV. Šekspīra interpretācijas virzieni dažādās teātra kultūrās . . . . . . . . . . . 263Bards kā vācu klasiķis. – Roberta Vilsona šekspīriskās gleznas. – No delartes līdz politiskiem kodiem. – Par krievu 20. un 21. gadsimta „Hamletiem”. – Interkulturālie un multimediālie iestudējumu modeļi

V. Šekspīrs Baltijā. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3011. Klasiķis Igaunijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 301

Kārela Irda brehtiskais un Voldemāra Panso totalitārais Šekspīrs. – Mika Mikivera un Mati Unta pieredze: eksistenciālās izvēles un risinājumu atraktivitāte. – Dzīves karnevalizācija Elmo Nīganena interpretācijās. – Metaforiskās un postdramatiskās Šekspīra versijas

7SATURS

2. Šekspīra „ainava” Lietuvas teātrī . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 325Tradicionālo un novatorisko pieeju krustpunkti. – Eimunta Nekrošus Šekspīra triloģija. – Oskara Koršunova radikālās autorversijas

VI. Šekspīra darbu iestudējumi Latvijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 349

1. Iepazīstot klasiķi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 349Roberts Jansons un Aspazija. – Rīgas Latviešu teātra vāciskais Šekspīra standarts

2. Ceļā uz jaunu līmeni . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 365Rūdolfs Blaumanis iestudē Šekspīru. – Reinholda Veica un Jāņa Munča sadarbība

3. Divdesmito un trīsdesmito gadu interpretācijas . . . . . . . . . . . . . . 379Eduarda Smiļģa modernās režijas paraugi. – Šekspīrs Nacionālajā teātrī. – Mihaila Čehova Hamlets

4. Četrdesmito un piecdesmito gadu kanoniem sekojot . . . . . . . . . . . 399Sergeja Radlova un Jurija Jurovska Šekspīrs. – Dailes unDrāmas teātra „Hamletu” duelis

5.  Sešdesmitie un septiņdesmitie gadi: „Šekspīra revolūcija”sasniedz Latviju . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 413Oļģerta Krodera Hamleta „brīvais kritiens”. – „Ričards III”:Arnolda Liniņa pieredze. – Pītera Bruka impulsi: „Sapnisvasaras naktī”. – Ādolfa Šapiro un viņa audzēkņu traktējumi. –Jana Kota idejas: Arkādija Kaca „Karalis Līrs”

6. Stagnācijas laiku metaforiskais Šekspīrs . . . . . . . . . . . . . . . . . . 431Skarbās mūsdienu sāgas par mīlētājiem. – Aizejošā laikmetagrimases: Oļģerta Krodera un Arkādija Kaca „Hamlets”

7. Deviņdesmito gadu interpretāciju pieredze. . . . . . . . . . . . . . . . . 443Pirmais postmodernais Hamlets un Ričards III. – Annas Eižvertiņas un citu režisoru versijas

8. 21. gadsimta interpretācijas: ierastās prakses un radikālierisinājumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 457Hamlets garnizonā un mobilo telefonu laikmeta mīlētāji. – Postdramatiskās pieredzes komēdiju interpretācijās. – Divi karaļi Līri. – Oļģerta Krodera ceturtais Hamlets: kādu grā- matu viņš lasa? – Māras Ķimeles „Otello” cikla turpinājums. – No delartes līdz lokalizācijai un stilizācijai. – Šekspīrs jauno dekonstruētāju acīm

8 SATURS

Pēcvārda vietā: globālie procesi un baltiskie akcenti . . . . . . . . . . . . . . . 489

Summary (translated by Elita Saliņa) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 497

Avoti un literatūra . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 507

Viljama Šekspīra lugu iestudējumi Latvijas profesionālajos dramatiskajosteātros (sast. D. Jonīte) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 519

Personu un darbu rādītājs (sast. L. Bērziņa) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 555

Teātru rādītājs (sast. L. Bērziņa) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 627

Vietu nosaukumu rādītājs (sast. L. Bērziņa) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 633

prIekŠVĀrDs

Vairākus gadus nodarbojoties ar Šekspīra pētniecību, mana pārliecība par to, ka Šekspīra darbu autors ir Viljams Šekspīrs no Stretfordas pie Eivonas, ne vien- reiz vien ir sašķobījusies. Universitāti beidzu ar pārliecību, ka Šekspīrs ir viens no renesanses diženākajiem ģēnijiem, uz viņa dzimteni Stretfordā vēlāk devos ar šo pašu pārliecību. Bet atgriezos absolūti apmulsusi, redzot, cik vērienīgu kultūrtū- rismu un biznesu briti ir attīstījuši uz sava slavenākā tautieša dzīves un daiļrades bāzes, kā arī to, ka ir reāls pamats daudzo slēptās autorības versiju izvirzīšanai.

Arī es zināmu laiku nosvēros uz tā saucamās grupas teorijas piekritēju pusi, pievienojoties uzskatam, ka Šekspīra sacerējumi ir kolektīvs darbs, kāda rafinēta rēbusa un spēles daļa. Un šo sarežģīto kompleksu, kas saucas Viljama Šekspīra darbi, radījuši vairāki augsti izglītoti Anglijas aristokrāti un valstsvīri, kas tādējādi attīstīja savus talantus literatūrā un filozofijā un ar teātra starpniecību varēja brīvi paust savus radikālos uzskatus. Lugā „Hamlets” tēlots tieši tāds attiecību modelis, kad galvenais varonis, gatavojot „Peļu slazda” ainu, nodod aktierim savu tekstu līdz ar precīziem norādījumiem iestudēšanai, parādot gan dziļu teātra izpratni, gan aktiertehnikas zināšanas.

Taču, tā kā absolūti pārliecinošus pierādījumus, kas pieliktu punktu visām diskusijām par šo autorības jautājumu, nav publicējis neviens no antišekspīris-tiem, pēc daudzu materiālu studijām esmu atkal kļuvusi par Viljama Šekspīra no Stretfordas pie Eivonas autorības aizstāvi. Jo argumentu „par” šajā jautājumā ir tikpat daudz kā „pret”. Pirmais „par” ir tālaika gramatikas skolu programmas, kur skolēni, tostarp Stretfordas pilsētas vecākā dēls Viljams, ne tikai gadiem mācījās latīņu valodu, bet arī pēc klasiskajiem paraugiem sacerēja tekstus, arī dialogus, latīniski. Lai gan viņa konkurents Bens Džonsons ironizēja, ka Šekspīrs „vāji zināja latīņu valodu un vēl vājāk – grieķu”, nākamos „par” var atrast, sastatot kopā gan faktus par Šekspīra dzīvi un viņa darbus, gan citus Bena Džonsona izteikumus, kas papildina un izskaidro viens otru un ļauj secināt, ka stretfordietis Viljams Šekspīrs varēja pats uzrakstīt viņam piedēvētos darbus.

Mans pētījums piedāvā ieskatu gan Viljama Šekspīra dzīves gājumā, gan viņa darbos kopumā (ne atsevišķu sacerējumu izvērstu analīzi), gan šo darbu ceļoju-mos cauri laikam un telpai – no angļu skatuves un interpretāciju piemēriem citās ārzemju kultūrās līdz Baltijai, līdz latviešu teātrim. Šekspīram veltītā profesores Tamāras Zālītes grāmata saucās „Mans Šekspīrs” (1989). Arī es savā grāmatā,

10 PRIEKŠVĀRDS

nepretendējot pateikt visu par pētāmo objektu, vēlos dalīties ar lasītājiem savā subjektīvajā versijā un redzējumā par Šekspīru un viņa darbu likteņiem teātrī. Jo pateikt visu un turklāt objektīvi par šo Kosmosu, kas nes Šekspīra vārdu, manu- prāt, vienkārši nav iespējams.

Esmu pateicīga saviem kolēģiem gan Latvijā, gan tuvās un tālās ārzemēs, kuri ar savu padomu un atbalstu ir palīdzējuši šī darba tapšanā.

Tekstā izmantoti citāti no izdevumiem:The Complete Works of William Shakespeare. Plays and poetry (2011). Publisher and creative direc-

tor Nick Wells. London: Flame Tree Publishing;William Shakespeare. Sonnets. Viljams Šekspīrs. Soneti (2007). Sast. K. Vērdiņš. Rīga: Ne-

putns;Šekspīrs, Viljams (1931). Hamlets. Rīga: A. Gulbis;Šekspīrs, Viljams (1963–1965). Kopoti raksti. I–VI sēj. Sast. K. Egle. Rīga: Latvijas Valsts izdev-

niecība;Šekspīrs,Viljams (2004). Romeo un Džuljeta. Simbelīns. Vētra. Rīga: Jumava.

Tekstā ar arābu cipariem norādīti Šekspīra lugu cēlieni un ainas, piemēram, 1.5. (Pirmā cēliena 5. aina)

Tekstā izmantotās abreviatūras un saīsinājumi:DT – Latvijas Dailes teātrisMDT – Maskavas Dailes teātrisNT – Latvijas Nacionālais teātrisRSC – Karaliskais Šekspīra teātris/trupa (Royal Shakespeare Company)RLT – Rīgas Latviešu teātrisСПб. – Санкт-Петербургdiriģ. – diriģentsdz. – dzimisinsc. – inscenētājskomp. – komponistskons. – konsultantslat. – latīņumāksl. – mākslinieksrež. – režisorsskat. – skatuves

I.  Šekspīra dzīve un personība

„No visiem lieliem vīriem viņš ir neizprotamākais. Mēs zinām tikai to, ka viņš dzīvojis un cietis. Pat ne tik daudz. Citi, ne viņš, atbild, kad mēs jautājam. Tumsa klāj pārējo.”

(Džeimss Džoiss. Uliss. Rīga: 2012, 173)

iljams Šekspīrs piedzima Stretfordā pie Eivonas tieši tajā pašā dienā (1564. gada 23. aprīlī), kad Romā nomira Mikelandželo. Bet par pēdējo nekad nav jokots tā kā par Šekspīru: proti, iz-sakot apgalvojumus, ka visus trūcīgos faktus, kas zināmi par stretfordieša dzīvi, varētu uzrakstīt uz vienas aploksnes. Skep-

tiķi pat joko, ka to varētu izdarīt uz pastmarkas. Taču tā nav tiesa: par rakstnieku 16. un 17. gadsimta arhīvu ierakstos un hronikās saglabājies vairāk informācijas nekā par citiem Šekspīra laikabiedriem – dramaturgiem, izņemot vienīgi Benu Džonsonu, kurš rūpējās par to, lai atstātu par sevi liecības nākamajām paaudzēm. Ir saglabājušies dokumentāri pierādījumi Šekspīra darījumiem ar zemes īpašu- miem, investīcijām un viņa stāšanos tiesas priekšā kā lieciniekam vai atbildētājam. Taču nav gandrīz nekā, kas liecinātu par dramaturgu kā personību – ne vēstuļu (saglabājusies tikai viena viņam rakstīta vēstule), ne manuskriptu, ne viņa grāmatu, ne dienasgrāmatu. Šādi pierādījumi un liecības netika vāktas ne dramaturga dzīves laikā, ne tūlīt pēc tam, jo tikai gadsimta ceturksni pēc viņa nāves Anglijā sāka attīstīties kultūras un mākslas darbiniekiem veltītu biogrāfiju žanrs, – līdz tam dzīves aprakstus izpelnījās tikai karaliskas personas, augstākās garīdznie- cības pārstāvji un svēto kārtā ieceltie.

Pirmās ziņas par Šekspīru, aptaujājot viņa vēl dzīvos laikabiedrus, savāca Kembridžas absolvents, garīdznieks Tomass Fullers un publicēja tās savā „Anglijas slavenību vēsturē” (1662). Nopietna Šekspīra pētniecība aizsākās tikai 18. gadsimtā, kad Nikolass Rovs izdeva rakstnieka darbus sešos sējumos, kam bija pievienota arī

V

12 I. ŠEKSPĪRA DZĪVE UN PERSONĪBA

viņa biogrāfija (1709), kas kļuva par pamatu daudziem vēlākajiem biogrāfiskajiem apcerējumiem.

19. gadsimtā parādījās vairāki pētījumi, kas šekspirologu savāktos faktus inter- pretēja saistībā ar viņa daiļradi. Viens no šādiem darbiem ir dāņu literatūrzinātnieka un kritiķa Georga Brandesa monogrāfija „Viljams Šekspīrs” (1896), kas rakstnieka dzīvi un darbus analizē Eiropas renesanses mākslas kontekstā un kas tiek izdota atkal un atkal. Daudzus izdevumus piedzīvojis arī britu šekspirologa Edvarda Daudena pētījums1. Līdzās britu zinātniekiem un pētniekiem, kur neapšaubāma autoritāte mūsdienās ir Birmingemas universitātes profesors Stenlijs Velss, būtis- ku ieguldījumu Šekspīra pētniecībā ir devuši amerikāņu šekspirologi un pētnieki Semjuels Šēnbaums, Stīvens Grīnblats, Džeimss Šapiro un citi. Atsevišķi Šekspīra biogrāfi, lai aizpildītu Šekspīra dzīves faktu un notikumu iztrūkumus, ir pat safabricējuši „autentiskus” dokumentus. Norobežojoties no šādas pieejas, tomēr jāatzīst, ka Šekspīra biogrāfijas radīšana lielā mērā ir subjektīvas versijas vei- došana. Pat, balstoties uz it kā zināmiem faktiem un traktējumiem, neiztikt bez pieņēmumiem un minējumiem.

1. VIljams Šekspīrs no stretforDas

eapstrīdams ir atzinums, ka Viljams Šekspīrs cēlies no zemnie- kiem un sīkiem zemes īpašniekiem Vorikšīras grāfistē. Uzvārda etimoloģija it kā norāda uz senču iespējamām karavīru gaitām, jo angliski saliktenis Shakespeare apzīmē cilvēku, kas rīkojas ar šķēpu (shake – kratīt, vicināt; spear – šķēps). Savulaik Šekspīra

tēvs, iesniegdams lūgumu pēc muižnieku ģerboņa (1576), ir atsaucies uz savu vectēvu, kurš bijis slavens karavīrs un kuram karalis Henrijs VII piešķīris zemes īpašumu par nopelniem karā. Tomēr pierādījumu tam nav.

Šekspīri Vorikšīras grāfistē ir dzīvojuši vismaz kopš 13. gadsimta vidus, viņu uzvārds tur ir izplatīts un sastopams visdažādākajos rakstības variantos – kā Shakespert, Schakosper, Shexper, Saxper, Sashpierre, Chacsper, Shaksbye, Shaxbee vai pat Shakeschafte un Shakstaff. Vienotas angļu valodas rakstības tolaik nebija; pirmā, Viljama Bullokāra sarakstītā angļu valodas gramatika tika publicēta tikai 1586. gadā2. Šekspīra vectēvs Ričards Šekspīrs 16. gadsimta 30. gados ir dzīvojis Sniterfīldā, trīs četru jūdžu attālumā uz ziemeļiem no Stretfordas, iznomādams un apstrādādams zemi un audzēdams lopus vairākos īpašumos, kā arī nomādams fermu no sava turīgākā kaimiņa Roberta Ārdena, kurš bija senas un cienījamas Vorikšīras dzimtas jaunākā atzara galva. Sniterfīldā dzimuši abi Ričarda dēli – Džons (1529), nākamais Viljama tēvs, un Henrijs. Roberts Ārdens dzīvoja pāris jūdžu uz rietumiem no Stretfordas, Vilmkotā, kur viņam piederēja īpašums un kur auga viņa septiņas meitas. Jaunākā – Mērija Ārdena – vēlāk kļuva Džona sieva un Viljama māte.

Džons Šekspīrs pazina Mēriju kopš bērnības, jo viņu tēvi gandrīz trīsdesmit gadus bija tuvi kaimiņi, viens no viņiem bija zemes īpašnieks, bet otrs – nom- nieks. Džonam piemita sociālās ambīcijas: viņš nevēlējās pavadīt savu mūžu, apstrādājot zemi un kopjot lopus, bet pirmais no šīs plašās dzimtas pārstāvjiem pārcēlās uz dzīvi Stretfordā (ap 1550. gadu), apgūdams ādu apstrādi un cimdu ga-tavošanas arodu3. Džons un Mērija apprecas 1557. gadā, drīz pēc Roberta Ārdena nāves 1556. gadā.

Mērijai tēvs mantojumā atstāj mājas un pāris zemes gabalus; kā viena no tēva gribas izpildītājām viņa piedalās arī Roberta Ārdena īpašuma aprakstīšanā un uzskaitē, kas liecina par ģimenes turību. Piemēram, mantu sarakstā minēti vien- padsmit apgleznoti audekli, ko tolaik izmantoja sienu rotāšanai daudz dārgāko

N

14 I. ŠEKSPĪRA DZĪVE UN PERSONĪBA

gobelēnu vietā un kur parasti bija uzgleznoti Bībeles vai mitoloģiski sižeti. (Šādus audeklus Šekspīrs piemin savā poēmā „Lukrēcijas izvarošana”.) Ārdenu īpašu-mā bija arī skapji un citas ozolkoka mēbeles, krietns daudzums gultas veļas, vara katli un cits mājturības un saimniecības inventārs, kā arī prāvs pulks lopu un mājputnu4. Savukārt laba gulta turīgo Ārdenu mājās bija tikai viena; bērni un kalpotāji, tāpat kā citās mājās tolaik, gulēja vai nu uz salmu matračiem, vai ne- lielās gultiņās ar koka ritentiņiem. Gultu sasildīšanai ziemā izmantoja īpašas, ar karstām oglēm pildītas slēgtas sildāmpannas.

Viljama nākamā tēva Džona arods Stretfordā ir ienesīgs. Ādas izstrādājumi – jostas, somas, maciņi, priekšauti un jo īpaši cimdi – tolaik bija ļoti iecienīti visos sabiedrības slāņos. Tie bieži tika arī dāvināti – kristībās, kāzās, bērēs un citos svinīgos gadījumos. Cimdi bieži tika izšūti un iesmaržināti; ar zeltu, sudrabu vai dārgakmeņiem izrotāti cimdi bija ļoti dārgi. Acīmredzot Šekspīra tēvam veicas, jo vēl pirms kāzām viņš pilsētiņā iegādājas divstāvu namu. (Mērijas Ārdenas māju – fermu netālu no pilsētas un citus ar Šekspīra dzīvi saistītos namus Stretfordā var aplūkot arī šodien; tos uztur Šekspīra Dzimtās vietas fonds.) Pirmais īpašums – māja Henlistrītā, kur Džons – tāpat kā citi amatnieki – bija ierīkojis savu ādu un cimdu meistara darbnīcu, mūsdienās ir rekonstruēta ar visu iekārtu, piederumiem un darbarīkiem.

Stretforda, kas atrodas 102 jūdžu (164 km) attālumā no Londonas, tolaik ir rosīga amatnieku un tirgotāju pilsētiņa ar aptuveni 1600 iedzīvotājiem zaļu pļavu un pakalnu ielokā. Tās dienvidu daļā Eivonas upes ūdeņos (avon velsiešu valodā nozīmē upe5) spoguļojās Svētās Trīsvienības baznīcas augstā altāra daļa un tornis, kura smaile tika uzcelta jau pēc Šekspīra nāves. Uz baznīcas ziemeļu fasādi ved liepu aleja. Baznīcas iekšienē apbedīti cienījamākie pilsētas iemītnieki; te ir arī Viljama Šekspīra kapavieta un viņa krūšutēls pie baznīcas ziemeļu sienas.

Viens no pilsētiņas košumiem joprojām ir viduslaiku tilts ar daudzām arkām, ko par saviem līdzekļiem uzbūvēja viens no Stretfordas cienījamākajiem pilso-ņiem – sers Hjū Kloptons, kurš vēlāk kļuva par Londonas mēru. Neilgi pirms savas nāves viņš uzcēla arī otru plašāko māju pilsētā, ko nosauca „Jaunā vieta”. 16. gadsimta beigās Viljams Šekspīrs to iegādājās savā īpašumā.

Pilsētiņas iedzīvotāju arodu sarakstā no 1570. līdz 1630. gadam minēti divdes- mit trīs miesnieki, divdesmit audēji, sešpadsmit kurpnieki, piecpadsmit maizes cepēji un piecpadsmit galdnieki6. Tās bija pilsētnieku galvenās, bet ne vienīgās nodarbošanās. Piemēram, Šekspīra tēvs, būdams viens no pilsētiņas divdesmit trim cimdu meistariem, nodarbojās arī ar vilnas uzpirkšanu, naudas aizdošanu un iesala gatavošanu. Gandrīz katrā Stretfordas mājā paši gatavoja elu (alu) ik- dienas un svētku vajadzībām; ela saldināšanai izmantoja medu, jo arī bites turēja gandrīz katrā dārzā. Iesala gatavošana un alus brūvēšana no vietējiem graudiem

151. VILJAMS ŠEKSPĪRS NO STRETFORDAS

bija viens no izplatītākajiem arodiem un peļņas avotiem. Arī Šekspīra Memoriālo teātri – tagadējā Karaliskā Šekspīra teātra priekšteci – 1876. gadā uzcēla vietējo alus brūvētāju Flaueru ģimene.

Stretfordas arhīvos Viljama tēva Džona Šekspīra vārds pirmoreiz parādās 1552. gadā, kad pilsētas valde viņam un kaimiņam Adrianam Kvīnijam uzliek sodu par netīrumu kaudzes turēšanu mājas priekšā7. Marks Tvens vēlāk dzēlīgi joko, ka tīrība un kārtība pilnīgi noteikti nebija viens no stretfordiešu iecienītā-kajiem tikumiem. Daudzās mājās turēja cūkas un mājputnus, taču nav pamata uzskatīt, ka Stretforda citu pilsētu vidū izcēlās ar īpašu sušķību. Arī Džona ādmiņa amats sūri oda: zirgu, briežu, aitu un citu dzīvnieku ādas viņš apstrādāja ar sāli un alaunu, lika mērcēties urīna vannās, kā to darīja arī citi amata brāļi, pēc tam žāvēja dārzā, pirms šīs ādas tapa par glītām somām vai cimdiem. Iespējams, viņš ir tirgojies arī ar labību un lopiem, kas nāca no tēva un sievas lauku īpašumiem.

Viljams ir dēvēts arī par miesnieka dēlu. Šāda versija balstās uz faktu, ka Džons sava tēva fermā Sniterfīldā pats kāva mājdzīvniekus, kuru ādas vēlāk ap- strādāja savā darbnīcā8. Šekspīra lugās lietpratīgi runāts gan par dažādu ādas šķirņu un cimdu gatavošanas īpatnībām (piemēram, Kviklija kundze „Jautrajās vindzorietēs” min cimdu meistara nazi), gan par miesnieka amatu. Tā kā ir sagla-bājušies dokumenti par dramaturga tēva darījumiem arī ar kokiem un iesalu, tad jāpiekrīt viedoklim, ka viņš bijis „meistars visās jomās” (a jack of all trades) un var tikt pielīdzināts mūsdienu uzņēmējiem9. Šekspīra tēvs līdzpilsoņiem arī aizdeva naudu uz procentiem, par aizdevumu prasot nevis oficiāli atļautos desmit, bet divdesmit procentus. Laikā, kad nebija banku un kredīta iespēju, naudas aizdošana/ aizņemšanās bija ļoti izplatīta, un tika uzskatīts, ka tikai muļķis aizdod naudu, neņemdams par to labus procentus.

Džons pakāpeniski iegādājas īpašumus un pamazām iekaro pilsētā vērā ņema-mu sabiedrisko stāvokli. 1556. gadā viņš nopērk tiesības izmantot māju Grīnhilstrītā, kā arī vēl vienu māju Henlistrītā līdzās tai, kura viņam jau pieder. Pēc kāda laika abas mājas tiek savienotas, radot iespaidīgu celtni – koka un ķieģeļu ēku ar trim frontoniem, kur izvietotas gan dzīvojamās telpas, gan darbnīca. Savus ādas izstrādā- jumus viņš pārdod gan mājās, gan ceturtdienu rītos tirgū, kur viņam ir savs stends.

Cimdu meistara dēla bezrūpīgā bērnība1556. gadā Džons sāk palēnām virzīties pa Stretfordas sociālās hierarhijas

kāpnēm: viņš tiek ievēlēts par vienu no diviem „garšotājiem”, kas pārbauda vietē- jās maizes un alus kvalitāti. 1558. gadā Džons kļūst par vienu no četriem pilsētas konstebliem, kuri atbild par likumu un kārtību, 1561. gadā – par vienu no diviem kasieriem, kas pārzina pilsētas īpašumus un kārto rēķinus; šajā laikā viņš pār- rauga arī jaunas skolas telpu izbūvi Ģildes ēkas augšējā stāvā, kur vēlāk mācīsies

16 I. ŠEKSPĪRA DZĪVE UN PERSONĪBA

viņa dēls. 1565. gadā Šekspīra tēvs tiek ievēlēts par vienu no četrpadsmit pilsētas aldermaņiem – pilsētas padomes locekļiem, bet 1568. gadā par beilifu – pilsētas vecāko jeb mēru. Jau kā aldermanis viņš tiek godāts par māsteru Šekspīru, sēžu zālē, baznīcā un visos svinīgos gadījumos Džonam ir tiesības valkāt melnu, kažok- ādām apdarinātu mantiju un īpašu aldermaņa gredzenu ar ahātu. Acīmredzot tas atstājis iespaidu uz viņa mazo dēlu, jo lugā „Romeo un Džuljeta” tiek pieminēts aldermaņa gredzens ar ahātu10. Pildot beilifa pienākumus, Džons izskata sūdzības un lūgumus, dod rīkojumus par arestiem un mantas konfiskāciju, pārrauga no- devu ievākšanu, tirgus darbību un cenas, paraksta maksājumus par pirmajām šajā pilsētiņā reģistrētajām profesionālo aktieru izrādēm. Beilifs arī nēsāja īpašu, purpursarkanu mantiju, uz sēdēm un baznīcu viņu pavadīja seržants ar zizli rokās, un baznīcā beilifs ar ģimeni sēdēja goda vietā.

Beilifa amatā Džons darbojās tikai vienu gadu, kas bija parastais amata ter-miņš, vēlāk viņš bija arī miertiesnesis un 1571. gadā tiek nozīmēts par galveno aldermani un jaunā beilifa palīgu. Kopā ar jauno beilifu Džons dodas arī uz Londonu kārtot pilsētas lietas. Pilsētas domes oficiālo dokumentu apstiprināšanai viņš izmantoja savu īpašo amata zīmi – divus sakrustotus cirkuļus, ar kuru palī- dzību tika noņemts mērs un veidots raksts cimdiem. Tiesu dokumentus savukārt viņš apstiprināja ar krustu. Tas, ka Džons Šekspīrs paraksta vietā lietoja krustu, nebūt nenozīmē to, ka viņš nemācēja lasīt, jo bez šīs prasmes viņam būtu grūti darboties tik daudzās atbildīgās jomās. Tolaik arī mācīti angļi nereti paraksta vietā lietoja krustu. Tas simbolizēja Dieva Tā Kunga krustu, un tā uzlikšana dokumentam līdzinājās zvērestam11. Arī jaunais beilifs un Džona kaimiņš Adrians Kvīnijs, kurš noteikti prata rakstīt, – ir saglabājušās viņa rakstītas vēstules – tiesu dokumen-tos paraksta vietā lietoja otrādi apgrieztu Q burtu. Lai gan Šekspīra tēvam nebija skolas izglītības, viņš guva panākumus ar savu rosību un apķērību; praktiskais tvēriens ir neapšaubāmi vērojams arī Viljama dzīves gaitās.

Šekspīra vecāku ģimenes dzīves sākumu apēnoja abu pirmo bērnu nāve: agrā bērnībā nomira 1558. gadā dzimusī Džoanna un 1563. gada aprīlī piecu mēnešu vecumā arī viņu otrais bērns – Margarita. Iespējams, abas meitenītes mira mēra epidēmijas laikā, kas plosījās 1563. gadā. Tā gada ziemā Džons Šekspīrs, kurš jau darbojas pilsētas domē, kopā ar savu kolēģi ieraksta domes reģistru grāmatā, ka „samaksāti divi šiliņi par tēlu nobalsināšanu kapelā”.12 Pilsētas Ģildes kape-las sienas bija izrotātas ar košām freskām, kur attēloti Svētais Georgs un pūķis, vietējie svētie un angļu varoņi, Pastardienas aina. Pieņemoties spēkā karalienes Elizabetes I izvērstajai protestantiskajai kustībai, vecā „elkdievība” tika apkarota un iznīcināta. Daudzas gleznas, skulptūras, kapelu un dievnamu rotājumi tika sadauzīti vai aizkrāsoti, katoļu klosteriem tika atņemti īpašumi, pa Anglijas lau-kiem un ceļiem ubagojot klīda ne tikai manufaktūru ierīkošanas dēļ no savas zemes padzītie zemnieki, bet arī no klosteriem padzīti mūki. Viljama piedzimšanai bija

171. VILJAMS ŠEKSPĪRS NO STRETFORDAS

sagatavota dramatiski nospriegota „skatuve”. Taču balsinājuma kārta bija plāna un, to noskrāpējot, vecie tēli tapa redzami. Tā arī dzejniekam, kas piedzims pēc dažiem mēnešiem, būs lemts vērot gan vecās dzīves kārtības un ticības grūšanu, gan jaunās ticības nostiprināšanos.

Aprīlī, kas Anglijā vienmēr ticis uzskatīts par bargu mēnesi, jo narcises jau ir sākušas ziedēt, bet vēji pūš jo neganti un ķermenis ir novārdzis pēc garās, skarbās ziemas, 1579. gadā septiņu gadu vecumā nomira vēl viens Šekspīru bērns – Anna. Bet Viljams, trešais bērns ģimenē, piedzima tieši aprīlī. 1564. gada 26. aprīlī, kad Stretfordas dārzos jau sāka ziedēt ābeles un bumbieres, Svētās Trīsvienības baz- nīcas grāmatā parādās ieraksts latīņu valodā par to, ka nokristīts Džona Šekspīra dēls Viljams: „Gulielmus, filius Johannes Shakspere.”13 Pilnīgi precīzs Viljama dzim- šanas datums nav zināms, taču, ņemot vērā to, ka Anglijā bērnus parasti kristīja trīs dienas pēc dzimšanas, nostiprinājies pieņēmums, ka viņš dzimis 23. aprīlī – Svētā Georga, Anglijas aizstāvja, dienā, jo šī nacionālo svētku diena šķita ļoti piemērota nacionālā ģēnija dzimšanai.

Mazais Viljams pēc dzimšanas tika apmazgāts, ietīts mīkstā drānā un nests rādīt tēvam. Bērna mutē saskaņā ar Vorikšīras ieražām tika ielikts nedaudz sviesta un medus, lai attīstītu zīšanas refleksus. Pēc dažām dienām Džons Šekspīrs nesa dēlu uz baznīcu kristīt, – māte bērna kristībās nekad nepiedalījās14. Par Viljama krusttēvu tika izraudzīts Šekspīru kaimiņš Henlistrītā – galantērijas preču tirgotājs Viljams Smits. Pēc kristībām uz bērna galvas tika uzsegts balts linu audums, kuru noņēma tikai pēc tam, kad māte bija apmeklējusi baznīcu; ja mazulis mēneša laikā nomira, viņu ar to apsedza. Bērnu mirstība 16. gadsimtā bija augsta; arī vidējais dzīves ilgums vīriešiem tolaik bija tikai četrdesmit septiņi gadi.

Pirmais pārbaudījums nāca jau trīs mēnešus pēc Šekspīra dzimšanas: vasarā mēra epidēmija atjaunojās, kopumā paņemot sev līdzi 237 upurus, kas bija aptu-veni sestā daļa no pilsētiņas iedzīvotājiem. Tomēr Viljamam izdevās izdzīvot. Tā kā ģimene jau bija zaudējusi divas meitas, Mērija ar jaundzimušo zēnu devās uz vecāku mājām Vilmkotā, kur joprojām dzīvoja viņas pamāte15. Kā viens no pilsē-tas vecākajiem Džons Šekspīrs piedalījās pilsētas padomes sēdēs, kas piesardzības nolūkos tika noturētas ārā, pilsētas Ģildes kapelas dārzā, zem valriekstu koka. Kad tika spriests par palīdzības sniegšanu sērgā cietušajām ģimenēm, no kurām viena dzīvoja Šekspīriem tieši kaimiņos un bija zaudējusi četrus bērnus, Džons bija viens no dāsnākajiem ziedotājiem. Decembrī, sākoties salam, mēris atkāpās.

No savu vecāku mājas Henlistrītā Viljams ērti varēja nokļūt pie upes vai tuvējos Ārdenu mežos. Viņa laikā tas vairs nebija senais, aizvēsturiskais Ārde-nu mežs, kas deva patvērumu britu ciltīm no iekarotājiem – romiešiem, mežu bija krietni paretinājuši vietējie fermeri, jo mājas celtniecībai bija nepieciešami 60–80 koki. Taču Viljama bērnībā bija dzīva gan leģenda par kādu bruņinieku, kurš kā eremīts dzīvojis šajos mežos un viens pats cīnījies pret ienaidniekiem (viņa

18 I. ŠEKSPĪRA DZĪVE UN PERSONĪBA

zobens kā relikvija glabājās vietējā baznīcā), gan citas teiksmas. Mežs Šekspīra lugās – „Kā jums tīk”, „Sapnis vasaras naktī”, „Simbelīns” – bieži figurē kā brī- vības, senās kolektīvās atmiņas un teiksmu pasaules simbols.

Dramaturgs izmanto bagātīgu Vorikšīras reģiona vārdu krājumu dažādu da-bas parādību apzīmēšanai16. Šekspīra darbos var atrast neskaitāmus koku, puķu, zāļu, dzīvnieku un putnu nosaukumus, un trāpīgus to raksturojumus, no kuriem botāniķi, etimologi un zoologi vēlāk ir sastādījuši veselus sarakstus. Viņš lieto vietējo puķu nosaukumus, raksturojot vārnkājiņas, neaizmirstulītes, atraitnītes, rūtas, mārpuķītes un vijolītes Ofēlijas ziedu pušķī viņas vājprāta ainā, liek Ģer- trūdei, stāstot par Ofēlijas nāvi, pieminēt kalmes, nātres, pīpenes un kosas, ko gani saucot rupjā vārdā, bet meitenes – par miroņpirkstiem17. Kordēlija runā par smilgām, rudzupuķēm un lēcām pusārprātīgā karaļa Līra vainagā, bet Edgars piemin saldo majorānu. Par ziedu un augu ārstniecisko nozīmi un piemērotību dažādiem vecumiem runā Perdita „Ziemas pasakā”, minot, ka lavanda, mētras, mārsils, raudenes un kliņģerītes ir piemērotas tiem, kas vīra gados, bet jaunajam Florizelam viņa novēl pavasara ziedus – narcises, prīmulas, īrisus, lilijas; šāds uzskaitījums atspoguļo arī tālaika ziedu valodas simboliku. Tajā pašā dialogā Poliksens runā par zara uzpotēšanu meženim, lai tas nestu labus augļus18. Šekspīrs savos darbos min vairāk nekā sešdesmit dažādu putnu nosaukumu, piemēram, kraukļi, pelikāns, lakstīgala („Karalis Līrs”), gulbji, meža zoss, meža balodis („Kā jums tīk”), un tikai Džefrijs Čosers var ar viņu sacensties dažādu putnu dziesmu tēlainā aprakstā19.

Eivonas upe mēdza pārplūst; pavasaros un rudeņos pilsētiņas ielas nereti bija plūdos piemirkušas, kas veicināja sērgu izplatību. Taču upe ir arī kolorīts māk- sliniecisks tēls, un neviens cits no Elizabetes laika dramaturgiem savos darbos tik bieži nepiemin upi kā Šekspīrs, turklāt no piecdesmit deviņām atsaucēm div-desmit sešas saistās ar upi plūdu laikā. Poēmā „Lukrēcijas izvarošana” izmantots īpatnējs tēls, kad straume ūdens virpuli pagriež atpakaļ tajā pašā virzienā, no kurienes tas nācis, – šāda parādība ir vērojama no Stretfordas akmens tilta astoņ- padsmitās arkas20. 1579. gadā Eivonas upē netālu no Stretfordas noslīka jauna meitene, kuru sauca Katarīna Hamleta. Lai gan oficiāli tika atzīts, ka tas ir ne- laimes gadījums, daži vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka tā bijusi pašnāvība21. Tas rosina saskatīt iespējamās paralēles ar Ofēlijas nāvi traģēdijā „Hamlets”.

Vorikšīras grāfisti, kuras vidienē atrodas Stretforda, dzejnieks Maikls Dreitons ir nosaucis par „Anglijas sirdi”. Te risinājušies būtiski vēsturiski notikumi Baltās un Sarkanās rozes kara laikā (1455–1485) – asiņainās Jorku un Lankasteru dinastiju cīņas par tiesībām uz karalisko varu. Novads sašķeļas pretējās nometnēs: Vorikšīra nostājās Jorku jeb Baltās rozes piekritēju pusē, bet Koventrija – Lankasteru dinasti- jas jeb Sarkanās rozes piekritēju pusē. Nežēlīgajā karā gāja bojā ap astoņdesmit procentiem abu dzimtu piederīgo, tai skaitā sievietes un bērni, kuru dižciltīgās asinis

191. VILJAMS ŠEKSPĪRS NO STRETFORDAS

varēja viņiem nodrošināt tiesības uz troni. Karš noslēdzās, apprecinot Lankasteru dzimtas pārstāvi Henriju Tjūdoru ar Jorkas Elizabeti, kas lika pamatu jaunai karaliskai dinastijai – Tjūdoriem. Šekspīra lugas, kurās plaši atspoguļoti minētie notikumi – vēsturiskās hronikas „Henrijs VI” trīs daļas un „Ričards III” – var tikt uzlūkotas par Sarkanās un Baltās rozes kara savdabīgu māksliniecisko hroniku.

Pāris stundu gājienā no Stretfordas atrodas Kenilvortas pils un, iespējams, ka te Šekspīrs bērnībā vēroja karalienes Elizabetes viesošanos (1575), ko pavadīja spoža procesija un masku spēles, uguņošana un muzikāla izrāde pils ezerā, kam karalienes favorīts Roberts Dadlijs, grāfs Lesters, Kenilvortā nežēloja ne izdomu, ne līdzekļus.

Ģimenē bez Viljama bija arī trīs jaunāki brāļi – Gilberts, Ričards un Edmunds, kurš vēlāk Londonā kļuva par aktieri, kā arī māsa Džoanna (ģimenes ilgdzīvo- tāja, kas bija nosaukta pirmās, agrā bērnībā mirušās Šekspīru meitas vārdā). Māsa apprecējās ar cepuru meistaru Viljamu Hārtu, un viņiem bija četri bērni: Viljams, Mērija, Tomass un Maikls. Džoanna pārdzīvoja savu vīru un brāli par trīsdesmit gadiem, bet Edmunds, vienīgais no ģimenes, kurš gāja Viljama pēdās, nomira, nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu. Nav gan zināms, kurā teātra trupā viņš darbojies. Baznīcas grāmatās fiksēts tikai tas, ka Londonā Edmunds kļuvis par tēvu ārlaulības bērnam, kurš arī apglabāts viņa nāves gadā – 160722.