Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija

ZIŅOJUMS PAR PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS PIEEJAS

IEKĻAUŠANAS IESPĒJU IZVĒRTĒJUMU INVALIDITĀTES NOTEIKŠANAS SISTĒMĀ

II DAĻA

„Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas apraksta izstrāde”

Iepirkuma identifikācijas Nr: VDEAVK 2013/4_ESF

Rīga, 2014

1

Šī dokumenta autoru personiskās tiesības pieder tā izstrādātājiem. Dokumenta autoru mantiskās tiesības pieder Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai, kurai ir tiesības izmantot šo dokumentu saskaņā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas un SIA "IS Consulting" 2014.gada 24.martā noslēgtā līguma Nr. 25/ESF/2014 nosacījumiem.Pieļaujama dokumentā iekļautās informācijas citēšana un izmantošana atvasinātu darbu veidošanai, iekļaujot atsauci uz šo dokumentu.

Dokuments tapis ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu ES fonda projekta "Darbspēju vērtēšanas sistēmas pilnveidošana" Nr. 1DP/1.4.1.2.1./08/IPIA/NVA/001 ietvaros.

Dokumenta izstrādē piedalījušies: Projekta vadītāja – Rita RimšaGalvenais eksperts – Sandra BaltiņaEksperts veselības un darbspēju ekspertīzes jautājumos - Aina ĀdmineEksperts sociālo pakalpojumu politikas plānošanas jautājumos – Aldis DūdiņšEksperts nodarbinātības politikas jautājumos – Agrita GrozaEksperts medicīniskās rehabilitācijas jautājumos – Aivars VētraEksperts sociālās apdrošināšanas jautājumos – Ruta Zilvere

Tirdzniecības zīmesVisas tekstā izmantotās tirdzniecības zīmes pieder to īpašniekiem un ir izmantotas tikai kā atsauces.

Kontaktpersona:Sandra Baltiņa"IS Consulting" SIA Upeņu 17-64DTel.: (+371) 29209928Fakss: (+371) 67574113E-pasts: sandraba@tvnet.lv

2

Ieguldījums Tavā nākotnē!

SATURA RĀDĪTĀJS

Ziņojumā lietotie saīsinājumi.........................................................................................................

1. IEVADS....................................................................................................................................

2. ĀRVALSTU PIEREDZES IZVĒRTĒJUMS PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS PIEEJAS ĪSTENOŠANĀ...................................................................................................................

2.1. Lietoto terminu un jēdzienu interpretācija......................................................................13

2.2. Tiesiskais regulējums......................................................................................................14

2.3. Darbspēju vērtēšanā iesaistītās institūcijas un to sadarbības partneri.............................16

2.3.1. Darbspēju vērtēšanas process un darba nespējas pensijas piešķiršanas process. .16

2.3.2. Sociālo pakalpojumu un pabalstu personām ar invaliditāti piešķiršanas process..17

2.4. Profesionālo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs raksturojums..........................................................................................................................23

2.4.1. Profesionālo darbspēju vērtēšanas pamatnosacījumi un principi..........................23

2.4.2. Profesionālo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs raksturojums.........................................................................................................................26

2.5. Nodarbinātība.................................................................................................................28

2.5.1. Nodarbinātības pasākumu sniegšanā iesaistītās institūcijas.................................30

2.5.2. Nodarbinātības pasākumu mērķi un būtība..........................................................31

2.5.3. Nepieciešamās iejaukšanās (aktivizēšanas) politikas veidošana personām ar invaliditāti.............................................................................................................................36

2.6. Sociālā apdrošināšana.....................................................................................................37

2.6.1. Darbības pamatprincipi un finansēšanas principi..................................................37

2.6.2. Sociālās apdrošināšanas pensiju/pabalstu piešķiršana........................................37

2.6.3. Apdrošināšanas pensiju/pabalstu izmaksas nosacījumi........................................41

2.7. Sociālie pakalpojumi un pabalsti.....................................................................................43

2.7.1. Sociālo pakalpojumu un pabalstu piešķiršanas pamatnosacījumi un principi.......43

2.7.2. Sociālo pakalpojumu un pabalstu finansēšanas avoti...........................................46

4.5. Rehabilitācijas medicīna..................................................................................................48

2.8. Galvenās reformu tendences...........................................................................................50

2.8.1. Darbspēju vērtēšanas procesi................................................................................50

2.8.2. Apdrošināšanas procesi.........................................................................................51

2.8.3. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības procesi..............................................53

2.8.4. Rehabilitācijas medicīnas procesi..........................................................................54

3. PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS TEORĒTISKĀ KONCEPCIJA...............................

3

4. VISPĀRĒJO UN PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS PIEEJU SALĪDZINĀJUMS...........

4.1. Invaliditātes ekspertīzes institūcijas darbības salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros.....................................................................................59

4.1.1. Latvijas situācijas analīze – vispārējo darbspēju vērtēšanas pieeja.......................59

4.1.2. Ārvalstu prakses analīze – profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeja...................61

4.1.3. Secinājumi, rekomendācijas..................................................................................66

4.2. Sociālās apdrošināšanas jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros......................................................................................................68

4.2.1. Latvijas situācijas analīze......................................................................................68

4.2.2. Invaliditātes apdrošināšanas pieeju apkopojums pēc ārvalstu pieredzes apskata rezultātiem............................................................................................................................80

4.2.3. Secinājumi, rekomendācijas..................................................................................82

4.3. Nodarbinātības jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros.......................................................................................................................84

4.3.1. Latvijas situācijas analīze......................................................................................84

4.3.2. Ārvalstu pieredzes analīze.....................................................................................91

4.3.3. Secinājumi, rekomendācijas..................................................................................94

4.4. Sociālo pakalpojumu un pabalstu jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros.....................................................................................96

4.4.1. Latvijas situācijas analīze......................................................................................96

4.4.2. Ārvalstu analīzes rezultāti...................................................................................108

4.4.3. Secinājumi, rekomendācijas................................................................................110

4.5. Veselības aprūpes, t.sk., medicīniskās rehabilitācijas jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros...............................................................113

4.5.1. Latvijas situācijas analīze....................................................................................113

4.5.2. Ārvalstu analīzes rezultāti...................................................................................115

4.5.3. Secinājumi, rekomendācijas................................................................................116

5. SECINĀJUMI..................................................................................................................118

6. REKOMENDĀCIJAS..............................................................................................................

7. RISKI....................................................................................................................................

8. IESPĒJAS..............................................................................................................................

9. IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI..................................................................................

10. PIELIKUMI...........................................................................................................................

1.pielikums. Ārvalstu pieredzes detalizēts apraksts..............................................................133

2.pielikums. Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas procesu apraksts............................259

4

Ziņojumā lietotie saīsinājumi

Saīsinājums Skaidrojums

ADTP Aktīvie darba tirgus pasākumi (Vācija)

ANED Eiropas invaliditātes ekspertu akadēmiskais tīklojums

BA Federālā nodarbinātības aģentūra (Vācija)

CCGKlīniskās komisijas grupa (Apvienotā Karaliste)

CQC Aprūpes kvalitātes komisija (Apvienotā Karaliste)

Darba centrs plus Nodarbinātības dienests (Apvienotā Karaliste)

DDAInvaliditātes diskriminācijas likums (Apvienotā Karaliste)

DEVācija

DWP Darba un pensiju departaments (Apvienotā Karaliste)

EE Igaunija

EK Eiropas Komisija

ES Eiropas Savienība

ESANodarbinātības un atbalsta pabalsts (Apvienotā Karaliste)

EUROSTAT Eiropas Savienības Statistikas birojs

FRM ārsti fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti

HAPVeselības novērtējuma veicējs

ILF Neatkarīgās dzīves fonds (Apvienotā Karaliste)

IRP Individuālais rehabilitācijas plāns

KEAJaunveidojamo uzņēmumu pabalsts

Komisija Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija

5

LASSPalīdzības pabalstu likums (Zviedrija)

LM Labklājības ministrija

LSSLikums par atbalstu un pakalpojumiem personām ar noteiktiem funkcionāliem traucējumiem (Zviedrija)

LV Latvija

MK Latvijas Republikas Ministru kabinets

MISSOCES izveidota informācijas sistēma, kurā dalībvalstis savstarpēji apmainās ar informāciju par sociālo aizsardzību

NFL Nacionālās Funkcionēšanas laboratorija

NICENacionālais veselības un aprūpes ekselences institūts (Apvienotā Karaliste)

NHS Nacionālais veselības dienests (Apvienotā Karaliste)

NVA Nodarbinātības valsts aģentūra

NVD Nacionālais veselības dienests

OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PCI Patēriņa cenu indekss

PVO Pasaules Veselības organizācija

SAASociālās apdrošināšanas administrācija (Igaunija)

SE Zviedrija

SFK Starptautiskā Funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija

SIVA Sociālās integrācijas valsts aģentūra

SIUSIndividuālais ievadīšanas darbā un papildus atbalsta sniegšanas konsultants(Zviedrija)

SoL Sociālo pakalpojumu likums (Apvienotā Karaliste)

SSA Sociālo pakalpojumu likums (Zviedrija)

SSK Starptautiskā slimību klasifikācija

6

UKApvienotā Karaliste

VDEĀVK Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija

VDI Valsts darba inspekcija

VM Latvijas Republikas Veselības ministrija

VPA Vācijas Pensiju apdrošināšanas iestāde

VSAA Valsts aģentūra „Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra”

ZSAAZviedrijas Sociālās apdrošināšanas aģentūra

WCA Darba spēju ekspertīze (Apvienotā Karaliste )

7

1. IEVADS

Šobrīd Latvijā spēkā esošā invaliditātes noteikšanas sistēma ir balstīta uz veselības zaudējumu. Invaliditātes grupa tiek noteikta saskaņā ar veselības traucējumu sarakstu, un darba spēju zaudējums ir piesaistīts konkrētam veselības traucējumam vai invaliditātes grupai, izņemot arodslimību un nelaimes gadījumu darbā jomu, kuru regulē atsevišķi normatīvie akti. Rezultāts ir pasīvie atbalsta mehānismi - invaliditātes pensija atkarībā no invaliditātes grupas (maksā par invaliditāti), attiecīgi atkarībā no invaliditātes grupas saņemot valsts noteiktos pakalpojumus un pabalstus. Latvijas normatīvajos aktos nav noteikti gadījuma vadītāji/s, kuri atbalstītu personu pēc invaliditātes noteikšanas dažādu pakalpojumu saņemšanā (īpaši jāmin personas iesaistīšana nodarbinātību veicinošos pasākumos, profesionālajā rehabilitācijā, sociālajā rehabilitācijā u.c.). Kaut arī normatīvajos aktos ir noteikta starpinstitucionālā sadarbība, praksē šī sadarbība ir nepietiekama vai vispār tās nav. Personas ar invaliditāti aktivitātes savas veselības un sociālā statusa uzlabošanai ir atkarīgas no personas finansiālām iespējām, motivācijas un citiem personīgiem un sociālajiem faktoriem. Personu tiesības uz invaliditātes pensiju/pabalstu neietekmē tas, vai viņas līdzdarbojas savu darbspēju atgūšanā, vai viņas pašas aktīvi meklē darbu vai piedalās aktīvajos nodarbinātības dienestu pasākumos, kā arī, vai personas, kurām ir noteikta invaliditāte un izstrādāts Individuālais rehabilitācijas plāns iesniegšanai pašvaldības sociālajā dienestā, to iesniedz vai neiesniedz. Līdz ar to minētajā plānā rekomendētie pasākumi netiek īstenoti.

Lai invaliditātes noteikšanā nebalstītos tikai uz veselības zaudējumu, bet ņemtu vērā arī tā ietekmi uz personas funkcionālajām spējām, tādējādi pielietojot Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijā noteiktos jēdzienus un principus, ņemot vērā Latvijas situāciju, kā arī, lai invaliditātes noteikšanas sistēma būtu ērtāka un izprotamāka klientiem un invaliditātes ekspertīzē iesaistītajiem speciālistiem, Komisija ir izstrādājusi personas veselības, funkcionālo spēju un vispārējo darbspēju novērtēšanas sistēmu. Personas veselības, funkcionālo spēju un vispārējo darbspēju novērtēšanas sistēma paredz novērtēt ne tikai personas veselības, bet arī funkcionālo stāvokli, šajā sakarā izmantojot jaunu metodiku, kā arī vispārējo darbspēju zaudējumu atbilstoši funkcionēšanas ierobežojuma pakāpei. Minēto pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu plānots ieviest ar 2015.gadu.

Nepieciešams atzīmēt, ka virknē ES valstu ir nodalīti invaliditātes un darbspēju zaudējuma jēdzieni ar tiem atbilstošiem sociālās aizsardzības mehānismiem, darba spējas tiek vērtētas atsevišķi no pašas invaliditātes – kā tikai viens no invaliditātes radītajiem zaudējumiem. Darbspējas tiek vērtētas tikai darbspējas vecuma personām, savukārt invaliditāte var tikt noteikta jebkura vecuma personai.

8

Lai precīzāk novērtētu personas darbaspējas un mērķtiecīgāk lemtu par atlikušā potenciāla izmantošanu, ņemot vērā arī demogrāfiskās prognozes, nākotnē personām darbspējas vecumā būtu jāveic ne tikai vispārējo, bet arī profesionālo darbspēju novērtēšana. Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas mērķis ir noteikt, cik lielā mērā personai ir ierobežotas darba spējas jeb noteikt, cik tai ir atlikušās darba spējas.

Lai nodrošinātu savlaicīgu un aktīvu iejaukšanos konkrēta darbspēju zaudējuma gadījumā, ir nepieciešama jauna pieeja darbspēju novērtēšanā. Profesionālo darba spēju zaudējuma gadījumā vajadzētu novērtēt personas spējas veikt to pašu darbu, pielāgojot darba vidi, samazinot darba apjomu vai citu darbu, atbilstoši funkcionālajiem ierobežojumiem, izglītībai, darba pieredzei un izmantojot profesionālo rehabilitāciju. Līdz ar to būs nepieciešama aktīva starpinstitucionālā sadarbība personas darbspēju novērtēšanā, konkretizējot katras institūcijas atbildību, kā arī nosakot atbildīgo institūciju par konkrēta gadījuma vadīšanu. Vienlaicīgi ar personu motivējošiem pasākumiem nepieciešams panākt, lai persona pati būtu gatava piedalīties konkrētos rehabilitācijas pasākumos, kas palīdzētu viņai atgriezties un turpināt pašreizējo darbu vai arī uzsākt citu piemērotu darbu vispārējā darba tirgū. Tādējādi personām ar invaliditāti būtu iespēja mērķtiecīgi izmantot atlikušo darbspēju potenciālu, lai noturētos darba tirgū, vienlaikus saņemot kompensāciju par zaudētajām darba spējām.

Ziņojuma par profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas iekļaušanas iespēju izvērtējumu invaliditātes noteikšanas sistēmā I.daļas „Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas apraksta izstrāde” mērķis ir izpētīt ārzemju pieredzi profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas ieviešanā, gūstot priekšstatu par pieejas mērķi, pieejas ietvaros lietoto jēdzienu interpretāciju, pieejas ieviešanas pamatnosacījumiem un principiem un salīdzināt vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas, raksturojot pieeju atšķirības un ietekmi īstermiņā un ilgtermiņā.

Ziņojuma I.daļas izstrādes procesā tika izmantotās tādas metodes kā normatīvo aktu un citu dokumentu analīze, elektroniskas un telefoniskas intervijas un statistikas datu analīze.

Dokumentu analīzes ietvaros tika veikta ārvalstu pieredzes izpēte attiecībā uz profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju, izmantojot tādus interneta resursus, kā, piemēram - Igaunijas, Zviedrijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes atbildīgo ministriju un citu izpētei nepieciešamo minēto valstu institūciju mājas lapas; Eiropas Komisijas mājas lapā pieejamos Eiropas Savienības valstu pētījumus; Eiropas Savienības Statistikas biroja (turpmāk – EUROSTAT) mājas lapā pieejamos statistikas datus; Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (turpmāk – OECD) pieejamos datus; Eiropas invaliditātes ekspertu akadēmiskā tīklojuma (turpmāk - ANED) mājas lapā pieejamos datu apkopojumus; Valsts Kancelejas datu bāzes - Politikas plānošanas informācijas sistēmu un Pētījumu un publikāciju datu bāzi; Latvijas

9

Republikas Labklājības ministrijas (turpmāk – LM), Veselības ministrijas un Centrālās statistikas pārvaldes (turpmāk – CSP) mājas lapas; Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA), Nodarbinātības valsts aģentūras, Nacionālā Veselības dienesta (turpmāk – NVD), Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (turpmāk – Komisija) un Sociālās integrācijas centra valsts aģentūras (turpmāk – SIVA) mājas lapas (normatīvo dokumentu un statistikas datu analīze); Alzheimer Europe mājas lapā pieejamo salīdzinošo pētījumu par sociālo pakalpojumu pieejamību ES dalībvalstīs.

Interviju metodes ietvaros tika veiktas telefoniskas intervijas, elektroniskas un individuālas intervijas ar Centrālo Statistikas pārvaldi, VDEĀVK vadību, Ziemeļu Ministru padomes biroju un ar LM Sociālās apdrošināšanas departamenta speciālistiem, LM Sociālo pakalpojuma departamenta speciālistiem, LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta speciālistiem, VSAA speciālistiem, NVA Pakalpojuma departamenta speciālistiem, Igaunijas (Tallin), Vācijas (Hannover), Beļģijas (Leuven) un Lietuvas (Vilnius) ārstiem rehabilitologiem un Igaunijas ārstiem ekspertiem, kas iesaistīti invaliditātes noteikšanas procesos.

Ziņojuma I.daļu veido trīs galvenās nodaļas – (1) ārvalstu pieredzes izvērtējums profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas īstenošanā, kur atspoguļota četru valstu – Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Vācija un Igaunija - pieredze; (2) profesionālo darbspēju vērtēšanas teorētiskā koncepcija, atspoguļojot pieejas mērķi, pieejas ietvaros lietoto jēdzienu interpretāciju, pieejas ieviešanas pamatnosacījumus un principus, profesionālo darbspēju vērtēšanas kritēriju vispārīgu raksturojumu un (3) vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju salīdzinājums, raksturojot pieeju atšķirības un ietekmi īstermiņā un ilgtermiņā. Ziņojuma I.daļai ir divi pielikumi, kur 1.pielikumā ir ārvalstu pieredzes detalizēts apraksts un 2.pielikumā ir profesionālo darbspēju vērtēšanas procesu detalizēts apraksts pa valstīm.

Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas apraksta izstrāde veikta Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projekta „Darbspēju vērtēšanas sistēmas pilnveidošana” ID.Nr.1DP/1.4.1.2.1./08/IPIA/NVA/001 ietvaros.

Ar profesionālās darbspēju vērtēšanas pieejas ieviešanas scenārijiem Latvijā, to ekonomisko pamatojumu un ietekmes uz publiskiem resursiem (sociālais budžets, valsts budžets, pašvaldību budžets) analīzi iespējams iepazīties ziņojuma par profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas iekļaušanas iespēju izvērtējumu invaliditātes noteikšanas sistēmā II. daļā „Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas ieviešanas scenāriju Latvijā konceptuāla izstrāde”.

10

2. ĀRVALSTU PIEREDZES IZVĒRTĒJUMS PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS PIEEJAS ĪSTENOŠANĀ

Analizējamo valstu izvēles pamatojums

Izvēloties valstis, kurās analizēt profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju invaliditātes noteikšanas sistēmā, eksperti vienojās ar Pasūtītāju par šādu pamatkritēriju izvēli:

1. Ne mazāk kā trīs analizējamas valstis;2. Analizējamās valstīs jābūt ieviestai profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejai

invaliditātes noteikšanas sitēmā;3. Analizējamām valstīm jābūt Eiropā;4. Analizējamām valstīm jāpārstāv dažādi sociālie modeļi.

Rezultātā eksperti vienojās un ar Pasūtītāju saskaņoja, ka pētīs profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Zviedrijā, kas visas ir Eiropā un visās tiek veikta profesionālo darbspēju vērtēšana, kā arī katra no tām pārstāv dažādus sociālos modeļus, proti, Apvienotā Karaliste pārstāv anglosakšu modeli, Vācija - Reinas jeb kontinentālo sociālās labklājības modeli un Zviedrija - Skandināvijas modeli.

Visi minētie modeļi ietver lielākas vai mazākas valdības intervences, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību, sasniedz līdzīgāku ienākumu sadalījumu, nodrošina sociālo apdrošināšanu un veicina iespēju vienlīdzību. Pamata pīlāri visiem šiem modeļiem ir pensijas, veselības un ilgtermiņa aprūpe, nabadzīgo un invalīdu sociālā aizsardzība, un nodokļu pārdale.

Tomēr jāmin, ka invaliditātes noteikšanas, sociālās apdrošināšanas un atbalsta pakalpojumu piešķiršanas principi izvēlētajās valstīs tieši izriet no šo valstu sociālajiem modeļiem.

Piemēram, anglo-sakšu modelī (Apvienotā Karaliste) - dominē brīvais tirgus un elastīgs darba tirgus, tas balstās uz ierobežotu kolektīvo sociālās aizsardzības nodrošinājumu. Šis modelis ir vairāk orientēts uz indivīda atbildību un tirgus risinājumu sociāliem jautājumiem. Brīvais tirgus un ģimene ir galvenie cilvēka labklājības nodrošinātāji ar nelielu nacionālo sociālo politiku lomu. Valsts mērķis ir nodrošināt pamata dzīves standartu un palīdzēt tiem, kam tas ir patiešām nepieciešams, mīkstinot tādu notikumu ietekmi, kas novestu pie nabadzības, piemēram, slimība, vecums, vai bezdarbs.

Reinas jeb kontinentālais sociālās labklājības modelī (Vācija) - ir vairākas kopīgas iezīmes – tādas kā vienlīdzība, solidaritāte, nediskriminācija, resursu pārdale un tas ir pietiekami atšķirīgs no anglo-sakšu modeļa. Kontinentālais modelis paredz

11

sociālās palīdzības nodrošināšanu caur publiskās apdrošināšanas sistēmu Bismarka tradīcijās. Šajās valstīs tirgus loma sociālās palīdzības nodrošināšanā ir ierobežota un darbaspēka aizsardzība ir augsta.

Savukārt, Skandināvijas modelis (Zviedrija) - tiek raksturots ar augstu sociālo aizsardzības līmeni, augstiem nodokļiem un iekļaujošu darba tirgu, uzsverot ievērojamus ieguldījumus sociālajā sfērā. 1

Papildus iepriekš minētajām izvēlētajām valstīm, tika izvēlēts analizēt arī – Igauniju. Igaunija, tāpat kā Lietuva, Latvija, un daudzas citas jaunās ES dalībvalstis, ir savu sociālo modeļu attīstības izvēles un formēšanas procesā, un joprojām tiek diskutēts, kādam sociālās politikas modelim tās pieder. Tomēr Igaunija, kura ir līdzīga Latvijai gan iedzīvotāju skaita, gan vēsturiskās pieredzes, gan invaliditātes apdrošināšanas sistēmas uzbūves ziņā, ir vienīgā no Baltijas valstīm, kura ir uzsākusi profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas ieviešanu invaliditātes noteikšanas sistēmā un šobrīd turpina to pilnveidot (2013.gadā Igaunijas valdība ir apstiprinājusi invaliditātes reformas koncepciju un tās laika grafiku2). Šo iemeslu dēļ eksperti kā ceturto analizējamo valsti izvelējās analizēt tieši Igauniju.

Ārvalstu pieredzes analīzes principi

Lai nodrošinātu salīdzināmu informāciju ārvalstu pieredzes analīzei, tika noteikta vienota darba struktūra un kritēriji profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas analīzei, ietverot katras analizējamās valsts sociālās apdrošināšanas, nodarbinātības, sociālo pakalpojumu un pabalstu, veselības aprūpes, t.sk.medicīniskās rehabilitācijas jomas un invaliditātes noteikšanas institūcijas, piemēram:

Pakalpojumu tiesiskais regulējums; Normatīvajos aktos lietotie termini un definīcijas; Pakalpojumu sniegšanas procesā iesaistītās institūcijas, to funkcijas un

savstarpējā sadarbība; Pakalpojumu sniegšanas pamatnosacījumi un principi; Pakalpojuma saņemšanas kritēriji; Pakalpojuma sniegšanā iesaistītie speciālisti, to kvalifikācijas un institūcijas,

kuras viņi pārstāv; Pakalpojumu sniegšanas finansēšanas principi un avoti; Pakalpojumu saņēmēju (skaits, citi rādītāji atkarībā no pieejamības) analīze

dinamikā (pēdējie 5-7 gadi); Jaunākās reformas, to mērķis, rezultāti (pēdējie 5-7 gadi).

1 Prof. Dr. Tatjanas Muravskas un Zanes Cunskas pētījums "Sociālās politikas īstenošana Latvijā pēc pievienošanās ES" (2009)2 Interneta vietne http://socialprotection.eu/files_db/1372/EE_asisp_CD13.pdf, p.3. Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

12

Veicot ārvalstu pieredzes analīzi un labās prakses meklējumus, Ziņojumā īpaši tika vērsta uzmanība uz ārvalstu pieredzes izpēti personu aktivizēšanai integrācijai darba tirgū invaliditātes noteikšanas sistēmās, agras un mērķtiecīgas iejaukšanās periodu pirms invaliditātes pensijas /pabalsta piešķiršanas, faktoru, kas kavē personas motivāciju uzsākt nodarbinātību, novēršanas metodēm.

2.1. Lietoto terminu un jēdzienu interpretācija

Iepazīstoties ar ārvalstu praksi redzams, ka darbaspēju novērtēšanas procesā netiek nodalīti jēdzieni „vispārējās darbspējas” un „profesionālās darbspējas”, bet tiek lietots viens jēdziens „darbaspējas”, kas apvieno pēc būtības abus Latvijā pieņemto terminu skaidrojumus kopā un idejiski sakrīt. Ārvalstīs darbspēju zaudējuma izvērtējumu veic tikai ar vienu mērķi: nodrošināt darbā negūto ienākumu aizvietojamību. Darbaspēju ierobežojumu lielākoties valstis klasificē pakāpēs, izsakot punktos, procentos vai citās mērvienībās. Pamatā visur konceptuāli ir princips, ka persona, kura funkcionāla ierobežojuma dēļ nav spējīga strādāt, lai tādējādi nodrošinātu sevi, ir pilnīgi darba nespējīga. Savukārt persona, kura ir spējīga strādāt, lai tādējādi nodrošinātu sevi, bet kura funkcionālā ierobežojuma dēļ nevar veikt sev piemērotu darbu apjomā, kas atbilst darba laika vispārējam nacionālajam standartam, ir daļēji darba nespējīga. Atkarībā no darba nespējas apmēra valstis attiecīgi piemēro darbspēju zuduma kompensāciju (pensiju, pabalstu vai tml.).

Jēdziens „invaliditāte”, lielākoties, ir definēts pēc līdzīgiem principiem kā Latvijā. Proti, pamatā tiek minēti funkcionēšanas ierobežojumi, nereti konkretizējot funkcionēšanas ierobežojumus pa veidiem, piemēram, anatomiskās, fizioloģiskās, garīgās, psihiskās, intelektuālās funkcijas zudums, traucējums vai ierobežojums (Igaunija, Zviedrija, Vācija, Apvienotā Karaliste), norādot uz konkrētiem funkcionēšanas traucējumu rašanās cēloņiem, piemēram, vides faktori (Igaunija), traumas vai slimības sekas, no dzimšanas, ir iegūts vēlāk vai iespējams, ka tas radīsies (Zviedrija), vairāk kā 6 mēnešus ir konstatētas novirzes no normas tā paša vecuma personu grupā (Vācija), kā arī minot konkrētas sekas funkcionēšanas traucējumu rezultātā, piemēram, ierobežo personas dalību sociālajā dzīvē līdzvērtīgi ar citiem (Igaunija), ierobežotas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē (Vācija), būtiski un ilgstoši negatīvi ietekmē spēju veikt parastās (normālās) ikdienas dzīves aktivitātes (Apvienotā Karaliste).

Kā atzīst MISSOC eksperti3, invaliditātes vai nespējas definīcijas sociālās aizsardzības kontekstā ir daudz diskutētas, bet praksē to kopīga pazīme ir tā, ka pretendentam ir jāveic medicīniska pārbaude un stāvokļa izvērtēšana. Tradicionālās

3 MISSOC, Cross-cutting introductions to MISSOC Tables, MISSOC Secretariat. March 2014 un interneta vietne http://www.missoc.org/MISSOC/MISSOCII/MISSOCII/INFORMATIONBASE/COMPARATIVETABLES/CROSSCUTTINGINTRO/introduction.htm. Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

13

pieejas ietvaros MISSOC nosacīti izšķir trīs invaliditātes paveidus – (1) fiziska invaliditāte – pilnīgs vai daļējs kādas ķermeņa daļas vai locekļa zaudējums vai garīgo spēju zaudējums neatkarīgi no zaudējuma ekonomiskās ietekmes un ietekmes uz nodarbinātību; (2) profesionālā invaliditāte - nespēja turpināt darbu kādā noteiktā profesijā sliktas veselības dēļ; (3) vispārēja invaliditāte – nespēja iegūt kādu darbu un noturēties vispārējā darba tirgū pat tad, ja šī nodarbinātība būtu saistīta ar profesijas un nodarbinātības veida maiņu.

Sociālās apdrošināšanas kompensācijas par zaudēto darba ienākumu, zaudētajām darbaspējām vai zaudēto pelnītspēju ir saistītas ar invaliditātes interpretāciju atbilstoši vispārējas invaliditātes definīcijai.

Apdrošināšanas gadījuma apraksts un veids, kā tas tiek transformēts praktiski izmērāmos kritērijos, lai noteiktu darbspēju zaudējumu vai darbspēju atlikumu, valstīs ir atšķitīgs. Tā, piemēram, apdrošināšanas gadījums (apdrošinātais risks) var tikt aprakstīts kā nespēja strādāt vismaz 3 vai 6 stundas dienā parasta darba tirgus apstākļos (Vācija), ierobežota strādātspēja fiziskas vai mentālas slimības vai invaliditātes dēļ (Apvienotā Karaliste), vismaz 25% darbspējas zaudējums (Zviedrija) vai darbaspēju zaudējums robežās no 40 līdz 100% (Igaunija).4

Ir pētījumi5, kas mēģina klasificēt valstis pēc tā, vai medicīniskajā novērtējumā tiek noteikts veselības bojājuma līmenis (impairment) vai darbaspēju zaudējuma līmenis, robeža starp šiem novērtējumiem šķiet visai izplūdusi, - vismaz tiktāl, ciktāl visos gadījumos darbspēju vērtējums ir balstīts uz veselības stāvokļa vērtējumu. Valstis atšķiras arī pēc tā, vai novērtējums tiek veikts procentos vai/un invaliditātes grupās.

2.2. Tiesiskais regulējums

Pamatā analizējamās valstīs darbspēju vērtēšana tiek aprakstīta tajos normatīvajos aktos, kuri nosaka arī apdrošināšanas principus un nosacījumus. Nereti darbspēju vērtēšanai, papildus regulējumam normatīvajos aktos, ir arī iekšējas vadlīnijas, kas palīdz ārstiem ekspertiem darbspēju vērtēšanas procesā (Vācija, Apvienotā Karaliste). Tāpat kā Latvijā, ārvalstīs ir atsevišķi tiesību akti, kas nosaka personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politiku, atsevišķi tiesību akti, kas nosaka sociālās drošības pamatprincipus un atsevišķi tiesību akti, kas regulē sociālos pakalpojumus.

4 MISSOC Comparative Tables Database (updated at 01.01.2013). Interneta vietne http://www.missoc.org/MISSOC/INFORMATIONBASE/COMPARATIVETABLES/MISSOCDATABASE/comparativeTableSearch.jsp. Skatīta 2014.gada 5.aprīlī.5 Waddington, Lisa (2010), Disability Benefits and Entitlements in European Countries: Mutual Recognition and Exportability of Benefits, A synthesis of evidence provided by ANED country reports and additional sources, December 2010

14

Invaliditātes (ilgtermiņa pelnītspējas vai darbaspēju zaudējuma gadījuma) apdrošināšanas tiesiskais regulējums aplūkotajās valstīs ir iekļauts kā sadaļa kāda plašāka sociālās apdrošināšanas veida likumā.

Igaunijā invaliditātes pensijas regulē Valsts pensiju likums. Arī Vācijas gadījumā invaliditātes pensiju regulējums ir iekļauts Sociālā kodeksa 6.grāmatā, kas veltīta obligātajai pensiju apdrošināšanai, ieskaitot, vecuma pensijas, pelnītspējas zaudējuma jeb invaliditātes pensijas (Rente wegen Erwerbsminderung), apgādnieka zaudējuma pensijas, kā arī medicīniskās, profesionālās un citus rehabilitācijas pasākumus.

Arī Apvienotajā Karalistē invaliditātes pensiju/pabalstu tiesiskais regulējums atrodams Sociālās drošības iemaksu un pabalstu/pensiju likumā, kas nosaka gan iemaksu veikšanas kārtību, gan regulē apdrošināšanas izmaksas, kā arī pārējos valsts pabalstus.6 Taču sistēmas reforma, kas notika 2008.gadā, tika veikta ar speciālu 2007.gada Labklājības reformas likumu un 2008.gada Nodarbinātības un atbalsta pabalsta likumu.7 Šie likumi detalizēti regulē gan darbspēju novērtēšanas fāzi un darbspēju vērtēšanas kritērijus, gan tiesības uz pabalstu, kas atkarīgas no apdrošināšanas iemaksām, tā apmēru, kā arī citus aspektus, kas saistīti ar šī pabalsta saņemšanu.8

Zviedrijā9 - slimības /aktivitātes pabalsta nosacījumi iekļauti Sociālās drošības kodeksa C sadaļā „Pabalsti slimības un darba negadījuma gadījumā”. Likums regulē ne tikai naudas pabalstu piešķiršanas nosacījumus, bet arī noteikumus, kā aprēķināma vidējā izpeļņa, kā aprēķināms nepieciešamais darba stāžs, kā aprēķināma slimības atvaļinājuma nauda (darba devēja izmaksājamā daļa), kā segti rehabilitācijas izdevumi un c.

Kopumā var secināt, ka Vācijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes likumdošanā invaliditātes pensiju/pabalstu jautājumi izklāstīti daudz detalizētāk, nekā tas darīts Latvijas likumdošanā. Normas, kas Latvijas (un arī Igaunijas) gadījumā būtu atrodamas tikai MK noteikumos, Vācijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē ir iekļautas tieši likumā. Tāpat kā Latvijā un Igaunijā, arī Vācijā invaliditātes pensiju regulējums ir daļa no kopējās pensiju likumdošanas.

Tā kā Apvienotā Karaliste un Zviedrija ir veikušas reformas, lai tuvinātu invaliditātes politiku nodarbinātības politikai, tad šajā gadījumā tiek veidoti speciāli reformu likumi (kā Apvienotās Karalistes gadījumā) vai normas, kas saistītas ar ilgstošu darba nespēju darbspējas vecuma personām, tiek iekļautas sociālās drošības likuma atsevišķā sadaļā kopā ar slimības pabalstiem un darba negadījuma

6 Interneta vietne http://www.legislation.gov.uk/ukpga/1992/4/contents/enacted Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.7 Interneta vietne http://www.legislation.gov.uk/ukpga/2007/5/section/1 Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.8 Interneta vietne http://www.legislation.gov.uk/uksi/2008/794/pdfs/uksi_20080794_en.pdf Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.9 Interneta vietne http://www.riksdagen.se/sv/Dokument-Lagar/Lagar/Svenskforfattningssamling/Socialforsakringsbalk-201011_sfs-2010-110/ Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

15

pabalstiem, lai uzsvērtu darbspēju zaudējuma pabalstu īslaicīgo raksturu atšķirībā no pensijām.

2.3. Darbspēju vērtēšanā iesaistītās institūcijas un to sadarbības partneri

2.3.1. Darbspēju vērtēšanas process un darba nespējas pensijas piešķiršanas process

Igaunija. Lai veiktu darbspēju ekspertīzi un pretendētu uz darbspēju zaudējuma pensiju, personai jāiesniedz standarta iesniegums Sociālās apdrošināšanas pārvaldē (Social Insurance Board). Iesniegumā jānorāda ģimenes (ārstējošā) ārsta kontaktinformācija. Persona ar vienu iesniegumu var lūgt veikt gan darbspēju, gan invaliditātes un papildus izmaksu nepieciešamības ekspertīzi.

Ģimenes (ārstējošajam) ārstam jāaizpilda veidlapa, kurā jāapraksta sava pacienta veselības stāvoklis un jāiesniedz Sociālās apdrošināšanas pārvaldē. Sociālās apdrošināšanas pārvalde izskata lietu ar ārsta eksperta palīdzību. Ekspertīze tiek veikta bez personas klātbūtnes (uz dokumentu pamata). Ārsts eksperts sniedz savus pakalpojumus uz uzņēmuma līguma pamata. Sociālās apdrošināšanas pārvaldes amatpersonai un ārstam ekspertam ar ekspertējamās personas piekrišanu ir tiesības piekļūt personas medicīniskajiem datiem Veselības informatīvajā sitēmā. Ja informācija ir nepietiekoša, Sociālās apdrošināšanas pārvalde var pieprasīt ģimenes (ārstējošajam) ārstam papildināt trūkstošo informāciju Veselības informatīvajā sistēmā vai iesniegt to Sociālās apdrošināšanas pārvaldē 15 dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas. Sociālās apdrošināšanas pārvalde izskata lietu un pieņem lēmumu 15 dienu laikā no visas ekspertīzei nepieciešamās informācijas saņemšanas dienas. Lēmumā norāda darba spēju zaudējuma pakāpi, kas izteikta procentos atbilstoši Igaunijas Sociālo lietu ministrijas noteiktajai procedūrai, tās iestāšanās laiku, pastāvīgās darba nespējas cēloni, termiņu, atkārtotas ekspertīzes datumu un lēmuma apstrīdēšanas procedūru.

Zviedrija. Lai pretendētu uz Slimības kompensāciju Sociālās apdrošināšanas aģentūrā jāiesniedz pieteikuma veidlapa un ārsta medicīniskā izziņa. Sociālās apdrošināšanas aģentūra var iesaistīt aģentūras ārstu ekspertu, lai novērtētu personas stāvokli un darba spējas. Bez tam tiek novērtēti arī sociālie apstākļi. Atkārtota novērtēšana tiek veikta pēc 3 gadiem. Ja persona ir saņēmusi Slimības kompensāciju vienu gadu, tā var mēģināt sākt strādāt, nezaudējot tiesības uz kompensāciju 2 gadus, saņemot to daļējā apmērā, ja var strādāt.

Vācija. Pensiju apdrošināšanas aģentūra novērtē vai personai ir pilnīgs vai daļējs darbspēju zaudējums. Pilnīgs darbspēju zaudējums tiek noteikts tad, ja persona var strādāt mazāk nekā 3 stundas dienā. Daļējs darbspēju zaudējums tiek noteikts tad, ja persona var strādāt 3 – 6 stundas dienā. Ja personai noteikts daļējs

16

darbspēju zaudējums bet persona nevar atrast darbu tāpēc, ka nav pieprasījuma, tā var saņemt pilnu invaliditātes pensiju, to pamatojot ar darba tirgus noslēgtību.

Apvienotā Karaliste. Lai pretendētu uz Nodarbinātības un atbalsta pabalstu (ESA), persona piesakās pa telefonu, tekstfonu vai aizpildot speciālu iesnieguma veidlapu ESA50, kura lejupielādējama no tīmekļa lapas GOV.UK , nosūtot to uz vietējo Darba centru Plus (Jobcentre Plus).

Pirmās 13 nedēļas personai izmaksā Nodarbinātības un atbalsta pabalstu pamata līmenī. Šo sauc par „novērtēšanas fāzi”, kuras laikā personai jāaizpilda un jānosūta Jobcentre Plus speciāla ”Darbspēju novērtējuma anketa” (Limited capability for work questionnaire) un var būt jāpiedalās Darba spēju ekspertīzē (Work Capability Assessment), kuru veic darba spēju ekspertīzē apmācīti ārsti vai māsas speciālos ekspertīžu centros, atbilstoši speciālai novērtējuma veidlapai ESA85.

Sākot no 14.nedēļas, process turpinās „galvenajā fāzē”, klientus sadalot „Uz darbu orientētā aktivitāšu grupā” un „Atbalsta grupā”. Darba spēju ekspertīzes (WCA) uzdevums ir novērtēt personas spējas dažādu aktivitāšu veikšanā saistībā ar apakšējo un augšējo ekstremitāšu funkciju, sensorajām funkcijām, kontinenci, apziņu un psihiskajām funkcijām. Ekspertīze balstās uz “deskriptoriem” attiecīgajās sadaļās. Deskriptori ir definēti normatīvajos aktos un apraksta aktivitāšu ierobežojumus. Aktivitātes ierobežojums tiek vērtēts ar punktiem: 0 ; 6; 9; 15. Ja ierobežojuma nav vai tas ir nenozīmīgs, vērtējums ir 0 punkti; bet 15 punkti ir augstākais (sliktākais) novērtējums. Personas darba spējas ir ierobežotas tad, ja vērtējums ir 15 punkti - kā kādas atsevišķas aktivitātes ierobežojuma vērtējums vai vairāku aktivitāšu ierobežojuma novērtēšanas punktu summa. WCA otrajā daļā jānovērtē vai personu var ievietot “Atbalsta grupā” vai “Uz darbu orientētajā aktivitāšu grupā”. Atbalsta grupā ievieto personu ar ļoti smagiem funkcionālajiem ierobežojumiem, terminālas slimības gadījumā, kad prognozējama nāve 6 mēnešu laikā. Personām, kuras ievietotas „Uz darbu orientētajā aktivitāšu grupā”, jāpiedalās darba intervijās, izmēģinājumdarbos, apmācību programmās. WCA mērķis ir identificēt personas, kuru darba spējas ir ierobežotas, attiecīgi nodalot tās no personām, kuru darba spējas nav traucētas. Valdība ir ieviesusi “Darba programmu”, kuras mērķis ir veicināt personu atgriešanos darbā. Darba programma ir atbalsta pasākumu vienota pakete, kas sniedz individualizētu palīdzību ikvienam, kas ir bez darba, neatkarīgi no iemesla.

2.3.2. Sociālo pakalpojumu un pabalstu personām ar invaliditāti piešķiršanas process

Analizētajās valstīs lēmuma pieņemšanā par sociālo pakalpojumu un pabalstu piešķiršanu iesaistītas dažādas institūcijas. Šajā procesā var konstatēt vairākas kopīgas pazīmes: 1. klienta iniciatīva; 2. vajadzību vai funkcionālā stāvokļa

17

novērtēšana; 3. lēmuma pieņemšanas procedūra, 4. pieņemtā lēmuma pārsūdzības iespējas. Institucionāli lēmumus pieņemošās institūcijas var iedalīt 2 grupās: 1. pašvaldību institūcijas (sociālie dienesti); 2. valsts institūcijas (pamatā apdrošināšanas un nodarbinātības iestādes). Piešķirto pakalpojumu nosaukumi var atšķirties, bet atbilstoši to saturam pakalpojumus var iedalīt četrās grupās: 1. pakalpojumi aprūpes nodrošināšanai; 2. rehabilitācijas pakalpojumi; 3. pakalpojumi personas neatkarībai un līdzdalībai; 4. materiālais atbalsts ar konkrētu mērķi.

Igaunijā10 - persona iesniedz iesniegumu pašvaldības sociālajā dienestā. Atbilstoši vēlamajam pakalpojumam tiek pievienoti medicīniskie dokumenti, ienākumus apliecinošie dokumenti un citi nepieciešamie dokumenti. Sociālais dienests pieņem lēmumu par: aprūpes mājās pakalpojuma, personiskā asistenta, sociālā mājokļa, mājokļa pielāgošanas, sociālā transporta, iztikas pabalsta un līdzmaksājuma par tehnisko palīglīdzekli piešķiršanu. Sociālais dienests personai izsniedz tehniskā palīglīdzekļa karti (kuponu). Katra pašvaldība var noteikt arī citus pakalpojumus un pabalstus savā administratīvajā teritorijā dzīvojošām personām , par kuru piešķiršanu lēmumu pieņem sociālais dienests. Sociālā dienesta lēmums tiek pamatots ar novērtējuma dokumentiem: rehabilitācijas plāns, gadījuma plāns, nodarbinātības plāns, ienākumu izvērtēšanas rezultātu, kā arī uz ārstniecības personu izsniegtiem atzinumiem. Personai tiek izsniegts attiecīgais plāns un paziņojums par lēmuma pieņemšanu, kurā norādītas pārsūdzības iespējas.

Lai saņemtu rehabilitācijas pakalpojumus, pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem (aprūpei un neatkarīgai dzīvei), invaliditātes pabalstu personām darbspējīgā vecumā, pabalstu izglītībai, pabalstu nodarbinātībai, pabalstu rehabilitācijai, pabalstu arodapmācībai, persona ar iesniegumu un nepieciešamo dokumentāciju vēršas Sociālās apdrošināšanas pārvaldē. Ja personai invaliditāte jau iepriekš noteikta, tad kopā ar citiem dokumentiem iesniedzams arī atzinums par invaliditātes smaguma pakāpi un nepieciešamajiem papildus izdevumiem. Ja persona ierodas pirmreizēji, tad kopā ar medicīnas dokumentiem tiek iesniegts arī rehabilitācijas plāns. Tad personai tiek veikta invaliditātes ekspertīze, par ko tiek pieņemts rakstisks lēmums. Pieteikums pabalstam tiek apstiprināts vienlaicīgi ar invaliditātes noteikšanu.

Pieteikumam par rehabilitācijas vai speciālās aprūpes pakalpojuma saņemšanu tiek pievienoti medicīniskie dokumenti. Pēc jautājuma izskatīšanas personai tiek nosūtīta apstiprinājuma vēstule ar norādi, kad pakalpojums pieejams un iespējamo pakalpojuma sniedzēju saraksts vai arī lēmums par uzņemšanu rindā pakalpojuma saņemšanai.

10 Interneta vietnes http://www.sm.ee/meie/eesmargid-ja-nende-taitmine/ministeeriumi-arengukava.html un http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee/social-benefits-for-disabled-persons-2/?op=print Skatītas: 2014.gada aprīlis – maijs.

18

Lai saņemtu profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu, persona ar iesniegumu un tam pievienotajiem dokumentiem vēršas Astangu profesionālās rehabilitācijas centrā, kurā izvērtē klienta atbilstību centra īstenotajām programmām un pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu. Centrs nodrošina profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, atsevišķas medicīniskās rehabilitācijas programmas, atbalstītā darba pakalpojumus, sniedz atbalstu personu ar invaliditāti nodarbinātībai, tehnisko palīglīdzekļu jautājumos: sniedz metodisko atbalstu personām un pašvaldībām, organizē sūdzību izskatīšanu un administrē valsts budžeta finansējumu.

Zviedrijā11 - lai saņemtu sociālos pakalpojumus persona vēršas pašvaldības sociālajā dienestā, kura nodrošina: dienas centru pakalpojumu, palīdzību ārkārtas situācijās, atelpas brīža pakalpojumus, grupu mājas un servisa mājas, palīdzību higiēnas nodrošināšanā un medikamentu lietošanā, palīdzību ēšanā un mobilitātē, asistenta, aprūpētāja un pavadoņa pakalpojumus, ergoterapeita konsultācijas, mājokļa pielāgošanu, ēdiena piegādi un transporta pakalpojumus, kā arī sociālo palīdzību finansiāla atbalsta veidā valstī noteiktā dzīves standarta nodrošināšanai. Pašvaldības sociālais dienests veic klienta novērtēšanu (funkcionēšanas un finanšu situācijas). Novērtēšanas gaita tiek protokolēta. Kā rezultātā tiek pieņemts lēmums par pakalpojuma piešķiršanu vai atteikums, sastādīts individuālais plāns, kas tiek nosūtīts attiecīgajam pakalpojuma sniedzējam. Pašvaldības sociālā dienesta lēmumu persona saņem rakstveida dokumenta formā. Lēmumu ir iespējams apstrīdēt.Tehnisko palīglīdzekļu saņemšana tiek organizēta pašvaldību tehnisko palīglīdzekļu centros. Šo centru speciālisti nodrošina arī mājokļa un vides pielāgošanu.

Pabalstu saņemšanai Zviedrijā persona vēršas Sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Sociālās apdrošināšanas aģentūra pieņem lēmumu par sekojošo pabalstu piešķiršanu:

Invaliditātes pabalsts – lēmuma pieņemšanai nepieciešams ārsta atzinums un personas situācijas apraksts. Administrators izvērtē gadījumu un tā rezultātus nodod lēmuma pieņēmējam. Pozitīva lēmuma gadījumā personai tiek izsniegts sertifikāts, ko viņa var izmantot dažādu atlaižu saņemšanai.

Asistenta pabalsts – pēc pieteikuma saņemšanas lēmums tiek pieņemts 4 mēnešu laikā. Pabalsta saņemšanai nepieciešams rehabilitācijas plāns un ārsta atzinums, ka pakalpojums nepieciešams vairāk kā 20 stundas nedēļā. Administrators izskata un pārbauda dokumentus un tos nosūta lēmuma pieņēmējam. Par pieņemto lēmumu persona tiek informēta rakstveidā.

Maksājums (atbalsts) mašīnas iegādei vai pielāgošanai – lēmuma pieņemšanai nepieciešams ārsta atzinums. Administrators izvērtē gadījumu.

11 Interneta vietnes http://www.socialstyrelsen.se/publikationer2006/2006-114-2 un http://www.socialstyrelsen.se/lists/Artikelkatalog/Attachments/8407/2009-126-188_2009126188.pdf Skatītas: 2014.gada aprīlis – maijs.

19

Pieņemtais lēmums tiek noformēts rakstveidā (administratīvais akts) un nosūtīts personai.

Finansējums tehniskajiem palīglīdzekļiem adaptācijai un darba vietas pielāgošanai – lēmuma pieņemšanai nepieciešams ārsta atzinums un darba vietas apsekojums. Pēc saņemto dokumentu izvērtēšanas tiek pieņemts lēmums, kas tiek noformēts rakstveida dokumenta formā un nosūtīts personai.

Vācijā12 pakalpojumu saņemšanā liela nozīme ir apdrošināšanas sistēmai. Ja persona tajā nav iesaistījusies, tad tā ir tiesīga saņemt tikai pašvaldības nodrošinātos sociālos pakalpojumus, sociālo palīdzību un no valsts budžeta finansēto ienākumu testēto mājokļa pabalstu. Vācijā nav vienotas institucionālās sistēmas sociālo pakalpojumu jomā. Pašvaldību sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība tiek piešķirta 2 veidos: To īpaši pieprasot vai tā tiek piešķirta automātiski, tiklīdz Sociālais dienests vai Jaunatnes un ģimenes dienests veicis nepieciešamos izvērtējumus. Lēmums personai tiek nosūtīts rakstveidā. Pašvaldību sociālās palīdzības veidi: palīdzība dzīvošanas izdevumu segšanai, uz vajadzību novērtēšanu balstīta piemaksa pie pensijas, palīdzība cilvēku ar invaliditāti integrācijai, palīdzība aprūpei, palīdzība īpašu sociālo problēmu risināšanai. Lai saņemtu Mājokļa pabalstu, persona to pieprasa rakstveidā pašvaldības noteiktā iestādē. Lēmuma pieņemšanai persona sniedz informāciju par viņas mājsaimniecību, tās ienākumiem, kā arī par esošo mājokli. Pieņemtais lēmums tiek noformēts rakstveida dokumenta formā. Tas tiek nosūtīts personai.

No apdrošināšanas sistēmas finansētie pakalpojumi: Medicīniskā rehabilitācija, kas sevī ietver ārstniecību un zobārstniecību,

medikamentus un medicīnas preces, logopēdiskos un ergoterapijas pakalpojumus, psihologa, fizioterapeita un kinezioterapeita pakalpojumus, dzīves prasmju un pašaprūpes apmācību, tehniskos palīglīdzekļus;

Pakalpojumi līdzdalībai darba dzīvē, kas sevī ietver atbalstu darba meklēšanai un mobilitātei, kursus un arodapmācību, darbavietas pielāgošanu un tehniskos palīglīdzekļus, specializēto darbnīcu pakalpojumus, palīdzību darbavietā;

Aprūpes un atbalsta pakalpojumi, kas sevī ietver aprūpi mājās, slimības un ievainojuma pabalstu, pārmaiņu pabalstu, aprūpes pabalstu, izglītības pabalstu;

Pakalpojumi līdzdalībai sabiedrības dzīvē, kas sevī ietver atbalstu apkārtējās vides apzināšanai, mājokļa apkopšanu, dzīvesvietu ar personāla uzraudzību, asistenta pakalpojumus, personisko budžetu neatkarīgai pakalpojumu iegādei;

Atbalsts personām ar smagu invaliditāti, kas sevī ietver darbavietu kvotas un darbavietu īpašu pielāgošanu, nodokļu atlaides, bezmaksas sabiedrisko

12 Interneta vietne http://www.bmas.de/SharedDocs/Downloads/EN/PDF-Publikationen/ Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

20

transportu, samazinātus nodokļus par transporta līdzekļiem, tiesības izmantot invalīdu stāvvietas.Lai saņemtu minētos pakalpojums persona var vērsties jebkurā institūcijā,

kura ir tiesīga to darīt – Integrācijas dienestā, sociālajā dienestā, Federālajā nodarbinātības aģentūrā, pensiju un pabalstu dienestā, apdrošināšanas iestādēs. Institūcijām rekomendēts veidot kopīgus pakalpojumu sniegšanas centrus. Sociāli medicīniskais dienests izvērtē aprūpes līmeni ilgtermiņa aprūpei. Lēmuma pieņemšanai nepieciešams apdrošināšanas institūciju noteiktu ārstniecības personu atzinums. Tiesību aktos noteikts, ka visām institūcijām lēmums jāpieņem saprātīgā laika periodā un pakalpojuma pieprasītājs par pieņemto lēmumu jāinformē rakstveidā, to nosūtot personai.

Apvienotajā Karalistē13 persona vēršas pašvaldības sociālajā dienestā, lai pieprasītu pakalpojumus, kurus nodrošināt ir pašvaldības pienākums: aprūpe mājās (t.sk. asistenta pakalpojumi, tehniskie palīglīdzekļi), aprūpe ārpus mājas (ar izmitināšanu, dienas centri, rehabilitācija), mājokļa pakalpojumi (tajā skaitā mājokļa pielāgošana, drošības aprīkojums, remonti un apkope), transporta pakalpojumi, ēdiena piegāde, trauksmes pogas.

Lai pieņemtu lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, sociālā dienesta ierēdņi veic izpēti, kurā ņem vērā nepieciešamību pēc pakalpojuma, informāciju no veselības dienesta, nodarbinātības situāciju, finanšu situāciju, mājokli, utt. Izvērtē risku, kuri iestātos pakalpojuma nesaņemšanas gadījumā un nosaka nepieciešamības pakāpi pakalpojuma saņemšanai: kritiska, būtiska, mērena, zema. Lēmuma pieņemšanai noteikts standarts – novērtēšana jāuzsāk 48 stundu laikā pēc pieteikuma saņemšanas, novērtēšana jāveic 28 dienu laikā un pakalpojuma saņemšana jāuzsāk 28 dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas. Pamats pozitīva lēmuma pieņemšanai – novērtējums aprūpes plānā - nepieciešamība pakalpojuma saņemšanai kritiska vai būtiska. Rakstveida lēmumu ar tā pamatojumu nosūta personai.

Persona vēršas Nacionālajā veselības dienestā, lai saņemtu tā pakalpojumus: ratiņkrēslu nodrošināšana, ortozes, protēzes, telemedicīna, vides kontroles sistēmas, augstas intensitātes aprūpes pakalpojumi mājās, aprūpe institūcijās, rehabilitācijas pakalpojumus un aprūpi personām ar garīga rakstura traucējumiem. Personas vajadzību izvērtēšanai izmanto standartizētu pārbaudi un novērtēšanas instrumentus. To veic māsa, ārsts, citi veselības aprūpes speciālisti un sociālais darbinieks multidisciplinārās komandas ietvaros. Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, atbildīgais ierēdnis pieņem lēmumu par pakalpoju sniegšanu, tajā skaitā tehniskajiem palīglīdzekļiem. Lai pieņemtu lēmumu par dārgu un ilgstošu pakalpojumu nodrošināšanu, lēmums tā apstiprināšanai tiek nosūtīts uz vietējo

13 Interneta vietnes www.dls.org.uk/Advice/ un www.ageuk.org.uk/.../FS41_LA_assessment_for_community_care_services_ fcs.pdf? Skatītas: 2014.gada aprīlis – maijs.

21

Klīniskās komisijas grupu. Lēmums tiek pieņemts rakstveidā un to nosūta personai. Lēmums ir pārsūdzams.

Lai saņemtu sociālos pabalstus vai atbalstu, persona vēršas Darba un pensiju departamentā, kas administrē sociālos pabalstus , risina nodarbinātības jautājumus, ir lielākā civildienesta iestāde Lielbritānijā , kurai pakļautas 12 aģentūras, tajā skaitā Neatkarīgās dzīves fonds, kas sniedz finansiālu atbalstu personām ar invaliditāti, lai nodrošinātu dzīvi sabiedrībā, Remploy, kas nodrošina nodarbinātības pakalpojumus personām ar invaliditāti, Darba centrs Plus, kas nodrošina ar nodarbinātību saistīto pabalstu administrēšanu - pieteikumu saņemšanu, to izskatīšanu un lēmumu pieņemšanu. Invalīdu pabalstu centrs, kas nodarbojas ar attiecīgo pabalstu jautājumiem, tajā skaitā Personiskās neatkarības maksājumu.

Darba un pensiju departamenta nodrošinātie pakalpojumi: Personiskās neatkarības maksājums, kas nosedz papildus izmaksas, kas saistītas ar izmaksām ilgstošas slimības vai invaliditātes dēļ, personām 16 – 64 gadu vecumā, kuras pēdējos 2-3 gadus dzīvojušas Apvienotajā Karalistē, kurām vismaz 3 mēnešus ir mobilitātes un ikdienas aktivitāšu problēmas, Universālais kredīts, kas aizvieto 6 iepriekš spēkā esošus pabalstus (Darba meklētāja pabalstu, Nodarbinātības un atbalsta pabalstu, Pabalstu ienākumu atbalstam, Strādājošo nodokļu kredītu, Bērnu nodokļu kredītu un Mājokļa pabalstu), vērsts uz atbalstu bezdarbniekiem un darba meklētājiem. To var saņemt persona ar invaliditāti, kura reģistrējusies kā bezdarbnieks vai darba meklētājs, Nodarbinātības un atbalsta maksājums – personai, kurai invaliditāte vai slimība ietekmē viņas spēju strādāt, Montabiliti shēma, kas ir atbalsts mobilitātes nodrošināšanai personām ar invaliditāti, lai līzingā iegādātos vieglo automašīnu, skuteri, elektriskos riteņkrēslus,

Maksājums studentam ar invaliditāti – uz vajadzību novērtējumu balstīts maksājums studentiem ar invaliditāti ilgstošām veselības problēmām un garīga rakstura traucējumiem. Darba un pensiju departamenta institūciju lēmuma pieņemšanai iesniedzamie dokumenti var atšķirties. Tā personiskās neatkarības maksājuma saņemšanai ir jāiesniedz personas vajadzību novērtējums un pašas personas novērtējums par invaliditātes ietekmi, kā arī medicīnisko izmeklējumu rezultāti. Gadījumu izvērtē 3 nedēļu laikā. Departamenta lēmumu pieņēmējs to apstiprina un rakstveida lēmumu nosūta personai.

Universālā kredīta pieteikums iesniedzams elektroniskā veidā, norādot Nacionālās apdrošināšanas numuru. Nākamais etaps ir tiešā intervija Darba centrs Plus iestādē. Tā ierēdnis pieņem lēmumu, to rakstveidā nosūta personai. Lēmumu var pārsūdzēt departamenta Neatkarīgais gadījumu izmeklētāja institūcijā, kas pārbauda un izskata sūdzības.

22

2.4. Profesionālo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs raksturojums

2.4.1. Profesionālo darbspēju vērtēšanas pamatnosacījumi un principi

Visās analizējamās valstīs profesionālo darbspēju novērtēšanu uzsāk pēc pārejošās darba nespējas, nosakot katrā valstī atšķirīgu pārejošās darba nespējas ilgumu, proti, no 28 nedēļām (Apvienotā Karaliste) līdz 365 dienām (Zviedrija).

Ir būtiski uzsvērt, ka visās analizētajās valstīs pārejošās darba nespējas periodā, pirms profesionālo darbspēju novērtēšanas uzsākšanas, tiek īstenoti pasākumi, lai novērstu invaliditātes iestāšanos vai mazinātu tās smaguma pakāpi un orientētu personu uz darbaspēju atgūšanu.

Piemēram, Vācijā, pārejošās darba nespējas periodā tiek izvērtēts, vai nebūtu iespējams izvairīties no invaliditātes pensijas pieprasīšanas, ja tiktu veikti medicīniskās rehabilitācijas un nodarbinātību veicinoši pasākumi (piemēram, profesionālā apmācība). Ja apdrošinātās personas pelnītspēju var atjaunot, tad apdrošinātāji vispirms piešķir šos pabalstus vai pakalpojumus. Ekspertīze vērtē, vai ar rehabilitācijas pakalpojumiem nebūtu iespējams novērst pensijas piešķiršanu. Ja ir pozitīva prognoze, personu nosūta rehabilitācijai, ko apmaksā valsts. Profesionālo rehabilitāciju persona var saņemt gan atsevišķi, gan papildus medicīniskajai rehabilitācijai. Tiek maksāts transporta un dzīvošanas pabalsts rehabilitācijas laikā, kā arī izdevumi par bērnu pieskatīšanu un palīdzību mājsaimniecībā.

Kā pozitīvs piemērs jāmin arī Apvienotās Karalistes prakse, kad pārejošās darbnespējas periodā, pēc zināma ārstēšanas perioda un veselības stāvokļa uzlabošanās, ārstējošais ārsts var rekomendēt personai atgriezties darbā ar nosacījumiem, piemēram, samazināts darba stundu skaits, izmainīti darba pienākumi, pielāgota darbavieta. Ārsts sagatavo medicīnisko izziņu sava pacienta darba devējam, kurā norāda un pamato arī nepieciešamos priekšnoteikumus personas darba atsākšanai. Ja darba devējs nevar vai atsakās nodrošināt pielāgojumus, personai turpinās pārejošā darba nespēja.

Starp analizētajām valstīm Zviedrija spilgti izceļas ar aktīvu kontroles procesu pārejošās darbnespējas laikā. Tā, piemēram, pirmo 90 darbnespējas dienu laikā tiek novērtētas personas spējas strādāt savu darbu; no 91. dienas vērtē personas spēju strādāt citus darbus pie tā paša darba devēja; no 181.dienas vērtē darba spējas jebkuriem darbiem, kādi ir darba tirgū. Pēdējo soli var atlikt līdz 365 dienām, ja paredzams, ka persona varēs atgriezties darbā pie tā paša darba devēja. Ja pēc 364 dienām persona nav spējīga veikt nekādu darbu vispārējā darba tirgū, slimības pabalsta izmaksu (nedaudz mazākā apmērā) var pagarināt vēl uz 550 dienām (kopā – 914 dienas). Lai ierobežotu pārejošo darba nespēju, valdība piešķir subsīdiju reģionālajām pašvaldībām, kuras ir atbildīgas par veselības aprūpi, liekot uzsvaru uz pasākumiem pārejošās darba nespējas ierobežošanā. Tāpat valdība piešķir

23

pašvaldībām līdzekļus rehabilitācijas nodrošināšanai personām, kuras ilgu laiku ir pārejoši darbnespējīgas, parasti uz simptomiem balstīto slimību gadījumos (hroniskas sāpes, vieglas-mērenas psiholoģiskas problēmas). Jāmin, ka Zviedrijas valdība ir paredzējusi arī subsīdijas arodveselības aprūpei, lai stimulētu darba devējus izmantot arodveselības speciālistu pakalpojumus, pirmo 180 darba nespējas dienu laikā novērtējot darbinieku spēju strādāt pie sava darba devēja, ja nepieciešams, piemērojot darbavietu vai veicot citus pielāgojumus. Lai stimulētu darba devēju nodarbināt personu, kura bijusi ilgstoši pārejoši darba nespējīga, tiek piemērotas nodokļu atlaides.

Tādējādi varam secināt, ka visās analizētajās valstīs pārejošās darbnespējas laikā, noteiktos laika intervālos aktīvi tiek kontrolēts klienta funkcionālais un veselības stāvoklis, piešķirot valsts pabalstu vai subsīdijas personas medicīniskajai vai profesionālajai rehabilitācijai vai darbspēju iespējami ātrākai atgūšanai. Un tikai, ja veikti visi nepieciešamie preventīvie pasākumi personas darbspēju iespējami ātrākai atgūšanai, tomēr persona darbspējas nav atguvusi daļēji vai pilnībā, tā var pretendēt uz darbspēju zaudējuma izvērtējumu un attiecīgi arī invaliditātes vai darbspēju zaudējuma pensiju.

Veicot izvēlēto valstu analīzi, kā arī iepazīstoties ar citu Eiropas valstu pieredzi, redzams, ka institūcija, kurā persona vēršas, lai tiktu novērtētas viņas profesionālās darbspējas, lielākoties valstīs ir sociālās apdrošināšanas aģentūras (piemēram, Igaunija, Vācija, Zviedrija). Skaitliski mazāk, bet ir valstis, kur personas darbspēju zaudējumu vērtē arī nodarbinātības aģentūras (piemēram, Apvienotā Karaliste).

Profesionālo darbspēju ekspertīzes integrācija apdrošināšanas aģentūrā skaidrojama ar to, ka faktiski personas intereses un mērķis ir darbspēju zuduma rezultātā zaudētās pelnītspējas kompensācija jeb invaliditātes pensijas vai pabalsti, tādēļ persona lielākoties šajās valstīs vēršas ar iesniegumu apdrošināšanas aģentūrā ar lūgumu piešķirt pensiju vai pabalstu un aģentūra veic profesionālo darbspēju ekspertīzi, lai izvērtētu pensijas/pabalsta apmēru, izmaksas ilgumu un citus nosacījumus. Līdz ar to redzams, ka pamatā ekspertīzes veikšana nepieciešama pensijas/pabalsta piešķiršanas pamatotības izvērtēšanai.

Savukārt valstīs, kur darbspēju ekspertīzes funkcija integrēta nodarbinātības aģentūrā, šāda izvēle tiek pamatota ar to, ka ekspertīzes pamatā tiek vērtētas personas atlikušās darba spējas un iespējas integrēties darba tirgū.

Tomēr, iepazīstoties ar Eiropas valstu veiktajām reformām darbspēju ekspertīzes jomā, vērojama pēdējā laika tendence, kad tiek apšaubīta darbspēju ekspertīzes objektivitāte gadījumos, kad ekspertīze tiek veikta apdrošināšanas aģentūrās, runājot par risku, ka pensijas/pabalstu piešķīrējs ir ieinteresēts taupīt valsts budžeta līdzekļus un nav tik neatkarīgs savos lēmumos. Tāpēc nereti pati darbspēju ekspertīze ir nodota uz āru kā ārpakalpojums, ko nodrošina neatkarīgi nozares veselības aprūpes nozares speciālisti vai ārsti eksperti (Igaunija), kas ir īpaši apmācīti ekspertīzes veikšanā (Vācija), nereti arī sertificēti (Apvienotā Karaliste).

24

Lai arī kāds būtu darbspēju ekspertīzes organizēšanas modelis, tomēr pēc analizēto valstu prakses redzams, ka visās valstīs darbspēju vērtēšanas uzsākšanai pamats ir personas pašas iesniegums, kas var būt iesniegts kompetentajā iestādē gan personīgi, gan elektroniski, gan pa pastu, gan tiešsaistē internetā. Lielākajā daļā analizēto valstu iesnieguma pielikumā jāpievieno personas veselības un funkcionālo stāvokli apliecinoši dokumenti no ārstējošiem ārstiem, speciālistiem. Tātad redzams, ka nav izplatīta prakse, kad ekspertīzes veicējs pirmreizēji sagaidītu personas veselības un funkcionālo stāvokli apliecinošos dokumentus tieši no ārstniecības personām, atstājot to pašas personas, kas iesniegusi iesniegumu, atbildībā.

Veicot izvēlēto valstu analīzi, jāsecina, ka ekspertīzes procesā pārsvarā analizētajās valstīs papildus informācijas nepieciešamības gadījumā, ekspertīzes veicējs nepieprasa informāciju no klienta, bet kontaktējas tieši ar ārstniecības personām vai citiem attiecīgajiem speciālistiem (Vācija, Zviedrija). Kā pozitīvs piemērs minams Igaunija, kur trūkstošā informācija tiek pieprasīta no ārstējošā ārsta, kurš savukārt papildina trūkstošo informāciju Veselības informatīvajā sistēmā, kas pieejama arī darbspēju ekspertīzes veicējam, tādējādi nodrošinot ātrāku un efektīvāku informācijas apmaiņas veidu.

Jāsecina, ka darbspēju ekspertīzes veicējs personas ekspertīzi veic pamatā bez personas klātbūtnes, nereti paturot iespēju uzaicināt personu uz ekspertīzi nepieciešamības gadījumā (Vācija, Zviedrija). Tomēr ir valstis, kā, piemēram, Apvienotā Karaliste, kur personai jāpiedalās ekspertīzē.

Iepazīstoties ar ārvalstu pieredzi, redzams, ka darbspēju zaudējuma termiņš tiek noteikts pēc dažādiem principiem – beztermiņa, ko nosaka personām, kurām ir stabili zaudētas darba spējas un tad ir personu grupa vai grupas, kurām tiek noteikts darbspēju zudums uz noteiktu laiku, kas dažādās valstīs tiek noteikts individuāli. Termiņa noteikšana visās valstīs ir ar vienu mērķi aktivizēt personu integrēties darba tirgū noteiktā laika periodā, kurā valsts pienākums ir nodrošināt personas integrācijai darba tirgū nepieciešamo atbalstu (piem., profesionālā rehabilitācija, sociālie pakalpojumi u.c.). Pēc noteiktā termiņa tiek atkārtoti izvērtēts, vai pasākumi, kuros persona iesaistījusies, ir bijuši rezultatīvi un vai personas darbspēju zuduma pakāpe nav samazinājusies.

Jāatzīmē, ka tiesības uz darba nespējas pensiju aplūkotajās valstīs arvien vairāk tiek noteiktas uz noteiktu laiku, nevis bez termiņa, jo visas pētāmās valstis reformē savas pensiju shēmas no pasīvajām uz aktīvajām, kas nozīmē akcentu uz personas ar invaliditāti saglabāto darba potenciālu, lai veicinātu tā mērķtiecīgu izmantošanu.

Visās pētāmajās valstīs slimības gadījumā persona vispirms saņem slimības pabalstu sakarā ar pārejošo darba nespēju.

Igaunijā slimības pabalstu izmaksā līdz 182 kalendārajām dienām (maksimāli 250 dienas gadā); Zviedrijā slimības pabalstu izmaksā līdz 365 dienām (maksimāli 914 dienām); Vācijā slimības pabalstu izmaksā līdz 78 nedēļām; Apvienotajā Karalistē slimības pabalstu izmaksā līdz 28 nedēļām. Beidzoties slimības pabalsta izmaksas

25

termiņam, ja darba nespēja saglabājas, personai ir tiesības pretendēt uz darba nespējas pensiju/pabalstu.

Lai izlemtu par darba nespējas pensijas/pabalsta piešķiršanu, nevienā no pētāmajām valstīm netiek vērtētas spējas veikt kādu konkrētu darbu, bet gan spēju strādāt jebkuru personas spējām atbilstošu darbu, kāds pieejams attiecīgās valsts vispārējā darba tirgū, ar vai bez rehabilitācijas.

Īpašs uzsvars uz rehabilitāciju pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas ir Zviedrijai un Vācijai - gan pārejošās darbnespējas laikā, lai sekmētu personas atgriešanos savā darbā (finansē veselības apdrošināšana), gan ilgstošās daba nespējas laikā, lai mērķtiecīgi izmantoto personas atlikušo potenciālu (finansē pensiju apdrošināšana)14.

2.4.2. Profesionālo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs raksturojums

Kā liecina analizēto valstu prakse, visās valstīs profesionālo darbspēju vērtēšanas pamatā ir kritēriji. Atšķirīgs ir aprēķina veids jeb algoritms, ar kura palīdzību nosakāma personas darba spēju ierobežojuma pakāpe. Ir valstis, kur darbspēju ierobežojuma pakāpi nosaka procentos (Igaunija), punktos (Apvienotā Karaliste), stundās (Vācija) vai daļās (Zviedrija). Neatkarīgi no tā, vai darbspēju zudumu vērtē procentos, punktos, stundās vai daļās, nemainīga paliek ideja, ka valstis maksā pilna apmēra pensiju personām, kurām ir pilnīgs darbspēju zudums un daļēju pensiju personām, kurām ir daļējs darbspēju zudums. Robežšķirtnes, ar kuru palīdzību var noteikt to, cik lielā apmērā valsts kompensēs personai daļējo darbspēju zudumu ir katras valsts iekšējā izvēle, kas atkarīga no dažādiem faktoriem, no kuriem viens ir ekonomiskie rādītāji.

Ir valstis, kur līdzās darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšanai tiek noteikta arī invaliditātes smaguma pakāpe (Igaunija, Vācija). Piemēram, Igaunijā tiek noteikts invaliditātes smagums trīs pakāpēs (ļoti smaga, smaga un mērena invaliditāte) un pēc citiem kritērijiem – darba spēju zaudējums, kas ir pamats darba nespējas pensijas saņemšanai (pilna pensija, ja darbspēju zaudējums ir 100%; daļēja pensija, ja darbspēju zaudējums ir 40-90%.

Visās aplūkotajās valstīs darbojas kompensācijas shēmas, kas darba nespējas gadījumos personām ar invaliditāti vai ilgstošiem veselības traucējumiem paredz pensiju vai pabalstu izmaksu (Darba nespējas pensija Igaunijā, invaliditātes pensija Vācijā, Slimības/Aktivitātes kompensācija Zviedrijā, Nodarbinātības un atbalsta pabalsts Apvienotajā Karalistē). Kritērijs pretendēšanai uz minētajām pensijām un pabalstiem ir ilgstoša/stabila darba nespēja.

14 Learning from Others: Temporary and Partial Disability Programs in Nine Countries, Todd Honeycutt, June 2005. Interneta vietne http://www.dri.uiuc.edu/research/p04-12h/learning_final_report.pdf Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

26

Parasti pirms ilgstošas/stabilas darba nespējas konstatēšanas persona noteiktu laiku saņem slimības pabalstu pārejošās darba nespējas dēļ. Slimības pabalsta izmaksas ilgums katrā valstī ir atšķirīgs, tāpat, kā pasākumi, kuri tiek veikti pārejošās darba nespējas laikā.

Ilgstošās/stabilās darba nespējas gadījumā var saņemt pensiju/pabalstu par pilnīgu vai daļēju darbspēju zaudējumu. Igaunijā pilnīga darba nespēja ir tad, ja darbspēju zaudējums ir 100%, bet daļēja, ja darbspēju zaudējums ir no 10-90%15; Zviedrijā darbspēju zaudējumam ir 4 pakāpes: 100%, 75%, 50% vai 25%16; Vācijā persona ir uzskatāma par pilnīgi darba nespējīgu, ja tā nevar strādāt vairāk par 3 stundām, un daļēji darba nespējīga, ja nevar strādāt vairāk par 6 stundām dienā 17; Apvienotajā Karalistē persona ir pilnīgi darba nespējīga, ja tai ir ierobežotas darba spējas un tā nevar piedalīties uz darbu vērstās aktivitātēs, bet personas darbaspējas ir tikai ierobežotas, ja tā var piedalīties uz darbu vērstās aktivitātēs, kuru mērķis ir atgriezt personu darbā un tikai tad, ja tas nav iespējams, personu atzīst par pilnīgi darba nespējīgu18.

Lai pieprasītu darba nespējas pensiju/pabalstu sakarā ar ilgstošo/stabilo darba nespēju, persona iesniedz iesniegumu kompetentajā iestādē (Sociālās apdrošināšanas pārvaldē – Igaunijā; Sociālās apdrošināšanas aģentūrā – Zviedrijā; Pensiju un pabalstu aģentūrā – Vācijā; Darba centrā Plus – Apvienotajā Karalistē). Iesniegumam ir standarta forma un tas ir lejuplādējams iestādes mājaslapā.

Visās valstīs bez iesnieguma ir nepieciešama arī medicīniskā informācija no ārsta, kuru persona pievieno iesniegumam (Zviedrija, Vācija), vai kuru iegūst pati iestāde, ņemot vērā personas iesniegumā norādīto ārsta vārdu un prakses vietu (Igaunija, Apvienotā Karaliste).

Lēmumu pieņem ietādes amatpersona. Amatpersona var konsultēties ar iestādes ārstu ekspertu un nepieciešamības gadījumā pieprasīt paildus informāciju no personas ārstiem vai medicīnas iestādēm, kurās persona ir ārstējusies. Lēmums tiek pieņemts balstoties uz saņemto informāciju, bez personas klātbūtnes (Igaunija, Zviedrija, Vācija) vai uzaicinot personu uz ekspetīzi speciālos ekspertīžu centros (Apvienotā Karaliste).

Darbaspēju ekspertīze tiek veikta saskaņā ar Sociālo lietu ministra apstiprinātu kārtību (Igaunijā). Zviedrijā darbaspēju vērtēšanas process sākas jau pārejošās darba nespējas laikā (rehabiltācijas ķēde), kad sākumā tiek novērtēts potenciāls esošā darba atsākšanai ar vai bez rehabilitācijas, kam seko piemērotības noteikšana citu darbu veikšanai pie sava darba devēja un pēc tam jebkuru darbu veikšanai ar vai bez rehailitācijas. Stingrs uzsvars uz rehabilitāciju pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas 15 Interneta vietne http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.16 Interneta vietne http://www.forsakringskassan.se Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.17 Learning from Others: Temporary and Partial Disability Programs in Nine Countries, Todd Honeycutt & Sophie Mitra, Editors, June 2005 (119-138). Interneta vietne http://www.dri.uiuc.edu/research/p04-12h/learning_final_report.pdf Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.18 Interneta vietne https://www.gov.uk/employment-support-allowance Interneta vietne http://www.dri.uiuc.edu/research/p04-12h/learning_final_report.pdf Skatīta: 2014.gada aprīlis – maijs.

27

ir arī Vācijā. Apvienotajā Karalistē pārejošās darba nespējas laikā nav noteikta uzsvara uz personas potenciāla novērtēšaanu un rehabilitāciju, lai novērtētu personas darba spējas, Darba un Pensiju departaments ir izdevis Darbspēju novērtēšanas rokasgrāmatu11.

Kritērijs pensijas/pabalsta piešķiršanai ir vismaz 40% darbspēju zaudējums (Igaunija)12, vismaz 25% darbspēju zaudējums (Zviedrija)13, nespēja strādāt vismaz 6 stundas dienā (Vācija)14, pilnīga nespēja strādāt (Apvienotā Karaliste)15.

Darbspēju zaudējuma pensiju/pabalstu piešķir uz noteiktu termiņu (Igaunija no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem vai līdz vecuma pensijas vecuma sasniegšanai12; Zviedrija un Vācija uz 3 gadiem13,14) vai bez termiņa (Apvienotā Karaliste15).

2.5. Nodarbinātība

Pēdējo desmit gadu laikā visās analizētajās ES dalībvalstīs (izņemot Zviedriju) personu ar invaliditāti skaits darbspējīgā vecumā nepārtraukti palielinās, kā arī palielinās personu ar invaliditāti skaits, kuri ir bez darba darbaspējīgā vecumā, bet šīs personas nav aktīvas darba meklētājas, jo dāsnie invaliditātes pabalsti un pensijas neveicina integrāciju darba tirgū, tāpēc pabalstu un pensiju saņēmēju skaitam ir tendence palielināties19.

Nodarbinātības pakalpojumi parasti tiek sniegti darba meklētājiem un bezdarbniekiem, un kamēr personai ir pārejoša darba nespēja, šīs personas nav Nodarbinātības dienestu klienti un Nodarbinātības dienestu sniegto pakalpojumu saņēmēji (izņemot darba meklēšanas pasākumi, kur persona pēc savas iniciatīvas meklē darbu).

Visās analizētajās ES dalībvalstīs ir pieejami tālāk minētie Aktīvie darba tirgus pasākumi (turpmāk - ADTP), bet atšķirības ir pakalpojuma saturā, saņēmēju mērķa grupās, saņemšanas nosacījumos, pakalpojuma sniegšanas ilgumā, kā arī sniegtā atbalsta finanšu resursu apjomā.Galvenie ADTP veidi ir:

Darba tirgus pakalpojumi, kas ietver atbalstu darba meklēšanā kopumā, individuālo darba meklēšanas plānu sagatavošana, aktivizēšana, profesionālās orientācijas un karjeras plānošanas konsultācijas, dažādu speciālistu konsultācijas u.c.

Apmācības, kas ietver gan vispārizglītojošu, gan prasmju pilnveides, gan profesionālu programmu apguvi un tiek īstenotas ar izglītības iestāžu, dažādu apmācību centru starpniecību, kā arī apmācības darba vietā pie darba devēja.

Nodarbinātības veicināšanas pasākumi ietver dažādus stimulus darba

19The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services. DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PES approaches for sustainable activation of people with disabilities. Analytical Paper. August 2013. 4. lp.

28

devējiem, subsīdijas, darba vietu izveidošanas atbalstu, sabiedriskos darbus u.c.

Atbalstītā nodarbinātībā un tiešās darba vietās parasti tiek iesaistīti ilgtermiņa bezdarbnieki, jaunieši vai grupas, kas saskaras ar problēmām integrēties vispārējā darba tirgū, tai skaitā personas ar invaliditāti. Tiek veidotas valsts vai sabiedrisko organizāciju bezpeļņas institūcijas, kuras tiek finansētas no valsts līdzekļiem, tiek noteiktas kvotas, cik darba vietu ir jānodrošina personām ar invaliditāti. Šos pasākumus parasti saņem darba meklētāji un bezdarbnieki ar funkcionāliem traucējumiem. Īpaši daudzveidīgi pasākumi personām ar invaliditāti ir izveidoti Zviedrijā.

Uzņēmējdarbības (pašnodarbinātības) uzsākšanas atbalsta pasākumi tiek piedāvāti noteiktām mērķa grupām, sniedzot dažādu konsultatīvu atbalstu un palīdzību, piemēram biznesa plānu veidošanā, kā arī piešķirot atbalstu uzņēmējdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanā.

Programmas noteiktām personu grupām, piemēram jauniešu iniciatīva.Darba tirgus pakalpojumi, apmācības, nodarbinātības veicināšanas pasākumi

parasti tiek piedāvāti visiem darba meklētājiem un bezdarbniekiem, tai skaitā personām ar invaliditāti, nepieciešamības gadījumā piešķirot viņām papildus atbalstu, piemēram, nedzirdīgajiem surdotulka pakalpojumus, personām ar funkcionāliem traucējumiem asistenta pakalpojumus un/vai transporta pakalpojumus, tiek pielāgotas darba vietas utml., kā arī ir izveidotas programmas, kas piemērotas personu ar invaliditāti konkrētajām vajadzībām, piemēram, profesionālā rehabilitācija, atbalstītais darbs, algu subsīdijas vai aizsargāta nodarbinātība.

Nodarbinātības dienesti pastāvīgi uzlabo savu pakalpojumu sniegšanu, veidojot individualizētus pakalpojumus katram Nodarbinātības dienesta klientam un kā svarīgs elements Nodarbinātības dienestu darbības modernizācijas procesā ir klientu profilēšanas ieviešana.

Lai padarītu personas integrācijas procesu darba tirgū efektīvāku, piedāvājot mērķētākus un secīgi izvēlētus pasākumus, racionālāk izmantojot Nodarbinātības dienestos pieejamos finanšu resursus, Vācijā, Zviedrijā un gan Apvienotajā Karalistē izmanto tā saukto „profilēšanu“, kas ir nodarbinātības aģentu pielietots novērtēšanas rīks, izmantojot informācijas sistēmas iespējas un statistikas datus20.Profilēšanas metodi lieto:

lai identificētu darba meklētāja un/vai bezdarbnieka stipras un vājās puses, kuras nodarbinātības aģents izmanto personai nepieciešamo pasākumu plānošanai;

lai bezdarbnieku un to personu, kuras gatavojas kļūt par bezdarbniekiem, vidū

20 The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PROFILING SYSTEMS FOR EFFECTIVE LABOUR MARKET INTEGRATION. Thematic Synthesis Paper May 2011. 1-10. lp.

29

novērtētu ilgtermiņa bezdarba riskus;lai sagrupētu darba meklētājus atbilstoši nepieciešamā atbalsta līmenim, kas ir

nepieciešams, lai darba meklētājus (re)integrētu;lai piemērotu atbilstošāko aktīvo nodarbinātības pasākumu klāstu un secību

katram darba meklētajam;lai analizētu iegūtos datus par labākiem pielietotiem risinājuma veidiem un

pasākumu kopumu, kas devis vislabākos rezultātus.Pētījuma "Valsts Nodarbinātības dienestu loma attiecībā uz "flexicurity"

pieeju Eiropas darba tirgos" (The role of the Public Employment Services related to "the flexicurity" in the European Labour Markets) ietvaros tika veilkta visu ES dalībvalstu Nodarbinātības dienestu aptauja, kura liecina, ka Nodarbinātības dienesti daudzās valstīs darbā ar darba meklētājiem izmanto preventīvu pieeju, kas balstīta uz vajadzību savlaicīgu apzināšanu un bezdarba risku identificēšanu. Minētās pieejas izmanto gan Vācijā, gan Apvienotajā Karalistē, gan Zviedrijā. Tas nozīmē, ka mērķtiecīgas, uz problēmu risināšanu orientētas darbības būtu jāuzsāk pēc iespējas agrāk, lai noturētu bezdarba periodu cik īsu vien iespējams un novērstu ilgtermiņa bezdarba iestāšanos. Turklāt, dažās valstīs Nodarbinātības dienesti ievēro principu, ka agrai aktivizēšanai ir īpaša nozīme visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, tādiem bezdarbniekiem, kā piemēram, jauniešiem bez darba pieredzes un bijušajiem ieslodzītajiem21.

Vācijā izmanto agru bezdarbnieku profilēšanu un, piemēram, lai izveidotu darba meklētāja profilu kā pamatu turpmākai rīcībai, izmanto informāciju no četriem komponentiem: darba meklētāja un/vai bezdarbnieka personiskie faktori (motivācija), personas kvalifikācijas (prasmes, formālā izglītība), objektīvi šķēršļi (aprūpes situācija, invaliditāte) un reģionālais darba tirgus konteksts.

Igaunijā, jau sākotnēji veic bezdarbnieku sadalīšanu grupās - kuras pašas saviem spēkiem atrisinās problēmas un kuriem ir nepieciešams atbalsts.

Apvienotajā Karalistē Nodarbinātības dienests palielina pakalpojuma apjomu saistībā ar bezdarba ilgumu, bet agro aktivizēšanu (iejaukšanos) nodrošina personām ar problēmām.

2.5.1. Nodarbinātības pasākumu sniegšanā iesaistītās institūcijas

Nodarbinātības dienesti, galvenokārt, sadarbojas ar pašvaldībām un citām nozaru ministrijām, kā arī sabiedriskajām organizācijām. Nodarbinātības dienestu galvenie sadarbības partneri ir:

skolas un dažādas citas izglītības iestādes;cietuma administrācijas;aģentūras un sabiedriskās organizācijas mazaizsargātām iedzīvotāju grupām

21 The role of the Public Employment Services related to "the flexicurity"in the European Labour Markets. VC/2007/0927 Final report. Policy and Business Analysis March 2009. 52 -53 lp.

30

(invalīdiem, alkoholiķiem, narkomāniem, bezpajumtniekiem u.c.);mājokļu aģentūras;institūcijas, kura nodrošina garīgo un fizisko veselību22.

Piemēram, Vācijā Nodarbinātības dienests pašvaldībā un pašvaldības sociālās labklājības institūcija darbojas kā vienas pieturas aģentūras. Tas nozīmē, ka sociālās labklājības institūcijas klienti iegūst piekļuvi Aktīvajiem darba tirgus pasākumiem (ADTP). Vienas pieturas aģentūru veidošanas politikas mērķi ir integrēt darba tirgū neaktīvās iedzīvotāju grupas.

Līdzīga pieredze ir arī Apvienotajā Karalistē, kura ir apvienojusi pašvaldībās Nodarbinātības dienesta un sociālo pabalstu institūcijas funkcijas, lai nodrošinātu neaktīvo iedzīvotāju nodarbinātību. Iepriekšējā sistēma ar atsevišķu pašvaldības nodarbinātības dienestu un sociālo pabalstu piešķiršanas institūciju bija pārāk birokrātiska un iedzīvotājiem nesaprotama, kā arī notika nevajadzīga uzdevumu dublēšanās. Institūciju apvienošana ļāva Nodarbinātības dienestiem pakāpeniski paplašināt sniedzamos pakalpojumus neaktīvai iedzīvotāju grupai, kura saņēma, galvenokārt, tikai pabalstus, tā veicinot to iesaisti darba tirgū un samazinot bezdarba līmeni šajā grupā.

2.5.2. Nodarbinātības pasākumu mērķi un būtība

Igaunijā nodarbinātības pasākumu saņemšanas un darba tirgus pabalstu maksājumu mērķis ir sasniegt maksimāli iespējamo nodarbinātības līmeni darbaspējīgo iedzīvotāju vidū un samazināt ilgstošo bezdarbu un izstumtību no darba tirgus. Darba tirgus pakalpojumi tiek sniegti bezdarbniekiem, darba meklētājiem un citām personām, kuras definētas Darba tirgus pakalpojumu un pabalstu likumā, lai palīdzētu viņām atrast darbu un veicinātu viņu profesionālo izaugsmi, bet pakalpojumi darba devējam tiek sniegti, lai palīdzētu viņiem atrast piemērotu darba spēku. Darba meklētājs ir persona, kas ir reģistrējusies Igaunijas Bezdarba apdrošināšanas fondā kā darba meklētājs. Tiek uzskatīts, ka darba meklētājs meklē darbu, ja vismaz vienu reizi katru 30 dienu laikā ierodas Bezdarba apdrošināšanas fondā, lai saņemtu darba meklēšanas starpniecības pakalpojumus. Bezdarbnieks ir persona, kura nav nodarbināta un ir reģistrējusies Igaunijas Bezdarba apdrošināšanas fondā kā bezdarbnieks un meklē darbu.

Invalīds bezdarbnieks ir persona, kura Invalīdu sociālo pabalstu (Social benefits for disabled) likuma izpratnē ir bezdarbnieks, vai persona, kurai saskaņā ar Valsts pensiju likumu ir noteikta pastāvīga darba nespēja.

Igaunijas Bezdarba apdrošināšanas fondā klientu apkalpošanas modelis ir sadalīts divās daļās - starpniecība darba meklēšanā ir pakalpojumi klientiem, kuri paši aktīvi meklē un atrod darbu, sniedzot viņiem nepieciešamības gadījumā karjeras

22 The role of the Public Employment Services related to "the flexicurity"in the European Labour Markets. VC/2007/0927 Final report. Policy and Business Analysis March 2009. 77-78 lp.

31

plānošanas konsultācijas vai apmācību un gadījuma vadība klientiem, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība darba atrašanā, sniedzot viņiem pakalpojumus, kas novērš šķēršlus nodarbinātībai.

Vācijā Federālā nodarbinātības aģentūra (Bundesagentur für Arbeit, BA) ir atbildīga par klientu reģistrāciju, klientu informācijas apstrādi un bezdarbnieka pabalstu maksājumiem, īstermiņa darba pabalstiem un kompensācijas bankrotu gadījumā maksājumiem. Bezdarba apdrošināšanas jomā (Sociālā kodeksa III, SGB III), BA sniedz individuālu atbalstu reintegrācijā darba tirgū ar vairāk nekā 170 vietējo nodarbinātības aģentūru starpniecību. Nodarbinātības pasākumi tiek sniegti darba meklētājiem, kā arī darba devējiem.Pakalpojumi darba meklētājiem ir:

Informācijas sniegšana par pakalpojumiem, kuru sniedz tikšanās reizēs ar klientiem vai pa telefonu vai ar pakalpojumu centru starpniecību;

Individuāls atbalsts darba meklētājam integrācijai darba tirgū; Profesionālās orientācijas pakalpojumi un darba meklēšanas pakalpojumi; Informācijas sistēmu portālu izmantošana JOB BÖRSE un datu bāzes

izmantošana par dažādiem darbiem (BERUFENET); Karjeras plānošanas konsultācijas un profesionālās orientācijas pakalpojumi

jauniešiem un mācību ietāžu absolventiem, mācekļu izmantošanas pakalpojumi;

Profesionālās apmācības un tālākizglītības veicināšana; Atbalsts personām ar invaliditāti un rehabilitācijas pakalpojumi integrācijai

darba tirgū.Pakalpojumi darba devējiem ietver gan dažādas konsultācijas, gan ieteikumus:

Darbinieku atrašanas pakalpojums; Personu ar invaliditāti iekārtošana darbā; Mācekļu un apmācīties gribētāju iekārtošana darbā; Konsultāciju pakalpojumi par iepriekš minētajiem pasākumiem.

Zviedrijā darbs ir svarīgs pilnvērtīgas dzīves faktors. Darba veikšana nodrošina ne tikai ienākumus, bet arī nodrošina cilvēkus ar sociālo kontekstu un personīgās izaugsmes iespējām. Zviedrijas darba tirgus politikas mērķis ir, lai ikvienam būtu darbs. Nodarbinātības dienesta uzdevums ir nodrošināt, ka valstī pieejamie cilvēkresursi tiek izmantoti cik labi vien iespējams, un tas prasa pievērst īpašu uzmanību tām mērķa grupām, kurām ir lielākas grūtības atrast darbu un integrēties darba tirgū, ņemot vērā viņu prasmes un izglītību. Svarīga atbildība ir par personām ar invaliditāti, sniedzot viņām īpašus atbalsta pasākumus - apmācību darbā pie darba devēja, algas subsīdijas un atbalstītu nodabinātību.

Darba algas subsīdijas saņem darba devējs (gan valsts, gan privātais, ja ir noteiktā kārtībā reģistrēts un nav nodokļu parādu), ja pieņem darbā personu, kurai ir samazinātas darbspējas funkcionālo traucējumu dēļ, ja persona:

uzsāk jaunu darbu;

32

ja atgriežas iepriekšējā darbā pēc pilna laika slimības kompensācijas saņemšanas;

ir saņēmusi darba algas subsīdijas jau iepriekš, bet ir pasliktinājušās darbspējas pēdējo trīs gadu laikā;

ir mainījies darba devējs (tad darba devējs saņem tikai atlikušos maksājumus līdz noteiktā termiņa beigām);

grib uzsākt jaunu darbu, jo bijis ilgstoši prom no nodarbinātības funkcionālo traucējumu dēļ.

Darba devējs saņem arī kompensāciju par pielāgošanu, kas veikta darbā un darba vietā. Darba vietas izvērtēšanu veic Nodarbinātības dienests. Dotācijas mērķis ir palielināt personas iespējas atrast darbu, kurā var izmantot personas kompetenci un prasmes. Nodarbinātības dienests nosaka, cik lielu maksājumu darba devējs saņems un tas ir atkarīgs no:

personas algas, kura var būt līdz 16 700 SEK mēnesī; un personas darbaspējām, kas nosaka cik lielā mērā personas funkcionālais

traucējums ietekmē darbaspējas. Nodarbinātības dienests vada šī novērtējuma veikšanu kopā ar personu un darba devēju.

Darba devējs piešķirto subsīdiju var saņemt maksimums līdz četriem gadiem.Lai saņemtu algas subsīdiju, darba devējs iesniedz pieteikumu Nodarbinātības dienestā. Nodarbinātības dienests veic darba vietas novērtēšanu vai darbs un darba vieta ir piemērota personai ar funkcionāliem traucējumiem, pieņem lēmumu par maksājuma lielumu un maksāšanas termiņu. Maksājums tiek apstiprināts pirms nodarbinātības uzsākšanas. Nodarbinātības dienests kopā ar darba devēju, nodarbināto un arodbiedrību sastāda līgumu. Līgumā ir jāietver plāns, kādā veidā un kādā laikā tiks palielinātas nodarbinātā darbaspējas, lai sasniegtu stāvokli, kad darba devējam vairāk nav nepieciešams saņemt darba algas subsīdiju.

Īpašu ievadīšanu darbā un papildus atbalsta pasākumus (turpmāk - SIUS) var saņemt pirms jauna darba uzsākšanas persona, kurai ir samazinātas darbaspējas funkcionālo traucējumu dēļ. Atbalstu var saņemt arī darba laikā, kuru sniedz šī pakalpojuma konsultants, kam ir īpašas zināšanas darbā ievadīšanas metodoloģijā. Lai saņemtu atbalstu, personai ir jābūt risināmiem jautājumiem, kas izriet no darba vai jebkuriem citiem jautājumiem, kas saistīti ar darba prasībām.

Kādu atbalstu SIUS konsultants sniedz? Konsultants palīdz personu ar traucējumiem ievadīt darbā personas darba vietā. Konsultants var strādāt kopā ar personu darba vietā atbilstīgi sagatavotai vienošanās, taču pakāpeniski atbalsts tiek samazināts un pārtraukts pavisam, kad persona var patstāvīgi veikt uzdevumus.Īpašu ievadīšanu darbā un papildus atbalsta pasākumus var saņemt darba meklētājs, ja viņam ir:

samazinātas darbaspējas funkcionālo traucējumu dēļ; nepieciešams speciāls atbalsts nodarbinātības laikā.

33

Īpašais ievadīšanas darbā un papildus atbalsta pasākums ir sadalīts divās daļās - darbā ievadīšana un papildus atbalsts. Darbā ievadīšanas pasākumu var saņemt sešus mēnešus, bet papildus atbalsta pasākumus var saņemt vismaz vienu gadu pēc nodarbinātības uzsākšanas.

Apvienotajā Karalistē darba meklētājs ir persona, kura aktīvi meklē darbu, ir gatava iesaistīties atrastajā vai piedāvātajā darbā. Lai darba meklētaji saņemtu atbalstu, tai skaitā arī pabalstus, tiek izvirzīti konkrēti noteikumi, kuri darba meklētājiem ir jāpilda un visi piedāvātie pakalpojumi tiek piedāvāti ar mērķi iesaistīties nodarbinātībā. Darba meklētājiem izvirzītās prasības nozīmē:

prasība piedalīties darba intervijās nozīmē piedalīties vienā vai vairākās intervijās ar noteiktu mērķi, kas saistīta ar darba atrašanu vai sagatavošanos darbam;

darbam gatavošanās prasība nozīmē, ka ir jāveic noteiktie uzdevumi, lai iegūtu darbu, vairāk apmaksātu darbu (pilnu slodzi) vai labāk apmaksātu darbu, un Nodarbinātības dienestā tiek noteikts termiņš, kurā katrs atsevišķais uzdevums darba meklētājam ir jāizpilda. Parasti tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:- apmeklēt prasmju novērtēšanu;- uzlabot personas pašreklamēšanās spējas;- piedalīties apmācībās;- piedalīties nodarbinātības programmā;- iesaistīties darba pieredzes iegūšanas pasākumos vai jāiekārtojas

darbā;- jāizveido biznesa plāns;- citas aktivitātes, kuras noteicis nodarbinātības aģents.

Ja personai ir ierobežotas darba spējas, tad personai jāpiedalās veselības stāvokļa novērtēšanā, kas saistīta ar darba atrašanu, kuru veic veselības aprūpes speciālisti, novērtējot cik lielā mērā darbaspējas ir ierobežotas un kādi nākošie soļi būtu veicami saistībā ar personas fiziskās un garīgās veselības stāvokļa uzlabošanu, kā arī kas būtu veicams, lai iegūtu vai saglabātu darbu. Veselības aprūpes speciālisti nozīmē reģistrētus praktizējošus mediķus, reģistrētas medicīnas māsas, noteiktā kārtībā reģistrētus arodārstus vai psihoterapeitus, vai citus speciālistus, kuri sadarbojas ar Nodarbinātības dienestu.

Darba meklēšanas prasība nozīmē, ka tiek izmantotas visas pieņemamās darbības darba meklēšanā, kā arī specifiskas aktivitātes, kuras ir nozīmējis nodarbinātības aģents, un kuras jāizpilda Nodarbinātības dienesta norādītajā termiņā. Darba meklēšanas aktivitātes nozīmē nopietni meklēt darbu, veidot pieteikumu formas, izveidojot un uzturot online savu profilu, reģistrēties Nodarbinātības dienestā, meklēt sludinājumus un citas nodarbinātības aģenta noteiktās aktivitātes, kas veicamas noteiktajos termiņos.

34

Darba (availability) pieņemšanas prasība nozīmē, ka darba meklētajs var nekavējoties uzsākt darbu.

Nodarbinātības pasākumu mērķi aplūkotajās valstīs un sniegto pakalpojumu saturs ir līdzīgs, lai nodrošinātu personu integrāciju darba tirgū. Taču atšķirīgas ir pieejas un pasākumu organizēšanas secība, pakalpojuma sniegšanas uzsākšanas laiks, atbalsta sniegšanas apjoms, līdzdalība rezultāta sasniegšanā. Rezultatīvāka mērķa sasniegšana tiek panākta, izmantojot gadījuma vadību klientiem, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība darba atrašanā, kā agrīnās iejaukšanās nodrošināšana, lai savlaicīgi veicot dažādus pasākumus un sniedzot atbalstu, mazinātu invalididitātes iestāšanās riskus.

Vēl pirms agrīnās iejaukšanās pasākumiem, kuri tiek pielietoti Zviedrijā un Vācijā, Austrijas Nodarbinātības dienests piedāvā veselības veicināšanas pakalpojumus, kuri ir pieejami darba meklētājiem un bezdarbniekiem, kuriem var nākties saskarties ar diskrimināciju, ņemot vērā viņu veselības stāvokli. Nodarbinātības aģentūra piedāvā individuālus pakalpojumus - tādus kā: gadījuma vadību, medicīnisko, psiholoģisko un psihiatrijas diagnosticējošos pakalpojumus un rehabilitāciju. Piedāvā arī dažādus nodarbinātības (employability tests) testus, bet speciālos gadījumos šie testi tiek veikti iesaistot arī citas institūcijas.23

Veiktajā pētījumā "Valsts nodarbinātības dienestu pieejas, lai aktivizētu personas ar invaliditāti"24 ir ieteikti veicamie pasākumi, lai samazinātu ar personu ar invaliditāti atstumtību nodarbinātības jomai, kuri ietver:

- pēc iespējas ātrāku aktivizēšanu, - darbaspēka piedāvājumu stimulus pabalstu noteikumos, - vienlīdzīgu pieeju un papildu atbalstu sabiedrības izglītošanā, - rehabilitācijas pakalpojumus darba meklētājiem un darba devējiem, - pretdiskriminācijas likumdošanu, - algu subsīdijas un citus finanšu stimulus darba devējiem.

23 The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services DG Employment, Social Affairs and Inclusion PES AND OLDER WORKERS24The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services. DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PES approaches for sustainable activation of people with disabilities. Analytical Paper. August 2013. 13. lp.

35

2.5.3. Nepieciešamās iejaukšanās (aktivizēšanas) politikas veidošana personām ar invaliditāti

Lai sasniegtu stabilus nodarbinātības rezultātus, integrācijas politikai „atpakaļ darba tirgū“, ir jāatrisina visi posmi, kas saistīti ar personas "izkrišanu" no darba tirgus un atgriešanos darba tirgū un visos posmos būtu jānodrošina agrīna un mērķtiecīga pieeja augstas kvalitātes rehabilitācijas pakalpojumiem, vienlaikus ierobežojot finanšu resursu (pabalstu, pensiju) saņemšanu, piešķirot tos tikai tām personām, kurām ir reāla vajadzība.25

Bezdarbs vai slimība parasti ir iemesli kāpēc persona kļūst nenodarbināta vai pamet izglītības sistēmu un iegūst dažkārt ļoti dāsnos invaliditātes pabalstus (pensijas) vai bezdarbnieka pabalstus. Šajos gadījumos ar augstvērtīgu, kvalitatīvu un savlaicīgu rehabilitācijas pakalpojumu un pasākumu klāstu, kā arī dažādiem atbalstītās nodarbinātības pasākumiem, būtu iespējams personu atgriezt atpakaļ darba tirgū.

Lai LV veiksmīgi darbotos šāda politika būtu nepieciešams pēc iespējas ātrāka visdažādāko rehabilitācias pakalpojumu saņemšana un personas secīga iesaiste dažādos pasākumos, lai tā pēc iespējas ātrāk atgrieztos vispārējā darba tirgū, bet ja tas nebūtu iespējams, tad persona būtu jāiesaista atbalstītās nodarbinātības pasākumos, kuru veidi būtu jāattīsta un jāpaplašina.

Attēls 1. Personu ar invaliditāti aktivizēšanas politikas veidošana25

Iepriekš minētajā pētījumā ir secināts, ka pašreizējā praksē praktiski nevienai Eiropas valstij nav pilnībā izstrādāta sistēma, kas veiksmīgi risina visus izejas un ieejas punktus, kas parādīti 1.attēlā. Vairums dalībvalstis nodrošina tiesisko aizsardzību pret

25The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services. DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PES approaches for sustainable activation of people with disabilities. Analytical Paper. August 2013. 14. lp.

36

diskrimināciju, daudzās valstīs ir ieviestas kvotas, lai veicinātu invalīdu darba meklētāju pieņemšanu darbā, un vairākas dalībvalstis izvēlas invaliditātes pensiju piešķiršanu. Tomēr rehabilitācijas pakalpojumi ir vāji attīstīti, trūkst finansējuma vai ir nepietiekams finansējums, izņemot Vāciju un Zviedriju.

2.6. Sociālā apdrošināšana

2.6.1. Darbības pamatprincipi un finansēšanas principi

Ja dažas valstis uzlūko invaliditātes pensijas/pabalstus kā daļu no slimības apdrošināšanas shēmas, tad citās valstīs tie pieder pie pensiju shēmas.26 Tomēr visu sistēmu pamatā ir princips, ka strādājošiem un pašnodarbinātiem ir jābūt apdrošinātiem veicot attiecīgas apdrošināšanas iemaksas. Iestājoties ilgtermiņa darba nespējai (pelnītspējas samazinājumam), personai ir tiesības uz ienākumus kompensējošu pabalstu, kas ir atkarīgs no izdarītajām iemaksām un invaliditātes smaguma. Darbspēju zaudējuma faktam ir jābūt noteiktam ar kādu administratīvu lēmumu, kuru pieņem tam pilnvarotas amatpersonas. Pētījumā aplūkotajās valstīs šo funkciju veic sociālās apdrošināšanas institūciju amatpersonas. Papildus zaudētā ienākuma kompensācijai no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem personai ir pieejami valsts finansēti pabalsti (visiem vai tikai tām personām, kurām nav tiesību uz apdrošināšanas pabalstu vai kurām apdrošināšanas pabalsta apmērs ir zems). Bez naudas pabalstiem darbspēju zaudējuma gadījumā ir iespējami arī apmaksāti pakalpojumi – medicīniskā, profesionālā rehabilitācija, individuālas konsultācijas u.tml. Atšķirīgas ir pieejas attiecībā uz to, ciktāl finansējums tiek segts no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem un kad tiek pieslēgts valsts finansējums. Arī pasākumi, kas veicina šo personu nodarbinātību, var tikt finansēti gan no pensiju apdrošināšanas līdzekļiem (Vācija), gan no nodarbinātības apdrošināšanas līdzekļiem (Zviedrija), gan no valsts budžeta. Papildus tam visās aplūkotajās valstīs ir pieejami vispārēji pabalsti, kas paredzēti papildus izdevumu segšanai personām ar specifiskām vajadzībām – transporta pabalsti, kopšanas pabalsti u.tml. Bez tam visās valstīs ir pieejams arī kāds atbalsts no vietējām pašvaldībām, kas parasti tiek sniegts uz sociālās palīdzības principiem. Detalizētāku informāciju par minētajiem atbalsta pasākumiem skatīt 2.7.nodaļā.

2.6.2. Sociālās apdrošināšanas pensiju/pabalstu piešķiršana

Jāatzīmē, ka izmatotajos avotos angļu valodā invaliditātes pensiju apzīmēšanai tiek lietots gan termins „disability pensions”, gan „invalidity pensions”.

Ziņojumā aplūkotajās valstīs darbspējas ekspertīze tiek veikta nevis ar nolūku noteikt personas statusu (invalīds vai persona ar invaliditāti), bet tikai lai novērtētu

26 European Commission Directorate - General for Economic and Financial affairs (2012), The 2012 Ageing Report: Underlying Assumptions and Projection Methodologies, European Economy 4, 2011, 162.lpp., Interneta vietne http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/2011/pdf/ee-2011-4_en.pdf Skatīts 2014.gada 21.aprīlī

37

personas tiesības uz noteikta veida sociālās apdrošināšanas labumu (pensiju, pabalstu, pakalpojumu). Vispirms tiek novērtēts, vai personai ir nepieciešamais apdrošināšanas stāžs (Zviedrijas gadījumā - apdrošināšanas vai rezidences stāžs), kas dotu tiesības uz pieprasīto apdrošināšanas pabalstu un/vai pakalpojumu. Ja šis kritērijs ir izpildīts, tad personai tiek veikta darbspēju novērtēšana, kas ir otrais kritērijs, lai persona varētu iegūt noteiktas tiesības uz sociālās apdrošināšanas atlīdzību. Tas arī izskaidro darbspējas vērtējošo ekspertu administratīvu saistību ar sociālās apdrošināšanas institūciju: ekspertu atrašanos darba attiecībās vai līgumattiecībās (Apvienotajā Karalistē) ar to. Visās analizētajās valstīs, izņemot Igauniju, lēmums par darbspēju zaudējumu nav izolēts administratīvs akts, bet tikai daļa no administratīva lēmuma pieņemšanas procesa attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojuma piešķiršanu.

Stāža (apdrošināšanas perioda) kritēriji

Visos aplūkotajos gadījumos, lai saņemtu zaudētos ienākumus kompensējoša rakstura pensiju/pabalstu, prasība pēc noteikta apdrošināšanas stāža ir obligāta. Zviedrijas gadījumā slimības/aktivitātes pabalstu piešķir arī neapdrošinātām personām, ja tās ir vismaz 3 gadus dzīvojušas Zviedrijā.

Darba nespējas līmeņa kritēriji

No darbspējas līmeņa (pakāpes) izriet zaudētā ienākuma kompensācijas līmenis, iespēja pretendēt uz dažādiem citiem pabalstiem un pakalpojumiem, kā arī pašas personas pienākumi rehabilitācijas un darba meklēšanas pasākumu ziņā.

Apdrošināšanas shēmas aplūkotajās valstīs un Igaunijas reformas projektā paredz personu ar ieilgušu darba nespēju iedalīšanu pēc darba nespējas zaudējuma vai darbspējas atlikuma pakāpes nosacīti divās lielās grupās:- Principā darba nespējīgie (slimības pabalsts Zviedrijā, atbalsta grupa Apvienotajā

Karalistē). Šai grupai parasti tiek noteikts darbspēju zaudējums uz nenoteiktu laiku, uz ilgstošu termiņu, vai līdz pensijas vecumam, kas parasti ir 65 gadi. Igaunijas reformas projekts, Vācijas pensiju un Zviedrijas pabalstu sistēma šīm personām paredz principiāli augstāku kompensācijas līmeni nekā daļēji darba spējīgiem.

- Daļēji darba nespējīgie (jeb daļēji darbspējīgie Apvienotajā Karalistē) ir principā rehabilitējami, aktivējami. Apvienotā Karaliste un Zviedrija pēc savām 2008.gada reformām īpašu uzmanību ir pievērsušas šīs grupas personu aktivizēšanai, tuvinot viņus gan pasākumu, gan pabalstu apmēra un kritēriju ziņā bezdarbniekiem un bezdarba pabalsta saņēmējiem. Zviedrijā tiek piemērota atšķirīga pieeja atkarībā no personas vecuma. Personām līdz 30 gadu vecumam pilnas darba nespējas pensiju nepiešķir principā, tā vietā personai ir tiesības uz pabalstu, ko piešķir uz noteiktu laiku, ka nav ilgāks par 3 gadiem.

38

Tiem, kuri var strādāt, atvietojuma līmenis pret iepriekšējo izpeļņu ir ievērojami zemāks nekā tiem, kuri ir atzīti par pilnīgi darba nespējīgiem. Arī pensijas/pabalstu un pakalpojumu pakete atšķiras pēc savas struktūras. Tiem, kuri varētu strādāt, papildus pensijai tiek piedāvāta aktivizācijas pakete (Apvienotā Karaliste, Vācija, Zviedrija).

Personas vecuma kritēriji

Zviedrijā personas vecums nosaka to, vai ilgstoši darba nespējīgai personai būs tiesības uz aktivitātes pabalstu (vecumā no 19 līdz 29 gadiem) vai slimības pabalstu (vecumā no 30 līdz 64 gadiem).

Vācijā pārejas noteikumu ietvaros ir saglabātas tiesības uz agrāku pensionēšanos veselības stāvokļa dēļ personām, kas dzimušas pirms 1961gada 2.javāra, ja veselības stāvokļa dēļ to darba spējas ir samazinājušās tiktāl, ka persona nevar strādāt vairāk kā 6 stundas dienā viņas pašreizējā profesijā un citā viņai pieņemamā profesijā.27

Visos aplūkotajos gadījumos darbspēju zaudējuma pensiju piešķir uz laiku līdz vecuma pensijai. Arī darbspējas zaudējuma novērtēšanu kā tādu veic tikai personām līdz pensijas vecumam. Pirms darbspēju novērtēšanas vispirms tiek pārbaudīts, vai personai vispār ir tiesības uz darbspēju zaudējuma pensiju/pabalstu, proti, vai tai ir attiecīgs vecums, stāžs, rezidences cenzs.

Kaut arī dažās Eiropas Savienības valstīs invaliditātes pensija nemaina tās veidu kopš piešķiršanas brīža, lielākajā daļā valstu, invaliditātes pensijas, kas piešķirtas pirms pensijas vecuma, personai sasniedzot pensijas vecumu tiek pārrēķinātas, piešķirtas no jauna vai automātiski transformētas par vecuma pensijām.28

Aprēķina formula

Dažādās valstīs tiek izmantotas atšķirīgas formulas pensijas apmēra noteikšanā, bet iegūtais rezultāts ir līdzīgs tādā ziņā, ka atvietojuma līmenis pilnīgas darba nespējas gadījumā ir ievērojami augstāks nekā daļējas darba nespējas gadījumā, lai radītu iespējas cieņas pilnai dzīvošanai personai, kura pati savas invaliditātes dēļ darba ienākumus negūst.

27 EUROPEAN COMMISSION (2013), Your social security rights in Germany, July 2013. Interneta vietne http://ec.europa.eu/employment_social/empl_portal/SSRinEU/Your%20social%20security%20rights%20in%20Germany_en.pdf Skatīts 2014.gada 23.aprīlī.28 EUROPEAN COMMISSION DIRECTORATE - GENERAL FOR ECONOMIC AND FINANCIAL AFFAIRS (2012), The 2012 Ageing Report: Economic and budgetary projections for the EU27 Member States (2010-2060),162.lpp., Interneta vietne http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/2012/pdf/ee-2012-2_en.pdf,skatīts 2013.gada 20.augustā

39

Vācijā invaliditātes pensija ir atvasināta no sagaidāmās vecuma pensijas. Pelnītspējas daļēja zaudējuma gadījumā pensijas formula ir sekojoša : PEP x RA (0.5) x AR, bet pelnītspējas pilna zaudējuma gadījumā: PEP x RA (1,0) x AR. Pensijas formulā ir viens no reizinātājiem (PEP) ir uzkrātie punkti vecuma pensijai, kas atkarīgi no personas darba algas attiecības pret vidējo darba algu valstī. Otrs pensijas apmēru nosakošs faktors (AR) ir tā saucamā aktuālā pensija, kas ir vienāda ar pensiju, kādu teorētiski būtu saņēmusi persona, kura būtu veikusi iemaksas no vidējās iemaksu algas. Pensijas formulā piemērotais pensijas veida faktors RA (Rentenartfaktor) ir atšķirīgs pilnīga un daļēja darbspēju zaudējuma gadījumā (attiecīgi 1.0 vai 0.5). Tas nozīmē, ka pilnīgas pelnītspējas zaudējuma gadījumā maksimālā invaliditātes pensija varētu būt vienāda ar vecuma pensiju, bet daļējas pelnītspējas zaudējuma gadījumā tā teorētiski var sasniegt tikai pusi no iespējamās vecuma pensijas.

Zviedrijā pabalsta apmērs nav atkarīgs no uzkrātā apdrošināšanas stāža, bet tikai no izpeļņas pirms darba nespējas iestāšanās. Pabalsts ir noteikts 67% apmērā pret iepriekšējo izpeļņu pie pilnīgas darba nespējas un attiecīgi personas ar daļējām darba spējām var saņem ¾, ½ vai ¼ no maksimālā apmēra. Savukārt personām, kurām ir tiesības uz valsts finansētu garantēto slimības/aktivitātes pabalstu, tā apmērs ir atkarīgs no rezidences ilguma: jo ilgāk persona ir dzīvojusi Zviedrijā, jo lielāku pabalstu tā varēs saņemt.

Apvienotajā Karalistē ESA apmērs ir noteikts visiem vienādā līmenī, taču šim apmēram ir divas kategorijas atkarībā no tā, vai personai ir uzturami ģimenes locekļi vai nav. Bez tam novērtēšanas fāzes laikā pabalsts tiek maksāts bāzes apmērā, tikai pēc personas iešķirošanas aktivitātes vai atbalsta grupā, viņas pabalsts tiek palielināts, un tā apmēru nosaka piederība attiecīgajai grupai (aktivitātes grupa vai atbalsta grupa).

Sociālās drošības sistēmas koordinācijas nolūkos atbilstoši Regulai 883/2004 invaliditātes pensiju/pabalstu shēmas tiek grupētas atkarībā no tā, kāda nozīme attiecīgajā pensiju aprēķina formulā ir apdrošināšanas vai rezidences periodiem. Ja personas invaliditātes pensijas/pabalsta apmērs nav atkarīgs no apdrošināšanas perioda, bet tikai no tā, vai persona ir bijusi apdrošināta invaliditātes iestāšanās brīdī, tad valsts tiek klasificēta kā valsts ar, tā saucamo, A tipa likumdošanu. Šajā grupā citu valstu vidū ietilpst arī Igaunija, Latvija, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

Daudzām valstīm ir, tā saucamā, pro rata pensiju aprēķināšanas formula (B tipa likumdošana), kas paredz to, ka, jo ilgāk persona ir bijusi apdrošināta pirms kļuvusi par invalīdu, jo augstāka būs personas pensija. Ja invaliditātes iestāšanās brīdī persona nav bijusi apdrošināta, bet tai iepriekš ir jau uzkrāts nepieciešamais stāžs, viņa iegūst tiesības uz pensiju. Šajā valstu grupā ietilpst arī Vācija.29

29 European Commission, Employment, Social Affaires and Social Inclusion, Invalidity. Interneta vietne http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=861 Skatīta 2014.gada 24.aprīlī.

40

2.6.3. Apdrošināšanas pensiju/pabalstu izmaksas nosacījumi

Izmaksas ilgums

Invaliditātes pensiju/pabalstu parasti piešķir: uz noteiktu laiku (Vācijā – uz laiku ne ilgāku par trim gadiem, Apvienotajā

Karalistē – uz vienu gadu personām, kas iedalītas aktivitātes grupā); līdz noteikta vecuma sasniegšanai (līdz 30 gadu vecumam aktivitātes pabalsts

Zviedrijā) uz noteikto darba nespējas laiku ( Igaunijā uz pusgadu, uz 1, 2, 3 vai 5 gadiem vai

līdz pensijas vecumam); uz nenoteiktu laiku (Zviedrijā - slimības kompensācija, Apvienotajā Karalistē –

ESA smagi slimām personām, kuras visdrīzāk nebūs spējīgas strādāt), bet ne ilgāk kā līdz pensijas vecuma sasniegšanai.

Ja pensiju piešķir bez beigu termiņa, tās izmaksu aptur vai to groza, ja notiek izmaiņas personas veselības stāvoklī.

Saistība ar citiem pakalpojumiem

Tiesības uz citiem pakalpojumiem varētu sagrupēt pēc to šo tiesību likumiskā pamatojuma:

Vairākos gadījumos personai, kura pieprasījusi un/vai ieguvusi tiesības uz darba nespējas pensiju/pabalstu lēmums par šī pensijas/pabalsta saņemšanu ir saistīts ar tiesībām (atsevišķos gadījumos arī ar pienākumu) saņemt kādu citu pakalpojumu. Šādi līdzpakalpojumi ir rehabilitācijas pasākumi Vācijā, profesionālās rehabilitācijas un darba meklēšanas pasākumi aktivitātes pabalsta saņēmējiem Zviedrijā un nodarbinātības un atbalsta pabalsta saņēmējiem Apvienotajā Karalistē, mājokļa piemaksa Zviedrijā. Šajā gadījumā paplašinās arī darbspēju novērtējuma mērķis, proti, novērtējums tiek veikts ne tikai ar mērķi noteikt tiesības uz pensiju/pabalstu, bet arī ar mērķi novērtēt dažu citu pakalpojumu nepieciešamību. Kā atzīts V.De Būra (Wout de Boer) pētījumā, tādās valstīs kā Beļģija, Somija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Spānija un ASV ekspertīzes primārais uzdevums ir apstiprināt personas atbilstību invaliditātes kritērijiem, bet Dānijā, Francijā, Lielbritānijā, Ungārijā, Slovēnijā un Krievijā novērtējuma uzdevums iekļauj abus – gan tiesību uz pensiju/pabalstu noteikšanu, gan rehabilitācijas un reintegrācijas veicināšanu.30

Ir vairākas valstis, kur darba spēju zaudējums, kas noteikts personai darba nespējas pensijas/ pabalsta pieprasījuma izskatīšanas procesā, paralēli dod tiesības uz vēl citiem pakalpojumiem, kas nav tieši saistīti ar konkrēto administratīvo procesu. Šajā gadījumā pabalsta vai pakalpojuma juridiskais pamats ir kāds cits likums, taču tiesību iegūšanā paralēli citiem kritērijiem tiek izmantots apdrošināšanas

30 Wout de Boer (2010), Quality of evaluation of work disability, ACADEMISCH PROEFSCHRIFT, p. 32

41

pensijas/pabalsta piešķiršanas procesā veiktais darba spēju (vai funkcionālo spēju) novērtējums. Pie šīs grupas varētu pieskaitīt daļu no pabalstiem, pakalpojumiem un atvieglojumiem Igaunijā.

Kā minēts L.Wedingtones (L.Waddington) pētījumā, oficiāli atzīts invaliditātes (disability) statuss bieži ir nepieciešams, izskatot individuālu iesniegumu par kāda sociālās drošības pabalsta piešķiršanu. Ir iespējams, ka šie abi administratīvie procesi (statusa atzīšana un pabalsta piešķiršana) saplūst vienā procesā. Tajā pašā laikā daudzās ES dalībvalstīs oficiāli atzīts invaliditātes statuss dod ne tikai tiesības uz kādu noteiktu naudas pabalstu, bet kalpo kā „caurlaide” uz ievērojamu daudzumu pakalpojumu un atlaižu, piemēram, lētākas transporta biļetes, autostāvvietu izmantošanas karte u.tml.31

Bez augstāk minētajiem pabalstiem un pakalpojumiem personai, kurai ir atzīta pilnīga vai daļēja darba nespēja, vienlaikus var būt noteiktas tiesības uz dažādiem citiem pabalstiem un pakalpojumiem uz cita juridiska pamata un veicot cita veida invaliditātes ekspertīzi (grūtības ikdienas funkciju nodrošināšanai, pārvietošanās grūtības, garīga rakstura traucējumi u.tml.), kas nav saistīta ar darba spēju vērtējumu.

Izmaksa strādājošiem

Tā kā apdrošināšanas sistēmā piešķirtie invaliditātes pensijas/pabalsti ir paredzēti tam, lai kompensētu zaudēto darba ienākumu, to apvienošana ar ienākumiem no algota darba parasti ir ierobežota. No analīzē iekļautajām valstīm vienīgi Igaunijā pensijas izmaksa strādājošiem invalīdiem netiek ierobežota. Zviedrijā – ja slimības pabalsta saņēmējs uzsāk mācības vai algotu darbu, pabalsta izmaksa tiek apturēta. Arī aktivitātes pabalsta izmaksa tiek apturēta strādājošiem, taču persona var strādāt un saņemt aktivitātes pabalstu, ja viņas nodarbinātība nepārsniedz 5 stundas nedēļā un ja:

• saņemtā darba alga nepārsniedz 1/8 daļu no pilnas darba samaksas par attiecīgo darbu vai

• persona veic brīvprātīgo darbu;• persona saņem pilno aktivitātes pabalstu (visaugstākais pabalsta līmenis).Vācijā pensija tiek samazināta vai pārtraukta, ja darba ienākums pārsniedz

noteiktus ienākumu griestus (Hinzuverdienstgrenze), tomēr šai normai ir atsevišķi izņēmumi.

Apvienotajā Karalistē ESA izmaksā vienlaikus ar darba ienākumu tikai pie noteiktiem nosacījumiem un apmērā, kas nepārsniedz €116 nedēļā.

2.7. Sociālie pakalpojumi un pabalsti

31 WADDINGTON LISA (2010), Disability Benefits and Entitlements in European Countries: Mutual Recognition and Exportability of Benefits, A synthesis of evidence provided by ANED country reports and additional sources, p.20,

42

Vienota pieeja sociālo pakalpojumu reglamentācijai tiesību aktos nav konstatējama. Vienojošais tiesību aktu sistēmās ir tas, ka sociālo pakalpojumu nodrošināšana tiek saistīta ar pašvaldību pienākumiem un sociālās palīdzības jautājumiem. Tas nozīmē, ka pašvaldība ir primārā institūcija, kurā persona vēršas problēmsituāciju gadījumā. Tur tiek veikta gan personas vajadzību, gan ienākumu izvērtēšana, lai nodrošinātu zemāko ‘’sociālās drošības tīklu’’ personām, kuras nepietiekošā apmērā vai vispār nesaņem atbalstu no sociālās apdrošināšanas sistēmām. Tātad jebkurai personai arī pārejošā vai nepārejošā darbspēju zaudējuma gadījumā ir tiesības vērsties savā pašvaldībā un saņemt nepieciešamo atbalstu. Visās valstīs personām ar noteiktu invaliditāti (piešķirtu statusu) ir tiesības uz dažādām atlaidēm un atvieglojumiem (piemēram, sabiedriskais transports, nodokļu atvieglojumi, utt.).

2.7.1. Sociālo pakalpojumu un pabalstu piešķiršanas pamatnosacījumi un principi

Igaunijā32 Sociālais dienests veic klienta vajadzību un finansiālās situācijas izvērtējumu atbilstoši standartizētam novērtēšanas instrumentam. Nepieciešamības gadījumā novērtēšanā tiek iesaistīts ārsts vai medmāsa

Sociālais dienests sastāda rehabilitācijas plānu, kurā noteikti nepieciešamie pasākumi tā īstenošanai noteiktos termiņos. Rehabilitācijas pakalpojumi tiek noteikti personām ar invaliditāti un personām darbspējas vecumā ar vairāk kā 40% darbspēju zaudējumu. Tehniskos palīglīdzekļus piešķir, pamatojoties uz ģimenes ārsta vai speciālista atzinumu.

Invaliditātes pabalsts personām darbspējīgā vecumā - personām ar invaliditāti no 16 gadu vecuma līdz pensionēšanās vecumam. Tā apjoms atkarīgs no invaliditātes smaguma pakāpes.

Pabalsts izglītībai – nestrādājošam studentam ar invaliditāti, arī 10 -12. klases skolniekiem un arodskolu audzēkņiem.

Pabalsts nodarbinātībai - personām ar invaliditāti no 16 gadu vecuma līdz pensionēšanās vecumam, lai kompensētu ar nodarbinātību saistītos papildus izdevumus. Tā saņemšanai jāiesniedz izdevumus attaisnojoši dokumenti.

Pabalsts rehabilitācijai – personām ar invaliditāti no 16 – 65 gadu vecumam, lai kompensētu rehabilitācijas pakalpojumam nepieciešamos izdevumus.

Pabalsts arodapmācībai – personām ar invaliditāti, lai kompensētu izdevumus apmācībai darbavietā vai pieaugušo izglītības sistēmā.

32 Inteneta vietnes http://www.sm.ee/eng/activity/welfare-services/local-government-services/home-care-service.html un http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee/social-benefits-for-disabled-persons-2/?op=print. Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

43

Zviedrijā 33 jebkurai personai problēmsituāciju gadījumā ir tiesības vērsties pašvaldības sociālajā dienestā. Sociālā dienesta amatpersonas veic personas vajadzību un finansiālās situācijas izvērtēšanu. Sociālās labklājības ierēdnis izvērtē pašas personas iespējas sev palīdzēt, atbilstību sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu saņemšanas kritērijiem, sastāda individuālo plānu un pieņem lēmumu par attiecīgu pakalpojumu vai sociālās palīdzības piešķiršanu.

Slimības (uz iemaksām balstīta) un aktivitātes (garantētā) kompensācija – personām, kurām darbspējas ir samazinātas par 25% un vairāk. Slimības kompensācija tiek piešķirta vecumā no 30 – 64 gadiem, aktivitātes kompensācija vecumā no 19 – 29 gadiem. Slimības kompensācija ir balstīta uz sociālajām iemaksām.

Invaliditātes pabalsts – personām ar patstāvīgiem funkcionāliem traucējumiem 19 – 65 gadu vecumā ikdienas aktivitāšu nodrošināšanai vai arī, ja attiecīgā persona nevar strādāt vai mācīties bez atbalsta.

Asistenta pabalsts – personām darbspējīgā vecumā ar smagu invaliditāti (fiziskiem un garīga rakstura traucējumiem), kurām asistenta pakalpojums nepieciešams vairāk kā 20 stundas nedēļā, nepieciešamās papildus stundas apmaksā valsts (par saņemto pakalpojumu nepieciešamas regulāras atskaites).

Maksājums (atbalsts) mašīnas iegādei vai pielāgošanai – personām ar invaliditāti, kurām ierobežota mobilitāte vai kuras nevar lietot sabiedrisko transportu (nepieciešams ārsta atzinums)

Vācijā34 Sociālo pakalpojumu un sociālo pabalstu saņemšanai personai jābūt iesaistītai apdrošināšanas shēmās.

Sociālo pakalpojumu un sociālo pabalstu apjoms tiek noteikts, izvērtējot atbilstību kādam no aprūpes līmeņiem, ko veic pašvaldības sociālais dienests sadarbībā ar citām institūcijām:1. līmenis – ievērojama nepieciešamība pēc aprūpes;2. līmenis – smaga nepieciešamība pēc aprūpes;3. līmenis – ekstremāla nepieciešamība pēc aprūpes.

Rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas kritēriji ir fiziskas, garīgas vai psiholoģiskas invaliditātes risks, palīdzības nepieciešamība, neraugoties uz invaliditātes cēloni, invaliditātes novēršana vai tās seku mazināšana, prevencija, lai nepasliktinātos funkcionālais stāvoklis.

33 Interneta vietnes http://www.haninge.se/upload/19973/socialtj%C3%A4nstlagen%20engelska.pdf un http://www.socialstyrelsen.se/lists/Artikelkatalog/Attachments/8407/2009-126-188_2009126188.pdf Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

34 http://berlin.angloinfo.com/information/healthcare/people-with-disabilities/disability-benefits/ un http://hesotenet.edu.hel.fi/english/etm2/CareWork%20with%20People%20with%20Disabilities/DE_Disabilities_08.pdf un http://www.bmas.de/SharedDocs/Downloads/EN/PDF-Publikationen/ Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

44

Kritēriji ilgtermiņa aprūpei – pēc apdrošinātāju pieprasījuma Sociāli medicīniskais dienests novērtē nepieciešamību pēc aprūpes. Pirms šī aprūpes veida piešķiršanas parasti tiek piešķirti rehabilitācijas pakalpojumi.

Sociālo palīdzību var saņemt arī neapdrošinātas personas atbilstoši sociālā dienesta veiktam vajadzību un ienākumu izvērtējumam.

Mājokļa pabalsts – pašvaldības noteiktā iestāde izvērtē mājsaimniecības ienākumus, īres maksas apjomu un ģimenes locekļu skaitu. Pabalstu izmaksā 12 mēnešus un tam ir noteikts maksimālais apjoms.

Apvienotā Karaliste35 Pašvaldības sociālie pakalpojumi: Personai ir vismaz 16 gadi, dzīvo attiecīgajā teritorijā, mājsaimniecības ienākumi ir zem noteiktā līmeņa, nesaņem citu palīdzību. Sociālā dienesta ierēdņi veic izpēti, kurā ņem vērā nepieciešamību pēc pakalpojuma, informāciju no Veselības dienesta, nodarbinātības situāciju, finanšu situāciju, mājokli, utt. Izvērtē risku, kuri iestātos pakalpojuma nesaņemšanas gadījumā un nosaka nepieciešamības pakāpi pakalpojuma saņemšanai: kritiska, būtiska, mērena, zema. Pozitīvs lēmums tiek pieņemts, ja nepieciešamības pakāpe ir kritiska vai būtiska. Izvērtēšanu veic sociālais darbinieks un vai ergoterapeits un tās rezultātā sastāda aprūpes plānu, kurā nosaka nepieciešamos pakalpojumus un samaksas kārtību.

Nacionālā veselības dienesta (NHS) pakalpojumi. Vajadzību izvērtēšanai izmanto standartizētu pārbaudi un novērtēšanas instrumentus. To veic māsa, ārsts, citi veselības aprūpes speciālisti un sociālais darbinieks multidisciplinārās komandas ietvaros. Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, atbildīgais ierēdnis pieņem lēmumu par pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā tehniskajiem palīglīdzekļiem. Lai pieņemtu lēmumu par dārgu un ilgstošu pakalpojumu nodrošināšanu, lēmums tā apstiprināšanai tiek nosūtīts uz vietējo Klīniskās komisijas grupu (CCG).

Personiskās neatkarības maksājums – nosedz papildus izmaksas, kas saistītas ar papildus izmaksām ilgstošas slimības vai invaliditātes dēļ, personām 16 – 64 gadu vecumā, kuras pēdējos 2-3 gadus dzīvojušas Apvienotajā Karalistē, kurām vismaz 3 mēnešus ir mobilitātes un ikdienas aktivitāšu problēmas.

Universālais kredīts – aizvieto 6 iepriekš spēkā esošus pabalstus (Darba meklētāja pabalstu, Nodarbinātības un atbalsta pabalstu, Pabalstu ienākumu atbalstam, Strādājošo nodokļu kredītu, Bērnu nodokļu kredītu un Mājokļa pabalstu), vērsts uz atbalstu bezdarbniekiem un darba meklētājiem. To var saņemt persona ar invaliditāti, kura reģistrējusies kā bezdarbnieks vai darba meklētājs.

Nodarbinātības un atbalsta maksājums – personai, kuras invaliditāte vai slimība ietekmē viņas spēju strādāt. Lai saņemtu pabalstu, ir jāveic sociālās

35 Interneta vietneshttp://www.hscic.gov.uk/catalogue/PUB13148/comm-care-stat-act-eng-2012-13-fin-rep.pdf un http://www.scie.org.uk/publications/nqswtool/files/policyandlegislation.pdf, un http://www.ageuk.org.uk/Documents/EN-GB/Information-guides/AgeUKIG12_Claiming_benefits_a_guide_for_people_of_working_age_inf.pdf?dtrk=true Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

45

apdrošināšanas iemaksas, jāaizpilda ierobežoto spēju tests un jāpakļaujas novērtēšanas procesam.

2.7.2. Sociālo pakalpojumu un pabalstu finansēšanas avoti

Igaunijā36 no valsts budžeta tiek finansēti: valstij piekritīgie sociālie pakalpojumi: Rehabilitācijas pakalpojumi; Tehniskie palīglīdzekļi; Pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem, tajā skaitā nodarbinātībai un atbalstītai dzīvei un sociālie pabalsti, tajā skaitā sociālā palīdzība (Iztikas pabalsts).

No pašvaldību budžeta tiek finansēti: pašvaldībām piekritīgie sociālie pakalpojumi un pašvaldību noteiktie sociālie pabalsti. Personas finansē: aprūpi institūcijās, atkarībā no izvērtētā ienākumu līmeņa, 10 – 50% no tehniskā palīglīdzekļa izmaksām.

Zviedrijā 37 sociālo pakalpojumu finansējuma avots ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis, no kura 13,5% iekasē reģionālās pašvaldības, kas nosedz 60% no pakalpojumu sniegšanai nepieciešamajām izmaksām. 15% finansē valsts budžets kā finanšu izlīdzināšanu, 12% no valsts budžeta izdevumiem psihiatrijas pakalpojumiem, 8% no obligātās veselības apdrošināšanas, atlikušo daļu sedz pakalpojuma saņēmēji ar līdzmaksājumiem, kuri atkarīgi no personas ienākumu līmeņa. No vietējo pašvaldību budžeta tiek finansēti sociālie pakalpojumi personām ar invaliditāti. Reģionālās pašvaldības finansē sociālās aprūpes pakalpojumus, tajā skaitā personām ar garīga rakstura traucējumiem. No valsts budžeta tiek finansēti valsts sociālie pabalsti un līdzfinansējums asistenta pakalpojumiem – 20 stundas nedēļā.

Vācija38 Sociālo pakalpojumu un sociālo pabalstu sistēma kā sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļa, 90% apjomā tiek finansēta no obligātās sociālās apdrošināšanas. Sociālās drošības sistēma Vācijā aptver piecas ar likumu noteiktus virzienus: apdrošināšana slimības gadījumā, aprūpes apdrošināšana, pensiju apdrošināšana, apdrošināšana nelaimes gadījumā un bezdarba apdrošināšana.

Apvienotajā Karalistē39 sociālie pakalpojumi un sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts budžeta. Pamatojoties uz aprēķina formulu, pašvaldībām tiek novirzīts finansējums to likumdošanā noteikto funkciju īstenošanai. Kopējais pabalstu saņēmēju skaits bija aptuveni 30 miljoni personas, kas ir aptuveni puse no valsts iedzīvotājiem. Valsts izdevumi pieaugušo personu sociālās aprūpes nodrošināšanai palielinājušies no 15, 3 miljardiem mārciņu 2008. gadā līdz 17, 2 miljardiem 2013. 36 Interneta vietne http://www.sm.ee/meie/eesmargid-ja-nende-taitmine/ministeeriumi-arengukava.html Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā.

37 Interneta vietnes http://www.scb.se/en_/Finding-statistics/Statistics-by-subject-area/-in-Sweden-and-Europe-ESSPROS/ un http://www.government.se/sb/d/15568/a/182986 Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

38 Interneta vietne http://www.bmas.de/SharedDocs/Downloads/EN/PDF-Publikationen/ Skatītas 2014.gada aprīlī – maijā.

39 Interneta vietnes http://ec.europa.eu/employment_social/empl_portal/SSRinEU/Your%20social%20security%20rights un http://www.hscic.gov.uk/catalogue/PUB13148/comm-care-stat-act-eng-2012-13-fin-rep.pdf, un http://www.ifs.org.uk/bns/bn13.pdf

46

gadā. Vērtējot personu ienākumus sociālo pakalpojumu un pabalstu saņemšanai, tiek ņemti vērā arī visi ienākumi no pabalstiem. Ar to pilnībā vai daļēji tiek apmaksāti saņemtie sociālie pakalpojumi.

Kopumā jāsecina, ka visās aplūkotajās valstīs pakalpojumi tiek nodrošināti balstoties uz vajadzību izvērtēšanu, nevis atbilstību personas ar invaliditāti statusam. Statuss (invaliditātes sertifikāts) dod iespēju dažādu atlaižu un atvieglojumu saņemšanai. Visās analizētajās valstīs pārejošas darbnespējas laikā ir pieejami pašvaldību sociālie pakalpojumi (piemēram, aprūpe mājās) un sociālā palīdzība. Igaunijas modelis šajā aspektā ir ‘’visnabadzīgākais’’, savukārt pārējās valstīs ir pieejami arī pabalsti, papildus pakalpojumi no veselības aprūpes jomas. Vācijas gadījumā, ja personai ar pārejošu darbnespēju aprūpe ir nepieciešama vismaz 6 mēnešus, atbalsts tiek saņemts no apdrošināšanas institūcijas.

Klientam draudzīgākais ir Zviedrijas modelis – liels pakalpojumu apjoms, tos var saņemt savā pašvaldībā, pakalpojumi sevī ietver sociālo un medicīnisko komponenti. Modeli Latvijā būtu grūti ieviest tā izmaksu dēļ, Latvijas nodokļu politikas dēļ, kā arī atbildības un ienākumu sadalījuma starp valsti un pašvaldībām dēļ.

Līdz ar to optimālais modelis netika identificēts, bet vērā ņemami vairāki principi no aplūkoto valstu pieredzes:1. Vācijas prakse ‘’rehabilitācija pirms invaliditātes’’.2. Zviedrijas prakse – rehabilitācijas pakalpojumu un tehnisko palīglīdzekļu pieejamība pašvaldībā – ‘’vienas pieturas aģentūras’’ princips.3. Igaunijas prakse – rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā tiek iesaistīta Sociālās apdrošināšanas pārvalde, kā arī kuponu sistēma un personas līdzmaksājums tehnisko palīglīdzekļu saņemšanā.

Analizētie modeļi (izņemot Igauniju) ir finansiāli dārgi un Latvijas budžets tos nevar atļauties. Diskutējams būtu jautājums par apdrošināšanas modeļa (Vācija) ilgtermiņa aprūpei ieviešanu Latvijā. Pozitīvi ir tas, ka šā modeļa ietvaros tiek finansēta arī aprūpe dzīvesvietā un tehniskie palīglīdzekļi. Reāla būta Igaunijas modeļa pārņemšana, kaut arī no sociālo pakalpojumu viedokļa rehabilitācijas pakalpojumi būtu nodrošināmi pirms invaliditātes noteikšanas.

Var secināt, ka Vācijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes likumdošanā pakalpojumu un pabalstu jautājumi izklāstīti detalizētāk kā Latvijas likumdošanā. Normas, kas Igaunijas un Latvijas gadījumā būtu atrodamas Ministru kabineta noteikumos, ir iekļautas likumos.

Lai noteiktu labāko risinājumu Latvijas sociālo pakalpojumu un pabalstu sistēmai, kontekstā ar darbspēju zaudējuma noteikšanu, būtu jāņem vērā sekojošais:1.Personu ar funkcionāliem traucējumiem tiekšanās saņemt statusu ‘’persona ar invaliditāti’’, jo tas nodrošina stabilas sociālās garantijas, atlaides un atvieglojumus dažādās dzīves situācijās.

47

2. Personām ar prognozējamu invaliditāti (pārejošu darbnespēju) nav iespējams saņemt viņiem nepieciešamos pakalpojumus, īpaši veselības aprūpes, invalidizācijas riska mazināšanai.3. Sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas Latvijā darbojas autonomi, tām nav ne kopēju mērķu, ne sadarbības.4. Pašvaldību atbalsta sistēmas personām ar funkcionāliem traucējumiem nav pietiekošas un savstarpēji atšķiras, atkarībā no pašvaldību finansiālās situācijas un to politiķu ieinteresētības sociālo jautājumu risināšanā. 5. Persona ar pārejošu vai nepārejošu darbspēju zaudējumu, kurai nav pieejami sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, Latvijā var ‘’izdzīvot’’ tikai atsevišķās pašvaldībās.6. Invaliditātes noteikšanas sistēma būtu virzāma uz detalizētāku klientu profilēšanu, tos nosacīti sadalot 2 grupās, no kurām vienā būtu tie klienti, kuri neskatoties uz darbspēju zaudējumu, konsekventi virzāmi uz darba tirgu, nodrošinot viņiem nepieciešamās atbalsta sistēmas, savukārt otra grupa būtu personas, par kurām skaidri zināms, ka savu funkcionālo ierobežojumu dēļ darba tirgū viņas nevarēs iesaistīties ne pie kādām saprātīgām atbalsta sistēmām. Viņi būtu patiesie invaliditātes pensijas un dažādu atlaižu un atvieglojumu saņēmēji.

4.5. Rehabilitācijas medicīna

Ārvalstu pētījums parāda, ka agrīnos ārstniecības etapos (akūtajā un subakūtajā) arodnovērtēšana un arodrehabilitācija netiek izdalīta kādā īpašā statusā - izņemot Vāciju, kur ir spēcīga Darba negadījumu apdrošināšanas slimokasu sistēma ar savām īpašām prasībām apmaksā un arī īpašām ārstniecības iestādēm. Tai pašā laikā no rehabilitācijas medicīnas viedokļa, ko apliecina arī lieli Eiropas pētījumi un pieredzes apkopojumi, funkcionēšanas novērtējumā profesionālo darba spēju novērtēšana ietilpst rehabilitācijas medicīnas kompetencē un plašākā nozīmē attiecas uz visu ārstniecību kopumā, t.sk., arī no pacientu tiesību viedokļa slimai vai traumētai personai ir tiesības, saskaņojot piedāvāto ārstniecības plānu, lemt arī par pārejošās un permanentās profesionālās darbspējas aspektiem - ierobežojumu pakāpi, ilgumu u.tml.

Rehabilitācijas medicīnā tiesiskais regulējums ir attiecīgās valsts likumdošana ārstniecībā, kas visos apskatītajos gadījumos balstās uz WHO reglamentējošiem dokumentiem un ieteikumiem cilvēktiesību un ārstniecības jomā, kas tālāk tiek iedzīvināts ar ārstniecībā iesaistīto profesionāļu profesiju un specialitāšu aprakstiem un definīcijām, valstī apstiprinātiem ārstniecības standartiem, vadlīnijām un publiski pieejamā veselības budžeta izmantošanas noteikumiem. Kopumā Eiropā notiek mērķtiecīga virzība uz brīvu pacientu un ārstniecības personu kustību visā Eiropas

48

Savienībā, kas agri vai vēlu prasīs arī harmonizēt kopējo pieeju apskatāmajā profesionālo darbspēju jautājumā.

Rehabilitācijas medicīna kopumā balstās uz visās Eiropas valstīs akceptēto Eiropas medicīnas speciālistu Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas Sekcijas un Padomes konceptuālajām nostājām un visos gadījumos ir kopējās veselības aizsardzības sistēmas sastāvdaļa - izņemot Vāciju, kur rehabilitācija tiek izvirzīta nedaudz īpašā statusā.

Akūtā un subakūtā ārstniecības etapā kopējie funkcionēšanas novērtēšanas principi apskatītajās valstīs ir līdzīgi - tiek veikti objektīvi funkcionēšanas mērījumi, kas tiek atkārtoti dinamikā un visās valstīs ir kopējas vairāk vai mazāk centralizētas datu bāzes kopēja pārskata gūšanai.

Rehabilitācijas medicīnas ietvaros, protams, tiek vākta arī informācija par pacienta sociālajiem un vides apstākļiem, kā arī personības un psiholoģiskajiem aspektiem. Šajos procesos - ja tas ir nepieciešams, tiek iesaistīta arī multiprofesionāla rehabilitācijas komanda, kuras sastāvā parasti ir arī sociālie darbinieki un klīniskie psihologi.

Rehabilitācijas medicīnas speciālistu veikto funkcionēšanas novērtējumu rezultātus tālāk izmanto arī profesionālo darbspēju novērtēšanas speciālisti.

Akūtajā un subakūtajā ārstniecības periodā par viena vai otra konsultanta iesaistīšanu un medicīnisko tehnoloģiju izmantošanu lemj ārstējošais ārsts, rehabilitācijas medicīnā balstoties arī uz multiprofesionālas rehabilitācijas komandas viedokli.

Noteiktu funkcionēšanas novērtējumu izmantošanas praksē pamatnoteikums ir noteikta evidences pakāpe (balstīšanās uz zinātniekiem pierādījumiem), specifiski profesionālo darbspēju novērtēšanas instrumenti akūtajā un subakūtajā ārstniecības etapā parasti nav pamatnovērtējumu klāstā.

Novērtējumu rezultāti, atzinumi un rekomendācijas noteikti tiek fiksēti medicīniskās lietvedības dokumentos, būtiski ir centralizētu datu bāžu esamība, kas ļauj uzkrāt funkcionēšanas novērtējumu rezultātus to tālākai sekošanai dinamikā turpmākajos funkcionēšanas ierobežojumu rehabilitācijas un kompensēšanas pasākumos.

Rehabilitācijas medicīna kā nozare profesionālo darbspēju novērtēšanas institūcijās netiek tieši iesaistīta, bet tiek iesaistīti atsevišķi rehabilitācijas medicīnas profesionāļi.

49

2.8. Galvenās reformu tendences

2.8.1. Darbspēju vērtēšanas procesi

Kā vienas no būtiskākajām reformām darbspēju ekspertīzes procesā, jāmin Igaunijā veiktās reformas. Pēdējās desmitgades laikā Igaunijā ir palielinājies gan darba nespējas pensionāru skaits, gan vidējais pensijas apmērs, kas ir radījis lielu slogu budžetam – pensiju apdrošināšanas obligāto iemaksu apjoms nav bijis pietiekošs, lai segtu izdevumus, tāpēc ir bijuši nepieciešami papildus transferti.

Secināts, ka esošā sistēma ir uzskatāma par pārāk pasīvu. Darba devējiem nav pienākuma būt atbildīgiem par savu slimojošo darbinieku savlaicīgu atgriešanos darbā. Darba nespējas pakāpi nosaka Sociālās apdrošināšanas pārvalde, bet, lai atrastu piemērotu darbu, persona tiek nosūtīta uz Bezdarba apdrošināšanas fondu, kuram nav vadlīniju, kā lemt par personas veselības stāvoklim atbilstošiem darbiem. Tāpat ir arī ar rehabilitācijas dienestiem.

2013.gadā ir uzsākta darba nespējas shēmas reforma, kuru paredzēts ieviest ar 2015.gada 1.jūliju. Reforma paredz izveidot vienotu centrālu administratīvu sistēmu, kad ar visiem darba spēju jautājumiem nodarbojas viena iestāde – Bezdarba apdrošināšanas fonds, kurš būtu atbildīgs par darbspēju ekspertīzi, pensiju un pabalstu izmaksu, darba tirgus pakalpojumu sniegšanu, rehabilitācijas organizēšanu un tehnisko palīglīdzekļu izsniegšanu.

Piedāvāta jauna darbspēju ekspertīzes metodoloģija, kuru radījusi arodveselības ārstu asociācija, balstoties uz EUMASS (Eiropas sociālās apdrošināšanas un sociālās drošības medicīnas savienība) pamatkritēriju kopu.

Paredzēts, ka ekspertīzes uzdevums būs novērtēt ne tikai darbspēju zaudējumu, bet arī izlemt par aktivēšanas pasākumiem, piemērotu nodarbošanos un rehabilitācijas nepieciešamību.

Darba nespējas pensiju paredzēts aizstāt ar dienas apmēra kalkulētu darba spēju atbalsta pabalstu. Minētajam pabalstam paredzēti divi veidi – pilna apmēra pabalsts un samazināta apmēra pabalsts – 57% no pilna – personām ar daļēju darbspēju zaudējumu. Lai saņemtu samazināta apjoma pabalstu, personām ar daļēju darbspēju ierobežojumu jāpiedalās aktivējošajos pasākumos. Kad aktivēšanas-rehabilitācijas pasākumu rezultātā persona atgriezīsies darba tirgū, pabalsta izmaksa tiks turpināta, kamēr darba ienākumi sasniegs divkāršu pilna pabalsta apmēru, pēc kā pabalsta turpmāka izmaksa tiks pārtraukta, pakāpeniski to samazinot40.

Savukārt, raksturojot reformas Apvienotajā Karalistē, jāmin, ka, ņemot vērā sistēmas sarežģītību, pieaugošo pabalstu saņēmēju skaitu un pabalstu pasīvo raksturu, ir veiktas vairākas reformas labklājības jomā, tai skaitā jautājumos, kas

40 Ex-ante coordination of major policy reforms: presenting document to the Social Protection Committee. Estonia: Reforming (in)capacity for work scheme. N.Omeltšenko, A.Nettan-Sepp. Nepublicēts materiāls. Iegūts 2014.gadā.

50

saistīti ar invaliditāti. Reformas vērstas uz to, lai padarītu pabalstu sistēmu taisnīgāku un efektīvāku, lai samazinātu nabadzību, bezdarbu un atkarību no labklājības jomas pakalpojumiem. Svarīgs nosacījums, lai reformas izdotos, ir panākt, ka atgriezties darbā personai ir izdevīgāk nekā dzīvot no pabalstiem.

2008.gadā Nodarbinātības un atbalsta pabalsts (ESA) aizstāja vairākus darba nespējas pabalstus. Lai saņemtu ESA, ir izstrādāta metodika, kas ietver darbspēju ekspertīzi, kuras pirmais uzdevums ir noteikt vai persona ir darba nespējīga vai darba spējīga, savukārt darba nespējīgās personas metodika paredz vērtēt atkarībā no tā vai tās nav spējīgas strādāt vispār, vai kurām ir atlikušais potenciāls un tāpēc tās ir aktivējamas.

2.8.2. Apdrošināšanas procesi

Kopumā pēdējos gados invaliditātes pabalstu sistēmas ir kļuvušas efektīvākas, ir ieviestas jaunas administratīvās procedūras, lai veicinātu ātrāku iesniegumu izskatīšanas gaitu, uzlabotu komunikāciju ar klientiem un mērītu rezultātus. Attiecībā uz apmācībām un rehabilitāciju daudzas valstis ievieš reformas, kuru mērķis ir veicināt atgriešanos darbā un novērst kavēkļus klientu motivācijai atgriezties darba dzīvē. Izrādās, ka agrās intervences prakse, lai integrētu cilvēkus darba tirgū, pirms viņi sāk saņemt invaliditātes pensiju/pabalstu, ir efektīvāka nekā mēģinājumi reintegrēt darba tirgū invaliditātes/pensijas saņēmējus. Valstīs, kuras ir centušās reintegrēt darba tirgū invaliditātes pensiju saņēmējus, rezultāti ir izrādījušies daudz zemāki nekā gaidīts, jo cilvēku skaits, kuri iziet no pensiju saņēmēju kopuma, ir izrādījies ļoti pieticīgs. Daudzās valstīs notiek beztermiņa invaliditātes pensiju aizstāšana ar īstermiņa pabalstiem, arī pabalsta aprēķināšanas veids tuvinās slimības pabalsta aprēķināšanas principiem, atsakoties no invaliditātes pensiju/pabalstu atvasināšanas no vecuma pensiju aprēķināšanas pieejām.41

Palūkojoties uz sociālās apdrošināšanas reformām invaliditātes apdrošinašānas jomā izpētītajās valstīs (Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā) un iecerēto reformu Igaunijā, ir skaidri redzams, ka reformu nepieciešamība ir izrietējusi no nesamērīgi augstiem izdevumiem invaliditātes pensiju/pabalstu finansēšanai. Tieši nepieciešamība iegrožot budžeta izdevumus ir spiedusi valdības ķerties pie ne visai populārām reformām. Zemāk pievienotajā tabulā ir uzskatāmi redzams, ka Zviedrija un Apvienotā Karaliste ir bijušas valstis ar augstiem izdevumiem invaliditātes pensijām. Arī Igaunijā, kaut pensiju izdevumi salīdzinoši nav augsti, tiem ir stabila tendence arvien pieaugt. Loģiski, ka šādā situācijā sagaidāmā reforma būs mērķēta uz izdevuma pieauguma apturēšanu. Gan Latvijai, gan Vācijai izdevumi invaliditātes pensijām ir salīdzinoši zemi un to pieaugums nebūtisks, tāpēc reformas pagaidām izpaliek.

41 Interneta vietne http://www.issa.int/topics/disability/introduction Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

51

2005 2006 2007 2008 2009 2010 20110.00

100.00

200.00

300.00

400.00

500.00

600.00

700.00

800.00Izdevumi invaliditātes pensijām

Sweden

United Kingdom

Estonia

Latvia

Germany (until 1990 former territory of the FRG)

Euro

kā

PPS

uz

vien

u ie

dzīv

otāj

u

Attēls 2. Izdevumi invaliditātes pensijām. Datu avots: EUROSTAT

Rēķinot pēc sociālās aizsardzības izdevumiem invaliditātei (ESPROSS funkciju klasifikācija) procentos pret IKP, Vācijā izdevumi invaliditātes apdrošināšanai ir ES vidējo izdevumu līmenī (2.2%), bet Latvijā un Igaunijā tie atpaliek no ES vidējiem rādītājiem (attiecīgi 1.3% un 1.8% no IKP 2011.gadā).

Zināma nozīme reformu iniciēšanā ir bijusi arī vēlmei iesaistīt vairāk cilvēku darba tirgū un veicināt invalīdu integrāciju sabiedrībā.

Jāatzīmē, ka efektīvai sociālajai politikai attiecībā uz ilgtermiņa darba nespējas apdrošināšanu ir jāspēj samierināt diezgan pretrunīgi mērķi: nodrošināt personām gan ienākumu drošību, gan vienlaikus motivēt viņus atgriezties darba tirgū un nodrošināt pašiem sev ienākumus.

Reformu, kas notika 2008.gadā Zviedrijā, ieviesa ar lozungu „No slimības apdrošināšanas uz piedalīšanos darba tirgū”. Tās laikā tika izveidota tā saucamā „rehabilitācijas ķēde”, kas paredz aktīvu rīcību pacienta darbspēju atjaunošanai visa atveseļošanās procesa laikā. Līdztekus medicīniskai rehabilitācijai tiek veikti profesionālās rehabilitācijas pasākumi. Īpaša uzmanība tiek veltīta personām, kas jaunākas par 30 gadiem. Kā uzsvēris Zviedrijas Sociālās apdrošināšanas ministrs, jau divus gadus pēc reformas iegūtie rezultāti liecināja, ka apmēram puse no slimības pabalstu saņēmējiem atgriežas darba tirgū.42

Līdzīgi procesi notiek arī citās valstīs. Piemēram, Norvēģijā, sasniedzot 67 gadu vecumu (kas ir oficiālais pensijas vecums) izrādās, ka 40% no kohortas ir bijuši invaliditātes pensijas saņēmēji. Vispārējas pensiju reformas kontekstā 2011.gadā tika 42 Interneta vietne http://www.issa.int/-/sickness-disability-and-work-tackling-the-social-policy-challenges Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

52

izstrādāta arī jauna invaliditātes pensiju/pabalstu sistēma, kas stāsies spēkā ar 2015.gadu. Turpmāk invaliditātes pensijas apmērs tiks noteikts pēc līdzīga principa kā citu īstermiņa pabalstu apmērs. Invaliditātes pensiju noteiks 66% apmērā no iepriekšējās algas un to apliks ar nodokļiem tāpat kā citus īstermiņa pabalstus. 43 Dati par izdevumiem invaliditātes apdrošināšanai apliecina, ka Zviedrijai un Apvienotajai Karalistei reformu rezultātā ir izdevies iegrožot izdevumu pieaugumu un pagriezt tendenci izdevumu pakāpeniskas samazināšanās virzienā.

Striktāki nosacījumi invaliditātes pensiju/pabalstu saņemšanai tiek ieviesti pastiprinot kritērijus, pēc kādiem persona var tikt atzīta par darba nespējīgu. Šādu kritēriju korekta un vienveidīga piemērošana ir liels izaicinājums darbspēju novērtējumu veicošajiem ekspertiem. Reforma Apvienotajā Karalistē ir piemērs tam, kā plašu sabiedrības neapmierinātību var izsaukt darbaspēju novērtēšanas institūciju darbība. Apvienotajā Karalistē sociālās apdrošināšanas administrācija ir noslēgusi līgumu ar starptautisku kompāniju Atos Healthcare, kas veic darba spēju novērtējumu. Kompānija tiek kritizēta par to, ka atbilstoši līgumam tā saņem milzīgas summas no nodokļu maksātāju naudas, bet nekvalitatīvas ekspertīzes rezultātā Valdībai bieži nākas maksāt par tiesāšanās izdevumiem un kompensācijām neapmierinātajiem klientiem. Kompāniju kritizē ne tikai invalīdu organizācijas, arī Britu Medicīnas asociācija pieprasījusi nekavējoties izbeigt līdzšinējo darba spēju novērtēšanas sistēmu un aizstāt to ar stingru un drošu sistēmu, kas neapdraudētu vājāko sabiedrības daļu.44 Arī Darba un pensiju departaments pieprasījis uzlabot darba spēju ekspertīzes kvalitāti. Sabiedriskā spiediena rezultātā Atos Healthcare ir uzteikusi līgumu.45

2.8.3. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības procesi

Igaunija46. Sociālo lietu ministrijas Attīstības plāns 2013. – 2016. gadam, kurā noteikts: attīstīt pakalpojumus neatkarīgai dzīvei, tajā skaitā ieviest jaunus obligāti nodrošināmos pakalpojumus: trauksmes pogas un konsultācijas par vides pielāgošanu. Izstrādāt vadlīnijas un novērtēšanas kritērijus sociālās labklājības pakalpojumiem. Izstrādāt informatīvo datu bāzi sociālās labklājības pakalpojumu monitoringa nodrošināšanai.

43 Christensen, Arne Magnus and others (2012), Pension Reform in Norway: Combining an NDC Approach and Distributional Goals, pp.129 - 154 in NDC pension schemes in a changing pension world: progress, lessons, and implementation / Robert Holzmann, Edward Palmer and David Robalino, editors, World Bank, 2012, Washington44 Interneta vietne http://en.wikipedia.org/wiki/Work_Capability_Assessment Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā45 Interneta vietne http://www.dailymail.co.uk/news/article-2590590/Sickness-benefit-tests-firm-pays-government-quit-500million-contract-death-threats-staff.html Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

46 Interneta vietne http://www.sm.ee/eng/for-you/people-with-disabilities/support-for-people-with-disabilities.html Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

53

Zviedrija.47 Kā daļa no Zviedrijas sociālā un veselības aprūpes sektora reformas, ar 2014. gada 30. aprīli Zviedrijas asistīvo tehnoloģiju institūts (Hjälpmedelsinstitutet, HI) tiek pievienots Zviedrijas invaliditātes politikas koordinācijas aģentūrai (Handisam). 2009. gadā stājās spēkā Likums par brīvās izvēles sistēmu, kas visās pašvaldībās bija jāievieš līdz 2014. gadam. Tas nosaka alternatīvu Publisko pakalpojumu likumam, nodrošinot tiesības personām ar invaliditāti brīvi izvēlēties nepieciešamos sociālos pakalpojumus (pakalpojumu sniedzējus).

Vācija.48 Atbilstoši Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada 9. februāra spriedumam, Sociālā kodeksa 12. grāmatā 2011. gada 29. martā tika veikti grozījumi un noteikti sociālās palīdzības apjoma rādītāji, atkarībā no personas vecuma.

Apvienotā Karaliste.49 2012. gadā stājās spēkā Labklājības reformas likums, kas noteica izmaiņas sociālo pabalstu sistēmā, ieviešot Universālo kredītu un Personiskās neatkarības maksājumu, kas aizstāj 8 iepriekš spēkā esošos sociālos pabalstus. Vienlaicīgi ar 2013. gada 15. aprīli tika ieviesti ‘’pabalstu griesti’’.Parlamentā tiek izskatīts ‘’Aprūpes likumprojekts’’. Plānots, ka tas stāsies spēkā 2015. gadā. Likumprojekta mērķis – izmainīt atbilstības kritērijus pakalpojumu saņemšanai un noteikt jaunus pienākumus vietējām pašvaldībām pieaugušo personu sociālās aprūpes jomā.

2.8.4. Rehabilitācijas medicīnas procesi

Neapšaubāmi galvenā reforma pēdējo 10 gadu laikā ir centieni daudzas valstīs visā pasaulē veikt reformas, lai ekspertīzē tiktu izmantota universālā 2001.gadā WHO apstiprinātā Starptautiskā funkcionēšanas klasifikācija50 (SFK) - tas ir galvenais temats pēdējā laika kongresos, kad tiek skarta vocational rehabilitation un vocational assesment tematika.

Viens no virzieniem ir noteiktai slimībai vai slimību grupai vai noteiktām aktivitātēm - piemēram, algota darba strādāšanas kapacitātes novērtēšanai, izveidotas raksturīgāko funkcionēšanas ierobežojumu kopas - tā saucamie ICF CoreSets. Atsevišķos gadījumos šādas kopas jau ir izstrādātas un tiek sekmīgi lietotas praksē - piemēram, insultam, galvas traumām u.c., bet, piemēram, amputāciju seku raksturošanai šis darbs ir ļoti ievilcies.

Otrs virziens ir esošos funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu rezultātu „tulkošana” SFK kategorijās.47 Interneta vietne http://www.government.se/sb/d/15568/a/182986 Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā48 Interneta vietne http://www.bmas.de/SharedDocs/Downloads/EN/PDF-Publikationen/ Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā49 Interneta vietne https://www.gov.uk/government/publications/the-adult-social-care-outcomes-framework-2013-to-2014 Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā50 Interneta vietne http://whqlibdoc.who.int/publications/2001/9241545429_lav.pdf Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

54

Treškārt - esošo profesionālo un algota darba strādāšanas darbspēju novērtēšanās izmantojamo instrumentu harmonizēšana ar SFK.

Īpašs virziens ir pētījumi par ļoti agrīnu rehabilitācijas tehnoloģiju ‘intervenci’, piemēram, jau IT un subakūtos ārstēšanas etapos nodaļā, lai mazinātu profesionālo darbspēju zaudēšanas iespējas.

Attiecībā uz ekspertīzi rehabilitācijas medicīnas pārstāvji tiek izmantoti kā funkcionēšanas jomas eksperti, bet lēmumu pieņemšana ir attiecīgo ierēdņu ziņā. Tai pašā laikā ir pētījumi par rehabilitācijas lomu pārejošās darbspējas ietekmēšanā un invaliditātes noteikšanā.

55

3. PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS TEORĒTISKĀ KONCEPCIJA

Izvērtējot ārvalstu pieredzi attiecībā uz profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju, jāsecina, ka vienots darbspēju novērtēšanas modelis Eiropā nepastāv, tas ir katras valsts nacionālās politikas jautājums. Ir sarežģīti salīdzināt šo politiku efektivitāti Eiropas Savienībā kopumā, jo darbnespējas vērtēšanas kritēriji dažādās valstīs atšķiras, tāpat kā veids, kādā tie tiek piemēroti. Ņemot vērā pēdējo gadu tendences, kas raksturīgas Eiropas Savienībā – sabiedrības novecošanās, jauniešu bezdarba pieaugums, personu ar invaliditāti skaita pieaugums, problēmas ar minēto personu atgriešanu darba tirgū, relatīvi dāsnie pabalsti utml. – visās šajā Ziņojumā aplūkotajās valstīs pēdējo gadu laikā ir notikušas un notiek darbspēju vērtēšanas sistēmas reformas, kuru kopīgā tendence ir - galveno uzsvaru likt uz agrās intervences praksi, nodrošinot dažādus medicīniskās, sociālās, profesionālās rehabilitācijas pasākumus un piemērotas (arī pielāgotas) darbavietas, lai integrētu/reintegrētu cilvēkus darba tirgū, pirms viņi sāk saņemt darbspēju zaudējuma pensiju/pabalstu. Līdz ar to lielas cerības tiek liktas arī uz personas individuālās līdzdalības veicināšanu un atkarības no sociālajiem pabalstiem mazināšanu.

Lielākajā daļā aplūkoto valstu (Igaunija, Vācija, Zviedrija) darbspēju zaudējuma novērtēšanu veic sociālās apdrošināšanas institūciju amatpersonas. Tā kā darbspēju novērtēšana ir viens no etapiem personas iesnieguma izskatīšanas procesā attiecībā uz pensijas/pabalsta piešķiršanu, tad arī lēmumu par personas iesnieguma izskatīšanas rezultātiem pieņem attiecīgās sociālās apdrošināšanas iestādes ierēdnis, taču darbspēju ekspertīzi veic ārsti eksperti, kurus nodarbina attiecīgā sociālās apdrošināšanas institūcija vai ar kuriem sociālās apdrošināšanas institūcijai ir līgumattiecības kā ar ārpakalpojuma sniedzējiem. Īpaši jāmin, ka ir gadījumi (Apvienotā Karaliste), kad personas darbspēju zaudējumu vērtē nodarbinātības aģentūras. Šāda izvēle tiek pamatota ar to, ka ekspertīzes pamatā tiek vērtētas personas atlikušās darba spējas un no tām izrietošās personas iespējas integrēties darba tirgū.

Izvēlēto valstu pieredzes analīze parādīja, ka visās valstīs profesionālo darbspēju vērtēšanas pamatā ir kritēriji, piemēram, Apvienotajā Karalistē, lai spriestu par darbspēju zaudējumu, tiek novērtēta veselības traucējumu vai invaliditātes ietekme uz personas spējām veikt virkni ikdienas dzīves aktivitātes, piemēram, mobilitāte, stāvēšana, sēdēšana, jaunu uzdevumu apguve, spēja kritiski novērtēt situāciju u.c. Katras aktivitātes veiktspēja tiek novērtēta ar punktiem, atkarībā no ierobežojuma pakāpes. Ja kādas atsevišķas aktivitātes vai dažādu aktivitāšu ierobežojuma kopējais punktu skaits sasniedz maksimālo, tas ir- 15, personas darba spējas ir ierobežotas un tālāk tiek papildus novērtētas vairākas aktivitātes, lai noteiktu vai persona ir pilnīgi darba nespējīga (atbalsta grupa), vai tai ir atlikušais darba spēju potenciāls, kas

56

nozīmē daļēju darbspēju zaudējumu (darba aktivitāšu grupa). Bez tam eksistē arī izņēmuma gadījumi, kad personas ikdienas dzīves aktivitātes nav būtiski ierobežotas, bet tā var saņemt nodarbinātības un atbalsta pabalstu, kā tas ir, piemēram, gadījumos, kad personai ir smaga neārstējama slimība.

Ziedrija darbspēju ekspertīzē šobrīd ievieš EUMASS (Eiropas sociālās apdrošināšanas un sociālās drošības medicīnas savienība) ieteikto pamatkritēriju kopu, kura izveidota balstoties uz Pasaules Veselības Organizācijas Starptautisko funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikāciju. Tiek novērtētas 18 aktivitātes, kā klausīšanās, prasmju apgūšana, uzmanības noturība, vienkārša uzdevuma paveikšana, stresa pārvarēšana, priekšmetu celšana un nešana, smalkās roku kustības u.c. Grūtības tiek vērtētas 5 pakāpēs, kā grūtību nav (0-4%), vieglas grūtības (5-24%), mērenas grūtības (25-49%), nopietnas grūtības (50-95%) un totālas grūtības (96-100%).

Igaunija šobrīd veic darba nespējas novērtēšanas un kompensācijas sistēmas reformu, arī kā bāzi piemērojot EUMASS darbspēju vērtēšanas pamatkritēriju kopu.

Visās analizējamās valstīs profesionālo darbspēju novērtēšanu uzsāk jau pārejošās darba nespējas laikā. Katrā valstī ir noteikts atšķirīgs pārejošās darba nespējas ilgums (Apvienotā Karaliste - 28 nedēļas; Igaunija – 182 dienas jeb 26 nedēļas (maksimāli 250 dienas); Vācija - 78 nedēļas; Zviedrija - 365 dienas jeb 52 nedēļas (atsevišķos gadījumos 914 dienas)).

Jāatzīmē arī fakts, ka aplūkotajās valstīs darbspēju ekspertīze tiek veikta nevis ar nolūku noteikt personas statusu (invalīds vai persona ar invaliditāti), bet tikai novērtēt personas tiesības uz noteikta veida sociālās apdrošināšanas labumu (pensiju, pabalstu, pakalpojumu) par darbā negūto ienākumu. Savukārt Igaunijā un Vācijā līdztekus darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšanai tiek noteikta arī invaliditātes smaguma pakāpe.

Ir būtiski uzsvērt, ka visās analizētajās valstīs pārejošās darba nespējas periodā, pirms darbspēju novērtēšanas uzsākšanas, tiek īstenoti pasākumi, lai novērstu vai mazinātudarbspēju zaudējumu un orientētu personu uz.

Analizētajās valstīs pārejošās darbnespējas laikā, noteiktos laika intervālos aktīvi tiek kontrolēts personas funkcionālais un veselības stāvoklis, paredzot līdzekļus personas medicīniskajai vai profesionālajai rehabilitācijai vai darbspēju iespējami ātrākai atgūšanai. Tikai tad, ja veikti visi nepieciešamie preventīvie pasākumi, bet persona tomēr nav atguvusi darbspējas, tā var pretendēt uz darba nespējas pensiju/pabalstu.

Lai izlemtu par darba nespējas pensijas/pabalsta piešķiršanu, nevienā no pētāmajām valstīm netiek vērtētas spējas veikt kādu konkrētu darbu, bet gan spējas strādāt jebkuru personas izglītībai, pieredzei un spējām atbilstošu darbu, kāds pieejams attiecīgās valsts vispārējā darba tirgū, ar vai bez rehabilitācijas.

Balstoties uz iepriekš minēto, jāsecina, ka projekta kontekstā profesionālo darbspēju vērtēšanas mērķis ir izvērtēt, cik lielā mērā personai ir ierobežotas darba

57

spējas, lai nodrošinātu darbā negūto ienākumu aizvietojamību, un lai varētu mērķtiecīgi izmantot atlikušo darbspēju potenciālu, lai noturētu personu darba tirgū. Profesionālo darbspēju zaudējuma gadījumā vajadzētu novērtēt personas spējas veikt to pašu darbu, pielāgojot darba vidi, samazinot darba apjomu vai citu darbu, atbilstoši funkcionālajiem ierobežojumiem, izglītībai, darba pieredzei un izmantojot profesionālo rehabilitāciju.

Iepazīstoties ar ārvalstu pieredzi invaliditātes politikas jomā, var secināt, ka: ir skaidri nodalīti vispārējās invaliditātes un darbspēju zaudējuma jēdzieni ar

tiem atbilstošiem sociālās aizsardzības mehānismiem; darbspējas tiek vērtētas atsevišķi no pašas invaliditātes – kā tikai viens no invaliditātes radītajiem zaudējumiem.

pētāmajās valstīs nav atsevišķi izdalīti jēdzieni „vispārējās darbspējas” un „profesionālās darbspējas”, bet tiek lietots viens jēdziens „darbaspējas”, kas apvieno pēc būtības abus Latvijā pieņemto terminu skaidrojumus kopā un idejiski sakrīt;

darbspēju zaudējuma izvērtējumu veic tikai ar vienu mērķi: nodrošināt darbā negūto ienākumu aizvietojamību;

invaliditāte, neatkarīgi no tā, vai tiek noteikta ar oficiālu stausu (Igaunija, Vācija) vai nē (Zviedrija, Apvienotā Karaliste), kalpo kā pamats, lai kompensētu papildus izdevumus, kas invaliditātes dēļ rodas, vai piešķirtu tiesības dažādu atvieglojumu vai palīdzības saņemšanai.

Sīkāka informācija par profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas pamatprocesiem pieejama 2.pielikumā.

58

4. VISPĀRĒJO UN PROFESIONĀLO DARBSPĒJU VĒRTĒŠANAS PIEEJU SALĪDZINĀJUMS

Šīs nodaļas ietvaros eksperti salīdzināja iepriekš analizēto ārvalstu profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ar Komisijas pilnveidotās invaliditātes noteikšanas sistēmas ietvaros izstrādāto vispārējo darbspēju vērtēšanas pieeju un esošo invaliditātes noteikšanas sistēmu Latvijā. Šāds salīdzinājums ļāva pārliecināties par katras sistēmas salīdzinošajām priekšrocībām un trūkumiem.

Abu pieeju salīdzinājumam tika izmantoti šādi kritēriji:

Pieejas mērķis, lietotie jēdzieni;

Pieejas ietvaros izmantotie darbspēju vērtēšanas kritēriji un algoritms;

Sociālās apdrošināšanas, sociālo pakalpojumu un pabalstu, nodarbinātības un rehabilitācijas medicīnas nosacījumi darbspēju zaudējuma riska gadījumā;

Pieejas ieviešanā iesaistītās/atbildīgās puses, to pienākumi un iesaistīto institūciju sadarbības modelis, pamatojošie dokumenti.

4.1. Invaliditātes ekspertīzes institūcijas darbības salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros

Salīdzinājuma ietvaros tika veikta analizēto ārvalstu prakses attiecībā uz profesionālo darbspēju vērtēšanu, salīdzinājums ar Latvijas praksi vispārējo darbspēju vērtēšanas gadījumā.

4.1.1. Latvijas situācijas analīze – vispārējo darbspēju vērtēšanas pieeja

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas mērķis, lietotās definīcijas un terminu skaidrojums

Latvijā ar invaliditāti saistītos jautājumus regulē virkne normatīvo aktu, starp kuriem īpaši izdalāms Invaliditātes likums un 28.12.2010. Ministru Kabineta noteikumi Nr.1209 "Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību" (turpmāk MK noteikumi Nr.1209). Invaliditātes likumā sniegta invaliditātes definīcija: „ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā”. Centrālais termins definīcijā ir “funkcionēšanas ierobežojums”, kas liecina, ka invaliditātes definīcijā izmantoti PVO Starptautiskajā

59

funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijā minētie jēdzieni. Diemžēl jāatzīmē, ka Invaliditātes likuma invaliditātes definīcija kopumā nav pārāk veiksmīga, jo satur nevajadzīgas vai mulsinošas satāvdaļas, kas neiederas kontekstā [...kas ietekmē garīgās vai fiziskās spējas, pašaprūpi...], jo ar funkcionēšanu jau pamatā jāsaprot garīgo un fizisko spēju dažādas izpausmes, tāpēc funkcionēšana nevar ietekmēt pati sevi, bet ir pieļaujams, ka tai ir ietekme uz darbspējām un iekļaušanos sabiedrībā vai dalību, kaut gan nosacīti, jo funkcionēšana plašākā nozīmē ietver arī pēdējos. Invaliditātes likumā ir definēts arī darbspēju zaudējuma jēdziens: “darbspējīgā vecumā funkcionēšanas ierobežojuma rezultātā zaudētas vai ierobežotas vispārējās spējas strādāt”. Ko saprast ar “vispārējām spējām strādāt”, likums gan neprecizē. Plānots, ka no 2015.gada 1.janvāra invaliditāti Latvijā noteiks pēc pilnveidotās metodikas, kura paredz vērtēt ne tikai personas veselības traucējumus, bet arī funkcionēšanas ierobežojumus aktivitāšu un dalības līmenī. Novērtējums tiks veikts ar mērķi noteikt invaliditātes smaguma pakāpi, kura, tāpat kā līdz šim, būs jānosaka trīs grupu sistēmā: ļoti smaga invaliditāte – 1.grupa, smaga invaliditāte – 2.grupa, mērena invaliditāte – 3.grupa. Invaliditātes grupa, tāpat kā šobrīd, būs pamats invaliditātes pensijas, kā arī dažādu atvieglojumu un pakalpojumu saņemšanai. Ņemot vērā, ka invaliditātes pensija tiek aprēķināta, balstoties uz invaliditātes grupu, bet darbspēju zaudējuma pakāpe ir atvasināta no invaliditātes grupas un tai piesaistīta (obligātais zaudējums), tas ir, 80-100%, ja noteikta 1.grupa, 60-79%, ja noteikta 2.grupa, 25-59%, ja noteikta 3.grupa, var būt runa tikai par vispārējo darbspēju līmeni, kuram ir drīzāk teorētiska, nevis praktiska loma, jo ir zināms, ka faktiskās darba spējas var ietekmēt ne tikai invaliditāte pati par sevi, bet arī nemedicīniski raksturlielumi – izglītība, darba pieredze, vecums, motivācija u.c. Līdz ar to vispārējo darba spēju zaudējuma noteikšanas pieeja ir diskutabla jau pašos pamatos, jo nav skaidrs darbspēju zaudējuma noteikšanas mērķis.

Vispārējo darbspēju vērtēšanas pamatnosacījumi un principi

Latvijā invaliditātes ekspertīzi šobrīd veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (turpmāk – VDEĀVK), kas ir labklājības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Invaliditātes ekspertīzi veic VDEĀVK 10 nodaļās.

Pamats invaliditātes ekspertīzei ir ekspertējamās personas iesniegums un ģimenes/ārstējošā ārsta izsniegts „Nosūtījums uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju” (veidlapa 088/u).

No 2015.gada invaliditātes ekspertīzi veiks, pamatojoties uz personas iesniegumu un pašnovērtējumu (standarta anketa), kā arī jauno ģimenes/ārstējošā ārsta „Nosūtījumu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju” (veidlapa 088/u).51

51 Rokasgrāmata personas veselības, funkcionālo spēju un vispārējo darbspēju novērtēšanai: Palīgmateriāls invaliditātes noteikšanā iesaistītajiem speciālistiem. VDEĀVK: 2013.

60

Šobrīd spēkā esošā invaliditātes noteikšanas sistēma ir balstīta pamatā uz veselības zaudējumu. Invaliditātes grupa tiek noteikta saskaņā ar veselības traucējumu sarakstu, un darba spēju zaudējums izriet no invaliditātes grupas. Novērtējot klienta individuālās vajadzības, šobrīd tiek ņemta vērā invaliditātes grupa, kā arī noteiktu veselības traucējumu esamība un ikdienas dzīves aktivitāšu ierobežojuma pakāpe, uz kā pamata tiek pieņemts lēmums par medicīniskajām indikācijām noteiktu valsts sociālo pabalstu un pakalpojumu saņemšanai. Invaliditātes grupa ir pamats arī dažādu atvieglojumu saņemšanai.52

Pamatojoties uz personas funkcionēšanas ierobežojuma izvērtējumu, kuru veic ārsts eksperts, Komisijas amatpersona izdod administratīvo aktu, ar kuru nosaka53:1) invaliditāti, 2) prognozējamu invaliditāti 3) darbspēju zaudējumu procentos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos;4) invaliditātes cēloni;5) invaliditātes un darbspēju zaudējuma termiņu

Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo normatīvo regulējumu līdz 2014.gada 31.decembrim personām no 18 gadu vecuma atkarībā no fizisko vai garīgo spēju ierobežojuma pakāpes nosaka: a) I invaliditātes grupu — ļoti smaga invaliditāte, b) II invaliditātes grupu — smaga invaliditāte, c) III invaliditātes grupu — mēreni izteikta invaliditāte.

Saskaņā ar Invaliditātes likumu no 2015.gada 1.janvāra personām no 18 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam izvērtēs funkcionēšanas ierobežojumu un tā pakāpi, nosakot darbspēju zaudējumu procentos un a) I invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 80—100 procentu apmērā, — ļoti smaga invaliditāte, b) II invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 60—79 procentu apmērā, — smaga invaliditāte, c) III invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 25—59 procentu apmērā, — mēreni izteikta invaliditāte.

4.1.2. Ārvalstu prakses analīze – profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeja

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas mērķis, lietotās definīcijas un terminu skaidrojums

Apkopojot ārvalstu (ES valstu*) invaliditātes sistēmu pieredzi, jāatzīmē, ka ir skaidri nodalīti vispārējās invaliditātes un darbspēju zaudējuma jēdzieni ar tiem atbilstošiem sociālās aizsardzības mehānismiem.

Jēdziens „invaliditāte”, lielākoties, ir definēts pēc līdzīgiem principiem kā Latvijā. Proti, pamatā tiek minēti funkcionēšanas ierobežojumi, nereti konkretizējot 52 Rokasgrāmata personas veselības, funkcionālo spēju un vispārējo darbspēju novērtēšanai: Palīgmateriāls invaliditātes noteikšanā iesaistītajiem speciālistiem. VDEĀVK: 2013.53 Interneta vietne http://likumi.lv/doc.php?id=211494 Skatīta: 2014.gada aprīlis - maijs

61

funkcionēšanas ierobežojumus pa veidiem, piemēram, anatomiskās, fizioloģiskās, garīgās, psihiskās, intelektuālās funkcijas zudums, traucējums vai ierobežojums (Igaunija, Zviedrija, Vācija, Apvienotā Karaliste), norādot uz konkrētiem funkcionēšanas traucējumu rašanās cēloņiem, piemēram, vides faktori (Igaunija), traumas vai slimības sekas, no dzimšanas, ir iegūts vēlāk vai iespējams, ka tas radīsies (Zviedrija), vairāk kā 6 mēnešus ir konstatētas novirzes no normas tā paša vecuma personu grupā (Vācija), kā arī minot konkrētas sekas funkcionēšanas traucējumu rezultātā, piemēram, ierobežo personas dalību sociālajā dzīvē līdzvērtīgi ar citiem (Igaunija), ierobežotas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē (Vācija), būtiski un ilgstoši negatīvi ietekmē spēju veikt parastās (normālās) ikdienas dzīves aktivitātes (Apvienotā Karaliste).

Darbspēju jēdziens netiek izdalīts un definēts atsevišķi, bet gan tiek aplūkots kā zaudējums pretstatā normai: pilnīga darba nespēja (darbspēju zaudējums), daļēja darba nespēja (darbspēju zaudējums), paredzot to apzīmēt ar procentiem (Igaunija, Zviedrija), darba stundām (Vācija) vai ar terminu “Atbalsta grupa” (Apvienotā Karaliste).

Darbspēju zaudējuma noteikšanai ir skaidrs mērķis – nodrošināt darbā negūto ienākumu aizvietojamību. Savukārt vispārējā invaliditāte, vienalga, vai tiek noteikta ar oficiālu statusu (Igaunija, Vācija) vai nē (Zviedrija, Apvienotā Karaliste), kalpo kā pamats, lai lemtu par papildus izdevumu, kas invaliditātes dēļ rodas, kompensāciju vai piešķirtu tiesības dažādu atvieglojumu vai palīdzības saņemšanai.

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas pamatnosacījumi un principi

Visās analizējamās valstīs profesionālo darbspēju novērtēšanu uzsāk pēc pārejošās darba nespējas perioda, kura ilgums ir dažāds, proti, no 28 nedēļām (Apvienotā Karaliste) līdz 365 dienām (Zviedrija).

Ir būtiski uzsvērt, ka visās analizētajās valstīs pārejošās darba nespējas periodā, pirms profesionālo darbspēju novērtēšanas uzsākšanas, tiek īstenoti pasākumi, lai pēc iespējas novērstu darbspēju zaudējumu vai mazinātu tā smaguma pakāpi un aktīvi orientētu personu uz atgriešanos darbā

Piemēram, Vācijā, pārejošās darba nespējas periodā tiek izvērtēts, vai nebūtu iespējams izvairīties no invaliditātes pensijas pieprasīšanas, ja tiktu veikti medicīniskās rehabilitācijas un nodarbinātību veicinoši pasākumi (piemēram, profesionālā apmācība). Ja apdrošinātās personas pelnītspēju var atjaunot, tad apdrošinātāji vispirms piešķir attiecīgus pabalstus vai pakalpojumus. Ekspertīze vērtē, vai ar rehabilitācijas pakalpojumiem nebūtu iespējams novērst darbspēju zaudējumu.

Apvienotajā Karalistē pēc zināma pārejošās darbnespējas un ārstēšanas perioda un veselības stāvokļa uzlabošanās, ārstējošais ārsts var rekomendēt personai atgriezties darbā ar nosacījumiem, piemēram, samazināts darba stundu skaits, izmainīti darba pienākumi, pielāgota darbavieta. Ārsts sagatavo medicīnisko izziņu

62

sava pacienta darba devējam, kurā norāda un pamato arī nepieciešamos priekšnoteikumus personas darba atsākšanai. Ja darba devējs nevar vai atsakās nodrošināt pielāgojumus, personai turpinās pārejošā darba nespēja.

Starp analizētajām valstīm Zviedrija raksturojas ar aktīvu kontroles procesu pārejošās darbnespējas laikā. Pirmo 90 darbnespējas dienu laikā tiek novērtētas personas spējas strādāt savu darbu; no 91. dienas vērtē personas spēju strādāt citus darbus pie tā paša darba devēja; no 181.dienas vērtē darba spējas attiecībā uz jebkuriem darbiem, kādi ir darba tirgū. Pēdējo soli var atlikt līdz 365 dienām, ja paredzams, ka persona varēs atgriezties darbā pie tā paša darba devēja. Ja pēc 364 dienām persona nav spējīga veikt nekādu darbu vispārējā darba tirgū, slimības pabalsta izmaksu (nedaudz mazākā apmērā) var pagarināt vēl uz 550 dienām (kopā – 914 dienas). Lai ierobežotu pārejošo darba nespēju, valdība piešķir subsīdiju reģionālajām pašvaldībām, kuras ir atbildīgas par veselības aprūpi, liekot uzsvaru uz pasākumiem pārejošās darba nespējas ierobežošanā. Tāpat valdība piešķir pašvaldībām līdzekļus rehabilitācijas nodrošināšanai personām, kuras ilgu laiku ir pārejoši darbnespējīgas, parasti uz simptomiem balstīto slimību gadījumos (hroniskas sāpes, vieglas-mērenas psiholoģiskas problēmas). Jāmin, ka Zviedrijas valdība ir paredzējusi arī subsīdijas arodveselības veicināšanai, lai stimulētu darba devējus izmantot arodveselības speciālistu pakalpojumus, pirmo 180 darba nespējas dienu laikā novērtējot darbinieku spēju strādāt pie sava darba devēja, ja nepieciešams, piemērojot darbavietu vai veicot citus pielāgojumus. Lai stimulētu darba devēju nodarbināt personu, kura bijusi ilgstoši pārejoši darba nespējīga, tiek piemērotas nodokļu atlaides.

Tādējādi varam secināt, ka visās analizētajās valstīs pārejošās darbnespējas laikā, noteiktos laika periodos aktīvi tiek kontrolēts klienta veselības un funkcionālais stāvoklis, piešķirot valsts pabalstu vai subsīdijas personas medicīniskajai vai profesionālajai rehabilitācijai. Tikai tad, ja veikti visi nepieciešamie pasākumi personas darbspēju atgūšanai, tomēr persona darbspējas nav atguvusi, tā var pretendēt uz invaliditātes vai darba nespējas pensiju.

Veicot izvēlēto valstu analīzi, kā arī iepazīstoties ar citu Eiropas valstu pieredzi, redzams, ka institūcija, kurā persona vēršas, lai tiktu novērtētas viņas profesionālās darbspējas, lielākoties valstīs ir sociālās apdrošināšanas aģentūras (piemēram, Igaunija, Vācija, Zviedrija). Citās valstīs personas darbspēju zaudējumu vērtē arī nodarbinātības aģentūras (piemēram, Apvienotā Karaliste).

Darbspēju ekspertīzes veicējs personas darbspēju ekspertīzi veic pamatā bez personas klātbūtnes, nepieciešamības gadījumā paturot iespēju uzaicināt personu uz ekspertīzi (Vācija, Zviedrija). Tomēr ir valstis, kā, piemēram, Apvienotā Karaliste, kur personai jāpiedalās ekspertīzē.

Visās pētāmajās valstīs slimības gadījumā persona vispirms saņem slimības pabalstu sakarā ar pārejošo darba nespēju.

63

Igaunijā slimības pabalstu izmaksā līdz 182 kalendārajām dienām (maksimāli 250 dienas gadā); Zviedrijā slimības pabalstu izmaksā līdz 365 dienām (maksimāli 914 dienām); Vācijā slimības pabalstu izmaksā līdz 78 nedēļām; Apvienotajā Karalistē slimības pabalstu izmaksā līdz 28 nedēļām.

Beidzoties slimības pabalsta izmaksas termiņam, ja darba nespēja saglabājas, personai ir tiesības pretendēt uz darba nespējas pensiju/pabalstu.

Lai izlemtu par darba nespējas pensijas/pabalsta piešķiršanu, nevienā no pētāmajām valstīm netiek vērtētas spējas veikt kādu konkrētu darbu, bet gan spēju strādāt jebkuru personas spējām atbilstošu darbu, kāds pieejams attiecīgās valsts vispārējā darba tirgū, ar vai bez rehabilitācijas.

Īpašs uzsvars uz rehabilitāciju pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas ir Zviedrijai un Vācijai – gan pārejošās darbnespējas laikā, lai sekmētu personas atgriešanos savā darbā (finansē veselības apdrošināšana), gan ilgstošās daba nespējas laikā, lai mērķtiecīgi izmantoto personas atlikušo potenciālu (finansē pensiju apdrošināšana)54.

Visās aplūkotajās valstīs darbojas kompensācijas shēmas, kas darba nespējas gadījumos personām ar invaliditāti vai ilgstošiem veselības traucējumiem paredz pensiju vai pabalstu izmaksu (Darba nespējas pensija Igaunijā, invaliditātes pensija Vācijā, Slimības/Aktivitātes kompensācija Zviedrijā, Nodarbinātības un atbalsta pabalsts Apvienotajā Karalistē).

Kritērijs pretendēšanai uz minētajām pensijām un pabalstiem ir ilgstoša/stabila darba nespēja.

Ilgstošās/stabilās darba nespējas gadījumā var saņemt pensiju/pabalstu par pilnīgu vai daļēju darbspēju zaudējumu.

Igaunijā pilnīga darba nespēja ir tad, ja darbspēju zaudējums ir 100%, bet daļēja, ja darbspēju zaudējums ir no 10-90%55;

Zviedrijā darbspēju zaudējumam ir 4 pakāpes: 100%, 75%, 50% vai 25%56; Vācijā persona ir uzskatāma par pilnīgi darba nespējīgu, ja tā nevar strādāt

vairāk par 3 stundām, un daļēji darba nespējīga, ja nevar strādāt vairāk par 6 stundām dienā57;

Apvienotajā Karalistē persona ir pilnīgi darba nespējīga, ja tai ir ierobežotas darba spējas un tā nevar piedalīties uz darbu vērstās aktivitātēs, bet personas darbaspējas ir tikai ierobežotas, ja tā var piedalīties uz darbu vērstās aktivitātēs, kuru mērķis ir atgriezt personu darbā un tikai tad, ja tas nav iespējams, personu atzīst par pilnīgi darba nespējīgu58.

54 Learning from Others: Temporary and Partial Disability Programs in Nine Countries, Todd Honeycutt June, 2005. Interneta vietne: http://www.dri.uiuc.edu/research/p04-12h/learning_final_report.pdf55 Interneta vietne http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee Skatīta: 2014.gada aprīlis - maijs56 Interneta vietne http://www.forsakringskassan.se Skatīta: 2014.gada aprīlis - maijs57 Learning from Others: Temporary and Partial Disability Programs in Nine Countries, Todd Honeycutt & Sophie Mitra, Editors, June 2005 (119-138)58 Interneta vietne https://www.gov.uk/employment-support-allowance Skatīta: 2014.gada aprīlis - maijs

64

Lai pieprasītu darba nespējas pensiju/pabalstu sakarā ar ilgstošo/stabilo darba nespēju, persona iesniedz iesniegumu kompetentajā iestādē (Sociālās apdrošināšanas pārvaldē – Igaunijā; Sociālās apdrošināšanas aģentūrā – Zviedrijā; Pensiju un pabalstu aģentūrā – Vācijā; Darba centrā Plus – Apvienotajā Karalistē). Iesniegumam ir standarta forma un tas ir lejuplādējams iestādes mājaslapā. Visās valstīs bez iesnieguma ir nepieciešama arī medicīniskā informācija no ārsta, kuru persona pievieno iesniegumam (Zviedrija, Vācija), vai kuru iegūst pati iestāde, ņemot vērā personas iesniegumā norādīto ārsta vārdu un prakses vietu (Igaunija, Apvienotā Karaliste).

Lēmumu pieņem iestādes amatpersona. Amatpersona var konsultēties ar iestādes ārstu ekspertu un nepieciešamības gadījumā pieprasīt papildus informāciju no personas ārstiem vai medicīnas iestādēm, kurās persona ir ārstējusies. Lēmums tiek pieņemts balstoties uz saņemto informāciju, bez personas klātbūtnes (Igaunija, Zviedrija, Vācija) vai uzaicinot personu uz ekspertīzi speciālos ekspertīžu centros (Apvienotā Karaliste).

Darbaspēju ekspertīze tiek veikta saskaņā ar Sociālo lietu ministra apstiprinātu kārtību (Igaunijā). Zviedrijā darba spēju vērtēšanas process sākas jau pārejošās darba nespējas laikā (rehabilitācijas ķēde), kad sākumā tiek novērtēts potenciāls esošā darba atsākšanai ar vai bez rehabilitācijas, kam seko piemērotības noteikšana citu darbu veikšanai pie sava darba devēja un pēc tam jebkuru darbu veikšanai ar vai bez rehabilitācijas. Stingrs uzsvars uz rehabilitāciju pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas ir arī Vācijā. Apvienotajā Karalistē pārejošās darba nespējas laikā nav noteikta uzsvara uz personas potenciāla novērtēšanu un rehabilitāciju, lai novērtētu personas darba spējas, Darba un Pensiju departaments ir izdevis Darbspēju novērtēšanas rokasgrāmatu11.

Kritērijs pensijas/pabalsta piešķiršanai ir vismaz 40% darbspēju zaudējums (Igaunija)12, vismaz 25% darbspēju zaudējums (Zviedrija)13, nespēja strādāt vismaz 6 stundas dienā (Vācija)14, pilnīga nespēja strādāt (Apvienotā Karaliste)15.Darbspēju zaudējuma pensiju/pabalstu piešķir uz noteiktu termiņu (Igaunija no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem vai līdz vecuma pensijas vecuma sasniegšanai12; Zviedrija un Vācija uz 3 gadiem13,14) vai bez termiņa (Apvienotā Karaliste15).

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs salīdzinājums

Kā liecina analizēto valstu prakse, visās valstīs profesionālo darbspēju vērtēšanas pamatā ir vairāk vai mazāk detalizēti kritēriji. Ir valstis, kur darbspēju ierobežojuma pakāpi nosaka procentos (Igaunija, Zviedrija), apzīmējot kā “atbalsta grupa”, ja darbspējas pilnībā zaudētas, vai “uz aktivitātēm vērstā grupa” pie daļēja darbspēju zaudējuma (Apvienotā Karaliste) vai stundās, kuras persona var strādāt (Vācija). Neatkarīgi no tā, vai darbspēju zaudējumu vērtē procentos, stundās vai citādi par

65

pilnīgu darbspēju zaudējumu maksā pilna apmēra pensiju, bet personām, kurām ir daļējs darbspēju zaudējums – daļēju.

Papildus jāmin, ka ir valstis, kur līdzās profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšanai, tiek noteikta arī invaliditātes smaguma pakāpe (Igaunija, Vācija). Piemēram, Igaunijā tiek noteikts invaliditātes smagums trīs pakāpēs (ļoti smaga, smaga un mērena invaliditāte) un pēc citiem kritērijiem – darba spēju zaudējums, kas ir pamats darba nespējas pensijas saņemšanai (pilna pensija, ja darbspēju zaudējums ir 100%; daļēja pensija, ja darbspēju zaudējums ir 40-90.

4.1.3. Secinājumi, rekomendācijas

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas mērķis, lietotās definīcijas un terminu skaidrojums

Šī brīža termina „invaliditāte” definīcija nav korekta, jo jēdziens “funkcionēšana” ir skaidrots Starptautiskajā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikātorā, un tas jāsaprot kā visaptverošs termins, kas ietver ķermeņa funkcijas, aktivitātes un dalību, tāpēc invaliditāte ir funkcionēšanas ierobežojums. Svarīgi, lai ar funkcionēšanas ierobežojumu invaliditātes aspektā saprastu ilgstošu vai stabilu un būtisku ķermeņa funkciju, aktivitāšu un dalības ierobežojumu. Priekšlikums terminu „invaliditāte” skaidrot kā „ilgstošs vai stabils būtisks ķermeņa funkciju, aktivitāšu un dalības ierobežojums” vai „ilgstošs vai stabils un būtisks funkcionēšanas ierobežojums”.

Būtu jāprecizē invaliditātes statusa piešķiršanas mērķis, kuram faktiski Latvijā būtu jābūt piešķirt personai tiesības saņemt valsts atbalstu un palīdzību, kura noteikta normatīvajos aktos. Priekšlikums terminam „invaliditātes ekspertīze”- invaliditātes smaguma pakāpes noteikšana, balstoties uz veselības stāvokļa un funkcionālo spēju novērtējumu.

Atsevišķi izdalāms būtisks invaliditātes radīts zaudējums – darba nespēja (zaudēts darba ienākums). Šobrīd spēkā esošā likumdošana Latvijā paredz apdrošināšanu pret darba nespējas risku, līdz ar to, tam iestājoties, persona var saņemt pensiju. Lai saņemtu pensiju, nepieciešams noteikt vai personas darba spējas ir zaudētas pilnīgi vai daļēji, uz laiku vai neatgriezeniski. Lai veiktu novērtējumu un pieņemtu lēmumu, nepieciešama atbilstoša procedūra un metodika. Jāprecizē arī jēdziens “darbspējas”, jo Invaliditātes likums darbspēju zaudējumu definē kā “… zaudētas vai ierobežotas vispārējās spējas strādāt”, nedodot norādes, ko jāsaprot ar “vispārējām spējām strādāt”. Interpretējot šo terminu semantiski, ar vispārējām darba spējām jāsaprot tādas spējas, kas ir visiem, neatkarīgi no izglītības, dzimuma, vecuma, darba pieredzes utt., tātad, pamatā kā ķermeņa funkcionālās spējas, līdz ar to kā tiešs atvasinājums no invaliditātes. Ņemot vērā, ka invaliditāte tiek noteikta trīs grupu sistēmā atkarībā no smaguma, darbspēju zaudējuma apmērs ir pieskaņots

66

invaliditātes grupai. Līdz ar to, nosakot invaliditātes grupu, jau ir zināms, cik lielam jābūt vispārējo darbspēju zaudējumam. Turklāt, lai arī likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” sociālo apdrošināšanu definē kā pasākumu kopumu, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas invaliditāti…, likums “Par valsts pensijām” paredz invaliditātes pensiju aprēķināšanu atkarībā no invaliditātes grupas! Ņemot vērā minēto, kā viens no būtiskiem priekšnoteikumiem darbspēju vērtēšanas pieejas iekļaušanai invaliditātes noteikšanas sistēmā ir normatīvās bāzes precizēšana, kas lielā mērā ir arī politiskas dabas jautājums.

Interneta resursos ir atrodami dažādi darbaspēju jēdziena skaidrojumi, viens no variantiem piedāvā aplūkot darbspējas kā cilvēka resursus kontekstā ar darba procesu. Ar resursiem jāsaprot veselība un funkcionālās spējas (fiziskās, garīgās sociālās), izglītība un pieredze (kompetence), vērtības un attieksmes, motivācija. Minētie individuālie faktori saistībā ar darba specifiku (fizisks, garīgs), mijiedarbībā ar darba kolēģiem un vadību un darba vides faktoriem rada darba spēju jēdzienu. Darba spējas ir dinamisks jēdziens, kas var būtiski mainīties dažādu iemeslu rezultātā. Veselības stāvoklis, funkcionālās spējas, izglītība un pieredze (kompetence) ir darba spēju centrālās komponentes. Tomēr nozīmīga komponente, kas var ietekmēt darba spējas, ir arī darba spējām piemērots darbs.59

Darbaspējas ir cilvēka resursi (veselības stāvoklis, funkcionālās spējas, izglītība un pieredze (kompetence)) kontekstā ar darba procesu. Darbspēju zaudējums ir nespēja veikt nekādu darbu minētās definīcijas izpratnē.

Līdz ar to priekšlikums terminu „darbspējas” atsevišķi nedefinēt, tā vietā lietojot terminu “darbspēju zaudējums” – pilnībā vai daļēji zaudētas spējas strādāt jebkuru piemērotu darbu, ņemot vērā veselības stāvokli, funkcionālās spējas, izglītību un darba pieredzi.

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas pamatnosacījumi un principi

Ņemot vērā agrīnas iejaukšanās (pārejošās darba nespējas laikā) būtisko lomu darbaspēju atgūšanā, būtu jāapsver iespējas jau pārejošas darba nespējas laikā uzsākt darba spēju ekspertīzi un attiecīgus pasākumus ar mērķi atgriezt personu esošajā darbā vai citā piemērotā darbā pie sava darba devēja.

Darbspēju novērtēšanā personām ar invaliditāti būtu jāparedz novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojumus kontekstā ar atlikušajām funkcionālajām spējām, lai nodalītu gadījumus, kad darba spējas ir pilnīgi zaudētas, no gadījumiem, kad tās ir daļēji zaudētas. Lemjot par darba spējām, jāvērtē personas spējas veikt savai izglītībai, darba pieredzei un vecumam atbilstošus darbus vispārējā darba tirgū teorētiskā aspektā.

59 The Sick Leave Process, Emma Nilsing Strid, Linköping 2013, (11-12)

67

Svarīgs ir jautājums par profesionālās rehabilitācijas pielietošanu atlikušo darbaspēju mērķtiecīgā izmantošanā un attīstīšanā pirms galīgā lēmuma par darbspēju zaudējuma apmēru.

Balstoties uz ārvalstu pieredzes izpēti, secināms, ka ir būtiski akcentēt jautājumus par nemedicīniskiem pasākumiem darba spēju atgūšanā, tai skaitā, profesionālo rehabilitāciju, kas šobrīd Latvijā nav skaidri definēti, tāpat kā gadījuma vadītāja (case manager) un tā atbildības noteikšana no brīža, kad personai noteikts darbspēju zudums. Šo jautājumu sakārtošana ir ļoti būtiska, lai personu integrētu sabiedrībā un darba tirgū iespējami ātrākā un efektīvākā veidā.

Profesionālo un vispārējo darbspēju vērtēšanas kritēriju, procedūras un algoritma vispārīgs salīdzinājums

Personu ar invaliditāti darba spējas un invaliditātes smagums vienmēr nav tieši proporcionāli aplūkojami jautājumi, tāpēc pētāmajās valstīs darba spējas tiek vērtētas atsevišķi no pašas invaliditātes – kā tikai viens no invaliditātes radītajiem zaudējumiem.

Šajā sakarā kā iespējams piemērs Latvijai būtu izmantojama Igaunijas invaliditātes sistēmas pieredze, ņemot vērā, ka Igaunijā tāpat tiek noteikts invaliditātes smagums trīs pakāpēs (ļoti smaga, smaga un mērena invaliditāte) un pēc citiem kritērijiem darba spēju zaudējums, kas ir pamats darba nespējas pensijas saņemšanai (pilna pensija, ja darbspēju zaudējums ir 100%; daļēja pensija, ja darbspēju zaudējums ir 40-90%). Tā kā faktiski invaliditātes pensija, kas atkarīga no sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēra, Latvijā tiek aprēķināta tikai par 2. vai 1.invaliditātes grupu, pastāv iespēja pensiju “pārsaukt” par darba nespējas pensiju un tās aprēķinu saistīt ar darbspēju zaudējumu, nevis invaliditātes grupu: pilna pensija (ja darbspēju zaudējums ir, piemēram, 80-100%) un daļēja pensija (ja darbspēju zaudējums ir, piemēram, 40-70%).

4.2. Sociālās apdrošināšanas jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros

4.2.1. Latvijas situācijas analīze

Normatīvo aktu analīze

Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas principi nosaka, ka invaliditātes pensija ir zaudētā ienākuma kompensācija sociālās apdrošināšanas riska gadījumā, kas saistīts ar darbspējas zaudējumu. Kā noteikts Likuma par valsts sociālo

68

apdrošināšanu60 3.pantā „Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas […] invaliditāti […]”. Savukārt, Likums par valsts pensijām61 atsaucas uz personai piešķirto invaliditātes grupu kā apstiprinājumu tam, ka ir iestājies apdrošināšanas gadījums. Sekojot likumu hierarhijas loģikai, jāsecina, ka invaliditāte kā personai piešķirta pazīme vai statuss ir tas, kas apstiprina darba ienākuma zaudējuma risku.

Tomēr jāņem vērā, ka Invaliditātes likumā62 dotā invaliditātes definīcija ir plašāka par darbspējas zaudējumu un ietver arī citus aspektus. Atbilstoši Invaliditātes likuma 5.pantam „Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.” Šāda plašāka pieeja invaliditātei loģiski izriet no Invaliditātes likuma mērķa, ko likumdevējs definējis sekojoši: „Likuma mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes risku personām ar prognozējamu invaliditāti un mazināt invaliditātes sekas personām ar invaliditāti”. Vēlreiz jāatgādina, ka Invaliditātes likuma mērķis nav noteikt personu loku, kam būtu tiesības uz pensiju sakarā ar darbspēju zaudējumu. Invaliditātes likums jautājumu par personas tiesībām uz invaliditātes pensiju vispār nepiemin.

Uz Invaliditātes likuma pamata izdotajos MK noteikumos par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību63 apstiprinātā invaliditātes un darbspējas zaudējuma noteikšanas kārtība paredz, ka invaliditātes noteikšanas procesā tiek vērtēts personas funkcionēšanas ierobežojums, kas potenciāli var novest pie darbspēju zaudējuma64. Potenciāli iespējamais darbspēju zaudējums atbilstoši MK noteikumu 3.pielikumā izklāstītajiem kritērijiem ir izteikts darbspēju zaudējuma procentos, kuri savukārt tiek noteikti izejot no personas veselības traucējumiem.

Līdz šim funkcionēšanas ierobežojuma potenciālā ietekme uz personas darbspējām procentos ir tikusi novērtēta tikai tām personām, kuras ir cietušas nelaimes gadījumā darbā vai Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas rezultātā, vai slimo ar arodslimībām. Pārējos gadījumos invaliditātes vērtējuma rezultātus izsaka grupās (ļoti smaga, smaga, mēreni izteikta) par pamatu ņemot tos pašus kritērijus, kas tiek piemēroti arodslimību gadījumā. Faktiski tiek novērtēts funkcionēšanas ierobežojums, kas varētu ietekmēt garīgās vai fiziskās spējas un/vai darbspējas un/vai pašaprūpi un/vai iekļaušanos sabiedrībā, taču tas, vai

60Par valsts sociālo apdrošināšanu, 01.10.1997. likums/LV, 274/276 (989/991), 21.10.1997., Ziņotājs, 22, 27.11.1997.61 Par valsts pensijām, 02.11.1995. likums/LV, 182 (465), 23.11.1995., Ziņotājs, 1, 11.01.1996.62 Invaliditātes likums, 20.05.2010. likums/LV, 91 (4283), 09.06.2010.63 Ministru kabineta noteikumi Nr.1209, Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes undarbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem unkārtību Rīgā 2010.gada 28.decembrī 64 Pašos MK noteikumos ir lietots termins „funkcionēšanas ierobežojums”, bet 3.pielikumā minētajos kritērijos darbspējas zaudējums nepastarpināti tiek vērtēts izejot no „veselības traucējumiem”, no kuriem tiešā veidā tiek atvasināts teorētiski iespējamais darbspējas zaudējums (vai zaudējuma risks?).

69

reāli funkcionēšanas ierobežojums ir novedis pie darbaspēju zaudējuma konkrētai personai, pie pašaprūpes spēju samazināšanās un pie ierobežojumiem attiecībā uz iekļaušanos sabiedrībā, vērtēts netiek. Kaut arī MK noteikumos minētie invaliditātes noteikšanas kritēriji tiešā veidā nosaka to, ka tiek vērtētas personas darbspējas, tomēr nākotnē nepieciešams darbspēju vērtēšanu vēl uzlabot, ekspertīzes gaitā nosakot saistību starp fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu un faktisko (nevis potenciāli iespējamo) darbspēju zaudējumu. Arī Invaliditātes likumā sniegtā invaliditātes definīcija paredz, ka nosakot invaliditāti, funkcionālo spēju ierobežojums tiek vērtēts no visiem trijiem aspektiem (darbspējas, pašaprūpe un iekļaušanās sabiedrībā). Tiesa, likumā nav tiešas norādes uz to, ka darbspējas, pašaprūpe un iespējas iekļauties sabiedrībā būtu vērtējami kā atsevišķi aspekti kopējā invaliditātes ekspertīzes gaitā. Taču, lai izveidotu tādu invaliditātes ekspertīzes pieeju, kas dotu iespēju noteikt, vai personai ar invaliditāti ir radies ilgstošs vai nepārejošs darba spēju zaudējums, kura dēļ tai ir tiesības uz sociālās apdrošināšanas vai sociālās palīdzības pakalpojumiem visefektīvāk to varētu veikt precīzi, sekojot Invaliditātes likuma definīcijai un vērtējot katru no invaliditātes aspektiem atsevišķi. Tādējādi būtu iespēja novērtēt gan to, kādi sociālās apdrošināšanas maksājumi personai ir nepieciešami, gan to, kādi sociālās palīdzības pakalpojumi un pabalsti/atvieglojumi personai visvairāk vajadzīgi.

Attiecībā uz sociālo apdrošināšanu būtu vēlams novērtēt to, vai personas funkcionēšanas ierobežojums ir novedis pie faktiska pilnīga vai daļēja darbspēju zaudējuma, neaprobežojoties tikai ar potenciāli iespējamā darbspējas zaudējuma riska novērtējumu. Jāsaka, ka Latvijā invaliditātes ekspertīzi veic ar daudz plašāku mērķi, nekā šajā pētījumā aplūkoto Rietumvalstu sociālās apdrošināšanas institūcijās tiek veikta darbspējas ekspertīze, kuras laikā darbspēju zaudējuma izvērtējums notiek tikai ar vienu mērķi: noteikt personas tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu.

Vērtējot pēc invaliditātes ekspertīzes veikšanas mērķa, mūsu sistēma vairāk atgādina Igaunijas modeli, kur vispirms notiek darbaspēju novērtēšana un pēc tam persona pieprasa pabalstus vai citus labumus pamatojoties uz iegūto ekspertīzes atzinumu, pie tam sociālās apdrošināšanas institūciju veiktais darbspēju zaudējuma vērtējums var būt par pamatu tiesību iegūšanai ne tikai uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, bet arī uz valsts un pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem.

Ja Latvijā notiktu darbaspējas zaudējuma novērtēšanas reforma, paralēli būtu lietderīgi precizēt arī Pensiju likumu, ietverot tajā skaidru norādi, ka tiesības uz invaliditātes pensiju ir personai, kura ir pilnīgi vai daļēji zaudējusi darbspējas. Šobrīd tiesības uz invaliditātes pensiju faktiski ir personai, kurai pastāv risks zaudēt darbspējas veselības traucējuma dēļ, taču pensiju likumdošanā jautājums par apdrošināšanas risku nav atrunāts pietiekami precīzi.

Tādējādi apdrošinātais risks nedaudz mainītos no potenciālā darbaspēju zaudējuma, kā tas ir šobrīd, uz reālu katrai personai individuāli izvērtētu darbspējas

70

zaudējumu, kas tiku noteikts, ņemot vērā ne tikai personas veselības stāvokli un funkcionālos traucējumus, bet arī personas izglītību, profesiju, darba pieredzi un iespējas atgriezties savā profesijā vai strādāt jebkuru citu algotu darbu, kas pieejams darba tirgū.

Sociālās drošības likuma65 29.pants nosaka, ka personai, kura vēlas saņemt vai saņem sociālos pakalpojumus sakarā ar slimību vai invaliditāti, pēc sociālo pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma jāpakļaujas ārstēšanai un atveseļošanās pasākumiem, ja paredzams, ka tas uzlabos minētās personas veselības stāvokli vai novērsīs tā pasliktināšanos. Savukārt likuma 30.pants paredz, ka personai, kura vēlas saņemt vai saņem sociālos pakalpojumus sakarā ar pelnītspējas samazināšanos […], pēc sociālo pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma jāpiedalās profesionālo iemaņu apgūšanas vai pilnveidošanas pasākumos, ja, spriežot pēc šīs personas profesionālās noslieces un spējām, ir paredzams, ka tie veicinās vai uzturēs šīs personas pelnītspēju vai iespēju iekārtoties darbā. Līdz šim šīs likuma normas nav radušas praktisku pielietojumu attiecībā uz invaliditātes apdrošināšanu, kaut gan teorētiski pakalpojuma sniedzējam būtu likumīgs pamats pilnīgi vai daļēji pārtraukt sociālo pakalpojumu sniegšanu personai līdz šo pienākumu izpildīšanas brīdim. Arī Invaliditātes likums paredz invalīdu un personu ar draudošu invaliditāti pienākumus savu funkcionēšanas spēju atjaunošanā, kā arī sociālo dienestu iespēju pārtraukt pakalpojumu sniegšanu gadījumos, kad persona nepilda savus līdzdalības pienākumus. Tomēr Invaliditātes likumā noteiktie personas pienākumi nav mērķtiecīgi virzīti tieši uz darbspējas atjaunošanu; arī iekļautās sankcijas kā konsekvenci neparedz, piemēram, potenciālu pensijas vai pabalsta izmaksas ierobežojumu gadījumā, ja persona ļaunticīgi atsakās līdzdarboties savu darbaspēju atjaunošanai.

Institucionālie aspekti (pensiju piešķiršana, lēmumu pārsūdzība)

Sociālās apdrošināšanas pensijas invalīdiem vispārējā gadījumā piešķir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pamatojoties uz personas iesniegumu un tam pievienotiem dokumentiem par apdrošināšanas stāžu (ja apdrošināšanas stāžs ir līdz 1996.gadam). Informāciju par invaliditātes noteikšanu no Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas VSAA saņem elektroniski.

VSAA amatpersonu izdotos administratīvos aktus persona var apstrīdēt, mēneša laikā no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas iesniedzot iesniegumu VSAA direktoram. VSAA direktora lēmumu var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.66

Invaliditātes pensiju un pabalstu finansēšanas modelis un izdevumi

65 Par sociālo drošību, 07.09.1995. likums/LV, 144 (427), 21.09.1995., Ziņotājs, 21, 02.11.1995.66 Par valsts pensijām, 02.11.1995. likums/LV, 182 (465), 23.11.1995., Ziņotājs, 1, 11.01.1996.

71

Izdevumus invaliditātes pensijām sedz no Invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta, kas ir valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta sastāvdaļa. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetu veido darba devēju un darba ņēmēju obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un valsts budžeta iemaksas par atsevišķām iedzīvotāju kategorijām.

Kā redzams 1.tabulā, izdevumi invaliditātes pensijām ir stabili un kopš 2009.gada praktiski nemainās. Arī kopējos valsts izdevumos, kas izlietoti dažādiem naudas pabalstiem un pensijām, invaliditātes pensiju proporcija svārstās tikai par procenta desmitdaļām (no 6.08% 2010.gadā līdz 6.7% gadu vēlāk – 2011.gadā).

Tabula 1. Izdevumi invaliditātes pensijām67

2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013

Izdevumi valsts pabalstiem un pensijām pavisam

1439478,1 1830809,2 2186969,6 2266011,6 2069123,1 2103077,1 2222599,8

Tajā skaitā: invaliditātes pensijām

94719,2 116664,1 140766,1 137662,8 138654,6 137938,9 140480,1

Izdevumi invaliditātes pensijām % no visiem pabalstiem/pensijām

6,58% 6,37% 6,44% 6,08% 6,70% 6,56% 6,32%

Jāatzīmē, ka atšķirībā no pārējām pētījumā ietvertajām valstīm, Latvija no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem sedz tikai invaliditātes pensiju izmaksu, bet nesedz nekādus citus pakalpojumus (rehabilitāciju, palīglīdzekļus, transporta izdevumus vai citus). Pakalpojumu izmaksas no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem tiek segtas tikai tajā gadījumā, ja invaliditāte iestājusies pēc nelaimes gadījuma darbā vai arodslimības. Šos izdevumus apmaksā no darba negadījumu speciālā budžeta.

Neskatoties uz to, ka izdevumi invaliditātes pensijām ir visai stabili, kopējie izdevumi invaliditātei Latvijā pieaug ar katru gadu. Statistiskie dati, kas Eiropas Savienībā tiek apkopoti pēc vienotas ESSPROS metodikas,68 liecina, ka Latvijā izdevumu straujš pieaugums sācies ar 2008.gadu, kad izdevumi pieaug straujāk gan absolūtos skaitļos, gan pieaug invaliditātes izdevumu īpatsvars kopējos sociālās aizsardzības izdevumos. Lielākā daļa pieauguma attiecināma uz jaunu pakalpojumu ieviešanu, tajā skaitā invalīdu kopšanas pabalstu izmaksas uzsākšanu.

67 Aprēķini veikti saskaņā ar interneta vietnē www.csb.gov.lv pieejamo datubāzi. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā68 Telefonintervijā 14.05.2014 ar Kārli Smudzi, CSP Dzīves līmeņa statistikas daļas vecāko referentu, pārrunāti izdevumu veidi, kas Latvijā tiek attiecināti uz invaliditātes izdevumiem, un to attīstības tendences.

72

Tabula 2. Izdevumi invaliditātei (pēc ESSPROS funkciju klasifikācijas)69

2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012Kopējie izdevumi sociālajai aizsardzībai

2009,93 2361,52 2907,05 3144,93 3245,98 3060,95 3090,05

Izdevumi invaliditātei 137,81 155,51 209,59 241,55 244,78 261,55 269,74

Izdevumi invaliditātei % pret kopējiem sociālās aizsardzības izdevumiem

6,86% 6,59% 7,21% 7,68% 7,54% 8,54% 8,73%

Invaliditātes pensiju un pabalstu saņēmēju skaits un tā dinamika

Invaliditātes pensiju saņēmēju skaits Latvijā visumā ir stabils un pēdējās dekādes laikā nav būtiski mainījies atšķirībā no pieauguma, kas vērojams vairākās citās valstīs (piemēram, Igaunijā). Desmit gadu laikā invaliditātes pensiju saņēmēju skaits70 ir samazinājies par 4,1% no 74 604 personām 2004.gada decembrī uz 71 660 personām 2013.gada decembrī. Lielā mērā šo samazinājumu ir noteikušas izmaiņas pensiju likumdošanā, kas paredz, ka pēc pensijas vecuma sasniegšanas personai tiek piešķirta vecuma pensija. Tādēļ kopējā invaliditātes pensiju saņēmēju skaita samazinājums ir noticis uz pensijas vecuma pensiju saņēmēju skaita samazinājuma rēķina. Tā rezultātā kopējā invaliditātes pensiju saņēmēju skaitā ir būtiski pieaudzis pensionāru skaits darbspējīgā vecumā, ko uzskatāmi var redzēt 3.tabulā.

Kopumā ir samazinājies gan I gan II grupas invaliditātes pensiju saņēmēju skaits, taču par 29,4 % ir pieaudzis III grupas invaliditātes pensiju saņēmēju skaits (no 22 518 personām 2004.gadā uz 29 220 personām 2013.gadā). Jāatzīmē gan, ka vismazākais invaliditātes pensiju saņēmēju skaits bija 2007.gadā - tikai 66 tūkstoši; pēc tam pensiju saņēmēju skaits pakāpeniski pieaug.

Tabula 3. Invaliditātes pensiju saņēmēji sadalījumā pa vecuma grupām71

Līdz 30 gadu vecumam No 30 gadiem līdz 64 gadiem

65 gadi un vecāki

2004.gada decembris

829 53312 20463

2013.gada decembris

854 68354 3452

69 Aprēķini veikti saskaņā ar interneta vietnē www.csb.gov.lv pieejamo datubāzi. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā70 Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskotā statistikas informācija. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā71 Aprēķini veikti saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskoto statistikas informāciju. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā

73

Analizējot pensiju saņēmēju vecumstruktūru atsevišķi pa invaliditātes grupām, būtiskas atšķirības nav vērojamas. Vairāk nekā puse pensijas saņēmēju ir vecuma grupā no 50 – 59 gadiem, turklāt neatkarīgi no invaliditātes grupas.

1% 8%24%

51%

11%5%

Invaliditātes pensiju saņēmēju sadalījums vecuma grupās

20-29 30-39 40-4950-59 60-69 vecāki par 70

Attēls 3. Invaliditātes pensiju saņēmēji sadalījumā pa vecuma grupām.72

Ņemot vērā to, ka iedzīvotāju skaits Latvijā pēdējos gados ir samazinājies, būtu svarīgi novērtēt ne tikai invaliditātes pensionāru skaita izmaiņas, bet arī to, cik lielu īpatsvaru invaliditātes pensiju saņēmēji sastāda attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā. 2.attēlā varam redzēt, ka invaliditātes pensiju saņēmēju īpatsvars ir pieaudzis visās vecuma grupās pēc 44 gadu vecuma sasniegšanas, izņemot vecuma grupu 65 un vairāk gadi. Šī grupa attēlā nav ietverta, jo invaliditātes pensiju saņēmēju skaits grupā nav atkarīgs no invaliditātes rādītājiem, bet no likumdošanas nosacījumiem, kas paredz tiesības noteiktām personu kategorijām saglabāt invaliditātes pensiju arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Vecuma grupā līdz 24 gadiem invaliditātes pensiju saņēmēju skaits ir statistiski nenozīmīgs, attiecinot to pret iedzīvotāju skaitu. Arī vecuma grupā 25 līdz 44 gadi invaliditātes pensiju saņēmēju īpatsvars saglabājas stabils un ir pat nedaudz samazinājies - no 2,49% 2004.gadā uz 2,42% 2012.gadā.

72 Aprēķini veikti saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskoto statistikas informāciju. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā

74

Attēls 4. Invaliditātes pensiju saņēmēju īpatsvars iedzīvotāju skaitā73

Kopējais invaliditātes pensiju saņēmēju skaits 2012.gadā sastādīja 5% darbspējas vecuma (18 -64 gadi) iedzīvotāju skaita. Ja invaliditātes pensiju saņēmēju skaitam pievieno sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēmējus, tad invaliditātes pensiju un pabalstu saņēmēji veido 6,52% no darbspējas vecuma iedzīvotāju kopējā skaita Šis rādītājs ir tuvs Eiropas vidējam rādītājam, kur invaliditātes pensiju/pabalstu saņēmēju īpatsvars tiek vērtēts apmēram 6% līmenī no darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaita.74 Jāņem vērā, ka būtiskās atšķirības dažādu valstu pensiju un pabalstu sistēmās attiecībā uz invalīdiem apgrūtina iespēju veikt metodoloģiski korektus starpvalstu salīdzinājumus.

Latvijas gadījumā satraucoši ir tas, ka invaliditātes pensiju un pabalstu saņēmēju proporcija darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaitā nepārtraukti pieaug. Ja salīdzina pieauguma tempus pēdējo desmit gadu laikā (2003.gada decembris - 2013.gada decembris), tad invaliditātes pensiju saņēmēju skaita pieaugums vecuma grupā no 18 līdz 64 gadiem sastāda vidēji 2.33% ik gadu, savukārt sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēmēju pieauguma temps analoģiskā periodā ir bijis 4.25% vidēji ik gadu. Ņemot vērā to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā šo pēdējo desmit gadu laikā ir pakāpeniski samazinājies, bet invaliditātes pensiju un pabalstu saņēmēju skaits nepārtraukti pieaudzis, šīs grupas iedzīvotāju proporcija kopējā darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā ir palielinājusies ievērojami. Ja 2003.gada beigās tikai 4,58% no darbspējas vecuma iedzīvotājiem saņēma invaliditātes pensiju vai sociālā nodrošinājuma pabalstu, tad 2012.gada beigās šis rādītājs jau, kā iepriekš minēts, ir pakāpies līdz 6,52%.

73 Aprēķini veikti saskaņā ar interneta vietnē www.csb.gov.lv pieejamo datubāzi. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā74 European Foundation for the improvement of living and working conditions (2003), Illness, disability and social inclusion

75

Invaliditātes pensiju apmērs

Sociālās apdrošināšanas pensija Latvijā un līdzīgas pensijas/pabalsti izpētītajās valstīs ir maksājums, ko veic, lai kompensētu personai ienākumu zaudējumu, kas tai radies sakarā ar darba nespēju. Tādēļ pensijas/pabalsta apmērs ir saistīts ar iepriekšējo darba ienākumu (Zviedrija, Latvija) vai sagaidāmo vecuma pensiju (Igaunija, Vācija). Apvienotās Karalistes pensiju un pabalstu sistēma ir stipri atšķirīga no pārējo valstu sistēmām, arī invaliditātes pabalsti (nodarbinātības un atbalsta pabalsti) ir vispārējie vienāda līmeņa pabalsti, kuri pēc savas būtības ir paredzēti personas pamatvajadzību apmierināšanai, nevis zaudētā ienākuma kompensēšanai.Latvijas pensiju likuma 16.pants nosaka invaliditātes pensijas aprēķināšanas formulu 1. un 2. grupas invalīdiem. Formula paredz, ka pensijas apmērs pamatā ir atkarīgs no personas vidējās iemaksu algas, kura tiek reizināta ar koeficientu 0.45 pirmās invaliditātes grupas gadījumā vai ar koeficientu 0.40 otrās invaliditātes grupas gadījumā. Nelielu pensijas apmēra palielinājumu atbilstoši formulai persona saņem arī atkarībā no tā, kādā vecumā invaliditāte ir iestājusies: jo lielāks ir bijis apdrošinašānas stāžs invaliditātes iestāšanās brīdī, jo lielāks ir šis pensijas apmēra papildinājums.III grupas invaliditātes gadījumā pensija ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī.

Pirmās un otrās grupas invaliditātes gadījumā pensijas formulā ietvertais konstantais reizinātājs jeb faktors 0.45 vai 0.40 nosaka to, ka pie vienādiem izejas nosacījumiem personai ar pirmo invaliditātes grupu pensija būs par 11.1% augstāka nekā otrās grupas invalīdam. Pēc savas konstrukcijas invaliditātes pensijas formula nedaudz atgādina Vācijas pelnītspējas zaudējuma pensiju modeli, kurā tiek izmantots pensijas veida faktors (Rentenartfaktor), kas nosaka mērķa līmeni attiecībā pret vecuma pensiju. Latvijas gadījumā pensijas līmenis ir saistīts nevis ar sagaidāmo pensiju, bet ar iepriekšējo izpeļņu, taču gan Vācijā, gan Latvijā ir paredzēta atšķirība pensijas apmērā starp tiem, kuri pilnībā ir zaudējuši darba spējas un tiem, kuri ir daļēji darba spējīgi. Ja Vācijā pensija atkarībā no darbspējas zaudējuma smaguma pakāpes (pilnīgi vai daļēji zaudēta pelnītspēja jeb darbspējas) pie vienādiem nosacījumiem atšķiras par 50%, tad Latvijā šī atšķirība ir tikai 11.1%. Šāds salīdzinājums gan uzlūkojams ar zināmu piesardzību, jo darbspēju zaudējuma noteikšanas kritēriji ir atšķirīgi. Tomēr, ja Latvijā pirmā invaliditātes grupa tiek piešķirta pie fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma 80–100 procentu apmērā, un otrā grupa – pie ierobežojuma 60–79 procentu apmērā, tad skatoties uz atšķirību starp ierobežojuma līmeņa intervāla vidējo vērtību - 90% pirmās grupas gadījumā un 70% otrās grupas gadījumā, loģiski būtu sagaidīt vismaz 20 % atšķirību starp pirmās un otrās grupas invaliditātes pensiju apmēriem (pieņemot, ka atšķirības fizisko vai psihisko spēju ierobežojumā noved pie līdzvērtīgām atšķirībām darbspējās).

76

Ja uz Latvijas invaliditātes pensijām paraugās pēc atvietojuma līmeņa, ko tās piedāvā pie dažādiem fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma līmeņiem, tad pieņemot, ka pirmās grupas invalīdi veido darba nespējīgo personu grupu, teorētiski maksimālais iespējamais (pie darba stāža, kas vienāds ar maksimāli iespējamo) bruto atvietojuma līmenis ir 55% no personas iepriekšējiem ienākumiem, kas varētu būt tuvs 75% neto aizvietojumam75 (pie nosacījuma, ja invaliditātes pensiju neapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli). Savukārt II grupas invalīdu pensijas maksimālais iespējamais bruto atvietojuma līmenis ir 50%, kas veido apmēram 70% neto aizvietojumu.

Praksē atšķirība starp pensijām pirmās un otrās grupas invalīdiem ir vēl nenozīmīgāka. Vidējais piešķirtās pensijas apmērs76:

I grupas invalīdiem - 157,16 LVL II grupas invalīdiem - 146,64 LVL jeb 93,3% no I grupas invalīda pensijas III grupas invalīdiem - 77,37 LVL jeb 49.2% no I grupas invalīda pensijas.

2013.gadā no jauna piešķirto pensiju apmērs:

I grupas invalīdiem - 147,26 LVL II grupas invalīdiem - 137,98 LVL jeb 93.7% no I grupas invalīda pensijas III grupas invalīdiem - 49,71 LVL jeb 33.8% no I grupas invaliditātes pensijas.

Pensiju aprēķināšanas formulu būtu vēlams pilnveidot tā, lai darba nespējīgām personām atvietojuma līmenis un attiecīgi arī pensija būtu ievērojami augstāka nekā personām, kuras ir daļēji darba spējīgas.

Lai aizsargātu tos invalīdus, kuru darba ienākumi pirms invaliditātes iestāšanās ir bijuši ļoti zemi, tiek noteiktas minimālās pensijas. I grupas invaliditātes pensijas minimālais apmērs ir vienāds ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots koeficients 1,6 (102,45 eiro (72 lati), invalīdam kopš bērnības - 170,75 eiro (120 lati). II grupas invaliditātes pensijas minimālais apmērs ir vienāds ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots koeficients 1,4 (89,64 eiro (63 lati), invalīdam kopš bērnības - 149,41 eiro (105 lati)).

2013.gada maijā no visiem invaliditātes pensijas saņēmējiem minimālās invaliditātes pensijas saņēma 25% pensionāru. Minimālo pensiju saņēmēju proporcija ir salīdzinoši augsta invaliditātes pensiju saņēmēju vidū. Tomēr, salīdzinot 2013.gada maija vidējos valsts pensiju apmērus un likumdošanā atrunātos minimālos garantētos apmērus, redzams, ka invaliditātes pensijas gadījumā likumdošanā noteiktais minimālais apmērs atkarībā no invaliditātes grupas sastāda 61% vai 53% no valstī vidējās invaliditātes pensijas apmēra. 77

75 Neto aizvietojums aprēķināts ar pieņēmumu, ka personas vidējā iemaksu alga bijusi €700 mēnesī.76 Šeit dots pensijas apmērs pēc stāvokļa uz 2013.gada decembri. Datu avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskotā statistikas informācija. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā77 Labklājības ministrija (2013), Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai, Informatīvais ziņojums, skatīts 2014.gada 18.maijā, http://mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40306866&mode=mk&date=2013-12-10

77

Vidējais invaliditātes pensijas apmērs 2013.gada beigās bija €163,29. Salīdzinot ar vecuma pensiju, invaliditātes pensijas apmērs ir ievērojami zemāks (vecuma pensijas vidējais apmērs - €259,20), taču šeit jāņem vērā arī tas apstāklis, ka invaliditātes pensiju saņēmēji nav viendabīga grupa, to pensijas ievērojami atšķiras atkarībā no invaliditātes grupas. Kopumā invaliditātes pensiju sadalījums pēc to apmēra redzams 5.attēlā. No visiem pensijas saņēmējiem tikai 803 invalīdiem piešķirtā pensija pārsniedz €569.16 jeb Ls400 slieksni.

0%11% 7%

9%

6%

7%7%30%

14% 7%1%

Pensijas saņēmēju skaits sadalījumā pēc pensijas apmēra

≤ 56.91

56.92–71.14

71.15–85.37

85.38–99.60

99.61–113.83

113.84–128.06

128.07–142.29

142.30–213.43

213.44–284.57

284.58–569.15

≥ 569.16

Attēls 5. Invaliditātes pensiju saņēmēju skaits 2013.gada decembrī sadalījumā pēc piešķirtās pensijas apmēra78

Salīdzinot vidējās invaliditātes pensijas ar vidējo algu valstī, var konstatēt, ka pensiju apmērs ir ļoti pieticīgs. Tā, vidējā I grupas invaliditātes pensija 2013.gadā sastādīja 31,23% no strādājošā vidējās bruto darba samaksas, II grupas invalīda vidējā pensija - 29,14% no vidējās bruto darba samaksas, bet III grupas invalīda pensija bija 15,38% apmērā no vidējās bruto darba samaksas. Pensiju pieticīgos apmērus nosaka vairāki faktori: pirmkārt, personas ar invaliditāti bieži vien arī pirms pensijas pieprasīšanas veselības stāvokļa dēļ ir saņēmušas algu, kas ir zemāka par vidējo. Otrkārt, pensiju aprēķina formula nosaka zemu atvietojuma līmeni I un II grupas invalīdiem un pensiju sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī III grupas invalīdiem. Treškārt, pensiju indeksācija ar PCI jau nosaka to, ka pensiju apmēra pieaugums ekonomiskās izaugsmes laikā atpaliek no darba samaksas pieauguma.

Invaliditātes pensiju sistēma – vai un kā tā motivē palikšanu/ atgriešanos darba tirgū

Invaliditātes pensiju/pabalstu saņēmēju iesaistīšanos darba tirgū nosaka daudzi faktori, bet vissvarīgākais, nenoliedzami, ir šo personu veselības stāvoklis. Kā

78 Aprēķini veikti saskaņā ar interneta vietnē www.csb.gov.lv pieejamo datubāzi. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā

78

redzams 4.tabulā, pieaugot invaliditātes smagumam, samazinās invalīdu iesaistīšanās nodarbinātībā.

Tabula 4. Invaliditātes pensiju/pabalstu saņēmēju nodarbinātība 2014.gada martā79

Kopā No tiem strādājošie

Strādājošo īpatsvars

invaliditātes pensiju saņēmēji – I grupa 5308 569 10.72%

invaliditātes pensiju saņēmēji – II grupa 37603 9933 26.42%

invaliditātes pensiju saņēmēji – III grupa 29759 13592 45.67%

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēmēji – I grupa 3041 76 2.50%

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēmēji – II grupa 9173 868 9.46%

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēmēji – III grupa 6074 1991 32.78%

Tomēr attiecībā uz cilvēkiem, kuriem darbspējas ir daļēji saglabājušās, nodarbinātība ir atkarīga arī no piemērotu darbavietu pieejamības un no motivācijas iesaistīties algotā darbā. Motivāciju darba tirgū var ietekmēt arī pensijas/pabalsta apmērs un tā attiecība pret potenciāli iegūstamo neto ienākumu. Lai novērtētu dažādu faktoru patieso ietekmi uz personas iesaistīšanos nodarbinātībā, būtu nepieciešams dziļāks pētījums, taču teorētiski aplūkojot Latvijas invaliditātes pensiju sistēmu jāsecina, ka

Invaliditātes pensijas vidējais apmērs ir zems (salīdzinot tās atvietojuma līmeni pret iepriekšējo darba ienākumu, kā arī salīdzinot to ar citu aplūkoto valstu pensijas apmēriem), tāpēc pensijai kā tādai nevarētu būt nopietna demotivējoša loma. Drīzāk būtu jājautā, vai piešķirtā pensija invalīdam dod iespēju adekvātai izdzīvošanai.

Latvijā, atšķirībā no izpētītajām valstīm (Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Vācija un Igaunijas reformas projekts), personai, kas gūst darba ienākumu, netiek ierobežotas ne tiesības uz pensiju, ne tās apmērs. Šis Latvijas pensiju sistēmas aspekts visnotaļ veicina invaliditātes pensijas saņēmēju iesaistīšanos algotā darbā. Taču diskutabls ir jautājums, vai pilnas pensijas izmaksāšana personām, kuras spēj nopelnīt pietiekamu darba ienākumu, ir racionāls sociālās apdrošināšanas līdzekļu izlietošanas veids un vai tas ir pietiekami taisnīgs attiecībā pret tiem, kuri sava veselības stāvokļa dēļ darba tirgū piedalīties nespēj.

Personām, kurām būtu iespējams uzlabot vai atjaunot savas darbspējas, netiek uzstādītas pietiekami stingras un skaidras prasības veikt nepieciešamās

79 Aprēķini veikti saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskoto statistikas informāciju. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā

79

rehabilitācijas un darba meklēšanas darbības. Praksē netiek izmantota likumdošanā paredzētā iespēja pārtraukt vai samazināt piešķirtās pensijas izmaksu gadījumā, ja persona ļaunticīgi atsakās līdzdarboties savu darbaspēju atjaunošanai.

4.2.2. Invaliditātes apdrošināšanas pieeju apkopojums pēc ārvalstu pieredzes apskata rezultātiem

Izvērtējot citu valstu pieredzi invaliditātes (darbspēju zaudējuma) apdrošināšanā, jāsecina, ka šīs sistēmas tāpat kā invaliditātes pensiju apdrošināšana Latvijā ir veidotas pēc līdzīgiem principiem:

tiesības uz invaliditātes pensiju/pabalstu ir personai, kura pilnīgi vai daļēji ir zaudējusi darbspējas,

šo tiesību iegūšanai ir nepieciešams noteikts apdrošināšanas stāžs, piešķirtās pensijas/pabalsta apmērs ir atkarīgs no iepriekš veikto

apdrošināšanas iemaksu lieluma, Vācijā, Igaunijā un Latvijā invaliditātes pensijas apmēru ietekmē arī personas

vecums brīdī, kad iestājusies pastāvīga vai ilgstoša darbnespēja, Invaliditātes pensijas/pabalsti tiek finansēti no sociālās apdrošināšanas

budžeta, ko veido darba devēju, darba ņēmēju un valsts iemaksas.Pētījumā aplūkotajās valstīs darbspēju zaudējuma novērtēšanu veic sociālās

apdrošināšanas institūciju amatpersonas. Tā kā darbspēju novērtēšana ir viens no etapiem personas iesnieguma izskatīšanas procesā attiecībā uz pensijas/pabalsta piešķiršanu, tad arī lēmumu par personas iesnieguma izskatīšanas rezultātiem pieņem attiecīgās sociālās apdrošināšanas iestādes ierēdnis, taču darbspēju ekspertīzi veic ārsti eksperti, kurus nodarbina attiecīgā sociālās apdrošināšanas institūcija vai ar kuriem sociālās apdrošināšanas institūcijai ir līgumattiecības, kā tas ir Apvienotajā Karalistē.

Sistēma, kurā darba nespējas ekspertīzi veic sociālās apdrošināšanas institūcijas, ir veidojusies vēsturiski un tā ir mantota no 18. gadsimta beigām, 19.gadsimta sākuma, kad sociālā aizsardzība attiecās tikai uz rūpniecības strādniekiem. Pakāpeniski apdrošināto personu loks ir paplašinājies, līdz mūsdienās jau tiek pieņemts, ka tiesības uz sociālo aizsardzību ir vispārējas tiesības. Laika gaitā ir mainījusies arī attieksme pret personām ar invaliditāti. Šobrīd šīs personas tiek uzlūkotas kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi, ar visiem tiem pašiem pienākumiem un tiesībām, kas jebkuram citam sabiedrības loceklim, taču ar specifiskām vajadzībām, kuru nodrošināšanai atbalsts no sabiedrības pienākas jebkuram invalīdam, neatkarīgi no tā vai persona ir apdrošināta vai nav. Tādējādi politiskais akcents pārceļas no darbspēju zaudējuma līmeņa precīzas noteikšanas un zaudēto ienākumu kompensēšanas uz atlikušo darbaspēju potenciāla izmantošanu un atbalstīšanu ar visiem sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem, ne tikai ar sociālās apdrošināšanas līdzekļiem. Ņemot vērā šos teorētiskos apsvērumus, jāatzīst, ka darbspējas

80

ekspertīzes atrašanās sociālās apdrošināšanas institūciju administratīvā pārziņā nebūt nav uzskatāma par labo praksi, bet drīzāk par vēsturiski veidojušos tradīciju. Latvijā funkcionējošā administratīvā sistēma ar darbspējas ekspertīzi, kurā kompleksi tiek vērtētas gan personas darbspējas, gan personas vajadzības pēc rehabilitācijas un citiem pakalpojumiem, kas saistīti ar pašaprūpi un integrēšanos sabiedrībā, būtu uzskatāma par progresīvāku.

Izpētītajās valstīs papildus zaudētā ienākuma kompensācijai no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir pieejami arī valsts budžeta finansēti pabalsti (visām personām ar darba nespēju vai tikai tām, kurām nav tiesību uz apdrošināšanas pabalstu vai tām, kurām apdrošināšanas pabalsts ir zems). Bez naudas pabalstiem darbspēju zaudējuma gadījumā ir iespējami arī apmaksāti pakalpojumi – medicīniskā, profesionālā rehabilitācija, individuālas konsultācijas. Dažādās valstīs ir atšķirīgas pieejas attiecībā uz to, ciktāl finansējums tiek segts no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem un kad tiek pieslēgts valsts finansējums. Arī pasākumi, kas veicina šo personu nodarbinātību, var tikt finansēti gan no pensiju apdrošināšanas līdzekļiem (Vācija), gan no nodarbinātības (bezdarba) apdrošināšanas līdzekļiem (Zviedrija), gan no valsts centrālā budžeta un pašvaldību budžetiem.

Likumos formulētais apdrošināšanas gadījuma apraksts un veids, kā tas tiek transformēts praktiski izmērāmos kritērijos, lai noteiktu darbspēju zaudējumu vai darbspēju atlikumu, dažādās valstīs ir dažāds. Aplūkojamajās valstīs apdrošināšanas gadījums (apdrošinātais risks) aprakstīts sekojoši80:Vācijā - nespēja strādāt vismaz 3 (vai 6 stundas dienā) parasta darba tirgus apstākļos,Apvienotajā Karalistē – ierobežota strādātspēja fiziskas vai mentālas slimības vai invaliditātes dēļ, Zviedrijā - vismaz 25% darbspējas zaudējums, Igaunijā - darbaspēju zaudējums robežās no 40 līdz 100%.

Palūkojoties uz sociālās apdrošināšanas reformām invaliditātes jomā izpētītajās valstīs (Apvienotā Karaliste, Zviedrija) un iecerēto reformu Igaunijā, ir skaidri redzams, ka reformu nepieciešamība ir izrietējusi no nesamērīgi augstiem izdevumiem invaliditātes pensiju/pabalstu finansēšanai. Tieši nepieciešamība iegrožot budžeta izdevumus ir spiedusi valdības ķerties pie ne visai populārām reformām.

Lai ierobežotu invalīdu sociālās aizsardzības izdevumus, tiek ieviesti striktāki nosacījumi invaliditātes pensiju/pabalstu saņemšanai, tiek pastiprināti kritēriji, pēc kuriem persona var tikt atzīta par darba nespējīgu. Vienlaikus Zviedrijas un Apvienotās Karalistes pieredze rāda, ka notiek beztermiņa invaliditātes pensiju aizstāšana ar īstermiņa pabalstiem; arī pabalsta aprēķināšanas veids tiek tuvināts slimības pabalsta vai bezdarbnieka pabalsta aprēķināšanas principiem, atsakoties no invaliditātes pensiju/pabalstu atvasināšanas no vecuma pensiju aprēķināšanas pieejām. Tā kā agrās intervences prakse, lai integrētu cilvēkus darba tirgū pirms viņi 80 MISSOC Comparative Tables Database (updated at 01.01.2013). Interneta vietne http://www.missoc.org/MISSOC/INFORMATIONBASE/COMPARATIVETABLES/MISSOCDATABASE/comparativeTableSearch.jsp Skatīta 2014.gada 5.aprīlī.

81

sāk saņemt invaliditātes pensiju, ir efektīvāka nekā mēģinājumi reintegrēt darba tirgū invaliditātes pensijas saņēmējus, tad vērojama tendence pēc iespējas ilgāk atlikt invaliditātes pensijas piešķiršanu, tā vietā piedāvājot personai dažādus medicīniskās, sociālās, profesionālās rehabilitācijas pasākumus un piemērotu (arī pielāgotu darba vietu). Šāda pieeja būtu uzskatāma par labo pieredzi, kuras elementus vajadzētu pārņemt arī Latvijas praksē.

4.2.3. Secinājumi, rekomendācijas

Lai nodrošinātu darbspējas vērtēšanas jaunās pieejas ieviešanu arī sociālās apdrošināšanas sistēmā, būtu nepieciešamas normatīvi nošķirt darbspēju zaudējumu (work incapacity, Erwebsminderung), ko iespējamā ienākumu zaudējuma dēļ kompensē sociālās apdrošināšanas sistēma, no citiem invaliditātes aspektiem, proti, no pašaprūpes ierobežojuma un no ierobežojumiem iekļauties sabiedrībā, kas nosaka personas vajadzības pēc papildus atbalsta, lai tiktu galā ar personīgās dzīves ikdienas vajadzībām, ar pārvietošanos, sazināšanos vai citām sabiedriskās dzīves un sadzīves vajadzībām. Iespējams, ka būtu lietderīgi caurskatīt visus invalīdiem paredzētos pakalpojumus un novērtēt, kuros gadījumos personai nepieciešamais atbalsts ir saistīts ar kādām specifiskām personas vajadzībām un kuros nepieciešama zaudēto ienākumu aizvietojoša invaliditātes pensija/pabalsts. Attiecīgi ekspertīzē tiktu piemēroti vairāki kritēriju kopumi, kas daļēji atšķirtos pēc tā, kāda veida sociālo tiesību iegūšanai attiecīgais novērtējums veikts.

Pensiju aprēķināšanas formulu būtu vēlams pilnveidot tādējādi, lai personām ar pilnīgu darbnespēju ienākumu atvietojuma līmenis, un attiecīgi arī pensija būtu ievērojami augstāka nekā personām, kuras ir daļēji darba spējīgas. Turklāt arī personām ar mazāku darbspējas zaudējumu (šobrīd III invaliditātes grupa) pensija vai pabalsts būtu maksājams pēc iepriekšējā ienākuma atvietojuma principa, nevis visiem vienādā apmērā, kas pielīdzināts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Visu piešķiramo pensiju/pabalstu apmēra galvenajam kritērijam vajadzētu būt darbspējas zaudējuma līmenim un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Valsts finansējums būtu piesaistāms pensiju/pabalstu izmaksām tikai tām personām, kurām nav tiesību uz apdrošināšanas pensiju/pabalstu, vai arī tām, kuru aprēķinātais pensijas/pabalsta apmērs ir nepietiekams ikdienas vajadzību nosegšanai. Vajadzētu atteikties no pensijas piešķiršanas personām ar pavisam nelielu darbspējas zaudējumu. Piemēram, ja darbspējas zaudējums ir lielāks par 25%, bet zem 40%, šīm personām varētu noteikt piemaksu pie bezdarbnieka pabalsta vai kādu citu mērķētu pabalstu, kura uzdevums būtu atvieglot reintegrēšanos darba tirgū. Tā kā izdevumi invalīdu pensijām ir nelieli un tie faktiski nepieaug, nav lielu fiskālo risku palielināt I grupas invaliditātes pensijas, un vienlaikus pastiprināt prasību pēc strādāšanas personām ar augstāku saglabāto darbspēju līmeni. Šādā gadījumā līdzekļi tiktu pārdalīti par labu smagiem invalīdiem, vieglākos gadījumos mudinot personu strādāt un uzņemties pašai atbildību par sevi. Šādas izmaiņas neradītu

82

papildus finansiālo slogu (vismaz ne ievērojamu), un varētu tikt akceptētas arī sabiedrībā. Problemātiska varētu būt pirmspensijas vecuma cilvēku ar III invaliditātes grupu situācija, ja viņu darbspēju zaudējums ir neliels (piemēram, zem 40%), bet atrast vietu darba tirgū nav iespējams vai ir ļoti grūti. III grupas invalīdu vidū 25.3% no pensiju saņēmējiem ir vecuma grupā 40- 49 gadi, bet 54.9% ir vecuma grupā 50-59 gadi. Tas varētu radīt lielu neapmierinātību šīs vecuma grupas iedzīvotājos, jo pirmkārt, viņiem zustu jebkāds ienākums. Otrkārt, šobrīd par invaliditātes pensijas saņēmējiem tiek izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas vecuma pensijai no iemaksu objekta, kas vienāds ar iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 50 procentiem. Zaudējot tiesības uz invaliditātes pensiju nestrādājošie invalīdi varētu zaudēt arī tiesības uz vecuma pensiju (nepietiekama stāža gadījumā), vai labākajā gadījumā – samazinātos piešķiramās vecuma pensijas apmērs. Tādēļ ļoti svarīgi būtu atbalstīt šos cilvēkus piemērotas nodarbinātības atrašanā. Iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu (invaliditātes pensijas vietā) ir risinājums, taču jāņem vērā, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums ir tikai 9 mēneši, turklāt tā apmērs pakāpeniski samazinās ik pēc trim mēnešiem. Tāpēc visdrīzāk to pirmspensijas vecuma iedzīvotāju vajadzībām, kuriem ir veselības problēmas, būtu jāizveido bezdarbnieka pabalsta piemērotāka modifikācija.

Būtu apsverams garāks pārejošās darbnespējas pabalsta izmaksas laiks ar iespējām (un pienākumu) veikt papildus rehabilitācijas pasākumus ar cerību atgriezt personu darba tirgū.

No sociālās apdrošināšanas viedokļa raugoties, iespējams, ka varētu palielināties izdevumi slimību apdrošināšanai (slimības pabalstiem), taču pie veiksmīgas rehabilitācijas šos izdevumus vajadzētu kompensēt ietaupījumiem invaliditātes pensijās. Sabiedrība kopumā varētu būt diezgan indiferenta attiecībā uz slimības pabalstu pagarināšanas laiku, taču iespējams, ka iebildumus varētu celt darba devēji, kuri nevēlētos ilgi saglabāt personas darba vietu. Šobrīd darba likums paredz, ka darba devējs var uzteikt darbu, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem, šajā laikā neieskaitot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī darbnespējas laiku, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība.81 Tomēr izšķirošais jautājums ir tas, kura institūcija uzņemtos atbildību par personas rehabilitācijas plāna sastādīšanu un ieviešanu, un kas segtu ar to saistītos izdevumus un kontrolētu, vai persona nav ļaunticīgi izvairījusies no līdzdalības pienākuma.Apsverama būtu iespēja daļēji izmantot Zviedrijas modeli, proti, veltīt daudz vairāk uzmanības un resursu tieši jauniešiem ar daļēju darba nespēju. Šai iedzīvotāju grupai varētu atteikties no pensijas piešķiršanas vispār, tās vietā nosakot bezdarbnieka pabalstu, kuru papildinātu ienākumu atbalsts atbilstoši personas

81 Darba likums, 101.panta 1.daļas 11.punkts

83

individuālām vajadzībām pēc medicīniskās rehabilitācijas, apmācībām, palīglīdzekļiem, transporta līdzekļa, pielāgotas darba vietas, asistenta un tamlīdzīgi. Priekšlikums par specifisku pieeju tieši jauniešiem invalīdiem varētu tikt sabiedrībā akceptēts, īpaši ņemot vērā to, ka jauniešu īpatsvars arī šobrīd invaliditātes pensiju saņēmējos ir pavisam neliels. Jauniešu profesionālajā rehabilitācijā varētu piesaistīt ES Struktūrfondu līdzekļus (vismaz reformas ieviešanas stadijā).

Būtu vēlams pastiprināt personas līdzdalības pienākumu, kā tas ir gan Vācijā attiecībā uz rehabilitācijas pasākumiem pirms invaliditātes, gan Apvienotajā Karalistē attiecībā uz pienākumu meklēt darbu ESA saņēmējiem aktivitātes grupā, gan Zviedrijā attiecībā uz profesionālo rehabilitāciju un citiem darbaspēju atgūšanas pasākumiem. Personām ar invaliditāti jau šobrīd Nodarbinātības dienests piedāvā virkni pasākumus, ir arī iespēja saņemt profesionālās un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus. Tādēļ vissarežģītākais uzdevums šobrīd varētu būt šo pakalpojumu secīga saistīšana vienotā individuālajā rehabilitācijas plānā un kontrole par šī plāna izpildi. Tas noteikti palielinātu kopējos administrēšanas izdevumus un prasītu daudz augstāku sadarbošanās pakāpi starp dažādām institūcijām, kas iesaistītas procesā. No sabiedrības puses attieksme varētu būt visnotaļ pozitīva, ja vien būtu iespējams panākt, ka rehabilitācijas pasākumi noved pie reāliem uzlabojumiem invalīdu nodarbinātības situācijā. Visdrīzāk arī klienti būtu apmierināti, ja saņemtu lielāku uzmanību no dažādu sociālo dienestu puses. Paredzētās sankcijas par līdzdalības pienākumu nepildīšanu varētu veikt drīzāk preventīvu lomu, nevis tikt izmantotas kā instruments budžeta līdzekļu taupīšanai.

Svarīgi būtu strādāt pie tādas sistēmas, kas piedāvātu rehabilitācijas un atbalsta pasākumus un pieprasītu personas līdzdalību savu darbspēju atjaunošanā ne tikai pēc invaliditātes iestāšanās, bet arī ilgstošas slimošanas un draudošas invaliditātes gadījumā.

4.3. Nodarbinātības jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros

4.3.1. Latvijas situācijas analīze

Nodarbinātības jautājumus Latvijā regulē "Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums", kas stājies spēkā 2002.gada 1. jūlijā, kas nosaka bezdarbniekiem, darba meklētājiem un bezdarba riskam pakļautajām personām paredzētos aktīvos nodarbinātības pasākumus un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus, valsts un pašvaldību kompetenci šo pasākumu īstenošanā, kā arī bezdarbnieka un darba meklētāja statusu, tiesības un pienākumus. Uz likuma pamata ir izdoti sekojoši Ministru kabineta noteikumi, kuri saistāmi ar minēto tēmu:

84

2007.gada 18.decembra Ministru kabineta noteikumi Nr.891 "Bezdarbnieka un darba meklētāja statusa piešķiršanas kārtība un statusa piešķiršanai nepieciešamie dokumenti" (turpmāk - MK Nr.891);

2011.gada 25.janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.75 „Noteikumi par aktīvo nodarbinātības pasākumu un preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību un pasākumu īstenotāju izvēles principiem” (turpmāk - MK Nr.75).

Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums nosaka, ka bezdarbnieka statusu var iegūt persona, kura reģistrējas NVA un kura:

nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu");

meklē darbu; ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; ir sasniegusi 15 gadu vecumu; nav sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai

kurai valsts vecuma pensija nav piešķirta (tai skaitā priekšlaicīgi); nav uzņemta pamatizglītības vai vidējās izglītības programmā klātienē; neveic komercdarbību vai tās komercdarbība apturēta saskaņā ar

normatīvajim aktiem; neatrodas ieslodzījuma vietā vai nesaņem pilnībā no valsts vai pašvaldības

budžeta finansētus ilgstošas sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Minētā likuma izpratnē par darbspējīgu uzskatāma arī persona, kurai ir noteikta invaliditāte, izņemot gadījumus, kad tai ir noteikts 100 procentu darbspēju zaudējums.

Minētais likums nosaka arī darba meklētāja statusu, kuru var iegūt persona, kura reģistrējas NVA un galvenie kritēriji darba meklētāja statusa saņemšanai ir tādi paši kā bezdarbnieka statusa saņemšanai, taču darba meklētājs var būt arī pensijas saņēmējs, kā arī atrasties ieslodzījuma vietā vai saņemt pilnībā no valsts vai pašvaldības budžeta finansētus ilgstošas sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Minētajā likumā ir definēta bezdarba riskam pakļauta persona, kurai ir trīs definējumi, un šīs definīcijas ir sasaistītas ar personas saņemamajiem nodarbinātības pasākumiem.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, nodarbinātības pakalpojumus var saņemt tikai darbaspējīgas personas, kā arī personas ar invaliditāti, kurām nav noteikts 100 procentu darbspēju zaudējums, taču Latvijā NVA nav iesaistīta invaliditātes noteikšanas procesā.

85

Lai īstenotu agrīnās iejaukšanās politiku un piedāvātu nodarbinātības pakalpojumus pārejošas darba nespējas laikā, lai ieviestu kādas izmaiņas, ir jāveic izmaiņas normatīvajā regulējumā un jāpapildina ar jaunu mērķa grupu, nosakot mērķa grupas kritērijus un nodefinējot saņemamos pakalpojumus.

Aktīvo nodarbinātības pasākumu mērķis ir īstenot darba tirgus politiku, lai samazinātu bezdarbu un veicinātu iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes pieaugumu, jo īpaši lai:

motivētu bezdarbniekus, darba meklētājus un ekonomiski neaktīvos iedzīvotājus aktīvāk meklēt darbu;

veicinātu darba tirgus apstākļiem piemēroties spējīga un apmācīta darbaspēka veidošanu;

veicinātu indivīda konkurētspējas paaugstināšanu; veicinātu vienlīdzīgu iespēju radīšanu personām, kuras vēlas iekļūt darba tirgū.

Minētajā likumā ir noteikti šādi pasākumi:1. Aktīvie nodarbinātības pasākumi:1.1. profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana tematiskajās jomās, kas ir aktuālas darba tirgū, kā arī pēc darba devēja pieprasījuma. Personām ar invaliditāti tiek pielāgotas mācību un prakses vietas atbilstoši ergoterapeita atzinumam, kā arī tiek segti izdevumi par surdotulku, asistentu, ergoterapeitu un citu speciālistu pakalpojumiem. Apmācības ietver:

1.1.1. profesionālās tālākizglītības programmu apguvi; 1.1.2. profesionālās pilnveides izglītības programmu apguvi;1.1.3. neformālās izglītības programmu apguvi; 1.1.4. pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmu apguvi; 1.1.5. otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmu apguvi.

1.2. algoti pagaidu sabiedriskie darbi ir pasākumi bezdarbnieku darba iemaņu iegūšanai; 1.3. pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai;1.4. darba meklēšanas atbalsta pasākumi ir bezdarbnieka individuālā darba meklēšanas plāna izstrāde, bezdarbnieka profilēšana (klasifikācija secīgai iesaistei aktīvajos nodarbinātības pasākumos), piemērota darba noteikšana, informēšana par darba meklēšanas metodēm, darba meklēšanas pienākuma izpildes pārbaude un citi aktīvu darba meklēšanu veicinoši pasākumi, kas motivē bezdarbniekus un darba meklētājus aktīvāk meklēt darbu un iekļauties darba tirgū;1.5. pasākumi noteiktām personu grupām, jo īpaši personām no 15 līdz 24 (ieskaitot) gadu vecumam; personām, kurām ir noteikta invaliditāte; kā arī citām politikas plānošanas dokumentos noteiktajām mērķa grupām;1.6. Pasākumi komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai - to mērķis ir sniegt konsultatīvus un finanšu atbalsta pasākumus, kas palīdz bezdarbniekiem ar

86

iepriekšēju sagatavotību un ievirzi komercdarbības veikšanā uzsākt komercdarbību vai pašnodarbinātību;1.7. Darba izmēģinājumi darba vietā - tie dod iespēju noteikt profesionālo piemērotību. Tie ietver bezdarbnieku īslaicīgu valsts līdzfinansētu nodarbinātību pie darba devēja, lai noteiktu bezdarbnieka profesionālo piemērotību;1.8. Apmācība pie darba devēja - praktiskā apmācība prioritārajās nozarēs ir bezdarbnieka praktiskā apmācība pie darba devēja tam vajadzīgā darbinieka sagatavošanai noteiktās nozarēs, visās prioritāro nozaru profesijās (izņemot vienkāršās profesijas - LR Profesiju klasifikatora 9.pamatgrupa);1.9. Kompleksie atbalsta pasākumi ir kompleksu (vairāku mērķa grupu bezdarbnieku aptverošu un uz individuālām personas vajadzībām mērķētu) nodarbinātības atbalsta pasākumu kopums, kas veicina bezdarbnieku iekļaušanos darba tirgū, mazinot sociālās atstumtības riskus un atbalstot mērķa grupu motivācijas un konkurētspējas paaugstināšanu darba tirgū;1.10. citi Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros paredzētie pasākumi.

2. Bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi:2.1. karjeras konsultācijas – to mērķis ir nodrošināt atbalstu profesionālās piemērotības, pārkvalifikācijas un karjeras plānošanas jautājumu risināšanā bezdarbniekiem, darba meklētājiem un citām bezdarba riskam pakļautām personām. Šo konsultāciju ietvaros tiek nodrošinātas:

individuālās karjeras konsultācijas; grupu karjeras konsultācijas.

Karjeras konsultāciju laikā tiek noteikta profesionālā piemērotība, apmācības spēju izvērtējums pirms iesaistīšanās kursos un pārkvalifikācijas pasākumos. Karjeras konsultanta uzdevums ir arī sniegt psiholoģisko atbalstu un izglītot klientu karjeras izvēles un plānošanas jautājumos. 2.2. komersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto kvalifikācijas paaugstināšana,2.3. komersantu nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšana; 2.4. valsts valodas apguves veicināšana;2.5. apmācības programmas pieaugušo iesaistei mūžizglītībā;2.6. apmācības programmas bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām; 2.7. citi ES struktūrfondu ietvaros paredzētie pasākumi.

87

Tabula 5. Nodarbinātības pasākumu saņēmēji

Nr.p.k. Nodarbinātības pasākumi

Bez darb nieks

Darba meklē

tājs

Bezdarba riskam pakļauta personaI II III

1. Aktīvie nodarbinātības pasākumi:1.1. Profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un

kvalifikācijas paaugstināšanaJā

1.1.1. profesionālās tālākizglītības programmu apguve

Jā

1.1.2. profesionālās pilnveides izglītības programmu apguve

Jā

1.1.3. neformālās izglītības programmu apguve Jā1.1.4. pirmā līmeņa profesionālās augstākās

izglītības programmu apguveJā

1.1.5. otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmu apguve

1.2. Algoti pagaidu sabiedriskie darbi Jā1.3. Pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai Jā Jā Jā1.4. Darba meklēšanas atbalsta pasākumi Jā Jā Jā Jā Jā1.5. Pasākumi noteiktām personu grupām Jā Jā Jā Jā Jā1.6. Pasākumi komercdarbības vai

pašnodarbinātības uzsākšanaiJā Jā Jā Jā Jā

1.7. Darba izmēģinājumi Jā Jā Jā Jā Jā1.8. Praktiskā apmācība prioritārajās nozarēs Jā1.9. Kompleksie atbalsta pasākumi Jā1.10. Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros

paredzētie pasākumiJā

2. Bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi:

2.1. karjeras konsultācijas Jā Jā Jā Jā Jā2.2. komersantu nodarbināto personu un

pašnodarbināto kvalifikācijas paaugstināšana,pārkvalifikācija un tālākizglītība

Jā Jā Jā

2.3. komersantu nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšana

Jā Jā Jā

2.4. valsts valodas apguves veicināšana Jā Jā Jā2.5. apmācības programmas pieaugušo

iesaistei mūžizglītībāJā

2.6. apmācības programmas bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām

Jā

2.7. citi Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros paredzētie pasākumi.

Pašlaik atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumam nodarbinātības pakalpojumus var saņemt tikai darbaspējīgas personas, kā arī personas, kurām noteikts invaliditātes statuss un kurām nav noteikts 100 procentu darbspēju zaudējums.

Vērtējot NVA statistikas datus par personu ar invalididāti bezdarba situāciju, jāsecina, ka kopš gada sākuma salīdzinot 2014.gada janvāra un marta mēneša datus, invalīdu bezdarbnieku kopskaits nedaudz palielinājies no 9384 personām uz 9579,

88

kas ir 9,9 % no kopējā reģistrētā bezdarbnieku skaita valstī 2014.gada martā. Neskatoties uz to, ka ir palielinājies darbā iekārtojušos invalīdu skaits un līdz marta beigām darbā iekārtojušās 648 personas ar invaliditāti, no kurām 322 (49,7%) ir iekārtojušās darbā, pēc kāda aktīvā pasākuma pabeigšanas.82

Problēmas:Personu ar invaliditāti lielais bezdarbnieku skaits liecina, par sabiedrībā

valdošo negatīvo attieksmi pret invalīdu nodarbinātību vairāku iemeslu dēļ - invalīdu nodarbinātība prasa papildus finanšu resursus, darba likumdošanas stingrība attiecībā uz personu ar invaliditāti darba līgumu uzteikumu, kā arī iespējamu stresu un diskomforta sajūtu izraisīšana.

Tā, piemēram, aktivitātē "Darba vieta jaunietim", lai arī darba devējam, nodarbinot jaunieti ar invaliditāti, dotācijas summa ir lielāka nekā nodarbinot jaunieti bez invaliditātes (dotācija ikmēneša darba algai jaunietim par pilnu darba laiku pirmo sešu mēnešu periodā ir 142,29 euro apmērā proporcionāli mēnesī nostrādātajām dienām (jaunietim ar invaliditāti ir 213,43 euro apmērā proporcionāli mēnesī nostrādātajām dienām) un dotācija ikmēneša darba algai jaunietim par pilnu darba laiku turpmākos trīs mēnešus ir 71,14 euro apmērā proporcionāli mēnesī nostrādātajām dienām (jaunietim ar invaliditāti - 142,29 euro apmērā proporcionāli mēnesī nostrādātajām dienām)), kā arī ir paredzēta darba vietas pielāgošana (vienreizējā dotācija līdz 711,44 euro), liela daļa darba devēju izvēlas nodarbināt personas bez invaliditātes, lai izvairītos no liekiem sarežģījumiem. Iespējams, darba devēji darbiniekus, kam ir noteikta invaliditāte, uzskata par papildus slogu, darba devējiem ir par maz informācijas, kādas var būt invaliditātes un to grupas.

No NVA klientu puses, īpaši jauniešu vidus tiek minētas mazas iespējas darbam uz pusslodzi, jo personas ar invaliditāti bieži vien sava veselības stāvokļa dēļ nav spējīgas izturēt darba vietā astoņas stundas, kā arī daudzi jaunieši grib savienot darbu ar mācībām. Savukārt darbs uz pusslodzi Latvijas uzņēmumos un citās institūcijās ir ļoti liels retums, turklāt, izmaiņu gadījumos (darba vietas restrukturizācijas vai štatu samazināšanas gadījumos) visbiežāk tiek atlaisti darbinieki, kas strādā nepilnu slodzi.

NVA ir izveidota profilēšanas sistēma bezdarbniekam piemērotāku nodarbinātības pasākumu noteikšanai, kas palīdz nodarbinātības aģentam piemērot atbilstošāko aktīvo nodarbinātības pasākumu klāstu un secību katram bezdarbniekam. Sniedzamo pasākumu secības noteikšanā ir jāsamēro, no vienas puses, finansiālie apsvērumi (dārgākie pasākumi tad, ja lētākie nav palīdzējuši), no otras puses, reālo nepieciešamību konkrētajā situācijā (ja dārgākais pasākums iecerēts kā vienīgais, nav racionāli pirms tā sniegt citus pakalpojumus). Taču karjeras plānošanas konsultācijas un konkurētspējas palielināšanas pasākumus var saņemt 82 Bezdarba situācija valstī 2014.gada janvāris un 2014.gada marts

89

visi bezdarbnieki, darba meklētāji un bezdarba riskam pakļautās personas, jo pārejo pakalpojumu saņemšanai ir noteikti citi papildus kritēriji, kas jau samazina iespējamo pakalpojuma saņēmēju skaitu. Līdz ar to nodarbinātības aģentam ir maz manevrēšanas iespēju un ierobežotas pasākumu izvēles iespējas.

Pētījumā „NVA nodarbinātības pasākumu novērtējums” par pasākumu noteiktām personu grupām, kas paredzēts bezdarbniekiem ar invaliditāti, pēc klientu veiktās aptaujas ir secināts, ka iesaistītie pasākumā nav apmierināti ar pasākuma termiņu. Līdz ar to varētu rekomendēt pārskatīt nodarbinātības pasākuma bezdarbniekiem ar invaliditāti ilgumu vai pasākuma specifiku (gandrīz 2/3 (68%) no pasākuma pabeigušajiem nav bijusi iespēja turpināt strādāt pasākuma darbavietā pēc tā pabeigšanas, kā rezultātā varētu vēlēties garāku nodarbinātības pasākuma termiņu)83. Patlaban pasākums ilgst 24 mēnešus.

Šī pētījuma aptaujā konstatēts, ka 64% no bezdarbniekiem nav saņēmuši nevienu darba piedāvājumu no NVA nodarbinātības aģentu puses un darba piedāvājumi ir jāmeklē pašiem, kā arī šie dati liecina, ka pasākumi, kuros tiek veidotas darba vietas, un kurās var iesaistīties bezdarbnieki, ir nepietiekošs. Bez tam subsidētās darba vietas var veidot uzņēmumos, komercsabiedrībās, biedrībās vai nodibinājumos, bet nevar veidot ārstniecības iestādē, izglītības iestādē, kuras pamatuzdevums ir izglītības programmu īstenošana, politiskā partijā, reliģiskā organizācijā, kā arī valsts institūcijās. Ja valsts institūcijas varētu piedalīties jaunu darba vietu radīšanā, tas palielinātu piedāvajamo vietu skaitu, kā arī jaunas prasmes un pieredzi. Algotos sabiedriskos darbus var organizēt pašvaldību institūcijās (izņemot pašvaldību komercsabiedrībās), biedrībās vai nodibinājumos.

NVA aģentam ir visplašākais un visatbildīgākais risināmo jautājumu loks, sākot ar bezdarbnieku un darba meklētāju reģistrāciju un viņiem nepieciešamāko sākotnējo pakalpojumu identificēšanu un ieteikšanu. Tāpēc šo darbinieku prasmes darbam ar klientu un zināšanas par aģentūras sniedzamajiem pakalpojumiem, to saņemšanas kārtību, kā arī citiem klientu interesējošiem jautājumiem ir ļoti būtiskas. Bez tam šie speciālisti strādā ar visām mērķa grupām, neatkarīgi no bezdarbnieku motivācijas, spējām vai interesēm atrast pēc iespējas ātrāk darbu un atgriezties atpakaļ darba dzīvē.

Vērtējot NVA sniegto pakalpojumu klāstu dažādām mērķa grupām, jāsecina, ka jauniešiem līdz 24 gadu vecumam tiek piedāvāts visdaudzveidīgākais pasākumu klāsts, kurā ir ietverti gan darba tirgus pakalpojumi, gan apmācības, gan nodarbinātības veicināšanas pasākumi un iesaistīšana tiešās darba vietās, gan uzņēmējdarbības (pašnodarbinātības) uzsākšanas atbalsta pasākumi, kā arī mobilitātes veicināšanas pasākumi un dažādi citi atbalsta pasākumi, kas paredzēti jauniešiem ar invaliditāti.

Atbalsta pasākumi personām ar invaliditāti - asistenta pakalpojumi, surdotulka

83 Interneta vietne www.nva.gov.lv/docs/17_512b417940cdf2.39473744.pdf Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā.

90

pakalpojumi un ergoterapeita pakalpojumi ir pieejami personām ar invaliditāti visās mērķa grupās.

Analizējot bezdarba līmeni un personu bez darba skaitu dažādās vecuma grupās, kā arī to spēju noturēties vai integrēties atpakaļ darba tirgū, jāsecina, ka lielākas problēmas ir bezdarbniekiem vecumā 50+, tai skaitā personām ar invaliditāti šajā vecuma grupā.

NVA vajadzētu vairāk uzmanības veltīt rezultātu sasniegšanai, ne tikai vērtējot pakalpojumā iesaistīto personu skaitu, bet sasniegto rezultātu - vai pakalpojums ir saņemts plānotajā apjomā, vai iesaistītā persona ir dalību pabeigusi un savlaicīgi veikt darbibas, lai atturētu personu no pakalpojuma pārtraukšanas. Taču šādu darbību veikšanai esošie NVA personālresursi varētu būt nepietiekoši.

4.3.2. Ārvalstu pieredzes analīze

Ārvalstu pieredzes izvērtējumā par nodarbinātības aspektiem, vērtējot četru ES dalīvalstu - Igaunijas, Vācijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes izveidotās politikas nodarbinātības jomās un to īstenošanu, netika konstatēta nodarbinātības jomas tieša sasaiste ar darbaspēju vērtēšanas procesu - (Igaunijā - Igaunijas Bezdarba apdrošināšanas fonds, Vācijā - Federālā Nodarbinātības aģentūra (BA), Zviedrijā - Nodarbinātības dienests (Arbetsförmedlingen) Apvienotā Karalistē Nodarbinātības dienests (Jobcentre Plus). Taču, lai minētās institūcijas mērķtiecīgāk risinātu personu ar samazinātām darbaspējām integrāciju darba tirgū, nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīti dažādi ārsti speciālisti.

Darba spēju novērtēšana parasti ir neatkarīgs process, lai vispusīgi izvērtētu personas stāvokli un pieņemtu atbilstošāko lēmumu, tāpēc izvērtējams būtu jautājums, vai institūcija, kas vēlāk piedalās nodarbinātības pakalpojumu sniegšanā, lai atgrieztu personu darba tirgū, varētu sniegt pietiekami neatkarīgu un objektīvu viedokli.

Latvijā NVA speciālisti varētu sniegt karjeras plānošanas ieteikumus turpmākai personas atgriešanai darba tirgū, taču šo pakalpojumu NVA tāpat piedāvā personām, kuras griežas pēc pakalpojumiem.

Analizēto valstu likumdošanā nav būtisku atšķirību darba meklētāju un bezdarbnieku definējumā, tās ir personas, kuras aktīvi meklē darbu un ir gatavas iesaistīties darba tirgū.Vācijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē ir noteikti pabalsti arī darba meklētājiem, kas nav ne Latvijas, ne Igaunijas gadījumā.

Vācijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes nodarbinātības politikas attīstībai un pilnveidei ir vairāku desmitu gadu ilga pieredze, kas sakņojas šo valstu radītās sociālās politikas pamatos, kas nepārtraukti attīstītās un pilnveidojas. Tāpēc pilnībā pārņemt un izmantot kādas valsts pieredzi ir neiespējami, taču var izmantot atsevišķus pielietotos risinājumus un pieejas, pielāgojot tos Latvijas kontekstam.

91

Aktīvo nodarbinātības pasākumu mērķi kopumā ir - īstenot darba tirgus politiku, lai samazinātu bezdarbu un veicinātu iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Vācijā un Zviedrijā ir vairāk attīstīti pakalpojumi, lai neļautu personai "izkrist" no darba tirgus, bet, ja tas ir noticis, tiek piedāvāts plašs dažādu rehabilitācijas pakalpojumu klāsts, lai persona atgrieztos iepriekšējā darba vietā vai citā darbā pie tā paša darba devēja.

Visās analizētajās ES dalībvalstīs ir pieejami tālāk minētie Aktīvie darba tirgus pasākumi (ADTP), bet atšķirības ir pakalpojuma saturā, saņēmēju mērķa grupās, saņemšanas nosacījumos, pakalpojuma sniegšanas ilgumā, kā arī sniegtā atbalsta finanšu resursu apjomā.

Galvenie ADTP veidi ir:

Darba tirgus pakalpojumi, kas ietver atbalstu darba meklēšanā kopumā, individuālo darba meklēšanas plānu sagatavošana, aktivizēšana, profesionālās orientācijas un karjeras plānošanas konsultācijas, dažādu speciālistu konsultācijas u.c..

Apmācības, kas ietver gan vispārizglītojošu programmu apguvi, gan profesionālu programmu apguvi un tiek īstenotas ar izglītības iestāžu, dažādu apmācību centru starpniecību, kā arī apmācības darba vietā pie darba devēja.

Nodarbinātības veicināšanas pasākumi ietver dažādus stimulus darba devējiem, subsīdijas, darba vietu izveidošanas atbalstu, sabiedriskos darbus u.c..

Atbalstīta nodarbinātība un tiešās darba vietās parasti tiek iesaistīti ilgtermiņa bezdarbnieki, jaunieši vai grupas, kas saskaras ar problēmām integrēties vispārējā darba tirgū, tai skaitā personas ar invaliditāti. Tiek izveidotas valsts vai sabiedrisko organizāciju bezpeļņas institūcijas, kuras tiek finansētas no valsts līdzekļiem, tiek noteiktas kvotas, cik darba vietu ir jānodrošina personām ar invaliditāti. Šos pasākumus parasti saņem darba meklētāji ar funkcionāliem traucējumiem. Īpaši daudzveidīgi pasākumi personām ar invaliditāti ir izveidoti Zviedrijā.

Uzņēmējdarbības (pašnodarbinātības) uzsākšanas atbalsta pasākumi tiek piedāvāti noteiktām mērķa grupām, sniedzot dažādu konsultatīvu atbalstu un palīdzību, piemēram biznesa plānu veidošanā, kā arī piešķirot atbalstu uzņēmējdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanā.

Programmas noteiktām personu grupām, piemēram jauniešu iniciatīva.

Taču katrā no aplūkotajām valstīm ir nodarbinātības pasākumi, kuru atsevišķus elementus varētu izmantot Latvijas nodarbinātības pasākumu pilnveidei, bet atsevišķus pasākumus piemērot Latvijas apstākļiem un papildināt bezdarbniekiem un darba meklētājiem sniedzamo pakalpojumu klāstu.

92

Vācijā viens no personu ar invaliditāti nodarbinātības sekmēšanas galvenajiem instrumentiem ir kvotu sistēma, kurā atbilstīgi likumdošanai ir iesaistīta gan valsts, gan privātie darba devēji. Tiem, kuri nodarbina vairāk nekā 20 darbiniekus ir jāievēro 5% personu ar invaliditāti nodarbinātības kvota. Ja kvota netiek izpildīta, darba devējs maksā ikmēneša kompensāciju par katru neaizpildīto darba vietu.

Vācijā personām ar invaliditāti, kas nespēj strādāt vispārējā darba tirgū, veido speciālas darba vietas, kurās nodrošina profesionālo rehabilitāciju un rada iespēju strādāt līdz trim stundām dienā. Vācijā pakalpojuma sniegšanā izmanto ārpakalpojumu (tai skaitā rehabilitācijas pakalpojumi), kas tiek izvēlēts pamatojoties uz zemāko pakalpojuma sniegšanas izmaksu, kas ir raisījis diskusijas, ka ar šādu pieeju izvēlētie pakalpojuma sniedzēji nenodrošina pietiekami efektīvu risinājumu un nesasniedz plānoto rezultātu. Līdz ar to pasākumu sniedzēju atlases kritērijiem, kas strādā ar personas atgriešanu darba tirgū, galvenokārt, būtu jāpierāda sniegto pakalpojumu klāsta efektivitāte un rezultativitāte, nevis pakalpojuma izmaksas.

Zviedrijā profesionālā rehabilitācija personām ar invaliditāti ir viens no nodarbinātības veicināšanas politikas jautājumiem, kā arī Zviedrijā ir visplašākais dažādu nodarbinātības veicināšanas atbalsta pakalpojumu klāsts, par kuru atbildīga ir Nodarbinātības aģentūra.

Bez tam Zviedrijā, ja persona slimo ilgāk nekā 3 mēnešus, Sociālās apdrošināšanas pārvalde jau sāk interesēties par personas iespējām atsākt darbu, vai varēs darbu turpināt pie tā paša darba devēja un nepieciešamības gadījumā tiek sastādīts individuāls darba spēju atjaunošanas plāns, kā arī meklēta un ieteikta kāda no nodarbinātības programmām. Zviedrijā atbildīgā institūcija, kura koordinē personas atgiešanos darba dzīvē, ir Sociālās apdrošināšanas aģentūra, lai gan iesaistītas ir gan pašvaldības, gan ārstniecības iestādes, gan Nodarbinātības aģentūra. Visām institūcijām ir kopīgs mērķis atgriezt peronu pēc iespējas ātrāk darba tirgū.

Apvienotajā Karalistē Nodarbinātības aģentūras (Job Plus centre) pakalpojumu sniegšanā un personu darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanā iesaista ārpakalpojuma sniedzējus, kuriem tiek noteikti sasniedzami rādītāji, kas ir pamatā, lai norēķinātos par pakalpojuma sniegšanu. Svarīgākais rādītājs ir personas iekārtošana darbā, kas ir pamats pakalpojuma sniegšanas apmaksai. Apvienotajā Karalistē, līdzīgi kā Vācijā, apvienoja Nodarbinātības dienesta funkcijas pašvaldībās, panākot, ka pašvaldības sociālās institūcijas darbojas kā vienas pieturas aģentūras. Apvienotajā Karalistē ir ieviests jauns universālais pabalsts, kas tiek piešķirts personai, kamēr viņa meklē meklē darbu.

Igaunijā - Igaunijas Bezdarba apdrošināšanas fondā klientu apkalpošanas modelis ir sadalīts divās daļās - starpniecība darba meklēšanā ir pakalpojumi klientiem, kuri paši aktīvi meklē un atrod darbu, sniedzot viņiem nepieciešamības gadījumā karjeras plānošanas konsultācijas vai apmācību un gadījuma vadība klientiem, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība darba atrašanā, sniedzot viņiem

93

pakalpojumus, kas novērš šķēršlus nodarbinātībai.

4.3.3. Secinājumi, rekomendācijas

Kā situācijas uzlabojums varētu būt: Darba devēju informēšana par cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu; Darba devējam pilnībā segt izdevumus par jaunieša ar invaliditāti darba algu, kā

arī noteikt nodokļu atvieglojumus; Noteikt elastīgāku darba laiku (pusslodzes darbs); Noteikt attālinātu darbu, kad jaunietis ar invaliditāti varētu strādāt no mājām; Samazināt specifisko kritēriju skaitu bezdarbnieku iekļaušanai pasākumos, tā

vietā izmantot profilēšanas instrumenta piedāvātās iespējas, nosakot piemērotākos pasākumus no visa NVA sniegtā pakalpojuma klāsta;

Bezdarba pirmajos mēnešos vai pēc bezdarbnieka motivācijas iesaistīties pēc iespējas ātrāk darba tirgū, vispirms piedāvāt karjeras plānošanas konsultācijas, bet pēc trim vai četriem mēnešiem vai vēl ilgāka laika perioda, piedāvājot dārgākus pakalpojumus, kā arī attīstīt un pilnveidot darbu ar ilgstošajiem bezdarbniekiem, izmantojot individualizētu pieeju (gadījuma vadības pieejas);

Atļaut NVA pieņemt lēmumus par pakalpojuma sniegšanas termiņa pagarināšanu līdzīgi kā Vācijā un Zviedrijā, nosakot gadījumus, kritērijus un kārtību, šāda lēmuma pieņemšanai;

Pētījumā "Valsts nodarbinātības dienestu pieejas, lai aktivizētu personas ar invaliditāti"84 viens no ieteiktajiem veicamiem pasākumiem, lai samazinātu personu ar invaliditāti atstumtību nodarbinātības jomai, ir - uzsākt pēc iespējas ātrāku aktivizēšanu, kas pagaidām NVA netiek izmantota. Turklāt, bezdarba samazināšanas preventīviem pasākumiem finanšu resursu apjoms ir ierobežots, lai apmierinātu personu pieprasījumu pēc šiem pakalpojumiem;

Ļoti daudz NVA pasākumu tiek finansēti no ES struktūrfondu līdzekļiem, līdz ar to pēc šo finanšu resursu izmantošanas un plānošanas perioda beigām samazināsies sniegto pakalpojumu skaits, jo valsts pamatbudžetā un valsts speciālajā budžetā nebūs pieejams nepieciešamais finansējums;

Tā kā nodarbinātības pakalpojumus Latvijā var saņemt tikai darbaspējīgas personas, kā arī personas ar invaliditāti, kurām nav noteikts 100 procentu darbspēju zaudējums, lai ieviestu kādus papildinājumus, ir jāveic izmaiņas normatīvajā regulējumā un jāpapildina ar jaunu mērķa grupu, sniedzot mērķa grupas kritērijus un nodefinējot saņemamos pakalpojumus;

84The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services. DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PES approaches for sustainable activation of people with disabilities. Analytical Paper. August 2013. 14. lp.

94

Šobrīd būtu attīstama un stiprināma NVA sadarbība ar SIVA profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojuma izmantošanā, gan personu ar invaliditāti darbā iekārtošanas jautājumos. SIVA sniegto profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojumu varētu piedāvāt arī bezdarbniekiem un darba meklētājiem, kuriem nav noteikta invaliditāte;

Latvijā būtu attīstāma prakse - savlaicīgi interesēties par personu, kas nav iesaistījusies darba tirgū (agrīnā iejaukšanās), un jau pēc iespējas ātrāk iegūt informāciju par personas pašas spējām atgriezties darba tirgū un nepieciešamības gadījumā mobilizēt citus pakalpojuma sniedzējus kopīga mērķa sasniegšanai;

Tā kā LV nav kvotu sistēmas, tomēr darba vietas personām ar invaliditāti tiek veidotas, galvenokārt, pie privātajiem darba devējiem, varētu ieviest praksi darba vietas veidot arī valsts institūcijās, kas palielinātu izveidojamo darba vietu skaitu un ļautu iesaistīt vairāk personas ar invaliditāti darba tirgū;

Klientu apkalpošanā nodalīt klientu plūsmas, motivētos un darba atrašanā ieinteresēto klientu plūsmu, kas paši atgriežas darba tirgū, saņemot nelielu pakalpojumu klāstu, un izveidot gadījuma vadību (mentoru pakalpojumu) klientiem, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība darba atrašanā un sniegt pakalpojumus, kas novērš šķēršļus nodarbinātībai. Izmantot gan Igaunijas pieredzi, gan Zviedrijas pieredzi - ar īpašu ievadīšanu darbā un papildus atbalsta pasākumiem;

Attīstīt agrīnās iejaukšanās pieeju līdzīgi kā Zviedrijā, ja persona slimo ilgāk nekā 3 mēnešus, uzsākt interesēties par personas iespējām atsākt darbu iepriekšējā darba vietā vai meklēt risinājumus cita darba atrašanai;

Nodrošināt atbalstu darba meklētājiem darba meklēšanas laikā (Apvienotās Karalistes universālā pabalsta pieeja);

Attīstīt sniedzamo pakalpojumu klāstu un iespējas izmantot citu speciālistu konsultācijas, piemēram, ārstniecības personas, kā arī paredzēt iespējas nosūtīt bezdarbniekus saņemt citu institūciju sniegtos pakalpojumus, piemēram, profesionālās piemērotības noteikšanas pasākumu SIVA, līdzīgi kā Apvienotajā Karalistē izmantot darbiekārtošanas sniedzēju pakalpojumus;

Šā Ziņojuma 2.5.2. apakšnodaļas 1.attēlā norādītās shematiskās shēmas īstenošana dotu labus rezultātus, ja tiktu piedāvāti efektīvi pasākumi un atbalsts, lai persona nepārtrauktu nodarbinātību vai izglītības iegūšanu, bet, ja kādu iemeslu dēļ tas notiek (slimība, bezdarbs), tad savlaicīgi jāplāno un jāpiedāvā personai noteikts pasākumu kopums, lai viņa pēc iespējas ātrāk atgrieztos darba tirgū.

95

4.4. Sociālo pakalpojumu un pabalstu jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros

4.4.1. Latvijas situācijas analīze

Normatīvo aktu analīze

Latvijas tiesību aktu sistēma sociālo pakalpojumu un pabalstu jomā nosaka pakalpojumu un pabalstu veidus, personu loku, kam tos ir tiesības saņemt, finansēšanas nosacījumus, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus un atbildību pakalpojumu nodrošināšanā. Par ‘’jumta’’ likumu šajā jomā var uzskatīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu (turpmāk – SPSPL) (01.01. 2003.)85, kas personām ar invaliditāti nosaka iespējas saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus institūcijās un dzīvesvietā, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tehnisko palīglīdzekļu un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, kā arī ienākumu testētu sociāloās palīdzības pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un mājokļa pabalstu. SPSPL 13. pants nosaka sociālo pakalpojumu veidus, kuri tiek finansēti no valsts budžeta. Atbildība par pārējo pakalpojumu finansēšanu nodota pašvaldību kompetencē. Svarīgi atzīmēt, ka SPSPL nosaka pamatprincipus sociālo pakalpojumu organizācijā: 1. Klienta iniciatīva; 2. Klienta iespējas ar savu problēmu vērsties pašvaldības sociālajā dienestā (kuru veidošana ir obligāts pašvaldību pienākums!); 3. Klienta vajadzību un materiālā stāvokļa izvērtēšana; 4. Lēmuma pieņemšana un pārsūdzība. SPSPL sniegtais terminu skaidrojums nosaka katra pakalpojuma mērķi un ne lingvistiski, un ne pēc būtības neatšķiras no citās ES dalībvalstīs lietoto sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības definīcijām.

Latvijas īpatnība ir tāda, ka Invaliditātes likums (turpmāk - IL) (01.01. 2011.)86, kas nosaka kārtību, kādā veicama prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīze, vienlaicīgi nosaka arī invaliditātes riska un invaliditātes seku mazināšanai nepieciešamos atbalsta pasākumus, kuri papildina SPSPL noteiktos. IL paredz šādus atbalsta pasākumus: asistenta pakalpojumus pašvaldībā un izglītības iestādē personām ar smagiem un ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, mājokļa pielāgošanu (kredītprocentu segšanu no valsts budžeta) personām ar invaliditāti, surdotulka pakalpojumus nedzirdīgām personām, kā arī individuālā rehabilitācijas plāna sagatavošanu personām ar invaliditāti un prognozējamu invaliditāti

Savukārt Valsts sociālo pabalstu likums (turpmāk – VSPL) (01.01.2003.)87 nosaka valsts sociālo pabalstu veidus, to personu loku, kurām ir tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem, šo pabalstu piešķiršanas nosacījumus, piešķiršanas un izmaksas kārtību, kā arī ar šiem pabalstiem saistīto lēmumu pārsūdzēšanas kārtību. VSPL sniegtā definīcija nosaka, ka valsts sociālie pabalsti ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā,

85 Interneta vietne http://likumi.lv/doc.php?id=68488 Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā86 Interneta vietne http://likumi.lv/doc.php?id=211494 Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā87 Interneta vietne http://likumi.lv/doc.php?id=68483 Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā

96

kuru saņem pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēta kompensācija no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas un

Regulāri izmaksājamie valsts sociālie pabalsti pilngadīgām personām ar invaliditāti ir:pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās un pabalsts invalīdam, kuram nepieciešama īpaša kopšana.

Institucionālie aspekti (pakalpojumi, klienti, iesaistītās institūcijas, finansējums, lēmuma pieņemšana)

Personai, kurai ir noteikts invaliditātes statuss (atsevišķos gadījumos arī bez minētā statusa noteikšanas), saskaņā ar SPSPL, IL un VSPL ir tiesības saņemt virkni pakalpojumus, no kuriem kā būtiskos, kas attiecas uz šā ziņojuma tēmu, var izdalīt:

Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus, kurus ir tiesības saņemt personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par šāda pakalpojuma nepieciešamību. Pakalpojumu saņemšanas ilgumu nosaka personas funkcionālie traucējumi. Pakalpojumu nodrošina un lēmumu (administratīvo aktu) pieņem VSIA ‘’Nacionālais rehabilitācijas centrs ‘’Vaivari’’ ‘’Tehnisko palīglīdzekļu centrs (VTPC). Tiflotehniku – Latvijas Neredzīgo biedrība (LNB), surdotehniku – Latvijas Nedzirdīgo savienība (LNS). Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Transportlīdzekļa pielāgošana atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, lietošanas apmācība, VDEĀVK sniedz atzinumu par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai. Pakalpojumu saņemšanas ilgumu nosaka personas funkcionālie traucējumi. Pakalpojumu nodrošina un lēmumu (administratīvo aktu) pieņem Sociālās integrācijas valsts aģentūra (turpmāk - SIVA). Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem, nepārsniedzot 711 EUR.

Profesionālās rehabilitācijas pakalpojums - tiesības saņemt šo pakalpojumu ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta invaliditāte un VDEĀVK ieteikums apgūt profesiju. SIVA, veicot personas ar invaliditāti profesionālās piemērotības novērtēšanu, pieņem lēmumu (administratīvo aktu) par pakalpojuma piešķiršanu vai atteikumu piešķirt pakalpojumu. Pakalpojumu saņemšanas ilgumu nosaka personas izvēlētā profesionālās rehabilitācijas (izglītības) programma. Pakalpojumu nodrošina SIVA. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personām ar redzes vai dzirdes invaliditāti - Pakalpojumus sniedz Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība, kuras attiecīgi pieņem lēmumu, pamatojoties uz ārsta speciālista atzinumu. Pakalpojumu saņemšanas ilgums atkarīgs no rehabilitācijas plānā noteiktās pakalpojuma formas un apjoma, to samērojot ar valsts apmaksāto stundu skaitu..

97

Nepieciešamību nosaka personas funkcionālie traucējumi. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Sociālā rehabilitācija institūcijā - 21 dienu ilgs valsts apmaksāts sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kurss personām ar funkcionāliem traucējumiem. Pakalpojumu ir tiesīgas saņemt personas ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā (personām ir tiesības saņemt pakalpojumu steidzamības kārtā, ja tos pieprasa sešu mēnešu laikā pēc medicīniskās rehabilitācijas kursa pabeigšanas). Pakalpojumu ir tiesīgas saņemt personas ar prognozējamu invaliditāti darbspējīgā vecumā, ja atbilstoši VDEĀVK apstiprinātajam personas individuālajam rehabilitācijas plānam ir nepieciešams saņemt pakalpojumu. Lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu pieņem SIVA, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu un pašvaldības sociālā dienesta lēmumu. Pakalpojumu nodrošina SIVA. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Mājokļa pielāgošana - Tiesības uz pakalpojumu ir personām ar 1. invaliditātes grupu, personām ar 2. grupas redzes vai dzirdes invaliditāti un bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuriem noteiktas medicīniskās indikācijas bērna invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai. No valsts budžeta tiek apmaksāti kredīta procenti, kas samaksāti par personas mājokļa pielāgošanai izsniegto kredītu. Lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu pieņem LM ierēdņi. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Sociālie dzīvokļi - Tiesības īrēt sociālo dzīvokli ir ģimenei, kura audzina bērnu invalīdu; ģimenei, kurā visi pilngadīgie ģimenes locekļi ir pensionāri vai invalīdi; atsevišķi dzīvojošam invalīdam, kuram nav apgādnieka. Pašvaldību lēmums un atbildība.

Asistenta pakalpojums: 1) Pašvaldībā pēc personas dzīves vietas līdz 40 stundām nedēļā2) Izglītības iestādē

VDEĀVK sniedz atzinumu par asistenta pakalpojuma nepieciešamību personai, ja tai asistents nepieciešams tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā funkcionēšanas ierobežojumu dēļ nevar veikt patstāvīgi. Izglītības iestādēs asistents nodrošina personai tādu darbību izpildi, kuras tā nespēj veikt patstāvīgi – pārvietoties izglītības iestādē un veikt pašaprūpi. Asistenta pakalpojumu ir tiesības saņemt personai ar I vai II invaliditātes grupu un personai no 5-18 gadu vecumam, pamatojoties uz VDEĀVK atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Lēmumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu pašvaldībā pieņem sociālais dienests. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Surdotulka pakalpojums izglītības programmu ieguvei līdz 480 akadēmiskajām stundām mācību gada laikā - Tiesības saņemt šo pakalpojumu ir personai ar invaliditāti, kura apgūst izglītības programmu profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības vai augstākās izglītības iestādē, kurai dzirdes

98

traucējumus nevar kompensēt ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Pakalpojumu nodrošina Latvijas Nedzirdīgo savienība. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Surdotulka pakalpojums līdz 120 stundām gadā saskarsmes nodrošināšanai ar citām fiziskajām un juridiskajām personām - Tiesības saņemt šo pakalpojumu ir personai ar invaliditāti, kurai dzirdes traucējumus nevar kompensēt ar dzirdes traucējumus nevar kompensēt ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Pakalpojumu nodrošina Latvijas Nedzirdīgo savienība. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Pabalsts invalīdiem, kuriem nepieciešama kopšana - Pabalstu piešķir personai ar 1.grupas invaliditāti no 18 gadu vecuma, kurai nepieciešama īpaša 24 stundu palīdzība, uzraudzība vai kopšana un kurai pašaprūpes, mobilitātes un mājas dzīves aktivitātes novērtējums jeb Bartela indekss zemāks par 7 punktiem. Lēmuma pieņemšanai VSAA nepieciešams VDEĀVK atzinums. Pabalsts tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās - VDEĀVK sniedz atzinumu par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai, VSAA amatpersonas (atbildīgie ierēdņi) pieņem lēmumu. Pabalsts tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem.

Pabalsts personām ar I grupas redzes invaliditāti par asistenta pakalpojuma izmantošanu līdz 10 stundām nedēļā - pabalstu piešķir personām ar I grupas redzes invaliditāti, kuras nesaņem asistenta pakalpojumu pašvaldībā vai pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana. Pabalstu līdz 2014.gada 31.decembrim izmaksā NVA no ES politiku instrumentu līdzekļiem, bet no 2015.gada 1.janvāra to piešķirs no valsts budžeta līdzekļiem.

Sociālā palīdzība – personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt pašvaldības sociālo palīdzību. Sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu — ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību. Piešķirto sociālās palīdzības pabalstu personai var izmaksāt naudā vai par pabalsta summu apmaksāt preces vai pakalpojumus, kas nepieciešami personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Pašvaldība no pamatbudžeta izmaksā ienākumu testētu pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai (turpmāk - GMI) un dzīvokļa pabalstu

Citi atbalsta pasākumi – personām ar invaliditāti normatīvajos aktos noteiktas dažādas atlaides un atvieglojumi valsts un pašvaldību pakalpojumu saņemšanai, nodokļiem, nodevām, utt. Piemēram, personām ar I vai II invaliditātes grupu, personām līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti un personai, kas pavada personu ar I invaliditātes grupu vai personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, nodrošinot tiesības par valsts budžeta līdzekļiem bez maksas izmantot Latvijas Republikas

99

teritorijā visu veidu sabiedrisko transportu, izņemot aviotransportu, taksometrus un pasažieru pārvadājumus pa iekšējiem ūdeņiem.

SPSPL 4.panta 3. daļa nosaka, ka ‘’(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību’’.

Kopējais sistēmas raksturojums

SPSPL nosaka atbildības sadalījumu starp valsti un pašvaldībām sociālo pakalpojumu organizēšanā un finansēšanā, vienlaicīgi nosakot, ka viens no sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipiem ir nodrošināt sociālo pakalpojumu sniegšanu klientu dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai. Ne SPSPL, ne citos normatīvajos aktos un plānošanas dokumentos līdz šim nav bijis noteikts sociālo pakalpojumu klāsts jeb „grozs” katram apdzīvojuma līmenim. Sociālo pakalpojumu klāsts katrā konkrētā pašvaldībā ir atkarīgs no tās finansiālajām iespējām, pieejamās infrastruktūras, resursiem un prasmēm īstenot investīciju projektus, lielā mērā arī no pašvaldības politiķu noteiktajām prioritātēm, kas ne vienmēr pamatotas ar iedzīvotāju objektīvām (tai skaitā, personu ar funkcionāliem traucējumiem) vajadzībām. Līdz ar to sociālo pakalpojumu apjoms un pieejamība būtiski atšķiras starp pašvaldībām88, iedzīvotāji tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no viņu deklarētās dzīvesvietas, turklāt nav skaidras informācijas, kādi pakalpojumi iedzīvotājiem katrā teritorijā nepieciešamības gadījumā tiks nodrošināti. Vēl aizvien Latvijā ir pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu līdz trīs tūkstošiem iedzīvotāju (kopā – 11 novadi)89, kas palielina risku, ka nelielās pašvaldības nespēs nodrošināt visus iedzīvotājiem nepieciešamos sociālos pakalpojumus, jo cilvēku resursi, finanšu resursi un sociālo pakalpojumu pieejamība ir ierobežota.

Sociālo pakalpojumu nodrošināšanā ir iesaistīts plašs speciālistu loks – sociālās, veselības un izglītības jomas darbinieki. Sociālo dienestu kapacitātes vērtējums un nepieciešamie risinājumi ir sniegti pamatnostādņu projektā „Profesionāla sociālā darba attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”. ES līmenī veiktie izvērtējumi90 kā būtiskākās problēmas sociālajā aprūpē dalībvalstīs kopumā

88 Programma „Sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010.–2016.gadam Zemgales reģionā” 19.lpp., Zemgales plānošanas reģions un Lietišķo pētījumu aģentūra „Nikolo grupa”, 2010.gads. Programma „Vidzemes plānošanas reģiona alternatīvo sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. - 2017.gadam” 67.lpp., Vidzemes plānošanas reģions un Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, 2010.gads. Programma „Kurzemes plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma 2011. - 2018.gadam” II daļa 5.lpp., Kurzemes plānošanas reģions un SIA „NK Konsultāciju birojs”. 2010.gads. Programma „Latgales plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. – 2017.gadam” 42.lpp., Latgales plānošanas reģions un SIA “Grupa 93”. 2010.gads. Programma „Rīgas plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma alternatīviem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem 2010. - 2016.gadam” 28., 62.lpp. Rīgas plānošanas reģions un SIA Baltijas Projektu vadības centrs. 2010.gads.89 Interneta vietne http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2013/ISPV_Pasvaldibas_iedzivotaju_skaits.pdf Skatīta 2014.gada aprīlī – maijā90 Peer review in Social protection and Social Inclusion, 2008; Synthesis Report „Long-term care: How to organis eaffordable, sustainable long-term care given the constraints of collective versus individual arrangements and responsibilities”, Heinz Rothgang, Centre for Social Policy Research, University of Bremen, Karsten Engelke,

100

iezīmē sociālā darbinieka profesijas zemo prestižu un atzīšanu sabiedrībā un pārāk zemu atalgojumu šajā sektorā, kas spētu kompensēt iepriekšminēto trūkumu, kā arī uzsver darba intensitāti un prasīgumu. Latvijā sociālo pakalpojumu sniedzēju kapacitātes vērtējums apstiprina šo tendenču esamību un aktualitāti arī nacionālajā līmenī, līdztekus atklājot arī citus izaicinājumus, ar ko saskaras sociālo pakalpojumu sniedzēji.

Darbs ar sociālo pakalpojumu saņēmējiem (personas ar invaliditāti u.c.) bieži ir saistīts ar lielu psiholoģisku un emocionālu spriedzi, ko vēl vairāk ir pastiprinājis pēdējo gadu sociālo un ekonomisko problēmu dziļums, tādēļ sociālo pakalpojumu sniedzējiem arvien aktuālāks kļūst jautājums par atbalsta nepieciešamību „izdegšanas” un psiholoģiskās pārslodzes gadījumos. Pasaules praksē šādu situāciju gadījumos tiek nodrošinātas supervīzijas, ko izmanto dažādu jomu speciālisti – psihologi, mediķi, psihoterapeiti, policijas darbinieki, skolotāji.

Sociālā gadījuma vadīšanas process pašvaldībā ir sociālā darbinieka atbildība, sarežģītākos gadījumus risinot starpprofesionāļu/starpnozaru komandā, nereti pieaicinot pārstāvjus no citām institūcijām vai citu profesiju pārstāvjus, piemēram, bāriņtiesu darbiniekus, pedagogus, psihologus, ārstniecības personas, u.c. Pētījumā “Sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām reformām profesionāla sociāla darba politikas jomā”91 ir identificētas galvenās problēmas starpprofesionāļu un starpinstitucionālajā sadarbībā – informācijas apmaiņas trūkums, neskaidrība atbildības sadalījumos starp sadarbības partneriem, nenoteiktas katras institūcijas kompetences robežas, iesaistītajām institūcijām nav izpratnes, zināšanas un prasmes iesaistīties klienta sociālās problēmas risināšanā - kuras pilnā mērā var attiecināt arī uz starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību citu sociālo pakalpojumu sniegšanā. Plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programmā92 tiek atzīts, ka tikai nedaudzās pašvaldībās tiek izmantota starpdisciplināra pieeja, kuras ietvaros strādā koordinēta speciālistu komanda, kas nodrošina sociālo pakalpojumu pēctecīgumu un savlaicīgumu.

Klientu interesēs ir jānodrošina ne tikai atbilstoša speciālistu iesaiste, bet arī to koordinēta darbība, jo īpaši sociālās rehabilitācijas procesu nodrošināšanai, tos saistot ar veselības aprūpes jautājumiem. Nodalītās labklājības un veselības jomas apgrūtina iespējas nodrošināt savstarpēji papildinošus un pēctecīgus personām ar funkcionāliem traucējumiem nepieciešamus pakalpojumus.

Līdz ar to ir jāmeklē risinājums, sasaistot divu nozaru resursus, lai nodrošinātu optimālu, klientu vajadzībām un veselības stāvoklim atbilstošu pakalpojumu

Institute for health and Medical Law, University of Bremen; Peer Review in Social Protection and social inclusion, 2011, Synthesis Report „Closing the gap – in search for ways to deal with expanding care needs and limited resources”, Monika Riedel, Institute for Advanced Studies, Vienna91„Gala ziņojums (t.sk. rekomendācijas) par profesionāla sociālā darba attīstības veicināšanu” atbilstoši līgumam „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām reformām profesionāla sociālā darba politikas jomā” 40.lp. SIA „Safege Baltija" / Rīga, 2012.gads92 Programma „Vidzemes plānošanas reģiona alternatīvo sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. - 2017.gadam” 51.lpp., 94.lpp. Vidzemes plānošanas reģions un Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, 2010.gads.

101

pieejamību, vienlaikus efektīvi un lietderīgi izlietojot valsts budžeta līdzekļus aprūpes un rehabilitācijas nodrošināšanā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kā arī aprūpē mājās, ambulatorajā psihiatrijā.

Arī plānošanas reģionu sociālo pakalpojumu attīstības programmas kā vienu no problēmjautājumiem izceļ tieši sociālās jomas un veselības nozares savstarpējo saistību un nepietiekamu sadarbību starp šo nozaru speciālistiem sociālo pakalpojumu sniegšanā93. Sadarbības pilnveidošanas nepieciešamība, īpaši darbā ar klientiem pēc ilgstošas vai smagas saslimšanas, ar hroniskām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem u.c., tiek uzsvērta jau sociālā pakalpojuma piešķiršanas sākumposmā, stiprinot saikni starp sociālo dienestu darbiniekiem un primārās veselības aprūpes speciālistiem un risinot klienta sociālās problēmas. Praksē vislielākās grūtības rada tas, ka sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kā trešajām personām, nav pieejama informācija par klienta saslimšanām, ar to saistītajiem ierobežojumiem, regulāru zāļu lietošanu, kontrindicētajām darbībām utml, savukārt, klients nevēlas, nespēj vai nav ieinteresēts sniegt attiecīgo informāciju.

Lielāks uzsvars nākotnē būtu liekams uz pakalpojumu tirgus attīstību un iespēju pakalpojumu saņēmējiem izvēlēties savām vajadzībām atbilstošāko pakalpojumu sniedzēju (kā cenas, tā kvalitātes ziņā). Principa „nauda seko klientam”94 ieviešana kalpotu kā vēl viens instruments institūcijām alternatīvo pakalpojumu attīstības veicināšanai. Pakalpojuma „atsaiste” no ierobežota skaita finansējuma saņēmēju (šajā gadījumā – valsts un pašvaldības) sekmēs pakalpojumu sniedzēju konkurenci, veicinās sociālo pakalpojumu tirgus attīstību un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos. Tirgus orientētā pieeja var ietekmēt pakalpojuma cenas samazināšanos un pakalpojuma teritoriālās pieejamības paplašināšanos.

Personām ar fiziska rakstura traucējumiem sociālo pakalpojumu mērķis ir sniegt nepieciešamo atbalstu, lai pēc iespējas vairāk mazinātu fizisko traucējumu radītos ierobežojumus personai un mazinātu to negatīvo ietekmi uz personas spēju aprūpēt sevi, uzturēties savā dzīvesvietā, apkārtējās vides pieejamību, integrācijas iespējām sabiedrībā un darba tirgū. Šis mērķis ir sasniedzams, nodrošinot kvalitatīvus tehniskos palīglīdzekļus, pielāgojot mājokli, sniedzot aprūpes mājās pakalpojumu, kā arī pilnvērtīgas socializācijas iespējas. Diemžēl iepriekšminētie pakalpojumi personām ar fiziska rakstura traucējumiem nav nodrošināti nepieciešamajā apjomā. Nepieciešamie pasākumi atbalsta pilnveidošanai saistībā ar asistenta pakalpojuma sniegšanu, mājokļa pielāgošanu un vides pieejamību paredzēti pamatnostādņu

93 Programma „Vidzemes plānošanas reģiona alternatīvo sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. - 2017.gadam” 94.lpp., Vidzemes plānošanas reģions un Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, 2010.gads. Programma „Sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010.–2016.gadam Zemgales reģionā” 31.lpp., Zemgales plānošanas reģions un Lietišķo pētījumu aģentūra „Nikolo grupa”, 2010.gads. Programma „Rīgas plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma alternatīviem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem 2010. - 2016.gadam” 103.lpp., Rīgas plānošanas reģions un SIA Baltijas Projektu vadības centrs. 2010.gads. Programma „Latgales plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. – 2017.gadam” 53.lpp., 59.lpp. Latgales plānošanas reģions un SIA “Grupa 93”. 2010.gads.94 Līdzīgi modeļi noteiktās sociālo pakalpojumu jomās darbojas Čehijā, Nīderlandē, Vācijā, Lielbritānijā, Igaunijā.

102

projektā „Pamatnostādnes ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanai 2014.-2020.gadam”.

Lai gan ik gadu tiek aktualizēts jautājums par tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanu, diemžēl šim mērķim piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros nav iespējams nodrošināt pilnīgu un savlaicīgu valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu pieejamību. Nepietiekamā finansējuma un lielā pieprasījuma ietekmē gaidīšanas rindas ir strauji augušas. Uz 2013.gada 1.janvāri rindā tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai gaidīja 9884 personas (salīdzinoši uz 2012.gada 1.janvāri 10 981 personas), t.sk. 1234 personas, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem bija tiesības uz tehnisko palīglīdzekļu saņemšanu steidzamības kārtā (personas ar pirmreizējiem funkcionāliem traucējumiem - pēc operācijām, avārijām, hroniskām saslimšanām u.c. un bērni). Atsevišķās tehnisko palīglīdzekļu grupās, piemēram, personīgās pārvietošanās palīglīdzekļi, ortopēdiskie apavi, dzirdes aparāti, jāgaida rindā 2 - 3 gadi.

Tā kā tehnisko palīglīdzekļu saņēmēju loku pamatā veido sociāli mazaizsargātās iedzīvotāju grupas, to pieejamības trūkums kavē šo personu integrāciju sabiedrībā un integrāciju darba tirgū. Finanšu trūkuma dēļ 2010.gadā nācās ierobežot to personu loku, kurām atsevišķus tehniskos palīglīdzekļus nodrošināja bez maksas. No valsts budžeta apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu saraksta svītroti atsevišķi tehnisko palīglīdzekļu veidi, lai samazināta finansējuma apstākļos saglabātu iespēju lielāku finansējuma daļu atvēlēt tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanai personām ar smagākiem funkcionālajiem traucējumiem. Tāpat nepietiekamā finansējuma dēļ tehniskos palīglīdzekļus nākas izvēlēties pēc finansējuma apjoma, lai apmierinātu pēc iespējas lielāku personu skaitu un nodrošinātu visu valsts finansēto tehnisko palīglīdzekļu spektru. Šāda pieeja tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanā neveicina tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājuma sistēmas attīstību un nav iespēju iegādāties modernus tehniskos palīglīdzekļus.

Paralēli finanšu pietiekamības nodrošināšanai ir jāveic tehnisko palīglīdzekļu klāsta un pieejamības uzlabošana, kā arī nepieciešams uzlabot tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanas procesu. Pašlaik nosūtījumus tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai izsniedz ģimenes ārsts vai ārsts speciālists bez padziļinātām zināšanām funkcionēšanas ierobežojumu kompensējošo palīglīdzekļu jautājumos. Vienotas metodoloģijas un pieejas trūkums personas funkcionēšanas spēju novērtēšanā traucē objektīvi novērtēt un interpretēt personu funkcionēšanas līmeni atbilstoši Starptautiskajam funkcionēšanas klasifikatoram, kā arī var ietekmēt to, ka klients nesaņem pareizi izvēlētu tehnisko palīglīdzekli, kas maksimāli mazina asistences nepieciešamību un uzlabo darbspējas. Piemēram, NRC „Vaivari” Tehnisko palīglīdzekļu centrs, vērtējot protezēšanai nosūtīto klientu atbilstību funkcionēšanas ierobežojumu prasībām, par neatbilstoši nosūtītiem atzīst 20%. Tādēļ normatīvo aktu līmenī ir nepieciešams nodalīt tehniskos palīglīdzekļus, kuru piešķiršanas sistēma ir jāvienkāršo, no tehniskajiem palīglīdzekļiem, kuru piešķiršana jāveic, balstoties uz padziļinātu

103

funkcionēšanas spēju novērtējumu. Lai sekmētu personu ar funkcionāliem traucējumiem integrāciju darba tirgū

un uzlabotu viņu nodarbinātības kvalitāti, būtisks ir to sociālo pakalpojumu atbalsts, kas vērsts uz darba iemaņu un prasmju pilnveidošanu un attīstīšanu – profesionālā rehabilitācija un specializētās darbnīcas. Šo pakalpojumu efektivitāte var būtiski ietekmēt personas patstāvīgas dzīves iespējas, pašaprūpes iespējas un viņa nodarbinātības kvalitāti. 2012.gadā darbojās 3 specializētās darbnīcas, kurās attīsta darba iemaņas, lai pēc tam tās pielietotu speciāli veidotajās subsidētās darbavietās vai brīvajā darba tirgū. Šo pakalpojumu 2012.gadā saņēma 56 personas ar funkcionāliem traucējumiem. Diemžēl šī pakalpojuma apjoms nav mainījies kopš 2009.gada.

Profesionālās rehabilitācijas pakalpojums dod iespēju personām ar invaliditāti darbspējas vecumā atjaunot vai attīstīt profesionālās zināšanas un prasmes, arī apgūt jaunu profesiju. Profesionālo rehabilitāciju nodrošina tikai viena institūcija - SIVA. No profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmējiem aptuveni 50% ir personas ar III invaliditātes grupu. Lai arī ikgadēji tiek apzinātas aptuveni 1200 personas, kurām būtu nepieciešams profesionālās rehabilitācijas pakalpojums, tomēr vidēji gadā to izmanto apmēram 33% apzināto personu. Lai attīstītu profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu, nepieciešams izstrādāt stratēģiju darbam ar personu ar invaliditāti motivēšanā un apzināšanā, dažādot sadarbības modeļus atbalsta punktu attīstībā. Izskatāms jautājums ir arī par profesionālo prasmju apguves un sertificēšanas sistēmas izveides iespējām. 50% no profesionālās rehabilitācijas saņēmējiem ir personas ar III invaliditātes grupu, kas pie atbilstošas izglītības iestādes infrastruktūras, mācību programmas satura un personāla kvalifikācijas varētu apgūt specialitāti vispārējās izglītības sistēmas ietvaros. Jau šobrīd tiek veikta jaunu izglītības programmu izstrāde personām ar funkcionāliem traucējumiem, kas nodrošinās iespēju iegūt piemērotu kvalifikāciju personām ar I un II invaliditātes grupu, tā palielinot šīs grupas personu īpatsvaru profesionālās rehabilitācijas saņēmēju skaitā. Savukārt, personām, kuras funkcionālo traucējumu dēļ nav spējīgas apgūt noteiktas profesijas zināšanu un prasmju kopumu, ir jānodrošina iespēja apgūt atsevišķas prasmes no izglītības programmā apgūstamā kopuma, saņemot par to valstiski atzītu izglītības dokumentu.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu mērķis ir personas sociālā statusa atgūšana un spējas patstāvīgi iekļauties sabiedrībā (izglītības sistēmā, darba tirgū u.tml.) attīstīšana. Sociālās rehabilitācijas saņēmēju loka noteikšana ir balstīta gan uz personas funkcionālo traucējumu izvērtējumu (piemēram, personas ar redzes un dzirdes invaliditāti, personas ar prognozējamu invaliditāti), gan atsevišķos gadījumos primārais nosacījums pakalpojuma saņemšanai ir piederība noteiktai kategorijai (piemēram, politiski represētās personas, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki), kuru iekļaušanu saņēmēju lokā lielā mērā ietekmē politiski faktori. Tikai dažām sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju grupām ir

104

apmierināts pieprasījums pēc pakalpojuma: personām ar redzes un dzirdes invaliditāti95 un personām ar prognozējamu invaliditāti96. Savukārt pieprasījums pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem personām ar funkcionāliem traucējumiem97 saglabājas augstāks nekā esošā finansējuma ietvaros nodrošinātais pakalpojumu apjoms. 2012.gadā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 1079 personas ar funkcionāliem traucējumiem darbaspējīgā vecumā, 495 politiski represētas personas, 374 Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki un avārijas rezultātā cietušas personas, 2 personas ar prognozējamu invaliditāti. Ierobežotā finansējuma dēļ sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai tiek veidota pakalpojumu saņēmēju rinda. Šobrīd personām, kuras tiek uzņemtas rindā pakalpojuma saņemšanai, līdz sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai jāgaida aptuveni divus gadus. Nespēja savlaicīgi saņemt pakalpojumu personām ar funkcionāliem traucējumiem, t.sk. personām ar prognozējamu invaliditāti, palielina invalidizācijas risku, kā rezultātā var rasties funkcionālo traucējumu neatgriezeniska ietekme uz personas veselības stāvokli, savukārt valstij - papildus finanšu izdevumi atvieglojumu un pabalstu nodrošināšanai, kā arī personas reintegrācijas nodrošināšanai. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem98 kā prioritāras grupas sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai steidzamības kārtā personām ar funkcionāliem traucējumiem, kuru sociālās funkcionēšanas spējas veselības stāvokļa, vecuma vai citu iemeslu dēļ ir samazinātas, ir noteiktas personas ar prognozējamu invaliditāti un personām pēc medicīniskās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanas. Kritēriju trūkums, kas būtu balstīti uz funkcionālo spēju izvērtējumu, nepieciešamību integrēties darba tirgū un sabiedrībā, pakalpojuma potenciālās ietekmes uz klienta situācijas izmaiņām, liedz sakārtot rindas veidošanās problēmu, kā arī atsevišķos gadījumos - negatīvi ietekmē potenciālo saņēmēju veselības stāvokli, kas rezultējas lielākos izdevumos kā konkrētajam cilvēkam, tā publiskajā sektorā. Līdz ar to ir nepieciešams pārskatīt esošos sociālās rehabilitācijas pakalpojuma personām ar funkcionāliem traucējumiem piešķiršanas nosacījumus, koncentrējoties uz personas funkcionālo traucējumu pakāpes izvērtējumu.

Attiecībā uz personu ar invaliditāti bezdarba rādītājiem, jānorāda, ka saskaņā ar NVA datiem99 2014.gada februārī bija reģistrēti 9 460 bezdarbnieki ar invaliditāti (9,7% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita valstī). No tiem 56,4% reģistrēto bezdarbnieku ar invaliditāti skaitu veido bezdarbnieki vecumā no 50 gadiem. Tas nozīmē, ka 46,3% bezdarbnieki ar invaliditāti ir personas aktīvākajā darbspējas vecumā. Vairāk nekā puse jeb 57% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ar 952012.gadā pakalpojumu saņēma 460 personas ar redzes invaliditāti un 1736 personas ar dzirdes invaliditāti. Kopējais finansējums – 394 025 LVL.96 2012.gadā pakalpojumu saņēma 2 personas.97 Personas ar funkcionālajiem traucējumiem darbspējīgā vecumā, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki un avārijas rezultātā cietušās personas, politiski represētās personas, personas ar prognozējamu invaliditāti.98 MK 2009.gada 31.marta noteikumi nr.279 „Noteikumi par kārtību, kādā personas saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās, un prasībām sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem”99 Interneta vietne http://www.nva.gov.lv/index.php/index.php?cid=6 Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

105

invaliditāti ir ilgstošie bezdarbnieki (t.i., tādi, kuri NVA uzskaitē bijuši ilgāk par vienu gadu). 22,8% veido bezdarbnieki ar invaliditāti pirmspensijas vecumā (t.i., personas, kurām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi). Tikai salīdzinoši nelielu daļu veido jaunieši bezdarbnieki ar invaliditāti vecumā no 15-24 gadiem – 3,5%.

Vidējais bezdarba ilgums 2014. gadā bezdarbniekiem ar invaliditāti bija ilgāk kā gadu (415 dienas). 2014. gada februārī NVA organizētajos aktīvajos nodarbinātības pasākumos piedalījušies 2460 jeb 26% bezdarbnieki ar invaliditāti, no kuriem populārākie – konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi un algotie pagaidu sabiedriskie darbi. 2014. gada pirmajos mēnešos darbā iekārtojušās tikai 330 personas ar invaliditāti.

Savukārt VSAA dati liecina, ka attiecībā uz personu ar invaliditāti nodarbinātību, visaugstākais nodarbinātības rādītājs ir personām ar III invaliditātes grupu – vairāk kā 58% personu ar III invaliditātes grupu ir nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas, kas atbilst šādam statusam saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Turpretī salīdzinoši zems nodarbinātības līmenis ir personu ar II invaliditātes grupu (38,0%) un jo īpaši personu ar I invaliditātes grupu (4,0%) vidū. Minētais apstāklis skaidrojams ar to, ka personas ar III invaliditātes grupu ir ar mēreni izteiktu invaliditāti, kur darbspēju zaudējums ir pielīdzināms 25-59%. Līdz ar to šīm personām iekļaušanās darba tirgū ir vieglāka, jo personu funkcionālie traucējumi ir mazāki, nekā personām ar I un II invaliditātes grupu. Personai ar I invaliditātes grupu ir ļoti smaga invaliditāte un darbspēju traucējums pielīdzināms 80-100%. Savukārt personai ar II invaliditātes grupu – 60-79% darbspēju zaudējums. Personām ar I un II invaliditātes grupu, ņemot vērā šo personu veselības stāvokli un funkcionālos traucējumus, ir samērā grūti iekļauties darba tirgū un būt nodarbinātiem.

Tabula 6. Informācija par personām ar invaliditāti 2014. gada janvārī100

Personas ar invaliditāti, kopā Strādājošās personas ar invaliditāti

kopā Sievietes Vīrieši kopā Sievietes Vīrieši

I grupa 20 032 10 962 9 070 1 388 643 745II grupa 77 391 40 594 36 797 13 628 6 760 6868III grupa 56 725 28 087 28 638 20 969 10 448 10521Kopā 154 148 79 643 74 505 35 985 17 851 1634

Statistikas dati liecina, ka darba tirgū pamatā integrējas personas ar III grupas invaliditāti. Visdrīzāk tieši šī personu grupa arī visaktīvāk iesaistās NVA organizētajos nodarbinātību veicinošajos pasākumos. Kaut arī NVA un SIVA ir LM padotībā esošas iestādes ar orientāciju uz personu iekļaušanu darba tirgū, to sadarbību cilvēku ar invaliditāti reintegrācijai darba tirgū nevar konstatēt.

100 Aprēķini veikti saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nepubliskoto statistikas informāciju. Dati iegūti 2014.gada aprīlī - maijā

106

Secinājumi

Sociālo pakalpojumu organizācija un finansēšana ir sadrumstalota, atbildības sadalījums starp valsti un pašvaldību neveicina sociālo pakalpojumu, īpaši institūcijām alternatīvo pakalpojumu, attīstību. Sociālo pakalpojumu klāsts būtiski atšķiras starp pašvaldībām – to pārklājums pat viena reģiona ietvaros ir nevienmērīgs, un sociālo pakalpojumu attīstība nenotiek pietiekami efektīvi. Daudzas pašvaldības nenodrošina sociālos pakalpojumus klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai. Zemais atalgojuma līmenis sociālo pakalpojumu sniegšanā iesaistītajiem darbiniekiem rada augstu sistēmā strādājošo mainību un problēmas piesaistīt jaunus, kvalificētus speciālistus. Nav pietiekoši pieejami pakalpojumi krīzes situāciju risināšanai pašvaldībās, psiholoģiskā atbalsta sniegšanai klientam un viņa piederīgajiem. Tiesību aktos nav nodefinēts pašvaldībās nodrošināmais pakalpojuma saturs (grozs) un pakalpojuma aktivitāšu pēctecība, laika periods, kurā tiek sniegts pakalpojums, nav noteikta individuālā rehabilitācijas plāna aktualitāte pakalpojuma sniegšanas procesā.

Labklājības un Veselības ministrijas pakalpojumu organizēšanā savstarpēji nesadarbojas - nav izstrādātas un attīstītas starpministriju sadarbības formas un veidi aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai, ievērojot klientu vajadzības., netiek realizēti starpdisciplināri sadarbības gadījuma vadības principi klienta sociālo problēmu veiksmīgai risināšanai.

Atsevišķi sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti pēc piederības noteiktai iedzīvotāju kategorijai, nevis atbilstoši funkcionālo spēju izvērtējumam, kā rezultātā sniegtais atbalsts nesasniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojuma mērķi, jo atbilstoši personas veselībai viņai primāri būtu jāsaņem veselības aprūpes pakalpojumi. Tehniskie palīglīdzekļi nav pieejami savlaicīgi, to saņemšana jāgaida vairākus gadus, tehnisko palīglīdzekļu klāsts, kas tiek piedāvāts par valsts budžeta līdzekļiem, neapmierina klientu vajadzības.

Latvijā pastāvošā profesionālās rehabilitācijas sistēma ir neefektīva un nav orientēta uz personas atgriešanos darba tirgū. Personām ar invaliditāti ir zema motivācija apgūt piemērotu profesionālās rehabilitācijas programmu un pēc tam aktīvi iesaistīties darba tirgū. Nav attīstīta prasmju sertificēšanas sistēma, kas sniegtu iespēju personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem iegūt profesionālās izglītības apliecinājumu par atsevišķu prasmju apguvi, kas nepieciešamas viņu iekļaušanai darba tirgū. Profesionālās rehabilitācijas pakalpojuma saturs orientēts uz profesionālās izglītības iegūšanu, īpaši uzsverot 1.līmeņa augstāko profesionālo (koledžas) izglītību. Tiesību aktos nav noteikts, ka profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi prioritāri sniedzami personām ar smagu un ļoti smagu invaliditāti vai darbspēju zaudējumu. Darba tirgū pamatā tiek integrētas personas ar III grupas invaliditāti. Kaut arī NVA un SIVA ir LM padotībā esošas iestādes ar orientāciju uz personu iekļaušanu darba tirgū, to sadarbība cilvēku ar invaliditāti reintegrācijai darba tirgū nepastāv.

107

4.4.2. Ārvalstu analīzes rezultāti

Izvērtējot ziņojumā aplūkotās valstis, var secināt, ka sociālie pakalpojumi tajās tiek nodrošināti, balstoties uz vajadzību izvērtēšanu. Savukārt vajadzības nosaka personas funkcionālo traucējumu radītā nespēja sevi aprūpēt, būt neatkarīgam ikdienas aktivitātēs un mobilitātē, strādāt un gūt ienākumus, kā arī, lai funkcionālo traucējumu smaguma pakāpe samazinātos vai nepasliktinātos (rehabilitācija). Invaliditātes sertifikāts, ko izsniedz smagu un nepārejošu funkcionālo traucējumu rezultātā (tāpat kā Latvijā) dod iespēju dažādu atlaižu un atvieglojumu saņemšanai.

Izvērtētajās valstīs arī pārejošas darbnespējas laikā ir pieejami pašvaldību sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība. Igaunijas modelis šajā aspektā ir līdzīgs Latvijai, savukārt, pārējās valstīs ir pieejami arī pabalsti, kas nav finansēti no sociālās apdrošināšanas sistēmas un papildus pakalpojumi no veselības aprūpes. Vācijas gadījumā, ja personai ar pārejošu darbnespēju aprūpe ir nepieciešama vismaz 6 mēnešus, atbalsts tiek saņemts no apdrošināšanas institūcijas.

Nepārejošu darbspēju zaudējuma gadījumā (disability) no sociālo pakalpojumu aspekta labākais modelis netika identificēts, bet vērā ņemami vairāki principi no aplūkoto valstu pieredzes:

Vācijas prakse rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī apdrošināšanas sistēmas radītās iespējas kombinēt pakalpojumus ar pabalstiem.

Zviedrijas prakse – rehabilitācijas pakalpojumu un tehnisko palīglīdzekļu pieejamība pašvaldībā – ‘’vienas pieturas aģentūras’’ princips, kā arī īpašais atbalsts (aktivitātes kompensācija) personām līdz 30 gadu vecumam.

Igaunijas prakse – rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā tiek iesaistīta Sociālās apdrošināšanas pārvalde, kā arī kuponu sistēma un personas līdzmaksājums (lielāks kā Latvijā) tehnisko palīglīdzekļu saņemšanā.

Lielbritānijas modelī, atšķirībā no Latvijas, ciešā sasaiste starp veselības un sociālajām jomām.Izvērtētajās valstīs pieejamie sociālie pakalpojumi ir formas ziņā līdzīgi un

neatšķiras no Latvijā zināmajiem pakalpojumiem. Atšķirības var konstatēt pakalpojumu saturā (multidisciplinārais aspekts) un to pieejamībā. Analizētie modeļi (izņemot Igauniju) ir finansiāli dārgi, par ko liecina aplūkoto valstu izdevumu apjoms sociālajai aizsardzībai no IKP. Protams, ka šobrīd Latvijas budžets tos nevar atļauties. Diskutējams būtu jautājums par apdrošināšanas modeļa (Vācija) ilgtermiņa aprūpei ieviešanu Latvijā. Pozitīvi ir tas, ka šā modeļa ietvaros tiek finansēta arī aprūpe dzīvesvietā un tehniskie palīglīdzekļi.

No klienta viedokļa draudzīgākais ir Zviedrijas modelis – liels pakalpojumu apjoms, tos var saņemt savā pašvaldībā, pakalpojumi sevī ietver sociālo un medicīnisko komponenti. Modeli Latvijā būtu grūti ieviest tā izmaksu dēļ, Latvijas

108

nodokļu politikas dēļ, kā arī atbildības un ienākumu sadalījuma starp valsti un pašvaldībām dēļ. Reāla būtu Igaunijas modeļa pārņemšana, kaut arī no sociālo pakalpojumu viedokļa rehabilitācijas pakalpojumi būtu nodrošināmi pirms invaliditātes noteikšanas.

Izvērtējot valstis no neseno reformu viedokļa, var secināt, ka sociālo pakalpojumu jomā būtiskas reformas nav notikušas. Tā Igaunijā Sociālo lietu ministrijas ‘’Attīstības plāns 2013. – 2016. gadam’’ nosaka attīstīt pakalpojumus neatkarīgai dzīvei, tajā skaitā ieviest jaunus obligāti nodrošināmos pakalpojumus: trauksmes pogas un konsultācijas par vides pielāgošanu. Izstrādāt vadlīnijas un novērtēšanas kritērijus sociālās labklājības pakalpojumiem. Izstrādāt informatīvo datu bāzi sociālās labklājības pakalpojumu monitoringa nodrošināšanai, ko nevar uzskatīt par reformu, bet par pakalpojumu sistēmas pilnveidošanu.

Zviedrijā, kā daļu no sociālā un veselības aprūpes sektora reformas, ar 2014. gada 30. aprīli Zviedrijas asistīvo tehnoloģiju institūts, tiek pievienots Zviedrijas invaliditātes politikas koordinācijas aģentūrai. Manuprāt, to varētu uzskatīt par institūciju skaita optimizēšanu un funkciju dublēšanās novēršanu, kas reformas rezultātā, iespējams, samazina administratīvās izmaksas. Kā labo praksi, kura būtu jāpārņem arī Latvijā, var uzskatīt, ka Zviedrijā 2009. gadā stājās spēkā Likums par brīvās izvēles sistēmu, kas visās pašvaldībās jāievieš līdz 2014. gada beigām. Tas nosaka alternatīvu Publisko pakalpojumu likumam, nodrošinot tiesības personām ar invaliditāti brīvi izvēlēties nepieciešamos sociālos pakalpojumus (pakalpojumu sniedzējus). Kā būtisku reformu var atzīmēt Lielbritāniju, kurā 2012. gadā stājās spēkā Labklājības reformas likums, kas noteica izmaiņas sociālo pabalstu sistēmā, ieviešot Universālo kredītu un Personiskās neatkarības maksājumu, kas aizstāj 8 iepriekš spēkā esošos sociālos pabalstus. Vienlaicīgi ar 2013. gada 15.aprīli tika ieviesti ‘’pabalstu griesti’’, lai motivētu personas atgriezties darba tirgū, nevis kļūt atkarīgiem no pabalstiem. Parlamentā tiek izskatīts ‘’Aprūpes likumprojekts’’. Plānots, ka tas stāsies spēkā 2015.gadā. Likumprojekta mērķis – izmainīt atbilstības kritērijus pakalpojumu saņemšanai un noteikt jaunus pienākumus vietējām pašvaldībām pieaugušo personu sociālās aprūpes jomā.

Analizējot starptautiskos dokumentus jautājumā par profesionālās rehabilitācijas jēdzienu, var secināt, ka profesionālā rehabilitācija (vocational rehabilitation) ir starptautiskajos dokumentos atzīts un plaši pielietots pasākumu kopums, kas vērsts uz personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanu. Ārvalstu likumdošanā noteiktās profesionālās rehabilitācijas definīcijas un pakalpojuma apraksti satur vairākas kopīgas pazīmes101:

101 Interneta vietnes http://www.minddisorders.com/Py-Z/Vocational-rehabilitation.html#ixzz2wE54ib00 un www.healthyworkinglives.com/vocational-rehabilitation.aspx, un www.cirrie.buffalo.edu Skatītas 2014.gada aprīlī - maijā

109

Profesionālā rehabilitācija ir pakalpojumu kopums, ko piedāvā personām ar garīgiem vai fiziskiem ierobežojumiem (disability);

Šie pakalpojumi ir paredzēti, lai dotu iespēju to saņēmējiem pilnveidot savas prasmes un spējas, lai sekmīgi konkurētu darba intervijās, iegūtu darbu un spētu to saglabāt;

Piedāvātie profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi var paredzēt individuālu pārkvalifikāciju, lai atgrieztos iepriekšējā darbā pēc traumas vai garīga rakstura traucējuma;

Profesionālās rehabilitācijas pakalpojums sākas ar individuālu gadījuma izvērtēšanu un beidzas ar sekmīgu personas atgriešanos darba tirgū2011. gadā starptautiska zinātnieku grupa izstrādāja uz ICF balstītu

profesionālās rehabilitācijas konceptuālu definīciju102, kas sevī ietver šādas pazīmes: 1.darbā iekārtošanās kā rezultāts; 2. pakalpojums nodrošināms darba dzīves (darbspējīgā vecuma) periodā; 3. veselības stāvokļa vai tā epizožu (bojājums vai ierobežojums), kas noveda pie darba nespējas, novērtējums; 4. klientorientēts un uz pierādījumiem balstīts pakalpojums; 5. multiprofesionāla vai multidisciplināra iejaukšanās (intervence). Ņemot vērā iepriekš minēto, tika izstrādāts ieteicamās definīcijas paraugs:

‘’Profesionālā rehabilitācija ir multidisciplināra, uz pierādījumiem balstīta pieeja, kas piedāvā dažādus pakalpojumus un aktivitātes personām darbspējīgajā vecumā, kurām ir veselības bojājumi vai traucējumi, kas izraisa darbnespēju (darbspējas ierobežojumus) un kuras primārais mērķis ir veicināt šo personu iesaistīšanos nodarbinātībā’’.

4.4.3. Secinājumi, rekomendācijas

Izvērtējot aplūkoto valstu un Latvijas likumdošanu var secināt, ka pakalpojumi tiek nodrošināti, balstoties uz vajadzību izvērtēšanu. Savukārt pabalsti – lai mazinātu to risku ietekmi, kurus radījuši šie funkcionālie ierobežojumi. Savukārt personas vajadzības nosaka viņas funkcionālo traucējumu radītā nespēja sevi aprūpēt, būt neatkarīgam ikdienas aktivitātēs un mobilitātē, strādāt un gūt ienākumus (tas atkarīgs no personas darbspējām!), kā arī, lai funkcionālo traucējumu smaguma pakāpe samazinātos vai nepasliktinātos (rehabilitācija). Arī profesionālo un vispārējo darbspēju zaudējumu nosaka šie paši funkcionālie ierobežojumi. Līdz ar to no sociālo pakalpojumu viedokļa nav svarīgi kas invaliditātes ekspertīzē tiek vērtēts, jo nespēju (disability) izraisa trauma vai slimība, kas rada funkcionālo traucējumu, kas savukārt nosaka nepieciešamību papildus atbalsta saņemšanai.

Latvijas likums ‘’Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām’’103 nosaka apdrošināšanu par darbspēju zaudējumu, kuru vērtē Komisija, VSAA kompensē apdrošinātajai personai

102 Springer Science+Business Media, LLC, 2011103 Interneta vietne http://likumi.lv/doc.php?id=37968 Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

110

papildu izdevumus, kas radušies sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, atlīdzina protezēšanas izdevumus, pavadoņa apmaksu un ārstniecības iestāžu apmeklēšanai paredzētos ceļa izdevumus, tehnisko palīglīdzekļu iegādes un to remonta izdevumus, kā arī apmaksā personas izdevumus par ārstēšanu, aprūpi, medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju. Tas pierāda, ka apdrošināšanas apmaksātie pakalpojumi ir analogi, ja invaliditāte būtu vērtēta pēc citiem kritērijiem.

Lai noteiktu labāko risinājumu Latvijas sociālo pakalpojumu un pabalstu sistēmai, kontekstā ar darbspēju zaudējuma noteikšanu, būtu jāņem vērā sekojošais:

Valsts un pašvaldību budžetu ierobežotie resursi, bez īpašam prognozēm to pieaugumam;

Personu ar funkcionāliem traucējumiem tiekšanās saņemt statusu ‘’persona ar invaliditāti’’, jo tas nodrošina stabilas sociālās garantijas, atlaides un atvieglojumus dažādās dzīves situācijās;

Personām ar funkcionāliem traucējumiem (prognozējamu invaliditāti) nav iespējams saņemt viņiem nepieciešamos pakalpojumus, īpaši veselības aprūpes, invalidizācijas riska mazināšanai;

Sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas Latvijā darbojas nekoordinēti un konkurē valsts budžeta līdzekļu sadalē;

Pašvaldību atbalsta sistēmas personām ar funkcionāliem traucējumiem nav pietiekošas un savstarpēji atšķiras, atkarībā no pašvaldību finansiālās situācijas;

Personai ar pārejošu vai nepārejošu darbspēju zaudējumu, kurai nav pieejami sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, pieejamais sociālās palīdzības apjoms trūcīgajās pašvaldībās nevar nodrošināt personai nepieciešamo izdevumu kompensācijuSociālo pakalpojumu jomā nepieciešamās reformas jau ir noteiktas. MK

2013.gada 19.novembrī tika apstiprināts politikas plānošanas dokuments sociālo pakalpojumu jomā ‘’ Sociālo pakalpojumu attīstības pamatnostādnes 2014. – 2020.gadam’’104. Pamatnostādnēs ir noteikti rīcības virzieni - deinstitucionalizācija, sabiedrībā balstīti, pēctecīgi un klienta individuālajām vajadzībām atbilstoši sociālie pakalpojumi, efektīva sociālo pakalpojumu pārvaldība. Tie ir saistoši, plānojot turpmāko sociālo pakalpojumu, tajā skaitā sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu politiku, kuras galvenais mērķis ir attīstīt sabiedrībā balstītos sociālos pakalpojumus. Pamatnostādnēs iekļauts arī detalizēts pasākumu plāns rīcības virzienu īstenošanai dzīvē, kā arī nepieciešamā papildus finansējuma aprēķini. Jau šobrīd ir zināms, ka papildus finansējums Pamatnostādnēs noteikto pasākumu īstenošanai netiks piešķirts līdz 2017. gadam.

104 MK 2013.gada 4.decembra rīkojums Nr. 589 "Par Sociālo pakalpojumu attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020.gadam". Interneta vietne http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=4558 Skatīta 2014.gada aprīlī - maijā

111

Ņemot vērā esošo situāciju sociālo pakalpojumu jomā un valsts budžeta iespējas vidējā termiņā, personām ar darba nespēju prioritāri būtu nepieciešami sekojoši atbalsta pasākumi:

Materiālā atbalsta jomā – nodrošināt ņo pašvaldību budžeta finansēto ienākumu testēto sociālo palīdzību, paplašinot atbalstāmos mērķus, lai personas, kuras nesaņem vai saņem nepietiekošā apmērā atbalstu no sociālās apdrošināšanas vai citām atbalsta sistēmām, nodrošinātu finansējumu atsevišķu pakalpojumu pirkšanai vai nepieciešamajiem līdzmaksājumiem (piemēram, zobārstniecība, medikamenti, rehabilitācijas pakalpojumi, psihologa konsultācijas, utt). No valsts budžeta noteiktu jaunu pabalstu – Mobilitātes pabalstu, kas aizstātu pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai un kura mērķis būtu finansēt nepieciešamos izdevumus transporta pakalpojumiem IRP noteikto pasākumu veikšanai rehabilitācijas un arī darba meklēšanas laikā, lai tiktu līdz NVA, SIVA, potenciālajām darba devējam.

Rehabilitācijas jomā – nodrošināt nepieciešamo finansējumu, lai personas ar funkcionāliem traucējumiem darbspējas vecumā varētu saņemt nepieciešamos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus institūcijā (SIVA) . Noteikt rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā, atbilstoši IRP noteiktajam (CBR), kā multidisciplināru pakalpojumu, stiprinot sociālo dienestu kapacitāti un nosakot, ka pakalpojums tiek finansēts no 3 avotiem: valsts finansējums, pašvaldības finansējums, klienta līdzmaksājums

Profesionālās rehabilitācijas jomā – to saturiski papildinot ar jauniem pakalpojumiem: konsultācijas, psiholoģiskais atbalsts, IRP noteiktajiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem, aroddiagnostika, darba treneri, sadarbība ar darba devēju un klientu 2 gadus pēc pakalpojuma saņemšanas, tajā skaitā darba zaudēšanas riska gadījumā, darba vietu novērtēšana un aprīkošana ar nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem. Kā prioritāti nosakot jauniešus līdz 35 gadu vecumam, personas ar augstas pakāpes darbspēju zaudējumu, personas ar garīga rakstura traucējumiem.

Tehnisko palīglīdzekļu jomā – nosakot, ka tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanas sistēma darbojas pēc ‘’klienta brīvās izvēles principa’’ un kuponu sistēmas: VTPC nodrošina administratīvo procesu – uztur piegādāju un tehnisko palīglīdzekļu reģistru, veic valsts finansētās bāzes cenas aprēķināšanu, nodrošina kuponu apmaksu, konfliktu izskatīšanu, lemj par sarežģītu un dārgu palīglīdzekļu piešķiršanu, veic pētniecības un metodisko darbu

Gadījuma vadības jomā – nodrošinot atbalstu pašvaldību sociālo dienestu kapacitātes stiprināšanai, organizējot nepieciešamos procesus personu ar darba nespēju atbalstam: kvantitatīvi – finansiāli atbalstot jaunu speciālistu piesaistīšanu, kvalitatīvi – nodrošinot nepieciešamās apmācības klienta

112

vajadzību novērtēšanā, IRP sastādīšanā un īstenošanā, nepieciešamā informācijas pieejamībā un operatīvā apmaiņā ar citām institūcijām

4.5. Veselības aprūpes, t.sk., medicīniskās rehabilitācijas jomas salīdzinājums vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieeju ietvaros

4.5.1. Latvijas situācijas analīze

Latvijā vispārējo darbspēju (vairāk saprotams kā disability jeb functioning limitation) un profesionālo darbspēju (vocational functioning) vērtēšana invaliditātes novērtēšanas procesā Komisijas ietvaros, kas balstās uz personas iesniegumu permanentu funkcionēšanas traucējumu gadījumā, ir grūti nošķirami procesi un balstās uz Baremas skalas izmantošanas principiem, nosakot šo darbspēju ierobežojumus procentos atbilstoši Latvijā apstiprinātiem MK noteikumiem. Pārejošo darbspēju ierobežojumus profesionālā aspektā- atbrīvojumu no algota darba strādāšanas slimības vai tās seku dēļ nosaka ārstējošais ārsts lemjot darbnespēju, vispārējās darba spējas, faktiski, to ierobežojumus ārstējošais ārsts nosaka atsevišķos gadījumos, galvenokārt saistībā ar rehabilitāciju, tehnisko palīglīdzekļu lietošanu u.tml., kaut arī Ārstniecības likums nosaka, ka ārstam ir jāvērtē slimību sekas. Latvijā ir pieejams pietiekoši liels klāsts funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu, bet nav vienota sistēma to pielietošanā. Viena no Latvijas darbnespējas vērtēšanas problēmām ir likumdošanas un no tās atvasināto normatīvo aktu pieeja rehabilitāciju un citus atbalsta pasākumu saistīšana ar invaliditātes atzīšanas faktu rada „ačgārnu” motivāciju šim personām. Šai aspektā ir vērtīgi balstīties uz Vācijas pieeju- „rehabilitācija pirms pensijas”, bet šai aspektā nopietnākā problēma ir rehabilitācijas pakalpojumu faktiskā nepieejamība Latvijas iedzīvotājiem vajadzīgajā apjomā. Šobrīd līdzmaksājumos un ārstnieciskajos maksas pakalpojumos Latvijas iedzīvotāji par veselības aprūpes pakalpojumiem kopumā samaksā ap 500 miljonu latu, kas ir līdzvērtīgs valsts kopējam veselības aprūpes finansējumam jeb tikai ap 50% no visa kopējā veselības aprūpes budžeta ir valsts finansējums. Šī situācija ir stipri izkropļojusi pacientu atlases un procesus un pieejamību šiem pakalpojumiem. Pēc Veselības ministrijas datiem krīzes laikā rehabilitācija par valsts budžeta līdzekļiem tika nodrošināta tikai ap 25% pacientu, pēc krīzes līdzšinējo 4% vietā no kopējā valsts veselības budžeta rehabilitācijai šis apjoms ir samazināts līdz ap 1,5%- līdz ar to, atlase rehabilitācijai lielā mērās balstās ne tikai uz funkcionēšanas novērtējumu, bet arī uz personas vai viņa ģimenes maksātspēju. Kā nopietnāko Latvijas veselības aprūpes organizācijas, t.sk., arī rehabilitācijas medicīnas problēma ir apdrošināšanas iespēju trūkums, kas

113

ļautu šos personu maksājumus slimības gadījumā no principa „slimais par slimo jeb sevi” pārveidot par „veselais maksā par slimo”. Kvalitātes kritēriji ārstniecībā Latvijā teorētiski balstās uz vadlīnijām, kuru apstiprināšana notiek saskaņā ar MK noteikumiem un kuras balstās uz noteikta līmeņa evidenci starptautiskā līmenī, kas, ņemot vērā ierobežotos resursus to īstenošanai praksē, rada nopietnu problēmu- ierobežotas vadlīnijas, kas neatspoguļo sasniegumus zinātnē un starptautiskajā klīniskajā praksē apstiprināt nevar, bet tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, noteiktos kardioloģijas aspektos, ir atbilstošs pieejamais finansējums un līdz ar to vairums gadījumu vadlīniju vienkārši nav- to veicina arī finansējuma trūkums no veselības ministrijas puses to izstrādei, kā arī motivācijas trūkums ieguldīt lielu darbu pasākumā, ko pēc tam nevar realizēt un pat tikt sodītiem, ja ārstniecība kādā ārstniecības iestādē nenorit atbilstoši pašu izstrādātām vadlīnijām. Medicīniskā rehabilitācija par valsts līdzekļiem ir paredzēta MK 1259 noteikumos- Veselības aprūpes finansēšanas un organizēšanas kārtība, kur ir speciāla grupa ar pacientiem, kuriem ir hroniski veselības traucējumi un viņi bez īpašas atlases var tikt uzņemti medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai dinamiskās novērošanas veidā. Šie paši noteikumi paredz personām ar vairāk kā 3 mēnešu darbanespēju īpašu finansējumu rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai. Likums par invaliditāti savukārt personām ar vismaz 6 mēnešu darbanespēju paredz piešķirt īpašu prognozējamās invaliditātes statusu, kas nedod tiesības uz papildus finansējumu, bet paātrina rindas pienākšanu nepieciešamo ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai- ja pastāv iespēja novērst invaliditātes iestāšanos. Attiecībā uz dinamisko novērtēšanu lēmumu pieņem ārstniecības (rehabilitācijas iestāde), īpašo finansējumu ieilgušas virs 3 mēnešiem darbnespējas gadījumā – ārstējošais ārsts. Prognozējamās invaliditātes statusu nosaka Komisija. Rehabilitācijas medicīnas pakalpojumus sniedz Medicīniskās rehabilitācijas iestādes - kabineti, nodaļas, slimnīcas un centri. Rehabilitācijas speciālistu sagatavošanā sasniegta iespēja sagatavot visu multiprofesionālai uz evidenci balstītai rehabilitācijas medicīnai nepieciešamo profesiju pārstāvjus (FRM ārsti, fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi, uztura speciālisti, mākslas terapeiti, veselības psihologi, klīniskie psihologi, tehniskie ortopēdi, sociālie darbinieki u.c.), bet neadekvātais rehabilitācijas finansējums ierobežo to skaitu. Studiju programmas, kā to parādīja studiju virzienu akreditācija, atbilst visām starptautiskajām prasībām.

Ārstniecībā, t.sk., rehabilitācijā darbojas tradicionālais medicīnas iestāžu sadarbības modelis - nosūtījumu princips konsultēšanai vai ārstēšanai un rehabilitācijai.

114

4.5.2. Ārvalstu analīzes rezultāti

Projekta laikā izanalizētajās valstīs un citās Eiropas zemēs profesionālās darbspējas, to novērtēšana un rehabilitācija nevar būt a priori rehabilitācijas medicīnas speciālistu un arī šo pakalpojumu sniedzēju rehabilitācijas vai ārstniecības iestāžu izpratnē galvenais uzdevums ārstniecībā, jo ārstniecības process balstās gan uz likumiem, gan uz ārstniecības jeb medicīnas ētiku un pēdējai ļoti daudzos gadījumos no pacientu tiesību un arī vispārējo cilvēktiesību aspekta ir izšķiroša nozīme.

Klīnisks piemērs: Ja cilvēka prioritāte ir atjaunot rokas kustības plecā tā lai pleca kustību ierobežojumi netraucētu makšķerēt, bet ne tik daudz, lai varētu atkal strādāt kā traktorists un varētu pretendēt uz invaliditātes noteikšanu, tad ārstam un pārējiem iesaistītajiem mediķiem no pacientu tiesību un medicīnas ētikas aspekta nav tiesības pacientam ko pārmest vai apelēt „pie viņa sirdsapziņas”. Arī rehabilitācija „ar varu” nav iespējama, jo nemotivēts pacients šai procesā tik un tā neko daudz nesasniegs.

Cita lieta, ja likums no ārsta prasa(-ītu) jau ārstniecību uzsākot izvērtēt slimības vai traumas potenciālās sekas profesionālo darbspēju aspektā, kā tas no sistēmas pilnveidošanas aspekta tiek šobrīd uzsākts Vācijā. Kā jau minēju iepriekš, nelaimes gadījumu apdrošinātāji atsevišķās zemēs prasa jau pašā ārstēšanas sākumā- arī Intensīvās terapijas nodaļā, kad ārstniecisko uzdevumu prioritāte ir pacienta izdzīvošanas nodrošināšana, savākt informāciju par pacienta profesijai būtiskākajām funkcionēšanas spējām, lai ārstēšanas un rehabilitācijas gaitā tām pievērstu īpašu uzmanību. Kā ir teicis prof. Merhofs, tad arodrehabilitācija darba traumu gadījumā gandrīz sekmīga ir tad, ja var pacientu atgriezt darbā tai pašā darba vietā, tai pašā profesijā un tai pašā amatā, ja tas nav iespējams, tad rezultāti strauji krītas.

Otrs svarīgs aspekts ir funkcionēšanas novērtēšanas rezultātu centralizēta datu bāze. Visās mūsu apskatītajās valstīs tādas darbojas un tās izmanto gan mediķi agrīnos ārstniecības etapos, gan tālākajā rehabilitācijā, gan veicot invaliditātes jeb disability ekspertīzi. Latvijā šā etapa ES atbalsta izmantošanai sagatavotajā Nacionālajā attīstības plānā ir projekts par Nacionālās Funkcionēšanas laboratorijas izveidi (NFL). Izpratne un vizuālā vīzija par šādu NFL šobrīd ir ļoti dažāda- sākot no Diagnostikas centram līdzīgas iestādes redzējuma, kur tikai veic visādus medicīniskus izmeklējumus ar trenažieriem piekrāmētās telpās u.tml. Man kā vienam no šis ideja autoriem (kopā ar dr. A.Zīvertu un L.Nelsoni) ir pārliecība, ka būtiskākais šādā laboratorijā ir nacionālā funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu „groza” turēšana, šo instrumentu licenžu un citu atļauju iepirkšana, metodoloģiskās apmācības un izmantošanas pārraudzīšana (veikšana), sarežģītu funkcionēšanas novērtēšanas gadījumu ekspertīzes uzņemšanās un būtiskākais- Funkcionēšanas un tās ierobežojumu nacionālās datu bāzes turēšana- kā patstāvīga datu bāze vai kā e-medicīnas datu bāzes sastāvdaļa. NFL datu bāze ir kā pamats, uz kura tālāk var

115

„būvēt” visu pārējo rehabilitācijas medicīnas pakalpojumu un sociālā atbalsta un kompensāciju sistēmu. Šāda datu bāze nodrošina informācijas pieejamību par konkrētajai personai būtiskākajiem funkcionēšanas traucējumiem, kas kavē tās integrēšanos sabiedrībā un pie tam ļauj sekot šo traucējumu dinamikai īsākā vai garākā laika posmā, ja tiek izmantots vienots funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu „grozs”.

Latvijas praksē būtu arī svarīgi vienotā sistēmā ar invaliditāti un profesionālo darbspēju novērtēšanu savienot arī pārejošas darbnespējas ekspertīzi, ko veic ārstējošie ārsti ( arī beidzot definēt- kas ir ārstējošais ārsts, kādas ir tiesības un kādi pienākumi).

Svarīga ir arī sabiedrības kopējā attieksme pret valsti – tās atbalstu un izvirzītajiem noteikumiem. Latvija šai aspektā, kā to liecina dažādi pētījumi, šai aspektā „zaudē” visām mūsu apskatītajām valstīm, Igaunija varētu būt tuvāka no „kopējās pagātnes ” aspekta.

4.5.3. Secinājumi, rekomendācijas

Ja mēs ar reformu gribētu panākt būtisku sabiedrības attieksmes izmaiņu pret invaliditāti un tās ekspertīzi, tad es uzskatu, ka ir jāatrod motivācija un resursi principā jaunas likumdošanas izstrādei- no Likuma par invaliditāti ir jāiet uz Likumu par rehabilitāciju.

Šādam Likumam par rehabilitāciju ir jāparedz gan ārstniecības, gan sociālā atbalsta, gan citu paklpojumu mērķi, uzdevums un saturs cilvēka (personas) funkcionēšanas novērtēšanā slimības un traumu gadījumā- gan pārrejošu, gan permanentu funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā.

Likumam ir jānosaka ārstniecības un sociālo pakalpojumu sniedzēju t.sk. pašvaldību sociālo dienestu sadarbība rehabilitācijas pasākumu nodrošināšanā un attiecības ar valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un valsts un pašvaldības pabalstu sistēmu, ja, neskatoties uz rehabilitāciju ir (saglabājas) funkcionēšanas ierobežojumi invaliditātes vai profesionālo darba nespējas aspektā. Likuma būtu jānosaka arī rehabilitācijas finansēšanas principi gan no valsts noteiktiem apdrošināšanas sistēmu (veselības, darba negadījumu u.c.), gan no valsts budžeta, gan no citiem avotiem.

Likumam ir jānosaka gan invaliditātes (disability), gan profesionālo darbspēju ekspertīzes principi pārejošu un permanentu funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā.

Funkcionēšanas novērtējums ir jābalsta uz Starptautiski funkcionēšanas klasifikāciju, ir jāizmanto ar to integrēti novērtēšanas instrumenti, kas ietilpst ar likumu un no tā atvasinātos normatīvos aktos noteiktā „grozā” un rezultāti ir jāsaglabā ar likumu noteiktā vienotā Funkcionēšanas datu bāzē, kuras dati tiek izmantoti visu rehabilitācijā ietilpstošo pasākumu plānošanā un novērtēšanā, kā arī šo ierobežojumu kompensēšanā likumā noteiktajos gadījumos.

116

Likumam ir jānosaka arī Nacionālās funkcionēšanas laboratorijas statuss, uzdevumi un tiesības.

Likumam ir jānosaka prasības rehabilitācijas iestādēm, jo tās nav tikai ārstniecības iestādes, kurām prasības tiek noteiktas uz Ārstniecības likuma pamata, bet ir arī sociālās rehabilitācijas iestādes dažādu problēmpersonu grupām (narkomāni u.c.), arodrehabilitācijas pakalpojumu sniedzēji, pansionāti ar rehabilitāciju u.tm.l., kā arī izglītības iestādēm, kas nodrošina izglītību integratīvā veidā.

Likumam ir jānosaka rehabilitācijas organizācija Community based rehabilitation (CBR) veidā, personu ar traucētu funkcionēšanu organizāciju iesaistīšana rehabilitācijā, sabiedriskā labuma un baznīcas organizāciju resursu u.tml. izmantošana.

Likumam ir jānosaka prasības profesionālajai izglītībai personālam, kas darbojas rehabilitācijas laukā.

Likumam ir jānosaka minimālās prasības videi no universālā dizaina un vides adaptēšanas un pieejamības aspekta.

Likumā noteikti ir jāparedz pārejas noteikumi attiecībā uz personām, kam jau ir noteikta invaliditāte šā brīža izpratnē.

117

5. SECINĀJUMI

Izvērtējot ārvalstu pieredzi profesionālo darbspēju novērtēšanā, var konstatēt, ka Latvijā invaliditātes ekspertīzi veic ar daudz plašāku mērķi nekā darbspējas ekspertīzi veic šajā Ziņojumā aplūkotajās valstīs kurās darbspēju zaudējuma izvērtējumu veic tikai ar vienu mērķi: nodrošināt darbā negūto ienākumu aizvietojamību.

Vispārējo un profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas aplūkotajās valstīs un Latvijā ir atšķirīgas. Latvijā šobrīd spēkā esošā invaliditātes noteikšanas sistēma ir balstīta uz veselības zaudējumu. Invaliditātes grupa tiek noteikta saskaņā ar veselības traucējumu sarakstu, un darba spēju zaudējums ir piesaistīts konkrētam veselības traucējumam vai invaliditātes grupai. Novērtējot klienta individuālās vajadzības, tiek ņemta vērā invaliditātes grupa, kā arī klasificēti veselības traucējumi un ikdienas dzīves aktivitāšu ierobežojuma pakāpe, uz kā pamata tiek pieņemts lēmums par medicīniskajām indikācijām noteiktu sociālo pabalstu un pakalpojumu saņemšanai. Invaliditātes grupa ir pamats arī dažādu atvieglojumu saņemšanai.

Ziņojumā analizētajās valstīs ir skaidri nodalīti invaliditātes un darbspēju zaudējuma jēdzieni ar tiem atbilstošiem sociālās aizsardzības mehānismiem, darba spējas tiek vērtētas atsevišķi no pašas invaliditātes – kā tikai viens no invaliditātes radītajiem zaudējumiem. Ir valstis, kur līdzās darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšanai tiek noteikta arī invaliditātes smaguma pakāpe (Igaunija, Vācija). Darbspēju zaudējuma noteikšanas procesā netiek nodalīti jēdzieni „vispārējās darbspējas” un „profesionālās darbspējas”, bet tiek lietots viens jēdziens „darbaspējas”, kas apvieno pēc būtības abus Latvijā pieņemto terminu skaidrojumus kopā un idejiski sakrīt.

Latvijā, atšķirībā no izpētītajām valstīm (Apvienotā Karaliste, Vācija un Zviedrija un Igaunijas reformas projekts), personai, kas gūst darba ienākumu, netiek ierobežotas ne tiesības uz pensiju, ne tās apmēru, savukārt, statusa ‘’persona ar invaliditāti’’ piešķiršana nodrošina stabilas sociālās garantijas, atlaides un atvieglojumus dažādās dzīves situācijās. Invaliditātes pensijas vidējais apmērs ir zems (salīdzinot tās atvietojuma līmeni pret iepriekšējo darba ienākumu, kā arī salīdzinot to ar citu aplūkoto valstu pensijas apmēriem).

Jāatzīmē, ka darbspēju zaudējuma vērtēšanas kritēriji dažādās valstīs atšķiras, tāpat kā veids, kādā tie tiek piemēroti. Invaliditāte, vienalga, vai tiek noteikta ar oficiālu stausu (Igaunija, Vācija) vai nē (Zviedrija, Apvienotā Karaliste), kalpo kā pamats, lai kompensētu papildus izdevumus, kas rodas invaliditātes dēļ, vai piešķirtu tiesības dažādu atvieglojumu vai palīdzības saņemšanai.

Ja Latvijā invaliditātes un vispārējo darbspēju ekspertīzi veic neatkarīga institūcija Veselības un darbspēju ekspertīzes valsts komisija, kurā strādā gan ārsti eksperti, gan amatpersonas, tad trijās aplūkotajās valstīs (Igaunija, Vācija, Zviedrija)

118

darbspēju zaudējuma novērtēšanu veic sociālās apdrošināšanas institūciju amatpersonas. Lai novērtētu, vai personas zaudētās darbspējas vai atlikušās darbspējas ir atbilstošas pensijas/pabalsta piešķiršanas kritērijiem, tiek pieprasīts ārstu - ekspertu viedoklis. Savukārt Apvienotās Karalistes gadījumā personas darbspēju zaudējumu vērtē nodarbinātības aģentūras. Šāda izvēle tiek pamatota ar to, ka ekspertīzes pamatā tiek vērtētas personas atlikušās darba spējas un iespējas iekļauties darba tirgū.

Visās aplūkotajās valstīs darbojas kompensācijas shēmas, kas darba nespējas gadījumos personām ar invaliditāti vai ilgstošiem veselības traucējumiem paredz pensiju vai pabalstu izmaksu (darba nespējas pensija Igaunijā, invaliditātes pensija Vācijā, slimības/aktivitātes kompensācija Zviedrijā, nodarbinātības un atbalsta pabalsts Apvienotajā Karalistē). Kritērijs pretendēšanai uz norādītajām pensijām un pabalstiem ir ilgstoša/stabila darba nespēja.. Dažādās valstīs tiek izmantotas atšķirīgas formulas pensijas apmēra noteikšanā, bet iegūtais rezultāts ir līdzīgs tādā ziņā, ka atvietojuma līmenis pilnīgas darba nespējas gadījumā ir ievērojami augstāks nekā daļējas darba nespējas gadījumā, lai radītu iespējas cieņas pilnai dzīvošanai personai, kura pati savas invaliditātes dēļ darba ienākumus negūst. Daudzās valstīs notiek beztermiņa invaliditātes pensiju aizstāšana ar īstermiņa pabalstiem, arī pabalsta aprēķināšanas veids tuvinās slimības pabalsta aprēķināšanas principiem, atsakoties no invaliditātes pensiju/pabalstu atvasināšanas no vecuma pensiju aprēķināšanas pieejām.

Jāatzīmē, ka Latvijā pirmās un otrās grupas invaliditātes pensiju apmēra atšķirības ir nelielas, neskatoties uz to, ka pirmās grupas invalīdiem gan veselības, gan funkcionālo ierobežojumu pakāpe, gan vispārējais darbspēju zaudējums ir krietni lielāks, līdz ar ko arī vajadzības atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanai daudz lielākas.

Attiecībā uz pasākumiem pārejošās darba nespējas laikā Latvijā pārejošās darba nespējas laikā akcents ir tikai uz ārstēšanas, ieskaitot medicīniskās rehabilitācijas, pasākumiem. Personām ar funkcionāliem traucējumiem (prognozējamu invaliditāti) nav iespējams saņemt viņiem nepieciešamos pakalpojumus, īpaši veselības aprūpes pakalpojumus, invalidizācijas riska mazināšanai. Tiesību aktos nav nodefinēts pakalpojuma saturs (grozs) un pakalpojuma aktivitāšu pēctecības laika periods, kurā tiek sniegts pakalpojums. Tāpat nav noteikta individuālā rehabilitācijas plāna aktualitāte/nozīmīgums pakalpojuma sniegšanas procesā. Latvijā katra valsts institūcija pilda savus pienākumus un sniedz personām atbalstu noteiktās situācijās, katrai ir savi mērķi un uzdevumi, bet nav nevienas institūcijas, kas atbildētu par personas rehabilitācijas procesu vai koordinētu šo procesu kopumā, kā arī nav kopīgi definēti mērķi. Netiek realizēti starpdisciplināri sadarbības gadījuma vadības principi klientu sociālo problēmu veiksmīgai risināšanai. Sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas Latvijā darbojas nekoordinēti un konkurē valsts budžeta līdzekļu sadalē.

119

Savukārt aplūkotajās valstīs (it īpaši Vācijā un Zviedrijā) pārejošās darba nespējas periodā pirms profesionālo darbspēju novērtēšanas uzsākšanas tiek īstenoti multidisciplināri pasākumi, lai novērstu invaliditātes iestāšanos vai mazinātu tās smaguma pakāpi un orientētu personu uz darbaspēju atgūšanu. Jāatzīmē, ka aplūkotajās valstīs sociālie pakalpojumi tiek sniegti pēc vajadzības nevis pēc kāda konkrēta statusa piešķiršanas.

Aplūkoto valstu pieredze liecina, ka agrās intervences prakse, lai iekļautu cilvēkus darba tirgū pirms viņi sāk saņemt invaliditātes pensiju/pabalstu, ir efektīvāka nekā mēģinājumi atgriezt darba tirgū invaliditātes/pensijas saņēmējus. Slimības pabalsta izmaksas ilgums katrā valstī ir atšķirīgs.

Tāpat ir vērojamas būtiskas atšķirības attiecībā uz pasākumiem ilgstošās darba nespējas laikā. Latvijā personām, kurām būtu iespējams uzlabot vai atjaunot savas darbspējas, netiek uzstādītas pietiekami stingras un skaidras prasības veikt nepieciešamās rehabilitācijas un darba meklēšanas darbības. Praksē netiek izmantota likumdošanā paredzētā iespēja pārtraukt vai samazināt piešķirtās pensijas izmaksu gadījumā, ja persona ļaunticīgi atsakās līdzdarboties savu darbaspēju atjaunošanai. Pastāvošā profesionālās rehabilitācijas sistēma nav pietiekami efektīva un līdz ar to nav orientēta uz personas atgriešanos darba tirgū. NVA un SIVA ir LM padotībā esošas iestādes ar orientāciju uz personu iekļaušanu darba tirgū, taču to sadarbība cilvēku ar invaliditāti atgriešanai darba tirgū nepastāv. Normatīvajos aktos nav noteikts, ka profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi prioritāri sniedzami personām ar smagu un ļoti smagu invaliditāti vai darbspēju zaudējumu. Personu ar invaliditāti lielais bezdarbnieku skaits liecina arī par sabiedrībā valdošo negatīvo attieksmi pret invalīdu nodarbinātību vairāku iemeslu dēļ - invalīdu nodarbinātība prasa papildus finanšu resursus (piem.darba vietas pielāgošana atbilstoši personas funkcionālajam ierobežojumam, personas spēja strādāt nepilnu darba laiku u.t.t.).

Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Zviedrijā nodarbinātības politikas attīstībai un pilnveidei ir vairāku gadu desmitu ilga pieredze, kas sakņojas uz šo valstu izvēlētētajiem sociālās politikas pamatiem, kas nepartraukti attīstītās un pilnveidojas. Nodarbinātības dienesti pastāvīgi uzlabo savu pakalpojumu sniegšanu, veidojot individualizētus pakalpojumus katram nodarbinātības dienesta klientam un kā svarīgs elements Nodarbinātības dienestu darbības modernizācijas procesā tika ieviesta klienta profilēšana - izveidojot darba meklētāja profilu (Apvienotā Karaliste, Vācija, Zviedrija). Vācijā Nodarbinātības dienests pašvaldībā un pašvaldības sociālās labklājības institūcija darbojas kā vienas pieturas aģentūras, savukārt Apvienotajā Karalistē - apvienotas pašvaldībās Nodarbinātības dienesta un sociālo pabalstu institūcijas funkcijas, lai nodrošinātu neaktīvo iedzīvotāju nodarbinātību.

Tiek noteikti stingrāki personas līdzdalības pienākumi: gan Vācijā attiecībā uz rehabilitācijas pasākumiem pirms invaliditātes, gan Apvienotajā Karalistē attiecībā uz pienākumu meklēt darbu ESA saņēmējiem aktivitātes grupā, gan Zviedrijā attiecībā uz profesionālo rehabilitāciju un citiem darba spēju atgūšanas pasākumiem.

120

Jāatzīmē, ka pāreja uz profesionālo darbspēju vērtēšanu prasīs reformas arī citās labklājības nozares jomās un veselības nozarē, rezultātā radot ietekmi uz valsts budžetu gan veselības, gan labklājības nozarē īstermiņā un ilgtermiņā. Vispārējās un profesionālās darbspēju vērtēšanas salīdzinājuma rezultāti parādīja, ka daudz vairāk finanšu resursi atbalsta pasākumiem pārejošas darba nespējas laikā, kontroles mehānisma izveidei, kas nozīmē papildus slogu labklājības un veselības nozaru budžetiem. Tā kā darbspēju ekspertīze tiks atdalīta no invaliditātes smaguma pakāpes noteikšanas, būs nepieciešamas būtiskas izmaiņas sociālās apdrošināšanas jomā.

Ietekme uz valsts budžetu un labklājības nozari īstermiņā un ilgtermiņā detalizētāk tiks aprakstīta ziņojumā par profesionālās darbspēju vērtēšanas pieejas ieviešanas scenāriju Latvijā konceptuālu izstrādi.

121

6. REKOMENDĀCIJAS

Ņemot vērā agrīnas iejaukšanās (pārejošās darba nespējas laikā) būtisko lomu darbaspēju atgūšanā, vienā no scenārijiem būtu jāapsver iespējas jau pārejošas darba nespējas laikā uzsākt darba spēju novērtēšanu un attiecīgus pasākumus ar mērķi atgriezt personu esošajā darbā vai citā piemērotā darbā pie sava darba devēja.

Būtiska ir sabiedrības informēšana un atbalsta saņemšana reformai, lai persona pati justos atbildīga par savas veselības un profesionālo darba spēju saglabāšanu. Svarīgi būtu izstrādāt tādu sistēmu, kas piedāvātu rehabilitācijas un atbalsta pasākumus un pieprasītu personas līdzdalību savu darbspēju atjaunošanā ne tikai pēc stabilas darbnespējas iestāšanās (daļēja darbspēju zaudējuma), bet arī pārejošās darba nespējas laikā. Būtiska ir sabiedrības informēšana un atbalsta saņemšana reformai, lai persona pati justos atbildīga par savas veselības un profesionālo darba spēju saglabāšanu.

Svarīgs ir jautājums par profesionālās rehabilitācijas pielietošanu atlikušo darba spēju mērķtiecīgā izmantošanā un attīstīšanā pirms galīgā lēmuma par darbspēju zaudējuma apmēru. Līdz ar to būtiski ir attīstīt un stiprināt NVA sadarbību ar SIVU profesionālās piemērotības noteikšanas pakalpojuma izmantošanā, gan personu ar invaliditāti darbā iekārtošanas jautājumos.

Būtu apsverams garāks pārejošās darbnespējas pabalsta izmaksas laiks ar iespējām (un pienākumu) veikt papildus rehabilitācijas pasākumus ar mērķi atgriezt personu darba tirgū. No sociālās apdrošināšanas viedokļa raugoties, iespējams, ka varētu palielināties izdevumi slimību apdrošināšanai (slimības pabalstiem), taču pie veiksmīgas rehabilitācijas šos izdevumus vajadzētu kompensēt ar ietaupījumiem darbnesapējas pensijās.

Darbspēju novērtēšanā personām ar invaliditāti būtu jāparedz novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojumus kontekstā ar atlikušajām funkcionālajām spējām, lai nodalītu gadījumus, kad darba spējas ir pilnīgi zaudētas, no gadījumiem, kad tās ir daļēji zaudētas. Lemjot par darba spējām, būtu jāvērtē personas spējas veikt savai izglītībai, darba pieredzei un vecumam atbilstošus darbus vispārējā darba tirgū teorētiskā aspektā.

Lai nodrošinātu darbspējas vērtēšanas jaunās pieejas ieviešanu arī sociālās apdrošināšanas sistēmā, būtu nepieciešamas normatīvi nošķirt darbspēju zaudējumu, ko iespējamā ienākumu zaudējuma dēļ kompensē sociālās apdrošināšanas sistēma, no citiem invaliditātes aspektiem, proti, no pašaprūpes ierobežojuma un no ierobežojumiem iekļauties sabiedrībā, kas nosaka personas vajadzības pēc papildus atbalsta, lai tiktu galā ar personīgās dzīves ikdienas vajadzībām, ar pārvietošanos, sazināšanos vai citām sabiedriskās dzīves un sadzīves vajadzībām.

122

Līdz ar to lietderīgi caurskatīt visus šobrīd invalīdiem paredzētos pakalpojumus/atvieglojumus un novērtēt, kuros gadījumos personai nepieciešamais atbalsts ir saistīts ar kādām specifiskām personas vajadzībām un kuros nepieciešama zaudēto ienākumu aizvietojoša pensija/pabalsts.

Pensiju aprēķināšanas formulu būtu vēlams pilnveidot tādējādi, lai personām ar pilnīgu darba nespēju ienākumu atvietojuma līmenis, un attiecīgi arī pensija būtu ievērojami augstāka nekā personām, kuras ir daļēji darba spējīgas. Tā kā izdevumi invalīdu pensijām ir nelieli un tie faktiski nepieaug, nav lielu fiskālo risku palielināt pensijas personām ar pilnu darbspēju zaudējumu, un vienlaikus pastiprināt prasību pēc nodarbinātības personām ar augstāku saglabāto darbspēju līmeni. Šādā gadījumā līdzekļi vienkārši tiktu pārdalīti par labu personām ar pilnīgu darbspēju zaudējumu, bet personas ar daļēju darbspēju zaudējumu tiktu mudinātas strādāt un uzņemties lielāku atbildību par sevi. Šādas izmaiņas neradītu papildus finansiālo slogu (vismaz ne ievērojamu), un varētu tikt sabiedrībāarī akceptētas.

Tā kā faktiski invaliditātes pensija, kas atkarīga no sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēra, Latvijā tiek aprēķināta tikai par 2. vai 1.invaliditātes grupu, iespējama pensijas “pārsaukšana” par darba nespējas pensiju un tās aprēķināšana saistībā ar darbspēju zaudējumu, nevis invaliditātes grupu: pilna pensija, ja darbspēju zaudējums ir pilnīgs, un daļēja pensija, ja darbspēju zaudējums ir daļējs.

Visu piešķiramo pensiju/pabalstu apmēra galvenajam kritērijam vajadzētu būt darbspējas zaudējuma līmenim un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām darbspēju zaudējuma gadījumam. Valsts finansējums būtu piesaistāms pensiju/pabalstu izmaksām tikai tām personām, kurām nav tiesību uz apdrošināšanas pensiju/pabalstu, vai arī tām, kuru aprēķinātais pensijas/pabalsta apmērs ir nepietiekams cilvēkcienīgas dzīves nodrošināšanai.

Apsverama būtu iespēja daļēji izmantot Zviedrijas modeli, proti, veltīt daudz vairāk uzmanības un resursu tieši jauniešiem ar daļēju darba nespēju (līdz 30 gadu vecumam). Šai iedzīvotāju grupai varētu atteikties no pensijas piešķiršanas vispār, tās vietā nosakot ienākumu atbalstu atbilstoši personas individuālām vajadzībām pēc medicīniskās rehabilitācijas, apmācībām, palīglīdzekļiem, transporta līdzekļa, pielāgotas darba vietas, asistenta un tamlīdzīgi.

Latvijā būtu attīstāma prakse - savlaicīgi interesēties par personu, kas nav iesaistījusies darba tirgū, un jau pēc iespējas ātrāk iegūt informāciju par personas pašas spējām atgriezties darba tirgū un nepieciešamības gadījumā mobilizēt citus pakalpojuma sniedzējus kopīga mērķa sasniegšanai

NVA klientu apkalpošanā būtu nepieciešams nodalīt klientu plūsmas: motivētos un darba atrašanā ieinteresēto klientu plūsmu, kas paši atgriežas darba tirgū, saņemot nelielu pakalpojumu klāstu, un izveidot gadījuma vadību (mentoru pakalpojumu, atbalstītais darbs) klientiem, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība darba atrašanā un sniegt pakalpojumus, kas novērš šķēršļus nodarbinātībai. Varētu

123

izmantot gan Igaunijas pieredzi, gan Zviedrijas pieredzi - ar īpašu ievadīšanu darbā un papildus atbalsta pasākumiem.

Ļoti svarīga ir visu nozaru pakalpojumu secīga saistīšana vienotā individuālajā rehabilitācijas plānā un kontrole par šī plāna izpildi. Tomēr izšķirošais jautājums ir tas, kura institūcija uzņemtos atbildību par personas vienotā individuālā rehabilitācijas plāna sastādīšanu dažādos darba nespējas periodos un tā īstenošanu, un kas segtu ar individuālā rehabilitācijas plāna sastādīšanu un īstenošanas uzraudzību saistītos izdevumus. Individuālā rehabilitācijas plāna īstenošanas uzraudzība noteikti palielinātu kopējos administrēšanas izdevumus un prasītu daudz augstāku sadarbošanās pakāpi starp dažādām institūcijām, kas iesaistītas procesā. No sabiedrības puses attieksme varētu būt visnotaļ pozitīva, ja vien būtu iespējams panākt, ka rehabilitācijas pasākumi noved pie reāliem uzlabojumiem invalīdu nodarbinātības situācijā. Visdrīzāk arī klienti būtu apmierināti, ja saņemtu lielāku uzmanību no dažādu iesaistīto institūciju (nodarbinātības dienests, sociālie dienesti) puses. Paredzētās sankcijas personai par līdzdalības pienākumu nepildīšanu varētu veikt drīzāk preventīvu lomu, nevis tikt izmantotas kā instruments budžeta līdzekļu taupīšanai.

Jāatzīmē, ka jaunā sistēma ļaus efektīvāk plānot atbalsta pasākumus personām gan pārejošās darba nespējas laikā, gan ilgstošas un stabilas darba nespējas laikā.

Sakarā ar rekomendētajam izmaiņām profesionālo darbspēju zaudējuma ekspertīzes pieejai nepieciešams veikt izmaiņas normatīvajos aktos terminu skaidrojumos un izteikt tos šādā redakcijā:

Tabula 7. Ekspertu ierosinātie terminu skaidrojumi

Termins Termina skaidrojumsDarbspēju zaudējuma

noteikšanas mērķisNodrošināt darbā negūto ienākumu aizvietojamību

Darbspēju zaudējums Pilnībā vai daļēji zaudētas spējas strādāt jebkuru piemērotu darbu, ņemot vērā veselības stāvokli, funkcionālās spējas, izglītību un darba pieredzi

Darbspēju zaudējuma ekspertīze

Darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšana, balstoties uz darbspēju zaudējuma novērtēšanas kritērijiem

Invaliditāte Ilgstoši un stabili vai neatgriezeniski būtiski ķermeņa struktūru un funkciju, aktivitāšu un dalības ierobežojumi

Invaliditātes ekspertīze Invaliditātes smaguma pakāpes noteikšana, balstoties uz veselības stāvokļa un funkcionālo spēju novērtējumu

Rehabilitācija Process vai sociāli strukturēts pasākums, atgiezt personas ar hroniskiem jeb ilgtermiņa veselības traucējumiem un ar tiem saistītiem būtiskiem funkcionēšanas ierobežojumiem sabiedrības ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā dzīvē un jo īpaši - darba dzīvē

Profesionālā rehabilitācija vai

Multidisciplināra uz pierādījumiem balstīta pieeja, kas piedāvā dažādus pakalpojumus un aktivitātes personām

124

arodrehabilitācija darbspējīgajā vecumā, kurām ir veselības bojājumi vai traucējumi, kas izraisa darbnespēju (darbspējas ierobežojumus) un kuras primārais mērķis ir veicināt šo personu iesaistīšanos nodarbinātībā

Izvērtējot ārvalstu pieredzi, ir iespējams rekomendēt vairākus scenārijus profesionālo darbspēju zaudējuma novērtēšanas pieejas ieviešanai Latvijā.

Ieteicams nākotnē būtu pagarināt slimības pabalsta ilgumu pārejošās darba nespējas laikā līdz 78 nedēļām, ja var sagaidīt, ka persona atgūs darba spējas (šobrīd 52 nedēļas).

Vienlaikus būtu nepieciešams īstenot agrīno iejaukšanos pārejošās darba nespējas laikā, sastādot Individuālo rehabilitācijas plānu (IRP): a) no 1.saslimšanas dienas, ņemot vērā slimības prognozi un tās iespējamo ietekmi uz personas darba spējām; b) pēc 2 mēnešiem; c) pēc 3 mēnešiem; d) pēc 6 mēnešiem.

Svarīgi būtu noteikt atbildīgo par IRP sastādīšanu un īstenošanas uzraudzību un tie varētu būt: a) ģimenes ārsts/psihiatrs: b) FRM ārsts: c) ģimenes ārsts/psihiatrs sadarbībā ar starpnozaru speciālistu komandu; d) ģimenes ārsts/psihiatrs sadarbībā ar speciālistu (neirologs, kardologs utml)

Lai savlaicīgi novērtētu personas iespējas atgriezties darbā un veiktu konkrētus pasākumus personas spēju novērtēšanā, darba vietas apsekošanā, ja nepieciešams, pielāgošanā utml., IRP izstrādē un īstenošanā, pārejošās darba nespējas laikā, vajadzētu iesaistīt citu nozaru speciālisti: a) Veselības aprūpes (ieskaitot medicīnisko rehabilitāciju), sociālo pakalpojumu, profesionālās rehabilitācijas jomas speciālistus; b) Veselības aprūpes (ieskaitot medicīnisko rehabilitāciju), sociālo pakalpojumu, nodarbinātības un profesionālās rehabilitācijas jomas speciālistus, arodspeciālistus, darba devējus.

Likumdošanā jānosaka institūcija, kuras pienākums būtu regulāra darba nespējas lapu kontrole, kā piemēram: a) Neatkarīga darbnespējas ekspertīzes institūcija - VDEĀVK; b) Slimības pabalstu apmaksas institūcija - VSAA struktūrvienība (apdrošināšanas ārsts); c) Neatkarīga darbspēju ekspertīzes institūcija - Nacionālā darbspēju ekspertīzes aģentūra. Vienlaicīgi jānosaka arī darba nespējas lapu kontroles periodiskums, kas varētu tikt noteikts sekojoši: a) Pēc pārejošās darba nespējas 12 nedēļām pacients nav atgriezies darbā (slimības lapa slēgta), tiek uzsākta IRP realizēšanas kontrole, ārstējošais ārsts vēršas Kontroles institūcijā un lūdz atļauju pagarināt darbnespējas lapu un apstiprināt IRP; b) Pēc pārejošās darba nespējas 26 nedēļām ārstējošais ārsts vēršas darbnespējas lapas kontroles institūcijā (Kontroles institūcija) un lūdz atļauju pagarināt darbnespējas lapu un apstiprināt IRP; c) Darba nespējas lapas iesniegšanas brīdī Kontroles institūcijā.

Varētu izskatīt iespēju ieviest ierobežotas darba nespējas lapu, kura tiktu izsniegta pārejošās darba nespējas periodā, ja persona var strādāt ne vairāk kā ½ slodzi esošajā darbā. Saņemot minēto lapu, kā viens no variantiem varētu tikt noteikts, ka personai izmaksā 50% no piešķirtā slimības pabalsta.

125

Profesionālo darbspēju zaudējuma vērtēšanas kritēriji būtu jābalsta uz EUMASS kritēriju pamatkopu, bet varētu tikt izskatīts jautājums par minēto kritēriju izstrādi, balstoties uz Profesiju klasifikatoru.

Ilgstošas un stabilas darbnespējas gadījumā atbilstoši ziņojumam tiks noteikta daļēja vai pilnīga darbnespēja. Daļēja darbspēju zaudējuma procentuālais novērtējums varētu tikt noteikts: a) 40-70% apmērā: b) 50-70% apmērā; c) 40-80% apmērā; d) 50-80% apmērā. Savukārt pilnīga darbspēju zaudējuma procentuālais novērtējums varētu tikt noteikts 80-100% vai 90-100% apmērā.

Lai personas, kurām ir noteikts stabils daļējs darbspēju zaudējums un kuras nevar atgriezties savā darbā, vai kuras ir nestrādājošas, varētu integrēt darba tirgū, jāpapildina esošais vai jāizstrādā jauns IRP, nosakot veicamās aktivitātes personām. Jānosaka, kas un cik bieži kontrolēs IRP izpildi, ieviešot gadījuma vadītāju, tā piemēram: 1) sociālais dienests, 2) NVA, 3) vairāku nozaru pārstāvji, kas katrs atbild par personas aktivitātēm savā jomā, bet regulāri savstarpēji sadarbojas.

Vienlaicīgi peronām varētu tikt noteikta invaliditātes smaguma pakāpe, kā: a) ļoti smaga un smaga; b) ļoti smaga, smaga un mērena.

Varētu tikt izskatīts jautājums par jauniešu līdz 30 gadu vecumam aktivizācijas pasākumiem, lai viņus prioritāru integrētu/reintegrētu darba tirgū, nenosakot viņiem darbspēju zaudējumu.

Līdz ar to ir izskatāmi varianti par daļējas vai pilnīgas darbnespējas pensijas piešķiršanu vai nu no 30 gadu vecuma līdz pensijas vecumam, vai arī kā šobrīd no 15 gadu vecuma līdz pensijas vecumam.

Lai īstenotu izmaiņas profesionālo darbspēju zaudējuma noteikšanas ieviešanai, nepieciešams pilnveidot sociālo pakalpojumu, nodarbinātības pakalpojumu un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas nosacījumus.

126

7. RISKI

Sabiedrības pretestība – pieradums, ka invaliditātes pensija aizstāj ienākumus un, ka persona var nestrādāt vai arī invaliditātes pensija ir kā papildus ienākums strādājošajām personām ar invaliditāti;

Politiķu nevēlēšanās reformēt sociāli jūtīgus jautājumus; Darba tirgus nespēja nodrošināt personām ar daļēju darba spēju zaudējumu

atbilstošas darbavietas, īpaši jauniešiem bez darba pieredzes un personām pirmspensijas vecumā;

Darba devēju nevēlēšanās atstāt/pieņemt darbā personas, kuras nevar strādāt pilnu darba laiku;

Nepietiekams valsts un pašvaldību finansējums veselības aprūpes, t.sk. Medicīniskās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un sociālo pakalpojumu nodrošināšanai, lai personu ar daļēji zaudētām darba spējām integrētu/reintegrētu darba tirgū;

Veselības aprūpes speciālistu (ārstējošo ārstu/ģimenes ārstu) pretestība - nevēlēšanās uzņemties papildus pienākumus un atbildību par pacienta darba spēju novērtēšanu un multidisciplinārās komandas vadību pacienta pārejošās darba nespējas laikā;

Pacienta darba spēju novērtēšanā pārejošās darba nespējas un ilgstošās darba nespējas gadījumā iesaistīto valsts un pašvaldību institūciju speciālistu nepietiekamās prasmes;

Attiecīgu speciālistu trūkums valsts reģionos.

127

8. IESPĒJAS

Attīstot pakalpojumus personām pārejošās darba nespējas laikā un iesaistot dažādu nozaru speciālistus personas rehabilitācijas procesā:- tiks veicināta personu motivācija līdzdarboties sava veselības stāvokļa

uzlabošanā un darba spēju atjaunošanā, lai atgrieztos darba tirgū;- tiks uzlabota iedzīvotāju veselība kopumā;

Palielināsies darba tirgū atgriezto personu skaits; Nodrošinot nepieciešamos ārstniecības, rehabilitācijas, sociālos,

nodarbinātības un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, attīstot darba dervēju atbalsta pasākumus un pilnveidojot minēto pakalpojumu klāstu, palielināsies darbavietu skaits, t.sk. valsts reģionos;

Pilnveidotā darbspēju novērtēšanas sistēma ļaus efektīvāk plānot atbalsta pasākumus personām gan pārejošās darba nespējas laikā, gan ilgstošas un stabilas darba nespējas laikā;

Ieviešot jaunus kritērijus profesionālo darbspēju zaudējuma ekspertīzē, tiks objektīvāk novērtētas personas atlikušās darba spējas;

Tiks pilnveidotas dažādās nozarēs strādājošo speciālistu prasmes un sadarbība darbam ar personu pārejošās darba nespējas un ilgstošās darba nespējas gadījumā;

Darba devēji, saņemot valsts atbalstu, tiks motivēti atstāt/pieņemt darbā personas ar daļēju darbspēju zaudējumu, kuri spēj strādāt tikai nepilnu darba dienu.

128

9. IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI

1. Gala ziņojums (t.sk. rekomendācijas) par profesionāla sociālā darba attīstības veicināšanu atbilstoši līgumam „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām reformām profesionāla sociālā darba politikas jomā”, SIA „Safege Baltija" / Rīga, 2012.gads

2. Sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010.–2016.gadam Zemgales reģionā. Zemgales plānošanas reģions un Lietišķo pētījumu aģentūra „Nikolo grupa”, 2010.gads

3. Vidzemes plānošanas reģiona alternatīvo sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. - 2017.gadam. Vidzemes plānošanas reģions un Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, 2010.gads.

4. Kurzemes plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma 2011. - 2018.gadam. Kurzemes plānošanas reģions un SIA „NK Konsultāciju birojs”. 2010.gads

5. Latgales plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma 2010. – 2017.gadam. Latgales plānošanas reģions un SIA “Grupa 93”. 2010.gads

6. Rīgas plānošanas reģiona sociālo pakalpojumu attīstības programma alternatīviem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem 2010. - 2016.gadam. Rīgas plānošanas reģions un SIA Baltijas Projektu vadības centrs. 2010.gads.

7. Christensen, Arne Magnus and others (2012), Pension Reform in Norway: Combining an NDC Approach and Distributional Goals, pp.129 - 154 in NDC pension schemes in a changing pension world: progress, lessons, and implementation / Robert Holzmann, Edward Palmer and David Robalino, editors, World Bank, 2012, Washington

8. EUROPEAN COMMISSION (2013), Your social security rights in Germany, July 2013

9. EUROPEAN COMMISSION DIRECTORATE - GENERAL FOR ECONOMIC AND FINANCIAL AFFAIRS (2012), The 2012 Ageing Report: Underlying Assumptions and Projection Methodologies, European Economy 4, 2011

10. http://ec.europa.eu11. EUROPEAN FOUNDATION FOR THE IMPROVEMENT OF LIVING AND WORKING

CONDITIONS (2003), Illness, disability and social inclusion12. Ex-ante coordination of major policy reforms: presenting document to the Social

Protection Committee. Estonia: Reforming (in)capacity for work scheme. N.Omeltšenko, A.Nettan-Sepp. Nepublicēts materiāls. Iegūts 2014.gadā.

13. Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai, Informatīvais ziņojums, Labklājības ministrija, 10.12.2013 LR MK protokols Nr.66, 104.§

14. Learning from Others: Temporary and Partial Disability Programs in Nine Countries, Todd Honeycutt. June, 2015

15. Peer Review in Social Protection and social inclusion, 2011, Synthesis Report „Closing the gap – in search for ways to deal with expanding care needs and limited resources”, Monika Riedel, Institute for Advanced Studies, Vienna

16. Peer review in Social protection and Social Inclusion, 2008, Synthesis Report „Long-term care: How to organis eaffordable, sustainable long-term care given

129

the constraints of collective versus individual arrangements and responsibilities”, Heinz Rothgang, Centre for Social Policy Research, University of Bremen, Karsten Engelke, Institute for health and Medical Law, University of Bremen

17. Policy and Business Analysis March 2009. 52 -53 lp.18. Prof. Dr. Tatjanas Muravskas un Zanes Cunskas pētījums "Sociālās politikas

īstenošana Latvijā pēc pievienošanās ES" (2009)19. Rokasgrāmata personas veselības, funkcionālo spēju un vispārējo darbspēju

novērtēšanai: Palīgmateriāls invaliditātes noteikšanā iesaistītajiem speciālistiem. VDEĀVK: 2013.

20. Springer Science+Business Media, LLC, 201121. The European Commission Mutual Learning Programme for Public

Employment Services. DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PES approaches for sustainable activation of people with disabilities. Analytical Paper. August 2013

22. The European Commission Mutual Learning Programme for Public Employment Services DG Employment, Social Affairs and Inclusion. PROFILING SYSTEMS FOR EFFECTIVE LABOUR MARKET INTEGRATION. Thematic Synthesis Paper May 2011

23. The role of the Public Employment Services related to "the flexicurity"in the European Labour Markets. VC/2007/0927 Final report.

24. The Sick Leave Process, Emma Nilsing Strid, Linköping 201325. WADDINGTON LISA (2010), Disability Benefits and Entitlements in European

Countries: Mutual Recognition and Exportability of Benefits, A synthesis of evidence provided by ANED country reports and additional sources

26. Waddington, Lisa (2010), Disability Benefits and Entitlements in European Countries: Mutual Recognition and Exportability of Benefits, A synthesis of evidence provided by ANED country reports and additional sources, December 2010

27. Wout de Boer (2010), Quality of evaluation of work disability, ACADEMISCH PROEFSCHRIFT

28. http://www.socialstyrelsen.se29. http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee30. www.likumi.lv31. http://berlin.angloinfo.com32. http://en.wikipedia.org33. http://hesotenet.edu.hel.fi34. http://socialprotection.eu35. http://whqlibdoc.who.int36. http://www.ageuk.org.uk37. http://www.bmas.de38. http://www.dailymail.co.uk39. http://www.forsakringskassan.se40. http://www.government.se41. http://www.haninge.se42. http://www.hscic.gov.uk43. http://www.ifs.org.uk44. http://www.issa.int45. http://www.minddisorders.com46. http://www.nva.gov.lv

130

47. http://www.pmlp.gov.lv48. http://www.riksdagen.se49. http://www.scb.se50. http://www.scie.org.u51. http://www.sm.ee52. http://www.socialstyrelsen.se53. http://www.sotsiaalkindlustusamet.ee54. https://www.gov.uk55. http://www.legislation.gov.uk56. http://www.missoc.org57. www.cirrie.buffalo.edu58. www.dls.org.uk59. www.ageuk.org.uk60. www.healthyworkinglives.com61. www.lm.gov.lv62. www.vsaa.gov.lv

131

10.PIELIKUMI

1.pielikums. Ārvalstu pieredzes detalizēts apraksts

2.pielikums. Profesionālo darbspēju vērtēšanas pieejas procesu apraksts

132