ZiņnesisNovembris2017

# 165

Intervija ar ilggadējo raidījuma MIKROFONS vadītāju Gunāru Jākobsonu

Jauna Sandras Kalnietes grāmata

Iepazīstam mākslinieces Ilzes Ramanes un arhitekta Andreja Ģelža grāmatplauktu

CENU KARUSELIS – Jāņa Rozes apgāda grāmatām atlaides līdz 80% + DĀVANA!

Lārss Keplers sacenšas ar Jū Nesbē

Foto

: Thro

n U

llber

g

Ieskaties!

3Ziņnesis2 Ziņnesis

Klāt novembris, tātad mana kārta rakstīt ievadvārdus mūsu “Ziņnesim” . Jo šomēnes, kā katru gadu, ar dažādiem lieliskiem jaunumiem un īpašajiem piedāvājumiem atzīmēsim zīmola “Jānis Roze” dibināšanas gadskārtu. Laiks kopš pērnā novembra nav skopojies ar apliecinājumiem, ka mūsu darbs jums ir svarīgs. Patīkamas pārvērtības piedzīvojis mūsu vēsturiskais veikals K. Barona ielā un arī vairākas citas grāmatnīcas. “Jāņa Rozes apgāda” izdevumi plaši pārstāvēti šīgada “Bērnu žūrijas” kolekcijā. Jūlijā mūsu paspārnē iznākušajam Anetes Mīrsvas darbam “Samsona ceļojums” tika Baltvilka balva, bet tikko Frankfurtē tika izziņota 2017. gada starp­

tautiskā “Baltā kraukļa” bērnu grāmatu kolekcija, kurā starp 200 grāmatām no 38 valstīm ir arī Anitas Kreituses “Puika, kas zīmēja kaķus”. Latvijas gadskārtā noteikti varam ieteikt skaistās grāmatas “Latviešu brīnumu pasakas” un “Brālis ozols, māsa liepa” gan latviski, gan angliski. Nešaubos, ka mākslas un kultūras cienītājiem liels notikums būs Deivida Hoknija un Mārtina Geiforda grāmatas “Attēlu vēsture” latviešu izdevums, par ko vairāk varat izlasīt šajā “Ziņnesī”. Savukārt Sandras Kalnietes “Cinītis” ir saistošs, bagātīgi ilustrēts Latvijas diplomātiskā dienesta atdzimšanas un izaugsmes stāsts. Novembrī un decembra sākumā jūs gaida gan jauna tikšanās ar mazo lasītāju ļoti iemīļoto pūķi Kokosriekstu, gan iepazīšanās ar burvīgās igauņu mākslinieces Katrinas Ērlihas zīmētajiem mazas meitenītes stiķiem un niķiem grāmatā “Mia ir priecīga”, gan vairāki ļoti interesanti jauni romāni. Vērtīgas (un izdevīgas!) dāvanas grāmatmīļiem šogad atvizinājis “Jāņa Rozes apgāda” karuselis, kas visu mēnesi griezīsies mūsu zīmola veikalos. Var gadīties, ka mājās dosieties arī ar kādu apgāda sarūpētu dāvanu. Novēlu, lai lasītprieks tikai vai rojas, un aicinu dalīties tajā un iespaidos par izlasīto arī ar draugiem, radiem, kolēģiem. Daudzinot grāmatas, mēs daudzinām arī sevi un savu valsti! Renāte Punka, “Jāņa Rozes apgāda” direktore

Nedēļas piedāvājums

20. – 26. novembris€ 14,80

€ 6,00

27. novembris – 3. decembris

€ 13,10

€ 4,90

€ 6,00

13. – 19. novembris 6. – 12. novembris€ 9,95€ 14,45

€ 5,00

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

4 5ZiņnesisZiņnesis

Zvaigzne ABC Aivars FreimanisKATLSSlavenais kinorežisors Aivars Freimanis (1936) sarakstījis izcilu vēsturisku romānu! Grāmatas notikumi aptver plašu laikposmu Latvijas vēsturē, sākot no Otrā pasaules kara beigu posma, un beidzot ar epilogu mūsdienu realitātē, kurā joprojām labi redzamas kara un pēckara laiku atstātās rētas. Būdams izcils dokumentālists, autors spilgti atklāj savdabīgu darbības vidi – kādu līča jūrmalciemu – un kolorītus personāžus. Romāna centrā izvirzīts zvejnieka

dēls Ingus Zutis (saukts arī par Ņurņiku), kurā diemžēl nav saskatāma neviena no tām rakstura īpašībām, ar kurām Vilis Lācis savulaik apveltīja savu Oskaru. Kad cilvēku gaitas nosaka neziņa un bailes par to, kāda pretī vērsies nākotne, daudziem nākas skatīt nāvi vaigu vaigā. Taču daudziem tomēr izdodas izdzīvot... Kādi bijām, latvieši divdesmitā gadsimta griežos? Kā maksājām par kailo dzīvību, un kā – par ko vairāk? Dzīvesgudra cilvēka un pieredzējuša kinorežisora skatījums ir nesaudzīgs, bet aizraujošs!Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Kontinents

THE SUNDAY TIMES BESTSELLERSDžeina KorijaASINSMĀSASNo angļu valodas tulkojusi Gunita MežuleStindzinošs psiholoģisks trillerisAlisona ir vecākā un gudrākā māsa. Netīras sirdsapziņas un vainas izjūtas nogurdināta, viņa patveras darbā, strādājot par mākslas pasniedzēju cietumā. Sieviete labprāt aizmirstu dienu, kurā visa viņas pasaule sagriezās kājām gaisā.

Kitija – jaunākā un skaistākā māsa – labprāt atcerētos dienu, kurā viņas mērķi un ideāli sabirza putekļos... Viņa sapņoja par spožu mākslinieces karjeru, bet nu tas vairs nekad nenotiks. Kitijai būtu daudz kas sakāms, tikai viņa nespēj to nevienam atklāt. Tā bija abu māsu pēdējā kopīgi pavadītā diena, un tagad viņas līdz mūža galam saistīs nāvējošs noslēpums. Ir vēl kāds, kas alkst atriebes un pacietīgi gaida atmaksas brīdi... Satricinošs, satraucošs, nospriegots sižets, labi veidoti raksturi un nodaļas ar beigām, kas paliek karājamies virs bezdibeņa. Romāns, kurā nekas nav tā, kā izskatās pirmajā brīdī Pēc The Sunday Times un Kindle Top 10 bestsellera Mana vīra sieva nāk vēl intriģējošāks, jaudīgāks trilleris. Īpaši patiks Laienas Moriartijas un B. A. Parisas cienītājiem.

Ziedu enerģijaLaura TidriķeVEIDOJAM VESELĪGAS PARTNERATTIECĪBASBaha ziedu terapija mums palīdzēs!Šī tematiskā grāmata piedāvā paskatīties uz partnerattiecībām caur Baha ziedu terapijas prizmu. Jūs spēsiet gan viegli identificēt disharmoniskus emocionālus un prāta stāvokļus, kas negatīvi ietekmējūs, apkārtējos un arī attiecības, gan izvēlēties

savas dziedinošās ziedu esences, kas palīdzēs jums mainīties un veidot veselīgas partnerattiecības.

Elita GrosmaneRĪGAS DOMS GADSIMTU GAITĀKopš pamatakmens likšanas brīža un monumentālās bū­ ves celtniecības pirm sākumiem 13. gad simtā līdz pat mūsdie­nām tā nozīme nav mazinā­

jusies, bet drīzāk pieaugusi. Saglabājot sakrālo pamatfunkciju, tā piemērojusies 21. gad simta muzeālo un muzikālo baudu cienītāju augstajām

prasībām. Kā Domam klājies tā garajā mūžā, aplūkots šajā grāmatā.

LATVIJAS LEĢENDAS 7Turpinām izdot grāmatu sēri ju par latviešu leģendārām per so ­

nībām un svarīgiem noti ku miem. Šajā grāmatā varēs lasīt par Oļģeru Kroderu, Mairi Briedi, Melā niju Vanagu, kā arī leģendu par Latvijas prezidentiem, par drukas aizliegumu Latgalē, par Daugavpils grupas “Elpa” likteņiem, kā arī latviešiem un Latvijai svarīgo “Likteņdārzu”.

Kārlis Krēsliņš NO LAUKU PUIKAS LĪDZ ĢENERĀLIMPersonību grāmatu sērijā tur pinām izdot grāmatas par Kārļa Krēsliņa dzīvi.

Šajā auto biogrā fiskājā izde­vu mā iepazīsimies ar Kārļa Krēsliņa dzimtu laika posmā no 1918.­1991. gadam. Plā­nots izdot arī trešo grāmatu.

Dienas Grāmata

Vilipsōns, Nora IkstenaĀRPRĀTIJA PIEDZĪVOJUMIPēc dzemdību nama Ārprātiju aizveda uz mājām – Kapseļu un Margrietas ielas stūrī. Pirmajā stāvā, kur tramvajs gāja kādus desmit metrus no loga. Turklāt tas bija vecais tramvajs, tomēr Ārprātija dziļo miegu nekādi netraucēja. Bet svarīgāka par tramvaju bija kūdras brikešu smarža. Ārprātijs tolaik vēl nezināja tādu vārdu sexy, tak brikešu smarža viņam jau tad saistījās ar sievietēm.

Tiesa, Ārprātija izskats tūlīt pēc piedzimšanas neliecināja, ka reiz viņam būs panākumi pie sievietēm. Viņš piedzima piecus kilogramus un 300 gramus smags, šķībām acīm, sarkans un gariem, melniem matiem. Ārprātija māte uzvaroši viņu turēja pie slimnīcas loga, bet tētis aiz loga pārbijies raudzījās viņos dziļā nesapratnē, kā gadījies, ka viņam piedzimis Goiko Mitičs.

Dienas Grāmata

Inguna CepīteULSIKS“Pa gaišu taku ir viegli iet pat tumšā laikā. Ingunas Cepītes grāmata ir tāda taka 20. gadsimta 60. un 70. gados – uz bērnību un caur bērnību līdzās ķibeļu magnētam Ulsikam (tā sauc meiteni!) delverībās un pasaules vērojumā, kas neizdāļā vērtējumus, bet dalās priekā par katras dienas pirmreizību. Mūzikas klātbūtne un stāsti par vecāku koncertbraucieniem ir liecība par grāmatas autobiogrāfiskumu, kas šķietami bērniem rakstīto pārvērš par laikmeta

dokumentu.” (Anita Rožkalne, literatūrzinātniece)Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

6 7ZiņnesisZiņnesis

Maija SepaMIGRĒNA. IZLAUŠANĀSNeparasts romāns par sievieti, kuras dzīvi ievērojami sarežģī mig rē­na – slimība, ko nevar redzēt un izprast pat tuvākie.Iedvesmojošs stāsts, kas atgādina, ka migrēnas slimnieki nav vieni un cik gan daudz nozīmē atbalsts, ko sniedzam viens otram. Grāmatā dzīvi, reālistiski, emocionāli, krāsaini un tēlaini – no izmisuma līdz cerībai – tiek aprakstītas migrēnas slimnieka, šajā gadījumā – jaunas sievietes –, izjūtas, mācoties sadzīvot ar migrēnu. Tieši tāpēc grāmata noderēs arī migrēnas skarto cilvēku tuviniekiem, draugiem, priekšniekiem un darba kolēģiem, jo sniedz padziļinātu izpratni par slimības psiholoģiskajiem aspektiem.

Keisija VestaP.S. TU MAN PATĪCŠis satriecošais mīlas stāsts pārsteigs ar neatvairāmu humoru, sirsnī­gumu un dzirksti un vienmēr tad, kad vismazāk to gaidīsiet.Lilijas sapņotājas gars garlaicīgās ķīmijas stundas padara divtik nein­te resantas. Taču tad notiek brīnums – sākums tam ir ar zīmuli uz sola ķīmijas kabinetā uzrakstīta Lilijas mīļākās dziesmas rinda. Šo dziesmu zina tikai nedaudzi, jo tā nav populāra. Nākamajā dienā kāds ir uzrakstījis nākamo dziesmas rindiņu un ziņu viņai!Drīz vien Lilija ar anonīmo domubiedru sāk apmainīties vēstulēm – viņi dalās noslēpumos, iesaka viens otram gru pas un sāk uzticēties. Lilija jūt, ka viņas sirds jau pieder nezināmajam rakstī tājam, lai gan

prāts vēl pretojas... Kas viņš ir? Lilija cenšas atklāt noslē pumu un atklāj, ka sirdslietas ne vienmēr ir saprotamas…

Anne SuesaGADALAIKI. LIELĀ BILŽU GRĀMATALielā bilžu grāmata ir jautrs veids, kā mācīties runāt, iepazīt gada­laikus un sekot līdzi ikdienas notikumiem divpadsmit mēnešu garu mā. Šī ir attīstoša grāmata bērniem, kad mūsu lolojumi mācās vērot pasauli un veidot savus stāstus.

VINNIJS PŪKS. GAIŠU DIENU GRĀMATA 2018Šis kabatas kalendārs ļaus saplānot katru gada dienu, kā arī ik nedēļu ielīksmos ar brīnišķīgām atziņām un dialogiem no Vinnija Pūka un viņa draugu dzīves. Gadagrāmatu papildina sirsnīgas ilustrācijas, tajā ir iekļautas vārdadienas, svarīgākie svētki un brīvdienas. Lai “Gaišu dienu grāmata” padara jūsu ikdienu prieka pilnu un liek pasmaidīt!

VĀĢI. ZELTA STĀSTU GRĀMATATulkojis Edvīns RaupsVairāk nekā 300 lappušu aizraujošu piedzīvojumu kopā ar Zibeni Makvīnu, viņa draugiem un sāncenšiem!Šajā krājumā apkopoti stāsti par brašā sacīkšu vāģa gaitām no paša sākuma līdz pat trauksmainajām sacīkstēm Pasaules Lielās balvas izcīņā Japānā, Itālijā un Londonā!

MEGANA MAKDONALDA. DŽŪDIJA SVILPASTE GLĀBJ PASAULITulkojusi Agija KrastaŠī ir jau trešā tikšanās ar trešklasnieci Džūdiju Svilpasti, viņas mazo brāli Smārdu, kā arī labākajiem draugiem Kramu un Frenku Pērli, kuri allaž ir gatavi palīdzēt īstenot meitenes idejas. Un šoreiz ņiprā meitene ir pasaules glābšanas omā.Uzzinot par straujo lietusmežu izciršanu, Džūdija Svilpaste nolemj nesē dēt malā un sniegt savu ieguldījumu, lai atveseļotu planētu. Kādam šī pasaule ir jāsaved kārtībā, un to izdarīs viņa! Kas gan notiktu ar

zemes lodi, ja nebūtu Džūdijas?

DŽOŠS LEISIJS. PŪĶU AUKĻA PILSTulkojusi Eva JansoneŠī ir jau trešā grāmata humora pilnajā sērijā, kas vēstī par to, kā klājas Edvardam, viņa mazajai māsiņai un mammai, kad tēvocis atstāj pieskatīt... pūķus! Šoreiz zēnam ar māsiņu jādodas ciemos pie tēta, bet tēvocis Mortons nebrauc pakaļ saviem mīluļiem, un pūķus nākas ņemt līdzi uz pili, kurā notiks Jaungada svinības. Lasot šo grāmatu sēriju, smiekli un jautrība garantēta!

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

8 9ZiņnesisZiņnesis

Gada tumšajā laikā, kad tā vien gribas omulīgi iekārtoties un palutināt sevi ar kādu sātīgu gardumu, lieti noderēs re­cep šu krājums, kura vadmotīvs ir “Ar sieru garšos vēl labāk!”. Interesantas ierosmes dažādām pikantām uzko dām, picām, tartēm un sāļajām pankūkām, neparas tāki aizdari rīsu un makaronu ēdieniem, lieliskas idejas rudenīgiem vai zie­mī giem sacepu miem. Auksti vai karsti – visi šie ēdieni tik­lab baudāmi kā ikdienā, tā viesībās, neaprobežojoties ar auks tajiem gada mēnešiem. Protams, ka grāmatas pēdējās lappusēs ir arī kārdinošas cepumu, kūku un desertu re­

ceptes. Siera ēdienu grāmatā taču neiztikt arī bez siera kūkas! Mielojieties paši un dāviniet draugiem.

CITRONTIMIĀNA UN FETAS KLAIPIŅŠŠo varētu nodēvēt par gardas maizes un kūkas krustojumu. Pateicoties cepamajam pulverim, maize iegūst lielāku apjomu, turklāt tā ir vienkārši izcepama. Sevišķi labi tā iederas karstā dienā kā piedeva gaspačo vai arī aukstā vakarā pie pikantas un sildošas zupas.

325 g kviešu miltu2 ēd. k. cepamā pulvera1 tējk. sāls200 ml + 2 ēd. k. pilnpiena150 ml olīveļļas2 sakultas olas1 rupjās skaidiņās sarīvēts liels cukīni125 g sadrupinātas fetas2 citrontimiāna zariņiSvaigi malti melnie pipariAr cepampapīru izklāta veidne ~900 g smagam klaipam

Cepeškrāsni sakarsē līdz 180 ºC. Citrontimiānam noplūc lapiņas. Lielā bļodā iesijā miltus, cepamo pulveri un sāli, pieber maltus piparus. Citā bļodā samaisa pienu un eļļu un iekuļ olas. Iejauc miltu maisījumā, pievieno cukīni, divas trešdaļas fetas un pusi timiāna lapiņu. Maisa, līdz izšķīst miltu kunkuļi, taču jāsargās pārcensties, lai mīkla nekļūtu pārāk bieza. Iepilda veidnē. Pārkaisa atlikušo fetu un timiānu. Liek krāsnī un cep 1–1¼ stundu. Maize ir gatava, ja mīkla vairs nelīp pie tajā iedurta koka iesmiņa. Izņem no krāsns un uz 10 minūtēm atstāj veidnē. Tad izgāž uz restītēm un atstāj, lai atdziest.

SIERA ĒDIENI No angļu valodas tulkojusi Iveta Galēja

DRĪZUMĀ!

Jāņa Rozes apgādā dienasgaismu ieraudzījis piere dzē­jušās diplomātes un politiķes Sandras Kalnietes atmiņu krājums “Cinītis”.Grāmata, kuras nosaukums atvasināts no visiem zinā­mā latviešu sakāmvārda “Mazs cinītis gāž lielu vezu­mu”, lasītājus aizved netālā pagātnē – pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados –, kad kā fēnikss no pelniem atdzima Latvijas ārlietu dienests. Grāmatā netrūkst hu­mora, veselīgas paškritikas un pašironijas, atminoties laikus, kad neatkarību atguvušajā Latvijā diplomātijas die nests radās praktiski tukšā vietā. Kalniete dzīvi un aizrau tīgi apraksta gan pirmos neveiklos soļus starp­tautiskā protokola apgūšanā, gan Latvijai vēsturiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanu līdz pat mūsdienām.

“Kā diplomātijā, tā politikā ir kritiski punkti, kur viena cilvēka rīcība vai neatlaidība var būtiski ietekmēt lietu gaitu. “Cinītis” nav grāmata par lielo vēsturi, tā stāsta par notikumiem manā diplomātes un politiķes dzīvē, tā arī nav autobiogrāfija “no šūpuļa līdz kapam”, jo ceru vēl iespēt kaut ko padarīt. Grāmatā es tikai vietām pievēršos padziļinātai ārpolitisko vai iekšpolitisko procesu analīzei, lai gan tieši tā veido katra augsta ranga diplomāta darba saturu un aizņem lielāko laiku. Es mēģinu raitā valodā izstāstīt atmiņas par epizodēm, kādas atrodamas katra atbildīgu darbu strādājoša cilvēka dzīvē un kas, satekot kopā no daudziem avotiem, veido mūsu valsts dzīvo atmiņu. Tā vēl nav vēsture, bet fona krikumi un krikumiņi, kuriem sablīvējoties, veidojas tā viela, no kuras vēlāk pētnieki destilē vēsturi.Rakstot šādā atmiņu žanrā, vai ik uz soļa jāizdara izvēle – ko pateikt, bet ko noklusēt, jo darbojošās personas ir reāli cilvēki, kas mēdz apvainoties vai pat var iesūdzēt tiesā par apmelošanu. Tāpēc esmu centusies ar pietāti izturēties pret cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi. Tā īsti vietām esmu atļāvusies paironizēt tikai pati par sevi, lai gan grāmata būtu daudz dzīvāka, ja es pasmietos arī par citiem. To atstāšu satīriskam stāstam par Latvijas politiku, kuram jau ilgāku laiku vācu materiālus un kuru reiz ceru uzrakstīt,” grāmatas ievadā saka autore.

Darbā apkopotas daudzas vēstures liecības, kas spilgti ilustrē autores bagātīgo diplomātes pieredzi un misijas apziņu, gādājot par Latvijas atgriešanos starptautiskā apritē.

Fragments no Sandras Kalnietes runas Leipcigas grāmatu tirgus svinīgajā atklāšanas ceremonijā: “Man nepatīk runāt par Jauno un Veco Eiropu. Man Eiropa ir viena, atkal apvienota un brīva. Visas Eiropas vēstures līdzšinējās peripetijas ir piedzīvotas galvenokārt tādēļ, ka neesam bijuši pietiekami dzirdīgi, lai laikus saklausītu, kad apritē sāk ieviesties valoda, kurā iesākumā vēl nevainīgi, bet vēlāk arvien biežāk tiek lietoti divdomīgi apzīmējumi. Ja nu sagadās, ka šādas valodas uzplaukuma periodā kāds politisks spēks to veikli piesavinās, lai padarītu par rīku savu savtīgo interešu īstenošanai, tad Eiropā sākas nepatikšanas.”

Sandra KalnieteCINĪTIS

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

10 11ZiņnesisZiņnesis

Jāņa Rozes apgādā iznākusi bagātīgi ilustrē ta grāmata, kurā saistošās sarunās apskatīti sva­rī gākie un interesantākie pagrieziena punk ti mākslas un vizuālās kultūras vēsturē līdz pat mūsdienām. Gleznotājs Deivids Hoknijs un mākslas kritiķis Mārtins Geifords aizrau tīgā dialogā ne vien plašai auditorijai sapro tamā valodā izstāsta stāstu par attēlu vēsturi, bet arī apspriež it kā ierastus attēlus, kon ceptus un pieņēmumus. Piemēram, sakot, ka foto grāfijas izgudrošana 19. gadsimta vidū nemaz nebija tāds apvērsums, bet gan likumsakarība un daudz senāku notikumu sekas.

Attēls, saka Deivids Hoknijs, ir vienīgais veids, kā mēs varam pastāstīt, ko redzam. Taču visiem attēlu radītājiem jārisina kopīga problēma – kā saspiest trīsdi­mensionālus jeb telpiskus cilvē­kus, priekšmetus un vietas, lai tos attainotu uz plakanas virs­mas. Rezultātus ierasts klasi fi ­ cēt – gleznas, fotogrāfijas vai fil­mas. Reizēm tos šķiro pēc stila vai tapšanas laika – vidus laiki, renesanse, baroks utt. Turpretim Hoknijs uzskata, ka tie visi vis pir­mām kārtām ir attēli, neatkarīgi no tā, vai radīti ar otu, kameru

Deivids Hoknijs un Mārtins GeifordsATTĒLU VĒSTURE: NO ALAS LĪDZ DATORA EKRĀNAM No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

vai digitālā prog rammā, atstāti uz alas sienas vai apskatāmi datora ekrānā.

Lai mēs saprastu, kā redzam pasauli ap sevi  – un līdz ar to arī paši sevi –, nepieciešama attēlu vēsture.

Abi sarunbiedri pēta, kā un kāpēc jau tūkstošiem gadu tiek radīti attēli. Kas padara interesantas uz plakanas virsmas atstātas zīmes? Kā parādīt kustību nekustīgā attēlā un kāda saistība kino un televīzijai ar glezniecības vecmeistariem? Kā laiku un telpu var ietilpināt statiskā attēlā uz audekla vai ekrāna? Ko atspoguļo attēli – patiesību vai melus? Vai fotogrāfijās redzama pasaule, kādu mēs to patiešām redzam?

Salīdzinādami visdažādākos attēlus, piemēram, kadru no Disneja animācijas filmas ar Hirošiges ja pāņu gleznu, ainu no Eizenšteina filmas ar Velaskesa gleznu, autori brīvi šķērso ierastās robežas starp augsto un populāro kultūru saskata negaidītas sakarības starp dažādiem laikmetiem un medijiem.

Atsaucoties uz Hoknija novatorisko grāmatu “Slepenās zināšanas”, viņi parāda, ka kino, foto grā­fija, glezniecība un zīmēšana ir savstarpēji dziļi saistītas. Jaunā grāmata “Attēlu vēsture” padziļina mū su izpratni un rosina pārdomas. Tā ir nozīmīgs solis uz priekšu izpratnē par to, kā mēs atspogu­ļojam realitāti.

Deivids Hoknijs (1937) ir atzītākais un populārākais mūsdienu britu mākslinieks. Viņš radījis darbus gandrīz visos pieejamos medijos – gleznie­cībā, zīmēšanā, scenogrāfijā, fotogrāfijā un grafikā  – un paplašinājis to robežas. Sarakstījis vairākās valodās tulkotu bestselleri “Slepenās zināšanas. No jauna atklājot vecmeistaru aizmirsto tehniku”.

Mārtins Geifords ir britu nedēļas žurnāla Spectator mākslas kritiķis. Sarak­s tījis ievērību guvušas grāmatas par van Gogu, Konsteblu un Mikelandželo. Sadarbībā ar Hokniju tapusi grāmata “Plašā kais vēstījums. Sarunas ar Deividu Hokniju”.

Grāmata “Attēlu vēsture” iepriecinās mākslas un aizrautīgu sarunu mīļotājus, kā arī noderēs par vēr­tīgu uzziņu avotu plašam kultūras nozaru studentu un profesionāļu lokam. Turklāt šīs interesantās sarunas latviešu lasītājs var iepazīt kvalitatīvā tulkojumā. Grāmatā iekļautas 310 ilustrācijas.

Deivids Hoknijs. A Bigger Splash. 1967

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

12 13ZiņnesisZiņnesis

Romāna fragments:Netālu no Rekīlgātanas Vesterosā atrodas gara un žilbinoši balta daudzstāvu māja. Tiem, kas dzīvo šajā apkārtnē, ar roku ir sasniedzama skola, futbola laukums un tenisa korti. No vienpadsmitās kāpņutelpas iznāk jaunietis ar motociklista ķiveri rokās. Stefanam Bergkvistam drīz apritēs septiņpadsmit gadi, puisis mācās motortehniskajā ģimnāzijā un dzīvo kopā ar savu mammu un viņas draugu. Stefanam ir gari, gaiši mati, apakšlūpu rotā sudraba riņķītis. Viņš ir ģērbies melnā T-kreklā un nokarenās džinsa biksēs, kuru gali zem sporta kurpēm ir nomīdīti vienās driskās. Nesteidzoties viņš nokāpj lejā stāvlaukumā, uzāķē ķiveri uz motocikla stūres un lēni brauc lejup pa ietvi, tad uz priekšu gar dzelzceļa sliedēm, cauri Norlēdenas viaduktam un nonāk plašā rūpniecības rajonā. Viņš apstājas pie liela celtniecības vagoniņa, kas no vienas vietas ir noklāts ar ziliem un sudrabotiem grafiti. Stefans šeit mēdz satikties ar saviem draugiem. Puiši sacenšas paštaisītā motokrosa ātrumtrasē, kas ierīkota gar dzelzceļa uzbērumu, brauc pār dažādiem palīgceļiem un tad atpakaļ pa Terminālvēgenu. Viņi sāka nākt šurp pirms četriem gadiem, kad atrada vagoniņa atslēgu, paslēptu uz naglas celtnes aizmugurē, dadžu laukā. Vagoniņā neviens nebija rādījies gandrīz desmit gadu. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija te pamests pēc plašiem sliežu remontdarbiem. Stefans nokāpj no motocikla, atslēdz piekaramo slēdzeni, noceļ tērauda aizbīdni un atver koka durvis. Ienāk, aizver aiz sevis durvis, ieskatās pulkstenī un tālrunī ierauga, ka ir zvanījusi mamma. Puisis nav pamanījis, ka viņu novēro vīrietis, ap sešdesmit gadu vecs, pelēkā zamša jakā un gaiši brūnās biksēs. Vīrietis stāv aiz atkritumu konteinera blakus zemai ražošanas ēkai otrā pusē dzelzceļam. Stefans ieiet virtuvītē, izņem no izlietnes čipsu paku, izkrata rokā pārpalikušās drupatas un ieber mutē. Gaisma celtniecības vagoniņā iekļūst caur diviem netīriem, aizrežģotiem logiem. Gaidot draugus, Stefans šķirsta vienu no veciem laikrakstiem, kas joprojām mētājas kaudzē uz

Vasaras naktī policija uz jahtas, kas pamesta dreifē Stokholmas arhipelāgā, atrod mirušu jaunu sievieti. Sāļais ūdens plaušās liecina, ka viņa ir noslīkusi, tikmēr viņas drēbes ir pilnīgi sausas. Nākamajā dienā kāds augsta ranga ierēdnis tiek atrasts pakāries savā pilnīgi tukšajā dzīvoklī. Ja tā bija pašnāvība, uz kā viņš pakāpās? Kamēr Jona Linna šķetina savstarpēji it kā nesaistītos

notikumus, lasītājs soli pa solim, brīžiem virtuozos lēcienos, ierauga arvien plašāku panorāmu. Romāna notikumi tā izskaņā iepeldēs arī Rīgas jūras līcī.

Lārss KeplersPAGANĪNI LĪGUMS No zviedru valodas tulkojuši Jānis Rozenbergs un Ieva Pudure

dzidra skandināvu noir pērle

rasējumu skapja. Avīzes Lektyr pirmajā lappusē zem virsraksta “Tevi aplaizīs un arī vēl samaksās!” gozējas jauna sieviete ar kailām krūtīm. Vīrietis zamša jakā mierīgi pamet savu slēptuvi, paiet garām augstiem elektrības stabiem un šķērso dzelzceļa uzbērumu ar diviem sliežu ceļiem. Tad pienāk pie Stefana motocikla, noloka atbalstu un pieripina braucamo pie vagoniņa. Palūkojies visapkārt, viņš nogulda motociklu uz zemes un ar kāju to piespiež pret durvīm tik cieši, lai izeja būtu pilnībā bloķēta. Tad atver degvielas bāku un ļauj benzīnam notecēt zem vagoniņa. Stefans turpina šķirstīt veco laikrakstu, pēta izbalējušās fotogrāfijas ar sievietēm cietumā. Viena blondīne kamerā sēž ar plati ieplestām kājām, demonstrējot cietuma uzraugam savu vagīnu. Stefans raugās uz bildi un satrūkstas tikai tad, kad ārpusē izdzird grabināšanos. Viņš ieklausās, domā, ka ir sadzirdējis soļus, un ātri aizver avīželi. Vīrietis zamša jakā ir izvilcis sarkanu benzīna kannu, ko puišeļi bija paslēpuši brikšņos iepretī vagoniņam, un sāk ar benzīnu apliet zemi ap nelielo celtni. Pirmos kliedzienus viņš saklausa, būdams ēkas aizmugurē. Puisis dauzās gar durvīm, mēģinādams tās atvērt, soļi klaudz pa grīdu, pēc tam netīrajā logā parādās jaunekļa seja. – Atveriet durvis, tas nemaz nav smieklīgi, – viņš skaļi sauc. Vīrietis zamša jakā apiet apkārt vagoniņam, izlej atlikušo benzīnu un noliek kannu atpakaļ vietā. – Ko jūs darāt?! – puisis kliedz. Stefans ieskrienas pret durvīm, mēģinādams tās izgāzt, bet durvis nepadodas. Zvana mammai, bet viņas tālrunis ir izslēgts. Sirds no bailēm met kūleņus, Stefans pārskrien no viena loga pie otra, mēģinādams caur pelēki notecējušajiem stikliem kaut ko saskatīt. – Tu esi muļķis, vai? Kad Stefans pēkšņi sajūt aso smaku, kas nāk no benzīna tvaikiem, ķermenī uzbango bailes un kuņģis saraujas čokurā. – Ei! – viņš bailēs kliedz. – Es zinu, ka jūs esat šeit! Vīrietis no kabatas izvelk sērkociņu kastīti. – Ko jūs gribat? Lūdzu, pasakiet, ko jums vajag… – Tā nav tava vaina, bet nakts murgiem ir jāpiepildās, – nepaceļot balsi, atbild vīrietis un aizdedzina sērkociņu. – Izlaidiet mani! – zēns kliedz. Vīrietis nomet sērkociņu mitrajā zālē. Atskan kluss švīksts, tā, it kā liela bura pēkšņi būtu piepildījusies ar vēju.

Lārss Keplers (Lars Kepler) ir Zviedrijā dzīvojoša rakstnieku pāra Alexandra Coelho Ahndoril (1966) un Alexander Ahndoril (1967)  – pseidonīms. Kopš 2009. gada viņu grāmatas par izmeklētāju Jonu Linnu iznākušas vairāk nekā 10 miljonos eksem­plāru 40 valodās, un rakstnieku pāris ir Zviedrijas mūs dienu veiksmīgākie autori, kuri Skandināvijas grāmatu pārdošanas virsotnē katru gadu mērojas spēkiem ar norvēģi Jū Nesbē. Tiem, kuriem patīk Nesbē, nešaubīgi patiks arī Keplers.“Paganīni līgums” ir otrais romāns inspek tora Jona Linnas piedzīvojumu sērijā. “Mansards” iz­devis arī sērijas pirmo romānu “Hipnotizētājs”.

Foto

: Thro

n U

llber

g

Grāmatu jaunumiGrāmatu jaunumi

14 15ZiņnesisZiņnesis

Fragments (no nodaļas “Uz Berni pēc veselības”)Bija silta, ziedoņa smaržu piestrāvota novakare 1908. gada marta vidū. Pabeiguši dienas darbus, kastaņolieši sinjors Arturs Nagliņš ar kundzi Amāliju alias Rainis un Aspazija bija izgājuši garākā vakara pastaigā. Netālu no kaimiņciema Ruviljanas viņi sastapa svešinieku pāri – solīdu kungu ar sirmumu deniņos, pie kura elkoņa turējās stipri jaunāka ēteriska izskata būtne. Vīrietis – iespējams, pēc īsākā ceļa uz Kastaņolu apvaicādamies, – abus pretimnācējus uzrunāja lauzītā vācu valodā. Zinātājam tajā nebija grūti saklausīt slāvisku akcentu, un Rainis sarunā ar svešo pārgāja uz krievu mēli. Atbildes reakcija bija negaidīta: pār abiem dzejniekiem pēkšņi brāzās spējš neapvaldīta prieka vilnis. “Kāda veiksme! Tātad savējie, krievu cilvēki! Atļaujiet stādīties priekšā: aptiekārs Reiževskis no Odesas ar laulāto draudzeni Jevfrosiņju Ļvovnu”. (..)

2015. gads reanimēja XXI gs. latvieša interesi par abiem nacionālās literatūras klasiķiem. Šī grāmata ir aicinājums turpināt Raiņa un Aspazijas dzīves un dar­ba izzināšanu. Kāpēc Kastaņola? Politiskās emigrā­cijas laiks brīvajā Šveicē ir visnepilnīgāk izpētītais posms Raiņa un Aspazijas paralēlajās biogrāfijās. Bet tieši tur un tolaik Rainis sarakstīja lielu daļu no savām literāri augstvērtīgākajām lugām un dzejoļu krājumiem. Un tieši tur un tolaik, apgūstot Šveices

demokrātijas pieredzi un Aspazijai līdzdomājot, Rainis kļuva par latviešu nacionālo centienu dziļākās ideoloģiskās jēgas plānotāju. Un vēl. Kastaņola nes duālu nozīmi. Rainim, kā zināms, tā kļuva par otro dzimteni un ar laiku – arī par mūžīgās atjaunotnes simbolu. Turpretī Aspazijai “saulainais stūrītis” atnesa depresiju, slimības un radošu apsīkumu.“Darbs “Viņpus Alpiem” ir nopietns pienesums ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Latvijas kultūras un vēstures pētniecībai. Reizē tas dod Latvijas lasītājam priekšstatu par to Šveici, kurā ne tikai Rainis un Aspazija, bet arī vesela Latvijas ideālistu paaudze dzīvoja starp 1905. gadu un Pirmā pasaules kara beigām.” (Vita Matīsa)“Rainis un Aspazija, bez šaubām, kļuvuši par latviešu pašapziņas, pašidentifikācijas zīmi. Un šodien neviens cilvēks visā baltā pasaulē nezina par “dzejniekpāri” vairāk kā Gundega Grīnuma. Nē, “zināšana” nav tas vārds. Nenogurdināmi faktu, notikumu, dokumentu, to īstās jēgas meklē­jumi, pētnieka azarts, pat kaisle, – un ar visu to Gundega Grīnuma izšķērdīgi dalās ar mums. Ar jums, lasītāj.” (Roalds Dobrovenskis)Grāmatas izdošanu finansiāli atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Gundega GrīnumaVIŅPUS ALPIEM. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni.

Ak godātais Nagliņu pāris, Arturs Petrovičs un Amālija Petrovna, arī šeit apmetušies ārstnieciskos nolūkos (sastopoties ar svešiniekiem, dzejnieki piesardzības labad, protams, nemēdza atklāt patieso iemeslu, kura dēļ viņi uzturējās Šveicē)? Un dzīvo Kastaņolā, Morandoti pansijā? Brīnišķīgi! Kaimiņu būšana! Viņi, Reiževski, mitinoties turpat līdzās – viesnīcā “Hotel Müller”. (..)

Šī spējā ofensīva ar viegli traģikomisku nokrāsu Aspaziju un Raini pārsteidza nesagatavotus. Kā uz to reaģēt – raudāt vai smieties? (..) No dzejniekpāra puses galveno iniciatīvu saskarsmēs ar odesiešiem savās rokās pārņēma Aspazijai. Trauslā, izskatīgā “vājiniece” Jevfrosiņja Ļvovna viņai patika. Kaut arī jaunā paziņa nāca no dzejniecei pasvešām sīkpilsoniskām aprindām un viņas pasaules redzējums bija šai videi raksturīgās pašlabuma filozofijas ierobežots, kontakti ar Reiževska kundzi Aspaziju izklaidēja un novērsa viņas domas no pašas nedienām.

Kopš marta vidus abas vecuma, dzīves pieredzes un sociālā statusa ziņā tik dažādās sievietes tikās bieži, dažkārt pat vairākas reizes dienā. (..) Īpaši Aspaziju iepriecināja tas, ka egocentriskā Jevfrosiņja Ļvovna gluži labi orientējas feminisma kustības jautājumos, un tā nu reiz bija tēma, par kuru abas sievietes varēja diskutēt stundām ilgi.

Nozīmīga saistviela viņu savstarpējā satiksmē bija abu kopīgā rūpe – veselības problēmas. (..) Kura no abām – odesiete vai rīdziniece – patiesībā sirga smagāk un kurai no viņām akūta medicīniskā palīdzība bija nepieciešama lielākā mērā? Vīra uz rokām nēsātajai un pastāvīgā ārstu uzraudzībā esošajai Jevfrosijai Ļvovnai ar viņas “vārīgajām plaušām”? Vai varbūt tomēr Aspazijai, kura cieta no vairākām smagi ielaistām ligām – kuņģa darbības traucējumiem, migrēnas, hroniska bezmiega, biežām zobu sāpēm un “acu vājuma” – turklāt soli pār ārsta kabineta slieksni nebija spērusi kopš Rīgas laikiem?

Jevfrosiņja Ļvovna savai jauniegūtajai draudzenei juta līdzi un mudināt mudināja viņu bez kavēšanās meklēt kvalificēta ārsta palīdzību. Kur gan skatoties Arturs Petrovičs? Vai tad viņš neredzot, cik savārgusi, cik vientuļa un nomākta te, svešumā, jūtoties viņa otrā puse? Un kā gan viņš pieļaujot, ka sievai ik nedēļu jānomokās, staipot smagās pārtikas nešļavas no Lugānas tirgus? Ak Arturs Petrovičs arī pats diendienā smagi strādājot, taču ar viņa un sievas literārajiem ienākumiem esot par maz, lai algotu kalponi un apmaksātu ārsta pakalpojumus? Nu – “деньги дело наживное!” (nauda prasās pelnāma!). Lai tak Arturs Petrovičs meklējot kādu citu, ienesīgāku peļņas avotu! Vai tad vīra pirmais un galvenais pienākums nav gādāt par sievas veselību un labklājību kopumā? (..)

Reiževsku pāra piemērs vēl gadiem ilgi Raiņa apziņā saglabājās kā modelis laulībai, kurā šķietami bezjūtīgas, savtīgas sievietes saltais egoisms noved līdz bojāejai vīra “lietu” jeb darbu un galu galā iznīcina arī vīrieti pašu. Kad 1912. gada maija beigās nopietnas nesaskaņas uzšķiļas arī abu dzejnieku attiecībās un aizvien biežāk pāraug asos savstarpējos pārmetumos egoismā un otra radošo interešu pienācīgā nerespektēšanā, Rainis dienasgrāmatā ieraksta frāzi, kura netieši, toties nepārprotami un gaužām netaisni adresēta Aspazijai: “Mans darbs atkal reiz jāupurē. Visas sievietes ir Reiževskenes.”

Šajā grūtajā laikā dzejnieces roka biežāk nekā vajadzētu mēdz pastiepties pēc viegli sasniedzama “glābjoša labuma” šķietami nevainīga sniegbalta pulverīša izskatā. Uz Kastaņolu šis “brīnumlīdzeklis” vārdā veronāls mēro tālu ceļu – no Melnās jūras piekrastes. Un tā sūtītājs ir Odesas aptiekārs Reiževskis.

Kopš tā laika dzejniece nonāk balto pulverīšu varā, no kuras nevar atbrīvoties gadiem ilgi. Vai izpalīdzīgais odesietis apzinās, ka ar saviem regulārajiem sūtījumiem izdara “Amālijai Petrovnai” lāča pakalpojumu?

18 Ziņnesis

Ārzemju grāmatu jaunumi

DoubledayDan BrownORIGINThe #1 New York Times Bestseller from the author of The Da Vinci CodeRobert Langdon, Harvard professor of symbology and religious iconology, arrives at the ultramodern Guggenheim Museum in Bilbao to attend a major announcement − the unveiling of a discovery that “will change the face of science forever.” The evening’s host is Edmond Kirsch, a forty­year­old billionaire and futurist whose dazzling high­tech inventions and audacious predictions have

made him a renowned global figure. Kirsch, who was one of Langdon’s first students at Harvard two decades earlier, is about to reveal an astonishing breakthrough… one that will answer two of the fundamental questions of human existence.“Origin” is stunningly inventive – Dan Brown's most brilliant and entertaining novel to date.

Dutton BooksJohn GreenTURTLES ALL THE WAY DOWNSixteen­year­old Aza never intended to pursue the mystery of fugitive billionaire Russell Pickett, but there’s a hundred­thousand­dollar reward at stake and her Best and Most Fearless Friend, Daisy, is eager to investigate. So together, they navigate the short distance and broad divides that separate them from Russell Pickett’s son, Davis.Aza is trying. She is trying to be a good daughter, a good friend, a good student, and

maybe even a good detective, while also living within the ever­tightening spiral of her own thoughts.In his long­awaited return, John Green, the acclaimed, award­winning author of Looking for Alaska and The Fault in Our Stars, shares Aza’s story with shattering, unflinching clarity in this brilliant novel of love, resilience, and the power of lifelong friendship.

Orion PublishingCara DelevingneMIRROR MIRRORSixteen­year­old friends Red, Leo, Naima and Rose are like anyone their age: figuring out who they are and trying to navigate the minefield of school and relationships. Life isn't perfect, but they're united by their love of music and excited about what the future holds for their band.That is until Naima dies in tragic circumstances, leaving behind only one word. 'Sorry'.

What awful truth was she hiding? What dark secret was lurking behind her seemingly sunny persona? And how did Red, the self­styled protector of the group, fail to spot the warning signs?While Rose turns to wild partying and Leo is shrouded by dark moods, Red sets out to uncover the truth and find out what – or perhaps who – was responsible for Naima's death.It's a journey that will cause Red's world to crumble, exposing the dark and dangerous truth behind the fragile surface of their existence. Nothing will ever be the same again, because once a mirror is shattered, it can't be fixed.

IntervijaIntervija

22 23ZiņnesisZiņnesis

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznā­kusi jauna grāmata “Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fe­no mens”, kuras autori ir pazīstamie radiožurnālisti, ilggadēji raidījuma “Mikrofons” vadītāji Lia Guļevska un Gunārs Jākobsons. Ar Gunāru, kurš pirmais stājās pie “Mikrofona” stūres, sarunājas “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa.

Jūs bijāt pie paša “Mikrofona” šūpuļa...Nu, neteiksim, ka pie paša, jo raidījums “piedzima” 1965. gada 1. aprīlī, mani uz to pārvilināja tā paša gada vasarā. Tādēļ pie paša šūpuļa nebiju, bet, ja domā par “Mikrofonu” kā raidījumu, kurš tajā laikā sāka veidoties, tad, jā, biju viens no pirmajiem. Nikolajam Neilandam radās doma par muzikālu izklaides raidījumu, viņam tika uzticēta veidošana, un viņš tad arī sāka vākt, viņaprāt, labākos radio žurnālistus – uz “Mikrofonu” aizgāja Grigorijs Mersons, kurš arī “Mikrofona” nosaukuma autors, es. Tā arī sākām tur strādāt. 1968. gadā man ienāca prātā sarīkot dziesmu aptauju – jau pirms tam biju mēģinājis dažādas viktorīnas, nevarētu teikt, ka tas ļoti sekmējās, un arī pirmā aptauja 1968. gadā bija drīzāk formāla. Ne mēs paši vēl īsti sapratām, kā to darīt, arī klausītāji bija diezgan neatsaucīgi – tajā laikā cilvēki ļoti baidījās paust savu viedokli, turklāt nebija jau tik daudz labas mūzikas, arī pasniegšanas stils bija diezgan pelēcīgs, piezemēts. 1968. gadā es saņēmu tikai pāris desmitus vēstuļu. Otrā aptauja mazliet iekustējās, trešā, kas notika 1970. gadā, jau izskatījās gluži labi. Tad mēs sarīkojām tikšanos ar vadību, laureātiem, redakcijas darbiniekiem, bija arī balvas, un tad dzima doma – ja reiz ir jau vairāki simti klausītāju, varētu iziet ārpus Radio un sarīkot koncertu Mazajā ģildē.

Domāju, mūsdienu jauniešiem ar milzīgo muzikālo izvēli ir grūti iztēloties tos laikus. Vai jums pašam patika mūzika, ko tobrīd “Mikrofons” varēja piedāvāt, vai to labprāt klausījāties?Nu ne taču! Raidījumos skanēja dziesmas, kuras varējām puslīdz legālā veidā iegūt. Latviešu vieglā mūzika vēl lāga nebija izveidojusies kā žanrs. Kas tolaik rakstīja estrādes dziesmas? Arvīds Žilinskis, Elga Igenberga, Ģederts Ramans, Edmunds Goldšteins. Raimonds Pauls tikko sāka komponēt. Kādu noteikti esmu piemirsis, bet patiešām nebija daudz latviešu dziesmu. Tad bija jāizlīdzas ar cittautu dziesmām un dziesmiņām, ieskanējās kaut kas no frančiem un vāciešiem, tikai ar laiku repertuārs izvērtās plašāks, tapa jaunas dziesmas, nāca klāt tekstu autori. Bet pats sākums bija grūts. Kādu brīdi man radās pat doma atcerēties pirmskara dziesmas, jo bija tāda sajūta, ka pirms kara neviens neko nav dziedājis. Tad uztaisīju “Vecmāmiņas un vectētiņa stūrīti” – doma bija atskaņot nevis pilnas dziesmas, lai neviens nepiesietos, bet gan kādus trīs dziesmu fragmentus reizi nedēļā. Sāku, taču to neatļāva, noņēma nost – bija ļoti jālavierē starp to, ko drīkst un nedrīkst.Toreiz Radiofonā bija “Koncerts pusdienas pārtraukumā”, to raidīja, šķiet, pusvienos dienā – to visi skrēja klausīties, jo pārējā laikā jau skanēja tikai nopietnā mūzika.

Klausītājs ir karalisKā jūs teiktu: vai “Mikrofons” veicināja populārās mūzikas attīstību, vai tā gluži vienkārši sakrita, ka tas tika izveidots laikā, kad šis žanrs dabiski sāka attīstīties?Es domāju, abējādi; dabīgi, arī veicināja. Raimonds Pauls tajā laikā teica, ka pirmā “Mikrofona” aptauja bijusi tāda īsta tautas manifestācija. 1971. gadā uzvarēja dziesma “Teic, kur zeme tā” – kārtīgi izskanēja, īsti patriotiska.

Kas jums ir lielāka mīlestība – sports vai mūzika?Tās abas ar mani visu laiku kopā gājušas. Sportā es esmu bijis iekšā, un mūzika ir man bijusi līdzās, – tā ir tā atšķirība. Ar sportu pats esmu jaunībā nodarbojies, visu laiku bijis sporta komentētājs. Mūziku iepazinu, jādomā, tieši pateicoties radiofonam, jo tas jau būtībā ir vārda un mūzikas, mūzikas un vārda apvienojums. Pats gan nevienu instrumentu īsti neesmu iemācījies spēlēt, tikai blumīzeri šad tad uzčīkstinu. Ar mūziku biju ciešā sakarā arī tādēļ, ka divus gadu desmitus translēju visus Dziesmu un deju svētkus, kas Rīgā notika. Man kā nespeciālistam tas prasīja lielu darbu, bet uzticēts bija, un es to savu spēju un iespēju robežās centos paveikt.Ja runā par mūziku, tieši pateicoties “Mikrofonam”, visu laiku esmu bijis kontaktā ar mūziķiem un dzejniekiem, gribot negribot populārās mūzikas nozarei esmu bijis klāt, un dažas labas dziesmas tapšanu noteikti pazīstu labāk par tās izpildītāju. Tad jau vēl bija tāds pasākums “Sporta laureāts” – arī tajā apvienojās sports un mūzika. Tā kaut kā man sports saaudies kopā ar mūziku, mūzika ar sportu, un es neesmu vienīgais, – maestro Pauls taču vēl joprojām interesējas par sportu un kādreiz, Pērnavas ielā dzīvojot, bieži gāja skatīties fut­bolu, Viktors Lapčenoks agrāk bija viens no labākajiem jaunajiem basketbolistiem Latvijā, Uldis Marhilevičs bija ļoti sportisks. Sportisku mūziķu un muzikālu sportistu piemērus varētu saukt daudz.

Vai arī tagad turpināt sekot latviešu estrādes mūzikai?Man jāturpina sekot, ja reiz esmu darbā. Šodien kopā ar kolēģi izvēlējāmies vienu Paula un Petera dziesmu, kas jāliek klāt pie sižeta par Voldemāru Irbi. Tāpat arī šlāgerim pasekoju. Lai jau tas tiek kritizēts un pelts, bet latvietis bez šlāgera nekad nav izticis un, es domāju, neiztiks. Es negribu sākt ļoti nopietni vērtēt mūziku, jo neesmu muzikologs, es varu vērtēt tikai pēc “patīk” un “nepatīk”. Tomēr man šķiet, brīžam mūsdienu vieglajā mūzikā pazaudēti profesionalitātes kritēriji. Protams, tekstus agrāk vērtēja pamatā saskaņā ar ideoloģiskiem apsvērumiem, taču mūziku ļoti nopietni izvērtēja no profesionālā viedokļa, mēs rūpējāmies, lai ēterā nonāktu tikai pilnskanīga un pilnvērtīga mūzika.Bet kopumā, ja runā par vērtēšanu, es uzskatu, ka vērtējums “patīk” vai “nepatīk” ir viens no svarīgākajiem, jo to sniedz klausītājs. Kad sāku veidot “Mikrofonu”, kritērijs bija tieši klausītāji – vai viņiem patīk vai nepatīk. Kad vērtēšanā sāka jaukties iekšā dažādas ekspertu komisijas, manā izpratnē – varbūt es domāju nepareizi, – tas bija “Mikrofona aptaujas” gala sākums. Jo tāda nebija mana doma. Manuprāt, klausītājs ir karalis.Publikācija sagatavota sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.

Foto

: Tim

urs S

ubha

nkul

ovs (

Latv

ijas A

vīze

)

Grāmatplauktu stāstiGrāmatplauktu stāsti

26 27ZiņnesisZiņnesis

No latviešu autoriem abi ir iemīļojuši Ingu Ābeli, kas, viņuprāt, raksta organiski un skais ti. Ilze piemin arī Melānijas Vanagas grā ma tas, kas, viņasprāt, ir ļoti plūstošas un tik viegli lasāmas, ka “šausmas vairs neliekas tik šausmīgas”. Andrejs latviešu autoru sakarā ieminas par Osvalda Zebra grāmatu “Gaiļu kalna ēnā”, kas ir no sērijas “Mēs. Latvija. XX gad simts”. Šo grāmatu viņš saņēmuši dāvanā no dēla, taču pārsvarā grāmatas viņi pērkot paši.

Uz jautājumu, vai visas grāmatas viņi izlasa līdz ga­lam, abi atbild apstiprinoši. Andrejs piebilst, ka jau pēc pirmajām lappusēm var noteikt, vai grāmatu ir vērts lasīt.Būdami arī lieli kino mīļotāji, Ilze un Andrejs ar lielu dedzību salīdzina grāmatas un to ekranizācijas. “Tas ir kā sportiņš,” − Ilze saka, − “salīdzināt, ko filmas veido­tāji ir paņēmuši, ko atmetuši”. “Piemēram, “Meitene vilcienā” bija laba gan filma, gan grāmata, taču par grāmatu “Neatrodamā” filma gan bija labāka,” Ilze dalās savos iespaidos.Atgriežoties pie grāmatām, kas sagūlušās uz kafijas galda, jautāju par visbiežāk šķirstītajām. Ilze norāda uz

izstādes katalogu “Skaistā sala”, apbrīnojot tā papīru un dizainu. Andrejs iesaka pašķirstīt dizaina profesora un arhitekta Andreja Legzdiņa grāmatu “Mani darbi un nedarbi”, kurā, viņaprāt, var sajust pasaules elpu. Taču kopumā abi šajā dzīves posmā priekšroku dod daiļliteratūrai.Prātojot par to, kā rakstniekiem izdodas tik veiksmīgi būvēt grāmatas ar visiem sižetiem un dialogiem, Andrejs atceras, ka Ilzes tēvs (Ģederts Ramans, aut.) gan nelasīja daiļliteratūru, jo “viņš nevarēja iedo­māties...” Un Ilze turpina Andreja iesākto teikumu: “ka viņš varētu lasīt kaut ko tādu, ko viens cits muļķis sev galvā ir izdomājis.” (smejas) “Bet mamma gan bija liela grāmatu lasītāja,” Ilze turpina, precizējot, ka tēvs lasīja tikai dokumentālo un ceļojumu literatūru.Sarunas nobeiguma daļā pievēršamies Ilzes ilustrētajām bērnu grāmatām, no kurām vismīļākās viņai ir “Kaska­batis meklē burtus”, “Žirafes šalle”, “Mūsu Latvija”, “Ķiparu ļerpatu šnirks!” un “Rīgā, kādu nakti...”, kas gai­da savu papildizdevumu. Pašā nobeigumā jautāju abiem, vai viņu grāmatu izkārtojumam plauktā ir kāda sistēma.“Nav, bet ir nebeidzama vēlme viņu ieviest,” Ilze atbild, un mēs visi sasmaidāmies.

Sagatavoja: Inga Pizāne-Dilba

Bērnu grāmatu ilustratore Ilze Ramane un arhitekts Andrejs Ģelzis ir aizrautīgi lasītāji. Sarunājoties par grā matām, viņi pabeidz viens otra iesāktos teikumus un nepārtraukti atsauc atmiņā iemīļotus au­torus vai grāmatu nosaukumus. Baudot melnu kafiju, iegrimstam pla šajā grāmatu pasaulē, no kuras iznāku ar mil­zum lielu grāmatu sarakstu, kuras vēlos izlasīt.Kādai jābūt grāmatai, lai tā nonāktu Ilzes un Andreja grāmatu plauktā? Pirmkārt, viņi uzticas Silvijas Brices tulkojumiem. Ie­rau got viņas vārdu uz grāmatu vāka, viņi zina, ka to var ņemt. Otrkārt, viņi izlasa ano­

tācijas, kā arī mēdz vadīties pēc atsauksmēm vai ieteikumiem. Treškārt, viņiem ir iemīļoti autori, kuru darbi jau ir pārbaudīta vērtība, piemēram, Džūljens Bārnss, Keita Atkinsone, Mārgareta Atvuda. Ceturt kārt, tai ir jābūt labai literatūrai un grāmatai ir labi jālasās. Tieši tik vienkārši, kaut gan rakstnieki runā, ka uzrakstīt grāmatas tā, lai tās lasītos viegli, nemaz tik vienkārši nav.Pirmās atmiņas par lasīšanu? Ilzei tā ir grāmata par trim sunīšiem “Tipsis, Topsis un Tedis”, ko viņai priekšā lasīja mamma. Vēl arī plānais, zilais grāmatas “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” izdevums, kurā Sniegbaltīte ir attēlota melniem matiem, rozā vaigiem un bālu ādu. “Kad pati sāku lasīt, tas ir, pirmsskolas vecumā, tad mīļākā grāmata bija “Divas Lotiņas”. Tā bija nolasīta pilnīgi,” Ilze stāsta. “Kā arī “Jaunības tekas”, kas iznāca kā burtnīcas un tad tika apkopotas grāmatās. Tās man arī bija pamatīgi nolasītas,” viņa piebilst.Andreja mamma, aktrise Ilga Hincenberga, viņam priekšā lasīja pasakas. Andrejs atminas Anša Lerha­Puškaiša pasaku izlasi. Agros skolas gados piedzīvojumu sēriju “Apvārsnis”. Vidusskolas laikā Andrejs pievērsās Knuta Hamsuna Kopotiem rakstiem. Ilzei savukārt tīņa gadi asociējas ar grāmatu “Trīs musketieri”, ko viņa izrāva divās dienās. “Un mamma ar’ ļāva,” viņa pasmaidot piebilst. “Sēdēju vasaras dienā saliekamā krēslā

ar metāla karkasu un lasīju,” viņa uzbur atmiņu ainu, piebilstot, ka musketieriem sekoja Zolā “Dāmu paradīze”, “Dāvids Koperfīlds” un citi.Iecienītākie žanri? Papētot grāmatas, kas novietotas uz Ilzes un Andreja žurnālgaldiņa, kā arī pievēršot uz­manību sarunā pieminētajai lasāmvielai, var bez šau­bām secināt, ka šeit ir plašs spektrs: gan daiļliteratūra, gan izziņas romāni. “Viss mūžs”, “Sarkanā Džoana”, “Pa stāvu liesmu debesīs”, “1913. Gads pirms kara”, “Ingmars Bergmans”, “Parindenis” no biogrāfiskiem dar­biem un Keitas Atkinsones, Roberta Zētālera, Mārgaretas Atvudas romāni..