Decembris 2019

# 190

Intervija ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci

Grāmatplauktu stāsti. Pašizaugsmes kafejnīcas Spiikiizi vadītājs Āris Birze

ZiņnesisIntervija ar ekonomistu un publicistu Pēteri Strautiņu

Īpašie piedāvājumi Pircēja kartes īpašniekiem

Priecīgus svētkus!

Māksliniece G

ita Treice

3

Rit 2019. gada pēdējais mēnesis. Kā vienmēr, atskatāmies uz paveikto un ieski­cē jam nākotnes uzdevumus.Šogad, 3. aprīlī, atvērām jaunu, skaistu grāmatnīcu t/c ”Akropole”. Tas mums ir liels izaicinājums un, liekas, mūsu uzdrošināšanās būs sevi attaisnojusi. Arī pagājušajā vasarā atvērtā grāmatnīca t/c “Rīga Plaza” ir nostabilizējusies, un to atvērt bija pareizs lēmums.Tāpat strādājam pie jauniem projektiem: drīzumā, iespējams, vēl šogad atvērsim grā matnīcu paplašinātajā un izremontētajā t/c “Maxima”, daudz tiek ieguldīts t/c  “Origo” telpu projektēšanā un izstrādē, kas savas durvis vērs nākamā gada pavasarī. Arī t/c  “Alfa” būs ievērojami lielāka un pilnībā no jauna mēbelēta grāmatnīca.

Šogad strādājuši esam labi, un, ja tā turpināsies, apgrozījumā pārsniegsim 17 milj. robežu.Esam arī novērtēti publiski: Latvijas mīlētāko zīmolu topā savā nozarē esam 3. vietā; tāpat kā pagājušogad kritērijā kvalitāte – 1. vietā. DB Top 500+ 2019. gadā starp 1000 Latvijas lielākajiem uzņēmumiem ieņemam 554. vietu.Tas viss izdevies, pateicoties visiem mūsu darbiniekiem, kas lielākoties ir uzņēmuma patrioti un mīl savu darbu un mūsu zīmolu.Mums ir daudz draugu un brīnišķīgi pircēji un lasītāji. Novēlu visiem, visiem priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu! Lai katram ir kāda jauna mīļākā grāmata! Lai mums visiem ir iespēja mācīties un lasīt latviešu valodā!Ināra Beļinkaja, uzņēmuma “Jānis Roze” direktore

€ 6,50

€ 16,00

9. – 15. decembris

23. – 29. decembris

2. – 8. decembris

16. – 22. decembris

€ 13,95 € 24,25

€ 34,90

€ 9,90

€ 6,50

€ 16,25

NEDĒĻAS PIEDĀVĀJUMS

Plānotāji pieejami visās grāmatnīcās JĀNIS ROZE un www.jr.lv

2020. gada plānotāji visām gaumēm

Izvēlies kvalitāti un skaistu dizainu!

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

4 5

Gundega RepšeRETINĀTS GAISSProzas ciklsGrāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska“Šīs grāmatas nepieciešamību noteica neizbēgamā kalnākāpēja vientulība, dievišķi pārdzīvojumi un traģiski zaudējumi. Eksistenciālie drebuļi neļauj uztvert literatūru kā māņu paslēptuvi, profesionāli vērptu pasaciņu krātuvi, – tai jātop par izglābšanās veidu un visskaudrāko esamību iepretim dienišķības fikcijai. Retināts gaiss vienlaikus apdraud dzīvību un norūda sirdi. Laika varmācība spēj sevi īstenot vienīgi caur uztveres

linearitāti. Es centos šo linearitāti ignorēt.” (Gundega Repše) Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Lato LapsaBRŪNĀS JAUNAVAS BĒRNI SVĒTĀS NĀVES ĒNĀMeksika un BolīvijaAr autora fotogrāfijāmGrāmatas mākslinieks Jānis Esītis“Burvju liāna un kokas krūms, sudraba kalns un simti kartupeļu šķirņu, brūna Jaunava Marija, svētais lopu zaglis un vēl svētākais Jānis Zaldāts, pirms simt gadiem notikusi revolūcija, kuras atskaņas jūtamas joprojām, Če Gevaras pēdējais maršruts, mirušie, kas reizi gadā atnāk paciemoties un pamieloties ar ēdiena smaržu, un desmiti tūkstoši kritušo nerimstošajos narkotiku karos. Tā visa ir šejienes realitāte.

Como Mexico no hay dos! – “Nav otras tādas kā Meksika!” mēdz sacīt paši meksikāņi. To pašu var teikt arī par Bolīviju. Otru tādu patiešām nav.” (Lato Lapsa)

Māris BērziņšAIZLIEGTAIS PIANĪNSGrāmatas mākslinieks Jānis Esītis“Svina garšas” autora Māra Bērziņa jaunajā romānā “Aizliegtais pianīns” galvenā darbības vide ir bērnudārzs, taču rakstnieka vēlīgi dzēlīgais skats tver arī Cibānu ģimenes – depu tātes Lindas un mākslinieka Induļa – ikdienu, Saeimas aizkulišu spēles, ielūkojas departa mentu, policijas un citu iestāžu birokrātijas gaiteņos.Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

AutorizdevumsInese Dāvidsone151 GARŠĪGAS DZĪVES RECEPTEAugu valsts ēdienu pavārgrāmataDažādu valstu ēdieni visām gaumēm un prasībām. Brokastu, pusdienu un vakariņu ēdieni – veselīgas un viegli pagatavojamas receptes. Ēdieni piemēroti līdzņemšanai uz darbu. Grāmata ir noderīga steidzīgiem un aizņemtiem cilvēkiem, kas vēlas justies labi. Plašs ēdienu klāsts – zupas, salāti, nūdeles, burgeri, mērces, trifeles, humusu versijas, vrapi, suši, burito, mafini, pastētes, kroketes, kariji, lavaši, salsas, paelja, ragū, nageti, takko, burkānlasis, pankūkas, smērsieri, fajitas, kūkas, enerģijas batoniņi, vafeles, tartes

un pīrāgi. Daudzveidīgi produkti – kvinoja, kuskuss, rīsi, makaroni, grūbas, lēcas, tofu, soja, kartupeļi, sēnes, šokolāde, pesto, rieksti un sēklas. Grāmatā ir aprakstīta prakstiska informācija par ēdiena un cilvēka karmu, prātu, ķermeni, emocijām, garšām, stihijām un apziņu. Izprotot ēdiena filozofiju, ir iespējas kļūt laimīgākam un veiksmīgākam, priecīgākam un veselākam un vairot savā dzīvē labklājību un panākumus.

Ziedu enerģija

DOMU UN SAJŪTU GRĀMATA. VISAM, KAS TEV SVARĪGSUztici šai grāmatai visu, kas Tev svarīgs, – piedzīvojumus un pārdzīvojumus, atmiņas un sasniegumus, nākotnes plānus un mērķus, idejas un sapņus, domas un sajūtas...Krāšņa un iedvesmojoša piezīmjgrāmata/dienasgrāmata ar ārsta Edvarda Baha atklāta­jiem dziedinošajiem savvaļas augiem: A5 formāts, cietie vāki, grāmatzīme, taustei un acij patīkams papīrs, punktotas iekšlapas labākai domu un sajūtu izteikšanai, uzmun drinoši Edvarda Bahacitāti, kā arī kodolīga informācija par Baha ziedu terapiju un 38  ziedu esenču iedarbību.“Dziedinoši augi ir tie, kuriem dots spēks palīdzēt mums saglabāt savu personību.”

(Edvards Bahs)

Sapņu spalvaLelde Braķe­Klaverī un Nils KlaverīGRAFITI NOSLĒPUMSKatru nakti uz pilsētas namu sienām parādās aizvien vairāk jaunu uzrakstu, ķeburu un zīmējumu. Turklāt ielās ir parādījušies jocīgi, krāsaini radījumi, kas dara visādus nedarbus. Tīģerēni­detektīvi Jāgo un Rikss ķeras klāt nopietnai izmeklēšanai. Viņi sastop grafiti tēlus, kuri, kā izrādās, naktīs atdzīvojas… Grāmatiņas beigās atradīsiet ielu mākslas terminu vārdnīcu un tīģerēna Riksa mazo franču valodas vārdnīcu.Ilustrācijas tapušas, iedvesmojoties no Rīgas grafiti un ielu mākslinieku darbiem.Šī ir autoru – mākslinieces Leldes Braķes­Klaverī un viņas dēla Nila Klaverī (12 gadi) – otrā kopīgi sarakstītā un ilustrētā grāmatiņa sērijā “Tīģerēnu­detektīvu” piedzīvojumi.

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

6 7

Emīlija Sentdžona MandelaVIENPADSMITĀ STACIJAKas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi, un tomēr joprojām pastāv neaptve­rams skaistums.Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta. Ja civilizācijai pienāktu gals, ko tu glābtu? Un cik tālu tu būtu gatavs iet, lai to nosargātu?

ROMĀNS 2015. GADĀ SAŅĒMIS ARTURA Č. KLĀRKA BALVU“Skaisti sarakstīts un brīnišķīgi elēģisks romāns, ko atcerēšos vēl ilgi.” (Džordžs R. R. Mārtins)Emīlija Sentdžona Mandela (1979) ir dzimusi Kanādā, viņas romāns “Vienpadsmitā stacija” ir guvis plašu atzinību gan kritiķu, gan lasītāju vidū, tas ir tulkots vairāk nekā 20 valodās.

Džo Aberkrombijs PATS ASMENSBēdīgi slavenajam karotājam Logenam Deviņpirkstim veiksme uzgriezusi muguru. Kārtējais asinsnaids var beigties ar to, ka viņš kļūs par beigtu karotāju, pēc kura paliks tikai pāris greizas dziesmas.Staltais virsnieks, aristokrāts un patmīlības iemiesojums kapteinis Džezals dan Lutārs galvu lauza tikai par to, kā izpelnīties slavu paukošanas laukumā. Tomēr briest karš, un Ziemeļu kaujas laukos cīņas noteikumi ir daudz asiņaināki.Reiz spīdzinātais, nu par spīdzinātāju kļuvušais kroplais inkvizitors Glokta nemaz neiebilstu, ja Džezals mājās atgrieztos koka kastē. Jāsaka gan – viņš ienīst visus. Pēdējā līķu virkne var

aizvest viņu līdz pašai korumpētās valdības sirdij… ja vien izdosies palikt dzīvam.Neparedzams, aizraujošs, tumša humora un neaizmirstamu tēlu pilns – “Pats asmens” ir patiesi mūsdienīgs fantāzijas romāns.Džo Aberkrombijs (Joe Abercrombie) ir viens no mūsdienu populārākajiem angļu fantāzijas žanra rakstniekiem. Triloģija Pirmais likums ir tulkota vairāk nekā 30 valodās un tiek uzskatīta par vienu no 21. gadsmita labākajiem žanra darbiem.

Daniels Polaņskis PILSĒTA SAPŅOM ir klaidonis ar asu mēli, ierobežotām burvju spējām un bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem. Viņam daudz labprātāk tīk malkot amatalu, nevis iesaistīties pilsētas politikā. Diemžēl Ņujorkā, visuma bezgalīgajā krustpunktā, nepatikšanas ir teju uz katra stūra, un abu pilsētas karalieņu sāncensība Lielajam ābolam var atnest Atlantīdas likteni.Lai to nepieļautu, M nāksies atgādināt par katru savulaik izdarītu pakalpojumu, likt lietā visas burvju spējas un izmantot ikvienu savulaik apgūto burvestību – un varbūt pat viņam nāksies izrāpties no gultas pirms pusdienlaika.Ienāciet pasaulē, kurā ņudz Volstrītas vilki, modīgo kultūru pārstāvji, izmisuši mākslinieki,

stīmpanka kabatas realitātes un hipsteru zombiji. Pilsēta neguļ, taču allaž sapņo.““Pilsēta sapņo”, iespējams, ir oriģinālākā grāmata, ko esmu lasījis, un noteikti viena no visaizraujošākajām. Augstākās klases proza, kuru lasot ir skaļi jāsmejas. Esmu diezgan pārliecināts, ka Daniels Polaņskis ir Dž. K. Roulingas un Kurta Vonnegūta mīlas auglis.” (Toms Isbels, triloģijas “Laupījums” (The Prey) autors)Daniels Polaņskis (1984) ir amerikāņu rakstnieks, balvas “Prix Imaginales” ieguvējs. “Pilsēta sapņo” ir viņa jaunākā grāmata, un viņš to uzskata par savu labāko veikumu.

DAKTERI UN ŠAMAŅIProfesors Anatolijs Danilāns un pasaules apceļotājs Pēteris Strubergs iesaistās dialogā par tradicionālo un netradicionālo medicīnu, zinātniskajām ārstniecības metodēm un tautas dziedniecību. A. Danilāns pārliecināti skaidro, kāda ir plašu un izvērstu pētījumu loma mūsdienu medicīnas sasniegumos un nepaguris atkārto: “Zinātne pastāvīgi attīstās, ja pilnveidošanās nav, varam runāt par placebo efektu vai šamaņu dziedniecību!” Savukārt P. Strubergs izaicina profesoru, uzburot vienu maģisku metodi pēc otras, kuras joprojām izmanto dažādos attālos pasaules nostūros, kur par medicīnas pieejamību runāt grūti. Tomēr abi sarunbiedri ir vienisprātis – Rietumu metropolē vai aborigēnu ciematiņā pašas galvenās vērtības ir vienādas, balstoties cilvēciskā dialogā, sapratnē un spējā uzklausīt.

Lia Guļevska ROMANS LĀCIS. SIRDS CILVĒKS“Situācijā, kad uz spēles likta valsts pirmās personas dzīvība, satiekas valsts pirmais ārsts ar valsts pirmo personu. Kardioķirurgs Romans Lācis ir Dieva gribu godājošs cilvēks, ar sirdsapziņu un cilvēkmīlestību apveltīta personība, kura tāda ir tieši tāpēc, ka vienmēr rīkojas saskaņā ar dvēseles mājokli sevī un citos.” (Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents)“Vislabāk māca tie, kas paši dara. Tālaika kardioķirurģija vispār bija superbrīnums. Biju klāt, kad Romans Lācis veica pirmo sirds transplantāciju Latvijā. Romans Lācis – tas ir vesels laikmets!” (Andrejs Ērglis, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents)

Jorgs Maurers SNIEGĀ NESALST TIKAI NĀVEIZiemassvētku vakarā visi gaida notiekam brīnumus, bet šoreiz policijas komisāra kalnu mājiņā notiek nelādzīgs brīnums – izmeklētāju nodaļas ballītē ielaužas noziedznieks, kurš draud visu uzspridzināt. Noziegums gandrīz izdodas – māja nodeg, apkaime izpostīta, tomēr, pateicoties nodaļas darbinieku saliedētajai rīcībai un pašaizliedzībai, cilvēki bojā neaiziet…

Aivars Treicis RĪGAS BRUĢISŠī grāmata ir dažādu laiku autoru pētījumu apkopojums par Rīgas ielu veidošanos, pilsētas saimnieciskajām struktūrām, ielu izbūves tehnoloģijām un akmens segumu attīstību no 12. gadsimta līdz mūsdienām. Tajā ir ieverta informācija no arhīvu un muzeju materiāliem (ar vecajiem foto attēliem, kartēm un plāniem) un arheoloģisko izrakumu atskaitēm līdz mūsdienu situācijas aprakstam, analīzei un fotofiksācijai. Tajā doti apraksti un fotoattēli mūsdienās Rīgā sastopamajiem akmens segumu veidiem, ielu elementiem un tradicionālajām bruģēšanas tehnoloģijām, kā arī biežāk pieļautajām kļūdām ielu būvniecībā.

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

8 9

MansardsKārlis ĶezbersTAKŠELIS MAKŠELISIlustrējusi Ieva JurjāneAr latviešu rakstnieka Kārļa Ķezbera (1914–2006) brīnumu pasaku stāstītāja talantu lat viešu lasītājs varēja iepazīties jau pērn, kad Latvijā iznāca “Brencītis”, tagad laiks Makšelim, kura piedzīvojumi aizrauj gan pieaugušos, gan bērnus. Grāmata par Makšeli – mazo līkkājaino takšeli – ir skaista dāvana gada nogalē.Grāmatas priekšvārdā grāmatas ilustratore Ieva Jurjāne raksta: “Bērnība, brīvība, brīnums – skan līdzīgi. Autors, runājot caur suņiem, protams, domā par cilvēkiem. Bērni, līdzīgi suņiem, dzīvo tuvāk zemei un tuvāk dabai. Tuvāk patiesībai. Sabiedrība,

dzīves likumi, tās sakarības, suņa acīm skatītas, var likties vientiesīgas, bet ne dumjas. Lasot stāstu, atbruņo takšeļa Makšeļa sirds un iedaba – mazam, līkkājainam, bet enerģiskam sunim dažos gadījumos ir izšķiroša loma. (..) Es zīmēju veselu vasaru, atceroties arī trīs takšus, kas dzīvojuši manā ģimenē. Viens no tiem arī bija Maksis.Zīmēšana grāmatai man ir tā pati ieiešana bērnībā, kas lasot katram uznirst iztēlē sava. Bērnība, kas nebeidzas nekad, ja vien to gribam.”

Mansards

DRĪZUMĀLinda Mateša RUKŠONS PARĪZĒ. CEĻVEDIS BĒRNIEMIlustrējusi Elizabete Doloresa ŠakareGrāmata “Rukšons Parīzē” stāsta par Šņukurienes iedzīvotāja Rukšona piedzīvojumiem Francijas galvaspilsētā Parīzē, tā rosinot bērnos vēlmi izzināt citas valstis un kultūras. Rukšons kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem Amēliju un Leo nobauda franču tradicionālo virtuvi, apskata Eifeļa torni un citus Parīzes “dimantus”. Pat tad, ja esi visparastākais mājas ruksis, tas tevi nevar atturēt īstenot sapņus. Autores honorārs no katras pārdotās grāmatas tiek ziedots smadzeņu audzēju pacientu atbalstam.

Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNAStefānija ŠtālaTAVS IEKŠĒJAIS BĒRNS GRIB ATRAST MĀJAS. KĀ ATRISINĀT (GANDRĪZ) VISAS PROBLĒMASTulkojusi Baiba CekuleMēs visi ilgojamies tikt pieņemti un mīlēti. Ideālā situācijā mēs bērnībā izveidojam nepieciešamo pašpaļāvību un izjūtam dziļu uzticēšanos, kura mūs pieaugušā vecumā nes cauri dzīvei. Diemžēl arī piedzīvotās vilšanās nekur nepazūd un neapzinātā līmenī ietekmē mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem.“Iekšējais bērns” ir visu to bērnības iespaidu summa, ko esam pieredzējuši no vecākiem un citām piesaistes personām. Īpaši spēcīgi mūsu zemapziņā nostiprinās sāpīgā bērnības

pieredze, un pieaugušā vecumā tā mums neļauj īstenot dzīvē visu mūsos ielikto potenciālu. Vācijā populārā autore Stefānija Štāla ir izveidojusi jaunu, iedarbīgu metodi darbam ar iekšējo bērnu. Sadrau­dzējoties ar viņu, mums paveras pārsteidzošas iespējas atrisināt konfliktus un veidot veiksmīgākas attiecības, rast atbildi uz gandrīz visiem jautājumiem un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Inga PizāneSIENA, KO NOSILTINĀTRedaktors Ronalds BriedisMāksliniece Līga KitchenInga Pizāne (1986) dzejā debitēja 2016. gadā ar krājumu “Tu neesi sniegs” (Jāņa Rozes apgāds). 2018. gadā amerikāņu izdevniecībā A Midsummer Night’s Press klajā nāca viņas dzejas krājums angļu valodā Having Never Met Džeida Vila atdzejojumā. Viņa regulāri publicējas latviešu un ārzemju literārajos izdevumos un internetžurnālos un nu lasītājus iepriecina ar jaunu dzejas krājumu – “Siena, ko nosiltināt”. Tas vēsta par nošķirtību, kas var izpausties gan divu cilvēku attiecībās, gan attiecībās ar pasauli un arī tehnoloģijās, kas cilvēkus šķir ar tuvības ilūziju. “No kā mēs slēpjamies tīklos?” jautā dzejniece. “Visbiežāk

paši no sevis. Mēs būvējam sienu, lai sevi pasargātu, bet tādējādi arī daudz zaudējam. Šo sienu jāmācās jaukt nost vai siltināt. Savā dzejā es reflektēju par attālināšanos, šķiršanos, laiku, pilsētu, jūru, ilgām, klusumu un cerībām.”

Sērens SveistrupsKASTAŅU VĪRSNo dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe Kaut gan skandināvu noir latviešu lasītājiem vairāk asociējas ar zviedru un norvēģu detektīvromāniem, arī Dānijā šī žanra meistaru netrūkst. Sērens Sveistrups, ko mēdz salīdzināt ar Stigu Larsonu un Jū Nesbē, savu talantu spodrinājis kā kinoscenārists – viņš ne vien ieguvis maģistra grādu vēsturē un literatūrā, bet arī mācījies Dānijas filmu skolā un guvis starptautisku atzinību, rakstot scenārijus seriālam “Slepkavība” (The Killing) un Jū Nesbē romāna “Sniegavīrs” ekranizējumam. Arī viņa debijas romāns “Kastaņu vīrs”

drīz pārtaps ekrāna versijā, tiesības uz to iegādājies kanāls Netflix.Kopenhāgenā notikusi virkne nežēlīgu noziegumu. Slepkavību izmeklēšanas nodaļas izmeklētāja Tulīna, kas alkst pār­iet uz kibernoziegumu apkarošanas nodaļu, un izmeklētājs Hess, kurš te atsūtīts pāraudzināšanai no darba Eiropolā, dzen pēdas gudrajam, aukstasinīgajam slepkavam, kurš nepārtraukti ir soli priekšā policijai. Vai šiem noziegumiem varētu būt kāds sakars ar pirms gada notikušo ministres Hartungas pusaugu meitas nolaupīšanu? Vai meitene, ko uzskata par nogalinātu, ir dzīva? Un kādu lomu visā spēlē kastaņu vīriņi, kas atrodami katrā slepkavības vietā?

Reins RaudsREKONSTRUKCIJANo igauņu valodas tulkojusi Maima GrīnbergaTurpinot iepazīstināt latviešu lasītājus ar ievērojamā igauņu mūsdienu rakstnieka Reina Rauda daiļradi, klajā nācis viņa līdz šim visvairāk tulkotais un godalgotais romāns “Rekonstrukcija”. Tajā savijas divas pamattēmas – mūžīgais paaudžu attiecību jautājums un jautājums par savu identitāti, dažādiem kultūru un reliģiju uzslāņojumiem, kas nosaka reizēm pārsteidzošas, reizēm pat traģiskas izvēles. Romāna galvenais varonis, būtisku apstākļu mudināts, nolemj veikt rekonstrukciju – noskaidrot, kas izraisījis viņa meitas un vēl vairāku jauniešu nāvi pirms pieciem gadiem. Šis gandrīz detektīvstāsts nesīs negaidītas

atklāsmes tēvam un rosinās pārdomas lasītājos.Grāmata izdota ar programmas “Radošā Eiropa” un Igaunijas Kultūrkapitāla atbalstu.Aicinām uz sarunu ar Reinu Raudu un tulkotāju Maimu Grīnbergu, kas notiks 2019. gada 11. decembrī plkst. 18 Raiņa un Aspazijas memoriālajā muzejā Rīgā, Baznīcas ielā 30.

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

10 11

Marjus Marcinkevičs, Lina DūdaiteSVIZISNo lietuviešu valodas tulkojusi Dace MeiereKādā saulainā ziemas dienā, kad koki ir uzcirtušies baltās, pūkainās cepurēs un lielais ezers ir ledū kalts, Sivēns un viņa draudzene govs Adelaida dodas slidot. Bet no ezera melnajām dzīlēm, acis bolīdams, uz viņiem raugās aszobains briesmonis. Kas tur dzīvo zem ledus un ko viņš grib?

Patriks AnčaksSPOKU UN GARU ATLANTSNo angļu valodas tulkojusi Renāte PunkaVai gribat iepazīties ar pasaules dīvainākajām būtnēm – meluzīni, miroņrēgu, velna vecmāmiņu, trejgalvu pūķi, džinu, kakao rūķīšiem un vēl daudziem citiem? Spoki un dažādi gari ir pastāvējuši un pastāvēs vienmēr, tie mitinās visās zemēs, it visos pasaules kontinentos. Šī grāmata stāsta, kuras no šīm būtnēm ir bīstamas un kuras nekaitīgas, kur tās dzīvo, ko no tām var sagaidīt un kā aizstāvēties, ja gadās ar kādu saskrieties uz takas. Iepazīsties ar visu kontinentu spokiem un gariem, lai no tiem vairs nav jābaidās!

Keitija Vīdemane, Dženifere Z. PekstoneANATOMICUMNo angļu valodas tulkojusi Maija BrīvereLaipni lūgti muzejā! Tas var lepoties ar izcilu anatomijas eksponātu kolekciju un ļauj ielūkoties cilvēka ķermenī. Mums zem ādas slēpjas brīnumaina pasaule – dzīvs mehānisms ar simtiem un tūkstošiem sastāvdaļu, kas darbojas vienoti un nosaka to, kādi esam. Izpētiet krāšņās, detalizētās ilustrācijas, lasiet paskaidrojošos tekstus un uzziniet, kā vienotā veselumā savienoti mūsu ķermeņa audi, nervi, asinsvadi, orgāni, kā veidotas un darbojas galvenās orgānu sistēmas. Iepazīstiet cilvēka ķermeņa noslēpumus visā to diženumā!

Lasiet arī citas šīs sērijas grāmatas:

Italo KalvīnoJA REIZ ZIEMAS NAKTĪ CEĻINIEKSNo itāļu valodas tulkojusi Dace MeiereItalo Kalvīno nav latviešu lasītājiem svešs vārds – jau 2017. gadā literatūras mīļus sasniedza “Neredzamās pilsētas” (Neputns), kas saņēma jūsmīgas recenzijas un LALIGABAs nomināciju 2018. gadā par labāko tulkojumu un no grāmatu plauktiem pazuda tikpat raiti, cik parādījās. Italo Kalvīno (Italo Calvino, 1923–1985) bija itāļu žurnālists un rakstnieks, kura darbiem raksturīga pārsteidzoša dažādība un mainība: neoreālistiski stāsti un romāni jaunības gados, pakāpeniska attālināšanās no sociālajām un politiskajām tēmām, tad pievēršanās filosofiski iekrāsotai fantastikai, kam sekoja aizraušanās ar strukturālismu un semiotiku. “Jāņa Rozes apgāds” piedāvā lasītājiem nākamo autora meis­tar darbu “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks”. Tā ir grāmata  – mīlestības apliecinājums literatūrai; grāmata, kas pati sevi nemitīgi apspēlē un dekonstruē; grāmata, kas grauj sienu starp sevi un lasītāju, vienlaikus nemanāmi ievelkot savos valgos.

Grāmata sastāv no desmit atšķirīgā stilā un tematikā rakstītiem romānu sākumiem, savukārt tos kopā sasaista divpadsmit nodaļas, kurās darbojas Lasītājs, kas izmisīgi un veltīgi cenšas tikt pie katra iesāktā romāna turpinājuma, šajā procesā sastopot neparedzamus šķēršļus un kolorītus īpatņus.Tulkotāja Dace Meiere saka, ka “Italo Kalvīno rakstības stils daudzkārt ir radikāli mainījies, bet abas latviski tulkotās grāmatas – “Neredzamās pilsētas” (1972) un “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (1979) – ir tapušas vienā un tai pašā, tā sauktajā kombinatorikas periodā. Šie abi darbi ir veidoti pēc gluži matemātiski precīzas shēmas, spēlējoties ar teksta struktūru. Es teiktu, ka “Neredzamās pilsētas” ir poētiskāka, teju vai dzejprozas žanram pieskaitāma, bet jaunais tulkojums ir proza par prozu.”“Ja reiz ziemas ceļinieks” fiktīvo romānu ievados lasītājs sastaps Kafkas cienīgas epizodes dzelzceļa stacijā, kuras nomainīs Čehova stila eksistenciālisms, kas mijas ar lauku omulības aprakstiem. “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” nebūt nav paredzams darbs: tik tikko lasītājs ir mājīgi iekārtojies valodas sulīgumā un dažādo vēstījumu savdabībā un oriģinalitātē, kad Kalvīno iepin spriedumus vai asprātības par autora, lasītāja un tulkotāja attiecībām, par literatūras lomu un vietu dažādās sabiedriskajās iekārtās, par lasīšanas lomu sevis uztverē un cilvēku saskarsmē, liekot gremdēties pārdomās vēl stundām pēc izlasītā.Paša Kalvīno vārdiem, grāmatā ir sastopams “aizdomīgais un apjukušais, introspektīvais un simboliskais, revo lucionārais un eksistenciālais, ciniskais un brutālais, loģiskais un ģeometriskais, erotiskais un perversais, apokalip tiskais un alegoriskais.” “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” ir viennozīmīgi romāns literatūras mīļiem un estētiem: tiem, kas izbauda lasīšanu kā fizisku procesu, kuriem valoda ir mūzika, par kuras skanējumu jūsmot, un kuri ar azartu ļaujas dažādām autora apzināti radītām mīklām un labirintiem.

Grāmatas tulkojumu un izdošanu atbalstījusi ES programma “Radošā Eiropa”, Latvijas Kultūras ministrija, Itālijas Republikas vēstniecība Latvijā un Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrija.

Ambasciata d’ItaliaRiga

DRĪZUMĀ

INTERVIJAINTERVIJA

12 13

vien ir ļoti interesantas, dinamiskas personības. Man ir arī sajūta, ka es varu kaut nedaudz pasauli padarīt labāku, kas man ir vēl joprojām nozīmīgi.

Grāmatas pēcvārdā jūs rakstāt par dažādiem vēsturisku iemeslu radītiem negatīviem stimuliem, kas ir iesūkušies dziļi cilvēku smadzeņu krokās. Kas ir šie stimuli un kā tos būtu iespējams izskaust?Domāšanas pieradumi, kas ir veidojušies no pagātnes ekonomiskajiem ieradumiem un turpina dzīvot savu dzīvi. Ir veikts pētījums, kā atšķiras viedoklis par valsti bijušās Austroungārijas valsts teritorijas abās pusēs. Tā robeža gāja arī cauri, piemēram, Polijai, vienā pusē atradās Austroungārija, otrā – Krievijas impērija. Nevarētu teikt, ka Austro ungārijas impērija bija liberāla demokrātija, tomēr kaut kādā līmeni tajā bija taisnīga birokrātija, par kuras iezīmēm var lasīt romānā par Šveiku. Tā bija pietiekami gudra valsts iekārta. Valsts otrpus robežai bija krietni tālāk no demokrātijas. Un izrādās, ka šī bijusī Austroungārijas robeža ir vēl jūtama: tā turpina ietekmēt cilvēku mentalitāti vēl pēc 100 gadiem. Kultūra mainās ļoti lēni. Var mainīties saukļi, bet saturs parasti paliek ļoti līdzīgs. Protams, šis domā­šanas veids tiek nodots no paaudzes paaudzē ģimenē vai arī caur masu medijiem, un es gribētu to mainīt, jo tas noved pie nepareiziem lēmumiem, arī kaitē ekonomikai.Bet tās izmaiņas var notikt arī pakāpeniski, ikdienas pieredzei mainoties. Šobrīd mēs jau dzīvojam sistēmā, kas ne vienmēr, bet tomēr kopumā atalgo labu darbu, visumā atalgo godīgu attieksmi.

Grāmatā ir atmiņā paliekoša frāze, ka “nauda ir lieliska dzīves punktu skaitīšanas sistēma!”. Kādas vēl ir labas dzīves punktu skaitīšanas sistēmas, un vēl tāds varbūt ģeķīgs jautājums ekonomistam – vai pasaule varētu funkcionēt bez naudas?Pasaule varētu funkcionēt bez naudas, bet tas būtu vienkārši ļoti neērti.Bet, ja cilvēki saka, ka nauda nes kādu ļaunumu, tad, ja paskatās ziņās, ļaunumu nenes nauda, bet cilvēku pārmērīga apsēstība ar statusu. Nauda parasti tad ir līdzeklis, ar ko šo statusu var nopirkt. Pārmērīga pārņemtība ar statusu, kopīgo interešu nesaskatīšana ir vēl viena tēma, ko apskatu grāmatā. Deviņdesmitajos gados, no vienas puses, līdzi vilkās padomju sociālistiskā domāšana, no otras, pretēja galējība, pilnīgs individuālisms.Mēs to redzam arī spēļu zālēs, kas Rīgā tika atļautas, tām nekad nevajadzēja šeit būt. Vai arī nezinošu cilvēku rekrutēšanai par 400% gadā. Bija anarhistisks posms, kad valsts neaizsargāja vājākos.

Grāmatā jūs minat riskēšanu, kas ir nepieciešama, lai veicinātu izaugsmi. Kādus riskus vajadzētu uzņemties Latvijas valstij?Cilvēku skaita dēļ noteikti būs vajadzīga imigrācija. Iespējams, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā šobrīd ir mazāk cilvēku nekā pirms Pirmā pasaules kara.Latvijai vajadzēs cilvēkus, ja mēs negribam, lai šī nākotnē ir tumša, tukša, pārsvarā vecu cilvēku apdzīvota valsts. Tādēļ vajadzēs imigrāciju, kas, protams, ir risks, saistīts ar neērtībām par cilvēku uztveri, mentalitāti, saskaņu. Bet tas ir risks, kas ir jāuzņemas, jo es neredzu citus risinājumus: cerēt, ka dzims četri bērni ģimenē, tas nav reāli, tas nekad nenotiks.

Pēdējais jautājums: kādu moto jūs piedāvātu Latvijai uz nākamajiem 100 gadiem?Dzīvot ar atvērtu prātu. Maksimāli izvairīties no sastingušām dogmām, vēlmes dzīvot pagātnē, kas Latvijai ir bijusi raksturīga gan šobrīd, gan pirmās neatka­rības periodā, kas tiek ļoti idealizēts. Arī tad brīžiem bija raksturīgi konstruēt ideālu pagātni: no jauna izdzīvot 19. gadsimtu bez vācu muižniekiem. Tā var vienā teikumā raksturot pirmā neatkarības laika vēsturi un ekonomisko politiku.

Intervēja Kaspars Zalāns, “Jāņa Rozes apgāds”.Grāmata izdota ar AS “Latvijas Finieris” finansiālu atbalstu.Karikatūras autors Gatis Šļūka.

“Jāņa Rozes apgādā” decembrī iznāks ekonomista un publicista Pētera Strautiņa grāmata “Latvijā dzīvot ir interesanti. Praktiski padomi dzimtenes mīlēšanā”. Tajā apkopoti 25 gadu laikā tapuši raksti, kas publicēti dažādos laikrakstos, žurnālos un portālos un skar tādas tēmas kā ekonomiskā krīze, Latvijas integrācija Eiropā, mūzika, (pat) ornitoloģija un daudzas citas. Saruna ar Pēteri notiek Luminor bankā, ko par savu darbavietu viņš sauc jau 10 gadu. Par viņa grāmatu rakstniece Māra Zālīte saka, ka tā “sakārto domas, kas juceklīgi spindz visapkārt, runājot par mūsu laiku un Latviju.” Līdzīga sajūta ir arī pēc sarunas ar Pēteri Strautiņu.

Kā radās ideja par grāmatu, kāds bija tās tapšanas process?Šī gada pirmajā pusē diezgan daudz laika veltīju, lai izlasītu apmēram 1500 rakstus, veiktu trīskāršu atlasi kā tēlnieks, kurš atkaļ lieko, kamēr iznāk skulptūra. Tad jau

sekoja strukturēšana, pievienoju komentārus, kuri no mūsdienu viedokļa skaidro, vai rakstos izteiktās prognozes ir piepildījušās vai arī nepiepildījušās, kāds bija tā brīža plašākais konteksts utt.

Interesanta šķiet arī grāmatas struktūra – piemēram, vienai nodaļai dots nosaukums “Darba un dzīves jēga”, un tajā galvenokārt ietverti ar ekonomikas filosofiju saistīti raksti, vai arī “Uz pasaules robežas”, kas veltīta Latvijas un pasaules saskares punktiem un Latvijas integrācijai Eiropā. Par pēdējo arī jautājums: cik, jūsuprāt, integrācija ir bijusi veiksmīga un kas vēl būtu jādara, lai to veicinātu?Es teiktu, ka integrācija Eiropā vai pat drīzāk pasaules ekonomikas apritē nav process, ko var pilnībā izplānot no augšas, tas notiek lielākoties spontāni, tas ir drīzāk no apakšas virzīts, cilvēki dodas pasaulē, brauc ceļojumos vai arī uz ārzemēm pārdot preces un pakalpojumus, no ārzemēm smeļas idejas.Tas ir process, ko definē nepārtraukta mācīšanās no pasaules, cenšoties pārņemt labāko, nepārņemt sliktāko, cenšoties pārnest pēc iespējas vairāk naudu uz Latviju, kas ir vajadzīgs, lai mēs varētu pasaules apritē iekļauties pilnvērtīgi, ne kā nabagi.

Nodaļā “Neprāta cena ugunsgrēks” jūs rakstāt par nekustāmā īpašuma burbuli un par sekojošo ekonomisko krīzi un izsakāt pieņēmumu, ka, ja cilvēki būtu rīkojušies prātīgāk, vienmērīgāk ieguldījuši, mēs dzīvotu labāk: valstī būtu vairāk iedzīvotāju, mazāka pārticības nevienlīdzība.Kāda vēl būtu Latvija, ja cilvēki būtu rīkojušies prātīgāk? Kādi ekonomiskie izaicinājumi var mūs sagaidīt nākotnē? Laikā no deviņdesmitajiem gadiem, kad mūsu tirgus ekonomika sāka veidoties, kopīgā attīstība ir bijusi tiešām ļoti sekmīga, mikroekonomiskajā līmenī tiešām Latvijas cilvēki ir daudz gudrāki, zina daudz vairāk nekā pirms 30 gadiem, Latvijas uzņēmumu tehniskās spējas, pārdošanas spējas, plānošanas spējas ir vienkārši nesalīdzināmi labākas nekā bija Padomju Savienības sabrukuma brīdī, bet tas, kas Latvijā ir pietrūcis, ir tāda gudra procesu vadīšana nacionālajā līmenī, jo tirgus ekonomika ir tiešām lieliska, bet tā nevar atrisināt pilnīgi visas problēmas bez valsts koordinējošās lomas, un tas bija tas, kas iztrūka arī nekustamo īpašumu burbuļa periodā. Es par to tēmu tolaik daudz rakstīju, ļoti pārdzīvoju par notikušo. Es gribētu, lai tā kalpo kā pamācība nākotnei, lai šādas un līdzīgas kļūdas nepieļautu: makroekonomika ir process, ko nevar atstāt pašplūsmā.Ja nebūtu bijis šāds burbulis, Latvija būtu nedaudz bagātāka, emigrācija būtu bijusi mazāka, nauda nebūtu tikusi izniekota liekās investīcijās.Tuvākajā nākotnē gan nekādi līdzīgi riski vai krīzes nav gaidāmas: mājokļu cenas ir diezgan saprātīgas, cilvēki nav pārmērīgi optimistiski, ekonomikas attīstību pamatā virza eksports.

Līdz 18 gadu vecumam daļēji bijāt saistīts ar mūziku, beidzāt Emīla Dārziņa mūzikas skolu, tad arī 2007.–2008. gadā strādājāt par pētnieku Slīteres Nacionālajā parkā. Diezgan daudzveidīga biogrāfija. Kā jūs nonācāt līdz ekonomikai un publicistikai?Tas ir interesants stāsts. Es sāku rakstīt medijiem jau tad, kad studēju pirmajā kursā – 18 gadu vecumā. Iemesls bija vienkāršs: es nevarēju izlasīt to, ko es gribēju izlasīt – nācās rakstīt pašam. Tajā laikā skatījumu skaits, kas būtu veltīts nacionālajiem, ekonomiskajiem vai arī politiskajiem jautājumiem, bija neapmierinošs, es jutu, ka var kaut ko paskaidrot cilvēkiem labāk, nekā tas tiek darīts. Pēc darba perioda Latvijas Bankā es pārgāju un guvu asākas izjūtas mediju jomā (4 gadus strādājot laikrakstā “Diena”), bet tad atgriezos banku sistēmā. Darbs ir interesants: sekot līdzi makroekonomiskajiem procesiem, nozaru attīstībai, runāt ar uzņēmējiem, kas bieži

Foto: Emīls D

esjatņikovs

INTERVIJAINTERVIJA

14 15

INtERvIJa aR bēRNU gRĀMatU aUtORI EvItU vINcūNI

Kā radās ideja rakstīt bērnu grāmatas?Rakstīt man patika kopš skolas laikiem, tikai, laikam ejot, biju par to pavisam piemirsusi. Atgriezos pie rakstīšanas nejaušības dēļ. Kādu dienu mans dzīvesbiedrs lūdza, lai izstāstu pasaku, kuru stāstītu mūsu bērniem. Ilgi nedomājot, sāku stāstīt par mazu skudriņu, kas ceļoja pa plašo pasauli. Pāris dienas vēlāk kāds man īpašs cilvēks izklāstīja savu nepiepildīto sapni – zīmēt ilustrācijas bērnu grāmatai. Tas lika man aizdomāties. Visi šie nejaušie notikumi manī kaut ko atmodināja. Mēs

pieaugušie tik ļoti ļaujamies ikdienas rūpēm, ka nespējam pat uz mirkli apstāties, lai sadzirdētu sevi, sajustu lietas sev apkārt un redzētu iespējas, kas mums dzīvē tiek dotas. Patiesību sakot, tas notika tieši ar mani – es apstājos un ieklausījos sevī. Viss pēkšņi likās tik iespējams un pats par sevi saprotams, ka paņēmu pildspalvu rokās un sāku rakstīt. Rakstīju rotaļīgi, un tas man izdevās viegli un nepiespiesti. Vienkārši ļāvos savai iztēlei radīt šo pasaku.

Cik grāmatiņas Jums ir iznākušas un vai kādu no grāmatu tēliem asociējiet ar sevi vai kādu cilvēku sev blakus?Man ir iznākušas četras grāmatiņas bērniem: ”Kripatiņa. Mazās skudriņas ceļojums”, “Kripatiņa. Mazās skudriņas medaljons”, “Olu uzbrukums” un “Miega čukčukbānis”.Radot grāmatas tēlus, es bieži vien smeļos iedvesmu no sev tuviem cilvēkiem, nedaudz paņemot no katra un ieliekot to interesantos tēlos. Sevi pavisam noteikti asociēju ar mazo skudriņu Kripatiņu. Domāju, ka tieši tādēļ šo darbu bija tik viegli rakstīt.

Kā jūs sevi raksturotu?Es sevi raksturotu kā mākslinieci, sapņotāju, kas tic brīnumiem. Cilvēku, kuram patīk izpausties radot. Mīlu dabu un harmoniju tajā, kā arī ik visā, kur sevi iesaistu, mēģinu radīt tieši harmoniju.

Vai vēlaties rakstīt arī cita žanra darbus citai auditorijai?Jā, protams, kaut gan bērnu auditorija ir visjaukākā un patiesākā. Bērnu fantāzijai nav robežu, un viņi ļaujas šim lidojumam kopā ar tevi. Viņi nejautā, vai tas ir iespējams, jo grāmatās viss ir iespējams – pat zili zaļi brīnumi. Esmu iesākusi rakstīt fantastikas grāmatu pieaugušajiem, bet šis darbs prasa daudz laika… pašlaik tas ir nedaudz nolikts malā, bet vienu dienu noteikti to pabeigšu. Vēl tāds nepiepildīts sapnis ir sarakstīt lugu.

Vai tavām grāmatiņām ir kāds vēstījums bērniem? Rosināt bērnu fantāziju un iztēli. Savā ziņā vēlos šo procesu paildzināt, jo bērni tik ātri izaug un aizmirst sapņot un ļauties šim procesam. Neskatoties uz to, ka ļaujos savai fantāzijai, piedomāju, kādus vārdus izmantoju un kādas idejas prezentēju.

Kā redzat sevi nākotnē, vai turpināsiet rakstīt?Esmu jauna rakstniece, kas vēl joprojām sevi iepazīst un meklē sevi caur savu daiļradi. Turpināšu to darīt un ļaušos šim procesam arī nākotnē tik ilgi, kamēr tas mani pilnveidos un aizraus.

GRĀMATU JAUNUMIGRĀMATU JAUNUMI

16 17

Clarkson Potter Publishers

BECOMING: A GUIDED JOURNAL FOR DISCOVERING YOUR VOICEWhat’s your journey of becoming? Based on Michelle Obama’s bestselling memoir, this gorgeous journal features an intimate and inspiring introduction by the former First Lady and more than 150 inspiring questions and quotes to help you discover – and rediscover – your story.In writing Becoming, a work of deep reflection and mesmerizing storytelling, Michelle Obama shared her own extraordinary journey to help create space for others to tell their stories and to give people the courage to discover the power of their own voice. With this journal, she now provides you with the encouragement to find value in your

own personal journey of becoming. Becoming: A Guided Journal for Discovering Your Voice includes thought­provoking prompts designed to help you reflect on your personal and family history; your goals, challenges, and dreams; what moves you and brings you hope; and what future you imagine for yourself and your community.

PenguinRuta SepetysTHE FOUNTAINS OF SILENCEMadrid, 1957. Tourists and foreign businessmen flood into Spain under the welcoming guise of sunshine and wine while Spanish citizens are gripped by a dark secret.Daniel Matheson, the son of an oil tycoon, hopes to connect with the country of his mother’s birth through the lens of his camera. Photography – and fate – introduce him to Ana, a hotel maid, whose family is suffering under the fascist dictatorship of General Franco.Daniel and Ana’s lives and hearts collide as they unite to uncover the hidden darkness within the city – a darkness that could engulf them all…

GollanczLeigh BardugoNINTH HOUSEAlex Stern is the most unlikely member of Yale’s freshman class. A dropout and the sole survivor of a horrific, unsolved crime – the last thing she wants is to cause trouble. Not when Yale was supposed to be her fresh start. But a free ride to one of the world’s most prestigious universities was bound to come with a catch.Alex has been tasked with monitoring the mysterious activities of Yale’s secret societies – societies that have yielded some of the most famous and influential people in the world. Now there’s a dead girl on campus and Alex seems to be the only person who won’t accept the neat answer the police and campus administration have come up with for her murder.Because Alex knows the secret societies are far more sinister and extraordinary than

anyone ever imagined. They tamper with forbidden magic. They raise the dead. And, sometimes, they prey on the living…

INTERVIJAINTERVIJA

18 19

vecākam, labākajai mammai, un tajā pašā laikā pamanīt, ka tu pie bērna sāc ķerties kā pie glābšanās riņķa. Tas jau notiek ne tikai ar mammām, kam tā ir praktiska vajadzība kā manā grāmatā, tā gadās arī ar mammām, kuras vienkārši nespēj pārgriezt nabassaiti.

Bērnība mūsdienu izpratnē vispār ir salīdzinoši nesens fenomens, kādreiz bērni tika laisti pasaulē ļoti praktisku apsvē rumu dēļ: lai būtu darbaspēks lauku saimniecībās, mantinieks īpašumiem, tēva darba turpinātājs...Nesen bija traki interesanti. Man daļa ģimenes ir Igaunijas pusē, un turienes radiem ir diezgan daudz mazo bērnu sadzimuši. Aizbraucām tur uz svētkiem un ēdām ģimenes vakariņas pie galda. Pēkšņi vienā brīdī attapāmies, ka pie galda sēž tikai bērni, bet lielie stāv viņiem aiz muguras. Mana mamma tad teica – skat, kā pamainījušies laiki un attiecības, jo kādreiz pieaugušie sēdēja pie galda, bērni bija vai nu klēpjos, pie mazā galdiņa vai vēl labāk – zem galda. Tā kā laiki ir mainījušies, tas fakts.

Darbojaties visdažādākajos radošajos laukos – rakstāt lugas, veidojat scenārijus, tagad tapis baleta librets. Vai atšķiras tas, kā jūtaties katrā no šiem žanriem?Droši vien jā, bet tas ir tādēļ, ka es apzināti piekrītu dažādiem darbiem, lai neiesēstos vienā rakstīšanas formā, kurā varētu palikt pārāk ērti, un es varētu drīz vien sākt atkārtoties un izsmelt sevi. Tādēļ cenšos kāpt visādās straumēs, kurās no vienas puses ir ļoti bail – man bija tiešām bail rakstīt grāmatu, jo es nezinu, kā lasītāji to uztvers –, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti aizraujoši, un grāmatā es drīkstu pārkāpt noteikumus, kurus nevarētu pārkāpt, rakstot klasisku lugu. Savukārt, rakstot libretu baletam, man jāspēj to izdarīt tā, lai režisoram un iesaistītajiem dejotājiem ir viegli caur darbību sajust to, ko pārdzīvo Remarka varoņi. Un tas ir ļoti labs treniņš, jo jebkuras izrādes pamatā ir darbība, un baletā ir tikai kustība. Tāpat rakstīt tekstus dziesmām – es sevi nekad nesauktu par dzejnieci, tas man šķiet absolūti pavisam citā burbulī –, bet rakstīt vārdus mūzikai, tas mani arī iedvesmo, jo dziesma ir pavisam cita mēroga spēks un medijs, turklāt tā ļauj līdz galam sajust un izgaršot valodas ritmu. Runājot par dziesmām, bija ļoti, ļoti liels un patīkams pārsteigums, ka mana un Raimonda Tigula dziesma “Klusi čukst Dievs” šogad būs Radio5 labdarības maratona “Dod pieci!” himna.Tāpat nemaz īsti nezinu, vai drīkstu to teikt, bet esmu nupat pabeigusi scenāriju ļoti vandāliskam televīzijas seriāla scenārijam, kur man ļāva izpausties, kā vien vēlos. Iedod tev krāsu baloniņu un saka: “Ej un nopūt to svaigi atjaunoto jūgendstila māju, ar ko vien gribi.” (Smejas) Es to darīju ar lielu baudu, jo ir patīkami pēc tam, kad esi centusies saglabāt Šekspīra lugu burtu un garu, brīvgaitā kārtīgi nodot vēju. Ceru, ka seriāls piedzīvos ekrānu un skatītājus, jo man tas process tiešām bija baudpilns.

Un visbeidzot, – ko pati pēdējā laikā esat izlasījusi, ja neskaita Šekspīru, kas uzrunājis dvēseli?No mūsu autoriem, kas nāk uzreiz prātā, ir Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance”. To izlasīju vienā rāvienā un biju neprātā laimīga, kad to izdarīju. Tas jau bija pirms laiciņa, bet vēl joprojām šī grāmata man tuvu pie sirds. No jaunākā laika latviešu autoriem man liekas superforši tas, ka Māra Zālīte raksta prozu, un es nedrīkstu nepieminēt arī Sabīni Košeļevu, kura bija mana kursabiedrene un par kuras uzņemto ātrumu man ir milzīgs prieks, jo viņai piemīt brīnišķīga spēja ieraudzīt negaidīto visvienkāršākajās lietās.Bet, ja runājam par ārzemju autoriem, tad mana pēdējā laika mīļākā grāmata ir armēņu autores Narinē Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli”. Vispār interesanti – abās šajās grāmatās – gan Bankovska, gan Abgarjanas – ir nenosakāma robeža starp pasaku un realitāti. Ceru, ka man arī kaut kad nākotnē izdosies uzkāpt uz tās strīpas starp realitāti un pasaku, un uzrakstīt ko tādu. Kādu mūslaiku mītu. Un vēl man neprātīgi patīk visa “Harija Potera” grāmatu sērija. Kaifs lasīt un pārlasīt!

Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.

bRĪvgaItĀ NODOt vēJU

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi Rasas Bugavičutes­Pēces grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā”. Decembrī tāda paša nosau­ku ma iestudējums piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī.Ar dramaturģi sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa­Šulce.

Kā nonācāt pie grāmatas – un arī izrādes – idejas, kad notikumu centrā ir redzīgs zēns neredzīgu cilvēku ģimenē?Vispār jau ideja ir diezgan sena, par to esmu domājusi vismaz gadus trīs, pirms tā nonāca līdz finiša taisnei. Ilgu laiku nekādi nevarēju atrast īsto formātu, kā šo stātu stāstīt. Kādu brīdi man likās, ka tas ir kinematogrāfisks sižets, tad centos rakstīt lugu. Tas neizdevās, tad bija operas libretu konkurss, un man šķita, ka varētu šo sižetu pārvērst libreta formātā. Tad sapratu, ka izrādē nevaru izstāstīt visu, ko gribu, un man likās, ka vajag rakstīt grāmatu. Tad pavisam nejauši Valters Sīlis pajautāja, kas man ir pūrā par stāstiem, ko mēs varētu kopā darīt pēc izrādes “Liepāja  – Latvijas galvaspilsēta”. Es viņam nejauši izpļāpājos, viņš iedegās, gāja teātrī runāt par iespēju ko tādu iestudēt, vienojās, ka izrāde varētu notikt Jaunajā zālē. Sapratusi, ka patiešām viss notiek, nolēmu, ka tomēr negribu, lai sižets paliek

tikai gaistošajā teātra formātā, un varbūt tiešām pienācis brīdis uzrakstīt grāmatu. Tad pirmā tapa grāmata, un tai paralēli beigu beigās tika uzrakstīta arī luga, dramaturģiskais materiāls. Skatuves variantā būs epizodes, kuru nav grāmatā, bet grāmatā noteikti būs daudz tāda, ko izrādes ilguma dēļ nav iespējams parādīt skatuves versijā. Protams, ir arī epizodes, kas pārklājas, un Valters Sīlis ir atradis ļoti interesantu formu, kā to uzvest, tādēļ man pašai būs ļoti interesanti, un, es ceru, arī citiem.

Kā iejutāties pasaulē, kurā galvenais varonis vienīgais tver pasauli ar visām maņām? Uzrakstīts ļoti pārliecinoši, šajā ārpusnieka sajūtā patiešām ļoti var iedzīvoties.Tēma nāk no mana vīra personiskās pieredzes, jo abi vīra vecāki ir neredzīgi, viņš ir viņu redzīgais puika. Grāmata nav dokumentāla, bet man ļoti palīdzēja stāsti, nianses par to, kā tas īsti ir, kad tu dzīvo pasaulē, kurā esi neredzamais, vari diezgan brīvi veidot savu slepeno, paralēlo pasauli. Protams, sižetā ir arī fantāzijas lidojums, tāpat tur iepīta manas bērnības pieredze, arī mana būšanas par mammu pieredze. Cilvēks jau ir un paliek cilvēks neatkarīgi no tā, vai viņš redz vai neredz, vai viņam ir viena vai divas kājas, viņa iekšējā – pamata – pasaule sastāv no sapņiem un cerībām, centieniem nodzīvot dzīvi pēc iespējas labāk.Kad iepazinos ar vīru, sākām draudzēties, viens otram stāstīt par to, no kurienes esam tādi, kādi esam, liels bija mans šoks tieši par to, ka es pati nekad nebiju iedomājusies, ka ir taču arī šādas ģimenes! Un ne viena vien, jo Latvijā neredzīgu cilvēku ir daudz. Kādēļ mēs viņus neredzam, kura puse tad ir neredzīga pret otru sabiedrības daļu? Man šķita, ka par to ir vērts runāt, jo šis mazais puika audzis ļoti savdabīgos apstākļos, principā jau viņš piedzimis, būdams atbildīgs par saviem vecākiem, un te nu mēs esam – ar grāmatu un izrādi pūrā.

Šī divdabība man grāmatā šķita ļoti interesanta, jo patiesi: no vienas puses, māte atceras savu bērnības pieredzi un neparko nevēlas to atkārto, grib būt pati labākā, ideālā mamma savam dēlam. No otras puses – tieši kā sakāt –, dēls nāk pasaulē jau atbildīgs par vecākiem...Ceru, ka man izdevies uz tās ass nobalansēt. Viegli tas nebija, jo mana pieredze ar grāmatu rakstīšanu ir ļoti neliela. Bet man liekas, ka grāmatu rakstīšana un pabūšana divatnē ar savu tekstu, kurā mēģini iedzīvoties, ir ļoti īpašs piedzīvojums, kas ļauj labāk iejusties abās pusēs – jebkura vecāka vēlmē būt savam bērnam vislabākajam

GRĀMATPLAUKTU STĀSTIGRĀMATPLAUKTU STĀSTI

20 21

pavazājos, intuitīvi sajūtot, kas mani uzrunā. Pēdējā grāmata, ko nopirku gan intuitīvi, gan pēc ieteikumiem, ir Ričarda Rora “Ādama atgriešanās”.

Laba grāmata – vai tāda pastāv?Drīzāk atbilstoša cilvēka situācijai. Reizēm savās konsultācijās mēdzu (kā ārsts) cilvēkiem izrakstīt grāmatas, kas, manuprāt, atbilst viņu situācijām, piemēram, cilvēks saka, ka gribētu būt pārliecinātāks, spēt runāt ar autoritātēm utt. Lūdzu, – Dale Carnegie – How to Win Friends and Influence People. Ņem un izlasi! Es mēdzu cilvēkos arī raisīt intrigu par grāmatu, piemēram, pateikt, ka grāmata ir pieejama ierobežotā daudzumā vai pēdējo reizi izdota tādā un tādā gadā.

Vai varētu teikt, ka viena no tavām misijām ir iedvesmot vai iedrošināt cilvēkus lasīt?Arī, bet galvenokārt – iedrošināt rīkoties.

Lasīšana ir viens no rīkošanās veidiem.Absolūti. Tā ir darbība. Taču tas, ko saku jauniešiem, ir, ka prak­tiskas grāmatas var nelasīt no sākuma līdz beigām. Var izvēlēties interesējošu nodaļu, piemēram. Var arī nelasīt, ja neiepatīkas. Jā­meklē tas, kas interesē.

Vai ir vēl kādas grāmatas, kas īpaši ietekmēja tavu domāšanu?Džeka Kenfīlda “Panākumu principi”. Tonijs Robins. Bet vairāk ar audio un video formātu, mazāk ar grāmatām. Kādreiz ceru aizbraukt viņu paklausīties dzīvajā. Vēl arī Napoleons Hills, Deils Kārnegī. Sjūzena Džefersa. Viņai ir laba grāmata “Feel the Fear and Do It Anyway”.

Par grāmatu klubu. Ko tas, tavuprāt, cilvēkiem dod?Tā ir iespēja kvalitatīvi satikties nepiespiestā gaisotnē, parunāties ar cilvēkiem, kuriem arī to gribas, kas Latvijā nav daudz. Es mēģinu radīt bezatrunu vidi, iespējas attīstībai, sarunām. Ja gribas parunāt ar lasītājiem, jāveido grāmatu klubs. Tas gan ir transformējies laika gaitā. Sākotnēji biju vairāk koncentrējies, ka runāsim par pašizaugsmi, bet daudzi lasa arī daiļliteratūru, tāpēc ļaujam interesēm satikties. Kā Rainis teica: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Grāmatu klubs un arī mans uzņēmums pastāv tieši tādēļ. Arī es pats. Žēl, ka vairums cilvēku pārmaiņas asociē ar kaut ko sliktu, taču progress bez pārmaiņām nav iespējams.

Par to, ko šobrīd lasi, tu man jau teici. Rors?Vispār lasu studijām zinātniskus pētījumus. Viens pētījums 20 lpp. 10 pētījumi – 200 lpp. Še tev grāmata. Kog nitīvā psiholoģija; var nokārt smadzeni, lasot par domāšanu.

Ļoti iedvesmojoši (smejamies). Daudzi nevar atrast laiku lasīšanai. Kā tev izdodas?Lasīšana ir laiks sev. Tas ir jārezervē. Lasu vismaz stundu dienā. Paskatos uz grāmatu un redzu uzreiz, cik laika tā aizņems. Paskatījos uz Roru, pirmā doma: 2,5 stundas. Ja nevar atrast laiku sev, savai izglītībai, tad kas tā par

dzīvi? Laiku lasīšanai vajag rezervēt, kļūt savtīgākam, ieguldot sevī.

Nobeigumā – vai ir kādas grāmatas, kuras tu noteiktos brīžos pārlasi?Savu pirmo grāmatu “Nebaidies”. Laiks, kad tā tapa, bija viens no piepildošākajiem un apzinātākajiem brīžiem manā dzīvē. Tur bija ļoti daudz meditācijas un darba ar sevi. Kā arī mani mērķi, kurus pa vienam svītroju ārā.

Sagatavoja: Inga Pizāne

SaRUNa aR ĀRI bIRZI

Āris Birze ir pašizaugsmes kafejnīcas Spiikiizi vadītājs, 3 grāmatu autors un šobrīd arī psiholoģijas students. Satieku viņu pirms koprakstīšanas pasākuma, ku ru, tāpat kā grāmatu klubu, orga ni­zējam un vadām kopā.

Rīga pulcē arvien vairāk grāmatu klubu. Viens no vecākajiem ir “Totāls vāks”, kas jau 5 gadus norisinās Barona ielas grāmat­nīcā Jānis Roze; Spiikiizi klubs ir divreiz jaunāks. Prieks, ka rodas arvien jaunas grāmatu lasī tāju pulcēšanās – tas nozīmē,

ka ne tikai pati lasīšana ir svarīga, bet arī dalīšanās iegūtajos iespaidos un emocijās.

Kāpēc tu lasi?Kāpēc es lasu? Tāpēc, ka es vienā brīdī sapratu, ka ar savām domām un idejām dzīvē nekur tālu neesmu ticis, man vajadzēja citu cilvēku domas, zināšanas, idejas, stāstus, pieredzi, skatījumu uz dzīvi un problēmu risināšanu.

Tas palīdzēja?Palīdzēja tas, ka es sāku ņemt vērā viņu ieteikumus. Pēc būtības lasīt man nepatīk, skola man iemācīja, kā to nedarīt, bet tas ir vienīgais veids, kā tikt pie informācijas, kas man var noderēt, lai mainītu domu gājienus, skatījumus, uzlabot savu pasauli. Esmu sapratis, ka nelasot esmu stulbāks nekā lasot.

Ko zaudē cilvēks, kurš nelasa?Ļoti iespējams, ka laiku. Domāju, ka, pateicoties grāmatām par veiksmīgiem cilvēkiem, esmu ietaupījis 15­20 ga dus uzņēmējdarbībā. Esmu iemācījies paredzēt. Tas ir tas, ko smadzenes visu laiku dara, un, izlasot par citu cilvēku pieredzi, es varu potenciāli paredzēt, kā uzlabot savu situāciju vai izvairīties no kļūdām.

Tā ir mācīšanās no citu kļūdām?Jā, un pirmo jēdzīgo grāmatu es izlasīju 17 gadu vecumā. Tā bija “Bagātais tētis, nabagais tētis”. Biju ļoti motivēts, taču dzīvoju vidē, kurā grāmatā sacīto nekādā veidā nevarēju realizēt, līdz ar to motivācija noplaka. Pamēģināju vēl vienu tā paša autora grāmatu par nekustamajiem īpašumiem, bet nevarēju “iebraukt”. Pēc tam atsāku lasīt tikai 23 vai 24 gadu vecumā.

Vai tādā gadījumā piekrīti apgalvojumam, ka katrai grāmatai ir savs laiks?Īsti nē. Ja ir pareizie cilvēki apkārt vai pareizā vide, tad jebko var sakombinēt un dabūt gatavu. Pārdošana to mums ir pierādījusi. Pārdevējs padara klientus gatavus. Es vienkārši nezināju, ka ir grāmatas, kurās ir informācija, kas man patīk. Esmu praktiskā latvieša tips, mani interesē zināšanas, kas noder praktiski. Ja es izlasu grāmatu par komunikāciju, es varu savilkt pieredzi, paskatīties, kas man aktuāls, paplānot uz priekšu, ko ar to var darīt. Man vajag grāmatas, kas papildina manu reālo dzīvi vai padara to labāku. Daudzi stāsti palīdz aizmukt vai aizmirsties, bet man patīk tieši šī dzīve un šīs emocijas.

Kā tu izvēlies grāmatas?Ir vairāki veidi. Viens, ja grāmata ir ieteikta kā laba vismaz trīs reizes. Otrs – es izvēlos grāmatas, kas ir aktuālas konkrētā brīdī, piemēram, ja šobrīd man ir aktuāla publiska uzstāšanās, tad es lasu par to. Ja interesē, kā tikt galā ar trauksmi vai kā radīt miera stāvokli, tad meklēju informāciju par to. Reizēm vienkārši ieeju grāmatnīcā un

GRĀMATU JAUNUMIĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI PIRCĒJA KARTES ĪPAŠNIEKIEM!

Vairāk informācijas meklē www.jr.lv

SAŅEM ATLAIDES ARĪ PIE MŪSU SADARBĪBAS PARTNERIEM

-10% -10% -5%

-15%-20% -10%

Piedāvājums spēkā, uzrādot Pircēja karti, no 1. līdz 31. decembrim visās grāmatnīcās JĀNIS ROZE.

*atlaide netiek piemērota taro kārtīm no Krievijas.

*atlaide netiek piemērota aigas garančas izgatavotajai dāvanu kastei un “Kordis” dāvanu maisiņiem.

taro kārtis

Materiāli dāvanu iesaiņošanai

grāmata

€ 14,96 € 19,95

grāmata

€ 10,84 € 14,45

-25%

-25%

-30%*

-30%*