vispārīgi - at.gov.lvat.gov.lv/files/uploads/files/6_judikatura/tiesu_prakses... · web...

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

TIESU PRAKSES APKOPOJUMS

LIETĀS PAR APDROŠINĀŠANU BEZDARBA GADĪJUMAM

(2004.februāris–2017.oktobris)

Rīga 2018

Apdrošināšana bezdarba gadījumam (2004-2017)

Saturs

Ievads..........................................................................................................................................3

1. Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam.................................................................................4

3.pants. Tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem (pirmā daļa)..........................5

2. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums..................................................................9

12.pants. Bezdarbnieka statusa zaudēšana un tā iegūšana no jauna (trešā daļa)...................10

14.pants. Bezdarbnieka pienākumi (pirmās daļas 2.punkts).................................................13

14.pants. Bezdarbnieka pienākumi (pirmās daļas 5.punkts).................................................13

14.pants. Bezdarbnieka pienākumi (trešās daļas 1.punkts)...................................................13

3. Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam...............................................................................14

5.pants. Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu (pirmā daļa)......................................................14

7.pants. Bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšana (pirmā daļa)..........................................17

7.pants. Bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšana (trešā daļa)............................................19

8.pants. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšana (pirmā daļa)..........................19

8.pants. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšana (piektā daļa).........................21

8.pants. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšana (sestā daļa)...........................22

8.pants. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšana (astotā daļa)..........................23

10.pants. Bezdarbnieka pabalsta izmaksas apturēšana un izbeigšana (trešās daļas 1.punkts)...............................................................................................................................................24

16.pants. Nepamatoti izmaksāto bezdarbnieka pabalsta summu atgūšana (otrā daļa)..........25

16.1pants. Izmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksāšana....................................................25

Izmantoto nolēmumu saraksts...................................................................................................27

2


Ievads

Pētījuma mērķis ir apkopot Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) atziņas sociālo tiesību jomai pieskaitāmās lietās par apdrošināšanu bezdarba gadījumam. Šajās lietās skatāmos jautājumus regulē likums „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”. Līdz ar to pētījums veidots, secīgi skaidrojot šajā likumā un ar to saistītajā normatīvajā regulējumā ietvertās tiesību normas.

Tā kā atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmajai daļai tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem ir personām, kuras Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā ir ieguvušas bezdarbnieka statusu, pie šīs tiesību normas iekļautas arī būtiskākās atziņas par bezdarbnieka statusa iegūšanu un zaudēšanu atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma normām.

Apkopojums veidots kā Augstākās tiesas nolēmumos atrodamo atziņu apkopojums citātu veidā, kas pamatā sakārtoti nolēmumu pieņemšanas hronoloģiskā secībā. Citāta beigās ir dota atsauce uz citēto nolēmumu un tā punktiem, kuros ietverta citētā atziņa. Ja ietvertā atziņa (arī mainot tekstu) norādīta vairākos nolēmumos, ieskatam norādīti arī citi nolēmumi. Apkopojumā nav ietverti nolēmumi par apdrošināšanu bezdarba gadījumam, kuros nav izteiktas būtiskas atziņas attiecībā uz materiālo vai procesuālo tiesību normu piemērošanu sociālo tiesību jomā vai kuri nav bijuši nozīmīgi judikatūras attīstībā.

Citētajā tekstā ar kvadrātiekavām, saglabājot atziņā ietverto domu, ietverti vispārinājumi un precizējumi, kas atvieglo atziņas uztveramību. Ja atziņa izteikta attiecībā uz citu likuma redakciju, bet var tikt attiecinātas uz spēkā esošo, atsauce uz veco redakciju nav sniegta. Pētījumā, kur tas bija iespējams, norādīts attiecīgās tiesību normas teksts, bet pēc tam saistībā ar konkrēto tiesību normas interpretāciju un piemērošanu paustās tiesas atziņas. Pētījumā ir ietvertas arī atziņas, kuras Augstākās tiesas judikatūrā mainītas vai attīstītas tālāk, kā arī atziņas par tiesību normām, kuras vēlāk grozītas, ja šīs atziņas var tikt izmantotas citās lietās vai lai parādītu Augstākās tiesas judikatūras attīstību.

Apkopojumā ietvertas Augstākās tiesas nolēmumos, kas pieņemti laikā no 2004.gada 1.februāra līdz 2017.gada 1.novembrim, paustās atziņas. Apkopojumā iekļautas atziņas no 43 nolēmumiem.

3


1. Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam

Personas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu noteic gan nosacījumi pieejai šim pabalstam, proti, vai konkrētajai personai ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu (sk. likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.pantu), gan pabalsta aprēķināšanas kārtība (sk. likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7. un 8.pantu). Minētie jautājumi ir risināmi secīgi, proti, vispirms jānoskaidro, vai personai ir tiesības uz pabalstu. Ja ir, tad jāaprēķina pabalsta konkrētais apmērs (Augstākās tiesas 2010.gada 15.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-480/2010 (A42522707) 7.punkts).

Ne pieteikumā, ne tā papildinājumos, ne blakus sūdzībā pieteicējs nav norādījis, kāds būtisks pieteicēja tiesību vai tiesisko interešu aizskārums ir radies saistībā ar konkrētā administratīvā akta izdošanas procesu. Pieteicēja norāde par nesaņemto pabalstu lietas izskatīšanas laikā aģentūrā nenorāda uz pieteicēja tiesību aizskārumu, tā kā, kamēr lieta iestādē nav pabeigta ar augstākas iestādes lēmumu, persona nevar paļauties, ka pabalsts tiks izmaksāts, jo augstākā iestāde vēlreiz izskata lietu pēc būtības un administratīvā akta galīgais noformējums ir tieši augstākas iestādes lēmums (Administratīvā procesa likuma 81.panta piektā daļa). Pēc augstākas iestādes lēmuma pabalsts pieteicējam tika izmaksāts ar pieteicēja pieprasīto datumu. Savukārt pieteicēja arguments, ka vēršanās iestādē pieteicējam radījusi pazemojumu, tālāk nav vērtējams no tiesību aizskāruma viedokļa, tā kā pieteicējs nav norādījis uz konkrētiem apstākļiem iestādes procesā (iestādes darbinieku attieksme u.tml.), kas pieteicējam šādu pazemojumu radīja. Tādējādi nav konstatējams [..] Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā minētais kritērijs pieteikuma iesniegšanai sakarā ar procesuālā pārkāpuma konstatēšanu – būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums (Augstākās tiesas 2015.gada 24.augusta lēmuma lietā Nr. SKA-1217/2015 (6-80049915/34) 6.punkts).

4

Vispārīgi


Bezdarbnieka pabalstu neizmaksā personām, kuras ir

darba tiesiskajās attiecībās. Bezdarbnieka pabalsta izmaksu liedz personas darba ņēmēja statuss. Darba ņēmēja statusu un darba tiesisko attiecību ilgumu apliecina darba līgums. Apstāklim, vai šo darba tiesisko attiecību ietvaros persona pienākumus pildījusi katru dienu vai citādā kārtībā, attiecībā uz bezdarbnieka statusa iegūšanu un tiesībām saņemt bezdarbnieka pabalstu nav izšķirošas nozīmes (Augstākās tiesas 2009.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. 634/2009 (A42447306) 8.punkts).

Kritēriji bezdarbnieka statusa iegūšanai noteikti Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10.panta pirmajā daļā. Tostarp 2.punktā noteikts, ka tiesības uz bezdarbnieka statusu ir personai, kura nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu), bet 8.punktā – kura neveic komercdarbību vai tās komercdarbība apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem. No minētā panta izriet [..], ka visi panta pirmajā daļā nosauktie kritēriji attiecināmi uz fizisku personu, jo bezdarbnieka statuss piešķirams fiziskai

personai. Līdz ar to uz [konkrēto personu] nav attiecināms Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10.panta pirmās daļas 8.punkts saistībā ar faktu, ka ir apturēta SIA [..] saimnieciskā darbība. [..] [Konkrētā persona] kā fiziska persona neveic komercdarbību (nav individuālais komersants), bet gan kā SIA valdes locekle darbojās minētās sabiedrības, kuras darbība apturēta, vārdā (Augstākās tiesas 2010.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-653/2010 (A42556507) 7.punkts).

Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punkta „c” apakšpunktā minētās personas1 ir darba ņēmēji sociālās apdrošināšanas izpratnē, ja tām ir noteikta atlīdzība. Savukārt, ja atlīdzība nav noteikta, līdz ar to nav arī iemaksu objekta, no kura aprēķināt sociālās iemaksas. [..] Sociālās apdrošināšanas mērķis ir arī novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumus, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā, piemēram, ja persona darba nespējas vai bezdarba dēļ vairs nevar strādāt un tādēļ saņemt līdzšinējo darba samaksu. Taču, ja personai no kādas darbības ienākumi nav bijuši, viņa tos arī nevar zaudēt, iestājoties sociālā riska gadījumam. Savukārt sociālā riska iestāšanās nenozīmē to, ka personai ir liegta jebkura iespēja piedalīties sabiedriskās dzīves aktivitātēs, piemēram, darboties kādā organizācijā, biedrībā, arī kapitālsabiedrībā. Svarīgi, kā jau norādīts iepriekš, ir konstatēt, ka persona sociālā riska iestāšanās dēļ zaudējusi savus līdzšinējos nodarbinātības ienākumus un līdz ar to tai ir nepieciešams sociālās apdrošināšanas sistēmas atbalsts. No iepriekš minētā secināms, ka tādu personu, kurām nav ienākumu – nav noteikta atlīdzība –, iekļaušana obligāti apdrošināmo personu (darba ņēmēju) lokā parasti neatbilstu 1 Saeimas deputāts, pašvaldības deputāts, Ministru kabineta loceklis, komercsabiedrības valdes, padomes loceklis, prokūrists, kontrolieris, Valsts probācijas dienesta brīvprātīgais probācijas darbinieks, kā arī cita persona, kura ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību, ja atlīdzība ir faktiski noteikta.

5

3.pants. Tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem

(1) Tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem ir personām, kuras Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā ir ieguvušas bezdarbnieka statusu (turpmāk arī — bezdarbnieks), ir apdrošinātas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” un kurām ir šajā likumā noteiktais apdrošināšanas stāžs.


sociālās apdrošināšanas principiem un mērķim (Augstākās tiesas 2010.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-653/2010 (A42556507) 9.punkts; arī Augstākās tiesas 2011.gada 3.marta sprieduma lietā Nr. SKA-74/2011 (A42542908) 10.punkts).

Apstāklis, ka kapitālsabiedrības darbība bija apturēta un līdz ar to kādu laiku kapitālsabiedrībai nebija ienākumu un nebija iespēju faktiski izmaksāt noteikto atlīdzību, pats par sevi nenozīmē to, ka valdes loceklim atlīdzība nebija noteikta vispār. Minētais apstāklis varētu vien būt kā papildu apstiprinājums tam, ka atlīdzība nav bijusi noteikta. [..] Ja valdes loceklis, kuram ir bijusi noteikta atlīdzība, neskatoties uz to, ka sabiedrība kādu laiku nedarbojas un negūst ienākumus, neizbeidz valdes locekļa tiesiskās attiecības ar šādu sabiedrību, nav pamata uzskatīt, ka minētā persona ir zaudējusi likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punkta „c” apakšpunktā minēto amatu un ir izpildījies Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 10.panta pirmās daļas 2.punktā ietvertais kritērijs. Līdzīga situācija veidojas ar darbiniekiem (personām, kas nodarbinātas uz darba līguma pamata un atrodas darba tiesiskajās attiecībās), kas atrodas dīkstāvē vai atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas, taču darba tiesiskās attiecības neizbeidz (Augstākās tiesas 2010.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-653/2010 (A42556507) 13.punkts).

Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punkta „c” apakšpunkts noteic, ka darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas izpratnē ir arī komercsabiedrības valdes loceklis. Tādējādi, ja [..] lietas faktiskie apstākļi liecina par to, ka pieteicējs nav zaudējis SIA [..] valdes locekļa statusu, viņam nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu. [..] Fakts, ka darba devējs [..] neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ziņas par to, ka kāda persona ir zaudējusi darba ņēmēja statusu, pats par sevi nepagarina konkrētās nodarbinātības attiecības. Šādu atziņu neietekmē arī tas, ka darba devēja – juridiskas personas – dalībnieks vienlaicīgi ir arī darba ņēmējs, par kuru ziņas nav sniegtas. Minētie apstākļi gan konkrētos apstākļos, iespējams, varētu radīt šaubas par to, vai nodarbinātības attiecības faktiski neturpinās, par ko varētu liecināt arī darba devēja ziņojumā ietvertās ziņas par personai aprēķināto darba samaksu un veicamajām sociālajām iemaksām. Taču šaubu gadījumā iestādei un tiesai ir jānoskaidro patiesie apstākļi, ja nepieciešams, jāsavāc papildu pierādījumi un tie jāvērtē. [..] Valsts ieņēmumu dienesta saņemtās ziņas [nav] neapšaubāmas (īpaši ņemot vērā [..], ka darba devējs var neizpildīt savu pienākumu paziņot par darba ņēmēja statusa zaudēšanu). Tās var tikt koriģētas, ja iestādes vai tiesas rīcībā ir iegūti pierādījumi, kas apliecina pretējo (Augstākās tiesas 2011.gada 24.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-122/2011 (A42778708) 7. un 10.–11.punkts).

Kooperatīvo sabiedrību likuma 39.panta pirmās daļas 3.punkts paredz, ka atlīdzību valdes loceklim ir tiesīga noteikt tikai kooperatīvās sabiedrības biedru kopsapulce. Taču, ja šādu atlīdzību kopsapulce nav noteikusi, valdes loceklis nav uzskatāms par darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas izpratnē (Augstākās tiesas 2011.gada 3.marta sprieduma lietā Nr. SKA-74/2011 (A42542908) 13.punkts).

Papildinot likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 2.punktu ar „i” apakšpunktu, likumdevējs darba ņēmēju grupā ir īpaši izdalījis mikrouzņēmuma darbiniekus, neiekļaujot tos ne personu, kas tiek nodarbinātas uz darba līguma pamata (1.panta 2.punkts

6


„a” apakšpunkts), ne komercsabiedrību valdes locekļu grupā (1.panta 2.punkta „c” apakšpunkts), kā arī nav „i” apakšpunktu izteicis sākotnēji piedāvātajā redakcijā, proti, ka darba ņēmējs ir mikrouzņēmuma darbinieks, par kuru tiek maksāts mikrouzņēmumu nodoklis. [..] No minētā secināms, ka, lai mikrouzņēmuma darbinieku likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmuma darbinieka statusa iegūšanai, neatkarīgi no ienākumu esības mikrouzņēmumā vai mikrouzņēmumu nodokļa samaksas (Augstākās tiesas 2016.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-458/2016 (A420275713) 5.punkts; arī Augstākās tiesas 2016.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-487/2016 (A420315413) 7.punkts, 2016.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1529/2016 (A420168215) 6.punkts).

Sociālās apdrošināšanas jautājumos mikrouzņēmuma īpašnieks nav nodalāms no tām personām, kas mikrouzņēmumā strādā uz darba līguma pamata, un to kā sociāli apdrošināmu personu statusu neietekmē gūto ienākumu veids, proti, vai tie ir darba alga, kas tiek izmaksāta atbilstoši darba līgumam, vai īpašnieka no mikrouzņēmuma izņemtie līdzekļi. [..] Mikrouzņēmuma īpašnieks (sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieks) darba ņēmēja statusu likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē iegūst līdz ar brīdi, kad mikrouzņēmums ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienestā kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs. Savukārt šo statusu īpašnieks zaudē tikai tad, kad uzņēmums likumā noteiktajos gadījumos zaudē minētā nodokļa maksātāja statusu vai arī īpašnieks atsavina vai likvidē mikrouzņēmumu, tādējādi zaudējot savu piederību mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam mikrouzņēmumam (Augstākās tiesas 2016.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. 458/2016 (A420275713) 7.punkts; arī Augstākās tiesas 2016.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1529/2016 (A420168215) 6.punkts).

Bezdarbnieka statuss, kas ir priekšnoteikums bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai, nav savienojams ar darba ņēmēja statusu [..]. Minēto secinājumu nemaina tas, ja persona, joprojām esot darba ņēmēja statusā, kādu laiku nesaņem ienākumus no savas nodarbinātības, piemēram, tāpēc, ka uzņēmums neveic saimniecisko darbību, darbiniekam dīkstāves dēļ nav ienākumu. Šādā gadījumā personai ir izvēles iespēja, vai saglabāt savu darba ņēmēja statusu vai arī to izbeigt, proti, darbinieks var uzteikt darba līgumu, bet īpašnieks risināt jautājumu par uzņēmuma likvidāciju. [..] [Mikrouzņēmumu nodokļu likums] ir vērsts uz to, lai personas veiktu saimniecisko darbību, tādējādi gūstot ienākumus, nevis tikai nodibinātu uzņēmumu, kas ilgstoši neveic nekādu saimniecisko darbību. Šādā gadījumā no mikrouzņēmuma īpašnieka ir atkarīgs tas, vai un cik ilgā laikā šāds nestrādājošs uzņēmums tiek likvidēts un tajā nodarbinātās personas un īpašnieki zaudē darba ņēmēja statusu (Augstākās tiesas 2016.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. 458/2016 (A420275713) 8.punkts; arī Augstākās tiesas 2016.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-487/2016 (A420315413) 10.punkts, 2016.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1529/2016 (A420168215) 6.punkts).

Tā kā atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3.panta pirmajai daļai viens no priekšnoteikumiem, lai personai būtu tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ir bezdarbnieka statuss, kas iegūts Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā, tiesa pamatoti vispirms vērtēja, vai Nodarbinātības valsts aģentūra tiesiski atzina, ka

7


persona zaudējusi bezdarbnieka statusu [..] (Augstākās tiesas 2016.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-487/2016 (A420315413) 5.punkts).

Līdz pat uzņēmuma likvidācijai tā īpašnieks saglabā darba ņēmēja statusu, kas savukārt ir šķērslis bezdarbnieka statusa iegūšanai un bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa [..] nav pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu, nevērtējot, vai pieteicēja laikā, par kuru viņa saņēma bezdarbnieka pabalstu, faktiski bija guvusi ienākumus (Augstākās tiesas 2016.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1529/2016 (A420168215) 6.–7.punkts).

8


2. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums

Ņemot vērā apstākli, ka [persona] par Nodarbinātības dienesta [lēmumu par bezdarbnieka statusa zaudēšanu] uzzināja tad, kad bija stājies spēkā Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, attiecībā uz minētā lēmuma apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu bija piemērojamas Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma normas, kas paredz lēmumu apstrīdēšanu augstākā iestādē. [..] Persona tiesā griezās tad, kad spēkā bija Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, kurā ir ietverta procesuāla tiesību norma par nepieciešamību atrisināt strīdu, vispirms griežoties augstākā iestādē, [tāpēc jāvadās] pēc tām likuma normām, kas bija spēkā procesuālās darbības – pieteikuma iesniegšanas – veikšanas brīdī (Augstākās tiesas 2005.gada 10.maija lēmuma lietā Nr. SKA-249/2005 (A80686042) 9.punkts).

Pieteicējai [..] tika piešķirts bezdarbnieces statuss. Šāds lēmums bija pieteicējai labvēlīgs administratīvais akts. Ar pārsūdzēto lēmumu pēc būtības bezdarbnieka statuss pieteicējai atņemts, proti, ar to atzīts, ka pieteicēja bezdarbnieka statusu zaudējusi. Tādējādi pārsūdzētais lēmums bija pieteicējai nelabvēlīgs administratīvais akts. Pieteicēja vērsās tiesā, lūdzot atcelt minēto administratīvo aktu un atjaunot bezdarbnieces statusu, kas ar šo lēmumu bija atņemts. [..] Tiesai atceļot iestādes lēmumu par bezdarbnieka statusa zaudēšanu, tiktu atjaunots iepriekšējais tiesiskais stāvoklis. Proti, pieteicēja turpinātu būt bezdarbniece jeb, citiem vārdiem sakot, turpinātos sākotnējā labvēlīgā administratīvā akta tiesiskās sekas (Augstākās tiesas 2011.gada 26.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-118/2011 (A42470408) 7.punkts).

Lēmums, ar kuru iestāde atceļ iepriekš izdotu personai labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu, ir tai nelabvēlīgs. Līdz ar to atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajai daļai tiesai, vērtējot šāda atcelšanas lēmuma tiesiskumu, ir jāņem vērā tikai tas pamatojums, ko iestāde lēmumā ietvērusi. Proti, tiesai ir jāvērtē, vai iestādes lēmumā norādītais pamatojums attaisno atņemtās tiesības (Augstākās tiesas 2015.gada 10.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-55/2015 (A420835810) 6.punkts).

Konstatējot, ka ir notikusi pieteicēja stāvokļa atjaunošana – atcelts iestādes lēmums par bezdarbnieka pabalsta pārmaksas atgūšanu, apgabaltiesa pamatoti izvērtējusi, vai pastāv kādas būtiskas un ar iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu nenovēršamas pieteicēja morālas ciešanas. Apgabaltiesa, ņemot vērā, ka aģentūra tiesvedības laikā atcēlusi prettiesisko administratīvo aktu, lūdzot tiesu izbeigt uzsākto tiesvedību, un vērsusies pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu apturēt lietvedību ievestajā izpildu lietā, secinājusi, ka prettiesiskā lēmuma iedarbības rezultātā pieteicējam netika nodarīts būtisks morālais kaitējums. Secīgi atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajai daļai apgabaltiesa par atbilstošu atlīdzinājumu konkrētajā gadījumā atzinusi aģentūras rakstveida atvainošanos pieteicējam (Augstākās tiesas 2015.gada 14.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-702/2015 (A420411212) 6.punkts).

9

Vispārīgi


Bezdarbnieka statusa piešķiršana (līdz ar to arī atjaunošana) nozīmē, ka ar attiecīgo datumu persona ir apveltīta ar tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā. Savukārt pienākuma ierasties Nodarbinātības valsts aģentūrā triju darba dienu laikā no izsaukuma saņemšanas dienas, kas paredzēts Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 14.panta pirmās daļas 3.punktā, nepildīšana var būt pamats bezdarbnieka statusa zaudēšanai, pamatojoties uz minētā likuma 12.panta pirmās daļas 6.punktu. Teorētiski pieteicējam var būt iebildumi pret statusa atjaunošanas datumu un uzlikto pienākumu ierasties aģentūrā, tādēļ viņš varētu vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu par administratīvā akta grozīšanu (Augstākās tiesas 2017.gada 7.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-775/2017 (A420234815) 6.punkts).

Informācijas sistēmā tiek ietverta aktuālā informācija par konkrēto personu, kas vērsusies aģentūrā ar iesniegumu par bezdarbnieka statusa piešķiršanu, tostarp par lēmumiem, kas ietekmē šo statusu. [..] Informācijas sistēmā tiek reģistrēta būtiskākā informācija par konkrēto lēmumu, kas nepieciešama iestādēm turpmākajā darbā. Ziņu ierakstīšana un to labošana informācijas sistēmā ir aģentūras iekšējs lēmums, kas nerada privātpersonām tiesiskas sekas. Tādējādi [šāds] lēmums nav administratīvais akts. Šo secinājumu nevar ietekmēt iestādes kļūdainas norādes par lēmumu apstrīdēšanu un pārsūdzību administratīvajā tiesā (Augstākās tiesas 2017.gada 21.jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-1178/2017 (670006317) 5.punkts).

[Šī tiesību norma] nav formulēta kā imperatīva norma, kas nepieļauj lietderības apsvērumu izdarīšanu. [..] Lielākā daļa no 12.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem bezdarbnieka statusa zaudēšanas pamatiem ir tādi, pēc kuru iestāšanās persona vispār vairs neatbilst bezdarbnieka statusa noteikšanai nepieciešamajiem kritērijiem (uzskaitīti likuma 10.pantā). Tādā gadījumā atbilstoši likuma jēgai un mērķim

lēmuma par bezdarbnieka statusa zaudēšanu pieņemšana iespējama, arī neizdarot nekādus lietderības apsvērumus. Taču, kā uzskata [Augstākā tiesa], gadījumā, ja persona pēc būtības joprojām atbilst bezdarbnieka statusa iegūšanai nepieciešamajiem kritērijiem, kā tas ir arī konkrētajā gadījumā, formāla Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 12.panta piemērošana, neizdarot lietderības apsvērumus, būtu pretēja tiesību saturam. [Augstākās tiesas] ieskatā, lai atņemtu bezdarbnieka statusu tāpēc, ka persona bez attaisnojoša iemesla nav pildījusi bezdarbnieka pienākumus, nepieciešama Administratīvā procesa likuma 66.pantā noteikto administratīvā akta izdošanas lietderības apsvērumu izdarīšana – jāizvērtē administratīvā akta nepieciešamība, vajadzība un atbilstība. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši samērīguma principam, kas definēts arī Administratīvā procesa likuma 13.pantā, būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. Ņemot vērā, ka tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu ir konstitucionālo tiesību rangs, bezdarbnieka statusa atņemšana uzskatāma par būtisku privātpersonas tiesību ierobežojumu. Tādējādi, lai attaisnotu bezdarbnieka statusa atņemšanu, nepieciešams konstatēt nozīmīgu sabiedrības labumu, kas ar to ir iegūts, vai vismaz sabiedrības interešu

10

12.pants. Bezdarbnieka statusa zaudēšana un tā iegūšana no jauna

(3) Lēmumu par bezdarbnieka statusa


kaitējumu, kas nodarīts ar bezdarbnieka pienākumu nepildīšanu (Augstākās tiesas 2007.gada 3.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-376/2007 (A42397105) 14.punkts).

Par darba tiesisko attiecību pastāvēšanu neliecina tikai darba veikšana, bet līguma pusēm jāvienojas arī par darba samaksu un darbinieka pakļautību darba devēja rīkojumiem. Darba veikšana, kaut arī par to pretī tiek saņemts kāds labums, pati par sevi vēl neliecina par to, ka persona atrodas darba tiesiskajās attiecībās. Piemēram, noteiktus darbus ģimenē veic bērni, saņemot par to vecāku aprūpi vai kādu dāvanu; darbu var veikt arī, izpalīdzot citiem cilvēkiem, draugiem, piemēram, talkā, kas var noslēgties ar kādu kopīgu talkotāju pasākumu, pusdienām. Taču minētajās situācijās nav pamata uzskatīt, ka noteikto darbu veicējs nodibinājis darba tiesiskās attiecības. Tādējādi, lai atzītu, ka persona ir ieguvusi darba ņēmēja (darbinieka) statusu, ir jāiegūst pārliecinoši pierādījumi ne tikai par noteikta darba veikšanu, bet arī par to, ka notikusi vienošanās par darba samaksu un pakļautību darba devējam. Var piekrist aģentūras viedoklim, ka nelegālās nodarbinātības gadījumā ir grūtības ar pierādījumu iegūšanu, taču tas neatbrīvo iestādi no pienākuma pierādījumus, tiešus vai netiešus, iegūt (Augstākās tiesas 2010.gada 13.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-697/2010 (A42634707) 7.punkts).

Gadījumā, ja aģentūra iegūst ziņas par to, ka tā persona, kurai piešķirts bezdarbnieka statuss, ir darba tiesiskajās attiecībās, bezdarbnieka statuss ir atņemams ar to dienu, kad persona vienlaicīgi bijusi abos minētajos – darbinieka un bezdarbnieka – statusos (Augstākās tiesas 2011.gada 26.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-118/2011 (A42470408) 9.punkts).

Pretenzijas darba samaksas jautājumā, tostarp par attiecīgu kompensāciju izmaksu, ja personai bijis piespiedu darba kavējums, personai ir jārisina ar darba devēju [..] Tāpat administratīvās tiesas kompetencē nav civiltiesiska strīda izšķiršana par darba tiesisko attiecību pastāvēšanu (Augstākās tiesas 2011.gada 26.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-118/2011 (A42470408) 13.punkts).

Negatīvu faktu, proti, ka nav bijis darba tiesiskajās attiecībās ar [konkrētiem] darba devējiem, pieteicējs nevar pierādīt. Turklāt, ja pieteicējs nav strādājis, tad nav bijušas arī ziņas, kuras viņam bija jāpaziņo aģentūrai. Tieši aģentūrai, pamatojot pieteicējam nelabvēlīgo lēmumu ar faktu, ka pieteicējs ir strādājis pie diviem darba devējiem, minētais fakts bija jāpierāda ar pieļaujamiem un ticamiem pierādījumiem, kuri tiesai, pārbaudot lēmuma tiesiskumu, bija jāpārbauda un jānovērtē atbilstoši Administratīvā procesa likuma prasībām (Augstākās tiesas 2015.gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-55/2015 (A420835810) 6.punkts).

Lai arī tiesību normas noteic darba devēja pienākumu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam attiecīgas ziņas par darba ņēmēja statusa iegūšanu un zaudēšanu (vispārīgi ir pieņemams, ka darba devējs šādas ziņas pamato ar tā rīcībā esošiem patiesiem dokumentiem, tostarp darba līgumu), kuras tālāk var izmantot citas iestādes savā kompetencē esošu jautājumu izlemšanai, taču šāda ziņojuma iesniegšana un tajā minētie fakti paši par sevi nenodibina darba tiesiskās attiecības ar konkrētu personu un nevar būt neapšaubāms pierādījums darba tiesisko attiecību pastāvēšanai. [..] Tiesas konstatētais, ka nav iespējams

11


iegūt pirmdokumentus no darba devējiem, jo viens ir likvidēts, bet otra amatpersona neatsaucas uz tiesas aicinājumiem, var radīt šaubas par šo darba devēju Valsts ieņēmumu dienestam sniegto ziņu patiesumu (Augstākās tiesas 2015.gada 10.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-55/2015 (A420835810) 7.–8.punkts).

Izskatāmās lietas pieteikuma priekšmets [(bezdarbnieka statusa atjaunošana)] prasa noteikt brīdi, ar kuru izbeidzās darba tiesiskās attiecības, jo šis fakts ir nozīmīgs materiālo tiesību normas – Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta – piemērošanai. Tāpēc tiesai bija tiesības un pienākums konstatēt [darba tiesisko attiecību izbeigšanās noteiktā datumā] faktu (Augstākās tiesas 2015.gada 24.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-289/2015 (A420440112) 9.punkts).

Pieteicēja neizpildīja līgumā noteikto pienākumu par izglītības iegūšanu termiņā, kuru aģentūra noteica [..]. Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 12.panta pirmās daļas 6.punktam bezdarbnieka pienākumu nepildīšana ir pamats statusa zaudēšanai tikai tad, ja minētie pienākumi nav pildīti bez attaisnojoša iemesla. Norma ietver nenoteikto tiesību jēdzienu – bez attaisnojoša iemesla –, kas ir izvērtējams un piepildāms ar saturu, piemērojot šo normu praksē. [..] Ievērojot iepriekš minēto tiesību normu, [..] ir jāvērtē, vai nepastāv attaisnojoši iemesli, kas kavēja bezdarbnieku izpildīt noteiktos pienākumus. Konkrētajā gadījumā tie bija pieteicējas norādītie apstākļi par finansiāla rakstura problēmām, kuru dēļ viņa nevarēja samaksāt papildu maksājumus par mācībām un secīgi noteiktajā laikā iegūt diplomu (Augstākās tiesas 2016.gada 10.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-440/2016 (A420543812) 5. un 8.punkts).

[Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra] ir lēmusi par pieteicējas bezdarbnieka statusa zaudēšanu sakarā ar to, ka pieteicēja noteiktajā termiņā neizpildīja pienākumu, kas viņai bija noteikts ar līgumu. Šādu pamatu bezdarbnieka statusa zaudēšanai [..] paredz [Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma] 12.panta pirmās daļas 6.punkts, proti, speciālā tiesību norma. Līdz ar to aģentūrai konkrētajā gadījumā nebija vajadzības atsaukties uz vispārējo tiesību normu – Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 2.punktu –, un secīgi arī tiesai pārsūdzētais lēmums nebija jāvērtē atbilstoši šai tiesību normai (Augstākās tiesas 2016.gada 10.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-440/2016 (A420543812) 6.punkts).

12

14.pants. Bezdarbnieka pienākumi

(1) Bezdarbniekam ir pienākums:

2) individuālajā


Valsts nodrošina darbspējīgai personai aizsardzību pret bezdarbu, taču nolūkā veicināt tās atgriešanos darba tirgū, līdz ar to valsts no personas var prasīt aktīvu līdzdarbību personas nodarbinātības stāvokļa risināšanā. Pretējā gadījumā persona tikai nelietderīgi izmantotu valsts sniegto atbalstu (Augstākās tiesas 2015.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-714/2015 (A420286113) 7.punkts).

Tiesību normās ir noteikts tiešs pašas personas pienākums paziņot Nodarbinātības valsts aģentūrai par darba tiesiskajām attiecībām. Ja persona to nav darījusi, ir atzīstams, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu un pārmaksa ir veidojusies pašas personas vainas dēļ (Augstākās tiesas 2009.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. 634/2009 (A42447306) 9.punkts).

Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā likumdevējs nav Ministru kabinetu īpaši pilnvarojis noteikt kārtību, kādā apliecināma bezdarbnieka pārejoša darbnespēja. Turklāt par attaisnotu neierašanās iemeslu likumdevējs noteicis bezdarbnieka pārejošu darbnespēju, nevis slimību apliecinoša noteikta veida dokumenta esamību. Tādējādi secināms, ka minētais likums pieļauj bezdarbnieka pārejošas

darbnespējas fakta pierādīšanai izmantot visus likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus (Augstākās tiesas 2004.gada sprieduma lietā Nr. SKA-25/2004 (C12218603) 11.punkts).

13


(3) Neierašanās Nodarbinātības valsts aģentūrā šā panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā


(1) Bezdarbniekam ir pienākums:

5) ziņot Nodarbinātības valsts


3. Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam

Konkrēta laika perioda noteikšanu, par kuru ir jābūt veiktām obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, sociālo tiesību zinātnē sauc arī par pārbaudījuma laiku. Proti, perioda noteikšana, kurā ir jābūt veiktām2 iemaksām, kas turklāt ir obligāts priekšnoteikums pabalsta saņemšanai, tiek skaidrota ar finansiāliem motīviem, lai apdrošināmais būtu piedalījies apdrošināšanas līdzekļu uzkrāšanā, jo pabalstu izmaksa prasa lielus līdzekļus. [..] [Bezdarbnieka pabalsta

saņemšanai nav vērā ņemams arguments, ka ne personas vainas dēļ nav nostrādāts likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajā daļā noteiktais termiņš.] Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras kompetencē neietilpst Darba likuma normu ievērošanas kontrole. Tā atbilstoši pierādījumiem lietā vērtē, cik ilgu laiku par personu ir veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Par Darba likuma normu neievērošanu, ko pieļāvis darba devējs, persona var vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā (Augstākās tiesas 2009.gada 23.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-137/2009 (A42386306) 9.–10.punkts).

Personai ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, ja izpildās visi [likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajā daļā] minētie priekšnoteikumi, tostarp, ja par attiecīgo bezdarbnieku Latvijas Republikā ir veiktas3 obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. [..] [Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”] 6.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005.gada 31.decembrim) noteica, ka darba ņēmēji, kas ir otrās grupas invalīdi, ir pakļauti tikai invaliditātes, maternitātes, slimības un darba negadījumu apdrošināšanai. Proti, minētā tiesību norma neparedzēja otrās grupas invalīdus apdrošināt bezdarba gadījumam (šāds tiesiskais regulējums ir mainījies, 2006.gada 1.janvārī stājoties spēkā grozījumiem likumā, kas paredz, ka apdrošināšanai bezdarba gadījumam pakļauti arī darba ņēmēji, kas ir otrās grupas invalīdi). [..] Personai, kas saskaņā ar likumu nebija pakļauta apdrošināšanai bezdarba gadījumam un par kuru nebija veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam, nav subjektīvu tiesību prasīt bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu. Tā kā otrās grupas invalīdi, sākot ar 2006.gada 1.janvāri, vairs nebija minēti likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrajā daļā, uz viņiem attiecās šā likuma 6.panta pirmā daļa, kas paredz, ka šīs personas ir apdrošināmas atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem (Augstākās tiesas 2009.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-25/2009 (Nr. A42329506) 9.–10. un 12.punkts).

Par tiesībām uz sociālās apdrošināšanas pabalstu gadījumā, ja persona nestrādā savā dzīvesvietas valstī, bet citā Eiropas Savienības dalībvalstī:

[Regulas Nr. 1408/714 71.panta pirmās daļas „b” (ii) punkts] noteic, ka bezdarbnieks, kas agrāk ir strādājis un kas savas pēdējās nodarbinātības laikā dzīvoja kādā dalībvalstī, kura 2 Atziņa attiecināma uz normas redakciju, kas bija spēkā līdz 2006.gada 4.janvārim un neparedzēja kritēriju “vai bija jāveic”.3 Arī šī atziņa attiecināma uz normas redakciju, kas bija spēkā līdz 2006.gada 4.janvārim un neparedzēja kritēriju “vai bija jāveic”.4 Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā.

14

5.pants. Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu

(1) Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja


nav kompetentā valsts, saņem pabalstus saskaņā ar šādiem noteikumiem, proti, bezdarbnieks, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs un kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, un kurš ir pieteicies būt pieejams nodarbinātības dienestiem tajā dalībvalstī, kur viņš dzīvo, vai kurš atgriežas šajā valstī, saņem pabalstus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem tā, it kā viņš šeit būtu bijis nodarbināts visvēlāk; dzīvesvietas institūcija nodrošina šādus pabalstus uz sava rēķina. Regulas Nr. 1408/71 izpratnē atbilstoši tās 1.panta „h” punktā sniegtajam skaidrojumam „dzīvesvieta” nozīmē parasto dzīvesvietu. [..] Ar valsti, kurā bezdarbnieks dzīvo, saprot to valsti, kurā persona, kaut arī nodarbināta citā dalībvalstī, turpina parasti dzīvot un kurā atrodas personas parasto interešu centrs. Turklāt minētais jēdziens ir tulkojams šauri, vērā ņemot ne tikai personas ģimenes stāvokli un ģimenes atrašanās vietu, bet arī tos apstākļus, kuru dēļ persona ir aizbraukusi, un tās nodarbinātības veidu citā valstī. Savukārt jēdziens „valsts, kurā persona atgriežas” nozīmē vienīgi to, ka jēdziens „parastā dzīvesvieta” iepriekš minētajā izpratnē neizslēdz iespēju personai dzīvot citā dalībvalstī, ja šī dzīvošana tur nav pastāvīga. Noteicošais, lai piemērotu Regulas Nr. 1408/71 71.panta pirmās daļas „b” (ii) punktu, bez iepriekš minētajiem apstākļiem ir:

dzīvošanas ilgums un nepārtrauktība pirms nodarbinātības uzsākšanas; prombūtnes ilgums un iemesli (personas attieksme pret prombūtni); nodarbošanās veids citā dalībvalstī; darba ņēmēja nodoms, kā tas izriet no lietas apstākļiem kopumā, atgriezties tajā

vietā, kur viņš dzīvoja pirms nodarbinātības uzsākšanas.Minētie apstākļi, kas jāvērtē kopsakarā, var liecināt par to, ka persona saglabā ciešu saiti

ar savas dzīvesvietas valsti (Augstākās tiesas 2010.gada 28.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-424/2010 (A42438207) 6.–8.punkts).

[Normā ietvertais] priekšnoteikums nav saistīts tikai ar faktisku iemaksu veikšanu, bet tas izpildās arī tad, ja par personu minētajā periodā bija jāveic iemaksas. Atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 6.panta pirmās daļas 1.punktam apdrošināšanas stāžu, kas dod tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, veido arī periodi, par kuriem veiktas iemaksas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu”. No šā likuma 1.panta 2.punkta „a” apakšpunkta, 5.panta pirmās un ceturtās daļas un 6.panta pirmās daļas kopsakarā izriet, ka persona, kura nodarbināta uz darba līguma pamata pie darba devēja – iekšzemes nodokļu maksātāja, – darba ņēmējs – ir pakļauta visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, tostarp apdrošināšanai pret bezdarbu, un tai (par to) jāveic sociālās iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ir ieguvusi minēto darba ņēmēja statusu. [..] Pieteicējs, noslēdzot darba līgumu, bija darba ņēmēja statusā pie konkrētā darba devēja un [..] ik mēnesi viņa darba ienākumi bija Ls 1460. Līdz ar to [..] par pieteicēju šajā laikā ik mēnesi bija jāizdara sociālās iemaksas (Augstākās tiesas 2012.gada 10.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-83/2012 (A42568608) 10.punkts).

Sociālās iemaksas ir jāaprēķina no personas katra mēneša algotā darbā aprēķinātiem ienākumiem un jāveic arī katru mēnesi. Atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20. un 21.pantam tas ir nevis paša darba ņēmēja, bet gan darba devēja pienākums. Atbilstoši minētā likuma 23.pantam darba devēja pienākums ir arī ik mēnesi līdz sociālo iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā ziņojumu par sociālajām iemaksām. Šādas ar ziņojumu iesniegtās ziņas Valsts ieņēmumu dienests paziņo aģentūrai,

15


kura tās reģistrē un izmanto, lai noteiktu personas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Tādējādi, ja darba devējs nav izpildījis vai nav izpildījis pienācīgā kārtā minētos pienākumus vai pieļāvis kļūdas, [Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras] rīcībā esošās ziņas var neatbilst faktiski esošajiem apstākļiem. [..] Tas, ka faktiski darba samaksa pieteicējam tika izmaksāta neregulāri vienlaicīgi par vairākiem mēnešiem un līdz ar to arī sociālās iemaksas vienlaicīgi izdarītas par vairākiem mēnešiem, kā arī pieļautas formālas kļūdas minēto ienākumu un sociālo iemaksu reģistrēšanā, nevar būt šķērslis tam, lai pieteicēja apdrošināšanas stāžs netiktu noteikts pareizi (Augstākās tiesas 2012.gada 10.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-83/2012 (A42568608) 11.punkts ar atsauci uz Augstākās tiesas 2011.gada 24.marta sprieduma lietā Nr. SKA-142/2011 10.punktu).

Valsts ieņēmumu dienesta darbības un pieņemtie lēmumi saistībā ar personas sociālo iemaksu uzskaiti administratīvajā procesā par pabalsta piešķiršanu ir vērtējami kā starplēmumi, kas apdrošinātajai personai vēl nerada ne faktiskas, ne tiesiskas sekas. Līdz ar to apdrošinātās personas – pieteicēja – prasījums par Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu pieņemt pieteicēja darba devēja administratora precizētos ziņojumus par sociālajām iemaksām nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā (Augstākās tiesas 2012.gada 10.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-83/2012 (A42568608) 12.punkts).

Ja personai, kas pretendē uz slimības pabalstu, darbnespējas lapa nav izsniegta vai arī tā tiek anulēta tāpēc, ka izsniegta nepamatoti, nav pamata slimības pabalsta piešķiršanai. [..] Tā kā nav konstatējams pamats slimības pabalsta piešķiršanai pieteicējai [..], pēdējo 12 mēnešu laikā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam par pieteicēju veiktas tikai septiņus mēnešus. Izrietoši no minētā, pieteicējai atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajai daļai nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu (Augstākās tiesas 2016.gada 11.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-219/2016 (A420504912) 6. un 8.punkts).

Darbs Ukrainā līdz 1991.gadam nav ieskaitāms apdrošināšanas stāžā, kas ņemams vērā, nosakot bezdarbnieka pabalstu (Augstākās tiesas 2011.gada 4.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-860/2011 (A421016909) 6.punkts).

Attiecībā uz bezdarbnieku pabalstiem [Latvijas Republikas un Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā] paredz darba periodu summēšanu abās valstīs tikai, lai noteiktu tiesības uz minēto pabalstu (22.pants), nevis uz tā aprēķināšanu, kā tas savukārt tiešā tekstā ir noteikts attiecībā uz pensijām [šā līguma] 16.pantā (Augstākās tiesas 2011.gada 4.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-860/2011 (A421016909) 8.punkts).

16

7.pants. Bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšana

(1) Bezdarbniekam, kurš vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā, kas noteikts saskaņā ar šā likuma 8.pantu, ir bijis darba ņēmējs, bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka proporcionāli apdrošināšanas stāžam un atbilstoši ienākumiem, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” tiek veiktas iemaksas bezdarba gadījumam (turpmāk arī — apdrošināšanas


Likumdevējs nav noteicis [likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” pārejas noteikumu 26.punktam5] atpakaļvērstu spēku, proti, ka tā būtu piemērojama arī jau pagājušajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar sociālās apdrošināšanas izmaksām, tostarp bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu. Tādējādi likuma pārejas noteikumu 26.punkts nav piemērojams tiem gadījumiem, kad sociālā riska (apdrošināšanas) gadījums, par kuru persona pieprasīja apdrošināšanas izmaksu, ir sācies un beidzis pastāvēt līdz 2005.gada 1.aprīlim (Augstākās tiesas 2012.gada 18.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-216/2012 (A42661409) 11.punkts).

Atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.panta pirmās daļas 3.punktam pabalstu piešķir 60 procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja personas apdrošināšanas stāžs ir no divdesmit līdz divdesmit deviņiem gadiem (ieskaitot). Šādā apmērā pabalsts bija piešķirts pieteicējam. Lielākā apmērā, proti, 65 procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, pabalstu piešķir, ja apdrošināšanas stāžs ir virs trīsdesmit gadiem (minētā panta pirmās daļas 4.punkts). Savukārt atbilstoši minētā likuma 9.pantam izdevīgāki pabalsta izmaksas noteikumi ir personām ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot). Tā kā apdrošināšanas stāža papildināšana [..] nav saistīta ar konkrēto lietu, kasācijas sūdzības argumenti, [..], kas saistīti ar minēto jautājumu, nav vērtējami (Augstākās tiesas 2012.gada 21.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-663/2012 (A42763609) 7. un 9.punkts).

Regula Nr. 1408/716 attiecībā uz pabalstu, tostarp bezdarbnieka pabalsta, piešķiršanu nošķir laika faktoru un atlīdzības faktoru. Proti, laika faktors attiecas uz apdrošināšanas vai nodarbinātības laikposmiem, un atbilstoši regulas 67.pantam, nosakot tiesības uz bezdarbnieka pabalsta iegūšanu, saglabāšanu vai atgūšanu, tie tiek summēti, jo minētie laikposmi, kas pavadīti dažādās valstīs, ir savstarpēji salīdzināmi. Savukārt atlīdzības faktors attiecas uz pabalsta aprēķināšanu atbilstoši iepriekšējās algas summai, un, tā kā atlīdzība dažādās Eiropas Savienības valstīs vēl nav savstarpēji salīdzināma, atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 68.pantam atlīdzība, kas iegūta, personai strādājot vairākās valstīs, nav summējama (Augstākās tiesas 2013.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-490/2013 (A420752610) 7.punkts).

Regulas Nr. 1408/717 67.panta pirmā daļa par laikposmu summēšanu ir piemērojama arī [..] gadījumā, kad risināms jautājums par [..] tiesībām iegūt noteikta apmēra pabalstu, kas atbilstoši Latvijas Republikas tiesību normām ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža ilguma (Augstākās tiesas 2013.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-490/2013 (A420752610) 8.punkts).

[Augstākā tiesa] nesaskata būtiskas atšķirības8 [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004.gada 29.aprīlis) „Par sociālās nodrošināšanas sistēmu 5 Noteic, ka no 1991.gada 1.janvāra līdz 2001.gada 13.martam (ieskaitot) persona ir sociāli apdrošināta, sākot ar dienu, kad tā ieguvusi darba ņēmēja statusu vai iesaukta obligātajā aktīvajā militārajā dienestā, neatkarīgi no tā, vai faktiski ir veiktas obligātās iemaksas (sociālais nodoklis).6 Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā.7 Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā.

17


(1) Bezdarbniekam, kurš vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā, kas noteikts saskaņā ar šā likuma 8.pantu, ir bijis darba ņēmējs, bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka proporcionāli apdrošināšanas stāžam un atbilstoši ienākumiem, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” tiek veiktas iemaksas bezdarba gadījumam (turpmāk arī — apdrošināšanas


koordinēšanu”9] regulējumā attiecībā uz laikposmu summēšanas principu bezdarbnieka pabalsta noteikšanā (Augstākās tiesas 2013.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-490/2013 (A420752610) 5.punkts ar atsauci uz Regulas Nr. 883/2004 preambulas 14.daļu, 61.panta pirmo daļu).

Minētā tiesību norma attiecas uz tiem gadījumiem, kad vidējās iemaksu algas aprēķina periodā (ko noteic likuma 8.panta pirmā daļa) pašās perioda beigās iemaksas veikusi valsts, bet pārējā perioda daļā – pats pabalsta pieprasītājs (darba ņēmējs) un viņa darba devējs. Arī šādos gadījumos likumdevēja mērķis ir bijis nodrošināt, ka personas saņemtais bezdarbnieka pabalsts atbilst veiktajām iemaksām, līdz ar to pabalsta apmēra noteikšanu paredzot tāpat kā ikvienam darba ņēmējam atbilstoši minētā panta pirmajai daļai (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 10.punkts).

Nav konstatējams, ka vidējās iemaksu algas aprēķina periodā iemaksas secīgi būtu veikusi valsts un darba devējs, [..] [ja aprēķina periodā] iemaksas par pieteicēju izdarītas tikai no valsts budžeta, bet darba ņēmējam un darba devējam nebija jāizdara iemaksas bezdarba gadījumam (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 10.punkts).

Ja likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta

pirmā daļa, kas ietver šķietami neitrālu noteikumu par vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai, tiek piemērota tām personām, kuras aprēķinam piemērojamajā laika periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir atradušās bērna kopšanas atvaļinājumā, tad tiek pieļauta šo sieviešu diskriminācija, kas ir pretrunā ar likuma „Par sociālo drošību” 2.1pantā ietverto vispārējo tiesību normu par diskriminācijas aizliegumu sociālo pakalpojumu nodrošināšanā. [Augstākā tiesa] atzīst, ka šajā gadījumā, izmantojot teleoloģisko redukciju, ir jāsašaurina likuma „Par

8 Atšķirības no Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā noteiktā.9 Piemērojama no 2010.gada 1.maija (sk. tās 91.pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību regulai Nr. 883/2004, 97.pantu).

18

8.pants. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšana bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai

(1) Šā likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos vidējo apdrošināšanas iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu.


(3) Bezdarbniekam, par kuru vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā, kas noteikts saskaņā ar šā likuma 8.pantu, iemaksas bezdarba gadījumam ir veicis gan pats pabalsta pieprasītājs un viņa darba devējs, gan valsts, piešķiramā bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka saskaņā ar šā panta pirmo daļu. Šādā gadījumā bezdarbnieka pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks par šā panta otrajā daļā noteikto.


apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmās daļas vārdiskā redakcija un attiecībā uz iepriekš minētajām personām šī tiesību norma kā netiešo diskrimināciju pieļaujoša nav piemērojama. Tādējādi veidojas aizklāts likuma robs, kas ir jāaizpilda. [Augstākās tiesas] ieskatā, šim nolūkam ir izmantojams citus sociālās apdrošināšanas veidus regulējošajās tiesību normās ietvertais princips un regulējums, proti, aprēķinot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu gadījumā, ja sešu kalendāro mēnešu periodā personai attaisnojošu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, pārejoša darba nespēja, nav bijusi apdrošināšanas iemaksu alga, iemaksu algu aprēķina no apdrošināšanas iemaksu algas par sešu kalendāro mēnešu periodu pirms šā perioda, kas sākas ne agrāk kā 32 mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums (Augstākās tiesas 2010.gada 15.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-480/2010 (A42522707) 10.punkts; arī Augstākās tiesas 2011.gada 9.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-484/2011 (A42522707) 7.punkts).10

Nav pamatota [norāde], ka likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sestā daļa [iepriekš citētās atziņas kontekstā] attiecas tikai uz tiem gadījumiem, ja persona visu aprēķina periodu ir atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā un iemaksas izdarījusi tikai valsts. Diskriminējošā situācijā pabalsta mazāka apmēra dēļ persona atrodas gan gadījumā, ja visu aprēķina periodu tā bijusi bērna kopšanas atvaļinājumā un iemaksu alga tai reģistrēta 50 Ls mēnesī, gan gadījumā, ja šāda situācija bijusi tikai dažus mēnešus no aprēķina perioda, kā tas bija pieteicējas gadījumā (Augstākās tiesas 2011.gada 9.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-484/2011 (A42522707) 8.punkts).

Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmā daļa noteic vispārēju principu vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanai. Proti, vidējo iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina no apdrošinātās personas iemaksu algas par [..] periodu11, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu. [..] Šajā periodā persona bija sociāli apdrošinātā persona darba ņēmējas statusā, bet viņa atradās bērna kopšanas atvaļinājumā un saņēma secīgi vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu. Tādējādi šajā periodā par pieteicēju darba ņēmēja un darba devēja iemaksas bezdarba gadījumam nebija jāveic, iemaksas tika veiktas no valsts budžeta (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 7.punkts).

Nav izšķirošas nozīmes tam, vai tieši pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas brīža persona ir bijusi darba ņēmēja vai šo statusu jau zaudējusi un saņēmusi bērna kopšanas pabalstu. Nozīme ir tam personas statusam, kāds bijis vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina periodā, kas noteikts atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmajai daļai (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 7.punkts).

10 Problēma atrisināta, ar 2007.gada 8.novembra likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” papildinot likuma 8.pantu ar sesto daļu. 11 Periods mainīts ar 16.06.2009. likumu „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, kas stājās spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Pārejas noteikumu 14.punkts noteic, ka grozījumi šā likuma 8.panta pirmajā, otrajā un sestajā daļā attiecībā uz vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas perioda izmaiņām no sešiem uz 12 mēnešiem stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

19


Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšana pabalsta, kas kompensē sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus, aprēķināšanai tiek regulēta pēc vieniem principiem un ar līdzīga satura tiesību normām. [..] No Augstākās tiesas atziņām izriet, ka vienreizējas izmaksas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kuras persona nezaudē attiecīga sociālā riska iestāšanās dēļ, nav ietveramas vidējās iemaksu algas aprēķinā, nosakot sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēru, neatkarīgi no piešķiramā sociālās apdrošināšanas pabalsta veida, jo tās neatbilst sociālās apdrošināšanas izmaksu mērķim – kompensēt konkrēta sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus [..]. Līdz ar to [..] atlaišanas pabalsts nav jāņem vērā, aprēķinot vidējo iemaksu algu [arī bezdarbnieka pabalsta aprēķinā] (Augstākās tiesas 2016.gada 13.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1144/2016 (A420335714) 7.punkts).

Gadījumos, kad piemērojamās tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert (izskatāmajā gadījumā – likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.panta pirmās daļas un 8.panta pirmās daļas vārdiskā izpausme, atbilstoši kurai vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiek ņemta vērā arī personai izmaksātā vienreizējā atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, neatbilst likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesību normas mērķim – novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā), ir konstatējams likuma robs, kas aizpildāms, ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību koriģējot tiesību normas vārdisko izpausmi (Augstākās tiesas 2016.gada 13.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1144/2016 (A420335714) 8.punkts).

Iemaksu algas ierobežojuma noteikšanai vērā ņemams iemaksu objekta tā gada maksimālais apmērs, kāds bija spēkā pabalsta pieprasīšanas dienā. [..] Savukārt Ministru kabinets ir noteicis no likuma atšķirīgu regulējumu, proti, ka ierobežojuma noteikšanai jāņem vērā pēdējā kalendāra gada, par kuru iemaksu alga aprēķināta, iemaksu objekta maksimālais apmērs. [..] Tādējādi secināms, ka noteikumu Nr. 3212 2.1.apakšpunkts ir pretrunā likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta piektajai daļai. Administratīvā procesa likuma 15.panta sestā daļa noteic, ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks (Augstākās tiesas 2010.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr. 488/2010 (A42487707) 8.punkts).13

Lai sasniegtu to mērķi, kāds tika izvirzīts likuma papildināšanai ar 8.panta

12 Ministru kabineta 2000.gada 25.janvāra noteikumu Nr. 32 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” (noteikumi zaudējuši spēku).13 Attiecībā uz šo tiesību normu var skatīt arī Augstākās tiesas 2017.gada 12.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-537/2017 (A420422814) izteiktās atziņas.

20


(5) Kalendāra dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga bezdarbnieka pabalsta aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 1/365 daļu no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kāds bija spēkā pabalsta pieprasīšanas dienā.


(6) Bezdarbniekam, kurš šā panta pirmajā daļā noteiktajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā ir bijis bērna


sesto daļu, normā minētie nosacījumi – pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijis darba ņēmējs un ir bijis bērna kopšanas atvaļinājumā – nav vērtējami šķirti, tie ir piemērojami kopsakarā, proti, lai būtu pamats piemērot minēto normu, abiem nosacījumiem vienlaikus jāpastāv iemaksu algas aprēķināšanas periodā, kas noteikts atbilstoši likuma 8.panta pirmajai daļai (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 7.punkts).

[2007.gada 8.novembra likuma „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam””], ar kuru likums „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tika papildināts ar 8.panta sesto daļu, anotācijā minētais gadījums, ja darba ņēmējs pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atsācis strādāt un drīz vien kļuvis par bezdarbnieku [..], nenozīmē, ka likumdevēja griba ir bijusi likuma 8.panta sesto daļu attiecināt tikai uz šādiem gadījumiem, proti, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma persona ir atsākusi strādāt. Minētais gadījums anotācijā ir minēts kā piemērs, kas raksturo biežāk iespējamās situācijas praksē (Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 8.punkts).

21


(6) Bezdarbniekam, kurš šā panta pirmajā daļā noteiktajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā ir bijis bērna


Atbilstoši Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumu Nr. 866 “Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” 2.3.apakšpunktam [..] vidējo apdrošināšanas iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina no apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms tā mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu (likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajā vai otrajā daļā noteiktajā gadījumā) un kuras apdrošināšanas iemaksu algai, kas gūta likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmajā vai otrajā daļā noteiktajā 12 kalendāra mēnešu periodā, attiecīgajos kalendāra mēnešos ir atšķirīgi apmēri. [..] Vidējās iemaksu algas noteikšanai tiek ņemti vērā personas vidējie ienākumi desmit mēnešos, proti, desmit mēnešu algu summa tiek izdalīta ar konstantu lielumu 10. Uz to norādīts arī Ministru kabineta 2009.gada 22.oktobra noteikumu Nr. 1221 „Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumos Nr. 866 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība”” (turpmāk – noteikumi Nr. 1221), ar kuriem noteikumi Nr. 866 tika papildināti ar 2.3.apakšpunktu, anotācijā, proti, grozījumi paredz, ka, aprēķinot vidējo iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai, netiek ņemta vērā perioda, par kuru šo vidējo algu aprēķina, vienpadsmitā un divpadsmitā mēneša iemaksu alga, kas pārsniedz minētā perioda iepriekšējo desmit mēnešu vidējo iemaksu algu. [..] Savukārt noteikumu Nr. 866 2.4.apakšpunkts [..] attiecas uz personu, kura ieguvusi bezdarbnieka statusu un kurai vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta astotajā daļā noteiktajā kārtībā. [..] Ņemot vērā 2.3. un 2.4.apakšpunkta formulās ietvertos identiskos noteikumus par to, ka aprēķina

perioda iemaksu algas summā nav ieskaitāma iemaksu alga, kas gūta bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, un ka aprēķina kalendāra dienu skaitā nav ieskaitāmas kalendāra dienas, kurās persona ir atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā, kā arī [Ministru kabineta 2012.gada 17.janvāra noteikumu Nr. 55 „Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumos Nr.866 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas,

22


(8) Bezdarbniekam, kurš šā panta pirmajā daļā noteiktajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas perioda daļā ir bijis bērna kopšanas atvaļinājumā, atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un darba ņēmējam un darba devējam iemaksas bezdarba gadījumam šajā periodā nebija jāveic, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā neieskaitot bērna kopšanas atvaļinājuma, atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dienas.


aprēķināšanas un izmaksas kārtība”] anotācijā minēto par 2.3.apakšpunkta attiecināšanu arī uz gadījumiem, kad persona vidējās iemaksu algas aprēķina perioda daļā bērna kopšanas dēļ bijusi atvaļinājumā, secināma Ministru kabineta griba nošķirt vidējās iemaksu algas aprēķināšanas kārtību atkarībā no tā, vai personai aprēķina perioda mēnešos ir bijusi vienāda iemaksu alga vai atšķirīga, un šādu kārtību attiecināt arī uz tiem gadījumiem, kad persona aprēķina perioda daļā ir bijusi bērna kopšanas atvaļinājumā. Augstākā tiesa piekrīt, ka arī tādos gadījumos, kad persona vidējās iemaksu algas aprēķina perioda daļā ir atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā, ir iespējams, ka atsevišķos kalendāra mēnešos, kuros persona ir strādājusi, tās iemaksu alga ir bijusi atšķirīga, pat nesamērīgi augsta, līdz ar ko noteikumu Nr. 866 2.3.apakšpunktā ietvertā principa – aprēķinā neieskaitīt tos mēnešus, kuros bijusi viszemākā un visaugstākā iemaksu algu – piemērošana būtu pieļaujama. Taču [..] 2.3.apakšpunkta formula paredz vidējās iemaksu algas noteikšanu no desmit mēnešu ienākumiem, tos dalot ar nemainīgu skaitli 10, tādējādi iegūstot vienkāršo aritmētisko vidējo iemaksu algu. Savukārt, kā tas ir bijis konkrētajā gadījumā, pieteicējai bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ nav bijusi iemaksu alga divpadsmit mēnešus, bet tikai trīs mēnešus. Līdz ar ko, atmetot tos divus mēnešus, kuros pieteicējai bija viszemākā un visaugstākā iemaksu alga, aģentūra aprēķinā izmantojusi tikai viena mēneša iemaksu algu, to atbilstoši formulai dalot ar 10. Tādējādi pieteicējas gadījumā ir notikusi nevis viņas vidējās iemaksu algas aprēķināšana, bet gan iemaksu algas izlīdzināšana (viena mēneša ienākumi attiecināti uz desmit mēnešu periodu), faktiski vidējo mēneša iemaksu algu desmit reizes samazinot. Šādai iemaksu algas izlīdzināšanai konkrētajā gadījumā nav saskatāms tiesisks pamats, tā ir pretrunā likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta astotās daļas būtībai un mērķim. Līdz ar to konkrētajā gadījumā, kā to noteic Administratīvā procesa likuma 104.panta trešā daļa, noteikumu Nr. 866 2.3.apakšpunkts nav piemērojams (Augstākās tiesas 2017.gada 27.oktobra sprieduma lietā Nr. 818/2017 (A420227115) 5.–7.punkts).

[Šī tiesību norma piemērojama arī, ja] Administratīvā apgabaltiesa ir konstatējusi, ka ar [Nodarbinātības valsts aģentūras lēmumu] pieteicējs ir zaudējis bezdarbnieka statusu ar tā iegūšanas brīdi [..], un šis lēmums ir kļuvis neapstrīdams, tā kā pieteicējs likumā noteiktajā termiņā to nav apstrīdējis un pārsūdzējis (Augstākās tiesas 2005.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-326 (C30562003) 11.punkts).

Konstatējot prettiesisku pabalsta izmaksu, [Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai] [..] jārisina jautājums par adresātam labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu. To regulē Administratīvā procesa likuma 86.panta otrā daļa, nosakot četrus apstākļus, kuri katrs var būt par patstāvīgu pamatu administratīvā akta atcelšanai. Turklāt administratīvā

23

16.pants. Nepamatoti izmaksāto bezdarbnieka pabalsta summu atgūšana

(2) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra lēmumu par personai piešķirtā bezdarbnieka pabalsta pārmaksu atgūšanu pieņem, lai atgūtu

10.pants. Bezdarbnieka pabalsta izmaksas apturēšana un izbeigšana

(3) Bezdarbnieka pabalsta izmaksu izbeidz, ja:

1) persona zaudē bezdarbnieka statusu.


akta izpilde ne vienmēr ir šķērslis tā vēlākai atcelšanai [..]. Tādējādi aģentūrai [..] jākonstatē, kurš no otrajā daļā uzskaitītajiem apstākļiem atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem varēja pamatot lēmuma par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu atcelšanu. Turklāt, lemjot par labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu, iestādei vienmēr ir jāizvērtē prettiesiskuma intensitāte, kā arī jāsamēro sabiedrības intereses, kas prasa tiesiskuma ievērošanu, un privātās intereses, kas prasa tiesiskās paļāvības aizsardzību (Augstākās tiesas 2010.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr. 402/2010 (A42446407) 11.punkts).

Administratīvā akta atcelšanas termiņu likums ir noteicis tikai attiecībā uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1.punktā minēto gadījumu, kad adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras atceļamais administratīvais akts apstiprina vai piešķir. [..] Savukārt minētās panta daļas 2., 3. un 4.punktā uzskaitītajos gadījumos šāds termiņš nav noteikts. [Augstākā tiesa] atzīst par pareizu apgabaltiesas atziņu, atsaucoties arī uz [Augstākās tiesas] praksi, ka tam ir jābūt izdarītam saprātīgā laikā. [..] Nepamatoti izmaksāto valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu atgūšana nav valsts civiltiesisks prasījums. [..] Nav pamatota aģentūras atsaukšanās uz Civillikumā noteikto noilguma termiņu. [..] Veicot kontroli par bezdarbnieka pabalsta izmaksas pamatotību un atprasot pārmaksāto pabalstu no personas pēc vairāk nekā septiņiem gadiem, aģentūra to nav darījusi saprātīgā laikā (Augstākās tiesas 2010.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr. 402/2010 (A42446407) 12.–13.punkts).

[Šīs tiesību normas piemērošanā] nozīme ir faktam, ka pieteicējs ir saņēmis atlīdzinājumu par darba piespiedu kavējumu par laiku, kad viņš saņēma bezdarbnieka pabalstu, un šo atlīdzinājumu pieteicējs ir saņēmis laikā, kad tiesiskais regulējums paredzēja atlīdzinājuma saņēmējam pienākumu atmaksāt saņemto bezdarbnieka pabalstu par periodu, par kuru viņš ir saņēmis atlīdzinājumu (Augstākās tiesas 2013.gada 22.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-732/2013 (A420669310) 7.punkts).

Likumdevēja griba ir bijusi noteikt to, ka personai nav tiesību saņemt par vienu un to pašu periodu gan bezdarbnieka pabalstu (kompensāciju par darba ienākumu zaudēšanu), gan atlīdzību par piespiedu darba kavējumu (darba ienākumus) (Augstākās tiesas 2014.gada 25.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-705/2014 (A420537111) 8.punkts; arī Augstākās tiesas 2017.gada 26.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-444/2017 (A420275614) 6.punkts).

Vidējo izpeļņu par piespiedu darba kavējumu laikā, kad pieteicējai izmaksāts arī bezdarbnieka pabalsts [..], pieteicējai darba devējs samaksājis, nekavējoties izpildot apgabaltiesas

spriedumu šajā daļā. [..] Tiesai nebija jāvērtē izlīguma juridiskā daba un atšķirība no tiesas sprieduma (Augstākās tiesas 2014.gada 25.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-705/2014 (A420537111) 8.punkts).

24

16.pants. Nepamatoti izmaksāto bezdarbnieka pabalsta summu atgūšana

(2) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra lēmumu par personai piešķirtā bezdarbnieka pabalsta pārmaksu atgūšanu pieņem, lai atgūtu

16.1pants. Izmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksāšana

Ja, izpildot attiecīgo tiesas spriedumu, no darba devēja par labu personai tiek piedzīta un izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu attiecīgajā bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periodā, personai ir pienākums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā atmaksāt valsts sociālās apdrošināšanas nodarbinātības speciālajā budžetā saņemtā bezdarbnieka pabalsta summu.


[Tiesību normas piemērošanā] nav izšķirošas nozīmes tam, ka pabalsta izmaksas laikā pieteicējam bija tiesības saņemt minēto pabalstu (Augstākās tiesas 2014.gada 4.novembra rīcības sēdes lēmuma Nr. SKA-763/2014 (A420649011) 4.punkts kopsakarā ar 2.3.punktu).

Tiesa spriedumā ir atsaukusies uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 1.punktu un secīgi norādījusi uz likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.1pantu, kas noteic pabalsta atprasīšanu, proti, labvēlīgā administratīvā akta atcelšanas pamatu, nevis uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 3. vai 4.punktu. Līdz ar to tiesai nebija jāņem vērā ne 3.punktā noteiktais termiņš, ne panta trešā daļa (Augstākās tiesas 2015.gada 10.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. 318/2015 (A420483211) 6.punkts).

Likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” lietotie termini, tostarp darba devējs un darba ņēmējs, ir atšķirīgi no Darba likumā lietotajiem tādiem pašiem terminiem. Pieteicēja saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” l.panta 2.punta „e” apakšpunktu ir atzīstama par darba ņēmēju (darba ņēmējs ir Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi vai Aizsardzības ministrijas padotībā esošas struktūrvienības militārpersona). Līdz ar to tiesa ir pareizi secinājusi, ka uz pieteicēju [kā dienesta attiecībās esošu personu] attiecas likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.1pantā noteiktais pienākums (Augstākās tiesas 2016.gada 17.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-581/2016 (A420454213) 6.punkts).

[Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1panta pirmā daļa] attiecas uz aģentūras tiesībām atgūt pārmaksātās summas, ja tādas tiek konstatētas saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16.pantu, kas nosaka kārtību, kādā tiek atgūts nepamatoti izmaksātais bezdarbnieka pabalsts. Savukārt 16.1pants attiecas uz bezdarbnieka pabalsta atmaksāšanu (Augstākās tiesas 2016.gada 17.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-581/2016 (A420454213) 7.punkts).

25


Izmantoto nolēmumu saraksts

1. Augstākās tiesas 2004.gada spriedums lietā Nr. SKA-25/2004 (C12218603) 2. Augstākās tiesas 2005.gada 10.maija lēmums lietā Nr. SKA-249/2005 (A80686042)3. Augstākās tiesas 2005.gada 11.novembra spriedums lietā Nr. SKA-326 (C30562003) 4. Augstākās tiesas 2007.gada 3.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-376/2007 (A42397105) 5. Augstākās tiesas 2009.gada 23.janvāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-137/2009

(A42386306) 6. Augstākās tiesas 2009.gada 6.februāra spriedums lietā Nr. SKA-25/2009 (Nr. A42329506) 7. Augstākās tiesas 2009.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. 634/2009

(A42447306)8. Augstākās tiesas 2010.gada 28.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-424/2010 (A42438207)

7.punkts).9. Augstākās tiesas 2010.gada 2.jūlija spriedums lietā Nr. 402/2010 (A42446407) 10. Augstākās tiesas 2010.gada 15.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-480/2010 (A42522707)11. Augstākās tiesas 2010.gada 4.novembra spriedums lietā Nr. 488/2010 (A42487707) 12. Augstākās tiesas 2010.gada 13.novembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-697/2010

(A42634707) 13. Augstākās tiesas 2010.gada 16.decembra spriedums lietā Nr. SKA-653/2010 (A42556507)14. Augstākās tiesas 2011.gada 24.janvāra spriedums lietā Nr. SKA-122/2011 (A42778708) 15. Augstākās tiesas 2011.gada 26.janvāra spriedums lietā Nr. SKA-118/2011 (A42470408)16. Augstākās tiesas 2011.gada 3.marta spriedums lietā Nr. SKA-74/2011 (A42542908)17. Augstākās tiesas 2011.gada 9.maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-484/2011

(A42522707) 18. Augstākās tiesas 2011.gada 4.oktobra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-860/2011

(A421016909) 19. Augstākās tiesas 2012.gada 18.janvāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-216/2012

(A42661409) 20. Augstākās tiesas 2012.gada 10.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-83/2012 (A42568608) 21. Augstākās tiesas 2012.gada 21.jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-663/2012

(A42763609)22. Augstākās tiesas 2013.gada 24.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-98/2013 (A42881009) 23. Augstākās tiesas 2013.gada 22.augusta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-732/2013

(A420669310) 24. Augstākās tiesas 2013.gada 8.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-490/2013 (A420752610) 25. Augstākās tiesas 2014.gada 25.augusta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-705/2014

(A420537111) 26. Augstākās tiesas 2014.gada 4.novembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-763/2014

(A420649011) 27. Augstākās tiesas 2015.gada 10.februāra spriedums lietā Nr. SKA-55/2015 (A420835810) 28. Augstākās tiesas 2015.gada 10.februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. 318/2015

(A420483211)

26


29. Augstākās tiesas 2015.gada 24.marta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-289/2015 (A420440112)

30. Augstākās tiesas 2015.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-714/2015 (A420286113)

31. Augstākās tiesas 2015.gada 24.augusta lēmums lietā Nr. SKA-1217/2015 (6-80049915/34)32. Augstākās tiesas 2015.gada 14.decembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-702/2015

(A420411212) 33. Augstākās tiesas 2016.gada 11.februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-219/2016

(A420504912) 34. Augstākās tiesas 2016.gada 13.jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1144/2016

(A420335714) 35. Augstākās tiesas 2016.gada 17.jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-581/2016

(A420454213)36. Augstākās tiesas 2016.gada 10.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-440/2016 (A420543812) 37. Augstākās tiesas 2016.gada 21.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-458/2016 (A420275713) 38. Augstākās tiesas 2016.gada 24.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-487/2016 (A420315413) 39. Augstākās tiesas 2016.gada 29.decembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1529/2016

(A420168215) 40. Augstākās tiesas 2017.gada 26.janvāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-444/2017

(A420275614) 41. Augstākās tiesas 2017.gada 7.aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-775/2017 (A420234815) 42. Augstākās tiesas 2017.gada 21.jūnija lēmums lietā Nr. SKA-1178/2017 (670006317)43. Augstākās tiesas 2017.gada 27.oktobra spriedums lietā Nr. 818/2017 (A420227115)

Sagatavoja: Lāsma Lipkina

27

vispārīgi - at.gov.lvat.gov.lv/files/uploads/files/6_judikatura/tiesu_prakses... · web...

Documents