1

Vēlā paleolīta cilvēku medību objekti Latvijas teritorij ā

Sistemātiskais nosaukums

Nosaukums angļu val.

Nosaukums vācu val.

Nosaukums krievu val.

Nosaukums latviešu val. Apraksts

Proboscidea (Illiger, 1811)

order elephanti-morpha

Ordnung Rüsseltiere

отряд xоботные

kārta snuķainie

Āfrikas placentāļu pārstāvji – snuķainie parādījās pirms 40 miljoniem gadu Āfrikā un vēlāk izplatījās Eirāzijā un Amerikā. Kārtā ir vairākas izmirušas dzimtas, apvienotas ziloņveidīgo apakškārtā Elephantoidеa un mastodonu apakškārtā Mastodontidea.

Elephantoidеa (Gray, 1821)

suborder elephantoidеa

Unterordnung Еlefanten

подотряд слоно-образные

apakškārta ziloņi

Snuķaino kārtas apakškārta. Pēdējo gadu pētījumi apstiprinājuši, ka pie ziloņiem jāpieskaita gan ziloņu un mamutu dzimta, gan gomfotērijus. Dažās sistemātikās šis taksons nosaukts par virsdzimtu.

Elephantidae (Gray, 1821)

family elephants and mammoths

Familie Еlefanten

семейство cлоновые (слоны и мамонты)

dzimta ziloņi un mamuti

Ziloņu apakškārtas dzimtā ir 10 ģintis. Gandrīz visām sugām ir vairāki sinonīmi, kas dažādās valodās nesakrīt: vienā valodā tas var būt zilonis, citā – mamuts. Dzimtas pārstāvji konstatēti jau miocēnā, tomēr vairums izmira, nenodzīvojot līdz vēlajām pleistocēnam.

Mammuthus (Brookes, 1828)

genus mammoths

Gattung Mammuten, Mammuts

род мамонты

ģints mamuti

Ziloņu dzimtas ģints. Bieži tiek jaukta ar mastodoniem Mammut. Ģintī varētu būt 15 sugas, bet tā kā sistemātikā joprojām notiek

2

pārkārtošanas, un daži mamuti tiek pārdēvēti par ziloņiem, bet daži ziloņi – par mamutiem, skaits dažādās sistemātikās un literatūras avotos var atšķirties. Senākie mamuti parādījās pirms 4,8 miljoniem gadu pliocēnā, tie eksistēja visu pleistocēna laiku, pēdējie izmira tikai pirms 4 500 gadiem. Ģenētiskie pētījumi pierādījuši, ka mamutu dzimtene ir Āfrika, bet tā ir no ziloņiem atsevišķa grupa, kuras pēcteči l īdz mūsdienām nav saglabājušies. Apdzīvoja Eiropu, Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku.

Mamutiem ir no ziloņiem atšķirīga cita zobu uzbūve (īpaši emaljas sastāvs un atjaunošanas process). Atšķirības ir arī galvaskausa augšējā daļā – īpaši biezs kauls. Uz ķermeņa kakla daļā redzama dziļa rieva, bet aiz tās – kupris. Daži mamuti bijuši 5,5 m augsti, bet ķermeņa masa varēja sasniegt 10 – 12 tonnas.

Mammuthus primigenius (Blum., 1799)

woolly mammoth Wollhaar- mammut, Fellmammut

шерстистый мамонт .

vilnainais mamuts, matainais mamuts

Izmiris mamutu ģints pārstāvis. Parādījās Sibīrijā pirms 300 000 – 200 000 gadiem, vēlāk izplatījās Eiropā un Amerikā. Rietum- un Austrumeiropas mamutu faunas kompleksu sastāvdaļa (pirms 225 000 – 10 000 gadiem). Latvijas teritorijā atrastas vairāk

3

nekā 20 mamutu fosilijas. Parasti tie ir dzerokļi un ilkņu fragmenti, kas ir visizturīgākie. Atradumu vecums ir dažāds: no vairāk nekā 40 000 gadu (Aizpute) līdz 10 310 gadiem (Līvāni). Pieaugušu mamutu augstums skaustā svārstījās no 3 līdz 3,7 metriem, bet masa – no 5,5 līdz 7,3 tonnām. Mamutiem bija gari, izliekti, tālu no mutes iznākuši priekšzobi, tos mēdz saukt par ilkņiem. Ķermenis klāts ar biezu 90 cm garu vilnu (apmatojumu) kā pielāgojums dzīvei ledāja tuvumā. Neskaitot pundurformas, tas bijis mazākais no mamutiem.

Perissodactyla (Owen, 1848)

order odd-toed ungulates

Ordnung Unpaarhufer

отряд непарно-копытныe

kārta nepārnadži

Ziemeļu placentāļu pārstāvji – Laur āzijas placentāļu virskārtas kārta, kuras pārstāvjiem katrai pēdai ir labi attīstīts viens vidējais pirksts. Zālēdāji ar samērā vienkāršu gremošanas sistēmu. Ģenētiskie pētījumi parādījuši, ka nepārnadži ir tuvāk radniecīgi plēsējiem Carnivora un pangolīniem Pholidota, nevis pārnadžiem, kā uzskatīja agrāk. Nepārnadžu kārtas senākie pārstāvji dzīvoja tagadējā Āzijas teritorijā, bet pirms 55 miljoniem gadu sāka izplatīties arī citos kontinentos. Nepārnadžu kārtas dzīvnieki ir ļoti dažādi pēc izskata. Kārtā ir 2 apakškārtas – ragneši

4

Ceratomorpha un zirgi Hippomorpha, kas izveidojās pirms 50 miljoniem gadu. No 17 dzimtām tikai 3 izdzīvojušas līdz mūsdienām.

Equidae (Gray, 1821)

family horses and

allies

Familie Pferden

семейство лошади

dzimta zirgi

Zirgu apakškārtas pārstāvji. Pirmais vienpirksta zirgs bija pliohips (Pliohippus), kura vecums ir 10 miljoni gadu (pēc citiem datiem – 7 – 3 miljoni gadu). Tas bijis Ziemeļamerikas faunas pārstāvis. Zirgu evolūcija notika vienlaicīgi Amerikā un Eirāzijā: pliohipi ieceļoja no Ziemeļamerikas Austrumāzijā, vēlāk sasniedza Eiropu un beidzot arī Āfriku. Ar leduslaikmeta beigām tilts starp Ziemeļameriku un Austrumāziju izzuda, izolējot Ziemeļameriku un tās zirgus. Amerikas kontinentā senie zirgi izzuda apmēram pirms 10 000 gadiem, bet Eirāzijā no Amerikas pliohipiem attīstījās mūsdienu zirgi. Pēdējos gados vairāki zinātnieki apstrīd aprakstīto zirgu evolūciju.

Equus (Linnaeus, 1758)

genus horse

Gattung Pferden

род лошади

ģints zirgi

Zirgu dzimt ā mūsdienās ir viena ģints – zirgi. Tā izveidojās pleistocēnā apmēram pirms 4 miljoniem gadu. Tuvākie mūsdienu zirgu senči bija tarpāni, nevis Prževaļska zirgi. Zirgu sistemātika nav precīzi

5

izstrādāta. Bieži viena un tā pati suga aprakstīta ar dažādiem nosaukumiem, ar vairākām pasugām, kas sagādā grūtības pat speciālistiem.

1986. gadā K. Grouss (C.Groves) piedāvāja terminu caballus aizstāt ar ferus, bet pasugu skaits ir tik liels, ka sistemātikas problēmas joprojām nav atrisinātas. Liels pasugu skaits liecina par šo dzīvnieku plastiskumu un vieglu pielāgošanos dažādiem vides apstākļiem.

Equus ferus (Boddaert, 1785),

wild horse

Wildpferd, europäisches Wildpferd

дикая лошадь

savvaļas zirgs, Eiropas savvaļas zirgs

Zirgu apakšģints izmiris pārstāvis. Tā pati suga, kas ir zināma kā Equus caballus. Visi tālāk norādītie varianti apraksta vienu un to pašu sugu. Nosaukumu varianti saistīti ar dažādu zinātnieku aprakstiem. Eksistēja visu vēlo pleistocēnu. Pirms 15 000 gadiem izplatījās Eiropā, Eirāzijā un Ziemeļamerikā, kur kļuva par parastu holarktisko sugu. Pēdējā leduslaikmeta beigās pirms 10 000 gadiem apdzīvoja visu Eiropu, Ziemeļāziju un Vidusāziju. Baltijā senākie zirgu kauli tika atrasti Igaunijā, mezolīta apmetnē Kunda. Latvijas teritorijā daudz savvaļas zirgu parādījās pirms 8 000 gadiem ar atlantiskā klimatiskā perioda iestāšanos, tomēr senākie atradumi ir pat 9 000 gadu veci.

6

Akmens laikmetā zirgus izmantoja pārtikai un ādas ieguvei. Klimata izmaiņas pirms 4 000 gadiem negatīvi ietekmēja zirgu skaitu, toties izveidojās daudz pasugu un variāciju. Savvaļas meža zirgi Baltijā saglabājušies līdz 16.–18. gadsimtam.

Equus caballus (Boddaert, 1785)

feral horse

echtes Pferd

настоящая лошадь

īstais zirgs

Zirgu apakšģints pārstāvis. Tā pati suga, kas ir zināma kā Equus ferus.

E. caballus ferus E. ferus sylvaticus (Vetulani, 1928), E. ferus silvestris (Brincken, 1826)

tarpan, Eurasian wild horse forest horse

Waldtarpan, Waldwildpferd Waldwildpferd

тарпан лесной тарпан

tarpāns, Eiropas savvaļas zirgs meža tarpāns, meža zirgs

Saskaņā ar Internacionālo Zooloģisko nomenklatūras kodu tarpāna pareizais latīniskais nosaukums ir Equus caballus ferus. Tomēr biologi turpina tarpānu saukt par E ferus ferus, lai savvaļas zirgu nesajauktu ar domesticēto. Mūsdienās tarpāni ir izmiruši. Visi pārējie nosaukumi ir sinonīmi. Ziemeļeiropas savvaļas zirga pasuga, kas pēc rakstura bija lēnais un pasmagais zirgs. Apdzīvoja Eirāzijas mežainos apvidus. Centrālajā Eiropā izmedīts viduslaikos. Baltkrievijā un Lietuvā bija izplatīts vēl neolīta laikmetā, dažviet Baltijā saglabājās līdz 19. gs sākumam.

E. caballus caballus E. ferus caballus (Linnaeus, 1758)

domestic horse, domesticated horse

Hauspferd europäisches Hauspferd

домашняя лошадь

mājas zirgs

Tiek uzskatīts, ka mājas zirgs ir cēlies no tarpāna, kas ir visu mājas zirgu šķirņu pamatā. Līdz ar to abi zirgi pieder vienai sugai. Pēc pēdējiem datiem zirgs bija domesticēts pirms 9 000 gadiem. Saskaņā ar Internacionālo Zooloģisko nomenklatūras kodu

7

mājas zirga pareizais latīniskais nosaukums ir Equus ferus caballus, un tā ir savvaļas zirga pasuga. Eiropā domesticēts pirms 3 000 gadiem. Latvijas teritorijā mājas zirgi parādījās 3. g. t. beigās – 2. g. t. sākumā pirms Kr. (vairāk nekā pirms 4 000 gadiem, vidējā un vēlajā neolītā), kad šeit ienāca indoeiropieši kopā ar saviem zirgiem. Zirgi tika izmantoti ne tikai darbam, bet arī rituālos, jo zirgs bija svēts debesu gaismas dieva dzīvnieks.

E. caballus silvaticus (Vetulani, 1928) E. caballus latipes, E. latipes latipes (Gromova,1949), E. ferus latipes

forest horse, heavy forest horse, diluvian horse

Waldpferd, Eiszeitpferd Waldpferd

лесная лошадь, дикая лесная лошадь, тарпан лесной лошадь широкопалая

meža zirgs, savvaļas meža zirgs platpirkstu zirgs

Visi norādītie varianti apraksta vienu un to pašu sugu. Nosaukumi saistīti ar atradumu vietām un to attālumu no ledāja malas, kas ietekmēja dažu pazīmju variāciju veidošanos. Tā ir tā pati suga, kas aprakstīta kā E. ferus vai E. ferus silvaticus (silvestris), un pārstāv leduslaikmeta zirgus. šie zirgi bija smagāki, masīvāki, ar platākiem nagiem. Ar laiku mainījās, un kļuva masīvāki par stepes variantu, ar platākiem nagiem, tos nosauca par masīvajiem zirgiem, kas ir nevis jauna pasuga, bet tikai variācija. Skandināvijā šie zirgi bija sastopami vēl pirms 14 000 gadiem, bet Vācijas ziemeļrietumos – pirms 5 000 gadiem. Rietumeiropas augšējā pleistocēna risas leduslaikmeta

8

zirgi bija izplatīti līdz Urāliem ziemeļos un Sibīrijas meža joslā austrumos, bet dienvidos – līdz Kaukāzam un Krimai. Pēdējā leduslaikmetā, kad klimats pasliktinājās, nomainīja vieglākos hazāru zirgus. Attīstījās kā pielāgojums klimata izmaiņām. Šis zirgu tips bijis raksturīgs ledājam tuviem reģioniem ar vēsu un mitru klimatu, mīkstu grunti un bagātīgu zālāju. Līdzīgs meža tarpāniem. Iespējams, ir smago zirgu sencis. Šis ir tas pats zirgs, kas aprakstīts kā E. c. germanicus, tikai Austrumeiropas (Viduskrievijas līdzenuma) variants, bagātīgi pārstāvēts vidējā un vēlā paleolīta apmetnēs. Liels zirgs, skaustā – 135 – 153 cm. Raksturīgas pazīmes – smaga miesasbūve, plati nagi, plats un augsts galvaskauss ar īsu purnu.

Cetacea (Brisson, 1762)

order cetaceans

Ordnung Wale

Отряд кито-

образные

kārta vaļi

Vaļu un pārnadžu virskārtas lielākā grupa, kurā apvienoti visi vaļi – ūdens zīdītāji. Sistemātikā ir neliels misēklis ar taksonu rangiem, atkal parādās „kārta”, kas bija šīs grupas sistemātikā, pirms ieviesa ģenētisko pētījumu radītās izmaiņas. Pirms 45 miljoniem gadu šo dzīvnieku ekstremitātes jau pārveidojās par peldspurām, viņi bija zaudējuši spēju pārvietoties pa sauszemi. Izmainījās arī ķermeņa

9

forma, kas ieguva plūdlīnijas (vārpstas formu). Tas bija pielāgojums dzīvei ūdenī. Vēlāk reducējās arī pakaļkājas, līdz mūsdienām no tām saglabājusies reducēta skeleta daļa, kas nav piestiprināta pie mugurkaula. Senie vaļi Archaeoceti pilnīgi izmiruši pirms vairākiem miljoniem gadu, līdz mūsdienām saglabājušies pārstāvji no divām grupām: plātņvaļi Mysticeti un zobvaļi Odontoceti, kas apvieno delfīnus, kašalotus un cūkdelfīnus. Pirms 23–5 miljoniem gadu vaļveidīgie ieguva mūsdienu izskatu. Senākie plātnvaļa Vampalus atradumi uzieti Ziemeļkaukāzā Čečenijas teritorijā, kur pirms 10 miljoniem gadu bijusi sena Paratetiss okeāna austrumu daļa. Zināmas 127 izmirušas un 38 mūsdienu ģintis ar ~ 90 sugām, no tām tikai 4 sugas dzīvo saldūdeņos, visi pārējie – jūras dzīvnieki.

Phocoenidae (Gray, 1821)

family porpoises

(mereswine)

Familie

Schweinswale

семейство морские свиньи

dzimta cūkdelfīni

Zobvaļu apakškārtas delfīnu virsdzimtas pārstāvji. Pirms 15 miljoniem gadu izveidojās dažādas sīko zobvaļu dzimtas, arī cūkdelfīni. Zināmas 7 ģintis, no tām 4 ir pilnīgi izmirušas. Galvaskausa forma strupa, bez „knābja’. Zobiem ir plakana forma.

10

Mazāk zobu nekā delfīniem: 16–30 – augšžoklī un 17–25 – apakšžoklī. Ķermeņa garums 1,5–2,5 m, bet ķermeņa masa var sasniegt 120 kg. Parasti sastopami ziemeļu puslodes ūdeņos, arī Baltijas jūrā.

Phocoena (Gill, 1865)

genus porpoises

(mereswine)

Gattung Schweinswal

pод морские свиньи

ģints cūkdelfīni

Cūkdelfīnu dzimtas pārstāvji. Mazākie no zobvaļiem un vieni no mazākajiem jūras zīdītājiem. Tomēr daži ģints pārstāvji var sasniegt 2,5 m garumu. Ģintī ir 4 sugas, kas ir zināmas vismaz no pliocēna.

Phocoena phocoena (Linnaeus, 1758)

harbour porpoise Schweinswal, gewöhnlicher Schweinswal

oбыкновенная морская свинья

cūkdelfīns Cūkdelfīnu ģints pārstāvji. Pasugām ir atšķirīgi areāli. Baltijas jūrā un Rīgas līcī joprojām sastopama Ziemeļatlantijas pasuga Ph. ph. phocoena, kas bija medību objekts akmens laikmetā – vidējā un vēlajā neolītā pirms 5 350 – 3 500 gadiem, par ko liecina atrastie kauli. Vairāk atradumu uziets pie Igaunijas krastiem, bet Latvijā – Sārnates un Siliņupes apmetnēs. Mazi zobvaļi, ķermeņa garums reti pārsniedz 1 m. Pieaugušie dzīvnieki dažreiz sasniedz 160 – 190 cm, ķermeņa masa parasti sasniedz tikai 50 – 60 kg, bet lielākie – līdz 76 kg.

Ruminantia (Scopoli, 1777)

infraorder ruminantes

Infraordnung Wiederkäuer

инфраотряд жвачныe

infrakārta atgremotāji

Vaļu un atgremotāju apakškārtas atgremotāju Ruminantiamorpha grupas pārstāvji. Grupā apvienoti augstākie Pecora un zemākie Tragulina atgremotāji. Tie ir vislabāk specializētie augēdāji nagaiņu starpā, kas no citiem

11

zālēdājiem atšķiras ar īpatnēju gremošanas trakta uzbūvi – daudzdaļīgu kuņģi, un divpakāpju gremošanu. Augšžoklī nav priekšzobu. Dažāda lieluma dzīvnieki, pārsvarā – stalti, ar garām kājām, kuru pirkstiem ir nagi. Sānu pirksti nav attīstīti un neskar zemi, attīstīti 4 vai pat tikai 2 pirksti. Parasti labi manāms dzimumdimorfisms. No mūsdienu pārnadžiem šī ir daudzveidīgākā un skaitliski lielākā grupa, kuras pirmsākumi meklējami eocēnā, bet miocēnā ļoti ātri attīstījās visas atgremotāju grupas. Parasti izdala 15 dzimtas, no kurām tikai 5–6 dzīvo arī mūsdienās. Kopumā sistemātika ir sarežģīta un neprecīza.

Bovidae (Cavicornia) (Gray, 1821)

family bovidae

Familie Hornträger,

Rinderartigen

семейство полорогиe

dzimta dobradži (vērši)

Atgremotāju apakškārtas augstākie atgremotāji parādījās pirms vairākiem miljoniem gadu agrajā miocēnā. Kopīgais priekštecis visām vēršu dzimtas sugām dzīvojis pirms 5 – 8 miljoniem gadu. Pirmie no kopējās saimes nodalījās bifeļi Bubalus un Āfrikas bifeļi Syncerus, vēlāk – vērši Bos. Pašlaik dzimta sadalīta apakšdzimtās un ciltīs, kurās kopā ir ~140 sugu. Tās apdzīvo ļoti dažādus biotopus, sākot ar tuksnesi un beidzot ar tundru. Savvaļas dobradžu dabiskā izplatība aptver lielu daļu pasaules, izņemot

12

Antarktīdu, Austrāliju un Dienvidameriku, bet mūsdienās lielākā sugu dažādība ir sastopama Āfrikā. Daži dobradži ir masīvi un muskuļoti, citi graciozi, ar smalku ķermeņa uzbūvi un garām kājām. Visiem dobradžiem pēdām ir 4 pirksti, bet dzīvnieki staigā uz diviem vidējiem. Malējie ir maz attīstīti un ļoti reti pieskaras zemei. Visiem dobradžu tēviņiem ir ragi.

Bovinae (Gill, 1872)

subfamily bovines

Unterfamilie Rinder,

Waldböcke und Rinder

подсемейство быки

apakšdzimta vērši

Dobradžu (vēršu) dzimtas vēršu apakšdzimtas dzimtene ir Āzija. Mūsdienās izplatīti visur, izņemot Austrāliju, bet lielākā dažādība novērojama Āfrikā. Senākās atrastās fosilijas ir 18,5 miljonus gadu vecas. Izdala 3 ciltis, no tām vēršu cilts ir lielākā un daudzveidīgākā. Tuvākie radinieki ir dižantilopju cilts Strepsicerotini. Pēdējo 10 000 gadu laikā izmira vairākas sugas visos kontinentos. Dobradžu dzimtas lielākie pārstāvji, masīvi, ar ragiem.

Bison (H. Smith, 1827)

genus bison

Gattung Bisons

род зубры

ģints bizoni

Vēršu apakšdzimtas vēršu cilts dzīvnieki. Bizonu sencis ir senais vērsis no Leptobos ģints, kas dzīvoja pliocēnā Indijā, no turienes izplatījās uz ziemeļiem, kur Āzijas stepēs izveidojās citas sugas. Bieži bizonus sauc par sumbriem, tie ir lieli dzīvnieki ar īsiem, resniem,

13

bet ļoti smailiem ragiem. Augsta mugura ar kupri, biezas krēpes un gara bārda. Vēlā paleolīta Rietumeiropas alu zīmējumos var redzēt vismaz 2 sugu bizonus. Arī mūsdienās eksistē 2 sugas.

Bison bonasus (Linnaeus, 1758)

European bison Wisent, eiropische Bison, der

европейский зубр sumbrs, Eiropas bizons

Bizonu jeb sumbru ģints pārstāvis. Ķermeņa priekšējā daļa un galva – ļoti masīva, bet pakaļdaļa – neproporcionāli smalka. Baltijas teritorijā parādījās tikai atlantiskā klimata periodā apmēram pirms 8 000 gadiem. Rietumeiropā izzuda 6. gs., bet Austrumeiropā bija izplatīts līdz 14.–16. gadsimtam. Izdala 3 pasugas, daži zinātnieki uzskata tās par sugām. Pasugas saistītas ar areālu: zemieņu sumbrs B. b. bonasus bija izplatīts arī Latvijā, 2 izmirušas kalnu pasugas – Kaukāza sumbrs B. b. caucasicus un Karpatu sumbrs B. B. hungarorum.

Bos (Linnaeus, 1758)

genus cattle, oxen

Gattung Eigentliche

Rinder

род дикиe или

настоящиe быки

ģints vērši

Vēršu apakšdzimtas vēršu cilts dzīvnieki – savvaļas jeb īstie vērši. Direkt īva «Opinion 2027» nosaka: ja vienai sugai ir mājas un savvaļas formas, tad pareizs ir tas nosaukums, kas atbilst savvaļas formai. Lieli spēcīgi dzīvnieki, kas skaustā sasniedza 170 – 180 cm un ķermeņa masa – līdz 800 kg. Tēviņi parasti bija melni ar baltu svītru gar muguru,

14

mātītes un jaunie dzīvnieki – brūni. Iecienīta uzturēšanās vieta bija stepes, bet bieži iegāja arī mežā, īpaši ziemā. Sistemātikas ir dažādas. Taksonu konflikts ir saistīts ar to, ka sākumā vairākām sugām nosaukumi tika doti mājas formām. To savvaļas formas tika atklātas vēlāk.

Bos primigenius Bos p. primigenius (Bojanus, 1827)

aurochs, urus, ure Eurasian aurochs

Ur, Auerochse europäischer Auerochse

тур тур

taurs, Eirāzijas taurs, pirmatnējais vērsis Eirāzijas taurs

Savvaļas jeb īsto vēršu ģints pārstāvis – savvaļas vērsis, liellopu sencis. 2003. gadā Starptautiskā zooloģijas nomenklatūras komisija (International Commission of Zoological Nomenclature) nolēma, ka taura zinātniskais nosaukums ir Bos primigenius. Dzimtene – Indija, tur tas dzīvojis jau pirms 2 miljoniem gadu. No turienes izplatījās uz rietumiem Vidējos Austrumos, vēlāk – arī Āzijas austrumos. Pleistocēnā un holocēna sākumā tas bija sastopams lielākajā daļā Eirāzijas un Ziemeļāfrikas. Eiropu tauri sasniedza apmēram pirms 250 000 gadiem. Latvijas dienvidos zināmie senākie atradumi ir vairāk nekā 10 000 gadus veci, tomēr I. Zagorskas pētījumi liecina, ka agrajā mezolītā tauri nav konstatēti. Sākot ar vidējo mezolītu, to skaits turas vienā līmenī vairākus gadu tūkstošus.

15

Bos p. taurus

cattle, domestic cattle, domestic cow, ox

Kuh, Hausrind

корова eвропейская, домашний бык, тур домашний

mājas govs, mājas vērsis, mājas taurs

Latvijas teritorijā tauri saglabājas līdz 12. gs. Melnā krāsā ar gaišu svītru pār muguru. Liels, bet smalkas uzbūves dzīvnieks. Taura bullis skaustā bija 1,6 –1,8 m, bet govs apmēram 1,5 m. Ķermeņa masa līdz 1 tonnai. Bos primigenius domesticēta forma. 2003. gadā Starptautiskā zooloģijas nomenklatūras komisija (International Commission of Zoological Nomenclature) nolēma, ka mājas govs kā taura pasuga ir jāsauc par Bos primigenius taurus. Praktiski tas pats, kā Bos taurus – tā to nosauca K. Linnejs, vienādu nosaukumu piešķirot gan savvaļas tauram, gan mājas govij. Parādījās vienlaicīgi un neatkarīgi apmēram pirms 10 000 – 8 000 gadiem gan Indijā, gan Kaukāza un Mezopotāmijas ziemeļos. DNS pētījumi pierāda, ka abas līnijas – Kaukāza un Indijas – ir veidojušās neatkarīgi viena no otras. Latvijā senākie liellopu kauli konstatēti vidējā neolītā Zvidzes apmetnē.

Caprinae (Gill, 1872)

subfamily caprid,

goat-antelope

Unterfamilie Ziegenartige

подсемейство козьи

(козлы и бараны)

apakšdzimta kazas

Viena no dobradžu dzimtas Bovidae apakšdzimtām. Parādījās agrajā miocēnā, senākie atradumi Eirāzijā datēti ar 18 – 15 miljoniem gadu. Tomēr lielākā dažādība bija leduslaikmetā, kad šie dzīvnieki pielāgojās ļoti dažādiem,

16

bieži – ekstremāliem, apstākļiem augstkalnos, tuksnešos un subarktiskajā zonā. Apakšdzimtu dala 3 lielās grupās – ciltīs: goralu cilts Naemorhedini, kazu cilts Caprini un muskusvēršu cilts Ovibovini , kurās kopā ir 13 ģintis, starp kurām ir gan līdzenumu, gan kalnu iemītnieki. Kādreiz eksistēja vēl vismaz 46 ģintis, mūsdienās tās ir izmirušas. Ragi ir abiem dzimumiem, bet mātītēm tie ir daudz mazāki un smalkāki. Mūsdienās apakšdzimtas pārstāvji mājo galvenokārt ziemeļu puslodē, sākot ar arktiskajiem apgabaliem pašos ziemeļos un beidzot ar Meksikas ziemeļiem un Ziemeļāfrikas kalniem Etiopijā. Tie ir sastopami visos Eiropas un Āzijas kalnos.

Ovis (Linnaeus, 1758)

genus ovis, sheep

Gattung Schafe

pод бараны

ģints aitas

Viena no kazu apakšdzimtas ģintīm. Aitu ģintī ir 6 sugas. Vidēji lieli dzīvnieki, ar kompaktu ķermeņa uzbūvi, masīvākas par kazām. Tēviņi ir krietni lielāki nekā mātītes. Savvaļas aitām ragi visbiežāk ir abiem dzimumiem, bet Eiropas muflonam ragi mātītēm var gan būt, gan nebūt. Biezs apmatojums pasargā no aukstuma. Aitu sistemātika nav precīza.

Ovis aries (Linnaeus, 1758)

domestic sheep Hausschaf домашняя овца mājas aita Aitu ģints pārstāve. 2005. gada izdevuma "Pasaules zīdītāju sugu sarakstā" ( Mammal Species of the World) nosaukumu Ovis

17

aries lieto gan domesticētai formai, gan savvaļas formai. Vienīgās savvaļas aitu pasugas, kurām ir tieša radniecība ar mājas aitām, ir Āzijas muflons un Eiropas muflons. Iespējams, ka Eiropas muflons ir mājas aita, kas pirms ļoti daudziem gadiem pārgājusi dzīvot savvaļā. Mājas aitām ir divas atšķirīgas līnijas, ko apstiprina arī DNS pētījumi. Kādu laiku abas līnijas ģenētiski bija vienādas, bet tad sadalījās: Āzijas mājas aitas ir cēlušās tikai no Āzijas muflona, bet Eiropas mājas aitas, kas iesākumā bija Āzijas muflonu pēcteces, kādā brīdī sāka pārot ar Eiropas muflonu, kas jau bija kļuvis par savvaļas dzīvnieku. Aitas bija vieni no pirmajiem mājdzīvniekiem, ko cilvēks pieradināja. Tas notika apmēram pirms 11 000 – 9000 gadiem Mezopotāmijā. To matojums, ko pieņemts saukt par vilnu, vienmēr cirtojas. Latvijā neskaidri dati par pieradinātām aitām iegūti vidējā neolīta Zvejnieku un Sārnates apmetnēs, kā arī Piestiņas un Kreiču apmetnēs, tomēr tā var būt arī mājas kaza. Atradumu vecums nav precīzi noteikts. Varētu būt vidēja neolīta beigas vai vēlais neolīts.

Capra (Linnaeus, 1758)

genus goats,

Gattung Ziegen

pод Горные козлы

ģints kazas

Viena no kazu apakšdzimtas ģintīm ar 9 mūsdienu sugām.

18

wild goats Sastopamas Eirāzijā un Āfrikā. To izplatība tikpat kā nepārklājas. Vidēji lieli dzīvnieki, tēviņi krietni lielāki nekā mātītes. Abiem dzimumiem ir ragi. To forma ir atkarīga no sugas. Tēviņu ragi ir lielāki, krāšņāki un garāki, nekā mātītēm.

Capra hircus (Linnaeus, 1758), Capra aegagrus hircus

domestic goat Hausziege домашняя коза mājas kaza Kazu ģints pārstāve, kuras priekštece ir savvaļas kaza, kas dzīvo Tuvajos Austrumos un Austrumeiropā. Ģenētiskie pētījumi pierāda, ka lielākā daļa mūsdienu mājas kazu ir cēlusies no Zāgrosu kalnu savvaļas kazām, kā arī no bezoarkazām, kas ir izplatītas Kaukāzā, Mazāzijā un Tuvajos Austrumos. Iespējams, ka pirmie kazu bari tika savākti un ganīti jau mezolītā, pirms mednieki bija kļuvuši par īstiem ganiem, bet īstas mājas kazas parādījās neolītā: senākie mājas kazu kauli ir atrasti Gandždarehas neolīta apmetnē Irānā Zāgrosa kalnos, tie ir apmēram 10 000 gadus veci. Mājas kazas uzskatāmas par savvaļas kazas pasugu Capra aegagrus hircus, tomēr nosaukums Capra hircus tiek izmantots tikpat bieži. Latvijā neskaidri dati par pieradinātām kazām iegūti vidējā neolīta Zvejnieku un Sārnates apmetnēs, kā arī Piestiņas un Kreiču apmetnēs, tomēr tā var būt arī mājas

19

aita. Atradumu vecums nav precīzi noteikts. Varētu būt vidējā neolīta beigas vai vēlais neolīts. Kazas tur, lai iegūtu kazu vilnu, pienu un gaļu.

Cervidae (Gray, 1821)

family deer

Familie Hirsche,

Geweihträger, die

семейство оленевыe

dzimta brieži

Atgremotāju apakškārtas dzimta, ar briežu, mundžaku, stirnu un ūdensbriežu apakšdzimtu, katrā ir vairākas ģintis. Senākās briežu dzimtas dzīvnieku fosilijas ir atrastas Eiropā oligocēna faunas sastāvā. Pēc izskata tās atgādina mūsdienu mundžakus. Vēlāk brieži kļuva lielāki augumā un arī ragi palielinājās. Kāds zars attīstījās savādāk. Miocēnā izveidojās apakšdzimta Palaeomerycinae, kurā lielākai daļai pārstāvju vēl nebija ragu. Ragi ir briežu raksturīga pazīme. Tie aug tikai tēviņiem, izņemot ziemeļbriežus un ūdensbriežus. Katru gadu brieži ragus nomet, un katru gadu tie ataug no jauna. Seno briežu ragi bija iespaidīgāki un žuburaināki nekā mūsdienu briežiem. Aizvēsturiskie brieži ātri izplatījās citos kontinentos, bija sastopami pat Ziemeļāfrikā. Mūsdienās briežu dzimtas dzīvnieki savvaļā dzīvo Eirāzijā, Amerikā un Āfrikā, lai gan Āfrikā ir sastopama tikai 1 suga. Lielākā briežu sugu dažādība ir sastopama Ziemeļamerikā, bet Eirāzijas kontinentā visvairāk sugu dzīvo Āzijā.

20

Briežu dzimtas dzīvnieki mājo visdažādākajos biomos, sākot ar tundru un beidzot ar tropu lietusmežiem. Dzimtā ietilpst 53 mūsdienu sugas. Latvijā savvaļā ir sastopamas 3 briežu dzimtas sugas.

Cervus (Linnaeus, 1758)

genus deer

Gattung Edelhirsche

род настоящие олени

ģints brieži

Briežu dzimtas briežu apakšdzimtas briežu pārstāvji. Brieži, kas met ragus, parādījās pirms 10 miljoniem gadu. Ģints pārstāvji veidojās Eirāzijas plašumos. Vēlāk migrēja uz Ziemeļāfriku. Dažas sugas no Āzijas migrēja uz Aļasku, kur attīstījās Jaunās pasaules briežu grupa. Vidēji vai lieli dzīvnieki ar garu galvaskausu – no 250 līdz 500 mm, kam ir lieli asaru kauli, un lielu deguna spoguli, kas aizņem visu platību starp nāsīm. Astes īsas. Vēl nesenā pagātnē atbilstoši Vienotā taksonomijas informācijas dienesta klasifikācijai briežu ģintī skaitījās 10 sugas. Tomēr pēc jaunākiem DNS pētījumiem (Bucknell University) tika secināts, ka tās nav tik tuvi radniecīgas viena otrai, kā tika uzskatīts, un mūsdienās ģintī ir tikai 2 sugas – staltbriedis Cervus elaphus ar 18 pasugām un plankumainais briedis Cervus nippon ar 16 pasugām. Pārējās 8 no briežu ģints izslēgtās sugas ir sistematizētas 3 jaunās ģintīs.

Cervus elaphus (Linnaeus, 1758)

red deer

Rothirsch

благородный олень

staltbriedis

Briežu ģints pārstāvis. Eiropā parādījās vidējā pleistocēnā, konstatēts vairāku

21

C. e. hippelaphus

red deer

europäischer Rothirsch

европейский благородный олень

Eiropas staltbriedis

kompleksu sastāvā, ieskaitot augšējo paleolītu. Mūsdienās sugai ir 18 pasugas, kas atšķiras pēc krāsas, astes spoguļa lieluma un ragu formas, bet galvenais – pēc areāla, piemēram, Kaukāza (stalt)briedis, Rietumeiropas (stalt)briedis, marals, Buhāras briedis, vapiti (Ziemeļamerikas briedis) u.c. Staltbriedis ir vienīgā briežu dzimtas suga, kas dzīvo Āfrikā. Eiropā staltbrieža pasugas ir piemērojušās dzīvei mežā. Staltbrieži Baltijas teritorijā sāka ieceļot apmēram pirms 9 000 gadu. Visvairāk mūsu teritorijā to bija pirms 5 000 – 6 000 gadiem, vēlāk to skaits samazinājās. Ap mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigām staltbrieži Latvijas teritorijā bija izzuduši. Kopš 16. gadsimta sugu vairākkārtīgi introducēja Latvijas dabā. No vairākiem aplokiem savvaļā izkļuvuši staltbrieži izdzīvoja un sekmīgi vairojās. Viens no lielākajiem dzīvniekiem briežu dzimtā. Tā pasugas cita no citas atšķiras gan pēc auguma, gan ragu formas. Tēviņi kopumā ir krietni lielāki nekā mātītes. Vidēji tēviņa ķermenis ir 175 – 230 cm garš, un tā ķermeņa masa ir 160 – 240 kg. Mātītes ķermeņa garums ir 160 –210 cm, ķermeņa masa 120 –170

22

kg. Augstums skaustā ir 105 – 120 cm, astes garums 12 – 19 cm.

Dama (Linnaeus, 1758)

genus Eurasian deer

Gattung Damhirsche

род лани или

коричневые олени

ģints dambrieži

Briežu dzimtas briežu apakšdzimtas pārstāvji. Agrāk ģints sugas bija briežu ģints Cervus sastāvā, tāpēc pastāv nosaukumu sinonīmi. Pašlaik ģints ir briežu apakšdzimtā. Ģintī – 1 izmirusi suga un 1 mūsdienu suga ar pasugu. Sākumā bija izplatīti tikai Āzijā, vēlāk – Priekšāzijā, un pleistocēnā parādījās arī Eiropā. Īpaši siltos periodos aizceļoja līdz Britu salām, bet tās ir izmirušās sugas Nestī dambriedis Dama nesti un Kleitona dambriedis Dama clactonia. Rietumeiropas mamutu un augšējā pleistocēna faunas dzīvnieki, kas dzīvoja jau pirms 225 000 gadiem. To kauli vairumā konstatēti arī starp vairāku augšējā paleolīta apmetņu atradumiem, kas pierāda, ka gan pleistocēnā, gan vēlāk – holocēnā tas bijis iecienīts medību objekts, tas attiecas arī uz Latvijas teritoriju, kur dambrieži parādījās pēc ledāja atkāpšanās boreālā klimatiskā perioda beigās, varbūt – nedaudz agrāk.

Dama dama (Linnaeus, 1758)

fallow deer Damhirsch, die лань, европейский коричневый олень

dambriedis

Dambriežu ģints pārstāvis, zināms arī ar nosaukumu Cervus dama, jo agrāk dambrieži bija briežu ģintī Cervus. Pēdējā siltajā starpleduslaikmetā

23

bija izplatīts Centrālajā un Dienvideiropā, bet, ledājam virzoties uz dienvidiem, atkāpās līdz Mazāzijai un Ziemeļāfrikai. Antīkajā laikmetā dambrieži tika ievesti Vidusjūras reģionā, bet viduslaikos – arī Anglijā un caur Dāniju – otrreiz Centrālajā Eiropā. Mūsdienās vairākās valstīs no ievestajiem dzīvniekiem izveidojušās savvaļas populācijas, bet vairākās sākotnējā areāla teritorijās ir izzudis un Āzijā vairs nav sastopams. Baltijā dabiskos apstākļos nav zināms, bet sākot no 18. gs. beigām, arī Latvijā dambriežus ieveda un turēja vairākos briežu dārzos kopā ar staltbriedi. Tomēr Latvijas apstākļos dambriedis stabili neiedzīvojās un mūsdienās Latvijā dabiskos apstākļos nav sastopams. Nelieli briežiem līdzīgi dzīvnieki. Ķermeņa masa 65 – 100 kg, skausta augstums 90 – 110 cm. Raksturīgi plati ragi, īpaši – pieaugušiem tēviņiem. Vasarā uz brūnā kažoka parādās raksturīgi plankumi. Vairums zinātnieku uzskata, ka Irānas dambriedis Dama mesopotamica ir Eiropas dambrieža Dama dama pasuga D. dama mesopotamica, kas saglabājies senajā areālā, bet daži to izdala kā patstāvīgu sugu.

Capreolus (Gray, 1821)

genus roe deer

Gattung Rehe

род косули

ģints stirnas

Briežu dzimtas stirnu apakšdzimtas, kuras sistemātisks stāvoklis ir ne visai skaidrs, pārstāvji.

24

Tuvāka radniecība ar aļņiem. Eksistē kopš pliocēna. Mūsdienu sugai līdzīgi dzīvnieki dzīvoja Rietum- un Centrālā Eiropā, Tuvajos Austrumos, bet nav konstatēti uz Vidusjūras salām. Pleistocēnā areāls paplašinājās līdz Krimai un Kaukāzam.

Capreolus capreolus (Linnaeus, 1758)

roe deer Reh, Europäisches Reh

косуля stirna Stirnu ģints suga. Eksistē kopš pliocēna. Pleistocēnā stirnu areāls paplašinājās līdz Krimai un Kaukāzam. Ar ledāju atkāpšanos holocēnā sāka apdzīvot Skandināviju un Krievijas līdzenumu. Latvijas teritorijā parādījās preboreālajā klimatiskajā periodā vienlaicīgi ar aļņiem, bet daudz mazākā skaitā. To skaits ļoti palielinājās nākamajā – boreālajā klimatiskajā periodā (vidējā mezolītā), bet vēlāk atkal samazinājās. Nelieli brieži, vieglas, smalkas uzbūves un ar nelieliem ragiem (tikai tēviņiem), ar baltu „spoguli” zem astes.

Alces (Gray, 1821)

genus moose

Gattung Elch

род лоси

ģints aļņi

Stirnu apakšdzimtas daļa. Mamutu faunas kompleksa pārstāvis. Zināms pleistocēna laikā jau pirms 225 000 gadiem. Aļņu senči bija zināmi jau pliocēna beigās pirms 2 miljoniem gadu. Pastāv viedoklis, ka aļņi cēlušies vēlajā pleistocēnā no briežaļņiem Ziemeļamerikā. Tāpēc arī mūsdienās lielākie aļņi dzīvo Aļaskā.

25

Lielākie no mūsdienu briežiem. Galvaskausa garums sasniedz 50 cm, kaut deguna kauli ir ļoti īsi, salīdzinot ar citām briežu sugām. Augšlūpa kustīga, izskatās piepampusi un karājas uz leju, nosedzot apakšlūpu. Deguna spogulis neliels, tikai mazs pleķītis starp nāsīm.

Alces alces (Linnaeus, 1758) Alces a. alces

moose, Eurasian elk, Eurasian elk

Elch Elch

лось eвропейский лось

alnis alnis, Eiropas alnis, Holarktikas alnis

Aļņu ģints pārstāvis. Pastāv viedoklis, ka aļņi ir cēlušies no briežaļņiem, kad klimata izmaiņu dēļ tie sāka kļūt sīkāki, pamazām pielāgojās jaunajiem vides apstākļiem. Ar to var izskaidrot, kāpēc mūsdienās aļņi Aļaskā ir lielāki nekā Āzijā, un īpaši Eiropā. Alnis mājo ziemeļu puslodes mērenā klimata un subarktiskajos mežos. Tas ir sastopams Ziemeļamerikā un Eirāzijā. Gan Ziemeļamerikā, gan Eirāzijā izdala atsevišķas pasugu grupas. Mūsdienu aļņiem ir zināmas vairākas pasugas. Aļņu ģints Eir āzijas pasugu grupas suga. Mamutu faunas kompleksa (pirms 225 000 – 10 000 gadiem) sastāvdaļa. Rietumeiropā bija zināms jau augšējā pleistocēnā, Austrumeiropā – vairāku kompleksu sastāvā, ieskaitot augšējo paleolītu. Alnis ir lielākais briežu dzimtas dzīvnieks. Aļņa augstums skaustā ir 1,8 – 2,1 m. Tēviņa ķermeņa

26

masa ir 380 – 720 kg, mātītes – 270 – 360 kg. Ragi šķērsgriezumā ir plakanāki un mazāki, nekā Amerikas pasugām, īpaši salīdzinot ar Aļaskas aļņa ragiem. Eiropā mūsdienās sastopams Skandināvijā un Austrumeiropā kā nominālpasuga. Senāk bija sastopams Ziemeļeiropas teritorijas lielākajā daļā. Latvijas teritorijā parādījās preboreālajā klimatiskajā periodā apmēram pirms 9 500 gadiem, nomainot ziemeļbriedi, un bijis iecienītākais medību objekts – agrajā un vidējā mezolītā aļņu kaulu skaits apmetnēs desmitiem reižu lielāks, nekā visu pārējo dzīvnieku kaulu skaits.

Rangifer (H. Smith, 1827)

genus reindeer

Gattung Rentiere

род северныe олени

ģints ziemeļbrieži

Stirnu apakšdzimtas, pēc citām sistemātikām – briežu apakšdzimtas tribas Rangiferini (reindeer and New World deer), daļa. Ziemeļbrieži ir jaunākie briežu dzimtas pārstāvji. Parādījās tikai pleistocēna sākumā Ziemeļamerikas dienvidos un rietumos pie ledāja robežas. Mūsdienu izskatu ģints ieguva pleistocēna vidū un, ledājam atkāpjoties, izplatījās Ziemeļamerikas ziemeļu reģionos, kā arī migrēja no Ziemeļamerikas uz Āziju, bet vēlāk nonāca līdz Eiropai, arktiskā un boreālā klimata apstākļos. Valda uzskats, ka mūsdienās eksistē 1 suga ar vairākām pasugām,

27

kas dalāmas 2 grupās – tundras un meža ziemeļbrieži.

Rangifer tarandus (Linnaeus, 1758) Rangifer tarandus quettardi R. t. tarandus

reindeer ice-age reindeer wild reindeer, mountain reindeer

Ren, Rentier eiszeitliches Ren Eurasisches Tundraren, Europäisches Ren

северный олень северный олень ледникового периода тундровый cеверный oлень, скандинавский тундровый олень

ziemeļbriedis leduslaikmeta ziemeļbriedis ziemeļbriedis, tundras ziemeļbriedis, Skandināvijas tundras ziemeļbriedis

Ziemeļbriežu ģints pārstāvis. Izplatījās leduslaikmetā, raksturīgs mamutu faunas kompleksam. Senākie pārstāvji bieži izdalīti atsevišķā pasugā, no kuras vēlāk cēlušies gan tundras, gan meža pasugas. Areāla robežas mainījās atbilstoši ledāja kustībai. Vairums zinātnieku uzskata, ka tā ir vienīgā ziemeļbriežu ģints suga ar vairākām pasugām, kuras dala divās lielās grupās pēc dzīves apstākļiem – tundras un meža ziemeļbrieži, vai pēc izplatības – Ziemeļamerikas un Eirāzijas pasugās. Ziemeļbriežu pasugas cita no citas atšķiras gan pēc auguma, gan apmatojuma krāsas. Abiem dzimumiem aug ragi (tēviņiem tie ir lielāki). Mātītes ķermeņa garums parasti ir 162 – 205 cm, ķermeņa masa 79 – 120 kg. Tēviņu ķermeņa garums ir 180 – 214 cm, augstums skaustā ir 85 – 150 cm, ķermeņa masa 92 – 210 kg. Ziemeļbriežu sugas Eirāzijas pasugu grupas pārstāvis. Eirāzijas augšējā pleistocēna un holocēna faunas pārstāvis no tundras ziemeļbriežu grupas. Dzīvo Eirāzijas tundrā, arī Skandināvijas kalnu rajonos. Latvijas teritorijā parādījās pirms 14 000 – 13 800 gadiem (tik vecs ir

28

R. t. fennicus (Lönnberg, 1909)

Finnish forest reindeer

Europäisches Waldren

лесной северный олень, финский северный олень, европейский северный олень

meža ziemeļbriedis, Somijas ziemeļbriedis

senākais no ziemeļbrieža raga darinātais rīks), bet ātri – apmēram pirms 9 900 gadiem – izzuda klimata izmaiņu dēļ. Tundras ziemeļbriedis mazāks nekā meža ziemeļbriedis. Ragi platāki, šķērsgriezumā apaļāki. Masīvākais paraugs – rags no Olaines, kas izstādīts Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā „Latviešu etnoģenēze”. Literatūrā bieži minēts ar nosaukumu Rangifer schwederi Pollig. Pirmais aprakstīja šo atradumu G. Švēders 1906. gadā. Eirāzijas holocēna faunas pārstāvis no meža ziemeļbriežu grupas. Parādījās pēc tundras ziemeļbriežu atkāpšanās klimata izmaiņu dēļ, kad izpletās meža tundra. Lielāki nekā tundras ziemeļbrieži, ar garākām, bet tievākām ekstremitātēm. Garā purna daļa ar gariem izliektiem deguna kauliem. Ragi kompakti, masīvi, ar plakaniem stumbriem Konstatēts Skandināvijā divos reģionos, Karēlij ā (ar izplatīšanos Krievijā) un neliela populācija – Dienvidsomijas centrā. Iespējams, Latvijā parādījās pēc tundras pasugas atkāpšanās pirms 11 000 – 10 000 gadiem. Puzē atrastais rags liecina par meža ziemeļbrieža eksistēšanu ilgu laiku - izzuda tikai pirms 400 gadiem.

Suidae family Familie семейство dzimta Pārnadžu kārtas neatgremotāju – cūku apakškārtas dzimta.

29

(Gray, 1821)

pigs, suids

Altweltliche Schweine

свиньи cūkas Izveidojās pirms 50 miljoniem gadu, sadaloties kopējai ar pekaru senčiem grupai. Senākās, oligocēna cūku dzimtas dzīvnieku fosilijas ir atrastas Āzijā. Miocēnā cūkas sasniedza Eiropu. 6 apakšdzimtas, 5 no tām ir pilnīgi izmirušas vēl pirms pleistocēna. Senie dzīvnieki bija gan maitēdāji, gan izteikti augēdāji.

Sus (Linnaeus, 1758)

genus pigs

Gattung Wildschweine

род свиньи

ģints cūkas

Cūku apakšdzimtas ģints, kuras pārstāvji parādījās miocēnā, daži izmiruši, bet vairākas sugas eksistē joprojām. 12 sugas ir izmirušas dažādā laikā. Starp agrajā pleistocēnā izzudušajām sugām bija Sus australis un Sus bijiashanensis. Vēlāk, bet arī pleistocēnā, izmira Sus falconeri Indijā. Līdz mūsdienām saglabājušās 10 sugas, no tām 8 dzīvo Āzijā. Cūkām ir kompakta ķermeņa uzbūve, liela galva, īsas kājas un rupjš matojums. Deguns ir šņukura formā, acis ir mazas, īsa aste sagriezusies gredzenā, mezglā vai arī būt taisna. Katrai pēdai ir 4 pirksti, 2 vidējie ir lieli un uz tiem staigā. No maņu orgāniem labāk attīstīti ir dzirde un oža.

Sus scrofa (Linnaeus, 1758)

wild boar Wildschwein кабан mežacūka Cūku ģints pārstāvji, konstatēti gan Rietumeiropas mamutu faunas, gan Austrumeiropas vairāku kompleksu sastāvā, ieskaitot augšējo paleolītu. Latvijas teritorijā mežacūkas

30

parādījās jau preboreālajā klimatiskajā periodā vairāk nekā pirms 9 000 gadiem – agrajā mezolītā, bet īpaši to skaits palielinājies vidējā mezolītā, jo, iestājoties siltākam klimatam, attīstījās meži, kas bija ļoti piemērota vide šiem dzīvniekiem. Vēlāk mežacūku skaits nedaudz samazinājās, bet tomēr tas palika viens no visvairāk medījamajiem dzīvniekiem.. Zināmas 16 pasugas, tai skaitā viena domesticētā – mājas cūka S. scrofa domestica. Dzīvo Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Pasugas veido 4 grupas: rietumu grupa – Eiropā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā; Indijas grupa – Indijā, Himalajos, Irānā un Tadžikistānā; austrumu grupa – Dienvidaustrtumāzijā, Ķīnā, Mongolijā un Sibīrijā; Indoķīnas grupa – Indonēzijā, Vjetnamā, Sumatrā un Malaizijā. Grupas iedalītas, vadoties pēc asaru kaula lieluma un formas, un atbilst izplatības areāliem. Tā ir vienīga cūku suga, kas sastopama Latvijā savvaļā, bet vairākās Eiropas valstīs tā ir izmirusi. Mežacūkas ir lielākās mūsdienu cūkas, kam ķermeņa masa var sasniegt vairāk nekā 300 kg.

Carnivora order Ordnung oтряд kārta Laurāzijas placentāļu virskārtas zīdītāju kārta. Kopā ar zvīņnešiem

31

(Bowdich, 1821) diverse Raubthiere хищныe plēsēji plēsēji apvienoti neformālā taksonā Ferae. Kārtā ir 17 dzimtas. Lielākā daļa pārstāvju ir gaļēdāji. Pirmie plēsēji radās Ziemeļamerikā pirms 60 miljoniem gadu. Īstie plēsīgie dzīvnieki - dzimtas Miacidae pārstāvji parādās vidējā eocēnā pirms 42 miljoniem gadu. Pirms 40 miljoniem gadu tie sadalījās suņveidīgo un kaķveidīgo apakškārtās. Kārtas pārstāvji dzīvo gan uz sauszemes, gan ūdenī. Atšķirībā no citiem zīdītājiem, plēsējiem ir asi zobi, labi attīstīti ilkņi un dzerokļi, asi nagi, kā arī labi attīstītas visas maņas. Tie labi skrien, dažas sugas spēj skriet ilgi un tālu, bet lielākā daļa medī no slēptuvēm.

Caniformia (Kretzoi, 1943)

suborder dog-like

Unterordnung Hundeartige

подотряд псообразныe

apakškārta suņveidīgie

Plēsēju kārtas dzīvnieki. Iespējams, ka senākais un primitīvākais dzīvnieks, kas atgādina suņveidīgos dzīvniekus, bija visēdājs Miacis. Suņveidīgie atdalījās no kaķveidīgiem pirms 40 miljoniem gadu. Apakškārtā ir 12 dzimtas, no kurām 3 ir izmirušas pirms vairākiem miljoniem gadu. Visiem suņveidīgajiem dzīvniekiem ir raksturīgs pagarināts purns un nagi, kurus tie nespēj ievilkt un paslēpt ķepās, kā to dara kaķi. Suņveidīgajiem ir vairāk zobu, šie dzīvnieki ir visēdāji (izņēmums ir lielais panda, kas ir augēdājs). Mūsdienās sastopami visos kontinentos, izņemot Anatarktīdu, un

32

visos okeānos un jūrās. Ursidae

(G. Fischer de Waldheim, 1817)

family bears

Familie Bären

семейство медвежьи

dzimta lāči

Suņveidīgo apakškārtas lāčveidīgo virsdzimtas dzīvnieki. Dzimtas pārstāvji parādās vēlajā eocēnā pirms 38 miljoniem gadu. To tuvākie radinieki ir airkāji. Pēc jaunākiem DNS pētījumiem izdalītas 3 apakšdzimtas. Senākā ir Amphicynodontinae apakšdzimta (38 – 18 miljoni gadu), pēc tam parādās Hemicyoninae apakšdzimta (pirms 30 - 7 miljoniem gadu). Pandu apakšdzimtā Ailuropodinae bija 2 ģintis ar 7 sugām. Līdz mūsdienām izdzīvojis tikai lielais panda. Pārejas sugas nenodzīvoja pat līdz vēlajam pleistocēnam. No 30 dzimtas sugām līdz mūsdienām saglabājušās tikai 8 sugas, kas dzīvo dažādos biotopos no tropiem līdz Arktikai, un sastopami Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Eiropā un Āzijā. Lāči ir lieli, masīvi dzīvnieki, ar īsām kājām. Atšķirībā no citiem plēsējiem, lāči staigā uz pilnas pēdas nevis uz pirkstgaliem, bet ir ātri un veikli – spēj skriet 42 km/st, kā izcili peld. No maņām labāk attīstītas oža un dzirde.

Ursus (Linnaeus, 1758)

genus bears

Gattung Großbären

род медведи

ģints lāči

Lāču dzimtas lāču apakšdzimtas un lāču tribas (sekcijas) ģints. Senākās lāču sugas dzīvoja pirms 5 – 6 miljoniem gadu. No tām vecākā ir mazais lācis Ursus minimus no Francijas, bet visjaunākā suga ģintī ir

33

polārlācis, kas radās apmēram pirms 200 000 gadiem. Kādreiz ģintī bija 9 – 11 sugas, 5 – 7 no tām jau ir izmirušas, bet pārējās 4 sugas pārstāvētas ar ļoti lielu pasugu skaitu. Atšķirīgs sugu skaits dažādās sistemātikās ir saistīts ar pieeju sugu noteikšanai, jo ir daudz pasugu, kas ir atdalījušās ļoti sen, un dažreiz uzskatāmas par patstāvīgām sugām.

Ursus arctos (Linnaeus, 1758)

brown bear Landbär бурый медведь, обыкновенный медведь

brūnais lācis Lāču ģints pārstāvis. Austrumeiropas vēlā pleistocēna (un vēlā paleolīta) mamutu faunas kompleksa pārstāvis. Apdzīvoja visu Eirāziju, migrēja uz Ziemeļameriku un pat Ziemeļāfriku. Zināmas 19 pasugas, 4 no tām ir izmirušas. Jaunākā DNS izpēte liecina, ka brūnais lācis ir radies apmēram pirms 5 miljoniem gadu. Cēlies no etrusku lāča, kas dzīvojis pirms 2,5 – 1,5 miljoniem gadu. Eirāzijas brūnais lācis U. a. arctos ir atdalījies no pārējiem brūnajiem lāčiem pirms 850 000 gadiem. Tam ir rietumu un austrumu grupas. Rietumeiropas grupa ir sadalīta apakšgrupās: Ibērijas pussalas lāči un Balkānu lāči. Austrumu grupā ir Austrumeiropas, Krievijas un Āzijas sugas. Skandināvijas dienvidos brūnie lāči bija ienākuši no Pirenejiem pēdējā

34

ledus laikmetā, bet Ziemeļskandināvijas lāči ir radniecīgi Austrumeiropas lāčiem. To priekšteči visticamāk ienākuši no Urāliem. Latvijā lāči parādījās agrajā mezolītā vairāk nekā pirms 9 000 gadiem ar mežu izplatību, vēlāk to skaits pieauga, bet 19. gadsimtā strauji samazinājās.

Mustelidae (G. Fischer de

Waldheim, 1817)

family weasel

Familie Marder

семейство куньи

dzimta caunas, sermuļi

Caunveidīgo virsdzimtas pārstāvji. Tā ir lielākā un daudzveidīgākā dzimta visā plēsēju kārtā – tajā ir 5 apakšdzimtas ar 22 ģintīm un 57 sugām. Caunu dzimta ir viena no vecākajām plēsēju dzimtām, tās senākie pārstāvji dzīvojuši jau pirms 40 miljoniem gadu, bet tiešais priekštecis mūsdienu sugām dzīvojis pirms 15 miljoniem gadu. Latvijas faunā caunu dzimta arī ir lielākā, un pārstāvēta ar 9 sugām.

Gulo (Linnaeus, 1758)

genus wolverine

Gattung Vielfraß

род росомахи

ģints tiņi

Caunu apakšdzimtas ģints ar 1 sugu. Jaunākie DNS pētījumi liecina, ka tiņu tuvākie radinieki ir tairas Eira un caunas Martes. Tiņi apdzīvo ziemeļu puslodes boreālos mežus. Latvijā parādījās boreālajā klimatiskajā periodā ar mežu izplatīšanos, bet varēja dzīvot arī tundrā. Mūsdienās parasti sastopami Ziemeļamerikas ziemeļos – Aļaskā un Kanādā, Skandināvijā, Kolas pussalā, gar Ziemeļu Ledus okeānu līdz Urāliem un Sibīrijas ziemeļos.

35

Tinis ir drukns, muskuļots plēsējs. Tēviņi vidēji ir 70 – 90 cm gari, augstums skaustā 35 – 45 cm, ķermeņa masa 13 – 18 kg, dažreiz – līdz 30 kg. Nosaukums gulo latiņu valodā nozīmē negausis jeb rīma.

Gulo gulo (Linnaeus, 1758)

wolverine Vielfraß росомаха tinis, āmrija

Tiņu ģints vienīgā suga. Mamutu faunas un citu kompleksu pārstāvis (pirms 225 000 – 10 000 gadiem), labi zināms arī augšējā paleolītā. Izdala 6 pasugas, no tām tikai 2 skaidri atšķiramas. Visām pasugām ir kopējs kādreiz Eirāzijā dzīvojis aizvēsturisks priekštecis. Ziemeļamerikas tiņi ir cēlušies no tiņiem, kas pēdējā leduslaikmetā šķērsojuši Beringa šaurumu un izplatījušies dienvidu virzienā. Eiropā dzīvo Eirāzijas tinis G. g. gulo. Ķermeņa augšpuse ir gaišāka par apakšpusi, gaišākais matojums parasti ir tumši brūns, dažreiz – dzeltenīgs ar gaišākām joslām sānos un gaišākiem plankumiem platajā pierē. Interesanta aste — tikai 20 cm gara, bet ar garu apmatojumu. Latvijā parādījās ar boreālo mežu izplatīšanos pirms 8 500 – 8 000 gadiem, izmedīti 19. gs., bet 20. gs. 70. gados ir atsevišķas ziņas par tiņu parādīšanos Latvijas teritorijā.

Martes (Pinel, 1792)

genus martens

Gattung echte Marder

род куницы

ģints caunas

Viena no caunu apakšdzimtas ģintīm, kurā ir 8 sugas. Jaunākie DNS pētījumi liecina, ka

36

caunu tuvākie radinieki ir tairas Eira un tiņi Gulo. Izteikti plēsīgi dzīvnieki. Dzīvo Ziemeļamerikas, Āzijas un Eiropas mežos. Latvijā dzīvo 2 sugu caunas: meža cauna M. martes un akmeņu cauna M. foina. Neliela auguma slaidi un veikli plēsīgi dzīvnieki.

Martes martes (Linnaeus, 1758)

marten Baummarder лесная куница, желтодушка

meža cauna Viena no 2 caunu ģints sugām. Latvijā dzīvo kopš pēdējā ledāja atkāpšanās, bet īpaši – boreālajā klimatiskajā periodā, kad izplatījās meži (vidējā mezolītā). Mazs slaids dzīvnieks – ķermeņa garums ir 40 – 58 cm, aste 25 cm, bet ķermeņa masa 0,8 – 2,5 kg, ar īsām kājām. Kažoka krāsa variē no tumši brūnas līdz gaiši brūnai, bet pakaklē un pazodē ir gaišs dzeltenīgs vai krēmkrāsas plankums (akmeņu caunai pakakle ir balta).

Lutra (Linnaeus, 1758)

genus otters

Gattung Altweltotter

род выдры

ģints ūdri

Viena no ūdru dzimtas ūdru apakšdzimtas ģintīm ar 3 sugām No tām visizplatītākais ir Palearktikas ūdrs. Pārējās 2 sugas ir Japānas un Dienvidaustrumāzijas endēmiķi. Priekšteči dzīvoja Āzijā, bet pamazām izplatījās pa visu pasauli. No Eirāzijas ūdru ģints senajām sugām attīstījās Amerikas un Āfrikas ūdri. Mūsdienās ir saglabājušās 3 sugas, bet daudzas laika gaitā ir izmirušas. Ūdriem ir slaidi, gari ķermeņi un

37

relatīvi īsas kājas ar peldplēvēm starp pirkstiem. Plata, saplacinātas formas galva ar mazām austiņām. Atrodoties zem ūdens, tie spēj nāsis noslēgt. Visi ūdri ir tumši brūni, ar gaišāku pavēderi un pazodi.

Lutra lutra (Linnaeus, 1758)

European otter Eurasischer Fischotter

выдра, порешня

Palearktikas ūdrs Ūdru ģints pārstāvis. Saldūdens baseinu dzīvnieks, parasti sastopams ūdeņu tuvumā. Visizplatītākā ūdru suga, kas dzīvo Eiropas un Āzijas lielākajā daļā, un pat Āfrikas ziemeļrietumos. Eiropas ūdrs L. l. lutra ir 1 no 7 Palearktikas ūdra pasugām un vienīgais ūdrs, kas dzīvo Eiropā, arī Latvijā, kur parādījās jau agrajā mezolītā pirms 9 000 gadiem, bet īpaši daudz ūdru bija vidējā mezolītā boreālā klimatiskā perioda apstākļos.

Melinae (Linnaeus, 1758)

subfamily badgers

Unterfamilie Dachse,

altweltlichen Dachse

подсемейство барсучьи

apakšdzimta Eir āzijas āpši

Caunu dzimtas apakšdzimta, kurā joprojām pārstāvētas visas 3 ģintis. Āpšiem ir masīva ķermeņa uzbūve, pagarinātas formas ķermenis un īsas, spēcīgas kājas. Ķepas ir platas, ar spēcīgiem nagiem, kas piemēroti zemes rakšanai. Tiem ir no citiem dzīvniekiem atšķirīgs apakšžokļa un augšžokļa savienojums, apakšžokļa kustība ir ierobežota uz augšu un leju, kā arī uz sāniem.

Meles (Brisson, 1762)

genus badgers

Gattung eurasischer

pод барсуки

ģints Eir āzijas āpši

Āpšu apakšdzimtas ģints. Pēdējo gadu DNS pētījumi

38

Dachse pierādījuši, ka mūsdienās ir nevis 1, bet 3 sugas, jo agrāk par pasugām uzskatītie Āzijas āpši Meles leucurus un Japānas āpši Meles anakuma tagad izdalīti kā atsevišķas sugas. Visiem Eirāzijas āpšiem ir masīva ķermeņa uzbūve, pagarinātas formas ķermenis un īsas, spēcīgas kājas. Galvas forma saplacināta, ar trīstūrveida seju. Priekšķepas platas, ar spēcīgiem, gariem nagiem, kas piemēroti zemes rakšanai. Tie dzīvo pašu raktās alās, medī galvenokārt kukaiņus, pie izdevības ēd mazus dzīvniekus, graudus, saknes un augļus.

Meles meles (Linnaeus, 1758)

European badger europäische Dachs

барсук, обыкнове́нный барсу́к

āpsis, Eirāzijas āpsis

Eir āzijas āpšu ģints pārstāvis. Areāls stiepjas no Volgas uz rietumiem un ietver gandrīz visu Eiropas teritoriju, izņemot Īslandi un Vidusjūras salas. Latvijā parādījās vēlā mezolīta beigās – agrā neolīta sākumā pirms 6 500 – 6 000 gadiem, kad izplatījās sausie meži, un bija pieejamas sausas vietas alu rakšanai. Kājas īsas, ar platām pēdām, katrai pēdai ir 5 pirksti. Ausis nelielas, apaļas, acis mazas. Ķermeņa garums ir 70 cm ar 20 cm garu asti, ķermeņa masa apmēram 10 kg. Aukstās ziemās dodas ziemas snaudā, seklā miegā, pamostoties no niecīgiem trokšņiem, kā arī, ja gaisa temperatūra ir plus grādos. Kažoks izskatās pelēks, bet

39

mata apakšējā daļa ir melna, augšējā – pelēka. Seja balta ar divām kontrastainām melnām svītrām, ausis melnas ar baltiem ausu galiem. Kājas, pavēdere un pakakle āpsim ir melnas. Kopš seniem laikiem cilvēki izmantojuši ne tikai āpša gaļu un kažokādu, bet arī taukus.

Phocidae (Gray, 1825)

family true seals,

earless seals

Familie

Hundsrobben семейство тюленьи, настоящие тюлени

dzimta roņi

Airk āju virsdzimtas pārstāvji, kurus mēdz saukt arī par īstajiem roņiem. Zinātnieki vairāk piekrīt versijai, ka roņu dzimta atdalījās, pirms bija attīstījies kopīgais priekštecis valzirgiem un ausroņiem. Dzimtā ir 2 apakšdzimtas ar 4 ciltīm. Senākās 15 miljonus gadu vecas fosilijas uzietas Atlantikā, Vidusjūras reģionā. Radniecīgas saites saista tos ar caunveidīgajiem. Gandrīz visas sugas mīt jūrās.

Phocinae subfamily common seal

Unterfamilie Hundsrobben

подсемейство обыкновенные

тюлени

apakšdzimta parastie roņi

Roņu dzimtas apakšdzimta, kurā kādreiz bija 12 – 14 ģintis, vairākas ir izmirušas. Mūsdienās eksistē 7 ģinšu cilšu 10 sugas. Gandrīz visas sugas mīt jūrās, izņemot 2 sugas, kas dzīvo ezeros. Baltijas jūrā sastopami 3 sugu roņi.

Halichoerus (Nilsson, 1820)

genus grey seal

Gattung Kegelrobben

род серые тюлени

ģints pelēkie roņi

Parasto roņu apakšdzimtas pārstāvji. Sastopami Atlantijas okeāna mērenajos ūdeņos gar Ziemeļamerikas, Grenlandes un Ziemeļeiropas krastiem līdz Kolas pussalai, bet dienvidos – dažreiz līdz

40

Biskaja līcim. Patīk uzturēties klinšainajos krastos, bet tālāk uz ziemeļiem – uz ledus.

Halichoerus grypus (Fabricius, 1791) Halichoerus g. macrorhynchus

grey seal, Atlantic grey seal, horsehead seal Baltic grey seal

Kegelrobbe Ostsee- Kegelrobbe

серый тюлень, длинномордый тюлень, горбоносый тюлень, тевяк балтийский серый тюлень

pelēkais ronis Baltijas pelēkais ronis

Pelēko roņu ģints pārstāvis, vienīgā suga ģintī. Senākie dati par roņu medībām saistīti ar vidējo mezolītu, kad pastāvēja Ancilus ezers. Sākumā pelēkie roņi turējās tuvāk Zviedrijas krastiem un pie mazām saliņām netālu no Gotlandes. Pie Latvijas krastiem konstatēti subboreālā klimatiskā perioda sākumā pirms 5 500 gadiem, kad pastāvēja Litorīnas jūra. Arheoloģiski – kopš vidējā neolīta sākuma. Iegarens purns, kažoks pelēks, dažreiz – gandrīz melns uz muguras un gaišāks – vēderpusē. Lieli dzīvnieki – ķermeņa garums 2,5 – 3 m, ķermeņa masa – 300 kg un vairāk, mātītes parasti ir mazākas. Baltijas jūrā sastopamas joprojām. Šī pasuga zināma arī ar nosaukumu H. g. balticus

Pagophilus (Gray, 1844)

genus harp seal

Gattung Sattelrobben

род гренландские

тюлени

ģints Grenlandes roņi

Parasto roņu apakšdzimtas pārstāvji. Mūsdienās Ziemeļu Ledus okeānā sastopamas 3 atsevišķas populācijas: Baltajā jūrā – pie Ziemeļamerikas un Grenlandes krastiem un pie Špicbergenas.

Pagophilus groenlandicus/ groenlandica

harp seal Sattelrobbe гренландский тюлень

Grenlandes ronis Grenlandes roņu ģints vienīgā suga. Holocēna sākumā bija sastopams

41

(Erxleben, 1777)

arī Baltijas jūrā. Pie Latvijas krastiem parādījās atlantiskajā klimatiskajā periodā, kad ūdens baseins bija pārstāvēts ar Litorīnas jūru. Sākumā suga tika konstatēta pie Gotlandes salas krastiem (pirms 5 250 – 5 000 gadiem), bet nedaudz vēlāk – tālāk uz austrumiem, arī pie Latvijas krastiem. Tā nomainīja pelēko roni. Tēviņiem ir ļoti raksturīgs sudrabaini pelēks kažoks, melna galva un pakavveida melna svītra uz muguras. Tos nevar sajaukt ar citām sugām. Mātītēm zīmējums mazāk izteikts. Tēviņiem ir lielāki nekā mātītes: ķermeņa garums līdz 180 cm, ķermeņa masa – līdz 140 kg. Bieži sugu ierindo Phoca ģintī.

Phoca (Linneus, 1758)

genus common seal

Gattung Echte

Hundsrobben

род обыкновенные

тюлени

ģints plankumainie roņi

Parasto roņu apakšdzimtas pārstāvji. Ģints pārstāvji sastopami ziemeļu puslodes jūrās, izņemot Baikāla roni Phoca sibirica, kas ir saldūdeņu iemītnieks un sastopams Baikāla ezerā.

Phoca vitulina (Linneus, 1758)

common seal, harbor seal

Seehund обыкновенный тюлень

plankumainais ronis Plankumaino roņu ģints pārstāvis. Sastopams visās ziemeļu jūrās. Baltijas un Ziemeļjūrā - Eiropas pasuga. Baltijas jūrā uzturas galvenokārt rietumu daļā, Latvijas piekrastē konstatēts tikai 2 reizes. Kažoka krāsa variē no brūnās līdz pelēkai. Raksturīga V-veida nāšu forma.

42

Ķermeņa lielums – garums līdz 185 cm, ķermeņa masa – līdz 132 kg.

Pusa (Scopoli, 1771)

genus ringed seal

Gattung Ringelrobben

род нерпы

ģints pogainie roņi

Parasto roņu apakšdzimtas pārstāvji. Mīt mērenos un arktiskos ūdeņos – Ziemeļu Ledus okeānā, Klusajā un Atlantijas okeānu ziemeļos. Ir daži pārstāvji, kas sastopami tikai saldūdeņos – Kaspijas jūrā, Baikālā, Ladogā.

Pusa hispida (Šchreber, 1775) Pusa hispida botnica

ringed seal Bothnian/ Baltic ringed seal

Ringelrobbe Ostsee- Ringelrobbe

кольчатая нерпа, aкиба балтийский кольчатый тюлень

pogainais ronis Baltijas pogainais ronis

Pogaino roņu ģints pārstāvis. Parasti sastopams Arktikā, kā arī Baltijas jūrā. 2 pasugas dzīvo saldūdeņos: Ladogas pogainais ronis Pusa hispida ladogensis – Ladogas ezerā un Saima pogainais ronis Pusa hispida saimensis – Saima ezerā. Vidējais lielums – 135 cm garumā, ķermeņa masa – 70 kg, mātītes parasti mazākas par tēviņiem. Nosaukums – pēc zīmējuma uz kažoka – gaiši gredzeni ar tumšāku ārējo malu. Labi attīstīta redze, oža un dzirde. Baltijā vispirms konstatēts Igaunijā, vēlāk šī laika – 9000 gadu veci – atradumi uzieti arī Latvijā Zvejniekos, kad ūdens baseins saucās Ancilus ezers – arheoloģiski tas bija vidējais mezolīts. Tieši šis dzīvnieks dominēja starp Kundas kultūras cilšu medību objektiem un bijis pirmais roņu pārstāvis – medību objekts pie Latvijas krastiem. Vēlāk to skaits samazinājies, un atlantiskajā klimatiskajā periodā šī roņu suga praktiski izzuda no Latvijas ūdeņiem

43

– to nomainīja Grenlandes ronis. Baltijas pasuga joprojām sastopama Baltijas jūras ziemeļu daļā, dažreiz sasniedzot Vācijas krastus, bet holocēna sākumā bija izplatīta visā jūrā. Ķermeņa izmēri nedaudz lielāki, nekā pamatsugai – 140 cm un 100 kg. Bieži suga tiek ierindota Phoca ģintī un zinātniskajos darbos parādās ar nosaukumu Phoca hispida

Canidae (G. Fischer de

Waldheim, 1817)

family canid

Familie Hunde

семейство псовыe, волчьи

dzimta suņi

Suņveidīgo apakškārtas pārstāvji. Senāko suņveidīgo grupā pirms 40 miljoniem gadu izveidojās pirmais dzīvnieks, kuru varētu uzskatīt par suņu dzimtas pārstāvi. Par suņu dzimteni uzskatāma Ziemeļamerika. Eocēnā dzimtā izveidojās trīs apakšdzimtas. No tām 2 izmira ļoti sen, bet suņu apakšdzimtas Caninae pārstāvji turpināja eksistēt. Suņu dzimtas dzīvnieki dzīvo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu un dažādos biomos, no tuksnešiem līdz arktiskajiem apgabaliem. Dzimtas un citu taksonu nosaukums saistīts ar vārdu Canis, kas latīņu valodā nozīmē "suns".

Canis (Linnaeus, 1758)

genus canis

Gattung Wölfe und Schakale,

Wolfs- und Schakalartige

род волки

ģints suņi

Suņu apakšdzimtas suņu cilts viena no 13 ģintīm. Suņu ģints sencis bijis lapsai līdzīgs dzīvnieks Leptocyon, kas pirms 9 – 10 miljoniem gadu dzīvoja Ziemeļamerikā. Suņu ģints pārstāvji radās pirms

44

1,8–1,5 miljoniem gadu Ziemeļamerikā un Eiropā. Viens no senākiem bijis Edvardsa vilks Canis edwardii Amerikā. Suņu ģintī ir 7 sugas – vilki, šakāļi un koijoti.

Canis lupus (Linnaeus, 1758) C. l. lupus

gray wolf, grey wolf Eurasian grey wolf

Wolf Eurasischer Wolf

волк волк, евразийский волк

vilks, pelēkais vilks Eirāzijas pelēkais vilks

Suņu ģints pārstāvis, lielākais suņu dzimtas plēsējs, bija sastopams jau pirms 300 000 gadu. Šajā laikā vilks sāka apdzīvot Eiropu un Āziju, kā arī pa Beringa šaurumu ieceļoja Ziemeļamerikā, kur kādu laiku dzīvojis blakus briesmīgajam vilkam. Mamutu faunas kompleksa (pirms 225 000–10 000 gadiem) pārstāvis. Eiropā zināms visā pleistocēna laikā, ieskaitot augšējo paleolītu. Latvijas teritoriju tas sāka apdzīvot tūlīt pēc ledus laikmeta. Ģenētiskie pētījumi parādīja, ka vilka un suņa senči izveidoja 2 evolūcijas zarus, un ka pastāv 50 pelēkā vilka pasugas, kuras var sadalīt 2 grupās – dienvidu un ziemeļu grupa. Vairākas no pamatsugas ir atdalījušās ļoti sen. Tāpēc tās būtu jāizdala kā atsevišķas sugas. Par pamatgrupu uzskata Eirāzijas pelēko vilku, ko sauc arī par parasto vilku, Eiropas vilku u.c. Līdz mūsdienām vairākas pasugas ir izmirušas, piemēram,

45

C. l. familiaris

modern dog

Haushund

собака

suns, mājas suns

Aļaskas, Apenīnu, Ņūmeksikas vilki, vairāku salu faunas pārstāvji – Ņūfaundlendas, Hokaido u.c. vilki. Latvijā vilki parādījās uzreiz pēc ledāja atkāpšanos pirms 14 000 – 12 000 gadiem, sekojot ziemeļbrieži bariem. Viena no vilka pasugām ir suns. Izplatītākais viedoklis ir tas, ka suns parādījies pirms 15 000 gadiem, pieradinot vilku Centrālāzijā. Tomēr vairāki pētījumi liecina, ka suņi bija zināmi dažādos reģionos, vairāku Sibīrijas kaulu atradumu vecums ir 33 000 gadi, bet Beļģijā ir atrasti 37 000 gadu veci suņa kauli, kas liecina, ka Eiropas mājas suns cēlies no vietējiem, nevis no Sibīrijas atnākušiem senčiem. Latvijā suņi parādījās vidējā mezolītā gandrīz pirms 9 000 gadiem, senākie atradumi – Zvejniekos pie Burtnieku ezera. Tomēr ne vienmēr iespējams precīzi noteikt, vai atrastie kauli pieder vilkam vai sunim, kā arī grūti pateikt, vai cilvēks pieradināja vilkus, vai tie paši sāka uzturēties blakus cilvēkam, kamēr kļuva par mājdzīvniekiem.

Vulpini

tribe true foxes

Triba Echte Füchse

триба лисицы

cilts lapsas

Suņu apakšdzimtas dzīvnieki, pārstāv 1 no 3 ciltīm. Lapsas radās miocēna beigās pirms 10–9 miljoniem gadu Ziemeļamerikā, kad izveidojās

46

suņu, lapsu un pelēko lapsu grupas, kas pirms 8 miljoniem gadu šķērsoja Beringa jūras šaurumu un izplatījās Eirāzijā. No 5 ģintīm 1 ģints - Dienvidamerikas Dusicyon -pārstāvji izmiruši pavisam nesen: ~ pirms 3 000 gadiem uz salām un pirms 1 600 gadiem – kontinentā.

Vulpes (Frisch, 1775)

genus true foxes

Gattung Füchse

род лисицы

ģints lapsas

Lapsu cilts pārstāvji, vismazākie suņu dzimtā. Ģintī ir 3 sen izmirušas un 11 mūsdienu sugas. Tās apdzīvo reģionus ar ļoti dažādiem vides apstākļiem – no tundras līdz tuksnesim. Raksturīga pazīme ir galvas forma – neliela un plakana ar smailu, smalku purniņu, tumšāku trīsstūri starp acīm. Ļoti bieži astes gals ir citā krāsā, nekā ķermeņa apspalvojums. Lapsu kažoki pārsvarā ir rudi, dzeltenbrūni un tumši brūni. Mazākais un arī pēc hromosomu skaita atšķirīgs pārstāvis ir feneks Vulpes zerda, kas dzīvo Sahāras tuksnesī Ziemeļāfrikā un izraisa zinātnieku strīdus, vai tā ir lapsa.

Vulpes vulpes (Linnaeus, 1758)

red fox Fuchs, Rotfuchs

обыкновенная лисица, рыжая лисица

rudā lapsa

Lapsu ģints tipisks pārstāvis. Lapsas bija zināmas vairāku faunas kompleksu sastāvā, sākot ar laiku pirms 120 000 gadiem. Tās sastopamas Ziemeļamerikā, Eiropā, Ziemeļāfrikā, Āzijā un no 19. gadsimta arī Austrālij ā. Lielais izplatības areāls ietekmēja atšķirību veidošanos, tāpēc ir ļoti

47

daudz pasugu – 51. Lielākajā Eiropas daļā dzīvo Eiropas rudā lapsa V. v. crucigera, tikai Eiropas ziemeļos ir cita pasuga — Skandināvijas rudā lapsa V. v. vulpes. Latvijā lapsa ir parādījusies pēcleduslaikmetā nelielā skaitā, tad kādu laiku nav konstatēta, bet kopš vēlā mezolīta beigām – agrā neolīta sākuma atkal konstatēta un saglabājies līdz mūsdienām kā bieži sastopama suga, sevišķi Latvijas dienvidrietumu un centrālos rajonos. Šīs sugas pārstāvji pēc ķermeņa lieluma ir lielākās lapsas.

Vulpes lagopus (Linnaeus, 1758)

arctic fox, polar fox, snow fox

Eisfuchs, Polarfuchs

песец polārlapsa

Lapsu ģints pārstāve. Bieži lieto nosaukumu Alopex lagopus, īpaši runājot par seno polārlapsu atradumiem, jo vecajā sistemātikā tā bija atsevišķa ģints ar 1 sugu un 10 pasugām. Eiropā bija sastopama jau pirms 225 000 gadiem mamutu faunas kompleksa sastāvā.

Latvijas teritorijā bija sastopama arktiskā klimata apstākļos uzreiz pēc ledāja atkāpšanās vienā laikā ar ziemeļbriežiem. Mūsdienās ievietota lapsu ģintī ar visām 10 pasugām, kas pārsvarā atbilst salu populācijām. Apdzīvo aukstos Arktikas galējos ziemeļus un ir bieži sastopama tundras biomā.

48

Polārlapsa ir neliela lapsa. Ķermeņa garums ir apmēram 55 cm, astes garums 31 cm, augstums skaustā – 25 – 30 cm, svars 4 – 5,5 kg. Ziemas periodā tai ir biezākais kažoks zīdītāju starpā.

Felidae (G. Fischer de

Waldheim, 1817)

family cats

Familie Katzen

семейство кошачьи

dzimta kaķi

Kaķveidīgo apakškārtas dzimta, kuras senākie pārstāvji parādījās oligocēnā pirms 25 miljoniem gadu Āzijā. Pēc ģenētiskās klasifikācijas izdala 8 līnijas, kas attīstījušās no kopēja priekšteča. Šīs dzimtas pārstāvji ir specializēti plēsēji, kas pārtiek tikai no citiem dzīvniekiem, kurus medī galvenokārt no slēptuvēm.

Lynx (Kerr, 1792)

genus lynx,

lynxes

Gattung Luchse

род pы́си

ģints lūši

Mazo kaķu apakšdzimtas ģints. Lūši izplatīti boreālos mežos Ziemeļamerikā un Eirāzijas ziemeļos. Nelielā skaitā joprojām saglabājies Pireneju pussalā, Skandināvijā, Centrālajā Eiropā un Balkanos, kur zināmas kā 4 atsevišķas sugas, bet pie lūšiem bieži pieskaita arī karakalu, ko sauc par stepes lūsi. Tipiskie meža dzīvnieki. Ķermeņa garums var sasniegt 1,30 m, bet skaustā – 75 cm. Raksturīgā pazīmes – līdz 5 cm gari ausu pušķi, kājas garas un masīvas, ar platām pēdām, aste – īsā un strupa. Ap seju – vaigu bārda. Kažoka krāsa variē no gaiši rudas līdz pelēkai, mugurpusē raksturīgi plankumi.

49

Agrāk lūši bija iekļauti kaķu ģintī, tāpēc dažās grāmatās sastopami nosaukumi Felis. Tomēr 1990. gadu ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka tā ir atsevišķa ģints. Lūši ir cēlušies no kopējiem senčiem ar lieliem kaķiem, kuri dzīvojuši pirms 3-7 miljoniem gadu. Tas varētu notikt pirms 2,8 miljoniem gadu, kad izdalījās lielo kaķu grupas. Pirms 200 000 gadiem pa Beringa šaurumu lūši bija aizgājuši uz Aļasku. Tur izveidojās Kanādas lūši.

Lynx lynx (Linnaeus, 1758)

Eurasian lynx Eurasische Luchs, Nordluchs

oбыкновенная рысь

parastais lūsis, Eirāzijas lūsis

Lūšu ģints pārstāvis un lielākais Eiropas savvaļas kaķis mūsdienās. Zināmas vairākas (6-8) pasugas. Viena no lūšu sugām, kas sastopama Ziemeļeiropā un Sibīrijā. Mežu iemītnieks, tomēr medī nevis no kokiem, bet uz zemes. Kažoks – pelēcīgs, plankumains no mugurpuses, vienkrāsainākais un gaišākais no vēderpuses. Latvijas teritorijā parādījās ar boreālo mežu izplatību. Vienmēr bijis rets dzīvnieks. Mūsdienās lūšu vairāk ir Vidzemes ziemeļaustrumos. Lūšus medīja dēļ kažoka.

Felis (Linnaeus, 1758)

genus cats

Gattung Altwelt-

род кошки

ģints kaķi

Kaķu apakšdzimtas jeb mazo kaķu pārstāvji – 1 izmirusi un 5 mūsdienu sugas. Dzimtas jaunākā

50

Wildkatzen ģints. 2005. gadā kaķu sistemātika bija pārveidota atbilstoši Mammal Species of the World – ģints sugas apvienotas 3 grupās. Meža kaķi (silvestris group) ir lielākie un masīvākie ģints pārstāvji. Stepes savvaļas kaķi (olāns-caudata group) – ir mazāki un slaidāki par meža kaķiem. Bieži sastopami kalnos. Krūmāju kaķi (olāns-lybica group) atdalījušies no stepes kaķiem, ārēji atšķiras ar melnām gredzenveida svītrām uz astes.

Felis silvestris (Schreber, 1777) F. s. silvestris

wildcat European

Wildkatze europäische

лесной кот, лесна́я ко́шка, ди́кая ко́шка, ди́кий кот eвропейский

meža kaķis, savvaļas kaķis Eiropas kaķis

Viena no kaķu ģints sugām. Šī suga bija ļoti izplatīta jau pleistocēnā, mūsdienās ir visizplatītākā no savvaļas kaķiem, pārstāvēta ar 22 pasugām, kas dzīvo Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Eiropā joprojām sastopama visā Rietumeiropā ieskaitot Skotiju, Tuvajos Austrumos, Karpatos, Kaukāzā, Moldovā un Ukrainas dienvidos. Skotijā meža kaķi krustojas ar mājas kaķiem, tāpēc pastāv iespēja, ka tur tie izzudīs. Austrumu grupas meža kaķi gandrīz nemaz nekrustojas ar mājas kaķiem. Dažādu reģionu kaķiem atšķiras ķermeņa proporcijas un apmatojuma krāsa – Āfrikas un Āzijas pasugas ir slaidākas nekā Eiropas meža kaķis, un to kažoks ir gaišāks, īsāks un plānāks. Eiropas kaķi ir meža kaķu pasuga.

51

(Schreber, 1777) F. s. catus (Linnaeus, 1758)

wildcat domestic cat

Wildkatze Hauskatze

лесной кот, средне- eвропейская лесная кошка домашняя кошка, домашний кот

mājas kaķis, domesticētais kaķis

Tā ir iznīcināta Skandināvijā, Anglijā un Velsā. Latvijā šī suga konstatēta nelielā skaitā kopš subboreālā klimatiskā perioda vidus – vidējā neolīta beigās – agrā neolīta sākumā pirms 5 300 gadiem, bet jau sen nav sastopama. Meža kaķis ir nedaudz lielāks un spēcīgāks nekā mājas kaķis. Ķermeņa garums ir 36,5–80 cm, augstums skaustā 25 – 40 cm, bet aste resna ar it kā nocirstu galu. Lielākai daļai meža kaķu ķermeņa masa 3–6 kg, tomēr dažreiz var sasniegt pat 13 kg. Pirms 173 000 gadiem meža kaķis atdalījās no Eiropas savvaļas kaķiem un pirms 130 000 gadiem – no Āzijas stepes kaķiem F. s. olāns. Ārēji šie kaķi ir ļoti līdzīgi mājas kaķim, tikai nedaudz lielāki – ķermeņa garums 63 – 70 cm, aste – 23 – 33 cm. Uz astes ir melnas gredzenveida svītras. Ģenētiskos pētījumos konstatētās, ka mājas kaķa priekštece ir viena no meža kaķa pasugām, kas dzīvoja Āfrikā un zināma arī kā krūmāju kaķis F. libyca. Kaķis domesticēts vairāk nekā pirms 9 500 gadiem. Pēdējos gados vairāki zinātnieki uzskata, ka mājas kaķis ir nevis pasuga, bet patstāvīgā suga – F. catus.

Rodentia (Bowdich, 1821)

order rodents

Ordnung Nagetiere

oтряд грызуны

kārta grauzēji

Gauzējveidīgo grandkārtas pārstāvji. Kārtā ietilpst 40% no visiem zīdītājiem, zināmas 2 277 mūsdienu sugas. Sastopami visos kontinentos,

52

izņemot Antarktīdu. Grauzējus apvieno kopīga īpašība: visu mūžu aug 2 priekšzobi apakšžoklī un augšžoklī, kas graužot tiek uzturēti normālā garumā, bet nav ilkņu. Lielākā daļa grauzēju ir mazi dzīvnieki. Visēdāji. Agrāk tika uzskatīts, ka grauzēji cēlušies pirms 65 miljoniem gadu. Ģenētiskie pētījumi grauzēju senču vecumu palielinājuši vismaz līdz 95 miljoniem gadu, bet kā atsevišķa kārta tie eksistē jau 70 miljonus gadu. Kārtā ir vismaz 5 apakškārtas ar vairākām sen izmirušām grupām.

Castoridae (Hemprich, 1820)

family beavers

Familie Biber

семейство бобры

dzimta bebri

Bebru apakškārtas bebru virsdzimtas pārstāvji. Pirmie bebri parādījās vēlajā eocēnā Āzijā. Ar laiku izveidojās ļoti daudzveidīga grupa, kurā pašlaik konstatētas vismaz 4 apakšdzimtas, bet līdz vēlajam pleistocēnam un holocēna sākumam izdzīvoja tikai 2 ģinšu pārstāvji.

Castor (Linnaeus, 1758)

genus modern beavers

Gattung Biber

род бобры

ģints bebri

Bebru dzimtas vienīgā ģints ar 2 sugām, kas dzīvo mūsdienās. Agrāk uzskatīja, ka tās ir vienas sugas pasugas, tomēr ģenētiskie pētījumi pierādīja pretējo, jo katrai sugai ir atšķirīgs hromosomu skaits.

Castor fiber (Linneus, 1758)

Eurasian beaver Europäischer Biber

oбыкновенный бобр, речной бобр

bebrs, Eirāzijas bebrs

Bebru ģints pārstāvis. Konstatēts Rietumeiropas augšējā pleistocēnā, kā arī Austrumeiropas vairāku

53

kompleksu sastāvā (pirms 120 000 – 10 000 gadiem), ieskaitot augšējo paleolītu. Mūsdienās apdzīvo Eiropas un Āzijas austrumu un centrālās teritorijas, Dienvideiropā sen izmiris. Latvijā bebri bija sastopami kopš agrā mezolīta, vairāk nekā pirms 9 000 gadiem. Sevišķi daudz to bija vidējā mezolītā, kad klimats kļuva ievērojami siltāks, un izplatījās meži. Seno Latvijas iedzīvotāju viens no iecienītākajiem medību objektiem. Mūsdienās visvairāk bebru ir Igaunijas un Latvijas teritorijā, tie ir vieni no biežāk sastopamajām savvaļas zīdītāju sugām, un tos ir atļauts medīt. Latvijā dzīvo 80 000 jeb aptuveni 13% no visiem pasaulē sastopamajiem šīs sugas dzīvniekiem. Starp grauzējiem ieņem 2. vietu pēc lieluma (pēc kapibaras): ķermeņa garums – līdz 1,3 m, ķermeņa masa – 30 – 32 kg. Raksturīga pazīme – ļoti gari priekšzobi, pielāgoti cietas koksnes graušanai. Labi pielāgojies gan dzīvei uz sauszemes, gan ūdenī. Viena no pazīmēm – starp pirkstiem ir peldplēve, kas palīdz pārvietoties ūdenī.

Cricetidae family Familie семейство dzimta Peļu virsdzimtas pārstāvji. Sāka attīstīties miocēnā,

54

(J. Fischer, 1817) hamsters Wühler

хомяки kāmji eksistēja visu pliocēnu un vairākums – arī pleistocēnā: izmira tikai 1 apakšdzimta, bet 5 apakšdzimtu pārstāvji eksistē līdz mūsdienām, kuru sastāvā ir 112 ģintis.

Microtus (Schrank, 1798)

genus voles

Gattung Feldmäuse

pод cерые полёвки

ģints pelēkās strupastes

Kāmju dzimtas strupastu apakšdzimtas pārstāvji. Īpašo raksturīgi bija arktiskajam klimatam, eksistēja kopā ar mamutu faunas pārstāvjiem. Peļveidīgie grauzēji ar 7 – 36 cm garu ķermeni. Aste vienmēr ir īsāka par ķermeni – 5 – 29 cm, tā ir viena no raksturīgām pazīmēm. No pelēm labi atšķirami arī pēc purniņa strupās formas. Kažoka krāsa parasti ir pelēka vai brūngana. Mūsdienu sugām dzerokļiem nav sakņu, bet izmirušām sugām zobiem bija saknes. Raksturīga trīsstūrainā zobu virsma. Cilvēku dzīvē šiem dzīvniekiem ir negatīvā nozīme, jo vairākums sugu pārnes dažādas bīstamas infekcijas slimības un kaitē lauksaimniecībai.

Microtus arvalis (Pallas, 1778)

common vole

Feldmaus обыкновенная полевка

lauku strupaste

Pelēko strupastu ģints pārstāve. Izplatīta no Rietumeiropas līdz Mongolijai. Mūsdienās areāla ziemeļu robeža iet gar Baltijas jūru Somijas un Karēlijas dienvidos.

Mazs dzīvnieciņš – 9 – 14 cm, aste ~ 40% no ķermeņa garuma.

55

Vēders parasti ir gaišāks par muguru. Ligzdu veido no zāles, tā var būt līdz 10 cm diametrā.

Microtus agrestis (Linnaeus, 1758)

field vole

Erdmaus пашенная полевка

tumšā strupaste, pļavu strupaste

Pelēko strupastu ģints pārstāve. Pirms pēdējā leduslaikmeta bija izplatīta Eiropā, izņemot dienvidu rajonus, un Sibīrijā līdz Ļenas upei.

Latvijas teritorijā varēja parādīties ar meža tundras, bet sevišķi – boreālo mežu izplatīšanos, bet precīzo datu nav.

Pēc ķermeņa izmēriem tā ir vidēji liela strupaste – Eiropā nedaudz mazāka – 9 – 11 cm, austrumos – lielāka 11 – 14 cm. Aste ir tikai 24 cm –40% no ķermeņa garuma, izteikti divkrāsaina. Tumši brūnā vai tumši pelēkā no mugurpuses, ar gaišāku vēderu. Ausis slēpjas kažokā. Galva plata, sejas daļa īsa. Rok alas, tāpēc to sauc arī par racējpeli.

Sciuridae (Fischer de

Waldheim, 1817)

family squirrels

Familie Hörnchen

семейство беличьи

dzimta vāveres

Grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas dzimta, kurā ir gan kokos, gan uz zemes dzīvojošas vāveres, lidvāveres, burunduki un murkšķi, kas veido 5 apakšdzimtas ar 51 ģinti. Dzīvniekiem ir radniecīga izcelsme un līdzīga anatomiskā uzbūve. Senākās formas vairāk līdzinājās koku vāverēm. Senākās vāveres dzīvoja oligocēnā ziemeļu zemeslodē. Mūsdienās tie nav sastopami Austrālij ā, Madagaskarā, polārajos

56

apgabalos, Āfrikas ziemeļrietumos un Dienvidamerikas dienvidos.

Sciurus (Linnaeus, 1758)

genus bushy-tailed

squirrels

Gattung Eichhörnchen

pод белки

ģints vāveres

Parasto koku vāveru apakšdzimtas koku vāveru cilts pārstāvji. Visām sugām ir raksturīga kupla, gara aste, biezs un mīksts kažoks. Kažoka krāsa galvenokārt ir dažādi rudie, brūnie un pelēkie toņi. Vāverēm nepieciešama ar olbaltumvielām un taukiem bagāta barība, tāpēc lielākā barības daļa ir rieksti, sēklas, bet bieži ēd arī kukaiņus un to kāpurus, putnu olas un pat sīkos dzīvnieciņus (putnus, zīdītājus, vardes).

Sciurus vulgaris (Linnaeus, 1758)

Eurasian Red Squirrel

Eichhörnchen бе́лка обыкнове́нная, векша

parastā vāvere, Eirāzijas vāvere, Palearktikas vāvere

Vāveru ģints dzīvnieks. Plaši izplatīts Āzijas ziemeļos, Eiropā, arī Latvijā. Šeit vāveres parādījās subboreālajā klimatiskajā periodā – vidējā neolītā, ne agrāk kā pirms 5 000 gadiem. Kopš tā laika vāveres konstatētas nepārtraukti, tomēr Latvijas teritorijā to nekad nav bijis daudz. Mazs dzīvnieks – ķermeņa garums 19 – 28 cm, aste – 13 – 19 cm, svars – 250 – 340 g. Ausu galos – otiņas, sevišķi labi pamanāmas ziemā. Kažoka krāsa, bet sevišķi astes krāsa, Eiropas pasugām ir ruda vai brūngana, bet virzienā uz austrumiem tā kļūst tumšāka, gandrīz melnā.

57

Joprojām ir medību objekts (ziemas sezonā, jo tad kažoks ir silts un pūkains), bet īpaši nozīmīgs medību dzīvnieks vāvere bija senāk ādiņu dēļ, no kurām gatavoja siltu un vieglu apģērbu.

Pteromys (Cuvier, 1800)

genus Old World

flying squirrel

Gattung Echte

Gleithörnchen

род eвразийские

летяги

ģints Eir āzijas lidvāveres

Parasto koku vāveru apakšdzimtas pārstāvji. Senākās lidvāveres konstatētas miocēna slāņos. Lidvāveres ārēji l īdzīgas īsausu vāverei, ir krietni mazākas par parastām vāverēm, ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām raksturīga ādas kroka. Vienīgie lidvāveru apakšdzimtas pārstāvji Eiropā. Bijis medību objekts, bet ne sevišķi vērtīgs, jo kaut kažoks ir labs, ādiņa ir pārāk plāna un nav piemērota kādu priekšmetu (apģērba, segu u.c.) izgatavošanai.

Pteromys olāns (Linnaeus, 1758)

Siberian flying squirrel

Europäisches Gleithörnchen, Flughörnchen

oбыкновенная летяга, белка-летяга, летучая белка

lidvāvere

Eir āzijas lidvāveru ģints pārstāve. Latvijas teritorijā varēja parādīties ar boreālo mežu izplatīšanos (vidējā mezolītā), bet precīzo datu nav. Atšķirībā no citām lidvāverēm, šai sugai nav lidplēves starp kājām un astes sakni. Neliela izmēra dzīvnieciņš (12 – 22,8 cm), ar salīdzinoši garu (11 – 13 cm), bet ne tik kuplu asti kā vāverei. Lielās acis piemērotas nakts dzīvesveidam. Kažoks ļoti biezs, bet smalkāk un mīkstāk nekā vāverēm, pelēcīgs uz muguras un ļoti gaišs uz vēdera. Ap acīm – melni riņķi.

58

Medību objekts, bet ne sevišķi vērtīgs, jo kaut kažoks ir labs, ādiņa ir pārāk plāna un nav piemērota kādu priekšmetu (apģērba, segu u.c.) izgatavošanai. Visos laikos bijis rets dzīvnieks.

Spermophilus (Cuvier, 1825)

genus susliks

Gattung Ziesel

род суслики

ģints susliki

Zemes vāveru apakšdzimtas murkšķu cilts pārstāvji. Pastāv arī cits ģints nosaukums – Citellus. Raksturīgi ziemeļu puslodes atklātām ainavām ieskaitot mežatundru un upju ielejas aiz polārā loka. Sastopami arī kalnos līdz 3500 m. Nelieli dzīvnieki (14 – 40 cm) ar 4-25 cm garu asti. Kažoka krāsa variē no zaļganas līdz purpura. Bieži uz muguras sīki tumši plankumiņi, bet uz sāniem –svītras. Raksturīgi vaigu maisi. Cilvēki varēja tos medīt gan ādiņām, gan gaļai.

Spermophilus citellus (Linnaeus 1766)

European suslik eiropische Ziesel eвропейский суслик, серый суслик

Eiropas susliks

Susliku ģints pārstāvis. Konstatēts Austrumeiropā vairāku kompleksu sastāvā, ieskaitot augšējo paleolītu, t.sk. pirms 225 000 – 10 000 gadiem mamutu faunas kompleksā. Arī mūsdienās reti sastopams Centrālajā un Austrumeiropā līdz Turcijai. Iespējams, bijis sastopams Latvijas teritorijā tundras un mežatundras apstākļos, bet ļoti nelielā skaitā, un nav bijis medību objekts. Nelieli dzīvnieki (16,5 – 22,5

59

cm) ar 4,6 – 7,4 cm garu asti. Kažoka krāsa uz muguras – pelēcīgi dzeltena ar tumšākiem sāniem un gaišāku vēderu, ap acīm – gaiši riņķi, uz astes – tumša svītra, nelieli vaigu maisi.

Gliridae (Muirhead, 1819)

family dormouse

Familie Bilche,

Schläfer, Schlafmäuse

семейство сони,

cоневые

dzimta susuri

Vāverveidīgo apakškārtas pārstāvji. Otrs dzimtas nosaukums – Myoxidae. Ārēji susuri vairāk atgādina peles, un līdz 2005. gadam tie bija pie peļveidīgajiem grauzējiem. Eiropā susuri parādās eocēnā, vēlāk – Āfrikā un vēl vēlāk – Āzijā. No zināmajām 9 ģintīm izmirusi tikai 1, pārējās apdzīvo galvenokārt Paleoarktiku no Ziemeļāfrikas līdz Skandināvijas dienvidiem un austrumos – līdz Japānai. Dažas sugas konstatētas pat uz dienvidiem no Sahāras. Sastopami arī Latvijā. Ārēji l īdzīgi gan pelēm, gan vāverēm, astes (4 – 17 cm) bieži ir samērā kuplas, ķermeņa garums 8–20 cm. Labi attīstīta redze un dzirde, ausis bez otiņām. Nav ziņu par šo dzīvnieku medībām vai kādu citu nozīmi cilvēku dzīvē.

Lagomorpha (Brandt, 1855)

order lagomorphs

Ordnung Hasenartige

oтряд зайцео-бразные

kārta zaķveidīgie

Grauzējveidīgo grandkārtas sastāvdaļa. Pirms 70 miljoniem gadu atdalījās no peļveidīgiem. Agrajā eocēna zaķveidīgo senči dzīvojuši Āzijas austrumos. Areāls ļoti plašs, sastopami gandrīz visos kontinentos izņemot Antarktīdu.

60

Tagad ievesti arī Austrālij ā. Līdz mūsdienām saglabājās zaķu un svilpējzaķu dzimtas pārstāvi, bet kādreiz bija vēl viena dzimta – Sardīnijas svilpējzaķi, bet tie izmira vēl pliocēnā. No grauzējiem atšķiras ar vairākām īpašībām: augšžoklī zaķveidīgajiem ir 4 asie priekšzobi, nevis 2, un tie aug visu mūžu, tādēļ viņiem, tāpat kā grauzējiem, visu laiku kaut kas jāēd, lai diltu zobi. Zālēdāji, bet dažas zaķveidīgo sugas kā izņēmums ziemas apstākļos barojas ar maitas gaļu.

Leporidae (Fischer de

Waldheim 1817)

family rabbits and

hares

Familie Hasen

семейство заячьи

dzimta zaķi

Zaķveidīgo kārtas pārstāvji. Dzimta apvieno zaķus un trušus. No pārējiem zaķveidīgiem atdalījās vēlajā eocēnā un apdzīvoja Āziju un Ziemeļameriku. No 3 apakšdzimtām daļēji saglabājušies 1 apakšdzimtas Leporinae pārstāvji, pārējie ir izmiruši.

Lepus (Linneaus, 1758)

genus hares and

jackrabbits

Gattung echte Hasen

род зайцы

ģints zaķi

Zaķu dzimtas zaķu apakšdzimtas pārstāvji. Apdzīvo visus kontinentus izņemot Austrāliju un Antarktīdu. Raksturīgas pazīmes – garas pakaļkājas, ar kuru palīdzību zaķi pārvietojas lēcieniem, garās ausis un ļoti īsa aste. Priekšzobi – kā visiem grauzējiem aug visu mūžu. Tomēr senākiem pārstāvjiem kājas bija daudz īsākas un nebija piemēroti lēkšanai. Ģintī ir sugas, kuras sastopamas

61

gan tālu ziemeļos, gan tropu zemēs.

Lepus timidus (Linnaeus, 1758)

mountain hare Schneehase за́яц-беля́к baltais zaķis Zaķu ģints zaķu apakšģints Lepus pārstāvis. Tipiskais pārstāvis. Izplatīts no Eiropas līdz Tāliem Austrumiem. Lielākā izmēra pārstāvji dzīvo Rietumsibīrijas tundrā (5,5 kg). Bija raksturīgi pleistocēna faunai, mamutu faunas sastāvdaļa. Viens no lielākiem zaķiem – 44-65 cm, ausis – līdz 10 cm. 5 – 10 cm garā aste ir pilnīgi baltā. Arī viss kažoks ziemā ir pilnīgi balts, izņemot pašus ausu galus. Latvijā ienācis uzreiz pēc ledāja atkāpšanās vienā laikā ar ziemeļbriežiem. Atlantiskā klimatiska perioda otrajā pusē pirms 6 500 gadiem gandrīz izzuda, bet vēlāk atkal izplatījās, bet nelielā skaitā. Kopš senajiem laikiem ir svarīgs medību objekts.

Lepus europaeus (Pallas, 1778)

European brown hare

Feldhase за́яц-руса́к pelēkais zaķis Zaķu ģints zaķu apakšģints Eulagos pārstāvis. Viens no lielākiem zaķim – svarā var sasniegt 7 kg. Ausis garās – līdz 14 cm, arī astes garums – līdz 14 cm. Kažoka krāsa pelēcīgi brūna, bieži – ar tumšākiem plankumiņiem, ziemā – tikai nedaudz gaišākā un nekad nav baltā, kaut sastopams arī diezgan tālu uz ziemeļiem. Sākumā suga bija izplatītā

62

stepju reģionos Ziemeļāfrikā, Eiropā, Tuvajos Austrumos un Mazāzijā, pleistocēnā apdzīvoja arī Krimu un Azerbaidžānu. Kvartārā periodā sāka apdzīvot arī zemes tālāk uz ziemeļiem un sasniedza Somijas dienvidus u.c. Ziemeļamerikā ievests. Latvijā parādījās tikai 17. gs.

Erinaceomorpha (Gregory, 1910)

order hedgehogs and

gymnures

Ordnung Igelartigen

отряд ежовые

kārta ežveidīgie

Ārpusāfrikas kukai ņēdāju pārstāvji. Viena no senākajām zīdītāju grupām (aiz bruņnešiem un ehidnām). Eocēnā pirms 56 – 33 miljoniem gadu jau bija pārstāvēta ar īstajiem ežveidīgajiem. Piemēram, Vācijas teritorijā pirms 50–48 miljoniem gadu dzīvoja folidocerki Pholidocercus un makrokranioni Macrocranion. Lielākais pēc ķermeņa izmēriem bijis miocēna ežveidīgais dzīvnieks deinogaleriks Deinogalerix no Itālijas – varēja sasniegt suņa lielumu, un tā galvaskauss bija 20 cm garš.

Erinaceidae (G. Fischer, 1814)

family Hedgehogs

Familie Igel

семейство eжо́вые

dzimta eži

Ežveidīgo kārtas pārstāvji, apvienoti 2 apakšdzimtās ar 12 ģintīm – eži Erinaceinae un ciršļeži (gimnūras) Galericinae no Austrumāzijas. Izplatījās uz Āfriku un Ziemeļameriku, bet vēlāk Amerikā tie izzuda un mūsdienās sastopami tikai austrumu puslodē. Visvairāk sugu joprojām ir Indomalajas reģionā. Pielāgojušies dzīvei dažādos biotopos un sastopami ne tikai mežos

63

un parkos, bet arī tuksnešos un kalnos. Visēdāji, medī pat čūskas, un ir izturīgi pret čūsku indi, bet priekšroku tomēr dod kukaiņiem, kāpuriem, sliekām. Sauszemes dzīvnieki, bet labi peld un nebaidās no ūdens. Latvijā ciršļeži nav sastopami.

Erinaceinae (G. Fischer, 1814)

subfamily Hedgehogs

Unterfamilie Stacheligel

подсемейство настоящие ежи

apakšdzimta eži

Ežu dzimtas apakšdzimta, kurā mūsdienās ietilpst arī Āfrikas sugas. Tās migrēja no Eirāzijas, par ko liecina areāls, kas aptver Dienvideiropu, Balkānus un Tuvos Austrumus. Pašlaik eksistē 5 ģintis – Āfrikas eži Atelerix, Eirāzijas eži Erinaceus, lielauseži Hemiechinus, Tālo Austrumu eži Mesechinus un stepes eži Paraechinus, bet viena ģints - Amphechinus ir pilnīgi izmirusi jau ļoti sen. Senāk eži bijuši gaļas avots vairākām tautām, piemēram, Senajā Ēģiptē. Eiropā tos izmantoja pārtikā vēl viduslaikos.

Erinaceus (Linnaeus, 1758)

genus European hedgehog

Gattung Kleinohrigel

pод eврази́йские ежи́,

лесные ежи

ģints Eir āzijas eži

Ežu apakšdzimtas ģints ar 4 mūsdienu sugām, kuru areāli aptver dažādus Eiropas, Vidus- un Priekšāzijas, Sibīrijas, Ķīnas un Korejas reģionus, eiropieši tos ieveduši arī Jaunzēlandē. Latvijā sastopamas 2 sugas. Ķermeņa garums svārstās no 13 līdz 27 cm, dažreiz – līdz 40 cm. Starp adatām pamanāmi reti gari mati, parasti pelēcīgi vai brūngani. Sastopami pārsvarā mežmalā, bieži

64

– tuvu cilvēkiem. Visēdāji, visvairāk ēd ķirzakas, vardes, peles un kukaiņus.

Erinaceus concolor (Martin, 1838)

Southern white-breasted hedgehog, east European hedgehog, white-bellied hedgehog, white-chested hedgehog

Südlicher Weißbrustigel

восточноевро-пейский ёж, белогрудый ёж

baltkrūšu ezis, Austrumeiropas ezis

Eir āzijas ežu pārstāvis. Izplatīts no Centrālās Eiropas līdz Rietumsibīrijai. Areāla ziemeļu robeža – Baltkrievijas dienvidi, Maskavas un Kirovas apgabals. Dzīvo ne tikai mežos, bet pat kalnos 1100 m v.j.l. Ķermeņa garums līdz 35 cm, vasarā masa var sasniegt pat 1230 g. Galva un sāni ir daudz tumšāki nekā pārējais ķermenis. 2,5 – 3,5 cm garas adatas ar baltiem galiem un saknēm, bet adatu vidusdaļa svītraina (melni brūna). Uz krūtīm vienmēr pamanāms balts plankums. Lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Šos dzīvniekus vēl viduslaikos ķēra gaļai.

Erinaceus europaeus (Linnaeus, 1758)

European hedgehog, common hedgehog

Braunbrustigel oбыкнове́нный ёж, европе́йский ёж

Eiropas ezis, parastais ezis, brūnkrūtainais ezis

Eir āzijas ežu pārstāvis. Izplatīts Eiropas ziemeļos un rietumos. Endēmiska Eiropas suga. Latvijā sastopams reti, ierakstīts Sarkanā grāmatā. Mazāks nekā baltkrūšu ezis. Kažoks viscaur vienādā gaišā krāsā bez plankumiem. Sastopamas blondas un albīnās formas. 5 pirksti. Bieži sastopams līdzās cilvēkam. Senajā Romā tos turēja mājās – audzēja kā gaļas dzīvniekus, kā arī ādas iegūšanai. Tomēr tas ir bīstami, jo eži ir dažādu slimību pārnēsātāji.

65

Soricomorpha (Gregory, 1910)

order shrew

Ordnung Spitzmäus-

artigen

oтряд землеройко-образные

kārta ciršļi

Ārpusāfrikas kukai ņēdāju pārstāvji. Viena no senākajām zīdītāju grupām. Izveidojās eocēnā pirms 56 – 50 miljoniem gadu, kad no pamatgrupas atdalījās ežveidīgie. Kārtā ir 4 dzimtas. 1 dzimta – nesofontīdi Nesophontidae no Karību baseina ir izmirusi. No mūsdienu dzimtām primitīvākie pārstāvji apvienoti šķeltzobju dzimtā Solenodontidae. Šie dzīvnieki uzskatāmi par krīta perioda reliktiem. Ciršļu dzimtas Soricidae pārstāvji ir vieni no mazākiem zīdītājiem. Cilvēku dzīvē tiem nebija lielas nozīmes. Dzimtā ir 28 sugas, 2 no tām mīt arī Latvijā. Iespējams, vēl 2 sugas var sastapt Latvijas dienvidaustrumos, jo šo sugu areāls var sasniegt Latvijas robežas.

Talpidae (G. Fischer, 1814)

family moles and close

relatives

Familie Maulwürfe

семейство кроты

dzimta kurmji

Ciršļu kārtas dzimta, kuras pārstāvji plaši izplatīti Eirāzijā un Ziemeļamerikā, bet to dzimtene ir Austrumāzija. Mazi dzīvnieki – ķermeņa garums variē no 5 līdz 21 сm, masa – no 9 līdz 170 g. Mīt augsnē pašu raktās alās, redze slikti attīstīta. Cilvēki izmantojuši kurmjus, jo cieņā ir kažokāda, kurai ir interesanta īpašība: kažoka matiņi aug taisni un netraucē dzīvniekam kustēties alās gan uz priekšu, gan atpakaļ. Dzimtā ir 3 apakšdzimtas ar 17 ģintīm, kurās apvienoti kurmji un

66

vihuholi. Talpinae

(G. Fischer, 1814) subfamily

Old World moles, and

shrew moles

Unterfamilie Altwelt-

maulwürfe

подсемейство кроты

apakšdzimta kurmji

Kurmju dzimtas apakšdzimta ar 13 ģintīm. Dažu ģinšu pārstāvji izplatīti tikai Āzijā, piemēram, mogeras Mogera, garastes kurmji Scaptonyx u.c. Tikai Ziemeļamerikā sastopami Rietumamerikas kurmji Scapanus, zvaigžņdeguņi Condylura un Amerikas ciršļkurmji Neurotrichus. Latvijā izplatīti tikai 1 ģints pārstāvji.

Talpa (Linnaeus, 1758)

genus moles

Gattung Eurasische Maulwürfe

pод oбыкновенные

кроты

ģints Eir āzijas kurmji

Kurmju apakšdzimtas ģints, kurā ir 9 sugas. No tām Latvijā sastopama tikai 1 suga. Dažas sugas raksturīgas tikai dažādiem Āzijas reģioniem, piemēram, Sibīrijas kurmis Talpa altaica un Irānas kurmis Talpa davidiana. Ir sugas, kas mīt kalnu rajonos, piemēram, Ibērijas kurmis Talpa occidentalis un Kaukāzas kurmis Talpa caucasica.

Talpa europaea (Linnaeus, 1758)

European mole Europäische Maulwurf

oбыкновенный крот, европейский крот

Eiropas kurmis

Eir āzijas kurmju ģints pārstāvis, izplatīts Eiropā no Dienvidzviedrijas līdz Vidusjūrai un austrumos – līdz Rietumsibīrijai. Mazs dzīvnieks ar ķermeņa garumu 9 – 18 cm un 1,5 – 3,4 garu asti. Priekšējās kājas ar spēcīgiem nagiem piemērotas alu rakšanai. Ausis nav pamanāmas. Acis rudimentāras un daļēji pārklātas ar ādu. Kažoka krāsa parasti ir tumša – melna, tumši brūna vai ļoti tumši pelēka, ļoti reti var sastapt gaišus vai

67

plankumainus kurmjus. Tieši šī suga tika izmantota kažokādas ieguvei.