Rīgas Tehniskās universitātes

Būvniecības fakultāte

Būvražošanas katedra

Būvmašīnu un Būvmehanizācijas profesoru grupa

Būvmašīnas

Referāts

Grīdu betonēšanas mehanizācijas līdzekļi.

Izpildīja: Kristaps Kuzņecovs

Stud. apl. Nr. 081RBC049

2. kurss, dienas nodaļa

Specialitāte: RBCB03

Rīga 2009.g.

2

Saturs

Saturs ................................................................................................................................................................... 2

Ievads .................................................................................................................................................................. 3

1. Betona grīdas................................................................................................................................................... 4

1.1 Pašplūstošās klona grīdas .......................................................................................................................... 4

1.2 Klona grīdas .............................................................................................................................................. 4

1.3 Rūpnieciskās grīdas ................................................................................................................................... 4

2. Grīdu betonēšanas darbi .................................................................................................................................. 5

2.1 Konstrukciju izolēšana .............................................................................................................................. 5

2.2 Stiegrojuma ieklāšana................................................................................................................................ 5

2.3 Betona iestrāde .......................................................................................................................................... 6

2.4 Betona aprūpe ............................................................................................................................................ 8

3. Betonmasas pagatavošanas un transportēšanas mašīnas ............................................................................... 11

3.1 Betonmasas pagatavošanas rūpnīcas ....................................................................................................... 11

3.2 Betona maisītāji automobiļi..................................................................................................................... 14

3.3 Betona maisītāji ....................................................................................................................................... 15

3.4 Betonmasas sūkņi .................................................................................................................................... 17

4. Betonmasas apstrādes mašīnas ...................................................................................................................... 20

4.1 Betonmasas klājēji un sadalītāji .............................................................................................................. 20

4.2 Betonmasas blīvēšanas mašīnas .............................................................................................................. 22

4.3 Šuvju izveidošanas un aizpildīšanas mašīnas .......................................................................................... 24

4.4 Slīpmašīnas .............................................................................................................................................. 26

5. Secinājumi ..................................................................................................................................................... 27

Bibliogrāfija ...................................................................................................................................................... 28

Pielikumi ........................................................................................................................................................... 29

3

Ievads

Par betonu sauc mākslīgu materiālu, kurš rodas, sacietējot saistvielu (cementa, kaļķu, ģipša u.c.),

pildvielu (piemēram, šķembu, grants, smilts) un ūdens maisījumam. Saistvielas un ūdens ir galvenās

sastāvdaļas, kas nosaka betonmasas īpašības. Pildvielas var būt dabiskas (oļi, šķembas, grants, smilts) vai

mākslīgas (keramzīts, izdedži). Betonu izmanto, lai veidotu pamatus, kollonas, arhitektūras celtnes, ceļus,

tiltus, pārejas, stāvlaukumus, ķieģeļu un bloku sienas, stabus, žogus u. c. objektus.

Mūsdienās betons ir visizmantotākais mākslīgi radītais materiāls, tāpēc reizē ar to ir attīstījušies arī

betona veidošanas, transportēšanas un uzklāšanas paņēmieni. Vairs tikai retos gadījumos tiek izmantots

muskuļu spēks. Tā vietā plašu pielietojumu ieguvuši mehānismi, kas palīdz betonēšanas darbos. Šādi

mehānismi automatizēti izveido nepieciešamo betonmasu, ar to palīdzību ir iespējams transportēt betonmasu

no rūpnīcām uz objektiem (betona maisītāji automobiļi), kā arī sūknēt betonu vajadzīgajā augstumā un vietā

(betonmasas sūkņi). Šī tehnoloģiskā attīstītība ir palielinājusi darba ražīgumu un atvērusi daudz plašākas

robežas betona izmantošanā.

Grīdu betonēšana ir sarežģīts un komplicēts process. Katram darbam ir jābūt izpildītam tehniski

pareizi un akurāti, lai izvedotās grīdas nedeformētos un atbilstu ekspluatācijas prasībām.

Atkarībā no ēkas izmantošanas veida un paredzētajām slodzēm uz grīdām, izvēlas dažādus grīdu

betonēšanas/ierīkošanas veidus un materiālus:

1. pašplūstošos klonus;

2. izlīdzināmos klonus;

3. rūpnieciskos klonus.

Šajā darbā tiks apskatīti gan grīdu betonēšana, gan tai nepieciešamie un vēlamie tehniskie līdzekļi.

Lai pilnīgāk varētu apskatīt izmantojamos mehānismus aprakstīšu industriālo grīdu betonēšanu. Tieši šo

grīdu veidošanai izmanto visvairāk tehnisko līdzekļu.

Darba mērķis ir izprast grīdu betonēšanu un ierīces, kas nepieciešamas betonēšanā, kā arī dot savus

risinājumus efektīvākai grīdu betonēšanai.

4

1. Betona grīdas

Betona/klona grīdas ir pieskaitāmas pie akmens materiālu grīdām. Šīm grīdām, salīdzinājumā ar

citiem grīdu konstrukciju veidiem, ir daudz priekšrocību. Tās būtu:

1. ātra ieklāšana;

2. slāpē soļu troksni;

3. izbūvējamas virs jebkuras pārseguma konstrukcijas;

4. ilgmūžīgas.

1.1 Pašplūstošās klona grīdas

Klona materiālus uz iestrādes vietu piegādā no rūpnīcas vai nu kā sausos maisījumus, vai no betona

rūpnīcas ar betona vedējiem. Uz iestrādes vietu padod ar mazas ražības virzuļsūkņiem vai šneksūkņiem,

„izlej” klona materiālu pa visu iestrādes platību un „izvibrē”, lai virsma nostātos līmenī. Šāda veida grīdas

ierīko sabiedriskajās un dzīvojamās ēkās, kā arī noliktavās un slēgtās tehnikas novietnēs ar mērenu vai vidēju

slodzi. Bez papildus apstrādes tās ir piemērotas krāsošanai, linoleju un mīksto grīdas segumu pielīmēšanai,

lielizmēra flīžu, lamināta un parketa uzklāšanai, kā arī ekspluatācijai bez seguma. Grīdu biezums parasti ir

robežās no 3 līdz 7 cm. Pašplūstošā klona grīdas ir ļoti piemērotas, lai ierīkotu tā sauktās siltās grīdas un

peldošās grīdas uz koka starpstāvu pārsegumiem.

1.2 Klona grīdas

Klona (sausajām) grīdām betona sastāvu pagatavo uz vietas būvlaukumā un padod uz iestrādes vietu

ar pneimatiskajiem sūkņiem. Pēc tam izlīdzina ar latām un norīvē ar speciālām iekārtām. Šāda veida grīdas

ierīko sabiedriskajās un dzīvojamās ēkās, kā arī noliktavās un slēgtās tehnikas novietnēs ar mērenu vai vidēju

slodzi. Tās bez papildus apstrādes ir piemērotas krāsošanai, linoleju un mīksto grīdas segumu pielīmēšanai,

flīžu, lamināta un parketa uzklāšanai, kā arī ekspluatācijai bez seguma. Grīdu biezums parasti ir robežās no 5

līdz 10 cm.

1.3 Rūpnieciskās grīdas

Rūpnieciskajām (slapjajām) grīdām betonu piegādā no rūpnīcām ar speciālajiem betona vedējiem,

padod betonu uz iestrādes vietu ar virzuļsūkņiem, izlīdzina un nogludina virsmu ar speciālām iekārtām.

Betona piegādēm ir nepieciešami labi piebraucamie ceļi jo slodzes uz vienu asi betonvedējam var sasniegt 10

t, bet kopējā masa 40 t. Šāda veida grīdas parasti ierīko rūpnieciskas nozīmes ēkās un noliktavās ar

paaugstinātu slodzi un sanitāri higiēniskajām prasībām. Grīdu biezums parasti nav mazāks par 15 cm. [4]

5

2. Grīdu betonēšanas darbi

2.1 Konstrukciju izolēšana

Betonēšanas cikls sākas ar apbetonējamo un norobežojošo konstrukciju izolēšanu ar īpašu izolācijas

(amortizācijas) polimērmateriālu lenti pa grīdas perimetru tā, lai iebetonētā grīda vai vismaz tās viena augšējā

trešdaļa no kopējā biezuma neskartos pie citām konstrukcijām. Tas nepieciešams, lai nepieļautu betona blīvu

kontaktu ar citām ēkas konstrukcijām un neizraisītu neparedzētu plaisu veidošanos grīdas virspusē. Lai

ierobežotu ūdens tvaika un gaisa kustību betonā, pirms betonēšanas uz pamatnes divās kārtās uzklāj plēvi, ko

dažkārt var arī nedarīt, ja betona virskārtu paredzēts apstrādāt ar tvaika barjeru veidojošiem līdzekļiem

(betona struktūras cietinātāji, īpašas krāsas, aizsargpārklājumi un citi apstrādes līdzekļi) vai to neprasa

objekta tehniskā projekta noteikumi. Šādi gadījumi jāatrunā projektā.

2.2 Stiegrojuma ieklāšana

Pēc izolācijas darbiem seko metāla stiegrojuma ierīkošana (1. attēls). Stiegrojuma šķērsgriezuma

laukums uz vienu grīdas plātnes

kvadrātmetru ir atkarīgs no paredzētajām

slodzēm un pamatnes zem grīdas. Ja zem

plātnes ir vāja grunts vai tā tiks slogota

ar koncentrētām slodzēm, kas izraisa

būtisku lieces momentu plātnē,

stiegrojuma diametrs un solis var būt

tāds pats kā pārsegumu plātnēm. Taču, ja

slodzes ir nelielas un pamatne ar augstu

nestspēju, stiegrojums nepieciešams,

tikai lai uzņemtu betona hidratācijas

izraisītos rukuma (deformāciju)

spriegumus. Ja metāla stiegrojuma diametrs 1. att. Grīdas stiegrojums. [12]

ir neliels, efektīvi ir izmantot gatavos maza

diametra stiegru sietus. Lai samazinātu darbietilpību, betonējot grīdas, kurām nav nepieciešams nesošais

stiegrojums, ir lietderīgi izmantot fibrobetonu vai disperso stiegrojumu – ar polipropilēna, tērauda,

stiklšķiedras vai kāda cita materiāla šķiedrām. Šajā betonā šķiedras uzņem rukuma radītos spriegumus, un

tādējādi nav jāveic darbietilpīgā grīdu stiegrojuma ierīkošana, jo parasti šķiedras betonam pievieno jau

betona izgatavošanas procesā. Ja grīdas plātne ir projektēta lielām slodzēm, stiegrojumam parasti izmanto

6

atsevišķas metāla stiegras, no kurām sien metāla karkasu uz vietas būvobjektā. Ierīkojot stiegru karkasus,

tāpat kā betonējot sijas, kolonnas vai pārseguma plātnes, jāizmanto īpaši polimērmateriālu vai arī metāliski

distanceri, kas nodrošina vienādu betona aizsargslāni stiegrām visā grīdas platībā.

2.3 Betona iestrāde

Kad stiegrošanas darbi ir pabeigti, tiek

veikta betona iestrāde. Industriālajā

būvniecībā betona iestrādei izmanto

transportbetonu, nevis gatavo to objektā.

Transportbetona izmantošana samazina

darbietilpību un garantē atbilstīgu betona

sastāvu un īpašības. Betons objektā parasti

tiek piegādāts ar mikseriem (2. attēls) un

izliets vienuviet, ja ir mazs betonējuma

apjoms un paredzēta neilga iestrāde ar rokām,

vai arī betonu sūknē ar betona sūkni uz

vajadzīgo vietu vajadzīgajā daudzumā (3. attēls). 2. att. Betonmasas transportēšanas mašīna. [13]

Sevišķi lielām platībām, lai samazinātu darbietilpību

un palielinātu ieklātās grīdas kvalitāti,

betonēšanu veic ar augstas precizitātes

automātiskajiem betona iestrādes agregātiem,

kuru darbība tiek vadīta ar lāzeru. Ar šādiem

agregātiem vienā paņēmienā var iebetonēt

grīdas ar platību virs 1000 kvadrātmetriem.

Betonējot lielas platības, sūkņa izmantošana

ir neaizstājama, jo attālums no miksera līdz

iestrādes vietai var būt vairāki desmiti metru,

un šajā gadījuma betona pārvietošana ar

rokām vairākkārt palielina darbietilpību.

3. att. Betonmasas sūknēšana uz nepieciešamo vietu. [14]

7

Turklāt betona iestrādei vienā paņēmienā jābūt nepārtrauktai, nedrīkst pieļaut dīkstāves, lai neveicinātu

nevienmērīgu betona cietēšanu, jo tādā gadījumā turpmākā apkope un apstrāde var nedot vēlamo rezultātu:

parādās plaisas, virsma slīpējas nevienmērīgi.

Kad betons ieklāts, to izlīdzina ar rokas instrumentiem un novibrē ar vibrolatu (4. attēls). Tā kā

iespējams pasūtīt betonu ar

nepieciešamajām fizikāli mehāniskajām

īpašībām, grīdu betonēšanai vēlams

izmantot betonu ar izplūdumu S4 vai

augstāku un šķembām ar maksimālo

diametru no 8 līdz 16 mm. Svaigs betons

ar šādu konsistenci ir viegli plūstošs, un

tā izlīdzināšanai pa plakni var izmantot

vienkāršu grābekli vai kātā iestiprinātu

dēli.

Lai grīdu ielietu pēc vajadzīgās

augstuma atzīmes, veicot betona grīdu izbūvi 4. att. Blietēšana ar vibrolatu. [15]

lielās platībās, efektīvi ir izmantot lāzernivelieri

un atdalošās vadulas, kuras pirms betonēšanas iestiprina gruntī. Vadulas lielākoties tiek izmantotas, lai iegūtu

gludu grīdas virsmu un nolīmeņotu betona grīdu. Tomēr lielai daļai vadulu ir vēl svarīgāka funkcija – pēc

iebetonēšanas tās kalpo kā deformācijas šuves betona grīdai. Tas nozīmē, ka betona grīdai šajā vietā nav

papildus jāierīko deformācijas šuve, kas parasti prasa papildu laiku un materiālu resursus. Atkarībā no

projekta prasībām un darba specifikas iespējams izvēlēties vispiemērotākās vadulas katrai konkrētai grīdai.

Ar lāzernivelieri var kontrolēt ielieto betona kārtas augstumu gan iestrādes, gan izlīdzināšanas laikā. Tā

izmantošana uzlabo kontroles kvalitāti (var noteikt augstuma atzīmi jebkurā laikā un jebkurā vietā) un

samazina darbietilpību (līmeni var noteikt viens cilvēks). Izmantojot lāzervadāmos automātiskās betona

izlīdzināšanas agregātus, ielietā betonā izlīdzināšanas augstums tiek kontrolēts ar datoru, tādējādi samazinot

nodarbināto skaitu, kas savukārt samazina iespējamās cilvēciskās kļūdas faktoru.

Kad betons ieklāts, izlīdzināts un vajadzības gadījumā novibrēts (ja stiegrojums dziļi ievietots un ir ar

mazu soli vai ielietā betona biezums ir liels), seko betona slīpēšana. To sāk slīpēt brīdī, kad pa tā virsmu var

staigāt neiegrimstot, taču atstājot pēdu iezīmes. Svaigs betons šādu cietību sasniedz 2–7 stundās atkarībā no

temperatūras, gaisa mitruma un pievienotajām ķīmiskajām piedevām. Jo augstāka temperatūra un sausāks

8

gaiss (kas gan nav vēlams), jo agrāk sāk apstrādāt betona virsmu. Apstrādi veic ar speciālu svaiga betona

slīpmašīnu (5. attēls). Sākumā virsmu nolīdzina ar disku un tad

ar lāpstiņām, kas ietilpst slīpmašīnas komplektā. Disks grīdas

virsmu padara līdzenu, bet lāpstiņas to nogludina, iespiežot

pildvielas dziļāk un izspiežot cementa pastu virspusē. Ja virsma

netiek pietiekami ilgi slīpēta, uz tās ir redzamas betona

pildvielas, tā nav gluda. Bet, ja grīdu slīpē pārāk ilgi, izspiežas

palielināts daudzums cementa piena, kam piemīt zema abrazīvā

noturība lielas ūdens un cementa attiecības dēļ, kā arī tiek

traucēta cementa hidratācija virskārtā, un ar laiku tā var atslāņoties. 5. att. Slapja betona slīpēšana. [16]

2.4 Betona aprūpe

Jauns betons ir sevišķi pakļauts plaisu veidošanās riskam. Laikā no iestrādes brīža līdz sacietējušam

betonam tā stiepes stiprība ir zema, īpaši divas stundas pēc iestrādes, un šāds periods ilgst 4–16 stundas.

Veicot plašu, atklātu virsmu betonēšanu, bieži rodas betona normālai cietēšanai nelabvēlīgi apstākļi.

Caurvējš, lielā virsmas plakne un citi cēloņi izraisa pastiprinātu ūdens iztvaikošanu, kas veicina betona

pastiprinātu deformatīvo rukumu un izraisa plaisu veidošanos virskārtā. Lai pietiekami aprūpētu svaigi

iestrādāto betonu un nodrošinātu optimālus cietēšanas apstākļus (mitrums, temperatūra), tam obligāti jāveic

mitrā aprūpe. Praksē parasti lieto šādas tehnoloģijas:

• betona virskārtas nepārtraukta mitrināšana ar ūdeni,

• virskārtas nosegšana ar plēvi vai mitru brezentu,

• virskārtas apstrāde ar membrānu veidojošu ķīmisku sastāvu.

Pirmie divi ūdens iztvaikošanas ierobežošanas paņēmieni ir vispārzināmi un laika gaitā pārbaudīti,

taču viegli realizējami tikai mazām platībām, bet trešais veids – būvķīmijas lietošana – ir mazāk pazīstams.

Rūpīgi iepazīstot, to var sekmīgi izmantot, betonējot lielas platības. Visi šie paņēmieni ir ar vienādu nozīmi –

neļauj iztvaikot ūdenim no betona virsmas un rada savdabīgu termoizolāciju (norobežo betona hidratācijas

procesā radušos siltumu no ārējā gaisa) – ūdens kārta un plēve darbojas kā fiziska barjera, bet, lai to panāktu

ar izsmidzināmajiem membrānu veidojošajiem šķīdumiem, to sastāvam pievieno krāsvielas, kas rada siltumu

atstarojošās kārtas efektu, kā arī uzklāšanas laikā ļauj atšķirt apstrādātās zonas no neapstrādātajām. Ūdeni un

plēvi parasti izmanto nelielām atklātām virsmām. Ja ir jāapkopj lielas platības (angāru, noliktavu grīdas, kas

iebetonētas vienā paņēmienā), ir lietderīgi izmantot būvķīmiju, jo samazinās darbietilpība (ar ūdeni būtu

9

jālaista līdz pat septiņām dienām, bet ar membrānu veidojošo šķīdumu – tikai vienreiz) un noklāšana ar plēvi

ir dārgāka un arī prasa lielākus darbaspēka resursus nekā šķīduma izsmidzināšana. Membrānu veidojošos

sastāvus nedrīkst izmantot, ja paredzēta papildu betonēšana, virsmas krāsošana, fīzēšana vai citi apstrādes

veidi, vai arī pilnībā jānoņem membrāna no virsmas, ko gan lielākoties nevar izpildīt vajadzīgajā kvalitātē, jo

sastāvi parasti ir uz vaska vai sveķu bāzes (izņēmums, ja membrānas īpašības pēc ražotāja datiem atbilst

gruntējošai pamatnei).

Nākamais solis pēc mitrās aprūpes ir kontrakciju (deformāciju) šuvju izzāģēšana (6. attēls). Ja pirms

betonēšanas grīdā ir ievietotas

atdalošās vadulas vai izmantota

bezšuvju tehnoloģija, šuvju zāģēšana

vairs nav vajadzīga. Šuves zāģē 3.–7.

dienā pēc betona iestrādes atkarībā no

laika apstākļiem un betonam

pievienotajām piedevām. Kontrakcijas

šuves iegriež betonā ar speciālu ripzāģi

vai frēzi, izveidojot šuves dziļumu, ne

mazāku kā trešdaļa no plātnes kopējā

biezuma. Lai šuvju izvietojums būtu

optimāls (ņemot vērā betona rukumu), 6. att. Deformācijas šuvju griešana. [17]

zāģējamo platību simetriski sadala kvadrātos

vai taisnstūros ar malu garumu, ne mazāku par četriem metriem betonu grīdām ar vāju stiegrojumu un

pieciem metriem ar blīvu stiegrojumu. Industriālās betona grīdas paliek atklātas visu savu ekspluatācijas

laiku, tāpēc šīs šuves jāaizpilda, jo caur tām plātnē var iesūkties betonam nelabvēlīgi agresīvie šķidrumi un

iebirt cietas vielas, kas traucē plātnei deformēties paredzētajā horizontālajā virzienā. Lai aizpildītu šuves,

lieto divkomponentu vai poliuretāna mastikas (SIKAFlex Construction u. c.), ko iestrādā šuvē ar speciālu

montāžas pistoli. Pirms mastikas iestrādes šuves virsma jāattauko, jānogruntē un tajā jāievieto speciāla

putupolietilēna atdurlīste, kas, ievietota šuvē vienādā attālumā no grīdas virsmas visā garumā, ļauj iegūt

viendabīgu šuves aizpildījumu ar mastiku.

Lai veiktu betonēšanas darbus neatkarīgi no gadalaika un nodrošinātu normālu betona cietēšanas

procesu arī ziemas apstākļos, lieto apsildes kabeli devifex™ DSIO-17. Kabeļa izmantošana ir vienkārša un

efektīva, tā paātrina un vienkāršo darba procesu. Kabelis pievienojams pie 220 V bez speciāliem

10

savienojumiem. Apsildes kabeli instalē, piestiprinot pie armatūras vada gabaliņiem vai plastmasas saitēm 10–

15 cm dziļumā no betona virsmas. Pie āra temperatūras līdz –15 °C nepieciešams uzstādīt 400–500 W/m3

jaudu jeb 100–120 W/m2 pie bieza 25–35 cm pārseguma. Gaisa temperatūrai pazeminoties zem –15 °C,

betons jāpārklāj ar siltumizolējošu materiālu. Betonējot iekštelpās, pēc betona sacietēšanas kabeli var turpināt

izmantot telpu apsildei, tādējādi uzlabojot darba apstākļus. Apsildes kabeļi tiek nogriezti līdz ar betona

virsmu pēc darbu pabeigšanas.

Veicot liela apjoma grīdu betonēšanu, kuras pēc tam tiek slīpētas, liela nozīme ir nepārtrauktai betona

piegādei visā betonēšanas procesa laikā. Ja betona piegādes intervāli ir pārmērīgi lieli, zonās, kur saplūst

agrāk ieliets un vēlāk ieliets betons, rodas slīpēšanai nelabvēlīgi apstākļi – dažādos laikos ielietam betonam ir

dažāds cietēšanas laiks, un sadurvietas nav iespējams noslīpēt kvalitatīvi. Kļūdains paņēmiens, lai slīpējamo

virsmu šajās vietās padarītu vienādu, ir virsmas papildu mitrināšana pirms slīpēšanas. Šādi rīkojoties, uz

svaigākā betona virsmas slīpējot tiek izspiests cementa piens (lielākas ūdens un cementa attiecības pasta ar

zemāku stiprību), bet vecākā betona virsmas hidratācijas process tiek mehāniski traucēts, un pēc kāda laika

augšējais slānis atdalās no pārējās betona masas.

Slīpējot svaiga betona grīdas, ir svarīgi pareizi noteikt slīpēšanas sākuma laiku. Ja betonu sāk slīpēt

pārāk agri, uz tā virsmas izdalās palielināts cementa piena daudzums, ja slīpēšanu sāk par vēlu, virsmu nav

iespējams iegūt gludu, jo betona masa jau ir sacietējusi un pildvielas palikušas virspusē. Ja slīpējamās grīdas

virskārtu paredzēts apstrādāt ar pulverveida cietinātāju, svarīgi ir ievērot ražotāja noteikto iestrādes

tehnoloģiju (pulvera patēriņš un viendabīgs kaisījums). Pretējā gadījumā grīda pēc apstrādes ir vizuāli

neviendabīga (plankumaina), un neapstrādātie laukumi neveic paredzēto funkciju – tie ir ūdenscaurlaidīgi un

abrazīvi neizturīgi. Pirmās septiņas dienas pēc betona grīdu iestrādes ir nozīmīgākais betona aprūpes posms.

Šajā laikā veiktā betona mitrā aprūpe nosaka tā ilgmūžību un vizuālo kvalitāti. Ja pēc grīdu slīpēšanas

apstrādātā virsma tiek pakļauta caurvējam un saules staru tiešai iedarbībai, sekas var būt neatgriezeniskas –

grīdā parādās rukuma plaisas. Izplatītākās kļūdas betona aprūpē ir pārāk ātri vai pārāk vēlu sākta mitrināšana.

Mitrināšana jāveic vismaz pirmās 24 stundas un līdz pat septiņām dienām, ja ir nelabvēlīgi laika apstākļi.

Kontrakcijas (deformāciju) šuvju izveides pamatprincipus būvētāji parasti ievēro, iegriežot šuves pa

līnijām, kas sadala grīdas laukumu kvadrātos ar malu garumu, ne mazāku par pieciem metriem, taču mēdz

būt arī kļūdas. Izplatītākā – veicot šuvju zāģēšanu, nav pietiekams griezuma dziļums. Ja deformāciju šuve

iegriezta pārāk sekli (sevišķi biezām betona grīdām), rukuma spriegumi izplatās pa visu plātni, nevis

koncentrējas iegriezumu zonās. Līdz ar to var parādīties neparedzētas plaisas, kas parasti veido zirnekļu tīkla

rakstu uz virsmas, vai parādās lielākas plaisas, kuru zonā plātne izliecas. [3]

11

3. Betonmasas pagatavošanas un transportēšanas mašīnas

Betona un javas maisītājus pēc maisīšanas paņēmiena iedala brīvās krišanas maisītājos un piespiedu

darbības maisītājos. Brīvās krišanas maisītājos komponentus samaisa, ļaujot tiem brīvi krist maisītāja tvertnē

no liela augstuma. Šajā augstumā komponentus paceļ lāpstiņas, kas nekustīgi piestiprinātas pie maisītāja

tvertnes sienām. Šiem maisītājiem ir vienkārša uzbūve, bez tam ti spēj pagatavot betonmasu ar samērā

lieliem pildvielu gabaliem. Piespiedu darbības maisītājos komponentus samaisa lāpstiņas vai spirāle, kas

nostiprinātas uz vārpstas un atrodas nekustīgā vai rotējošā tvertnē. Šīs mašīnas pagatavo viendabīgu

maisījumu samērā īsā laikā. To trūkumi- liels enerģijas patēriņš uz maisījuma tilpuma vienību un sarežģīta

konstrukcija. Pēc darbības rakstura izšķir cikliskas un nepārtrauktas darbības maisītājus. Nepārtrauktas

darbības maisītāji ir mazāki, bet ražīgāki, jo operācijas ir apvienotas. Pēc pārvietošanās iespējām izšķir

pārvietojamus un stacionārus maisītājus. Pārvietojamos maisītājus izmanto būvobjektos ar nelielu darba

apjomu, stacionāros maisītājus- rūpnīcās un lielos maisīšanas mezglos. Pēc formas izšķir maisītājus ar

cilindrisku, bumbierveida, kausveida, silesveida vai abpusēji konisku virsmu.

Cikliskas darbības maisītāju galvenais rādītājs ir viena cikla laikā pagatavotā maisījuma tilpums un

iekrauto komponentu tilpuma attiecība, piemēram, 800/1200, nepārtrauktas darbības maisītāju galvenais

rādītājs- ražīgums (l/h). Jebkuram maisītājam gatavā maisījuma tilpuma un iekrauto komponentu tilpuma

attiecību sauc par maisītāja izlaides koeficientu. Betona maisītājiem šis koeficients ir 0,65...0,70.

3.1 Betonmasas pagatavošanas rūpnīcas

Betonmasas un javas ražošanas rūpnīcas (iecirkņus, mezglus) pēc pārvietošanās iespējām iedala

pārvietojamās un stacionārās rūpnīcās (iecirkņos, mezglos). Stacionārajās rūpnīcās pagatavo maisījumu

daudzumu tuvumā esošo būvobjektu apgādei, kā arī dzelzsbetona izstrādājumu rūpnīcu vajadzībām.

Pārvietojamie mezgli, kas ir viegli pārvadājami un montējami no saliekamā tērauda konstrukcijām, paredzēti

atsevišķu būvobjektu apgādei ar betonmasu. Dažreiz šādas iekārtas montē uz pneimoriteņu piekabēm. Pēc

materiālu transportēšanas virziena izšķir vertikālās horizontālās rūpnīcas. Vertikālās iekārtās izejmateriālus

uz augšu transportē tikai vienreiz, un visi procesi (dozēšana, maisīšana, gatavā maisījuma izsniegšana) tiek

realizēti, materiālam pārvietojoties uz leju. Horizontālajās iekārtās visi agregāti izvietoti gandrīz vienā

līmenī, tāpēc materiālus uz katru agregātu padod atsevišķi. Pēc darbības rakstura izšķir cikliskas un

nepārtrauktas darbības iekārtas. Cikliskas darbības iekārtas parasti ietilpst nelielos pārvadājamos mezglos,

bet nepārtrauktas darbības iekārtas izmanto lielos betona pagatavošanas mezglos un rūpnīcās. Pēc ražošanas

12

procesu vadības veida šīs iekārtas iedala mehanizētās un automatizētās iekārtās. Mehanizētajās iekārtās visas

galvenās maisījuma pagatavošanas operācijas ir mehanizētas, šīm iekārtām ir tālvadība. Automatizētajās

iekārtās galveno operāciju vadībā ir daļēji vai pilnīgi automatizēta vai pat programmēta.

7. attēlā parādīta cikliskas darbības pārvietojamā horizontālā betonmasas pagatavošanas iekārta. Uz

estekādes nostiprināti divi kausa lifti ar vadulēm 4, divi betona maisītāji 2 un divas gatavā maisījuma tvertnes

7. att. Cikliskas darbības pārvietojamā horizontālā betonmasas pagatavošanas iekārta. [1]

1, zem kurām var pabraukt speciāls betona vedējs automobilis vai pašizgāzējs automobilis. Tvertnē 6 atrodas

cements, kuru iepilda no cementa vedēja automobiļa. Pildvielas iepilda vairākās tvertnēs 7, pie tam katru

pildvielu padod uz atsevišķu tvertni, izmantojot grozāmu konisku piltuvi 8. Pildvielu iepildīšanai paredzēts

elevators 9, kas ir grozāms horizontālā plaknē par 280o

un var pārvietoties radiālā virzienā pildvielu

noliktavas 11 teritorijā. Elevatora rāmi atbilstoši pildvielu daudzumam noliktavā paceļ un nolaiž

hidrocilindri. Elevatora pacelšanai un grozīšanai paredzēts rokturis 10. No tvertnēm 6 un 7 cements un

pildvielas caur aizvariem birst dozatorā 5 un pēc tam nonāk lifta kausā. Aizvaru un arī citu mehānismu

darbības vadīšanai izmanto pneimocilindrus. Kad visi sausie komponenti iebērti kausā 3, to paceļ pa vadulēm

un saturu ieber maisītājā 2. Uz maisītāju padod arī ūdeni no dozatora. Pēc tam islēdz maisītāja elektromotoru,

samaisa betonmasu un izber to tvertnē 1. Šādā iekārtā izmanto divus brīvās krišanas maisītājus. Katra

maisītāja tvertnes tilpums ir 500 l.

13

Nepārtrauktas darbības stacionārajai betona rūpnīcai, kuras shēma parādīta 8. attēlā, ir četri atsevišķi

bloki - pildvielu noliktava, cementa noliktava, dozēšanas telpa un maisīšanas cehs. Celtnis ar pašgrābja

8. att. Nepārtrauktas darbības stacionārās automatizētās betona rūpnīcas shēma. [1]

darbierīci krauj pildvielas tvertnē 1, no kurām pildvielas nonāk dozatoros 2. Lentes konveijeri 3 un 4 padod

pildvielas uz nepārtrauktas darbības betona maisītāju 14, kurā no tvertnes 5 caur vārstu 6 ievada ūdeni.

Cements no noliktavas nonāk tvertnē 10, no kuras rausējkonveijers 8 (vai saspiests gaiss) to nogādā tvertnēs

9. Gliemežpadevējs 11 un elevators 12 paceļ cementu līdz tvertnei 7, no kuras tas caur dozatoru 13 nonāk

maisītājā. Cementa dozators sastāv no diviem gliemežiem, kas novietoti viens virs otra, pie tam apakšējam

gliemezim vijuma pakāpe samazinās uz izkraušanas lūkas pusi. Šāda konstrukcija nodrošina precīzu

dozēšanu. Rūpnīcas ražīgums ir 30m3/h vai 60m

3/h, pildvielu gabalu maksimālais izmērs 40 mm vai 70 mm.

14

3.2 Betona maisītāji automobiļi

Betonmasas pārvadāšanai attālumā, kas pārsniedz 10 km, nepieciešami specializēti transporta līdzekļi

ar ierīcēm, kuras lēni maisa betonmasu un neļauj tai noslāņoties. Šim nolūkam paredzēti betona maisītāji

automobiļi, kurus var izmantot trīs dažādu uzdevumu izpildei: betonmasas maisīšanai un uzturēšanai labi

samaisītā stāvoklī transporta laikā (maisītāja vārpsta vai pati tvertne griežas ar ātrumu 0,53...0,63 rad/s);

betonmasas pagatavošanai no sausiem komponentiem, kurus iepilda maisītājā pirms automobiļa izbraukšanas

no betona rūpnīcas un kuriem ceļā pielej ūdeni (maisītājs griežas ar ātrumu 1,0...1,5 rad/s): betonmasas

pagatavošanai uz vietas, izmantojot maisītāju kā stacionāru mašīnu (maisītājs griežas ar ātrumu 1,0...1,5

rad/s). Gandrīz visiem betona maisītājiem automobiļiem ir individuālais maisītāja darbināšanas dīzeļmotors,

kura jauda ir 0,7...1,1 kW uz betonmasas 1m3.

9. attēlā parādīta betona maisītāja automobiļa principiālā shēma. Uz automobiļa šasijas nostiprināts

9. att. Betona maisītāja automobiļa shēma. [1]

dīzeļmotors 1, kurš ar reduktora 4, reversmehānisma 11 un zobvainaga 5 starpniecību darbina maisītāju 6.

Maisītāja tvertne novietota uz atbalstveltnīšiem 7 15o leņķī attiecībā pret horizontu. Tvertnes apakšējā galā ir

rēdze, kas rotē gultnī 10. Sausos komponentus iekrauj rotējošā tvertnē ar piltuvi 8. Izliektās lāpstiņas pārvieto

maisījumu uz tvertnes apakšējo galu, kur maisījumu labi samaisa kausveida lāpstiņas. Gatavo betonmasu no

tvertnes izkrauj, ieslēdzot tvertnes rotāciju pretējā virzienā. Tad maisījums tiek pārvietots uz izkraušanas

15

tvertnes 9 pusi. Pirms maisīšanas sākuma centrbēdzes sūkņa 3 maisītājā ievada ūdeni no ūdens dozatora 2

nodalījuma A. Pēc betonmasas izkraušanas maisītājā padod ūdeni no ūdens tvertnes nodalījuma B maisītāja

tvertnes skalošanai. Mašīnas reversmehānisms 11 nodrošina maisītāja tvertnes rotāciju vajadzīgā virzienā.

Reduktoram 4 ir divi ātrumi: lielākais- betonmasas pagatavošanai un izkraušana, mazākais – betonmasas

uzturēšanai labi samaisītā stāvoklī. Izkraušanas tekne 9 ir grozāma horizontālā plaknē (par 180o) un

noliecama vertikālā plaknē.

3.3 Betona maisītāji

Betonmasas pagatavošanai izmanto gan cikliskas, gan arī nepārtrauktas darbības betona maisītājus ar

brīvu vai piespiedu maisīšanu. 10. attēlā parādīta cikliskas darbības brīvās krišanas betona maisītāja

kinemātiskā shēma. Šī maisītāja tvertnes abpusēji koniskā forma nodrošina plastiskas betonmasas

10. att. Cikliskas darbības brīvās krišanas betona maisītāja kinemātiskā shēma. [1]

pagatavošanu. Pildvielu gabalu maksimālais izmērs maisītājiem ar tvertnes tilpumu līdz 800l- 120mm, bet

maisītājiem ar tvertnes tilpumu līdz 1600l- 150mm. Maisītāja tvertnes 4 abu nošķelto konusu pamatnes

piemetinātas pie cilindriska gredzena. Komponentus iekrauj maisītāja īsākajā konusā, bet gatavo produkciju

izkrauj no garākā konusa. Izkraušanas laikā tvertni noliec, izmantojot rokratu vai ierīci ar elektromehānismu

vai pneimatisko piedziņu. Pie katra konusa iekšējās virsmas piemetinātas 6...8 tērauda spirāles vai lāpstiņas,

kuras šķautnēm uzmetināts cietsakausējums. Vienā konusā spirāles (lāpstiņas) novietojas pa labo, otrā- pa

16

kreiso vītnes līniju. Maisītājam darbojoties, tvertne lēnām rotē ap garenasi, viena konusa spirāles (lāpstiņas)

uztver betonmasu un sviež to pretī otra konusa uztvertajai masai, tā nodrošinot intensīvu maisīšanu.

Maisītāja tvertni piedzen elektromotors 10 ar zobratu reduktoru 9, zobrata 7 un zobvainaga 5

starpniecību. Zobvainags piestiprināts pie tērauda gredzena, kurš balstās uz veltnīšiem 6 un četriem

virzītājveltnīšiem (pa divi katrā pusē). Elektromotors, reduktors un veltnīši nostiprināti uz izliektas traversas

8, kuras rēdzes nostiprinātas mašīnas statņos. Šāda konstrukcija ļauj pagriest maisītāja tvertni kopā ar

taversu, lai varētu izkraut gatavo betonmasu. Tvertnes pagriešanas mehānisms sastāv no elektromotora 1,

gliemežpārvada 2 un cilindrisko zobratu reduktora 3. Šādu betona maisītāju tvertnes tilpums ir 100...2400 l,

gatavās betonmasas tilpums- 70...1600l, maisītāja rotācijas ātrums- 1,9...1,4 rad/s, elektromotora jauda-

2,8...28kW.

Cikliskas darbības maisītāja ražīgumu aprēķina pēc formulas:

Q = V1kizn (m3/h) V1 - maisītāja tvertnes tilpums

kiz - maisītāja izlaides koeficients

n - maisījumu (ciklu) skaits stundā

n = t - viena cikla ilgums

t = t1 +t 2 + t3

t1 - vienas komponentu devas iekraušanas ilgums

t2 - devas maisīšanas ilgums

t3 - gatavā maisījuma devas izkraušanas ilgums

17

3.4 Betonmasas sūkņi

Betonmasu un javu bieži transportē pa caurulēm, izmantojot mehāniskus, hidrauliskus vai

pneimatiskus sūkņus.

Mehāniskais betonmasas virzuļsūknis parādīts 11. attēlā. Betonmasu ievada iekraušanas tvertnē 12.

Lai betonmasa nenoslāņotos, to nemitīgi maisa lāpstiņas 13. Vārpstu, uz kuras nostiprinātas lāpstiņas, darbina

11. att. Mehāniskais betonmasas virzuļsūkni. [1]

elektromotors 11 ar ķēdes pārvada 9 un gliemežreduktora 8 starpniecību. Tvertnes apakšdaļā atrodas

maisījuma aktivizētājs 14 ar lāpstiņām, kurš veicina betonmasas plūšanu un nodrošina labāku sūkņa

piepildīšanos ar maisījumu. Aktivizētāju darbina ķēdes pārvads 7, kas kustību saņem no sūkņa kloķvārpstas.

Virzuli 10, kas atrodas tiešā kontaktā ar maisījumu, darbina elektromotors 1 ar ķīļsiksnu pārvada 2,

cilindrisko zobratu pāra 3 un ekscentra mehānisma 4 starpniecību. Kad virzulis pārvietojas pa kreisi, cilindrā

tiek iesūkta betonmasa. Šajā laikā sūcējvārsts 15 ir atvērts, bet spiedējvārsts 16- aizvērts. Vārstus darbina

kulises 5 un stieņi 6. Lai novērstu stieņu lūzumus gadījumā, kad sūknī iestrēgst kāds pildvielu gabals, stieņus

apgādā ar atsperdrošinātājiem.

18

Hidrauliskajam betonmasas virzuļsūknim ir mazāk kustīgu detaļu nekā mehāniskajam virzuļsūknim.

Hidrauliskais virzuļsūknis (12. attēls) sastāv no betonmasas tvertnes 1, zem kuras nostiprināti divi

hidrocilindri 3 un 7 ar

sūcējaizbīdni 2, spiedējaizbīdni 8

un eļļas tvertni 4. Atkarībā no

aizbīdņu stāvokļa virzuļi 5

pārmaiņus iesūc betonmasu no

tvertnes 1 vienā hidrocilindrā (3

vai 7) un izspiež betonmasu no

otra hidrocilindra cauruļvadā 9.

Virzuļus un aizbīdņus darbina

hidrocilindri. Pēc katra darbības

cikla cilindrus izskalo ar ūdeni

no tvertnes. Netīrais ūdens nonāk

nostādinātājā 6, no kura regulāri

aizvāc nogulsnes.

12. att. Hidrauliskais betonmasas virzuļsūknis. [1]

Visai perspektīvi ir pneimatiskie betonmasas sūkņi (13.

attēls). Šāds sūknis sastāv no tvertnes 5, kurā pa piltuvi 3 iepilda

betonmasu. Tvertnes augšdaļā ir konisks vārsts 4, kurš aizveras,

kad tvertnē iepildīts pietiekams betonmasas daudzums. Tad

tvertnē pa šļūteni 1 padod līdz 0,5...0,6 MPa saspiestu gaisu, kurš

liek betonmasai pārvietoties caurulē 7. Lai atvieglotu betonmasas

virzīšanos pa cauruli un novērstu sastrēgumus, tvertnē ievietots

virzītājkonuss 2 ar sprauslām 6, kuras pūš saspiestu gaisu tieši pie

betonmasas ieejas cauruļvadā. Šāda iekārta darbojas cikliski, jo

laiku pa laikam tās darbību jāpārtrauc un jāiztīra cauruļvads.

Sūkņa galvenais trūkums- samērā liels elektroenerģijas patēriņš.

13. att. Pneimatiskais betonmasas sūknis. [1]

19

Betonmasas virzuļsūkņa ražīgums, ja sūknis darbojas nepārtraukti ir

Q = (m3/h)

F- virzuļa laukums (m2)

s- virzuļa gājiens (m)

w- kloķvārpstas rotācijas ātrums (rad/h)

y- Sūkņa tilpuma pildījuma koeficients

Pneimatiskā sūkņa ražīgumu aprēķina pēc formulas:

Q = (m3/h)

V – sūkņa lietderīgais tilpums (m3)

t – sūkņa viena darbības cikla ilgums (h)

Savukārt

t = + t2 (h)

l – caurules garums (m)

v – betonmasas vidējais ātrums caurulē (m/h)

t2 – laika sprīdis (h), kas nepieciešams vienas maisījuma devas

iekraušanai sūknī un izkraušanai

Ātrumu v aprēķina pēc formulas:

v = 9000k1k2k3k4k5 (m/h)

k1 – maisījuma plūstamības koeficients

k2 – sūkņa tilpuma koeficients

k3 – gaisa spiediena koeficients

k4 – caurules garuma koeficients

k5 – caurules diametra koeficients

20

4. Betonmasas apstrādes mašīnas

4.1 Betonmasas klājēji un sadalītāji

Betonmasas klājēju un sadalītāju uzdevums ir iepildīt betonmasu veidnē, kā arī vienmērīgi to sadalīt

un izlīdzināt. Pēc uzbūves izšķir betonmasas klājējus ar lentes padevēju, vibropadevēju, gliemežpadevēju vai

smēlējpadevēju.

Betonmasas klājējs ar lentes padevēju (14. attēls) nodrošina

betonmasas izsniegšanu visā veidnes 1 platumā. Betonmasas

tvertne 5 ir nostiprināta uz rāmja 6. Lentes padevēju 7, kas

novietots zem tvertnes, darbina elektromotors. Tvertnes apakšējā

daļā ir betonmasas uzklājējs 2 ar aizbīdni 3, kuru regulē ar

mehānisma 4 starpniecību. Lai mašīna varētu normāli darboties,

uzklājējā aiz aizbīdņa jābūt slieksnim. Veidnē padotās betonmasas

daudzumu regulē, paceļot vai nolaižot aizbīdni.

14. att. Betonmasas klājējs ar lentes padevēju. [1]

Betonmasas klājējs ar lentes padevēju un vibroplātni (15. attēls) sastāv no tvertnes 5, lentes padevēja

7 un aizbīdņa 3 ar regulēšanas mehānismu 4. Zem padevēja atsperēs

9 pakārta vibroplātne 8. Pie vibroplātnes blīvējošās daļas ar šarnīru

12 starpniecību piestiprināti svārsta tipa vibroelementi 11.

Vibroplātnei vibrējot, betonmasa kļūst plūstoša un labi aizpilda

veidni 1. Betonmasas slāņa biezumu regulē ar aizbīdni. Veidni

piestiprina pie vibroplatformas 13. Ievietotās dzelzsbetona

konstrukcijas virsmu nolīdzina gludīkla 10, kas kopā ar mašīnu

pārvietojas garenvirzienā un šķērsvirzienā.

15. att. Betonmasas klājējs ar lentes padevēju un vibroplātni. [1]

21

Betonmasas klājējs ar vibropadevēju (16. attēls) sastāv no

tvertnes 5, pie kuras piestiprināts vibroelements 11. Atsperēs 9

pakārta tekne 15 ar virzītās darbības elektromagnētisko

vibroelementu 17 un vertikālu resnu cauruli 16. Caurulē ieplūstošās

betonmasas daudzumu regulē, mainot elektromagnētiskā

vibroelementa spolei pievadītās strāvas stiprumu. Ar rokratu 14

regulē caurules 16 augstumu un veidnē 1 ieplūstošās betonmasas

virzienu. 16. att. Betonmasas klājējs ar vibropadevēju. [1]

Betonmasas klājējs ar lentes padevēju, gliemežsadalītāju un blīvēšanas iekārtu (17. attēls) sastāv no

tvertnes 5, betonmasas uzkrājēja 2, lentes padevēja, gliemežsadalītāja 20, griezējgliemeža 21, vibrosijas 24,

vibrobrusas 23 un līdzinātājveltņa 22. Vibrosija izdara

riņķveida svārstības, vibrobrusa- vertikālas svārstības.

Betonmasa no tvertnes caur uzklājēju nonāk uz lentes

padevēja. Gliemežsadalītājs betonmasu vienmērīgi sadala

pa veidnes 1 virsmu, bet vibrosija ar riņķveida svārstībām

noblīvē betonmasu. Klājējam pārvietojoties virs veidnes,

betonmasu ar vertikālām svārstībām blīvē vibrobrusa, bet

betonmasas pārpalikumu no veidnes novāc gliemezis 21.

Svaigi ieveidotās dzelzsbetona konstrukcijas virsmu

apdarina ātri rotējošs veltnis. 17. att. Betonmasas klājējs ar lentes padevēju,

gliemežsadalītāju un blīvēšanas iekārtu. [1]

Betonmasas klājējus ar smēlējpadevēju izmanto betonmasas ievadīšanai ātri rotējošās cilindriskās

veidnēs, izgatavojot garas apaļa šķērsgriezsuma detaļas pēc centrbēdzes paņēmiena. Mašīnas darbierīce ir

gara sile, kurā iepilda betonmasu. Pēc tam sili iebīda rotējošā veidnē un apgāž. Betonmasa vienmērīgi pārklāj

veidnes iekšējo virsmu. Šo operāciju atkārto, kamēr veidnē ir ievadīts nepieciešamais betonmasas daudzums.

Siles garums atbilst izgatavojamās detaļas garumam vai pusei no tā.

22

4.2 Betonmasas blīvēšanas mašīnas

Ir šādi betonmasas blīvēšanas veidi: blīvēšana ar dziļuma vibratoriem (vibrostieņiem, vibrovālēm),

blīvēšana ar speciāliem vibroielikņiem, blīvēšana, piesedzot veidni ar masīvu vibroplātni (vibroštancēšana),

blīvēšana ar vibrovelvēšanas iekārtām, blīvēšana, izmantojot citus paņēmienus- hidrospiešanu,

triecienblīvēšanu u. tml.

Atkarībā no tā, kādā veidā svārstības tiek pārnestas uz betonmasu, vibratorus iedala virsmas vibratoros un

stacionāros vibratoros.

Virsmas vibratorus iedala vibroplātnēs un vibrosijās. Vibroplātnes sastāv no elektromagnētiskā

vibroelementa, pie kura korpusa apakšējās daļas piestiprināta tērauda skārda plāksne ar uzliegtām malām.

Plāksnes apakšējā virsma ir gluda, tās laukums – 0,5...1,0 m2. Pirms blīvēšanas vibroplātni novieto tieši uz

betonmasas, bet blīvēšanas laikā lēni pārvieto pa apstrādājamo virsmu. Blīvēšanas dziļums nepārsniedz

20 cm. Vibroelementa elektromotoru darbina zemsprieguma strāva. Elektromotora jauda ir 0,4 kW. Vibrosija

sastāv no profiltērauda sijas, kuras virspusē nostiprina vienu vai vairākus sinhroni darbojošos

vibroelementus. Profiltērauda sijas gludā apakšējā virsma pieguļ betonmasai, kuru blīvē, lēni pārvietojot

vibrosiju. Vibrosijas garums ir 7 m, tāpēc vibrosijas izmanto lielu betona grīdu, laukumu, ceļu un celiņu

blīvēšanai.

Dziļuma vibratoru darbība ir ļoti efektīva, jo tos iegremdē betonmasā un svārstītas tiek tieši

betonmasas daļiņas. Dziļuma vibratorus betonmasā pārvieto tikai vertikālā virzienā. Par vibroelementu

izmanto ekscentra mehānismu vai planetāro mehānismu, kurš saņem rotācijas kustību no vibratorā iebūvēta

vai pārnesama elektromotora. Izšķir divus dziļuma vibratorus- vibrostieņus un vibrovāles.

18. attēlā parādīts vibrostienis, kuru darbina augstfrekvences vibroelemnts. Iekārta sastāv no

elektromotora 1 ar reduktoru 2 un

atbalstplāksni 7, vārpstas čaulas 3, lokanās

vārpstas 4, kas ievietota gumijas caurulē un

no ārpuses notīta ar elastīgu tērauda lenti, kā

arī no elektrisko kabeļu savienojuma 5 un

diviem maināmiem uzgaļiem 6, kuru

diametrs ir 51 mm vai 76 mm. Šo vibrostieņu

ražīgums ir attiecīgi 2m3/h un 6m

3/h.

18. att. Vibrostieņa shēma. [1]

23

Vibrovēle (19. attēls) sastāv no korpusa, elektromotora un

vibroelementa. Korpusu 13 un vāku 8 amortizatori 7 savieno ar stieni 4, kura

galā ir galvenais rokturis 1, pārvietojamais rokturis 5, kārba ar slēdzi 3, kabelis

2 un vadi 6. Elektromotors sastāv no rotora 9, statora 10 un vārpstas 11.

Vārpsta balstās gultņos 14 un rotē kopā ar nelīdzsvarotu masu 12. Vibrovāles

iedarbības rādiuss atkarībā no betonmasas konsistences ir 40...60cm.

Vibrovāles uzgaļa diametrs 114 mm, garums – 416 mm, elektromotora jauda –

0,5 kW. Blīvēšanas laikā vibrovāli iegremdē betonmasā, turot to vienā vietā ne

ilgāk par 10...20 s.

Virsmas vibratoru ražīgumu aprēķina pēc formulas

Q = (m3/h)

F – vibratora darba virsmas laukums (m2);

H – noblīvētā betonmasas slāņa biezums (m);

k1 – vibratora izmantošanas koeficients (parasti 0,75...0,85);

T – blīvēšanas ilgums (h).

Dziļuma vibratoram

Q = (m3/h)

r0 – vibratora iedarbības rādiuss (m)

l – vibratora uzgaļa garums (m)

t1 – blīvēšanas ilgums vienā vietā (h)

t2 – laika sprīdis (h), kas nepieciešams vibratora pārvietošanai uz nākamo

blīvēšanas vietu

k1 – vibratora izmantošanas koeficients 19. Att. Vibrovāle. [1]

k2 – koeficients, kas raksturo vibratora iedarbības zonu pārsegšanos.

24

Vibroveltnis (20. attēls) sastāv no ratiņiem 1 ar diviem horizontāliem cilindriem 2, kuru virsma

pārklāta ar vulkanizētu gumiju. Vibroveltni

pārvieto ar grozāmu rokturi 8, uz kura

nostiprināts slēdzis 7 un kabelis 5 ar

kontaktligzdu 6. Uz ratiņiem novietots svārsta

tipa vibrators 4, kurš piešķir cilindriem

vertikālas svārstības. Pie ratiņiem piestiprināti

roktura nolieces leņķa ierobežotāji 3.

Apstrādātās jostas platums ir 450 mm,

vibroveltņa ražīgums – 150 m2/h.

20. att. Vibroveltnis. [1]

4.3 Šuvju izveidošanas un aizpildīšanas mašīnas

Lai novērstu betona plaisāšanu, segumā izveido garenšuves

un šķērsšuves. Šīs šuves sauc par deformācijas šuvēm, to dziļums

ir no trešdaļas līdz pusei plāksnes biezuma. Šuves izveido svaigi

noklātā betonā tūlīt pēc apdares vai arī sacietējušā betonā.

Šuvju izveidošanai svaigi noklātā betona plāksnē izmanto

mašīnas, kuru darbierīces ir vibrodiski, konisks vibronazis vai citi

elementi. Vibronažus izmanto šķērsšuvju izgatavošanai, bet

vibrodiskus – garenšuvju izveidošanai.

Visefektīvāk un kvalitatīvāk darbojas 21. attēlā parādītais

vibronazis. Tas sastāv no balsteņa 2 un vibrējoša asmens 1, caur

kura spraugu izlaista polietilēna lente 7. Lente nepieciešama šuves

malu un šķērsprofila saglabāšanai. Šo lenti ieveido šuvē tās

izveidošanas laikā. Lente uztīta uz spoles 6. Vibrators 5 piešķir

svārstību asmenim1. Nazi var pacelt vai nolaist, piegriežot skrūves

4 rokturi 3. Lai izveidotu šķērsšuves, izmanto pašgājējus ratiņus,

kas pārvietojas pa sliežu veidnēm, gar plāksnes malām. Pa ratiņiem

pārvietojas ar riteņiem apgādātais vibronazis.

21. att. Vibronazis. [1]

25

Sacietējušā betonā šuves veido ar vibrodisku mašīnām. Vienai mašīnai var būt viens, divi, četri,

astoņi vai pat sešpadsmit vibrodiski 1 (22. attēls). Vibrodisku darbināšanai izmanto iekšdedzes motoru vai

elektromotoru 4, tos var darbināt arī ar rokām. Disku diametrs 300...450 mm. Pa disku perimetru piemetināti

elektrokorunda, silīcija karbīda vai tehniskā dimanta sektori. Šuves

izveidošanas procesa pamatā ir betona griešana. Šuves platums ir 8...10

mm, griešanas ātrums diskam ar elektrokorunda vai silīcija karbīda

sektoriem – 10...15 m/h, bet diskiem ar tehniskā dimanta sektoriem –

30...72 m/h. Diskus dzesē ūdens, ko centrbēdzes sūknis 3 padod zem

diska apvalka 2. Diskus paceļ un nolaiž ar sviru 5. Jo vairāk disku ir

mašīnai, jo lielāks tās ražīgums. Tā, piemēram, mašīnai ar 16 diskiem

ražīgums sasniedz 500 m/maiņā.

Mašīnu komplektā ietilpst arī šuvju aizpildītāji, kas aizpilda izveidotās šuves ar karsti bitumena

mastiku. Pirms aizpildīšanas no šuvēm rūpīgi iztīra smiltis, gružus un betona daļiņas. Šim nolūkam izmanto

saspiestu gaisu, tērauda stiepļu sukas un tērauda kāšus. Šuvju sienas 2...3 stundas pirms aizpildīšanas noziež

ar šķidru bitumenu, kas padara šuves ūdensnecaurlaidīgas un novērš betona drupšanu.

Pašgājējs šuvju aizpildītājs tiek izveidots uz kravas automobiļa šasijas. Šāda mašīna pieved no

materiālu bāzes gatavu karstu bitumena mastiku. Mašīnā mastika ir uzsildītā stāvoklī visu darbības laiku. Šī

mašīna iztīra šuves, noziež šuvju sienas ar šķidru

bitumenu un aizpilda šuves ar mastiku. Mastikas

patēriņš – 0,24...0,48 l/m.

23. attēlā parādīta vidējas jaudas

pārvietojamas šuvju aizpildīšanas mašīnas

kinemātiskā shēma. Mašīna sastāv no cilindriskas

50 l tvertnes, kas novietota uz trīsriteņu ratiņiem

11. Starp tvertni un tās apvalku ievietots

termoizolācijas materiāls. Tvertnē atrodas

vertikālā vārpsta 6 ar četrām lāpstiņām. Vārpstai

liek rotēt konisku zobratu pāris, kuru darbina ar

rokturi 4. Pie ratiņu rāmja pakārta neliela

degvielas tvertn ar virzuļsūkni 7, kas padod degvielu 23. att. Šuvju aipildīšanas mašīnas kinemātiskā shēma. [1]

22. att. Viendiska mašīna šuvju izveidošanai. [1]

26

uz degli 8. Liesmu regulē ar degļa konisko adatu. Karstās atgāzes nonāk mastikas tvertnē iebūvētajā svelmes

caurulē un silda mastiku. Mastikas temperatūru rāda termometrs 5. Mastiku šuvē ievada sprausla 1.

Mastikas patēriņu regulē ar konusu, kuru darbina svira 3 ar rokturi. Lai pārtrauktu mastikas padavi uz

sprauslu, pagriež rokturi 2 un noslēdz aizbīdni. Rullīti 10, kas nepieciešamas sprauslas 1 virzīšanai pa šuvi,

nolaiž ar rokturi 9.

Neliela apjoma darbiem izmanto konisku pārvietojamu tvertni. Šuvē mastiku ievada ar saspiestu

gaisu, ko ražo kompresors.

4.4 Slīpmašīnas

Slīpmašīnas (24. attēls) izmanto betona, polimērbetona un keramikas plāksnīšu grīdu slīpēšanai.

Mašīna sastāv no korpusa 1, reduktora 2 un darbierīces.

Darbierīce savukārt sastāv no divām rotējošām traversām

4, gumijas diska 5 un diviem tērauda diskiem 14 ar trim

slīpakmeņu turētājiem 12. Šajos turētājos ar ķīļiem

nostiprina slīpakmeņus 13. Elektromotors 7 ar zobratu 11,

6 un 3 starpniecību pārvada uz traversām rotācijas

kustību. Traversas rotē horizontālā plaknē pretējos

virzienos. Uz roktura 8 atrodas slēdzis 9 elektromotora

ieslēgšanai. Korpusa balstīšanai paredzēts balstriteni 10.

24. att. Grīdu slīpmašīna. [1]

27

5. Secinājumi

Tā kā mūsdienās betons tiek izmantots ļoti lielos apjomos, tā iestrādei un kopšanai lieto vairākus

mehanizētus līdzekļus. Šie tehniskie rīki palīdz gan pārvadāt, gan ieklāt, gan noblietēt, gan noslīpēt, gan veikt

citus betona apstrādes darbus. Šo instrumentu izmantošana gan palielina darba ražīgumu, gan samazina

cilvēciskā faktora kļūdas.

Grīdu betonēšana ir komplicētu darbību kopums, kur katra kļūda var nozīmēt nepietiekamu

konstrukcijas izturību un neatbilstību ekspluatācijas prasībām. Katrs darbs ir jāizpilda tehniski precīzi un

akurāti. Grīdu betonēšanā ir svarīgi izveidot pareizu stiegrojumu, neļaut betonam sacietēt nevienmērīgi un

laicīgi izveidot deformācijas šuves, lai novērstu plaisāšanu.

Grīdu betonēšanā izmanto ļoti plašu klāstu mehānisko transportlīdzekļu un instrumentu: betonmasas

vedējus un maisītājus, betonmasas sūkņus, betonmasas klājējus un sadalītājus, blīvēšanas mašīnas, šuvju

griešanas mašīnas un slīpēšanas mašīnas. Šīs ierīces pastāvīgi tiek attīstītas un pilnveidotas, lai palielinātu

darba efektivitāti un samazinātu izmaksas.

Pielikumā ir pievienoti šo mehanizēto līdzekļu tehniskie un ekspluatācijas parametri un uzskatāmi

vizuālie materiāli.

Izpildot darbu, uzskatu, ka mērķis ir sasniegts. Esmu izpratis grīdu betonēšanu un mehanizētos

līdzekļus, ko tajā lieto.

28

Bibliogrāfija

1. E. Ziediņš „Būvmašīnas” – Rīga „Zvaigzne”, 1980., 439. lpp.

2. H. B. Sterns „Siltas grīdas” – Rīga „Praktiskā grāmata”, 1996., 146. lpp.

3. Betona grīdas izgatavošanas tehnoloģija [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://www.idejufabrika.lv/padomi/1/celt_betona_gridas_tehn.pdf

4. Grīdu betonēšana [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://www.2collas.lv/cms/index.php?option=com_content&task=view&id=35&Itemid=62

5. Grīdu segumi [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://www.building.lv/readnews.php?news_id=83829

6. Grīda [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://www.diy.lv/majai/readnews.php?news_id=88074

7. Betona grīdas [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.209]

Pieejams: http://www.gadiba.lv/lat/about/technology/technology7

8. Melno grīdu sagatavošana [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://www.gridasmeistars.lv/?p=944

9. Concrete [tiešsaite]. [Skatīts 24.11.2009]

Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Concrete

10. Concrete mixer [tiešsaite]. Skatīts [24.11.2009]

Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Concrete_mixer

11. Beton [tiešsaite]. Skatīts [24.11.2009]

Pieejams: http://de.wikipedia.org/wiki/Beton

12. Reinfocement [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.th.gov.bc.ca/WilliamRBennettBridge/photo_galleries/Graving_Dock/2005/11_Base_Slab_Reinforcement_08-27-05.jpg

13. Made in China [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.made-in-china.com/image/2f0j00WvtaMLSRvhqTM/Concrete-Mixer-Truck-8-4.jpg

14. Construction equipment [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.sa-transport.co.za/construction/schwing_concrete_pump.JPG

15.Concrete vibrating screed [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.inter-heavy.com/images/e_5.gif

16. Grīdu betonēšana [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.2collas.lv/cms/images/stories/slipm.bmp

17. Concrete cutting. [tiešsaite]. Skatīts [23.12.2009]

Pieejams: http://www.mobiledataforce.com/ceoblog/uploaded_images/Concrete-Cutting-783265.jpg

29

Pielikumi

Betona maisītāji automobiļi

Modelis Sistēmas

garums,

m

Sistēmas

augstums,

m

Sistēmas

svars,

kg

Tvertnes

tilpums,

m3

Tvertnes

rādiuss,

m

Tvertnes

griešanās

ātrums, m/s

Ūdens

tvertnes

tilpums, l

Motora

jauda,

kW

Sūkņa

jauda,

kW

MCNeilus

Standart 12,99 473

Liebherr HTM

704 2,412 4100 12,34

MCNeilus

Bridgemaster 17,58 473

Liebherr HTM

904 ZA 2,531 4830 15,96

MCNeilus

Oshkosh 15,24 568

McNeilus

SMS Sliding

Liebherr HTM

1204 ZA 3,954 9140 20,7

McNeilus Standart Mixer Liebherr HTM 704

30

McNeilus Bridgemaster Mixer Liebherr HTM 904 ZA

McNeilus Oshkosh S-Series Mixer

McNeilus SMS Sliding Mixer Liebherr HTM 1204 ZA

31

Betonmasas sūkņi

Sūkņa parametri

Jauda Spiediens Grūdieni minūtē Apgriezienu

skaits Tilpums

Maksimālā

padeve

73,4 Atm 31 600 litri 171 m3/hr

Strēles un trubas parametri

Garums Diametrs Maksimālā

izliece

Maksimālais

augstums

Rotācijas

leņķis

Maksimālais

daļiņu

lielums

40 m 36,1 m 9,2 m 270O

32

Betonmasas vibratori

Dziļuma vibrators

Virsmas vibrators

Plāksnes

garums

Plāksnes

platums

Sistēmas

svars

Motora

jauda

Vivrēšanas

frekvence

Vibrēšanas

platība

Vibrēšanas

dziļums

Darba

ražīgums

Adatas

diametrs

Adatas

garums

Šļūtenes

garums

Sistēmas

svars

Motora

jauda

Vibrēšanas

frekvence

Vibrēšanas

platība

Vibrēšanas

dziļums

Darba

ražīgums

33

Betona slīpmašīnas

Šuvju griezēji

Ierīces

izmēri

Diska

diametrs

Diska

biezums

Griešanas

dziļums

Pielāgošana

griešanai

Dzesēšanas

sistēma

Ūdens tvertnes

ietilpība

Motora

jauda

Ierīces

Garums

Ierīces

Platums

Ierīces

augstums

Ierīces

svars

Slīpēšanas

rādiuss

Griešanās

ātrums

Motora

jauda