ĀRVALSTU

KVALIFIKĀCIJU ATZĪŠANA

Rokasgrāmata diplomatzīšanas speciālistiem

Sastādītājs A.Rauhvargers

Izstrādāta projektu “Profesionālo kvalifikāciju atzīšana Latvijā saskaņā ar ES nosacījumiem” (Nīderlandes Matra programma) un “Akadēmisko kvalifikāciju azīšana Latvijā saskaņā ar ES nosacījumiem” (Somijas ārlietu ministrija) ietvaros

Rīga, 2002

Saturs Saturs..............................................................................................................................................................3 Saīsinājumi......................................................................................................................................................4

KVALIFIKĀCIJAS: ATZĪŠANAS INSTRUMENTI UN STRUKTŪRAS ..................................................................5

IEVADS ...................................................................................................................................................................5 DIPLOMATZĪŠANAS PROCEDŪRU VISPĀRĪGĀ SHĒMA LATVIJĀ. ...................................................................................5 AKADĒMISKĀ UN PROFESIONĀLĀ ATZĪŠANA – ATŠĶIRĪGAIS UN KOPĪGAIS ....................................................................6

1. tabula Akadēmiskās un profesionālās atzīšanas salīdzinājums..............................................................................7 2. tabula . Akadēmiskās un profesionālās atzīšanas paveidi ......................................................................................7

AKADĒMISKĀS ATZĪŠANAS JURIDISKIE INSTRUMENTI .................................................................................8 LISABONAS KONVENCIJA ........................................................................................................................................8

No ekvivalences uz atzīšanu ......................................................................................................................................8 Būtiskās atšķirības ......................................................................................................................................................8 Lēmums par atzīšanu .................................................................................................................................................8 Informācijas sniegšanas nozīme.................................................................................................................................9

EIROPAS DIPLOMATZĪŠANAS TĪKLU ENIC UN NARIC LOMA AKADĒMISKAJĀ UN PROFESIONĀLAJĀ ATZĪŠANĀ (VAI ŠO TE VISPĀR VAJAG, VARBŪT LABĀK LIKT SĀKUMĀ, KUR KAUT KAS LĪDZĪGS JAU BIJA?) ........................................................9

Eiropas padomes un UNESCO ENIC tīkls..................................................................................................................9 Eiropas savienības NARIC tīkls ..................................................................................................................................9

Diploma pielikums (skat. III pielikumu) ...........................................................................................................9 Rekomendācijas kritērijiem un procedūrām..................................................................................................10 UNESCO/Eiropas padomes Labas prakses kodekss Transnacionālās izglītības piegādātājiem ................11 Vadlīnijas bēgļu kvalifikāciju atzīšanai..........................................................................................................12 Ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju akadēmiskā atzīšanan Latvijā..........................................................................12 Akadēmiskās informācijas centra Rekomendācijas ārzemju kvalifikāciju novērtēšanā (manuprāt, šīs rekomendācijas vajag saīsināt, atstājot tikai pašu būtiskāko) ......................................................................13 Novērtēšanas procedūras.............................................................................................................................13 Informācija par kvalifikāciju, kuras atzīšana tiek pieprasīta..........................................................................14 Tulkojumi.......................................................................................................................................................14 Dokumentu autentiskuma pārbaude.............................................................................................................14 Novērtēšanas kritēriji ....................................................................................................................................14

Novērtēšanas rezultāts .............................................................................................................................................16 PROFESIONĀLĀS ATZĪŠANAS JURIDISKIE INSTRUMENTI...........................................................................17

Politiskās nostādnes Eiropas Savienībā .......................................................................................................17 REGLAMENTĒTAS UN NEREGLAMENTĒTAS PROFESIJAS ..........................................................................................18

Sektoru direktīvas .........................................................................................................................................18 ES vispārējās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas direktīvas........................................................19 IV tabula. Iespējamo papildprasību kopsavilkums, izmantojot direktīvas 89/48/EEC un 92/51/EEC..........27 (Šo tabulu nelaboju, jo būs kaut kādi MK noteikumi)....................................................................................27 V tabula Atzīšanas shēma Vispārējās atzīšanas sistēmas ietvaros............................................................29 Trešā vispārējās sistēmas direktīva 99/42/EC.............................................................................................30

PROCEDŪRAS LATVIJĀ .........................................................................................................................................30 DIPLOMATZĪŠANA UN BOLOŅAS PROCESS ................................................................................................31

PIELIKUMI.............................................................................................................................................................33

I PIELIKUMS. DOKUMENTI PAPILDINFORMĀCIJAI.........................................................................................34 I.1. Dokumenti par akadēmisko atzīšanu un Boloņas procesu.....................................................................34 I. 2 Dokumenti par profesionāo atzīšanu. .....................................................................................................34 ES DIREKTĪVAS REGLAMENTĒTO PROFESIJU JOMĀ ...........................................................................34

Ārsts..........................................................................................................................................................................34

Zobārsts (2 direktīvas) ..............................................................................................................................................35 Farmaceits (2 direktīvas) ..........................................................................................................................................35 Vispārējās aprūpes medicīnas māsa (2 direktīvas)...................................................................................................35 Vecmāte (2 direktīvas) ..............................................................................................................................................35 Veterinārārsts (2 direktīvas) ......................................................................................................................................36 Arhitekts....................................................................................................................................................................36 Advokāts (2 direktīvas) .............................................................................................................................................36

II pielikums. LR Izglītības likuma 11.’ pants..................................................................................................37 11.’ pants. Ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu atzīšana Latvijā ........................................................................37

III PIELIKUMS. EIROPAS VIENOTAIS DIPLOMA PIELIKUMS UN AR TO SAISTĪTIE DOKUMENTI ..........................................38 III.1. Eiropas vienotādiploma pielikuma forma ..........................................................................................................38 III.2. Ar diploma pielikumu saistītie dokumenti ..........................................................................................................39

DIPLOMA PIELIKUMA PAMATPRINCIPI UN NORĀDĪJUMI DIPLOMA PIELIKUMU SASTĀDĪTĀJIEM ...39 VISPĀRĪGAS VADLĪNIJAS.......................................................................................................................................39 PASKAIDROJOŠĀS PIEZĪMES DIPLOMA PIELIKUMA AIZPILDĪŠANAI ................................................................40

V PIELIKUMS. LATVIJAS REGLAMENTĒTO PROFESIJU SARAKSTS .............................................................................33 VI PIELIKUMS. INFORMĀCIJAS INSTITŪCIJAS PAR REGLAMENTĒTAJĀM PROFESIJĀM LATVIJĀ ......................................42

Ministru kabineta noteikumi Nr.300...........................................................................................................................42 Rīgā 2002.gada 16.jūlijā (prot. Nr.29, 1.§) ................................................................................................................42 Noteikumi par informācijas institūcijām attiecībā uz reglamentētajām profesijām.....................................................42

VII PIELIKUMS. INSTITŪCIJAS, KAS PIEŅEM LĒMUMU PAR PROFESIONĀLĀS KAVILFIKĀCIJAS ATZĪŠANU REGLAMENTĒTĀS PROFESIJĀS.........................................................................................................................................................43

Saīsinājumi DP – Diploma Pielikums RKP – Rekomendāciju ārvalstu kvalifikāciju novērtēšanas kritērijiem un procedūrām TI – Transnacionālās izglītība EP - Eiropas padome DV – ES dalībvalsts AI – Augstākā izglītība

Kvalifikācijas: atzīšanas instrumenti un struktūras

IEVADS

Ar diplomatzīšanu jāsastopas tajos gadījumos, kad tiek šķērsota robeža – vai nu atgriežoties mājās pēc studijām ārzemēs, vai arī dodoties uz citu valsti turpināt izglītību vai strādāt. Atkarībā no nolūka – turpmākas studijas vai darbs – izšķir divus galvenos diplomatzīšanas veidus: akadēmisko un profesionālo. Kaut arī abos gadījumos mērķis ir iegūt apstiprinājumu ārzemju diplomam pieeja ir atšķirīga – akadēmiskajā atzīšanā diplomatzinēja galvenais uzdevums ir novērtēt, vai pretendenta iepriekšējā izglītība ir pietiekama, lai tas būtu spējīgs turpināt studijas izvēlētajā virzienā un līmenī, savukārt profesionālajā atzīšanā ir jānoskaidro, vai pretendenta zināšanas un prasmes ir pietiekamas, lai uzņemošajā valstī darbotos attiecīgajā1profesijā. Šī rokasgrāmata sniedz diplomatzīšanas speciālistam informāciju un zināšanas, kas nepieciešamas akadēmiskajai un profesionālajai diplomatzīšanai – tā iepazīstina ar politikas nostādnēm, juridiskajiem instrumentiem, kā arī ar diplomatzīšanas praktiskajām procedūrām. Tā galvenokārt ir paredzēta kā ievada materiāls un informācijas avots Latvijas diplomatzīšanas speciālistiem, taču tā noderēs arī profesionālajām asociācijām, ministrijām, kuru pārziņā ir reglamentētās profesijas, augstskolām un, visbeidzot, citu valstu diplomatzinējiem. Šinī rokasgrāmatā ietverts akadēmiskās un profesionālās atzīšanas salīdzinājums, katra diplomatzīšanas veida juridisko instrumentu apraksts un tai pievienots Latvijas reglamentēto profesiju saraksts.

Diplomatzīšanas procedūru vispārīgā shēma Latvijā. Ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu atzīšanas vispārējo kārtību nosaka Izglītības likuma 11’ pants. Saskaņā ar to ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs iegūto akadēmisko grādu apliecinošu dokumentu ekspertīzi veic Akadēmiskās informācijas centrs. Dokumenta ekspertīzes rezultātā iesnieguma iesniedzējam tiek izsniegta izziņa par to, kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais akadēmiskais grāds. Lēmumu par izglītības dokumenta atzīšanu, pamatojoties uz Akadēmiskās informācijas centra izziņu, pieņem: 1) studiju turpināšanai - augstskola, kurā izglītības dokumenta īpašnieks vēlas turpināt studijas. Augstskola var veikt papildu ekspertīzi un noteikt papildu prasības; 2) pieņemšanai darbā profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība nav reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - darba devējs; 3) profesionālās darbības veikšanai profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība ir reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - šajos likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas; 4) izglītības turpināšanai pamatizglītības vai vidējās izglītības pakāpē - Izglītības un zinātnes ministrija.

1 Ir būtiski arī, vai attiecīgās profesijas saturs uzņemošajā valstī ir tāds pats, jo ir profesijas (piem. Slēpošanas instruktors, tūrisma gids, mežzinis un pat kapracis), kas dažādās valstīs tiek uzvertas visai atšķirīgi.

Akadēmiskā un profesionālā atzīšana – atšķirīgais un kopīgais Kvalifikācijas var kalpot plašam nolūku klāstam, no kura svarīgākie piemēri ir:

(a) vispārējas tiesības iestāties augstākajā izglītībā; (b) ierobežotas tiesības iestāties augstākajā izglītībā (t.i., tiesības, kas aprobežojas ar atsevišķām

augstākā izglītības sistēmas daļām, piem, tehnisko studiju programmās); (c) vispārējas tiesības turpināt studijas noteiktā līmenī (piem., tiesības stāties doktorantūrā vai

studijās otrā grāda iegūšanai); (d) ierobežotas tiesības iestāties tālākās studijās (piem., tiesības iestāties turpmākās tehniskajās

studijās); (e) vispārējas tiesības iestāties profesionālajā apmācībā2 ; (f) vispārējas tiesības darba tirgū (t.i., kā kvalifikācija, kas dod tiesības darboties plašā profesiju jomā

noteiktā līmenī)3; (g) tiesības darboties ierobežotā darba tirgus daļā; (h) tiesības darboties reglamentētā profesijā.

. Akadēmiskā atzīšana ir ārzemju kvalifikācijas atzīšana nolūkā turpināt studijas.Šinī gadījumā diplomatzinēja galvenais uzdevums ir novērtēt, vai pretendents ir spējīgs turpināt studijas izvēlētajā virzienā un līmenī. Profesionālā atzīšana ir ārzemju kvalifikācijas atzīšana nolūkā darboties noteiktā profesijā. Profesionālajā atzīšanā ir jānoskaidro, vai pretendenta zināšanas un prasmes ir pietiekamas, lai uzņemošajā valstī darbotos attiecīgajā profesijā. Ir pilnīgi iespējams, ka viena un tā pati kvalifikācija vienā un tajā pašā valstī tiek atzīta vienam no šiem nolūkiem, taču netiek atzīta (vai netiek pilnībā atzīta) otram.

2 Ir profesijas, kurās pēc noteikta augstskolas grāda/ diploma iegūšanas vēl jāapgūst profesionālā apmācība, lai iegūtu tiesības strādāt. 3 Piemēram, profesijas, kurām tiek pieprasīta vidējā izglītība vispār vai augstākā izglītība vispār.

Atzīšanas nolūku principiālās atšķirības dēļ akadēmisko un profesionālo atzīšanu regulē atšķirīgi (atsevišķu valstu un starptautiski) likumdošanas un normatīvie akti; turklāt atzīšanu veic atšķirīgas iestādes, skatīt tabulu tālāk.

1. tabula Akadēmiskās un profesionālās atzīšanas salīdzinājums

Akadēmiskā atzīšana (turpmākām studijām)

Profesionālā atzīšana (nodarbinātības nolūkiem)

Regulē : starptautiskas konvencijas divpusēji un daudzpusēji līgumi valstu starpā, izglītības sadarbības programmas

Regulē : nacionālā likumdošana, ES direktīvas starptautisko profesionālo asociāciju pieņemtie dokumenti

Novērtēšanu veic: nacionālie akadēmiskās atzīšanas un informācijas centri (ENIC un NARIC), augstskolas

Novērtēšanu veic: Nacionālie akadēmiskās atzīšanas un informācijas centri, darba devēji, valsts iestādes profesionālās organizācijas (bieži izmantojot ENIC/NARIC centru padomus)

Lēmumu pieņem: augstskolas valsts diplomatzīšanas iestādes (atsevišķās valstīs)

Lēmumu pieņem: darba devēji (nereglamentētās profesijās) profesionālās organizācijas vai valsts iestādes (reglamentētās profesijās)

Kaut arī abu atzīšanas veidu nolūki ir atšķirīgi un kaut arī var atšķirties rezultāti, nav grūti pamanīt, ka abiem atzīšanas veidiem tomēr ir daudz kopīgu iezīmju. Un, tā kā kopējais mērķis ir stimulēt gan studentu, gan darbaspēka mobilitāti Eiropā, ir jācenšas maksimāli izmantot akadēmiskās un profesionālās atzīšanas sinerģiju4. ES Komisijas Komunikē par akadēmiskās un profesionālās atzīšanas sinerģiju abi atzīšanas veidi ir iedalīti katrs divos paveidos, skat. 2. tabulu.

2. tabula . Akadēmiskās un profesionālās atzīšanas paveidi Akadēmiskā atzīšana Profesionālā atzīšana

Kumulatīvā akadēmiskā atzīšana – gadījums, kad pretendents ir pabeidzis studijas un ieguvis kādu nobeigtu kvalifikāciju (grādu, diplomu) vienā valstī un vēlas turpināt studijas nākošās secīgi iegūstamās kvalifikācijas iegūšanai citā valstī.

De jure profesionālā atzīšana – atzīšana darbībai reglamentētās profesijās, t.i., tajos gadījumos, kad vai nu darbību profesijā, vai tam nepieciešamo izglītību regulē likumdošanas vai normatīvie akti.

Akadēmiskā atzīšana ar aizvietošanu, t.i., pretendenta citā valstī apgūtas izglītības daļas atzīšana, lai ar to aizstātu daļu studiju programmas. (piem., ES izglītības programmu ietvaros)

De facto profesionālā atzīšana – ārzemju kvalifikācijas atzīšana profesionāliem nolūkiem tajos gadījumos, kad ne darbību profesijā, ne tam nepieciešamo izglītību neregulē likumdošanas vai normatīvie akti.

Minētajā komunikē uzsvērta līdzība starp kumulatīvo akadēmisko atzīšanu un de facto profesionālo atzīšanu. Abos gadījumos tā ir nobeigtu kvalifikāciju atzīšana. Ja konkrētā profesija nav reglamentēta nacionālajā likumdošanā vai ES direktīvās, galīgo lēmumu par atzīšanu pieņem darba devējs (pieņemot vai nepieņemot darbā pretendentu). Pēdējos gados darba devēji ir daudzkārt izrādījuši interesi nodarbināt pretendentus ar citās valstīs iegūtām kvalifikācijām - lai internacionalizētu savu biznesu un lai ienestu attiecīgajā jomā svaigas idejas. Darba devējiem tomēr ir nepieciešama palīdzība kvalifikāciju izvērtēšanā – vienkārši tā iemesla dēļ, ka darba devējiem nav pazīstamas ārvalstu izglītības sistēmas un tādēļ tiem ir grūti salīdzināt ārvalstīs iegūtās kvalifikācijas ar savā valstī iegūtajām. Šis ir tas gadījums, kad ENIC un NARIC tīkli un atsevišķu valstu

4 sinerģija –parādība, ka diviem faktoriem darbojoties vienlaikus, tiek sasniegts lielāks rezultāts, nekā katram atsevišķi (atšķirībā no divu faktoru antagonisma, kad rezultāts ir mazāks, nekā katram faktoram darbojoties atsevišķi)

ENIC/NARIC centri var izrādīties ļoti noderīgi - zinot ārvalstu izglītības sistēmas un pazīstot tajās izsniegtās kvalifikācijas, tie var konsultēt darba devējus de facto atzīšanas jomā. Šis aspekts iegūst īpašu nozīmi Boloņas deklarācijas kontekstā. Divdesmit deviņas valstis ir deklarējušas, ka tās veidos Eiropas Augstākās izglītības telpu; turklāt tās ir apņēmušās līdz 2010. gadam nodrošināt to, ka pat universitātes tipa izglītības pirmais grāds būs kvalifikācija kas “izmantojama Eiropas darba tirgū”. Boloņas deklarācija ir liels izaicinājums Eiropas diplomatzīšanas tīkliem, kam jāizstrādā instrumenti un mehānismi, ar kuru palīdzību kļūt pilnībā gataviem palīdzēt darba devējiem de facto atzīšanas jautājumos.

AKADĒMISKĀS ATZĪŠANAS JURIDISKIE INSTRUMENTI

Lisabonas konvencija Galvenais starptautiskais juridiskais instruments akadēmiskajai atzīšanai ir Eiropas Padomes un UNESCO kopīgā “Eiropas reģiona konvencijai par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas saistītas ar augstāko izglītību” (Lisabonas konvencija) , kas tika pieņemta 1997. gada 11. aprīlī Lisabonā. UNESCO Eiropas reģions pārsniedz ģeogrāfiskās Eiropas robežas, tādēļ konvenciju parakstīja arī tādās valstis, kā ASV, Kanāda, un Izraēla. Dažas ārpuseiropas valstis ieguva tiesības parakstīt konvenciju kā PSRS juridiskās mantinieces. Lisabonas konvenciju ir parakstījušas 42 valstis un 28 no tām jau ir konvenciju ratificējušas. Lisabonas konvencija aizstāj sešas iepriekšējās Eiropas Padomes un UNESCO konvencijas atzīšanas jomā un tā aptver gan tās kvalifikācijas, kuras dod tiesības stāties augstskolā, gan augstākās izglītības kvalifikācijas un arī studiju periodus. Salīdzinot ar iepriekšējām konvencijām, Lisabonas konvencija būtiski izmaina diplomatzīšanas procesu un veicina kvalifikāciju atzīšanu. Jāņem vērā arī, ka Lisabonas konvencija kā juridisks dokuments nav viegla lasāmviela, tā jāskata kopā ar savu izskaidrojošo ziņojumu, kurā ir detalizētāk izskaidrotas tās idejas, kas ir juridiskā teksta pamatā.

No ekvivalences uz atzīšanu Visas iepriekšējās konvencijas uzsver kvalifikāciju “ekvivalenci”. Ņemot vērā to, cik daudzveidīgas ir izglītības sistēmas, pasniegšanas metodes, mācību grāmatas un citi mācību līdzekļi, ka prakšu periodi var būt atšķirīgi, ka atšķirīgas var būt arī noslēguma darba (bakalaura, maģistra, diplomdarba) īpatsvars studiju programmā, ka dažādās valstīs ir atšķirīga izpratne par robežu starp “universitātes” un “neuniversitātes” tipa izglītību, jāsecina, ka divas dažādās valstīs (vai pat vienas un tās pašas valsts dažādās augstskolās) iegūtas kvalifikācijas šodien pat principā nevar būt “ekvivalentas”. Tieši tādēļ Lisabonas konvencija runā par “atzīšanu” nevis par “ekvivalenci”. Parakstot un ratificējot Lisabonas konvenciju, valstij ir pilnībā jāpiekrīt principam, ka tai nāksies atzīt tāda paša līmeņa ārvalstu kvalifikāciju, kaut arī tā nebūs iegūta tādā pašā veidā, ja vien netiks demonstrētas būtiskas atšķirības starp ārvalstu kvalifikāciju un tai atbilstošo savas valsts kvalifikāciju.

Būtiskās atšķirības Aptuveni vienāda līmeņa kvalifikācijām var būt būtiskas atšķirības studiju saturā, profilā un studiju rezultātos (skat. tālāk nodaļu Rekomendācijas kritērijiem un procedūrām). Tīri akadēmiskās atzīšanas ziņā būtiskas atšķirības nozīmē, ka atšķirības starp ārvalstu kvalifikāciju un atbilstošo savas valsts kvalifikāciju ir tik lielas, ka pretendents nav spējīgs turpināt izglītību tajās turpmākajās studijās, kurās tiek uzņemti atbilstošās savas valsts kvalifikācijas īpašnieki. Rekomendācijas kritērijiem un procedūrām (RKP) rosina kompetentās atzīšanas iestādes tajos gadījumos, kad ir pierādāms, ka atšķirības ir būtiskas, meklēt iespējas veikt alternatīvu vai daļēju atzīšanu vai arī atzīt ar papildnosacījumiem (skat. nodaļu par RKP). Jāatzīmē vēl viens būtisks Lisabonas konvencijas sasniegums – tā nosaka, ka demonstrētatšķirību būtiskumu ir tās Puses vai iestādes pienākums, kura veic ārvalstu kvalifikācijas novērtēšanu.5

Lēmums par atzīšanu Lielākajā daļā konvencijas dalībvalstu galīgo lēmumu par akadēmisko atzīšanu pieņem augstskolas, kurās pretendenti vēlas turpināt savas studijas. Sadarbības mehānismi starp augstskolām un attiecīgās valsts ENIC centru var būt dažādi. Lielākā daļa valstu apliecina, ka ENIC centru izsniegtajām izziņām par pretendenta kvalifikācijas novērtējumu formāli ir tikai rekomendējošs raksturs, taču praksē augstskolas, pieņemot lēmumu par atzīšanu, gandrīz vienmēr vadās pēc šīs izziņas un tādējādi tā faktiski kļūst par lēmumu. Atsevišķās valstīs tiesības pieņemt lēmumus par atzīšanu ir nodotas valsts iestādei, un šī iestāde var būt (bet var arī nebūt) ENIC centrs. 5 Citiem vārdiem sakot, pierādīt, ka atšķirības nav būtiskas, NAV pretendenta pienākums Ja novērtējošā iestāde nevar uzskatāmi demonstrēt, ka atšķirības ir būtiskas, pretendentam ir tiesības uz apelāciju.

Informācijas sniegšanas nozīme Lisabonas konvencija stingri saista atzīšanu, pirmkārt, ar konvencijas Pušu savstarpējo uzticēšanos un, otrkārt, ar to, ka katra puse sniedz adekvātu informāciju. Pirms konvencijas pieņemšanas bija acīmredzams, ka uzticamas informācijas trūkums ir viens no galvenajiem šķēršļiem kvalifikāciju atzīšanai. Lisabonas konvencija veido pamatus informācijas sniegšanas sistēmai. Blakus paša pretendenta pienākumam sagādāt visu nepieciešamo informāciju, tā uzliek augstskolai, kas izsniegusi kvalifikāciju, pēc pieprasījuma sniegt visu atbilstošo informāciju tai ārzemju augstskolai vai kompetentajai atzīšanas iestādei, kurā pretendents pieprasa atzīšanu. Lai veicinātu kvalifikāciju atzīšanu, katrai konvencijas Pusei jānodrošina atbilstoša un skaidra informācija par savu izglītības sistēmu. Būtiskākie nepieciešamās informācijas veidi ir uzskaitīti pašā konvencijā, īpaši uzsverot, ka vēlams izmantot Diploma pielikuma, kuru tā galīgajā variantā izstrādāja Eiropas Komisijas, Eiropas padomes un UNESCO darba grupa.

Eiropas diplomatzīšanas tīklu ENIC un NARIC loma akadēmiskajā un profesionālajā atzīšanā

Eiropas padomes un UNESCO ENIC tīkls Konvencija nosaka arī, ka atbilstošas informācijas sniegšanai katra Puse nodibina un uztur nacionālo diplomatzīšanas un informācijas centru un ka šie centri veido Eiropas Nacionālo akadēmiskās mobilitātes un atzīšanas centru tīklu (ENIC tīklu). Latviju ENIC tīklā pārstāv Akadēmiskās informācijas centrs. Lisabonas konvencija nosaka, ka nacionālie akadēmiskās atzīšanas un informācijas centri kopā veido Eiropas nacionālo akadēmiskās atzīšanas un mobilitātes centru tīklu (ENIC tīklu). ENIC centri savā ikdienas darbībā sadarbojas gan divpusēji, gan arī kā tīkls. ENIC centri pēc pieprasījuma sniedz informāciju sākot no nacionālo izglītības sistēmu aprakstiem un beidzot ar attiecīgajā momentā nepieciešamo informāciju par konkrētām kvalifikācijām. ENIC tīkls fiksē steidzami risināmas problēmas atzīšanas jomā. Šo problēmu risināšanai ENIC darba grupas veic konkrētu izpēti un sagatavo Lisabonas konvenciju papildinošu starptautisku dokumentu projektus. ENIC centri kalpo plašam ieinteresēto pušu lokam, ieskaitot valdības, savas valsts un ārvalstu augstskolas, darba devējus, savas valsts un ārvalstu personas.

Eiropas savienības NARIC tīkls ES, EEA un ES kandidātvalstu nacionālie akadēmiskās atzīšanas un informācijas centri vienlaicīgi līdzdarbojas ES NARIC tīklā. NARIC centriem ir īpašas funkcijas Eiropas savienības kontekstā, kā piemēram, atzīšanas aspektu nodrošināšanas Socrates programmas ietvaros, atbalsts ECTS un tās tālāka izplatīšana. Vairumā ES /EEA valstu un kandidātvalstu NARIC centri kalpo arī kā kontaktpunkti, kuros iedzīvotāji var saņemt konsultācijas par ES direktīvām reglamentēto profesiju jomā. Diplomatzīšanas centru loma akadēmiskajā atzīšanā. Vairumā valstu ENIC/NARIC centru nacionālā loma ir sniegt padomus augstskolām, kurām diplomatzīšanā ir lēmēja tiesības. ENIC/NSARIC centriem ir pieredze, kas ļauj tiem noskaidrot pretendentu piestādīto izglītības dokumentu autentiskumu, kā arī konstatēt, vai dokumentus izsniegusī mācību iestāde un programma savā valstī ir valsts atzīta. ENIC/NARIC centriem ir milzu pieredze citu valstu izglītības sistēmās, tie spēj konstatēt izskatāmās kvalifikācijas vietu un lomu tās valsts nacionālajā izglītības sistēmā, kurā kvalifikācija ir izsniegta, un tālāk novērtēt, vai kvalifikācija ir derīga tam, nolūkam, kuriem ir pieprasīta tās atzīšana. Kaut arī vairumā valstu ENIC/NARIC izsniegtajām izziņām oficiāli ir rekomendācijas statuss, vairums valstu atzīst, ka universitātes parasti seko šai rekomendācijai. Diplomatzīšanas centru pašreizējā loma profesionālajā atzīšanā Kas attiecas uz atzīšanu reglamentēto profesiju jomā, vairumā valstu ENIC/NARIC centri sniedz informāciju par ES vispārējās atzīšanas sistēmas direktīvām un arī par sektoru direktīvām. Daļa valstu informē, ka to kompetentās atzīšanas iestādes lēmumus par atzīšanu pieņem uz NARIC centrou rekomendācijas pamata. Kas attiecas uz de facto profesionālo atzīšanu, darba devēji aizvien biežāk griežas pēc padoma ENIC/NARIC centros lai izlemtu, pieņemt darbā vai noraidīt pretendentu, kuram ir ārvalstīs iegūta kvalifikācija. Ir paredzams, ka Boloņas procesa ietvaros aizvien pieaugs ENIC/NARIC centru loma atzīšanā profesionāliem mērķiem.

Diploma pielikums (skat. III pielikumu) Vienotais Eiropas diploma pielikums ir izstrādāts kā instruments, kas palīdz gan diplomu akadēmiskajā, gan profesionālajā atzīšanā. DP faktiski ir standartizēta atbilstošās informācijas sniegšanas forma, kuru jāizdod kopā ar kvalifikāciju (diplomu, grādu, atestātu par izglītību utt.). To izstrādāja ES Komisijas, Eiropas padomes un

UNESCO kopīgi izveidota darba grupa un tas 1998. gadā tika izmēģināts Eiropas mēroga pilotprojektā. DP standartizētā informācijas formāta galvenās iezīmes ir šādas: •

•

tas satur informāciju par kvalifikācijas līmeni, to piešķīrušās augstskolas un pretendenta apgūtās programmas tipu6 un statusu7; minētā informācija jāsniedz tādā veidā, lai tā nesaturētu nekādus vērtējumus (par programmu/augstskolu) vai norādījumus šīs kvalifikācijas ekvivalencei vai atzīšanai citās valstīs. DP turpretī jābūt sniegtai pietiekamai un atbilstīgai informācijai, lai akadēmiskās vai profesionālās organizācijas un/vai citu valstu augstskolas un darba devēji varētu objektīvi novērtēt kvalifikāciju un pieņemt lēmumu par tās atzīšanu;

•

•

informācija par studiju darba slodzi, saturu un rezultātiem ir jāsniedz kopā ar būtisku papildinformāciju, piemēram, izmantotās atzīmju skalas aprakstu, tādējādi atvieglojot diplomatzīšanas iestāžu darbu. Ja tiek izmantota ECTS sistēma, šo daļu Diploma pielikumā var aizstāt ar ECTS transkriptu; skaidri jānorāda kvalifikācijas funkcija savā valstī - gan attiecībā uz uzņemšanu turpmākās studijās8, gan attiecībā uz kvalifikācijas īpašnieka profesionālo statusu9;

•

informācija ir organizēta tādā veidā, lai būtu iespējams precīzi noteikt aplūkojamās kvalifikācijas vietu tās valsts izglītības sistēmā, kurā šī kvalifikācija ir piešķirta. Šī iemesla dēļ DP tiek iekļauts arī īss attiecīgās valsts izglītības sistēmas apraksts.

Kā to parādīja Eiropas mēroga pilotprojekts, DP pieņem un atbalsta augstskolas, ENIC/NARIC centri, darba devēju organizācijas, ES Tematiskie tīkli u.c. Kopš DP apstiprināšanas visās trijās starptautiskajās institūcijās, daudzas valstis ir uzsākušas darbu DP ieviešanā. DP plaša ieviešana tiek uzskatīta arī par vienu no instrumentiem Boloņas deklarācijas nosprausto mērķu sekmīgai realizācijai.

Rekomendācijas kritērijiem un procedūrām Savā 2001. gada apspriedē Rīgā Lisabonas konvencijas Starpvalstu komiteja pieņēma Rekomendācijas ārvalstu kvalifikāciju novērtēšanas kritērijiem un procedūrām (RKP). Projektu 1997. gada beigās izstrādāja ENIC darba grupa un 2000. gada pavasarī īpaši sasaukta jauna darba grupa to papildināja, lai tajā būtu ņemti vērā tie rezultāti, kas diplomatzīšanā sasniegti jau pēc Lisabonas konvencijas pieņemšanas, kā, piemēram, ENIC Bēgļu kvalifikāciju atzīšanas un Transnacionālās izglītības darba grupu konstatējumi un rezultāti. 2000. gada pavasarī sasauktā ENIC darba grupa centās arī cik iespējams pilnīgi iestrādāt RKP projektā tos jaunos principus, kurus nosaka Boloņas deklarācija. Kas attiecas uz kvalifikāciju novērtēšanas procedūrām, RKP nosaka virkni vispārīgu principu, kā, piemēram, caurredzamība, saskaņotība un drošums, cenšanās izvairīties no nevajadzīgas dokumentu tulkošanas un to autentiskuma pārbaudes, īpaši pasākumi bēgļu kvalifikāciju atzīšanā. Visi šie principi ir būtiski, lai izvairītos no nevajadzīgi sarežģītām procedūrām, kuras daudzos gadījumos pašas par sevi var liegt iespēju pretendentam saņemt atzīšanu sev pieejamo laika un resursu robežās. RKP sniedz arī detalizētāku skatījumu uz atzīšanas kritērijiem. RKP ir detalizēti izstrādāts jautājums par būtiskajām atšķirībām, attiecībā gan uz būtiskajām atšķirībām studiju rezultātos, tiesībās uz turpmākām darbībām, programmas galvenajos elementos (uzsverot, ka studiju elementu salīdzināmība ir nozīmīga tikai tiktāl, ciktāl tā atstāj iespaidu uz studiju rezultātiem un tiesībām iesaistīties turpmākās darbībās, bet ne kā nepieciešamas atzīšanas priekšnosacījums pati par sevi) un visbeidzot, būtiskajām atšķirībām programmu/ augstskolu kvalitātē. RKP ir uzsvērts, ka visos tajos gadījumos, kad būtisku atšķirību dēļ nav iespējama pilna atzīšana, kompetentajai iestādei, kura veic atzīšanu, ir jācenšas atrast alternatīvas atzīšanas iespējas, kuras varētu būt sekojošas:

(i) ārvalstu kvalifikācijas atzīšanu par salīdzināmu ar kvalifikāciju uzņemošajā valstī, taču ne ar to kvalifikāciju, kuru norāda pretendents;

(ii) ārvalstu kvalifikācijas daļēju atzīšanu; (iii) kvalifikācijas pilnīgu vai daļēju atzīšanu pie nosacījuma, ja pretendents papildus nokārto

eksāmenu(s) vai sagatavotības pārbaudījumus10; (iv) pilnu vai daļēju atzīšanu pēc tam, kad pretendents izgājis pārbaudes laiku, iespējams, formulējot

tam konkrētus nosacījumus.

6 piem. universitātes/neuniversitātes 7 attiecībā uz atzīšanu savā valstī. 8 piem., ir tiesības stāties doktorantūrā, var turpināt studijas pēcdiploma profesionālajā programmā u.c. 9 piem., īpašs profesionālais statuss nav piešķirts, ir tiesīgs strādāt par inženieri, ir tiesīgs kārtot sertifikācijas eksāmenu u.c. 10 aptitude test - ES direktīvās izmantots termins zināšanu/prasmju pārbaudījumam, pēc kura pretendentam tiek piešķirtas tiesības praktizēt profesijā

RKP ir lietderīgs instruments, kurš veicina to, lai visā Eiropā tiktu izmantoti vieni un tie paši kritēriji un procedūras. Boloņas procesam virzoties uz priekšu RKP varētu kļūt arvien lietderīgāks arī de facto profesionālajā atzīšanā, kura bieži ietver fāzi, ko sauc par "akadēmisko atzīšanu profesionāliem nolūkiem", kurā darba devējs griežas pēc padoma akadēmiskās diplomatzīšanas iestādēs.

UNESCO/Eiropas padomes Labas prakses kodekss Transnacionālās izglītības piegādātājiem Otrs dokuments, ko 2001. gadā Rīgā pieņēma Lisabonas konvencijas Starpvalstu komiteja, ir UNESCO/Eiropas padomes Labas prakses kodekss Transnacionālās izglītības sniedzējiem. Transnacionālā izglītība ir relatīvi jauna parādība, kura ļoti strauji izplatās. To definē kā visas tās studiju programmas, studiju kursu komplektus vai izglītības pakalpojumus, (ieskaitot tos, kas sniegti tālmācības formā), kuros studējošie atrodas citā valstī11. Šādas programmas var vai nu piederēt kādas citas valsts (ne tās, kurā programmas darbojas) izglītības sistēmai, vai arī darboties neatkarīgi no jebkādas valsts izglītības sistēmām12. Transnacionālās izglītības attīstībai ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. No vienas puses, ja transnacionālā veidā kļūst pieejama augstas kvalitātes izglītība, tad tā paver laba izvēles iespējas studējošajiem un vienlaikus ir izaicinājums nacionālajām izglītības sistēmām, kurš liek tām kļūt elastīgākām un ātrāk attīstīties. Papildus tam, ir paredzams, ka ārkārtīgi strauji attīstīsies izglītības programmu piedāvājums ar Interneta starpniecību, kur vispār neeksistē valstu robežas, un īpaši tas ir sagaidāms attiecībā uz mūžizglītību. Tajā pašā laikā ievērojams skaits valstu ziņo, ka to teritorijās aug nezināmas kvalitātes transnacionāli darbojošos programmu/ augstskolu skaits. Tiek norādīts arī tas, ka daudzos gadījumos transnacionālajai izglītībai trūkst caurskatāmības un ka par to ir ārkārtīgi grūti iegūt jebkādu informāciju. Tajā pašā laikā dažkārt ir pierādījumi, ka transnacionālajām programmām/ iestādēm var būt ievērojami zemākas prasības13, vai arī kā tās izsniedz "viegli iegūstamas" kvalifikācijas. Nepieciešamību pievērsties transnacionālajai izglītībai izraisīja abas aprakstītās transnacionālās izglītības puses. Lisabonas konvencija principā ir pielietojama ārvalstu kvalifikācijām, jeb, atbilstoši konvencijas tekstam , kvalifikācijām kas iegūtas "citā konvencijas Pusē" un kā tāda nav tieši izmantojama kvalifikācijām, kas iegūtas transnacionālā ceļā. Jautājums par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kuras transnacionālā ceļā piedāvājušas iestādes, kas šā vārda pilnā nozīmē14 pieder citas valsts izglītības sistēmai, ir problēmas vieglākā daļa, un to var daļēji risināt konvencijas ietvaros. Sarežģītāks ir jautājums par to kvalifikāciju atzīšanu, kuras nosacīti pieder15 kādas valsts izglītības sistēmai vai nepieder nekādai izglītības sistēmai. Lai rastu risinājumu jautājumam par transnacionālās izglītības kvalifikāciju atzīšanu, tika izveidota ENIC Transnacionālās izglītības darba grupa, kura izstrādāja Labas prakses kodeksu transnacionālās izglītības sniegšanā. Kodeksa pamatprincips ir vienkāršs - fiksēt nosacījumus, kas jāizpilda transnacionālās izglītības sniedzējiem, lai transnacionālā ceļā piešķirto kvalifikāciju novērtēšanu varētu veikt Lisabonas konvencijas nosacījumu ietvaros. Šie nosacījumi pamatā ietver: prasības transnacionālās izglītības realizācijas caurskatāmībai un informācijas sniegšanai pēc uzņemošās valsts16 varas iestāžu pieprasījuma, pienākums izpildīt gan eksportējošās, gan uzņemošas valsts likumdošanas prasības, prasības transnacionālās izglītības realizēšanā iesaistīto mācībspēku kvalifikācijai un kvalitātei un prasības studentu studiju slodzei transnacionālās izglītības programmā.

11 t.i., ne tajā valstī, kurā ir augstskola, kas piešķir kvalifikācijas 12 piem. "Eiropas universitāte", kura darbojas vairākās valstīs nepiederot nevienai izglītības sistēmai. 13 salīdzinot ar prasībām uzņemošajā valstī, bet dažkārt arī pašā “mātes” augstskolā. 14 t.i, kad tā konvencijas Puse, kuras augstskolas/programmas tiek transnacionāli piedāvātas citās valstī, uzrauga savu programmu transnacionālo realizāciju, tādējādi nodrošinot, ka programmu transnacionālās realizācijas kvalitāte un prasības kvalifikāciju transnacionālai piešķiršanai būtiski neatšķiras no tām, kādas šī Puse tām pašām programmām un kvalifikācijām izvirza savas valsts iekšienē. 15 Šis ir gadījums, kad valsts vai tās augstskola, kuras programmas tiek transnacionāli piedāvātas ārvalstīs, nekontrolē un nenodrošina transnacionāli realizētās izglītības kvalitāti. Ir zināmi gadījumi, kad šādā veidā nonāk pat līdz tādam absurdam, ka valsts vai augstskola pēc tam vai nu vispār neatzīst savus transnacionālā ceļā izsniegtos diplomus, vai arī transnacionālā ceļā izsniegto kvalifikāciju īpašniekiem, kas vēlas turpināt studijas pašā kvalifikāciju piešķīrušajā augstskolā, izvirza papildprasības, kāds netiek izvirzītas it kā tādu pašu kvalifikāciju īpašniekiem, kuri absolvējuši pašu "mātes iestādi". 16 uzņemoša valsts – valsts, kuras teritorijā tiek realizētas transnacionālās izglītības programmas.

Saskaņā ar kodeksu, programmu kvalitātes un standartu uzturēšana ir (kvalifikācijas) piešķirošās augstskolas17 pienākums, kuras diplomi tiek piešķirti transnacionālajā izglītībā. Piešķirošā augstskola ir atbildīga arī par informāciju, kuru tās vārdā izplata aģenti. Kodekss kalpo kā vadlīnija tiem transnacionālās izglītības sniedzējiem, kuri vēlas, lai to piešķirtās kvalifikācijas tiktu atzītas uzņemošajās valstīs. Kodekss, no otras puses, rosina uzņemošās valstis atzīt tādas transnacionālās izglītības kvalifikācijas, kuras ir piešķirtas saskaņā ar šā kodeksa nosacījumiem.

Vadlīnijas bēgļu kvalifikāciju atzīšanai Ir skumji atzīt, taču jautājums par bēgļiem, kurš diemžēl pasaules mērogā nekad nav zaudējis savu nozīmi, pēdējā desmitgadē ir kļuvis arvien nozīmīgāks Eiropā. Bēgļu sekmīga integrācija neapšaubāmi ietver to kvalifikāciju atzīšanu. Liels skaits bēgļu ir bez darba vai arī ir spiesti no jauna uzsākt izglītību un apmācību, kuru tie jau bija nobeigušai savās valstīs, līdz ar to kvalifikāciju atzīšana ir viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem bēgļu integrācijā. Lisabonas konvencija (skat. VII pantu) uzliek par pienākumu savām Pusēm visus nepieciešamos un iespējamos pasākumus, lai izveidotu procedūras bēgļu kvalifikāciju novērtēšanai, lai tie tiktu uzņemti augstskolā, tālākās augstākās izglītības programmās vai veiktu profesionālu darbību "arī tādos gadījumos, kad kvalifikāciju, kas iegūta vienā no Pusēm, nevar dokumentāri pierādīt ". Dānijas Bēgļu lietu padomes ziņojumā “Bēgļu kvalifikāciju novērtēšana Eiropas savienībā" (1998) ir konstatēta virkne ar bēgļu kvalifikāciju atzīšanu saistītu problēmu. Bēgļu kvalifikāciju atzīšana pieprasa no diplomatzinēju parasti izmantotās prakses atšķirīgu pieeju. Tā vietā, lai novērtētu kvalifikāciju, balstoties uz labi dokumentētu lietu, diplomatzinējiem bieži nākas izvērtēt bēgļu kvalifikācijas, balstoties uz nepilnīgu (vai pilnībā iztrūkstošu) informāciju par gan par konkrēto kvalifikāciju, gan par izglītības sistēmu, no kuras tā nāk. Eiropas padomes darba grupa izstrādāja "Vadlīniju projektu bēgļu kvalifikāciju atzīšanai" , kuru Lisabonas konvencijas Puses var izmantot, lai izpildītu savus pienākumus, kurus nosaka Konvencijas VII pants. Dažas galvenās Vadlīniju iezīmes ir šādas. Gadījumos, kad trūkst dokumentētas informācijas, diplomatzinēji tiek rosināti izmantot tādus papildu apliecinājumus kā skolotāju/pasniedzēju liecības par izglītības apguvi, publicētus reģistrēto studentu sarakstus, studentu identifikācijas kartes (studentu apliecības), studentu rādītājus, sekmju izrakstus, pielaišanu pie valsts eksāmeniem, profesionālo statusu. Ņemot vērā, ka bēgļu gadījumā laikam ir īpaši augsta vērtība, vadlīnijas rosina diplomatzinējus darīt visu iespējamo, lai paātrinātu vērtēšanas procesu, tā lai bēgļi nepalaistu garām kārtējā akadēmiskā gada sākumu. Bēgļiem ir jādod iespēja saņemt rekomendējošu izziņu, kuru tie tālāk varētu izmantot meklējot darbu, profesionālajā orientācijā utt. Gadījumos, kad pastāv būtiskas atšķirības starp bēgļa kvalifikāciju un attiecīgo uzņemošās valsts kvalifikāciju, vadlīnijas rosina veidot izlīdzinošus kursus, lai aizpildītu robus un/vai sasniegtu nepieciešamo līmeni un lai tādējādi novērstu nepieciešamību atsākt izglītību no paša sākuma. Darba grupa ierosina izmantot “izcelsmes dokumentu” – vērtīgu praktisku instrumentu, kas ļauj diplomatzinējam rekonstruēt bēgļa izglītību, bet bēglim tas kalpo, lai apstiprinātu tā akadēmiskos sasniegumus citām instancēm, kas tos vērtēs - piem. universitātēm vai darba devējiem, bēglim meklējot uzņemšanas iespējas tālākā izglītībā vai darbu. Izcelsmes dokuments sastāv no divām daļām: (1) pārskata par bēgļa deklarētajiem izglītības sasniegumiem ar pieejamajiem dokumentiem un papildu apliecinājumiem un (2) anketas, kas veidota pēc Diploma pielikuma modeļa, kuru diplomatzinējs izmanto, lai pievienotu citu atbilstīgu informāciju. Anketā izmantots tas pats skaidrais un precīzais informācijas sniegšanas modelis, kas ir iestrādāts Diploma pielikumā un pārbaudīts Eiropas mēroga pilotprojektā. Sagaidāms, ka, līdz ar Diploma pielikuma plašāku ieviešanu Eiropā, Eiropas augstskolas un darba devēji arvien vairāk iepazīsies un pieradīs pie izmantotā informācijas sniegšanas formāta, tādēļ tiem būs ērti lietot izcelsmes dokumentu kā līdzīgu formu, ar kuras palīdzību tiek prezentētas (daļēji dokumentētās) bēgļu kvalifikācijas.

Ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju akadēmiskā atzīšanan Latvijā Latvija ir parakstījusi Lisabonas konvenciju 1997.gada 11.aprīlī, tā ratificēta 1999.gada 20.jūlijā un stājas spēkā no 1999.gada 1.septembra. Latvijā ārvalstu kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu nosaka Izglītības likuma 11.’ pants un Augstskolu likuma 84. un 85. pants. 17 piešķirošā augstskola – tā augstskolas, kuras kvalifikācijas tiek (citā valstī) piešķirtas transnacionālās izglītības rezultātā.

Galīgo lēmumu par ārvalstīs iegūta grāda/diploma akadēmisko atzīšanu pieņem tā augstskola, kurā ārzemju grāda/diploma īpašnieks vēlas turpināt savas studijas. Likums nosaka, ka augstskola šo lēmumu pieņem, balstoties uz Akadēmiskās Informācijas centra (Latvijas dalībnieks Eiropas diplomatzīšanas tīklos ENIC un NARIC) izziņu. Akadēmiskās Informācijas centrs izvērtē ārvalstu grādu/ diplomu un izsniedz izziņu, kura kalpo kā rekomendācija augstskolām, taču tā var kalpot arī kā rekomendācija potenciālajiem darba devējiem nereglamentētās profesijās.

Akadēmiskās informācijas centra Rekomendācijas ārzemju kvalifikāciju novērtēšanā (manuprāt, šīs rekomendācijas vajag saīsināt, atstājot tikai pašu būtiskāko) (izstrādātas saskaņā ar UNESCO/ Eiropas Padomes Rekomendācijām ārzemju kvalifikāciju un studiju periodu novērtēšanas procedūrām un kritērijiem, UNESCO/ Eiropas Padomes Labas prakses kodeksu transnacionālās izglītības sniegšanā, Kanādas Galvenajām vadlīnijām labai praksei ārzemju diplomu novērtēšanā un to paskaidrojošiem dokumentiem)

1. Ārzemju kvalifikāciju īpašniekiem jābūt adekvātai iespējai uz šo kvalifikāciju novērtēšanu pēc pieprasījuma.

2. Nosacījumiem, kas attiecas uz ārzemju kvalifikāciju novērtēšanu, ar attiecīgajām izmaiņām jātiek attiecinātiem arī uz studiju periodu vērtēšanu.

3. Ārzemju kvalifikācijas novērtēšanas procedūrām un kritērijiem jābūt caurredzamiem, saskaņotiem un uzticamiem. Lai nodrošinātu caurredzamību, tiem jātiek periodiski pārskatītiem, ņemot vērā izglītības jomas attīstību, un novērstu tādas prasības, kas var radīt liekus sarežģījumus procedūrā.

4. Novērtējot ārzemju kvalifikācijas, kas saistītas ar augstāko izglītību, starptautisko un nacionālo likumdošanu jāpiemēro elastīgi, lai pēc iespējas padarītu atzīšanu iespējamu.

5. Ja konkrētā gadījuma rūpīgas apsvēršanas rezultātā iestāde, kas pieņem lēmumu par atzīšanu nonāk pie slēdziena, ka konkrēto kvalifikāciju nav iespējams atzīt tādā veidā, kā to vēlas pieteicējs, jāapsver alternatīvas vai daļējas atzīšanas iespējamība.

6. Visos gadījumos, kad lēmums ir atšķirīgs no pieprasītās atzīšanas, ieskaitot gadījumus, kad neviena atzīšanas forma nav iespējama, iestādei, kas pieņem lēmumu par atzīšanu, jāinformē pieteikuma sniedzējs par pieņemtā lēmuma iemesliem un viņa tiesībām to apstrīdēt.

7. Paziņojums par rekomendāciju atzīšanai tiek izsniegts izziņas formā, kura adresēta vai nu konkrētā diploma iesniedzējam vai iesniegšanai pēc vajadzības.

8. Kaut arī novērtēšanas mērķis ir novērtēt pieteicēju ārzemju kvalifikācijas kvalitatīvā ziņā, atzīšanas procedūrā zināma nozīme ir arī kvantitatīviem kritērijiem. To izmantošanai tomēr jāaprobežojas ar gadījumiem, kad kvantitatīvie kritēriji ir saistīti ar kvalitāti un var papildināt kvalitatīvos kritērijus.

Novērtēšanas procedūras

9. AIC sniedz pretendentiem informāciju par ārvalstu kvalifikāciju, kas saistītas ar augstāko izglītību, novērtēšanas procedūrām un kritērijiem. Šī informācija tiek sniegta visiem pretendentiem, kā arī personām, kas vēlas iepriekš uzzināt par savu ārzemju kvalifikāciju iespējamo novērtēšanu.

10. Iesniegumu izskatīšanas parastajam ilgumam no brīža, kad no pretendenta un/vai mācību iestādes saņemta visa nepieciešamā informācija, jātiek paziņotam pretendentiem. Iesniegumiem jātiek izskatītiem pēc iespējas ātri un izskatīšanas ilgumam nevajadzētu pārsniegt četrus mēnešus.

11. AIC jāsniedz padomi personām, kuras interesējas par iespējām un procedūrām formālajā pieteikumu iesniegšanā to ārzemju kvalifikācijas novērtēšanai vai atzīšanai. Ja nepieciešams, indivīda interesēs neoficiāliem padomiem pēc pieprasījuma jātiek sniegtiem arī kvalifikācijas novērtēšanas laikā, kā arī pēc tām.

12. AIC jāizstrādā arī tipisku atzīšanas gadījumu saraksts un/vai salīdzinošs citu izglītības sistēmu pārskats saistībā ar pašu valsts sistēmu, kas palīdzētu atzīšanas lēmumus padarīt secīgus.

Informācija par kvalifikāciju, kuras atzīšana tiek pieprasīta

13. Atbildība par informācijas sniegšanu par kvalifikācijām, kuru atzīšana tiek pieprasīta, tiek dalīta starp kvalifikācijas īpašnieku, augstākās izglītības iestādi, kurā attiecīgā kvalifikācija ir iegūta, un AIC, kā norādīts Lisabonas Diplomatzīšanas Konvencijā, īpaši tās III.3 un III.4 pantā.

14. Gadījumos, kad bēgļi, personas bēgļiem līdzīgā situācijā vai citu dibinātu iemeslu dēļ nevar dokumentāli apstiprināt savas kvalifikācijas, diplomatzinējiem vēlams izveidot un izmantot Sagatavotības dokumentu, kas sniedz pārskatu par kvalifikācijām vai studiju periodiem (ko šīs personas sakās apguvušas) ar visiem pieejamiem dokumentiem un apstiprinošiem parādījumiem.

Tulkojumi

15. Angļu, vācu un krievu valodā izdotie dokumenti Akadēmiskās Informācijas centrā var tikt iesniegti bez tulkojuma. Citos gadījumos tulkojums var tikt pieprasīts. Jebkurā gadījumā bez tulkojuma jāuzrāda arī attiecīgā dokumenta oriģināls vai notariāli apstiprināta kopija.

16. Kā likums, ārzemju kvalifikāciju nosaukumi jāsniedz oriģinālvalodā, bez tulkojuma.

Dokumentu autentiskuma pārbaude

17. Sakarā ar viltotu diplomu un citu dokumentu pieaugošu sastopamību dokumentu autentiskuma pārbaude kļūst aizvien svarīgāka. Autentiskuma pārbaudē jānoskaidro:

a) vai apspriežamie dokumenti ir īsti, t.i., vai tie ir izsniegti iestādē, kas norādīta uz dokumenta, un vai tos nav pēc tam nelikumīgi izmainījis pretendents vai cita persona;

b) vai apspriežamie dokumenti tiešām ir likumīgi izsniegti pretendentam.

18. Kaut arī nepieciešamība noteikt dokumentu autentiskumu ir reāla novērtēšanas procedūras sastāvdaļa, tai tomēr jābūt sabalansētai ar grūtībām, ko tā rada pretendentiem. Procedūras pamatnoteikumiem jābūt balstītiem uz to, ka lielākā daļa pretendentu ir godīgi, bet tiem jādod iespēja AIC pieprasīt pārliecinošākus autentiskuma pierādījumus, ja tas pieļauj, ka dokumenti varētu būt viltoti. Kaut arī apstiprinātas fotokopijas lielākajā daļā gadījumu ir pietiekams pierādījums, AIC ir tiesības pieprasīt oriģinālos dokumentus, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu.

19. Bēgļu, pārvietoto personu un citu personu, kuras ar dibinātu iemeslu un par spīti to ilgstošām pūlēm nav spējīgas dokumentēt savas kvalifikācijas, gadījumos jāapsver, vai nav citu iespēju atzīt viņu minētās kvalifikācijas. Šādi pasākumi varētu tikt piemēroti atkarībā no atzīšanas pieteikuma un tajos varētu ietilpt kārtējie vai speciāli organizēti eksāmeni, pārrunas ar augstskolu mācībspēkiem un AIC un ar zvērestu apliecināts notariāls paziņojums.

Novērtēšanas kritēriji Iestādes statuss

20. Sakarā ar augstskolu lielo dažādību un transnacionālās izglītības attīstību, kvalifikācijas statuss nevar tikt noteikts, ņemot vērā iestādes un/vai programmas statusu, kurā kvalifikācija ir iegūta.

21. Jānoskaidro, vai augstskola pieder valsts, kas ir puse Lisabonas Diplomatzīšanas konvencijā un/vai ietilpst Eiropas reģionā, augstākās izglītības sistēmai. Gadījumos, kad kvalifikācijas piešķirtas augstākās izglītības iestādēs, kas veidotas uz transnacionālās darbības pamata, AIC jāanalizē šī darbība, balstoties uz principiem, kas noteikti UNESCO/ Eiropas Padomes Labas prakses kodeksā transnacionālās izglītības sniegšanā, kā arī LR Augstskolu likuma 86.pantā Ārvalstu augstskolu darbība Latvijā.

22. Dažās valstīs ir izveidota oficiālas augstākās izglītības iestāžu un programmu novērtēšanas sistēma. Novērtējot kvalifikācijas no šādām sistēmām, AIC jāņem vērā oficiālā novērtēšanas procesa rezultāti.

Individuālu kvalifikāciju novērtēšanu

23. Ārzemju kvalifikāciju atzīšana var tikt pieprasīta dažādu iemeslu dēļ. Novērtēšanā jāņem vērā iemesls(-i), kura (-u) dēļ atzīšana tiek pieprasīta, un atzīšanas rekomendācijā jātiek paskaidrotam, kādiem mērķiem tā ir derīga.

24. Pirms attiecīgās novērtēšanas sākšanas AIC jānoskaidro, kuri nacionālie un starptautiskie juridiskie dokumenti attiecas uz šo gadījumu un vai tie pieprasa kādu īpašu lēmumu vai procedūru.

25. Novērtēšanā jāņem vērā arī iepriekšējā pieredze līdzīgos atzīšanas gadījumos, lai nodrošinātu atzīšanas prakses konsekvenci. Iepriekšējai pieredzei jābūt vadošajai un būtiskām izmaiņām praksē jābūt pamatotām.

26. Ārzemju kvalifikācijas vērtēšanā jānosaka kvalifikācija Latvijas izglītības sistēmā, kas ir visatbilstošākā ārzemju kvalifikācijai, ņemot vērā mērķi, kuram atzīšana tiek prasīta. Ja kvalifikācija pieder kādai ārzemju izglītības sistēmai, vērtēšanā jāņem vērā tās relatīvā vieta un funkcija, salīdzinot ar citām tās pašas sistēmas kvalifikācijām.

27. Aptuveni viena līmeņa kvalifikācijas var uzrādīt būtiskas atšķirības attiecībā uz to saturu, profilu un mācību procesa rezultātiem. Ārzemju kvalifikāciju vērtēšanā šīs atšķirības jāapskata elastīgi un tikai būtiskas atšķirības attiecībā uz mērķi, kādam atzīšana tiek prasīta, varētu novest pie ārzemju kvalifikāciju daļējas atzīšanas vai neatzīšanas.

28. Ārzemju kvalifikācijām jātiek atzītām, ja netiek uzrādītas būtiskas atšķirības starp kvalifikāciju, kuras atzīšana tiek pieprasīta, un atbilstošo Latvijas kvalifikāciju. Pielietojot šo principu, novērtēšanā jānoskaidro, vai:

a) atšķirības mācību procesa iznākumā starp ārzemju kvalifikāciju un atbilstošo Latvijas kvalifikāciju, ir pārāk būtiskas, lai pieļautu pretendenta pieprasīto atzīšanu. Ja tā, novērtēšanā jānoskaidro, vai nav iespējams piemērot alternatīvu un/vai nosacījumu atzīšanu;

b) atšķirības tiesībās uz turpmāko darbību (piemēram, tālākām studijām, zinātnisko darbu, algota darba veikšanai) starp ārzemju kvalifikāciju un atbilstošo Latvijas kvalifikāciju, ir pārāk būtiskas, lai pieļautu pretendenta pieprasīto atzīšanu. Ja tā, novērtēšanā jānoskaidro, vai nav iespējams piemērot alternatīvu un/vai nosacījuma atzīšanu;

c) atšķirības galvenajos elementos starp programmu(-ām), kurā(-s) piešķirta attiecīgā kvalifikācija, salīdzinājumā ar programmu(-ām), kurā(-s) tiek piešķirta attiecīgā Latvijas kvalifikācija, ir pārāk būtiskas, lai nepieļautu pretendenta pieprasīto atzīšanu. Ja tā, novērtēšanā jānoskaidro, vai nav iespējams piemērot alternatīvu un/vai nosacījuma atzīšanu. Programmu sastāvdaļu salīdzināmība tomēr jāanalizē tikai no izglītības ienākuma un tiesību uz turpmāku darbību viedokļa, nevis kā patstāvīgs nepieciešams atzīšanas nosacījums;

d) AIC var demonstrēt, ka atšķirības programmas un/vai iestādes, kurā kvalifikācija iegūta, kvalitātē salīdzinājumā ar programmām un/vai iestādēm, kuras piešķir līdzīgu Latvijas kvalifikāciju, ir pārāk būtiskas, lai pieļautu pretendenta pieprasīto atzīšanu. Ja tā, novērošanā jānoskaidro, vai nav iespējams piemērot alternatīvu un/vai nosacījuma atzīšanu.

29. Ja noteikta ārzemju kvalifikācija garantē kādas noteiktas formālas tiesības valstī, kur tā piešķirta, kvalifikācijai jātiek vērtētai ar mērķi piešķirt pretendentiem atbilstošas tiesības arī Latvijā, ja šādas tiesības eksistē un to pamatā ir zināšanas un iemaņas, ko apliecina šī kvalifikācija.

30. Tādu kvalifikāciju atzīšana, kas piešķirtas pirms vairākiem gadiem, var būt problemātiskāka par nesen piešķirtu kvalifikāciju atzīšanu. Cik lielā mērā kvalifikācija ir novecojusi, atkarīgs no izglītības jomas, kā arī no pasākumiem, ko kvalifikācijas īpašnieks veicis pēc kvalifikācijas iegūšanas. Principā vecākas kvalifikācijas būtu jāatzīst pēc tiem pašiem principiem kā līdzīgas kvalifikācijas, kas piešķirtas Latvijā. Var tikt apsvērts, vai atbilstoša darba pieredze nevar kompensēt novecojušas kvalifikācijas trūkumus.

31. Jāņem vērā studiju ilgums tikai kā viens no norādījumiem par programmas beigās sasniegto līmeni. Tādēļ lēmumam nepiešķirt pieprasīto atzīšanu jātiek pamatotam ar citiem faktoriem, ne tikai studiju ilgumu. Būtiska studiju programmu, kurās piešķirta apspriežamā kvalifikācija, ilgumu atšķirība var dot pamatu domām, ka būtiskas atšķirības var tikt uzrādītas arī pretendenta izglītības līmenī un spējās veikt

tālāko darbību. Lielākajā daļā augstākās izglītības kvalifikāciju viena gada vai lielāka starpība var tikt uzskatīta par būtisku. Kvalifikācijām, kas dod tiesības uz augstāko izglītību, par būtisku var tikt uzskatīta divu gadu vai lielāka starpība.

32. Ārzemju kvalifikāciju novērtēšanai jākoncentrējas uz to kvalifikāciju, kuras atzīšana tiek pieprasīta. Iepriekšējie izglītības līmeņi jāaplūko tikai tad, ja tiem ir būtiska nozīme novērtēšanas iznākumā, un aplūkošanai jāaprobežojas ar kvalifikāciju, kas iegūta tieši pirms kvalifikācijas, kuras atzīšana tiek pieprasīta.

33. Novērtēšanas procesā diplomatzinējam jāpielieto savas zināšanas un profesionālās iemaņas, kā arī jāņem vērā visa atbilstošā publicētā informācija. Ja ir pieejama adekvāta informācija par kvalifikācijā iemiesoto mācību iznākumu, vērtēšanas procesā tai jāpiešķir prioritāte pār informāciju par izglītības programmu, kurā iegūta attiecīgā kvalifikācija.

34. Dokumenta ekspertīzes rezultātā iesnieguma iesniedzējam tiek izsniegta izziņa par to, kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais akadēmiskais grāds.

Novērtēšanas rezultāts 35. Lēmumu par izglītības dokumenta atzīšanu, pamatojoties uz Akadēmiskās informācijas centra izziņu,

pieņem: 1) studiju turpināšanai - augstskola, kurā izglītības dokumenta īpašnieks vēlas turpināt studijas.

Augstskola var veikt papildu ekspertīzi un noteikt papildu prasības; 2) pieņemšanai darbā profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība nav

reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - darba devējs; 3) profesionālās darbības veikšanai profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība ir

reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - šajos likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas;

4) izglītības turpināšanai pamatizglītības vai vidējās izglītības pakāpē - Izglītības un zinātnes ministrija. (No shēmas jāmet ārā – pieteicējs var apelēt)

Pieteikuma saņemšana

Vai visa nepieciešamā infor-mācija ir iesniegta?

Vai kvalifikācija ir autentiska?

Vai augstskolaun programma

ir atzīta?

Kvalifikācijas izvērtēšana

Izvērtējuma rezultātaizsniegšana

1. solis

2. solis

3. solis

4. solis

5. solis

6. solis

ievāktinformāciju

atzīšana tiek atteikta

parasti neatzīst

lēmums jāpamato,pieteicējs var apelēt

pieteicējsapmierināts

Ja nē:

Ja nē:

Ja nē:

Lēmumsnegatīvs

Lēmumspozitīvs

Ja ir:

Ja ir:

Ja ir:

atpakaļ uz 2. soli

Kvalifikācijas izvērtēšanas procedūras shēma

PROFESIONĀLĀS ATZĪŠANAS JURIDISKIE INSTRUMENTI

Politiskās nostādnes Eiropas Savienībā Saskaņā ar 1957. gada Romas līgumu, katrs Eiropas savienības dalībvalsts pilsonis var brīvi praktizēt sava profesijā, sniegt pakalpojumus vai uzsākt komercdarbību jebkurā citā ES dalībvalstī. ES dalībvalstis, kā arī vēl trīs Eiropas Ekonomiskās zonas valstis (Islande, Lihtenšteina un Norvēģija) kopā veido Eiropas vienoto iekšējo tirgu, kuru raksturo brīva personu, pakalpojumu, kapitāla un preču kustība. Visās valstīs, kuras veido Vienoto tirgu, pastāv savas izglītības sistēmas un savi nacionālie diplomi. Personai, kas vēlas praktizēt savā profesijā citā valstī, mēdz rasties grūtības, jo kvalifikācija, kas vienā valstī ir atzīta, ne vienmēr tiek automātiski atzīta arī citās. Sektoru direktīvas un vienotās atzīšanas sistēmas direktīvas ir paredzētas, lai atvieglotu piekļuvi zināmām profesijām citās ES un EEA valstīs. Citu kandidātvalstu starpā, arī Latvija ir saskaņojusi savu likumdošanu, lai ieviestu ES profesionālās atzīšanas direktīvas, kas iestrādātas likumā Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu.

Reglamentētas un nereglamentētas profesijas Kvalifikācijas atzīšana profesionāliem (nodarbinātības) nolūkiem ir lielā mērā atkarīga no atbildes uz jautājumu, vai profesija ir reglamentēta. Profesija ir reglamentēta, ja uzņemošās valsts likumdošanas vai normatīvie akti nosaka, ka darbības uzsākšanai vai veikšanai tieši vai netieši, saskaņā ar likumiem, noteikumiem vai administratīvajiem aktiem, ir nepieciešami izglītības un apmācības pierādījumi ( vai kompetences apliecība). Noteikt, kuras profesijas reglamentēt, kuras – nē, ir katras valsts iekšēja lieta. Vairumā gadījumu valstu juridiskajās sistēmās ir reglamentētas tās profesijas, kurās iespējamā nekvalitatīva vai nepareiza profesionālā darbība saistās ar lielu risku – draudiem cilvēku veselībai, dzīvībai, iespējām nodarīt lielu materiālu vai morālu kaitējumu. Gandrīz katrā valstī pie reglamentētajām profesijām pieder visas ar medicīnu saistītās profesijas, pirmām kārtām, ārsts, zobārsts, farmaceits, medicīnas māsa, vecmāte; reglamentēta tiek arī veterinārārsta, arhitekta un advokāta profesija. Tādas profesijas kā inženieris un skolotājs ir reglamentētas lielā daļā valstu, taču ne visās. Dažas valstis ir nolēmušas reglamentēt ļoti specifiskas profesijas, piemēram, slēpošanas instruktora, baznīcas ērģelnieka un pat kaprača profesiju. Ja profesija nav reglamentēta, tad ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas īpašniekam formāli nav nekādas vajadzības pieprasīt kvalifikācijas atzīšanu. Darba devējs ir tas, kurš faktiski pieņem lēmumu par ārzemju kvalifikācijas atzīšanu. Ja darba devējs pilnībā uzticas konkrētajai ārvalstu kvalifikācijai, tas var pieņemt lēmumu nodarbināt kvalifikācijas īpašnieku bez jebkādas ārzemju kvalifikācijas papildus izvērtēšanas. Praksē darba devējs parasti tomēr vēlas būt pārliecināts, ka ārvalstīs iegūtā kvalifikācija ir derīga, salīdzinot ar to studiju rezultātu līmeni, konkrētajām zināšanām un prasmēm, ko ietver attiecīgā savas valsts kvalifikācija. Šī iemesla dēļ darba devēji bieži meklē padomu akadēmiskās diplomatzīšanas iestādēs. Tā rezultātā ir radusies " akadēmiskā atzīšana profesionāliem nolūkiem" jeb de facto profesionālā atzīšana, kuras nozīme aizvien pieaug tā procesa ietvaros ko uzsāka Boloņas deklarācija (skat attiecīgo sadaļu tālāk) Ja profesija ir reglamentēta, valsts nozīmē kompetentās iestādes, kuras pieņem lēmumus par ārvalstu kvalifikāciju atzīšanu nolūkā uzsākt darbību vai darboties konkrētajā profesijā. Blakus ārvalstu izglītības dokumenta novērtēšanai, atzīšana nolūkam uzsākt vai veikt darbību reglamentētā profesijā, ietver arī pārbaudi, vai pretendents savā izcelsmes valstī18 ir izpildījis visus priekšnosacījumus, lai tajā kā pilntiesīgs profesionālis uzsāktu vai veiktu darbību attiecīgajā profesijā. Šie nosacījumi var ietvert obligātus prakses periodus pēc izglītības/apmācības programmas pabeigšanas, konkrētu zināšanu vai prasmju pārbaudi, dažkārt arī piederību profesionālām organizācijām. Aizsargājot klientus, patērētājus, pacientus u.c. no nekvalitatīviem profesionāliem pakalpojumiem, nacionālā likumdošana par reglamentētajām profesijām var vienlaikus radīt nevajadzīgas grūtības profesionāļiem, kuriem ir citās valstīs iegūtas kvalifikācijas. Lai veicinātu brīvu kustību, kura pieder pie ES pilsoņa fundamentālām tiesībām, Eiropas kopienu padome ir pieņēmusi direktīvas par diplomu un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu darbībai reglamentētās profesijās. Eiropas komisija vispirms centās ieviest sektoru direktīvas, kuras aptver katru profesiju atsevišķi. Sektoru direktīvas nosaka studiju programmu ievērojamu saskaņošanu satura un ilguma ziņā. Tas izdevās noteiktām profesijām (ārsts, zobārsts, medicīnas māsa19, vecmāte, farmaceits, arhitekts, veterinārārsts un advokāts). Tomēr sarunas par nepieciešamo dažādu aspektu saskaņošanu izrādījās ļoti sarežģītas un tās paņēma ļoti daudz laika (piemēram, arhitektu direktīvas pilnīga sagatavošana prasīja 17 gadus). Šī iemesla dēļ akcents tika novirzīts uz Vispārējas atzīšanas sistēmas izveidošanu, kura aptver visas pārējās reglamentētās profesijas. Vispārējās sistēmas pamatā ir nostādne, ka studiju un profesionālās apmācībaqs programmas, kuras sagatavo konkrētai reglamentētai profesijai dažādās ES dalībvalsis, principā ir līdzvērtīgas. Pie nosacījuma, ka ir izpildītas zināmas minimālās prasības, absolvējot jebkuru no šīm programmām, jābūt iespējai darboties attiecīgajā reglamentētajā profesijā jebkurā no ES dalībvalstīm. Vispārējās atzīšanas sistēmas aptvertajās profesijās programmas nekādā veidā netiek iepriekš saskaņotas dalībvalstu starpā. ES direktīvas darbojas ES dalībvalstīs, Islandē, Lihtenšteinā un Norvēģijā. ES kandidātvalstis ievieš šīs direktīvas savā likumdošanā, tā, lai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, varētu nodrošināt direktīvu nosacījumu izpildi. .

Sektoru direktīvas Eiropas Kopienu Padome ir pieņēmusi sektoru direktīvas attiecībā uz kvalifikāciju atzīšanu ārsta, zobārstam, vispārējās prakses medicīnas māsas, farmaceita, vecmātes, veterināra, arhitekta un advokāta profesijās.

18 šinī gadījumā valstī, no kuras tas ierodas, kas , iespējams, var arī nesakrist ar valsti, kurā pretendents ir dzimis. 19 vispārējās aprūpes medicīnas māsa. pārējās medicīnas māsu profesijas aptver Vispārējās sistēmas direktīvas.

3. tabula. ES sektoru direktīvas profesionālo kvalifikāciju atzīšanai Profesija Direktīva No Pieņemta ārsts 93/16/EEC 05. Apr. 1993 vispārējās prakses medicīnas māsa

77/453/EEC 77/452 EEC

27. Jūn. 1977

zobārsts 78/687/EEC; 78/686/EEC 25. Jūl. 1978 vecmāte 80/155/EEC; 80/154/EEC 21. Jan. 1980 farmaceits 85/432/EEC; 85/433/EEC 16. Sep. 1985 veterinārārsts 78/1027/EEC; 78/1026/EEC 18. Dec. 1978 arhitekts 85/384/EEC 10. Jūn. 1985 Vienkāršošanas (papildina iepriekšminētās direktīvas)

2001/19/EC 14.maijs 2001

advokāts 77/249/EEC 98/5/EC

22. Mar. 1977 16. Feb. 1998

Sektoru direktīvas nosaka to, ka:

• •

•

•

izglītība un apmācība, kas nepieciešama darbībai attiecīgajā profesijā, tiek saskaņota ES mērogā; sektoru direktīvu aptvertajās profesijās atzīšana ir automātiska.

Izglītības un apmācības "saskaņošana" šinī gadījumā nenozīmē, ka programmām, kuru rezultātā tiek iegūta attiecīgā kvalifikācija, ir jābūt identiskām. Katra sektora direktīva nosaka minimālās ievērojamās prasības. Saskaņojamo jautājumu loks dažādu sektoru direktīvu starpā ievērojami atšķiras. Piemēram, atbilstoši ārsta direktīvai, galvenie saskaņojamie aspekti ir sākotnējās medicīnas izglītības ilgums un dažādo medicīnas specialitāšu pēcdiploma apmācības ilgums. Pretstatā tam, zobārstu direktīva ietver arī zobārsta programmā obligāti ietveramo priekšmetu sarakstu. Šī atšķirība nav nejauša. Kursu uzskaitījums liecina, ka runa ir par "zobārstiem", kuri kopš paša sākuma tiek mācīti atsevišķi no ārstiem un nevis par "stomatologiem", kuri atsevišķās ES dalībvalstīs tiek mācīti kā viena no ārstu apakšspecialitātēm -t.i. "stomatologa" apmācība sākuma fāzē ir identiska ar ārsta apmācību. To pašu var teikt par arhitektu direktīvu. Šī direktīva nosaka, ka programmā jābūt ietvertiem tādiem priekšmetiem kā zīmēšana, mākslas vēsture un arhitektūras vēsture, tādējādi iedibinot atšķirību starp profesionāli, kurš kopš paša sākuma ir mācījies par arhitektu un būvinženieri, kurš praktizē kā arhitekts (kā tas ir atļauts dažās ES dalībvalstīs). Jaunu ES dalībvalstu iestāšanās procesā to izglītību sektoru direktīvu aptvertajās profesijās izvērtē Eiropas mēroga profesionālās organizācijas. Jaunās dalībvalsts profesionāļi gūst automātisku atzīšanu pēc tam, kad atbilstošās direktīvas ir papildināts ar attiecīgās profesijas nosaukumu tās valodā un to augstskolu sarakstu, kuras jaunajā dalībvalstī ir tiesīgas piešķirt attiecīgo profesionālo kvalifikāciju.

ES vispārējās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmas direktīvas Ir vairāki apstākļi, kuri ierobežoja tālāku sektorālo direktīvu izstrādi. Pirmkārt, ir vispārēji pieņemts, ka, pat paaugstinoties integrācijas līmenim Eiropas Savienībā, dalībvalstīm (DV) jādod iespēja saglabāt savas izglītības sistēmas, turpretī izglītības saskaņošana reglamentētajās profesijās darbojas pretējā virzienā. Otrkārt, direktīvu projektu veidošana un to saskaņošana ar visām dalībvalstīm ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process. Gan šo, gan arī citu iemeslu dēļ ir pieņemtas divas direktīvas, kas izveido vispārēju atzīšanas sistēmu: 1988. gada 21, decembra direktīva 89/48/EEC “Direktīva par augstākās izglītības diplomu, kas apliecina vismaz trīs gadus ilgu profesionālo izglītību un apmācību, atzīšanas vispārējo sistēmu" un 1992. gada 18. jūnija direktīva 92/51/EEC “Par otro vispārējo sistēmu profesionālās izglītības un apmācības atzīšanai, papildinot direktīvu 89/48/EEC". Direktīva 89/48/EEC aptver tādu diplomu atzīšanu20, kas piešķirti pēc vismaz 3 gadus ilgas augstākās izglītības programmas apguves, direktīva 92/51/EEC atzīšanas nozīmē aptver vairākus profesionālo kvalifikāciju veidus:

diplomus (NB! –diploma definīcijas direktīvās 89/48/EEC un 92/51/EEC ir atšķirīgas)21, kas ir piešķirts pēc vismaz 1 gada (bet mazāk nekā triju gadu) augstskolas studijām;

sertifikātus– dokumenti, kas izsniegti pēc vidējās profesionālās izglītības programmas vai profesionālās izglītības programmas (kuras nepieder augstākajai izglītībai) pēc vispārējās vidējās izglītības,

20 nolūkā uzsākt darbību/ darboties reglamentētā profesijā. 21 Tādēļ tālākajā tekstā, kur nepieciešams, būs norādīts, vai tas attiecas uz diplomu (89/48) vai diplomu (92/51).

•

•

•

•

kompetences apliecības - kvalifikācijas apliecinājums, kuram nav nepieciešama formālā izglītība, bet kuru iegūst pretendenta prasmju, zināšanu un gatavības novērtējuma rezultātā un kas izpilda visus nepieciešamos nosacījumus, lai uzsāktu darboties vai darbotos reglamentēta profesijā pretendenta izcelsmes DV.

Attiecībā uz vispārējās sistēma direktīvām ir jāatzīmē vairāki būtiski aspekti. 1. Tāpat kā tas ir akadēmiskajā atzīšanā, arī vispārējās sistēmas direktīvas prasa atzīt pretendenta

kvalifikāciju, ja vien nepastāv skaidri demonstrējams būtiskas atšķirības. 2. Ir jāievēro, ka kaut arī direktīvu tekstā ir runāts par diplomu (89/48/EEC un 92/51/EEC) vai sertifikātu

(92/51/EEC22) atzīšanu, diploma (sertifikāta) definīcija ievērojami atšķiras no tradicionālās izpratnes par diplomu kā izglītības apliecinājumu. Diploms (sertifikāts) ES vispārējās atzīšanas sistēmas direktīvu izpratnē ir dokuments vai dokumentu kopums, kas apliecina izglītības programmas nobeigšanu PLUS (kur tas ir piemērojams) papildus profesionālo apmācību pēc izglītības programmas nobeigšanas un, iespējams, vēl citu nosacījumu izpildi, tā ka tas viss kopumā “parāda, ka pretendentam ir visas nepieciešamās profesionālās kvalifikācijas, lai uzsāktu darbību/ darbotos reglamentētā profesijā23” izcelsmes DV. Citiem vārdiem sakot, vispārējā atzīšanas sistēma attiecas uz visa pierādījumu kopuma atzīšanu, kas apliecina, ka pretendents ir kvalificējies darbības uzsākšanai/ darbībai reglamentētā profesijā izcelsmes DV, nevis par izglītības dokumentu kā tādu atzīšanu.

3. Jāatzīmē, ka dažos gadījumos profesionāļi, kuri savā izcelsmes DV ir pilnībā kvalificējušies darbībai

attiecīgajā profesijā, var saskarties ar grūtībām tādēļ, ka pati profesija izcelsmes DV un uzņemošajā valstī ir būtiski atšķirīga. Atšķirības profesijas raksturā var rasties ģeogrāfisku, vēsturisku, kultūras u.c. atšķirību rezultātā24, tā ka dažkārt jāuzdod jautājums: vai tā ir tā pati profesija, kurā cenšaties iegūt atzīšanu?

4. ES direktīvu nolūks ir ļaut profesionālim darboties savā profesijā ES dalībvalstī vai EEA valstī. Tomēr

pastāv zināmi nosacījumi (precīzāk skat. II pielikumu):

ja profesija uzņemošajā valstī ir reglamentēta, bet izcelsmes DV nē, uzņemoša valsts ir tiesīga pieprasīt, ka pretendents ir darbojies profesijā vismaz 2 gadus pēdējo 10 gadu laikā;

ja izglītība un apmācība attiecīgajā profesijā izcelsmes DV ir 1 gadu īsāka, nekā uzņemošajā valstī, tad ir tiesības pieprasīt profesionālo pieredzi25;

ja būtiskās atšķirības ir izglītības un apmācības saturā, var tikt pieprasīts sagatavotības eksāmens vai adaptācijas periods (maksimāli 3 gadus ilgs).

5. Bieži sastopams, ka darbībai vienā un tajā pašā profesijā uzņemošajā DV un izcelsmes DV ir pieprasīti atšķirīga līmeņa diplomi/ sertifikāti. Tā, piemēram, prasības vidējā medicīniskā personāla profesijām dažādās DV var būt sākot ar augstāko izglītību (t.i. diploms direktīvas 89/48/EEC izpratnē) vai īsiem augstākās izglītības kursiem (diploms direktīvas 92/51/EEC izpratnē) līdz pat vidējai profesionālajai izglītībai (sertifikāts direktīvas 92/51/EEC izpratnē). Direktīvā 92/51/EEC ir noteikti papildnosacījumi, kādi katrā no šiem gadījumiem var tikt uzstādīti pretendentam. Iespējamās papildprasības ir apkopotas IV tabulā.

22 Direktīvas 92/51/EEC gadījumā arī kompetences apliecību 23 Direktīva 89/48/EEC,.1.pants, (a) sadaļa. 24 piem., dažām lauksaimniecības profesijas ziemeļu un dienvidu valstīs var būt būtiskas atšķirības, slēpošanas instruktora profesija var būtiski atšķirties kalnainās un līdzenās valstīs, tūrisma gida profesija ir ievērojami atkarīga no attiecīgās valsts kultūras un vēsturiskajām īpatnībām, utt. 25 Profesionālā pieredze = “faktiska un likumīga darbība attiecīgajā profesijā kādā ES dalībvalstī”.

IV tabula. Iespējamo papildprasību kopsavilkums, izmantojot direktīvas 89/48/EEC un 92/51/EEC

(Šo tabulu nelaboju, jo būs kaut kādi MK noteikumi)

a) Uzņemošā DV pieprasa diplomu direktīvas 89/48/EEC vai diplomu direktīvas 92/51/EEC izpratnē un pretendentam ir šāds diploms Papildprasības atzīšanai Pretendenta izglītībai un apmācībai nav būtisku atšķirību no tās, kādu pieprasa uzņemošā DV

a) profesija ir reglamentēta arī pretendenta izcelsmes valstī un pretendents ir izpildījis visas prasības , lai varētu uzsākta darbību vai darboties profesijā

Nav

b) izcelsmes valstī profesija nav reglamentēta darbība profesijā izcelsmes DV 2 gadus pilnā slodzē vai ekvivalentu laiku daļslodzē pēdējo 10 gadu periodā

c) izglītība un apmācība ir notikusi galvenokārt “trešajā valstī” t.i. ārpus ES

Pretendentam ir jābūt vismaz 3 gadu darba pieredzei, kuru apliecina tā DV, kas ir atzinusi trešās valsts diplomu

Uzņemošā DV pieprasa 1 gadu ilgāku izglītību un apmācību nekā izcelsmes DV

a) iztrūkums ir “ … studiju un/ vai pārbaudes praksē… kura noslēdzas ar eksāmenu”

Pretendentam var likt pierādīt profesionālo pieredzi,26 kuras ilgums nepārsniedz divkāršotu iztrūkstošo laiku

b) iztrūkums attiecas uz profesionālo praksi, kuru apgūst ar kvalificēta attiecīgās profesijas profesionāļa palīdzību

Pretendentam ir jāsniedz profesionālās pieredzes apliecinājumi, kura nepārsniedz iztrūkstošo laiku

Starp pretendenta apgūto un uzņemošajā DV pieprasīto izglītību un apmācību pastāv būtiskas atšķirības

Pretendentam jāiziet adaptācijas periods ne vairāk kā 3 gadu garumā vai jānokārto sagatavotības eksāmens27

Uzņemošajā DV profesija ietver par vienu vai vairākām profesionālajām darbībām vairāk nekā izcelsmes DV un tas rada būtisku atšķirību apmācībā.

Iziet ne vairāk kā 3 gadus ilgu adaptācijas periodu vai nokārot sagatavotības eksāmenu

26 profesionālā pieredze = “faktiska un likumīga darbība attiecīgajā profesijā kādā no dalībvalstīm”. 27 Uzņemošajai DV jādod pretendentam tiesības izvēlēties starp adaptācijas periodu un sagatavotības eksāmenu, izņemot tos gadījumus, kad darbība profesijā pieprasa precīzu attiecīgās valsts likumdošanas pārzināšanu. Pēdējā gadījumā uzņemošā DV var noteikt, vai nepieciešamas adaptācijas periods vai sagatavotības eksāmens.

b) Pretendentam ir atšķirīga līmeņa kvalifikācija no tā, kuru pieprasa uzņemošā DV Papildprasības atzīšanai Uzņemošā DV pieprasa diplomu 89/48 izpratnē

pretendentam ir diploms 92/51 izpratnē Iziet ne vairāk kā 3 gadus ilgu adaptācijas periodu vai nokārot sagatavotības eksāmenu pēc uzņemošās DV izvēles

Uzņemošā DV pieprasa diplomu 92/51 izpratnē

pretendentam ir sertifikāts un attiecīgā profesija izcelsmes dalībvalstī ir reglamentēta

Iziet ne vairāk kā 3 gadus ilgu adaptācijas periodu vai nokārot sagatavotības eksāmenu

pretendentam ir sertifikāts un attiecīgā profesija izcelsmes dalībvalstī nav reglamentēta

Iziet ne vairāk kā 3 gadus ilgu adaptācijas periodu vai nokārot sagatavotības eksāmenu plus 2 gadu profesionālās pieredzes pierādījumi28

Uzņemošā DV pieprasasertifikātu

a) pretendentam ir diploms 89/48 vai diploms 92/51 Atzīšana

b) pretendentam ir sertifikāts no citas DV, kurā attiecīgā profesija ir reglamentēta

Atzīšana, ja nevar uzskatāmi demonstrēt būtiskas atšķirības

c) pretendentam ir sertifikāts no citas DV, kurā attiecīgā profesija nav reglamentēta

Tiek papildus pieprasīta 2 gadu profesionālā pieredze 29

d) pretendentam nav formālu izglītības un apmācības pierādījumu, taču tas ir 3 gadus darbojies profesijā, kuru attiecīgā DV nereglamentē

Parasti adaptācijas periods, kas nepārsniedz 2 gadus vai sagatavotības eksāmens

28 Prasību pēc 2 gadu profesionālās pieredzes tomēr nedrīkst pielietot, ja sertifikāts ir piešķirts pēc reglamentētas izglītības un apmācības pabeigšanas 29 Prasību pēc 2 gadu profesionālās pieredzes tomēr nedrīkst pielietot, ja sertifikāts ir piešķirts pēc reglamentētas izglītības un apmācības pabeigšanas

V tabula Atzīšanas shēma Vispārējās atzīšanas sistēmas ietvaros Shēma rāda, kā profesionāļi, kuriem ir dažāda līmeņa kvalifikācijas “izcelsmes” dalībvalstī (A)30 tiek atzīti “uzņemošajā” dalībvalstī (B). Piemērs. Rentgentehniķis no DV (A), kuram ir (atbilstoši DV (A) prasībām) 2 gadu augstākās izglītības diploms t.i. diploms (92/51) dodas uz DV (B). Atzīšana ir atkarīga no prasībām šai pašai profesijai dalībvalstī (B):

a) darbībai tajā pašā profesijā dalībvalstī (B) arī ir nepieciešams diploms (92/51). Diploms no DV (A) tiek atzīts, ja nav būtisku atšķirību izglītībā un apmācībā.

b) darbībai tajā pašā profesijā dalībvalstī (B) ir nepieciešama vidējās profesionālās izglītības programmas pabeigšana, t.i. nepieciešams sertifikāts. Diploms no DV (A) tiek atzīts automātiski.

c) darbībai tajā pašā profesijā dalībvalstī (B) ir nepieciešams augstākās izglītības diploms, t.i. diploms (92/51). Kā redzams shēmā, var tikt piemērots adaptācijas periods vai sagatavotības eksāmens.

P

(A)

rofesionālā kvalifikācija,kas nepieciešama

profesijā DV darbībai

Diploms (89/48)

Diploms (92/51) Diploms (92/51)

Diploms (89/48)

Sertifikāts Sertifikāts

3 gadudarbība profesijā

3 gadudarbība profesijā

(vismaz 3 gadi augstskolas studiju)

(vismaz 1 gads augstskolas studiju)

(vismaz 1 gads augstskolas studiju)

(vismaz 3 gadi augstskolas studiju)

()

vidējā profesionālāizglītība

()

vidējā profesionālāizglītība

()

bez izglītībasapliecinājumiem

()

bez izglītībasapliecinājumiem

Profesionālā kvalifikācija, kas nepieciešama darbībaitajā pašā profesijā DV(B)

atzīšanaatzīšana ja nav būtisku atšķirībuadaptācijas periods vai sagatavotības eksāmens

30 Ar noteikumu, ka tie atbilst visiem nosacījumiem darbībai profesijā “izcelsmes’; dalībvalstī (A)

Trešā vispārējās sistēmas direktīva 99/42/EC 1999. gada 7. junijā Eiropas Savienība pieņēma direktīvu, kura var tikt uzskatīta par pielikumu Pirmajai nun otrajai vispārējās atzīšanas sistēmas direktīvai un tāpēc tiek saukta par Trešo direktīvu. Tā ir paredzēta, lai atvieglotu ES pilsoņiem sniegt pakalpojumus vai apmesties uz pastāvīgu dzīvi citā ES dalībvalstī. Šī direktīva galvenokārt aptver vidējā līmeņa profesionālo izglītību un apmācību, turklāt tādu, kuras rezultātā personas vai nu kļūst pašnodarbinātas vai arī iegūst tiesības darboties tādās profesijās, kuru veikšanai saskaņā ar likumdošanu var kvalificēties caur praktisku darba pieredzi. Šīs direktīvas galvenā iezīme ir tā, ka blakus izglītībai un apmācībai tiek uzsvērta arī praktiskās pieredzes nozīme. Šīs direktīvas pilnīgas ieviešanas termiņš ES dalībvalstīs ir 2001. gada 31. jūlijs. Direktīvā ir uzskaitīts liels skaits profesionālo darbību, kurās persona var iesaistīies vai nu patstāvīgi praktizējot, vai arī kā algots darbinieks. Atzīšanas mehānismi Trešās direktīvas ietveros ir salīdzināmi ar abās pirmajās vispārējās sistēmas direktīvās noteiktajiem. Uzņemošā dalībvalsts nevar vienkārši atteikt kādai personai tiesības darboties profesijā, pamatojoties uz nepietiekamām kvalifikācijām. Ja salīdzināšanas rezultātā atklājas būtiskas atšķirīkbas, uzņemošajai valstij jāpiedāvā atzīšanas pieteicējam iespēja izvēlēties starp adaptācijas perioda iziešanu un profesionālās atbilstības pārbaudes kārtošanu. Uzņemošā valsts var piemērot šīs prasības arī tajos gadījumos, ja tā attiecīgajā profesijā savas valsts pilsoņiem pieprasa zināšanas par konkrētiem nacionālās likumdošanas nosacījumiem un to piemērošanas kārtību. Dažos gadījumos uzņemošā valsts var savas valsts pilsoņiem prasīt demonstrēt vispārīgas un specializētas zināšanas par to, kā realizējama konkrētā uzņēmējdarbība vai sniedzami konkrētie pakalpojumi, pirms tiek dota atļauja tos realizēt. Attiecībā uz ārzemniekiem šajos gadījumos direktīva nosaka, ka, ja tie vairākus gadus ir bijuši iesaistīti atbilstošajās darbībās savā valstī, tad tas ir pamats, lai uzskatītu, ka viņiem ir nepieciešamās zināšanas. Profesionālās pieredzes gadu skaits, kas šādā gadījumā tiek pieprasīts ir atkarīgs no konkrētās profesionālās darbības, konkrētā darba, ko ārvalstnieks veicis savā valstī, un no kvalifikācijām, kuras viņš savā valstī ir ieguvis.

Procedūras Latvijā

Reglamentētās profesijas un ārvalstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procedūras Latvijā ir noteiktas likumā Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Katram ārvalsts profesionālās kvalifikācijas īpašniekam, kas vēlas strādāt reglamentētā profesijā Latvijā, ir jāiesniedz iesniegums kvalifikācijas atzīšanas apliecības iegūšanai un nepieciešamie dokumenti informācijas institūcijā. Informācijas institūcija profesijām, kurām ir nepieciešama augstākā izglītība, ir Akadēmiskās informācijas centrs. Pārējām profesijām informācijas institūcijas ir noteiktas ar MK 2002.gada noteikumiem Nr. 300. (skatīt n pielikumu). Lēmumu par atzīšanu pieņem un par direktīvas pareizu piemērošanu attiecīgajā jomā Latvijā atbild institūcija, kas izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecību, kuru konkrētajai profesijai ir noteicis Ministru kabinets. Tā var būt valsts iestāde- ministrija, kas atbild par attiecīgo nozari, vai arī attiecīgas profesijas profesionālā asociācija. Lēmuma pieņēmējas iestādes katrai reglamentētajai profesijai Latvijā ir uzskaitītas VII pielikumā. Iesnieguma izskatīšana tiek uzsākta, tikko ir iesniegti visi nepieciešamie dokumenti. Tas, kādi dokumenti ir iesniedzami, noteikts likuma Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu 40.pantā. Tie ir :

• iesniegums kvalifikācijas atzīšanas apliecības iegūšanai, norādot profesionālās darbības veidu, statusu un ilgumu;

• dokumenti, kas apliecina pretendenta izglītību, profesionālo kvalifikāciju un profesionālo pieredzi;

• papildu dokumenti, kas nepieciešami profesionālās kvalifikācijas atzīšanai. Informācijas institūcija sagatavo izziņu par pretendenta izglītības un profesionālās kvalifikācijas atbilstību LR prasībām un kopā ar pārējiem dokumentiem nodod to institūcijai, kas izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecību.

Saskaņā ar direktīvām, lēmuma pieņemējai institūcijai (institūcijai, kas izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecību) lēmums jāpieņem 4 mēnešu laikā no brīža, kad iesniegti visi nepieciešamie dokumeti. Lēmumam saskaņā ar direktīvām var būt šādi galvenie veidi : • Tiesību piešķiršana strādāt profesijā. Personas diploms31 tiek akceptēts kā kvalificējošs darbam

attiecīgajā reglamentētajā profesijā un tiek uzskatīts par līdzvērtīgu uzņemošās valsts diplomam. • Tiesību pieķiršana pēc papildprasību izpildes (skat. IV tabulu). Ja pretendenta savā valstī apgūtā

studiju programma ilguma vai satura ziņā būtiski atšķiras no attiecīgās programmasgadījuuzņemošajā valstī, pieteicējam direktīv,ās nboteiktajos gadījumos vai nu jāapliecina, ka tiem ir bijusi pietiekama profesionālā pieredze, kura kompensē īsāku studiju laiku, vai arī tiem jāiziet adaptācijas periods vai profesionālās kvalifikācijas atbilstības pārbaude, lai kompensētyu atšķmirību saturā. Kad šis prasības ir apmierinātas, pretenmdents iegūst tiesibas darboties profesijā.

Atteikums. Persona vai nu nav attiecīgajai profesijai nepieciešamās izglītības vai arī šī izglītība/apmācība ir notikusi tādā līmenī, ka direktīvās noteikto papildprasību izpilde nav pietiekam, lai šī persona kvalificvētos darbībai attiecīgajā reglamentētajā profesijā.Ja profeija ir reglamentēta uzņemošajā valstī, bet nav reglamentēta valstī, kurā pretendents ir ieguvis savu kvalifikāciju, pesonai var pieprasīt uzrādīt apliecinājumus noteikta ilguma profesionālajai pieredzei. Lēmuma pieņemējai istadei ir jāparāda, kā tā ir nonākusi pie attiecīgā lēmuma atzīt diplomu un dot personai tiesības darboties profesijā vai netazīt diplomu. Lēmumā jābūt norādīktam, kādas ir pieteicēja iespējas pārsūdzēt lemumu. Persona, kas nav apmierināta ar lēmumu, var iesniegt prasību ar savu apelāciju attiecīgās valsts tiesā. Katrā ES un EEA valstī ir izveidots informācijas centrs, kam jāsniedz informācija par direktīvu piemērošanas kārtību. Pirms došanās strādāt uz citu valsti, ir ieteicams vispirms saistīties ar centru, lai uzzinātu, vai attiecīgā profesija šajā valstī ir vai nav reglamentēta, kas pieņem lēmumus par atzīšanu attiecīgajā profesijā un kāda galvenajos vilcienos ir atzīšanas procedūra.

DIPLOMATZĪŠANA UN BOLOŅAS PROCESS Virkne jautājumu un hipotēžu ir formulēti nesenā publikācijā “Diplomatzīšanas jautājumi Boloņas procesā,”32 kuru savā ikgadējā kopējā apspriedē 2000. gada 20.-24. maijā Briselē apsprieda ENIC un NARIC diplomatzīšanas tīkli. Likumdošanas bāze atzīšanai vairāk vai mazāk jau eksistē. Likumdošanas bāzes stūrakmens atzīšanai ir Lisabonas atzīšanas konvencija un ES direktīvas atzīšanai profesionāliem nolūkiem. Tajā pat laikā, kaut arī pastāv likumdošanas bāze to kvalifikāciju atzīšanai, kuras pieder konkrētu valstu izglītības sistēmām, ļoti iespējams, ka nepieciešama tālāka pilnveide, lai tā aptvertu arī netradicionālas kvalifikācijas vai kvalifikācijas, kuras nav sakņotas nacionālajās sistēmās. Šajā nozīmē labs aizsākums ir labas prakses kodekss transnacionālajai izglītībai. Kas attiecas uz mūžizglītības (MI) kvalifikācijām, eksistējoša likumdošanas bāze tās principā neizslēdz, taču, šķiet, tālāk veidojot diplomatzīšanas likumdošanas bāzi, jāpievērš uzmanība tam, lai MI kvalifikāciju atzīšanas iespējas būtu īpaši uzsvērtas. Attiecībā uz to, ko iespējams regulēt ar likumdošanas palīdzību, iespējas drīz būs izsmeltas. Šī hipotēze ir lielā mērā saistīta ar atziņu, ka likumdošanas patiesā lietderība ir tikai tik liela, ciktāl sniedzas tās ieviešana un cik lielā mērā tā ir ieviesta vai vismaz stājusies spēkā. Ieviešana praksē vai vismaz formāla ieviešana ir iespējama pie priekšnosacījuma, ka valstīm vai valstīm pāri stāvošiem veidojumiem33 ir kaut vai minimālas pilnvaras attiecīgajos jautājumos. Vai šīs pilnvaras ir pietiekami skaidras attiecībā uz jaunākajiem pavērsieniem, piem., uz transnacionālo izglītību vai citām jaunām izglītības formām un tipiem, lai likumdošanas pasākumi būtu dzīvotspējīga regulēšanas forma?

31 Direktīvu izpratnē, t.i. viss profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopums. 32 Autori: Šūrs Bergans, Eiropas padomes augstākās izglītības un zinātnes nodaļas vadītājs, Jindra Diviss, Nīderlandes Universitāšu starptautiskās sadarbības organizācijas (NUFFIC) diplomatzīšanas nodaļas vadītājs, Andrejs Rauhvargers, Eiropas diplomatzīšanas tīkla (ENIC) tīkla prezidents 33 Tādām, kā Eiropas tiesa (Luksemburgā) attiecībā uz ES likumdošanu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Strasburgā) attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Kaut arī šī hipotēze ir formulēta galvenokārt attiecībā uz transnacionālo vai piem., Interneta izglītību, tas pats faktiski attiecas arī uz MI kvalifikācijām. Nākotnē kļūs nozīmīga kopēju Eiropas standartu veidošana. Šie standarti visticamāk nebūs saistoši juridiski instrumenti, bet gan tādi standarti, kurām valstis vai augstskolas var brīvprātīgi pievienoties. Pēdējais nebūt nenozīmē, ka šādā veidā standarti praksē būtu mazāk nozīmīgi, jo ir iespējamas noteiktas sekas attiecībā uz tiem, kas šos standartus neievēro. Standartu veidošanai ir iespējami dažādi juridiskie instrumenti, sākot no rekomendācijām, ko pieņem Lisabonas Konvencijas Starpvaldību komiteja un beidzot ar labas prakses kodeksiem. Visas pazīmes rāda, ka labas prakses veidošana dažādās diplomatzīšanas jomās tuvākajos gados kļūs aizvien nozīmīgāka un ka līdz ar to pieaugs arī Eiropas diplomatzīšanas tīklu ENIC un NARIC loma kopējā procesā. Šādu standartu eksistence veicinās to, ka vairāk tiks vērtēti izglītības rezultāti, nevis tās saturs un studiju veids kā tāds. Jāliek lielāks uzsvars uz studiju rezultātu34 un iegūto kompetenču novērtēšanu. Nevar apgalvot, ka šis aspekts pašlaik pilnībā iztrūktu, tomēr tas neapšaubāmi ir jāattīsta tālāk. Studiju rezultāti apraksta vairāk vai mazāk tradicionālos studiju programmas vai izglītības procesa mērķus, kamēr kompetences - beidzēja faktiskās prasmes un tā spējas darba tirgū. Kā iespējams aprakstīt un salīdzināt studiju rezultātus un kompetences? Ja mums jāvirzās uz tiešu studiju rezultātu un kompetenču mērīšanu, tad nepieciešams izstrādāt alternatīvus standartus. Sagaidāms arvien lielāks pieteikumu skaits netradicionālu kvalifikāciju atzīšanai. Šī hipotēze attiecas uz izmaiņām veidā, kādā zināšanas un prasmes tiek radītas un pārnestas tālāk- t.i. uz sagaidāmajām izmaiņām pasniegšanā un studijās. Tradicionālajām auditorijām un studiju pilsētiņām nākotnē kopējā izglītības procesā būs mazāks īpatsvars. Arvien vairāk tiks piedāvāta izglītības ieguve caur Internetu, transnacionālu pasākumu veidā, kā tradicionāla un netradicionāla studiju veida kombinācija, izmantojot iepriekš iegūto zināšanu un prasmju atzīšanu, un arī atšķirīgā laika skalā. Atzīšana kļūs par aizvien nozīmīgāku jautājumu darba tirgū. Ir iespējams uzskatāmi parādīt, ka galvenā atšķirība nav starp akadēmisko un profesionālo atzīšanu, bet gan starp de jure profesionālo atzīšanu (t.i. atzīšanu nolūkā iegūt tiesības darbībai reglamentētās profesijās) un visiem pārējām atzīšanas formām. No tā fakta, ka darba tirgus arvien vairāk kļūst starptautisks, izriet tas, ka arvien lielāka nozīme būs atzīšanai nolūkā darboties darba tirgus nereglamentētajā daļā. Darba devējiem arvien vairāk būs nepieciešama uzticama informācija par ārvalstu kvalifikācijām. Līdz ar to diplomatzinējiem būs aizvien biežāk jāsastopas ar de facto profesionālās atzīšanas jautājumiem, kas savukārt prasīs no diplomatzinējiem jaunu prasmju apguvi un dažkārt arī attieksmes maiņu. ENIC un NARIC centriem jāuzņemas nozīmīga loma šādas informācijas sniegšanā, darba devēju izglītošanā diplomatzīšanas jautājumos un tās praksē un arī sadarbībā ar darba devējiem, identificējot darba devēju vajadzības atzīšanas jomā. Darba tirgus kontekstā pieaugs arī nepieciešamība novērtēt visu indivīda iegūto kvalifikāciju kopumu. Piemēram, Nīderlandē notiek plaša valdības iestāžu, sociālo partneru un izglītotāju diskusija par šāda veida vērtēšanas iespējām.

34 learning outcomes

PIELIKUMI

I PIELIKUMS. DOKUMENTI PAPILDINFORMĀCIJAI

I.1. Dokumenti par akadēmisko atzīšanu un Boloņas procesu (visi šie dokumenti ir pieejami „Diplomatzīšanas interneta lapā” http://www.aic.lv/rec

1. Eiropas reģiona konvencija par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas attiecas uz augstāko izglītību (Lisabonas konvencija) - Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000.

2 Izskaidrojošais ziņojums Eiropas reģiona konvencijai par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas attiecas uz augstāko izglītību), Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000.

4. Izskaidrojošais memorands Rekomendācijām diplomatzīšanas kritērijiem un procedūrām Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000.

5. Labas prakses kodeksa projects transnacionālās izglītības ssniegšanai. - Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000.

6. Paskaidrojošais documents ar transnacionālo izglītību - Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000. 7. Eiropas izglītības telpa – deklarācija, kuru Boloņā 1999. gada 19. jūnijā parakstīja izglītības ministri -

Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000. 8. Gijs Haugs. Tendences un studiju struktūras Eiropā – pētījums pirms Boloņas conferences -

Diplomatzīšanas rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000. 9. Jette Kiršteina. Informācija par augstākās izglītības studiju struktūrām ES/EEA valstīs - Diplomatzīšanas

rokasgrāmata, AIC, Rīga, 2000. 10. G.Haugs un C.Tauhs. Tendences un studiju struktūras Eiropā (II)– Rīga, AIC, 2001. 11. Vadlīnijas bēgļu kvalifikāciju atzīšanai – latviešu valodā skat. http://www.aic.lv/rec

I. 2 Dokumenti par profesionāo atzīšanu. 12. LR Likums par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu.

ES DIREKTĪVAS REGLAMENTĒTO PROFESIJU JOMĀ Direktīvas, kas iedibina vispārējās atzīšanas sistēmu 13. Direktīva 89/48/EEC. Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/48/EEC par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību 389L0048 / OJ L 019 24.01.89 p.16 / 89/48/EEC: Council Directive of 21 December 1988 on a general system for the recognition of higher-education diplomas awarded on completion of professional education and training of at least three years' duration. 14. Direktīva 92/51/EEC. Padomes 1992.gada 18.jūnija direktīva 92/51/EEC par otru profesionālās izglītības un apmācības atzīšanas vispārējo sistēmu, kas papildina direktīvu 89/48/EEC 392L0051 / OJ L 209 24.07.92 p.25 / Council Directive 92/51/EEC of 18 June 1992 on a second general system for the recognition of professional education and training to supplement Directive 89/48/EEC 15. Direktīva 1999/42/EC Eiropas parlamenta un Padomes 1999.gada 7.jūnija direktīva 1999/42/EC, kas papildina kvalifikāciju atzīšanas vispārējās sistēmas un nosaka kvalifikāciju atzīšanas kārtību attiecībā uz profesionālajām darbībām, kas ietvertas liberalizācijas un pārejas pasākumu direktīvās 399L0042 / OJ L 201 31.07.99 p.77 / Directive 1999/42/EC of the European Parliament and the Council of 7 June 1999 establishing a mechanism for the recognition of qualifications in respect of the professional activities covered by the Directives on liberalisation and transitional measures and supplementing the general systems for the recognition of qualifications) Sektoru direktīvas

Ārsts Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/16/EEC par ārstu brīvas kustības veicināšanu un viņu diplomu, sertifikātu un citu dokumentāro kvalifikācijas pierādījumu savstarpējo atzīšanu.

Council Directive 93/16/EEC of 5 April 1993 to facilitate the free movement of doctors and the mutual recognition of their diplomas, certificates and other evidence of formal qualifications

Zobārsts (2 direktīvas)

Direktīva 78/687/EEC Padomes 1978. gada 25. jūlija Direktīva 78/687/EEC par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordināciju attiecībā uz zobārstu darbību. Council Directive 78/687/EEC of 25 July 1978 concerning the coordination of provisions laid down by Law, Regulation or Administrative Action in respect of the activities of dental practitioners. Direktīva 78/686/EEC Padomes 1978. gada 25. jūlija Direktīva 78/686/EEC par diplomu, sertifikātu un citu praktizējošo dokumentāru zobārstu kvalifikācijas pierādījumu savstarpēju atzīšanu, tai skaitā par pasākumiem, lai sekmētu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvu realizāciju Council Directive 78/686/EEC of 25 July 1978 concerning the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of the formal qualifications of practitioners of dentistry, including measures to facilitate the effective exercise of the right of establishment and freedom to provide services.

Farmaceits (2 direktīvas)

Direktīva 85/432/EEC Padomes 1985. gada 16. septembra Direktīva 85/432/EEC, kas attiecas uz normatīvo un administratīvo aktu noteikumu par dažām darbībām farmācijas nozarē saskaņošanu Council Directive 85/432/EEC of 16 September 1985 concerning the coordination of provisions laid down by Law, Regulation or Administrative Action in respect of certain activities in the field of pharmacy Direktīva 85/433/EEC Padomes 1985. gada 16. septembra Direktīva 85/433/EEC par diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru kvalifikācijas pierādījumu savstarpēju atzīšanu farmācijā, ietverot pasākumus, kas atvieglo tiesību brīvi veikt uzņēmējdarbību efektīvu īstenošanu attiecībā uz noteiktām darbībām farmācijas nozarē Council Directive 85/433/EEC of 16 September 1985 concerning the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of formal qualifications in pharmacy, including measures to facilitate the effective exercise of the right of establishment relating to certain activities in the field of pharmacy

Vispārējās aprūpes medicīnas māsa (2 direktīvas)

Direktīva 77/453/EEC Padomes 1977.gada 27.jūnija direktīva par likumos, noteikumos un administratīvajos aktos noteikto prasību koordināciju attiecībā uz vispārējās aprūpes medmāsu darbību (77/453/EEC) Council Directive 77/453/EEC of 27 June 1977 concerning the coordination of provisions laid down by Law, Regulation or Administrative Action in respect of the activities of nurses responsible for general care Direktīva 77/452/EEC

Padomes 1977.gada 27.jūnija direktīva par diplomu, sertifikātu un citu dokumentāro kvalifikācijas pierādījumu savstarpēju atzīšanu vispārējās aprūpes medmāsām un pasākumiem, kas veicina efektīvu dibināšanas tiesību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu (77/ 452/ EEC) Council Directive 77/452/EEC of 27 June 1977 concerning the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of the formal qualifications of nurses responsible for general care, including measures to facilitate the effective exercise of this right of establishment and freedom to provide services

Vecmāte (2 direktīvas)

Direktīva 80/155/EEC Padomes 1980. gada 21. janvāra Direktīva 80/155/EEC par ar normatīviem vai administratīviem aktiem noteikto noteikumu koordināciju attiecībā uz vecmātes darbības uzsākšanu un izvēršanu Council Directive 80/155/EEC of 21 January 1980 concerning the coordination of provisions laid down by Law, Regulation or Administrative Action relating to the taking up and pursuit of the activities of midwives

Direktīva 80/154/EEC Padomes 1980. gada 21. janvāra Direktīva nr. 80/154/EEC par savstarpēju diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru vecmāšu kvalifikācijas pierādījumu atzīšanu un pasākumiem, kas veicinātu tiesību veikt uzņēmējdarbību un brīvības sniegt pakalpojumus efektīvu īstenošanu Council Directive 80/154/EEC of 21 January 1980 concerning the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of formal qualifications in midwifery and including measures to facilitate the effective exercise of the right of establishment and freedom to provide services

Veterinārārsts (2 direktīvas)

Direktīva 78/1027/EEC Padomes 1978. gada 18. decembra Direktīva 78/1027/EEC par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordināciju attiecībā uz veterinārārstu darbību Council Directive 78/1027/EEC of 18 December 1978 concerning the coordination of provisions laid down by Law, Regulation or Administrative Action in respect of the activities of veterinary surgeons Direktīva 78/026/EEC Padomes 1978. gada 18. decembra Direktīva 78/1026/EEC par veterinārijas diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru kvalifikācijas pierādījumu savstarpēju atzīšanu, ieskaitot pasākumus, kas ļautu efektīvāk izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību Council Directive 78/1026/EEC of 18 December 1978 concerning the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of formal qualifications in veterinary medicine, including measures to facilitate the effective exercise of the right of establishment and freedom to provide services

Arhitekts

Direktīva 85/384/EEC Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīva nr. 85/384/EEC par savstarpēju diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru arhitektu kvalifikācijas pierādījumu atzīšanu un pasākumiem, kas veicinātu tiesību veikt uzņēmējdarbību un brīvības sniegt pakalpojumus efektīvu īstenošanu Council Directive 85/384/EEC of 10 June 1985 on the mutual recognition of diplomas, certificates and other evidence of formal qualifications in architecture, including measures to facilitate the effective exercise of the right of establishment and freedom to provide services

Advokāts (2 direktīvas)

Direktīva 77/249/EEC Padomes 1977. gada 22. marta Direktīva 77/249/EEC, lai atvieglotu advokātiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvu izmantošanu Council Directive 77/249/EEC of 22 March 1977 to facilitate the effective exercise by lawyers of freedom to provide services Direktīva 98/5/EC Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīva 98/5/EC, lai atvieglotu advokāta profesijas praktizēšanu uz pastāvīgas bāzes citā dalībvalstī kā tajā, kur tikusi iegūta kvalifikācija Directive 98/5/EC of the European Parliament and of the Council of 16 February 1998 to facilitate practice of the profession of lawyer on a permanent basis in a Member State other than that in which the qualification was obtained

II pielikums. LR Izglītības likuma 11.’ pants

11.’ pants. Ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu atzīšana Latvijā (1) Ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs iegūtos akadēmiskos grādus apliecinošu dokumentu ekspertīze tiek veikta, pamatojoties uz izglītības dokumentu vai akadēmiskos grādus apliecinošo dokumentu īpašnieka, attiecīgo izglītības iestāžu, valsts institūciju, darba devēju vai profesionālo organizāciju iesniegumu. Ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs iegūtos akadēmiskos grādus apliecinošu dokumentu ekspertīzi veic Akadēmiskās informācijas centrs. (2) Iesniegto dokumentu ekspertīzes rezultātā tiek noteikts:

1) kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai ārvalstī piešķirtais akadēmiskais grāds vai kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam to var pielīdzināt; 2) kādi papildu nosacījumi jāizpilda, lai ārvalstī izsniegto izglītības dokumentu vai ārvalstī piešķirto akadēmisko grādu varētu pielīdzināt kādam no Latvijā izsniedzamiem izglītības dokumentiem vai Latvijā piešķiramiem akadēmiskajiem grādiem, ja ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais akadēmiskais grāds neatbilst neviena Latvijā izsniedzama izglītības dokumenta vai Latvijā piešķirama akadēmiskā grāda prasībām.

(3) Dokumenta ekspertīzes rezultātā iesnieguma iesniedzējam tiek izsniegta izziņa par to, kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais akadēmiskais grāds. (4) Lēmumu par izglītības dokumenta atzīšanu, pamatojoties uz Akadēmiskās informācijas centra izziņu, pieņem:

1) studiju turpināšanai - augstskola, kurā izglītības dokumenta īpašnieks vēlas turpināt studijas. Augstskola var veikt papildu ekspertīzi un noteikt papildu prasības; 2) pieņemšanai darbā profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība nav reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - darba devējs; 3) profesionālās darbības veikšanai profesijās, kurās profesionālā darbība vai tai nepieciešamā izglītība ir reglamentēta likumos, kā arī citos normatīvajos aktos, - šajos likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas; 4) izglītības turpināšanai pamatizglītības vai vidējās izglītības pakāpē - Izglītības un zinātnes ministrija.

(5) Akadēmiskās informācijas centrs ir Izglītības un zinātnes ministrijas dibināta institūcija, kas pilda ārvalstīs izsniegtu izglītības dokumentu un akadēmiskos grādus apliecinošu dokumentu ekspertīzi un citas ar izglītības dokumentu atzīšanu un starptautisko informācijas apmaiņu saistītas funkcijas. [ (2000.gada 11.maija likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 06.06.2000.)]

III Pielikums. Eiropas vienotais diploma pielikums un ar to saistītie dokumenti

III.1. Eiropas vienotādiploma pielikuma forma

Diploma pielikums Diploma pielikums ir izveidots saskaņā ar modeli, kuru izstrādāja Eiropas Komisija, Eiropas Padome un UNESCO/CEPES. Pielikuma mērķis ir sniegt pietiekamu, neatkarīgu informāciju, lai uzlabotu starptautisko caurredzamību un kvalifikāciju (diplomu, grādu, sertifikātu, u.c.) atbilstīgu akadēmisko un profesionālo atzīšanu. Pielikums sniedz aprakstu par atbilstošajā oriģinālajā kvalifikācijā minētās personas veikto un sekmīgi paobeigto studiju būtību, līmeni, kontekstu, saturu un statusu. Diploma pielikumā nedrīkst būt norādes par kvalifikācijas novērtējumu, norādījumi par tās ekvivalenci vai ieteikumi tās atzīšanai. Informācija jāsniedz visās astoņās sadaļās. Ja kādā sadaļā informācija netiek sniegta, jāpaskaidro iemesls. 1 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJAS ĪPAŠNIEKU 1.1 Uzvārds(-i): 1.2 Vārds (-i): 1.3 Dzimšanas datums:

(datums/mēnesis/gads) 1.4 Studenta identifikācijas numurs vai kods:)

(ja pieejams) 2 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJU 2.1 Kvalifikācijas nosaukums un tās īpašniekam piešķirtais nosaukums (ja piešķir) - oriģinālvalodā: 2.2 Galvenā(s) studiju joma(s) kvalifikācijas iegūšanai: 2.3 Kvalifikāciju piešķīrušās iestādes nosaukums(oriģinālvalodā) un statuss: 2.4 Studijas administrējošās iestādes (ja atšķiras no 2.3) nosaukums (oriģinālvalodā un statuss): 2.5 Studiju un eksaminācijas valoda(-s): 3 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJAS LĪMENI 3.1 Kvalifikācijas līmenis: 3.2 Oficiālais programmas garums: 3.3 Uzņemšanas prasības: 4 ZIŅAS PAR STUDIJU SATURU UN IEGŪTAJIEM REZULTĀTIEM 4.1 Studiju veids: 4.2 Programmas prasības: 4.3 Programmas sastāvdaļas (piem., priekšmetu kursi vai moduļi) un personas iegūtais

novērtējums/atzīmes/kredītpunkti: (ja šī informācija ir pieejama oficiālā atzīmju izrakstā, tas šeit jāizmanto)

4.4 Atzīmju sistēma un, ja iespējams, norādījumi par atzīmju sadalījumu: 4.5 Kvalifikācijas klase (oriģinālvalodā): 5 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJAS FUNKCIJU 5.1 Tiesības turpināt studijas: 5.2 Profesionālais statuss (ja piešķirts): 6 PAPILDINFORMĀCIJA 6.1 Papildinformācija: 6.2 Sīkākas informācijas avoti: 7 PIELIKUMA APSTIPRINĀJUMS 7.1 Datums: 7.2 Paraksts: 7.3 Parakstītāja ieņemamais amats 7.4 Oficiāls zīmogs

8 ZIŅAS PAR AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS SISTĒMU VALSTĪ (P.S. Pirms aizpildīšanas lūdzu iepazīties ar paskaidrojumiem, kuros norādīts, kā veikt aizpildīšanu)

III.2. Ar diploma pielikumu saistītie dokumenti

DIPLOMA PIELIKUMA PAMATPRINCIPI UN NORĀDĪJUMI DIPLOMA PIELIKUMU SASTĀDĪTĀJIEM Sekojošās vadlīnijas, paskaidrojumi un terminu skaidrojums sastādīti, lai atvieglotu lakonisku un efektīvu pielikumu radīšanu. Tie izveidoti apvienotās Eiropas Komisijas, Eiropas Padomes un UNESCO/CEPES darba grupas darba rezultātā, kas 1997.-1998. gadā veica Diploma pielikuma izmēģinājumu un izvērtēja izmēģinājuma rezultātus. Šajās vadlīnijās ir izteiktas stingras rekomendācijas par principiem un labo praksi, kas jāievēro, lai diploma pielikumi būtu efektīvi. Paskaidrojumi, savukārt, dod sīkākus detalizētus padomus augstskolām, kas veido pielikumus. Vadlīnijas un paskaidrojumi kopā ar diploma pielikumu ir pieejami Internetā visās Eiropas Savienības/ Eiropas Ekonomiskās Zonas valodās un krievu valodā. Virkni labu praktisku piemēru Diploma pielikuma aizpildīšanā piedāvā Eiropas Komisija, DG 22 (http://europa.eu.int/en/com/dg22), Eiropas Padome (http://culture.coe.fr) un UNESCO/CEPES (http://www.cepes.ro). Diploma pielikums ir Eiropas reģiona konvencijas par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas saistītas ar augstāko izglītību (parakstīta 1997. gadā Lisabonā) rezultāts. Pielikums tālāk tika izmēģināts daudzvalstu PHARE projekta “Augstākās izglītības diplomu un studiju kredītpunktu savstarpēja atzīšana” ietvaros.

VISPĀRĪGAS VADLĪNIJAS Tiek stingri ieteikts veidot diploma pielikumus (DP) saskaņā ar sekojošo: 1. Īsajai paskaidrojošajai piezīmei (ierāmēta diploma pielikuma parauga sākumā) jātiek iekļautai katrā

aizpildītā diploma pielikumā kā norādījumam augstākās izglītības iestādēm, pilsoņiem, darba devējiem un citiem potenciāliem šīs informācijas izmantotājiem.

2. Iestādēm jāievēro informācijas struktūra un secība, kas rūpīgi izstrādāta un pārbaudīta pilotprojektā. Pilotprojekts parādīja, ka dažādi augstskolu pārveidotie pielietotie DP varianti tika atzīti par mazāk skaidriem un ērtiem lietotājam. Gadījumos, kad kāda(s) DP sadaļa(s) tika vispār izlaista(s), iestādes, kuras pilotprojekta ietvaros saņēma DP (augstskolas, diplomatzīšanas cenri, profesionālās asociācijas, darba devēji, ES tematiskās apvienības) nemainīgi atzina pielikumus par neefektīviem. Pielikumu sastādīšanā jāiegulda lielas pūles, lai novērstu informācijas neprecizitāti, nepilnību vai neskaidrību. Jāizvairās arī no pārāk gariem un pārāk sarežģītiem pielikumiem, kas to saņēmējiem traucē. Informācija jāsniedz pēc iespējas lakoniski un jāizvairās no DP pārslogošanas ar informāciju. Labas prakses pielikumu paraugi rāda, kā to iespējams veikt. Transkriptu izmantošana noteikti palīdz lakoniski sniegt detalizētu informāciju.

3. Kopā ar diplomu pielikumam jāsniedz pietiekama informācija, kas ļauj lasītājam izveidot spriedumu par kvalifikāciju un tās piemērotību mērķim, kuram tās īpašnieks to vēlas izmantot (piem., iestāšanās akadēmiskajā programmā, atbrīvošana no kādas programmas daļas, nodarbinātība/ tiesības strādāt profesijā, u.c.). Tas nav veidots, lai aizvietotu Curriculum Vitae, bet papildus informācijas sniegšanai.

4. Pielikumam vienmēr jābūt kopā ar oriģinālo diplomu, jo bez diploma pielikumiem parasti nav juridiskas vērtības. Diploma pielikumā ir jānorāda, vai augstskola un konkrētā tās piešķirtā kvalifikācija attiecīgajā valstī ir atzīta. Diplomam nokļūstot ārzmēs, šie aspekti tomēr parasti tiek pārbaudīti atsevišķi, tādēļ Diploma Pielikuma eksistence pati par sevi negarantē iestādes un tās piešķirto kvalifikāciju (diplomu, grādu) statusu, kā arī to, ka iestāde un programma savā valstī ir atzīta.

5. Ņemot vērā, ka DP galvenā funkcija ir padarīt attiecīgo kvalifikāciju starptautiski saprotamu, Pielikumu izsniedz kādā no Eiropā plaši saprotamajām valodām (ES/EP UNESCO darba grupa uzskatīja, ka tai būtu jābūt angļu valodai, taču ES principi neļauj nosaukt vienu konkrētu valodu par prioritāru).

Tajā paša laikā, lai novērstu pārpratumus un lai DP nesaturētu norādes vai “pamācības” kvalifikācijas vērtēšanai citās valstīs, ir obligāti jānorāda oriģinālvalodā: kvalifikācijas nosaukums un tituls (2.1.), kvalifikāciju piešķirošās/ studijas nodrošinošās iestādes nosaukums un statuss (2.3. un 2.4.) un kvalifikācijas klase (4.5.). Neprecīzi tulkojumi var tikai maldināt tos, kas ārzemēs izvērtē kvalifikācijas. Ja oriģinālā rakstība nav latīņu alfabētā (piem. slāvu, grieķu), ir pieļaujamas transliterācijas (bakalavr, ptychio, u.c.). Jābūt saprotamai grādu nosaukumu saistībai un vietai attiecīgās valsts augstākās izglītības sistēmas aprakstā DP astotajā sadaļā.

6. Pielikumā nedrīkst ietilpt norādes par kvalifikācijas vērtību, norādījumi par tās ekvivalenci kādai citas valsts

kvalifikācijai vai “pamācības” tās atzīšanai ārzemēs. Informācijai jātiek sniegtai visās astoņās sadaļās. Ja informācija kādā sadaļā netiek sniegta, jāsniedz izskaidrojums par tā iemeslu.

7. Pielikumu veidošanu augstskolās labāk veikt centralizēti, nenododot to atsevišķām augstskolu struktūrvienībām. Centralizēta DP veidošana samazina izmaksas un arī atšķirības DP saturā un pieejā.

8. Iestādēm jāveic atbilstoši pasākumi, lai samazinātu viltošanas un pielikuma kļūdainas izprašanas iespēju. 9. Informācijai par augstākās izglītības sistēmu (astotā sadaļa) jāiekļaujas maksimāli divās lappusēs. Lai

nodrošinātu pārskatāmību, ja iespējams, informācijā jāiekļauj valsts augstākās izglītības sistēmas shēma un tabulas. Diploma Pielikuma pilotprojekta ietvaros šīs informācijas galīgajai versijai katrai valstij jātiek veidotai ar nacionālo ENIC/NARIC centru (nacionālo informācijas centru), ministriju un rektoru padomju palīdzību.

10. Diploma pielikumus ir vēlams izsniegt automātiski tajā laikā, kad kvalifikācija tiek piešķirta. Ņemot vērā, ka studiju programmas, izglītības kvalifikācijas un valstu izglītības sistēmas ir pakļautas nepārtrauktai attīstībai un pārmaiņām, DP vēlāka izsniegšana ir ievērojami sarežģītāka. Īpaši svarīgi, lai astotā sadaļa atspoguļotu nacionālo izglītības struktūru, kas ir spēkā tajā laikā, kad kvalifikācija tiek piešķirta.

11. Jāpievērš liela uzmanība tulkošanai un terminoloģijai, jo šajā jomā ir daudz grūtību. Lai tās pārvarētu, būtiski ir lietot oriģinālvalodu pielikuma norādītajās vietās. Lai pārvarētu valodnieciskas grūtības, ir arī izveidots ar pielikumu saistīto terminu skaidrojums. Pielikumiem jātiek veidotiem jebkurā(-s) valodā(-s), ko iestādes uzskata par piemērotu (-ām).

12. Nacionālajām, reģionālajām un iestāžu augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmām ir ieteicams ietvert Diploma Pielikuma izsniegšanu un tā kvalitāti kā vienu no augstskolas darba kvalitātes rādītājiem. Šāda pieeja palīdzētu nodrošināt DP kvalitāti.

13. Diploma pielikumi ir veidoti, lai tos izmantotu elastīgi. Novērtējot citās valstīs piešķirtas kvalifikācijas, jāvērš uzmanība uz apgūtajām prasmēm, pieredzi un zināšanām, ņemot vērā, ka ārzemju kvalifikācijas novērtēšanas mērķis ir tās “godīga atzīšana”, nevis precīza ekvivalence.

PASKAIDROJOŠĀS PIEZĪMES DIPLOMA PIELIKUMA AIZPILDĪŠANAI 1 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJAS ĪPAŠNIEKU 1.1 Norādīt pilnu uzvārdu. 1.2 Ietvert visus personas priekšvārdus. 1.3 Norādīt dzimšanas datumu, mēnesi un gadu. 1.4 Norādīt numuru, kas identificē personu kā konkrētajā programmā uzņemtu studentu. Var norādīt arī

personas kodu. 2. ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJU Jāsniedz pilns kvalifikācijas nosaukums oriģinālvalodā, kā tas rakstīts oriģinālajā dokumentā, piem., Fizikas bakalaurs, inženiera diploms, jurista profesionālās augstākās izglītības diploms, ārsta grāds, u.c. Ja piešķīrums ir divkāršs (piemēram, bakalaura grāds un skolotāja profesionālā kvalifikācija), tas jāatspoguļo. Ja kvalifikācija dod tās īpašniekam kādu valstī atzītu titulu, piemēram, ārsts, inženieris, skolotājs, tas jānorāda. Norādīt, ja tituls ir aizsargāts ar likumu. Jānorāda tikai galvenais(-ie) studiju virziens(-i) (disciplīnas), kas nosaka galveno (-ās) priekšmetu jomu(-as) kvalifikācijai, piem., Politoloģija un vēsture, Cilvēkresursu menedžments, Biznesa administrācija, Molekulārbioloģija, u.c. 2.1 Jānorāda kvalifikāciju piešķirošās iestādes nosaukums. Tas parasti, taču ne vienmēr, sakrīt ar studijas

administrējošās un programmu nodrošinošās mācību iestādes nosaukumu (skat. 2.4). Kvalifikācijas apgūšana principā var notikt arī kādā citā iestādē, kurai kvalifikāciju piešķirošā iestāde ir deleģējusi mācību programmas realizāciju. Kvalifikāciju piešķirošā iestāde (institūcija) principā var būt valsts (dažās valstīs kvalifikācijas var tikt piešķirtas nevis augstskolas, bet gan valsts vārdā pēc valsts eksāmenu nokārtošanas), augstskola, kurā notiek studijas, cita augstskola (dažās valstīs jaunām vai mazām augstskolām var nebūt tiesību patstāvīgi piešķirt kvalifikācijas, tās gan realizē apmācību, bet kvalifikācijas piešķir universitāte, kurai ir šādas tiesības), vai profesionālā asociācija (piemēram, ārstu vai juristu profesionālos sertifikātus parasti piešķir attiecīgās specialitātes profesionālās asociācijas, kaut gan apmācības programma tiek realizēta augstskolā). Latvijā attiecībā uz doktora grādiem, ir iespējams, ka doktorantūras studijas ir notikušas augstskolā, taču doktora grādu piešķir promocijas (habilitācijas) padome, kas neietilpst augstskolas sastāvā. Gadījumi, kad kvalifikācijas piešķīrēja iestāde nesakrīt ar studijas realizējošo iestādi, šajā punktā jāatspoguļo. Jānorāda arī piešķīrējinstitūcijas statuss- valsts iestāde, privāta valsts atzīta iestāde vai privāta iestāde, kas un kad šo iestādi/ programmu akreditējis (ja to paredz nacionālā likumdošana).

Visbeidzot, šajā punktā jānorāda arī kvalifikāciju piešķīrušās iestādes vieta vispārējā nacionālajā izglītības klasifikācijā, piem., universitāte, universitātes tipa augstskola, profesionālā augstskola, profesionāla asociācija, u.c. Ja kvalifikāciju piešķirošā un studijas realizējošā iestāde ir atšķirīgas, jānorāda abu statuss.

2.2 Šis punkts attiecas uz iestādi, kas realizē studiju programmu. Dažos gadījumos tā var būt atšķirīga no kvalifikāciju piešķirošās iestādes (skat.2.3). Jānorāda arī studijas nodrošinošās iestādes statuss: valsts iestāde, privāta valsts atzīta iestāde, privāta iestāde, kas un kad šo iestādi/ programmu akreditējis (ja to paredz nacionālā likumdošana). Bez tam jānorāda piešķirējinstitūcijas vieta vispārējā nacionālajā izglītības klasifikācijā, piem., augstākās izglītības koledža, privāts institūts, u.c.

2.3 Jānorāda valoda(-s), kādā(-s) notikusi apmācība un eksaminācija. 3 ZIŅAS PAR PIEŠĶIRTĀS KVALIFIKĀCIJAS LĪMENI 3.1 Precīzi jānorāda piešķirtās kvalifikācijas līmenis un tās vieta nacionālajā izglītības piešķīrumu struktūrā

(izskaidrota saskaņā ar informāciju astotajā sadaļā). Tas jāizskaidro vietējās izglītības sistēmas ietvaros, piem., pirmais/ otrais akadēmiskais grāds, profesionāls augstskolas diploms, 4 gadu studijas pēc vidusskolas, pēcdiploma profesionālā apmācība, utt. Jāiekļauj jebkura noderīga informācija par “līmeņa rādītājiem”, kas ir nacionāli radīti un atzīti un kas attiecas uz attiecīgo kvalifikāciju (bet kategoriski nedrīkst norādīt analoģijas citu valstu izglītības sistēmās!!).

3.2 Jāizskaidro oficiālais programmas garums nedēļās vai gados un reālā studiju slodze, ieskaitot informāciju par tādiem būtiskiem studiju komponentiem kā praktisko apmācību, prakses periodiem. Vēlams, lai studiju slodze tiktu izteikta kā kopējais darba apjoms, kas jāveic studentam. Tas sastāv no programmai paredzētā laika, ieskaitot mācību nodarbības un studenta individuālās mācības, eksāmenus, u.c. Tas var tikt izteikts kā stundu skaits x nedēļā y nedēļas, izmantojot parasto vietējo studiju ilguma aprakstu, piemēram, viens gads pilnslodzes studiju, vai izmantojot kredītpunktu sistēmu.

3.3 Jāuzskaita vai jāizskaidro, kādi ir priekšnosacījumi uzņemšanai attiecīgajā programmā, kuras rezultātā piešķirta Pielikumā aprakstītā kvalifikācija, piem., uzņemšanai nepieciešama vispārējā vidējā izglītība, mūzikas vidusskolas diploms, ārsta diploms, matemātikas vai datorzinātņu bakalaura grāds, utt. Tas ir īpaši būtiski, ja Pielikums attiecas uz tālāka posma augstākās izglītības kvalifikāciju (piem., maģistra grādu, inženiera, skolotāja diplomu).

4 ZIŅAS PAR STUDIJU SATURU UN IEGŪTAJIEM REZULTĀTIEM 4.1 Šajā punktā jāraksturo programmas apgūšanas veids, t.i.,

pilna laika vai daļlaika, mācības klātienē vai neklātienē, nepārtrauktas studijas vai studijas ar pārtraukumiem, tālmācība, studijas ietverot prakses periodus darbavietā (ārpus augstskolas), utt.

4.2 Jāsniedz paskaidrojums par noteikumiem (ja tādi ir), kas attiecas uz kvalifikācijas iegūšanai nepieciešamajiem minimālajiem standartiem, piem., jebkādi obligāti komponenti vai obligāti prakses elementi, vai visiem elementiem jātiek nokārtotiem vienlaicīgi, kādi ir noteikumi par noslēguma darbu (bakalaura vai maģistra darbu/ diplomdarbu/ disertāciju), utt. Jāiekļauj paskaidrojumi par jebkādām īpatnībām, kas palīdzētu definēt attiecīgo kvalifikāciju, īpaši informācija par prasībām kvalifikācijas veiksmīgai nokārtošanai. Ja iespējams, jāsniedz paskaidrojumi par apmācības rezultātiem, iemaņām, spējām un noteiktajiem mērķiem, kas saistīti ar attiecīgo kvalifikāciju. Piemēram, ja kvalifikācija apliecina ķīmijas bakalaura grādu un ķīmijas skolotāja tiesības, šajā punktā varētu būt sekojošs saturs.

Piemērs. Programmas galvenās prsības ir: apgūt matemātikas, fizikas un datorzinātņu bāzi, kas nodrošina ķīmijas izpratni; apgūt ķīmijas teorētiskos kursus visās galvenajās ķīmijas nozarēs; apgūt ķīmiskā eksperimenta tehniku un iemaņas galvenajās ķīmijas jomās, veikt patstāvīgus pētījumus (ne mazāk kā 8 nedēļu pilnas noslodzes jeb 8 kredītpunktu) izvēlētā ķīmijas nozarē un rezultātus apkopot bakalaura darbā, kura līmenis atbilst zinātniskas publikācijas prasībām, apgūt skolotāja darbam nepieciešamo psiholoģijas un pedagoģijas programmu, apgūt skolotāja praktiskās iemaņas – 2 pedagoģiskās prakses skolā 3. un 4. studiju gad,ā ne mazāk kā 16 nedēļu kopējā apjomā.

4.3 Jāsniedz ziņas par katru no programmas sastāvdaļām, to īpatsvaru programmā, norādot arī kvalifikācijas īpašnieka iegūtās atzīmes katrā no galvenajiem kvalifikācijas komponentiem. Ziņām jābūt pilnīgām un saskaņotām ar to, kā tas parasti tiek reģistrēts attiecīgajā augstskolā. Jāietver visi eksameni un citi novērtētie studiju komponenti, ieskaitot kursa darbus, bakalaura/ maģistra/ diploma darbus vai disertācijas. Jānorāda, vai šie darbi ir aizstāvēti (dažos gadījumos –piem., Latvijas augstskolās tas parasti attiecas uz

kursa darbiem - darbs tiek iesniegts pasniedzējam, kurš to novērtē un izliek atzīmi bez darba aizstāvēšanas). Visa šī informācija bieži ir pieejama sekmju izrakstu (transkriptu) formā (ļoti noderīga transkriptu forma tika izveidota Eiropas kredītu pārneses sistēmai [ECTS]35). Daudzas augstskolas, kas izmanto kredītpunktu sistēmas, veido detalizētus transkriptus. Šos gatavos transkriptus var integrēt Diploma Pielikumā. Ja vien iespējams, jāuzrāda kredītpunktu sadalījums starp programmas sastāvdaļām.

4.4 Šajā punktā jāsniedz informācija par augstskolā izmantoto novērtēšanas shēmu un minimālajām pietiekamajām atzīmēm šajā kvalifikācijā, piemēram, atzīmju skala ir 0-10, minimālā pietiekamā atzīme ir 4. Daudzas valstis norāda, ka pat vienas augstākās izglītības iestādes ietvaros dažkārt ir vērojama visai atšķirīga vērtēšanas prakse (piemēram, vienā fakultātē, visiem sekmīgajiem studentiem atzīmes faktiski svārstās starp 7 un 10, kamēr citā – starp 4 un 8). Šī iemesla dēļ ļoti vēlams norādīt, kāds ir atzīmju sadalījums konkrētajā programmā. Piemŗam, salīdzinot šīs programmas studentus, izrādās, ka atzīmju īpatsvari ir šādi:

atzīme īpatsvars 10 2% 9 5% 8 11% 7 38% 6 29% 5 14% 4 1%

Šīs norādes ļauj diploma novērtētājam objektīvi salīdzināt iegūtās atzīmes ar atzīmēm savā valstī, savā augstskolā, utt.

4.5 Ja tiek lietots augstskolas absolventu iedalījums grupās (kvalitātes klasēs) pēc to sekmēm, tad jānorāda, kādai kvalitātes klasei atbilst konkrētās kvalifikācijas īpašnieks. Dažās valstīs diplomā tiek rakstīts novērtējums kvalifikācijas īpašnieka kopējam sekmju līmenim (piem., First/ Upper second/ Lower second/ Third Class Honours, Summa Cum Laude, Merit, Avec Distinction, u.tml.) Latvijā tas parasti netiek izmantots, tādēļ šajā sadaļā būtu rakstāms “not applicable”. Varētu vienīgi būt norāde “ar izcilību”, ja augstskola to izmanto. Tādā gadījumā jānorāda arī kritēriji, kuru rezultātā izcilība tiek iegūta, (piem., - visas atzīmes ir 8 un augstākas, u. tml.)

5 ZIŅAS PAR KVALIFIKĀCIJAS FUNKCIJU 5.1 Jānorāda, vai valstī, kur kvalifikācija piešķirta, tā dod tiesības uz tālākām akadēmiskām un/vai

profesionālām studijām. Piem., Latvijā bakalaura grāds dod tiesības studēt maģistratūrā (dažos gadījumos - arī inženiera vai skolotāja profesionālajās programmās), maģistra grāds dod tiesības studēt doktorantūrā, utt.

Ir iespējams, ka tiesības tālākām studijām neattiecas uz visiem attiecīgās kvalifikācijas īpašniekiem, bet tikai uz ierobežotu daļu. Šādā gadījumā jānorāda iegūstamās atzīmes vai standarti, kas jāizpilda šādu tiesību iegūšanai. (Piem, Vācijā Fachhochschule beidzējs var iestāties doktorantūrā, ja tā atzīmes atbilst stingri noteiktiem kritērijiem).

Jānorāda, vai šī ir galīgā (beigu) kvalifikācija vai daļa no piešķīrumu hierarhijas. 5.2 Jāsniedz ziņas par tiesībām strādāt profesijā vai profesionālo statusu, kas piešķirts kvalifikācijas

īpašniekam. Kādas īpašas tiesības, ja tādas ir, šī kvalifikācija nodrošina nodarbinātības jomā vai patstāvīgā profesionālā darbībā; jānorāda, kura kompetentā iestāde to nosaka. Jānorāda, ja kvalifikācija dod tiesības strādāt reglamentētā profesijā. Piem., Latvijā ārsta grāds dod tiesības strādāt sertificēta ārsta uzraudzībā, bet nedod tiesības patstāvīgi praktizēt. Ārstu profesionālos sertifikātus izsniedz attiecīgās specialitātes ārstu profesionālā asociācija. Daudzām Latvijā piešķiramo kvalifikāciju šajā sadaļā jāraksta “nav”. Piem., ekonomikas bakalaurs, vēstures maģistrs, ķīmijas doktors u.tml. nedod nekādas īpašas tiesības strādāt profesijā. Savukārt, vairumam inženieru profesiju pagaidām nav noteiktu prasību kandidāta izglītībai, t.i., inženiera izglītība attiecīgajā specialitātē faktiski gan ir vēlama, taču to nereglamentē likumi vai vispārēji noteikumi.

6 PAPILDINFORMĀCIJA 6.1 Jāsniedz jebkura papildus informācija, kas nav iekļauta iepriekšējās sadaļās, bet ir svarīga, lai varētu

novērtēt kvalifikācijas būtību, līmeni un pielietojamību, piem., kvalifikācijā iekļauts studiju/ apmācības periods citā mācību iestādē/ kompānijā/ valstī, vai jāiekļauj sīkākas būtiskas ziņas par augstāko mācību iestādi, kur kvalifikācija iegūta.

35 Sīkākas ziņas skatīt Eiropas Kopienas publicētajā ECTS Users’ Guide

6.2 Jānorāda jebkādi nozīmīgi informācijas avoti, kuros var tikt meklētas sīkākas ziņas par attiecīgo kvalifikāciju, piem., augstskolas interneta lapa; piešķīrējinstitūcijas departaments; nacionālais informācijas centrs; Eiropas Svienības Nacionālo Akadēmiskās Atzīšanas Informācijas Centru tīkls (NARIC); Eiropas Padomes/UNESCO Eiropas Nacionālo Akadēmiskās Atzīšanas un Mobilitātes Informācijas Centru tīkls (ENIC).

7 PIELIKUMA APSTIPRINĀJUMS 7.1 Diploma Pielikuma izsniegšanas datums. Tam nav noteikti jāsakrīt ar kvalifikācijas piešķiršanas datumu. 7.2 Diploma Pielikumu apstiprinājušās amatpersonas vārds, uzvārds un paraksts. 7.3 Diploma Pielikumu apstiprinājušās amatpersonas ieņemamais amats. 7.4 Iestādes, kas nodrošina Diploma Pielikuma autentiskumu, oficiālais zīmogs. 8 INFORMĀCIJA PAR NACIONĀLO AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS SISTĒMU Jāsniedz informācija par augstākās izglītības sistēmu: tās vispārējās uzņemšanas prasības; iestāžu tipi un kvalifikāciju struktūra36. Šim paskaidrojumam jāsniedz kvalifikācijas konteksts izglītības sistēmā. Šo aprakstu standarta modelim kopā ar būtiskiem paskaidrojumiem valstī jābūt pieejamiem. Tam jātiek izveidotam šī projekta turpinājumā un sadarbībā ar atbilstošiem Nacionālajiem (Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās Zonas) Akadēmiskās Atzīšanas Informācijas Centriem (NARIC), Eiropas (Eiropas Padomes/UNESCO) Nacionālajiem Akadēmiskās Atzīšanas un Mobilitātes Informācijas Centriem (ENIC), ministrijām un rektoru padomēm.

Latvijas Akadēmiskās informācijas centrs veido un katru gadu atjauno Latvijas izglītības sistēmas aprakstu angļu valodā, kurš ir pieejams AIC mājaslapā http://www.aic.lv .

36 Pēc 1997. gada aprīlī Lisabonā parakstītās Eiropas Padomes/UNESCO Eiropas reģiona konvenciju par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kas saistītas ar augstāko izglītību, tās parakstītājiem ir jānodrošina šādas informācijas sniegšana.

IV Pielikums: Informācijas centri par ES direktīvām profesionālās atzīšanas jomā Annex IV: Contact points for professional recognition in EU/EEA (for updates please consult http://europa.eu.int/comm/internal_market/en/qualifications/contact.htm

Apvienotā karaliste

Direktīvas 89/48 un 99/42 Mrs Nicola McLAUGHLIN Department of Trade & Industry Bay 212 Kingsgate House 66-74, Victoria Street UK - LONDON SW1 Tel.: 00-44-20-7215-4405 E-mail : nicola.mclaughlin@dti.gov.ukMrs Marie YOUNG Department of Trade & Industry Bay 212 Kingsgate House 66-74, Victoria Street UK - LONDON SW1 Tel.: 00-44-20-7215-8360 Fax : 00-44-20-7215-4489 E-mail : marie.young@dti.gov.uk

Direktīva 92/51 Mrs. Carol ROWLANDS Department for Education and Employment Room E4b Moorfoot UK - Sheffield S1 4PQ Tel.: 44-114-259.41.51 Fax : 44-114-259.44.75 E-mail : carol.rowlands@dfee.gov.uk

Austrija

Direktīvas 89/48, 92/51 un 99/42 Irene Kosnopfl Abteilung l/4 Bundesministerium für Wirtschaft und Arbeit Stubenring 1 A - 1010 VIENNA Tel.: 43-1-71100.54446 Fax : 43-1-71100.2366 E-mail: irene.kosnopfl@bmwa.gv.at

Directives 89/48, 92/51 and 99/42 Margit Möslinger-Gehmayr Abteilung l/4 Bundesministerium für Wirtschaft und Arbeit Stubenring 1 A - 1010 VIENNA Tel.:43-1-71100.5328 Fax : 43.1.71100.2366 E-mail: margit.moeslinger-gehmayr@bmwa.gv.at

Beļģija

(FR) Chantal KAUFMANN Directrice générale adjointe Ministère de la Communauté française Direction générale de l’enseignement non obligatoire et de la recherche scientifique C.A.E. - 6ième étage - Bureau 6539 Boulevard Pachéco, 19 - bte 0 B - 1010 BRUXELLES Tel.: 32-2-210.55.77 Fax : 32-2-210.59.92 E-mail : chantal.kaufmann@cfwb.be Website: http://www.cfwb.be/infosup

(NL) Erwin MALFROY Ministerie van de Vlaamse Gemeenschap Departement Onderwijs H. Consciencegebouw, Toren A7 Koning Albert II laan 15 B - 1210 BRUSSEL Tel: 32-2-553.98.19 Fax: 32-2-533.98.05 E-mail: erwin.malfroy@ond.vlaanderen.be

Dānija

Morten OVERGAARD CVUU (The Danish Centre for Assessment of Foreign Qualifications) Danasvej 30 DK - 1780 KØBENHAVN V Tel.: 45/33/26.85.32 Fax: 45/33/26.84.91 e-mail: cvuu@su.dk website: http://www.cvuu.dk website: http://www.cvuu.dk

Francija

Joëlle PRUVOST Ministère de l'Education Nationale, de la recherche et de la technologie Bureau DRIC B3 Rue de Grenelle 110 F - 75007 PARIS Tel.: 33-1-55.55.65.90 Fax : 33-1-45.44.57.87 E-mail : joelle.pruvost@education.gouv.fr

Grieķija Direktīva 89/48 Direktīva 92/51

Ms Despina Andritsou

Head of Section of Recognition of Professional Qualifications Ministry of National Education & Religious Affairs Panepistimiou 67, GR - 105 64 ATHENS Tel: 00-30-10-3243923 Fax: 00-30-10-3316651 E -mail: srpq@otenet.gr website: http://www.srpq.gr

Mr Christos Gardiklis Director of professional rights and degree equivalence OEEK (Organization for vocational education and training) Ethnikis Antistaseos 41 GR - 142 34 N. Ionia, ATHENS Tel: 00-30-10-2709141 Fax: 00-30-10-2715921 E -mail: tm.isotimion@oeek.gr website: http://www.oeek.grMr George Mikros Head of Section of Degree equivalences OEEK (Organization for vocational education and training) Ethnikis Antistaseos 41 GR - 142 34 N. Ionia, ATHENS Tel: 00-30-10-2709145 Fax: 00-30-10-2715921 E -mail: tm.isotimion@oeek.gr website: http://www.oeek.gr

Īrija

Mr Sé GOULDING Department of Education International Section Apollo House IRL - DUBLIN 2 Tel.: 353-1-873.47.00 Fax : 353-1-872.92.93 E-mail : gouldings@educ.irlgov.ie

Itālija

Armanda BIANCHI CONTI Presidenza Consiglio Ministri Ministerio Coordinamento Politiche Communitarie Via Giardino Theodoli 66 I - 00186 ROMA Tel.: 39-06-67.79.53.22 Fax : 39-06-6779.5295 / 39-06-6991.435 E-mail : A.BianchiConti@palazzochigi.it

Luksemburga

Jean TAGLIAFERRI Professeur-attaché Ministère de l'Education Nationale et de la Formation Professionnelle Rue Aldringen, 29 L - 2926 LUXEMBOURG Tel.: +352-487.51.39 Fax : +352-478.51.30 E-mail: tagliaferri@men.lu

Nīderlande

L.A. DE BRUIN Informatiescentrum Richtlijn / Algemeen Stetsel - IRAS Postbus 29777 NL - 2502 LT DEN HAAG Tel.: 31-70.426.0390 Fax: 31-70.426.0395 E-mail: lbruin@nufficcs.nl

Direktīva 92/51 Paulina KRIJNEN COLO Bredewater 8 Postbus 7259 NL - 2701 AG ZOETERMEER Tel.: 31-79.352.26.00 Fax: 31-79.351.54.78

Portugāle

Direktīva 89/48 Manuela PAIVA Núcleo Pedagógico Ministério da Educação

Departamento do Ensino superior Av. Duque d'Ávila, 137 - 4è Esq P - 1000 LISBOA Tel.: 351-1-54.60.70 Fax : 351-1-57.96.17

Somija

Carita BLOMQVIST National Board of Education P.O. Box 380 SF - 00531 HELSINKI Tel: 358-9-77.47.71.28 Fax: 358-9-77.47.72.01 E-mail: carita.blomqvist@oph.fi

Spānija

Félix HAERING PEREZ Ministerio de Educación y Cultura Consejeria Tecnica de Títulos de la Unión Europea Paseo del Prado 28 E - 28014 MADRID Tel. 34-91-506.56.18 Fax : 34-91-506.57.06 E-mail : Felix.Haering@educ.mec.es

Vācija

Dr. Holger Conrad Zentralstelle für ausländisches Bildungswesen im Sekretariat der Kultusministerkonferenz (KMK) Lennéstraße 6 D-53113 Bonn Tel. +49 (0)228 501 0 Fax +49 (0)228 501 229 E-mail : zab@kmk.org

Zviedrija

Karin DAHL BERGENDORFF National Agency for Higher Education Box 7851 S - 10399 STOCKHOLM Tel.: 46-8-56.30.86.63 Fax : 46-8-56.30.86.50 E-mail: Karin.Dahl.Bergendorff@hsv.se

EEA Valstis

Islande Hördur LARUSSON Ministry of Education Sölvholsgötu, 4 IS - 150 REYKJAVIK Tel.: 354-5-60.95.91 Fax : 354-5-62.30.68 E-mail: Hordur.larusson@mrn.stjr.is

Lihtenšteina Hans Peter WALCH Herrengasse 2 FL - 9490 VADUZ Liechtenstein Tel.: 41-75-236.67.58 Fax : 41-75-236.67.71 E-mail: HansPeter.Walch@sa.llv.li

Noevēģija Luna LEE SOLHEIM Senior Executive Officer Ministry of Education, Research un Church Affairs P.O. Box 8119 N - 0032 OSLO Tel.: 00-47-22-24-7923

Fax : 00-47-22-24.27.33 E-mail: lls@kuf.dep.no or: leo@kuf.dep.no

V pielikums. Latvijas reglamentēto profesiju saraksts

spēkā esošs no 10/08/2002 Publicēts:Vēstnesis 114 09/08/2002

LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU KABINETS

06/08/2002 Noteikumi nr. 337

Rīgā Noteikumi par specialitāšu, apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu sarakstu reglamentētajām

profesijām

(prot. Nr.33, 1.§)

Izdoti saskaņā ar likuma “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” 6.panta 1.punktu

1. Noteikumi nosaka specialitāšu, apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu sarakstu likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” norādītajām reglamentētajām profesijām. 2. Specialitāšu un apakšspecialitāšu saraksts reglamentētajām profesijām:

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

2.1. Arhitekts Arhitekts

2.2. Būvinženieris Ēku būvinženieris Transportbūvju būvinženieris Siltuma un gāzes tehnoloģijas būvinženieris Ūdens tehnoloģijas būvinženieris Hidrotehnisko būvju būvinženieris

2.3. Būvtehniķis Būvtehniķis

2.4. Ģeotehniķis Ģeotehniķis

2.5. Mehāniskā transport- līdzekļa vadītājs

Motocikla vadītājs Automobiļa vadītājs Traktortehnikas vadītājs

2.6. Starptautisko kravu autopārvadājumu vadītājs (administrators)

Starptautisko kravu autopārvadājumu vadītājs (administrators)

2.7. Starptautisko pasažieru autopārvadājumu vadītājs (administrators)

Starptautisko pasažieru autopārvadājumu vadītājs (administrators)

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

2.8. Iekšzemes kravu autopārvadājumu vadītājs (administrators)

Iekšzemes kravu autopārvadājumu vadītājs (administrators)

2.9. Iekšzemes pasažieru autopārvadājumu vadītājs (administrators)

Iekšzemes pasažieru autopārvadājumu vadītājs (administrators)

2.10. Bīstamu kravu pārvadāšanas transportlīdzekļa vadītājs

Bīstamu kravu pārvadāšanas transportlīdzekļa vadītājs

2.11. Autoskolas teorētisko priekšmetu pasniedzējs

Autoskolas teorētisko priekšmetu pasniedzējs

2.12. Autoskolas praktiskās instruktors braukšanas

Autoskolas praktiskās braukšanas instruktors

2.13. Bīstamu kravu pārvadāšanas transportlīdzekļu vadītāju apmācības pasniedzējs

Bīstamu kravu pārvadāšanas transport līdzekļu vadītāju apmācības pasniedzējs

2.14. Transportlīdzekļu tehniskās kontroles inspektors

Transportlīdzekļu tehniskās kontroles inspektors

2.15. Vilces līdzekļa vadītājs instruktors

Vilces līdzekļa vadītājs instruktors

2.16. Vilces līdzekļa vadītājs (mašīnists)

Sliežu mototransporta vadītājs (mašīnists) Lokomotīves vadītājs(mašīnists) Elektrovilciena vadītājs(mašīnists) Dīzeļvilciena vadītājs(mašīnists)

2.17. Vilces līdzekļa vadītāja palīgs Sliežu mototransporta vadītāja (mašīnista) palīgs Lokomotīves vadītāja(mašīnista) palīgs Elektrovilciena vadītāja(mašīnista) palīgs Dīzeļvilciena vadītāja (mašīnista) palīgs

2.18. Kuģa kapteinis Kapteinis Kapteinis uz kuģiem līdz 20 bruto tonnām Kapteinis uz kuģiem līdz 200 bruto tonnām Kapteinis uz kuģiem līdz 500 bruto tonnām Kapteinis uz kuģiem līdz3000 bruto tonnām Kapteinis uz kuģiem virs3000 bruto tonnām

2.19. Kuģa virsnieks Stūrmanis Sardzes stūrmanis uz kuģiem līdz500 bruto tonnām Sardzes stūrmanis uz kuģiem virs500 bruto tonnām Kapteiņa vecākais palīgs uz kuģiem līdz 3000 bruto tonnām

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

Kapteiņa vecākais palīgs uz kuģiem virs 3000 bruto tonnām

Mehāniķis Mehāniķa palīgs Mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu līdz300 kW Mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu līdz750 kW Vecākais mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu līdz 750 kW Mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu virs750 kW Mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu līdz3000 kW Vecākais mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu līdz 3000 kW Mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu virs3000 kW Vecākais mehāniķis uz kuģiem ar galvenā dzinēja jaudu virs 3000 kW Saldēšanas iekārtu mehāniķis Trešās klases kuģu elektromehāniķis Otrās klases kuģu elektromehāniķis Pirmās klases kuģu elektromehāniķis

Radiotelefonijas operators Radiotelefonijas operators

GMDSS (globālās jūras avāriju drošības sistēmas) operators

GMDSS (globālās jūras avāriju drošības sistēmas) operators ar ierobežotām funkcijām Vispārējais GMDSS(globālās jūras avāriju drošības sistēmas) operators

Radioelektroniķis Otrās klases radioelektroniķis

Pirmās klases radioelektroniķis

Navigācijas iekārtu inženieris

2.20. Ierindas jūrnieks, kuģa apkalpes loceklis

Junga Junga

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

Matrozis Matrozis Kvalificēts matrozis

Bocmanis Bocmanis

Kuģa motorists Kuģa motorists Kvalificēts kuģa motorists

Sūkņa mašīnists Sūkņa mašīnists

Kuģa elektriķis Kuģa elektriķis

Kuģa saldēšanas iekārtu mašīnists Kuģa saldēšanas iekārtu mašīnists

2.21. Matrozis tauvotājs Matrozis tauvotājs

2.22. Jūrnieku praktiskās apmācības pasniedzējs(instruktors)

Jūrnieku praktiskās apmācības pasniedzējs(instruktors)

2.23. Jūrnieku kvalifikācijas vērtētājs Jūrnieku kompetences atbilstības vērtētājs

2.24. Kuģu locis Kuģu locis Kuģu satiksmes operators

2.25. Atbilstības vērtētājs Atbilstības vērtētājs

2.26. Lidmašīnas pilots amatieris Lidmašīnas privātpilots

2.27. Lidmašīnas komercpilots Lidmašīnas komercpilots

2.28. Aviolīniju transporta lidmašīnas pilots

Aviolīniju transporta lidmašīnas pilots

2.29. Lidmašīnas pilots instruktors Aviācijas instruktors

2.30. Helikoptera pilots amatieris Helikoptera privātpilots

2.31. Helikoptera komercpilots Helikoptera komercpilots

2.32. Aviolīniju transporta helikoptera pilots

Aviolīniju transporta helikoptera pilots

2.33. Helikoptera pilotsnstruktors Aviācijas instruktors

2.34. Planiera pilots Planiera pilots

2.35. Planiera pilots instruktors Aviācijas instruktors

2.36. Gaisa balona pilots Gaisa balona pilots

2.37. Gaisa balona pilots instruktors Aviācijas instruktors

2.38. Stūrmanis Stūrmanis

2.39. Lidotājs inženieris Lidotājs inženieris

2.40. Gaisa satiksmes vadības dispečers

Gaisa satiksmes vadības dispečers

2.41. Starptautiskas lidostas Aviodrošības dienesta darbinieks

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

aviodrošības dienesta darbinieks

2.42. Gaisakuģu tehniskās apkopes personāla profesijas

Līnijas tehniskās apkopes sertificēšanas mehāniķis

Lidmašīnām ar turbīndzinējiem Lidmašīnām ar virzuļdzinējiem Helikopteriem ar turbīndzinējiem Helikopteriem ar virzuļdzinējiem

Līnijas tehniskās apkopes sertificēšanas tehniķis- mehāniķis

Lidmašīnām ar turbīndzinējiem Lidmašīnām ar virzuļdzinējiem Helikopteriem ar turbīndzinējiem Helikopteriem ar virzuļdzinējiem

Līnijas tehniskās apkopes sertificēšanas tehniķis – avioniķis

Bāzes tehniskās apkopes sertificēšanas inženieris

Lidmašīnām ar turbīndzinējiem Lidmašīnām ar virzuļdzinējiem Helikopteriem ar turbīndzinējiem Helikopteriem ar virzuļdzinējiem Avionika

2.43. Bīstamo kravu pārvadājumu drošības konsultants (padomnieks)

Bīstamo kravu pārvadājumu drošības konsultants(padomnieks)

2.44. Bīstamo kravu pārvadājumu drošības konsultantu (padom nieku) apmācības pasniedzējs

Bīstamo kravu pārva dājumu drošības konsultantu (padomnieku) apmācības pasniedzējs

2.45. Veterinārārsts Veterinārārsts

2.46. Profesijas ciltsdarba jomā Ciltsdarba specialitātes

2.47. Pedagogi Pirmsskolas izglītības pedagogs Pirmsskolas speciālās izglītības pedagogs Pamatizglītības pedagogs Profesionālās pamatizglītības pedagogs Speciālās izglītības pedagogs Vispārējās vidējās izglītības pedagogs Profesionālās vidējās izglītības pedagogs Profesionālās augstākās izglītības pedagogs

2.48. Augstskolu akadēmiskā Augstskolu akadēmiskā personāla

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

personāla profesijas specialitātes

2.49. Zinātnisko iestāžu akadēmiskā personāla profesijas

Zinātnisko iestāžu akadēmiskā personāla specialitātes

2.50. Elektroinženieris Elektroinženieris

2.51. Elektromontieris Elektromontieris

2.52. Elektrotehniķis Elektrotehniķis

2.53. Zvērināts notārs Zvērināts notārs

2.54. Zvērināta notāra kandidāts Zvērināta notāra kandidāts

2.55. Advokāts Advokāts

2.56. Zvērināts revidents Zvērināts revidents

2.57. Zvērināts mērnieks Zvērināts mērnieks

2.58. Nekustamā īpašuma vērtētājs Nekustamā īpašuma vērtētājs

2.59. Farmaceits Farmaceits

2.60. Optometrists Optometrists

2.61. Ārsts Internists Kardiologs Reimatologs Ftiziopneimonologs Endokrinologs Nefrologs Gastroenterologs

Ģimenes (vispārējās prakses) ārsts Ķirurgs Neiroķirurgs Torakālais ķirurgs Sirds ķirurgs Asinsvadu ķirurgs Urologs Plastoķirurgs Transplantologs Ambulatorais ķirurgs Bērnu ķirurgs Traumatologs, ortopēds

Ginekologs; dzemdību speciālists Bērnu ginekologs

Pediatrs Neonatologs Bērnu infektologs Bērnu kardiologs Bērnu reimatologs Bērnu pneimonologs Bērnu endokrinologs

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

Bērnu nefrologs Bērnu gastroenterologs Bērnu hematoonkologs Bērnu alergologs

Onkologs Onkoķī- mijterapeits Onkoķirurgs Onkoginekologs

Hematologs Anesteziologs, reanimatologs Psihiatrs Neirologs Bērnu neirologs Oftalmologs

Otorinolaringologs Foniatrs Pedaudiologs

Infektologs Dermatologs, venerologs Narkologs

Laboratorijas ārsts Parazitologs Mikrobiologs Citologs

Higiēnists Radioterapeits Radiodiagnosts Patologs Tiesu medicīnas eksperts Arodslimību ārsts Sporta ārsts

Rehabilitācijas ārsts Fiziskās reha bilitācijas ārsts

Fizikālās medicīnas ārsts Neatliekamās palīdzības ārsts Katastrofu medicīnas ārsts Veselības aprūpes ārsts Psihoterapeits Epidemiologs Ģenētiķis Transfuziologs Veselības aprūpes vadītājs

2.62. Zobārsts Zobārsts Ortodonts Parodontologs Bērnu zobārsts Zobu protēzists

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

Mutes, sejas un žokļu ķirurgs

2.63. Medicīnas māsa Medicīnas māsa Ambulatorās medicīnas māsa Bērnu māsa Dermatoveneroloģijas māsa Diabetoloģijas un endokrinoloģijas māsa Diētas māsa Endoskopijas māsa Fizikālās terapijas māsa Ftiziopulmonoloģijas māsa Funkcionālās diagnostikas māsa Ginekoloģijas māsa Infektoloģijas māsa Intensīvās terapijas un anestēzijas māsa Ķirurģijas māsa Narkoloģijas māsa Neatliekamās palīdzības māsa Neiroķirurģijas māsa Neiroloģijas māsa Oftalmoloģijas māsa Onkoloģijas māsa Operāciju māsa Pirmsskolas iestāžu un skolu māsa Psihiatrijas māsa Rentgenoloģijas un radioloģijas māsa Sabiedrības veselības māsa Terapijas māsa Transfuzioloģijas māsa Traumatoloģijas un ortopēdijas māsa Zobārstniecības māsa Medicīnas māsas palīgs

2.64. Vecmāte Vecmāte

2.65. Ārsta palīgs (feldšeris) Neatliekamās palīdzības feldšeris Ambulatorā dienesta feldšeris Ārsta palīgs (feldšeris)

2.66. Farmaceita asistents Farmaceita asistents

2.67. Laborants Biomedicīnas laborants

2.68. Zobu tehniķis Zobu tehniķis Zobārsta asistents

2.69. Zobu higiēnists Zobu higiēnists

2.70. Fizioterapeits Fizioterapeits

2.71. Ergoterapeits Ergoterapeits

Nr. p.k Reglamentētā profesija Specialitāte Apakšspecialitāte

2.72. Fizioterapeita asistents Fizioterapeita asistents

2.73. Ergoterapeita asistents Ergoterapeita asistents

2.74. Jādterapeits (Reitterapeits) Jādterapeits

2.75. Jādterapeita (Reitterapeita) asistents

Jādterapeita asistents

2.76. Tehniskais ortopēds Tehniskais ortopēds

3. Veselības aprūpes profesiju papildspecialitātes ir: 3.1. alergologs; 3.2. hepatologs; 3.3. imunologs; 3.4. homeopāts; 3.5. kosmetologs; 3.6. dietologs; 3.7. akupunktūras ārsts; 3.8. kara medicīnas ārsts; 3.9. arodveselības ārsts; 3.10. protēžortopēds; 3.11. seksologs, seksopatologs; 3.12. bērnu psihiatrs; 3.13. eksperts; 3.14. intensīvās terapijas ārsts. Ministru prezidents A.Bērziņš Izglītības un zinātnes ministrs K.Greiškalns

VI pielikums. Informācijas institūcijas par reglamentētajām profesijām Latvijā

Ministru kabineta noteikumi Nr.300

Rīgā 2002.gada 16.jūlijā (prot. Nr.29, 1.§)

Noteikumi par informācijas institūcijām attiecībā uz reglamentētajām profesijām Izdoti saskaņā ar likuma “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” 36.panta 3.punktu un 56.panta ceturto daļu 1. Noteikumi nosaka informācijas institūcijas attiecībā uz reglamentētajām profesijām, izņemot tās reglamentētās profesijas, kurām Latvijā vai ārvalstīs nepieciešama augstākā izglītība. 2. Tiek noteiktas šādas informācijas institūcijas: 2.1. bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Ceļu satiksmes drošības direkcija” — mehāniskā transportlīdzekļa (izņemot traktortehniku) vadītāja, bīstamu kravu pārvadāšanas transportlīdzekļa vadītāja, autoskolas teorētisko priekšmetu pasniedzēja, autoskolas praktiskās braukšanas instruktora, bīstamu kravu pārvadāšanas transportlīdzekļa vadītāju apmācības pasniedzēja un transportlīdzekļu tehniskās kontroles inspektora reglamentētajai profesijai; 2.2. Valsts tehniskās uzraudzības inspekcija — mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja reglamentētajai profesijai traktortehnikas vadītāja specialitātē; 2.3. bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Autotransporta direkcija” — starptautisko kravu autopārvadājumu vadītāja (administratora), starptautisko pasažieru autopārvadājumu vadītāja (administratora), iekšzemes kravu autopārvadājumu vadītāja (administratora) un iekšzemes pasažieru autopārvadājumu vadītāja (administratora) reglamentētajai profesijai; 2.4. Satiksmes ministrija — bīstamo kravu pārvadājumu drošības konsultanta (padomnieka) un bīstamo kravu pārvadājumu drošības konsultantu (padomnieku) apmācības pasniedzēja reglamentētajai profesijai; 2.5. bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Jūras administrācija” Latvijas Jūrnieku reģistrs — reglamentētajām profesijām jūrniecībā; 2.6. Civilās aviācijas administrācija — reglamentētajām profesijām civilajā aviācijā un lidostu darba jomā; 2.7. Zemkopības ministrija — reglamentētajām profesijām ciltsdarbā. 3. Pārējām reglamentētajām profesijām, kuras nav minētas šajos noteikumos, informācijas institūcija ir Akadēmiskās informācijas centrs. 4. Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri. Ministru prezidenta vietā — ārlietu ministrs I.Bērziņš Izglītības un zinātnes ministrs K.Greiškalns Nnoteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

VII pielikums. institūcijas, kas pieņem lēmumu par profesionālās kavilfikācijas atzīšanu reglamentētās profesijās Teksts tiks pievienots, kad būs pieņemti MK noteikumi