pavasaris / 02 / 2015 - vides vēstis · 4 pavasaris/02/2015 piesakies gājienam «mana jūra»...

pava

saris

/ 02

/ 20

15

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitra Tooma

Aparāti: Canon 40D un Canon 60DObjektīvi: Sigma 120–400 mmPapildrīki: dažādi slēpņiUz pirmā vāka: ceru ķauķis. Foto: Ainars MankusUz 4. vāka: zaķis. Foto: Ainars Mankus

Ainaru (40) un Līvu (15) Mankus satieku regulāri – katru gadu aprīlī Latvijas Dabas muzejā, kad tiek atklāta kārtējā putnu fo-togrāfiju izstāde. Neatceros gadījumu, kad abi saldenieki nebūtu ieguvuši balvu. Aina-ram ir vēl viena meitiņa – Annija, bet viņa vēl maza, fotografēt kopā ar tēti pagaidām nedodas, taču savu pirmo putnu barotavu no apgleznotām konservu bundžām jau pagatavojusi. Savulaik Ainars studēja par sporta skolotāju, tomēr kļuva par dator-

speciālistu. Putnus sāka bildēt pirms gadiem piecpadsmit ar tā saukto «ziepju trau-ku», pēcāk nopirka aparātu ar 18x optisko palielinājumu, un jau tad bildes bija tik glī-tas, ka ilgi prātojis, vai tiešām tērēties par spoguļkameru un objektīviem. 2008. gadā viņš nopirka Canon EOS 40D, ļoti mīļu aparātu, kas joprojām ik pa laikam paārstējas remontdarbnīcā un tiek likts lietā.

Ainars ir nestandarta putnu fotografētājs – viņam pat nav Kolinsa putnu noteicē-ja, interesi par putniem nav raisījusi arī leģendārā saldeniece Zigrīda Jansone, kā varētu iedomāties. Viņš vienkārši dodas dabā, bildē un, atgriezies mājās, tīmeklī mēģina noteikt, kādas sugas putnus ir saticis. Pēdējā laikā sava loma ir arī drau-gam, Zigrīdas dēlam Jānim Jansonam, ko Ainars cildina par enciklopēdiskām putnu zināšanām. Kopš degviela dārga, putnos saldenieki brauc ar vienu mašīnu, nereti piebiedrojas arī Māris Jaunzems. Tad viņi visbiežāk dodas uz Liepājas pusi – jūras krastu, Vītiņu pļavām. Ainars sodās, ka vasarā pludmalē cilvēku ir pārlieku daudz, tie izbiedē putnus un nereti pat kāpj fotogrāfam virsū. «Vai tad neredz?» Tad atce-ros liepājnieces Selgas Bērziņas kuriozo stāstu, ka arī viņa reiz nejauši uzkāpusi fotogrāfu slēpnim. Saldenieki ir maskēšanās lielmeistari, tāpēc vienmēr apdomā, pirms kāp uz jūraszāļu kaudzes – ka neizlien kāds īgns putnu vecis! Visi ūdensputni, kuru bildes vari aplūkot žurnāla pēdējā atvērumā, ir fotografēti no slēpņa – viens ir kā gulbis, cits izliekas par zāļu kaudzi.

Zivju dzenītis. 2010. gadā Dabas muzeja putnu konkursā šī Ainara Mankus bilde ieguva 1. vietu pieaugušo grupā.

AINARS UN LĪVA MANKUS

Ainars mīl saplūst ar dabu visburtiskākajā nozīmē. Pūslītis fotogrāfu pat nemana. Foto: Līva Mankus.

Līva Mankus ir meitene, kura visbiežāk iegu-vusi godalgotas vietas Latvijas Dabas muze-ja rīkoto putnu fotogrāfiju konkursos bērnu grupā.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISPAVASARIS/02/2015 1

DABA 20 Meklējam kadiķus! 26 Pavasara kustonīši 32 Cilvēku un putnu attiecības Indoaustrālijas arhipelāga salās. 2. daļa

VĀRDS 6 Ar absolūto putnu dzirdi Edmunds Račinskis par putnu dziesmām

VIDRŪPE 10 Vai dabas vērtību var izteikt naudā? 12 Patēriņa emisijas Latvijā aug 14 Nāve – tās vēl nav beigas 30 Garneles bez piedevām, lūdzu! 38 Govju atraugas veicina siltumnīcefektu 42 Mīkstinātājs DEHP kaitē vīriešu auglībai 44 Izlietotām baterijām dabā nav vietas! 48 Augi draņķēdāji

DARBI 18 Eiropas Savienības sēklu tirdzniecības likums: jauna iespēja «vecajām» šķirnēm 24 Saimnieko, cienot dabas vērtības 40 Pavasarīga un klimatam draudzīga maltīte 46 Sinepju pulvera daudzveidīgā daba 50 Matu krāsošana: botānika pret ķīmiju

RUBRIKAS 1. vāka autors – Ainars Mankus 3 Redakcijas sleja 4 Ziņas 47 Grāmatu apskats

Garastīte.

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

pavasaris 2015 nr. 2 (153)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

PAVASARIS/02/2015

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā.

Foto: Andris Arhomkin.

Čik-čirik!

Kad pievakarē dzirdēsi putniņu dziedam tādā meldiņā, it kā viņš mēģinātu iedarbināt mocīti, zini – tur uzstājas ceru ķauķis. Priecājies – tagad tu zini, kā viņš izskatās, un vēlreiz aplūko pirmo vāku. Es gribētu, lai, šo žurnālu lasot, tu pie viena klausītos putnu dziesmas. Dzīvojam burvīgā zemē, kur atliek vien atvērt logu, un istaba pielīst putnu dziesmām.

Nesen aizdomājos, ka cilvēki ir kā tādi aklie, kas tausta ziloni: kuram trāpījusies kāja, tas uzskata, ka zilonis ir stabs, kuram snuķis – pārliecināts, ka zilonis ir kā šļūtene. Tas pats no-tiek, kad meklējam, kas vairāk kaitē planētai. Šogad esmu bijusi divās konferencēs, un katrā iztirzāja kādu t. s. ziloņa detaļu. Jelgavā LLU zinātnieki demonstrēja govju atraugu analīzes un rosināja atgremotājiem dot vairāk spēkbarības, lai mazāk izdalās metāns. Hmm, neesmu manījusi, ka tīrumos graudi vai soja augtu bez minerālmēslu un pesticīdu piešprices, agre-gātus velk traktori – spēkbarības ražošanas tehnoloģijas ir gana piesārņojošas, lai zāli ēdušu govju atraugu emisjas izlīdzinātos pret lopbarības ražošanas emisijām. Sadusmojos uzzinot: zinātnieki sarēķinājuši, ka tieši bioloģiskā lauksaimniecība vistrakāk maitā klimatu... Jo rēķi-ni taisīti, mērot ēdamā tonnas pret SEG emisiju tonnām.

Tad dienu nosēdēju bioloģiskās daudzveidības saglabātāju konferencē. Zālāju eksperte Sol-vita Rūsiņa satraukti stāstīja, ka pēdējos gados trešā daļa zālāju aizauguši, trešā daļa tiek apsaimniekota ar metodēm, kas samazina sugu daudzveidību, un tikai atlikusī trešdaļa ir zināmā drošībā. Problēma tā, ka zāli reti kuram vajag, un tad jau kāda jēga pļaut, ja pēcāk nav neviena zāles ēdāja? Pūdēt? Arī tad izdalās klimatam kaitīgas gāzes. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ēd gaļu un piena produktus – ideāli būtu, ja zāles plūcēji koptu biotopus Latvijas mozaīkveida ainavā un mēs kā visēdāji bez lielas vainas apziņas apēstu zālēdājus.

Mūsu ainavu gadsimtiem ir veidojuši zemkopji un lopkopji, ja cilvēks liktu dabu mierā, tā pārdesmit gados aizaugtu ar mežu – tā Zemei ir visdrošāk. Bēdājoties par izzūdošiem pļavu augiem, kukaiņiem un putniem, vajadzētu aizdomāties, cik svarīgi bioloģiskās daudzveidī-bas saglabāšanā ir lauku cilvēki. Bet tikai tie, kuri ir ar mieru saimniekot ar dabiskām, ne intensīvām metodēm. Vai iespējama šāda ideālā pasaule? Laikam jau ne, bet tiekties uz to vajag. Kā īstenot šo zaļo sapni? Droši vien pareizāk būtu atgriezties laukos un rosīties pašam vai, cik jaudas, atbalstīt vietējos zemniekus, it īpaši, ja viņi zemi kopj ar bioloģiskām vai integrētām metodēm. Bet vēl labāk – mieloties ar dabas veltēm, tad dzīve būs kā putniņam – ne aris, ne sējis, bet vienmēr paēdis. Un emisiju mazāk... Bet varbūt jāļauj dzīvei ritēt savu gaitu – gan jau arī urbānā pilsētu ainava iepatiksies aizvien vairāk sugu. Lasi tālāk un domā pats. Es ceru, ka mums arī šoreiz izdevies radīt žurnālu, kas raisa domāšanu.

Anitra

3

VIDES ZIŅAS

4 PAVASARIS/02/2015

Piesakies gājienam «Mana jūra»

«Mana jūra» ir kampaņa, kas aicina domāt par jūru. Jau ceturto gadu Vides izglītības fonds aicina doties mēnesi garā ekspedīcijā, kuras mērķis ir ne tikai pārbaudīt savus spēkus apiet visu Latvijas piekrasti, negūstot traumas, un in-telektu, bet arī veikt atkritumu monitoringus un talkas, piedalīties nodarbībās par jūru un satikties ar cilvēkiem, kuri ikdienā apzinās, ka 70% no viņiem ir ūdens. Iepriekšējos gados laikapstākļi jūlijā gājējus lutināja, bet šoreiz ekspe-dīcija norisināsies mēnesi agrāk – no 26. maija līdz 28. jūnijam, kas Latvijā pazīstams kā laiks, kad vienu dienu ir +30 grādu karsts, bet Jāņu rītā jau jāiet pa apledojušu ceļu. Ikviens, kuru tas nebiedē, aicināts piebiedroties gājienam jebkurā laikā, jebkurā posmā. Runā, ka «Mana jūra» ir tāda kā mazā Indija, jo tur cilvēki mēdz atrast paši sevi.

Vairāk informācijas vietnē www.manajura.lv.

Beidzot tiks ieviests zaļais publiskais iepirkums

1992. gadā ANO starptautiskās Riodežaneiro konferences deklarācijas rīcības plānā «Agenda 21» minēts aicinājums valdībām atbildīgi izturēties pret publisko iepirkumu. Videi draudzīgu iepirkumu procesu par zaļo iepirkumu nodēvēja 10 gadus vēlāk – Rio+10 Johannesburgas konferencē. Kopš tā laika ideja guvusi popularitāti visā pasau-lē. Ilgi apspriests, beidzot, 17. februārī, Ministru kabinetā tika apstiprināts Zaļā iepirku-ma veicināšanas plāns 2015.–2017. gadam.

Katru gadu ES dalībvalstis publiskā iepirkuma mērķiem tērē vidēji 19% no IKP. Latvijā – 17% no IKP. Veicinot videi draudzīgu preču un pakalpojumu īpatsvara pieaugumu, zaļais publiskais iepirkums var kalpot kā «kritiskā masa» videi draudzīgo preču tirgus attīstībai.

Zaļā iepirkuma veicināšanas plāna 2015.–2017. gadam mērķis ir palielināt zaļajā iepirku-mā iegādāto preču un pakalpojumu apjomu, šā gada beigās sasniedzot vismaz 15% finansiā-lā izteiksmē no kopējā valsts un pašvaldību iestāžu veikto iepirkumu apjoma, 2016. gadā – 20% un 2017. gadā – 30%.

Somijā valsts iestādēs zaļais iepirkums jau šogad sasniegs 100%, bet pašvaldību iestādēs – 50%. Arī Nīderlandē 100% valsts iestāžu un pašvaldību iepirkumu būs videi draudzīgi.

Aizsaulē aizgājusi ornitoloģijas leģenda

13. februāra rīts atnesa sēru vēsti – miris profesors, akadēmiķis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājs un teju ikviena Latvijas ornitologa skolotājs un iedves-motājs Jānis Vīksne. Putnu laikā Jāni parasti varēja satikt Engures ezera ornitoloģisko pētījumu centrā, ziemā – Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī.

Slavenais ornitologs piedzima 1936. gada 18. septembrī, un, tā kā viņa māmiņa bija veterinārārste Rīgas zooloģiskajā dārzā, var teikt, ka Jānis uzauga tur. Tad iestājās Latvijas Universitātes Bio-loģijas fakultātē, jau agri pievērsās ūdensputnu pētniecībai un šo jomu nepameta līdz pat pēdējam brīdim. Ornitologi ir arī viņa meita Antra Stīpniece un mazdēls Andris, tā ka var teikt – dabas pētnieku dzimta turpinās.

VIDES VĒSTIS

VIDES ZIŅAS

5

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

Izstrādā dabas aizsardzības plānus 15 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām

Dabas aizsardzības pārvalde uzsākusi dabas aizsardzības plānu izstrādi 15 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) Latvijā. Katrā dabas aizsardzības plānā aprakstīti nepieciešamie dabas aizsardzības pasākumi un pieļaujamā saimnieciskā darbība konkrētajai teritorijai, un tos izstrā-dā 7–15 gadiem. Pašlaik tiek strādāts pie plānu izstrādes diviem dabas parkiem – «Abavas senleja» un «Bernāti», 10 dabas liegumiem – «Druviņu tīrelis», «Pluču tīrelis», «Nagļu un Ansiņu purvs», «Manģenes meži», «Ziemupe», «Zvārde», «Jaunanna», «Ukru gārša», «Ances purvi un meži», «Pilskal-

Putnu skaits samazinās

Ekseteras universitātes zinātnieki Lielbritānijā izpētījuši, ka pēdējo 30 gadu lai-kā Eiropā strauji samazinājies putnu skaits – iespējams, pat par 421 miljonu. Britu ornitologi pie tā vaino intensīvo lauksaimniecību un mežizstrādi – 43 gadu laikā lauku putnu skaits samazinājies par 55%, bet meža putnu – par 28%. Diez ko labāk neklājas arī jūras putniem – to ir mazāk par 24%, bet ūdensputnu – par 17%. Visvairāk Lielbritānijā gājuši mazumā zvirbuļi, strazdi, cīruļi un irbes.

Latvijā apritējuši jau 10 gadi, kopš Latvijas Ornitoloģijas biedrība uzsāka ligz-dojošo putnu uzskaites programmu. Ornitologi secina, ka šajā laikā būtiski sa-mazinājies mežirbju (par 80%), parasto ūbeļu (88%), melno dzilnu (44%), dižraibo (24%) un mazo (48%) dzeņu, koku čipstu, čunčiņu, vītīšu, purva zīlīšu (68%) un egļu krustknābju (58%) skaits. Nav jābūt dikti erudītam pētniekam, lai saprastu, ka tās visas ir mežam raksturīgas sugas, daļa ir nometnieki, tātad vaina jāmeklē pašu mājās, ne jāvaino asinskārie dienvidzemju mednieki vai sliktie apstākļi zie-mošanas vietās Āfrikā. Ornitologi apliecina, lauka putnu indekss no 2005. gada turas stabilā līmeni, meža putniem vislielākais kritums bija 2008. un 2010. gadā. Tagad šīs sugas palēnām atgūstas, bet atskaites gada līmeni vēl nav sasniegušas. Žubītes joprojām ir visbiežāk sastopamais putniņš Latvijā – mūsu valstī dzīvo vairāk nekā divi miljoni žubīšu, pieaug pelēko strazdu skaits un krūmu mīļotāju, piemēram, dažādu ķauķu, sugu populācijas. Plašāk par Latvijas ligzdojošo putnu uzskaites rezultātiem lasi žurnāla «Putni Dabā» šā gada pirmajā numurā. Mežirbe.

nes Siguldiņa», trīs aizsargājamo ainavu apvidiem – «Veclaicene», «Augšzeme» un «Vecpiebalga».

Katrā ĪADT tiek organizēta informatīvā sanāksme, kurā iepazīstina ar dabas aizsardzības plāna izstrādes mērķiem un plānotajām ak-tivitātēm. Sanāksmes mērķis ir apzināt valsts institūciju, pašvaldības un zemes lietotāju iespējamās kopīgās intereses aizsargājamās dabas teritorijas apsaimniekošanā, kā arī plāna izstrādes uzraudzības grupas izveidošana. Uzraudzības grupas sastāvā tiek iekļauti gan zemes īpašnieki, gan pašvaldība, tā nodrošinot dažādu viedokļu un interešu uzklausīšanu. 1. un 2. aprīlī dabas aizsardzības plāna uzsākšanas sanāksmes notika Kandavas, Kuldīgas un Ventspils novadā dabas parkam «Abavas senleja» un dabas liegumiem «Druviņu tīrelis», «Pluču tīrelis», «Nagļu un Ansiņu purvs» un «Maņģenes meži». Aprīļa beigās sanāksmes plānotas Alūksnes un Apes novadā aizsargājamo ainavu apvidum «Veclaicene» un dabas liegumam «Jaunanna», Saldus un Brocēnu novadā dabas liegumam «Zvārde», Auces un Tērvetes novadā dabas liegumam «Ukru gārša», Nīcas novadā dabas liegumam «Bernāti» un Pāvilostas novadā da-bas liegumam «Ziemupe». Līdztekus dabas aizsardzības plānu izstrādei Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar VARAM Telpiskās plānošanas departamentu uzsākusi darbu, lai vienkāršotu dabas aizsardzības plānu integrāciju vietējos teritorijas plānojumos, jo līdz šim ĪADT dabas aizsardzības plāni un individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi tika atrauti no vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma. Sešās teritorijās tiks uzsāktas sarunas par dabas aizsardzības prasību un plāna sadaļu iekļaušanu telpiskās plānošanas dokumentos. Informācija par ĪADT plānu izstrādes sanāksmju grafiku pieejama vietnē www.daba.gov.lv.

VIDES VĒSTISPAVASARIS/02/2015

VĀRDS

6 PAVASARIS/02/2015

Puikas gadi putnojot

«Es augu pats savā vaļā, tāpēc tagad sēžu te,» saka Edmunds (sa-runa notiek Latvijas Dabas fonda birojā – aut.). «Jelgavā sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons savulaik vadīja jauno naturālistu pulci-ņu – bērnu tur netrūka, un mēs ar Rolandu Lebusu, Oskaru Keišu un Līgu Matsoni arī izaugām par putnu cilvēkiem. Gunārs mūs veda uz putnu gredzenošanas staciju Papē, paši braucām uz Engures ezera ornitoloģisko pētījumu centru, un tur pieredzējušie putnu

pētnieki ar mums, pamatskolas skolēniem, runāja kā ar pieaugušiem cilvēkiem, ņēma līdzi uzskaitēs, ierādīja gre-dzenošanu. Naktīs mēs gredzenojām sikspārņus, dienā – putnus. Kad gulējām? Laikam jau nekad.»

Papē jelgavnieki sapazinās ar citiem vienaudžiem: Edgaru Lediņu, Intu Medni, Ēriku Dreibantu... Puikas sapņoja kļūt par ornitologiem un strādāt Bioloģijas institūtā Salaspilī. Oskars tik tiešām strādā universitātē, Rolands ir dabas ek-

AR ABSOLŪTO PUTNU DZIRDIAnitra Tooma; Andra Arhomkin foto

Edmunds Račinskis ir ornitologs, dabas zi-nātņu maģistrs, kurš grādu bioloģijā iegu-vis par tēmu, kas ir viena no viņa galvena-jām interesēm, proti, zaļās vārnas Coracias garrulus populācijas ekoloģija un aizsar-dzība Latvijā. Strādā Latvijas Dabas fondā, pašlaik vada Dvietes palienes pļavu un upes atjaunošanas LIFE projektu. Taču šoreiz sa-runa par putnu dziesmām, jo droši varu teikt – viņam ir absolūtā dzirde uz putnu dziesmām! Mēs varam klausīties, mutes pavēruši, taču neko īpašāku putnu čivinā-šanā nesaklausīsim, bet Edmunds sadzird dažādus dialektus, atdarinājumus, variāci-jas. Vismaz labi, ka mums ir tā laime klau-sīties Edmunda ierakstītās putnu dziesmas perfektā kvalitātē un kā pie putnu dziesmu mākslas muzikologa konsultēties par dabā dzirdēto. Man šķiet, ka vecumdienās viņš jau sapratīs putnu valodu!

Košākās bērnības atmiņas Edmundam Ra-činskim ir par laiku, kad viņš līdz 3. klasei mācījās Staļģenes pamatskolā, kur viņa mamma strādāja par latviešu valodas un ģeogrāfijas skolotāju, bet, tā kā viņi dzī-voja Jelgavā, puikam nācās krietnu laiku pavadīt savā vaļā vecās muižas parkā, lai sagaidītu mammu un kopā brauktu mājās. Reiz vienā jaukā aprīļa pēcpusdienā Ed-munds krietnu laiku pavadījis, uzmanīgi klausoties žubītes dziesmā – bezbailīgais putniņš sēdējis uz zariņa pavisam tuvu. Bet līdz brīdim, kad Edmunds sāks ierak-stīt putnu dziesmas, paies 25 gadi.

P.S. Šo interviju vēlams lasīt, klausoties Ed-munda jaunāko CD «Putnu dziesmas».

VIDES VĒSTIS

VĀRDS

7

sperts, Ints tagad pats vada Papes dabas parku, Edgars ir biznesa cilvēks, Ēriks – slavens pavārs. Taču visi krietnu daļu savas dzīves joprojām velta putniem. Jelgavas 2. vidusskolā bioloģijas skolotāja Ināra Švāne pamanīja Edmunda aizraušanos ar putniem un rosināja izstrādāt zinātnisko darbu par šo tēmu. Abi ar Rolandu Lebusu jau kādu laiku bija pētījuši Lielupes palienes pļa-vu putnus, un 90. gadu sākumā Jelgavas tautas deputā-tu padome uz šā darba pamata pēc Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas ieteikuma izveidoja pilsētas nozīmes liegumu, kas vēlāk pārtapa par valsts nozīmes dabas liegumu. Šis pētījums tika atzinīgi novērtēts ne ti-kai Latvijas, bet arī Baltijas mērogā, un, pateicoties tam, Edmunds varēja iestāties Bioloģijas fakultātē bez iestāj-eksāmeniem.

Putnu tēma dzīvē

«Jā, arī studiju laikā putnu tēma man bija galvenā,» turpina Edmunds. «Biju vēl students, kad 1994. gadā sāku strādāt Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Mans pirmais un lielākais darbs bija putniem nozīmīgo vietu tīkla veidošana, kas vēlāk vainagojās ar īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkla paplašināšanu. Plašākai sabiedībai labāk pazīstams ir mans darbs ar zaļajām vārnām. Tas manā dzīvē bija ne-gaidīts pavērsiens, jo līdz tam aizrāvos ar zivju dzenīšiem un ūdensstrazdiem. Zaļās vārnas meklēt sāka Māris Mas-kalāns un Ēriks Dreibants, es 1998. gadā tikai aizbraucu draugiem līdzi paskatīties. Radās dažas svaigas idejas, un jau nākamajā gadā uzliku pirmos 20 būrīšus – vienā pat bija sekmīga ligzda! Tagad šķiet neticami, ka zaļajām vār-nām esmu veltījis jau 17 savas dzīves gadus. Ne ar vienu sievieti neesmu bijis tik ilgi kopā kā ar zaļo vārnu!

Septiņi gadi dziesmās

2007. gadā Ornitoloģijas biedrībā radās doma, ka būtu labi izdot kompaktdisku ar Latvijas putnu dziesmām, lai cilvēki var mācīties pazīt putnu balsis. Domājām, ka sa-darbosimies ar Intu Federu, bet tur nekas nesanāca, jo viņš rakstīja skaņu ainavas, bet mums vajadzēja solistus. Nācās darīt pašiem. Uzrakstījām projektu, iegādājāmies skaņu ierakstu tehniku... 2008. gadā pirktais «Telinga» mikrofons ar parabolisko šķīvi joprojām labi kalpo. Ņēmu mikrofonu, rekorderi, austiņas un gāju mežā. Tā daru jo-projām, mainījusies vien tehnika un iemaņas. Tagad mani interesē ne tikai solisti, bet arī skaņu ainavas.

Ar skaņu ierakstiem ir līdzīgi kā ar fotografēšanu – ja gri-bi izdarīt perfekti, tas dārgi maksā un paņem daudz laika. Jā, esmu mēģinājis fotografēt, pat mācījos pie Andreja Granta, bet es vairāk esmu dzirdes, ne redzes cilvēks. Pat nezinu, vai man ir absolūtā dzirde, pēc notīm skolā visu varēju nodziedāt, ja kāds šķībi spēlē, arī dzirdu.

Putnu skaņu pasaule ir ļoti sarežģīta – visi vienas sugas tēviņi nedzied vienu dziesmu: tur ir gan variācijas, gan imitācijas, gan aizguvumi no citu sugu dziedoņiem. Tāpēc, sadzirdot ko neparastu, nevar ziņot, ka Latvijā uzradusies agrāk nebijusi suga. Nereti man atsūta kādu šķietami reta putna balss ierakstu, bet nākas apbēdināt laimīgo novēro-tāju, jo, izpētot skaņu, atklājas, ka tas nav cerētais retums. Nosakot putnus pēc balss vien, ir jābūt uzmanīgākam, nekā darot to pašu pēc izskata.

Ligzdojošo putnu atlanta apsekojumu laikā pats jau biju gatavs attiecīgajam kvadrātam pierakstīt meža pūci, vien nobrīnījos, kāpēc tā klaigā gaišā dienas laikā. Piegāju tuvāk un pamanīju sīli. Reiz Saulkrastos ierakstīju nevainojamu paceplīša dziesmu un, ja pats savām acīm neredzētu, ka to dzied žubīte, kas pēc tam bez aizķeršanās pārslēdzās atpa-kaļ uz sev raksturīgo dziesmu, droši vien dzīvotu pārliecī-bā, ka esmu dzirdējis paceplīti. Tā kā žubītes mācās dziedāt mazotnē, visbiežāk putnēni apgūst sava tēva dziesmu, bet varbūt Saulkrastu žubītei tuvumā dziedāja paceplītis un žu-bēns samācījās kaimiņa dziesmas.

Kāpēc dziedāt svešu dziesmu?

Jaunie ķauķi dziesmas mācās vasarā, kad dažu sugu vecie putni vairs nedzied, un putnēns iegaumē pa gabaliņam no visa, ko apkārt dzird. Purva ķauķu repertuārs ir plaši pētīts – izrādās, ka viens ķauķis savā dziesmā var izpildīt pat 120 dažādu sugu balsu atdarinājumu. Tās ir dažādas dziesmas un saucieni – apmēram puse ir vietējo Eiropas sugu dzies-mas, bet otra puse ir pilnīgi nedzirdētas skaņas no Āfrikas. Ķauķi ir mūsu faunas diženākie solisti, un jau pavisam drīz siltos jūnija vakaros viņi dziedās vai katrā Latvijas krūmājā. Esmu ierakstījis teju pusstundu garu dziesmu, ko ķauķis

Engures ezerā ar sagūstītu meža zoss jaunuli (1990. gada vasara).

Foto

no

Edm

unda

Rač

insk

a pe

rson

īgā

arhī

va.

VIDES VĒSTISPAVASARIS/02/2015

VĀRDS

VIDES VĒSTIS8 PAVASARIS/02/2015

izpilda bez atkārtošanās, aizķeršanās vai pārtraukumiem, un tā ir nevainojama, dabiski plūstoša improvizācija.

Sīļi ir meistarīgi skaņu atdarinātāji. Reiz ierakstīju sīli, kurš atdarināja dažādu putnu dziesmas, un tad pēkšņi atskanē-ja kosmosīgi čīkstīga bērnu rotaļu automāta pļerkstoņa. To sīlis droši vien bija samācījies kādā dārziņā un nosprie-dis, ka draudzenei patiks.

Mājas strazds ir izcils dziedātājs, prot dziedāt divbalsīgi. Putni skaņu rada apakšējā balsenē, kur ir divas paralēlas skaņu membrānas, kas vibrē tur, kur traheja sadalās bron-hos. Tāpēc vienam putnam var nākt laukā vienlaikus divu dažādu augstumu un modulāciju skaņa.

Jau sen zināms, ka putnu dziesma ir domāta pretējā dzi-muma pievilināšanai un sava dzimuma sāncenšu noturē-šanai pa gabalu. Bet es nešaubos, ka putni dzied tāpēc, ka viņiem patīk dziedāt. Turklāt dziesma jau ir tikai viens no saziņas veidiem, ir vēl kontakta saucieni, brīdinājuma saucieni, atšķiras ne tikai tēviņu un mātīšu dziesmas, bet arī individuālais repertuārs. Jaunuļi nekad nedziedās tik krāšņi kā pieredzējušie tēviņi. Ierakstot vairākus lielos dumpjus, nākamajā gadā šos putnus var atšķirt pēc tikai katram raksturīgajiem saucieniem, līdzīgi kā cilvēkus pēc pirkstu nospiedumiem.

Jebkuras putnu radītās skaņas, poza un arī klusēšana ir daļa no viņu uzvedības; ir signāli, kas domāti saziņai ar tuviniekiem, ir saucieni, ko saprot citas sugas. Tā ir putnu valoda. Un tas, ko iemācāmies kā konkrētas sugas dzies-mu, ir tikai nieks no sugas plašā repertuāra. Līdzīgi kā at-šķiram zviedru valodu no somu valodas, bet nesaprotam, ko šie cilvēki saka. Tā es, piemēram, zinu, ka dzirdu žubī-tes valodu, bet nesaprotu, ko putniņš saka.

Dzelteno stērstu dialekti

Esmu brīvprātīgi iesaistījies čehu ornitologu pētījumā par dzelteno stērstu dialektiem. Stērstu tēviņi parasti dzied: «Dzer, dzer, dzer, dzer pie-nu!» jeb dziesmu, kas sastāv no divām daļām – īsām, strauji atkārtotām notīm sākumā un divām stieptām zilbēm beigās. Un tā beigu stieptā nots ir tā, kas nosaka dialektu. Latvijā līdz šim ierakstīts tikai tā sauktais BC dialekts, kam raksturīga krītoša otrās daļas beigu nots. Esmu saintriģējis desmitiem cilvēku, viņi ie-raksta dzelteno stērstu dziesmas un sūta man, cerot, ka atklāsim Latvijā vēl kādu citu dialektu. Lietuvā un Polijā ir, kāpēc lai pie mums nebūtu? Taču pagaidām nav... Bet nesen piedzīvoju milzu pārsteigumu, klausoties vienu igauņu jūras putnu balsu disku. Atklāju jaunu dialektu! Dzeltenā stērste vispirms dzied klasisko BC dialektu, un pēc divām smukām BC dziesmām tēviņš pārslēdzas uz citu

Dzeltenās stērstes dziesmas sonogramma, mūsu parastais un pagai-dām vienīgais BC dialekts ar krītošo izskaņu.

Skaņu ierakstīšana darbībā.

Foto

: Dāv

is G

rube

rts.

Kā skolas puikas mēs ne tikai «atklājām» Jelgavai Lielupes palienes pļavu dabas bagātības. Šī bilde ir reta vēsturiska piemiņa solim tālāk – Svētes palienes atklāšanai; burtiski – agrāk nevienam īpaši nezināmā vieta tagad ir Latvijas pavasara putnu vietu virsotnē, Natura 2000 tīklā utt.

Foto: Rolands Lebuss.

VIDES VĒSTIS 9PAVASARIS/02/2015

dialektu, kam tuvākā vieta konstatēta Bornholmas salā pie Zviedrijas krastiem. Tas man bija negaidīts pārsteigums! Parasti jebkurš tēviņš tomēr dzied vienā dialektā. Tāpēc aplam ir domāt, ka pietiks, ja ierakstīsi vienu dziesmu. Ja uzmanīgi klausās, var sadzirdēt dažādus brīnumus.

Kā ieraksta putnu dziesmas

Lai saglabātu un atskaņotu putnu dziesmas, vajag mikrofonu un ierakstīšanai piemērotu rīku jeb re-korderi. Mūsdienās putnu dziesmu var ierakstīt gan ar fotoaparātu, gan diktofonu, gan viedtālru-ni. Ja prasības pret kvalitāti ir augstas, vajag labu ārējo mikrofonu. Vislabākais laiks ierakstiem ir agrs rīts pirms saullēkta, bet ir viena vaina – kaut skaņa ir lieliska, gaiss dzidrs un akustika laba, tad ir par daudz dažādu dziesmu! Tāpēc dažus ķauķus kā solistus vieglāk ierakstīt naktī, kad viņi dzied vienīgie, turklāt tik labi neredz, tad var tiem pieiet tuvāk. Bet bieži gadās, ka pienāku, apstājos, no-tēmēju mikrofonu... un putns apklust vai aizlido prom. Putnus klausos austiņās, vēroju displejā stereobildi, kontrolēju, lai solists atrodas centrā. Skaņas līmenis ir uzgriezts augsts, un ierakstu var viegli sabojāt pat elpojot, nejauši uzkāpjot uz zara vai dzenājot knišļus.

2013. gadā apmeklēju Latvijas Radio organizētos skaņas apstrādes kursus, un tā bija ārkārtīgi vēr-tīga pieredze. Tagad nereti mēdzu iekārtot skaņu ierakstu studiju dabā un pats aizeju prom. Daudzi ārzemēs tā dara. Tā ir brīnišķīga metode, kas dod iespēju iegūt labus, tīrus ierakstus, jo tur nav cil-vēka klātbūtnes. Tad putni uzvedas citādi: normāli dzied, nevis padzied un vēro, kas tur tā aizdomīgi stāv. Ar šo metodi ierakstīju arī 24 minūtes garu lakstīgalas dziesmu, ko var dzirdēt šoziem Latvi-jas Ornitoloģijas biedrības izdotajā platē «Putnu dziesmas». Šie tā sauktie nepieskatītie ieraksti top ar cita veida tehniku – diviem nodalītiem mikrofo-niem īpašā kastē, kas nodrošina labu stereo ainu.

Labākās dabas koncertzāles

Vienkārši klausīties putnus var visu gadu un jeb-kur, bet ierakstīt, lai būtu pēc iespējas mazāk pēc-apstrādes, kas izmaina dabisko skaņu un līdzsvaru, var tikai nedaudzās vietās – tur, kur vairāk dabas un mazāk cilvēku radīto skaņu nospiedumu. Tāpēc labākās dabas koncertzāles ir lielākās, tālākās un nomaļākās vietas. Civilizācijas fons ir ļoti traucē-jošs, šoseju rītausmā var dzirdēt kilometriem tālu, ja tuvojas lidmašīna, to dzird jau krietnu laiku pirms tā lido pāri. Suņi, traktori, motorzāģi, vējš,

par pilsētu nemaz nerunāsim – parasti jau šos trokšņus nemaz nedzir-dam, bet ieraksta sonogrammā pilsētas zemās frekvences izskatās kā ar melnu otu novilktas. Latvija pagaidām ir ļoti laba dabas skaņu ierakstiem, zinu, kā mokās Lielbritānijas vai Nīderlandes rakstītāji, viņu ierakstus grū-ti klausīties, jo civilizācijas fons dominē.

Katrai vietai ir sava skaņu ainava. Slīteri ar Gaujas nacionālo parku nevar sajaukt ne bildēs, ne skaņu ainavās. Engures ezerā naktī braucu ar laivu un no rīta krastā ierakstīju mežam raksturīgo mazo mušķērāju kopā ar zīriņiem un dūkuriem fonā... Kur citur būtu tāda iespēja? Arī Ādažu poli-gons ir burvīgs – tā neskan neviena cita vieta Latvijā. Ir doma rudenī izdot albumu ar Ādažu putniem. Daudz rakstu Dvietes palienē, viens albums jau ir, rakstīšu vēl.

Nē, es nevairos no realitātes, bet domāju, ka visdziļāk realitātē esmu vienatnē dabā, kad klausos tikai to, kas tur skan un neko citu. Kur vēl vairāk realitātes?»

VĀRDS

VIDRŪPE

10 VIDES VĒSTISPAVASARIS/02/2015

Globālo vides problēmu risināšanā ir maz priecīgu ziņu. Cīņa pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu ir samērā neveiksmīga, jo zeme tiek apstrādāta aizvien intensī-vāk, izplatās invazīvās sugas, kā arī pastiprinās klimata pārmaiņu un piesārņojuma radītās sekas – un tas notiek gan pārtikušajās, gan attīstības valstīs. Loģiski, ka arvien plašāk sāk runāt par ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanu un dabas aizsardzību, lai ekonomiskajiem aprēķiniem varētu likt pretī līdzīgas aplēses par konkrētiem ieguvu-miem, ko cilvēkam sniedz daba.

Vārdu savienojums «ekosistēmu pakalpojumi» pasauli ie-karoja 1997. gadā ar publikāciju, kurā drosmīgi tika aplēs-ta visas pasaules ekosistēmu un ieguvumu, ko tās sniedz cilvēkiem, monetārā vērtība – tolaik tā bija pielīdzināta vismaz 33 triljoniem dolāru gadā, un šī summa divas rei-zes pārsniedza šajā pašā gadā cilvēces radīto preču un pakalpojumu vērtību. Raksta vēstījums ātri nokļuva ietek-mīgāko pasaules mediju pirmajās lapās – izrādās, daba ir vērtīgāka par globālo ekonomisko sistēmu, dabas aizsar-dzība ir svarīga visiem. Raksta autoriem bija izdevies pa-sniegt šo vienkāršo un daudziem pašsaprotamo secināju-mu biznesa videi saprotamajā naudas valodā.

Pēc vides ekonomistu domām, iemesls mūsu neveiksmēm dabas aizsardzībā ir nespēja monetāri atspoguļot dažādu ekosistēmu sniegto ieguvumu milzīgo nozīmi. Tādēļ kā risinājums tiek piedāvāts atrast un aprakstīt visas iespēja-mās vērtības, kuras saņemam no dabas (apputeksnēšana,

augsnes auglība, piesārņojuma attīrīšana, oglekļa piesaiste, skaista ainava u.c. dabas procesu zinātniskās un estētiskās vērtības «pakalpojumi»), un pielikt cenas zīmi katram no tiem. Šīs skaitliskās vērtības pēc tam var izmantot, runājot ar politiķiem un sabiedrību, – tā dabas aizsardzība arī uz-ņēmēju acīs no nepatīkama šķēršļa ekonomikas attīstībai var kļūt par izdevīgu investīciju. Ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma metodika pilnveidojas – atrasti jauni, bet joprojām ļoti neprecīzi veidi, kā aprēķināt katra biotopa kopējo vērtību naudas izteiksmē, tiek papildināts modelis, kurā dabas procesi soli pa solim rada pamatus cilvēku lab-klājībai. Ekosistēmu vērtēšanu kā nepieciešamu sastāvdaļu dabas aizsardzībā šobrīd pieprasa arī Eiropas Savienība «ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam», pada-rot to no zinātniska eksperimenta par reālu vides politikas sastāvdaļu. Laikā, kad arī Latvija, pildot ES prasības, uzsāk pirmos centienus dažādu ekosistēmu pakalpojumu vērtēša-nā, vajadzētu izvērtēt šīs metodes riskus.

Izlaistās vērtības

Pretēji tam, ko varētu sagaidīt no cēlā mērķa – iztulkot da-bas vērtību plašākai sabiedrībai saprotamā valodā –, lielākā daļa cilvēku, pirmo reizi dzirdot par ekosistēmu pakalpoju-mu konceptu, visbiežāk to vērtē kā sliktu ideju. Viņi apgal-vo, ka dabas vērtība ir bezgalīga, jo cilvēce bez ekosistē-mām nespēj pastāvēt. Daba ir svarīga un vērtīga neatkarīgi no tās sniegtajiem labumiem cilvēkiem. Ekosistēmu pakal-

VAI DABAS VĒRTĪBU VAR IZTEIKT NAUDĀ?

Edmunds Cepurītis, Vides izglītības fonds

VIDRŪPE

11VIDES VĒSTISPAVASARIS/02/2015

pojumu vērtējumos parasti tiek uzsvērts, ka pētnieki abiem šiem apgalvojumiem piekrīt, bet vērtēšana ir tikai papildu metode, lai sniegtu vairāk informācijas, – jāsaprot, ka šis rezultāts NAV reālā dabas vērtība, bet tikai skaitlis, ar ko doties pie politiķiem un lēmumu pieņēmējiem.

Parādās problēma – ja pēc dārgās un laikietilpīgās vērtēša-nas mēs iegūstam tikai ļoti nepilnīgu ekosistēmu vērtību, vai tiešām būtu labi to izmantot kā uzticamu pamatu lē-mumu pieņemšanā? Šaubas rada tendence izlaist no vēr-tējumiem tā sauktos kultūras un atbalsta «pakalpojumus», kas visciešāk saistās ar daudzveidību. Piemēram, plūdu riska samazināšanu, ko sniedz meži, vai oglekļa piesaisti purvos var izteikt ekonomiskā vērtībā salīdzinoši vienkār-ši, taču grūtāk ir noteikt, cik vērta ir kādas retas sugas vai biotopa pastāvēšana. Sarežģītās un neskaidrās metodikas dēļ pakalpojumu veidi, kas visciešāk saistās ar bioloģisko daudzveidību, ir tie, kuri tiek izlaisti un neparādās gala re-zultātos. Tāpēc pētījumā vajadzētu būt piebildei, ka «bio-loģiskā daudzveidība netika iekļauta vērtējumos». Pastāv risks, ka šī uz skaitļiem balstīta politika vēl vairāk sama-zinās ekosistēmu stabilitāti (t.s. atbalsta pakalpojumi) un daudzveidību (t.s. kultūras un estētiskie pakalpojumi), bet visaugstāk tiks novērtēti tieši tie apsaimniekošanas veidi, kas rada vieglāk novērtējamās preču plūsmas – koksni, lauksaimniecības produktus un infrastruktūru.

Tirgus domāšana dabas pasaulē

Viens no veidiem, kā tiek mēģināts aprēķināt arī reto sugu, ainavas skaistuma un citu no naudas pasaules attā-linātu dabas objektu un parādību vērtību, ir uzdot iedzī-votājiem jautājumu: cik jūs būtu gatavi maksāt par šīs vēr-tības (bioloģiski vērtīgs zālājs, lapkoku praulgrauzis, lašu un taimiņu nārsts utt.) pastāvēšanu? Šajā brīdī pētnieki parasti aci pret aci sastopas ar kritisko viedokli, jo 15–30% respondentu protestējot atsakās sniegt atbildi uz šo jau-tājumu, uzskatot, ka dabas vērtību nevar izteikt skaitļos un naudas vienībās.

Papildus būtiskai ietekmei uz datu kvalitāti šādi jautāju-mi rada daudz lielākas problēmas. Pētījumos secināts, ka, uzdodot līdzīgus jautājumus par dabas vērtību naudas izteiksmē, cilvēki tiecas dabas vērtības novērtēt zemāk – tā šī metode būtiski ietekmē ne tikai rezultātu, bet arī cilvēku kopējo viedokli par dabu. Jautājums par gatavību maksāt nevar tikt uztverts kā neitrāls, jo aicina atbildētāju domāt ļoti noteiktā veidā – par dabu kā preču un pakal-pojumu sniedzēju, līdzīgu santehniķa pakalpojumiem vai lielveikalam. Kā jau rakstīju, lielākā daļa cilvēku par dabu nedomā tikai kā par savu vajadzību apmierinātāju, taču šāds jautājums viņus netieši rosina pieņemt tieši patērē-tāja pasaules skatījumu, un dabas vērtība būtiski krītas. Ja cilvēki dabas vērtības sāk vērtēt kā vienkāršas preces, no tām atteikties kļūst daudz vieglāk – līdzīgi, kā mēdz nomainīt veco tālruni pret jaunāku viedtālruni.

Ieguvumu un zaudējumu analīze

Lai arī ekosistēmu pakalpojumu aprēķini tiek pamatoti ar nepie-ciešamību dot informāciju populārajai ieguvumu–zaudējumu ana-līzei pirms lēmumu pieņemšanas, samērā reti šāda analīze veikta pašiem pētījumiem, nekritiski pieņemot, ka kopumā dabas aizsar-dzība tikai iegūs. Pagaidām gan ir maz pierādījumu, ka ekosistē-mu pakalpojumu metode patiešām spēs atrisināt būtiskās dabas aizsardzības problēmas un ka sniegtā informācija būtiski uzlabos pieņemtos lēmumus. Tāpat netiek pienācīgi apskatītas šī apjomīgā vērtēšanas projekta alternatīvas – piemēram, uz pilnveidotu IVN sistēmu balstītu lēmumu pieņemšanu un jau iesāktajām iniciatīvām par ciešāku sabiedrības iesaisti teritoriju plānošanā līdz ar būtis-kāku atbalstu vides izglītībai. Cilvēki jau tagad dabas aizsardzību visbiežāk vērtē augstāk, nekā to uzrāda aprēķinātā ekosistēmu pakalpojumu kopvērtība. Un var rasties situācija, ka, nepilnīgi no-vērtējot dabiskos mežus, tiks nolemts, ka izdevīgāk tos intensīvi apsaimniekot, – tā pastāv reāls risks, ka dabas aizsardzība var ne tikai neiegūt, bet zaudēt atbalstu.

Droši vien ekosistēmu pakalpojumu pieeja tiešām var sniegt vēr-tīgu informāciju un to pēc uzmanīgas apstrādes var izmantot sa-biedrības izglītošanai un lēmumu pieņemšanai. Tomēr, atceroties par piesardzības principu, pirms mēģinām radikāli mainīt valodu, kādā runājam par dabu, lai pieskaņotu to neierobežotā tirgus ideo-loģijai, kuru vienīgo saprot varas pārstāvji, būtu vērts padomāt, vai esam izdarījuši pietiekami, lai, pieņemot lēmumus, mēs akcentētu divus galvenos principus, kam lielākā daļa cilvēku piekrīt, proti – dabas vērtība ir bezgalīga, un tā jāsargā arī tad, ja nedod nekādu labumu cilvēkiem.

CO2 saistīšana

O2 izdalīšana

Plūdu un vētrusamazināšana

Klimata regulācija

Dzeramais ūdens

Pārtika

Koksne

Ainava

Pieredzedabā

Kultūrasmantojums

Ūdens

Augsne Barības vielas

Dzīves vide

Gaiss

VIDRŪPE


Lielas un mazas pēdas

ASV oglekļa pēda ir aptuveni 28,6 tonnas CO2e uz cilvēku gadā, Ķīnā 3,1 tonna CO2e, bet Indijā 1,8 tonnas CO2e. Eiro-pas Savienībā vidējā oglekļa pēda ir 13,3 tonnas CO2e uz cilvēku gadā; lielākā oglekļa pēda ES ir Lihtenšteinas iedzī-votājiem – 41 tonna CO2e uz cilvēku – un beļģiem – 20 ton-nu CO2e uz cilvēku –, savukārt mazākā tā ir Rumānijā un Bulgārijā – nedaudz mazāk par 5 tonnām CO2e uz cilvēku. Oglekļa pēda Krievijā ir 10 tonnas CO2e uz cilvēku gadā.

Lielākās emisijas Latvijā ir tieši galvaspilsētā Rīgā – 9 ton-nas CO2e uz vienu cilvēku gadā. Savukārt patēriņa emisi-jas Salacgrīvas novadā un Ventspils pilsētā ir izrādījušās zemākas nekā vidēji Latvijā, attiecīgi 5,75 un 7,2 tonnas CO2e uz vienu iedzīvotāju gadā (skat. attēlu 13. lpp.). Lie-lākās emisijas saistītas ar pārtikas produktu patēriņu (36% Salacgrīvā, 31% Ventspilī), transportu (27% Salacgrīvā, 19% Ventspilī) un komunālajiem pakalpojumiem (20% Salacgrī-vā, 30% Ventspilī).

Patēriņa emisijas ļoti cieši saistītas ar iedzīvotāju ienāku-miem, līdz ar to pēdējos gados, ekonomikai atgūstoties un pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, visā Latvijā vēro-jams straujš patēriņa emisiju pieaugums. Kopš 2010. gada salacgrīviešu patēriņa emisijas ir pieaugušas par 39%, bet ventspilnieku emisijas augušas par 19%.

Izkaisītas pa visu pasauli

Patēriņa emisijas aptver visus pakalpojumus un preces, ko mēs ik-dienā lietojam, – gan tās, kas ražotas Latvijā, gan ievestās. Tā kā Latvijā ražo maz, liela daļa mūsu pirkumu tiek radīti citur pasaulē, tāpēc ar šo preču ražošanu saistītās emisijas ir izkaisītas pa visu pasauli. Lielākā daļa mūsu importēto emisiju rodas Krievijā, Ķīnā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā, jo šīs valstis ir mūsu ciešākie tirdznie-cības partneri. Arī daļa Latvijā saražoto preču netiek patērētas uz vietas, bet eksportētas uz citām valstīm, tāpēc tās netiek ieskaitī-tas pie patēriņa emisijām.

Taču patēriņa emisijas bieži vien ir grūti kontrolēt, jo mēs nevaram likt Ķīnai izvēlēties vienu vai otru energoresursu vai izmantot videi drau-dzīgas tehnoloģijas. Globālajai tirdzniecībai liberalizējoties, arī valstu valdībām ir arvien mazāk iespēju aizliegt ievest produktus ar būtisku ietekmi uz vidi. Vienīgi mēs kā patērētāji varam boikotēt preces ar lielu oglekļa pēdu vai preces no valstīm, kas necenšas samazināt savas emisijas. Tomēr arī tas ne vienmēr izdodas, jo pārsvarā mūsu izvēli nosaka preces vai pakalpojuma cena, ne doma par tīrāku pasauli.

Analizējam Salacgrīvu un Ventspili

Pašvaldību līmenī mēs varam rēķināt tiešās un piegādes ķēdes emisijas, t.i., gan tās, kas rodas attiecīgajā pašvaldībā, gan tās, kas saistītas ar galvenajiem pašvaldības pakalpojumiem – transportu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību, pārtikas apgādi. Pēc šī

PATĒRIŅA EMISIJAS LATVIJĀ AUG

Jānis Brizga, biedrība «Zaļā brīvība»

Emisijas, kas rodas Latvijas iedzīvotāju patēriņa rezul-tātā, pēdējos gados pieaug – vislielākās tās ir galvaspil-sētā Rīgā. Vidējās patēriņa emisijas 2013. gadā Latvijā bija 7,5 tonnas CO2 uz cilvēku, kas pārsniedz pasaules vidējo rādītāju – 5 tonnas CO2 uz cilvēku gadā. Emisiju apjoma pieaugums saistāms ar ekonomikas atgūšanos un mājsaimniecību ienākumu palielināšanos.

Atbalsta

VIDRŪPE

13PAVASARIS/02/2015VIDES VĒSTIS

aprēķina Salacgrīvas novadā 2013. gadā tika emitētas 49 387 tonnas CO2e (par 5% mazāk nekā Salacgrīvas ie-dzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas), bet Vents-pils pilsētā – 357 634 tonnas CO2e (par 17% vairāk nekā Ventspils iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas).

Enerģētika (apkure un rūpniecība), autotransports un pār-tika veido lielākās emisijas gan Salacgrīvas novadā, gan Ventspils pilsētā. Laika posmā no 2010. gada līdz 2013. gadam SEG jeb siltumnīcas efekta gāzu emisijas Salac-grīvas novadā nav būtiski mainījušās. Taču Ventspils pil-sētas SEG emisijām ir tendence samazināties – no 2010. gada līdz 2013. gadam tās ir samazinājušās par 9%. Īpaši pozitīvi vērtējams emisiju samazinājums no pasažieru pārvadājumiem, centralizētās pilsētas siltumapgādes un privātā autotransporta (-7%), kā arī ēku siltināšanas pozitīvā ietekme uz mājokļu radītajām emisijām. Lielākā daļa emisiju – gan pārtikas, gan citu preču un energo-resursu ražošanas emisijas – rodas ārpus pašvaldību ro-bežām, līdz ar to pašvaldībai ir ierobežotas iespējas tās ietekmēt. Labākais līdzeklis ārējo emisiju samazināšanai ir zaļā iepirkuma kritēriju integrēšana pašvaldību iepir-kumos. Viens no sektoriem ar lielām ārējām izmaksām ir pārtika. Šo emisiju samazināšanu varētu veicināt ar sezonālas, vietējās un bioloģiskajā lauksaimniecībā au-dzētas pārtikas patēriņa veicināšanu mājsaimniecībās un pašvaldības pakļautības iestādēs, piemēram, skolās un medicīnas iestādēs.

Lai panāktu SEG emisiju samazinājumu globālā un na-cionālā līmenī, būtiski ir saprast, kas ietekmē izmaiņas tieši vietējā pašvaldību līmenī, taču cilvēkiem, kuriem šīs izmaiņas būtu jāievieš, joprojām ir zems vides apziņas un motivācijas līmenis, bet instrumenti un tehnoloģijas, kas atvieglotu šādu rīcību, nav brīvi pieejami. Līdz ar to emi-siju samazināšanas nolūkos ir jācenšas panākt attieksmes maiņu un jārada motivācija videi draudzīgai rīcībai, kā arī jāmeklē jaunas partnerības un jārada rīki, lai izvērtētu un nodrošinātu izmaiņas. Tieši pašvaldībām šajā ziņā ir lielas priekšrocības, jo tām ir tieša saikne ar mājsaimnie-cībām un vietējiem uzņēmumiem. Vietējās pašvaldības var identificēt un atbalstīt pārmaiņu aģentus, kas veicina zema oglekļa attīstību pašvaldībā. Tas savukārt stiprina vietējo identitāti un lepnumu par sasniegto labklājības veicināšanā un emisiju samazināšanā. Bez tam daudzas jomas, kam ir būtiska ietekme uz emisijām, ir pašvaldības tiešās funkcijas vai iekļaujas to plašākā atbildības lokā. Mājokļu sektors ir viena no šīm jomām, kur pašvaldība var panākt būtisku emisiju samazinājumu, siltinot savā īpašumā esošās ēkas, veicinot privātmāju energoefekti-vitātes uzlabojumus un nodrošinot labāku būvniecības praksi. Tikpat būtiski ir emisiju samazināšanas pasāku-mus integrēt vietējā attīstības telpiskajā plānošanā, kas nodrošinātu ilgtermiņa stratēģisku pieeju zema oglekļa attīstībai un dotu labus signālus investoriem. Svarīgi arī iepirkumu procedūrās aktīvāk izmantot vides kritērijus.

Zaļā Freiburga

Vairākām pasaules pilsētām ir laba pieredze SEG emisiju samazi-nāšanā. Londona ir liela, Kalifornija – tālu, tādēļ, iespējams, mums vissaprotamākā varētu būt Vācijas vissaulainākā pilsēta Freiburga, kas atrodas netālu no Francijas un Šveices. Pilsētā ir aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju. Pirmais enerģētikas rīcības plāns tika pie-ņemts 1986. gadā, un ar savu jaunāko «Klimata pārmaiņu stratēģiju 2030» pilsēta tiecas samazināt SEG emisijas par 40% no 1992. gada līmeņa. 2007. gadā veiktais emisiju novērtējums liecināja, ka 80% emisiju rodas enerģētikas, pārējais – transporta sektorā. Tolaik pil-sēta emisijas bija samazinājusi par 14%, salīdzinot ar 1992. gadu, bet kopējo emisiju apjoms joprojām bija augsts – 8,5 tonnas uz cil-vēku gadā. Samazinājums tika panākts, kad pilsētā tika uzbūvētas vairākas koģenerācijas elektrostacijas, kas darbojas ar atkritumu gāzi un biomasu. Izmantojot ilgtspējīgas pilsētbūvniecības pieeju, uzbūvēti divi jauni mikrorajoni ar ilgtspējīgas būvniecības elemen-tiem, t.sk. saules baterijām, dabisko apgaismojumu un ventilāci-ju. Pilsētā tika ieviesta integrētā transporta plūsmas plānošana un centrā liedza iebraukt automašīnām. Lai vēl ātrāk samazinātu SEG emisijas, līdz 2030. gadam izvirzītas vairākas prioritātes: enerģijas taupīšana ēkās, koģenerācijas attīstīšana, saules, atkritumu gāzes un biomasas atjaunojamo energoresursu pilnvērtīgāka izmantoša-na, sabiedrības izglītošana, klimatam draudzīgas diētas kalkulatora izstrāde, informatīvā kampaņa «CO2libri».

Vairāk informācijas par pētījuma rezultātiem – www.zalabriviba.lv

2010 2012 20132011

0

0

0

0

5

5

Rīgat CO2e

Vidēji LVt CO2e

Ventspilst CO2e

Salacgrīvat CO2e

Komunālie pakalpojumi

Pārtika un dzērieni

Transports

Mājokļa iekārtas

Atpūta un kultūra

Apģērbi un apavi

Dažādas preces

Izglītība

Restorāni, kafejnīcas

Sakari

Veselība

5

5

Gads

Patēriņa oglekļa pēda Latvijā (tonnas CO2e uz vienu iedzīvotāju).

VIDRŪPE


Vispopulārākā Baltijas jūras bilde ir tā, kur redzama aļģu ziedēšana, un to izraisa pārlieku lielais barības vielu ap-joms, kas nonāk ūdenī. Tieši tas un nekas cits vainojams pie bezskābekļa zonām jūrā – tas ir galvenais arguments vārdu cīņās ar ortodoksālajiem zaļajiem. Tomēr man šķiet, ka, runājot par jebkuru vides problēmu, ir vērts ņemt vērā gan antropogēnos, gan dabīgos cēloņus, nevis ignorēt kādu no tiem. Nav šaubu, ka pēdējo simt gadu laikā cil-vēku negatīvā ietekme uz Baltijas jūras ekosistēmu ir dra-matiski pieaugusi. Cilvēku ir vairāk, ap jūru viņi saimnieko i tīrumos, i rūpnīcās, savu artavu piesārņojuma radīšanā

dod arī ļaužu pulcēšanās vienuviet pilsētās. Jūrā laiku pa laikam kaut kas jāiebūvē, jāpadzied karaoke «Tallink» kuģī, un, ja paliek pāri ķīmiskie ieroči, tos taču var paslēpt dzel-mē tālu prom no redzīgām acīm.

To, ka «Baltijas jūra mirst» var izlasīt jebkur – gan žurnālos, gan uz mikrorajonu daudzstāvu namu sienām. Par galveno pierādījumu šai nāvei parasti min bezskābekļa vidi, jo bez skābekļa nekas nevarot dzīvot. Jāsāk ar to, ka daudz kas tomēr var dzīvot bez skābekļa. Piemēram, anaerobās bak-tērijas. Garšīgus salātus mēs no tām netaisīsim un to daili

NĀVE – TĀS VĒL NAV BEIGAS

Elīna Kolāte

Aļģu ziedēšana Baltijas jūrā.

VIDRŪPE


zoodārzā neapbrīnosim, bet, ja tās kaut kur dzīvo, nedrīkst sacīt, ka tur neviens nedzīvo, jo baktērijas var apvainoties. Kaut arī šīs baktērijas lielākoties neraisa nekādu sabiedrī-bas interesi, ekoloģiski tās tomēr ir gana nozīmīgas, lai ne-būtu «nekas». Bezskābekļa zonas Baltijas jūrā tik tiešām nav nekādi maldi – ir gana plašas platības, kur skābekļa koncen-trācija ir mazāka par 2 mg/l. Bezskābekļa zonas mūsu jūrā ir jau tūkstošiem gadu, tātad – krietni pirms cilvēki sāka piegānīt Dzintarjūru. Var jau teikt, ka Baltijas jūra mirst, bet tādā gadījumā tā lēnām mirst jau kopš dzimšanas brīža.

Invaliditāte kopš dzimšanas

Baltijas jūra radusies pirms aptuveni 7000–9000 gadu, kad ledus laikmets, par kuru vēl aizvien taisa multenes, bija veiksmīgi beidzies un ledus, kas klāja Ziemeļeiro-pu, bija izkusis. Līdz ar to ūdens pacēlās gana augstu, lai ūdenstilpe, ko sauca par Ancilus ezeru, izveidotu savieno-jumu ar Ziemeļjūru un te ieplūstu sālsūdens. Tā izveidojās Litorīnas jūra, kas ir pirmsākums Baltijas jūrai [1]. Kopš tā laika mainījies gan jūras dziļums un sāļums, gan tās iemītnieki. Šobrīd Baltijas jūras vidējais dziļums ir aptu-veni 50 m, dziļākā vieta sasniedz 459 m, bet šaurums, kas savieno ar Ziemeļjūru, ir tikai 7–8 m dziļš. Vidējais ūdens apmaiņas laiks ir aptuveni 20 gadu, bet dziļākajos slāņos tas var sasniegt pat 100 gadu.

Ja salīdzina ar citām jūrām, sāļuma ziņā Baltijas jūra tāds nīkulītis vien ir – vietā, kur tā sastopas ar Ziemeļjūru, sā-ļums ir 20 promiles (jā, jā, ne tikai reibuma prieku, bet arī sāļumu var mērīt promilēs, – viena promile nozīmē, ka vienā kilogramā ūdens ir viens grams sāls), Baltijas jūras centrālā daļa dižojas ar 7–8 promilēm, bet mūsu Rīgas līcī tās ir vien 2–3 promiles. Ja salīdzina ar okeānu un citām jūrām, kur vidējais sāļums ir aptuveni 35–40 promiles, Dzintarjūra tāda pasalda smalkmaizīte vien ir.

Kaut arī šis sāļu daudzums ir nīkulīgs, tam ir ietekme uz ūdens sajaukšanos. Sālsūdens ir blīvāks par nesāļu ūdeni – ja paras-tā ūdenī ir tikai ūdens, sālsūdenī ir gan ūdens, gan sāls, kas šo masu padara nedaudz smagāku. Blīvais sālsūdens nogrimst lejā, virs tā nostājas vieglais saldūdens – tā abi tur stāvētu mūžīgi un nekomunicētu, ja vien kāds dižāks spēks tos neapmaisītu. Par to var pārliecināties ikviens, kuram ir viena saldūdens glāze, viena sālsūdens glāze, zeļonka jeb briljantzaļais un caurspīdīga bļoda. Sālsūdenī iepilina pilīti zeļonkas un apmaisa. Tad abas glāzes rāmi, lēnām, uzmanīgi lej bļodā – vēlams katru glāzi tukšot savā bļodas malā tā, ka ūdens bļodas dibenu sasniedz, gludi līstot pa malu iekšpusi, nevis vertikālā strūklā, šļakstoties uz visām pusēm. Ja liešana būs izdevusies gana mierīga, zaļais ūdens nostāsies bļodas dibenā, bet caurspīdīgais ūdens lepni tupēs augšā kā suns uz siena kaudzes. Ja šo divkrāsaino ūdeni nekādi apstākļi nemaisīs, tas drīzāk iz-tvaikos nekā iegūs viendabīgu krāsu. Ja tas tomēr neiz-dosies, tas nenozīmē, ka man nav taisnība, bet gan to, ka vajadzēja liet mierīgāk.

1. attēls. Ziemeļjūras un Baltijas jūras satikšanās.

2. attēls. Baltijas jūras dziļums. Attēls no Hofmeisteretal. 2011. Realis-tic Modelling of the Exceptional Inflows into the Central Baltic Sea in 2003 Using Terrain-Following Coordinates.

Tātad, ja kaut kādu iemeslu dēļ dziļākajos ūdeņos trūkst skābekļa, ir liela iespēja, ka tā tas būs ilgi. Kāpēc lai tur būtu tas bezskābekļa ūdens? Jūras virsējos slāņos aug aļ-ģes. Kad tās nomirst, tās sāk grimt lejā, bet tagad ikviens zina, ka nāve – tās vēl nav beigas. Vecās aļģes grimst lejā un, kā jau katrs sevi cienošs līķis, sāk sadalīties. Jebkuras dzīvības pamatā ir nevis mīlestība, bet gan ogleklis, kas pēc nāves tiek saārdīts, lai vēlāk to atkal uzņemtu citas dzīves būtnes. Oglekļa noārdīšanas procesā tiek patērēts

VIDRŪPE


skābeklis. Kad skābeklis izbeidzas, aļģu ogleklis mēdz pa-likt pāri. Tad cīņu ar oglekļa atliekām sāk nitrāti, bet, kad arī tie ir cauri, pie oglekļa ķeras sēra savienojumi sulfīti, kas, reaģējot ar oglekli, rada sērūdeņradi. Tas ir toksisks savienojums ar puvušu olu aromātu un gadījumā, ja tas no savas grunts tomēr aizceļo citur, var kaitēt dzīviem orga-nismiem.

2. un 3. attēlā itin labi redzams, ka bezskābekļa zonas diezgan akurāti saskan ar dziļākajām Baltijas jūras vie-tām. Turklāt, kā skaidrots iepriekš, skābekļa koncentrācija mēdz samazināties tieši dziļākos slāņos, nevis no dzīlēm līdz pat ūdens virspusei. Tātad, ja kāds saka, ka viena sestā daļa Baltijas jūras platības ir bezskābekļa zona, tas neno-zīmē, ka tā ir arī viena sestdaļa tilpuma. Līdzīgi – ja es virtuvē visu grīdu noleju ar vīnu, tas nenozīmē, ka virtuve no grīdas līdz pat griestiem ir pilna ar vīnu. Diemžēl.

Ir tādi vīri, kuri pēta to, kā Baltijas jūrā mainījusies orga-niskā jeb nenoārdītā oglekļa koncentrāciju pēdējo 9000 gadu laikā. Analizējot sedimentu paraugus, itin skaidri var redzēt, ka oglekļa koncentrācija pieaugusi līdz ar jūras iz-veidošanos [1]. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, kļuva siltāks, tāpēc auga vairāk aļģu, t. i., veidojās organiskais ogleklis, kas līdz galam nenoārdījās; otrkārt, jūrā ieplūda sālsūdens, kā rezultātā notika ūdens noslāņošanās. Tātad jau tolaik jūrā ir bijuši bezskābekļa apstākļi – Dzintarjūra «mirusi» jau tolaik, kaut arī minerālmēsli vēl nebija izgudroti un rūpniecība pastāvēja tikai vispārdrošākajās fantāzijās.

Neparedzamā Ziemeļjūra

Ūdens blīvuma atšķirību dēļ noslāņošanās notiek faktiski jebkādā sālsūdenī, tomēr nav tā, ka visā pasaulē tas izrai-sītu skābekļa trūkumu ūdenī. Baltijas jūras sliktākā īpašī-ba – tā ir ļoti noslēgta un diez ko daudz nekomunicē ar

3. attēls Mazskābekļa un bezskābekļa zonas Baltijas jūrā 2010. gada vasarā. Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta attēls.

apkārtējiem ūdeņiem. Ja būtu kāds spēks, kas regulāri ap-maisītu jūras ūdeni, klapatas ar skābekli nebūtu tik lielas. To varētu izdarīt, piemēram, kāda pamatīga vētra. Tiesa, tas attiecas uz seklākiem apgabaliem, jo pat ciklons Fē-likss dziļākajās jūras dzīlēs neiepūtīs, bet tieši dziļākajos slāņos skābekļa trūkst. Ideāli būtu, ja ierastos kāds maisī-tājs no apakšas. Un tas dažkārt tiešām arī notiek.

Ūdens Ziemeļjūrā ir sāļāks un arī satur vairāk skābekļa. Tad, kad tas ieplūst Baltijas jūrā, sāļais un blīvais ūdens nogrimst, no vietas izspiežot un uz augšu paceļot Baltijas jūras bezskābekļa ūdeni. Beidzot notiek sajaukšanās, un, ja saliek kopā ūdeni bez skābekļa ar ūdeni, kas bagāts ar skābekli, sanāk tīri normāls kokteilis. Ir tikai viena bēda – sāļā ūdens ieplūšana ir neregulāra, neparedzama, un cil-vēks to diži ietekmēt nevar. Tā kā jūras šaurums, caur kuru notiek ūdens apmaiņa, ir vien 7–8 m dziļš, palīgā jānāk gaisa spiediena izmaiņām Atlantijas okeānā un Ziemeļjūrā un vējam. To diemžēl var ietekmēt tikai šamaņi, kuri mūs-dienās ir aizņemti šovā «Ekstrasensu cīņas», bet visi citi Homo sapiens sugas pārstāvji tur nevar darīt neko.

4. attēlā redzams, cik čakli un neregulāri laikā no 1880. līdz 2000. gadam Baltijas jūrā ieplūdis Ziemeļjūras ūdens – jo garāks stabiņš, jo intensīvāka ūdens apmaiņa. Un skaidri novērojams, ka 20. gadsimta 80.–90. gados šis process noticis gaužām slinki. Pie viena tajā laikā novērotas arī augstākās sērūdeņraža jeb puvušu olu smakas koncentrā-cijas, kas var rasties, ja trūkst skābekļa. Turklāt pētījumi liecina, ka bezskābekļa zonu platība samazinās, tiklīdz notiek ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru [2]. Pēdējā vērā ņe-mamā ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru notikusi 2014. gada pavasarī, kas izraisīja skābekļa koncentrācijas palielināša-nos. Kad ieplūdīs nākamā sāls un skābekļa deva? Varbūt šogad, varbūt pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem – to neviens nezina.

4. attēls. Ūdens apmaiņa starp Ziemeļjūru un Baltijas jūru laik-posmā no 1880. līdz 2000. gadam. Attēls no Fonselius, S. and Valderrama, J. 2003. One Hundred Years Of Hydrographic Measu-rements In The Baltic Sea.

VIDRŪPE


Man nav šaubu par to, ka cilvēka ietekme uz Baltijas jūru jau gadu desmitiem ir pārāk nešpetna. Un manā jūras vi-des problēmu topā pirmajā vietā tik tiešām ir eitrofikācija jeb pārmērīga aļģu ziedēšana. Tomēr visa tā bezskābekļa padarīšana ir daudz sarežģītāka – ja vienā dienā izbeigtos pilnīgi jebkāda cilvēka ietekme uz vidi, jūra neatdzimtu kā Fēnikss no pelniem, tur tik un tā būtu bezskābekļa zo-nas, kur nevarētu dzīvot izlepušas zivtiņas. Vispār izsaku līdzjūtību Baltijas jūrai par to, ka viss mūžs tai jādzīvo ar apziņu, ka nekad nebūs labi.

Vērtīgi avoti tiem, kuri grib palasīt vairāk:

1. Sohlenius, G., Emeis, K. C., Andren, E., Andren, T., Kohly, A. 2001. Development Of Anoxia During The Holocene Fresh-Brakish Water Transition In The Baltic Sea. Marine Geology. 177, 221-242

2. Fonselius, S. and Valderrama, J. 2003. One Hundred Years Of Hydrographic Measurements In The Baltic Sea. Journal Of Sea Research. 49, 229 – 241

Aļģu ziedēšana Baltijas jūrā pie Zviedrijas krastiem.

DARBI


Vai mums būtu jāatsakās no ‘Cēzara Frīdriha’? Šī pupu šķirne ir viens no neskaitāmajiem Austrijas retumiem «Arche Noah» sēklu bankā – organi-zācijā, kas pēta, saglabā un popularizē tradicionālās dārzeņu, augļu un labības šķirnes. ‘Cēzars Frīdrihs’ Austrijā jau izsenis bijusi ļoti populāra šķirne ģimeņu dārzos un tirgū, bet sēklas nedrīkst tirgot, jo šīs pupas neatbilst ES sēklu tirdzniecības likumdošanas standartiem. Līdzīgi ir ar simtiem tūkstošu augu visā Eiropā – labība, dārzeņi un augļi, kuru sēk-las un stādi neatbilst stingrajiem noteikumiem, tiek izstumti no tirgus. ES likumdošana, kuras pirmsākumi meklējumi 60. gados, tagad nosaka striktus standartus lauksaimniecības augiem: sēklas, sīpolus un potzarus drīkst tirgot tikai tādā gadījumā, ja tie ir tik vienveidīgi kā formastērpos ģērbti kora zēni. Tradicionālās un retās šķirnes, kuras daudzi vēl aizvien atceras no bērnības, bieži vien šiem standartiem neatbilst bioloģisku iemeslu dēļ, tāpēc to sēklu tirgošana ir ļoti ierobežota.

Pēdējos pāris gados ir mēģināts šo likumdošanu mainīt. 2013. gadā pub-licētais «melnraksts» izpelnījās lielus sabiedrības protestus, jo plānotās izmaiņas situāciju padarītu pat vēl sliktāku, nekā tā ir: kamēr konven-cionālās jeb rūpnieciski iegūtās sēklas var tirgot faktiski bez ierobe-žojumiem, tikmēr no tēvu tēviem mantotās sēklas varētu izplatīt tikai mazie tirgotāji mazos iepakojumos un tikai reģionā, kur attiecīgā šķirne radusies, vai arī to izplatīšana tiktu aizliegta vispār. Tāpat bija plāni aiz-liegt zemniekiem savā starpā mainīties ar augu sēklām. Bija apdraudēta

pat lauksaimniecības šķirņu daudzveidības entuziastu, piemēram, Tomātu kluba Latvi-jā, darbība. Grozījumu doma bija skaidra: nākotne pieder industriālajai lauksaimnie-cībai. Pēc lieliem protestiem Eiropas Par-laments no šīs ieceres tomēr atteicās, un tagad jaunās Eiropas Komisijas ziņā ir rast jaunu risinājumu.

Eiropas Savienības sēklu tirdzniecības likumdošanas jaunākās reformas paver sengaidītas iespējas tradicionālajām dārzeņu, augļu un labības šķirnēm – līdz-šinējie industriālie sēklu standarti, cerams, vairs nebūs obligāti.

EIROPAS SAVIENĪBAS SĒKLU TIRDZNIECĪBAS LIKUMS:

JAUNA IESPĒJA «VECAJĀM» ŠĶIRNĒM?

Iga Ņižņika (Iga Niznik), seno šķirņu saglabāšanas biedrība «Noasa šķirsts» (ARCHE NOAH – The Seed Savers in Central Europe)

Iga Ņižņika.

DARBI


Šāda notikumu attīstība pierāda, ka sabiedrība var ietek-mēt Eiropas Savienības likumdošanu, un šajā gadījumā būtu jāuzsver trīs lietas.

Pirmkārt, rūpnieciskajiem lauksaimniecības augu standar-tiem vairs nevajadzētu būt obligātiem. Šie ES likumdoša-nas standarti nosaka, ka augiem jābūt izturīgiem un teju vienādiem – tiem jāizskatās vienādiem un vienlaicīgi jāsa-pūst. Savukārt izturība nozīmē, ka vides apstākļi nemaina augu. Tomēr ir ļoti svarīgi saglabāt daudzveidību un mai-nību, lai augi spētu adaptēties vides apstākļu izmaiņām, kā arī tikt galā ar tādiem izaicinājumiem kā klimata pār-maiņas, slimības un kaitēkļi. ANO Pārtikas un lauksaimnie-cības organizācijas (FAO) rīcībā esošā informācija liecina, ka 20. gadsimta laikā lauksaimniecības augu daudzveidī-ba samazinājusies par 75% un šis process turpinās. Tāpēc ilgtspējīgai sēklu tirdzniecības likumdošanai ir jāgarantē, ka tradicionāli saglabātie augi un sēklas atkal kļūst par pilntiesīgiem tirgus elementiem, nevis tiek izplatīti tikai sīkos apjomos un tikai starp «savējiem». Otrkārt, ilgtspējīgai sēklu tirdzniecības likumdošanai jā-gādā, lai sēklu tirgū nebūtu monopola. Pētījumi rāda, ka sēklu tirgus patiesībā ir tikai dažu spēlētāju rokās. Piemē-ram, Eiropā pieciem uzņēmumiem pieder 95% rūpnieciski audzēto dārzeņu šķirņu sēklas. Tas ir līdzšinējās likum-došanas rezultāts – sarežģītie noteikumi jauna uzņēmēja iespraukšanos tirgū padara teju neiespējamu. Tāpēc ir ļoti svarīgi nākotnē atbalstīt tieši mazos sēklu ražotājus, kuri varētu piedāvāt daudzveidīgas lauksaimniecības kultūras. Zemnieki un dārzkopji nedrīkst būt atkarīgi tikai no rūp-nieciski ražotām sēklām.

Treškārt, ir jāpārdomā šīs likumdošanas pats pamatmēr-ķis. Pašlaik viss balstās uz vēlmi palielināt produktivitā-ti, un tas ir pilnīgā pretrunā ar tradicionālo šķirņu sēk-lu saglabāšanu un attīstīšanu – nav iespējams aizsargāt daudzveidību, ja mērķis ir palielināt produktivitāti. Patie-sībā produktivitātes palielināšana ir tikai tāda novecojusi

mantra no 20. gadsimta pēckara gadiem. Šobrīd Eiropā pārtikas netrūkst, tieši otrādi – mēs bezbēdīgi izmetam ēdienu, ēdam par daudz un aptaukojamies, savukārt ma-zāk attīstītās valstīs pārtikas trūkums nav saistīts ar zemu produktivitāti, bet gan ar neefektīvu tirgu. Tālab mēs ro-sinām šīs likumdošanas kontekstā domāt par vietējo tirgu un vidi, nevis par produktivitātes palielināšanu.

Latvijas piemērs pierāda, ka šā brīža ES likumdošana ap-draud bioloģisko daudzveidību un inovācijas. Centrāleiro-pas Universitātes pasniedzēja Guntra Aistara savā rakstā par tomātiem stāsta par Latvijas saimniecību «Neslinko», kurā audzē aptuveni 200 tomātu šķirņu. 2012. gadā šī saimniecība tika sodīta par nelegālu sēklu tirdzniecību, jo tās nebija reģistrētas īpašajā ES katalogā. Toreiz likumdo-šanas darba grupa nāca klajā ar jaunu risinājumu un radīja jaunu kategoriju – kolekcionāru šķirnes: «Dārzeņu šķirņu kolekcijā esošā šķirne ir ekoloģiski plastisks genotips (po-pulācija), kas var būt mainīgs laikā un telpā, bet kam pie-mīt galvenās tam sākotnēji raksturīgās īpašības, kuras var nedaudz mainīties vienkāršotas sēklu ieguves apstākļos.»

Mazā latviešu saimniecība tagad mierīgi dzīvo savu dzī-vi, bet šis piemērs rāda, cik aprobežota ir Eiropas sēklu tirdzniecības likumdošana un ka steidzami nepieciešami sistemātiski uzlabojumi. Turklāt daudzās ES valstīs šī re-gula ir ieviesta vēl striktāk nekā Latvijā – tur izplatīt se-lekcionētu augu sēklas un sīpolus, nepārkāpjot likumu, ir praktiski neiespējami. Jaunā Eiropas Komisija Žana Kloda Junkera vadībā, uzsākot savu darbu, ir solījusi, ka turpmāk būs citādi. Tā kā nepieciešamība pēc pārmaiņām ir neap-strīdama, sabiedrība cer, ka Eiropas Komisija izmantos vēsturisko iespēju izdot ilgtspējīgu un uz nākotni vērstu likumdošanu.

Tulkoja Elīna Kolāte

DABA


Ja godīgi, skujkoki man ne visai tīk. Varbūt kopš bērnības pie eglī-tes bieži skaitītā dzejolīša dēļ? «Pieduru pirkstu – ai, kas tad tas? Pirkstā man ieduras kaut kas ass!» Varbūt vienveidīgo lapu jeb skuju dēļ neatkarīgi no skujkoka sugas? Ne salīdzināt ar lapkoku lapu malu robiņu, līkumiņu un smailīšu daudzveidību!

Tomēr ar parasto kadiķi Juniperus communis man attiecības ir citādas – būs mani iebarojis! Ejot dabā, man ļoti patīk, ja daba mani cienā. Tikt pie gatavām kadiķu čiekurogām ir īpašs prieks, jo tās noga-tavojas tikai divu gadu laikā: pirmajā gadā tās vēl ir zaļas un tikai otrā gada rudenī kļūst zili melnas un gatavas. Iekšā gan trīs cietas sēkliņas, taču plānā ārpusīte ir gana garda. Kadiķogas palīdz orga-nismam attīrīties, turklāt ap kadiķiem esot īpaši veselīgs gaiss.

Kad sāku augus vērot uzmanīgāk, pārsteidza pirmoreiz pamanītie kadiķu ziedi. Botāniķi gan tos sauc citādi – par vīrišķo strobilu spur-dzēm, kur veidojas putekšņi, un sievišķajiem strobiliem, no kuriem izveidojas čiekurogas. Esi tādus redzējis? Kadiķi zied agri pavasarī, reizē ar kārkliem un māllēpēm, parasti – aprīlī.

Kadiķi – dižkoki

Pirms 10 gadiem par dižkokiem vēl neinteresējos, tomēr kopā ar vīru Ati dabā gājām bieži. Reiz netālu no Engures ezera pļaviņā ievērojām kuplu kadiķi. Vai kadiķus? Nevarēja saprast: biezs skuju mētelis līdz pašai zemei, stumbru neredz. Gājām tuvāk, lai mēģi-nātu saprast, cik tad stumbru tur ir. Bet kā tiem tikt klāt? Zaru mūris, kam ne cauri redzēt, ne ar roku izspraukties. Cik resnam un cik garam jābūt, lai ierindotu pie dižajiem? Vai jāmēra ap visiem

stumbriem kopā vai tikai ap lielāko? Kad vienu nopētījām un arī nobildējām, skatāmies – netālu vēl otrs tāds pats, jau cieši citiem kokiem blakus. Atklājums likās gana vēr-tīgs, tāpēc ar saviem jautājumiem vērsāmies pie citiem gudriem ļaudīm, un izrādās, jāmēra 1,3 m augstumā ap resnāko no starām. Kadiķis ir dižkoks, ja tā apkārtmērs sasniedz 0,8 m, bet tādu ir maz, tāpēc vērts atzīmēt jau 0,6 m apkārtmēru sasniegušos. Garumā dižkokam vajag sasniegt 11 metrus. Tik daudz mūsu atrastajam nebija, tā-dēļ nosaucām to par «gandrīz dižkadiķi».

Astoņus gadus vēlāk apmeklējām tos atkal, bet – kur pa-likušas visas skujas? Tās varēja saskatīt vien pašā galotnē, un arī to pašu bija pavisam maz. Otrs, kokos ieaugušais, bija nokaltis pilnībā... Tā mēs savām acīm pieredzējām – kadiķu mūžs nav ilgs.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē ar dižo kadiķu meklēšanu aizrāvās cits Atis – Atis Baiža. Viņš gribēja iegūt visu di-žāko Latvijas kadiķu fotogrāfijas un savus piedzīvojumus aprakstīja aizraujošā bērnu grāmatiņā «Dižkoku meklētā-ja gaitās» (1989.). Tie bija citi laiki un cita dižkoku datu vākšanas grūtību pakāpe. Tālākie braucieni notika ar sa-biedrisko transportu – tolaik tas kursēja daudz biežāk un arī maršrutu bija krietni vairāk; kājāmgājējam ātrāk uz priekšu tikt bieži palīdzēja garāmbraucošās mašīnas vai motocikli. Kadiķi tika meklēti pēc nostāstiem un aptuve-niem vietas aprakstiem, jo ikvienam, kurš to vēlas, nebija pieejamas nedz globālās pozicionēšanas sistēmas, nedz

MEKLĒJAM KADIĶUS!

Julita Kluša; autores, A. Opmaņa,M. Zeltiņa foto

Ainava ar Mežamatveju kadiķiem 2014. gadā.

DABA


GPS koordinātes, kas mūsdienās ir gluži ierasta lieta. Turklāt nedrīkstēja lietot arī kartes, jo tās bija valsts noslēpums. Par iešanu dabā ar karti varēja draudēt pat ceļojums uz «kūrortu» Sibīrijā. Tā kā A. Baiža strādāja par mērnieku, viņam savās darba gaitās iespējas atklāt jaunus dižkokus bija lielākas. Tolaik nebija arī digitālā foto, un katram kadram bija liela vērtība, taču rezultā-tu uzreiz redzēt nevarēja. Ja vēlāk izrādījās, ka fotogrā-fija nav izdevusies, bija jābrauc atkal. Tāpēc A. Baiža nolēma pievērsties kadiķiem, sak, to nav tik daudz, pagūs visus Latvijas dižos savā mūžā apzināt. Grāmatā aprakstīta aina, kurā viņš diapozitīvus ar dižkadiķiem rāda laipnajiem naktsmītnes devējiem: «Pēc noskatīša-nās Jāzepa māte brīdi dzīvo redzētā iespaidā, tad saka: «Tikpat jauki kā daiļslidošana.»»

Ata Baižas darba rezultāts apkopots rakstā «Latvijas lielie paegļi» un publicēts izdevumā «Mežsaimniecība un Mežrūpniecība» (1980. gada 3. numurs; minēti 54 kadiķi).

Jānis Cepītis žurnāla «Latvijas Daba» 2001. gada pub-likācijā par Latvijas dižākajiem skujkokiem atzīmē, ka liela daļa A. Baižas minēto dižkadiķu jau gājuši bojā. Rakstā minēti septiņi lielākie kadiķi – to apkārtmērs sasniedz vismaz 1,30 m.

Staņislava Saliņa grāmatā «Latvijas dižkoki un retie koki» (1974) minēti 16 kadiķi, kuru apkārtmērs ir vis-

maz 0,8 m. Šobrīd plašākā dižkoku datubāze atrodas Dabas retumu krātuvē. Tās arhīvā glabājas dažādas ticamības pakāpes ziņas par aptuveni 70 dižajiem kadiķiem.

Vienīgais vēl dzīvais kadiķis, kas bijis valsts aizsardzībā jau teju 100 gadu, ir Baložu kadiķis (Valmieras pag.). Aizsardzībā tas ņemts 1930. gadā, un joprojām neviens lielāks Latvijā nav apzināts. Pēc 2010. gada mērījuma tā apkārtmērs sasniedzis jau 3 m. Baložu mā-jās savulaik dzīvojis dzejnieks Jūlijs Eduards Balodis, kura pseido-nīms bija Rieteklis, un viņam par godu arī otrs nosaukums – Rie-tekļa kadiķis.

Īpatnējie un garie

Interesantu kadiķi Kolkas pagastā minējis Guntis Eniņš grāmatā «Tepat Latvijā» (1984.). Sīmu kadiķis, kas atgādina bļodu, īpatnējs ar zemo stāvu (nepārsniedz 1 m augstumu) un plašo vainagu (dia-metrs 4 m). 2009. gadā apmeklējām šo kadiķi, un bija jāpiepūlas, lai atrastu skatupunktu, kurā kadiķis vēl ir gana zaļš – lielākā daļa bija pagalam. Tomēr arī 2013. gadā situācija nebija būtiski pasliktināju-sies... Varbūt brīnumkokam izdosies vēl kādu laiku noturēties?

Tajā reizē, kad otrreiz apciemojām kadiķus pie Engures ezera, pa ceļam priežu mežā priecēja daudz šīs sugas pārstāvju. Latvijas me-

Apkārtmēru pareizi būtu mērīt šaurākajā vietā līdz 1,3 m aug-stumam. Oženieku kadiķa (Dekšāres pagasts) 1,54 m iegūti, apmērot 0,7 m augstumā.

Kadiķogas galā dalījums trīs daļās (sk. apakšējā attēlā), pavirši ska-tot, atgādina krustu, kas pieminēts arī tautasdziesmā (sk. raksta beigās) kā īpašs aizsardzības elements. Attēlā augšā – kadiķa vīriš-ķie «ziedi».

DABA


žos kadiķi nav liels retums, bet parasti tie ir pārlieku noēnoti, tāpēc par dižkokiem neizaug. Taču pie Engures ezera daži izcēlās ar lie-lāku augumu; vēl lielāks pārsteigums bija atrast garus un zaļojošus kadiķus horizontālā stāvoklī! Ja vertikālam garam kokam bez īpa-šām prasmēm vai rīkiem precīzu garumu nenoteiksi, tad gulenis-kam – bez problēmām! Nomērījām divus garuma dižkokus – 11 un 11,8 m garus. Nez cik ilgi tāds gulošs dižkoks var nodzīvot?

Ansis Opmanis min interesantu novērojumu par Ābeļkroga kadi-ķiem Ēdoles pagastā. Viens no tiem cieta 2005. gada vētrā un uzgāzās virsū otram, tobrīd kupli zaļojošajam. Licies, ka vētras izgāztajam ar to arī būs cauri, tomēr vēl 2014. gadā tas joprojām bija dzīvs, taču stāvošais – gandrīz nokaltis.

Bet cik gari un kur aug Latvijas visgarākie kadiķi? Staņislavs Saliņš 1974. gadā kā augstāko min pie Īvandes pagasta Ķeiriem augošo 14 m paegli; Jānis Cepītis 2001. gadā – 12,2 m augsto Ķeļļu kadiķi Kurmenes pagastā, savukārt Gunta Eniņa grāmatā «100 dižākie un svētākie» (2008) ir ziņas, ka Ķeļļu kadiķis jau nokaltis un nu visga-rākais esot Kapusila kadiķis Launkalnes pagastā (13,4 m saskaņā ar 2008. gada datiem). Kā redzams, gari kadiķi izaug dažādās Lat-vijas malās, bet savu statusu tie nenotur ilgi – iet bojā, un labi, ka tiek atrasti jauni.

Kadiķu biotopi

Kadiķis ir īpašs koks – tam pat ir pašam savs Eiropas nozīmes aiz-sargājamais biotops! Visglītākās ainavas ar daudziem kadiķiem skatāmas ne mežos, kur kadiķus starp citiem kokiem knapi var sa-manīt, bet pļavās. Tāpēc biologi šādas skaistas un vērtīgas vietas aizsargā kā ES nozīmes biotopus ar kodu 5130 jeb «kadiķu audzes zālājos un virsājos». Nozīmīgākās no tām ir saistītas ar kaļķainu augsni vietās, kas nav bijušas piemērotas tīrumiem, tādēļ ilgus ga-dus izmantotas ganībām. Šādās pļavās to galvenajās izplatības vie-tās Eiropā sastopamas daudzas orhideju sugas, arī retā vienkāršā ķekarpaparde. Latvijā interesantākie kadiķāji saistīti ar upju iele-jām (galvenokārt Abavas), kuru nogāzēs zem plānas augsnes kārtas guļ karbonātiskie pamatieži. Mūsu kaimiņvalstīs šādu biotopu sauc vienā vārdā: Lietuvā – kadagynai, Igaunijā – kadastikud. Vien Latvijā

Baložu jeb Rietekļa kadiķis 2005. gadā.

Ainavisko Neteiču kadiķi Ogresgala pagastā 1975. gadā atklāja A. Baiža. Tad tā apkārtmērs bija 0,9 m, bet 2006. gadā – jau 1,35 m.

Kadiķu biotops pie Kaņiera ezera no putnu vērošanas torņa ir īpaši labi pārskatāms.

kadiķu noras vai kadiķāja vietā biotopa nosaukumā tiek lie-tots pilnais tulkojums no angļu valodas.

Latvijā šis biotops sastopams aptuveni 30 vietās un visur aizņem mazu platību. Zināmākās ir Ziemupes, Gudenieku, Mežmatveju kadiķu audzes un Kadiķu nora Dundagas pa-gastā. Bet kā tām klājas?

Izrādās, šo skaisto biotopu nosargāt nav nemaz tik vien-kārši. Dzīvotne veidojas ganīšanas rezultātā, bet, ganīša-nu pārtraucot, izzūd biotopa galvenā vērtība – retās zema auguma ganību sugas, un to vietā ieviešas parastās, gara auguma. Līdzīgi notiek ar sauli mīlošajiem kadiķiem, pro-ti, pārtraucot ganīt, kadiķu nora aizaug ar ātraudzīgākiem un garākiem kokiem, un noēnotie kadiķi aiziet bojā.

Kādreiz ainaviskā un ceļotāju apjūsmotā Gudenieku audze nu ir stipri aizaugusi, gandrīz visi kadiķi pagalam. Dunda-gas pagasta Kadiķu noras lielākās vērtības ir zudušas, tādēļ tiek runāts par tās izslēgšanu no aizsargājamo saraksta. Arī Ziemupes kadiķi vairs neesot tik krāšņi kā senākos laikos. Šķiet, vien divās vietās pie Abavas kadiķāji vēl tiek noganīti. Abavas ielejā pie Aizdzires, Drubazām un Kandavas varētu būt Latvijā ainaviskākās kadiķu nogāzes. Labs piemērs ir Lietuvā, Salantu reģionālajā parkā, kur kadiķiem apaugušajā akmeņlaukā izveidots aploks kalnu kazām. Šādi būtu iespē-jams atjaunot arī Gudenieku kadiķu audzes.

Veidosim dižo kadiķu fotokolekciju kopā!

Savulaik Atis Baiža savāca lielu kolekciju ar dižāko Latvijas kadiķu fotogrāfijām un diapozitīviem, taču pēc viņa nāves lielākā daļa šīs kolekcijas gājusi zudībā. Tāpēc sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi radās doma A. Baižas piemiņas vār-dā vēlreiz apkopot Latvijas dižāko kadiķu fotogrāfijas un uzkrāt interneta vidē, iesaistoties jebkuram interesentam, kuram ir labas fotogrāfijas no seniem vai jaunākiem laikiem ar Latvijas dižajiem kadiķiem, kas pārsnieguši 0,6 m apkārt-mēru, ir ļoti gari vai ainaviski. Varbūt tev zināms kadiķis

DABA


11 m garais guļošais kadiķis kvalificējams kā dižkoks pēc garuma.Dižākie kadiķi (aplīši) un kadiķu noras (kvadrātiņi). A. Opmaņa veidota karte pēc Dabas retumu krātuves materiāliem (2015).

ar īpašu stāstu? Informāciju par kadiķa atrašanās vietu, izmēriem un fotogrāfijas datumu sūti uz e-pastu [email protected]. Arī, ja esi ievērojis kādu jauku kadiķu noru, priecāsimies papildināt kadiķāju kolekciju! Dižie kadiķi un kadiķu pļavas ir un būs skatāmas interne-ta vietnē «Dziedava.lv», sadaļā «Kadiķi».

Interesants fakts

Lai bij laikis, kāds būdamis, Kadegam, sērmokšļamEs kadega ēniņāi: Krustiņš ogas galiņā.

Rīgā ir bērnudārzs «Kadiķītis», un šis nosaukums nav nejaušs. 1994. gadā, sākot strādāt 99. pirmsskolas izglītības iestādē, tās vadītāja Dina Gaide vēlējās neko neizsakošā skaitļa vietā kaut ko latvisku un simbolisku. «Kadiķītis» tika izvēlēts, domājot par kadiķu mūžīgo zaļumu, sīkstumu un veselīgumu. Viņas sirdī iekritusi arī minētā tautasdziesma – kadiķis aizsargā, tātad aizsargās arī ma-zos bērnudārzniekus. Ļoti jauka ir tradīcija katru gadu izlaidumā bērnudārza priekšā iestādīt kadiķīti. Pēdējos gados dažādībai rei-zēm stādīti arī citi radniecīgi skujkoki. Arī mani bērni savulaik gāja bērnudārzā «Kadiķītis», tādēļ varu apliecināt, ka mikroklimats tur tiešām bija ļoti labs. Kas zina, varbūt arī kadiķīši palīdzēja?

Liels paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā!

Tomiņš ar kadiķīti PII «Kadiķītis» izlaidumā 2011. gadā.

Foto: SIA «Mārītes Foto Kom

pānija».

DARBI


Iespējams, jūs domājat, ka ilgtspējīga mežsaimniecība bez kailcir-tēm pastāv tikai dabas draugu sapņos. Vēlos iepazīstināt ar vie-nu no pieredzējušākajiem šīs jomas ekspertiem – meža īpašnieku Mārtiņu Lūkinu. «Ozoliņu» lauki, pļavas un meži atrodas Amatas novada Zaubes pagastā. Meža apsaimniekošanu ar izlases cirtēm viņš praktizē jau gandrīz 20 gadu. Ikdienā Mārtiņš ir pētnieks Lat-vijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» un specializējas jautāju-mos, kas saistīti ar meža resursiem, meža statistisko inventarizā-ciju, meža ekoloģiju un mežkopību. Studē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, kur strādā pie promocijas darba. Iesaistās ar vidi saistītos projektos kā individuālais eksperts. Mārtiņa raksti lasāmi dažādos lauku saimniekiem noderīgos izglī-tojošos bukletos.

– Lūdzu, pastāsti par sava meža īpašuma vēsturi!

– Mani vecāki vienmēr ir bijuši zaļie brīvdomātāji, tāpēc pagājušā gadsimta 70. gadu beigās iegādājās pamestu lauku māju Zaubes pagasta nomalē, uz kuru veda gandrīz neizbraucams ceļš un nebija pat elektrības. Tā, jau no bērnības braucu uz laukiem, kur, baudot dabu, atpūtos no ikdienas rūpēm. Kopā ar ģimeni pakāpeniski ie-kopām lauku sētu un tās tuvāko apkārtni. Kad 90. gados sākās zemes reforma, par privatizācijas sertifikātiem izpirkām lauksaimniecības un meža zemi. Vecāki apguva bioloģis-kās lauksaimniecības gudrības, un mamma Brigita gatavoja tirgiem dažādas tējas. Liels pārbaudījums bija ugunsgrēks, kas vienā naktī nopostīja māju, bet mēs to atjaunojām.

Pētot vēsturiskus dokumentus, noskaidrojām, ka «Ozoli-ņu» saimniecība pašreizējās robežās izveidojusies 19. gad-simta sākumā, bet pirms tam šī zeme atradusies muižas rentes zemju nomalē. Ap 1870. gadu meža zemes aizņē-mušas aptuveni tikpat lielu daļu cik pašlaik. Lauksaimnie-cības zemes visintensīvāk izmantotas pagājušā gadsimta 20. gados. Vēlāk tīrumi un pļavas aizauga ar kokiem un krūmiem. Pēc Otrā pasaules kara, kad valstī sākās masvei-da kolektivizācija, te bija kolhoza nomale. Kopš 90. gadu sākuma esam ļāvuši ar kokiem aizaugt vēl aptuveni vie-nam hektāram lauksaimniecības zemju.

SAIMNIEKO, CIENOT DABAS VĒRTĪBAS

Izlases cirte eglēs. Zāģēts pēc iespējas zemu, lai, braucot pāri ar trakto-ru, tas negāzelētos un nebojātu citus kokus.

Mārtiņš Lūkins.

DARBI


Kopējā saimniecības mežu platība ir 65 ha. Ar koku ciršanu savos mežos nodarbojos kopš 1997. gada. Galvenais meža apsaimniekoša-nas mērķis ir saglabāt meža vērtību visdažādākajās tās nozīmēs. Tā var izpausties kā mājvieta dažādām sugām un, protams, arī kā dažādi labumi cilvēkiem, piemēram, kokmateriāli, ogas, sēnes, atpūtas ie-spējas.

– Kāpēc izvēlējies strādāt bez kailcirtēm?

– Studējot mežsaimniecību Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, veidojās skatījums uz mežu kā sarežģītu dabas sis-tēmu, bet studijas LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē pavē-ra skatu uz mežu kā ainavas elementu. Abi savstarpēji papildinošie skatījumi motivēja meklēt privāta meža mērogam, dabas apstākļu daudzveidībai un audžu attīstības gaitai piemērotu saimniekošanas paņēmienu, un šādu, Latvijas apstākļiem piemērotu, nekailciršu meža apsaimniekošanas modeli ir izstrādājis mežzinātnieks Jānis Donis.

Kaut arī vecumklašu mežsaimniecība ir racionāli pamatota un var būt ekonomiski ļoti efektīva, nedomāju, ka meža ekosistēmai visos gadī-jumos būtu jānodrošina maksimālā peļņa. Turklāt meži ir ļoti daudz-veidīgi koku sugu un to vecumu ziņā, tāpēc kailcirte ne vienmēr ir racionālākais mežaudzes apsaimniekošanas veids. – Kādus priekšdarbus veic, pirms ķeries pie koku gāšanas? Vai pats piedalies mežistrādes procesā? Kurā sezonā kokus vislabāk zāģēt? – Vispirms iezīmēju izcērtamos un noteikti atstājamos kokus, kā arī ceļu vietas, pa kurām braukt ar kokmateriālu pievešanas traktoru. Saglabājamos kokus nosacīti iedalu divās grupās: pirmie ir koki ar potenciāli lielu koksnes vērtību nākotnē. Tie parasti ir jauni koki ar mazu raukumu, veselīgu vainagu un kurus nav sabojājuši meža dzīv-nieki. Otrajā grupā ieskaitu kokus, kuriem mežā ir ekoloģisko koku funkcija. Piemēram, salīdzinoši reti sastopamās liepas un ozoli, jeb-kuras sugas dobumainie koki, arī koki, uz kuriem aug epifītiskās sū-nas. Lielo koku zāģēšanu uzticu profesionāļiem. Lai nezaudētu iema-ņas, reizēm arī pats piedalos procesā. Atzīmējot izcērtamos kokus,

bieži vien norādu vēlamo gāšanas virzienu. Zāģētājiem darbs jādara precīzi. Nedrīkst sabojāt palikušos kokus. Nākotnē par nekvalitatīvi padarītu darbu plānoju ieviest sankcijas. Ja izstrādes laikā konstatēšu dzīvu koku bojā-jumus, būs jāmaksā soda nauda. Piemēram, 5–10 eiro par katru bojāto koku. Tomēr sistēmai jābūt motivējošai. Ja darbs izdarīts kvalitatīvi, koku gāzējs saņemtu piemak-su. Ciršanu vislabāk veikt ziemā. Pirms ķeros pie ciršanas darbu organizēšanas, iepazīstos ar kokmateriālu cenām. Tās mēdz ļoti strauji mainīties. Ir gadījies, ka neesmu vēl paspējis nocirstos kokmateriālus pievest līdz krautuvei, kad cena ir kritusies. Nesen tā bija ar egles papīrmalku.

Kokmateriālu pievešanai līdz krautuvei izmantojam lauksaimniecības traktoru ar piekabi, kura aprīkota ar hidromanipulatoru. Tas varētu būt arī forvarders. Tam nav nozīmes. Galvenais, lai pievešanas ceļos ir ieklāts pietiekami daudz zaru. Manuprāt, izlases cirtēs nav ne-pieciešami speciāli miniforvarderi, ar kuriem pievest var gandrīz tikai papīrmalku. Daudzi meža īpašnieki izvēlas pārdot kokus uz celma. Man diemžēl nav laba pieredze, sadarbojoties ar meža izstrādes kompānijām. Viņi strādā pavirši, kā ienāk prātā. Nobrāzti palikušie koki, atstāti pārāk augsti celmi, šabloniski izveidotas pievešanas ceļu vietas, izveidojušās dziļas risas, uz koku saknēm nav uz-mesti nocirsto koku zari.

Parasto ozolu stādījums lauksaim-niecības zemē, 2008. gads.

Tas pats stādījums, 2013. gads.

– Vai tavā mežā ir sastopamas īpaši aizsargājamas sugas?

– Savā mežā esmu atradis daudzgadīgu orhideju dzim-tas lakstaugu trejdaivu koraļļsakni (Corallorhiza trifida), liela izmēra grīšļu dzimtas lakstaugu knābja grīsli (Carex rhynchophysa), skujkoku mežos reti sastopamo sūnu trej-daivu bacāniju (Bazzania trilobata) un mitros un avoks-nainos biotopos augošo tūbaino bārkstlapi (Trichocolea tomentella).

Raimonds Mežaks, mācīts mežkopis

1997. gadā gredzenota apse. Koks pakāpeniski kalst, atbrī-vojot telpu blakus augošām jaunākām eglēm. Nokaltusī apse kalpo par mikrobiotopu mežā dzīvojošajām sugām.

VIDES VĒSTIS26

DABA

PAVASARIS/02/2015

Izrādās, ir blaktis, kas dzīvo ūdenī. Mugurpeldes, kas dzīvo stāvošos un lēni tekošos ūdeņos, arī ir blaktis, bet peldēšanai pielāgotās kājas izska-tās īpatnēji. Pavasarī mātītes ūdensaugos iedēj olas. Attēlā redzamo pa-rasto jeb melnvairoga mugurpeldi Notonecta glauca aprīļa vidū ievēroju, aši peldot jūras malas seklūdenī.

PAVASARA KUSTONĪŠI Julita Kluša;

autores foto

Līdz ar pirmajiem pavasarīgajiem saules stariem dabas draugi krietni aktīvāk dosies uz pļavām un mežiem, lai skatītu agros augus un plaukstošās koku lapiņas. Arī sīko dzīvnieku pasaulē šai laikā sākas liela rosība. Lai, dodoties dabā, būtu stimuls pameklēt arī kusto-nīšus, šoreiz pastāstīšu par aprīlī sastopamajiem sīka-jiem dzīvnieciņiem, kurus šajā laikā ir cerības satikt un iepazīt arī tev!

Pieaugušas un nepieaugušas sarkanblaktis Pyrrhocoris apterus.

Jau agri pavasarī labi pamanāmas ir košās sarkanblaktis, kas nereti lielos baros sastopamas vecos parkos un dārzos pie koku pamatnēm, kur sūc plaisās atrodamo koku sulu. Rūpīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka šīm blaktīm ir divēji krāsu raksti: vienmērīgi sarkanā frakā ar melnām podzi-ņām un melnu tauriņu tērpusies sarkanblakšu jaunā paaudze, savukārt pieaugušām blaktīm sarkanās krāsas ir mazāk un uz spārniem ir pa lielam melnam aplim. Pārošanās, kas notiek aprīlī–maijā, var ilgt pat nedēļu – tā mātīte tiek sargāta no citiem konkurentiem. Cilvēkiem sarkanblaktis nekaitē, taču savā starpā esot novērots arī kanibālisms.

DABA


Šo airvaboli jeb precīzāk dīķenieci Colymbetes striatus arī ie-vēroju jūras malā. Šīs vaboles ne tikai peld, bet ļoti labi arī lido – ūdenstilpes mēdz izžūt, un tad izdzīvo tas, kurš spēj pārlidot uz jaunu dzīvesvietu.

Pavasarī pie ūdeņiem var novērot arī strautenes Plecoptera – garenus, puscentimetru līdz pat pāris centimetrus garus kukaiņus ar caurspī-dīgiem spārniem. Lido reti, toties labi skrien. Interesanti, ka bezspār-nainie kāpuri attīstās ūdenī 1–3 gadus, mainot ādu 20 reižu, līdz beidzot parādās spārnu aizmetņi. Tad strautene iznāk no ūdens, kur maina ādu vēlreiz, kļūstot par vairoties spējīgu pieaugušo ar nu jau kārtīgiem spārniem. Pieaugušas strautenes gan nenodzīvo pat mēne-si, barību uzņem maz, to galvenais mērķis ir parūpēties par nākamo paaudzi, lidojumā pār ūdeni izmētājot tajā olas. Attēlā pa kreisi: strautene ar spārnu aizmetņiem, sastapta jūras malā netālu no Kurliņupītes vēl sniegos. Attēlā pa labi: varen liels – 2,5 cm garš – pieaugušais īpatnis, kam gadījās uzskriet uz kurpes Gaujas krastā pretī Ķūķu iezim.

Vērojot vizbulītes un citas pavasara puķītes, nesabīsties, ieraugot milzu skudru zili melnā krāsā ar resnu pakaļu un gandrīz nemanāmiem spārniem. Visdrīzāk, tas nav nekāds mutants, bet gan kāda no eļļasvabolēm Melo sp., kas Latvijā ir Sarkanās grāmatas 2. kategorijas kukainis. Briesmu gadī-jumā (un tādas vabole izjutīs, ja paņemsi to rokās) eļļasvabole pa kāju locītavām izdala dzeltenīgu šķidrumu, no kā arī cē-lies tās latviskais nosaukums, jeb aizsargvielas, kas cilvēkam var radīt vieglus apdegumus. Es no niecīgā izdalītā šķidru-ma daudzuma nekādas sekas nejutu.

Eļļasvaboļu kāpuri pulcējas pavasara ziedos cerībā tikt kādas bites vai kamenes ligzdā. Kad kukainis atlido ievākt ziedputekšņus, kā-purs tam pieķeras un kopā aizlido uz ligzdu, kur var neierobežoti mieloties ne tikai ar ziedputekšņiem, bet arī ar bišu vai kameņu olām. Viena eļļasvaboļu mātīte vairāku dienu laikā pavasarī zemē iedējot vairāk nekā 4000 olu!

DABA


Smilšainās vietās jau agri pavasarī var ieraudzīt pūkainas bitītes, kas rok aliņas smiltīs, un tā viņas arī sauc – par smilšbitēm. Attē-lā: smilšbite Andrena sp.

Staigājoši dažādu lielumu košsarkani samta dīvāni – tāda ir pir-mā asociācija, vērojot pieaugušas samtērces jeb sārtērces Trom-bidiidae palielinājumā. Pēc lietus uz augsnes vai uz nokritušiem zariņiem sarkano samtērču reizēm ir daudz, tomēr biežāk tās uzturas augsnē. Ar savu spilgto krāsu ērce brīdina: esmu ne-garšīga! Interesanti, ka pieaugušām samtērcēm (kas nav ne ku-kaiņi, ne zirnekļi, bet gan ērces – zirnekļveidīgie) visas astoņas kājas izkārtotas pie ķermeņa tikai četros punktos – katrā pa divām kājām. Ja redzi dārzā šādu 0,5–4 mm lielu ērci, nebaidies – tavus augus tā neēdīs, jo barojas tikai ar sīkiem dzīvniekiem.

Dažas samtērču sugas jau agri pavasarī dēj olas, kas divu mēnešu laikā izšķiļas, un tad var novērot sīkus sarkanus seškājainus ovā-liņus, kas bariem iezīdušies kādā dzīvniekā, sūcot no tā asinis un limfu. Attēlā: māņzirneklis Phalangium opilio ar vairāk nekā 30, domājams, sārtērču kāpuriem.

Jebkurā gadalaikā uz celmiem, kritalām ar atlupušu mizu vai nokri-tušas mizas iekšpusē var ieraudzīt gluži vai putnu ligzdiņas, tikai maziņas – līdz 4 cm diametrā. Tās varētu būt bijušas ligzdeņu jeb ligzdu koksngraužu kāpuru mājas. Veidotas tās tiek zem koka mi-zas, bet, mizai atlūpot, kļūst redzamas. Pavasaris ir vislabākais laiks, kad meklēt šo sugu pieaugušos īpatņus. Viena no visbiežākajām sugām – skujkoku ligzdu koksngrauzis Rhagium inquisitor – dzīvo priežu un egļu mežos. Attēlā: skujkoku ligzdu koksngrauzis attiecī-bā pret fonā redzamo ligzdiņu attēlots lielāks, nekā ir patiesībā.

Ieskaties! Kukainis nav vientuļš, brūnie uzkalniņi ir gamazīnēr-ces Mesostigmata. Ne visas uz dzīvniekiem redzamās ērces ir parazīti, ir arī tādas, kas citus izmanto kā bezmaksas transporta līdzekli lielāku attālumu veikšanai. Uz šī koksngrauža saskaitīju vairāk nekā 100 pasažieru, kas bija iekārtojušies gan uz mu-guras, gan kājām, gan arī uz galvas, kakla un pat taustekļiem! Ērcēm ir pat tāda vaboļbērnu dzimta Macrochelidae, kas savu latvisko nosaukumu ieguvusi, pateicoties tam, ka tās pārvieto-jas ar vabolēm (pārsvarā bambaliem jeb mēslvabolēm) kā tādi vaboļu bērni.

DABA


Tikko alkšņiem sāk plaukt lapas, var gadīties ieraudzīt arī zilo alkšņu lapgrauzi Agelastica alni. Šī vabolīte nereti sasto-pama lielās grupās. Gadās, ka jaunam alksnītim tāds bars visas lapas nograuž pa tīro! Attēlā var redzēt arī to, ka dzīru vietā zilās vaboles nodarbojas ne tikai ar ēšanu vien.

Pavasaris ir arī sprakšķu vērošanas laiks. Sākot no aprīļa beigām, bet jo īpaši maijā, uzmanīgāk apskati zāļu stiebrus un ziedus – uz tiem var ieraudzīt garenu un it kā divdaļīgu vaboli. Izteikti izstieptā ķermeņa forma ir raksturīga sprakšķu pazīme, turklāt, nokrituši uz muguras, tie ar raksturīgu knikšķi apsviežas uz kājām, no kā arī radies to nosaukums. Sprakšķi nereti ir brūni pelēcīgi, bet ir arī sugas ar spilgti krāsotiem ķermeņa laukumiem. Attēlā: sprakšķis Selatosomus cruciatus.

Citrontauriņi jeb krūkļu balteņi Gonepteryx rhamni pārzie-mo pieaugušā stadijā, tāpēc sāk lidināties līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem. Kā redzams, viņi laiku lieki netērē un jau domā par nākamo paaudzi. Abu dzimumu indivīdi ir dzelteni, un uz katra spārna tiem ir pa vienam nelielam tumšākam plankumam, tomēr mātītes ir bālākas, zaļganā-kas (attēlā pa labi), bet tēviņi – košāk dzelteni. Sprakšķis Agrypnus murinus.

VIDRŪPE


Kad ļaudis dodas jūrā zvejot, ir teju neiespējami tīklā nesaķert arī kaut ko tādu, kas zvejniekam tā īsti nav vajadzīgs, piemē-ram, zivis, kuras neviens neēd, vai bruņurupučus, vai putnus, vai jebko citu. Šos neaicinātos ciemiņus sauc par piezveju. Tau-tas pasakās visbiežāk minētā piezveja ir uz makšķerāķa noķerts zābaks, bet mana ievērojamākā piezveja mūžā bija, kad, mak-šķerējot sapalus, uz āķa uzķērās vēzis.

Kopš pašiem zvejniecības pirmsākumiem ļaudis ir mēģinājuši radīt aizvien efektīvākus zvejas rīkus, kas palīdzētu iegūt pēc iespējas lielāku lomu. Pirms tūkstošiem gadu izmantoja harpū-nas vai vienkārši veiklas rokas, bet tagad pa jūrām brauc milzīgi zvejas kuģi. Tūkstošiem gadu galvenais zvejniecības rīku attīstības dzinējspēks ir bijusi vēlme no ūdens izvilkt tik, cik vien var. Bet – jo vairāk derīgu zivju izvelk, jo vairāk tīklā arī visādu citu dzīv-nieku, kas jāmet pāri bortam. Tomēr bieži vien šie «nederīgie» dzīvnieki neizrāda nekādu prieku par nonākšanu atpakaļ mājās, jo mirklī, kad tie tiek atlaisti ūdenī, viņi mēdz būt beigti. Man ļoti patīk jebkāda efektivitāte, un nav grūti pamanīt, ka dzīvnie-ku noķeršana, nogalināšana un aizsviešana prom ir process, kas nevienam nerada nekādu labumu. Gods godam, to vēzi, kuru noķēru, gaidīdama sapalu, es vismaz vēlāk apēdu.

Delfīnu žēl

Pēdējās dekādēs zinātnieki tā kautrīgi ierunājušies kaut ko par dabas aizsardzību zvejniecībā. Piezveja ir prob-lēma, kas uztrauc gan vides aizstāvjus, gan lielos zvejas uzņēmumus. Sākotnēji par piezveju kā problēmu rosināja domāt dažādas vizuāli pievilcīgas sugas, kas nokļuva tīk-los, – pirmie bija delfīni. 20. gadsimta 60. gados vidēji 350 tūkstoši delfīnu ik gadu gāja bojā, jo iemaldījās tunču tīk-los, no kuriem laikus neatrada izeju. Tieši ap to laiku parā-dījās seriāls «Flipers» – tie, kuriem delfīni bija vienaldzīgi, tos iemīlēja, un ļaudis sāka gudrot, kādu tīklu izmantot, lai noķertu gana daudz tunču, bet neapbēdinātu Flipera fanus. Tas tiešām izdevās, un šobrīd nejauši noķerto delfī-nu skaits ir salīdzinoši niecīgs. Tā bija laba zīme, jo parā-dīja, ka ir iespējams novērst nejēdzīgu daudzu dzīvnieku nāvi, tajā pašā laikā neatsakoties no liela tunču loma.

Mazie nekad neizaugs lieli

Piezveja lielākoties nepatīk arī zvejniekiem. Kad cilvēki izmet tīklu, viņi parasti zina, ko ar to vēlas panākt, tā-

GARNELES BEZ PIEDEVĀM, LŪDZU!

Elīna Kolāte

Putnu rezervētā attieksme pret košajām līnijām.

Foto

: Abe

rdīn

as u

nive

rsitā

te.

VIDRŪPE


dēļ tīkls, kas pilns arī ar citiem dzīvniekiem, lielu prieku nesagādā. Piemēram, ja plānots saķert garneles, bet tīklā salien visādas zivis, tas nav labi. Zvejas kuģi parasti nav bezizmēra, un ir vēlams, lai tā vieta, kas paredzēta garne-lēm, tiktu piepildīta tieši ar garnelēm. Piezvejas dēļ tīkli no ūdens laukā jāvelk biežāk, un tas nozīmē, ka zvejnie-kiem ir vairāk jāstrādā un jāizmanto vairāk degvielas, un nederīgo zivju šķirošana un mešana pār bortu arī aizņem laiku. Kad nederīgās zivis tiek atlasītas, tās vienkārši iemet atpakaļ ūdenī. Bieži vien tās jau ir mirušas. Tātad zivis, ko kāds būtu varējis apēst, tiek vienkārši izmestas. Un zivju mazuļi, ko kāds gribētu ēst nākotnē, arī nekad neizaugs lieli. Tas nozīmē ne tikai bezjēdzīgu bioloģiskās daudzvei-dības samazināšanu, bet arī finansiālos zaudējumus gan ilgtermiņā, gan īstermiņā. Tas uzrunā ikvienu, jo galvenais ir nauda. Ja naudas gana, viss pārējais – mīlestība, laime, veselība – atnāks pats.

Lai lasītājs aptuveni apjaustu piezvejas apjomus, jānosauc arī daži skaitļi. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organi-zācija (FAO) aprēķinājusi, ka, lai iegūtu 1 kg garneļu, pāri bortam tiek pārsviesti aptuveni 5,2 kg citu zivju un dzīv-nieku. Šī attiecība, protams, atkarīga no reģiona un izman-totās zvejas tehnoloģijas. Piemēram, Meksikas līča (ASV) un Austrālijas garneļu mednieki «sabojā» aptuveni 10 kg citu jūras velšu, lai tiktu pie 1 kg garneļu, bet rekordisti ir Indonēzijas un Trinidadas zvejnieki, kam nepieciešami attiecīgi 12 un 14 kg. Te gan svarīgi piebilst, ka šie skaitļi attiecas uz savvaļā ķertām garnelēm, nevis tām, kas mūžu nodzīvojušas audzētavā.

Jauna dizaina tīkli atrisina tonnām problēmu

Garneles ir piezvejas rekordistes, iespējams, tāpēc, ka ir mazas – līdz ar to garneļu tīklu actiņas ir nelielas, tāpēc viss, kas nav diži mazāks par garneli, tur arī paliek. Ja, piemēram, tīkls būtu paredzēts divus metrus garas zivs notveršanai, visādas sīkas plekstes izlīstu cauri un peldē-tu tālāk savās gaitās. Labā ziņa ir tā, ka piezveja satrauc gandrīz ikvienu iesaistīto, tāpēc ir liela interese kaut ko uzlabot. Viens variants – daudz nebēdāt par liekajām zivtiņām, bet padarīt tās kaut kam derīgas, piemēram, izmantot kaut vai par dzīvnieku barību. Tas gan ir visai no-sacīts problēmas risinājums, jo nodarītais kaitējums videi nemazinās, vienīgi Homo sapiens sugas pārstāvis no tā arī mazliet iegūst.

Otrs variants ir izveidot tādus tīklus, no kuriem potenciālā piezveja viegli varētu izkļūt ārā. Piemēram, tīklu ar speciā-lu režģi, kuram garneles izskrien cauri un nonāk gardēžu šķīvjos, bet zivis atrod izeju un atvadās no zvejniekiem. Protams, zivju mazuļi, kas ir apmēram garneļu izmērā, līdz ar garnelēm tiek cauri režģim. Tomēr šāda dizaina tīkls atrisina tonnām problēmu. Līdzīgi tīkli tiek izmanto-ti, lai, piemēram, roņus dabūtu ārā no zivju tīkliem.

Jūras veltesPiezveja (kg) uz

1 kg vērtīgā lomaGarneles 5,20

Jūras asari 0,63Siļķes, sardīnes, anšovi 0,12

Krabji 2,49Mencas, heki 0,20

Plekstes, paltusi 0,75Tunči, zobenzivis 0,18

Kalmāri, astoņkāji, sēpijas

0,09

Omāri 0,55Makreles 0,03

Laši, foreles 0,05Zuši 0,84

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati

Garneļu tīkls ar zivju lūku. Attēla autori: Sea WIFS NASA.

Vēl nepieminēts, bet būtisks piezvejas elements ir putni. Tie mēdz pulcēties zvejas vietās, kur cer kā uz paplātes saņemt gatavas pusdie-nas. Protams, viņi mēdz uzķerties uz āķiem vai sapīties tīklos, kas ir liels kaitējums arī zvejniekiem: pirmkārt, putni traucē un apēd daļu loma; otrkārt, mirušie putni ir jāpiņķerē ārā no tīkliem, un tas ir lieks darbs. Tāpēc ir izdomāts gaužām vienkāršs risinājums – zvejas rīki jāaprīko ar košām lentītēm, kas putnus aizbiedē.

Ir arī tādi ļaudis, kurus piezveja netraucē. Piemēram, asprātīgākie tunču zvejnieki. Šīs zivis visbiežāk ķer ar garu šņori, pie kuras pie-stiprināts neskaitāmi daudz āķu. Uz šiem āķiem mēdz uzķerties arī haizivis. Attapīgākie par to nebēdā – ņem haizivi ciet, nogriež spuru, kas ir dārga delikatese, un zivi met atpakaļ. Bez spuras, pro-tams, haizivs nevar papeldēt, tāpēc šis ir viens no retajiem gadī-jumiem, kad zivs noslīkst. Un ikreiz, kad kāds hipijs norāda, ka tā darīt nav smuki, delikatešu zvejnieki var oponēt, ka haizivs bija nelūgts viesis. Labi, lai viņi tā dara. Bet tad lai arī no 10 nopirk-tajiem vīna litriem 9,5 litrus atdod vides un saprāta aizsardzības organizācijām.

CILVĒKU UN PUTNU ATTIECĪBAS INDOAUSTRĀLIJAS ARHIPELĀGA SALĀS

Dr. biol. Dmitrijs Teļnovs, Latvijas Entomoloģijas biedrība;autora foto

2. daļa

DABA

VIDES VĒSTIS32

Strādājot Indonēzijā, pētniekam jāapzinās, ka šī ir valsts, kur mīt dažādu tautību un reliģiju ļaudis. Musulmaņu, kris-tiešu vai animistu ciematos valda atšķirīgas tradīcijas un ieradumi, un vislabāk situācijā palīdz orientēties dzīvnie-ki: kristiešu vai hinduistu apdzīvotajos ciematos būs suņi, kaķi, cūkas un citi mājdzīvnieki, pie animistisko rituālu piekopējiem būs ļoti daudz cūku, jo tām ir īpaša nozīme, savukārt islāma piekritēju apdzīvotajās vietās nebūs cūku un suņu, bet būs kazas, varbūt kāds kaķis. Mežos, kas ap musulmaņu ciematiem Jaungvinejā vai Zālamana salās nere-ti sākas aiz pēdējās mājas, būs vairāk dzīvo radību, tostarp putnu, nekā ap citu reliģisko grupu apdzīvotajām vietām. Iemesls ir vienkāršs – musulmaņi neēd meža dzīvniekus. Taču vienalga, kādas reliģijas vai tautības cilvēki dzīvotu ciemā, visur skraidīs džungļu vistas. Mani visvairāk traucēja gaiļi, kas nakšņo kokospalmās, – tie jau ap plkst. 4 sāka sacensties dziedāšanā, un entomologam, kurš no nakts ku-kaiņu ķeršanas atgriežas rītausmā, šie koncerti šķita lieki.

Mīts par dabas bērniem

No bērnībā lasītajām grāmatām par indiāņiem un aborigē-niem nostiprinājies uzskats, ka šiem cilvēkiem ir īpaša da-bas izpratne, taču esmu novērojis, ka sīkām radībām zem kājām uzmanību nepievērš ne Dienvidamerikas indiāņi, ne Austrālijas aborigēni, taču Indoaustrālijas reģions, kur daudzas ciltis Borneo, Jaungvinejas, Zālamana un Moluku salās vēl pirms dažiem gadu desmitiem dzīvoja akmens

laikmetā, ir īpašs gadījums. Šiem cilvēkiem nav pat pirmat-nējo ārstu jeb šamaņu, un tas nozīmē, ka viņiem nav ne-kādas izpratnes ne par ārstēšanos, ne elementāru higiēnu, ne dziedniecības augiem. Šajās ciltīs attiecības ar dabu ir aizspriedumu, tabu un baiļu pilnas. Viņi dabu sadala trīs sfērās: ēdamais jeb viss, ko var lietot uzturā, bīstamais – viss, kas ir līdzīgs čūskām, skorpioniem, zirnekļiem, un mistiskais – viss, ko nevar ēst. No bezpalīdzīgas lielas ķir-zakas, zilmēles scinka Tiliqua gigas, kas, aizsargājoties plati atver muti un skaļi šņāc, vietējie mūk. Agresīvas un sāpīgi

PAVASARIS/02/2015

Dabas skaistums Indoaustrālijas arhipelāgā – gan skaistas salas, gan apbrīnojami dzīvnieki. Attēlā: pie Misolas (Misool) salas plašajā okeānā izkai-sītas saliņas.

Mājas vistas papuasi kauj tikai īpašos gadījumos. Mežos taču ir tik daudz «bezmaksas» gaļas! Papuasu puika ar zariņu mēģinājis izņemt iekšas Mīlera ķenguram (Dorcopsis muelleri).

DABA

VIDES VĒSTIS 33

dzelošas namdarbites (Xylocopa sp.) viņi droši ķer ar rokām un pēcāk bļauj no sāpēm. Nevienā no vietējām – aptuveni tūkstoš – valodām nav nosaukumu vai apzīmējumu pat nie-cīgai daļai vietējo putnu sugu.

Šausmīgā putnu mīlestība

Nebūs melots, ja teikšu, ka Javas un Bali salu iedzīvotāji vienkārši dievina putnu dziesmas. Gandrīz katrā mājā ir viens vai vairāki būri ar spārnotiem «mūziķiem», un šo ie-radumu viņi saglabā arī tad, kad pārceļas dzīvot uz citām Indonēzijas salām. Bet putniem un to dabiskajām populāci-jām tas nodara vienīgi postu, jo diemžēl kulturālo īpatnību,

ierobežoto zināšanu un zemā izglītības līmeņa dēļ neviens necenšas sagādāt putniem daudzmaz ciešamus apstākļus un neviens sevi neapgrūtina ar putnu pavairošanu. Kādēļ sevi lieki apgrūtināt, ja tirgū ir milzīga lētu putnu izvēle, kas ķerti dabā? Šķiet, līdz šim neviens nav mēģinājis saskaitīt, cik savvaļas putnu ik gadu tiek noķerti Indonēzijas mežos, lai apmierinātu aptuveni140 miljonu lielās javiešu tautas tieksmi pēc skaistām dziesmām. Par milzīgajiem apjomiem var spriest pēc aptaujas, kas veikta Javas sešās lielākajās pil-sētās: 36% aptaujāto mājsaimniecību pašlaik tur putnus, bet 57% ir turējušas pēdējo 10 gadu laikā, tātad kopā 93%! Pēc visai rupjiem maniem aprēķiniem, tas varētu būt aptuveni 25–35 miljoni putnu katru gadu!

Ar putnu un citu dzīvnieku ķeršanu nodarbojas pieredzēju-ši ķērāji, taču nenoliedzami – tikai retais indonēzietis paies garām dzīvniekam, tostarp putnam, ja to būs iespējams bez īpašām grūtībām noķert. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka «to, ie-spējams, varēs pārdot» – šī ir dzelžaina daudzu vietējo cilvē-ku loģika. Putnus Indonēzijā pārsvarā ķer ar putnu līmi un tikai retos gadījumos izmanto tīklus vai kādu citu metodi. Putnu līme ir ļoti lēta un maz bojā putna spalvojumu, turklāt vienā dienā var ierīkot un pārbaudīt desmitiem šādu lamatu.

Būris uz būra

Indonēzijā ir vairāk nekā 50 lielu dzīvnieku tirgu. Plašākie atrodas Javas salā – galvaspilsētā Džakartā un otrā lielākajā pilsētā Surabajā, kā arī Sumatras salā Medanā. Šoreiz pa-stāstīšu par Džakartu, kur ir trīs lieli dzīvnieku tirgi. Vienā tirgo tikai čūskas pārtikai un ādām, bet Pasar Pramuka un Pasar Barito (pasar – bazārs, tirgus) ir lielākie dienvidaus-trumu Āzijas un visa Klusā okeāna reģiona siltasiņu dzīv-nieku tirgi. Iedomājieties trīsstāvu ēku Rīgas Centrāltirgus paviljona lielumā, un visur tikai būri – trīs, pat piecās kārtās viens virs otra. Arī kvartāls ap tirgu ir vienos būros, un katrā smok pat līdz 30 putnu vai zīdītāju! Tie, kas atrodas zemāk, mirkst mēslos, daudzi jau ir beigti. Skats visai briesmīgs. Tas tāpēc, ka indonēzieši līdz pēdējam cer nopelnīt, bet vie-tas ir maz, arī saprāta trūkums liedz iedomāties, ka starp būru kārtām varētu ielikt grīdas.

PAVASARIS/02/2015

Ķīnas valodze (Oriolus chinensis) ir ļoti populārs putns. Šo uz In-donēzijas naudaszīmēm attēloto putnu vienmēr var iegādāties arī putnu tirgos.

Foto

: L. W

agne

r.Putnu tirgus Indonēzijas otrajā lielākajā pilsētā Surabajā (Surabaya).

Kanārijputniņu (Serinus canaria domestica) klāsts pie viena tirgotāja Džakartas tirgū Pasar Pramuka. Katram putnam ir savs būris, bet tie at-rodas tumšās telpās, kur neiespīd saule. Kanārijputniņi Indonēzijā maksā dārgāk nekā daudzas vietējās izcelsmes sugas.

DABA

34 VIDES VĒSTIS

Staigājot pa tirgu, ātri sāku atšķirt īstus putnu mīļotājus un audzētājus no gadījuma tirgoņiem. Pirmajiem būri ir samē-rā tīri, putni pabaroti un padzirdīti, nesēž biežņā. Otrajiem piedāvājums var būt pilnīgi neprognozējams, piemēram, dzeņi vai cielavas (nu kurš gan tos pirks?), būru un pašu putnu stāvoklis dramatisks. Šie ļaudis putnus, visticamāk, noķēruši nejauši vai to finansiālā situācija un izglītības lī-menis ir tik zemi, ka neļauj adekvāti novērtēt situāciju.

Tā kā dienas vidū Džakartā valda īsta elle – pāri par 45 grā-du karstums, augsts gaisa mitrums un neciešams smogs –, simtiem putnu šajos tirgos neizdzīvo pat vienu dienu.

Indoaustrālijas fauna ir neticami bagāta, daudzas no sugām pētnieki pat nesapņo ieraudzīt kaut reizi mūžā, bet atliek vien pastaigāt pa kādu no vietējiem dzīvnieku tirgiem, un vienā dienā var atrast ne mazāk kā 250 putnu un zvēru sugu! Te būs vismaz 20 raibo lori papagaiļu Loriinae sugu, tādi retumi kā melnais lori Chalcopsitta atra vai Chalcopsitta scintillata, Tanimbara salu un Babar salas endēmā suga Eos reticulata, Jaungvinejas Čenderavasih līča salu endēms Eos cyanogenia. Putnu kolekcionāriem galva reibst jau no šiem nosaukumiem vien! Ļoti populāras ir mainas Gracula religio-sa – putni, kas viegli iemācās vārdus un skaisti čurkstina. Pat stingri aizsargājamie un retie Bali strazdi Leucopsar ro-thschildi regulāri redzēti tirgos, jo šo putnu cena sasniedz 900–1100 ASV dolāru.

Javas zaļā žagata (Cissa thalassina) vai mirdzoši zilais Javas kočo (Cochoa azurea) konkurē ar papagaiļiem krāšņā apspal-vojuma dēļ, savukārt Platylophus galericulatus jeb cekulaino sīli pērk skaistā cekula dēļ. Drongo (ģints Dicrurus) tēviņi iz-ceļas ar īpaši garām astes spalvām. Var nopirkt arī pupuķus (Upupa epops), dažādus mušķērājus un cielavas, mazos un ļoti krāšņos nektārputnus (ģintis Aethopyga un Nectarinia), ka arī dažādu sugu pūces – īpaši iecienītas ir plīvurpūces Tyto sp. Bez greznajiem putniem šeit atradīsiet arī mājput-nus – zosis, pīles un šķirnes baložus, Prevosta krāšņvāveres (Callosciurus prevostii), šķirnes mājas kaķus un tādus primā-tus kā slaidais lori (Nycticebus javanicus).

PAVASARIS/02/2015

Šausminošs skats Džakartas tirgū Pasar Pramuka – desmitiem putnu vienā būrī 40 grādu karstumā.

Pundurpapagaiļi (Melopsittacus undulatus) plašā izvēlē pie kāda tirgotāja Džakartas tirgū Pasar Pramuka.

Nikobāras balodis (Caloenas nicobarica). Sugai ir ļoti plašs are-āls – no Nikobāras salām Indijas okeānā līdz pat Palau salām Klusajā okeānā –, bet ieraudzīt šo piesardzīgo putnu brīvā dabā gadās reti.

DABA

35VIDES VĒSTIS

Jāatzīst, ka nevienā tirgu neredzēju tādus dabas aizsardzī-bas simbolus kā melno kakadu Probosciger aterrimus, ērgļu papagaili Psittrichas fulgidus vai kādu sugu no paradīzes putnu dzimtas Paradisaeidae. Bet tas nenozīmē, ka tos ne-var dabūt – neviens vienkārši nevēlas liekas problēmas, jo apdraudēto dzīvnieku tirdzniecība Indonēzijā tomēr tiek nedaudz kontrolēta. Uz jautājumu, vai šīs sugas ir pieeja-mas, seko pretjautājums: «Kad jums vajag?» Tas liecina par dzīvnieku tirdzniecības biznesa nopietnību.

Ja vietējās putnu faunas pārstāvji ir ļoti lēti, tad tādi Indo-nēzijas eksoti kā Austrālijas rozella (Platycercus eximius), šķirnes kanārijputniņi (Serinus canaria domestica), dažādas Austrālijas izcelsmes amadīnas un pundurpapagaiļi (Melop-sittacus undulatus) maksā krietni dārgāk par vietējām, daž-kārt ļoti retām un endēmiskām, sugām. Paradokss!

Staigājot gar tūkstošiem būru, pamanīju interesantu bār-daino jeb Megalaima ģints sugu, kas vēlāk izrādījās Borneo salas endēms. Redzot interesi par putnu, pārdevējs steidza

reklamēt preci, skandējot: «Papua, Papua!», it kā suga būtu ķerta Jaungvinejā. Es, protams, zināju, ka tur šīs dzimtas pārstāvji vispār nav sastopami. Un šis nebija vienīgais ga-dījums, kad putnu no Sumatras vai Borneo gribēja uzdot par Jaungvinejas endēmu, nosaucot cenu, kas desmitkārt pārsniedz dzīvnieka tirgus vērtību.

Tumsonīgie dziedinātāji

Varētu saprast, kāpēc dzīvnieku tirgos ir tik liels krāšņu vai skaisti dziedošu putnu piedāvājums, bet kādiem nolūkiem tiek pārdots simtiem citu sugu, piemēram, mazās lidvāve-res, tupajas, dažādi mangusti, pērtiķi, no putniem – dzeņi vai pitas (dzimta Pittidae)? Par skaistiem tos grūti nosaukt, pārtikā islāmticīgie Javas un Sumatras lielpilsētu iedzīvotāji tādus nelieto, daudzi ir aktīvi nakts dzīvnieki, tāpēc ir ne-ciešami rosīgi tad, kad cilvēks guļ. Izrādās, vietējie cilvēki, kas dzīvo milzīgās pilsētās un bauda civilizācijas labumus, joprojām neapmeklē ārstus, bet lieto gadsimtiem «pārbau-dītus» līdzekļus dažādu kaišu ārstēšanai un profilaksei.

PAVASARIS/02/2015

Ziemeļu kazuāra (Casuarius unappendiculatus) mazulis. Šie ma-jestātiskie putni papuasiem ir viens no svarīgākajiem olbaltumvielu avotiem. Mazos putnēnus papuasi audzē ciemos kā gaļas dzīvniekus. Šo mazuli man piedāvāja nopirkt.

Raksta autors ar Papua degunragputna (Rhyticeros plicatus) mazuli. Šie putni pierod pie cilvēka un visur tam seko.

DABA

36 VIDES VĒSTIS

Slikta redze? Noderēs līdzeklis pret aklumu – leopardkaķis (Prionailurus bengalensis), jo tas izcili redz tumsā. Sāp kauli? Palīdzēs izvilkums no krabjēdājmakakas (Macaca fascicula-ris) mazuļa! Zobu sāpes? Tā kā mazajiem Āzijas mangustiem (Herpestes javanicus) ir lieliski zobi, šis būs īstais līdzeklis. Saskaņā ar šādu loģiku Javas dzeņus (Dinopium javanense) viņi droši vien lieto pret galvassāpēm. Varu droši teikt, ka uz dzīvnieku preparātiem balstīta tautas medicīna ir viens no savvaļas faunas pamatapdraudējumiem Indoaustrālijas arhipelāgā!

«Visiem garšo banāni!»

Lielākā daļa indonēziešu – vienalga, vai viņi dzīvo Džakar-tas debesskrāpī vai graustu rajonā Vamenā – ir pārliecināti, ka jebkuru dzīvnieku var barot ar banāniem! Ar tiem baro visus papagaiļus, paradīzes putnus, degunragputnus, pat zivju dzenīšus un amadīnas... Protams, ar šādu barību var izdzīvot vienīgi nektāra un augļēdāji, bet visai grūti iet ku-kaiņu vai graudēdājiem.

Reiz viens Eiropas herpetologs uz pāris nedēļām pie laba paziņas, vietējā iedzīvotāja, atstāja pieskatīšanai varānu. Skaidri un gaiši uzrakstīja, ka varānam vienu reizi nedēļā jāiedod žurka, un divas atstāja saldētavā. Atgriežoties mans kolēģis atrada izbadējušos varānu kopā ar čupu pūstošu ba-nānu. Uz jautājumu, kāpēc varānu nebaroja ar žurkām, kā teikts, vietējais lakoniski atbildējis: «Visiem garšo banāni.» Tāpēc nepiemērota barība ir galvenais cēlonis, kāpēc mājās turētie dzīvnieki ātri nobeidzas.

Viltus fermas

Starptautiskā konvencija par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (angl. The Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flo-ra jeb CITES) ir spēkā jau 40 gadu, ir izveidoti starptautiskie un nacionālie apdraudēto sugu reģistri, un tirgoties ar re-tumiem drīkst vien tad, ja var uzrādīt izcelsmi apliecinošus CITES dokumentus. Eksportu uz citām valstīm regulē kvo-tas. Eiropas Savienība ir apņēmības pilna pārtraukt nelicen-cēto tirdzniecību ar apdraudētām sugām un rūpīgi kontrolē savvaļas dzīvnieku un to derivātu importu ES valstīs. Papīri ir sacerēti labi, bet reālā situācija izrādās daudz skarbāka. Pieprasījums pēc retām sugām Eiropā un ASV joprojām ir augsts, un pēdējos desmit gados tas strauji aug arī Ķīnā, Indijā, Indonēzijā un Taizemē. Pieprasījums vienmēr izraisa piedāvājumu. Atmaskošu dažas izplatītākās shēmas, kā tiek legalizēti nelegālas izcelsmes retie dzīvnieki.

Ar birokrātiju pret birokrātiju. Zooloģijā viss atrodas nemi-tīgā kustībā: tiek atklātas jaunas sugas, zinātnieki izgudro citus sugu sinonīmus, sugas tiek pārceltas no vienas ģints uz citu utt. Savukārt oficiālie aizsargājamo sugu saraksti ne-reti nepaspēj pielāgoties šīm taksonomiskajām izmaiņām, un tas dod iespēju izvest apdraudētos dzīvniekus, apejot

PAVASARIS/02/2015

Baltvēdera jūras ērglis (Haliaeetus leucogaster) pie viesnīcas Misolas (Misool) salā. Indonēzijā mājputnus vienmēr piesien – ar metāla stiepli vai auklu aiz kājas. Tropiskajā klimatā tas ātri izraisa gangrēnu. Attēlā redzamais ērglis tiek regulāri barots un šķietami ir labā stāvoklī, taču drīz paliks bez kājas.

Šo jauko plīvurpūces (Tyto alba) mazuļu liktenis ir kļūt par līdzekli acu mazspējas «ārstēšanai».

DABA

37VIDES VĒSTIS

kvotas. Piemēram, Austrumāfrikas hameleonu suga Rhamp-holeon spinosus kādreiz bija pazīstama kā Bradypodion spino-sum, un šīs sugas eksportu no Tanzānijas regulē kvotas. Bet, tā kā birokrātisko un juridisko untumu dēļ kvotas nav attie-cināmas uz šīs pašas sugas jauno ģints nosaukumu Rhamp-holeon, šie hameleoni Eiropā tiek ievesti joprojām, kaut to eksportam no Tanzānijas būtu jābūt stingri regulētam.

Brīnumainā vairošanās. Parasti retās sugas ir apdraudētas galvenokārt tāpēc, ka vairojas lēni vai sarežģīti. Piemēram, palmu jeb melnais kakadu (Probosciger aterrimus). Šie ma-jestātiskie, klusie un ļoti mīļie papagaiļi dēj tikai vienu olu reizi divos gados. Skaidrs, ka mūsdienu antropogēnā pre-singa dēļ šīs sugas dabiskā populācija sarūk, un arī nebrīvē melnie kakadu nevar vairoties ātrāk, kā no dabas tas dots.Turklāt šo putnu cāļu audzēšana aizņem vairāk laika nekā citiem papagaiļiem, tāpēc ES un ASV zoodārzos reģistrēto melno kakadu vairošanas gadījumu nav daudz. Nav brīnums, ka melno kakadu vidējā cena šeit ir 15–18 tūkstoši dolāru! Bet vai tas ir šķērslis, lai pelnītu? Apņēmīgie Jaungvinejas un Zālamana salu ļautiņi reģistrē «putnu fermas», kur it kā

veiksmīgi un ar apskaužamu regularitāti šie un daudzi citi retie putni tiek «pavairoti». Tirgot it kā nebrīvē audzētus dzīvniekus ir daudz vienkāršāk nekā savvaļā noķertos.

Mana armija mani sargā. Nesen Indonēzijā notika vairāki lokālie konflikti, kuru apspiešanā tika iesaistīti valsts bru-ņotie spēki. Konfliktiem atrisinoties, karavīri brauca mājās uz dzimto Javu vai Sumatru un piemiņai par grūto dienestu līdzi aizveda tūkstošiem krāšņu putnu no Moluku salām un Jaungvinejas. Var teikt, ka galvenokārt paradīzes putni un papagaiļi bija tie, kas cieta no Indonēzijas aizstāvjiem. Pie-mēram, laikposmā no 2001. līdz 2005. gadam no Serama salas izvesti simtiem pasakaini skaisto un apdraudēto Mo-luku kakadu (Cacatua moluccensis). Kurš no vides aizstāvjiem vai policistiem uzdrošināsies ko liegt bruņotam karavīram?

Nobeigumā vēlos teikt, ka milzīgajā un daudzveidīgajā In-doaustrālijas arhipelāgā ir ļoti daudz dabas un dzīvnieku mīļotāju, kuri apvienojušies dabas aizstāvju organizācijās, kā arī ir ne mazums profesionālu dzīvnieku turētāju klubu un apvienību. Šo izglītoto un zinošo cilvēku galvenais pie-nākums mūsdienās ir kopā ar arhipelāga valstu valdībām iz-glītot vietējos iedzīvotājus, stāstīt viņiem par unikālo dabu, kas ir tiem visapkārt, un stiprināt unikālās biodaudzveidī-bas aizsardzību. Esmu pilnīgi pārliecināts – tikai informējot un izglītojot var panākt to, ko nespēj nodrošināt neviens likums un liegums!

PAVASARIS/02/2015

Šo putnu (Syma torotoro), ko latviski varētu nosaukt par dzeltenknābja zivju dzenīti, ar paštaisītu kaķeni sašāvuši puišeļi. Tā kā islāmticīgie šādus dzīvniekus uzturā nelieto, jautāju, kādēļ viņiem šis putns. «Turēsim pie mājas!» Zēni vismaz zināja, ka zivju dzenītis jābaro ar kukaiņiem, nevis banāniem.

Varavīksnes lorikets (Trichoglossus haematodus ssp.) ir viens no krāšņākajiem vidēji lielajiem papagaiļiem un dabā joprojām bieži sastopams.

Melngalvas platastes lori (Lorius lory) ir inteliģenti papagaiļi, kas Jaungvinejā un tai tuvajās salās ir ļoti iemīļoti mājputni. Diemžēl arī tos vienmēr piesien un šo putnu mūžs nav ilgs.

VIDRŪPE


Vai zināji, ka govs kā atgremotājs ir klimatam visnotaļ nedrau-dzīga būtne, jo vienā dienā rada 250–500 l metāna, kas rodas, kad spureklī un resnajā zarnā sadalās barības vielas? Metāns ir ļoti spēcīga siltumnīcas efektu izraisoša gāze un atmosfērā aiz-tur siltumu 23 reizes efektīvāk nekā CO2. Amerikāņu zinātnieki secinājuši, ka, atsakoties no liellopu gaļas, mēs sasniegtu lielā-ku efektu, nekā atsakoties no privātās automašīnas. Ēšana rada 20–30% no mūsu kopējās ietekmes uz vidi. Un vislielāko ietekmi rada tieši dzīvnieku izcelsmes produktu – vispirms gaļas, pēc tam piena – patēriņš. Neticat? Centīšos izskaidrot!

Govs nav pārāk efektīva enerģijas pārneses iekārta

Ikvienam, kurš mācījies fiziku, nevajadzētu brīnīties, ka dzīv-nieku izcelsmes pārtikas produktos ieguldīts vairāk resursu, rēķinot uz vienu kaloriju, nekā lielākajā daļā augu izcelsmes produktu: lai iegūtu 1 kg liellopu gaļas proteīna, nepieciešami 100–2200 kg lopbarības sausnes. Vienu enerģijas veidu pārvei-dojot citā, vienmēr rodas enerģijas zudumi – govs nav pārāk efektīva enerģijas pārneses iekārta.

GOVJU ATRAUGASVEICINA SILTUMNĪCEFEKTU

Jana Simanovska

Protams, tāpēc mums nav jāēd zāle un milti, bet lopbarības vietā varam audzēt dažādus graudaugus un dārzeņus. Arī tos audzējot, būs resursu patēriņš un kaitīgu vielu emisijas, bet lielākajā daļā gadījumu mazāks, nekā to pašu ēdiena «enerģiju» iegūstot ar gaļu un piena produktiem.

Un vēl – govs atraugājas, elpo, purkšķina, čurā un kakā, ra-dot vēl citu piesārņojumu, kas gandē klimatu (CO2, CH4, NH3, NOX), ko augi tomēr nedara. Skeptiķi iebildīs, ka ne tikai govs atraugā dažādas gāzes – arī zāle, ja to nepļaus, sapūs, izdalot CO2. Tas patiešām tā ir, bet kāpēc vajadzētu atstāt kūlu pļavā? Neapstrādātus zālājus ātri vien pārņemtu mežs, kas uzkrāj ogļ-skābo gāzi, samazina siltumnīcas efektu, koku saknes aiztur slāpekļa savienojumus, pirms tie nokļūst upēs.

Lopkopība rada 18% (!) no kopējām siltumnīcas efekta gāzu emisijām. Ēdot dzīvnieku izcelsmes produktus, mūsu klimata pēda ir ievērojami lielāka nekā tad, ja mēs ēstu augu izcelsmes barību – graudus, zirņus, dārzeņus. Visvairāk videi kaitējam, ja ēdam ne tikai rūpnieciski audzētu liellopu gaļu, bet arī sil-tumnīcā audzētus dārzeņus, jo tie satur ļoti maz kaloriju, bet patērē daudz siltumenerģijas.

CO2 elpojotCH4 gremojot

Izcērtot mežus, kas saista CO2 un samazinaNOx noplūdi vidē

CH4 + NH3 + N2Ono govs mēsliem

CO2 + NOx audzējot barību + toksiskas vielas no

pesticīdiemCO2 transportējot un

apstrādājot barībuCO2 + N2O ražojot

minerālmēslus

CO2 ražojot pesticīdus

10–100 kg barības (sausnes)

24–240 kcal

0,1 kg gaļas proteīna0,04 kcal

0,25 kg piena proteīna0,15 kcal

vai

VIDRŪPE


Piemēram, kilogramā liellopa gaļas ir 2000–2500 kaloriju, bet kilogramā tomātu – tikai 180 kaloriju. Vienā maltītē va-ram apēst 200 g gaļas, un diez vai uz šķīvja liksim 2–3 kg tomātu... Jāatceras, ka arī tādi dārzeņi kā kāposti, salāti satur maz kaloriju, tāpēc izskatās, ka to pēda ir liela, bet mēs nekad tos neēdīsim kilogramiem. Pamatēdienam la-bāk izvēlēties graudaugus, kartupeļus, zirņus u.c. vai arī siltā laikā audzētus tomātus un gurķus.

Aizvien pieaugošā dzīvnieku produktu patēriņa dēļ vis-vairāk cieš meži. Katru gadu izcērt 14 miljonus hektāru tropisko mežu, un no tiem 80–85% tiek pārveidoti par ganībām un aramzemi, kur audzēt lopbarību. Tā samazi-nās mežu platības, kas uztvertu un noglabātu siltumnīcas efekta gāzes, bet to vietā palaižam šo gāzu izdalītājus.

Latvijā ūdens nekad nav uzskatīts par trūkstošu resursu, bet citās valstīs ir izteikts dzeramā ūdens trūkums. Tāpēc padomā, pirms pērc Argentīnas steiku, jo tur laukos labs dzeramais ūdens ir deficīts!

Lai saražotu vienu kilogramu ar graudiem barota liellopa gaļu, mēs patērējam 50 reižu vairāk ūdens nekā tāda paša daudzuma kartupeļu audzēšanai (skat. tabulu).

Vai jākļūst par veģetāriešiem?

Diez vai. Ir cilvēki, kam piens un gaļa garšo. Bet vai tas, kas garšo, jāēd katru dienu? Turklāt gaļa no gaļas ļoti at-šķiras. Ja pērc gaļu vai piena produktus – tad tikai no bio-loģiski sertificētām saimniecībām, jo, ganoties dabiskās pļavās, liellopi uztur dabiskos pļavu biotopus. Bioloģiskā un biodinamiskā lauksaimniecība vispār nav iedomājama bez govju klātbūtnes saimniecībā, taču mūsdienu moder-nā lopkopība ir aizgājusi tik tālu no dabas, ka tiešām vai-rāk kaitē nekā dod labumu.

Par gaļas un piena produktu nepieciešamību cilvēka pārtikā

Datu avots: Eiropas Komisijas Izpētes dokuments zaļo kritēriju vei-došanai pārtikai un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumam.

uzturzinātnieki strīdas. ASV Pediatrijas akadēmija un ASV Diētas asociācija paziņojusi, ka arī pārdomāta vegānā diēta var nodro-šināt augoša bērna vajadzības. Ir uzturzinātnieki, kuri piesauc neaizvietojamās aminoskābes un vitamīnus, ko var atrast tikai dzīvnieku izcelsmes produktos. Tomēr neviens nav pateicis, cik bieži gaļa un piena produkti jāēd. Izrādās, gaļas patēriņš pēdējo 50 gadu laikā attīstītajās valstīs ir pieaudzis no 17 līdz 39 kg uz cilvēku, un zinātnieki prognozē, ka pēc pusgadsimta tas du-bultosies. Viens amerikānis gadā apēdot pat 122 kg gaļas, bet Bangladešā – tikai 1,8 kg! Senie latvieši esot mielojušies ar gaļu un pienu? Bet, ja palasām iepriekšējo gadsimtu rakstnieku grā-matas, redzam, ka gaļa un piens bija gardumi, delikatese, kas pieejama ne visiem un ne vienmēr. Iespējams, tāpēc uztrauca-mies, jo šie produkti simbolizē labklājību? Tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, mēs gaļu un pienu ēdam mazāk – tas ir labi.

Nevajag uzreiz atteikties no gardumiem, pietiks, ja samazināsi gaļas un piena produktu patēriņu uz pusi. Izmēģini! Sabalansē-jot uzturu, varam apgūt jaunus ēdiena gatavošanas veidus, un iegūs arī mūsu veselība. Vari arī izmēģināt dažādus kalkulato-rus, piemēram, Foodplate, kas parāda, cik liela oglekļa pēda būs izvēlētajai porcijai (foodweb.ut.ee/Foodplate). Bet vari izvēlēties, ņemot vērā trīs vienkāršus principus: pēc iespējas vairāk augu izcelsmes, vietējs un sezonāls. Un labi tev un dabai, ja ēdiens ir no bioloģiski sertificētas saimniecības.

Malmes pilsēta Zviedrijā samazināja gaļas un siltumnīcā audzē-to dārzeņu patēriņu mācību iestādēs. Voilà! – aprēķini liecina, ka tādējādi siltumnīcas efekta gāzu emisijas no bērnu ēdinā-šanas, salīdzinot ar 2002. gadu, samazināsies par 40%. Romas pašvaldība aprēķinājusi, ka 1 kg gaļas sagatavošana Itālijas sko-lās rada 14 kg siltumnīcas efekta gāzu, tāpēc tagad gaļu mācī-bu iestādēs gatavo ne biežāk kā divas reizes nedēļā.

Vairāki zinātnieki secinājuši, ka, pārejot uz diētu, kurā uz pusi samazināts gaļas un piena produktu, kā arī olu patēriņš, slā-pekļa savienojumu emisijas Eiropas Savienībā samazinātos par 40%, siltumnīcas efekta gāzu emisijas par 25–40% un lauksaim-niecības zemju platības par 23%! Uz Zemes joprojām iespē-jams izaudzēt pietiekami daudz graudaugu, lai visus pabarotu! Problēma ir pārtikas sadalījums un arī tas, ka daļa ēdiena tiek izmesta atkritumos.

Samazinot gaļas un piena produktu patēriņu, mazāk vajadzēs industriālo lielfermu un lopi varēs dzīvot labākos apstākļos. Nereti dzirdēts, ka konvencionālā pārtika ir nepieciešama, jo bioloģiskā lauksaimniecība nespēs nodrošināt nepieciešamos apjomus. Tomēr, kā redzējām aprēķinos, samazinot piena un gaļas patēriņu, mums vajadzēs mazāk resursu, un tad varētu pietikt arī ar videi saudzīgāko bioloģisko lauksamniecību.

Lai iedrošinātu tevi veģetāram uzturam, lūdzām Ditu Lasi da-līties pieredzē un pagatavot klimatam draudzīgu maltīti. Iepa-zīsties ar receptēm 40. lpp. un izmēģini arī tu!

46

2,8 1,4 0,5 0,3 0,7

Ar g

raud

iem

bar

ots

liello

ps

Vist

a

Soja

s pu

piņa

s

Rīsi

Kvie

ši

Kart

upeļ

i

DARBI


Ja pavasarī atsakāmies no gaļas un siltumnīcā audzētiem tomātiem un gurķiem – produktiem ar lielu ietekmi uz vidi –, kas paliek pāri? Nereti – pliki kartupeļi, bet vai tos vien ēdīsi? Nolēmām iedvesmot tevi mainīt ieradumus bez lielas kavēšanās un publicēt kādu kli-matam draudzīgas maltītes recepti, tādēļ lūdzām veģetārās uztura skolas «Vegus» vadītāju Ditu Lasi tādu sagatavot. Kā vēlāk atzina Dita, uzdevums bijis sarežģīts, jo bija jāievēro trīs klimatam drau-dzīgas maltītes pamatprincipi, proti, produkti ir:

1) vietējas izcelsmes, 2) sezonāli, 3) augu izcelsmes.

Svaigu dārzeņu salāti pikantā mērcē (4 porcijām)

PAVASARĪGA UN KLIMATAM DRAUDZĪGA MALTĪTE

500 g kāpostu, 120 g nevārītu mizotu biešu, 120 g burkānu, 60 g redīsu, 10 g linsēklu.

Mērcei: puse baltā sīpola (50 g), 20 g ābolu etiķa, 50 g rapšu vai linsēklu eļļas, 1 tējkarote maigu sinepju, 35 g lakšu, 35 g skābeņu, jebkuri citi pavasara zaļumi un dīgsti pēc vēlēšanās, pustējkarote maltu fenheļa sēklu, sāls pēc garšas.

Dārzeņus sarīvē uz rupjās rīves, pārkaisa ar sāli un ļauj atsuloties, lieko sulu notecina (tas vajadzīgs, lai kāposts un biete kļūtu mīkstāki un mazāk sīvi). Mērces sastāvdaļas samaļ blenderī viendabīgā masā. Iemaisa dārzeņos. Salā-tiem pārkaisa linsēklas. Fenhelis slāpē sīpolu asumu. Mēs rotājām ar redīsu dīgstiem.

DARBI


Krēmam: 360 g burkānu, 200 g žāvētu ābolu, 50 g skābenas sulas (mēs izmantojām pašgatavotu Kaukāza plūmīšu sulu), 10 g svaiga ingvera, sēkliņas no vienas vaniļas pāksts, 60 g kartupeļu cietes, 200–300 ml bērzu vai kļavu sulas (vai ūdens).

Pamatnei: 50 g diedzētu un izžāvētu auzu, 50 g ātri vārāmo pilngrau-du auzu pārslu, 25 g cukurbiešu sīrupa vai melases, vai iesala ekstrakta, 100 g žāvētu ābolu, 1 tējkarote kanēļa, aptuveni 100 ml bērzu vai kļavu sulas.

Rotāšanai: 15 g saldētu dzērveņu.

Blenderī samaļ ābolus ar bērzu sulu viendabīgā pastā. Pievieno pārējās pamatnes sastāvdaļas, samaļ vēlreiz, līdz izveidojas dru-pana, veidojama masa. Iespiež to glāzēs.

Burkānus nomizo, sarīvē uz smalkās rīves. Sablenderē žāvētos ābolus ar plūmju sulu. Ingveru sarīvē, izspiež no tā sulu, pievieno āboliem. Pievieno vaniļu, sarīvētos burkānus.

Bērzu sulā iemaisa cieti, liek katliņā uz uguns un uzvāra, maisa, līdz sabiezē (aptuveni 2 min.).

Liek cietes biezeni pie burkānu masas, visu sablenderē, kamēr cie-te vienmērīgi iemaisīta masā. Kārto virs pamatnes glāzēs, rotā ar dzērvenēm un kādu saldu dīgstu vai pavasara lapiņu.

Lai pierādītu, ka šāda maltīte ir klimatam draudzīgā-ka, veicu aprēķinus, izmantojot klimata kalkulatoru, kas pieejams, piemēram, vietnē www.foodweb.ut.ee. Lai aprēķinātu maltītes uzturvērtību, izmantoju spe-ciālo kalkulatoru, kas pieejams vietnē www.super-tracker.usda.gov.

Ditas sagatavotās trīs ēdienu maltītes porcijā vienam cilvēkam bija 660 kaloriju, bet šādu produktu audzē-šana rada 0,5 kg ogļskābās gāzes un citu siltumīcas efekta gāzu izmešu. Lai saražotu produktus tradi-cionālai matlītei ar līdzīgu kaloriju daudzumu, pie-mēram, karbonādei ar kartupeļiem, tomātu–gurķu salātiem ar krējumu, upeņu krēmam ar vaniļas mēr-ci, SEG emisiju ir trīsreiz vairāk! Emisijas, kas rodas pagatavošanas laikā, nerēķinājām, bet vārīšanas un cepšanas laiks «gaļīgajai» maltītei noteikti būs ilgāks. Veģetārās maltītes gatavošanai vairāk izmanto blen-deri, kas patērē trīsreiz mazāk elektrības nekā plīts, tāpēc kopumā veģetārās maltītes gatavošana patērē mazāk enerģijas.

Trīs reizes mazāk klimatam kaitīgo emsiju ir milzīga atšķirība!

Ditas sagatavotajā maltītē ir vairāk veselīgo šķiedrvielu un mazāk piesātināto tauku, tāpēc tā ir arī veselīgāka izvēle! Pamēģini! Ja cilvēks, kas līdz šim gaļas un piena produktus ēda katru dienu, turpmāk ēstu tos tikai div-reiz nedēļā kā Zviedrijas skolās, ar savām pusdienām nepieciešamo produktu saražošanai saistīto siltumnīcas efektu gāzu emisijas viņš samazinātu divas reizes.

Jana Simanovska;foto: Agnese Mūrniece;

Ditas Lases receptes, www.vegus.lv

Ar rozmarīnu cepti kartupeļi, pupiņas un sēnes lakšu mērcē (4 porcijām)

500 g kartupeļu, 240 g novārītu sviesta pupu, 150 g šampinjo-nu, 30 g rapšu eļļas, 25 g ķiploka, pustējkarote kaltēta rozma-rīna pulvera.

Mērcei: 240 g novārītu sviesta pupu, 35 g lakšu, pustējkarote kaltētu ķiploku pulvera, sāls pēc garšas.

Kartupeļus nomizo, sagriež kubiņos kā zupai. Sēnes sagriež četrās daļās. Ķiploku daivas nomizo, pārgriež uz pusēm.

Pannā uzkarsē eļļu, ber tajā rozmarīnu, ķiplokus un kartu-peļus, maisot cep 5 min. Tad pievieno sāli, pupas un sēnes, cep vēl 3 min. Tad noņem no uguns, bet atstāj zem vāka pa-sautēties savā karstumā vēl kādas 5 min. Tikmēr blenderī samaļ mērces sastāvdaļas. Pasniedz kopā ar ceptajiem dār-zeņiem, pupiņām un sēnēm. Ķiploku pulveris ir kā dabīgs garšas pastiprinātājs jeb umami. Pupiņas un sēnes aizvieto ierasto gaļu.Burkānu – auzu pārslu deserts (6 porcijām)

Polivinilhlorīda iepakojumsPolivinilhlorīda jeb PVC iepakojums ir slikta izvēle, jo savā dzīves ciklā tas rada ļoti lielu vides piesārņojumu. Izrādās – tas kaitē ne vien videi, bet arī cilvēkam, jo tam pievieno dažādas piedevas, un visai bieži tas ir DEHP. Tā-pēc, ja nopērc kādu preci PVC iepakojumā (bieza, caurspī-dīga, elastīga plastmasa), tiec no tā vaļā un neļauj bērniem spēlēties! Pat rotaļlietas var būt iepakotas PVC kastītē!

Mākslīgais grīdas linolejsGrīdas, ko sedz samērā lētais un tik ērti ieklājamais māks-līgais linolejs, ir viegli kopjamas, taču, visticamāk, tās sa-tur PVC, un visai droši, ka tur var būt arī DEHP. Ja salīdzina ar pāris iepakojuma maisiņiem, grīdas laukums ir krietni lielāks, tātad – arī piesārņojums būs lielāks, turklāt mēs to nemitīgi berzējam ar kājām.

VIDRŪPE


Laikā, kad politiķi diskutē par to, kā piespiest sievietes dzemdēt, lai uzlabotu demogrāfiskos rādītājus valstī, ir problēma, kurai va-jadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību, proti, mazinās vīriešu auglība! Izrādās, teju četriem no 10 jaunu vīriešu ir slikta spermas kvalitāte, un daļa no viņiem tāpēc nekad nevarēs kļūt par tēviem. Mediķi uztraucas, ka mūsdienās daudziem zēniem ir iedzimtas dzimumorgānu anomālijas, piemēram, sēklinieku nenoslīdēšana, urīnkanāla attīstības traucējumi1. Par vienu no galvenajiem cēlo-ņiem pētnieki min piesārņojumu ar ķīmiskajām vielām – tās maitā hormonālo sistēmu, kas atbildīgas arī par dzimumorgānu attīstību. Šīs vielas atrodamas ne tikai piesārņotajā Ķīnā, bet arī mūsu pārti-kā, apģērbā un priekšmetos mums apkārt.

Dietilheksilftalāts jeb DEHP

Par to, ka šī viela var kaitēt cilvēka auglībai un hormonālajai sistēmai, aizdomas radās jau pirms pāris desmitiem gadu, bet tikai tagad Eiro-pas Savienībā stāsies spēkā nopietni ierobežojumi tās izmantošanai dažādās precēs. Kur šo vielu var «satikt»? Visur: pārtikā, rūpniecī-bas precēs, interjera priekšmetos, celtniecības materiālos. Biedrības «Baltijas Vides forums» pētnieki, veicot analīzes lielveikalā nopērka-majās precēs Lietuvā, secināja, ka vairāk nekā ceturtā daļa testēto preču – rotaļlietas, apavi, interjera priekšmeti – satur dažādus fta-lātus, un visbiežāk tas bija DEHP2. Lietošanas gaitā šī viela izgaro, nonāk iekštelpu gaisā, pēcāk nosēžas putekļos. Mums saskaroties ar priekšmetiem, kas šo vielu satur, vai putekļiem, tā nokļūst uz mūsu ādas. Pārbaudot mājas putekļus dažādu cilvēku dzīvesvietās, «Balti-jas Vides foruma» pētnieki DEHP klātbūtni atklāja visai bieži.

Lielākā bēda, ka tieši ar putekļiem krietni lielu piesārņo-juma devu uzņem mazi bērni, jo rosās tuvāk zemei un vi-ņiem tīk visu nogaršot – tātad visas vielas, kas uzkrājas putekļos, nonāk jūsu bērnos. Turklāt bērni ir krietni uzņē-mīgāki pret tām.

Bet no kurienes šī viela ir radusies putekļos?

DEHP mīkstina plastmasu un pārklājumus, padarot tos elastīgus un novēršot plaisāšanu, turklāt DEHP ir lēts! To īpaši plaši izmanto kā piedevu PVC (polivi-nilhlorīds) plastmasā un arī citur. Nereti DEHP dau-dzums plastmasā sasniedz pat 40%. Uz plastmasas nav rakstīts, ka tās sastāvā ir DEHP. Laika gaitā tas izdalās no priekšmetiem un uzkrājas putekļos vai no plastmasas traukiem pāriet pārtikas produktos. Ražo-šanas procesu laikā tas nonāk arī vidē, tāpēc ir atro-dams virszemes ūdeņos, augsnē, kā arī notekūdeņos no atkritumu izgāztuvēm. Vidē tas ir visai stabils.

Jau sen ir aizdomas, ka DEHP var maitāt vīriešu aug-lību un kaitēt bērnam mātes miesās. Pavisam nesen amerikāņu zinātnieku grupa Dr. Svana vadībā izpētī-jusi, ka šī viela, ja ar to saskaras māte grūtniecības laikā, kaitē zēna dzimumorgānu attīstībai, un tas var negatīvi ietekmēt viņa auglību nākotnē. Eiropas Ķi-mikāliju aģentūra iekļāvusi DEHP īpaši kaitīgu vielu sarakstā, un tā izmantošana turpmāk tiks stingri ie-robežota. Svarīgi: šai vielai ir arī drošākas alternatīvas!

MĪKSTINĀTĀJS DEHP KAITĒ VĪRIEŠU AUGLĪBAI

Jana Simanovska

DEHP (dietilheksilftalāts)

1 Pasaules Veselības organizācijas un Apvieno Nāciju Organizācijas Vides programmas (UNEP) kopsavilkums par endokrīno sistēmu traucējošajām vielām (2012).2 Kampaņa «Padomā, pirms pērc» (www.padomapirmsperc.lv)

Mākslīgās tapetes Sintētiskās tapetes var saturēt polivinilhlorīdu, un tas no-zīmē, ka tur var būt arī DEHP. Tieši tāpat kā ar grīdām, tapetes dzīvoklī aizņem lielu virsmu, tāpēc var būt nozī-mīgs un ilglaicīgs DEHP piesārņojuma avots.

Medicīnas aprīkojumsDaudzas lietas slimnīcās izgatavotas no polivinilhlorīda un diemžēl nonāk saskarē arī ar maziem bērniem, piemēram, PVC caurulītes, kuras izmanto sistēmās, katetros u. c. Lie-lākā daļa bērnu slimnīcā uzturas īsu laiku, bet nekad ne-ļaujiet viņiem spēlēties ar slimnīcas iekārtu sastāvdaļām. Manā bērnībā bija populāri no PVC caurulītēm darināt mantiņas un atslēgu piekariņus.

Rotaļlietas Lai gan ir aizliegts DEHP pievienot plastmasai, no kā gata-votas rotaļlietas maziem bērniem un priekšmeti, ko bērns var iebāzt mutē, ne visi ražotāji to ievēro. Biedrība «Balti-jas Vides forums» atklāja, ka kādā lellē DEHP bija pat trešā daļa no tās masas! Pirms neilga laika uzvirmoja skandāls par ftalātiem, tostarp DEHP, tik populāro krāsaino rokas-sprādžu Loom-Bands gumijās un piekariņos.

Plastmasas galdauti Tie ir tik ērti, vai ne? Paēd, noslauki – un galdauts tīrs, gluži kā jauns! Tomēr tas var saturēt DEHP, un vai tev to vajag?

Tekstilmateriāli ar aplikācijām Maziem bērniem ļoti patīk uzraksti uz T-krekliem un džemperīšiem, un vecāki nereti no ārzemēm ved bērniem skaistus krekliņus ar uzlīmēm. Bet – arī aplikāciju krāsa tekstilmateriālos var saturēt DEHP. Biedrība «Baltijas Vides forums» to atklāja pat bērnu krēslam izmantotā audumā!

PārtikaVācijā veiktā pētījumā atklāts, ka ļoti daudz DEHP cilvēki uzņem ar pārtiku3, kur tas iekļūst no PVC iepakojuma, kā arī pārtikas apstrādes procesā, saskaroties ar DEHP satu-rošiem priekšmetiem, turklāt tas šķīst taukos. Iespējams, tas nokļūst govs pienā un gaļā arī no vides piesārņojuma. Izmanto vairāk svaigas pārtikas un izvairies no pārtikas un ūdens PVC iepakojumā.

PVC elektriskajās un elektroniskajās precēsVisbiežāk PVC un tā pavadoni DEHP izmanto dažādos vados.

Kurpju zoles un citas mantasVisiem patīk elastīgas kurpju zoles, tāpēc tās gatavo no plastmasas, kurai pievieno DEHP. Vēl DEHP izmanto mat-račos, izolācijas materiālos, mākslīgajā ādā, somās – tātad visur kur.

VIDRŪPE


Kad aizliegs DEHP?

2005. gadā DEHP aizliedza pievienot plastmasai, no kuras gatavo rotaļlietas, bet, tā kā bērni mēdz bāzt mutē arī citas lietas, pēc pāris gadiem to aizliedza precēs, ko bērni varētu sagribēt pakošļāt. Taču DEHP izdalās arī no citiem priekšmetiem, kas atrodas gan bērnu istabā, gan citur. Pirms padsmit gadiem DEHP aizliedza izmantot krāsās un lakās, kā arī citos sadzīves ķīmijas produktos, bet dažos plastmasas izstrādājumos tas var būt vairāk nekā trešā daļa no to masas! Nereti ražotāji pārkāpj aizliegumus, jo DEHP nav nedz re-dzams, nedz saožams – to var noteikt tikai pēc analīzēm. Dānija centās DEHP aizliegt jau 2012. gadā, bet aizliegums bija jāatliek kā nereāls, jo izrādījās, ka DEHP izmanto daudz plašāk, nekā sākumā domāts. Francija aizliedza DEHP izmantošanu medicīnas iekārtās, ja tās nonāk saskarē ar maziem bērniem.

Pateicoties Eiropas Savienības likumiem attiecībā uz dažādām ķīmis-kām vielām, DEHP lietošana dažādās precēs no šā gada februāra jā-pārtrauc, savukārt atsevišķos veidos tā izmantošana tiks atļauta tikai ar īpašu licenci, un beidzot mēs it kā varētu uzelpot, bet – tieši šobrīd Eiropas Komisijā lemj, vai piesķirt atļauju atsevišķiem DEHP lietoša-nas veidiem, tostarp pārtikas iepakojumā, ko atbalsta arī Eiropas Ķi-mikāliju aģentūra. Nevalstisko organizāciju apvienība «Eiropas Vides birojs» pret to iebilst4. Vides aktīvisti uzskata, ka risks ir pārāk liels, un iecietībā pret DEHP vaino pārmērīgu rūpniecības lobiju. Rūpnie-cības pārstāvji turpina apgalvot, ka priekšmetos DEHP ir drošs, tikai strādniekiem rūpnīcās, strādājot ar šo vielu, jāievēro piesardzība5. Tikai nez kāpēc DEHP parādās mūsu mājas putekļos, ko norij un ieelpo mūsu bērni, un mātes pienā?

Lai gan zaudēta auglība izklausās gana nepatīkami, tā ir tikai viena no ligām, ko var izraisīt endokrīno sistēmu noārdošās vielas (angl. endocrine disrupting chemicals – EDS), pie kurām pieder arī DEHP. Jaunā pētījumā aplēsts, ka kopumā EDS vielu izmantošana Eiropas Savienībā ik gadu izraisa kaitējumu vairāk nekā 150 miljardu eiro apmērā. Izmaksas saistītas ar tādiem veselības traucējumiem kā nei-ropsiholoģiskas problēmas (tostarp samazināts intelekts, autisms), pieaugušo aptaukošanās. Un šīs vielas ir pārtikas iepakojumā, pārti-kā, plastmasas priekšmetos, rotaļlietās, kosmētikā6.

Ko mēs varam darīt? Izvairīties no produktiem, kuros DEHP sasto-pams, tāpēc seko līdzi informācijai, kādos produktos tas tiks pie-ļauts nākotnē. Ja esi nolēmis ko pirkt, vari ražotājam aizrakstīt un pajautāt, vai iecerētais priekšmets satur šo vielu, un ražotāja pienā-kums ir tev atbildēt. Un vēl – ierobežojumi DEHP izmantošanai at-tieksies tikai uz Eiropas Savienību, citur ir sava kārtība: ja iepērcies ārpus Eiropas Savienības vai internetā, rēķinies, ka var būt visādi. Tāpēc iesaku politiķiem likt mierā sievietes un vairāk pievērst vērī-bu tam, lai ķīmiskās vielas nemaitātu jauno vīriešu auglību. Turklāt DEHP jau nav vienīgais kaitnieks! 3 Vācijas Federālais riska novērtēšanas instutūts par DEHP, www.bfr.bund.de4 NVO vēstule Eiropas Komisijai par DEPH un PVC, 26. 01. 2015 (www.chemtrust.org.uk/wp-content/uploads/letter-REACH-Committee-DEHP-authorisation.pdf)5 DEHP ražotāju mājaslapa (www.dehp-facts.com)6 Trasande et al. Estimating Burdenand Disease Costs of Exposure to Endocrine-Disrupting Chemicals in the European Union; 2015. (http://press.endocrine.org/doi/pdf/10.1210/jc.2014-4324)


DARBI

Viena baterija piedraņķē kvadrātmetu dzimtās zemes!

AS «Latvijas Zaļais punkts» un biroja preču piegādātājs SIA «Office-day Latvia» aicina biroju darbiniekus šķirot izlietotās baterijas. Līdz 30. novembrim norisinās akcija, kuras laikā uzņēmumi, šķi-rojot baterijas, sacentīsies par vērtīgām balvām. No visiem uz-ņēmumiem, kuru kolektīvs šķiros baterijas un nodos vismaz vie-nu piepildītu bateriju spainīti, tiks izlozēts viens, kurš saņems dāvanu karti kopīgai aktīvajai atpūtai atpūtas parkā «Rāmkalni». Turklāt visi uzņēmumi, kas piedalīsies akcijā, apmaiņā pret pie-pildītu bateriju spainīti tiks pie punktiem, ko varēs apmainīt pret balvām no SIA «Officeday Latvia» un AS «Latvijas Zaļais punkts». Lai piedalītos akcijā, jāpiesakās mājaslapā www.officeday.lv vai jāzvana uz tālr. 67808100 vai 67032220.

Sašķirots par 142 tonnām stikla vairāk

Sociālās akcijas «Otrā dzīve» laikā no 2014. gada 29. oktobra līdz 2015. gada 31. janvārim iedzīvotāji sašķiroja par 142 tonnām vairāk stikla pudeles un burkas nekā iepriekš. Vides apsaimnie-košanas uzņēmums «Eco Baltia grupa» šo vākumu «pārvērta» 1500 eiro ziedojumā labdarības organizācijai «Ziedot.lv», lai sniegtu atbalstu ģimenēm, kas cietušas ugunsgrēkos: 500 eiro ziedojumu saņēma Lipsku ģimene no Talsu novada, ziedojumu 1000 eiro apmērā saņēma Baltausu ģimene Ķeguma novadā.

Novadi sacenšas stikla šķirošanā

Vairākos Latvijas novados norisinās stikla šķirošanas sacensības starp pašvaldībām. To laikā iedzīvotāji sacenšas par kopīgu balvu

savam novadam – āra tenisa galdu. Stikla šķirošanas sacen-sībās no 1. marta līdz 31. maijam piedalās Talsu novads pret Tukuma novadu, kā arī Babītes novads pret Ādažu novadu. Vērtējot tiks ņemts vērā gan nošķirotā stikla apjoms publiski pieejamajos konteineros, gan individuālajos stikla šķirošanas konteineros. Kopumā šajos četros novados izveidoti vairāk nekā 180 šķirošanas punkti, kuru skaits tiek papildināts. SIA «Eco Baltia Vide» aicina iedzīvotājus informēt par vietām, kur vēl būtu nepieciešams izvietot papildu stikla šķirošanas konteinerus. Šķirošanas konteineru atrašanās adreses var uzzināt vietnē www.vide.ecobaltia.lv attiecīgo novadu sada-ļās. Turklāt Ādažu un Babītes novada, kā arī Tukuma un Talsu pilsētas iedzīvotāji ērtākai atkritumu šķirošanai var iznomāt individuālos stikla šķirošanas konteinerus, kuru izvešanu SIA «Eco Baltia Vide» nodrošina bez maksas.

Bez maksas savāc agroplēvi, polipropilēna maisus un plastmasas kanniņas

Otrreizējo izejvielu šķirošanas un apstrādes uzņēmums SIA «Eko Reverss» no zemnieku saimniecībām visā Latvijā bez maksas savāc agroplēves, polipropilēna maisus (Big bag) un plastmasas kanniņas, pretī izsniedzot apliecinājumu par ie-pakojuma nodošanu otrreizējai pārstrādei. Iepriekšējo divu gadu laikā savākts aptuveni 10 000 m3 ar izlietotajiem ma-teriāliem. Tomēr joprojām daudzas zemnieku saimniecības nezina, ka šos materiālus nevajag dedzināt vai izmest kopā ar sadzīves atkritumiem apglabāšanai poligonā. No plēvēm un polipropilēna maisiem jāatdala tīkli un auklas, savācamais materiāls jānovieto vienkopus vietā, kur var ērti un droši pie-braukt specializētā tehnika un uzkraut to ar manipulatora kausu. Savāktais un pāršķirotais materiāls tiek vests pārstrā-dei uz SIA «Eco Baltia grupa» polimēru materiālu pārstrādes uzņēmumu SIA «Nordic Plast» Olainē. No polipropilēna mai-siem iegūst augstas kvalitātes PP granulas, bet, pārstrādājot kannas un pudeles, iegūst HDPE ekstrūzijas granulas. No tām ražo caurules, rūpniecisko taru, atkritumu konteinerus, tvertnes, plēves, atkritumu maisus utt. Gandrīz visu saražoto produkciju SIA «Nordic Plast» eksportē, pārsvarā uz Eiropas Savienības valstīm.

Lai uzņēmums SIA «Eko Reverss» varētu nodrošināt materiālu savākšanu, kas ir bezmaksas, jāzvana uz tālruni 26183666 vai jāsūta pieteikums uz e-pastu [email protected].


DARBI

Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus par to, cik lēni viņi atgriežas pie dabīgām saimniekošanas metodēm. Šķiet, teju neiespējami iz-svēpēt no virtuves sintētiskos trauku mazgāšanas līdzekļus, kaut skaidri pierādīts, ka tos nav iespējams pilnvērtīgi noskalot, tāpēc kaitīgās vielas nonāk ne tikai kanalizācijā, bet tās vientiesīgi arī ap-ēdam. Palēnām, bet aizvien biežāk cilvēki pieņem domu, ka trau-kus varētu mazgāt arī ar sinepju pulveri. Es to daru jau pāris gadu, un, ja mājās ir daudz sinepju pulvera, gribas to izmēģināt gan šur, gan tur un izmantot vēl un vēl.

Trauku mazgāšana

Sinepes ne tikai lieliski piesaista taukus un absorbē smakas, bet arī dezinficē, tāpēc sinepju pulveris nekad nesāks pelēt, tajā neie-viesīsies kaitīgas baktērijas. Tātad – tas ne tikai nomazgā traukus, bet attīra un dezinficē arī kanalizācijas caurules. Un saudzē roku ādu. Ja tu dzīvo mājoklī bez centralizētās kanalizācijas, ceru, tevi iepriecinās apziņa, ka notekūdeņi, kas palēnām iesūcas pagalma zemē, nav piesārņoti. Vienīgā neērtība – ja traukā ar sinepju pul-veri nonāk ūdens, sinepes sacietē, tāpēc nevajag pulverī likt slapju sūkli. Visērtāk pulveri paņemt ar tējkaroti un uzkaisīt traukiem vai sūklim.

Matu ataudzēšana

Pagājis gads, kopš nolēmu mēģināt ataudzēt biezākus matus, un fotogrāfija redakcijas slejā apliecina – mati ir atauguši samērā bie-zi! Pagatavot matu masku ir vienkārši: tējkaroti sinepju pulvera samaisa ar olas dzeltenumu, pieliek nedaudz matiem piemērotas eļļas un ar remdena ūdens piešprici panāk viegli smērējamu kon-sistenci. Tad masku aši iesmērē tuvu matu saknēm, uzliek galvā polietilēna maisiņu un vilnas cepuri. Es šo masku lietoju pirts laikā. Brīdinu – sinepes kož! Tas ir jāizcieš, jo notiek matu sīpoliņu modi-nāšana. Kā tu tiksi pie biezākiem matiem, ja tie turpinās augt tikpat reti kā līdz šim? Kad galīgi nespēj izturēt – skalo smēri laukā, bet vismaz 15 minūtes izturēt vajadzētu. Ja ne – nākamreiz ber mazāk sinepju pulvera. Pēc laika sāksi justies kā ezītis – augs mazi, asi matiņi. Tāpēc vēlos iedrošināt – pārejas vecums nav nekāda nolem-tība. Ja būsi drosmīga un kaut ko darīsi lietas labā, plikpaurība tev

nedraudēs. Un nav lielas vajadzības katru nedēļu svilināt galvas ādu ar aso smēri, ar reizi pāris mēnešos būs gana. Ikdienā galvas asinsriti vajag uzmundrināt ar vienkāršā-ku metodi – katru rītu, kaut vai sēžot uz poda, izķemmē matus ar dabīgu saru ķemmi 100 reižu dažādos virzienos! Galvas asinsriti veicina arī fermentētas ugunspuķu tējas regulāra dzeršana.

Sinepju ēšana

Sengrieķu filozofs un matemātiķis Pitagors ir teicis, ka neviens cits līdzeklis tā nestiprina atmiņu kā sinepes. Ne-zinu, kā ar to atmiņu, bet sinepes vajag smērēt uz treknas gaļas, lai mazāk tauku nonāk uz gurniem. Protams, nav problēmu gatavas sinepes nopirkt veikalā, bet iesaku tās pagatavot pašam. Recepšu ir daudz, galvenais, kas jāatce-ras – sinepes zaudē savas ārstnieciskās spējas jau +50°C temperatūrā, tāpēc verdošu ūdeni neizmanto. Stipras si-nepes sanāks, ja pulveri jauksi tikai ar ūdeni, maigākas – ja sinepju pulverim pievienosi miltus. Sinepju pulveri un miltus lēnām samaisa ar aukstu ūde-ni biezā putriņā un ļauj ievilkties pāris stundu. Tad maisa klāt cukuru vai medu, etiķi vai baltvīnu, dažādas garšvie-las – sarkanos vai melnos piparus, baziliku, piparmētru, ingvera pulveri. Brendija, degvīna vai alus piešprice arī nav nekāds grēks, bet gan ceļojums seno garšu pasaulē. Žēl, bet visi sinepju prieki ir liegti cilvēkiem, kuriem šis augs izraisa alerģiju.

Sinepju audzēšana

Sinepes ir viengadīgs, vēsumizturīgs kāpostu dzimtas augs, un tās ar lielu sparu augs arī tavā dārzā: nomāks nezāles, dezinficēs augsni, nepatiks augu slimībām, toties iepriecinās bites. Rudenī varēsi ievākt sēklas diedzēšanai ziemā un sēšanai nākamajā pavasarī, lakstus kompostēt, bet saknes būs labs zaļmēslojums.

Kur iegādāties?

SINEPJU PULVERA DAUDZVEIDĪGĀ

DABA

Sagatavoja Anitra Tooma.

Ja esi nolēmis plaši izmantot si-nepju pulveri saimniecībā, iesaku to pirkt lielā iepakojumā, nevis pārdesmit gramu paciņās, jo tā tu vairāk samaksā par papīru, ne sine-pēm. Latviešu ģimenes uzņēmums «Cineppe» kastīti, kurā ir 400 gramu Ukrainā audzētu sinepju pulvera, piedāvā par 1,50 eiro, viņiem izvei-dots profils portālā «Draugiem.lv», kur varēsi iepazīties gan ar veikalu sarakstu, gan individuālās piegādes nosacījumiem; e-pasts: [email protected].

GRĀMATU APSKATS


Arvīds Ulme

«Ar Tevi»Apgāds «Priedaines», 95 lpp.

Neticēsi, bet šis ir pirmais Arvīda Ulmes dzejoļu krājums! Grāmatā apkopoti 90 Arvīda jaunības dienu dzejoļi, kas tapuši laikos, kad viņš bija mežsargs Murjāņos, kad lika baznīcām jumtus un musināja latviešus nesamie-rināties ar padomju režīmu. Un tas ir laiks pirms vairāk nekā 40 gadiem.

Guna Rukšāne

«Dārza maģija»Apgāds «Zvaigzne ABC», 191 lpp.

Grāmata iznāca ziemā, bet kurš tad ziemā domā par dārzu? Bet tagad, pavasarī, šī ir īstā lasāmviela. Slavenā selekcionāra un dzīvesbiedra Jāņa Rukšāna iedvesmota, Guna uzrakstī-jusi burvīgu grāmatu, ko varētu salīdzināt ar Karela Čapeka «Dārzkopja gadu», un tajā pašā laikā šī grāmata cauri gada ritējumam atspoguļo mūsdienu tendences Latvijas daiļdārzos un apstādījumos. Publicistiska, kritiska, iedvesmojoša, padomiem un gaumīgām fotogrāfijām bagāta – prieks par tik godprātīgu veikumu.

Džefs Hodžs

«Botānika dārzkopjiem»Apgāds «Zvaigzne ABC», 224 lpp.

Kaut grāmata oriģinālvalodā iznākusi 2013. gadā, tā atgādina senu botānikas mācību grāmatu, ko latviskojusi Ilze Žola. Dzeltenīgs papīrs, visi augi ir zīmēti, tik viena bēda – pārāk sīkie burti. Šķir-stot šo grāmatu, vari atkārtot no skolas laikiem piemirstās zināšanas par augu valsts evolūciju, dažādību, prasībām, fotosintēzi un citas dabas likumsakarības. Grāmatā aprakstīta ne tikai augu daba, bet arī Latvijā ne sevišķi populāri botāniķi un augu zīmētāji.

Barbara Teilore-Laina

«Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem»Apgāds «Zvaigzne ABC», 176 lpp.

Sen bija laiks izdot šādu recepšu grāmatu, citādi liela daļa cilvēku uzskata, ka suņi un kaķi jābaro tikai ar rūpnieciski ražotām granulām un konserviem. Vietējie veterinārārsti gadiem kultivējuši mītu, ka mājdzīvnieki ar pilnvērtīgu uzturu nodrošināmi tikai šādi. Laba ideja, ja cilvēks vēlas uz-turēt veterinārārstu ienākumus stabilā un augstā līmenī. Bet tie, kuri draudzējas ar veselo saprātu, jau sen saprot, ka mājdzīvniekiem pat rādīt šādu barību nedrīkst. Barbara ir pārliecināta bioloģiskās lauksaimniecības piekritēja, pati aprūpē zaļo saimniecību, un teksti, kaut brīžam šķiet kā no citas pasaules, skaudri parāda, kādā izpratnes līmenī atrodamies Latvijā, ja jau paši sev liedzam uztu-ru, kas audzēts, neizmantojot lauksaimniecības indes. Lūk, pāris viņas ieteikumu: «Labāk pērciet kaulus, kuros nav smago metālu.», «Pērciet pienu, kas nesatur antibiotikas un iegūts no govīm, kas audzētas ganībās.» Pat ja tev nav mājdzīvnieku, bet interesējies par veselīgu uzturu, šī grāmata tev noderēs. Bet, ja tev ir kaķis vai suns, tu nemaz nedrīksti to neizlasīt.Sa

gata

voja

Ani

tra

Toom

a.


VIDRŪPE

Fitoremediācija nav nekāds jaunums – pasaulē jau sen tā pazīstama kā ļoti zaļa metode, kas atjauno līdzsvaru dabā un veicina vielu ap-riti, turklāt nepatērē daudz resursu. Termins «fitoremediācija» vei-dots no diviem vārdiem: grieķu phyto – ‘augs’ un latīņu remedium, kura nozīme ir ‘atjaunot līdzsvaru’, ‘dziedniecisks līdzeklis’.

Fitoremediācijas pirmsākumus var meklēt jau Senajā Grieķijā un Romā, kur ūdens augus izmantoja dzeramā ūdens attīrīšanai. Lielā-kos laurus fitoremediācijas jomā plūcis ASV zinātnieks R. L. Čeinijs (R. L. Chaney), kurš pagājušā gadsimta beigās publicēja zinātnisku rakstu «Augi kā piesārņotu apvidu attīrītāji», kas pavēra daudzus ceļus tālākai pētniecībai un biznesa iespējām nākotnē.

Ēdelīgie varoņi Augsni attīrīt var tikai ļoti ēdelīgs augs – tāds, kurš spēj uzņemt ne tikai nepieciešamās barības vielas, bet saldajā ēdienā vēl papildus piekost augsnē un gruntsūdenī esošās toksiskās vielas. Citus au-gus liela toksisko vielu koncentrācija nogalinātu, taču šie augi jūtas tik labi, ka nezaudē ne spēju vairoties, ne attīstīties. Tieši otrādi,

papildus uzņemtie elementi tiem palīdz gan augt, gan cīnīties ar dažādiem dabiskajiem ienaidniekiem, piemēram, kaitēkļiem un nevēlamām slimībām. Šādus ēdelīgos augus zinātniski dēvē par hiperakumulantiem augiem, jo tie spēj uzņemt toksiskos elementus lielās koncentrācijās.

Fitoremediācijas procesā augs daļu toksisko jonu noglabā saknēs, šādi sevi pasargājot no inficēšanās ar kaitīgo vielu, bet atlikušo piesārņojumu nogādā vadaudos un tālāk lapās. Lai toksiskās vie-las nenodarītu kaitējumu pašai lapai un fotosintēzes procesam, tās tiek izolētas dažādos šūnu ieslēgumos. Lai notiktu kaitīgo vielu uzņemšana, nepieciešams ne tikai augs, bet arī tam atbils-tošs mitruma daudzums, gaisma, pH līmenis un auga bioloģiska-jām īpašībām piemērota temperatūra. Šie, kā arī vēl citi apstākļi nodrošina, ka toksiskās vielas būs augam uzņemamā formā.

Lēns process

Lai izvēlētos piemērotāko augu attīrīšanai, jāzina arī tas, cik un kāds piesārņojums ir zemē vai ūdenī, jo fitoremediācijas lai-kā tiks izmantotas augam jau no dabas dotās īpašības – vielas uzkrāt, filtrēt, stabilizēt, degradēt, transpirēt un atsāļot. Visas šīs īpašības veido dažādus fitoremediācijas mehānismus, un to laikā auga daba tiek apvienota ar nepieciešamību samazināt smago metālu, pesticīdu vai organisko vielu piesārņojumu aug-snē vai ūdeņos. Šis ir saudzīgs vides attīrīšanas veids, lai piesār-ņotās un degradētās vietās atjaunotu dabisku un tīru augsni.

AUGI DRAŅĶĒDĀJI

Lāsma Rābante

Daudzi augi spēj ne tikai izdzīvot, bet arī lekni augt ļoti piesār-ņotās vietās, uzņemt toksiskās vielas un dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šo lielisko īpašību sauc par fitoremediāciju, un jau vairāk nekā 20 gadu to izmanto kā vienu no metodēm vides attīrīšanai.


VIDRŪPE

Process ir garš, un rezultātus nevarēs ieraudzīt pēc divām nedēļām vai pusgada; fitoremediācijas rezultāts sākumā ir nemanāms, līdz atšķirība kļūst ļoti labi redzama. Labāk izmantot viengadīgus augus, jo tos ir ļoti ērti kopt. Pavasarī tos iesēj, bet rudenī novāc. Ar daudzgadīgiem lakstaugiem un kokaugiem ir sarežģītāk, jo tie ir regulāri jāapgriež, lai nodrošinātu nepārtrauktu un bagātīgu aug-šanu. Fitoremediācijā izmantotajiem augiem ir labi un dū-šīgi jāaug un jāzaļo, lai lakstos būtu vieta, kur likt kaitīgās vielas. Ļoti piemēroti ir augi, kuriem ir resns stumbrs vai lielas lapas, kas ilgi aug un zied īsu brīdi.

Lai gan augs ir ļoti pastāvīgs organisms, diemžēl fitoremedi-ācijai nepietiek tikai ar auga iesēšanu. Nepieciešams regulāri novērtēt to labsajūtu, jo neviens augs nav mūžīgs un, līdzīgi cilvēkam, katram ir savs ēdelības limits. Pazīmes, kurām ne-pieciešams pievērst uzmanību, ir dažādas, piemēram, pig-mentācija uz auga lapām, nokaltušas jaunās vai vecās lapas, augļu vai sakņu puve. Šādos gadījumos cietušie augi jāno-maina pret jauniem, lai neapstātos attīrīšanās process.

Rudenī augi ar visām saknēm no zemes ir jāizvāc un jā-kompostē noslēgtā tvertnē ar mikroorganismu vai spe-ciālu šķīdumu palīdzību, nedrīkst pieļaut komposta sulu nonākšanu ūdeņos. Vēlāk kompostu var izmantot par mēslojumu zālājam, bet aizliegts to izmantot lauksaimnie-cības kultūru mēslošanai – tas var būt kaitīgi veselībai!

Vielu nezūdamības likums nav atcelts

Fitoremediācija jau iekarojusi vietu pasaulē – to plaši izman-to gan ASV, gan citās valstīs. Tur ierīkoti dažādi izglītojošie parki, tiek attīrītas mitrāju teritorijas un militārie poligoni. Baltijā Latvija ir vienīgā, kur izmanto fitoremediāciju, pie-mēram, 2013. gadā Rīgā Sarkandaugavas attīstības biedrība kopā ar biedrības «Homo ecos:» palīdzību Ilzes Rukšānes vadībā iepretī psihoneiroloģiskajai slimnīcai ierīkoja pirmo fitoremediācijas laukumu ar saulgriezēm un lupīnām. Fito-remediācijas laukums katru gadu tiek paplašināts, un šī ir

Augs Latīņu val. Uzņemamās vielas

Sareptas sinepesBrassica juncea

Ag, Pb, Se, Zn, Cd, Cr, Ni

Vasaras saulgriezeHelianthus

annuusCr, Mn, Pb, Zn, Ni, Cd,

Cs, Sr, U

Platlapu vilkvālīte Typha latifolia Cu, Mn, Pb, Zn, Ni, Fe

Sējas lucernaMedicago

sativaCr, Co, Cd, Pb, THE,

MTBE

Parastā apsePopulus tremula

As, DDT

Klūdziņu kārklsSalix

viminalis L.Zn, Cd, U, Pb, Cr, Hg, Ag, Se, MTBE, TCE

Mazais ūdenszieds Lemna minor Cu, Cd, Zn

Rapsis Brassica napus Ag, Cr, Pb, Se, Zn

Parastā kukurūza Zea mays Cr, U, Zn

Parastais miezisHordeum vulgare

Al

Augi, kam garšo toksiskas vielas

iespēja sen aizmirsto Daugavas daļu atdzīvināt un atjaunot līdz kād-reizējam skaistumam.

Kā iedvesmojošu piemēru vēlos minēt Hountonas parku Šanhajā. Pirms desmit gadiem tur bija veca, pamesta rūdu ražotne upes kras-tā, kur mētājās atkritumi, ūdens bija tumši brūns un bez dzīvības. Ta-gad parks ir slavens ar izsmalcinātu pastaigu taku gar dažādiem fito-remediācijas augiem un ūdensrozēm dzidrajā ūdenī. Līdzīgu nākotni es novēlu arī Sarkandaugavai, kur Daugavas krasti pašlaik ir līdzīga bēdu ieleja. Pagājušā gada vasarā fitoremediācijas pētījumi augsnes attīrīšanai, izmantojot dažādas vītolu sugas, sākās Ventspilī.

Metodes vājais posms ir augu tālāka pārstrāde, jo vielu nezūda-mības likumu neviens nespēj atcelt – piesārņojumu, izņemot to no vienas vietas, nākas noglabāt citur. Visdrošākais un ekonomiski izdevīgākais veids būtu fitoremediācijā izmantotos augus izmantot biogāzes ražošanā vai gatavot dažādus mēslojumus zālieniem un apstādījumiem. Esmu pārliecināta, ka nākotnē mēs plaši izmanto-sim augu kāri uz toksisko vielu uzņemšanu un varēsim attīrīt plašas teritorijas, augi pēc tam ražos enerģiju, un tā mēs varēsim samazi-nāt arī fosilās enerģijas patēriņu.

Houtonas parks.

Houtonas parks.

DARBI


Matus regulāri sešas līdz astoņas reizes gadā krāso aptuveni 60% sieviešu un 5–10% vīriešu. Lielbritānijā cilvēki to dara 100 miljo-nus reižu gadā un vairāk nekā pusē gadījumu – mājās. Eiropā tas ir miljardos mērāms bizness. Jā, tieši tik iespaidīgi izskatās matu krāsošana, ja to pārvērš skaitļos. Cipari varētu kļūt vēl brangāki, jo sabiedrība noveco, bet mūžīgās jaunības kultam sirmas cirtas ne-piestāv. Vēlme krāsot matus parādās jau agrā jaunībā, ne velti dau-dzās Eiropas Savienības valstīs frizieriem ir aizliegts ar ķīmiskām krāsām krāsot par 16 gadiem jaunāku bērnu matus. Lielais piepra-sījums padara matu krāsas par populāru preci kosmētikas tirgū un ir labs iegansts papētīt šo nozari uzmanīgāk. Sāksim ar svarīgāko «spēlētāju» šajā jomā – parastajām noturīgajām jeb oksidējamajām (iepakojumā divas tūbiņas, kas jāsajauc pirms lietošanas) matu krā-sām, kuras veido līdz pat 80% matu krāsu tirgus Eiropā.

Matu krāsas upuri

Kaut mati sastāv no nedzīvām šūnām, tomēr, ziežot uz galvas krā-su, nedrīkst aizmirst par lielu un ļoti jutīgu ķermeņa orgānu – ādu, uz kuras krāsa gribot negribot nonāk. Pirms pāris gadiem medijus pāršalca šausminošas ziņas par reāliem matu krāsas upuriem. Vienā gadījumā tā bija 38 gadus veca angliete, kurai pēc matu krāsošanas iestājās koma un tad arī nāve, otrā gadījumā – septiņpadsmitgad-niece, kurai viena no regulārajām matu krāsošanas reizēm pie drau-dzenes izrādījās liktenīga. Abas anglietes bija no tiem 1,5% (citviet parādās ziņas pat par 5%) iedzīvotāju, kuri, pēc dažādām aplēsēm, ir alerģiski pret noturīgo krāsu sastāvdaļām. Dažam alerģija izpau-žas kā apsarkusi, niezoša āda, citam – pietūkst seja un iestājas pat

anafilaktiskais šoks. Turklāt ne vienmēr tas notiek pirmajā krāsošanas reizē vai tieši krāsošanas laikā. Britu pusau-dzes gadījumā traģiska bija tikai 20. reize.

Kā galveno vaininieku abu sieviešu nāvē min vienu no no-turīgo krāsu pamatvielām – p-fenilēndiamīnu jeb PPD, kas sastopams aptuveni divās trešdaļās krāsu. Bezkrāsainais organiskais savienojums nodrošina to, kāpēc tās ir tik populāras, proti, garantētu un noturīgu toni, kas pilnībā nokrāso sirmos matus. Kad pati eksperimentēju ar noturī-gajām krāsām, šos bonusus atceros ļoti labi: vienu nedēļu mati sarkani, otru – melni utt. Ja vien nebūtu problēmu ar ataugušajiem matiem, par krāsas atjaunošanu varētu ne-raizēties mēnešiem ilgi. PPD ir arī viena no tām vielām, ko pārbauda standarta alerģiju testos, un dermatologi atzīst, ka alerģisko reakciju skaits palielinās.

Ja arī PPD jums problēmas nesagādā, noturīgajās krāsās ir arī citi potenciālie kaitnieki. Pirms diviem gadiem Dānijas Vides aizsardzības ministrija izrevidēja 365 profesionālās un mājlietošanas matu krāsas. 10 visbiežāk sastopamās vie-las vienlaikus ir arī stipri vai pat ļoti stipri (angliski extreme) sensibilizētāji jeb jutības pastiprinātāji, piemēram, rezorci-nols, p-aminofenols, 2,5-diaminotoluols. Tikai 70 no vairāk nekā 300 krāsām nesaturēja nevienu no šiem «ekstrēma-jiem» sensibilizētājiem. Pretēji pieņemtajai vīpsnāšanai par matu balināšanu, kaitīgās vielas vairāk sastopamas tieši tumšajās – brūnajās un melnajās – matu krāsās.

Kristīne Sēnele, «Baltijas Vides forums»

MATU KRĀSOŠANA: BOTĀNIKA PRET ĶĪMIJU

DARBI


Noturīgās matu krāsas arvien tiek saistītas arī ar dažādiem ļaundabīgajiem audzējiem, visbiežāk – urīnpūšļa vēzi un leikēmiju. Kaut arī pētījumu un pārskatu rezultāti ir samērā pretrunīgi, tomēr ES kosmētikas un nepārtikas produktu zi-nātniskā komiteja vairākkārt ir secinājusi, ka sievietēm, ku-ras regulāri un ilgstoši krāso matus ar noturīgajām krāsām, ir papildu risks saslimt ar jau minētajiem audzēju veidiem. Kosmētikas industrija aizbildinās, ka pagaidām nav radīts līdzvērtīgs aizvietotājs, piemēram, PPD, tāpēc likums mi-nētās vielas ierobežo, taču pilnībā neaizliedz. Uz krāsām, kurās ir stipri sensibilizētāji, būs brīdinājums par nopiet-nas alerģijas draudiem, kā arī aicinājums iepriekš veikt ādas alerģijas testu. Par to lietderību gan valda zināma skepse, jo, pirmkārt, nav pārliecības, ka cilvēki (it īpaši pusaudži) tos veic pareizi, otrkārt, šādā veidā, iespējams, tiek palielināta cilvēka jutība, kas krāsošanas laikā var pār-tapt smagā alerģiskā reakcijā.

Nesmird, tātad dabisks?

Jaunpienācējas (nebūs pat 10 gadu) matu krāsu tirgū ir tā dēvētās «dabiskās» matu krāsas, kuras pārstāv tādi zī-moli kā «Herbatint», «Naturtint», «Tints of Nature». Šos produktus rotā uzraksti «noturīgās augu matu krāsas», «organiskas sastāvdaļas» u.tml., taču pats produkts, tā sa-gatavošana un krāsošana ne ar ko neatšķiras no parasta-jām oksidējamajām krāsām. Pirms vairākiem gadiem kādā Rīgas frizētavā šādu jaunumu iepazinu arī es. Krāsošanas pieredze bija lieliska: nekādas kodīgās smakas, dabisks matu tonis (ļaujot izsprukt no ataugušo sakņu stadijas), noturīgs krāsojums, kam pa zobam bija arī mani sirmie mati. Toreiz par matu krāsu sastāvdaļām neko nezināju un uzticējos ražotāju un tirgotāju sacītajam. Dīvaini gan šķi-ta, ka «dabiska» krāsa, par kurām līdz tam biju dzirdējusi tikai nievājošas atsauksmes, tik labi un paredzami nokrā-so matus. Tikai tad, kad biju tiktāl izglītojusies, lai sapras-tu krāsu sastāvu, vairs nebiju tik iepriecināta.

Kā jau ražotāji sola uz iepakojuma, starp sastāvdaļām nav rezorcinola, parabēnu un amonjaka, taču tur ir citas nebūt ne mazāk kritizētas vielas. Piemēram, vienā no šīm matu krāsām bija gan bēdīgi slavenais PPD, gan kaitīgais etanol-amīns, p-aminofenols un 2-metilrezorcinols. Jāpiekrīt reiz lasītai frāzei: ja krāsa nesmird, tas nenozīmē, ka tā ir da-biska. Šajās «dabiskajās» krāsās varbūt ir mazāk ķimikāliju, taču tās joprojām ir ķīmiskas krāsas, kuras varētu iedvest maldinošu drošuma izjūtu tajos, kuri alerģijas dēļ nevar lietot parasto matu krāsu.

Jums gan ir daudz matu!

Šobrīd matu krāsošanā esmu evolucionējusi līdz augu matu krāsām, galvenokārt tāpēc, ka mani mati vairs nebija nedz kupli, nedz veselīgi, bet sirmai savos 30 plus gados

arī negribējās staigāt. Tās ir krāsas, kurās nav ķīmisku pigmentu, ir tikai augu izcelsmes krāsvielas. Lūk, daži piemēri: labi zināmā hen-na (sarkanoranžais tonis), indigo jeb basma (padara toņus tumšā-kus), sarkano biešu saknes, ratānija, rubija (sarkanais tonis), rabar-beru saknes, kumelīšu ziedi, kasija (zeltainais tonis), salvijas laksti (pelnu pelēkais tonis), valriekstu čaumalas (brūnie toņi), pat melnā tēja un kafija. Atkarībā no vēlamā matu toņa noteiktās proporcijās sajauc šo un vēl citu augu pulverīšus. Augu matu krāsas, ko pie mums piedāvā tādi zīmoli kā «Logona», «Khadi», «Sante», ir atgriešanās pie senču metodēm, jo tieši tā – ar krāsojošiem ziediem, saknēm, lapām, koku mizām utt. – viņi sa-vulaik ieguva vēlamo matu toni. Atšķirībā no ķīmiskajiem pigmen-tiem, kas agresīvi aizstāj dabiskos matu pigmentus, augu krāsvielas iekļūst tikai mata virskārtā, tādēļ arī krāsošanas rezultāts ir īpašs: krāsa ir dabiska, saglabājas matos esošā toņu daudzveidība, bet sir-mie mati vienmēr paliek gaišāki. Tonis kļūst pamanāmāks ar katru nākamo krāsošanas reizi, tas īpaši jāielāgo ļoti veselīgo un biezo matu īpašniekiem. Ar augu krāsām matus nevar padarīt gaišākus, var tikai iegūt izteiksmīgāku toni.

Lai uzlabotu rezultātu, ir jāatsakās no matu mazgāšanas un kopša-nas līdzekļiem, kuros ir silikoni (vielas sastāvdaļu listē ar izskaņu -cone). Tie uz mata veido plēvīti un neļauj iekļūt krāsvielām. Krāso-šana ar augu krāsām ir samērā laikietilpīga (mājas apstākļos vidēji divas stundas ierastās pusstundas vietā), taču rezultāts ir ilgnotu-rīgs – vismaz 4–8 nedēļas. Arī pret šīm krāsām, jo īpaši hennu vai kumelītēm, var būt individuāla nepanesība, taču, piemēram, «Logo-na» atzīst, ka ziņu par šādiem gadījumiem līdz šim nav bijis. Izklausās, ka augu matu krāsām nav nemaz tik daudz priekšrocību? Pats svarīgākais ieguvums ir matu un arī paša veselība, un vai tad tas ir maz? Tā kā šīs krāsas sastāv no augiem, iedarbība uz matiem un galvas ādu ir spēcinoša un pat atveseļojoša. Mati atgūst spī-dumu un aug ātrāk. Pēc augu krāsu izmantošanas es pirmo reizi dzirdēju frizieri sakām: «Jums nu gan ir daudz matu!»

Pēc matu krāsošanas ar augu krāsvielām kanalizācijā neaiztek sim-tiem litru atšķaidītu ķimikāliju, jo, piemēram, aprēķini liecina, ka Rietumeiropā ik gadu notekūdeņos nonāk aptuveni 70–80 tonnu re-zorcinola. Toties jārēķinās, ka izlietni var aizdambēt augu pulveris.

Plašāk – www.padomapirmsperc.lv


Turpinājums no 2. vāka

VĀKU BILŽU AUTORS

AINARA MANKUS FOTOMIRKĻIBūtu dīvaini, ja cilvēkam, kuram datori ir ikdiena, nebūtu savas mājaslapas: vietnē ainars.net putnu fotogrāfijas sakārtotas pa su-gām – izrādās, viņš kolekcionē sugas. Pašlaik nobildēti 240 Latvi-jas sugu putni, teorētiski vēl varētu nofotografēt arī 120 kaut reizi konstatētās, bet skaidrs, ka daļu no tām Latvijā diez vai vēl kādreiz redzēsim. Cilvēkus Ainars nebildē, dažreiz nenoturas un ar objektī-vu un starpgredzeniem nofotografē kādu kukaini, eksperimentē ar zibeņiem, ja trāpās lapsa, zaķis vai kāds cits dzīvnieks, arī šīs bildes nonāk mājaslapā – lai priecājas visi, kas vien vēlas!

Brūnas parasti ir odžu mātītes.

Upes zīriņš (vidū), līkšņibītis (pa kreisi) un dūņšņibītis (pa labi).

Lielgalvis.

Pelēkvaigu dūkuris.

Zibeņo...

LĪVAS MANKUS DABAS IZJŪTA

Ainars bieži dodas dabā kopā ar Līvu, meitai patīk dzīvnieki, tāpēc jau kopš bērnības viņa manto tēva vecos fotoaparātus. Nu jau gan nopirk-ta lietota, tomēr pašai sava spoguļkamera. Tomēr putnu fotografēša-na nav nekāda medusmaize, lielākoties nākas atgriezties bez bildes, slēpnī jāieguļas jau rītausmā, tāpēc Līva nolēmusi vairāk pievērsties mākslai – viņa zīmē ne tikai reālus dzīvniekus, bet izsapņo savus teiks-mainos zvērus.

Zīdaste.

Parastie šņibīši.

VĀKU BILŽU AUTORS

pavasaris / 02 / 2015 - vides vēstis · 4 pavasaris/02/2015 piesakies gājienam «mana jūra»...

Documents