Ērihs Marija Remarks

Laiks dzīvot un laiks mirt

Rīga „Liesma” 1986 I Krievijā nāve oda citādi nekā Āfrikā. Arī Āfrikā, spēcīgai angļu ugunij plosoties, līķi frontu

starpjoslās biei ilgi gulēja neapbedīti, bet saule iedarbojās ātri. Naktīs līdz ar vēju uzplūda smaka –salkana, smacīga un smaga, miroņi bija uzpūsti no gāzēm, un svešo zvaigņu gaismā viņi spokaini cēlās, itkā vēlreiz dotos cīņā, klusēdami, bez cerībām un katrs par sevi; taču jau nākamajā dienā tie sāka plakt,piekļauties zemei, bezgala noguruši, it kā gribēdami tajā ielīst, - un, kad viņus varēja aizvākt, das labs jaubija glui viegls un sakaltis, bet no tiem, kurus uzgāja kaut kur pēc nedēļām, bija pāri palikuši gandrīz vaitikai ģindeņi, kas savos pēkšņi pārāk vaļīgajos formas tērpos svabadi grabēja. Tā bija sausa nāve –smiltīs, saulē un vējā. Krievijā nāve bija ķepīga un smirdīga.

Lija dienām ilgi. Sniegs kusa. Pirms mēneša tas klājās pār zemi vairāk nekā divus metrus biezā kārtā.Sagrautā sāda, kas sākumā šķita sastāvam tikai no pārogļotiem jumtiem, katru nakti nedzirdami izaugakrietnu gabalu ārā no plokošā sniega. Izlīda logu dzegas, pāris nakšu vēlāk – durvju stenderes, visbeidzotpakāpieni, kas veda netīri baltajā ķēpā. Sniegs kusa un kusa, un zem tā kļuva redzami miroņi.

Tie bija veci miroņi. Kaujas par sādu bija notikušas vairakkārt – novembrī, decembrī, janvārī unpašreiz – aprīlī. To ieņēma un atstāja, un atstāja, un atkal ieņēma; uznāca sniega vētras un ieputinājamiroņus biei vien dau stundu laikā tik dziļi, ka sanitāri daudzus no tiem vairs nevarēja atrast, - gandrīz vaiik diena klāja pār postījumiem jaunu baltu kārtu, glui kā ēlsirdīgā māsa uzsedz palagu asiņainām cisām.

Vispirms parādījās janvāra miroņi. Tie gulēja pašā augšā un kļuva redzami aprīļa sākumā – drīz pēctam, kad sniegs bija sācis plakt. To ķermeņi bija sasaluši kramā un sejas vaska pelēkas.

Viņus apraka kā pagales. Uzkalnā aiz sādas, kur sniegs nebija tik dziļš, to nošķūrēja nost unsasalušajā zemē izcirta bedri. Tas bija nogurdinošs darbs.

Pie decembra miroņiem atrada janvārī kritušo ieročus. Šautenes un rokas granātas bija iegrimušassniegā dziļāk nekā ķermeņi; dakārt atrada arī tērauda ķiveres. Šiem miroņiem vieglāk varēja atārdīt zemuniformas iešūtos identificēšanas etonus – drānu jau bija atmiekšķējis sniega ūdens; tas stāvēja atvērtajāsmutēs, it kā līķi būtu noslīkuši. Daiem viens otrs loceklis jau bija atlaidies. Kad to nesa projām, ķermenivēl skāva stingums, bet kāda roka jau nokarājās un ļengani šūpojās – kā mādama drausmīgā vienaldzībā,gandrīz vai nepieklājīgi. Visiem, kas gulēja piesaulē, vispirms atkusa acis. Tās zaudēja glāaino spulgu, unzīlītes uzblīda. Ledus tajās izkusa un lēnām tecēja pār vaigiem – it kā miroņi raudātu.

Pēkšņi vairākas dienas atkal stipri piesala. Sniegs pārklājās ar sērsnu un pārvērtās ledū. Tas vairsneplaka. Bet tad no jauna sāka pūst smacīgais, spiedīgais vējš.

Izčākstējušajā baltumā vispirms pavīdēja tikai pelēks plankums. Stundu vēlāk tā jau bija plauksta,

kas krampjaini stiepās augšup.- Re, vēl viens, - teica Zauers.- Kur? – jautāja Immermanis.- Tur, pie baznīcas. Vai nevajadzētu pamēģināt to izrakt?- Kāpēc? Gan vējš pats to atraks. Sniegs tur vismaz metru vai kādus divus dziļš. Šī nolādētā sāda

atrodas zemāk nekā visa tās apkaime. Vai varbūt tu gribi par varēm piesmelt zābakus ar ledainu ūdeni?- Nu nē! – Zauers pētoši paskatījās uz virtuves pusi. – Vai tev ir kāda jēga, kas šodien gremojams?- Kāposti. Kāposti ar cūkgaļu, kartupeļiem un ūdeni. No cūkgaļas tur, protams, ne smakas.- Kāposti! Kā tad! Šonedēļ jau trešo reizi.Zauers atpogāja bikses un sāka urinēt.- Pirms gada es vēl laidu slaidā lokā, - viņš sarūgtināts teica. – Braši, militāri, kā pienākas. Jutos

labi. Ēsma pa pirmo! Uzbrukumā katru dienu uz priekšu par tik un tik kilometriem. Domāju, drīz būšuatkal mājās. Tagad tecinu kā civilists – sērīgi un bez prieka.

Immermanis pabāza roku zem formas tērpa un sāka omulīgi kasīties. – Man nu gan būtu glui vienalga,kā tecināt, - kaut tikai es atkal būtu civilists.

- Man jau arī. Bet rādās, ka mēs mūīgi zaldāti vien būsim.- Skaidrs. Varoņi, kamēr nosprāgsim. Vienīgi esesieši vēl lai slaidā lokā.Zauers aizpogāja bikses.- Viņi to arī var. Mēs padarām melno darbu, un šiem tiek gods. Mēs par kaut kādu nolāpītu pilsētu

cīnāmies divas trīs nedēļas, bet pēdējā dienā ierodas esesieši un kā uzvarētāji iesoļo tur mums papriekšu. Un tu tikai paskaties, kā par šiem tiek gādāts! Arvien biezākie šineļi, labākie zābaki un lielākaisgaļas gabals!

Immermanis ņirdza.- Tagad arī esesieši vairs neieņem pilsētas. Tagad viņi atkāpjas. Glui tāpat kā mēs.- Ne tā kā mēs. Mēs nededzinām un nešaujam nost, ko vien dabūjam rokā.Immermanis beidza kasīties.- Kas tev šodien lēcies? – viņš pārsteigts jautāja. – Uzreiz tādi cilvēcīgi toņi! Pielūko, ka

Šteinbrenners tevi nesadzird – citādi tu drīz ielingosi soda rotā. Re – sniegs ap baznīcu saplacis! Tagadtam tur var saredzēt jau labu tiesu no rokas.

Zauers paskatījās turp. – Ja tā vēl joprojām kusīs, tad šis rītdien karāsies pie kāda krusta. Viņšatrodas īstā vietā, tieši virs kapsētas.

- Vai tad tur ir kapsēta?- Protams. Vai tad vairs neatceries? Mēs taču šeit jau reiz bijām. Mūsu pēdējā uzbrukuma laikā.

Oktobra beigās.Zauers sniedzās pēc sava katliņa.- Putras katli arī klāt! Mudīgi – citādi mēs samazgas vien dabūsim.

Roka augtin auga. Nu vairs nelikās, ka kūst sniegs, - izskatījās, it kā roka lēnītiņām sprauktos laukāno zemes – kā vārgs drauds un sastindzis, pēc palīdzības lūdzošs ests.

Rotas komandieris apstājās. – Kas tas tur ir?- Kāds muiks, leitnanta kungs.Rāe paskatījās vērīgāk. Viņš ieraudzīja izbalējušas piedurknes gabalu un noteica: - Tas nav nekāds

krievs.Feldfēbelis Mike kustināja zābakos kāju pirkstus. Viņš ne acu galā nevarēja ieredzēt rotas

komandieri. Tā priekšā viņš gan stāvēja, braši izslējies, - disciplīna pāri visām personiskajām jūtām,taču, lai tomēr kaut kā paustu savu nicinājumu, viņš neredzami kustināja zābakos pirkstus. „Ķēmrausistāds,” viņš nodomāja, „muldoņa!”

- Lieciet to izrakt! – Rāe pavēlēja.- Klausos!- Norīkojiet tūdaļ pāris puišu! Nav nekāds jaukais skats.„Zaķpastala,” domāja Mike. „Blurkšķis tāds! Neesot nekāds jaukais skats! It kā šis te būtu pirmais

līķis, ko redzam!”- Tas ir vācu karavīrs, - Rāe sacīja.- Klausos, leitnanta kungs! Kopš četrām dienām mēs gan vairs tikai krievus vien atrodam.- Lieciet to izrakt! Tad redzēsim, kas viņš ir.Rāe devās uz savu mitekli. „Iedomīgais mērkaķis,” nodomāja Mike. „Šim ir krāsns, silts mājoklis un

kaklā dzelzs krusts. Man nav pat pirmās pakāpes dzelzs krusta. Bet pelnījis es to esmu glui tāpat kā šissavu dzelzs zvārguļu kolekciju.”

- Zauer! – viņš uzkliedza. – Immerman! Šurp! Paķeriet līdzi lāpstas! Kas vēl tur ir? Grēber!Hiršman! Berning! Jūs, Šteinbrenner, uzņemieties vadību! Vai redzat tur to roku? Atrakt un apbedīt, jaizrādās vācietis! Deru, ka viņš tas nav.

Gausi pienāca Šteinbrenners. – Deram? – viņš jautāja. Viņam bija augsta, zēniska balss, veltīgi viņšpūlējās noturēt to zemākos toņos. – Uz cik?

Mike mirkli svārstījās.- Uz trim rubļiem, - viņš tad teica. – Uz trim okupācijas rubļiem.- Uz pieciem. Ja mazāk par pieciem, es nederu.- Lai iet! Uz pieciem. Bet samaksāt!Šteinbrenners smējās. Zobi mirdzēja blāvajā saules gaismā. Viņš bija deviņpadsmit gadu vecs,

gaišiem matiem un gotiska eņģeļa seju.- Protams, samaksāt! Kā gan citādi, Mike?Mike ne visai ieredzēja Šteinbrenneru, bet viņš baidījās no viņa un tādēļ uzmanījās. Visi zināja, ka

Šteinbrenners bija nacists „par visiem divsimt procentiem”.- Labi, labi. – Mike izņēma no kabatas ķirškoka etviju ar vākā iededzinātu puķu ornamentu. –

Cigareti?- Protams.- Šteinbrenner, fīrers nesmēķē, - nevērīgi izmeta Immermanis.- Pievaldi aunas!- Valdi pats!- Tev acīmredzot klājas varen labi! – Šteinbrenners pacēla garās skropstas un uzmeta viņam greizu

skatienu. – Tev laikam šis tas piemirsies, vai ne?Immermanis smējās.- Tik viegli vis neaizmirstu. Es zinu, uz ko tu mērķē, Maks. Bet neaizmirsti, ko es teicu: fīrers

nesmēķē. Tas bija viss. Te klāt ir četri liecinieki. Un, ka fīrers nesmēķē, to katrs zina.- Beidziet muldēt! – apsauca Mike. – Sāciet labāk rakt. Rotas komandiera pavēle.- Nu tad sākam! – Šteinbrenners aizkūpināja cigareti, ko Mike tam bija iedevis.- Kopš kura laika tad pieņemts smēķēt, dienesta pienākumus pildot? – iejautājās Immermanis.- Tas nav nekāds dienesta pienākums, - Mike aizkaitināts paskaidroja. – Beidziet muldēt un rociet

krievu laukā! Arī jūs, Hiršman.- Tas nav nekāds krievs, - ierunājās Grēbers. Viņš vienīgais bija aizbīdījis pāris dēļu līdz līķim un

sācis atrakt sniegu ap miroņa roku un krūtīm. Tagad skaidri redzēja slapjo formas tērpu.- Nav krievs? – Šteinbrenners igli un droši kā dejotājs nāca pa līganajiem dēļiem un notupās

Grēberam blakus. – Patiešām ne! Tas te ir vācu formas tērps. – Viņš pagriezās atpakaļ. – Mike! Tas navkrievs! Es esmu derības vinnējis!

Smagnējiem soļiem tuvojās Mike. Viņš ciešu skatienu raudzījās bedrē, kurā no malām lēnām tecēja

iekšā ūdens. – Nesaprotu, - viņš sapīcis paskaidroja. – Gandrīz vai veselu nedēļu uzgājām tikai krievusvien. Šim te jābūt kādam no decembrī kritušajiem, kas iegrimis dziļāk.

- Tas var arī būt kāds no oktobra līķiem, - sacīja Grēbers. – Toreiz mūsu pulks šeit gāja cauri.- Nieki! No tiem nu gan tas vairs nevar būt.- Var gan. Mums šeit notika nakts kauja. Krievi atkāpās, un mums tūdaļ vajadzēja doties uz priekšu.- Tā ir, - piebalsoja Zauers.- Nieki! Mums sekojošā papildvienība noteikti būs visus kritušos atradusi un apbedījusi. Noteikti!- Tas nav nemaz tik droši. Oktobra beigās jau stipri sniga. Un toreiz mēs vēl ātri devāmies uz

priekšu.- To tu jau otrreiz saki, - Šteinbrenners paskatījās uz Grēberu.- Ja gribi, vari to vēlreiz dzirdēt. Mēs toreiz devāmies pretuzbrukumā un aizgājām uz priekšu vairāk

nekā simt kilometru.- Un tagad mēs atkāpjamies – ko?- Tagad mēs esam atkal te.Immermanis brīdinoši piegrūda Grēberam.- Mēs varbūt dodamies uz priekšu? – jautāja Grēbers.- Mēs saīsinām frontes līniju, - Immermanis teica un izsmejoši lūkojās Šteinbrenneram acīs. – Jau

kopš gada. Stratēģiska nepieciešamība, lai karā gūtu uzvaru. To taču katrs zina.- Re, pirkstā gredzens! – pēkšņi Hiršmanis iesaucās.Viņš bija racis tālāk un atsedzis arī miroņa otru roku.Mike pieliecās. – Patiešām, - tas teica. – Turklāt zelta. Laulības gredzens.Visi skatījās turp.- Piesargies! – Immermanis čukstēja Grēberam. – Citādi šis draņķis tev vēl izcūkos atvaļinājumu.

Ziņos par tevi, ka esi gaudulis. Viņš to vien gaida.- Viņš tikai plātās. Piesargies labāk pats! Tevi viņš uzmana vairāk nekā mani.- Man tas viens pīpis. Es atvaļinājumu nedabūšu.- Tā ir mūsu pulka nozīme, - teica Hiršmanis. Viņš ar rokām bija rakņājies tālāk.- Tātad tas pavisam droši nav krievs? – Šteinbrenners, ņirdzīgi smīnēdams, skatījās uz Miki.- Nē, nav krievs, - Mike īgni attrauca.- Piecas markas! ēl, ka nederējām uz desmit. Velc laukā!- Man nav naudas klāt.- Kur tad? Valsts bankā, vai? Velc tik laukā!Mike nikni paskatījās uz Šteinbrenneru, tad izņēma kabatas portfeli un noskaitīja naudu.- Šodien arī viss iet greizi. Nolādēts!Šteinbrenners naudu iebāza kabatā.- Manuprāt, tas ir Reike, - ieminējās Grēbers.- Ko?- Šis te ir mūsu rotas leitnants Reike. Tie ir viņa uzpleči. Un šeit labajam rādītāja pirkstam trūkst

pirmā locekļa.- Nieki! Reike tika ievainots un nogādāts uz aizmuguri. Vēlāk mēs tā dzirdējām.- Tas ir Reike.- Atbrīvojiet seju!Grēbers un Hiršmanis raka tālāk.- Uzmanību! – sauca Mike. – Neieduriet ar lāpstu galvā!Sniegā parādījās seja. Tā bija slapja un izskatījās dīvaina, ar sniegu pieķepušiem acu dobumiem;

likās, ka tēlnieks, neizveidojis līdz galam masku, būtu to atstājis aklu. Zilo lūpu starpā spīdēja zelta zobs.- Es viņu nevaru pazīt, - teica Mike.

- Tam jābūt viņam. Mēs toreiz šeit nevienu citu virsnieku nezaudējām.- Izslaukiet viņam acis!Grēbers brītiņu vilcinājās. Tad ar savu cimdu saudzīgi norausa sniegu un teica:- Tas ir viņš.Miki sagrāba uztraukums. Tagad viņš komandēšanu uzņēmās pats. Ja jau darīšana ar virsnieku, tad,

pēc viņa domām, vadība jāuzņemas augstākas dienesta pakāpes karavīram.- Piecelt! Hiršman un Zauer – aiz kājām, Šteinbrenner un Berning – aiz rokām! Jūs, Grēber, uzmaniet

galvu! Sākt vienlaicīgi... viens, divi, reizē!Ķermenis sakustējās.- Vēlreiz! Viens, divi, celt!Līķis atkal sakustējās. Zem tā, gaisam ieplūstot, no sniega izlauzās it kā dobja nopūta.- Feldfēbeļa kungs, kāja nāk nost! – iesaucās Hiršmanis.Tas bija zābaks, kas pa pusei nomaucās. Miesa sniega ūdenī bija satrūdējusi un viegli atdalījās.- Laist vaļā! Nolaist zemē! – uzsauca Mike. Par vēlu. Ķermenis sašļuka, un zābaks palika Hiršmaņa

rokā.- Vai kāja tur iekšā? – vaicāja Immermanis.- Lieciet zābaku pie malas un turpiniet rakt! – Mike uzbrēca Hiršmanim. – Kas tad varēja zināt, ka

tas jau tik mīksts! Un jūs, Immerman, esiet mierīgs! Jūtiet taču bijāšanu nāves priekšā!Immermanis izbrīnījies pavērās Mikē, taču klusēja.Daus mirkļus vēlāk viņi visu sniegu ap ķermeni bija norakuši. Izmirkušajā formas tērpā viņi atrada

kabatas portfeli ar dokumentiem. Raksts bija izplūdis, bet vēl salasāms. Grēberam izrādījās taisnība: tastomēr bija leitnants Reike, kas rudenī komandēja vadu.

- Mums par to tūdaļ jāziņo, - paskaidroja Mike. – Palieciet tepat! Es tūlīt būšu atpakaļ.Viņš devās uz māju, kur dzīvoja rotas komandieris. Šī bija vienīgā vēl daudzmaz veselā ēka. Pirms

revolūcijas tā droši vien bija piederējusi garīdzniekam. Rāe sēdēja lielajā istabā. Mike naidīgi blenza uzlielo krievu krāsni, kurā dega uguns. Uz mūrīša aizmidzis gulēja Rāes aitu suns. Mike sniedza ziņojumu,un Rāe devās viņam līdzi uz notikuma vietu.

Viņš labu brīdi noraudzījās mirušajā Reikē, beidzot teica:- Aizspiediet viņam acis!- To nevar, leitnanta kungs, - atbildēja Grēbers. – Plakstiņi jau pārāk mīksti. Tie plīsīs pušu.Rāe paskatījās uz sašauto baznīcu.- Ienesiet viņu pagaidām tur iekšā. Vai mums ir kāds zārks?- Zārkus mēs pametām, - ziņoja Mike. – Mums kāds pāris bija sevišķiem gadījumiem. Tie nu ir

krievu rokās. Ceru, ka viņiem noderēs.Šteinbrenners smējās. Rāe nesmējās.- Vai mēs varētu kādu uztaisīt?- Tas prasītu pārāk daudz laika, leitnanta kungs, - teica Grēbers. – Ķermenis jau ļoti mīksts. Diezin

vai sādā arī atradīsies piemēroti dēļi.Rāe pamāja.- Uzlieciet viņu uz teltenes. Mēs viņu apbedīsim tajā. Izcērtiet kapu un uztaisiet krustu!Grēbers, Zauers, Immermanis un Bernings aiznesa ļengano ķermeni uz baznīcu. Hiršmanis

vilcinādamies sekoja nopakaļ ar zābaku, kurā atradās notrūkušās kājas gabali.- Feldfēbel Mike! – Rāe sacīja.- Leitnanta kungs!- Šodien šurp atsūtīs četrus noķertus krievu partizānus. Tie rīt no rīta jānošauj. Pavēli izpildīt uzdots

mūsu rotai. Apjautājieties savā vadā pēc brīvprātīgajiem. Citādi šāvējus nozīmēs kanceleja.- Klausos, leitnanta kungs!

- Dievs vien zina, kāpēc tieši mums tas jādara. Nu, bet tādā juceklī...- Es piesakos brīvprātīgi, - teica Šteinbrenners.- Labi. – Rāes sejā nepakustējās ne vaibsts. Stīvi viņš steberēja atkal atpakaļ uz māju pa sniegā

izrakto taku. „Atpakaļ pie savas krāsns,” prātoja Mike. „Lupata tāds! Kas tur nu liels – nošaut pārispartizānu. It kā tie nebūtu nokniebuši simtiem mūsējo.”

- Ja krievi būs laikus klāt, viņi pie tā paša varēs izrakt kapu arī Reikem, - ieminējās Šteinbrenners. –Tad mums ar to nebūs jānopūlas. Viss pie vienas reizes. Vai ne, feldfēbeļa kungs?

- Manis pēc! – Mikem nemiers grauza sirdi. Viņš prātoja tālāk. „Skolmeistara dvēselīte. Tievs,izstīdzējis, gatavā kārts ar raga brillēm. Leitnants kopš pirmā kara. Ne reizes nepaaugstināts šajā karā.Drosmīgs, nu labi, bet kurš gan tāds nav bijis? Taču no fīrera dabas nekā.”

- Kādas jūsu domas pār Rāi? – viņš jautāja Šteinbrenneram.Tas Miki nesaprašanā uzlūkoja.- Viņš ir mūsu rotas komandieris, vai ne?- Skaidrs. Bet citādi?- Citādi? Kā citādi?- Nekā, - Mike īgni atrūca.- Vai būs diezgan dziļš? – jautāja gados vecākais krievs.Tas bija apmēram septiņdesmit gadu vecs, baltu, netīru bārdu, dzidri zilām acīm un runāja lauzītā

vācu valodā.- Muti ciet un runā tikai tad, kad tev ko prasa! – atcirta Šteinbrenners. Viņš bija ļoti mundrs. Viņa

acis sekoja sievietei, kas piederēja pie partizāniem. Tā bija jauna un spēcīga.- Dziļāk! – teica Grēbers. Viņš kopā ar Šteinbrenneru un Zaueru uzraudzīja gūstekņus.- Vai priekš mums? – krievs vaicāja.Šteinbrenners igli un veikli pielēca klāt un iecirta vecajam vīram pļauku.- Teicu taču, vecais, turi muti! Ko tu gan domā, kas te ir? Gadatirgus, vai?Viņš smīnēja. Viņa seja nepauda niknumu. Tā bija tikai pilna tīksmes, ar kādu bērns izrauj mušai

kājas.- Nē, kaps nav priekš jums, - atbildēja Grēbers.Krievs nebija ne pakustējies. Viņš stāvēja un vērās Šteinbrennerā. Tas savukārt raudzījās krievā.

Viņa seja pēkšņi pārvērtās. Viņš saspringa. Šteinbrenners iedomājās, ka krievs viņam uzbruks, un gaidījapirmo kustību. Nebūtu nekas liels, ja viņš šo gūstekni nošautu uz vietas; krievs tik un tā bija notiesāts uznāvi, un neviens neko daudz pēc tam neprašņātu, vai šauts pašaizsardzības nolūkos vai ne. BetŠteinbrenneram gan nebija vienalga. Grēbers nezināja, vai feldfēbelim tas nebija sava veida sports –izaicināt krievu tik tālu, līdz tas uz mirkli aizmirstos, vai arī vēl viņā vēl mita kaut kas no tā dīvaināpedantisma, kas mūdien meklē kādu ieganstu, lai, pat slepkavību pastrādājot, savā priekšā varētu toattaisnot. Mēdza būt gan šā, gan tā. Un vienā un tai pašā reizē arī abējādi. Grēbers to tika redzējispietiekami biei.

Krievs nepakustējās. Asinis tam plūda no deguna bārdā. Grēbers pārlika, ko gan pats līdzīgosapstākļos būtu darījis – vai mestos otram virsū, riskēdams par vienu pretsitienu saņemt tūlītēju nāvi, vaiarī paciestu visu to dau lieko stundu dēļ, tās vienīgās nakts dēļ, kas vēl atliktu ko dzīvot. Viņš to nezināja.

Krievs gausi pieliecās un pacēla kapli. Šteinbrenners soli atkāpās. Viņš bija sagatavojies šaut. Betkrievs vairs neizslējās. Viņš bedres dibenā atkal atsāka ciršanu. Šteinbrenners ņirdzīgi smīnēja.

- Liecies garšļaukus! – viņš pavēlēja.Krievs nolika kapli un nogūlās. Viņš gulēja nekustīgi. Pāris sniega piku uzkrita viņam virsū, kad

Šteinbrenners pārliecās pār kapu.- Vai garuma pietiks? – viņš noprasīja Grēberam.- Jā. Reike nebija liels.

Krievs vērās augšup. Acis viņam bija plaši ieplestas. Tajās šķita atspoguļojamies visa debesszilgme. Mīkstie bārdas rugāji ap muti elpojot kustējās.

Šteinbrenners ļāva viņam brīdi gulēt. Tad uzsauca: - Ārā!Krievs rāpās laukā. Svārki viņam bija dubļiem aplipuši.- Tā, - Šteinbrenners teica un paskatījās uz sievieti. – Tagad iesim rakt jūsu kapus. Tiem nav jābūt tik

dziļiem. Kas tur pavisam, ja vasarā jūs apēdīs lapsas.

Ausa rīts. Blāvi sārta šautra stiepās gar debess pamali. Sniegs čirkstēja; nakti atkal bija mazlietpiesalis. Izraktie kapi vīdēja melni, melni.

- Nolādēts! – sirdījās Zauers. – Ko gan visu mums neuzbā! Kāpēc mums tas jādara? Kāpēc nedrošības dienesta vīriem? Tie taču ir speciālisti nokniebšanā. Kāpēc mums? Šī jau ir trešā reize. Mēsesam godīgi karavīri.

Grēbers turēja šauteni vaļīgi rokā. Tērauds bija ļoti auksts. Viņš uzvilka cimdus.- Drošības dienestnieki raujas pa aizmuguri.Atnāca pārējie. Vienīgi Šteinbrenners likās pilnīgi mos un izgulējies. Viņa āda vizmoja sārta kā

bērnam.- Klausieties, - viņš teica, - tur taču ir arī šī govs. To atstājiet man!- Kāpēc gan tev? – jautāja Zauers. – Tev taču vairs nebūs laika to apaugļot. To tev vajadzēja mēģināt

ātrāk.- To viņš arī darīja, - teica Immermanis.Šteinbrenners aizkaitināts apgriezās.- Kā tu to zini?- Bet šī viņu nelaida sev klāt.- Tu gan esi gudrinieks, ko? Ja es šo sarkano govi būtu gribējis, tad viņa man būtu tikusi.- Vai arī ne.- Beidziet taču reiz ļurkšķēt! – Zauers nokoda kumosu košļājamās tabakas. – Ja viņš domā, ka pašam

patiktos to sievišķi nokniebt, es viņam labprāt to novēlu. Es pēc tā neplēšos.- Es arī ne, - paziņoja Grēbers.Pārējie neteica neko. Kļuva gaišāks. Šteinbrenners nospļāvās.- Nošaut – tas ir par smalku šai bandai! Izšķiest munīciju! Tos vajadzētu pakārt!- Kur tad? – Zauers skatījās apkārt. – Vai tu kur redzi kādu koku? Vai varbūt mums vēl vajadzēs

uzcelt karātavas? Un no kā?- Viņi ir klāt, - teica Grēbers.

Ieradās Mike ar visiem četriem krieviem. Tiem pa priekšu gāja divi karavīri, un divi sekoja. Vecaiskrievs gāja pats pirmais; aiz viņa nāca sieviete un tad divi gados jaunāki vīrieši. Negaidot pavēli, visičetri nostājās vienā rindā kapa priekšā. Sieviete pameta skatienu bedrē, pirms apgriezās apkārt. Mugurāviņai bija sarkani vilnas brunči.

No rotas komandiera mājas iznāca pirmā vada leitnants Millers. Viņš pie eksekūcijas aizstāja Rāi.Smieklīgi, taču formalitātes vēl biei ievēroja. Visi zināja, ka šie četri krievi varbūt bija partizāni, varbūtarī ne – bet, ievērojot visas formalitātes, tie bez jebkādām cerībām uz attaisnošanu bija tomēr nopratinātiun notiesāti. Ko tad galu galā vajadzēja pierādīt? Viņiem it kā esot bijuši ieroči. Un tagad viņus nošaus,virsniekam klāt esot, ievērojot visas formalitātes. It kā viņiem tas nebūtu glui vienalga.

Leitnants Millers bija divdesmit vienu gadu vecs un pirms sešām nedēļām piekomandēts rotai. Viņšpētoši palūkojās uz notiesātajiem un nolasīja spriedumu.

Grēbers skatījās uz sievieti. Tā savos sarkanajos brunčos mierīgi stāvēja kapa malā. Viņa bijaspēcīga un jauna, un veselīga, un kā radīta dzemdēt bērnus. Viņa nesaprata, ko Millers lasīja, bet viņa

zināja, ka tas bija viņas nāves spriedums. Viņa zināja, ka pēc nedaudziem mirkļiem dzīvība, kas spēcīgipulsēja viņas veselīgajās dzīslās, izbeigsies uz visiem laikiem, - bet viņa stāvēja mierīgi, it kā tas nebūtunekas un it kā dzestrajā rīta gaisā viņai tikai mazliet saltu.

Grēbers redzēja, ka Mike ar svarīgu izskatu kaut ko pačukstēja Milleram. Tas pacēla acis.- Vai tad to nevar izdarīt vēlāk?- Bet tā ir labāk, leitnanta kungs. Vienkāršāk.- Labs ir! Dariet, kā jums tīk.Mike panācās uz priekšu.- Pasaki tam tur, lai noauj zābakus, - viņš teica vecajam krievam, kas saprata vāciski, un rādīja uz

vienu no jaunākajiem gūstekņiem.Sirmais krievs otram to pateica. Viņš runāja klusi un gandrīz vai dziedoši. Uzrunātais, sīka auguma

puisis, sākumā nesaprata.- Veicīgi! – rūca Millers. – Zābakus! Velc nost zābakus!Vecais atkārtoja jau reiz teikto. Nu jaunais saprata un steigšus, it kā nokavējis izpildīt pienākumu,

āva nost apavus, cik ātri vien mācēdams. Viņš grīļojās, stāvēdams uz vienas kājas, kamēr no otras vilkanost zābaku.

„Kāpēc viņš tā steidzas?” prātoja Grēbers. „Vai tādēļ, lai minūti ātrāk nomirtu?”Vīrietis saņēma zābakus rokā un pakalpīgi sniedza tos Mikem. Tie bija labi zābaki. Mike kaut ko

noburkšķēja un pameta ar roku sānis. Vīrietis nolika tur zābakus un nostājās atpakaļ savā vietā. Viņš tagadstāvēja sniegā savos netīrajos autos. Kāju pirksti līda laukā glui dzelteni, un vīrietis tos mulsumā centāssaliekt.

Mike inspicēja pārējos. Viņš pamanīja sievietes kaokādas cimdus un pavēlēja viņai nolikt tos blakuszābakiem. Brīdi viņš vēroja arī sarkanos brunčus. Tie bija veseli un no labas drānas. Šteinbrennerspaslepus ņirdza, taču Mike nelika sievietei brunčus noģērbt. Vai nu viņš baidījās no Rāes, kas pa loguvarēja noskatīties nāves soda izpildīšanā, vai arī nezināja, ko ar brunčiem lai iesāk. Viņš pakāpāsatpakaļ.

Sieviete krieviski kaut ko ļoti ātri teica.- Pavaicājiet, ko viņai vēl vajag! – leitnants Millers izgrūda. Viņš bija bāls. Šī eksekūcija viņam bija

pirmā.Mike griezās pie vecā krieva.- Viņai nekā nevajag. Viņa jūs tikai nolād.- Ko? – kliedza Millers, kurš nekā nebija sapratis.- Viņa jūs nolād, - krievs atkārtoja skaļāk. – Viņa nolād jūs un visus vāciešus, kas stāv uz krievu

zemes. Viņa nolād jūsu bērnus. Un novēl, lai viņas bērni kādreiz nošautu jūsējos, tāpat kā jūs tagadnošaujat mūs.

- Šito nekaunību! – Mike blenza sievietē.- Viņai ir divi bērni, - sirmgalvis turpināja. – Un man ir trīs dēli.- Pietiek, Mike! – Millers nervozi iesaucās. – Mēs neesam nekādi dvēseļu gani.Kareivju grupa stāvēja „mierā”. Grēbers sajuta savu šauteni. Cimdus viņš atkal bija novilcis.

Tērauds ledaini zīdās klāt īkšķim un rādītājpirkstam. Viņam blakus stāvēja Hiršmanis. Glui dzeltens, betnekustīgs. Grēbers nolēma izšaut uz krievu, kas stāvēja visattālāk pa kreisi. Sākumā, kad viņu norīkoja pienāves soda izpildīšanas, viņš bija šāvis gaisā. Bet tagad viņš vairs tā nedarīja. Nošaušanai nolemtajiemcilvēkiem ar to nebija līdzēts. Citi toreiz domāja tāpat; un tad bija gadījies, ka gandrīz visi tīšām aizšāvagarām. Šaušanu vajadzēja atkārtot, un gūstekņi līdz ar to cieta dubulti. Reiz gan kāda sieviete, kurai nebijatrāpīts, nometās ceļos un asarām acīs pateicās par vienu vai divām minūtēm dzīvības, ko tā bija ieguvusi.Grēbers nelabprāt atcerējās šo sievieti. Tagad kaut kas tāds arī nemēdza vairs atgadīties.

- Pie pleca – ņemt!

Virs tēmēkļa lodziņa Grēbers redzēja krievu. Tas bija sirmgalvis ar bārdu un zilajām acīm. Graudsšķēla tā seju uz pusēm. Grēbers nolaida tēmēkli zemāk. Pēdējo reizi viņš šaujot kādam bija norāvisapakšokli. Krūtīs mērķēt bija drošāk. Grēbers pamanīja, ka Hiršmaņa šautenes stobrs par daudz pavērstsuz augšu un viņš nodomājis aizšaut pāri gūstekņa galvai.

- Mike tevi redz. Turi zemāk! Sāņus! – Grēbers čukstēja.Hiršmanis nolaida stobru zemāk.Atskanēja komanda: - Uguni!Krievs šķita izslejamies un nākam Grēberam pretī. Likās, ka tas izliektos kā cilvēku attēli gadatirgu

smieklu būdu greizajā spogulī. Gūsteknis izliecās un atkrita atmuguriski atpakaļ.Sirmgalvis bija pa pusei ietriekts kapā. Kājas vien rēgojās ārā. Pārējie divi bija sabrukuši turpat,

kur pirms tam stāvēja. Vīrietis bez zābakiem vēl pēdējā mirklī bija pasviedis rokas uz augšu, laiaizsargātu seju. Viena roka karājās cīpslās kā skranda. Nevienam krievam nebija saistītas rokas vaiaizsietas acis. To bija piemirsuši izdarīt.

Sieviete bija pakritusi uz priekšu. Viņa nebija beigta. Viņa atbalstījās uz rokas un, seju pacēlusi,raudzījās kareivju grupā. Šteinbrenners rādīja apmierinātu seju. Izņemot viņu, neviens cits uz sievietinebija tēmējis.

Vecais krievs vēl kapā kaut ko izgrūda pār lūpām, tad apklusa. Tikai sieviete vēl bija atspiedusies uzrokas. Plato seju pievērsusi karavīriem, viņa stingām acīm skatījās viņos un sēca. Vecais krievs bijabeigts, un neviens vairs nevarēja pārtulkot, ko sieviete teica. Viņa gulēja, atspiedusies uz elkoņiem, kāliela, raiba varde, kas nespēj vairs kustēties ne no vietas, un sēca, acis ne uz mirkli nenovērsdama. Diezinvai viņa vispār redzēja, ka Mike saērcināts pienāca klāt no sāniem. Viņa sēca un sēca un tikai pēdējābrīdī saskatīja revolveri. Spēji viņa atmeta galvu sānis un iekoda Mikem rokā. Mike izgrūda lāstu un, arkreiso roku triekdams viņai no augšas sejā, atsita vaļā apakšokli. Kad zobi atlaidās, viņš iešāva sievieteilodi pakausī.

- Sasodīti slikti šauts, - rūca Millers. – Vai tad jūs neprotat tēmēt?- Tas bija Hiršmanis, leitnanta kungs, - ziņoja Šteinbrenners.- Nebija vis Hiršmanis, - teica Grēbers.- Mierā! – kliedza Mike. – Gaidiet, kamēr jums prasa! – Viņš paskatījās uz Milleru. Tas bija ļoti

bāls un glui kā sastindzis. Mike noliecās pie pārējiem krieviem. Vienam no jaunajiem viņš pielikarevolveri aiz auss un izšāva. Galva noraustījās un atkal gulēja nekustīgi. Mike iebāza revolveri makstī unnopētīja savu roku. Tad izvilka mutautu un ar to aptina roku.

- Lieciet apziest ar jodu, - teica Millers. – Kur atrodas feldšeris?- Trešajā mājā pa labi, leitnanta kungs.- Tad dotieties tūlīt turp!Mike aizgāja. Millers paskatījās uz nošautajiem. Sieviete saknupusi gulēja uz mitrās zemes.- Ielieciet viņu kapā un aprociet! – Millers teica un pēkšņi aizsvilās dusmās, pats nezinādams, kāpēc.

II Naktī dunoņa pie apvāršņa atkal pieņēmās. Debess blāzmoja sarkana, un šāvienu uzliesmojumi kļuva

skaidrāki. Pirms desmit dienām pulks bija atvilkts no frontes un atradās atpūtā. Bet krievi tuvojās. Frontear katru dienu pārvietojās. Tai nebija vairs nekādas noteiktas līnijas. Krievi gāja uzbrukumā. Viņi gājauzbrukumā jau vairākus mēnešus. Un kopš vairākiem mēnešiem vācu pulks atkāpās.

Grēbers pamodās. Viņš ieklausījās dunoņā un mēģināja atkal aizmigt. Tas viņam neizdevās. Pēcbrītiņa viņš uzāva zābakus un izgāja laukā.

Bija skaidra un ne auksta nakts. No labās puses viņpus mea skanēja sprādzienu trokšņi. Signālraķetes

karājās gaisā kā caurspīdīgas medūzas un lēja pāri visam gaismu. Tālāk aizmugurē starmeši meklējalidmašīnas.

Grēbers apstājās un pavērās augšup. Mēnesi pie debesīm neredzēja, tās bija pilnas zvaigņu. BetGrēbers neredzēja zvaigznes, viņš redzēja tikai, ka šī nakts ir izdevīga lidotājiem.

- Skaists laiciņš tiem, kas brauc atvaļinājumā, - kāds Grēberam blakus ierunājās. Tas bijaImmermanis. Viņš stāvēja sardzē. Pulks gan atradās atpūtā, bet partizāni visgarām izlavījās cauri, tāpēcnaktīs tika izlikti sargposteņi.

- Tu esi atnācis par agru, - teica Immermanis. – Līdz maiņai tev vēl vesela pusstunda. Noliecies unguli! Gan tevi uzmodināšu. Tavā vecumā vienmēr var gulēt. Cik tev gadu? Divdesmit trīs?

- Jā.- Nu, tieši tādēļ.- Neesmu noguris.- Atvaļinājuma drudzis, ko? – Immermanis pētoši paskatījās uz Grēberu. – Tev gan ir cūkas laime!

Atvaļinājums!- Vēl jau tas man nav rokā. Pēdējā mirklī var atcelt atvaļinājumus. Man jau tā gadījies trīs reizes.- Gadīties var. Kopš kura laika tad tev atvaļinājums jau pienākas?- Kopš sešiem mēnešiem. Arvien kaut kas izjauc. Pēdējo reizi ievainojums, kas bija par vieglu, lai

es tiktu aiztransportēts uz dzimteni.- Ķeza, - bet tev vismaz atvaļinājums pienākas. Man ne. Esmu bijušais sociāldemokrāts. Politiski

neuzticams, varoņnāves izredzes, cits nekas. Lielgabalu gaļa un mēslojums tūkstošgadīgajam reiham.Grēbers pavērās apkārt.Immermanis smējās.- Vācu skatiens! Nebīsties, visi krāc. Arī Šteinbrenners.- Par to es nemaz nedomāju, - Grēbers saīdzis atbildēja. Bet viņš bija par to domājis.- Jo ļaunāk. – Immermanis atkal smējās. – Tas jau tik ļoti ierasts, ka cilvēks to nemaz vairs nemana.

Dīvaini, ka tieši denuncianti mūsu heroiskajā laikmetā aug griezdamies kā sēnes pēc lietus! Tas tā kāvarētu vedināt cilvēku uz pārdomām, vai ne?

Grēbers mirkli vilcinājās.- Ja to visu tik labi zini, tad tev derētu vairāk uzmanīties no Šteinbrennera, - viņš beidzot noteica.- Nospļauties man par to Šteinbrenneru! Man viņš var nodarīt mazāk ļauna nekā jums. Un tieši tāpēc,

ka neuzmanos. Tādam kā es tā ir godīguma pazīme. Pārlieka astes luncināšana varasvīros modinātuaizdomas. Tas bijušajiem sociāldemokrātiem ir vecu vecais likums aizdomu novēršanai. Tā taču ir, vaine?

Grēbers uzpūta uz rokām dvašu. – Auksts. – Viņš nodrebinājās.Viņš negribēja ielaisties nekādās politiskās pārrunās. Bija labāk, ja neielaidās nekādās. Grēbers

gribēja dabūt savu atvaļinājumu, tas bija viss, un viņš to negribēja apdraudēt. Immermanim bija taisnība:aizdomīgums bija trešajā reihā visizplatītākā īpašība. Cilvēks gandrīz nekur vairs nevarēja justies pilnīgidrošs. Un, ja cilvēks nejūtas drošs, tad der turēt muti.

- Kad tu biji pēdējo reizi mājās? – Immermanis apjautājās.- Pirms kādiem diviem gadiem.- Tas ir sasodīti sen. Tad tik tev būs ko nenobrīnīties!Grēbers nekā neatbildēja.- Nenobrīnīties, - atkārtoja Immermanis. – Kā tur viss izmainījies!- Kas tad tur daudz būs izmainījies?- Viss kas. Gan jau redzēsi.Grēbers vienu mirkli sajuta spējas bailes kā asas sāpes vēderā. Šo sajūtu viņš pazina: tā viņu reiu

reizēm pēkšņi un bez jebkāda sevišķa iemesla sagrāba. Par to arī nebija ko brīnīties pasaulē, kurā sen jau

nekas vairs nebija drošs.- Kā tu to zini? – viņš vaicāja. – Atvaļinājumā tu taču neesi bijis.- Nē. Bet es to zinu.Grēbers piecēlās. Kāpēc gan viņš bija nācis šurp? Viņam negribējās runāt. Viņš bija gribējis būt

viens. Kaut jel viņš būtu jau prom! Viņš bija kā mānijas apsēsts. Viņš gribēja būt viens, uz daām nedēļāmglui viens, gribēja būt viens un pārdomāt – un vairāk neko. Bija tik daudz, par ko viņš gribēja pārdomāt.Taču ne šeit, - tur, dzimtenē, glui viens un viņpus kara.

- Laiks nomainīties, - viņš teica. – Paņemšu savas mantiņas un uzmodināšu Zaueru.

Dunoņa turpinājās visu nakti. Dunoņa un uzliesmojumi pie apvāršņa. Grēbers, skatienunenovērsdams, raudzījās turp. Krievi... Fīrers tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada rudenī deklarējavācu tautai, ka krieviem esot beigas, un tā arī toreiz izskatījās. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gadarudenī viņš deklarēja atkal to pašu, un tā arī vēl joprojām izskatījās. Bet tad notika kaut kas neizprotamspie Maskavas un Staļingradas, kad nebija nekā vairs, ko deklarēt. Pēkšņi nekādi vairs neveicās. Tieši kāuz burvja mājienu. Un krieviem uzreiz atkal bija artilērija. Pie apvāršņa sākās dunoņa, tā apslāpēja visasfīrera runas, tā vairs nebeidzās un dzina sev pa priekšu vācu divīzijas atpakaļceļā. Vācieši nekāneapjēdza, bet pēkšņi paklīda baumas, ka veseli armijas korpusi esot ielenkti un padevušies, un ļoti drīzikviens zināja, ka uzvaras pārvērtušās bēgšanā. Tādā bēgšanā kā Āfrikā, kad Kaira jau bija tik tuvu.

Smagi brizdams pa sniegu, Grēbers gāja pa ceļu apkārt sādai. Bezmēness nakts nespodrā gaismavisas perspektīvas vērta aplamas. Sniegs gaismu no kaut kurienes uztvēra un izklaidus atstaroja. Mājaslikās tālāk, mei tuvāk nekā īstenībā. Pretim dvesa svešatne un briesmas.

1940. gada vasara Francijā. Pastaiga pa Parīzi. Štukasu kaukoņa virs galīgi apjukušās zemes. Ceļi,kas stāvgrūdām pieblīvēti ar bēgļiem un sabrukušās armijas daļām. Jūnija vidus: tīrumi, mei, pārgājienspa neizpostītu apvidu, un tad – pilsēta ar sudrabaino gaismu, ielām un kafejnīcām, pilsēta, kas atvērasavus vārtus bez neviena šāviena. Vai viņš toreiz kaut ko domāja? Vai viņu māca nemiers? Nē. Viss šķitapareizi. Vācija, kurai bija uzbrukuši karu alkstoši ienaidnieki, pretojās, tas bija viss. Ka ienaidnieks tikslikti bija sagatavojies, ka gandrīz vai nespēja pretoties, nelikās nekas pretrunīgs.

Un vēlāk Āfrikā lielajos uzbrukuma etapos, kad tuksneša naktis bija pilnas zvaigņu mirdzas un tankurīboņas, - vai tad viņš domāja? Nē – pat atkāpšanās laikā ne. Tā bija Āfrika, sveša zeme, starpā atradāsVidusjūra, aiz tās Francija un tad tikai Vācija. Kas tur daudz bija ko domāt, pat ja nācās atkāpties? Visurjau nevarēja uzvarēt.

Bet tad bija Krievija. Krievija un sakāves, un bēgšana. Un tagad nebija nekādas jūras starpā;atkāpšanās ceļš veda uz Vāciju. Nebija arī vairs kā Āfrikā – tikai pāris korpusu vien, kas tika sakauti, -atkāpās viss vācu karaspēks. Tad viņš pēkšņi bija sācis domāt. Viņš un daudzi citi. Tas bija gluisaprotami un taisnīgi. Kamēr guva uzvaras, viss bija labi, un, kas nebija labi, to centās neredzēt vaiattaisnoja ar dio mērķi. Ar kādu mērķi? Vai tam nebija arvien bijušas divas puses? Un vai viena no tāmnebija arvien drūma un necilvēciska? Kāpēc viņš agrāk to nebija pamanījis? Bet vai tad tiešām nebija?Vai viņu biei nebija mocījušas šaubas un riebums, ko viņš vienmēr tikai gaiņāja prom?

Grēbers izdzirdēja Zaueru klepojam un apgāja apkārt dau māju atliekām, lai viņu sastaptu. Zauersrādīja uz ziemeļiem. Pie apvāršņa zibsnīja varena uguns blāzma. Bija dzirdami sprādzieni, un pacēlāsliesmu kūļi.

- Vai tie tur jau ir krievi? – jautāja Grēbers.Zauers papurināja galvu.- Nē, tie ir mūsu sapieri. Viņi tur iznīcina sādu.- Tātad mēs atkāpjamies vēl tālāk.Abi klusēja un ieklausījās.- Es jau sen vairs neesmu redzējis nevienu veselu māju, - Zauers pēc brīa sacīja.

Grēbers parādīja uz Rāes mitekli.- Tā tur vēl ir gandrīz vesela.- Un tu to skaiti par veselu? Ar lometēju izurbtiem caurumiem, nodegušo jumtu un iebrukušo kūti? –

Zauers skaļi nopūtās. – Un neizpostītu ielu es jau veselu mūību vairs neesmu redzējis.- Es arī ne.- Tu jau tās drīz redzēsi. Mājās.- Jā, paldies dievam.Zauers paskatījās uz uguns atblāzmas pusi.- Dabrīd, kad tā paskaties, ko visu mēs te, Krievijā, esam nopostījuši, - tad sametas bail. Kā tu

domā, ko viņi darītu ar mums, ja reiz nonāktu pie mūsu robeas? Vai esi kādreiz par to padomājis?- Nē.- Es gan. Man Austrumprūsijā ir lauku mājas. Es vēl atceros, kā mums vajadzēja bēgt 1914. gadā,

kad atnāca krievi. Man toreiz bija desmit gadu.- Līdz robeai vēl tālu.- Tā nu ir, kā ir. Tas var notikt sasodīti ātri. Vai tu vēl atceries, cik aši mēs te sākumā virzījāmies uz

priekšu?- Nē. Toreiz es biju Āfrikā.Zauers atkal skatījās uz ziemeļiem. Tur cēlās gaisā uguns siena, un tad nogranda vesels birums

spēcīgu eksploziju.- Vai tu re, ko mēs tur darām? Iedomājies, ja nu krievi kādreiz darītu to pašu pie mums – kas tur pāri

paliktu?- Ne vairāk kā šeit.- Tieši to jau es domāju. Vai tu to nesaproti? Visādas domas cilvēkam mācas virsū, tas taču ir

skaidrs.- Viņi vēl nav pie robeas. Tu taču aizvakar dzirdēji politisko priekšlasījumu, kuru mums lika

noklausīties. Pēc tā, ko tur teica, iznāk, ka mēs saīsinām frontes līniju, lai mūsu jaunajiem slepenajiemieročiem rastu izdevīgu pozīciju uzbrukumam.

- Muļķības! Kas tam vēl tic? Kāpēc tad mēs papriekš tik tālu aizgājām? Es tev, lūk, ko pateikšu. Kadmēs nonāksim pie savas robeas, tad mums jāslēdz miers. Cits nekas neatliek.

- Kāpēc?- Bet, cilvēkbērns, kas tas par jautājumu? Lai viņi nenodara mums to pašu, ko mēs viņiem. Vai tu to

nesaproti?- Jā. Bet kā tad būs, ja viņi negribēs slēgt mieru?- Kas tad?- Nu, krievi.Zauers blenza uz Grēberu.- Tas viņiem taču jādara! Mēs mieru piedāvāsim, un viņiem tas jāpieņem. Miers paliek miers! Karš

līdz ar to beidzas, un mēs esam glābti.- Viņiem tas jādara tikai tad, ja mēs kapitulējam bez ierunām. Tad viņi okupēs visu Vāciju, un tu

tikpat neredzēsi savas lauku mājas. Vai par to tu esi padomājis?Zauers mirkli apmulsa.- Protams, ka es par to domāju, - viņš tad atteica. – Bet tas tomēr nav viens un tas pats – viņi taču

nedrīkst nekā vairs postīt, ja ir miers. – Viņš piemiedza acis un pēkšņi kļuva viltīgi gudrs zemnieks. –Tādā veidā pie mums viss paliek vesels. Tikai pie šiem viss ir izpostīts. Un kādreiz viņiem taču galu galābūs jāaiziet.

Grēbers neatbildēja. „Kāpēc gan es atkal runāju?” viņš nodomāja. „Es taču vispār nekādās runāsvairs negribēju ielaisties.” Runāšana nekā nelīdzēja. Kas gan viss šajos gados nebija jau pārrunāts un

sarunāts! Ikkatra ticība iznīdēta. Runāšana bija veltīga un bīstama. Un tas Jaunais, kas klusi un lēnītiņāmbija pienācis klāt, bija par lielu un neskaidru, un drūmu, lai tam pieskartos. Mēdza runāt par dienestu, parēdamo un par aukstumu. Ne par to Jauno. Par to ne un arī ne par mirušajiem.

Viņš devās atpakaļ cauri sādai. Uz celiņiem bija uzmestas plankas un dēļi, lai varētu tikt pārikūstošajam sniegam. Plankas kustējās, kad Grēbers pa tām laipoja, un noslīdēt no tām varēja itin viegli:apakšā vairs nebija stingra pamata.

Grēbers gāja garām baznīcai. Tā bija maziņa un sašauta, un tur iekšā gulēja leitnants Reike. Durvisbija vaļā. Vakarā bija atrasti vēl divi beigti zaldāti, un Rāe bija devis pavēli apbedīt visus trīs nākamajārītā ar militāru godu. Vienu no kareivjiem, jefreitoru, nebija izdevies identificēt. Seja bija apgrauzta, unpazīšanas etonu pie viņa neatrada.

Grēbers iegāja baznīcā. Tur oda pēc salpetra, puvuma un līķiem. Viņš paspīdināja kabatas lukturivisos kaktos. Vienā stāvēja divi salūzuši svēto tēli, un tiem blakus gulēja pāris saplīsušu labības maisu;tie norādīja uz to, ka padomju varas laikā telpa droši vien bija kalpojusi par labības savākšanas punktu.Turpat blakus, dziļi ieputināts sniegā, stāvēja sarūsējis divritenis bez ķēdes un bez riepām. Vidū gulējakritušie uz savām teltenēm. Viņi gulēja bargi un noraidoši, un glui vieni, un viņiem vairs nebija daļas nepar ko.

Grēbers aizvēra durvis un gāja tālāk savu ceļu apkārt sādai; ēnas klīda ap drupām, un pat vājāgaismiņa šķita nodevīga. Grēbers uzkāpa kalniņā, kur bija izrakti kapi. Reikem domātais bija paplašināts,lai abus mirušos kareivjus apbedītu kopā ar viņu.

Grēbers dzirdēja, kā ūdens, klusi urdzēdams, tecēja bedrē. Blāvi vizēja kaudzē samestā zeme. Pietās bija piesliets krusts ar mirušo vārdiem. Ja kāds gribēja, tas varēja daas dienas vēl uzzināt, kas šeitapglabāts. Ilgāk ne – sāda drīz vien atkal kļūs par cīņas lauku.

Pakalnā stāvēdams, Grēbers ļāva skatienam slīdēt pāri zemei. Tā bija kaila, skumīga un maldinoša;gaisma vīla, tā visu palielināja un pamazināja, un nekas nešķita pazīstams. Viss bija svešs unNeapjaušamā vientulības stindzināts. Nebija nekā, pie kā pieķerties, nekā, kas sasildītu. Viss bijabezgalīgs kā šī zeme. Bez robeām un svešs. Svešs ārēji un svešs iekšēji. Grēbers noskurinājās. Lūk, kābija! Tāds viņš bija kļuvis.

Kāds kukurznis atdalījās no izraktās zemes kaudzes, un Grēbers dzirdēja, kā tas ar dobju troksniiekrita bedrē. Nezin vai šajā kramā sasalušajā zemē tārpi ir palikuši dzīvi? Varbūt – ja vien tie pietiekamidziļi nolīduši. Bet vai tie varēja dzīvot vairāku metru dziļumā? Un no kā tie tur pārtika? Ar rītdienu sākot,tiem kādu laiku barības pietiks, ja vien tie vēl tur vispār mita.

„Pēdējos gados tie atrada pietiekami,” Grēbers prātoja. „Visur, kur vien mēs bijām, tārpi varējabarību atrast pārpilnām. Eiropas, Āzijas un Āfrikas tārpiem iestājās zelta laikmets. Mēs atstājām viņiemmiroņus veselām armijām. Tārpi savās teikās paaudu paaudzēm daudzinās mūs kā vēlīgos pārpilnībasdievus.”

Viņš novērsās. Miroņi – pārāk daudz bija miroņu. Papriekš citiem, galvenokārt tie bija citiem; bettad nāve arvien noteiktāk uzbruka viņu pašu rindām. Pulkus arvien vajadzēja papildināt no jauna; biedru,kas kopš paša sākuma piedalījās karā, kļuva arvien mazāk un mazāk, un tagad to bija vairs tikai mazspulciņš. No draugiem, kas Grēberam kādreiz bija, šeit palicis tikai viens pats Frēzenburgs, ceturtās rotaskomandieris. Pārējie bija vai nu beigti, vai pārcelti uz citurieni, vai kara slimnīcā, vai kā dienestamnederīgi nosūtīti uz Vāciju, ja tiem bija palaimējies. Tas viss kādreiz izskatījās glui citādi. Un citādisaucās.

Viņš dzirdēja Zauera soļus un saklausīja to kāpjam augšā.- Vai kaut kas noticis? – viņš noprasīja.- Nekas. Man vienu brīdi likās, ka dzirdu kādu troksni. Bet tās bija tikai urkas kūtī, kur guļ krievi.Zauers paskatījās uz kopiņu, zem kuras bija aprakti partizāni.- Šie te vismaz dabūja kapu.

- Jā, viņi paši sev to izraka.Zauers nospļāvās.- Taisnību sakot, var jau arī viņus, velnus, saprast. Tā taču ir viņu dzimtā zeme, ko mēs nopostām.Grēbers paskatījās uz viņu. Naktī cilvēks domā citādi nekā dienu, bet Zauers taču bija vecs karavīrs

un ne pārlieku jūtelīgs.- Kā tu nonāci pie tādām domām? – Grēbers vaicāja. – Vai tāpēc, ka mēs atkāpjamies?- Protams. Iedomājies, ja viņi arī ar mums kādreiz darītu tāpat!Grēbers brīdi klusēja. „Neesmu labāks par viņu,” viņš pie sevis nodomāja. „Arī es visu laiku

atvairīju un atvairīju šīs domas, kamēr vien varēju.”- Savādi, ka cilvēks sāk saprast citus tikai tad, kad pašam no bailēm bikses pilnas, - viņš tad teica. –

Ja pašam labi klājas, tad tādas domas nemaz nenāk prātā, vai ne?- Protams, ka ne. Tas taču katram zināms.- Jā, bet ar to nav ko lepoties.- Lepoties? Kurš tad to darīs, ja pašam plāni klājas. – Zauers uzlūkoja Grēberu gan izbrīnījies, gan

īgni. – Ko jūs, brālīši ar to augstāko izglītību, tik neizdomājat! Mēs abi neesam uzsākuši šo karu unneesam arī par to atbildīgi. Mēs tikai pildām savu pienākumu. Un pavēle ir pavēle. Vai ne?

- Jā, - Grēbers gurdi atbildēja. III Zalve ātri noslāpa neaptveramās debess pelēkajā vatē. Vārnas, kas tupēja uz mūriem, neuzspurdza

gaisā. Tās tikai atbildēja ar pāris ķērcieniem, kas šķita skaļāki par šāvieniem. Putni bija pieraduši piecitiem trokšņiem.

Visas trīs teltenes atradās pa pusei sniega ūdenī. Tā, uz kuras gulēja kritušais bez sejas, bija aizsietaciet. Reike gulēja vidū. Samirkušo zābaku ar kājas atliekām gan bija pielikuši klāt pareizai vietai, bet,nesot līķi no baznīcas šurp, zābaks bija izgrozījies, un tagad tas nokarājās. Nevienam vairs nebija patikasto sakārtot. Tikai pēkšņi izskatījās tā, it kā Reikem gribētos iekārpīties dziļāk zemē.

Viņi meta bedrē slapjos zemes kukurņus. Kad kaps bija aizbērts, kaudzīte vēl palika pāri. Mikepaskatījās uz Milleru.

- Vai piemīdīt?- Ko?- Piemīdīt, leitnanta kungs? Kapu. Tad arī atlikusī zeme vēl saies iekšā un mēs varēsim uzlikt virsū

pāris akmeņu. Vilku un lapsu dēļ.- Tie te klāt netiek. Kaps ir pietiekami dziļš. Un turklāt...Millers domāja, ka lapsām un vilkiem brīvē barības pietiek un tiem nemaz nevajag rakņāties pa

kapiem.- Muļķības, - viņš teica. – Kas jums nāk prātā?- Ir jau tā gadījies.Mike lūkojās Millerā neizteiksmīgām acīm. „Atkal tāds mūlāps, kas nekā nejēdz,” viņš domāja.

„Arvien par virsniekiem kļūst nepiemēroti cilvēki. Un piemērotie krīt. Tādi kā Reike.”Millers purināja galvu.- No atlikušās zemes izveidojiet kopiņu, - viņš aizrādīja. – Tas tā pieklājas. Un galvgalī uzlieciet

krustu.- Klausos, leitnanta kungs!Millers lika rotai sastāties ierindā un doties prom. Viņš komandēja skaļāk, nekā vajadzēja.

Leitnantam arvien bija tāda sajūta, ka vecie karavīri viņu neņem par pilnu. Tā arī patiesībā bija.Zauers, Immermanis un Grēbers sarausa atlikušo zemi un izveidoja kapu.

- Krusts te ilgi taisns nestāvēs, - Zauers piebilda. – Zeme pārāk irdena.- Droši, ka ne.- Pat ne trīs dienas.- Vai Reike tev kāds radagabals? – jautāja Immermanis.- Turi muti! Reike bija lāga puisis. Ko tu sajēdz?- Vai uzliksim krustu vai ne? – Grēbers ievaicājās.Immermanis apgriezās.- Āre, atvaļinājumā gājējs. Viņam jāsteidzas.- Tev laikam nebūtu jāsteidzas, vai ne? – noprasīja Zauers.- Es atvaļinājumu nedabūšu, to taču tu, draņķi, zini.- Skaidrs. Tāpēc ka tu vairs nenāktu atpakaļ.- Varbūt tomēr nāktu.Zauers nospļāvās.Immermanis nicinoši iesmējās.- Varbūt es pat brīvprātīgi atgrieztos.- Jā, varbūt. No tevis jau tik un tā neviens netiek gudrs. Stāstīt tu vari par deviņiem mēmiem. Kas to

lai zina, kas tev par noslēpumiem.Zauers pacēla krustu. Garā koka lejasgals bija nosmailināts. Viņš iesprauda to zemē un ar lāpstas

plato pusi vairākas reizes uzsita pa augšgalu. Krusts ieslīdēja dziļi zemē.- Nu redzi... – viņš pievērsās Grēberam. – Tas nestāvēs ne trīs dienas.- Trīs dienas pietiek, - viņam atbildēja Immermanis. – Došu tev padomu, Zauer. Pēc trim dienām

sniegs kapsētā būs noplacis jau tiktāl, ka varēs turp aiziet. Atstiep no turienes kādu akmens krustu unuzliec šeit. Tad tavai pazemīgajai dvēselītei būs miers.

- Krievu krustu?- Kāpēc gan ne? Dievs ir internacionāls. Vai varbūt šis tāds vairs nebūtu?Zauers novērsa acis no kapa. – Bet tu esi jokupēteris, vai ne? Īsts internacionāls jokupēteris.- Es tikai nesen par tādu esmu kļuvis. Kļuvis, Zauer. Senāk es biju citāds. Bet doma par krustu nāk

no tevis. Tu vakar to pats ierosināji.- Vakar! Vakar! Tad mēs domājām, ka tas ir krievs, tu vārdu sagrozītāj.Grēbers tvēra pēc savas lāpstas.- Es eju, - viņš paziņoja. – Te mēs, kā rādās, esam beiguši, vai ne?- Jā, atvaļinājumā gājēj, - atteica Immermanis. – Jā, piesardzīgais! Šeit mēs esam beiguši.Grēbers nekā neteica. Viņš devās no kalna lejā.

Nodaļa mitinājās kādā pagrabā, kur gaisma iespīdēja pa caurumu griestos. Zem šī cauruma tupējačetri vīri un uz kastes dēļa spēlēja kārtis. Pāris citu gulēja pa kaktiem. Zauers rakstīja vēstuli. Pagrabsbija plašs un droši vien agrāk piederējis kādam no vietējiem varasvīriem; tas bija puslīdz ūdensdrošs.

Ienāca Šteinbrenners.- Vai pēdējās ziņas dzirdējāt?- Mūsu radio ir pagalam.- Šito cūcību! Tam vajadzēja būt kārtībā.- Saved to kārtībā, puņķutapa! – teica Immermanis. – Cilvēkam, kurš to uzturēja kārtībā, kopš divām

nedēļām nav vairs galvas.- Kas tad aparātam sabojājies?- Mums vairs nav bateriju.- Nav bateriju?- Nav. – Immermanis, skatīdamies uz Šteinbrenneru, ņirdza. – Bet varbūt kaste darbosies, ja tu vadus

iespraudīsi savās nāsīs... tava galva taču arvien ir elektrības pārpilna. Pamēģini tikai!Šteinbrenners atglauda matus.- Ir tādi cilvēki, kas muti nevalda, kamēr nav to pamatīgi apdedzinājuši.- Nerunā nu tik noslēpumaini, Maks, - Immermanis mierīgi atbildēja. – Tu jau mani vairakkārt esi

nosūdzējis. To katrs zina. Tu esi nadzīgs zellis. Tas tev jauki piestāv. Bet nelaimīgā kārtā es esmu lielisksmehāniķis un labs lometējnieks. Un tāds šimbrīam te vēl vajadzīgāks nekā tu. Tāpēc tev arī lāgā neveicas.Cik tev īsti ir gadu?

- Turi muti!- Kādi divdesmit, vai? Bet varbūt tikai deviņpadsmit? Toties tev jau aiz muguras jau tīri jauks dzīves

cēliens. Savus piecus sešus gadiņus tu tvarstīji ebrejus un tautas nodevējus. Gods kam gods! Kad man bijadivdesmit, es tikai skuķus vien tvarstīju.

- To var manīt!- Jā, - atteica Immermanis. – To var manīt.Durvīs parādījās Mike.- Kas te atkal notiek?Neviens neatbildēja. Miki visi uzskatīja par muļķi.- Es prasu, kas te notiek!- Nekas, feldfēbeļa kungs, - teica Bernings, kas sēdēja viņam vistuvāk. – Mēs tikai sarunājāmies.Mike paskatījās uz Šteinbrenneru.- Vai kaut kas noticis?- Pirms desmit minūtēm pārraidīja pēdējās ziņas. – Šteinbrenners izslējās un pārlaida skatienu

visapkārt. Neviens neizrādīja ziņkāri. Klausījās tikai Grēbers. Kāršu spēlētāji mierīgi trumpoja tālāk.Zauers, galvu nepacēlis, rakstīja vēstuli. Gulētāji krāca vienā krākšanā.

- Uzmanību! – sauca Mike. – Vai jums ausu nav? Pēdējās ziņas! Klausieties! Dienesta kārtībā!- Klausāmies, - atbildēja Immermanis. Mike uzmeta viņam skatienu. Immermaņa seja pauda

uzmanību un vairāk neko.Kāršu spēlētāji nolika kārtis uz dēļa ar mugurpusi uz augšu. Nesalika tās kaudzītē. Tā viņiem

ietaupījās sekunde tūlītējam spēles turpinājumam. Zauers mirkli atrāva skatienu no vēstules.Šteinbrenners izstiepās taisni.- Svarīgi jaunumi! „Nācijas stundā” pārraidīti. No Amerikas ziņo par plaša mēroga streikiem.

Tēraudrūpniecība paralizēta. Munīcijas rūpnīcu lielākā daļa raošanu pārtraukušas. Sabotāas aktilidmašīnu fabrikās. Visur notiek demonstrācijas par tūlītēju mieru. Valdība svārstās. Sagaidāmsapvērsums.

Viņš uz brīdi apklusa. Neviens nekā neteica. Gulētāji bija pamodušies un kasījās. Pa caurumugriestos tecēja sniega ūdens, pilēdams apakšā paliktajā spainī. Mike skaļi elpoja.

- Mūsu zemūdenes bloķē visu Amerikas piekrasti. Vakar nogremdēti divi lieli karaspēkatransportkuģi un trīs ar kara materiālu kravu; tas nozīmē: trīsdesmit četri tūkstoši tonnu šajā nedēļā vien.Anglija savās drupās mirst bada nāvē. Mūsu zemūdeņu dēļ kuģošana visās jūrās pārtraukta. Izgatavotijauni slepeni ieroči. To vidū arī pa radio vadāmi bumbvedēji, kas bez apkalpes spēj aizlidot uz Amerikuun atpakaļ bez nolaišanās ceļā. Atlantijas piekraste pārvērsta par milzīgu cietoksni. Ja ienaidnieksmēģinās izcelties krastā, mēs viņu ietrieksim okeānā, tāpat kā to jau reizi darījām – 1940. gadā.

Trumpotāji atkal tvēra pēc kārtīm. Kāda sniega pika šļakstēdama iekrita spainī.- Kā gribētos tagad sēdēt daudzmaz pieklājīgā patvertnē, - norūca Šneiders, drukns vīrs ar īsu,

sarkanu bārdiņu.- Šteinbrenner, - jautāja Immermanis, - vai ziņas par Krieviju tu arī atnesi?- Kāpēc?- Nu tāpēc, ka mēs šeit atrodamies. Viens otrs no mums par to interesējas. Piemēram, mūsu draugs

Grēbers. Atvaļinājumā gājējs.Šteinbrenners šaubījās. Viņš Immermanim lāgā neticēja. Taču partijas biedra dedzība ņēma virsroku.- Frontes līnijas saīsināšana gandrīz pabeigta, - viņš paziņoja. – Krievus viņu milzīgie zaudējumi

nokausējuši. Mēs pretuzbrukumam gatavojam jaunas, stipras pozīcijas. Mūsu rezervju koncentrēšanapabeigta. Mūsu pretofensīva ar jaunajiem ieročiem būs neatvairāma.

Viņš nedaudz pacēla roku, tad to nolaida. Bija grūti pateikt kaut ko aizraujošu par Krieviju; katrspats pārāk skaidri redzēja, kas te notika. Pēkšņi Šteinbrenners atgādināja cītīgu skolnieku, kas kādāeksāmenā mudīgi grib glābt, kas vēl glābjams.

- Tas, protams, nav viss. Svarīgākās ziņas ir stingri slepenas. Tās nevar pārraidīt arī „Nācijasstundas” raidījumā. Bet tik daudz gan ir skaidrs: vēl šogad mēs pretinieku iznīcināsim.

Mazliet pastīvi viņš pagriezās, lai dotos uz nākošo mītni. Mike viņam sekoja.- Re, kā lien bez ziepēm! – izmeta kāds no gulētājiem, atkrita atpakaļ un krāca.Kāršu spēlētāji atsāka trumpošanu.- Iznīcināsim, - teica Šneiders. – Tā mēs tos iznīcinām divreiz gadā. – Viņš ielūkojās savās kārtīs. –

Piesaku divdesmit.- Krievi ir viltnieki, - paziņoja Immermanis. – Somijas karā viņi izlikās par daudz nespēcīgākiem,

nekā patiesībā bija. Tas bija nekrietns boļševistisks triks.Zauers pacēla galvu.- Vai tu nevari reiz mitēties? Tev tas tik labi zināms, vai?- Protams. Viņi taču vēl pirms daiem gadiem bija mūsu sabiedrotie. Un teiciens par Somiju, nu – tas

nāk no mūsu reihsmaršala Gēringa kunga personiski. Vai tev tur būtu kas iebilstams?- Beidziet taču reiz šo ķīvēšanos, puiši! – kāds sienas pusē teica. – Kas jums šodien īsti lēcies?Telpā iestājās klusums. Tikai kārtis vien plaukšķēja uz dēļa un ūdens pilēja. Grēbers ierausās savā

vietā. Viņš zināja, kas visiem bija lēcies. Tā tas arvien mēdza būt pēc nošaušanām un apbedīšanām.

Vēlā pēcpusdienā sādā ieradās veseli bari ievainoto. Viena daļa tika tūlīt nosūtīta tālāk. Savosasiņainajos pārsējos tie nāca no pelēki baltā līdzenuma un devās uz palso apvārsni pretējā pusē. Šķita, katie nemūam neatradīs hospitāli un nomirs kaut kur tepat šajā pelēki baltajā bezgalībā. Lielākā tiesaievainoto klusēja. Visi bija izsalkuši.

Tiem, kuri nespēja vairs paiet un kuru aiztransportēšanai trūka sanitāro mašīnu, baznīcā ierīkojapagaidu hospitāli. Sašautajam jumtam aizbāza caurumus, ieradās līdz nāvei noguris ārsts ar diviemsanitāriem un ķērās pie operēšanas. Kamēr vēl nebija iestājusies tumsa, durvis stāvēja vaļā, un pa tāmiekšā un ārā tika stieptas nestuves. Baltā gaisma virs operācijas galda mirdzēja kā gaiša telts zeltainamijkrēšļa pārņemtajā telpā. Kaktā nomestas gulēja abu svēto tēlu atliekas. Marija turēja izstieptas abasrokas; delnu viņai vairs nebija. Kristum trūka abu kāju; izskatījās, it kā kāds amputētais būtu krustā sists.Ievainotie nekliedza biei. Ārstam vēl bija saglabājušies pretsāpju līdzekļi. Katlos un niķelētos traukosvārījās ūdens. Cinkota vanna, kas bija atnesta no rotas komandiera mitekļa, pamazām pildījās aramputētiem locekļiem. Pēkšņi no kaut kurienes uzklīda suns. Tas turējās durvju tuvumā un atgriezās atkalno jauna, tiklīdz to aiztrenca projām.

- Kur tas radies? – iejautājās Grēbers. Viņi abi ar Frēzenburgu stāvēja netālu no mājas, kurā agrākbija dzīvojis pops.

Frēzenburgs skatījās uz pinkaino dzīvnieku, kas trīcēja, purnu uz priekšu izstiepis.- Droši vien no mea.- Ko tad šis tur meā var atrast? Tur viņam nekā ēdama nav.- Tomēr. Pietiekami. Un ne vien meā. Visur.Viņi piegāja tuvāk. Suns vērīgi pagrieza galvu, sagatavojies mukt. Abi karavīri apstājās.Suns bija liels un vājš, pelēki rūsganu spalvu un garu, šauru galvu.

- Tas nav nekāds sētas krancis, - piezīmēja Frēzenburgs. – Tas ir labs sugas suns.Viņš klusi pašmūkstināja. Dzīvnieks ausījās. Frēzenburgs pašmūkstināja atkal un kaut ko sunim teica.- Vai tu domā, ka tas te gaida ko ēdamu? – Grēbers jautāja.Frēzenburgs papurināja galvu.- Barības laukā ir diezgan. Tās dēļ viņš nenāk. Bet šeit ir gaisma un kaut kas līdzīgs mājām.

Manuprāt, suns meklē sabiedrību.Tai brīdī tika iznestas nestuves. Uz tām gulēja kāds, kas operācijas laikā bija nomiris. Suns palēca

daus metrus atpakaļ. Tas lēca bez jebkādas piepūles, it kā elastīgas atsperes sviests. Tad dzīvnieks palikastāvam un raudzījās Frēzenburgā. Tas atkal kaut ko sunim teica un lēnām spēra soli uz dzīvnieka pusi.Suns piesardzīgi tūdaļ palēca nost, taču tad palika stāvam un tikko manāmi pāris reiu paluncināja asti.

- Viņam ir bail, - teica Grēbers.- Jā, protams. Bet tas ir labs suns.- Tomēr asinssuns.Frēzenburgs pavērsās pret Grēberu.- Tie mēs visi esam.- Kāpēc?- Tie mēs esam. Un domājam tāpat kā šis te, ka vēl esam labi. Un, tāpat kā šis, meklējam mazlietiņ

siltuma, gaismas un draudzības.Frēzenburgs smaidīja ar sejas vienu pusi. Platās rētas dēļ otra puse bija gandrīz nekustīga. Tā likās

kā mirusi, un Grēberu arvien pārņēma dīvaina sajūta, redzot šo smaidu, kas, sasniedzis rētu sejā, izdzisa.Likās, ka tas nav nejauši.

- Mēs neesam savādāki kā citi cilvēki. Ir karš, un ar to viss pateikts.Frēzenburgs kratīja galvu un sita ar spieķi pa gamašām, notraukdams no tām sniegu.- Nē, Ernst. Mēs esam zaudējuši jebkuru mērauklu. Desmit gadus mūs turēja izolētus – izolētus

šausmīgā, uz debesīm brēcošā, necilvēcīgā un smieklīgā uzpūtībā. Mūs pasludināja par kungu tautu, kuraspriekšā citas esot vergi. – Viņš dzēlīgi iesmējās. – Kungu tauta... paklausīt katram muļķim, katramšarlatānam, katrai komandai... kāds tam sakars ar kungu tautu? Un te nu ir atmaksa. Un tā, kā tas arvienmēdz būt, trāpa nevainīgos vairāk nekā vainīgos.

Grēbers skatījās uz viņu. Frēzenburgs šeit svešumā bija vienīgais cilvēks, kuram viņš patiešām visāpilnībā uzticējās. Abi bija no vienas pilsētas un sen pazīstami.

- Ja tev tas viss ir zināms, - viņš beidzot teica, - kāpēc tad tu esi šeit?- Kāpēc es esmu šeit? Kāpēc nesēu kādā koncentrācijas nometnē vai neesmu nošauts par atteikšanos

no dienesta pildīšanas?- To es nedomāju. Bet vai tu 1939. gadā nebiji par vecu, lai tevi iesauktu armijā? Kāpēc tu toreiz

pieteicies brīvprātīgajos?- Biju par vecu toreiz. Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies. Tagad viņi ņem vēl vecākus

gadagājumus par mani. Bet runa jau nav par to. Tas nav nekāds attaisnojums. Nekas arī nav atrisināts arto, ka mēs atrodamies šeit. Toreiz katrs sev iegalvoja, ka negribot pamest tēvzemi likteņa varā, kad tākaro, vienalga, lai kas notiktu, lai kurš būtu vainojams un lai kurš būtu karu uzsācis. Tā bija atrunāšanās.Glui tāda pati kā iepriekšējā: ka mēs piedaloties karā tikai tālab, lai novērstu vēl kaut ko daudz ļaunāku.Arī tā bija aizbildināšanās. Sevis pašu labad! Nekas vairāk! – Viņš spējās dusmās cirta ar spieķi pasniegu. Suns nedzirdami aizlēca prom, viņpus baznīcas. – Mēs pārbaudījām dieva pacietību, Ernst, - vaisaproti?

- Nē, - atbildēja Grēbers. Viņš negribēja saprast.Frēzenburgs kādu brīdi klusēja. – Tu to nevari saprast. – viņš mierīgākā balsī turpināja. – Tu esi par

jaunu. Daudz vairāk par histērisku vaikstīšanos un karu tu taču nepazīsti. Bet es esmu piedalījiesiepriekšējā karā. Un esmu dzīvojis laikā starp abiem. – Viņš atkal pasmaidīja; sejas viena puse smaidīja,

otra palika stinga. Smaids it kā sašķīda pret rētu kā gurdens vilnis, bet nespēja tikt tai pāri. – Es gribētubūt operdziedātājs, - viņš teica. – Tenors ar tukšu pauri un pārliecinošu balsi. Vai arī vecis. Vai bērns.Nē, bērns gan ne. Lai nebūtu jāpiedzīvo tas, kas vēl nāks. Karš ir zaudēts, to taču tu vismaz saproti?

- Nē.- Jebkurš ģenerālis, kuram ir atbildības sajūta, jau sen būtu uzdevis. Mēs šeit cīnāmies glui ne par

ko. – Viņš atkārtoja: - Glui ne par ko. Pat ne par puslīdz ciešamiem miera noteikumiem. – Viņš pacēlaroku pret tumstošo apvārsni. – Ar mums vairs nemaz neved sarunas. Mēs esam rīkojušies kā Atila unČingishans. Mēs esam lauzuši katru līgumu un pārkāpuši cilvēcības likumus. Mēs esam...

- To darīja esesieši, - Grēbers izmisīgi iebilda. Viņš bija saticies ar Frēzenburgu, lai varētuizvairīties no sastapšanās ar Immermani, Zaueru un Šteinbrenneru; viņš bija gribējis patērzēt arFrēzenburgu par sirmo, miermīlīgo pilsētu upes krastā, par liepu alejām un jaunību, - bet tagad vissrādījās vēl daudz drūmāks nekā pirmīt. Šajās dienās viss šķita kā noburts. No citiem Grēbers nekādupalīdzību negaidīja, bet no Frēzenburga gan – atkāpšanās juceklī viņš sen nebija to saticis, - un tieši noFrēzenburga viņš tagad dabūja dzirdēt to, par ko bija gribējis pārdomāt tikai mājās, to, no kā viņš baidījāsvisvairāk.

- Esesieši, - nicinoši atteica Frēzenburgs. – Tikai viņu labā mēs vēl cīnāmies. Esesiešu,gestapoviešu, meļu un spekulantu, fanātiķu, slepkavu un vājprātīgo labā... lai tie vēl kādu gadu varētupalikt pie stūres. Tikai tādēļ – un ne par ko citu. Karš sen zaudēts.

Bija krietni satumsis. Baznīcas durvis tika aizvērtas, lai gaisma nespīdētu ārā. Logu dobumosredzēja tumšus stāvus, kas tos aizklāja ar segām. Aptumšotas tika arī pagraba ieejas un patvertnes.Frēzenburgs raudzījās turp.

- Mēs esam kļuvuši par kurmjiem. Arī savās sasodītajās dvēselītēs. Varen tālu gan esam tikuši!Grēbers izvilka no svārku kabatas aizsāktu cigarešu paciņu un piedāvāja Frēzenburgam. Tas atteicās.- Smēķē vien pats. Vai paņem tās līdzi. Man pietiek.Grēbers kratīja galvu. – Ņem...Frēzenburgs tikko jaušami pasmaidīja un paņēma vienu cigareti. – Kad tu brauc?- Nezinu. Pavēle par atvaļinājumu vēl nav apstiprināta.Grēbers dziļi ievilka dūmu un tad to izpūta. Cik labi, ja cilvēkam ir cigaretes. Smēķis dakārt ir pat

labāks nekā draugi. Cigaretes nemulsina. Tās ir mēmas un labas.- Nezinu, - viņš atkārtoja. – Kopš kāda laika es vispār nekā vairs nezinu. Agrāk viss bija skaidrs, bet

tagad ir viens vienīgs juceklis. Man gribētos aizmigt un atmosties citā laikmetā. Bet tas nav tik viegliizdarāms. Sasodīti vēlu esmu sācis domāt. Ar to, protams, nav ko lielīties.

Frēzenburgs ar delnas virspusi paberzēja rētu.- Neņem to pie sirds! Pēdējo desmit gadu laikā mūsu ausis tā pietaurēja ar propagandu, ka grūti bija

sadzirdēt ko citu. Jo sevišķi grūti saklausīt to, kas skaļi nekliedza, - šaubas un sirdsapziņu. Vai tu vēlatceries Polmani?

- Tas bija mūsu vēstures un ticības mācības skolotājs.- Kad būsi mājās, apciemo viņu. Varbūt skolotājs vēl ir dzīvs. Tad pasveicini viņu no manis.- Kāpēc lai viņš vairs nebūtu dzīvs? Viņš taču nav karavīrs.- Nē.- Tad viņš droši vien vēl ir dzīvs. Viņš nevar būt vecāks par sešdesmit pieciem gadiem.- Pasveicini viņu no manis.- Labi.- Man tagad jāiet. Nu, visu labu! Mēs jau laikam vairs neredzēsimies.- Ne ātrāk kā pēc manas atgriešanās. Tas nebūs ilgi. Tikai trīs nedēļas.- Jā, patiešām. Nu tad visu labu!- Tev tāpat.

Frēzenburgs aizbrida prom pa sniegu uz savu rotu, kas stāvēja tuvākajā nopostītajā sādā. Grēbersnoskatījās biedram nopakaļ, līdz tas nozuda mijkrēslī. Tad viņš devās atpakaļ. Baznīcas priekšā pavīdējasuņa tumšā ēna. Durvis atvērās, un pa tām uz mirklīti izšāvās laukā pavisam šaura gaismas strēle. Durvīmpriekšā bija aizklātas teltenes. Mazā gaismas drusciņa dvesa siltumu, un varētu justies gandrīz kādzimtenē, ja vien nezinātu, kādēļ tā tur spīdēja. Grēbers lēnām gāja klāt sunim. Dzīvnieks palēca sānis, unGrēbers ieraudzīja abus bojātos baznīcas svēto tēlus stāvam laukā sniegā. Turpat blakus gulēja salauztaisdivritenis. Tie bija iznesti ārā no baznīcas; tur tagad bija vajadzīga katra vismazākā vietiņa.

Grēbers gāja tālāk uz pagrabu, kurā mitinājās viņa vads. Bālās saulrieta debesis blāzmoja aizdrupām. Gabaliņu nostāk no baznīcas gulēja miroņi. Kūstošajā sniegā bija atrasti vēl trīs oktobrī kritušolīķi. Tie bija ietrūdējuši un izskatījās gandrīz kā zeme. Turpat blakus gulēja citi, kas tikai šo pēcpusdienubija baznīcā nomiruši. Tie bija bāli un naidīgi, sveši un vēl neuzveikti.

IV Viņi pamodās. Pagrabs drebēja. Ausīs dunēja. Visās malās bira grui. Aiz sādas trakoja

zenītlielgabali.- Ārā! – sauca kāds no jaunā rotas papildinājuma.- Mieru! Neiedegt gaismu!- Ārā no šī urku slazda!- Idiots! Uz kurieni? Mieru! Nolādēts, vai jūs visi vēl esat jaunkareivji, ko?Dobjš rībiens atkal satricināja pagrabu. Tumsā kaut kas iegruva. Akmeņi, drazas un koka gabali

brakšķēja un gāzās virsū no malu malām. Pa caurumu griestos šāvās iekšā palsi zibšņi.- Tur kādus aizbēra!- Mierā! Tas bija tikai mūra gabals.- Ārā! Iekams mūs šeit neaprok!Pie blāvās pagraba ieejas drūzmējās cilvēku stāvi.- Aitasgalvas! – kāds nolamājās. – Palieciet šeit apakšā! Šeit netrāpīs šķembas.Daudzi pat nepievērsa uzmanību šķembām. Viņi neuzticējās nenocietinātajam pagrabam. Viņiem bija

taisnība – glui tāpat kā tiem, kas palika. Viss bija atkarīgs no nejaušības; cilvēku tikpat labi varējasaspiest vai nogalināt ar šķembām.

Viņi gaidīja. Pakrūtē truli sāpēja, un krūtis elpojot piesardzīgi cilājās. Viņi gaidīja nākamo šāviņu.Tam vajadzēja krist pavisam tuvu. Bet tas nenāca. Toties viņi dzirdēja vairākus sprādzienus, kas ātrisekoja cits citam un turklāt kaut kur daudz tālāk.

- Nolādēts! – kāds sodījās. – Kur tad ir mūsu iznīcinātāji?- Virs Anglijas.- Muti! – kliedza Mike.- Virs Staļingradas! – teica Immermanis.- Muti!Starplaikos starp zenītlielgabalu šāvieniem dzirdēja motoru rūkoņu. – Re, kur viņi ir! – sauca

Šteinbrenners. – Tie ir mūsējie.Visi klausījās. Cauri kaukoņai ārā varēja saklausīt lometēju tarkšķoņu. Tad cita citai sekoja trīs

eksplozijas. Trāpīja tepat aiz sādas. Pēkšņi palsā gaisma pāršalca visu pagrabu, un tajā pašā mirklīievirpuļoja iekšā briesmīga baltsarkanzaļa uguns, zeme pacēlās un saplaisāja pērkonu, zibeņu un tumsasviesulī. Tam norimstot, ārā varēja saklausīt kliedzienus un sagruvušo mūru šņirkstoņu pagrabā. Grēberstaustīdamies izlīda no kaļķu klāja, kas pār viņu bija nobiris. „Baznīca,” viņam iešāvās prātā, un viņš jutāstik iztukšots, it kā no viņa būtu pāri palikusi tikai āda un visu pārējo būtu izspiedis gaisa vilnis. Ieejapagrabā bija palikusi vesela; tā ieblāvojās, tiklīdz viņa apilbušās acis sāka redzēt. Grēbers pakustējās.

Ievainots viņš nebija.- Nolādēts! – Zauers viņam blakus sacīja. – Tas bija tuvu. Manuprāt, viss pagrabs čupā.Viņi aizlīda otrā pusē. Laukā no jauna sākās troksnis. Pastarpām dzirdēja Miki komandējam. Kāds

akmens atlecot bija trāpījis pierē. Viņam pār seju tecēja asinis, kas šaudīgajā gaismā šķita melnas.- Aiziet! Sarauj visi! Atrakt! Kura nav?Neviens neatbildēja. Jautājums bija pārlieku muļķīgs. Grēbers un Zauers vāca nost gruvešus un

akmeņus. Darbs veicās ļoti gausi. Kavēja dzelzs stieņi un lieli mūra gabali. Viņi gandrīz nekā nevarējasaskatīt. Redzēja vienīgi bālganās debesis un eksploziju uzliesmojumus.

Grēbers pastūma nost atlupušos apmetuma gabalus un līšus līda gar pagraba iebrukušo daļu. Viņšbija noliecies pār gruvešiem un ar rokām taustījās uz visām pusēm. Viņš saspringti klausījās, vai cauritroksnim nesadzirdēs saucienus, vaidus, un vienlaikus taustījās pa drupām, vai neatradīs tur cilvēkuķermeņus. Tā bija labāk nekā rakt uz labu laimi. Kur cilvēki aizbērti, tur dārga katra minūte.

Pēkšņi Grēbers uzgāja kādu roku, kas kustējās. – Šeit ir viens! – viņš sauca un kārpīja nost gruvešus,meklēdams galvu. Viņš nevarēja to atrakt un pavilks atrasto aiz rokas.

- Kur tu esi? Jel saki kaut ko! Saki! Kur tu esi? – viņš kliedza.- Šeit, - šāvieniem uz mirkli apklustot, aizbērtais viņam pie pašas auss čukstēja. – Nevelc! Esmu

iespiests.Roka atkal pakustējās. Grēbers drudaini plēsa nost apmetumu un mūra gruvešus. Viņš atrada seju,

sataustīja muti.- Šurp! – viņš uzsauca. – Palīdziet man!Tikai pāris cilvēkiem te stūrī bija vieta, lai varētu rakt. Grēbers dzirdēja Šteinbrennera balsi:- Pavelcies sāņus! Atbrīvo viņa seju! Mēs lūkosim tikt klāt no šīs puses.Grēbers piespiedās maliņā. Pārējie tumsā steidzīgi strādāja. – Kas tas ir? – jautāja Zauers.- Nezinu. – Grēbers noliecās. – Kas tu esi?Aizbērtais kaut ko teica. Grēbers nevarēja saprast, ko. Viņam blakus strādāja citi. Tie stumdīja un

grūstīja gruvešus.- Vai vēl dzīvs? – jautāja Šteinbrenners.Grēbers pārbrauca ar roku pār aizbērtā seju. Tā bija nekustīga.- Nezinu, - viņš atbildēja. – Pirms pāris minūtēm viņš vēl bija dzīvs.Atkal sākās troksnis. Grēbers pieliecās cieši pie aizbērtā sejas.- Tūlīt tu mums būsi laukā! – viņš sauca. – Vai saproti mani?Grēberam šķita, ka jūt pie sava vaiga kaut ko līdzīgu dvašai, bet viņš nebija drošs par to. Virs viņa

elsa Šteinbrenners, Zauers un Šneiders.- Viņš vairs neatbild.- Tālāk vairs netiekam. – Zauers iecirta lāpstu gruvešos, ka nošķinda vien. – Šeit ir dzelzs sijas un

pārāk lieli akmeņi. Mums vajadzīga gaisma un rīki.- Nekādas gaismas! – kliedza Mike. – Kas uzraus uguni, tiks nošauts!Viņi paši zināja, ka būtu pašnāvība uzlidojuma laikā iedegt gaismu.- Maita, dullais! – šķendējās Šneiders. – Kas par gudrinieku atradies!- Mēs netiekam tālāk. Jāgaida, līdz varēsim redzēt.- Jā.Grēbers tupus atslējās pret sienu. Stīvu skatienu viņš raudzījās debesīs, no kurām kaucoša rēkoņa

brāzās iekšā pagrabā. Viņš nekā vairs nevarēja atšķirt. Dzirdēja vienīgi neredzamo, joņojošo nāvi. Tasnebija nekas ārkārtējs. Tā viņš jau biei bija gaidījis, un bija arī vēl ļaunāk bijis.

Uzmanīgi viņa roka slīdēja pāri nepazīstamā sejai. Tā tagad bija brīva no drazām un putekļiem.Grēbers sataustīja lūpas. Tad viņš sataustīja zobus. Juta vārgu kodienu pirkstos. Kodiens kļuva stiprāksun tad atslāba.

- Viņš vēl ir dzīvs, - Grēbers noteica.- Pasaki viņam, ka divi aizgājuši pēc darbarīkiem.Grēbers vēlreiz aptaustīja lūpas. Tās vairs nekustējās. Viņš sameklēja gruvešos roku un turēja to.

Arī roka vairs neatbildēja. Grēbers turēja to – tas bija viss, ko varēja darīt. Tā viņš sēdēja un gaidīja,līdz uzlidojums beidzās.

Viņi atnesa darbarīkus un atraka aizbērto. Tas izrādījās Lammers. Sīks, vājš vīrelis, kas valkājabrilles. Tās gulēja kādu metru nostāk uz grīdas un nebija saplīsušas. Bet Lammers bija miris.

Grēbers stājās sardzē kopā ar Šneideru. Gaiss bija dūmakains un oda kā jau pēc eksplozijām.Baznīcas viens sāns bija sabrucis. Tāpat arī rotas komandiera māja. Grēbers prātoja, vai arī Rāe nebūsbeigts. Tad pustumsā ieraudzīja viņu tievu un garu aiz mājas stāvam un vērojam drupu novākšanas darbuspie baznīcas. Viena daļa ievainoto bija aprakta drupās. Pārējie gulēja laukā. Viņi gulēja zemē uz segāmun teltenēm. Viņi nevaidēja. Viņi raidīja skatienus augšup. Bet ne pēc palīdzības. Viņiem bija bail nodebesīm. Grēbers gāja gar šāviņu izrautām bedrēm. Tās smirdēja un sniegā izskatījās tik melnas, it kā tāmnebūtu dibena. Tajās jau loņāja miglas vāli. Kāda mazāka bedre atradās netālu no pakalna, kur pacēlāskapu kopiņas.

- To mēs varam izmantot kā kapu, - teica Šneiders. – Mirušo mums būs diezgan.Grēbers noraidoši papurināja galvu. – Kur tad tu ņemsi zemi, ar ko aizbērt ciet.- To var norakt no malām.- Tas neko nelīdzēs. Bedre tik un tā paliks diezgan dziļa. Vienkāršāk ir izrakt jaunus kapus.Šneiders pakasīja savu rūsgano bārdu. – Vai tad kapiem arvien jābūt augstākiem par zemi ap tiem?- Laikam gan ne. Cilvēki tikai tā pieraduši.Viņi gāja tālāk. Grēbers redzēja, ka Reikes kapam trūka krusta. Bumbu sprādzieni naktī bija to kaut

kur aizsvieduši prom.Šneiders apstājās un ieklausījās.- Izput tavs atvaļinājums, - viņš teica.Tad klausījās abi. Fronte pēkšņi bija atdzīvojusies. Pie apvāršņa karājās signālraķetes. Artilērijas

uguns bija kļuvusi spēcīgāka un vienmērīgāka. Dzirdēja mīnu sprādzienus.- Viesuļuguns. – secināja Šneiders. – Tas nozīmē, ka mūs atkal metīs pirmajās līnijās. Atvaļinājums

vējā!- Jā.Viņi turpināja klausīties. Šneideram bija taisnība. Tas, ko viņi dzirdēja, neizklausījās pēc vietēja

rakstura uzbrukuma. Tā bija stipra artilērijas sagatavošanas uguns trauksmes pilnajā frontes iecirknī. Rītno rīta acīmredzot sāksies vispārējais trieciens. Pa nakti bija sacēlusies migla un kļuva arvien biezāka.Krievi miglas aizsegā droši vien dosies uzbrukumā tāpat kā pirms divām nedēļām, kad rota bija zaudējusičetrdesmit divus cilvēkus.

Atvaļinājums vējā! Grēbers tāpat jau nekad tā īsti tam nebija ticējis. Pat saviem vecākiem par tonekā netika rakstījis. Viņš tikai divas reizes bija ciemojies mājās pa visu laiku, kamēr bija karavīrs, unpēdējā reize likās bijusi tik sen, ka šķita jau glui nereāla. Gandrīz divi gadi. Nē, divdesmit gadi... Tasbija viens un tas pats. Viņš pat nejutās vīlies. Vienīgi glui kā iztukšots.

- Uz kuru pusi tu iesi? – viņš noprasīja Šneideram.- Man vienalga. Pa labi, vai?- Labs ir! Tad es iešu no kreisās puses.Migla vēlās un ātri sabiezēja. Tā bija kā zilgana piena zupa, pa kuru viņi tagad brida. Tā jau

sniedzās līdz kaklam un auksti viļņojās un mutuļoja. Šneidera galva it kā aizpeldēja projām. Grēbers nokreisās puses apmeta lielu līkumu apkārt sādai. Laiku pa laikam viņš ienira miglā. Tad atkal uznācavirspusē un pienainā vilnāja malā redzēja vizuļojam frontes raibās ugunis. Apšaude kļuva arvien stiprāka.

Grēbers nezināja, cik ilgi bija gājis, kad izdzirdēja daus atsevišķus šāvienus. „Šneiders,” viņšnodomāja. „Tas laikam sācis nervozēt.” Tad viņš atkal dzirdēja šāvienus un tagad arī saucienus. Viņšsaliecās uz priekšu, iegrima miglas aizsegā un gaidīja, turot šauteni gatavībā. Saucieni skanēja arvientuvāk. Kāds sauca viņa vārdu. Viņš atsaucās.

- Kur tu esi?- Šeit!Viņš uz mirkli pacēla seju no miglas un drošības labad palēca soli sāņus. Neviens nešāva. Tagad

viņš balsi dzirdēja ļoti tuvu, bet miglā un naktī attālumi bija grūti nosakāmi. Tad viņš ieraudzījaŠteinbrenneru.

- Šitie cūkas! Nokniebuši Šneideru. Iešāvuši galvā!Tie bija partizāni. Miglā viņi bija pielavījušies klāt, acīmredzot noturēdami Šneidera sarkano bārdu

par drošu mērķi. Viņi laikam bija cerējuši atrast rotu guļam, un drupu novākšanas darbi tos būsiztraucējuši; Šneideru viņi tomēr noknieba.

- Bandīti tādi! Bet dzīties pakaļ mēs viņiem nevaram šajā nolādētajā zupā.Šteinbrennera seja bija valga no miglas. Acis viņam zvēroja. – Mums uzdots patrulēt divatā. – viņš

teica. – Rāe tā pavēlējis. Un neatiet pārāk tālu vienam no otra.- Labs ir.Viņi turējās tik tuvu kopā, ka varēja viens otru pat saredzēt. Šteinbrenners skatieniem vērīgi urbās

miglā un piesardzīgi zagās uz priekšu. Viņš bija labs karavīrs.- Gribētos kādu noķert, - viņš čukstēja. – Gan es zinātu, ko ar to te miglā darīt. Iebāztu mutē lupatu,

lai neviens neko nedzird, rokas un kājas sasietu un tad liktos klāt. Tu nemaz nevari iedomāties, cik tāluvar izvilkt laukā aci, iekams tā notrūkst! – Viņš izdarīja ar rokām tādu kustību, it kā kaut ko pavisamlēnām saspiestu.

- Tomēr varu gan iedomāties, - atteica Grēbers.„Šneiders,” viņš prātoja. „Ja viņš būtu devies uz kreiso pusi, nevis uz labo, tad tie būtu nokniebuši

mani.” Tā domājot, viņš nekā sevišķa neizjuta. Jau biei tā bija gadījies. Karavīra dzīvība ir atkarīga nonejaušības.

Viņi meklēja tik ilgi, līdz viņus nomainīja, bet neviena neatrada. Frontē artilērijas uguns atkalpārsviedās. Svīda rīts. Sākās uzbrukums.

- Nu tik iet vaļā! – Šteinbrenners teica. – Ja tagad varētu būt priekšējā līnijā! Šādos uzbrukumosarvien vajadzīgs liels cilvēku papildinājums. Tad pāris dienās varētu kļūt par unteroficieri.

- Vai arī par plāceni, ja tanks saspie.- Vai dieniņ! Kas jums, veciem āiem, tūlīt par domām! Ar tādām tālu netiek. Ne jau visi krīt.- Protams, ne. Citādi nebūtu kara.Viņi ielīda atpakaļ pagrabā. Grēbers nolikās gulēt un mēģināja aizmigt. Viņam tas neizdevās. Viņš

klausījās, kā fronte dunēja.

Diena atausa pelēka un drēgna. Fronte plosījās. Tanki piedalījās kaujā. Dienvidos frontes līnija jaubija atspiesta atpakaļ. Lidmašīnas rūca. Transporta mašīnas virzījās pār līdzenumu. Ievainotie atgriezāsatpakaļ. Rota gaidīja pavēli, kas liks tai doties kaujā.

Pulksten desmitos Grēberu izsauca pie Rāes. Rotas komandieris bija mainījis savu mītni. Viņš tagaddzīvoja citā mūra ēkas stūrī, kas bija palicis neskarts. Turpat blakus atradās arī kanceleja.

Rāes istaba atradās apakšējā stāvā. Visa tās iekārta bija trijkājains krēsls, saliekamā gulta, galds unsabrukusi liela krāsns, uz kuras mētājās pāris segu. Caur saplīsušo rūti bija redzama šāviņa izrauta bedre.Logs bija aizklāts ar kartonu. Telpa bija auksta. Uz galda stāvēja prīmuss, uz tā trauks ar kafiju.

- Jūsu atvaļinājums apstiprināts, - teica Rāe. Viņš ielēja kafiju raibā krūzē, kurai trūka osas. –Apstiprināts. Par to jūs brīnāties, vai?

- Tieši tā, leitnanta kungs!- Es arī. Atvaļinājuma zīme ir kancelejā. Aizejiet tai pakaļ! Un taisieties, ka tiekat prom! Papūlieties,

lai kāda mašīna jūs paķer līdzi. Es gaidu, ka kuru katru mirkli tiks atcelti visi atvaļinājumi. Ja jūs jaubūsiet prom, nu, tad jūs esat prom, skaidrs?

- Tieši tā, leitnanta kungs!Izskatījās, it kā Rāe gribētu vēl ko piemetināt. Taču tad viņš attapās, apgāja apkārt galdam un sniedza

Grēberam roku. – Visu labu, un taisieties, ka pazūdat no šejienes! Atvaļinājums jums jau sen pienācās.Esat to pelnījis.

Viņš novērsās un piegāja pie loga. Tas viņam bija par zemu. Tādēļ viņam vajadzēja pieliekties, laipaskatītos laukā.

Grēbers militāri apgriezās un devās uz kanceleju. Kad gāja garām logam, viņš redzēja Rāes ordeņus.Galvu viņš neredzēja.

Rakstvedis piebīdīja Grēberam apzīmogoto un parakstīto atvaļinājuma zīmi.- Ir gan tev cūkas laime, - tas saīdzis piebilda. – Pat precējies neesi, vai ne?- Nē. Toties tas man ir pirmais atvaļinājums divu gadu laikā.- Cūkas laime, - rakstvedis atkārtoja, - dabūt atvaļinājumu, kad tik smags stāvoklis.- Es to neesmu speciāli izraudzījies.Grēbers devās uz pagrabu. Viņš vairs nebija ticējis, ka dabūs atvaļinājumu, un tāpēc nebija

sakravājies. Nebija arī daudz, ko saiņot. Naski viņš savāca vienkop savas mantiņas. To starpā arī kāduemaljētu krievu svētbildīti, kuru gribēja atdot mātei. Šo mantiņu viņš kaut kur pa ceļam bija atradis.

Viņš dabūja vietu sanitārā mašīnā. Automobilis, pilns ar ievainotiem, bija iebraucis kādā sniegabedrē, līdzbraucējs ticis izsviests no sava sēdekļa un lauzis roku. Grēbers tagad brauca līdzi viņa vietā.

Mašīna virzījās pa ceļu, kas bija iezīmēts ar mietiem un salmu grīstēm un, apmezdams līkumu,vēlreiz veda garām sādai. Grēbers saskatīja sādas laukumā baznīcas priekšā rotu stāvam ierindā.

- Tiem tur jādodas uz priekšējo līniju, - šoferis ierunājās. – Tos metīs kaujā. Pamatīga ķeza! Un kurtik tiem krieviem visa tā artilērija radusies!

- Jā...- Tanku tiem arī diezgan. No kurienes tie?- No Amerikas. Vai arī no Sibīrijas. Tur tiem esot vesels lērums fabriku.Šoferis apbrauca apkārt kādai ceļā iestrēgušai smagajai mašīnai.- Krievija ir pārāk liela. Pārāk liela, es tev saku. Viņā vari pazust.Grēbers piekrītoši pamāja ar galvu un sakārtoja lupatas, kas bija aptītas ap zābakiem. Kādu mirkli

viņš jutās kā dezertieris. Rota, iezīmēdamās kā tumšs plankums, stāvēja sādas laukumā, bet viņš brauca uzaizmuguri. Viens pats. Pārējie palika šeit, un viņš brauca uz aizmuguri. Viņiem jādodas uz fronti. „Esesmu pelnījis atvaļinājumu,” viņš prātoja. „Arī Rāe tā teica. Bet kāpēc es par to domāju? Man taču tikaibail, lai kāds neatnāk man pakaļ un neaizved atpakaļ.”

Daus kilometrus tālāk viņi ieraudzīja no ceļa noslīdējušu un sniegā iegrimušu mašīnu arievainotajiem. Viņu mašīna apstājās, un viņi pārkontrolēja savas nestuves. Divi kareivji bija miruši. Viņiizvilka tos laukā un to vietā paņēma līdzi trīs ievainotos no iestrēgušās mašīnas. Grēbers palīdzējaievainotos iecelt. Divi no tiem bija amputētie, trešais ar ievainojumu sejā; tas varēja sēdēt. Tie, kaspalika iestrēgušajā mašīnā, lamājās un kliedza. Tie visi bija transportējami kopā ar nestuvēm, kam mašīnāvairs nevarēja atrast vietu. Viņus māca visiem ievainotiem piemītošas bailes: ka pēdējā mirklī karš tosvēl var panākt.

- Kas noticis? – šoferis noprasīja iestrēgušās mašīnas vadītājam.- Salūzusi ass.- Ass? Sniegā?

- Viens reiz, degunu urbinādams, nolauzis sev pirkstu. Vai neesi nekad neko par to dzirdējis, nejēgatāds?

- Skaidrs. Tev vismaz palaimējies, ka nav vairs īstas ziemas. Citādi tavējie visi te nosaltu.Viņi brauca tālāk. Šoferis atgāzās pret sēdekļa atzveltni.- Tā pirms pāris mēnešiem notika arī man, - viņš teica. – Gadījās ķibele pārvadā. Uz priekšu tiku

visai lēnām. Ievainotie man pie nestuvēm piesala. Nekā nevarēju darīt. Seši vēl bija dzīvi, kad beidzotnonācām galā. Rokas, kājas un deguni, protams, nosaldēti. Nav nekāds joks tikt ievainotam ziemāKrievijā. – Viņš izvilka no kabatas gabalu zelējamās tabakas un nokoda kumosu. – Bet tie, kas varējastaigāt, - tie mēroja ceļu kājām. Naktī un salā. Gribēja sturmēt mūsu mašīnu. Karājās kā bišu spiets apdurtiņām un kāpšļiem. Grūšus bija jāgrū nost.

Grēbers izklaidīgi pamāja un paskatījās atpakaļ. Sāda vairs nebija redzama. Tā bija nozudusi aizsniega kupenām. Nekā cita vairs neredzēja kā vien debesis un līdzenumu, pa kuru viņi brauca uzrietumiem. Bija dienas vidus. Saule blāvi spīdēja aiz pelēkās dūmakas. Sniegs mazliet vizuļoja. Unpēkšņi Grēbera dvēselē kaut kas it kā pārtrūka, pāršalcot karsti un brāzmaini, un pirmo reizi viņš juta, kair izbēdzis, ka brauc prom no nāves, prom, viņš to juta un nenovērsa acis no izbrauktā sniega, kas zudazem riteņiem metru pēc metra, un tas nozīmēja metru pēc metra vairāk drošības, pretī rietumiem, pretīdzimtenei, pretī neaptveramai dzīvei aiz glābiņu vēstījošā apvāršņa.

Šoferis, pārslēdzot ātrumu, viņam piegrūdās. Grēbers satrūkās. Viņš meklēja pa kabatām un izvilkapaciņu cigarešu.

- Še, - viņš teica.- Merci, - šoferis atbildēja, pat nepaskatīdamies. – Es nesmēķēju. Zelēju tikai tabaku.

V Šaurslieu vilciens apstājās. Piesaulē čurnēja maza nomaskēta stacija. No pārējām nedaudzām ēkām

te tuvumā bija pāri palikušas tikai atliekas vien, toties bija uzceltas vairākas barakas, kuru jumti un sienasbija nokrāsotas aizsargkrāsā. Uz slieu ceļiem stāvēja daudz vagonu. Krievu gūstekņi stāvēja pieiekraušanas.

Ievainotos nogādāja vienā no barakām. Tie, kas varēja paiet, sasēdās uz primitīvi darinātajiemsoliem. Ieradušies bija arī vēl pāris atvaļinājumā braucēju. Tie centās pēc iespējas mazāk rādīties acīs.Viņiem bija bail, ka tikai viņus nepamana un nenosūta atpakaļ.

Diena bija nogurdinoša. Palsa gaisma, vāji atspoguļodamās, rotaļājās virs sniega. No tālienesatplūda lidmašīnu dūkoņa. Tā nenāca no gaisa, kaut kur acīmredzot atradās nomaskēts lidlauks. Vēlāk pāristacijai aizlidoja vesela eskadriļa un cēlās arvien augstāk, līdz atgādināja cīruļu baru. Grēberssnauduļoja. „Cīruļim” viņš nodomāja. „Miers.”

Viņus iztraucēja divi lauka andarmi.- Uzrādīt dokumentus!andarmi bija veselīgi un spēcīgi, un tie rīkojās ar tādu apņēmību, kas raksturīga cilvēkiem, kuri

neatrodas briesmās. andarmu formas tērpi bija nevainojami, ieroči tīri, un katrs no viņiem svēra vismazdivdesmit mārciņu vairāk nekā jebkurš no atvaļinājumā braucējiem.

Kareivji klusēdami uzrādīja savas atvaļinājuma zīmes. andarmi tās cītīgi un pamatīgi izpētīja, pirmsatdeva atpakaļ. Viņi lika arī uzrādīt karaklausības apliecību.

- Ēdiens saņemams barakā numurs trīs, - beidzot teica vecākais. – Un savediet sevi kārtībā. Kādi ganjūs izskatāties! Vai tad dzimtenē gribat ierasties tādi kā cūkas?

Grupiņa atvaļinājumā braucēju devās uz baraku numurs trīs.- Nolādētie okšķeri! – nolamājās kāds kareivis ar melniem bārdas rugājiem apaugušu seju. – Liela

mute, bet nolien tur, kur šāviena nedzird! Izturas tā, it kā mēs būtu noziedznieki.

- Pie Staļingradas viņi dučiem apšāva tos, kas bija noklīduši no sava pulka, - kāds cits piemetināja.- Vai tu biji pie Staļingradas?- Ja es būtu bijis pie Staļingradas, tad tagad šeit vis nesēdētu. No tā katla laukā nav ticis neviens.- Klausies, - kāds pavecāks unteroficieris ierunājās. – Frontē tu vari pļāpāt, ko gribi. Bet šeit ir

citādi. Ja apjēdz, kas tev nāk par labu, tad, no šī brīa sākot, turi labāk muti – saprati?Viņi ar saviem katliņiem rokās nostājās rindā. Gaidīt lika vairāk nekā stundu. Neviens neatstāja savu

vietu. Viņi sala, bet gaidīja. Viņi pie tā bija pieraduši. Beidzot visi saņēma pa kausam viras, kurā peldējadai krikumiņi gaļas, sakņu un pāris kartupeļu.

Kareivis, kas nebija bijis pie Staļingradas, uzmanīgi pavērās visapkārt. – Man gan būtu konenobrīnīties, ja andarmi to pašu viru rītu.

- Tad nu gan tev rūpes, mīļo cilvēk! – unteroficieris nicīgi izmeta.Grēbers ēda savu viru. „Tā vismaz ir silta,” viņš nodomāja. „Mājās gan būs cita ēšana. Māte pati

vārīs. Varbūt būs pat ceptas desiņas ar sīpoliem un kartupeļiem un pēc tam aveņu pudiņš ar vaniļasmērci.”

Viņiem vajadzēja gaidīt līdz vēlai naktij. Lauka andarmi kontrolēja viņus divreiz. Ieradās arvienvairāk ievainoto. Pēc katra jauna ešelona ierašanās atvaļinājumā braucēji kļuva nervozāki. Viņi baidījās,ka tos pametīs. Beidzot pēc pusnakts tika padots vilciens. Laiks bija kļuvis aukstāks, un zvaigznes spoimirdzēja pie debesīm. Viņi tās ienīda: tās radīja labu redzamību lidotājiem. Daba kā tāda jau sen vairsnekā nenozīmēja; to vērtēja kā labu vai sliktu vienīgi attiecībā uz karu. Tā bija vai nu sargātāja, vaibriesmu nesēja.

Vagonos novietoja ievainotos. Trīs tūdaļ atnesa atpakaļ. Tie bija miruši. Nestuves palika turpat uzperona. Tās, uz kurām gulēja mirušie bez segām. Nekur nedega gaisma.

Pēc tam vagonos ielaida staigāt spējīgos ievainotos. Tos pamatīgi pārbaudīja. „Mūs neņems līdzi,”domāja Grēbers. „Pārāk daudz braucēju. Vilciens pārpildīts.” Trulu, nekustīgu skatienu viņš raudzījāsnaktī. Sirds dauzījās krūtīs. Virs viņa neredzami dūca lidmašīnas. Grēbers zināja, ka tās ir vācu, betviņam tomēr bija bail. Viņam bija daudz lielākas bailes nekā frontē.

- Atvaļinājumā braucēji! – beidzot dzirdēja saucam.Karavīru grupa steidzīgi devās uz priekšu. Šeit atkal stāvēja lauka andarmērija. Pēc pēdējās

kontroles pēcpusdienā katrs bija saņēmis mazu zīmīti, kuru tagad vajadzēja atdot. Viņi ierāpās vagonā.Tajā jau sēdēja pāris ievainoto. Atvaļinājumā braucēji drūzmējās un grūstījās. Kāds norēca komandu.Visiem atkal vajadzēja izkāpt un nostāties ierindā. Tad viņus aizveda uz nākošo vagonu, kurā arī jautupēja ievainotie. Te atvaļinājumā braucējiem atļāva iekāpt. Grēbers atrada sev vietu sola vidū. Pie logasēdēt negribējās. Viņš zināja, ko šķembas spēja nodarīt.

Vilciens vēl nesāka kustēties. Kupejā bija tumšs. Visi gaidīja. Laukā kņada norima, bet vilciensstāvēja, kā stāvējis. Redzēja divus lauka andarmus, kuri veda kādu kareivi. Pagāja garām kolonna krievu,kas stiepa munīcijas kastes. Tad nāca pāris esesiešu, savā starpā skaļi sarunādamies. Vilciens vēljoprojām nekustējās. Vispirms sāka lamāties ievainotie. Viņiem uz to bija tiesības. Ar viņiem pagaidāmnekas vairs nevarēja notikt.

Grēbers atbalstīja galvu pret sienu. Viņš lūkoja aizmigt, lai pamostos, kad vilciens jau būs sācisbraukt, bet nevarēja. Viņš ieklausījās ikkatrā skaņā. Tumsā viņš redzēja citu braucēju acis. Sniega unzvaigņu blāvā gaisma, ieplūzdama no āra, vērta tās mirdzošas. Nebija tik gaišs, lai varētu saskatīt sejas.Tikai acis. Kupeja bija pilna tumsas un satrauktu acu, un pastarpām vīdēja apsēju stingais baltums.

Vilciens sakustējās un tūlīt atkal apstājās. Atskanēja saucieni. Pēc brīa noklaudzēja durvis. Uzperona iznesa divas nestuves. „Divi mirušie vairāk. Divas brīvas vietas dzīvajiem,” nodomāja Grēbers.„Kaut tikai pēdējā mirklī nenāktu klāt jauni ievainotie, jo tad mums būs jāvācas laukā!” To pašu domājavisi.

Vilciens atkal sakustējās. Lēnām slīdēja garām perons, lauka andarmi, gūstekņi, esesieši, grēdāssakrautās kastes – un tad pēkšņi skatienam atklājās līdzenums. Visi paliecās uz priekšu. Viņi vēl lāgāneticēja. Vilciens droši vien atkal apstāsies. Bet tas tikai slīdēja un slīdēja uz priekšu, un pamazāmgrūdienveidīgā klaudzoņa pārgāja vienmērīgā ritmā. Redzēja tankus un lielgabalus. Karavīrus, kasnoskatījās pakaļ vagoniem. Grēbers piepeši jutās bezgala noguris. „Uz mājām!” viņš domāja. „Uz mājām!Ak dievs, es neuzdrošinos priecāties.”

No rīta sniga. Vilciens apstājās kādā stacijā, lai braucēji varētu iedzert kafiju. Stacija atradās kādasmazas pilsētiņas nomalē, no kuras daudz nekas nebija palicis pāri. Iznesa mirušos. Vilcienu formēja nojauna. Grēbers skrēja ar savu surogāta kafiju atpakaļ uz kupeju. Viņš neuzdrošinājās kupeju atstāt, laiaizietu pēc maizes.

Patruļa gāja cauri visam vilcienam, lai atlasītu viegli ievainotos: tiem vajadzēja palikt pilsētiņaslazaretē. Šī ziņa ātri izplatījās pa vagoniem. Tie, kam bija ievainotas rokas, metās uz atejām, lai turpaslēptos. Tur cīnījās par vietu. Nikni un izmisīgi tie rāva cits citu no turienes laukā, kad kāds jau grasījāsdurvis aizcirst ciet.

- Viņi nāk! – pēkšņi kāds ārpusē iesaucās.Burzma pajuka. Divi ielīda atejā un aizcirta durvis. Kāds cits, kas kņadā bija pakritis, stīvi skatījās

uz savu iešinēto roku. Neliels sarkans plankums uz apsēja kļuva aizvien lielāks. Kāds trešais atvēravagona durvis perona pretējā pusē un ar pūlēm izlīda laukā sniegputenī. No ārpuses viņš piespiedāsvilcienam cieši klāt. Pārējie palika sēam.

- Aiztaisiet durvis! – kāds teica. – Citādi tie tūdaļ visu sapratīs.Grēbers aizvēra durvis. Vienu mirkli viņš cauri putenim saskatīja tā kareivja bālo seju, kurš tupēja

ārpusē.- Gribas tikt mājās, - izdvesa ievainotais, kura pārsējs piesūcās asinīm. – Divas reizes esmu bijis

tādā nolādētā lauka lazaretē, katrreiz bez atvaļinājuma veselības atgūšanai tūlīt atkal prom uz fronti. Gribunokļūt dzimtenē.

Pilns naida viņš noskatījās uz veselajiem atvaļinājumā braucējiem. Neviens nekā neatbildēja. Pagājailgs laiks, kamēr ieradās patruļa. Divi vīri apstaigāja kupejas, bet pāris citu apsargāja ārā ievainotos, kasbija izraudzīti atstāšanai. Viens no ienācējiem bija jauns feldšeris. Viņš pavirši uzmeta acis ievainotoapliecībām.

- Kāpiet laukā! – vienaldzīgi izmeta, skatīdamies jau nākošajā apliecībā.Kāds ievainotais palika sēam. Pamazs, sirms vīrelis.- Ārā, vecotēv! – pavēlēja andarms, kas gāja kopā ar feldšeri. – Nedzirdējāt, vai?Vīrelis palika sēam. Viņam bija pārsiets plecs.- Ārā! Izkāpt! – atkārtoja andarms.Vīrelis nekustējās. Saknieba lūpas un skatījās savā priekšā, it kā nekā nesaprazdams. andarms, kājas

izpletis, nostājās tā priekšā.- Īpašu ielūgumu vajadzēs, vai? Piecelties!Vīrelis arvien vēl izlikās nekā nedzirdam.- Piecelties! – andarms tagad uzbrēca. – Vai neredzat, ka ar jums runā priekšniecība? Karatiesas

priekšā gribas tikt?- Mierīgi! – teica feldšeris. – Viss jādara vienā mierā.Feldšerim bija sārta seja, acis bez skropstām. – Ievainojums asiņo, - viņš pievērsās karavīram, kas

bija cīnījies vietas dēļ atejā. – Jums jāuzliek jauns pārsējs. Kāpiet ārā!- Es... – kareivis ierunājās. Tad ieraudzīja, ka vagonā iekāpis otrs andarms, kas nu kopā ar pirmo

paķēra sirmo kareivi zem veselās rokas un piecēla kājās. Kareivis smalkā balstiņā iekliedzās, sejā tamnepakustējās ne vaibsts. Otrs andarms to satvēra ap vidukli un kā vieglu saini izstūma no kupejas.andarms to nedarīja rupji, bet glui vienaldzīgi. Kareivis arī vairs nekliedza. Tas nozuda barā, kas stāvēja

laukā.- Nu? – noprasīja feldšeris.- Vai nevarētu tālāk braukt, kad būšu pārsiets, ārsta kungs? – jautāja kareivis ar asiņaino pārsēju.- Gan jau redzēs. Iespējams. Vispirms būs jāpārsien.Bēdīgu seju kareivis izkāpa laukā. Feldšeri viņš bija godājis par ārstu, bet arī tas nebija līdzējis.

andarms paraustīja atejas durvis.- Kā tad, - viņš nicīgi noteica. – Cits nekas viņiem prātā neienāk. Mūdien viens un tas pats?- Atvērt! – viņš nokomandēja. – Veicīgāk!Durvis atvērās. Viens no kareivjiem iznāca laukā.- Gudrinieks atradies, - rūca andarms. – Kāpēc jūs ieslēdzāties? Paslēpes spēlēt, vai, gribat?- Man ir caureja. Un laikam tak ateja tam domāta.- Ak tā? Tieši tagad? Un es lai tam ticu?Kareivis pavilka vaļā šineli. Kļuva redzams pirmās pakāpes dzelzs krusts. Viņš paskatījās uz

andarma krūtīm, pie kurām nebija nekā.- Jā, - viņš mierīgi atbildēja. – Tam jums jātic.andarms pietvīka. Feldšeris aizsteidzās viņam priekšā.- Izkāpiet, lūdzu! – viņš teica, uz karavīru nepaskatījies.- Jūs neesat pārbaudījis, kas man kaiš.- To es pēc apsēja redzu. Kāpiet, lūdzu, laukā!Kareivis tikko manāmi pasmaidīja.- Labi.- Šeit mēs tad nu būtu cauri? – feldšeris nervozi noprasīja andarmam.- Tā ir. – andarms noskatījās uz atvaļinājumā braucējiem. Katrs no tiem turēja rokā savus

dokumentus.- Tā ir, cauri gan, - viņš paziņoja un tūlīt pēc feldšera izkāpa no vagona.Atejas durvis klusi atvērās. Izlīda laukā kāds jefreitors, kurš bija tur sēdējis. Seja viņam bija vienos

sviedros. Viņš apsēdās uz sola.- Vai jau prom? – viņš pēc brīa čukstēja.- Liekas gan.Jefreitors sēdēja ilgi un klusēja. Sviedri pār seju tecēja aumaļām.- Es lūgšu dievu par viņu, - viņš beidzot teica.Visi uz viņu paskatījās.- Ko? – kāds neticīgi noprasīja. – Par tādu cūku – tādu andarmu tu vēl lūgsi dievu?- Nē, ne jau par to cūku. Par to, kurš kopā ar mani bija atejā. Viņš man ieteica palikt tur iekšā; viņš

šo lietu nokārtošot. Kur tas palika?- Laukā. Viņš arī nokārtoja. Resno cūku tiktāl aizkaitināja, ka tas tālāk vairs nemeklēja.- Es lūgšu dievu par viņu.- Labs ir, manis pēc, lūdz vien.- Jā, katrā ziņā. Mans vārds – Litjens. Katrā ziņā lūgšu par viņu.- Labi. Bet tagad turi muti! Dievu lūdz rītdien. Vai pagaidi vismaz, līdz vilciens sāks kustēties, -

kāds iejaucās.- Es lūgšu dievu. Man jātiek mājās. Atvaļinājumu uz dzimteni man nedabūt, ja nokļūtu šeit lazaretē.

Man jātiek uz Vāciju. Sievai vēzis. Trīsdesmit sešus gadus veca. Oktobrī palika trīsdesmit seši. Četrimēneši jau guļ uz gultas.

Viņš uzlūkoja visus pēc kārtas ar savām iebiedētajām acīm. Neviens neko neatbildēja. Gadījums bijapārāk ikdienišķs.

Pēc stundas vilciens brauca tālāk. Kareivis, kas perona pretējā pusē bija izkāpis no vagona, vairsneparādījās. „Laikam būs notvēruši,” Grēbers nodomāja.

Pusdienas laikā ienāca kāds unteroficieris.- Vai te kāds negrib skūties?- Ko?- Skūties. Esmu frizieris. Man ir glaunas ziepītes. Vēl no Francijas.- Skūties? Vilcienam ejot?- Saprotams. Es nupat virsnieku vagonā skuvu.- Cik tas maksā?- Piecdesmit feniņu. Pusreihsmarkas. Lēti, ja ņem vērā, ka bārdas man pirms skūšanas jānogrie.- Labs ir! – Kāds vilka laukā naudu. – Bet, ja iegriezīsi, nekā nedabūsi.Frizieris nolika savu ziepju trauciņu un izņēma no kabatas šķēres un suku. Līdzi viņam bija liela

papīra turza, kurā tas iemeta matus. Tad sāka ieziepēt. Viņš strādāja pie viena no logiem. Putas bija tikbaltas, it kā viņš ziepētu ar sniegu. Viņš darbojās veikli. Trīs kareivji ļāvās skūties. Ievainotie atteicās.Grēbers bija ceturtais klients. Viņš aplūkoja tos trīs, kas jau bija noskūti. Tie izskatījās dīvaini. Vējaaprautās sejas bija sarkanas un plankumainas, zemāk spīdēja baltie zodi. Puse sejas izskatījās kākareivim, puse kā cilvēkam, kas istabā vien sēdējis. Grēbers dzirdēja bārdas nazi šņirkstam. No skūšanasprāts kļuva jautrāks. Šai procedūrai jau piemita kaut kas no dzimtenes, it īpaši tāpēc, ka ar to nodarbojāspēc dienesta pakāpes augstāks vīrs. Radās iespaids, it kā viņam mugurā jau būtu privātās drēbes.

Pēcpusdienā vilciens atkal apstājās. Ārā stāvēja lauka virtuve. Kareivji gāja saņemt pusdienas.Litjens līdzi negāja. Grēbers redzēja, ka viņš nemitīgi kustina lūpas. Turklāt veselo roku viņš turēja itin kālūgšanā sakļautu ar otru – neredzamo kreiso roku. Kreisā bija pārsieta un nokarājās zem svārkiem.

Viņi dabūja kāpostu zupu. Tā bija remdena.

Kad viņi nokļuva pie robeas, bija jau vakars. No vilciena vajadzēja kāpt ārā. Atvaļinājumābraucējus pulciņā aizveda uz atutošanas iestādi. Viņi nodeva drēbes un sēdēja barakā kaili, lai utis uzviņu miesas apsprāgtu. Telpa bija silta, ūdens silts, un netrūka arī ziepju, kas stipri oda pēc karbola.Pirmo reizi kopš daudziem mēnešiem Grēbers sēdēja patiešām siltā istabā. Frontē viņiem jau nu ganvienu otru reizi bija krāsnis, bet tur arvien tika sildīta vienīgi ugunij pievērstā ķermeņa puse; otra turpretīsala. Bet šeit bija silta visa telpa. Nu beidzot kauli varēja atsilt. Kauli un pauris. Pauris atsila lēnāk.

Visapkārt sēdēja kareivji, meklēja utis un spieda tās, ka knaukšķēja vien. Grēberam galvā kukaiņunebija. Skuteles un drēbju utis galvas matos neieperinājās, tas bija vecu vecais likums. Utis respektējasavas teritorijas, tās nepazina karu.

Siltums padarīja Grēberu miegainu. Viņš redzēja savu biedru bālās miesas, apsaldējumu tulznas uzkājām un rētu sarkanās švīkas. Pēkšņi viņi vairs nebija karavīri. Viņu formas tērpi karājās kaut kurtvaikos; viņi bija kaili cilvēki, kas spieda utis, un sarunas tūdaļ kļuva citādas. Viņi vairs nerunāja parkaru. Runāja par ēšanu un par sievietēm.

- Viņai ir bērns, - ieminējās kāds, vārdā Bernhards.Tas sēdēja Grēberam blakus, un uzacīs tam bija utis, kuras tas ar maza spogulīša palīdzību lasīja

ārā. – Divus gadus es tur neesmu bijis, un bērnam ir četri mēneši. Viņa apgalvo, ka tam četrpadsmit un tasesot no manis. Bet mana māte rakstīja, ka bērns šai no kāda krieva. Viņa arī tikai pirms desmit mēnešiemsāka par bērnu rakstīt. Pirms tam nekā. Kā jūs domājat?

- Tā gadās, - vienaldzīgi atbildēja kāds plikpauris. – Uz laukiem daudz bērnu piedzimis nokaragūstekņiem.

- Tā? Jā, bet ko tad man tādā gadījumā darīt?- Es to sievišķi izmestu laukā, - ieteicās kāds, kas par jaunu pārsēja savas kājas. – Tā ir cūcība.- Cūcība? Kāpēc cūcība? – Plikpauris noraidoši pamāja. – Kara laikā tas ir kaut kas cits nekā

parasti. To vajag saprast. Kas tas ir? Puika vai meitēns?- Puika. Viņa raksta, ka izskatoties pēc manis.- Ja ir puika, tad vari to paturēt. Tas ir noderīgs. Uz laukiem palīgs arvien vajadzīgs.- Bet tas taču ir pa pusei krievs...- Kas par to? Krievi ir ārieši. Un tēvijai kareivji vajadzīgi.Bernhards nolika spoguli. – Tik vienkārša tā lieta jau nu nav. Tev viegli runāt. Tev tas nav gadījies.- Tev laikam labāk patiktos, ja kāds no nobarotajiem dzimtenes buļļiem tavai sievai būtu bērnu

uztaisījis?- Tas nu noteikti ne.- Redzi nu.- Viņa būtu varējusi mani pagaidīt, - Bernhards mulsi un klusi atbildēja.Plikpauris paraustīja plecus. – Citas gaida, citas ne. Nevar visu prasīt no otra, ja pats gadiem ilgi

neesi mājās.- Vai tu arī esi precējies?- Nē. Paldies dievam, ne.- Krievi nav nekādi ārieši, - pēkšņi teica kāds pelei līdzīgs vīrelis ar smailu seju un mazu muti. Tas

līdz šim bija klusējis.Visi paskatījās uz viņu.- Tu maldies, - atbildēja plikpauris. – Viņi ir ārieši. Mēs taču reiz bijām viņu sabiedrotie.- Viņi ir zemcilvēki, boļševistiski zemcilvēki. Nekādi ārieši. Tas ir noteikts.- Tu maldies. Poļi, čehi, franči ir zemcilvēki. Krievus mēs atbrīvojam no komunistiem. Viņi ir ārieši.

Protams, izņemot komunistus. Var jau būt, ka tie nav valdošie ārieši-kungi kā mēs. Tie ir vienkārši ārieši-strādnieki. Bet tie nav jāiznīcina.

Pele samulsa.- Tie arvien ir bijuši zemcilvēki, - viņš apgalvoja. – To es noteikti zinu. Īsti zemcilvēki.- Viss jau sen ir mainījies. Tāpat kā ar japāņiem. Arī tie tagad ir ārieši, kopš kļuvuši par mūsu

sabiedrotajiem karā. Dzeltenie ārieši.- Jums abiem nav taisnība, - teica kāds neparasti spalvains vīrs basa balsī. – Krievi nebija nekādi

zemcilvēki toreiz, kad mēs ar viņiem vēl bijām sabiedrotie. Toties tagad viņi ir zemcilvēki. Tādas, lūk,tās lietiņas!’

- Ko tad lai viņš dara ar bērnu?- Aizdot prom, - no jauna autoritatīvi teica Pele. – ēlastības nāve bez sāpēm. Ko tad citu?- Un sieva?- Tā ir attiecīgu iestāu darīšana. Kauna zīmes iededzināšana, galvas noskūšana, koncentrācijas

nometne, labošanas iestāde vai karātavas.- Līdz šim iestādes viņai nekā nav darījušas, - teica Bernhards.- Tās laikam vēl nekā nezina.- Zina gan. Mana māte tām visu paziņojusi.- Tādā gadījumā iestāde pati ir satrunējusi un nolaidīga. Tai pašai vieta koncentrācijas nometnē. Vai

pie karātavām.- Ak, liec mani mierā! – Bernhards pēkšņi dusmīgi sacīja un novērsās.- Francūzis laikam tomēr būtu labāks bijis, - teica plikpauris. – Tie, pamatojoties uz pēdējiem

pētījumiem, esot tikai pa pusei zemcilvēki.- Tie ir deģenerējušies starprases cilvēki. – Bass skatījās uz Grēberu. Grēbers tā lielajā sejā

pamanīja tikko jaušamu smīnu.Kāds puisis ar šaurām vistas krūtīm un līkām kājām nemierīgi staigāja šurpu turpu pa telpu, tad

pēkšņi apstājās.

- Mēs esam kungu rase, pārcilvēki, - tas teica. – Un visi citi ir zemcilvēki, tas ir skaidrs; bet kuri tadīsti ir vienkārši cilvēki?

Plikpauris padomāja.- Zviedri, - viņš beidzot atbildēja. – Vai šveicieši.- Meoņi, - paskaidroja bass. – Meoņi, protams.- Baltu meoņu vairs nav, - iebilda Pele.- Nav? – Bass cieši nolūkojās Pelē.Grēbers iesnaudās. Viņš dzirdēja, ka pārējie atkal uzsāka runas par sievietēm. Tur viņš nekā daudz

nesajēdza. Tēvijas rasu teorijas neiederējās viņa priekšstatā par mīlestību. Viņš šīs jūtas negribēja saistītar sugas izlasi, ciltskokiem un dzemdētspējām. Un, kareivis būdams, viņš neko vairāk arī neiepazina kāvien pāris pērkamu sieviešu tajās zemēs, kur bija cīnījies. Tās izturējās tikpat lietišķi kā vācu meiteņuapvienības locekles; bet pērkamajām tā vismaz bija profesija.

Viņi saņēma atpakaļ savas mantiņas un apģērbās. Un pēkšņi viņi atkal bija strēlnieki, jefreitori,feldfēbeļi un unteroficieri. Izrādījās, ka cilvēks, kuram bija krievu bērns mājās, ir unteroficieris. Tāpat arībass. Pele bija kareivis, ārrindnieks. Pele laidās lapās, kad redzēja, ka pārējie ir unteroficieri. Grēbersapskatīja savus formas svārkus. Tie vēl bija silti un oda pēc skābēm. Zem bikšturu sprādzēm viņš uzgājaveselu koloniju izbēgušu utu. Tās bija beigtas. Noindētas ar gāzi. Viņš nokasīja tās nost.

Viņus aizveda uz kādu baraku. Tur viņiem uzrunu teica virsnieks no nacionālsociālistiskās partijasvadības. Tas stāvēja uz paaugstinājuma, aiz kura pie sienas karājās fīrera ģīmetne, un paziņoja, ka tagad,kad karavīri atgrieas dzimtenē, uz tiem gulstoties liela atbildība. Neko nedrīkstot izpaust par frontēpavadīto laiku. Neko par pozīcijām, vietām, karaspēka daļām, karaspēka kustību un izvietojumiem. Visuruzglūnot spiegi. Tāpēc klusuciešana esot galvenais. To, kurš pļāpās, gaida smags sods. Arī nepiedienīgakritika esot valsts noziegums. Karu vedot fīrers; tas zinot, ko darot. Stāvoklis frontē esot spīdošs, krievinoasiņojot; tiem bijuši nedzirdēti lieli zaudējumi, un vācu pretuzbrukums tiekot jau gatavots. Apgāde esotpirmklasīga, karaspēka noskaņojums lielisks. Vēlreiz: ikkatra vietu nosaukumu un karaspēka izvietojumaizpaušana esot valsts nodevība. Gaušanās tāpat.

Virsnieks uz brīdi apklusa. Tad glui citā tonī paziņoja, ka fīrers, par spīti tam, ka ir ļoti aizņemts,arvien esot nomodā par visiem saviem kareivjiem. Viņš esot devis rīkojumu, lai ikkatrs atvaļinājumābraucējs aizvedot uz dzimteni dāvanu. Šādā nolūkā viņiem izsniegšot pārtikas sainīšus. Tie jānododotmājās piederīgiem kā pierādījums tam, ka karavīriem frontē klājas labi un ka tie pat vēl dāvanas varatvest. Tas, kas ceļā paku attaisīšot un pats kaut ko apēdīšot, tikšot sodīts. Kontrole brauciena galapunktāto pamanīšot. Heil Hitler!

Viņi stāvēja pamatstājā. Grēbers gaidīja, ka tūlīt tiks nodziedāta valsts himna un „Horsta Veseļadziesma”; ar dziesmām trešais reihs bija slavens. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Toties sekoja pavēle: -Atvaļinājumā braucēji, kas dodas uz Reinzemi, trīs soļus uz priekšu!

Pāris cilvēku iznāca trīs soļus no ierindas.- Reinzemē iebraukt aizliegts, - paziņoja virsnieks. Viņš uzrunāja tuvāk stāvošo: - Kurp citur jūs

gribat braukt?- Uz Ķelni.- Nupat taču teicu, ka Reinzemē iebraukt aizliegts. Kurp citur vēlaties braukt?- Uz Ķelni, - karavīrs nesaprašanā atkārtoja. – Esmu no Ķelnes.- Uz Ķelni jūs nevarat tikt – vai jūs to nesaprotat? Uz kādu citu pilsētu tad brauksiet?- Ne uz vienu citu pilsētu. Ķelnē man ir sieva un bērni. Biju tur atslēdznieks. Mana atvaļinājuma

zīme izrakstīta uz Ķelni.- To es redzu. Bet uz turieni braukt jūs nevarat. Saprotiet taču beidzot! Ķelnē ierasties atvaļinājumā

braucējiem pašreiz aizliegts.

- Aizliegts? – jautāja bijušais atslēdznieks. – Kāpēc?- Vai jūs esat prātā jucis, vai? Kam te tiesības jautāt? Jums vai iestādēm?Pienāca klāt kāds kapteinis un čukstus kaut ko pateica oficierim. Tas pamāja, tad nokomandēja: -

Kas dodas atvaļinājumā uz Hamburgu un Elzasu, panākt uz priekšu!Neviens neiznāca.- Reinzemiešiem palikt šeit! Pārējie – uz krei-so, soļos marš! Sastāties paku saņemšanai!

Atkal viņi stāvēja dzelzceļa stacijā. Pēc krietna brīa piebiedrojās arī reinzemieši.- Kas tad tur bija? – jautāja bass.- Tu taču dzirdēji.- Nevari tikt uz Ķelni? Uz kurieni tu tagad brauksi?- Uz Rotenburgu. Tur man ir māsa. Bet ko es tur, Rotenburgā, darīšu? Es dzīvoju Ķelnē. Kas tur ir

noticis ar to Ķelni? Kāpēc es nevaru tikt uz Ķelni?- Uzmanību! – brīdināja kāds un paskatījās uz diviem esesiešiem, kas, zābakiem čīkstot, pagāja

garām.- Es nospļaujos uz viņiem! Ko lai es Rotenburgā daru? Kur ir mana ģimene? Tā bija Ķelnē. Kas tur

noticis?- Var būt, ka arī tava ģimene ir Rotenburgā?- Rotenburgā tās nav. Tur nav vietas. Turklāt mana sieva un mana māsa viena otru nevar ieraudzīt ne

acu galā. Kas tur Ķelnē noticis?Atslēdznieks stīvu skatienu uzlūkoja pārējos. Acīs tam bija asaras. Biezās lūpas trīcēja.- Kāpēc jūs varat tikt uz mājām un es ne? Pēc tik ilga laika! Kas noticis! Kas noticis ar manu sievu

un bērniem? Vecākajam vārds ir Georgs. Viņam vienpadsmit gadu. Ko?- Klausies! – teica bass. – Te tu nekā nepadarīsi. Nosūti sievai telegrammu. Lai atbrauc uz

Rotenburgu. Citādi tu viņu vispār neredzēsi.- Bet ceļš? Kas viņai samaksās? Un kur lai viņa dzīvo?- Ja tu Ķelnē nedrīksti iebraukt, tad tavai sievai arī neļaus izbraukt, - sacīja Pele. – Tas ir skaidrs.

Tādi ir noteikumi.Atslēdznieks atvēra muti, bet nekā neteica. Tikai pēc laba laika viņš jautāja: - Un kāpēc ne?- Pats padomā!Atslēdznieks paskatījās visapkārt. Lūkojās uz visiem pēc kārtas. – Nevar taču viss būt pagalam! Tas

taču nav iespējams!- Priecājies, ka tevi tūlīt nesūtīja atpakaļ uz fronti, - teica bass. – Tas arī būtu varējis notikt.Grēbers klausījās klusēdams. Viņš juta, ka skudriņas tekā pa muguru un ka šis saltums nenāk no āra.

Atkal viņu māca tas netveramais un rēgainais, kas jau tik sen ap viņu loņāja un ko nekad visā pilnībānebija iespējams tvert, kas izvairījās un atkal atgriezās no jauna, cieši tevī lūkodamies, un kam bijasimtiem mīklainu seju un būtībā nevienas. Grēbers skatījās uz sliedēm. Tās veda uz dzimteni, uz kaut konoteiktu, siltu, sen gaidītu, uz mieru, uz vienīgo, kas vēl bija palicis. Un tagad pēkšņi šķita, ka tas, kasfrontē ap viņu bija loņājis, atlavījies līdzi arī šurp, tepat blakus baismi elpoja un nebija aizdzenams.

- Atvaļinājums, - ķelnietis sarūgtināts teica. – Un tas esot mans atvaļinājums? Ko man darīt?Pārējie viņu uzlūkoja un vairs neatbildēja. Bija tā, it kā kādas līdz šim apslēptas slimības pēdas

pēkšņi būtu viņā pamanītas. Tā nebija ķelnieša vaina, bet likās, it kā viņam būtu uzspiests zīmogs, un gluinemanot pārējie no tā novērsās. Tie priecājās, ka palikuši slimības neskarti, bet paši vēl nejutās droši –tāpēc tie novērsās. Nelaime taču ir lipīga.

Vilciens lēnām pieripoja pie stacijas platformas. Tas likās melns un aprija pēdējās gaismaspaliekas.

VI Nākamajā rītā ainava bija mainījusies. Tās apveidi bija skaidri saskatāmi liegās rītausmas dūmakā.

Grēbers tagad sēdēja pie loga, seju piespiedis rūtij. Viņš redzēja, ka garām slīdēja lauki un tīrumi,vietvietām vēl sniega izraibināti, taču zem tā jau vīdēja vienmērīgās arkla vilktās vagas un jauno dzinumumaigi zaļā vizma. Bez granātu izrautajām bedrēm. Bez postījumiem. Gluds, līdzens klajums. Bezierakumiem. Bez bunkuriem. Parasti lauki.

Tad parādījās pirmais ciemats. Baznīca, kuras tornī vizuļoja krusts. Skolas ēka, kam uz jumta lēnigriezās vējrādis. Krogs ar ļauu drūzmu tā priekšā. Atvērtas mājdurvis, meitas ar slotām, pajūgs, pirmaissaules atspulgs logos, kas nebija izdauzīti. Nesapostīti jumti, nesagrautas ēkas, koki, kuriem bija visi zari,ielas, ko patiešām par tādām varēja saukt, un bērni, kuri gāja uz skolu. Bērnus Grēbers jau sen vairsnebija redzējis. Viņš dziļi uzelpoja. Lūk, te nu beidzot ir tas, ko viņš tik ļoti bija gaidījis. Tas eksistēja.Tomēr eksistēja!

- Šajā malā izskatās mazliet citādi, vai ne? – jautāja kāds unteroficieris pie blakus loga.- Pavisam citādi.Dūmaka izklīda arvien vairāk un vairāk. Pie apvāršņa izauga mei. Skatiens sniedzās tālu, tālu.

Vilcienam līdzi stiepās telegrāfa vadi. Augšup, lejup – kā nebeidzamas, nedzirdamas meldijas nošulīnijas. Putni no tiem pacēlās gaisā kā dziesmas. Laukos valdīja klusums. Frontes dārdoņa bija pazudusi.Nerūca vairs lidmašīnas. Grēberam šķita, it kā viņš jau nedēļām ilgi atrastos ceļā. Pat atmiņas parkarabiedriem pēkšņi izgaisa.

- Kas šodien par dienu? – viņš vaicāja.- Ceturtdiena.- Tātad ceturtdiena.- Protams. Vakar taču bija trešdiena.- Kā tu domā, vai kaut kur kafiju varēs dabūt?- Droši vien. Šeit viss pa vecam.Viens otrs braucējs izņēma no mugursomas maizi un sāka ēst. Grēbers gaidīja: viņš savu maizi

gribēja notiesāt pie kafijas. Prātā nāca brokastu galds mājās pirms kara. Mātei bija zilbalti rūtotsgaldauts, un brokastīs līdz ar kafiju galdā pasniedza karstu pienu, maizītes un medu. Kanārijputniņšdziedāja, un vasarā saule spīdēja uz ģerānijām pie loga. Biei Grēbers berza pirkstos kādu no tumšizaļajām lapiņām, ieelpoja svešādo, stipro smaru un domāja par svešām zemēm. Svešas zemes viņš kopštiem laikiem nu bija redzējis diezgan, taču ne tā, kā toreiz sapņoja.

Viņš paskatījās laukā. Pēkšņi viņu pārņēma paļāvības pilns noskaņojums. Ārā stāvēja laukstrādniekiun skatījās uz vilcienu. To vidū bija arī sievietes ar lakatiņiem galvā. Unteroficieris nolaida logu unvēcināja ar roku. Neviens pretī nevēcināja.

- Ka ne, ne, lauķi tādi! – unteroficieris vīlies teica.Daas minūtes vēlāk parādījās cits lauks ar ļaudīm, un unteroficieris atkal māja. Šoreiz viņš stipri

izliecās laukā pa logu. Taču arī tagad neviens nemāja pretī, lai gan cilvēki bija darbu pārtraukuši unnoskatījās uz vilcienu.

- Un par tādiem vēl cīnās, - viņš saīdzis norūca.- Var būt, ka tie ir gūstekņi, kas tur strādā. Vai svešzemju strādnieki.- Tur bija diezgan daudz sieviešu. Tās taču vismaz varēja pamāt.- Varbūt arī tās ir krievietes. Vai polietes.- Muļķības! Pēc tādām viņas neizskatījās.- Mēs braucam ar sanitārvilcienu, - paskaidroja plikpauris. – Tad neviens nemāj.- Stulbeņi! – beigās nopukojās unteroficieris. – Mēslu vedēji un govju meitas. – Un ar rāvienu

aizvilka logu ciet.

- Ķelnē ļaudis ir citādi, - sacīja atslēdznieks.

Vilciens brauca tālāk. Vienu reizi tas apstājās uz divām stundām kādā tunelī. Vilcienā nebijagaismas, un arī tunelī valdīja melna tumsa. Kareivji bija raduši dzīvot pazemē, tomēr nepagāja ilgs laiks– un tunelis viņus gaui nomāca.

Viņi smēķēja. Cigarešu kvēlojošie punktiņi melnajā tumsā kustējās augšup un lejup kā jāņtārpiņi.- Droši vien kāda ķibele ar lokomotīvi, - ieminējās unteroficieris.Viņi klausījās. Lidmašīnu rūkoņu nedzirdēja. Nebija arī sprādzienu.- Vai kāds no jums kādreiz jau ir bijis Rotenburgā? – ķelnietis iejautājās.- Esot sena pilsēta, - teica Grēbers.- Vai tu tur esi bijis?- Nē. Vai tad tu tur nekad neesi bijis?- Nē. Ko man tur darīt?- Tev vajadzēja braukt uz Berlīni, - teica Pele. – Atvaļinājums cilvēkam ir tikai vienu reizi. Un

Berlīne ir glui kas cits nekā Rotenburga.- Man braucienam uz Berlīni nav naudas. Kur tad es tur dzīvošu? Viesnīcā? Man jāsatiek sava

ģimene.Vilciens sakustējās.- Beidzot, - norūca bass. – Es jau sāku domāt, ka mūs te apbedīs.Tumsā pamazām iespiedās pelēcīga gaisma. Tā kļuva sudrabaina, un tad skatieniem atkal pavērās

ainava. Tā likās mīlīgāka nekā jebkad. Visi drūzmējās pie logiem. Pēcpusdiena šķita zeltaina kā vīns.Glui neapzināti visu skatieni meklēja bumbu izrautas bedres. Bet to nebija.

Pēc pāris stacijām izkāpa bass. Tad unteroficieris un vēl divi. Pēc stundas Grēbers sāka pazītapkārtni. Metās krēsla. Koki tinās zilā miglas plīvurā. Tie nebija atsevišķi priekšmeti, kurus viņš pazina –ne mājas, ne ciemati, ne pakalni, - tā bija pati ainava, kas piepeši it kā ierunājās. Tā apņēma Grēberu novisām pusēm mīļa, mulsinoša un pilna pēkšņi ataustošu atmiņu. Ainava nebija skaidri tverama, tānevēstīja par tiešiem notikumiem, tā nebija nekas vairāk kā vien vāra atgriešanās nojausma; patiatgriešanās tā vēl nebija, taču tieši tāpēc tā iespaidoja vēl jo spēcīgāk. Tā sevī ietvēra krēslainās sapņualejas, kam nebija gala.

Staciju nosaukumi šķita arvien pazīstamāki. Vietas, ko viņš pazina vēl no ekskursijām, ātri aizslīdējagarām. Atmiņā pēkšņi atplūda zemeņu, egļu sveķu un saules gaismas pielijuša sila smara. Vēl tikaipavisam īss brīdis, daas minūtes – tad pilsētai jābūt klāt. Grēbers jau bija savācis visas mantas unpiesprādzējis mugursomu. Viņš stāvēja un gaidīja, kad ieraudzīs pirmās ielas.

Vilciens apstājās. Ārā skraidīja cilvēki. Grēbers pavērās laukā. Viņš dzirdēja nosaucam pilsētasvārdu.

- Nu tad turies braši! – teica ķelnietis.- Mēs vēl neesam klāt. Stacija atrodas pašā pilsētas centrā.- Varbūt tā ir pārvietota? Apjautājies labāk!Grēbers atvēra durvis. Pustumsā viņš redzēja iekāpjam cilvēkus. – Vai šeit ir Vērdene? – viņš

jautāja.Viens otrs paskatījās uz viņu, bet neatbildēja; viņi ļoti steidzās. Viņš izkāpa. Tad viņš dzirdēja kādu

dzelzceļnieku saucam:- Vērdene! Izkāpt!Grēbers satvēra ciešāk mugursomas siksnas un izlauzās cauri pūlim līdz dzelzceļniekam.- Vai vilciens līdz stacijai neies?Ierēdnis nogurušu skatienu palūkojās viņā. – Jums uz Vērdeni jātiek?

- Jā.- Tur pa labi, aiz perona. No turienes iet tālāk autobuss.Grēbers devās prom pa peronu. Tas viņam bija svešs – acīmredzot jauns, no zaļiem dēļiem taisīts.

Viņš atrada autobusu.- Vai jūs uz Vērdeni braucat? – Grēbers noprasīja šoferim.- Jā.- Vai tad vilciens līdz stacijai vairs neiet?- Nē.- Kāpēc?- Tāpēc, ka tas iet tikai līdz šejienei.Grēbers paskatījās šoferim acīs. Viņš zināja, ka nebija nozīmes tālāk prašņāt. Pareizu atbildi tik un

tā nesaņems. Lēnām viņš iekāpa autobusā. Vienā stūrī vēl bija brīva vieta. Laukā viss bija tumšs. Varējatikai vēl saskatīt tumsā iespīdamies, cik varēja spriest, kādas jaunas dzelzceļa līnijas sliedes. Tās vedataisni prom no pilsētas. Vilciens jau manevrēja. Grēbers ierausās kaktiņā. Var būt, ka tas tā piesardzībasdēļ darīts, viņš, paļāvību zaudējis, prātoja.

Automašīna sāka braukt. Tā bija veca kaste, ko dzina uz priekšu ar sliktu benzīnu. Motors rīstījās.Autobusu apdzina pāris mersedesu. Vienā no tiem sēdēja armijas oficieri, divos citos augstas dienestapakāpes esesieši. Braucēji autobusā redzēja tos aizjoņojam garām. Viņi nekā neteica. Pa visu braucienalaiku gandrīz neviens nerunāja. Tikai kāds bērns smējās un rotaļājās ejā starp sēdekļiem. Tā bija divusgadus veca gaišmataina meitenīte ar gaiši zilu lenti matos.

Grēbers ieraudzīja pirmās ielas. Tās bija veselas. Viņš uzelpoja. Autobuss grabēdams brauca vēldaas minūtes, tad apstājās.

- Izkāpt! Visiem!- Kur mēs esam? – Grēbers jautāja vīrietim sev blakus.- Bramšes ielā.- Vai tālāk nebrauksim?- Nē.Vīrietis izkāpa. Grēbers tam sekoja.- Esmu atvaļinājumā, - viņš teica. – Pirmo reizi kopš diviem gadiem. – Viņam vajadzēja to kādam

pateikt.Vīrietis paskatījās uz Grēberu. Tam bija svaiga rēta pierē un mutē trūka divu priekšzobu.- Kur jūs dzīvojat?- Kāšu ielā 18.- Vai tas ir vecpilsētā?- Uz robeas. Luīzes ielas stūrī. No turienes redzama Katrīnas baznīca.- Ak tā... jā... – Vīrietis pavērās tumšajās debesīs. – Nu, ceļu jūs taču zināt.- Protams. To neaizmirst.- Protams, ne. Visu labu!- Paldies!Grēbers devās prom pa Bramšes ielu. Viņš skatījās uz namiem. Tie bija veseli. Viņš skatījās uz

logiem. Tie visi bija tumši. „Droši vien pretgaisa aizsardzība,” viņš nosprieda. Bērnišķīgi, bet to viņštomēr nebija gaidījis; viņš iedomājās, ka pilsēta būs apgaismota. Lai gan vajadzēja paredzēt, kā te ir.Steidzīgi viņš gāja tālāk. Viņš ieraudzīja maiznīcu, kurā nebija maizes. Vitrīnā stāvēja stikla vāze ar pārispapīra rozēm. Pēc tam viņš pagāja garām pārtikas preču veikalam. Skatlogs bija pilns ar danedaādāmpaciņām, bet tas bija tikai iepakojums. Tad viņš nonāca pie seglinieka darbnīcas. Grēbers to atcerējās.Agrākos laikos tur logā stāvēja brūns izbāzts zirgs. Viņš paraudzījās turp. Zirgs vēl joprojām tur bija untam pretī, kā rejot galvu pacēlis, stāvēja kopš sendienām pazīstamais melnbaltais izbāztais foksterjers.

Grēbers uz brītiņu apstājās pie loga, kas izskatījās glui tāds pats kā senāk, par spīti visam, kas pēdējosgados bija noticis; tad Grēbers devās tālāk. Pēkšņi viņš jutās kā mājās.

- Labvakar! – viņš sveicināja svešu cilvēku, kas stāvēja tuvākajās namdurvīs.- Labvakar! – tas pēc laba brīa izbrīnījies noteica Grēberam nopakaļ.Grēbers soļoja, zābakiem klaudzot pret bruģi. Drīz viņš noaus smagos zābakus un sameklēs savas

vieglās kurpes. Nomazgāsies dzidrā, karstā ūdenī un uzvilks tīru kreklu. Grēbers sāka iet ātrāk. Iela zemviņa kājām šķita izlokāmies, it kā tā būtu dzīva vai elektrības uzlādēta. Pēkšņi nāsīs iesitās dūmu smaka.

Viņš apstājās. Dūmi nenāca no skursteņiem, tie nebija arī ugunskura dūmi; tā bija deguma smaka.Viņš skatījās apkārt. Nami bija veseli. Jumti arī nebija bojāti. Virs tiem pletās plašas un tumši zilasdebesis.

Grēbers gāja tālāk. Iela izbeidzās pie maza laukuma ar apstādījumiem. Gruzduma smaka kļuvastiprāka. Šķita, ka tā karājas kailajos koku zaros. Grēbers ošņāja gaisu, bet viņš nevarēja noteikt, nokurienes šī smaka nāca. Tā tagad bija visur, it kā būtu nobirusi no debesīm kā pelni.

Nākamās ielas stūrī Grēbers ieraudzīja pirmo sagrauto namu. Tas viņam bija kā belziens. Visuspēdējos gadus viņš nekā cita nebija redzējis kā vien drupas, un tās viņā nekad sevišķas pārdomas nebijaizraisījušas, bet šajā gruvešu kaudzē viņš blenza tā, kā pirmo reizi mūā nopostītu namu redzēdams.

„Tas ir tikai viens nams,” viņš nodomāja. „Tikai viens vienīgs nams. Ne vairāk. Pārējie visi vēl irveseli.” Viņš steigšus pagāja garām drupu kaudzei un ostīja gaisu. Gruzduma smaka nenāca no šejienes.Šis nams bija nopostīts jau sen. Varbūt aiz nejaušības atpakaļlidojot bez jebkāda mērķa bija nomestalidmašīnā palikusi bumba.

Viņš paskatījās uz ielas nosaukumu. Brēmenes iela. Līdz Kāšu ielai vēl bija tālu. Vismaz pusstunda,ko iet. Viņš sāka soļot ātrāk. Cilvēkus gandrīz vairs neredzēja. Kādā tumšā vārtu telpā dega mazas, zilaselektriskās spuldzītes. Tās bija apslēptas un radīja iespaidu, it kā vārtu telpa sirgtu ar tuberkulozi.

Tad parādījās pirmais sagrautais ielas stūris. Šoreiz bija nopostīti vairāki nami. Tikai pāriskapitālsienu bija izturējušas. Melnas un robainas tās slējās augšup debesīs. Starp tām karājās saliektassijas, atgādinādamas melnas čūskas, kas lien laukā no akmeņu kaudzēm. Daļa gruvešu bija novākta. Arīšīs drupas bija vecas. Grēbers pagāja tām cieši garām. Tad pārrāpās gruvešiem pāri uz ietves un saskatījatumsā kustamies vēl tumšākas ēnas, it kā tur rāpotu milzīgas vaboles.

- Ei! – viņš uzsauca. – Vai tur kāds ir?Dzirdēja apmetumu drūpam, akmeņus ripojam. Tumšie stāvi aizsteidzās prom. Grēbers dzirdēja

satrauktu elpošanu. Viņš ieklausījās, tad atjēdzās, ka viņš pats bija tas, kas tik skaļi elpoja.Nu viņš jau skrēja. Deguma smaka kļuva arvien stiprāka. Postaa aizvien lielāka. Un tad viņš nonāca

vecpilsētā, apstājās un skatījās – izbrīnītām acīm skatījās. Senāk šeit rindojās viduslaikos celtās kokamājas, mājas ar frontoniem, smailiem jumtiem un krāsainiem uzrakstiem. Tagad māju vairs nebija. Tovietā viņš redzēja drausmīgas krāsmatas, pārogļojušās sijas, kapitālsienas, akmeņu kaudzes, ielu atliekasun bālgano gruzduma dūmaku, kas klājās visam pāri. Mājas bija nodegušas kā sausi skali. Viņš skrējatālāk. Pēkšņi viņu bija sagrābušas meonīgas bailes. Viņš atcerējās, ka netālu no vecāku mājas atradāsmaza vara kaltuve. Tā varēja būt bombardēšanas mērķis. Klupdams krizdams viņš skrēja pa ielām un pārigruzdošajām, mitrajām drupām, cik ātri vien varēdams, uzgrūdās cilvēkiem un skrēja uz priekšu, rāpāspāri gruvešu kaudzēm un tad pēkšņi apstājās. Viņš vairs nezināja, kur atrodas.

Pilsēta, kuru viņš pazina kopš bērnības, bija tik ļoti pārvērtusies, ka viņš vairs neatrada ceļu. Viņšbija radis orientēties pēc ēku fasādēm. To vairs nebija. Viņš jautāja kādai sievietei, kas steidzās garām,kā varētu aizkļūt uz Kāšu ielu.

- Ko? – tā izbijusies noprasīja. Viņa bija netīra un turēja rokas pie krūtīm piespiestas.- Uz Kāšu ielu.Sieviete pameta ar roku. – Tur... tur prom... ap stūri...

Viņš devās norādītajā virzienā. Vienā pusē stāvēja pārogļojušies koki. Tievie un mazie zari bijanodeguši, un augšup slējās vairs tikai stumbri vien un paši resnākie zari. Tie izskatījās kā milzīgas,melnas rokas, kas no zemes stiepjas augšup pret debesīm.

Grēbers lūkoja orientēties. No šejienes tā kā vajadzētu redzēt Katrīnas baznīcas torni. To viņšneredzēja. Varbūt arī baznīca sagruvusi. Grēbers nekā nevienam vairs nejautāja. Gabaliņu tālāk viņšieraudzīja nestuves. Ļaudis tur raka gruvešus ar lāpstām. Ugunsdzēsēji skraidīja šurpu turpu. Ūdens šaltisšļakstēja kūpošajās drupās un dūmos. Drūma liesma plandīja virs vara kaltuves. Tad viņš beidzot atradaKāšu ielu.

VII Plāksnīte ar ielas nosaukumu karājās pie saliekta laternas staba. Sašķiebusies tā rādīja ieslīpi uz

bumbas izrautu bedri, kurā atradās mūra gruveši un kāda dzelzs gulta. Grēbers pagāja bedrei garām unsteidzās uz priekšu. Mazliet tālāk viņš pamanīja nesagrautu māju.

- Astoņpadsmit, - viņš čukstēja, - tam jābūt astoņpadsmitajam numuram! Ak dievs, liec, laiastoņpadsmitais nams būtu nesagrauts.

Viņš bija maldījies. Tā bija tikai kāda nama fasāde. Tumsā tā izskatījās kā vesela māja. Kad viņš taipienāca klāt, tad redzēja, ka visa mugurpuse sagruvusi. Augšā starp dzelzs sijām iesprūdušas karājāsklavieres. Vāks tām bija norauts, un klaviatūra baltoja līdzīgi milzīgai mutei ar atņirgtiem zobiem, it kāmilzīgs aizvēsturisks dzīvnieks grasītos no augšas kādam te lejā uzbrukt. Parādes durvis bija plašiatvērtas.

Grēbers aizskrēja turp.- Ei, jūs! – kāds iekliedzās. – Uzmanību! Kur jūs skrienat?Grēbers neatbildēja. Viņš pēkšņi nemaz vairs nevarēja apjēgt, kurā vietā vajadzētu atrasties viņa

vecāku mājai. Visus šos gadus viņš to tik skaidri bija redzējis savā priekšā, katru logu, ieejas durvis,kāpņu telpas – taču tagad, šajā naktī, viss bija sajaucies. Viņš pat vairs nezināja, kurā ielas pusē tāatrodas.

- Ei, klausieties! – tā pati balss atkal sauca. – Vai jūs gribat, lai kāds mūra gabals jums uzgāas uzgalvas?

Grēbers ielūkojās namdurvīs. Viņš redzēja kāpņu augšdaļu. Tad mēģināja saskatīt mājas numuru.Pienāca iecirkņa pretgaisa aizsardzības komandants.

- Ko jūs te darāt?- Vai te ir astoņpadsmitais numurs? Kur ir astoņpadsmitais?- Astoņpadsmitais? – Komandants atbīdīja ķiveri uz pakauša. – Kur ir astoņpadsmitais numurs? Jūs

laikam domājat – kur bija?- Kas?- Skaidrs. Vai jums acu pierē nav?- Vai šeit nav astoņpadsmitais numurs?- Bija astoņpadsmitais! Bija! Tagad vairs neeksistē. Mūsdienās jāsaka – bija.Grēbers satvēra komandantu aiz svārku atlokiem. – Klausieties! – viņš nikni kliedza. – Neesmu šeit

atnācis, lai uzklausītu jūsu asprātības. Kur ir astoņpadsmitais numurs?Pretgaisa aizsardzības komandants palūkojās viņā. – Laidiet mani tūlīt vaļā, citādi es svilpšu un

atsaukšu policiju! Jums te nav nekā, ko meklēt. Te ir drupu novākšanas sektors. Jūs apcietinās.- Mani neapcietinās. Es nāku no frontes.- Ko tu neteiksi! Jūs laikam domājat – te nav fronte?Grēbers palaida komandantu vaļā. – Bet es dzīvoju astoņpadsmitajā numurā, - viņš teica. Kāšu ielā

astoņpadsmit. Te dzīvo mani vecāki...

- Šajā ielā neviens vairs nedzīvo.- Neviens?- Neviens. Un es to it labi zinu. Es arī te esmu dzīvojis. – Komandants pēkšņi atņirdza zobus. –

Esmu! Esmu! – viņš kliedza. – Klausieties, jūs, frontiniek, mums te bija seši uzlidojumi divu nedēļu laikā!Bet jūs, sasodītie zeļļi, tur frontē slinkumu lāpījāt. Jūs esat sveiks un vesels, tas skaidri redzams. Betmana sieva? Tur... – viņš parādīja ar roku uz māju, kuras priekšā abi stāvēja. – Kas viņu izraks? Neviens!Beigta un pagalam! Tam vairs neesot nekādas nozīmes, - saka glābšanas komandas. Pārāk daudz esot cituneatliekamu darbu. Pārāk daudz visādu draņķa iestāu, kas jāglābj pirmām kārtām. – Viņš piebāzaGrēberam glui tuvu klāt savu kalseno seju. – Vai zināt ko, karavīr? Cilvēks nekad neapjēdz, kas īstinotiek, līdz pašam klājas plāni. Un, kad viņš to apjēdz, ir jau par vēlu. Ek, frontiniek! – Viņš nospļāvās. –Ek, drosmīgais frontiniek ar skārda zvārguļiem! Astoņpadsmitais numurs atrodas tur tālāk. Tur, kur rok arlāpstām.

Grēbers aizgāja, atstādams komandantu vienu.„Tur, kur rok ar lāpstām,” viņš klusībā atkārtoja. „Tur, kur rok ar lāpstām! Nav taisnība! Es tūlīt

pamodīšos un redzēšu, ka esmu bunkurā, ka pamostos nezināmas krievu sādas pagrabā, ka turpat līdzās irImmermanis un lādas un Mike, un Zauers, jo te ir Krievija, te nav Vācija, Vācija ir neskarta un pasargāta,tā...”

Viņš izdzirda uzsaucienus un lāpstu šķindoņu, tad ieraudzīja gruzdošajās drupās rosāmies cilvēkus.Pa saplīsušu cauruli ūdens aumaļām plūda uz ielas. Aptumšoto spuldu gaismā tas vizuļot vizuļoja.

Grēbers pieskrēja klāt vīrietim, kas izrīkoja citus.- Vai šeit ir astoņpadsmitais numurs?- Kas? Lasieties prom! Kas jums te ko meklēt?- Es meklēju savus vecākus. Astoņpadsmitajā numurā. Kur viņi ir?- Kā lai es to zinu? Vai es esmu dievs?- Vai viņi ir izglābti?- Jautājiet citur! Tā nav mūsu darīšana. Mēs tikai atrokam.- Vai šeit ir apbērtie?- Protams. Vai jums liekas, ka mēs te prieka dēļ rokamies? – Tad vīrietis pievērsās kolonnai. –

Pārtraukt! Mierā! Vilman, klauvējiet!Strādājošie izslējās. Grēbers redzēja vīrus gan svīteros, gan tādus – ar netīrām apkaklītēm, gan

mehāniķu virsvalkos, gan karavīru biksēs un civilistu svārkos. Tie bija netīri un sejas visiem slapjas.Viens no viņiem tupēja drupās uz ceļgaliem un klaudzināja ar āmuru pa cauruli, kas rēgojās ārā.

- Klusu! – kliedza darbu rīkotājs.Iestājās klusums. Cilvēks ar āmuru tagad bija pielicis ausi pie caurules. Dzirdēja vīrus elpojam un

apmetumu kaļķus birstam. No tālienes atplūda šurp ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas sirēnasskaņas.

Vīrietis ar āmuru klaudzināja atkal. Tad piecēlās.- Viņi vēl atbild. Klauvējieni ir straujāki. Laikam viņiem sāk trūkt gaisa.Viņš pāris reiu ļoti ātri noklaudzināja par atbildi.- Sākt! – uzsauca rīkotājs. – Tālāk! Vairāk pa labi! Jāmēģina cauruli pārsist, lai tie tur dabū gaisu.Grēbers joprojām stāvēja viņam blakus.- Vai te ir patvertne?- Protams. Kas gan cits? Vai jūs domājat, ka te vēl kāds klauvētu, ja viņš nebūtu patvertnē?Grēberam kaut kas iesprūda kaklā.- Vai tie ir cilvēki no šīs mājas? Pretgaisa aizsardzības komandants tur, viņā pusē, ir drusku ķerts.

Te apakšā ir cilvēki, kas klauvē, un mums ar to pietiek.Grēbers noņēma savu mugursomu.

- Es esmu spēcīgs. Es palīdzēšu rakt. – Viņš raudzījās rīkotājā. – Man tas jādara. Varbūt manivecāki...

- Manis dēļ! Vilman, te ir vēl viens, kas var kādu nomainīt. Vai vēl atradīsies kāds lieks cirvis?

Vispirms kļuva redzamas sašķaidītas kājas. Kāda sija tās bija pārlauzusi un saspiedusi. Vīrietis vēlbija dzīvs. Viņš nebija zaudējis samaņu. Grēbers lūkojās atraktā cilvēka sejā. Viņš to nepazina.Glābšanas brigāde pārzāģēja siju un piebīdīja nestuves. Atraktais nekliedza. Viņš tikai pārgrieza acis, untās pēkšņi kļuva baltas.

Glābšanas komanda paplašināja ieeju un uzgāja divus mirušos. Abi bija saspiesti glui plakani. Arīsejas bija plakanas; nekas vairs neizcēlās, deguns bija pazudis, zobu vietā rēgojās it kā divas rindasgraudu – mazliet pareti un pašķībi kā mīklā ieceptas mandeles. Grēbers pārliecās pār mirušajiem. Viņšredzēja tumšus matus. Viņa tuvinieki bija gaišmataini. Mirušos izvilka ārā. Plakani un dīvaini viņi tagadgulēja uz ielas.

Kļuva gaišāks. Uzlēca mēness. Debess atvizēja maigā, gandrīz vai bezkrāsainā, dzedrā zilumā.- Kad bija uzlidojums? – jautāja Grēbers, kad viņu nomainīja.- Vakarnakt.Grēbers paraudzījās uz savām rokām. Rēgainajā gaismā tās izskatījās melnas. Arī asinis, kas pa tām

tecēja, bija melnas. Viņš nezināja, vai tās bija viņa asinis vai ne. Viņš par neatcerējās, ka kailām rokāmbija kārpījis nost gruvešus un stikla lauskas. Glābšanas komanda turpināja rakšanu. Visiem asaroja acis:skābes, kas atradās sprādzienu radītajos tvaikos, tās kairināja. Strādnieki gan slaucīja tās savāspiedurknēs, bet drīz vien acis atkal pārplūda asarām.

- Ei, karavīr! – kāds Grēberam aiz muguras sauca.Viņš pagriezās.- Vai tā ir jūsu mugursoma? – vaicāja cilvēks, kas šķita līgojamies Grēbera asarām pieplūdušo acu

priekšā.- Kur?- Nu, tur. Viens pašreiz ar to laias krūmos.Grēbers gribēja atkal sākt rakt.Viņš jums to nozags, - teica cilvēks un rādīja ar roku. – Jūs viņu vēl varat noķert. Aši! Es jūs

nomainīšu.Grēbers vairs nespēja domāt. Viņš tikai paklausīja balsij un rokai. Viņš aizdrāzās prom pa ielu un

pamanīja kādu rāpjamies pāri gruvešu kaudzei. Viņš panāca bēdzēju. Tas bija vecs vīrs, kas stiepaprojām viņa mugursomu. Grēbers uzkāpa uz siksnām. Vecais vīrs palaida somu vaļā, pagriezās ar sejupret Grēberu, pacēla rokas gaisā un augstā, spalgā balsī iespiedzās. Mēnesnīcā viņa mute izskatījās lielaun melna un acis spīguļoja.

Ieradās patruļa. Divi esesieši.- Kas te notiek?- Nekas, - atbildēja Grēbers un uzlika mugursomu plecos. Spiedzošais večuks bija apklusis. Viņš

elpoja gārdzoši un skaļi.- Ko jūs te darāt? – jautāja viens no esesiešiem. Tas bija jau pavecs oberšarfīrers. – Uzrādīt

dokumentus!- Es palīdzu glābšanas darbos. – Tur, pie rakšanas. Mani vecāki tur dzīvoja. Man...- Uzrādiet karaklausības apliecību! – oberšarfīrers pavēlēja jau skarbāk.Grēbers abus stīvi uzlūkoja. Nebija nekādas nozīmes strīdēties par to, vai esesiešiem ir tiesības

kontrolēt karavīrus vai ne. Tie bija divatā un abi apbruņoti. Grēbers grābstījās pa kabatām, meklēdamsatvaļinājuma zīmi. Esesietis izņēma kabatas bateriju un lasīja. Vienu brīdi uz papīra lapas krita tik spilgtagaisma, ka izskatījās, it kā tā kvēlotu no iekšpuses. Grēbers juta, ka visi viņa muskuļi dreb. Beidzot

baterija nodzisa, un oberšarfīrers atdeva apliecību.- Jūs dzīvojat Kāšu ielā astoņpadsmit?- Jā, - atbildēja Grēbers, aiz nepacietības glui vai traks. – Redziet, tur! Mēs pašreiz tur atrokam

cilvēkus. Es meklēju savu ģimeni.- Kur?- Nu, tur. Kur pašreiz rok. Vai tad jūs to neredzat?- Tur nav astoņpadsmit, - teica oberšarfīrers.- Ko?- Tur nav astoņpadsmit. Tur ir divdesmit divi. Astoņpadsmit ir šis te. – Un viņš rādīja uz drupām, no

kurām rēgojās ārā dzelzs sijas.- Vai jūs to noteikti zināt? – Grēbers stomīdamies nomurmināja.- Protams. Tagad te viss izskatās vienādi. Bet šis te ir astoņpadsmit, to es zinu pavisam noteikti.Grēbers paskatījās uz drupām. Tās vairs nekūpēja.- Šis ielas iecirknis nav bombardēts vakar, - paskaidroja oberšarfīrers. – Tas, manuprāt, notika

pagājušajā nedēļā.- Vai jūs... – Grēbers aprāvās un tad atkal turpināja: - Vai jūs nezināt, vai cilvēki ir izglābti?- To es nezinu. Bet arvien kādi tiek izglābti. Varbūt jūsu vecāki tai brīdī nemaz neatradās mājās.

Lielākā daļa iedzīvotāju trauksmes gadījumos mēdz doties uz lielajām patvertnēm.- Kur es to varētu uzzināt? Un kur es varētu uzzināt, kur tie tagad atrodas?- Šonakt nekur. Rātsnams ir sapostīts, un tur viss juku jukām. Apvaicājieties rīt apriņķa valdē. Bet

kas jums te īsti bija ar šo vīru?- Nekas. Vai jūs domājat, ka zem drupām vēl ir cilvēki?- Visur tādi ir. Mirušie. Ja mēs visus gribētu izrakt, tad mums šim darbam vajadzētu simtreiz vairāk

cilvēku. Šie nolādētie maitas taču met bumbas uz visu pilsētu bez jebkādas izšķirības.Oberšarfīrers gribēja iet projām.- Vai te ir aizliegtā zona? – jautāja Grēbers.- Kāpēc?- Tur tas pretgaisa aizsardzības komandants tā apgalvo.- Komandants ir prātā jucis. Viņš jau ir atcelts no amata. Palieciet šeit, cik ilgi vien gribat. Gultas

vietu pārnakšņošanai jūs varbūt atradīsiet Sarkanajā Krustā. Tas atrodas tur, kur agrāk bija stacija. Javien jums laimēsies.

Grēbers meklēja ieeju patvertnē. Vienā vietā gruveši bija novākti, taču nekur neredzēja nevienacauruma, kas vestu uz patvertni. Viņš kāpelēja pa drupām. Pašā vidū rēgojās kāds kāpņu posms. Margasun pakāpieni bija palikuši veseli, bet tie bezjēdzīgi veda tukšumā. Gruvešu kaudze aiz kāpnēm pacēlās kākalns. Kādā iedobumā glui kārtīgi un taisni stāvēja ar samtu apvilkts atzveltnis, it kā to tur kāds rūpīgibūtu nolicis. Mājas mugurējā siena bija pārkritusi šķērsām pāri dārzam un nu gulēja virsū pārējāmdrupām. Pār to kaut kas ātri aizmetās prom. Grēberam šķita, ka tas ir pirmītējais večuks, bet tad viņšredzēja, ka tas ir kaķis. Nekā nedomādams, Grēbers pacēla akmeni un svieda kaķim nopakaļ. Viņampēkšņi iešāvās prātā bezjēdzīga doma, ka dzīvnieks būs apgrauzis līķus. Viņš steidzīgi pārrāpās pāri otrāpusē. Nu viņš pazina, ka šī ir īstā māja; mazs dārza stūrītis bija palicis neskarts, tur vēl stāvēja kokalapene ar soliņu iekšā un apdegušu liepas stumbru aiz tā. Uzmanīgi viņš pārvilka ar roku pār koka mizu unsataustīja rievas, ko tur izveidoja burti, kurus viņš pats pirms daudziem gadiem bija iegriezis. Viņšpagriezās. Mēness nu bija pacēlies virs sabrukušās sienas un tagad iespīdēja drupās. Grēbers vērāsainavā, kuru, liekas, veidoja vienīgi krāteri, - necilvēcīgā un svešādā ainavā, tādā, ko gan var redzētsapnī, bet kas nevar būt reāla. Viņš bija aizmirsis, ka pēdējos gados gandrīz tādas ainavas vien redzējis.

Virtuves kāpņu durvis šķita neglābjami aizbērtas. Grēbers ieklausījās. Tad paklauvēja pa vienu no

dzelzs sijām, pastāvēja brītiņu nekustīgi un atkal klausījās. Pēkšņi viņam likās, ka būtu saklausījis vaidus.„Laikam vējš,” viņš nodomāja, „tas nevar būt nekas cits kā tikai vējš.” Atkal viņš tos dzirdēja. Viņš metāsuz kāpņu pusi. Tieši pie viņa kājām kaķe nolēca no pakāpiena, kur tā bija patvērusies. Grēbers atkalieklausījās. Viņš manīja, ka pats dreb pie visām miesām. Un tad pavisam pēkšņi viņu sagrāba pārliecība,ka zem drupām guļ viņa vecāki, vēl dzīvi, un ka, ieslodzīti melnajā tumsā, tie izmisīgi tur skrāpē asinīssaskrambātām rokām, ēli viņu saukdami...

Viņš rausa nost akmeņus un gruvešus, tad atjēdzās un skriešus devās atpakaļ. Pakrita, ievainojaceļgalus, nošļūca pa apmetuma plāksnēm un akmeņiem zemē uz ielas un aizskrēja atpakaļ uz to māju, kurvisu nakti bija piedalījies atrakšanas darbos.

- Nāciet šurp! Te nav astoņpadsmit. Astoņpadsmit ir tur! Palīdziet man atrakt!- Ko? – jautāja darbu rīkotājs un piecēlās.- Te nav astoņpadsmit! Mani vecāki ir tur...- Kur?- Tur! Ātri!Rīkotājs paskatījās norādītajā virzienā.- Tas sagrauts sen, - viņš, brītiņu klusējis, teica ļoti saudzīgi un maigi. – Par vēlu, karavīr! Mums

jāturpina darbs te.Grēbers nometa mugursomu no pleciem. – Tie taču ir mani vecāki! Skatieties! Man ir daādas mantas,

pārtika. Man ir nauda...Rīkotājs pacēla uz Grēberu sasarkušās, asarojošās acis.- Vai lai mēs tādēļ ļaujam aiziet postā šiem te apakšā?- Nē... bet...- Nu tāpēc... Šie te vēl ir dzīvi...- Bet varbūt jūs varētu vēlāk...- Vēlāk! Vai tad jūs neredzat, ka ļaudis aiz noguruma tikko turas kājās?- Es te esmu visu nakti nostrādājis kopā ar jums. Tad nu jūs man arī...- Klausieties, - rīkotājs pēkšņi sadusmojās, - esiet taču prātīgs! Nav vairs nozīmes tur rakties. Vai

jūs to nesaprotat? Jūs pat nezināt, vai tur apakšā vēl vispār kāds ir. Droši vien nav, citādi mēs to būtuzinājuši. Un tagad lieciet mūs mierā!

Viņš tvēra pēc kapļa. Grēbers palika stāvam. Viņš skatījās uz strādājošo cilvēku mugurām. Viņšskatījās uz nestuvēm. Skatījās uz abiem sanitāriem, kas bija ieradušies. Ūdens gāzās pa saplīsušo cauruliun pārplūdināja visu ielu. Grēbers juta, ka viņam zūd spēki. Vēl ienāca prātā, ka būtu jāpalīdz rakt. Betviņš vairs nejaudāja. Smagi kājas vilkdams, viņš atgriezās tajā vietā, kur kādreiz bija nams numursastoņpadsmit.

Viņš paskatījās uz drupām. Tad sāka vēlreiz lauzt akmeņus un bīdīt nost, taču drīz šo darbu pameta.Nekā nevarēja padarīt. Kad sīkākie gruveši bija novākti, parādījās dzelzs sijas, betons un masīviebūvakmeņi. Nams bija celts pamatīgi, tāpēc drupām nevarēja gandrīz nekādi piekļūt. „Varbūt vecākiempatiešām izdevies aizbēgt,” Grēbers prātoja. „Varbūt tie ir evakuēti. Varbūt pašreiz atrodas kādāDienvidvācijas ciematā. Varbūt tie ir Rotenburgā. Varbūt kaut kur mierīgi guļ savās gultās. Māt! Kādsmanī ir tukšums! It kā sirds no krūtīm būtu izrauta, it kā galvas nebūtu uz pleciem.”

Viņš notupās pie kāpnēm. „Jēkaba kāpnes,” viņam iešāvās prātā. „Kas tās tādas bija? Vai tās nebijakāpnes, kas veda uz debesīm? Un vai eņģeļi nekāpa pa tām augšup un lejup? Kur nu ir eņģeļi?Pārvērtušies par lidmašīnām. Kur viss palicis? Kur palikusi zeme? Vai tā der tikai kapu vietām? – Esesmu racis kapus,” viņš atcerējās, „bezgalīgas kapu rindas. Bet ko es daru šeit? Kāpēc man neviensnepalīdz? Esmu redzējis tūkstošiem drupu. Bet nekad nevienas tā pa īstam. Tikai šodien. Tikai šīs. Šīs ircitādas nekā visas pārējās. Kāpēc gan es neguļu zem tām? Man vajadzētu gulēt zem tām.”

Iestājās klusums. Aiznesa pēdējās nestuves. Mēness kāpa arvien augstāk; tā sirpis neēlīgi karājās pār

pilsētu. Kaķis ieradās atkal. Tas ilgi vēroja Grēberu. Spokainajā gaismā dzīvnieka acis gailēja kā zaļasdzirkstis. Piesardzīgi tas nāca tuvāk. Vairakkārt glui nedzirdami apgāja viņam apkārt. Tad pienāca klāt,glaudās pie kājām, uzmeta kūkumu un sāka ņurrāt. Beidzot pielīda viņam cieši blakus un nogūlās. Grēbersto vairs nemanīja.

VIII Rīts atausa gaiši mirdzošs. Pagāja krietns brīdis, kamēr Grēbers atskārta, kur atrodas, - tik ierasti

bija gulēt drupās. Bet tad viņš ar joni atcerējās visu.Viņš atslējās pret kāpnēm un mēģināja apkopot domas. Netālu, palīdis zem pusapbērtas vannas,

tupēja kaķis un mierīgi mazgājās. Tam gar postījumiem nebija nekādas daļas.Grēbers paskatījās savā pulkstenī. Par agru, lai dotos uz apriņķa valdi. Viņš gausi piecēlās. Locekļi

bija stīvi, rokas asiņainas un netīras. Vannā viņš atrada mazlietiņ tīra ūdens – atlicis laikam pēcugunsgrēku dzēšanas vai arī sakrājies pēc lietus. Ūdenī viņš ieraudzīja pats savu seju. Tā Grēberam šķitasveša. Viņš izņēma no mugursomas ziepes un sāka mazgāties. Ūdens kļuva melns, un rokas sāka asiņot.Grēbers tās paturēja saulē, lai noūst. Tad pats noskatīja sevi no galvas līdz kājām. Bikses sadriskātas,svārki netīri. Viņš paberzēja apģērbu ar slapju kabatlakatiņu. Vairāk līdzēt nevarēja.

Mugursomā atradās maize. Karavīra blašķē vēl bija kafija. Grēbers dzēra kafiju un piekoda klātmaizi. Viņš pēkšņi juta šausmīgu izsalkumu. Rīkle sūrstēja tā, it kā viņš būtu kliedzis visu nakti. Lēnāmpienāca klāt kaķis. Grēbers nolauza gabaliņu maizes un deva tam. Kaķis maizi uzmanīgi satvēra, aiznesagabaliņu tālāk, notupās, lai apēstu. Vienlaikus tas vēroja Grēberu. Kaķa spalva bija melna un viena ķepabalta.

Stikla lauskās starp drupām mirguļoja saule. Grēbers satvēra savu mugursomu un nokāpa lejā uzielas.

Tur apakšā viņš apstājās un raudzījās visapkārt. Pilsētas siluetu vairs nevarēja pazīt. Visur vīdējalieli robi kā bojātā zobu rindā. Trūka doma zaļā kupola. Katrīnas baznīca bija sabrukusi. Jumtu rindasvisgarām atlupušas un izrobotas, it kā gigantiski aizvēsturiski kukaiņi būtu izvandījuši skudru pūzni. Kāšuielā bija palikušas tikai daas veselas ēkas. Pilsēta vairs neizskatījās pēc tās dzimtenes, ko viņš bijacerējis ieraudzīt, likās, ka tā būtu kāda vieta Krievijā.

Mājā, no kuras bija pāri palikusi vienīgi fasāde, atvērās durvis. Pa tām iznāca vakarējais pretgaisaaizsardzības komandants. Viņš atgādināja spoku, kurš glui mierīgi, it kā viss būtu kārtībā, iznāca nomājas, kas sen vairs nebija māja. Komandants pameta ar roku. Grēbers mirkli vilcinājās. Viņš atcerējās,ka oberšarfīrers bija teicis, ka šis cilvēks esot traks. Bet viņš tomēr devās turp.

Komandants atņirdza zobus.- Ko jūs te darāt? – viņš skarbi jautāja. – Laupīt gribat? Vai jūs nezināt, ka aizliegts...- Nemelsiet! – attrauca Grēbers. – Beidziet reiz savas sasodītās muļķības! Pasakiet man labāk, vai

jūs nezināt kaut ko par maniem vecākiem! Par Paulu un Mariju Grēberiem. Viņi tur, tajā ēkā, dzīvoja.Komandanta kalsenā, rugājiem apaugusī seja pieliecās Grēberam.- Ak jūs tas esat! Vakarējais frontinieks! Nekliedziet taču tik skaļi! Vai tad jums šķiet, ka jūs esat

vienīgais, kurš kādu zaudējis? Bet kas tas tur ir, ko? – viņš parādīja uz māju, no kuras bija iznācis.- Kas?- Tas tur! Pie durvīm! Jums laikam nav acu. Jūs laikam domājat, ka tā ir joku lapa?Grēbers neatbildēja. Viņš redzēja durvis vējā lēnām virināmies, tās ārpusē no vienas vietas bija

nolīmētas ar papīra lapiņām. Viņš ātriem soļiem devās turp. Tuvinieki bez vēsts pazudušajiem paziņojasavas adreses un aicināja tos pieteikties. Dai aicinājumi un paziņojumi bija uzrakstīti ar zīmuli, tinti vaiogli tieši uz durvīm, lielākoties tomēr uz lapiņām, kas bija piestiprinātas ar spraudītēm vai lipināmo

papīru. „Heinrih un Georg, nāciet pie tēvoča Hermaņa. Irma ir mirusi. Māte”, Grēbers lasīja uz lielas,līnijotas, no skolas burtnīcas izplēstas lapas, kas bija piestiprināta ar četrām spraudītēm. Tūlīt zem tāsuzraksts uz kurpju kārbas vāka: „Dieva dēļ, sniedziet kādas ziņas par Brunhildi Šmiti no Tīringas ielas4”. Turpat blakus uz atklātnes: „Oto, mēs atrodamies Hastes tautskolā”. Un pavisam apakšā, zem visām arzīmuli un tinti rakstītām adresēm, meģīņota papīra servjete ar pasteļkrītiņu uzrakstu: „Marij, kur tu esi?” –bez paraksta.

Grēbers izslējās.- Nu, - noprasīja komandants. – Vai jūsējie tur ir?- Nē. Viņi nezināja, ka es te būšu.Prātā jukušais savieba seju, šķita, ka viņš klusi smejas.- Ek, karavīr, neviens nekā nezina par otru! Neviens! Bet viltnieki arvien iziet sveikā cauri.

Neliešiem nekas nenotiek. Vai jūs to vēl nezināt?- Zinu gan.- Nu tad pierakstieties! Pierakstieties šajā posta sarakstā! Un tad gaidiet! Gaidiet tāpat kā mēs visi.

Gaidiet, kamēr vecs paliekat gaidīdams.Komandanta seja pārvērtās. Tā pēkšņi dīvaini sakrita, it kā neaptveramu sāpju plosīta.Grēbers novērsās. Tad pieliecās un meklēja gruvešos kaut ko, uz kā varētu rakstīt. Viņš atrada

Hitlera portreta krāsainu reprodukciju, kas karājās salauztā rāmī. Tās otra puse bija balta un neapdrukāta.Grēbers noplēsa augšmalu, izvilka zīmuli un pārdomāja. Viņš pēkšņi vairs nezināja, ko rakstīt. „Lūdzuziņas par Paulu un Mariju Grēberiem”, viņš beidzot uzrakstīja lieliem burtiem. „Ernests Grēbers ir teatvaļinājumā”.

- Tā ir valsts nodevība, - komandants viņam aiz muguras klusu murmināja.- Kas? – Grēbers strauji apgriezās.- Valsts nodevība! Jūs esat saplēsis fīrera attēlu.- Tas jau bija saplēsts un gulēja te dubļos, - Grēbers nikni atcirta. – Un tagad lieciet mani mierā ar

savu muldēšanu!Viņš neatrada nekā, ar ko piestiprināt savu zīmīti. Beidzot no četrām spraudītēm, ar kurām bija

piestiprināts mātes parakstītais sludinājums, viņš paņēma divas un ar tām piestiprināja savējo. Viņš todarīja nelabprāt; tas likās apmēram tāpat kā nozagt vainagu no sveša zārka. Bet cita nekā nebija, turklātšis ziņojums turējās ar divām piespraudēm tikpat labi kā ar četrām.

Komandants bija visu laiku lūkojies pāri Grēbera plecam.- Gatavs! – viņš tad paziņoja, kā pavēli dodams. – Un tagad – Sieg Heil, kareivi! Sēras aizliegtas!

Sēru drānas arī! Tās vājina kaujinieciskumu. Esiet lepni uz to, ka varat upurus nest! Ja jūs, nelieši, būtupildījuši savu pienākumu, tad tas viss nekad nebūtu noticis.

Viņš strupi apgriezās un uz garām, tievām kājām aizsteberēja prom.Grēbers komandantu tūdaļ aizmirsa. Viņš noplēsa mazu sloksnīti no Hitlera ģīmetnes atliekām un

pierakstīja uz tās adresi, ko bija atradis piespraustu uz durvīm. Tā bija Lozes ģimenes adrese. Viņš šosļaudis pazina un gribēja tiem apjautāties par saviem vecākiem. Tad viņš no rāmja izrāva ārāreprodukcijas pēdējās atliekas, uzrakstīja otrā pusē vēlreiz to pašu, ko uz pirmās, un devās atpakaļ uzmāju numurs astoņpadsmit. Tur viņš lapu iesprauda starp diviem akmeņiem tā, lai to labi varētu saredzēt.Šādā veidā viņam bija divas iespējas, ka ziņojumu pamanīs. Tas arī bija viss, ko šobrīd varēja darīt.Mirkli viņš vēl nolūkojās drupu un akmeņu kaudzē, nezinādams, vai tas ir kaps vai nav. Samta atzveltnisnišā saules staros vizēja kā smaragds.

Kāds kastaņkoks tepat blakus ielas malā bija palicis glui vesels. Lapotne saulē maigi laistījās, unubītes tur čivināja un vija sev ligzdu.

Viņš paraudzījās pulkstenī. Bija laiks doties uz rātsnamu.

Biroja, kas sniedza izziņas par bez vēsts pazudušajiem, lodziņi bija uz ātru roku no zaļiem dēļiemsasisti. Tie nebija krāsoti un oda pēc sveķiem un mea. Telpas vienā malā bija iebrukuši griesti. Turnamdari lika sijas un sita ar āmuriem. Visgarām stāvēja cilvēki un klusi un pacietīgi gaidīja. Aizlodziņiem sēdēja kāds ierēdnis ar vienu roku un divas sievietes.

- Uzvārds? – jautāja sieviete, kas sēdēja labajā pusē pie pēdējā lodziņa. Viņai bija plata, plakanaseja un šķipsnainajos matos sarkana zīda lente.

- Grēbers. Pauls un Marija Grēberi. Nodokļu pārvaldes sekretārs. Kāšu ielā astoņpadsmit.- Kā? – sieviete pielika roku pie auss.- Grēbers, - viņš atkārtoja, pārkliegdams āmuru klaudzoņu. – Pauls un Marija Grēberi. Nodokļu

pārvaldes sekretārs.Ierēdne šķirstīja sarakstus.- Grēbers, Grēbers... – viņas pirksts slīdēja lejup gar aili un apstājās. – Grēbers, jā, kāds bija

vārds?- Pauls un Marija.- Kā?- Pauls un Marija!Grēbers pēkšņi aizsvilās dusmās. Viņam šķita neciešami, ka par savu postu vēl jākliedz.- Nē. Šo te sauc Ernsts Grēbers.- Ernsts Grēbers esmu es pats. Cita mūsu ģimenē nav.- Nu, jūs tas gan nevarat būt. Bet citu Grēberu mums te nav. – Ierēdne paskatījās uz viņu un

pasmaidīja. – Ja vēlaties, apjautājieties pēc pāris dienām. Mums vēl nav ienākušas ziņas. Nākošais!Grēbers vēl palika stāvam.- Bet kur vēl var dabūt kādas ziņas?Sekretāre sakārtoja sarkano lenti matos.- Ziņu birojā. Nākošais!Grēbers juta, ka kāds viņu no mugurpuses pagrū. Aiz viņa stāvēja maza, sīka vecenīte ar putna

nagiem līdzīgām rokām. Viņš pagāja sānis.Labu brīdi viņš vēl vilcinādamies stāvēja pie lodziņa. Viņš nevarēja saprast, ka saruna jau

beigusies. Viss norisinājās pārāk ātri. Bet viņa zaudējums bija pārāk liels. Ierēdnis vienrocis Grēberupamanīja un paliecās uz viņa pusi.

- Priecājieties, ka jūsu tuvinieki te nav reģistrēti, - tas teica.- Kāpēc?- Tāpēc, ka šajos sarakstos reģistrē mirušos un smagi ievainotos. Kamēr jūsu radinieki pie mums nav

reģistrēti, tikmēr tie skaitās tikai bez vēsts pazuduši.- Bet bez vēsts pazudušie? Kur to saraksti?Ierēdnis viņu uzlūkoja ar tāda cilvēka pacietību, kuram astoņas stundas diendienā jāsaskaras ar citu

nelaimi, nespējot neko līdzēt.- Esiet taču prātīgs! – viņš teica. – Bez vēsts pazudušie ir bez vēsts pazudušie. Ko tur līdz saraksti?

Pēc tiem taču arī nevar uzzināt, kas ar viņiem noticis. Ja to zinātu, tad šādi cilvēki taču nemaz nebūtu bezvēsts pazuduši. Vai tā nav?

Grēbers stīvi viņā paskatījās. Ierēdnis acīmredzot bija lepns par saviem loģiskajiem spriedumiem.Bet saprāts un loģika nesaderēja kopā ar zaudējumu un sāpēm. Un ko gan lai atbild cilvēkam, kas zaudējisvienu roku?

- Laikam, - atbildēja Grēbers un novērsās.

Neatlaidīgi prašņādams, Grēbers beidzot nokļuva ziņu birojā. Tas atradās pavisam citā rātsnamaspārnā, un tur oda pēc skābēm un deguma. Pēc ilgas gaidīšanas Grēbers nokļuva pie kādas nervozas

sievietes ar pensneju uz deguna.- Es nekā nezinu, - tā tūlīt kliedza. – Te nekā vairs nevar noskaidrot. Kartotēkā ir viens vienīgs

juceklis. Daļa no tās sadegusi, pārējo šie apdauzītie ugunsdzēsēji aplēja ar ūdeni.- Kāpēc jūs nenogādājāt aktus drošībā? – prasīja unteroficieris, kas stāvēja Grēberam blakus.- Drošībā? Kur tad ir drošība? Varbūt jūs to zināt? Es neesmu maģistrāts. ēlojieties tur! – Sieviete

izmisusi noraudzījās uz slapjo papīra drisku kaudzi. – Viss pagalam! Viss ziņu birojs! Kas nu notiks? nukatrs varēs saukties, kādā vārdā vien gribēs!

- Un tas būtu briesmīgi, vai ne? – Unteroficieris nospļāvās un iebukņīja Grēberam sānos. – Nāc,draugs! Tie te visi ir jukuši prātā.

Viņi izgāja ārā un brītiņu pastāvēja rātsnama priekšā. Visas apkārtējās mājas bija nodegušas. NoBismarka pieminekļa rēgojās vēl tikai zābaki. Baltu balou bars lidinājās ap sagruvušo Marijas baznīcastorni.

- Pamatīga ķeza, vai ne? – noteica unteroficieris. – Ko tu meklē?- Vecākus.- Es meklēju savu sievu. Nerakstīju, ka atbraukšu. Gribēju viņu pārsteigt. Un tu?- Apmēram tāpat. Negribēju savus vecākus veltīgi uztraukt. Mans atvaļinājums jau vairakkārt bija

atlikts. Tad to pēkšņi piešķīra. Es vairs nepaspēju viņiem atrakstīt.- Tā tik ir ķeza! Un ko tu tagad darīsi?Grēbers pārlaida skatienu pār sapostīto tirgus laukumu. Kopš 1933. gada tas saucās Hitlera laukums.

Pirms tam – pēc zaudētā pirmā kara – Eberta laukums; vēl pirms tam – Ķeizara Vilhelma laukums un vēlagrāk – tirgus laukums.

- Nezinu, - viņš atbildēja. – Es vēl nevaru visu tā īsti apjēgt. Nevar taču tik vienkārši pazust te, pašāVācijā...

- Nevar? – Unteroficieris Grēberu uzlūkoja gan ironiski, gan līdzcietīgi. – Mīļais draugs, tu vēldabūsi pabrīnīties! Es savu sievu jau meklēju piecas dienas. Piecas dienas no rīta līdz vakaram, un viņa irpazudusi no zemes virsas, it kā būtu noburta.

- Bet kā tas iespējams? Kaut kur...- Pazudusi, - atkārtoja unteroficieris. – Un tāpat pazuda vēl vairāki tūkstoši cilvēku. Viena daļa

evakuēta. Uz pagaidu nometnēm un mazpilsētiņām. Atrodi nu, kur viņi ir, ja pasts vairs kārtīgi nedarbojas.Citi bariem vien aizbēguši uz laukiem.

- Uz laukiem. – Grēbers atviegloti nopūtās. – Protams! To es neiedomājos. Uz laukiem ir droši. Turviņi būs...

- Tur viņi būs, kā tad! – Unteroficieris nicīgi nošņācās. – Ar to tu nekur tālāk neesi ticis. Vai tu arīzini, ka šīs nolādētās pilsētas apkārtnē ir gandrīz vai divdesmit ciemati? Kamēr tu visus tos apskraidīsi,tavs atvaļinājums arī būs cauri – vai saproti?

Grēbers to saprata, un viņam tas bija vienalga. Viņš tikai gribēja, lai viņa vecāki būtu dzīvi. Kur –tas viņam jau bija vienalga.

- Klausies, draugs, - unteroficieris jau mierīgāk teica. – Tev jārīkojas saprātīgi. Ja bizosi apkārt bezjēgas, tu tikai zaudēsi laiku un kļūsi traks. Tev viss jādara organizēti. Ko esi nodomājis iesākt vispirms?

- To vēl nezinu. Domāju pamēģināt uzzināt kaut ko pie paziņām. Atradu kādas ģimenes adresi. Tieagrāk dzīvoja tai pašā ielā, kur mēs. Tagad viņu māja sagrauta.

- Tu daudz neko neuzzināsi. Visiem bail plest vaļā muti. Es to jau piedzīvoju. Bet tu vari pamēģināt.Paklau! Mēs varam viens otram palīdzēt. Tur, kur tu apjautāsies, apjautājies arī pie viena par manu sievu,un tur, kur taujāšu es, - tur taujāšu arī par taviem vecākiem. Norunāts?

- Norunāts.- Labi. Mans vārds ir Bethers. Manu sievu sauc Alma. Pieraksti!Grēbers pierakstīja. Tad viņš uzrakstīja uz zīmītes savu vecāku vārdus un uzvārdu un iedeva to

Betheram. Tas to pamatīgi izpētīja un iebāza kabatā.- Kur tu dzīvo, Grēber?- Nekur. Jālūko kaut ko atrast.- Kazarmās ir pagaidu mītnes tiem atvaļinājumā esošajiem, kuru mājas sagrautas. Piesakies

komandantūrā, tad tu saņemsi norīkojumu. Vai tu tur jau biji?- Vēl ne.- Pacenties tikt četrdesmit astotajā istabā. Tā ir slimnieku nodaļa. Tur labāks ēdiens nekā citās

telpās. Es arī tur esmu.Bethers izvilka no kabatas cigaretes galu, aplūkoja to un atkal iebāza atpakaļ.- Es šodien apskriešu slimnīcas. Vakarā kaut kur satiksimies. Var būt, ka tad viens no mums jau kaut

ko zinās.- Labi. Kur satiksimies?- Vislabāk tepat. Deviņos?- Norunāts.Bethers pamāja un tad vērās zilajās debesīs.- Paskaties, - viņš skumji teica. – Pavasaris. Un piecas naktis es jau te guļu zem viena jumta ar

divpadsmit veciem kraķiem no zemessargu daļas, nevis ar savu sievu, kurai dibens kā lāva!

Abas pirmās Dārza ielas ēkas bija nopostītas. Tajās neviens vairs nedzīvoja. Trešā izskatījāsgandrīz pilnīgi vesela. Tikai jumts bija apdedzis; šajā mājā dzīvoja Cīgleru ģimene. Vecais Cīglerskādreiz bija Grēbera tēva draugs.

Grēbers kāpa pa trepēm augšā. Kāpņu laukumos stāvēja spaiņi ar smiltīm un ūdeni. Pie sienāmkarājās paziņojumi. Grēbers piezvanīja un brīnījās, ka zvans vēl darbojas. Pēc brīa veca, rūpju sagrauztasieviete mazliet pavēra durvis.

- Cīglera kundze, - viņu uzrunāja Grēbers. – Tas esmu es, Ernsts Grēbers.- Jā, jā, - sieviete skatījās uz viņu platām acīm, - jā. – Viņa vilcinājās, tad teica: - Bet nāciet taču

iekšā, Grēbera kungs!Viņa pavēra durvis plašāk un Grēberam aiz muguras tās atkal aizbultēja. – Tēt! – viņa sauca,

pagriezusies uz istabu pusi. – Viss kārtībā. Tas ir Ernsts Grēbers. Paula Grēbera dēls.Dzīvojamā istabā smaroja pēc grīdas vaska. Linolejs uz grīdas bija gluds kā spogulis. Palodzi

greznoja istabas augi lielām, dzelteni plankumotām lapām, kas izskatījās tā, it kā uz tām būtu uzpilējissviests. Virs dīvāna karājās sienas paklājs. „Mājas pavards mīļš un dārgs” – uz tā ar sarkaniemkrustdūrieniem bija izšūts.

No guļamistabas iznāca Cīglers. Viņš smaidīja. Grēbers redzēja, ka vecais vīrs ir uztraucies.- Nekad nevar zināt, kas kādreiz var ienākt, - Cīglers teica. – Jūs mēs nekādā ziņā negaidījām. Vai

jūs ieradāties no frontes?- Jā. Meklēju savus vecākus. Māja sagrauta.- Noņemiet taču mugursomu, - teica Cīglera kundze. – Es tūlīt uzvārīšu kafiju. Mums vēl ir laba

iesala kafija.Grēbers aiznesa mugursomu uz priekšnamu.- Es esmu netīrs, - viņš piebilda, - bet te viss tik spodrs. No tā cilvēks jau atradis.- Nekas. Apsēdieties tikai! Tepat uz dīvāna.Cīglera kundze nozuda istabā. Cīglers nedroši skatījās uz Grēberu. – Tā ja, - viņš nomurmināja.- Vai jūs nekā neesat dzirdējis par maniem vecākiem? Es viņus nevaru atrast. Birojā arī nekas nav

zināms. Tur viss tagad juku jukām.Cīglers purināja galvu. Sieva jau stāvēja durvīs.- Mēs nemaz vairs neizejam no mājas, - viņa ātri paskaidroja. – Jau sen ne. Gandrīz nekā vairs

nezinām, Ernst.- Vai tad jūs viņus ne reizi neesat redzējuši? Jūs taču viņus kādreiz būsiet sastapuši?- Tas jau bija ļoti sen. Vismaz pirms kādiem pieciem sešiem mēnešiem. Toreiz... – viņa apklusa.- Kas toreiz? – jautāja Grēbers. – Kādi viņi toreiz bija?- Veseli, ak jā, jūsu vecāki bija veseli, - atbildēja Cīglera kundze. – Bet kopš tiem laikiem,

protams...- Jā, - teica Grēbers. – To es redzēju. Mēs tur frontē gan zinājām, ka pilsētas tiek sagrautas, bet

nevarējām iedomāties kaut ko tādu.Vecīši nekā neatbildēja. Viņi arī izvairījās skatīties uz Grēberu.- Kafija tūlīt uzvārīsies, - ierunājās vecenīte. – Jūs taču iebaudīsiet kādu malku, vai ne? Tasīte

karstas kafijas arvien noder.Viņa uzlika uz galda zili puķotas tases. Grēbers paskatījās uz tām. Viņa vecāku mājās bija tādas

pašas. Šo ornamentu kaut kāda iemesla dēļ sauca par sīpoliņu rakstu.- Tā... ja... – Cīglers nomurmināja atkal.- Kā jums šķiet, vai mani vecāki varbūt evakuēti? – Grēbers vaicāja.- Varbūt. Māt, vai vēl nav drusku no cepumiem, ko Ervīns mums atnesa? Pacienā taču ar tiem

Grēbera kungu!- Ko dara Ervīns?- Ervīns? – Vecais vīrs satrūkās. – Ervīnam klājas labi. Labi.Sieva atnesa kafiju. Viņa uzlika uz galda lielu skārda kārbu. Uzraksts uz tās bija holandiešu valodā.

Kārbā vairs nebija daudz cepumu. „No Holandes,” nodomāja Grēbers. Tieši tāpat viņš sākumā bija vedismantas no Francijas.

Sieviete skubināja Grēberu ēst. Viņš paņēma cepumu ar rozā glazūru. Cepumam bija vecumapiegarša. Abi vecīši neēda nekā. Arī kafiju viņi nedzēra. Cīglers izklaidīgi bungoja pa galda virsu.

- Ņemiet vēl! – aicināja Cīglera kundze. – Mums cita nekā nav. Bet tie ir labi cepumi.- Jā, ļoti labi. Pateicos. Es jau paēdu pirmīt.Grēbers saprata, ka nekā vairāk no vecīšiem neuzzinās. Varbūt viņi arī nekā nezināja. Viņš piecēlās.- Vai jūs man nevarētu pateikt, kur es vēl kaut ko varētu uzzināt?- Mēs nekā nezinām. Mēs vispār nemaz vairs neejam laukā. Mēs nekā nezinām. Ļoti ēl, Ernst. Bet tā

tas nu ir.- Es ticu. Paldies par kafiju. – Grēbers devās uz durvīm.- Kur tad jūs tagad esat apmetušies? – Cīglers pēkšņi ievaicājās.- Gan jau kaut kur vietiņu atradīšu. Ja ne citur, tad kazarmās.- Te nav vietas, - Cīglera kundze steidzīgi sacīja un paskatījās uz vīru. – Militārās iestādes noteikti

būs parūpējušās par atvaļinājumā esošajiem, kuru mājas sagrautas.- Noteikti, - piekrita Grēbers.- Vai viņam te neatstāt savu mugursomu, māt, kamēr kaut ko atrod? – ieminējās Cīglers. – Tā taču ir

smaga.Grēbers uztvēra sievietes skatienu.- Būs jau labi, - viņš atbildēja. – Pie tā taču esam pieraduši.Viņš aizvēra aiz sevis durvis un devās pa kāpnēm lejup. Gaiss šķita smacīgs. Cīgleri baidījās no

kaut kā. Viņš nezināja, no kā. Bet kopš 1933. gada taču bija tik bezgala daudz iemeslu baidīties.

Lozes ģimene bija novietota lielajā filharmonijas zālē. Telpa bija pilna ar saliekamām gultām unmatračiem. Pie sienām karājās pāris karogu, ar kāškrustiem dekorēti lozungi un platā zelta ietvarā ar eļļaskrāsām gleznots fīrera portrets – agrāko patriotisko svinību paliekas. Zālē mudēt mudēja no sievām unbērniem. Gultu starpās stāvēja čemodāni, podi, prīmusi, pārtikas krājumi un atsevišķas mēbeles, ko bija

izdevies paglābt.Lozes kundze apātiski sēdēja uz kādas gultas pašā zāles vidū. Tā bija sirma, resna sieviete

izspūrušiem matiem.- Tavi vecāki? – viņa skatījās uz Grēberu nespodrām acīm un ilgi pūlējās kaut ko atcerēties. –

Miruši, Ernst, - viņa beidzot nomurmināja.- Ko?- Miruši, - viņa atkārtoja. – Kā gan citādi?Mazs, mundierī tērpies puišelis skriedams uzdrāzās virsū Grēbera ceļgaliem. Viņš pabīdīja to nost.- Kā jūs to zināt? – viņš jautāja. Grēbers manīja, ka viņam vairs nebija balss un kaklā ņaudza

kamols. – Vai jūs viņus redzējāt? Kur?Lozes kundze gurdi kratīja galvu.- Redzēt nekā nevarēja, Ernst, - viņa murmināja. – Viss vienās ugunīs, kliedzieni un tad...Vārdi pārgāja čukstos, bet arī tie apsīka. Sieviete klusēja un raudzījās savā priekšā, atbalstījusi

galvu uz ceļgaliem, pilnīgi nogrimusi savās domās un nekustīga, it kā viņa šajā zālē būtu viena pati.Grēbers, acis nenovērsdams, skatījās viņā.

- Lozes kundze, - viņš lēnām un ar grūtībām pārdabūja pār lūpām. – Mēģiniet atcerēties! Kad jūsredzējāt manu vecākus? Kā jūs zināt, ka viņi ir miruši?

Sieviete drūmi pavērās viņā.- Lēna arī ir mirusi, - viņa murmināja. – Un Augusts. Tu taču viņus pazini...Grēbera atmiņā nenoteikti pavīdēja divi bērni, kas arvien ēda medus maizi.- Lozes kundze, - viņš atkārtoja un savaldījās, lai sievieti neuzrautu kājās un nepurinātu. – Lūdzu,

pasakiet, kā jūs to zināt, ka mani vecāki ir miruši! Mēģiniet atcerēties! Vai jūs viņus redzējāt?Likās, ka sieviete nekā vairs nedzirdēja.- Lēna, - viņa čukstēja. – Arī Lēnu es vairs neredzēju. Mani negribēja laist pie viņas, Ernst. Cik

daudz tad arī bija no viņas pāri palicis... Un viņa taču bija tik maziņa... Kāpēc gan viņi to dara? Tev tačutas jāzina, tu taču esi karavīrs.

Izmisis Grēbers skatījās apkārt. Starp gultu rindām spraucās šurp vīrietis. Tas bija pats Loze.Novecojis un novājējis. Saudzīgi viņš uzlika roku sievai uz pleca un Grēberam zīmīgi pamāja; dieva,atkal bezcerīgā izmisumā nogrimusi, sēdēja gultā.

- Māte vēl nespēj to saprast, Ernst, - viņš teica.Sieva, sajutusi vīra roku, sakustējās. Lēnām pacēla acis. – Vai tu to saproti?- Lēna...- Ja tu to vari saprast, - viņa piepeši ļoti skaidri, skaļi un saprotami teica, it kā runādama skolā, - tad

tu nemaz neesi labāks par tiem, kas to pastrādāja.Vīra skatieni aši un bailīgi pārslīdēja pār tuvumā esošajām gultām. Neviens nekā nebija dzirdējis.

Mundierī tērptais puika trokšņaini spēlēja ar citiem bērniem paslēpes starp čemodāniem.- Nemaz neesi labāks, - atkārtoja sieva. Tad viņa nolieca galvu un atkal bija viena vienīga nelaimes

čupiņa, ko pārņēmušas tīri dzīvnieciskas sāpes.Loze pameta Grēberam ar roku. Abi pagāja sānis.- Kas noticis ar maniem vecākiem? – jautāja Grēbers. – Jūsu sieva saka, ka viņi esot miruši.Loze purināja galvu.- Viņa nekā nezina, Ernst. Viņa domā, ka visi ir miruši, tāpēc ka mūsu bērni ir miruši. Viņa nav īsti...

tu jau pats to redzēji. – Viņš norija asaras. Ādamābols raustīdamies slīdēja augšup lejup pa tievo kaklu. –Viņa sarunā tādas lietas... mūs tādēļ nosūdzēja... ļaudis šeit...

Netīrajā, pelēkajā gaismā Grēberam brīdi likās, ka Loze ir mazs maziņš un kaut kur tālu projām; bettad tas atkal bija tepat un tas pats cilvēks, ko viņš pazina, un telpa arī bija tā pati.

- Tātad viņi nav miruši? – viņš jautāja.

- To es tev nemāku teikt, Ernst. Tu nezini, kas šeit notika pēdējos gados, kad frontē gāja arviensliktāk. Neviens cilvēks vairs nevarēja otram uzticēties. Visi baidījās cits no cita. Tavi vecāki droši vienbūs kaut kur drošībā.

Grēbers elpoja mierīgāk.- Vai jūs viņus satikāt?- Reiz uz ielas. Bet tas jau bija pirms kāda mēneša. Toreiz vēl bija sniegs. Tas bija pirms gaisa

uzbrukumiem.- Kā viņi izskatījās? Vai bija veseli?Loze neatbildēja tūlīt.- Jā, liekas gan, - viņš tad atbildēja un atkal kaut ko norija.Grēbers pēkšņi nokaunējās. Viņš saprata, ka šajā vidē nemēdz jautāt, vai cilvēks pirms mēneša bijis

vesels vai ne, - šeit jautāja par dzīvajiem vai mirušajiem un neko citu.- Piedodiet! – viņš apmulsis teica.Loze atmeta ar roku.- Nekas, Ernst. Šodien katrs domā tikai par sevi. Pārāk daudz pasaulē nelaimes...

Grēbers izgāja ārā. Ejot uz filharmoniju, iela bija izskatījusies tumša un nedzīva – tagad tā pēkšņilikās gaišāka un dzīvība tajā vēl nebija izmirusi. Viņš vairs neredzēja tikai sapostītos namus vien; tagadviņš pamanīja arī plaukstošos kokus, redzēja divus suņus draiski skraidām un valgās, zilās debesis. Viņavecāki nebija miruši, tie bija tikai pazuduši bez vēsts. Pirms stundas, kad vienrocis ierēdnis viņam tāteica, šie vārdi bija likušies tik bezcerīgi drūmi un gandrīz vai nepanesami; tagad tie dīvainā kārtāmodināja cerības. Grēbers zināja: tas bija tikai tāpēc, ka viņš vienu brīdi jau bija šaubījies, vai atradīsvairs vecākus starp dzīvajiem, - cik maz gan vajag, lai atkal smeltos cerības...

IX Mājas priekšā Grēbers apstājās. Bija tumšs, un numuru viņš nevarēja saskatīt.- Kur jūs? – iejautājās kāds, kas stāvēja, pret durvīm atspiedies.- Vai šeit ir Marijas iela divdesmit divi?- Jā. Ko jums vajag?- Medicīnas padomnieku Krūzi.- Krūzi? Ko tad jums no tā vajag?Grēbers paskatījās tumsā uz vīrieti. Tam kājās bija garie zābaki un mugurā trieciennieka uniforma.

„Dimanīgs kvartāla komandants,” viņš nosprieda. „Tā tikai vēl trūka!”- To es doktoram Krūzem pateikšu pats, - viņš atbildēja un iegāja mājā.Grēbers jutās ļoti noguris. Tas bija nogurums, ko viņš sajuta ne tikai acīs un kaulos vien. Viņš bija

prašņājis un meklējis visu cauru dienu, bet uzzinājis maz. Viņa vecākiem te pilsētā nebija nekādu radu unarī kaimiņus vairs nevarēja atrast. Betheram izrādījās taisnība – viss kā noburts. Visi baidījās no gestapoun klusēja vai arī zināja pārstāstīt tikai baumas un sūtīja meklētāju pie citiem, kas arī nekā nezināja.

Grēbers devās pa kāpnēm augšā. Gaitenis bija tumšs. Medicīnas padomnieks dzīvoja otrajā stāvā.Grēbers doktoru tikpat kā nepazina, bet viņš zināja, ka Krūze viņa māti bija ārstējis ne vienu reizi vien.Varbūt māte būs bijusi pie ārsta un tas zinās pateikt viņas jauno dzīvesvietu.

Paveca sieviete neizteiksmīgu seju atvēra durvis.- Krūze? – tā jautāja. – Jūs pie doktora Krūzes?- Jā.Sieviete klusēdama vērīgi viņā noskatījās. Tā nepagāja sānis, lai ielaistu Grēberu dzīvoklī.- Vai doktors mājās? – viņš nepacietīgi jautāja.

Sieviete neatbildēja. Likās, it kā tā ausītos, cenzdamās uztvert, kas notiek apakšā.- Vai jūs nākat kā pacients?- Nē. Privāti.- Privāti?- Jā, privāti. Vai jūs esat Krūzes kundze?- Pasarg dievs!Grēbers pārsteigts skatījās uz sievieti. Viņš pa šo dienu bija pieredzējis daudz ko: gan piesardzību,

gan naidu, gan izvairīšanos, taču šeit bija kaut kas pavisam jauns.- Klausieties, - viņš sacīja, - es nezinu, kas te notiek, un man tas arī ir vienalga. Es gribu satikt

doktoru Krūzi, vairāk neko – saprotat?- Krūze te vairs nedzīvo, - sieviete pēkšņi skaļi, skarbi un naidīgi paziņoja.- Bet tur taču ir viņa vārds. – Grēbers rādīja uz misiņa plāksni pie durvīm.- Šai plāksnei te jau sen vairs nav vietas.- Tā tomēr nav noņemta. Vai te vēl dzīvo kāds no viņa ģimenes?Sieviete klusēja. Nu Grēberam bija diezgan. Viņš jau gribēja pateikt, lai tā vācas pie velna, kad

izdzirdēja kaut kur tālu dzīvoklī veramies durvis. No kādas istabas slīpi izšāvās ārā gaismas strēle,apgaismodama tumšo kāpņu laukumu.

- Vai mani meklē? – iejautājās kāda balss.- Jā, - atbildēja Grēbers uz labu laimi. – Es gribu runāt ar kādu, kas pazīst medicīnas padomnieku

Krūzi. Tas acīmredzot nav nemaz tik vienkārši.- Es esmu Elizabete Krūze.Grēbers paskatījās uz sievieti ar neizteiksmīgo seju. Tā pagāja nost no durvīm un iegāja dzīvoklī.- Pārāk gaišs, - viņa vēl noburkšķēja, blenzdama uz atvērto durvju pusi. – Aizliegts dedzināt tik

daudz elektrības.Grēbers palika stāvam. Pa gaismas strēli kā pa upi viņam pretī nāca apmēram divdesmit gadu veca

meitene. Brīdi Grēbers saskatīja augsti izliektas uzacis, tumšas acis un sarkanīgus matus, kas brāzmainiemviļņiem slīdēja uz pleciem, - tad meitene ienira gaiteņa pustumsā un nostājās viņa priekšā.

- Mans tēvs vairs nepieņem, - viņa teica.- Es nenāku ārstēties. Es nāku kaut ko uzzināt.Meitenes seja pārvērtās. Viņa mazliet pagriezās, it kā vēlēdamās redzēt, vai otra sieviete vēl ir

tepat. Tad plaši atvēra durvis.- Lūdzu, ienāciet! – viņa čukstēja.Grēbers viņai sekoja uz istabu, no kuras plūda gaisma. Meitene pagriezās un vērās viņā pētošu,

sasprindzinātu skatienu. Tagad viņas acis vairs nešķita tumšas, tās bija pelēkas un ļoti dzidras.- Es taču jūs pazīstu, - viņa teica. – Vai jūs te agrāk neapmeklējāt ģimnāziju?- Jā. Mans vārds ir Ernsts Grēbers.Nu Grēbers atcerējās arī viņu. Kādreiz viņa bija tieva meitenīte ar pārmērīgi lielām acīm un pārāk

kupliem matiem. Māte viņai ļoti agri nomira, un meiteni aizsūtīja pie radiem citā pilsētā.- Ak dievs, Elizabet! – viņš teica. – Es tevi nepazinu.- Būs pagājuši septiņi astoņi gadi, kopš pēdējo reizi tikāmies. Tu esi stipri pārvērties.- Tu arī.Viņi stāvēja viens otram pretī.- Kas te īsti notiek? – jautāja Grēbers. – Tevi apsargā kā ģenerāli.Elizabete Krūze aprauti un dzēlīgi iesmējās.- Nē, nevis kā ģenerāli, bet kā gūstekni.- Ko? Kāpēc tā? Tavs tēvs...Viņa strauji atmeta ar roku.

- Pagaidi, - viņa čukstēja, pagāja viņam garām un apstājās pie galda, uz kura bija patafons. Viņa toiedarbināja. Atskanēja Hoenfrīdbergas maršs. – Tā, - viņa teica, - nu tu vari runāt.

Grēbers neizpratnē skatījās uz meiteni. Betheram laikam gan taisnība – pilsētā gandrīz ikviens bijaprātā jucis.

- Ko tas nozīmē? – viņš vaicāja. – Apturi patafonu! Man marši jau līdz kaklam. Pasaki labāk, kas tenotiek! Kāpēc tu esi gūstekne?

Elizabete nāca atpakaļ.- Sieviete tur ārā noklausās. Viņa ir denunciante. Tāpēc es ieslēdzu patafonu. – Elizabete stāvēja

Grēberam pretī un pēkšņi sāka uztraukti elsot.- Kas noticis ar tēvu? Vai tu par viņu ko zini?- Es? Nē. Es viņam gribēju tikai ko pajautāt. Vai tad viņam kas noticis?- Tu nekā par viņu nezini?- Nē. Es gribēju apjautāties, vai viņš nezina manas mātes adresi. Mani vecāki pazuduši bez vēsts.- Un tas ir viss?Grēbers stīvi raudzījās Elizabetē. Tad atbildēja:- Man tas ir pietiekami daudz.Sasprindzinājums meitenes sejā izzuda.- Tā jau ir, - viņa gurdi teica. – Bet es domāju, ka tu atnesi kādu ziņu par viņu.- Kas tad noticis ar tavu tēvu?- Viņš ir koncentrācijas nometnē. Jau četrus mēnešus. Viņu nodeva. Kad tu teici, ka esi atnācis kaut

ko uzzināt, tad es domāju, ka viņš tevi sūta ar vēsti.- To es taču tūlīt būtu pateicis.Elizabete kratīja galvu. – Diezin vai, ja tā būtu slepeni sūtīta. Tad taču tev vajadzētu ievērot

piesardzību.„Piesardzība,” nodomāja Grēbers. „Visu dienu neesmu dzirdējis neko citu kā šo vārdu.”

Hoenfrīdbergas maršs vēl dārdēja čērkstoši un nepatīkami.- Vai to tagad nevarētu apturēt? – viņš jautāja.- Var. Un tev būtu labāk, ja tu tagad ietu. Es taču tev jau pateicu, kas te noticis.- Es neesmu nekāds denunciants, - Grēbers nīgri atbildēja. – Kas tad tur galu galā ir ar to sievieti

ārpusē? Vai viņa nodeva tavu tēvu?Elizabete pacēla patafona galviņu. Aparātu viņa neapturēja. Plate griezās klusi tālāk.Klusumā pēkšņi ieplūda sirēnas kaucieni.- Trauksme! – meitene izdvesa. – Jau atkal.Kāds dauzīja pie durvīm.- Nodzēst gaismu! Tāpēc jau arī tā notiek. Mūīgi par daudz gaismas.Grēbers atvēra durvis. – Kas par „tāpēc jau tā notiek”?Sieviete jau bija gaiteņa viņā galā. Viņa vēl kaut ko kliedza un nozuda. Elizabete noņēma Grēbera

roku no durvju roktura un tās atkal aizvēra.- Kas tad tā par riebīgu velna mātīti? – viņš vaicāja. – Kā šī sieviete te gadījās?- Piespiedu īrniece. Viņu te ielika. Es vēl varu priecāties, ka drīkstēju paturēt šo istabu.Ārā bija saklausāma jauna kņada, dzirdēja sievieti saucam, bērnu raudam. Sirēnas pirmā

brīdinājuma kaucieni pieņēmās skaļumā. Elizabete paķēra lietusmēteli un to uzģērba.- Jāskrien uz patvertni.- Mums vēl daudz laika. Kāpēc tu no šejienes neaizvācies prom uz citurieni? Tā taču ir gatavā elle –

dzīvot kopā ar šo spiedzi.- Nodzēst gaismu! – sieviete ārpusē atkal kliedza. Elizabete pagriezās un izslēdza gaismu. Tad

aizslīdēja pa tumšo telpu līdz logam. – Kāpēc es nevācos prom uz citurieni? Tāpēc, ka negribu bēgt no

šejienes.Viņa atvēra logu. Sirēnu troksnis ar joni ielauzās telpā, piepildīdams to. Pret izkliedēto gaismu, kas

plūda no ārpuses, spilgti izcēlās Elizabetes tumšais stāvs. Viņa atkrampēja abas loga puses; tā rūtis nosprādzienu radītā gaisa spiediena retāk saplīsa. Elizabete nāca atpakaļ. Likās, it kā troksnis dzītu meiteniuz priekšu kā varens vilnis.

- Es negribu bēgt! – viņa kliedza cauri kaukoņai. – Vai tu to nesaproti?Grēbers redzēja viņas acis. Tagad tās atkal bija tumšas – kā pirmīt pie durvīm – un kaisma spēka

pārpilnas. Grēberu pēkšņi pārņēma sajūta, ka jāturas pretī, jāturas pretī šīm acīm, šai sejai, sirēnukaukoņai un haosam, kas viņiem aiz muguras triecās iekšā pa logu.

- Nē, - viņš atbildēja. – Es to nesaprotu. Tas tevi tikai bendē. Pozīcijas, ko nav iespējams noturēt,jāatdod. To karavīra dzīvē iemācās.

Elizabete viņā vērās stingām acīm.- Nu tad atdod! – viņa nesavaldīgi kliedza. – Atdod un liec mani mierā!Meitene mēģināja viņam garām nokļūt pie durvīm. Grēbers satvēra viņas elkoni. Elizabete izrāvās.

Viņa bija spēcīgāka, nekā viņš bija gaidījis.- Pagaidi! – viņš sauca. – Es iešu līdzi.Troksnis viņus abus dzina uz priekšu. Tas bija visur – istabā, gaitenī, priekštelpā, kāpnēs -, tas

atsitās pret sienām, sajaucās pats ar savu atbalsi, brāzās no visām malām, un nekur nebija nekāda glābiņano tā, tas neaizkavējās ne ausīs, ne arī to aizturēja āda, tas izlauzās visam cauri, uzbangoja asinis,satrauca nervus, lika kauliem vibrēt un neļāva domāt.

- Kur ir šī nolādētā sirēna? – uz kāpnēm kliedza Grēbers. – Tā padara traku!Mājas durvis aizcirtās. Brīdi gaudoņa skanēja apslāpēti.- Tepat blakus ielā, - atbildēja Elizabete. – Mums jāskrien uz patvertni Kārļa laukumā. Mūsu mājas

pagrabs neder ne velnam.Ar saiņiem un koferiem lejup pa kāpnēm skrēja ēnas. Kāda kabatas baterija iedegās un mirkli

apspīdēja Elizabetes seju.- Nāciet kopā ar mums, ja esat viena! – kāds uzsauca.- Neesmu viena.Vīrietis drāzās tālāk. Mājas durvis atkal atsprāga vaļā. Visās malās cilvēki skrēja ārā no savām

mājām līdzīgi no kārbas izbirušiem alvas zaldātiņiem. Pretgaisa aizsardzības komandanti skaļi izkliedzapavēles. Kāda sieviete sarkana zīda rītatērpā un plīvojošiem matiem kā amazone aizlēkšoja garām. Pārisvecīšu streipuļoja uz priekšu, turēdamies pie sienām; tie sarunājās, bet nemitīgi pieaugošajā troksnī nekānevarēja sadzirdēt, šķita, it kā vecišķās mutes nedzirdami gremotu nedzīvus vārdus.

Viņi nonāca Kārļa laukumā. Pie patvertnes ieejas drūzmējās satraukts pūlis. Pretgaisa aizsardzībaskomandanti skraidīja šurpu turpu kā aitu suņi, pūlēdamies uzturēt kārtību. Elizabete apstājās.

- Jālūko tikt iekšā no sāniem, - ieminējās Grēbers.Elizabete kratīja galvu.- Pagaidīsim tepat.Ļauu pūlis tumsā līda pa kāpnēm lejup un nozuda pazemē. Grēbers palūkojās Elizabetē. Meitene

pēkšņi stāvēja glui mierīga, it kā viņai gar visu šo kņadu nebūtu nekādas daļas.- Ir gan tev drosme, - Grēbers teica.Viņa pacēla acis.- Nē, tikai bailes no patvertnes.- Veicīgāk! Veicīgāk! – brēca komandants. – Uz leju! Vai jūs vēl gaidāt speciālu ielūgumu?

Pagrabs bija plašs, zems un pamatīgi būvēts, ar platām ejām, sānu gaiteņiem un apgaismojumu. Turbija soli, uzraugi, daiem cilvēkiem pat bija līdzi matrači, segas, koferi, saiņi un saliekamie krēsli;

apakšzemes dzīve jau bija noorganizēta. Grēbers palūkojās apkārt. Pirmoreiz mūā viņš atradās patvertnēkopā ar civilpersonām. Pirmoreiz kopā ar sievietēm un bērniem. Un pirmoreiz patvertnē Vācijā.

Zilgani palsā gaisma laupīja sejām ikkatru krāsu, it kā tās būtu slīkoņu sejas. Netālu viņš pamanījasievieti sarkanajā rītatērpā. Ģērbs tagad izskatījās violets un matiem bija zaļganīgs spīdums. Viņšpalūkojās uz Elizabeti. Arī viņas seja šķita pelēka un iekritusi, acis iegrimušas dziļi dobumu ēnā, un matibija nedzīvi, bez spīduma. „Slīkoņi,” viņš nodomāja. „Noslīkuši melos un bailēs, iedzīti pazemē unsanaidoti ar gaismu, skaidrību un patiesību.”

Viņam tieši iepretim sēdēja sieviete ar diviem bērniem. Mazuļi glaudās pie mātes ceļgaliem. Bērnusejas bija saplakušas un bez izteiksmes, kā sasalušas. Tikai acīs vien bija dzīvība. Tās mirdzēja gaismasatspulgā – apaļas un plaši atplestas tās pievērsās ieejai, kad zenītartilērijas kaucieni un grandienipieņēmās skaļumā un dobjumā, tad slīdēja pār zemajiem griestiem un sienām un atkal atgriezās pie ieejas.Tās neraidīja ātrus un šaudīgus skatienus, tās sekoja troksnim kā paralizētu dzīvnieku acis – gurdi untomēr viegli, steidzīgas un it kā dziļā transā tās sekoja un vērās apkārt, un tajās atvizēja skopā gaisma.Acis neredzēja Grēberu, tās neredzēja pat māti; pazīšanas un sazināšanās spējas no tām bija izdzēstas;bezpersoniskā modrībā tās sekoja pa pēdām kaut kam, ko nespēja saredzēt, - dārdoņai, kas varēja nozīmētnāvi. Bērni vairs nebija tik mazi, lai nemanītu briesmas, bet tie vēl nebija tik pieauguši, lai tēlotubezjēdzīgu drosmi. Viņi bija nomodā, bezspēcīgi un visu varbūtību varā.

Pēkšņi Grēbers redzēja, ka tā tas nebija tikai ar bērniem vien, arī pārējo skatieni veica šo pašu ceļu.Cilvēku sejas un ķermeņi nekustējās; visi vērīgi klausījās, turklāt klausījās ne tikai ausis vien – to darījaarī uz priekšu pastieptie pleci, gurni, ceļgali, atbalstam saliektie elkoņi un rokas. Viņi klausījās nekustīgi,un troksnim sekoja tikai acis, it kā paklausīdamas kādai nedzirdamai pavēlei.

Tad Grēbers sajuta bailes visapkārt.

Nemanot nomācošajā atmosfērā kaut kas mainījās. Elles troksnis ārpusē turpinājās, bet no kautkurienes šķita plūstam spirgta vēja plūsma. Stingums atslāba. Piepeši platā eja vairs nebija pilnasaknupušo ķermeņu; tā atkal bija pilna cilvēku, un tie vairs nebija padevīgi un truli; viņi izslēja savusstāvus, sāka kustēties un saskatīties. Viņiem atkal bija sejas, ne vairs maskas.

- Aizlidoja tālāk, - ierunājās vecs vīrs Elizabetei blakus.- Vēl var atgriezties, - atbildēja kāds cits. – Tā tie mēdz darīt. Izmet līkumu un atkal atgrieas, tiklīdz

visi izlīduši no patvertnēm.Abi bērni sāka rosīties. Kāds vīrietis noāvājās. No kaut kurienes pēkšņi uzklīda āpšu sugas šunelis

un skraidīja apkārt, gaisu ošņādams. Ieraudājās zīdainis. Ļaudis attina sainīšus un sāka ēst. Valkīrailīdzīga sieviete pēkšņi spalgi iekliedzās:

- Arnold! Mēs aizmirsām noslēgt gāzi. Nu ēdiens būs sadedzis. Kādēļ tu par to neiedomājies?- Nomierinieties, - teica vecais vīrs. – Trauksmes laikā pilsētā gāzi visur noslēdz.- Ir gan mierinājums! Kad pilsētā to atkal pieslēgs, viss dzīvoklis būs pilns ar gāzi. Tas ir vēl ļaunāk.- Trauksmes gadījumos gāzi neizslēdz, - paskaidroja pedantiska, pamācoša balss. – Vienīgi

uzlidojuma laikā.Elizabete izņēma no rokassomas ķemmi un spoguli un sasukāja matus. Nedzīvajā gaismā likās, it kā

ķemme būtu darināta no sausas tintes, bet mati zem tās šķita viļņojam un sprakstam.- Ai, kā gribētos tikt laukā! – Elizabete čukstēja. – Te taču var nosmakt.Vajadzēja vēl kādu pusstundu gaidīt, tad durvis beidzot atvērās. Viņi devās uz izeju. Virs durvīm

dega mazas aptumšotas spuldzes. No ārpuses kāpnes gaiši apspīdēja mēnesnīca. Jo vairāk Elizabetetuvojās izejai, jo vairāk pārvērtās. Meitene šķita atmostamies no letarģijas. Ēnas acu dobumos izzuda,sejas pelēkums izgaisa, matos iedzirkstījās vara mirdza, āda kļuva atkal silta un samtaina, un dzīvībaatgriezās – kūsājoša, pilnvērtīga, spēcīgāka nekā pirms tam, no jauna iegūta un nezaudēta, dārgāka unkrāšņāka tam īsajam brīdim, ko cilvēkam bija lemts izjust.

Viņi stāvēja patvertnes priekšā. Elizabete dziļi elpoja. Viņa grozīja plecus un galvu kā dzīvnieks,kas atstāj krātiņu.

- Ak, šie pazemes masu kapi! – viņa teica. – Kā es tos ienīstu! Tajos cilvēks var nosmakt! – Viņaspēji atmeta matus no pieres. – Drupās tomēr labāk. Pār tām vismaz plešas debess velve.

Grēbers skatījās uz meiteni. Kaut kas pirmatnējs un straujš dvesa no Elizabetes, kad viņa te stāvējašī milzīgā, kailā betona bluķa priekšā, kura kāpnes šķita vedam pazemē, no kurienes viņa tikko bijaizrāvusies.

- Vai tu iesi atpakaļ uz mājām? – Grēbers jautāja.- Jā. Kur tad citur? Varbūt skraidīt apkārt pa tumšām ielām? To jau esmu darījusi pietiekami ilgi.Viņi šķērsoja Kārļa laukumu. Vējš luncinājās ap viņiem kā liels suns.- Vai tad tu nevari izvākties no turienes? – jautāja Grēbers. – Par spīti visam, ko tu teici.- Uz kurieni? Vai tev kāda istaba zināma?- Nē.- Man arī ne. Tūkstošiem cilvēku ir bez pajumtes. Kā tad lai es pārvācos uz citurieni?- Pareizi. Tagad ir par vēlu.Elizabete apstājās.- Es neietu, ja arī varētu. Tas būtu tā, it kā es savu tēvu pamestu likteņa varā. Vai tu to saproti?- Jā.Viņi gāja tālāk. Grēberam viņa pēkšņi krita uz nerviem. Lai taču dara, ko grib. Viņš bija drausmīgi

noguris un nepacietīgs, un viņam pēkšņi uzmācās sajūta, ka vecāki pašreiz – tieši šajā pašā mirklī meklēviņu Kāšu ielā.

- Man nu jāiet, - viņš sacīja. – Man norunāta satikšanās, un es jau tā būšu tur par vēlu. Arlabunakti,Elizabet!

- Arlabunakti, Ernst!Viņš noskatījās meitenei nopakaļ. Viņa ātri nozuda tumsā. „Man gan vajadzēja pavadīt viņu līdz

mājām,” Grēbers nodomāja. Bet viņam bija vienalga. Viņš atcerējās, ka Elizabeti jau kā bērnu nebijavarējis ieredzēt. Aši Grēbers apgriezās un devās uz Kāšu ielu. Bet tur viņš nekā neatrada. Neviena turnebija. Bija tikai mēness un dīvains, stindzinošs jaunu postījumu klusums, kas šķita virmojam gaisā kāmēma kliedziena atbalss.

Bethers jau gaidīja Grēberu uz rātsnama kāpnēm. Mēnesnīcā virs viņa galvas vizēja jumta notekasrotājums – bāls vieplis.

- Vai tu ko izdibināji? – Bethers sauca jau no tālienes.- Nē. Un tu?- Es arī ne. Slimnīcās viņu nav, tas ir puslīdz droši. Esmu apstaigājis gandrīz visas. Ai, brālīt, ko tur

visu nedabū redzēt! Sievas un bērni tomēr ir kaut kas cits nekā zaldāti. Nāc, iedzersim kausu alus!Viņi gāja pāri Hitlera laukumam. Zābaki klaudzēja.- Atkal jau viena diena mazāk, - noteica Bethers. – Ko tur lai dara? Drīz viss atvaļinājums būs cauri.Viņš atvēra kāda kroga durvis. Abi apsēdās pie galdiņa loga tuvumā. Aizkari bija cieši aizvilkti.

Telpas puskrēslā mirdzēja letes niķelētie krāni. Bethers acīmredzot šeit bija savs cilvēks. Krodziniecetūlīt bez prasīšanas atnesa divas glāzes alus. Bethers noskatījās viņai nopakaļ. Krodziniece bija resna, ungurni viņai līgojās.

- Te nu tev, cilvēkam, jāsē vienam pašam, - viņš teica. – Un kaut kur citur sē mana sieva. Arī vienapati. Es vismaz ceru. Vai tur nevar sajukt prātā?

- To es nezinu. Es jau priecātos, ja vien zinātu, ka mani vecāki vēl vispār kaut kur sē. Vienalga, kur.- To tu vari. Vecāki ir glui kas cits nekā sieva. Tie tev nav vajadzīgi. Ja vien tie veseli, tad viss ir

kārtībā. Bet sieva...Viņi pasūtīja vēl divas glāzes alus un izsaiņoja savu vakariņu devu. Krodziniece grozījās ap viņu

galdu. Skatījās uz desu un taukiem.- Jums nu gan, puiši, labi klājas! – viņa sacīja.- Jā, labi gan, - atbildēja Bethers. – Mums ir vesels dāvanu sainis ar gaļu un cukuru! Nezinām, ko ar

to darīt.Viņš iedzēra malku. – Tev ir viegli, - viņš sarūgtināts teica, pievērsies Grēberam. – Tu tagad

pieēdīsies, un tad... aiziet... Uzsmaidīsi kādai staigulei, un posts aizmirsts.- Tu taču vari darīt to pašu.Bethers purināja galvu. Grēbers pārsteigts viņā paskatījās. Nebija gaidījis tādu uzticību no vecā

karavīra.- Man viņas par vājām, - Bethers paskaidroja. – Nelaime ir tā, ka es krītu tikai uz staltiem

sieviešiem. Citas man riebjas. Kas neiet, tas neiet. Tad jau es varētu līst gultā arī ar slotas kātu. Manvajag tikai staltus sievišķus! Citādi nekas nesanāk.

- Re, tur taču viena tāda ir! – Grēbers rādīja uz krodzinieci.- Nu gan tu maldies! – Bethers atplauka. – Starpība ir pārāk liela, draugs. Ko tu redzi – tie ir ļumīgi,

mīksti tauki, kuros tu iegrimsti. Ir jau stalts, apaļš sievišķis, atzīstu, bet tikai pēlis, nevis matracis ardubultatsperēm kā mana sieva. Viņa man ir kā no dzelzs. Viss kambaris rībēt rībēja kā kalēju darbnīca,kad viņa ņēmās, pat apmetums bira nost no sienām. Nē, draugs, kaut kas tāds nav atrodams vienkārši uzielas.

Viņš iegrima domās. Grēbera nāsīs pēkšņi iesitās vijolīšu smara. Viņš paraudzījās apkārt. Vijolītesauga podā uz palodzes un izplatīja bezgala saldu aromātu, un viens elpas vilciens uzvēdīja visu –drošības sajūtu, dzimteni, gaidas un aizmirstos jaunības sapņus; tas bija tik spēcīgs, tas pārsteidza kāuzbrukums un tūdaļ izzuda, bet pameta viņu tik mulsu un gurdenu, it kā viņš pilnā kaujas tērpā būtu skrējispa dziļu sniegu.

Viņš piecēlās.- Kurp tu laidies? – jautāja Bethers.- Nezinu. Vienalga, kurp.- Vai komandantūrā jau biji?- Jā. Man ir norīkojums uz kazarmām.- Lieliski! Pielūko tikai, ka tiec četrdesmit astotajā istabā.- Jā.Bethera acis laiski sekoja krodzinieces stāvam.- Es te vēl brītiņu pakavēšos. Iedzeršu vēl vienu alu.

Grēbers lēnām devās prom pa ielu uz kazarmām. Nakts bija auksta. Kādā stūrī virs bumbu izrautasbedres mirguļodamas slējās augšup ielu dzelzceļa sliedes. Mēnessgaisma māju durvju dobumos laistījāskā metāls. Grēbera soļi dunēja, un atbalss skanēja tā, it kā zem ielas vēl kāds cits staigātu. Visapkārt bijatukšs, skaidrs un salts.

Kazarmas atradās piekalnē pilsētas nomalē. Tās nebija cietušas. Apmācību laukums, spoasmēnessgaismas pielijis, izskatījās kā nosnidzis. Grēbers iegāja pa vārtiem. Viņam bija tāda sajūta, it kāatvaļinājums jau būtu beidzies. Pagātne bija sabrukusi tāpat kā viņa vecāku nams, un viņš atkal atradāsfrontē – šoreiz gan citā, bez lielgabaliem un ieročiem, bet ne mazāk bīstamā.

X Bija pagājušas trīs dienas. Četrdesmit astotajā istabā, ap galdu sasēdušies, četri vīri spēlēja kārtis.

Spēle jau ilga divas dienas ar īsiem pārtraukumiem miega un ēdienreiu laikā. Trīs spēlētāji arvienmainījās ar trim citiem, tikai ceturtais nemainījās. Viņu sauca Rumelis, un tikai pirms trim dienām viņš

bija atbraucis atvaļinājumā – tieši laikā, lai apbedītu sievu un meitu. Sievu viņš bija sazīmējis pēcdzimumzīmītes uz gurna; galvas tai vairs nebija. Tūlīt pēc bērēm viņš ieradās kazarmās un sāka spēlētkārtis. Viņš ne ar vienu nerunāja. Vienaldzīgs pret visu apkārtni viņš te sēdēja un spēlēja.

Grēbers tupēja pie loga. Viņam blakus sēdēja jefreitors Reiters ar alus pudeli rokā, notīto kājuatbalstījis uz palodzes. Viņš bija istabas vecākais un mocījās ģikts sāpēs.

Četrdesmit astotā istaba bija ne tikvien patvēruma vieta bez mājas palikušajiem atvaļinājumāesošajiem karavīriem, tā bija arī uzturēšanās vieta viegli slimiem. Spēlētājiem aizmugurē gulēja sapierisFeldmanis. Viņš uzskatīja par goda lietu triju nedēļu laikā izgulēt trijos kara gados negulēto miegu. Viņšgultu atstāja tikai ēdienreizēs.

- Kur Bethers? – jautāja Grēbers. – Nav vēl atgriezies?- Aizbraucis uz Hasti un Iburgu. Kāds viņam šodien pusdienas laikā aizdeva divriteni. Ar to viņš

tagad var apbraukāt divus ciemus vienā dienā. Bet joprojām vēl paliek vesels ducis. Un kur tad vēlnometnes, kurp no visām malām nosūtīti evakuētie. Tās atrodas simtiem kilometru tālu. Kā viņš domā turpnokļūt?

- Es esmu aizrakstījis uz četrām nometnēm, - teica Grēbers. – Mūsu abu vārdā.- Vai tu domā, ka dabūsiet atbildi?- Nē. Bet tam arī nav nekādas nozīmes. Cilvēks raksta tik un tā.- Kam tu rakstīji?- Nometņu administrācijai un tad vēl uz katru nometni pa vēstulei tieši Bethera sievai un maniem

vecākiem.Grēbers izvilka no kabatas veselu ūksni vēstuļu un parādīja tās. – Tūlīt nesīšu uz pastu.Reiters pamāja.- Kur tu šodien biji?- Pilsētas skolā un baznīcas skolas vingrotavā. Tad vēl sapulcēšanās punktā un vēlreiz ziņu birojā.

Bet nekā.Spēlmanis, kuru kāds cits nomainīja, apsēdās viņiem blakus.- Nevaru saprast, kāpēc jūs, atvaļinājumā esošie, dzīvojat kazarmās, - viņš pievērsās Grēberam. –

Mana devīze būtu: „Labi tālu prom no Prūsijas kazarmām!” Es noīrētu istabu, ietērptos civilā un divasnedēļas būtu kā cilvēks.

- Vai tad tūlīt kļūst par cilvēku, ja ietērpjas civilā? – jautāja Reiters.- Skaidrs! Kā tad citādi?- Skat nu! – Reiters teica Grēberam. – Cik viegla ir dzīve, ja to viegli ņem! Vai tev ir civildrēbes?- Nē, tās atrodas zem Kāšu ielas drupām.- Es tev varu aizdot, ja vien tu gribi.Grēbers skatījās pa logu uz kazarmas pagalmu. Tur vairāki vadi trenējās šautenes pielādēšanā un

nodrošināšanā, rokas granātas mešanā, militārajā sveicināšanā.- Cik muļķīgi! – viņš teica. – Frontē domāju: tiklīdz tikšu mājās, tūdaļ iemetīšu šos sasodītos

kankarus kaktā un ieģērbšos civilās drēbēs, - un tagad man viss vienalga.- Tu nu reiz esi glui parasta kazarmas urka, - apgalvoja kāds kāršu spēlētājs un apēda gabalu aknu

desas. – Ierindnieks, kurš nezina, kas viņam derīgs. Kaut kas traks, ka atvaļinājumu vienmēr dabū cilvēki,kas neprot to izmantot. – Spēlmanis devās atpakaļ, lai turpinātu trumpošanu. Viņš Rumelim bija paspēlējisčetras markas, un nodaļas ārsts viņu šorīt bija izrakstījis kā karadienestam derīgu; tas viņu sarūgtināja.

Grēbers piecēlās.- Kurp tu ej? – jautāja Reiters.- Uz pilsētu. Iešu vispirms uz pastu, tad turpināšu meklēšanu.Reiters nolika tukšo alus pudeli.- Neaizmirsti, ka tev ir atvaļinājums, un neaizmirsti, ka tas ātri beidzas.

- To nu neaizmirsīšu vis, - Grēbers skumīgi atbildēja.Reiters saudzīgi nocēla no palodzes savīstīto kāju un nolika zemē.- Tādas ir manas domas. Dari visu, kas tavos spēkos, lai atrastu vecākus. Bet neaizmirsti, ka tev ir

atvaļinājums. Paies ilgāks laiks, kamēr atkal reiz tādu dabūsi.- To es zinu. Bet pirms tam būs dotas vislielākās iespējas nolikt karoti uz mūīgiem laikiem. Arī to es

zinu.- Nu labi, - atteica Reiters. – Ja tu to zini, tad viss kārtībā.Grēbers devās uz durvīm. No visiem kāršu spēlētājiem Rumelim pašreiz bija rokā vislabākās kārtis

– četri kalpi un piedevām visi krusti. Tās bija kārtis uz goda. Stingu seju viņš kāva pārējo trumpotājukārtis. Tie nedabūja ne attapties.

- Bez neviena stiķa, - izgrūda vīrietis, kas Grēberu bija nosaucis par kazarmas urku. – Kas parlaimīgu roku! Un šis ir nemaz nepriecājas!

- Ernst!Grēbers apsviedās apkārt. Mazs, drukns vīrelis kreisleitera uniformā stāvēja viņa priekšā. Grēberam

brīdi vajadzēja padomāt, tad tas pazina tuklo seju ar sārtajiem vaigiem un pogaļu actiņām.- Bindings! – Grēbers izgrūda. – Alfonss Bindings.- Tas pats!Bindings staroja.- Veco zēn Ernst, mēs taču veselu mūību neesam redzējušies! No kurienes tad tu?- No Krievijas.- Tātad atvaļinājumā! Tas jāatzīmē. Nāc līdz pie manis! Es tepat netālu dzīvoju. Man mājās

pirmšķirīgs konjaks! Lieliski! Atkalredzēties ar vecu skolasbiedru, kas nāk tiešā ceļā no frontes! Tasjāatzīmē!

Grēbers skatījās uz Bindingu. Viņš ar to pāris gadus bija mācījies vienā klasē, taču gandrīzaizmirsis. Tikai nejauši bija uzzinājis, ka Alfonss iestājies partijā, kur guvis panākumus. Tagad Bindingsstāvēja Grēbera priekšā jautrs un glui nevainīgs.

- Nāc, Ernst! – viņš skubināja. – Neņaudzies!Grēbers purināja galvu. – Nav vaļas.- Bet Ernst! Sadzersim, kā vīriem pienākas. Veciem draugiem arvien brītiņš jāatlicina!Veci draugi! Grēbers aplūkoja formas tērpu. „Bindings nudien ticis tālu. Bet varbūt tieši tāpēc viņš

varētu palīdzēt sameklēt vecākus,” Grēbers pēkšņi iedomājās. „Tieši tāpēc, ka ir partijas dūzis.”- Lai notiek, Alfons! – viņš teica. – Uz vienu šņabi.- Tas ir pareizi, Ernst! Nāc, nav tālu.

Māja tomēr atradās tālāk, nekā Bindings bija apgalvojis. Viņš dzīvoja pilsētas nomalē mazā, baltāsavrupmājā, kas rāma un neskarta stāvēja dārzā slaidu bērzu vidū. Kokos karājās putnu būrīši, un kaut kurčaloja ūdens.

Bindings iegāja mājā Grēberam pa priekšu. Gaitenī karājās brieu ragi, mea cūkas galvaskauss unizbāzta lāča galva. Grēbers pārsteigts vērās tajos.

- Vai tu esi tik varens mednieks, Alfons?Bindings ņirdza.- Ne tuvu. Nekad neesmu bisi rokā ņēmis. Viss dekorācijas pēc. Bet rada labu iespaidu, vai ne? Īsti

vācu garā.Viņš ieveda Grēberu paklājiem izklātā telpā. Pie sienām karājās gleznas dārgos rāmjos. Šur tur

stāvēja lieli ādas atzveltņi.- Ko tu saki par šo mājokli? – viņš lepni jautāja. – Omulīgi, vai ne?

Grēbers pamāja. Partija gādāja par savējiem. Alfonss bija trūcīga piena bodnieka dēls. Un tēvamvajadzēja krietni pūlēties, lai sūtītu dēlu ģimnāzijā.

- Sēdies, Ernst! Kā tev patīk mans Rubenss?- Kas?- Rubenss! Nu, tur pretī tas lielais šķiņķis klavierēm blakus.Tā bija kaila, miesās kupla sieviete dīķa malā. Viņai bija zeltaini mati un varens, saules apspīdēts

dibens. „Tā būtu Betheram īsti kā radīta,” Grēbers nodomāja.- Skaisti, - viņš sacīja.- Skaisti? – Bindings bija diezgan vīlies. – Puis, tā taču ir lieliska! Pirku gleznu no tā paša mākslas

antikvāra, kur pērk pats reihsmaršals! Meistardarbs! Es to dabūju lēti – caur starpnieku. Vai tev tānepatīk?

- Patīk gan. Tikai neesmu lietpratējs. Toties man ir paziņa, kas kļūtu vai traks, šo gleznu ieraugot.- Vai tiešām? Liels kolekcionārs?- Tas nu ne, bet Rubensa speciālists.Bindings staroja labpatikā.- Priecājos, Ernst! Patiesi priecājos. Es pats nekad nebūtu ticējis, ka reiz kļūšu par mākslas

priekšmetu kolekcionāru. Nu, bet tagad pastāsti, kā tev klājas un ko dari. Un vai es kaut ko nevaru tavālabā darīt. Ir taču arī savi sakariņi. – Viņš blēdīgi pasmējās.

Grēbers pret savu gribu jutās mazliet aizkustināts. Šī bija pirmā reize, kad viņam kāds bez jebkādaspiesardzības piedāvāja palīdzību.

- Tu manā labā varētu gan kaut ko darīt, - viņš atbildēja. – Mani vecāki pazuduši bez vēsts. Varbūtviņi evakuēti vai atrodas kaut kur uz laukiem. Kā es to varētu noskaidrot? Pilsētā viņu, šķiet, vairs nav.

Bindings apsēdās krēslā pie varā kalta smēķējamā galdiņa.Spoie zābaki stāvēja kā divi dūmvadi viņa priekšā.- Tas nav tik vienkārši, ja viņi vairs neatrodas pilsētā, - viņš paskaidroja. – Redzēs, ko varēšu

izdibināt. Daas dieniņas jau nu gan paies. Varbūt arī vēl vairāk. Viss atkarājas no tā, kur viņi atrodas.Šobrīd viss diezgan lielā juceklī, to jau tu zini pats.

- Jā, to es redzēju.Bindings piecēlās un piegāja pie skapja. Viņš izņēma pudeli un divas glāzes.- Vispirms iedzersim, Ernst. Tas ir īsts armanjaks. Es viņu dzeru gandrīz vai labprātāk nekā konjaku.

Sveiks!- Sveiks, Alfons!Bindings ielēja no jauna.- Kur tad tu tagad esi apmeties? Pie radiem?- Mums radu pilsētā nav. Kazarmās.Bindings nolika savu glāzi.- Bet, Ernst, tā taču ir nejēdzība. Kazarmās! Vai tas ir kāds atvaļinājums? Tu vari dzīvot pie manis!

Te vietas pietiek! Guļamistaba ar vannas telpu, nekādu rūpju, un viss, ko vien vēlies!- Vai tad tu te dzīvo viens pats?- Skaidrs! Vai domāji, ka esmu precējies? Tāds muļķis neesmu. Cilvēkam manā stāvoklī jau tāpat

nav miera no sievietēm. Es tev saku, Ernst, manā priekšā tās jau ir pat ceļos metušās.- Vai patiesi?- Ceļos! Vēl vakar! Kāda augstākās sabiedrības dāma – sarkani mati, lieliskas krūtis, plīvurs, kaoks

-, lūk, tepat uz šī paklāja lēja asaras kā no strūklakas un bija gatava uz visu. Gribēja, lai dabūju viņas vīrulaukā no koncentrācijas nometnes.

Grēbers pacēla acis.- Vai tad tu to vari?

Bindings smējās. – Es gan tur varu iebāzt, bet laukā dabūt no turienes – tas nav tik vienkārši. Viņaies to, protams, neteicu. Nu, kā tad būs? Vai nāksi? Tu redzi, kāds plašums!

- Jā, to es redzu. Bet pašlaik es nevaru pārnākt uz šejieni. Visur esmu uzdevis kazarmas adresi, kursūtīt paziņojumus par vecākiem. Man papriekš jānogaida, kamēr ziņas pienāk.

- Labi, Ernst. Tev pašam jāzina, ko darīt. Bet atceries, ka tev pie Alfonsa vienmēr ir dzīvoklis.Piedevām pirmklasīgs uzturs. Esmu laikus par to parūpējies.

- Paldies, Alfons!- Blēņas! Mēs taču esam skolasbiedri. Tātad jāizlīdzas. Tu man pietiekami biei esi ļāvis klases

darbus norakstīt. Starp citu, vai tu vēl atceries Burmeisteru?- Mūsu matemātikas skolotāju?- Jā, tieši viņu. Šis maita bija vainīgs, ka es priekšpēdējā klasē izlidoju no skolas. Par to romānu ar

Lūciju Edleri. Vai tad tu neatceries?- Kā nu ne, - atbildēja Grēbers. Bet viņš nekā neatcerējās.- Un kā es viņu toreiz lūdzos mani nenodot! Nekas nelīdzēja, šis sātans bija nepielūdzams, pūta par

savu morālisko pienākumu un vēl ko tur citu. Mans tēvs mani tādēļ gandrīz vai nosita. Burmeisters! –Alfonss šo vārdu izrunāja tīksminādamies. – Tam es krietni atmaksāju, Ernst! Izgādāju viņam pusgadukoncentrācijas nometnē. Tev vajadzēja viņu redzēt, kad iznāca ārā! Kā stīga stāvēja manā priekšā ungandrīz vai pielaida bikses, kad mani ieraudzīja. Viņš kādreiz mācīja mani, nu es viņu ar uzvijupārmācīju. Labs joks, vai ne?

- Jā.Alfonss smējās.- Tas ir gandarījums līdz pat sirds dziļumiem. Te nu arī slēpjas mūsu nacionālsociālistiskās kustības

skaistums, ka tā dod cilvēkam šādu iespēju. – Viņš redzēja, ka Grēbers pieceļas. – Vai tu jau gribilaisties?

- Jāiet. Man nav īstena miera.Bindings pamāja. Viņa seja pieņēma cienīgu izskatu. – Es saprotu, Ernst. Un man drausmīgi ēl. Tu

taču to zini, vai ne?- Jā, Alfons. – Grēbers zināja, kas vēl bija darāms, un gribēja to nokārtot ātri. – Pēc kādām pāris

dienām piestaigāšu atkal.- Pienāc rīt pēcpusdien! Vai arī vakara pusē. Tā ap sešiem.- Labs ir, rīt. Ap sešiem. Vai domā, ka tu tad kaut ko jau zināsi?- Varbūt. Redzēsim. Katrā gadījumā varēsim iedzert kādu šņabi. Starp citu, Ernst, - vai tu jau

apstaigāji slimnīcas?- Jā.Bindings pamāja. – Un – tikai drošības labad, protams, - arī kapsētas?- Nē.- Aizej! Tikai tāpat, drošības labad. Tur guļ daudzi, par kuriem vēl nav nekas ziņots.- Es rīt turp aiziešu.- Labi, Ernst. – Bindings acīm redzami jutās atvieglots. – Un atnāc rīt uz kādu garāku brīdi. Mums,

veciem skolasbiedriem, jāturas kopā. Tu nemaz nezini, cik vientuļš var kļūt cilvēks, kas ieņem tādustāvokli kā es. Katrs no manis kaut ko grib.

- Es arī kaut ko gribēju.- Tas ir pavisam kas cits. Es domāju – kādus taustāmus labumus.Bindings paņēma armanjaka pudeli, iedzina tajā ar delnas uzsitienu korķi un sniedza to Grēberam.- Še, Ernst! Ņem līdz! Tas ir labs šņabis. Tev noteikti noderēs. Uzgaidi vēl mirkli! – Viņš pavēra

durvis. – Kleinerta kundze! Papīru! Vai arī kādu turzu!Grēbers turēja pudeli rokā. – Taču nevajag, Alfons...

Bindings strauji atvairījās.- Ņem tikai, ņem! Man pagrabs pilns šādu krāmu. – Viņš paņēma turzu, ko ekonome viņam atnesa, un

iebāza pudeli tajā. – Visu labu, Ernst! Nenokar galvu! Līdz rītdienai!

Grēbers devās prom uz Kāšu ielu. Viņu nomāca tikšanās ar Alfonsu. „Kreisleiters,” viņš prātoja.„Un pirmajam cilvēkam, kas man bez jebkādiem iebildumiem grib palīdzēt un man piedāvā dzīvokli unuzturu, jābūt tieši partijas dūzim!” Viņš iebāza pudeli mēteļa kabatā.

Bija pievakare. Debesis blāvoja līdzīgi perlamutram, un pret gaišo tāli koki izcēlās it sevišķiskaidri. Pār drupām klājās zils mijkrēslis.

Grēbers apstājās pie durvīm ar uzlīmēto avīzi. Viņa lapas vairs nebija. Viņš sākumā domāja, ka tonorāvis vējš, taču spraudītēm vēl vajadzētu atrasties turpat, bet arī to trūka. Acīmredzot zīmīti kādsnoņēmis.

Viņš juta, ka asinis pēkšņi ieplūst sirdī. Ātri viņš pārmeklēja durvis, vai neatradīs kādas ziņas. Betneatrada nekā. Tad viņš aizsteidzās uz vecāku māju. Otra lapa akmeņu starpā atradās turpat. Viņš to izrāvaun blenza tajā. Neviens to nebija aizticis. Tajā nebija nekādu ziņu.

Mulsi viņš pacēla galvu un raudzījās apkārt. Tad tālu ielas viņā galā viņš ieraudzīja kaut ko baltamspārnam līdzīgu plīvojam. Viņš aizskrēja tam pakaļ. Tā bija viņa lapa. Grēbers to pacēla un aplūkoja. Tokāds bija norāvis. Pedantiskā rokrakstā malā bija uzrakstīts: „Tev nebūs zagt”. Sākumā viņš nesaprata, kotas nozīmē. Bet tad viņam iešāvās prātā, ka viņa lapai trūka abu spraudīšu un ka mātes lapai bija atkalvisas četras. Viņa savu īpašumu bija paņēmusi un viņam devusi pamācību.

Grēbers sameklēja divus plakanus akmeņus, nolika savu lapu durvju priekšā un noslogoja.Tad viņš devās atpakaļ uz vecāku māju.Viņš stāvēja drupu priekšā un raudzījās augšup. Trūka zaļā atzveltņa. Acīmredzot to kāds būs

aizvācis. Tur, kur bija stāvējis krēsls, no gruvešiem spraucās laukā pāris avīu. Viņš aizrāpās turp unizrāva tās ārā. Tās izrādījās vecas avīzes, pilnas ar ziņojumiem par uzvarām un ar diām frāzēm,nodzeltējušas, sadriskātas un netīras. Viņš tās aizmeta prom un ņēmās meklēt tālāk. Pēc brīa viņš uzgājamazu grāmatu, kas atvērta, dzeltena un izbalējusi gulēja starp diviem baļķiem, it kā kāds to tur būtuatšķīris. Viņš to izvilka laukā un pazina. Tā bija skolas grāmata, kas bija kādreiz piederējusi viņam. Viņšpašķirstīja to un ieraudzīja uz pirmās lapas izbalējušā rakstā savu vārdu. To viņš laikam tur ierakstījis,kad bija kādus divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecs.

Tas bija ticības mācības katķisms. Grāmata ar simtiem jautājumu un atbildēm uz tiem. Lappusesnotraipītas, un uz daām vēl redzamas piezīmes, ko pats tur bija ierakstījis. Izklaidīgi viņš tajā skatījās.Vienu brīdi viss likās grīļojamies, un viņš nezināja, kas grīļojās – vai tā bija nopostītā pilsēta, pār kurujumās rāmās perlamutra krāsas debesis, vai viņa rokās šī mazā, dzeltenā grāmatiņa, kurā varēja atrastatbildes uz visiem cilvēces jautājumiem.

Viņš nolika grāmatu sānis un meklēja tālāk. Tomēr neatrada vairs nekā – ne grāmatas, ne arī kaut kono vecāku dzīvokļa. Tas arī būtu bijis neticami; vecāki dzīvoja otrā stāvā, un viņu mantām jāatrodasdaudz dziļāk zem gruvešiem. Katķisms droši vien sprādziena laikā nejauši uzsperts gaisā un viegluma dēļlēnām nolidinājies zemē. „Kā balodis,” viņš nodomāja, „kā vientuļš, balts drošības un miera balodis tasar visiem jautājumiem un visām skaidrajām atbildēm bija nolaidies lejup šajā uguns un dūmu, unnosmakšanas, un kliedzienu, un nāves pilnajā naktī.”

Viņš vēl kādu laiku nosēdēja drupās. Sacēlās vakara vējš un šķirstīja grāmatas lapas, it kā to kādsneredzami lasītu. Tur bija teikts, ka dievs ir ēlsirdīgs, visuvarens, visuzinošs, visgudrs, bezgala labs untaisnīgs...

Grēbers taustījās pēc armanjaka pudeles, ko Bindings viņam bija iedevis. Atkorķēja to un iedzēramalku. Tad nokāpa uz ielas. Katķismu viņš līdzi neņēma.

Bija satumsis. Nekur neredzēja gaismu. Grēbers šķērsoja Kārļa laukumu. Pie patvertnes viņš gandrīzuzgrūdās kādam virsū. Tas bija jauns virsnieks, kas ļoti steidzīgā gaitā nāca viņam pretī.

- Uzmanīgi taču! – leitnants īgni uzbrēca.Grēbers viņā pavērās.- Lai notiek, Ludvig! – viņš teica. – Nākamreiz būšu uzmanīgāks.Leitnants izbrīnījies viņā skatījās. Tad tā seja izplūda platā smaidā.- Ernst, tu!Tas bija Ludvigs Velmanis.- Ko tu te dari? Atvaļinājumā esi, vai? – tas jautāja.- Jā. Un tu?- Man jau cauri. Jau gatavojos aizbraukšanai. Tāpēc arī tik ļoti steidzos.- Nu, kā bija?- Tā... Pats zini. Bet nākamreiz rīkošos pavisam citādi. Nevienam nekā neteikšu un kaut kur

aizbraukšu, tikai ne uz mājām.- Kāpēc?Velmanis saviebās.- Ģimene, Ernst! Vecāki. Tas nekur neder. Viņi cilvēkam sagandē visu atvaļinājumu. Cik ilgi tu jau te

esi?- Četras dienas.- Pagaidi tikai! Gan pats to vēl izjutīsi!Velmanis mēģināja aizdedzināt cigareti. Vējš nopūta sērkociņu. Grēbers viņam pasniedza šķiltavas.

Liesma mirkli apgaismoja Velmaņa šauro, enerģisko seju.- Viņi domā, ka mēs vēl joprojām esam bērni, - viņš teica un izpūta dūmus. – Ja tu, cilvēk, kādu

vakaru gribi pazust, tev tūlīt jāredz pārmetumu pilnas sejas. Laiks jāpavada tikai ar viņiem kopā. Mātemani joprojām uzskata par trīspadsmit gadu vecu puišeli. Atvaļinājuma pirmajā pusē viņa mirka vienāsasarās tāpēc, ka es biju atbraucis, otrajā tāpēc, ka man atkal jādodas prom. Ko tur lai dara?

- Bet tavs tēvs? Viņš taču pirmajā karā pats bija karavīrs?- To viņš ir aizmirsis. Gandrīz visu. Manam vecajam es esmu varonis. Viņš ir lepns uz maniem

zvārguļiem. Vienā laidā gribēja ļaudīs rādīties kopā ar mani. Aizkustinošs vecītis no sirmās senatnes.Vecāki mūs vairs nesaprot, Ernst. Pielūko, ka tavējie tevi nenogrābj tāpat!

- Gan jau nu uzmanīšos, - atteica Grēbers.- Viņi grib tikai labu. Viss notiek aiz rūpēm un mīlestības, bet tas jau ir tas ļaunākais. Pret to ir grūti

cīnīties. Pašam uzreiz tāda sajūta, ka esi nejūtīgs noziedznieks.Velmanis noskatījās pakaļ kādai meičai, kuras gaišās zeķes vējainajā tumsā spoi vizēja.- Tāpēc viss tavs atvaļinājums pagalam! – viņš teica. – Vienīgais, ko man vēl izdevās panākt, bija

tas, lai viņi mani nepavada uz staciju. Bet neesmu drošs, ka viņu tur tomēr nebūs. – Viņš iesmējās. –Rīkojies no paša sākuma pareizi, Ernst! Pazūdi vismaz pa vakariem! Izgudro kaut ko! Kaut kādus kursus!Kādu pienākumu! Citādi tev klāsies tāpat kā man un atvaļinājums būs tāds kā ģimnāzistam.

- Domāju, ka man klāsies citādi.Velmanis kratīja Grēberam roku.- Cerams! Tad tev paveiksies labāk nekā man. Vai tu jau biji mūsu skolā?- Nē.- Neej uz turieni! Es tur biju. Pamatīgs misēklis. Taisni derdzas. Vienīgo godīgo skolotāju no tās

izmetuši ārā. Polmani, kas mums pasniedza ticības mācību. Tu taču viņu vēl atceries?- Protams. Man pat uzdots viņu apciemot.- Esi uzmanīgs! Viņš ir melnajā sarakstā. Nospļaujies labāk uz visu! Nekur nevajag atgriezties! Nu,

tad visu labu, Ernst! Ek, mūsu īsā, slavas vainagotā dzīvīte!

- Jā, Ludvig. Ar brīvu uzturu, uzturēšanos ārzemēs un bērēm uz valsts rēķina.- Sūdīgi! Kas to lai zina, kad atkal tiksimies! – Velmanis nosmējās un nozuda tumsā.Grēbers soļoja tālāk. Viņš nezināja, ko darīt. Pilsēta bija tumša kā kaps. Turpināt meklēšanu vairs

nevarēja, un viņš saprata, ka vajadzēs bruņoties ar pacietību. Viņam kļuva baigi no garajām vakarastundām. Kazarmās atgriezties viņš vēl negribēja, aiziet pie daiem paziņām, kas viņam bija, arī ne.Grēbers nespēja panest paziņu mulso līdzjūtību un zināja, ka tie priecāsies, kad viņš būs aizgājis.

Grēbers skatījās uz izrobotajiem māju jumtiem. Ko gan viņš bija gaidījis? Saliņu frontes aizmugurē?Dzimteni, drošību, patvērumu, mierinājumu? Varbūt. Bet cerību salas jau sen bija klusi nozudušasbezjēdzīgas nāves vienmulībā, frontes pārrautas, un karš plosījās visgarām. Visgarām – arī cilvēkusmadzenēs un sirdīs.

Viņš nonāca pie kāda kinoteātra un iegāja iekšā. Skatītāju zāle nebija tik tumša kā iela. Labāk tomērpasēdēt te nekā klaiņot pa melno pilsētu vai kvernēt kādā krogā un piedzerties.

XI Pār kapsētu spīdēja spoa saule. Grēbers redzēja, ka vārtos bija trāpījusi bumba. Vairāki krusti un

granīta pieminekļi bija izsvaidīti pa ceļiem un uzmesti virsū citām kapu kopām. Sēru vītoli izrauti, saknestādēļ likās kā zari un zari – kā garas, staipīgas, zaļas saknes. Tie izskatījās kā dīvaini augi, ko ūdenszālēmapvītus izskalojusi krastā kāda apakšzemes jūra. Bumbu sprādzienu izsvaidīto miroņu kauli lielākotiesbija savākti kopā un sakrauti kārtīgā kaudzē; vītolu zaros karājās vairs tikai sīkākas šķembas un vecu,satrunējušu šķirstu paliekas. Galvaskausi vairs ne.

Kapličai līdzās bija uzcelts šķūnis. Tur strādāja viens kapsētas uzraugs un divi sargi. Uzraugs bijavienos sviedros. Viņš atmeta ar roku, kad dzirdēja, ko Grēberam vajadzēja.

- Nav laika! Divpadsmit apbedīšanas līdz pusdienām vien! Ak dievs, kā gan lai mēs zinām, vai jūsuvecāki te guļ? Mums te ir veseliem dučiem kapu bez jebkādiem pieminekļiem un vārdiem. Te tagad raokapus masveidā. Kur nu mēs varam ko zināt?

- Vai tad jums sarakstu nav?- Saraksti! – uzraugs rūgti atbildēja un pievērsās abiem sargiem. – Viņiem vajadzīgi saraksti, vai jūs

dzirdējāt? Saraksti! Vai jūs zināt, cik daudz līķu guļ neapbedīti? Divi simti. Vai jūs zināt, cik daudz šurpatvesti pēc pēdējā uzlidojuma? Pieci simti. Cik pēc iepriekšējā uzlidojuma? Trīs simti. Un starpā bijatikai četras dienas. Kā tad mēs tur varam paspēt? Tam mēs neesam sagatavoti. Mums vajadzīgiekskavatori kapraču vietā, lai daudzmaz tiktu galā ar tiem, kas guļ vēl neaprakti. Un vai jūs zināt, kad būsnākošais uzlidojums? Šovakar? Rīt? Viņam vajadzīgi saraksti!

Grēbers nekā neatbildēja. Viņš izvilka no kabatas cigarešu paciņu un nolika uz galda. Uzraugs unsargi apmainījās skatieniem. Grēbers mirkli pagaidīja. Tad vēl pielika klāt trīs cigārus. Tos viņš bijaatvedis no Krievijas savam tēvam.

- Nu, labs ir! – teica uzraugs. – Darīsim, ko varēsim. Uzrakstiet vārdus! Viens no mums apjautāsieskapu pārvaldē. Jūs pa to laiku varat apskatīt vēl nereģistrētos miroņus. Tie tur guļ gar kapsētas mūriem.

Grēbers devās turp. Vienai daļai miroņu bija vārdi, zārki, nestuves, segas, ziedi, citiem – vienkāršiuzsegti balti pārklāji. Viņš lasīja vārdus, bet, kur vārdu nebija, palūkojās zem pārklājiem un tad pievērsāsmiroņiem, kuri bija nolikti cieši cits citam blakus visā mūra garumā zem šauras nojumes.

Dai gulēja aizvērtām acīm, citi sakrustotām rokām, vairums tomēr atradās tādā stāvoklī, kādā tie bijaatrasti, un tikai rokas bija noliktas gar sāniem un kājas izstieptas taisnas, lai rastu vairāk vietas.

Vesela procesija klusējošu cilvēku lēnām gāja gar tiem. Pieliekušies viņi pētīja bālās, stingās sejasun meklēja savus piederīgos.

Grēbers viņiem pievienojās. Pēkšņi pāris soļu viņam priekšā kāda sieviete saļima pie viena nomirušajiem un sāka šņukstēt. Pārējie viņai garām mēmi gāja tālāk pieliekušies un tik saspringtām sejām,

ka tās šķita gandrīz vai tukšas, neatspoguļodamas neko citu kā vien baiļu pilnas gaidas. Tikai pamazām,tuvojoties rindu galam, sejās atplaiksnījās vārs satrauktu, apslēptu cerību atspulgs, un varēja manīt, kāviņi uzelpoja, pagājuši garām visai rindai.

Grēbers devās atpakaļ uz šķūni.- Vai kapličā jau bijāt? – jautāja uzraugs.- Nē.- Stipri saplosītie guļ tur. – Uzraugs skatījās uz Grēberu. – Tas prasa nervus. Bet jūs taču esat

karavīrs.Grēbers iegāja kapličā. Tad iznāca. Uzraugs stāvēja ārpusē.- Šausmīgi, ko? – Viņš pētoši vērās Grēberā. – Das labs turpat arī ir sabrucis, - viņš paskaidroja.Grēbers neatbildēja. Viņš savā mūā bija redzējis tik daudz miroņu, ka šis skats viņam nebija nekas

ārkārtējs. Arī pats fakts ne, ka te gulēja civilisti un daudz sieviešu un bērnu. Arī to viņš bija pietiekamibiei redzējis, krievu, holandiešu un franču ievainojumi nebija vieglāki kā tie, kurus viņš redzēja tagad.

- Kapu pārvaldē nekas nav reģistrēts, - paziņoja uzraugs. – Bet pilsētā vēl ir divi lieli morgi. Vai jūstur bijāt?

- Jā.- Tiem vēl ir ledus. Tiem ir vieglāk nekā mums.- Morgi ir pārpildīti.- Tas gan, bet tur miroņi ir vēsumā. Pie mums tā nav. Un laiks kļūst aizvien siltāks. Ja vēl pāris

uzlidojumu sekos cits pēc cita un saulainās dienas turklāt vēl turpināsies, tā būs īsta katastrofa. Tad mumsbūs jāizlīdzas ar masu kapiem.

Grēbers pamāja. Viņš nesaprata, ka tā būtu katastrofa. Katastrofa gan bija tas, kas šos masu kapusradīja.

- Mēs darām, ko varam, - taisnojās uzraugs. – Mums ir tik daudz kapraču, cik varam pieņemt, bet tasvēl ir pārāk maz. Mūsu laikiem šī tehnika ir atpalikusi. Un pie tam vēl jārēķinās, protams, ar atsevišķukonfesiju noteikumiem.

Kādu mirkli viņa skatiens domīgi slīdēja pār kapsētas mūriem. Tad viņš pamāja Grēberam unsteidzīgiem soļiem devās atpakaļ uz šķūni – apzinīgs, centīgs nāves ierēdnis.

Grēberam nācās daus mirkļus pagaidīt: izeju aizsprostoja divi bēru gājieni. Viņš vēlreiz atskatījās.Garīdznieki lūdza dievu pie vaļējiem kapiem, piederīgie un draugi stāvēja pie jaunām kopiņām, smarojavītušie ziedi un svaigi raktā zeme, putni dziedāja, meklētāju procesija turpināja savu gaitu gar kapsētasmūriem, kaprači cilāja kapļus pusizraktajās bedrēs, akmeņkaļi un apbedīšanas biroju aģenti staigājaapkārt – mirušo mājoklis bija pārvērties par pilsētas visdzīvāko vietu.

Bindinga mazā, baltā māja slīga dārza pievakares mijkrēslī. Zaļajā maurā atradās putnu baseins, kurāplunkšķēja ūdens. Visapkārt ceriņu krūmiem ziedēja narcises un tulpes, bet starp bērziem vīdēja marmorācirsts meitenes tēls.

Durvis atvēra ekonome. Tā bija sirma sieviete lielā, baltā priekšautā.- Jūs esat Grēbera kungs, vai ne?- Jā.- Kreisleitera kunga nav mājās. Viņam bija jābūt svarīgā partijas sapulcē. Bet viņš jums atstājis

vēstuli.Grēbers sekoja sievietei brieu ragiem un gleznām rotātajā mājā. Rubenss mirdzēja pat puskrēslā. Uz

varā kaltā smēķējamā galdiņa stāvēja papīrā ievīstīta pudele. Tai blakus atradās vēstule. Alfonss rakstīja,ka neko daudz neesot varējis uzzināt, bet nevienā pilsētas rajonā Grēbera vecāki neesot reģistrēti kāmiruši vai ievainoti. Tie tātad laikam evakuēti vai paši aizbraukuši uz citurieni. Lai Grēbers rītdienpienākot vēlreiz. Šo vodku lai izdzerot, atzīmēdams to, ka atrodas tālu no Krievijas.

Grēbers iebāza vēstuli un pudeli kabatā. Ekonome bija palikusi stāvam durvīs.- Kreisleitera kungs liek jūs sirsnīgi sveicināt.- Pasveiciniet, lūdzu, viņu arī! Pasakiet viņam, ka rītdien atkal pienākšu. Un liels paldies par pudeli!

Tā man noderēs.Sieviete silti kā māte pasmaidīja.- Tas viņu iepriecinās. Viņš ir tik labs cilvēks.Grēbers devās caur dārzu atpakaļ. „Labs cilvēks,” viņš nodomāja. „Bet vai Alfonss tāds bija arī pret

matemātikas skolotāju Burmeisteru, ko viņš iesēdināja koncentrācijas nometnē? Laikam gan katrs kādambija labs cilvēks. Un kādam citam tieši pretējs.”

Grēbers sataustīja vēstuli un pudeli. „Atzīmēt,” viņš prātoja. „Ko tad? Cerības, ka vecāki navmiruši? Un kopā ar ko? Ar četrdesmit astoto kazarmas istabu?” Viņš vērās krēslā, kas bija kļuvusitumšāka un dziļāka. Varētu šo pudeli aiznest Elizabetei. Viņai tā varēja noderēt tikpat labi kā viņam. Pašavajadzībām taču vēl bija armanjaks.

Durvis atvēra sieviete ar neizteiksmīgo seju.- Vēlētos satikt Krūzes jaunkundzi, - Grēbers noteiktā balsī teica un mēģināja aizspraukties sievietei

garām.Tā no durvīm neatkāpās.- Krūzes jaunkundzes nav mājās, - viņa atbildēja. – To jums taču vajadzēja zināt.- Kā tad es to varēju zināt?- Vai viņa jums to neteica?- Man tas piemirsies. Kad viņa pārnāks?- Septiņos.Grēbers nebija rēķinājies ar to, ka Elizabetes nebūs mājās. Viņš apsvēra, vai vodku neatstāt tepat;

bet kas lai zina, ko denunciante ar to izdarīs? Iespējams, ka viņa pati to izdzers.- Nu labi, tad pienākšu vēlāk, - viņš teica.Uz ielas viņš brīdi svārstījās. Paskatījās pulkstenī. Vēl daas minūtes līdz sešiem. Atkal viņam

rēgojās priekšā garš, tumšs vakars. „Neaizmirsti, ka tas ir tavs atvaļinājums,” bija teicis Reiters. Viņš toneaizmirsa, bet ar to vien nekas nebija līdzēts.

Viņš aizstaigāja līdz Kārļa laukumam un apsēdās apstādījumos uz sola. Bumbu patvertne pletās viņapriekšā kā milzīgi liels krupis. Piesardzīgi cilvēki tajā ieslīdēja kā ēnas. Tumsa plūda no krūmājiem unnoslīcināja pēdējo gaismiņu.

Grēbers rāmi sēdēja uz sola. Pirms stundas viņš nebija domājis iet pie Elizabetes. Ja viņš to būtusaticis, tad laikam būtu iedevis vodku un pats aizgājis. Bet tagad, kad viņš meiteni nebija sastapis, viņšnepacietīgi gaidīja, lai pulkstenis būtu septiņi.

Durvis atvēra Elizabete pati.- Tevi nu gan es negaidīju, - viņš pārsteigts teica. – Es gaidīju pūķi, kas apsargā ieeju.- Līzera kundzes nav mājās. Viņa aizgājusi uz sieviešu apvienības sapulci.- Uz Plakanpēdaino brigādi. Protams! Tur viņai arī ir īstā vieta. – Grēbers paskatījās apkārt. – Te

tūdaļ izskatās pavisam citādi, kad šīs te nav.- Šeit izskatās citādi tāpēc, ka tagad priekšistabā deg gaisma, - atbildēja Elizabete. – Es to katru

reizi iededzinu, kad viņa aiziet.- Bet ja viņa ir mājās?- Tad taupām. Tas ir patriotiski. Jādzīvo tumsā.- Tā ir, - novilka Grēbers. – Vislabprātāk viņi redz mūs dzīvojam tumsā. – Viņš izvilka pudeli no

kabatas. – Es tev atnesu mazliet vodkas. Tā ir no kāda kreisleitera pagraba. Skolasbiedra dāvana.

Elizabete uzmeta viņam skatienu.- Vai tev ir tādi skolasbiedri?- Jā. Tāpat kā tev piespiedu īrnieki.Viņa pasmaidīja un paņēma pudeli.- Palūkosim, vai neatradīsim kādu korķu viļķi.Meitene viņam pa priekšu gāja uz virtuvi. Grēbers ievēroja, ka Elizabetei mugurā melns pulovers un

šauri, melni svārki. Matus viņa pakausī bija sasējusi ar rupju, koši sarkanu vilnas dzīparu. Meitenei bijataisni, spēcīgi pleci un šauri gurni.

- Nevaru atrast korķu viļķi, - viņa teica un aizbīdīja atvilktnes atkal ciet. – Līzera kundze laikamnedzer.

- Izskatās gan tā, it kā viņa tikai to vien darītu. Bet mums korķu viļķis nemaz nav vajadzīgs.Grēbers satvēra pudeli, nodauzīja laku ap kakliņu un tad ar spēju kustību pasita pudeli divreiz pret

savu cisku. Korķis izsprāga.- Lūk, tā dara karavīri! – viņš paskaidroja. – Vai tev glāzes ir, vai būs jādzer no pudeles?- Manā istabā ir glāzītes. Nāc!Grēbers sekoja. Viņš pēkšņi priecājās, ka bija šurp atnācis. Viņš jau bija baījies, ka vajadzēs atkal

visu vakaru nokvernēt vienam.

Elizabete noņēma no grāmatu plaukta pie sienas divas plānas glāzītes. Grēbers pārlaida acis istabai.Viņš to vairs nepazina. Te stāvēja gulta, pāris ar zaļu drānu apvilktu sēdekļu, grāmatas, bīdermeiera stilarakstāmgalds, un pati telpa izskatījās senlaicīga un miermīlīga. Atmiņā tā viņam bija palikusi nekārtīgākaun haotiskāka. „Tas tā laikam būs šķitis, sirēnām kaucot,” viņš nodomāja. „Troksnis arvien visu sajauc.”Arī Elizabete šodien izskatījās citāda nekā viņreiz. Viņa izskatījās citāda, taču ne senlaicīga un arī nemiermīlīga.

Viņa pagriezās.- Cik ilgi gan īsti mēs neesam redzējušies?- Simts gadu. Toreiz mēs bijām bērni un nebija kara.- Bet tagad?- Tagad mēs esam veci, bet bez vecu ļauu pieredzes. Esam veci un ciniski, un bez ticības, un brīiem

skumji. Skumji gan ne visai biei.Elizabete lūkojās viņā.- Vai tā ir patiesība?- Nē. Bet kas tad ir patiesība? Vai tu to zini?Elizabete kratīja galvu.- Vai tad katrā ziņā kaut kam arvien jābūt patiesībai? – viņa beidzot jautāja.- Laikam ne. Kāpēc?- Es nezinu. Bet iespējams, ka būtu mazāk karu, ja cilvēki tik ļoti negribētu pārliecināt cits citu par

savas personiskās patiesības pareizību.Grēbers pasmaidīja. Izklausījās dīvaini, kā viņa to pateica. – Iecietības trūkst, vai ne? – viņš teica.Elizabete pamāja. Viņš piebīdīja sev tuvāk glāzes un tās piepildīja.- Tāpēc iedzersim par iecietību! Kreisleiters, kas man šo pudeli iedeva, to gan noteikti nebūs

gribējis. Bet tieši tāpēc!Viņš izdzēra savu glāzi tukšu.- Vai vēl vienu?Elizabete noskurinājās.- Jā, - viņa tad teica.Grēbers ielēja un uzlika pudeli uz galda. Vodka bija stipra, dzidra un skaidra. Elizabete savu glāzi

nolika.- Nāc! – viņa aicināja. – Es tev parādīšu īstu iecietības paraugu.Viņa izveda Grēberu cauri priekšistabai, tad atgrūda vaļā kādas durvis.- Līzera kundzei steigā aizmirsies aizslēgt durvis. Aplūko viņas istabu! Tā nav nekāda uzticības

nelietīga izmantošana. Manējo viņa izokšķerē katru reizi, kad neesmu mājā.Daļa istabas bija glui parasti mēbelēta. Bet pie sienas iepretim logam karājās varenā rāmī ietverta

milzīgi liela, krāsaina Hitlera ģīmetne, kas bija apvīta ar skuju un ozollapu vītnēm. Uz galda zem tāsgulēja uz liela kāškrusta karoga nolikta grāmata „Mein Kampf” greznā, melnā ādas sējumā ar zeltakāškrustu rotājumu. Abās pusēs grāmatai stāvēja sudraba svečturi ar svecēm un pie tiem pieslieti fīreraattēli: vienā tas bija redzams ar suni Berhtesgādenā, otrā – kopā ar baltās drēbēs ģērbtu bērnu, kassniedza viņam ziedus. Cienīgi dunči un partijas emblēmas papildināja visu šo greznību.

Grēbers nebija pārlieku pārsteigts. Līdzīgas ainas viņš jau bija vairakkārt redzējis. Diktatora kultsviegli izvērtās par reliģiju.

- Vai viņa te raksta savas denunciācijas? – viņš jautāja.- Nē, tās viņa raksta tur pretī pie mana tēva rakstāmgalda.Grēbers paskatījās uz rakstāmgaldu. Tā bija senlaicīga mēbele ar plauktiem un paceļamu vāku.- Tas arvien aizslēgts, - paskaidroja Elizabete. – Tam nekādi netieku klāt. Esmu jau izmēģinājusies

visvisādi.- Vai viņa nosūdzēja tavu tēvu?- To es noteikti nezinu. Tēvu aizveda prom, un es par viņu neko vairs neuzzināju. Toreiz viņa te jau

dzīvoja ar savu bērnu. Viņai bija tikai viena istaba. Kad tēvu aizveda, viņa dabūja vēl abas tās, kas viņampiederēja.

Grēbers pagriezās.- Tu domā, ka viņa to darījusi tādēļ?- Kāpēc ne? Dakārt pietiek ar vēl sīkāku iemeslu.- Tā gan ir. Bet šis te altāris gan izskatās tā, it kā sieviete būtu viena no Plakanpēdaino brigādes

fanātiķēm.- Ernst, - Elizabete sarūgtināta vaicāja, - vai tu tiešām domā, ka fanātisms nekad nevar iet roku rokā

ar personiskiem labumiem?- Var gan. Turklāt vēl it biei. Dīvaini, ka cilvēks to arvien no jauna aizmirst! Ir tādas nodrāztas

frāzes, kuras cilvēks kādreiz ir iemācījies un kuras tas arvien no jauna, neko nedomādams, atkārto.Pasaule nav sadalīta ar etiķetēm apzīmētos plauktos. Un cilvēks jau nemaz. Droši vien šī odze mīl savubērnu, vīru, ziedus un visu cēlo, kas vien eksistē. Vai viņa kaut ko zināja, lai tēvu denuncētu, jeb vai viņavisu tikai izdomāja?

- Mans tēvs bija labsirdīgs un nepiesardzīgs un droši vien jau sen tika turēts aizdomās. Ne jau katrsspēj klusēt, ja cauru dienu savā personīgā dzīvoklī dzird nacistu propagandas runas.

- Vai tu zini, ko viņš varētu būt teicis?Elizabete paraustīja plecus.- Viņš vairs neticēja, ka Vācija karā uzvarēs.- Tam daudzi vairs netic.- Tu arī ne?- Es arī ne. Bet nu nāc ārā no šejienes! Citādi šis sātans tev vēl uzskries virsū; kas zina, ko viņa tad

darīs!Pār Elizabetes seju pārslīdēja smaids.- Viņa mūs nepārsteigs. Esmu aizbultējusi durvis uz gaiteni. Viņa netiek iekšā.Meitene piegāja pie durvīm un atbīdīja bultu. „Paldies dievam,” nodomāja Grēbers. „Ja arī viņa ir

mocekle, tad vismaz piesardzīga un bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem.”

- Te o pēc kapsētas, - viņš teica. – Droši vien šīs sasodītās vītušās ozollapas. Nāc, iedzersim!Viņš piepildīja glāzes. – Tagad es zinu, kāpēc jūtamies veci, - viņš iesāka. – Tāpēc, ka esam

redzējuši pārāk daudz mēslu – mēslu, ko uzvandījuši cilvēki, kuri ir vecāki par mums un kuriem vajadzējabūt prātīgākiem.

- Es nejūtos veca, - attrauca Elizabete.Viņš uz meiteni paskatījās. Veca viņa gan neizskatījās.- Nu tad priecājies! – viņš atsaucās.- Es jūtos kā iespundēta, - viņa runāja tālāk. – Un tas ir kaut kas daudz ļaunāks nekā vecums.Grēbers iesēdās bīdermeiera atzveltnī.- Ka tikai šī sieviete beidzot nenosūdz arī tevi, - viņš teica. – Varbūt viņa grib dabūt sev visu

dzīvokli. Kāpēc tu to gribi sagaidīt? Izvācies no šejienes! Uz taisnību tev nav ko cerēt, to taču tu zini.- Jā, to es zinu, - Elizabete pēkšņi izskatījās ietiepīga un bezpalīdzīga. – Tā ir kā māņticība, - viņa

teica izmocīti un steidzīgi kā cilvēks, kas sev jau simtiem reiu devis vienu un to pašu atbildi. – Kamēr este esmu, tikmēr ticu, ka mans tēvs pārnāks. Ja ietu prom, man liktos, ka es viņu pametu. Vai tu to saproti?

- Te nekas nav jāsaprot. Cilvēks tā dara, un viss! Arī tad, ja tam nav nekādas jēgas.- Labi.Viņa satvēra savu glāzi un to izdzēra. Ārpusē novadzēja slēdzene.- Viņa ir klāt, - sacīja Grēbers. – Īstā laikā. Sapulce acīmredzot nav bijusi gara.Abi ieklausījās soļos gaitenī. Grēbers paskatījās uz patafonu.- Vai tev marši vien ir? – viņš jautāja.- Nē. Bet marša mūzika ir skaļa. Un brīiem, kad klusums brēc, tas jāpārmāc ar visskaļāko, kas

cilvēkam ir.Grēbers paskatījās uz viņu.- Kas par skaistām runām! Skolā mums biei stāstīja, ka jaunība esot romantiskākais dzīves posms.Elizabete smējās. Gaitenī kaut kas nogāzās zemē. Līzera kundze šķendējās. Pēc tam noklaudzēja

durvis.- Esmu atstājusi elektrību iedegtu, - Elizabete čukstēja. – Nāc, iesim projām! Dabrīd es tomēr

nespēju vairs izturēt. Un runāsim par kaut ko citu.- Uz kurieni? – Grēbers ārā apjautājās.- Nezinu. Man vienalga.- Vai te tuvumā nav kāda kafejnīca, kāds krodziņš vai bārs?- Es negribu tūlīt atkal sēdēt telpā. Pastaigāsimies mazliet tāpat vien.- Labs ir!Ielas bija tukšas un pilsēta tumša un klusa. Viņi gāja pa Marijas ielu, šķērsoja Kārļa laukumu, devās

pāri tiltam uz vecpilsētu. Pēc brītiņa apkārtne šķita nereāla, it kā viss dzīvais būtu izmiris un viņi būtupēdējie cilvēki. Grēbers un Elizabete gāja starp ēkām, kurās vēl bija dzīvokļi, bet, kad viņi, garāmiedami, palūkojās logos cerībā ieraudzīt istabas, krēslus, galdus – šos dzīvības lieciniekus, - viņinesaskatīja neko citu kā tikai mēnesnīcas atspulgu rūtīs un aiz tām melnus priekškarus vai melnusaptumšojuma papīra rāmjus. Izskatījās, it kā pilsēta sērotu un tā būtu bezgala liels, melni drapēts morgs ariezārkotiem dzīvokļiem – viena vienīga bēru procesija.

- Kas te noticis? – vaicāja Grēbers. – Kur palikuši cilvēki? Šodien te vēl daudz klusāks nekā parasti.- Cilvēki droši vien tup savos dzīvokļos. Jau pāris dienu nav bijis uzlidojumu. Tāpēc viņi vairs

neuzdrošinās iet ārā. Viņi gaida nākošo uzlidojumu. Vienīgi tūlīt pēc uzlidojuma ielās ir vairāk cilvēku.- Tātad jau savas ieraas, ko?- Jā, vai tad frontē nav?- Ir gan.Viņi staigāja pa ielu, kas bija vienās drupās. Plēkšņaini mākoņi slīdēja pa debesīm un vērta gaismu

nenoteiktu un šaudīgu. Drupās raustījās ēnas kā mēnesnīcas izbijušies astoņkāji. Pēkšņi viņi izdzirdatrauku šķindoņu.

- Paldies dievam! – iesaucās Grēbers. – Tur cilvēki ēd. Vai dzer kafiju. Tie vismaz ir dzīvi.- Tie droši vien dzer kafiju. Šodien to deva. Turklāt labu. Bumbu kafiju.- Bumbu kafiju?- Jā, bumbu vai drupu kafiju. Tā to iesaukuši. Tā ir speciāla deva, ko saņem pēc smagiem

uzlidojumiem. Dareiz speciāldevā ir cukurs, šokolāde vai cigaretes.- Tāpat kā karalaukā. Tur pirms uzbrukuma karavīri saņem šņabi vai tabaku. Tieši smieklīgi, vai ne?

Par stundu nāves baiļu divsimt gramu kafijas.- Simt gramu.Viņi gāja tālāk. Pēc brīa Grēbers apstājās.- Elizabet, tā staigāt ir vēl daudz bezcerīgāk nekā sēdēt mājās. Mums gan derēja paņemt līdzi vodku!

Man vajadzīga kāda šņabja lāse. Arī tev. Kur te ir kāds lokāls?- Negribas iet lokālā. Tur cilvēki ir tāpat ieslodzīti kā patvertnēs. Viss aptumšots, un logi aizklāti.- Tad aizstaigāsim līdz kazarmām. Tur man ir vēl viena pudele. To paņemšu, un brīvā dabā tad to

varēsim izdzert.- Labi.Klusumā ieskanējās ratu rīboņa. Tūlīt pēc tam viņi arī redzēja šurp aulekšojam zirgu. Tas bija

satraukts, pie katras ēnas slējās pakaļkājās un ar savām bailēs izvalbītajām acīm un ieplestajām nāsīmizskatījās kā spokaina parādība. Braucējs pievilka pavadu. Zirgs atkal slējās pakaļkājās. Putas tam šķīdapa muti. Viņiem vajadzēja nogriezties krāsmatās, lai palaistu to garām. Elizabete ātri uzskrēja drupās –pietiekami tālu, lai zirgs to neskartu; mirkli šķita, ka meitene gribētu uzlēkt krācošā zirga mugurā un kopāar to aizjoņot, bet tad viņa atkal stāvēja viena pati saplosīto debesu tukšā plašuma priekšā.

- Tu izskatījies tā, it kā grasītos lēkt zirgam mugurā un aizjāt projām, - teica Grēbers.- Ak, kaut to varētu! Bet uz kurieni? Visās malās taču norisinās karš.- Taisnība. Visās malās. Pat Okeānijā un Indijā – mūīgā miera zemēs. Mēs nekur nevarētu aizbēgt.Viņi nonāca pie kazarmām.- Uzgaidi mani tepat, Elizabet! Es tikai paņemšu šņabi. Tas nebūs ilgi.Grēbers aizsoļoja pāri pagalmam, uzkāpa pa dimdošajām kāpnēm četrdesmit astotajā istabā. Tās

iemītnieku lielā daļa krāca, ka visa telpa skanēja. Virs galda karājās aptumšota lampa. Kāršu spēlētāji vēlnegulēja. Viņiem blakus sēdēja Reiters un lasīja.

- Kur ir Bethers? – apjautājās Grēbers.Reiters aizvēra grāmatu.- Viņš liek tev pateikt, ka nekā nav uzzinājis. Divriteni viņš ietriecis kādā mūrī un salauzis. Veca

lieta – nelaime nekad nenāk viena. Rīt viņam atkal jācilpo kājām. Tāpēc viņš šodien sē dzertuvē un rodsev mierinājumu. Kas tad tev noticis? Tev ģīmis dzeltens kā vasks.

- Nekas. Es tūlīt atkal iešu. Gribēju tikai kaut ko paņemt.Grēbers grābstījās pa savu mugursomu. No Krievijas viņš bija atvedis līdzi pudeli dina un pudeli

vodkas. Piedevām viņam vēl bija Bindinga dotais armanjaks.- Ņem savu dinu vai armanjaku, - teica Reiters. – Vodkas vairs nav.- Kā tā?- Vodku mēs izdzērām. Tev nu gan vajadzēja mums to ziedot labprātīgi. Kas nāk no Krievijas, tam

neklājas uzvesties kā kapitālistam. Tam jānovēl arī saviem biedriem kas labs! Šņabis bija uz goda!Grēbers izvilka no somas abas pudeles, kas vēl tur atradās. Armanjaku viņš iebāza kabatā, bet dinu

iedeva Reiteram.- Tev taisnība. Še, ņem to kā zāles pret podagru. Bet neesi arī tu kapitālists! Dod arī pārējiem kaut

ko!

- Merci! – Reiters aizkliboja pie sava skapīša un izņēma korķu viļķi.- Kā redzu, tev padomā visprimitīvākā pavedināšana, - viņš teica. – Ar reibinošu dzērienu palīdzību.

Tādos gadījumos visbieāk aizmirstas atkorķēt pudeles. Bet ar nosistu pudeļu kaklu uztraukumā var vieglisagraizīt purnu. Še, rīkojies ar apdomu!

- Ej pie velna! Pudele jau atkorķēta.Reiters attaisīja dina pudeli.- Kur tu Krievijā ņēmi holandiešu šņabi?- Nopirku. Vai tev vēl kāds jautājums?Reiters ņirdza.- Nekāds. Lasies vien projām ar savu armanjaku, tu primitīvais Kazanova, un nekaunies! Tev ir

vainu mīkstinoši apstākļi. Laika trūkums. Atvaļinājums ir īss un kara laiks garš.Feldmanis gultā pēkšņi izslējās sēdus.- Vai tev nav vajadzīgs prezervatīvs, Grēber? Manā kabatas portfelī kāds ir. Man tie nav vajadzīgi.

Kas guļ, tas sifilisu nedabū.- Tas nemaz nav tik droši, - paskaidroja Reiters. – Arī tā gadoties kaut kas līdzīgs šķīstajai

ieņemšanai. Bet Grēbers ir dabas bērns. Sugas ārietis ar divpadsmit tīrasiņu senčiem. Tādā gadījumāprezervatīvi ir noziedzība pret tēviju.

Grēbers attaisīja armanjaka pudeli, iedzēra malku un iebāza pudeli atkal kabatā.- Ak jūs nolādētie romantiķi! – viņš teica. – Kāpēc jūs nerūpējaties paši par sevi?Reiters atmeta ar roku.- Ej dieva mierā, mans dēls! Aizmirsti ierindas reglamentu un mēģini būt cilvēks! Mirt ir daudz

vienkāršāk nekā dzīvot – it sevišķi jums, varoņu jaunatnei un nācijas ziedam.Grēbers iegrūda kabatā vēl vienu paciņu cigarešu un ūdensglāzi. Aiziedams viņš vēl ievēroja, ka

Rumelis pie kāršu galda joprojām ir vinnētājs. Tā priekšā gulēja vesela kaudze naudas. Bet viņa sejānepakustējās ne vaibsts, tikai sviedri tagad ritēja pār seju spoām lāsēm.

Kazarmu kāpnes bija tukšas; pēc vakara jundas tā parasti mēdza būt. Gaitenī Grēberam nopakaļatbalsojās viņa paša soļi. Viņš devās pāri plašajam laukumam. Elizabete vairs nestāvēja pie vārtiem.„Viņa ir aizgājusi,” Grēbers nodomāja. Viņš to gandrīz jau bija paredzējis. Kādēļ gan viņai vajadzētuviņu gaidīt?

- Dāma stāv otrā pusē, - sargkareivis teica. – Kā tu, tāds lempis, tiki pie šādas meičas? Tādas tačupienākas virsniekiem.

Tagad Grēbers pamanīja Elizabeti. Viņa stāvēja, atbalstījusies pret mūri. Grēbers uzsitasargkareivim uz pleca.

- Tagad izdots jauns rīkojums, mans dēls. Tagad tādu meiču saņem ordeņa vietā, ja cilvēks bijisčetrus gadus frontē. Tikai ģenerāļu meitas vien. Piesakies pie priekšniecības, stulbeni tāds! Vai tu nezini,ka postenī nedrīkst pļāpāt?

Viņš devās pie Elizabetes.- Pats tu esi stulbenis, - viņam nopakaļ visai nepārliecinoši noteica sargkareivis.

Pakalnā aiz kazarmām viņi uzgāja solu. Tas stāvēja starp kastaņām, un no šejienes varēja pārredzētvisu pilsētu. Nekur nespīdēja gaisma. Tikai upe mirguļoja mēnesnīcā.

Grēbers attaisīja pudeli un pielēja glāzi līdz pusei. Armanjaks vizēja kā kausēts dzintars. Grēbersglāzi pasniedza Elizabetei.

- Izdzer! – viņš skubināja.Viņa iedzēra vienu malku un deva glāzi atpakaļ.- Izdzer visu! – teica Grēbers. – Šodien tam īsti piemērots vakars. Iedzer uz kaut ko – uz mūsu

nolādēto dzīvi vai uz to, ka mēs vēl esam pie dzīvības, tikai izdzer. Mums tas pēc klejošanas pa mirušo

pilsētu tieši nepieciešams. Mums tas šodien acīmredzot vispār vajadzīgs.- Labi. Uz visu to kopā!Viņš ielēja no jauna un dzēra pats. Viņš tūdaļ sajuta siltumu, bet samanīja arī, cik iztukšots viņš bija.

To viņš nebija zinājis. Tas bija tukšums bez sāpēm.Viņš piepildīja glāzi vēlreiz līdz pusei un nodzēra apmēram pusi. Tad viņš glāzi nolika starp sevi un

meiteni. Elizabete tupēja uz sola, kājas pievilkusi sev klāt, rokām aptvērusi ceļgalus. Kastaņkoku maigā,svaigā lapotne virs viņu galvām mēnessgaismā vizēja gandrīz balta – it kā tajā būtu iemaldījies agrīnotauriņu bars.

- Cik viss ir melns! – Elizabete teica, norādīdama uz pilsētu. – Kā izdegušas ogļraktuves.- Neskaties turp! Pagriezies uz otru pusi! Tur ir pavisam citādi.Sols stāvēja pakalna virsotnē, un paugurs otrā pusē nolaidās lēzeni lejup – līdz laukiem, mēnesstaru

apmirdzētiem ceļiem, papeļu alejām, ciemata baznīcas tornim un tālāk līdz meam un ziliem kalniem pieapvāršņa.

- Paskaties turp, tur ir visu pasauli aptverošs miers, - aicināja Grēbers. – Cik vienkārši, vai ne?- Vienkārši, ja cilvēks spēj... apgriezties un par citu vairs nedomāt.- To iemācās ātri.- Vai tu esi iemācījies?- Protams, - atbildēja Grēbers. – Citādi es nemaz vairs nebūtu starp dzīvajiem.- Kaut arī es to spētu!- Tu jau sen proti. Uz to pati mūsu dzīvība cieši raugās. Tā meklē sev rezerves, kur vien var. Un

briesmu brīos tā vājuma un sentimentalitātes nepazīst. – Viņš piebīdīja viņai glāzi.- Vai arī tas tur piederas?- Jā, - viņš atbildēja. – Šovakar noteikti.Elizabete dzēra, un Grēbers viņā skatījās.- Nerunāsim kādu brīdi par karu! – viņš lūdza.Elizabete atmetās pret sola atzveltni.- Nerunāsim ne par ko.- Labi.Viņi sēdēja un nerunāja. Bija ļoti kluss, un lēnām klusumu atdzīvināja nakts miermīlīgās skaņas, kas

to netraucēja, tikai vērta vēl jo dziļāku, - mea šalkoņai līdzīga vēsmiņa, pūces brēciens, čaboņa zālē,nebeidzamā mākoņu un gaismas rotaļa. Klusums pieņēmās spēkā un dziļumā, apņēma jauniešus un ieplūdaviņos ar katru elpas vilcienu vairāk, un arī elpa pārvērtās par klusumu, kas visu izdzēsa un atraisīja unkļuva vieglāka un dziļāka, un nebija vairs naidniece, bet spirdzinošs miegs...

Elizabete pakustējās. Grēbers satrūkās un vērās apkārt.- Ko tu neteiksi? Aizmigu.- Es arī. – Elizabete atvēra acis. Izkliedētā gaisma tajās iestrēdza un vērta tās dzidri caurspīdīgas. –

Sen neesmu tā gulējusi, - viņa pārsteigta teica. – Arvien tikai gaismai degot un bailēs no tumsas, pēctam... atmošanās ar joni un šausmas – nevis tā kā pašreiz...

Grēbers sēdēja pavisam kluss. Nejautāja viņai nekā. Laikā, kad notika tik daudz, ziņkāre pagaisa.Viņš tikai mulsi brīnījās, ka pats te tik mierīgi sēdēja skaidra miega apņemts kā apakšzemes klints, ap kotinas plīvojošas aļģes. Pirmoreiz kopš atgriešanās no Krievijas viņš jutās atspirdzināts. Maigs miers viņāstrāvoja kā paisums, kas cēlies pa nakti, un pēkšņi, spoi iemirdzēdamies, it kā no jauna savienoja sausas,izdegušas vietas vienā veselā, spoguļgludā virsmā.

Viņi devās lejup uz pilsētu. Iela tos atkal uzņēma, veco, atdzisušo krāsmatu smaka uzvēdīja no jauna,un melnie aptumšotie logi līdzīgi katafalku procesijai tos pavadīja. Elizabete drebinājās.

- Senāk mājas un ielas mirdzēja spoā gaismā un tas likās pats par sevi saprotams. Cilvēki tā bija

raduši. Bet tikai šodien īsti zinām, ko tas nozīmē...Grēbers pacēla acis. Debesis bija skaidras un bez mākoņiem. Laba nakts lidotājiem. Viņam tā jau

tādēļ vien bija par gaišu.- Tā tagad ir gandrīz viscaur Eiropā, - viņš teica. – Tikai Šveicē naktīs vēl degot gaisma. Tas tādēļ,

lai lidotāji redzētu, kur ir neitrāla valsts. Kāds paziņa, kas ar savu eskadriļu bijis Francijā un Itālijā, manto pastāstīja. Teica, ka Šveice esot kā gaismas sala – kā gaismas un miera sala, jo gaisma taču nozīmē topašu, ko miers. Un aiz tās un visapkārt tai drūmi kā nebeidzamos līķautos tītas melnojot Vācija, Francija,Itālija, Balkāni, Austrija un visas pārējās zemes, kas piedalās karā.

- Mums bija dota gaisma, tā mūs par cilvēkiem padarīja. Bet mēs to noslāpējām un kļuvām atkal paralu iedzīvotājiem, - Elizabete strauji teica.

„Vai tā mūs par cilvēkiem padarīja?” nodomāja Grēbers. Viņam šie vārdi likās pārspīlēti. BetElizabetei acīmredzot bija tieksme uz pārspīlējumiem. Varbūt viņai tomēr taisnība. Dzīvniekiem gaismasnav. Ne gaismas, ne uguns. Arī bumbu nav.

Viņi stāvēja Marijas ielā. Un piepeši Grēbers redzēja, ka Elizabete raud.- Neskaties uz mani! – viņa teica. – Man nevajadzēja dzert. Es to nepanesu. Es neesmu bēdīga. Viss

tikai manī tā pēkšņi atkusa.- Lai tad nu kūst arī, un neliecies ne zinis par to. Man ir tāpat. Tas pie tā piederas.- Pie kā?- Pie tā, par ko mēs pirmīt runājām. Pie tās pagriešanās uz otru pusi. Rītvakar mēs vairs neskraidīsim

apkārt pa ielām. Es aiziešu ar tevi kaut kur, kur būs tik daudz gaismas, cik vien šajā pilsētā irsameklējams. Es par to apjautāšos.

- Kāpēc? Tu taču vari atrast jautrāku sabiedrību par mani.- Man nevajag jautras sabiedrības.- Ko tad?- Nevajag jautras sabiedrības. To es nevarētu paciest. Un to otru tikpat ne, to – ar līdzjūtību. Dienā

man tās pietiek atliku likām. Gan neīstās, gan arī patiesās. Tu taču arī to būsi izbaudījusi.Elizabete vairs neraudāja.- Jā, - viņa teica. – Arī es to esmu izbaudījusi.- Bet ar mums abiem ir citādi. Mums nav otra priekšā jāizliekas. Tas ir ļoti daudz. Un rītvakar mēs

iesim uz pilsētas visgaišāko restorānu un tur ēdīsim un dzersim vīnu, un vienu vakaru aizmirsīsim visu šonolādēto dzīvi.

Viņa raudzījās viņā.- Vai arī tas pie tā piederas?- Jā. Arī tas. Uzvelc tikai visgaišāko tērpu, kāds vien tev ir!- Labi. Atnāc pulksten astoņos.Viņš pēkšņi juta savai sejai pieskaramies meitenes matus, tad lūpas. Tā bija kā strauja vēja pūsma,

un, iekams viņš vēl to īsti apjēdza, viņa jau bija nozudusi durvīs. Grēbers sataustīja pudeli kabatā. Tā bijatukša. Viņš to nolika pie nākamās mājas zemē. „Atkal viena diena pagājusi,” viņš nodomāja. „Labi, kaReiters un Feldmanis mani pašreiz neredz te stāvam! Ko gan tie tad atkal teiktu!”

XII - Nu, tātad, puiši, manis dēļ, atzīstos ar, - teica Bethers. – Es gulēju ar krodzinieci. Ko lai citu būtu

darījis? Kaut ko taču man vajadzēja darīt! Kam gan tad man ir atvaļinājums? Es taču negribu atgrieztiesfrontē tāds kā teļš.

Viņš sēdēja līdzās Feldmaņa gultai, turēdams rokā kareivja katliņa vāku ar kafiju, kājas iebāzisspainī ar aukstu ūdeni. Kājām bija uzberztas tulznas, kopš divritenis salauzts.

- Un tu? – viņš jautāja Grēberam. – Ko tu šodien darīji? Vai tu priekšpusdien kaut kur biji?- Nē.- Nē?- Viņš gulēja, - paskaidroja Feldmanis. – Līdz pusdienas laikam. Nekāds ļembasts to nespēja

uzmodināt. Pirmo reizi parādīja, ka viņam ir prāts.Bethers izcēla kājas no ūdens un aplūkoja pēdas. Tās bija nosētas ar lielām, baltām tulznām.- Palūkojiet tikai! Es taču esmu liels, spēcīgs vīrišķis, bet kājas man vārīgas kā zīdainim. Tā tas ir

bijis visu mūu. Tās nenorūdās. Esmu jau izmēģinājies visvisādi. Un ar tādām man atkal jādodas ceļā.- Kāpēc? Nu jau tev vairs nav jāsteidzas, - ieminējās Feldmanis. – Tev taču ir krodziniece.- Ak dieniņ, krodziniece! Kāds tam sakars! Un turklāt viņa man sagādāja smagu vilšanos.- Pirmā reize arvien nes vilšanos, kad cilvēks pārradies no frontes. To katrs zina.- Ne jau to es domāju, draugs. Sanāca jau labi, taču nebija tas, ko es gaidīju.- Tu nevari uzreiz prasīt visus labumus, - bilda Feldmanis. – Sievietei taču arī vispirms jāpierod.- Ak, tu mani vēl joprojām nesaproti. Viņa bija glui laba, bet garīgās saskaņas trūka. Paklausies!

Mēs esam gultā, viss iet, kā nākas, un pēkšņi es cīņas karstumā aizmirstos un nosaucu viņu par Almu. Betviņu sauc Luīze. Alma ir mana sieva, saproti...

- Es saprotu.- Tā nu bija vesela katastrofa, draugs.- Tas tev arī nemaz nenāk par sliktu, - kāds no kāršu spēlmaņiem pēkšņi skarbi teica Betheram. – Tas

ir taisnīgs sods par laulības pārkāpšanu, cūka tāds! Cerams, ka krodziniece tevi ar mūziku izmeta laukā!- Laulības pārkāpšana? – Bethers palaida vaļā kājas. – Kas te runā par laulības pārkāpšanu?- Tu! Visu laiku! Jeb vai tu varbūt vēl piedevām esi idiots?

Kāršu spēlmanis bija mazs vīrelis ar olveidīgu pauri. Viņš nikni blenza Betherā. Bethers šausmīgisašuta.

- Kur gan dzirdētas tādas blēņas? – viņš jautāja un skatījās apkārt. – Vienīgais, kas te melš parlaulības pārkāpšanu, tas esi tu! Tādas muļķības! Laulības pārkāpšana būtu tad, tu lempi, ja mana sievabūtu tepat un es gulētu ar kādu citu. Bet sievas te nav, tur jau tā ķibele! Kā tad tā var būt laulībaspārkāpšana? Ja sieva būtu te, tad taču es ar krodzinieci negulētu.

- Neklausies, ko viņš ļurkšķ, - mierināja Feldmanis. – Viņam skau, un tas ir viss. Un kas tad notikapēc tam, kad tu viņu nosauci par Luīzi?

- Par Luīzi? Ne par Luīzi. Viņas vārds taču ir Luīze. Es viņu nosaucu par Almu.- Nu, par Almu, labi. Un tad?- Un tad? Tu to nemaz neticēsi, draugs! Derētu pasmieties vai celt traci – bet ko viņa dara? Viņa sāk

kaukt. Lej asaras kā krokodils, iedomājies tikai! Resnas sievietes nedrīkstētu raudāt...Reiters ieklepojās, aizvēra grāmatu un ieinteresēti paskatījās uz Betheru.- Un kāpēc ne?- Viņām tas nepiestāv. Nepiederas viņu staltumam. Resnām sievietēm derētu smieties.- Vai tava Alma būtu smējusies, ja tu viņu būtu nosaucis par Luīzi? – olpauris dzēlīgi jautāja.- Ja mana Alma te būtu bijusi, - Bethers skaidroja mierīgi un ar lielu pārākuma apziņu, - viņa man

vispirmām kārtām būtu iegāzusi ar pirmo pa rokai pagadījušos alus pudeli pa purnu. Un pēc tam, kad esbūtu atkal atģidies, viņa mani būtu tā apstrādājusi, ka tupeles vien būtu palikušas pāri. Re, tā būtu noticis,tu, stulbeni tāds!

Olpauris labu brīdi klusēja. Šī aina to acīm redzami bija satriekusi.- Un tādu sievu tu krāp? – viņš tad aizsmacis izdvesa.- Paklau, es taču viņu nemaz nekrāpju! Ja viņa te būtu, tad taču es krodziniecei pat virsū neskatītos.

Tā nav nekāda krāpšana. Tā ir vienkārši pašaizsardzība.

Reiters pievērsās Grēberam.- Un tu? Ko tu panāci ar savu armanjaka pudeli?- Nekā.- Nekā? – jautāja Feldmanis. – Un tāpēc tu guli līdz pusdienas laikam kā nosists?- Jā. Velns viņu zina, kāpēc esmu piepeši tik noguris. Es varētu tūlīt gulēt tālāk. Man tāda sajūta, it kā

veselu nedēļu nebūtu pievēris acis.- Nu, tad liecies tikai atkal uz auss un guli tālāk!- Gudrs padoms, - piezīmēja Reiters. – Meistargulētāja Feldmaņa padoms.- Feldmanis ir gatavais ēzelis, - apgalvoja olpauris, kas tajā brīdī tieši „pasēja”. – Viņš noguļ visu

savu atvaļinājumu. Pēc tam būs tā, it kā viņam atvaļinājuma nemaz nebūtu bijis. Tikpat labi viņš varējagulēt frontē un par savu atvaļinājumu tikai sapņot.

- Tā tev gan patiktos, brālīt. Bet ir tieši otrādi, - atbildēja Feldmanis. – Es guļu te un, kad sapņoju,tad sapņoju, ka esmu frontē.

- Un kur tad tu esi īstenībā? – jautāja Reiters.- Ko? Šeit, kur gan citur?- Vai tu par to esi drošs?Olpauris ieblējās.- Tieši to es arī gribu teikt, - tas sacīja. – Ir glui vienalga, kur atrodas, ja nepārtraukti guļ. Šis

ragulops to tikai nezina.- Toties nav vienalga, kad es pamostos, jūs prātvēderi, - Feldmanis pēkšņi aizkaitināts izmeta un

likās atkal guļus.Reiters no jauna pievērsās Grēberam.- Un tu? Ko tu šodien esi nodomājis darīt savas nemirstīgās dvēseles labā?- Pasaki man – kur ieteicams iet, ja grib paēst labas vakariņas?- Viens pats?- Nē.- Tad ej uz restorānu „Germania”. Tā ir vienīgā vieta. Var gan gadīties, ka tevi tur nelai iekšā.

Vismaz ne tavās frontinieka drēbēs. Tā ir viesnīca virsniekiem. Arī restorāns. Bet varbūt viesmīlis jutīsrespektu pret taviem skārda zvārguļiem.

Grēbers sevi aplūkoja no galvas līdz kājām. Formas tērps bija lāpīts un ļoti noplucis.- Vai tu man nevari aizdot savu mundieri? – viņš apvaicājās.- Labprāt. Tu tikai esi veselas trīsdesmit mārciņas vieglāks par mani. Ar manu mundieri tevi jau pie

pašām durvīm izsviedīs laukā. Bet es varu pagādāt tavam augumam piemērotu unteroficiera parādesformu ar visām biksēm. Ja tu uzvilksi mēteli, tad kazarmās to neviens nepamanīs. Bet, starp citu, kāpēc tuvēl joprojām esi vienkāršs ierindnieks? Tev taču jau sen vajadzēja būt leitnantam.

- Es jau reiz biju unteroficieris. Bet tad es piekāvu kādu leitnantu, un par to mani degradēja. Man vēlpalaimējās, ka nenokļuvu soda rotā. Bet kopš tā brīa par paaugstinājumu nebija vairs ko domāt.

- Nu labi. Tev līdz ar to pat ir morāliskas tiesības uz unteroficiera uniformu. Kad tu savu dāmuvedīsi uz restorānu „Germania”, tad no viņiem pasūti gan tikai Muma „Johannisberger Kochsberg 37”.Tas miroņiem liek mosties no nāves miega.

- Lai notiek! Tieši tas man vajadzīgs.

Bija sacēlusies migla. Grēbers stāvēja uz tilta, kas veda pār upi. Ūdens bija pilns visdaādāko lūņuun melns un kūtrs skalojās starp baļķiem un visvisādiem mājturības priekšmetiem. Iepretim baltajādūmakā vīdēja tumšais skolas ēkas siluets. Grēbers labu laiku raudzījās turp, tad devās pa tiltu atpakaļ uniegriezās mazā ieliņā, kas veda uz skolas pagalmu. Lielie dzelzs vārti no mitrā gaisa bija slapji un stāvējaplaši atvērti. Grēbers devās pa tiem iekšā. Skolas pagalms bija tukšs. Neredzēja neviena cilvēka, bija jau

pārāk vēls. Viņš aizstaigāja pāri pagalmam līdz upmalai. Kastaņkoku stumbri ieauga miglājā tik tumši, itkā tie būtu no ogles. Zem tiem stāvēja mikli soli. Grēbers atcerējās, ka te biei bija sēdējis. Nekasnepiepildījās no visa tā, ko viņš toreiz bija sapņojis. Tieši no skolas viņš aizgāja karā.

Grēbers labu laiku noraudzījās upē. Krastā bija pieskalota salūzusi gulta. Kā biezi sūkļi tajā zvilnējasmagi, slapji spilveni. Grēberu kratīja drebuļi. Viņš gāja atpakaļ un apstājās pie skolas ēkas. Tadpalūkoja ieejas durvis. Tās nebija aizslēgtas. Viņš tās atvēra un vilcinādamies iegāja. Vestibilā viņšpalika stāvam un skatījās apkārt. Viņš saoda nomācošo skolas gaisu un saskatīja pustumšās kāpnes untumši krāsotās durvis, kas veda uz aktu zāli un konferences telpām. Viņš nejuta neko. Pat ne nicinājumuvai ironiju. Viņš domāja par Velmani. „Nevajag iet atpakaļ,” tas bija teicis. Velmanim izrādījās taisnība.Grēbers izjuta vienīgi tukšumu. Viss, ko viņš savā pieredzē uzkrājis pēc skolā pavadītajiem gadiem, bijapretrunā ar to, kas šeit kādreiz tika mācīts. Nekas nebija palicis. Viens vienīgs bankrots.

Grēbers pagriezās un gāja prom. Abpus ieejas durvīm bija piemiņas plāksnes kritušajiem.Memoriālo plāksni labajā pusē viņš jau bija redzējis: tā bija veltīta Pirmajā pasaules karā kritušajiem.Katra partijas kongresa laikā tā tika apvīta ar skujām un ozollapām, un skolas direktors Šimels pie tāsteica kvēlas runas par atriebību, Lielvāciju un nākamo atmaksu. Šimelam bija resns, ļengans vēders, unviņš arvien ļoti svīda. Memoriālā plāksne kreisajā pusē bija jauna. To Grēbers vēl nebija redzējis. Tajābija atzīmēti tajā bija atzīmēti tagadējā karā kritušie. Grēbers lasīja vārdus. Daudz vārdu, taču plāksnebija liela un blakus pietiekami vietas vēl vienai.

Ārpusē, skolas pagalmā, viņš satika apkalpotāju.- Vai jūs ko meklējat? – jautāja vecais vīrs.- Nē, nekā nemeklēju.Grēbers gāja tālāk. Pēkšņi kas iešāvās prātā. Viņš devās atpakaļ.- Vai jūs nezināt, kur dzīvo Polmanis? – viņš jautāja. – Polmaņa kungs, kas te strādāja par skolotāju.- Polmaņa kungs te vairs nestrādā.- To es zinu. Kur viņš dzīvo?Apkalpotājs pavērās apkārt.- Te neviena nav, kas varētu noklausīties, - teica Grēbers. – Kur viņš dzīvo?- Senāk Polmanis dzīvoja Jāņa laukumā seši. Vai viņš arī tagad vēl tur dzīvo, nezinu. Vai jūs esat

kāds no šīs skolas skolniekiem?- Jā. Vai Šimels te vēl ir direktors?- Protams, - atbildēja apkalpotājs izbrīnījies. – Protams, ka vēl ir. Kāpēc gan lai viņš te nebūtu?- Jā, - teica Grēbers. – Kāpēc gan ne?Viņš gāja tālāk. Pēc kādas ceturtdaļstundas pamanīja, ka vairs nezina, kur atrodas. Migla sabiezēja

vēl vairāk, un drupās nevarēja ieturēt pareizo virzienu. Tās visas izskatījās vienādas, un ielas vairsnevarēja atšķirt citu no citas. Pārņēma dīvaina sajūta – it kā viņš pats sevī būtu apmaldījies.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Grēbers atrada ceļu uz Kāšu ielu. Tad pēkšņi cēlās vējš un migla sākaviļņoties un līgot itin kā mēma spoku jūra.

Grēbers nonāca pie savu vecāku mājas. Nekādu ziņu viņš tur neatrada un jau gribēja doties tālāk, kadizdzirdēja dīvaini dobju skaņu. Tā līdzinājās arfas strinkšķim. Grēbers atskatījās. Cik tālu vien skatienssniedza, iela bija tukša. Skaņa atplūda atkal – tagad augstākā tonī, ēla un gaistoša, it kā miglas jūrābrīdinoši zvanītu kāda neredzama boja. Skaņa atkārtojās – brīiem zemākos, tad atkal augstākos toņos,nevienmērīgi un tomēr gandrīz vai vienmērīgiem pārtraukumiem; tā šķita nākam no augšas, it kā uzjumtiem kāds spēlētu arfu.

Grēbers ieklausījās. Tad mēģināja skaņām izsekot, bet nevarēja noteikt virzienu, no kura tās plūda.Tās likās esam visur un nākam no visām pusēm spēcīgi un pavēloši, brīiem atplūzdamas pa vienai, brīiemkā arpedo vai nepārtraukts bezcerīgu skumju akords.

„Droši vien komandants,” viņš nodomāja. „Jukušais, kas gan cits.” Viņš aizgāja līdz mājai, no kuras

bija pāri palikusi tikai fasāde, un atrāva vaļā durvis. No atzveltņa aiz durvīm strauji pielēca kājās cilvēkastāvs. Grēbers ievēroja, ka tas ir zaļais atzveltnis, kas bija stāvējis vecāku mājas drupās.

- Kas noticis? – komandants izbijies skarbi noprasīja.Grēbers redzēja, ka komandantam rokās nekā nebija. Bet skaņas joprojām virmoja tālāk.- Kas tas ir? – Grēbers jautāja. – No kurienes tā nāk?Komandants piebāza savu miklo seju glui tuvu klāt Grēbera vaigam.- Ak, mūsu karavīrs! Tēvijas aizstāvis! Kas tas ir? Vai tad jūs nedzirdat! Tas ir rekviēms

apbērtajiem! Rociet viņus ārā! Rociet viņus ārā! Izbeidziet šo slepkavību!- Blēņas! – Grēbers, acis nenovērsdams, lūkojās cauri biezajai miglai augšup. Viņš saskatīja kaut ko

tumšam kabelim līdzīgu šūpojamies vējā, un katru reizi, kad tas atvēzējās, bija dzirdama mīklainā gongaskaņa. Pēkšņi viņš atcerējās klavieres ar norauto vāku, kuras bija redzējis karājamies drupās. Kabelis sitapa atsegtajām stīgām.

- Tās ir klavieres, - viņš teica.- Tās ir klavieres! Klavieres! – mēdīja komandants. – Ko jūs no tā sajēdzat, jūs, nelabojamais

slepkava! Tas ir mirušo zvans, un vējš to zvana! Ar viņa mēli debesis brēc pēc ēlastības, jūs, nāvinesošais automāt, debesis brēc pēc ēlastības, kuras zemes virsū vairs nav! Ko jūs zināt par nāvi, jūs,iznīcinātāj! Un kā gan arī jūs varētu? Tie, kas sēj nāvi, nekad neko par to nezina. – Viņš paliecās uzpriekšu. – Mirušie ir visur, - viņš čukstēja. – Tie guļ zem drupām ar savām samīdītajām sejām un plašiatplestajām rokām, tie tur guļ, bet reiz tie celsies augšā un jūs vajās...

Grēbers devās atpakaļ.- Vajās, - komandants viņam vēl nočukstēja nopakaļ. – Tie jūs apsūdzēs un spriedīs tiesu par katru

atsevišķi...Grēbers komandantu vairs neredzēja. Viņš tikai dzirdēja aizsmakušo balsi, kas skanēja cauri miglas

skrandu virpulim.- Jo, ko jūs esat nodarījuši vismazākajam no maniem brāļiem, to jūs esat darījuši man, saka tas

kungs...Grēbers gāja arvien tālāk.- Ej pie velna! – viņš murmināja. – Ej pie velna un lien pats zem drupām, uz kurām tu tupi kā

maitasputns!Viņš gāja tik tālāk. „Mirušie,” viņš sarūgtināts domāja. „Mirušie, mirušie! Es negribu vairs ne

dzirdēt par mirušajiem. Kāpēc gan es esmu atkal šurp atnācis? Vai tas arī nebija tādēļ, lai sajustu, ka kautkur šajā tuksnesī vēl mīt dzīvība?”

Viņš piezvanīja. Durvis atvērās tūlīt, it kā cieši aiz tām kāds būtu stāvējis.- Ak jūs... – Līzera kundze pārsteigta izsaucās.- Jā, es, - atbildēja Grēbers. Viņš bija cerējis sastapt Elizabeti.Viņa tajā pašā brīdī arī iznāca no savas istabas. Šoreiz Līzera kundze bez vārda runas atkāpās.- Nāc iekšā, Ernst! – Elizabete aicināja. – Būšu tūlīt gatava.Viņš viņai sekoja.- Vai tā ir tava visgaišākā kleita? – viņš jautāja un skatījās uz melno puloveru un svārkiem, kas viņai

bija mugurā. – Vai tad tu esi aizmirsusi, ka mēs šovakar izejam?- Tu to domāji nopietni?- Protams! Paskaties uz mani! Šis ir unteroficiera parādes tērps. Kāds draugs man to pagādāja. Esmu

kļuvis par krāpnieku, lai tikai varētu kopā ar tevi apmeklēt restorānu „Germania”, - un var būt, ka tur laiiekšā, tikai sākot ar leitnanta pakāpi. Bet tas laikam būs atkarīgs no tevis. Vai tev nav nevienas citaskleitas?

- Ir. Bet...

Grēbers redzēja uz galda Bindinga doto degvīnu.- Es zinu, par ko tu domā, - viņš teica. – Aizmirsti to! Un aizmirsti Līzera kundzi un kaimiņus. Tu

nevienam nekaitē, un tas ir vienīgais, ar ko jārēķinās. Un tev jātiek arī reiz ārā, citādi tu vēl sajuksi prātā.Še, iedzer malku vodkas!

Viņš pielēja glāzi un deva Elizabetei. Viņa to izdzēra.- Labs ir! – viņa teica. – Tas ies ātri. Es jau pa pusei uz to biju sagatavojusies, bet nezināju, vai tu

neesi aizmirsis. Tev tikai jāatstāj istaba, kamēr es pārģērbjos. Es negribu, ka Līzera kundze mani denuncēkā prostitūtu.

- Šajā gadījumā viņa nekā nepanāktu. Attiecībā uz karavīriem tā ir patriotiska rīcība. Tomērpagaidīšu tevi ārā. Uz ielas, nevis gaitenī.

Viņš staigāja pa ielu šurp un turp. Migla vairs nebija tik bieza, taču starp namu sienām tā vēl kūpējakā tvaiki veļas mazgātavā. Pēkšņi nošķindēja logs. Elizabete, gaismas apņemta, izliecās pa to kailiempleciem un turēja rokās divas kleitas. Viena bija zeltaina, ar brūnu rakstu, otra nenoteiktas krāsas untumša. Tērpi plīvoja vējā kā karogi.

- Kuru? – viņa jautāja.Viņš parādīja uz zeltaino. Viņa pamāja un aizvēra logu. Viņš skatījās apkārt. Neviens nebija

pamanījis šo pretgaisa aizsardzības noteikumu pārkāpšanu.Grēbers atkal soļoja šurpu turpu, bet nakts pēkšņi šķita plašāka un krāšņāka. Dienas nogurums,

vakara dīvainais noskaņojums un lēmums novērsties no pagātnes bija pārvērties maiguma pārņemtāsatraukumā un nemierpilnās gaidās.

Elizabete nāca laukā pa durvīm. Viņa nāca strauja, slaida un lokana savā garajā, zeltainajā kleitā,kurā atvizēja vārā gaisma, un izskatījās lielāka nekā pirmīt. Arī seja šķita pārvērtusies. Tā bija šaurāka,un galva likās mazāka, un pagāja krietns brīdis, kamēr Grēbers atklāja, ka tas tā bija tādēļ, ka viņas kleitabrīvi atsedza kaklu.

- Vai Līzera kundze tevi redzēja? – viņš apjautājās.- Jā. Viņa zaudēja valodu. Viņa domā, ka man jāģērbjas maisā, ar pelniem jāapkaisa galva un tā

jāizpērk grēki. Vienu brīdi man jau radās sirdsapziņas pārmetumi.- Sirdsapziņas pārmetumi arvien ir neīstiem cilvēkiem.- Tie nebija tikai sirdsapziņas pārmetumi vien. Tās bija arī bailes. Vai tu domā...- Nē, - atteica Grēbers. – Es nedomāju nekā. Un šovakar mēs arī vairs nekā nedomāsim. Mēs nu jau

labu laiku esam domājuši pietiekami daudz un pietiekami daudz ar to sevi biedējuši. Tagad mēspamēģināsim, vai nevaram glui vienkārši mazliet papriecāties...

Viesnīca „Germania” stāvēja starp divām sabrukušām ēkām kā bagāta radiniece starp divāmnabadzībā ieslīgušām. Gruveši abpus viesnīcas bija kārtīgi sakrauti kaudzē, un drupas līdz ar to vairsnelikās haotiskas un nāves elpas apdvestas, tās jau bija ieguvušas kārtīgu un gandrīz vai pieklājīguizskatu.

Šveicars vērtējošu skatienu appētīja Grēbera formas tērpu.- Kur vīna pagrabs? – Grēbers griezīgā balsī noprasīja, pirms šveicars vēl ko paguva pateikt.- Tur tālāk, no vestibila pa labi, kungs. Pajautājiet pēc vecākā viesmīļa Friča.Viņi devās cauri vestibilam. Viņiem garām pagāja kāds majors un divi kapteiņi. Grēbers sveicināja.- Te čumot un mudot no ģenerāļiem, - viņš paskaidroja. – Otrajā stāvā atrodas vairāku militāro

komisiju kancelejas.Elizabete apstājās.- Vai tad tu neesi pārāk nepiesardzīgs? Ja nu kāds pamana, ka ar tavu formas tērpu viss nav īsti

kārtībā?- Ko tad šie var pamanīt? Nav taču nemaz tik grūti izturēties kā unteroficierim. Es pats jau reiz tāds

biju.Piešiem šķindot, ienāca kāds pulkvedis-leitnants kopā ar sīku, kalsenu sievieti. Viņš izlikās Grēberu

neredzam.- Kas notiks, ja tie pamanīs? – vaicāja Elizabete.- Nekas sevišķs.- Vai viņi tevi var nošaut?Grēbers pasmējās.- To viņi, manuprāt, nedarīs, Elizabet. Mēs tiem esam pārāk nepieciešami frontē.- Bet kas tev vēl var notikt?- Nekas. Varbūt uzliks pāris nedēļu aresta. Tas nozīmētu pāris nedēļu miera. Tikpat kā atvaļinājums.

Ja kādam pēc apmēram pāris nedēļām jāatgrieas frontē, tad tam nekas liels vairs nevar notikt.Vecākais viesmīlis Fricis iznira no gaiteņa pa labi. Grēbers iespieda viņam rokā naudaszīmi. Fricis

to noslēpa, un viņiem ceļā vairs neradās nekādi šķēršļi.- Uz vīna pagrabu, arī paēst, protams, vēlaties, - viņš paziņoja un cienīgi gāja pa priekšu.Fricis viņus nosēdināja pie vientuļa galdiņa aiz kādas kolonnas un lēnā gaitā aizgāja. Grēbers ļāva

skatieniem slīdēt visapkārt.- Tieši tas, ko es gribēju. Man tikai vajag mazliet laika, lai aprastu. Un tev? – Viņš paskatījās uz

Elizabeti. – Tev noteikti ne, - viņš teica pārsteigts. – Tev tāds izskats, it kā tu šurp nāktu katru dienu.Parādījās mazs, vecs viesmīlis, kura āriene atgādināja marabu. Viņš atnesa ēdienkarti. Grēbers to

paņēma, ielika tajā naudaszīmi un atdeva viesmīlim atpakaļ. – Mēs gribētu kaut ko, kā nav kartē. Kovarētu dabūt?

Neizteiksmīgām acīm „marabu” viņā paskatījās.- Mums nav nekā cita kā vien tas, kas minēts ēdienkartē.- Labs ir! Tad atnesiet mums pagaidām pudeli Muma „Johannisberger Kochsberg 37”. Ne pārāk

vēsu.„Marabu” acis atdzīvojās.- Lūdzu, kungs! – viņš ar pēkšņu cieņu atbildēja. Tad paliecās uz priekšu. – Pavisam nejaušā kārtā

mums pašreiz ir Ostendes jūras butes. Glui svaigas. Varbūt pasniegt ar salātiem beļģu gaumē unkartupeļiem ar zaļiem pētersīļiem.

- Labi. Un kādi uzkoamie jums ir? Protams, ne jau kaviāru pie vīna.„Marabu” atdzīvojās vēl vairāk.- Protams, ne. Mums vēl ir mazliet Strasbūras zosu aknu ar trifeļiem.Grēbers piekrītoši pamāja.- Un noslēgumam ieteicu gabaliņu Holandes siera. Tas izceļ vīna aromātu visā pilnībā.- Lieliski!„Marabu” rosīgi aizsteidzās. Sākumā viņš Grēberu laikam bija noturējis par kareivi, kas nejauši te

iemaldījies, tagad turpretim viņš tajā saskatīja smalku lietpratēju, kas bija tikai kareivis.Elizabete pārsteigta klausījās.- Ernst, - viņa jautāja, - kā gan tu to visu zini?- Tas ir mana drauga Reitera nopelns. Šorīt es vēl nekā no visa tā nezināju. Bet viņš ir tik smalks

lietpratējs, ka tādēļ iedzīvojies podagras kaitē. Bet tā viņu tagad glābj no frontes. Tā jau alla mēdz būt, kagrēks tiek atalgots.

- Bet šie triki ar dzeramnaudām un ēdienkartēm...- Reitera nopelns. Viņš šajā ziņā ir gudrinieks. Arī drošo, smalko izturēšanos viņš man iemācīja.Elizabete piepeši iesmējās. Tie bija silti, brīvi un liegi smiekli.- Tādu es tevi nudien neatceros, - viņa teica.- Es tevi arī neatminos tādu, kāda tu esi tagad.

Grēbers lūkojās Elizabetē. Tādu viņš meiteni pirms šī vakara nebija redzējis. Viņa pilnīgi pārvērtās,kad smējās. Likās, it kā tumšai mājai pēkšņi atvērtos visi logi.

- Tev ir ļoti skaista kleita, - viņš mazliet kautri piezīmēja.- Tas ir manas mātes tērps. Es to vēl tikai vakarvakarā pārveidoju un salaboju. – Viņa smējās. – Es

nebiju glui tik nesagatavota, kā izskatījās, kad tu atnāci.- Vai tad tu proti šūt? Tu tāda nemaz neizskaties.- Senāk to arī nepratu, bet vēlāk iemācījos. Tagad es katru dienu veselas astoņas stundas šuju

šineļus.- Patiešām? Vai tu esi mobilizēta darbiem?- Jā. Es to arī pati gribēju. Domāju, ka tas varbūt nāks tēvam par labu.Grēbers pakratīja galvu un paskatījās meitenē.- Tev tas nav piemērots. Tikpat maz kā tavs vārds. Kā gan tu pie tā esi tikusi?- To izraudzījusies māte. Viņa bija dienvidaustriete un izskatījās pēc itālietes; viņa esot cerējusi, ka

es būšu gaišmataina, zilacaina, un tādēļ man bija nolemts vārds Elizabete. Un, lai gan savās cerībāsvīlusies, māte mani tomēr šajā vārdā nosaukusi.

„Marabu” ieradās ar vīnu. Viņš turēja pudeli kā kādu lielu dārgumu un uzmanīgi pielēja glāzes.- Es jums atnesu ļoti plānas, gludas kristāla glāzes, - viņš piebilda. – Tās vislabāk izceļ vīna krāsu.

Bet varbūt jūs vēlaties lielās, tumšās?- Nē. Plānās, caurspīdīgās.„Marabu” pamāja un lika galdā lēzenu sudraba trauku. Zoss aknu roainās šķēlītes ar melnajiem

trifeļiem bija ietvertas trīcošā elejas vainagā.- Tieši no Elzasas, - „marabu” lepni paziņoja.Elizabete smējās.- Tā nu gan ir greznība!- Greznība! Kā tad! – Grēbers pacēla glāzi. – Greznība, - viņš atkārtoja. – Tā ir ko vērta! Uz to mēs

sadzersim, Elizabet! Veselus divus gadus ēdu no skārda katliņa un nekad nebiju drošs, vai savu maltītivarēšu pabeigt, - un tāpēc tā nav tikai vienkārša greznība vien. Tas ir kaut kas daudz vairāk: miers,drošības sajūta, līksme, svinīgums – viss, kā frontē nav.

Grēbers dzēra: vīnu izbaudīdams, viņš lūkojās Elizabetē; arī viņa taču bija šo svētku daļa. Un pēkšņiGrēbers apjauta, ka vieglums un pacilātība rodas no tā negaidītā, nesvarīgā, šķietami bezvērtīgā, kastomēr bija pārāks par nepieciešamo, jo piederēja pie dzīves otras puses, pie spoākās, pie tās, kur valdījapārpilnība, rotaļīgums un sapņi. Pēc ilgajiem nāves ēnā pavadītajiem gadiem vīns bija ne tikvien vīns,sudrabs ne tikvien sudrabs, mūzika, kas no kaut kurienes telpā ieskanēja, ne tikvien mūzika un Elizabetene tikvien Elizabete vien – tas viss kopā bija tās otras dzīves simboli, tās dzīves, kur nenonāvēja unneizpostīja, kur bija dzīve pašas dzīves dēļ, tās dzīves, kura jau bija kļuvusi gandrīz vai par teiksmu unnepiepildāmu sapni.

- Dabrīd cilvēks pavisam aizmirst, ka viņš dzīvo, - Grēbers piezīmēja.Elizabete atkal smējās.- Es gan to arvien apzinos. Tikai nezinu lāgā, ko ar to iesākt.Pienāca viesmīlis.- Kā jūs esat apmierināti ar vīnu, kungs?- Tas acīmredzot ļoti labs. Citādi es pēkšņi nedomātu par lietām, par kurām sen nebiju domājis.- To dara saule, kungs. Saule, kas vīnogas rudenī briedinājusi. Vīns to tagad atkal izstaro. Tādu vīnu

kā šo Reinzemē dēvē par monstranciju.- Par monstranciju?- Jā. Tas ir kā zelts un staro uz visām pusēm.- Tā ir.

- Tā varu izbauda jau ar pirmo glāzi, vai ne? Glui kā saules dzira!- Pat ar pirmo malku. Tas nemaz neieplūst kuņģī. Tas tūdaļ sakāpj acīs un pārvērš pasauli.- Vīnus jūs pazīstat, kungs! – Viesmīlis familiāri paliecās uz priekšu. – Tur uz tā galdiņa pa labi ir

tas pats vīns. Bet tie ļaudis lej, it kā tas būtu ūdens. Tiem būtu jādzer kāds Mozeles vīns.Viņš devās projām, uzmetis kaimiņu galdam nicīgu skatienu.- Šī diena laikam ir laimīga krāpniekiem, Elizabet, - sacīja Grēbers. – Kā tu izjūti vīnu? Vai tas tev

šķiet kā monstrancija?Viņa atlaidās krēslā un pastaipīja plecus.- Es jūtos kā cilvēks, kas izsprucis no cietuma un ko krāpšanas dēļ atkal drīz tur iebāzīs.Viņš smējās.- Re nu, kādi mēs esam! Baidāmies savu jūtu. Un, tiklīdz mēs tās samanām, tā tūlīt domājam, ka esam

krāpnieki.Viesmīlis atnesa jūras buti un salātus. Grēbers noskatījās, kā to servēja. Sasprindzinājums bija

izzudis, un viņš jutās kā cilvēks, kurš pavisam nejauši uzdrošinājies uzkāpt uz plāna ledus un sev par lielupārsteigumu redz, ka tas nelūst. Viņš zina, ka tas ir plāns un ka ilgi varbūt neturēs, bet pašlaik tas tur, un arto pietiek.

- Ir taču arī savs labums, ja cilvēks tik ilgi gulējis netīrumos, - viņš teica. – Tad viss ir tik jauns unsatraucošs, it kā to piedzīvotu pirmoreiz. Viss – pat vīna glāze un balts galdauts.

Viesmīlis pacēla pudeli, lai piepildītu glāzes. Viņš tagad izturējās kā rūpīga māte.- Parasti pie zivs mēdz pasniegt kādu no Mozeles vīniem, - viņš paskaidroja. – Bet jūras bute ir kaut

kas cits. Tās gaļa atgādina gandrīz vai riekstu. Reinzemes vīns pie tās ir vesela atklāsme – kā jūsdomājat?

- Noteikti!Viesmīlis pamāja un nozuda.- Ernst, - Elizabete baījās, - vai mēs arī par visu to varēsim samaksāt? Tas taču droši vien šausmīgi

dārgs.- Mēs to varam samaksāt. Es atvedu naudu par diviem kara gadiem. Ilgam mūam tā nav vajadzīga. –

Grēbers pasmējās. – Tikai pavisam īsai dzīvītei. Divām nedēļām. Tik ilgi jau pietiks.

Viņi stāvēja nama durvju priekšā. Vējš bija norimies un migla atkal sabiezējusi.- Kad tev jādodas atpakaļ? – iejautājās Elizabete. – Pēc divām nedēļām?- Apmēram tā.- Tas ir drīz.- Tas ir drīz, bet tas ir arī vēl ļoti tālu. Tas mainās – kā kuru brīdi. Karā laiks rit glui citādi nekā

miera apstākļos. To tu pati arī droši vien zini; šeit patlaban ir tāda pati fronte kā tur, karalaukā.- Tas nav tas pats.- Tomēr. Šis vakars bija mana pirmā patiesi īstenā atvaļinājuma diena. Lai dievs svētī viesmīli un

Reiteru, un tavu zeltaino kleitu, un šo vīnu!- Un mūs, - sacīja meitene. – Arī mums svētība var noderēt.Elizabete stāvēja Grēbera priekšā. Miglas pavedieni pinās viņas matos, un blāvā gaisma tajos

mirgoja. Tā kaisīja mirgas pār meitenes kleitu, un miglājā viņas seja bija mikla kā auglis. Grēberampēkšņi nācās neizsakāmi grūti aiziet, pārraut maiguma, miera klusuma un satraukuma austo plīvuru, kas tiknegaidīti bija klājies pār šo vakaru, un doties atpakaļ uz kazarmas smirdoņu, klausīties jokos, justmokošas, bezcerīgas gaidas un domas par nākotni.

Klusumu pāršķēla skarba balss: - Vai jums acu pierē nav, unteroficieri, ko?Mazs, apaļš majors ar baltām, īsi apcirptām ūsām stāvēja viņu priekšā. Tas acīmredzot bija pienācis

klusu ar saviem gumijas zoļu apaviem. Grēbers tūdaļ redzēja, ka tas ir sen izdienējis vecs rezerves kara

zirgs, kas izvilkts laukā no naftalīna un nu tagad diojas ar savu uniformu. Vislabprātāk Grēbers šo vecibūtu saņēmis aiz čupra un pamatīgi sapurinājis, bet nedrīkstēja riskēt. Viņš tādēļ rīkojās tā, kā pieredzējiskareivis dara: neteica nekā un pieņēma pamatstāju. Vecis lika kabatas baterijas gaismas kūlim slīdēt pārviņu. Grēbers to kaut kāda iemesla pēc izjuta kā sevišķi aizskarošu.

- Parādes tērps, - kvekstēja vecais. – Siltā vietiņā laikam esat iekortelējies, ka varat to sev atļauties?Aizmugurnieks parādes tērpā! Tā tikai vēl trūka! Kāpēc jūs neesat frontē?

Grēbers neatbildēja. Viņam bija piemirsies pārlikt apbalvojumu nozīmes no vecā formas tērpa uzaiztapināto.

- Knakstīties pa kaktiem – tas ir viss, ko jūs protat, ko? – kvekstēja majors.Elizabete pēkšņi sakustējās. Kabatas baterijas stari iespīdēja viņai sejā. Viņa paskatījās uz veci un,

no gaismas loka iznākdama, tuvojās viņam. Majors nokrekšķinājās, uzmeta Elizabetei vēl greizu skatienuun aizvācās.

- Manai pacietībai bija gals, - viņa noteica.Grēbers paraustīja plecus.- Nekā nevar padarīt šiem vecajiem bukiem. Tie klaiņo apkārt pa ielām un liek sevi sveicināt. Tas ir

viss viņu dzīves saturs. Vai tāpēc dabai bija jānopūlas vairākus miljonus gadu, lai beidzot radītu šāduērmu?

Elizabete smējās.- Kāpēc tu neesi frontē?Grēbers nosmīkņāja.- To es dabūju par savu blēdīšanos ar parādes uniformu. Rīt ģērbšos civilā. Es zinu, kur to var

aizņemties. Man ir līdz kaklam šī mūīgā sveicināšana. Tad mēs arī restorānā „Germania” vienā mierāvarēsim pasēdēt.

- Vai tu atkal gribi iet turp?- Jā, Elizabet. Tie ir brīi, kurus vēlāk karalaukā atceras. Nevis ikdienu. Es tev atnākšu pakaļ pulksten

astoņos. Un tagad es iešu. Citādi šis vecais nejēga te uzklīdīs vēlreiz un prasīs uzrādīt karaklausībasapliecību. Arlabunakti!

Grēbers apskāva Elizabeti, un viņa piekļāvās viņam. Viņš juta meiteni savās rokās, un pēkšņi visscits izzuda; viņš alka Elizabetes, nekā cita, vienīgi Elizabetes, skūpstīja viņu un turēja cieši, negribējavairs laist vaļā – un tomēr palaida.

Viņš aizgāja vēlreiz uz Kāšu ielu. Apstājās vecāku mājas priekšā. Mēnessgaisma spiedās caurimiglājam. Viņš noliecās, tad ar spēju rāvienu izvilka starp akmeņiem iesprausto lapu. Vienā stūrī bijakaut kas ar resnu zīmuli uzrakstīts. Viņš tvēra pēc savas kabatas baterijas: „Pieteikties Galvenajā pastāpie 15. Lodziņa”.

Nevilšus Grēbers paraudzījās pulkstenī. Bija jau stipri vēls; pasts naktī bija ciet, tātad pirmspulksten astoņiem nekā nevarēja uzzināt; vienīgi rīt no rīta viņš beidzot kaut ko zinās. Grēbers salocījalapu un iebāza kabatā, lai to pastā uzrādītu. Tad viņš cauri kapa klusumā slīgstošajai pilsētai devās promuz kazarmām; bija tāda sajūta, it kā viņš būtu zaudējis svaru un staigātu pa vakuumu, ko neuzdrošināsiedragāt.

XIII Pasta ēkas viena daļa vēl bija vesela. Pārējais bija sagruvis un sadedzis. Visur drūzmējās cilvēki.

Grēberam kādu laiciņu vajadzēja pagaidīt. Tad viņš nonāca pie piecpadsmitā lodziņa un uzrādīja lapu arpaziņojumu.

Ierēdnis viņam lapu atdeva atpakaļ.

- Vai jums personības dokumenti līdzi?Grēbers aizbīdīja aiz stiepļu sieta savu karaklausības apliecību un atvaļinājuma zīmi. Ierēdnis

dokumentus pamatīgi nopētīja.- Kas ir? – Grēbers jautāja. – Vai kādas ziņas?Ierēdnis neatbildēja. Viņš piecēlās un nozuda telpas dziļumā. Grēbers gaidīja un blenza savos

papīros, kas atšķirti bija palikuši uz galda.Ierēdnis atgriezās, nesdams rokā mazu, saburzītu sainīti. Viņš adresi vēlreiz salīdzināja ar Grēbera

atvaļinājuma zīmi. Tad izbīdīja paku pa lodziņu ārā.- Parakstieties šeit!Grēbers redzēja uz pakas savas mātes rokrakstu. Viņa paku bija sūtījusi uz fronti, un no turienes tā

tikusi sūtīta viņam pakaļ. Viņš palūkojās nosūtītāja adresē. Bija uzdota vēl tā pati Kāšu iela. Grēberspaņēma sainīti un parakstīja kvīti.

- Vai tas ir viss, pēc kā bija jānāk? – viņš jautāja.Ierēdnis pievērsa skatienu.- Vai jūs domājat, ka mēs te kaut ko paturam?- To ne. Es domāju, ka varbūt jau esat saņēmuši manu vecāku jauno adresi.- Tas neietilpst mūsu kompetencē. Apjautājieties otrajā stāvā vēstuļu piegādes daļā.Grēbers uzgāja augšā. Otro stāvu jumts sedza tikai pa pusei. Pārējā daļā iespīdēja debesis ar

mākoņiem un sauli.- Te nekāda cita adrese nav zināma, - teica sieviete, kas sēdēja pie lodziņa. – Citādi mēs paku

nebūtu sūtījuši uz Kāšu ielu. Bet jūs taču vēl varat pajautāt jūsu iecirkņa vēstuļu iznēsātājam.- Kur viņš ir?Sieviete paskatījās savā pulkstenī.- Viņš pašlaik ir ceļā. Ja jūs pēcpusdienā atnāksiet šurp ap četriem, viņš būs te. Tad tiek šķirots

pasts.- Vai viņš var zināt adresi, ja jūs šeit nezināt?- Protams, ne. Viņš to uzzina no mums. Bet ir ļaudis, kas viņam tomēr grib pavaicāt. Tas it kā

nomierina. Cilvēks jau nu reiz tāds ir. Vai ne?- Jā, laikam.Grēbers paņēma savu saini un gāja pa kāpnēm lejā. Viņš paskatījās uz datumu. Paka bija nosūtīta

pirms trim nedēļām. Ilgs laiks gan bija pagājis, kamēr tā nokļuva līdz frontei, bet no turienes tā viņu ātripanākusi. Grēbers nostājās kādā kaktā un pavēra brūno papīru. Sainī atradās viena sausā kūka, pārisvilnas zeķu, paciņa cigarešu un mātes vēstule. Viņš lasīja vēstuli; tur nekā nebija par dzīvokļa maiņu vaigaisa uzbrukumiem. Viņš iebāza vēstuli kabatā un pagaidīja, līdz kļuva atkal mierīgs. Tad viņš izgāja ārā.Mierināja sevi, ka nu jau drīz vajadzētu pienākt vēstulei ar jauno adresi, - bet jutās daudz noēlojamāk,nekā to bija gaidījis.

Viņš nolēma aiziet pie Bindinga. Var būt, ka tas zinās kaut ko jaunu.

- Nāc iekšā, Ernst! – sauca Alfonss. – Mēs pašreiz gatavojamies tukšot pirmšķirīgu pudeli. Vari nāktpalīgā.

Bindings nebija viens. Uz lielā dīvāna zem Rubensa gleznas zvilnēja kāds esesietis tādā stāvoklī, itkā viņš tur būtu novēlies un pagaidām vēl nespētu piecelties. Tas bija tievs cilvēks ar dzeltenīgi bālu sejuun tik gaišiem matiem, ka radās iespaids, it kā viņam nebūtu ne skropstu, ne uzacu.

- Tas ir Heinijs, - teica Alfonss ar zināmu cieņu. – Heinijs – čūsku dīdītājs! Un tas ir mans draugsErnsts, atvaļinājumā no Krievijas.

Heinijs bija diezgan stipri iereibis. Viņam bija ūdeņaini bālas acis un maza mute.- Krievija! – viņš murmināja. – Arī es tur biju. Brīnišķīgs laiciņš! Labāks nekā šeit.

Grēbers jautājoši paskatījās uz Bindingu.- Heinijs jau vienu pudeli iztempis, - paskaidroja Alfonss. – Viņam bēdas. Vecāku māja

sabombardēta, tuvinieki nav cietuši, visi atradās pagrabā. Bet dzīvoklis ir pagalam.- Četras istabas! – ņurdēja Heinijs. – Visas mēbeles jaunas. Arī klavieres. Lieliskas klavieres!

Skaista skaņa! Šitie cūkas!- Gan jau Heinijs klavieres atriebs, - izmeta Alfonss.- Nāc, Ernst, - ko tu dzersi? Heinijs dzer konjaku. Man ir arī vodka, ķimelis un ko vien tu gribi.- Neko. Es tikai uz brīdi ieskrēju apjautāties, vai tu kaut ko neesi uzzinājis.- Vēl nekā jauna. Šajā apkārtnē tavu vecāku vairs nav. Vismaz nekur nav pieteikti. Arī lauku ciemos

to nav. Vai nu tie aizbraukuši un vēl nav piereģistrējušies, vai arī ar kādu transportu evakuēti. Tu zini, kāšobrīd ir. Šie cūkas taču bombardē visu Vāciju; tad nu paiet kāds laiks, kamēr sakari atkal tiek atjaunoti.Nāc iedzer! Vienu glāzīti tu taču varēsi noriskēt.

- Labs ir! Tad glāzīti vodkas.- Vodka, - murmināja Heinijs. – Straumēm mēs to tempām! Un tad šiem lopiem rīklē lējām un

aizdedzinājām. Pataisījām tos par liesmu metējiem. Ek, puiši, kā tie lēkāja! Nenosmieties!- Kāpēc? – vaicāja Grēbers.Heinijs neatbildēja. Stiklainām acīm blenza savā priekšā.- Liesmu metēji, - viņš murmināja. – Lieliska ideja!- Par ko viņš runā? – jautāja Grēbers Bindingam.Alfonss paraustīja plecus. – Heinijs ir daudz piedzīvojis. Viņš dienēja drošības dienestā.- Drošības dienestā Krievijā?- Jā. Iedzer vēl vienu, Ernst!Grēbers paņēma rokā vodkas pudeli, kas stāvēja uz varā kaltā galdiņa, un to aplūkoja. Dzidrais

šņabis traukā līgojās.- Cik procentīga tad ir šī vodka?Alfonss smējās. – Diezgan stipra. Noteikti savi sešdesmit procenti. Krievi panes stipru vodku.„Panes stipru vodku,” nodomāja Grēbers. „Un, ja tā ir stipra, tad deg, kad to kādam lej rīklē un

aizdedzina.” Grēbers paskatījās uz Heiniju. Viņš zināja pietiekami daudz nostāstu par esesiešu drošībasdienestu, lai saprastu, ka tas, ko Heinijs tagad muldēja skurbumā, laikam gan nebija nekāda plātīšanās.Drošības dienests frontes aizmugurē likvidēja simtiem tūkstošu cilvēku ar ieganstu – radīt dzīves telpuvācu tautai. Drošības dienests likvidēja visus, kas bija nevēlami, un darīja to galvenokārt nošaujot; bet,lai masveidīgā slepkavošana nekļūtu pārāk vienmuļa, esesieši brīiem izgudroja „humoristiskas”variācijas. Grēbers daas no tām zināja, par citām viņam bija stāstījis Šteinbrenners. Dzīvie liesmu metējibija kaut kas jauns.

- Ko tu tā lūri uz blašķi? – jautāja Alfonss. – Tā tev nekodīs. Ielej!Grēbers nolika pudeli atpakaļ. Viņš gribēja piecelties un aiziet, bet palika sēam. Viņš piespieda sevi

palikt. Pietiekami biei bija raudzījies sānis un nekā negribējis zināt. Viņš un simtiem tūkstoši citu,domādami, ka ar to varēs savu sirdsapziņu apklusināt. Viņš to vairs negribēja. Negribēja vairs izvairīties.Tādēļ viņš nebija braucis atvaļinājumā.

- Vai tu negribi vēl vienu? – vaicāja Alfonss.Grēbers skatījās uz Heiniju, kas snauduļoja.- Vai viņš vēl joprojām ir drošības dienestā?- Vairs ne. Tagad viņš ir te.- Kur?- Viņš ir oberšarfīrers koncentrācijas nometnē.- Koncentrācijas nometnē?- Jā. Iemet taču vēl kādu malku, Ernst! Tik jauniņi kā šodien mēs vairs netiksimies. Un pakavējies

vēl brītiņu. Nebēdz vienmēr tūlīt prom!- Nē, - teica Grēbers un turpināja skatīties Heinijā. – Es vairs nebēgšu prom.- Tas nu beidzot ir prātīgs vārds. Ko tu dzersi? Vēl vienu vodku?- Nē. Dod man ķimeli vai konjaku. Vodku ne.Heinijs sakustējās.- Protams, vodku ne, - tas šļupstēja. – Būtu ēl to izlietot šim nolūkam. Vodku mēs tempām paši. Tas

bija benzīns. Arī labāk deg...

Heinijs vannas istabā vēma. Alfonss ar Grēberu stāvēja pie ārdurvīm. Debesis bija kā nosētas arspoi baltām mākoņu aitiņām. Birzī dziedāja strazds, mazs, melns kamoliņš ar dzeltenu knābi un balsi, kurāgavilēja pavasaris.

- Velna pulveris šis Heinijs, vai ne? – izmeta Alfonss. Viņš to teica kā zēns, kas runā par asinskārīguindiāņu virsaiti – pa pusei šausminādamies, pa pusei apbrīnodams.

- Viņš ir velna pulveris pret cilvēkiem, kas nevar pretoties, - atbildēja Grēbers.- Viņam ir stīva roka, Ernst. Tādēļ nevar būt ierindā. To viņš dabūja, kaudamies ar komunistiem pie

Zāles 1932. gadā. Tas viņu arī tā satracina. Bet, puis, tas tikai ir kaut kas, ko viņš stāsta, ko? – Alfonsspakšķināja apdzisušo cigāru, ko bija aizdedzinājis, kad Heinijs plātījās ar saviem piedzīvojumiemKrievijā. Cigārs uztraukumā bija nodzisis. – Kaut kas traks, vai ne?

- Jā, kaut kas traks. Vai tev patiktos tur piedalīties?Bindings brīdi padomāja. Tad kratīja galvu.- Laikam ne. Varbūt vienu reizīti, lai to būtu redzējis. Bet citādi neesmu tam piemērots. Esmu pārāk

romantiskas dabas, Ernst.Durvīs parādījās Heinijs. Ļoti bāls.- Dienests, - viņš ņurdēja. – Jau nokavēts! Pēdējais laiks! Nu gan patirdīšu šos cūkas, kā nākas.Viņš aizmeimuroja prom pa dārza celiņu. Pie vārtiņiem sakārtoja cepuri, stīvi saslējās un aizsoļoja

kā stārķis.- Man gan netiktos būt tā vietā, kas tagad koncentrācijas nometnē nonāks Heinija nagos, - piezīmēja

Bindings.Grēbers pacēla acis. Viņš domāja to pašu. – Vai tev liekas, ka tas ir pareizi, Alfons? – viņš jautāja.Bindings paraustīja plecus.- Tie ir tautas nodevēji, Ernst. Ne jau velti tie tur atrodas.- Vai tad Burmeisters bija tautas nodevējs?Alfonss pasmējās.- Tā bija privāta lieta. Viņam arī nekas liels nenotika.- Bet ja viņam kaut kas būtu noticis?- Tad viņam nebūtu laimējies. Daudziem cilvēkiem šobrīd nelaimējas, Ernst! Kaut vai tiem, kas

palikuši bez pajumtes. Šajā pašā pilsētā vien tādu ir pieci tūkstoši. Labāki ļaudis nekā tie tur,koncentrācijas nometnē. Tad kāda man daļa gar to, kas tur notiek? Man par to nav jāatbild. Un tev arī ne.

Pāris zvirbuļu čiepstēdami aizlidoja uz putnu baseinu zāliena vidū. Viens ielēca tur un savēcinājaspārnus. Tūdaļ baseinā sāka pērties arī visi pārējie. Alfonss uzmanīgi vēroja putnus. Heiniju viņš, kālikās, jau bija aizmirsis.

Grēbers redzēja Alfonsa apmierināto, bezrūpīgo seju un pēkšņi atskārta, ka taisnībai un līdzjūtībaino laika gala lemta bezcerīga bojāeja, jo arvien tās pārvar savtība, vienaldzība un bailes, - viņš toatskārta un atskārta arī to, ka pats šajā ziņā nav izņēmums, ka arī pats te neizprotamā, svešādā un draudošākārtā līdzi iepīts. Lai kā arī tam pretotos, viņam tomēr bija sajūta, ka viņš un Bindings kaut kādā veidāsader kopā.

- Tik vienkārši ar to atbildību nemaz nav, Alfons, - drūmi noteica Grēbers.

- Ej nu ej, Ernst! Nemuldi niekus! Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arītikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.

- Kad mēs ķīlniekus šaujam, tad gan sakām pretējo – ka viņi ir atbildīgi par to, ko darījuši citi.- Vai tu esi šāvis ķīlniekus? – jautāja Bindings un ieinteresēts pagriezās.Grēbers neatbildēja.- Ķīlnieki ir izņēmums, Ernst, nepieciešamība.- Viss ir nepieciešamība, - Grēbers ar rūgtumu balsī teica. – Viss, ko mēs paši darām, - gribu ar to

teikt. Ne jau tas, protams, ko citi dara. Ja pilsētu bombardējam mēs, tad tā ir stratēģiska nepieciešamība;ja to dara citi, tad neģēlīga noziedzība.

- Tieši tā! Beidzot tu domā pareizi! – Alfonss viltīgi paraudzījās Grēberā no sāniem un smīnēja. –To dēvē par moderno politiku. „Taisnīgi ir tas, kas nāk par labu vācu tautai,” teica valsts justīcijasministrs. Un viņam taču tas jāzina. Mēs tikai pildām savu pienākumu. Mēs neesam atbildīgi. – Viņšpaliecās uz priekšu. – Re – melnais strazds! Pirmoreiz ūdenī peras. Kā zvirbuļi mūk!

Grēbers pēkšņi ieraudzīja savā priekšā Heiniju. Iela bija tukša, starp dārzu dzīvogiem gurdi spīdējasaule, dzeltens taurenītis lidinājās zemu virs smilšu strēles, kas ietvēra bruģēto ietvi, un apmēram simtmetru attālāk Heinijs tieši iegriezās ap stūri.

Grēbers gāja pa smilšu strēli. Bija ļoti kluss un viņa soļi nedzirdami. „Ja kāds Heiniju gribētunogādāt pie malas, tad tagad būtu īstais laiks,” viņš nodomāja. Neredzēja neviena cilvēka. Iela šķita kāaizmigusi. Pa smiltīm varēja gandrīz pilnīgi nedzirdami pieiet klāt. „Heinijs nekā nemanītu. Viņu varētunosist, noņaugt vai nodurt. Šāviens radītu pārāk lielu troksni un pārāk ātri sapulcinātu ļaudis. Heinijs navnekāds spēcīgais: to varētu noņaugt.”

Grēbers manīja, ka sāk iet ātrāk. „Pat Alfonsam nerastos nekādas aizdomas,” viņam ienāca prātā.„Tas domātu, ka Heinijam kāds atriebies.” Iemeslu taču netrūka. Tam, kas gribētu atriebties, patlaban bijavienreizēja izdevība. Izdevība, kas tik lēti vis neatkārtojas. Un izdevība bez atriebības jūtām iznīdēt nopasaules slepkavu, kas pēc stundas droši vien spīdzinātu šausmu pārņemtus, neaizsargātus cilvēkus.

Grēbers juta, ka viņam svīst delnas. Piepeši kļuva ļoti karsti. Viņš nogriezās ap stūri un redzēja, kabija Heinijam tuvojies par apmēram trīsdesmit metriem. Vēl joprojām ielā neredzēja neviena cilvēka. Javiņš tagad ātri pa šo smilšu strēli paskrietu tālāk, tad minūtes laikā viss varēja būt cauri. Viņš varējaHeiniju nodurt un steigties tālāk.

Grēbers juta, ka sirds krūtīs dauza kā ar āmuriem. Tā šķita pukstam tik skaļi, ka viņš vienu brīdibaidījās, vai tikai Heinijs to nesadzird. „Kas ar mani noticis?” viņš domāja. „Kāda man gar to daļa? Kāes te esmu iekūlies?” Doma, kas pirms mirkļa vēl bija glui nejauša, piepeši šķita pārvēršamies par drūmu,neatvairāmu prasību, un pēkšņi viņam likās, it kā no tās izpildīšanas būtu atkarīgs viss, it kā ar šo rīcībuvarētu izpirkt daudz ko no pagātnes, varētu izpirkt Grēbera paša dzīvi, to, kas tajā bija, un to, ko gribējāsaizmirst, tāpat arī to, ko viņš bija nodarījis un ko padarīt nokavējis. Atriebības jūtas, viņš apmāts domāja,bet šis te taču bija cilvēks, kuru viņš gandrīz vai nepazina, tāds, kurš viņam nekā nebija nodarījis, tāds,kuram nebija ko atriebties, vismaz patlaban vēl ne, viņš domāja, bet vai nevarēja notikt, ka Elizabetestēvs jau šobrīd bija viens no Heinija upuriem, un vai Grēbers pats šodien vai rīt nevarēja kļūt par Heinijaupuri, un kuram gan kaut ko bija nodarījuši ķīlnieki un neskaitāmie nevainīgie cilvēki, kur te bija vaina, unkur meklējama vainas izpirkšana?

Grēbers stingi vērās Heinija mugurā. Mute viņam bija sausa. Kaut kur aiz dārza vārtiem ierējās suns.Grēbers sabijās un atskatījās. „Esmu par daudz dzēris,” viņš nodomāja, „man jāapstājas, man gar visu tonav nekādas daļas; tas ir ārprāts,” – bet viņš gāja tālāk un arvien ātrāk, un bez trokšņa, it kā viņu dzītu uzpriekšu kaut kas, kas viņam šķita kā dārdoša, taisnīga nepieciešamība, ar ko varētu atsvērt un izpirkt tāsdaudzās nāves, kuras viņš bija aiz sevis atstājis.

No Heinija viņu šķīra ap divdesmit metru, viņš bija tuvojies, nezinādams, ko darīs. Tad viņš redzēja

ielas galā pa spraugu dzīvogā iznākam kādu sievieti. Mugurā tai bija orankrāsas blūze, rokā grozs, un tānāca viņam pretī. Grēbers apstājās. Viss viņā izplēnēja. Tad viņš lēnām devās tālāk. Sieviete iedamavēcināja grozu un, nesteigdamās pagājusi garām Heinijam, tuvojās Grēberam. Tā gāja mierīgu soli, krūtistai bija lielas un platas, seja plata, brūni iedegusi un mati tumši, gludi, celiņā sasukāti. Aiz viņas galvasdebesis pletās blāvas, virmojošas un neskaidras, tikai viņa uz mirkli izcēlās skaidri, viss pārējais saplūdakopā, vienīgi viņa bija kaut kas reāls, viņa bija pati dzīvība, viņa nesa to uz saviem platajiem pleciem, undzīvība bija varena un laba, un aiz sievietes bija tuksnesis un slepkavība.

Garāmejot viņa Grēberu uzlūkoja.- Labdien! – sieviete laipni teica. Grēbers pamāja. Viņš nespēja ne vārda izdabūt. Viņš dzirdēja

viņas soļus aiz sevis attālināmies, un no jauna viņa priekšā virmoja tuksnesis, un šajā virmā viņš redzējaHeinija tumšo stāvu nogrieamies ap stūri, un iela bija tukša.

Viņš atskatījās. Sieviete vienmērīgiem soļiem turpināja savu ceļu un nelikās ne par ko vairs zinis.„Kāpēc es neskrienu?” viņš sev vaicāja. „Vēl pietiek laika to izdarīt,” – bet viņš jau zināja, ka to vairsnedarīs. „Sieviete mani redzēja,” viņš domāja, „viņa mani pazītu, to nevar.” Bet vai viņš to būtu darījis,ja sieviete te nebūtu uzradusies? Vai viņš tad neatrastu kādu citu atrunāšanos? Viņš to nezināja.

Viņš aizgāja līdz ielu krustojumam, kur Heinijs bija nogriezies. Heinija vairs neredzēja. Tas atkalparādījās tikai pie nākošā stūra. Tur tas stāvēja ielas vidū. Kāds esesietis sarunājās ar viņu, un tad abigāja tālāk. No kādiem vārtiem iznāca pastnieks. Gabaliņu atstatu stāvēja divi riteņbraucēji ar saviemvelosipēdiem. Viss bija pāri. Grēbers pēkšņi it kā atmodās no miega un skatījās apkārt. „Kas tas bija?”viņš brīnījās. „Sasodīts, gandrīz to būtu pastrādājis! Kā gan tas gadījās? Kas ar mani notiek? Kas tepēkšņi lauas uz āru?” Viņš gāja tālāk. „Man jāuzmanās,” viņš sev teica. „Es domāju, ka esmu mierīgs.Neesmu vis. Esmu daudz vairāk izsists no līdzsvara, nekā to apzinos. Man jāuzmanās, citādi vēl izdarīšukādu sasodītu muļķību.”

Kioskā Grēbers nopirka avīzi, palika turpat stāvam un lasīja virspavēlniecības ziņojumus. Līdz šimviņš to nebija darījis. Atvaļinājuma laikā nekā negribējās zināt. Tagad viņš redzēja, ka atkāpšanāsturpinās. Mazajās kartēs, kas attēloja frontes sektorus, Grēbers sameklēja pozīcijas, kurās vajadzējaatrasties viņa pulkam. Precīzi to noteikt viņš nevarēja, jo virspavēlniecības ziņojums gan minēja tikaiarmijas grupas, bet varēja aplēst, ka viņa pulks atkāpies par apmēram simt kilometriem.

Grēbers brīdi stāvēja pavisam kluss. Pa visu šo laiku, kamēr atradās atvaļinājumā, viņš gandrīznemaz nebija domājis par saviem biedriem. Atmiņas par tiem bija kaut kur dziļi nogrimušas kā akmens.Tagad tās atkal atgriezās.

Likās, ka no zemes viņā celtos pelēka vientulība. Tā cēlās bez skaņas. Virspavēlniecības ziņojumsvēstīja par smagām cīņām Grēbera pulka sektorā, bet pelēkā vientulība palika klusa un bezkrāsaina, it kātajā jau sen būtu izdzisusi gaisma un apklusis pat cīņas protests. Cēlās bālas un tukšas ēnas, tās kustējāsun skatījās uz viņu un viņam cauri, un, kad tās krita, tad tās bija kā šī pelēkā, uzvandītā zeme, un zeme bijakā tās, un šķita, it kā tā kustētos un ieaugtu tajās. Augstās, mirdzošās debesis, kas pletās pār zemi, likāsnobālam pret nebeidzamo iznīcību, kura kā pelēki dūmi šķita ceļamies no zemes klēpja uz debesīm unaizklājam saules vaigu. „Nodevība,” viņš sarūgtināts domāja, „tie ir nodoti, nodoti un aptraipīti, un tocīņa un miršana samudināta kopā ar slepkavību un netaisnību, meliem un varmācību, tie ir piekrāpti,piekrāpti caurcaurēm, pat savā nelaimīgajā, drosmīgajā, noēlojamajā un veltīgajā nāvē.”

Kāda sieviete, kas abām rokām stiepa maisu, uzgrūdās viņam virsū.- Vai jums acu nav, vai? – viņa uzbudināti bārās.- Ir gan, - atteica Grēbers, kas nebija ne pakustējies.- Ko tad jūs te stāvat ceļā?Grēbers neatbildēja. Viņš pēkšņi zināja, kādēļ pirmīt bija dzinies pakaļ Heinijam. Viņu uz to bija

spiedis tas, kas kā lietuvēns viņu tik biei bija mocījis frontē; jautājums, kam viņš nebija uzdrošinājies rast

atbildi, pēkšņais, nomācošais izmisums, no kura viņš vienmēr bija vairījies, - beidzot tas viņam bijauzklupis, un nu nācās atbildēt, un tagad viņš zināja, kas tas bija, izvairīties viņš vairs negribēja. Viņamvajadzēja skaidrības. Gatavs uz to viņš bija. „Polmanis,” viņš atcerējās. „Frēzenburgs gribēja, lai es pieviņa aizeju. Biju to piemirsis. Aprunāšos ar viņu. Man jārunā ar cilvēku, kuram varu uzticēties.”

- Stāv kā mūlāps, - izgrūda smagi apkrāvusies sieviete un vilkās tālāk.

Jāņa laukuma viena puse bija sapostīta, otra bija neskarta. Tur tikai daiem logiem trūka rūšu. Aiztiem ikdiena ritēja savu gaitu, sievas apkopa mājas, vārīja ēst. Bet pretējā pusē namu fasādes bijasabrukušas un atklāja skatieniem istabu paliekas, kur atlupušas tapetes nokarājās kā sadriskāti karogi pēczaudētas kaujas.

Māja, kurā Polmanis kādreiz bija dzīvojis, atradās laukuma nopostītajā pusē. Augšējie stāvi bijasagruvuši, un gruveši aizsprostoja visu ieeju. Izskatījās, it kā namā neviens vairs nedzīvotu. Grēbers jaugribēja savam nodomam atmest ar roku, kad gruos pamanīja iemītu šauru taku. Viņš gāja pa to un atradaatraktu ceļu, kas veda uz sētas durtiņām, kuras bija palikušas neskartas. Viņš pieklauvēja. Neviensneatsaucās. Viņš klauvēja vēlreiz. Pēc brīa izdzirdēja troksni. Novadzēja ķēde, un durvis piesardzīgiatvērās.

- Polmaņa kungs? – viņš vaicāja.Vecs vīrs pētoši viņā nolūkojās. – Jā. Ko vēlaties?- Es esmu Ernsts Grēbers. Viens no jūsu bijušajiem audzēkņiem.- Hm, jā. Un ko jūs gribat?- Jūs apciemot. Esmu šeit atvaļinājumā.- Es vairs neesmu amatā, - Polmanis attrauca.- To es zinu.- Labi. Tad jums arī zināms, ka mani soda kārtā atbrīvoja no skolotāja darba. Es vairs nepieņemu

skolniekus, un man arī nav nekādu tiesību to darīt.- Es neesmu vairs skolnieks; esmu karavīrs, nāku no Krievijas, un man uzdots jums atnest sveicienus

no Frēzenburga. Viņš mani lūdza iegriezties pie jums.Vecais vīrs Grēberu vēroja uzmanīgāk. – Frēzenburgs? Vai viņš vēl ir dzīvs?- Pirms desmit dienām viņš vēl bija dzīvs.Polmanis noskatījās Grēberā vēl kādu mirkli.- Labi, ienāciet! – viņš tad aicināja un atkāpās soli. Grēbers sekoja. Viņi gāja pa gaiteni, kas veda uz

virtuvei līdzīgu telpu, un no turienes devās cauri otram īsam gaitenim. Polmanis pēkšņi sāka iet ātrāk,atvēra kādas durvis un teica daudz skaļāk nekā pirmīt: - Ienāciet! Es jau domāju, ka jūs esat no policijas.

Grēbers pārsteigts uz viņu paskatījās. Tad saprata. Viņš neatskatījās. Polmanis acīmredzot runāja tikskaļi tādēļ, lai kādu informētu.

Istabā dega maza, ar zaļu abaūru klāta petrolejas lampa. Logi bija sadragāti un to priekšā nogruvešiem izveidojies tik augsts kalns, ka skatīties ārā nevarēja. Polmanis istabas vidū apstājās.

- Tagad es jūs pazīstu, - viņš teica. – Ārā bija pārāk spilgta gaisma. Es maz izeju un no gaismas jauesmu atradinājies. Šeit dienas gaismas nav, tikai petrolejas lampa. Arī petrolejas nav daudz, tāpēc manbiei ilgi jāsē tumsā. Elektrības vadi bojāti.

Grēbers skatījās savā skolotājā. Viņš nekad nebūtu to pazinis, tik vecs tas bija kļuvis. Tad Grēberspaskatījās apkārt, un viņam šķita, it kā viņš būtu ienācis kādā glui citā pasaulē. Šo iespaidu radīja ne tikaite valdošais klusums un lampas apgaismotā neparastā telpa, kas pēc ilbinošās pusdienas saules laukāatgādināja katakombas, - to radīja vēl kaut kas cits. Tās bija brūni zeltainās grāmatu rindas gar sienām unlasāmā pults, un tērauda gravējumi, un sirmgalvis ar baltajiem matiem un grumbu izvagoto seju, kas bijavaska dzeltena kā gadiem ilgi ieslodzījumā smakušam cilvēkam.

Polmanis ievēroja Grēbera skatienu.

- Man ir laime, - viņš teica. – Esmu saglabājis gandrīz visas savas grāmatas.Grēbers pagriezās pret Polmani.- Tik sen neesmu redzējis grāmatas. Un pēdējos gados vēl mazāk tās lasījis.- To jūs laikam arī nevarējāt. Grāmatas ir par smagām, lai tās stieptu līdzi mugursomā.- Tās bija arī par smagām, lai tās stieptu līdzi savā galvā. Tās neatbilda tam, kas notika visapkārt.

Un tās, kas atbilda, - tās negribējās lasīt.Polmanis lūkojās lampas zaļajā, maigajā gaismā.- Kādēļ jūs atnācāt pie manis, Grēber?- Frēzenburgs teica, lai es pie jums aizeju.- Vai jūs viņu labi pazīstat?- Viņš frontē bija vienīgais cilvēks, kuram es pilnā mērā uzticējos. Un viņš man ieteica atnākt un ar

jums parunāt. Jūs man pateikšot patiesību.- Patiesību? Par ko?Grēbers paskatījās uz veco vīru. Viņš kādreiz bija mācījies šī skolotāja klasē, un tas, likās, bija tik

bezgala sen, un tomēr pavisam īsu mirkli viņš jutās, it kā atkal būtu skolnieks, kuram skolotājs jautā parviņa dzīves nodomiem un kura liktenim nu būtu jāizšķiras šeit, šajā mazajā, gruvešos iesprostotajā telpāar daudzajām grāmatām un no darba atlaisto jaunības dienu skolotāju. Grāmatas un skolotājs iemiesojavisu, kas kādreiz pagātnē bija eksistējis, - labsirdību, iecietību un zināšanas, un gruveši loga priekšārādīja, par ko tagadne to visu bija pārvērtusi.

- Es gribētu zināt, cik lielā mērā esmu līdzvainīgs pēdējo desmit gadu laikā pastrādātajosnoziegumos, - Grēbers atbildēja. – Un man gribas zināt, kas man jādara.

Polmanis cieši uz viņu skatījās.Tad vecais vīrs piecēlās un devās šķērsām pāri istabai, izvilka no daudzo sējumu rindām kādu

grāmatu, atšķīra to un iebīdīja plauktā atpakaļ, tajā pat neielūkojies. Tad atkal pagriezās pret Grēberu.- Vai jūs arī zināt, ko jūs man jautājat?- Jā.- Mūsu dienās par daudz mazāku vainu zaudē galvu.- Frontē dabū galu ne par ko, - iebilda Grēbers.Polmanis atgriezās un apsēdās.- Vai, runādams par noziegumu, jūs ar to domājat karu?- Es ar to domāju visu, kas pie tā novedis: melus, apspiešanu, netaisnību, varmācību. Un arī karu.

Karu un to, kā mēs karojam – ar vergu nometnēm, koncentrācijas nometnēm un civiliedzīvotāju masveidaslepkavošanu.

Polmanis klusēja.- Es šo to esmu redzējis, - teica Grēbers, - un daudz dzirdējis. Es arī zinu, ka karš ir zaudēts. Un es

zinu, ka mēs vēl turpinām karu tikai tādēļ, lai valdība, partija un cilvēki, kas to visu izraisījuši, vēl kādulaiciņu ilgāk noturētos pie varas un paspētu nodarīt vēl vairāk posta.

Polmanis atkal cieši vērās Grēberā.- To visu jūs zināt?- To es zinu tagad. Vienmēr es to neesmu zinājis.- Un jums atkal jādodas atpakaļ uz fronti?- Jā.- Tas taču ir drausmīgi.- Vēl daudz drausmīgāk ir, ja cilvēkam jādodas uz fronti, kad viņš zina to, ko es tagad zinu, un viņam

līdz ar to varbūt jākļūst līdzvainīgam. Vai es tāds kļūšu?Polmanis klusēja.- Kā jūs to īsti domājat? – sirmgalvis pēc brītiņa čukstus jautāja.

- Jūs zināt, kā es to domāju. Jūs mums mācījāt reliģiju. Cik tālu es kļūstu līdzvainīgs, ja apzinos, kakarš ir ne tikvien zaudēts, bet ka tas mums ir jāzaudē, lai verdzība un slepkavība, koncentrācijasnometnes, esesiešu un trieciennieku kundzība, cilvēku masveida iznīcināšana un necilvēcība reizizbeigtos, - ja es to visu zinu un pēc divām nedēļām atkal dodos uz fronti, lai turpinātu par to cīnīties?

Polmaņa seja pēkšņi kļuva pelēka un glui bāla. Vienīgi acis nezaudēja krāsu – dīvaini dzidro, zilospulgu. Tās atgādināja Grēberam citas acis, kuras viņš jau reiz kaut kur citur bija redzējis, bet tikai vairsneatcerējās, kur.

- Vai tad jums atkal jādodas projām? – Polmanis beidzot sacīja.- Es varu no tā izvairīties. Tad mani pakārs vai nošaus, - Grēbers atbildēja.- Kristietības mocekļi nepadevās varai, - Polmanis vilcinādamies teica.- Mēs neesam mocekļi. Bet kad cilvēks īsti kļūst līdzvainīgs? – jautāja Grēbers. – Kad kļūst par

slepkavību tas, ko parasti mēdz saukt par varonību? Vai tad, kad cilvēks zaudē pamatu zem kājām? Vaisavus mērķus? Kur ir robea?

Polmanis moku pilnām acīm lūkojās Grēberā.- Vai tad es jums to varu pateikt? Tā būtu pārāk liela atbildība. Es to jūsu vietā izspriest nevaru.- Vai tas katram jāizsprie pašam?- Manuprāt, jā. Kā gan citādi?Grēbers klusēja. „Ko es te vēl tik daudz prašņāju,” viņš nodomāja. „Es te sēu kā tiesnesis, kad man

būtu jājūtas kā apsūdzētajam. Kāpēc es moku šo veco vīru un saucu viņu pie atbildības par to, ko viņšman kādreiz mācījis, un par to, ko es bez viņa palīdzības iemācījos vēlāk? Vai tad man vēl vajadzīgakāda atbilde? Vai es neesmu to pats sev tikko devis?”

Grēbers paskatījās uz Polmani. Viņš varēja iedomāties, kā tas caurām dienām kvern tumsā vai pielampas gaismas šajā telpā kā senās Romas katakombās – atlaists no darba, katru mirkli gaidīdamsapcietināšanu un ar pūlēm meklēdams mierinājumu grāmatās.

- Jums taisnība, - viņš sacīja. – Jautāt otram nozīmē vēl joprojām pašam izvairīties no izšķirošāsprieduma. Es gan arī īstenībā negaidīju atbildi no jums. Būtībā esmu jautājis tikai pats sev. Bet dabrīd tovar izdarīt, tikai jautājot otram.

Polmanis kratīja galvu.- Jums ir tiesības jautāt. Līdzvainīgs! – viņš pēkšņi izgrūda. – Ko jūs daudz no tā saprotat? Jūs bijāt

jauns un tikāt saindēts ar meliem, pirms vēl mācējāt patstāvīgi spriest. Turpretim mēs – mēs to redzējām,bet ļāvām notikt! Kas tas bija? Dvēseles tukšums? Gara nabadzība? Egoisms? Izmisums? Bet kā ganvarēja rasties šis mēris? Vai tad jums šķiet, ka man par to nav jādomā diendienā?

Grēbers pēkšņi atcerējās, ko Polmaņa acis viņam atgādināja. Tās bija vecā krieva acis, uz kuru viņšbija šāvis. Viņš piecēlās.

- Man jāiet. Paldies jums, ka mani ielaidāt un ar mani runājāt!Viņš tvēra pēc cepures. Polmanis atģidās.- Jūs dodaties projām, Grēber? Ko jūs darīsiet?- Es nezinu. Man vēl divas nedēļas laika pārdomām. Tas ir daudz, ja cilvēks radis skaitīt katru

minūti.- Atnāciet atkal! Atnāciet vēlreiz, iekams dodaties ceļā! Vai apsolāt?- Es to apsolu.- Nenāk jau daudzi, - nomurmināja Polmanis.Grēbers redzēja, ka aizbērtā loga tuvumā starp grāmatām stāvēja maza fotogrāfija. Uz tās bija jauns

cilvēks uniformā viņa vecumā. Grēbers atcerējās, ka Polmanim bija bijis dēls. Tomēr šajos laikos likāsprātīgāk par tādām lietām nejautāt.

- Pasveiciniet Frēzenburgu, ja jūs viņam rakstāt, - teica Polmanis.- Paldies! Ar viņu jūs runājāt tāpat kā tagad ar mani, vai ne?

- Jā.- Kaut taču jūs agrāk arī ar mani tā būtu runājis!- Vai jūs domājat, ka Frēzenburgam dzīve tādēļ kļuvusi vieglāka?- Nē, - atbildēja Grēbers. – Smagāka.Polmanis pamāja.- Es jums nekā nevarēju pateikt. Bet es arī negribēju dot vienu no tām daudzajām atbildēm, kas

būtībā ir tikai aizbildināšanās. Tādu atbilu jau netrūkst. Tās visas ir glumas un pārliecinošas, bet visastikai viena vienīga atrunāšanās.

- Arī tās, ko dod baznīca?Polmanis mirkli vilcinājās.- Arī tās, - viņš tad teica. – Bet baznīcai laimējas. Tur teicieniem „Mīli savu tuvāko” un „Tev nebūs

nokaut” stāv pretī cits: „Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un dievam, kas dievam pienākas.” Ar tojau nu šo to var iesākt.

Grēbers pasmaidīja. Šajos vārdos viņš notvēra kaut ko no sarkasma, kas Polmanim senāk bijapiemitis. Vecais skolotājs to redzēja.

- Jūs smaidāt, - viņš teica. – Un esat tik mierīgs. Kāpēc jūs nebrēcat?- Es brēcu, - atbildēja Grēbers. – Jūs tikai to nedzirdat.

Pie durvīm Grēbers apstājās. Gaisma dūra viņam acīs spous šķēpus. Baltie apmetuma kaļķimirguļoja. Lēnām viņš devās pāri laukumam. Viņš jutās kā cilvēks, kas pēc garas tiesas sēdes, kurasiznākumu nevarēja aplēst, beidzot bija saņēmis spriedumu un kam gandrīz jau vienalga, vai spriedumsbija attaisnojošs vai ne. Tas bija garām, viņš bija to gribējis, tas bija tas, par ko viņš bija gribējispārdomāt sava atvaļinājuma laikā, un tagad viņš zināja: tas bija izmisums, un viņš no tā vairs nevairījās.

Ilgu laiku viņš nosēdēja uz kāda sola, kas vēl bija palicis pašā bumbu izrautās bedres malā.Viņš jutās atslābis un iztukšots un nevarētu pateikt, vai viņu māc skumjas vai ne. Viņam tikai pēkšņi

vairs negribējās domāt. Nebija vairs ko domāt. Viņš atlieca galvu, aizvēra plakstus un juta uz sejas saulessiltumu. Cita nekā viņš nejuta. Viņš sēdēja pavisam klusi, mierīgi elpoja un ļāvās šim bezpersoniskajam,mierinošajam klusumam, kas nepazina nedz taisnības, nedz netaisnības.

Pēc brīa viņš atvēra acis. Skaidri un ļoti izteikti viņa priekšā pletās laukums. Viņš redzēja kupluliepu, kas auga sagruvušas mājas priekšā. Tā bija vesela, un no zemes slējās augšup stumbrs ar visiemzariem kā milzīgi liela, plaši atvērta plauksta, kas, vieglā, zaļā vizmā tīta, stiepās pretī gaismai unbaltajiem mākoņiem. Debesis aiz mākoņiem mirdzēja spilgti zilas. Viss vizēja un laistījās kā pēc lietus,visapkārt bija jūtams dziļums un spēks, tā bija esamība, stiprā, atklātā, nepārprotamā dzīves esamība bezjautājumiem, bez skumjām un izmisuma. Grēbers to uztvēra, kā atmodies no smaga sapņa, esamība viņupāršalca ar varenu spēku, tā apņēma visu, tā bija kā atbilde bez vārdiem, bez jautājumiem, bezprātošanas, tā bija atbilde, ko viņš pazina no tām naktīm un dienām, kad nāve viņu bija skārusi un kad pāriagonijai, stingumam un galam viņā pēkšņi atkal ieplūda dzīvība, kvēla, alku pārpilna, glābiņu sološa,uzbangodama un prātu skurbinādama.

Viņš piecēlās. Pagāja garām liepai, izgāja cauri drupām un mājām. Viņš pēkšņi atskārta, ka kaut kogaida. Viņš bija gaidu pārpilns. Viņš gaidīja vakaru kā pamieru karā.

XIV - Mums šodien ir lieliska Vīnes šnicele, - teica viesmīlis „marabu”.- Labi, - atbildēja Grēbers. – To mēs ņemsim. Un klāt visu, ko jūs mums ieteiksiet. Paļaujamies

pilnīgi uz jums.- Vīnu to pašu?

- To pašu vai kādu citu, kā gribat. Arī to mēs atstājam jūsu ziņā.„Marabu” apmierināts aizsteidzās. Grēbers atlaidās puszviļus un skatījās uz Elizabeti. Bija tā, it kā

viņš no sapostīta frontes iecirkņa būtu pārcelts atpakaļ uz kādu izglābtu miera stūrīti. Pēcpusdiena šķitaesam tālu prom. Pāri palicis bija tikai tā acumirkļa atspulgs, kad dzīve viņam pēkšņi likās tik tuva un līdzar kokiem šķita lauamies ārā no bruģa akmeņiem un drupām, lai zaļām rokām tvertu gaismu. „Divasnedēļas,” viņš domāja. „Vēl divas nedēļas dzīves. Tvert man vajadzētu to tāpat, kā liepa tver gaismu.”

„Marabu” atgriezās.- Kā būtu šodien ar vienu „Johannisberger Kahlenberg”? – tas jautāja. – Mums vēl drusku ir, -

šampanietis salīdzinājumā ar to ir tikai zelteris. Vai arī...- Kalenbergu, - teica Grēbers.- Lūdzu, kungs! Jūs esat vīnu pazinējs. Šis vīns pie šniceles der lieliski. Klāt došu jums vēl svaigus

zaļus salātiņus. Tie izcels vīna aromātu. Un šis vīns spirdzina kā avots.„Uz nāvi notiesātā pēdējā maltīte,” Grēbers domāja. „Vēl divas nedēļas pēdējo maltīšu,” viņš

domāja bez rūgtuma. Līdz šim viņš tālāk par atvaļinājumu nebija skatījies. Atvaļinājums bija šķitisbezgala garš, pārāk daudz bija noticis, un pārāk daudz vēl stāvēja priekšā. Tagad nu pēkšņi, kopš bijalasījis virspavēlniecības ziņojumu un bijis pie Polmaņa, viņš zināja, cik atvaļinājums īss.

Elizabete noskatījās pakaļ viesmīlim.- Lai svētīts tavs draugs Reiters! – viņa teica. – Viņš mūs padarījis par „vīna pazinējiem”.- Mēs, Elizabet, neesam vīnu pazinēji vien. Mēs esam kas vairāk. Mēs esam dēku meklētāji. Miera

laika dēku meklētāji. Karš visu apgrie otrādi. Tas, kas agrāk bija apmierinātas nodrošinātības unnostabilizējušās pilsoniskas dzīves simbols, šodien kļuvis par dēku.

Elizabete iesmējās.- Mēs to par tādu padarām.- Laikmets to dara. Par vienu gan mēs noteikti nevaram sūdzēties – par garlaicību un vienmulību.Grēbers skatījās uz Elizabeti. Viņa sēdēja viņa priekšā uz dīvāna cieši pieguļošā tērpā. Mati bija

paslēpti zem mazas cepurītes, un viņa izskatījās gandrīz vai pēc zēna.- Vienmulība, - viņa teica. – Vai tu negribēji šodien atnākt civilās drēbēs?- Es nevarēju. Nebija vietas, kur pārģērbties.Grēbers bija gribējis to darīt pie Alfonsa, taču pēc sarunas pēcpusdienā viņš turp vairs neaizgāja.- To tu būtu varējis izdarīt pie manis, - teica Elizabete.- Pie tevis? Un Līzera kundze?- Pie joda ar visu Līzera kundzi! Es visu esmu pārdomājusi.- Pie joda ar veselu lērumu daādu lietu! – teica Grēbers. – Es arī visu esmu pārdomājis.Viesmīlis atnesa vīnu un atkorķēja pudeli, bet dzērienu glāzēs neielēja. Viņš pielieca galvu un

klausījās.- Atkal jau sākas! – viņš teica. – Man ļoti ēl, kungs.Nevajadzēja nemaz paskaidrot, kas ar to domāts. Sirēnas kaukšana jau nākošajā mirklī nomāca

sarunas.Elizabetes glāze iešķindējās.- Kur ir tuvākā patvertne? – Grēbers jautāja viesmīlim.- Tā mums tepat namā.- Vai tā nav tikai viesnīcas viesiem?- Jūs, kungs, esat viesis. Pagrabs ir ļoti labs. Labāks nekā viens otrs cits. Mums šeit ir augsti

virsnieki.- Labi. Kā būs ar tām Vīnes šnicelēm?- Vēl nav uz uguns. Es tās paglabāšu. Apakšā es jums nevarēšu servēt. Jūs saprotat, kāpēc.- Skaidrs, - Grēbers izņēma viesmīlim no rokas pudeli un pielēja divas glāzes. Vienu viņš sniedza

Elizabetei. – Dzer! Un izdzer!Viņa purināja galvu.- Vai mums nav jāiet?- Vēl ir ļoti daudz laika. Tas bija tikai trauksmes brīdinājums. Varbūt, tāpat kā viņreiz, nekas

nenotiks. Izdzer glāzi, Elizabet! Tas palīdzēs tikt pāri pirmajam izbīlim.- Man liekas, kungam taisnība, - teica „marabu”. – Ir ēl tādu labu vīnu ar joni izdzert – bet šis ir

ārkārtējs gadījums.Viņš bija bāls un ar pūlēm smaidīja.- Kungs, - viņš teica Grēberam. – Agrāk mēs vērsām skatienu uz debesīm un raidījām turp lūgšanas.

Tagad mēs to darām, lai raidītu lāstus. Lūk, ko esam sasnieguši!Grēbers paskatījās uz Elizabeti.- Dzer! Vēl ir daudz laika. Mēs visu pudeli vēl varam izdzert.Elizabete pacēla glāzi un lēnām izdzēra. Viņas seja pauda apņēmību, bet reizē arī kaut ko līdzīgu

nevērīgai izšķērdībai. Tad viņa nolika glāzi atpakaļ un smaidīja.- Pie joda arī ar paniku! – viņa teica. – No tās man jāatradinās. Skaties, kā es trīcu!- Tu netrīci. Dzīvība tevī trīc. Tam nav nekāda sakara ar drosmi. Drosme cilvēkam ir tad, kad tas var

pretoties. Viss pārējais ir diošanās. Mūsu dzīvība, Elizabet, ir saprātīgāka nekā mēs.- Labi. Dod man vēl drusku dzert!- Nez ko nu mana sieva? – izdvesa viesmīlis. – Mūsu puika ir slims. Tuberkuloze. Vienpadsmit gadu

vecs. Pagrabs tur nav labs. Viņai grūti zēnu dabūt lejā. Viņa tik trausla, sver tikai simt sešas mārciņas.Dienvidu ielā 29. Nevaru nekā līdzēt. Man jāpaliek šeit.

Grēbers paņēma no blakus galdiņa glāzi, pielēja un sniedza to viesmīlim. – Dzeriet arī jūs! Ir tādsvecs kareivju likums: ja nekā nevar darīt, tad jāmēģina neuztraukties. Vai ar to jums būtu līdzēts?

- To viegli pateikt.- Pareizi. Neviens mēs neesam par statujām piedzimuši. Dzeriet glāzi tukšu!- Nav atļauts darbā...- Šis ir ārkārtējs gadījums. Jūs pats to tikko teicāt.- Tā gan. – Viesmīlis apskatījās apkārt un paņēma glāzi.- Vai es drīkstu tad atļauties uzdzert uz jūsu paaugstināšanu?- Uz ko?- Uz jūsu paaugstināšanu par unteroficieri.- Pateicos. Jums vērīga acs.Viesmīlis atņēma glāzi no mutes.- Es nevaru, kungs, ar vienu malku izdzert. Tik lielisku vīnu ne. Pat ne šajā ārkārtējā gadījumā.- Tas dara jums godu. Ņemiet glāzi līdz!- Paldies, kungs!Grēbers abas glāzes atkal pielēja pilnas.- Es to nedaru, lai parādītu mūsu aukstasinību, - viņš teica. – Es to daru tāpēc, ka uzlidojuma

gadījumā vienkārši ir derīgāk izdzert to, kas ir. Nekad nevar zināt, vai vēlāk to vēl atradīs.Elizabete paskatījās uz viņa formas tērpu.- Vai tikai tevi nepieķers, ja pagrabs būs pilns ar virsniekiem?- Nē, Elizabet.- Kāpēc ne?- Tāpēc, ka man tas vienalga.- Vai tad, kad ir vienalga, nepieķer?- Retāk. Bailes pievelk. Un tagad iesim – pirmo izbīli esam pārcietuši.

Vīna pagraba viena daļa bija betonēta, tērauda siju balstīta un izbūvēta par pretgaisa patvertni.Krēsli, atzveltņi, galdi un dīvāni stāvēja visapkārt, pāris apdilušu paklāju bija izklāti uz grīdas un sienastīri balsinātas. Telpā atradās radioaparāts, un uz kādas bufetes stāvēja glāzes un pudeles. Tas bijapagrabs ar komfortu.

Viņi atrada sev vietu vienā malā, kur faktisko vīna pagrabu no patvertnes atdalīja latu durvis. Viņiemnopakaļ ienāca bars viesu. To vidū kāda ļoti skaista sieviete baltā vakartērpā. Mugura viņai bija kaila, unkreisā roka vizēja vienās rokassprādzēs. Nākošā ienāca skaļa gaišmate ar seju kā karpai, tad sekojavairāki vīrieši, daas pavecas sievietes un grupa virsnieku. Ieradās arī viesmīlis un pikolo. Tie atkorķējapudeles.

- Mēs būtu varējuši paņemt līdzi savu vīnu, - teica Grēbers.Elizabete purināja galvu.- Tev taisnība. Tā tikai tāda nolādēta varonības tēlošana.- To nevajag darīt, - viņa teica. – Tas atnes nelaimi.„Viņai taisnība,” domāja Grēbers un aizkaitināts paskatījās uz viesmīli, kas ar paplāti apstaigāja

telpu. „Tā nav nekāda drosme, tā ir frivolitāte. Briesmas ir kaut kas pārāk nopietns, lai cilvēks tāizturētos. Cik tās nopietnas un dziļas, to var saprast tikai tad, ja pieredzēts daudz nāves gadījumu.”

- Otrais brīdinājums, - kāds viņam blakus ierunājās. – Nu nāk!Grēbers piebīdīja savu krēslu cieši blakus Elizabetei.- Man bail, - viņš teica. – Par spīti labajam vīnam un apņēmībai.- Man arī.Viņš saņēma Elizabeti ap pleciem un juta, cik saspringta tā bija. Pēkšņs maiguma vilnis pāršalca

Grēberu. Meitene bija kā dzīvnieks, kas nojauš briesmas un saspringst; viņa nepozēja un arī negribēja todarīt, viņas aizsargāšanās bija viņas drosme, dzīvība viņā saspringa, kad atskanēja sirēnu kaukoņa, kastagad, toni mainījusi, nozīmēja nāvi, un viņa nemēģināja to slēpt.

Grēbers redzēja, ka gaišmates pavadonis neatlaidīgi blenza viņā. Tas bija kāds tievs virsleitnants armazu zodiņu. Gaišmate smējās, un pie blakus galdiņa sēdošie to apbrīnoja.

Pagrabs viegli nodrebēja. Tad apslāpēti kaut kur nodunēja eksplozija. Sarunas pārtrūka, atsākās vēlskaļākas un tīšākas. Sekoja vēl trīs eksplozijas cita pēc citas, ātras un tuvākas.

Grēbers cieši saturēja Elizabeti. Viņš redzēja, ka gaišmate beidza smieties. Smags trieciens negaidītisatricināja pagrabu. Pikolo nolika paplāti un pieķērās pie bufetes koka kolonnām.

- Neuztraukties! – sauca kāda braša balss. – Tas tālu prom.Pēkšņi mūri sāka šņirkstēt un krakstēt. Gaisma raustījās kā slikti apgaismotā filmā, dārdoņa ielauzās

telpā, tumsa un gaisma meonīgi jaucās kopā, un šaudīgajā gaismā cilvēku grupas pie galdiem atgādinājaārkārtīgi palēninātus filmas kadrus. Sieviete ar kailo muguru sākumā vēl sēdēja. Nākošajam sprādzienamatskanot un gaismai uzliesmojot, viņa jau stāvēja, trešajam nākot, ieskrēja tumšākajā kaktā, un tad bija klātļaudis, tie viņu turēja, un viņa kliedza, un gaisma nodzisa pavisam, un grāvienā ar simtiem atbalsu likāszudis zemes pievilkšanas spēks, un pagrabs šķita karājamies gaisā.

- Tas ir tikai apgaismojums, Elizabet! – kliedza Grēbers. – Nodzisis. Tas tikai gaisa spiediens, citsnekas. Vads kaut kur pušu. Viesnīcai nav trāpīts.

Viņa piespiedās viņam klāt.- Sveces! Sērkociņus! – kāds sauca. – Šeit jābūt svecēm. Pie joda, kur ir sveces? Vai kabatas

baterijas!Uzliesmoja pāris sērkociņu. Tie izskatījās kā mazas maldugunis lielajā, tumšajā telpā un apgaismoja

sejas un rokas, it kā paši ķermeņi dunoņā jau būtu iziruši un vienīgi kailās rokas un sejas vēl lidinātosapkārt.

- Velns parāvis, vai šim uzņēmumam nav papildu apgaismojuma? Kur viesmīlis?Gaismas loki kustējās augšup un lejup pa sienām – šurp un turp. Uz mirkli kļuva redzama vakarkleitā

tērptās sievietes kailā mugura, rotu vizma un tumša, atvērta mute – likās, ka cilvēki plīvotu melnā vējā, unbalsis izklausījās kā vāji lauka peļu pīkstieni dobjajā rūkoņā, kas nāca no bezdibeņiem, kuri vērās vaļā, -tad atskanēja kaukoņa, joņojošā ātrumā un spalgumā arvien pieņemdamās, itin kā milzīgi liela tēraudaplanēta mestos pagrabam tieši virsū. Viss grīļojās. Gaismas loki krita un nodzisa. Pagrabs vairs nekarājāsgaisā, drausmīgais grāviens šķita visu atplēšam un uzvandām. Grēberam likās, ka lido ar galvu pretgriestiem. Ar abām rokām viņš sagrāba Elizabeti. Likās, ka to kāds raušus izrauj viņam no rokām. Viņšmetās uz Elizabeti, uzklupa viņai virsū, norāva gar zemi, uzbīdīja viņai krēslu pār galvu un gaidījagriestus iebrūkam.

Viss juka un dinkstēja, un plīsa, un šņāca, un sprakšķēja, itin kā milzīgi liela ķetna būtu cirtusi papagrabu, radīdama tajā vakuumu, kas visas iekšas no miesām rāva laukā un asinis no dzīslām izspieda.Šķita, ka tagad vairs tikai vēl varētu nākt pēdējā rībošā tumsa un nosmakšana.

Tā nenāca. Toties pēkšņi uzliesmoja gaisma, virpuļojoša, šaudīga gaisma, it kā no zemes šautos ārāugunsstabs; tur uzliesmoja balta lāpa, tā bija sieviete, viņa kliedza: - Degu! Degu! Palīgā! Palīgā!

Sieviete lēkāja un vēcināja rokas, tā ka dzirksteles lēca uz visām pusēm no roku piesitieniem, rotasmirdzēja, šausmu pārņemtā seja bija spilgti apgaismota, - tad pār viņu vēlās balsu jūklis un klājās formastērpu svārki, kāds viņu nogāza gar zemi, viņa locījās un kliedza, kliedza skaļāk par sirēnām,zenītlielgabaliem un grāvieniem, kliedza spalgi, necilvēciski un vēlāk dobji, aprauti no svārku, galdautuun drapēriju apakšas kā no kapa šinī tagad atkal tumšajā pagrabā.

Grēbers turēja Elizabetes galvu savās rokās ieskautu, pārliecies pār to, viņš spieda to sev klāt, arroku aizturēdams viņai ausis, līdz uguns un kliedzieni bija mitējušies; tā vietā stājās kunkstēšana, tumsa unsadegušu drēbju, apsvilušu matu un apgruzdušas miesas smaka.

- Ārstu! Dabūjiet ārstu! Kur ārsts?- Ko?- Viņa jānogādā uz hospitāli! Sasodīts, nekā neredz! Mums viņa jāiznes laukā.- Tagad? – kāds teica. – Uz kurieni?Visi apklusa. Viņi klausījās. Ārā trakoja lielgabali. Bet eksplozijas bija beigušās. Vienīgi lielgabali

vēl šāva.- Tie ir prom! Uzlidojums beidzies!- Paliec guļus! – Grēbers teica Elizabetei ausī. – Nekusties! Viss beidzies. Bet paliec vēl guļus! Šeit

neviens tevi nesamīs. Nekusties!- Mums vēl jānogaida. Var nākt vēl viens vilnis, - skaidroja kāda lēna, pamācoša balss. – Ārā vēl

nav drošs. Šķembas.Durvīs parādījās gaismas aplis. Tas nāca no elektriskās kabatas baterijas. Sieviete uz grīdas atkal

sāka kliegt:- Nē! Nē! Apdzēsiet! Nodzēsiet liesmas!- Tās nav liesmas. Tā ir kabatas baterija.Vājais gaismas aplītis drebinājās cauri tumsai. Baterija bija ļoti maza.- Šurp! Jūs taču nāksiet šurp? Kas jūs esat? Kas jūs ar to gaismu tāds esat?Gaišums apmeta iglu loku, pārslīdēja pār griestiem un atpakaļ un apgaismoja iestīvinātā krekla

krūtis, kādu daļu frakas, melnu kaklasaiti un apmulsušu seju.- Esmu vecākais viesmīlis Fricis. Ēdamzāle ir iebrukusi. Mēs nevaram tur vairs apkalpot. Varbūt

kungi savus rēķinus...- Ko?Fricis vēl joprojām sevi apgaismoja.- Uzlidojums beidzies. Kabatas lampiņa un rēķini man ir līdzi...- Ko? Kaut kas nedzirdēts!- Mans kungs, - atbildēja Fricis, apjucis vērsdamies tumsā, - vecākajam viesmīlim jāsedz zaudējumi

no savas kabatas.- Nedzirdēti! – tumsā kāds atcirta. – Vai mēs kādi blēi? Neapgaismojiet vēl turklāt savu stulbo ģīmi!

Panāciet šurp! Nekavējoties! Šeit viens cietušais.Fricis atkal nozuda tumsā. Gaismas aplis slīdēja pār sienām, pāri Elizabetes matu cekulam, gar grīdu

līdz formas tērpu kaudzei un tur apstājās.- ēlīgais dievs! – izdvesa kāds kreklā izmeties vīrietis, kas nu blāvajā gaismā kļuva saskatāms.Viņš atliecās atpakaļ. Apgaismotas bija vēl tikai viņa rokas.Gaismas aplis trīsuļojot pārslīdēja tām pāri. Arī viesmīlis acīmredzot trīcēja. Tad formas svārku

kaudze tika parauta nost.- ēlīgais dievs! – vīrietis sacīja vēlreiz.- Neskaties turp! – teica Grēbers. – Tādas lietas var notikt. Visur tā var gadīties. Tam nav nekāda

sakara ar uzlidojumu. Bet pilsētā tev nevajadzētu palikt. Aizvedīšu tevi uz kādu ciematu, ko nebombardē.Man viens tāds padomā. Haste. Tur ir pazīstami. Tie tevi noteikti uzņems. Mēs tur varam dzīvot. Tur tubūsi drošībā.

- Nestuves! – sauca vīrietis, kas tupēja uz ceļiem. – Vai tad jums viesnīcā nav nestuvju?- Domāju, ka ir, kungs... kungs, - vecākais viesmīlis Fricis nevarēja uzminēt dienesta pakāpi

virsniekam, kura formas svārki kopā ar citiem svārkiem gulēja uz grīdas līdzās sievietei. Tas tagad bijacilvēks bikšturos, ar noņemtu zobenu un komandiera balsi.

- Lūdzu atvainot to rēķinu dēļ! – teica Fricis. – Es nezināju, ka šeit kāds cietis.- Aši! Dabūjiet nestuves! Vai – pagaidiet – es iešu līdzi. Kā tur ir ārā? Cauri tiksim?- Jā.Vīrietis piecēlās, uzģērba svārkus un pēkšņi bija majors. Gaismas aplītis pazuda, un likās, it kā tam

līdzi būtu pazudis kāds cerību stars. Dzirdēja sievieti vaidam.- Vanda, - satraukti teica kāda vīrieša balss. – Vanda, ko nu mēs darīsim? Vanda!- Varam tikt laukā, - kāds paskaidroja.- Trauksmes beigu signāls vēl nav bijis, - atbildēja pamācošā balss.- Pie joda ar jūsu signālu! Kur uguns? Uguni!- Mums vajadzīgs ārsts – morfijs...- Vanda, - ierunājās satrauktā balss, - ko mēs nu Eberhardam teiksim? Ko...- Nē, nē... nevajag uguni! – kliedza sieviete. – Uguni nevajag...Pa durvīm iespīdēja uguns. Šoreiz tā bija petrolejas lampa. Nesa to majors. Aiz viņa divi viesmīļi

frakās stiepa nestuves.- Telefona vairs nav, - teica majors. – Vadi pārrauti. Šurp ar tām nestuvēm!Viņš nolika lampu uz grīdas.- Vanda! – vīrietis atkal uzsāka. – Vanda!- Paejiet nost! – uzsauca majors. – Vēlāk. – Viņš notupās uz ceļiem blakus sievietei un atkal

piecēlās. – Tā, tas ir darīts. Jūs drīz gulēsiet. Man vēl bija viena ampula – katram gadījumam. Uzmanīgi!Uzmanīgi uzcelt uz nestuvēm! Ārā mums jāpagaida, līdz sameklēsim kādu sanitāro mašīnu. Ja vienatradīsim...

- Klausos, majora kungs! – Fricis, vecākais viesmīlis, paklausīgi atbildēja.Nestuves izlīgoja laukā. Melnā, apsvilusī galva bez matiem mētājās šurpu turpu. Ķermeni sedza

galdauts.- Vai viņa beigta? – jautāja Elizabete.- Nē, - teica Grēbers. – Viņa izturēs. Mati atkal ataugs.- Un seja?- Viņa vēl varēja redzēt, acis nebija cietušas. Viss sadzīs. Esmu daudzus apdegušos redzējis. Šis

gadījums nebija no smagajiem.

- Kā tas gadījās?- Tērps aizdegās. Viņa pārāk tuvu piekļuva sērkociņiem. Citādi nekas nav noticis. Pagrabs ir labs.

Smagu, tiešu trāpījumu izturēja.Grēbers pacēla nost atzveltni, kuru iepriekš bija pārlicis Elizabetei pāri. To darot, viņš uzmina

pudeļu lauskām un redzēja, ka vīna pagraba dēlīšu durvis izgāzušās. Vairākas plauktu rindas sašķiebtasnokārās lejup, pudeles bija saplīsušas un izmētātas, un vīns kā tumša eļļa tecēja pa grīdu.

- Vienu mirkli, - Grēbers teica Elizabetei un paņēma savu šineli. – Es tūliņ būšu atpakaļ. – Viņšiegāja pagrabā un tūlīt atkal atgriezās. – Tā, tagad mēs varam iet.

Laukā stāvēja nestuves ar sievieti. Divi viesmīļi, pirkstus mutē iebāzuši, svilpa pēc mašīnas.- Ko gan teiks Eberhards? – jautāja kavalieris ar satraukto balsi. – Kungs dievs, kas par sasodītu

ķezu! Kā gan mēs varēsim viņam to izskaidrot...„Eberhards, šķiet, ir viņas vīrs,” domāja Grēbers un apturēja vienu no viesmīļiem, kas svilpa. – Kur

ir viesmīlis, kas mūs apkalpoja restorānā?- Kurš? Oto vai Kārlis?- Tāds mazs, vecīgs, izskatās pēc stārķa.- Oto. – Viesmīlis skatījās uz Grēberu. – Oto ir beigts. Restorāns iebrucis. Kroņlukturis uzkrita

viņam virsū. Oto ir beigts, kungs.Grēbers klusēja brītiņu.- Es viņam vēl esmu parādā, - viņš tad teica. – Par pudeli vīna.Viesmīlis nobraucīja pieri. – Jūs, kungs, varat man to iedot. Kas tas bija par vīnu?- Pudele „Johannisberger Kahlenberg”.- Buķete?- Nē.Viesmīlis izvilka no kabatas kādu sarakstu, iededza kabatas bateriju un parādīja Grēberam cenu.Grēbers iedeva viņam naudu. Viesmīlis iebāza to kabatā. Grēbers zināja, ka viesmīlis naudu paturēs.- Nāc! – viņš teica Elizabetei.Viņi meklēja ceļu cauri drupām. Pilsēta dienvidu malā dega. Debesis bija pelēcīgi sarkanas, un vējš

dzenāja dūmu vālus.- Mums jāapskatās, Elizabet, vai tavs dzīvoklis vēl vesels.Viņa purināja galvu.- Gan pagūsim. Paliksim labāk kaut kur ārā.Viņi nonāca laukumā pie patvertnes, kurā tie pirmajā vakarā bija bijuši. Ieeja tinās neskaidrā dūmakā

glui kā ieeja peklē. Viņi apsēdās uz sola apstādījumos.- Vai tu neesi izsalkusi? – jautāja Grēbers. – Tu nekā neesi ēdusi.- Tas nekas. Es nevaru tagad ēst.Viņš pacēla šineļa malu. Kaut kas nošķinda, un viņš izvilka no kabatām divas pudeles.- Nezinu, ko būšu paķēris. Šī te izskatās pēc konjaka.Elizabete izbrīnījusies skatījās viņā.- Kur tu tās ņēmi?- Vīna pagrabā. Durvis bija vaļā. Pudeles dučiem saplīsušas. Pieņemsim, ka arī šīs tikpat būtu

pagalam.- Tu tās vienkārši paņēmi līdzi?- Saprotams. Kareivis, kas paiet garām atvērtam vīna pagrabam, ir nopietni slims. Esmu mācīts

praktiski domāt un rīkoties. Desmit baušļu neattiecas uz karavīriem.- Noteikti ne. – Elizabete viņu uzlūkoja. – Vēl šis tas cits arī noteikti ne. Ko no jums var zināt?- Tu jau tā mazliet par daudz zini.

- Ko no jums var zināt! – viņa atkārtoja. – Kas jūs esat šeit, tie taču jūs īstenībā neesat. Jūs esat tas,no kurienes nākat. Bet kas tad par to ko zina?

Grēbers izvilka no otras šineļa puses vēl divas pudeles.- Šeit ir viena, ko var attaisīt bez viļķa. Tas ir šampanietis. – Viņš atgrieza vaļā stieplīti. – Cerams,

ka tev nebūs morālisku šaubu, lai to dzertu.- Nē. Vairs ne.- Mēs to dzersim, nekā neatzīmēdami. Tātad tas nekādu nelaimi nenesīs. Mēs dzersim to tāpēc, ka

mums slāpst un cita nekā mums nav. Un, manis pēc, arī tāpēc, ka vēl esam dzīvi.Elizabete smaidīja. – Tas tev man vairs nav jāpaskaidro. Esmu to jau iemācījusies. Bet paskaidro

man ko citu! Kāpēc tu par vienu pudeli samaksāji, ja šīs četras paņēmi līdzi?- Tas ir kas cits. Nenorēķināties par tēriņu būtu šmaukšana.Grēbers uzmanīgi griešus izvilka pudelei korķi. Viņš neļāva tam izsprāgt ar plaukšķi.- Mums jādzer no pudeles, Elizabet. Es tev to iemācīšu.Kļuva kluss. Sarkanais mijkrēslis pletās arvien plašāks. Dīvainajā gaismā viss kļuva nereāls.- Paskaties uz to koku tur! – Elizabete pēkšņi teica. – Tas zied.Grēbers paskatījās turp. Kāds bumbas sprādziens bija koku gandrīz no zemes izrāvis laukā. Daļa

sakņu brīvi karājās gaisā, stumbrs bija pārlauzts un dai zari norauti, bet koks tiešām bija pilns baltu, sārtiapspīdētu ziedu.

- Nams blakus ir nodedzis. Varbūt karstums koku uzziedinājis, - Grēbers teica. – Tas aizsteidziespriekšā pārējiem kokiem, un turklāt tas ir cietis visvairāk.

Elizabete piecēlās un devās turp. Sols, uz kura tie sēdēja, atradās ēnā, un viņa izgāja laukā no ēnasplīvojošā ugunsgrēka atblāzmā kā dejotāja rampas gaismā. Viņu apņēma kaut kas līdzīgs sarkanai vēsmaiun staroja aiz viņas kā milzīga viduslaiku komēta, vēstīdama pasaules bojāeju vai vēlīna pestītājadzimšanu.

- Tas zied, - viņa teica. – Kokiem ir pavasaris, cits nekas. Gar visu pārējo tiem nav nekādas daļas.- Jā, - atbildēja Grēbers. – No tiem mēs varam mācīties, nemitīgi mācīties. Šo pēcpusdienu no liepas

un tagad no šā te. Koki aug, plaukst un zied, un pat tad, kad tie saplosīti, tā daļa, kas vēl ar kāduspurgaliņu turas zemē, turpina augt un plaukt. No tiem mēs varam nemitīgi mācīties, tie negauas un sevineēlo.

Elizabete lēnām nāca atpakaļ. Dīvainajā bezmēnu blāzmā viņas āda lāsmoja un seja uz mirkli šķitakā apburta; tā šķita saderam kopā ar to noslēpumainību; kas vijās ap plaukstošajiem pumpuriem, appostau, ap nesatricināmi mierīgo augšanas procesu. Tad viņa iznāca laukā no gaismas kā no starmešuloka, un te, ēnā viņam blakus, tā bija atkal dzīva, silta, liegi elpojoša būtne. Viņš novilka Elizabeti sevblakus, un koks pēkšņi bija ļoti liels – šis koks, kas tiecās sārtajās debesīs, un ziedi bija ļoti tuvu, tā bijaliepa, un tad bija zeme, un tā izliecās un kļuva par druvu un debesīm, un Elizabeti, un viņš juta sevi viņā,un viņa nepretojās.

XV Četrdesmit astotajā istabā valdīja nemiers. Olpauris un vēl divi citi trumpotāji stāvēja pilnā kaujas

tērpā ģērbušies. Tie bija atzīti par ierindas dienestam derīgiem un tika sūtīti ar karaspēka transportu uzfronti.

Olpauris bija bāls. Viņš blenza uz Reiteru.- Tu ar savu muļķīgo kāju! Slīmests tāds! Tu paliec šeit, un man, ģimenes tēvam, jābrauc uz fronti.Reiters neatbildēja. Feldmanis piecēlās savā gultā.- Turi muti, olpauri! – viņš teica. – Tev nav vis tādēļ jābrauc uz fronti, ka viņš šeit paliek. Tev

jābrauc tāpēc, ka esi ierindai derīgs. Ja viņš būtu ierindai derīgs un viņam būtu jābrauc uz fronti, tad tev

tik un tā arī būtu jābrauc, vai saproti? Tāpēc nerunā muļķības!- Ko gribēšu, to runāšu! – nikni kliedza olpauris. – Man jābrauc uz fronti, un es varu runāt, ko gribu!

Jūs paliekat šeit. Jūs šeit sēat un rijat, un guļat, un mums jāiet uz fronti, man, ģimenes tēvam, un šisnobarojies slaists tempj šņabi, lai viņa nolādētā kāja nedzīst!

- Vai tad tu to nedarītu, ja varētu? – jautāja Reiters.- Es? Es ne! Nekad neesmu slaistījies!- Nu, tad taču viss kārtībā. Ko tad tu vēl kliedz?- Ko? – pārsteigts atjautāja olpauris.- Tu lepojies ar to, ka nekad neesi slaistījies. Tātad lepojies vien tālāk un nekliedz!- Ko? Tavu sasodītu vārdu sagrozīšanu! Vai cita nekā tu neproti, speķa rīma, ko? Cilvēkam vārdus

mutē sagrozīt. Gan viņi tevi dabūs rokā! Viņi dabūs tevi, kaut vai man pašam būtu tevi jāuzrāda!- Neapgrēkojies nu! – izmeta viens no diviem pārējiem kāršu spēlētājiem, kuri arī bija atzīti par

ierindai derīgiem. – Nāc, mums jāiet lejā stāties!- Es neapgrēkojos! Šie tur apgrēkojas! Tas ir kauns, ka šī ūpas un rīmas labad ģimenes tēvam

jādodas uz fronti! Es gribu vienīgi taisnību...- Ej nu ej, cilvēk, taisnību! Kur tad tā ir karadienestā? Iesim, mums jāiet! Viņš nevienu neuzrādīs.

Muld vien. Palieciet laimīgi, draugi! Turieties braši! Noturiet pozīcijas!Abi kāršu spēlētāji aizvilka sev līdzi glui nevaldāmo olpauri. Viņš vēlreiz bāls un nosvīdis pie

durvīm atskatījās un gribēja kaut ko uzbrēkt, bet viņi to izbīdīja laukā.- Šitāds āpsis! – teica Feldmanis. – Taisa tādu teātri kā aktieris. Vai atceraties vēl, cik liela mute

tam bija par to, ka noguļu savu atvaļinājumu?- Viņš paspēlēja, - pēkšņi iemeta starpā Rumelis. Tas bija līdz šim sēdējis pie galda,

nepiedalīdamies ķīviņā. – Viņš smagi paspēlēja! Divdesmit trīs markas! Tas nav nekāds sīkums! Tās manbūtu vajadzējis viņam atdot atpakaļ.

- To tu arvien vēl vari darīt. Kolonna vēl nav prom.- Ko?- Viņš vēl ārā stāv. Noej lejā un atdod viņam, ja sirdsapziņa tevi moka.Rumelis piecēlās un izgāja laukā.- Vēl viens ķertais! – teica Feldmanis. – Ko tad olpauris frontē ar skanošo darīs?- Viņš to varēs paspēlēt vēlreiz.Grēbers piegāja pie loga un paskatījās ārā. Laukā pulcējās tie, kuri devās uz fronti.- Bērni un veči, - teica Reiters. – Kopš Staļingradas ņem visus.- Jā.Kolonna formējās.- Kas tam Rumelim lēcies? – Feldmanis pēkšņi pārsteigts iejautājās. – Viņš taču tagad runā.- Viņš iesāka, kamēr tu gulēji.Feldmanis kreklā pienāca pie loga. – Re, kur stāv olpauris! – viņš teica. – Tagad viņš pats varēs

izdibināt, vai ir viens un tas pats – gulēt šeit un sapņot par fronti vai gulēt frontē un sapņot par dzimteni.- To mēs visi drīz izdibināsim, - piebilda Reiters. – Mans štāba ārsts arī mani grib nākošo reizi atzīt

par derīgu ierindai. Viņš ir drosmīgs cilvēks un paskaidroja man, ka īstam vācietim nevajagot kāju, tāsesot mukšanai. Cīnīties varot arī sēdus.

Ārā dzirdēja komandas saucienus. Kolonna devās prom. Grēbers redzēja visu kā caur pamazināmostiklu. Kareivji attālinādamies izskatījās kā dzīvas lellītes ar bērnu šautenēm.

- Nabaga olpauris, - teica Reiters. – Viņš nedusmojās uz mani. Viņš dusmojās uz savu sievu. Viņšdomā, ka šī to piekrāps, kad viņš būs prom. Un viņš ir dusmīgs, ka sieva saņems ģimenes pabalstu. Viņamliekas, ka par šo naudu tā lakstosies ar savu mīļāko.

- Ģimenes pabalsts? Vai tad tāds ir? – noprasīja Grēbers.

- No kurienes tad tu esi nokritis, puis? – Feldmanis pagrozīja galvu. – Sieva dabū divsimt markumēnesī. Tā ir smuka naudiņa. Tās dēļ jau das labs ir apprecējies. Kāpēc to valstij atdāvināt?

Reiters novērsās no loga.- Tavs draugs Bindings bija šeit, prasīja pēc tevis, - viņš uzrunāja Grēberu.- Ko viņš gribēja? Vai kaut ko teica?- Viņam mājās mazas svinības. Gribēja, lai arī tu tur ierastos.- Cita nekā?- Cita nekā.Ienāca Rumelis.- Vai tu to olpauri vēl sastapi? – jautāja Feldmanis.Rumelis piekrītoši pamāja. Seja viņam raustījās. – Tam vismaz vēl ir sieva, - viņš pēkšņi elsa. – Bet

doties atpakaļ uz fronti, kad nekā vairs nav...Viņš pēkšņi pagriezās un ievēlās savā gultā. Visi izlikās, it kā nekā nebūtu dzirdējuši.- Kaut olpauris to vēl būtu piedzīvojis! – čukstēja Feldmanis. – Tas bija gatavs saderēt, ka Rumelis

šodien sabruks.- Liec viņu mierā! – aizkaitināti izmeta Reiters. – Kas zina, kad tu pats sabruksi? Neviens nav drošs.

Pat ne mēnessērdzīgais.Viņš pievērsās Grēberam.- Cik ilgs laiks tev vēl atlicis?- Vienpadsmit dienas.- Vienpadsmit dienas! Tas vēl ir diezgan ilgi.- Vakar tas vēl bija ilgs laiks, - atbildēja Grēbers. – Šodien tas jau ir sasodīti īss.

- Šeit nav neviena, - teica Elizabete. – Ne Līzera kundzes, ne bērna. Dzīvoklis pieder mums.- Paldies dievam! Liekas, es viņu nosistu, ja tā šovakar kādu vārdu būtu teikusi. Vai tev vakar vēl

bija tracis ar viņu?- Viņa uzskata mani par prostitūtu.- Kāpēc? Mēs taču vakar tikai vienu stundu šeit bijām.- Tas vēl no aizvakardienas. Aizvakar tu visu vakaru biji te.- Bet mēs taču aizkārām ciet atslēgas caurumu un visu laiku spēlējām patafonu. Kā tad šai tādas

idejas rodas?- Jā, kā tad, - teica Elizabete un uzmeta viņam ātru skatienu.Grēbers skatījās uz viņu. Pēkšņs silts vilnis sakāpa galvā. „Kur man bija acis pirmajā vakarā?” viņš

domāja.- Kur ir tas sātans? – Grēbers jautāja.- Uz laukiem aizbraukusi dāvanas vākt kādai tur ziemas vai vasaras palīdzībai. Viņa tikai rītvakar

atgriezīsies: šis vakars un rīt visa diena ir mūsu rīcībā.- Kā tā – rīt visa diena? Vai tad tev nav jāiet uz fabriku?- Rīt ne. Rīt ir svētdiena. Pagaidām svētdienas mums vēl ir brīvas.- Svētdiena! – teica Grēbers. – Tavu laimi! Man jausmas par to nebija! Beidzot es tevi dabūšu redzēt

dienā. Līdz šim tas vienmēr bijis tikai vakarā vai naktī.- Vai tad tā ir?- Jā. Pirmdien mēs pirmo reizi gājām pastaigāties. Ar pudeli armanjaka.- Tiesa gan, - Elizabete pārsteigta piekrita. – Es tevi arī vēl neesmu dienā redzējusi. – Viņa kādu

brīdi klusēja, tad paskatījās uz viņu un raudzījās atkal prom. – Mēs dzīvojam diezgan drudaini, ko?- Mums cits nekas neatliek.- Tas arī tiesa. Kā gan būs, kad mēs rīt spilgtajā dienas saulē skatīsimies viens uz otru?

- Atstāsim to dieva ziņā. Bet ko mēs šovakar darīsim? Vai iesim uz to pašu restorānu, kur vakarbijām? Tas bija sasodīti nelāgs. Restorāna „Germania” mums trūkst. ēl, ka tas slēgts.

- Mēs varam palikt tepat. Ko iedzert mums vēl ir diezgan. Es varētu pamēģināt kaut ko izvārīt.- Vai tu vari šeit izturēt? Vai tu labāk negribētu iet prom no šejienes?- Ja Līzera kundzes nav, tad jūtos šeit kā skolniece brīvdienās.- Tad paliksim še. Būs ļoti jauki. Vakars bez patafona. Un man nav jāiet atpakaļ uz kazarmām. Bet kā

ir ar ēdienu? Vai tu tiešām proti vārīt? Pēc tādas tu neizskaties.- Es varu pamēģināt. Tikpat nekā daudz te nav. Vienīgi tas, ko saņem uz kartītēm.- Daudz tas nevar būt.Viņi iegāja virtuvē. Grēbers apskatīja Elizabetes krājumus. Nebija gandrīz nekā – mazliet maizes,

mākslīgais medus, margarīns, divas olas un pāris sačervelējušos ābolu.- Man vēl ir daas pārtikas kartītes, - viņa teica. – Mēs varam lūkot kaut ko dabūt. Es zinu veikalu,

kas vakaros atvērts.Grēbers aizvēra atvilktni.- Paturi vien savas kartītes. Tās tev pašai vajadzīgas. Šodien mums citādā veidā pie kaut kā jātiek.

Jāorganizē.- Šeit mēs nekā nevaram nozagt, Ernst, - teica Elizabete norūpējusies. – Līzera kundze zina katru

gramu, kas tai pieder.- To es varu iedomāties. Es arī netaisos neko zagt. Gribu tikai kā dakārt kareivis rekvizēt kaut ko

ienaidnieka zemē. Kāds Alfonss Bindings ir ielūdzis mani pie sevis uz mazām svinībām. To, ko es turbūtu notiesājis, ja piedalītos svinībās, es paņemšu un atnesīšu šurp. Tas ir nams ar milzu krājumiem. Pēcpusstundas būšu atpakaļ.

Piesarkušu seju un atplestām rokām Alfonss saņēma Grēberu.- Jauki, ka esi klāt, Ernst! Nāc iekšā! Šodien mana dzimšanas diena. Pie manis ir pāris draugu.Medību istaba bija pilna dūmu un ļauu.- Klausies, Alfons, - Grēbers gaitenī ātri teica, - es nevaru palikt. Es tikai uz vienu mirklīti ieskrēju,

man jābūt atkal atpakaļ.- Atpakaļ? Ko nu, Ernst! Nevar būt ne runas!- Tomēr. Man jau bija vakars aizrunāts, pirms uzzināju, ka tu mani meklējis.- Tas nekas! Pasaki tiem cilvēkiem, ka tev negaidot bija jābūt kādā oficiālā sēdē. Vai uz

nopratināšanu. – Alfonss skaļi smējās. – Tur iekšā sē divi gestapo virsnieki. Es tevi tūlīt ar viņiemiepazīstināšu. Saki, ka tevi izsauca uz gestapo. Tu pat nebūsi tad samelojies. Vai arī atved šurp savuspaziņas, ja tie ir jauki ļaudis.

- Tas neiet.- Kāpēc ne? Kāpēc tas neiet? Pie mums viss kas iet!Grēbers redzēja, ka vienkāršākais bija pateikt taisnību.- Tev jau pašam gan vajadzētu iedomāties, kas par lietu, Alfons, - viņš teica. – Es nezināju, ka tev

dzimšanas diena. Atnācu šurp, lai dabūtu no tevis kaut ko ēdamu un dzeramu. Man kāds jāsatiek, bet ar toes šurp nekādā gadījumā nenākšu. Īstais ēzelis es būtu, ja to darītu. Vai saprati tagad?

Bindings plati pasmaidīja.- Saprotu, - viņš paziņoja. – Mūīgi sievišķais! Beidzot! Es jau tevis dēļ biju tīri izsamisis. Saprotu,

Ernst. Tev piedots. Kaut gan mums šeit arī ir pāris draisku taurenīšu. Vai negribi tos vispirms vēlapskatīt? Irma ir braša nebēdne, un ar Gudrunu tu droši vien vēl šovakar varēsi likties pēļos. Tā arvien irar frontiniekiem. Ierakumu smaka viņu uzbudina.

- Mani ne.Alfonss smējās.

- Irmas koncentrācijas nometņu smaka arī ne, ko? Štegmanis kā traks uz to. Tur tas resnītis uz dīvāna.Nav pa manai gaumei. Es parasti esmu par apaļīgajām. Vai redzi to maziņo stūrī? Kā tev viņa patīk?

- Lieliski!- Vai gribi to? Atdošu tev, ja tu paliec, Ernst.Grēbers purināja galvu. – Neiet.- Saprotu. Tai jābūt pirmšķirīgai, ko esi noķēris. Nevajag tāpēc apmulst, Ernst! Alfonss pats ir

kavalieris. Iesim virtuvē, sameklēsim tev kaut ko, un pēc tam tu iedzersi glāzīti uz manu dzimšanas dienu.Norunāts?

- Norunāts!Kleinerta kundze baltā priekšautā stāvēja virtuvē.- Mums ir aukstais galds, Ernst, - teica Bindings. – Tev palaimējies. Izvēlies, ko gribi! Vai arī labāk

tā, Kleinerta kundze, - sagatavojiet skaistu paciņu! Mēs abi vispirms nokāpsim pagrabā.Pagrabs bija labi apgādāts.- Ļauj tagad Alfonsam rīkoties! – Bindings smaidīdams teica. – Tu to nenoēlosi. Tātad šeit vispirms

būs īsta bruņurupuča zupa, konservēta. To uzkarsē un ēd. Tā ir no Francijas. Ņem divas!Grēbers paņēma abas kārbas. Alfonss meklēja tālāk. – Sparģeļi, holandiešu, divas bundas. Ēdami

auksti un karsēti. Nekādas lielas vārīšanas. Un šeit konservēts Prāgas šķiņķis vēl piedevām. Tas irČehoslovakijas ieguldījums. – Viņš pakāpās uz mazām kāpnītēm. – Te gabals dāņu siera un bunda sviesta.Viss labi uzglabājas, tā ir konservu priekšrocība. Še būs arī konservēti firziķi, - vai dāmai varbūtzemenes labāk garšotu?

Grēbers noskatījās uz īsajām kājelēm spoi nospodrinātajos zābakos savā priekšā. Aiz tām spīguļojastikla burku un bundu rindas. Tad viņš iedomājās Elizabetes trūcīgos krājumus. – Dubults neplīst, - viņšatbildēja.

Alfonss smējās.- Tur tev taisnība. Beidzot tu atkal esi tas pats vecais. Nav nozīmes skumt, Ernst! Gals tā, un gals

šitā! Ņem, ko vien vari dabūt, un par pārējo lai domā melnsvārči. Tāds ir mans lozungs.Viņš nokāpa pa kāpnēm un gāja uz otru pagrabu, kurā guļus bija novietotas pudeles. – Šeit mums ir

kara laupījums lielā izvēlē. Mūsu ienaidnieki slaveni ar saviem šņabjiem. Ko tu gribi? Vodku?Armanjaku? Še būs arī poļu slivovica.

Grēbers, taisnību sakot, nemaz nebija gribējis prasīt dzērienus. Viņiem vēl pietika ar restorānā„Germania” iegūto krājumu. Bet Bindingam bija taisnība: kara laupījums ir kara laupījums, to vajadzējaņemt, kur vien atrada.

- Ir arī šampanietis, - teica Alfonss, - tā manta man nepatīk. Bet mīlai tas esot kaut kas burvīgs.Pievāc pudeli! Laimīgu izdošanos ar to šovakar! – Viņš skaļi smējās. – Vai zini, kas mans mīļākaisšņabis? Ķimelis, tici vai ne. Vecais, godīgais ķimelis! Paņem līdzi vienu pudeli un piedomā par Alfonsu,kad to baudīsi!

Bindings paņēma pudeles padusē un devās uz virtuvi.- Sasaiņojiet divas paciņas, Kleinerta kundze! Vienu ar ēdamo un vienu ar pudelēm. Ielieciet starp

pudelēm papīru, lai nesasitas. Un iesaiņojiet tur klāt arī ceturtdaļmārciņu pupiņu kafijas. Vai pietiks,Ernst?

- Cerams, ka varēšu to visu panest.Bindings staroja.- Alfonss nav vis skops, ko? It īpaši savā dzimšanas dienā ne! Un nekādā ziņā pret vecu

skolasbiedru!Bindings stāvēja Grēbera priekšā. Acis tam spīdēja un sarkanā seja kvēloja. Viņš izskatījās kā zēns,

kas uzgājis putna ligzdu, Grēbers bija aizkustināts par tā lādzīgumu, bet tad viņš atcerējās, ka tāpatAlfonss bija izskatījies toreiz, kad klausījās Heinija nostāstus.

Bindings pamirkšķināja Grēberam.- Kafija ir rītrītam. Es ceru, ka svētdienu tu taču atzīmēsi un nekvernēsi kazarmās! Un nu nāc! Gribu

tevi vēl ātri iepazīstināt ar pāris draugiem. Šmits un Hofmanis no gestapo. Tāda pazīšanās arvien varnoderēt. Tikai uz pāris minūtēm. Izdzer glāzīti uz manu veselību! Lai viss tā paliktu, kā tagad šeit ir! Mājaun viss, kas pie tās piederas! – Bindinga acis kļuva valgas. – Mēs, vācieši, jau nu reiz esam neglābjamiromantiķi.

- To mēs nevaram atstāt virtuvē, - teica Elizabete, nespēdama atgūties. – Mums jāmēģina noslēpt. JaLīzera kundze to redzēs, viņa nosūdzēs mani par spekulāciju.

- Sasodīts! Par to es netiku padomājis. Vai viņu nevar piekukuļot? Ar kaut ko no šīm mantām, kurasmēs paši negribētu?

- Vai tur ir kaut kas, ko mēs negribētu?Grēbers smējās.- Labākajā gadījumā tavs mākslīgais medus. Vai margarīns. Bet arī tas mums pēc pāris dienām

noderēs.- Viņa nav piekukuļojama, - teica Elizabete. – Viņa lepojas ar to, ka dzīvo vienīgi no savām pārtikas

kartītēm.Grēbers apsvēra. – Kādu daļu mēs paspēsim apēst līdz rītvakaram, - viņš tad prātoja. – Visu notiesāt

nevarēsim. Ko darīsim ar atlikušo?- Paslēpsim to manā istabā! Aiz drēbēm un grāmatām.- Un ja šī okšķerēs?- Es ik rītus, kad aizeju, istabu aizslēdzu.- Un ja nu viņai ir otra atslēga?Elizabete paskatījās uz viņu.- To es nebiju iedomājusies. Tas ir iespējams.Grēbers attaisīja vienu pudeli.- Mēs rīt pēcpusdienā domāsim par to tālāk. Vispirms mēs tagad ēdīsim, cik varēsim. Krausim visu

laukā! Piekrausim galdu pilnu kā dzimšanas dienā! Visu kopā un uzreiz!- Konservus arī?- Konservus arī. Kā dekorāciju. Mēs tos vēl neatvērsim. Papriekš ēdīsim to, kas ātri bojājas. Un

pudeles mēs arī noliksim tur klāt. Visu mūsu bagātību, ko godīgi ar zādzību un korupciju esam ieguvuši.- Tās no restorāna „Germania” arī?- Tās arī. Ar nāves bailēm mēs tās esam godīgi nopelnījuši.Viņi iebīdīja galdu istabas vidū. Tad atsaiņoja visas pakas un atkorķēja arī slivovicu, konjaku un

ķimeli. Šampanieti ne. To vajadzēja izdzert, ja pudele bija vaļā; šņabja pudeles varēja atkal aiztaisīt.- Cik lieliski! – teica Elizabete. – Ko mēs svinēsim?Grēbers pasniedza viņai glāzi. – Mēs svinam visu reizē. Mums nav vairs laika daudzām atsevišķām

svinībām. Nav laika tās šķirot. Mēs vienkārši svinam visu kopā, glui vienalga, kas tas ir, un galvenokārtto, ka mēs esam šeit un ka divas dienas pieder mums vieniem pašiem!

Grēbers apgāja apkārt galdam un apskāva Elizabeti. Viņš juta viņu, juta kā savu otro „es”, kas viņampretim vērās siltāks, bagātāks, krāšņāks, liegāks nekā viņa paša „es” un kam nebija ne robeu, ne pagātnes,un kas bija viena vienīga tagadne un dzīvība, un ko neapēnoja vainas apziņa.

Viņa atspiedās pret Grēberu. Klātais galds mirdzēja viņu priekšā kā svētku rotā.- Vai tas vienam pašam tostam nebija drusku par daudz? – viņa jautāja.Viņš kratīja galvu.- Tas tikai bija pārāk plaši izteikts. Būtībā tas ir viens un tas pats. Prieks, ka vēl esi pasaulē.Elizabete izdzēra savu glāzi.

- Dareiz man liekas, ka mēs gan zinātu, ko iesākt ar dzīvi, ja vien mums to ļautu.- Pašreiz mēs to zinām tīri labi, - teica Grēbers.Logi stāvēja atvērti. Namā, kas atradās ieslīpi otrpus ielas, viņnakt bija trāpījusi bumba, un rūtis

Elizabetes istabā bija izbirušas. Loga rāmjus viņa bija pārvilkusi ar melnu aptumšošanas papīru unpriekšā uzspraudusi vieglus, gaišus aizkarus, kas vējā plivinājās. Līdz ar to istaba vairs tik ļotinelīdzinājās kapenēm.

Istabā nedega gaisma. Tāpēc viņi varēja atstāt logus atvērtus. Šad un tad viņi dzirdēja ļaudis ejamgarām. Kaut kur spēlēja radio. Mājas durvis blaukšķēja. Kāds klepoja. Tika aizvērti logu slēģi.

- Pilsēta dodas pie miera, - teica Elizabete. – Un es esmu diezgan iereibusi.Viņi gulēja gultā viens otram blakus. Uz galda stāvēja vakariņu atliekas un pudeles, izņemot vodku,

konjaku un vienu šampanieša pudeli. Viņi nekā nebija novākuši, gaidīja, ka vēlreiz iegribēsies ēst. Vodkuviņi bija izdzēruši. Konjaks stāvēja uz grīdas blakus gultai, un aiz gultas mazgājamā traukā urdzēja ūdens.Tur dzesējās šampanietis.

Grēbers nolika savu glāzi uz mazā galdiņa blakus gultai. Viņš gulēja tumsā, un viņam likās, it kāatrastos kādā mazā pilsētiņā pirms kara. Čaloja strūklaka, liepā dūca bites, dzirdēja logus aizveram, unkaut kur kāds pirms gulētiešanas spēlēja vijoli.

- Drīz būs mēnesnīca, - teica Elizabete.„Drīz būs mēnesnīca,” viņš nodomāja. „Mēnesnīca, maigums un dzīvās radības vienkāršā laime.”

Tas viss jau bija klāt. Tas kūsāja viņa asiņu miegainajā ritumā, bezvēlmes mierīgajās domās un lēnajāelpā, kas it kā gurda vēsma viņu caurstrāvoja. Viņam nāca prātā saruna pie Polmaņa. Tas šķita tik bezgalasen. „Dīvaini,” viņš domāja, „ka cilvēkā tik cieši līdzās skaidrai bezcerībai var mājot tik daudz dziļu jūtu.Bet varbūt tas arī nav nekas dīvains, varbūt citādi nemaz nevarēja būt. Kamēr cilvēks bija pārpilnsdanedaādu jautājumu, tikmēr viņš daudz kam citam nespēja pievērsties. Vienīgi tad, kad cilvēks nekovairs negaidīja, viņa sirds atvērās visam un vairs nebaiļojās.”

Gaismas stars pārslīdēja pār logu. Tas pazuda, raustījās un apstājās.- Vai tā jau ir mēnesnīca? – jautāja Grēbers.- Tā nevar būt mēnesnīca. Tās gaisma nav tik balta.Viņi dzirdēja balsis. Elizabete piecēlās un iekāpa rītakurpēs. Viņa piegāja pie loga un izliecās laukā.

Viņa nemeklēja ne rītasvārkus, ne ko citu, lai apņemtu sev apkārt. Viņa bija skaista un droša par to untāpēc nekaunējās.

- Tie ir drupu novācēji no pretgaisa aizsardzības dienesta, - viņa teica. – Tiem ir starmetis unlāpstas, un kapļi, un viņi darbojas pie mājas ielas otrā pusē. Vai tu domā, ka pagrabā vēl varētu būtaprakti cilvēki?

- Vai te pa dienu raka?- Nezinu. Dienā es šeit nebiju.- Varbūt viņi grib tikai vadus salabot.- Jā, varbūt.Elizabete atgriezās. – Es dareiz pēc uzlidojumiem esmu vēlējusies, lai, pārnākot šurp, dzīvoklis būtu

nodedzis. Dzīvoklis, mēbeles, drēbes un atmiņas. Viss. Vai tu to saproti?- Jā.- Es nedomāju atmiņas par tēvu. Es domāju visu pārējo – bailes, bezcerību, naidu. Es domāju – tā

visa vairs nebūtu, ja nams būtu nodedzis, un tad es varētu sākt no gala.Grēbers paskatījās uz viņu. Bālā gaisma no āra krita uz viņas pleciem. Bija dzirdami kapļu dobjie

cirtieni un lāpstu šņirkstēšana.- Padod man pudeli no mazgājamā trauka! – viņš teica.- To no restorāna?- Jā. Mēs to izdzersim, pirms tā uzsprāgst gaisā. Un otro, ko deva Bindings, ieliec iekšā. Kas zina,

kad būs nākošais uzlidojums. Šīs ogļskābi saturošās pudeles eksplodē no gaisa spiediena vien. Mājās tāsbīstamākas nekā rokasgranātas. Vai mums ir glāzes?

- Ūdens glāzes.- Ūdens glāzes šampanietim der. Parīzē mēs to tā dzērām.- Vai tu esi bijis Parīzē?- Jā, kara sākumā.Elizabete atnesa glāzes un notupās viņam līdzās. Viņš uzmanīgi attaisīja pudeli. Vīns dzirkstīdams

lija glāzēs un putoja.- Cik ilgi tu biji Parīzē?- Pāris nedēļu.- Vai viņi jūs tur ļoti ienīda?- Nezinu. Varbūt. Netiku daudz neko manījis. Mēs arī negribējām nekā manīt. Mēs vēl ticējām

lielākoties tam, kas mums bija iepotēts. Un mēs gribējām ātri pabeigt karu un sēdēt saulītē uz ielaskafejnīcu priekšā, un dzert vēl nebaudītu vīnu. Mēs bijām ļoti jauni.

- Jauni – tu to saki, it kā tas būtu bijis pirms daudziem gadiem.- Tā arī liekas.- Vai šodien tu vairs neesi jauns?- Esmu gan. Bet citādi.Elizabete pacēla savu glāzi pret karbīda lampas gaismu, kas ārā aiz loga plandījās. Viņa glāzi

vieglītēm pakratīja un vēroja, kā vīns dzirkstīja putodams. Grēbers redzēja viņas plecus un matu vilni, unmuguru, un mugurkaulāju ar garajām, vieglajām ēnām. „Viņai nevajag vēlēties visu sākt no gala,” viņšdomāja. „Kad Elizabetei nav drēbes mugurā, viņai nav nekāda sakara ne ar šo istabu, ne ar savunodarbošanos, ne ar Līzera kundzi. Viņa sader kopā ar gaismu, kas plandās aiz loga, ar nemierpilno nakti,ar asiņu aklo satraukumu, ar dīvaino atsvešinājumu pēc tam, sader kopā ar aizsmakušajiem saucieniem unbalsīm laukā, ar dzīvi un, manis dēļ, arī ar mirušajiem, kurus tur atrok, - bet viņa nesader kopā arnejaušību, tukšumu un bezjēdzīgo pamestību. Vairs ne! Viņa, šķiet, ir nometusi kādu masku, šķiet pēkšņibez apdoma sekojam likumiem, par kuriem vēl vakar nekā nebija zinājusi.”

- Kā man gribētos, lai es būtu bijusi ar tevi Parīzē! – teica Elizabete.- Man gribētos, kaut tagad varētu turp aizbraukt un nebūtu vairs kara!- Vai viņi mūs ielaistu?- Varbūt. Parīzē mēs neko nenopostījām.- Bet Francijā?- Ne tik daudz kā citās zemēs. Tur gāja ātri.- Bet var būt, ka jūs esat pietiekami daudz nopostījuši, lai viņi mūs vēl ilgus gadus ienīstu.- Jā, varbūt. Daudz kas aizmirstas, ja karš ilgi ievelkas. Varbūt viņi mūs ienīst.- Man gribētos doties uz kādu zemi, kur nekas nav nopostīts.- Nav vairs daudz zemju, kas nebūtu nopostītas, - atbildēja Grēbers. – Vai vēl ir kaut kas dzerams?- Jā, pietiekami. Kur vēl tu esi bijis?- Āfrikā.- Āfrikā arī? Tu daudz esi redzējis.- Jā. Bet ne tā, kā agrāk to tiku iztēlojies.Elizabete pacēla pudeli un pielēja glāzes līdz malām pilnas. Grēbers skatījās, kā viņa to darīja. Viss

šķita drusku nereāli, un tas nebija tikai tādēļ vien, ka viņi bija dzēruši. Vārdi mijkrēslī plīvoja šurputurpu, tie bija bez nozīmes, un tas, kam bija nozīme, tas bija bez vārdiem un par to nevarēja runāt. Tasbija kā bezvārda upes pali un atplūdi un vārdi – kā buras, kas aizslīdēja pār to projām.

- Vai tu vēl kaut kur esi bijis? – Elizabete jautāja.„Buras,” domāja Grēbers. Kur viņš bija redzējis buras uz upēm?

- Holandē, - viņš atteica. – Tas bija pašā sākumā. Tur bija laivas, kas slīdēja pa kanāliem, un kanālibija tik lēzeniem un zemiem krastiem, ka laivas brauca kā pa sauszemi. Tās bija mēmi klusas, ar lielāmburām, un dīvaini izskatījās, kad tās vakara nokrēslī slīdēja pa zemi kā milzīgi balti un zili, un sarkanitauriņi.

- Holande, - teica Elizabete. – Varbūt mēs pēc kara aizbrauksim turp. Mēs varēsim dzert kakao unēst baltmaizi un visdaādākos holandiešu sierus, un vakaros noskatīties uz laivām.

Grēbers palūkojās uz Elizabeti. „Ēst,” viņš domāja. „Karā priekšstats par laimi arvien saistīts arēšanu.”

- Bet varbūt mēs arī turp vairs nevarēsim doties?- Laikam gan ne. Mēs Holandei uzbrukām un bez brīdinājuma nopostījām Roterdamu. Es redzēju tās

drupas. Tur gandrīz vairs nebija palikusi vesela neviena māja. Trīsdesmit tūkstoši mirušo. Bīstos,Elizabet, ka mūs arī tur vairs nelaidīs iekšā.

Viņa klusēja kādu laiciņu. Tad pēkšņi pacēla savu glāzi un svieda to uz grīdas. Tā nošķindēja unsaplīsa.

- Mēs nekur vairs nevaram doties! – viņa izsaucās. – Ko mēs vēl sapņojam? Nekur! Mēs esamsagūstīti, izstumti un nolādēti!

Grēbers piecēlās sēdus. Šaudīgajā, baltajā gaismā, kas ieplūda no āra, viņas acis mirdzēja kāpelēks, dzidrs stikls. Grēbers pārliecās pār Elizabeti un paskatījās uz grīdu. Tur tumši vizēja lauskas arbaltām maliņām.

- Mums jāiededz gaisma, lai tās salasītu, - viņš teica. – Citādi sadursim kājas. Pagaidi, es vispirmsaizvēršu logu.

Viņš pārkāpa šķērsām pāri gultai. Elizabete pagrieza slēdzi un pasniedzās pēc rītasvārkiem.Spuldzes gaisma darīja viņu kautrīgu.

- Neskaties uz mani! – viņa teica. – Nezinu, kāpēc to darīju. Parasti es tāda nemaz neesmu.- Esi gan tāda. Un tev taisnība. Tu šeit neiederies. Tāpēc tu arī mierīgi vari kādreiz ko sasist.- Es gribētu zināt, kur es iederos.Grēbers smējās.- To es arī nezinu. Varbūt kādā cirkā vai baroka stila namā, vai starp tērauda mēbelēm, vai kādā

teltī. Bet ne šajā baltajā meitenes istabā. Un es pirmajā vakarā iedomājos, ka tu esi sargājama unbezpalīdzīga!

- Tāda es arī esmu.- Mēs visi esam tādi. Bet mēs tiekam arī galā bez aizsardzības un palīdzības.Grēbers paņēma avīzi, nolika vienu lapu uz grīdas un ar otru uzslaucīja tai virsū stikla lauskas. To

darot, viņš lasīja avīu virsrakstus. „Frontes līnijas saīsināšana turpinās”. „Smagas cīņas pie Orlas”. Viņšsalocīja avīzi ar lauskām un iebāza to papīrgrozā. Istabas maigā gaisma pēkšņi likās divkārt maigāka. Noāra ieskanējās novākšanas grupas klaudzināšana un urbšanas trokšņi. Uz galda stāvēja Bindinga dāvanas.„Dareiz,” viņš prātoja, „var vienā laikā domāt par daudz ko.”

- Novākšu igli galdu, - teica Elizabete. – Es uz to pēkšņi vairs nevaru skatīties.- Uz kurieni vāksi?- Uz virtuvi. Mums ir laiks līdz rītvakaram, lai atlikušo noslēptu.- Rītvakar daudz nekas vairs nebūs pāri palicis. Bet kas būs, ja Līzera kundze atgriezīsies ātrāk

mājās?- Nu, tad viņa būs atgriezusies ātrāk.Pārsteigts Grēbers paskatījās uz Elizabeti.- Es pati brīnos, ka ar katru dienu kļūstu citāda, - viņa teica.- Nevis ar katru dienu. Ar katru stundu.- Un tu?

- Es arī.- Vai tas ir labi?- Jā. Un, ja tas nav labi, tad par to arī nekas.- Nekas tomēr arī ir kaut kas, vai ne?- Taču.Elizabete nodzēsa uguni.- Tagad mēs kapenes atkal varam atvērt, - viņa teica.Grēbers atvēra logus. Tūdaļ ieplūda vējš. Aizkari plīvoja.- Re, kur mēness! – Elizabete teica.No pretējā nama nopostītā jumta pamales līda ārā plēnējošs un sarkans ripulis. Tas bija kā

briesmonis, kas ar kvēlojošo purnu iekodās ielā. Grēbers paņēma divas ūdens glāzes un līdz pusei pielējaar konjaku. Vienu viņš sniedza Elizabetei.

- Dzersim tagad šo, - viņš teica. – Vīns tumsā neder.Mēness kāpa augstāk un kļuva svinīgāks un zeltaināks. Viņi gulēja kādu laiciņu un klusēja. Elizabete

pagrieza galvu.- Vai mēs esam laimīgi vai nelaimīgi? – viņa jautāja.Grēbers pārdomāja. – Mēs esam laimīgi un nelaimīgi. Tā laikam arī jābūt. Laimīgi vien šodien ir

vairs tikai ragulopi. Bet varbūt arī tie vairs ne. Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi.Elizabete paskatījās uz Grēberu.- Bet arī tas nav nekas, vai ne?- Nē, nekas.- Vai tad ir kaut kas tāds, kas ir kaut kas?- Ir gan. – Grēbers skatījās vēsajā, zeltainajā gaismā, kas pamazām piepildīja istabu. – Mēs neesam

vairs beigti, - viņš teica. – Un mēs vēl neesam beigti.

XVI Bija svētdienas rīts. Grēbers stāvēja Kāšu ielā. Viņš pamanīja, ka nama drupās kaut kas bija

mainījies. Vanna bija pazudusi, tāpat kāpņu atliekas, un bija izrakts šaurs celiņš, kas apkārt mūrim veda uzpagalmu un no turienes iesāņus vēl atlikušajā nama daļā. Izskatījās, it kā te kāda novākšanas grupa būtusākusi strādāt.

Grēbers izspraucās cauri atraktajai ieejai un nonāca pusaizbērtā telpā, kurā viņš pazina kādreizējonama veļas mazgājamo telpu. No turienes tālāk gāja tumšs, zems gaitenis. Grēbers uzdedza sērkociņu unpaspīdināja gaitenī.

- Ko jūs tur darāt? – pēkšņi kāds viņam aiz muguras uzbrēca. – Nāciet tūliņ laukā!Grēbers apgriezās. Tumsā viņš nevienu nevarēja saredzēt un devās atpakaļ. Laukā stāvēja vīrietis uz

kruķiem. Mugurā tam bija uzvalks un pleciem pārmests karavīra šinelis.- Ko jūs te meklējat? – tas uzkliedza.- Es šeit dzīvoju – un jūs?- Es šeit dzīvoju, un cits neviens šeit nedzīvo – sapratāt? Jūs nekādā ziņā! Ko jūs te okšķerējat? Zagt

gribat?- Klausies, neuztraucies taču! – teica Grēbers, skatīdamies uz kruķiem un karavīra šineli. – Šeit

dzīvoja mani vecāki un arī es, pirms mani „prūšos” paņēma. Vai nu tu esi apmierināts?- To katrs var apgalvot.Grēbers saņēma kropli aiz kruķiem, pastūma prātīgi sāņus un tam garām izgāja laukā no ejas.Ārā viņš ieraudzīja tuvojamies sievieti ar bērnu. Viņai sekoja vīrietis ar kapli. Sieviete iznāca ārā

no tāda kā šķūnīša, kas bija uzcelts aiz mājas; vīrietis tuvojās no otras puses. Viņi sastājās ap Grēberu.

- Kas noticis, Oto? – vīrietis ar kapli jautāja kroplim.- Es šo te noķēru. Okšķerē. Apgalvo, ka vecāki šim te dzīvojuši.Vīrietis ar kapli nelaipni pasmējās.- Citu neko?- Nē, - teica Grēbers. – Tieši to.- Cits nekas tev neienāca prātā, ko? – Vīrietis cilāja rokā kapli un pacēla to. – Pazūdi! Skaitu līdz

trīs. Citādi dabūsi caurumu paurī. Viens...Grēbers no sāniem pielēca klāt un sita. Vīrietis nogāzās, un Grēbers izrāva tam no rokām kapli. – Tā,

tas ir labāk, - viņš teica. – Un tagad, ja gribat, kliedziet pēc policijas! Bet to jūs laikam gan negribēsiet,ko?

Vīrietis, kuram bija bijis kaplis, lēnām piecēlās. Deguns tam asiņoja.- Otru reizi labāk vairs nemēģini, - teica Grēbers. – Prūšos esmu apmācīts tuvcīņai. Un tagad

pasakiet man, ko jūs šeit darāt!Sieviete panācās uz priekšu. – Mēs šeit dzīvojam. Vai tas kāds noziegums?- Nē. Un es šeit esmu tāpēc, ka man šeit ir dzīvojuši vecāki. Varbūt tas ir noziegums?- Vai tas tiešām tā? – noprasīja kroplis.- Kā tad citādi? Kas tad te ko zagt?- Diezgan tādam, kam nav nekā, - sacīja sieviete.- Ne jau man. Esmu atvaļinājumā un došos atkal uz fronti. Vai zīmīti tur laukā pie durvīm neredzējāt?

To, kuru atstāja viens, kas meklē savus vecākus. Tas esmu es.- Tu tas esi? – jautāja kroplis.- Jā, tas esmu es.- Tas ir kas cits. Saproti, draugs, cilvēki kļuvuši aizdomu pilni. Mūsu mājas sagrautas, un mēs esam

šeit apmetušies. Kaut kur taču jāmitinās.- Vai jūs vieni paši to visu atrakāt?- Pa daļai. Mums arī palīdzēja.- Kas?- Paziņas, kam bija darbarīki.- Beigtus jūs te neatradāt?- Nē.- Noteikti ne?- Noteikti ne. Mēs ne. Varbūt agrāk kādi ir bijuši, bet mēs neatradām.- Tas patiesībā arī bija viss, ko gribēju uzzināt, - teica Grēbers.- Tāpēc taču nevajadzēja otram cilvēkam seju sasist, - atbildēja sieviete.- Vai tas jūsu vīrs?- Gar to jums nav nekādas daļas. Tas nav mans vīrs. Tas ir mans brālis. Viņš asiņo.- Deguns vien.- Zobi arī.Grēbers pacēla kapli. – Un tas? Ko viņš ar to gribēja?- Viņš jums nebūtu uzbrucis.- Mīļā, - teica Grēbers. – Es esmu mācījies nemaz negaidīt, kamēr man uzbruks.Plašā lokā viņš aizmeta kapli gruvešos. Visi tam sekoja skatieniem. Bērns dzīrās rāpties pakaļ.

Sieviete to atturēja. Grēbers paskatījās apkārt. Tad viņš ieraudzīja vannu. Tā stāvēja blakus šķūnītim.Kāpnes laikam bija sadedzinātas malkā. Kaudzē gulēja vaļējas konservu kārbas, drēbju pakaramie,saliekti, apdauzīti virtuves trauki, lupatas, kastītes un mēbeļu atliekas. Šeit bija ievākusies ģimene,uzcēlusi šķūnīti un tagad acīmredzot uzskatīja visu, ko vien varēja izkārpīt laukā no gruvešiem, par „dievadāvanu”. Pret to nebija ko iebilst. Dzīve turpinājās. Bērns izskatījās vesels. Nāve bija pārvarēta. Drupas

kļuvušas jau atkal par mitekļiem. Pret to nebija ko iebilst.- Jūs traki ātri esat strādājuši, - viņš teica.- Strādāt vajag ātri, - atbildēja kroplis, - ja nav jumta virs galvas.Grēbers pagriezās uz iešanu. – Vai neatradāt šeit kaķi? – viņš jautāja. – Melnu, ar baltiem

raibumiem.- Tā ir mūsu Roze, - bērns teica.- Nē, - īgni atbildēja sieviete. – Nekādu kaķi neesam te atraduši.Grēbers rāpās atpakaļ. Šķūnītī laikam dzīvoja vēl vairāki cilvēki, citādi viņi tik īsā laikā nebūtu tik

tālu tikuši. Bet varbūt viņiem bija palīdzējusi kāda drupu novākšanas grupa. Naktīs tagad biei vien uzpilsētu novākšanas darbos tika sūtīti koncentrācijas nometnēs ieslodzītie.

Grēbers devās atpakaļ. Viņš jutās tā, it kā pēkšņi būtu kļuvis nabagāks; kāpēc, to viņš nezināja.

Grēbers nonāca ielā, kas bija pilnīgi vesela. Pat veikalu lielie skatlogi nebija izbiruši. Nekānedomādams, viņš gāja pa ielu un pēkšņi satrūkās. Viņš redzēja kādu nākam tieši sev virsū un tikai mirklivēlāk pamanīja, ka viņš pats tas bija, kas kāda gatavu apģērbu veikala skatloga slīpajā spogulī nāca sevpretim. Bija dīvaini – it kā viņš redzētu savu dubultnieku un nebūtu vairs viņš pats, bet vienīgi tikai kādaatmiņa, ko varētu izdzēst, ja paietu vēl vienu soli tālāk.

Grēbers apstājās un skatījās uz blāvo attēlu nespodrajā, iedzeltenajā spogulī. Viņš redzēja savus acudobumus un zem tiem ēnas, kas aizsedza acis, it kā to vairs nebūtu. Pēkšņi viņā iezagās dzedras, svešādasbailes. Tā nebija ne panika, ne satraukums, ne dzīvības steidzīgais neatvairāmais sauciens uz bēgšanu, uzaizstāvēšanos un piesardzību – tās bija klusas, smeldzošas, saltas, gandrīz bezpersoniskas bailes, bailes,ko nevarēja pārspēt, jo tās bija neredzamas un netveramas un šķita nākam no tukšuma, kurā kaut kur bijauzstādīti drausmīgi sūkņi, kas bez skaņas izsūknēja viņam asinis no dzīslām un dzīvību no kauliem. Viņšvēl redzēja spogulī savu attēlu, bet viņam likās, it kā atspoguļojumam tūlīt jākļūst neskaidram,viļņveidīgam, it kā tā kontūrām būtu jāaizplūst un jāizzūd mēmo sūkņu izsūknētām, laukā izvilktām noierobeotā un nejaušā veidola, kurš īsu laika sprīdi bija saucies par Ernstu Grēberu, atpakaļ bezgalībā, kasbija ne tikvien nāve, bet kaut kas daudz, daudz vairāk: izgaišana, izzušana, bezjēdzīgi izmētātu atomuvirpulis, viņa „es” gals, nekas.

Viņš kādu brīdi stāvēja. „Kas paliks?” viņš domāja, dziļi satriekts. Kas paliks, ja viņa vairs nebūs?Nekas, vienīgi zūdošas atmiņas, ko savā prātā paturēs nedaudzi cilvēki, viņa vecāki, ja tie vēl dzīvi, daibiedri, Elizabete varbūt – bet cik ilgi? Viņš skatījās spogulī. Viņam šķita, it kā viņš jau būtu viegls kļuviskā papīra gabals, plāns, ēnai līdzīgs un ka viņu, sūkņu izsūknētu, vairs tukšu čaulu vien, vēja pūsma varētuaiznest prom pa gaisu. Kas paliks? Pie kā viņš varēs turēties, kur izmest enkuru, kur radīs atbalstu, kuratstās kaut ko, kas viņu turēs, lai viņš netiktu galīgi aiznests prom?

- Ernst! – kāds viņam aiz muguras ierunājās.Viņš apsviedās apkārt. Tur stāvēja vīrietis uz kruķiem, ar vienu kāju. Kādu brīdi Grēbers domāja, ka

tas ir tas pats kroplis no Kāšu ielas; taču tad viņš pazina Mucigu, savu skolasbiedru.- Kārli! – viņš teica. – Tu? Es nezināju, ka tu esi šeit.- Sen jau, gandrīz pusgadu.Tie skatījās viens uz otru.- Arī to mēs nebūtu iedomājušies, vai ne? – teica Mucigs.- Ko?Mucigs pacēla kruķus un nolika tos atkal uz zemes.- Šo te.- Tu vismaz esi laukā no tiem sūdiem. Man vēl jādodas turp atpakaļ.- Tas atkarīgs no tā, kā uz to raugās. Ja karš ievelkas vēl pāris gadu, tad man ir laimējies; ja tas būs

cauri pēc sešām nedēļām, tad ar mani gadījusies sasodīta nelaime.

- Kāpēc lai tas beigtos pēc sešām nedēļām?- To es nezinu. Es tikai saku: ja...- Tas gan.- Kāpēc tu neapmeklē mūs kādreiz? – jautāja Mucigs. – Bergmanis arī ir šeit. Abas rokas līdz

elkonim...- Kur jūs esat?- Pilsētas slimnīcā. Amputēto palātā. Viss kreisais spārns. Ienāc taču, garām iedams!- Labs ir, aiziešu.- Noteikti? Visi arvien saka, ka nāks, un tad, maitas, neviens neatnāk.- Pilnīgi noteikti.- Labi. Tev patiks. Mēs tur esam jautra kompānija. Vismaz manā istabā.Viņi atkal skatījās viens otrā. Trīs gadus viņi nebija tikušies, bet tagad gandrīz viss, kas runājams,

bija izrunāts.- Nu tad dzīvo vesels, Ernst!- Tu tāpat, Kārli!Viņi kratīja viens otram roku. – Vai zini, ka Zībers ir beigts? – jautāja Mucigs.- Nē.- Kopš sešām nedēļām. Un Leiners.- Leiners? To es arī vēl nezināju.- Leiners un Lingens. Krita abi vienā rītā. Brinings prātā jucis. Vai dzirdēji, ka arī Holmanis dabūja

galu?- Nē.- Bergmanis to dzirdējis. Nu, dzīvo vesels, Ernst! Un neaizmirsti mūs apmeklēt!Mucigs aizkliboja prom. „Tas, liekas, rod zināmu apmierinājumu, runājot par kritušajiem,”

nodomāja Grēbers. „Var būt, ka paša nelaime tam tad šķiet mazāka.” Viņš noskatījās Kārlim pakaļ. Kājabija augsti – līdz augšlielam amputēta. Mucigs kādreiz bija klases labākais skrējējs. Grēbers nezināja, vaijust tam līdzi vai to apskaust. Mucigam bija taisnība: viss atkarīgs no tā, kas vēl gaidāms.

Kad Grēbers ienāca, Elizabete baltā peldmētelī tupēja gultā. Viņa ap galvu bija aptinusi lakatu kāturbānu un klusi un mierīgi sēdēja savā nodabā kā liels, gaišs putns, kas ielidojis pa logu un atpūšas, laiatkal aizlaistos projām.

- Karsto ūdeni esmu izlietojusi par veselu nedēļu, - viņa teica. – Tā bija šausmīga izšķērdība. Līzerakundze sacels lielu brēku.

- Lai viņa brēc! Viņa to kā trūkumu neizjutīs. Īsti nacionālsociālisti vannā iet reti. Tīrība ir ebrejunetikums.

Grēbers piegāja pie loga un paskatījās laukā. Debesis bija pelēkas un iela klusa. Pāri pretim pieloga stāvēja spalvains, kreklā izmeties vīrietis un āvājās. No kāda cita loga atlidoja klavieru skaņas,spalga sievietes balss dziedāja gammas. Viņš skatījās uz atrakto pagraba ieeju un domāja par dīvainajām,dzedrajām bailēm, ko bija izjutis uz ielas veikala spoguļa priekšā. Viņam atkal kļuva salti. Kas paliks?Kaut kam taču jāpaliek, viņš prātoja, - kādam enkuram, kas varētu viņu noturēt, lai viņš nepazustu unatgrieztos.

Bet kas? Elizabete? Bet vai viņas vieta bija pie viņa? Viņš pazina viņu tikai īsu laiku un dosies atkalprom uz vairākiem gadiem. Vai viņa neaizmirsīs viņu? Kā viņš varētu Elizabeti noturēt un pats noturētiespie viņas?

Viņš apgriezās.- Elizabet, - viņš teica, - mums būtu jāapprecas.- Jāapprecas? Kāpēc tad tā?

- Tāpēc, ka tā dzīvot ir bezjēdzīgi. Tāpēc, ka mēs viens otru pazīstam tikai pāris dienu, un tāpēc, kaman pēc daām dienām atkal vajadzēs doties prom; tāpēc, ka mēs nezinām, vai gribam kopā palikt, un tikīsā laikā to nemaz arī nevaram zināt. Lūk, tāpēc!

Elizabete paskatījās viņā.- Tu domā – tāpēc, ka mēs esam vieni un izmisuši un nekā cita mums nav?- Nē.Viņa klusēja.- Ne tikai tāpēc, - viņš teica.- Kāpēc tad?Viņš skatījās Elizabetē. Viņš redzēja viņu elpojam. Meitene viņam likās pēkšņi ļoti sveša. Krūtis tai

cilājās, rokas bija citādas nekā viņam, delnas bija citādas, viņas domas, viņas dzīve, - Elizabete viņunesapratīs, kā tad lai viņa arī to varētu, viņš pats nebija īsti skaidrībā, kāpēc pēkšņi gribēja to darīt.

- Kad būsim precējušies, tev nebūs vairs jābīstas no Līzera kundzes, - viņš teica. – Kā kareivja sievatu būsi aizsargāta.

- Vai tas tā ir?- Jā. – Grēbers apmulsa no viņas skatiena. – Tas vismaz kaut ko līdzēs.- Tas nav iemesls. Gan es tikšu galā ar Līzera kundzi. Apprecēties! Mums taču nav pat laika, lai to

izdarītu.- Kāpēc ne?- Tad vajadzīgi dokumenti, atļaujas, pierādījumi par ārisko izcelšanos, apliecības par veselību un

dievs zina kas vēl. Tas ilgtu nedēļām.„Nedēļām,” nodomāja Grēbers. „Viņa to tik viegli pateica. Kur tad es būšu?”- Ar kareivjiem tas ir citādi, - viņš paskaidroja. – Karavīra laulības notiek ātrāk. Pāris dienās. To

kazarmās uzzināju.- Vai tur tev šī doma radās?- Nē. Šī doma man iešāvās prātā šorīt. Bet kazarmās biei par tādām lietām runā. Daudzi kareivji

apprecas atvaļinājuma laikā. Kāpēc gan arī ne? Kad frontinieks apprecas, tad tā sievai tiesības uz pensiju– divi simti marku mēnesī, kā liekas. Kāpēc lai to atdāvina valstij? Ja jau jāriskē ar savu galvu, tad kāpēcgan neņemt vismaz to, kas cilvēkam pienākas? Tev tā pensija noderēs, un citādi to patur valsts. Vai tad tānav?

- Ja šādi uz to raugās, tad tā iznāktu.- Man arī tā liekas, - Grēbers atviegloti teica. – Tādā gadījumā pat dabū vēl laulību aizņēmumu, man

šķiet, tūkstoš marku. Varbūt tad tev nebūs vairs jāiet darbā uz savu šineļu fabriku, kad būsi apprecējusies.- Būs gan. Tam ar precībām nav nekāda sakara. Ko tad es citādi visu dienu darīšu? Viena palikusi.- Taisnība.Kādu brīdi Grēbers jutās ļoti nevarīgs. „Ko gan viņi dara ar mums,” viņš nodomāja. „Mēs esam

jauni, mums vajadzētu būt laimīgiem un palikt kopā. Kāda daļa mums gar mūsu vecāku kariem?”- Drīz mēs būsim vieni, katrs par sevi, - viņš teica. – Bet, ja apprecēsimies, tad būsim mazāk

vientuļi.Elizabete kratīja galvu.- Tu negribi? – viņš jautāja.- Mēs nebūsim mazāk vientuļi, - viņa teica. – Mēs būsim vēl vairāk vientuļi.Pēkšņi Grēbers atkal dzirdēja dziedātājas balsi no pretējā nama. Viņa bija beigusi gammas

vingrinājumus un dziedāja tagad oktāvas. Tās skanēja kā kliedzieni, kuriem atbildēja vienīgi atbalss.- Tas taču nav nekas negrozāms, ja tu tā domā, - viņš teica. – Mēs taču arvien vēl varēsim šķirties, ja

gribēsim.- Kāpēc tad mums jāprecas?

- Kāpēc lai mēs valstij kaut ko dāvinām?Elizabete piecēlās.- Vakar tu biji citāds, - viņa teica.- Kā tā – citāds?Viņa viegli pasmaidīja.- Nerunāsim vairs par to. Mēs esam kopā, ar to pietiek.- Tu negribi?- Nē.Viņš paskatījās uz Elizabeti. Kaut kas meitenē bija aizvēries un attālinājies no viņa.- Sasodīts! – viņš teica. – Es to tik labi domāju.Elizabete atkal pasmaidīja.- Tieši tāpēc dareiz tā iznāk. Nevajag nekad pārāk labi domāt. Vai mums vēl ir kaut kas dzerams?- Mums vēl ir slivovica.- Vai tā ir no Polijas?- Jā.- Vai mums nav kaut kas cits, kas nebūtu kara laupījums?- Vajadzētu būt kādai pudelei ķimeļa. Tas ir no Vācijas.- Tad dod man to.Grēbers aizgāja uz virtuvi pēc ķimeļa pudeles. Viņš dusmojās pats uz sevi. Mirkli viņš stāvēja

daudzo trauku un Bindinga dāvanu priekšā pustumšajā telpā, kas oda pēc ēdienu atliekām, un jutās iekšējitukšs un izplēnējis. Tad viņš devās atpakaļ.

Elizabete stāvēja, atspiedusies pie loga.- Cik pelēkas debesis! – viņa teica. – Līs. ēl!- Kāpēc ēl?- Tā ir mūsu pirmā svētdiena. Mēs varētu kaut kur aiziet. Laukā ārpus pilsētas ir pavasaris.- Vai tu gribētu iziet ārā?- Nē. Man pietiek ar to, ka Līzera kundzes šeit nav. Bet tev tas būtu kaut kas cits nekā tupēt šeit.- Man pastaiga arī neko nenozīmē. Es pietiekami ilgi esmu dzīvojis brīvā dabā, un labu laiku nebūs

nekādas vajadzības pēc tās. Mans sapnis par dabu ir vesela, silta istaba ar nesašaudītām mēbelēm. Tāmums te ir. Tā arī ir lielākā dēka, kādu vien varu iedomāties, un tās man nekad nav diezgan. Bet varbūttev tas apnicis. Varam aiziet uz kino, ja gribi.

Elizabete purināja galvu.- Tad paliksim tepat un nekustēsimies nekur prom. Ja mēs aiziesim, tad diena saskaldīsies posmos un

paies ātrāk nekā tad, ja mēs šeit paliksim. Te diena būs garāka.Grēbers piegāja Elizabetei klāt un apskāva viņu. Viņš sajuta viņas peldmēteļa raupjo frotē audumu.

Tad viņš redzēja, ka acis tai pilnas asaru.- Vai es kādas blēņas sarunāju? – viņš jautāja. – Pirmīt?- Nē.- Kaut ko es taču būšu nodarījis. Citādi – kāpēc gan tu raudātu?Viņš nelaida viņu vaļā. Pāri viņas plecam viņš redzēja ielu. Spalvainais, kreklā izmeties vīrietis bija

pazudis. Pāris bērnu spēlēja karu ejā, kas bija izrakta uz sabrukušā nama pagrabu.- Neskumsim! – viņš teica.Dziedātāja no pretējā nama uzsāka atkal par jaunu. Tagad tā skandināja kādu Grīga dziesmu. – Tu

mīļa man! Tu mīļa man! – viņa kliedza trīcošā, spiedzošā balsī. – Tu mīļa man – kaut pasaule vai bojāiet... Tu mīļa man!

- Nē, neskumsim, - atbildēja Elizabete.

Pēcpusdienā sāka līt. Agri satumsa, un debesis apmācās arvien vairāk un vairāk. Viņi gulēja gultā,gaismu neiedeguši, logs bija atvērts, un lietus, līdams slīpām un bālām strūklām, klājās tam priekšā kāplīvojoša, plūstoša siena.

Grēbers klausījās vienmuļajā šalkoņā. Viņš domāja par to, ka Krievijā tagad būs iestājies dubļulaiks, kad viss grimst bezgalīgos dubļos. Dubļi būs vēl arvien, kad viņš turp atgriezīsies.

- Vai man nav jāiet? – viņš jautāja. – Līzera kundze noteikti drīz pārnāks.- Lai viņa nāk, - Elizabete miegaini murmināja. – Vai vēls jau?- Nezinu. Bet varbūt viņa atgriezīsies agrāk, tāpēc ka lietus līst.- Var būt arī, ka viņa tāpēc atgrieas vēlāk.- Tas arī var būt.- Varbūt viņa tāpēc tikai rītdien atgriezīsies, - teica Elizabete un pieglauda savu seju pie Grēbera

pleca.- Varbūt viņu pat sabrauks smagā mašīna. Bet tā gan būtu pārāk liela laime.- Sevišķi humāns tu neesi, - Elizabete klusi teica.Grēbers skatījās pelēkajā lietū aiz loga.- Ja mēs būtu precējušies, tad man vispār nebūtu jāiet projām, - viņš teica.Elizabete nepakustējās.- Kāpēc tu mani gribi apprecēt? – viņa nomurmināja. – Tu taču mani tik tikko pazīsti.- Es tevi pazīstu pietiekami ilgi.- Cik ilgi? Pāris dienu.- Nevis pāris dienu. Pazīstu tevi ilgāk nekā gadu. Tas ir pietiekami ilgi.- Kā tā – ilgāk par gadu? Bērnības laiku tu taču nevari skaitīt. Tas pārāk sen atpakaļ.- To es arī nedaru. Bet es saņēmu par diviem frontē pavadītiem gadiem apmēram trīs nedēļas ilgu

atvaļinājumu. Gandrīz divas nedēļas esmu šeit. Tas atbilst apmēram piecpadsmit mēnešiem frontē. Tātadpazīstu tevi tikpat kā gadu, kas līdzinās gandrīz divām atvaļinājuma nedēļām.

Elizabete atvēra acis.- To es vēl nebiju iedomājusi.- Es arī ne. Man tas tikai pirmīt iešāvās prātā.- Kad?- Pirmīt, kad tu gulēji. Lietū un tumsā daudz kas nāk prātā.- Vai tāpēc jālīst un jābūt tumsai?- Nē. Bet tad cilvēks domā citādi.- Vai tev vēl kas ienāca prātā?- Jā. Es domāju par to, cik brīnišķīgi tas ir, ka paša rokas un delnas der arī vēl kaut kam citam un ne

tikvien šaušanai un rokasgranātu mešanai.Elizabete paskatījās uz viņu.- Kāpēc tu man to neteici šodien dienas vidū?- Dienas vidū to nevar pateikt.- Tas būtu bijis labāk nekā runāt par pensijām un precību piemaksām.Grēbers pacēla galvu.- Tas, Elizabet, bija tas pats, - viņš teica. – Tikai citos vārdos izteikts.Elizabete kaut ko nesaprotamu nomurmināja.- Vārdi dareiz ir ļoti svarīgi, - viņa tad teica. – Vismaz šādās lietās.- Es neesmu pie vārdiem pieradis. Bet gan es tos atradīšu. Man tikai vajag mazliet laika.- Laika, - Elizabete nopūtās. – Mums tā tik maz, vai ne?- Jā. Vakar mums bija vēl daudz. Un rīt mēs domāsim, ka šodien mums vēl daudz laika bijis.Grēbers gulēja pavisam mierīgi. Elizabetes galva dusēja uz viņa rokas. Viņas mati tumšā vilnī plūda

pār gaišo spilvenu, un pāri viņas sejai slīdēja lietus ēnas.- Tu gribi mani precēt, - viņa murmināja. – Vai tad tu vispār zini, vai mani mīli?- Kā lai mēs to zinām? Vai tam nav vajadzīgs daudz ilgāks laiks, un vai nav daudz vairāk jābūt kopā?- Varbūt. Bet kāpēc tad tu gribi mani precēt?- Tāpēc, ka nevaru vairs iedomāties dzīvi bez tevis.Elizabete kādu laiku klusēja.- Kā tev šķiet, vai manā vietā tev tikpat labi nebūtu varējusi gadīties kāda cita? – viņa tad jautāja.Grēbers skatījās pelēkā, plīvojošā villainē, ko lietus aiz loga auda.- Var būt, ka man tavā vietā būtu varējusi gadīties arī kāda cita, - viņš atbildēja. – Kas to var zināt?

Tikai tagad, kad esmu saticis tevi, es vairs nevaru iedomāties, ka tavā vietā būtu varējusi gadīties kādacita.

Elizabete pakustināja galvu, kas atdusējās uz viņa rokas.- Tu kaut ko jau esi iemācījies. Tu runā citādi nekā dienā. Bet ir jau nakts. Vai tu domā, ka man visu

mūu, pie tevis dzīvojot, vienmēr būs tādēļ jāgaida nakts?- Nē. Gan es iemācīšos. Un pagaidām es par piemaksām vairs nerunāšu.- Bet niecināt mēs tās tomēr arī neniecināsim, vai ne?- Ko?- Nu, šīs piemaksas.Grēberam mirkli aizrāvās elpa.- Tu tātad to gribi? – viņš pēc brītiņa jautāja.- Ja mēs jau vairāk nekā gadu esam pazīstami, tad mums tas gandrīz vai jādara. Un mēs taču arvien

vēl varēsim šķirties. Vai ne?- Nē.Viņa cieši piekļāvās viņam un atkal aizmiga. Viņš gulēja vēl ilgi nomodā un klausījās lietus šalkoņā.

Un pēkšņi viņš zināja tik daudz, ko gribētos viņai pateikt.

XVII - Ņem visu, ko vien gribi, Ernst, - caur durvīm teica Bindings. – Jūties kā savās mājās!- Labi, Alfons.Grēbers ielaidās vannā. Kaktā uz krēsla bija viņa karavīra drēbes, pelēkas, zaļas un neizskatīgas kā

vecas skrandas; blakus karājās zils civils uzvalks, kuru viņam bija pagādājis Reiters.Bindinga vannas istaba bija liela, ar zaļiem podiņiem izlikta telpa, kur baltais porcelāns un niķelētie

krāni mirdzēt mirdzēja, - īsta paradīze salīdzinājumā ar kazarmu dušu un dušas telpām, kas smirdēja pēcdezinfekcijas līdzekļiem. Šeit ziepes vēl bija no Francijas un peldpalagi un dvieļi veselām kaudzēm,ūdensvadi nebija no bumbām cietuši, un karsta ūdens bija tik daudz, cik gribējās. Pat peldsāls bija – lielapudele ar ametistam līdzīgiem kristāliem.

Grēbers, nekā nedomādams un atraisījies no visa, gulēja ūdenī un izbaudīja laimi, ko deva siltums.Viņš bija mācījies, ka tikai vienkāršas lietas nekad nepieviļ – siltums, ūdens, pajumte, maize, klusums unpaļaušanās uz paša ķermeni, - un atlikušo atvaļinājuma daļu viņš gribēja pavadīt tā: bez lielas domāšanas,atraisīti no visa un tik laimīgi, cik vien iespējams. Reiteram bija taisnība – paiet ilgs laiks, līdz karavīrsatkal dabū atvaļinājumu. Grēbers pabīdīja krēslu ar formas tērpu nostāk, paņēma sauju peldsāls un arbaudu kaisīja to ap sevi ūdenī. Tā bija sauja greznības un līdz ar to miers – glui tāpat kā balti klātie galdirestorānā „Germania”, vīns un delikateses tajos vakaros, kurus viņš bija pavadījis kopā ar Elizabeti.

Viņš noslaucījās un sāka lēnām ģērbties. Pēc smagā armijas tērpa civilās drēbes šķita vieglas unplānas. Viņš jutās tā, it kā atrastos vēl apakšveļā, kad jau bija pilnīgi apģērbies, tik neierasti bija bezarmijas zābakiem, vidusjostas un ieročiem. Viņš aplūkoja sevi spogulī un gandrīz vai nepazina. Pretī

raudzījās nenobriedis, zaļoksnējs jauns cilvēks – tāds, kuru viņš neņemtu par pilnu, ja nejauši kaut kursatiktu.

- Tu izskaties kā iesvētāmais bērns, - teica Alfonss. – Nemaz ne pēc kareivja. Kas noticis? Vai tugribi precēties?

- Jā, - Grēbers pārsteigts atbildēja. – Kā tu nāci uz tādām domām?Alfonss smējās.- Tu tāds izskaties. Citāds nekā agrāk. Ne vairs pēc suņa, kas meklē kaulu un pats aizmirsis, kur to

paslēpis. Vai tu tiešām gribi precēties?- Jā.- Bet Ernst! Vai tu to arī esi kārtīgi apsvēris?- Nē.Bindings nesaprašanā skatījās uz Grēberu.- Man jau gadiem ilgi nav bijis laika apsvērt kaut ko kārtīgi, - teica Grēbers.Alfonss smaidīja platu smaidu. Tad viņš pacēla galvu un ošņāja. – Ko... – Viņš atkal ošņāja. – Vai tu

tas esi, Ernst? Sasodīts, tā būs peldsāls! Vai tu to lietoji? Tu smaro kā vesela vijolīšu dobe.Grēbers paoda savu roku. – Nekā nevaru saost.- Tu ne, bet es. Ļauj, lai drusku izgaist! Tā ir velnišķīga manta. Man to atveda kāds no Parīzes.

Sākumā to tik tikko var saost, bet vēlāk smaro kā vesels pušķis. Būs mums tā smara jāuzveic ar labukonjaku.

Bindings atnesa pudeli un divas glāzes.- Sveiks, Ernst! Tātad tu precies. Sirsnīgi apsveicu! Pats gan esmu vecpuisis un tāds, protams,

palikšu. Nez vai es pazīstu tavu nākamo sievu?- Nē. – Grēbers izdzēra savu konjaku. Viņš skaitās, ka bija atzinies, bet Alfonss viņu bija

pārsteidzis.- Vēl vienu, Ernst! Neprecas taču katru dienu!- Labs ir!Bindings nolika savu glāzi. Viņš bija mazliet aizkustināts.- Ja tev vajadzīga kaut kāda palīdzība, tad, tu jau pats zini, uz Alfonsu tu arvien vari paļauties.- Kādu palīdzību? Tas taču ir pavisam vienkārši.- Tev jā. Tu esi kareivis, tev nekādu citu dokumentu nevajag.- Mums abiem nekādu nevajag. Tās taču frontinieka laulības.- Tavai sievai gan vajadzīgi visi parastie dokumenti, kā man šķiet. Bet gan jau tu redzēsi. Ja pārāk

ilgi ies, tad mēs varēsim piepalīdzēt. Mums taču gestapo aprindās ir labi draugi.- Gestapo aprindās? Kāds sakars tad ir gestapo ar frontinieku laulībām? Tiem taču gar to nav

nekādas daļas.Alfonss omulīgi smējās. – Nav nekā tāda, Ernst, gar ko gestapo nebūtu daļas. Tu kā kareivis to vairs

tā nezini. Un tev par to arī nav ko baīties. Tu taču neprecēsi ne ebrejieti, ne komunisti. Taču ziņas laikamgan tik un tā tiks ievāktas. Formalitāte, protams.

Grēbers neatbildēja. Viņš pēkšņi dziļi satrūkās. Ja sāktu pētīt, tad atklātos, ka Elizabetes tēvs irkoncentrācijas nometnē. Tas viņam nebija ienācis prātā. Neviens nekur viņam to arī nebija teicis.

- Vai tu esi drošs par to, ka tas tā ir, Alfons?Bindings atkal pielēja glāzes.- Domāju gan. Bet kas tev par to? Tu taču neiesi savas ārieša asinis sajaukt ar zemcilvēku vai valsts

ienaidnieku asinīm. – Viņš smīnēja. – Tu jau diezgan agri nokļūsti zem tupeles, Ernst.- Jā.- Nu tāpēc! Prozit! Viņreiz tu satiki šeit pāris gestapo ļauu. Ja pārāk gausi ies, tie varēs mums

palīdzēt, izdarīs spiedienu, kur nākas. Tie ir dii putni. It sevišķi Rīze, tas garais ar pensneju.Grēbers skatījās ar stingu skatienu. Elizabete bija devusies no rīta uz rātsnamu pieprasīt savus

dokumentus. Viņš tā bija gribējis. „Nolādēts, ko es esmu izdarījis!” viņš nodomāja. „Ja nu viņai tagadpievērsīs uzmanību!” Līdz šim viņu bija likuši mierā. Bet vai tad tas nebija vecu vecais likums, kanevajag līst acīs, kad gaiss pilns briesmu? Ja kādam tur, tajā gestapo, ienāktu prātā, tad Elizabeti varētuaizsūtīt uz kādu nometni tikai tāpēc vien, ka viņas tēvs arī tādā atradās. Viņš juta, ka pašam kļūst karsti. Janu par Elizabeti sāktu ievākt ziņas? Piemēram, pie pārbaudītās nacistu partijas biedres Līzeres. Viņšpiecēlās.

- Kas tad nu? – jautāja Bindings. – Tu neesi izdzēris savu glāzi. Laimē top aizmāršīgs, vai ne?Viņš skaļi smējās par savu joku. Grēbers paskatījās uz viņu. Pirms pāris minūtēm Alfonss bija tikai

mazliet uzpūtīgs, labsirdīgs paziņa – tagad tas pēkšņi bija pārvērties par bīstamas, neaprēķināmas varaspārstāvi.

- Sveiks, Ernst! – teica Bindings. – Izdzer! Konjaks ir labs – „Napoleons”!- Sveiks, Alfons!Grēbers nolika atpakaļ savu glāzi.- Alfons, - viņš teica. – Vai tu man negribētu izpalīdzēt. Iedod man no sava pieliekamā divas

mārciņas cukura. Divas kulītēs. Katrā pa mārciņai.- Graudu cukuru?- Tas vienalga. Cukuru.- Darīts! Bet kam tev vajadzīgs cukurs? Tagad tev pašam vajadzētu būt jau saldam diezgan.- Man ar to kāds jāpiekukuļo.- Jāpiekukuļo? Bet klausies, tas taču mums nav vajadzīgs! Draudēt ir daudz vienkāršāk. Un

iedarbīgāk. Es to priekš tevis varu izdarīt.- Šajā gadījumā ne. Tā jau arī nebūs īsta piekukuļošana. Cukurs domāts kādam, kuram jāizdara man

viens pakalpojums.- Labs ir, Ernst! Un kāzas mēs nosvinēsim pie manis, ko? Alfonss ir labs laulību liecinieks.Grēbers ātri domāja. Pirms pusstundas viņš vēl būtu kaut kādu motīvu dēļ izlocījies. Tagad viņš to

vairs neuzdrošinājās. – Nedomāju vis, ka rīkosim plašas svinības, - viņš teica.- Par to ļauj rūpēties Alfonsam! Tu taču šonakt šeit gulēsi, ko? Kāpēc lai tu vēl nāktu šurp atkal

apģērbt formas tērpu un tad vēl cilpotu uz kazarmām? Paliec labāk šeit! Es tev iedošu durvju atslēgu. Tadtu vari nākt, kad gribi.

Grēbers mirkli vilcinājās.- Labi, Alfons.Bindings staroja.- Tas ir prātīgi. Tad mēs beidzot varēsim omulīgi sēdēt un papļāpāt. Līdz šim mums tas nekādi

neizdevās. Nāc, parādīšu tev tavu istabu. – Viņš paņēma Grēbera karavīra mantas un paskatījās uzsvārkiem ar ordeņiem. – Tev man tad arī reiz būs jāpastāsta, kā tu tos visus esi dabūjis. Tev taču kas būsbijis jāizdara, lai pie tiem tiktu!

Grēbers pacēla acis. Bindinga sejā pēkšņi parādījās tā pati izteiksme kā tajā dienā, kad esesietisHeinijs dzērumā bija plātījies ar saviem drošības dienesta sasniegumiem.

- Tur nav nekā daudz ko stāstīt, - viņš teica. – Tos tāpat vien ar laiku dabū.

Līzera kundze mirkli blenza uz Grēberu civilā, tad viņa tomēr pazina viņu.- Jūs? Krūzes jaunkundzes nav mājās, to taču jūs zināt.- Jā, to es zinu, Līzera kundze.- Nu, un?Viņa naidīgi paskatījās uz Grēberu. Viņas brūnajā blūzē iesprausta greznojās adata ar kāškrustu.

Labajā rokā viņa turēja kā metamu ieroci putekļu lupatu.- Es gribētu Krūzes jaunkundzei atstāt kādu paciņu. Vai jūs to nenoliktu viņas istabā?Līzera kundze vilcinājās, nevarēdama izšķirties. Tad viņa paņēma kulīti ar cukuru, kuru Grēbers

viņai sniedza.- Man šeit ir vēl otra paciņa, - Grēbers teica. – Krūzes jaunkundze man stāstīja, cik priekšzīmīgā

veidā jūs savu brīvo laiku ziedojat vispārējās labklājības labā. Te ir mārciņa cukura, ar kuru es nezinu,ko iesākt. Tā kā jums ir bērns, kam cukurs noderēs, tad gribēju pavaicāt, vai jūs to negribētu pieņemt.

Līzera kundzes seja kļuva oficiāla.- Mums nav vajadzīgas spekulantu mantas. Mēs esam lepni, ka iztiekam ar to, ko fīrers mums piešķir.- Arī jūsu bērns?- Arī mans bērns.- Tā ir īstenā nostāja, - teica Grēbers, skatīdamies uz brūno blūzi. – Ja dzimtenē ikviens tā domātu,

tad kareivjiem tur frontē vienu otru reizi būtu vieglāk ap sirdi. Šī te tomēr nav spekulantu manta. Tas ircukurs no saiņa, ko fīrers dod saviem kareivjiem, kuri brauc atvaļinājumā, lai tie to aizved saviempiederīgajiem. Mani piederīgie ir pazuduši, tāpēc mierīgi to varat pieņemt.

Līzera kundzes seja zaudēja mazliet no sava barguma.- Jūs esat no frontes atbraucis?- Protams. Kā tad citādi?- No Krievijas?- Jā.- Mans vīrs arī ir Krievijā.Grēbers tēloja interesi, kādas tam nemaz nebija.- Kur viņš atrodas?- Armijas grupā „Centrs”.- Paldies dievam, tur pašreiz mierīgi.- Mierīgi? Tur nav vis mierīgi! Armijas grupa „Centrs” atrodas sīvā cīņā. Mans vīrs ir priekšējās

līnijās.„Priekšējās līnijās,” domāja Grēbers. „It kā tur vēl būtu kādas priekšējās līnijas!” Vienu mirkli viņš

juta kārdinājumu paskaidrot Līzera kundzei, kā patiesībā izskatījās tur, viņpus frāu vaļņa, aiz frāzēm pargodu, fīreru un tēviju, taču viņš tūdaļ atmeta šo domu.

- Cerams, ka jūsu vīrs drīz atbrauks atvaļinājumā, - viņš teica.- Viņš nāks atvaļinājumā, kad būs viņa kārta. Mēs neprasām sev nekādas priekšrocības. Mēs ne!- Es arī to nedarīju, - Grēbers sausi piebilda. – Tieši otrādi, man pēdējo reizi atvaļinājums bija

pirms diviem gadiem.- Vai jūs visu laiku bijāt frontē?- No paša sākuma. Ja nebiju ievainots.Grēbers skatījās uz šo nesatricināmo nacistu partijas cīnītāju. „Ko es te stāvu un taisnojos šā

sievišķa priekšā?” viņš domāja. „Man to vienkārši vajadzētu nošaut.”Līzeres bērns iznāca no istabas, kurā stāvēja rakstāmgalds. Tā bija vāja meitenīte ar nespodriem

matiem; degunu urbinādama, acis nenolaizdama, viņa skatījās uz Grēberu.- Kāpēc tad jums piepeši civilas drēbes mugurā? – jautāja Līzera kundze.- Mans formas tērps tīrīšanā.- Ak tā! Es jau domāju...Grēbers tā arī neuzzināja, ko viņa bija domājusi. Viņš pēkšņi redzēja, ka Līzere, dzeltenus zobus

rādīdama, pasmaidīja, un viņš no tā gandrīz vai satrūkās.- Nu labi, - viņa teica. – Paldies! Es šo cukuru izlietošu savam bērnam.Viņa paņēma abas paciņas, un Grēbers pamanīja, kā viņa, paciņas rokās turēdama, salīdzināja to

svaru. Viņš zināja, ka Līzere Elizabetei domāto paciņu atvērs, tiklīdz viņš būs aizgājis, un tieši to viņš arīgribēja. Sev par pārsteigumu Līzera kundze neatradīs arī otrā paciņā neko citu kā cukuru.

- Tas ir pareizi, Līzera kundze, uz redzēšanos.- Heil Hitler! – Sieviete viņā vērīgi paskatījās.- Heil Hitler! – atbildēja Grēbers.

Viņš iznāca laukā uz ielas. Blakus nama durvīm stāvēja, atspiedies pret sienu, mājas namiķis. Tasbija mazs vīrelis Hitlera trieciennieku biksēs, zābakos un ar apaļu vēderiņu zem šaurajām cāļa krūtīm.Grēbers apstājās. Arī šis putnubiedēklis pēkšņi bija kļuvis bīstams.

- Jauks laiciņš šodien, - Grēbers teica, izvilka paciņu cigarešu, paņēma vienu pats un paciņu sniedzasargam.

Tas kaut ko norūca un izvilka no paciņas cigareti.- Demobilizēts? – viņš jautāja, uzmetis greizu skatienu Grēbera uzvalkam.Grēbers purināja galvu. Viņš apsvēra, vai neteikt pāris vārdu par Elizabeti, tomēr to nedarīja. Labāk

bija nevērst sarga vērību uz kaut ko noteiktu.- Pēc nedēļas atkal ceļā, - viņš teica. – Ceturto reizi.Sargs laiski pamāja ar galvu. Viņš izņēma no mutes cigareti, apskatīja to un izspļāva pāris tabakas

drusku.- Negaršo laikam? – jautāja Grēbers.- Garšo gan. Bet es, taisnību sakot, esmu cigāru smēķētājs.- Ar cigāriem tagad arī sasodīti skopi, ko?- Tā nu ir.- Man ir viens paziņa, kam vēl pāris labu kārbu saglabājies. Tikko būs izdevība, iegrābšu kastē,

atnesīšu pāris. Labi cigāri.- Importēti?- Laikam. Nesaprotu tur nekā. Cigāri ar gredzeniem.- Gredzeni vēl nekā nenozīmē. Katrai dadlapai var uzmaukt gredzenu.- Tas cilvēks ir kreisleiters. Smēķē tikai labu tabaku.- Kreisleiters?- Jā, Alfonss Bindings. Mans labākais draugs.- Bindings ir jūsu draugs?- Pat vecs skolasbiedrs. Es tieši no viņa nāku. Viņš un esesiešu šturmbanfīrers Rīze ir mani veci

draugi. Es pašreiz eju pie Rīzes.Namiķis paskatījās uz Grēberu. Grēbers saprata šo skatienu: namiķis nevarēja apjēgt, kāpēc

medicīnas padomniekam Krūzem jāsē koncentrācijas nometnē, ja Bindings un Rīze bija Grēberam vecidraugi.

- Ir noskaidrojušies dai pārpratumi, - Grēbers vienaldzīgi teica. – Gan viss būs kārtībā vistuvākajālaikā. Das labs vēl pabrīnīsies. Nekad nevajag pārsteidzīgam būt, vai ne?

- Nekad, - namiķis pārliecinātā tonī atbildēja.Grēbers paskatījās pulkstenī. – Man jāiet. Cigārus neaizmirsīšu.Viņš devās tālāk. „Tīri labs sākums korupcijai,” viņš nodomāja. Taču drīz vien Grēberu atkal

sagrāba nemiers. Varbūt tas, ko viņš izdarīja, bija nepareizi. Pēkšņi viss šķita bērnišķīgi. Varbūt nekānebija vajadzējis darīt. Viņš apstājās un noskatīja sevi no galvas līdz kājām. Šīs nolādētās civilistalupatas! Bija tāda sajūta, it kā tās būtu pie visa vainīgas. Viņš bija gribējis izbēgt no armijas spaidiem unjusties brīvs – toties viņš tūdaļ bija iekļuvis baiļu un nedrošības pasaulē.

Grēbers pārdomāja, ko vēl varētu darīt. Elizabeti līdz vakaram nevarēja sastapt. Viņš nolādējasteigu, ar kādu bija pieprasījis dokumentus. „Aizsargāta,” viņš domāja. „Vakarrīt es vēl diojos, ka

apprecoties Elizabete būs zināmā mērā aizsargāta, - šodien precības viņai ir jau briesmas.”- Ko nozīmē tāds karnevāla joks? – kāda rupja balss viņam uzkliedza.Grēbers pacēla acis. Maza auguma majors stāvēja viņa priekšā.- Vai jūs nesaprotat, cik šis laiks ir nopietns, jūs, lempis tāds?Grēbers nesaprašanā mirkli skatījās viņā. Tad attapās. Viņš bija majoru militāri sveicinājis, glui

piemirstot, ka pašam mugurā civilas drēbes. Vecis to bija uzskatījis par apsmieklu.- Tas ir pārpratums, - Grēbers teica. – Domāts bija labi.- Ko? Jūs vēl uzdrošināties muļķīgi jokoties? Kāpēc jūs neesat armijā?Grēbers uzmanīgāk apskatīja veci. Tas bija tas pats, kas viņu jau reiz bija strostējis – tajā vakarā,

kad viņš ar Elizabeti bija stāvējis pie viņas mājas.- Tādam slaistam kā jūs vajadzētu aiz kauna zemē ielīst, nevis muļķīgus jokus dzīt, - kvankstēja

majors.- Neuztraucieties jel! – aizkaitināts teica Grēbers. – Un lieniet atpakaļ savā naftalīna kastē!Veča acīs pavīdēja gandrīz vai vājprātīga izteiksme. Viņš aizrijās un kļuva sarkans kā vēzis.- Es likšu jūs apcietināt, - viņš elsa.- To jūs nevarat, jūs pats to zināt. Un tagad lieciet mani mierā, man citas rūpes.- Bet tas taču... – Majors par jaunu grasījās sākt trakot, bet pēkšņi viņš panāca soli tuvāk un, plaši

izpletis spalvainās nāsis, sāka ošņāt. Seja viņam saviebās. – Ā, tagad es saprotu, - viņš ar riebumuizdvesa. – Tāpēc jūs neesat formas tērpā. Trešais dzimums! Tfi velns! Bāba! Sasmarojies! Prostitūtabiksēs!

Viņš nospļāvās, nobraucīja balto ūsu birstīti, uzmeta Grēberam vēl neizsakāma riebuma pilnuskatienu un aizgāja. Vainīga bija peldsāls. Grēbers paoda savu roku. Tagad arī viņš varēja saost.„Prostitūta,” viņš nodomāja. „Bet vai tad es esmu daudz kas vairāk? Ko gan var izdarīt ar cilvēku bailespar otru! Līzera kundze, namiķis – ko vēl visu es nebūtu gatavs darīt! Sasodīti ātri esmu novēlies nosaviem tikumu augstumiem.”

Grēbers stāvēja iešķērsām pretim gestapo ēkai. Vārtu telpā šurpu turpu soļoja kāds gados jaunsesesietis un āvājās. Pāris esesiešu virsnieku smiedamies iznāca laukā. Tad bailīgi tuvojās kāds vecāksvīrs, kas vilcinājās, paskatījās augšā uz logiem, apstājās un izvilka no kabatas zīmīti. Viņš pārlasīja to,pavērās apkārt, uzmeta skatienu debesīm un tad lēnām devās klāt postenim. Esesietis vienaldzīgi izpētījapavēsti un palaida vīrieti iekšā.

Grēbers paskatījās augšā uz logiem. Viņš atkal izjuta bailes, smacīgākas, smagākas un uzmācīgākasnekā pirmīt. Viņš pazina daudz daādu baiļu: asas un neskaidras, elpu aizraujošas un stindzinošas un arīpēdējās lielās bailes – dzīvās radības bailes no nāves, - taču šīs bailes bija citādas, tās zagās klāt unņaudza nenoteiktas un draudīgas, tās bija netīras un postošas bailes, kas šķita cilvēku aptraipām, tās bijaneaptveramas, un tām nevarēja padoties, tās bija nevarības un plosošu šausmu bailes, tās bija morālisatriecošas bailes par otru cilvēku, par nevainīgu ķīlnieku, par beztiesīgu vajāto, tās bija bailes nopatvaļas, varas un nevilšas necilvēcības – tās bija melnas šī laikmeta bailes.

Viņš gaidīja pie fabrikas jau ilgu laiku pirms darba beigām. Pagāja krietns brīdis, līdz iznācaElizabete. Grēbers jau bija sācis baiļoties, ka Elizabete būs apcietināta fabrikā, kad beidzot viņuieraudzīja. Viņa bija pārsteigta, kad redzēja Grēberu privātās drēbēs, un smējās.

- Cik tu esi jauns! – viņa teica.- Nejūtos jauns. Jūtos simt gadu vecs.- Kāpēc? Kas noticis? Vai tev pirms laika jādodas prom?- Nē. Tajā ziņā viss kārtībā.- Vai tu simt gadu vecs jūties tāpēc, ka esi civilā?- Nezinu. Bet šķiet, ka līdz ar šo nolādēto uzvalku esmu uzvilcis mugurā visas rūpes, kādas vien ir.

Ko tu paveici dokumentu lietā?- Visu, - Elizabete starodama atbildēja. – Es pat vēl pusdienas pārtraukumu izmantoju. Viss

pieprasīts.- Viss, - teica Grēbers. – Tad nekā vairs nevar darīt.- Kas tad vēl lai būtu darāms?- Nekas. Man tikai pēkšņi kļuva bail. Varbūt ir aplam, ko mēs darām. Varbūt tas tev var kaitēt.- Man? Kā?Grēbers vilcinājās.- Es dzirdēju, ka dareiz gestapo ievācot ziņas. Varbūt tāpēc būtu labāk likties mierā.Elizabete apstājās.- Ko tu vēl esi dzirdējis?- Neko. Man tikai pēkšņi kļuva bail.- Tu domā, ka mani varētu apcietināt, tāpēc ka gribam precēties?- To ne.- Ko tad? Tu domā, ka varētu uzzināt, ka mans tēvs ir koncentrācijas nometnē?- To arī ne, - Grēbers viņu pārtrauca. – Tas droši vien zināms. Es domāju, ka varbūt būtu bijis labāk

nevērst uzmanību uz tevi. Gestapo kungi ir neaprēķināmi. Kādam tur var rasties idiotiskas idejas. Tu jauzini, kā tas gadās. Kas tur ievēros likumību!

Elizabete brīdi klusēja.- Un ko lai mēs nu darām? – viņa tad jautāja.- Es par to visu dienu gudroju. Bet liekas, ka vairs neko nevar darīt. Ja mēs pieprasījumus tagad

atsauksim, tad varbūt vēl vairāk vērsīsim uz sevi uzmanību.Viņa piekrītoši pamāja un dīvaini uz viņu paskatījās.- Tomēr var jau pamēģināt.- Par vēlu, Elizabet. Tagad mums jāriskē un jānogaida.Viņi gāja tālāk. Fabrika atradās pie kāda maza laukuma un bija labi saredzama. Grēbers to pamatīgi

apskatīja. – Vai uz jums šeit nekad nav mestas bumbas?- Vēl ne.- Ēka atrodas diezgan atklātā vietā. Nav grūti uzminēt, ka tā ir fabrika.- Mums ir lieli pagrabi.- Vai tie ir droši?- Liekas, daudzmaz.Grēbers pacēla acis. Elizabete gāja viņam blakus un neskatījās uz viņu.- Saproti mani pareizi, dieva dēļ! – viņš teica. – Es nebaidos par sevi. Man tikai bail par tevi.- Manis dēļ tu vari nebaiļoties.- Vai tev nav bail?- Esmu izcietusi visas bailes, kādas vien var būt. Manī jaunām bailēm nav vairs vietas.- Manī gan, - teica Grēbers. – Ja kādu mīl, tad rodas daudz jaunu baiļu, par kurām cilvēks agrāk nekā

nav zinājis.Elizabete pavērās viņā. Viņa pēkšņi smaidīja.Grēbers paskatījās uz Elizabeti un pamāja.- Es neesmu aizmirsis, ko aizvakar vēl tiku runājis, - viņš teica. – Vai tiešām arvien vispirms jājūt

bailes, lai saprastu, ka kādu mīl?- Nezinu. Bet domāju, ka tas palīdz.- Šis nolādētais uzvalks! Rīt es to atkal noģērbšu. Un es biju domājis, ka civilistiem apskauama

dzīve.Elizabete smējās.

- Vai tas tikai uzvalka dēļ?- Nē, - viņš atviegloti teica. – Tas tāpēc, ka es atkal dzīvoju. Es atkal dzīvoju un gribu dzīvot. Un

līdz ar to arī acīmredzot rodas bailes. Visu dienu bija nejauki. Tagad, kopš tevi redzu, mazāk. Turklātnekas nav grozījies. Dīvaini, cik maz pamata vajag bailēm!

- Mīlai arī, - teica Elizabete. – Paldies dievam!Grēbers paskatījās uz viņu. Elizabete gāja brīvi un bezrūpīgi viņam blakus. „Viņa ir pārvērtusies,”

viņš nodomāja. „Viņa pārvēršas ar katru dienu. Agrāk viņai bija bail, bet man nebija; tagad tas ir otrādi.”Viņi gāja garām Hitlera laukumam. Aiz baznīcas blāzmoja varens saulriets. – Kur tad nu vēl deg? –

jautāja Elizabete.- Nekur. Tas ir tikai saulriets.- Saulriets? To neviens vairs neņem vērā, ko?- Nē.Viņi gāja tālāk. Saulriets vērtās plašāks un košāks. Tas atblāzmojās uz viņu rokām un sejām. Grēbers

skatījās uz ļaudīm, kas tiem nāca pretim. Pēkšņi viņš tos ieraudzīja citādus nekā agrāk. Katrs bija cilvēks,un katram savs liktenis. Cilvēkam ir viegli nosodīt un būt drosmīgam, ja pašam nekā nav, viņš prātoja.Bet, ja tam kaut kas bija, tad pasaule pārvērtās. Tad dareiz bija vieglāk, citreiz grūtāk un dakārt gandrīznepanesami. Joprojām vēl palika drosme, bet tā izskatījās citādi, saucās citādi un te tikai īsteni sākās.Viņš dziļi elpoja. Viņš jutās it kā pēc bīstama izlūkgājiena ienaidnieka teritorijā atgriezies savā blindāā,nebūdams gan lielākā drošībā, taču uz mirkli glābts.

- Dīvaini, - teica Elizabete. – Laikam jau pavasaris. Šī iela taču ir nopostīta, un nav nekāda pamata –un tomēr man liekas, ka smarotu vijolītes...

XVIII Bethers saiņoja savas mantas. Pārējie stāvēja apkārt ap viņu.- Tu tiešām esi viņu atradis? – jautāja Grēbers.- Jā, bet...- Kur?- Uz ielas, - teica Bethers. – Viņa vienkārši stāvēja Pagraba un Alus ielas stūrī, blakus agrākajam

lietussargu veikalam. Un es viņu pirmajā mirklī pat nepazinu.- Kur tad viņa visu laiku bijusi?- Kādā nometnē pie Erfurtes. Bet klausieties! Viņa tātad stāv tur pie tā lietussargu veikala, un es viņu

neredzu. Eju garām, un viņa man uzsauc: „Oto! Vai tu mani nepazīsti?” – Bethers pārtrauca stāstīšanu unpaskatījās visapkārt. – Bet kā gan biedri, lai pazīst sievieti, kas nokritusies svarā par astoņdesmitmārciņām.

- Kā tad saucas tā nometne, kurā viņa bijusi?- Nezinu. Liekas, „Otrā mea nometne”. Varu viņai pajautāt. Bet nu klausieties taču beidzot! Es tātad

apstulbis skatos uz viņu un saku: „Alma, tu?” – „Es,” šī saka. „Oto, man bija tāda sajūta, ka tu esiatvaļinājumā, tāpēc atgriezos.” Es joprojām vēl blenu viņā. Sieviete, kas bija ņipra kā alus vedēja zirgs,stāv tur novājējusi, vairs tikai simt desmit mārciņu svarā kādreizējo gandrīz divu simtu vietā, gatavaisģindenis, drēbes kā uz vada uzkārtas, īsta apīņu kārts!

Bethers noelsās.- Cik gara tad viņa ir? – ieinteresēti jautāja Feldmanis.- Ko?- Cik gara ir tava sieva?- Apmēram metru sešdesmit. Kāpēc tu jautā?- Tad jau viņa tagad normālsvarā.

- Normālsvarā? Ko tu, cilvēk, runā? – Bethers paskatījās uz Feldmani. – Ne priekš manis! Priekšmanis viņa ir kā diegs. Kas man daļas gar tavu sasodīto normālsvaru! Es gribu savu sievu dabūt atpakaļatkal tādu, kāda viņa bija – stalta, ar pakaļpusi, uz kuras uti nokaut var, nevis ar tādu kā nieka kafijaspupiņa. Kāpēc tad es karoju? Vai tāpēc, vai?

- Tu karo par mūsu mīļo fīreru un par mūsu dārgo tēviju, nevis par tavas sievas kautsvaru, - teicaReiters. – To tev pēc trim gadiem frontē tā lēnām jau vajadzēja saprast.

- Kautsvaru? Kurš tad runā par kautsvaru? – Bethers nikni un nevarīgi paskatījās no viena uz otru. –Tas bija dzīvsvars! Un ar visu pārējo jūs man varat iepūst...

- Stop! – Reiters brīdinoši pacēla roku. – Domā, ko gribi, bet nesaki to! Un priecājies, ka tava sievavēl dzīva!

- To jau arī daru. Bet vai viņa nevarētu būt dzīva un turklāt tikpat spēcīga kā agrāk?- Klausies, Bether! – teica Feldmanis. – To taču var atgūt ar uzbarošanu.- Tā? Un ar ko? Vai ar to mazumiņu, ko saņem uz kartītēm?- Paskaties, varbūt var dabūt kaut ko klāt pa kluso.- Jums tas ir vienkārši. Dodat labus padomus, - Bethers sarūgtināti teica. – Bet man vairs tikai trīs

dienas atvaļinājuma. Kā tad lai es sievu uzbaroju trijās dienās? Pat ja viņa zivju eļļā peldētos un septiņasreizes dienā ēstu, viņa, augstākais, pāris mārciņu pieņemtos svarā – un kas tas liels? Draugi, bēdīgs mansliktenis!

- Kā tā? Tev taču vēl ir tā resnā krodziniece... ja tev viss grozās ap treknumu.- Tā jau ir tā nelaime. Es domāju – ja mana sieva atgriezīsies, tad krodzinieci es ir atcerēties

neatcerēšos. Esmu ģimenes cilvēks, nevis apkārtdauzoņa. Un nu man krodziniece patīk labāk.- Tu nu gan esi radis braukt pa virsu, - teica Reiters.- Nemaz! Es visu tūlīt ņemu par daudz dziļi. Tā ir mana kļūda. Citādi es taču varētu būt apmierināts.

To jūs, āpši, nesaprotat.Bethers piegāja pie sava skapīša un iemeta pēdējās mantiņas mugursomā.- Vai tev jau zināms, kur tu ar sievu dzīvosi? – jautāja Grēbers. – Jeb vai tev vēl ir dzīvoklis no

agrākiem laikiem?- Protams, ka nav. Sabumbots! Bet es labāk mitinos kādā drupu pagrabā nekā vēl dienu ilgāk šeit.

Nelaime tikai tā, ka sieva man vairs nepatīk. Es viņu, protams, vēl mīlu, tāpēc jau ar viņu esmu precējies,bet viņa man vienkārši vairs nepatīk tāda, kāda tā tagad ir. Es tur nekā nevaru līdzēt. Ko lai daru? Viņa to,protams, arī jūt.

- Cik ilgi tev vēl ir atvaļinājums?- Trīs dienas.- Vai tu tās pāris dienas nevari drusku izlikties?- Draudziņ, - Bethers mierīgi atbildēja, - gultā sieviete varbūt var izlikties. Vīrietis ne. Tici man,

labāk būtu bijis, ja es būtu aizbraucis, sievu nesaticis. Tā mēs abi tikai mokāmies vien.Viņš paņēma savas mantas un aizgāja.Reiters noskatījās viņam nopakaļ. Tad pievērsās Grēberam.- Un tu? Kas tev padomā?- Aiziešu uz rezerves bataljonu. Drošības pēc apjautāšos, vai man vēl nav kādi dokumenti vajadzīgi.Reiters smīnēja.- Tava biedra Bethera nelaime tevi nebiedē, ko?- Nē. Mani biedē glui kas cits.

- Draud briesmas, - teica rezerves bataljona rakstvedis. – Frontē draud briesmas. Vai tu zini, kodara, ja draud briesmas?

- Iet aizsegā, - atbildēja Grēbers. – To katrs bērns zina. Bet kas man daļas gar to! Man atvaļinājums.

- Tu vēl domā, ka tev ir atvaļinājums, - rakstvedis viņu pārlaboja. – Ko tu man dotu, ja es tevparādītu kādu pavēli, ko šorīt saņēmām?

- Atkarībā no tā, kas par pavēli.Grēbers izņēma no kabatas paciņu cigarešu un nolika uz galda. Viņš juta, ka pakrūtē saņaudzas.- Draud briesmas, - rakstvedis atkārtoja. – Smagi zaudējumi. Frontē nepieciešams papildinājums.

Karavīri, kuri ir atvaļinājumā un kuriem nav svarīgu iemeslu palikt, nekavējoties sūtāmi atpakaļ. Saprati?- Jā. Kas ir svarīgi iemesli?- Tuvinieku nāve, svarīgu ģimenes lietu kārtošana, smaga slimība...Rakstvedis sniedzās pēc cigaretēm.- Tātad pazūdi! Lai tevi neredz. Ja tevi nevar atrast, tad arī nevar sūtīt atpakaļ. No kazarmām vairies

kā no mēra. Nolien kaut kur, kamēr atvaļinājums būs cauri. Tad piesakies prombraukšanai. Kas tev lielsvar notikt? Sodīs par to, ka nepieteici adreses maiņu? Uz fronti tu tā kā tā brauksi, un viss.

- Es precos, - teica Grēbers. – Vai tas ir svarīgs iemesls?- Tu precies?- Jā. Tāpēc esmu šeit. Gribu uzzināt, vai bez manas karaklausības apliecības vēl kādi citi dokumenti

vajadzīgi.- Precības! Tas varbūt ir iemesls. Es saku – varbūt. – Rakstvedis aizsmēķēja vienu no Grēbera

cigaretēm. – Tas var būt iemesls. Bet kāpēc tu gribi riskēt? Speciāli dokumenti tev kā frontiniekam navvajadzīgi. Un, ja tev kas vajadzīgs, atnāc pie manis; pagādāšu tev visu pa kluso, tā ka neviens nekāneuzodīs. Vai tev ir kāds pieklājīgs apģērbs? Šajos kankaros tu taču nevari precēties.

- Vai šeit var kaut ko apmainīt?- Aizej pie mantziņa, - teica rakstvedis. – Iegalvo tam, ka precies. Pasaki, ka es tevi sūtīju. Vai tev

nav vēl daas liekas cigaretes?- Nav. Bet varbūt es vēl kādu paciņu varu sadabūt.- Ne man. Rotas feldfēbelim.- Palūkošu. Varbūt tu zini, vai, slēdzot laulības ar frontinieku, sievai vajadzīgi speciāli dokumenti?- Nav ne jausmas. Bet domāju, ka nav vajadzīgi. Tam taču jānoris ātri. – Rakstvedis paskatījās

pulkstenī. – Ej tūlīt uz mantnīcu! Feldfēbelis pašreiz ir tur.

Grēbers devās uz ēkas galu, kur bija iekārtota mantnīca. Tā atradās bēniņos. Feldfēbelis bija resnsvīrs, katru aci citā krāsā. Viena bija nedabiski zila, gandrīz vai violeta kā vijolīte, otra gaiša un brūna.

- Ko jūs te blenat? – mantzinis uzkliedza. – Stikla aci laikam neesat redzējis?- Esmu gan. Taču ne tik atšķirīgu.- Tā nav manējā, jūs, muļķadesa! – Feldfēbelis ar pirkstu sita pret zilo, mirdzošo aci. – Aizņēmos to

no drauga. Manējā vakar nokrita uz grīdas. Tā bija brūna. Šīs mantas nav izturīgas. Vajadzētu izgatavot noceluloīda.

- Tad tās būtu ugunsnedrošas.Feldfēbelis paskatījās uz Grēberu. Viņš nopētīja Grēbera ordeņus un atieza zobus. – Arī taisnība.

Bet uniformas jums ko dot man tomēr nebūs. Ļoti ēl. Visas ir sliktākas par jūsējo.Viņa zilā acs caururbjoši vērās Grēberā. Brūnā bija blāvāka. Grēbers nolika uz galda paciņu

Bindinga doto cigarešu. Feldfēbelis ar brūno aci pārlaida skatienu pār cigaretēm, aizgāja un atgriezās arkādiem svārkiem.

- Tas ir viss, kas man ir.Grēbers svārkiem nepieskārās. Viņš izvilka no kabatas mazu, plakanu konjaka pudeli, kuru drošības

labad bija paņēmis līdzi, un nolika to blakus cigaretēm. Feldfēbelis pazuda un atgriezās ar labākiemsvārkiem un gandrīz jaunām biksēm. Grēbers vispirms paņēma bikses; viņējās bija stipri lāpītas. Viņšapgrieza apkārt jaunās bikses un pamanīja, ka mantzinis tās tā bija kopā salicis, lai paliktu noslēpts

plaukstas lieluma traips. Klusēdams Grēbers skatījās uz traipu un tad uz konjaka pudeli.- Tas nav asiņu traips, - teica mantzinis. – Tā ir vissmalkākā olīvu eļļa. Karavīrs, kas tās valkāja,

atgriezās no Itālijas. Drusku benzīna, un traips būs laukā.- Ja tas tik viegli izdarāms, kāpēc tad viņš apmainīja bikses un pats tās netīrīja?Mantzinis parādīja zobus. – Prātīgs jautājums. Bet tas vīrelis gribēja formas tērpu, kas o pēc frontes.

Tādu kā tas, kas jums mugurā. Viņš divus gadus bija nosēdējis Milānā kādā kancelejā un rakstījis vēstulessavai līgavai it kā no frontes. Nevarēja atgriezties mājās ar jaunām biksēm, uz kurām tikai bļoda arsalātiem bija uzkritusi. Tās patiešām ir labākās bikses, kas man ir.

Grēbers feldfēbelim neticēja, bet viņam nebija nekā vairs līdzi, lai izkaulētu kaut ko labāku. Viņštomēr purināja galvu.

- Nu labi, - teica feldfēbelis. – Man ir cits priekšlikums. Jums nav jāmaina. Paturiet arī savuskankarus. Tā jums būs viens formas tērps pa virsu. Iet tā lieta?

- Vai tad vecās drēbes jums nav vajadzīgas, lai skaits saskanētu?Mantzinis nicīgi atmeta ar roku. Viņa zilā acs uztvēra saules staru, kas putekļains iespīdēja caur

logu. – Skaits jau sen vairs nesaskan. Kas tad vispār vairs saskan? Vai jūs to zināt?- Nē.- Nu tāpēc, - teica feldfēbelis.

Grēbers gāja garām pilsētas slimnīcai un apstājās. Ienāca prātā Mucigs un solījums to apciemot.Brītiņu viņš vilcinājās, bet tad gāja iekšā. Pēkšņi radās māņticīga sajūta, ka ar labu darbu var piekukuļotlikteni.

Amputētie mitinājās otrā stāvā. Pirmajā stāvā gulēja smagi slimie un nesen operētie, kam bija gultasreīms, - tā tos uzlidojuma gadījumā visātrāk varēja nogādāt uz patvertnēm. Amputētie neskaitījās parbezpalīdzīgiem, tāpēc tos izvietoja augstāk. Trauksmes laikā tie varēja cits citam palīdzēt. Tāds, kamamputētas abas kājas, vajadzības gadījumā varēja vēl aplikt rokas ap kaklu diviem tādiem, kuriemamputētas rokas, un, viņu nests, nokļūt pagrabā, kad slimnīcas personālam vajadzēja glābt smagi slimos.

- Tu? – Mucigs uzrunāja Grēberu. – Nekad nebūtu domājis, ka tu atnāksi.- Es arī ne. Bet tu redzi, klāt esmu.- Tas ir jauki, Ernst. Štokmanis arī ir pie mums. Vai tu nebiji ar viņu kopā Āfrikā?- Jā.Štokmanis bija zaudējis labo roku. Viņš ar diviem citiem kropļiem spēlēja kārtis.- Ernst, - Štokmanis teica, - kas tad tev? – Viņa skatiens pētoši slīdēja pār Grēberu. Viņš neviļus

meklēja ievainojumu.- Nekas, - atbildēja Grēbers. Visi skatījās uz viņu. Visiem bija tāds pats skatiens kā Štokmanim. –

Atvaļinājumā, - viņš apmulsis teica. Viņš jutās gandrīz vai vainīgs, tāpēc ka bija vesels.- Es domāju, ka tu jau Āfrikā dabūji pietiekami, lai tev pienāktos beztermiņa atvaļinājums.- Mani salāpīja un pēc tam aizsūtīja uz Krieviju.- Tad nu gan tev bijusi cūkas laime. Man, taisnību sakot, arī. Pārējie visi ir gūstā. Tos nepaguva

evakuēt pa gaisu. – Štokmanis pavicināja rokas stumbeni. – Ja šo te var saukt par „cūkas laimi”.Vīrietis, kas sēdēja vidū, nometa savas kārtis uz galda, ka noplaukšķēja.- Vai mēs spēlējam vai muldam? – tas rupji izgrūda.Grēbers redzēja, ka tam trūka abu kāju. Tās bija ļoti augstu amputētas. Labajai rokai trūka divu

pirkstu, un vīrietim vairs nebija skropstu. Acu plakstiņi bija jauni, sarkani un spīdīgi un šķita apdeguši.- Spēlējiet vien tālāk! – Grēbers teica. – Man laika diezgan.- Vairs tikai šo kārtu aplaidīsim, - paskaidroja Štokmanis. – Drīz beigsim.Grēbers apsēdās Mucigam blakus pie loga.- Nepievērs vērību Arnoldam, - Mucigs čukstēja. – Tam šodien melnā diena.

- Tam, kas tur vidū?- Jā. Vakar viņa sieva bija šeit. Pēc tam viņam arvien ir pāris melno dienu.- Ko tu tur pļāpā? – Arnolds viņiem uzsauca.- Pļāpājam par seniem laikiem. To taču laikam drīkstēsim, ko?Arnolds kaut ko norūca un turpināja spēlēt.- Citādi šeit dikti omulīgi, - Mucigs dedzīgi teica. – Mums, taisnību sakot, iet jautri. Arnolds ir bijis

mūrnieks; tas nav tik vienkārši, saproti. Un sieva to krāpj, viņa māte izstāstīja.Štokmanis uzmeta kārtis uz galda.- Sasodīta ķeza! Krusta dūzis bija pilnīgi drošs. Kurš tad varēja zināt, ka trīs kalpi vienās rokās!Arnolds kaut ko bubināja un atkal jauca kārtis.- Dareiz nevar zināt, kas ir labāk, ja grib precēties, - Mucigs turpināja. – Vai ja trūkst rokas, vai ja

trūkst kājas. Štokmanis saka, ka labāk, ja trūkst rokas. Bet kā tad tu sievu gultā apskausi ar vienu roku? Unapskaut viņu taču vajag.

- Tas taču nav tik svarīgi. Galvenais, ka esi dzīvs.- Tā jau ir, bet no tāda mierinājuma arī visu mūu nepārtiksi. Pēc kara uzreiz būs citādi. Tad tu vairs

nebūsi nekāds varonis, tad tu kroplis vien būsi.- To es neticu. Bez tam ir taču lieliskas protēzes.- Es nedomāju to, - teica Mucigs. – Es nedomāju par darbu.- Tāpēc mums karā jāuzvar, - Arnolds pēkšņi skaļi iemeta starpā. Viņš bija klausījies. – Lai citi reiz

riskē ar saviem kauliem. Mēs esam darījuši diezgan.Viņš uzmeta Grēberam nelaipnu skatienu. – Ja visi slaisti būtu frontē, tad mums nevajadzētu visu

laiku atkāpties!Grēbers neatbildēja. Ar amputētajiem nebija ko strīdēties, kas zaudējis kādu locekli, tam arvien bija

taisnība. Strīdēties varēja ar tādu, kuram lode ietriekusies plaušās vai šķemba kuņģī un kura stāvoklisvarbūt bija daudzkārt grūtāks, bet dīvainā kārtā – ar amputēto strīdēties nevarēja.

Arnolds spēlēja tālāk.- Kā tu domā, Ernst? – Mucigs pēc kāda brīa jautāja. – Minsterē man bija meitene, mēs vēl

sarakstāmies. Viņa domā, ka man kāja sašauta. Es viņai nekā par šito neesmu rakstījis.- Nogaidi. Un priecājies, ka tev nav jābrauc atpakaļ uz fronti.- Es jau arī priecājos, Ernst. Bet visu laiku nevar priecāties.- Man vēmiens nāk klausoties, - Mucigam pēkšņi teica kāds no tiem, kas skatījās trumpotāju spēlē. –

Labāk ūpojiet un esiet vīri!Štokmanis iesmējās.- Ko tu smejies? – prasīja Arnolds.- Es iedomājos, kā būtu, ja mums šonakt te uzgāztos virsū kāda smagā bumba – tieši virsū, tā ka putra

vien pāri paliek, - kāda nozīme tad būtu bijusi visām mūsu raizēm.Grēbers piecēlās. Viņš redzēja, ka skatītājam, kas bija iejaucies viņu sarunā, trūka abu kāju. „Mīna

vai nosaldētas,” Grēbers neviļus nodomāja.- Kur tad ir mūsu pretgaisa aizsardzība? – Arnolds rūca uz viņu. – Vai tā visa jums tur frontē

vajadzīga? Šeit jau gandrīz nekā vairs nav.- Frontē arī nav.- Ko?Grēbers atjēdzās, ka izdarījis kļūdu.- Frontē mēs gaidām uz slepenajiem jaunajiem ieročiem, - viņš piebilda. – Tie būšot īstie brīnumi.Arnolds blenza viņā.- Nolādēts, kā tu īsteni runā? Izklausās tā, it kā mēs taisītos karu zaudēt! Nekā nebija! Vai tu domā,

ka es gribu sēdēt draņķa rateļos un pārdot sērkociņus kā tie pēc pirmā kara? Mums ir tiesības! Fīrers

apsolījis!Viņš uztraukts nometa kārtis uz galda.- Nāc ieslēdz radio! – skatītājs teica Mucigam. – Mūziku!Mucigs pagrieza uztvērēja slēdzi. Noplarkšķēja vesels birums nodrāztu frāu. Viņš grieza tālāk.- Lai tas paliek! – Arnolds īgni uzsauca.- Kāpēc? Tā taču atkal tikai runa.- Lai paliek, saku! Tā ir partijas biedra runa. Ja katrs tās arvien noklausītos, tad mums klātos labāk.Mucigs nopūzdamies pagrieza atkal atpakaļ. Kāds urāpatriots orators piekliedza telpu. Arnolds

klausījās, zobus sakodis. Štokmanis pameta Grēberam ar roku un paraustīja plecus. Grēbers aizgāja pieviņa.

- Visu labu, Štokman! – viņš čukstēja. – Man jāiet.- Tev kas labāks padomā, ko?- Nē, bet man jāiet.Viņš gāja projām. Pārējo skatieni viņam sekoja. Grēbers jutās tā, it kā viņš būtu kails. Viņš caur

palātu gāja lēnām, domāja, ka tas amputētajiem neliksies tik izaicinoši. Bet viņš redzēja, kā tie viņamnoskatījās pakaļ. Mucigs kliboja līdzi līdz durvīm.

- Atnāc atkal! – tas teica pelēkā koridora blāvajā gaismā. – Šodien tev nelaimējās. Parasti mēs esamdaudz moāki.

Grēbers izgāja uz ielas. Ārā metās krēsla, un pēkšņi kā ar rāvienu viņam atkal uzklupa bailes parElizabeti. Visu dienu viņš bija mēģinājis no tām izbēgt. Bet tagad mijkrēšļa nenoteiktajā gaismā tās šķitaatkal no visiem kaktiem zogamies viņam klāt.

Grēbers devās pie Polmaņa. Vecais vīrs tūliņ atvēra durvis. Likās, it kā tas būtu gaidījis kādu citu. –Jūs tas esat, Grēber, - viņš teica.

- Jā. Es jūs ilgi netraucēšu. Gribu tikai kaut ko pajautāt.Polmanis plaši atvēra durvis.- Nāciet iekšā! Labāk nestāvēt ārā. Ļaudīm nav jāzina...Viņi iegāja istabā, kur atradās lampa. Grēbers saoda svaigus cigarešu dūmus. Polmanim rokā

cigaretes nebija.- Ko jūs gribējāt man jautāt, Grēber?Grēbers paskatījās apkārt.- Vai šī ir vienīgā telpa, kas jums ir?- Kāpēc?- Var gadīties, ka uz pāris dienām man vajadzēs kādu paslēpt. Vai šeit varēs?Polmanis klusēja.- Tas nav tāds, kuru meklē, - teica Grēbers. – Es tikai drošības pēc gribētu zināt. Var būt, ka nemaz

nebūs vajadzīgs. Es par kādu baidos. Varbūt tās tikai manas iedomas.- Kāpēc jūs tādēļ nākat pie manis?- Es neviena cita nezinu.Grēbers pats nezināja, kāpēc bija nācis. Viņam tikai bija sajūta, ka jāmeklē kāda paslēptuve

visļaunākajam gadījumam.- Kas tas būs?- Meitene, ar kuru gribu apprecēties. Viņas tēvs ir nometnē. Man bail, ka arī viņu nesaņem ciet. Viņa

nekā nav darījusi. Var būt, ka tās ir tikai manas iedomas.- Nav nekādas iedomas, - atbildēja Polmanis. – Un piesardzība ir labāka par noēlām. Šo istabu jūs

varat dabūt, ja tā būs vajadzīga.Grēbers juta, ka viņu pāršalc siltuma un atvieglojuma vilnis.

- Paldies! – viņš teica. – Sirsnīgs paldies!Polmanis smaidīja. Viņš pēkšņi nemaz vairs neizskatījās tik nespēcīgs kā parasti.- Paldies! – Grēbers vēlreiz teica. – Es ceru, ka man tās nevajadzēs.Viņi stāvēja rindās sakārtoto grāmatu priekšā. – Ņemiet līdzi no tām, kuru vien gribat, - teica

Polmanis liegi. – Grāmatas dareiz palīdz pārciest kādu smagu vakaru.Grēbers purināja galvu.- Man ne. Bet vienu es gribētu zināt: kā gan saderas kopā šīs grāmatas, dzeja, filozofija ar

trieciennieku necilvēcību, koncentrācijas nometnēm un nevainīgu cilvēku nogalināšanu?- Tās nesader kopā. Tās tikai pastāv vienā un tajā pašā laikā. Ja tie, kas šīs grāmatas uzrakstījuši,

būtu dzīvi, tad lielākā daļa no tiem arī sēdētu koncentrācijas nometnē.- Varbūt.Polmanis paskatījās uz Grēberu.- Jūs gribat precēties?- Jā.Vecais vīrs izvilka no grāmatu rindas kādu sējumu.- Es nevaru jums iedot nekā cita. Ņemiet līdzi šo te! Tur nav nekā, ko lasīt, tie ir attēli, attēli vien. Es

dareiz caurām naktīm skatīju tikai attēlus, kad es vairs nevarēju lasīt. Attēlus un dzeju – to ņēmu rokāarvien, kamēr man bija petroleja. Pēc tam – tumsā – palika vairs tikai lūgšanas.

- Jā, - nepārliecināti noteica Grēbers.- Es daudz par jums esmu domājis, Grēber. Un esmu arī pārdomājis to, ko jūs man viņreiz teicāt. Uz

to nav atbildes. – Polmanis aprāvās un tad klusi teica: - Ir tikai viena: jātic. Jātic. Kas cits mums atliek?- Ticēt – kam?- Dievam. Un labajam, kas mīt cilvēkā.- Vai jūs nekad neesat par to šaubījies? – jautāja Grēbers.- Esmu gan, - atbildēja vecais vīrs. – Biei. Kā gan citādi es varētu ticēt?

Grēbers devās uz fabriku. Bija sacēlies vējš, un sapluinīti mākoņi skrēja zemu pār jumtiem. Kādskareivju vads pustumsā soļoja pāri laukumam. Tie nesa saiņus un bija ceļā uz staciju un uz fronti. „Es būtuvarējis būt viņu pulkā,” Grēbers nodomāja. Viņš redzēja sagrautās mājas priekšā liepu tumši slejamiesaugšup un pēkšņi sajuta savus plecus un savus muskuļus, un to pašu stipro dzīvotgribu, kuru bija izjutis,kad pirmoreiz redzēja šo koku. „Dīvaini,” viņš prātoja, „es jūtu līdzi Polmanim, un viņš man nevar līdzēt,- bet katru reizi, pēc tam kad esmu bijis pie viņa, es izjūtu dzīvi dziļāk un pilnīgāk nekā parasti.”

XIX - Jūsu dokumentus? Pagaidiet mirkli!Ierēdnis noņēma brilles un paskatījās uz Elizabeti. Tad viņš gausi piecēlās un aizgāja aiz dēļu

sienas, kas viņa lodziņu šķīra no pārējās telpas.Grēbers noskatījās tam pakaļ un pārlaida skatienu visapkārt. Ceļš uz izeju nebija brīvs. – Aizej līdz

durvīm, - viņš klusi teica. – Gaidi tur. Ja redzēsi, ka noņemu cepuri, ej tūlīt pie Polmaņa. Par citu nekonerūpējies, ej nekavējoties, es aiziešu vēlāk.

Elizabete vilcinājās.- Ej! – viņš nepacietīgi atkārtoja. – Var gadīties, ka tas vecais āzis kādu pasauc. Mēs ne ar ko

nedrīkstam riskēt. Gaidi ārā.- Varbūt viņš vēl kaut ko gribēs no manis uzzināt.- To mēs redzēsim. Es viņam pateikšu, ka tu nejūties labi un uz brītiņu izgāji svaigā gaisā. Ej,

Elizabet!

Viņš stāvēja pie lodziņa un noskatījās viņai pakaļ. Viņa atskatījās un pasmaidīja. Tad nozuda pūlī.- Kur Krūzes jaunkundze?Grēbers spēji apsviedās; ierēdnis bija atgriezies.- Viņa tūlīt nāks. Vai viss kārtībā?Ierēdnis piekrītoši pamāja.- Kad jūs gribat precēties?- Cik drīz vien iespējams. Man nav vairs daudz laika. Mans atvaļinājums ir gandrīz cauri.- Jūs varat precēties tūlīt, ja gribat. Papīri ir kārtībā. Ar karavīriem tas ir vienkārši un ātri.Grēbers redzēja dokumentus ierēdņa rokās. Ierēdnis smaidīja. Grēbers juta, ka viņu pēkšņi pārņem

slābums. Karsts vilnis ieplūda sejā.- Viss nokārtots? – viņš jautāja un noņēma cepuri, lai noslaucītu sviedrus.- Viss nokārtots, - apstiprināja ierēdnis. – Kur Krūzes jaunkundze?Grēbers nolika cepuri uz letes, atskatījās, meklēdams Elizabeti. Telpa bija ļauu pilna, un Elizabeti

nekur neredzēja. Tad viņš ieraudzīja uz letes savu cepuri. Viņš bija aizmirsis par norunāto zīmi.- Vienu mirklīti, - viņš ātri teica. – Tūlīt es viņu dabūšu.Grēbers steidzīgi izspraucās cauri ļauu pūlim; varbūt Elizabeti vēl uz ielas varēs panākt. Bet, kad

viņš nonāca pie izejas, tā mierīgi stāvēja aiz kāda pīlāra un gaidīja.- Paldies dievam, tu šeit! – viņš teica. – Viss kārtībā. Viss kārtībā, Elizabet!Viņi iegāja atpakaļ. Ierēdnis iedeva Elizabetei viņas dokumentus.- Vai jūs esat medicīnas padomnieka Krūzes meita? – viņš jautāja.- Jā.Grēbers aizturēja elpu.- Es pazīstu jūsu tēvu, - teica ierēdnis.Elizabete paskatījās uz viņu.- Vai jūs par viņu kaut ko zināt? – viņa pēc kāda brītiņa jautāja.- Ne vairāk kā jūs. Vai nekā neesat par viņu dzirdējusi?- Nē.Ierēdnis noņēma brilles. Viņam bija ūdenszilas, tuvredzīgas acis.- Cerēsim to labāko. – Viņš sniedza Elizabetei roku. – Visu labu! Jūsu lietu es ņēmu uz savas birkas

un pats to nokārtoju. Jūs varat šodien precēties. Varu jums visu sagatavot, ja jūs gribat, tūlīt.- Tūlīt, - teica Grēbers.- Šodien pusdienas laikā, - atbildēja Elizabete. – Vai divos varētu?- Es jūs pieteikšu. Jums jādodas uz pilsētas vidusskolas vingrotavu, jo tur tagad atrodas

dzimtsarakstu nodaļa.- Pateicos!Viņi stāvēja pie izejas.- Kāpēc ne tūlīt? – jautāja Grēbers. – Tad nekāds kavēklis vairs nevarētu atgadīties.Elizabete smaidīja.- Man vajag drusku laika, lai sagatavotos, Ernst. To tu nesaproti, ko?- Tikai pa pusei.- Ja pa pusei, tad pietiek. Atnāc man pakaļ bez ceturkšņa divos.Grēbers vilcinājās.- Viss gāja tik vienkārši, - viņš tad teica. – Un ko visu es tik nebiju sagudrojis! Nezinu, kāpēc es tā

baiļojos. Es gan laikam biju diezgan smieklīgs, vai ne?- Nē.- Man liekas gan.Elizabete kratīja galvu.

- Mans tēvs arī domāja, ka ļaudis, kas viņu brīdināja, esot smieklīgi. Mums vienkārši palaimējies,Ernst, un tas ir viss.

Pāris ielu tālāk Grēbers atrada drēbnieka darbnīcu. Vīrietis, kas izskatījās pēc ķengura, tur sēdēja unšuva formas tērpu.

- Vai varu jums nodot bikses tīrīšanā? – Grēbers jautāja.Vīrietis paskatījās uz Grēberu.- Man ir drēbnieku darbnīca! Nevis tīrītava.- To es redzu. Es gribētu savas drēbes dot arī gludināt.- Tās, kas jums mugurā?- Jā.Drēbnieks kaut ko norūca un piecēlās. Viņš apskatīja traipu uz biksēm.- Tās nav asinis, - teica Grēbers. – Tā ir olīvu eļļa. Ar mazliet benzīna jūs to dabūsiet laukā.- Kāpēc jūs pats to nedarāt, ja tik labi zināt? Tādiem traipiem benzīns neko nelīdz.- Varbūt. Jūs to droši vien labāk zināt. Vai jums ir kaut kas, ko es pa to laiku varētu uzģērbt?Drēbnieks aizgāja aiz kāda priekškara un atgriezās ar rūtainām biksēm un baltiem svārkiem. Grēbers

tos paņēma.- Cik ilgi būs jāgaida? – viņš noprasīja. – Formas tērps man vajadzīgs kāzām.- Vienu stundu.Grēbers pārģērbās.- Tad es pēc stundas atgriezīšos.Ķengurs aizdomīgi paskatījās uz viņu. Tas bija domājis, ka Grēbers paliks darbnīcā.- Mans formas tērps ir laba ķīla, - paskaidroja Grēbers. – Nekur es neaizlaidīšos.Drēbnieks negaidīti atņirdza zobus.- Jūsu formas tērps, jaunais cilvēk, pieder valstij. Bet ejiet vien. Un lieciet apgriezt matus! Tas jums

nepieciešami, ja gribat precēties.- Pareizi.Grēbers gāja uz frizētavu. Tur apkalpoja sieviete.- Mans vīrs ir frontē, - viņa teica. – Es viņu tikmēr aizstāju. Sēdieties! Skūt?- Matus apgriezt. Vai to jūs arī varat?- Kungs dievs! To es tik labi protu, ka gandrīz jau esmu aizmirsusi. Galvu arī mazgāt? Mums ir labas

ziepes.- Jā. Arī galvu mazgāt.Sieviete bija diezgan spēcīga. Tā nogrieza Grēberam matus un pamatīgi apstrādāja viņa galvu ar

ziepēm un raupju dvieli.- Vai jums briljantīnu arī? – viņa jautāja. – Mums vēl ir franču.Grēbers pussnaudā paskatījās uz sevi un satrūkās. Ausis šķita izaugušas, tik īsi pie deniņiem bija

apcirpti mati.- Briljantīnu? – sieviete pavēloši vēlreiz noprasīja.- Kāda tam smara? – Grēbers atcerējās Alfonsa peldsāli.- Smaro kā jau briljantīns. Kā gan citādi? Tas ir franču.Grēbers paņēma trauciņu un paoda. Briljantīns oda pēc veciem, sasmakušiem taukiem. Uzvaru laiki

patiešām jau pagājuši. Viņš paskatījās uz savu frizūru. Tur, kur mati bija garāki, tie stāvēja cekulāsacēlušies.

- Labs ir, briljantīnu! – viņš teica. – Tikai pavisam maz.Viņš samaksāja un devās atpakaļ pie drēbnieka.- Jūs atnācāt par ātru, - norūca Ķengurs.

Grēbers nekā neiebilda. Viņš apsēdās un skatījās, kā drēbnieks gludināja. Siltais gaiss vērta viņumiegainu. Karš pēkšņi šķita kaut kur tālu prom. Mušas laiski sīca, gludeklis čūkstēja, un mazā telpa bijapilna nepierastas un aizmirstas drošības sajūtas.

- Tas ir viss, ko varu darīt.Drēbnieks sniedza Grēberam bikses. Grēbers tās aplūkoja. Traips bija gandrīz izzudis.- Lieliski! – viņš teica. Bikses vēl oda pēc benzīna, bet viņš par to neko neteica. Aši pārģērbās.- Kas jums matus griezis? – jautāja drēbnieks.- Kāda sieviete, kuras vīrs ir kareivis.- Izskatās, it kā jūs pats to būtu darījis. Stāviet mierīgi!Ķengurs apgrieza viņam pāris matu kušķīšu. – Tā, tagad nekas.- Cik man jāmaksā?Drēbnieks atmeta ar roku.- Tūkstoš marku vai neko. Tātad neko. Kāzu dāvana.- Paldies! Vai jūs nezināt kaut kur kādu puķu veikalu?- Viens ir Špihernas ielā.

Veikals bija atvērts. Divas sievietes tur stāvēja un kaulējās ar pārdevēju par vainagu.- Vainagā īsti egļu čiekuri, - teica pārdevēja. – Tad arvien maksā dārgāk.Viena no sievietēm sašutusi paskatījās uz pārdevēju. Viņas ļenganie, krunkainie vaigi drebēja.- Tā ir spekulācija, - viņa teica. – Spekulācija! Nāc, Minna! Mēs citur atradīsim lētākus vainagus.- Jums tie nemaz nav jāņem, - pārdevēja dzēlīgi atcirta. – Es savu preci pārdošu pavisam viegli.- Par tādām cenām?- Jā, jā, par tādām cenām. Mani krājumi nekad nav pietiekami, un katru vakaru man viss ir izpārdots,

godājamā kundze.- Tad jūs iedzīvojaties uz kara rēķina.Abas sievietes smagiem soļiem izgāja laukā. Pārdevēja spēji ievilka elpu, it kā gribēdama tām vēl

kaut ko kliegt nopakaļus, tad pievērsās Grēberam. Pēkšņi viņas sejā iedegās divi sārti plankumi.- Un jums – vainagus vai zārka izgreznojumu? Kā redzat, krājumi nav lieli, bet mums ir ļoti skaisti

egļu zari.- Man nevajag neko bērēm.- Ko tad? – izbrīnījusies jautāja pārdevēja.- Gribētu nopirkt puķes.- Puķes? Man ir lilijas...- Nē, lilijas ne. Kaut ko kāzām.- Lilijas, mans kungs, ir tieši piemērotas kāzām! Tās ir nevainības un jaunavības simbols.- Tas pareizi. Bet vai jums rou nav?- Rou? Šajā laikā? Kur nu! Siltumnīcās mūsu dienās audzē saknes. Grūti ir vispār kaut ko dabūt.Grēbers aizgāja aiz letes. Beidzot viņš aiz kāda kāškrusta veidā darināta vainaga uzgāja narcišu

pušķi.- Dodiet man tās!Pārdevēja izņēma narcises no trauka un ļāva ūdenim notecēt.- Puķes man diemēl būs jāietin avīzē. Cita papīra man vairs nav.- Tas nekas.Grēbers samaksāja par narcisēm un gāja. Ar puķēm rokā viņš tūdaļ jutās neveikli. Šķita, ka katrs

garāmgājējs viņā noskatās. Sākumā viņš turēja puķes ar ziediem uz leju, tad pasita tās padusē. Pie tamviņš ieskatījās avīzē, kurā tās bija ietītas. Dzeltenajiem ziediem blakus gadījās kāds attēls, kas rādījavīrieti ar plaši atplestu muti. Tā bija civiltiesas palātas priekšsēdētāja fotogrāfija. Grēbers lasīja tekstu.

Četri cilvēki sodīti ar nāvi, tāpēc ka nebija vairs ticējuši Vācijas uzvarai. Viņiem nocirstas galvas arcirvi. Giljotīna sen jau atcelta. Tā bija par humānu. Grēbers saburzīja avīzi un aizmeta to prom.

Ierēdnim izrādījās taisnība – dzimtsarakstu nodaļa mitinājās pilsētas vidusskolas vingrotavā.Dzimtsarakstu nodaļas ierēdnim aiz muguras atradās vesela rinda rāpšanās virvju, kuru apakšējie gali bijapieāķēti pie sienas. Starp virvēm karājās portrets – Hitlers formas tērpā; zem portreta – kāškrusts ar vācuērgli. Grēberam un Elizabetei nācās gaidīt. Pirms viņiem bija kārta pavecam kareivim. Tam pie sāniembija sieviete, kurai krūtis greznoja zelta broša-burukuģis. Kareivis nervozēja, sieviete izturējās mierīgi,viņa uzsmaidīja Elizabetei, it kā abas būtu sazvērnieces.

- Laulības liecinieki! – teica dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis. – Kur jūsu laulības liecinieki?Kareivis sastomījās. Liecinieku tam nebija.- Es domāju, frontinieku laulībām tie nav vajadzīgi, - viņš beidzot izdabūja pār lūpām.- Tas tik būtu jauki! Pie mums valda kārtība.Kareivis uzrunāja Grēberu.- Vai tu mums, draudziņ, nevarētu izpalīdzēt? Tu un jaunkundze? Tikai parakstīties.- Skaidrs! Jūs tad arī mums tāpat varēsiet parakstīties. Es arī domāju, ka liecinieki nebūs vajadzīgi.- Kam tad tas varēja ienākt prātā!- Katram, kas savus pilsoņa pienākumus zina, - bramanīgi paskaidroja dzimtsarakstu nodaļas

ierēdnis. Tas laikam šo nolaidību uztvēra kā personisku apvainojumu. – Vai tad jūs uz fronti dotos bezšautenes?

Kareivis viņā blenza.- Tas taču kaut kas glui cits. Laulības liecinieks taču nav nekāds ierocis!- To arī netiku apgalvojis. Tas bija vienīgi salīdzinājums. Tātad – kā būs? Vai jums ir liecinieki?- Šis te karavīrs un dāma.Dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis īgni paskatījās uz Grēberu. Viņam nepatika, ka šī lieta bija

atrisināma tik vienkārši.- Vai jums ir dokumenti? – viņš ar slepenām cerībām noprasīja Grēberam.- Jā. Mēs paši gribam precēties.Ierēdnis kaut ko norūca un paņēma dokumentus. Viņš ierakstīja Grēbera un Elizabetes vārdus

reģistrācijas grāmatā.- Parakstieties šeit!Visi četri parakstījās.- Apsveicu jūs fīrera vārdā, - ierēdnis vēsi teica kareivim un tā sievai. Tad viņš pievērsās

Grēberam.- Jūsu liecinieki?- Šeit! – Grēbers rādīja uz jauno pāri.Dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis purināja galvu.- Varu pieņemt tikai vienu no tiem par liecinieku, - viņš paskaidroja.- Kāpēc? Jūs taču arī mūs abus pieņēmāt.- Jūs bijāt vēl neprecējušies. Bet šie divi tagad ir laulāts pāris. Par lieciniekiem vajadzīgas divas

viena no otras neatkarīgas personas. Sievu par tādu neuzskata.Grēbers nezināja, vai ierēdnim bija taisnība vai tas tikai centās radīt šķēršļus.- Vai šeit nebūtu kāds, kas varētu liecināt? – viņš jautāja. – Kāds cits ierēdnis varbūt?- Es šeit neesmu, lai par to rūpētos, - klusībā triumfēdams, paskaidroja ierēdnis. – Ja jums nav

liecinieku, tad nevarat precēties.Grēbers paskatījās apkārt.- Ko jums vajag? – jautāja kāds vecāks vīrietis, kas bija pienācis klāt un visu noklausījies. –

Laulības liecinieku? Ņemiet mani!Viņš nostājās Elizabetei blakus. Ierēdnis dzedru skatienu to nopētīja. – Vai jums ir dokumenti?- Protams. – Vīrietis nevērīgi izvilka no kabatas savu pasi un uzmeta to uz galda. Dzimtsarakstu

nodaļas ierēdnis ieskatījās dokumentā, piecēlās un nobēra: - Heil Hitler, oberšturmbanfīrera kungs!- Heil Hitler! – oberšturmbanfīrers nevērīgi atbildēja. – Un tagad netaisiet vairs nekādu teātri,

sapratāt! Kā jūs drīkstat pret karavīriem tā izturēties?- Klausos, oberšturmbanfīrera kungs! Lūdzu, vai jūs nebūtu tik laipns šeit parakstīties?Grēbers redzēja, ka esesiešu oberšturmbanfīrers Hildebrants bija viņa otrais laulību liecinieks.

Pirmais bija sapieris Klocs. Hildebrants paspieda roku Elizabetei un Grēberam un tad arī Klocam un tāsievai. Dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis pasniedzās aiz rāpšanās virvēm, kas izskatījās kā karātavu virves,un izvilka divus Hitlera „Mein Kampf” eksemplārus.

- Tā ir pilsētas dāvana, - viņš skābi paskaidroja, Hildebrantam pakaļ noskatīdamies. – Civilā, - viņšnovilka. – Kā tad tur ko var saprast!

Garām vingrošanas rīkiem, ādas zirgam un līdztekām viņi devās uz izeju.- Kad tev jābrauc atpakaļ? – Grēbers jautāja sapierim.- Rīt. – Klocs pamirkšķināja ar aci. – Mēs jau arvien to gribējām izdarīt. Kāpēc valstij kaut ko

dāvināt? Ja mani ķers lode, tad Marija vismaz būs apgādāta. Vai nav tā?- Kā tad.Klocs noņēma savu mugursomu.- Tu, draugs, mums izpalīdzēji. Man ir līdzi laba āvēta desa. To ēdiet veseli! Nerunā nu, esmu

lauksaimnieks, man tās diezgan. Gribēju to, taisnību sakot, iedot dzimtsarakstu nodaļas ierēdnim.Iedomājies tikai, tādam draņķim!

- To gan nekādā ziņā! – Grēbers paņēma desu. – Še, ņem par to šo grāmatu! Man nav nekā cita, kotev dot kāzu dāvanai.

- Bet, draudziņ, es jau pats nupat vienu tādu dabūju.- Tas nekas, tad tev būs divas. Vienu varēsi uzdāvināt savai sievai.Klocs apskatīja grāmatas vākus.- Jauks iesējums, - viņš teica. – Vai tu tiešām pats negribi to paturēt?- Man tā nav vajadzīga. Mums mājās ir tāda ādas sējumā ar sudraba apkalumiem.- Tad nu gan tā ir cita lieta. Tātad visu labu!- Tev arī.Grēbers panāca Elizabeti.- Es Alfonsam Bindingam nekā neteicu, jo negribēju to par liecinieku, - viņš teica. – Es negribēju, ka

blakus mūsu vārdiem stāvētu kreisleitera vārds. Tā vietā mēs tagad esam noķēruši esesiešuoberšturmbanfīreru. Tā kādreiz iznāk ar labiem nodomiem.

Elizabete smējās.- Toties tu nacionālsociālistu bībeli esi iemainījis pret desu. Tas izlīdzinās.Viņi gāja pāri tirgus laukumam. Piemineklis, kas Bismarka kājas vien vairs rādīja, bija atkal taisni

uzstādīts. Pār Marijas baznīcu lidinājās baloi. Grēbers paskatījās uz Elizabeti. „Man īstenībā vajadzētubūt ļoti laimīgam,” viņš domāja, bet viņš neizjuta laimi tā, kā bija gaidījis.

Viņi gulēja mea norā aiz pilsētas. Violeta dūmaka vērpās starp stumbriem. Klajuma malā ziedējagaiļpieši un vijolītes. Cēlās viegls vējiņš. Elizabete pēkšņi pietrūkās sēdus.

- Kas tas tur pretim? Izskatās pēc apburta mea. Jeb vai es tikai sapņoju? Koki taču sudraba pielijuši.Vai tu arī to redzi?

Grēbers pamāja.- Izskatās pēc vizuļiem.

- Bet kas tas ir?- Staniols. Vai ļoti plāns, garās sloksnītēs sagriezts alumīnijs. Kaut kas līdzīgs sudraba papīram,

kurā mēdz ietīt šokolādi.- Jā. Viss mes piekārts ar šīm sloksnēm! Bet kur tās radušās?- Lidmašīnas tās nomet veselām pakām. Tās traucē radiosakarus. Man liekas, ka tad nevar noteikt,

kur atrodas lidmašīnas. Tas ir kaut kas tamlīdzīgs. Sīki sagrieztās staniola sloksnītes, gaisā lēniplivinoties, pārtrauc vai traucē radioviļņus.

- ēl, - teica Elizabete. – Izskatās kā ziemassvētku eglīšu mes. Un arī tas atkal ir karš. Es gan bijucerējusi, ka beidzot reiz būsim prom no tā.

Viņi skatījās turp. Koki mea klajumā bija pilni šo sloksnīšu, kas zaros plīvoja un zaigoja un vējāvirpuļoja. Saule izlauzās cauri mākoņu grēdām un pārvērta sloksnītes mirdzošā pasakā. Un, joņojošāsnāves un postu nesošās griezīgās kaukoņas pavadītas, šīs sloksnītes bija nolidojušas lejā un tagad klususpīguļojot karājās kokos un šķita kā vizmojošs sudrabs un atmiņas par bērnības pasakām unziemassvētkiem.

Elizabete piekļāvās Grēberam.- Pieņemsim spoumu par to, pēc kā tas izskatās, un neuzskatīsim par to, kas tas īstenībā ir.- Labi. – Grēbers izvilka no šineļa kabatas Polmaņa grāmatu. – Mēs nevaram doties kāzu ceļojumā,

Elizabet. Bet Polmanis man šo te iedeva – tā ir grāmata par Šveici. Kādreiz pēc kara mēs turpaizbrauksim un panāksim nokavēto.

- Šveice. Tur, kur naktīs vēl deg gaisma?Grēbers atvēra grāmatu.- Arī Šveicē gaisma vairs nedeg. Kazarmās es to uzzināju. Mēs pieprasījām gaismu aptumšot.

Šveicei vajadzēja mūsu ultimātu pieņemt.- Kāpēc?- Mēs nebijām pret gaismu tikmēr, kamēr mēs vieni lidojām pāri Šveicei. Bet tagad to pārlido arī

citi. Ar bumbām uz Vāciju. Ja pilsētas kaut kur apgaismotas, tad lidotāji var viegli orientēties. Lūk, tāpēc!- Tātad arī tas ir vējā.- Jā. Bet mēs vismaz zinām – ja pēc kara kādreiz nokļūsim Šveicē, tad tur viss būs glui tāpat kā šajā

grāmatā. Ja šī būtu kāda grāmata par Itāliju vai Franciju, vai Angliju, tad gan to nevarētu zināt.- Un, ja tā būtu par Vāciju, tad arī ne.- Un, ja tā būtu par Vāciju, tad arī vairs ne.Viņi šķirstīja grāmatu.- Kalni, - teica Elizabete. – Vai tad Šveicē nav nekā cita kā vien kalni? Vai tur nav ne siltuma, ne

dienvidu?- Ir gan! Šeit ir Itālijas Šveice.- Lokarno... vai tur nenotika kāda liela miera konference? Tāda, kurā tika nospriests, ka karš nekad

vairs nebūšot vajadzīgs?- Liekas gan.- Tam lēmumam nebija ilgs mūs.- Nē. Šeit ir Lokarno. Paskaties! Palmas, vecas baznīcas, un tas te ir Lagomadores ezers. Un še ir

salas un acālijas, un mimozas, un saule, un miers.- Jā. Kā šo vietiņu sauc?- Porto Ronko.- Labi, - teica Elizabete un atlaidās zālē. – Paturēsim to prātā. Turp tad vēlāk dosimies. Tagad

negribu vairs ceļot.Grēbers aizcirta grāmatu. Viņš skatījās uz vizošo sudrabu kokos un tad apskāva Elizabetes plecus.

Viņš sajuta viņu, un pēkšņi šeit bija tikai mea sūnas ar zāli un staipekņiem un iesārts zieds ar šaurām,

maigām lapiņām, kas kļuva lielākas un lielākas, līdz aizpildīja visu apvārsni, un viņa acis aizvērās.Vējš aprima. Kļuva ātri tumšs. No tālienes atplūda klusa dunoņa. „Artilērija,” pusmiegā domāja

Grēbers, „bet kur? Kur es esmu? Kur fronte?” Un tad, atviegloti juzdams Elizabeti sev līdzās: „Kur tadšeit artilērijas pozīcijas? Tās būs apmācības šaušanā.”

Elizabete sakustējās.- Kur tās ir? – viņa murmināja. – Vai bombardē vai lido tālāk?- Tās nav lidmašīnas.Ducināšana atkārtojās. Grēbers piecēlās un ieklausījās.- Tās nav ne bumbas, ne artilērija, arī ne lidmašīnas, Elizabet, - viņš teica. – Tas ir pērkona negaiss.- Vai nav par agru pērkonam?- Pērkonam likumu nav.Tagad viņi redzēja pirmos zibeņus. Tie izskatījās bāli un nedabiski salīdzinājumā ar tiem negaisiem,

kurus viņi pazina un kuri bija cilvēku radīti; arī pērkonu gandrīz vai nevarēja salīdzināt ar lidmašīnueskadriļu dārdoņu – nemaz nerunājot par bombardēšanu.

Sāka līt. Viņi skrēja pāri klajumam, lai nokļūtu zem eglēm. Ēnas likās skrienam līdzi. Tad lietusšalkoņa koku galotnēs viņiem šķita kā tāla pūļa aplausi, un palsajā gaismā Grēbers redzēja, ka Elizabetesmati bija pilni sudrabainu pavedienu, kas bija notraukti no zariem. Tie šķita kā tīkls, kurā zibšņi sapinās.

Viņi iznāca no mea un atrada tramvaja pieturu ar nojumi, zem kuras bija sapulcējies bariņš ļauu. Tovidū arī pāris esesiešu. Tie bija jauni un blenza uz Elizabeti.

Pēc kādas pusstundas lietus pārstāja.- Es vairs nezinu, kur atrodamies, - teica Grēbers. – Kādā virzienā mums jāiet?- Pa labi.Viņi šķērsoja ielu un iegriezās krēslainā alejā. Viņu priekšā pustumsā garā virknē strādāja cilvēki,

likdami caurules. Tiem mugurā bija svītrotas drēbes. Elizabete pēkšņi izslējās, nogriezās no ielas undevās turp, kur bija strādnieki. Lēnām cieši viņiem līdzās Elizabete devās garām, vērdamās viņos, it kākādu meklējot. Tagad Grēbers ieraudzīja, ka šiem ļaudīm uz drēbēm bija numuri: tie acīmredzot bijakoncentrācijas nometnes ieslodzītie. Viņi strādāja mēmā klusumā un steidzīgi, nepaceļot acis. Viņu galvaslīdzinājās miroņgalvām un drēbes plandījās ap vājajiem augumiem. Divi sabrukuši gulēja pie kādaatspirdzinājumu kioska, kas bija aizbarikādēts ar dēļiem.

- Ei, jūs! – kliedza kāds esesietis. – Prom! Tur aizliegts iet!Elizabete izlikās, it kā viņa nedzirdētu. Viņa tikai gāja ātrāk un pētījoši skatījās gūstekņu stingajās

sejās.- Atpakaļ! Jūs tur! Kundze! Tūlīt! Nolādēts, vai nedzirdat, vai?Esesietis šķendēdamies pienāca klāt.- Kas ir? – jautāja Grēbers.- Kas ir? Vai jums ausis aizkritušas, vai? Ko?Grēbers redzēja, ka tuvojas vēl otrs esesietis. Tas bija kāds oberšarfīrers. Grēbers neuzdrošinājās

saukt Elizabeti atpakaļ. Viņš zināja, ka viņa nenāks.- Mēs kaut ko meklējam, - viņš teica esesietim.- Ko? Klāj vaļā!- Mēs šeit kaut ko pazaudējām, brošu. Burukuģi ar briljantiem. Mēs šeit vakar vēlu gājām garām un

būsim to pazaudējuši. Vai jūs gadījumā to nebūtu redzējis?- Ko?Grēbers atkārtoja savus melus. Viņš redzēja, ka Elizabete pusceļu gar strādniekiem jau nogājusi.- Šeit nekas nav atrasts, - apgalvoja oberšarfīrers.- Viņš mums te stāsta pasakas, - iemeta starpā esesietis. – Vai jums dokumenti ir?Grēbers klusēdams kādu brītiņu skatījās uz esesieti. Viņš labprāt būtu notriecis to gar zemi.

Esesietim nebija vairāk par divdesmit gadiem. „Šteinbrenners,” viņš nodomāja. „Heinijs. Tas pats tips.”- Man ir ne tikvien dokumenti, bet man pat ir ļoti labi dokumenti, - viņš tad teica. – Turklāt

oberšturmbanfīrers Hildebrants ir man ļoti tuvs draugs, ja tas jūs interesētu.Esesietis nicīgi nosmējās. – Kas tad vēl, ko? Fīrers droši vien arī, ko?- Fīrers ne.Elizabete bija nonākusi gandrīz jau strādnieku rindas galā. Grēbers lēnām izvilka no kabatas savu

laulības apliecību.- Panāciet man līdzi mazliet gaismā! Vai varat salasīt? Mana laulības liecinieka parakstu? Un

datumu? Šīsdienas, kā redzat. Vai vēl kādi jautājumi?Esesietis blenza dokumentā. Viņam pār plecu skatījās arī oberšarfīrers.- Tas ir Hildebranta paraksts, - pēdējais apstiprināja. – Es to pazīstu. Bet jūs tomēr šeit nedrīkstat

iet. Tas aizliegts. Mēs nekā nevaram darīt. Man ēl, ka jums ar to brošu tā izgājis.Elizabete bija galā.- Man arī, - atbildēja Grēbers. – Mēs, protams, tālāk šeit nemeklēsim, ja tas aizliegts. Pavēle paliek

pavēle.Viņš devās uz priekšu, lai nokļūtu pie Elizabetes, bet oberšarfīrers neatkāpās no viņa.- Varbūt mēs vēl atradīsim brošu. Kurp lai to tādā gadījumā nosūtām?- Hildebrantam, tā būtu visvienkāršāk.- Labi, - oberšarfīrers bijīgi teica. – Vai kaut ko atradāt? – viņš tad pajautāja Elizabetei.Viņa paskatījās viņā, it kā nupat tikai būtu pamodusies.- Es pastāstīju oberšarfīreram par brošu, ko te pazaudējām, - Grēbers steidzīgi iemeta starpā. – Ja to

atradīs, tad nosūtīs Hildebrantam.- Paldies! – Elizabete izbrīnījusies atbildēja.Oberšarfīrers paskatījās viņai sejā un pamāja.- Varat paļauties! Mēs, esesieši, esam kavalieri.Elizabete uzmeta skatienu apcietinātajiem. Oberšarfīrers to pamanīja.- Ja kāds no šiem draņķiem brošu būtu pievācis, gan mēs arī tad to atradīsim, - viņš galanti piebilda.

– Mēs tos kratīsim, kamēr tie no kātiem velsies.Elizabete satrūkās.- Nav jau droši, ka es to šeit esmu pazaudējusi. Tas var būt noticis arī tur tālāk, meā. Es pat domāju,

ka drīzāk būs bijis tur.Oberšarfīrers pasmīnēja. Viņa nosarka.- Tas tomēr būs bijis meā, - Elizabete atkārtoja.Oberšarfīrers smīnēja vēl vairāk.- Tas nu nav vairs mūsu ziņā, - viņš paskaidroja.Grēbers stāvēja cieši blakus kāda gūstekņa noliektajam izģindušajam skaustam. Viņš iebāza roku

kabatā, pastūma laukā no kabatas paciņu ar cigaretēm un ļāva tai nokrist blakus nelaimīgajam, kamēr patsapgriezās.

- Liels paldies! – viņš teica oberšarfīreram. – Rītdien mēs turpināsim meklēšanu. Broša var būt arītur pazudusi.

- Nav ko pateikties. Heil Hitler! Un sirsnīgs laimes vēlējums jūsu kāzās!- Paldies!Klusēdami viņi gāja viens otram blakus, līdz apcietinātos vairs nevarēja redzēt. Mākoņu virkne,

perlamutra un roainā zaigā atvizēdama, kā flamingu bars aizslīdēja pār debesīm, kas bija noskaidrojušās.- Man nevajadzēja turp iet, - teica Elizabete. – Es zinu, nevajadzēja.- Tas nekas. Tāds jau nu cilvēks reiz ir. Tiklīdz tas no vienām briesmām ir laukā, tā riskē tūlīt ar

nākošām.

Viņa pamāja.- Tu mūs izglābi ar brošu. Un ar Hildebrantu. Tu tiešām esi labs melis.- Tas, - teica Grēbers, - ir vienīgais, ko mēs pēdējos desmit gados esam apguvuši līdz pilnībai. Bet

tagad iesim mājās. Tagad man ir pilnīgas, dokumentāri apstiprinātas tiesības ievākties tavā dzīvoklī.Mana mītne kazarmās man tagad zudusi; un no Alfonsa es šo pēcpusdienu esmu aizvācies; tagad es gribubeidzot tikt mājās. Gribu izbaudīt tādu greznību un palikt guļam gultā, kamēr tu rīt no rīta skriesi uz darbu,lai pelnītu maizi ģimenei.

- Rīt man nav jāiet uz fabriku. Man divas dienas atvaļinājums.- Un to tu tikai tagad pasaki?- Gribēju tev to pateikt rīt no rīta.Grēbers purināja galvu.- Tikai bez kādiem pārsteigumiem! Tiem mums nav laika. Mums katra minūte vajadzīga, lai

priecātos. Un mēs tūdaļ ar to sāksim. Vai brokastīm mums ēdamā pietiks? Vai aiziet man varbūt vēl pieAlfonsa?

- Mums ir pietiekami.- Labi. Mēs brokastosim ar troksni. Ja gribi, pat ar Hoenfrīdbergas maršu. Un, ja tad Līzera kundze

morālisku dusmu pārpilna ārdīsies, tad iebāzīsim pārsteigtajai denunciantei degunā mūsu laulībasapliecību. Kādas gan tā acis izpletīs, kad ieraudzīs mūsu laulību liecinieka esesieša parakstu!

Elizabete smaidīja.- Varbūt viņa nemaz nekādu lielu traci necels. Aizvakar, kad viņa man atdeva mārciņu cukura, kuru tu

biji atstājis, viņa pēkšņi teica, ka tu esot krietns cilvēks. Dievs viņu zina, kāpēc uzreiz tāda pārvērtība!Vai tu to zini?

- Nezinu nekā. Acīmredzot korupcija. Tā taču ir otra gudrība, ko mēs pēdējos desmit gados esamiemācījušies līdz pilnībai.

XX Bombardēšana sākās pusdienas laikā. Bija apmākusies, siltena diena, mikla un audzelīga. Mākoņi

nokārās zemu, un eksploziju liesmas šāvās augšup pret tiem, it kā zeme tās raidītu atpakaļ pret neredzamopretinieku, lai paša ieročiem norautu to lejā uguns un iznīcības atvarā.

Bija pusdienas pārtraukums un visdzīvākās satiksmes laiks. Kāds pretgaisa aizsardzības komandantsbija Grēberam pavēlējis ieiet tuvākajā patvertnē. Grēbers bija domājis, ka būs tikai trauksme, bet, kadviņš izdzirdēja pirmos grāvienus, tad sāka cauri ļauu burzmai spraukties uz priekšu, līdz atradās izejastuvumā. Mirklī, kad durvis vēlreiz atvērās, lai ielaistu iekšā cilvēkus, viņš metās laukā.

- Atpakaļ! – komandants kliedza. – Neviens nedrīkst būt uz ielas! Tikai komandanti!- Esmu komandants!Grēbers skrēja fabrikas virzienā. Viņš nezināja, vai varēs aizkļūt pie Elizabetes, bet viņš zināja, ka

fabrikas bija uzlidojumu galvenie mērķi, un viņš gribēja vismaz mēģināt Elizabeti dabūt laukā no turienes.Grēbers metās ap stūri. Viņa acu priekšā ielas galā lēnām pacēlās augšup nams. Gaisā tas izjuka

gabalos, kas, atdalīdamies cits no cita un vispārējā dārdoņā neradīdami īpašu troksni, bez skaņas un gausikrita zemē. Grēbers gulēja ielas notekā, ar rokām aizspiedis ausis. Otra sprādziena gaisa spiedienssagrāba viņu kā ar milzīgu roku un atsvieda par daiem metriem atpakaļ. Visapkārt kā lietus bira zemēakmeņi. Arī tie šajā elles dunoņā krita lejup bez skaņas. Grēbers piecēlās, streipuļoja, stipri purinājagalvu, plucināja sevi aiz ausīm un sita pa pieri, lai atgūtos. Daos acumirkļos iela viņa priekšā bijapārvērtusies par uguns viesuli. Viņš nevarēja tikt cauri un griezās atpakaļ.

Viņam pretim skrēja cilvēki ar atvērtām mutēm, šausmu pilnām acīm. Tie kliedza, bet viņš nevarējasadzirdēt. Kā tramdīti kurlmēmie tie paskrēja viņam garām. Tiem sekoja vīrietis ar koka kāju, stiepdams

lielu sienas pulksteni, kura svara bumbas vilkās gar zemi. Kāds aitu suns, bailēs sarāvies, skrēja vīrietimnopakaļ. Kāda nama kaktā stāvēja gadus piecus veca meitenīte. Tā turēja sev cieši klāt piespiestu zīdaini.Grēbers apstājās.

- Skrej uz tuvāko patvertni! – viņš kliedza. – Kur tavi vecāki! Kāpēc tie ļauj tev šeit stāvēt?Meitenīte nepacēla ne acu. Galvu nodūrusi, viņa spiedās pie sienas. Grēbers pēkšņi ieraudzīja kādu

pretgaisa aizsardzības komandantu, kas bez skaņas kaut ko viņam kliedza. Grēbers kliedza pretim un patssevi nedzirdēja. Komandants bez skaņas kliedza tālāk un rādīja daādas zīmes. Grēbers atmeta ar roku unrādīja uz abiem bērniem. Tā bija spokaina pantomīma. Komandants mēģināja viņu ar vienu roku aizturēt,ar otru tvēra pēc bērniem. Grēbers izrāvās. Dārdoņā un kaukoņā vienu mirkli bija tāda sajūta, it kā viņšbūtu zaudējis visu savu svaru un varētu izdarīt milzīgus lēcienus, un tūlīt pēc tam likās atkal tā, it kā viņšbūtu mīksts svins un milzīgi veseri plātu viņu glui plakanu.

Kāds skapis ar atvērtām durvīm aizlidoja viņam pāri pa gaisu kā neveikls aizvēsturisks putns.Varena gaisa strāva sagrāba Grēberu un grieza riņķī kā virpulī, liesmas šāvās laukā no zemes, spilgtidzeltena gaisma nomāca debesis, tad nokaita ilbinoši balta un līdzīgi lietus gāzmai triecās atkal lejup.Grēbers ieelpoja svelmi, viņa plaušas šķita sadegušas, viņš sabruka, iespieda galvu rokās, aizturēja elpu,līdz galva draudēja plīst pušu, tad atvēra acis. Cauri asarām un smeldzei skatienam lēnām sāka pavērtiesaina, sākumā izplūdusi, tad aizvien skaidrāka: saplosīta, plankumaina mūra siena bija atspiesta atpakaļ aizkādām kāpnēm, un uz šīm kāpnēm, uzdurts uz šķembās sadragātiem pakāpieniem, rēgojās piecus gadusvecās meitenītes ķermenis, īsie, košie, rūtotie svārciņi parauti uz augšu, kājas izplestas un atsegtas, rokasizstieptas kā krustā sistas, krūtis dzelzs reģa gabala caurdurtas, viens tā gals vēl tālu rēgojās laukā nomuguriņas, - un iesāņus blakus, it kā viņam tagad būtu daudz vairāk locekļu nekā tad, kad viņš vēl bijadzīvs, - pretgaisa aizsardzības komandants – bez galvas, slābans, vairs tikai sīku asins strūkliņu šļākdams,saliekts uz pusēm, kājas pārmetis pār pleciem kā beigts akrobāts, - cilvēks-čūska. Zīdainis nekur nebijaredzams. Tas laikam kaut kur citur aizmests viesulī, kas tagad nāca atkal atpakaļ svelmains un liesmains,savā atplūsmā ugunis sev pa priekšu veldams. Grēbers dzirdēja blakus kādu kliedzam:

- Nezvēri! Nezvēri! Nolādētie nezvēri! – Un viņš skatījās uz debesīm, lūkojās apkārt, līdz pamanīja,ka pats bija tas, kas kliedza.

Grēbers uzlēca kājās un skrēja tālāk. Viņš nezināja, kā bija nokļuvis laukumā, kura malā atradāsfabrika. Tā šķita neskarta, vienīgi labajā pusē melnoja svaiga bumbu bedre. Zemās, pelēkās ēkas nekurnebija trāpītas. Fabrikas pretgaisa aizsardzības komandants viņu apturēja.

- Te ir mana sieva! – Grēbers kliedza. – Laidiet mani iekšā!- Aizliegts! Tuvākā patvertne pāri ielai. Tur, laukuma galā.- Nolādēts, kas tikai viss nav aizliegts šajā zemē! Vācieties prom jeb...Komandants rādīja uz iekšpagalmu. Tur atradās mazs, zems dzelzsbetona bunkurs.- Tur ir lometēji, - viņš teica. – Un sardze. Tādi paši draņķa karavīri kā tu! Ej iekšā, stulbeni, ja

gribi!Grēberam vairs nevajadzēja tālāku paskaidrojumu; lometējs valdīja pār pagalmu.- Sardze! – viņš dusmīgi teica. – Kāpēc? Drīz vien jūs sāksiet paši savus sūdus apsargāt. Vai jums

fabrikā noziedznieki? Kas tur pie jūsu nolādētajiem šineļiem ir apsargājams?- Vairāk, nekā tu domā, - nicīgi atbildēja uzraugs. – Mēs šeit ne tikvien šineļus šujam. Un ne tikai

sievieši vien mums šeit ir. Munīcijas cehā strādā pāris simtu ieslodzīto no koncentrācijas nometnes. Vaisaprati tagad, tu frontes teļš?

- Jā. Kādas šeit patvertnes?- Kas man daļas gar patvertnēm! Man jāpaliek ārā. Un kas pa to laiku notiek ar manu sievu pilsētā?- Vai patvertnes ir drošas?- Protams. Cilvēki taču fabrikai vajadzīgi. Un tagad pazūdi! Neviens nedrīkst būt uz ielas! Tie tur jau

kaut ko samanījuši. Visur uzmana, lai nebūtu sabotāas.

Smagās eksplozijas bija mitējušās. Zenītartilērijas uguns trakoja tālāk. Grēbers skrēja atpakaļ –ieslīpi pāri laukumam. Viņš neskrēja vis uz tuvāko patvertni, bet notupās svaigajā bumbu bedrē laukumagalā. Smirdoņa, kas tur bija, viņu gandrīz vai nosmacēja. Viņš aizlīda augšā līdz bedres malai, palika turguļam un skatījās uz fabriku. „Šeit ir pavisam cits karš,” viņš domāja. Frontē katram vajadzēja glābt tikaipašam sevi un, ja kādam tajā pašā rotā atradās brālis, tad tas jau bija daudz, bet šeit katram bija ģimene,un te neviens nebija tikai viņš vien, uz ko šāva, te šāva uz katru, šaujot līdz ar to arī uz katru no viņatuviniekiem. Tas bija dubults un trīskāršs, un desmitkārtīgs karš. Viņš atcerējās piecus gadus vecāsmeitenītes līķi un tad pārējos līķus, neskaitāmos, kurus bija redzējis, un viņš iedomāja savus vecākus unElizabeti; un kā krampji viņu pārņēma naids pret tiem, kuri visu to nodarījuši, un tas bija naids, kasneapstājās pie viņa dzimtās zemes robeām un kam ar prātu un taisnīgumu nebija nekāda sakara.

Sāka līt. Pilieni kā sudrabainu asaru spiets krita lejup caur smirdošo, varmācīgi sagandēto gaisu. Tieiedzirkstījās un krāsoja zemi tumšu. Tad nāca jaunas bumbvedēju eskadriļas.

Grēberam likās, it kā viņam krūtis plīstu pušu. Dunoņa pārgāja metāliskā rēkoņā, un tad viena daļafabrikas – melna pret vēdekļveidīgo, ugunīgo gaismu – pacēlās un izjuka, it kā gaisā to būtu uzmetis kādsmilzis, zemes dzīlēs rotaļādamies ar paijām.

Grēbers, acis nenovērsis, skatījās uz logu, kas baltdzeltenizaļās liesmās atsprāga vaļā. Tad viņšskrēja atpakaļ uz fabrikas vārtiem.

- Ko tev atkal vajag? – kliedza pretgaisa aizsardzības komandants. – Vai tad neredzi, ka pie mumstrāpīja?

- Jā! Kur? Kurā galā? Tur, pie šineļiem?- Šineļiem, muļķības! Šineļu cehs ir tālāk.- Noteikti? Mana sieva...- Ek, brauc uz poda ar visu savu sievu! Tās taču visas ir patvertnē. Mums te lērums ievainoto un

beigto! Liec mani mierā!- Kādi tad ievainotie un beigtie, ja visi ir patvertnē?- Cilvēk, tie taču ir citi! No koncentrācijas nometnes. Tie nav patvertnē, tas taču skaidrs! Jeb vai tu

domā, ka tiem ierīko īpašas patvertnes?- Nē, - teica Grēbers. – To es nedomāju.- Nu tāpēc! Beidzot tu kļūsti prātīgs. Un tagad liec mani mierā! Tev kā vecam kareivim nevajadzētu

tik sasodīti nervozēt. Turklāt tas nu pagaidām ir garām. Varbūt pat pavisam.Grēbers paraudzījās augšup. Vienīgi zenītartilērija vēl rēja.- Klausies, draudziņ! – viņš teica. – Es tikai vienu gribu. Gribu zināt, vai šineļu cehā nav trāpīts.

Palaid mani iekšā vai apjautājies. Vai tu neesi precējies?- Skaidrs, ka esmu. Es jau tev to teicu. Ko domā, vai man nav diezgan ko baiļoties par savu sievu?- Tad apjautājies! Izdari to, un tad tavai sievai noteikti nekas nebūs noticis.Galvu grozīdams, komandants skatījās uz Grēberu.- Cilvēk, tev rēgi rādās. Jeb vai tu pats dieviņš esi?Viņš iegāja savā piebūvē un tūlīt atgriezās.- Piezvanīju. Šineļi ir kārtībā. Vienīgi koncentrācijas brāļus ķēris tiešs trāpījums. Un tagad izbeidz

dinkstēt! Cik ilgi jau esi precējies?- Piecas dienas.Komandants pēkšņi plati pasmaidīja.- Kāpēc tad tu to neteici tūlīt? Tas jau ir kas cits.Grēbers devās atpakaļ. „Es gribēju kaut ko iegūt, kas mani padarītu izturīgu,” viņš domāja. „Bet

nezināju, ka, to ieguvis, cilvēks kļūst divkārt vieglāk ievainojams.”

Viss bija garām. Pilsēta smirdēja pēc deguma un nāves, un visur plosījās uguns. Bija sarkanas, zaļas,dzeltenas un baltas ugunis – un bija arī tādas, kas kā čūskas lodāja un šaudījās pār sabrukušo namudrupām, un tādas, kas no jumtiem stāvus liesmoja augšup pret debesīm; bija ugunis, kas gar namufasādēm, kur tādas vēl stāvēja, gandrīz vai glāstoši, cieši, bailīgi kāpa augšup, it kā saudzīgi tāsapskaudamas, un bija arī tāda uguns, kas ar varu šāvās laukā no logu dobumiem. Tur bija ugunsgrēki unuguns sienas, un uguns stabi, tur bija uguns pārņemti miroņi un bija uguns pārņemti ievainotie, kaskliegdami metās laukā no namiem un kā ārprātīgi riņķoja, līdz nogāzās un līda pa zemi, un aizsmakušisēca, un tad vairs tikai vēl raustījās un gārdza, un smirdēja pēc apgruzdušas miesas.

- Šīs lāpas, - ieteicās kāds cilvēks, kas stāvēja blakus Grēberam, - nevar glābt. Viņi sadeg dzīvi.Sasodītais šķidrums, kas ir degbumbās, tos apšļāc un sadedzina visu – ādu, miesu un kaulus.

- Kāpēc tos nevar apdzēst?- Uz katru tādu vajadzētu pa ugunsdzēšamam aparātam, un es pat nezinu, vai tas līdzētu. Šī velna vira

visu saēd. Un šito kliegšanu!- Viņus vajag ar steigu nošaut, ja viņi nav glābjami.- Šauj tik – un tad tiksi kā slepkava pakārts! Un pamēģini trāpīt, kad viņi kā traki joņo apkārt! Tā jau

ir tā bēda, ka viņi tik meonīgi skrien. Tādēļ jau viņi tikai kļūst par lāpām. Vējš, saproties! Viņi skrien, unrodas vējš, un vējš uzpūš uguni, un uzreiz viņi ir vienās liesmās.

Grēbers paskatījās uz runātāju. Zem bruņucepures redzēja dziļi iekritušas acis un muti, kurā trūkadaudz zobu.

- Tu domā, viņiem derētu palikt stāvam?- Tas būtu labāk – teorētiski. Palikt stāvam vai mēģināt noslāpēt uguni ar segām vai ko tamlīdzīgu.

Bet kuram tad tūlīt pie rokas segas? Vai – kurš par to domā? Un kurš var palikt mierīgi stāvam, kad viņšdeg?

- Neviens. Kas tu īsti esi? Pretgaisnieks?- Ko niekus! Es esmu no apbedīšanas brigādes. Ievainotos, protams, arī pievācam, ja kādus atrodam.

Tur jau nāk mūsu rati. Beidzot!Grēbers redzēja tuvojamies pa drupām ratus, kuros bija iejūgts balts zirgs.- Pagaidi, Gustav! – sauca vīrietis, ar kuru Grēbers bija runājis. – Tu te tālāk netiksi. Līķus mēs

atnesīsim šurp. Vai nestuves tev ir?- Divas.Grēbers sekoja vīrietim. Aiz kādas mūra sienas viņš ieraudzīja miroņus. „Kā kautuve,” viņš

nodomāja, „nē, nevis kā kautuve, kautuvē valda lielāka kārtība, tur lopi ir sagriezti gabalos pēcnoteikumiem, tiem nolaistas asinis un izņemtas iekšas.” Tie, kas te gulēja, bija saplosīti, sadragāti,norautiem locekļiem, apsviluši un sadeguši. Pie miesām vēl karājās drēbju skrandas: vilnas demperapiedurkne, punktoti brunči, brūnu mančestra bikšu stara, krūšturis, kurā nokarājās melnas, asiņainas krūtis.Sāņus juku jukām kā ligzdā gulēja beigti bērni. Tos nāve bija ķērusi kādā pagrabā, kas nebija bijispietiekami izturīgs. Atsevišķas rokas, kājas, sašķaidītas galvas ar pāris matu kušķiem, izgrieztas kājas, tovidū kāda skolas soma, grozs ar beigtu kaķēnu, kāds ļoti bāls puisēns, balts kā albīns, bez ievainojumiem,beigts, izstiepies, it kā viņā vēl nebūtu dzīvības dvaša iepūsta un viņš gaidītu, lai tiktu modināts dzīvei, unviņa priekšā gulēja kāds līķis, kurš bija melni apdedzis – gan ne visai stipri, bet vienmērīgi, izņemotvienu kāju, kas bija tikai sarkana un vienās tulznās. Nevarēja pazīt, vai tas ir vīrietis vai sieviete,dzimumorgāni un krūtis bija pilnīgi sadeguši. Melnajā, sarukušajā pirkstā spoi mirdzēja zelta gredzens.

- Acis, - kāds teica, - arī acis sadeg!Līķus krāva ratos.- Linda, - murmināja kāda sieviete, sekodama nestuvēm. – Linda! Linda!Parādījās saule. Lietus rasinātās ielas spīdēja. Koki, kas vēl nebija nopostīti, laistījās slapji un gaiši

zaļi. Gaisma pēc lietus bija svaiga un spēcīga.

- Tas nekad netiks piedots, - kāds Grēberam aiz muguras teica.Viņš pagriezās. Kāda sieviete ar sarkanu, koķetu cepurīti galvā skatījās uz bērniem.- Nekad! – viņa teica. – Nekas! Ne šinī un ne viņā saulē!Pienāca klāt patruļa.- Ejiet tālāk! Neapstāties! iglāk, iglāk! Uz priekšu!

Grēbers devās tālāk. „Kas tad netiks piedots?” viņš prātoja. „Pēc šī kara būs šausmīgi daudz, kopiedot un ko nepiedot. Viena paša mūa tam nepietiktu.” Viņš bija redzējis vairāk beigtu bērnu nekā šos te,visur viņš bija redzējis bērnus – Francijā, Holandē, Polijā, Āfrikā, Krievijā, un visiem bija bijušas mātes,kas par tiem raudāja, ne tikai vācietes vien. Bet kāpēc viņš par to domāja? Vai tad pirms stundas patsnebija saucis: „Nezvēri! Nezvēri!” – kliegdams pret debesīm, kur rūca lidmašīnas?

Elizabetes mājai nebija trāpīts, bet pāris namu tālāk bija nokritusi degbumba, vējš bija liesmaspārsviedis uz pārējām ēkām, un tagad dega visu triju māju jumti.

Namiķis stāvēja uz ielas.- Kāpēc neviens nedzēš? – jautāja Grēbers.Namiķis ar plašu vēzienu parādīja uz pilsētu.- Kāpēc neviens nedzēš? – viņš atjautāja.- Vai ūdens nav?- Ūdens vēl mazliet ir. Bet spiediena nav. Ūdens tikai drusku tek. Un ugunij mēs klāt netiekam. Jumts

var iebrukt kuru katru mirkli.Uz ielas stāvēja atzveltņi, koferi, kaķis putnu būrī, gleznas un drēbju saiņi. Pa apakšējā stāva logiem

ļaudis ar nosvīdušām, satrauktām sejām meta ārā uz ielas segās un spilvenos ievīstītas mantas. Citi pakāpnēm skrēja augšup un lejup.

- Vai jūs domājat, ka nams pilnīgi nodegs? – Grēbers jautāja namiķim.- Laikam gan, ja ugunsdzēsēji neieradīsies drīz. Paldies dievam, vismaz vēja nav. Augšējos stāvos

mēs esam atvēruši ūdenskrānus un visu, kas varētu degt, aizvākuši prom. Vairāk darīt nevar. Kur tad īstipalikuši cigāri, ko jūs man solījāt? Man tagad viens derētu.

- Rīt, - teica Grēbers. – Rīt noteikti.Viņš paskatījās augšā uz Elizabetes dzīvokli. Tas vēl nebija tieši apdraudēts. Divi stāvi vēl atradās

starpā. Logā, kas bija blakus Elizabetes istabai, viņš ieraudzīja Līzeri traucamies šurpu turpu. Tādarbojās gar kādu baltu saini, kurā laikam atradās gultas drēbes.

- Es arī iešu saiņot mantas, - teica Grēbers. – Tas nekad nav par ļaunu.- Nekad, - atbildēja namiķis.Kāds vīrietis ar pensneju uz deguna kāpnēs uztriecās Grēberam virsū ar smagu koferi.- Piedodiet, lūdzu! – tas pieklājīgi teica tukšumā un skrēja tālāk.Dzīvokļa durvis stāvēja atvērtas. Gaitenis bija pilns saiņu. Līzere ar nikni saviebtu muti un asarām

acīs aizsteidzās Grēberam garām. Grēbers iegāja Elizabetes istabā un aizvēra aiz sevis durvis.Viņš apsēdās atzveltnī pie loga un paskatījās visapkārt. Telpa pēkšņi pauda dīvainu, sevī noslēgtu

mieru. Grēbers brītiņu sēdēja mierīgi, nekā nedomādams. Tad viņš meklēja koferus. Pagultē divus atradaun apsvēra, ko vajadzētu sakravāt.

Grēbers sāka ar Elizabetes drēbēm. Daas, kuras uzskatīja par praktiskām, viņš izņēma no skapja. Pēctam atvēra kumodi un ņēma ārā veļu un zeķes. Mazu vēstuļu sainīti viņš iebāza pie kurpēm. Šad un tadviņa dzirde uztvēra saucienus un troksni no āra. Viņš paskatījās laukā. Tie nebija ugunsdzēsēji, tie bijatikai ļaudis, kas nesa ārā mantas. Viņš redzēja pāri pretim pie nopostītā nama kādu sievieti, kas, ūdeļādaskaokā ieģērbusies, sēdēja sarkana plīša atzveltnī un turēja sev cieši klāt piespiestu mazu koferīti. „Laikamrotaslietas,” Grēbers nodomāja un sāka meklēt pa atvilktnēm Elizabetes rotas. Viņš atrada daus niekus, to

vidū tievu zelta rokassprādzi un senlaicīgu brošu ar ametistu. Viņš paņēma līdzi arī zeltaino kleitu.Pieskaroties Elizabetes mantām, Grēberu pārņēma vārs maigums – maigums un liega kautrība, it kā viņšdarītu kaut ko neatļautu.

Elizabetes tēva fotogrāfiju viņš uzlika virsū uz mantām otrā koferī un aizvēra to. Tad viņš atkalapsēdās atzveltnī un skatījās apkārt. Atkal apņēma istabas dīvainais miers. Pēc brīa iešāvās prātā, kavajadzētu paņemt līdzi gultas drēbes. Viņš ietina segas un spilvenus palagos un aizsēja tos tā, kā bijaredzējis Līzera kundzi darām. Noliekot saini uz grīdas, viņš ieraudzīja aiz gultas savu mugursomu. Tā bijaglui piemirsusies. Kad Grēbers to vilka laukā, ķivere klaudzināja pa grīdu, it kā no apakšas kāds stipriklauvētu. Viņš ilgi nolūkojās uz mugursomu. Tad aizbīdīja to ar kāju līdz durvīm pie pārējām mantām unnonesa visu lejā.

Nami lēnām nodega. Ugunsdzēsēji neieradās; pāris dzīvojamo namu bija kaut kas pārāk nesvarīgs.Dzēšanas darbos priekšroku deva degošām fabrikām. Turklāt liesmu apņemta bija pilsētas ceturtā daļa.

Namu iedzīvotāji bija paglābuši no savas iedzīves tik daudz, cik varēja. Tagad viņi nezināja, ko aršīm mantām iesākt. Nebija ne transporta, ne pajumtes. Abpus degošajām mājām iela bija nosprostota.Abos galos auga augumā izglābto mantu kaudzes.

Grēbers redzēja plīša atzveltņus, ādas kušeti, krēslus, gultas drēbes un bērnu šūpuli. Kāda ģimenebija izglābusi virtuves galdu un četrus krēslus un sēdēja ap šo galdu. Kāda cita bija iekārtojusi sevatsevišķu kaktu un aizstāvēja to kā īpašumu pret katru, kas tur gribēja izspraukties cauri. Namiķis bijanolicies uz kušetes, ko greznoja turku ornamenti, un gulēja. Pie kādas nama sienas bija pieslieta lielāHitlera ģīmetne, kas piederēja Līzera kundzei. Viņa pati turēja bērnu klēpī un sēdēja uz savām gultasdrēbēm.

Grēbers bija atnesis no Elizabetes istabas vienu bīdermeiera stila atzveltni un sēdēja tajā, sev ciešiblakus nolicis koferus, mugursomu un pārējās mantas. Viņš bija mēģinājis novietot tās kādā nonesapostītajiem namiem. Divos dzīvokļos uz viņa zvanu neatbildēja, kaut gan sejas viņš aiz logiem bijaredzējis. Daos citos dzīvokļos neielaida tāpēc, ka tie jau bija pārpildīti. Un pēdējā vietā kāda sievieteuzbrēca:

- Tā tik vēl trūka! Lai pēc tam paliktu šeit uz dzīvošanu, ko?Tad Grēbers savu nodomu atmeta. Kad viņš atgriezās pie savām mantām, tad pamanīja, ka viena

paka, kurā bija maize un pārtikas produkti, pa to laiku bija nozagta. Vēlāk viņš redzēja, ka ģimene, kassēdēja pie galda, slepus ēda. Šie cilvēki, sejas novērsuši, laiku pa laikam bāza mutē pa kumosam; bet tasvarēja būt arī ēdamais, kurš piederēja viņiem un no kura viņi nekā negribēja atdot citiem.

Pēkšņi Grēbers ieraudzīja Elizabeti. Viņa bija izlauzusies cauri nosprostojumam un, šaudīgās ugunsapspīdēta, stāvēja brīvā laukumiņā.

- Šeit, Elizabet! – viņš iesaucās un uzlēca kājās.Elizabete pagriezās. Grēberu viņa neieraudzīja tūlīt. Viņa stāvēja tumša pret uguns fonu, un vienīgi

mati viņai spīdēja.- Šeit! – viņš vēlreiz uzsauca un māja.Viņa skrēja pie viņa.- Lūk, kur tu esi! Paldies dievam!Grēbers Elizabeti apskāva.- Es nevarēju tikt uz fabriku, lai tevi tur sagaidītu. Man te bija jāapsargā mantas.- Es domāju, ka tev kas noticis.- Kāpēc lai man kaut kas notiktu?Elizabete strauji elpoja, pieglaudusies viņam pie krūtīm.- Sasodīts, to es vēl nekad nebiju iedomājies, - viņš pārsteigts teica. – Man tikai par tevi bija bailes.Viņa paskatījās uz viņu.- Kas te noticis?

- Nams no jumta sāka degt.- Un tu? Es baiļojos par tevi.- Un es par tevi. Apsēdies tepat. Atpūties.Viņa joprojām vēl strauji elpoja. Grēbers ieraudzīja ielas malā ūdens spaini, kuram blakus stāvēja

tasīte. Viņš devās turp, iesmēla pilnu tasīti un sniedza to Elizabetei.- Ņem padzeries mazliet!- Ei! Jūs tur! Tas ir mūsu ūdens, - sauca kāda sieviete.- Un mūsu tasīte, - piebilda gadus divpadsmit vecs zēns ar vasarraibumainu seju.- Izdzer visu, - Grēbers teica Elizabetei un pagriezās.- Kā tad ir ar gaisu? Vai tas arī jums pieder?- Atdod viņiem tasi ar visu ūdeni, - teica Elizabete. – Vai uzlej tiem uz galvas visu spaini, tas būtu

vēl labāk.Grēbers pielika tasīti viņai pie mutes.- Nē. Izdzer! Vai tu skrēji?- Jā. Visu ceļu.Grēbers aizgāja atpakaļ pie spaiņa. Sieviete, kura pirmīt bija saukusi, bija no tās ģimenes, kas

sēdēja ap virtuves galdu. Grēbers pasmēla vēl otru reizi pilnu tasīti, izdzēra to tukšu un nolika blakusspainim. Neviens neko neteica, bet, kad Grēbers bija atgriezies savā vietā, zēns aizskrēja pie spaiņa,paķēra tasīti un nolika to uz galda.

- Cūkas! – namiķis uzkliedza ļaudīm, kas sēdēja pie galda. Viņš bija pamodies, noāvājās un atkalapgūlās. Pirmā nama jumts iebruka.

- Šeit ir mantas, ko es tev sasaiņoju, - teica Grēbers. – Gandrīz visas tavas kleitas. Tava tēvafotogrāfija arī tur ir. Tāpat tavas gultas drēbes. Es vēl varu pamēģināt dabūt laukā mēbeles. Vēl nav parvēlu.

- Paliec te! Lai tās sadeg.- Kāpēc? Laiks vēl ir.- Lai tās sadeg! Tad būs visam beigas. Tā ir pareizi.- Kam beigas?- Pagātnei. Ar to mēs nekā vairs nevaram iesākt. Tā mūs tikai apgrūtina. Arī tas, kas tajā bijis labs.

Mums jāsāk no jauna. Tas, kas bijis, bankrotējis. Atpakaļ iet mēs nevaram.- Mēbeles tu varētu pārdot.- Šeit? – Elizabete paraudzījās visapkārt. – Uz ielas mēs nevaram sarīkot ūtrupi. Paskaties taču!

Mēbeļu ir par daudz un dzīvokļu par maz. Tā tas būs vēl ilgi.Sāka atkal līt. Krita lielas, siltas lāses. Līzera kundze atvēra lietussargu. Kāda sieviete, kas bija

izglābusi jaunu, puķēm rotātu cepuri un ērtības labad uzlikusi galvā, tagad to noņēma un pabāza zemsvārkiem. Namiķis atkal pamodās un nošķaudījās. Hitlers uz Līzera kundzes bildes lietū izskatījās kānoraudājies. Grēbers atsprādzēja no savas mugursomas šineli un telteni. Viņš aplika Elizabetei appleciem šineli un apklāja gultas drēbes ar telteni.

- Mums jāapskatās, kur šonakt varēsim pārgulēt, - viņš teica.- Varbūt lietus apdzēsīs uguni. Kur gulēs visi pārējie, kas te ir?- Nezinu. Šķiet, ka šo ielu būs aizmirsuši.- Mēs varam gulēt tepat. Gultas drēbes, šinelis un teltene mums ir.- Vai tu to vari?- Manuprāt, gulēt var visur, ja cilvēks noguris.- Bindingam ir māja un brīva istaba. Bet turp tu negribi, ko?Elizabete purināja galvu.- Tad vēl ir Polmanis, - teica Grēbers. – Viņa katakombās vieta pārgulēšanai būs. Es viņam pirms

pāris dienām apvaicājos. Pagaidu mītnes droši vien visas ir pārpildītas – ja tās vispār vēl eksistē.- Mēs vēl kādu laiciņu varam pagaidīt. Mūsu stāvs vēl nedeg.Elizabete sēdēja lietū, karavīra šinelī ietinusies. Viņa nebija nomākta.- Kaut mums būtu kas ko dzert! – viņa teica. – Es nedomāju ūdeni.- Mums ir kaut kas. Kravājoties es atradu aiz grāmatām pudeli vodkas. To mēs tur būsim aizmirsuši.Grēbers atsēja gultas drēbju saini. Pudeli viņš bija iebāzis spilvenos, tāpēc zaglis to nebija

pamanījis. Arī glāzi viņš tur bija ielicis.- Re, kur ir! Mums tā manīgi jāizdzer, lai pārējie neievēro. Citādi Līzera kundze mūs nosūdzēs par

nacionālo bēdu apsmiešanu.- Ja grib, lai citi neievēro, nevajag uzmanīties. To esmu iemācījusies. – Elizabete paņēma glāzi un

dzēra. – Brīnišķīgi, - viņa teica. – Tieši tas, ko man vajadzēja. Tagad te ir gandrīz tāpat kā brīvdabaskafejnīcā. Vai tev ir arī cigaretes?

- Paņēmu līdzi visas, kas mums bija.- Labi. Tad mums ir viss, kas vajadzīgs.- Vai nedabūt vēl kādas mēbeles?- Viņi vairs nelaidīs tevi augšā. Un mēs ar mēbelēm nekā nevaram iesākt. Mēs pat nevarēsim tās

aizstiept tur, kur šonakt pārgulēsim.- Viens var tās apsargāt, un otrs var meklēt pajumti.Elizabete kratīja galvu. Viņa izdzēra pēdējo lāsi, kas glāzē vēl bija. Viņu mājas jumts iebruka.

Sienas šķita sagrīļojamies, tad iegāzās arī augšējo stāvu grīdas. Iedzīvotāji uz ielas ievaidējās.Dzirksteles šķīda ārā pa logiem. Liesmas lodāja augšup pa aizkariem.

- Mūsu stāvs vēl turas, - teica Grēbers.- Ne jau ilgi vairs, - iebilda kāds vīrietis viņam aiz muguras.Grēbers pagriezās.- Kāpēc ne?- Kāpēc lai jums klātos labāk nekā mums? Es divdesmit trīs gadus nodzīvoju tur, augšējā stāvā,

jaunais cilvēk. Tagad tas deg. Kāpēc lai jūsējais nedegtu?Grēbers paskatījās uz runātāju: tas bija vājš un ar pliku pauri.- Es domāju, ka to nosaka nejaušība, nevis morāles principi.- Taisnīguma princips. Ja vien jūs saprotat, ko tas nozīmē.- Ne visai labi. Bet tā nav mana vaina. – Grēbers smīnēja. – Jums laikam bijis grūts mūs, ja ticat pat

vēl tādām lietām. Vai neieliet jums glāzīti vodkas? Tā vairāk palīdz nekā viss sašutums.- Paldies! Paturiet pats savu šņabi. Jums tas vēl noderēs, kad jūsu dzīvoklis iebruks.Grēbers nolika pudeli.- Deram, ka neiebruks.- Ko?- Es prasu, vai negribat uz to saderēt.Elizabete smējās. Plikpauris skatījās uz abiem, acis iepletis.- Derēt jūs gribat, jūs, vieglprātīgais zelli? Un jūs, jaunkundz, pie tam vēl smejaties? Patiešām tālu

mēs esam nonākuši!- Kāpēc lai viņa nesmejas? – jautāja Grēbers. – Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nelīdz ne

viens, ne otrs.- Jums vajadzētu dievu lūgt!Sienas augšējā daļa sagāzās uz iekšu, ielauot grīdu stāvā, kas atradās virs Elizabetes dzīvokļa.

Līzera kundze zem sava lietussarga sāka aizgūdamās šņukstēt. Ģimene pie galda vārīja uz prīmusa iesalakafiju. Sieviete, kas sēdēja sarkanā plīša krēslā, pārklāja pār atzveltnēm avīzes, lai pasargātu mēbeli nolietus. Bērns šūpulī kliedza.

- Tur nu izput mūsu divu nedēļu patvērums, - teica Grēbers.- Taisnīgi! – apmierināts paskaidroja plikpauris.- Jums vajadzēja derēt, jūs būtu vinnējis.- Es, jaunais cilvēk, neesmu nekāds materiālists.- Kāpēc tad jūs brēcat sava dzīvokļa dēļ?- Tās bija manas mājas. To jūs laikam nesaprotat.- Nē, to es nesaprotu. Pārlieku agri Vācu impērija no manis iztaisījusi pasaules apceļotāju.- Par to jums vajadzētu būt pateicīgam. – Plikpauris pārbrauca ar roku pār muti un norija siekalas. –

Starp citu, man tagad nebūtu iebildumu pret glāzīti vodkas.- Tagad jūs to vairs nedabūsiet. Lūdziet labāk dievu.Liesmas izšāvās laukā pa Līzera kundzes istabas logu.- Tur tagad sadeg rakstāmgalds, - čukstēja Elizabete. – Denunciantes rakstāmgalds ar visu, kas tur

iekšā.- Cerams. Es tam vēl uzlēju virsū veselu pudeli petrolejas. Ko mēs tagad darīsim?- Meklēsim pajumti. Ja neko neatradīsim, tad gulēsim kaut kur uz ielas.- Uz ielas vai apstādījumos. – Grēbers paskatījās uz debesīm. – Pret lietu man ir teltene. Tā gan

daudz neko neaizsargā; var būt, ka atrodam kaut ko līdzīgu nojumei. Ko mēs darīsim ar krēslu ungrāmatām?

- Atstāsim tos te. Ja rīt šīs mantas vēl būs tepat, tad domāsim tālāk.Grēbers uzlika mugursomu un uzsvieda mugurā saini ar gultas drēbēm. Elizabete paņēma koferus.- Dod man! – viņš teica. – Es esmu radis daudz stiept.Abu pārējo māju augšējie stāvi brīkšķēdami sagāzās. Degoši sprunguļi lidoja uz visām pusēm.

Līzera kundze iespiedzās un uzlēca kājās; kāds kvēlojošs koka gabals, tāli nosprostotai ielai pārilidodams, bija trāpījis viņai sejā. Liesmas tagad lauzās laukā arī no Elizabetes istabas. Tad iebrukagriesti.

- Varam iet, - teica Elizabete.Grēbers paskatījās uz logu.- Tās bija jaukas dienas, - viņš teica.- Visjaukākās. Ejam!Elizabetes seja bija sārta, uguns apspīdēta. Viņi devās prom, spraukdamies starp atzveltņiem.

Lielāko tiesu ļaudis sēdēja klusēdami un padevīgi. Vienam vīrietim blakus bija grāmatu kaudze, un viņšlasīja. Divi vecāki cilvēki sēdēja, cieši kopā saspiedušies, uz bruģa. Viņi bija pārvilkuši sev pāri kāduapmetni un izskatījās kā sērīgs sikspārnis ar divām galvām.

- Dīvaini, cik viegli ir šķirties no tā, kas vakar vēl likās tāds, ka to nekad nevarētu pamest, - teicaElizabete.

Grēbers vēlreiz atskatījās. Zēns ar vasaras raibumiem sejā, kurš bija pievācis tasīti, jau sēdējaElizabetes krēslā.

- Es nozagu Līzera kundzei vienu somu, kamēr šī lēkāja apkārt, - Grēbers teica. – Tā ir pilna arpapīriem. Mēs to iemetīsim kaut kur ugunī. Var būt, ka tas paglābs kādu no denunciācijas.

Elizabete pamāja. Viņa atpakaļ vairs neskatījās.

Grēbers ilgi klauvēja. Tad paraustīja durvis. Neviens neatvēra. Viņš atgriezās pie Elizabetes.- Polmaņa nav mājās. Vai arī viņš negrib nevienam atvērt.- Varbūt viņš šeit vairs nedzīvo?- Kur tad viņš citur dzīvos? Vietas nav nekur. To mēs pēdējās trīs stundās paši redzējām. Viņš tikai

varētu būt... – Grēbers devās vēlreiz pie durvīm. – Nē, gestapovieši šeit nav bijuši. Tad te izskatītoscitādi. Ko mēs darīsim? Vai gribi iet uz kādu patvertni?

- Nē. Vai mēs nevaram tepat kaut kur palikt?Grēbers meklēdams skatījās visapkārt. Bija nakts, un pret drūmi sarkanajām debesīm glui melnas

slējās izrobotās namu drupas.- Šeit ir viens gabals no istabas griestiem, - viņš teica. – Zem tā ir sauss. Vienos sānos es varētu

aizkārt priekšā telteni, otros šineli.Viņš paņēma savu durkli un padauzīja pa griestiem. Tie turējās. Viņš pameklēja drupās un atrada

divus dzelzs stieņus, kurus iedzina gruvešos. Pie tiem uzkāra telteni.- Tas ir aizkars. Un kopā ar šineli no otras puses tas radīs savā ziņā telti. Kā tev liekas?- Vai es tev nevaru palīdzēt?- Nē. Pieskati mūsu mantas, ar to pietiek.Grēbers attīrīja grīdu no gruvešiem un akmeņiem. Tad viņš ienesa iekšā koferus un izklāja pēli.

Mugursomu viņš nolika galvgalī.- Tagad mums ir pajumte, - viņš teica. – Esmu mitinājies arī sliktākās. Tu nu gan ne.- Laiks pierast arī man.Grēbers izsaiņoja Elizabetes lietusmēteli, prīmusu un pudeli ar spirtu.- Maizi man nozaga. Bet mugursomā mums vēl ir kāda drusciņa konservu.- Vai mums ir arī kaut kas, kur varētu vārīt? Kāds katliņš?- Mans kareivja katliņš. Un lietus ūdens ir visur. Mums arī vodkas vēl mazliet atlicis. No tās un no

ūdens es tev pagatavošu kaut ko līdzīgi grokam. Tas labs pret saaukstēšanos.- Vodku dod man labāk tāpat.Grēbers iededzināja prīmusu. Bālā, zilganā gaisma apgaismoja telti. Viņš atvēra pupiņu konservu

bundu. Viņi tās sasildīja un ēda, piekozdami klāt sava laulību liecinieka Kloca dāvāto desas luņķi.- Vai vēl gaidīsim Polmani vai gulēsim? – jautāja Grēbers.- Gulēsim. Esmu nogurusi.- Mums būs jāguļ drēbēs. Vai tu to vari?- Esmu pietiekami nogurusi, lai varētu.Elizabete noāva kurpes un nolika pie mugursomas, lai tās neviens nevarētu nozagt. Zeķes viņa

saritināja un iebāza kabatā. Grēbers viņu apsedza.- Nu, kā ir? – viņš vaicāja.- Kā viesnīcā.Viņš nogūlās viņai blakus.- Tu taču neesi bēdīga dzīvokļa dēļ? – viņš jautāja.- Nē. Es ar to rēķinājos, kad sākās pirmie uzlidojumi. Toreiz es biju bēdīga. Viss, kas nāca pēc tam,

ir bijis dāvināts laiks.- Tas ir pareizi. Bet vai tad var arvien tik saprātīgi dzīvot, kā izdomā?- Nezinu, - Elizabete nomurmināja Grēberam pie pleca. – Varbūt, ja cilvēkam nav cerību. Bet tagad

viss ir citādi.Viņa gulēja un elpoja dziļi un mierīgi. Grēbers vēl kādu laiku palika nomodā. Viņš domāja par to, ka

dareiz frontē, kad tika runāts par nepiepildāmiem sapņiem, viens no tādiem bija – pajumte, guļasvieta,sieviete un mierīga nakts.

XXI Viņš pamodās. Pa gruvešiem šņirkstēja uzmanīgi soļi. Viņš klusi izlīda ārā no segas. Elizabete

sakustējās un gulēja tālāk. Grēbers paskatījās pa telteni laukā. Var būt, ka nācējs ir Polmanis, kas atgrieasmājās; bet varēja būt, ka tie ir zagļi vai gestapovieši – tie parasti nāca ap šādu laiku. Ja tie bijagestapovieši, tad viņam vajadzēja mēģināt noķert Polmani, lai tas neietu uz mājām.

Viņš redzēja tumsā savā priekšā divus stāvus. Cik klusi vien varēdams, viņš tiem sekoja. Kurpesviņam kājās nebija. Un tomēr viņš pāris metru tālāk uzgrūdās virsū kādām mūra atliekām, kas tikai vēlvaļīgi turējās un tūdaļ sagāzās. Viņš pietupās. Viens no stāviem pagriezās.

- Vai tur kāds ir? – atskanēja jautājums. Tā bija Polmaņa balss.Grēbers piecēlās.- Es tas esmu, Polmaņa kungs. Ernsts Grēbers.- Grēbers? Kas noticis?- Nekas. Mūsu dzīvoklis sabombardēts, un mēs nezinājām, kur dēties. Es domāju, ka jūs mūs varbūt

uz vienu vai divām naktīm varētu pieņemt.- Ko tad?- Manu sievu un mani. Es pirms daām dienām apprecējos.- Protams, protams. – Polmanis nāca klāt. Tumsā viņa seja bija tikko saredzama. – Vai jūs mani

redzējāt nākam?Grēbers mirkli vilcinājās.- Jā, - viņš tad teica. Nebija nekādas nozīmes slēpt – ne Elizabetes un ne arī tā vīrieša dēļ, kurš

tagad klusu gulēja, kaut kur noslēpies drupās. – Jā, - viņš atkārtoja, - un jūs varat man uzticēties.Polmanis paberzēja pieri.- Protams, katrā ziņā. – Viņš stāvēja, kā nevarēdams izšķirties. – Jūs redzējāt, ka es nebiju viens?- Jā.Polmanis šķita par kaut ko izšķiramies.- Nu tad... nāciet! Pārgulēt – jūs teicāt. Daudz vietas gan nav, bet... paiesim vispirms prom no

šejienes.Viņi aizgāja aiz stūra.- Viss kārtībā, - Polmanis teica tumsā.No drupām iznira kāds vīrietis. Polmanis atslēdza durvis un ielaida Grēberu un svešo. Tad aizslēdza

durvis.- Kur jūsu sieva? – viņš jautāja.- Viņa guļ ārā. Mums līdzi gultas drēbes, un mēs uzcēlām kaut ko līdzīgu teltij.Polmanis tumsā palika stāvam.- Man jums kaut kas jāsaka. Jums tas var kļūt bīstami, ja jūs te atrastu.- To es zinu.Polmanis nokrekšķējās.- Bīstami ir manis dēļ. Mani tur aizdomās.- Tā es to arī biju domājis.- Vai tāpat domā arī jūsu sieva?- Jā, - Grēbers pēc brītiņa teica.Svešais bija stāvējis pavisam klusu Grēberam aiz muguras. Tagad varēja dzirdēt viņa elpu.

Polmanis gāja pa priekšu, un, kad durvis bija aizslēgtas un aizkari aizvilkti, viņš aizdedza ļoti mazulampiņu.

- Nav nekādas vajadzības nosaukt uzvārdus, - viņš teica. – Labāk, ja tos nezina, tad nevarēs tos arīpateikt. Ernsts un Jozefs – pietiks ar vārdiem.

Jozefs izskatījās ļoti noguris. Viņš bija apmēram gadu četrdesmit vecs vīrietis ar šauru, ebrejiskuseju. Viņš šķita esam glui mierīgs un Grēberam uzsmaidīja. Tad viņš noslaucīja no savām drēbēm kaļķuputekļus.

- Šeit vairs nav droši, - Polmanis teica un apsēdās. – Bet Jozefam tomēr būs šonakt te jāpaliek.Dzīvokļa, kur viņš mitinājās vakar, vairs nav. Šodien pa dienu mēs palūkosim, ko tālāk darīt. Šeit vairsnav droši, Jozef. Tikai tāpēc to saku.

- Es zinu, - atteica Jozefs. Viņam bija zemāka balss, nekā to varēja domāt.- Un jūs, Ernst? – jautāja Polmanis. – Mani tur aizdomās, to jūs zināt... un zināt, ko tas nozīmē, ja jūs

ap šādu laiku naktī atrod kopā ar meklējamu personu pie tāda, kas tiek turēts aizdomās.- Jā.- Domājams, ka šonakt nekas nenotiks. Pilsētā pārāk liels juceklis. Bet zināt nekad nevar. Vai gribat

riskēt?Grēbers klusēja. Polmanis un Jozefs saskatījās.- Man personiski nav nekā, ar ko riskēt, - Grēbers tad teica. – Pēc pāris dienām man atkal jādodas uz

fronti. Ar manu sievu ir citādi. Viņa paliks šeit. To es nebiju iedomājies.- Es jums to neteicu, lai jūs noraidītu.- To es zinu.- Vai jūs tur ārā daudzmaz varat gulēt? – iejautājās Jozefs.- Jā. Pret lietu mēs esam nodrošināti.- Tad palieciet ārā. Tā jums nebūs nekādas darīšanas ar mums. Rīt pašā agrumā nolieciet šeit savas

mantas. To taču jūs galvenokārt gribat, vai ne? Bet jūs tās varat atstāt arī Katrīnas baznīcā. Ķesteris tur toatļauj. Viņš ir godīgs. Baznīca gan pa daļai nopostīta, bet pazemes velves vēl saglabājušās. Aiznesietsavas mantas turp. Tad jūs pa dienu esat brīvi un varat meklēt pajumti.

- Man šķiet, viņam taisnība, Ernst, - teica Polmanis. – Jozefs tādas lietas zina labāk par mums.Grēbers pēkšņi juta spējas simpātijas un maigumu pret nogurušo, veco vīru, kas viņu tagad, tāpat kā

pirms daudziem gadiem, atkal sauca vārdā.- Arī man tā šķiet, - viņš atbildēja. – Man ēl, ka es jūs izbiedēju.- Ienāciet rīt no rīta, ja jums kaut kā ievajadzēsies. Klauvējiet divreiz lēnām un divreiz ātri.

Neklauvējiet skaļi, gan es jūs dzirdēšu.- Labi. Paldies!Grēbers devās atpakaļ. Elizabete vēl gulēja. Kad viņš nolikās blakus, viņa tikai pa pusei pamodās un

tūdaļ atkal aizmiga.

Elizabete pamodās pulksten sešos. Pa ielu grabēdami aizbrauca garām kādi rati. Viņa izstaipījās.- Es gulēju brīnišķīgi, - viņa teica. – Kur mēs īsti esam?- Jāņa laukumā.- Labi. Un kur mēs šonakt gulēsim?- Dienā to redzēsim.Viņa atkal nogūlās. Dzedras rīta gaismas strēle plūda iekšā pa šķirbu starp telteni un šineli. Putni

čivināja. Viņa pabīdīja šineli sāņus. Agrās rītausmas debesis vizēja dzeltenas un spoas.- Īsta čigānu dzīve, - viņa ierunājās. – Ja tā uz to skatās. Pilna dēku.- Jā, - teica Grēbers. – Raudzīsimies tā. Es vēl šonakt tikos ar Polmani. Mēs varam viņu modināt, ja

mums kaut kā vajag.- Mums nekā nevajag. Vai mums vēl ir kafija? Vārīt mēs taču varam tepat, vai varbūt ne?- Tas droši vien būs aizliegts kā viss, kas ir jēdzīgs. Bet kas par to? Mēs esam čigāni.Elizabete sāka sukāt matus.- Aiz mājas ir bļoda ar tīru lietus ūdeni, - teica Grēbers. – Tieši pietiekami, lai mazliet nomazgātos.Elizabete uzģērba jaku.- Aiziešu turp. Te ir kā uz laukiem. Ūdens no pumpja. Senāk to sauca par romantiku, vai ne?Grēbers smējās.- Es arī vēl tagad to tā saucu – salīdzinājumā ar dubļiem Krievijā. Arvien viss atkarīgs no tā, ar ko

salīdzina.Viņš sasaiņoja gultas drēbes. Tad aizdedza prīmusu un uzlika virsū katliņu ar ūdeni. Pēkšņi viņš

atcerējās, ka bija piemirsis Elizabetes istabā sameklēt viņas produktu kartītes. Elizabete pašreiz atgriezāsno mazgāšanās. Viņas seja bija svaiga un spirgta.

- Vai tavas kartītes ir pie tevis? – viņš apvaicājās.- Nē. Tās bija rakstāmgaldā pie loga. Mazajā atvilktnītē.- Nolādēts, es piemirsu tās paņemt līdzi. Kāpēc gan es nepadomāju par to? Laika man bija diezgan.- Tu domāji par daudz ko citu. Svarīgāku. Piemēram, par manu zeltaino kleitu. Mēs vienkārši

pieprasīsim šodien jaunas kartītes. Biei gadās, ka tās sadeg.- Tas var vilkties veselu mūību. Vācu ierēdņa pedantismu nesatricinās arī pasaules bojāeja.Elizabete smējās.- Es atprasīšos fabrikā uz kādu stundu, lai dabūtu kartītes. Namiķis varēs man izsniegt apliecību, ka

dzīvoklis sabombardēts.- Tu šodien gribi iet uz fabriku? – Grēbers noprasīja.- Man jāiet. Ka dzīvoklis sabombardēts, tā ir ikdienišķa lieta.- Es šai nolādētajai fabrikai varētu vai uguni pielaist.- Es arī. Bet tad mūs nosūtītu kaut kur citur, kur ir vēl sliktāk. Es negribētu munīciju raot.- Neej vienkārši uz darbu, ko? Kā tad lai zina, kas tev vakar noticis? Tevi varēja ievainot, kad tu

savas mantas glābi.- To man vajadzētu pierādīt. Mums ir fabrikas ārsti un fabrikas policija. Ja tie uziet, ka kāds

blēdījies, tad ir sods: virsstundas, atvaļinājuma nepiešķiršana – un, ja tas nelīdz, tad nacionālāsaudzināšanas kurss koncentrācijas nometnē. Kas no turienes atgrieas, nekad vairs nekavē darbu.

Elizabete paņēma karsto ūdeni un uzlēja to virsū kafijas surogāta pulverim katliņa vāciņā.- Neaizmirsti, ka man nupat bija trīs dienas ilgs atvaļinājums, - viņa teica. – Es nevaru izvirzīt pārāk

lielas prasības.Viņš zināja – Elizabete domāja, ka sava tēva dēļ viņa to nedrīkst darīt. Viņa cerēja, ka šādi varēs

tēvam palīdzēt. Šī bija cilpa, kas draudēja savilkties ap kaklu ikvienam.- Šitā banda! – viņš izgrūda. – Par ko gan viņi mūs visus padarījuši!- Te tev kafija. Un nedusmojies. Dusmoties mums vairs nav laika.- Tā jau ir tā lieta, Elizabet.Viņa pamāja.- Es zinu. Mums tik maz laika, un tik maz tomēr mēs esam kopā. Tavs atvaļinājums paiet, un lielākā

tiesa no tā tiek izšķiesta gaidīšanā. Man vajadzētu būt daudz drosmīgākai un neiet uz fabriku, kamēr tu esišeit.

- Drosmes tev diezgan. Un ir taču tomēr labāk, ja vēl var gaidīt, nekā kad nav nekā, ko gaidīt.Elizabete noskūpstīja viņu.- Tu esi ātri iemācījies atrast īstos vārdus, - viņa teica. – Tagad man jāiet. Kur lai vakarā

satiekamies?- Jā, kur? Tur nekā vairs nav. Mums jāsāk atkal no gala. Es aiziešu tev pretim uz fabriku.- Un ja kas gadītos? Uzlidojums vai ielu nosprostojums?Grēbers padomāja.- Es vēlāk savākšu visu un aiziešu uz Katrīnas baznīcu. Noliksim to par otru satikšanās vietu.- Vai tā naktī atvērta?- Kāpēc naktī? Tu taču nenāksi atpakaļ naktī.- To nevar zināt. Mums reiz sešas stundas bija jāsē patvertnē. Vislabāk, ja mums būtu kāds, pie kura

ļaunākajā gadījumā varētu atstāt ziņu. Ar satikšanās vietām vien vairs nepietiek.- Tu domā, ja vienam no mums kaut kas notiktu?- Jā.Grēbers pamāja. Viņš bija redzējis, cik viegli cilvēki viens otru varēja pazaudēt.

- Šodienai varam izraudzīties Polmani. Vai – nē, tas nav droši. – Viņš padomāja. – Bindings, - viņštad pēkšņi atviegloti teica. – Tas ir drošs. Viņa māju es tev parādīju. Bindings gan vēl nezina, ka esamapprecējušies. Bet tas nekas. Es aiziešu un viņam to pateikšu.

- Vai tu turp iesi, lai viņu atkal aplaupītu?Grēbers smējās.- To gan, taisnību sakot, vairs negribēju. Bet mums vajadzīgs kaut kas ēdams. Tā cilvēks arvien no

jauna samaitājas.- Vai mēs šonakt gulēsim šeit?- Ceru, ka ne. Man ir vesela diena, lai kaut ko sameklētu.Viņas seja uz mirkli sadrūma.- Laiks tev ir. Man tagad jāiet.- Es ātri sakravāšos, ienesīšu visu pie Polmaņa un pavadīšu tevi uz fabriku.- Nav vairs laika. Man jāskrien. Tātad līdz vakaram! Fabrika, Katrīnas baznīca vai Bindings. Cik

interesanta dzīve!- Pie joda šo interesanto dzīvi! – teica Grēbers. Viņš noskatījās viņai pakaļ. Elizabete gāja pāri

laukumam. Bija skaidrs rīts un debesis dzidras un koši zilas. Kā sudraba tīkls uz drupām vizēja miklums.Elizabete pagriezās un pamāja. Tad viņa ātri devās tālāk. Grēberam patika, kā viņa gāja. Viņa lika kājasgandrīz cieši vienu otrai priekšā, it kā iedama pa ratu sliedi. Tā ejam viņš Āfrikā bija redzējis iezemietes.Elizabete vēlreiz pamāja un tad nozuda starp namiem laukuma galā. „Gandrīz vai kā frontē,” viņšnodomāja. „Kad šķiras, tad cilvēki nekad nezina, vai viņi atkal redzēsies. Pie joda šo interesanto dzīvi!”

Pulksten astoņos iznāca ārā Polmanis.- Es gribēju paskatīties, vai jums ir kas ēdams. Gabalu maizes es varu atlicināt...- Paldies! Mums pietika. Vai es varu pie jums atstāt gultas drēbes un koferus, kamēr aiziešu uz

Katrīnas baznīcu?- Protams.Grēbers ienesa savas mantas. Jozefs nebija nekur redzams.- Iespējams, ka es nebūšu mājās, kad jūs atgriezīsieties, - teica Polmanis. – Pieklauvējiet divas

reizes gari un divas reizes īsi. Jozefs jūs dzirdēs.Grēbers atvēra vienu koferi.- Liekas, ka būs jādzīvo kā čigāniem, - viņš teica. – To es negaidīju.Polmanis gurdi pasmaidīja.- Jozefs tā dzīvo jau trīs gadus. Pāris mēnešu viņš pa naktīm uzturējās tikai ielu dzelzceļa vagonos.

Braukāja vienā laidā. Tolaik viņš varēja gulēt vienīgi sēdus un arvien tikai pa ceturtdaļstundiņai. Tas bijatoreiz, kad mums šeit vēl nebija uzlidojumu. Tagad tas vairs nav iespējams.

Grēbers izņēma no kofera bundu ar gaļas konserviem un deva to Polmanim.- Šī man ir lieka. Atdodiet to Jozefam.- Gaļa? Vai jums pašiem tā nav vajadzīga?- Nē. Dodiet to viņam. Tādiem cilvēkiem kā viņš jāiztur līdz galam. Kas tad citādi notiks, kad visa šī

jezga reiz beigsies? Kas tad vispār notiks? Vai paliks pāri pietiekami, lai varētu sākt no jauna?Vecais vīrs kādu brīdi klusēja. Tad piegāja pie globusa, kas stāvēja kaktā, un pagrieza to.- Vai redzat šo te? – viņš jautāja. – Šis mazais kriksītis pasaulē ir Vācija. To gandrīz vai ar īkšķi var

apsegt. Tā ir ļoti maza daļiņa no visas pasaules.- Varbūt. Bet, no šī kriksīša izgājuši, mēs iekarojām ļoti lielu daļu pasaules.- Kādu daļu gan. Un iekarojuši... bet ne pārliecinājuši.- Vēl ne. Bet kā būtu bijis, ja mēs to būtu varējuši noturēt? Desmit gadu. Divdesmit. Piecdesmit.

Uzvaras un panākumi ir drausmīgi iedarbīgi pārliecinātāji. To mēs esam pieredzējuši pašu zemē.- Mēs neesam uzvarējuši.

- Tas nav nekāds pierādījums.- Tas ir gan pierādījums, - atbildēja Polmanis. – Turklāt ļoti pamatīgs. – Viņa resnām dzīslām

izvagotā roka grieza globusu tālāk. – Pasaule, - viņš teica, - pasaule nestāv uz vietas. Ja cilvēks kādulaiku zaudējis ticību savai zemei, tad jātic pasaulei. Ir gan iespējams saules aptumsums, bet ne pastāvīganakts. Ne uz šīs planētas. Nevajag iet pa vieglāko ceļu un tūdaļ zaudēt ticību. – Viņš pabīdīja globusuatpakaļ. – Jūs jautājāt, vai būs pietiekami daudz palicis pāri, lai sāktu no jauna. Baznīca sāka ar pāriszvejniekiem, pāris ticīgajiem katakombās un ar tiem, kas vēl bija palikuši dzīvi Romas arēnās.

- Jā. Un nacisti – ar pāris bezdarbniekiem, pāris fanātiķiem kādā Minhenes alus pagrabā.Polmanis pasmaidīja.- Jums taisnība. Bet vēl nekad nav bijis tādas tirānijas, kas būtu noturējusies. Cilvēces gaita uz

priekšu nav bijusi gluda. Vienmēr tikai grūdieniem, rāvieniem, ar atkāpēm un konvulsijām. Mēs bijāmaugstprātīgi, mēs domājām, ka esam jau pārvarējuši savu asiņaino pagātni. Tagad mēs zinām, ka patatskatīties vēl nedrīkstam, lai tā mūs no jauna nepanāktu.

Viņš paņēma platmali. – Man jāiet.- Šeit jūsu grāmata par Šveici, - teica Grēbers. – Tā ir drusku salijusi. Es to biju pazaudējis, bet

atkal atradu un izglābu.- Jums nevajadzēja to glābt. Sapņus nevajag glābt.- Vajag gan, - iebilda Grēbers. – Ko tad citu?- Ticību. Sapņi rodas no jauna.- Cerams. Citādi cilvēks tikpat labi varētu pakārties.- Cik jauns jūs vēl esat! – teica Polmanis. – Bet ko gan es saku? Jūs taču patiesībā esat vēl ļoti jauns.

– Viņš uzģērba mēteli. – Dīvaini – jaunību es vienmēr biju iedomājies pavisam citādu.- Es arī, - atteica Grēbers.

Jozefs, izrādījās, bija pareizi informēts. Katrīnas baznīcas ķesteris pieņēma mantas glabāšanā.Grēbers tur atstāja savu mugursomu. Tad devās uz dzīvokļu pārvaldi. Tā bija pārcelta un tagad atradāskādas skolas dabaszinātņu kabinetā. Tur vēl no agrākiem laikiem stāvēja statīvs ar ģeogrāfijas kartēm unstikla skapis ar preparātiem spirtā. Vairākas stikla burkas ierēdne lietoja kā papīru slodziņus. Tur bijačūskas, ķirzakas un vardes, bez tam vēl kāda izbāzta vāverīte ar stikla actiņām un ar riekstu ķepiņās.Ierēdne bija laipna, sirma sieviete.

- Es pierakstīšu jūsu uzvārdu pagaidu dzīvokļa meklētāju sarakstā, - viņa teica. – Vai jums pašreiz irkāda adrese?

- Nē.- Tad jums kādreiz būs jāienāk un jāapjautājas.- Vai tam kāda nozīme?- Ne mazākās. Seši tūkstoši pieteikumu ir pirms jūsējā. Labāk mēģiniet pats ko atrast.Viņš aizgāja atpakaļ uz Jāņa laukumu un pieklauvēja pie Polmaņa durvīm. Neviens neatbildēja. Viņš

pagaidīja brītiņu. Tad devās uz Marijas ielu, lai paskatītos, kas tur vēl pāri palicis.Elizabetes māja bija nodegusi līdz namiķa dzīvokļa stāvam. Ugunsdzēsēji bija bijuši. Visgarām vēl

pilēja ūdens. No Elizabetes dzīvokļa nekā vairs nebija. Arī atzveltni, kas bija palicis ārā, vairs neredzēja.Ielas notekā mētājās kāds cimdu pāris, tas bija viss. Grēbers ieraudzīja namiķi aiz viņa dzīvokļa loguaizkariem. Grēbers atcerējās, ka bija tam apsolījis cigārus. Tas likās tik sen un tagad glui nevajadzīgi, betto nekad nevarēja zināt. Viņš nolēma aiziet pie Alfonsa un dabūt kādus cigārus. Tik un tā vajadzējavakariņām sameklēt produktus.

Nekas cits nebija trāpīts, tikai šī viena māja. Dārzi laistījās rīta saulē, bērzi šūpojās vējā, narciseszeltaini mirdzēja, un pirmie koki ziedēja, kā baltu un roainu tauriņu aplidoti, - tikai Bindinga māja bija

viena vienīga drupu kaudze, kas pārkārās dārzā pār bedri kurā atspoguļojās debesis. Grēbers brīdistāvēja un stīvi, kā neticēdams skatījās. Viņš nezināja, kāpēc, bet viņš vienmēr bija domājis, ka Alfonsamnekas nevar notikt. Lēnām viņš piegāja tuvāk. Putnu baseins bija salauzts un sadragāts drumstalās. Mājasdurvis aizķērušās ceriņu krūmos. Brieu ragi gulēja uz maura, it kā dzīvnieki zem tā būtu aprakti. Kādspaklājs karājās augstu kokos kā barbaru vadoņa – iekarotāja spilgtais karogs. Kādā puķu dobē glui taisnistāvēja „Napoleona” pudele kā tumšs, iegarens ķirbis, it kā tas tur pa nakti būtu izaudzis. Grēbers pacēlapudeli, papētīja to un iebāza kabatā. Acīmredzot pagrabs izturējis un Alfonss ticis sveikā cauri. Grēbersaizstaigāja līdz mājas otrai pusei. Virtuves durvis vēl stāvēja. Viņš tās atvēra. Tur kaut kas sakustējās.

- Kleinerta kundze! – viņš sauca.Viņam atbildēja skaļi šņuksti. Sieviete izrausās no pussagruvušās telpas un iznāca laukā.- Nabaga kungs! Viņš bija tik labs!- Kas tad noticis? Vai viņš ievainots?- Viņš ir beigts. Beigts, Grēbera kungs! Un viņš taču bija tik dzīvespriecīgs kungs!- Beigts?- Jā. To nemaz saprast nevar, vai ne?Grēbers pamāja. Nāvi nekad nevarēja saprast, pat ja tā bija tik biei redzēta.- Kā tas gadījās? – viņš jautāja.- Viņš bija pagrabā. Bet pagrabs neizturēja.- Pagrabs nebija pietiekami nocietināts pret smagām bumbām. Kāpēc viņš negāja uz patvertni

Zeideļa laukumā? Tas taču tikai pāris minūšu gājienā no šejienes.- Viņš domāja, ka nekas nenotiks. Un tad, - Kleinerta kundze mazliet vilcinājās, - šeit bija arī viena

dāma.- Ko? Jau pusdienas laikā?- Viņa vēl te bija no iepriekšējā vakara. Liela, blonda. Kreisleitera kungam patika liela auguma

gaišmates. Es tieši biju pasniegusi vistu, kad sākās uzlidojums.- Vai dāma arī ir beigta?- Jā. Viņi pat nebija vēl īsti apģērbušies. Bindinga kungs bija pidamā un dāma plānos zīda

rītasvārkos. Tā viņus atrada. Es tur vairs nekā nevarēju darīt. Kā viņam tas gadījās tā! Un nevis formastērpā!

- Nezinu, kā viņam būtu varējis vēl labāk gadīties, ja jau bija jāmirst, - teica Grēbers. – Vai viņš jaubija paēdis pusdienas?

- Jā. Ļoti pamatīgi. Ar vīnu un savu iemīļoto saldo ēdienu. Ābolu kūka ar putukrējumu.- Nu redziet, Kleinerta kundze. Tad tā bija brīnišķīga nāve. Tā es arī gribētu reiz nomirt. Tāpēc jums

tiešām nav ko raudāt.- Bet tas taču bija par agru.- Tas arvien ir par agru. Manuprāt, arī tad, kad cilvēkam deviņdesmit gadu. Kad viņu apbedīs?- Parīt deviņos. Viņš jau ir zārkā. Vai gribat viņu redzēt?- Kur viņš ir?- Tepat. Produktu pagrabā. Tur ir vēss. Zārks jau ir ciet. Šī mājas puse nav tik stipri cietusi. Tikai

priekšpuse pilnīgi nopostīta.Viņš devās cauri virtuvei uz pagrabu. Kaktā bija kaudzē saslaucītas stikla lauskas. Oda pēc izlieta

vīna un marinādēm. Telpas vidū, uz grīdas nolikts, stāvēja tumši brūns zārks. Uz plauktiem visur bijaapgāztas un izmētātas burkas ar marinētām saknēm un konserviem.

- Kur tad jūs tik ātri sadabūjāt zārku? – Grēbers jautāja.- To pagādāja partija.- Vai kreisleiteru no šejienes izvadīs?- Jā. Parīt pulksten deviņos.

- Es atnākšu.- Tas mūsu kungu droši vien iepriecinās.Grēbers paskatījās uz Kleinerta kundzi.- Viņā saulē, - tā piebilda. – Viņš arvien bija tik labās domās par jums.- Nez kāpēc?- Viņš teica, ka jūs esot vienīgais, kuram nekad no viņa nekā nevajadzējis. Un vēl arī tāpēc, ka jūs

visu laiku esat bijis karā.Grēbers pastāvēja brītiņu pie zārka. Viņš juta tā kā ēlumu, bet ne vairāk un kaunējās raudošās

sievietes priekšā, ka neizjuta neko vairāk.- Ko jūs tagad darīsiet ar visu šo mantu? – viņš jautāja, pārlaizdams skatienu pār plauktiem.Kleinerta kundze kļuva mundrāka.- Ņemiet no tā, cik vien jums vajag, Grēbera kungs. Vēlāk tas tik un tā nonāks svešās rokās.- Paturiet to pati! Lielāko daļu jūs taču pati esat ievārījusi.- Es jau šo to paņēmu sev. Man daudz nevajag. Ņemiet līdzi, ko vien gribat, Grēbera kungs! Partijas

vīri, kas šeit bija, jau tāpat acis vien iepleta. Labāk, ja šeit nav tik daudz to mantu. Citādi izskatīsies pardaudz pēc mantrausības.

- Tā gan ir.- Tieši tāpēc. Un, kad tie atkal ieradīsies, tad viss nonāks svešās rokās. Jūs taču Bindinga kungam

bijāt patiess draugs. Jums viņš droši vien vairāk novēl nekā citiem.- Vai ģimenes viņam nav?- Tēvs vēl ir dzīvs. Bet jūs taču zināt, kā viņš ar to satika. Un tam vēl diezgan atliks. Otrā pagrabā arī

vēl daudzas pudeles palikušas veselas. Ņemiet taču līdzi, ko vien jums vajag!Sieviete skraidīja gar plauktiem, sniedzās pēc bundām un nesa tās šurp. Viņa nolika tās uz zārka,

gribēja doties pakaļ citām, bet tad atjēdzās, noņēma no zārka un ienesa virtuvē.- Pagaidiet, Kleinerta kundze! – Grēbers teica. – Ja jau es kaut ko ņemu līdzi, tad izraudzīsimies ar

saprātu.Viņš paskatījās uz burkām. – Šie te ir sparģeļi. Holandes sparģeļi, tie mums nav vajadzīgi. Sardīnes

eļļā varam atstāt un arī konservētas cūku kājiņas.- Pareizi. Es no visa esmu kā sajukusi.Viņa sakrāva virtuvē uz krēsla veselu kaudzi.- Tas ir par daudz, - teica Grēbers. – Kā tad es to visu dabūšu prom?- Nāciet taču mantām pakaļ divas vai trīs reizes! Kāpēc lai tās nokļūst svešās rokās, Grēbera kungs?

Jūs esat karavīrs, jums uz to vairāk tiesību nekā nacistiem, kas te salīduši siltās vietiņās.„Tas var būt,” nodomāja Grēbers. „Un Elizabetei, Jozefam un Polmanim tikpat daudz tiesību, un

ēzelis es būtu, ja to nepievāktu.” Tikai vēlāk, kad viņš jau labu gabalu bija aizgājis prom no postaas,viņam iešāvās prātā, ka patiesībā tikai gadījuma dēļ viņš vairs nedzīvoja pie Alfonsa un nebija kopā ar toticis aprakts.

Durvis atvēra Jozefs.- Cik ātri! – teica Grēbers.- Es jūs redzēju. – Jozefs parādīja uz mazu caurumiņu durvīs. - Pirmīt es to izurbu. Tas ir lietderīgi.Grēbers nolika uz galda paku.- Es biju Katrīnas baznīcā. Ķesteris teica, ka mēs vienu nakti tur varētu pārlaist. Paldies jums par

padomu!- Vai tas bija jaunais ķesteris?- Nē, vecīgs.- Vecais ir lādzīgs. Tas atļāva man, kad pārģērbos par ķestera palīgu, veselu nedēļu dzīvot baznīcā.

Tad pēkšņi ieradās kontrole. Es paglābos ērģelēs. Jaunais ķesteris bija mani uzrādījis. Viņš ir antisemīts.

Reliģiozs antisemīts. Ir arī tādi. Tāpēc ka mēs pirms divtūkstoš gadiem esam nogalinājuši Kristu.Grēbers atsaiņoja paku. Tad vilka laukā no kabatām kārbas ar sardīnēm un siļķēm. Jozefs uz tām

skatījās. Viņa sejā nepārvērtās ne vaibsts.- Īsta bagātība, - viņš teica.- Mēs to dalīsim.- Vai jums tik daudz lieka?- Jūs taču redzat. Es to mantoju. No kāda kreisleitera. Vai jums ir iebildumi?- Tieši pretēji. Tas visam piešķir zināmu pikantu garšu. Vai kreisleiteri jums tik labi pazīstami, ka

saņemat tādas dāvanas?Grēbers paskatījās uz Jozefu.- Jā, - viņš tad teica. – Šo es pazinu. Tas bija nekaitīgs un lādzīgs cilvēks.Jozefs nekā neatbildēja.- Vai jūs domājat, ka cilvēks nevar būt vienā reizē ir kreisleiters, ir nekaitīgs un lādzīgs? – jautāja

Grēbers.- Un jūs domājat, ka var?- Neiespējami tas nav. Ja cilvēks ir bez rakstura, bailīgs vai gļēvs un tāpēc kļuvis par līdzskrējēju.- Vai tā tiek par kreisleiteru?- Arī tas nav neiespējami.Jozefs smaidīja.- Dīvaini, - viņš teica. – Biei vien domā, ka slepkavām vienmēr un visur jābūt slepkavām un tikai

slepkavām. Taču pietiek, ja viņš tikai šad un tad un tikai savas būtības mazā daļiņā tāds ir, lai sētudrausmīgu nelaimi. Vai tad tā nav?

- Jā, - atbildēja Grēbers. – Hiēna arvien ir hiēna. Cilvēkam ir vairāk variāciju.Jozefs pamāja.- Ir koncentrācijas nometņu komandanti ar humoru, esesieši sargi, kas savā starpā izturas lādzīgi un

draudzīgi. Un ir līdzskrējēji, kas turas vienīgi pie tā saucamā „labā” un kas visam drausmīgajam vai nuskatās pāri, vai arī izskaidro to kā pārejošu un skarbu nepieciešamību. Tie ir cilvēki ar elastīgosirdsapziņu.

- Un tie, kas baidās.- Un tie, kas baidās, - Jozefs pieklājīgi piekrita.Grēbers klusēja.- Man gribētos, kaut varētu jums palīdzēt, - viņš tad teica.- Nav nekā daudz, ko palīdzēt. Esmu viens. Mani vai nu notvers, vai arī es izkulšos cauri sveikā, -

Jozefs atbildēja tik vienaldzīgi, it kā runātu par kādu svešinieku.- Vai radinieku jums nav?- Bija dai. Brālis, divas māsas, tēvs, sieva un bērns. Tie ir beigti. Divi nosisti, viens miris, pārējie

noindēti ar gāzi.Grēbers stīvi viņā skatījās.- Koncentrācijas nometnē?- Koncentrācijas nometnē, - Jozefs pieklājīgi un dzedri atbildēja. – Tur viss ir lieliski iekārtots.- Un jūs izbēgāt?- Es izbēgu.Grēbers skatījās uz Jozefu.- Kā gan jums vajag mūs ienīst! – viņš teica.Jozefs paraustīja plecus.- Ienīst! Kurš tad var atļauties tādu greznību! Naids dara nepiesardzīgu.Grēbers paskatījās uz logu, kam cieši līdzās pacēlās sabrukušā nama gruveši. Mazās lampiņas vājā

gaisma istabā šķita kļuvusi vēl vājāka. Tā atstarojās uz globusa, kuru Polmanis bija iebīdījis kaktā.- Jūs dosieties atpakaļ uz fronti? – Jozefs laipni apjautājās.- Jā. Atpakaļ karot par to, lai noziedznieki, kas jūs vajā, vēl kādu laiku ilgāk noturētos pie varas.

Varbūt tieši pietiekami ilgi, lai pagūtu jūs notvert un pakārt.Jozefs piekrizdams viegli pamāja ar roku un klusēja.- Es dodos turp tāpēc, ka citādi mani nošautu, - Grēbers teica.Jozefs neatbildēja.- Un tāpēc, ka, gadījumā ja es dezertētu, tie ietupinātu vai nogalinātu manus vecākus un manu sievu.Jozefs klusēja.- Es dodos turp, zinādams, ka mani iegansti nav nekādi iegansti un tomēr ir miljonu ļauu iegansti. Kā

jums gan vajag mūs nicināt!- Neesiet tik iedomīgs! – Jozefs pavisam klusu teica.Grēbers stingi viņā skatījās. Viņš Jozefu nesaprata.- Neviens nerunā par nicināšanu, - Jozefs turpināja. – Tikai jūs. Kāpēc jums tas ir tik svarīgi? Vai es

Polmani nicinu? Vai nicinu tos cilvēkus, kas mani slēpj, kaut gan tie katru nakti par to riskē ar savudzīvību? Vai es būtu dzīvs, ja šo ļauu nebūtu? Cik jūs gan esat naivs!

Viņš pēkšņi atkal pasmaidīja. Tas bija spokains smaids, kas pārslīdēja viņa sejai un kam nebija nekākopīga ar viņu pašu.

- Mēs novirzāmies no temata, - viņš teica. – Nevajag par daudz runāt. Un arī prātot ne. Vēl ne. Taspadara vāju. Tāpat nodošanās atmiņām. Vēl par agru visu to darīt. Briesmās jādomā tikai par to, kāizglābties. – Viņš parādīja uz konserviem. – Tā ir palīdzība. Es to pieņemu. Paldies!

Viņš paņēma konservu kārbas un nolika tās aiz grāmatām. To viņš darīja ar dīvaini neveiklāmkustībām. Grēbers redzēja, ka Jozefa pirksti bija kropli un bez nagiem. Jozefs pamanīja viņa skatienu.

- Maza piemiņa no nometnes, - viņš teica. – Kāda šarfīrera svētdienas izklaidēšanās. Viņš to saucapar „ziemassvētku svecīšu aizdedzināšanu”. Rīkojās ar smaili nodrāztiem sērkociņiem. Man labāk patiktu,ja viņš to būtu nodarījis maniem kāju pirkstiem. Būtu mazāk redzams. Tā mani ātri var pazīt. Nevar visurvalkāt cimdus.

Grēbers piecēlās. – Vai jums tas ko līdzētu, ja es jums iedotu kādu vecu formas tērpu un savukaraklausības apliecību? Jūs varētu pārlabot, ko vajadzētu. Es varu teikt, ka tā man sadegusi.

- Paldies! Man tā nav vajadzīga. Uz kādu laiku es kļūšu par rumāni. Polmanis to izdomājis unizkārtojis. Viņš šajā ziņā ir ļoti veikls. Nemaz pēc tāda neizskatās, vai ne? Es būšu rumānis, Dzelzsfrontes biedrs un partijas draugs. Mans izskats rumānim atbilst. Un tā arī varētu atrast labākuizskaidrojumu maniem sakropļojumiem. Komunistu nodarījums. Vai jūs savas gultas drēbes un koferusņemsiet tūliņ līdz?

Grēbers juta, ka Jozefam gribējās tikt vaļā no viņa. – Vai jūs te vēl paliksiet? – viņš jautāja.- Kāpēc jūs jautājat?Grēbers piebīdīja Jozefam savu konservu tiesu.- Es varu dabūt vēl. Aiziešu otrreiz turp un atnesīšu vairāk.- Jau tā par daudz. Man nedrīkst būt daudz nesamā. Un tagad man jāiet. Nevaru ilgāk gaidīt.- Bet cigaretes? Es piemirsu cigaretes. Tur to ir diezgan. Varu atnest.Jozefa seja pārvērtās. Tā pēkšņi atplauka un kļuva gandrīz vai maiga.- Cigaretes, - viņš teica, it kā runādams par kādu draugu. – Tas ir kas cits. Tās ir svarīgākas par

ēdienu. Tās es, protams, pagaidīšu.

XXII Katrīnas baznīcas krusta ejā gaidīja jau daudz ļauu. Gandrīz visi sēdēja uz saviem koferiem un

groziem vai saiņu un paku vidū. Lielākoties te bija sievietes un bērni. Grēbers ar savu gultas drēbju sainiun koferiem nostājās turpat. Kāda vecīga sieviete ar zirga seju sēdēja Grēberam blakus.

- Kad tik viņi mūs kaut kur neaizšķūrē kā bēgļus! – sieviete teica. – Tik daudz jau dzirdēts! Visurbarakas, un ēdiena maz, un lauķi tik skopi un nikni.

- Man tas vienalga! – atbildēja kalsna meitene. – Man gribas tikt laukā no šejienes. Viss cits irlabāks nekā nāve. Mēs esam zaudējuši visu savu īpašumu. Lai par mums tagad parūpējas.

- Pirms daām dienām šeit brauca cauri vilciens ar bēgļiem no Reinzemes. Kādi tie izskatījās! Tiebrauca uz Meklenburgu.

- Uz Meklenburgu? Tur bagāti zemnieki.- Bagāti zemnieki! – Sieviete ar zirga seju nikni iesmējās. – Pie tiem jāstrādā, kamēr cilvēkam

miesas uz kauliem vairs nepaliek. Par to tad dabū trūcīgi paēst. Ja fīrers to zinātu!Grēbers paskatījās uz sievieti ar zirga seju un kalsno meiteni. Aiz viņām caur atklāto romāņu

kolonādi varēja redzēt doma dārzu laistāmies pirmajā zaļumā. Narcises ziedēja krusta ejas akmens tēlupakājē. Uz skulptūras „Kristus šaustīšana” tupēja strazds un dziedāja.

- Viņiem jāsagādā mums bezmaksas dzīvesvietas, - kalsnā meitene paskaidroja. – Pie tiem, kamdiezgan visa kā. Mēs esam kara upuri.

Pienāca ķesteris. Tas bija tievs vīrelis ar nokarenu, sarkanu degunu un slīpiem pleciem. Grēbersnespēja iedomāties, ka tam bijusi drosme paslēpt cilvēkus, kurus meklēja gestapo.

Ķesteris laida ļaudis iekšā. Viņš iedeva katram numuriņu par tā mantību un zīmīti ar tādu pašunumuru piesprauda pie saiņiem un koferiem.

- Nenāciet šovakar pārāk vēlu, - viņš teica Grēberam, - mums baznīcā nav pietiekami telpu.- Nav pietiekami telpu? – Katrīnas baznīca bija plaša celtne.- Nē. Baznīcas vidusjoms naktsmājām netiek izmantots. Vienīgi telpas, kas zem tā, un sānu jomi.- Kur guļ tie, kas atnāk par vēlu?- Krusta ejās, kas vēl ir saglabājušās. Dai arī doma dārzā.- Vai telpas zem baznīcas vidusjoma ir bumbu drošas?Ķesteris rāmi paskatījās uz Grēberu.- Kad baznīcu cēla, tad par tādām lietām vēl nedomāja. Tas bija drūmajos viduslaikos.Seja ar sarkano degunu neizteica glui neko. Pat ne ar acu mirkšķināšanu tā sevi nenodeva. „Mākā

izlikties mēs gan esam tālu tikuši,” Grēbers nodomāja. „Šajā ziņā gandrīz ikkatrs ir mazs meistars.”Viņš devās laukā cauri dārzam un krusta ejām. Baznīca bija stipri cietusi, viens tās tornis bija

sabrucis, un dienas gaisma plūda iekšā bez ēlastības. Platām, gaišām svītrām tā šķēla pušu krēslainotumsu. Arī rūtis bija izbirušas. Logos tagad tupēja un čivināja zvirbuļi. Garīgais seminārs baznīcai blakusbija pilnīgi sagruvis. Tam cieši līdzās atradās patvertne. Grēbers tur iegāja. Tas bija par patvertniizbūvēts vecs vīna pagrabs, kas senāk bija piederējis baznīcai. Mucu paliktņi vēl joprojām tur stāvēja.Gaiss bija drēgns un vēss, un aromātisks. Aizgājušo gadsimtu vīna smara vēl joprojām šķita gūstamvirsroku pār uzlidojumu nakšu baiļu dvesmu. Patvertnes dziļumā pie griestiem, kas bija celti no aptēstiembūvakmeņiem, Grēbers redzēja vairākus pamatīgus dzelzs riņķus. Viņš atcerējās, ka šis pagrabs, pirms taskļuva par vīna pagrabu, esot bijis moku kambaris raganām un neticīgiem. Aiz rokām tos tur bija vilkušigaisā, pie kājām piestiprinājuši smagumus un tad knaibījuši ar nokaitētām stangām, līdz izspiestaatzīšanās. Un tad tie sodīti ar nāvi svētā dieva un kristīgās cilvēkmīlestības vārdā. „Maz gan kasmainījies,” Grēbers nodomāja. „Koncentrācijas nometņu bendēm ir bijuši lieliski paraugi. Un Nācaretesnamdara dēlam savādi pēcteči.”

Grēbers gāja pa Ērgļa ielu. Pulkstenis rādīja sesto vakara stundu. Visu dienu viņš bija meklējis kāduistabu un neko nebija atradis. Noguris viņš nolēma šodien vairs nemeklēt. Šī pilsētas daļa bija ļoti stiprinopostīta. Drupas drupu galā. Saīdzis Grēbers devās tām cauri. Pēkšņi viņš kaut ko ieraudzīja, kam

pirmajā mirklī pat ticēt nespēja. Postaas vidū stāvēja maza divstāvu māja. Tā bija veca un mazlietsašķiebusies, bet glui vesela. To ietvēra dārzs ar pāris kokiem un krūmiem, kas jau zaļoja, un viss bijaglui vesels. Tā bija kā oāze drupu tuksnesī. Pāri dārza ogam lapoja ceriņu krūmi, un neviena oga latiņanebija salauzta. Divdesmit soļu nostāk uz abām pusēm atkal pletās tik pirmatnīgi meonīga ainava kā uzmēness, bet vecais mazais dārzs un vecā mazā māja kā caur kādu no tiem brīnumiem, kas dareiz pavadaiznīcību, bija saglabājušies neskarti. Virs namdurvīm bija izkārtne: „Viesnīca un restorāns, īp. Vite”.

Vārtiņi uz dārzu bija atvērti. Grēbers iegāja iekšā. Viņš vairs nebrīnījās par to, ka te neviena logarūts nebija izbirusi. Tam tā gandrīz vai vajadzēja būt. Izmisuma tuvumā arvien gaidīja brīnums. Piedurvīm gulēja balts medību suns ar brūniem lāsumiem. Pāris dobēs ziedēja narcises, vijolītes un tulpes.Viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš visu to jau kādreiz būtu redzējis, tikai nezināja, kad, - tas šķita esambijis ļoti sen. Bet varbūt viņš par to bija tikai sapņojis. Grēbers iegāja pa durvīm.

Bufetes telpa bija tukša. Plauktos redzēja vēl tikai daas glāzes, bet nevienas pudeles. Alus krāns spoimirdzēja, taču siets zem tā bija sauss. Trīs galdi ar krēsliem stāvēja gar sienām. Virs vidējā galda karājāsglezna. Tā attēloja Tiroles ainavu. Tur meitene spēlēja cītaru un pār viņu bija noliecies mednieks. Hitlerabildes šeit neredzēja. Grēbers to arī nebija domājis te atrast.

Ienāca paveca sieviete. Tai mugurā bija zila, izbalējusi blūze ar atrotītām piedurknēm. Viņa neteica:„Heil Hitler!” Viņa teica: „Labvakar!” – un viņas sveicienā tiešām bija kaut kas no vakara. Pēc krietnadarba pilnas dienas šis sveiciens tiešām bija laba vakara vēlējums. „Tā reiz ir bijis,” Grēbers nodomāja.Viņš bija gribējis tikai nodzerties, drupu putekļi bija radījuši slāpes – bet tagad viņam pēkšņi likās ļotisvarīgi pavadīt vakaru ar Elizabeti šeit. Viņš juta, ka vakars izvērtīsies jauks viņpus drūmā loka, kas,sniegdamies līdz pat apvārsnim, ieslēdza apburto dārzu.

- Vai pie jums var paēst vakariņas? – Grēbers jautāja.Sieviete vilcinājās.- Kartītes man ir, - viņš steidzīgi piebilda. – Būtu jauki šeit ieturēt vakariņas. Varbūt pat dārzā. Šī

man ir viena no pēdējām dienām, pirms jādodas atpakaļ uz fronti. Man un manai sievai. Kartītes mums irabiem. Ja gribat, tad apmaiņai varu atnest līdzi arī konservus.

- Vakariņās mums ir lēcu zupa. Taisnību sakot, ēdienus mēs vairs neizsniedzam.- Lēcu zupa, cik brīnišķīgi! Sen jau tādu neesmu ēdis.Sieviete smaidīja. Tas bija mierīgs smaids, kas šķita atplaukstam pats no sevis.- Ja jums ar to pietiek, tad nāciet tik vien. Jūs varat arī dārzā pasēdēt, ja gribat. Vai šeit, ja būs par

vēsu.- Dārzā. Vēl pietiekami gaišs. Vai mēs varam atnākt astoņos?- Lēcu zupas dēļ tas nav tik noteikti. Nāciet, kad gribat.

Grēbers atrada vēstuli, kas bija aizsprausta aiz plāksnes pie vecāku mājas. Vēstule bija no mātes. Unno frontes viņam pakaļ sūtīta. Viņš to atplēsa. Tā bija īsa. Māte rakstīja, ka viņi abi ar tēvu nākamajā rītāar evakuējamo transportu pilsētu atstāšot. Viņa vēl nezinot, kurp braukšot. Viņš lai neuztraucoties. Tasnotiekot tikai drošības labad.

Grēbers apskatīja datumu. Vēstule bija rakstīta nedēļu pirms viņa atvaļinājuma. Par uzlidojumiem turnekas nebija rakstīts, bet māte bija piesardzīga. Viņa baidījās cenzūras. Maz ticams, ka māja pēdējāvakarā būtu tikusi sagrauta. Tas būs noticis agrāk, citādi viņi nebūtu uzņemti evakuējamo transportā.

Grēbers lēnām salocīja vēstuli un iebāza to kabatā. Vecāki tātad bija dzīvi. Tas tagad bija tik drošs,cik nu vispār kaut kas drošs varēja būt. Viņš paskatījās apkārt. Kaut kas līdzīgs viļņaina stikla sienai šķitaviņa priekšā ieslīdam zemē, un Kāšu iela pēkšņi izskatījās glui tāda pati kā visas pārējās sagrautās ielas.Šausmas un mokas, kas bija plosījušās ap namu numurs astoņpadsmit, mēmi izgaisa. Nekā cita vairsnebija kā vien gruveši un drupas – tāpat kā visur citur. Grēbers dziļi elpoja. Viņš neizjuta nekādu prieku,tikai dziļu atvieglojumu. Slogs, kas vienmēr un visur viņu bija nomācis, pēkšņi novēlās no pleciem. Viņš

nedomāja par to, ka sava atvaļinājuma laikā vecākus laikam vairs neredzēs, ilgā neziņa šīs cerības jaubija aprakusi. Viņam pietika, ka vecāki bija dzīvi. Tie bija dzīvi, līdz ar to kaut kas bija beidzies, un viņšjutās brīvs.

Pēdējā uzlidojuma laikā ielā bija krituši vairāki šāviņi. Nams ar veselo fasādi tagad bija sagruvis.Durvis ar īpatnējo drupu avīzi nu bija pārvietotas gabaliņu tālāk gruvešu vidū. Grēbers pašlaik domāja,kas gan būs noticis ar sajukušo komandantu, kad to ieraudzīja tuvojamies no otras puses.

- Skat, karavīrs! – komandants iesaucās. – Joprojām vēl šeit!- Jā. Jūs arī, kā redzams.- Vai savu vēstuli atradāt?- Jā.- Tā pienāca vakar pēcpusdienā. Vai mēs tagad jūs no durvīm varam nosvītrot? Mums tā vietiņa

ārkārtīgi vajadzīga. Uz to jau trīs pieteikumi ir.- Vēl ne, - Grēbers teica. – Pēc daām dienām.- Laiks ir pienācis, - komandants tik skarbi un stingri paskaidroja, it kā viņš būtu skolotājs, kas runā

ar nepaklausīgu bērnu. – Mēs bijām ļoti pacietīgi pret jums.- Vai jūs esat šīs avīzes redaktors?- Pretgaisa aizsardzības komandants ir viss kas. Viņš rūpējas par kārtību. Mums ir viena atraitne,

kurai trīs bērni kopš pēdējā uzlidojuma pazuduši. Mums vajadzīga jūsu vieta sludinājumam.- Tad ņemiet to. Mani pasta sūtījumi acīmredzot tik un tā pienāk tur, drupās.Komandants noņēma no durvīm Grēbera zīmīti un pasniedza viņam. Grēbers to gribēja saplēst.

Komandants sagrāba viņa roku.- Vai jūs esat traks, karavīr? Tādu mantu nedrīkst saplēst! Tā var saplēst savu laimi. Vienreiz

izglābts ir vienmēr glābts, kamēr vien zīmīte kabatā. Jūs tiešām vēl esat iesācējs!- Jā, - Grēbers teica, salocīja zīmīti un iebāza kabatā. – Tāds arī gribu palikt, cik ilgi vien

iespējams. Kur jūs tagad dzīvojat?- Man vajadzēja pārvākties. Es atradu ērtu pagraba kaktu. Esmu tur peļu ģimenes apakšīrnieks. Ļoti

amizanti.Grēbers paskatījās uz komandantu. Tā kalsenā seja nekā nepauda.- Man padomā dibināt biedrību, - komandants turpināja. – Cilvēkiem, kuru piederīgie aprakti zem

drupām. Mums jāturas kopā, citādi pilsēta nekā neizdarīs. Vismaz jāpanāk, lai garīdznieki svētī katruvietu, kur guļ apbērtie, lai tie dusētu svētītā zemē. Vai jūs to saprotat?

- Jā, es saprotu.- Labi. Ir cilvēki, kas to uzskata par muļķošanos. Nu, jums tagad vairs nevajadzēs iestāties pie mums

par biedru. Tagad jums ir jūsu sasodītā vēstule.Kalsnējā seja pēkšņi sakrita. To pārņēma neizsakāmu sāpju un dusmu izteiksme. Komandants spēji

pagriezās un stīviem soļiem devās pa ielu atpakaļ.Grēbers viņā noskatījās. Tad gāja tālāk. Viņš nolēma Elizabetei pagaidām neteikt, ka viņa vecāki vēl

ir dzīvi.

Elizabete nāca glui viena pāri laukumam pie fabrikas. Viņa izskatījās tik pamesta un maziņa.Mijkrēslī laukums šķita lielāks nekā parasti un zemās ēkas aiz tā kailākas un drūmākas.

- Man dod atvaļinājumu, - viņa aizelsusies teica. – Jau atkal.- Cik ilgi?- Trīs dienas. Pēdējās trīs dienas.Elizabete apklusa. Viņas acis pārvērtās. Pēkšņi tās bija asaru pilnas.- Es viņiem paskaidroju, kāpēc, - viņa teica. – Un viņi man šīs trīs dienas tūliņ iedeva. Varbūt vēlāk

man tās nāksies atstrādāt, bet tas taču vienalga. Vēlāk viss vienalga. Pat labāk, ja tad būs daudz darba...

Grēbers nekā neatbildēja. Kā tumšs meteors arī viņu pēkšņi trāpīja apziņa, ka viņiem būs jāšķiras.Visu laiku Grēbers to bija zinājis, kā cilvēki daudz ko zina, - īsti nemaz neaptverot un līdz galamneizjūtot. Arvien tik daudz kas bija starpā gadījies. Tagad šī apziņa pēkšņi palika viena pati, dziļa, pilnadzedra baiguma, izplatīdama palsu, visam cauri spraucošos, visu atsedzošu gaismu – kā rentgena starus,kas izslīd cauri dzīves daiļumam un burvīgumam un atstāj redzamu vienīgi tās kailo tiešamību unneizbēgamību.

Viņi skatījās viens uz otru. Abi to izjuta vienādi. Viņi stāvēja tukšajā laukumā un skatījās viens uzotru, un katrs no viņiem juta, kā otrs cieš. Abiem šķita, ka viņi līgotos vētrā, bet patiesībā viņi joprojāmstāvēja nekustīgi. Izmisums, no kura viņi arvien bija bēguši, beidzot šķita tos panācis, un tagad viņiredzēja sevi tādus, kādi tie īstenībā būs: Grēbers redzēja Elizabeti glui vienu – fabrikā, patvertnē vaikādā istabā – gaidām, bez lielām cerībām; viņa redzēja Grēberu, kā viņš atgrieas briesmās, lai cīnītos parto, kam vairs neticēja. Izmisums viņus uzveica, un tajā pašā laikā spēji kā lietusgāze abus pāršalcanepanesams maigums, kuram viņi nevarēja padoties, jo juta, ka tas viņus saplosītu, ja viņi tam ļautos. Viņibija bezpalīdzīgi. Viņi nekā nevarēja darīt. Vajadzēja gaidīt, līdz tas atslābs.

Šķita pagājusi vesela mūība, līdz Grēbers spēja parunāt. Viņš redzēja, ka asaras Elizabetes acīs jauizzudušas. Viņa pat nebija pakustējusies, likās, it kā asaras būtu tecējušas uz iekšu.

- Tad mēs vēl pāris dienu varam būt kopā pilnīgi, - viņš teica.Viņa ar mokām pasmaidīja.- Jā. Sākot ar rītvakaru.- Labi. Iznāk, ka mums vēl ir pāris nedēļu, ja skaitām tā kā līdz šim, kad tev tikai vakari vien bija

brīvi.- Jā.Viņi gāja tālāk. Kādas nama sienas tukšajos logu dobumos kā piemirsts aizkars vēl vīdēja saulrieta

strēle.- Kurp mēs ejam? – Elizabete jautāja. – Un kur mēs gulēsim?- Mēs gulēsim baznīcas krusta ejā. Vai doma dārzā, ja būs pietiekami silts. Un tagad mēs ejam ēst

lēcu zupu.

Starp drupām iznira Vites restorāns. Grēberam likās mazliet dīvaini, ka tas vēl joprojām tur bija.Viss šķita kā mirāa. Viņi iegāja pa dārza vārtiņiem.

- Ko tu saki par šo te? – viņš jautāja.- Tā izskatās kā miera saliņa, ko karš nav pamanījis.- Jā. Un tā lai tas arī paliek šovakar.Dobes stipri smaroja pēc zemes. Kāds tās bija aplaistījis. Medību suns, asti luncinādams, skrēja

apkārt mājai. Viņš laizīja purnu – laikam bija ēdis.Vites kundze iznāca viņiem pretī. Viņa bija apsējusi baltu priekšautu.- Vai jūs vēlaties sēdēt dārzā?- Jā, - atteica Elizabete. – Un es labprāt gribētu nomazgāties, ja tas ir iespējams.- Protams.Vites kundze ieveda Elizabeti mājā, pa kāpnēm augšā. Grēbers gar virtuvi aizgāja uz dārzu. Tur jau

bija nolikts galds ar baltsarkanrūtotu galdautu un divi krēsli. Uz galda stāvēja glāzes, šķīvji un viegliapsvīdusi karafe. Izslāpis viņš iedzēra glāzi ūdens. Ūdens bija auksts un garšoja labāk par vīnu. Dārzsbija lielāks, nekā to no ārpuses varēja iedomāties. Tur bija zāliens, kas jau zēla zaļš un svaigs, plūškoki,ceriņu krūmi un pāris vecu koku ar jaunām lapiņām.

Elizabete atgriezās.- Kā tu šo vietiņu atradi?- Nejauši. Kā citādi kaut ko tādu var atrast?

Viņa gāja pa zaļo mauriņu un aptaustīja krūmu pumpurus.- Tajos jau ir ceriņu ziedi. Vēl tie ir zaļi un rūgti. Bet drīz vien uzziedēs.- Jā, - teica Grēbers. – Uzziedēs. Pēc pāris nedēļām.Elizabete pienāca klāt. Viņa smaroja pēc ziepēm, svaiga ūdens un jaunības.- Te ir jauki. Un dīvaini – man tāda sajūta, it kā es te jau kādreiz būtu bijusi.- Tā arī man bija, kad es šo vietiņu ieraudzīju.- Ir tā, it kā viss jau kādreiz tā būtu bijis. Tu un es, un šis dārzs – it kā trūktu vairs tikai kāda nieka,

vēl pēdējā sīkuma, un tad es glui skaidri varētu atcerēties to reizi. – Elizabete pieglauda savu galvu viņaplecam. – Šo nieku nekad nebūs lemts atrast. Arvien kāda sīkumiņa pietrūkst. Bet varbūt mēs tiešām tovisu esam jau reiz piedzīvojuši un piedzīvojam to arvien no jauna.

Vites kundze atnesa zupas trauku.- Es jums gribētu tūlīt iedot mūsu kartītes, - Grēbers teica. – Mums to nav daudz. Daļa sadega. Bet ar

šīm te laikam pietiks.- Man nevajag visu, - paskaidroja Vites kundze. - Lēcas mums vēl ir no agrākiem laikiem.

Vajadzīgas tikai daas par desu. Pārējās es jums vēlāk atnesīšu atpakaļ. Vai jūs nevēlētos kaut ko iedzert?Mums ir daas pudeles alus.

- Tas ir lieliski. Tieši alu mēs gribētu.Saulriets bija vairs tikai bāls atspīdums. Kāds strazds sāka dziedāt. Grēbers atcerējās, ka jau

priekšpusdienā bija vienu dzirdējis. Tas bija sēdējis uz statujas krusta ejā. Kopš tā brīa šķita daudz kasnoticis. Viņš nocēla zupas trauka vāku.

- Desa. Laba liesas gaļas desa. Un biezi savārītas lēcas. Varens ēdiens!Grēbers pielēja šķīvjus, un vienu mirkli viņš jutās tā, it kā viņam būtu māja un dārzs, un sieva, un

galds, un ēdiens, un drošība un pasaulē būtu miers.- Elizabet, - viņš teica. – Ja tu varētu noslēgt tādu līgumu, ka nākošos desmit gadus tu varētu dzīvot

kā tagad – starp drupām un šajā dārzā, un mēs abi kopā, vai tu to parakstītu?- Tūlīt. Pat uz ilgāku laiku.- Es arī.Vites kundze atnesa alu. Grēbers atkorķēja pudeles un pielēja pilnas glāzes. Viņi dzēra. Alus bija

vēss un labs. Tad viņi ēda zupu. Ēda to lēnām un mierīgi un skatījās viens otrā.Kļuva arvien tumšāks. Kāds starmetējs pāršķēla debesis, pabakstījās pa mākoņiem un aizslīdēja

tālāk. Strazds bija rimies dziedāt. Iestājās nakts.Vites kundze ieradās, lai ielietu vēl zupu.- Jūs neesat necik krietni ēduši, - viņa teica. – Jauniem cilvēkiem jāēd dūšīgi.- Mēs ēdām, cik varējām. Trauks gandrīz tukšs.- Es jums atnesīšu vēl drusku salātu. Un pāris šķēlītes siera.Uzlēca mēness.- Tagad mums ir viss, - teica Elizabete. – Mēness, dārzs, un mēs esam paēduši, un viss vakars mums

vēl priekšā. Ir tik jauki, ka to gandrīz nevar izturēt.- Tā cilvēki dzīvoja agrāk. Un nekā sevišķa tur nesaskatīja.Viņa pamāja un paraudzījās apkārt.- Neviena drupu kaudze nav redzama no šejienes. Dārzs atrodas tādā vietā, ka tās neredz. Koki tās

aizsedz. Ja padomā, ka daudzas zemes ir tādas!- Pēc kara mēs turp aizbrauksim. Nenopostītas pilsētas vien mēs tad redzēsim, un vakaros tās būs

apgaismotas, un nevienam nebūs bailes no bumbām. Mēs staigāsim gar skatlogiem, kas laistīsies vienāsugunīs, un viscaur būs tik gaišs, ka beidzot reiz mēs vakaros uz ielas savas sejas varēsim saskatīt tāpat kādienā.

- Vai viņi mūs tur ielaidīs?

- Ceļojumam? Kāpēc ne? Šveicē.- Mums būs vajadzīgi Šveices franki. Kā mēs tos dabūsim?- Mēs paņemsim līdzi fotoaparātus un tos tur pārdosim. Pāris nedēļu no tā dzīvosim.Elizabete smējās. – Vai arī rotaslietas vai kaokus, kuru mums nav.Atnāca Vites kundze ar salātiem un sieru.- Vai jums te patīk?- Jā, ļoti. Vai varam vēl kādu laiciņu pasēdēt?- Cik ilgi vien gribat. Es jums atnesīšu vēl kafiju. Iesala kafiju, protams.- Kafija arī vēl. Šodien mēs dzīvojam kā karaļi, - Grēbers teica.Elizabete atkal smējās.- Kā karaļi mēs dzīvojām sākumā. Ar zosu aknām, kaviāru un Pfalcas vīniem. Tagad mēs dzīvojam

kā cilvēki. Tā, kā mēs dzīvosim vēlāk. Vai nav skaisti dzīvot?- Ir gan, Elizabet.Grēbers skatījās uz viņu. Elizabete izskatījās tik nogurusi, kad nāca no fabrikas. Bet tagad jau šķita

esam pilnīgi atpūtusies. Tas ar viņu arvien notika ātri, viņai vajadzēja maz, lai tā būtu.- Cik labi būs dzīvot! – viņa teica. – Mēs tik maz laba esam raduši. Gandrīz vai nekā. Tāpēc mums

tik daudz vēl priekšā. Kas citiem cilvēkiem pats par sevi saprotams, tas mums būs liels piedzīvojums. Jaugaiss vien, kas vairs neodīs pēc deguma. Vai vakariņas bez kartītēm. Veikali, kuros varēs nopirkt, ko viengrib. Pilsētas, kas nebūs nopostītas. Un ka varēs runāt, iepriekš apkārt neskatoties. Vairs nebīties! Ilgi tasies, bet bailes kļūs arvien mazākas un mazākas, un, pat ja tās šad un tad vēl uznāks, tās būs kā laime, jomēs tūlīt zināsim, ka vairs nav jābīstas. Vai tu tam netici?

- Jā, - Grēbers ar pūlēm teica. – Jā, Elizabet. Ja uz to tā raugās, tad mums vēl daudz laimes priekšā.

Viņi palika, cik ilgi vien varēja. Grēbers samaksāja par ēdienu, un Vites kundze aizgāja gulēt. Viņibrītiņu vēl varēja pasēdēt vieni paši.

Mēness kāpa augstāk. Zemes un jaunas lapotnes nakts smara kļuva stiprāka, un, tā kā vēja nebija, tadtā brīiem nomāca putekļu un gruvešu smaku, kas pastāvīgi klājās pār pilsētu. Krūmos kaut kas nočabēja.Tur kaķis medīja urkas. urku bija vairāk nekā agrāk; zem drupām tās atrada pietiekami daudz barības.

Viņi aizgāja ap vienpadsmitiem. Bija tā, it kā būtu jāpamet kāda sala.- Jūs atnācāt par vēlu, - teica ķesteris, kad viņi ieradās. – Visas vietas aizņemtas.Tas bija cits ķesteris, ne tas, kas no rīta. Šis bija gados jaunāks, gludi noskuvies un stīvi cienīgs –

laikam tas, kas bija nodevis Jozefu.- Vai mēs nevaram pārgulēt krusta ejās?- Krusta ejās visur, kur vien ir jumts pāri, jau guļ cilvēki. Kāpēc jūs neejat uz oficiālo palīdzības

sniegšanas punktu?Pusdivpadsmitos naktī šāds jautājums bija idiotisks.- Mēs vairāk paļaujamies uz dievu, - atbildēja Grēbers.Ķesteris brītiņu vērīgi viņā noskatījās.- Ja šeit gribat palikt, jums būs jāguļ zem klajas debess.- Tas nekas.- Vai jūs esat precējušies?- Jā. Kāpēc tā jautājat?- Te ir dievnams. Cilvēki, kas nav precējušies, šeit nedrīkst gulēt kopā. Krusta ejās mums ir viena

nodaļa vīriešiem un otra sievietēm.- Arī tad, ja tie ir precējušies?- Arī tad. Krusta ejas pieder pie baznīcas. Miesas kārībām te nav vietas. Jūs abi neizskatāties kā

precējušies.

Grēbers izvilka no kabatas savu laulības apliecību. Ķesteris uzlika niķelētas brilles un pētīja to„mūīgās” lampiņas gaismā.

- Ļoti īsu laiku, - viņš tad teica.- Katķismā attiecībā uz to nav nekādu priekšrakstu.- Vai tik jūs esat baznīcā laulāti?- Klausieties! – Grēbers teica. – Mēs esam noguruši. Mana sieva ir smagi strādājusi. Mēs tagad

iesim gulēt doma dārzā. Ja jums pret to ir iebildumi, tad pamēģiniet mūs dabūt laukā. Tikai paņemiet tāpavairāk ļauu līdz. Tas nebūs tik vienkārši.

Pēkšņi viņiem blakus stāvēja kāds garīdznieks. Tas bija klusu pienācis klāt.- Kas šeit notiek?Ķesteris paskaidroja. Pēc daiem teikumiem garīdznieks viņu pārtrauca.- Bēmer, netēlojiet mīļo dievu! Ir jau pietiekami ļauni, ka cilvēkiem šeit jāguļ. – Viņš pievērsās

Grēberam. – Ja jums rīt nebūs dzīvokļa, tad atnāciet līdz deviņiem vakarā Doma laukumā numurs septiņi.Pie mācītāja Bīdendīka. Gan mana saimniecības vadītāja jūs kaut kur izvietos.

- Lielo paldies!Bīdendīks pamāja un gāja tālāk.- Ejam, jūs dieva unteroficier! – Grēbers teica. – Majors jums ir pavēlējis. Jums jāklausa. Baznīca ir

vienīgā diktatūra, kas pastāv gadu simteņiem ilgi. Kur ceļš uz doma dārzu?Ķesteris viņus izveda cauri sakristejai. Tumsā vizēja ornāti. Tad kļuva redzamas durvis un eja un

tikai tad doma dārzs.- Tikai neapmetieties uz baznīcas kanoniķu kapu kopām, - Bēmers norūca. – Palieciet tur otrā pusē

blakus krusta ejai. Jūs nedrīkstat kopā gulēt. Tikai blakus. Katrai guļvietai jābūt par sevi. Un izģērbties iraizliegts.

- Kurpes noaut arī?- Kurpes var.Viņi devās turp. No ejām atskanēja daudzbalsīgs krācēju koncerts. Grēbers izklāja uz mauriņa telteni

un segas. Viņš paskatījās uz Elizabeti. Tā smējās.- Ko tu smejies? – viņš jautāja.- Es smejos par ķesteri. Un par tevi.- Labs ir! – Grēbers nolika pie sienas koferus un no mugursomas sataisīja kaut ko līdzīgu pagalvim.

Pēkšņi ritmiskajai krākšanai cauri izlauzās sievietes kliedziens.- Nē! Nē! Ū-ū! – Tas noslāpa gārdzienā.- Klusu! – kāds iesaucās. Sieviete atkal kliedza.- Klusu! Velns parāvis! – uzbrēca skaļāk pirmītējā balss. Sievietes kliedziens pārtrūka kā noslāpis.- Tādi mēs esam, kungu tauta! – Grēbers teica. – Pat murgos paklausām katrai pavēlei.Viņi nogūlās. Sienmalē viņi bija gandrīz vieni. Tikai abos kaktos varēja saskatīt it kā

paaugstinājumus, kas norādīja uz to, ka arī tur guļ cilvēki. Mēness spīdēja aiz sašaudītā torņa un metagaismas svītru pār vecajiem doma kanoniķu kapiem. Dai no tiem bija iebrukuši. Te gan nebija vainojamasbumbas: zārki bija satrunējuši un saplakuši. Dārza vidū, merou krūmu ietverts, pacēlās liels krusts. Ap tovisgarām ceļam stāvēja akmens skulptūras, kas attēloja Kristus ceļu uz Golgātu. Elizabete un Grēbersgulēja starp skulptūrām „Kristus šaustīšana” un „Kronēšana ar ērkšķu vainagu”. Aiz tām blāvoja uz dārzapusi atklāto krusta eju kolonnas un arkas.

- Nāc šurp pie manis! – teica Grēbers. – Pie joda ar šī askētiskā ķestera rīkojumiem!

XXIII Ap sašaudīto torni lidinājās bezdelīgas. Uz atrauto jumta plākšņu malām vizuļoja pirmie saules stari.

Grēbers saiņoja laukā prīmusu. Viņš nezināja, vai te atļauts vārīt, tāpēc gribēja sekot vecam karavīrulikumam: rīkoties, pirms vēl kāds paguva to aizliegt. Viņš paņēma savu katliņu un gāja meklēt ūdenskrānu.Viņš to atrada aiz skulptūras „Krustā sišana”. Tur, muti atpletis, gulēja kāds sarkaniem bārdas rugājiemapaudzis vīrietis. Tam bija tikai viena kāja. Protēze bija atsprādzēta un nolikta blakus. Ar savu niķelētobalstu tā vizēja saulē līdzīgi kādai mašīnai. Pa atklātajām kolonādēm Grēbers ieskatījās krusta ejās.Ķesterim bija taisnība: vīrieši un sievietes gulēja šķirti. Dienvidu galā redzēja tikai sievietes.

Kad Grēbers atgriezās, Elizabete bija pamodusies. Viņa izskatījās spirgta un izgulējusies, nevis kātās bālās sejas, kuras viņš bija redzējis krusta ejās.

- Es zinu, kur tu varēsi nomazgāties, - viņš teica. – Aizej turp, pirms pārējie sāk sturmēt. Svētāmorganizācijām sanitārie iestādījumi arvien ir trūcīgi. Nāc, parādīšu tev doma kanoniķu mazgājamo telpu.

Viņa smējās.- Paliec labāk šeit un pieskati kafiju, ka nepazūd. Gan es atradīšu mazgājamo telpu. Kā turp aiziet?Viņš paskaidroja. Viņa gāja cauri dārzam. Elizabete bija gulējusi tik mierīgi, ka viņas kleita gandrīz

nemaz nebija saburzīta. Viņš noskatījās viņai pakaļ. Pēkšņi viņš Elizabeti ļoti, ļoti mīlēja.- Tā, jūs vārāt tā kunga dārzā! – Svētulīgais ķesteris uz mīkstām zolēm bija pielavījies klāt. – Un

turklāt vēl pie „Sāpju rou kroņa” tēla.- Un kur tad tas priekpilnais būtu? Varu aiziet arī pie tā.- Šeit it visur ir svētīta zeme. Vai tad neredzat, ka tur apbedīti doma kanoniķi?- Es jau daā labā kapsētā esmu sēdējis un vārījis, - Grēbers mierīgi atteica. – Bet pasakiet, kurp lai

mēs citur ejam! Vai tad šeit kaut kur ir kāda kantīne vai lauka virtuve?- Kantīne? – ķesteris valstīja šo vārdu pa muti kā iepuvušu augli. – Šeit?- Tas nemaz nebūtu slikti.- Varbūt tādiem pagāniem kā jūs. Par laimi, ir cilvēki, kas domā citādi. Ēdnīca uz Kristus – tā kunga

zemes! Tāda dieva zaimošana!- Tā nav nekāda zaimošana. Kristus ar pāris klaipiem maizes un daām zivīm pabaroja vairākus

tūkstošus cilvēku, to jums gan derēja zināt. Bet viņš droši vien nebija tik uzpūtīgs krauklis kā jūs. Un tagadlasieties prom! Ir karš, to jūs laikam līdz šim vēl nezinājāt.

- Es paziņošu mācītājam Bīdendīkam, kā jūs zaimojat svēto vietu.- Ziņojiet! Viņš jūs izmetīs laukā, jūs, līdēj bez ziepēm!Ķesteris cienīgi un nikni savās filca tupelēs aizgāja prom. Grēbers attaisīja kafijas paciņu, ko bija

mantojis no Bindinga, un paostīja to. Tā bija īsta pupiņu kafija. Viņš to uzlēja. Smara izplatījās un radījatūdaļ redzamas sekas. Aiz kanoniķu kapu kopām pacēlās izspūrusi vīrieša galva un ošņāja gaisu. Tadvīrietis nošķaudījās, piecēlās un nāca tuvāk.

- Kā tad būtu ar kādu tasīti?- Atšujies! – atbildēja Grēbers. – Te ir dievnams; šeit ubagu dāvanas netiek izdalītas, te tādas tikai

vāc.Elizabete nāca atpakaļ. Viņa gāja vieglu un brīvu gaitu, kā pastaigādamās.- Kur tu ņēmi kafiju? – viņa jautāja.- Tā vēl Bindinga. Mums tā mudīgi jāizdzer, citādi visa krusta eja mums uzklups.Saule spīdēja pār „Sāpju rou kroņa” tēliem. „Šaustīšanas” skulptūras pakājē ziedēja čemurs tumšu

vijolīšu. Grēbers izņēma no mugursomas maizi un sviestu. Viņš grieza maizi ar kabatas nazi un uzziedavirsū sviestu.

- Īsts sviests, - Elizabete teica. – Arī Bindinga?- Viss viņa. Dīvaini – viņš man ir darījis tikai labu vien, un es viņu nekad nevarēju ciest.- Varbūt viņš to darīja tieši tāpēc. Tādas lietas mēdzot gadīties.Elizabete sēdēja Grēberam blakus uz mugursomas.- Kad man bija septiņi gadi, tad gribēju dzīvot apmēram tā kā tagad šeit.

- Es gribēju kļūt par maiznieku.Viņa smējās.- Toties tu esi kļuvis par naktsmītņu sagādātāju. Par vislabāko. Cik pulkstenis?- Es te visu savākšu un pavadīšu tevi uz fabriku.- Nē. Paliksim vēl tepat saulītē, cik ilgi vien iespējams. Mantu savākšana un aiznešana aizņem pārāk

daudz laika, lai visu tur apakšā novietotu. Krusta eja jau stāvgrūdām pilna. Tu to varēsi izdarīt vēlāk, kadbūšu prom.

- Labs ir! Kā tu domā, vai šeit drīkst smēķēt?- Nē. Bet tev droši vien nav nekāda bēda par to?- Nē. Baudīsim, ko varam, pirms mūs no šejienes izmet. Ilgi uz to nebūs jāgaida. Šodien gribu

pamēģināt sameklēt kādu vietu, kur mums nebūs jāguļ ar visām drēbēm. Pie mācītāja Bīdendīka mēsnekādā gadījumā negribam, ko?

- Nē. Tad jau labāk atpakaļ pie Polmaņa.Saule kāpa augstāk. Tā apgaismoja portiku, un kolonnu ēnas krita uz sienām. Cilvēki tur gāja šurpu

turpu kā aiz gaismas un ēnu restēm. Bērni raudāja. Vienkājis dārza stūrī piesprādzēja savu mākslīgo kājuun pārvilka tai pāri bikšu staru. Grēbers novāca maizi, sviestu un kafiju.

- Desmit minūtes pirms astoņiem, - Grēbers teica. – Tev jāiet. Es tev aiziešu pretim uz fabriku,Elizabet. Ja kaut kas atgadās, tad mums ir divas vietas, kur satikties: vispirms Vites kundzes dārziņš; jatur ne, tad šeit.

- Jā. – Elizabete piecēlās. – Šī ir pēdējā reize, kad es uz visu dienu aizeju.- Toties šovakar mēs būsim nomodā ilgi, stundām un stundām. Tā mēs atgūsim nokavēto dienu.Elizabete viņu noskūpstīja un ātri aizgāja. Grēbers dzirdēja kādu smejamies. Aizkaitināts viņš

apgriezās. Starp kolonnām stāvēja jauna sieviete. Viņai priekšā, uz mūra uzcelts, stāvēja mazs puisītis,kurš viņai ar abām rokām tvēra matos. Sieviete smējās līdz ar bērnu. Grēberu ar Elizabeti tā nemaz nebijapamanījusi. Grēbers sasaiņoja savas mantas. Tad gāja izskalot katliņu. Amputētais viņam sekoja.Mākslīgā kāja klaudzēja un čīkstēja.

- Ei, draudziņ!Grēbers apstājās.- Vai jums bija tā kafija? – vienkājis jautāja.- Jā. Mēs to izdzērām.- Tas jau tā. – Vīrietim bija ļoti lielas, zilas acis. – Es tikai to biezumu dēļ. Ja gribat tos izgāzt, tad

labāk dodiet man. Tos var vēlreiz uzvārīt.- Jā, protams.Grēbers izkasīja laukā kafijas biezumus. Tad paņēma savas mantas un aiznesa turp, kur tās tika

uzglabātas. Viņš gaidīja ķīviņu ar svētulīgo ķesteri. Taču tā vietā tagad bija cits – tas ar sarkano degunu.Tas oda pēc baznīcas vīna un nekā neteica.

Namiķis sēdēja nodegušajā namā pie sava dzīvokļa loga. Viņš māja ar roku, kad ieraudzīja Grēberu.Grēbers iegāja iekšā.

- Vai jums ir vēstules priekš jums?- Ir. Jūsu sievai. Adresēta vēl Krūzes jaunkundzei. Tas taču nekas, ko?- Kā tad.Grēbers paņēma vēstuli. Viņam dūrās acīs, ka namiķis tā savādi uz viņu skatās. Viņš uzmeta acis

vēstulei un sastinga. Tā bija gestapo sūtīta. Viņš apgrieza aploksni otrādi. Tā bija salīmēta tā, it kā to kādsjau būtu taisījis vaļā.

- Kad tā pienāca? – Grēbers jautāja.- Vakarvakarā.

Grēbers apskatīja aploksni. Viņš nešaubījās, ka namiķis vēstuli bija lasījis. Viņš tāpēc atplēsaaploksni un vēstuli izņēma. Tas bija aicinājums Elizabetei ierasties no rīta pulksten vienpadsmitostrīsdesmit. Viņš paskatījās savā pulkstenī. Bija gandrīz desmit.

- Labi, - viņš teica. – Beidzot! Sen jau to tiku gaidījis. – Viņš iebāza vēstuli kabatā. – Vai vēl kas?- Vai tad tas nav diezgan? – namiķis ziņkārīgu skatienu jautāja.Grēbers smējās.- Vai jūs nezināt kādu dzīvokli mums?- Nē. Vai tad jums tāds vēl vajadzīgs?- Man ne. Bet manai sievai.- Ak šitā? – namiķis neticīgi novilka.- Šitā, jā. Es maksāšu labu atkāpšanās naudu.- Ak šitā? – namiķis vēlreiz atkārtoja.Grēbers gāja prom. Viņš juta, ka namiķis pa logu nolūkojas pakaļ. Viņš apstājās un izlikās, it kā ar

interesi apskatītu jumtu karkasus. Tad lēnām, kā pastaigādamies gāja tālāk.Aiz nākošā ielas stūra viņš tūdaļ atkal izņēma vēstuli. Tā bija iespiesta zīmīte, kas neko nepauda. Pat

paraksts bija iespiests. Vienīgi Elizabetes uzvārds un datums bija rakstīts ar rakstāmmašīnu, kas burtu„A” sita mazliet par augstu.

Acis nenovērsis, Grēbers skatījās uz pavēsti. Tas bija četrstūrains, pelēks lēta papīra gabalsastotdaļformāta lielumā – bet tas pēkšņi aizsedza pasauli. Neapjaušams drauds dvesa no tā. Tas dvesmojapēc nāves.

Grēbers stāvēja Katrīnas baznīcas priekšā. Viņš nezināja, kā tur bija nokļuvis.- Ernst, - kāds viņam aiz muguras čukstēja. Viņš apsviedās apkārt. Tas bija Jozefs. Viņam bija

mugurā militāra piegriezuma mētelis, un viņš, nepievēršot Grēberam vairs nekādu uzmanību, iegājabaznīcā. Grēbers paskatījās apkārt un mirkli vēlāk sekoja. Viņš atrada Jozefu sēam tukšā solā sakristejastuvumā. Jozefs deva piesardzīgu mājienu. Grēbers aizgāja līdz altārim, paskatījās apkārt, atgriezās unJozefam blakus notupās uz ceļiem.

- Polmanis apcietināts, - čukstēja Jozefs.- Ko?- Polmanis. Gestapovieši viņu šorīt saņēmuši ciet.Grēbers šobrīd nezināja, vai Polmaņa apcietināšanai bija kāds sakars ar Elizabetes pavēsti. Viņš

tikai stīvi skatījās Jozefā.- Tātad Polmanis arī, - viņš beidzot teica.Jozefs aši pacēla acis.- Kurš tad vēl?- Mana sieva saņēmusi gestapo pavēsti ierasties.- Kad ierasties?- Šo priekšpusdienu vienpadsmitos trīsdesmit.- Vai pavēste jums klāt?- Jā. Šeit.Grēbers iedeva vēstuli Jozefam.- Kā tad tas Polmanim gadījās? – viņš jautāja.- Nezinu. Es nebiju klāt. Kad atnācu, tad pēc tā, kā tur viens akmens gulēja citādi nekā iepriekš,

nopratu, kas noticis. Polmanis to bija paspēris sāņus, kad viņu veda prom. Tā bija viena no mūsunorunātajām zīmēm. Stundu vēlāk es redzēju, ka viņa grāmatas krāva ratos.

- Vai tur bija kaut kas, kas viņu varēja kompromitēt?- Domāju, ka ne. Viss, kas varēja kļūt bīstams, ir aprakts citur. Pat konservi.Grēbers paskatījās uz papīru Jozefa rokā.

- Es tieši gribēju aiziet pie Polmaņa, - viņš teica. – Gribēju viņam apjautāties, ko man darīt.- Tāpēc es atnācu šurp. Diezgan droši, ka viņa dzīvoklī nu sē un gaida kāds gestapo ierēdnis.Jozefs Grēberam atdeva atpakaļ pavēsti.- Ko jūs darīsiet?- Nezinu. Es to nupat kā saņēmu. Ko jūs darītu?- Bēgtu, - Jozefs nevilcinoties atbildēja.Grēbers stingām acīm skatījās mijkrēslī, kur mirdzēja altāri.- Es vispirms aiziešu pats un apjautāšos, ko tiem vajag, - viņš teica.- Jums viņi nekā neteiks, ja tie grib dabūt jūsu sievu.Grēberam pārskrēja aukstas tirpas. Bet Jozefs bija tikai lietišķs, vairāk nekas.- Ja tiem būtu vajadzīga mana sieva, tad viņi to apcietinātu tāpat kā Polmani. Tur jābūt kam citam.

Tāpēc gribu turp aiziet. Var būt, ka nav nekas svarīgs, - Grēbers nepārliecināti teica. – Bēgt tādāgadījumā būtu nepareizi.

- Vai jūsu sieva ir ebrejiete?- Nē.- Tad tas ir kas cits. Ebrejiem arvien jābēg. Vai jūsu sieva nevar būt kaut kur aizceļojusi?- Nē. Viņa saistīta darbā. Tas ir noskaidrojams.Jozefs padomāja.- Ir jau iespējams, ka viņu negrib apcietināt. Jums taisnība, to būtu varējuši izdarīt tiešā ceļā. Vai

jums ir kāda jēga, kāpēc viņa tiek turp aicināta?- Viņas tēvs ir koncentrācijas nometnē. Un sieviete, ar kuru mana sieva dzīvoja vienā dzīvoklī, var

būt viņu denuncējusi. Iespējams arī, ka šie tur pievērsuši viņai uzmanību tāpēc, ka mēs apprecējāmies.Jozefs atkal kaut ko pārdomāja.- Iznīciniet visu, kam vien varētu būt kāds sakars ar to. Vēstules, dienasgrāmatas un tamlīdzīgi. Un

tad aizejiet turp. Jūs viens pats. Tā taču jūs gribējāt, vai ne?- Jā. Es pateikšu, ka šī vēstule pienāca tikai šorīt un ka pie sievas fabrikā nevarēju tikt.- Tas būs vislabākais. Pamēģiniet izdibināt, ap ko lieta grozās. Jums nekas nevar notikt. Jums taču tik

un tā jādodas atpakaļ uz fronti. No tā jūs neatturēs. Ja meklējat paslēptuvi savai sievai, tad varu iedotkādu adresi. Bet vispirms aizejiet turp. Es šodien līdz pēcpusdienai būšu šeit. – Jozefs brītiņu vilcinājās.– Mācītāja Bīdendīka biktskrēslā. Tur, kur karājas izkārtnīte „Nepieņem”. Tur daas stundas varēšupagulēt.

Grēbers piecēlās. Pēc vēsā baznīcas mijkrēšļa dienas gaisma viņam durvīs brāzās virsū ar tāduspilgtumu, it kā gribēdama viņu caurstarot un jau piederētu pie gestapo. Grēbers gāja pa ielām lēnā gaitā.Viņam bija tāda sajūta, it kā ietu zem stikla kupola. Viss ap viņu pēkšņi bija kļuvis svešs unnesasniedzams. Sieviete ar bērnu uz rokām pēkšņi kļuva par personiskās drošības simbolu un modinājamokošu skaudību. Vīrietis, kurš sēdēja uz sola un lasīja avīzi, šķita nesasniedzamas bezrūpībasiemiesojums, un pāris cilvēku, kas smiedamies sarunājās, likās būtnes no citas – pēkšņi sabrukušaspasaules. Vienīgi pār viņu klājās raiu baigā ēna, kas nošķīra no citiem, it kā viņš būtu spitālīgs.

Grēbers iegāja gestapo ēkā un uzrādīja pavēsti. Kāds esesietis aizraidīja viņu pa gaiteņiem uz namasānu spārnu. Gaiteņi oda pēc papīriem, nevēdinātiem kantoriem un kazarmām. Viņam nācās uzgaidīt kādāistabā, kurā jau priekšā atradās trīs cilvēki. Viens stāvēja pie loga, kas vērās uz pagalmu. Rokas tas bijasalicis uz muguras un ar labās rokas pirkstiem bungoja uz kreisās kā uz klavieru taustiņiem. Abi pārējiesēdēja uz krēsliem un blenza savā priekšā. Viens no tiem bija plikpauris ar zaķalūpu, ko viņš vienā laidāaizklāja ar roku, otram bija hitlerūsiņas un izburbusi, bāla seja. Visi aši paskatījās uz Grēberu, kad viņšienāca, un tad tūdaļ atkal novērsās.

Ienāca briļļains esesietis. Visi tūlīt piecēlās.

Grēbers atradās durvīm vistuvāk.- Ko tad jūs šeit meklējat? – esesietis mazliet izbrīnījies jautāja. Karavīri parasti bija padoti

militārām tiesu instancēm.Grēbers uzrādīja savu zīmīti. Esesietis to izlasīja.- Tas taču nemaz neesat jūs. Tā taču ir kāda Krūzes jaunkundze...- Tā ir mana sieva. Mēs pirms pāris dienām apprecējāmies. Viņa strādā valsts uzņēmumā. Es

domāju, ka varēšu to viņas vietā nokārtot.Grēbers vilka laukā savu laulības apliecību, ko ar gudru ziņu bija paņēmis līdzi. Esesietis

vilcinādamies paurbināja savu ausi.- Nu, galu galā, manis pēc. Septiņdesmit otrā istaba, pagrabstāvs.Viņš Grēberam atdeva atpakaļ dokumentus. „Pagrabstāvs,” domāja Grēbers. Pagrabstāvs bija tas,

kam visās baumās par gestapo ēku bija visļaunākā slava.Viņš devās pa kāpnēm lejā. Divi cilvēki, kas nāca pretim, viņā skaudīgi noskatījās. Tie domāja, ka

viņš jau dodas laukā brīvībā, kamēr šiem viss vēl stāvēja priekšā.Septiņdesmit otrā istaba bija liela telpa ar plauktiem un atsevišķi nodalītu kantorīti. Kāds

nogarlaikojies ierēdnis paņēma Grēbera zīmīti. Grēbers viņam paskaidroja, kāpēc te ieradies, un atkaluzrādīja savus dokumentus.

Ierēdnis pamāja.- Vai varat savas sievas vietā parakstīties?- Jā.Ierēdnis pabīdīja pāri galdam divas papīra lapas.- Par saņemšanu parakstieties šeit. Zemāk uzrakstiet: Elizabetes Krūzes vīrs – un arī laulību datumu

un dzimtsarakstu nodaļu, kur esat laulāti. Otro veidlapu varat paņemt līdzi.Grēbers lēnām parakstījās. Viņš negribēja rādīt, ka lasa, kas lapā iespiests, bet viņam negribējās arī

akli parakstīties. Ierēdnis pa to laiku meklēja kaut ko vienā no plauktiem.- Nolādēts, kur tad tie pelni ir? – viņš beidzot iesaucās. – Holtman, jūs atkal visu esat sajaucis.

Atnesiet paciņu „Krūze”!Kāds kaut ko noburkšķēja aiz nodalījuma sienas. Grēbers redzēja, ka bija parakstījies par drošības

ieslodzījumā turētā Bernharda Krūzes pelnu saņemšanu. Bez tam viņš redzēja otrajā veidlapā, kaBernhards Krūze miris ar sirds vājumu.

Ierēdnis bija iegājis nodalījumā. Tagad viņš atnāca atpakaļ ar cigāru kasti, kas bija ietīta pārākmazā, brūnā papīrā un ar aukliņu pārsieta. Sānos vēl redzēja uzrakstu „Claro” un gabalu no cigāru kastesraibās etiķetes; tur zelta un sarkanā krāsā bija attēlots ģerbonis, ko, pīpi kūpinādams, tur kāds indiānis.

- Šeit būs pelni, - teica ierēdnis un miegaini paskatījās uz Grēberu. – Jums kā karavīram man nez vaibūs jāsaka, ka tiek prasīta visstingrākā klusuciešana. Nekādas nāves ziņas – ne avīzē, ne sūtotpaziņojumus pa pastu. Nekādu sēru svinību. Klusuciešana. Sapratāt?

- Jā.Grēbers paņēma cigāru kasti un aizgāja.

Viņš tūlīt zināja, ka Elizabetei nekā neteiks. Vajadzēja riskēt, ka viņa to vēlāk uzzinās. Lai gan tasnebija domājams – gestapo nemēdza divas reizes ziņot. Pašreiz pietika ar to, ka vajadzēja Elizabeti atstātvienu; pateikt viņai vēl piedevām, ka tēvs miris, būtu nevajadzīga neēlība.

Lēnām viņš devās atpakaļ uz Katrīnas baznīcu. Ielas atkal pēkšņi bija pilnas dzīvības. Drauds bijagarām. Tas bija pārvērties par nāvi. Bet tā bija sveša nāve. Un pie svešām nāvēm Grēbers bija pieradis.Elizabetes tēvu viņš bija pazinis tikai savās bērnības dienās.

Grēbers sajuta cigāru kasti padusē. Tajā droši vien nemaz nebija Krūzes pelni. Holtmanis tos vieglivarēja samainīt ar citiem, un bija maz ticams, ka koncentrācijas nometnē ar tiem sevišķi noņemtos.

Turklāt, līķus masveidīgi sadedzinot, tas arī nemaz nebija iespējams. Kāds dedzinātājs pagrāba pārissauju pelnu, iesaiņoja tos, un tas arī bija viss. Grēbers nesaprata, kāpēc to vispār vajadzēja. Tas bijanecilvēcības un birokrātijas savienojums, kas šo necilvēcību vērta vēl necilvēciskāku.

Grēbers pārdomāja, ko ar pelniem iesākt. Viņš tos varēja aprakt kaut kur drupās; izdevības to darītnetrūka. Viņš varēja pamēģināt arī apbedīt tos kādā kapsētā, bet tad viņam vajadzētu atļauju un kapa vietuun Elizabete uzzinātu.

Grēbers gāja cauri baznīcai. Pie mācītāja Bīdendīka biktskrēsla viņš apstājās. Izkārtnīte ar uzrakstu„Nepieņem” karājās ārpusē. Viņš pabīdīja zaļo aizkaru sāņus. Jozefs skatījās uz viņu. Tas bija nomodā unsēdēja tā, ka varētu ar kāju triekt Grēberam pa vēderu un tūliņ mesties prom. Grēbers pagāja garām,dodamies uz solu blakus sakristejai. Pēc kāda brīa atnāca Jozefs. Grēbers parādīja uz cigāru kasti.

- Tas bija viss. Viņas tēva pelni.- Vairāk nekas?- Tas jau diezgan. Vai esat vēl kaut ko par Polmani uzzinājis?- Nē.Viņi abi skatījās uz paciņu.- Cigāru kaste, - teica Jozefs. – Visbieāk viņiem ir vecas kartona kārbiņas, skārda bundas vai papīra

kulītes. Cigāru kaste jau ir gandrīz kā zārks. Kur jūs to atstāsiet? Šeit baznīcā?Grēbers purināja galvu. Viņam pēkšņi bija iešāvies prātā, ko ar tiem varēja darīt.- Doma dārzā, - viņš teica. – Tas taču ir kaut kas līdzīgs kapsētai.Jozefs pamāja.- Vai varu vēl kaut ko jūsu labā darīt? – Grēbers jautāja.- Jūs varētu iziet laukā tur pa tām sānu durvīm un paskatīties, vai uz ielas nav nekā aizdomīga. Man

jātiek prom; no pulksten vieniem te būs antisemītiskais ķesteris. Ja jūs pēc piecām minūtēm nebūsietatgriezies, tad es to uzskatīšu par zīmi, ka uz ielas gaiss tīrs.

- Labs ir!

Grēbers stāvēja piesaulē. Pēc kāda laiciņa pa baznīcas durvīm iznāca Jozefs. Viņš pagāja Grēberamcieši garām.

- Visu labu! – viņš nomurmināja.- Visu labu!Grēbers devās atpakaļ. Doma dārzs ap šo laiku bija tukšs. Divi dzelteni tauriņi ar sarkaniem

lāsumiņiem uz spārniem rotaļājās ap kādu krūmu, kas ziedēja sīkiem, baltiem ziediņiem. Krūms augalīdzās doma kanoniķa Aloiza Blīmera kapam. Grēbers piegāja tam klāt un to appētīja. Trīs kapu kopasbija iebrukušas, bet Blīmera kaps tik stipri, ka plaisa šķita turpināmies vēl zem velēnām. Šī bija labavieta.

Viņš uzrakstīja uz mazas zīmītes, ka šie te ir kāda katoļticīga cilvēka pelni; tas bijis ieslodzītskoncentrācijas nometnē. Tā viņš rīkojās tam gadījumam, ja cigāru kasti uzietu. Zīmīti viņš pabīdīja zembrūnā papīra. Ar durkli viņš tad izgrieza ārā gabalu velēnas un uzmanīgi paplašināja iedobumu zem tās,līdz kastīti varēja pabāzt apakšā. Tas izdevās viegli. Zemi, ko viņš bija izkārpījis laukā, viņš ieblīvējaatkal atpakaļ un apsedza ar velēnām. Tā Bernhards Krūze, ja viņš tas patiešām bija, atrada dusas vietusvētītā zemē, augstai baznīcas amatpersonai pie kājām.

Grēbers devās atpakaļ un apsēdās uz krusta ejas mūra. Akmeņi bija saules sasildīti. „Varbūt tā irsvētas vietas apgānīšana,” viņš domāja. „Varbūt arī tikai lieka sentimentalitāte. Bernhards Krūze bijakatolis, un katoļiem ir aizliegts sadedzināt mirušos; bet, ņemot vērā sevišķos apstākļus, baznīcai Krūzemto gan vajadzētu piedot. Un, ja tas nemaz nebija Krūze, kas tur tai kastītē atradās, bet daudzu daādu upurupelni, varbūt arī protestantu un ortodokso ebreju pelni, tad šinī gadījumā tas neko nekaitētu,” viņš domāja.„Jahvem, tāpat kā protestantu vai katoļu dievam, diez kādu iebildumu pret to gan nevarētu būt.”

Grēbers paskatījās uz kapu, kurā kā dzeguzes ola bija ieblēdīta cigāru kaste. Visu ceļu šurp viņšneko daudz nebija jutis, bet tagad, kad viss bija garām, viņu pārņēma bezgalīgs un dziļš rūgtums. Tas bijakaut kas vairāk nekā tikai domas par mirušo. Tas aptvēra arī Polmani un Jozefu, un visu to postu, ko viņšbija redzējis, karu un arī paša likteni.

Viņš piecēlās. Parīzē viņš bija redzējis Nezināmā kareivja kapu – greznu, zem Triumfa arkas loka,kurā bija iecirsti visi Francijas lielo kauju nosaukumi. Viņam šķita, ka iebrukušais velēnu gabals ar domakanoniķa Blīmera plāksni un cigāru kasti zem tās bija kaut kas līdzīgs un varbūt pat vēl kas vairāk – bezkauju un slavas varavīkšņotā loka.

- Kur mēs šonakt gulēsim? – jautāja Elizabete. – Baznīcā?- Nē. Noticis brīnums. Es biju pie Vites kundzes. Viņai ir viena brīva istabiņa. Viņas meita pirms

pāris dienām aizbraukusi uz laukiem. Mēs tur varam palikt, un tu to istabiņu varbūt pat varēsi paturēt, kades būšu prom. Jau visas mūsu mantas esmu turp aizvācis. Vai atvaļinājumu tev piešķīra?

- Jā. Man vairs nav jāiet darbā. Un tev vairs nav mani jāgaida.- Paldies dievam! To mēs šovakar atzīmēsim! Mēs paliksim augšā visu nakti un rīt līdz pusdienas

laikam gulēsim.- Jā. Un mēs sēdēsim dārzā, kamēr vien zvaigznes būs pie debesīm. Bet pirms tam es vēl drusku

iziešu un nopirkšu sev cepuri. Šodiena tam ir īsti piemērota.- Kam tad tev vajadzīga cepure? Vai tu šovakar to dārzā galvā liksi?Elizabete smējās.- Varbūt darīšu arī to. Bet tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir, ka to nopērk. Glui simboliski. Cepure ir kā

karogs. To pērk, kad cilvēks jūtas vai nu laimīgs, vai arī kad tas ir nelaimīgs. To tu nevari saprast, ko?- Nē. Bet nopirksim šo cepuri. Mēs līdz ar to atzīmēsim tavu brīvību. Tas ir vajadzīgāk nekā

vakariņas. Bet vai tad vēl ir tādi veikali, kas atvērti? Un vai tev šim nolūkam nevajag drēbju kartītes?- Tā man ir. Un es arī zinu, kur būs cepures.- Labi. Tad nopirksim cepuri, ko valkāt pie zeltainās kleitas.- Tai nevajag cepures. Tas ir vakartērps. Mēs glui vienkārši nopirksim kaut kādu cepuri. Bet to vajag

katrā ziņā. Līdz ar to lai fabrika top aizmirsta.Veikala skatloga viena daļa bija saglabājusies, pārējā ar dēļiem aiznaglota. Viņi paskatījās iekšā.

Tur redzēja divas cepures. Viena bija ar mākslīgām puķēm, otra ar raibām spalvām greznota. Grēbersskatījās uz cepurēm neziņā: viņš nevarēja iedomāties Elizabeti ar kādu no tām galvā. Tad viņš ieraudzīja,ka sirma sieviete gatavojas slēgt veikala durvis.

- Mudīgi! – viņš skubināja.Īpašniece ieveda viņus kādā aptumšotā telpā veikala dziļumā un tūdaļ uzsāka ar Elizabeti sarunu, no

kuras Grēbers nekā nesaprata. Viņš apsēdās uz šķobīga zeltīta krēsla pie durvīm. Īpašniece iededzagaismu spoguļa priekšā un no kartona kārbām ņēma laukā cepures un audumus. Tumšais veikaliņš pēkšņipārvērtās par burvja alu. Gan zili, gan sarkani, gan sārti, gan balti uzliesmoja cepuru visdaādākās krāsas,un pastarpām vizmoja raibie brokāta audumi, it kā tie būtu valdnieku kroņi, kurus pašreiz uzlaiko,gatavojoties noslēpumainiem svētkiem. Elizabete gaismas šaltī spoguļa priekšā kustējās šurpu turpu, it kānupat būtu no kādas gleznas izkāpusi un it kā aiz viņas nu tikai sakļautos mijkrēslis, kurā grima pārējātelpa. Grēbers sēdēja pavisam klusu un vēroja ainu, kas šķita nereāla pēc visa tā, kas dienā bija noticis.Šeit viņš pirmo reizi redzēja Elizabeti pilnīgi atraisītu no laika, pašu par sevi, atdevušos nemākslotai,nozīmīgai rotaļai, gaismas, maiguma un mīlas apstarotu, nopietnu un saspringtu kā mednieci, kas pārbaudaieročus cīņai. Neklausīdamies viņš dzirdēja abu kluso sarunu, un tā likās kā avota čalošana, viņš redzējagaišo loku, kas apmirdzēja Elizabeti, un šķita, it kā to izstarotu viņa, un viņš viņu mīlēja un alka pēcviņas, un aizmirsa visu citu šajā klusajā laimē, aiz kuras gan rēgojās neapjaušamā zaudējuma ēna, bet tikaitāpēc, lai laimi vērstu vēl jo dziļāku, vēl jo spoāku un tik dārgu un nenotveramu kā gaismas rotaļa uz šiem

mazajiem zīda un brokāta gabaliņiem.- Mazu cepurīti, - teica Elizabete. – Vienkāršu, mazu, zeltainu cepurīti, kas cieši piekļaujas galvai.

XXIV Logā mirdzēja zvaigznes. Mevīns pinās ap mazo četrstūri, daas stīgas nokārās lejup un vējā šūpojās

kā nedzirdama pulksteņa melni vēzēkļi.- Es neraudu pa īstam, - teica Elizabete. – Un, ja arī raudu, tad neliecies par to ne zinis. Tā nemaz

neesmu es, manī tikai kaut kas ir, un tas lauas uz āru. Dareiz cilvēkam nav nekā cita kā tikai raudas. Tāsnav bēdas. Es esmu laimīga.

Viņa gulēja, Grēbera rokas apskauta, galvu tam pie pleca piespiedusi. Gulta bija plata, no veca,tumša valriekstu koka darināta. Tās gali bija augsti un izliekti. Istabas stūrī stāvēja valriekstu kokakumode un pie loga galdiņš ar diviem krēsliem. Pie sienas karājās stikla kaste ar vecu, no mākslīgāmmirtēm darinātu līgavas vainagu un tajā spogulis, kurā atspoguļojās vīnstīgas un āra šaudīgā, bālāgaismiņa glui kā ēnas un gaismas rotaļā.

- Esmu laimīga, - Elizabete teica. – Tik daudz šinīs nedēļās noticis, ka nespēju to visu sevī uzņemt.Esmu mēģinājusi to darīt. Bet neizdodas. Tev šonakt jābūt pacietīgam ar mani.

- Es gribētu, kaut paspētu tevi vēl no pilsētas aizdabūt prom kaut kur uz kādu ciematu.- Ir glui vienalga, kur es esmu, kad tu esi prom.- Nav vis vienalga. Ciematus nebombardē.- Kādreiz viņi droši vien beigs mūs bombardēt. No pilsētas gandrīz nekas vairs nav palicis pāri.

Kamēr man jāstrādā fabrikā, tikmēr nevaru tikt prom. Esmu priecīga, ka man ir šī pasaku istaba. Un Viteskundze.

Elizabete elpoja mierīgāk.- Tūlīt būšu tikusi galā ar sevi, - viņa teica. – Neturi mani par pārāk histērisku. Es esmu laimīga. Bet

tā ir nedroša laime. Tā nav vienveidīgā ragulopu laime.- Ragulopu laime, - Grēbers ierunājās. – Kas tad to grib?- Nezinu, bet man liekas, ka es varētu labu laiku panest krietnu tiesu šādas laimes.- Es arī. Man tikai negribas atzīties, jo pagaidām tā mums nav iegūstama.- Desmit gadu pastāvīgas, labas, ikdienišķas, mietpilsoniskas ragulopu laimes – manuprāt, arī vesela

mūa, pilna tādas laimes, nebūtu par daudz!Grēbers smējās.- Tas tā ir tāpēc, ka mums tik sasodīti interesants dzīves veids. Mūsu priekšteči domāja citādi, tie

slāpa pēc dēkām un ienīda savu vienkāršo ragulopu laimi.- Mēs ne. Mēs atkal esam kļuvuši par vienkāršiem cilvēkiem ar vienkāršu vēlēšanos. – Elizabete

paskatījās uz viņu. – Vai tad tu negribi tagad gulēt? Veselu nakti nepārtrauktā miegā? Kas zina, kad tu toatkal varēsi, ja rītvakar aizbrauksi.

- Varēšu diezgan izgulēties, kad būšu ceļā. Paies pāris dienu, līdz nonākšu galā.- Vai tev kādreiz būs gulta?- Nē. Lielākais, ko, sākot ar rītdienu, vislabākajā gadījumā varu sagaidīt, ir nāra vai salmu maiss.

Pie tā ātri pierod. Nav jau nekas briesmīgs. Tagad nāk vasara. Krievijā ziema ir riebīga.- Varbūt tev nāksies vēl kādu ziemu tur pārlaist.- Ja mēs turpināsim atkāpties tādā pašā tempā, tad ziemā būsim Polijā vai arī jau Vācijā. Tur vairs

nav tik auksts. Un turklāt tas ir tāds aukstums, ko pazīstam.„Tagad viņa jautās, kad es atkal tikšu atvaļinājumā,” viņš domāja. „Kā gribētos, kaut tas viss jau

būtu mums aiz muguras. Viņai tas jājautā, un man uz to jāatbild, un man gribētos, kaut tas viss būtu garām.Es jau tagad šeit vairs neesmu visā pilnībā, bet tas, kas no manis te ir, ir tāds, it kā tam nebūtu ādas, un

tomēr tas nebūtu īsteni ievainojams. Tas tikai ir vēl jutīgāks nekā vaļēja brūce.”Viņš paskatījās uz vīnstīgām, kas aiz loga līgojās, un uz sudrabaini pelēko vizmu spogulī, un viņam

šķita, ka aiz visa tā te glui tuvu būtu kāds noslēpums, kam nākamajā acumirklī jāatklājas.Tad viņi izdzirdēja sirēnas.

- Paliksim tepat, - teica Elizabete. – Man negribas ģērbties un skriet uz patvertni.- Labi.Grēbers piegāja pie loga. Viņš pabīdīja nost galdu un paskatījās laukā. Nakts bija gaiša un pamirusi.

Dārzs mēnessgaismā vizmoja. Tā bija nereāla nakts sapņošanai un laba nakts uzlidojumiem. Viņš redzējaiznākam pa durvīm Vites kundzi. Tās seja bija ļoti bāla. Viņš atvēra logu.

- Es jau taisījos jūs modināt, - viņa cauri troksnim sauca.Grēbers pamāja.- Patvertne – Leibnica ielā... – viņš vēl sadzirdēja.Viņš pavēcināja ar roku. Tad redzēja Vites kundzi ieejam atpakaļ mājā. Grēbers vēl brītiņu

pagaidīja. Viņa nenāca laukā. Viņa arī palika mājā. Viņš par to nebrīnījās.Likās, ka tam tā jābūt. Viņai nevajadzēja iet, dārzs un māja šķita kā nezināmu maģisku spēku sargāti.

Šķita, it kā viņi paliktu klusi un neskarti ellišķīgajā kaukoņā, kas aizdrāzās pāri. Koki aiz bālganisudrabainā maura stāvēja glui mierīgi. Krūmi nepakustējās. Pat vīnstīgas aiz loga bija mitējušās šūpoties.Mazā miera saliņa mēnessgaismā slēpās kā stikla patvertne, pret kuru triekdamies iznīcības viesulisatsprāga atpakaļ.

Grēbers pagriezās. Elizabete gultā bija piecēlusies sēdus. Viņas pleci blāvi vizmoja, un tur, kur tieapaļojās, vīdēja vieglas ēnas. Viņas krūtis bija tvirtas un augstas un šķita lielākas nekā patiesībā. Mutelikās tumša un acis ļoti dzidras un gandrīz bezkrāsainas. Elkoņus atliekusi, viņa balstījās uz spilvena unsēdēja gultā, it kā no tālienes te būtu pēkšņi ieradusies. Vienu mirkli viņa šķita tikpat sveša un klusa, unnoslēpumaina kā dārzs tur laukā, mēnesnīcā pirms pasaules bojāejas.

- Vites kundze arī palika tepat, - teica Grēbers.- Nāc!Uz gultu iedams, viņš pelēki sudrabainajā spogulī ieraudzīja savu seju. Viņš to nepazina. Tā bija cita

cilvēka seja.- Nāc! – Elizabete teica vēlreiz.Viņš noliecās pie viņas. Elizabete aplika rokas ap viņa kaklu.- Lai notiek kas notikdams, - viņa teica.- Nekas nevar notikt, - viņš atbildēja. – Šonakt ne. – Viņš nezināja, kāpēc tā domāja. Tam bija kāds

sakars ar dārzu un gaismu, un spoguli, un Elizabetes pleciem, un lielo, neizmērojamo mieru, kas viņupēkšņi līdz dzīļu dzīlēm pildīja.

- Nekas nevar notikt, - viņš atkārtoja.Elizabete satvēra segu un nometa to uz grīdas. Viņa gulēja kaila; no gūām izslīdēja kājas, spēcīgas un

slaidas; tas bija ķermenis, kas, no pleciem un krūtīm sašaurinādamies, izveidoja lēzenu vēdera iedobumu;gurni nebija vāji un šķita briestam un no abām pusēm ieslīgstam klēpja trīsstūrī. Tas nebija vairsmeitenes, bet gan jaunas sievietes ķermenis.

Viņš juta Elizabeti savās skavās. Viņa pieglaudās, un viņam likās, it kā tūkstošiem roku viņuapskautu, turētu un nestu. Augumi sakļāvās cieši un tuvi. Tas vairs nebija pirmo dienu satraukums, betlēns, nemitīgs kāpums, kas šalca un pārplūdināja visu – vārdus, robeas, apvāršņus un arī viņus pašus...

Grēbers pacēla galvu. Viņš atgriezās no tāļu tālēm. Viņš klausījās. Viņš nezināja, cik ilgi bija bijisprom. Ārā valdīja klusums. Viņam tas šķita neticami, un viņš palika guļam un klausāmies. Nedzirdējanekā – ne bumbu grāvienus, ne zenītlielgabalu uguni. Viņš aizvēra acis un atslīga atpakaļ aizmirstībā. Tadatkal pamodās.

- Uzlidojuma nemaz nebija, Elizabet, - viņš teica.- Bija gan, - viņa murmināja.Viņi gulēja viens otram līdzās. Grēbers redzēja segu uz grīdas un spoguli, un atvērto logu. Viņš bija

domājis, ka nakts nekad nebeigsies, bet tagad viņš juta, ka laiks no jauna lēnām ieplūst klusumā. Vīnstīgaspie loga atkal šūpojās vējā, to ēnas spogulī kustējās, un sākās atkal tāli trokšņi. Viņš paskatījās uzElizabeti. Viņa bija aizvērusi acis. Mute bija pavērta, un viņa elpoja dziļi un mierīgi. Viņa vēl nebijaatgriezusies. Viņš jau bija atgriezies. Viņš jau atkal domāja. Viņa arvien bija ilgāk prom. „Kā gribētos,”viņš nodomāja, „lai arī es tā varētu aizmirsties, tā – visā pilnībā un ilgi.” Tas bija kaut kas, kā dēļ viņšElizabeti apskauda, kā dēļ to mīlēja un kas viņu mazliet biedēja. Viņa bija kaut kur, kurp viņš nevarējaviņai sekot vai vismaz nevarēja pietiekami ilgi; un varbūt tieši tas viņu biedēja. Viņš pēkšņi jutās viens unit kā pārspēts.

Elizabete atvēra acis.- Kur palika lidmašīnas?- Nezinu.Viņa atglauda matus.- Man gribas ēst.- Man arī. Mums vēl ir daudz visāda ēdamā.Grēbers piecēlās un sadabūja konservus, kurus viņš bija atnesis no Bindinga pagraba.- Te ir vista un teļa gaļa un šeit gabals zaķa, un piedevām kompots.- Ņemsim zaķi un kompotu.Grēbers atvēra burkas. Viņam patika, ka Elizabete nepalīdzēja, bet palika guļam un gaidīja. Viņš

nevarēja ciest sievietes, kas, vēl tumsas un noslēpumu apdvestas, jau tūdaļ pārvēršas par rosīgāmnamamātēm.

- Man katru reizi kauns, kad es rīkojos ap visām šīm Alfonsa mantām, - viņš teica. – Es pret viņuizturējos diezgan slikti.

- Toties viņš droši vien būs izturējies slikti pret kādu citu. Tas izlīdzinās. Vai tu biji viņa bērēs?- Nē. Tur bija pārāk daudz partijas biedru formas tērpos. Es negāju līdzi. Noklausījos tikai

oberšturmbanfīrera Hildebranta runu. Tas teica, ka mums visiem jāuzskatot Alfonss par paraugu unjāizpildot viņa pēdējā griba. Ar to viņš gan domāja nesaudzīgo cīņu pret ienaidnieku. Taču Bindingapēdējā griba bija citāda. Alfonss atradās pagrabā vienā pidamā un kopā ar gaišmatainu sievietinaktskreklā.

Grēbers ielika gaļu un kompotu divās bļodās, kuras Vites kundze viņiem bija iedevusi. Tad viņšsagrieza maizi šķēlītēs un attaisīja vīna pudeli. Elizabete piecēlās. Glui kaila viņa stāvēja pie valriekstukoka gultas.

- Tu nudien neizskaties pēc tādas, kas mēnešiem ilgi salīkusi šuj šineļus, - teica Grēbers. – Tuizskaties pēc tādas, kas katru dienu vingro.

- Vingro? To cilvēks dara tikai tad, kad ir izmisis.- Tiešām? Tas man nemūam neienāktu prātā.- Tikai tad, - teica Elizabete, - vingro, līdz vairs nevar pieliekties, skrien, līdz pagalam noguris,

istabu uzkopj desmitiem reiu pēc kārtas, matus sukā tik ilgi, līdz galva sāp, vai dara kaut ko citutamlīdzīgu.

- Vai tas palīdz?- Tikai priekšpēdējā izmisumā. Kad vairs negribas domāt. Galīgā izmisumā nelīdz nekas cits kā vien

padoties liktenim.- Un tad?- Jāgaida, līdz tevi atkal kaut kur iznes dzīves krastā. Es domāju to dzīvi, kad cilvēks vienkārši elpo,

nevis to, ko dzīvojam īstenībā.

Grēbers pacēla glāzi.- Manuprāt, mēs savā vecumā zinām pārāk daudz par izmisumu. Aizmirsīsim tagad to.- Mēs zinām arī pārmērīgi daudz par aizmiršanu, - teica Elizabete. – Aizmirsīsim arī to.- Labs ir! Lai dzīvo Kleinerta kundze, kas šo zaķi konservējusi!- Un lai dzīvo Vites kundze, kas mums iedeva šo dārzu un šo istabu!Viņi izdzēra glāzes tukšas. Vīns bija auksts, aromātisks un jauns. Grēbers no jauna pielēja glāzes.

Mēnessgaisma tajās zeltaini mirdzēja.- Tu, mīļais, - teica Elizabete. – Tik labi ir būt nomodā naktī! Tik viegli var tad runāt.- Tas ir tiesa. Naktī tu esi veselīgs, jauns cilvēkbērns, nevis šineļu šuvēja. Un es neesmu nekāds

kareivis.- Naktī cilvēks ir tas, kam viņam īsteni jābūt, nevis tas, par ko viņš ir kļuvis.- Varbūt. – Grēbers paskatījās uz zaķi, uz kompotu un uz maizi. – Ja tas ir tā, tad iznāk, ka mēs esam

diezgan vieglprātīgas dabas cilvēki. Mēs naktī cita nekā nedarām kā vien guļam un ēdam.- Un mīlam viens otru. Tas nav nekas vieglprātīgs.- Un iedzeram.- Un iedzeram, - teica Elizabete un sniedza viņam glāzi.Grēbers iesmējās.- Pēc taisnības mums vajadzētu būt sentimentāliem un skumīgiem un runāt par gudrām lietām. Mēs

toties esam apēduši puszaķa, dzīve mums šķiet brīnišķīga, un mēs pateicamies dievam.- Tā taču ir labāk. Vai ne?- Tā ir vienīgā pareizā rīcība. Ja cilvēkam nav sevišķu prasību, tad viņš visu saņem kā dāvanu.- Vai to saprast tu iemācījies frontē?- Nē, šeit.- Tā ir labi. Patiesībā tas arī ir viss, kas jāiemācās, vai ne?- Jā. Un tad cilvēkam vajag tikai vēl mazdrusciņ laimes.- Un vai tā mums ir bijusi?- Jā. Mums ir bijis viss, kas vien var būt.- Vai tu neesi bēdīgs, ka tas tagad pagājis?- Tas nav pagājis. Tas tikai kļūst citāds.Elizabete paskatījās uz viņu.- Tomēr, - viņš teica. – Es esmu bēdīgs. Es esmu tik bēdīgs, ka liekas – rīt nomiršu, kad tevi atstāšu.

Bet, ja es tad iedomājos, kam būtu vajadzējis notikt, lai es nebūtu tik bēdīgs, tad iznāk, ka man tevi nekadnevajadzēja sastapt. Tad es tagad nebūtu bēdīgs, bet atkal aizbrauktu tukšs un vienaldzīgs. Un, ja par toiedomājos, tad mana bēda nav vairs bēda. Tā ir aptumšota laime. Laimes otrā puse.

Elizabete piecēlās.- Varbūt neesmu īsti pareizi izteicies, - Grēbers piebilda. – Vai tu saproti, kā es to domāju?- Saprotu. Un tu pavisam pareizi izteicies. Labāk nemaz nevar. Es zināju, ka tu to teiksi.Viņa pienāca viņam klāt. Viņš sajuta viņu. Viņai pēkšņi nebija vairs vārda un bija visi vārdi, kādi

vien pasaulē ir. Vienu mirkli viņā uzliesmoja kaut kas baltai, nepanesamai gaismai līdzīgs, un viņšatskārta, ka viss bijis vienots – šķiršanās un atgriešanās, guvums un zaudējums, dzīvība un nāve, pagātneun nākotne – un ka arvien un visur rēgojas mūības akmens vaigs, ko nevar izdeldēt, - tad zeme zem viņašķita izliecamies, viņš juta zem kājām tās apaļumu, it kā viņam vajadzētu nolēkt no tās un krist uz priekšu,un viņš turēja Elizabeti apskautu un krita kopā ar viņu un viņā...

Šī bija pēdējā pēcpusdiena. Viņi sēdēja dārzā. Aizslīdēja garām kaķe. Tā bija grūsna, pati ar sevinodarbināta un neievēroja nevienu.

- Es ceru, ka man būs bērns, - Elizabete pēkšņi teica.

Grēbers iepleta acis.- Bērns? Kāpēc?- Kāpēc ne?- Bērns? Šajos laikos? Vai tu domā, ka tev būs bērns?- Es to ceru.Grēbers paskatījās viņā.- Liekas, ka man tagad vajadzētu kaut ko teikt vai darīt un skūpstīt tevi, un būt mīļam un pārsteigtam,

Elizabet. Es to nevaru. Tas man nāca pārāk negaidīti. Par bērnu līdz šim vēl nebiju domājis.- To arī nevajag. Gar to tev nav nekādas daļas. Es arī pati vēl īsti nezinu.- Bērns! Tas taisni īstā laikā uzaugtu nākošajam karam, kā mēs uzaugām šim. Padomā tikai par visu

to postu, kurā tas, pasaulē nākdams, iekļūtu!Atkal parādījās kaķe. Tā aizlavījās pa ceļu uz virtuvi.- Katru dienu dzimst bērni, - Elizabete turpināja.Grēbers domāja par hitleriešu jaunatnes organizāciju un par bērniem, kas denuncēja savus vecākus.- Kāpēc mēs par to runājam? – viņš teica. – Tā taču ir tikai vēlēšanās. Vai ne?- Vai tu nekad negribētu bērnu?- Nezinu. Miera laikā varbūt. Neesmu par to vēl padomājis. Ap mums visapkārt tik daudz sagandēta,

ka zeme vēl uz gadu gadiem būs pilna indes. Kā nu tad var gribēt bērnu?- Tieši tāpēc, - Elizabete teica.- Kāpēc?- Lai viņu audzinātu pret to. Kas gan būs, ja tie, kuri ir pret visu to, kas tagad notiek, negribēs vairs

bērnus? Vai tad barbariem vien lai būtu bērni? Kas tad pasauli atkal savedīs kārtībā?- Vai tu tāpēc gribi bērnu?- Nē. Tas man iešāvās prātā tikai nupat.Grēbers klusēja. Pret viņas argumentu nebija ko iebilst. Viņai bija taisnība.- Tu man esi par strauju, - viņš teica. – Neesmu vēl apradis ar to, ka esmu precējies, un tagad man

jau jāizšķiras, vai gribu bērnu vai ne.Elizabete smējās un piecēlās.- Bet visvienkāršāko tu tomēr nepamanīji – ka es negribu tikai bērnu, bet gribu bērnu no tevis. Un

tagad es iešu, lai ar Vites kundzi aprunātos par vakariņām. Tas būs īsts konservu šedevrs.

Grēbers sēdēja dārzā savā krēslā glui viens. Debesis bija pilnas iesarkanas gaismas apspīdētumākoņu. Diena jau gāja uz beigām. Tā bija nozagta diena. Grēbers bija patvarīgi pagarinājis atvaļinājumupar divdesmit četrām stundām. Viņš bija gan nokārtojis dokumentus aizbraukšanai, bet pats tomēr vēlpalicis. Tagad tuvojās vakars, un pēc stundas vajadzēja doties prom.

Viņš vēlreiz bija aizgājis uz izziņu nodaļu, taču no vecākiem nekādas vēstis vairs nebija pienākušas.Viņš bija nokārtojis, ko varēja nokārtot. Vites kundze bija ar mieru paturēt Elizabeti pie sevis arīturpmāk. Viņš bija pārbaudījis mājas pagrabu; tas nebija pietiekami dziļš, lai būtu drošs, taču pamatīgicelts. Viņš bija apskatījis arī pilsētas pretgaisa aizsardzības patvertni Leibnica ielā; tā izrādījās tiešitikpat laba, cik lielākā tiesa pārējo pilsētas patvertņu. Mierīgi viņš atlaidās krēslā. Viņš dzirdēja virtuvēšķindam traukus. Atvaļinājums bija bijis garš. Trīs gadus ilgs, nevis trīs nedēļas. Brīiem šis laiks gan bijalicies ne visai drošs, it kā uz līganiem pamatiem un pārāk steidzīgs, bet viņam gribējās ticēt, ka tas ir bijisdrošs.

Grēbers dzirdēja Elizabetes balsi. Viņš pārdomāja pirmītējo sarunu par bērnu. Tobrīd bija šķitis, itkā pēkšņi tiktu izlauzts caurums kādā sienā. Radās sprauga, un aiz tās neskaidri kā dārzs pavīdējamazumiņš nākotnes. Grēbers nekad nebija aizdomājis tālāk par šo sienu. Kad viņš pārnāca no frontes,viņam gan bija gribējies kaut ko atrast, paņemt un padarīt par savu pirms došanās projām, lai atstātu šeit

kaut ko tādu, kas nestu viņa vārdu un līdz ar to turētu viņu pašu, - taču nekad ar to nebija saistījusies domapar bērnu. Viņš skatījās mijkrēslī, kas vērpās starp ceriņu krūmiem. Cik bezgalīgs šis kaut kas kļuva, jadomās tam izsekoja, un cik dīvaini bija atskārst, ka dzīvība varētu sniegties vēl tālāk par šo sienu, kur tālīdz šim arvien bija beigusies, un ka tas, ko viņš līdz šim bija uzlūkojis gandrīz vai par steigā gūtulaupījumu, vēlreiz varētu kļūt par viņa drošo īpašumu, ko atdot tālāk svešai, vēl nedzimušai būtneinebeidzamā tālē, kura bija pārpilna neizsakāma maiguma, kādu viņš nekad nebija pazinis. Kāds plašumsviņam atklājās, un cik daudz jausmu viņā modās, un cik ļoti viņā kaut kas gribēja un negribēja un tomērgribēja tiekties pēc šī noēlojamā un mierinošā nemirstības māna!

- Vilciens atiet pulksten sešos, - viņš teica. – Esmu visu, ko vajadzēja, nokārtojis. Tagad jādodasprom. Uz vilcienu mani nepavadi. Es gribu aiziet no šejienes un gribu paņemt līdzi to, kas valda šeit – kātu šeit dzīvo -, nevis kņadu un mulsu, kas valda stacijā. Pēdējo reizi mani pavadīja māte. Es tur nekānevarēju darīt. Tas bija šausmīgi. Viņai un man. Pagāja labs laiks, līdz tiku tam pāri, un vēlāk es arvien unarvien atcerējos šo raudošo, nogurušo, nosvīdušo sievieti uz perona, nevis savu māti, kāda tā patiesībābija. Vai vari to saprast?

- Jā.- Labi. Tad darīsim tā! Arī tev nevajag redzēt mani tur, kur būšu vienīgi numurs un kā ēzelis apkrauts

armijas pīslis. Gribu aiziet no tevis tāds, kādi mēs esam šeit. Un paņem tagad šo te naudu, man tā irpalikusi pāri. Frontē man tās nevajag.

- Man nevajag naudas. Nopelnu savai iztikai diezgan.- Frontē to nevaru izdot. Ņem un nopērc sev kleitu par to. Kādu bezjēdzīgu, nevajadzīgu, skaistu

kleitu pie mazās, zeltainās cepurītes, kas tev ir.- Sūtīšu tev paciņas par šo naudu.- Nesūti vis! Mums tur frontē ir vairāk, ko ēst, nekā jums šeit. Bet kleitu gan nopērc. Es šo to sāku

izprast, kad toreiz pirki cepurīti. Apsoli, ka tu nopirksi kleitu. Tādu pavisam nevajadzīgu, nevis praktisku.Jeb vai naudas kleitai nepietiek?

- Pietiek. Pietiek pat vēl kurpju pārim.- Tas ir lieliski! Nopērc zelta kurpes!- Labi, - teica Elizabete. – Zelta kurpes uz augstiem papēiem un vieglas kā pūciņas. Tās uzaušu, lai

skrietu tev pretim, kad tu pārnāksi.Grēbers izņēma no mugursomas tumšo gleznoto svētbildīti, kuru bija gribējis dot savai mātei.- Te ir kaut kas, ko atradu Krievijā. Paturi to.- Nē, Ernst. Dod kādam citam. Vai paņem to atkal līdzi. Tas ir par daudz... par daudz uz mūīgiem

laikiem.Grēbers skatījās uz svētbildīti.- Es to atradu kādā nopostītā mājā, - viņš teica. – Var būt, ka tā tiešām nenes laimi. Es nekad par to

netiku domājis.Viņš iebāza to atpakaļ mugursomā. Tas bija svētais Nikolajs uz zeltīta fona ar daudziem eņģeļiem.- Ja gribi, varu to aiznest uz baznīcu, - ieteicās Elizabete. – Uz to, kurā mēs pārgulējām. Uz Katrīnas

baznīcu.„Uz to, kurā mēs pārgulējām,” viņš domāja. „Vakar tas vēl bija tik tuvu; šodien tas jau ir bezgalīgā

tālē.”- Tie to nepieņems, - viņš teica. – Tā ir cita veida reliģija. Mīlestības dieva ierēdņi nav sevišķi

iecietīgi.Viņam ienāca prātā, ka viņš šo svētbildīti kopā ar Krūzes pelniem būtu varējis ielikt doma kanoniķa

Blīmera kapā. Bet arī šī rīcība droši vien būtu bijusi vēl viena svētās vietas apgānīšana.

Grēbers neatskatījās. Viņš gāja ne sevišķi ātri un ne sevišķi lēni. Mugursoma bija smaga un iela ļotigara. Kad Grēbers pagriezās ap stūri, viņš pagriezās ap daudziem stūriem. Kādu mirkli viņš vēl jutaElizabetes matu smaru, tad to nomāca veca deguma smaka, vēlīnās pēcpusdienas tveice un salkanipuveklīgā trūdu dvaka, kas līdz ar siltā laika iestāšanos plūda no drupām.

Viņš gāja pa valni. Liepu alejas viena puse bija apdegusi melna, otra puse zaļoja. Upe bijaaizsērējusi un laiski tecēja pār gruvešiem, salmiem, maisiem, margu atliekām un gultām. „Kaut tagadnāktu uzlidojums,” viņš prātoja, „tad man būtu jāiet aizsegā un būtu iemesls nokavēt vilcienu. Ko ganElizabete teiktu, ja es pēkšņi stāvētu viņas priekšā?” Viņš par to domāja. Bet izdomāt nevarēja. Betlaikam gan viss, kas tagad bija bijis tik labs, tad pārvērstos sāpēs. Būtu kā stacijā, kad vilciens atiet arnokavēšanos un cilvēkiem atlikusi vēl pusstunda laika, kas jāpavada mulsās sarunās. Bez tam viņš nekāneiegūtu – uzlidojuma gadījumā vilciens nemaz neatietu, bet gaidītu, un viņam uz to būtu jātiek.

Grēbers nonāca Bramšes ielā. No šejienes viņš bija uzsācis savu ceļu uz pilsētu. Autobuss, kas viņutoreiz bija vedis uz pilsētu, stāvēja tepat un gaidīja. Viņš iekāpa. Pēc desmit minūtēm tas sāka braukt.Stacija pa to laiku bija atkal pārvietota uz citurieni. Tagad tā bija pret uzlidojumiem nomaskēta skārdanojume, kas vienos sānos bija aizklāta ar pelēku audeklu. Turpat blakus maskēšanās nolūkā bija ieraktibutaforiski koki un uzcelta kūts, no kuras skatījās laukā koka govs. Pļavā ganījās divi veci zirgi.

Vilciens jau bija padots. Pie daudziem vagoniem karājās izkārtnes: „Tikai karavīriem”. Sargkareivispārbaudīja dokumentus. Tas neteica neko, ka Grēbers vienu dienu nokavējis. Viņš iekāpa un atrada vietupie loga. Pēc kāda laika iekāpa vēl trīs cilvēki: kāds unteroficieris, viens jefreitors ar rētu sejā un kādsartilērists, kas tūdaļ sāka ēst. Uz perona uzbrauca lauka virtuve. Ieradās divas jaunas medicīnaspalīgmāsas un viena gados vecāka, ar dzelzs kāškrustu brošas vietā.

- Kafiju dalīs, - teica unteroficieris. – Paskaties!- Ne jau mums, - atbildēja jefreitors. – Tā domāta jaunkareivjiem, kas dodas pirmo reizi uz fronti.

Pirmīt es to dzirdēju. Runa arī vēl būšot. Mums jau neko tādu vairs nerīko.Atveda veselu baru bēgļu. Tos pārskaitīja, un tad viņi te stāvēja ar saviem saiņiem un koferīšiem,

divās rindās sastājušies, un blenza uz kafijas katlu. Parādījās pāris esesiešu virsnieku. Tiem bija elegantizābaki un galifē bikses, un tie staigāja kā stārķi pa peronu. Kupejā ienāca vēl trīs, kas atgriezās noatvaļinājuma. Viens atvēra logu un izliecās laukā. Ārā stāvēja sieviete ar bērnu. Grēbers paskatījās uzbērnu, un tad viņš paskatījās uz sievieti. Viņai bija grumbains kakls, uztūkuši plakstiņi, vājas, nokārušāskrūtis un mugurā noplukusi vasaras kleitiņa ar uzdrukātām zilām vējdzirnavām. Grēberam viss likās daudzskaidrāks nekā parasti – gaisma un viss, ko vien viņš redzēja.

- Nu tad, Heinrih... – teica sieviete.- Jā, turies braši, Marij! Pasveicini visus!- Jā.Viņi skatījās viens uz otru un klusēja. Pāris vīru ar pūšamajiem instrumentiem nostājās perona vidū.- Cēli, - piezīmēja jefreitors. – Jauno lielgabalu gaļu izvada ar mūziku. Un es domāju, ka tas jau sen

netiek darīts.- Varētu iedot arī mums mazlietiņ no šīs kafijas, - atteica unteroficieris. – Mēs galu galā esam veci

karotāji un arī dodamies uz fronti.- Pagaidi līdz vakaram. Tad saņemsi to kā viru.Bija dzirdams maršējošas kolonnas soļu raksts un komandas. Nāca jaunkareivji. Gandrīz visi bija

ļoti jauniņi. To vidū bija tikai pāris spēcīgāku, gados vecāku vīru; tie laikam nāca no esesiešu vaitrieciennieku rindām.

- Daudziem no tiem vēl nevajag skūties, - teica jefreitors. – Paskat, kas par vasaraudiem! Bērni! Uztiem tad lai tur frontē paļaujas!

Jaunkareivji saformējās. Unteroficieri lamājās. Tad iestājās klusums. Kāds teica runu.- Aizver logu! – jefreitors teica cilvēkam, kura sieva stāvēja uz perona.

Tas neatbildēja. Oratora balss plarkšķēja tālāk, kā no skārda rīkles nākdama. Grēbers atlaidās pretsolu un aizvēra acis. Heinrihs palika pie loga. Viņš nedzirdēja, ko jefreitors bija teicis. Mulsi, stulbi unskumji viņš, acis nenolaizdams, vērās Marijā. Marija tāpat vērās viņā. „Labi, ka Elizabetes šeit nav,”Grēbers nodomāja.

Beidzot balss apklusa. Četri muzikanti nospēlēja „Deutschland, Deutschland über alles” un „HorstaVeseļa dziesmu”. Viņi nospēlēja abas steidzīgi un no katras tikai pa vienam pantam. Kupejā neviensnepakustējās. Jefreitors urbināja degunu un tad vienaldzīgi apskatīja pirkstu.

Jaunkareivji sakāpa viņiem paredzētajos vagonos. Aiz viņiem iecēla kafijas katlu. Pēc kāda laiciņato iznesa tukšu ārā.

- Šitās planckas! – sirdījās unteroficieris. – Vecajiem karavīriem viņas ļauj slāpēs nobeigties.Artilērists kaktā uz mirkli pārtrauca ēšanu.- Ko? – viņš jautāja.- Planckas, es teicu. Ko tu tur gremo? Teļa gaļu?Artilērists koda sviestmaizē.- Cūkas gaļu, - tas atteica.- Cūkas... – unteroficieris skatījās pēc kārtas uz visiem karavīriem vagonā. Viņš meklēja sev

biedrus. Artilērists nelikās par to ne zinis. Heinrihs joprojām vēl stāvēja pie loga.- Pasveicini arī Bertas tanti! – viņš teica Marijai.- Jā.Viņi atkal klusēja.- Kāpēc vilciens vēl nekust? – kāds prasīja. – Ir taču jau pāri sešiem.- Varbūt gaidām vēl kādu ģenerāli.- Ģenerāļi lido.Viņiem vajadzēja gaidīt vēl pusstundu.- Nu ej vien, Marij! – Heinrihs laiku pa laikam teica.- Varu pagaidīt.- Mazajam vajag ēst.- To viņš vēl visu vakaru varēs.Viņi klusēja atkal labu brīdi.- Pasveicini arī Jozefu! – Heinrihs beidzot teica.- Jā, labi. Nodošu viņam sveicienu.Artilērists ar troksni nolaida gaisu, smagi nopūtās un tūdaļ arī aizmiga. Izskatījās, it kā vilciens to

vien būtu gaidījis. Tas lēnām sāka ripot.- Tātad pasveicini visus, Marij!- Jā, Heinrih, jā! Un tu uzmanies pats!- Skaidrs, skaidrs!Grēbers redzēja aiz loga skrejošās sievietes raiu nomākto seju. Viņa skrēja, it kā viņas dzīvība būtu

no tā atkarīga, ja vēl kādas desmit sekundes varētu skatīties Heinrihā. Un tad pavisam pēkšņi Grēbersieraudzīja Elizabeti. Viņa stāvēja aiz stacijas noliktavas. No vilciena viņa nebija bijusi redzama. Tikaivienu mirkli Grēbers šaubījās, tad viņš skaidri saskatīja viņas seju. Tā bija tik mulsa, ka likās esam bezdzīvības. Viņš uzlēca kājās un sagrāba Heinrihu aiz svārku apkakles.

- Laid pie loga!Viss pēkšņi bija aizmirsts. Viņš vairs nesaprata, kāpēc uz staciju bija nācis viens. Viņš vairs

nesaprata neko. Viņam vajadzēja Elizabeti redzēt. Viņam vajadzēja saukt. Viņš nebija viņai pateicis pašusvarīgāko.

Viņš rāva Heinrihu aiz apkakles. Heinrihs bija tālu izliecies laukā. No ārpuses tas bija atspiedies arelkoņiem pret loga rāmi.

- Pasveicini arī Līzi! – tas sauca rīboņai pāri.- Laid klāt! Nost no loga! Tur ārā stāv mana sieva!Grēbers sagrāba Heinrihu aiz pleciem un rāva to atpakaļ. Heinrihs spēra ar kāju. Trāpīja Grēberam

pa stilbu.- Skaties, lai viss būtu kārtībā! – tas kliedza.Sievieti vairs nevarēja dzirdēt. Grēbers iespēra Heinriham pa ceļiem un rāva to aiz pleciem atpakaļ.

Heinrihs nepalaidās. Viņš vēcināja ar vienu roku, ar elkoni un otru roku viņš noturēja savu vietu pie loga.Vilciens meta līkumu. Pāri Heinriha galvai Grēbers redzēja Elizabeti. Viņa jau bija tālu prom un ļotimaziņa un stāvēja glui viena pie noliktavas. Grēbers māja ar roku pāri Heinriha salmu dzeltenajam matucekulam. Var būt, ka Elizabete vēl varēja redzēt roku, bet redzēt, kas māja, viņa nevarēja. Tad tuvojāsnamu puduris, un stacija pazuda.

Heinrihs lēnām atlaidās no loga.- Tu, nolādētais... – Grēbers saniknots iesāka un aprāvās. Heinrihs pagriezās. Lielas asaras ritēja

viņam pār vaigiem. Grēbers nolaida rokas.- Ek, sūdi!- Nu tas ir par traku! – teica jefreitors.

XXV Pulku Grēbers atrada pēc divām dienām un pieteicās rotas kancelejā. Feldfēbeļa nebija. Tikai

rakstvedis vien tur kvernēja. Sāda atradās simt divdesmit kilometru vairāk uz rietumiem nekā pēdējāspozīcijas, kuras Grēbers vēl zināja.

- Kā tad šeit ir? – viņš apjautājās.- Sūdīgi. Kā gāja pa atvaļinājumu?- Puslīdz. Vai daudz kas noticis?- Viss kas. Tu jau pats redzi, kur tagad esam.- Kur rota?- Viens vads rok ierakumus. Cits aprok kritušos. Pusdienas laikā tie atgriezīsies.- Vai daudz kas mainījies?- Gan redzēsi. Nezinu, kurš vēl šeit bija, kad tu aizbrauci. Mēs saņēmām lielu papildinājumu.

Bērnus. Krīt kā mušas ziemā. No kara nekā nejēdz. Mums tagad jauns feldfēbelis. Vecais ir beigts.Resnais Meinerts.

- Vai tad tas arī bija kaujā?- Nē. Tas dabūja galu atejā. Uzskrēja gaisā ar visu padarīšanu. – Rakstvedis noāvājās. – Gan jau

redzēsi, kas noticis. Kāpēc tu dzimtenē neļāvi kādai mazai, jaukai bumbas šķembiņai trāpīt tavu dibenu?- Jā, - teica Grēbers. – Kāpēc neļāvu? Labākās idejas rodas arvien tikai tad, kad jau ir par vēlu.- Es gan būtu mierīgi pāris dienu vēlāk atgriezies. Neviens šinī juceklī nebūtu pamanījis, ka trūksti.- Arī tas iešaujas prātā arvien tikai tad, kad esi jau atgriezies.Grēbers devās cauri sādai. Tā bija līdzīga tai, kurā viņš pēdējo reizi bija bijis. Visas šīs sādas

līdzinājās cita citai. Visas vienlīdz nopostītas. Starpība vienīgi tā, ka tagad gandrīz vairs nebija sniega.Visur slapjš un dubļains; zābaki dziļi grima dubļos, un zeme tos turēja ciet, it kā gribēdama novilkt nokājām. Galvenajā ielā bija cieši blakām salikti dēļi, pa kuriem varēja iet. Tie ļakstēja ūdenī, un, ja uzkāpavirsū vienam galam, tad otrs pilēdams cēlās gaisā.

Saule spīdēja, un laiks bija diezgan silts. Grēberam šķita, ka šeit daudz siltāks nekā Vācijā. Viņšieklausījās frontes rūkoņā. Stipra artilērijas uguns vēlās, gan pieņemdamās, gan noplakdama. Grēberssameklēja pagrabu, kuru tam bija norādījis rakstvedis, un nolika savas mantas kādā brīvā vietā. Viņšārkārtīgi sirdījās, ka nebija vēl par kādu dienu vai divām atvaļinājumu pagarinājis. Viņš patiešām šeit

nevienam nelikās vajadzīgs. Viņš atkal izgāja ārā. Sādas priekšā redzēja izraktas tranšejas, tās tagad bijapilnas ūdens, un sienas tām bija iebrukušas. Daās vietās bija uzcelti šauri betona doti. Miklajā laukuainavā tie izskatījās kā kapakmeņi.

Grēbers devās atpakaļ. Galvenajā ielā viņš sastapa rotas komandieri Rāi. Tas balansēja pa dēļiemkā stārķis ar raga brillēm. Grēbers pieteicās pie viņa.

- Jums laimējās, - teica Rāe. – Tikko jūs bijāt prom, tā atvaļinājumus tūdaļ atcēla. – Viņš uzmetaGrēberam savu gaišo acu skatienu. – Vai bija vērts?

- Jā, - atbildēja Grēbers.- Tas ir labi. Mēs šeit tupam pietiekami lielos dubļos. Šīs te ir tikai pagaidu pozīcijas. Mēs laikam

atiesim uz rezerves pozīcijām, kas uzceltas no jauna. Vai tās redzējāt? Jūs taču tur droši vien braucātcauri.

- Nē, neredzēju vis.- Nē?- Nē, leitnanta kungs, - Grēbers piebilda.- Tās atrodas kādus četrdesmit kilometrus no šejienes.- Laikam būsim tur cauri braukuši naktī. Es daudz gulēju.- Tā jau būs. – Rāe atkal pētoši paskatījās uz Grēberu, it kā gribēdams jautāt vēl ko vairāk. Bet tad

viņš teica: - Jūsu vada komandieris leitnants Millers ir kritis. Tagad jums ir leitnants Māss.- Tieši tā!Rāe ar savu spieķi bakstīja slapjos mālus.- Kamēr pieturas dubļi kā pašreiz, tikmēr krieviem grūti ar artilēriju un tankiem tikt uz priekšu. Tas

mums dod laiku saformēties, visam ir sava labā un ļaunā puse, vai ne? Labi, ka esat atpakaļ, Grēber.Mums vajadzīgi veci kareivji, lai patrenētu jaunpienākušos. – Viņš bakstīja tālāk mālus. – Kā tur bijadzimtenē?

- Apmēram tāpat kā šeit. Daudz uzlidojumu.- Tiešām? Tik ļauni?- Nezinu, cik ļauni tas bija salīdzinājumā ar citām pilsētām. Bet katru otro dienu bija vismaz viens

uzlidojums.Rāe paskatījās uz Grēberu, it kā gaidīdams, lai tas teiktu vēl ko vairāk. Bet Grēbers klusēja.

Pārējie atgriezās pusdienas laikā.- Atvaļinājumā braucējs! – izsaucās Immermanis. – Puis, ko tad tu šajos mēslos atgriezies? Kāpēc tu

nedezertēji?- Uz kurieni?Immermanis pakasīja galvu.- Uz Šveici, - viņš tad teica.- Tas man neienāca prātā, tu gudriniek. Lai gan speciāli luksusa vilcieni priekš dezertieriem iet ik

dienas uz Šveici. Uz vagonu jumtiem uzkrāsoti sarkanie krusti, un vilcieni tāpēc netiek bombardēti. Un garvisu Šveices robeu uzcelti goda vārti ar uzrakstu: „Esiet sveicināti!” Vai tu vēl ko nevarēji izgudrot, tulempi? Un kopš kura laika tu uzdrošinies tā runāt?

- Es jau to esmu uzdrošinājies arvien. Tu tikai to esi aizmirsis čukstošajā dzimtenē. Un turklāt mēsatkāpjamies. Mēs gandrīz jau bēgam. Ar katriem simt kilometriem, ko braucam atpakaļ, valodas kļūstmazliet brīvākas.

Immermanis sāka tīrīt nost no formas tērpa netīrumus.- Millers ir beigts, - viņš teica. – Meineke un Šrēders lazaretē. Mike dabūja ievainojumu vēderā.

Varšavā esot aizgājis pie senčiem. Kurš tad vēl no vecajiem te bija? Kā tad, Bernings – tas zaudēja labokāju. Noasiņoja.

- Un ko tad Šteinbrenners?- Šteinbrenners sveiks un vesels. Ko prasi?- Ak, tik tāpat vien...Grēbers ar to sastapās pēc vakariņām. Šteinbrenners izskatījās kā saulē iededzis gotisks eņģelis.- Kāds dzimtenē noskaņojums? – tas jautāja.Grēbers nolika savu katliņu.- Kad nonācām pie robeas, - viņš atbildēja, - tad kāds esesiešu kapteinis sasauca mūs visus kopā un,

piedraudot ar visaugstāko soda mēru, pamācīja, ka neviens nedrīkstot teikt ne vārda par stāvoklidzimtenē.

Šteinbrenners smējās.- Man tu to mierīgi vari teikt.- Tad nu gan es būtu īsts ēzelis. Visaugstākais soda mērs nozīmē tikt nošautam par impērijas cīņas

gara sabotāu.Šteinbrenners pārstāja smiet.- Tu to saki tā, it kā nez kas tur būtu stāstāms. It kā tur dzimtenē katastrofas, vai, būtu!- Es nesaku nekā. Es tikai atkārtoju to, ko mums pateica esesiešu kapteinis.Šteinbrenners ar vērtējošu skatienu raudzījās uz Grēberu.- Tu apprecējies, ko?- Kā tu to zini?- Es visu zinu.- To tu kancelejā dabūji zināt. Neplāties! Tu biei esi kancelejā, ko?- Tik biei, cik vien vajadzīgs. Kad es braukšu atvaļinājumā, tad arī apprecēšos.- Tā? Vai tu jau zini, ar ko?- Ar dzimtās pilsētiņas oberšturmbanfīrera meitu.- Nu protams.Šteinbrenners ironiju nepamanīja.- Asiņu sajaukums pirmklasīgs, - viņš aizrāvies skaidroja. – Ziemeļu frīzu no manas puses,

reinzemes sakšu – no viņas.Grēbers lūkojās sārtajā Krievzemes novakarē. Pie debesīm kā tumšas skrandas plivinājās pāris

vārnu.Šteinbrenners svilpodams aizgāja. Grēbers saslējās. Fronte dunēja. Vārnas laidelējās. Pēkšņi viņš

jutās tā, it kā nemaz nebūtu bijis prom.Sardzē viņam bija jābūt no pusnakts līdz diviem, un viņš staigāja apkārt pa sādu. Drupas pret frontes

uguņošanu izslējās melnas jo melnas. Debesis drebēja un blāzmoja gan gaišākas, gan tumšākas nolielgabalu zalvju ugunīm. Lipīgajos dubļos zābaki ņerkstēja, kunkstot kā pazudinātas dvēseles.

Sāpes uzbruka ātri un negaidīti, un iepriekš nojautis Grēbers tās nebija. Viņš ne par ko vairs nebijadomājis un brauciena laiku pārlaidis trulumā. Tagad glui pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma tās ietriecāsviņā kā asmeņi, gabalu gabalos viņu plosīdamas.

Grēbers apstājās un gaidīja. Viņš pat nepakustējās. Viņš gaidīja, lai šie asmeņi sāktu urbties, lai tiekļūtu par mocību, ko varētu vārdā saukt, lai varētu apjaust, kur sāp, un līdz ar to remdēt mokas vai nu arsaprāta balsi, vai mierinājumu, vai vismaz ar padevību liktenim.

Nekas nenotika. Nebija nekā, vienīgi nepārprotamas sāpes par zaudēto. Par zaudēto uz visiemlaikiem. Nekur vairs nebija tilta. Viņam kaut kas bija piederējis, un tas bija zaudēts. Viņš vēl ieklausījāssevī. Kaut kur vēl jābūt kādai balsij, kaut kur vēl jāatsaucas cerību atbalsij. Viņš nekā nesadzirdēja. Bijatikai tukšums un vārdos neizsakāmas sāpes.

„Vēl ir par agru,” viņš nodomāja. „Gan zaudētais atgriezīsies, kad sāpes būs pāri.” Viņš mēģinājalūgties, lai tas notiktu, viņš negribēja, ka tas viņam nozustu, viņš gribēja to paturēt pat tad, ja sāpes kļūtu

nepanesamas. „Gan tas atgriezīsies, ja vien es izturēšu,” viņš domāja. Viņš sauca vārdus un mēģinājaatcerēties. Kā miglā parādījās Elizabetes mulsā seja. Tāda, kādu viņš bija to redzējis pēdējo reizi. Visaspārējās sejas, kādas viņai bija bijušas, izplūda miglā, tikai šī viena attēlojās glui skaidri. Viņš mēģinājaiedomāties Vites kundzes dārzu un māju. Tas izdevās, bet bija tā, it kā viņš uzsistu uz klavieru taustiņiemun ne skaņas no tiem neizdabūtu. „Kas noticis?” viņš domāja. „Varbūt viņai kas atgadījies? Varbūt viņa irnesamaņā? Varbūt tieši šobrīd māja ir sabrukusi? Varbūt viņa ir mirusi?”

Grēbers rāva zābakus no dubļiem laukā. Slapjā zeme novaidējās. Viņš juta, ka plūst sviedri.- Tā tu nokausēsies, - kāds ierunājās.Tas bija Zauers. Viņš stāvēja kādas nopostītas kūts kaktā.- Un turklāt to var dzirdēt pa veselu kilometru, - viņš paskaidroja. – Ko tu dari? Vingro, vai?- Tu, Zauer, esi precējies, jā?- Skaidrs. Ja cilvēkam ir lauku mājas, tad tam jābūt precētam. Saimniecība bez sievas nekur neder.- Vai tu jau sen kā precējies?- Piecpadsmit gadu. Kāpēc tu prasi?- Kā tas ir, ja cilvēki tik ilgi ir precējušies?- Ko tu gan, cilvēk, visu tik neprasi? Kā tad tas lai būtu?- Vai tas ir tā kā enkurs, kas tevi tur? Kaut kas, par ko tu arvien domā un kurp gribi tikt atpakaļ?- Enkurs, ko nozīmē enkurs? Protams, ka es par to domāju. Šodien pat visu cauru dienu. Laiks

pavasara sējai un dēstīšanai. No tā galva tīri vai dulna kļūst.- Es nedomāju tavas mājas. Es jautāju, kā tas tev ir ar sievu.- Tās taču nav šķiramas. Nupat jau es tev to paskaidroju. Bez sievas taču saimniecība nekur neder.

Bet kas no domām tiek? Nekas vairāk kā vien rūpes. Turklāt vēl šis Immermanis, kas cilvēkam mūīgi gribiegalvot, ka katra sieviete, kas palikusi viena, guļot ar karagūstekņiem. – Zauers šņauca degunu. – Mājāsir liela divguļamā gulta, - viņš vēl kaut kāda mīklaina iemesla dēļ piebilda.

- Immermanis ir pļāpa.- Viņš apgalvo, ka sieviete, kas kādreiz uzzinājusi, ko nozīmē vīrietis, ilgi bez tā nevarot izturēt. Ka

tā sev drīz vien sameklējot citu.- Ak tu maita! – Grēbers pēkšņi saniknots teica. – Šis sasodītais tarkšķis domā, ka visi cilvēki ir

vienādi. Tā ir vislielākā muļķība, kāda vien var būt!

XXVI Viņi cits citu vairs nepazina. Pat formas tērpus ne. Biei vien tikai pēc ķiverēm un balsīm, un valodas

viņi vēl zināja, ka pieder pie viena pulka. Tranšejas bija sabrukušas jau sen. Fronte veidoja nenoteiktu,granātu izrautu bedru un bunkuru līniju. Tā pastāvīgi mainījās. Nebija vairs nekā citā kā tikai lietus unkaukoņa, un nakts, un eksploziju ugunis, un pa gaisu šķīstošie dubļi. Debesis bija sabrukušas. Tās bijasaārdījuši iznīcinātāji. Lietus gāzās lejup, un tam līdzi bumbu un granātu meteori.

Kā balti suņi starmeši plosīja mākoņu skrandas. Drebošo apvāršņu dunoņai cauri skanējazenītlielgabalu sprakšķi. Zemē gāzās degošas lidmašīnas, un trasējošo lou zelta krusa laidās tām pakaļ,kūlī uzliesmodama un bezgalībā pazuzdama. Dzeltenas un baltas raķetes karājās izplatījumā un nodzisa kādzelmju dziļumos. Tad atkal no jauna sākās viesuļuguns.

Šī bija divpadsmitā diena. Pirmās trīs dienas fronte bija turējusies. Nocietinātie bunkuri bez sevišķismagiem bojājumiem izturēja artilērijas uguni. Tad tika zaudēti priekšējie doti. Fronti pārrāva pretiniekatanki, bet daus kilometrus tālāk vācu prettanku artilērija pārrāvumu apturēja. Spoām liesmām rīta krēslādega tanki; dai jau apgāzti, vēl labu brīdi kustināja tālāk kāpurķēdes kā uz muguras apveltas milzuvaboles. Apaļkoku ceļu būvei un telefona sakaru atjaunošanai bija izsūtīti karaspēkam pa priekšu sodabataljoni. Tiem vajadzēja strādāt gandrīz bez aizsega. Divu stundu laikā tie zaudēja savu ļauu lielāko

daļu. Zemu un neveikli no pelēkajām debesīm veseliem mākoņu vāliem nira ārā bumbvedēji un uzbrukanocietinātajiem bunkuriem. Sestajā dienā puse bunkuru bija kļuvuši kaujai nederīgi, tos varēja lietot vairstikai par aizsegu. Septītajā naktī krievi uzbruka triecienā un tika atsisti atpakaļ. Pēc tam sāka līt, it kāvēlreiz sāktos grēku plūdi. Kareivjus vairs nevarēja pazīt. Viņi rāpoja pa mālos izrautajām dubļainajāmbumbu bedrēm kā kukaiņi – visi vienādā aizsargkrāsā. Rotas vienīgais atbalsts nu bija vairs tikai lometējidivos sagrautos bunkuros, aiz kuriem vēl turējās pāris mīnmetēju. Karavīri, kas vēl te bija, tupēja bedrēsvai aiz mūru drupām. Rāe turēja vienu bunkuru. Māss otru.

Viņi tos noturēja trīs dienas. Otrajā viņi bija gandrīz vai bez munīcijas; krievi būtu varējuši itinvienkārši pārsoļot frontei pāri. Taču uzbrukums nesākās. Vēlu, mijkrēšļa pēdējā gaismā, atkļuva šurppāris vācu lidmašīnu, kas nometa munīciju un pārtiku. Kareivji pievāca kādu daļu no pārtikas un ēda.Naktī ieradās papildspēki. Darba bataljoni bija izbūvējuši apaļkoku ceļu. Pieveda klāt ieročus unlometējus. Stundu vēlāk bez jebkādas sagatavojošas artilērijas uguns sākās negaidīts uzbrukums. Krieviparādījās pavisam pēkšņi – piecdesmit metru attālumā no līnijas. Daļa vāciešu rokasgranātuneeksplodēja. Krievi izlauzās cauri.

Eksploziju šaudīgajā gaismā Grēbers ieraudzīja savā priekšā ķiveri ar baltām acīm zem tās, platiatplestu muti un červeļainam, dzīvam zaram līdzīgu roku, kas atvēzējās, - viņš šāva virsū – izrāva blakusstāvošajam jaunkareivim no rokas granātu, ar kuru tas netika galā, un meta to nopakaļ. Tā eksplodēja.

- Kapsulas noskrūvē, idiots tāds! – viņš uzkliedza jaunkareivim. – Dod šurp! Nevelc!Nākošā neeksplodēja. „Sabotāa,” viņam iešāvās prātā, „gūstekņu sabotāa, un tas tagad vēršas pret

mums.” Viņš meta citu un pieliecās, un redzēja krievu granātu nesamies šurp, un viņš iekārpījās dubļos unsajuta eksplozijas vilni un pātagas cirtienu, un šļakstoņu, un dubļus, kas viņu apšļāca. Viņš pastiepa rokuun kliedza:

- Tu! Ātrāk! Dod! – Un tikai tad, kad viņa roka palika tukša, viņš pagrieza galvu un redzēja, kajaunkareivja vairs nebija un ka dubļi uz paša rokas bija gaļa. Viņš nošļūca lejā bedrē, meklēja, atradakādu vidusjostu, noplēsa no tās vēl atlikušās pēdējās divas granātas, redzēja ēnas rāpjamies pa bedresmalu, lecam, tālāk skrienam, pats pietupās...

„Gūstā kritis,” Grēbers nodomāja. „Gūstā. Pieveikts.” Piesardzīgi viņš uzrāpās līdz bedres malai.Dubļi viņu sargāja, kamēr vien gulēja mierīgi. Parašutraķetes gaismā viņš redzēja, ka jaunkareivis bijaizšķaidīts pa malu malām – te kāja, te kaila roka, te saplosītais ķermenis. Rokasgranāta bija trāpījusi tiešivēderā: viņa ķermenis bija eksploziju uztvēris un Grēberu pasargājis.

Grēbers palika guļam, nepaceldams galvu pāri bedres malai. Viņš redzēja lometēju šaujam nobunkura labajā pusē. Tad šāva arī no kreisās puses. Kamēr vien tie šāva, viņš nebija pazudis. Tie turējaiecirkni krustugunīs. Arī krievi vairs nerādījās. Acīmredzot izrāvusies bija tikai daļa no tiem. „Manjānokļūst aiz bunkura,” viņš domāja. Galva viņam sāpēja, viņš bija pusapdullis, bet pakausī domasraisījās ļoti skaidri, noteikti un asi. Ar to pieredzējis kareivis atšķīrās no jaunkareivja; jaunkareivis tūdaļpadevās panikai un tāpēc ātrāk gāja bojā. Grēbers zināja, ka viņš var izlikties par beigtu, ja krieviatgrieztos. Pamanīt viņu dubļos bija grūti. Bet, jo tuvāk viņš uguns aizsegā varēja piekļūt bunkuriem, jovairāk tas viņam nāks par labu vēlāk.

Viņš aizlīda pa malu uz nākošo bedri, ievēlās tur iekšā un sasmēlās pilnu muti ūdens. Pēc kāda brīaviņš jau atkal līda tālāk. Nākošajā bedrē gulēja divi līķi. Grēbers gaidīja. Tad izdzirdēja rokasgranātusprādzienus un redzēja eksplozijas netālu no kreisā bunkura. Krievi tur bija izlauzušies cauri un tagaduzbruka no divām pusēm. Lometēju uguns zibsnīja vēl joprojām. Pēc brīa rokasgranātu detonācijasapklusa, bet bunkurs turpināja šaut. Grēbers līda uz priekšu. Viņš zināja, ka krievi atgriezīsies. Tie meklēskaraspēka daļu atliekas lielajās šāviņu bedrēs; mazajās viņš varēja justies drošāks. Vienā tādā viņšnokļuva un palika guļam. Uznāca spēcīga lietusgāze. Lometēju uguns pamazām apsīka. Tad par jaunuatsāka artilērija. Tiešs trāpījums ķēra bunkuru pa labi. Tas šķita uzsprāgstam gaisā. Rīts ausa slapjš unvēls.

Grēberam izdevās aizkļūt līdz bunkuram vēl pirms rīta gaismas. Aiz kāda sašauta tanka viņš sastapaZaueru un divus jaunkareivjus. Zaueram asiņoja deguns. Kāda granāta bija sprāgusi ļoti tuvu. Vienam nojaunkareivjiem bija uzšķērsts vēders. Zarnas atsegtas. Lietus lija iekšā. Nevienam nekā nebija, ar ko viņupārsiet. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Jo ātrāk viņš nomirs, jo labāk. Otram jaunkareivim bija lauztakāja. Tas bija iekritis kādā bedrē. Glui nesaprotami, kā viņš mīkstajos dubļos bija varējis lauzt kāju.Izdegušajā tankā, kas vidū bija pārsprādzis pušu, redzēja apkalpes melnos skeletus. Viens ar ķermeņaaugšdaļu bija izliecies ārā. Tam bija nodegusi tikai puse sejas, otra puse bija uztūkusi resna, sarkanivioleta un pārsprāgusi. Zobi mirdzēja spilgti balti kā dzēstie kaļķi.

Kādam sakarniekam no kreisā bunkura izdevās pietikt viņiem klāt.- Pulcēšanās pie bunkura, - tas noķērca. – Vai tur bedrēs vēl kādi ir?- Ne mazākās jēgas. Vai sanitāru nav?- Beigti un ievainoti.Sakarnieks līda tālāk.- Mēs tev atvedīsim sanitāru, - Grēbers teica jaunkareivim, kuram lietus lija vēderā. – Vai arī

atnesīsim pārsienamos. Mēs nāksim atpakaļ.Jaunkareivis neatbildēja. Viņš gulēja mālos sīks sīciņš un bālām lūpām.- Aizvilkt prom uz teltenes mēs tevi nevaram, - Grēbers teica jaunkareivim, kam bija lauzta kāja. –

Pa šiem dubļiem ne. Atbalsties uz mums un pamēģini lēkt ar veselo kāju.Viņi paņēma jaunkareivi vidū un klupdami krizdami devās no bedres uz bedri. Tas vilkās ilgi.

Jaunkareivis vaidēja, kad viņi metās zemē. Ievainotā kāja sagriezās. Viņš nevarēja vairs tālāk tikt. Tieatstāja viņu aiz mūra drupām netālu no bunkura un uzlika ķiveri uz mūra, lai sanitāri viņu varētu atrast.Viņam blakus gulēja divi krievi: vienam nebija vairs galvas; otrs gulēja uz vēdera, un māli zem tā bijasarkani.

Viņi redzēja vēl vairākus krievus. Tad parādījās viņu pašu kritušie. Rāe bija ievainots. Kreisā rokatam bija provizoriski pārsieta. Trīs smagi ievainotie gulēja lietū ar telteni pārsegti. Nebija vairspārsienamo materiālu. Pēc kādas stundas atlidoja junkerss un nometa daus saiņus. Tie nokrita tālu krievupusē.

Ieradās vēl septiņi karavīri. Pārējie sapulcējās labajā bunkurā. Leitnants Māss bija kritis.Feldfēbelis Reineke pārņēma komandēšanu. Munīcijas nebija vairs daudz. Mīnmetēji iznīcināti. Bet divismagie un divi vieglie lometēji vēl darbojās.

No soda rotas atgriezās desmit vīri. Tie atnesa munīciju un konservus un pievāca ievainotos. Viņiemlīdzi bija nestuves. Divus no tiem redzēja kādus simt metrus tālāk uz aizmugures pusi uzsprāgstam gaisā.Visu priekšpusdienu artilērijas uguns nosprostoja gandrīz vai jebkurus sakarus.

Dienas vidū pārstāja līt. Saule izlīda no mākoņiem. Tūlīt kļuva karsts. Dubļi pārklājās ar garozu.- Viņi sūtīs uzbrukumā vieglos tankus, - teica Rāe. – Nolādēts, kur ir prettanku ieroči? Mums tie

vajadzīgi, bez prettanku lielgabaliem mums beigas.Uguns pieturējās. Pēcpusdienā atkal atlidoja junkersa transportlidmašīna. To pavadīja meseršmiti.

Parādījās iznīcinātāji un sāka uzbrukumu. Divus iznīcinātājus notrieca. Tad nogāzās divi meseršmiti.Junkerss netika cauri. Savus saiņus tas nometa tālāk aizmugurē. Meseršmiti cīnījās; viņiem bija lielāksātrums nekā krieviem, bet krievu lidmašīnu bija trīsreiz vairāk nekā vācu. Vāciešiem nācās atkāpties.

Nākošajā dienā līķi sāka smakot. Grēbers sēdēja bunkurā. Viņu bija vēl divdesmit divi cilvēki.Apmēram tikpat daudz Reineke bija savācis otrā pusē. Pārējie bija krituši un ievainoti. Bet kādreiz viņubija simt divdesmit. Grēbers sēdēja un tīrīja savus ieročus. Tie bija vienos dubļos. Viņš neko nedomāja.Viņš bija vairs tikai automāts. Viņš nekā vairs nezināja par pagātni. Viņš tikai vēl sēdēja un gaidīja, ungulēja, un modās, un bija gatavs aizstāvēties.

Tanki nāca virsū nākošajā rītā. Artilērija, mīnmetēji un lometēji cauru nakti bija turējuši frontiizolētu no aizmugures. Telefona vadus pāris reiu gan salaboja, bet tos atkal arvien no jauna pārrāva.Papildspēki, kas bija solīti, netika cauri. Vācu artilērija darbojās vairs tikai vāji. Krievu uguns bijanāvējoša. Bunkurā trāpīja vēl divas reizes, bet tas izturēja. Īstenībā tas vairs nebija nekāds bunkurs, tasbija betona bluķis, kas dubļos šūpojās kā kuģis vētrā. Kāds pusducis tuvu trāpījumu to bija izkustinājuši.Kad tas pacēlās, tad kareivji gāzās virsū tā sienām.

Vieglo ievainojumu plecā Grēbers nebija varējis pārsiet. Viņš bija uzlējis virsū mazliet konjaka, kobija atradis. Bunkurs joprojām zvalstījās un dunēja. Tagad tas vairs nebija kuģis vētrā, bet zemūdene, kasgāzelējās pa jūras dibenu ar salauztām mašīnām. Laiks arī vairs neeksistēja. Tas arī bija sašauts lupatās.Cilvēks tupēja tumsā un gaidīja. Neeksistēja vairs nekāda pilsēta Vācijā, kur viņš pirms pāris nedēļāmbija dzīvojis. Nekad arī nebija bijis nekāda atvaļinājuma. Nebija vairs nekādas Elizabetes. Tas viss bijabijis tikai trauksmains sapnis mirklī starp nāvi un nāvi – pusstunda ārprāta miega, kura laikā bijapacēlusies gaisā raķete un nodzisusi. Eksistēja vairs tikai bunkurs.

Vieglie krievu tanki izlauzās cauri. Aiz tiem un kopā ar tiem nāca kājnieki. Rota palaida tankusgarām un paņēma krustugunī kājniekus. Lometēju karstie stobri dedzināja rokas. Viņi šāva tikai tālāk.Krievu artilērija nevarēja vairs viņus apšaudīt. Divi tanki pagriezās, piebrauca klāt un atklāja uguni. Tasbija vienkārši, nebija nekā, ar ko pret tiem aizsargāties. Lometējiem tanki bija par vareniem. Tēmēja ganuz spraugām, bet bija vajadzīgs laimes gadījums, lai trāpītu. Tanki izmanevrēja laukā no uguns unturpināja šaut. Bunkurs drebēja. Betona šķembas juka.

- Rokasgranātas! – kliedza Reineke. Viņš sasēja tās saišķī, pakāra plecā un aizlīda uz izeju. Pēcnākošās zalves viņš izlīda laukā sava bunkura aizsegā.

- Divi lometēji, atklāt uz tankiem uguni! – komandēja Rāe. Viņi mēģināja segt Reineki, kas ar līkumugribēja pielavīties klāt tankam, lai ar granātu saišķi saspridzinātu tā kāpurķēdes. To izdarīt bija gandrīzneiespējami. Sākās stipra krievu lometēju viesuļuguns.

Pēc kāda laika viens no tankiem pārstāja šaut. Eksploziju neviens nebija dzirdējis.- To mēs pievārējām, - rēca Immermanis.Tanks vairs nešāva. Lometēji apšaudīja otru tanku, tas pagriezās un pazuda.- Izlauzušies bija seši, - kliedza Rāe. – Tie nāks atpakaļ. Visi mūsu lometēji lai atklāj krustugunis.

Jāaptur kājnieki!- Kur Reineke? – iejautājās Immermanis, kad viņi atkal spēja domāt. To neviens nezināja. Reineke

atpakaļ nenāca.Viņi turējās visu pēcpusdienu. Bunkuri tika pamazām sadrupināti, taču abi vēl šāva. Tie šāva gausāk.

Munīcijas bija atlicis vairs tikai nedaudz. Karavīri ēda konservus un dzēra ūdeni no bedrēm.Hiršmanim sašāva roku.Saule svilināja. Debesis bija pilnas lielu, mirdzošu mākoņu. Bunkuri oda pēc asinīm un pulvera. Līķi

ārpusē uzblīda. Kas varēja, gulēja. Viņi vairs nezināja, vai jau nogriezti no savējiem jeb vai vēl bija kādisakari.

Vakarā uguns kļuva stiprāka. Tad tā pēkšņi gandrīz vai pilnīgi apklusa. Viņi metās laukā un gaidījauzbrukumu. Tas nesākās. Divas stundas pagāja, bet uzbrukums nesākās. Šīs mierīgās divas stundasiedragāja viņu enerģiju vairāk nekā kauja.

Pulksten trijos rītā no bunkura vairs nebija pāri palicis nekas vairāk kā viens vienīgs samīcītstērauda un betona klucis. Vajadzēja to atstāt. Viņiem bija seši kritušie un trīs ievainotie. Viņiem vajadzējaatkāpties. Ievainoto ar sašauto vēderu izdevās aizstiept par daiem simt metriem vairāk uz aizmugurespusi; tad tas nomira.

Krievi atkal gāja uzbrukumā. Rotai bija vairs tikai divi lometēji. Ar tiem viņi, sēdēdami kādā bedrē,pretojās. Tad rota atgāja vēl vairāk atpakaļ. Krievi noturēja to par stiprāku, nekā tā patiesībā bija; tas rotuglāba. Otrās apšaudes laikā krita Zauers. Viņu trāpīja galvā, un viņš bija uz vietas beigts. Gabaliņu tālāk,

saliecies skrienot, dabūja galu Hiršmanis. Tas lēnām apvēlās apkārt un palika guļam. Grēbers ierāva tokādā bedrē. Tas noslīdēja zemē un noripoja dibenā. Krūtis tam bija šāvienu saplosītas. Kad Grēbersaptaustīja Zaueru, tad atrada tā asiņaino kabatas portfeli un to pievāca.

Viņi sasniedza otro aizsardzības līniju. Vēlāk tika saņemta pavēle atiet vēl tālāk. Rotu izveda nokaujas. Rezerves pozīcijas kļuva par fronti. Viņi pulcējās pāris kilometru aiz tās. Rotā bija vairs tikaitrīsdesmit cilvēku. Dienu vēlāk tā tika papildināta līdz simt divdesmit cilvēkiem.

Grēbers atrada Frēzenburgu kādā lauka hospitālī. Tā bija trūcīgi iekārtota baraka. Frēzenburgakreisā kāja bija sašķaidīta.

- Šie to grib amputēt, - viņš teica. – Kaut kāds draņķīgs asistentiņš. Cita nekā nav iemācījies. Panācu,ka rīt mani transportēs tālāk. Labāk, ka kāju vispirms apskata kāds pieredzējis cilvēks.

Viņš gulēja saliekamā gultā ar stiepļu pinuma šinu virs ceļgala. Gulta stāvēja pie atvērta loga. Ārāredzēja gabaliņu līdzena lauka. Pļavā ziedēja sārtas, dzeltenas un zilas puķes. Istaba smirdēja. Tajāatradās vēl trīs gultas.

- Un ko tad Rāe? – jautāja Frēzenburgs.- Ievainojums rokā. Mīkstumā.- Hospitālī?- Nē. Palika pie rotas.- Tā jau domāju. – Frēzenburgs savieba seju. Tās viena puse smaidīja, otrā – ar rētu – palika

nekustīga. – Das labs vairs negrib tikt atpakaļ mājās. Rāe negrib.- Kāpēc ne?- Viņš ir uzdevis. Nav vairs cerību. Un nav ticības.Grēbers paskatījās pergamenta bālajā sejā.- Un tu?- Nezinu. Vispirms jānokārto šis te, - viņš rādīja uz stiepļu šinu.Siltais vējš no pļavas ieplūda telpā.- Dīvaini ko? – teica Frēzenburgs. – Sniegā domājām, ka šajā zemē nekad nebūs vasaras. Un tad tā

pēkšņi ir klāt. Un tūlīt tās ir par daudz.- Jā.- Kā mājās bija?- Nezinu. Nemāku vairs savienot šos divus jēdzienus. Mājas un to, kas notiek šeit. Agrāk to varēju.

Tagad vairs ne. Tie par daudz atšķiras. Es vairs nezinu, kurš no tiem ir īstenība.- Kas tad to zina?- Es biju domājis, ka to zinu. Mājās viss likās tā, kā vajag. Tagad vairs nezinu, vai tā bija. Pārāk īsu

laiku viss bija. Un atšķīrās par daudz no tā, kas notiek šeit. Mājās es pat domāju, ka vairs nevienunenonāvēšu.

- To ir domājis das labs.- Tā ir. Vai tev stipri sāp?Frēzenburgs purināja galvu.- Šajā šķūnī atradās kaut kas, ko nevarēja nemaz sagaidīt, - morfijs. Man to iešļircināja. Injekcija vēl

iedarbojas. Sāp gan, bet tā, it kā sāpētu kādam citam. Vēl man ir kāda stunda vai pāris domāšanai.- Vai atbrauks sanitārvilciens?- Šeit ir sanitārā mašīna. Tā mūs nogādās uz tuvāko staciju.- Drīz šeit vairs nebūs neviena no mums, - teica Grēbers. – Tagad arī tu dodies prom.- Var būt, ka šie mani vēlreiz tā salāpīs, ka atgriezīšos.Viņi saskatījās. Abi zināja, ka tā tas nebūs.- Man gribas tam ticēt, - Frēzenburgs turpināja. – Vismaz vēl šo stundiņu vai divas, kamēr

iedarbojas morfijs. Tāda dzīvīte var būt sasodīti īsa, ko? Un tai seko kaut kas cits, par ko cilvēks pilnīginekā nezina. Šis bija mans otrais karš.

- Ko tu domā darīt vēlāk? Vai tu to jau zini?Frēzenburgs mazliet pasmaidīja.- Es jau vēl nezinu, ko tie citi ar mani darīs. Papriekš vajadzēs nogaidīt. Nekad es nebūtu ticējis, ka

tikšu laukā no šejienes. Arvien domāju, ka gals mani ķers tā pa īstam, un beigas. Tagad man jāaprod ar to,ka mani ķēra tikai pa pusei. Nezinu, vai tā ir vienkāršāk. Vienkāršāks būtu bijis gals. Tad rēķini ar dzīvibūtu noslēgti, nekādas daļas vairs nebūtu gar cūcību visapkārt, maksa par to tiktu samaksāta, un beigas.Tagad cilvēks uzreiz atkal ir visā šinī jezgā iekšā. Cilvēks sev kaut ko iestāstījis, ka nāve visu izdzēšot –un tamlīdzīgi. Tā nav patiesība. Esmu noguris, Ernst. Pamēģināšu vēl pagulēt, pirms jutīšu, ka esmukropls. Turies braši!

Viņš sniedza Grēberam roku.- Tu arī, Ludvig! – teica Grēbers.- Nu skaidrs! Tagad taču peldu līdz ar straumi. Primitīvs instinkts dzīvot. Pirms tam bija citādi. Bet

varbūt tas arī bija tikai tāds māns. Tur vēl bija kāda kripatiņa apslēptu cerību. Nu nekas. Cilvēks arvienno jauna aizmirst, ka pats var padarīt sev galu. Šo apziņu esam saņēmuši kā dāvanu kopā ar mūsu tāsaucamo saprātu.

Grēbers kratīja galvu.Frēzenburgs smaidīja savu vienpusīgo smaidu.- Tev taisnība, - viņš teica. – Nedarīsim to! Parūpēsimies labāk, lai šāds posts nekad vairs

neatkārtotos.Viņa galva atslīga uz spilvena. Pēkšņi viņš izskatījās ļoti saguris. Kad Grēbers bija pie durvīm,

Frēzenburga acis jau bija aizvērušās.Grēbers devās atpakaļ uz savu sādu. Debesis rotāja bāla vakarblāzma. Lietus vairs nebija lijis.

Dubļi bija apkaltuši. Pamestajos laukos sazēlušas puķes un nezāles. Fronte dunēja. Pēkšņi viss likās ļotisvešs un visas saites ar dzīvi kā sairušas. Grēbers šo sajūtu pazina; tā viņam biei bija uzbrukusi, kad viņšnaktī pamodās un nezināja, kur atrodas. Šķita, it kā cilvēks būtu izkritis laukā no pasaules un tumsāvientuļi lidinātos. Šī sajūta nekad nebija ilgstoša. Viņš arvien ātri atrada atkal ceļu atpakaļ, bet katru reizipalika pāri tikko apjaušams dīvains nemiers, ka reiz vairs nevarēs atrast ceļu atpakaļ.

Viņš to neizjuta kā bailes; šķita tikai, ka viņš saruktu, it kā būtu sīks kā bērns, kas pamests viensmilzīgā stepē, kur ceļi simtkārt par tāliem, lai no tās tiktu laukā. Viņš iebāza rokas kabatā un paskatījāsapkārt. Ap viņu bija ierastā ainava: drupas, atmatā pamesti lauki, Krievzemes saulriets, un pretējā pusēplaiksnījās blāva, no jauna uzliesmojoša frontes uguns. Tā tur bija neiztrūkstoši, kā arvien, un līdz ar tonebija arī atvairāms bezcerīgais dzedrums, kas urbās pašai sirdij cauri.

Viņš sajuta savā kabatā Elizabetes vēstules. Tajās bija siltums, maigums un mīlas saldaissatraukums. Bet šīs jūtas nebija mierīga lampa, kas apgaismo labu un kārtīgu māju; tās bija maldugunispurvā, un, jo tālāk viņš mēģināja tām sekot, jo staignāks šķita kļūstam purvs. Viņš bija gribējis iedegtlampu, lai rastu ceļu atpakaļ, bet viņš to bija iededzis, pirms uzcēlis māju. Viņš to bija iededzis drupās; tādrupas negreznoja, tā vērta tās vēl jo drūmākas.

Mājās viņš to nebija apzinājies. Viņš bija sekojis gaismai un nekā nebija jautājis, un bija gribējisticēt, ka pietiek ar to vien, ja tai seko. Bet nepietika vis.

Viņš šai atziņai bija pretojies, cik ilgi vien varēdams. Nebija nemaz tik vienkārši redzēt, ka tas, kambūtu vajadzējis viņu turēt un nest, tagad viņu izolēja vēl jo vairāk. Ar to bija par maz. Tas aizkustināja gansirdi, bet viņu pašu neturēja. Tas nogrima, tā bija sīka personiska laime, kas nespēja pastāvēt bezgalīgajāvispārējā posta un izmisuma purvā. Viņš izņēma Elizabetes vēstules un tās lasīja, un saulrieta atblāzmaklājās pār vēstuļu lapām. Viņš tās zināja no galvas un pārlasīja vēlreiz, un tās viņu atkal vērta vēlvientuļāku nekā pirms tam. Laime bija bijusi pārāk īsa, tā otrā te pārāk gara. Tā pirmā bija bijusi

atvaļinājums, bet kareivja dzīvi vērtēja pēc frontē pavadītā laika, nevis pēc atvaļinājumiem.Viņš iebāza vēstules atkal kabatā. Ielika tās pie savu vecāku vēstulēm, kuras bija dabūjis kancelejā.

Nebija nekādas nozīmes prātot. Frēzenburgam bija taisnība: pietika, ja spēra soli pa solim. Nevajadzēturisināt nekādas pasaules problēmas, kad cilvēks atrodas briesmās. „Elizabete,” viņš domāja, „kāpēc ganes domāju par viņu kā par kaut ko zudušu? Man taču šeit ir viņas vēstules! Viņa ir dzīva!”

Viņš tuvojās sādai arvien vairāk. Tā pletās viņa priekšā pamesta un drūma. Visas šīs sādas izskatījāstādas, it kā tās nekad vairs netiks uzceltas. Bērzu aleja veda uz kādas baltas mājas drupām. Tur laikamkādreiz būs bijis dārzs; šur tur vēl ziedēja puķes, un netīra dīķa malā stāvēja statuja. Tas bija pāns, kaspūta stabulē, bet neviens neieradās uz dzīrēm. Vienīgi pāris jaunkareivju meklēja ķiršu zaros neienākušāsogas.

XXVII - Partizāni, - Šteinbrenners aplaizīja lūpas un skatījās uz krieviem. Tie stāvēja sādas laukumā. Divi

vīrieši un divas sievietes. Viena no sievietēm bija jauna. Tai bija apaļa seja ar paplatiem vaigu kauliem.Visi četri bija atvesti no rīta.

- Tie neizskatās pēc partizāniem, - teica Grēbers.- Bet tie ir. Pēc kā tu spried, ka tie nav partizāni?- Viņi pēc tādiem neizskatās. Viņi izskatās kā nabadzīgi zemnieki.Šteinbrenners iesmējās.- Ja spriestu pēc izskata, tad noziedznieku nebūtu.„Tā tas ir,” Grēbers pie sevis nodomāja. „Tu pats tam esi vislabākais piemērs.” Viņš redzēja nākam

Rāi.- Ko lai mēs ar tiem iesākam? – jautāja rotas komandieris.- Viņus noķēra tepat, - teica feldfēbelis. – Mums tos vajadzēs iespundēt, līdz saņemsim kādas

pavēles.- Mums nudien jau tā uz kakla pietiekami visa kā. Kāpēc mēs šos nenogādājam uz pulku?Rāe nemaz necerēja saņem atbildi. Pulkam vairs nebija īsti noteiktas atrašanās vietas. Vislabākajā

gadījumā štābs varbūt kādreiz kādu atsūtīs krievus nopratināt un tad paziņos, kas ar tiem darāms.- Ārpus sādas ir kāda bijusī muias ēka, - ziņoja Šteinbrenners. – Tur ir pagrabs ar reģiem un dzelzs

durvis ar atslēgu.Rāe vērīgi to nopētīja. Viņš zināja, kas Šteinbrenneram padomā. Tas, kā parasti, ļautu krieviem bēgt,

un tā būtu viņu nāve. Ārpus sādas to varēja viegli inscenēt.Rāe paskatījās apkārt.- Grēber! – viņš teica. – Ņemiet šos cilvēkus savā zināšanā. Šteinbrenners jums parādīs, kur atrodas

pagrabs. Pārbaudiet, vai tas der. Tad ziņojiet man un atstājiet tur sardzi. Palīgus ņemiet no savas grupas.Atbildīgais esat jūs. Tikai jūs, - viņš piebilda.

Viens no gūstekņiem kliboja. Gados vecākajai sievietei bija paplašinātas vēnas. Jaunākā gāja basāmkājām. Aiz sādas Šteinbrenners pagrūda jaunāko no sagūstītajiem vīriešiem.

- Ej! Tu! Skrien!Gūsteknis pagriezās. Šteinbrenners smējās un mudināja ar roku.- Skrien! Skrien! iglāk! Brīvs!Vecākais krievs teica kaut ko krieviski. Otrs neskrēja. Šteinbrenners iespēra tam ar zābaku pa

papēiem.- Skrien, maita tāds!- Mitējies! – iejaucās Grēbers. – Tu dzirdēji, ko Rāe pavēlēja?- Šeit mēs varam tiem ļaut bēgt, - Šteinbrenners čukstēja. – Es domāju – vīriešiem. Desmit soļus, tad

šausim. Sievietes iespundēsim. Jauniņo mēs naktī paņemsim laukā.- Liec tos mierā! Un lasies! Te es komandēju.Šteinbrenners noskatījās uz jaunās sievietes stilbiem. Sievietei mugurā bija īsi svārki, un kājas tai

bija brūnas un spēcīgas.- Tos tik un tā nošaus, - viņš teica. – Vai nu mēs to darīsim, vai drošības dienests. Ar jauno mēs vēl

varētu papriecāties. Tev viegli runāt. Tikko no atvaļinājuma nācis.- Turi muti un padomā par savu līgavu! – teica Grēbers. – Rāe tev pavēlēja parādīt pagrabu, un tas

arī viss.Viņi gāja pa aleju uz balto māju.- Šepat, - Šteinbrenners norūca un rādīja uz mazu, labi saglabājušos piebūvi. Tā bija pamatīga mūra

celtne ar dzelzs reģa durvīm, kuras no ārpuses varēja noslēgt ar piekaramo atslēgu.Grēbers piebūvi apskatīja. Tā acīmredzot kādreiz būs bijusi kūts vai šķūnis. Grīda bija cementēta.

Gūstekņi bez rīku palīdzības no šejienes nevarēja tikt laukā, un viņi jau iepriekš bija pārmeklēti, vai tiemtādi nav klāt.

Grēbers atvēra durvis un palaida viņus iekšā. Divi jaunkareivji, kas bija līdzi nākuši par sargiem,stāvēja, turot šautenes gatavībā. Gūstekņi cits pēc cita iegāja piebūvē. Grēbers aizslēdza durvis unparaustīja atslēgu. Tā turēja.

- Kā mērkaķi sprostā, - ņirdza Šteinbrenners. – Banānu! Banānu! Vai gribat banānu? Mērkaķi, vaigribat banānu?

Grēbers pievērsās jaunkareivjiem.- Jūs šeit paliekat par sargiem. Jūs man arī atbildēsiet par to, lai te nekas nenotiek. Vēlāk jūs

nomainīs. Vai kāds no jums runā vāciski? – viņš jautāja krieviem.Neviens neatbildēja.- Vēlāk mēs paskatīsimies, vai nedabūsim jums kaut kur kādus salmus. Nāc! – Grēbers teica

Šteinbrenneram.- Salūko taču viņiem vēl pēļus!- Nāc! Un jūs tur – pieskatiet!

Viņš pieteicās pie Rāes un ziņoja, ka cietums esot drošs. – Pārņemiet ar pāris vīriem tā apsargāšanu,- Rāe teica. – Cerams, ka mēs pēc pāris dienām, kad stāvoklis būs mazliet mierīgāks, tiksim vaļā nogūstekņiem.

- Klausos!- Vai jums vajag vairāk nekā divus vīrus?- Nē. Kūts ir droša. Es gandrīz vai viens varētu tikt galā, ja nakti tur pavadītu. Ārā neviens nevar tikt.- Labi. Darīsim tad tā. Jaunkareivji mums vajadzīgi, lai tos steigā vēl mazliet apmācītu. Pēdējās

ziņas... – Rāe aprāvās. Viņš izskatījās saguris. – Jūs jau pats zināt, kas notiek. Tad ejiet ar!Grēbers salūkoja savas mantas. Viņš pazina vairs tikai daus no sava vada.- Tu kļūsti par cietumsargu? – jautāja Immermanis.- Jā. Es varēšu tur izgulēties. Tas ir labāk nekā dīdīt vasaraudus.- Daudz laika gulēšanai tev nebūs. Vai zini, kas frontē darās?- Izskatās pēc ķezas.- Atkal jau atkāpšanās kauja. Krievi visgarām izlauas cauri. Kopš stundas ienācis vesels lērums

draņķīgu lozungu. Plašs uzbrukums. Te taču līdzenums vien tik ir. Te nav ko noturēt. Šoreiz mumsjāatkāpjas tālu.

- Vai domā, ka mēs metīsim mieru, kad nonāksim pie Vācijas robeas?- Vai tu tam tici?- Nē.

- Es arī ne. Kurš tad te pie mums jau metīs mieru? Ģenerālštābs noteikti ne. Tas atbildību par toneuzņemsies. – Immermanis greizi pasmaidīja. – Pēdējā karā tas varēja uzvelt atbildību pagaidu valdībai,kuru pirms tam uz ātru roku nodibināja. Tie muļķi iebāza galvu cilpā, parakstīja pamieru un pēc nedēļastika apsūdzēti, ka nodevuši tēvzemi. Šodien kaut kas tamlīdzīgs vairs nenotiks. Totāla valdība – totālasakāve. Nav nevienas citas partijas, kas vestu pārrunas.

- Izņemot komunistus, - Grēbers sarūgtināts teica. – Es eju gulēt. Vienīgais, ko es dzīvē kādreizgribētu, ir – domāt, ko gribu, runāt, ko gribu, un darīt, ko gribu. Bet, kopš mums ir pestītāji pa labi un pakreisi, tas ir daudz lielāks noziegums nekā jebkura slepkavība.

Viņš paņēma mugursomu un devās uz lauka virtuvi. Tur viņš saņēma savu mēru pupu viras, savumaizes un desas porciju vakariņām; tā viņam nevajadzēja vēlreiz atgriezties sādā.

Bija dīvaini klusa pēcpusdiena. Jaunkareivji bija aizgājuši pēc tam, kad bija atnesuši salmus. Kautarī fronte dunēja, diena tomēr šķita mierīga. Šķūnīša priekšā pletās nezālēm pieaudzis maurs, kas bijanomīdīts un granātu bedrēm caurvagots, bet tas tomēr zaļoja, un gar kādreizējā ceļa malu vēl auga pārispuķu čemuru.

Dārzā aiz bērzu alejas Grēbers uzgāja mazu, puslīdz saglabājušos paviljonu, no kura viņš varējapārredzēt šķūnīti. Viņš tajā atrada pat daas grāmatas. Tās bija iesietas ādas vākos ar izbalējušu zeltagriezumu. Lietus un sniegs bija grāmatas tā sabojājis, ka tikai viena vairs bija lasāma. Tas bija kādssējums ar romantiskām pasakaini skaistu ainavu gravīrām. Teksts bija franču valodā. Viņš lēnām šķirstījagrāmatu. Ainavas viņu pamazām savaldzināja. Tās modināja viņā smeldzošas un bezcerīgas ilgas, kaspalika arī tad, kad grāmatu viņš jau sen bija aizvēris. Pa bērzu aleju viņš aizgāja līdz dīķim. Tur dubļu unaļģu vidū tupēja pāns, kas pūta stabulē. Tam gan trūka viena raga, bet citādi tas bija pārdzīvojis ganrevolūciju, gan komunismu, gan karu. Viņš, tāpat kā šīs grāmatas, te vēl stāvēja no leģendārajiem laikiem– no laikiem pirms pirmā kara. Tie bija laiki, kad Grēbera vēl nebija pasaulē. Viņš bija dzimis pēc pirmākara, uzaudzis inflācijas posta laikos un pēckara gadu nemieros un nobriedis jaunā karā. Viņš apgājaapkārt dīķim, pagāja garām paviljonam un atgriezās pie gūstekņiem. Viņš apskatīja dzelzs durvis. Tāsnebija no sākta gala bijušas šķūņa durvis, tās pierīkotas vēlāk. Varbūt cilvēkam, kam šī māja un parks bijapiederējuši, pašam aiz šīm durvīm bija nācies gaidīt nāvi.

Vecā sieviete gulēja. Jaunā tupēja kaktā. Abi vīrieši stāvēja un vērās pievakarē. Viņi paskatījās uzGrēberu. Meitene raudzījās grīdā. Vecākais krievs vēroja Grēberu. Grēbers pagriezās uz pretējo pusi unatlaidās zālē.

Mākoņi peldēja debesīs. Bērzos čivināja putni. Pāri granātu izrautajām bedrēm zils taurenītisplivinājās no zieda uz ziedu. Pēc brīa tam piebiedrojās cits. Abi rotaļājās un dzenāja viens otru. Frontēdunoņa pieņēmās. Abi tauriņi pārojās un, kopā saķērušies, laidelējās pa tveicīgo, saulaino gaisu. Grēbersaizmiga.

Vakarā kāds jaunkareivis atnesa gūstekņiem daas porcijas ēdiena. Tā bija ar ūdeni atšķaidītapusdienas pupiņu vira. Jaunkareivis gaidīja, līdz gūstekņi paēda, tad paņēma traukus atkal līdzi. Viņšatnesa arī Grēberam cigarešu devu. Tā bija lielāka nekā parasti. Tā bija slikta pazīme. Labāku ēdienu unvairāk cigarešu deva tikai tad, kad priekšā stāvēja smagas dienas.

- Šovakar mums iedalīja vēl divas papildu stundas apmācībai, - jaunkareivis stāstīja. Viņš nobaījiespaskatījās uz Grēberu. – Kaujas mācības, rokasgranātu mešana, durkļu cīņa.

- Rotas komandieris zina, ko dara. Velti viņš jūs netramdīs.Jaunkareivis pamāja. Uz krieviem viņš noskatījās kā uz dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā.- Tie tur ir cilvēki, - bilda Grēbers.- Jā, krievi.- Labs ir! Krievi. Paņem šauteni! Turi to šaušanas gatavībā! Izlaidīsim sievietes laukā, vispirms

vienu, tad otru. – Pret reģiem pagriezies, Grēbers teica: - Saiet visi kreisā kaktā! Vecā sieviete lai panāk

šurp! Vēlāk sevis pēc varēs iziet pārējie.Vecais krievs pārējiem kaut ko sacīja. Viņi paklausīja. Jaunkareivis turēja šauteni šaušanas gatavībā.

Vecā sieviete pienāca pie durvīm. Grēbers atvēra tās, palaida sievieti laukā un atkal aizslēdza. Vecāsieviete sāka raudāt. Viņa gaidīja, ka to nošaus.

- Pasakiet, ka viņai nekas nenotiks. Lai tikai nokārto savas darīšanas, - Grēbers uzrunāja vecokrievu.

Vecais viņai kaut ko pateica. Sieviete pārstāja raudāt. Grēbers kopā ar jaunkareivi aizveda viņu līdzmājas stūrim, kur stāvēja divas sienas. Viņš gaidīja, līdz sieviete atnāca atpakaļ, un tad izlaida laukāmeiteni. Tā igli un ņipri gāja viņam pa priekšu. Ar vīriešiem bija vienkāršāk. Tos viņš aizveda aizpiebūves un neizlaida no acīm. Jaunkareivis, nopietni apakšlūpu izstiepis, cītīgi un vērīgi turēja šautenišaušanas gatavībā. Viņš atveda atpakaļ otru vīrieti un durvis aizslēdza.

- Tas gan bija uztraucoši, - viņš teica.- Tā? – Grēbers nolika šauteni. – Tagad vari iet.Viņš pagaidīja, līdz jaunkareivis bija aizgājis. Tad izņēma no kabatas cigaretes un iedeva vecajam

vīram priekš katra pa vienai. Viņš aizdedzināja sērkociņu un pasniedza to cauri reģim. Visi smēķēja.Cigaretes kvēloja pustumsā un apgaismoja sejas. Grēbers paskatījās uz jauno krievieti un juta pēkšņineciešamas ilgas pēc Elizabetes.

- Laba... viņa, - teica vecis, kas bija sekojis Grēbera skatienam.Viņa seja bija pie pašiem reģiem. – Karš zaudēts... priekš vāciešiem... jūs cilvēks labs... – viņš klusi

teica.- Muļķības!- Kāpēc ne... laist mūs laukā... nākt līdzi mums?Grumbu izvagotā seja pagriezās acumirkli uz jaunās krievietes pusi un tad atpakaļ. – Nākt ar mums...

un Marusju... paslēpsim... laba vieta... dzīvot. Dzīvot... – viņš mudinādams atkārtoja.Grēbers purināja galvu. „Tā nav izeja,” viņš domāja. „Tā ne. Bet kur tad tāda ir?”- Dzīvot... beigts ne... tikai gūstā... – čukstēja krievs. – Jūs arī... beigts ne... pie mums... mēs nav

vainīgi...Tas izklausījās vienkārši. Grēbers novērsās. Tas izklausījās vienkārši vakara pēdējā maigajā

gaismiņā. Laikam viņi arī patiešām bija nevainīgi. Ieroči pie viņiem nebija atrasti, un pēc partizāniem tieneizskatījās. Abi vecīši noteikti ne. „Ja es viņus izlaistu,” viņš nodomāja, „tad kaut ko būtu darījis,vismaz kaut ko. Izglābis pāris nevainīgu cilvēku. Bet līdzi iet es nevaru. Turp ne. Ne turp, no kurienesgribu aiziet.” Viņš pastaigājās šurpu turpu, līdz atkal nonāca pie strūklakām. Bērzi tagad slējās melni pretdebesīm. Viņš devās atpakaļ. Šķūņa tumsā viena cigarete vēl kvēloja. Vecā krieva seja bāli vīdēja aizreģiem.

- Dzīvot... – tas teica, - labi... pie mums.Grēbers izņēma savas vēl atlikušās cigaretes un ielika veča lielajā rokā. Tad viņš sameklēja daus

sērkociņus un iedeva tos gūsteknim.- Še... uzsmēķējiet... naktī...- Dzīvot... Jūs jauns... Karš tad jums cauri... jūs labs cilvēks... mēs nav vainīgi... dzīvot... Jūs...

mēs... visi.Balss bija klusa un zema. „Dzīvot,” tā teica, kā melnajā tirgū pārdevējs saka „sviestiņš”. Kā

pērkama sieviete „mīlu”. Maigi, aicinoši, vilinoši un viltīgi. It kā viņš dzīvi varētu pārdot. Grēbers juta,ka šī balss viņu raustīt raustīja.

- Muti ciet! – viņš uzkliedza vecajam. – Pietiek muldēt, vai es par to ziņošu. Tad jums vakars.Viņš atkal uzsāka savu apgaitu. Fronte dārdināja stiprāk. Parādījās pirmās zvaigznes. Pēkšņi viņš

jutās ļoti vientuļš un vēlējās atrasties atkal blindāā un smirdoņā, un krākoņā savu biedru vidū. Viņam bijatā, it kā visi viņu būtu pametuši un viņam vienam pašam par kaut ko būtu jāizšķiras.

Viņš mēģināja gulēt un nolikās paviljonā uz salmiem. „Varbūt šie varēs izkļūt laukā tā, ka es tonepamanu,” viņš domāja. Nekas nelīdzēja. Viņš zināja, ka laukā tie nevarēja tikt. Par to bija parūpējušiestie, kas šķūnīti bija cēluši.

Fronte kļuva arvien nemierīgāka. Lidmašīnas rūca visu nakti. Tarkšķēja lometēji. Tad atplūda dobjiebumbu sprādzienu rībieni. Grēbers ieklausījās. Troksnis pieņēmās. „Ja tie izlauztos cauri frontei...” viņšatkal prātoja. Viņš piecēlās un devās uz piebūvi. Tur viss bija mierīgi. Gūstekņi, šķiet, gulēja. Bet tadviņš neskaidri saskatīja veča seju un griezās atpakaļ.

Pēc pusnakts viņš zināja, ka frontē trako nikna kauja. Smagā artilērija vērsa uguni tālu aiz fronteslīnijas. Tās šāviņi krita jau netālu no sādas. Grēbers zināja, cik pozīcijas bija vājas. Viņš varēja izsekotatsevišķos kaujas posmus. Drīz tanki nāks uzbrukumā. Tagad zemi drebināja viesuļuguns. Dārdoņa vēlāsno apvāršņa līdz apvārsnim. Viņš to juta savos kaulos. Viņš nojauta, ka drīz tā viņu aizsniegs, un tomēr tādīvainā kārtā šķita negaisu virpulī riņķojam ap viņu un ap šo mazo, balto piebūvi, kurā tupēja krievi, - itkā visā šajā iznīcībā un nāvē tie pēkšņi būtu kļuvuši par viduspunktu un it kā viss atkarātos no tā, kas artiem notiks.

Viņš staigāja šurpu turpu, viņš tuvojās piebūvei un gāja atpakaļ, viņš sajuta atslēgu savā kabatā, viņšmētājās, gulēdams uz salmiem, no vieniem sāniem uz otriem un tikai pret rītu spēji iekrita smagā,nemierīgā miegā.

Svīda pelēks rīts, kad viņš pietrūkās. Frontē gāja kā pa elli. Artilērijas uguns jau klājās pār sādu unaiz tās. Viņš paskatījās uz piebūvi. Reģis bija kārtībā. Krievi aiz tā kustējās. Tad viņš ieraudzīja skrienamŠteinbrenneru. – Atkāpjamies, - sauca Šteinbrenners. – Krievi pārrāvuši fronti. Pulcēšanās sādā. Ātrāk!Viss juku jukām! Paņem savas mantas!

Tad Šteinbrenners bija klāt.- Tos tur mēs mudīgi likvidēsim.Grēbers juta savu sirdi stipri dauzāmies.- Kur pavēle? – viņš noprasīja.- Pavēle! Cilvēk, ja tu redzētu, kas sādā darās, tad tev nekādas pavēles vairs nevajadzētu. Vai tu no

uzbrukuma šeit neko nedzirdēji?- Dzirdēju gan.- Tad jau tu zini, kas notiek. Aiziet! Vai domā, ka mēs šo bandu varam līdzi vazāt? Mēs tos tāpat

caur reģiem nolikvidēsim.Šteinbrennera acis spīdēja zilas jo zilas. Āda virs deguna saspringa virs kaula. Viņš grābstījās gar

savu jostu.- Atbildīgs šeit esmu es, - Grēbers atcirta. – Ja tev nav pavēles, tad taisies, ka pazūdi.Šteinbrenners smējās.- Labs ir! Knāb tu viņus tad nost!- Nē, - atteica Grēbers.- Kādam taču tie jānolikvidē. Mēs nevaram tos līdzi vazāt. Vācies prom ar saviem vārgiem nerviem!

Ej pa priekšu, es tūlīt nākšu.- Nē, - Grēbers teica. – Tu viņus nenošausi.- Ne? – Šteinbrenners uzmeta Grēberam skatienu. – Ne? – viņš lēnām nostiepa. – Vai tu maz zini, ko

tu runā?- Jā. Zinu gan.- Tā, tu zini? Tad tu arī zini, ka tu...Šteinbrennera seja pārvērtās. Viņš tvēra pēc sava revolvera. Grēbers pacēla šauteni un izšāva.

Šteinbrenners sagrīļojās un nogāzās. Viņš izgrūda nopūtu kā bērns. Revolveris izkrita viņam no rokas.Grēbers skatījās uz guļošo ķermeni. „Pašaizsardzība,” viņš neskaidri nodomāja. Artilērijas šāviņš

aizkauca pāri dārzam.Viņš attapās, aizgāja pie šķūņa, izvilka no kabatas atslēgu un atvēra durvis.- Ejiet! – viņš teica.Krievi skatījās uz viņu. Viņi neticēja viņam. Viņš aizmeta prom savu šauteni.- Ejiet, ejiet! – viņš nepacietīgi teica un rādīja savas tukšās rokas.Uzmanīgi jaunais vīrietis pabāza kāju laukā. Grēbers novērsās. Viņš devās atpakaļ – turp, kur gulēja

Šteinbrenners.- Slepkava, - viņš teica un nezināja, kam tas bija domāts. Viņš skatījās uz Štenbrenneru. Viņš nejuta

neko.Tad domas viņam pēkšņi sāka drudaini raisīties. Šķita, ka smags akmens būtu novelts. Kaut kas bija

izšķīries uz visiem laikiem. Viņš nejuta vairs smagumu. Viņš jutās it kā bez svara. Viņš zināja, ka kaut kasjādara, bet viņam bija tā, it kā vajadzētu pieturēties, lai neaizlidotu prom. Galva reiba. Uzmanīgi viņšgāja pa aleju. Kaut kas ārkārtīgi svarīgs bija darāms, bet vēl viņš šo patiesību nevarēja noturēt, vēl ne. Tāvēl bija pārāk tāla un pārāk jauna, un tik skaidra, ka sāpēja.

Grēbers ieraudzīja krievus. Tie skrēja bariņā, pieliekušies – sievietes pa priekšu. Vecais krievspaskatījās atpakaļ un ieraudzīja Grēberu. Rokās krievam pēkšņi bija šautene. Viņš to pacēla un tēmēja.„Tie tomēr bija partizāni,” Grēbers nodomāja. Viņš redzēja stobra melno caurumu, tas auga augumā; viņšgribēja saukt, skaļi saukt, bija tik daudz, ko vajadzēja pateikt ātri un skaļi...

Šāviena triecienu viņš nejuta. Viņš tikai pēkšņi redzēja savā priekšā zāli, pie pašām acīm kādupussamītu stādiņu ar iesārtām ziedlapiņām un maigām lapām, kas kļuva lielāks, un tas tā jau kādreiz bijabijis, viņš tikai vairs neatcerējās, kad. Stāds šūpojās, vientuļi stāvēdams pret sašaurināto apvārsni, -Grēbera galva jau noslīga zālē, - klusi un dabiski atnesot viņam mēmu, saprotamu mierinājumu, kādspiemīt visniecīgākajām lietām. Un pilnīgu mieru; un šis stādiņš kļuva lielāks un lielāks, līdz aizsedzadebesis, un Grēbera acis aizvērās.