DAUGAVPILS UNIVERSITĀTEHUMANITĀRĀ FAKULTĀTE

VĒSTURES KATEDRA

KĀRLIS DIMDIŅŠ

SPARTA UN SPARTIEŠI KSENOFONTA DARBĀ „GRIEĶU VĒSTURE”

KURSA DARBS

ZINĀTNISKAIS VADĪTĀJS: ILZE ŠĒNBERGA

DAUGAVPILS, 2010

1

SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads.........................................................................................................3.lpp.

Izmantoto avotu un literatūras apskats ................................................7.lpp.

I nodaļaKsenofonta kā vēsturnieka notikumu atspoguļojums, skatījums

1.1 Notikumu atlase Ksenofonta darbā ...................................... 9.lpp.

1.2 Ksenofonta pieeja vēstures izpētē ....................................... 15.lpp.

1.3 Ksenofonta notikumu izklāsta veids.................................... 21.lpp.

1.4 Kara rezultāts Ksenofonta skatījumā ................................ 25.lpp.

1.5Mūsdienu vēsturnieku pētījumi par „Hellenica” ............... 28.lpp.

II nodaļaIeskats Ksenofonta biogrāfijā

2.1 Ksenofonta dzīve līdz „Hellenica” tapšanai ...................... 32.lpp.

2.2 Ksenofonta dzīve pēc „Hellenica” tapšanas ...................... 35.lpp.

Nobeigums ............................................................................................ 37.lpp.

Biežāk lietotie jēdzieni, saīsinājumi un to skaidrojumi ....................40.lpp.

Avotu un literatūras saraksts ............................................................. 41.lpp.

Pielikums .............................................................................................. 43.lpp.

2

IEVADS

Spartieši Ksenofonta darbā „Grieķu Vēsture” jeb „Hellenica”, tēmas

nosaukums liecina par to, ka tiks veltīta lielāka uzmanība tieši spartiešu

attēlojumam šajā darbā. Ne tikai spartiešu izskata apraksts, bet to

atainojumam no dažādiem skatpunktiem, t.i., gan ārējais izskats, uzvedības

normas, pasaules uztvere, dažādas dzīves sfēras – politika, sadzīve,

ekonomika, māksla, saimniecība, karadarbība u.c. Ksenofonta aprakstā.

Šī autora darbs izvēlēts, jo tas ataino grieķu kultūras daļu, kuru

mūsdienu autori piemin minimāli, uzskatot to par mazāksvarīgu. Spartiešiem

ir veltīts nepelnīti maz uzmanības, uzsverot tikai to militāro nozīmi grieķu

kultūras kopainā. Ksenofonta loma šajā vēstures posmā ir īpaša. Daudzi šī

izcilā vēsturnieka līdzgaitnieki apbrīnojuši tā talantu un nepārspējamās

zināšanas, saņemot gan atēņu, gan spartiešu apmācību. (Sokrāts; Laertas

Diogens – Asmus 1999 272, 265.lpp u.c.) Ļoti būtiska ir Ksenofonta

personība šajā laikā, jo viņš bija unikāls cilvēks. Nav sastopams kāds cits

grieķu domātājs vai politiķis, kas nākdams no citas sabiedrības spētu tā cienīt

savu ienaidnieku. (Tumans 2004: 208)

Tomēr ir liela atšķirība starp Ksenofonta laika pieeju vēstures izziņai un

tās mērķiem, ar mūsdienu zinātnieku pētījumu formām. Eksistē arī

vienojošais– vēlme ieskatīties pagātnē. Ksenofonta laikā dominēja priekšstats

par pozitīvas pagātnes pārsvaru vēstures procesos. (grieķu uzskats par 5

laikmetiem, Hēsioda poēma „Darbi un dienas”). Iespējams, ka tieši labā

atsaukšana atmiņā ir viens no iemesliem Ksenofonta vēstures tapšanai,

protams, ir uzskats, ka tas tapis tikai praktisku iemeslu dēļ. (pabeigt Tukidīda

iesākto darbu „Grieķu Vēsture”)

Šobrīd dzīvojam pasaulē, kurā glorificē demokrātiskās pārvaldes

formas, bet vai tās tiešām nes šo vēsturisko mērķi. Šis ir būtisks iemesls, kādēļ

3

darba aktualitāte ir nemainīgi nozīmīga, jo mūsdienu vēsturnieki pārskata

demokrātijas būtību un tās transformāciju tagadnē, tomēr paturot redzeslokā

arī citu sabiedrības organizēšanās veidu plusus un mīnusus. (Iespējams

salīdzināt ar senās Atēnas un Spartas situāciju). Demokrātijas pamatiezīme ir

tās nemitīga attīstība, taču šobrīd esam strupceļā. „Neviena no mūsdienās reāli

pastāvošajām demokrātijām nevar lepoties ar pilnīgu demokrātijas ideālu

īstenošanu. Tajā pašā laikā demokrātija nav monuments, kas savā pilnībā un

pabeigtībā stāv nemainīgs pāri laikam.” (Rozenvalds 2008: 48) Tāpēc tieši

vēstures zinātne varētu radīt šo grūdienu nākamajam posmam zinātnes

attīstībā, tādēļ šī tēma labi iekļaujas vēstures zinātnē.

Tēmas kodols ir problēma, kurai ir jārod atbilde. Šajā darbā galvenā

problēma ir Ksenofonta kā vēsturnieka notikumu atspoguļojums, skatījums.

Akcentējot tieši notikumu izklāstu, t.i., dažādu kauju, dumpju, pamieru, miera

līgumu noslēgšanu, valdnieku tikšanās, pārrunu laiku, parvaldes organizācijas

darbības raksturojumus.

Šīs problēmas unikalitāte slēpjas katras personas, katra vēsturnieka

savdabīgumā, kas piešķir sevišķu, tikai autoram atbilstošu vēstures kritikas,

pieejas veidu. Svarīgi ir saprast, ka šī darba iestrādes iespējams paplašināt un

izvērst tīri paša autora biogrāfijas vai „Grieķu Vēstures” izpētē. Darba

zinātniskais nozīmīgums izpaužas šī pētījuma fleksibilitātē, jo saistīts ar visas

klasiskās Grieķijas laika telpu un tās ievērojamām personībām. (Tukidīds,

Līsandrs, Kīrs, Agesilajs u.c.) Kādēļ vēl būtu nepieciešams petīt šo problēmu?

Pirmkārt, Grieķu kultūru uzskata par Eiropas kultūras pamatu, otrkārt, lai

saprastu, ka Atēnu sabiedrības kultūras sasniegumi nebūt nav vienīgie grieķu

kultūrtelpā, treškārt, vienkārši intereses, par Spartas vēsturi, veicināšanas

labad.

4

Parasti darba mērķi formulē caur problēmu. (Varslavāns 2001: 128) Šī

darba mērķis ir noskaidrot un pierādīt, ka Ksenofonts, rakstot darbu, nav

ietekmējis tā saturu savas politiskās pārliecības dēļ. Šis ir grūti sasniedzams

mērķis, taču izmantojot dažāda veida palīgliteratūru un cenšoties izprast

Ksenofonta rīcību faktu atlasē var veikt secinājumus par darba raksturu un

ticamību. Mērķi izzināt palīdz arī citu tā laika grieķu zinātnieku veiktie

petījumi un izmantojot salīdzināšanas metodi iespejams to novertēt.

(Varslavāns 2001: 133)

Savstarpēji saistītas ir Tēma→Problēma→Mērķis→Uzdevumi, tādēļ

merķis palīdz atklāt uzdevumu, taču lai uzdevumu skaits nenovērstu

uzmanību no pētījuma mērķa, tos ieteicams sagrupēt svarīgajos un mazāk

svarīgajos. Pirmkārt, izvērsti atklāt Ksenofonta pieeju vēstures izpētē, vēstures

rakstīšanas veidu. Sekundārie jautājumi, kas saistīti ar šo uzdevumu ir : Kādēļ

Ksenofonts pastiprināti pēta spartiešus? Kādus faktus, situācijas atlasa? Kāds

ir autora rakstīšanas stils? Kādi ir Ksenofonta uzskati par cilveku un attieksme

pret Spartu, Atēnām? Vai un kā autors cenšas atainot spartieša iekšējās

īpašības? Vadoņu un pārējo personāžu raksturojums? u.c. Otrkārt, Izvērtēt

Ksenofonta notikumu atspoguļošanas veidu. Sekundārie jautājumi : Vai autors

notikumus izklāsta sīki, tikai sausi atstāsta, piesķir īpašu nozīmi notikušajam?

Kā attēloti notikumi, kuros pats piedalījies un kurus ir neklātienē

noskaidrojis? Vai tekstu caurstrāvo pozitīva vai negatīva attieksme pret karu

un tajā iesaistītajām nacijām, u.c. ? Treškārt, kāds ir kara rezūltāts Ksenofonta

skatījumā. Sekundārie jautājumi : Spartiešu uzvara nesusi pozitīvu, negatīvu,

neitrālu, graujošu, lielisku u.c. veida iznākumu? Secinājumi vai karš bija

vajadzīgs un kas ir tā vaininieki? Kā vērtē persiešu lomu diplomātiskajā un

karadarbības laukā, u.c. ?

5

Darba hronoloģiskie ietvari, saprotams, pārstāv klasiskās Grieķijas

periodu, konkrēti no 411 g. p.m.ē. līdz 362. g p.m.ē., taču paša autora dzīves

pieredze uzskatāma no 430. g p.m.ē. līdz 350. g p.m.ē.. Tātad autors izklāstījis

tos notikumus, kuri norisinājušies viņa dzīves laikā. Šajā laikā Egejas jūras

reģionā dominē 3 ietekmīgākās valstis, t.i., Atēnas, Sparta un Persija.Visa

darbība notiek V – IV gs. p.m.ē. .

6

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS APSKATS

Rakstot šo darbu par pamatavotu, tika izmantots Ksenofonta darba

„Grieķu Vēsture 1935. gada tūlkojums krievu valodā izdevniecībā „Sodebgiz”

Sanktpēterburgā, tulkojis S. Lurje sadarbībā ar Sanktpēterburgas valsts A.S.

Bubnova universitātes vēstures fakultāti.

„Hellenicas” ārējās kritikas nolūkā nepieciešams pieminēt to, ka laiks,

kurā grāmata tapusi (20. gs 1. puse) ir Starpkaru periods Krievijā, tobrīd

izveidojušās PSRS laikā un telpā. Protams, darba izveidē jūtama tā laika

ideoloģija, taču autoram izdevies saglabāt teksta autentiskumu un neitralitāti

tulkošanas procesā.

Tā laika PSRS telpā dominē divi kultūras centri – Maskava un

Sanktpēterburga. Šajā laikā izveidojas spēcīga vēstures zinātnes

pārstāvniecība, tomēr iekšējais nestabilais politiskais stāvoklis ietekmē arī

zinātni.

Teksta žanrs, tā īpatnības – šis ir historiogrāfisks, verbāls, rakstiski

naratīvais avots, kas satur tiešu tīšu tekstā atainoto informaciju. Teksts ietilpst

lietisko darbu dokumentālajā stilā.

Šis avots ir veidots ļoti strukturēti. Iesākumā autors ievadā izklāsta šī

darba būtību, nozīmīgumu un darba procesā radušos problēmu risinājuma

gaitu. Saskatāms arī paša autora (S.Lurje) domas un idejas. Pēc ievada seko

paša darba pamatdaļa – tulkojums krievu valodā, sadalīts 7 grāmatās un

izmantota autora izstrādāta teksta numerācijas sistēma, gan saglabāta

Ksenofonta laika izstrādātā rindkopu numerācija. Pēc darba pamatdaļas seko

pielikuma daļa, kurā publicēts izvilkums no „Grieķu Vēstures”, kas atrasts

Oksirinksā 1907. gadā. Tajā teksts atstāts senajā rakstībā kā piemērs tam, kā

darbs izskatījies oriģinālā.

7

Komentāru daļā autors sīkāk paskaidro tekstā numurētos vārdus vai

izteicienus, kas ir mazāk saprotami. Arī komentāri ir sakārtoti pēc grāmatu

principa. Tad seko personvārdu un ģeogrāfisko nosaukumu skaidrotājs, kura

pēdējā daļa ir satura rādītājs ar karšu pielikumu. Grāmatā ir 378 lpp. Šis

konkrētais eksemplārs ir vecs un unikāls, jo tieši Ksenofonta „Hellenica”

pilnā tulkojumā ir sameklējama tikai šinī izdevumā.

` Autors S. Lurje (Solomons Jakovļevičs Lurje ir šīs ģimenes

pirmdzimtais 1891. gada 8. janvārī (pēc vecā kalendāra 27. decembrī 1890)

Mogiļevā un miris 1964. g. 30. oktobrī Ļvovā, padomju filologs un

vēsturnieks, specializējies antīko laiku vēsturē. Dzimis ārsta Jakova – Ārona

Anatoļēviča Lurje un Mirjas Solomonovnas Retneres ģimenē. Strādājis

Sanktpēterburgas universitātē. Par darbu „Kosmopolītisms” bija spiests

pamest Sanktpēterburgu, pārcēlās uz Odesu, pēc tam atpakaļ uz Ļvovu. Bija

viens no vadošajiem antīkās kultūras un vēstures pētniekiem, antīkās Grieķijas

zinātnieku, īpaši Demokrita, izzinātājs. Kā lingvists jau 1940. gados pierādīja

hipotēzi par grieķu valodas pieraksta Lineārā B raksta nozīmi, aktīvi piedalījās

šī raksta šifrēšanas darbos pēc ASV zinātnieku Maikla Ventrisa un Džona

Čedvina uzaicinājuma. Izpelnījies pateicību un goda rakstu „Padomju

vēsturnieks” par lielu iegūldījumu antīkā (Mikēnu) perioda izpētē Grieķijā.

(http://magazines.russ.ru/zvezda/2004/7/ged18-pr.html)

Pārējā literatūra ietver vēl 10 grāmatas un zinātiskos darbus, kā arī 3

interneta resursu norādes. 8 grāmatas ir latviešu valodā, savukārt, 4 ir krievu

valodā, interneta resursi izmantoti gan krievu (2) valodā, gan angļu (2) valodā.

Saturiskā ziņā materāli ir dažādi gan dokumentāla satura teksti (Tomaševska;

Lukstiņš; Tumans), gan teorētiski rakstu krājumi (Lūsis; Varslavāns;

Redkolēģija), gan uzziņu avoti (V. Avdijevs; Rubenis; Švābe; Radčiks).

8

I

KSENOFONTA KĀ VĒSTURNIEKA NOTIKUMU ATSPOGUļOJUMS,

SKATĪJUMS

1.1

Notikumu atlase Ksenofonta darbā

Šo nodaļu nepieciešams sākt uzdodot jautājumu – kādēļ Ksenofonts

izvēlējies sīkāk aprakstīt tos notikumus, kas saistīti ar lakedemoniešiem jeb

spartiešiem.(tekstā Ksenofonts izdala spartiešus – polisas iedzīvotājus un

lakedemoniešus – visus Lakonijas iedzīvotājus) Autora darbā ir sastopamas

norādes atbildei – Ksenofonta paša apbrīna saistībā ar spartiešu izcilo,

savdabīgo domāšanas un runas veidu, kam pat piesķirts īpašs nosaukums –

lakonisms, protams, arī viņu spēja risināt sarežģītas situācijas, kad izpaužas

drosme un vīrišķība. Ksenofonts pats veic būtiskāko notikumu atlasi : „Tādi

bija kara notikumi uz sauszemes. Tagad es sākšu aprakstīt notikumus tajā pašā

laikā uz jūras un piekrastes pilsētās, pie tam aprakstīšu tikai nozīmīgakos,

izlaižot nesvarīgus faktus.”(Lurje 1935: 96)

Kas ir spartieši? Ģeogrāfiski Sparta atrodas Eiropas DA Balkānu

pussalas Grieķijas kontinentālajā daļā, Peleponēsas pussalas D daļā, vēsturiski

šo apgabalu apdzīvojušas ahajiešu ciltis, taču XII gs. beigās p.m.ē. – XI gs.

p.m.ē. Spartas teritorijā ienakušas doriešu ciltis, kas uzskatāmas par spartiešu

tautas pamatlicējām, tomēr laika gaitā gan ahajiešu, gan doriešu ciltis saplūda.

Izveidojoties Lakedemonijas valstij X gs p.m.ē. tika stingri noteikta sociālā

robeža starp ahajiešu un doriešu ienācēju pēctečiem, tadejādi izveidojoties

kārtu sistēmai. (spartieši – pilsoņi; perioiki – doriešu nespartiešu pēcteči,

puspilsoņi; heloti – par vergiem padarītie ahajiešu pēcteči, vēlāk klasiskajā

periodā V-IV gs p.m.ē. radās Sintropoi – sveša nepilsoņa bērni ksenoi, kā arī

9

bastardi – Nothoi, kuru tēvi bija spartieši un mātes – helotes un īpaša

kategorija tsesantes – gļēvuļi, kas kaujas laukā izrādījuši bailīgumu

ienaidnieka priekšā. (Avdijevs 1979: 105/06 )

Spartiešu savdabīgo dzīvesveidu, kultūru, pasaules uztveres veidu

nosaka konkretās vides, dabas apstakļi. Lielakā daļa iedzīvotāju apmetušies

Eivrotas upes ielejā Lakonijā, taču šo ieleju ieskauj Parnona kalnu grēda A

līdz ar jūras krastu, no citiem Peleponēsas apgabaliem to R nodala Taigeta

grēda ar stāviem krastiem, Z kalnu pauguri ar Alfijas un Eivrotas upju

iztecēm, savukārt, D pieeju pie jūras apgrūtina purvainie krasta apgabali, tādēļ

ostu izvietošana šeit ir neiespējama.

Skarbā kalnu apvidū cilvēks ir spiests iemacīties izdzīvot un arī retie

ārpus reģiona ieceļotāji asociējušies ar briesmām, tādēļ visi tuvākie

kaimiņapgabali ātri tikuši iekaroti. Arī dzīvesveids ir bijis daudz pieticīgaks

kā citur Grieķijā. (uzturs – maize un vira, guļvieta – māla pliens utt.) Kultūrai

raksturīgs praktiskums, militārisms, mākslā dominē mūzika un sporta

sacensības, pasaules uztverē ievērojama nozīme Dievu teiktajam,

pareģojumiem (vienmēr pirms kaujas vai prasot padomu Dieviem upurē

dzīvnieku) „Kad attālums starp armijām bija mazāks par stadiju,

lakedemonieši upurēja Sēlas Artemīdai kazu un devās pretī

ienaidniekam,..”(Lurje 1935: 79)

Apkārtējā vide ietekmē arī autora izpratni notikumu izvēlē, jo atkarīga

no tā kāda veidojusies pasaules izpratne. Skarbā vide liecina par sīkstumu,

izturību, noslēgtību, disciplīnu un pakļaušanos Dievu gribai utt.. Iemesli

pastiprinātai spartiešu petīšanai meklejami tieši vides faktorā, jo piedzīvotais

Atēnās bērnībā licis saprast, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, t.i., Spartas un

Atēnu politikai.

10

Ja sīkāk pētam Ksenofonta darbu „Hellenica”, tad pašsaprotami ir

pievērst uzmanību tam, kādus faktus, notikumus un situācijas autors atlasa.

Atstāstītas tiek kaujas ainas vai būtiskas vadoņu runas. Piemēram, Ksenofonts

sīki ataino 411. g. p.m.ē. lakedemonieša Mindara un Atēņu jūras kauju

Fimohara, Alkibiāda, Frasibula, Feramena un Eumaha vadībā. „Peleponēsieši,

no savas puses, redzot Atēnu triēras, kuru tagad bija vairāk sāka bēgt, devās

uz sauszemi, kuģus izvietoja puslokā un aizsargājās uzbrukumiem. Alkibiāds

apgāja cīņu vietu ar 20 kuģiem, izkāpa krastā, to redzot arī Mindars izkāpa

krastā kur gāja bojā kaujā, un karaspēks sāka bēgt.”(Lurje 1935: 3) Tā bija ļoti

negaidīta sakāve, kas liecināja, ka Atēnas ir atguvušās no flotes sagrāves

Sirakūzās un palielina ietekmi Hellespontā. Šis ir būtisks fakts par lakoniešu

spēku pavajināšanos. Sākotnēji Atēnu flotes atliekas sagrauj pie Rodosas,

tādēļ Mindars ir pašpārliecināts. „Pēc dažām dienām no Atēnām ieradās

Fimohars ar dažiem kuģiem, tieši tobrīd no jauna uzbruka lakedemoniešu

eskadras, pie tam uzvarēja lakedemonieši, tos sodīja Agesandrits.”(Lurje

1935: 1) Pēc Mindara sagrāves Hellespontā Atēņi uztur 86 kuģu lielu eskadru,

lai nodrošinātu pārtikas piegādes Atēnām.

Šis notikums nav nejauši izvēlēts, pirmkārt, Ksenofonts ļoti cienīja savu

priekšgājēju vēsturnieku Tukidīdu, tādēļ turpinot tekstu rūpīgi ievēroja

Tukidīda iestrādes, otrkārt, atstāstot šo kauju autors vēlas parādīt to, ka

Mindara autoritātei bija milzīga nozīme, taču kļūmīgās, pašpārliecinātās

stratēģijas dēļ, galarezūltātā tam nebija nozīmes. Notikums ataino problēmas

Lakonijas karaspēkā, jo Mindars karaspekā pieņēma daudz atēņu

trimdiniekus. Vēlāk šī Atēnu ietekme tikai pieauga ; „Kā cilvēks kurš

atjaunojis Atēnu varenību, Alkibiads bija iecelts par visu spēku

virspavēlnieku, bez jeb kādiem ierobežojumiem. (Lurje 1935: 10) Vēlāk viņš

11

karaspēku papildināja ar 1500 hoplītiem, 150 jātniekiem un 100 kuģiem.”

Tātad būtisks spiediens uz lakoniešu floti un karaspēku.

Ksenofonts cenšas patiesi un precīzi izklāstīt faktu datus. Min konkrētas

vēsturiskas personas, ģeogrāfiskas vietas pat detalizētu faktu aprakstu.

(karaspēku lielumu, militāro vienību skaitu, karavīru nacionalitāti utt.)

Piemēram, Atēņu cīņa ar Kallikratīdu Hellespontā. „Labais flangs bija vērsts

uz atklātu jūru. Aristokrats komandēja kreiso flangu ar 15 kuģiem, blakus

Diomedonts 15 kuģiem, aiz Aristokrata – Perikls, aiz Diomedonta – Epastīds

15 kugiem, blakus Diomedantam 10 Samosas kuģi, tos vadīja samosietis

Gippeis, blakus vēl 20 kuģi ko vadīja faksiorhieši .. Mērķis šādam

izkārtojumam bija neļaut pretinieka kuģiem izrauties no kuģu līnijas, ..”

(Lurje 1935: 17) Reizēm šī pārmērīgā precizitāte notikumu atainojumā tekstu

padara sausu un garlaicīgu, jo tiek lietots rakstveža pieraksts, valoda un

izteiksmes veids.

Ksenofonts labpratāk izvēlas labi zināmus faktus un tos plaši atspoguļo

tāpat arī runu fragmentus, niansētāk izklāsta tos, kurus pats ir dzirdējis, bet

mazāk zināmos no iesaistīto personu atstāstījuma. Runu fragmentus izvēlas

vairāk atainojot politiskos notikumus Atēnās (30 vīru tirānijas atbalstītāja

Krītija runa agorā padomes locekļu priekšā 403.g p.m.ē.) :„ Padomes locekļi!

Es domāju, ka viņš pienācīgi aizstāv savus draugus. Es gribu sobrīd darīt

tāpat, jo tur stāvošie ļaudis (ar dunčiem bruņotie) saka, ka viņi neļaus, ka es

atbrīvoju šo cilvēku .. Tagad mēs nododam jums Feromenu, ar likumu

notiesātu, ņemiet viņu un vediet kurp pienākās, un rīkojieties, kā spriedums ir

lēmis (sodiet to).” (Lurje 1935: 39) Patiesībā, šī runa tika vērsta pret

demokrātijas piekritēju partiju, jūtot, ka Feromenu Atēnu dēms atbalsta,

Krītijs Feromenu un tā piekritējus soda ar nāvi. Tas izraisa polisā milzīgas

12

jukas, tādēļ Krītijs veic masveida politisko teroru. Rezultātā Atēnas ir uz bada

robežas un notiek sacelšanās pret Krītiju.

Šo epizodi autors atainojis visā tās dabiskumā un nav centies slēpt

nepatīkamos momentus, lai gan šo haosu izraisīja lakoniešu partijas pārstāvis.

Šādu runu ir ļoti daudz. Nedaudz atsķirīgi attēlotas lakoniešu vadoņu runas

pirms kaujas (Kinadona runa eforiem par Persiešu nodevējiem lakedemoniešu

vidū pēc Peleponesas kara 402.g p.m.ē.) : „.. Kāds izvirzīja Eiforam apsūdzību

nodevībā. Tika uzrādīts organizators – Kinodons .. Kinodons ieveda viņu

atsevišķā agorā. Viņš saskaitīja, bez valdnieka, eforus un gerantus, un vēl 40

spartiešus – Ar kādu merķi, Kinadon, tu pavēlēji man viņus saskaitīt? Šos te

uzskati par saviem ienaidniekiem, bet visus pārējos, kas atrodas agorā skaitā

4000, par saviem sabiedrotajiem..” Tas liecina, ka pēc kara politiskā situācija

vēl nebija nostabilizējusies.

Autora rakstīšanas stils – reizēm tekstam raksturīgs parspīlēts

detalizētums, tas saistīts ar autora vēlmi būt atklātam. Šis darbs tapis pēc

autora atmiņu interpretācijas, kas ļauj arī apstrīdēt teksta patiesumu,

( Avdijevs 1979: 23) un atstāstījumiem, avotam raksturīgs loģiskums un

strukturētība, taču manāms arī mitoloģisks notikumu izklāsts (īpaši saistībā ar

upurēšanu Dieviem). Ļoti reti autors tekstā izklāsta savas domas, ja arī to

dara, tad brīdina, ka tās nav dogmas un nav noteicošās, tās ir kā komentāri.

Teikumu struktūra visai sarežģīta un plaša, bieži lieto tiešo runu. Autors

necenšas slavināt kādu noteiktu pusi, brīžiem vienkārši atstāsta notikumu

saturu. Tekstā jūtama autora klātesamība dažos notikumos, taču autors to

neatklāj.

Secinājumi. Iemesli pētniecībai ir iespējami dažādi, pirmkārt, autora

biogrāfijā un ciešā saikne ar Sokratu, otrkārt, spartiešu savdabīgā dzīvesveida

dēļ, treškārt, pasaules izpratnes dēļ. Veids kā izvēlēta notikumu atlase balstās

13

gan uz Tukidīda iestrādēm, gan atainojot iesaistīto pušu unikalitāti, gan pēc

notikumu vērienīguma. Pēc faktu izvēles Ksenofonts nav oriģināls, tās ir

kauju ainas, būtiskākās vadoņu runas un īpašas tiesas prāvas, sapūlces.

Notikumus izklāsta patiesi un precīzi ar tieksmi pēc detalizētuma, ir atklāts un

neslepj būtisko. Izvēlas aktuālus notikumus.

14

1.2

Ksenofonta pieeja vēstures izpētē

Daudzi zinātnieki savos pētījumos par lakedemoniešiem, jeb

lakoniešiem uzsver to atpalicību, kā iemeslu minot vājo saimniecisko, bet

spēcīgo militāro attīstību. Ksenofonta rakstīto „Grieķu Vēsturi” asi kritizē V.

Avdijevs, A. Bokščaņins un N. Pikuss : „Kā vēsturnieks Ksenofonts

daudzejādā ziņā ir vājāks par savu ievērojamo priekšteci. Viņš ticēja

pareģojumiem, zīmēm un sapņiem. Viņam šķita nozīmīga Dievu iejaukšanās

vēsturiskajos notikumos,(..) Lai gan izklāsts ir nevienmērīgs, tajā sastopami

izlaidumi un apzināti daudz kas noklusēts,(..)” Šim viedoklim nav iespējams

piekrist, jo, pirmkārt, autors tikai atstāsta šos pareģojumu rituālus, jo šādas

darbības pirms kaujas veica lielākā daļa grieķu, tā bija kā tradīcija, taču

Ksenofonts tam nepiešķir īpašu nozīmi : „Kad viņi uzzināja, ka tuvojas

Agesilajs, viņi pameta daļu upurdzīvnieku un lielā apjukumā un bailēs atkāpās

uz pilsētu pa ceļu, kas veda uz Kenhrejām. Agesilājs, kaut arī to pamanīja,

nevajāja viņus, bet apmetās templī, pats upurēja Dieviem un nogaidīja, kamēr

nebeigsies upurēšana un sacīkstes par godu Poseidonam korintiešu

trimdinieku vadībā.”(Agesilajs karagājienā uz Korintu) Tas pierāda, ka

upurēšana bija tradīcija, kas kalpoja kā labvēlības nodrošināšana un arī

Agesilājs to cienīja, šādas epizodes saskatāmas jebkurā grieķu darbā, jo bija to

dzīves sastāvdaļa. Otrkārt, par izlaidumiem – Ksenofonts jau darba sākumā

brīdina, ka tiks minēti tikai visaktuālākie notikumi, bet hronoloģiskā secībā

15

izlaidumu nav arī darbs ir strukturēts, darba izklāsts jau dots(skat. Izmantoto

avotu literatūras apskats)

Protams, autors spartiešu panākumus ataino pozitīvā veidā, slavinot to

disciplīnu un cīņas, stratēģijas spozmi, taču tas netiek pārspīlets. Ksenofonts

necenšas slēpt lakoniešu netikumus un apzinās tos. (Drosme : „Agesilājs vēl

sēdēja savā vietā, izrādot prieku par notikušo, kad pēkšņi atjāja jātnieks uz

putās saskrieta zirga.(..) Pienācis pie Agesilāja, viņš nolēca no zirga, pieskrēja

pie viņa ar ļoti norūpējušos seju un paziņoja par Lehejā atrodošās vienības

bojāeju. To izdzirdējis Agesilājs tūlīt pielēca kājās, sagrāba šķēpu, pavēlēja

sasaukt polemarhus, pentekontērus un ksenāgus.”(Lurje 1935: 89) Netikumi :

„Taču, ja lakedemonieši nievīgi izturējās pret peltastiem, ar vēl lielāku

nicinājumu viņi izturējās pret saviem sabiedrotajiem : patiešām, kad reiz

mantinieši izskrēja pretī peltastiem, kuri veica uzbrukumu no laukuma starp

mūriem uz Leheju, viņi bija spiesti atkāpties zem šķēpu krusas, pie tam daļa

bēgušo tika apkauti. Tādēļ lakoniesi atļāvās smieties par sabiedrotajiem, ka

viņi baidoties no peltastiem kā mazi bērni no bubuļa.” (Lurje 1935: 87)

Spartiešu cildināšana ir sabalansēta ar to nopelšanu, neitralitātes principa

ieverošanu.

Ksenofonts nenoliedz Atēnu cilvēku un demokrātijas nozīmi un

vajadzību, bet vairāk saskata tos pozitīvos aspektus, ko spēj dot spartieši un

lakoniskā pārvalde. Lakoniešu ļaudīs vēsturnieks saskata patiesumu, cieņu un

savu ideālu aizstāvību. Cilvēka dzīves ideāls ir kalpošana valstij, ar to saprotot

armiju. Valsts tie ir cilvēki, pilsoņi, pavisam cita attieksme pastāvēja pret

pārejām kārtām. Perioikus tautas sapūlcēs vēl mēdza uzklausīt, jo tie apgādāja

ar ieročiem un ar visu nepieciešamo pilsoņus, taču daudz smagāka situācija

bija pārējām kārtām, īpaši helotiem. Ksenofonts ļoti labi raksuro tieši kaujas

ainas un karavīru savstarpējās attiecības, jo karš tā bija lakonieša dzīve.

16

„Mana mājokļa durvis līdz šim bija atvērtas visiem; tā būs arī tagad. Tādēļ,

kad jums pašiem krājumu būs pa pilnam, jūs redzēsiet, ka arī mans galds ir

pilns ar ēdieniem.(..)” (Nauarha Teleitija runa lakedemoniešu flotes apkalpei

pirms cīņas Eigīnas salā Tripirhijā pret Atēnu nauarha Habrija un kipriešu,

eigīniešu floti) Šī runa ļauj secināt, ka starp vadoni un karavīriem bija cieša

saikne. Vadonis tā bija armija un armija tas bija vadonis, viens vesels.

Karavīrs neatdala Spartas slavu no Lakonijas slavas, jo tā ir viena un kopēja.

Slavu Ksenofonts min kā vienu no panākumu iemesliem. „Jo mūsu tēvzeme,

karavīri, nešaubīgi ir ieguvusi laimīgas valsts reputāciju, jo ir sasniegusi visus

labumus nevis ar bezrūpību (te domāts tirgojoties un saimniekojot kā Atēnās),

bet vienmēr esot gatava vajadzības gadījumā darbiem un briesmām.(Lurje

1935: 106) (..)Kas gan var būt patīkamāks par mūsu nākotni, kad mums

nevajadzēs glaimot nevienam cilvēkam visā pasaulē – ne grieķim, ne

barbaram, lai iegūtu algu? (..)Pārpilnība, iegūta uzvarā pār ienaidnieku, uzreiz

dod gan iztiku, gan slavu visas cilvēces vidū.” (Lurje 1935: 107)

Šajā runā spilgti izpaužas Ksenofonta patika pret Spartas iekārtu, runa

ir pārspīlēti pozitīva, kurā Spartas kareivji tiešām tiek pārlieku idealizēti.

Tomēr runas pamatdomu nebūtu iespējams safabricēt. Šāda Teleitija runa

patiešām ir notikusi, saprotams, lai iedvesmotu lakoniešus, tādēļ tās saturs

varētu būt nedaudz glorificējošs. Runas saturs tomēr ir Ksenofonta

papildināts, tas ir jūtams. Protams, šādas runas tekstā atkārtojas. Vēl derētu

pievērst uzmanību 106. lappuses 1 teikumam. Šajā teikumā vadonis Teleitijs

pauž atklātu vēlmi Spartas valsti salīdzināt ar tā laika slavenāko un nežēlīgāko

karavīru valsti Asīriju, lai gan tā vairs nepastāvēja, tomēr par šādu slavu

sapņoja arī nauarhs Telētijs. Ksenofonts konkrētu zemi nemin, taču V –VI gs

p.m.ē. šajā telpā pastāvēja 3 slavas apvītas valstis 1) Persija (ienaidnieki) 2)

17

Ēģipte (uzplaukuma noriets) 3) Asīrija (ar strauju uzplaukumu un tādu pašu

norietu, kuru veicināja, gan Mēdejas, gan Persijas valsts)

Nepieciešams pievērsties jautājumam par spartieša iekšējām īpašībām

un kā tās attaino autors. Pēc Ksenofonta apraksta mūsdienu cilvēks baidītos

sastapties ar V gs p.m.ē. Lakonijas cilvēku. Ikdienas karadarbībā dominēja

nežēlība, bet arī cieņas izpausme mirušajam pretiniekam. Lakonieša iekšējā

pasaule un tās uztvere bija savdabīga. To noteica, gan militārā audzināšana -

sākot no 7 gadiem, gan īpatnējā attieksme pret Dievu pasauli. Karavīru izskats

un kaujas saucieni biedēja pretinieku „Atēnieši redzēja, ka ienaidnieku flote ir

daudzskaitlīga, un baidījās, ka viņus tāpat kā iepriekš sakaus, jo persiešu

valdnieks ir kļuvis par lakoniešu sabiedroto. (..) Visi šie iemesli lika

atēniešiem vēlēties mieru jo stiprāk.” (Lurje 1935: 109) Viņu asiņainā slava

brīžiem pārvietojās ātrāk nekā pati armija. Ksenofonts ir devis īsta spartieša

aprakstu Kleonīma atstāstījumā Sfodrija aizstavībai par neatļautu uzbrukumu

Atēnām „Viņš nemeloja: visas savas dzīves laikā viņš darīja visu, ko Spartā

uzskata par varonīgu; kaujā pie Leiktras viņš, atrodoties valdniekam priekšā,

cīnijās blakus polemarham Dinonam: 3 reizes viņu notrieca no kājām, bet viņš

atkal piecēlās, kamēr negāja bojā pirmais no pilsoņiem, kurus bija ielencis

ienaidnieks, (..), bet turēja savu solījumu un neapkaunoja viņu draudzību, bet

tieši otrādi – padarīja to cildenāku.” (Lurje 1935: 129)

Iekšejo pasauli spilgti attaino goda izrādīšana nauarham Teleitijam „(..),

bet Teleitijs aizpeldēja uz dzimteni, aizkustinošu cieņas apliecinājumu

pavadīts. Visu ceļu no mītnes līdz jūras krastam nebija karavīra, kurš

nepienāktu paspiest viņam roku; katrs pretimnācējs uzskatīja par savu

pienākumu izrotāt viņu ar vainagu vai lentu ..” Ksenofonts šo notikumu īpaši

piemin ar šādiem vārdiem: „Protams, tas, ko es aprakstu, nav nekas

ievērojams: tas nav ne dārgi maksājoša ideja, ne bīstams varoņdarbs, ne

18

viltīgs plāns; tomēr, zvēru pie Zeva, es uzskatu par pārdomu cienīgu lietu to,

kā Teleitijam izdevās iegūt padoto labvēlību; tā ir patiesa vīrišķība, kura

vērtīgāka par visādiem dārgumiem un pārdrošiem varoņdarbiem.” (Lurje

1935: 104) Ļoti daudz par spartietieša iekšējo pasauli var izprast pēc tā

izturēšanās un paveiktajiem darbiem.

Raksturojot Spartas polisas vadoņus, Ksenofonts bieži pārspīlē, taču

jāpiekrīt tam, ka Spartas nauarhiem, arhagetiem un citiem valdniekiem

piemita spēcīga autoritāte gan sabiedrībā, gan armijā. To nodrošināja gan

senās aristokrātu dinastijas, kas dalīja varu Spartā (Agiādi un Eiripontīdi), gan

daudzkārt pieminētā lakoniskā audzināšana. (Rubenis 1998: 61)

Par Spartas vadoņu raksturojumu jau nedaudz minēts I nodaļas pirmajā

paragrāfā. Taču šoreiz ciešāk jāapskata tieši Spartas ievērojamākie vadoņi –

Kalikratīds, Agiss un Līsandrs. Visievērojamākais ir Līsandrs, kura laikā tieši

Sparta kā polisa guva vislielākos panākumus. Šis karavadonis veica izšķirošo

kauju Hellespontā pie Aigospotamas upes 405. gada vasarā p.m.ē, kurā

parādīja īpašas stratēga spējas. „..Līsandrs ievēroja, ka novērotāju kuģiem ir

pacelti vairogi, pēkšņi devās uz priekšu un sāka kauju. Atēnieši nebija gatavi,

triērās trūka airētāju, citā airēja 2 rindas, citā tikai viena. Tikai Konona triēra

un vēlo 7 bija gatavas kaujai, (..) Uzzinājis, ka atēniešiem cīņa ir zaudēta,

Konons bēga ar 9 kuģiem.” Šeit izpaužas Līsandra taktika, viltīgums un

drosme. Kalikratīds savā slavas zenītā vadīja lielu floti ( 120 kuģu ) ceļā no

Milētas uz Lesbas salu, kur naktī mēģinaja pārsteigt nesagatavotus Atēniešus,

taču vetra viņa nodomus izjauca, bet jau no rīta Atēnieši bija sagatavojušies.

Kalikratīds spēja no jauna pievērst Lesbas salas valdniekus Spartiešu

atbalstam, taču kaujas laikā pats mirst, zaudēot kauju.(Lurje 1935: 16, 17)

Agisa loma karadarbībā ir neviennozīmīga. Vīņš veicis vairākus varoņdarbus

kaujās ar tēbiešiem un atēniešiem, nespēdams tos uzvarēt, kritis kādā no

19

sauszemes kaujām. Izcilākais panākums ir Pausīnija organizētā Atēnu blokāde

pie Akadēmijas, kur dižciltīgais valdnieks no Agiādu dzimtas – Agiss panāca

Garo mūru, kas savieno Pirejas ostu ar Atēnām nojaukšanu.(Lurje 1935: 29)

Secinājumi. Kopumā autors spartiešu panākumus ataino pozitīvā veidā,

slavinot to disciplīnu, stratēģiju un cīņas sparu, taču tas netiek pārspīlets.

Autors akcentē tos netikumus, ko pats nosoda „Gan grieķu, gan barbaru

vēsturē ir atrodami piemēri tam, ka Dievi neatstāj bez atmaksas bezdievīgu un

riebīgu lietu veicējus.(..) Lakonieši zvērēja ievērot visu grieķu pilsētu

neatkarību, tomēr, neskatoties uz to, iemitināja Tēbu cietoksnī savu

garnizonu.” Otrkārt, attieksme pret Spartu un cilvēkiem nav noturīga, taču ir

novērojamas atsevisķas dominantes, t.i, cilvēks attainots kā pilsonis – karavīrs

un polisa kā karavīrs, tātad viens vesels un neatdalāms organisms. Treškārt,

Lakonieša iekšējā pasaule un tās uztvere bija savdabīga, ikdienā valdīja

nežēlība, kas nocietināja cilvēka prātu un sirdi, taču arī šajā skarbajā pasaulē

lakonietis izmantoja savstarpējas cieņas un līdzjūtības principus, iespējams, tā

laika spartietis bija daudz cilvēciskāks par mūsdienu cilvēku... Ceturtkārt, šajā

jautājumā jāpievērš uzmanību konkrētiem vadoņiem - Kalikratīdam, Agisam

un Līsandram. Ksenofonts devis spilgtu personību raksturojumu, kas

viennozīmīgi ir nekļūdīgs.

20

1.3

Ksenofonta notikumu atspoguļošanas veids

Sākotnēji jānoskaidro kā autors izklāsta notikumus. Ksenofontam

raksturīgs sīks un precīzs notikušā apraksts, taču teksta forma vietām līdzīga

vēsturiskajam romānam ar liriskām atkāpēm (Lurje 1935: 72, 73), vietām tas

līdzinās sausai rakstveža atskaitei. (Lurje 1935: 78, 79) Jāatzīst, ka reizēm

sastopami svarīgu faktu noklusējumi un izlaidumi, kas attaisnojams ar

zudušajiem teksta fragmentiem. (Lurje 1935: 125) Darbs netika atrasts pilnībā

viss uzreiz, bet pa daļām un daudzviet stipri bojātā stāvoklī. Piemēram, liela

daļa no „Hellenicas” III grāmatas tika atrasta 1907. gadā Oksirinhē

arheoloģiskajā ekspedīcijā.(Lurje 1935: 200)

Īpašu nozīmi autors piešķir lielu cīņu un kaujas ainu attēlojumam, ja

šajās kaujās piedalās spartiešu vai lakoniešu vienības, tad tās tiek ļoti tēlaini

un cildeni izstāstītas, uzsverot peleponēsiešu nopelnus. Autors nekautrējas

izteikt spēcīgu kritiku, kad peleponēsieši kļūdās vai nepilda pašu veidotās

morāles normas un šādos gadījumos arī sniedz pamācības: „Daudzi piemēri

no pagātnes mums māca, ka vajātāja pārmērīga tuvošanās cietokšņa mūriem

parasti beidzas ar atkāpšanos un lieliem zaudējumiem.” (Lurje 1935: 119)

Paša piedzīvotais, protams, ir daudz spilgtāk un konkrētāk izklāstīts,

tomēr pastāv problēma ar šo faktu identificēšanu, jo pašā darbā tas nav minēts

un ir jākonstatē no citiem materiāliem. Piemēram, patiesībai atbilst tas, ka pēc

21

Peleponēsas kara 399. g. p.m.ē. Ksenofonts piedalījās kopējā cīņā ar Sokratu

pret Atēnām, kurā Sokrats tika ievainots, pēc tam viņam piesprieda nāves

sodu, iedzerot indi. Pēc šī atgadījuma zināms, ka Ksenofontu no Atenām

izraida pilnībā. No 396. g. p.m.ē. līdz 394. g. p.m.ē. viņš kalpoja Spartas

karalim Agesilājam II un palīdzēja uzvarēt grieķu koalīciju kaujā pie

Koronejas 394. g p.m.ē. Šo notikumu plaši ataino „Hellenicas” IV grāmatā

Atēnu poeta cienīgā stilā, daiļrunīgi citējot, gan Agesilaja, gan citu iesaistīto

personu dialogus, izsmejot tēbiešu un atēniešu gļēvulīgumu.(Lurje 1935: 72-

76)

Daudzi fakti noskaidroti neklātienē klausoties tautas debatēs agorās.

Piemēram, atsevišķus faktus par Atēnu 30 vīru tirānijas gāšanu (403. g p.m.ē.)

uzzina Korintas agorā no Atēnu partijas jaunajiem trimdiniekiem. (Lurje

1935: 38 – 44; http://www.kirjasto.sci.fi/xenophon.htm) Šajā laikā Ksenofonts

dzīvoja Korintā nevis Atēnās, jo tur valdīja jukas un atrašanās tur būtu

dzīvībai bīstama.

Ļoti būtisks ir jautājums par to kā Ksenofonts vērtē karu un tajā

iesaistītās puses. Varētu teikt, ka Ksenofonts ir savā veidā pacifists, jo nedz

atbalsta, nedz noliedz kara nepieciešamību, tomēr viņa uzskatā dominē

pārliecība, ka, lai panāktu pilnvērtīgu mieru, ir nepieciešams karš, jo tieši karš

ir tas līdzeklis, kurš visātrāk atrisina problēmas. „Tesālija aizņem milzīgu

platību, un, ja vara pār valsti nonāks viena taga rokās, tad tā pakļaus visas

apkārt dzīvojošās ciltis. Gandrīz visas šo vietu tautas ir slavenas ar savu māku

mest šķēpus; tādēļ pilnīgi dabiski, ka mūsu karaspēks būs slavens ar saviem

peltastiem.” (Lurje 1935: 138) Šeit uzskatāmi saskatāma ideja par

nepieciešamību uzsākt karu pirmajiem, lai nodrošinātu mieru gan sev, gan

pārējām tautām. Tas ir ļoti neparasti, jo nemaz nav tipiski Atēnu pilsonim,

iespējams, šādu uzskatu rašanos ietekmējis ilgstošais izstumtā stāvoklis.

22

Par neprātu viņš uzskatīja karošanu tikai kara dēļ, kas tiek pierādīts

lakoniešu karagājienā pret Fliuntas polisu. „Ienaidnieks vajāja viņus visos

virzienos un apkāva daudz cilvēku, pie tam aizgāja bojā viss armijas zieds.(..)

Bet ļaut niknumam, nevis saprātam vadīt cīņu pret ienaidniemu ir pavisam

kļūdaini. Niknums padara aklu un neļauj paredzēt sekas, savukārt mierīga

apspriešana ļauj ņemt vērā ne tikai kaitējumu, kādu mēs varam nodarīt

ienaidniekam, bet arī to risku, kādam mēs sevi pakļaujam.” (Lurje 1935: 120)

Šajā citātā saskatāma arī doma par nepieciešamību pēc diskusijas un katra

jautājuma publiskas izskatīšanas, tātad autors ir par saprātīgu konfliktu, kas

tajā iesaistītajiem cilvēkiem ļauj godpilni un taisnīgi rast apmierinošu

risinājumu.

Zīmīga ir attieksme pret pārējām nācijām. Spartieši par sev cienīgiem

pretiniekiem uzskata tikai tās tautas, kas reāli ir spējīgas izrādīt pretestību

(Atēnas, Tesālija, Korinta, Megāra, Eiboja, Beotija un Tēbas, Hersonēsa un

Sesta, Helesponts un Halkedona, Fokīda un Tanoteja, Argosa, Epidaura u.c.),

taču ļoti maz tiek pieminēta Maķedonija un Trāķija, uzskatot tās par barbaru

zemēm un tās principā ignorējot, kas, protams, velāk nepaliks nesodīts.

Lakonieši visai augstprātīgi izturas pret pārējām tautām, viņu attieksme

izpaužas novērtējumā, ka labāk būtu ja to vispār nebūtu.(Lurje 1935: 67, 68)

Spartiešu vidū bija izplatīti dažāda rakstura aizspriedumi pret ārzemniekiem

jeb svešajiem, pašsaprotami, liela nozīme bija tam vai konkrētais cilvēks

piederēja pie grieķiem, pret svešajiem izturējās vēsi un atturīgi, izņemot

gadījumus, ja tie bija sabiedrotie, piemēram, Spartiešu sabiedrotais Persiešu

satraps Kizikā Tisaferns, kurš aktīvi atbalstīja tos cīņā pret atēniešiem

Hellespontā 410. g p.m.ē.( Lurje 1935: 1-4)

Jau iepriekšējā nodaļā apskatīju jautājumu par Spartiešu pilsoņu

attieksmi pret pārējām kārtām, izmantojot citātu (Lurje 1935: 87) un tai skaitā

23

izturēšanos pret mazākajām un vājākajām grieķu tautām. Tas izskaidrojams ar

savdabīgo ētikas kodeksu, kuru, vājinoties lakoniešu hegemonijai grieķu

pasaulē, paši pilsoņi mēdza reizēm neievērot. Šajā kodeksā ir iestrādāti arī

slavenā tiesību tēva Likurga likumi kā arī sabiedrības normas. Principā šo

kodeksu jau no mazotnes ieaudzināja katrā topošajā Spartas pilsonī līdz ar

pārējām mācībām.

Secinājumi. Tātad Ksenofonta teksta atveide, pamatā, ir divejāda, t.i.,

vēsturiskajam romānam un rakstveža atskaitei līdzīga. Personīgā pieredze

atspoguļojas teksta precizitātē, tomēr ir saskatāmi arī trūkumi, kā viens no

tiem - izlaidumi. Otrkārt, šī pieredze redzama faktu un notikumu atveidē,

problēmas sagādā faktu identificēšana un Ksenofonta loma tanī. Treškārt, lai

gan autora nostāju grūti precizēt, tomēr kopumā Ksenofonts atbalsta

karadarbību, tomēr redzot to kā vienu no iespējamiem līdzekļiem konfliktu

risināšanā. Kopumā tekstam raksturīgs liriskums un notikumu nozīmīguma

maiņa pēc Ksenofonta uzskata. Sastopami spēcīgi aizspriedumi pret

apkārtējiem konkurentiem, izklāstam raksturīga lineāra un dinamiska

notikumu gaita.

24

1.4

Kara rezultāts Ksenofonta skatījumā

Autora vērtējums ir viena no svarīgākajām daļām pētījumos, tādēļ

nepieciešams izprast Ksenofonta nostāju spartiešu uzvaras iegūšanā.

Lakoniešu izpratnē uzvara pār Atēnām bija kārtējā kauja, tikai vēlāk tie

nojauta, ko tas nesīs Lakoniešu iedzīvotājiem. Saprotams, ka tie karavīri, kas

piedalījās Līsandra kaujā Hellespontā saprata tās nozīmi. Atēnu flote tika

pilnībā iznīcināta un pašās Atēnās vairs tikai palika 12 triēras (Lurje 1935: 26,

27), tajā pašā laikā militāru sauszemes ekspanciju veica spartiešu ķēniņs

Agiss. Ksenofonts šo taktisko karaspēka manevru nodēvē kā vienu no

vislabākajiem un kauju pie Garajiem mūriem kā vienu no skaistākajām, jo

abas puses iztika ar nelieliem zaudējumiem, bet spartieši spēja pārliecināt un

ieņemt Atēnu pilsētu un iedzīvotājus. Autors uzsver, ka sākotnēji spartiešu

uzvara nesusi vienīgi pozitīvu ietekmi, jaunas teritorijas, atkarīgās zemes,

bagātīgu kara laupījumu, nodevas un vergus, taču tas mainījies pašu lakoniešu

dēļ, jo iesaistījušies nevajadzīgos karagājienos, mazāku uzmanību pieversuši

atkarīgo zemju pārvaldei un pieļaujot izšķērdību. (Lurje 1935: 142, 143)

Ja izvērtē atstātās sekas visā Grieķijas teritorijā, tad viennozīmīgi karš

vērtējams negatīvi, taču šajā laikā strauji attīstījās militārā būvniecība un citas

nozares, kas saistītas ar šo jomu. Īpaši jāmin diplomātijas izaugsme, jo šim

karam raksturīga karadarbība attālās teritorijās, kas aptvēra visu tā laika

Grieķijas kultūrtelpu un pat plašākā mērogā. (No Sicīlijas līdz Melnajai jūrai,

25

No Trāķijas līdz Kiprai) Uzvara maldināja ar cerībām uz ilgstošu mieru, taču

viens gan tika panākts Atēnu Jūras savienības likvidācija un atēnu

hegemonijas pārtraukšana, taču ilga šī spartiešu laimes stunda nebija. Drīz

vien spēcīgas un nostiprinājušās kļuva, gan Tesālija ar valdnieku Jāsonu gan

Maķedonija, gan Trāķija. (Lurje 1935: 138, 139)

Autors tomēr ir piesardzīgs savos vērtējumos norādot uz valdnieka

pieaugošo varaskāri, bet neatbilstošajiem resursiem. „Tu taču zini, ka persiešu

valdnieks ir bagātākais cilvēks pasaulē, un tas tāpēc, ka viņš gūst ienākumus

no kontinenta, nevis no salām. Starp citu, man liekas, ka viņu būtu vēl vieglāk

pakļaut, nekā Grieķiju.” (Lurje 1935: 138) Karš bija neizbēgams, jo

domstarpības un atšķirības starp Atenām un Spartu bija nepārvaramas mierīgā

ceļā, ļaudis arī nevēlējās mieru, jo saredzēja ātru karadarbību ar lieliem

ieguvumiem. Atēnu polisa to spēja atļauties, jo bija nodokļu pārpalikums

9700 talantu. Formāli karu uzsāka Atēnieši, jo nodibināja savu koloniju Tūriju

polisas Sibarīdas vietā, palielinot cīņu ar Korintu un Megārām, bet pirmie

izraisīja sadursmi Samas un Aigīnas aristokrāti (Sparta).

Diemžēl, Ksenofonts ļoti pavirši izturējies pret persiešu atainošanu un

viņu nozīmi Peleponēsas karā. Vairākkārtīgi tiek pieminēta Spartiešu

sadarbība ar Kizikas pilsētas Mazāzijā Līdijas un Mīsijas satrapu Tisafernu.

Viņa kaitnieciskā darbīga patiešām vainagojās ar panākumiem, jo pašās kara

beigās Tisaferns tā spēja pārliecināt un sarīdīt ar atēniešiem, spartiešus, ka

viņu iecēla par vienu no aristokrātu partijas līderiem Fasosā, kur kopā ar

Pasipidu sarīkoja dumpi. (Lurje 1935: 6) Rezultātā Tisafernam nācās bēgt un

spartieši atklāja persiešu patieso mērķi. Pārsvarā šādi notikumi ir epizodiski.

Ne vienmēr persiešu diplomāti izcēlās ar nodevīgu rīcību, piemēram, sniedzot

palīdzību Līsandram flotes komplektēšanā un apgādē cīņām ar atēniešiem,

pats persiešu valdnieks Kīrs personīgi gādājis, lai Līsandrs saņemtu kuģus.

26

(Lurje 1935: 27) Šāda situācija bija arī ar atēniešiem, atbalstot arī tos. Reizēm

persieši sūtīja palīgā savu algotņu karaspēku, kas uzskatāma par tiešu

iejaukšanos Peleponēsas kara gaitā. Jāatzīst, ka tie triēru airētāji, kas piedalījās

kaujās bija godprātīgi un paklausīgi kalpoja saviem stratēgiem Kallikratīda

kaujā. (Lurje 1935: 17)

Secinājumi. Spartas uzvara kādu laiku attālināja brūkošās Grieķu

pasaules norietu, taču to paglābt no iekšējā sabrukuma nespēja un arvien

biežāk nācās sastapties ar barbaru tautu iebrukumiem, un nesaskaņām savā

starpā, ko, protams, izmantoja barbaru ciltis. Šādā aspektā karš vertējams

pozitīvi, jo ir kā katalizators tālākai attīstībai. Otrkārt, pašsaprotami, ka karš

bija neizbēgams un sākotnēji pat nepieciešams, taču kara ierosinātājus ir grūti

sameklēt, jo līdzvainīgi ir abi karojošie bloki (Peleponēsas savienība; Atēnu

Jūras savienība). Treškārt, diplomātijas nozīme kara laikā būtiski palielinājās,

īpaša vieta atvēlēta persiešu diplomātijai, kas bija vērsta ar mērķi iekšēji

sagraut 2 grieķu varenās savienības, neitralizējot spēcīgo kaimiņu – Grieķiju.

Karš veicināja Grieķijas attīstību.

27

1.5

Mūsdienu vēsturnieku pētījumi par „Hellenica”

Nedaudz par šo tēmu spriests otrajā apakšnodaļā, vērtējot V. Avdijeva

izteikumus par Ksenofontu. Šoreiz rūpīgāk pievērsīsimies citu zinātnieku

izteikumiem par Ksenofonta darbu. Avdijevs izteica asu kritiku, taču līdzīgu

pieeju pauž arī M. Tomaševska, piemēram, apspriežot Ksenofonta nostāju

vēsturisku notikumu atainojumā. Viņa to izskaidro ar vēlmi izpatikt

Spartiskajai elitei: „Viņš nepārveido faktus, arī tos kas Spartai nav izdevīgi,

bet vienkārši cenšas neakcentēt.” (Tomaševska 1989: 16) Šajā skatījumā

akcentē Ksenofonta vēstures progresa izpratni, lai tas notiktu ir nepieciešamas

izcilas personības, kas to virza pretīm attīstībai. Un Ksenofonts tādus saskatīja

spartiešu vidū, lai gan ievērojamas autoritātes sastopamas arī pretiniekiem –

Tēbu Epaminonds, Pelopids u.c., tomēr izceļ Agesilāju u.c. . „Spēcīgu

personību Ksenofonts uzskatīja par izšķirošu spēku vēstures procesā.”

(Tomaševska 1989: 16)

Līdzīgu pieeju apstiprina arī izcilais vēsturnieks R. Dž. Kolingvuds.

Viņš pretstatīdams vēsturi (gara) zinātnei (dabas) uzskatīja, ka atšķirīgums

slēpjas pētīšanas objektu un izziņas metožu atšķirībās. Tā, par vēstures izziņas

metodes būtību pasludinot vēsturisku personu domu atveidošanu (re –

enactment). (Lūsis 1981: 77) Tātad tāpat kā Ksenofonts arī Kolingvuds atzīst

autoritātes nozīmi, taču mūzdienu vesturniekam nav iespējams precīzi

iedziļināties tā laika vidē tikai no vēsturiskām liecībām, kaut vai tā iemesla

dēļ, ka šis laiks un vide attiecīgajā telpā ir mainījušies. Var tikai censties to

28

izprast, bet ne izjust un apjēgt pilnībā. Šajā aspektā Kolingvuds ir kļūdījies.

Tomaševska tam nepievērš lielu uzmanību, izjūtas atstājot pagātnes ziņā.

Šis Tomaševskas pētījums ir visai jauns (1980- to gadu beigas), tādēļ

uzskatāmi redzama attieksmes maiņa pret Ksenofonta darbu. Zinātniece pauž

gandarījumu par Ksenofonta augsto izglītotības līmeni „Ksenofonts, tiešām,

bija cilvēks ar tiem laikiem ļoti labu izglītību. Viņš bija slavenā filosofa

Sokrata skolniekiem.” akcentē iegūtās dvēseliski – ētiskās vērtības

(Tomaševska 1989: 14), citi pētnieki šo niansi nav izcēluši, un viņa darbu

precizitāti („Viņa darbi, savukārt, bagāti tāpēc, ka: autors uz notikumiem

raugās it kā no iekšpuses, viņš bija notikumu aculiecinieks, aktīvs

līdzdalībnieks, tuvs draugs daudziem izciliem tā laika darboņiem. Neskatoties

uz spartiešu tendenciozi, viņš ir pietiekoši objektīvs.”) (Tomaševska 1989:

16). Pētījumā vēsturniece salīdzina Ksenofonta darbu arī ar citu autoru

darbiem, minot Tukidida, Hērodota un Romas vēsturnieka Kvinta Kurcija

Rufa darbos paustās idejas un vēstures atspoluļošanas veidus. (Tomaševska

1989: 18)

Pētījumus veicis arī zinātnieks S. Soboļevskis (1864 – 1963) (M. L.

Gasparovs), kurā vairāk apskata autora teksta lingvistiskās īpatnības.

Soboļevskis lielu uzmanību velta Ksenofonta biogrāfisko datu precizitātes

noteikšanai, taču pie vienota rezultāta nenonāk. „Dzimšanas gads

Ksenofontam nav zināms: nākas to noteikt apmēram kombinējot nepilnīgās

ziņas, kuras reizēm ir pretrunā viena otrai” (Asmus 1999: 265) Līdz pat

mūsdienām šī problēma ir palikusi aktuāla. Soboļevskis savā pētījumā

vēsturisku notikumu Post Factum atspoguļošanā izvēlējies izmantot tikai tos

faktus, kas varētu atbilst objektīvajai īstenībai. (Lūsis 1981: 90) Zinātnieks

vienmēr savas domas pamato ar citu ievērojamu pētnieku atziņām „Tā kā, pēc

Lukiona liecības 90 gadu (..), tad tas arī norāda, ka viņš ir dzimis no 450. g

29

p.m.ē. līdz 440. g p.m.ē. . Pie šāda viedokļa arī turas filologi. Bet angļu

vēsturnieks Mitfords savā „Grieķu vēsturē” („The History of Greece” 1822,

V, nod. 23 ), bet pēc tam holandiešu kritiķis Kobets nepiemin Mitfordu, savos

„Jaunie ticējumi” („Novae lestiones” 1858, 534. lpp )” (Asmus 1999: 266)

Būdams sengrieķu valodas un rakstības speciālists Soboļevskis pieverš

uzmanību teksta detaļām „ Tamis - jaunība, senajās valodās nozīme ir daudz

plašāka nekā šodien, par jaunu varēja nosaukt 43 gadu vecu cilvēku – K. B.

Krīgers ( K. W. Krüger ) savā pētījumā par Ksenofonta dzīvi („Die

Xsenophontis vita” un „ Historisch – philologische Studien”, 1851, II S, 262.

lpp) spoži apliecina pierādījumu nepietiekamību šinīs vietās.” (Asmus 1999:

266, 267) Vēsturnieks izcili pierāda filoloģijas praktisko noderīgumu vēstures

avotu precīzā izpratnē. Tātad zināšanas par valodu un tās uzbūvi palīdz labāk

saprast tekstu. Šeit arī uzskatāma lingvistikas lielākā problēma – valodas

mainīgums. Izmantojot vēsturiski sistēmisko metodi Soboļevskis cenšas

pierādīt lingvistikas nozīmi vēstures zinātnē, mūsdienu zinātnieki arvien

biežāk izmanto šo pieeju, uzskatīdami, ka vēsture nav atsevišķa, atrauta

zinātne no pārējām, bet iekļaujas zinātnes veselumā. „ Vēsturisko sistēmu

funkcionēšana un attīstība iekļauj un sintezē tos pamata sastāvkomponentus,

no kuriem saliekas sabiedrības vēsturiskā realitāte.”( Varslavāns 2001: 92)

Salīdzinot ar Tomaševskas pētījumu, Soboļovska darbs ir daudz

apjomīgāks un argumentētāks. Sobaļovskis necenšas iekļūt vispārīgajā

vēstures lauciņā, viņš konsekventi paliek pie tās nozares, kuru viņš vislabāk

pārzina – lingvistikas. Un visus zinātniskos un vēsturiskos spriedumus atklāj

caur, sev zināmo, filoloģijas prizmu. Savukārt, Tomaševskas raksturīga

mūsdienīgāka pieeja faktu izpētē un analīzē. Vēsturnieks vairāk iekļauj savas

idejas un argumentus un spriedumos balstās uz Antīko laiku autoriem. Abi

autori atzīst Ksenofonta darba orģinalitāti un ticamību. (Tomaševska 1989:

30

15; Asmus 1999: 269) Piemēram, Korintas dumpi 392. g. p.m.ē. apraksta ne

tikai Tomaševskis, bet arī H. Tumans (Tumans 2004: 207), apliecinādams to,

ka šī notikuma norises brīdī Ksenofonts personīgi piedzīvojis notikušo, taču

viņa spriedumus grūti pierādīt, jo informāciju ieguvis tikai no Ksenofonta

darbiem.

Secinājumi. Mūsdienās šī darba izpētei pievērsušies vairāki zinātnieki,

taču vērā ņemamus izdevumus radījuši tikai daži, 2 no tiem ir Marija

Nikolajeva Tomaševska un Sergejs Ivanovičs Sobaļevskis. Sobaļevskis

Ksenofonta darbu ir izpētījis salīdzinoši labāk, ja vērtē detalizētību, taču tam

trūkst personīgās pieredzes izmantošana un plaša inovatīvisma. Tomaševskas

darbs vairāk veltīts vispārējam Lakonijas raksturojumam un Ksenofonta lomai

tajā. Tomaševska daļēji attaisno Ksenofonta prospartisko nostāju un pozitīvi

vērtē „Hellenicas” saturiskumu un izklāstu. Kopumā Sobaļevska darbs

uzskatāms par kvalitatīvāku, jo strikti ievēro zinātniskuma principus un

izvēlas spēcīgus argumentus savas idejas vai hipotēzes pierādīšanai. Autors

izsmeļoši sniedz atbildes uz jautājumiem un atsaucas uz starptautiski atzītiem

zinātniekiem.

31

II

IESKATS KSENOFONTA BIOGRĀFIJĀ

2.1.

Ksenofonta dzīve līdz „Hellenica” tapšanai

Ksenofonta dzīves aizsākumi ir visai neskaidri. Tomēr lielāka daļā

vēsturnieku 435. g p.m.ē. pieņem kā tā dzīves sākumu. Pastāv šaubas par viņa

dzimšanas laiku (Asmus 1982: 265 – 275), bet visai droši zināms, ka viņš

dzimis kādā no Atēnu priekšpilsētām. Viņa tēvs bijis Erhijas dēma loceklis,

taču strādājot valsts pārvaldē viņa alga bija pieticīga, lai savu dēlu izglītotu

viņš smagi strādāja, bet to panāca. Bērnību pavadījis sekojot mātes gaitām, jo

Atēnās līdz 7 gadu vecumam meitenes un zēni ikdienu pavadīja kopā ar māti.

Vēlāk pienāca laiks mācībām Gramatistois – lasīšana, rakstīšana, aritmētika,

ģeometrija, mūzika u.c. eksakti – humanitāra rakstura priekšmeti un

Pedogridois –fiziskā audzināšana (no 7 – 13 gadiem) mācības parasti notika

Gymnastes. Kādu laiku zināšanas apgūst maksas skolā, vēlāk ģimeni izraida

no Atēnām, protams, tēvs nebija īpaši demokrātiski noskaņots, kadā no agoras

sapulcēm tēvu nogalina satrakojies demokrāts, iespējams, tas bija viens no

iemesliem kādēļ Ksenofonts atbalstīja Lakoniešus, viņš apgūst Spartisko

apmācību tautas Agelos – zēnu sadalījums vecumgrupās, kur mācīja ievērot

falangu (ierindu), zēnus mēdza rituāli pērt par godu spartiešu aizstāvei Ortijas

Artemīdai uz tempļa altāra. Beidzot apmācības obligāta bija piedalīšanās

Criptios – masveida hoplītu slepkavībās. (Avdijevs 1979: 111, 112; Asmus

1999: 268 – 270; 278, 279)

Pēc Spartiskās apmācības, ap 20 gadu vecumu (~ 415. g. p.m.ē.),

Ksenofonts atgriezās Atēnās un veica Efebātu – 2 gadu dienestu armijā.

Saglabājies raksts par pirmo viņa satikšanās reizi ar Sokratu: „Sokrats esot

32

kādreiz saticis Ksenofontu šaurā šķērsielā, ar nūju nosprostojis viņam ceļu un

jautājis, kur pārdodas dažādas ēdamas lietas. Kad Ksenofonts atbildēja,

Sokrats jautāja vēlreiz, kur ļaudis kļūst labestīgāki. Ksenofonts nezināja ko

atbildēt. Sokrāts teica: „Tādā gadījumā nāc man līdzi un mācies.” (Asmus

1999: 270) Šajā laikā attīstījās Ksenofonta sadarbība ar Sokratu, bez

pārtraukumiem līdz pat 401. g. p.m.ē. . „Ksenofonts bija viens no Sokrāta

skolniekiem, piedalījās viņa diskusijās ar Atēnu jauniešiem un vēlāk sarakstīja

atmiņas par Sokrātu.” (Lukstiņš 1979: 5) Sokrātu uzskatīja par tā laika

progresīvāko domātāju visā Grieķu kultūrtelpā. Taču no turienes viņu atkal

padzina šoreiz uz mūžu.

Kā dažādu valstu armijas algotnis, Ksenofonts uzsāka savas klejojumu

gaitas un bieži mainīja savu dzīvesvietu, līdz viņu nolīga kalpošanā Spartas

karalim Agesilājam II no 396. g. p.m.ē. līdz 394. g. p.m.ē. . Kopš šā brīža

Ksenofonts kļuva par vienu no karaļa viesmīlības biedriem un viņam piešķīra

īpašumu Scillusas pilsētiņā Elisā netālu no Olimpa, tur viņš sacerēja lielāko

daļu savu darbu arī „Anabasis”. Par Ksenofonta dzīvi nedaudz minēts arī

„Latviešu konversācijas vārdnīcā”, taču ziņas ir ļoti nepilnīgas. (Švābe

1934/35: 18 623)

Lielu triecienu Spartas hegemonijai rada zudējums Leikitras kaujā 371.

g. p.m.ē. pret Tēbu valdnieku Epaminondu. Pēc Laertas Diogena sarakstītās

Ksenofonta biogrāfijas var secināt, ka Ksenofonts savu darbu sarakstījis 360.

g. p.m.ē., jo Diogens atsaucas uz šādu notikumu kā Filips no Amintu dzimtas

kļūst par Maķedonijas valdnieku, gadu pēc 105. Olimpiādes, kurā lokšavējs

Kallidemīds gūst uzvaru. (Yong; Asmus 1999: 265)

Šajā laikā ksenofonts aktīvi piedalījās dažādos karos pārsvarā pret

Spartas pretiniekiem. Kādēļ nepieciešams pārzināt autora dzīves būtiskākos

momentu? Viens no iemesliem ir plašāka redzējuma iegūšanai par konkrēto

33

cilvēku un apstākļiem kādos tas radījis savu gara darbu. Tas palīdz arī izprast

attiecīgās vides iespaidu uz autoru un iespējamo saistību ar pārējiem

dižgariem, kas pastāvējuši šajā laikā un telpā. Protams, biografiskie dati

sniedz arī statistiska rakstura zināšanas, taču tās iespējas, kuras sniedz šie dati

aptver daudz plašāku ietekmes sfēru.

Secinājumi. Ksenofonts visu šo laiku cītīgi apkopoja ziņas un

materiālus savam darbam „Hellenica”. Ideja par vēsturisku notikumu

aprakstīšanu radās pēc viņa karagājiena uz Persiju Kīra Jaunākā vadībā. Viss

pieredzētais atstāja tik lielu iespaidu uz Ksenofontu, ka viņš vēlējās visu

pierakstīt. (Lukstiņš 1979: 6-9) Neapzināti Ksenofonta darbs „Hellenica” un

„Anabasis” kļuva par tā mūža darbiem un dzīves piepildījumu. Visa viņa

dzīve tika veltīta nezināmajam un tā attēlojumam, protams, neslēpjot savas

politiskās ambīcijas. Zināšanas ir viens no būtiskākajiem ieguvumiem, ko

paver biogrāfiskie un vēsturiskie darbi, tādēļ nepieciešams to pilnībā novērtēt

un tas veicams izmantojot Laercijas Diogēna darbā.

34

2.2

Ksenofonta dzīve pēc „Hellenica” tapšanas

Šajā laikā Ksenofonts piedalās nemitīgā cīņā pret Korintu, kādā kaujā

pie Montinejas negaidīti iet bojā viņa dēls, tēva vārdā nosauktais, Gryllus ap

362. g. p.m.ē. . Iespējams, tādēļ šī kauja izvēlēta kā pēdējais nosledzošais

notikums Ksenofonta „Grieķu vēsturē”. Tas pilnīgi izbeidz Spartiešu

hegemonijas pastāvēšanu Grieķijā. Kaujā apvienojušās visas antispartiski

noskaņotās valstis vienotā Boiotijas līgā. Pēc šīs kaujas Ksenofonts sava mūža

norietu pavadīja Korintā. Drīz vien Atēnas Ksenofontu amnestēja un atļāva

viņam atgriezties dzimtenē. Lielu iegūldījumu tajā deva spartiskās partija

piekritējs Eubuls. Pēdējos 10 savus dzīves gadus Ksenofonts pavadīja cienīts

un materiāli labi nodrošināts, jo bija viens no Spartas valdnieka Agēsilaja II

favorītiem. (Lurje 1935: 196 – 199)

Ksenofonts nodzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi, jo savu prasmju dēļ bija

atzīts lakoniešu sabiedrībā. Mūža nogalē vīņš vairs nedevās ārzemju

sirojumos un kaujās, viņš nodarbojās ar saimniecību, medībām un

rakstniecību. Protams, tikai ārzemēs (Atēnās) tas bija iepējams, jo Spartā tas

būtu nepiedienīgi dižciltīgajam. Taču konkrētu pierādījumu tam, ka

Ksenofonts ir kādreiz atgriezies Atēnās nav.

Ļoti neskaidri ir apstākļi kādos Ksenofonts miris, jo Laertas Diogens

savā veidotajā Ksenofonta biogrāfijā raksta, ka Ksenofonts miris dodoties

izbraukumā no Atēnām uz Korintu kopā ar ķēniņu Agēsilaju II un viņa

jātniekiem, taču pa ceļam viņiem uzbrukuši nezināmi laupītāji un visus

nonāvējuši, izņemot Agesilāju, kuru paglābis no sķēpa Ksenofonts. Daudzi

zinātnieki uzskata (Radcigs 1982: 320,321; Asmus 1999: 280, 281), ka

Ksenofonts miris nevis 350. g. p.m.ē., bet ātrāk 357. g. p.m.ē. Neapgāžamu

35

pierādījumu abām versijām nav. Neparasti ir tas, ka autors jau pirms savas

nāves sarakstījis slavas dziesmu ķēniņam Agēsilajam – Enkomiju, par

valdnieka varonību kaujaslaukā un labestību pret bāreņiem. (Lurje 1935: 186,

187)

Secinājumi. Autora dzīves beidzamā posmā rodas virkne dažādu

problēmu ar tās datējumu, jo nav skaidrs Ksenofonta nāves datums, līdz ar to

ļaujot brīvu vaļu interpretācijām un dažādiem variantiem. Šo tēmu vairāk

izpētījis ir vēsturnieks Sobaļevskis, kurš tieši vēlējies noskaidrot konkrētus

dzimšanas un nāves gadus. Rezultātā izdarot secinājumu, ka precīzi nosakāms

tas nav un viņš nolēma par ticamākajiem variantiem izvēlēties aptuvenos

vidējos gadskaitļus. (Asmus 1999: 265) Ksenofonta dzīve ir bijusi neticami

ilga un lielākā daļa jaunībā piedzīvotā Peleponēsas kara noslēguma laikā ir

apkopots vecumdienās darbā „Grieķu vēsture”.

36

NOBEIGUMS

Šajā darbā veiktā izpēte palīdz izprast lakoniešu dzīvesveidu, t.i.,

cilvēku un valsti. Ļoti interesanti noskaidrot, ka iepriekš veiktie pētījumi par

Peleponēsas valstīm un iedzīvotājiem ir ļoti dažadi un savdabīgi. Tā rezūltatā

konstatēts, ka mūsdienās tomēr ir visai maz zinātnieku, kas būtu

nodarbojušies ar šīs vai līdzīgas probēmas izpēti, īpaši A- Eiropas daļā. Darbā

būtiska vieta atvēlēta problēmas izpratnei un centieniem to atrisināt. Ļoti

neparasta ir problēmas ciešā saikne ar darba mērķi, kas drīzāk saistīts ar

empīrisku ne racionālu izziņas procesu.

Ksenofonta darbam raksturīgs īpašs stils, kas apgrūtina mērķa

sasniegšanu. Bieži izvērtēta autora saistība ar spartiešu valsts varasorgāniem

un politisko eliti. Šīs darbības ļauj secināt, ka sākotnēji Ksenofonta

iesaistīšanās spartiešu politiskajā vidē ir bijusi minimāla, taču to sekmējušas

naidīgās attiecības ar Atēnām un autora paša piedzīvotā noraidošā attieksme

no Atēnu varas puses. Pēcāk šī politiskā ieinteresetība ir pieaugusi, kas

konstatējams Ksenofonta paša rakstītajā „Hellenica” un augstāko punktu

sasniegusi pievienojoties Agēsilaja II armijai un vēlāk izsniegto īpašumu

veidolā. Tomēr īpašas falsifikācijas vai kādas aģitācijas par noteiktu politisko

partiju nav. Ksenofonts veikli raksturo faktus un notikumus, bet neiejaucoties

to saturā. Piemēram, spartiešu zaudējumu Leikitras kaujā Ksenofonts piemin

kā nenozīmīgu zaudējumu, taču brīdinot, ka nākotnē tas var radīt problēmas.

Tātad notikums nav nedz noklusēts, nedz pārveidots. Šads izklāsts nav tikai

dotajam piemēram, bet gan raksturīgs visam darba. Mērķa pamatojums

sasniegts.

Īpaša loma atvēlēta uzdevumu noskaidrošanai, kas izstrādāti jautājuma

formā. Uzdevumi sadalīti 4 grupās un vienā papilduzdevumā, kura mērķis

37

padarīt darbu novitatīvu un veicinātu dialogu ar citiem pētniekiem. Atbildes

iegūstamas iedziļinoties apakšnodaļu secinājumos. Pirmkārt, veids kā izvēlēti

notikumi balstās Tukidīda iestrādēs, Grieķu tautu unikalitātē, notikumu

vērienīguma un svarīguma ziņā. Šo svarīgumu nosaka gan autors, gan

sabiedrība. (Notikumi, kurus visvairāk apspriež.) Otrkārt, autors spartiešu

panākumus ataino pozitīvi, attieksme pret Spartu un cilvēkiem nav noturīga,

lakonieša ārējā pasaule pieprasīja nežēlību un izturību, savukārt, iekšējā

pasaule alka saņemt un dot maigumu, līdzcietību un cieņu, kas spartietim ir

pati svarīgākā, autors izklāstījis perfektu spartiešu autoritāšu raksturojumu,

kas ir nekļūdīgs. Treškārt, autora teksta atveides pamatā ir elementi no

dokumentālā stila darbiem, bet dominē vēsturiskās prozas liriskums.

Ceturtkārt, karš tomēr vērtējams pozitīvi, jo bija nepieciešams turpmākai

attīstībai un konfliktu ātrākai risināšanai.

Papilduzdevums satur ļoti augstvērtīgu informāciju, kas palīdz izprast

tā laika spartieša ikdienu un noskaidrot kādēļ tā bija tieši tāda. Mūsdienās par

šo tēmu interesējas diezgan maz zinātnieku, viens no iemesliem ir uzskats, ka

šajā virzienā viss jau ir izpētīts, bet tā tas nav un joprojam trūkst būtisku faktu

par šo periodu. Spartieša ikdienu visai detalizēti atklāj , gan nacionālie autori,

gan ārzemju (T. Müller, Э. Д. Фролов), protams, daudz izvērstāk un plašāk.

Šajā darbā izmantoti 2 autoru pētījumi M. N. Tomaševskas un S. Soboļevska.

Soboļevska darbs uzskatāms par kvalitatīvāku, jo strikti ievēro zinātniskuma

principus un izvēlas spēcīgus argumentus savu ideju pamatojumam.

Domājot par paša autora dzīves attīstības nozīmi, tad atklājas visai

likumsakarīgas sakritības. Ksenofonts bija viens no pirmajiem, kas

uzdrošinājās vadīt karaspēku svešumā un pirmais no antīko laiku

vēsturniekiem, kurš savu „Grieķu vēsturi” apskatīja no neatēniskās puses,

respektīvi no spartiešu puses. Jau kopš jaunības gadiem Ksenofonts apkopoja

38

ziņas un nostāstus par dažādiem notikumiem, lai radītu „Grieķu Vēsturi”.

Neapzināti Ksenofonta darbs „Hellenica” un „Anabasis” kļuva par tā mūža

darbiem un dzīves piepildījumu.

Autoram novecojot, netiek pievērsta uzmanība precizitātei faktos un

rodas problēmas izklāstā. Iemesls, kādēļ nozīmīgi ir precīza faktu

noskaidrošana, ir jautājums par biogrāfiskajiem datiem, kas ir izšķirīgs

dažādos uzdevumos, piemēram, par Ksenofonta pēdējiem izstrādātajiem

darbiem u.c., kas ļautu uzzināt, kad autors reāli piedzimis un nomiris.

Turpmākam darbam nepieciešams apzināt iespējamos tēmas virzienus,

kurus būtu vērtīgi attīstīt. Viens no perspektīviem virzieniem būtu

iedziļināties tieši Spartas un tās kaimiņu savstarpējās politiskajās attiecībās,

piemēram, ar arkādiešiem, ahajiešiem, mesīniešiem, argosiešiem u.c. .

Iespējama arī tuvāka tieši autora izpēte, izmantojot dažadus materiālus vai arī

kādas atsevišķas nozares (kuģniecība, zemniecība, tirdzniecība utt.) attīstību

Lakonijā. Šajai tēmai ir daudz iepējamo attīstības virzienu, nepieciešams tikai

veikt izpētes darbus, kas dotu ļoti lielu ieguldījumu tālākā vēstures zinātnes

attīstībā un tieši Grieķijas kultūrvides izpētē.

Nepieciešams apzināties, cik būtiski ir šīs tēmas tālāka attīstība gan

nacionālajā, gan starptautiskā līmenī. Pašsaprotami, ka šobrīd vēstures izpētes

apritē figurē daudz unikālākas tēmas un neizzinātāki, neizpētītāki vēstures

objekti, taču vēl joprojām pastāv lieli iztrūkumi atsevišķās nozarēs arī jau it kā

rūpīgi izpētītajās nišās. Tādēļ šim pētnieciskajam procesam nav saskatāms

gals un tas noteikti turpināsies.

39

BIEŽĀK LIETOTIE JĒDZIENI, SAĪSINĀJUMI UN TO

SKAIDROJUMI

Demokrātija – valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta (tiešā

demokrātija) vai tās ievēlēti pārstāvji (reprezentatīvā demokrātija).

Kultūrtelpa – teritorija, kurā esošajiem cilvēkiem raksturīgs relatīvi

viendabīgs aktivitāšu komplekss, tradīcijas, valoda, māksla u.c. parādības.

Polemarhs – viena no augstākajām amatpersonām sengrieķu polisā, viens no 9

arhontiem (valsts pārvaldītājiem), kas atbiltēja par militāro jomu.

Nauarhs – viens no militārajiem amatiem. Flotes pārvaldnieks senajā

Grieķijā.

Peltasts – sengrieķu armijā viegli bruņots kājnieks.

Stratēgs – grieķu koloniju karavadonis, pārvalda kara kasi un tiesu varu,

veidoja kara padomi ar polemarhu priekšgalā.

Polisa – Pilsētvalsts Senajā Grieķijā, ar attiecīgu pārvaldes organizaciju.

Triēra – galerai līdzīgs kuģis, kuru izmantoja senās Vidusjūras civilizācijas.

Personība – Persona, ko raksturo neatkārtojamu īpašību kopums, kas nosaka

personas izturēšanos.

Spartieši – Spartas polisas iedzīvotaji,dižciltīgo kārta.

Lakonieši – sengrieķijas reģiona Lakonijas iedzīvotāji, to skaitā arī spartieši.

Filoloģija – zinātne, kas pēta vārdu un valodas uzbūvi.

Fakti – jebkurš reāls notikums, īstenības parādība, atgadījums, informācijas

vienība, ko lieto pierādījumos.

Pentekontērs – 50 kājnieku vadonis sengrieķu armijā, triēra ar 50 airētājiem.

Z – Ziemeļi D – Dienvidi A – Austrumi R - Rietumi

U.c. – un citi (-s) U.t.t. – un tā tālāk

T.i. – tas (-ā) ir

40

AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS

Avoti

1) Лурье, С. Я. Ксенофонт „Греческая История”, Ленинград:

„Соцэкгиз” 1935. - 379. lpp.

Literatūra

2) Varslavāns, A. „Ievads vēstures zinātnē” / Autora redakcijā:

Monogrāfija. - Rīga: LU, 2001. – 156 lpp.

3) Avdijevs, V. Bokščaņins A., Pikuss N., „Senās Grieķijas vēsture” /

Autoru redakcijā, Rīga: „Zvaigzne” 1979. – 412. lpp.

4) Вокщанин, A. Г. „История древнего мира” частъ 2. Греция и Рим,

Москва: „Просвещение” 1982. – 431. lpp

5) Rubenis, A. „Senās grieķijas kultūra”, Rīga: „Zvaigzne ABC” 1998. –

336. lpp.

6) Tumans, H. „Cilvēks, vara un politika senajā Grieķijā” Sērija „Vēstures

avoti augstskolai” 3.sējums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds 2004. – 244. lpp.

7) Redkolēģija, „Politikas gadagrāmata Latvija 2007” Stratēģiskās

analīzes komisija, Rīga: Apgāds „Zinātne” 2008. – 190. lpp.

8) Lukstiņš, G. „Kad uzvarētāji atkāpjas” (Anabāze) Ksenofonts, Rīga:

„Liesma” 1971. – 173. lpp.

9) Томашевска, М. Н. „Историки античности” древняя Греция,

Москва: „Правда” 1989. – 622. lpp.

10) Būmanis, A., Švābe A., Dišlērs K. „Latviešu konversācijas vārdnīca”

10. sējums Rīga: „A. Gulbja apgāds” 1933 – 1934. 18 623 – 18624 sleja

41

11) Lūsis, K. „Vēsture un vēstures filozofija”, Rīga: „Zvaigzne” 1981. –

118. lpp.

12) Асмус, В. Ф „Античная Философия”, Москва: „Высша школа”

1999. – 400. lpp

13) Радсиг С. И. „История древнегреческой литературы”, Москва:

„Высшая школа” 1982 – 487. lpp.

Internetresursi

14) Gedrojičs, S. Publikācijas žurnālā „Звезда” 2004 Nr 7

http://magazines.russ.ru/zvezda/2004/7/ged18-pr.html ( 2010. 26. 03 )

15) Liukkonens P. Raksts par Ksenofontu sadaļā „Books and writers”

http://www.kirjasto.sci.fi/xenophon.htm ( 2010. 17. 04 )

16) Gasparovs, M. L. „Воспоминания о С. И. Соболевском”

http://librarius.narod.ru/personae/sisob.htm ( 2010. 05. 05 )

17) Yonge, C. D. Raksts „The lives and opinions of eminent philosophers”

http://fxylib.znufe.edu.cn/wgfljd/%B9%C5%B5%E4%D0%DE%B4%C7%D1%A7/pw/

diogenes/dlxenophon.htm ( 2010. 21. 05 )

42

PIELIKUMS

Kartes no S. Lurje grāmatas Ksenofonts „Grieķu vēsture” pielikuma

43