hiv un aids ieslodz ījuma...Šaj ā publik ācij ā izmantotie nosaukumi un materi āla prezent...

Metodiskie norādījumi

politikas veidotājiem,

programmu vadītājiem un

ieslodzījuma vietu

personālam

HIV un AIDS ieslodzījuma vietās

ANO NARKOTIKU UN NOZIEDZĪBAS BIROJS

Vīne


Metodiskie norādījumi politikas veidotājiem, programmu vadītājiem un

ieslodzījuma vietu personālam

APVIENOTO NĀCIJU

ORGANIZĀCIJA Ņujorka, 2008

Šajā publikācijā izmantotie nosaukumi un materiāla prezentācija nepauž nekādu ANO Sekretariāta, Pasaules Veselības organizācijas un ANO Programmas cīņai ar HIV/AIDS (Joint United Nations Programme on HIV/AIDS) vērtējumu par kādas valsts, tās teritorijas, pilsētas vai rajona vai tās pārvaldes iestāžu tiesisko statusu vai viedokli par šo teritoriju robežām. Šis izdevums nav formāli rediģēts.

ii

Pateicības • Metodiskos norādījumus ir pasūtījis ANO Narkotiku un noziedzības birojs (United

Nations Office on Drugs and Crime, UNODC). UNODC, UNAIDS un Pasaules Veselības organizācija (PVO) vēlas pateikties sekojošām personām par ieguldījumu šī metodiskā materiāla tapšanā:

• Ralfam Jurgenam (Ralf Jürgens), konsultantam no Mille-Isles, Kanādā, kurš

sagatavoja metodisko norādījumu galējo variantu, par pamatu ņemot sākotnējo teksta projektu, ko bija sagatavojuši Robs Allens (Rob Allen) un Antons Šepulanovs no Starptautiskā cietumu pētījumu centra (International Centre for Prison Studies) Londonā, Apvienotajā Karalistē, un Džonatanam Beinonam (Jonathan Beynon) no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas Ženēvā, Šveicē, kas izstrādāja 5.moduļa tekstu.

• UNAIDS, PVO un UNODC personālam, kas strādājuši pie šiem metodiskajiem

norādījumiem: Ricarda Amberg, Sylvie Bertrand, Anindya Chatterjee, Fabienne Hariga, Christian Kroll, Ying-Ru Lo un Annette Verster.

• Konsultatīvās sanāksmes par HIV profilaksi, aprūpi un atbalstu, kas notika Vīnē

2005. gada 17. un 18. februārī, dalībniekiem, kas ierosināja izstrādāt šos metodiskos norādījumus, lai papildinātu pamatdokumentu, kas tika apspiests šajā sanāksmē.

• Visas pasaules ekspertiem, kas izskatīja metodisko norādījumu pirmo projektu un

deva vērtīgus padomus tā tālākai uzlabošanai: Parviz Afshar, Guatam Babar, Sandra Black, Lucie Grachies, Marzena Ksel, The Hon. Samioullah Lauthan, Morag MacDonald, Martina Melis, Patience Sai un Monica Suarez.

iii

Saturs Par šiem metodiskajiem norādījumiem. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . ix

Kāpēc metodiskie norādījumi par HIV cietumos?. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . xi

1. modulis: Ievads: HIV un AIDS – kāda ir problēmas būtība? . . . . . . . . . . . . . . . . . 1

Galvenā informācija par HIV un AIDS. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2

Dzīvojot pasaulē ar HIV. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6

HIV cietumos: nopietna problēma . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7

HIV, AIDS, cilvēktiesības un cietumu reforma . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 12

2. modulis: Aktuāli jautājumi politiku veidotājiem, politiķiem un

parlamentāriešiem. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 15

Fona informācija. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 17

Jūs varat uzlabot situāciju!. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 18

Rīcības prioritātes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 37

3. modulis: Aktuāli jautājumi ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēm un cietumu

Vadībai . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 49

Ievads un galvenie jautājumi cietumu vadībai. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 51

Kā notiek HIV pārnešana cietumos?. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 52

Kas mums zināms par HIV izplatīšanos cietumos? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56

Kādi citi faktori sekmē cietumu kļūšanu par augsta HIV riska vidi, un kā ar

tiem cīnīties?. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 57

Kādus HIV profilakses pasākumus vajadzētu īstenot cietumos? . . . . . . . . . . . . 62

Ārstēšanas, aprūpes un atbalsta sniegšana ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS . . . 94

Priekšlaicīga atbrīvošana vai atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ. . . . . .. . . . . 96

Tuvojoties īstenošanai . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 98

Bieži uzdotie jautājumi. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 98

4. modulis: Aktuālie jautājumi cietumu personālam. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 103

Cietumu personāls ir izšķiroši svarīgs!. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 105

HIV cietumu darba vidē. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 106

HIV profilakse ieslodzījuma vietā – ikviena interesēs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 108

Bieži uzdotie jautājumi. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 117


v

v

5. modulis: Aktuāli jautājumi veselības aprūpes personālam cietumos. . . . . . . . . . 119

Starptautiskās normas un standarti, kas nosaka veselības aprūpi cietumos. . . . 121

Kāpēc ieslodzītie ir īpaši pakļauti HIV inficēšanās riskam? . . . . . . . . . . . . . . . . . 124

Ko var darīt veselības aprūpes personāls, lai samazinātu HIV transmisijas risku

cietumos?. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 126

Praktiski jautājumi, kas attiecas uz veselības aprūpes personālu cietumos . . . . 139

Ielikumi

1. Ārstēšana darbojas! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5

2. Galvenā informācija par tuberkulozi. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6

3. Aptuvenais ar HIV dzīvojošo pieaugušo un bērnu skaits 2007.gada beigās . . . . . . . . . 7

4. Dati par HIV izplatību cietumos noteiktās valstīs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9

5. Galvenā informācija par hepatītu C. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9

6. Obligātās testēšanas un izolācijas negatīvās sekas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 20

7. Iespējamā cietumu sistēmu atbildība par prezervatīvu nenodrošināšanu. . . . . . . . . . . 21

8. Narkotiku testēšanas ietekme uz narkotiku lietošanu: Kanādas piemērs. . . . . . . . . . . . 25

9. Narkotiku piedāvājuma samazināšanas stratēģiju īstenošana, izmaksas

un izvērtēšana. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 26

10. Imunizācija pret hepatītu B Kanādas cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 30

11. Pirmstiesas aizturēšanu regulējošās likumdošanas piemēri. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 43

12. Nacionālā HIV/AIDS politika Malāvijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .. . . . . . . . . 44

13. Indonēzijas nacionālā stratēģija cīņai ar HIV cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 44

14. Kanādas politika infekcijas slimību ierobežošanai cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 45

15. Pasaules Fonds cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 47

16. Narkotiku lietojums kādā Taizemes cietumā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 53

17. Seksuālu attiecību izplatība cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 54

18. Citu riskantu darbību izplatība cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56

19. Taizemes piemērs: kā cietumi var veicināt HIV izplatīšanos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56

20. Lietuvas piemērs: kas var notikt, ja cietumā ir HIV uzliesmojums . . . . . . . . . . . . . . . 57

21. Daži piemēri: kā pārapdzīvotība ietekmē HIV un AIDS izplatību Dienvidāfrikas cietumos 58

22. Kā bandu darbības ietekmē HIV problēmu cietumā. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 59

23. Piemērs: personāla uzvedības kodekss . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 60

24. „Boma” AIDS izglītošanas kolektīvs Surinamā. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63

25. Radio apraide Krievijas cietumos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63

26. Līdzbiedru izglītošana darbojas! Piemērs no Sibīrijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 64

27. Jaunatnes iesaistīšanas nozīme izglītošanas aktivitāšu izstrādē. . . . . . . . . . . . . . . . 65

vi

28. Prezervatīvu nodrošināšanas programmu izvērtējums uzrāda pozitīvus rezultātus. . 70

29. Kanāda: farmakoterapijas ar metadonu izvērtējums cietumā uzrāda ieguvumus. . . . . . 76

30. Pozitīvi rezultāti: metadona uzturošā terapija Irānas (Irānas Islāma Republikas)

cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76

31. Vadlīniju paraugs dezinfekcijas līdzekļu izplatīšanai cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . 85

32. Adatu un šļirču programmas Kirgizstānas Republikas cietumos: pragmatiskas

rīcības modelis. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 87

33. Adatu un šļirču programmas Spānijas cietumos. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 87

34. Ieslodzītie ar AIDS Itālijā. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 98

35. Personāla atbalsts injekcijas adatu un šļirču programmām . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 117

36. Kas ir konsultēšana?. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 130

37. Šveice: veselības aprūpes personāls uzsāk pirmo injekcijas adatu un šļirču programmu 136

38. Moldova: medicīniskais personāls uzrauga līdzbiedru vadīto injekcijas adatu

un šļirču programmu. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .. . . . . . . . . . . . 138

Kontroljautājumu saraksti

1. Kā jūs varat paaugstināt zināšanas un iesaistīt citus partnerus: praktiski padomi. . . . . 39

2. Likumdošanas normu un cietumu noteikumu pārskats. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41

3. Informēšanas un izglītošanas programmas. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 65

4. HIV konsultēšanas un testēšanas programmas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 67

5. Prezervatīvu izplatīšana un nelabprātīga seksa gadījumu novēršana. . . . . . . . . . . . . . . 72

6. Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai un citas narkotiku atkarības ārstēšanas

formas. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 79

7. Citi pasākumi narkotiku pieprasījuma samazināšanai . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 81

8. Pasākumi narkotiku piedāvājuma samazināšanai. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 82

9. Dezinfekcijas un attīrīšanas stratēģijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 84

10. Adatu un šļirču programmas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 89

11. Seksuāli transmisīvo infekciju kontrole. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 91

12. Pasākumi cietuma personāla aizsardzībai. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 93

13. Nodrošinot ārstēšanu ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 95

14. Priekšlaicīga atbrīvošana vai atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ. . . . . . . . . . . . . . . . 97

15. Cietuma personāls ir izšķiroši svarīgs! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 118

16. Cietuma veselības aprūpes personāla loma. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 145

vii

Par šiem metodiskajiem norādījumiem Šo metodisko norādījumu par HIV ieslodzījuma vietās mērķis ir sniegt informāciju un padomus indivīdiem un institūcijām, kas atbildīgas par cietumiem un ieslodzītajiem, kā arī cilvēkiem, kas strādā cietumos vai saistībā ar tiem. Turklāt tie palīdzēs ikvienam, kam ir jebkāda saistība ar cietumu sistēmu.

Šie norādījumi galvenokārt sagatavoti lietošanai valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni, bet tie būs vērtīgs resurss arī indivīdiem un institūcijām valstīs ar augstu ienākumu līmeni.

Tie koncentrējas uz HIV, bet atzīst, ka citas slimības – it īpaši hepatīts un tuberkuloze– ir saistītas ar HIV un arī izraisa nopietnas problēmas cietumos.

Tie balstās uz starptautisko tiesību un standartu prasībām, zinātniskiem pierādījumiem un labāko praksi.

Tie papildina citu Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) aģentūru radīto dokumentu sēriju, un atsaucas uz tiem, kā arī ietver norādes uz citiem dokumentiem, kur iespējams gūt papildus informāciju par HIV problēmu cietumos.

Kāda ir metodisko norādījumu saikne ar citiem Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentiem par HIV cietumos? Šie metodiskie norādījumi ir daļa no dokumentu kopuma, ko izstrādājušas ANO aģentūras un kuru mērķis ir nodrošināt aktuālu, uz pierādījumiem balstītu informāciju par to, kā risināt HIV problēmu cietumos. Tajos ietilpst: • HIV/AIDS Prevention, Care, Treatment and Support in Prison Settings: A Framework

for an Effective National Response. („HIV/AIDS profilakse, aprūpe un atbalsts cietumā: efektīvas nacionālās reaģēšanas ietvardokuments”). Šis dokuments piedāvā vadlīnijas efektīvas nacionālās reakcijas sagatavošanai, lai cīnītos ar HIV cietumos, kas balstās uz faktiem, kas apskatīti izdevumā Evidence for Action Technical Papers („Rīcības pamatojuma tehniskie dokumenti”), un uz pieņemtiem nacionālajiem standartiem un vadlīnijām, atspoguļojot labas cietumu pārvaldības principus. Tajā tiek izvirzīti 11 principi un 100 darbības. Pieejams šeit: www.unodc.org/pdf/HIV-AIDS_prisons_July06.pdf.

• Policy Brief: Reduction of HIV Transmission in Prisons. („Īss politikas apraksts: HIV

transmisijas samazināšana cietumos”). Šis dokuments piedāvā kopsavilkumu divu lappušu apjomā par faktiem, kas saistīti ar HIV profilakses programmām cietumos. Pieejams angļu un krievu valodās šeit: www.who.int/hiv/pub/idu/idupolicybriefs/en/index.html.

• Evidence for Action Technical Papers on Effectiveness of Interventions to Address

HIV in Prisons (Rīcības pamatojuma tehniskie dokumenti par pasākumu efektivitāti cīņai pret HIV cietumos). Šie dokumenti sniedz visaptverošu pārskatu par pasākumu efektivitāti cīņai pret HIV cietuma apstākļos. Tie satur līdz šim visdetalizētāko un rūpīgāko analīzi par faktiem, kas saistīti ar HIV cietumos, un simtiem atsauču. Tie ir nozīmīgi pamatinformācijas dokumenti ikvienam, ko interesē HIV problēma cietumos, un tie kalpo kā papildus informācija metodiskajiem norādījumiem un ietvardokumentam. Tie ir pieejami angļu un krievu valodās šeit: www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html vai www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

ix

Vēl viens dokuments (HIV/AIDS and HCV in Prisons: A Select Annotated Bibliography („HIV/AIDS un HCV cietumos: bibliogrāfijas izlase ar anotācijām”)) tika sagatavots Trešajam starptautiskajam politikas dialogam par HIV/AIDS cietumos, ko rīkoja Kanādas valdība un UNAIDS. Tas satur uzziņas un īsus kopsavilkumus par simtiem dokumentu, kas risina ar HIV cietumos saistītās problēmas. Tā mērķis ir vairot zināšanas un piekļuvi literatūrai par problēmām, kas saistītas ar HIV un HCV cietumos, palielināt valdību, cietumu sistēmu, nevalstisko organizāciju un pētnieku spējas efektīvi reaģēt uz izaicinājumiem, ko ietver HIV un HCV cietumos. Tas tika precizēts 2007.gadā un ir pieejams angļu un franču valodās šeit: www.hc-sc.gc.ca/ahc-asc/pubs/int-aids-sida/hiv-vih-aids-sida-prison-carceral_e.html.

Šie metodiskie norādījumi nesatur atsauces, jo tie papildina iepriekšminētos dokumentus. Detalizētas uzziņas par visiem apgalvojumiem, kas pausti šajos norādījumos, atrodamas izdevumā Evidence for Action Technical Papers—Interventions to address HIV in prisons („Rīcības pamatojuma tehniskie dokumenti par pasākumu efektivitāti cīņai pret HIV cietumos”), (WHO/UNODC/UNAIDS, 2007), kas pieejams šeit: www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html vai www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

Šie metodiskie norādījumi ir sadalīti piecos moduļos

1.modulis ir domāts ikvienam, kam ir kāda saistība ar cietumiem, un to vajadzētu lasīt kopā ar citiem moduļiem. Tas sniedz pamatinformāciju par HIV un skaidro, kāpēc un kā HIV problēma cietumos ir saistīta ar plašākiem cietumu reformas un cilvēktiesību jautājumiem.

2.modulis galvenokārt domāts politiku veidotājiem, politiķiem un likumdevējiem, kas atbild par politiku un likumu izstrādāšanu par ieslodzījuma vietām, krimināltiesībām un veselību. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs:

• Tieslietu ministrijām, iekšlietu ministrijām, citām ministrijām, kas pārrauga situāciju ieslodzījuma vietās, kā arī veselības ministrijām (tāpēc, ka ieslodzīto veselība ir visas sabiedrības veselība).

• Deputātiem, kurus interesē tieslietu, labošanas iestāžu un veselības jautājumi.

• Valsts augstākajām amatpersonām tieslietu, iekšlietu, labošanas iestāžu un veselības departamentos.

• Tiesnešiem, miertiesnešiem, prokuroriem un citām krimināltiesību sistēmā strādājošām personām.

• Pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas nodarbojas ar ieslodzījuma vietu, HIV un ieslodzīto cilvēktiesību jautājumiem.

x

HIV un AIDS ieslodzījuma vietās Metodiskie norādījumi politikas veidotājiem, programmu vadītājiem un ieslodzījuma vietu personālam

• Sponsoriem un ziedotājiem, kas iegulda līdzekļus pārvaldības, likuma varas un cilvēktiesību ievērošanas stiprināšanā, kā arī aktivitātēs, kuru nolūks ir veselības veicināšana un aizsardzība.

3.modulis galvenokārt domāts tiem, kas ir atbildīgi par cietumu sistēmu vai atsevišķu cietumu vadību. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs:

• nacionālajām un provinču vai reģionu cietumu administrācijām;

• cietumu direktoriem un vadītājiem;

• tiesnešiem un inspektoriem, kuru pienākumos ietilpst ārējā cietumu apstākļu kontrole.

4.modulis galvenokārt ir domāts tiem, kuri strādā cietumos un nodrošina apsardzi, kā arī tiem, kuri dažādu programmu ietvaros ikdienā saskaras ar ieslodzītajiem. Mēs ceram, ka šie norādījumi būs noderīgi:

• cietumos strādājošām amatpersonām;

• cietumos strādājošiem pasniedzējiem un instruktoriem;

• sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot darbiniekus un brīvprātīgos no nevalstiskajām un reliģiskajām organizācijām, kuri apmeklē cietumus un veic tur dažādas aktivitātes.

5.modulis galvenokārt domāts veselības aprūpes darbiniekiem, kuri strādā cietumos. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs:

• ārstiem;

• vidējam medicīniskajam personālam,

• feldšeriem un māsu palīgiem;

• cilvēkiem, kuri veic konsultēšan, psihologiem un psihiatriem.

Katru moduli raksturo līdzīga pieeja un diskusijas par līdzīgām problēmām un katrā modulī tiek identificētas problēmas, kas īpaši attiecas uz dažādajām mērķauditorijām, kā arī tas, ko šīs auditorijas var darīt – un kas tām jādara -, lai cīnītos ar HIV cietumos.

Lai arī indivīdi, kas dedzīgi nodevušies kādai no vispārējā uzdevuma daļām cīņā pret HIV cietumos, var paveikt ļoti daudz, piemērots risinājums var vislabāk tikt sasniegts tad, ja visi partneri ir aktīvi iesaistījušies.

Kāpēc metodiskie norādījumi par HIV cietumos? HIV ir nopietns veselības drauds cilvēkiem, kuri atrodas cietumā, un tas ietver būtiskus izaicinājumus cietumu un veselības aprūpes iestādēm un nacionālajām valdībām.

Par šiem metodiskajiem norādījumiem

xi

Visā pasaulē HIV izplatības līmenis ieslodzīto vidū ir augstāks nekā vispārējā sabiedrībā. Šo situāciju bieži pavada un saasina augstie citu infekciju rādītāji, piemēram, hepatīts B un C un tuberkuloze.

Daudzās valstīs grupas, kas pakļautas vislielākajam riskam saslimt ar HIV, ir tās pašas grupas, kas pakļautas paaugstinātam kriminalizācijas riskam un brīvības atņemšanai, jo tie paši sociālie un ekonomiskie apstākļi, kas palielina iespēju iegūt HIV, palielina arī iespēju nokļūt cietumā. Tā rezultātā dažās valstīs tā sabiedrības daļa, kurā ir augstāki HIV infekcijas rādītāji, ir arī neproporcionāli pārstāvēta cietumos. Valstīs, kurās ir izplatīta intravenozo narkotiku lietošana, cietumos ir liela intravenozo narkomānu koncentrācija.

Cietumā pastāv liels HIV un citu infekciju pārnešanas risks. Cietumi bieži vien ir pārpildīti, un tos nereti raksturo vardarbības un baiļu atmosfēra. Lai arī seksuālā aktivitāte cietumos ir aizliegta, tā vienalga pastāv. Gluži tāpat kā sabiedrībā kopumā, neskatoties uz realizētajiem kontroles pasākumiem, notiek nelegālo narkotiku cirkulācija. Spriedze ir visur. Atbrīvošanās no šīs spriedzes un cietuma dzīves grūtībām nereti tiek rasta narkotiku lietošanā vai seksā. Bieži vien prezervatīvi nav pieejami. Kad notiek narkotiku injicēšana, adatas un šļirces – grūti pieejamas, nelegālas un grūti noslēpjamas – tiek gandrīz vienmēr koplietotas, ietverot augstu infekcijas slimību transmisijas risku. Tetovēšanās kā subkultūras daļa arī ir bieži sastopama cietumā, taču tīra inventāra trūkuma gadījumā arī tā var kļūt par transmisijas faktoru. Veselības, stomatoloģiskie un ginekoloģiskie pakalpojumi nereti ir mazāk pieejami un ne vienmēr droši attiecībā uz infekciju pārnešanas risku.

Ieslodzītie ir pakļauti lielākam riskam, taču arī cietuma personāls ir tiešā kontaktā ar šo augstā riska vidi. Sakarā ar to, ka HIV transmisija notiek tikai caur kontaktu ar asinīm vai citiem ķermeņa sekrētiem, cietuma darbinieki var veikt vienkāršas rutīnas darbības, lai ievērojami samazinātu iespēju inficēties ar HIV darba vietā – darbības, ko sauc par „vispārējās piesardzības pasākumiem”.1 Tomēr citas infekcijas, kas izplatās vienkāršāk kā HIV – it īpaši tuberkuloze – ir reāls drauds cietuma personālam.

Turklāt ieslodzīto veselība ir visas sabiedrības veselība. Ieslodzītie un cietuma personāls ir nepārtrauktā kontaktā ar sabiedrību. Ieslodzītie nāk no sabiedrības un viņiem tajā jāatgriežas, nereti pēc neilgu cietumsodu izciešanas. Arī cietuma darbinieki, apmeklētāji un piegādātāji iet iekšā cietumos un nāk no tiem ārā. Tas nozīmē, ka viss, kas tiek vai netiek darīts, lai veicinātu veselību cietumos un aizsargātu ieslodzītos un personālu no infekciju iegūšanas, beigu beigās ietekmēs visas sabiedrības veselību. Cietumu veselības problēmas ir arī visas sabiedrības veselības problēmas (skatīt 1.att.).

1 Vispārējās piesardzības pasākumi ir vienkārši infekcijas ierobežošanas pasākumi, kas samazina ar asinīm pārnesamu slimību transmisijas risku caur kontaktu ar asinīm vai ķermeņa sekrētiem pacientu, veselības aprūpes darbinieku un citu darbinieku vidū. Saskaņā ar vispārējās piesardzības principu ikviena cilvēka asinis un ķermeņa sekrēti jāuzskata par HIV inficētiem, neskatoties uz zināmo vai šķietamo personas HIV statusu. Drošas injicēšanas veicināšana ir svarīgs vispārējās piesardzības pasākumu komponents.


xii

1.attēls. Cietumi un sabiedrība – kā izplatās HIV

Tāpēc efektīvu HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmu īstenošana cietumos ir laba sabiedrības veselības prakse.

Ir pārliecinoši pierādījumi par to, ko var darīt, lai samazinātu HIV transmisijas risku cietumos un nodrošinātu adekvātu ārstēšanu, aprūpi un atbalstu ieslodzītajiem, kas dzīvo ar HIV. Tāpat palielinās apzināšanās un izplatās bažas par HIV un AIDS cietumos. Piemēram, 11. ANO Noziedzības apkarošanas kongresā, ko 2005.gada aprīlī apmeklēja vairums valstu, valdības norādīja, ka „fiziskie un sociālie ar ieslodzījumu saistītie apstākļi var veicināt HIV izplatību pirmstiesas un labošanas iestādēs un arī sabiedrībā, tādējādi pārstāvot kritisku cietumu vadības problēmu.” Bangkokas deklarācija, kas tika izdota kongresa laikā, mudināja valstis izstrādāt un pieņemt pasākumus un vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka konkrētās HIV problēmas tiek adekvāti risinātas šādās iestādēs. Starptautisko tiesību normas pieprasa, lai valstis veicinātu veselību cietumos un līdz ar to ieguldītu maksimālas rūpes, lai samazinātu infekciju transmisijas risku.

Par spīti tam, daudzām valstīm vēl ir priekšā visaptverošu HIV profilakses programmu īstenošana cietumos, tāpat kā tāda veselības standarta sasniegšana, kas ekvivalents tam, kāds eksistē ārpus cietuma. Līdz ar to ieslodzīto, cietuma personāla un plašākas sabiedrības veselība tiek pakļauta riskam.

Dažiem politiku veidotājiem un cietumu administrācijām varētu būt grūti pieņemt faktu, ka intravenozo narkotiku lietošana un/vai seksuālā aktivitāte pastāv viņu cietumos. Taču pierādījumi liecina, ka narkotiku lietošana un/vai sekss pastāv praktiski visos pasaules cietumos. Citi baidās, ka HIV profilakses pasākumi (piemēram, prezervatīvu un sterilu adatu, un šļirču izdalīšana ieslodzītajiem) traucēs drošībai un kontrolei, vai arī atbalstīs šādu uzvedību. Un atkal, ir pierādījumi, ka tā nav.

Šie metodiskie norādījumi ir izstrādāti, lai palīdzētu valstīm viņu centienos izveidot efektīvu nacionālo reakciju uz HIV cietumos, kā arī uzlabot un, ja nepieciešams, reformēt

Par šiem metodiskajiem norādījumiem

xiii

viņu cietumu sistēmas. Balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, izvērtējumiem un visas pasaules pieredzi, tie piedāvā:

• praktiskus padomus par to, kādus pasākumus valstīm būtu jāuzsāk īstermiņā, lai novērstu HIV (un citu infekciju) izplatību ieslodzīto vidū un nodrošinātu viņus ar ārstēšanu, aprūpi un atbalstu;

• vadlīnijas par vidējā un ilgtermiņa reformām, kas nepieciešamas, lai sekmētu šādus pasākumus.

Šie metodiskie norādījumi nerisina visas ar veselību un drošību saistītās problēmas cietumos. Ieslodzīto veselība un viņu piekļuve pakalpojumiem ir plašs un sarežģīts jautājums. Ļoti bieži cilvēki nonāk cietumā ar daudzām veselības problēmām, kā narkotiku atkarība, infekcijas slimības, garīgas vai psihiskas slimības, nepietiekama uztura izraisītas sekas, stomatoloģiskas problēmas un ādas slimības. Šajos metodiskajos norādījumos nav iespējams pievērsties visiem šiem jautājumiem.

Piezīme par terminoloģiju un aptvērumu

Dažās jurisdikcijās tiek izmantoti dažādi termini, lai apzīmētu to, vai aizturēšanas vietās tiek turēti cilvēki, kas gaida tiesu, kas ir notiesāti vai kam tiek piemēroti citādi drošības līdzekļi. Līdzīgi, tiek izmantoti atšķirīgi vārdi arī dažādu aizturēto cilvēku grupu apzīmēšanai.

Šajos metodiskajos norādījumos vārds „cietums” tiek lietots, lai apzīmētu visas aizturēšanas vietas, un vārds „ieslodzītais” - lai apzīmētu visus, kas tiek turēti šādās vietās, ieskaitot pieaugušos un nepilngadīgos vīriešus un sievietes, kas turēti apcietinājumā brīvības atņemšanas un labošanas iestādēs nozieguma izmeklēšanas laikā; gaidot tiesu; pēc apsūdzēšanas un pirms notiesāšanas; kā arī pēc notiesāšanas. Lai arī formāli šis termins neietver cilvēkus, kas aizturēti sakarā ar imigrāciju un bēgļa statusu saistītiem iemesliem; tos, kas aizturēti bez apsūdzības; un tos, kam piespriesta piespiedu ārstēšana un rehabilitācija, kā tas ir pieņemts atsevišķās valstīs, lielākā daļa apsvērumu šajā dokumentā attiecas arī uz viņiem.


xiv


Metodiskie norādījumi politikas veidotājiem, programmu vadītājiem un ieslodzījuma vietu personālam

Ievads: HIV un AIDS – kāda ir problēmas būtība? 1. modulis

Šis modulis: • satur galveno informāciju par HIV un AIDS („Galvenā informācija par HIV un AIDS”);

• demonstrē to, ka HIV ir svarīga problēma dažādās pasaules valstīs („Dzīvojot pasaulē ar HIV”);

• parāda, ka visā pasaulē HIV inficēšanās līmenis cietumos ieslodzīto vidū parasti ir daudz augstāks nekā iedzīvotāju vidū ārpus cietuma; skaidro, kāpēc tā ir („HIV cietumos: nopietna problēma”); un iztirzā sakarības starp HIV, cilvēktiesībām un cietumu reformu („HIV, AIDS, cilvēktiesības un cietumu reforma”).

Galvenā informācija par HIV un AIDS Kas ir HIV?

HIV nozīmē human immunodeficiency virus jeb cilvēka imūndeficīta vīruss. HIV ir vīruss, kas inficē cilvēka imūnsistēmas šūnas un iznīcina vai bojā to funkciju. Inficēšanās rezultātā lēnām tiek sagrauta cilvēka imūnsistēma, kas noved pie „imūndeficīta”. Cilvēki, kas cieš no imūndeficīta, ir daudz uzņēmīgāki pret virkni infekciju, jo viņu organisms nespēj ar tām cīnīties. Kas ir AIDS?

AIDS nozīmē acquired immunodeficiency syndrome jeb iegūtais imūndeficīta sindroms un iemieso ar HIV infekcijas izraisīto imūnsistēmas deficītu saistītu simptomu un infekcijas slimību kopumu. CD4 šūnu līmenis organismā un noteiktu infekciju vai vēža paveidu parādīšanās tiek uzskatīti par indikatoriem tam, ka HIV infekcija ir attīstījusies līdz AIDS stadijai. Slimības, kas saistītas ar smagu imūndeficītu, ir pazīstamas kā „oportūnistiskās infekcijas” tāpēc, ka tās savā labā izmanto novājinātu imūnsistēmu. Cietumu apstākļos visnozīmīgākā no tām ir tuberkuloze, kas ļoti ātri izplatās pārpildītās telpās. CD4 ir asins šūnas, kas sekmē cilvēka organisma aizsardzības sistēmas darbību. HIV uzbrūk un iznīcina CD4 šūnas. Kad asinīs nepietiek CD4 šūnu, organismam uzbrūkošajām baktērijām ir vieglāk izsaukt slimības. Kādi ir HIV infekcijas simptomi?

Lielākā daļa HIV inficēto cilvēku paši nezina, ka ir inficējušies, jo uzreiz pēc inficēšanās neparādās nekādi slimības simptomi. Dažiem parādās drudzim līdzīgas saslimšanas (paaugstināta temperatūra, izsitumi, locītavu sāpes un palielināti limfmezgli), kas var gadīties laikā, kad organismā izstrādājas antivielas pret HIV – parasti no sešām nedēļām līdz trim mēnešiem pēc inficēšanās. Neskatoties uz faktu, ka HIV infekcija sākotnēji neizraisa nekādus simptomus, HIV inficēts cilvēks var nodot vīrusu citam cilvēkam. HIV klātbūtni cilvēka organismā var konstatēt tikai ar HIV testa palīdzību.


2

Kā notiek HIV pārnešana? HIV tiek nodots tālāk, kad inficētas asinis, sperma, vaginālie izdalījumi vai krūts piens iekļūst cita cilvēka ķermenī. Visbiežāk tas notiek nedroša seksa laikā vai, injicējot narkotikas (ar kopīgu adatu). Ikviens HIV inficētais var šo infekciju pārnēsāt neatkarīgi no tā, vai viņš izskatās slims, vai viņam ir diagnosticēts AIDS un vai viņš ārstējas no šīs slimības. Inficētas sievietes, kas palikušas stāvoklī, var nodot HIV saviem bērniem grūtniecības vai dzemdību laikā, kā arī, barojot ar krūti. Dzimumkontakti bez izsargāšanās Visā pasaulē sekss bez izsargāšanās, parasti caur neaizsargātu vaginālo vai anālo dzimumaktu ar inficētu partneri, ir visbiežākais HIV pārnēsāšanas ceļš. HIV nodošanas iespējamība caur orālo seksu ir daudz mazāka kā vaginālā vai anālā dzimumakta ceļā. Kontakts ar inficētām asinīm Visiedarbīgākais HIV transmisijas veids ir HIV inficētas asins ievadīšana asinsritē, it sevišķi caur inficētas asins pārliešanu. Mūsdienās visbiežāk vīrusa nodošana caur asinīm notiek caur netīru injekcijas piederumu lietošanu narkotiku injicēšanas laikā. Nepareizi sterilizētu šļirču un citu medicīnisko rīku izmantošana veselības aprūpes sistēmā arī var novest pie HIV pārnešanas. Vienmēr vajadzētu izvairīties no tieša kontakta ar citas personas asinīm, lai izvairītos ne tikai no HIV, bet arī no hepatītu B vai C un citu ar asinīm pārnesamu slimību pārnešanas. Ir pārliecinoši daudz pierādījumu, ka ar HIV nevar inficēties nevienā no sekojošiem veidiem:

• sarokojoties;

• šķaudot vai klepojot;

• apmeklējot slimnīcu vai medpunktu;

• atverot durvis;

• lietojot kopīgu ēdienu vai ēšanas un dzeršanas piederumus;

• izmantojot dzeramā ūdens krānus;

• lietojot tualeti vai dušu;

• ar odu vai citu kukaiņu kodieniem;

• strādājot, kontaktējoties vai dzīvojot līdzās HIV inficētiem ieslodzītajiem vai darbiniekiem.

Kad cilvēkam parādās AIDS?

Termins AIDS attiecas uz pēdējām HIV infekcijas stadijām. Vairums HIV pozitīvu cilvēku sasniedz AIDS stadiju 8-10 gadu laikā, ja netiek veikta ārstēšana. Antiretrovirālā terapija (skat. zemāk) var palēnināt slimības progresu, samazinot HIV daudzumu inficētā organismā.

1.modulis. Ievads: HIV un AIDS – kāda ir problēmas būtība?

3

Kā var zināt, vai kāds ir slims ar HIV vai AIDS?

Nevar. Pavisam neliela HIV inficēto daļa izjūt slimības simptomus saslimšanas sākumā, kamēr citiem nekādi simptomi neparādās pat 15 un vairāk gadus pēc inficēšanās. Sakarā ar to, ka lielākā HIV inficēto daļa nemaz neizskatās slimi, tikai pēc izskata vai sarunas vien nav iespējams noteikt, vai cilvēks ir inficējies. HIV pozitīvi ieslodzītie vai darbinieki izskatās gluži tāpat kā cilvēki, kam nav HIV infekcijas. Kas ir HIV tests, un kā tas jāveic?

HIV tests ir procedūra, kuras laikā tiek veiktas cilvēka asins vai citu ķermeņa šķidrumu analīzes ar mērķi noteikt tajās antivielu klātbūtni, kas veidojas kā atbildes reakcija uz HIV infekciju. Testa veikšanas metodoloģijā ir paredzēts „loga periods”, kas nosaka to, ka var vajadzēt pat 14 nedēļas vai vairāk, lai HIV inficētās personas organismā izveidotos antivielas pietiekamā koncentrācijā, lai HIV tests uzrādītu pozitīvu rezultātu. HIV testam jābūt:

• pavadītam ar konsultāciju pirms un pēc testa veikšanas;

• veiktam ar testējamās personas apzinātu piekrišanu (t.i. cilvēkam ir jābūt informētam par testa labumiem un riskiem un labprātīgi jāpiekrīt testa veikšanai);

• konfidenciālam (t.i. testa rezultāts tiek darīts zināms tikai pašam pacientam un citādi turēts noslēpumā).

HIV testa veikšana cietumos parasti ietver virkni dažādu soļu. HIV testa veikšana ieslodzītajam tiek piedāvāta vai arī viņš pats izsaka vēlēšanos to veikt. Ārsts, medmāsa vai apmācīts konsultants sniedz informāciju par testu un apspriež ar HIV saistītus jautājumus ar ieslodzīto, un ieslodzītais var uzdot jautājumus (konsultācija pirms testa). Ja ieslodzītais piekrīt veikt testu, medmāsa vai feldšeris ar adatu paņem asinis no viņa rokas. Pēc tam asins paraugs tiek testēts uz HIV pazīmēm. Ja pirmais tests ir pozitīvs, asinis rezultāta apstiprinājumam tiek pārbaudītas vēlreiz. Pēc testa rezultātu iegūšanas medmāsa vai konsultants tos paziņo tikai pašam ieslodzītajam un nodrošina konsultāciju pēc testa. Ja tests uzrāda HIV infekciju (ieslodzītais ir HIV pozitīvs), pacients ir jānosūta uz ārstēšanos un jānodrošina aprūpe un atbalsts. Konsultācija pirms un pēc testa ir svarīgas HIV testa sastāvdaļas. Konsultācijā ir jāskar tādi jautājumi kā HIV transmisijas risks, preventīvas uzvedības veicināšana, psiholoģiskais atbalsts pozitīva testa rezultāta gadījumā un ārstēšanas, aprūpes un atbalsta sniegšana. Konsultācijai jānotiek gan pirms, gan pēc HIV testa neatkarīgi no tā, vai rezultāts ir pozitīvs vai negatīvs. Dažās valstīs ir pieejami arī ātrie HIV testi. Ātrā HIV testēšana tiek veikta īsākā laikā kā parastais HIV tests un dod rezultātu 10 līdz 30 minūšu laikā. Daudzi ātrie testi ir samērā viegli lietojami, un tos var veikt un skaidrot arī personāls, kas nestrādā laboratorijā, piemēram, praktizējoši ārsti un medmāsas. Taču visos ātrajos testos var rasties kļūdas, ja netiek stingri ievērots testēšanas protokols. Gluži tāpat kā standarta testu gadījumā,


4

ieteicams veikt papildu testu, ja ātrais tests uzrādījis pozitīvu rezultātu. Apstiprinājuma analīzes nav nepieciešamas tad, ja testa rezultāts ir negatīvs vai ir redzamas imūndeficīta pazīmes. Vai HIV infekcija ir vienmēr nāvējoša?

Ne vienmēr. Mūsdienās eksistē ārstēšana, kas palēnina HIV infekcijas attīstību un dod iespēju HIV inficētiem cilvēkiem dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi daudzu gadu garumā. Kādas HIV ārstēšanas metodes eksistē?

Pret HIV medikamenti ir medikamenti, kas palēnina HIV izaugsmi. Tā kā HIV ir tā saucamais „retrovīruss”, šos ārstniecības līdzekļus parasti sauc par antiretrovīrusu preparātiem. Eksistē dažādi pret HIV medikamentu tipi (jeb grupas). Katrs pret HIV preparāta veids darbojas, bloķējot atsevišķu proteīnu, kas ir nepieciešams HIV vīrusam, lai vairotos. Šobrīd ir pieejamas divas pret HIV medikamentu pamata grupas:

• medikamenti, kas bloķē proteīnu „atgriezenisko transkriptāzi”, pazīstami kā atgriezeniskās transkriptāzes inhibitori jeb RT (reverse transcriptase) inhibitori;

• medikamenti, kas bloķē proteīnu „proteāzi,” pazīstami kā proteāzes inhibitori. HIV infekcijas ārstēšanai izmanto vairākus zāļu veidus. Šīs zāles dažādos veidos traucē vīrusa vairošanās procesam. Tā kā HIV ātri pārveidojas un kļūst rezistents pret jebkuru atsevišķi lietotu medikamentu, pacientiem ir jālieto vairāku zāļu kombinācija, lai maksimāli apspiestu HIV. Kompleksā HIV ārstēšanas terapija ir pazīstama ar nosaukumu antiretrovirālā terapija jeb ARV terapija. ARV terapija izmaina parasto HIV saslimšanas gaitu, ievērojami pagarinot laika periodu starp inficēšanās brīdi un simptomu parādīšanos. Lai sasniegtu šādu rezultātu, ir svarīgi sākt terapiju pirms parādījušies AIDS simptomi, lai arī pat pacienti, kas to sākuši jau pēc AIDS diagnosticēšanas, nereti izjūt nozīmīgus un ilgstošus veselības uzlabojumus. Neskatoties uz savu efektivitāti ar HIV saistītu saslimšanu progresa palēnināšanā, ARV terapija nav brīnumlīdzeklis. Blakus pašas HIV infekcijas ārstēšanai eksistē arī terapijas daudzu ar HIV saistīto oportūnistisko infekciju novēršanai un/vai ārstēšanai. Kā jaunattīstības, tā industriāli attīstītās valstīs ARV terapija rada ievērojamus uzlabojumus ar HIV dzīvojošo cilvēku veselības un labklājības sekmēšanā.

1. ielikums. Ārstēšana darbojas! Brazīlijā laikā no 1997. līdz 2002. gadam ARV terapiju saņēma apmēram 125 000 cilvēku. Eksperti lēš, ka pieeja ārstēšanai novērsa 90 000 nāves gadījumu, kas būtu notikuši, ja nebūtu pieejama ārstēšana. Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ARV terapija ir plaši pieejama kopš 1990.gadu vidus, mirstība no AIDS laikā no 1995. līdz 2002. gadam ir samazinājusies par 66%.


5

Kā HIV saistīts ar tuberkulozi?

HIV pandēmijas izplatīšanās nopietni apdraud globāla mēroga tuberkulozes ierobežošanas centienus. HIV novājina imūno reakciju un dramatiski paaugstina risku saslimšanai ar aktīvu tuberkulozes formu. Kad cilvēks ir inficējies ar HIV un ar tuberkulozi latentā formā, risks, ka šī persona saslims ar aktīvo tuberkulozes formu, tiek lēsts kā 5-15 % gadā iepretim 10% riska inficēties visa mūža garumā tiem cilvēkiem, kam ir tuberkulozes infekcija, bet nav HIV. Tas nozīmē, ka cietuma apstākļos, kur gan tuberkuloze, gan HIV infekcija ir sastopamas biežāk, cilvēkiem, kam ir HIV, ir lielāks risks inficēties un saslimt ar aktīvo tuberkulozes formu.

2. ielikums. Galvenā informācija par tuberkulozi Tuberkuloze ir infekcijas slimība, kas tiek pārnesta pilienu ieelpošanas ceļā. Tie rodas, kad klepo cilvēks ar aktīvu slimības formu. Lai iegūtu tuberkulozes infekciju, ir nepieciešams tiešs kontakts vairāku dienu līdz vairāku nedēļu garumā. Tikai aptuveni 10% infekciju ieguvušo tā attīstīsies līdz aktīvai slimībai – tuberkulozei, kaut gan atsevišķas grupas, piemēram, cilvēki vēlākajās HIV inficēšanās stadijās, ir pakļautas lielākam riskam. Saspiestība, slikta ventilācija un noteikti infekciozā indivīda raksturojumi palielina iespēju inficēties ar tuberkulozi. Inficētu indivīdu (kas noteikti uz tuberkulīna ādas pārbaudes pozitīva rezultāta pamata) preventīvās ārstēšanas efektivitāte ar izoniazīdu var sasniegt 70-90% aktīvas slimības formas attīstīšanās novēršanā. Laicīga atklāšana un infekciozu, ar aktīvu tuberkulozi slimu personu izolēšana ir slimības ierobežošanas atslēga. Lai pamanītu šādus indivīdus pēc iespējas ātrāk, ir nepieciešama pastāvīga modrība. Pielāgojot pareizu ārstēšanu, tuberkuloze ir izārstējama 98% gadījumu, izņemot multirezistentās (MDR) tuberkulozes formas gadījumā, kad šis koeficients ir zemāks.

Dzīvojot pasaulē ar HIV HIV ir viena no visnopietnākajām sabiedrības veselības problēmām pasaulē. Tiek uzskatīts, ka apmēram 33 miljoni cilvēku dzīvo ar HIV, 2007.gadā klāt nākot vēl 2,5 miljoniem inficēšanās gadījumu. Tajā gadā no AIDS nomira 2,1 miljons cilvēku. Gandrīz divas trešdaļas HIV inficēto cilvēku dzīvo Subsahāras Āfrikā, taču epidēmijas skarta ir ikviena pasaules daļa. Visātrāk augošās epidēmijas šobrīd ir novērojamas Austrumeiropā un Centrālāzijā. HIV ir globāla problēma, kas skar cilvēkus ikvienā valstī.


Ar plašāku galveno informāciju par HIV un AIDS var iepazīties šeit: www.thebody.com/basics.html vai www.cdc.gov/hiv/topics/basic/index.htm

6

Vai jūs zināt, cik HIV inficēto cilvēku dzīvo jūsu valstī?

HIV cietumos: nopietna problēma HIV ir nozīmīgs veselības drauds 10 miljoniem cilvēku, kas atrodas cietumos visā pasaulē. Vairumā valstu HIV inficēšanās līmenis cietumos ieslodzīto vidū ir daudz augstāks nekā iedzīvotāju vidū ārpus cietuma, taču HIV izplatība dažādos cietumos un dažādās valstīs ļoti atšķiras. Dažos gadījumos HIV izplatība cietumos ir līdz pat 100 reizēm augstāka nekā sabiedrībā ārpus cietuma.

3. ielikums. Aptuvenais ar HIV dzīvojošo pieaugušo un bērnu skaits 2007.gada beigās

1,3 mln. [480,000 – 1,9 mln.]

Ziemeļamerika

Karību reģions 230.000

[210,000 - 270,000]

1,6 mln. [1,4 – 1,9 mln.]

Latīņamerika

Rietumeiropa un Centrāleiropa

Austrumeiropa un Centrālāzija

Austrumāzija

Dienvidāzija un Dienvidaustrumāzija

Okeānija

Subsahāras Āfrika

Vidējie Austrumi un Ziemeļāfrika

760,000 [600,000 – 1,1 mln.]

380,000 [270,000 – 500,000]

22.5 mln. [20,9 – 24,3 mln.]

1.6 mln. [1,2 – 2,1 mln.]

800,000 [620,000 – 960,000]

4,0 mln. [3,3 – 5,1 mln.]

75,000 [53,000 – 120,000]

Kopā: 33,2 (30,6-36,1 miljoni)

Informāciju par HIV izplatību pasaules valstīs var atrast šajā izdevumā: UNAIDS. Report on the global AIDS epidemic („Ziņojums par globālo AIDS epidēmiju”), 2007. Pieejams šeit: www.unaids.org/en/HIV_data/2007EpiUpdate/default.asp.


7

Pētījumi liecina, ka pat valstīs, kur HIV epidēmija izplatās pamatā heteroseksuālu dzimumkontaktu ceļā, piemēram, Āfrikas valstīs, HIV izplatības līmenis cietumos ir augstāks kā ārpus tiem. Sekojošie piemēri demonstrē dažus faktus, kas mums zināmi par HIV epidēmiju cietumos: • Krievijas Federācijā 2002.gada beigās brīvības atņemšanas iestādēs tika reģistrēti

vairāk nekā 36 000 (4% no visiem ieslodzītajiem) HIV un AIDS slimnieku, kas sastādīja aptuveni 20% no visā valstī reģistrētajiem HIV saslimšanas gadījumiem.

• Ir aprēķini, ka Latvijā cietumnieki sastāda trešo daļu no valsts HIV pozitīvajiem

iedzīvotājiem. Saskaņā ar 2003. gada pētījumu HIV izplatība bijusi 6,2%. • Igaunija sniegusi ziņas par četriem pētījumiem HIV izplatības sakarā, kuros šis

rādītājs svārstās no 8,8% līdz 23,9%. • Indonēzijā deviņi pētījumi 2001.gadā uzrādījuši HIV izplatību 4% līdz 22% robežās. • Vjetnamā, saskaņā ar 2000.gadā sniegtiem datiem, 22 161 ieslodzītajam HIV tests

uzrādījis pozitīvu rezultātu, izplatībai sasniedzot 28,4%.

• Brazīlijā pēc vairāku pētījumu datiem izplatības līmenis uzrādīts diapazonā no 3,2% līdz vairāk nekā 20%.

• No Hondurasas ziņots, ka 1998./1999.gadā 2028 ieslodzīto vidū HIV izplatības

līmenis bijis 6,8%. • Zambijā četri pētījumi uzrādījuši HIV izplatības līmeni 16,1% un 27,2% robežās. • Dienvidāfrikā, saskaņā ar vienu aprēķinu 2002.gadā, HIV izplatība cietumos bija

41,4%. • Rietumeiropā visaugstākie rādītāji nāk no Eiropas dienvidiem, piemēram, 14%

izplatība Spānijā. • Amerikas Savienotajās Valstīs 1,9% no ieslodzīto kopējā skaita ir HIV pozitīvi. Lai

gan dažās jurisdikcijās šis rādītājs ir daudz augstāks, it īpaši sieviešu vidū. Zināms, ka, piemēram, Ņujorkā no visiem ieslodzītajiem vīriešiem bija inficēti 7,3%, kamēr no visām ieslodzītajām sievietēm inficētas bija 14,6%; Floridā attiecīgi 3,7% vīriešu un 7,3% sieviešu ar HIV infekciju.

• Kanādā laikā no 1989. līdz 2005.gadam publicēti daudzi pētījumi, kuros minētie

izplatības rādītāji svārstās no viena līdz 11,94%.


8

Hepatīta C izplatības rādītāji cietumos ir vēl augstāki kā HIV izplatības rādītāji. Pasaules Veselības organizācija lēš, ka ar hepatīta C vīrusu (HCV) ir inficējušies apmēram 3% pasaules iedzīvotāju, bet HCV izplatība cietumos ir no 4,8% kādā Indijas cietumā līdz pat 92% divos cietumos Spānijas ziemeļos.

5. ielikums. Galvenā informācija par hepatītu C Hepatīts C ir aknu slimība, ko izraisa hepatīta C vīruss (HCV). Vīruss iekļūst aknu šūnās, izmanto šūnu iekšējos ģenētiskos mehānismus, lai pats vairotos, kam seko aizvien jaunu šūnu inficēšana. Apmēram 15% gadījumu inficēšanās ar hepatītu C ir akūta, kas nozīmē, ka organisms pats no tās attīrās un ilgtermiņa sekas nav novērojamas. Diemžēl lielākajā daļā gadījumu (85%) inficēšanās iegūst hronisku raksturu un lēnām, daudzu gadu garumā bojā aknas. Laikam ejot, šis aknu bojājums var novest pie aknu cirozes (jeb rētošanās), aknu saslimšanas pēdējās stadijas, un aknu vēža. Tāpat kā HIV un hepatīts B, arī HCV izplatās caur kontaktu ar inficētu cilvēku asinīm (vai ķermeņa šķidrumiem, kas satur asinis). Tas var notikt tad, ja cilvēks:

• kaut reizi ir lietojis kopīgu adatu, salmiņu narkotiku šņaukšanai, pīpi, karoti vai citus ar narkotikām saistītus piederumus;

• ir taisījis tetovējumu, veicis ķermeņa pīrsingu vai akupunktūras procedūru pie cilvēka, kas izmantojis nesterilus vai paštaisītus instrumentus vai nesterilas darba metodes;

• ir saņēmis dūrienu ar adatu, uz kuras ir inficētas asinis;

4. ielikums. Dati par HIV izplatību cietumos noteiktās valstīs

Krievijas Federācija līdz 4%

Vjetnama līdz 28%

Indonēzija līdz 15%

Dienvidāfrika līdz 44%

Ēģipte līdz 1,6%

Spānija līdz 14%

Brazīlija līdz 15%

Kuba līdz 26%

Hondurasa līdz 7%

ASV līdz 2%

Kanāda starp 2 - 8 %


9

• ir piedzimis mātei, kurai ir hepatīts C;

• ar inficētu personu ir lietojis kopīgus saimniecības piederumus, tādus kā skuveklis vai zobu birste.

Pierādījumi liecina, ka HCV ārpus ķermeņa un neaktīvā stāvoklī pat uz sausām virsmām spēj izdzīvot daudz ilgāk nekā HIV. Tādas aktivitātes kā mainīšanās ar zobu birstēm, skuvekļiem vai salmiņiem kokaīna šņaukšanai, kas ietver niecīgus riskus HIV pārnešanai, ir ļoti riskantas HCV gadījumā. Tas ir tāpēc, ka tās bieži ietver sevī apmaiņu ar nelielu asins daudzumu un pakļautību ārējo faktoru iedarbībai (gaiss, temperatūra un gaisma), kas nogalina HIV, bet var nenogalināt HCV. HCV iegūšanas risks caur seksuālu kontaktu nav pilnībā pierādīts. Jaunākie pētījumi demonstrē, ka vaginālajos izdalījumos un spermā gandrīz nav vai vispār nemaz nav HCV klātbūtnes. Lai nu kā, šī joma vēl arvien tiek pētīta, un pagaidām nevar izdarīt drošus secinājumus, kas izvērtētu pārnešanas risku caur seksuālām darbībām, kurās nav asins klātbūtnes. HCV neizplatās ar tādu ikdienas kontaktu starpniecību kā apkampšanās, skūpstīšanās, sarokošanās vai atrašanās tuvumā kādam, kas klepo vai šķauda.

Cietumos ieslodzīto vidū dažām grupām ir raksturīgs augstāks inficēšanās līmenis. It sevišķi HIV un HCV infekciju rādītāji ir augstāki sieviešu vidū. Pastāv uzskats, ka iemesls tam ir augstāka sieviešu koncentrācija cietumos ar narkotikām saistītu noziegumu dēļ. Augstu HIV un HCV izplatības līmeni ieslodzījuma vietās nereti pavada augsti tuberkulozes rādītāji (kas var ietvert rezistentās un multirezistentās formas), seksuāli transmisīvās slimības, atkarība no narkotikām un garīgās veselības problēmas.

Kāpēc ieslodzījuma vietās ir tik augsts HIV izplatības līmenis?

Pirmkārt, daudzi cilvēki nokļūst cietumā jau pēc inficēšanās ar HIV. Daudzās valstīs HIV izplatības līmenis cietumā ir augsts tāpēc, ka inficēšanās rādītāji ir augsti intravenozo narkomānu vidū, un intravenozo narkotiku lietošana pārsvarā tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, nevis veselības problēmu. Tas nozīmē, ka daudzi

Plašāku informāciju par HIV izplatības līmeni pasaules valstīs var atrast nodaļā „Liecības par HIV izplatību cietumos”: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). [Visaptverošs pārskats.] Effectiveness of Interventions to Address HIV in Prisons. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumu HIV problēmas risināšanai cietumos efektivitāte”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.


10

intravenozie narkomāni pavada savas dzīves gadus, izejot no cietuma un atkal atgriežoties tajā.

Savukārt citās valstīs rādītāji ir augsti tāpēc, ka HIV izplatības līmenis ir augsts visā sabiedrībā kopumā. Grupas, kas pakļautas vislielākajam riskam saslimt ar HIV, ir tās pašas grupas, kas pakļautas paaugstinātam kriminalizācijas riskam un brīvības atņemšanai, jo tie paši sociālie un ekonomiskie apstākļi (piemēram, nabadzība, zems izglītības līmenis, dzīve kopienās, kas nesaņem pienācīgu medicīnisko aprūpi, kā arī minoritāšu kopienās), kas palielina iespēju iegūt HIV, palielina arī iespēju nokļūt cietumā. Otrkārt, cilvēki ar HIV inficējas ieslodzījuma vietās. Tas notiek riskantu uzvedības modeļu izplatības dēļ (visbiežāk tās ir labprātīgas vai nelabprātīgas seksuālas attiecības un intravenozo narkotiku lietošana), tomēr daudzi cietumi vēl arvien nenodrošina tādus HIV profilakses līdzekļus kā prezervatīvi, sterilas adatas un šļirces, kuru izmantošana varētu samazināt HIV transmisijas risku. Turklāt HIV izplatīšanās risku var palielināt tādi vides faktori kā saspiestība un vardarbība. Kas attiecas uz cietuma personālu?

Pareizi apmācīts un aprīkots cietuma personāls nav pakļauts augstam inficēšanās riskam ar tādām infekcijām kā HIV, kas izplatās tikai caur kontaktu ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem. Tāpat kā veselības aprūpes darbinieki, arī cietuma personāls var apgūt vienkāršas un iestrādātas metodes, kas ievērojami samazinātu HIV inficēšanās iespēju profesionālās darbības rezultātā, metodes, ko sauc par „vispārējiem piesardzības pasākumiem”. Cietuma personālam jābūt apmācītam strādāt saskaņā ar vispārējās piesardzības principiem un nodrošinātam ar tam nepieciešamajiem līdzekļiem. Pretstatā HIV, citas cietumos izplatītas un daudz vieglāk pārnēsājamas slimības – it īpaši tuberkuloze – ir nopietns drauds ne tikai pašiem darbiniekiem, bet arī viņu ģimenēm un plašākai sabiedrībai. Ja cietuma darbinieki nav adekvāti apmācīti, pastāv lielāka iespēja, ka viņi baidīsies no kontakta ar HIV inficētajiem cilvēkiem. Tas var novest pie HIV inficēto un HIV riska grupā esošo cilvēku diskriminācijas un stigmatizācijas. Pareizas informācijas par HIV trūkums, kā arī bailes un aizspriedumi ļoti traucē HIV profilakses centieniem. Tāpēc ir nepieciešams, lai cietuma personālam būtu nodrošināta korekta un konsekventa informācija un apmācība jautājumos, kas attiecas uz HIV. Tāpat cietuma personālam ir izšķiroša loma HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmās ieslodzījuma vietās. Sadarbība ar viņiem ir vitāls nosacījums, lai HIV programmas varētu sasniegt savu mērķi samazināt HIV izplatību cietumnieku vidū. Turklāt arī pats personāls gūst labumu no šādām programmām. Infekciju izplatības cietumos samazināšana nozīme mazāku risku darba vietā saskarties ar šīm infekcijām, kā rezultāts ir mazāk saspringta darba vide.


11

Kā HIV problēma cietumos ietekmē sabiedrību ārpus ieslodzījuma vietām?

Starp sabiedrību un cietumiem ir nepārtraukta cilvēku plūsma. 30 miljoniem ieslodzīto katru gadu iznākot brīvībā, saslimšanas līmeņa paaugstināšanās cietumos atstāj nopietnas sekas uz sabiedrību kopumā. Samazināt lomu, ko cietumi spēlē HIV (kā arī hepatīta C un tuberkulozes) epidēmijas izplatībā, ir centrālais sabiedrības veselības politikas izaicinājums. Ja vien netiks uzsākti steidzami pasākumi, cietumi turpinās veicināt epidēmiju izplatīšanos, izraisot milzīgas sociālas un finansiālas izmaksas. Ieslodzīto veselība ir visas sabiedrības veselība.

HIV, AIDS, cilvēktiesības un cietumu reforma Efektīvu pasākumu izstrādāšana cietumos, lai cīnītos ar HIV, nav nošķirama no plašākiem cilvēktiesību un cietumu reformas jautājumiem. Cietumos ieslodzītie cilvēki ir pakļauti cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī neaizsargāti pret HIV. HIV problēmu ieslodzījuma vietās ietekmē gan apstākļi cietumos, gan veids, kā cietumi tiek vadīti, gan nacionālā politika. Saspiestība, vardarbība, neadekvāts dabīgais apgaismojums un ventilācija, kā arī aizsardzības trūkums pret ekstrēmiem klimata apstākļiem ir bieža situācija daudzos pasaules cietumos. Kad šiem apstākļiem pievienojas neadekvāti personīgās higiēnas līdzekļi, nepilnvērtīgs uzturs, tīra dzeramā ūdens trūkums un nepietiekama veselības aprūpe, risks ieslodzītajiem saslimt ar HIV vai citām infekcijas slimībām paaugstinās, tāpat kā paaugstinās ar to saistītā saslimstība un mirstība. Standartam neatbilstoši apstākļi var arī sarežģīt vai iedragāt pieņemto efektīvo mēru realizāciju, kas saistīti ar cietumu personāla reaģēšanu uz HIV. Līdz ar to, lai novērstu HIV infekcijas izplatīšanos cietumos un nodrošinātu veselības aprūpi ar HIV slimajiem ieslodzītajiem, būtisks un veicinošs faktors ir plašāku pasākumu kopums cietuma apstākļu uzlabošanai. Tāpēc pasākumiem pret HIV izplatīšanos cietumos jāsākas ar profilaktisku uzdevumu veikšanu, bet jāietver sevī arī reformas, kas vērstas uz šo pamatā esošo apstākļu uzlabošanu.


Labu paskaidrojumu, kāpēc ieslodzīto veselība ir visas sabiedrības veselība, un ieteicamās darbības abu aizsardzībai var atrast šajā izdevumā: Irish Penal Reform Trust (2004). Dublin Declaration on HIV/AIDS in Prisons in Europe and Central Asia: Prison Health is Public Health. („Dublinas deklarācija par HIV/AIDS cietumos Eiropā un Centrālāzijā: veselība cietumā ir veselība visā sabiedrībā”). Izdevums ir pieejams daudzās valodās: www.iprt.ie.

Ieteicams apskatīt arī „Maskavas Deklarāciju”, kas atzīst ciešas saiknes nepieciešamību starp sabiedrības veselību un veselības aprūpes nodrošināšanu ieslodzītajiem: World Health Organization (Europe) (2003). Moscow Declaration: Prison Health as part of Public Health. Pieejams angļu, franču, krievu un vācu valodās: www.euro.who.int/prisons/publications/20050610_1.

12

Katras valsts atbildes rīcība pret HIV ieslodzījuma vietās ir atkarīga no konkrētajiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, kā arī kultūras, sociālajām un reliģiskajām tradīcijām. Tomēr šie nacionālie un lokālie faktori nenoliedz un nesamazina valdības pienākumu ievērot starptautiskos ieslodzījuma vietu, veselības un cilvēktiesību standartus. Starptautiskās tiesības skaidri pauž to, ka resursu trūkums neatbrīvo valsti no tās pienākuma nodrošināt pienācīgus un humānus ieslodzījuma apstākļus. Pastāv virkne starptautisku instrumentu un līgumu, gan tiesiski saistošu, gan regulējošu, kas tieši attiecas uz HIV izplatību cietumos. Saskaņā ar tiem: • Visām personām, kam atņemta brīvība, ir tiesības saņemt cieņas pilnu attieksmi un

netikt pakļautām cietsirdīgai, nehumānai vai pazemojošai attieksmei, vai spīdzināšanai.

• Ieslodzītie nedrīkst tikt diskriminēti, bet ir jānodrošina viņu nošķiršana, ņemot vērā

dzimumu un vecumu, kā arī to, vai viņi ir vai nav notiesāti. • Ieslodzīto dzīves apstākļiem ir jānodrošina iespēja saglabāt labu veselību, piekļūt

dušai un tualetei un saņemt pietiekamu apgaismojumu, ventilāciju, apkuri un telpas kvadratūru.

• Ieslodzītajiem jābūt nodrošinātiem ar veselīgu uzturu un dzeramo ūdeni. Plašākā kontekstā runājot, starptautiskā sabiedrība atzīst, ka cietumnieki patur visas savas tiesības, izņemot tās, kas atņemtas ieslodzīšanas rezultātā. Sods ir pati brīvības atņemšana, nevis fundamentālo cilvēktiesību atņemšana. Līdz ar to ieslodzītajiem ir tieši tādas pašas tiesības kā ikvienam cilvēkam baudīt augstāko sasniedzamo veselības standartu. HIV un AIDS kontekstā tas ietver tiesības uz pieeju HIV/AIDS profilakses līdzekļiem.

Jautājumi, kas saistīti ar ieslodzīto stāvokli HIV kontekstā, atspoguļoti vēl divos starptautiskos dokumentos: Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos”, kas paredz standartus, kam cietumu administrācijām būtu jāseko, lai novērstu HIV izplatību cietumos un nodrošinātu aprūpi ar HIV inficētajiem; kā arī „Starptautiskajās vadlīnijās par HIV/AIDS un cilvēktiesībām”.


Attiecīgo cilvēktiesību instrumentu saraksts atrodams izdevumā: A Coyle. A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison staff. („Cilvēktiesību pieeja cietumu vadīšanai. Rokasgrāmata cietumu darbiniekiem”). London: International Centre for Prison Studies, 2002. Pieejams daudzās valodās šeit: www.kcl.ac.uk/depsta/rel/icps/publications.html.

Raksts par ieslodzīto tiesībām uz veselību starptautisko cilvēktiesību kontekstā atrodams šeit: R Lines. The right to health of prisoners in international human rights law. International Journal of Prisoner Health 2008; 4(1): 3-53.

13

„Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” tika izdotas 1993.gadā. Tās vēlreiz apstiprina, ka „visiem ieslodzītajiem ir tādas pašas tiesības saņemt veselības aprūpi, ieskaitot profilakses pasākumus, kā visiem sabiedrības locekļiem, bez jebkādas diskriminācijas” un ka „vispārējie nacionālo AIDS programmu pieņemtie principi ir tikpat lielā mērā jāpielāgo ieslodzītajiem kā pārējai sabiedrībai.”

„Starptautiskās vadlīnijas par HIV/AIDS un cilvēktiesībām”, ko 1998.gadā izdeva ANO programma cīņai ar HIV/AIDS un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs, paredz sekojošus pasākumus saistībā ar ieslodzījuma vietām:

Cietuma administrācijai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, tajā starpā piemērota personāla komplektēšana, efektīva novērošana un atbilstoši ar disciplīnu saistīti pasākumi, lai pasargātu ieslodzītos no izvarošanas gadījumiem, seksuālas vardarbības un piespiešanas. Tāpat cietuma vadībai jānodrošina ieslodzītajiem (attiecīgos gadījumos arī cietuma personālam) pieeja HIV profilakses informācijai, izglītošanai, brīvprātīgai testa veikšanai un konsultēšanai, profilakses līdzekļiem (prezervatīviem, dezinfekcijas līdzekļiem un tīriem injekcijas piederumiem), ārstēšanai un aprūpei, brīvprātīgai dalībai ar HIV saistītos klīniskos pētījumos, kā arī jāgarantē konfidencialitāte, jāaizliedz obligātā testēšana, HIV inficēto izolācija, noliegumi pieejai kādai cietuma daļai, atvieglojumiem un palīdzības programmām. Jāapsver arī ar AIDS dzīvojošo ieslodzīto priekšlaicīga atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ.

Dažādu iemeslu dēļ tikai salīdzinoši neliela daļa cietumu sistēmu ir īstenojušas visus HIV infekcijas izplatības ierobežošanai nepieciešamos pasākumus un nodrošinājušas ar HIV vai AIDS dzīvojošiem ieslodzītajiem nepieciešamo ārstēšanu, aprūpi un atbalstu. Iemesls tam varētu būt zināšanu vai izpratnes trūkums, negatīva attieksme pret HIV pozitīviem vai infekcijas riskam pakļautiem cilvēkiem, kā arī citi šķēršļi, piemēram, nepietiekami finanšu resursi cietumu sistēmai kopumā vai tieši veselības aprūpei cietumos.

Šie metodiskie norādījumi ir izveidoti ar mērķi palīdzēt cietumu sistēmām visā pasaulē ieviest un strauji attīstīt visaptverošu HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmu kopumu, kas darbosies sabiedrības veselības un vispārējo cilvēktiesību labā. Plašāka informācija par HIV un AIDS, cilvēktiesībām un cietumu reformu

atrodama šeit: Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights and UNAIDS (atkārtots izdevums 2006.gadā). HIV/AIDS and Human Rights: International Guidelines. („HIV/AIDS un cilvēktiesības: starptautiskās vadlīnijas”). New York and Geneva: United Nations. Pieejams: www.ohchr.org/english/issues/hiv/guidelines.htm. Īpašu uzmanību pievērst rekomendācijai 29 e).

Pasaules Veselības organizācija (1993). WHO Guidelines on HIV Infection and AIDS in Prisons. („PVO Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos”). Geneva: WHO (WHO/GPA/DIR/93.3). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html. Šīs vadlīnijas 10 lappušu apjomā ir rakstītas no sabiedrības veselības perspektīvas, tās piedāvā standartus cietumu administrācijai, lai tā varētu efektīvāk novērst HIV izplatību un nodrošināt aprūpi ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS, kā arī uzsver, ka ieslodzītajiem ir tiesības uz HIV aprūpi, tostarp profilaksi, tādā pašā mērā kā visiem ārpus cietumu sabiedrības locekļiem.


14

Aktuāli jautājumi politiku veidotājiem, politiķiem un parlamentāriešiem

2. modulis



Šis modulis galvenokārt domāts politiku veidotājiem, politiķiem un likumdevējiem, kas atbild par politiku un likumu izstrādāšanu attiecībā uz ieslodzījuma vietām, krimināltiesībām un veselību. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs:

• Tieslietu ministrijām, iekšlietu ministrijām, citām ministrijām, kas uzrauga norises ieslodzījuma vietās, kā arī veselības ministrijām.

• Deputātiem, ko interesē tieslietu, labošanas iestāžu un veselības jautājumi.

• Valsts augstākajām amatpersonām tieslietu, iekšlietu, labošanas iestāžu un veselības departamentos.

• Tiesnešiem, miertiesnešiem, prokuroriem un citām krimināltiesību sistēmā strādājošām personām.

• Pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas nodarbojas ar ieslodzījuma vietu, HIV un cilvēktiesību jautājumiem.

• Sponsoriem un ziedotājiem, kas iegulda līdzekļus pārvaldības, likuma varas un cilvēktiesību ievērošanas stiprināšanā, kā arī aktivitātēs, kuru nolūks ir veselības veicināšana un aizsardzība.

Visbeidzot, mēs ceram, ka modulis sniegs politiku veidotājiem, politiķiem un parlamentāriešiem zināšanas par to, kā visefektīvāk risināt HIV problēmu cietumos, veicinās pienākuma apziņu šajā jomā un novedīs pie konkrētas rīcības. Moduļa sākumā piedāvāta pamatinformācija par HIV ieslodzījuma vietās. Turpinājumā tiek izceltas četras metodes, kurām sekojot, politiku veidotāji, politiķi un likumdevēji var uzlabot situāciju: • Novērst HIV transmisijas riska faktorus ieslodzījuma vietās, realizējot visaptverošus

HIV profilakses pasākumus.

• Nodrošināt vienlīdz kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus kā cietumos, tā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

• Uzlabot apstākļus ieslodzījuma vietās cietumu sistēmas reformēšanas ceļā.

• Samazināt ieslodzīto skaitu.

Tālāk tiek uzskaitītas trīs darbības, kas politiku veidotājiem, politiķiem un likumdevējiem jāizvirza kā prioritātes: 1. Vadības nodrošināšana.

2. Likumu un politiku reformēšana.

3. Lielāka finansējuma nepieciešamības pamatošana.


16

Fona informācija HIV lielā mērā ietekmē veselības sektoru, ekonomiku, izglītības sistēmu, sociālo labklājību, bruņotos spēkus un citus līdzīgus dienestus daudzās valstīs. Ieslodzījuma vietas nav izņēmums – HIV inficēšanās rādītāji parasti ir augstāki cietumos kā sabiedrībā kopumā. Turklāt ieslodzītie ir pakļauti lielākam riskam iegūt HIV, kā arī hepatītu C un tuberkulozi cietumā, ko pēc izlaišanas brīvībā viņi var nodot citiem. Līdz ar to ir nepieciešams, lai katra valsts izstrādātu un īstenotu politikas un rīcības plānus par HIV ieslodzījuma vietās, kas balstītos uz starptautiskajiem likumiem un standartiem, zinātniskām liecībām un labāko praksi. Lai to panāktu, valdībām vispirms jāapzinās realitāte par to, cik lielā mērā cietumi veicina HIV (kā arī HCV un tuberkulozes) problēmu, kā arī jāpiekrīt spert visus nepieciešamos soļus šīs problēmas risināšanai. Vilcināšanās nozīmētu nespēju pieņemt faktu, ka cietumiem ir nozīmīga loma HIV profilaksē un ārstēšanas un aprūpes nodrošināšanā. Kāda ir reālā situācija cietumos HIV kontekstā?

Kopumā ieslodzījuma vietās dominē cilvēki, kas ir vairāk pakļauti HIV inficēšanās riskam arī atrodoties brīvībā. Tā rezultātā no visiem cietumos ieslodzītajiem parasti ir procentuāli daudz vairāk cilvēku ar HIV nekā pārējā sabiedrībā. Cietumos ieslodzītie var lietot narkotikas un stāties seksuālos kontaktos, taču viņiem ir ierobežota pieeja HIV profilakses līdzekļiem (tādiem kā prezervatīvi un sterili injicēšanas piederumi) un informācijai veselības jomā, kas ir pieejama cilvēkiem ārpus ieslodzījuma vietām. Nedroša seksuālā uzvedība ir ļoti izplatīta, jo ieslodzītie stājas dzimumsakaros (gan piespiešanas rezultātā, gan labprātīgi) viens ar otru un reizēm arī ar cietuma personālu. Arī narkotiku lietošana ir izplatīta cietumos lielākajā daļā pasaules valstu, tajā starpā intravenozo narkotiku lietošana, lietojot kopīgi nesterilus injicēšanas piederumus. Pat valstis ar augstu ienākumu līmeni nav spējušas novērst narkotiku lietošanu cietumos. Patiesībā daži no pasākumiem, kas vērsti uz narkotiku lietošanas izskaušanu, var drīzāk paaugstināt, nevis samazināt HIV inficēšanās risku. Papildus riska faktori ietver tetovēšanas vai pīrsinga piederumu kopīgu vai vairākkārtēju izmantošanu, skuvekļu koplietošanu, asins apmaiņas/„brālību” rituālus un nepietiekamu medicīnisko vai zobārstniecības instrumentu sterilizāciju vai vairākkārtēju lietošanu. Ar cietuma infrastruktūru un vadību saistītie faktori netieši veicina risku saslimšanai ar HIV. Tie ietver pārapdzīvotību, vardarbību, bandu aktivitātes, viegli ievainojamu vai gados jaunu ieslodzīto nepietiekamu aizsardzību, cietuma personālu, kas nav adekvāti apmācīts vai var būt korumpēts, kā arī zemu medicīnisko un sociālo pakalpojumu līmeni. Visu minēto faktoru rezultātā risks cietumā inficēties ar HIV var būt augsts. Smagi HIV infekcijas uzliesmojumi notikuši daudzu valstu cietumos.

2.modulis. Aktuāli jautājumi politikas veidotājiem, politiķiem un parlamentāriešiem

17

Jūs varat uzlabot situāciju! Lai novērstu HIV/AIDS un citu infekciju, kā hepatītu B, C un tuberkulozes, izplatību cietumos, jāņem vērā četri atslēgas elementi: • Ieviest visaptverošus HIV profilakses pasākumus. • Nodrošināt tikpat kvalitatīvus veselības pakalpojumus cietumos, kādi ir pieejami visā

sabiedrībā, ieskaitot apgādāšanu ar antiretrovīrusu preparātiem. • Uzlabot apstākļus ieslodzījuma vietās un uzsākt arī citas cietumu reformas. • Samazināt ieslodzīto skaitu. Visaptverošu HIV profilakses pasākumu ieviešana

Nacionālajām valdībām ir steidzami jāievieš vai jāpaplašina programmas HIV transmisijas profilaksei cietumos. Šādām programmām jāietver visi pasākumi pret HIV transmisiju, kas tiek īstenoti sabiedrībā ārpus cietumiem, tajā starpā: • Izglītošana par HIV un AIDS. • Brīvprātīga HIV testa veikšana un konsultēšana. • Prezervatīvu nodrošināšana un izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas

novēršana. • Narkotiku atkarības ārstēšana, it īpaši ar farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu. • Pasākumi, kas samazina pieprasījumu pēc narkotikām cietumos un to piedāvājumu. • Adatu un šļirču nodrošināšana; kā otrā līmeņa stratēģija, ja adatu un šļirču

sagādāšana vēl nav iespējama, ir hloru saturošu šķīdumu un citu dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšana.

• Programmas seksuāli transmisīvo slimību noteikšanai un ārstēšanai. • Profilakses pasākumi, kas vērsti uz ieslodzītajām sievietēm, lai novērstu HIV

transmisijas risku no mātes bērnam. Visi šie pasākumi sekmē HIV transmisijas riska cietumos samazināšanos, daži no tiem veicina arī hepatīta C izplatības samazināšanos. Praksē pierādījies, ka tiem nav neparedzētu negatīvu seku. Zinātniskie pierādījumi liecina, ka šos pasākumus var droši izvērst no pilotprojektiem līdz valsts mēroga programmām.


18

Visbeidzot, tā kā lielākā daļa ieslodzīto reiz pamet cietumu un atgriežas sabiedrībā, šo pasākumu realizēšanai var būt pozitīvas sekas ne tikai ieslodzītajiem un cietumu personālam, bet arī visai sabiedrībai kopumā. Līdzās programmām pret HIV un hepatīta C izplatību svarīgas ir arī programmas, kas vēršas pret hepatīta B un tuberkulozes izplatīšanos. Informēšana un izglītošana Izglītošana ir neatņemams priekšnoteikums HIV novēršanas pasākumu īstenošanai cietumos. Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” norāda, ka gan ieslodzītajiem, gan cietuma personālam jābūt informētam par veidiem, kā novērst HIV transmisiju. Rakstītajiem materiāliem jābūt atbilstošiem cietumā ieslodzīto izglītības līmenim. Turklāt ieslodzītajiem un personālam vajadzētu piedalīties izglītojošo materiālu izstrādē. Visbeidzot, līdzbiedri var spēlēt vitālu lomu citu ieslodzīto izglītošanā. Tomēr tikai ar informēšanu un izglītošanu nepietiek, lai risinātu HIV problēmu cietumos. Vairāki izvērtējumi ir norādījuši uz uzlabojumiem zināšanu līmenī un, pēc pašu ieslodzīto domām, arī uzvedības izmaiņās cietumos realizēto izglītošanas iniciatīvu rezultātā. Taču izglītošanai un konsultācijām nav īpaša pielietojuma, ja ieslodzītajiem nav līdzekļu (piemēram, prezervatīvu un sterilu injicēšanas piederumu), lai darbotos saskaņā ar iegūto informāciju. HIV testēšana un konsultēšana HIV testēšana un konsultēšana ir svarīga divu iemeslu dēļ: • Tā ir daļa no HIV profilakses programmas (tā sniedz informāciju un atbalstu

uzvedības mainīšanā tiem, kas iesaistās riskantos uzvedības modeļos);

• Tā ir HIV inficēto diagnosticēšanas veids, kas dod iespēju inficētos cilvēkus nodrošināt ar atbilstošu ārstēšanu, aprūpi un atbalstu.

Praksē HIV testa veikšana cietumos parasti notiek tikai pēc ieslodzīto īpaša pieprasījuma, taču dažās sistēmās brīvprātīgā testa veikšana un konsultācijas ir viegli pieejamas. Citās sistēmās HIV testēšana ir regulāra vai pat obligāta (arī piespiedu).


Papildus informācija (un pilns uzziņu saraksts) par informēšanas un izglītošanas programmām un pārējiem pasākumiem šī moduļa ietvaros atrodama izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). [Visaptverošs pārskats.] Effectiveness of Interventions to Address HIV in Prisons. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumu HIV problēmas risināšanai cietumos efektivitāte”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

19

Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” teikts:

10. Obligātā ieslodzīto HIV testēšana ir neētiska un neefektīva, un tā būtu jāaizliedz. 11. Brīvprātīgam HIV testam jābūt pieejamam cietumos, ja tas ir pieejams sabiedrībā ārpus cietumiem, kopā ar adekvātu konsultāciju pirms un pēc testa. Brīvprātīgajam testam jābūt veiktam ar testējamās personas apzinātu piekrišanu. Rezultātu paziņošanas brīdī un tam sekojošajā laika periodā ieslodzītajam jānodrošina atbalsts. 12. Testa rezultātu ieslodzītajam paziņo medicīniskais personāls, kam jānodrošina konfidencialitāte.

Ir pierādījumi, ka obligātā HIV testēšana un HIV pozitīvo ieslodzīto izolēšana ir dārga, neefektīva un var atstāt negatīvas sekas uz nošķirto ieslodzīto veselību. Tāpēc HIV testēšanai cietumos ir vienmēr jābūt brīvprātīgai, un testējamai personai jāsniedz apzināta piekrišana testa veikšanai, kā arī jāsaņem konsultācija pirms un pēc testa.

6. ielikums. Obligātās testēšanas un izolācijas negatīvās sekas Obligātā ieslodzīto testēšana un izolēšana var atstāt negatīvas sekas uz nošķirto ieslodzīto veselību. Kādā cietumā Dienvidkarolīnā, ASV, HIV pozitīvo ieslodzīto izolēšanas rezultātā notika tuberkulozes uzliesmojums, kurā 71% ieslodzītajiem, kas uzturējās tajā pašā dzīvojamajā zonā, izmainījās tuberkulozes ādas testa pazīmes vai attīstījās tuberkuloze. Trīsdesmit vienam ieslodzītajam un vienam medicīnas studentam vietējā slimnīcā attīstījās aktīva tuberkulozes forma.

Cietumu sistēmai ir jāpiedāvā brīvprātīga HIV testēšana un konsultēšana visiem ieslodzītajiem pēc ierašanās cietumā. Turklāt sakarā ar to, ka nokļūšanu cietumā pavada liels stress, un daudzi ieslodzītie nevēlas šajā laikā veikt HIV testu, tam jābūt pieejamam jebkurā brīdī ieslodzījuma laikā, lai ieslodzītie varētu uzzināt savu HIV statusu, un HIV pozitīvie cilvēki varētu sākt izmantot iespēju piekļūt ārstēšanai (tajā starpā antiretrovirālai terapijai), aprūpei un atbalstam. HIV testam un konsultācijai jābūt cieši saistītiem ar pieeju ārstēšanai, aprūpei un atbalstam tiem, kuri izrādījušies HIV pozitīvi. Tā ir daļa no visaptverošas HIV profilakses programmas, kas ietver piekļuvi HIV profilakses pasākumiem. Kā tika minēts iepriekš, daudzi ieslodzītie, ieskaitot tos, kas ir informēti par savu HIV statusu, iesaistās darbībās, kas ietver HIV transmisijas risku. Ar HIV statusa zināšanu vien nepietiek, lai novērstu HIV transmisiju gadījumā, ja cietumā nav pieejami līdzekļi transmisijas riska mazināšanai.


20

Prezervatīvu nodrošināšana un izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršana Apzinoties faktu, ka cietumos eksistē seksuālās attiecības, un ņemot vērā tās pavadošo slimību pārnešanas risku, prezervatīvu nodrošināšana tiek ļoti rekomendēta. Jau 1993. gadā Pasaules Veselības organizācija savās „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” ieteikusi prezervatīvu nodrošināšanu ieslodzītajiem „visa ieslodzījuma perioda garumā” un arī „pirms jebkāda veida atvaļinājuma vai atbrīvošanas”. Jau 1991. gadā 23 no 52 Pasaules Veselības organizācijas aptaujātajiem cietumiem nodrošināja prezervatīvus ieslodzītajiem. Šodien prezervatīvus pieejamus padara vēl vairāk cietumi, tajā starpā lielākā daļa Rietumeiropas, Kanādas un Austrālijas cietumi, vairāki cietumi ASV, dažās Austrumeiropas un Centrālāzijas daļās, kā arī tādās valstīs kā Brazīlija, Dienvidāfrika, Irāna (Irānas Islāma Republika) un Indonēzija. Eksistē pierādījumi, ka prezervatīvu nodrošināšanas prakse var tikt izmantota ļoti dažādos cietumos – arī valstīs, kurās viendzimuma sekss skaitās krimināls nodarījums – un ka ieslodzītie lieto prezervatīvus, lai novērstu HIV inficēšanās risku caur dzimumkontaktiem, tad, ja prezervatīvi ir pieejami cietumā. Neviena cietumu sistēma, kas atļāvusi prezervatīvus, nav atcēlusi savu politiku, un nav arī ziņots par drošības problēmām vai kādām citām ar to saistītām nozīmīgām negatīvām sekām. Turklāt ir noskaidrots, ka prezervatīvu pieejamība neizraisa ne draudus drošībai vai operatīvajām darbībām, netiek novērots seksuālās aktivitātes pieaugumu cietumos, un prezervatīvu pieejamība tiek lielākoties normāli uzņemta ieslodzīto un cietuma uzraugu vidū. Tomēr dažās valstīs, kur likums nosaka soda sankcijas pret sodomiju sabiedrībā un kur dziļi iesakņojušies uzskati un aizspriedumi pret homoseksuālismu, prezervatīvu nodrošināšanas prakses kā HIV profilakses pasākuma ieviešanai cietumos, visticamāk, jābūt īpaši labi sagatavotai. To var panākt ar izglītošanu un informēšanu par prezervatīvu ieviešanas mērķi, kā arī realizējot pasākumus, kas pārvarētu stigmu, no kā cieš viendzimuma seksu praktizējoši cilvēki.

7. ielikums. Iespējamā cietumu sistēmu atbildība par prezervatīvu nenodrošināšanu

Iespējamo labošanas iestāžu pārvaldes civilatbildību par prezervatīvu nenodrošināšanu ilustrē ārpustiesas finansiālā vienošanās, ko panāca kāds bijušais Dienvidāfrikas ieslodzītais. Bijušais ieslodzītais apgalvoja, ka inficējies ar HIV seksa

Detalizētāka informācija un uzziņas atrodamas izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: HIV Care, Treatment and Support. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: HIV aprūpe, ārstēšana un atbalsts”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html.


21

ceļā, atrodoties cietumā laikā no 1993. līdz 1994.gadam. Prezervatīvu nodrošināšanas prakse Dienvidāfrikas cietumos tika ieviesta 1996.gadā. Ieslodzītais apgalvoja, ka cietuma administrācija netika brīdinājusi ieslodzītos par nedroša seksa riskiem un netika nodrošinājusi prezervatīvus. Dienvidāfrikas Labošanas iestāžu departaments savu atbildību noliedza. Tiesas procesu uzsāka arī 52 ieslodzītie Jaunajā Dienvidvelsā (Austrālijā) 1994.gadā, apstrīdot departamenta politiku, kas tajā laikā aizliedza prezervatīvu nodrošināšanu. Pirms tiesas procesa beigām tika uzsākta izmēģinājuma prezervatīvu izdalīšana. Sekojot veiksmīgai prezervatīvu dalīšanai trijos Jaunās Dienvidvelsas cietumos, tika uzsākta valsts mēroga izplatīšana, kas deva pozitīvus rezultātus.

Visbeidzot, lai arī prezervatīvu nodrošināšana cietumos ir nozīmīga, ar to nepietiek, lai novērstu HIV transmisijas risku dzimumkontaktu ceļā. Ir pierādījumi, ka daudzos cietumos izplatīta parādība ir vardarbība, ieskaitot seksuālu izmantošanu. Attiecībā uz daudziem cietumiem, būtu neproduktīvi nesaprast, ka HIV profilakse ir tikpat lielā vai vēl lielākā mērā atkarīga no cietumu un sodu sistēmas reformas kā no prezervatīvu dalīšanas. Cietumu un sodu reformas procesā ir ievērojami jāsamazina cietumā ieslodzīto skaits, lai nedaudzie un nereti slikti atalgotie uzraugi varētu aizsargāt viegli ievainojamos ieslodzītos no vardarbības un seksuālās piespiešanas. „Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” un „Starptautiskās vadlīnijas par HIV/AIDS un cilvēktiesībām” uzsver, ka cietumu pārvaldes iestādes ir atbildīgas par cīņu ar agresīvu seksuālo uzvedību, kā izvarošana, viegli ievainojamu ieslodzīto izmantošana un dažāda veida viktimizācija, nodrošinot adekvātu personāla nokomplektēšanu, efektīvu novērošanu, disciplināro sankciju piemērošanu, kā arī izglītības, darba un brīvā laika programmu realizēšanu. Tāpat jāveic tehniska rakstura uzlabojumi, piemēram, apgaismošanas, mazgāšanās un gulēšanas apstākļu pilnveidošana. Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai un citi narkotiku atkarības ārstēšanas veidi Kā skaidrots iepriekš, daudzi ieslodzītie visā pasaulē, atrodoties cietumos, lieto narkotikas, tajā starpā arī injicējamās. Vismaz daļēji iemesls tam ir fakts, ka liela ieslodzīto proporcija ir atkarīga no narkotikām. Efektīvas narkotiku atkarības ārstēšanas programmas trūkuma gadījumā pastāv liela iespēja, ka augsta šo ieslodzīto proporcija turpinās lietot narkotikas un nodarboties ar



22

krimināli sodāmām darbībām, un daudzi no viņiem būs pakļauti riskam inficēties ar HIV ieslodzījuma laikā vai pēc tam. Visa veida narkotiku atkarības ārstēšana atstāj zināmu iespaidu uz HIV transmisijas risku, taču farmakoterapijas opioīdu atkarības ārstēšanas programmām ir vislielākais potenciāls samazināt injicējamo narkotiku lietošanu un ar to saistīto infekciju izplatīšanās risku. Šādas programmas, kas ietver nelegālajai narkotikai līdzīgas iedarbības narkotikas izrakstīšanu, kas saistās ar zemāku riska līmeni, tiek aizvien vairāk ieviestas cietumos daudzās pasaules valstīs, ieskaitot virkni cietumus Austrumeiropā un tādās valstīs kā Indonēzija un Irāna (Irānas Islāma Republika). Pētījumi liecina, ka, ja tiek piemērotas adekvātas devas un ja ārstēšana tiek nodrošināta visa ieslodzījuma garumā, farmakoterapija samazina narkotiku injicēšanas un adatu koplietošanas apjomus un no tā izrietošo HIV un citu ar asinīm pārnesamu infekciju izplatīšanos. Turklāt tai ir arī papildus pozitīvās sekas ne tikai uz programmā iesaistīto ieslodzīto veselību, bet arī uz cietumu sistēmu un sabiedrību kopumā. Piemēram: • Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai pozitīvi iespaido uzvedību cietumā,

samazinot narkotiku meklēšanas praksi un tādējādi paaugstinot drošību cietumā. • Atkārtota ieslodzīšana ir ievērojami mazāk iespējama to ieslodzīto vidū, kas saņem

minēto farmakoterapiju. Cietumos tiek īstenoti arī citi narkotiku atkarības ārstēšanas veidi, ieskaitot terapeitiskās metodes un atbalsta grupas. Lai arī to efektivitāte HIV profilaksē ir mazāk pierādīta, dažas no šīm programmām ir uzrādījušas daudzsološus rezultātus, it īpaši, ja tās ietver atbrīvošanas plānošanu un uzraudzību pēc atbrīvošanas. Lai arī atrašanās ieslodzījumā sniedz iespēju piemērot cita veida narkotiku atkarības ārstēšanu, ārstēšana cietumā nekad nekļūs par reālu alternatīvu ārstēšanai sabiedrībā ieslodzījuma augsto izmaksu dēļ. Pētījumi rāda, ka alternatīvas ieslodzīšanai, piemēram, atkarības ārstēšana sabiedrībā, var izrādīties izdevīgāks veids, kā samazināt narkotiku atkarības sociālās, veselības un ekonomiskās sekas. Visbeidzot, par prioritāti jākļūst mērķim samazināt to cilvēku skaitu, kas atrodas cietumā ar narkotiku lietošanu saistīto problēmu dēļ (sīkāk apskatīts sadaļā par ieslodzīto skaita samazināšanu).

„Farmakoterapija ir viens no efektīvākajiem opioīdu atkarības ārstēšanas veidiem. Tas var samazināt augstās izmaksas indivīdiem, to ģimenēm un sabiedrībai kopumā, samazinot heroīna lietošanu un ar to saistīto nāves gadījumu skaitu, HIV izplatību un noziedzīgās aktivitātes. Farmakoterapija ir būtisks uz sabiedrību balstītas pieejas komponents, kas vērsts uz opioīdu atkarības kontrolēšanu un HIV infekcijas profilaksi injicējošo narkomānu vidū.”

UNAIDS, WHO, UNODC, 2004


23

Narkotiku pieprasījuma un piedāvājuma samazināšanas stratēģijas Līdzās narkotiku atkarības ārstēšanai, arī citu stratēģiju pieņemšana, lai samazinātu narkotiku pieprasījumu un piedāvājumu cietumos, var līdzēt centieniem novērst HIV izplatību ieslodzījuma vietās. Tomēr no paša sākuma jāatzīmē, ka šādi centieni, visticamāk, neizskaudīs narkotiku lietošanu cietumos. Patiesībā pat cietumi, kas šādos centienos ieguldījuši lielus finansiālos līdzekļus, nav spējuši izskaust narkotiku lietošanu. Līdz ar to šie centieni nevar aizvietot citus iepriekš minētos pasākumus, bet var drīzāk tikt uzsākti, lai tos papildinātu. Narkotiku pieprasījuma samazināšanas stratēģijas Pētījumi rāda, ka viens no iemesliem, kāpēc liela ieslodzīto daļa daudzos cietumos lieto narkotikas, ir cīņa ar garlaicību, vientulību un stresu, kā arī vēlme veicināt relaksāciju. Tas liek domāt, ka līdzās narkotiku atkarības ārstēšanai viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt narkotiku pieprasījumu, ir cietuma apstākļu uzlabošana (detalizētāka informācija atrodama nodaļā ar nosaukumu „Cietuma apstākļu uzlabošana – cietumu reformas nepieciešamība”) un dažādu mērķtiecīgu aktivitāšu piedāvāšana cietumos. Piedāvājot iespējas ieslodzītajiem strādāt un/vai mācīties, atrodoties cietumā, kā arī tādas aktivitātes kā sports, teātris, garīgā un kulturālā pilnveide, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem rosinošu un veselīgu laika pavadīšanas veidu, var panākt pozitīvu efektu riskantu uzvedības modeļu samazināšanā, it īpaši gadījumos, kad papildus tiek īstenota apmācība par narkomānijas profilaksi. Cita stratēģija, kas samazina narkotiku pieprasījumu un ko izmanto arvien lielāks skaits cietumu, galvenokārt resursiem bagātās valstīs, ietver tā saucamo „no narkotikām brīvo” bloku izveidošanu. Parasti „no narkotikām brīvie” bloki vai ēkas spārni ir atdalītas dzīvojamās zonas cietuma teritorijā, kurās tiek īpaši sekots līdz narkotiku pieejamības ierobežošanai un kurās dzīvo ieslodzītie, kas brīvprātīgi parakstījuši līgumu, apsolot nelietot narkotikas. Dažos gadījumos uzmanība tiek vērsta tikai uz narkotiku lietošanas aizliegumu ar pastiprinātas pārmeklēšanas palīdzību, kamēr citi cietumi nodrošina kompleksu pieeju, apvienojot narkotiku aizliegumu ar atkarības ārstēšanu. „No narkotikām brīvie” bloki var palīdzēt HIV izplatības ierobežošanai cietumos, ja to izveides rezultātā samazinās narkotiku, it īpaši intravenozo, lietošana. Daži pētījumi ir parādījuši, ka tā sauktie „no narkotikām brīvie” bloki patiešām ievērojami samazina narkotiku lietošanas līmeni to personu vidū, kuras tajos atrodas. Šādi „no narkotikām brīvie” bloki ir pievilcīgi lielam ieslodzīto skaitam, tajā skaitā ieslodzītajiem, kuriem nav narkotiku atkarības, bet kas vēlas dzīvot no narkotikām brīvā vidē. Taču pētījumos nekas nav teikts par to, vai „no narkotikām brīvie” bloki interesē visproblemātiskākos narkomānus, it

Detalizētāka informācija un uzziņas atrodamas šeit: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.


24

īpaši intravenozos, un vai tie spēj viņus atturēt no lietošanas. Līdz ar to šodien nav datu par „no narkotikām brīvo” bloku kā HIV profilakses stratēģijas efektivitāti. Narkotiku piedāvājuma samazināšanas stratēģijas Lai mēģinātu samazināt narkotiku pieejamību cietumos, var tikt pielietotas ļoti dažādas meklēšanas un konfiskācijas metodes un procedūras. Piedāvājuma samazināšanas pasākumi ietver: nejaušu pārmeklēšanu, ko veic drošības personāls; personāla un apmeklētāju pārbaudes un pārmeklēšanu pie ieejas un izejas; narkotiku meklēšanas suņu izmantošanu; iekšējo videonovērošanu; perimetra drošības pasākumus (tīklu pārvilkšana pār pastaigu pagalmiem, augstāku sētu celšana, lai novērstu objektu iemešanu, ātras reaģēšanas automašīnu patrulēšana pa cietuma perimetru); produktu iegādi tikai no pārbaudītiem piegādātājiem; izlūkošanas datu analītiķu darbību ikvienā cietumā; narkotiku atklāšanas tehnoloģijas (piemēram, jona skeneri, rentgena mašīnas utt.); apmeklētāju zonu projekta un plānojuma pārveidošanu, un narkotiku testu veikšanu (jeb urīna analīzes). Daudzi cietumi, it īpaši resursiem bagātās valstīs, ir likuši uzsvaru uz šiem narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumiem. Lai arī šādi pasākumi nav tieši vērsti uz HIV problēmas risināšanu cietumos, tie var radīt iepriekš neplānotas sekas HIV (un HCV) profilakses centienu jomā. Narkotiku aizliegšanas pasākumi var palīdzēt HIV profilakses centieniem, samazinot narkotiku piedāvājuma apjomu un narkotiku injicēšanu cietumos. Tai pašā laikā tie varētu radīt papildus grūtības šādu centienu īstenošanā. Piemēram, daudzos cietumos bagātās valstīs regulāri vai arī pēc nejaušā principa tiek veiktas ieslodzīto urīna analīzes, lai noteiktu nelegālo narkotiku lietošanas gadījumus. Ieslodzītie, kuru analīzes uzrāda nelegālo narkotiku lietošanas faktu, var tikt sodīti. Raugoties no sabiedrības veselības perspektīvas, pastāv bažas, ka šādas programmas varētu palielināt, nevis samazināt risku ieslodzītajiem inficēties ar HIV. Ir pierādījumi, ka šādu programmu īstenošana var samazināt marihuānas pieprasījumu un lietošanu cietumos. Taču izskatās, ka šādas programmas maz ietekmē opiātu lietošanu. Pētījumu rezultāti liecina, ka neliela cilvēku daļa var pāriet uz intravenozo narkotiku lietošanu, lai izvairītos no marihuānas uziešanas narkotiku testā. Marihuānas klātbūtne urīnā saglabājas daudz ilgāk (līdz pat mēnesim) nekā tādu intravenozo narkotiku kā heroīns un citi opiāti. Daži ieslodzītie labāk izvēlas injicēt narkotikas nekā riskēt saņemt sodu par marihuānas smēķēšanu, lai minimizētu pieķeršanas un soda saņemšanas iespēju. Ņemot vērā sterilu adatu un šļirču nepietiekamību, kā arī kopīgas adatas izmantošanas gadījumu biežumu cietumos, pāriešana uz intravenozajām narkotikām var atstāt nopietnas sekas uz ieslodzīto veselību.

8. ielikums. Narkotiku testēšanas ietekme uz narkotiku lietošanu: Kanādas piemērs

Kanādas Labošanas iestāžu dienesta 2001.gada pētījumā tika atklāts, ka laikā starp 1996.gadu, kad visā valstī tika ieviesta narkotiku testēšanas programma, un 2000.gadu analīžu paraugu skaits ar pozitīvu narkotiku lietošanas rezultātu procentuāli saglabājās faktiski nemainīgs (no 11% uz 12%). Tai pašā laikā ievērojami pieauga


25

ieslodzīto daļa, kas atteicās nodot paraugus nejaušai testēšanai uz narkotiku klātbūtni – no 9% līdz 14%. It sevišķi īpaši stingra režīma cietumos atteikšanās rādītājs pieauga no 16% 1996.gadā līdz 29% 2000.gadā, neskatoties uz noteikumiem, ka sankcijas par atteikšanos iesniegt analīžu paraugu ir tādas pašas kā gadījumā, ja analīzes uzrāda, ka ir lietotas narkotikas.

Kopumā, neskatoties uz faktu, ka daudzi cietumi veic būtiskus ieguldījumus narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumos, ir pārāk maz pārliecinošu un konsekventu empīrisko pierādījumu, lai apstiprinātu to efektivitāti narkotiku lietojuma samazināšanā. It īpaši, nepastāv pierādījumi, ka šie pasākumi var novest pie HIV inficēšanās riska samazināšanās. Tāpēc cietumiem ar ierobežotiem resursiem nevajadzētu īstenot dārgus pasākumus, kā narkotiku atklāšanas tehnoloģiju iegādi un testēšanu uz narkotiku klātbūtni organismā, kas var prasīt ievērojamu finanšu un cilvēku resursu daudzumu, ko drīzāk varētu izlietot HIV problēmas risināšanai cietumos. Tā vietā vajadzētu koncentrēties uz pierādītajām un ekonomiski izdevīgajām HIV profilakses metodēm, kas aprakstītas iepriekš, un jātiecas uzlabot cietuma apstākļus, kā arī cietuma personāla darba apstākļus un algas, jo bez tā citas narkotiku pieprasījuma samazināšanas stratēģijas, visticamāk, nebūs veiksmīgas.

9. ielikums. Narkotiku piedāvājuma samazināšanas stratēģiju īstenošana, izmaksas un izvērtēšana Kādā Austrālijā veiktā pētījumā tika apskatīta narkotiku piedāvājuma, pieprasījuma un veselības kaitējuma samazināšanas stratēģiju īstenošana, izmaksas un izvērtēšana Austrālijas cietumos. (Black, Dola and Wodak, 2004). Tajā tika secināts, ka „piedāvājuma samazināšanas stratēģijas [narkotiku meklēšanas suņi un urīna analīzes] bija samērā dārgas, nebija izvērtētas un, iespējams, radīja neparedzētas negatīvas sekas”. Turpretī narkotiku pieprasījuma un veselības kaitējuma samazināšanas stratēģijas „bija samērā lētas, un to izvērtējums bija pozitīvs”.

Dezinfekcijas un attīrīšanas tehnikas Viena iespēja, kā samazināt HIV transmisijas risku caur injicēšanas piederumu kopīgu lietošanu, ir nodrošināt hloru saturošus šķīdumus un citus dezinficējošus līdzekļus adatu un šļirču sterilizācijai. Hloru saturošu šķīdumu nodrošināšanas programmas tiek īpaši

Detalizētāka informācija un uzziņas atrodamas izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams šeit: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.


26

atbalstītas situācijās, kur pretestība adatu un šļirču programmām ir bijusi vissīvākā, tajā starpā cietumos. Hloru saturoši šķīdumi ir pieejami daudzos cietumos, tajā starpā Rietumeiropā, Kanādā, Austrālijā, Indonēzijā, Irānā (Irānas Islāma Republikā), kā arī dažos Austrumeiropas un Centrālāzijas cietumos. Hloru saturošu šķīdumu programmu izvērtējumi rāda, ka hloru saturošu šķīdumu izplatīšana cietumos ir pamatota un neapdraud drošību. Tomēr socioloģisko pētījumu rezultāti rada šaubas par to, cik efektīvi hloru saturoši šķīdumi attīra injicēšanas piederumus, un apstākļi cietumos vēl vairāk samazina varbūtību, ka injicēšanas piederumi var tikt efektīvi attīrīti. Iemesls šaubīties ir tāpēc, ka šļirces, kas pieejamas cietumos, ir grūtāk labi dezinficēt un tāpēc, ka attīrīšana ir laiku patērējoša procedūra, savukārt ieslodzītie izvairās veikt jebkādas darbības, kas paaugstina risku tikt cietuma personāla pieķertiem narkotiku lietošanā.

„Ir maz ticams, ka ieslodzītais, slēpjoties kādā cietuma nostūrī, veltīs 45 minūtes šļirču kratīšanai, lai tās attīrītu pirms injicēšanas. Līdz ar to hloru saturoši šķīdumi var radīt maldīgu drošības sajūtu to ieslodzīto vidū, kas kopīgi lieto narkotiku piederumus. Dezinfekcijas procedūru efektivitāte (..) ir lielā mērā atkarīga no pielietotās metodes. Efektivitātes pakāpe atšķiras, un dezinfekcija šodien tiek uzskatīta par otrā līmeņa stratēģiju pēc adatu un šļirču apmaiņas programmām.”

PVO Eiropa, 2005. gads

No tā izriet, ka hloru saturošu šķīdumu programmām jābūt pieejamām cietumos, bet tikai kā otrā līmeņa stratēģijai pēc adatu un šļirču programmām, kamēr pretestība tām tiks pārvarēta, vai arī papildus tām. Adatu un šļirču programmas Adatu un šļirču programmu ieviešana cietumos ir vērtēta pretrunīgi. Tomēr pētījumu rezultāti pārliecinoši demonstrē, ka sabiedrībā realizētās adatu un šļirču programmas ir viens no vissvarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais, komponents centienos samazināt HIV izplatību intravenozo narkomānu vidū. Nesen iegūti arī labi rezultāti šo programmu īstenošanai cietumos.

Detalizētāka informācija un uzziņas atrodamas izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons. Needle and Syringe Programmes and Decontamination Strategies. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: adatu un šļirču programmas un attīrīšanas stratēģijas”). Pieejams šeit: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html.


27

Adatu un šļirču programmas ir veiksmīgi īstenotas ļoti dažādos cietumu apstākļos, kā vīriešu, tā sieviešu cietumos, dažādu režīmu cietumos, lielos un mazos cietumos, kā arī gan tādos, kur ieslodzītie dzīvo atsevišķu kameru blokos, gan barakveida korpusos. Tās tiek realizētas valstīs, kurās cietumu sistēmas ir samērā labi nodrošinātas ar resursiem, kā arī valstīs, kuru cietumu sistēmas darbojas ar ievērojami sliktāku finansējumu un infrastruktūras atbalstu, kā Austrumeiropā un Centrālāzijā. Eksistē pārliecinoši pierādījumi, ka ieslodzītie intravenozo narkotiku lietotāji labprāt pieņem sterilās adatas un šļirces un ka šādas programmas mazina kopēju šļirču lietošanu un HIV izplatību cietumos. Tai pašā laikā nav novērotas nekādas nopietnas, neparedzētas negatīvās sekas. Narkotiku lietošanas un injicēšanas apjoms nav palielinājies, un adatas ne reizi nav izmantotas kā ieroči. Izvērtēšanas laikā atklājies, ka adatu un šļirču nodrošināšana cietumos pat sekmē ieslodzīto nosūtīšanu uz narkotiku atkarības ārstēšanas programmām. Lai programmu realizācija būtu veiksmīga, ieslodzītajiem jānodrošina vienkārša un konfidenciāla piekļuve adatām un šļircēm; un ieslodzītajiem, kā arī personālam jānodrošina informācija un izglītošana par šīm programmām, dodot iespēju iesaistīties arī to plānošanā un īstenošanā. Līdz ar to adatu un šļirču programmas ir steidzami jāievieš to valstu cietumos, kuras jau skārusi vai kuras apdraud HIV epidēmija intravenozo narkomānu vidū. Pieredze rāda – lai pārvarētu iebildumus pret šīm programmām, tās vislabāk ieviest kā eksperimentālus pilotprojektus, kas tiek pamatīgi izvērtēti. Taču tam nevajadzētu kavēt programmu strauju paplašināšanu uz citiem cietumiem. Seksuāli transmisīvo infekciju diagnostika un ārstēšana Seksuāli transmisīvo infekciju savlaicīga diagnostika un ārstēšana ir svarīga tāpēc, ka šīs infekcijas palielina HIV pārnešanas un iegūšanas risku. Seksuāli transmisīvās infekcijas, kas izraisa ādas slāņošanos vai bojā gļotādu, var viegli izraisīt asiņošanu, paaugstinot HIV pārnešanas un uzņēmības risku. Šī iemesla dēļ cietumiem sadarbībā ar veselības ministrijām un sabiedrības veselības iestādēm ir ieteicams veidot visaptverošu programmu seksuāli transmisīvo infekciju laicīgai diagnostikai un ārstēšanai ar mērķi samazināt to sastopamību un izplatību cietumos. Tuberkulozes izplatības ierobežošana Dažās valstīs tuberkuloze cietumos ir līdz pat 100 reizēm izplatītāka kā sabiedrībā kopumā. Visur, kur tuberkuloze sastopama cietumos, tā ir nozīmīga veselības problēma. Standartiem neatbilstoši dzīves apstākļi cietumos, ieskaitot pārapdzīvotību, sliktu



28

ventilāciju un nepareizu uzturu, padara tuberkulozes izplatības ierobežošanas centienus daudz grūtākus. Turklāt cietumi no ģeogrāfiski visdažādākajām vietām (no Taizemes un Ņujorkas štata līdz pat Krievijai) ziņojuši par augstiem pret zālēm rezistentas tuberkulozes saslimšanas gadījumu rādītājiem. Tuberkuloze ir reāls drauds ne tikai visu ieslodzīto, bet arī cietuma darbinieku un visas sabiedrības veselībai. Ieslodzītie, kam ir HIV, pakļauti īpašam riskam. HIV infekcija ir visnopietnākais riska faktors tuberkulozes attīstībai, un tuberkuloze ir galvenais nāves iemesls HIV inficēto cilvēku vidū. Visu šo iemeslu dēļ līdzās tuberkulozi veicinošo slikto cietuma apstākļu uzlabošanai (skat. sadaļā zemāk) cietumiem jāizstrādā un jārealizē visaptverošas tuberkulozes ierobežošanas programmas, kam jābūt koordinētām ar vai integrētām nacionālajās tuberkulozes ierobežošanas programmās. Vakcinācija pret hepatītu B Hepatīts B viegli izplatās cietumos. Atšķirībā no HIV, inficēšanās risks ar hepatītu B var tikt samazināts ar vakcīnas palīdzību. Daži cietumi jau piedāvā vakcinēšanos pret hepatītu B visiem darbiniekiem un ieslodzītajiem. Citiem cietumiem ir jāseko šim piemēram. Turklāt jāapsver arī vakcīnas pret hepatītu A nodrošināšana riska grupā ietilpstošajiem ieslodzītajiem.

Ar visaptverošu informāciju par tuberkulozes ierobežošanu cietumos var iepazīties šādos izdevumos: World Health Organization and International Committee of the Red Cross (2001). Tuberculosis Control in Prisons: A Manual for Programme Managers. („Tuberkulozes ierobežošana cietumos: rokasgrāmata programmu vadītājiem”). Pieejams angļu, spāņu un krievu valodās šeit: www.who.int/docstore/gtb/publications/prisonsNTP/.

J. Veen. Tuberculosis control in prisons. („Tuberkulozes ierobežošana cietumos”). Atrodams: World Health Organization, Regional Office for Europe (2007). Health in Prisons—A WHO Guide to the Essentials in Prison Health. („Veselība cietumos – PVO rokasgrāmata par cietuma veselības galvenajiem aspektiem”). Pieejams angļu un krievu valodās šeit: www.euro.who.int/prisons. WHO (2007). The Status Paper on Prisons and Tuberculosis. („Ziņojums par tuberkulozes stāvokli cietumos”). Pieejams: www.euro.who.int/Document/E89906.pdf. Informācija par programmu multirezistentās tuberkulozes ārstēšanai Sibīrijas cietumos atrodama šeit: www.phri.org/programs/programme_russiantb.asp.


29

10. ielikums. Imunizācija pret hepatītu B Kanādas cietumos 1989.gadā Kanādas Labošanas iestāžu dienests (CSC) ieviesa ieslodzīto imunizācijas programmu pret hepatītu B. Hepatīta B vakcīna ir drošs un efektīvs veids, kā novērst inficēšanos ar hepatīta B vīrusu. Vakcinēšanās tiek rekomendēta visiem jaunajiem ieslodzītajiem, kā arī pēc pieprasījuma ir pieejama visu ieslodzījuma laiku.

Hepatīta C profilakse Lielākā daļa iepriekš minēto pasākumu ne tikai sekmē HIV transmisijas riska mazināšanos cietumos, bet arī veicina hepatīta C vīrusa (HCV) inficēšanās riska krišanos. Tomēr, kā skaidrots iepriekš 5.ielikumā, HCV izplatās daudz vienkāršāk kā HIV, tajā starpā caur skuvekļu un zobu birstu koplietošanu, tetovēšanos un ķermeņa pīrsingu. Tāpēc ir svarīgi, lai cietumu sistēmas padarītu informāciju par HCV transmisijas risku pieejamu visiem ieslodzītajiem un personālam, kā arī izglītotu viņus par veidiem, kā samazināt šo risku. Turklāt ieslodzītajiem jābūt pieejai skuvekļiem un zobu birstēm, lai viņiem nebūtu ar tiem jādalās; cietumiem jāapsver arī pasākumi HCV izplatības mazināšanai caur tetovēšanu un ķermeņa pīrsingu, piemēram, nodrošinot ieslodzītajiem pieeju steriliem tetovēšanas piederumiem. Vienlīdz kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana cietumos un sabiedrībā Līdzās visaptverošu HIV profilakses programmu ieviešanai nacionālajām valdībām ir pienākums nodrošināt ieslodzītos ar vienlīdz kvalitatīvu ārstēšanu, aprūpi un atbalstu, kāds pieejams citiem sabiedrības locekļiem.

Ieslodzītajiem ir jānodrošina piekļuve visiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kas pieejami valstī, bez diskriminācijas uz viņu juridiskā stāvokļa pamata.

Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatprincipi, kas regulē attieksmi pret ieslodzītajiem

(9. princips)

Tiesības uz veselību un līdzvērtības princips Veselība cietumā ir starptautisko tiesību, normu, vadlīniju un līgumu garantētas tiesības. Tiesības uz veselību ietver tiesības uz medicīnisku ārstēšanu, profilakses pasākumiem un līdzvērtīgiem veselības standartiem cietumos, kādi pastāv sabiedrībā kopumā. Kā 1996.gada aprīlī paziņoja ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS ANO Cilvēktiesību komisijas 52. sesijā:

HIV/AIDS cietumos ir sarežģīta un pretrunu pilna tēma... Bieži vien nepietiek līdzekļu pat minimālo veselības aprūpes pasākumu nodrošināšanai cietumos, nemaz nerunājot par HIV/AIDS programmām. Tomēr situācija prasa steidzamu rīkošanos. Tas skar tiesības uz veselību, personisko drošību, vienlīdzību likuma priekšā un brīvību no nehumānas un pazemojošas attieksmes.... Attiecībā uz efektīvām HIV/AIDS profilakses un aprūpes programmām, ieslodzītajiem ir tiesības būt


30

nodrošinātiem ar sabiedrībā pieejamās medicīniskās aprūpes pamata pakalpojumiem.

Arī 1993. gadā izdotajās Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” uzsvērts, ka pēc vispārējā principa ieslodzītajiem ir tiesības „bez diskriminācijas saņemt ekvivalentu veselības aprūpi tai, kas pieejama visā sabiedrībā”. Efektīva HIV ārstēšana cietuma apstākļos Tiesības uz medicīnisku aprūpi cietumos ietver pieeju antiretrovirālā (ARV) terapijai visaptverošas HIV ārstēšanas, aprūpes un atbalsta kontekstā. Kompleksās ARV terapijas parādīšanās ievērojami samazinājusi mirstību no HIV infekcijas un AIDS visās pasaules valstīs, kur šī terapija kļuvusi pieejama. Paralēli notikusi arī mirstības rādītāju samazināšanās šo valstu cietumos ieslodzīto indivīdu vidū. ARV terapijas nodrošināšana cietumos tiem, kam tā ir nepieciešama, ir izaicinājums, taču nepieciešams un izpildāms. Pētījumi ir dokumentāri apstiprinājuši faktu, ka nodrošinot aprūpi un pieeju medikamentiem, ARV terapijai ir labi panākumi arī cietumos. Tiesības baudīt augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu saskaņā ar līdzvērtības principu diktē, ka ieslodzītajiem jānodrošina piekļuve tādiem pašiem aprūpes standartiem, kādi pieejami cilvēkiem ārpus cietuma. 2003. gada septembrī PVO, UNAIDS un Pasaules Fonds cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju uzsāka iniciatīvu „Treat 3 Million by 2005 (3 by 5)” („Izārstēt 3 miljonus līdz 2005.gadam” („3 līdz 5”)), daļēji tās apziņas dēļ, ka HIV palielina plaisu starp bagātām un nabadzīgām valstīm, kā arī tās pārliecības dēļ, ka tiesības uz veselību un dzīvību nedrīkst būt atkarīgas no spējas samaksāt par medikamentiem. Lai arī ambiciozais mērķis netika sasniegts, 2005.gada Pasaules Samitā un 2006.gada Augstā līmeņa sanāksmē par AIDS pasaules līderi apņēmās veicināt visus nepieciešamos centienus, lai līdz 2010.gadam sasniegtu mērķi – universālu pieeju visaptverošai HIV profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam. Lai sekmētu šos centienus, tagad ir pieejami papildus resursi apjomīgāka pasākumu kopuma finansēšanai, tajā starpā no Pasaules Fonda cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju. Tā kā ARV terapija kļūst arvien plašāk pieejama jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīs un tā kā valstis tuvojas 2010. gada mērķa sasniegšanai par universālu pieeju HIV profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam, kritiska nozīme būs tam, lai ārstēšana kļūtu pieejama arī visiem ieslodzītajiem, kam tā nepieciešama. Aprūpes nepārtrauktības nodrošināšana no sabiedrības uz cietumu un atpakaļ uz sabiedrību, kā arī pašas cietumu sistēmas ietvaros ir fundamentāls komponents veiksmīgos aprūpes uzlabošanas centienos. To var sekmēt sekojošas darbības: • Cietumu pārvaldei jābūt pārstāvētai nacionālajās AIDS uzraudzības komitejās, un

cietuma problēmām ir jābūt daļai no AIDS darbības plāna un valsts mēroga monitoringa un izvērtēšanas sistēmas.


31

• Cietumiem jābūt iesaistītiem visā ārstēšanas uzlabošanas procesa gaitā, sākot ar

pieteikumiem pēc finansējuma (lai nodrošinātu tieši cietumiem domātu finansējumu) līdz ārstēšanas plānu izstrādāšanai, realizēšanai, monitoringam un izvērtēšanai.

• Par veselību un par cietumiem atbildīgajām ministrijām cieši jāsadarbojas, apzinoties, ka ieslodzīto veselība ir visas sabiedrības veselība.

• Ir jāizstrādā politikas vai vadlīnijas, kurās sīki aprakstīts, ka cilvēkiem ar HIV vai AIDS ir tiesības glabāt pie sevis savus medikamentus, būt nodrošinātiem ar nepieciešamajiem medikamentiem kopš arestēšanas un ieslodzīšanas brīža un vienmēr, kad viņi tiek pārvesti cietumu sistēmas ietvaros vai uz tiesas sēdēm. Policijas un cietuma darbiniekiem jābūt informētiem par ārstēšanas nepārtrauktības nozīmi.

Veselības aprūpe cietumos: nepieciešamība pēc lielāka finansējuma un jauna modeļa HIV, HCV, un tuberkuloze ir saasinājušas eksistējošās problēmas cietumu veselības aprūpes jomā. Labošanas iestāžu veselības aprūpes budžetiem ir jāatspoguļo augošās cietumos ieslodzīto cilvēku vajadzības. Labošanas iestāžu veselības aprūpe ir jāatzīst par neatņemamu sabiedrības veselības nozares sastāvdaļu, un tai jāattīstās no šī brīža reaktīvā ārsta izsaukšanas modeļa līdz proaktīvai sistēmai, kurā likts uzsvars uz agru slimības diagnosticēšanu un ārstēšanu, veselības veicināšanu un slimību profilaksi. Lai nodrošinātu būtiskāko sabiedrības veselības pakalpojumu funkcionēšanu cietumos, ir nepieciešama sabiedrības veselības infrastruktūra —lai novērtētu ieslodzīto veselības stāvokli, nodrošinātu efektīvu monitoringa sistēmu infekciozu un hronisku slimību gadījumā, uzņemtos veselības veicināšanas pasākumus, koordinēti rīkotos slimību un ievainojumu novēršanai, aizsargātu ieslodzīto veselību un izvērtētu veselības pakalpojumu efektivitāti, pieejamību un kvalitāti. Ieslodzīto veselības problēmu risināšana sekmēs viņu rehabilitāciju un veiksmīgu integrāciju atpakaļ sabiedrībā. Cietumu veselības kontroles nodošana Ilgtermiņā cietumu veselības kontroles nodošana sabiedrības veselības institūcijām varētu atstāt pozitīvas sekas uz HIV aprūpi cietumos, vismaz valstīs ar labi strādājošu sabiedrības veselības pakalpojumu sistēmu.



32

Lielākajā daļā pasaules cietumos veselības aprūpi nodrošina tā pati ministrija vai departaments, kas atbild par cietumu administrāciju, nevis ministrija vai departaments, kas atbildīgs par veselības jautājumiem. Cietumi nav veidoti un parasti arī nav aprīkoti tā, lai apietos ar ieslodzītajiem, kam ir tādas hroniskas, potenciāli nāvējošas slimības kā HIV, hepatīts un tuberkuloze. Viņu rīcībā nav pietiekoši daudz darbinieku, personāla apmācības programmu vai aprīkojuma, lai nodrošinātu to ieslodzīto vajadzības, kas cieš no šīm slimībām. Daudzu cietumu pieredze rāda, ka veselības aprūpi cietumos daudz efektīvāk var nodrošināt veselības institūcijas, nevis cietumu sistēma. Tā priekšrocība slēpjas tajā, ka tas stiprina saiknes starp sabiedrības veselību un ieslodzīto veselību. Dažas valstis jau ir ieviesušas šādas izmaiņas cietumu veselības pārvaldīšanā. Atbildības par cietuma veselību pārnese nav vienkārša pienākumu nodošana un prasa detalizētu un uzmanīgu katra atsevišķa gadījuma izvērtēšanu. Tomēr lielākai integrācijai starp sabiedrības veselības un ieslodzīto veselības pakalpojumiem ir potenciāls, lai: • Aizsargātu cietuma personāla klīnisko secinājumu neatkarību.

• Uzlabotu ārstēšanas un aprūpes nepārtrauktību starp cietumu un sabiedrību, kas ir

gan ieslodzīto, gan visas sabiedrības interesēs.

• Nodrošinātu cietumos strādājošajiem veselības aprūpes profesionāļiem ārpus cietuma strādājošo kolēģu konsultācijas un atbalstu.

• Sniegtu spēcīgu atbalstu tādiem sabiedrības veselības pasākumiem kā prezervatīvu, hloru saturošu šķīdumu, adatu un šļirču nodrošināšana pat gadījumos, kad tiek uzskatīts, ka tas var radīt problēmas cietuma apstākļos.

• Palielināt uzticību starp ieslodzītajiem un veselības personālu, tādējādi sekmējot veselības veicināšanas un profilakses pasākumu ieviešanu.

Ieslodzīto sieviešu vajadzību apzināšana Cietumiem veidojot un īstenojot HIV profilakses, ārstēšanas un aprūpes programmas, īpaša uzmanība jāvelta ieslodzītajām sievietēm, kam nepieciešama īpaša informācija un pakalpojumi tieši viņu vajadzību apmierināšanai. Ieslodzīto sieviešu ir mazāk kā ieslodzīto vīriešu, un sievietēm nodrošinātie veselības aprūpes pakalpojumi nereti ir minimāli vai zemākiem standartiem atbilstoši. Parādoties HIV, ir radusies arī jauna problēma ieslodzītajām sievietēm. Ieslodzītajām sievietēm nepieciešami tie paši profilaktiskie pasākumi un tas pats ārstēšanas, aprūpes un atbalsta līmenis, kas pieejams ieslodzītajiem vīriešiem. Turklāt ir nepieciešamība pēc tādām iniciatīvām, kas atzīst problēmas, ar ko sievietes sastopas labošanas iestādēs, un kuras palielina viņu neaizsargātība un vardarbīgā attieksme, no kā daudzas ir cietušas ārpus cietuma. Uzdevums aizsargāt ieslodzītās sievietes pret HIV transmisiju un aprūpes, ārstēšanas un atbalsta nodrošināšana HIV/AIDS pozitīvajām sievietēm iemieso citādus – un nereti lielākus – izaicinājumus nekā HIV problēmas risināšana ieslodzīto vīriešu gadījumā.


33

Cietuma apstākļu uzlabošana – cietumu reformas nepieciešamība Rīkojoties jomās, kas iezīmētas iepriekš, var daudz sasniegt ar HIV cietumos saistīto problēmu risināšanā. Tomēr vidējā un ilgtermiņā būs nepieciešams rīkoties, lai uzlabotu apstākļus cietumos. Cietuma apstākļi ir nesaraujami saistīti ar cietuma veselību, un tiem ir potenciāls ietekmēt ieslodzīto veselību kā pozitīvā, tā negatīvā veidā. Minimālos ieslodzīto dzīves apstākļu un ārstēšanas standartus nosaka starptautiskie līgumi. HIV kontekstā, standartam neatbilstoši dzīves apstākļi var paaugstināt HIV transmisijas risku ieslodzīto vidū, rosinot un iedrošinot viņus lietot narkotikas kā atbildes reakciju uz garlaicību vai stresu (visbiežāk iekļaujot nedrošu injicēšanas praksi) un pieļaujot vardarbību, kaušanos, fizisku aizskaršanu, seksuālu piespiešanu un izvarošanu. Tāpat standartam neatbilstoši apstākļi cietumos var atstāt negatīvu iespaidu uz HIV pozitīvo ieslodzīto veselību, pastiprināti pakļaujot viņus tādām infekcijas slimībām kā tuberkuloze un hepatīts; izmitinot viņus nehigiēniskā un antisanitārā vidē; ieslogot viņus vietās, kas neatbilst minimālajiem izmēra, dabiskā apgaismojuma un ventilācijas standartiem; ierobežojot pieeju svaigam gaisam un izglītojošām, sociālām vai darba aktivitātēm un nenodrošinot viņus ar piekļuvi piemērotai veselības aprūpei, ēšanas režīmam, uzturam, un/vai tīram dzeramajam ūdenim un pamata higiēnas līdzekļiem. Visaptveroša cietuma reformas programma, kas balstīta uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, varētu lielā mērā uzlabot šos apstākļus un galu galā samazināt HIV izplatību. Risināmās problēmas iekļauj: • Piemērotas klasifikācijas sistēmas izmantošanu, kas ietver bērnu vai jauniešu

atsevišķu izmitināšanu no pieaugušajiem, sieviešu atsevišķu izmitināšanu no vīriešiem un pirms tiesas ieslodzīto atsevišķu izmitināšanu no notiesātiem ieslodzītajiem — šāda sistēma samazinās seksuālas izmantošanas un vardarbības iespēju.

• Apstākļu uzlabošanu cietumos, kur paredzēta pietiekoša telpa, pienācīgi sanitārie

apstākļi, dienas gaisma un regulāra pieeja svaigam gaisam, kas uzlabos arī ieslodzīto vispārējo veselības stāvokli, samazinās tuberkulozes izplatību un, ļoti iespējams, arī narkotiku lietojumu.

• Ierobežota piekļuve piemērotam uzturam atstāj iespaidu uz visu ieslodzīto veselību,

bet ir īpaši problemātiska to ieslodzīto veselībai, kas dzīvo ar HIV vai AIDS. Daudzveidīgāka un sabalansētāka uztura un dzeramā ūdens nodrošināšana samazinās infekciju izplatību un sastopamību.

• Samazinot vardarbību - arī seksuālo - ar dažādu aktivitāšu palīdzību, tostarp papildu

darbinieku algošanu, var pazemināt arī HIV inficēšanās risku • Ieslodzīto nodrošināšana ar darba iespējām un citām mērķtiecīgām aktivitātēm ietver

veselu rindu labumu, tostarp tādu riskantu uzvedības modeļu samazināšanu, kam ieslodzītie pievēršas aiz garlaicības.


34

Detalizētāka informācija par to, kā uzlabot apstākļus cietumā un pielāgot tos attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem, atrodama izdevumā: A Coyle. A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison staff. („Cilvēktiesību pieeja cietumu vadīšanai. Rokasgrāmata cietumu darbiniekiem”). London: International Centre for Prison Studies, 2002. Pieejams daudzās valodās šeit: www.kcl.ac.uk/depsta/rel/icps/publications.html.

• Regulāra kontaktēšanās ar ģimeni un draugiem caur vizītēm, telefonsarunām un pastu ir svarīga visu iepriekšminēto iemeslu dēļ.

• Uz HIV problēmu attiecas daži korupcijas aspekti, ieskaitot personāla aktīvu

iesaistīšanos vai līdzdalību narkotiku nelegālā ienešanā. Darbinieku samaksas un darba apstākļu uzlabošana, kā arī personāla uzvedības kodeksa izveidošana un stingra ievērošana ir svarīgi elementi korupcijas apkarošanas centienos.

Ieslodzīto skaita samazināšana Saspiestība vai pārapdzīvotība ir endēmiska problēma lielākajā daļā cietumu. Āfrikā uz 100 gultām ir vidēji 150 ieslodzīto, un dažās valstīs problēma ar nepietiekamu telpas daļu, kur ieslodzītajiem gulēt, ir vēl asāka. Šādos apstākļos vardarbība un kā labprātīga, tā piespiedu seksuālā aktivitāte var būt bieži sastopamas parādības. Dzīvošana saspiestībā tāpat palielina iespēju, ka HIV pozitīvo ieslodzīto veselība cietīs no saskarsmes ar citām infekcijas slimībām un nehigiēniskiem apstākļiem, tādējādi radot papildus traucēkļus cietuma medicīniskajam personālam adekvātu veselības pakalpojumu nodrošināšanā. Īsāka laika risinājumi saspiestības mazināšanai ietver amnestijas, aizturēšanas statusa likumības pārskatīšanu, lai varētu atbrīvot tos, kas ieslodzījumā tiek turēti nelikumīgi, kā arī tādu grupu pārvietošanu, kas cietumā turētas nepamatoti, piemēram, ieslodzītie ar garīgiem traucējumiem. Vidējā un ilgākā laika termiņā eksistē divi potenciālie risinājumi saspiestības problēmai: palielināt cietumu sistēmas ietilpību vai samazināt ieslodzīto skaitu. Pirmais risinājums ir ļoti dārgs, un daudzu valstu rīcībā nav papildu finansiālo resursu, kas nepieciešami cietumu sistēmu paplašināšanai, vai arī šos resursus varētu izmantot lietderīgāk. Ieslodzījuma un pirmstiesas aizturēšanas gadījumu skaita samazināšana ir labāks risinājums. Cietumam jābūt tikai par pēdējo risinājumu. Visos citos gadījumos jāizmanto apcietinājuma alternatīvas. Virkne alternatīvu risinājumu un programmu, kur apsūdzētais laiku pirms tiesas vai arī pēc sprieduma pasludināšanas pavada sabiedrībā, var palīdzēt izmantot cietumu tikai kā pēdējo risinājumu un pēc iespējas īsāku laiku. Par labu stratēģiju var uzskatīt oficiālo valsts mērķu pieņemšanu, lai samazinātu cietumu pārapdzīvotību. Īpaši jāpievērš uzmanība pārmērīgai to cilvēku ieslodzīšanai, kas lieto narkotikas. Daudzās valstīs ievērojamu cietumā ieslodzīto cilvēku daļu sastāda tieši personas, kas ir


35

notiesātas par noziegumiem, kas tieši saistīti ar narkotiku lietošanu (t.i. apcietināti par neliela narkotiku daudzuma glabāšanu personīgai lietošanai, kā arī par sīkiem noziegumiem, kas veikti ar mērķi uzturēt narkotiku lietošanas ieradumus). Ievērojama daudzuma narkomānu ieslodzīšana palielina narkotiku lietošanas iespēju cietumos, kā arī nedrošas injicēšanas prakses sastopamību un HIV transmisijas risku. Daudzas HIV un narkotiku lietošanas problēmas cietumos varētu samazināt, ja tiktu realizētas ieslodzīšanas alternatīvas, it īpaši ar narkotikām saistīto noziegumu kontekstā. Jau 1987.gadā Pasaules Veselības organizācija ziņojumā par pirmās konsultāciju kārtas rezultātiem par AIDS profilaksi un kontroli cietumos, paziņoja, ka „valdībām... vajadzētu pārskatīt viņu uzņemšanas politikas cietumos, it īpaši gadījumos, kur iesaistīti narkomāni, ņemot vērā AIDS epidēmiju un tās ietekmi uz cietumu situāciju.” Spriedumi, kuru izciešanai nav nepieciešams apcietinājums, ietver: • attaisnošanu (gadījumos, kad persona netiek notiesāta, neraugoties uz to, ka tā tiek

atzīta par vainīgu, un netiek izdarīts ieraksts sodu reģistrā); • soda atlikšanu (gadījumos, kad spriedums ir atlikts un tiek aizstāts ar probācijas

rīkojumu ar papildus nosacījumu, ka cietumsods tiks atjaunots, ja probācijas rīkojums tiek pārkāpts);

• naudas sodu; • sabiedriskā darba norīkojumu; • rīkojumu par nosacītu atbrīvošanu ar uzraudzību (šajā gadījumā personai jāapmeklē

uzraudzības vieta). Dažādas šo spriedumu piespriešanas iespēju kombinācijas un variācijas jau eksistē daudzu valstu likumos par soda mēriem. Viens alternatīvs sods ir pavēle notiesātajai personai, kas sodīta par noziegumu, kas saistīts ar narkotiku lietošanu, konsultēties un tikt izmeklētai pie narkotiku atkarības ārstēšanas programmu profesionāļiem. Tomēr likumdošanai nevajadzētu dot iespēju tiesai cilvēkus piespiest piedalīties narkotiku atkarības ārstēšanas programmās, draudot ar ieslodzījumu. Faktam, ka cilvēki dodas ārstēties ieslodzīšanas draudu iespaidā vai atturas no narkotikām, lai izvairītos no sankcijām, ir nopietnas sekas uz fiziskās neaizskaramības, privātuma saglabāšanas un vienlīdzības tiesībām. Šaubas izraisa tas, cik lielā mērā cilvēki spēj dot savu brīvprātīgo un apzināto piekrišanu šādai ārstēšanai. Tāpēc likumdošanā ir jāizmanto cilvēka saskare ar krimināltiesību sistēmu, lai sekmētu brīvprātīgu piekļuvi narkotiku atkarības ārstēšanai un citiem veselības pakalpojumiem, saskaņā ar uzskatu, ka narkotiku atkarības ārstēšana nedrīkst tikt uzspiesta.


36

Detalizētāka informācija par ieslodzīšanas alternatīvām pieejama šajos izdevumos: UNODC (2007). Handbook of Basic Principles and Promising Practices on Alternatives to Imprisonment.(„Ieslodzījuma alternatīvu pamatprincipu un perspektīvu metodiku rokasgrāmata”). Criminal Justice Handbook sērija pieejama: www.unodc.org/pdf/criminal_justice/07-80478_ebook.pdf.

Stern V (ed). Alternatives to Prison in Developing Countries. („Alternatīvas ieslodzījumam jaunattīstības valstīs”). London: International Centre for Prison Studies, King’s College, University of London. Skatīt www.kcl.ac.uk/depsta/rel/icps/publications.html , lai pasūtītu šo izdevumu. Daudzās jaunattīstības valstīs ieslodzījumam ir maz alternatīvu. Šajā grāmatā atrodamās gadījuma studijas un detalizēti pielikumi piedāvā ar likumdošanu saistītus un administratīvus padomus, kas var kļūt par vērtīgu instrumentu praktizējošiem speciālistiem jaunattīstības valstīs un pārejas perioda valstīs.

Rīcības prioritātes Politiku veidotājiem, likumdevējiem un parlamentāriešiem ir izšķiroša loma HIV problēmas efektīvā risināšanā cietumos, kā jau tika uzsvērts iepriekšējā sadaļā. Vienkārši sakot, daudzi no nepieciešamajiem soļiem nav izpildāmi bez politiku veidotāju, likumdevēju un parlamentāriešu darbības vai vismaz izteiktas vai klusas piekrišanas. Rīcības prioritātes ietver: • Vadības nodrošināšanu, vairojot problēmu apzināšanos, kontaktējoties ar

ieinteresētajām pusēm, kā arī informējot un izglītojot sabiedrību. • Likumdošanas un politikas reformas. • Nepieciešamības pēc lielāka finansējuma pamatošana HIV problēmas risināšanai

cietumos. Cietumu sistēma ir valsts izveidota institūcija, kas nodarbojas ar fundamentālu sabiedrības vajadzību nodrošināšanu – vajadzības justies droši un just, ka noziedzība tiek atbilstoši sodīta un atlīdzināta. Kā visos valsts dienestos, šo vajadzību nodrošināšanas apmēri un kvalitāte ir politisks lēmums. Politiskajam atbalstam un efektīvai rīcībai HIV problēmas risināšanā cietumos jābalstās uzskatā, ka: • Laba veselība cietumos ir nepieciešama labas veselības eksistencei visā sabiedrībā. • Laba sabiedrības veselība izmantos iespējas, ko sniedz labāka veselības

organizācija cietumos.


37

Detalizētāka informācija par parlamentāriešu lomu HIV/AIDS problēmas risināšanā cietumos pieejama šajā izdevumā: Inter-Parliamentary Union, UNAIDS, UNDP (2007). Taking Action Against HIV. Handbook for Parliamentarians. („Aktīva rīcība pret HIV. Rokasgrāmata parlamentāriešiem”). Pieejams šeit: www.ipu.org/english/handbks.htm#aids07.

• Cietumi var sekmēt visas sabiedrības veselību, palīdzot uzlabot atsevišķu marginālu sabiedrības grupu veselību.

1.pasākums. Politiskās vadības nodrošināšana Saskaņā ar visu dalībvalstu apņemšanās deklarāciju cīņai pret HIV/AIDS (Declaration of Commitment on HIV/AIDS) , kas tika pieņemta 2001.gadā ANO Ģenerālās asamblejas īpašajā HIV/AIDS veltītajā sesijā, „ir nepieciešama stingra vadība visos sabiedrības līmeņos, lai efektīvi reaģētu uz [HIV] epidēmiju.” Tas īpaši izteikti attiecas uz cietumu sfēru. Lielākajā daļā valstu veselības standarti cietumos un cietuma dzīves apstākļi cieš no politiskās un sabiedriskās intereses trūkuma par ieslodzīto labklājību. Aktīva rīcība, lai risinātu daudzās ar HIV cietumos saistītās problēmas un lai dotu iespēju cietumu vadībai īstenot efektīvu politiku un stratēģijas, prasa politisko apņemšanos, lai publiski identificētu cietumu veselību, cietumu apstākļu uzlabošanu un HIV problēmu kā jautājumus, kuru risināšanā nepieciešama valdības rīcība. Politiku veidotāji, likumdevēji un parlamentārieši var demonstrēt savu vadošo lomu, paaugstinot apzināšanos par šīm problēmām savu līdzbiedru vidū. HIV transmisijas profilakse cietumos tiek nereti traucēta tāpēc, ka valdības atsakās atzīt intravenozo narkotiku lietošanas un nedrošas seksuālas uzvedības eksistenci cietumos. Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti nepieciešams oficiāli atzīt realitāti par augsta riska uzvedību un HIV transmisiju cietumos, lai paaugstinātu sabiedrības apzināšanos un uzsāktu efektīvus pasākumus. Sabiedrības informēšana un izglītošana par uzsāktajiem pasākumiem ir otrais solis. Ir svarīgi, lai būtu skaidra stratēģija, kā informēt sabiedrību par to, kas tiek darīts, lai risinātu HIV problēmu cietumos, un skaidrot tā loģisko pamatojumu. āuzsver tas, ka cietumu HIV politikas ir daļa no nacionālās AIDS reakcijas ar mērķi ierobežot HIV epidēmiju, kā arī daļa no plašākas nacionālās pieejas sabiedrības veselības jautājumiem kopumā, kas sevī ietver citas nopietnas slimības, kas skar sabiedrību ne mazākā mērā kā ieslodzītos (it īpaši tuberkuloze un hepatīts B un C). Stratēģija varētu iekļaut sekojošus elementus: • Uzsvēršanu, ka rīcība pret HIV cietumos ir nepieciešama ne tikai ieslodzīto

labklājībai, bet arī personālam un visai sabiedrībai kopumā.


38

• Mediķu sabiedrības speciālistu un sabiedrības veselības praktiķu kā runaspersonu

iesaistīšanu. • Ciešu sadarbību ar medijiem, kas parādījuši, ka spēj izsmeļoši ziņot par HIV

problēmām, kā arī viņu mudināšanu rakstīt pētnieciskos rakstus, nevis pārpublicēt preses relīzes un veicināt sensacionālas reportāžas.

1. kontroljautājumu saraksts. Kā jūs varat paaugstināt zināšanas un iesaistīt citus partnerus: praktiski padomi

Zināšanu vairošana un atbildīgo pušu iesaistīšana parasti nav pārāk sarežģīts process, jo problēma ir diezgan acīmredzama. Taču gadījumā, ja jūsu valsts vēl joprojām noliedz HIV eksistenci cietumos, ir nepieciešama zināma drosme, lai aktualizētu šo problēmu. Sākuma posmā nav ieteicams uzrunāt sabiedrību caur medijiem tāpēc, ka tas var radīt emocionālu un nekompetentu diskusiju sabiedrībā. Šeit ir piedāvāti daži praktiski padomi, kā turpināt šo procesu:

• Lai vairotu apzināšanos un iesaistītu ieinteresētās puses, ir nepieciešama

pārliecinoša informācija par HIV cietumos. Šāda informācija ietver precīzu jūsu valsts cietumos ieslodzīto cilvēku skaitu, pārapdzīvotības pakāpi, augsta riska uzvedības modeļu izplatības apmērus, kā arī datus par HIV, HCV un tuberkulozi. Lielākajā daļā valstu šāda veida informācija ir pieejama jau uzreiz. Ja jūsu valstī tā nav, jūs varat pasūtīt ātru viena vai divu jūsu valsts cietumu izvērtējumu, lai iegūtu šo informāciju. Šāds ātrs izvērtējums cietumu sistēmas ietvaros nepaņem vairāk kā divas nedēļas laika. Ātra izvērtējuma galējais mērķis ir nevis vienkārša datu savākšana, bet gan reaģēšanas pasākumu attīstīšana. Līdz šim ātrā izvērtēšana par narkotiku lietošanu veikta 70 valstīs tādu starptautisko aģentūru vadībā kā Pasaules Veselības organizācija.

Tehnisks ceļvedis par ātro izvērtēšanu atrodams šeit: G. V. Stimson, M. C. Donoghoe, C. Fitch and T. J. Rhodes, with A. Ball and G. Weiler (2003) Rapid Assessment and Response Technical Guide („Ātrās izvērtēšanas un reaģēšanas tehnisks ceļvedis”), World Health Organization (Department of Child and Adolescent Health and Development, and Department of HIV/AIDS) Geneva. Pieejams šeit: www.who.int/docstore/hiv/Core/Contents.html. Detalizētākai informācijai sazinieties ar Pasaules Veselības organizācijas HIV/AIDS departamentu: 20, avenue Appia CH-1211 Geneva 27 Switzerland, e-pasts: [email protected].

• Lielākajā daļā valstu nacionālā līmenī eksistē daudznozaru AIDS koordinējoši institūti, ko parasti sauc Nacionālā AIDS programma vai Nacionālā AIDS komisija. Šādās programmās vai komisijās jābūt pārstāvētām visām ministrijām,

39

kas nodarbojas ar HIV problēmām, ieskaitot ministriju, kas atbildīga par jūsu valsts cietumu sistēmu. Gadījumā, ja jūsu valsts saņem subsīdijas no Pasaules Fonda cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju, tad darbojas arī tā sauktie valstu koordinācijas mehānismi. Piedalieties nākamajās šo forumu sanāksmēs un pārliecinieties, ka HIV problēma cietumos ir iekļauta darba kārtībā. Izveidojiet prezentāciju par HIV situāciju jūsu valsts cietumos, demonstrējot pieejamo informāciju. Izskaidrojiet HIV transmisijas mehānismus cietumos, un pamatojiet, kā cietumi veicina HIV izplatību visā sabiedrībā kopumā.

• Ja jūs uzstāsieties ar šādu prezentāciju, tas, visticamāk, izsauks plašas

diskusijas. Daži no jūsu kolēģiem varētu reaģēt ļoti emocionāli. Jums vajadzētu piedāvāt viņiem pēc iespējas vairāk pierādījumos balstītas informācijas. Sagatavojiet izdalīšanai ziņojumu divu lappušu apjomā par HIV jūsu valsts cietumos. Vienojieties par divpusējām apspriedēm ar dažiem kolēģiem.

• Atkarībā no valdības formas jūsu valstī, jūs varat izmantot vai nu no apakšas uz

augšu vai no augšas uz apakšu vērstu pieeju apzināšanās vairošanai un ieinteresēto pušu iesaistīšanai. Lai veiksmīgi īstenotu politikas un attīstītu programmas, parasti ir nepieciešams augstākā līmeņa valdības atbalsts. Var būt nepieciešams informēt ministru vai valdības galvu.

• Dažu valstu pieredze rāda, ka HIV stratēģiju īstenošanas progresam lielā mērā

jāpateicas viena vai nedaudzu cilvēku darbam cietumu sistēmas ietvaros, kas ziedojas, iekšēji propagandējot izmaiņu nepieciešamību. Līdz ar to jums vajadzētu noteikt šos uzņēmīgos cilvēkus sistēmas ietvaros un atbalstīt viņus. Šiem indivīdiem jādod uzdevums (un jāatbalsta viņi tā izpildē) attīstīt stratēģiju līdz nacionālam līmenim (iekšēji cietumu sistēmā un ārēji sabiedrībā). Šie cīnītāji ir jāatbalsta kompetences attīstīšanā par HIV problēmu cietumos un jāveicina viņu kļūšana par centrālajiem zināšanu un informācijas izplatītājiem visas sistēmas ietvaros.

• Konsultējieties ar citiem potenciālajiem sabiedrotajiem un kopīgi izskatiet veidus,

kā viņi var jums palīdzēt. Šādi sabiedrotie ietver ANO sistēmas pārstāvjus jūsu valstī. Īpaši izpalīdzīgi var būt Pasaules Veselības organizācijas un ANO Narkotiku un noziedzības biroja pārstāvji, UNAIDS nacionālais koordinators, ANO rezidējošais koordinators un ANO tematiskās HIV grupas priekšsēdētājs. Ja šo institūciju vadītāji ierodas vizītē jūsu valstī, pārliecinieties, ka viņi tiek informēti par HIV jūsu valsts cietumu sistēmā un ka viņi skar šo jautājumu savās konsultācijās ar augstākajām valdības amatpersonām.

• Citi iespējamie sabiedrotie, ar ko Jums ieteicams konsultēties, ir veselības

profesionāļu asociācijas, pētnieki, cilvēktiesību un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēki, kas dzīvo ar HIV, un esošie un bijušie ieslodzītie.

• Vissvarīgāk, pieņemiet lēmumus, kas skar veselību cietumos, balstoties uz

pierādījumiem, atzītu labāko praksi un likumīgām un ētiskām saistībām, nevis uz sabiedrības viedokli vai politisku izdevīgumu.


40

2.pasākums. Likumdošanas un politikas reformas Nākamā prioritārā darbība ir pārliecināties, ka likumdošana, cietumu politika un cietumu noteikumi sekmē efektīvus pasākumus cīņai pret HIV izplatību cietumos, kas izklāstīti iepriekš, nevis kavē progresu HIV transmisijas ierobežošanas un ar HIV un AIDS slimo ieslodzīto aprūpes jomās. Nepieciešamais jaunas likumdošanas vai politikas ieviešanas apjoms ir atšķirīgs katrā jurisdikcijā. Piemēram, dažās valstīs būs nepieciešama likumdošana, kas skaidri atļautu HIV profilakses pasākumus cietumos, kamēr citās valstīs pietiks ar vienkāršām cietuma administrācijas vadītāja izdotām vadlīnijām. Tomēr visās valstīs jāveic visaptverošs visu to likumu, politiku un noteikumu pārskats, kas ietekmē cietumu sistēmu spēju efektīvi cīnīties ar HIV (kā arī seksuāli transmisīvām slimībām, hepatītu un tuberkulozi). Šajā pārskatā būtu jāizvērtē: • vai ir nodrošināts visaptveroša HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta

pakalpojumu tiesiskais pamats cietumos, iekļaujot prezervatīvu izplatīšanu, adatu un šļirču programmas un farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai;

• vai netiek pieļauta nelabprātīga HIV testa veikšana vai ieslodzīto, kam ir HIV vai AIDS, izolēšana;

• vai veselību skarošus lēmumus cietumos pieņem veselības profesionāļi;

• vai pastāv efektīva aizsardzība pret seksuālu vardarbību un vai likumpārkāpēji tiek saukti pie atbildības;

• vai krimināltiesību politikas saskan ar efektīvu cīņu pret HIV – šiem likumiem, to interpretācijai un realizācijai ir jāpapildina HIV apkarošanas stratēģijas, lai tie netraucētu HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmas;

• vai tiek paredzēta iespēja samazināt ieslodzījuma un pirmstiesas aizturēšanas gadījumu skaitu;

• vai tiek paredzēta neārstējami slimu ieslodzīto priekšlaicīgas atbrīvošanas iespēja.

2. kontroljautājumu saraksts. Likumdošanas normu un cietumu noteikumu pārskats

Šis saraksts satur svarīgākos likumdošanas normu un cietumu noteikumu elementus, kas skar HIV problēmu cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu valsts likumdošana atbilst starptautiskajai, labajai praksei. • Vai likumdošana paredz pieeju sekojošiem ar HIV saistītajiem profilakses,

ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pakalpojumiem cietumos? − Informēšana, izglītošana un komunikācija. − Brīvprātīga un konfidenciāla konsultēšana un testa veikšana.


41

− Prezervatīvi un lubrikanti, lai ieslodzītie varētu nodarboties ar drošāku seksu.

− Hloru saturoši šķīdumi vai citi dezinfekcijas līdzekļi, lai ieslodzītie varētu tīrīt injicēšanas, tetovēšanas un ādas pīrsinga piederumus.

− Sterili injicēšanas piederumi (adatas, šļirces un vate) ieslodzītajiem, kas lieto intravenozās narkotikas.

− Narkotiku atkarības ārstēšanas programmas, ieskaitot farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu.

− Seksuāli transmisīvu infekcijas slimību laicīga diagnosticēšana un ārstēšana.

− Antiretrovirālā terapija ieslodzītajiem, kam ir HIV/AIDS.

• Vai likumdošana paredz skaidrus standartus izvarošanas gadījumu cietumā efektīvai atklāšanai, novēršanai un mazināšanai, kā arī likumpārkāpēju sodīšanai?

• Vai likumdošana paredz pieeju profilaksei pēc kontakta tiem cietuma

darbiniekiem, kas ir potenciāli pakļauti HIV infekcijas riskam savā darba laikā, kā arī ieslodzītajiem, kas tikuši pakļauti seksuālam noziegumam vai cita veida HIV inficēšanās riskam?

• Vai likumdošana paredz darbinieku un ieslodzīto vakcinēšanu pret hepatītu? • Vai likumdošana paredz efektīvu cīņu ar tuberkulozes izplatīšanos? • Vai likumdošana paredz ieslodzīto medicīniskās un/vai personīgās informācijas,

ieskaitot HIV statusu, konfidencialitāti? • Vai likumdošana aizliedz HIV inficēto diskrimināciju cietumos, ieskaitot HIV

pozitīvo ieslodzīto izolēšanu, nošķiršanu vai izslēgšanu no programmām, tikai balstoties uz viņu HIV statusu?

• Vai likumdošana paredz iespēju samazināt ieslodzījuma un pirmstiesas

aizturēšanas ilgumu? • Vai likumdošana pieļauj neārstējami slimu ieslodzīto priekšlaicīgu atbrīvošanu un

nodrošina viegli pieejamu un ātru mehānismu šādas atbrīvošanas pieteikuma iesniegšanai?

Šādu pārskatu visieteicamāk būtu īstenot vienotai darba grupai vai komisijai, kurā ietilpst pārstāvji no ministrijas, kas atbildīga par cietumiem, tieslietu ministrijas un veselības ministrijas. Ir jāparedz arī konsultācijas ar cietumu (ieskaitot darbiniekus un ieslodzītos), pilsoniskās sabiedrības, medicīnas darbinieku asociāciju un starptautisku aģentūru pārstāvjiem.


42

Detalizētāka informācija un parauglikuma teksts atrodams šeit: www.aidslaw.ca/publications/publicationsdocEN.php?ref=587.

Kādai jābūt likumdošanai?

Ir izstrādāts parauglikums, kas risina HIV epidēmijas problēmu narkotiku lietotāju vidū. Šī likumdošana satur sadaļu par cietumiem. Parauglikums — detalizēts paraugnormu ietvars — var tikt izmantots kā resurss, lai īstenotu ar HIV saistītās cietuma likumdošanas un normu reformas. Tas balstās uz alternatīvu principu jeb ir veidots tā, lai to pieņemtu vai adaptētu saskaņā ar lokālo kontekstu, sastādot efektīvu epidēmijas apkarošanas pasākumu daļu. Tas ir papildināts ar komentāriem, lai izceltu svarīgākos jautājumus, potenciālās konflikta jomas un iespējamos risinājumus. Par „paraugu” to var saukt tāpēc, ka tas nav izstrādāts kādai konkrētai jurisdikcijai. Drīzāk tas piedāvā vadlīnijas un principus ar cerību, ka tas varētu būt noderīgs daudzās valstīs, it īpaši pasaules daļās, kur HIV epidēmiju pamatā veicina intravenozo narkotiku lietošana. Tas ir „paraugs” arī tāpēc, ka tas balstās uz cilvēktiesību principiem un labāko praksi nacionālās likumdošanas jomā.

11. ielikums. Pirmstiesas aizturēšanu regulējošās likumdošanas piemēri Krievijas Federācijas 2001.gada 18.decembra kriminālprocesa likuma Nr.174-F3 109.pants, ar pēdējiem grozījumiem 2002.gada 29.maijā, nosaka pirmstiesas aizturēšanas termiņu, kas nedrīkst pārsniegt 2 mēnešus. Itālijas 2001.gada 24.marta likums No.89 jeb tā sauktais „Pinto” likums (nosaukts senatora, kas pirmais parakstīja šo likumu, vārdā) ieviesa Itālijas tiesībās mehānismu, kurā atsevišķam indivīdam ir tiesības uz sapratīgu pārestības atlīdzināšanu, ja viņš ir cietis zaudējumus no "nepamatoti " ilga tiesas procesa.

Kas attiecas uz cietumu politiku? No paša sākuma jāapzinās tas, ka likumdošanas ietvara reforma pārstāv tikai vienu elementu no visaptverošā HIV apkarošanas pasākumu kopuma cietumos. Ja tieslietu reformu nepavadīs enerģiski centieni savienot reālo cietumu praksi ar likumu, tā nebūs nekas vairāk par kosmētiskām izmaiņām. Tieslietu reforma ir nepieciešama, lai HIV/AIDS politikas cietumos būtu veiksmīgas un darbotos saskaņā ar cilvēktiesībām, bet ar reformu vien nepietiek, lai panāktu nozīmīgas izmaiņas. Līdz ar to likumu pārskatīšana jāveic paralēli ar HIV cietumu politikas formulēšanu. Faktiski politiku formulēšana bieži sniedz informāciju likumdošanas pārskata procesam un otrādi. Cietumu sistēmām jāizstrādā vai jāpārskata, jāīsteno un jāpadara publiski pieejamas rakstītās procedūras un cietuma noteikumi, kas saistīti ar ieslodzīto veselību, cietuma apstākļiem, cietuma HIV apkarošanas programmām un pakalpojumiem. Rakstītās procedūras un noteikumi, un to pareiza realizēšana ir nozīmīgi faktori cietumu


43

efektīvas vadības nodrošināšanā, cietuma personāla apmācībā un atbalstīšanā, ētiskas un cilvēciskas attieksmes pret ieslodzītajiem nodrošināšanā, kā arī konsekventu un objektīvu standartu nodrošināšanā cietumos un starp cietumiem.

12. ielikums. Nacionālā HIV/AIDS politika Malāvijā Ieslodzītie ir īpaši viegli ievainojami pret piespiedu un varmācīgām seksuālām attiecībām tās vides dēļ, kādā viņi dzīvo. Līdz ar to viņiem ir jādod iespēja izdarīt apzinātus lēmumus tādā pašā mērā kā citām viegli ievainojamām sabiedrības grupām. Valdība ar Nacionālās AIDS komisijas starpniecību uzņemas darīt sekojošo: • Nodrošināt, lai ieslodzītie netiktu pakļauti piespiedu testēšanai, kā arī netiktu turēti

karantīnā, nošķirti vai izolēti viņu HIV statusa dēļ.

• Nodrošināt, lai visiem ieslodzītajiem (un vajadzības gadījumā arī cietuma darbiniekiem) būtu pieejami ar HIV saistīti profilakses pasākumi, informācija, izglītošana, brīvprātīga konsultēšana un testa veikšana, izsargāšanās līdzekļi (tajā starpā prezervatīvi), ārstēšana (tajā starpā antiretrovirālā terapija), aprūpe un atbalsts.

• Nodrošināt, lai cietuma vadība veic visus nepieciešamos pasākumus, ieskaitot adekvātu personāla nokomplektēšanu, efektīvu novērošanu un piemērotu disciplināru mēru pieņemšanu, lai pasargātu ieslodzītos no izvarošanas, seksuālas vardarbības un piespiešanas no citu ieslodzīto un cietumsargu puses. Pusaudži, lai pasargātu viņus no ļaunprātīgas izmantošanas, ir jānošķir no pieaugušiem ieslodzītajiem.

• Nodrošināt, lai ieslodzītajiem, kas bijuši izvarošanas, seksuālas vardarbības vai

piespiešanas upuri, būtu savlaicīga piekļuve pēc kontakta profilaksei, kā arī efektīviem sūdzības iesniegšanas mehānismiem un procedūrām un iespējai pieprasīt nošķiršanu no citiem ieslodzītajiem aizsardzības nolūkos.

13. ielikums. Indonēzijas nacionālā stratēģija cīņai ar HIV cietumos 2002.gada beigās Indonēzijas Tieslietu ministrija pieņēma lēmumu par HIV profilakses un aprūpes aktivitāšu veicināšanu, lai novērstu HIV izplatību cietumos un no tiem tālāk - visā sabiedrībā kopumā. 2005.gadā tā uzsāka Indonēzijas Nacionālo stratēģiju HIV profilaksei, aprūpei un ieslodzīto atbalstam, pirmo tāda veida nacionālo stratēģiju Āzijā. Tā ir sekmējusi izglītošanas pasākumus, kā arī prezervatīvu, hloru saturošu šķīdumu, metadona un antiretrovirālo preparātu nodrošināšanu ieslodzītajiem. Detalizētāka informācija atrodama izdevumā: National Strategy for Prevention and Control of HIV/AIDS and Drug Abuse in Indonesian Correction and Detention Centres, for the period 2005-2009, („Nacionālā stratēģija HIV/AIDS un narkomānijas novēršanai un ierobežošanai Indonēzijas labošanas un ieslodzījuma iestādēs laikā no 2005. līdz 2009.gadam”). Ministry of Justice and Human Rights of Indonesia, Jakarta, 2005.


44

14. ielikums. Kanādas politika infekcijas slimību ierobežošanai cietumos Correctional Service Canada (2004). Commissioner’s Directive 821: Management of Infectious Diseases. Ottawa: CSC. (Kanādas Labošanas iestāžu dienesta direktīva nr.821 par infekcijas slimību ierobežošanu). Teksts pieejams (angļu un franču valodās) šeit: www.csc-scc.gc.ca/text/plcy/cdshtm/821-cde-eng.shtml. Šis dokuments piedāvā politikas pamatvirzienus par infekcijas slimību ierobežošanu Kanādas federālajos cietumos, bet var būt noderīgs arī kā paraugs citām cietumu sistēmām. Tajā „atspoguļoti sabiedrības veselības principi un iekļauts viss infekcijas slimību ierobežošanas programmas elementu kopums”. Tā mērķis ir „sabiedrības veselības, kā arī drošas un veselīgas vides veicināšana ar visaptverošas infekcijas slimību ierobežošanas programmas palīdzību”. Cita starpā direktīvā norādīts, ka: • „Viss infekcijas slimību ierobežošanas programmas elementu spektrs, cita starpā

skrīnings/testēšana, imunizācija, izglītošana un apmācība, veselības kaitējuma samazināšanas pasākumi, aprūpe un ārstēšana, novērošanas aktivitātes un partnerības, jārealizē, balstoties uz drošākajiem pierādījumiem un sabiedrības veselības ekspertu zināšanām.”

• „Apstiprinātiem veselības kaitējuma samazināšanas līdzekļiem jābūt viegli un diskrēti pieejamiem Kanādas Labošanas dienesta iestāžu iemītniekiem, lai kāda līdzekļa iegūšanas nolūkā nevienam nebūtu jāvēršas pie personāla.”

• „Pret ieslodzītajiem, kam ir infekcijas slimības, jāizturas cilvēcīgi un jāsniedz atbalsts, jānodrošina no diskriminācijas brīva vide.”

• “Cietuma administrācijai jānodrošina diskrēta pieeja prezervatīviem bez lubrikantiem un bez spermicīdiem, lubrikantiem uz ūdens bāzes, lateksa plēvēm un hloru saturošiem šķīdumiem vismaz trīs vietās, kā arī visās privātajās ģimenes apmeklējumiem paredzētajās telpās.”

• “Kanādas Labošanas iestāžu dienesta veselības struktūrām jāveicina valstisku, reģionālu un lokālu partnerattiecību nodibināšana ar citiem federālajiem departamentiem, lauku un pilsētu pašvaldībām, pakalpojumu aģentūrām un ieinteresētajām grupām, lai garantētu informācijas, labākās prakses un zināšanu apmaiņu.”

No politikas līdz īstenošanai Efektīvu politiku par HIV profilakses, aprūpes un atbalsta sniegšanu cietumos īstenošana pieprasa papildus darbību veikšanu, proti, īstenošanas stratēģijas attīstīšanu un politikas īstenotāju apmācību. Cietuma administrācijas un personāla spēju vairošana ir kritisks nosacījums HIV apkarošanas politiku efektīvai īstenošanai cietumos. Cietuma administrācijas pārstāvjus varētu sūtīt uz valstīm, kurās tiek īstenotas efektīvas HIV apkarošanas politikas cietumos, lai viņi varētu vērot un mācīties no šī procesa. Tāpat valdība varētu piesaistīt ārējos ekspertus, kas dotu padomus par to, kā realizēt politikas. Turklāt cietuma personāla apmācībās jāiekļauj vairākas ar HIV problēmu saistītas tēmas.


45

Plašāka informācijai par svarīgiem elementiem cietumu politikā pieejama izdevumā: HIV/AIDS Prevention, Care, Treatment, and Support in Prison Settings: A Framework for an Effective National Response („HIV/AIDS profilakse, aprūpe, ārstēšana un atbalsts cietuma apstākļos: efektīvas nacionālās reaģēšanas struktūra”), section 2, pages 17-19 (“Reform of prison policy and rules”). Pieejams šeit: www. unodc.org/pdf/HIV-AIDS_prisons_July06.pdf.

3. pasākums. Lielāka finansējuma nepieciešamības pamatojums Daudzu valstu cietumu rīcībā nav nepieciešamo resursu, lai tie spētu uzlabot apstākļus cietumos un nodrošināt visaptverošu HIV profilaksi, ārstēšanu, aprūpi un atbalstu. Šī iemesla dēļ cietumi bieži ir pārpildīti, ēkas ir sliktā stāvoklī, uzturs ir nepietiekams un cietuma personāls – slikti atalgots un nemotivēts. Valdības cietumiem parasti nepiešķir prioritāru statusu, sakarā ar citām steidzamām vajadzībām. Pasaulē ar HIV cietumiem vairāk nekā jebkad agrāk nepieciešami papildus finanšu resursi. Apstākļi cietumos ar nepietiekamu finansējumu ne tikai pārkāpj cilvēktiesības, bet arī rada draudus ieslodzīto un visas sabiedrības veselībai. Daudzas valdības ir sākušas piešķirt cietumiem vairāk resursu. Daudzi no iepriekšminētajiem HIV profilakses pasākumiem, piemēram, prezervatīvu, hloru saturošu šķīdumu, adatu un šļirču nodrošināšana, ir salīdzinoši nedārgi un ir veiksmīgi realizēti valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni. Citi pasākumi, kā retāka cietumu izmantošana, lai apkarotu nelegālu narkotiku lietošanu, var izbrīvēt resursus, samazinot cietumos ieslodzīto skaitu. Tomēr, lai efektīvi vērstos pret HIV radītajiem izaicinājumiem efektīvai un ētiskai cietumu pārvaldīšanai un lai ievērotu starptautiski atzītos standartus par veselību un apstākļiem cietumos, ir nepieciešams, lai nacionālās valdības un starptautiskā sabiedrība nodrošinātu resursus nepieciešamo visaptverošo un uz pierādījumiem balstīto pasākumu izstrādāšanai un īstenošanai. Finansējums no iekšējiem avotiem Cik vien tas ir iespējams, programmām un stratēģijām veselības veicināšanai un apstākļu uzlabošanai cietumos, kā arī cīņai pret HIV (kā arī hepatītu un tuberkulozi) jābūt finansētām no nacionālā budžeta. Lūk, dažas darbības, kas varētu šo procesu atvieglot: • Ieslodzīto kā visievainojamākās sabiedrības daļas identificēšana nacionālo resursu

cīņai ar HIV piešķiršanas procesā.

• Eksistējošā nacionālā finansējuma, kas paredzēts viegli ievainojamām sabiedrības daļām, aptvēruma paplašināšana, iekļaujot ieslodzītos. Tas balstās uz atzinuma, ka HIV vispakļautākās sabiedrības daļas daudzās valstīs neproporcionāli pārstāvētas tieši cietumos.

• Pašu ieslodzīto HIV profilakses, izglītošanas, konsultēšanas un aprūpes iniciatīvu maksimāla atbalstīšana un iedrošināšana. Ieslodzīto lomas palielināšana veselības programmu izstrādāšanā un nodrošināšanā palielina cietumu spēju cīnīties ar HIV.


46

• Garantēšana, ka ieslodzītajiem ir pieeja antiretrovirālai terapijai nacionālo ārstniecības programmu ietvaros.

• Speciāla finansējuma un resursu iedalīšana HIV apkarošanas programmām un pakalpojumiem nacionālo cietumu budžetu ietvaros, kā arī speciāla finansējuma piešķiršana cietuma iniciatīvām nacionālajos HIV, veselības un narkotiku apkarošanas budžetos.

• Narkotiku apkarošanas un likuma ievērošanas programmu iedarbības pārskatīšana saistībā ar HIV transmisijas apkarošanu cietumos, kā arī finansējuma pārdalīšanas iespējas izskatīšana no neefektīvām vai neproduktīvām programmām uz jaunām veselības aizsardzības iniciatīvām.

• Pārliecināšanās, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir nodrošinātas ar nepieciešamo finansējumu, lai spēlētu integrētu un efektīvu lomu cietumu HIV apkarošanas programmās un pakalpojumos, un ka eksistē pietiekams un pastāvīgs resursu nodrošinājums un atbalsts ārpuscietuma medicīniskai palīdzībai, atkarības ārstēšanai, garīgai veselībai un sociāliem pakalpojumiem, lai tās varētu nodrošināt bijušo cietumnieku aprūpi pēc cietuma atstāšanas.

Finansējums no starptautiskiem avotiem Starptautiskie finansējuma avoti HIV apkarošanai ietver Pasaules Fondu cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta ārkārtas fondu palīdzībai AIDS slimniekiem, Pasaules Banku, dažādus starptautiskus fondus, kā Bila un Melindas Geitsu (Bill and Melinda Gates) fondu un Klintona fondu, kā arī dažādus divpusējos donorus. Lai varētu piekļūt šiem resursiem, par cietumu sistēmu atbildīgajai ministrijai jābūt pārstāvētai nacionālajos AIDS koordinēšanas mehānismos, kā nacionālā AIDS koordinēšanas iestāde un Pasaules Fonda valstu koordinēšanas mehānisms. Vienmēr, kad valdība gatavo priekšlikumus HIV apkarošanas finansēšanai no starptautiskiem avotiem, cietumu sistēmai jāpārliecinās, lai priekšlikumā būtu ņemtas vērā cietumu vajadzības.

15. ielikums. Pasaules Fonds cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju Fonds tika izveidots 2002.gadā ar mērķi palielināt resursus cīņai pret trim pasaules postošākajām slimībām un novadīt šos resursus turp, kur tie visvairāk vajadzīgi. Kā partnerība starp valdībām, pilsonisko sabiedrību, privāto sektoru un problēmas skartajām kopienām, Pasaules Fonds pārstāv inovatīvu pieeju starptautiskajai veselības finansēšanai. Fonda mērķis ir papildu resursu piesaistīšana, vadīšana un izmaksāšana caur jaunu publiski-privātu partnerību, kas dos ilgtspējīgu un nozīmīgu ieguldījumu infekciju, slimību un nāves gadījumu skaita samazināšanā, tādējādi mazinot HIV, tuberkulozes un malārijas radīto ļaunumu valstīs, kur tas nepieciešams, un sekmējot nabadzības samazināšanos kā daļu no Tūkstošgades attīstības mērķiem. Plašāka informācija par Pasaules Fondu pieejama šeit: www.theglobalfund.org. Daudzas valstis realizē HIV profilakses un ārstēšanas programmas cietumos ar Pasaules Fonda dotāciju palīdzību.


47

Aktuāli jautājumi ieslodzījuma vietu pārvaldei un cietumu vadībai

3. modulis



Šis modulis galvenokārt domāts tiem, kas ir atbildīgi par cietumu sistēmu vai atsevišķu cietumu vadību. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs nacionālajām un reģionu cietumu administrācijām, cietumu direktoriem un vadītājiem, kā arī tiesnešiem un inspektoriem, kuru pienākumos ietilpst ārējā cietumu apstākļu kontrole. Šis modulis ir veidots tā, lai nodrošinātu šos cilvēkus ar zināšanām par svarīgākajiem jautājumiem HIV profilakses un aprūpes kontekstā. Moduļa galvenie mērķi ir: • Skaidrot, kā notiek HIV pārnešana cietumos.

• Skaidrot, kādi faktori veicina cietumu kļūšanu par augsta riska HIV zonām un kā var

risināt šīs problēmas.

• Ieteikt HIV profilakses pasākumus, ko cietumiem vajadzētu uzsākt.

• Ieteikt veidus, kādos cietumi var vislabāk nodrošināt ārstēšanu, aprūpi un atbalstu ar HIV vai AIDS slimajiem ieslodzītajiem.

Moduļa nobeigumā piedāvātas atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem.


50

Ievads un galvenie jautājumi cietumu vadībai Cietumu pārvaldes iestādēm un cietumu vadībai ir centrālā loma efektīvu HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pasākumu īstenošanā. Mūsdienu sabiedrībā cietumi ir sarežģīti vadāmas iestādes. Tādi faktori kā saspiestība, dzīvību apdraudošu slimību epidēmijas un cietumu izmantošana garīgi slimu un narkotikas lietojošu cilvēku ieslodzīšanai, ir saasinājuši cietumu vadīšanas problēmas visos līmeņos. Lielākajai daļai ieslodzīto ir vairākas problēmas. Tas viss rada ļoti lielus sarežģījumus tiem, kuru pienākums ir garantēt drošību, aizsardzību, pieklājību un veselības saglabāšanu. Mēs ceram, ka šie metodiskie norādījumi būs noderīgi, parādot, kā vislabāk risināt ar HIV cietumos saistītās problēmas. Cietuma vadītājiem jāsaskaras ar pirmo izaicinājumu, kas saistās ar cietuma atmosfēras izjūtas veidošanu. HIV kontekstā rīcību cietumos jāvada trim visaptverošiem jautājumiem. Pirmais ir visaptverošas pieejas nepieciešamība, kā mērķis ir: • novērst augsta riska uzvedības modeļu izplatību; • samazināt infekciju pārnešanas risku gadījumos, kad šāda uzvedība tomēr īstenojas. Sekss un narkotiku lietošana cietumos ir cietuma noteikumu un krimināllikuma pārkāpums. Cietumu administrācijai ir jādara viss iespējamais, lai novērstu narkotiku lietošanu un nedrošu seksu cietumos un lai samazinātu vardarbības, it sevišķi seksuālās, apmērus. Tomēr ir svarīgi saprast, ka mēģinājumi apturēt šādas aktivitātes, piemēram, narkotiku lietošanu cietumos, ne vienmēr būs veiksmīgi. Nelegālās narkotikas ir pieejamas cietumos visā pasaulē, par spīti ilgstošiem cietumu sistēmu centieniem novērst to lietojumu ieslodzīto vidū, darot visu iespējamo, lai nepieļautu narkotiku iekļūšanu cietumos, stingri kontrolējot recepšu medikamentu izsniegšanu un realizējot sodus par nelegālo narkotiku glabāšanu un lietošanu. Saskaņā ar ANO Programmu cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS), „neatkarīgi no tā, vai varas orgāni to atzīst vai nē un cik ļoti viņi mēģina to apspiest – narkotikas ir labi pazīstamas un lietotas daudzu valstu cietumos... Šī fakta noliegšana vai ignorēšana nepalīdzēs atrisināt HIV pieaugošās izplatības problēmu”. Līdz ar to nepietiek ar seksa un narkomānijas novēršanas pasākumu realizāciju. Apzinoties, ka seksu un narkotiku lietošanu nav iespējams izbeigt, cietumu administrācijai ir jāievieš pasākumi tādu veselības draudu samazināšanai, kas saistīti ar šīm aktivitātēm, it īpaši nedrošu narkotiku injicēšanu un seksu bez izsargāšanās. Tas nenozīmē šo aktivitāšu attaisnošanu. Drīzāk tā ir pragmatiska pieeja, kas apzinās riskantu aktivitāšu eksistenci cietumos un samazina to potenciālo ļaunumu ieslodzītajiem, personālam un sabiedrībai. Otrs svarīgais jautājums nosaka to, ka efektīvām HIV apkarošanas programmām cietumos ir jābūt pieejamām kā cietuma personālam, tā ieslodzītajiem. Programmu orientācija tikai uz ieslodzītajiem vai tikai uz darbiniekiem ir nepietiekama HIV izraisīto

3.modulis. Aktuāli jautājumi ieslodzījuma vietu pārvaldei un cietumu vadībai

51

problēmu risināšanai cietumos. Gan ieslodzītajiem, gan darbiniekiem ir tiesības uz veselību, un cietumu sistēmas pienākums ir tās sargāt. Bez attiecīgas programmas darba vietā cietuma personāls, kas atbild par ieslodzīto programmas vadīšanu, var negribēt ar to nodarboties. Cietuma darbinieki var nesaprast, kāpēc ieslodzītajiem nepieciešama pieeja noteiktiem HIV profilakses pasākumiem, kā arī viņiem var būt aizspriedumi pret ieslodzītajiem vai kolēģiem, kam ir HIV vai AIDS. Ja viņi netiks nodrošināti ar informāciju, apmācību un aizsarglīdzekļiem, viņiem var rasties sajūta, ka ieslodzīto veselība tiek sargāta vairāk nekā viņu pašu veselība. Treškārt, dažām ieslodzīto grupām ir īpašas vajadzības, kas jāņem vērā cietumu HIV izplatības mazināšanas programmās. Šīs grupas iekļauj cilvēkus ar īpaši augstu ievainojamību, piemēram, sievietes, pusaudžus un bērnus, kā arī cilvēkus, kam raksturīga augsta riska uzvedība, ieskaitot nelegālo narkotiku lietotājus, seksa pakalpojumu sniedzējus, garīgi slimos cilvēkus un vīriešus, kas stājas dzimumsakaros ar vīriešiem. Visbeidzot, HIV izplatības samazināšanas un HIV vai AIDS pozitīvo ieslodzīto aprūpes un ārstēšanas pasākumi jāiestrādā plašākā slimību profilakses un veselības veicināšanas programmā cietuma sistēmas ietvaros. Kā notiek HIV pārnešana cietumos? Injekcijas piederumu kopīga lietošana Daudzās valstīs liels ieslodzīto skaits nokļūst cietumā jau ar narkotiku lietošanas paradumu. Patiesībā liela daļa ieslodzīto nonāk cietumā tieši ar narkotikām saistītu likumpārkāpumu dēļ. Cilvēki, kas lietojuši narkotikas pirms ieslodzīšanas, bieži vien atrod veidu, kā turpināt to lietošanu cietumā, lai arī narkotiku izplatības un lietošanas biežuma rādītāji krītas vairumā gadījumu (bet ne visos gadījumos). Daži cilvēki cietumā pārtrauc narkotiku lietošanu, kamēr citi ieslodzītie to uzsāk, nereti tāpēc, lai noņemtu spriedzi un samierinātos ar atrašanos pārpildītā un bieži vien vardarbīgā vidē. Arī intravenozo narkotiku lietošana ir izplatīta daudzos cietumos un rada īpašas bažas HIV (un citu ar asinīm pārnesamu slimību, kā hepatīts B un C) pārnešanas sakarā. Iemesls tam slēpjas faktā, ka intravenozo narkotiku lietotāji cietumos bieži vien koplieto adatas un šļirces (un citu injekcijas veikšanai nepieciešamo inventāru), kas ir ļoti drošs veids, kā izplatīties HIV infekcijai. Sakarā ar to, ka adatas un šļirces ir daudz grūtāk nelegāli ienest cietumā kā pašas narkotikas, adatas un šļirces ir liels deficīts. Bieži vien uz lielu ieslodzīto intravenozo narkomānu skaitu ir pieejams pavisam neliels daudzums adatu un šļirču. Tā rezultātā bieži sastopama injekcijas piederumu koplietošana, un pat 15 līdz 20 cilvēki var izmantot to pašu inventāru. Adata un šļirce var piederēt vienam ieslodzītajam, kurš to par samaksu izīrē citiem, vai arī to var atkārtoti lietot tikai viens ieslodzītais mēnešiem ilgi. Dažkārt inventārs ir paštaisīts un adatu aizstājēji tiek veidoti no cietas plastmasas un lodīšu pildspalvām, bieži bojājot vēnas, radot rētas un izraisot smagas infekcijas.


52

Daudzi pētījumi dažādās pasaules valstīs uzrāda augstu intravenozo narkotiku lietošanas līmeni, tajā skaitā arī ieslodzīto sieviešu vidū. Tāpat pētījumi liecina, ka: • Injicēšanas un adatu koplietošanas apmēri un veidi ievērojami atšķiras dažādos

cietumos.

• Daudzi cilvēki, kas lietojuši intravenozās narkotikas pirms ieslodzīšanas, nokļūstot cietumā, pārtrauc to darīt vai lieto mazāk, bet daudzi no viņiem atsāk lietošanu pēc iznākšanas brīvībā.

• Daži cilvēki sāk lietot intravenozās narkotikas, nokļūstot cietumā.

• Cilvēki, kas lieto intravenozās narkotikas cietumā, parasti to dara retāk nekā ārpus cietuma, bet pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņi koplietos injicēšanas piederumus, nekā intravenozie narkomāni sabiedrībā ārpus cietuma. Turklāt viņi koplieto injicēšanas inventāru ar saviem cietuma biedriem, kuru vidū bieži ir augsti HIV un HCV infekciju rādītāji.

16. ielikums. Narkotiku lietošana kādā Taizemes cietumā Pētījums, kas tika veikts Bangkokas „Klong Prem” centrālajā cietumā, uzrādīja, ka no visiem izpētītajiem ieslodzītajiem 25% bija HIV pozitīvi. Puse no pētījumā iesaistītajiem regulāri lietoja intravenozās narkotikas un 70% no tiem bija injicējuši narkotikas ieslodzījuma laikā. Gandrīz visi narkotiku lietotāji (95%) bija kaut reizi koplietojuši injicēšanas inventāru.

Narkotiku lietošana cietumos, protams, ir nelikumīga, un daudzas valstis ļoti enerģiski cenšas turēt cietumus brīvus no narkotikām. Šie centieni iekļauj tādus profilaktiskus pasākumus kā regulāra ieslodzīto, darbinieku un apmeklētāju pārmeklēšana, apmācītu suņu izmantošana un citas drošības pārbaudes. Drošības centieni ietver arī stingrus sodus narkotiku lietotājiem un tiem, kas narkotikas cietumos nelegāli ienes (detalizētai informācijai par šiem pasākumiem skatīt zemāk sadaļu par narkotiku piedāvājuma samazināšanas centieniem). Par spīti šiem pasākumiem, neviena cietumu sistēma – pat ar lieliem finanšu resursiem – nav spējusi novērst narkotiku iekļūšanu un lietošanu cietumos. Pārnešana dzimumaktu ceļā Nedrošs sekss cietumos rada HIV pārnešanas draudus. Seksuālas aktivitātes cietumos var būt labprātīgas vai arī piespiedu un vardarbīgas. Sekss cietumā var tikt izmantots arī kā samaksas forma un iemainīts pret naudu, aizsardzību vai narkotikām. Vardarbīgas anālā vai vaginālā dzimumakta formas, kurās netiek pielietota izsargāšanās, tajā skaitā arī izvarošana, ietver visaugstāko HIV transmisijas risku, it īpaši pasīvajam partnerim, kurš ir vairāk pakļauts anālās atveres vai maksts membrānu bojājumiem vai plīsumiem.


53

Labprātīgas un nelabprātīgas seksuālas aktivitātes apmērus cietumos ir grūti precīzi noteikt, jo pētījumiem jābalstās uz pašu ieslodzīto sniegto informāciju, ko par maz ticamu padara kauns vai bailes no atriebības, vai papildus soda. Sekss ir aizliegts lielākajā daļā cietumu, kas mudina ieslodzītos noliegt viņu iesaistīšanos seksuālās aktivitātēs, turklāt dažās valstīs pats dzimumakts starp vīriešiem tiek uzskatīts par noziegumu, kas sodāms ar brīvības atņemšanu. Sekss cietumos nereti notiek vardarbības vai iebaidīšanas rezultātā, līdz ar to ne vainīgie, ne upuri nevēlas par to runāt. Tomēr pētījumi daudzās pasaules valstīs ir pierādījuši, ka sekss pastāv, ieskaitot gan nelabprātīgus, gan labprātīgus dzimumaktus starp cietuma darbiniekiem un ieslodzītajiem.

17. ielikums. Seksuālo attiecību izplatība cietumos Pētījumi no daudzām valstīm dažādos pasaules reģionos pierāda to, ka sekss cietumos ir izplatīts. Lūk, daži piemēri: • Nigērijā veiktā pētījumā, kurā ieslodzītajiem bija jāaizpilda anonīma anketa,

identificējot riska faktorus, 5,2% respondentu atzina, ka ir stājušies seksuālos kontaktos cietumā.

• Zambijā veikta pētījuma ietvaros 4% ieslodzīto individuālās intervijās atzina, ka stājušies seksuālās attiecībās ar citiem ieslodzītajiem.

• Brazīlijā tika pētīti 1059 ieslodzītie 2 cietumos, no kuriem 66% ziņoja, ka stājušies dzimumsakaros ar sieviešu dzimuma apmeklētājām, un 10% atzina, ka nodarbojušies ar seksu ar citiem tā paša dzimuma ieslodzītajiem.

• Krievijas Federācijā veiktā 1044 ieslodzīto pētījumā tika noskaidrots, ka 9,7% ieslodzīto kaut reizi ieslodzījuma laikā bijis sekss.

• Taizemē, no Bangkokas centrālajā cietumā ieslodzītajiem 689 vīriešiem 25% ziņoja, ka ir stājušies dzimumkontaktos ar citiem vīriešiem, un vairāk kā 80% no viņiem turpināja vai sāka to darīt cietumā pētījuma laikā.

• Sešos Eiropas cietumos veiktā pētījumā (Francijā, Vācijā, Itālijā, Nīderlandē, Skotijā un Zviedrijā), 1% no 871 ieslodzītā atzina, ka kādreiz stājies dzimumsakaros ar kādu tā paša dzimuma pārstāvi cietumā.

• Kanādā 1990.gadu vidū 6% no federālajos cietumos ieslodzītajiem ziņoja, ka stājušies seksuālās attiecībās ar citiem ieslodzītajiem.

• Austrālijā veiktais pētījums, kas ietvēra 530 nejauši izvēlētus vīriešu dzimuma ieslodzītos Jaunās Dienvidvelsas cietumos, atklāja, ka 5% no viņiem bija stājušies labprātīgos seksuālos kontaktos cietumā, savukārt 2% ziņoja par nelabprātīga seksa gadījumiem.


54

Pastāv uzskats, ka seksuālās aktivitātes izplatību un veidu cietumos ietekmē virkne faktoru: • tas, vai ieslodzītie dzīvo vieninieku vai kopējās kamerās;

• cietumsoda ilgums;

• tas, cik bieži atļautas laulāto vizītes;

• cietuma un cietumu sistēmas izmērs (sekss ir izplatītāks lielās sistēmās, kurās ir iespēja saglabāt anonimitāti, nekā tādās, kur ieslodzītie pazīst viens otra apkaimi un ģimenes locekļus);

• tas, vai cietuma politika vai prakse pieļauj bērnu un jauniešu izmitināšanu kopā ar pieaugušajiem, šādi palielinot seksuālas izmantošanas risku;

• cietuma personāla komplektācijas un uzraudzības līmenis.

Tetovēšanās Tetovēšanās ir ierasta prakse daudzu valstu ieslodzīto vidū. Tā var būt lojalitātes zīme kādai noteiktai grupai vai bandai. Sakarā ar to, ka tetovēšana ietver ādas saduršanu ar adatu, šo darbību pavada ar asinīm pārnesamu slimību transmisijas risks caur tetovēšanas piederumu, piemēram, adatu un tintes kopīgu un atkārtotu lietošanu. Gan adatas, gan tinte tetovēšanas procesā saskaras ar lielu asins daudzumu. Lai arī tetovēšanu parasti neuzskata par riska faktoru HIV pārnešanai, transmisijas risks saglabājas, un ir zināmi daudzi gadījumi, kuros HIV cietumā acīmredzot pārnests tieši šādā ceļā. Tomēr lielāks risks ir šādā ceļā pārnest hepatītu C. Tetovēšana un tetovēšanas piederumu glabāšana ir aizliegta daudzu valstu cietumos, un tiem, kas iesaistās tetovēšanas procesā, tiek piemērotas soda sankcijas. Tā rezultātā tetovēšana cietumos norisinās slepenībā, nereti nehigiēniskos apstākļos, izmantojot paštaisītus piederumus un tinti, turklāt lielā steigā, lai minimizētu risku tikt pieķertiem no cietuma personāla puses. Visi šie faktori palielina risku iemantot negatīvas veselības sekas tetovēšanās procesa rezultātā cietumos. Citi riskantas uzvedības modeļi Ar asinīm pārnesamu infekciju transmisijas risku cietumos ietver arī citi uzvedības modeļi. Dažos cietumos ir izplatīta ķermeņa un ausu caurduršana. Pētījumi liecina, ka šīs abas darbības ir ievērojami riska faktori vīrusu hepatīta pārnešanai. Skūšanās piederumu koplietošana ir bieži sastopama jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīs. Izplatīta ir dalīšanās ar zobu birstēm, kas arī pakļauj ieslodzītos ar asinīm pārnesamu infekciju iegūšanai.


55

18. ielikums. Citu riskantu darbību izplatība cietumos Pētījumi no daudzām valstīm dažādos pasaules reģionos pierāda to, ka cietumos ir izplatītas dažādas riskantas darbības. Lūk, daži piemēri: • Kādā Austrālijas pētījumā tika atklāts, ka 10% sieviešu un 5% vīriešu cietumos

paši nodara sev veselības kaitējumu, kas saistīts ar asins ņemšanu. • Kanādas federālajos cietumos ieslodzīto sieviešu izpēte parādīja, ka 9% no viņām

iesaistās pēršanā vai citās pašsakropļošanās formās. • Armēnijā veikts pētījums parādīja, ka 5,2% ieslodzīto piedalījušies asins apmaiņas

(„brālību”) rituālos cietumā.

Kas mums zināms par HIV izplatīšanos cietumos? Augstie riskantas uzvedības rādītāji, it īpaši narkotiku injicēšana un sekss bez izsargāšanās, apvienojumā ar ierobežotu pieeju HIV profilakses līdzekļiem var novest pie straujas HIV izplatīšanās. Jau sen bija novērojamas pazīmes, ka cietumos varētu notikt pastiprināta HIV izplatīšanās. Pirmais epidēmijas uzliesmojums Taizemē, visticamāk, sākās tieši Bangkokas cietumu sistēmā ieslodzīto intravenozo narkotiku lietotāju vidū 1988.gadā.

19. ielikums. Taizemes piemērs: kā cietumi var veicināt HIV izplatīšanos Pirmais HIV epidēmijas uzliesmojums Taizemē, visticamāk, sākās tieši Bangkokas cietumu sistēmā ieslodzīto intravenozo narkotiku lietotāju vidū 1988.gadā. Laikā no 1987. līdz 1988.gadam HIV inficēšanās līmenis intravenozo narkomānu vidū palielinājās no 2% līdz 43%. Šis pieaugums sekoja drīz pēc simtiem ieslodzīto atbrīvošanas (tai skaitā daudzu intravenozo narkomānu) sakarā ar amnestiju karaļa dzimšanas dienā, un pastāv uzskats, ka šie notikumi ir savā starpā saistīti. Pirmais riska faktoru izvērtējums lielā Bangkokas intravenozo narkomānu grupā atklāja, ka tikai divi riska faktori tiešā veidā saistīti ar HIV inficēšanos: adatu koplietošana ar divām vai vairākām personām pēdējo 6 mēnešu laikā un atrašanās cietumā. Bangkokas intravenozajiem narkomāniem ar ieslodzījuma vēsturi bija divreiz lielāka iespējamība būt HIV inficētiem kā tiem, kas nekad nebija ieslodzīti. Vērtējot vispārīgos riskus, 70% no visiem šajā pētījumā iesaistītajiem intravenozajiem narkomāniem un 80% no visiem HIV inficētajiem kaut reizi bijuši ieslodzīti. Vēlākie pētījumi apstiprinājuši, ka Bangkokas intravenozie narkomāni joprojām ir pakļauti augstam HIV inficēšanās riskam, kas saistīts ar adatu koplietošanu un ieslodzīšanu cietumā.

HIV uzliesmojumi dokumentēti arī daudzās citās vietās, tajā starpā Skotijas, Austrālijas, Krievijas Federācijas un Lietuvas cietumos.


56

20. ielikums. Lietuvas piemērs: kas var notikt, ja cietumā ir HIV uzliesmojums Vienā no Lietuvas 14 soda izciešanas vietām — „Alytus” labošanas iestādē — adatu un šļirču koplietošanas rezultātā sākās straujš HIV uzliesmojums. Laikā starp 2002.gada 17.maiju un 20.jūniju Labošanas iestāžu departaments un Lietuvas AIDS centrs veica izmeklēšanu un identificēja 207 HIV pozitīvus ieslodzītos. Pētījums tika atkārtoti veikts 2002.gada jūlijā, un tika identificēti vēl 77 HIV pozitīvi ieslodzītie. 44 no šiem 77 ieslodzītajiem tika identificēti kā HIV negatīvi iepriekšējās izpētes laikā, 2002.gada maijā. Kopā, laika periodā starp maiju un augustu, tika atklāti 299 jauni HIV pozitīvi gadījumi. Par šī HIV uzliesmojuma iemeslu tiek uzskatīta intravenozo narkotiku lietošana cietumā.

Augstā mobilitātes pakāpe starp cietumiem un pārējo sabiedrību nozīmē to, ka lipīgas slimības, kas izplatās cietumos, nepaliek tikai to sienās. Kad cilvēki ar HIV tiek atbrīvoti no ieslodzījuma, cietuma veselības problēmas uzreiz kļūst par sabiedrības veselības problēmām. Kādi citi faktori sekmē cietumu kļūšanu par augsta HIV riska vidi, un kā ar tiem cīnīties? Līdzās šiem riskantajiem uzvedības modeļiem eksistē virkne faktoru, kas padara cilvēkus cietumos īpaši pakļautus HIV inficēšanās riskam. Šie faktori ietver: • vardarbību; • saspiestību; • bandas un to aktivitātes; • korupciju; • nepienācīgu medicīniskās aprūpes līmeni, iekļaujot vienreizēju vai atkārtotu nesterila

medicīniskā vai stomatoloģiskā aprīkojuma lietošanu. Vardarbība Vardarbība ir bieži izplatīta cietumos. Kontakts ar cilvēku asinīm un ķermeņa sekrētiem, kas rodas kautiņu, uzbrukumu un nelaimes gadījumu rezultātā, ietver infekciju transmisijas risku. Gan ieslodzītie, gan darbinieki var tikt pakļauti kontaktam ar cilvēku asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem uzbrukumu un kautiņu rezultātā, no nejaušiem paslēptu šļirču adatu dūrieniem vai pirmās palīdzības sniegšanas laikā. Lai arī HIV transmisijas risks vardarbības rezultātā ir mazs, ir zināmi gadījumi, kad ieslodzītie ieguvuši hepatīta C vīrusu fizisku uzbrukumu laikā. Divi šāda veida iespējamie transmisijas gadījumi notikuši Jaunās Dienvidvelsas štatā, Austrālijā. Vēl, saskaņā ar kādu citu ziņojumu, cietuma darbinieks ieguvis hepatītu C no divu ieslodzīto kautiņa izraisītas asins šalts. Tāpēc cietumiem jāmeklē veidi, kā samazināt vardarbības apmērus. Šie veidi var iekļaut tādu mērķtiecīgu aktivitāšu piedāvāšanu (vai piedāvājuma uzlabošanu) kā izglītība, darbs vai aroda apmācība, kā arī pareizu ieslodzīto klasifikāciju, izvairoties līdzās


57

izmitināt ieslodzītos, kuru vidū var rasties konflikti, un atšķirot no pārējiem tos ieslodzītos, kas ir vairāk pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un vardarbībai. Samazināt spriedzi ieslodzīto vidū var arī iespēja nodarboties ar sportu un atpūsties. Saspiestība Saspiestība vai pārapdzīvotība ir endēmiska problēma lielākajā daļā cietumu sistēmu. Āfrikā uz 100 gultām ir vidēji 150 ieslodzīto, un dažās valstīs problēma ar nepietiekamu telpas daļu, kur ieslodzītajiem gulēt, ir vēl asāka. Pārapdzīvotība var kavēt HIV apkarošanas centienus, jo tā saasina veselības problēmas tiem cilvēkiem, kas jau ir saslimuši, kā arī noved pie riskantiem uzvedības modeļiem. Saspiestības apstākļi cietumos ir saistīti ar tuberkulozes izplatīšanos. Tā kā šī slimība izplatās pa gaisu pilienu veidā, tā viegli izplatās vietās, kur apstākļi ietver lielu cilvēku skaitu un zemus higiēnas standartus. Cietumu pārapdzīvotība tieši ietekmē daudzus ieslodzītā dzīves aspektus, jo tā neizbēgami noved pie higiēnas apstākļu, aprūpes un uzraudzības pasliktināšanās. Līdztekus pamata veselības un sanitārijas riskiem, izvarošanas gadījumu skaits cietumā ir atkarīgs no pārapdzīvotības līmeņa.

21. ielikums. Daži piemēri: kā pārapdzīvotība ietekmē HIV un AIDS izplatību Dienvidāfrikas cietumos Dienvidāfrikas cietumos pārapdzīvotība var veicināt riskantus uzvedības modeļus, jo aizvien lielāks tādu ikdienišķu lietu kā segas un kurpju trūkums var novest pie tā, ka tās tiks izmantotas kā preces apmaiņā pret seksuāliem pakalpojumiem. Kāds bijušais ieslodzītais skaidroja, ka īpaši pārpildītās kamerās ir mazāk gultu, nekā cilvēku. Līdz ar to nav pārsteigums, ka gulēšana vienā gultā ar citu ieslodzīto var novest pie homoseksuālām darbībām, dažreiz apmaiņā pret tiesībām gulēt gultā. Dažiem citiem ieslodzītajiem atliek vien gulēt dušā vai tualetē, jo dažreiz nav pieejama pat vieta uz grīdas. Pat ja ir pietiekami daudz gultu, burtiski ievietojot 50 gultas telpā, kas domāta 18, nozīmē, ka tās var būt izkārtotas ne tikai trijos, bet arī četros stāvos, kā arī novietotas tieši blakus viena otrai tā, ka tās pieskaras citām gultām gandrīz no visām pusēm. Tipiskā Dienvidāfrikas cietuma kamerā ieslodzītie, kam palaimējies gulēt gultā, burtiski guļ plecu pie pleca un pēdu pie pēdas viens otram. Nav grūti iedomāties šāda personiskās telpas trūkuma sekas riskantas seksuālās uzvedības sastopamības kontekstā.

KC Goyer (2003). HIV/AIDS in Prison. Problems, Policies and Potential („HIV/AIDS cietumos. Problēmas, politikas un iespējas”). Pretoria: Institute for Security Studies

(Monograph No 79). Pieejams: www.iss.co.za/Pubs/Monographs/No79/Content.html


58

Īpaši jāpievērš uzmanība pārmērīgai to cilvēku ieslodzīšanai, kas lieto narkotikas. Daudzās valstīs ievērojamu cietumā ieslodzīto cilvēku daļu sastāda tieši personas, kas ir notiesātas par noziegumiem, kas tieši saistīti ar narkotiku lietošanu (t.i. apcietināti par neliela narkotiku daudzuma glabāšanu personīgai lietošanai, kā arī par sīkiem noziegumiem, kas veikti ar mērķi uzturēt narkotiku lietošanas ieradumus). Ievērojama daudzuma narkomānu ieslodzīšana palielina narkotiku lietošanas iespēju cietumos, kā arī nedrošas injicēšanas prakses sastopamību un HIV transmisijas risku. Rīcībai, lai samazinātu cietumā ieslodzīto skaitu un cietuma pārapdzīvotību, ir jābūt visaptverošas HIV profilakses stratēģijas cietumos neatņemamai sastāvdaļai, ar mērķi uzlabot veselības aprūpi un cietuma apstākļus. Labākais ilgtermiņa risinājums pārapdzīvotības problēmai ir ieslodzīto skaita samazināšana, veicot izmaiņas kriminālprocesā un soda piespriešanas politikā, kā arī nospraužot valsts mērķus cietumu pārapdzīvotības samazināšanai. Īsāka laika risinājumi saspiestības mazināšanai ietver amnestijas; aizturēšanas statusa likumības pārskatīšanu, lai varētu atbrīvot tos, kas ieslodzījumā tiek turēti nelikumīgi; kā arī tādu grupu pārvietošanu, kas cietumā turētas nepamatoti, piemēram, ieslodzītie ar garīgiem traucējumiem. Tomēr arī cietuma administrācija var spēlēt svarīgu lomu pārapdzīvotības seku mīkstināšanā, efektīvāk izmantojot kopējo pieejamo kvadratūru, pārskatot drošības līmeni, klasificējot ieslodzītos pēc drošības riska tā, lai mazāk draudīgi ieslodzītie tiktu ievietoti daļās ar mazāku apsardzi, kā arī realizējot aktivitātes, kas dod ienākumu un veicina pārtikas produktu ražošanu cietumā. Bandas Bandas un to aktivitātes ir īpaša problēma virknē cietumu. Tam ir sakars ar HIV, jo bandu aktivitātes var ietvert izvarošanu un seksuālas dabas uzbrukumus. Bandas var stāties nedrošos dzimumsakaros, lai uzņemtu jaunus biedrus, un nereti pieprasa, lai biedri cietumā tetovētos, tādējādi demonstrējot piederību bandai. Bandas, kas darbojas ielās, var turpināt savas aktivitātes cietumā, kad to biedri ir ieslodzīti. Pievienošanās kādai no bandām var kļūt ieslodzītajam nepieciešama, lai izdzīvotu un aizsargātos no vardarbības, un bandu savstarpējās cīņas kļūst par cietuma dzīves ikdienas iezīmi. Bandas var spēlēt lomu arī narkotiku izplatīšanā cietuma ietvaros.

22. ielikums. Kā bandu darbības ietekmē HIV problēmu cietumā Divdesmit sestās (26s) un divdesmit astotās (28s) bandas ietekme skar teju katru ar HIV/AIDS saistīto problēmu Dienvidāfrikas cietumos. Daudzi riskantas uzvedības veidi ir tieši saistīti ar bandu aktivitātēm. Piederība kādai no bandām ietver biežu tetovēšanos, un pierastas ir situācijas, kad vairāk kā viens ieslodzītais tiek tetovēts ar to pašu adatu. Arī vardarbība cietumos, kas izraisa asiņošanu, ir bandu darbības produkts. Lai kļūtu par bandas biedru, no ieslodzītā var tikt prasīts uzbrukt citam


59

ieslodzītajam un savainot viņu līdz asinīm. Divdesmit sestās bandas locekļu vidū citas personas (parasti ne bandas locekļa) saduršana pazīstama ar nosaukumu „phakama”, un tā dod iespēju bandas loceklim pakāpties uz augšu bandas hierarhijā, atkarībā no uzbrukuma smaguma un upura stāvokļa. Kamēr divdesmit sestā banda veic cilvēku saduršanu, primārā divdesmit astotās bandas darbības joma ir sekss un prostitūcija.

KC Goyer (2003). HIV/AIDS in Prison. Problems, Policies and Potential. („HIV/AIDS cietumos. Problēmas, politikas un iespējas”). Pretoria: Institute for Security Studies

(Monograph No 79). Pieejams: www.iss.co.za/Pubs/Monographs/No79/Content.html

Bandu darbības radīto problēmu risināšana cietumos parasti ietver tādus pasākumus kā: • bandu līderu izmitināšana dažādos cietumos; • segregācijas metodes izmantošana pret bandu locekļiem, atļaujot atgriezties

normāltipa cietumā tikai pēc atteikšanās no piederības bandai; • izglītojoši pasākumi, lai sagrautu bandu kultūru; • bandu līderu iesaistīšana cīņā pret HIV, padarot viņus par līdzbiedru izglītotājiem; • pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana darbā ar bandām cietumā un

sabiedrībā. Korupcija Uz HIV īpaši attiecas tādi korupcijas aspekti kā cietuma personāla aktīva iesaistīšanās vai līdzdalība narkotiku nelegālā ienešanā; kukuļu pieprasīšana no ieslodzītajiem par iespēju apmeklēt ārstu; stāšanās seksuālos kontaktos ar ieslodzītajiem. Korupcijas problēmas risināšana ir daļa no plašāka procesa likuma varas nostiprināšanai cietumos. Ir nepieciešams rīkoties uzreiz vairākās jomās, iekļaujot sekojošus pasākumus: • Cietuma personāla darba apstākļu un atalgojuma uzlabošana – korupcija plaukst

tad, kad cietuma darbinieku algas ir tik mazas, ka viņi mēģina iegūt papildus naudu no ieslodzītajiem, lai paši varētu izdzīvot.

• Personāla uzvedības kodeksa izveidošana.

23. ielikums. Piemērs: personāla uzvedības kodekss Attiecības ar ieslodzītajiem Cietuma darbiniekiem īpaši jāpievērš uzmanība tam, lai viņu izturēšanās pret ieslodzītajiem, bijušajiem ieslodzītajiem un viņu draugiem un radiniekiem izslēgtu ļaunprātīgas attieksmes, maldināšanas un ekspluatācijas iespēju no abām pusēm. Personāla attiecībām ar ieslodzītajiem jābūt profesionālām. It īpaši personāls nedrīkst: • provocēt, nevajadzīgi vai nelikumīgi lietot spēku vai draudēt ieslodzītajam; • verbāli apvainot ieslodzīto; • stāties seksuālā kontaktā ar ieslodzīto;


60

• sniegt ieslodzītajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem personisku vai cita veida konfidenciālu informāciju par darbiniekiem, ieslodzītajiem vai viņu draugiem un radiniekiem;

• ārpus darba vai darbā jebkādā veidā nesankcionēti kontaktēties ar ieslodzītajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem;

• pieļaut ieslodzīto jebkāda veida mēģinājumus piekļūt viņiem neatļautai informācijai vai pakalpojumiem - darbinieka pienākums ir ziņot par šādu incidentu.

Korupcija Korumpēta uzvedība nav pieņemama. Darbinieki nedrīkst pieprasīt vai pieņemt jebkādu labumu, atlīdzību vai priekšrocības sev vai citiem, ļaunprātīgi vai nepareizi izmantojot savu varu un autoritāti.

Fragments no izdevuma: HM Prison Service Order. Professional Standards: Preventing and Handling Staff Wrongdoing. („Profesionālie standarti: personāla

pārkāpumu novēršana un noregulēšana”). Order number 1215 (17 February 2003). Appendix 1: Professional Standards Statement.

• To personu aizsardzība, kas ziņojušas par korupcijas gadījumiem – efektīva var būt

korupcijas uzticības telefona izveidošana. Praktiski pasākumi ietver šādas darbības: • Samazināt indivīdu iespējas iesaistīties korumpētās darbībās, piemēram, regulāri

pārceļot darbiniekus uz citām cietuma daļām, lai būtu grūtāk nodibināt korumpētas savstarpējās attiecības ar citiem darbiniekiem un ieslodzītajiem. Šīs sistēmas trūkums slēpjas faktā, ka šādi var tikt mazināti darba sasniegumi un izjauktas labvēlīgas attiecības ar ieslodzītajiem.

• Cietuma darbinieku pārmeklēšana, viņiem ierodoties darbā vai izejot no darba, ja tā tiek veikta delikātā formā, var būt efektīvs līdzeklis un var palīdzēt viņiem pretoties spiedienam ienest vai iznest neatļautus priekšmetus no citu darbinieku un ieslodzīto puses.

• Ieviest cietumu finanšu departamentos bezskaidras naudas norēķinu sistēmu. Nepienācīga medicīniskā prakse Dažās valstīs nepietiekami sterilizētu vai vienreizējas lietošanas medicīnisko un stomatoloģisko piederumu atkārtota izmantošana arī var kļūt par HIV un citu ar asinīm pārnesamu slimību transmisijas avotu. Šādas rīcības iemesli var būt vairāki, piemēram, nepietiekams cietuma veselības pakalpojumu finansējums, materiālu nodrošināšanas problēmas, zems apmācības un personāla motivācijas līmenis. Līdz ar to cietumu veselības pakalpojumu uzlabošana un finansējuma palielināšana, personāla apmācība un motivēšana ir svarīgi elementi vispārējos centienos novērst infekciju izplatīšanos cietumos.


61

Kādus HIV profilakses pasākumus vajadzētu īstenot cietumos? Ņemot vērā augsto HIV (kā arī HCV un tuberkulozes) transmisijas risku un dažu valstu pieredzi ar lieliem HIV uzliesmojumiem cietumos, valdības visā pasaulē atzīst nepieciešamību pēc visaptverošas pieejas HIV izplatības profilaksei cietumos. Lai arī cietumu administrācijas ir noskaņotas kategoriski pret narkotiku lietošanu un seksu viņu cietumos, viņi aizvien vairāk pieņem faktu, ka šīs darbības izskaust nav iespējams un ka ir nepieciešama reālistiska pieeja. Tā ietver sekojošus elementus: • Informēšanas, izglītošanas un komunikācijas programmas ieslodzītajiem un

personālam. • Pieeju brīvprātīgām konsultācijām un testa veikšanai. • Prezervatīvu nodrošināšanu un pasākumu īstenošanu izvarošanas, seksuālas

vardarbības un piespiešanas novēršanai. • Pieeju farmakoterapijai ar metadonu/buprenorfīnu un citām narkotiku atkarības

ārstēšanas programmām. • Citu pasākumu uzsākšanu narkotiku pieprasījuma samazināšanai. • Pasākumu uzsākšanu narkotiku piedāvājuma samazināšanai. • Sterilu adatu un šļirču, kā arī hloru saturošu šķīdumu vai citu dezinfekcijas līdzekļu

nodrošināšanu. Īpaša uzmanība jāvelta sievietēm un pusaudžiem, un attiecīgās programmas jāveido atbilstoši viņu vajadzībām. Turklāt jāuzsāk virkne pasākumu, lai samazinātu citu infekciju, tādu kā seksuāli transmisīvās infekcijas, hepatīts un tuberkuloze, pārnešanas risku. Visbeidzot, jāievieš arī pasākumi, lai samazinātu cietuma personāla inficēšanās risku. Informēšanas, izglītošanas un komunikācijas programmas ieslodzītajiem un personālam Informēšanas, izglītošanas un komunikācijas programmas par HIV un tā transmisijas novēršanu ir vismazāk pretrunīgās un visplašāk lietotās efektīvas HIV apkarošanas politikas cietumos sastāvdaļas. Cietumiem ir liela nozīme HIV izglītošanas centienos vairāku iemeslu dēļ: • Ieslodzīto vidū ir daudz ar HIV inficētu cilvēku, kā arī cilvēku, kas pakļauti HIV riska

faktoriem. • Cietumos ir augsts HIV transmisijas potenciāls, ko galvenokārt rada seksuālas

aktivitātes un narkotiku injicēšanas piederumu koplietošana. • Gandrīz visi pieaugušie un pusaudži tiek eventuāli atbrīvoti un nokļūst atpakaļ

sabiedrībā. • Pastāv augsti atkārtotas ieslodzīšanas un notiesāšanas rādītāji. • Ir iespējams nodrošināt HIV izglītošanas programmas cietumos.


62

24. ielikums. „Boma” AIDS izglītošanas kolektīvs Surinamā Izglītošanas un atbalsta programmas, kurās iekļautas aktivitātes ieslodzītajiem, cietuma un ārpus cietuma personālam un organizācijām, izstrādājusi Surinamas Nacionālā AIDS programma. Vīriešu dzimuma ieslodzītie un cietumsargi tika izvēlēti apmācībām kā līdzbiedru izglītotāji. Ieslodzītie vīrieši formalizēja savu statusu, izveidojot „Boma” AIDS izglītošanas kolektīvu (BAEC). Ieslodzītās sievietes netika iesaistītas apmācībās tāpēc, ka lielākajai daļai no viņām bija piespriests īss cietumsods, un viņas bija iesaistītas izglītojošās sesijās, kas koncentrējās uz seksuāli transmisīvu slimību pārnešanu seksa ceļā vai no mātes bērnam. BAEC izdeva brošūras par HIV trijās valodās visiem Surinamas cietumos ieslodzītajiem, arī jaunajiem un atbrīvotajiem. Brošūrām tika veikta pirmstestēšana, un tās tika izmainītas, balstoties uz 17 ieslodzīto komentāriem. Programma tika oficiāli uzsākta 1992. gada aprīlī, kad BAEC organizēja AIDS/STS nedēļu. Nedēļas aktivitātes ietvēra HIV izglītošanas sesijas, video šovus, diskusijas un HIV testu veikšanu. Līdzbiedru izglītotājiem tika izstrādāta speciāla rokasgrāmata, un AIDS/STS izglītošana kopš tā laika ir iekļauta cietumsargu mācību plānā. Tika organizētas virkne aktivitāšu sadarbībā ar ārpus cietuma organizācijām, lai demonstrētu, ka ieslodzītie ir daļa plašākas sabiedrības, ko skar un uztrauc HIV problēma.

Tai pašā laikā HIV izglītošanas centieni cietuma apstākļos ietver īpašus izaicinājumus. Daudziem ieslodzītajiem liekas aizdomīgs jebkas „oficiāls” vai ar valdību saistīts, kas nozīmē, ka programmas, ko izveidojušas cietumu administrācijas vai personāls bez pašu ieslodzīto ieguldījuma, var būt neefektīvas.

25. ielikums. Radio apraide Krievijas cietumos Partnerības projekts Urālos starp „BBC World Service Trust” Londonā; Neatkarīgā radio fondu Maskavā; Eirāzijas Mediju centru Jekaterinburgā un organizāciju „Palīdzīga roka” Čeļabinskā ierīko fiksētu radio tīklu sešās izvēlētās labošanas kolonijās Sverdlovskas un Čeļabinskas apgabalos. Izglītības programmu veidošanas speciālisti izstrādās 45 radio programmas, kas vērstas uz apzināšanās paaugstināšanu par veselības jautājumiem (it īpaši HIV un tuberkulozi), kā arī uz informēšanu par tiesiskiem jautājumiem un rehabilitācijas procesu. Šīs programmas tiks translētas sešās mērķa kolonijās un tālāk izplatītas uz citiem cietumiem reģionā.

Informēšanas un izglītošanas programmām: • Vislabākajā gadījumā jābūt daļai no plašākas veselības izglītošanas un veselības

veicināšanas programmas. • Jāsatur fakti par HIV un to, kā notiek (un kā nenotiek) tā pārnešana, kā arī

informācija par citām cietumos bieži sastopamām slimībām, it īpaši seksuāli transmisīvām slimībām, hepatītu B un C, un tuberkulozi.

• Jāsatur precīza, nenosodoša, pieejama un atbilstoša informācija.


63

• Jāvairo apzināšanās ieslodzīto un personāla vidū par veselības jautājumiem, kas saistīti ar tādām riskantām darbībām kā narkotiku injicēšana, sekss bez izsargāšanās, tetovēšanās un pīrsings.

• Jāizglīto ieslodzītie par veidiem, kā viņi var sevi aizsargāt no infekcijām, ieskaitot informāciju par pareizu prezervatīvu un lubrikantu lietošanu, drošu injicēšanu, adatu un šļirču dezinficēšanu un ādas pīrsinga piederumu tīrīšanu.

• Jāizglīto cietumu darbinieki par tā saucamajiem „vispārējās piesardzības pasākumiem”, lai novērstu HIV pārnešanu viņu darba laikā cietumos.

• Jāapkaro ar HIV vai AIDS dzīvojošo vai inficēšanās riskam pakļauto cilvēku stigmatizācija un diskriminācija cietumos, it īpaši attiecībā pret cilvēkiem, kas lieto narkotikas, un vīriešiem, kas stājas seksuālās attiecībās ar citiem vīriešiem.

• Jāizskaidro, kā HIV un citas slimības izpaužas un kāda veida ārstēšana ir pieejama. Izglītošana var ietvert dažādas pedagoģiskas pieejas un brošūru vai video izmantošanu. Ieslodzītajiem var izdalīt rakstītus materiālus, kam jābūt pieejamiem cietumā konsultāciju veikšanai jebkurā laikā. Šiem dokumentiem jābūt rakstītiem vairākās valodās, atkarībā no lokālā konteksta. Tomēr tos var būt grūti saprast ieslodzītajiem no citām valstīm vai tiem, kas nemāk lasīt. Līdz ar to šiem materiāliem jāsatur pēc iespējas vairāk attēlu, lai padarītu tos viegli saprotamus. Video un mutiskās prezentācijas nereti tiek labi uzņemtas ieslodzīto vidū. Pieredze rāda, ka izglītošanas sesijas ir daudz efektīvākas tad, ja tās ir interaktīvas. Līdzbiedru izglītošana – ieslodzīto sagatavota un prezentēta citiem ieslodzītajiem — ir īpaši efektīva.

26. ielikums. Līdzbiedru izglītošana darbojas! Piemērs no Sibīrijas Kādas līdzbiedru izglītošanas programmas par HIV, kas tika organizēta kolonijā no narkotikām atkarīgiem vīriešu dzimuma ieslodzītajiem Sibīrijā, efektivitātes izvērtēšanā atklājās, ka programmas rezultātā ieslodzīto vidū palielinājās zināšanas par HIV. Ievērojami augstāka ieslodzīto daļa uzrādīja labākas zināšanas par to, kā var un kā nevar notikt HIV pārnešana. Izvērtēšanā tika secināts, ka „izglītošanas materiālu nodrošināšana un līdzbiedru izglītotāju apmācība var būt nedārgs ceļš, kā piekļūt tai sabiedrības daļai, ko ir grūti sasniegt ārpus cietuma”.

Līdzbiedru izglītotājiem ir svarīga loma citu ieslodzīto informēšanā, jo lielākā daļa uzvedības modeļu, kas pakļauj ieslodzītos HIV transmisijas riskam cietumos, ietver nelegālas, aizliegtas vai stigmatizētas darbības. Līdz ar to līdzbiedri var būt vienīgie, kas spēj brīvi runāt ar citiem ieslodzītajiem par veidiem, kā samazināt infekciju iegūšanas risku. Turklāt uz līdzbiedru izglītotāju ieguldījumu, visticamāk, neraudzīsies ar tādām pašām aizdomām kā uz informāciju, ko sniedz cietuma administrācija. Līdzbiedru izglītotāji drīzāk spēs reālistiski izrunāt riskantas uzvedības alternatīvas, kas pieejamas ieslodzītajiem, un varēs labāk izvērtēt, kuras izglītošanas stratēģijas būs efektīvas viņu cietumā un ieslodzīto vidū valdošajā neformālajā varas struktūrā.


64

27. ielikums. Jaunatnes iesaistīšanas nozīme izglītošanas aktivitāšu izstrādē Pētījums vīriešu dzimuma ieslodzīto pusaudžu vidū Brazīlijā atklāja, ka sākotnējie centieni realizēt HIV profilakses pasākumus radīja diezgan ierobežotu iesaistīšanos no viņu puses. Taču, kad izglītotāji sāka strādāt ar pusaudžiem, lai veidotu pasākumus, kas balstītos uz viņu interesēm un vajadzībām, izmantojot tādus paņēmienus kā mūzika, hip hop kultūra, grafiti un palīdzība kompaktdiska veidošanā par HIV profilaksi, viņi atbildēja ar entuziasmu. Pētījumā tika secināts, ka pasākumi ieslodzīto jauniešu vidū tiek uzņemti labāk, ja viņi paši piedalījušies to izstrādē un ja tie balstīti uz viņu pārliecību, cerībām un kultūru. Rezultātā pasākumi pārsniedza HIV problemātikas rāmjus un skāra arī tādus jautājumus kā vardarbība, narkotikas, seksualitāte un cilvēktiesības.

Līdzās līdzbiedru pieejai pieredze rāda, ka vislabāk nodrošināt izglītošanu var nevalstiskās organizācijas un citi profesionāļi ārpus cietumu sistēmas. Pieredze ar HIV profilakses iniciatīvām rāda, ka ieslodzītie vairāk uzticas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un citiem profesionāļiem nekā darbiniekiem, kas nāk no cietuma administrācijas.

3. kontroljautājumu saraksts. Informēšanas un izglītošanas programmas

Sekojošie faktori ietekmē informēšanas un izglītošanas pasākumu efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumā realizētā programma atbilst labajai praksei:

• Vai programma ir visaptveroša? (Piemēram, vai tā ietver informāciju par

drošāku narkotiku lietošanu un drošāku seksu, kā arī demonstrācijas par prezervatīvu pareizu lietošanu vai narkotiku injekcijas inventāra tīrīšanu? Vai tā ietver padomus cilvēkiem, kas lieto narkotikas, par to, kā izvairīties no pārdozēšanas pēc iznākšanas brīvībā?)

• Vai tā ir piemērota no valodas un kultūras viedokļa? • Vai tā atbilst dažādu grupu (ja tās ir pārstāvētas jūsu cietumā) vajadzībām, it

sevišķi ieslodzīto sieviešu un jauniešu, kā arī kultūras minoritāšu? • Vai tā ir pielāgota vidusmēra ieslodzītā lasītprasmes un izpratnes līmenim? • Vai tās izstrādāšanā un attīstīšanā ir piedalījušies ieslodzītie? • Vai tās daļa, kas attiecas uz cietuma personālu, ir izstrādāta ar cietuma

personāla piedalīšanos? • Vai tajā tiek veicināta un atbalstīta līdzbiedru izglītošana? (Vai ir izveidoti

atlases kritēriji līdzbiedru izglītotāju apmācībai? Vai līdzbiedru izglītotāji ir


65

Detalizētāka informācija (un pilns uzziņu saraksts) par informēšanas un izglītošanas programmām un citiem HIV profilakses pasākumiem, par ko stāstīts šī moduļa ietvaros, atrodama izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). [Visaptverošs pārskats.] Effectiveness of Interventions to Address HIV in Prisons. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumu cīņai pret HIV cietumos efektivitāte”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

attiecīgi apmācīti un vai ir noteikti viņu kā līdzbiedru izglītotāju uzdevumi/pienākumi? Vai pastāv iespējas līdzbiedru izglītotājiem pastāvīgi paaugstināt savas zināšanas par HIV un ar to saistītajiem jautājumiem? Vai ir izstrādāts līdzbiedru izglītošanas ilgtspējas plāns?)

• Vai visi ieslodzītie (ieskaitot aizturētās personas, kas gaida tiesu) uzreiz pēc

nokļūšanas cietumā tiek nodrošināti ar informatīviem materiāliem par HIV un AIDS, kā arī citiem ar to saistītiem jautājumiem? Vai tiek nodrošināti atkārtoti kursi un apmācības sesijas, lai uzturētu un pastiprinātu veselības vēstījumus, kas saistīti ar HIV?

• Vai līdztekus brošūru izplatīšanai un videomateriālu rādīšanai tiek piedāvātas

arī interaktīvas izglītošanās formas? • Vai ar HIV saistītajās kalendāra dienās, piemēram, Pasaules AIDS dienā

(1.decembrī) tiek organizētas aktivitātes apzināšanās paaugstināšanai? • Vai tiek izmantotas modernas izglītošanas metodes (piemēram, interaktīvās

sesijas)? • Vai izglītošanas programma ir daļa no visaptverošas profilakses programmas,

kas ietver narkotiku atkarības ārstēšanu, prezervatīvu un hloru saturošu šķīdumu nodrošināšanu, adatu un šļirču programmu un citus pasākumus?

• Vai izglītošanas programmā iekļauta informācija ieslodzītajām sievietēm par

transmisiju no mātes bērnam, un vai tā ir saistīta ar pieeju visaptverošiem reproduktīvās veselības pakalpojumiem HIV pozitīvām ieslodzītajām sievietēm?

Visbeidzot, informēšanas un izglītošanas aktivitātes ir jāpielāgo konkrētā cietuma kontekstam, it īpaši sieviešu cietumiem un jauno likumpārkāpēju ieslodzījuma vietām. Lai informēšanas un izglītošanas kampaņas būtu efektīvas, tām ir jāsakņojas komunikācijas stratēģijā ar skaidriem un izmērāmiem mērķiem un izvērtēšanas komponentu. Nepietiek ar dažu plakātu pielikšanu pie sienas un dažu brošūru izplatīšanu laiku pa laikam. Informācijai un izglītošanai jābūt pieejamām uzreiz pēc nokļūšanas cietumā un arī izejot no cietuma, turklāt tās ir periodiski jāatjauno. Programmas ir jāpārrauga un jāizvērtē, lai noskaidrotu, vai ieslodzītie un personāls saprot sniegto informāciju un vai realizētie pasākumi samazina riskantas uzvedības izplatību.


66

HIV konsultācijas un testēšana HIV konsultācijām un testēšanai ir divējāda nozīme: • kā daļai no HIV profilakses programmas (tā sniedz informāciju un atbalstu uzvedības

mainīšanā tiem, kas iesaistās riskantos uzvedības modeļos);

• kā HIV inficēto diagnosticēšanas veidam, kas dod iespēju inficētos cilvēkus nodrošināt ar atbilstošu ārstēšanu, aprūpi un atbalstu.

HIV testēšanai vienmēr jābūt brīvprātīgai, un ieslodzītajiem jānodrošina viegla pieeja HIV testa veikšanai un konsultācijām visa ieslodzījuma laika garumā. Ir svarīgi, lai tiktu īstenoti centieni uzlabot pieeju HIV testēšanai un konsultācijām cietumos, jo tie sasniedz mērķauditoriju, kas ļoti pakļauta HIV inficēšanās riskam un kas, visticamāk, nav īpaši bieži izmantojusi konsultēšanas un testēšanas pakalpojumus ārpus cietuma. Līdz ar to ieslodzītajiem jābūt pieejamām vairākām opcijām HIV testa veikšanai: • HIV testa veikšana ir jāpiedāvā visiem ieslodzītajiem viņu medicīniskās

izmeklēšanas laikā pēc nokļūšanas cietumā.

• Turklāt sakarā ar to, ka iekļūšanu cietumā pavada liels stress, un daudzi ieslodzītie nevēlas šajā laikā veikt HIV testu, tam jābūt pieejamam jebkurā brīdī ieslodzījuma laikā. HIV izglītošanas pasākumu rīkotājiem un veselības aprūpes personālam ir ieslodzītajiem regulāri jāatgādina, ka viņiem ir pieejams HIV tests, un viņi ir jāmudina veikt testēšanu.

Daudzi HIV analīžu veikšanas pozitīvie ieguvumi ir atkarīgi no vai arī tos var pastiprināt ar konsultēšanu pirms un pēc analīžu veikšanas. Ieslodzītajiem, kuri saņem HIV pozitīvas analīžu atbildes, būtu jāsaņem konsultācijas un nosūtījums ārstēšanas, aprūpes un atbalsta saņemšanai. Vairumam ieslodzīto, kuri veikuši analīzes un saņēmuši HIV negatīvu atbildi, konsultēšana pēc analīzēm var dot arī svarīgu informāciju par veselības saglabāšanu un riska samazināšanu. HIV testēšanai un konsultācijām ir jābūt cieši saistītām ar pieeju ārstēšanai, aprūpei un atbalstam tiem, kas izrādījušies HIV pozitīvi. HIV testēšana (un konsultēšana) nav pašmērķis, bet gan veids, kā padarīt aprūpi, ārstēšanu un atbalstu pieejamu tiem, kas izrādās HIV pozitīvi, un kā uzsākt pasākumus, lai samazinātu infekciju pārnešanas risku citiem. HIV testēšanas ciešā saikne ar aprūpes un ārstēšanas standartiem, kas pieejami sabiedrībā ārpus cietuma, ir nozīmīgs faktors ieslodzīto iedrošināšanā piedalīties HIV testēšanas programmās.

4. kontroljautājumu saraksts. HIV konsultēšanas un testēšanas programmas

Sekojošie faktori ietekmē HIV konsultēšanas un testēšanas pasākumu efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumā realizētā programma atbilst labajai praksei:


67

• Vai HIV testa veikšana tiek piedāvāta visiem ieslodzītajiem uzreiz pēc

nokļūšanas cietumā? • Turklāt, vai tā ir viegli pieejama ieslodzītajiem jebkurā brīdī ieslodzījuma

laikā? • Vai tā ir bezmaksas? • Vai ieslodzītajiem tiek regulāri atgādināts, caur izglītošanas pasākumiem

un/vai no veselības aprūpes personāla puses, ka viņiem ir pieejams HIV tests, un vai viņiem tiek skaidroti tā potenciālie ieguvumi?

• Vai HIV testēšana ir vienmēr brīvprātīga? (Piespiedu testēšana bez ieslodzītā

apzinātas piekrišanas ir nevajadzīga un neētiska). • Vai visi, kas veic testu, saņem konsultēšanu pirms un pēc tā? • Vai veselības aprūpes profesionāļi ir apmācīti HIV konsultēšanas un

testēšanas pakalpojumu sniegšanai? • Vai ieslodzīto sieviešu konsultēšana ietver diskusiju par slimības transmisiju

no mātes bērnam? • Vai tiek garantēta testa rezultātu konfidencialitāte? • Vai testa rezultātus konfidenciāli paziņo veselības aprūpes personāls? • Vai ieslodzītie, kas izrādījušies HIV pozitīvi, tiek aizsargāti pret

diskrimināciju? Vai viņi tiek izmitināti kopā ar pārējiem ieslodzītajiem un vai viņiem ir iespēja piedalīties tajās pašās programmās, kurās piedalās pārējie ieslodzītie? (HIV pozitīvajiem ieslodzītajiem nedrīkst tikt liegta pieeja jebkādām darba, brīvā laika vai sociālām aktivitātēm viņu HIV statusa dēļ).

• Vai HIV testēšana un konsultēšana ir cieši saistītas ar pieeju ārstēšanai,

aprūpei un atbalstam? Vai ikviens, kas izrādījies HIV pozitīvs, tiek nekavējoties nosūtīts uz ārstēšanas un atbalsta programmām?

• Vai HIV testēšana un konsultēšana ir daļa no visaptverošas HIV profilakses

programmas, kas iekļauj pieeju profilakses pasākumiem, lai ieslodzītie, kas izrādījušies HIV pozitīvi, var spert soļus, lai novērstu HIV pārnešanu citiem?

Ir jāpievērš uzmanība tam, lai tiktu nodrošināta medicīniskās informācijas konfidencialitāte un lai neveidotos stigma un negatīvās testēšanas sekas. Ieslodzītie negribēs piedalīties HIV testēšanā un konsultēšanā, ja viņi var tikt pakļauti diskriminācijai un apvainojumiem pozitīva testa rezultāta gadījumā.


68

Līdzās pieejai HIV testēšanai un konsultēšanai ieslodzītajiem nepieciešama piekļuve pašaizsardzības līdzekļiem. Kā tika minēts iepriekš, daudzi ieslodzītie, ieskaitot tos, kas ir informēti par savu HIV statusu, iesaistās darbībās, kas ietver HIV transmisijas risku. Ar HIV statusa zināšanu vien nepietiek, lai cilvēks varētu novērst HIV transmisiju gadījumā, ja pats nespēj pārtraukt riskanto uzvedību un ja cietumā nav pieejami līdzekļi transmisijas riska mazināšanai. Prezervatīvu nodrošināšana un izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršana Apzinoties faktu, ka cietumos eksistē seksuālās attiecības, un ņemot vērā tās pavadošo slimību pārnešanas risku, prezervatīvu (un lubrikantu uz ūdens bāzes) nodrošināšana tiek ļoti rekomendēta. 1993. gadā Pasaules Veselības organizācija savās „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” ieteikusi prezervatīvu pieejamību ieslodzītajiem „visa ieslodzījuma perioda garumā” un arī „pirms jebkāda veida atvaļinājuma vai atbrīvošanas”. Prezervatīvu nodrošināšana Jau 1991. gadā 23 no 52 Pasaules Veselības organizācijas aptaujātajām cietumu sistēmām nodrošināja prezervatīvus ieslodzītajiem. 2001. gada augustā 18 no 23 cietumu sistēmām Eiropas Savienībā pirms paplašināšanās nodrošināja prezervatīvus. Šodien prezervatīvus izsniedz aizvien vairāk cietumu sistēmu citās pasaules daļās, ieskaitot Kanādu, Austrāliju, vairākus cietumus ASV, dažas Austrumeiropas un Centrālāzijas daļas, Brazīliju, Dienvidāfriku, Irānu (Irānas Islāma Republiku) un Indonēziju. Dažos cietumos ir novērojami zināmi šķēršļi prezervatīvu izplatīšanai, ieskaitot pretošanos homoseksuālām dzimumattiecībām no cietuma darbinieku un cietuma pārvaldes iestāžu puses, kas balstās uz tādiem faktoriem kā kultūras pārliecība, darba slodze, seksuālo attiecību aizliegums un drošības apsvērumi. Prezervatīvu izplatīšanas kritiķi apgalvo, ka to nodrošināšana cietumos novedīs pie paaugstinātas seksuālās aktivitātes ieslodzīto vidū vai ka prezervatīvi tiks izmantoti narkotiku slēpšanai. Tomēr šie šķēršļi ir pārvarami un bažas ir nepamatotas. Pieredze daudzās valstīs, kurās prezervatīvi ir pieejami cietumā, liecina, ka prezervatīvu nodrošināšana ir iespējama ļoti dažādos cietumos – arī valstīs, kurās viendzimuma sekss skaitās krimināls nodarījums – un ka ieslodzītie lieto prezervatīvus, lai novērstu HIV inficēšanās risku caur dzimumkontaktiem, tad, ja prezervatīvi ir pieejami cietumā. „Diemžēl daudzviet vēl joprojām pastāv spēcīga tendence noliegt seksuālu attiecību eksistenci starp vīriešiem (it īpaši cietumos) un ar to saistītā atteikšanās darīt jebko, kas varētu izskatīties pēc šādas rīcības pieņemšanas. Šādai attieksmei būs jāmainās, ja sabiedrības vēlas redzēt HIV infekcijas izplatības rādītāju – kā cietumos, tā ārpus tiem – samazināšanos.”

Prisons and AIDS. („Cietumi un AIDS”). UNAIDS Point of View, April 1997


69

Prezervatīviem jābūt viegli un diskrēti pieejamiem vislabāk tādās vietās kā tualetes, dušu telpas, uzgaidāmās telpas, darbnīcas vai dienas telpas, kur ieslodzītais var paņemt prezervatīvu, citiem neredzot. Tos izplatīt var veselības personāls, automāti, apmācīti ieslodzītie (līdzbiedri) vai vairākos no šiem veidiem. Katram cietumam jānosaka labākais veids, kā padarīt prezervatīvus pieejamus, lai nodrošinātu vieglu un diskrētu piekļuvi. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka ieslodzītajiem ir jāprasa prezervatīvi, jo tā darīs tikai nedaudzi sakarā ar to, ka ieslodzītie nevēlas atklāt, ka stājas viendzimuma seksuālās attiecībās. Prezervatīviem jābūt bezmaksas un tos var izsniegt visiem ieslodzītajiem, iekļaujot tos „veselības komplektā”, ko viņi saņemtu pēc nokļūšanas cietumā un kas saturētu informāciju par HIV un citiem veselības jautājumiem, kā arī tādus priekšmetus kā skuveklis, zobu birste, ziepes u.c.. Vajadzētu nodrošināt arī lubrikantus uz ūdens bāzes, jo to lietošana samazina prezervatīva plīšanas un/vai taisnās zarnas ieplaisāšanas iespēju, kas palielina risku HIV pārnešanai. Neviena cietumu sistēma, kas atļāvusi prezervatīvu lietošanu, nav atcēlusi savu politiku, un nav arī ziņots par drošības problēmām vai kādām citām ar to saistītām nozīmīgām negatīvām sekām. Turklāt ir noskaidrots, ka prezervatīvu pieejamība netraucē cietumā valdošo režīmu, neizraisa ne draudus drošībai vai operatīvajām darbībām, ne seksuālās aktivitātes pieaugumu cietumos, un tiek lielākoties normāli uzņemta ieslodzīto un cietuma uzraugu vidū uzreiz pēc tās ieviešanas. Parasti atbalsts prezervatīvu nodrošināšanai palielinās tiklīdz tiek sākta programmas realizācija.

28. ielikums. Prezervatīvu programmu izvērtējums uzrāda pozitīvus rezultātus Pētījums, kas tika veikts, lai novērtētu, cik lielā mērā tiek pieņemta prezervatīvu izplatīšanas programma Vašingtonas Centrālajā aizturēšanas iestādē (Central Detention Facility), parādīja, ka prezervatīvu pieejamība netraucē cietuma režīmam, neapdraud drošību vai operatīvās darbības, nepalielina seksuālo aktivitāti un tiek lielākoties normāli uzņemta ieslodzīto un cietuma uzraugu vidū. Pētījuma nobeigumā tika secināts, ka šis modelis būtu viegli izmantojams arī citās iestādēs. Prezervatīvu izplatīšanas programmas izvērtējums Jaunās Dienvidvelsas cietumos, Austrālijā, parādīja, ka: • 84% ieslodzīto atbalstīja prezervatīvu nodrošināšanu; • tika konstatēts zems to ieslodzīto aizskaršanas līmenis, kas lietojuši prezervatīvu

izplatīšanas automātus; • ieslodzītie lietoja prezervatīvus anālā seksa laikā. No 1997.gada oktobra līdz 1998.gada septembrim Jaunās Dienvidvelsas cietumos tika izsniegti 294 853 prezervatīvi. Šie skaitļi nozīmē, ka katrs ieslodzītais saņem vienu prezervatīvu nedēļā. Kopumā prezervatīvu izplatīšanas programma neradīja nekādas negatīvas sekas.

Tomēr Kingstonā, Jamaikā, 1997. gadā valdības paziņojumam par prezervatīvu nodrošināšanu ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem sekoja cietuma darbinieku streiks un sacelšanās cietumā, kā rezultātā gāja bojā 6 cilvēki. Pēc esošās informācijas, streiku un dumpi izraisīja nepiekrišana tam, ka tiek pieļautas viendzimuma seksuālās attiecības.


70

Detalizētāka informācija un uzziņas atrodamas šeit: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Prevention of Sexual Transmission. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: seksuālās transmisijas profilakse”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.

Šis gadījums parāda, ka dažās valstīs, kur likums nosaka soda sankcijas pret sodomiju sabiedrībā un kur dziļi iesakņojušies uzskati un aizspriedumi pret homoseksuālismu, prezervatīvu nodrošināšanas prakses kā HIV profilakses pasākuma ieviešanai cietumos, visticamāk, jābūt īpaši labi sagatavotai. To var panākt ar izglītošanu un informēšanu par prezervatīvu ieviešanas mērķi, kā arī realizējot pasākumus, kas pārvarētu stigmu, no kā cieš viendzimuma seksu praktizējoši cilvēki. Izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršana Lai arī prezervatīvu (kopā ar lubrikantiem uz ūdens bāzes) nodrošināšana cietumos ir nozīmīga, ar to nepietiek, lai novērstu HIV transmisijas risku dzimumkontaktu ceļā. Ir pierādījumi, ka daudzos cietumos izplatīta parādība ir vardarbība, ieskaitot seksuālu izmantošanu. Daudzos cietumos ieslodzītie dzīvo saspiestībā ar nepietiekamu novērošanu un aizsardzību un ir pakļauti seksuālai izmantošanai. Līdz ar to HIV profilakse ir atkarīga arī no pasākumiem, kas tiek īstenoti ar mērķi novērst izvarošanu, seksuālo vardarbību un piespiešanu cietumos. Daži no šiem pasākumiem – tādi kā cietumu reforma, kas nepieciešama, lai samazinātu ieslodzīto skaitu, lai bieži vien nedaudzie un slikti atalgotie cietumsargi varētu aizsargāt viegli ievainojamus ieslodzītos no vardarbības un piespiešanas - ir jāuzņemas politiku veidotājiem un likumdevējiem, bet ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes ir atbildīgas par izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiedu seksa novēršanu. Piemēram, Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” un „Starptautiskās vadlīnijas par HIV/AIDS un cilvēktiesībām” uzsver, ka ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes ir atbildīgas par cīņu ar agresīvu seksuālo uzvedību, kā izvarošana, viegli ievainojamu ieslodzīto izmantošana un dažāda veida viktimizācija, nodrošinot adekvātu personāla nokomplektēšanu, efektīvu novērošanu, disciplināro sankciju piemērošanu, kā arī izglītības, darba un brīvā laika programmu realizēšanu. Tāpat jāveic tehniska rakstura uzlabojumi, piemēram, apgaismošanas, mazgāšanās un gulēšanas apstākļu pilnveidošana. Viegli ievainojamiem ieslodzītajiem jānodrošina aizsardzība, un nepilngadīgie ieslodzītie jāizmitina atsevišķi no pieaugušajiem.


71

5. kontroljautājumu saraksts. Prezervatīvu izplatīšana un nelabprātīga seksa gadījumu novēršana

Sekojošie faktori ietekmē prezervatīvu izplatīšanas un nelabprātīga seksa gadījumu novēršanas pasākumu efektivitāti. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumos realizētie pasākumi atbilst labajai praksei:

• Pirms prezervatīvu izplatīšanas programmas uzsākšanas: Vai ir sagatavotas

izglītojošas un informējošas aktivitātes, lai skaidrotu, kāpēc ir svarīgi sākt prezervatīvu izplatīšanu cietumā? (Programmu sākuma fāzei jābūt labi sagatavotai, it īpaši cietumos, kuros sākotnēji varētu tikt izrādīta pretestība prezervatīvu nodrošināšanai).

• Vai prezervatīvi ir viegli un diskrēti pieejami dažādās vietās cietumā tā, lai

ieslodzītie var paņemt prezervatīvu, citiem neredzot un bez nepieciešamības to prasīt?

• Vai krājumi tiek regulāri pārskatīti un, ja nepieciešams, papildināti? • Vai pēc nonākšanas cietumā prezervatīvi ir iekļauti ieslodzītajiem izsniegtā

„veselības komplektā”, kas satur informāciju par veselības aizsardzības jautājumiem, kā arī tādus priekšmetus kā lubrikantu uz ūdens bāzes, hloru saturošs šķīdums, skuveklis, zobu birste, ziepes, brošūra par HIV, citām infekcijas slimībām un narkotiku lietošanu, u.c.?

• Vai ir atļautas laulāto vizītes un vai šādām vizītēm ir nodrošināti prezervatīvi? • Vai prezervatīvi tiek nodrošināti ieslodzītajiem pēc atbrīvošanas no cietuma? • Vai tie ir bezmaksas? • Vai ir pieejams arī lubrikants uz ūdens bāzes? • Vai tiek veikti pasākumi, lai paaugstinātu prezervatīvu pieņemšanu un lietošanu

ieslodzīto vidū, piemēram, mudinot uz līdzbiedru izglītošanas diskusijām? • Vai HIV izglītošanas programma dod norādījumus ieslodzītajiem par pareizu

prezervatīvu un lubrikantu lietošanu? • Vai notiekošās personāla apmācības programmas satur sadaļas par HIV un īpaši

par to, kāpēc ir svarīgi padarīt prezervatīvus pieejamus cietumā? • Vai ieslodzītajām sievietēm ir pieejami prezervatīvi un lateksa plēves? (Lateksa

plēves ir nelieli, plāni, kvadrātveida lateksa gabali, ko izmanto orāli-vaginālā un orāli-anālā seksa laikā. Tās tiek izmantotas stomatoloģiskās procedūrās. Lateksa plēves palīdz samazināt seksuāli transmisīvo infekciju pārnešanas risku orālā seksa laikā, darbojoties kā barjera pret vaginālajiem un anālajiem izdalījumiem,


72

kas satur baktērijas un vīrusus).

• Vai tiek īstenoti pasākumi, lai cīnītos pret tādu agresīvu uzvedību kā izvarošana, viegli ievainojamu ieslodzīto izmantošana un visāda veida ieslodzīto viktimizācija?

• Vai ir izstrādāts plāns ar skaidriem mērķiem, uzdevumiem un laika grafikiem, lai

turpinātu samazināt šādas uzvedības izplatību? • Īpaši svarīgi – vai nepilngadīgie ieslodzītie tiek vienmēr turēti atsevišķi no

pieaugušajiem? Vai ir nodrošināta aizsardzība viegli ievainojamiem ieslodzītajiem?

Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai un citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas Kā skaidrots iepriekš, daudzi ieslodzītie visā pasaulē, atrodoties cietumos, lieto narkotikas, tajā starpā arī injicējamās. Vismaz daļēji iemesls tam ir fakts, ka liela ieslodzīto proporcija ir atkarīga no narkotikām. Lai samazinātu HIV transmisijas risku caur inficēta injicēšanas inventāra lietošanu, ieslodzītie ir jāmudina: • nelietot narkotikas vispār; • ja viņi turpina lietot, nedarīt to injicēšanas ceļā; • ja viņi injicē, nelietot kopīgu injicēšanas inventāru. Līdz ar to nepieciešams nodrošināt narkotiku atkarības ārstēšanu un programmas inficēšanās riska samazināšanai cietumos. Attiecībā uz narkotiku atkarības ārstēšanu, pieaug vienprātība par to, ka tā var būt efektīva cietumā, ja tā atbild uz ieslodzīto vajadzībām, ja tā ir pietiekoši ilgstoša un kvalitatīva un ja pēc atbrīvošanas no cietuma tiek nodrošināta tās turpināšana. Eksistē dažādi narkotiku atkarības ārstēšanas veidi, taču pamatā tos var iedalīt divās kategorijās: • farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai;

• uz abstinences sindromu balstītas programmas.


73

Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai Visa veida narkotiku atkarības ārstēšana atstāj zināmu iespaidu uz HIV transmisijas risku, taču farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmām ir vislielākais potenciāls samazināt injicējamo narkotiku lietošanu un ar to saistīto infekcijas izplatīšanās risku. Farmakoterapijas opioīdu atkarības ārstēšanai programmas ietver nelegālajai narkotikai līdzīgas iedarbības narkotikas izrakstīšanu, kas saistās ar zemāku risku nekā nelegālā narkotika. Šīs programmas izmanto kā HIV profilakses stratēģiju, kas piedāvā no narkotikām atkarīgiem cilvēkiem papildus iespēju atteikties no adatu lietošanas un koplietošanas. Kāpēc farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai? Visbiežāk izmantotā farmakoterapijas forma ir metadona terapija. Metadons jau desmitiem gadu tiek izmantots heroīna un citu opiātu atkarības ārstēšanai, un 2005. gadā tas tika pievienots Pasaules Veselības organizācijas „svarīgāko medikamentu” sarakstam. Nesenākā pagātnē izstrādātais buprenorfīns arī tiek diezgan plaši lietots daudzās valstīs. Ir pierādīts, ka abi preparāti ievērojami samazina HIV inficēšanās risku, mazinot narkotiku injicēšanu un uzlabojot no opiātiem atkarīgu cilvēku veselību un dzīves kvalitāti. Sabiedrībā īstenotās farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmas ir strauji izplatījušās kopš 1990.gadu vidus. Šodien vairāk nekā pusmiljons cilvēku visā pasaulē saņem metadonu vai buprenorfīnu. Kopīgās nostājas dokumentā ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS), PVO un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC) paziņoja, ka:

„Farmakoterapija ir viens no efektīvākajiem opioīdu atkarības ārstēšanas veidiem. Tas var samazināt augstās izmaksas indivīdiem, to ģimenēm un sabiedrībai kopumā, samazinot heroīna lietošanu un ar to saistīto nāves gadījumu skaitu, HIV izplatību un noziedzīgās aktivitātes. Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai ir būtisks uz sabiedrību balstītas pieejas komponents, kas vērsts uz opioīdu atkarības kontrolēšanu un HIV infekcijas profilaksi injicējošo narkomānu vidū.”

Ir daudz datu, kas pierāda farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu efektivitāti augsta injicēšanas riska un augsta HIV iegūšanas riska samazināšanā. Tāpat eksistē pierādījumi, ka farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu ir visefektīvākā ārstēšana, kas pieejama no heroīna atkarīgiem intravenozajiem narkomāniem, lai samazinātu mirstību, heroīna patēriņu un noziedzību. farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu sakarā radušās bažas ir izrādījušās nepamatotas. It īpaši minētā farmakoterapija nav izrādījusies par šķērsli narkotiku lietojuma pārtraukšanai, patiesībā ir pierādīts, ka tā ir efektīvāka par detoksikācijas programmām, veicinot ilgstošu piedalīšanos narkotiku atkarības ārstēšanas programmās un atturēšanos no nelegālu narkotiku lietošanas. Visbeidzot, eksistē pierādījumi, ka cilvēki, kas iesaistījušies metadona programmā un ir spiesti atteikties no metadona programmas ieslodzīšanas dēļ, bieži atgriežas pie narkotiku lietošanas, nereti cietumu sistēmas ietvaros un veicot injekcijas. Tāpēc tiek


74

plaši rekomendēts, lai ieslodzītajiem, kas sākuši farmakoterapiju ārpus cietuma, tiek atļauts to turpināt arī cietumā. Tāpat kā sabiedrībā kopumā, farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu, ja tā ir pieejama ieslodzītajiem, spēj samazināt injicēšanas praksi un šļirču koplietošanu cietumos. Līdz ar to Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijas par HIV/AIDS cietumos” iesaka: „Ieslodzītajiem, kas uzsākuši metadona programmu pirms ieslodzīšanas, ir jābūt iespējai turpināt šo ārstēšanu, atrodoties cietumā. Valstīs, kurās metadons ir pieejams no opiātiem atkarīgiem cilvēkiem sabiedrībā, šai ārstēšanai jābūt pieejamai arī cietumos.” Kur tā tiek piedāvāta? Visā pasaulē arvien lielāks skaits cietumu sistēmu piedāvā farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai ieslodzītajiem, tajā starpā cietumi Kanādā un Austrālijā, daži cietumi ASV, lielākā daļa cietumu sistēmu 15 „vecajās” Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, kā arī sistēmas citās valstīs, ieskaitot Irānu (Irānas Islāma Republiku) un Indonēziju. Spānijā šo ārstēšanu saņem 18% no visiem ieslodzītajiem jeb 82% no cilvēkiem ar narkotiku atkarību cietumā. Farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmas eksistē arī dažu „jauno” ES dalībvalstu cietumos (Ungārijā, Maltā, Slovēnijā un Polijā), tomēr tās nereti norit nelielos apmēros un dod labumu tikai nelielai daļai to ieslodzīto, kam tās nepieciešamas. Visbeidzot, aizvien vairāk cietumu sistēmu Austrumeiropā un bijušajā Padomju Savienībā sākušas farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmas (piemēram, Moldovā) vai plāno tās drīzumā sākt (piemēram, Kirgizstānā), bet pārējo reģiona valstu cietumos šīs programmas vēl arvien ir nepieejamas. Liecības par gūtajiem labumiem Dažas cietumu sistēmas vēl arvien nevēlas padarīt farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai pieejamu vai nodrošināt to ieslodzītajiem, kas to nesaņēma pirms ieslodzīšanas. Daži uzskata metadonu vai buprenorfīnu par kārtējo neiroleptisko līdzekli, kura nodrošināšana kavē virzību uz dzīvi, kas nav centrēta ap narkotikām. Daži savukārt iebilst pret farmakoterapiju morālu apsvērumu dēļ, apgalvojot, ka tā vienkārši aizvieto vienu atkarību izraisošu narkotiku ar citu. Tomēr pēdējos gados farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmu izvērtējumi cietumos ir uzrādījuši skaidras liecības par to sniegtajiem labumiem. Pētījumi liecina, ka ja devas ir adekvātas (vismaz 60 mg metadona) un ārstēšana tiek nodrošināta visa ieslodzījuma garumā, šādas programmas samazina narkotiku injicēšanas un adatu koplietošanas apjomus un no tā izrietošo HIV un citu ar asinīm pārnesamu infekciju izplatīšanos. Turklāt tās sniedz papildus vērtīgus labumus gan to ieslodzīto veselībai, kas tajās piedalās, gan cietumu sistēmām un sabiedrībai kopumā. Piemēram: • Farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu pozitīvi iespaido uzvedību cietumā,

samazinot narkotiku meklēšanas praksi un tādējādi paaugstinot drošību cietumā.


75

• Atkārtota ieslodzīšana ir ievērojami mazāk iespējama to ieslodzīto vidū, kas saņem farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu.

• Salīdzinājumā ar ieslodzītajiem, kas iesaistījušies detoksikācijas programmās, farmakoterapija ar metadonu/buprenorfīnu ievērojami atvieglo pēc atbrīvošanas ārstēšanas kursa uzsākšanu un turpināšanu.

• Lai arī cietuma personāls bieži sākumā izsaka bažas par drošību, vardarbīgu uzvedību un pāriešanu uz metadonu, šīs problēmas neparādās pēc tam, kad programma tiek ieviesta.

• Gan ieslodzītie, gan cietumu personāls ziņo par farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu pozitīvo ietekmi uz dzīvi cietuma vidē.

• Farmakoterapija ietver ikdienas kontaktu starp pacientiem un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, bieži novedot pie attiecībām, kas var palīdzēt risināt citas veselības problēmas un radīt saikni ar citām HIV profilakses stratēģijām.

29. ielikums. Kanāda: Farmakoterapijas ar metadonu izvērtējums cietumā uzrāda ieguvumus

Kanādas federālā cietumu sistēma paplašināja piekļuvi metadona terapijai pēc tam, kad izvērtējumā tika pierādīts, ka tai ir pozitīva ietekme uz ieslodzīto uzvedību pēc atbrīvošanas, kā arī cietumā. Šādas ārstēšanas programmas dalībnieki retāk izdarīja noziegumus un atgriezās cietumos. Tas ir svarīgi, jo cietuma farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmas izmaksas var līdzsvarot izmaksu ietaupījums, ja noziedznieki veiksmīgi paliek sabiedrībā ilgāku laika periodu nekā līdzīgi noziedznieki, kas nav saņēmuši šādu ārstēšanu.

Turklāt farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai var palīdzēt samazināt pārdozēšanas risku cilvēkiem, kas atbrīvoti no cietuma. Daudzi ieslodzītie atsāk narkotiku injicēšanu pēc iznākšanas brīvībā, taču tas saistās ar paaugstinātu fatālas pārdozēšanas risku samazinātas opiātu tolerances rezultātā. Pētījumos plaši atzīmēts liels skaits nāves gadījumu pirmo nedēļu laikā pēc iznākšanas no cietuma, kuru iemesls ir narkotiku pārdozēšana. Tas norāda uz to, ka narkomānijas ārstēšana visa ieslodzījuma garumā ir lietderīga un nepieciešama, lai novērstu riska situācijas, un izceļ farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu nozīmi ne tikai kā HIV profilakses stratēģiju cietumos, bet arī kā stratēģiju, lai samazinātu mirstību no pārdozēšanas pēc atbrīvošanas.

30. ielikums. Pozitīvi rezultāti: metadona terapija Irānas (Irānas Islāma Republikas) cietumos Lai novērstu riskantu uzvedību, 2003.gadā tika uzsākts pirmais metadona projekts „Ghezel-Hesar” cietumā Teherānas provincē. Nākamajos 18 mēnešos projekts tika īstenots vēl 12 citās Irānas provincēs. 1400 ieslodzīto piedalījās ārstēšanā ar metadonu programmas sākumposmā, un pēc tam šis skaits vēl turpināja augt. Ārstēšanas rezultāti ietver ievērojamu intravenozo narkotiku lietošanas samazinājumu, kam ir izšķiroša loma HIV profilaksē, un pašsavainošanās un kaušanās rādītāju samazināšanos par vairāk nekā 90%.


76

Papildus informācija par farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai atrodama izdevumos: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams šeit: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.

World Health Organization (2004). WHO/UNODC/UNAIDS position paper—substitution maintenance therapy in the management of opioid dependence and HIV/AIDS prevention. Pieejams angļu un krievu valodās: www.who.int/substance_abuse/publications/treatment/en/. Kopīgas nostājas dokuments par uzturošo terapiju opioīdu atkarības ārstēšanai. World Health Organization (2005). Evidence for action technical papers. Effectiveness of drug dependence treatment in preventing HIV among injecting drug users. („Narkotiku atkarības ārstēšanas efektivitāte HIV profilaksē intravenozo narkomānu vidū”). Pieejams šeit: www.who.int/hiv/idu/en/. Apskata liecības par ārstēšanu ar aizstājterapiju un secina, ka „politiku veidotājiem jāsaprot, ka narkotiku aizstājterapijas īstenošana ir kritiska sastāvdaļa HIV profilakses stratēģijā intravenozo opioīdu lietotāju vidū.” Corrections Victoria (2003). Victorian Prison Opioid Substitution Therapy Programme: clinical and operational policy and procedures („Viktorijas cietuma opioīdu aizstājterapijas programma: klīniskās un operatīvās politikas un procedūras”). Pieejams šeit: www.justice.vic.gov.au/. Lielisks dokuments ar politiku un procedūrām, kas nodrošina ietvaru aizstājterapiju ieviešanai. Correctional Service Canada (2003). Specific guidelines for methadone maintenance treatment („Specifiskas vadlīnijas metadona uzturēšanas terapijai”). Ottawa: CSC. Available at www.csc-scc.gc.ca/text/pblct/methadone/index-eng.shtml. Šīs vadlīnijas sniedz vispārīgu pārskatu par ieslodzītajiem un narkotiku lietošanu, tur atrodama atsevišķa sadaļa ar detalizētiem mērķiem un uzdevumiem metadona uzturēšanas terapijā, uzņemšanas kritērijiem un terapijas kvalitātes nodrošināšanu, par metadona pasākumu komandas (MIT) lomu; sadaļa par katra MIT locekļa atbildību; sadaļa par dozēšanu; sadaļa par urīna analīzēm, lai noteiktu narkotiku klātbūtni; sadaļa par narkotiku atkarības ārstēšanas pasākumiem, kas pavada MMT un vairāki pielikumi.

Vēl kāds iemesls, kāpēc farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai ir svarīga

Antiretrovirālā terapija (ARV) HIV ārstēšanai kļūst pieejama aizvien lielākā skaitā valstu ar zemu vai vidēju ienākumu līmeni, kurās līdz nesenai pagātnei šī ārstēšana nebija pieejama. Daudzās valstīs, it īpaši Austrumeiropā un Centrālāzijā, vairums cilvēku, kam nepieciešama ART, ir intravenozo narkotiku lietotāji. Daudzi no viņiem pavadīs zināmu laiku cietumā, un viņiem būs nepieciešams turpināt piekļūt farmakoterapijai opioīdu atkarības ārstēšanai un antiretrovirālai terapijai bez pārtraukuma, jo minētā farmakoterapija ir efektīvs līdzeklis, kas veicina intravenozo narkomānu iesaistīšanos ARV un vairo šīs terapijas rezultativitāti.


77

Citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas Pretstatā farmakoterapijai opioīdu atkarības ārstēšanai, kas kļūst aizvien pieejamāka daudzās cietumu sistēmās vismaz daļēji tāpēc, ka tai ir potenciāls samazināt injicējamo narkotiku lietojumu un no tā izrietošo infekcijas izplatīšanos, citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas parasti netiek īstenotas cietuma apstākļos ar HIV profilaksi kā vienu no galvenajiem mērķiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka ir maz informācijas par šo ārstēšanas formu kā HIV profilakses stratēģijas efektivitāti. Ir steidzami nepieciešams izvērtēt to efektivitāti HIV kontekstā. Vispārīgāk runājot, ja neskaita dažus izņēmumus, trūkst neatkarīga un sistemātiska šo pasākumu rezultātu izvērtējuma. Tomēr, papildus farmakoterapijai, ir svarīgi nodrošināt arī uz abstinences sindromu balstītas programmas, kurās ieslodzītie pilnīgi atturas no narkotiku lietošanas. Šādas programmas pastiprina ieslodzījuma iestāžu mērķi, mēģinot dot iespēju ieslodzītajiem dzīvot bez noziedzīgu nodarījumu veikšanas pēc izlaišanas brīvībā. Ir daudz dažādu uz abstinences sindromu balstītu programmu, bet tās visas sākas ar novērtējuma fāzi un tās visas satur detoksikācijas fāzi. Piemēri uz abstinences sindromu balstītām programmām iekļauj kognitīvās uzvedības terapiju, recidīva novēršanas terapiju vai terapeitisku kopienu pieeju. Kvalitatīva, atbilstoša un pieejama ārstēšana var uzlabot drošību cietumā, kā arī uzlabot ieslodzīto veselību un sociālo funkcionēšanu un samazināt atkārtotas nozieguma veikšanas iespēju, ja vien ārstēšana un atbalsts netiek pārtraukti, tiek nodrošināta aprūpe arī pēc atbrīvošanas un ja tā atbilst ieslodzīto individuālajām vajadzībām. Lai realizētu šādu programmu, vienmēr ir svarīgi iesaistīt speciālistus, kas spēj to ieviest un vadīt. Šāda ārstēšana ieslodzījuma vietās var palīdzēt samazināt narkotiku lietojumu cietumos un pēc atbrīvošanas. Ņemot vērā to, ka daudziem ieslodzītajiem ir nopietnas problēmas ar nelegālo narkotiku lietošanu, ir svarīgi izmantot ārstēšanas un rehabilitācijas iespēju, ko sniedz ieslodzījums. Ir nepieciešams nodrošināt, ka cietuma ārstēšanas programmās ieguldītie līdzekļi netiek zaudēti tādēļ, ka nav efektīvu programmu aprūpei pēc atbrīvošanas. Ja vien ārstēšana netiks turpināta sabiedrībā, noziedznieki var atgriezties pie vecajiem paradumiem. Daudziem bijušajiem ieslodzītajiem ir ne tikai narkotiku atkarības ārstēšanas vajadzības, bet arī grūtības ar mājokli un finansiāliem līdzekļiem, un pat psihiskas problēmas. Pēc atbrīvošanas viņi var saņemt vāju atbalstu no ģimenes vai pat tikt pakļauti ļoti nelabvēlīgiem ģimenes apstākļiem vai draugiem. Šī iemesla dēļ aprūpe pēc atbrīvošanas nedrīkst aprobežoties ar narkotiku atkarības ārstēšanu. Vislabāk būtu, ja dažus mēnešus pirms atbrīvošanas labošanas iestādes personāls varētu palīdzēt ieslodzītajiem ar narkotiku atkarības problēmu izstrādāt narkotiku atkarības ārstēšanas turpmāko plānu, identificēt arī citas vajadzības un norādīt šo vajadzību risināšanai piemēroto dienestu atrašanās vietu. Atbrīvotajiem ieslodzītajiem var vajadzēt, piemēram, no narkotikām brīvus dzīves apstākļus, iemācīt rakstīt, sniegt HIV informāciju un izglītošanu, palīdzēt iekārtoties darbā, veikt ilgtermiņa recidīva profilaksi un nodrošināt sociālos pakalpojumus. Centienus, kas skar noziedznieku iekārtošanu jaunā mājoklī, nereti uzņemas sabiedriskās organizācijas. Ir svarīgi, lai cietumi iesaistītos partnerībās ar šīm grupām.


78

6. kontroljautājumu saraksts. Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai un citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas

Sekojošie faktori ietekmē farmakoterapijas un citu narkotiku atkarības ārstēšanas formu efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumos realizētās programmas atbilst labajai praksei:

• Vai vadlīnijas par opioīdu atkarības ārstēšanu cietumos saskan ar vadlīnijām,

kas lietotas sabiedrībā? • Vai cilvēki, kas uzsākuši farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu pirms

nonākšanas cietumā, var turpināt šo ārstēšanos pēc apcietināšanas un ieslodzīšanas?

• Vai valstīs, kurās farmakoterapija ar metadonu/buprenorfīnu ir pieejama no

opioīdiem atkarīgiem indivīdiem sabiedrībā, tā ir pieejama arī ieslodzītajiem, kas vēlas to uzsākt cietumā, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā sabiedrībā?

• Vai metadona/buprenorfīna programmā ir ietverti visaptveroši pasākumi, lai

sagatavotu ieslodzīto atbrīvošanai, ieskaitot nosūtīšanas sistēmu uz metadona/buprenorfīna programmu ārpus cietuma?

• Vai cietuma darbinieki un ieslodzītie ir saņēmuši ticamu informāciju par

farmakoterapiju no opioīdiem atkarīgām personām? • Vai arī citas, uz abstinences sindromu balstītas ārstēšanas programmas ir

pieejamas ieslodzītajiem, kas tās pieprasa? • Vai šīs ārstēšanas formas ir balstītas uz pierādījumiem? • Vai tās satur komponentus par atbrīvošanas plānošanu un aprūpi pēc

atbrīvošanas, lai nodrošinātu to, ka ieslodzītie saņems arī turpmāku palīdzību un atbalstu cīņā ar atkarību un integrācijā atpakaļ sabiedrībā?

Dažās valstīs aprūpi pēc atbrīvošanas nodrošina probācijas inspektori. Dažos gadījumos daļa soda laika jāizcieš sabiedrībā attiecīgo iestāžu uzraudzībā. Ieslodzītie arī var tikt atbrīvoti priekšlaicīgi ar nosacījumu vai ar kādu citu nosacītas atbrīvošanas formu. Šajos gadījumos pastāv iespēja iekļaut nosacījumus, kas var palīdzēt atturēt noziedznieku no narkotiku lietošanas un citām riskantas uzvedības formām. Citi pasākumi narkotiku pieprasījuma samazināšanai Līdzās narkotiku atkarības ārstēšanai arī citas stratēģijas narkotiku pieprasījuma samazināšanai var līdzēt centieniem novērst HIV izplatību ieslodzījuma vietās. Tomēr no paša sākuma jāatzīmē, ka šādi centieni, visticamāk, neizskaudīs narkotiku lietošanu


79

cietumos. Patiesībā pat cietumu sistēmas, kas šādos centienos ieguldījušas lielus finansiālos līdzekļus, nav spējušas izskaust narkotiku lietošanu. Līdz ar to šie centieni nevar aizvietot citus iepriekš minētos pasākumus, bet var drīzāk tikt uzsākti, lai tos papildinātu. Informēšana par narkotikām un to lietošanu Nav pierādījies, ka informēšana par narkotikām un to lietošanu pati par sevi mainītu ar narkotiku lietošanu saistītu uzvedību. Tomēr nozīmīga un korekta informācija ir nepieciešama, lai varētu izdarīt veselīgas izvēles, un visām narkotiku atkarības programmām jāietver izglītošanas komponents. Darbs, mācības un citas aktivitātes Pētījumi rāda, ka viens no iemesliem, kāpēc daļa ieslodzīto cietumā lieto narkotikas, ir cīņa ar garlaicību un vientulību, kā arī vēlme veicināt relaksāciju. Tas liek domāt, ka ir nepieciešams piedāvāt vairāk mērķtiecīgu aktivitāšu cietumos. Piedāvājot iespējas ieslodzītajiem strādāt un/vai mācīties, atrodoties cietumā, kā arī tādas aktivitātes kā sports, teātris, garīgā un kulturālā pilnveide, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem rosinošu un veselīgu laika pavadīšanas veidu, var panākt pozitīvu efektu riskantu uzvedības modeļu samazināšanā, it īpaši gadījumos, kad papildus tiek piemērota narkomānijas profilakse (kas var ietvert gan informēšanu, gan dzīves iemaņu apgūšanu). Dzīves iemaņu apgūšana Svarīgi ir arī nodrošināt iespēju apgūt dzīves iemaņas. Dzīves iemaņas ir pozitīvas uzvedības spējas, kas saistītas ar pielāgošanos un kas dod iespēju indivīdiem efektīvi tikt galā ar ikdienas dzīves prasībām un izaicinājumiem. Tās ietver: pašapziņu, empātiju, komunikācijas spējas, interpersonālās iemaņas, lēmumu pieņemšanas, problēmu risināšanas, radošas domāšanas, kritiskas domāšanas prasmes un spēju kontrolēt emocijas un stresu. Šādas personīgās un sociālās kompetences, kopā ar piemērotu informāciju par narkotikām un to lietošanu, palīdz cilvēkiem izdarīt veselīgākas izvēles. Tā saucamo „no narkotikām brīvo” bloku veidošana Cita stratēģija, kas samazina narkotiku pieprasījumu un ko izmanto arvien lielāks skaits cietumu sistēmu, galvenokārt resursiem bagātās valstīs, ietver tā saucamo „no narkotikām brīvo” bloku izveidošanu. Parasti „no narkotikām brīvie” bloki vai ēkas spārni ir atdalītas dzīvojamās zonas cietuma teritorijā, kurās tiek īpaši sekots līdz narkotiku pieejamības ierobežošanai un kurās dzīvo ieslodzītie, kas brīvprātīgi parakstījuši līgumu, apsolot nelietot narkotikas. Dažos gadījumos uzmanība tiek vērsta tikai uz narkotiku lietošanas aizliegumu ar pastiprinātas pārmeklēšanas palīdzību, kamēr citas sistēmas nodrošina kompleksu pieeju, apvienojot narkotiku aizliegumu ar atkarības ārstēšanu. „No narkotikām brīvie” bloki var palīdzēt HIV izplatības novēršanas centieniem cietumos, ja to izveides rezultātā samazinās narkotiku, it īpaši intravenozo, lietošana. Daži pētījumi ir pierādījuši, ka tā sauktie „no narkotikām brīvie” bloki patiešām ievērojami samazina narkotiku lietošanas līmeni to cilvēku vidū, kuri tajos atrodas. Šādi „no narkotikām brīvie” bloki ir pievilcīgi lielam ieslodzīto skaitam, tajā skaitā ieslodzītajiem, kuriem nav narkotiku


80

atkarības, bet kas vēlas dzīvot no narkotikām brīvā vidē. Taču pētījumos nekas nav teikts par to, vai „no narkotikām brīvie” bloki interesē visproblemātiskākos narkomānus, it īpaši intravenozos, un vai tie spēj viņus atturēt no lietošanas. Līdz ar to šodien nav datu par „no narkotikām brīvo” bloku kā HIV profilakses stratēģijas efektivitāti.

7. kontroljautājumu saraksts. Citi pasākumi narkotiku pieprasījuma samazināšanai

Sekojošie faktori ietekmē pasākumu narkotiku pieprasījuma samazināšanai efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, vai jūsu cietumos realizētās programmas atbilst labajai praksei:

• Vai ieslodzītajiem tiek piedāvātas iespējas strādāt un/vai mācīties? • Vai tiek piedāvātas citas aktivitātes, kā sports, teātris un garīga un kulturāla

pilnveide? • Vai tiek nodrošināta svarīga un precīza informācija ieslodzītajiem par

narkotikām un to lietošanu? • Vai ieslodzītajiem ir nodrošināta iespēja apgūt dzīves iemaņas? • Vai ieslodzītajiem ir iespēja izvēlēties dzīvot „no narkotikām brīvos” blokos? • Vai ieslodzītajiem, kas dzīvo šādos blokos, tiek nodrošināts papildus atbalsts

ieslodzījuma laikā un pēc atbrīvošanas?

Pasākumi narkotiku piedāvājuma samazināšanai Lai mēģinātu samazināt narkotiku pieejamību cietumos, var tikt pielietotas ļoti dažādas meklēšanas un konfiskācijas metodes un procedūras. Piedāvājuma samazināšanas pasākumi ietver: nejaušu pārmeklēšanu, ko veic drošības personāls; personāla un apmeklētāju pārbaudes un pārmeklēšanu pie ieejas un izejas; narkotiku meklēšanas suņu izmantošanu; iekšējo videonovērošanu; perimetra drošības pasākumus (tīklu pārvilkšana pār pastaigu pagalmiem, augstāku sētu celšana, lai novērstu objektu iemešanu, ātras reaģēšanas automašīnu patrulēšana pa cietuma perimetru); produktu iegādi tikai no pārbaudītiem piegādātājiem; izlūkošanas datu analītiķu darbību ikvienā cietumā; narkotiku atklāšanas tehnoloģijas (piemēram, jona skeneri, rentgena mašīnas u.c.); apmeklētāju zonu projekta un plānojuma pārveidošanu, un narkotiku testu veikšanu (jeb urīna analīzes). Daudzi cietumi, it īpaši resursiem bagātās valstīs, ir likuši uzsvaru uz šiem narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumiem. Lai arī šādi pasākumi nav tieši vērsti uz HIV problēmas risināšanu cietumos, tie var radīt iepriekš neplānotas sekas HIV (un HCV) profilakses centienu jomā. Narkotiku aizliegšanas pasākumi var palīdzēt HIV profilakses


81

centieniem, samazinot narkotiku piedāvājuma apjomu un narkotiku injicēšanu cietumos. Tai pašā laikā tie varētu radīt papildus grūtības šādu centienu īstenošanā. Piemēram, daudzos cietumos bagātās valstīs regulāri vai arī pēc nejaušā principa tiek veiktas ieslodzīto urīna analīzes, lai noteiktu nelegālo narkotiku lietošanas gadījumus. Ieslodzītie, kuru analīzes uzrāda nelegālo narkotiku lietošanas faktu, var tikt sodīti. Raugoties no sabiedrības veselības perspektīvas, pastāv bažas, ka šādas programmas varētu palielināt, nevis samazināt risku ieslodzītajiem inficēties ar HIV. Ir pierādījumi, ka šādu programmu īstenošana var samazināt marihuānas pieprasījumu un lietošanu cietumos. Taču izskatās, ka šādas programmas maz ietekmē opiātu lietošanu. Pētījumu rezultāti liecina, ka neliela cilvēku daļa var pāriet uz intravenozo narkotiku lietošanu, lai izvairītos no marihuānas uziešanas narkotiku testā. Marihuānas klātbūtne urīnā saglabājas daudz ilgāk (līdz pat mēnesim) nekā tādu intravenozo narkotiku kā heroīns un citi opiāti. Daži ieslodzītie labāk izvēlas injicēt narkotikas nekā riskēt saņemt sodu par marihuānas smēķēšanu, lai minimizētu pieķeršanas un soda saņemšanas iespēju. Ņemot vērā sterilu adatu un šļirču nepietiekamību, kā arī kopīgas adatas izmantošanas gadījumu biežumu cietumos, pāriešana uz intravenozajām narkotikām var atstāt nopietnas sekas uz ieslodzīto veselību. Kopumā, neskatoties uz faktu, ka daudzas cietumu sistēmas veic būtiskus ieguldījumus narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumos, ir pārāk maz pārliecinošu un konsekventu empīrisko pierādījumu, lai apstiprinātu to efektivitāti narkotiku lietošanas samazināšanā. It īpaši, nepastāv pierādījumi, ka šie pasākumi var novest pie HIV riska samazināšanās. Tāpēc cietumiem ar ierobežotiem resursiem nevajadzētu īstenot dārgus pasākumus, kā narkotiku atklāšanas tehnoloģiju iegādi un testēšanu uz narkotiku klātbūtni organismā, kas var prasīt ievērojamu finanšu un cilvēku resursu daudzumu, ko drīzāk varētu izlietot HIV un AIDS problēmas risināšanai cietumos. Tā vietā vajadzētu koncentrēties uz pierādītajām un ekonomiski izdevīgajām HIV profilakses metodēm, kas aprakstītas iepriekš, un jātiecas uzlabot cietuma apstākļus, kā arī cietuma personāla darba apstākļus un algas, jo bez tā citas narkotiku pieprasījuma samazināšanas stratēģijas, visticamāk, nebūs veiksmīgas.

8. kontroljautājumu saraksts. Pasākumi narkotiku piedāvājuma samazināšanai

Sekojošie jautājumi jāņem vērā cietumiem, kas darbojas nepietiekamu resursu apstākļos, kad tie uzsāk pasākumus narkotiku piedāvājuma samazināšanai:

• Vai pasākumus narkotiku piedāvājuma samazināšanai ievada vai vismaz

pavada pasākumi, kas vērsti uz cietuma vides sakārtošanu un personāla darba apstākļu un algas uzlabošanu, saprotot, ka tie nevar būt veiksmīgi bez šiem pasākumiem?

• Vai tiek uzsākti tādi pasākumi kā drošības personāla veiktas nejaušas

pārmeklēšanas un vai tiek veiktas personāla un apmeklētāju pārbaudes un pārmeklēšana pie ieejas un izejas?


82

Detalizētāka informācija par pasākumu narkotiku piedāvājuma samazināšanai efektivitāti atrodama izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams šeit: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.

• Vai citu pasākumu narkotiku piedāvājuma samazināšanai – it īpaši narkotiku

atklāšanas tehnoloģiju un urīna analīžu – realizācija ir iespējama jūsu cietumos? Kādi ir priekšnoteikumi šādu pasākumu īstenošanai? Vai tie atņemtu vērtīgus resursus pārbaudītajām un ekonomiski izdevīgajām HIV profilakses stratēģijām vai centieniem uzlabot cietuma apstākļus un darbinieku algu?

Dezinfekcijas un attīrīšanas stratēģijas Viena no iespējām, kā samazināt HIV transmisijas risku caur injicēšanas piederumu kopīgu lietošanu, it īpaši gadījumā, ja nav pieejams sterils injicēšanas inventārs, ir nodrošināt ieslodzītajiem hloru saturošus šķīdumus un citus dezinficējošus līdzekļus. Daudzas cietumu sistēmas ir uzsākušas programmas, kas intravenozo narkotiku lietotājiem nodrošina dezinfekcijas līdzekļus, kā arī instrukcijas par to, kā dezinficēt injicēšanas piederumus pirms to atkārtotas lietošanas. Šādu programmu izvērtējums rāda, ka hloru saturošu šķīdumu izplatīšana ir iespējama cietumos un tā nerada draudus drošībai. Tomēr dažu pētījumu rezultāti rada šaubas par to, cik efektīvi hloru saturoši šķīdumi attīra injicēšanas piederumus. Šodien dezinficēšana kā HIV profilakses līdzeklis tiek uzskatīta tikai par otrā līmeņa stratēģiju pēc adatu un šļirču programmām. Tīrīšanas vadlīnijas iesaka, ka injicēšanas piederumus vispirms jāizmērcē koncentrētā hlora šķīdumā (5% nātrija hipohlorītā) vismaz 30 sekundes. Vairāk laika attīrīšanai nepieciešams gadījumā, ja tiek izmantots atšķaidīts hlora šķīdums. Turklāt hlora šķīduma izmantošanas efektivitātes pārskatā attiecībā uz hepatīta C profilaksi tika secināts, ka, „lai arī daļēju efektivitātes iespēju nevar izslēgt, publicētie dati skaidri liecina, ka hloru saturošiem šķīdumiem ir ierobežota iedarbība HCV (hepatīta C vīrusa) transmisijas novēršanā intravenozo narkotiku lietotāju vidū”. Cietumos hlora līdzekļu izmantošanai injicēšanas inventāra dezinfekcijā var būt vēl mazāka efektivitāte. Tam ir vismaz trīs iemesli:

• Cietumos pieejamos injicēšanas piederumus, kas nereti sastāv no jebkā, ko var pārveidot tā, lai tas caurdurtu ādu, var būt grūtāk efektīvi dezinficēt ar hloru nekā šļirces, kas tiek izmantotas ārpus cietuma (ar kurām tika veikti izmēģinājumi).

• Pat ja hloru saturošs šķīdums ir pieejams dažās vietās cietumā, ieslodzītajiem

var būt problemātiski tam piekļūt.


83

• Tīrīšana ir laikietilpīga procedūra, un ieslodzītie, visticamāk, neiesaistīsies

aktivitātēs, kas palielina risku tikt cietumsargu pieķertiem narkotiku lietošanā. No tā izriet, ka hloru saturošu šķīdumu programmām jābūt pieejamām cietumos, bet tikai kā otrā līmeņa stratēģijai pēc adatu un šļirču programmām, kamēr pretestība tām tiks pārvarēta, vai arī papildus tām. Cietumos, kur tiek īstenotas hloru saturošu līdzekļu programmas, koncentrētam saimniecības hlora šķīdumam jābūt viegli un diskrēti pieejamam ieslodzītajiem dažādās vietās cietumā kopā ar informāciju un izglītošanu par to, kā jātīra injicēšanas piederumi, un uzziņu par ierobežoto hlora kā dezinfekcijas līdzekļa efektivitāti HIV un it īpaši HCV deaktivizācijā.

9. kontroljautājumu saraksts. Dezinfekcijas un attīrīšanas stratēģijas Sekojošie faktori ietekmē dezinfekcijas un attīrīšanas stratēģiju efektivitāti. Šeit jūs varat pārbaudīt, vai jūsu cietumos realizētās programmas atbilst labajai praksei:

• Vai koncentrēts saimniecības hlora šķīdums ir pieejams? (Atšķaidīts hlora

šķīdums ir vēl mazāk efektīvs kā koncentrēts šķīdums). • Vai hlora šķīdums vai cits dezinfekcijas līdzeklis ir viegli un diskrēti pieejams

ieslodzītajiem, lai viņi varētu to paņemt dažādās vietās cietumā bez vajadzības to prasīt, un citiem ieslodzītajiem un personālam neredzot?

• Vai hlora šķīdums vai cits dezinfekcijas līdzeklis ir iekļauts ieslodzītajiem pēc

nonākšanas cietumā izsniegtā „veselības komplektā”, kas satur informāciju par veselības aizsardzības jautājumiem, kā arī tādus priekšmetus kā prezervatīvi, smērviela uz ūdens bāzes, skuveklis, zobu birste, ziepes, brošūra par HIV, citām infekcijas slimībām un narkotiku lietošanu, u.c.?

• Vai tas ir bezmaksas? • Vai ieslodzītie tiek informēti un izglītoti par to, kā tīrīt injicēšanas piederumus? • Vai ieslodzītie ir informēti par ierobežoto hlora kā dezinfekcijas līdzekļa efektivitāti

HIV un it īpaši HCV deaktivizācijā? • Vai hlora šķīdums tiek nodrošināts papildus adatu un šļirču programmai vai arī,

kamēr notiek šādas programmas sagatavošana? • Gadījumā, ja adatu un šļirču programma vēl neeksistē, vai tiek īstenoti centieni

šādas programmas sagatavošanai?


84


31. ielikums. Vadlīniju paraugs dezinfekcijas līdzekļu izplatīšanai cietumos Vadlīnijas 821-2 − Dezinfekcijas līdzekļu izplatīšana Kanādas labošanas iestāžu dienestā, izdotas 2004.gadā, sniedz detalizētu informāciju par to, kā ieslodzītos varētu apgādāt ar hloru saturošiem līdzekļiem. Vadlīniju teksts ir pieejams šeit: www.csc-scc.gc.ca/text/plcy/cdshtm/821-2-gl-eng.shtml. Cita starpā vadlīnijās teikts, ka: • Koncentrēts (no 5,25% līdz 7%) saimniecības hlora šķīdums ir jālieto kā

dezinfekcijas līdzeklis.

• Dezinfekcijas komplektam ir jāsastāv no:

a. vienas necaurspīdīgas 1 unces (29 ml) tilpuma pudelītes ar hlora šķīdumu, uz kura ir etiķete ar uzrakstu „Hlors. Nedzert un neinjicēt”;

b. vienas tukšas 1 unces (29 ml) tilpuma necaurspīdīgas pudelītes ūdenim; c. šļirču un adatu pareizas tīrīšanas instrukcijas.

• Katram jaunuzņemtajam ieslodzītajam tiek izsniegts viens dezinfekcijas komplekts - uzreiz pēc nonākšanas federālajā cietumā, kā arī katru reizi, kad ieslodzītais tiek nosūtīts un uzņemts citā ieslodzījuma vietā.

• Katrā ieslodzījuma iestādē ir jābūt vismaz trim noteiktām vietām, kur ieslodzītie var uzpildīt tukšu pudelīti vai saņemt jaunu pudelīti ar hloru saturošu šķidrumu. Šim nolūkam piemērotas ir tādas vietas, kur, iespēju robežās, ieslodzītajiem ir nodrošināta privāta telpa. Nekādā gadījumā nevajadzētu likt ieslodzītajam griezties pie personāla, lai uzpildītu dezinfekcijas līdzekļa pudelīti.

• Ieslodzītais, pie kura atrodas hloru saturošais līdzeklis daudzumā, kas pārsniedz 1 unci (29 ml), tiek uzskatīts par tādu, kura rīcībā ir kontrabanda, ja vien tam nav bijusi iepriekšēja atļauja.

• Tas, ka pie ieslodzītā ir vienas unces (29 ml) hloru saturoša šķīduma pudelīte, netiek uzskatīts par pietiekamu pierādījumu narkotiku lietošanai vai citai rīcībai, kas tiek uzskatīta par disciplināru pārkāpumu.

Hlora šķīduma izplatīšana ir jāpavada ar brīdinājumu par hlora šķīduma kā dezinfekcijas līdzekļa ierobežoto efektivitāti HIV un it īpaši HCV deaktivizācijā.


85

Adatu un šļirču programmas

Piezīme par terminoloģiju Šajā dokumentā mēs izmantojam terminu „adatu un šļirču programmas”, lai apzīmētu programmas, kas nodrošina intravenozās narkotikas lietojošiem cilvēkiem pieeju sterilam injicēšanas inventāram (adatām un šļircēm, kā arī citiem piederumiem, kas nepieciešami injicēšanai, piemēram, vates/marles tamponiem un sterila ūdens pudelītēm, jo, koplietojot šos piederumus, var notikt hepatīta C transmisija) un, visbiežāk, arī veselības izglītošanai, nosūtījumiem uz ārstēšanos, konsultācijām un citiem pakalpojumiem. Šī termina popularitāte ir augusi, un tas arvien biežāk aizstāj iepriekš izmantotos terminus, kā „adatu apmaiņas programmas” vai „šļirču apmaiņas programmas”. Tas ir precīzāks un atspoguļo programmu vairuma attīstīšanos no vienkāršas piederumu apmaiņas līdz to izplatīšanai ar vai bez izlietotā inventāra atdošanas. Dažos cietumos darbojas programmas, kurās izlietots injicēšanas inventārs tiek apmainīts pret jaunu, piemēram, ar automātu starpniecību. Tomēr lielākajā daļā programmu, gluži tāpat kā sabiedrībā ārpus cietuma, injicēšanas piederumi tiek izdalīti, un tiek piedāvāti arī papildus pakalpojumi.

It īpaši tāpēc, ka hlora šķīduma un citu dezinfekcijas līdzekļu efektivitāte HIV un citu vīrusu iznīcināšanā ir apšaubāma, sterila injicēšanas inventāra nodrošināšana ieslodzītajiem tiek plaši rekomendēta. Pieeja steriliem narkotiku injicēšanas piederumiem nodrošinātu, ka ieslodzītajiem nevajadzētu koplietot savu inventāru. Jau 1993. gadā Pasaules Veselības organizācija savās „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” ieteikusi, ka „valstīs, kurās tīras šļirces un adatas ir pieejamas intravenozo narkotiku lietotājiem sabiedrībā, jāapsver iespēja nodrošināt tīru injicēšanas inventāru ieslodzījuma garumā un pēc atbrīvošanas no cietuma”. To pašu ieteikusi arī ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS un daudzas citas nacionālas un starptautiskas organizācijas. Arī „Starptautiskās vadlīnijas par HIV/AIDS un cilvēktiesībām” uzsver, ka ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēm ir jānodrošina ieslodzītie ar HIV profilakses līdzekļiem, ieskaitot „tīru injicēšanas inventāru”.

Loģiskais pamatojums adatu un šļirču programmu realizēšanai cietumos, kur notiek narkotiku injicēšana, ir vēl stingrāks kā sabiedrībās ārpus cietuma. Cietumos, kur eksistē narkotiku injicēšanas prakse, risks saslimšanai ar vīrusu infekcijām, kas tiek pārnestas ar asinīm, ir augstāks, jo bieži vien liels ieslodzīto skaits koplieto injicēšanas piederumus. Lai arī parasti injicēšana cietumos notiek retāk nekā sabiedrībā ārpus cietumiem, katra injicēšanas epizode ir riskantāka sakarā ar injicēšanas piederumu deficītu un biežāku adatu koplietošanu. Straujā cietuma iemītnieku aprite arī ir iemesls tam, ka biežāk nekā ārpus cietumu sabiedrībā mainās injicēšanas partneri, un eksistē ievērojama mijiedarbība starp ieslodzītajiem un intravenozajiem narkomāniem sabiedrībā ārpus cietumiem.

Pasaulē pirmā cietuma adatu un šļirču programma tika izveidota Šveicē 1992.gadā. Kopš tā laika, šādas programmas īstenotas dažādos cietumu apstākļos vairāk kā 50 cietumos Rietumeiropā, Austrumeiropā un Centrālāzijā.


86

Dažās valstīs adatu un šļirču programmas ieviestas tikai nedaudzos cietumos, kamēr Spānijā un Kirgizstānā programmas ir strauji paplašinājušās un darbojas daudzos cietumos ar mērķi padarīt tās pieejamas visos cietumos.

Vispirms programmas tika īstenotas mazos Šveices cietumos, bet ar laiku tās sāka realizēt vīriešu un sieviešu cietumos, mazās, vidējās un lielās iestādēs, visu drošības klasifikāciju cietumos, civilās un militārās cietumu sistēmās, iestādēs ar atšķirīgām brīvības ierobežošanas formām (pirmstiesas apcietinājumā esošām personām un notiesātajiem, atklāta un slēgta drošības tipa cietumos) un ieslodzījuma vietās, kur ir atsevišķu kameru bloki, kā arī vietās, kur ieslodzītie dzīvo barakās.

32. ielikums. Adatu un šļirču programmas Kirgizstānas Republikas cietumos: pragmatiskas rīcības modelis

Kādā Kirgizstānas Republikas cietumā 2002.gada oktobrī tika uzsākts pilotprojekts. Tika izlemts, ka injicēšanas inventāram vajadzētu būt pieejamam vietā, kur ieslodzītos nevarētu redzēt sargi – līdz ar to tas tika novietots slimnīcas palātās. Pilotprojektā tika iekļauts arī cits injicēšanas piederumu izplatīšanas veids, izmantojot ieslodzītos kā brīvprātīgos līdzbiedrus, tāpat kā Moldovā. Projekta koordinatori secināja, ka nepieciešamas ir abas pieejas. 2003. gada sākumā tika izdots rīkojums, kas atbalstīja sterila injicēšanas inventāra nodrošināšanu visos Kirgizstānas cietumos, un 2004.gada aprīlī tas jau bija pieejams 11 cietumos. Visās labošanas iestādēs injicēšanas piederumu izplatīšana notikusi ar ieslodzīto palīdzību, kas apmācīti kā līdzbiedru kontaktpersonas, kas sadarbojas ar medicīnas darbiniekiem. 2004. gada aprīlī apmēram 1000 narkotikas lietojošu cilvēku piekļuva adatu un šļirču programmai. Cilvēkiem, kas lieto narkotikas, tiek izdalīta viena šļirce ar trim papildus adatu uzgaļiem. Tas dod iespēju narkotikas lietojošajiem ieslodzītajiem injicēt biežāk, pat līdz trim reizēm dienā, bez vajadzības atkārtoti lietot adatu. Tas arī samazina programmas izmaksas, jo uzgaļi maksā mazāk nekā veselas šļirces ar adatām.

33. ielikums. Adatu un šļirču programmas Spānijas cietumos

Adatu un šļirču programmas kā pilotprojekts tika uzsāktas divos Spānijas cietumos 1998.-1999.gadā. Pēc pozitīviem rezultātiem brīvprātīgi pievienojās deviņi citi cietumi. Izvērtējums parādīja, ka:

• Īstenošana cietumos ir iespējama un var tikt pielāgota cietuma apstākļiem.

• Adatu un šļirču programmas cietumā veicina izmaiņas ieslodzīto uzvedībā, kas ved pie mazāk riskantas injicēšanas prakses.

• Adatu un šļirču programmas cietumos palīdz pārliecināt ieslodzītos uzsākt narkotiku atkarības ārstēšanu.

• Adatu un šļirču programmas īstenošana nepalielina heroīna vai kokaīna lietošanas apjomu.

2001.gadā ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes izdeva direktīvu, pieprasot visiem cietumiem uzsākt adatu un šļirču programmu kā cietuma režīma sastāvdaļas īstenošanu. No 2005.gada šīs programmas darbojās 33 cietumos Spānijā.


87

Svarīgi, ka kopš īstenošanas bagātajās cietumu sistēmās Rietumeiropā, programmas tiek realizētas arī valstīs ar ļoti ierobežotiem finansiālajiem resursiem Austrumeiropā un Centrālāzijā. Programmas parasti vispirms tika ieviestas kā pilotprojekti un pēc tam izpletās uz citiem cietumiem. Tiek izmantoti vairāki sterila injicēšanas inventāra izplatīšanas modeļi, tajā starpā automāti, izdalīšana, ko veic cietuma ārsti, citi veselības aprūpes darbinieki vai narkotiku atkarības konsultanti, vai sabiedrības veselības speciālisti, kā arī dalīšana, ko veic ieslodzītie, kas apmācīti kā līdzbiedri, kas veido kontaktus ar sabiedrību. Fakti par cietumos īstenoto adatu un šļirču programmu efektivitāti Vissvarīgākie atklājumi, ko sniedz izvērtējumi un pieredze no citiem cietumiem, kuros notikušas šādas programmas, ietver: • Cietumos realizētas adatu un šļirču programmas efektīvi samazina kopīgu adatu

lietošanu un no tā izrietošo inficēšanos ar HIV. Izvērtējumi parādīja, ka šļirču koplietošana tika pārtraukta vai arī ievērojami samazinājās.

• Adatu un šļirču programmas neapdraud uz abstinences sindromu balstītas programmas. Cietumos, kur šādas programmas ir ieviestas, nelegālās narkotikas joprojām ir aizliegtas. Apsardzes darbinieki joprojām ir atbildīgi par nelegālu narkotisko vielu atrašanu un konfiscēšanu. Tomēr ir atzīts, ja un kad narkotikas ienāk cietuma vidē un ieslodzītie tās lieto, galvenajai prioritātei ir jābūt HIV un hepatīta C transmisijas novēršanai ar nedrošu injekciju starpniecību. Tādēļ, lai arī narkotikas joprojām ir nelegālas, adatas un šļirces oficiālās programmas ietvaros nav nelegālas. Programmu izvērtējumos konstatēts, ka adatu un šļirču programmas cietumos patiesībā veicina to, ka narkotiku lietotājiem tiek nozīmētas narkotiku atkarības ārstēšanas programmas un ka lielāks skaits ieslodzīto arī pievienojas šīm programmām.

• Citi ieguvumi ietver abscesa gadījumu samazināšanos, stresa mazināšanos, uzlabojumus attiecībās starp ieslodzītajiem un personālu un paaugstinātu apzināšanos par slimību pārnešanu un riskantas uzvedības formām.

• Kopš pirmās programmas uzsākšanas 1992. gadā nav saņemtas ziņas par to, ka šļirces jebkad būtu izmantotas kā ieroči kādā cietumā, kur darbojas šī programma. Patiesībā tiek ziņots par personāla drošības uzlabošanos cietumos ar adatu un šļirču programmām, jo ir samazinājies personāla savainošanās gadījumu skaits ar paslēptām šļircēm kameru pārmeklēšanas laikā. Savainošanās iespējamība samazinās pateicoties tam, ka ieslodzītajiem atļauj turēt injekciju instrumentus noteiktā vietā un tie nav jāslēpj, kā rezultātā arī samazinās risks iegūt adatas dūriena traumas kratīšanu laikā. Cietumu personāls arī norāda, ka adatu un šļirču programmas ļauj vieglāk kontrolēt injicēšanas instrumentus.

• Šļirču pieejamība nenoved pie intravenozo narkomānu skaita palielināšanās ieslodzījuma vietās. Veicot novērtēšanu, dažos cietumos pat tika konstatēta intravenozo narkotiku lietotāju skaita samazināšanās.


88

• Pirms šo programmu ieviešanas cietuma personālu regulāri vajadzēja pārliecināt, lai viņi akceptētu vai vismaz paciestu adatu un šļirču programmas. Tomēr programmas pēc to ieviešanas tiek labprāt pieņemtas, un atbalsts no personāla puses, kā arī no ieslodzītajiem, kuri lieto narkotikas, un arī tiem, kuri tās nelieto, kopumā ir liels.

• Noteicošais faktors adatu un šļirču programmu veiksmei cietumos ir nepieciešamība nodrošināt, lai visiem ieslodzītajiem ir viegla un konfidenciāla pieeja programmām, un nodibināt uzticēšanos, ka viņi varēs piekļūt šļircēm, kad viņiem tās būs nepieciešamas, nebaidoties no jebkādām negatīvām sekām no cietuma personāla puses. Ja ieslodzītajiem ir ierobežota piekļuve programmai vai trūkst uzticības tai, injicēšanas piederumu koplietošana turpināsies, un arī labumi cietuma personālam samazināsies sakarā ar to, ka adatas un šļirces arī turpmāk tiks slēptas, tādējādi palielinot risku personālam gūt ievainojumus no adatu dūrieniem. Daudzos cietumos tas nozīmē, ka izplatīšana ar cietuma medmāsu vai ārstu vai pat nevalstisku organizāciju vai veselības personāla palīdzību, kas ierodas cietumā ar šādu mērķi, nebūtu labākā opcija, sakarā ar to, ka pieeja programmai būtu pārāk ierobežota. Šādos cietumos izplatīšana ar līdzbiedru palīdzību ir novedusi pie daudz plašākas pieejamības. Piemēram, Moldovā tikai neliels ieslodzīto skaits piekļuva programmai, kad piederumi atradās cietuma veselības aprūpes sektorā. Tikai tad, kad ieslodzītie varēja iegūt injicēšanas inventāru no citiem ieslodzītajiem, kas bija apmācīti kaitējuma samazināšanas pakalpojumos, izdalītā injicēšanas inventāra skaits ievērojami pieauga.

• Atbalsts no ieslodzīto un personāla puses ir svarīgs, un gan ieslodzītajiem, gan personālam ir jāsaņem informācija un apmācība par programmām un sagaidāmajiem ieguvumiem, kā arī jābūt iesaistītiem programmu veidošanā un īstenošanā.

10. kontroljautājumu saraksts. Adatu un šļirču programmas Sekojošie faktori ietekmē adatu un šļirču programmu efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumos realizētās programmas atbilst labajai praksei:

• Pirms programmas uzsākšanas: Vai ir sagatavotas izglītojošas un

informatīvas aktivitātes, lai skaidrotu, kāpēc ir svarīgi uzsākt programmu? Vai ieslodzītie un personāls ir iesaistīti programmas sagatavošanā?

• Vai ieslodzītie uzticas adatu un šļirču programmai? Vai viņi var piekļūt

adatām un šļircēm, nebaidoties no jebkādām negatīvām sekām? • Vai ieslodzītajiem ir pietiekama piekļuve programmai? • Vai ieslodzītajiem ir nodrošināta pieeja dažāda veida šļircēm un citiem

injicēšanas piederumiem, piemēram, vates tamponiem un sterila ūdens pudelītēm?


89

Detalizētāku informāciju un uzziņas par adatu un šļirču apmaiņas programmām meklēt šajā izdevumā: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Needle and Syringe Programmes and Decontamination Strategies. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi cīņai pret HIV cietumos: adatu un šļirču programmas un dezinfekcijas stratēģijas”). Pieejams:

www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html. Detalizētu plānu un vadlīnijas, kas tika izmantotas adatu un šļirču programmu ieviešanai, meklēt: Ministerio Del Interior/Ministerio De Sanidad y Consumo (2003). Needle Exchange in Prison. Framework Programme („Adatu un šļirču apmaiņa cietumā. Ietvara programma”). Madrid: Ministerio Del Interior/Ministerio De Sanidad y Consumo. Svarīgs materiāls ikvienam, kurš vēlas redzēt, kā cietumā var izveidot veiksmīgu programmu. Teksts pieejams spāņu, angļu un franču valodās. Cits, mazāk izsmeļošs dokuments par to pašu tēmu ar nosaukumu: Elementos clave para la implantacion de Programas de Intercambio de Jeringuillas en Prision („Elementi, kas svarīgi šļirču apmaiņas programmu ieviešanai cietumos”). Pieejams: www.msc.es/ciudadanos/enfLesiones/enfTransmisibles/sida/prevencion/progInterJeringuillas/PIJPrisiones/elemClavePIJIng.htm.

• Vai ieslodzītie var iegūt sterilu injicēšanas inventāru no citiem ieslodzītajiem bez nepieciešamības atklāt savu kā narkotiku lietotāja identitāti cietuma administrācijai?

• Vai šī programma ir daļa no visaptverošākas profilakses programmas, kas

ietver narkotiku atkarības ārstēšanu? • Vai vadība pauž savu atbalstu programmai un atbalsta tajā iesaistītos

darbiniekus un ieslodzītos? • Vai programma tiek pastāvīgi pārraudzīta, lai nepieciešamības gadījumā

varētu to pielāgot tā, lai tā labāk atbildētu uz ieslodzīto un personāla vajadzībām?

Sakarā ar to, ka adatu un šļirču programmas ir demonstrējušas savu efektivitāti un negatīvo seku trūkumu, tās ir steidzami jāievieš cietumos, kuros notiek narkotiku injicēšana. Gluži kā ar citiem pretrunīgiem pasākumiem vai tādiem, kas acīmredzami nesakrīt ar sistēmā valdošajiem paradumiem, liela nozīme ir atbalstošiem līderiem, lai veiksmīgi izstrādātu un realizētu adatu un šļirču programmas cietumā.


90

Ar visaptverošu informāciju par tuberkulozes ierobežošanu cietumos var iepazīties šajā izdevumā: World Health Organization and International Committee of the Red Cross (2001). Tuberculosis Control in Prisons: A Manual for Programme Managers („Tuberkulozes ierobežošana cietumos: rokasgrāmata programmu vadītājiem”). Pieejams angļu, spāņu un krievu valodās šeit: www.who.int/docstore/gtb/publications/

prisonsNTP/; World Health Organization. Interim policy on collaborative TB/HIV activities (2004). („Pagaidu politika par aktivitātēm tuberkulozes/HIV jomā”). Pieejams angļu, franču, krievu un spāņu valodās šeit: www.who.int/tb/publications/tbhiv_interim_policy/en/.

Citi pasākumi Seksuāli transmisīvo infekciju diagnosticēšana un ārstēšana Seksuāli transmisīvo infekciju (STI) savlaicīga noteikšana un ārstēšana ir svarīga tāpēc, ka šīs infekcijas palielina HIV pārnešanas un iegūšanas risku.

11. kontroljautājumu saraksts. Seksuāli transmisīvo infekciju kontrole

Sekojošie faktori ietekmē seksuāli transmisīvo infekciju (STI) kontrolēšanas centienu efektivitāti cietumos. Šeit jūs varat pārbaudīt, cik lielā mērā jūsu cietumos realizētās programmas atbilst labajai praksei:

• Vai veselības aprūpes darbinieki ir apmācīti par STI ierobežošanu? • Vai ieslodzītie tiek izmeklēti uz STI pēc nokļūšanas cietumā? • Vai STI ārstēšana ir pieejama un tiek piedāvāta visiem ieslodzītajiem, kam tā

nepieciešama? • Vai visiem ieslodzītajiem ir nodrošināta nepieciešamā informācija par STI?

Tuberkulozes izplatības ierobežošana Ir aprēķināts, ka tuberkuloze cietumos ir līdz pat 100 reizēm izplatītāka kā sabiedrībā kopumā. Visur, kur tuberkuloze sastopama cietumos, tā ir nozīmīga veselības problēma. Standartiem neatbilstoši dzīves apstākļi cietumos, ieskaitot pārapdzīvotību, sliktu ventilāciju un nepareizu uzturu, padara tuberkulozes izplatības ierobežošanas centienus daudz grūtākus. Turklāt cietumi no ģeogrāfiski visdažādākajām vietām (no Taizemes un Ņujorkas štata līdz pat Krievijai) ziņojuši par augstiem pret zālēm rezistentas tuberkulozes saslimšanas gadījumu rādītājiem. Tuberkuloze ir reāls drauds visu ieslodzīto, cietuma darbinieku un visas sabiedrības veselībai. Ieslodzītie, kam ir HIV, pakļauti sevišķam riskam. HIV infekcija ir visnopietnākais riska faktors tuberkulozes attīstībai, un tuberkuloze ir galvenais nāves iemesls HIV pozitīvo cilvēku vidū. Šo iemeslu dēļ cietuma administrācijai līdzās HIV programmām ir jāīsteno visaptverošas tuberkulozes ierobežošanas programmas.


91

Vakcinācija pret hepatītu B Hepatīts B viegli izplatās cietumos. Atšķirībā no HIV, inficēšanās risks ar hepatītu B var tikt samazināts ar vakcīnas palīdzību. Visiem darbiniekiem un ieslodzītajiem jābūt vieglai pieejai bezmaksas hepatīta B vakcīnai. Turklāt jāapsver arī vakcīnas pret hepatītu A nodrošināšana riska grupā ietilpstošajiem ieslodzītajiem. Hepatīta C profilakse Lielākā daļa iepriekš minēto pasākumu ne tikai sekmē HIV transmisijas riska mazināšanos cietumos, bet arī veicina hepatīta C vīrusa (HCV) inficēšanās riska krišanos. Tomēr, kā skaidrots iepriekš 5.ielikumā, HCV izplatās daudz vienkāršāk kā HIV, tajā starpā caur skuvekļu un zobu birstu koplietošanu, tetovēšanos un ķermeņa pīrsingu. Tāpēc ir svarīgi, lai cietumu sistēmas padarītu informāciju par HCV transmisijas risku pieejamu visiem ieslodzītajiem un personālam, kā arī izglītotu viņus par veidiem, kā samazināt šo risku. Turklāt ieslodzītajiem jābūt pieejai skuvekļiem un zobu birstēm, lai viņiem nebūtu ar tiem jādalās; cietuma sistēmām jāapsver arī pasākumi HCV izplatības mazināšanai caur tetovēšanu un ķermeņa pīrsingu, piemēram, nodrošinot ieslodzītajiem pieeju steriliem tetovēšanas piederumiem. Personāla aizsargāšana Personāla aizsargāšana no infekcijas slimībām ir gan pienākums, gan labas pārvaldības sastāvdaļa. Augsti HIV un citu infekcijas slimību rādītāji cietumos padara tos par stresa pilnām darba vietām. Augstie personāla mainības rādītāji, sakarā ar sliktu veselību vai neapmierinātību ar darba apstākļiem, atstāj ievērojamas sekas uz cietumu pārvaldīšanu. Ir ļoti svarīgi, lai darbinieki saņemtu sākotnēju un nepārtrauktu apmācību, kas dotu viņiem iespēju pildīt savus pienākumus veselīgā un drošā veidā, pašiem jūtoties droši un spējot sniegt arī ieslodzītajiem piemērotus padomus un atbalstu. Šādai apmācībai jāsniedz personālam prasmes iepriekš paredzēt un kontrolēt situācijas, kurās viņi varētu tikt pakļauti HIV vai hepatītam. Darbinieki jāapmāca arī drošā pirmās palīdzības nodrošināšanā. Pildot darba pienākumus, attiecīgajam cietuma personālam jābūt pieejai personīgās aizsardzības inventāram, kā lateksa cimdiem, maskām elpināšanai no mutes mutē, aizsargbrillēm, ziepēm un spoguļiem, kas domāti izmantošanai izmeklēšanā. Jāizstrādā drošas darba procedūras, ieskaitot pārmeklēšanas procedūras. Jāparedz arī procedūras pēc kontakta. Procedūrām jāiekļauj tūlītējā rīcība, sekojošā rīcība, uzskaites žurnāla kārtošana un konfidencialitāte. Visbeidzot, personālam jānodrošina pieeja piemērotai profesionālai konsultēšanai un turpmākiem pakalpojumiem pēc iespējama un skaidri zināma kontakta ar asinīm un ķermeņa sekrētiem. Visbeidzot, pietiekami lielas telpas, adekvāts apgaismojums un optimāls personāla komplektācijas līmenis ir svarīgi faktori, lai nodrošinātu drošu darba praksi, un nepieciešami arī pasākumi vispārējo darba apstākļu uzlabošanai.


92

Papildus informācija atrodama izdevumā: Worksafe Australia (1995). Infectious disease control—police, prison officers, other workers in correctional facilities and emergency response workers („Infekcijas slimību kontrole – policijai, cietuma personālam, citiem darbiniekiem labošanas iestādēs un neatliekamās palīdzības darbiniekiem”). Šī faktu lapa piedāvā piemērus tam, kas jādara darba vietām, lai padarītu cietuma personāla darba apstākļus drošus. Pieejams šeit: www.worksafe.nt.gov.au/corporate/ bulletins/pdf/01-05/01.01.06.pdf.

Piemērs politikai, kā novērst kontaktu ar asinīm un/vai ķermeņa sekrētiem atrodams izdevumā: Correctional Service Canada, Commissioner’s Directive 821-1. Pieejams šeit: www.cscscc.gc.ca/text/plcy/cdshtm/821-1protocol-eng.shtml.

12. kontroljautājumu saraksts. Pasākumi cietuma personāla aizsardzībai

• Vai personāls saņem sākotnēju un nepārtrauktu apmācību, kas dod viņiem iespēju pildīt savus pienākumus veselīgā un drošā veidā?

• Vai cietuma personāls ir apmācīts pirmās palīdzības sniegšanā? • Vai cietuma personālam ir nodrošināta pieeja aizsardzības inventāram, kā

lateksa cimdiem, maskām elpināšanai no mutes mutē u.c.? • Vai ir izstrādātas un pieņemtas drošas darba procedūras? Vai tās ietver

pārmeklēšanas procedūras? • Vai ir izstrādāts un pieņemts protokols, kā rīkoties pēc kontakta ar asinīm un

ķermeņa sekrētiem? • Vai cietuma personālam ir pieeja profilaktiskai aprūpei pēc kontakta ar

riskantiem faktoriem? • Vai bezmaksas vakcinācija pret hepatītu B ir pieejama visiem darbiniekiem? • Vai apgaismojums darba telpās ir pietiekams? Vai ir pietiekoši daudz vietas,

lai darbinieki varētu droši pildīt savus darba pienākumus? • Vai personāla komplektācijas līmenis ir adekvāts?

Tai pašā laikā nav svarīgi zināt ieslodzīto (un darbinieku) HIV statusu, un pret visiem jāizturas vienādi – tā, it kā viņi būtu HIV pozitīvi – drošības nolūkos un ar mērķi nepieļaut diskrimināciju.


93

Ārstēšanas, aprūpes un atbalsta sniegšana ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS Līdzās visaptverošas profilakses programmas nodrošināšanai cietumi ir atbildīgi par tādas ārstēšanas, aprūpes un atbalsta sniegšanu ieslodzītajiem, kas līdzvērtīgi standartam, kas pieejams sabiedrībā ārpus cietuma. Tiesības uz medicīnisko aprūpi cietumos ietver pieeju antiretrovirālai (ARV) terapijai visaptverošas HIV ārstēšanas, aprūpes un atbalsta kontekstā. Kompleksās ARV terapijas parādīšanās ievērojami samazinājusi mirstību no HIV infekcijas un AIDS visās pasaules valstīs, kur šī terapija kļuvusi pieejama. Paralēli notikusi arī mirstības rādītāju samazināšanās šo valstu cietumu sistēmās ieslodzīto indivīdu vidū. ARV terapijas nodrošināšana cietumos tiem, kam tā ir nepieciešama, ir izaicinājums, taču nepieciešams un izpildāms. Pētījumi ir dokumentāri apstiprinājuši faktu, ka nodrošinot aprūpi un pieeju medikamentiem, ARV terapijai ir labi panākumi arī cietumos. Tiesības baudīt augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu saskaņā ar līdzvērtības principu diktē, ka ieslodzītajiem jānodrošina piekļuve tādiem pašiem aprūpes standartiem, kādi pieejami cilvēkiem ārpus cietuma. 2003. gada septembrī PVO, UNAIDS un Pasaules Fonds cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju uzsāka iniciatīvu ar mērķi padarīt efektīvu HIV ārstēšanu pieejamu jaunattīstības valstīs un valstīs ar pārejas ekonomiku (tā saucamo „Treat 3 Million by 2005 (3 by 5)” jeb „Izārstēt 3 miljonus līdz 2005.gadam” („3 līdz 5”)), daļēji tās apziņas dēļ, ka HIV palielina plaisu starp bagātām un nabadzīgām valstīm, kā arī tās pārliecības dēļ, ka tiesības uz veselību un dzīvību nedrīkst būt atkarīgas no spējas samaksāt par medikamentiem. Lai arī ambiciozais mērķis netika sasniegts, 2005.gada Pasaules Samitā un 2006.gada Augstā līmeņa sanāksmē par AIDS pasaules līderi uzņēmās veicināt visus nepieciešamos centienus, lai līdz 2010.gadam sasniegtu mērķi – universālu pieeju visaptverošai HIV profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam. Lai sekmētu šos centienus, tagad ir pieejami papildus resursi apjomīgāka pasākumu kopuma finansēšanai, tajā starpā no Pasaules Fonda cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju. Pateicoties šīm iniciatīvām, ARV terapija kļūst arvien plašāk pieejama valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni, un valstis tuvojas 2010. gada mērķa sasniegšanai par universālu pieeju HIV profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam. Tāpēc kritiska nozīme būs tam, lai ārstēšana kļūtu pieejama arī visiem ieslodzītajiem, kam tā nepieciešama. Sakarā ar to, ka cietumiem jānodrošina ieslodzītajiem ārstēšanas standarts, kas ekvivalents tam, kas pieejams sabiedrībā ārpus cietuma, arvien vairāk cietumiem nākamo gadu laikā nāksies būt gataviem nodrošināt ARV terapiju ieslodzītajiem ar HIV, iekļaujot iespēju turpināt ārstēšanu bez pārtraukuma pēc aresta un pārliecinoties, ka ārstēšana var bez pārtraukuma turpināties arī pēc atbrīvošanas. Ar to saistīti ļoti daudzi nozīmīgi pārvaldes jautājumi (skatīt iepriekš, 2.modulī par rīcību, kas jāuzņemas politiku veidotājiem, likumdevējiem un parlamentāriešiem). Papildus nodrošināšanai, lai cietumi iesaistās visos nacionālās ārstēšanas uzlabošanas centienos un piedalās par šiem


94

centieniem atbildīgo nacionālo AIDS komiteju sanāksmēs, cietumiem jāveido partnerības ar veselības klīnikām, slimnīcām, universitātēm un sabiedriskām organizācijām (ieskaitot ar HIV vai AIDS slimo cilvēku organizācijām), lai nodrošinātu veselības aprūpi un citus pakalpojumus ieslodzītajiem, un jāizstrādā vairāk integrētas nekā paralēlas ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmas.

13. kontroljautājumu saraksts. Nodrošinot ārstēšanu ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS

• Vai ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes ir iesaistītas nacionālajās HIV/AIDS koordinēšanas komitejās?

• Vai cietumu problēmas ir daļa no apstiprināta HIV apkarošanas rīcības plāna

un valsts līmeņa uzraudzības un izvērtēšanas sistēmas? • Vai ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes ir iesaistītas visos ārstēšanas

uzlabošanas aspektos, sākot no pieteikumiem finansējumam (lai nodrošinātu tieši cietumiem domātu finansējumu) līdz ārstēšanas plānu izstrādāšanai, īstenošanai, monitoringam un izvērtēšanai?

• Vai ir izstrādātas politikas vai vadlīnijas, kurās uzsvērts, ka cilvēkiem ar HIV vai

AIDS ir tiesības glabāt pie sevis savus medikamentus, būt nodrošinātiem ar nepieciešamajiem medikamentiem kopš arestēšanas un ieslodzīšanas brīža un vienmēr, kad viņi tiek pārvesti cietumu sistēmas ietvaros vai uz tiesas sēdēm?

• Vai policijas un cietuma darbinieki ir informēti par HIV ārstēšanas

nepārtrauktības nozīmi? • Reģionālā un lokālā līmenī, vai cietumi ir izveidojuši partnerības vai izstrādājuši

vienošanās ar veselības klīnikām, slimnīcām, universitātēm un sabiedriskajām organizācijām (ieskaitot ar HIV vai AIDS slimo cilvēku organizācijām), lai nodrošinātu veselības aprūpi un citus pakalpojumus ieslodzītajiem, un izstrādājuši vairāk integrētas nekā paralēlas ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmas? (Ideālā variantā ieslodzītajiem jābūt iespējai piekļūt antiretrovīrusu preparātiem ieslodzījuma laikā caur veselības aprūpes iestādēm).

• Vai veselības aprūpes personāls ir apmācīts par visaptverošu HIV un AIDS

kontrolēšanu, ieskaitot antiretrovirālās terapijas nodrošināšanu? • Vai cilvēkiem, kas sākuši antiretrovirālo terapiju pirms aresta un ieslodzīšanas,

ir iespēja bez pārtraukuma turpināt ārstēšanos? • Vai cilvēkiem, kas tiek pārvesti cietumu sistēmas ietvaros vai uz tiesas sēdēm,

ir iespēja bez pārtraukuma turpināt ārstēšanos? • Vai ieslodzītajiem, kam ir vajadzība sākt antiretrovirālo terapiju, ir šāda iespēja

cietumā? Vai atbilstības kritēriji ir tādi paši kā sabiedrībā ārpus cietuma?


95

• Vai informācija un izglītošana par pieeju ārstēšanai ir nodrošināta visiem ieslodzītajiem, kas atbilst kritērijiem antiretrovirālās terapijas un oportūnistisko infekciju ārstēšanas uzsākšanai?

• Vai veselības aprūpes darbinieki pārbauda likumpārkāpējus (ieskaitot

aizturētās personas, kas gaida tiesu) uzreiz pēc nokļūšanas cietumā, lai noteiktu, vai ir nepieciešama kādas ar HIV saistītas slimības vai oportūnistiskās infekcijas, piemēram, tuberkulozes ārstēšana? Vai viņi tiek attiecīgi nosūtīti uz ārstēšanos, ja tas ir nepieciešams?

• Vai cietumos ir veiktas ārstēšanu skaidrojošas kampaņas un izglītojošas

sanāksmes? • Vai ir izveidota „draugu sistēma", lai veicinātu ārstēšanās noteikumu

ievērošanu? • Vai ārstēšanas programmā ir ietverta kompleksa sagatavošanas sistēma

ieslodzītajiem, kas gatavojas atbrīvojumam, ieskaitot nosūtīšanu uz ārstēšanos publiskajās veselības aprūpes iestādēs.

Priekšlaicīga atbrīvošana vai atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ Ieslodzītajiem, kam ir hroniskas saslimšanas vai slimības gala stadijās – tajā starpā HIV, bet ne tikai –, nepieciešama specializēta paliatīvā aprūpe. Tomēr cietumi – pat valstīs ar augstu ienākumu līmeni – ir slikti sagatavoti šādas aprūpes nodrošināšanai. Paliatīvā aprūpe ir unikāla un sarežģīta, un cietuma personālam bieži vien trūkst nepieciešamās apmācības un resursu. Pati cietuma vide – ar tās arhitektūru un režīmu, kas koncentrējas uz drošību; komforta un privātuma trūkumu; šķēršļiem piekļūt ģimenei un draugiem; piemērotu apmācību un resursu trūkumu personālam utt. — parasti nav līdzjūtīgu un atsaucīgu paliatīvo aprūpi veicinošs faktors. Paliatīvā aprūpe—it īpaši HIV kontekstā – nereti ietver lielas dozas sāpju remdējošu medikamentu, kas var nesaskanēt ar „no narkotikām brīvo ētosu” cietuma sistēmā. Šo iemeslu dēļ daudzas cietumu sistēmas ir ieviesušas programmas atbrīvošanai humānu apsvērumu dēļ, lai ļautu neārstējami slimiem ieslodzītajiem tikt atbrīvotiem no cietuma pirms piespriestā soda izciešanas laika beigām. Šādas priekšlaicīgas atbrīvošanas programmas ne tikai pilda līdzjūtīgu funkciju, bet daudzos gadījumos arī var spēlēt lomu veselības veicināšanā, atzīstot, ka neārstējami slimā ieslodzītā dzīvi var pagarināt, ļaujot viņam saņemt aprūpi ārpus cietuma. Nedziedināmi slimo ieslodzīto atbrīvošanu humānu apsvērumu dēļ rekomendē Pasaules Veselības organizācija „Vadlīnijās par HIV inficēšanos un AIDS cietumos”, atzīstot, ka cilvēkam vajadzētu ļaut nomirt ar godu, vai nu savās paša mājās vai savas ģimenes lokā, nevis būt spiestam mirt izolētībā un vienatnē cietumā. Vadlīnijās teikts:

51. Ja tas ir savienojams ar drošības un tiesiskajiem apsvērumiem, ieslodzītajiem ar AIDS beigu stadijā pēc iespējas jāatļauj priekšlaicīga atbrīvošana humānu


96

apsvērumu dēļ ar mērķi sekmēt viņu kontaktu ar ģimenēm un draugiem un dot viņiem iespēju sastapt nāvi brīvībā un ar godu. 52. Ja ieslodzītais to pieprasa, cietuma medicīnas dienestiem jānodod visa informācija par viņa veselības stāvokli, ārstēšanās vajadzībām un prognozēm varas iestādēm, kas atbildīgas lemt par priekšlaicīgu atbrīvošanu. To ieslodzīto vajadzības, kam nav resursu sabiedrībā ārpus cietuma, būtu jāņem vērā, lemjot par priekšlaicīgu atbrīvošanu.

14. kontroljautājumu saraksts. Priekšlaicīga atbrīvošana vai atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ

• Vai cietuma politika paredz, ka attiecīgos gadījumos, proti, kad ieslodzītā veselības stāvoklis norāda uz tā nepieciešamību, ieslodzītie ar AIDS tiks atbrīvoti veselības stāvokļa dēļ?

• Vai šajā politikā ir uzsvērts, ka cietumu pārvaldes pienākums ir rīkoties ātri un ka nedrīkst būt nevajadzīga kavēšanās šo pieteikumu pieņemšanā un apstrādē?

• Vai cietuma veselības aprūpes personāls aktīvi cenšas identificēt tos ieslodzītos, kuru veselības stāvoklis kvalificētu viņus priekšlaicīgai atbrīvošanai? (Sakarā ar savu veselības stāvokli ieslodzītie ne vienmēr ir tādā stāvoklī, lai paši iesniegtu pieteikumus priekšlaicīgai atbrīvošanai. Kad ieslodzītie kļūst piemēroti šādai opcijai, viņi ir jāinformē par priekšlaicīgas atbrīvošanas iespēju un viņiem jāpalīdz pieteikumu sagatavošanā gadījumā, ja viņi paši ar to netiek galā).

• Vai par priekšlaicīgas atbrīvošanas politiku ir informēti visi ieslodzītie?

• Vai politika iekļauj to, ka veselības aprūpes vai sociālais darbinieks sazinās ar ģimeni un pārliecinās, ka pēc atbrīvošanas tiks piemērota nepieciešamā aprūpe? (Laicīga radinieku un citu pakalpojumu sniedzēju atrašana ieslodzītajiem ar AIDS ir svarīga tāpēc, lai atvieglotu viņu iekārtošanu pēc atbrīvošanas).

• Citos gadījumos, kad notiek nosūtīšana pie citiem aprūpes sniedzējiem, vai likumpārkāpējam ir jāsniedz apzināta piekrišana?

• Vai lēmums par priekšlaicīgu atbrīvošanu ietver medmāsu novērojumus, kas ikdienā rūpējas par ieslodzīto, kas apstiprināts ar medicīnas speciālistu slēdzienu? (Atsevišķas medicīniskas pārbaudes, ko veic divi medicīnas speciālisti, nebūtu jāizvirza kā obligāta prasība, jo tas kavē pieteikuma izskatīšanu. Tikai tur, kur tas ir nepieciešams pienācīgai pieteikuma izskatīšanai, ir jāpieaicina speciālists pārbaudes veikšanai).

• Vai visas par priekšlaicīgas atbrīvošanas veselības stāvokļa dēļ piemērošanu atbildīgās amatpersonas saņem adekvātu informāciju par HIV un AIDS un to ārstēšanu?

• Vai notiek neatliekamu pieteikumu steidzama izskatīšana?

• Vai ieslodzītajiem, kas atrodas tuvu nāvei un nevar tikt atbrīvoti, ir pieejama paliatīvā aprūpe?


97

Vienmēr, kad tas ir savienojams ar drošības un tiesiskajiem apsvērumiem, ieslodzītajiem ar AIDS beigu stadijā pēc iespējas jāatļauj priekšlaicīga atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ ar mērķi sekmēt viņu kontaktu ar ģimenēm un draugiem un dot viņiem iespēju sastapt nāvi brīvībā un ar godu. Cietumiem jānodrošina paliatīvā aprūpe tiem ieslodzītajiem, kas nevar tikt atbrīvoti.

34. ielikums. Ieslodzītie ar AIDS Itālijā Itālijas likums liedz turēt ieslodzījumā jebkuru cilvēku, kam ir „atklāta” AIDS forma. „Atklāta AIDS” definīcija ir klīniski diagnosticēta uz asins analīzes pamata. Lai to noteiktu, ieslodzītais nodod divas secīgas analīzes ar 15 dienu intervālu. Citas alternatīvas ietver ar AIDS slimo ieslodzīto atbrīvošanu no cietuma, bet turēšanu mājas arestā, uzņemšanu veselības aprūpes iestādē vai cietumsoda atcelšanu uz nenoteiktu laiku.

Tuvojoties īstenošanai Iepriekš minētie kontroljautājumu saraksti ir atslēgas elementi visaptverošā stratēģijā, lai cīnītos pret HIV izplatību cietumos. Apzinoties, ka HIV (un HCV un tuberkuloze) ir nopietnas problēmas, kuru risināšanai nepieciešama steidzama un pragmatiska rīcība, lai aizsargātu ieslodzīto, darbinieku un sabiedrības veselību, un pieņemot realitāti, ka riskanta uzvedība cietumos pastāv un nevar tikt izskausta, cietumu pārvalde un cietumu vadība var rādīt priekšzīmi un dot signālu, ka viņi nopietni uztver savus pienākumus. Izstrādājot skaidru rīcības plānu, nosakot aktivitātes, laika grafikus un pienākumus, lai pieņemtu visus visaptverošas stratēģijas elementus, cietumu pārvalde un cietumu vadība var kļūt par valsts līderiem cīņā pret HIV un demonstrēt, ka viņiem ir skaidra vīzija un apņemšanās nodrošināt, ka cietumi sniegs savu ieguldījumu inficēšanās riska samazināšanā un ar HIV vai AIDS dzīvojošo cilvēku aprūpē un ārstēšanā. Biežāk uzdotie jautājumi Vai ieslodzītos vajadzētu piespiedu kārtā testēt uz HIV un nošķirt no pārējiem cietumā dzīvojošajiem? Nē. Dažu cietumu darbinieki pauduši uzskatu, ka nepieciešams ieslodzītos obligāti testēt un nošķirt tos, kas izrādās HIV pozitīvi. Viņi ir teikuši, ka tas ir nepieciešams, lai aizsargātu viņus no infekcijām. Taču realitātē tas nav nepieciešams un var pat radīt negatīvas sekas vairāku iemeslu dēļ: • HIV neizplatās ikdienas kontaktu ceļā (atšķirībā no, piemēram, aktīvas tuberkulozes

formas). Līdz ar to cilvēku, kas dzīvo ar HIV vai AIDS, nošķiršana nav nepieciešama.

• HIV testēšanas uz antivielu klātbūtni būtība paredz, ka cietums nekad nevarēs pareizi identificēt un tādēļ izolēt visus ieslodzītos, kam ir HIV. Sakarā ar to, ka testa veikšanas metodoloģijā ir paredzēts „loga periods”, kas nosaka to, ka var vajadzēt pat 14 nedēļas vai vairāk, lai HIV inficētās personas organismā izveidotos antivielas


98

pietiekamā koncentrācijā, lai HIV tests uzrādītu pozitīvu rezultātu, nepareizi negatīvi rezultāti ir neizbēgami.

• Obligātā testēšana un piespiedu nošķiršana iedragā HIV profilakses centienus, radot nereālu un bīstamu priekšstatu, ka, tā kā visi ar HIV vai AIDS slimie ieslodzītie ir izolēti, pārējo cietuma iedzīvotāju vidū HIV nepastāv. Tas var likt cietuma personālam domāt, ka viņiem nav jāseko vispārējās piesardzības pasākumiem.

• Vispārējās piesardzības pasākumu ignorēšana saskarsmē ar HIV negatīviem ieslodzītajiem var palielināt risku saslimt darba vietā ar hepatītu B un C.

Turklāt obligātā HIV testēšana un nošķiršana palielina un nostiprina ar HIV saistīto stigmu un diskrimināciju ieslodzīto un cietuma darbinieku vidū. Tā vietā, lai ieslodzītie tiktu pakļauti testēšanai bez piekrišanas, viņiem vajadzētu nodrošināt vieglu pieeju HIV konsultēšanai un testēšanai, kā arī nodrošināt līdzekļus, kas nepieciešami, lai atbildīgi reaģētu un aizsargātu sevi un citus pret HIV iegūšanas risku, piemēram, piekļuvi izglītošanai, konsultācijām, prezervatīviem, hloru saturošam šķīdumam, sterilām adatām un šļircēm, farmakoterapijai opioīdu atkarības un cita veida narkotiku atkarības ārstēšanai. Vai mums vajadzētu dažus ieslodzītos turēt atsevišķi? Lai arī ieslodzītos ar HIV vai AIDS nevajadzētu nošķirt, efektīvai cietuma vadībai ir jānodrošina, ka dažas ieslodzīto grupas tiek turētas atsevišķi. Cietuma darbinieki ir apmācīti sabiedrības aizsargāšanā pret nopietniem, pieaugušiem noziedzniekiem. Viņu pienākumos nevajadzētu ietilpt rūpēm par nedaudzajiem bērniem un jauniešiem, kas pārkāpuši likumu un kam tāpēc atņemta brīvība. Šādiem jauniešiem jābūt labklājības vai sociālās aprūpes iestāžu aprūpē. Lai arī tā tam principā vajadzētu būt, realitātē vairākās valstīs daudzi bērni un jaunieši tiek ieslodzīti cietumā. Ja tā notiek, cietuma administrācijai ir pienākums atbilstoši rūpēties par viņiem, ņemot vērā viņu vecumu un īpašās vajadzības. Šādai īpašai attieksmei ir divi galvenie iemesli. • Bērni un jaunieši ir vieglāk ievainojami par pieaugušajiem, un viņi ir jāaizsargā pret

vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu no vecāku ieslodzīto vai pat personāla puses.

• Pastāv lielāka iespēja, ka jauni cilvēki būs uzņēmīgāki pret pozitīvām ietekmēm un izglītības iespējām.

Šo iemeslu dēļ bērni un jaunieši, kas atrodas cietuma administrācijas aprūpē, ir jāizmitina atsevišķās iestādēs, nevis pieaugušo cietumos.


99

Vai ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS vajadzētu atļaut piedalīties tajās pašās aktivitātēs, kurās piedalās visi pārējie? Jā. Nošķiršana, izolēšana un ierobežota piekļuve profesionālai darbībai, sportam un atpūtai netiek uzskatītas par noderīgiem vai atbilstošiem līdzekļiem HIV pozitīvu cilvēku vidū sabiedrībā ārpus cietuma. Tāda pati attieksme jāpiemēro pret HIV pozitīviem ieslodzītajiem. Viņiem jābūt vienādai pieejai darbnīcām un darbam virtuvē, fermās un cita veida darbam, kā arī visām programmām, kas pieejamas pārējiem ieslodzītajiem. HIV nevar tikt pārnests caur šādām aktivitātēm. Vai cietuma personāls ir jāinformē par to, kam ir HIV? Nē. Daļa cietumu darbinieku apgalvo, ka viņiem ir jāzina, kuri ieslodzītie dzīvo ar HIV, lai varētu veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus sevis aizsardzībai pret infekcijas iegūšanu. Tomēr viņu pašu labā cietumu personālam jārīkojas saskaņā ar vispārējās piesardzības pasākumiem un jāizturas pret visiem ieslodzītajiem tā, it kā viņi būtu HIV pozitīvi. Zināšana nepalīdzēs viņiem sevi pasargāt, bet gan radīs viltus drošības sajūtu, kas var drīzāk paaugstināt nekā samazināt infekcijas risku, it īpaši citu infekciju gadījumā, piemēram, hepatīta C. Vai prezervatīvu, adatu un šļirču pieejamība ieslodzītajiem negatīvi ietekmē drošību cietumos? Nē. Veselības veicināšana cietumos neizraisa cietumu drošības līmeņa samazināšanos. Ieslodzīto interese iegūt piekļuvi pašaizsardzības līdzekļiem, lai nesaslimtu ar HIV un/vai HCV, ir savienojama ar darbinieku interesi savas darba vides drošumā un cietuma pārvaldes iestāžu vēlmi saglabāt drošību un kārtību iestādēs. Liecības no daudziem cietumiem, kuros nodrošināti prezervatīvi un/vai adatas un šļirces rāda, ka tas ir izdarāms droši un bez neparedzētām negatīvām sekām cietuma drošībai, un bez briesmu radīšanas personālam. Patiesībā jebkurš tagad uzsāktais pasākums, lai novērstu HIV un HCV izplatīšanos, dos labumu ne tikai ieslodzītajiem un cietuma personālam, bet arī visai sabiedrībai kopumā. • Pirmkārt, tas aizsargās ieslodzīto veselību, kura viņu ieslodzījuma dēļ nedrīkst tikt

pakļauta HIV un HCV iegūšanai.

• Otrkārt, tas aizsargās cietuma personālu. Infekciju izplatības līmeņa samazināšana cietumos nozīmē, ka samazināsies arī risks cietuma darbiniekiem nonākt kontaktā ar šīm infekcijām.

• Visbeidzot, pasākumi HIV un HCV izplatības novēršanai cietumos aizsargā arī sabiedrību ārpus cietumiem. Vairums ieslodzīto atrodas cietumā tikai relatīvi īsu brīdi un pēc tam tiek izlaisti atpakaļ savās kopienās. Lai aizsargātu sabiedrību, cietumā pieejamajiem HIV un HCV profilakses pasākumiem jābūt vismaz līdzvērtīgiem tiem, kas pieejami sabiedrībā ārpus cietumiem.


100

Vai mēs neattaisnojam narkotiku lietošanu cietumos, padarot adatas un šļirces pieejamas ieslodzītajiem? Nē. Daudzi ieslodzītie nonākuši cietumā ar narkotikām saistītu pārkāpumu dēļ. Narkotiku lietošanas novēršana ir nozīmīga ieslodzīto rehabilitācijas sastāvdaļa. Mēdz teikt – atzīt, ka narkotiku lietošana ir realitāte cietumos nozīmētu atzīt arī, ka cietuma darbinieki un pārvaldes iestādes ir cietuši neveiksmi. Citi saka, ka adatu un šļirču nodrošināšana ieslodzītajiem nozīmētu pretlikumīgas uzvedības attaisnošanu. Tomēr ieslodzītajiem nepieciešamo līdzekļu nodrošināšana, lai aizsargātu viņus no HIV un HCV transmisijas, nenozīmē, ka narkotiku lietošana cietumos tiek attaisnota. Adatu un šļirču ieviešana nav nesavienojama ar mērķi samazināt narkotiku lietošanu cietumos. Pierādījumi liecina, ka adatu un šļirču nodrošināšana narkotikas lietojošiem cilvēkiem nepalielina narkotiku lietošanas apmērus, bet gan ir efektīvs paņēmiens HIV inficēšanās gadījumu, kas notiek intravenozo narkotiku lietojuma ceļā, skaita samazināšanā.

Raugoties no otras puses, atteikšanās padarīt adatas un šļirces pieejamas ieslodzītajiem, zinot, ka cietumos izplatītu aktivitāšu ceļā var tikt pārnests HIV un HCV, var izskatīties pēc HIV un HCV izplatīšanās pieļaušanas cietumos un sabiedrībā ārpus tiem.

Vai tā vietā, lai padarītu HIV profilakses preces, kā prezervatīvus, adatas un šļirces, pieejamas ieslodzītajiem, nevajadzētu pieņemt „nulles tolerances” pieeju un izskaust narkotikas un seksu no cietumiem? Nē. Ir svarīgi uzsākt pasākumus, lai samazinātu narkotiku lietošanas izplatību, un ir svarīgi cīnīties pret nelabprātīgu seksu cietumos. Tomēr neviena cietumu sistēma – pat sistēmas ar lieliem tam veltītiem finansiālajiem resursiem – nav spējusi neielaist narkotikas cietumos un izskaust seksuālu aktivitāti. Tāpēc ir svarīgi darīt abas lietas – uzsākt pasākumus narkotiku lietošanas un nelabprātīga seksa apjomu samazināšanai un nodrošināt HIV profilakses līdzekļus, apzinoties, ka narkotiku lietošana un seksuālā aktivitāte tāpat eksistēs.


101



Aktuāli jautājumi cietumu personālam 4. modulis

Šis modulis galvenokārt ir domāts tiem, kuri strādā cietumos un nodrošina apsardzi, kā arī tiem, kuri dažādu programmu ietvaros ikdienā saskaras ar ieslodzītajiem. Mēs ceram, ka šie norādījumi būs noderīgi:

• cietumos strādājošām amatpersonām; • pasniedzējiem un instruktoriem;

• sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot darbiniekus un brīvprātīgos no

nevalstiskajām un reliģiskajām organizācijām, kuri apmeklē cietumus un veic tur dažādas aktivitātes.

Šī moduļa galvenie mērķi ir:

• īsumā izskaidrot, kāpēc cietumu personālam ir svarīga loma HIV izplatīšanās apkarošanā cietumos („Cietumu personāls ir izšķiroši svarīgs”);

• paskaidrot, kā cietumu personāls var pasargāt sevi no inficēšanās ar HIV („HIV

cietumu darba vidē”);

• pastāstīt par HIV preventīvajiem pasākumiem, kas būtu jāievieš ieslodzījuma vietās, un parādīt, ka tie nekādā veidā negatīvi neietekmē cietuma personāla drošību, bet drīzāk kalpo arī viņu pašu aizsardzībai („HIV profilakse ieslodzījuma vietā – ikviena interesēs”);

• sniegt atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem.


104

Cietumu personāls ir izšķiroši svarīgs! Cietumu personāls ir atbildīgs par to cilvēku aizsardzību un aprūpi, kuri ir pakļauti HIV infekcijas un AIDS saslimšanas riskam, kā arī saslimšanai ar hepatītu un tuberkulozi. Šo saslimšanu īpatsvars ieslodzīto personu vidū parasti ir daudz augstāks nekā pārējā sabiedrībā. Dažās valstīs (galvenokārt tajās, kur ir problēmas ar injicējamo narkotiku lietošanu un kur ir augsta HIV izplatība starp injicējamo narkotiku lietotājiem, no kuriem daudzi atrodas ieslodzījumā), HIV izplatības īpatsvars ir līdz pat simts reizēm lielāks nekā sabiedrībā kopumā. Arī citās valstīs HIV (un citu infekciju) izplatība cietumos ir augsta, daļēji tāpēc, ka daudzi ieslodzītie nāk no trūcīgākajiem un izstumtākajiem sabiedrības slāņiem, kuri ir visvairāk pakļauti HIV riskam, kā arī tādēļ, ka apstākļi cietumos var veicināt infekcijas izplatīšanos.

Veselīgu cietuma vidi nav iespējams radīt, ja ikviens no personāla sastāva nedos ieguldījumu tās izveidošanā. Ņemot vērā pašreiz esošās veselības problēmas cietumos, to personālam ir jāzina un jāizprot, kādas ir veselības problēmas un kā infekcijas var izplatīties, kā tās labāk kontrolēt un kā veicināt veselībai labvēlīgu vidi un uzlabot dzīves apstākļus ieslodzījuma vietās.

Promoting health in prisons – the Essentials. A WHO guide. WHO Europe, 2006. (Veselībai labvēlīgas vides veicināšana cietumos – pamatprincipi. PVO vadlīnijas.

PVO Eiropas nodaļa, 2006.)

Ieslodzītie visvairāk ir pakļauti inficēšanās riskam, bet arī cietumu personāls riskē inficēties ieslodzījuma vietās, jo īpaši, ja viņi nesaņem atbilstošu apmācību vai arī neievēro adekvātus piesardzības pasākumus ar visiem ieslodzītajiem. Valdības ir atbildīgas par cietumu personāla veselības un drošības nodrošināšanu darba vietā. Cilvēkiem, kuri strādā ieslodzījuma vietās, ir jādara viss iespējamais, lai pasargātu sevi un ieslodzītos no inficēšanās ar HIV un citām infekcijām.

• Viņiem ir jāpiedalās darba vietā organizētās apmācības programmās par HIV, hepatītu un tuberkulozi, par to, kādi ir šīs infekcijas izplatīšanās ceļi ieslodzījuma vietās. Ja cietuma darbinieki nav pienācīgi apmācīti, viņi visdrīzāk ar bailēm reaģēs uz cilvēkiem ar HIV vai AIDS. Tas var novest pie stigmatizācijas un diskriminācijas pret cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV vai AIDS un kuri tiek uzskatīti par pakļautiem HIV riskam. Zināšanu trūkums par HIV, kā arī bailes un stigma, būtiski traucē centieniem apturēt HIV izplatīšanos.

• Viņiem jāveic piesardzības pasākumi, lai mazinātu risku inficēties.

• Visbeidzot, viņiem būtu aktīvi jāatbalsta ieslodzītajiem domātās profilaktiskās

programmas. Pasākumi ieslodzīto aizsardzībai pasargās arī personālu, un tos var ieviest cietumos, tajā pat laikā nemazinot drošību.

4.modulis. Aktuāli jautājumi cietumu personālam

105

Šiem metodiskajiem norādījumiem vajadzētu ievērojami palīdzēt sniegt nepieciešamās zināšanas, bet ir jābūt papildus iespējām cietumu personālam veidot izpratni, kas ir tik svarīga, risinot HIV un citus ar veselību saistītos jautājumus, ieskaitot ētiskos aspektus. HIV cietumu darba vidē Kā es varu izvairīties no inficēšanās? Ja cietumu personāls ir atbilstoši apmācīts un aprīkots, risks inficēties ar HIV un līdzīgām infekcijām, kas izplatās tikai caur kontaktu ar asinīm vai citiem ķermeņa sekrētiem (nevis sadzīvisku ikdienas kontaktu rezultātā), ir ļoti mazs. Tomēr citas cietumos plaši izplatītas slimības, kas tiek pārnestas daudz vieglāk nekā HIV - it īpaši tuberkuloze – ir daudz lielāks drauds ne tikai pašiem cietumu darbiniekiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem un plašākai sabiedrībai. Strādāt ar ieslodzītajiem vai darba kolēģiem, kuri ir inficēti ar HIV, parasti ir droši, jo HIV nevar tikt nodots sadzīves kontaktu ceļā. Tomēr dažreiz cietumu darbiniekiem nākas saskarties ar vardarbīgiem uzbrukumiem (starp ieslodzītajiem un starp ieslodzītajiem un cietuma personālu), ieslodzīto pašsakropļošanās gadījumiem, viņu izveidotām lamatām un noslēptiem priekšmetiem, tādiem kā adatas un šļirces. Šādos un visos citos gadījumos, kad pastāv risks tieši kontaktēties ar asinīm vai citiem ķermeņa sekrētiem, visiem cietumu darbiniekiem – tieši tāpat kā medicīnas darbiniekiem – ir jāiedibina attieksme, ka visi šie šķidrumi un substances ir potenciāli infekciozi un kā pret tādiem arī jāizturas. HIV (un hepatīta) transmisijas profilakse darba vietā nozīmē novērst:

• savainošanos ar asiem un jebkādiem citiem instrumentiem, kas saskārušies ar asinīm vai citiem ķermeņa sekrētiem; un

• asiņu vai citu ķermeņa sekrētu nonākšanu kontaktā ar acs vai citu gļotādu, kā arī

jebkādiem ieplaisājumiem vai citiem savainojumiem ādā. Tā sauktā „vispārējā piesardzība” balstās uz koncepciju, ka visu cilvēku asinis, asins produkti un ķermeņa sekrēti ir potenciāls infekcijas avots, neatkarīgi no diagnozes vai novērtētā riska. Visiem cietumu darbiniekiem ir stingri jāievēro aizsardzības pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu saskari ar šīm vielām. Vispārējās piesardzības ievērošana nozīmē barjeras (tādas kā lateksa cimdi, aizsargbrilles vai maskas elpināšanai no mutes mutē) ievietošanu starp attiecīgo darbinieku un asinīm vai jebkuru ķermeņa sekrētu. Drošības pasākumi darba vietā Ir svarīgi visas telpas cietumā uzturēt tīras, lai novērstu slimību izplatīšanos – HIV nevar izplatīties nepietiekamas tīrības dēļ, bet citas infekcijas var. Ieslodzījuma vietās, kur var būt grūtības nodrošināt visiem ieslodzītajiem citu darbu vai mācības, var piedāvāt


106

dažiem no viņiem strādāt par uzkopējiem. Tas ir labs veids, kā uzturēt tīrību cietumā, kā arī nodrošināt papildus darbu. Cietuma personālam būtu jāievēro droša darba procedūras (ja tādu nav, cietuma vadībai, iesaistot darbiniekus, tās ir jāizstrādā). Darba maiņas sākumā darbiniekiem ir jānomazgā rokas, lai tās būtu tīras un varētu pamanīt jebkādus savainojumus ādā. Ja ādā ir savainojumi, tad tiem ir jāuzliek ūdeni necaurlaidīgs pārsējs. Izstrādājot procedūru rīcībai ārkārtas situācijās, ir jāņem vērā, ka iepriekš nav iespējams paredzēt kontaktēšanos ar asinīm vai ķermeņa sekrētu. Īpaša piesardzība nepieciešama situācijās, kad iespējama personāla nonākšana saskarē ar stikla lauskām vai citiem asiem priekšmetiem vai instrumentiem. Vardarbība Vardarbība ir plaši sastopama cietumos visā pasaulē. Ieslodzījuma vietu personālam, sastopoties ar ieslodzīto fizisku vardarbību, būtu jāievēro noteiktas operatīvās vadlīnijas rīcībai šādās situācijās (ja tādu vadlīniju nav, cietuma vadībai tās būtu jāizstrādā, piesaistot arī cietuma personālu). HIV transmisijas risks vardarbīgas rīcības gadījumā (kad ieslodzītie cietuma darbiniekus apšļāc ar asinīm vai uzspļauj) ir ļoti mazs, bet ir konstatēti gadījumi, kad ieslodzītie inficējušies ar hepatītu C fizisku uzbrukumu rezultātā un divi šādi iespējamie gadījumi konstatēti Jaunajā Dienvidvelsā Austrālijā. Ir ziņots arī par vienu gadījumu, kad cietuma darbinieks inficējies ar hepatītu C pēc tam, kad divu ieslodzīto kautiņa laikā viņš nonācis tiešā kontaktā ar svešām asinīm. Pat ja inficēšanās risks ir zems, pēc jebkuras saskares ir jāievēro atbilstošās vadlīnijas (skat. zemāk). Asins/ ķermeņa sekrēta izšļākšanās Lai arī HIV inficēšanās risks ir ļoti mazs, visos šādos gadījumos būtu jārīkojas tā, it kā asinis vai ķermeņa sekrēti būtu inficēti. Satīrot izšļakstītos šķidrumus ir jāuzvelk lateksa cimdi un jālieto atbilstoši tīrīšanas līdzekļi. Ar asinīm nosmērēts apģērbs ir pēc iespējas ātrāk jānovelk. Kratīšanu veikšana/ kameru atslēgšana Cietumu darbiniekiem, kuri veic pārmeklēšanas, ir jāievēro noteikta kratīšanas procedūra veselības un darba drošības nodrošināšanai (ja šāda procedūra nepastāv, cietuma vadībai kopā ar cietuma personālu tā ir jāizstrādā). Daži paņēmieni, kas būtu jāizmanto kratīšanas procedūrā:

• veicot kratīšanu, vienmēr uzvilkt lateksa vai citus piemērota materiāla cimdus;

• nevilkt ar pirkstiem pa galdu apakšējām malām, zem gultām un citām virsmām, kur varētu būt noslēpti asi priekšmeti;

• grūti pārskatāmu vietu izpētei lietot zīmuļus, lineālus vai spoguļus;

• pārbaudot somu u.c. līdzīgu objektu saturu, rokas nelikt to iekšpusē, bet to saturs ir jāizber uz līdzenas virsmas apskatei;


107

• tumšu vietu izgaismošanai lietot portatīvos lukturīšus;

• ievērot piesardzību, aizvācot jebkurus priekšmetus, kas saskārušies vai nosmērēti ar asinīm vai ķermeņa sekrētu;

• izlietotas adatas, skuvekļus un citus asus instrumentus izmest droši noslēgtos un izturīgos konteineros.

Procedūras, kas jāievēro pēc saskares Ja darbinieki pakļauti būtiskam saskares riskam, pēc šādas saskares jāievēro noteiktas procedūras (ja šādas procedūras nepastāv, tad cietuma vadībai tās jāizstrādā). Saskares risks uzskatāms par būtisku, ja:

• Persona nonākusi kontaktā ar ķermeņa sekrētiem, kas var pārnest HIV, hepatītu B vai C, ieskaitot asinis, serumu, plazmu un visus citus ķermeņa sekrētus, kuros vizuāli konstatējams asiņu piejaukums; maksts/ vaginālie sekrēti vai sperma; vai siekalas.

• Viens no sekrētiem nonācis kontaktā ar sekojošo:

- zemādas audiem (saduršanās ar adatu, kodieni, kas skāruši zemādas audus, naža dūrienu brūces;

- savainotu ādu (sagrieztu, saplaisājušu vai nobrāztu ādu); - gļotādu (acs, deguna, mutes gļotādu).

Sekrēti un šķidrumi, kas nonākuši kontaktā ar neievainotu ādu, nerada būtisku saskares risku. Personai, kura nonākusi tiešā saskarē ar riska materiālu, nekavējoties jādara sekojošais:

• jānovelk visas sasmērētās drēbes;

• jāļauj asinīm iztecēt no brūces;

• jāapmazgā ievainojuma vieta ar ziepēm un ūdeni (kaut arī nav pierādīta antiseptisko līdzekļu pozitīva iedarbība, to lietošana nav arī kontrindicēta; tomēr ieteicams skarto ādu vai brūci apstrādāt ar ziepēm un ūdeni pirms antiseptiķu lietošanas);

• ja skartas acis, deguns vai mute, tās jāskalo ar lielu ūdens daudzumu. Pēc šo darbību veikšanas darbiniekiem, kuri bijuši pakļauti ievērojamam saskares riskam, nekavējoties jāgriežas pie mediķa, kurš atbildīgs par procedūrām, kas jāievēro pēc tiešas saskares ar riska materiālu, un ir jāveic preventīvā terapija. HIV profilakse ieslodzījuma vietā – ikviena interesēs Ieslodzījuma vietu personālam ir izšķiroši svarīga loma, lai palīdzētu mazināt HIV izplatību cietumos. To nav iespējams panākt vienkārši realizējot pilnīgu neiecietību pret seksuālām aktivitātēm un narkotiku lietošanu cietumos. Pieredze liecina, ka ir nepieciešama kompleksa pieeja, kuras mērķis ir:


108

• novērst augsta riska uzvedības izplatību;

• mazināt kaitējumu, ko šāda rīcība rada, ja tā tiek realizēta.

Daudzas darbības, ar kurām HIV var izplatīties cietumos, ir cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums un dažos gadījumos krimināltiesību pārkāpums. Ieslodzījuma vietu administrācijām jādara viss, kas ir to spēkos, lai novērstu narkotiku lietošanu un nedrošu seksu un lai mazinātu vardarbību – īpaši seksuālo vardarbību. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka centieni pilnībā izskaust šādu rīcību, kā, piemēram, narkotiku lietošanu cietumos, ne vienmēr vainagosies ar panākumiem. Nelegālās narkotikas ir pieejamas cietumos visā pasaulē par spīti ieslodzījuma vietu sistēmas vadības un cietumu personāla pastāvīgām pūlēm nepieļaut to, ka ieslodzītie nelikumīgi lieto narkotikas - darot visu iespējamo lai nepieļautu narkotiku ienešanu cietumos, stingri kontrolējot recepšu medikamentu izdali un piemērojot ieslodzītajiem kriminālsodus par nelegālu narkotiku glabāšanu un lietošanu. Bet ar pasākumiem noteiktas rīcības novēršanai nepietiek. Zinot, ka darbības - jo īpaši injicējamo narkotiku lietošanu un seksu - nav iespējams pilnībā kontrolēt un apturēt, cietumos ir jāievieš pasākumi, lai mazinātu risku veselībai, kas rodas veicot šādas darbības, piemēram, nodrošinot ieslodzītajiem prezervatīvus, injekciju adatas un šļirces. Tas nenozīmē šādu darbību legalizēšanu. Drīzāk tas nozīmē pragmatisku pieeju, kas liek apzināties, ka šādas riskantas darbības cietumos notiek, un kas mazina potenciālo kaitējumu ieslodzītajiem, personālam un plašākai sabiedrībai.

Kompleksas pieejas elementi, lai novērstu HIV izplatību cietumos, kas pierādījuši savu efektivitāti HIV riska mazināšanā, tajā pat laikā neradot nekādu risku personālam, cita starpā ietver sekojošo:

• informēšanas, izglītošanas un komunikācijas programmas;

• prezervatīvu nodrošināšanu un pasākumu īstenošanu izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršanai;

• farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai un citu narkotiku atkarības ārstēšanas formu nodrošināšanu;

• pasākumu veikšanu, lai samazinātu narkotiku pieprasījumu un piedāvājumu;

• sterilu adatu un šļirču, kā arī hloru saturošu šķīdumu vai citu dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšanu.

Var prasīt, lai ieslodzījuma vietu personāls piedalītos atsevišķu šo pasākumu uzraudzībā. Bet, pat ja šīs programmas īsteno medicīniskais personāls, tās bieži nedod vēlamos rezultātus, ja pārējais personāls tās neatbalsta vai vismaz neizrāda iecietību un netraucē tām noritēt bez iejaukšanās. Izglītošana un informēšana par HIV

Izglītošana par HIV ir būtisks priekšnosacījums HIV profilakses pasākumu veiksmīgai ieviešanai cietumos. Tajā pašā laikā izglītošana par HIV jautājumiem ieslodzījuma vietās ir saistīta ar specifiskiem apgrūtinājumiem. Piemēram, daudzi ieslodzītie ar aizdomām raugās uz jebko, kas saistīts ar „oficiālām” vai valsts struktūrām, tas nozīmē, ka cietuma


109

Detalizētāka informācija (un visas atsauces) par informācijas un izglītošanas programmām, kā arī citiem HIV profilakses pasākumiem, kas aplūkoti šajā modulī, atrodama šeit: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). [Comprehensive review.] Effectiveness of Interventions to Address HIV in Prisons. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumu efektivitāte HIV problēmas risināšanai cietumos”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

administrācijas vai personāla izveidotas programmas var būt neefektīvas, ja tajās nav ieguldījuma vai līdzdalības no ieslodzīto puses.

Pieredze rāda, ka līdzbiedru izglītošana – izglītošanas programma, ko izstrādājuši paši ieslodzītie un ko viņi arī pasniedz citiem ieslodzītajiem – ir jo īpaši iedarbīga. Līdzbiedru izglītotājiem ir vitāli svarīga loma citu ieslodzīto izglītošanā, jo uzvedība, kas noved pie HIV infekcijas riska cietumā, galvenokārt ir saistīta ar nelikumīgām vai aizliegtām un stigmatizētām darbībām. Tādēļ, līdzbiedri var būt vienīgās personas, kuras spēj patiesi atklāti runāt ar citiem ieslodzītajiem par to, kā mazināt inficēšanās risku. Bez tam, „līdzbiedru izglītotāju” teiktais visticamāk netiks uztverts ar tādām aizdomām, kā informācija, ko sniegtu cietuma vadība. Līdzbiedru izglītotāji varēs reālistiskāk apspriest ieslodzītajiem pieejamās alternatīvas riskantai rīcībai un varēs labāk izvērtēt, kāda izglītošanas stratēģija būs iedarbīgākā konkrētajā ieslodzījuma vietā un neformālās varas struktūrā starp ieslodzītajiem. Pieredze liecina, ka, paralēli līdzbiedru iesaistīšanai, vislabāk izglītošanu var veikt nevalstiskās organizācijas un citi profesionāļi, kas nāk no vides ārpus cietuma. Pieredze ar HIV profilakses iniciatīvām rāda, ka ieslodzītie vairāk uzticas darbiniekiem no sabiedriskajām organizācijām un citiem profesionāļiem, nevis personālam, kas ir cietuma vadības hierarhijas sastāvā.

Tādēļ cietuma personālam ir jāveicina un jāatbalsta līdzbiedru izglītotāju darbs, kā arī sabiedrisko organizāciju un citu profesionāļu darbs, kuri nāk no vides ārpus cietuma.

Visbeidzot, informēšana un izglītošana ir svarīgi, bet nepietiekami pasākumi, lai cīnītos ar HIV cietumos. Jo īpaši tam ir maz jēgas, ja ieslodzītajiem nav iespēju un līdzekļu, lai pielietotu šo informāciju praksē.

Prezervatīvu nodrošināšana un seksuālās vardarbības, izvarošanas un piespiešanas novēršana

Daudzās ieslodzījuma vietu sistēmās dažādās pasaules malās, ieskaitot Eiropu, Kanādu, Austrāliju, dažus cietumus ASV, Austrumeiropā un Centrālāzijā, Brazīlijā, Dienvidāfrikā, Irānas Islāma Republikā un Indonēzijā, ieslodzītajiem tiek nodrošināti prezervatīvi. Dažās ieslodzījuma vietās personāls ir bijis pret prezervatīvu izdalīšanu, atsaucoties uz drošības apsvērumiem un nostājoties pret dzimumkontaktiem starp vīriešiem. Daži ir apgalvojuši, ka prezervatīvu izsniegšana novedīs pie seksuālās aktivitātes palielināšanās starp ieslodzītajiem vai ka prezervatīvi tiks izmantoti, lai paslēptu narkotikas.


110

Detalizētāku informāciju un atsauces skatīt: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Prevention of Sexual Transmission. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi HIV problēmas risināšanai cietumos: seksuālās transmisijas profilakse”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/ en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hivaids/publications.html.

Tomēr šādas bažas izrādījušās nepamatotas. Daudzu valstu pieredze, kurās prezervatīvi cietumos tiek nodrošināti, ir pierādījusi, ka to var darīt ļoti dažādās ieslodzījuma vietās – ieskaitot valstis, kurās par viendzimuma seksuālajām attiecībām paredzēta kriminālatbildība – neradot nekādas problēmas ar drošību vai jebkādas citas būtiskas nevēlamas sekas. Jo īpaši pierādījies, ka prezervatīvu pieejamība nekādā veidā neapdraud drošību vai operatīvās darbības, kā arī nenoved pie seksuālās aktivitātes palielināšanās un ka lielākā daļa ieslodzīto un cietuma darbinieku šos pasākumus akceptē, kad tie tiek ieviesti. Parasti atbalsts prezervatīvu izdalīšanai pieaug pēc tam, kad programma tikusi uzsākta. Prezervatīviem jābūt viegli un diskrēti pieejamiem, ideālajā situācijā tiem jābūt pieejamiem tādās vietās, kā tualetes, dušas telpas, uzgaidāmajās telpās, darbnīcās vai atpūtas koptelpās, kur ieslodzītie var paņemt prezervatīvus citu ieslodzīto vai personāla nepamanīti. Prezervatīvu izdalīšanu var veikt veselības aprūpes personāls, var izmantot automātus vai arī to var darīt apmācīti ieslodzītie (līdzbiedri), vai arī var kombinēt dažādus izdalīšanas veidus. Katrā ieslodzījuma vietā jāizlemj, kāds ir vislabākais prezervatīvu nodrošināšanas veids, lai tie būtu viegli un diskrēti pieejami. Ieslodzītajiem nebūtu jāprasa prezervatīvi no personāla, jo tikai nedaudzi to uzdrošināsies darīt, nevēloties atklāt, ka viņi cietumā nodarbojas ar seksu. Lai ari prezervatīvu nodrošināšana cietumā ir svarīga, ar to nepietiek, lai novērstu HIV izplatīšanu dzimumceļā. HIV izplatības novēršana ir arī atkarīga no pasākumiem izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršanai cietumā. Visam cietuma personālam ir jāiesaistās ieslodzīto agresīvas seksuālās uzvedības apkarošanā un jāinformē cietuma vadība par ikvienu šādu gadījumu, kad tas tiek konstatēts. Ir svarīgi atzīt, ka dažreiz arī paši cietuma darbinieki piedalās ar HIV izplatības risku saistītās darbībās cietumā vai arī to pieļauj. Dažiem cietuma darbiniekiem ir dzimumattiecības ar ieslodzītajiem, kas ir ne tikai cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums, bet arī dienesta pilnvaru ļaunprātīga izmantošana. HIV kontekstā tas ir saistīts ar HIV transmisijas risku. Ir ziņots par gadījumiem, kad cietuma darbinieki vecākiem ieslodzītajiem seksuālajai apmierināšanai piegādā gados jaunus ieslodzītos. Visu cietuma darbinieku pienākums ir novērst šādu rīcību un informēt cietuma vadību un policiju, ja viņiem ir zināms par šādām darbībām. Narkotiku atkarības ārstēšana Viens no veidiem, kā mazināt HIV izplatīšanos ar kopīgu injekcijas instrumentu izmantošanu, ir samazināt intravenozo narkotiku lietošanu. To var panākt, nodrošinot


111

narkotiku atkarības ārstēšanas programmas cietumos. Ir divas galvenās ārstēšanas formas:

• uz abstinences sindromu balstīta ārstēšana, kas paredz ieslodzīto pilnīgu atturēšanos no narkotiku lietošanas;

• farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai, kas paredz nelegāliem opiātiem

līdzīgas iedarbības medikamenta nozīmēšanu, bet kam ir mazāka riska pakāpe. Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai

Visa veida narkotiku atkarības ārstēšana atstāj zināmu iespaidu uz HIV transmisijas risku, bet farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmām ir vislielākais potenciāls samazināt injicējamo narkotiku lietošanu un ar to saistīto infekcijas izplatīšanās risku. Tomēr joprojām atsevišķu valstu ieslodzījuma vietu sistēmas visai negribīgi nodrošina minēto farmakoterapiju. Daži cietumu darbinieki uzskata, ka metadons un buprenorfīns ir vienkārši citas apreibinošās un uzvedību ietekmējošas narkotiskās vielas, kuru nodrošināšana tikai paildzina pāreju uz dzīvi, kas brīva no narkotikām. Citi arī iebilst pret farmakoterapiju morālu apsvērumu dēļ, apgalvojot, ka tādā veidā atkarība no vienas narkotikas tiek aizstāta ar citu. Tomēr ieslodzījuma vietu metadona/buprenorfīna programmu novērtēšana ir devusi nepārprotamus pierādījums tam, ka šīs programmas dod pozitīvus rezultātus. Pētījumi ir parādījuši, ka, ja devas ir adekvātas (vismaz 60 mg metadona) un ja ārstēšana tiek nodrošināta visu ieslodzījuma laiku, šādas programmas samazina narkotiku injicēšanu un kopīgu šļirču izmantošanu, tādejādi mazinot HIV un citu ar asinīm pārnesamu infekciju izplatību. Bez tam, šīm programmām ir papildus vērtīgi ieguvumi gan attiecībā uz programmās iesaistīto ieslodzīto veselību, gan cietuma darbiniekiem un plašākai sabiedrībai. Piemēram:

• farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai (FOA) pozitīvi ietekmē ieslodzīto uzvedību, jo mazinās nepieciešamība meklēt narkotikas, tādejādi uzlabojot drošību cietumā;

• tie ieslodzītie, kuri saņēmuši FOA, ievērojami retāk nonāk ieslodzījumā atkārtoti;

• lai arī cietuma personāls bieži sākumā izsaka bažas par drošību, vardarbīgu uzvedību un pāriešanu uz metadonu, šīs problēmas neparādās pēc tam, kad metadona/buprenorfīna programma tiek ieviesta;

• gan ieslodzītie, gan cietumu darbinieki ziņo par FOA pozitīvo ietekmi uz dzīvi cietuma vidē.

Citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas

Citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas cietumos parasti ir mazāk pretrunīgas nekā FOA, bet ir maz datu par šo metožu efektivitāti HIV profilakses stratēģijas īstenošanā. Tas nav pārsteigums, jo HIV profilakse, parasti, nav viens no mērķiem, kad šīs programmas tiek ieviestas cietumos, kā tas ir gadījumā ar FOA, kas kļūst arvien vairāk


112

Vairāk informācijas par farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu un citām narkotiku atkarības ārstēšanas programmām meklēt: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi HIV problēmas risināšanai cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html.

pieejama daudzās cietumu sistēmās, daļēji pateicoties tās potenciālam samazināt intravenozo narkotiku lietošanu un no tās izrietošo infekciju izplatības risku. Tomēr papildus farmakoterapijai ar metadonu/buprenorfīnu ir svarīgi nodrošināt uz abstinences sindromu balstītas programmas. Kvalitatīva, atbilstoša un pieejama ārstēšana var uzlabot drošību cietumā, kā arī uzlabot ieslodzīto veselību un sociālo funkcionēšanu, ja vien ārstēšana un atbalsts netiek pārtraukti, tiek nodrošināta aprūpe arī pēc atbrīvošanas un ja tā atbilst ieslodzīto individuālajām vajadzībām. Bet pat cietumu sistēmās ar bagātīgiem resursiem narkotiku atkarības ārstēšana sasniedz tikai nelielu daļu no tiem, kuriem tā ir nepieciešama, un ne vienmēr tā ir iedarbīga. Tādēļ ir jānodrošina arī tādi HIV profilakses pasākumi, kā adatu un šļirču programmas. Narkotiku pieprasījuma un piedāvājuma samazināšanas stratēģijas Papildus narkotiku atkarības ārstēšanai, arī citas stratēģijas narkotiku pieprasījuma un piedāvājuma samazināšanai var palīdzēt novērst HIV izplatību cietumos. Tomēr ir svarīgi jau sākumā norādīt, ka šādi centieni, visticamāk, neizskaudīs narkotiku lietošanu cietumos. Patiesībā, pat cietumu sistēmas, kas šādos pasākumos ieguldījušas lielus finanšu resursus, nav spējušas pilnībā izskaust narkotiku lietošanu. Tādejādi šie centieni nevar aizstāt iepriekš aprakstītos pasākumus, bet tie drīzāk jāievieš, lai papildinātu citus pasākumus. Narkotiku pieprasījuma samazināšanas stratēģijas Pētījumi rāda, ka viens no iemesliem, kāpēc salīdzinoši liels skaits ieslodzīto daudzviet lieto narkotikas, atrodoties ieslodzījumā, ir cīņa ar garlaicību, vientulību un stresu, kā arī vēlme relaksēties. Tas liecina, ka, papildu narkotiku atkarības ārstēšanai, viens no iedarbīgākajiem veidiem narkotiku pieprasījuma samazināšanai ir uzlabot dzīves apstākļus ieslodzījuma vietā un piedāvāt pilnvērtīgākas aktivitātes cietumā. Piedāvājot ieslodzītajiem iespēju strādāt un/vai mācīties, atrodoties ieslodzījumā, kā arī tādas aktivitātes, kā sporta nodarbības, teātris, garīgā un kulturālā pilnveidošanās, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem rosinošu un veselīgu laika pavadīšanas veidu, var pozitīvi ietekmēt un samazināt riskantus uzvedības modeļus, jo īpaši, ja to papildina ar izglītošanu narkotiku lietošanas profilakses jautājumos. Vēl viena stratēģija narkotiku pieprasījuma samazināšanai, ko izmanto arvien lielāks skaits ieslodzījuma vietu, galvenokārt bagātās valstīs, ir tā saucamo „no narkotikām brīvo” bloku veidošana. Parasti „no narkotikām brīvie” bloki vai ēkas spārni ir atdalītas dzīvojamās zonas cietuma teritorijā, kurās tiek īpaši sekots, lai narkotiku pieejamība būtu


113

ierobežota, un kurās dzīvo ieslodzītie, kas brīvprātīgi parakstījuši līgumu, apsolot nelietot narkotikas. Dažos gadījumos uzmanība tiek vērsta tikai uz narkotiku lietošanas aizliegumu ar pastiprinātas pārmeklēšanas palīdzību, kamēr citas sistēmas nodrošina kompleksu pieeju, kas apvieno narkotiku lietošanas apkarošanu ar atkarības ārstēšanu. „No narkotikām brīvie” bloki var palīdzēt apkarot HIV izplatību cietumā, ja tā rezultātā samazinās narkotiku, jo īpaši injicējamo narkotiku, lietošana. Ir veikts neliels skaits pētījumu, kuros ir pierādīts, ka „no narkotikām brīvie” bloki patiešām ļauj ievērojami samazināt narkotiku lietošanu ieslodzīto vidū šajos blokos. Daudziem ieslodzītajiem šie īpašie bloki liekas ļoti pievilcīgi, ieskaitot tos, kuriem nav problēmas ar narkotiku lietošanu un kuri vēlas uzturēties no narkotikām brīvā vidē. Tomēr šajos pētījumos nekas nav teikts par to, vai „no narkotikām brīvie” bloki ir pievilcīgi ieslodzītajiem, kuriem ir problēmas ar narkotiku, it īpaši injicējamo narkotiku, lietošanu, un vai viņi arī var „noturēties” šajos blokos. Tādēļ pašreiz nav datu par „no narkotikām brīvu” bloku efektivitāti no HIV profilakses stratēģijas viedokļa. Narkotiku piedāvājuma samazināšanas stratēģijas Lai samazinātu narkotiku pieejamību ieslodzījuma vietās, var izmantot ļoti plašu pārmeklēšanas un izņemšanas paņēmienu un procedūru klāstu. Cita starpā šie pasākumi ietver: nejaušu pārmeklēšanu, ko veic apsardzes personāls; darbinieku un apmeklētāju pārbaudes un pārmeklēšanu pie ieejas un izejas; iekšējo videonovērošanu; perimetra apsardzes drošības pasākumus (tīklu pārvilkšana pār pastaigu pagalmiem, augstāku iekšējo nožogojumu izveidošana, lai novērstu objektu pārmešanu; ātrās reaģēšanas automašīnu patrulēšana pa cietuma perimetru); preču iepirkšanu tikai no pārbaudītiem piegādātājiem; izlūkošanas informācijas analītiķu darbību ikvienā ieslodzījuma vietā; narkotiku atklāšanas tehnoloģijas (kā jonu skeneri, rentgena aparāti, utt.); apmeklētājiem paredzēto zonu iekārtojuma un plānojuma pārveidošanu (stacionāru un zemu mēbeļu izmantošana); un analīžu veikšanu, lai noteiktu narkotiku klātbūtni organismā (urīna analīzes). Daudzas cietumu sistēmas, it īpaši turīgās valstīs, liek uzsvaru uz šiem narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumiem. Lai arī šo pasākumu mērķis nav risināt HIV problēmas cietumos, tie var dot neplānotus rezultātus HIV (un hepatīta C) profilaksē. Narkotiku aizliegšanas pasākumi var palīdzēt HIV profilaksē, samazinot narkotiku piedāvājumu un narkotiku injicēšanu cietumos. Tajā pašā laikā šie pasākumi var arī minētos centienus apgrūtināt. Piemēram, daudzās labi finansētās cietumu sistēmās ieslodzītajiem regulāri vai pēc nejaušības principa tiek veiktas urīna analīzes, lai noteiktu neatļautu narkotiku klātbūtni organismā. Ieslodzītajiem, kuriem tiek konstatēts, ka viņi lietojuši nelegālas narkotikas, var uzlikt sodus. No sabiedrības veselības viedokļa raugoties, pastāv bažas, ka šīs programmas var drīzāk palielināt, nevis samazināt risku ieslodzītajiem inficēties ar HIV. Ir pierādījumi, ka šādu programmu ieviešana var palīdzēt samazināt marihuānas pieprasījumu un lietošanu cietumos. Taču izskatās, ka šīs programmas visai maz ietekmē opiātu lietošanu. Patiesībā ir pierādījumi, ka neliels skaits ieslodzīto var pāriet no marihuānas uz injicējamo narkotiku lietošanu, lai izvairītos no marihuānas uziešanas narkotiku testā. Marihuānas klātbūtne urīnā saglabājas daudz ilgāk (līdz pat vienam mēnesim) nekā tādu intravenozo narkotiku klātbūtne, kā heroīns un citi opiāti. Daži ieslodzītie izvēlas labāk injicēt narkotikas nekā riskē tikt pieķertiem un saņemt sodu par


114

marihuānas smēķēšanu. Ņemot vērā sterilu adatu trūkumu un to, cik bieži cietumā tiek lietotas kopīgas adatas, pāriešana uz intravenozajām narkotikām var atstāt nopietnas sekas uz ieslodzīto veselību. Kopumā, neraugoties uz to, ka daudzās cietumu sistēmās tiek veiktas lielas investīcijas narkotiku piedāvājuma samazināšanas pasākumos, ir maz pārliecinošu un konsekventu empīrisko pierādījumu, lai apstiprinātu šo pasākumu iedarbīgumu narkotiku lietošanas samazināšanā. Jo īpaši nav pierādījumu par to, ka šie pasākumi var novest pie HIV riska samazināšanās. Tāpēc cietumu sistēmām ar ierobežotiem resursiem nevajadzētu īstenot dārgus pasākumus, kā narkotiku atklāšanas tehnoloģiju iegāde un analīžu veikšana, kas var prasīt ievērojamus līdzekļus, kurus drīzāk varētu lietot HIV problēmas risināšanai cietumos. Tā vietā vajadzētu koncentrēties uz pierādītiem un izmaksu ziņā efektīviem HIV profilakses pasākumiem, kas aprakstīti iepriekš, un uz pasākumiem dzīves apstākļu uzlabošanai cietumos, kā arī uzlabot cietuma personāla darba apstākļus un atalgojumu, jo bez viņiem narkotiku piedāvājuma samazināšanas stratēģijas, visticamāk, neizdosies veiksmīgi īstenot. Visbeidzot ir svarīgi atzīt, ka dažreiz narkotikas cietumā nelegāli ienes paši darbinieki, vai nu tādēļ, ka ieslodzītie izdara uz viņiem spiedienu, vai korumpētības dēļ. Visi darbinieki ir atbildīgi par šādu darbību nepieļaušanu un viņiem ir pienākums par to informēt cietuma administrāciju un policiju. Programmas injekcijas adatu un šļirču, hloru saturošu šķīdumu vai citu dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšanai Daudzas cietumu sistēmas realizē programmas, kas nodrošina dezinfekcijas līdzekļus ieslodzītajiem, kuri injicē narkotikas, kā arī apmāca viņus, kā dezinficēt injekciju instrumentus pirms to atkārtotas lietošanas. Šādu programmu izvērtēšana ir parādījusi, ka hloru saturošu dezinfekcijas līdzekļu izdalīšana neapdraud drošību cietumos. Tomēr plašākā sabiedrībā veiktie pētījumi ir radījuši šaubas par hloru saturošu šķīdumu efektivitāti injekcijas instrumentu dezinficēšanā. Piemēram, hloru saturošo dezinfekcijas līdzekļu efektivitāte hepatīta C vīrusa pārnešanas novēršanā starp intravenozo narkotiku lietotājiem ir visai ierobežota. Tādēļ arvien vairāk ieslodzījuma vietu nodrošina intravenozo narkotiku lietotājus ar injekciju adatām un šļircēm. Injekcijas adatu un šļirču programmas tikušas ieviestas gan vīriešu, gan sieviešu cietumos, dažāda mēroga ieslodzījuma vietās, gan civilajās, gan militārajās struktūrās, ieslodzījuma vietās, kur ir atsevišķu kameru bloki, kā arī vietās, kur ieslodzītie dzīvo barakās, tās ieviestas ieslodzījuma vietās ar dažādiem drošības līmeņiem un atšķirīgām brīvības ierobežošanas formām (pirmstiesas apcietinājumā esošas personas un notiesātie, atklāta un slēgta drošības tipa cietumos). Tiek izmantoti vairāki modeļi sterilu injekcijas instrumentu izdalīšanai, ieskaitot automātus, individuālu izsniegšanu, ko veic cietuma mediķi, citi cietuma veselības aprūpes darbinieki vai narkotiku „konsultanti”, vai sabiedriskā kārtā piesaistīti veselības


115

aprūpes darbinieki no ārpuses, kā arī tos var izdalīt ieslodzītie, kuri speciāli apmācīti līdzbiedru izglītošanai par šiem jautājumiem. Injekcijas adatu un šļirču nodrošināšana ieslodzītajiem, iespējams, ir vispretrunīgāk vērtētais HIV profilakses pasākums cietumā. Bieži cietuma personāls ir pret to, sakot, ka injekciju adatas var izmantot, kā ieročus pret personālu un/vai citiem ieslodzītajiem, un ka to nodrošināšana ieslodzītajiem būs pielīdzināma narkotiku lietošanas attaisnošanai un nozīmēs atteikšanos no centieniem novērst nelegālo narkotiku iekļūšanu cietumos. Tomēr daudzu cietumu pieredze, kur šādas programmas tikušas ieviestas, ir bijusi pozitīva ne tikai ieslodzītajiem, bet arī cietuma personālam:

• Cietumos realizētas adatu un šļirču programmas efektīvi samazina kopīgu adatu lietošanu un no tā izrietošo inficēšanos ar HIV.

• Injekcijas adatu un šļirču programmas neapdraud uz abstinences sindromu balstītas programmas. Cietumos, kur šādas programmas ir ieviestas, nelegālās narkotikas joprojām ir aizliegtas. Apsardzes darbinieki joprojām ir atbildīgi par nelegālu narkotisko vielu atrašanu un konfiscēšanu. Tomēr ir atzīts, ja un kad narkotikas ienāk cietuma vidē un ieslodzītie tās lieto, galvenajai prioritātei ir jābūt HIV un hepatīta C transmisijas novēršanai ar nedrošu injekciju starpniecību. Tādēļ, lai arī narkotikas joprojām ir nelegālas, injekciju adatas un šļirces oficiālās programmas ietvaros nav nelegālas. Programmu izvērtējumos konstatēts, ka adatu un šļirču programmas cietumos patiesībā veicina to, ka narkotiku lietotājiem tiek nozīmētas narkotiku atkarības ārstēšanas programmas un ka lielāks skaits ieslodzīto arī pievienojas šīm programmām.

• Kopš pirmās programmas uzsākšanas 1992. gadā nav saņemtas ziņas par to, ka šļirces jebkad būtu izmantotas kā ieroči kādā cietumā, kur darbojas šī programma. Patiesībā tiek ziņots par personāla drošības uzlabošanos cietumos ar adatu un šļirču programmām, jo ir samazinājies personāla savainošanās gadījumu skaits ar paslēptām šļircēm kameru pārmeklēšanas laikā. Savainošanās iespējamība samazinās pateicoties tam, ka ieslodzītajiem atļauj turēt injekciju instrumentus noteiktā vietā un tie nav jāslēpj, kā rezultātā arī samazinās risks iegūt adatas dūriena traumas kratīšanu laikā. Cietumu personāls arī norāda, ka adatu un šļirču programmas ļauj vieglāk kontrolēt injicēšanas instrumentus.

• Šļirču pieejamība nenoved pie intravenozo narkomānu skaita palielināšanās ieslodzījuma vietās. Veicot novērtēšanu, dažos cietumos pat tika konstatēta intravenozo narkotiku lietotāju skaita samazināšanās.

• Pirms šo programmu ieviešanas cietuma personālu regulāri vajadzēja pārliecināt, lai viņi akceptētu vai vismaz paciestu adatu un šļirču programmas. Tomēr, programmas pēc to ieviešanas tiek labprāt pieņemtas, un atbalsts no personāla puses, kā arī no ieslodzītajiem, kuri lieto narkotikas, un arī tiem, kuri tās nelieto, kopumā ir liels. Vismazāk pozitīva attieksme no personāla puses bija vērojama tajos cietumos, kur ieslodzītajiem bija problēmas ar šļirču pieejamību un/vai kur viņi nebija pārliecināti, ka tās varēs saņemt, neciešot no nevēlamām konsekvencēm, kas noveda pie tā, ka turpinājās nelegāla tirdzniecība ar šļircēm cietumā un kopumā ieguvumi no programmas mazinājās.


116

Detalizētāku informāciju un atsauces skatīt: WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Needle and Syringe Programmes and Decontamination Strategies. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi HIV problēmas risināšanai cietumos: adatu un šļirču programmas un dezinfekcijas stratēģijas”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html.


35. ielikums. Personāla atbalsts adatu un šļirču programmām 2000. gada beigās adatu un šļirču programmas tika veiksmīgi ieviestas septiņos cietumos Vācijā, un arī citi cietumi raudzījās uz to, kā tās ieviest. Tomēr sešas no šīm programmām tika slēgtas nevis tādēļ, ka būtu radušās problēmas ar programmām, bet tādēļ, ka šādu politisku lēmumu pieņēma jaunievēlētās federālo zemju valdības. Visos gadījumos lēmumi par programmu izbeigšanu tika pieņemti nekonsultējoties ar cietuma personālu un bez iespējām sagatavot ieslodzītos situācijai, kad programmas vairs nav pieejamas. Tika ziņots, ka pēc programmu slēgšanas ieslodzītie atsāka kopīgu šļirču lietošanu un to slēpšanu, tādejādi palielinot HIV un hepatīta C transmisijas iespējamību, kā arī palielinot risku personālam savainoties ar adatām. Tieši cietumu personāls bija to vidū, kuri visskaļāk kritizēja federālo zemju valdību lēmumu slēgt programmas, un viņi mēģināja pārliecināt varas struktūras par nepieciešamību atjaunot programmas.

Biežāk uzdotie jautājumi Vai ieslodzītajiem būtu obligāti jāveic HIV analīzes, un pozitīva rezultāta gadījumā viņi jānodala no pārējiem, kuri atrodas cietumā? Vai ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS būtu jāatļauj veikt tās pašas aktivitātes, ko veic citi? Vai personāls būtu jāinformē par to, kurš ir HIV inficēts? Vai prezervatīvu un šļirču, un adatu nodrošināšana ieslodzītajiem negatīvi ietekmē drošību cietumos? Vai adatu un šļirču piedāvāšana cietumos nozīmē narkotiku lietošanas attaisnošanu ieslodzījuma vietās? Vai tā vietā, lai nodrošinātu tādus profilakses līdzekļus, kā prezervatīvi un injekcijas adatas un šļirces, mums nevajadzētu realizēt „nulles tolerances” politiku un izskaust narkotiku lietošanu un seksuālās aktivitātes no cietumiem?


117

Detalizētas atbildes uz šiem jautājumiem meklējiet 3. moduļa sadaļā „Biežāk uzdotie jautājumi”.

15. kontroljautājumu saraksts. Cietuma personāls ir izšķiroši svarīgs!

• Vai jūs esat saņēmis apmācību, lai spētu veikt savus dienesta pienākumus droši un bez riska veselībai?

• Vai esat apmācīts sniegt pirmo palīdzību?

• Vai jums ir pieejami aizsarglīdzekļi, tādi kā lateksa cimdi, maskas, kas

paredzētas elpināšanai no mutes mutē, utt.?

• Vai jūs ievērojat darba drošības procedūras, jo īpaši drošas pārmeklēšanas procedūras?

• Vai esat iepazinies ar kārtību, kāda ievērojama, saskaroties ar asinīm un/vai

ķermeņa sekrētiem?

• Vai esat vakcinējies pret hepatītu B?

• Vai jūs atbalstāt līdzbiedru izglītotājus un palīdzat viņiem, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un profesionāļiem viņu darbā?

• Vai jūs aktīvi atbalstāt prezervatīvu nodrošināšanu ieslodzītajiem, vai vismaz

izrādāt iecietīgu attieksmi pret to un netraucējat to izdalīšanu?

• Vai jūs atbalstāt pasākumus pret seksuālo vardarbību cietumos, veicot aktīvus pasākumus viegli ievainojamu ieslodzīto aizsardzībai un ziņojat par šādu vardarbību, ja jums tas kļūst zināms?

• Vai jūs aktīvi atbalstāt hloru saturošu šķīdumu un adatu, un šļirču

nodrošināšanu ieslodzītajiem, vai vismaz izrādāt iecietīgu attieksmi pret to un netraucējat to izdalīšanai?

• Visbeidzot, vai jūs aizsargājat sevi pret HIV un citām infekcijām arī ārpus

darba laika?


118



Aktuāli jautājumi veselības aprūpes sniedzējiem cietumos

5. modulis

Šis modulis galvenokārt domāts veselības aprūpes darbiniekiem, kuri strādā cietumos. Mēs ceram, ka tas būs noderīgs ārstiem, vidējam medicīniskam personālam, kā arī felšeriem un māsu palīgiem. Šis modulis sniedz cietumu veselības aprūpes darbiniekiem informāciju par:

• starptautiskajām normām un standartiem, kas nosaka veselības aprūpi ieslodzījuma vietās;

• to, kāpēc ieslodzītie ir jo īpaši pakļauti HIV riskam;

• to, ko viņi var darīt, lai samazinātu HIV transmisijas risku cietumos un

nodrošinātu ieslodzītajiem, kuri inficējušies ar HIV vai saslimuši ar AIDS, vienlīdzīgu piekļuvi ārstēšanai un medicīniskajai aprūpei;

• praktiskiem jautājumiem saistībā ar darbu ieslodzījuma vietās;

• apstākļiem, kas ierobežo efektīvas veselības aprūpes sniegšanu cietuma vidē.

Šajā modulī netiks sniegta detalizēta medicīniskā informācija par diagnostikas un ārstēšanas protokoliem HIV un AIDS gadījumos, nedz arī par iedarbīgākajiem veidiem tādu veselības aprūpes iniciatīvu realizēšanai, kā farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai vai adatu un šļirču programmas. Tomēr attiecīgajās sadaļās būs atsauces uz izejas materiāliem un literatūru, kur šāda papildu informācija ir pieejama. Paralēli atsevišķu pacientu ārstēšanai veselības aprūpes darbiniekiem ieslodzījuma vietās ir vesela rinda citu svarīgu uzdevumu HIV un AIDS kontekstā. Cita starpā šajos uzdevumos ietilpst:

• informēt, izglītot vai aktualizēt savas medicīniskās zināšanas par zinātniskajiem atklājumiem un labāko praksi HIV un AIDS kaitējuma samazināšanai;

• veicināt tādu cietuma politiku un iekšējās kārtības noteikumus, kas respektē

cilvēka tiesības un, jo īpaši, tiesības uz veselību;

• sniegt informāciju un izglītot ieslodzītos un cietuma personālu, lai uzlabotu viņu izpratni par šiem jautājumiem, tādejādi novēršot diskrimināciju un stigmatizāciju, kā arī izmainot uzvedību.

Veselības aprūpes personāla īpašā, vadošā loma Ārstiem un medmāsām, kā arī citiem profesionāļiem, kuri strādā ieslodzījuma vietās, ir īpaša vadošā loma veselīgas vides veidošanā cietumos. Viņiem būtu jāsāk ar profesionālo apmācību, kurā detalizēti tiktu aplūkoti un apspriesti tādi jautājumi, kā konfidencialitāte, pacientu tiesības un vispārējas cilvēka tiesības. Viņiem būtu


120

nepieciešamas arī pamatzināšanas epidemioloģijā, kā izplatās slimības un kā dzīves veids un sociāli ekonomiskie apstākļi var ietekmēt veselību. Viņiem būtu arī vajadzīgas zināšanas par cilvēka uzturu un par to, kā fiziskās aktivitātes un svaigs gaiss uzlabo veselību. Viņiem jāprot pamanīt iespējamos draudus veselībai, kā arī jāspēj noteikt garīgās veselības problēmu agrīnas pazīmes.

Promoting health in prisons — the essentials. A WHO guide. WHO Europe, 2006 (Veselīgas vides veicināšana cietumos – pamatnostādnes. PVO vadlīnijas. PVO

Eiropas nodaļa, 2006.g.)

Viņu uzdevumos arī jāiekļauj īpašu pasākumu izstrādāšana un popularizēšana, lai samazinātu HIV un citu ar asinīm pārnesamu saslimšanu izplatības faktoru risku cietumos, kas cita starpā ietvertu:

• brīvprātīgu konsultāciju un analīžu (voluntary counseling and testing, VCT) programmu veicināšanu;

• prezervatīvu (un lubrikantu) nodrošināšanu;

• narkotiku atkarības ārstēšanas uzsākšanu vai turpināšanu;

• hloru saturošu dezinfekcijas līdzekļu izdalīšanas, kā arī injekcijas adatu un šļirču

programmu uzraudzību;

• pacientu tiesību uz priekšlaicīgu atbrīvošanu medicīnisku iemeslu dēļ izvērtēšanu.

Veselības aprūpes darbinieku konkrēto lomu ieslodzījuma vietā nosaka attiecīgās valsts likumdošana, politika un prakse. Iespējams, ka jūs, kā veselības aprūpes sniedzēji, varat ietekmēt noteikto sistēmu un nodrošināt, ka, ciktāl tas ir iespējams, HIV profilakses un ārstēšanas prakse, kas tiek realizēta plašākā sabiedrībā, tiek ieviesta arī cietumos. Viens no izejas punktiem ekvivalentu un atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai cietumos ir ciešas saiknes veidošana starp cietuma veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes pakalpojumiem ārpus cietuma vides. Starptautiskās normas un standarti, kas nosaka veselības aprūpi cietumos Veselība ieslodzījuma vietās ir daļa no sabiedrības veselības Lielākā daļa cilvēku, kas atrodas ieslodzījuma vietās, eventuāli atgriežas atpakaļ sabiedrībā. Tādēļ jebkuras slimības, kas iegūtas cietumā, vai jebkuri veselības rādītāji, kas pasliktinājušies, pateicoties sliktiem apstākļiem ieslodzījumā, kļūst par problēmu plašākai sabiedrībai, kad cilvēki tiek atbrīvoti no ieslodzījuma. Šī sakarība starp veselības situāciju cietumos un kopējo sabiedrības veselību ir fundamentāla. HIV transmisijas samazināšana cietumos ir svarīgs elements šīs infekcijas izplatīšanās samazināšanai plašākā sabiedrībā, tādēļ šī jautājuma risināšanu nedrīkst atstāt tikai cietuma iestāžu ziņā. Ieslodzīto veselības stāvokļa uzlabošana un saslimstības

5.modulis. Aktuāli jautājumi veselības aprūpes sniedzējiem cietumos

121

Pilns Maskavas deklarācijas teksts ir pieejams PVO Eiropas nodaļas mājas lapā projektā „Veselība cietumos” (Health in Prisons): www.euro.who.int/prisons.

samazināšana cietumos nāk par labu ne tikai ieslodzītajiem, bet arī cietuma personālam, un tā ir neatņemama sastāvdaļa darba drošības un veselības uzlabošanā. Tādēļ veselības aprūpes profesionāļiem abās pusēs cietuma sienām ir jādomā par HIV un AIDS, kā arī hepatītu un tuberkulozi un visiem citiem fiziskās un garīgās veselības aspektiem ieslodzījuma vietās. Kā norādīts Maskavas deklarācijā, „veselība cietumos ir daļa no sabiedrības veselības”. Maskavas deklarācijā ir pausta nepieciešamība visiem veselības aprūpes profesionāļiem, kā arī cietumu administrācijai, politikas veidotājiem un valdībai tiekties uz ciešāku integrāciju starp sabiedrības veselības pakalpojumiem un veselības aprūpes pakalpojumiem cietumos. Cietumos strādājošo veselības aprūpes darbinieku ētika nosaka, ka, lai arī viņi strādā vidē, kur kontrole un drošība parasti ir galvenā prioritāte, viņu galvenā prioritāte ir pacientu veselība. Valstīs, kur ir labi funkcionējoši sabiedrības veselības pakalpojumi, atbildība par veselības pakalpojumiem cietumos tiek novirzīta uz veselības ministriju. Tomēr šāda atbildība netiek tā vienkārši „nodota”, un tam ir nepieciešama rūpīga situācijas detalizēta izvērtēšana katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Ciešāka integrācija starp sabiedrības veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpi cietumos:

• palīdzēs nosargāt cietumu veselības aprūpes darbinieku klīnisko lēmumu neatkarību;

• uzlabos ārstēšanas un aprūpes nepārtrauktību, atrodoties ieslodzījumā un izejot brīvībā, jo īpaši antiretrovirālās terapijas gadījumā, kā arī citu ārstēšanas programmu gadījumā, kā tuberkulozes programma;

• nodrošinās atbalstu un apmācību no citu mediķu puses saviem kolēģiem, kuri strādā cietumos;

• nodrošinās atbalstu tādiem sabiedrības veselības pasākumiem, kā prezervatīvu izplatīšana, hloru saturošu dezinfekcijas šķīdumu, adatu un šļirču pieejamības nodrošināšana, pat ja valdītu uzskats, ka šādi pasākumi varētu radīt problēmas cietuma vidē;

• palielinās uzticību starp ieslodzītajiem un cietuma personālu, tādejādi atvieglojot veselības profilakses un veicināšanas pasākumu ieviešanu.

Ekvivalences princips Kā jau iepriekš norādīts, ieslodzītos nedrīkst skatīt atrauti no pārējās sabiedrības, bet viņi ir jāuztver kā sabiedrības daļa. Ieslodzījums, kā soda mērs, ir brīvības atņemšana, bet tas neattiecas uz citu cilvēka pamattiesību atņemšanu, tādu kā tiesības uz dzīvību,


122

tiesības netikt spīdzinātam vai citādi pazemotam, un tiesības netikt diskriminētiem. Jo īpaši jāuzsver, ka ieslodzītie nezaudē tiesības uz veselību. Veselību cietumā garantē starptautiskās tiesību normas, kā arī starptautiskie noteikumi, vadlīnijas, deklarācijas un nolīgumi. Tiesības uz veselību ietver tiesības uz medicīnisko aprūpi un preventīvajiem pasākumiem, kā arī tiesības saņemt veselības aprūpi atbilstoši tiem pašiem standartiem, kas pieņemti pārējā sabiedrībā. Tas nozīmē ne tikai to, ka ieslodzītajiem jābūt pieejamai tāda paša līmeņa veselības aprūpei, ja viņi cietumā saslimst, bet arī to, ka atrodoties cietumā un pēc atbrīvošanas jābūt pieejamai un jāturpina tā pati ārstēšana vai programmas, kas tika uzsāktas pirms nonākšanas cietumā. Šis pēdējais nosacījums, tas ir, „pēc atbrīvošanas”, ir jo īpaši svarīgs attiecībā uz narkotiku atkarības ārstēšanas programmām un HIV profilaksi un ārstēšanu, kā to redzēsiet turpmākajās sadaļās. Pasaules Veselības organizācijas „Vadlīnijas par HIV inficēšanos un AIDS cietumos” (Guidelines on HIV infection and AIDS in prisons) arī norāda, ka visiem ieslodzītajiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi, ieskaitot preventīvos pasākumus, kas ekvivalenti sabiedrībā pieejamajiem, bez jebkādas diskriminācijas, jo īpaši, neraugoties uz viņu juridisko statusu vai valsts piederību. Bez tam, šajās vadlīnijās ir arī citas rekomendācijas attiecībā uz HIV-pozitīvu ieslodzīto veselības aprūpi un atbalstu, kas šeit citētas:

„34. Ikvienā ar HIV infekciju saistītās saslimšanas stadijā ieslodzītajam ir jāsaņem atbilstoša medicīniskā un psihosociālā ārstēšana ekvivalenta tai, kas tiktu nodrošināta citiem sabiedrības locekļiem. Ir jāveicina visu ieslodzīto iesaistīšanās līdzbiedru atbalsta programmās. Ir jāatbalsta sadarbība ar veselības aprūpes sniedzējiem sabiedrībā, lai atvieglotu medicīniskās aprūpes nodrošināšanu ieslodzītajiem. 35. Ir jānodrošina asimptomātisku HIV inficētu ieslodzīto medicīniskā novērošana un konsultēšana ieslodzījuma laikā. 36. Ieslodzītajiem jānodrošina informācija par ārstēšanas iespējām un tādas pašas tiesības atteikties no ārstēšanas, kādas ir pārējā sabiedrībā. 37. HIV infekcijas ārstēšanu, profilaksi un ar HIV infekciju saistīto saslimšanu ārstēšanu nodrošina cietuma medicīniskais dienests, pielietojot tos pašus klīniskos un pieejamības kritērijus, kādi ir pārējā sabiedrībā. 38. Ieslodzītajiem ir jābūt tādai pašai pieejai HIV/AIDS saistīto saslimšanu ārstēšanas klīniskajiem izmēģinājumiem, kāda ir pārējiem sabiedrības locekļiem. Uz ieslodzītajiem nedrīkst izdarīt spiedienu, lai viņi piedalītos klīniskajos izmēģinājumos, ņemot vērā principu, ka personas, kurām atņemta brīvība, nedrīkst pakļaut medicīniskajiem pētījumiem bez viņu brīvprātīgas piekrišanas un, ja nav zināms, vai tas tieši un būtiski uzlabos viņu veselības stāvokli. 39. Lēmums par ieslodzītās personas, kura slima ar AIDS vai citu ar HIV infekciju saistītu saslimšanu, hospitalizēšanu ir jāpieņem medicīniskajam personālam,


123

izvērtējot klīnisko situāciju. Ir jānodrošina adekvāta medicīnas speciālistu palīdzība tādā pašā līmenī, kā pārējā sabiedrībā. 40. Cietuma medicīniskajam dienestam ir jāsadarbojas ar veselības aprūpes dienestiem, lai nodrošinātu HIV inficētu ieslodzīto medicīnisko un psiholoģisko uzraudzību pēc viņu atbrīvošanas, ja viņi paši tam piekrīt. Ieslodzītie ir jāmudina izmantot šos pakalpojumus.”

Veselības jautājumi cietumā no cilvēktiesību viedokļa Ievērot cilvēktiesības veselības jautājumu risināšanā cietumos, nozīmē respektēt, aizsargāt un popularizēt ieslodzīto tiesības uz veselību, tiekties uz ciešāku cietuma un publisko veselības dienestu integrāciju, kā arī ievērot veselības aprūpes ekvivalences principu. Veselības aprūpes personāla, kā arī citu cietuma darbinieku pienākums ir aizsargāt un veicināt ieslodzīto veselību. Tas nozīmē vairāk nekā tikai saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu, jo tas skar individuālus ieslodzītos un ietver higiēnas, uztura, mērķtiecīgu aktivitāšu, atpūtas un sporta aspektus, kā arī kontaktus ar ģimeni, vardarbības nepieļaušanu, utt.. Veselības aprūpes darbinieki, kuri veic aktīvu garīgās un fiziskās veselības profilaksi, nodrošina veselīgas vides pamatus, kam vajadzētu samazināt kaitējumu, ko ieslodzījums var radīt indivīdam. Cietumu veselības aprūpes darbiniekiem ir jābūt informētiem par dažādām cilvēktiesību normām, kas attiecas uz veselīgas vides radīšanu un uzturēšanu. Visām personām, kurām ir atņemta brīvība, ir tiesības uz cienīgu un cilvēka godu neaizskarošu attieksmi un tiesības netikt pakļautiem nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai spīdzināšanai. Ieslodzītos nedrīkst diskriminēt, bet viņi ir jānodala pēc to dzimuma, vecuma un atkarībā no tā, vai viņi ir notiesāti. Telpām, kurās ieslodzītie dzīvo, jābūt tādām, kas veicina labas veselības uzturēšanu, jānodrošina pieeja higiēnas un sanitārajām telpām, tām ir jābūt labi apgaismotām, ventilētām, apkurināmām un pietiekami plašām. Ieslodzītajiem jānodrošina uzturs, kas ir pietiekams, lai saglabātu veselību, un tīrs dzeramais ūdens. Lai vislabāk aizsargātu un veicinātu ieslodzīto veselības saglabāšanu, ieslodzījuma vietu veselības aprūpes personālam ir jābūt neatkarīgam no cietuma administrācijas un tiesībsargājošām iestādēm, un viņi nedrīkst piedalīties cietuma kārtības administrēšanā, kā arī jebkādu lēmumu pieņemšanā par jebkādu soda mēru pielietošanu. Kāpēc ieslodzītie ir īpaši pakļauti HIV inficēšanās riskam? Ir vairāki iemesli, kāpēc ieslodzītie ir jo īpaši pakļauti HIV (un hepatīta) inficēšanās riskam:

• cietumā izteiktais vairākums ir to personu, kas ir visvairāk pakļautas HIV inficēšanās riskam;

• cietuma vidē ir izplatītas augsta HIV riska darbības;

• ieslodzījuma apstākļi veicina HIV izplatību;


124

• medicīniskā prakse var būt saistīta ar nesterilu medicīnisko vai stomatoloģisko instrumentu lietošanu vai to atkārtotu izmantošanu un tādēļ nebūt droša.

Visu šo iemeslu dēļ daudzās valstīs ir reģistrētas nopietnas HIV un hepatīta C vīrusa epidēmijas cietumos. Cietumā izteiktais vairākums ir to personu, kas ir visvairāk pakļautas HIV inficēšanās riskam Visumā, to cilvēku grupas, kuri ir visvairāk pakļauti HIV (kā arī hepatīta, seksuāli transmisīvo slimību un tuberkulozes) riskam būdami sabiedrībā, arī veido izteikto vairākumu no ieslodzīto kontingenta. To vidū ir sociāli nelabvēlīgās un mazizglītotās cilvēku grupas, cilvēki ar narkotiku un alkohola atkarības problēmām, seksa pakalpojumu sniedzēji un citi, kuriem ir nepietiekama pieeja veselības aprūpei un veselības profilakses pasākumiem. Tā rezultātā HIV izplatība ieslodzījuma vietās ir daudz augstāka nekā sabiedrībā kopumā. Cietuma vidē ir izplatītas augsta HIV riska darbības Cietuma iekšienē cilvēki var turpināt (vai sākt) iesaistīties tādās darbībās, kā narkotiku lietošana un dzimumdzīve, apstākļos, kad ir samazināta HIV preventīvo pasākumu (tādu kā prezervatīvi un sterili injekciju instrumenti) pieejamība un trūkst veselības izglītības, kas ir pieejama vispārējai sabiedrībai. Nedrošas dzimumdzīves piekopšana ir plaši izplatīta, kad ieslodzītie stājas (piespiedu vai brīvprātīgos) dzimumkontaktos savā starpā un, dažreiz, ar cietuma personālu. Augstā seksuāli transmisīvo slimību izplatība palielina uzņēmību pret HIV infekciju. Arī narkotiku lietošana cietumos ir plaši izplatīta vairumā valstu, ieskaitot intravenozo narkotiku lietošanu un inficētu injekcijas instrumentu kopīgu lietošanu. Pat valstīs ar „nulles tolerances” politiku, kur varas iestādes atvēl ievērojamus finanšu resursus, lai samazinātu nelegālo narkotiku piedāvājumu cietumos, un apgalvo, ka cietumos narkotikas netiek lietotas, anonīmās aptaujas rāda, ka narkotikas joprojām tiek lietotas. Patiesībā daži pasākumi, kas ieviesti, lai atturētu no narkotiku lietošanas, ir drīzāk palielinājuši, nevis samazinājuši HIV infekcijas risku. Narkotiku lietošanas kultūra var būt saistīta ar bandu hierarhiju un to var pavadīt fiziska un seksuāla vardarbība. Papildus riska faktori ietver tetovēšanas un ķermeņa pīrsinga instrumentu kopīgu vai atkārtotu lietošanu, skuvekļu asmeņu kopīgu lietošanu, asiņu sajaukšanu /„asins brālības” rituālus un nepietiekamu medicīnisko vai stomatoloģisko instrumentu sterilizāciju vai to atkārtotu izmantošanu. Citi faktori, kas padara cietumus par augsta riska vidi Faktori, kas saistīti ar cietuma infrastruktūru un cietuma pārvaldību, netieši veicina uzņēmību pret HIV. Šie faktori ietver dzīvošanu saspiestībā, vardarbību, bandu


125

aktivitātes, vājo vai jauno ieslodzīto neaizsargātību un korupciju. Piemēram, ieslodzītie var pievērsties narkotiku lietošanai, jo viņi pastāvīgi tiek iebiedēti, vai arī ieslodzītos var izvarot vai iesaistīt seksuālās darbībās ar draudiem, nosakot to kā „samaksu” par „aizsardzības” saņemšanu. Cietuma bandas var arī izmantot izvarošanu, kā arī asiņu sajaukšanas rituālus, lai iniciētu jaunpienācējus. Pārblīvētos cietumos vardarbība ir jo biežāk sastopama. Cietuma veselības aprūpes personāls var palīdzēt mazināt vardarbību, objektīvi dokumentējot un ziņojot (ar konkrētā upura piekrišanu) par vardarbības gadījumiem, vai tā būtu psiholoģiska, fiziska vai seksuāla rakstura vardarbība. Neatbilstoša medicīniskā prakse Visbeidzot, HIV, kā arī hepatīts var viegli izplatīties ieslodzījuma vietās ar inficētiem medicīniskiem vai stomatoloģiskiem materiāliem, kad tiek atkārtoti lietoti vienreizējās lietošanas instrumenti vai neievērojot atbilstošas sterilizācijas procedūras. Nepienācīgi pārbaudītu asiņu un asins produktu lietošana arī var kļūt par HIV, hepatīta un citu ar asinīm pārnesamu infekciju avotu. Veselības aprūpes personālam ir jānodrošina medicīnisko materiālu drošas lietošanas prakses ieviešana un regulāri jāseko tās ievērošanai. Ja nepieciešams, veselības aprūpes personālam jāprasa finansējuma palielināšana, lai nodrošinātu, ka inficēšanās nenotiek saņemot medicīniskos pakalpojumus. Ko var darīt veselības aprūpes personāls, lai samazinātu HIV transmisijas risku cietumos?

Bieži HIV transmisijas profilaksi cietumos traucē tas, ka valstu valdības noliedz intravenozo narkotiku lietošanas un nedroša seksa esamību cietumos. Tādēļ augsta riska uzvedības un HIV transmisijas realitātes oficiāla atzīšana ir svarīgs pirmais solis sabiedrības apziņas veidošanā par šo jautājumu un iedarbīgu pretpasākumu īstenošanā. Kā veselības aprūpes personālam jums ir centrālā loma tajā, lai pārliecinātu lēmumu pieņēmējus par nepieciešamību cietumos ieviest HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta programmas. Šī nepieciešamība izriet no fakta, ka ieslodzītie ir neatņemama sabiedrības daļa un ka veselība cietumā ir sabiedrības veselības viens no elementiem. Ir pārliecinoši pierādījumi par to, ko var darīt cietumos, lai samazinātu HIV pārneses risku, un kā tas var novest pie transmisijas samazināšanās plašākā sabiedrībā. Tā kā ir nepieciešama HIV (kā arī tuberkulozes) ārstēšanas nepārtrauktība, jebkura ārstēšana, kas uzsākta brīvībā esot, ir jānodrošina arī ieslodzījuma vietā un jāturpina pēc atbrīvošanas. Veselības aprūpes personālam ir jābūt proaktīvam un jāstrādā kopā ar cietuma administrāciju, kā arī ministriju, kas atbildīga par ieslodzījuma vietām, veselības ministriju un citām valsts pārvaldes struktūrām, jo īpaši valsts AIDS komisiju vai programmu un sabiedriskajām organizācijām (ieskaitot atbalsta grupas cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV vai AIDS, grupām, kas strādā ar narkotiku lietošanas, HIV un infekcijas slimību jautājumiem sabiedrībā), lai samazinātu HIV transmisiju cietumos. Augsta riska uzvedības jautājumus vislabāk risināt ar visaptverošu pieeju, kas ir iestrādāta arī plašākā stratēģijā veselības veicināšanai cietumos. Piemēram, tā kā tuberkuloze ir viens no galvenajiem saslimstības un nāves iemesliem cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV vai AIDS, un


126

Ja jums ir pieejams internets, iepazīstieties ar interneta mācību kursu cietumu ārstiem www.lupin-nma.net/. Detalizētāku informāciju par veselību cietumos vispārīgi un par HIV profilaksi, ārstēšanu un atbalstu meklējiet: WHO (2007) Health in prisons. A WHO guide to the essentials in prison health. („Veselība cietumos. PVO vadlīnijas par galvenajiem principiem veselības nodrošināšanā cietumos”). ww.euro.who.int/InformationSources/Publications/Catalogue/20070521_1

WHO, UNODC, UNAIDS (2007). [Comprehensive review.] Effectiveness of Interventions to Address HIV in Prisons. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumu efektivitāte HIV problēmas risināšanai cietumos”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html.

tā kā HIV pats par sevi veicina tuberkulozes attīstīšanos, koordinētām TB-HIV aktivitātēm jākļūst par prioritāti abu saslimšanu ārstēšanā. Izglītojieties un iepazīstieties ar labāko praksi! Cilvēki griezīsies pie jums pēc padoma delikātos jautājumos, kā jau pie veselības aprūpes darbiniekiem, par HIV, dzimumdzīvi cietumā, narkotiku lietošanu u.c. Veselības aprūpes sniedzēji, tāpat kā citi cietuma darbinieki, bieži nēsā sevī bailes un aizspriedumus par HIV, narkotiku lietošanu un seksu cietumā, kas var traucēt ieviest pasākumus, lai mazinātu slimības transmisijas risku un lai uzlabotu vispārējos sadzīves apstākļus cietumā. Tā kā veselības aprūpes darbinieki ir atbildīgi par veselību cietumos, jums ir pienākums iegūt informāciju un pašizglītoties par jaunāko medicīnisko praksi HIV profilaksē un ārstēšanā. Jo īpaši jums būtu jāiepazīstas ar pierādījumiem un labāko praksi HIV profilakses pasākumu ieviešanā cietumos. Tikai pašizglītojoties jūs varēsiet šīs aizspriedumu barjeras nojaukt. Ir daudz veidu, kā atjaunot savas zināšanas par specifiskiem veselības jautājumiem. Nodrošinot savu zināšanu nepārtrauktu pilnveidošanu un aktualizēšanu, jūs varēsiet tās izplatīt arī pārējiem cietuma darbiniekiem, izveidot un īstenot informatīvas un izglītojošas nodarbības personālam un ieslodzītajiem, tādejādi palīdzot veidot pareizu izpratni par šiem jautājumiem starp cietumā strādājošajiem un ieslodzītajiem un palīdzot atbrīvoties no nepareiziem priekšstatiem un aizspriedumiem par HIV. Jūs varat ne tikai lasīt zinātniskus žurnālus, bet arī iegūt bagātīgu informāciju Internetā (ja jums ir laba pieeja tam). Jums būtu jāiepazīstas arī ar savas valsts AIDS komisijas politiku, darbības praksi un stratēģijām, lai jūs varētu ieviest vai aktualizēt to pašu rīcībpolitiku un praksi arī ieslodzījuma vietā, kurā jūs strādājat. Valsts rīcībpolitikai būtu jāseko starptautiskajām vadlīnijām un standartiem. Kad vien iespējams, jums ir jāpiedalās vietējos, valsts mēroga un reģionālos semināros par tēmām, par kurām jūs varat dalīties savās zināšanās ar citiem veselības aprūpes profesionāļiem. Veidojot profesionālos sadarbības un kontaktu tīklus, jūs varētu noorganizēt mācību prakses braucienus veselības aprūpes darbiniekiem un cietuma administrācijai uz kaimiņvalstīm, kurās darbībā var novērot ieslodzījuma vietu dienestu labāko praksi.


127

Ieguldījums tādas cietuma politikas un iekšējās kārtības noteikumu veidošanā, kas respektē cilvēktiesības, jo īpaši tiesības uz veselību Jums ir centrālā loma tāda paša līmeņa HIV profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pakalpojumu ieviešanas veicināšanā cietumā, kā tie, kas eksistē sabiedrībā ārpus cietuma sienām. Jebkura stratēģija HIV apkarošanai ir jāiestrādā plašākā cietuma veselības profilakses un veicināšanas stratēģijā, jo veselība cietumā ietver sevī aspektus, kas saistīti ar ieslodzījuma apstākļiem, uzturu, higiēnu, fiziskām nodarbībām, pilnvērtīgu laika pavadīšanu, utt., kā arī programmas konkrēti hepatītam, seksuāli transmisīvām infekcijām un tuberkulozei. Piemēram, jums vajadzētu pārdomāt, kā ierosināt, īstenot un uzraudzīt kopīgas HIV-TB aktivitātes saskaņotai abu šo slimību profilaksei, aprūpei un atbalstam. Lai ietekmētu veselības stratēģiju ieslodzījuma vietās, būs nepieciešama cietuma mediķu pārstāvība valsts ieslodzījuma vietu organizācijas politikas veidošanas līmenī, kā arī cieša sadarbība ar veselības ministriju, lai nodrošinātu veselības jautājumu iekļaušanu rīcībpolitikā un atbilstošajos noteikumos, un arī standarta operatīvajās procedūrās to ieviešanai cietumos. Jums ir jāvēršas pie struktūras, kas pārstāv ieslodzījuma vietu veselības aprūpes personālu, un jāuzzina, kā viņi risina šo jautājumu visos ieslodzījuma vietu sistēmas līmeņos – centrālajā, reģionālajā un vietējā – no rīcībpolitikas līdz praksei. Ja nav nevienas struktūras, kas konkrēti pārstāv cietumu mediķus, jūs varat kontaktēties ar valsts mediķu asociāciju vai Pasaules Ārstu asociāciju, kas pārstāv daudzas no nacionālajām ārstu organizācijām globālā mērogā (www.wma.net). Šie pasākumi balstās uz cilvēktiesību principu ievērošanu cietumos un ieslodzīto veselības aprūpē, kam būtu arī jāatspoguļojas atbilstošajās cietuma rīcībpolitikas daļās, iekšējās kārtības noteikumos un standarta operatīvajās procedūrās. Viens šāds piemērs ir, kad cietuma politika neatļauj nodalīt ieslodzītos, kuri ir HIV nēsātāji. No sabiedrības veselības viedokļa nav pamata HIV pozitīvu ieslodzīto izolēšanai, un būtu neētiski veicināt vai atbalstīt šādu cilvēku nodalīšanu tikai tāpēc, ka viņi ir HIV pozitīvi. Dažos gadījumos jums varbūt izdodas veicināt tādu inovatīvu pasākumu ieviešanu, kas plašākā sabiedrībā vēl nav ieviesti, tādejādi esot HIV izplatības mazināšanas pasākumu avangardā. Informācijas sniegšana ieslodzītajiem un cietuma personālam un viņu izglītošana Pēc iepazīšanās ar HIV profilaksi, jūs pārliecinoši varat izplatīt šo informāciju un izglītot visus ieslodzījuma vietā esošos. Tas ietver citus veselības aprūpes darbiniekus, cietuma uzraugus/ apsargus, cietuma administrācijas darbiniekus un pašus ieslodzītos. Mērķis ir uzlabot izpratni, novērst stigmatizāciju un diskrimināciju, izmainīt uzvedību attiecībā uz narkotiku lietošanu, ar narkotiku lietošanu saistītām infekcijas slimībām un narkotiku injicēšanu, seksuāli transmisīvām infekcijām, tetovēšanu un pīrsingu, kā arī dažādām vardarbības formām, jo īpaši seksuālo vardarbību, kas sastopama cietumos. Ieslodzīto informēšanai ir jāsākas jau ar ievešanu cietumā. Vispārējās medicīniskās apskates laikā ieslodzītajiem ir jāuzdod jautājumi par viņu patreizējo augsta riska uzvedību un no tā izrietošo iespējamo pakļautību HIV riskam, kā arī jāsniedz viņiem


128

skaidra un vienkārša sākotnējā informācija par riskiem, kas saistīti ar HIV inficēšanos cietumā. Papildus informācijai, ko ieslodzītajiem sniedz ienākot cietumā, var izmantot dažādus mēdijus, lai turpinātu izplatīt informāciju un arī izglītotu ieslodzītos un cietuma personālu detalizētāk par konkrētiem jautājumiem. To var izdarīt ar nelielu bukletu, plakātu starpniecību, demonstrējot video vai ar radiopārraidēm (kur ir cietuma radiostacijas) un pat ar teātra izrādēm. Viens no visiedarbīgākajiem informācijas sniegšanas veidiem ieslodzītajiem var būt caur līdzbiedru izglītotājiem – citi ieslodzītie, kuri ir saņēmuši apmācību un uz kuriem raugās ar mazākām aizdomām nekā cietuma personālu. Parasti jums pašam nebūs jāraksta un jāsagatavo izglītojošie materiāli. Vairumā valstu nacionālā AIDS komisija vai institūcija un sabiedriskās organizācijas būs sagatavojušas informatīvos un izglītojošos materiālus dažādos formātos. Var būt nepieciešams atsevišķus materiālus pielāgot cietuma apstākļiem. Jums būtu arī jāaicina šīs ārējās organizācijas nākt uz ieslodzījuma vietām un nepastarpināti sniegt informāciju un apmācību, un pasekot līdzbiedru izglītotājiem. Problēmas labāka izpratne Jo labāk jūs esat pazīstams ar dzīvi un apstākļiem ieslodzījuma vietā, kurā jūs strādājat, jo labāk jūs izpratīsiet esošā riska dabu un līmeni. Jūs varat runāt par šo jautājumu konfidenciālu medicīnisko konsultāciju laikā, piemēram, ja ieslodzītais vēršas pie jums ar jautājumu, kas var būt saistīts ar narkotiku lietošanu, vai ja viņš ir kļuvis par seksuālās vardarbības upuri. Bet, jūs nedrīkstat paļauties tikai uz izslodzītajiem, kas nonāk medpunktā. Regulāras cietuma apgaitas, lai nepastarpināti novērotu un saskartos ar ieslodzīto ikdienas dzīvi, ne tikai palielinās ieslodzīto uzticību jums, bet arī uzlabos jūsu izpratni par cietuma sadzīvi un to, kā tā var palielināt vai veicināt augsta riska uzvedību. Piemēram, nepastarpināta pārapdzīvotības novērošana ļaus labāk izprast un apzināt tās radītās sekas. Vēl viena papildus aktivitāte, ko var veikt, lai labāk izprastu esošos priekšstatus un praksi attiecībā uz augsta riska uzvedību, ir anonīmu aptauju veikšana par cietuma personāla un ieslodzīto zināšanām, attieksmi un uzvedību. Parasti šādi pētījumi domāti, lai noskaidrotu narkotiku lietošanas (kāda veida narkotikas tiek lietotas un kā tās tiek ievadītas), dzimumdzīves (labprātīgas un/vai piespiedu), tetovēšanās un citas pīrsinga vai asiņu sajaukšanas prakses apmērus un veidus, lai uzzinātu, kāda ir izpratne vai neizpratne par HIV un hepatīta pārneses veidiem, kā arī par attieksmi pret cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV vai AIDS. Dažos cietumos šādi pētījumi ir veikti kopā ar brīvprātīgām un anonīmām HIV, hepatīta B un C analīzēm. Parasti šādus pētījumus veic neatkarīgas ārpus cietuma esošas organizācijas, kam ir atbilstošas zināšanas šajā jomā, tādejādi nodrošinot pētījumu neatkarību no cietuma administrācijas un to konfidencialitāti. Protams, ka šādu pētījumu būtības izskaidrošana ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem un pilnīga rezultātu anonimitāte ir jo īpaši svarīga, lai pētījums izdotos.


129

Brīvprātīgas HIV konsultācijas un analīzes Tā kā jūs esiet veselības aprūpes sniedzēji, tie ieslodzītie, kuri gribēs uzzināt savu HIV statusu, vērsīsies pie jums. Pasaules Veselības organizācija ir skaidri noteikusi, ka nedrīkst ieslodzītajiem veikt obligātas HIV analīzes, jo tas ir neētiski un neefektīvi. Cietuma medicīniskajam dienestam būtu jāpiedāvā HIV konsultēšana un analīžu veikšana visiem ieslodzītajiem brīdī, kad, ienākot cietumā, tiek veikta viņu vispārējā medicīniskā apskate. Bez tam, tā kā, ienākot cietuma, ieslodzītie izjūt stresu un daudzi no viņiem var nepiekrist veikt HIV analīzes šajā brīdī, HIV analīžu veikšanai jābūt pieejamai visiem ieslodzītajiem jebkurā laikā, atrodoties ieslodzījumā. HIV izglītojošo nodarbību laikā un kad ieslodzītie apmeklē medpunktu, jums regulāri vajadzētu viņiem atgādināt, ka HIV konsultēšana un analīžu veikšana ir pieejamas, un iedrošināt ieslodzītos veikt šīs analīzes. Īpaši jāpiestrādā pie tā, lai piedāvātu HIV konsultēšanu un analīžu veikšanu tuberkulozes slimniekiem. Daudzi HIV analīžu veikšanas pozitīvie ieguvumi ir atkarīgi vai arī tos var pastiprināt ar konsultēšanu pirms un pēc analīžu veikšanas. Ieslodzītajiem, kuri saņem HIV pozitīvas analīžu atbildes, būtu jāsaņem konsultācijas un nosūtījums ārstēšanas, aprūpes un atbalsta saņemšanai. Vairumam ieslodzīto, kuri veikuši analīzes un saņēmuši HIV negatīvu atbildi, konsultēšana pēc analīzēm var dot arī svarīgu informāciju par veselības saglabāšanu un riska samazināšanu. Informācija par to, ka ieslodzītais ir HIV pozitīvs, var novest pie dažāda veida diskriminācijas un pie fiziskas un psiholoģiskas vardarbības. Tādēļ, tāpat kā jebkurai citai personiskai medicīniskajai informācijai, HIV analīžu rezultātiem jāpaliek konfidenciāliem.

36. ielikums. Kas ir konsultēšana? Konsultēšana ir interaktīvas un kolaboratīvas konfidenciālas sesijas starp konkrēto personu un aprūpes sniedzēju. Šo sesiju mērķis ir ļaut personālam vai ieslodzītajiem tikt galā ar stresu un pieņemt personiskus lēmumus par HIV. Konsultēšanas procesa laikā tiek risināti tādi jautājumi, kā personiskais HIV pārneses risks, preventīvas uzvedības veicināšana, un tiek izvērtēti mehānismi, kas palīdz tikt galā ar situāciju, ja nākas saņemt HIV pozitīvus analīžu rezultātus. Konsultēšana notiek pirms un pēc HIV analīžu veikšanas un tā notiek neatkarīgi no analīžu rezultāta. Konsultācijām ir jābūt pastāvīgi pieejamām personālam un ieslodzītajiem.

HIV analīžu veikšanai un konsultācijām ir jābūt cieši saistītām ar ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pieejamību tiem, kuri ir saņēmuši HIV pozitīvas atbildes, un jums ir jāraugās, lai šāds atbalsts ieslodzītajiem ir pieejams, un jāsagatavo vizīšu grafiks, lai sniegtu šādu atbalstu. Prezervatīvu nodrošināšana un izvarošanas, seksuālās vardarbības un piespiešanas novēršana Daudzas cietumu sistēmas dažādās pasaules daļās, ieskaitot Eiropu, Kanādu, Austrāliju, dažus cietumus ASV, dažas Austrumeiropas un Centrālāzijas daļas, Brazīliju, Dienvidāfriku, Irānu (Irānas Islāma Republiku) un Indonēziju, ir padarījušas


130

prezervatīvus cietumniekiem pieejamus (kopā ar lubrikantiem, kas samazina prezervatīvu pārplīšanas risku, jo īpaši anālā seksa laikā). Prezervatīvu nodrošināšana cietumos saskaras ar daudziem „tabu”, kas apvij dzimumsakarus starp vīriešiem, un tas liek tieši apšaubīt vispārējos uzskatus par cietuma dzīves kontroli. Dažos cietumos personāls ir bijis pret prezervatīvu izplatīšanu, norādot uz drošības apsvērumiem un uzstājoties pret vīriešu savstarpējām dzimumattiecībām. Daži apgalvojuši, ka prezervatīvu nodrošināšana novedīs pie seksuālās aktivitātes paaugstināšanās starp ieslodzītajiem vai ka prezervatīvi tiks izmantoti, lai noslēptu narkotikas. Tomēr šīs bažas izrādījušās nepamatotas. Daudzu valstu pieredze, kur cietumos ir pieejami prezervatīvi, ir pierādījusi, ka prezervatīvus var piedāvāt ļoti dažādās cietumu vidēs – ieskaitot valstis, kurās seksuālās attiecībās starp viena dzimuma personām tiek krimināli sodītas - neradot nekādas drošības problēmas vai kādas citas būtiskas negatīvas konsekvences. Jo īpaši ir konstatēts, ka prezervatīvu pieejamība nerada draudus drošībai vai operatīvajam darbam, tas nenoved pie seksuālās aktivitātes palielināšanās, un pēc šādas sistēmas ieviešanas to akceptē lielākā daļa ieslodzīto un cietuma personāla. Parasti atbalsts prezervatīvu izplatīšanai palielinās pēc prezervatīvu programmas uzsākšanas. Veselības aprūpes personāls parasti būs atbildīgs par prezervatīvu programmas vadīšanu, tādēļ tam ir jānodrošina, ka prezervatīvi (un lubrikanti) ir vienmēr pieejami. Prezervatīviem ir jābūt viegli un diskrēti pieejamiem, ideālā gadījumā tiem jābūt pieejamiem tādās vietās, kā tualetes, dušas telpas, uzgaidāmās telpas, darbnīcas vai dienas atpūtas telpas, kur ieslodzītie var līdzbiedru vai personāla nepamanīti paņemt prezervatīvu. Izplatīt prezervatīvus var medicīniskais dienests (veselības aprūpes darbinieki personīgi vai tie var būt brīvi pieejami medpunktā), tos var izplatīt automātos, kā arī apmācīti ieslodzītie (līdzbiedri), sabiedriskās organizācijas, kam ir piekļuve cietumam, vai kombinējot šos veidus. Katrā ieslodzījuma vietā atsevišķi jānosaka, kā vislabāk padarīt prezervatīvus viegli un diskrēti pieejamus. Ieslodzītajiem nav jāprasa prezervatīvi no cietuma personāla, jo tikai nedaudzi to darīs, negribot atklāt, ka viņi iesaistās viendzimuma seksuālās aktivitātes. Lai arī prezervatīvu nodrošināšana cietumos ir svarīga, ar to vien nepietiek, lai atrisinātu HIV pārneses risku dzimumceļā. HIV profilakse ir arī atkarīga no pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu izvarošanu, seksuālo vardarbību un piespiešanu cietumos. Visam cietuma personālam ir zināma loma agresīvas seksuālās uzvedības apkarošanā. Ikreiz, kad jums kļūst zināms par šādu uzvedību, jums par to jāinformē cietuma vadība. Narkotiku atkarības ārstēšana Viens no veidiem, kā samazināt HIV transmisiju ar kopīgi izmantojamiem injekciju instrumentiem, ir samazināt intravenozo narkotiku lietošanas izplatību. To var panākt, nodrošinot narkotiku atkarības ārstēšanas programmas cietumos. Ir divas galvenās ārstēšanas formas:

• uz abstinences sindromu balstīta ārstēšana, kad ieslodzītajiem ir pilnībā jāatturas no narkotiku lietošanas;


131

• farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai, kas saistīta ar medikamenta izrakstīšanu, kam ir līdzīga iedarbība kā nelegāli lietotajiem opiātiem, bet kas saistīts ar mazāku risku (jo šie medikamenti tiek stingri kontrolēti un netiek administrēti intravenozi).

Farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai

Visas narkotiku atkarības ārstēšanas formas zināmā mērā ietekmē HIV transmisijas risku, bet farmakoterapijas ar metadonu/buprenorfīnu programmām ir vislielākais potenciāls samazināt injicējamo narkotiku lietošanu un no tās izrietošo infekcijas izplatīšanās risku. Neraugoties uz to, dažas cietumu sistēmas joprojām negribīgi piedāvā minēto ārstēšanu. Atsevišķi cietumu darbinieki uzskata metadonu (sintētisko opiātu, kas tiek uzņemts orāli) vai buprenorfīnu (nesen izstrādāts medikaments, kas tiek palikts zem mēles) tikai par vēl vienu narkotiku, kas izraisa noskaņojuma un uzvedības maiņu un kura nodrošināšana kavē personības izaugsmi, kas nepieciešama lai pārietu uz dzīvi bez narkotiku atkarības. Citi iebilst pret farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu morālu apsvērumu dēļ, apgalvojot, ka tā tikai aizstāj atkarību no vienas narkotikas ar citu. Tomēr cietumu metadona/buprenorfīna programmu izvērtēšana ir devusi skaidrus pierādījumus par šo programmu ieguvumiem. Pētījumi ir parādījuši, ka, ja deva ir adekvāta (vismaz 60mg metadona) un terapija tiek nodrošināta visu ieslodzījuma laiku, šādas programmas samazina narkotiku injicēšanu un adatu kopīgu lietošanu, kā rezultātā samazinās HIV un citu ar asinīm pārnesamu infekciju izplatība. Bez tam, šīs programmas dod papildus ieguvumus gan ieslodzīto veselībai, kuri piedalās programmās, gan cietuma personālam un sabiedrībai kopumā. Piemēram:

• farmakoterapija opioīdu atkarības ārstēšanai (FOA) pozitīvi ietekmē ieslodzīto uzvedību, jo mazinās nepieciešamība meklēt narkotikas, tādejādi uzlabojot drošību cietumā;

• tie ieslodzītie, kuri saņēmuši FOA, ievērojami retāk nonāk ieslodzījumā atkārtoti;

• lai arī cietuma personāls bieži sākumā izsaka bažas par drošību, vardarbīgu uzvedību un pāriešanu uz metadonu, šīs problēmas neparādās pēc tam, kad FOA tiek ieviesta;

• gan ieslodzītie, gan cietumu personāls ziņo par FOA pozitīvo ietekmi uz dzīvi cietuma vidē;

• veselības aprūpes darbinieki norāda, ka regulāra FOA pielietošana dod viņiem papildus iespēju risināt citas ieslodzīto veselības problēmas un sniegt viņiem papildu veselības informāciju.

Kā jau medicīnisku iejaukšanos, farmakoterapiju opioīdu atkarības ārstēšanai parasti pielieto veselības aprūpes personāls medicīniskajā dienestā. Ir jāizstrādā noteikta kārtība, sākot no tā, kā tiek noteiktas tiesības uz šādas terapijas saņemšanu, kā attiecīgie medikamenti jāuzglabā un jāpielieto, līdz disciplinārajiem sodiem šo noteikumu pārkāpšanas gadījumā.


132

Correctional Service Canada (2003). Specific guidelines for methadone maintenance treatment. Ottawa: CSC.(„Specifiskas vadlīnijas metadona uzturēšanas terapijai”). Pieejams: www.csc-scc.gc.ca/text/pblct/methadone/index_e.shtml. Šis vadlīnijas sniedz vispārīgu pārskatu par ieslodzītajiem un narkotiku lietošanu, tur atrodama atsevišķa sadaļa ar detalizētiem mērķiem un uzdevumiem metadona uzturēšanas terapijā (MMT), uzņemšanas kritērijiem un MMT kvalitātes nodrošināšanu, par metadona intervences komandas (MMT) lomu; sadaļa par katra MIT locekļa atbildību; sadaļa par dozēšanu; sadaļa par urīna analīzēm, lai noteiktu narkotiku klātbūtni; sadaļa par narkotiku atkarības ārstēšanas intervencēm, kas pavada MMT un vairāki pielikumi.

A. Kastelic. Substitution treatment in prisons. (A Kasteliks. „ Aizstājterapija cietumos”). Atrodams: Promoting health in prisons—The essentials. A WHO guide. World Health Organization, Regional Office for Europe, 2006. WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Drug Dependence Treatments. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi HIV problēmas risināšanai cietumos: narkotiku atkarības ārstēšana”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/oms_ea_drug_treatment_df.pdf.

Citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas Citas narkotiku atkarības ārstēšanas formas cietumos parasti tiek uzņemtas mazāk pretrunīgi nekā farmakoterapija ar metadonu/buprenorfīnu, bet ir maz datu par to efektivitāti HIV profilakses stratēģijā. Tas nav pārsteigums, jo HIV profilakse, parasti, nav viens no mērķiem, kad šīs programmas tiek ieviestas cietumos, kā tas ir gadījumā ar farmakoterapiju ar metadonu/buprenorfīnu, kas kļūst arvien vairāk pieejama daudzās cietumu sistēmās, daļēji pateicoties tās potenciālam samazināt intravenozo narkotiku lietošanu un no tās izrietošo infekciju izplatības risku. Tomēr, papildu farmakoterapijai, ir svarīgi nodrošināt uz abstinences sindromu balstītas programmas. Kvalitatīva, atbilstoša un pieejama ārstēšana var uzlabot drošību cietumā, kā arī uzlabot ieslodzīto veselību un sociālo funkcionēšanu un var samazināt noziegumu recidīvu, ja vien ārstēšana un atbalsts netiek pārtraukti, tiek nodrošināta aprūpe arī pēc atbrīvošanas un ja tā atbilst ieslodzīto individuālajām vajadzībām. Bet, pat cietumu sistēmās ar bagātīgiem resursiem, narkotiku atkarības ārstēšana sasniedz tikai nelielu daļu no tiem, kuriem tā ir nepieciešama, un ne vienmēr tā ir iedarbīga. Tādēļ ir jānodrošina arī tādi HIV profilakses pasākumi, kā adatu un šļirču programmas.


133

Hloru saturošu vai citu dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšana un injekcijas adatu un šļirču programmas Daudzas cietumu sistēmas realizē programmas, kas nodrošina dezinfekcijas līdzekļus ieslodzītajiem, kuri injicē narkotikas, kā arī apmāca viņus, kā dezinficēt injekciju instrumentus pirms to atkārtotas lietošanas. Šādu programmu izvērtēšana ir parādījusi, ka hloru saturošu dezinfekcijas līdzekļu izdalīšana neapdraud drošību cietumos. Tomēr plašākā sabiedrībā veiktie pētījumi ir radījuši šaubas par hloru saturošu šķīdumu efektivitāti injekcijas instrumentu dezinficēšanā. Piemēram, hloru saturošo dezinfekcijas līdzekļu efektivitāte hepatīta C vīrusa pārnešanas novēršanā starp intravenozo narkotiku lietotājiem ir visai ierobežota. Cietumos hloru saturošu līdzekļu dezinficējošā iedarbība var vēl vairāk samazināties. Tādēļ hloru saturošo dezinfekcijas šķīdumu programmām cietumos ir jābūt pieejamām, bet tikai kā „otrās frontes līnijas” stratēģijai. Ja cietumā ir ieviesta hloru saturošu dezinfekcijas šķīdumu programma, tad ieslodzītajiem dažādās vietās cietumā ir jābūt viegli un diskrēti pieejamiem spēcīgas iedarbības mājsaimniecībā izmantojamiem hloru saturošiem dezinfekcijas līdzekļiem kopā ar informāciju un izglītojošiem materiāliem par to, kā tīrīt injekcijas instrumentus, un par hloru saturošo dezinfekcijas līdzekļu ierobežoto iedarbīgumu pret HIV un jo īpaši hepatīta C vīrusu. Hloru saturošo dezinfekcijas līdzekļu ierobežotās efektivitātes dēļ arvien vairāk ieslodzījuma vietu nodrošina intravenozo narkotiku lietotājus ar injekciju adatām un šļircēm. Sabiedrībā cilvēkiem, kuri injicē narkotikas, daudzus gadus jau ir pieejamas injekcijas adatu un šļirču programmas daudzviet pasaulē, kur tās kalpo par HIV profilakses mugurkaulu un ir pierādījušas sevi kā spējīgas samazināt HIV izplatību. Veselības aprūpes ekvivalences princips cietumā nosaka, ka ieslodzītajiem ir jāsaņem tāda paša līmeņa veselības aizsardzība, kā tā, kas pieejama sabiedrībā ārpus cietuma sienām. Persona, kura injicē narkotikas, nonākot ieslodzījumā nedrīkst zaudēt pieeju šim, potenciāli, dzīvības glābšanas pasākumam. Adatu un šļirču programmas tikušas ieviestas gan vīriešu, gan sieviešu cietumos, dažāda mēroga ieslodzījuma vietās, gan civilajās, gan militārajās struktūrās, ieslodzījuma vietās, kur ir atsevišķu kameru bloki, kā arī vietās, kur ieslodzītie dzīvo barakās, tās ieviestas ieslodzījuma vietās ar dažādiem drošības līmeņiem un atšķirīgām brīvības ierobežošanas formām (pirmstiesas apcietinājumā esošas personas un notiesātie, atklāta un slēgta drošības tipa cietumos). Tiek izmantoti vairāki modeļi sterilu injekcijas instrumentu izdalīšanai, ieskaitot automātus, individuālu izsniegšanu, ko veic cietuma mediķi, citi cietuma veselības aprūpes darbinieki vai narkotiku „konsultanti”, vai sabiedriskā kārtā piesaistīti veselības aprūpes darbinieki no ārpuses, kā arī tos var izdalīt ieslodzītie, kuri speciāli apmācīti līdzbiedru izglītošanai par šiem jautājumiem. Adatu un šļirču nodrošināšana ieslodzītajiem, iespējams, ir vispretrunīgāk vērtētais HIV profilakses pasākums cietumā. Bieži cietuma personāls ir pret to, sakot, ka injekciju adatas var izmantot kā ieročus pret personālu un/vai citiem ieslodzītajiem un ka to nodrošināšana ieslodzītajiem būs pielīdzināma narkotiku lietošanas attaisnošanai un nozīmēs atteikšanos no centieniem novērst nelegālo narkotiku iekļūšanu cietumos.


134

Tomēr daudzu cietumu pieredze, kur šādas programmas tikušas ieviestas, ir bijusi pozitīva ne tikai ieslodzītajiem, bet arī cietuma personālam:

• Cietumos realizētas adatu un šļirču programmas efektīvi samazina kopīgu adatu lietošanu un no tā izrietošo inficēšanos ar HIV.

• Programmas dod arī citus pozitīvus ieguvumus, tādus kā ar injekcijām saistītu abscesu, flebītu, endokardītu u.c. skaita samazināšanos. Vienā cietumā tika novērota pārdozēšanas gadījumu un nāves gadījumu samazināšanās. Viens no minētajiem šo tendenču iemesliem bija tas, ka injekcijas adatu apmaiņas ieviešana un kaitējuma mazināšanas politikas realizēšana cietumā fundamentāli izmainīja to, kā cietuma medicīnas un sociālie darbinieki varēja iesaistīties ieslodzīto konsultēšanā. Atklātas diskusijas par riskantu uzvedību un pārdozēšanas risku varēja notikt tādā atmosfērā, kad ieslodzītajiem nebija jābaidās no sankcijām par to, ka viņi atzinušies narkotiku lietošanā.

• Injekcijas adatu un šļirču programmas neapdraud uz abstinences sindromu balstītas programmas. Cietumos, kur šādas programmas ir ieviestas, nelegālās narkotikas joprojām ir aizliegtas. Apsardzes darbinieki joprojām ir atbildīgi par nelegālu narkotisko vielu atrašanu un konfiscēšanu. Tomēr ir atzīts, ja un kad narkotikas ienāk cietuma vidē un ieslodzītie tās lieto, galvenajai prioritātei ir jābūt novērst HIV un hepatīta C transmisiju ar nedrošām injekcijām. Tādēļ, lai arī narkotikas joprojām ir nelegālas, injekciju adatas un šļirces oficiālās programmas ietvaros nav nelegālas. Programmu izvērtējumos konstatēts, ka injekcijas adatu un šļirču programmas cietumos patiesībā veicina to, ka narkotiku lietotājiem tiek nozīmētas narkotiku atkarības ārstēšanas programmas un ka lielāks skaits ieslodzīto arī pievienojas šīm programmām.

• Injekcijas adatu un šļirču programmas ir novedušas pie narkotiku lietotāju kontaktēšanās ar veselības aprūpes personālu un līdzbiedru izglītotājiem un ir ļāvušas viņus izglītot un informēt par citiem HIV, hepatīta C vīrusa un citu infekciju aspektiem.

• Kopš pirmās programmas uzsākšanas 1992. gadā nav saņemtas ziņas par to, ka šļirces jebkad būtu izmantotas kā ieroči kādā cietumā, kur darbojas šī programma. Patiesībā tiek ziņots par personāla drošības uzlabošanos cietumos ar adatu un šļirču programmām, jo ir samazinājies personāla savainošanās gadījumu skaits ar paslēptām šļircēm kameru pārmeklēšanas laikā. Savainošanās iespējamība samazinās pateicoties tam, ka ieslodzītajiem atļauj turēt injekciju instrumentus noteiktā vietā un tie nav jāslēpj, kā rezultātā arī samazinās risks iegūt adatas dūriena traumas kratīšanu laikā. Cietumu personāls arī norāda, ka adatu un šļirču programmas ļauj vieglāk kontrolēt injekciju instrumentus.

• Šļirču pieejamība nenoved pie tā, ka ieslodzījuma vietās palielinātos intravenozo narkotiku lietotāju skaits, ka palielinātos narkotiku lietošana kopumā vai pieaugtu narkotiku daudzums. Veicot novērtēšanu, atklājās, ka dažos cietumos pat samazinājās konstatēto narkotiku lietošanas vai injicēšanas gadījumu skaits.

• Pirms šo programmu ieviešanas cietuma personālu regulāri vajadzēja pierunāt, lai viņi akceptētu vai vismaz izrādītu iecietību pret adatu un šļirču programmām. Tomēr, pēc to ieviešanas, programmas tiek labprāt pieņemtas un atbalsts no personāla puses, kā arī no ieslodzītajiem, kuri lieto narkotikas, un arī tiem, kuri tās nelieto,


135

kopumā ir liels. Vismazāk pozitīva attieksme no personāla puses bija vērojama tajos cietumos, kur ieslodzītajiem bija problēmas ar šļirču pieejamību un/vai kur viņi nebija pārliecināti, ka tās varēs saņemt, neciešot no nevēlamām konsekvencēm, kas noveda pie tā, ka turpinājās nelegāla tirdzniecība ar šļircēm cietumā un kopumā ieguvumi no programmas mazinājās.


Bieži veselības aprūpes personāls ir bijis ierosinātājs injekcijas adatu un šļirču programmu uzsākšanai un īstenošanai cietumos.

37. ielikums. Šveice: veselības aprūpes personāls uzsāk pirmo adatu un šļirču programmu Pirmā cietuma adatu un šļirču programma sākās kā „medicīniskās nepakļaušanās” akts. Šveicē sterili injekciju instrumenti ieslodzītajiem pirmo reizi kļuva pieejami 1992. gadā Oberšongrīnas vīriešu cietumā. Dr. Probsts (Dr Probst), nepilnas slodzes mediķis, kurš strādāja Oberšongrīnā, saskārās ar ētisku dilemmu, kad 15 no 70 ieslodzītajiem regulāri injicēja narkotikas bez jebkādiem adekvātiem profilakses pasākumiem. Probsts sāka izdalīt sterilus injekciju instrumentus, neinformējot par to cietumsargus. Kad cietumsargs to atklāja, viņš nevis Probstu atlaida, bet uzklausīja viņa argumentus un pieprasīja atļauju adatu un šļirču izdalīšanai.

38. ielikums. Moldova: medicīniskais personāls uzrauga līdzbiedru vadīto adatu un šļirču programmu Moldovā cietumu injekcijas adatu un šļirču programma attīstījās divos posmos. 1. posma laikā adatas un šļirces tika izdalītas ieslodzītajiem tieši rokās cietuma medpunktā. Četru vai piecu mēnešu laikā, kamēr darbojās šī izdalīšanas sistēma, tika apmainītas no 40 līdz 50 injekcijas adatām un šļircēm. Tomēr projekta grupa nolēma, ka šī izplatīšanas sistēma nav apmierinoša. Viņi galvenokārt bija noraizējušies par to, ka programmu izmantoja tikai 25 līdz 30 procenti no ieslodzītajiem, par kuriem bija zināms, ka viņi injicē narkotikas. Tika konstatēti vairāki šķēršļi. Tostarp bija grūtības nodibināt savstarpēju uzticēšanos starp medicīnisko personālu un ieslodzītajiem, kuri injicēja narkotikas, iztrūka anonimitāte un medpunktā nebija konfidencialitātes, kā arī apgrūtinoši bija tas, ka adatu apmaiņa varēja notikt tikai medpunkta darba laikā. Tādēļ 2. programmas posmā astoņi brīvprātīgie līdzbiedri tika apmācīti sniegt kaitējuma mazināšanas pakalpojumus četrās vietās cietuma teritorijā. Katrā no vietām 24 stundas diennaktī bija pieejami divi brīvprātīgie līdzbiedri, jo šīs vietas atradās cietuma dzīvojamos korpusos. Aktivitātes un programmas tika realizētas sadarbībā ar cietuma ārstu. 2002. gada pirmajos deviņos mēnešos 65 līdz 70 procenti no zināmajiem injicējamo narkotiku lietotājiem cietumā izmantoja šo programmu ar brīvprātīgo līdzbiedru starpniecību. Arī veselības aprūpes personāls turpināja līdzdalību programmā, bet tikai kā programmas uzraudzītāji.


136

Detalizētu plānu un vadlīnijas, kas tika izmantotas adatu un šļirču programmu ieviešanai, meklēt: Ministerio Del Interior/Ministerio De Sanidad y Consumo (2003). Needle Exchange in Prison. Framework Programme. („Injekcijas adatu un šļirču apmaiņa cietumā. Ietvara programma”) Madrid: Ministerio Del Interior/Ministerio De Sanidad y Consumo. Svarīgs materiāls ikvienam, kurš vēlas redzēt, kā cietumā var izveidot veiksmīgu programmu. Teksts pieejams spāņu, angļu un franču valodās. Cits, mazāk izsmeļošs dokuments par to pašu tēmu ar nosaukumu: Elementos clave para la implantacion de Programas de Intercambio de Jeringuillas en Prision („Elementi, kas svarīgi šļirču apmaiņas programmu ieviešanai cietumos”). Pieejams: www.msc.es/ciudadanos/enfLesiones/enfTransmisibles/sida/prevencion/progInterJeringuillas/PIJPrisiones/elemClavePIJIng.htm

WHO, UNODC, UNAIDS (2007). Interventions to Address HIV in Prisons: Needle and Syringe Programmes and Decontamination Strategies. Evidence for Action Technical Papers. („Pasākumi HIV problēmas risināšanai cietumos: Injekcijas adatu un šļirču programmas un dezinfekcijas stratēģijas”). Pieejams: www.who.int/hiv/idu/prison/en/index.html vai www.unodc.org/unodc/en/hiv-aids/publications.html.

Kopīgas HIV – tuberkulozes aktivitātes Tuberkuloze ir viens no galvenajiem saslimšanas un mirstības cēloņiem HIV pacientu vidū. Tuberkulozes diagnosticēšana un ārstēšana ir viens svarīgs pasākums cīņā art HIV epidēmiju. Tā kā HIV izplatība ieslodzījuma vietās parasti ir vairākas reizes augstāka nekā sabiedrībā kopumā, arī tuberkulozes risks cietumā pieaug vairākkārtīgi. Tuberkulozes labāka diagnosticēšana starp ieslodzītajiem ļaus savlaicīgāk ārstēt vienu no visbiežāk sastopamajām infekcijām cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, un, ja nepieciešams, ļaus sniegt profilaktisku ārstēšanu HIV pozitīviem pacientiem. Cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV un kuriem nav konstatēta aktīva tuberkuloze, būtu jāpadomā par izoniazīda profilakses terapiju (IPT), kas var mazināt aktīvās tuberkulozes attīstību. Palielināta HIV un tuberkulozes, kā kompleksu saslimšanas cēloņu, varbūtība ieslodzījuma vietās nozīmē, ka būtiski svarīgs ir kopīgs aprūpes modelis šīm divām saslimšanām, bet tas ir jāapvieno ar visaptverošu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem. Īpaša uzmanība jāpievērš šādu apvienotu pakalpojumu sniegšanai tiem narkotiku lietotājiem, kuri atrodas abu saslimšanu paaugstināta riska grupā. PVO iesaka valstu un vietējām koordinējošām struktūrām plānot, ieviest un uzraudzīt kopīgās aktivitātes, un ir ļoti svarīgi, lai cietumu administrācija un veselības aprūpes dienesti būtu pārstāvēti šajās struktūrās, tādejādi nodrošinot atbilstošu valsts TB kontroles programmas, kā arī valsts HIV-AIDS programmas integrāciju ieslodzījuma vietās. Kopīga pieeja palīdzēs samazināt TB un HIV izplatību gan cietumos, gan plašākā sabiedrībā.


137

Pilnīgāku informāciju par tuberkulozes kontroli cietumos skatīt: World Health Organization & International Committee of the Red Cross (2001). Tuberculosis Control in Prisons: A Manual for Programme Managers. (PVO un Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, 2001.g. „Tuberkulozes kontrole cietumos: Rokasgrāmata programmu vadītājiem”) Pieejama angļu, spāņu un krievu valodās sekojošā vietnē: www.who.int/docstore/gtb/publications/prisonsNTP/.

J. Veen. Tuberculosis control in prisons. (Dž. Vīns. Tuberkulozes kontrole cietumos). Atrodams: World Health Organization, Regional Office for Europe (2007). Health in Prisons—A WHO Guide to the Essentials in Prison Health. PVO (2007). Statusa dokuments par cietumiem un tuberkulozi. (Status Paper on Prisons and Tuberculosis). www.euro.who.int/Document/E89906.pdf. Informāciju par programmu multirezistentās tuberkulozes ārstēšanai cietumos Sibīrijā skatīt: www.phri.org/programs/programme_russiantb.asp. PVO (paredzēts publicēt 2008.g.) Kompleksa tuberkulozes un HIV profilakse, ārstēšana un aprūpe injicējamo narkotiku lietotājiem – kolaboratīva pieeja. (Providing Comprehensive TB and HIV Prevention, Treatment and Care Services for Injecting Drug Users—A collaborative Approach.). PVO. Pārejas politika kopīgām tuberkulozes/HIV aktivitātēm. (2004.g.) (Interim policy on collaborative TB/HIV activities (2004)). Pieejama angļu, franču, krievu un spāņu valodās vietnē: www.who.int/tb/publications/tbhiv_interim_policy/en/.

Ja HIV pozitīvu ieslodzīto nodalīšana nav pamatota ar sabiedrības veselības apsvērumiem un to nevajadzētu aplūkot kā iespēju, tad aktīvus tuberkulozes gadījumus, kuri var pārnest slimību uz ikvienu cietumā atrodošos cilvēku, ieskaitot cietuma personālu, ir svarīgi izolēt, kamēr viņi vairs nav infekciozi pēc sākotnējās ārstēšanas fāzes. Detalizētāku informāciju par kopīgām HIV-tuberkulozes aktivitātēm un to ieviešanu meklēt PVO politikas dokumentos un vadlīnijās, kā arī konsultējieties ar atbilstošajām veselības ministrijas nodaļām. Vakcinācija pret hepatītu B Hepatīts B viegli izplatās cietumos. Pretstatā HIV, šo inficēšanās risku var samazināt ar vakcinēšanas palīdzību. Dažās cietumu sistēmās hepatīta B vakcīna jau ir pieejama visiem ieslodzītajiem un cietuma personālam. Ja tā ir pieejama arī cietumā, kur jūs strādājat, jums būtu jāmudina visus ieslodzītos un personālu vakcinēties. Ja vakcīna nav pieejama, jums būtu jāinformē cietuma vadība par vakcinācijas pieejamības pozitīvajiem ieguvumiem. Bez tam, būtu jāpadomā par hepatīta A vakcīnas piedāvāšanu ieslodzītajiem, kuri atrodas riska grupā.


138

Hepatīta C profilakse Papildus HIV pārneses riska samazināšanai cietumos lielākā daļa iepriekš aprakstīto pasākumu ļauj arī samazināt hepatīta C vīrusa (HCV) transmisijas risku. Tomēr, kā jau iepriekš paskaidrots 5. ielikumā, HCV izplatās daudz vieglāk nekā HIV, tostarp arī lietojot kopīgus skuvekļus vai zobu sukas, kā arī tetovējoties un veicot ķermeņa pīrsingu. Tādēļ ir svarīgi, lai visi ieslodzītie un personāls saņemtu informāciju par HCV transmisijas risku cietumā un būtu izglītoti par to, kā šo risku samazināt. Bez tam, ieslodzītajiem ir jābūt pieejamiem skuvekļiem un zobu sukām, lai viņiem tie nebūtu jālieto kopīgi ar citiem ieslodzītajiem; un cietumos būtu jādomā par HCV izplatības samazināšanu tetovējoties un veicot ķermeņa pīrsingu, padarot ieslodzītajiem pieejamus sterilus tetovēšanas instrumentus. Seksuāli transmisīvo infekciju diagnostika un ārstēšana Agrīna seksuāli transmisīvo infekciju (STI) diagnosticēšana ir svarīga tādēļ, ka šīs infekcijas palielina individuālas HIV transmisijas un iegūšanas iespēju. STI, kas izraisa ādas vai gļotādas bojājumus, palielina infekciozitāti un uzņēmību pret HIV. Šī iemesla dēļ veselības aprūpes personālam būtu jāizmeklē indivīdi, lai noteiktu STI, un jāpiedāvā ārstēšana, kā arī jāizglīto ieslodzītie par STI profilakses un ārstēšanas nozīmi. Praktiski jautājumi, kas attiecas uz veselības aprūpes personālu cietumos Vispārīgā veselības vadība Ka jau iepriekš aprakstīts, lai arī HIV infekcijas profilaksei un ar HIV cietumos dzīvojošo cilvēku ārstēšanai un atbalstīšanai ir nepieciešami konkrēti specifiski pasākumi, tie ir jāiekļauj visaptverošā ieslodzījuma vietu veselības stratēģijā. Veselības stratēģija cietumos nozīmē ne tikai slimības diagnosticēšanu un slimības kontroli, bet tā sevī ietver arī veselības profilaksi un veicināšanu. Sākotnējā medicīniskā apskate Veselības profilaksei un veicināšanai būtu jāsākas ienākot cietumā, kad pēc iespējas ātrāk būtu jānotiek sākotnējai medicīniskai apskatei, bet parasti tas notiek pirmo 24 līdz 48 stundu laikā. Apskati var veikt ārsts, bet to var darīt arī atbilstoši apmācīts vidējais medicīniskais personāls, kas pēc tam ziņo cietuma ārstam. Apskates laikā būtu ne tikai jāidentificē vispārīgās saslimšanas un jānodrošina jebkādas ārstēšanas nepārtrauktība, bet būtu arī jāsniedz veselības profilakses un veicināšanas informācija visiem jaunajiem ieslodzītajiem par HIV, hepatīta, seksuāli transmisīvo infekciju risku un citām slimībām, kā tuberkuloze. Jo īpaši svarīgi ir identificēt ieslodzītos, kuri ienākot cietumā varētu iziet narkotiku vai alkohola atturības kursu. Bez tam ir svarīgi identificēt ieslodzītos ar garīga rakstura traucējumiem, jo viņiem varētu būt nepieciešams norīkojums psihiatriskās ārstēšanas veikšanai, nevis ieslodzījums. Jums ir arī jāpievērš uzmanība to ieslodzīto grupām, kuri varētu pakļaut sevi pašsavainošanās vai pašnāvības riskam, tādi kā cilvēki, kuri pirmo reizi izdarījuši noziegumu, gados jauni vīrieši un sievietes.


139

Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība Ieslodzītajiem ir jāsniedz informācija par to, kā viņi var izmantot cietuma medicīniskos pakalpojumus, un ir jāuzsver jebkuru vizīšu un medicīniskās dokumentācijas konfidencialitāte, lai palielinātu ieslodzīto uzticību. Ja cietumā, kurā jūs strādājat, darbojas līdzbiedru izglītošanas programmas, ieslodzītajiem ir jāsniedz elementārā informācija par to, kā šīs programmas izmantot. Vispārīgi ieslodzītajiem ir tiesības cietumā saņemt bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus, jo, atrodoties ieslodzījumā, viņiem nav ienākumu un viņu ikdienas eksistence ir atkarīga no cietuma dienestiem. Veselības aprūpes pakalpojumiem ir jābūt tādā pašā līmenī, kā tie, kas pieejami sabiedrībā ārpus ieslodzījuma, un tajos jābūt iekļautai medicīniskajai, psihiatriskajai/psiholoģiskajai un stomatoloģiskajai aprūpei. Tas nenozīmē, ka visiem šiem pakalpojumiem cietumā jābūt pastāvīgi uz vietas, bet ir jānodrošina, lai ar oficiālas sadarbības un kontaktu starpniecību ieslodzītajiem būtu pieejams atbilstošs medicīniskais personāls, ieskaitot speciālistus un stacionāro aprūpi publiskajās slimnīcās vai klīnikās. Sakari ar slimnīcām un klīnikām ārpus cietuma arī ļaus nodrošināt atbalstu cietuma medicīniskajam personālam un nepārtrauktas medicīniskās izglītošanās iespējas, lai uzturētu profesionālos standartus un varētu izmantot jaunākās ārstēšanas metodes. Ir svarīgi, lai cietuma administrācijas leģitīmās rūpes par drošību, nekavētu ieslodzītajiem izmantot veselības aprūpes iestāžu pakalpojumus ārpus cietuma, bez tam cietuma administrācijai un veselības aprūpes iestādei, iepriekš vienojoties, ir jāizstrādā kārtība drošas transportēšanas un aprūpes nodrošināšanai. Veselības aprūpe pretstatā drošībai Ieslodzīto ētiskas ārstēšanas principi nosaka, ka veselības aprūpes sniedzēju primārais uzdevums ir ieslodzīto medicīniskā aprūpe. Veselības aprūpes sniedzējiem ieslodzījuma vietās ir tie paši pienākumi, kādi noteikti mediķiem ārpus cietuma sienām. Tomēr, tā kā viņi strādā cietumā un cietuma administrācija ir viņu darba devējs, var rasties pretrunas starp ieslodzīto veselības vajadzībām un administrācijas rūpēm par drošību. Dažreiz to sauc par „duālo lojalitāti”, kad veselības aprūpes darbiniekiem ir vienlaicīgi pienākums pret pacientu un pret trešo pusi, tādu, kā valsts vai ieslodzījuma vieta, policija vai militārais dienests. Veselības aprūpes darbinieki nedrīkst pakļaut savus medicīniskos slēdzienus drošības apsvērumiem, bet viņiem ir jāsaglabā neatkarīgs medicīniskais vērtējums. Piemēram, pacientu saslēgšana ar roku dzelžiem konsultāciju laikā var nepārprotami traucēt ārstēšanu un uzticības veidošanos starp ārstu un ieslodzīto. Uzmanība ir jāpievērš iestādes vai telpas drošībai, nevis pacienta saslēgšanai roku dzelžos. Antiretrovirālās terapijas un citu ārstēšanas metožu nodrošināšana ieslodzītajiem ar HIV vai AIDS Tas, ka ir parādījusies plaši pieejama un arvien lētāka antiretrovirālā (ARV) terapija cilvēkiem ar HIV, nozīmē, ka tiem, kuri saņem medikamentus, HIV ir kļuvis par


140

kontrolējamu saslimšanu. Pasaules Veselības organizācija un citas organizācijas ir virzījušas iniciatīvu, lai ARV terapija būtu pieejama pēc iespējas lielākam pacientu skaitam, jo īpaši tajās valstīs, kur HIV izplatība ir augsta un resursu ir maz. 2005. gadā pasaules valstu un valdību vadītāju tikšanās laikā un 2006. gada Augstā līmeņa sanāksmē AIDS jautājumos pasaules valstu vadītāji apņēmās veikt visu nepieciešamo, lai līdz 2010. gadam nodrošinātu vispārēju pieeju kompleksām HIV profilakses programmām, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam. Atbalstot šo apņemšanos, ir piešķirti papildus resursi paplašinātu pasākumu finansēšanai, ieskaitot asignējumus no Globālā Fonda cīņai ar AIDS, tuberkulozi un malāriju. Pateicoties šīm iniciatīvām, ARV terapija ir arvien vairāk pieejama attīstības valstīs un valstīs ar pārejas perioda ekonomiku, un valstis tiecas uz mērķi nodrošināt vispārēju pieeju ārstēšanai līdz 2010. gadam. Tādēļ būs ļoti svarīgi nodrošināt šīs ārstēšanas pieejamību arī visiem ieslodzītajiem, kuriem tā ir nepieciešama. Tā kā cietumos ir jānodrošina tāds pats ārstēšanas standarts, kā ārpus cietuma, ieslodzījuma vietām ir jābūt gatavām sniegt ARV terapiju ieslodzītajiem ar HIV, tiklīdz tā būs pieejama arī sabiedrībā ārpus cietuma, ieskaitot ārstēšanas nepārtrauktības nodrošināšanu apcietinājuma laikā un pēc atbrīvošanas. Kā jau norādīts iepriekšējās sadaļās, tā kā cietumos HIV izplatības risks ir daudz lielāks, infekcijas kontrole cietumos, kas var ietvert ARV terapiju, ir neatņemama sastāvdaļa infekcijas izplatības kontrolei vispārējā sabiedrībā. Tas jo īpaši attiecas uz tiem ieslodzītajiem, kuri jau ir uzsākuši ARV terapiju ārpus cietuma un kuriem tā tiktu pārtraukta ar nonākšanu cietumā vai varētu pārtraukties pēc atbrīvošanas. ARV terapijas nepārtrauktība ir izšķiroši svarīga, jo pat īsa ārstēšanas kursa pārtraukšana var novest pie HIV medikamentozās rezistences. ART pielietošana cietuma vidē ir grūts uzdevums, bet arvien vairāku valstu pieredze rāda, ka tas ir iespējams un ar labiem rezultātiem, ar nosacījumu, ka tā ir labi izplānota, tiek realizēta valsts vispārīgās ārstēšanas pasākumu paplašināšanas ietvaros, ir integrēta ar ārstēšanas nodrošināšanu ārpus cietuma un tiek adekvāti atbalstīta ar nepieciešamajiem finanšu un cilvēku resursiem. Ir jāņem vērā sekojoši aspekti:

• Jums būs nepieciešama apmācība par visaptverošu HIV un AIDS kontroli, ieskaitot antiretrovirālo terapiju.

• Noderīgi var būt veidot partnerības vai slēgt līgumus ar vietējām vai reģionālām klīnikām, slimnīcām, universitātēm un sabiedriskajām organizācijām ārpus cietuma (ieskaitot ar HIV dzīvojošo cilvēku organizācijas), lai ieslodzītajiem nodrošinātu antiretrovirālo terapiju un citus pakalpojumus, kā arī attīstīt integrētas nevis paralēlas aprūpes un ārstēšanas programmas. Ideālajā gadījumā ieslodzītajiem ieslodzījuma laikā būtu jābūt pieejamiem antiretrovirālās terapijas medikamentiem caur sabiedrības veselības iestādēm. Sakari ar sabiedrības veselības dienestiem ir svarīgi arī, lai saņemtu speciālistu konsultācijas par ārstēšanas režīmiem un blakņu kontroli, kā arī, lai turpinātu aprūpi un atbalstu pēc personas atbrīvošanas.

• Informācija un izglītošana par ārstēšanas pieejamību ir jāsniedz visiem pārkāpējiem, kuri ir tiesīgi saņemt antiretrovirālo terapiju un oportūnistisko infekciju ārstēšanu.


141

• Uzņemšanas laikā jums ir jānosaka, vai likumpārkāpējiem (ieskaitot pirmstiesas ieslodzījumā esošās personas) ir nepieciešama jebkādu ar HIV vai AIDS saistītu saslimšanu vai oportūnistisku infekciju, tādu kā tuberkuloze, ārstēšana. Ja nepieciešams, jums viņi jānosūta uz atbilstošu ārstēšanu.

• Cietumos būtu jāveic ārstēšanas un izglītošanas kampaņas un nodarbības, lai uzlabotu cilvēku izpratni par ārstēšanas ieguvumiem (un ierobežotajām iespējām).

• Ir jāievieš pasākumi, lai veicinātu ārstēšanas režīma ievērošanu.

• Ārstēšanas programmā ir nepieciešama visaptveroša sistēma, lai izplānotu atbrīvošanu no ieslodzījuma tiem, kuriem tuvojas atbrīvošanas termiņš, paredzot ārstēšanu arī atrodoties sabiedrībā ārpus cietuma.

• Vadlīnijām ARV terapijas pielietošanai cietumos ir jābūt tādām pašām, kā valsts vadlīnijas ārpus cietuma.

• Attiecībā uz HIV un tuberkulozi, kā kompleksiem saslimšanas cēloņiem, uzmanība jāpievērš iespējamai medikamentu mijiedarbībai starp dažiem pret tuberkulozes medikamentiem un ARV terapijas medikamentiem.

• Ir jānodrošina ieslodzīto HIV statusa un ārstēšanas režīma konfidencialitāte. Tas nozīmē, piemēram, uz HIV pozitīvo ieslodzīto slimības vēstures dokumentiem, ēdiena porcijām vai kamerām nedrīkst būt nekādas īpašas atšķirības zīmes vai norādes.

• Cietuma veselības aprūpes personālam ļoti rūpīgi jāpārdomā praktiskā medikamentu ikdienas administrēšana un blakņu kontrole, jo tas varētu ļaut viegli identificēt HIV pozitīvus ieslodzītos.

Kamēr ieslodzījuma vietā, kurā jūs strādājat, nav pieejama ARV terapija, HIV pozitīvu personu ieteicamā ārstēšana ir „simptomātiskā” slimības kontrole. Tam, parasti, ir nepieciešama visizplatītāko oportūnistisko ar HIV saistīto infekciju ārstēšana un profilakse. Ir jāievēro PVO un ANO Programmas cīņai ar HIV/AIDS rekomendācija par kotrimoksazola preventīvo terapiju (CPT), lai novērstu oportūnistiskās bakteriālās un parazītiskās infekcijas. HIV pozitīvu pacientu gadījumā ar latentu mikobakteriālās tuberkulozes infekciju PVO rekomendē lietot izoniazīda preventīvo terapiju (IPT), lai novērstu progresiju uz aktīvo tuberkulozes formu. Tomēr, pirms var uzsākt IPT, ir jāizslēdz aktīvas tuberkulozes formas esamība, jo šādos gadījumos IPT būtu neadekvāta terapija un novestu pie medikamentozas rezistences. Aktīvās tuberkulozes formas gadījumā PVO DOTS stratēģijas (tieši novērota ārstēšana – īsais kurss) uzsākšana tuberkulozes ārstēšanai ir tikpat efektīva HIV pozitīviem pacientiem.


142

Detalizētāku informāciju par HIV un tuberkulozes ārstēšanu, ieskaitot pēc-kontakta preventīvos pasākumus, skatīt: WHO (2006) Antiretroviral therapy for HIV infection in adults and adolescents: recommendations for a public health approach. 2006 rev. („Antiretrovirālā terapija HIV infekcijas ārstēšanai pieaugušajiem un jauniešiem: rekomendācijas sabiedrības veselības kontekstā”, 2006.g. pārskatīts). www.who.int/hiv/pub/guidelines/artadultguidelines.pdf

WHO (2007) Tuberculosis care with TB-HIV co-management: Integrated Management of Adolescent and Adult Illness (IMAI) („Tuberkulozes slimnieku aprūpe ar TB-HIV kopīgiem pasākumiem: Integrēta pieeja pieaugušo un jauniešu ārstēšanai”), www.who.int/entity/hiv/TB_HIVModuleCover23.05.07.pdf. WHO (2006) HIV/AIDS Treatment and Care for Injecting Drug Users Clinical Protocol for the WHO European Region („HIV/AIDS ārstēšana un aprūpe intravenozo narkotiku lietotajiem, klīniskais protokols PVO Eiropas reģionam”) www.euro.who.int/document/SHA/WHO_Chapter_5_web.pdf. WHO (2006) Post exposure prophylaxis for HIV infection („HIV infekcijas pēc kontakta profilakse”) www.euro.who.int/document/SHA/chap_13_prophylaxis.pdf.

Konfidencialitāte Ieslodzītajiem ir tiesības uz tādu pašu medicīniskās konfidencialitātes ievērošanu, kā jebkuram citam pacientam. Tādēļ ir jānodrošina medicīnisko konsultāciju privātums, lai respektētu konfidencialitāti. Ir skaidrs, ka attiecībā uz jautājumiem par HIV statusu, narkotiku lietošanu, seksuāli transmisīvām infekcijām un, jo īpaši, fizisku vai seksuālu vardarbību, ieslodzītajiem jānodrošina pilnīga konfidencialitāte, lai ļautu viņiem brīvi apspriesties ar medicīnisko personālu. Ja kaut kādu ārkārtas apstākļu dēļ klāt ir jābūt arī apsargiem, tad viņiem ir jāpaliek redzes laukā, bet tā, lai viņi nevarētu sarunu noklausīties. Ar HIV saistīta stigma un diskriminācija ir bieži sastopama vairumā valstu, gan cietumos, gan ārpus tiem. Parasti cilvēki, kuri dzīvo ar AIDS, saskaras ar sociālu izolāciju, diskrimināciju un pat vardarbību sava HIV statusa dēļ, un cietumā risks saskarties ar negatīvām konsekvencēm var būt vēl lielāks. Aizspriedumi, kas pavada HIV, kā arī narkotiku lietošanu un viendzimuma seksuālās attiecības, rada ne tikai stresu un bailes cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV un AIDS, bet var atturēt viņus no mēģinājumiem veikt analīzes un/vai meklēt padomu/ informāciju, vai ārstēšanu. Individuālu ieslodzīto personas lietām/ slimību vēsturei ir jābūt tiešā veselības aprūpes sniedzēja kontrolē un uzraudzībā un tās nedrīkst atklāt bez ieslodzītās personas atļaujas. Šie dokumenti neietilpst cietuma vispārīgajā lietvedībā. Nedrīkst būt slimības vēstures dokumentu, cietuma personas lietu vai kameru marķēšanas sistēma, lai norādītu HIV statusu, jo to var viegli uzzināt apsargi un pat ieslodzītie. Tāpat uzmanība


143

jāpievērš veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas, vizīšu nozīmēšanas, brīvprātīgu HIV konsultāciju un analīžu veikšanas, un medikamentu izdalīšanas praksei ieslodzījuma vietā. Ja šī prakse būtiski atšķiras gadījumos, kad informāciju prasa par HIV jautājumiem un attiecībā uz HIV pozitīviem ieslodzītajiem, tad tas ātri kļūs pamanāms personālam un ieslodzītajiem un atturēs no piedalīšanās profilakses, analīžu veikšanas un ārstēšanas programmās, kā arī potenciāli novedīs pie diskriminācijas, viktimizācijas vai vardarbības palielināšanās. Cietuma amatpersonas var uzskatīt, ka viņiem ir tiesības zināt, kurš ir HIV pozitīvs, un ka šāda informācija pasargās viņus no HIV inficēšanās riska darba vietā. Cietuma medicīniskajam personālam ir pienākums šādus nepamatotus uzskatus apstrīdēt un risināt situāciju, informējot un izglītojot tieši cietuma personālu. Cietuma administrācijai kopā ar veselības aprūpes personālu būtu jānodrošina, ka tiek ieviesta tāda politika un prakse, kas aizsargā konfidencialitāti un veido daļu no visaptverošas HIV stratēģijas cietumos. Arī citi ieslodzītie var apzināti apdraudēt konfidencialitāti, ja viņi, tāpat kā cietuma amatpersonas, kļūdaini uzskata, ka ar HIV dzīvojošu cilvēku identificēšana pasargās viņus no HIV infekcijas. Kļūdaina informācija par HIV var radīt nepamatotas bailes par HIV transmisijas risku dzīvojot vienā telpā, izmantojot kopīgas mazgāšanās telpas vai galda piederumus. Ja šāda attieksme netiek atspēkota, tas var apdraudēt HIV prevencijas iniciatīvu efektivitāti ieslodzīto vidū, radot atmosfēru, kur HIV pozitīvu ieslodzīto identificēšana – nevis augsta riska uzvedības samazināšana – tiek uzskatīta par visiedarbīgāko veidu sevis aizsardzībai pret HIV infekciju. Šāda attieksme var arī uzturēt diskriminācijas un potenciālas vardarbības atmosfēru pret cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV vai AIDS. Tas ietekmē ne tikai HIV pozitīvu ieslodzīto dzīvi, bet tas var atturēt arī citus no brīvprātīgām HIV konsultācijām un analīzēm. Priekšlaicīga atbrīvošana vai atbrīvošana humānu apsvērumu dēļ Neglābjami slimu ieslodzīto gadījumā cietuma politikai ir jāparedz atbrīvošana no ieslodzījuma humānu apsvērumu dēļ, lai viņi varētu cienīgi nomirt mājās pie ģimenes vai draugiem. Varētu izveidoties arī situācija, kad daži ieslodzītie nevar saņemt atbilstošu ilgtermiņa vai intensīvu medicīnisko aprūpi, atrodoties cietumā. Šādos gadījumos būtu jāpadomā par ieslodzītā atbrīvošanu, lai viņi varētu saņemt adekvātu aprūpi ārpus cietuma vai mājās. Abās aprakstītajās situācijās cietuma veselības aprūpes personālam ir jābūt spējīgam sagatavot neatkarīgu klīnisko slēdzienu, ko cietuma administrācija pienācīgi izvērtē. Aprūpes nepārtrauktība Cietuma veselības aprūpes personālam ir jānodrošina medicīniskās aprūpes nepārtrauktība no apcietinājuma atbrīvotajām personām. Gadījumos, kad tiek pielietota metadona terapija vai antiretrovirālā, vai tuberkulozes terapija, personas, kopā ar viņu konfidenciālajiem slimības vēstures dokumentiem, ir jānorīko uz atbilstošiem sabiedrības veselības aprūpes dienestiem. Lai nodrošinātu, ka pacients kontaktējas ar medicīnas iestādēm un šos kontaktus uztur, cietuma personālam būtu jāsagatavo saraksts ar


144

sabiedrībā esošajām atbalsta grupām vai sociālajiem dienestiem, jo vienkārši ieteikt ieslodzītajam doties uz konkrētu klīniku, varētu izrādīties maz efektīvi. Aprūpes nepārtrauktība attiecas arī uz tiem, kuri ierodas ieslodzījuma vietā. Kontakti un sadarbība ar sabiedrībā esošajiem veselības aprūpes dienestiem, sabiedriskajām organizācijām un sociālajiem dienestiem atvieglos ārstēšanas vai aprūpes netraucētu turpināšanos tiem, kuri jau saņem kaut kāda veida ārstēšanu vai aprūpi.

16. kontroljautājumu saraksts. Cietuma veselības aprūpes personāla loma

Kā veselības aprūpes darbiniekiem, jums ieslodzījuma vietā ir jāsniedz pakalpojumi ekvivalenti tiem, kādus jūs sniegtu ārpusē. Konkrēti HIV gadījumā, papildus inficēto pacientu medicīniskajai aprūpei un ārstēšanai, jums ir:

• Jāaizstāv cietuma politika, iekšējās kārtības noteikumi un procedūras, kas respektē ieslodzīto tiesības, jo īpaši, uz ekvivalenta līmeņa veselības aprūpi, nediskrimināciju, bezaizspriedumainību un pacienta konfidencialitātes aizsardzību.

• Jānodrošina gan fiziskās, gan garīgās veselības veicināšana, veidojot veselīgu vidi ieslodzījuma vietā.

• Jānodrošina, lai HIV un citu ar asinīm pārnesamu vīrusu formu izplatības profilakse veidotu daļu no visaptverošas veselības stratēģijas cietumā.

• Jānodrošina seksuāli transmisīvo slimību pienācīga diagnosticēšana un ārstēšana.

• Jānodrošina agrīna tuberkulozes diagnosticēšana un ārstēšana, kas bieži ir saistīta ar HIV infekciju.

• Jāmudina veidot kompleksas HIV profilakses programmas.

• Jāsniedz informācija un izglītojoši materiāli ieslodzītajiem un cietuma personālam.

• Jāpopularizē un jāatbalsta līdzbiedru izglītošanas projekti/ programmas.

• Jāveicina brīvprātīga HIV konsultēšana un analīžu veikšana.

• Jāpopularizē un jāuzsāk narkotiku atkarības ārstēšanas programmas.

• Jāveicina un jāuzsāk vai jāuzrauga adatu un šļirču programmas.

• Jāveicina un jāuzsāk hloru saturošu dezinfekcijas līdzekļu izdalīšana un pareiza lietošana injekcijas un tetovēšanas instrumentu dezinficēšanai, vienlaikus norādot uz to ierobežoto efektivitāti.

• Jānodrošina prezervatīvu, stomatoloģisko lateksa plēvju un lubrikantu pieejamība.

• Jāizvērtē pacientu tiesības uz pirmstermiņa atbrīvošanu;

• Jānodrošina aprūpes nepārtrauktība, ieskaitot ARV terapiju, ieslodzītajiem, kuri ienāk cietumā un kuri iziet brīvībā.


145

Plašākai informācijai par UNODC HIV/AIDS programmu: UNODC HIV/AIDS nodaļa Tel.: (+43-1) 26060-5549 E-pasts: [email protected] www.unodc.org

hiv un aids ieslodz ījuma...Šaj ā publik ācij ā izmantotie nosaukumi un materi āla prezent...

Documents