Annotation

Vladimirs Kaijaks Atgriešanās RīGA «LIESMA» 1980 Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

BEZ VĒSTSSĀTANSSLIEKSNISSIEVAAKĀCIJA AKMENS PAGALMĀSVEŠAISMAZULISVISTU ELKSIEŠANA PA PEDAMSATURS

VLADIMIRS KAIJAKSATGRIEŠANĀS

.

BEZ VĒSTS

Albertu Brikūnu nepameta paniskas bailes, ka tūlīt viņam mugurā ieurbsies lode, no kāda krūmanodārdēs pavēle: «Rokas augšā! Stāt!» Viņš bēga elsodams, sēkdams, neapzinīgi čukstēdams: — Tūliņ…Tūliņ… Ak dievs…

Dīriķis un pārējie paskrēja garām, šķērsodami lēzenu ieplaku; Brikūns drusku atpalika, atskatījās:vajātājus vēl nevarēja redzēt, bet viņi tuvojās, dzinās pa pēdām, viņi neapšaubāmi bija jau tepat <iizmuguras… Brikūns pēkšņi cirtās sāņš, metās krumos ieplakas kreisajā pusē un paguva tajos pazust, pirmsuz viņu atskatījās Dīriķis un pirms par«ulījās vajātāji — abos gadījumos Brikūnam draudēja droša nāve.Nē, viņš negribēja, viņam pietika, viņš bēga.

Bēglis nogāzās zemē biezās papardēs, iespieda seju sūnās, aizturēja elpu, kas atgādinājašņukstēšanu un pašam likās pārāk skaļa, daudz skaļāka nekā sirds dauzīšanās; sirdi neapturēsi, katrspukstiens dunēja ausīs kā bungu zvēliens; vēl Brikūns dzirdēja, ka viņam garām aizdimd soļi, soļi, aizjoņovajātāji…

Un pēkšņi klusums, baigs un nedabisks, neticams pēc nule trakojušās kaujas trokšņiem, klusums, kasspēji iekrita ausīs un aizbāza tās kā vate. Brikūns pacēla smago galvu, izgrūda ar mēli mutē salīdušāssūnas, bet tūlīt atkal iespieda galvu sūnās — netālu atsāka tarkšķēt automāti… kārta pēc kārtas … Kaujaatkal plosījās tur, kurp bija aizbēdzis Dīriķis un viņa nedaudzie sekotāji. Brikūns atspiedās uz elkoņiem,ieklausījās, paskatījās apkārt, tad pietrūkās kājās un metās bēgt prom no kaujaslauka. Viņš skrēja ilgi,šāvieni sprakstēja arvien klusāk, klusāk un tālāk…

Bēglis apstājās platā paegļu krūmā; viņš bija iespraucies tajā, abām rokām pieķēries pie paegļastumbra un turējās, lai nenokristu; kājas trīcēja un ielīka ceļgalos, tās vajadzēja ar piepūli atliekt

taisnas. Šāvieni vairs nebija dzirdami, kauja laikam galā — vajātāji vajātos apšāvuši vai saņēmuši ciet,citādi šī sadursme nemaz nevarēja beigties …

Galā bija arī diena, ātri sabiezēja krēsla, sijāja rudenīgs lietus; mežs piesmircis, sīkie pilieni, pa

zaru zariem saritējuši smagās lāsēs, pilēja sūnās, malu malās pakšķēja un čabēja.Brikūns sāka domāt. Bēgt tālāk? Kurp? Vai viņam bija kurp aizbēgt un patverties? Vai viņš

neatradās kraujas malā, kur izbeigušās visas tekas — gan tās, kas rit uz priekšu, gan tās, kas ved atpakaļ?Nē, vēl briesmīgāk: Brikūns jutās kā uz šļūdoņa. Viņš bija lasījis par šļūdoņiem kalnos, milzīgiem unsmagiem; tādos iekļuvuši, kalnā kāpēji iesākumā pat nemanot, ka jau sākuši kopā ar sniegu un ledu slīdētlejup uz bezdibeni, kurā gaida vienīgi gals. Vēl atrodoties Dīriķa bandā, Brikūnu dažreiz naktīs, kadvaldīja klusums, bija pārņēmušas bailes, neskaidras nojausmas, ka tuvojas kaut kas baigs un nenovēršams.Bet Dīriķis bija velnišķīgi drošs un traks; viņš mācēja apvārdot arī citus, uzpurināt ar bravūrīgiemjokiem, zobgalībām, ar stipriem dzērieniem… Dīriķim Brikūns par savām drūmajām nojautām un baiļulēkmēm ne iepīkstēties neiedrošinājās, arī citiem ne; citi Dīriķim mutē vien skatījās, viņi Brikūnu uzpēdām un bez žēlastības nosūdzētu un tad… tad vēl ātrāk gals …

Patlaban Alberts Brikūns juta, ka par spīti neapskaužamajam stāvoklim krūtīs brīžam paplaiksnāsnedroša cerība: vēl viņš tomēr bija dzīvs… Iespējams, ka Brikūns bija nolēcis no šļūdoņa beidzamajāacumirklī… Bet vai tiešām? Kā tikt prom no meža, atpakaļ pie cilvēkiem, dzīvē?… Atpakaļ! Ja tikai bijavēl ceļš, kāda teciņa, kaut vai visšaurākā, visgrūtāk ejamā… Brikūns nešaubījās, viņš ietu pa to, ietusalīcis, rāpotu rāpus, turētos ar zobiem un nagiem. Bet ja nu nebija pat iespējas kaut kam pieķerties unnoturēties?

No šīm domām bēglim izkalta mute, atkal lika sevi just briesmīgās slāpes, kas viņu bija mocījušasvisu dienu. Brikūns pazina šīs vietas: tuvumā vajadzēja būt upei. Viņš pamīņājās, izkustināja nejūtīgāskājas, palaida vaļā paegli, pie kura turēj<is, paraudzījās apkārt un augšup. Izlijušie mākoņi bija kļuvušiplānāki, aiz tiem blāvo ja gaismas plankums, kas vērtās apaļāks un apaļāks, kļuva saskatāms dilstošsmēness. No tumsas palēnām iznira koku un krūmu aprises, nogāze.

Netālu lejā bāli vizēja upe. Brikūns nolēma nokāpt pie tās un padzerties, bet neuzdrošinājās: šķita,ka viņš ir drošībā un citiem neieraugāms vienīgi tik ilgi, kamēr nav izlīdis no paegļiem; mežs glāba, betbija arī neuzticams, katrā krūmā varēja nolīst tiklab bēglis, kā arī tie, kas viņam varētu uzbrukt un noķert.Brikūns centās iestāstīt sev, ka aizbēdzis pietiekami tālu, ka te viņam nekas nedraud, tomēr mīņājās vēlkrietnu brīdi, iekams izspraucās no paegļiem un, piesardzīgi ausīdamies, nokāpa lejup pa nogāzi pie upes.

Krastā viņš nometās zemē, atspieda rokas un krūtis pret smiltīs iegrimušu siekstu un sāka kāri dzert,reizēm pilnīgi iegremdēdams galvu ūdenī; ūdens likās gaisīgs, netverams, Brikūns dzēra un dzēra, betslāpes kā neaprima, tā neaprima…

Aiz muguras nobrīkšķēja, nošalca zari, un bēglis izbailēs pielēca kājās, sagrāba automātu,apsviedās un satrūkās vēl vairāk: muļķis gatavais, nometies dzert tik neizdevīgā vietā, ja viņam teuzbruks, uz glābiņu vairs nav ko cerēt — visapkārt krūmājs, bet Brikūns pilnīgi klajā vietā.

Tad viņš iedomājās, ka automāts pašreiz ir tikai traucējoša un bīstama nasta. Brikūns ieroci iesviedatālu upē — ja viņu kāds no krūmiem novēro, lai redz, ka viņš vairs nepretojas, uz viņu nevajag šaut.Krūmos noteikti kāds atradās! Alberts Brikūns bija iemācījies pazīt meža trokšņus — zari nelūst unnebrikšķ paši no sevis… Tikai kāpēc tik ilgi neviens viņam neuzkliedza, neviens nerādījās? Tomēr…krūmu režģī kaut kas pavīdēja, nošvīkstēja zari. Tur neapšaubāmi kāds gāja, viens vai pat vairāki…Brikūna nervi neizturēja, viņš iekliedzās spalgi, pilnā rīklē:

— Nešaujiet! Ei, jūs tur, ko jūs… Es nekā… nekā… — Balss aizlūza, Brikūns apklusa unklausījās. Neviens neatbildēja. Tad viņš spējā, apdullinošā izmisumā pats metās uz to vietu krūmos, kurtikko bija nošalkuši zari. Skriedams Brikūns iegrūda roku kabatā, sakampa revolveri un nodomāja: «Ja turman uzglūn viens pats cilvēks, es viņu nošaušu, nepadošos… Ja vairāki, izlaidīšu ieroci no rokas, laipaliek guļam zālē…»

— Ei! Nāc laukā, te es esmu! — viņš iebrēcās vēlreiz, lauzdamies iekšā krūmājā, ar kreiso rokupašķirdams zarus, labajā sažņaudzis šaujamo.

Krūmu josla beidzās, Brikūns izskrēja līča pļavā, pār kuru kā lidot aizlidoja stirnu bariņš.

— Stirnas! Ak, es muļķis! Tikai stirnas, — viņš nočukstēja un sāka histēriski smieties, atģidās,aizspieda ar plaukstu muti, paskatījās apkārt un atgriezās krūmos. Smieklu krampji vēl kratīja augumu,bēglis no tiem galīgi nobijās: ko tas nozīmēja, ar viņu nebija labi, pats sev vairs nevarēja uzticēties, nupatbija sacēlis lērumu, klaigājis un ālējies pilnīgi par neko. Jātiek ātrāk prom no meža, no šī apvidus, labitālu prom! Bet uz kuru pusi iet? Nevar tikai skriet un skriet, kurp kājas nes. Kur bija ceļa mērķis, vieta uncilvēki, kas pasniegs palīdzīgu roku, patvers un paglābs? Nokļūt svešā vietā, svešos ļaudīs? Tā viņšvarēja iekulties tikai jaunā nelaimē, no vilka bēgdams, uzkrist lācim. Iet turp, kur cilvēki viņu pazīst? Vēltrakāk, neiespējami. Ja padomāja, atlika doties tikai pie Ernas, vienīgā cilvēka, kas laikam neatteiktu, javien viņš…

Brikūns izšķīrās un sāka ātri iet nolemtajā virzienā, bet drīz vajadzēja gaitu pagausināt: viņš jau bijanoguris, un kājas negribēja paklausīt. Priekšā pavīdēja stiga — jā, tā bija laba virziena rādītāja, tāpalīdzēs šķērsot mežu pa vistaisnāko ceļu… Protams, pa stigas vidu nav jāiet, tad viņš atkal no divāmpusēm būs pa gabalu redzams kā uz delnas, jāiet līdztekus stigai pa mežu.

Brikūns gāja visu nakti, un viņam nedeva mieru atmiņas, arī tādas, no kurām viņš raisījās vaļā kā noļauniem murgiem. Pašam likās ērmoti — piekusis pēc suņa, bet atmiņas un domas nepagurst, kaļ un kaļ kādzeņi, kas noņēmušies izkalt viņam caurumu pierē… Biedējošas, draudīgas iedomas: «Un ja nu tomērnoķers? Kas ar mani notiks? Kā es atbildēšu?»

Rītausmā, kad Brikūns aiz noguruma jau streipuļoja, viņš atradās tālu no vakardienas drausmīgonotikumu vietas, bet līdz Ernas mājām nebija nostaigāts vēl ne pusceļš. Atpūsties tomēr vajadzēja, unbēglis bija laimīgs, kad ieraudzīja meža pļavā sakrautas siena kaudzes; vienā no tām viņš ielīda un tūdaļaizmiga kā nosists, nogulēja līdz pat vakaram.

Vakarā nogurums likās kaut cik pārgājis, lai gan kājas vēl sāpēja. Briesmīgi gribējās ēst, bet šai ziņāAlberts Brikūns sev nekā nevarēja līdzēt, vienīgi pūlēties par ēšanu nedomāt un paciesties, kamēr tiks pieErnas. Iegriezties kādās mājās un palūgt ēdamo būtu tikpat kā stāvus ielēkt nelaimē, par to nedrīkstēja nedomāt.

Soļodams tālāk pa nomaļiem ceļiem, spraukdamies cauri birzīm un krūmājiem, Brikūns nemitīgidomāja par Ernu. Kāda sievai patlaban noskaņa? Kā un vai vispār viņa Brikūnu uzņems savā pajumtē? Unja nu ne? Erna, vienīgais cilvēks, kas viņam vēl varētu līdzēt, viņu glābt… Nez cik daudz taisnības ļaužubaumām par Ernu un klibo Zīrāku? Ja nu tās bijušas gluži tukšas tenkas? Varbūt Ernas dusmas uzaizbēgušo vīru aprimušas… un viņa vēlreiz piedos, kad viņš sirsnīgi nolūgsies … No Ernas piedošanaspatlaban atkarīga viņa dzīvība vai bojāeja. Pēdējo taču Erna nevarēja vēlēties; tādu ļaunumu Brikūnssievai nejutās nodarījis, lai tā kārotu viņa nāvi. Bet, ja Erna piedos, izglābs, paslēps, cik pateicīgs viņšbūs, cik labs un gādīgs … Arī vēlāk, kad laiki atkal mainīsies … Par to, ka mainīsies, nebija taču šaubu…Politikā Dīriķis orientējās un mācēja arī saviem ļaudīm apskaidrot galvas, kas un kā. Angļi un amerikāņidrīz vien apsviedīšot kažoku otrādi — pavērsīšot šaujamos pret sarkanajiem, citādi nemaz nevarot būt…Dīriķis, ek, Dīriķis!… Sazin zem kura krūma tagad mētājas viņa kauli… Ja apdomā, tad man, lai cikpašreiz grūti, tomēr veicies labāk nekā viņam. Un vēl skaitījās saprātīgs vīrs, citus dresēja un rīkoja, kāgribēja. Gudrība! To nu pēdējā sadursmē gan redzēja, pie kā Dīriķa gudrība noveda. Labs gudrinieks!Plātīgs un varmācīgs, tāds gan. Un traks… kā apsēsts, kā paša velna dīdīts: atriebt, apkaut, diversijas!Droši vien cerēja uzkalpoties to pašu angļu acīs, citādi nemaz nevar saprast viņa dullumu… Cerēja, kaviņu vienreiz par varoni sauks, par ģenerāli iecels. Nu dabīgi — ceri vesels, uzkalpojies, pelni savuslaurus, bet ko tu piespied, lai citi tos tavā labā pelna, ko tu citus pazudini? Vai tu kādreiz otram padomuprasīji, vai iepīkstēties ļāvi? Va—do—nis, domājies! Kapā uz galvas visus ievadīja… Jo vairāk Brikūnsdomāja, jo lielākas dusmas un sarūgtinājums viņu pārņēma. «Nebūtu Dīriķa, tad es un vēl dažs labs, kasvarbūt paslepus tāpat domāja, dotu daudz prātīgāku padomu: ierīkoties kādā mierīgā slēptuvītē un — nečiku, ne grabu, nekādas izlēkšanas, nekādu diversiju! Ņemties ar tādām — tikpat kā aizmigušu lauvu aizūsām raustīt, vai tas kāds prāta darbs? Paciesties vajadzēja, pagaidīt, dzīviem tos angļus un amerikāņus

sagaidīt, dzīviem, kas tur beigtam vairs par labumu… Nejēga Dīriķis! Nolādēta tā diena, kad ar tāduieķibelējos! Ē, ko tik daudz par draņķa Dīriķi… Jāapsver labi rūpīgi, ko un kā sacīšu Ernai, kāpiedabūšu… Bet ja nu laimēsies, ja šī nemaz nebūs tik grūti pielabināma? … Reiz taču viņa mani mīlēja,neviena cita nav tik dedzīgi man pieķērusies. Nevajadzēja pārnest, nevajadzēja… Nevajadzēja noticētdraugiem, kas man sasolīja nez kādus labumus, vajadzēja vairāk paļauties uz paša iekšējo balsi, ne vienuvien reizi tā mani brīdinājusi — neieķibelēties nekādos dullumos, slaktiņos, turēties malā… Draugi! Kotie man beigu beigās sagādājuši? Piemuļķojuši, dzīvi izpostījuši. Velcies nu vēlreiz atpakaļ pie to pašudraugu dēļ pamestās un nokaitinātās sievas! Velcies — un kāds! Nomocīts, salauzts, iekūlies postā,gandrīz bez cerībām. Kādas vilšanās un briesmas pārdzīvotas, kādi negaidīti likteņa sitieni! Piedevām vēlrokas sasmērētas — jūsu barā, draugi, jūsu barā!… Un pēc tā visa laisties jums līdzi galīgi dibenā — nu,atvainojiet!… Ja vien Erna… Vai tas maz iespējams, ka viņa klibajam sušķim ļāvusi sirdī pilnīgi aizņemtmanu vietu? Un ja nu tā ir? Ja piedevām Zīrāks viņai par Salaspili… Viss jāpārliek! Bet nē, nē, Zīrākamnevar būt ne jausmas, ka es viņu… Vispār, paldies dievam, biju piesardzīgs… Pietika sajēgas — kasdarāms, padarāms klusībā, kāpēc jāizbazūnē pa visu pasauli, kā tolaik darīja dažs mans amata brālis. Manmēle nekad nav niezējusi plātīties. Kāda vajadzība sagādāt sev lērumu ienaidnieku, kas tev pie reizes varielingot ja ne pierē, tad vismaz loga rūtī? Un ja nu tomēr šis vai tas… Visu tikpat neizdomāšu, grūtiiepriekš paredzēt. Runāšu un rīkošos tā, kā apstākļi prasīs uz vietas. Kas attiecas uz Zīrāku — visprātīgākizlikties, ka par viņa un Ernas attiecībām nekā nezinu. Neko es Ernai nepārmetīšu, pārmetumi otru cilvēkutikai sakaitina un nocietina. Būšu mīksts kā zīds pret Ernu, mīļo sievu…» Ik ar brīdi vairāk Brikūnam sākalikties, ka sirds dziļumos viņš sievu nekad nav pārstājis mīlēt.

Vēl vienu nakti un pusi no nākošās dienas pavadījis ceļā, Brikūns beidzot bija nonācis meža nostūrī,kuru ļoti labi pazina. Mežs sniedzās līdz pat Ernas mājiņai, nu vairs nevajadzēja steigties; viņam nenācane prātā iedrāzties pie sievas dienas laikā…

Šo meža gabalu Erna reiz bija vēlējusies nopirkt, lai Brikūns te līstu līdumu… Toreiz viņu bijaatbaidījušas līdumnieka dzīves grūtības, kurpretī tagad, tagad viņš nekurnēdams strādātu visgrūtāko darbu,ja vien…

Mežs beidzās ar eglēm apaugušu pakalnu. Ja Brikūns paietos vēl tālāk, viņš no augšas ieraudzītuErnas mājiņu. Gribējās uz to palūkoties, tikai jātuvojas mežmalai uzmanīgi, lai viņu pašu kads neierauga.

Aizlavījies līdz beidzamajiem mežmalas kokiem, Brikūns paglūnēja lejup, bet varēja saskatītvienīgi skursteni un jumta galu. Pakalna nogāze, pie kuras atradās mājiņa, pa šiem gadiem bija aizaugusi:mazās eglītes, kas te zaļoja arī senāk, pieņēmušās kuplumā un garumā… Zemāk šai pašā nogāzē Brikūnsar sievastēvu kādreiz bija ierīkojuši bedres kartupeļu un citu sakņaugu uzglabāšanai. Kartupeļu bedres?Brikūnam iešāvās galvā, ka tās noderētu par teicamu paslēptuvi, ja vien vēl nebūtu iegruvušas. Bet to viņšvarēja pārbaudīt kaut vai tūlīt, nokāpt lejā sakuplojušo eglīšu aizsegā. Bedres no mājiņas pietiekamiatstatu.

Kartupeļu bedres bija veselas, un viena no tām pat tukša. Brikūns iekāpa iekšā un apskatījās. Bedressegums labi saglabājies… Ja te sanestu sausus salmus, kur gulēt, pārklātu ar salmiem ari bedres lūku unno ārpuses vēl uzmestu smiltis… Protams, atstājot vaļā ventilācijas caurumu… Hm, šai pašā bedrē varētunodzīvot labu laiku, naktīs reizumis izkāpjot laukā, izstaigājoties, izvēdinot plaušas…

Plāns pamazām pilnīgi nobrieda Brikūna galvā; viņš nolēma izraudzītajā paslēptuvē pakavēties unsagaidīt vakaru. Arā līņāja, bedrē — vismaz sausumā.

Vēlreiz izrāpies ārā, Brikūns uzmanīgi salauza mežā lielu zaru klēpi, ienesa paslēptuvē, nosviedazemē un apsēdās uz tā, atbalstījis muguru pret apaļkoku sienu.

Pats nemaz nemanīdams, viņš bija aizsnaudies. Pamodies aklā tumsā, padomāja, atcerējās, kuratrodas, taustīdamies aizlīda līdz lūkai un izrausās ārā. Melna nakts: zini nu, cik pulkstenis, vai Erna jauneguļ? Viņš steidzīgi devās uz mājiņu.

Nē, Erna par laimi vēl nomodā: istabā dega uguns. 2ēl, ka logam priekšā aizvilkti rupja, bieza

audekla aizkari, istabā Brikūns nevarēja ieskatīties. Nedrīkstēja arī uzreiz iet iekšā, ja nu pašreiz pieErnas čurn klibiķis… Vai arī vēl nomodā puika, mazais Alberts — Erna dēlēnu tomēr bija nosaukusi tēvavārdā — dēlam rādīties arī nedrīkst, tāds nesaprātīgs knēvelis var vēlāk kuram katram izpļāpāties.

Gaisma istabā dega un dega. Brikūns piezagās logam pilnīgi klāt un uzmanīgi klausījās: iekšāklusums. Viņš nogaidīja labu brīdi — ne skaņas. Nē, sieva laikam viena pati; ja tur iekšā atrastos Zīrāks,tad taču viņi būtu pārmijuši kaut vienu vārdu, lai gan — kas šos zina… Puika, domājams, jau aizgājisgulēt. Cik ilgi lai Brikūns vilcinās un nepakustēdamies tā stāv — miklās drēbēs, aukstumā, līdz nāveiizsalcis? Viņš beidzot viegli piegrabināja pie rūts un pats ierāvās ēnā, lai varētu neieraudzīts pazust, jaārā iznāktu nevis Erna, bet…

Aiz priekšnamiņa durvīm iedegās gaisma, tās atvērās, uz sliekšņa stāvēja Erna, un Brikūns ātridevās viņai klāt. Sieva, nācēju ieraudzījusi, klusi iekliedzās… Laikam tomēr gaidījusi citu ciemiņu, ak tudraņķe!

— Erna! Tas taču esmu es, ko tu kliedz! Labvakar, sieviņ!— Tu! Tu…— Nūjā, es pats. Ko tu manī skaties tādām acīm kā lielceļa burlakā? Vai pie tevis iekšā ir… kāds

ciemiņš?Erna klusēdama papurināja galvu.— Vai tad tu nemaz nepriecājies, ieraugot pašas vīru sveiku, veselu?… Pēc tik ilga laika? — Viņš

centās šos vārdus izrunāt mīlīga joka tonī, slēpdams aizvainojumu un vilšanos.Erna stāvēja uz sliekšņa, klusēja un nekustējās.— Iesim labāk iekšā, siev, esmu nosalis pēc suņa… — Brikūns negaidīja uzaicinājumu un

iemetās iekšā pirmais, viņš galu galā bija atgriezies mājās, pie paša ģimenes, nevis ielauzies svešāpajumtē.

Erna viņam sekoja un atguva balsi.— Neej istabā! Puika guļ, pamodināsi.Brikūns iegāja virtuvē un atkrita krēslā. Ernaaizvēra durvis, atspiedās pret tām ar muguru un skatījās Albertā, acis platas un izbaiļu pilnas… Bet

pati kļuvusi vēl apaļāka, viņai nemaz nav tik ļauni klājies…— Kā tu… no kurienes?— Ek, mīļā sieva, no turienes, kur manis vairs nav. Galvenais, ka esmu ticis mājās. Vai ar

vakariņām nepacienāsi? Esmu briesmīgi izsalcis.Erna sakustējās un sāka rīkoties, tikai neparasti gausi; Brikūnam šķita, ka viņai aiz nobīļa kājas

stīvas un rokas neklausīgas. Tā nu nebija nekāda laipnā uzņemšana. Viņš apsvēra, ar ko sākt, tagad tikainepārsteigties …

Erna uzlika galdā maizi un ievārījuma burciņu, parušinājās un uzpūta plītī ogles, uzcepa kartupeļus arspeķi.

Brikūnam likās, ka sieva nespēj vien attapties no nepatīkama pārsteiguma: pavisam mēma,izklaidīga, tramīgi ieklausās katrā āra troksnītī. Aizdomīgi, nelāgi… Viņš noņēma cepuri, atpogāja biezovirs jaku, gribēja kaut ko teikt, bet nevarēja: ceptas gaļas smarža sadzina mutē siekalas, vispirms jāpaēd.

Brikūns ēda ar īstu vilka apetīti, centās gan nesteigties, taču ēdiens pazuda no šķīvjiem pārāk žigli.Erna stāvēja, atspiedusies abām plaukstām pret galdu, it kā citādi viņai trūktu spēka noturēties kājās.— Piesēdies taču, mīļā sieva, ko tu tā… ko tu ausies? Ciemiņi, ja nav atnākuši, tik vēlā stundā

vairs nenāks.Erna neapsēdās un neatbildēja, izgāja priekšnamā.Brikūns dzirdēja, ka sieva pieslēdz durvis. Kāpēc viņa tur vēl kavējas? Vai Brikūnam izlikās, vai ari

Erna patiesi skaļi, bet aprauti iešņukstējās?— Sieviņ, Ernuk! Nāc šurp! Parunāsimies.

Erna gausi atgriezās virtuvē.— Apsēdies! Paklausies, ko tev teikšu! Esmu atgriezies mājās pie tevis un dēla pavisam… Tikai

tev man jāpalīdz! — Hm, viņš laikam nebija sācis ar pareizajiem vārdiem, vispirms taču vajadzējanolūgties, nožēlot…. Brikūns neļāva Ernai atbildēt, steigšus turpināja: — Esmu slims, sieviņ, galīgislims, vēlāk tev visu pastāstīšu. Bez tavas palīdzības …

— Bet vai tu maz saproti, ko runā? Kā es tev tagad vairs varu palīdzēt? Kad tu no manismukdams aizmuki, tad manu padomu neprasīji.

— Nepārmet, mīļā sieva, es tev lūdzu no visas sirds!… Par savām kļūdām esmu bargāk sodīts unpats sevi bargāk tiesājis, nekā tu vari iedomāties.

— Debestiņ! Vai tevi maz var tiesāt pārāk bargi! Ko tu darīji šos gadus? Šausmas nāca virsū, kadto uzzināju. Acīs cilvēkiem nevaru paskatīties… Šausmas un kauns!

— Cilvēkiem? Mīļā sieva, ne jau nu citi cilvēki tev par mani var patiesību pastāstīt, ne tev košausmināties vai kaunēties, nekādus briesmu darbus neesmu pastrādājis.

— Ko tu runā! Cilvēkus neesi nomaitājis un mocījis, laupījis neesi?— Ak dievs! Sieva, mīļā sieva, apžēlojies! Kas tev tādas trakas blēņas sapūtis?— Sapūtis? Visas avīzes par to raksta, asinis stingst, kāds ļaunums cilvēkiem nodarīts un tagad

nāk gaismā.— Avīzes! Erna, apdomājies taču, kam tu notici! Muļķīte, vai nesaproti, ka viņi tagad mums gāž

virsū, ko vien grib, ko vien sagudro?— Nē, tu pats mani gribi par muļķi pataisīt un apcelti Acis un ausis tak man ir? Tepat mūsu

pagastā netika redzēts, netika dzirdēts? Par ko tie paši tev līdzīgie policijas sušķi pietempušiesbļaustījās, par ko lielījās pilnā rīklē?

— Dzērumā! Dzērumā tev pat trusītis lielīsies, ka lāčus kodis, vilkus plēsis, pakaļkājām zemēiestampājis, he, he!

— T Jn tu vēl smejies! Tev vēl smiekli nāk?— Es taču smejos par tavu vientiesību, mīļo sieviņ, neskaisties! Ja tu dzērāju muldēšanā

klausīsies — nu, atvaino!— Nerunā tā, pa tukšo nav vis muldēts! Kur tad tie cilvēki palika, kurus jūs… Tepat kaimiņu

Zīrāks — pats nometnē izsēdējies, paša acīm redzējis, kā tur jūsējie cilvēkus bendējuši…2*Kad Erna pieminēja Zīrāku, Brikūns tā satrūkās, ka caurcaurēm nosvīda un cieši pieķērās galda

malai ar abām rokām, jo tās sāka drebēt. Bet Erna atkal apklusa. Nē — paldies dievam! — viņa nekānoteikta nezināja. Brikūns nomierinājās, paraustīja plecus un sacīja:

19— E, nometnē… Mīļā sieva, pārdomā taču visu prātīgi: cietums paliek cietums, karš paliek karš.

Karā aizvien kādā pusē jāstāv, ar kādu jākaro… Vai tad es to lielo slaktiņu izgudroju, vai es to gribēju?Es pēc dabas esmu miermīlīgs cilvēks, asinis ne uzskatīt nevaru, to nu gan tev vajadzēja atcerēties…Teļam — ko nu par teļu! — vistai neesmu spējis rīkli pārgriezt.

— Ko tu runā! Kā nav kauna — es par cilvēkiem, viņš par teļiem!Brikūns sāka dusmoties: Erna itin kā tīšām runāja par to vien, par ko viņš vairījās pat iedomāties.

Bija grūti saglabāt laipno toni, pierunāt un skaidrot, bet viņam vajadzēja to darīt, sašutumu neizrādot.— Nedusmojies, sieviņ, bet brīžiem tu spried kā mazs bērns. Atkārtoju: karš ir karš. Daudziem

mūsu puišiem bija par ko kauties ar sarkanajiem, bija ko atriebt… To tu jau aizmirsi? Neatceries? Vaimanu tēvu un māti, vai citus cilvēkus neizsūtīja, neaizrāva postā? Bet tev iznāk tā, ka sarkanie mums būtutikai galviņu glaudījuši, mēs vien tie sliktie… — Brikūnam likās — nule viņš runājis tik pareizi, ka Ernaiatliek vienīgi piekrist, bet — kur nu! — viņa mala savu maļamo:

— Atriebēji! Kam tad jūs atriebāt? Ar ko karojāt? Ar neapbruņotiem cilvēkiem, ar veciem,

maziem …— Ak dievs! Tu visu apgriez tā, it kā nekur nebūtu bijis ne komisāru, ne partizāņu, ne viņu

atbalstītāju … it kā mēs būtu uzglūnējuši tikai maziem bērniem… Ē, zini, mīļā sieva, izstrīdēsimiescitreiz, patlaban esmu galīgi pārguris, izvārdzis un slims… Un par to policiju tev galīgi nepareizasdomas, nepareizas gan. Vai vācietis mums ko jautāja? Mums pavēlēja. Kaut vai man — mani tā noņēma,ka ne iepīkstēties. Kā skaidu ierāva starp dzirnakmeņiem. Kurš meta vācietim kaut pušplēstu vārdu pretī,to viņš pie sienas… kā dezertieri… Ko nu par to! Es tev saku kā cilvēkam, mīļā sieva, es tev lūdzu:izrunāsimies vēlāk! Kāpēc vēl krimst un grauzt slimu cilvēku…

— Citreiz, tu saki? Tu tak nedomā…— Esmu atgriezies pie tevis, es jau teicu, pie tevis un mūsu bērna, sieva. Liels jau laikam dēliņš

izaudzis, visā šai ļaunajā laikā ne redzējis viņu neesmu.Brikūnam balss piesmaka un aizlūza, viņam patiesi bija drausmīgi bēdīgi ap dūšu. Mocīja viss:

nogurums, Ernas pārmetumi, sarūgtinājums, bailes, ka sievu gandrīz neiespējami pierunāt. Brikūns nekadnebūtu ticējis, ka Erna spēj būt pret viņu tik salta un skarba: ik vārdam cirta pretī kā ar pātagu, acīs nedzirkstiņas līdzjūtības, seja sveša un cieta, kā no ozolkoka iztēsta. Re, viņa jau atkal.

— Atgriezies?! Nu nē — kā tad tu vari tā atgriezties pie mums… Uz savu galvu vien? Tagad?Dikti man tevis vajag… tāda… It kā es vēl nebūtu diezgan izmācīta, vēl nezinātu, ka pie manis tu nācvienīgi tad, kad nekur citur vairs nav kur dēties. Nekā nebūs! Neesmu vairs tāda aita, par kādu maniapcel. Tad, kad tavai mīlestībai noticēju, — tad gan biju īsta…

— Sieva, sieva! Vai tad es to noliedzu, ka neesmu pret tevi bijis tāds, kā vajadzētu, vai man navžēl? Visas savas kļūdas un vainas atzīstu. Kaut tu zinātu, cik briesmīgi tas mani mocījis, grauzis unsagrauzis … garīgi un miesīgi… Bet tev iznāk tā: ja tu, cilvēks, vienreiz esi paklupis, tad neceri vairspiecelties kājās, neceri kļūdu labot un vainu izpirkt.

— Nu tad izpērc arī, izpērc! Ej un pats piesakies kā jau dažs labs, izciet savu sodu un…Brikūns sastinga, viņam aptrūka' vārdu; lai kaut cik atjēgtos, viņš aptvēra galvu abām rokām un

noguldīja to uz galda malas kā līdz nemaņai pārguris. Tikai pēc brītiņa izšņukstēja:— Erna, man ir tuberkuloze, es tikpat vairs ilgi ne… kur nu vēl katorgā! Tad man tūdaļ jāmirst,

sieva… Vai tu to vēlies? Kā gan tu vari būt tik nežēlīga, un kā tu skatīsies acīs mūsu bērnam, viņa tēvupazudinājusi?

Tīrā nelaime, Brikūns laikam atkal nebija atradis pareizos vārdus, jo Erna sasita plaukstas uniesaucās:

— Pazudinājusi! Es! Pats tu sevi esi pazudinājis, bet tagad — ļautiņi mīļie, kur tas dzirdēts! —tagad viņš pārmetīs man! Nekā nebūs! Manu sirdi arī tu pats esi pataisījis cietu. Es tagad saku tā: ja tevjāpazūd, tava vaina, pazūdi arī, bet pazūdi viens, mani un dēlu sev klāt nepin! Gadiem ilgi neesmu tevi neacīs redzējusi un negribu arī. Vai dzirdi?

Brikūnu sagrāba tāds niknums un izmisums, ka gribējās trakot — pielēkt kājās, triekt dūri galdā,iekliegt Ernas kokainajā sejā: «Jā, jā, to tu gribētu gan — no manis tikt vaļā! Ne jau tāpēc, ka es nu būtutavās acīs pēdējais… Bleķis! Tikai tāpēc tu gribi tikt vaļā, ka tev ir cits, tev ir mīļākais… Zīrāks!»Brikūns nepadevās dusmām, nedrīkstēja tās sev atļauties; viņš klusēja un nepacēla galvu no galda malas,nogaidīja.

Erna pēc brītiņa turpināja jau gausāk un mierīgāk:— Kad mani par tevi izjautāja, pratināja, es viņiem tā arī pasacīju — tu esi pazudis bez vēsts no

manas pajumtes, no manas dzīves, kopš pašas kara sākšanās neesmu tevi ne acīs redzējusi un negriburedzēt. Ko tad tu domā? Lai mani tevis dēļ pašu paņem ciet kā Baltiņa sievu, kas pa kluso bija slēpusi unbarojusi savu vīru, tādu pašu nelieša tēviņu kā tu! Ko ta šis — pa dienu gulšņājis siena šķūnītī un ēdissievas pienesto labumu, bet pa naktīm lodājis apkārt kā vilks, uzbrucis nevainīgiem, godīgiem cilvēkiempar to vien, ka viņi jaunās valdības pusē, kādā amatā…

Brikūns tikai ar vienu ausi klausījās Ernas valodā; viņš drudžaini domāja vienīgi par to, kā sievuiežēlināt un pierunāt, viņam tas patlaban bija dzīvības un nāves jautājums; katru vārdu vajadzēja apdomāt,apsvērt. Lai viņa pārmet, lai pazemo — vai nu viņš tādus vien krupjus rijis! Tikai neiekaist!

Beigās Brikūns atsāka runāt, galvu joprojām nepaceldams, apslāpētā un vārgā balsī. Balsi nenācāssevišķi mākslot — izmisīgās bailes un žēlums pret sevi pašu runātājam spieda vai rīkli ciet. Viņš lūdzāsErnas piedošanu un līdzjūtību, lūdzās un sūrojās par savu tuberkulozi — tā taču neesot izgudrota, katrsdakteris sievai varētu apliecināt, cik viņš pašreiz smagi slims. Un galu galā — ja Erna viņam dod padomupieteikties… to Brikūns arī pats esot jau iedomājies. Vienreiz viņš tiešām aiziešot un pieteikšoties,uzņemšoties sodu. Tikai patlaban vien lai viņu uz to vēl nespiežot, prom nedzenot… Lai aprimstot bargāstiesas spriedēju pirmais dusmu karstums, un lai viņš, Brikūns, pirms tik izšķirīga soļa pagūstot kaut cikatveseļoties un atgūt spēkus. Tādu žēlsirdību taču Erna neliegtu pat pilnīgi svešam cilvēkam, kur nu vēlsava bērna tēvam…

Šķita, ka beidzot runātājam izdevies iedragāt sievas cietsirdīgo vienaldzību pret viņa likteni.Kad viņš apklusa, Erna nopūtās un šaubīdamās sacīja:— Nezinu gan… Ja nu tu no tiesas esi tik slims… un vēlāk piesacīsies… Varbūt īsu laiciņu …

Bet kur tad tevi lai lieku? Šur tur vēl siro bandīti, pastrādā negantības… Un, ja notiek kratīšana, tad takmanai mājai tāpat garām nepaies, dzīvojam liela meža malā… Ja nu tādā reizē tevi saņems ciet, tad būsine vien pats iekritis, bet iegāzis mani ar puiku līdzi ne par šo, ne par to.

Brikūns pacēla galvu un sacīja:— Es sēdēšu tukšajā kartupeļu bedrē, siev. Tagad, kad tu pēdīgi runā ar mani kā cilvēks, atzīšos:

es tai bedrē jau slēpos… Neliku tev ne manīt, kamēr vien… Jā, jā, nebrīnies, kartupeļu bedre ir īstā vieta!Ne tur svešiem garām ejams, ne braucams, nedz arī kādam iešausies galvā okšķerēt, vai bedre tukša vaipiebērta ar kartupeļiem tāpat kā pārējās, ja vien tu no ārpuses…

— Vai dieniņ — un tu tur jau slapstījies!— Jā… Bet nupat mani spēki galā, esmu tā savārdzis un piekusis, ka acis krīt ciet. Pavadi mani

līdz tai pašai bedrei! Man tur bija tikai zari kaktā pasviesti, bet vajadzētu aiznest kādu nastu salmu, naktisjau aukstas. Lūku varēsi no ārpuses aizbāzt, drusku uzmest smiltis… lai izskatās tāda pat kā citas, pilnāsbedres.

— Vai dieniņ, nemaz gan nesaprotu…— Tici man, tā būs vislabāk! Vai tad kādam var ienākt prātā? Vai kāds zina, ka tā viena bedre

tukša?— To jau nu ne, bet…— Tur vairs nav ko vilcināties. Kaut tu zinātu, mīļā sieva, cik esmu tev pateicīgs par tavu zelta

sirdi! Kā es tev vienreiz visu atlīdzināšu, ja palikšu dzīvs!— Ko vēl ne… Tu man pasaki ko citu: vai neblēdies? Vai no tiesas tikai paveseļosies un pēcāk

pieteiksies? Tos bandītus, kas paši dodas rokā, pie sienas neliek.— Erna, mīļā! Un tu mani tomēr sauc tādā drausmīgā vārdā!… Jā, es pieteikšos, tiklīdz drusku

atspirgšu. Es tev to zvēru, pie mūsu bērna galvas es tev to apzvēru, sieva.— Nu… iesim! Paņemšu tikai…Tagad Erna likās tikpat nogurusi kā Brikūns: viņa kustējās gausi, platie pleci bija salīkuši, it kā tiem

būtu uzvelts neredzams smagums. Brikūns veltīgi centās uztvert kādu sievas skatienu; Erna staigāja pavirtuvi, uz vīru neparaudzīdamās, izklaidīgi pieķerdamās gan šim, gan citam priekšmetam.

— Vējlukturis jāpaņem, — viņa murmināja, — jā, un kāda seģene… ka var aiznest tos salmus…Tā, nu ejam! Nē, es pa priekšu, jāredz tak, kas un kā tur sētā…

Arā bija tumšs un kluss, drusku līņāja. Brikūns palika stāvam un gaidām, Erna aizgāja uz gubeni unpēc brītiņa atgriezās ar salmu nastu uz muguras. Abi klusēdami devās uz kartupeļu bedrēm.

Brikūns ielīda bedrē, saņēma pretī salmus un pačukstēja, ka salmu vajadzētu vēl, lai aizbāztu ieejas

lūku.— Izdarīšu, — Erna klusi atbildēja, — tikai nezinu gan, vai tādā pazemes alā tev tā slimība ies

mazumā.— Ko nu tagad, būs silta guļa… Ja jau uz plikiem zariem varēja vārtīties …— Vai ilgi te slēpies? — Erna jautāja.— Kā to ņem, — Brikūns atbildēja. Tad viņš vēl apvaicājās, vai sieva varēšot atnākt citurīt un

atnest viņam pārtiku visai dienai. To vislabāk izdarīt labi agri, kamēr ārā vēl pilnīgi tumšs, drošs paliekdrošs. Vējlukturi lai atstājot viņam, neiespējami taču taustīties pa aklu tumsu… Un lai no rīta atnesot arīkādu vecu spaini, pašai jāsaprotot, ka gaišā dienas laikā no bedres laukā nevarot rāpties.

— Vai dieniņ! — Erna nobažījās. — Un pa nakti? Tu tak nedomā pa naktīm apkārt vazāties kāBaltiņietes vīrs?

— Neesi nu muļķīte, atvaino, vai man tādas lietas prātā! Nekur es nevazāšos, tepat vien,paelpot… Nu tad ar labu nakti!

Erna neatbildēja, tikai nopūtās, pasniedza Brikūnam vējlukturi un sērkociņus, pēc tam aizgāja.Brikūns stāvēja tumsā, klausījās un domāja: «Tagad viņa vēlreiz atgriezīsies, nomaskēs lūku…

Noticēja taču, ka es te jau sen. Slimībai arī noticēja. Bet ja nu ne? Nodos vai nenodos?»Pēc brīža Erna bija atgriezusies: ārā čabēja salmi, viņa aizbāza lūku. Tad atkal viss apklusa.Brikūns vairs nespēja noturēties kājās. Viņš aizdedzināja «sikspārni» — vispirms uzgrieza lielu

liesmu, lai stikls apkvēpst vēl nespodrāks, pēc tam — gluži mazu. Vārgās gaismas pietika, lai sapostusalmu cisas uz kaktā nomestajiem zariem. Brikūns novilka mēteli, apgūlās, apsedzās, nolika blakussērkociņus, vējlukturi un revolveri, lai gan pats nezināja, ko ar to šobrīd varētu iesākt. Viņš vēl daudz konezināja, galva vai rūca no minējumiem, neskaidrām un šaubu pilnām domām. Skatiens maldījās apbedres sienām — tās tomēr bija miklas; gaiss bedrē tik drēgns, ka, elpu ievelkot, to juta mutē kā biezu,ieskābušu pienu… Tik tālu nu viņš bija ticis — jā, varen tālu — līdz šai nemīlīgajai bedrei. Taču, lai nukā, sūroties nenācās — kaut vai tāpēc, ka Dīriķis un tie citi droši vien pašreiz gulēja mežā sašauti kā sieti,un, salīdzinot ar tiem, Brikūnam tomēr bija laimējies. Pagaidām. Bet tālāk? Visvairāk atkarīgs tas bija noErnas. Ko darīs viņa? Varbūt jau aizskrējusi savam klibiķim, savam mīļākajam, padomu prasīt? Ak dievs,kāpēc gan tas gaudenis nebija toreiz Salaspilī dabūjis galu!… Brikūns iekunkstējās, pavērās uz vējlukturi.Jānopūš tas smirdoņa. No četriem dēļiem sanaglotā un no bedres laukā izlaistā vēdlūka bija par mazu, laigaiss bedrē paspētu pietiekami apmainīties. Nosmaks vēl te jau pirmajā naktī… «Un Erna par to tikaipriecātos, atradusi mani no rīta beigtu,» Brikūns ar rūgtumu domāja. «Bet citādi… Ja viņa nenodos manijau šonakt, pēc tam būs par vēlu. Tad pašai par slēpšanu draudēs sods. Nē, nenodos. Baidīsies… Bet, jaes te slēpjos jau sen, tad ir labi, tas nozīmē, ka Dīriķa bandā nemaz neesmu bijis, kas tad to var apliecināttagad, kad dīriķieši beigti?… Ak dievs, kaut taču viņi būtu jau beigti, visi!… Vai tas kāds ļaunums, ka tovēlos? Visticamāk, ka tiešām pagalam: Dīriķis taču nepadosies — kur nu to! — un nevienam citam arīneļaus padoties… Tātad ar mani viss vēl var beigties labi. Var sākties karš… Bet ja ne?… Varbūtvienreiz es tiešām varētu noriskēt — pamest bedri, pieteikties… šitiem pašiem. Ja vien zinātu skaidri, kadīriķieši jau zem zemes, nebūtu kas nosūdz… Neviens cits nevarētu skaidri pierādīt, ka esmu kādunomaitājis… Notiek taču dzīvē brīnumi. Kāpēc gan es nevarētu pieredzēt brīnumu? Ak dievs, ja tasnotiktu! Visu es izpirktu, viss mans mūžs tiktu veltīts labiem, krietniem darbiem. Ne mušai vairs pārinedarītu …» Izglābšanās cerības Brikūnu iežūžoja miegā.

No rīta Erna atnesa grozu ar ēdienu, arī svaiga piena krūzi. Viņa esot jau izslaukusi govi, izvadījusidēlu uz skolu; tā atrodoties pagasta otrā galā, puikam labs gabals nostaigājams ik dienas turp un atpakaļ.Erna grasījās tūlīt aiziet, bija mazrunīga un nevaļīga, bet Brikūns sāka lūgties:

— Pagaidi, pakavējies taču pie manis kaut īsu brīdi! Kur tev jāsteidzas? Gan darbus apdarīsi.Vai tad tie svarīgāki par mani, dzīvu cilvēku?

— Ko es tev ar savu palikšanu varu līdzēt, kas mums vēl runājams? Jau tā esi mani ierāvis postā,

visu nakti ne acis neaizvēru, par to domādama.— Sieviņ, nenokar degunu! Nekas ļauns nav noticis. Kādu postu tu daudzini?— Domā, ka man nav baigi? Kā ass cirvis pār galvu pakarināts… Un kādēļ? Tevis dēļ! Kas tu

esi, ka man tevis dēļ… Nevajadzētu man žēlot tādu, kas pats savu mūžu nevienu nav pažēlojis…— Rimsties, mīļā sieva, es tevi lūdzu! Tādi pārmetumi tikai veltīgi sāpina, guļošam taču

nesitot… Vai tu nevarētu man pagādāt kādas zāles pret manu kaiti?— Ko tu runā! Pagādāt pagādātu, vai es kāds mežazvērs, bet ko tad aptiekā sacīšu, kāpēc man

tādu diloņa zāļu ievajadzējies? Pati esmu vesela, puika vesels, mūsu pagastā tak visus dakteripārbaudīja.

— Nu, atvaino! Vai tad tev aptiekā prasīs, kam tu zāles gādā? Varbūt kādam radam, varbūtpavisam svešam cilvēkam?

— Ja nu pilsētā nopirktu… Pašu aptiekā nevaru vis, pazīstami meitēni strādā, uzprasīs kā likts.Paga, bet no pilsētas tiešām varētu atvest.

Brikūns uzelpoja: ja jau Erna sāk pārlikt, kā viņam zāles sadabūt, tad taču laikam viņai nav prātānodevība. Viņš sacīja:

— Visvajadzīgākais ikvienam slimniekam ir sirdsmiers. Un to, dabīgi, man sagādāt vari vienīgitu. Pasaki, ka beidzot esi man piedevusi, pasaki, mīļā! — Brikūns satvēra Ernas roku, bet viņa to atrāva,aizlika aiz muguras un nomurmināja:

— Nevajag, neaiztiec!— Erna! Vai tad tev tā riebjos, ka nedrīkstu ne piedurties? Kādreiz taču tu mani mīlēji… Bet nē,

tā nav bijusi īsta mīlestība, kas iztur pārbaudi ar uguni un ūdeni.— Ko nu tu vēl runā! Toreiz manu muļķes mīlestību tikpat kā ar zābaku smiltīs iemīdīji… Un

neizliecies nemaz: pats mani nekad neesi mīlējis.— Tas nav tiesa, nav tiesa! Es tevi mīlu, mīlu vairāk nekā jebkad un no visas sirds! Kā lai tev to

pierādu, sieva? Pagaidi, pacieties, vēlāk… Saki tikai, vai pati neesi pret mani atsalusi, vai labāk naviepaticies kāds cits?

Erna strauji pagriezās, lai ietu prom, tikai izmeta:— Liec tu mani mierā ar tādām runām! Man jāiet pie darba.Brikūnam gribējās uzkliegt Ernai — kad ne, ne, lai skrien ellē, lai skrien pie sava klibā ērma, —

taču viņš nekliedza, tikai ieķērās sievas adītās jakas piedurknē, nevarēja taču viņu laist prom sadusmotu.— Piedod! — viņš čukstēja. — Es jau tevi neaiztikšu, nebaidies un piedod… Man vajadzēja

uzreiz saprast, ka tev nevar patikt tāds vārgulis, par kādu dzīve mani padarījusi… Slims un piedevāmnemazgājies, neapkopies, ar bārdu noaudzis.

— Laid vaļā! — Erna atsacīja jau mierīgāk. — Skujamos daiktus tev atnest nevaru, nav kur ķert,varbūt citreiz… Bet ziepes, ūdeni un kādu tīru kreklu, tos tev vakarā atnesīšu, varēsi apkopties. —Sieviete atbrīvoja savu piedurkni no Brikūna rokām un, neklausīdamās viņa pateicības vārdos, aizgājaprojām.

Vēlu vakarā Erna atnesa Brikūnam visu, ko bija apsolījusi, bez tam vēl vilnas zeķu pāri. ŠoreizBrikūns sāka ar viņu runāt par citu tematu — par dēlu. Viņš gribēja zināt, cik liels puisēns paaudzies, kurāatsities — tēvā vai mātē, kā mācās skolā, vai viņš lēnas dabas zēns vai delveris. «Šo izvaicāšanu sievanemaz nevar ņemt ļaunā,» Brikūns domāja, «vismaz par savu bērnu tēvs taču drīkst interesēties jebkādosapstākļos.»

Erna tiešām likās pamazām atsilstam un atdzīvojamies, viņa Brikūna jautājumiem atbildēja arvienizsmeļošāk, kļuva valodīgāka. Atsila arī pats Brikūns, saruna par dēlu viņu aizkustināja, un bija labi pēcilga laika parunāties ar sievieti. Tā bija pavisam cita sajūta nekā mežā, kur vienīgie sarunu biedri bijaDīriķa puiši, kur skanēja tikai lāsti, rupjības un jēlības…

Jā, sākdams sarunu par dēlu, Brikūns bija piesitis pareizo toni, kā pats klusībā nosprieda.

Sieviete, paša sieva… Viņas balss un tuvums modināja sen iesnaudušās atmiņas, skurbināja. Erna«sikspārņa» gaismā izskatījās gandrīz pievilcīgāka nekā senāk — acis spožas, vaigi un mute sārti, kaklsun pleci apaļi, spēcīgi un tvirti, krūtis plēsa vai pušu šauro vilnas jaciņu. Kādreiz viņš bija turējis skaujāsšo augumu — piekļāvīgu un karstu… «Kāda nejēdzība! Te nu viņa sēž pāris sprīžu atstatumā — sieviete,mana sieva —, sēž neskarama kā diezin kāda princese, nemēģini pirkstu piedurt, apskaitīsies un laidīsieslapās kā šorīt. .. Tāpēc, ka viņai ir cits. Viņai ir tas riebeklis… Pēdīgā nejēdzība!» Brikūnam tikkopietika spēka apvaldīties, lai pēkšņi nesagrābtu Ernu apkampienos, nesāktu smacēt viņu ar glāstiem, sistvai žņaugt… Viņš nebija skaidrībā, ko darītu tādā brīdī, kas ņemtu virsroku — iekāre vai greizsirdībasniknums. «Ak dievs!» viņš iedomājās un iespieda nagus pats sev delnās. «Vai es kļūstu galīgi dulls, vai,šitās bedres dvingā? Paļaušu vēl rokām vaļu, izstrādāšu kādu trakumu, pārkaitināšu viņu tā, ka nekas vairsnebūs glābjams un man beigas…» Šī doma kaut cik atskurbināja, ļāva turpināt mierīgo sarunu par dēlu,neierādīt Ernai satraukumu. Brikūns paslēpa plaukstas aiz muguras, lai tās sievietei nepieskartos pret pašagribu, saprātīgajai apņēmībai par spīti.

Beigās Erna nožāvājās un sacīja:— Jā, nu es iešu, viņunakt ar tām rūpēm nemaz negulēju un esmu dikti sagurusi. Laiks doties pie

miera, sen jau laiks.Brikūns vēl mēģināja sievu aizkavēt, bet Erna bija kļuvusi atkal sveša un vienaldzīga, pasēdēja pāris

minūšu un tad aizgāja.Viens palicis, Brikūns jutās pavisam nejēdzīgi, viņu slāpēja greizsirdība un naids pret Zīrāku. Ik

mirkli vairāk likās: tieši Zīrāks ir visu Brikūna neveiksmju vaininieks, visu nelaimju dzīvs iemiesojums.Likās: ja negadījies Zīrāks, Brikūns jau sen būtu atradis atceļu pie Ernas un sava dēla, būtu laikusatbrīvojies no bīstamā policista amata, dzīvojis savā ģimenē klusi un mierīgi, vēlāk nebūtu iekūlies ķezāar Dīriķa bandu un nebūtu spiests tagad sēdēt bedrē, kur viņam jālokās tumsā kā nožēlojamam pazemestārpam …

Tonakt Brikūns vairākkārt uztrūkās no savas svaidīšanās un stenēšanas, viņu mocīja murgi.Dusmojās pats uz sevi: «Kā bez jēgas! Tādu bļaustīšanos pa miegam taču noteikti var sadzirdēt laukā…Ja nu pavisam nejauši kādam gadās iet bedrēm garām …»

Lai kā Brikūns sevi bāra, lai ko sev piekodināja, no murgiem atkratīties viņam vairs neizdevās nešajā, nedz arī nākamajās naktīs. Beigās viņš gandrīz vairs neuzdrošinājās iemigt, baiļodamies, ka miegāsāks skaļi kliegt. Bezmiegs naktīs viņu nomocīja arvien vairāk, laupīja līdzsvarotību un spēju skaidridomāt, uzdzina īgnumu, tādu smacīgu īgnuma mākuli, no kura Brikūns vairs nespēja izkļūt. Ik dienaslielāku piepūli maksāja sarunas ar Ernu, kuru nedrīkstēja padarīt tramīgu … Ne viņš varēja tai tuvoties kāsievietei, ne bilst kādu niknāku vārdu. Ienaidu Brikūns sāka just pret Ernu tikpat bieži un spēcīgi kā iekāri.Tikko tā aizgāja no Brikūna paslēptuves, viņa iztēle turpināja sievas gaitas vienā un tai pašā virzienā:«Tagad šī padauza atver durvis un apkampienus savam mīļākajam… Pati apķeras ap kaklu, pieplok piekrūtīm, vai nu es neatceros viņas uzvešanos šitādās reizēs. Katru sīkumiņu atceros: karsta mācēja būt kāpamatīgi sakurināta krāsns … Tagad noteikti ir vēl karstāka — nobriedusi, nogatavojusies… Vīru nogrūžslapjā bedrē, kad tik no acīm nost, lai pati varētu… Slampa, slampa nekrietnā!» Neviens vārds, kādāBrikūns sievu domās sauca, nelikās tik neķītrs, kādu viņa pelnījusi. Tas, ka viņš nedrīkstēja nevienu nošiem vārdiem iekliegt Ernai tieši sejā, niknumu tikai kāpināja, darīja vai traku. Palicis bedrē pēc Ernasapmeklējuma viens pats, Brikūns reizēm dauzīja ar dūrēm bedres klonu, iztēlodamies, ka sit Zīrāku, sitErnu, viņus abus. Belza un belza pa klonu, čukstēdams: «Tā es jūs… draņķi! Tā es jums … Aukstuspataisīt…. abus … Pelnījuši esat, jūs … jūs …» Reizumis viņš, tā iztrakojies, izplūda nevarīgās niknumaasarās, elsoja un raudāja, kamēr pārgura un ieslīga nemierīgā pussnaudā.

Diena ritēja aiz dienas, nakts aiz nakts — tumsas un murgainības ziņā tās gandrīz neatšķīrās cita nocitas.

Brikūna noskaņojumam, kas pašam likās nepanesams un bīstams, darīja galu negaidīta, satriecoša

Ernas vēsts. Todien sieva ieradās pie viņa neparastā laikā — agrāk nekā citus vakarus, ārā bija tikkosācis krēslot. Erna arī likās neparasti satraukta, tikko ielīdusi bedrē, šāva vaļā:

— Ko domājies, Pēteris ir mājās! Pēteris!— Paga, mīļā sieva, ne tik skaļi! Kas tas tev par Pēteri?— Viņš vēl prasa! Nu Pēteris tak, tavs brālis!— Ej nu, nevar būt!— Ko tu runā! Klāt viņš ir, pati savām acīm redzēju, pati ar viņu izrunājos. Klāt, sveiks, vesels

un vēl kādā skatā! Divas medaļas pie krūtīm! Apsēdīšos, pastāstīšu tev pēc kārtas. — Erna atsēdāsBrikūnam līdzās salmos un sāka stāstīt: — Nu tad klausies! Kā viņi toreiz vesti, tā aizvesti gan līdz pašaiSibīrijai, nonākuši vienā kolhozā. . . Bet tūliņ tak gāja vaļā karš, vīriešu cilvēki iesaukti armijā. Tā tavsbrālis izkarojis līdzi visu karu. Viņam laimējies, ievainots tikai pašās beigās. Tagad viņšdemobilizēšoties. Uzdienējis par staršinu, ko tu domā. Esot te atbraucis meklēt rokā brāli, nu tevi.. . Betmūsu pusē tūlīt dabūjis smagi vilties — cilvēki viņam pasacījuši, ka tu turējies kopā ar vāciešiem,policijā iestājies, bet pēcāk tevi sazin kāds nelabais parāvis… To man pats Pēteris atstāstīja. Bija ganviņš sadrūmis kā mella nakts, šito runādams. .. Mani vis vēl par tevi izklaušināja…

— Un tu?— Ko es? Kā jau bija, tā arī pasacīju, kas tur vairs slēpjams, kas noslēpjams. To vien neminēju,

kur tagad atrodies, tikai tā… noprast liku, ka dzīvs vēl esi, varbūt kaut >kur pa mežiem slapsties.3 — V. Kaijaks 33— Ak dievs! Kāda tu ar esi mu… muļķīgas baumas par mani izplati. Kāpēc tev tā vajadzēja,

sieviņ?— Kas tur nu sabaumots, vai tad tu pa mežu neslāpsti j ies?— Kur tu to grābi? Kas tev to iestāstījis? Es tikai biju citā pusē, nodzīvoju savu laiku pie viena

saimnieka … Skaitījos viņa radinieks, strādāju … Tikai tad, kad tur sāka zeme degt zem kājām, ļaudiskļuva aizdomīgi, laidos šurp.

— Kāpēc tad tūliņ tā nerunāji? Kā es to varēju zināt? Atnāci tāds … mežonīgā izskatā…— Cik esmu slapstījies pa riktīgam, tik šai pašā bedrē. Bet ko tur nu vairs bārties, sieviņ, izlietu

ūdeni nesasmelsi… Un ko tad šis tagad?— Vai brālis? Nu, viņš pēc demobilizācijas atgriezīšoties pats savās mājās. Viņam esot tiesības.

Un kā mājās, tā sākšot klapatāt, lai jūsu vecākus arī pārlaiž mājās.— Tā? Antiņ, pūt stabulīti, tas jau nu šim akurāt izdosies!— Nemaz nesaki, izdosies ar. Pēteris tā stāstīja. Viņš tak frontinieks un vēl ar medaļām.— Jā, kas to būtu gaidījis — pilnīgi apsviedies gan.— Ko tu atkal runā! Vai tad nepavisam nepriecājies, ka brālis dzīvs, kas zina, tēvu, māti vis

mājās pārvāķīs?— E, nepriecājos, nepriecājos … Vai es to saku? Tikai galva gan tīri dulla no tādiem brīnumiem.— Varbūt Pēteris gribēs un varēs tev šā vai tā izlīdzēt? Brālis vien ir, lai tur nu kā.— Ak dievs! Tā nu vairs nav nekāda prātīga valoda, siev. Apdomā vien pati, ja Pēterim tagad

kažoks otrādi… Viņiem skrien līdzi, viņiem no rokasēd … Sacīji taču: drūms kā nakts rādījies, mani pieminēdams … Bet man nu jāpriecājas, man nu no

tāda jālūdz žēlastība, jā? Nu, atvaino …— Labi, padomā, apdomā visu, varbūt tomēr… vēlāk, ar laiku …3*Erna cēlās un posās prom. Viens palicis, Brikūns tiešām sāka visu pārdomāt, bet šīs pārdomas bija

tik rūgtas, ka pat ēstgriba pārgāja; viņš nepieskārās sievas atnestajām vakariņām. «Kā tad tā, ak dievs! Kātad tā? Kas tagad sanāk: kamēr es cīnījos ar sarkanajiem, galvu liku uz spēles, lai to pašu Pēteri atriebtu,šis mīļu prātu pārmeties viņu pusē. Būtu es vēl tai iesākuma karstumā leģionā iežāvies, nonācis līdz

frontei, ko tad? Tad būtu pienācis brīdis, kad brālis miesīgam brālim stāv pretī aci pret aci… Un kuršpirmais ietriektu otram durkli vēderā? Pēteris lielāks, spēcīgāks — skaidrs, ka viņš piespraustu mani ardurkli pie zemes kā dunduru… Lielisks brālītis, neko teikt!» Brikūns tik spilgti iztēlojās, kā Pēteris viņunodur, ka sāka vīstīt dūres. «Saprotams, pēteris atkal pēteris ir tas vinnētājs! Kas dabūja mājās? Vlņš.Kas dzīvoja bez bēdas? Viņš. Kas tagad atkal uz zaļa zara? Viņš. Frontinieks, varonis, par staršinuuzdienējis. . . Bet es tā draņķa dēļ vēl skrēju atriebties, kamēr šai bedrē ieskrēju. Un nu mīļais brālītis vēldegunu rauc, ka es esmu licis uz citas kārts un izrādījies, ka tā zaudējusi. Miličus šitāds brālītis uzlaistuman virsū, ja zinātu … Labi vēl, ka Erna to nav izpļāpājusi. Cik ļauni kumēdiņi gan ir dzīve! Ciknetaisnīgi, šķībi un greizi viss var sagriezties… Pēteris pie mierīgas dzīves un goda, os bedrē . .. Bedre!Tik man no plašās pasaules vēl palicis pāri, tik nu man pieder. Kas tad man dzīvē vispār ir piederējis?Sieva? Hē — sievai jau cits, sieva to vien gaida, kad dabūs mani prom no acīm, lai varētu netraucētimeņģēties ar savu klibiķi.

35Draugi? Draugi mani tikai stumdījuši un raustījuši šurpu turpu, izmantojuši par savu stulbo iedomu

ieroci, pierunājuši uz aplamībām, pēc tam pievīluši … Dēls? Pats savam miesīgajam dēlam vairsnedrīkstu ne acu uzmest. E, lai viss un visiem iet šķērsām, kaut vai uz elli! Interesanti gan — man laikamvajadzēs pašam tupēt sapelējušā alā un vēl priecāties, ka citiem laimējies vairāk, citi tikpat kā pa rožualejām staigā… Nu, atvainojiet! Citi… Nu viņi man uzmetīsies par tiem soģiem. Pat zostiņa Erna, jā, nuviņa man pārmetīs, nu viņa tā gudrā! Kur tad gudrā sieva bija tolaik, kad viņas vīrs ieķibelējās ar to pašupoliciju? Vai Erna kaut roku pastiepa, lai mani atturētu no bīstamā soļa? Nekā tamlīdzīga! Jau toreiz vaļāvien kratījās, acis draudēja izskrāpēt, ja es šai tuvumā parādīšoties . .. Tagad gan šī arī uzmetusies manpar tiesnesi. Kad jau tāpat visi mani pamet, visi novēršas, pat brālis, kura dēļ… Nejēdzība, ak dievs,kāda nejēdzība! …»

Nakts pagāja bez miega. Vai nu gaiss bedrē bija neciešami sastāvējies, vai smacēja nevarīgāsdusmas un rūgtums, bet Brikūnam trūka elpas; viņš vairākkārt ķēra pie kakla, lai gan krekla apkaklīte bijaatpogāta, valstījās no vieniem sāniem uz otriem, beidzot pietrūkās kājās un sāka staigāt, drīzāk gansvaidīties pa bedres tumsu — pāris soļu turp, pāris atkal atpakaļ, — bedre bija šaura kā visdraņķīgākācietuma kamera …

Citvakar Erna aizkavējās, Brikūns dabūja krietni nogaidīties, vismaz pašam tā likās, pulksteņa viņamnebija. Gaidīdams viņš naidīgi domāja: «Nenāk un nenāk, laikam jārējas ar klibiķi, skaidra lieta, nevarvien diezgan izvārtīties, slampa. Pagaidi, es vēl tevi pataisīšu mīkstu, neesmu nekāds Antiņš… Un tunemaz nezini, cik stingri esmu tevi saņēmis nagos un turu ciet, tu nemaz vairs nevari ar mani izdarīlios tā,kā nu tev kuroreiz iešaujas prātā…»

Beidzot Erna atnāca ar grozā saliktu ēdienu. Rūpīgi pievēra lūku, aizdedzināja «sikspārni» unpasacīja, ka esot pagādājusi arī zāles: krūšu tēju, drusku medus un kaut kādas kalcija tabletes — viņaiteikuši, ka tās tuberkulozes slimniekiem labas, — kaimiņiene bijusi pilsētā, atvedusi.

— Zāles? — Brikūns caur zobiem pārjautāja.— Nūjā. Tu prasīji. Un vienreiz tak tev jātiek uz kājām.— Uz kājām? Tā, tā. Ak tad deg gan tev… ātrāk tikt no manis vaļā? Ko brīnies? It kā es

nezinātu, kāpēc tev tā deg!Ernas acis, kas beidzamajā laikā, uz Brikūnu paraugoties, bija mierīgas un dažubrīd pat līdzjūtīgas,

pēkšņi kļuva atkal saltas.— Tādu valodu tu ar mani nerunā! — viņa nosacīja. — Te ir grozs, un tur viss iekšā, bet es

nu eju, man nav vaļas.— Ak vaļas nav? Ak ar mani kā ar cilvēku parunāt tev vairs nav vaļas, jā?— Kas mums ko runāt? Visu esam izrunājuši.— Paliec! Nekur tu vēl neskriesi.

— Ko vēl ne? Pavēlētājs atradies!— Un pavēlēšu ar: sēdi! Ja skriesi prom — es arī iešu tev līdzi laukā un beigta balle.— Tu? Līdzi? Vai tev prāts, vai, aptumšojies?— Prāts bija aptumšojies tad, kad tev ļāvu uzkārties man kaklā. Sieva esot! Būtu es toreiz

apprecējis kārtīgu sievieti, būtu tagad savs draugs, būtu atbalsts pie sāniem.Erna pasviedās uz izejas pusi, bet Brikūns cieši sagrāba viņu aiz pleciem un atrāva atpakaļ,

iešņākdams tieši sejā:— Neskriesi vis mani nodot. Pie Zīrāka arī vairs neskriesi. Ak brīnies gan? Par Antiņu turēji?

Pārrēķinājies. Piesargies, siev, piesargies! Visu es zinu, sen zinu.— Un ja tā būtu? Kas mani pameta? Ar mazu bērnu?— Es gribēju atgriezties. Vai tu ļāvi? Acis draudēji izplēst. Naudu mūsu bērnam nepieņēmi,

bet tagad …— Naudu? Toreiz? No tāda?— Kāda tad, kāda? E, ko nu … Lai nu kā, dieva un likuma priekšā esmu tavs vīrs.— Ļautiņi! Viņš vēl runās par dievu, par likumu!— Sēdi, es saku! Sēdi un nespirinies veltīgi! — Brikūns nogrūda sievu kaktā, salmos,

nometās blakus, sagrāba aiz rokām un nošņāca: — Tā, pavārties vien, pavārties arī pati pa to midzeni,kādu savam vīram esi saposusi. Un tagad pēc kārtas. Kāpēc tu mani turi tik suniskos apstākļos? Ierīkoman slēptuvi bēniņos! Tur vismaz var paelpot.

— Nu nē!— Dabīgi! Negribi, lai vīrs dzird, kas pa naktīm tur apakšā pie tevis notiek, jā?— Es tev sacīju pašā sākumā: kratīšanas var būt. Mani un puiku piepiņķēt tavam liktenim klāt

— nu nē, to neļaušu, to tu negaidi!— Šitā? Stulbā aita, tikpat jau esi ar mani sapiņķējusies, vai ne tik vēl nesajēdz? Abus mūs

pakārs vienā valgā. Ja ar mani šā vai tā, es vis neklusēšu — pasacīšu, ka visu laiku slēpi mani te.— Kā? Tu taču teici, ka esot dzīvojis pie kāda saimnieka.— Nē! Pie tevis vien, mīļā sieviņ, pie tevis vien dzīvoju visu laiku, kaunies tā aizmirst un

noliegt.— Un tu teicies aiziet. Tu apzvērēji.— He, apzvērēju… Vai tad ar tevi citādi varēja tikt galā? Prom vien trieci.— Un es tev vēl noticēju! — Erna skatījās Bril-uii.i platām, tumšām acīm.Ko nu pātaro! … Ko skaties, kā pirmo reizi lii.nidzījusi?Varbūt esmu ar … pirmo reizi…— Siev, labāk beidz ākstīties, beidz lauzīties, izIirsim! Parunāsimies prātīgi! Tā mums abiem

izdevīgāk. Līdz šim man dzīvē nav veicies, to pats atzīsi u, nekad vēl nav palaimējies likt uz pareizās l.iiIs — uz tās, kas vinnē. Bet vēl jau visām dienām n.iv vakars. Vēl es, visam par spīti, varu izrādītiesvinnētājs un tu tāpat, ja turēsies man blakus. Karš, irdzi, var sākties, jo angļi…

— Ko vēl ne! Ļautiņi mīļie, uz ko viņš cer! Nu ne, nedod dievs vēl kādu karu un slaktiņu! Bet tavi.mgļi man vajadzīgi kā sunim piektā kāja.

— Tātad negribi izlīgt? Negribi ar labu? Negribi, j.i? Zīrāka tev vajag, jā?— Neliec man nagus klāt! Laid vaļā!— Lika pagaidīt! Bedrē jau esi mani iegrūdusi, ellē gribi iegrūst? Bet iegaumē labi, iegaumē reizi

par visām reizēm: ja es iešu dibenā, tu man līdzi, ka nomurdēs vien … Un to tavu tizlo klibiķi, to es vēlšīm pašām rokām nožņaugšu kā kucēnu… Tikpat pie mana rēķina — viens vairāk vai mazāk — nekonenozīmē… Vai arī, hā, es viņam pateikšu, kā tu dzīvo… ka tu, slampa, visu laiku guli ar mani un viņu, arviņu un mani…

Erna pūlējās atbrīvoties, sita un grūda. Viņa bija spēcīga un atbrīvotos arī, ja Brikūns, policijā

dienēdams, nebūtu apmācīts dažādiem paņēmieniem: viņš «iilauza Ernai rokas uz muguras.— Sāp? Pretosies? … Vīram? … Sāp, padauza, s.ip, jā? — Viņš iekodās Ernas blūzes apkaklītē,

ati.iva to vaļā un koda arī kaklā, plecos un krūtīs, elsodams: — Tā, tā tev vajag, saņem, tā… ŠitāsZīmes tu Savam klibiķiiii vis nerādīsi, ai" tādiem zīmogiem tu, slampa, pie viņa nevilksies,

nevilksies, nevilksies…Kad galva kļuva skaidrāka, Brikūns atģida, ka Sieva guļ viņa rokās smaga, sastingusi un nedzīva kā

koka gabals. Viņš paskatījās Ernas sejā: arī tā bija kokaina, no aizvērtajām acīm ritēja asaras.— Izbeidz! — Brikūns izdvesa. — Tūliņ izbeidz! Vai tu dzirdi? Ai, ai, ai, iedomājieties, kādas

šausmas, pašas vīrs viņai rokas pielicis!Erna iestenējās, savilka pie kakla ciet pārplēsto blūzi, piecēlās sēdus un sāka ģērbties.Sievas šņaukāšanās Brikūnam patlaban likās tik pretīga, ka gribējās uzbrukt viņai vēlreiz, sist un sist,

kamēr tā lūgtos, kamēr… Viņš saknieba dūres, klusēdams noskatījās, kā Erna sakārto apģērbu un apsienmatus ar lakatiņu, pēc tam sacīja:

— Tā, un tagad es iešu tev līdzi uz māju, lai tu neiedomājies mani nodot.— Nevajag, — Erna ierunājās negaidīti padevīgi un klusi, — es tevi nevienam nenodošu. — Viņa

pārvilka plaukstu slapjajai sejai un turpināja vēl mierīgāk: — Uz māju? Tādas muļķības gan nevajagdarīt! Kāda tur jēga?

— Tagad tu beidzot sāc runāt prātīgu valodu. Pati saproti, ka kopīgā valgā esam sasieti.Nenodosi, jā? Nu, dabīgi… Citādi taču es varētu pasacīt, ka tu ilgāk negribi mani slēpt tikai tāpēc, ka tevir Zīrāks.

— Jā, jā, to tu varētu gan… — Erna mierīgi stāvēja Brikūna priekšā, rūpīgi aizpogādama jaku,vairs nepavisam netraukdamās ātrāk aiziet prom.

Brikūns mazliet apjucis prātoja, ko nozīmē sievas necerētā padevība un rāmums. Vai viņapadevusies liktenim, kas to cieši saista ar vīru? Sapratusi, ka ar Brikūnu nav nekāda rotaļāšanās un joki?Vissvarīgāk — vai viņa aptvērusi, ka, vīru nododot, arī pati var nokļūt postā? Brikūns sacīja:

— Labi, es tevi neaizkavēšu ilgi… Uz bēniņiem vēl neiešu, visu pārlikšu. Pagaidām ierīko mankārtīgāku guļamvietu tepat! Atnes labi daudz svaigu salmu! Šitie jau guļot saberzti pelavās. Varbūt vēlkādu segu … un manu veco kažoku, ja neesi izputinājusi …

— Nē! Atnesīšu … pēc brītiņa …Erna aizgāja, un Brikūns sāka nemierīgi soļot pa bedri. Kas tagad gaidāms? Vai viņš drīkstēja sievu

tā atlaist? Bet varbūt tieši tagad drīkstēja, varēja paļauties uz Ernu vairāk nekā iepriekš? Vai nebijadzirdēts, ka sievietēm labāk patīk, kad viņas saņem stingrāk, nevis apietas ar tām kā ar jēlām olām; jo tupret viņām vēlīgāks un mīkstāks, jo vairāk viņas slien degunu gaisā, izlaižas un uzkundzējas… Turpretī, javīram ir nags …

Erna atgriezās pēc maza brītiņa, kā jau bija solījusies, un atnesa Brikūna pieprasīto segu un kažoku.— Tā, — viņa sacīja, — tagad iešu pēc salmiem.— Labi. Pagaidi drusku! Ko es vēl iedomājos … Vienunakt laukā ierējās suns… Aiztaisi ieeju

labi no ārpuses, es laukā neiešu … Suņiem smalks deguns, ja tāds draņķis ko odīs, var sākt kārpīties,sacelt traci. Derētu izkaisīt laukā ap ieeju kādu šķipsnu šņaucamās tabakas, tad te neviens sunsnekašņātos, nošķaudītos un muktu prom. Bet tev jau laikam tabakas mājās nav?

— Nē, tabakas man nav.— 2ēl! Bet zini ko? Izšļakstini ārpusē drusku petrolejas uz smiltīm, to tāpat suņi neciešot. Saproti?— Kā ne …— Labi, tad ej vien. Uz redzēšanos, sieviņ!Erna palocīja galvu un aizgāja. Brikūns palikavieng ar savām domām, pašreiz viņš domāja tikai par sievu: «Tiec nu gudrs ar sieviešiem! Es vēl

bažījos, ka pirmīt tā … Domāju — nu kādu laiku būs dusmīga kā pūķis, skaties — šī kļūst lēnīga un

paklausīga kā jērs, gandrīz tāda pati kā senajās dienās … Šonakt es tomēr gulēt neiešu, drošs paliekdrošs, vēlāk izlīdīšu laukā, apskatīšos, pavērošu: ja šī raudzīs aizlavīties pie sava klibiķa — nošaušuabus. Nē, troksni netaisīšu, nožņaugšu… Abus nožņaugšu, tad jau tikpat te vairs palikšanas nebūs, jālaižasatkal prom uz mežu … Bet ko es uztraucos! Nekur viņa neies, pašai neizdevīgi… Pie Zīrāka nepavisamneies … rādīt savus zīmogus, hē … Nudien, šoreiz būšu dabūjis sievišķi pie prāta …»

Pēc laiciņa Erna klusēdama sabāza pa lūku iekšā svaigus salmus. Posdams sev jaunu guļasvietu,Brikūns dzirdēja, ka sieva ārpusē vēl labu brīdi rosās, rūpīgi nomaskēdama ieeju, paklausīga arī šai ziņā.Klusajos trokšņos klausīdamies, Brikūns izstiepās savās cisās, palika rokas zem pakauša un nolēma kādubrīdi pavāļāties, nogaidīt. Domas kļuva saraustītas un gurdenas, uzmācās snaudiens …

Miegā Brikūnu atkal mocīja murgi: brālis Pēteris, Zīrāks un Erna bija uzmetuši viņam kaklā cilpu ungrasījās nožņaugt. Brikūns bija ieķēries cilpā ar abām rokām, kaut ko kliedza, zvērēja, lūdzās, bet veltīgi,tie trīs viņā neklausījās, cilpa aizžņaudza kaklu, viņš slāpa nost…

Brikūns uztrūkās sēdus, bet tikko spēja apjēgt, kas ar viņu notiek, jo elpas tiešām trūka, viņš elsojaun kāsēja. Bedie bija pieplūduši ar dūmiem — bieziem, smacīgiem, smirdīgiem petrolejas dūmu mutuļiemun nepanesamu karstumu.

Dega! Bedre dega! Sprakstēdami dega jau izejas lūkas dēļi, ap tiem lodāja liesmu mēles, nespodrizalgodamas caur dūmiem.

Brikūns gribēja pielēkt kājās, bet tas neizdevās;viņš bija par daudz sarijies biezo tvanu — ausis dunēja un dārdēja, galvu sāpes plēsa vai pušu.

Klepodams, aizrīdamies ar dūmiem un slāpdams, pūlēdamies nezaudēt samaņu, Brikūns aizlīda līdz lūkai,metās tajā ar izmisuma spēku, bet lūka nepadevās, tikai sejā ietriecās dzirksteles. Viņš vēl un vēlreizmetās pret lūku ar plecu, grūda abām rokām — veltīgi. Un tad Brikūns saprata: lūkai no ārpuses bija kautkas aizvelts priekšā, viņš te bija ieslodzīts, viņš tika tīšuprāt nobendēts, nosmacēts, sadedzināts …

— Erna! Apžēlojies! Erna! Palīgā! Pa—II—gā! Erna! Esi tu nolādēta, no—lā …«Jāizsit lūka! Jāizlauž kāds koks no sienas, kur vēl nedeg…» Tā bija pēdējā doma, kas pavīdēja

Alberta Brikūna galvā.Ar petroleju aplaistītie salmi un žagari, kas bija sakrauti lūkas priekšā, dega versmaini un strauji…

Kad Erna beidzot noņēma plaukstu no acīm un paraudzījās uz uguns pusi, tā jau sāka saplakt. Sievieteatspiedās uz lāpstas, pēkšņi manīdama, ka pārvērtējusi savu aukstasinību un izturību. Viņa vēl brīdikavējās uz vietas, pūlēdamās domāt vienīgi par to, kaut uguni naktī neviens notālēm nebūtu ieraudzījis unpievērsis tai uzmanību.

Tad Erna devās uz izdegušās bedres pusi un sāka rakt. Atraka vēl gruzdošos bedres pārsega kokus,parāva nost; uzvirpuloja dzirksteļu un dūmu mutulis, iebruka smiltis. Tagad jāsasviež bedrē iekšāatlikušie apdegušie sprunguļi. Vēl smiltis virsū. Un vēl. Ātri, bet mierīgi, apdomīgi… Un nedomāt, nekovairs nedomāt…

Kad bedre bija aizrakta ciet, sieviete nolīdzināja smiltis. Savāca un aiznesa uz mājām atlikušosapdeguļus un lāpstu; gāja un atgriezās vairākas reizes;

laiciņu pastāvēja nekustīga, padomāja un mazliet pakāpās augstāk pa nogāzi. Tur zem egles kopšsenseniem laikiem gulēja paprāvs laukakmens. Erna pamēģināja, vai to var izkustināt no vietas. Argrūtībām, bet varēja — smiltīs un sūnās iegulušais akmens padevās. To izkustinājusi, sieviete izgrūdaakmeni no vietas un pēc tam uzmanīgi vēla lejup, līdz pat aizraktajai bedrei. Tā, tagad viss bija tā, kā tamjābūt. Nora pavasarī aizaugs, zālē un smilgās ieaugs arī laukakmens, bet tepat tas paliks arvien kā zīmetam, ka te nedrīkst rakt, par to viņa gādās.

Bija arī pēdējais laiks iet prom, drīz ausīs gaisma, debesis jau metās palsenas.Erna lēni soļoja uz mājām, nolaidusi galvu, sabāzusi salstošās rokas vecā mēteļa piedurknēs.

Patlaban, kad viss jau galā, viņa juta, ka nule pagājusī nakts prasījusi pēdējos spēkus, tie tagad bija galā,ceļgalos sagulis nodevīgs vājums. Labi, ka viņa izturēja, ka spēki neapsīka ātrāk… Labi?

Sieviete apstājās un saduga, vairākkārt dziļi ieelpoja salto gaisu un tad atkal lēni atlieca mugurutaisnu, domās sev apliecinādama: «Jā, labi… Tas, kas tur palika guļam zem akmens, nebija cilvēks, senvairs nebija cilvēks, pasaulē bez viņa būs tīrāks gaiss … Ko gan te vēl minstinos, jāiet un jāmodina puika… Tam laiks uz skolu … Un jāatgādina viņam, jāpiekodina: ja kāds vēl vaicā, kur tēvs, lai saka —pazudis. Pazudis bez vēsts.»

1967

SĀTANS

Vīlis Dīriķis gulēja uz vēdera un skatījās uz suni. Suns ņurdēja un skatījās uz Dīriķi. Viņi neuzticējāsviens otram. Dīriķis domāja, ka viņš labi pazīst suņus. Suns domāja, ka labi pazīst cilvēkus.

Dīriķis bija gribējis caur plato padurves spraugu ielīst šķūnī, bet tur priekšā jau atradās ņurdošaiskustonis. Dīriķis nedomāja, ka suns viņam uzbruks, bet baidījās, ka suns varētu sākt skaļi riet, tosadzirdētu cilvēki un atnāktu šurp.

Patlaban Dīriķis apsvēra, ko iesākt. Šorīt, iznākot no meža, viņš bija juties galīgi pārguris unsašļucis; tad ieraudzījis šo nomaļo šķūni un devies šurp, cerēdams patverties pajumtē no sīkā, betnerimtīgā lietus, kas bija sācis smidzināt un, dienai austot, pamazām kļuva arvien blīvāks; šķūņa salmosbeidzot varētu arī iemigt — miegs pašreiz likās visnepieciešamākais.

Muļķīgi! Te nu viņš vārtījās, pieplacis pie zemes, galva un pleci šķūnī, kājas ārā, no jumta uz tāmlāsoja ūdens; Dīriķis jau tā bija samircis un nosalis, gribējās ātrāk ielīst salmos un atsilt. Taču suns . . .Suns, sabozies un ausis saslējis, tupēja pelavās šķūņa vidū, lāgiem rādīja zobus un nerimās rūkt. Dīriķisagrāba dusmas: ja tuvumā nebūtu apdzīvotu māju, viņš suni nošautu. Vajadzēja savaldīties. Cilvēksuzmanīgi vēroja negaidīto pretinieku, kura dēļ draudēja izputēt viņa nodomi.

Suns bija liels, rūsganpelēks, ar tumšu muguru un atgādināja vilku. Viņa acis zaļgani zalgoja.Dzīvnieks izskatījās novājējis: mugurkauls izspiedies, spalva izpūrusi. Tas, ka suns, Dīriķi pamanīdams,nebija tūdaļ sācis skaļi riet, bet tikai draudīgi un apslāpēti rūca, lika Dīriķim domāt, ka tas nav šķūņalikumīgais sargs, droši vien tikai klaidonis, savā ziņā viņam pašam līdzīgs, kas, glābdamies no draņķīgā

]aika, iemanījies šķūnī atpūsties. Skaidrs, ka tagad suns negribēja savu vietu atdot citam. Tāgudrojot, Dīriķa niknums pierima, viņš pat sāka just pret kustoni zināmas simpātijas. Suns nebija muļķis,Dīriķis nodomāja, vienīgi muļķi necīnās par savām tiesībām, par savu vietu zem saules. Re, ņirdz baltus

zobus un rūc! Lai nu kurš, Dīriķis gan labi zināja, ko tādi zobi spēj .. . Nudien, saprātīgs, varens suns!— Ei tu, suns, neesi nu bezkauņa, neklabini uz mani zobus un nerej! — Dīriķis sāka dudināt. —

Noslēgsim labāk pamieru, es nekā ļauna nedarīšu . . . un iesaku arī tev veltīgi netaisīt troksni, nesaceltļembastu. Man pašreiz neklājtis labāk kā tev, saproties. Tā ka . .. Mums izdevīgāk turēties uz vienu roku.Nu suns, suns, gudrais suns …

Dzīvnieks, kuru pusbalsī labināja, tomēr nepārstāja ņurdēt, lai gan ne tik nikni un pārliecināti kāiesākumā.

Dīriķis atcerējās, ka viņam somā ir maize un gaļa, bet pašreiz, padurvē iespraucies, viņš nevarējapagrozīties un kaut ko sameklēt. Piesardzīgi, nenovērsdams acis no dzīvnieka — bēgšanai līdzīga, straujaattālināšanās suņus padara vēl nejaukākus —, Dīriķis pavilkās atpakaļ, izlīda ārā pavisam, sameklējasomā maizi, nolauza gabalu un, to sažmiedzis saujā, atkal ielīda spraugā. Suns apklusa, saslēja ausis unvēl uzmanīgāk skatījās cilvēkā, laikam jau saodis barība? smaržu. Dīriķis pasvieda viņam maizi. Nemirkli nevilcinādamies, suns to pakampa un aprija. Tūlīt viņš sāka guldzīties — acīmredzot dzīvniekstiešām bija klaidonis, tā izbadējies, ka no pirmā kumosa uznāk krampji, Dīriķim iešāvās prātā. Tad,negaidīti ātri piekāpdamies un atsacīdamies no tālākiem draudiem, suns ļodzīgā gaitā aizvilkās uz tālākošķūņa kaktu, joprojām guldzīdamies un lāgiem iesmilkstēdamies aiz sāpēm.

Dīriķis ielīda šķūnī. Salmu te netrūka: nesen bija nokulta labība. Zem soļiem mīksti čabēja pelavas.Šķūņa smaržas atmodināja Dīriķa atmiņās kaut ko tīkamu, tikai jau pusaizmirstu.

Dīriķis bija laukos dzimis un uzaudzis, vēl šodien svaigo salmu smarža atgādināja tēva mājas unkulšanas talkas. Apkūlībās bagātā saimnieka dēls Vilis Dīriķis toreiz piedalījās labprāt, lai gan nebijaspiests to darīt, un kulšana nebija nekāds vieglais darbs. Viņš, jaunais, brašais spēkavīrs, tādā reizē patbūtu kaunējies izraudzīties vieglu darbu: gribējās padižoties talcinieku acīs, pacilāt un pasvaidīt pilnosgraudu maisus, it kā tie būtu piebāzti ar putnu spalvām … Neviens darbs uz laukiem nenoritēja tik jautrikā apkūlības, nekad netika pastrādāts tik daudz nebēdīgu ēverģēlību. Kādā no šīm kulšanas talkām vaipats nelabais Viļa Dīriķa ceļā bija pagrūdis Zelmu, neaizmirstamo, trako meitieti, kura mācēja bezmazākās piepūles sajaukt galvu lielmanīgajam saimniekdēlam tik pamatīgi, ka viņš nedēļām ilgi neatcerēties neatcerējās paša sievu un paša mājas.. . Kaut arī Zelmas vairs nebija pasaulē — dullā bijaaizšāvusies kādam fricim līdzi uz viņa fāterlandi un tur, kā dzirdēts, esot dabūjusi galu, kad pilsētubombardējuši amerikāņi —, Dīriķa atmiņās viņa aizņēma lielu vietu; vēl šodien — lielāku nekā viņasieva un bērni, kas patlaban arī atradās aiz robežām kādā dīpīšu nometnē. E, būtu viņš agrāk zinājis, kavisa kara šļura šādi beigsies . .. Būtu, būtu . .. Nolādēts! Vēl jau nekas nebija beidzies, un ne par topatlaban vajadzēja domāt …

Suni šķūņa kaktā vairs nemocīja krampji, viņš bija noguldījis galvu uz ķepām un, acis nenolaizdams,novēroja cilvēku. Dīriķis izvilka no somas un pasvieda sunim vēl vienu maizes ņuku, paskatījās apkārt unuzkāpa pa redeļu kāpnēm uz salmu grēdas, kas aizņēma vienu šķūņa galu. «Jāizguļas, jāatgūst spēki unvairāk nekā,» Dīriķis nolēma. «Atmiņas cilvēku tikai pataisa jēlu un mīkstu kā mīkla.» Viņš sāka ērtiiekārtoties salmos: izkasa bedri, nolika pagalvī somu, novilka biezo vadmalas jaku un ar to apsedzās.Automāts blakus, pa ķērienam, revolveris … Revolveris drusku spieda gurnu, Dīriķis to pārvietoja —iebāza svārku iekškabatā, atlaida vaļīgāk jostu. Tad sāka mierīgi un dziļi elpot, pievēris acis unieklausīdamies lietus vienmuļajā čabēšanā uz skaidu jumta, tuvu, tuvu pār viņa galvu. Miegs vēlās virsūkā biezs mākonis, Dīriķis jau laidās nemaņā, kad lejā — jā, lejā atkal ierūcās suns, čabēja salmi, kustonislaikam klīda apkārt pa šķūni. Dīriķis kļuva modrs, mazliet pacēla galvu, suns pēkšņi bija izgrūdis tādu kābrīdinājuma skaņu: «Pfut!» Tas nebija rējiens, bet tieši piesardzīgs un kluss brīdinājums; Dīriķis zināja,ka suņi ar tādu pa pusei iešķaudīšanos, pa pusei sparīgu elpas izpūtienu vēlas pievērst cilvēka uzmanībukaut kam neparastam. Ko un kāpēc suns brīdināja? Vai draudēja briesmas? Dīriķis uzmanīgi saslējās,nometās uz ceļgala, satvēra automātu un palūkojās lejup. Viņš ieraudzīja suni. Suns skatījās augšup uzviņu un vēlreiz izgrūda: «Pfut!»

— Mierā! Klusu! — Dīriķis čukstēja, sastinga nekustīgs un klausījās. Sevišķi izbijies viņš nebija, joneticēja, ka viņam kāds būtu varējis izsekot līdz pat šejienei, bet sirds tomēr sāka pukstēt satrauktāk, nevienmērīgāk. Pēdējo dienu notikumi laikam iedragājuši nervus vairāk, nekā Dīriķis pats apjēdza.

Suns skatījās gan uz cilvēku, gan uz durvju pusi; spalvas kumšķi uz viņa kumbra atkal bija sabozti;virslūpa paraucās uz augšu, atsegdama zobus. Tad

viņš, ķepas uzmanīgi cilādams, tuvojās durvīm, paglūnēja ārā pa šķirbu. Laikam taču dzīvnieks bijaieraudzījis ko bīstamu un nelāgu, jo sabozās vēl vairāk, žigli metās atpakaļ, nemierīgi pavērās šurp turp,tad nobēga kaktā un dzīrās iespiesties spraugā starp sienmali un dēļiem, kas tur bija nokrauti. Viņšnepārprotami mēģināja paslēpties, bet tas neizdevās — sprauga bija par šauru. Dīriķis satrūcies redzēja,ka dzīvnieks pamet dēļu kaudzi, pieskrien pie redeļu kāpnēm un sāk pa tām rausties augšup. Nagi slīdējaun skrapšķēja uz kāpņu šķēršļiem; suns pāris reižu atsitās ar purnu pret kāpnēm un iesmilkstējās. Dīriķisnekustējās; ja viņš suni tagad no kāpnēm nogrūstu, troksnis būtu vēl lielāks. Viņš varēja vienīginoskatīties. Varbūt vajadzēja pastiept roku, sagrābt kustoni aiz čupra, lai… Iekams Dīriķis paguva šodomu izdomāt līdz galam, suns atradās jau augšā. Tikai tagad bija pilnīgi saskatāms, cik dzīvnieksnoliesējis, noplucis un kaulains, pie tam viņš pašreiz drebēja kā drudža kratīts. Nedroši pablenzis Dīriķī,bet viņam netuvodamies, suns ieplaka salmos un vairs nekustējās.

Arvien skaidrāk bija dzirdams, ka šķūnim tuvojās smagi, šļūcoši soļi, zem nācēja kājām šļakstējadubļi. Ap durvīm kāds grabinājās, tad tās atvērās. Dīriķis nolieca galvu vēl zemāk, tomēr tā, lai varētusaskatīt, kas notiks tālāk.

Šķūnī ienāca sieviete; viņas galvu un plecus klāja liels vilnas lakats, gali krustiski saņemti pārkrūtīm un uz muguras sasieti mezglā; kājās koka tupeles, padusē seģene. Galvu nepacēlusi, sievieteizklāja lupatu segu zemē, aizgāja uz kaktu pie dēļiem, paņēma grābekli, grāba un rauša uz seģenespelavas. Sakasusi un sasējusi prāvu nastu, sieviete to noelsdamās uzsvieda sev uz muguras un aizgāja,šķūņa durvis atkal aizvērdama un noslēgdama.

Dīriķis juta, ka pret paša gribu viņa sejā izplūst muļķīgs smīns. Viņš vēl nekustējās, brīdiieklausīdamies, kā soļi ārā attālinās, pēc tam pavērās sunī.

— Nu, — viņš nočukstēja, un tas izskanēja kā atvieglinājuma nopūta.Suns bija pacēlis galvu un arī skatījās uz Dīriķi, bet neizturējās tik mierīgi un sagrozījās, it kā

juzdams nepatiku, ka cilvēks viņā tik cieši nolūkojas. Dīriķis novērsās, vēlreiz pagrābstījās pa somu,sataustīja maizi, nolauza klunci un pasvieda sunim. Suns to sakampa gaisā, ka zobi vien noklakstēja, unaprija.

— Ehē, — Dīriķis nomurmināja, — tev taču klājies vēl švakāk nekā man… Bet tagad lieciesmierā, netraucē mani vairs! Tagad gulēt, gulēt, neko vairāk …

Suns atkal nolika pinkaino galvu uz ķepām. Dīriķis atlaidās salmos. Sajūta, ka briesmas pāri — īstasbriesmas šoreiz pat nav draudējušas —, ļāva atslābināt muskuļus. Dīriķis patlaban jutās neparasti labi,gandrīz neticami labi, tikai pirmīt iztraucētais miegs tik ātri neatgriezās, cilvēks domāja par suni. Blakusatradās dzīva būtne, un sāka likties, ka tā kļūst par viņa sabiedroto. Suns briesmu brīdī nebija laidieslapās, bet brīdinājis Dīriķi un palicis pie viņa. Kāpēc suns pirmīt uztrausās uz salmu kaudzes?Meklēdams sev drošību cilvēka tuvumā vai pats apņēmies savu barotāju sargāt un aizstāvēt? Vai kustonisinstinktīvi apjauda, ka cilvēki Dīriķim naidīgi, tikpat naidīgi kā tādam klaidonim sunim? Vai suns jutāsdrošs, ka Dīriķis viņu atzīs par savu sabiedroto? Pat tik nožēlojami panīcis, īsts kaulu kambaris, šisdzīvnieks neizskatījās ne pēc parasta ganu suņa, ne sētas sarga; īsts vilks, varbūt pat dresēts, paklausacilvēka rīkojumiem… Ja nu Dīriķis tiešām šo suni paturētu? Tāds saprātīgs kustonis varēja būt savā reizēnoderīgs. Ja tikai paklausīs, sekos … Cilvēkam, kuru sargā gudrs suns, ienaidnieks nevar paslepus unnemanīts piezagties klāt…

Dīriķis juta, ka atslābst, atlaižas briesmīgais nervu sasprindzinājums, kas viņu tik bieži, smagi unneatlaidīgi nomocījis. Sasprindzinājums atslāba pirmo reizi, kopš Dīriķis bija palicis viens, pilnīgi viens.

Ja padomāja, bija grūti ticēt, ka viņš patiesi palicis dzīvs un pat neievainots, kad viens pēc otra bijaaizgājuši bojā visi viņa līdzgaitnieki… Drausmīgā sakāve! Tā ar vienu cirtienu bija iznīcinājusi Dīriķacerības sagaidīt dienu, kad Latvijā ienāks angļu un amerikāņu karaspēks. Sabiedrotie taču neapšaubāmibija tikai tēlojuši uzticamus Sarkanās Armijas cīņas biedrus; pēc vāciešu sakaušanas viņiem drīzi vienvajadzēja pavērst ieročus pret Padomju zemi, Dīriķis tam vēl nesen bija ticējis nešaubīdamies.

Pēc paša ciešākās pārliecības, Dīriķis bija atjautīgs un viltīgs komandieris: viņš nekad neielaidāsatklātā cīņā ar lielākiem pretinieka spēkiem, tāpēc viņam bija izdevies saglabāt savu grupu gandrīz pilnāsastāvā līdz pat šim — otrajam pēckara rudenim.

Dīriķa banda slapstījās, pārvietojās un uzbruka trīs apriņķu robežās. Katrā no šiem apriņķiematradās jau laikus mežā izraudzīta bāze, savi sakarnieki un atbalstītāji. Pateicoties tiem, Dīriķis puslīdzlabi zināja, kad un kur notiek komunistu un aktīvistu sapulces, ko tajās runā un izlemj. Lielākas sanāksmesDīriķa banda lika mierā, drošāk taču bija sagaidīt piemērotā vietā apriņķa komitejas mašīnu, miličamotociklu, kādu komjaunieti vai vietējās partijas organizācijas sekretāru… Nogalināt un uz pēdām pazust,steidzīgi aizlavoties pa labi pazīstamām līkloču takām uz citu bāzi, kur tad vajadzēja kādu laiku pavadītpilnīgi mierīgi, bezdarbīgi, klusībā rūpīgi kaldinot jaunu uzbrukumu plānus. Tādu plānu izgudrošanāDīriķis šķita nenogurdināms un viņa naids pret padomju varu neremdināms; līdzīgi noskaņoti bija visiviņam padotie. Par šo cilvēku uzticību nenācās šaubīties, atceļa uz citādu dzīvi nevienam nebija. Dīriķisbija cieši pārliecināts, ka cilvēku attiecībās drošākā saistviela, drošāka par draudzību un mīlestību, irkopīgi izlietas asinis…

To nolādēto neveiksmi beidzamajā uzbrukumā! Kādā pagastā ļaudis gatavojās svinēt Oktobrarevolūcijas gadadienu. Dīriķis bija uzzinājis, ka svinīgajā sanāksmē tikšot runāts par apriņķa pirmāskopsaimniecības organizēšanu; sanāksmē piedalīšoties ne vien apriņķa komitejas sekretārs, bet arīpārstāvis no Rīgas.

Sanāksme notika, to izjaukt Dīriķim nebija pa spēkam, bet sakarnieks viņam bija paziņojis, karītausmā sekretārs un galvaspilsētas pārstāvis braukšot prom. Dīriķis zināja, pa kuru ceļu.

Piemācies un miglains ausa rīts. Dīriķis ar savējiem bija nolīdis slēpnī. Gaidītā mašīna tuvojās lēni,prožektoru ugunis taustīja ceļu miglainajā mijkrēslī. Dīriķa mājiens, un — mašīnas priekšā šķērsām pārceļu nogāzās egle. Dīriķis uzkliedza braucējiem, lai padodas bez ierunām. Pavērās mašīnas durvis, uzceļa izkāpa divi cilvēki un pacēla rokas… Tai pašā brīdī notika negaidītais: no mašīnas tika atklātaložmetēja uguns, bet vīri, kas bija izkāpuši, svieda rokas granātas un paši metās grāvī…

Dīriķis aptvēra, ka iekļuvis lamatās, kļūdījies, ļaudams uzminēt savu nodomu. Nebija šaubu, kamašīnā nav sēdējuši tie cilvēki, kuriem viņš uzglūnējis, bet gan pieredzējuši kaujinieki. Lai kā, nebijalaika minēt mīklas. Netālu aiz piebraukušā gazika apstājās otra, smagā mašīna, no kuras izlēca kareivji unpieliekušies saskrēja ceļmalas mežā. Dīriķim atlika vienīgi dot pavēli atkāpties, bet aizbēgt vairs nebijaiespējams: viņa ļaudīm tika uzspiesta kauja. Atrauties no uzbrucējiem neizdevās… Divas dienaskaujinieki vajāja Dīriķa bandas ļaudis, iznīcinot citu pēc cita…

Lietus pakšķēja un pakšķēja uz lubiņu jumta; šis vienmuļais troksnis mierināja un bija iemidzinošs,bet domu un atmiņu svilinošais sūrums joprojām neļāva Dīriķim gulēt. Te nu viņš vārtījās pa sveša šķūņasalmiem, viņš, kuram tagad laupīti visi līdzgaitnieki un laikam taču kādas viņa pieļautas kļūdas dēļ…Gļēvulību Dīriķis sev nepārmeta, viņš nebija atstājis savējos likteņa varā, lai glābtu paša ādu. Viņšaizbēga tikai tad, kad bija nogalināts pēdējais no viņa ļaudīm. Šis pēdējais bija smagi ievainots, un viņšvarēja dzīvs nokļūt gūstā; Dīriķis ievainoto nošāva pats. Kad viņš pēc tam pieliecies skrēja caur priedīšujaunaudzi, visapkārt spindza lodes; ja neviena no tām netrāpīja, tad tikai tāpēc, ka viņam velnišķīgilaimējās, iekams pilnīgi paglāba uznākusi tumsa.

Tumsā Dīriķim bija izdevies atrauties no vajātājiem, neviena sekotāja soļi vai šāviens vairsnetraucēja biezokņa klusumu jau ilgāku laiku. Viņš apstājās un ieklausījās, aizturēdams gārdzošo elpu, tikpārmocīts un aizelsies, ka vienīgā vēlēšanās bija pakrist sūnās un aizmigt. To viņš nedrīkstēja, vajadzēja

vēl nostaigāt daudzus kilometrus, sajaukt pēdas, nokļūt līdz meža slēpnim, kuru Dīriķis jau sen tikasagatavojis, bet vēl ne reizes nebija izmantojis. Neviens, izņemot Dīriķi, tagad vairs nezināja šī slēpņaatrašanās vietu; tie, ar kuriem kopā slēpnis reiz bija iekārtots, abi pagalam. •

Kad Dīriķis pēc ilga un nogurdinoša gājiena tuvojās slēpnim, bija atausis pelēks rīts. Mežspiesmircis un drūms. Bēglis bija izbridis uz saliņas dumbrāja vidū, vēl tikai jāizspraucas cauri jaunueglīšu smalcei, tad būs sasniegts mērķis.

Dīriķis apstājās bunkura priekšā, novāca kritalas, kas maskēja ieeju, iegāja iekšā un vispirms norāvaslapjos apavus un drēbes. Drēgns, sasmacis gaiss … Dīriķim aizdedzināja sveci, atritināja no sienmalaslāvas segu, paņēma kandžas blašķi. Domas bija nesakārtojami juceklīgas. Iekrita prātā, ka vispirmsvajadzētu paēst, te taču atradās prāvs krājums konservu kārbu, iedzert kandžu un tikai tad apgulties … Betnez no kurienes iznira doma — uzspridzināt bunkuru ar pārdesmit rokas granātām, kas bija paglabātaskastē un stāvēja uz plaukta, uzlidojot gaisā arī pašam. Dīriķis satrūkās, tik neparasta viņam bija vēlēšanāsmirt. Viņš laikam kļuva vājprātīgs. Te kaut kas jādara uz pēdām. Nedomādams vairs par ēdienu, Dīriķisizrāva kandžas pudeles aizbāzni, piegrūda pilno trauku pie mutes un dzēra. Stipra, laba kandža, tā drošivien degtu, ja pielaistu sērkociņu. Reibums pārņēma gandrīz acumirklīgi, lai gan Dīriķis nebija blašķiiztukšojis ne līdz pusei. Grūti vēlāk bija atcerēties, kurobrīd viņš nolika pudeli, nodzēsa sveci, atkrita uzlāvas un apsedzās. Gulētājs juta, ka nezin kāpēc dreb; viss viņa garais, smagnējais, spēcīgais augumsraustījās drebuļos, no mutes izlauzās rēcieni, kunksti un gārdzieni. Dīriķis savu mūžu nebija raudājis —neaptvēra, kas ar viņu notiek, tikai juta mokas, tās nespēja rimties pat reibonī. Izmisums, šausmas, naids?Trūka vārdu, bet mokas bija negantas, neuzveicamas; ja Dīriķis raudzītu tās apslāpēt, viņu laikam izvērstuar iekšām uz ārpusi kā vecu cimdu… Tad, līdzīgi sabrūkošam akmens mūrim, pār piedzērušos cilvēkunogāzās akla un Kurla nesamaņa. #

Dīriķis pamodās mijkrēslī un laiciņu gulēja nekustīgs, blisinādams acis, raudzīdams apjēgt, kasnoticis un kur viņš atrodas. Kauja… Bēgšana… Apziņas atgriešanās bija nežēlīga, un Dīriķis uz mirkliatkal aizžmiedza acis ciet, taču glābēja nesamaņa vairs neatgriezās. Acis atvēris, viņš ieraudzīja, kabunkura durvis vaļā, blāvā, šaurā četrstūra augšdaļā pret pelēkām debesīm melnēja koku zaru režģis, betapakšdaļā uz sliekšņa kustējās mazs, dzīvs kamols… Zemē tupēja vāvere.

— Tiš! Atvilkusies, maita, un jūtas tik droša, it kā es jau būtu līķis, — Dīriķis izdvesa ar stīvu mēli.Zvērēns piecirta kuplo asti un vienā lēcienā pazuda kaut kur gaisā. — It kā es jau būtu līķis, — Dīriķisatkārtoja. — Nē, velns parāvis, esmu dzīvs, man jāpaliek dzīvam! Man jāatriebjas! Desmit es vēlnomaitāšu par katru savu vīru, bet par to pēdējo, kuru pats biju spiests nošaut, — simt…

Viņš piecēlās sēdus, juzdamies vēl vārgs; galvu spieda neredzama stīpa, pakrūtē svila. Dzert…Dīriķis notrausās no lāvas, truli paskatījās uz slapjajām drēbēm, kuras nebija pat izžāvis, paspārdīja tāsar kāju un klusi izlamājās. Mocīja slāpes, bet ūdens bunkurā nebija. Dīriķis aizvēra durvis, iededzinājaatkal sveci, pašķielēja uz granātu kasti, tad sagrāba to, nocēla no plaukta un pagrūda zem lāvas. Būslabāk, ja šo kasti nemaz neredzēs; viņa domām joprojām trūka skaidrības. Izdzert atlikušo kandžu, laivispār nebūtu jādomā? Nē! Tagad viņš tomēr vispirms ēdīs.

Paēdis Dīriķis attapās izžaut drēbes, pēc tam atkal piedzērās un aizmiga vēlreiz.Šoreiz viņš pamodās no rīta, neciešamu slāpju mocīts; apģērba miklās drēbes, izvilkās ārā,

aizklunkuroja līdz salas malai, pieplaka pie pirmā purva dobuja, aizgūtnēm dzēra un dzēra rāvaino ūdeni,kamēr sametās nelabi.

Vēlāk, kad Dīiiķis bunkurā atsēdās uz lāvas, zābaks pret kaut ko atsitās; Dīriķis noliecās, paskatījās— granātu kaste. Kaste biedēja, pievilka un arī biedēja; no tās vajadzēja tikt vaļā. Viņš iznesa kasti ārā,iegrūda eglīšu smalcē, sagrābstīja un sasvieda tai virsū mētras, sūnas un žagarus. Bunkurā atgriezies,Dīriķis tā drebēja no galvas līdz papēžiem, it kā būtu paveicis ilgu un pārvarīgi grūtu darbu.Nevēlēdamies tikt skaidrībā ar savām domām un izjūtām, ķērās atkal pie kandžas blašķes. Apreibums,miegs …

Miegs un miers neieilga; ārā vēl bija gaiša diena, kad gulētājs atvēra acis. Šoreiz viņš pietrūkāssēdus uz lāvas ātri un atsperīgi, ar sajūtu, ka tūliņ kaut kur jāiet, kaut kas jādara, viņš nedrīkst vairstūļāties ne mirkli… Bet kurp jāiet, kas jādara? Steigties nevajadzēja, neviens viņu nekur negaidīja unnekad vairs negaidīs. Hā, gaidīt — nedod dievs, ja viņu kāds tagad gaidītu, gaidītājs varētu būt vienīgiienaidnieks un nāve.

Dīriķis apņēma galvu ar delnām, cieši saspieda, sēdēja, līgodamies uz priekšu un atpakaļ kāveclaicīga sienas pulksteņa svārsteklis, un mēģināja nedomāt par bijušo, domāt par nākotni. Tad viņšpiecēlās, bija atcerējies, ka bunkurā nolikti daži sausi drēbju gabali. Tos apskatījis, Dīriķis redzēja, kanekādas lielās izvēles nav, bet pārģērbties tomēr varēs; viņš nez kāpēc nespēja paciest sev mugurāapģērba gabalus, kurus bija valkājis līdz šim; likās: ja viņš pārģērbsies, jutīsies labāk, kļūs it kā par citucilvēku ar atjaunotiem spēkiem.

Pārģērbies Dīriķis tiešām jutās spirgtāks; iztīrīja un ieeļļoja automātu, bet, to darīdams, samanīja, kaviņa nervi tiešām vairs nav kārtībā; pietika paraudzīties uz ieroci, kad sākās kaut kādi māži: viņš dzirdējašāvienu sprakšķus, ložu spingšanu, redzēja, kā viņa tuvumā saļimst cilvēki, līdzīgi kinofilmas kadriem garacīm slīdēja nule pārdzīvotās cīņas ainas. Velnišķīga nejēdzība un dullums, ieroci taču viņš nedrīkstējanosviest un pamest kā tikko novilktās drēbes!

Dīriķis saņēmās, beidza rosīties pa bunkuru, saposās ceļam un izgāja ārā, nomaskēja bunkura ieeju,pārlika, uz kuru pusi iet, un devās ceļā. Lienot caur eglītēm, kāja aiz kaut kā aizķērās un gājējs paklupa.Granātu kaste! To uzlūkojot, Dīriķis juta, ka kļūst karsti, viņš nosvīst. Kas te notika? Kaste ar granātām,šķita, viņu vajāja, iedvesa šausmas; viņam vajadzēja tikt no tās vaļā. Dīriķis pacēla smago priekšmetu unstiepa līdzi. Dumbrāja malā viņš izraudzījās prāvu bedri, kas bija pieplūduši ar ūdeni, un iesvieda tajāsavu nesamo. Līdzko kaste nogrima, Dīriķis noslaucīja slapjo pieri un brīdi stāvēja bedres malā, kā noapmātības atģidies, pats par sevi brīnīdamies un būdams nemierā. Ākstīšanās un stulbums, sasodītaplānprātība! Līdz šim viņš arvien bija nēsājis līdzi pāris granātu, bet tagad… Labs cīnītājs, kurš netikagalā pats ar savu nervu niķošanos, tāds nolēmis kļūt par savu līdzgaitnieku nāves atriebēju, viens tikt galāar daudziem… Tik daudziem. Viens, tik šaušalīgi viens… Ē, velns ar ārā, mūžīgi taču viņš nejutīsies kālupata! Mieru un pacietību, mieru un pacietību!

Dīriķis pārbrida dūksnāju, izkļuva uz priedulāja cietās zemes. Tur viņš pārāva kājas, apvilkalīdzpaņemtās sausās zeķes un zābakus, slapjos paslēpa krūmājā un turpināja ceļu.

Vēl bija gaiša diena, kad gājējs tuvojās meža malai. Tālāk nedrīkstēja iet. Viņš izraudzījās biezukārklāju un ielīda tajā atpūsties, atgūlās uz muguras, laiciņu raudzījās pelēkajās debesīs un nemanotiesnaudās.

Pamodies Dīriķis ilgi nevarēja aptvert, kur nokļuvis, bet, kad to atskārta, nespēja atcerēties, kāpēcbija pametis bunkuru un atnācis šurp. Tāpēc, ka bunkurā līda galvā domas, kādas viņam nekad nebijauzmākušās? Tāpēc, ka nepanesama likās vientulība?

Vietu, kur atnācis, Dīriķis patiesībā labi pazina, šai novadā viņam nebija svešu vietu. Atcerējās:pāris kilometru attālāk atradās mājas, kurās dzīvoja viens no Dīriķa slepenajiem atbalstītājiem — Dzenis.Dzeņa radinieks, vīrs no Dīriķa bandas, bija dabūjis galu kopā ar pārējiem. Dīriķis nolēma aiziet uzDzeņa mājām.

Tur viņš nonāca pievakarē, kad jau krēsloja; brīdi slapstījās tuvējā birzī, mājas un apkārtninovērodams. Labi pazīstamais, ķēmīgais putnu biedēklis atradās savā vietā, un vienā rokā šis ērms turējavecu spaini; tas nozīmēja, ka viss kārtībā; ja spainis gulētu zemē, mājām nedrīkstētu tuvoties, tā bijanorunāts. Tagad Dīriķim jāapgāž birzs malā pie bērza pieslietie žubērkļi, tad pie viņa drīz vajadzētuatnākt pašam saimniekam vai viņa sievai; cerams, ka viņiem nav piemirsies uz birzi un žubērkļiem reizēmpaskatīties.

žubērkļus apgāzis un gaidīdams atnācēju, Dīriķis prātoja, ka norunātās zīmes vairs neder: putnubiedēkli sen laiks novākt, tik vēlā rudenī neviens tādu dārzā netur, kāds var kļūt aizdomīgs…

Bet paskat, saimnieks jau tuvojās. Dzenis bija sīka auguma vīrelis vidējos gados, neizteiksmīgiemsejas vaibstiem, skatienu un balsi; Dīriķim arvien bija licies — šis cilvēks neko nevēlas, nekā nedomā unne par ko nevar izšķirties, gatavais salmu maišelis, kuru ikviens var bikstīt un grūstīt, kā tīk.

Acīmredzot Dzenis bija domājis, ka birzī viņu gaida radinieks, jo, savā priekšā ieraudzījis Dīriķi,iepleta acis un muti, pārbijās un sāka mīņāties, nespēdams izsacīt ne vārda.

Dīriķis Dzeni nekad nebija lāgā ieredzējis, taču šis mīkstpēdiņš, kā Dīriķis domās viņu saukāja, savālaikā bija vairākkārt labi pakalpojis viņa bandai.

— Aiztaisi vismaz to muti ciet, Dzeni! — Dīriķis vīrelim uzsauca. — Neesmu nekāds spoks, un,lai gan nāku tieši no elles, pavisam mani izvārīt savā grāpī nelabajam vēl nebūt nav izdevies.

— Hi, hi, — Dzenis iesmējās sīkus smiekliņus, no kuriem pats atkal satrūkās, aizlika plaukstumutei priekšā, nokrekstējās un pusbalsī sacīja: — No elles… Tādas runas iet gan riņķī… ka tu pagalam.

— Pats redzi, galva uz pleciem… un mani zeļļi arī sveiki, veseli… Maza saķeršanās iznāca gan,dažus savus puišus man nācās norakstīt… Vai sarkanajiem daudz kritušo? Par to arī runā?

— Esot gan — trīs gabali. Bija bēres un milzīgs mītiņš… Savs pusducis ievainoto lai guļotslimnīcā … Bet tava banda esot pilnīgi iznīcināta.

— Ha, ha, ha, — Dīriķis pūlējās smieties skaļi un droši, lai gan balss lāgā neklausīja, — ticivien, ko visādi mītiņotāji melš, tad tu tiksi varen gudrs… Mana banda šodien stiprāka nekā jebkad!

Dzenis Dīriķa vārdos pazemīgi noklausījās, bet pēc tam nokrekstējās plaukstā un turpināja savu:— Kādi divi no taviem nošautajiem jau esot sazīmēti … Tas viens — Kalniņu Valdis, viņa sieva

vis jau paņemta ciet, bet otrs bijis no kaimiņu apriņķa … Par tiem citiem nemāku teikt. — Dzenis atkaliesmējās savus sīkos smiekliņus, laikam pats attapās, cik tie pašreiz nepiedienīgi, steigšus aizšāvaplaukstu mutei priekšā un apklusa. Klusēja arī Dīriķis. Tad Dzenis nokāsējās un nedroši vaicāja: — Betkā tad mans švāģeris, vai vēl pūš? Sieva par to vien vairs gaužas, ka arī viņš būšot noklapēts.

Dīriķis sagrozījās un sacīja:— Tāpēc jau pie tevis atnācu. Neviens mēs nezinām, kur mūsu lode skries pretī.— Tad tā gan? Ak mī un žē! Tas nu pagalam slikti, viņi taču būs švāģeri pazinuši, nu tikai pats

dabūšu gaidīt ciemiņus, un būs ar viņi klāt kā likts.— Muldi un nekā vairāk! Tavs radagabals nebija šejienietis. Kas viņu te pazīs un sazīmēs? Lai nu

kam, tev nav ko raustīties.— Agrāk vai vēlāk sazīmēs, sazīmēs kā likts. Un sievai šito pasacīt…— Nesaki, aiz mēles tevi neviens nevelk… Dzeni, man vajadzīga pārtika!— Daudz?— Maizes kukulis ar krietnām piedevām.Dzenis aicināja, lai Dīriķis aiziet viņam līdzi uzmājām. Dīriķis atteicās, viņš labāk palikšot birzī… Negribējās rādīties Dzeņa sievai un noklausīties

viņas satraukto izvaicāšanu.Dzenis atnesa pārtikas kuli. Laikam tikai pa ceļam viņš bija pilnīgi aptvēris, ko pašam nozīmē

Dīriķa vēsts par radinieka nāvi: viņš vairs nesmējās nevietā, likās pavisam baiļu nomākts, tramīgišķielēja apkārt un tik acīm redzami ilgojās ātrāk tikt vaļā no ciemiņa, ka viņa klātbūtne nevis pagaisināja,bet drīzāk vēl padziļināja Dīriķa vientulības sajūtu. Nē, ar tādu diegazeķi runāt nebija ne prieka, ne jēgas.Strupi atvadījies no Dzeņa, Dīriķis devās prom.

Pēc tam viņš gāja visu nakti — gribēja satikt vēl pāris atbalstītāju. Zemapziņā paslepus gailēja sīkacerību dzirksts: varbūt tomēr kāds no viņa puišiem palicis dzīvs, izbēdzis, atstājis sakarniekiem par seviziņas.

Cerības nepiepildījās. Vienu no sakarniekiem Dīriķis nesastapa — esot aizbraucis uz ilgāku laiku.Tikšanās ar otru sakarnieku Dīriķi sakaitināja un samulsināja: tas cilvēks izrunājās tik bezcerīgi unērmoti, ka Dīriķim uzmācās aizdomas, vai tikai pagāns nav kļuvis neuzticīgs, paslepus nosvēries uz

sarkano pusi. Ko citu varēja nozīmēt izmestie vārdi, sak, vai tikai Dīriķim nevajadzētu pavisam nošejienes pazust, nekādi neizlēkt, neba nu viņam vienam būšot pa spēkam ar visu zemi…

— Visu zemi? — Dīriķis bija iebrēcies. — Kas tev tā par visu zemi? Stulbeni, paskaidro — kāpēctu ņem mutē tādu valodu?

Pārbiedētais vīrs nominstinājās un nekā saprātīga nepasacīja.Dīriķis bija tā pārskaities, ka nospļāvās un neatvadījies aizgāja naktī prom, lai dusmās nepastrādātu

muļķību — neaizžņaugtu tam stulbenim dziesmu ciet…Pēc garā nakts pārgājiena bija pienācis šis lietainais rīts, kad viņš ielīda šķūnī…Visu atcerēdamies, Dīriķis pamazām bija aizsnaudies, bet, kad pamodās, brīdi vēl gulēja

nepakustēdamies un acis neatvēris, juzdamies atsilis, atpūties. Viegla, laba sajūta; viņš laikam bija krietniizgulējies, atžirdzis un atguvis spēkus… Bet kur tad viņš gulēja? Tumsa, lietus čaboņa uz jumta … Ak jā,šķūnis… Tikai ne Zelmas siena šķūnis, kā viņam nupat vēl pussapnī likās, labam garastāvoklim nebijanekāda iemesla… Pašam šķita ērmoti — ja viņš kādreiz sapnī atgriezās savā agrākajā dzīve, tad parastiredzēja sevi Želmaš šķūnī uz siena stirpas, juta blakus Zelmas augumu; sapnī nekad nerādījās tēvamājas,kur taču viņam bija labi klājies; vai tiešām viņš Zelmas tuvumā un šķūnī bija juties vairāk mājās nekā patssavā pajumtē vai vēlāk pilsētas dzīvoklī, lieliskā dzīvoklī, kad viņš bija apriņķa pilsētas policijaspriekšnieka vietnieks… Muļķīgi tādi sapņi, bet vēl muļķīgāka īstenība …

Klusa, aprauta iesmilkstēšanās… Suns! Dīriķis izberza acis, pacēla galvu un paskatījās uz to pusi, nokurienes bija atskanējusi smilkstēšana: tur zalgoja apaļi, iezaļgani fosforescējoši punkti — suņa acis.

— Suns! — Dīriķis klusi pasauca, bet suns neklausīja, netuvojās. Ko nozīmēja suņaiesmilkstēšanās? Bailes, šaubas, neuzticību? «Hē, tik tālu nu ar mani ir, nekas prātīgāks acīmredzot vairsnav ne apsverams, ne darāms, ka domās noņēmos ar noklīduša suņa smilkstu nozīmes atšifrēšanu, muļķisun vairāk nekas!» Dīriķis īgni nodomāja un sāka rosīties aiziešanai. Saposās, sataustīja tumsā kāpnes unrāpās lejup. Tad tomēr vēlreiz pasauca suni, bet uz salmu grēdas nekas nečabēja, nesakustējās.

Dīriķis raudzīja atvērt šķūņa durvis, bet tās nepadevās. Pareizi — noslēgtas. Nekas cits neatlika —vajadzēja atkal mesties uz vēdera un līst ārā caur durvju spraugu, lai kā negribētos to darīt.

Ārpusē Dīriķis vēl mirkli pakavējās pie durvīm. Iesviest šķūnī degošu sērkociņu? Aušīga iedoma!Kāda tam būtu jēga? Bijis šķūnis vismaz piebāzts ar neizkultu labību… Kāda nozīme pilnīgi veltīgi sacelttrauksmi? Ļaudis sāks meklēt dedzinātāju, var nokļūt uz viņa pēdām. Ja tādas blēņas nāca prātā, tasnozīmēja tikai vienu: viņam jānolien dziļā mežā, kādu laiciņu jādzīvo bezdarbīgi un mierīgi, jāatpūtinasasodītie nervi pēc ilgā nemiera un pastāvīgā sasprindzinājuma, bet jo sevišķi pēc beidzamajiempārdzīvojumiem; tad galva arī kļūs skaidra, varēs labi pārdomāt un ķerties pie atriebības …

Pēkšņi, pašam negaidot, Dīriķis pieplaka pie durvīm un vēlreiz pasauca:— Suns! Suk, suk, suk, suns! — Ieklausījās — klusums, iekšā nenošvīkstēja ne salms, suns

nepaklausīja. — Nu tad paliec arī tepat, sprāgoņa, nobeidzies badā, liela vajadzība man pēc tevis! —Dīriķis norūca un devās prom.

Pēc brīža viņš atkal atcerējās suni. Varbūt kustonis būtu paklausījis, būtu beidzot nācis un patlabprāt, tikai neprata nokļūt lejā pa redeļu kāpnēm? Augšā — jā, augšā viņš vēl kaut kā uzkļuva, bet pakāpnēm nokāpt lejā… to neprot neviens suns… Taču nē, ja suns gribētu nākt līdzi, tas nošļūktu lejā pasalmiem, ka noput vien, un būtu jau klāt; ja gribētu, atskrietu pats, bet, ja negrib, nekāda ilgāka saukšananelīdzēs.

Domādams Dīriķis bija atkal apstājies, bet nu atsāka iet, izlamājis pats sevi par to, ka kļūst jūtelīgs,žēl šķirties no nepateicīga, plušķaina badmiras suņa. «Jūtelīgs kā vecmeita, tpū! Nez vai visi cilvēkipārvēršas, kad sajūtas vieni, tā pārvēršas, ka paši sevi vairs nepazīst un paši sev apriebjas?»

Dīriķis gāja tālāk, acis bija daudzmaz apradušas ar tumsu. Lietus pārstājis, pieņēmās vējš unklīdināja mākoņus; debesīs pavīdēja pa retai zvaigznei. Vēss, bet labāk vēsums un vējš nekā miklums;gājējs sabāza rokas kabatās un soļoja možāk.

Gājiena mērķis bija vakar pamestais bunkurs5 — V. Kaijaks 65mežā. Pēc labas apdomāšanās tā tomēr šķita visdrošākā vieta. Ne uz vienu no iepriekšējām bāzēm

nedrīkstēja iet — ja nu tomēr kāds no viņa ļaudīm dzīvs nokļuvis pretinieka nagos, tas nevarēja nozīmētneko labu, zini nu, kas varēja notikt; paļauties uz gūstekņa pilnīgu klusuciešanu būtu vieglprātība, vairāknekas …

Ap pusnakti Dīriķis jau bija nostaigājis garāko ceļa gabalu. Tālāk vairs nevajadzēja steigties;visnotaļ ap gājēju pletās lielie meži, kuros viņš jutās drošs pat skaidrā dienas laikā. Varēja atpūsties;Dīriķis apsēdās uz baļķiem izcirtuma malā un ieturēja maltīti. Viņš gausi grieza maizi un žāvēto gaļu, arlabpatiku ēda, noskatīdamies zvaigznēs, kas, gaisam skaidrojoties, bija kļuvušas spožākas, ieklausīdamieskoku šalkoņā. Kopš viņš dzīvoja mežā, koku šalkoņa Dīriķim bija kļuvusi tīkama, iedrošinoša unnomierinoša, bet patlaban viņš šo mierinājumu nespēja pilnā mērā izjust; prāts apliecināja, ka drošība apviņu pilnīga, bet pakrūtē brieda smeldze un kņudēja netīkama, traucējoša sajūta — tāda sajūta, it kā mežspēkšņi būtu ieguvis acis un skatītos viņā, novērotu… Laikam vainojami tikai nervi; tie nu gan bijapagalam neaprēķināma un neuzticama ierīce cilvēka miesās…

Pēkšņi Dīriķis sarāvās: viņš nemaldīgi pamanīja, ka iesāņus no viņa aizslīdēja tumša ēna, tad tāapstājās, sastinga priedulāja malā. Sēdētājs tomēr neķērās pie automāta — ieraudzītā ēna nevarēja būtcilvēks, vienīgi kāds četrkājainis, nezināms meža zvērs. Bet kāds? Vilks, lapsa? Dīriķis turpināja ēst, betlaiku pa laikam uzmeta acis priedulājam. Brīdi nekas nebija samanāms; ēna šķita zemē ielīdusi, bet taduzreiz… Suns! Tas, kas te neredzams bija blenzis viņā, novērojis, nepamanīts lodādams apkārt, noteiktibija suns.

G6— Sē, sē, sē! Suns, suns…Nē, netuvojās. Vai iespējams, ka acis sākušas tā mānīt? Dīriķis pagrozīja galvu, nošķēla maizes riku,

pakasīja no gaļas gabala taukus, uzzieda maizei un pasvieda ņuku uz to pusi, kur bija saredzējis suni. Nuvairs neatlika ne nieciņa šaubu: no priedulāja izšāvās dzīvā, melnā ēna un ošņādama metās uz zemēnosviestās barības pusi. Meklēto atradis, suns atkal pabēga sāņš. Neuzticējās, pagāns, bet tas tomēr bijaviņš. Dīriķim kļuva gandrīz kauns, sajūtot, ka lūpas savelkas smīnā, kauns, ka viņš priecājas par negaidītoatkalredzēšanos. Pilnīgi skaidrs, ka suns tagad nekur neaizies, paliks cilvēka tuvumā, sekos soli solī.

Dīriķis atgriezās bunkurā; te nu bija pajumte, kurā viņš nolēmis padzīvot, atņemt elpu un atspirgt,labi nomaskēta vieta; un kur viņam tagad vēl piederēja suns… Tikai nejauši, pavisam nejauši kāds varētušo nostūri atklāt; vienīgi skaidrās bezvēja dienās jāuzmanās ar skārda krāsniņas kurināšanu, jo tādāsdienās dūmi kāpj stāvus gaisā un jau notālēm saredzami.

Pašreiz bunkurā bija pārmērīgi drēgns gaiss, un Dīriķis nolēma iekurināt krāsniņu. Labi, ka tā savālaikā te ierīkota. Nebija tikai sagatavotas malkas, toties cirvis gulēja zem lāvas.

Rītausmā Dīriķis, paņēmis aprūsējušo, bet aso cirvi, izgāja mežā, savilka vienuviet milzīgu sausukritalu kaudzi un ņēmās to sasmalcināt; kamēr viņš tā darbojās, suns nebija ne dzirdams, ne redzams.

5*Nākamajās dienās suns parādījās tikai ēšanas reizēs un aizvien laikā, it kā iepriekš nojauzdams, kad

Dīriķis ēdīs, lai gan tas notika neregulāri. Kad cilvēks ķērās pie barības, suns stāvēja pa gabalu,nenovērsdams no Dīriķa izsalkušu, plēsīgu skatienu;

67pasviestos kumosus paķēris un aprijis, turpināja vērot cilvēku tikpat neatlaidīgi. Dīriķim šķita, ka

dzīvnieka acīs zvīļo tikai badīguma un ļaunuma kvēle, nekādas citas jūtas; reizēm viņam kļuva neomulīgi,gandrīz baigi, ieskatoties izsalkušajās acīs, un viņš sunim pasvieda vairāk ēdamā, nekā bija nolēmis.

— Sātan, tu taču aprij vairāk nekā es — tavs kungs un saimnieks, — Dīriķis reizēm pārmeta.— Drīz vien mums būs jādodas pārtiku meklēt. Tu laikam man izmaksāsi dārgāk, nekā pats esi

vērts, piebarot vien nevarēšu… Nu kur tu esi tā izkārsies, un kāpēc tev tik ļaunas acis, sātan? Hē, tas irīstais vārds, saukšu tevi par Sātanu…

Pāris reižu Dīriķis mēģināja pieklīdeni pielabināt tuvāk, bet suns tādus aicinājumus vai nunesaprata, vai neatzina un tiem nepaklausīja; ja cilvēks pats mēģināja tuvoties un spēra dažus soļus uzsuņa pusi, tas pazuda krūmos.

— Baro vilku, kā gribi… — Dīriķis ņurdēja.— Nu, skrien ellē, briesmīgi man vajag tavas suņa mīlestības, ha! Nelikšos par tevi vairs ne

zinis. Maizi no manas rokas tu kamp, bet klāt nelaid, laikam esi pērts un no sukām baidies, gļēvuli.Gļēvulis un pērkama dvēsele, vairāk nekas, tpū!

Kādu vakaru Dīriķis atkal iekurināja krāsniņu un nolika uz tās tējkannu ar purva ūdeni — labāka tenesameklēsi; tēja pastāvīgi oda un garšoja pēc rāvas, pēc dūņām, bet tur nu nekā nevarēja līdzēt.

Krāsniņa sakarsa, Dīriķis vēroja, kā uz tās skārda sāniem sprēgā sīkas zvaigznītes, un atcerējās, kabērnībā viņam kāds bija teicis: ja uz plīts riņķiem sprēgā un zvīļo zvaigznītes, tas uz vēju. Jā, bērnība …Bet kāda velna pēc viņam atcerēties bērnību, ar to sen cauri. Neko nevajadzēja atcerēties, neko. Ej pakuru atmiņu teku iedams, tās visas noveda pie sakāves, pie sagrāves…

Drošākais līdzeklis, kā atkauties no atmiņām, bija kandža. Kandžas blašķu te netrūka. Dīriķis nocēlano plaukta vienu un sāka dzert. Ugunīgais šķidrums dega mutē, rīklē, pakrūtē, bet tam piemita burvju varaizgaisināt atmiņas. Viss, kas Dīriķi senāk saistīja ar dzīvību un pasauli, kļuva arvien nenozīmīgāks, tālāksun svešāks, līdz iznīka pavisam, nogrima nebūtībā kā akmens ūdenī. Neizgaisa vienīgi niknums un naids,atriebības kāre; tā bija kā ērce iezīdusies Dīriķa sirdī un prātā visus beidzamos gadus, kļuvusi par viņaotro dabu; pašreiz tā mocīja vēl negantāk, īpaši dzēruma sākumā. Dzēruma sākumā Dīriķis atsāka savuatriebības plānu kaldināšanu, prātoja, ko un kā darīt; taču domu un jūtu rosībai, uzbudinājuma brīdimparasti sekoja pagurums un trulums.

Ērmoti — šovakar Dīriķis pirmo reizi atklāja, ka trulumam ļaujas ar lielāku baudu nekā prātošanaipar atriebību. Tas, nudien, nebija uz labu…

Viņš nepaguva līdz galam par to izdomāt, kad sāka drausmīgi dedzināt pakrūtē. Šīs sāpes Dīriķisnejuta pirmo reizi. Vai viņš būtu izplaucējis kuņģi, dzerot pārāk stipro kandžu? Arī tēju — lai rāvainošķidrumu dabūtu iekšā bez pretīguma, Dīriķis to centās aprīt pēc iespējas karstāku un vairākkārt jau bijaapdedzinājis lūpas un mēli…

Šoreiz sāpes pakrūtē un zem ribām bija neizturamas; Dīriķis saliecās, sakampa vēderu abām rokāmun saspieda, tad sāpes cik necik rimās un neņēma dvašu ciet. Dega, sāpēja katrs dziļāks elpas vilciens,Dīriķis nosvīda aiz sāpēm. Kas notika ar viņa kuņģi? Vai ar aknām? …

«Muļķi,» Dīriķis pats sevi uzrunāja, «ko tu te mini? Kam tu vaicā: kuņģis vai aknas? Kas tevatbildēs? Purvs, mežs?… Varbūt tas rīma un gļēvulis suns, tas Sātans?»

Suni atcerējies, Dīriķis pagrūda tālāk iztukšoto kandžas pudeli, piecēlās kājās, pārvarēdamssvilinošās sāpes pakrūtē, un izsteberēja no bunkura ārā. Aiz sliekšņa vējš šmīkstināja koku zarus.Piemākusies, akla nakts.

— Sātan, ei, Sātan! Sē, sē, suk, suk, suk!Suns nebija ne dzirdams, ne redzams. Cilvēks viņu izlamāja nešpetniem vārdiem, ievilkās atpakaļ

bunkurā, aizcirta durvis ciet, nogāzās uz lāvas un iemiga līdz rītam.Agri no rīta Dīriķi uzmodināja sāpes pakrūtē. Sāpošo vietu spaidīdams, Dīriķis lādējās par agrāko

iedomu — sastiept bunkurā tādu kandžas lērumu. Atlikušās pudeles jāsadauza, uz pēdām jāsadauza! Bet janu tā ir beidzamā muļķība? Nesen viņš jau bija tā izākstījies — nogremdējis akacī kasti ar granātām.Pašam vien vajadzēja saņemties — dzert ar mēru, nevis…

Visu dienu Dīriķis nogulēja uz lāvas, gandrīz neko neapēzdams un sāpju mocīts. Pāris reižupiecēlās, viebdamies un spļaudīdamies iekampa malku atdzisušās tējas, izgāja ārā, truli pablenza apkārt.Suns nerādījās — nu, lai vilki šo vilku plēš, ne viņš to vairs sauks, ne baros …

Vakarā Dīriķis aizkurināja krāsniņu, bet kandžu nedzēra. Lai nebūtu jāredz, kā plauktā zalgo pilnāspudeles, viņš uzsvieda tām virsū savu brezenta mēteli.

Nākošajā rītā sāpes vismaz ļāva kustēties un šo to domāt. Dīriķis piecēlās, attaisīja bunkura durvis,lai to izvēdinātu, un atvēra konservu kārbu brokastīm. Kā tad, Sātans bija klāt — tupēja aiz bunkurasliekšņa, acis ļaunas, badīgas . ..

— Še rij! — Dīriķis pasvieda sunim kumosu. — Tikpat šodien jāiet pārtiku meklēt…Pēc brīža Dīriķis devās ceļā. Reizēm vienā vai otrā tekas pusē pavīdēja suns.Mežmalā Dīriķis nonāca ap pusdienlaiku. Tepat vajadzēja nogaidīt vakaru; laikam veltīgi viņš bija

tik agri pametis bunkuru . ..Dīriķis izraudzījās krūmājā sausāku laukumiņu un izstiepās zālē. Uzspīdēja saule, kļuva siltāk; viņš

aizsnaudās.No miega gulētājs uztrūkās spēji un neticēja paša acīm: viņa bikšu starā bija cieši ar zobiem ieķēries

suns. Tikko Dīriķis pavēra acis, Sātans palēca nost un izgrūda brīdinājuma skaņu: «Pfut, pfut!» Pēc tambrīdinātājs, klusi ierūkdamies, pazuda tuvākajās eglītēs.

Dīriķis pietrūkās kājās un sekoja sunim. Pēc pārdesmit soļiem viņš ieraudzīja teku, kuru pirmītnemaz nebija pamanījis. Netālu bija dzirdams soļu troksnis, lūzdami sprakstēja sausi zari, pa teku kādsnāca … Dīriķis tikko paguva paslēpties kadiķu pudurī. No slēpņa viņš noskatījās, ka tuvojas un paietviņam garām vīrietis ar mežsarga cepuri galvā. «Tpū tu,» Dīriķis nodomāja, «būtu nu es vēl tagad sutiskrūmājā, mežsargs noteikti pamanītu. Nemaz nevar zināt, kas viņš par cilvēku, man pavisam svešs. Varējuiekrist slazdā kā muļķa sesks… ja ne Sātans . . . Izrādās, ka esmu ieguvis gudru, lielisku suni, tāds tomērir aprītās barības vērts.» Dīriķis paskatījās apkārt; suns netālu tupēja zemē un lūkojās uz cilvēku.

— Sātan, Sātan, — Dīriķis nomurmināja. — Tu taču mani tomēr esi iemīļojis. Ko? Hā . .. Cik nutāds lops vispār jēdz no mīlestības … — Viņš spēra dažus soļus uz suņa pusi, bet Sātans piecēlās unievilkās krūmos. — Tpū, — Dīriķis nospļāvās, paskatījās apkārt un paberzēja ar dūri degunu. Jāuzmeklēcita vieta, kur nogaidīt tumsu; un šoreiz viņš darīja to uzmanīgāk, vispirms apstaigājis apkārtni unnopētījis, vai tuvumā nav cilvēku iemītas tekas, vai slēptuve no kādas vietas nav labi ieraugāma.

— Tā, te nu mēs būtu drošībā, — Dīriķis beidzot nogruģināja un nometās izraudzītajā vietā sūnās.Sātans nebija redzams, bet Dīriķis nešaubījās, ka suns tepat tuvumā vien ir. Viņš atkal murmināja: — Jā,jā, kas to būtu domājis, ka tu tik attapīgs lops. Turies vien pie manis, turies, to tu nenožēlosi, divatā abiemlabāk, divatā mēs bojā neaiziesim. Tā ir gan velnišķīgi laba sajūta — divatā… Un kad tevi tā apsargā…

Vakarā Dīriķis aizgāja uz mājām, kuru saimnieku Tolēnu labi pazina. Šis bija drūms un nerunīgs vīrs,bet patika Dīriķim labāk nekā Dzenis. Tolēns neko lieku nejautāja un arī nepļāpāja. Uzzinājis, kaatnācējam vajadzīga pārtika, viņš bez vārda runas sagādāja pieprasīto, sadusmodams Dīriķi vienīgi ar to,ka šķita pārāk steidzamies, laikam to vien sevī domādams, kā no nelūgtā ciemiņa ātrāk atkratīties … «E,tādi viņi kļūst, maitas, tie, kuriem pašiem nav jātup meža midzeņos, izļēpst, izlaižas…»

Dīriķis atgriezās bunkurā.Dažas dienas viņš novalstījās pa lāvu, neko nedarīdams, atturēdamies no dzeršanas, mēģinādams

sevi bez apreibināšanās pieradināt pie bezdomīgas kvernēšanas. Brīžam tas gluži labi izdevās: ne viņš koatcerējās, ne domāja, ne gudroja par atriebību, nolēmis, ka viņam jāatpūšas, jāļauj aprimt sāpēm pakrūtē.

Suni Dīriķis baroja labprātāk un bagātāk nekā iepriekš, vairākkārt laipnā balsī saukdams sev klāt,bet šai ziņā Sātans bija un palika nepielabināms.

Samērā siltā un saulainā dienā novembra beigāsDīriķis jutās tik atpūties un atspirdzis, ka devās paklaiņot tāpat prieka pēc vien. Aizgāja līdz meža

malai, vietumis pavērdamies uz klajumu: šur tur zaļoja rudzu zelmenis, no māju skursteņiem kāpa gaisādūmu stabi, kādā dārzā rotaļājās bērni…

Dīriķis bija domājis, ka šī pastaiga viņu tīkami izklaidēs, bet iznāca otrādi, viss kaitināja: pavardudūmi, apkoptie tīrumi, bērnu rotaļas . ..

— Dzīvo, velni, — viņš murmināja, — dzīvo, it kā nekas nebūtu noticis, plukatas. .. Sākuši sildītiestai komunisma saulītē. Gnīdas! Vīriem jāslapstās pa purviem, pa mežiem kā… bet viņi… Sēnalas unvairāk nekas! Ek, paša rokām uzstādītu ložmetēju, notēmētu uz tādu perēkli kā te dažs labs un tad … araizdedzinošajām, ar aizdedzinošajām, ar aizdedzinošajām… — Iešāvās prātā sakarnieka izmestie vārdi:sak, ko viņš, Dīriķis, viens pret visu zemi… «Visu zemi? Visu latviešu zemi? Tad nu gan! It kā šai zemītēbūtu mituši vienīgi tukšinieki, plikadīdas, kuriem ne sava kakta, ne savas zemes, ne ko zaudēt, ne kosargāt… Skaidrs, no tiem laba negaidi, tādiem jau šitais viss — dieviņ augstais! Nu tak viņi arī vienreizriktīgi pie teikšanas, lemšanas, urjavošanas… Bet tie, kuriem draudēja izputēt bijusī labklājība, turīgiesaimnieki? Tādi arī dzīvoja šai zemē, tādi taču nenoskatīsies stulbu jēru acīm, kā viņus apcērp, izputina,par budžiem nokristī, pazemo? Vai viņu vidū es varu palikt viens, lai gan… Pagaidiet vien jūs, bijušielupatlaši, mēs vēl. . .» Dīriķis bija sevi tā uzkurinājis, ka sakoda zobus, nočirkstēja vien, apsviedās unātri gāja prom.

Cituviet Dīriķis mežmalā ieraudzīja lielas, svešas mājas. Rūsganajā āboliņa laukā, kas stiepās starpēkām un mežu, ganījās aitas, pieklīdušas pavisam tuvu mežmalai. Dīriķim iešāvās prātā . . . Bet kur tadbija Sātans? Viņš atskatījās: suns par laimi tuvumā, raudzījās uz Dīriķi jautājošām acīm, laikam nojauta:cilvēks no viņa kaut ko grib, un modri saslēja ausis.

— Se, se, seko! — Dīriķis nočukstēja un pa krūmiem aizaugušu grāvi, saliecies un ierāvis galvuplecos, tuvojās aitu bariņam. Vēl drusku … Tā, nu no mājām neko vairs nevarēja redzēt. Dīriķis dzinaaitas uz mežmalu, un tās, muļķes, rikšoja arī. Kad aitas sāka blēdamas izklīst starp kokiem, Dīriķisuzšņāca sunim: — Sātan, puc! Ņem ciet!

Suns strauji metās uz priekšu — neieriedamies, saglaudis ausis kā īsts meža zvērs, uzklupa prāvampavasara jēram, nostiepa to gar zemi un uzvēlās virsū ar smago ķermeni.

Dīriķis pieskrēja klāt, aizspieda izmisīgi blējošajam jēram purnu, uzsvieda to uz pleca un veicīgidevās mežā iekšā dziļāk un dziļāk.

Mežā viņš jēru nokāva, uzšķērda, izgāza iekšas iepriekš izkārpītā bedrē. Aknas, plaušas un sirdi viņšpasvieda Sātanam, kas rūkdams savu devu ievilka krūmos un aprija.

Bunkurā Dīriķis ar laupījumu atgriezās naktī; iekurināja krāsniņu, cepa uz iesma un kāri ēda svaigāsjēra gaļas gabalus. Lai labsajūta būtu pilnīga, viņš šoreiz atļāvās atkorķēt kandžas pudeli, nolēmis iedzert,tikai būt pret sevi stingrāks — dzert ar sātu.

Pēc brīža bunkurā pa vaļā pamesto durvju spraugu ielīda Sātans;, attupies pie ieejas, viņš, galvupašķiebis, vēroja sava saimnieka rīcību un laikam atzina to par labu un pareizu.

Dīriķis uzrunāja suni:— He, klāt gan! Tu mani tiešām sāc iemīlēt, jo tavas acis vairs nedzalkstī kā meža zvēram, kad

manī skaties. Un tas ir prātīgi, prātīgi. Laipni lūdzu, dziru galds klāts, tava tiesa jau gaida, vesela čupakaulu, hā. Starp mums runājot, tu esi viens feins lops, to es nevienam citam sunim vēl neesmu teicis …Tāpat kā neesmu teicis nevienam sievietim, ka viņu mīlu … Bet sievieši man … un suņi ari ir bijuši, he… Neņem ļaunā!

Dīriķis apklusa, iedzēra kandžas malku un pasvieda sunim kaulus. Sātans šoreiz nepakampa tos unneizmanījās ārā no bunkura, viņš sāka grauzt turpat pie sliekšņa. Dīriķim tas patika, viņš kļuva vēlrunīgāks:

— Sievieši, jā… Bet neviena varenāka, neviena trakāka par Zelmu neesmu redzējis, to tu vari manticēt. Kas tai bija par uguni iekšā, kā viens drudzis viņa uzkrita cilvēkam. Viņai… na, viņai jau gan tikusarunājis un sasolījis sazin ko. Bet tās citas… tpū … Ja Zelma vēl dzīvotu, nebūtu, maita, sapinusies ar toplukatu frici, ne vienreiz vien viņa te būtu atskrējusi kaut vai pa mellu nakti, uz galvošanu, Sātan. Nekadne ar ko nerēķinājās… Toreiz, kad saošņājāmies, viņa taču skaidri zināja, ka man jau sieva kaklā …Pašai precinieku uz katra pirksta pa ducim, bagāta tēva vienīgā meita… Tikai mani viņa gribēja, nevienucitu, vismaz tikām, kamēr es no viņas sāniem ne soli… Bet vai tad es varēju? Vajadzēja taču paša mājas

ar kaut kā savākt. Hā — un prom tā šaudīkla bija… Ek, Zelma, Zelma, miers taviem pīšļiem … Uz tomums atkal jāiedzer. — Un Dīriķis dzēra, piemirsis apņemšanos būt atturīgam, dzēra un runāja skaļi,arvien skaļāk: — Tā ja, Sātan… 2ēl, ka mēs abi jau senāk nebijām pazīstami. Neba vienmēr es dzīvojutik knapi, tik bēdīgi. Kad ap mani vēl bija mani ziķeri, es biju jautrs, mēs visi bijām jautri, iemetām,uzdziedājām. — Dīriķis iedziedājās, ar plaukstu bungodams takti pa ceļgalu: — Še, kur līgo priežu

meži… — Balss ķērās kaklā, viņš sāka klepot, aizdomīgi paskatījās uz Sātanu, paliecās uz suņa pusiun jautāja: — Bet ko tu lūri, tu? Netici, ka mums pa za]o mežu gāja augsti? Oho—ho, bračiņ, mums visnevarēja pirkstu mutē bāzt. . . Tikai es zinu, cik kaulu norakts šitajos biezokņos, es, saproties… Lūri vaine, saproties … Na, tā jau ar nebija, ka mēs tikai ķerstījām . .. tos nolādētos. . . Nemaz nelūri, neņirgājiestu, maita! — Dīriķis dzēra un runāja, klausīdamies pats savā balsī. Tiklīdz pārstāja runāt, šķita — ap viņusavelkas klusums, sabiezē, smacē un spiež vai nost kā šaura, bet nesalaužama dzelzs stīpa. — Jā,papriecāties .. . Vienunakt Ruņģis un Mazteteris, velna zeļļi, atvilka uz lēģeri sievišķi, pilsētnieci. . .smuku un smalku sievišķi, smaržoja kā puķu dobe. .. Atbraukusi, saproties, ar nakts vilcienu un nu tikaislāj pa meža ceļu … kā tāda aita. Iedrāzusies maniem ziķeriem akurāt krūtīs… un vēl prasīt — vai šienezinot, kur viņa varot dabūt naktsmājas. Hē, šie nu to nezinās! … Tikpat kā tādu indevi ievilka lēģerī, kāsērgu . .. kur šitāds bars riktīgu vīriešu, bet sieviešiem viņi ne nagus nedabū pielikt.. . Elle, es tev saku!Vīri, nupat vē) radi un brāļi, lūr cits citā kā buļļi, kuram, sak, meitietis … Bet kuram tad ne? Es biju kungsun pavēlnieks lēģerī. Es .. . Tpū . .. Atradās starp mums viens tāds muļķis, puišelis, memmes dēliņš,pašam vēl piens aiz lūpām, bet viņš man acīs . .. Ak tu maita! Lai neaiztiekot sievišķi! Viņš … Uz ma—ani… Bet kā to sauc, kad lēģerī pret vadoni? … Buntošanās tā ir, suņa dvēsele! Muti ciet! … Kā manpistole rokā, tas memmiķis ķer * savu … Pah, pali, pah … Nošāva sievišķi kā irbi. Tādu stulbeni! Tpū …Ko tad man? … Bunti pieļaut? Nē, lai tad velns par zīdaini paliek! Es viņu pataisīju mēmu … uz vietas.Citādi. .. Bet ko tu

lūri?! Ko lūri tik riebīgi, suņagalva! Muti! … Dis— cip—lī—na! Uz svilpiena tai jābūt, kur es esmukungs savā lēģerī. To es tev saku … — Dīriķis skatījās sunī asins pieplūdušām acīm.

Sātans, ausis pieglaudis, skatījās savā saimniekā.Suns Dīriķim šķita aizdomīgs, sasprindzis kā atspere, gluži kā lēcienam sagatavojies, un dzērājs

pēkšņi ierēcās:— Iz—beigt! Ak šitā? Tu arī? Buntosies? Nu tu man, pa …Ska]a dārdoņa, šķindoņa. Grābdams galda vidū nolikto revolveri, Dīriķis bija nogrūdis zemē

tējkannu un skārda krūzi. Mirkli dzērājs, pats sava rēciena un trokšņa apstulbināts, truli blenza uzapgrauzto gaļas gabalu savā priekšā, tad atskatījās uz bunkura durvīm: tās stāvēja pusvirus, suns bijapazudis. Dīriķis izlaida no plaukstas pagrābto revolveri un izgrūda: — Sātans! — Tas bija pēdējaistovakar izrunātais vārds. Dīriķa galva un pleci brīdi zvārojās uz priekšu un atpakaļ, tad saguma uztaukainās galda malas.

Otrā rītā Dīriķa pirmā sajūta bija drausmīgas, dedzinošas sāpes pakrūtē. Viņš iestenējās, pavērasalipušos plakstiņus, pacēla galvu un brīdi veltīgi raudzīja pilnīgi atjēgties un pakustināt kājas, bet tāsbija notirpušas un gulēja pagaldē kā bluķi. Ilgi viņš nevarēja izkustēt no vietas, sēdēja kā pieķēdēts piegaļas gabaliem apkrautā galda. Tauko, pusapcepto gaļu uzskatot, sametās šķebīgi ap dūšu. Beidzot kājaskļuva paklausīgākas. Dīriķis aizvilkās līdz lāvai un sabruka uz tās.

Acis paverot otrreiz, viņš ieraudzīja suni, kurš tupēja pie sliekšņa un cieši noraudzījās gulētājā.— Vācies prom, tu nešķīstais gars! — Dīriķis nošļupstēja ar stīvu mēli. Viņš jutās tik draņķīgi, ka

iespertu sunim, ja vien tas atrastos tuvāk. Sāpes pakrūtē kļuvušas nepaciešamas, un vainīgs bija suns: jaSātans nebūtu nogrābis jēru, ja nebūtu sākušās dzīres un dzeršana …

Suns laikam samanīja, kāds saimniekam garastāvoklis, pašķielēja uz galdā sakrauto gaļas kaudzi un,asti nolaidis, izvilkās ārā.

Vairākas dienas Dīriķis nekur negāja, nomocījās ar sāpēm. Bija tik grūti kā vēl nekad, un šoreiz

Dīriķi sagrāba bailes: kas notiks, ja viņš nopietni saslims? Pakrūtē neapdzisa elles ugunis, tur spieda, itkā iekšās būtu salādēta nokaitētu akmeņu krava. Uz labā sāna nemaz nevarēja atgulties: zem ribām briedaotrs sāpju kamols. Dīriķis to aptaustīja, laikam tiešām bija pietūkušas un sāpēja aknas. Velns sazin, savumūžu viņam nebija sāpējušas aknas! Spēki izsīkuši; tikko pietika jaudas, lai pieceltos, atnestu ūdeni,norītu kādu kumosu gaļas …

Lāgiem Dīriķis pieķēra sevi pie domas, ka būtu labi sagaidāmo ziemu pavadīt mierīgi, siltumā. Jā,beidzamajā laikā viņam bija iepaticies siltums, patika sēdēt pie krāsniņas, skatīties oglēs, kas pūta sejākarstu elpu.

Nemocīja sāpes vien, mocīja arī pieaugošās bailes no vienatnības, no pamestības. Mežs vairsnešķita paša izraudzīts patvērums; viņš jutās tajā kā cietumā. Raudzīja sevi uzmudrināt ar atriebībasdomām, bet tās šķita zaudējušas asumu, slīdēja garām neiekarsēdamas un neatdzīvinādamas; par tāmspēcīgāka bija cita, senāk nepazīta sajūta, kurā Dīriķis vairījās atzīties: sīvs žēlums pret sevi pašu.

Arvien vēlīgāk viņš uzrunāja Sātanu, kaut ko stāstīja vai vienkārši melsa niekus. Suns bija kļuvisuzticīgāks, biežāk uzturējās cilvēka tuvumā.

Kādā brīdī, kad Dīriķis pussnaudā bija skaļi vaidējis sāpēs, suns pirmo reizi bija pienācis slimajampilnīgi klāt, uzlicis galvu uz ceļgala un skatījies sejā. Dīriķi bija pamodinājis ciešais skatiens, kurā vairsnegailēja naidīgā un neuzticīgā uguns; viņš pastiepa roku, bet tad Sātans tomēr parāvās atpakaļ,noņurdējās un attālinājās.

— Tikpat esi iemīlējis, Sātan, tikpat tu mani mīli, — Dīriķis nosacīja un apmierināts pievēra acis.Arā bija sācis piesalt. Bunkurā aptrūka pārtikas, vajadzēja kaut ko sagudrot, kaut kur iet; un beidzot

Dīriķis saņēmās tiktāl, ka devās ceļā.Nebija viegli aizkļūt pāri dumbrājam uz mežu: sals pārvilcis ūdeņus ar plānu ledus garozu, tā

plaisāja un lūza zem katra soļa, ūdens stindzināja kājas. Kamēr Dīriķis, izkļuvis sausumā, kājas pārāva,nosala rokas; viņam vajadzēja tikt pie cimdiem… Ziemā klāsies pavisam plāni — sniegs, pēdas …Nemaz nedrīkstēs iet pēc ēdamā . .. Un, ja gadās vēl smagāk saslimt, tad vakars klāt kā likts. Jau tagadviņš laikam bija galīgi slims. Dīriķis pūta uz nosalušajām rokām un domāja. Viņš bija gribējis aiziet pieDzeņa, sadabūt pārtiku, bet tagad pārlika citādi. Labi, ka aizejot bunkurs tika nomaskēts, viņš tur vairsneatgriezīsies, par katru cenu kaut kur jātiek pie kārtīgākas ziemas mītnes.

Jāiet bija tālu. Kaimiņu apriņķī dzīvoja saimnieks Zeltiņš, uz kuru Dīriķis paļāvās; Zeltiņam bijadažādas iespējas …

Ejot Dīriķis nogura, bieži vajadzēja atpūsties. Salts vējš saldēja rokas. Kas nekaitēja Sātanam, re,atkopies labā maizē, spalva atauguši kupla un spoža …

Ap pusdienas laiku gājējs jutās piekusis, nolīda aizvējā, sabāza rokas azotē un pāris stundusnauduļoja. Sātans saritinājās pie sava saimnieka kājām un arī snauda, tikai modrāk: lāgu lāgiem pacēlagalvu, saslēja ausis, ievilka gaisu nāsīs.

Kopš Dīriķis slimoja, viņš bija pieķēries sunim vairāk un vairāk, tāpat suns viņam. Pašreiz, atpūtiesun posdamies soļot tālāk, viņš Sātanam sacīja:

— Tā, kātosim nu atkal, suņadvēsele, vēl mums daudz rūpju un darīšanu. Gan jau veiksies, hē,mums ir sava cūcene, cūkas laime. Ko? Lai gan arī kopīgas raizes, abus kož vienas un tās pašas blusas …

Runādamies ar suni, viņš tagad vienmēr sacīja «mēs».Naktī Dīriķis noklauvēja sarunātu signālu pie Zeltiņa māju loga. Pavērās vēdlodziņš, Zeltiņa balss

jautāja:— Kas tur tik vēlu grabinās? Vai kaimiņš, vai, atnācis?— Kaimiņš guļ, — Dīriķis atbildēja paroles vārdus. — Vai tad kaimiņu vien ciemos gaidi?— Pēc balss nepazīstu, paga, atvēršu durvis, varbūt atcerēšos.Dīriķi ielaida iekšā. Zeltiņš, paresns vīrs ar tuklu pazodi un brūnām, mazām, šaudīgām acīm,

iededzināja gaismu virtuvē, kuras logs bija aizslēģots.

— Sēdies! — Zeltiņš pamāja Dīriķim, bet pats nevaļīgi palika stāvam. — Nu? Pūt vaļā! — Šievārdi skanēja nelaipni un Dīriķi nokaitināja.

— Rāmi, rāmi, Zeltiņ, — viņš drusku paaugstināja balsi, — vispirms jautāšu es.— Ak tā gan, ciemiņ? Manās mājās .. .— Tavās. . . Neba tu par šo jumtu, sienām un skursteni esi licis galvu uz spēles, sargādams un

…— Sargā, nesargā, tikpat kolhozā ieriposim… kā zirgāboli no kalna. Tas viss priekš . ..— Mierā, Zeltiņ, mierā! — Dīriķis valdīdamies pagrozīja galvu. — Ķērc te kā krauklis. Ja visi

tikai tā nosūkstīsies, noplātīs rokas …— Priekš kaķiem, saku, priekš kaķiem, — Zeltiņš tiepīgi atkārtoja. — Ja nesāksies karš, ellē mēs

būsirm— E, ko es te ar tevi! — Dīriķis vēlreiz apvaldīja niknumu, paklusēja un piemetināja jau

pielaidīgāk: — Mums nu nepiedien kašķi sākt. . . Zeltiņ, tev man jāpalīdz … citādi mēsli līdz ausīm.Dīriķis izstāstīja, ka viņam esot piemetusies nesaprotama liga, nepieciešama ārstēšanās un ziemas

miteklis. Stāstīdams Dīriķis juta, ka Zeltiņš viņu uzmanīgi pētī, bet, tikko stāstītājs pats paraudzījās uzkājās stāvošo saimnieku, brūnās acis novērsās, skatiens nenoteikti skraidelēja pa kaktiem.

— Ziepes gan, — Zeltiņš beigās noņurdēja, padomāja un jautāja: — Kādā caurumā tad bijiiesprūdis, ka tik ilgi nerādījies? Sākumā mēs te nemaz nezinājām, vai esi vēl pie dzīvības, kamēr Dzenisnepasacīja … Cik vīru tev vēl palicis?

Dīriķis sakoda zobus tā, ka izspiedās bārdas rugājiem apaugušie žokļu kauli.Zeltiņš, kura skatiens skraidelēja pa Dīriķa seju žigli kā prusaks, pats secināja:— Tā, tā . . . Tad galīgi čupā gan . .. Nu, lai iet, manās mājās tu vari palikt līdz rītam, bet ne

minūti ilgāk… Ne tādi laiki, ne tādi cilvēki apkārt. Pašam jāsajēdz …— Kas man jāsajēdz? Ko tu man te .. .— Ta nekā. Tikai… spārdi pret to dzeloni, cik gribi, pēc manas saprašanas, tas viss priekš…— Izbeigt! — Dīriķis smagi uzcirta plaukstu uz galda. — Zaķpastala! … E. .. Rādi, kur varu

pārgulēt!Saimnieks klusēdams uzveda Dīriķi otrā stāvā, mazā, patukšā istabā, pielaida sērkociņu krāsnī

sabāztiem iekuriem un malkai.— Atnesīšu, ko likt uz zoba, — Zeltiņš noņurdēja un nokāpa lejā.6 — V. Kaijaks 81Dīriķis skatījās uz krāsni, kas iedegdamās sāka rūkt; viņš kodīja lūpas un domāja: «Te nu bija,

iznācu cilvēkos, bet dūšu vien apšķebina. Sēnalas! Vai uz tādiem var paļauties? E, tāds vēl ies un nodos ... Vai nebūtu prātīgāk ņemt kājas pār pleciem? … Nē, nenodos, diezgan ar mums pinies, diezgan no mumscerējis, kamēr neuzgāzās tā šļura. Vai nu tāds gribēs, lai es to, ko par viņu zinu, palaižu klajā? Un kur tadlai šonakt palieku? Ko tālāk?»

Zeltiņš atnesa vakariņas un termoforu.— Termoforā karsts ūdens, izsildi krietni to savu sāpīgo vietu, — viņš samierinoši nosacīja un

izgāja.Ja Dīriķim vēl pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka viņš drīz gulēs gultā ar tīriem palagiem un

sildīs vēderu ar termoforu kā vārga veča, viņš būtu apvainojies vai smējies pilnā kaklā…Pašreiz viņu pārņēma ērmotas jūtas. Pēc tik ilga laika tīra gulta, kārtīgs ēdiens … Uguns rūca krāsnī,

ārā plosījās vējš. Sarkanīgā liesmu atspīduma apgaismotā, mazā, patukšā istaba likās ārkārtīgi mājīga,omulīga. Velns, šitie lempji! Kas viņiem nekaitēja — siltumā, drošībā, mājās. Ed, dzer, guli. Sievaaptekā, nenāks miegs — papēžus pakutinās … Domas bija skaudīgas un īgnas, bet acumirkļa omulība tāsizklaidēja, palēnām iemidzināja.

Dīriķis uztrūkās no nesaprotamas, negantas kņadas: suņu riešana, kaucieni, sieviešu spiedzieni,

troksnis… Pie velna, kas tur lejā notika! Likās, kāds ar varu ielauzies mājā …Dīriķis izlēca no gultas, pagrāba no grīdas automātu. Līdzko paguva noslēpties aiz krāsns, atskanēja

stiepts suņa kauciens. Nudien, Sātana balss! Kaut kas joņoja augšā pa kāpnēm, nenoslēgtās istabasdurvis atsprāga vaļā, rūkdams un nagus pa grīdu skrapšķinādams, iekšā iedrāzās suns.— Sātan, ē, Sātan! — Dīriķis čukstēja.Piegrūdis purnu pie sava saimnieka ceļgaliem,suns atgriezās pie durvīm un atkal ierūcās.— Sātan, mierā! Muti!Dīriķis aizvēra durvis, pataustīja — muļķīgi, atslēgas nebija. Pēc brītiņa viņš tomēr atkal ielīda

gultā un nolika ieroci uz grīdas. Sātans vien būs sacēlis trako jezgu, trokšņi lejā pašreiz rimās, cilvēkibubināja pusbalsī, pa kāpnēm augšā neviens nekāpa. Laikam bija vēl ļoti agrs.

Soļi uz kāpnēm atskanēja tikai pēc laba laika. Dīriķis apsauca skaļi ierējušos Sātanu. Ienāca Zeltiņšun dusmīgi sacīja:

— Nevarēji kā cilvēks man uzreiz pasacīt, ka tev līdzi šitāds zvērs? Uzbrucis sētā mūsu Dūksim,saplēsis kā traks vilks… Sieva, traci laukā dzirdēdama, pavērusi durvis drusku vaļā, lai vismazapskatītos, kas tur notiek, uzreiz šis, nešķīstenis, iedrāzies iekšā kā lielgabala bumba, gandrīz notriecissievu no kājām un — augšā pa trepēm…

— Ē, biju pavisam piemirsis to suņadvēseli, — Dīriķis taisnojās.6*Saimnieks pastāstīja, ka nakti nemaz neesot gulējis — aizstaigājis pie Rubeņa, uzticama cilvēka,

sarunājis, ka pie viņa Dīriķis varētu apmesties pa ziemu. Tajās mājās Dīriķi vakarā gaidīšot… Tikai suns— nē, ar šo zvēru gan tur nevarēšot rādīties, nākšoties pamest tepat, vai… Bet pašam Dīriķim vajagotvākties prom tūliņ, kamēr vēl tumšs; kaimiņi te pārāk tuvu, pārāk ziņkārīgi un vispār… šādi tādi… Laikamatcerēdamies Dīriķa vakarējo uzkūsāšanu, Zeltiņš ilgāk nesūkstījās, pateica Dīriķim paroli un adresi, kurierasties vakarā.

83— Zeltiņ, — Dīriķis pa vilcinājies ieminējās, — iet jau es iešu, bet… liec aiz auss: ja man kaut

kur būs izliktas lamatas, tava un tavējo galvas noripos tai pašā grāvī, kur mana.— Nemuldies pa tukšo, neesmu vakarējais, — Zeltiņš drūmi atbildēja. — Celies un saģērbies,

atgādāšu tev visu, kas vajadzīgs.Pēc brīža Zeltiņš atnesa skujamos piederumus, ēdienu un brezenta mēteli.Dīriķis noskuvās, paēda un saposās pārgājienam.Pustumsā Zeltiņš Dīriķi izvadīja pagalmā un aizveda līdz piebūvei staļļa galā.— Te mums jāiemāna iekšā tavs nezvērs, — Zeltiņš sacīja. — Piebūve tagad stāv tukšā. Lai

mitinās kādu laiku, kamēr aprod ar mani… Pēcāk varēsi atkal pievākt.Dīriķim negribējās no Sātana šķirties, bet suņa dēļ palaist gar degunu iespēju vieglāk pārlaist ziemu

— nē, to arī viņš nevēlējās. Dīriķis Zeltiņam jau bija izstāstījis, kā pie suņa ticis, tagad vēl piemetināja:— Rūpējies par Sātanu pienācīgi, šitais kustonis ir to vērts. Pavasarī man viņa atkal vajadzēs kā

labās rokas.— Labi jau, labi… Ja vien suns pa to laiku nebūs pieradis pie manis, gribēs vēl tevi atzīt un sekot.— Kāda ruņa! Sātans manis dēļ no torņa uz ecēšām nolēks, tā viņš man pieķēries.Sātans tupēja sniegā pa gabaliņu no abiem runātājiem, satraukti cilāja ausis un grozīja galvu.Dīriķis iegāja piebūvē, apskatījās. Tā bija stipri būvēta no jauniem un bieziem dēļiem. Vienīgais

logs — augstu no zemes, pa to Sātans laukā neizspruks, lai kā censtos … Zemē gulēja salmi.— Sātan, sē, Sātan!Suns saslēja ausis, bet nepaklausīja.— Te tev nu bija, — Zeltiņš nosmējās, — tavs uzticamais zvērs nepavisam nav tev pieķēries kā

brūte, ja jau nepaklausa uz pirmā vārda.— Muļķības! Kustonis nojauš.. . Sā—tan! Klausīt!Šoreiz balss skanēja tik pavēloši un nepārsūdzami,ka Sātans — gausi, stīvām kājām — tomēr aizvilkās uz piebūvi, vēl pakavējās pie durvīm, aizdomīgi

ierāva nāsīs gaisu, bet tad iegāja iekšā, vairākkārt atskatīdamies uz durvīm.— Labi, malacis! — Dīriķis suni uzslavēja un paraudzījās apkārt. Sunim te būs mītne, kuru pie

reizes pats Dīriķis varētu apskaust, veltīgi viņš te vēl tūļājās, veltīgi, šķiroties no Sātana, uzmācās tāda kāskābena, nelaba oma. «Tā tikai vēl trūka, lai kļūtu mīksts kā mīkla, hē … Lops paliek lops… Tikai kā tasZeltiņš domā suni te barot? Pa logu, vai, sviedīs barību iekšā? Durvis taču nevērs vaļā, baidīsies, kapašam neiziet tāpat kā pirmīt viņa vecenei…» Dīriķis atģidās, ka ātrāk jāmanās prom, paskatījās uzSātanu un devās uz durvīm.

Sātans noteikti bija nojautis ko nelāgu; viņš pēkšņi saausījās, iesmilkstējās un metās atpakaļ,nokļūdams pie durvīm pirmais, bet Zeltiņš paguva no ārpuses tās aiztaisīt.

— Sē, atpakaļ, mierā, maita! Ta nē jel… labs, labs suns, nāču!Sātans negribīgi atgriezās, bet nenomierinājās; viņš sāka skraidīt apkārt, nemitīgi un skaļi

smilkstēdams. Brīdī, kad suns atradās vistālākajā kaktā, Dīriķis pielēca pie durvīm, izspraucās ārā,pagūdams laikā tās aizgrūst ciet. Iekšā atskanēja mežonīgas gaudas, suns gāzās durvīs ar visu ķermenivienreiz, otrreiz, bez mitas . ..

— Mu—ti! Izbeigt! Paliec te! — Dīriķis nikni uzbrēca.Ieslodzītais suns apklusa, bet tikai uz mirkli. Dīriķis, līdzās Zeltiņam soļodams prom, dzirdēja aiz

muguras skaļu un naidīgu riešanu. Ja nezinātu, ka piebūvē tiešām ieslodzīts Sātans, Dīriķis rējēja balsinebūtu pazinis, — tik rupja, piesmakusi un ļauna tā skanēja.

— Tpū, — viņš nospļāvās, strupi atvadījās no Zeltiņo un steidzās prom; suņa rejas likās apsūdzam,vajājam un vēl vairāk saasinām nelāgās sāpes pakrūtē.

Tajā rītā pagasta jaunais milicijas pilnvarotais Donis bija nolēmis braukt uz pilsētu. Viņš pamodāsstundu agrāk, nekā vajadzēja, bet miegs vairs nenāca; pa gultu staipīties un nosist laiku Donis nebijaradis, viņš cēlās augšā.

Māte, kura arī jau rosījās pa virtuvi, dēlam lika pie sirds saģērbties labi silti — sals laukāpieņemoties.

Donis nomazgājās, rūpīgi saposās, uzvilka biezu vilnas džemperi. Tad ar labu ēstgribu notiesājamātes pasniegto azaidu un dzīrās iet prom.

— Kas tevi dīda un urda, agrs, laika vēl atliku likām, — māte rājās, paskatījās sienas pulksteņaraibajā ciparnīcā.

— Nekas, iešu vien, kāpšu lēnāk, pastaigāties svaigā gaisā taču veselīgi, ko es te kvernēšuistabā, — Donis atbildēja, uzvilka šineli, atvadījās no mātes un izgāja pagalmā. Arā bija vēl tumšs; zemsoļiem viegli čirkstēja naktī uzkritušais plānais sniegs.

Patiesībā Doni kaut kas urdīja gan, pastāvīgi gumdīja un urdīja — alkas pēc darbības, pēc veiksmesun arī pēc nopelnītas atzinības. Viņš vēl bija ļoti jauns, tikai pagājušajā vasarā beidzis Rīgā milicijasskolu un nesen atkomandēts uz dzimto pagastu par milicijas pilnvaroto. Tiklab priekšniecībai, kā pašamDonim tas likās teicami darīts: jaunais milicis te labi pazina apkaimi un cilvēkus, zināja no galvas ikvienašejienieša biogrāfiju, pārliecību, noskaņojumu; kurš cilvēks gan šeit būtu tik piemērots kā viņš — tepataudzis, gājis ganos, beidzis vietējo skolu. Donim netrūka savu nopelnu arī Dīriķa bandas sagraušanā; viņšpats bija tajā piedalījies un ne tikai kā teku zinātājs un ceļa rādītājs vien. Dažu labu no nošautajiembandītiem milicis bija pazinis, tikai veltīgi cerējis to vidū ieraudzīt arī Dīriķi. Dīriķis acīmredzot kaut kurblandījās apkārt, nebija izslēgts, ka palicis dzīvs vēl kāds no viņa zeļļiem… Pirms pāris nedēļām kaimiņuapriņķa meža biezoknī bija atrasta viena no sagrautās bandas vecajām apmetnes vietām un tajā ierīkotislazdi, bet pagaidām tur neviens nebija rādījies, neviens nebija mēģinājis apmetnei pat tuvumā pieiet…

Kad Donis torīt, lēnā gaitā soļodams uz staciju, bija nostaigājis kādu puskilometru un tuvojāsZeltiņu mājām «Vārpām», viņš izdzirdēja, ka «Vārpu» pagalmā rej, smilkst, izmisīgi kauc un plēšas suņi.Nanu, kas tad tur bija uzkritis Zeltiņu Dūksim? Vilks? … Donis nogrozīja galvu, bet būtu gājis tālāk, japēkšņi neatskanētu izbaiļu pilns sievietes brēciens. Tas milicim lika žigli nogriezties no ceļa un garmežmalu paieties uz «Vārpu» pusi. Viņš apstājās aiz eglīšu dzīvžoga, kas iejoza «Vārpu» augļu dārzu, unskatījās uz mājām. Divi logi bija aizslēģoti, bet pa šķirbām varēja redzēt, ka iekšā deg gaisma, kas likāsļoti spilgta, dzeltensārta mijkrēšļa zilgajā dūmakā. Trokšņus vairs nedzirdēja. Donis nodomāja, ka laiksiet tālāk, ja negribēja nokavēt vilcienu; viņš pagriezās, bet tai pašā brīdī ieraudzīja, ka «Vārpām» tuvojaskāds cilvēks. Neērti bija šeit tā glūnēt, nācējs varēja milici ieraudzīt. Donis žigli iespraucās dzīvžogā unsastinga. Pēc brīža, uz miliča slēptuves pusi ne acu nepamezdams, garām pagāja «Vārpu» saimnieks. Hm,no kurienes? Tik agri? Ja Donis agrīnā gaitā ieraudzītu kādu citu cilvēku, viņam šādi jautājumi nez vaiienāktu prātā, bet uz «Vārpu» iemītniekiem jaunais milicis sen noskatījās modrām un neuzticīgām acīm.Brītiņu pavilcinājies un pārlicis — steigties beidzot prom vai vēl pakavēties —, Donis izšķīrās parpēdējo.

Zeltiņš iegāja mājā, un gandrīz tūliņ pēc tam otrajā stāvā iedegās gaisma. Kāpēc? Augšā parastidzīvoja Zeltiņu bērni, bet pašreiz tiem vajadzēja būt pilsētā, skolā… Te bija un bija kas aizdomīgs. Doņadarbabiedri reizēm mīlēja pazoboties par viņa aizdomīgumu, turpretī Donim pašam likās: labāk dažkārtpazaudēt laiku, veltīgi pētījot kaut ko šaubīgu, nekā vienreiz pieļaut liktenīgu vieglprātību, pieļaut, lainotiek noziegums, deguna priekšā aizbēg noziedznieki. . .

Gar otrā stāva loga četrstūri lāgu lāgiem aizslīdēja plata un gara ēna — iekšā kāds ātri staigāja novienas vietas uz otru.

Uz kūti aizgāja divas sievietes.Brīdi nenotika nekas.Viena sieviete atgriezās no kūts ar slauceni, iegāja iekšā.Pēc tam «Vārpu» pagalmā iznāca divi vīrieši ar suni. Mazākais, paresnais, bija Zeltiņš. Bet otrs,

garais un plecīgais?Donis kļuva vēl uzmanīgāks un dusmojās, ka nevar saskatīt, ko Zeltiņš ar savu viesi pagalmā dara.Abus vīriešus milicis atkal ieraudzīja tad, kad Zeltiņš svešo pavadīja līdz pirtij, atsveicinājās un

atgriezās uz mājām; svešais ātri soļoja uz netālā meža pusi…Mežā iegriezies, Dīriķis gāja bez steigas. Laba tāda cilvēcīgos apstākļos pavadīta nakts, viņš bija

atpūties un jutās spirgts. Nepatīkamas vienīgi atmiņas par pašu Zeltiņu. Nē, nē, uz tādiem vīreļiemnevarēja paļauties, nekādu lielo atbalstu no viņiem nesagaidīsi; Zeltiņa izturēšanās nepārprotamiliecināja, ka viņš simtkārt labāk redz Dīriķi aizejam nekā atnākam . .. Ne tikai Zeltiņš .. . Dzenis … taspēdējais sakarnieks . .. «Vienā maisā bāžami, lupatas, vairāk nekas… Man jāvada dienas kā mežāiedzītam, vajātam zvēram, jācieš neērtības, pusbads un mocības, un vēl nākas uzpurināt šos diegazeķes . ..Karu vien gaida, paši_negrib ne pirksta pakustināt, baidās, gļēvuļi… E, padzīvotu es cilvēcīgosapstākļos, gan pāris nedēļās atgūtu savu agrāko formu: kļūtu vesels kā rutks, uzņēmīgs kā nelabais… Tātikai mana sasodītā kaite, kas uzdzen drūmu omu, muļķīgās iedomas, ka esmu paša zemē palicis bezdomubiedriem, iespundēts, iemūrēts vienatnībā … Izvilkt tikai līdz pavasarim, tad varēs atkal atgrieztieszaļajā mežā, ja vēl vajadzēs gaidīt, ja angļi un amerikāņi vēl tūļāsies… E, muļļājas arī viņi, vilcinās kātādi teļapēteri… Tiem jau zeme nedeg zem kājām …»

— Stāt! Rokas augšā! — aiz muguras noskanēja spalga, uzstājīga balss.Dīriķis iestenējās — automāts atradās zem sapogātā mēteļa. Idiotisma kalngals! Viņš gausi pagrieza

kreisos sānus pret neredzamo pretinieku; labajā kabatā — revolveris. Lēni sliedams gaisā kreiso roku,Dīriķis cerēja labo iegrūst kabatā un. ..

Cimdi! Viņam rokas cimdi, pats šorīt bija Zeltiņam šitos dūraiņus paprasījis. Velns …Dīriķa priekšā izlēca Donis, rokā — pistole, acis — zils tērauds, kas tikpat nenovēršami kā pistoles

tērauds urbās pretiniekā… Uz pleciem jaunākā leitnanta zvaigznītes . .. Nē, tādam roka nedrebēs . . .Donis turpināja savā spalgajā, vēl puiciskajā balsī:— Dīriķi, es šauju nekļūdīgi, ja spārdīsies — sašaušu kājas un rokas, kā sietu tevi sašaušu, bet

saņemšu dzīvu. Apkārt griez—ties! Rokas turēt paceltas!Dīriķis lēni pagriezās, iekšēji sasprindzis, gatavs izmantot pirmo iespēju, pretinieka kļūdu …Milicis izrāva revolveri no gūstekņa kabatas, aptaustīja, atpogāja mēteli un ar kreiso roku

atsprādzēja automātu, visu laiku bakstīdams Dīriķim mugurā pistoles stobru. Doņa kustības bija straujas,stingras un drošas.

Dīriķis domāja, drudžaini domāja, bet viņam nebija ne niecīgākās iespējas izmantot savu spēku uniemaņas, pilnīgi skaidrs, ka pie pirmās kustības milicis viņu sašaus. Mežs, viņi atradās jau patālu mežā,varbūt…

— Rokas uz muguras! Soļos marš!Un Dīriķis paklausīja, gāja, salicis uz muguras jaunajos, zaļajos dūraiņos iemauktās rokas. Viņu

smacēja izmisums, naids un minējumi, kur milicis mežā radies. Zeltiņš? Nodevība? Te nu viņš, Dīriķis,velkas nevarīgs un padevīgs kā vērsis uz kaušanu … Nē, nē, nē! Viņš nedrīkst iet! Viņš neies, cirtīsiesapkārt un uzbruks, lai labāk nošauj uz vietas, ja no nāves vairs neizbēgt… Bet milicis draudēja viņu tikaisašaut, saņemt dzīvu … Dīriķis iekunkstējās, tās vairs nebija bailes, kas viņam uzkrita, tās bija šausmas…Dzīvu! Kāpēc dzīvu? Dīriķis juta, ka nosvīst, ka aptrūkst elpas.

— Ļauj atpūsties! — viņš caur zobiem izdvesa. — Ļauj brīdi apstāties un atpūsties, esmu slims.— Apsēdies, tikai…Dīriķis apgriezās, noslīga zemē zem priedes, atspiedās ar muguru pret stumbru.Milicis stāvēja dažus soļus atstatu no Dīriķa; uz rokas — Dīriķim atņemtais automāts, kura stobrs

tagad vērsās pret sava bijušā saimnieka krūtīm…Dīriķis domāja: «Cik nelietīgi jauna seja, zeņķim nav vēl ne divdesmit, vaidziņi sārti, mutīte maiga,

acis tik bezjēdzīgi zilas, ka riebīgi tādās skatīties, skuķa ģīmītis, skuķa tieviņais augums… Varējis viņusasniegt… kaut ar vienu roku … Nepagūšu, nē, nepagūšu. Velns…»

— Celties! Ejam tālāk!Bezcerīgi… bezcerīgi… Tikai šis vienīgais vārds brīdi klaudzināja kā ar veseri Dīriķim smadzenēs.Priekšā pavīdēja upe. Vēl kāds puskilometrs — mežs beigsies, sāksies lauki, mājas … Kā šis

milicēns, šis pretīgais zilacis, varēja viņu pazīt? Pēkšņi Dīriķis atcerējās: Zelmas mājas… ganāmpulks unbaskājains, gaišmatains ganupuika ar tādām pašām zilām bunduļacīm kā šim… Noteikti Zelmas bijušaisgans, nekrietnelis! … Te vairs nevarēja būt tālu līdz Zelmas mājām. Šī pati upe taču tek garām Zelmasdārzam … Upe aizsalusi, ziema … Tagad ir ziema. Tikai pie paša krasta vēl melno šaura neaizsalušaūdens josla … Bet, ja Dīriķis tagad cirstos atpakaļ — nu, milicis viņu sašautu, droši vien kājās, taču pēctam viņš būtu spiests Dīriķi vilkt tālāk … tad varētu sagrābt zeņķīti… aiz rīkles … vienalga… Un tadtikai velties lejup pa stāvo krastu., zem ledus … abiem vienā murskulī, kopā … Upe te atvaraina, dziļa …

— Nevaru, karsts! Atpūsties, — Dīriķis vēlreiz izgārdza, saļodzījās, norāva dūraiņus unatskatījās.

Milicis nešāva, raudzījās gūsteknī — starp gaišajām uzacīm iegula rieva, acu dzidrais zilums sasalaledū, pleci drusku uzrāvās, augums saspringa …

Dīriķis atcerējās: somu dunci, paslēptu zābaka stulmā, milicis viņam nebija atņēmis. Dunci — jā, betvai tas vēl kaut ko nozīmēja?

— Dīriķi, nelauzies, man pietiek tavu pekstiņu!— Muļķi, apskaties, piere slapja, es no tiesas esmu slims.— Drošībā atpūtīsies. Ejam!— Ak tāds tu esi, Zelmas ganupuika!— Rokas uz muguras! Soļos, marš!

Tai mirklī nostiepās spēcīgs, pazems augums — Sātans lēca milicim pie kakla. Donis norāva laboroku no automāta spala, lai instinktīvi aizsargātu seju; suņa zobi iecirtās plaukstā. Gandrīz tai pašā mirklīDoņa krūtīs ietriecās dunča asmens. Pār zemē noslīgušo pārliecies, Dīriķis noskatījās, kā izbālē unapdziest skatiena zilums …

Noguldza upes ūdeņi.— Sātan, mans suns, mans zelta suns!Dīriķis gandrīz izšņukstēja šos vārdus, noslaucīja pieri, kļuva steidzīgs: pakāra kaklā automātu,

pacēla no zemes zaļos dūraiņus, pārlaida upes krastam pētījošu skatienu un strauji devās prom. Sātanssekoja viņam pa pēdām, satraukti elsodams, izkāris sarkanu mēli.

Kad cilvēks un suns atradās jau dziļi mežā, Dīriķis vēlreiz cieši paskatījās uz savu pavadoni unnočukstēja:

— Sātan, kāds brīnums tevi atbrīvoja īstajā brīdī? Ir tomēr dievs debesīs, Sātan! Ir, ko? Šodien tubiji vairāk vērts nekā es … to es mūžam atcerēšos …

Jā, tiešām: kā gan Sātans izkļuvis brīvībā? Dīriķim likās — no tās piebūves nav iespējamsizlauzties cilvēkam, kur nu vēl sunim. Vai kāds no Zeltiņiem tomēr mēģinājis Sātanam ienest ēdienu unticis notriekts no kājām? Vai arī Sātans izkāsis eju zem pamatiem? Dīriķis varēja tikai minēt, bet minētnebija jēgas; viņam jāizdomā svarīgākas domas. Ko tagad iesākt? Vai Zeltiņš bija nodevējs vai ne? Bijavai ne -— tas šobrīd visnozīmīgākais. Bet kas to lai pasaka? Tikai, ja loģiski padomā, jāšaubās, kamilicis būtu drāzies Dīriķim pa pēdām viens pats. Nudien ne! Viņam līdzi būtu vismaz vēl daži apbruņoticilvēki. Un, ja Zeltiņš gribētu nodot, visdrošāk viņam būtu bijis uzlaist milicijas puišus Dīriķim naktī;viņu būtu saņēmuši ciet turpat «Vārpās» bez sevišķām klapatām… Nē, aizdomas pret Zeltiņu laikam ganbija nepamatotas; tas nozīmēja, ka uz Zeltiņa norādīto adresi varēja iet. Kurp tad citur lai dodas? Bezpārtikas? Uz citu apriņķi, pie citiem cilvēkiem iznāktu iet vēl daudz tālāk, un jāšaubās, vai tādampārgājienam pietiktu spēku. Dīriķis atkal jutās savārdzis, svīda, galva pašam likās tukša un apdullusj. kāpēc pamatīgas žūpošanas.

— E, ar visu to šļuru esam iedrāzušies brikšņā par dziļu, Sātan, — Dīriķis murmināja. — Kamēraiziesim līdz galam, kur mums sola jumtu virs galvas, tumsa būs klāt…

Puskilometru aiz pirmītējās notikumu vietas Dīriķis atgriezās pie upes un devās gar to uz priekšu . ..Upe, tā pati upe, Zelmas mājas … Dīriķis nolēma iet gar šīm mājām, paskatīties kaut notālēm. Pašreiztajās ierīkots mašīnu un zirgu iznomāšanas punkts, dzīvo sveši ļaudis . . .

Soļodams tumsā garām pazīstamajai sētai, naksnīgais gājējs mirkli apstājās, paraudzījās notālēm uzapgaismotajiem logiem, aiz kuriem kustējās cilvēki.

Dīriķis izjuta pret nepazīstamajiem cilvēkiem tādu naidu, ka roka neapzinīgi grābstījās ap jostu, piekuras viņš senāk arvien bija nēsājis grānātas… Ietriekt kādu pārīti sprāgstošo olu gaišajā logā, tad tikaibūtu … Granātu nebija, viņš pats tās bija nogremdējis dūksnājā, ptū… Nekas, vienreiz viņš tikpat šeit vēlatnāks un izsvēpēs visus gnīdas no Zelmas mājām. Neremdināmās dusmas svilināja un kaltēja tikpat niknikā sāpes pakrūtē, Dīriķis nospļāvās un gāja tālāk.

Ceļamērķi gājējs sasniedza vēlāk, nekā paredzēts, drusku bažīdamies, vai nebūs jau nosebojies.Tātad šeit dzīvoja Rubenis… Vieta neiedvesa sevišķu drošības sajūtu — mājas te stāvēja pudurītī, pārāktuvu cita pie citas, bet nekā darīt…

Rubeņi, vīrs un sieva, Dīriķi tomēr vēl bija gaidījuši, jau pa dienu sakārtojuši viņam slepenuistabiņu; tā atradās bēniņos, virs mājas galā piebūvētās garāžas. Garāža un darbnīca bija apkurināma,krāsniņa atradās arī bēniņu istabiņā. Istabas logs mazs, tāds pats kā bēniņu logs mājas otrā galā; dienā,protams, Dīriķis nedrīkstēja pa to neuzmanīgi skatīties laukā un vakaros nevarēja iededzināt gaismu, to noāra tūdaļ ieraudzītu.

Rubenis, garāžas īpašnieks, bija mehāniķis; viņš strādāja vietējā kokzāģētavā, bet piepelnījās arī arautomašīnu un citādu motoru remontiem. Viņa garāžā un darbnīcā pievakarēs apgrozījās daudz ļaužu, un

tieši viņu dēļ Rubenis iebilda pret to, ka Dīriķis pie viņa apmetas ar suni. Kad nu Sātans tomēr bijaatvests līdzi, Rubenis īgni nosacīja:

— Mums pašiem savs Poģis, sirdīgs, teļa lielumā, nesatiks ar tavējo … Bet ko nu vairs, lai paliek,citiem teikšu, ka pieklīdis, redzēsim, kas tur sanāks.

Rubenim bija taisnība: Sātans un Poģis uznīda viens otru no pirmā acu uzmetiena; pat dažādās telpāsieslodzīti, abi bija nemierīgi, draudīgi rūca, ausījās un kļuva niķīgi. Dīriķa istabiņā Sātanu nevarēja turēt:izdzirdot Poģa riešanu ārā, viņš skraidītu un saceltu bēniņos troksni. Sātanam vajadzēja vien palikt lejā,bet suns gribēja tikt pie Dīriķa. Lai kur Sātanu iespundēja, viņš plosījās, nerimtīgi skrāpējās gar durvīm,smilkstēja, brīžam pat iekaucās vai sāka nikni riet.

Vienvakar istabā ieslodzītais Sātans izsita logu, izšmauca pagalmā, smagi saplēsās ar Poģi unnevienam virs nedevās rokā: rūca un rādīja zobus katram, kurš mēģināja satrauktajam dzīvniekamtuvoties. Rubenis pārskaitās un paziņoja, ka suns jāaizvāc, citādi mājās vairs neesot dzīves.

— Bet kā lai es to izdaru? — Dīriķis murmināja. — Un uz kurieni…Rubenis paraustīja plecus un atcirta:— Tas nu man viens pīpis, bet šonakt lai suns būtu prom! Pietiek ar uzvijām, ka tevis dēļ

riskējam ar pašu galvām, bet šitā velna suņa dēļ… Prātiņ, nāc mājās! Ieved padziļāk mežā un šauj nost!Cita padoma nezinu. — Rubenis bija ne pa jokam noskaities; tālākā sarunā viņš neielaidās un aizgājaprom, nikni piecirzdams durvis.

Dīriķis, palicis viens pats tumšajā istabiņā, sāka satraukti pārdomāt Rubeņa vārdus. Sava taisnībaRubenim bija: suns tagad ātrāk nerimsies, kamēr ielauzīsies viņa slēptuvē, bet to pieļaut nedrīkstēja — jasuns te ierietos, kādam dzirdot, tas tūdaļ radītu aizdomas … Klau! Tur jau viņš patlaban lejā, pagalmā,ārdījās ap ieejas durvīm, ļaudams vaļu gan rīklei, gan nagiem. Pēc brīža suņa rejas atskanēja no mājasgala. Dīriķis paglūnēja lejā — jā, tur jau Sātans stāvēja, nepārprotami skatījās uz Dīriķa slēptuveslodziņu un rēja. Ja nu to kāds ievēro? … Tomēr žēl aizvest un nošaut: suns bija izrādījies noderīgs un vēlvarbūt noderēs … Jā, bet ko tad? Atgriezties ar Sātanu sasodītajā bunkurā — vēl vārgam, slimam,riskējot, ka saslims vēl vairāk un tā vai tā dabūs vienatnē galu … Turklāt ārā sasnigušas biezas kupenas,laiks skaidrs, salst, ceļu uz bunkuru, Dīriķa pēdējo slēpni, iezīmēs labi saskatāmas pēdas . .. «Beidzamāmuļķība tādas pēdas atstāt, nav te ko slienāties, suns jālikvidē, ja pats negribi nosprāgt suņa nāvē! Tā ja!»

Dīriķis bija izlēmis.Pret rīta pusi viņš kopā ar suni, kas no atkalredzēšanās priekiem likās vai sajēgu zaudējis, devās uz

mežu. Sals knieba vaigos, sniegs gurkstēja zem zābakiem, pūta nikns, spēcīgs ziemelis. Tumsa, aukstumsun nedrošības sajūta pēc bēniņu istabiņas omulības Dīriķim likās atbaidoša un stiprināja viņa apņēmībuatbrīvoties no Sātana.

Dīriķis ar Sātanu gāja pa meža cirtēju iebraukto ceļu — kupenās atstāt pēdas nedrīkstēja, vismazsākumā ne.

Gaismai svīstot, cilvēks un suns jau atradās dziļi mežā. Sātans skrēja pa priekšu, lāgiem nemierīgi unjautājoši atskatīdamies uz savu saimnieku; kaut kas viņam laikam šķita netīkams un neparasts, varbūt tas,ka saimnieks šā gājiena laikā viņu ne reizes neuzrunāja .. . Kad Sātans sāka atskatīties pārāk bieži, Dīriķisuzbrēca:

— Marš, sliep uz priekšu, ko tūļājies! Lūr kā . . .Beidzot Dīriķis apstājās. Šeit! Tālāk iet nebija jēgas; visapkārt kā sabangota jūra krāca biezokņa

egles, un vējš pūta no klajuma puses; šādā laikā šāviena troksni tālu nedzirdēs.Sātans stāvēja pārdesmit soļu atstatumā no Dīriķa un vērīgi uz viņu noskatījās: viena kāja pacelta, kā

spēji apstājoties, gaisā sastingusi, ausis saslietas, galva pašķiebta uz sāniem; suns centās uzminēt cilvēka nodomu. Saimnieka uzvedība un rīcība viņam likās un likās citāda nekā parasti;

instinkts brīdināja … Briesmas? Kādas, no kurienes? Sasprindzis kā atspere, Sātans nenovērsa acu noDīriķa.

Tikko cilvēks, mēteli atpogājis, noņēma no pleca automāta siksnu un pavērsa stobru pret suni, rūpīgitēmēdams, Sātans pazuda brikšņā tik negaidīti straujā lēcienā, ka Dīriķis jau izšaudams saprata: garām,velns parāvis, garām! Kā tad tas bija iespējams, kā varēja notikt, ka nolāpītais kustonis …

Dīriķis pēkšņi atcerējās: Sātans taču jau agrāk bija ērmoti satraucies un dīvaini izturējies, kad viņasaimnieks cilāja ieročus, stobru pat nepavēršot uz dzīvnieka pusi… Un — kā viņš bija varējis to pilnīgiizlaist no prāta — Sātanam pie auss bija labi saredzams un sataustāms dobulis, aizaugusi rēta; sunsnecieta, kad tai pieskārās Dīriķa pirksti. Šāviena rēta?… Ja tā bija, tad skaidrs: suns bija iegaumējis reizipar visām reizēm, kas ir ierocis, ko nozīmē viņam pievērsts stobrs; suns kādreiz jau ticis šauts un palicisdzīvs . .. Tādā gadījumā Dīriķim te vairs nebija ko darīt un ko cerēt; varbūt vienīgi tagad Sātans liks viņumierā, nerādīsies ne tuvumā, bēguļos un atsāks klaidoņa gaitas. Nu, lai taču, suns bija atkopies, kļuvisatkal spēcīgs, daudz ko izturēs …

Dīriķis aizsoļoja lidz eglītēm, kuru tuvumā Sātans bija atradies šāviena brīdī: uz sērsnas neredzējane piliena asiņu. «Varbūt tā arī ir vislabāk, pēc Sātana asinīm es nepavisam neesmu izslāpis,» Dīriķisnodomāja.

97Viņš noklaiņoja pa mežu līdz novakarei un jutās gluži apmierināts: Sātans bija un palika tikpat kā

ūdenī iekritis, nekādas zīmes neliecināja, ka suns slapstītos apkārt cilvēka tuvumā. Dīriķis varēja mie-7 — 2266rīgu prātu atgriezties pie Rubeņiem, uz savu bēniņu istabeli.Vairākas dienas Dīriķis mierīgi aizvadīja savā paslēptuvē, bezdomīgi un laiski iejuzdamies neierasti

tīkamajā mājībā: kamēr bija gaišs, palasīja kādu vecu grāmata, uzmanīgi paraudzījās pa mazo logu —kāds laiks, vai debesis aizvilkuši mākoņi, vai arī tās skaidras un saltajā zilgmē stāvus gaisā stīdz dūmi nomāju dūmeņiem; pievakarēs, kad satumsa, Dīriķis gulšņāja, klausīdamies cilvēku soļos un balsīsapakšstāvā …

Labs ēdiens, siltums, nekādu uztraukumu un raižu… Veselība uzlabojās — Dīriķis dzēra kaut kādaszāles, kuras Rubeņa sieva viņam piegādāja, pats sevi drusku nicinādams: «Strebju drapes, vārtos pa migu,izļēpšu vēl kā… Bet jāatkopjas taču man ir? Ir. Neko neesmu aizmirsis un neaizmirsīšu, vēl tie nolādētiedabūs no manis trūkties, tikai pašreiz … Labs atriebējs, kas ne pār lūpu lāgā pārspļaut nejaudā!Jāpaciešas, jāatlabst…»

Kādā pēcpusdienā, kad Dīriķis miegojās pa gultu, šķirstīdams sadzeltējušas «Atpūtas», viņam pēkšņikāds ieblieza it kā ar pagali pa pieri: kaut kur lejā, ārā, iegaudojās suns … Vēl un vēlreiz — skaļi,izmisīgi, drūmi. Nudien, tā bija Sātana balss! Vismaz ārkārtīgi līdzīga. Rubeņa Poģis nekad negaudoja, unPoģim bija augstāka balss. Klau, Poģis pašreiz apakšā sirdīgi ierējās, droši vien arī manīdams, ka viņaienaidnieks atkal tuvumā …

Dīriķis piecēlās, uz pirkstgaliem pielavījās pie loga un paskatījās ārā, bet, lai kā viņš snaikstījakaklu, redzēt Sātanu neredzēja. Taču gaudas laiku pa laikam atkārtojās.

Vēlu vakarā sabozies un nervozs pie Dīriķa uznāca Rubenis, atnesa ēdienu un sāka lamāties:— Prātiņ, nāc mājās, ko tu esi izstrādājis, palaidis mežā savu nezvēru vaļā dzīvu! Un vēl meloji

man, ka ar suni cauri, tā dēļ vairs nebūšot jāraizējas. Bet kas nu ir? Klāt viņš ir, velna kustoņa, ložņāapkārt pa krūmiem, pa grāvjiem un piedevām kauc vilkača balsī! Mēs ar sievu mēģinājām sasaukt,pielabināt, bet kas tev deva: kolīdz mēs soli uz viņa pusi, iekaucas kā aizdurts un mūk prom, kolīdzatgriežamies mājās, pēc brītiņa atkal klāt un purns vaļā līdz ausīm, blenž uz bēniņu logu un stabulē… Kurukatru mirkli kāds kaimiņš var sākt ausīties. Un kas tad būs?

— Beidz ņerkstēt! Saproties, es taču toreiz šāvu, bet nopūdelēju, aizbēga, pagāns, tikko sākutēmēt. Tas suns jau reiz ir šauts, tādu tik viegli vis uz grauda nepaņemsi. Un es domāju …

— Tītars domā. Ar tevi es garās penterēs vairs neielaižos — taisies, ka tiec … Runājām unspriedām abi ar sievu, bet cita padoma nezinām. Pārtiku sadosim līdzi, cik vari nest. Tev jāpazūd — un

vēl šonakt pat! Un, kamēr neesi pabāzis savu draņķi zem zemes, lai tu man vairs acīs nerādītos! Mēs arīesam cilvēki un gribam dzīvot! — Pēc šīs niknās izrunāšanās Rubenis aizgāja prom, Dīriķa iebildēsneklausīdamies.

Dīriķis drebēja no dusmām uz Sātanu, Rubeni, uz sevi pašu. Cauri un beigas ar visu — ar drošo unērto pajumti, atpūtu, veseļošanos … Rubenis izsviež viņu, Dīriķi, ārā salā un tumsā, izsviež kā.. . Un tikaitā riebekļa suņa un paša mīkstčaulības un neuzmanības dēļ.

i*Ārā tumsā nerimtīgi un izmisīgi gaudoja suns; šīs skaņas sadzirdot, Dīriķis nostenējās — ek, tiktu

tagad tam blandonim klāt, plikām rokām nožņaugtu …99Dīriķis piegāja pie loga, paskatījās: iepretī logam, otrpus takas, kas iemīdīta ap māju, kaut kas

melnēja pret sniega balsnējo vizmu. Pievilcies pavisam tuvu, maita! Pavērt drusku rūti, sviest… Pabēgstālāk, bet gaudos tāpat. Uzrunāt, apsaukt? Jāšaubās, ka tas līdzēs, un tādu saukāšanu var sadzirdēt kādsgarāmgājējs. Klau! Gaudo, nogalējamais, atkal gaudo! Jāpošas vien prom, ar Rubeni strīdēties nebijanozīmes; un Rubenim taču sava taisnība: suns, Dīriķa nelaime, varēja iegāzt un pazudināt tiklab viņaslēpējus, kā pašu bēgli.

Arā gaudoja suns, gaudoja gari, žēli, izmisīgi…Pēc pusnakts, apkrāvies ar smagu pārtikas nešļavu un nodievojies Rubenim, ka šoreiz

neatgriezīsies, kamēr Sātans vēl dzīvs, Dīriķis atkal devās ceļā; drīz pār viņa galvu sāka šņākuļot vējāmeža koki.

Sātana gaudas apklusa, Dīriķim sperot jau pirmos soļus Rubeņa pagalmā, bet, vai suns viņam sekojaarī mežā, Dīriķis netika gudrs. Vēja dēļ mežs bija trokšņu pilns, debesis piemākušās — ne lāgā dzirdēt, nesaredzēt, kas notika apkārt.

Dīriķis gāja uz savu bunkuru dumbrājā, citur nevarēja iet; ja Sātans sekos līdz bunkuram, kurpieradis dzīvot, tur Dīriķim izdosies visātrāk viņu atkal pielabināt un …

Rīta agrumā, nonācis bunkurā, Dīriķis iekūra krāsniņu; tādā kapa aukstumā iemigt nebija ko domāt.Viņš sēdēja krāsniņas priekšā, sildījās un cīnījās ar kārdinājumu atkorķēt vienu no atlikušajām kandžaspudelēm, bet nē, to nu nedrīkstēja atļauties. Viņam vajadzēja skaidras galvas un drošu roku. Ne lāses,kamēr nebūs ticis vaļā no Sātana, savas nelaimes …

Dīriķis salēcās vien, kad bunkura tuvumā iegaudojās suns. «Tātad klāt gan, na, pagaidi tu man, maita,otrreiz nepielaidīšu nevienu kļūdu!»

Dīriķis piecēlās, nošķēla gabalu no līdzatnestā speķa, pavēra bunkura durvis un pasauca:— Sē, Sātan, Sātan, sē!Bija saklausāmas tikai koku šalkas.Dīriķis sauca vēlreiz, bet, kad Sātans nerādījās, izsvieda speķi ārā, nobubinādams:— Gan aprīsi, un rij, rij vien, nav žēl, tagad tu dabūsi tik daudz, cik savu mūžu neesi dabūjis, es

neesmu es, ja tevi vēl nepielabināšu.Pēc saullēkta, izgājis ārā, Dīriķis redzēja, ka speķa gabals pazudis; Sātana pēdas sniegā. . . Bet pašu

Sātanu gan neredzēja. Dīriķis suni pāris reižu pasaukāja, bet pats neticēja, ka sasauks, vajadzēja bruņotiesar pacietību, bet tas nebija viegli: Dīriķis bažījās par kupenās iemītajām pēdām, kas palikušas pa ceļamuz bunkuru; jauns sniegs kā par spīti neuzsniga, pēdas neaizputināja.

Dīriķis neapgūlās, lai gan miegs mācās virsū; laiku pa laikam viņš izgāja ārā un sauca suni, līdzpēcpusdienā to tiešām ieraudzīja: Sātans stāvēja krūmos un neaizbēga, Dīriķi ieraudzījis, tikai izskatījāssasprindzis un tramīgs, lēcienam gatavs — aste atšauta, ausis pieglaustas, skatiens neuzticīgs.

— Muļķi, es tev nekā nedarīšu, esi rāms! — Dīriķis klusi sacīja un rādīja sunim tukšās rokas. —Redzi, muļķi, ieroča man nemaz nav klāt! — Viņš spēra soli uz suņa pusi.

Sātans vēl stāvēja turpat, bet spalva uz skausta sabozās, acis nikni iespīdējās, suns sāka drebēt no

purna līdz astes galam, it kā palikšana uz vietas maksātu briesmīgu piepūli, it kā viņu plēstu vai pušupilnīgi pretējas dziņas: vēlēšanās bēgt un vēlēšanās palikt… Kad Dīriķis paspēra vēl vienu soli, Sātanavirslūpa bez skaņas uzraucās augšup, nospīdēja draudīgi atvieztu zobu rinda, un suns pazuda krūmos.

— Riebeklis! — Dīriķis nosēcās un atgriezās bunkurā; tur viņš atgūlās uz lāvas un sāka gudrot, kātikt galā ar suni.

Beidzot viņš bija kaut ko izdomājis, apmierināts nosmīnēja un pašķielēja uz kandžas pudelēm; tāsspīguļoja lielas, vēderainas, vilinoši pilnas un tuvas, bet vēl starp tām un Dīriķi stāvēja suns, pārvērtiespar sava saimnieka lāstu un spīdzinātāju. Na, redzēsim, kurš kuru …

Nākošajā rītā Dīriķis rūpīgi veica dažus priekšdarbus, lai realizētu jauno nodomu; viņš novietojašaušanai sagatavoto automātu uz žagaru kaudzes aiz bunkura tā, lai suns, pat tuvumā pienācis, nevarētuieroci saskatīt.

Pēc tam Dīriķis, paņēmis līdzi gaļu un maizi, atkal izgāja ārā un sāka saukt Sātanu. Saukt un gaidītnācās ilgi, tik ilgi, ka gaidītājs pārsala, staigādams šurpu turpu gar žagaru kaudzi, pārsala un noskaitāsarvien vairāk.

— Sātan, Sātan… Elles izdzimums, nevelkas vis… Man būs te jānobeidzas badā, jāsapūstdzīvam viņa dēļ… Sātan, Sātan, Sā—ā—tan . ..

Virinādams muti saltajā gaisā, Dīriķis bija jau piesmacis, bet joprojām vēl mīņājās pie žagarukaudzes, it kā būtu ar neredzamu ķēdi pieķēdēts.

Sāka jau krēslot, kad Sātans kā melna ēna pavīdēja eglīšu smalcē; vispirms bija redzamas tikai viņakrūtis un galva ar Dīriķim stingi pievērstām acīm un saslietām ausīm.

— Suns, suns, labs suns. Sātan, še, ņem! — Dīriķis šļupstēja un pasvieda sunim gaļas kumosu pāržagaru kaudzi.

Sātans lēni, neuzticīgi pienāca gaļai klāt, tad, acīmredzot būdams izsalcis, pakampa to, ka zobinoklakstēja, aprija un sastinga atkal uz vietas.

Dīriķis stāvēja pie žagaru kaudzes; vajadzēja tikai pastiept roku un šaut, bet viņš gribēja, lai sunspanākas vēl tuvāk: otrreiz pūdelēt nedrīkstēja, citādi …

— Suns labs, labs, še tev vēl, še, ķer, še! — Dīriķis labināja un svieda Sātanam kumosu pēckumosa.

Kas ar velna kustoni notika: tuvāk viņš tomēr nenāca, gaļu arī vairs nekampa, ne purnu pie zemesnepiedūra, tikai blenza cilvēkā modri un ļauni, it kā lasītu viņa domas.

Dīriķis vilcinājās pastiept roku, sagrābt ieroci. Mirkļi ritēja, krēsla sabiezēja, tūliņ visam vajadzējaizšķirties — drīz vairs nevarēs redzēt. Jāšauj, lai nu kā, suns daudz tuvāk nekā iepriekš … «Jā, bet tāsmalce… eglītes. Nelāgi, maita, pagūs ielēkt smalcē, pazudīs … Atlikt?» Dīriķis domāja, pēkšņipārskaitās, pārvilka plaukstu pierei un acīm. «Ko es tūļājos?! Cilvēku dzīvības esmu apdzēsis acumirklī,.ceturtdaļmirklī, bet te . ..» Dīriķis sacirta zobus, zibenīgi sagrāba ieroci; mežā notarkšķēja automāta kārta,pajuka sakapāti eglīšu zari, sniegs un sūnas, iekaucās bēgošais suns. Dīriķis skrēja pa Sātana pēdām,vairs nekā nedomādams, skrēja un šāva, kamēr nebija izšauta pēdējā patrona; kad ierocis apklusa, šāvējsapstājās un izgrūda caur zobiem:

— Sātans, īsts sātans, prom viņš ir, un šoreiz es viņu vairs …Viņš brīdi stāvēja uz vietas elsodams, satracināts, gatavs kliegt neprātīgās dusmās, dauzīt galvu pret

koku stumbriem … Pēkšņa iedoma lika nomesties zemē, paskatīties. Tumši, sīki lāsumi — asinis…tomēr asinis. — Paldies dievam, ū… Trāpīts, tomēr trāpīts! Varbūt riebeklis pat ievainots nāvīgi un

jau beidzas nost! Noteikti — nāvīgi, noteikti — beidzas nost, paldies dievam …Viņš aizvilkās uz bunkuru, drusku atvēsis un atžilbis. Bunkurā bija tikpat auksts kā ārā; Dīriķis,

uzglūnēdams sunim, dienā nebija kurinājis krāsniņu.Viņš sanesa iekšā malku; tās likās par maz, un viņš nesa un nesa, svieda un krāva pagales kaudzē pie

krāsniņas.

Beidzot, kad pār malkas grēdu tikko varēja tikt krāsniņai klāt, Dīriķis to iekurināja, aptupās ugunspriekšā un sāka sildīt drebošās rokas.

— Dreb kā vecim, kā pēc kalnu gāšanas, tpū. Kāpēc? Amen, beigts un pagalam, ar to nelaimi cauri,āmen baznīcā! — Dīriķis murmināja, plaukstas sirdīgi berzēdams, atsildīdams un nomierinādamies.

Un tad … Nevar būt! Viņš pārklausījies … Nē, tomēr…Dīriķis uzlēca kājās, pastiepa kaklu un klausījās.Arā, naktī, gaudoja suns, gaudoja skaļāk un drausmīgāk nekā jebkad; gaudoja, nē — kauca; gari

stieptie, baigie kaucieni griezās ausīs, kaucējam vajadzēja būt tuvu, iztālēm skaņas nebūtu tik skaidrisaklausāmas.

Dīriķis norāva ausenīcu, klausījās un klausījās, domās minēdams: «Tepat, noteikti tepat, pie pašabunkura. Nosprāgt atvilcies … Nosprāgs … apklusīs …»

Kaucieni neapklusa, šķita, ka tie laužas vai no pašas elles rīkles, tajos klausoties, stinga asinis.Dīriķim likās: nežēlīga plauksta dzelžainā tvērienā sagrābusi viņu aiz pakauša, uzraudama matus stāvusgaisā. Viņš iestenējās, paklupdams pār malkas kaudzi, un, apdauzījis ceļgalus, metās pie automāta, kurubija nosviedis uz lāvas, uzlika tam jaunu disku; tad, turēdams ieroci šaušanas gatavībā, tuvojās durvīm —lēni, ieklausīdamies, it kā ar katru soli būtu jāpārvar milzu pretestība. Durvis Dīriķis atgrūda vaļā arautomāta stobru, ierāvās aiz stenderes.

Tumsa, dur kaut acī. Tumsa, meža šņākoņa un nevienas citas skaņas. Kā, viņš taču bija dzirdējisskaidri? Pirmīt durvis bija ciet, bet iekšā bungādiņas vai pušu plīsa no tuvajiem, mežonīgajiemkaucieniem. Viņam taču nespokojās, viņš nekļuva traks, nemurgoja? Ap viņu viss bija reāls, viņš visuapjauda, redzēja un dzirdēja; ja iekoda sev mēlē, iesāpējās. Nekādu murgu!

— Dullais, neķēmojies, ko tu te kverni! Velcies iekšā, izlaidīsi laukā pēdējo siltumu, vairāk nekā! —Dīriķis pats sevi izlamāja, aizvēra durvis atkal ciet, nolika ieroci, bet šoreiz pa ķērienam, uz malkas;piesvieda pagales dziestošajā ugunī; pieķēra sevi staipām kaklu un ieklausāmies; vēlreiz izlamājās unuzmeta acis kandžas pudelēm. Uz pudeļu sāniem gailēja dzeltensarkani uguns atspulgi, izskatījās, kaaizdegusies pati dzira, tā iezaigojās gan spēcīgāk, gan apdzisa.

Klau, atkal! Suņa kaucieni un gaudas vēl mežonīgāki un skan vēl tuvāk, it kā Sātans būtu piegrūdispurnu pie pašām bunkura durvīm un viņa vaimanas lauztos iekšā pa daudzajām plaisām.

Dīriķis apsviedās ar seju pret durvīm, nespēdams vairs apjēgt, kas te notiek, pilnīgi apdullis, vēlnekad nepiedzīvotu šausmu varā. Viņš mēģināja aizspiest ausis, bet arī tas nelīdzēja: kaucieni turpinājās… Tad Dīriķis vēlreiz saķēra ieroci, atgrūda durvis vaļā un tai pašā mirklī sāka šaut tumsā, zemutēmēdems, grozīdams automāta stobru puslokā • •,

Izšāva visas patronas un atvilka elpu. Apkārt bija kluss, pilnīgi kluss. Nekādu gaudu, tikai vējšreizēm ieklupa kokos.

Durvis aizcirtis, cilvēks vairs neatgriezās pie krāsns sildīties; viņš stāvēja, klausījās un gaidīja;beidzot sakustējās, pablenza uz automātu un atžilba. Nu gan viņš bija izdarījis pamatīgu nejēdzību,izšaudams tādu lērumu patronu … Bet ja nu otrādi, ja šaušana nemaz nebija nejēdzība? Varbūt viņam,šaujot «uz aklo», beidzot tomēr palaimējies ievainoto Sātanu galīgi nobeigt? Pašreiz taču vairs nebijasaklausāmi baigie kaucieni, uf …

Dīriķis sāka rosīties pa bunkuru: jāliekas gulēt, šī nakts, tikai šī vienīgā nakts vēl jāpavada tepat, rītviņš varēs atgriezties pie Rubeņa. Vispareizāk varbūt būtu ne mirkli ilgāk nekavēties bunkurā, uz kuru bijaiemītas pēdas, vajadzēja steigties tūlīt prom, taču pēc piedzīvotā Dīriķis šaubījās par saviem nerviem unspēkiem. Pirmo reizi mūžā iedomājoties vien, ka aukstumā un naktstumsā vajadzēs vienam pašam brist pakupenām, klimst pa šņācošā meža biezokņiem, Dīriķis juta, ka pār muguru pārskrien tirpas — tāpat kā reizsiena talkā, kad viņam aiz apkakles bija iekūleņojusi pele un skraidīja pa muguru, ar asiem nagiemķerdamās ādā, tik ilgi, kamēr viņš atzvēlās pret koku un peli nospieda… Nē, viņš neies, atpūtīsies,izgulēsies un dosies atceļā rīt no rīta …

Gaudas, kaucieni… tuvu, tuvu …— Atkal, dievs kungs žēlīgais, atkal! — Dīriķis iekunkstējās. Viņš vairs nesagrāba automātu, pat

nepakustējās, tikai stāvēja — apakšžoklis atkāries, mute vaļā, acis izvalbītas; nesamanīgais skatiens,maldīdamies apkārt pa bunkuru, pārslīdēja atspulgiem, kas zvēroja uz kandžas pudeļu sāniem. Dīriķispieklupa pudelēm, pakampa tuvāko, atrāva vaļā un dzēra, no mutes neatņemdams, kamēr tā bija tukša …Tad viņš ķērās pie otras, pēdējās . ..

Bija svētdienas rīts. Pa lielo mežu soļoja vilku mednieki. Kara gados neizšaudītie plēsoņasbiezokņos bija savairojušies, kļuvuši pavisam bezkaunīgi un pārdroši; ziemas naktīs tie veselām varzāmaizklīda līdz mežmalai, siroja apkārt pa klajumu, lodāja ap zemnieku mājām, mēģinādami ielauzties lopunovietnēs, saplosīdami sētās suņus un apdraudēdami arī atsevišķus cilvēkus, kuriem tumsā kāds ceļš zemkājām. Tam vajadzēja darīt galu; plašākas apkaimes mežziņi un mežsargi rūpīgi izstrādāja kopīgu medībuplānu.

Torīt mednieki bija sadalījušies vairākos pulciņos; mežsargi šīs grupas no dažādām pusēm veda uzizraudzīto medību iecirkni.

Mežsargs Dekšenieks, kurš soļoja pa priekšu savai mednieku grupai, kādā vietā pašķieba galvu unieklausījās: kaut kur mežā atskanēja gaudošana. To pašu dzirdēja arī citi mednieki, viņi neizpratnēsaskatījās un pārmija pa vārdam:

— Suns?— Varbūt pelēcis? Kur te suns . ..— Nē, vairāk pēc suņa …Dekšenieks vēl ieklausījās tālajās gaudās un pārlika: doties gaudošanas virzienā vai ne? Ja to

darītu, būtu jāmaina uzsāktais virziens … bet ja nu tomēr gaudotājs ir vilks?Brīdi vēlāk Dekšenieks un viņa mednieki mainīja virzienu. Necik tālu neaizgājis, mežsargs spēji

apstājās, noliecās un skatījās: sniegā skaidri varēja redzēt lielu ķetnu nospiedumus un asins traipus. Vaipēdas ieminis suns vai vilks, grūti uzminēt; ķetnas bija stigušas pārāk dziļi kupenās; vienīgi tas pilnīgiskaidrs, ka dzīvnieks ievainots: vietām viņš bija streipuļojis, pakritis, atkal slējies augšā un vilcies tālāk,pamezdams sniega baltumā lielākus asins plankumus.

Vīri izkārtojās ķēdē un izklaidus gāja uz priekšu, sekodami pēdām. Viņu priekšā vēl pāris reižuatkārtojās kaucieni.

Mednieki bija nonākuši līdz purvainai zemienei, te vairs neredzēja augstu koku, tikai pa zemaikroplu priedīšu audzei, retam kārklu puduram, bērziņam.

Dekšenieks zināja, ka vasarā šai vietā plešas neizbrienams staignājs, bet patlaban pa sniegu un leduvarēja iet tālāk samērā droši, jāuzmanās vienīgi no neaizsalušiem akačiem. Mežsargs gāja pirmais un jaupēc brītiņa atskatījās, māja medniekiem un kaut ko rādīja. Vīri pielika soli: viņu priekšā, brīžampavīdēdams starp priedītēm, brīžam starp tām pazuzdams, kumuroja tumšspalvains dzīvnieks. Suns, nevisvilks, pašreiz to jau varēja saskatīt pavisam skaidri. «Ievainots suns, bet kā viņš te atklīdis?» Dekšenieksdomāja. «Varbūt atvilcies uz biezokni nosprāgt? Dzīvnieki, juzdami galu tuvu klāt, reizēm aizbēgotnobeigties vientulībā . .. Tomēr savādi, pavisam savādi, kāpēc suns no mums bēg?»

Izgājuši augstākā vietā, mednieki izspraucās cauri eglīšu smalcei un pārsteigti ieraudzīja ne tikaisuņa, bet arī cilvēka pēdas, gluži svaigas, smagi un dziļi sniegā iemītas vīrieša zābaku pēdas.. . Nomīņātslaukums, žagaru kaudze … un tur, kadiķos, ieeja … ieeja bunkurā . . .

Pie žagaru kaudzes bija sniegā saļimis suns; viņam laikam aptrūcis spēka vilkties tālāk. Dzīvnieksbija atspēries uz priekšķepām, pūlējas noturēt taisni smago galvu, atvieza zobus un lāgiem ierūcāsbezspēcīgā niknumā, lai gan cilvēki viņam vairs nepievērsa uzmanību.

Vīri, saprazdamies bez vārda, pārkārtojās un ielenca bunkuru. Dekšenieks, veterinārārsts Sliede unapriņķa prokurora palīgs, bijušie frontinieki, uzmanīgi sperdami soļus, tuvojās kadiķiem. Jā, te bijasaredzamas bunkura durvis. Piegājuši tām pilnīgi klāt un ieklausījušies, vīri pārsteigti saskatījās: bunkurā

noteikti atradās cilvēki, bet tie laikam gulēja ciešā miegā — varēja skaidri dzirdēt skaļus krācienus ungārdzienus.

Dekšenieks piesardzīgi pavilka bunkura durvis, tās viegli padevās un pavērās; mežsargam sejāiesitās spēcīga kandžas dvaka, biezs tvans …

Dīriķi sagūstīja bez cīņas; viņš atjēdzās vienīgi tad, kad bija jau uzrauts sēdus; rokas atlauztas uzmuguras un tām apmesta siksna, kuru patlaban savilka un sasēja ciešā mezglā. Sliede un vēl kādsmednieks notverto bandītu bija pazinuši ar pirmo acu uz metienu.

Ievainoto Sātanu vīri aizveda līdzi, kaut gan tas nenācās viegli. Lai suns kādu nesakostu, vajadzējaviņam uzmest virsū Dīriķa segu un, tajā savīstītu, aizstiept līdz mežā atstātajām ragavām, ar kurāmmednieki bija atbraukuši.

Sātanu pievāca veterinārārsts Sliede, liels dzīvnieku draugs. Sātans palika dzīvs; Sliedem izdevāsšāvienu brūces sadziedināt un suni apkopt, lai gan tas prasīja daudz grūtību un pacietības, turklāt ārstapūles netika atalgotas ne ar niecīgāko pateicību. Suns neatzina un nelaida tuvumā nevienu cilvēku, arīārstu ne.

Pagalmā, iepretī savas istabas logam, Sliede Sātanam bija uzcēlis aploku, ko iejoza augsts žogs.Viņš par suni rūpējās kā prazdams, labi baroja un brīvajos brīžos bieži vien kavējās pie aploka,

dzīvnieku pār sētu klusā balsī uzrunādams un labinādams.Sātans ārstu vēroja notālēm, gulēdams zemē aploka stūrī. Suns izskatījās modrs, bet pilnīgi rāms,

taču tas bija šķietams rāmums: tikko Sliede mēģināja pavērt aploka vārtiņus, lai ieietu iekšā, Sātanspietrūkās kājās un ierūkdamies metās pie vārtiņiem, nepārprotami grasīdamies savam glābējam uzbrukt.

Suns neuzticējās nevienam cilvēkam un šķita, ka neuzticēsies vairs nekad.

SLIEKSNIS

Todien mani bija pārņēmusi dīvaina, nemierīga noskaņa. Dīvaina tāpēc, ka šo manu iekšējo stāvokliir grūti attēlot un ārēji nekas sevišķs nebija noticis. Viss bija kā parasti, un tomēr es jutos kaut kā dīvainiun nenoteikti. Visvairāk mani mulsināja tas, ka nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis. Manunoskaņu radīja daudzi komponenti. Tāds komponents — šķiet, pats spēcīgākais — bija vēlēšanās iet,steigties, it kā es kaut ko varētu nokavēt, palaist garām, pazaudēt. No otras puses, mani pārņēma neziņa unneizpratne, kurp un kāpēc steigties, neizlemtība, vai vispār vajadzēja kaut ko darīt, jo ko tad es varējupalaist garām vai nokavēt, nekas taču nebija noticis, neviens mani negaidīja…

Es staigāju pa māju, cenzdamies sevi izprast, tad atkal bezdomīgi ieklausījos plosīgā vēja spindzoņāaiz verandas loga, vīnogulāju nokaltušo lapu čabēšanā un kāda vaļīga dēļa klaboņā uz bēniņiem virsmanas galvas. Tad piegāju pie loga un lūkojos uz kalniem. Sjur Ju-kajas smailā virsotne slējās draudīgimelna un izskatījās kā degunradža ilknis. Tūdaļ gan tā mainīja savu izskatu, jo mākoņu ēna, kas bija toapsegusi, aizslīdēja, stāvā krauja pārlija ar oranžu gaismu un kļuva bāli zeltaina.

Paņēmu grāmatu un mēģināju lasīt, bet biju pārāk izklaidīgs, lai kaut ko saprastu. Dīvainais nemiersmani nepameta, gluži otrādi, tas kļuva arvien mokošāks. Vistuvāk manu sajūtu varētu raksturot brīdispirms negaisa — mana dvēsele, tāpat kā atmosfēras slāņi, bija piesātinājusies ar kādu dīvainu elektrību,spriegumu, kas prasījās izlādēties. Nevarēdams vairs dēties uz vietas, nolēmu aiziet izpeldēties,atsvaidzināties, varbūt vainīgs bija mežonīgais karstums — termometrs pat ēnā pie manas verandas sienasrādīja +37°C,

B — 226H

Paņēmu pleznas, masku, elpojamo cauruli un izgāju uz ielas. Te svelme bija vēl nežēlīgāka, šķita, kasaules stari iziet cauri ādai un miesai, karsē kaulus un kaulu smadzenes sāk vārīties. Nesapratu, pa kurulaiku bija norimis vējš, tikai pēkšņi atskārtu, ka nebija jūtama ne mazākā pūsmiņa; ne gaisā, ne uz zemesnekas nekustējās. Viss bija sastindzis, apklusis, bezkrāsains, pat šis svelonis likās smags un nekustīgs, toatdzīvināja vienīgi sakaltušu mālu un vīstošu vērmeļu smarža. Nedzirdēja dziedam neviena putna;apklusušas bija pat dienas cikādes, kuras šajā gadalaikā nepārtraukti griež ausīs savu uzmācīgo, sauso unvienmuļo čirkstoņu.

Es lēni gāju, pareizāk sakot, tikko kustējos pa putekļaino, tukšo ielu uz jūras pusi. Truli raudzījosapkārt, un mani nepārņēma nekādas jūtas, kad skatiens slīdēja pāri miglainajā dūmakā gaistošajiemkalniem, sastingušām, pelēkzilām debesīm, noputējušām, karstumā sačervelējušām akāciju lapām …

No kādas mājas iznāca cilvēks platu salmu cepuri galvā, bez krekla, ģērbies tikai īsās biksēs. Tasbija mākslinieks dekorators, kuru labi pazinu. Vulgārs tips. Taču savus paziņas mēs ne vienmērizvēlamies paši. Dažkārt tos mūsu mājās ieved draugi, radi vai pat sieva. Un šis noformētājs jau nebijaļaunāks par daudziem citiem. Frivolitātē, pašpārliecinātībā, uzpūtībā un tā tālāk.

Viņš mani uzrunāja:— Sveiks! Ir nu gan sutoņa… Šitādā laiciņā pat pie meitenēm negribas.Jutu, ka mani pārņem niknums. Kad nekā neatbildēju, mans paziņa turpināja:— Ko tu velcies kā uz bērēm?Nezin kāpēc man gribējās viņam kraut — manam paziņam, kurš nebija ļaunāks par citiem. Bet.šis trulenis pašpārliecināti turpināja, kā jau visu, ko viņš darīja:— Nāc ēnā! Es tev pastāstīšu pēdējo anekdoti — par zaķīti un ziloneni? Neesi dzirdējis?Skatījos viņa apaļajā sviedriem noplūdušajā sejā, blisinošajās acīs, kas vērās manī laipnā muļķībā,

un valdījos, lai, pēkšņa impulsa dzīts, nepārkāptu kriminālkodeksu, — viņa žoklis atradās tik kārdinošituvu un bija plats, pamatīgs un labi noskūts. Ar pūlēm novērsu acis no šā žokļa un aizsmacis noņurdēju:

— Aizbāzies!— Kāda muša tev iekodusi?Spēru soli uz priekšu. Es viņu laikam būtu notriecis zemē, ja viņš neatsprāgtu sāņus. Varbūt mans

paziņa domāja, ka mani ķēris saules dūriens. Nezinu, vienalga. Es gāju prom.Akmeņainais liedags bija pilns laiskiem ļaudīm. Vairākums gulšņāja zem nojumēm vai uz pašu

izstieptiem palagiem. Vieni spēlēja kingu, otri «zolēja», trešie kaut ko lasīja, cenzdamies neklausītiesdziedošajos, runājošajos un ķērcošajos tranzistoros. Raiba, apnicīga, daudzbalsīga drūzma. Skaļškoķetējošs pārītis ielīda jūrā peldēties, pēc tam atkal izvilkās akmeņainajā krastā un turpināja zvilnēt.Pretīgi… Kāpēc manī uzviļņoja šādas negatīvas emocijas? Tā ar mani notika pirmo reizi. Nezin kāpēckļuva skumji.

8*Uzmeklēju klusāku, vientuļāku vietu, apsēdos uz sasiluša akmens un, lai nebūtu jāskatās uz

slinkajām, treknajām miesām, sāku raudzīties uz vizuļojošo Hameleona ragu viņpus līča. Patlaban tas bijadzeltenīgi lāsumains, ar dažām tumšākām svītrām un atgādināja dīvainu zebru, kas iebridusi jūrāpadzerties. Hameleona rags — viens no eksotiskākajiem dabas veidojumiem, kādu esmu redzē-

11.5jis. Tas ir šaurs un augsts maīkalnes turpinājums, kas tālu iestiepies jūrā. Vakaros tā virsotnē deg

bākas uguns, bet dienā tas maina savas krāsas vai katru stundu. Rītos Hameleons gluži melns iznirst nojūras, pamazām kļūdams gaišāks austošās saules staros, drīz zilgans, mēļš un rožains; ap dienas vidudominē zeltainie, dzeltenie vai bēšie toņi; ap launaga laiku tas kļūst strīpains un lāsumains kā patlaban,bet pret vakaru būs pelēks un liksies krokains kā ziloņa āda vai kļūs brūni sarkanīgs, ja gaidāms spējšpērkona negaiss…

Jūra bija ārkārtīgi mierīga, klusa, arī sastingusi — kā viss šajā dienā. Tās spilgtais zilums izbālēja

tālāk no krasta, kļūdams zaļgans, pelēcīgs un izgaisdams bālganā dūmakā. Pie nespodrā apvāršņaneredzēja neviena kuģa, ne laivas. Bet man šis tālums tāpēc likās vēl jo noslēpumaināks, pievilcīgāks,aicinošāks…

Līča otrajā pusē slējās melna kalnu grēda. Tā šobrīd likās drūma, nepievilcīga un vienmuļa; toatdzīvināja tikai robainās virsotnes. Līča galā, kur kalnu grēda ietiecās vistālāk jūrā, no ūdens kāspīdīgas roņu muguras ārā rēgojās vienīgi nogludinātas zemūdens klinšu galotnes. Esmu bieži turppeldējis, lai pie zemūdens klinšu sāniem zvejotu mīdi jas vai arī tāpat laiskumā gulētu uz glumajiem, viļņunoslīpētajiem akmeņiem. Taču patlaban man nepatika skatīties uz melnajām radzēm, mani vilktin vilkagaistošā, mānīgā dūmaka viņpus līča, šķita, ka tur — aiz šās dūmakas, aiz šās mānīgās, noslēpumaināssienas sākas cita pasaule, kaut kāda dīvaina, vilinoša tāle. Esmu šo līci pētījis uz kartēm, īries turp laivāun labi zinu, ka tālāk aiz sēkļiem sākas atklātā jūra, taču šoreiz noticēju vilinājumam, aizmirsu laivu,kartes un visu, ko zinu, — vārdu sakot, es piecēlos, uzliku peldmasku un pleznas, ielaidos Siltajā ūdeni unsaku peldēt. Uzreiz kļuva labi, viegli un smagā, mokošā sajūta izgaisa, kā nebijusi.

Sākumā ūdens bija blāvs, necaurspīdīgs, redzamība slikta, pretī peldēja sīki gruži un duļķes, kurganījās stavridu mazuļu bars. Tālāk ūdens kļuva skaidrāks, saskatīju jūras dibenu. Piekrastes zemūdensjosla bija akmeņaina, lielie klinšu bluķi apauguši ar brūnganām jūras zālēm un mīdiju kolonijām. Tālākstarp akmeņiem pavīdēja smiltis, kļuva dziļāks. Vēl pēc dažām minūtēm viss jūras dibens bija smilšains,ūdens dzidrs, caurspīdīgs. Te vairs neredzēja nevienas zivs, ne gliemeža. Vēl pēc brīža priekšā pamanījukaut ko tumšu un lielu, kas ieslīpi tiecās dziļumā, un sapratu, ka esmu piepeldējis kefaļu tīkliem. Tie vēlatradās samērā tuvu krastam, un man nebija ne mazākās vēlēšanās tiem peldēt klāt. Mainīju virzienu,uzņemot kursu uz lielajiem sēkļiem.

Vienmēr biju lolojis cerības turp aizpeldēt. Jā, tieši aizpeldēt, nevis aizirties laivā. Kas bija šīvēlēšanās — uzdrīkstēties atrasties tālu prom no krasta bez laivas, bez peldvestes? Man vienalga, kā tonosauc citi — par neprātu, muļķīgu iedomu, par savas dzīvības pakļaušanu briesmām… Vienmēr to esmuvēlējies un… baidījies. Bet šodien es uzdrīkstējos. Tā ir bezgalīga laime — uzdrīkstēties, nerēķinoties,kas būs pēc tam. Protams, peldēdams prom no krasta, es par to nedomāju, es tikai to izjutu, mani it kā bijapārņēmusi mežonīga līksme, un es tai ļāvos, kā dzīvespriekam ļaujas visas dzīvās radības zem saules,izņemot cilvēku, jo vienīgi cilvēks apdomā, sver un paredz, kas būs pēc tam. Domāt un paredzētneapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīgi, ar to mēs esam lieli un atšķiramies no pārējās radības, taču man liekas,ka dažkārt tieši domāšana, pārlieka apsvēršana un rēķināšana cilvēku padara ari gļēvu, bailīgu unmazdūšīgu, tādēļ mēs bieži vien vairs nedarām neko… Es neapsvēru un neparedzēju, un prieks un līksmetādēļ bija pilnīgi, jo varēju peldēt brīvi, ne ar ko nerēķinoties.

Kļuva dziļāks. Ūdens vairs nebija tik silts kā piekrastē un atsvaidzināja. Ieturēju virzienu pēc sīkovilnīšu ņirbošajiem atspulgiem un ēnām uz jūras dibena dzeltenajām smiltīm; ēnu lāsumi plūda man visulaiku pa kreisi, un to lēno plūdumu noteica vēja virziens, tikko jaušamā brīze. Vietām dziļumā pavīdējaspoža sudrabota gliemežnīca, brūngans rapans vai aizpeldēja pa retai zivij. Arvien vēl kļuva dziļāks.Ūdens bija tik dzidrs, ka to tikpat kā nemanīja, šķita, ka slīdu augstu virs dzeltenīgajām smiltīm, kurastālāk no krasta pārklājās ar tādu kā pelēcīgu plēvi.

Tālāk jūras dibens kļuva akmeņaināks un kāpa uz augšu. Tas nozīmēja, ka tuvojos sēkļiem, aizkuriem sākas atklātā jūra… Parādījās lēni līgojošas jūras zāles. Te bija vairāk zivju. Aizpeldējapelamīdas. Starp divām smiltīs iegrimušām radzēm laiski un majestātiski aizslīdēja kefales ar varenu unacīmredzot gudru vadoni priekšgalā. Tas ir rets skats — vērot vadoņa mierpilno un neatkarīgo gaitu, kadviņam seko kefaļu bars, pilnīgi pakļaudamies un uzticēdamies sava vadoņa izvēlētajam ceļam. Zvejniekipat stāsta, ka vecas, piedzīvojušas kefales saprotot, kas tas ir — tīkli, un mēdzot tos apiet vai bieži vienizvedot baru pa visšaurākajām spraugām starp tīkliem…

Peldēju tālāk, kļuva tik viegli, ka gribējās ienirt dzīlē, lai sajustu, kā saspiež ūdens smagums. Un esieniru. Nezinu, cik — seši, astoņi, desmit metru. Kad sāka trūkt elpas, peldēju augšā, iekampu gaisu,

sakārtoju nedaudz sašķiebušos masku un ieniru atkal, slīdēju gar jūras dibenu, skardams retās zāles,sagrābdams plaukstās smalkās smiltis un tās izkaisīdams caur pirkstiem, mezdams lokus ap klinšu bluķiemun akmeņiem. Beidzot apgriezos uz muguras un nekustīgi ļāvu ūdenim sevi celt augšup. Atguvis elpu, esniru atkal un atkal. Dažreiz no visa spēka sakūlu ūdeni putās un raudzījos, kā balti, sudrabaini unvaravīkšņaini burbuļi uzpeld līdz ūdens virsmai, uz brīdi sastingst kā mazi, daudzkrāsaini baloniņi, tadpārsprāgst un izgaist.

Vispār peldu gausi un neveikli, taču šajā reizē šķita pazudis parastais zemes smagnējums, jutosbrīvs, viegls un atraisīts, itin kā būtu nokļuvis savā patiesajā dabas elementā, itin kā būtu šā elementaradīta sastāvdaļa. Var jau būt, ka tur ir arī sava daļa patiesības, jo visa dzīvā esība taču kādreiz iznākusino ūdens, un pilnīgi iespējams, ka mēs kaut kur sevī glabājam neskaidras atmiņas par šiem tālajiemlaikiem — līdzīgi Zemei, kas savos iežos, slāņos, nogulumos glabā jaunības — tālās pagātnesnoslēpumus. Arī bērnības atmiņas bieži vien ir neskaidras, taču dažreiz tās pēkšņi uzplaiksni tik spilgti, itkā viss būtu noticis nupat. Varbūt manī tobrīd pēkšņi bija pamodušās neskaidras atmiņas par tiem tālajiemlaikiem? Varbūt tādējādi var izskaidrot neizprotamo spēku, ar kādu mēs tiekam vilkti pie ūdeņiem — tad,kad iemīlam jūras un okeānus, kļūstam par jūrniekiem vai kad mūs pārņem neskaidrs nemiers, ilgas, stāvotjūras krastā un raugoties šai varenajā stihijā. Varbūt šādos brīžos mēs neapzināti jūtam sevī runājamtāltālo senču balsis, jūtam, ka esam atgriezušies pie sava pirmsākuma, savas pirmās dzimtenes, kura tomērmums vienmēr paliks zudusi?… Nezinu. Tobrīd es par to nedomāju. Es ļāvos vienīgi savām izjūtām undarīju, ko man pateica priekšā no zemapziņas dzīlēm nākošie impulsi un instinkts. Es ļāvos pirmatnējampriekam — to laikam var saukt arī par savas esības prieku.

Varbūt jau biju noguris, varbūt apreibis, kad, ieniris dziļumā, ieraudzīju garu, strauji slīdošu ēnu.Tās kustībās, formā un izmanībā bija kas plēsīgs… Haizivs! Jā, tā bija haizivs. Lai gan labi zināju, kašejienes haizivis nav cilvēkiem bīstamas, es tomēr sabijos un vairs neizlaidu šaudīgi slīdošo ķermeni nosava redzes loka. Tas bija milzīgs savas sugas eksemplārs, un izskats tam bija ļauns. Haizivs bija savusdivus metrus gara. Tūdaļ gan centos sev ieskaidrot, ka ūdenī visi priekšmeti it kā kļūst lielāki, ka tas iroptisks māns un patiesībā šis plēsoņa ir krietni mazāks.

Haizivs laikam juta manas izbailes, jo tā riņķoja ap mani tik tuvu, ka likās — es tai tūdaļ varēšuiespert ar pleznu. Kaut vismaz tai nebūtu bijis tik ļauns un plēsīgs izskats! Pēkšņi haizivs izdarīja straujuvēzienu ar asti un aizpeldēja dziļumā; es tūdaļ sāku steidzīgi irties uz pretējo pusi. Nezin kāpēc nevarējusaskatīt ūdens virsmu, lai gan apkārt pletās spožs, žilbinošs dzidrums. Sāka trūkt elpas. Galvā jutupieaugošu spiedienu. Un kas bija tā slīpā, zeltainā plakne, kurai es tuvojos? Jūras dibens? Ar šausmāmsapratu, ka tā bija patiesība. Pievērsis visu uzmanību haizivij, biju aizmirsis orientēties un ieniris pārākdziļi. Zināju, ka šādās situācijās pats svarīgākais ir saglabāt mieru un rīkoties. Bet, pirms paguvu ieņemtvertikālu stāvokli, jau jutu, ka neglābjami trūkst elpas un sirds sāpīgi saraujas. Ar atlikušajiem spēkiemcentos tikt uz augšu, taču ūdens virsma vēl nebija pat ieraugāma, tikai kā tāds blāvs gaišums zalgoja kautkur virs galvas. Šķita, ka iznirstu ārkārtīgi gausi. Sasniedzu tādu stāvokli, ka gribējās noraut masku.

Sakodu žokļus tā, ka likās — pārkodīšu elpojamās caurules gumijas uzgali. Krūtis plēsa pušukrampjainas, konvulsīvas kustības pēc gaisa. Kļuva tumšs, izsīka pēdējie spēki; to pietika vienīgi vēlpāris mirkļiem…

Tajā brīdī, kad norāvu masku, es izniru. Pirmais elpas vilciens mani apdullināja, es it kā zaudējuapziņu — vismaz daļēji, jo nekā neredzēju, nedzirdēju, vienīgi gārdzoši, mokoši riju gaisu, šķita, nekadman vairs nepietiks dzīvinošā skābekļa. Atslābums pēc milzīgā sasprindzinājuma bija tik liels, ka likās —tūdaļ zaudēšu samaņu. Ar grūtībām uzliku masku, un tad muskuļi atslāba pilnīgi. Kad atkal apjēdzu, kuresmu un kas notiek, stāvēju, vertikāli iegrimis ūdenī, un turpināju smagi elpot. Nebiju nogrimis tikai tādēļ,ka maskā bija gaiss un elpojamā caurule pietiekami gara — tās gals visu laiku atradās nedaudz virs ūdenslīmeņa. Ja jūra būtu nemierīga, pirmais vilnis pielietu cauruli un es aizrītos un noslīktu.

Kad atguvu sajēgu, pirmā spēcīgākā sajūta bija drausmīgs vājums: ķermenis smeldza un dīvaini

kniesa, pakausī it kā dūrās gara, neasa adata… Ar piepūli pakustināju kājas, ieņēmu horizontālu stāvokli,sāku lēnām peldēt. Taču niecīgākā piepūle drīz nogurdināja, un mani pārņēma jauns pilnīga atslābumavilnis. Sirds smagi, reti un sāpīgi dunēja krūtīs un atbalsojās ausīs. Vajadzēja atpūsties, bet atpūstiesneizdevās, dīvainie atslābuma viļņi mani atkal un atkal nokausēja.

Pamazām tomēr kļuva vieglāk. Ja vēl pārietu reiboņa sajūta un sāpes pakausī, no kā acu priekšāņirbēja krāsaini un melni loki, varētu sākt peldēt uz malu. Es apskatījos: krasta nebija. Tas nevarēja būt!Un tomēr… uz visām pusēm tikai zems un dūmakains apvārsnis, nespodra, blāva gaisma kā pirms negaisa.Saule? Nebija arī saules. Melnas un pelēkas debesis pār mani. Jūras virsma kā sasalis spogulis, kurš tikaituvumā notrīsēja no manām vārgajām kustībām. Sāku aprēķināt: vakars vēl nevarēja būt. Vai mani būtuaiznesusi spēcīga straume? Ari ne. Jo tādu spēcīgu straumju te nav, kas īsā laikā varētu cilvēku ieraut tiktālu jūrā, ka pat krastu vairs nesaredz. Vai cēlās migla? Migla… kas paslēpa krastu? Tuvojās negaiss?Vakars? … Ja nejustos tik draņķīgi, es tagad peldētu, lai gan nezināju, uz kuru pusi. Bet varbūt maskaaizsvīdusi? Es to spēji atstūmu uz pieres… Nē! Krasts tāpēc nekļuva saskatāms. Tikai mieru! Mieru!Saberzēju ar plaukstu sirds apvidu un kreisos sānus, kas bija sāpīgi savilkti, šķita, ka smeldz pat āda.Uzliku atkal masku, jo tā bija vieglāk peldēt. Taču… kur lai peld, ja nav krasta? Pasaule bija dīvainiizgaisusi, saslēgusies šaurā lokā ap mani un manī pašā; šķita — bez manis un izgaistošā ūdens klajumavairāk nekā nav.

Mēģināju atcerēties mājas, pēdējos notikumus savā dzīvē, grāmatas, kādas esmu lasījis. Tas izdevāstikai ar pūlēm, viss likās tāls un nenozīmīgs, kā neskaidrā sapnī redzēts. Sapratu, ka ar mani nav labi. Nošās domas iesmeldzās pakrūtē. Lai cilvēks cīnītos par savu dzīvību, ir jājūt bailes no nāves, jāalkstdzīvot. Bet man viss izlikās nereāls. Arī nāve. Jā, ar mani noteikti nebija labi. Nav normāli, ja cilvēksnebaidās no riskantām, bīstamām situācijām, nicina nāvi. Tas nozīmē, ka dzīvības instinkts snauž, kļuvisnejūtīgs … Un tajā pašā brīdī dzīvība tiek pakļauta briesmām, iznīcībai. Ar prātu es to it kā sapratu, betes to neizjutu.

Ik pa brīdim paraudzījos apkārt. Likās, apvārsnis tuvojas, savelkas ap mani šaurā, mānīgā, gaistošālokā. Uznāca pilnīga vienaldzība, sāpes pakausī kļuva trulākas, pārņēma visu galvu un spieda kā milzīgāsknaiblēs. Uzmācās snaudiens. Es visu laiku centos lēni peldēt — vienkārši tāpat, lai noturētos uz ūdens.Tagad jutu, ka, uzmācoties snaudienam, reizēm pārstāju kustināt kājas, iegrimstu tādā kā nemaņā, saldānebūtībā, no kuras man nebija bail.

Cik ilgi tā turpinājās, es nezinu. Tikai kādā brīdi atkal konstatēju, ka stāvu ūdenī, vertikāli iegrimislīdz kaklam, un smagi elpoju, mani spiež ūdens un ir grūti un mokoši tā stāvēt. Saņēmos un sāku peldēt,cīnīdamies starp miegu un nomodu. Kādā brīdī šķita, ka es tā peldu jau veselu mūžību un tas nekadnebeigsies. Tomēr man izdevās izrauties no apātijas. Es laikam biju stipri pārpūlējies un noguris,pietiekami nedarbojās asinsriņķošana.

Pavīdēja jūras dibens. Es to biju pilnīgi aizmirsis, jo tas nebija saskatāms. Tagad tas parādījās —sākumā neskaidrs, gaistošs, pēc tam kļuva zeltains, iznira jūras augiem pārklāti akmeņi… Paga, paga… Šīlielā, sašķiebusies klints? Vai biju jau to kādreiz redzējis? Tik pazīstama… Vai uz tās kādreiz netupējamilzīgs vientuļš krabis? Nu kā tad! Bet tad taču krasts nav tālu, tam jābūt redzamam! Pacēlu galvu. Krastanebija … Dīvaini.

Mēģināju atcerēties, kā pirmīt piepeldēju klintij, kad ieraudzīju krabi. Liekas, no kreisās puses…Šķiet, no tās. Jā. Noteikti no tās! Klints bija sašķiebusies uz labo pusi. Tātad… tagad man jāpeld pa kreisi— tā visātrāk es tuvošos krastam…

Un tur jau tas bija — pelēcīgi sarkanīga svītra… Un tie mazie, kustīgie punkti… Vai tie nebijacilvēki? Un tur, šķiet, spīdēja saule. Saule? Ap mani taču bija migla. Dīvaini.

Sāku steigties un tūdaļ noguru. Migla sabiezēja, un krasts atkal aizvilkās ar pelēcīgu autu, cilvēki,kustīgie punkti, izgaisa. Un tad es sapratu: nekādas miglas nav. Pareizāk sakot, migla bija manī.Saberzēju atkal krūtis, kaklu, centos elpot dziļi un mierīgi. Krasts parādījās. Tagad kļuva baigi. Sapratu,

ka esmu atradies aiz robežas, aiz sliekšņa un šī migla slēpusi manam skatienam pasauli, no kuras te bijuieradies. Kāds baigs klusums! Tur nav ne skaņu, ne formu, ne krāsu — nekā. Tikai šī bezkrāsainā, visuaptverošā migla . . .

Nezinu, cik ilgi tā cīnījos, atrazdamies pusnemaņā, cenzdamies nezaudēt virzienu.Beidzot migla mani atlaida. Un tūdaļ redzēju, ka krasts ir pavisam tuvu, ir saule, var sadzirdēt ļaužu

balsis, atšķirt peldētāju krāsainās cepurītes. No redzētā vēlreiz apreiba galva, iesāpējās acis, bet miglavairs neuzplūda. Lēni tuvojos krastam.

Izvilkos malā. Jutu sevi svina smagu, un zeme zem kājām šķita lēnām griežamies. Nokritu uzkarstajiem akmeņiem un ilgi cīnījos ar sīkiem, sāpīgiem drebuļiem, kamēr beidzot tos pārvarēju.

Kur tagad manas šārīta nīgrās izjūtas? To nebija. Es vēl nevarēju pilnībā novērtēt to, ka esmuizglābies, jo pārāk daudz no manis bija prasījis slieksnis, kuru vieglprātīgi tiku pārkāpis. Es vēl gulēju uzakmeņiem un klausījos ļaužu balsīs, tranzistoru melodijas un liegajā ūdens plenkošanā gar krastaakmeņiem, un sajutu atgriežamies prieku — prieku par visu, kas atrodas zem saules.

Piecēlos. Sameklēju savas drēbes. Gāju mājās. Lēnām, ar piepūli. Pēdējo stundu notikumi no manisbija izsmēluši visus spēkus.

Putekļainajā ielā bija daudz ļaužu, apkārt klīda suņi un vistas, bija sākušas čirkstināt dienas cikādes,un koku ēnā iedziedājās putni, vīstošā zāļu un vērmeļu smarža bija kļuvusi spēcīgāka … 1970

SIEVA

Ciemu sauc par Visu Vēju ciemu, un trāpīgāk to nevarētu iedēvēt: vējš ir pirmais, ar ko šeit tiecies,no rīta atvērdams logus un durvis, vējš ir pēdējais, kas uz atvadām sajauc tev matus, kad vakarā logus undurvis aizdari ciet.

Spēcīgi, neganti vēji pār ciemu brāzmo visos gadalaikos. Bieži tie maina virzienu, reizumis patvairākkārt dienā, neaprēķināmi un patvaļīgi savās gaitās. Pie tam vēji tā svaidās starp Melno jūru unkalnu klintājiem, ka tu, pagalmā stāvēdams, netiec gudrs, kurš no četriem mākoņu trenkātājiem patlabanticis pie vārda.

Visvieglāk vējus atšķirt pēc smaržām. Dienvidu vējš pūš uz ciemu tieši no jūras, tam arvien sāļoūdeņu un aļģu smarža. Ziemelis atjoņo no stepēm, kas plešas aiz ciema, un tā vēsajā elpā jaušams ganvērmeļu sūrums, gan pļavu ziedu saldums. Austrenis, kas trauc šurp pār nolaideno māla nokalnu mugurāmciema saullēkta pusē, triec sev pa priekšu balsnējus māla putekļu mākuļus un pakalnu nolaidenajāsnogāzēs iekopto tabakas plantāciju stipro dvaku. Rietenis, savā gaitā uz ciemu spiests pārlēktneskaitāmām kalnāju klinšu korēm, pa ceļam arvien paķer līdzi vilkābeļu, mežrožu un kalnu kadiķureibinošās smaržas.

Visu Vēju ciems… Esmu dzirdējis valodas, ka ciema nosaukumu gribot mainīt, bet man šīs valodasnetīk. Vecos pārdēvējot vai jauniem ciemiem dodot vārdus, to cilvēku iztēle, kuriem šai lietā teikšana,nezin kāpēc nesniedzas tālāk par nosaukumiem «Bagātais», «Priecīgais», «Auglīgais» un tamlīdzīgi.Naivi vizuļojoši, ārišķīgi nosaukumi.

Gadu gaitā piejūras ciems sadalījies divās daļās jeb galos, kā šeit saka, — vecajā un jaunajā galā.Vecajā galā tikai divas ieliņas, pareizāk būtu sacīt, divas krietni iemītas takas. Tās vijas līču ločuCaur kalnu grēdas apakšējo klinšu atradžu jūkli, stīdz augšup un lejup pāri milzīgu akmens bluķu

krautnēm. Abpus grumbuļainajām takām dārzu kuplumā — pārdesmit kleķa mājeļu. Lai gan saskaņā aršejieniešu parašu vecie mājokļi ik pavasari tiek nobalsināti, tie nevar noslēpt, ka ienākuši mūsugadsimtenī no pagājušā: jumti ielāpu ielāpos, skursteņi apdrupuši, logi un durvis tikko turas virās. Šauriepagalmi izlikti ar akmens plātnēm, kuras saulē spīguļo kā stikls, tik gludenas tās gadu ritumā noslīpējušivairāku paaudžu soļi. Pagalmiņus un dārzus ietver zemi žogi. Zogu akmeņus šeit satur kopā pelēkais mālsun plaisās saspraukušos vīteņaugu saknes un dzieti. Jāapbrīno prasme, ar kādu žoga akmeņu šķautnes tāpielāgotas cita citai, ka žogi tik ilgi nesabrūk, neraugoties uz to, ka māla java salaidumu vietās senizdrupusi.

Ik acij redzams, ka šai ciema nostūrī daba vēl veiksmīgi uzbrūk civilizācijai un nevis otrādi, kāvērojams citur.

Akmeņainos liedagus zem stāvā krasta izcilā un kremt vaļējā jūra; bangas valdonīgi joņo no selgasuz malu; tās izgrauzušas piekrastes klintīs milzīgas, ērmotas spirāles, apļus un alas. Vētru laikā jūranedaudzās stundās pārvērš vecā ciema liedagu līdz nepazīšanai. Vakarā tu staigā pa saberztu gliemežvākuun sīku daudzkrāsainu oļu klāstu, bet no rīta izej ūdens malā un brīnies: liedags piekrauts ar akmensbluķiem un piedzīts ar aļģu kaudzēm tā, ka nezini, kur soli spert, lai tiktu līdz ūdenim izpeldēties. Tāspašas dienas pievakarē milzīgie akmeņi varbūt jau atkal tiks bangu aprīti, ierauti dzelmē, bet krasts,pārplūdināts ar mālainu granti, būs gludens kā grīda …

Vienīgais viļņlauzis šeit, ciema rietumos, — neliels, stāvs un strups klinšu rags; tur no kalnu grēdasaugstākās virsotnes — Dārdu kalna nogruvušas dažas klinšu kaskādes un ietriekušās jūrā.

Vecais ciems atrodas kalnu grēdai tik draudīgi tuvu, ka, labi apskatoties, brīžiem uzmācas baismas:tepat aiz ieliņām kāpj zilgmē viduslaiku katedrālēm un cietokšņiem līdzīgas kailas, sarkanīgas, pelēkas,vietumis gandrīz melnas klintis. Torņi, stāvas sienas, vaļņi. Smailes — kā gaisā paslietas milzeņu dūres,kā lielu šķēpu mežs, grotesku un arī šaušalīgu nezvēru un elku tēlu silueti un profili, varenas figūras, kassastingušas visneiedomājamākās pozās.

No klintāju pakāpes uz veco ciemu vijas olīvkoku, tamarisku, akāciju un izpūrušu irbuleņu audzes.Sīksti, kreveļaini stumbri, sīksti, čokuru čokuros sagriezušies zari, raupjas lapotnes čemuri; izšķērdīgaziedēšana pavasaros, kad augsnes māls vēl saglabājis ziemas lietu valgumu; skops un sauss zaļumskarstajās vasarās, kad māls izkalst un sasprēgā līdzīgi pārāk strauji krāsns versmē cepināta maizes klaipagarozai. Pamežā, starp koku stumbriem, — staipekņu un dzelkšņainu krūmu valstība.

Celtniecībai vecajā ciemā nav ko iejaukties un meklēt. Kāpēc gan cilvēkiem būvēt jaunus mājokļusšaurajās spraugās starp klinšu radzēm, ja ciema austrumu galā daudz ērti apbūvējamu, nolaidenu mālanokalņu un plašu ieleju?

Austrumos tad arī izaudzis ciema jaunais gals, tur apmetušies un joprojām apmetas cilvēki. Turpattālāk iekoptas arī nepārskatāmas vīnogu un tabakas plantācijas, kilometru kilometriem plaši augļu dārzi.

Jaunā ciema parkos un skvēros ņudz cilvēku drūzma. Labierīkotu daudzstāvu namu kvartāli, ērti unspodri: lieli logi, platas kāpnes, spilgti plastmasas lāsumi balkonu un jumtu apdarē .. . Apvaldīta daba:kociņu vainagi, dārznieka rokām veidoti, puķes, sastādītas simetriskās dobēs.

Jūras plūsmu pie jauna ciema nomierinājušas lielai, lēzenai gliemežnīcai līdzīga līča stingrās skaujasun vairāki moli; ūdeņi šeit rātni pat vētru laikā.

Krastā — zvejnieku osta, glābšanas stacija, satiksmes kuteru piestātne. Nesen uzbūvēto atpūtas namuun viesnīcu liedagi ir gludi, un liedagiem līdzās stiepjas asfaltētu ietvju un apstādījumu joslas.

Viskrasākā atšķirība tomēr piemīt skaņām un balsīm, kas saklausāmas vecajā un jaunajā ciemā.Vecais ciems: runā jūra, visas ūdeņu balsis, sākot ar rāmo dienu ritmisko gulgošanu un plenkošanu,

beidzot ar mežonīgu elsošanu, rēkoņu un dārdoņu, kad auku sabangotie ūdeņi valsta piekrastes gultnē nokalnu grēdas tajā sagāzušos akmeņu bluķus.

Runa kalni, arī ļoti dažādās balsīs. Kad no augstienēm lejup attrizuļo vienīgi ganībās izklīdušo aituzvārgulīšu šķindas, gana svilpes prasīgās skaņas un suņu — gana atjautīgo palīgu vaukšķēšana, tās ir

mierīgas, laipnas dienas. Bet, kad pēc retajām, toties izšķērdīgajām un izslāpušās zemes gaidītgaidītajām negaisa lietusgāzēm kalnus atkal sāk tveicēt nežēlīgā saule — izvējotajās klintāju smailēssākas nogruvumi. Kalnu valoda kļūst barga un dramatiska. Atsevišķi spalgi rībieni kā mitoloģiskāCerbera rejas vēstī, ka dažs prāvāks klintsgabals augšā, izkustējies no sen izgulētās, lietu izskalotāsmālāju gultas, meklē un atrod ceļu uz jūru. Dobji un īsi, atbalšu atkārtoti dārdu pērkoni pār veco ciemupauž par bīstamākām un smagākām nogruvumu lavīnām, kas, brāzdamās lejup, rauj līdzi arvien jaunusakmens blāķus, nopostīdamas un iznīcinādamas visu dzīvo, kam aizveļas pāri, atstājot akmeņainās irdnesslāņos platas, dziļi ieplēstas rētas.

Runā koki, nerimtīgo vēju pātagoti; šmīkst un šķind biezās .cietās lapas; ceļmalās čab izkaltušiedadži. Sakliedzas jūrasputni, sasaucas zaļžubes un

ķivuļi krūmu biezokņos, pa putekļaino zāli tekalēdami, reizēm iedziedas cekulaini cīruļi. Nerimstascikādes — it kā neredzams, jautrs spēlmanis ik pa mirklim vilktu lociņu pār vijoles stīgām, izvilinotaugstu, smalku skaņu, mazliet čirkstošu, mazliet svilpojošu.

Skaņas jaunajā ciemā? Galvenokārt te dzird mūzikas instrumentu un cilvēku balsis, jauniešudziesmas un bērnu smieklus. Saprotams, ciema bērnība un jaunība uzkavējas šeit, kur atrodas visisadzīves mezgli: bērnudārzi, skolas, sporta laukumi, kinoteātri, klubi, ēdnīcas, veikali, saldējumu undzērienu kioski…

Liekas: jūras paisums, vējš un koki jaunajā ciemā runā cilvēku nemīļotā vai viņiem pilnīgineizprotamā svešvalodā, kurā neviens nevēlas ieklausīties. Savādāk taču jaunciemieši tā nenopūlētospasauli pārpildīt ar citādām balsīm: malu malās klusāk vai skaļāk runa, dzied, kliedz skaļruņi, radiolas,tranzistori; pievakarēs sacenšas apkārt klīstošu jauniešu koris, skan ģitāras …

Raiba, daudzbalsīga, dzīvespriecīga burzma, kuru es nespēju paciest ilgāk par dažām dienām. Jautrešā gada rudeni pavadu šeit, bet apmetos uz dzīvi tikai vecajā ciemā, kur veci ne vien mājokļi un koki,bet arī vairums iedzīvotāju.

Vienīgā dižā, kaut arī senlaicīgā celtne vecajā ciemā ir mirušā tēlnieka Daniela nams jūras krastā.Tēlnieka uzvārds ir Krečets, bet uzvārdā viņu neviens šeit nedēvē, sauc vienīgi vārdā, it kā tēlnieks tevisiem būtu bijis radinieks. Daniela namu, divstāvu koka celtni ar plakanu jumtu un daudzām piebūvēm,gandrīz nevarētu ne saskatīt olīvkoku un akāciju biezoknī, ja jūras pusē tam nebūtu piebūvēts sešstūrains,savus piecpadsmit metrus augsts trīsstāvu tornis, daudzu logu iejozts. Šādā tornī va

rētu atrasties viduslaiku alķlmiķa laboratorija vai zvaigžņu lūkotava, bet es zinu: tornī iekārtotatēlnieka darbnīca un viņa bibliotēka — telpas, kurās Daniels Krečets visbiežāk mājojis sava samērā īsā,bet darbīgā mūža laikā. Logi pazemi, iegarenām ambrazūrām līdzīgi. Gar torņa stūriem kāpj augšupglicīnijas, ap kurām pavasaros pēkšņi sāk margot neticami trausli, mirdzoši ziedi. Torņa austrumu pusesdzega aplipināta ar bezdelīgu ligzdām.

Namu un torni Daniels Krečets esot pamazām cēlis gandrīz visu mūžu, paša rokām un pēc pašaieceres. Vēl savā nāves dienā viņš no ausmas līdz pievakarei strādājis pie platajām ārējām kāpnēm, pakurām tieši no dārza var uzkāpt torņa otrajā stāvā. Ciema ļaudis, garām iedami, vērojuši, kā acugaismuzaudējušais vīrs piestiprina kāpņu apakšējā staba galā koka skulptūru, lielu zivju ērgli, kas, pastiepiskaklu, blenž selgā apaļām acīm, trauksmaini sasprindzinājis ķermeni… Tās dienas rieta stundā DānieļuKrečetu atraduši mirušu zem lielā putna. Viņš sēdējis uz pakāpiena, atzvēlis muguru pret kāpņu margām,galva noslīgusi uz krūtīm, labā roka ar cieši sažņaugtu āmuru gulējusi uz ceļgala, kreisā atmesta sāņš.Sirdstrieka — viegla, ātra nāve …

To, ka torņa apakšstāvā atrodas Daniela darbnīca, zinu tikai pēc citu cilvēku nostāstiem. Pats viņanamā vēl neesmu bijis un nelaiķa mantojumu, viņa skulptūras, esmu skatījis vienīgi žurnālu fotoattēlos.Vairākās pilsētās sarīkotās Daniela Krečeta izstādes man nav laimējies apmeklēt.

Namā dzīvo Daniela sieva Mirjama. Esmu viņu redzējis bieži — gan strādājam dārzā, gan nekustīgisēžam aiz margām uz torņa plakanā jumta. Arī jūras malā, kalnos un vecā ciema ieliņās esmu ar Mirjamu

ticies. Pēc izskata spriežot, nezinātājs nepateiktu, ka viņai jau krietni pāri piecdesmit gadiem. Audeklavējjakā un biksēs tērpusies, parasti ar kedām kājās un mugursomu plecos, viņa kāpelē pa kalniem vingrikā puisietis, dodas garos pārgājienos. Maza auguma, kalsnēja, lokana. Seja savdabīga, bet neviens tonesauktu par skaistu: nesamērīgi augsta un plata piere; stāvi un plati vaigu kaulu izciļņi; liela mute; tumša,raupja āda; nenosakāma šauro, iešķībi guļošo acu krāsa, tā dažreiz šķiet brūna, citreiz zaļa, vēl citreiztumši pelēka; biezas, melnas uzacis, virsdegunē gandrīz saaugušas kopā, un starp tāmiegulusi stāva, dziļakroka; mati pakausī savīti grodā mezglā, kas šķiet par lielu un smagu mazajai galvai; izskatās, ka matumezgls galvu velk atpakaļ un tāpēc piere tik augstprātīgi atmesta, ka skatiens liekas nicīgs un izaicinošs.Visuzkrītošākais un skaistākais, kas man pirmo reizi ieraudzītajā Mirjamā lika uzmanīgāk ielūkoties, irviņas matu zilganā vizma; tā laistās pār gludi sasukāto galvu k.i mēnesnīcas atspulgs, visspožākajāmedusdzellenas saulesgaismas pārplūdušajā dienā šī mazā sieviete nes uz galvas mēnesnīcas naksnīgozilgmi, kas viņu vērš atšķirīgu no citiem, atšķirīgu un svešadu, kā vietējo ļaužu pulkā ieklīdušu nonezināmas tālas malas.

Nevaru saprast, ar ko Mirjama sariebusi vecā ciema iemītniekiem. Cilvēki kā jau cilvēki, ne bezsavas gudrības, labsirdības un iecietības, ikviens par ikvienu pamēļo ko nelāgu, bilst arī pa labamvārdam … Bet Mirjamu visi šķiet neieredzam pilnīgi vienprātīgi. Viņas vārdu vecie vīri un sievas min,galvas grozīdami, pieres sagrumbodami, ar nosodošu un īgnu pieskaņu balsī un pie tam nekad nesakavienkārši «Mirjama», tikai — «tā Mirjama». Nudien, laikam viduslaikos ļaudis tamlīdzīgi runāja parsievām, kuras uzskatīja par burvēm un raganām… Taču, kad esmu mēģinājis kādu uzvedināt uz klajākuvalodu, man tas nekad nav izdevies. Viens gan nosauca Mirjamu par viltvārdi: viņa nekad neesot bijusitēlniekam īsta sieva … Es pabrīnījos — kā tad tā? Daniels Krečets taču vairākus gadus pirms savasnāves ar Mirjamu salaulājies — arī to ciemā biju dzirdējis. Salaulājies? Jā, jā, bet kā tā Mirjama esot piesievas goda tikusi… E, ne runāt par to negriboties. jo šīs būšanas metot ēnu arī uz Dānieļu, bet nelaiķusnedrīkstot pieminēt ar ļaunu… Daži citi stāstīja: Daniela īstā sieva bijusi Ada, dejotāja. Adu, jauniņo,daiļo un jautro gaišmati, Daniels atvedis līdzi no svešzemju ceļojuma. Ada — jā, tā tikai bijusi skaistule!Un ne jau ar košu vaigu vien — arī ar labu sirdi krūtīs, laipna pret katru, kas patrāpījies viņas ceļā… Kāviņa mīlējusi Dānieļu un viņš savukārt mīlīgo mūža biedreni, to nevarot ne dziesmā izdziedāt… Ja nuAdai stingrāks cilvēks varējis ko pārmest, tad vienīgi to, ka ikdienišķīgajās dzīves lietās, saimniekošanasizdarībās un vajadzībās viņai trūcis iemaņu un prasmes. Bet kas to ari varējis no viņas sagaidīt —jauniņa, ar trauslu veselību, pie tam vēl māksliniece.

Turpretī tā Mirjama, ieklīdene, piķis viņu zina no kurienes … Bijusi tāds parupjš, spēcīgs skuķis,vairāk pēc puisieša nekā pēc sievieša cilvēka, pie tam viltīga kā lapsa kūmiņš; vienudien, gluži kā nopazemes alas pēkšņi izlīdusi, ieradusies te — visa manta mugurā, bagātība vēderā — un palikusi kādzeguzes bērns citu vītā ligzdā, tā teikt, uz kakla Danielam un Adai… Bet to nu gan laikam zinot vienīgipats nelabais, kā Mirjamai izdevies te ieperināties uz laiku laikiem, sagrābt visu varu Daniela namā savosnagos un — kā jau dzeguzes bērnam — vēlāk izspiest Adu pavisam laukā no mājas …

Te es bildu: labi, labi, Adu… bet bez paša Daniela ziņas un piekrišanas taču Mirjama nebūtuvarējuši viņa pajumtē «ieperināties»? Parasti tad dzirdēju izvairīgas, apmēram šādas atbildes: «Jā,Daniels . .. Ko nu par to dievabērnu …» — «Mākslinieks .. . savādnieks . . . Visi viņi palaikam tādidrusku … kā ne no šīs pasaules. Un piedevām viņš toreiz bija nevesels, neredzīgs …» — «Daniels?Cilvēks, kas bija caurcaurēm godavīrs, pats viltu un māņus nepazīdams, arī no cita nespēja ļaunusagaidīt, citam ticēja uz vārda …» — «Neba nu tik liela māksla sievišķim, kas manīgs un blēdīgs kākaķis, vīrieti ap pirkstu aptīt un apmuļķot…» — «Muļķe jau tā Mirjama, bezkauņa, nav un nebija, muļķene! Skuķim, kuram ne kārtīgu brunču mugurā . .. pēkšņi liela vara, laba māja — ar visu, kas tur iekšā …Tādi klaidoņi jau ir slīpēti, acīgi, izdevību gar degunu nepalaidīs.»

Dānieļu pašu — lai gan arī viņš nav dzimis šejienietis, bet kopā ar vecākiem ieradies un apmeties uzdzīvi Visu Vēju ciemā pagājušā gadsimta beigās — piemin gan ar mazu, iecietīgu neizpratni, bet tikai ar

labu. Augums viņam bijis kā milzim, bet pierē bērna acis — zilas, zilas, smaidīgas. īpaši jaunekļa gadosbijis tīkams cilvēks, kas ar ikvienu pajoko, vaļsirdīgi patērzē. Bērnišķīgs un liels ērmaputns jau nu gan:no kalniem nesis puķes kā meitene, liedagā uzlasījis raibus akmentiņus, malā izskalotas, nekur nederīgaskoku saknes stiepis mājās kā nez kādus dārgumus.

Vēlāk, kad saslimis, gaužām pārvērties, bet to taču varot saprast, — kļuvis pārlieku domīgs, drūmsun mazrunīgs, lai gan par savu nelaimi nesūrojies ne ar pušplēstu vārdu.

Ko par Daniela dzīvi runā ciema jaunajā galā, to es nezinu, jo turp reti aizeju un turieniešus tik labinepazīstu.

Vecajā ciemā Mirjamu nepiemin ar ļaunu vienīgi krustmāte Anna, tās mājiņas saimniece, pie kurasīrēju istabu. Anna vispār ir mazrunīga; kad es reiz uzvedināju viņu uz valodām par Daniela namaiemītnieku likteņiem, viņa tikai apdomīgi un gausi nosacīja:

— Vienam cilvēkam otra dvēsele ir tikpat kā rīta vai novakara mijkrēslis, ko tur skaidri var saskatīt,ko spriest.

Es pats arī neieredzu baumotājus. Ne jau baumu dēļ vēl neesmu iegājis Daniela namā aplūkot viņadarbus. Nams tagad ir kļuvis tikpat kā par muzeju, tam netrūkst apmeklētāju, veselas ekskursijas bieži jobieži ieplūst vecajā celtnē un atkal izplūst no tās ārā. Ekskursanti ziņkārīgi iztaujajot Mirjamu ne vien parDaniela darbu, bet arī par viņa mūža gājumu, un viņa labprāt šo to pastāstot. Es būtu varējis pievienotieskādai ekskursantu grupai, bet nezinu pats, kāpēc nav bijis vēlēšanās to darīt. Kaut kas man nepatikamasveidīgajos «svētceļojumos», kaut kas liedza tādos piedalīties; šaubos, vai dabas ainavās un mākslasdarbos vispār var noraudzīties un iejusties ļoti daudzu, dažādi noskaņotu, runīgu cilvēku pulkā. Iespējams,mani atturēja bailes, ka būšu spiests noklausīties skaļās čalās, dzirdēt netaktiskus, ziņkārīgus jautājumus,paviršu jūsmošanu un spriedelēšanu.

Taču droši vien jau šoruden ieiešu Daniela namā viens pats. Gan jau kaut kā tikšu garām Mirjamai,neielaidies paskaidrojumos par apmeklējuma iemesliem.

Tāpat kā pērn un aizpērn, arī šoruden esmu noīrējis istabu pie krustmātes Annas. Viņas mājiņaatrodas gandrīz iepretī Daniela namam. Te ir tuvu viss, kas mani saista: kalni, jūras krasts un veco kokuaudzes, kur varu klaiņāt un pēc patikas nodoties domām, skaļuma netraucēts; pēdējais apstāklis sevišķivēlams, jo pretēji Visu Vēju ciema apmeklētāju vairumam es te neierodos atpūsties un izklaidēties, betstrādāt.

Šodien sēžu vientulīgs uz apbirzuša akmens sola, pār kuru vējš loka milzu putna spalvām līdzīgostamariska zarus. Notālēm redzama jūra un Daniela nama tornis, ap kuru spurdz bezdelīgas. Spīd saule.Pūš spēcīgs dienvidrietenis; gaiss, koku audzes ap rnani un jūras ūdeņi ir sabangoti, šalkaini; viļņi krešputas jau pa gabalu no krasta. Par šādiem baltcirtainiem viļņiem vietējie iedzīvotāji saka: jūrā ganās jēri,nāk vētra. Baltas, niknas, līksmas putu šļakatas vizuļodamas izšķīst pār krasta akmeņiem strauji, kā mīlotvai ienīstot, glāstot vai izdalot pļaukas. Pie Dārdu kalna pakājes baltpieri, viļņu jēri, augstu palecas,iekams atkrīt dzelmē, un tiem pāri joņo un rauga palēkties vēl augstāk citi skrējēji un lēkātāji.

Gaisā nemitīgi trīc un dūc kāda neredzama, saspringi a stiga, dabā kaut kas pārvēršas, nobriest ungatavojas. Kam? Vētrai, negaisam?

Arī mani pamazām pārņem vārdā nenosaucams satraukums, it kā man uzdotu mīklas, kurām nezinuatminējuma, jautājumus, kuriem neprotu atbildēt. Nē, šai satrauktajā jutoņā domām trūkst tvirtuma unskaidrības, šai mulsajā noskaņā nespēšu ne rindu uzrakstīt.

Esmu piecēlies kājās un sācis iet… Attopos, kad jau stāvu pie Daniela nama durvīm. Vaļēja terase,dolomīta plātņu grīda. Pazemā joslā terasi ieslēguši kaktusi, tie zviln un spurojas ap mani kā ērmīgisvešas planētas dzīvnieki — drukni, ķeburaini, rūsgani, dzeloņu apaugušiem kumbriem.

Pieklauvēju pie divviru durvīm; tās negaidīti strauji atveras, un es stāvu vaigu vaigā ar Mirjamu. Tiktuvu redzu viņu pirmo reizi. Mēnesnīcas vizma uz melnmatainās galvas kā aizvien ir pirmais spēcīgaisiespaids, otrs — slīpo, zaļgano acu dzedrums un mutes nopietnība. Man nekas nav jābilst, Mirjama pati

ierunājas zemā balsī:— Pie Daniela … Ienāciet! — Viņa atkāpjas no sliekšņa un ielaiž mani iekšā pirmo.Stāvu patumšā telpā. Aiz logiem sadrūzmējušies koki, zari vietumis kļaujas pie rūtīm, tāpēc iekšā

vēss, iezaļgans mijkrēslis. Istaba gandrīz tukša: pie sienām pāris gleznu, telpas vidū no nekrāsotiemdēļiem sanaglots galds, ap to daži ķeblīši. Senlaicīga krāsns no lieliem, šķautnainiem, zaļganiemakmeņiem.

— Piesēdiet, esiet viesis! — Mirjama man pamāj uz ķeblīti pie lielā galda. — Šodien ārā niknasaule. Ēdiet, tās ir skābas un atspirdzina. — Viņa pastumj , tuvāk bļodu ar dzeltenām un sarkanīgāmplūmēm, apsēžas man iepretī, pagrābj sauju augļu un ēd, nelikdamās par mani vairs zinis un skatīdamāsārā pa logu.

Mirkli pa mirklim uzmetu namamātei zaglīgu skatienu. Viņa laikam pirms manas ierašanās strādājusidārzā, piesaulē — seja tumši satvīkusi, lūpas saplaisājušas. Mugurā Mirjamai dzeltena blūze bezapkaklītes un piedurknēm; īsas zaļpelēka audekla bikses. Kaklu, rokas un basās kājas klāj iedegumabrūnums, tumšs kā rupjmaizes garoza. Sieviete ar savām šķībajām acīm un pastingajiem sejas vaibstiempašreiz visvairāk atgādina senlaicīgu, no tumša koka izgrebtu austrumzemju elkudieva tēlu.

— Jums jāieiet darbnīcā, kamēr tur vēl gaišs, — Mirjama ierunājas.Pieceļamies kājās. Namamāte parāda uz durvīm istabas vidussienā.— Aiz tām ir darbnīca un turpat kāpnes uz torņa pārējiem stāviem.Es brītiņu vilcinos pie norādītajām durvīm.— Varbūt ir… kāds katalogs? — ieminos un tūliņ manu, ka esmu izteicis muļķību.Mirjama cieši lūkojas manī, slīpo acu skatiens ir zobgalīgs, lūpas savelkas smīnā, tad tas apdziest un

viņa pārmetoši saka:— Cilvēk, ja tie radījumi, kas dzīvo tornī, paši par sevi visu nepastāstīs, tad jums nav līdzams ne

ar kādu katalogu. Vai esat no tiem, kuri labprāt iededzinātu pie nakts debesīm neona uzrakstu: «Šīs irdebesis naktī, pie kurām spīd zvaigznes»?

Saīdzis pasteidzos ieiet tornī. Pretī liesmo varena gaisma, un brīdi es stāvu nekustīgs,mirkšķinādams apžilbušās acis.

No sešstūrainās telpas ved augšup koka kāpnes. Starp logiem, gan tuvu pie sienām, gan no tāmatkāpušās, savrup un grupās stāv būtnes, kurām Daniels reiz pavēlējis: «Lai top!» Visa starojošā telpadzīvības un kustības pilna: paceltas, izstieptas rokas, augumi, kas atliekuši plecus, saspringti skrējienā,sagumuši.. .

Sāku apstaigāt telpu soli pa solim, pakavēdamies tēlu priekšā.Pie pašām durvīm sež meitene, viņai ir Mirjamas stūrainā seja un slīpais plakstiņu šķēlums. Meitene

kaut ko gaida ar jaunības nepacietības, alkainas iekvēles un uzticības izteiksmi sejā. Ko viņa gaida, esnevaru uzminēt, bet gaidītais šai gaidītājai nozīmē brīnumu, tāds paļāvības mirdzums viņas sejā.

Pamajis ar galvu gaidītajai meitenei, kā labu ceļavēju viņas sapnim novēlēdams, dodos pie nākošātēla. Man pievērsts veca vīra vaigs, acis, kas domā kādu labu domu. Aiz šīs sejas izlīdzinātajiemvaibstiem, aiz grumbu vijuma un skatiena miera jaušama mūža laipnīgā gudrība. Šis vīrs ir zinājis unatradis savu īsto vietu uz cilvēku zemes. Ja viņš iekaisījis irdnē graudus, tad ne jau uz akmens. Ja bijisdārznieks, tad ne no bezrūpīgiem aušām, kas dēstiem ļauj panīkt. Ja vecais vīrs bijis zvejnieks, tad tāds,kas veltīgi neizmet tīklus vietā, kurai zivis peld garām. Varbūt viņš diendienā tikai slaucījis sodrējus nosava ciemata māju skursteņiem, rūpīgi veikdams vienīgi šo necilo pienākumu. Vienalga, šis vīrs ir bijisvajadzīgs sev līdzīgajiem, vajadzīgs dzīvei, tāpēc viņa acis vecumdienās negaužas par noniekotu,drumslās sapluinītu un vējā palaistu mūžu …

Minēdams seju un augumu mīklas, iejuzdamies, pārdomādams un līksmodams, es dodos no vienasbūtnes pie otras, ieeju vienā dzīvē un tad atkal kādā citā.

Saule riet, darbnīca pieplūduši ar biezu, sārtdzeltenu spožumu. Jābeidz mēmā saruna ar šīs telpas

iemītniekiem, es pie viņiem vēl atgriezīšos. Neesmu redzējis ne pusi no visa, kas jāredz.Pavilcinājies pie kāpnēm, piepešas iedomas pārņemts, kāpju augšup uz otro stāvu. Divas sienas līdz

griestiem aizņem grāmatplaukti, pie pārējām — atkal tēli, daudz tēlu; mazāki nekā apakšstāvā, krūšutēli,galvas … Uzmanīgāk ieskatījies, atklāju: šeit novietotās skulptūras veidotas no māla.

Kāpnes ved vēl augstāk, un man ļoti gribas pakāpties, pamest skatu visapkārt no torņa virsotnes …Augšā atrodu tukšu telpu; te nav nekādu istablietu, nav arī skulptūru, tikai pie vienas sienas liela

glezna smagā, čokurainā, apzeltītā rāmī — sievietes portrets …Tikko uzmetu acis grezni tērptajam augumam, matu rūsgani zeltainajam vainagam ap sievietes galvu,

man iešaujas prātā: tai jābūt Adai, Daniela pirmajai sievai. Ārkārtīgi ziņkārīgs un uzmanīgs pieejuportretam pavisam tuvu klāt.

Jaunā sieviete atlaidusies uz šauras kušetes spilveniem. Rožaina mežģīņu tērpa krokas mīkstisakļāvušās ap glezno augumu kā putas ap ūdensauga kātu. Lielas, dzidri zilas acis, mazās mutes lūpaspusvirus. Liekas, mute tūdaļ pasmaidīs — bālsārtā mute, Lenkorānas akācijas ziedķekars, pusgatavāzemeņoga …

Es lūkojos sievietes sejā un arvien skaidrāk apjaušu, ka esmu pārsteigts, brīnos par visu: šosievieti, Dānieļu, bet sevišķi par sevi pašu. Skaistums? Jā, nenoliedzams skaistums, reti sastopama,nevainojama sejas vaibstu un auguma līniju saskaņa un pareizība. Tātad šī ir labā feja, kura… Kāpēc tades daiļā tēla priekšā stāvu nesavaldzināts, neiekveldināms un neizskaidrojamas neuzticības varā? Jouzmanīgāk noraugos, jo kļūstu saltāks, apaugu lāsteku adatām. Kas ar mani notiek? Daiļava Ada, kāpēcman, tevī noraugoties, nāk prātā tikai nodeldēti un banāli salīdzinājumi: tava āda atgādina putukrējumu unmarcipānu, acu zilums — neaizmirstules…

Dīvaini, nevis dīvaini vien, bet tieši satriecoši ātri man uzmākusies un kļūst arvien noteiktāka vienavienīga doma… Nē, tā nav doma, nav atziņa, drīzāk izjūta: daiļava Ada, tu neiederies šai namā un šaiciemā; neiederas tavā baltā āda, tavu cirtu apaļie, mākslīgi satīņātie gredzentiņi, tavas mežģīnes unbrokāta kurpītes; no galvas līdz papēžiem tu esi šeit neiederīgs radījums, ne velti atrodies trimdā,ieslodzīta tukšā istabā… Ņem vai neņem to ļaunā man, nejauši pie tevis atklīdušajam, bet es padzītu teviarī no torņa telpas, lai tu vairs nekad neskatītos uz šo jūru, šiem kalniem …

Paraustu plecus, netikdams gudrs, kas īsti man uznācis, novēršos no gleznas un steigšus kāpju atkallejup.

Vēlos aiziet prom, Mirjamas nepamanīts, jo man patlaban negribas ne ar vienu runāt. Apstājos piesliekšņa un ieklausos: otrā istabā pilnīgs klusums. Jo labāk, namamāte laikam kavējas kaut kur citur.

Aši atveru durvis, ieeju krēslainajā telpā, tajā tiešām valda klusums, tikai pie sienas tikšķ vecspulkstenis ar misiņa ķēdēs piekarinātiem atsvariem. Grasos izslīdēt ārā bez trokšņa un manīgi kā zivs. Tāarī notiktu, bet piepeši manu skatienu piesaista plankums uz grīdas istabas kaktā, koši dzeltens plankums… Tur taču …

— Mirjam! Kas jums kaiš? Mirjam!Dzīva viņa ir, to atģiedu tūliņ, tikko, nometies uz ceļiem, pieskaros sievietes plecam. Viņa guļ uz

mutes, plecus zem dzeltenās blūzes cilā tikko manāmi elpas vilcieni.— Mirjam!Nekādas atbildes. Cik vien saudzīgi mācēdams, es satveru nekustīgo ķermeni rokās, pieceļos un

izbīstos no tā, cik nevarīgi pār manu elkoni nokaras galva ar smago matu mezglu un aizvērtajām acīm.Istabas kaktā redzama koka lāviņa, pārklāta ar raibu segu. Novietoju Mirjamu uz lāviņas un domāju, kasar viņu noticis un ko lai iesāku. Ģībonis? Kaut kas ļaunāks? Steigties pēc ārsta? Protams, bet kā laipametu viņu pilnīgi vienu? Laikam pareizāk būs vispirms aizskriet pie krustmātes Annas, atsūtīt viņu šurp.

— Mirjam?Gulētājas skropstas notrīc, roka pasviežas augšup un tver pie kakla.— Mirjam! Vai jūs varat parunāt?

Klusums. Dzīros doties ārā, lai steigtos pie Annas, bet tai brīdī sieviete pagriež galvu uz manu pusi,skropstas paveras un lūpas sakustas:

— Nekas … neuztraucieties! Uz krāsns dzegas stāv lādīte … Atnesiet!Piesteidzos pie krāsns un atnesu Mirjamai lādīti, bet viņa atkal aizvērusi acis un klusē. Atsitu vaļā

lādītes vāku, ieraugu raibu akmentiņu sauju, samta lentas galu un brūna stikla pudelīti.— Mirjam! Vai šīs ir jūsu zāles? Atnest ūdeni?Nesagaidījis atbildi, izeju otrā istabā, tad tai cauri.Nākošā telpa tiešām ir virtuve, tur es ātri sameklēju krūzīti, pasmeļu no spaiņa ūdeni un atgriežos pie

slimnieces.— Cik pilienu iepilināt?Šķībās acis paveras.— Divdesmit.Mirjama pieceļas sēdus, paņem krūzīti un izdzer tukšu.— Ārstu?— Nē! Tūliņ būs pāri, — viņa atbild un atlaižas guļus.— Jus esat slima. Ar slimībām nejoko.— Neraizējieties! Esmu sīksta nezāle.— Es pat nedzirdēju, ka jūs pakritāt.— Es jau nemaz nepakritu. Kad galva apreiba, ņēmu un gluži prātīgi apsēdos kaktā uz grīdas.

Gribēju jūs pasaukt, bet likās tik smieklīgi kliegt «palīgā» … Esmu paradusi tikt ar sevi galā pati. Tādaslēkmes uznāk un pāriet.

— Lēkmes? Ja esat slima, tad ļoti šaubos, vai tas ir pareizi, ka šeit dzīvojat — nu tā —pilnīgi viena . ..

— Pareizi, nepareizi… Vai tas nav jocīgi, ka ikviens no mums iedomājas zinām labāk parotru cilvēku, kā tam otrajam būtu pareizāk dzīvot? Tikai paši par savas rīcības pareizību parasti netiekamskaidrībā.

— Labi, atturēšos no padomiem. Bet slimība . ..— Nieki! Nerunāsim par to! Ja nedomājat tūliņ bēgt prom, tad apsēdieties, nestāviet kā stabs

ceļmalā.Atnesu ķeblīti, apsēžos un domāju, varbūt man nemaz nevajadzētu viņai paklausīt, labāk aiziet un

atsaukt ārstu. Tiešām nezinu, man nav ne mazākās slimnieku aprūpētāja prakses.— Nē, patlaban es jūs nepametīšu, pat ja jūs dzīšus dzītu mani prom, es jums nepaklausīšu,

lai tas cik nepieklājīgi pret namamāti.— Ai! Pieklājība … — Mirjama saka un iesmejas.— Vai tas ir tik smieklīgs vārds?— Man noteikti! Man šī vārda sinonīms šķiet «glazūra», kaut kas, ko uztriepj no virspuses.— Nezobojieties! Domāju, ka neveseliem cilvēkiem kaitīgas tādas, teiksim, negatīvas

emocijas kā ironija.— Kaitīgas … Cilvēkam kaitīga visa dzīve, ik uz soļa taču kaut kas jāizjūt. Nekaitīga laikam

gan vienīgi veģetēšana. Vai esat jau iemācījies?— Piedodiet, ko?— Vai esat iemācījies veģetēt?— Nē! Un man nekad nav ienācis prātā, ka derētu ko līdzīgu mācīties.— Nu tad lieki spriedelēt par to, kas cilvēkam kaitīgs un kas ne. Jūs nemākat dzīvot,

nekaitēdams savai dārgajai veselībai, es arī nemāku … Kā jūs sauc?— Viktors… Laikam ļoti mufķīgi, ka ielauzos te un pat….— Nieki! Jūs neatnācāt ciemos pie manis, bet pie Daniela. Bez tam es jūs pazīstu, cik nu pa

gabaluvar pazīt. Piemēram, zinu, ka esat rakstnieks. Nebrīnieties! Vecais ciems ir mazs. Krustmāte Anna

man stāstīja, ka jūs pie viņas apmetaties jau vairākus gadus. Arī uz ielas un kalnos esam dažkārt tikušies.Vai ne?

— Jā.— Jus bieži redz vienu. Man prieks, ka jus arī ciemos pie Daniela atnācāt viens pats …Vai manai sarunu biedrei nav drudzis? Viņas acis pašreiz izskatās melnas kā antracīts un aizdomīgi

spīguļo, rokas taustās pa lāviņas malu.Es iesāku diezgan uzstājīgi:— Jūs man liekaties slimāka nekā ierādāt. Pasakiet skaidri: ko es varētu izdarīt jūsu labā?— Lai notiek, pateikšu. Vispirms: nepamāciet mani! Es iespītējos pret pamācībām un

pamācītājiem. Esmu arvien iztikusi pati ar savu galvu un iedomājusies, ka pati zinu vislabāk, kas mankurobrīd nepieciešams un kas ne. Ja vēlaties ko izdarīt manā labā, lūdzu, pakavējieties manā sabiedrībāšovakar, ja jūs negaida citi cilvēki vai pienākumi.

— Nē, negaida. Es jau teicu, ka neiešu prom.— Norunāts, rakstniek.— Rakstnieks — tas skan pārāk … Esmu vēl tikai ceļā uz to, lai būtu rakstnieks.— Kā? Lūdzu, atkārtojiet!— Esmu tikai ceļā . ..— Savādi, ka jūs to izsacījāt tieši tādiem vārdiem. Daniels man reiz teica: «Visi esam ceļinieki,

mūždien ceļā uz to, lai reiz kļūtu par cilvēkiem.» Daniels nebija tēlnieks vien, viņš bija arī domātājs …Man šķiet, ka varu ar jums runāt par Dānieļu. Jūs man neuzdosiet jautājumus, kas sasmīdina, sarūgtina vainokaitina. Man bieži uzdod muļķīgus jautājumus. Ko tad gribēju jums teikt par Dānieļu? Ak jā: domātājs… Bet vārdos, vismaz skaļi izsacītos, viņš domāja reti. Viņš domāja ar cirtni, āmuru, kaltu… VarbūtDaniels ar saviem darba rīkiem juta un nojauta skaidrāk un skaudrāk nekā ar sirdi… Lai nu kā, viņšmīlēja dzīvi, ne tikai lielos centienus un cīniņus, bet arī mazos, ikdienišķīgos, vientiesīgos priekus …Viņš mīlēja šīs pasaules dzīvās radības — spēcīgās un vājās, gudrās un negudrās. Laikam mīlestība irkatra īsta mākslinieka dienišķā maize.

— Mīlestība?— Saprotams, vai nu jums par to jābrīnās, rakstniek. Vienīgi mīlestība ļauj vienai būtnei otrā

iejusties, viņu tik labi saprast, lai tās likteni iecirstu akmenī vai iekaltu vārsmās. Tā taču ir? Tikaimīlestībai ir redzīgas acis, modra atmiņa, laipnas rokas, kuru pieskaršanās liek atsilt un ļauj būtvaļsirdīgam. Pret vienaldzību un garāmgājēja ziņkārību dvēseles noslēdzas līdzīgi gliemežiem, kasievelkas čaulās, kad uzdveš nemīlīgs vējš vai saltums. Iesvied straumē akmeni — ūdens ņirb un nerādadzīli, tikai sīku viļņu sakrokoto virsmu. Dzīlēs ieskatīties spēj vienīgi mīlestība, kas ar akmeņiemnesvaidās … Es laikam runāju par mīlestību pārāk daudz, bet nedusmojieties: mīlestība ir vienīgāpasaule, kuras robežas esmu centusies apstaigāt un pazīt, jo labās laumas bija piemirsušas ielikt manāšūpulī kaut niecīgu kāda cita talanta drumstalu. Laikam šie vārdi skan kā dižošanās, ka vismaz mīlēt esmupratusi … Ak nē! Daudzējādā ziņā esmu tā pati neaptēstā mežone, kāda biju, kad ienācu šai namā, lainekad vairs neaizietu prom. Man toreiz bija deviņpadsmit gadu, un Danielam divreiz vairāk. Es, jaunāmežone, pacēlu acis un pirmo reizi ieraudzīju Dānieļu, lielo spēkavīru. Viņš pasmaidīja, manu sveicienuatņemdams, un nebrīnījās, kāpēc stāvu mēma, blenžu caur pieri un … Bet tagad es jums, Viktor,

došu dažus rīkojumus un jūs tos izpildīsiet bez iebildēm, ja jau esat šeit ieradies kā labvēlīgs viesis,kas grib man, nabaga vājiniecei, palīdzēt un nevis kaitēt.

— Esmu pilnīgi jūsu rīcībā, — es nomurminu.Sieviete dzeltenajā blūzē mani mulsina, druskupat biedē, tomēr esmu apņēmies nerunāt viņai pretī, pieceļos kājās un vēlreiz apliecinu gatavību

paklausīt:— Tātad, lūdzu?— Te ir drēgni un pavēsi, lai gan dienā no debesīm lija balta uguns. Šai istabā gandrīz nekad

neiespīd saule, koki logiem priekšā. Vai protat iekurināt krāsni?— Tas gan ir jocīgs jautājums! Protu …— Malka pie krāsns zemē. Sērkociņi uz dzegas.Es pacilāju sausās malkas šķilas, kas sakrautaskaudzītē krāsns priekšā, izvelku kabatas nazi, plēšu skalus un domāju: «Nudien, Mirjamai ir drudzis,

istaba gluži silta, bet iekurināšu vien, tas viņai var nākt tikai par labu. Un, ja esmu tā apņēmies, tadnerunāšu arī vairs pretī ne balsiena. Visi slimnieki kļūstot vairāk vai mazāk gražīgi.. . Tad tāda viņa ir…Bet kāda tad? Es taču nezinu. Visskaidrāk viņas klātbūtnē apjaušu to, ka man nez kādēļ par viņu bail, unvēl ir tāda nedroša izjūta, ka esmu saskāries ar ērmotu būtni, kalnu trolli…

Iebāžu krāsnī saplēsto skalu sauju, saslienu tai pāri un apkārt malku, pielaižu uguni. Deg labi, liesmajautri lēkā un lodā ap pagalēm.

Mirjama no sava kakta ziņkārīgi noskatās manā rīcībā, pieceļas sēdus un jautri uzsauc:— Jūs var laist pašā ellē iekšā par krāsnkuri, Viktor, tā jums sokas. Tūliņ būs cits gaiss, siltums

un priecīga noskaņa. Kā man tīk siltums un uguns!Un saulgozis ari man patīk, kā ķirzakai. Nekad nav par karstu, biežāk salst, visu mūžu salst…— Mazasinība?— Jā, mazasinībai vainu uzveļ arī ārsti, es pati gan ne. Cilvēku ligu cēloņi jāmeklē drusku dziļāk,

nevis asinīs, kaulos un muskuļos vien. Dvēselē.— Dvēselē …— Kā lai to izsaka citādi? Dvēsele gan esot vecmodīgs vārds, bet vai tad ir izgudrots cits,

jaunāks, kas ietvertu sevī… mūsu iekšējo pasauli, pats saprotat.— Laikam saprotu. Ko es vēl varētu izdarīt?— Pirmīt jūs iebrukāt manā nekārtīgajā virtuvē. Atgriezieties tur vēlreiz. Plauktā virs plīts stāv ar

klūgām appīta, apaļa krūka. Atnesiet to šurp, tikai neizlaidiet no rokām, krūka ir pilna un smaga. Turpatplauktā ir arī trauki, paķeriet līdzi trīs krūzītes. '

Es dodos uz virtuvi, lauzīdams galvu: vai šķībacainais trollis tiešām nolēmis dzert vīnu? Trīskrūzītes? Vai viņa gaida kādu ciemiņu?

Atgriežos ar krūku un trim māla krūzītēm. Uz krūzīšu sāniem ar dažām prasmīgām, vijīgām svītrāmuzzīmēti kumeļi ganībās. Viens kumeļš dižodamies pasviedis gaisā pakaļkājas, otrs auļo, trešais plūc zāli;pļavu zem kumeļu kājām apzīmē pāris zaļu zālesstiebru un stilizētu pīpeņu.

— I.ūdzu, te nu būs, — es ierunājos, novietodams nesamo uz galda. — Puslīdz skaidrs, ka esatnolēmusi rīkot dzīres, pilnīgi skaidrs, ka es arī neatteikšos no līdzdalības, ja vien ielūgsiet, bet nepavisamnav skaidrs, kāpēc man bija jāatnes trīs krūzes.

— Gan jau sapratīsiet, — Mirjama atbild. — Tagad, lūdzu, pievelciet galdu tuvāk pie uguns. Pēctam atnesiet no terases divus ērtākus krēslus, klūgu pīteņus. Rīkojieties, es pa to laiku sakārtošos unpiecelšos. Ejiet vien, tikšu galā pašas spēkiem, nejūtos vairs slima un vārga.

Izdaru visu, kas pavēlēts. Mirjama pienāk pie galda, apsēžas vienā no klūgu pīteņiem un rīko:— Ielejiet vīnu visās krūzītēs! Tā šai pajumtē ierasts: galdu klājot, vienmēr tiek nolikts arī kāds

lieks kauss un šķīvis — viesim, kas varētu ierasties neparedzēts. Ja viņš ierodas, nu jauki, ja ne —maltīti beidzot, tie, kas sēž pie galda, sadala liekā kausa vīnu un uzdzer uz neatnākušā viesa veselību. Esnezinu, no kuras malas Daniels bija atvedis līdzi šo paradumu, bet man tas patīk.

— Man arī. — Es rīkojos ap vīna krūku. Biezais, tumšais dzēriens, kas guldzēdams līst krūzītēs,spēcīgi smaržo pēc kalnu vasaras, pēc puķēm un vērmelēm.

— Šī man tomēr ir laba un savā ziņā pat svinama diena, neraizējieties veltīgi, — Mirjama saka.

Viņas matos zvīļo zilgā mēnesnīca arī šeit, līdzās ugunij, kas uz visu citu met tikai iesārtus vai dzeltenīgusatspulgus.

— Tā, tagad man pavisam silti un labi, — Mirjama paziņo, miegdama šķībās acis kā kaķis, kuruglauda pa spalvai. — Dodiet šurp manu krūzi! Tāpēc, ka esat labs, paklausīgs viesis, uzsaucu tostu: kautjums nebūtu jādzīvo ilgāk par to, kas jums visdārgākais, un jūs aizietu pirmais! Ar mieru?

— Ar mieru. Lai notiek.Mēs saskandinām māla krūzītes, tās gan lāgā nešķind. Pieskandinām arī trešajai pielietajai krūzei,

kas gaida viesi, kurš vēl var ierasties, un dzeram. Dzēriens ir salds un arī ierūgtens, tik stiprs, ka drīzākatgādina zāļu uzlievi nekā vīnu.

— Vēl vienu! — Mirjama iesaucas.— Hm . .. Nu, lai iet, — es nenoteikti novelku un piepildu krūzītes otrreiz.— Tagad uzdzersim mīlestībai, divdabei mīlestībai! — Mirjama saka un pazibina zobus smieklos.

— Uzdzersim ļaunajai mīlestībai, kas pazemo uzpūtīgus spēkavīrus, kas rātnos mudina uz aušībām un patpavedina uz nelietībām. Uzdzersim labajai mīlestībai, kas apsargā cilvēku un putnu bērnu šūpuļus, dēstikokus tuksnešos, atliec taisnus vārguļu augumus, apdāvinādama viņus ar spēku aizstāvēt savus vistuvākosun cīnīties par viņiem.

— Uzdzersim mīlestībai!— Vīnā esot patiesība. To es nezinu, bet vaļsirdība gan tajā ir, jo man gribas runāt, mans viesi.

Esmu dzimusi pļāpa, neņem ļaunā, sendienās taču mans galvenais uzdevums un arī prieks bija nomierinātun izklaidēt Dānieļu tajos brīžos, kad viņš pagura un dusmojās, ka nespēj cirtni noturēt rokās tik ilgi, cikto kāroja viņa negausīgā sirds … Tad es, lielā neveikle un nemākule citās dzīves lietās, godīgi nopūlējosbūt vismaz naska un neapnicīga Šeherezāde … Ko tu zini par Dānieļu, mans viesi?

— To, ko cilvēki runā, viņu pieminot.— Sveši cilvēki, ha—ha—ha! Ko sveši par svešu var pasacīt? Visu viņi iztulko pēc sava prāta,

sagroza, izpušķo, notriepj pārāk melnu vai nospodrina pārāk spožu… bez traipa — kā tikko noberztumisiņa pogu…

— Zinu vēl to, ko šodien redzēju darbnīcā un ko redzētais liek atskārst un uzminēt.— Neviens nevar zināt, kas viņš bija par cilvēku, mans vīrs. Pat es, kas pazinu Dānieļu gan viņa

radošo panākumu brīžos, gan arī pie zemes notriektu un sabrukušu, pazinu viņa domu skaidrību un arī viņabērnišķīgos, mazos niķus, zinu par Dānieļu nožēlojami maz. Cilvēks par cilvēku arvien zina pārāk maz.Vai nu gribam, vai ne, bet mēs neapzināti raugām citus mērot ar savu olekti, pabāzt zem savas cepures.Nesmejies, rakstniek, ka es tā prātuļoju, ļauj parunāties, tas man dara labu, neesmu ne ar vienu no sirdsrunājusi, kopš Daniels aizgājis… Es tev vēl šo to pastāstīšu par Dānieļu. Viņš atnāca dzīvot uz Visu Vējuciemu kopā ar saviem vecākiem, kad bija vēl gluži mazs, desmitgadīgs zēns. Tēvs, paputējis muižnieks,drīz vien nomira. Māte, kuru tajos laikos uzskatīja par emancipētu sievieti, strādāja par ārsti… Toreizšeit bija pavisam mežonīga, tuksnesīga vieta, cilvēka rokas neskarta daba. Ciema iedzīvotāji — kādsducis bulgāru, grieķu, tatāru un krievu ģimeņu … Bet tas nav svarīgi. Svarīgi vienīgi tas, ka Visu Vējuciems kļuva par Daniela pirmo lielo mīlestību. Daniela mīlestība izraudzījās šo vietu, kā izraugās līgavu,kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tik daudz līdzekļu Daniela māte bija mantojusi, lai šeit nopirktuneauglīgu zemes gabalu jūras malā. Uz tā viņa kopā ar dēlu sāka celt šo namu un dēstīt pirmos kokus…Māte nomira, kad Danielam bija divdesmit gadu. Viņš tolaik dzīvoja, strādāja un studēja Parīzē…Daudzas zemes uzņēmīgais Daniels bija apceļojis, daudzas kājām izstaigājis, bet arvien ceļagaita viņuatveda atkal šurp … Taču arī šeit viņš bija ceļā, līdzīgi nerimtīgam vilnim jūrā, līdzīgi nerimtīgam vējamgaisos… Vienmēr ceļā uz kādu tālu zvaigzni… Vai tu mani saprati? Laikam runāju dzejiski, nedusmojies,par Dānieļu es nemāku citādi runāt. Esmu arī pamatīgi apskurbusi, bet tas taču ir labs skurbums, kas liekun ļauj vārdam meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēku… Man, dzimušai pļāpai, klājas diezgan grūti pēcDaniela aiziešanas, dzīvojot šeit kā dzīvai iemūrētai klusēšanā… Ielej man trešo krūzi! Trešais tosts būs

par to, lai liktenis pasargā un glābj mūs no garāmgājējiem un ekskursantiem, kas nāk un iet caur mūsumūžu, neko neatnesdami un neko arī nepaņemdami līdzi.

— Labs tosts, namamāt, es pievienojos ar prieku.Mēs saskandinām viens ar otru un arī ar viesi,kurš vēl var ierasties. Mirjamas balss skan pārgalvīgi jautri. Mēģinu iejusties namamātes noskaņā,

apjaust, ko Mirjama patlaban pārdzīvo, bet man pašam ir tik labi kopā ar viņu, ka vieglprātīgi ļaujos šainoskaņai un ik mirkli vairāk piemirstu analizēt un apsvērt.

— Kur es pārstāju stāstīt?… Jā, Daniels ceļoja un atgriezās, bet pēdējo reizi viņš neatgriezāsmājās viens pats. No Dantes un Beatričes dzimtenes viņš bija atvedis līdzi Adu, dejotāju, savu pirmosievu… Vai tu redzēji Adu?

Es negribot saraujos, Mirjamas jautājums šobrīd izskan tik negaidīts un traucējošs kā starpsauciensno zāles izrādes laikā, un muļķīgi stostos:

— Adu?… Jā, laikam… Redzēju lielo gleznu pašā augšā, tukšajā istabā, ja tā ir viņas ģīmetne.— Nu, protams! Tukšajā istabā, ha—ha—ha! Es, greizsirdīgā sāncense un ļaunvēle, viņu tur

ieslodzīju, padzinu trimdā. Saproti? Labi, ka tu viņu redzēji paša acīm. Es māku daudz runāt tikai par seviun Dānieļu, bet Adas daiļumu gan neprastu tev pienācīgi attēlot… Tās pašas greizsirdības dēļ.Greizsirdību taču sauc par aklu ne gluži bez pamata, vai ne?

— Laikam gan.— Cilvēki stāv Adas ģīmetnes priekšā, apbrīnas pārņemti, kā pie atdarītiem paradīzes vārtiem.

Bet tu vari gan iedomāties, cik grūti man, greizsirdei, klātos, ja vēl šodien vajadzētu novērot no malasviņas apbrīnotāju sajūsmas pilnos skatienus un noklausīties viņu «ak» un «vai». Es uz to istabu nekadneeju ekskursantiem līdzi… Na, viens otrs to ari pareizi iztulko, bet kas man daļas! Vai gribi manī vēlklausīties, vai esi jau miegains un noguris?

— Lūdzu, stāstiet tālāk!— Paldies. Kur es pārstāju? Ak jā, Ada… Es jau sacīju: mana leksika kļūst aprobežota, kad

jāattēlo Ada. Neattēlošu tev arī Daniela mīlestību pret Adu, tas man būtu sāpīgi… vēl tagad. Viņš bijapilnīgi Adas burvības varā, vairāk es tev nesacīšu. Visi bija šīs burvības varā, visi Adu mīlēja, jaunekļiun sirmgalvji, jēri un puķes, būsi jau dzirdējis.

— Esmu gan.— Jā… Kā krievi saka: uz kuru Ada paskatījās, to kā ar dālderi apdāvināja. Apskaužams

laimesbērns, jaukā feja … Ko tur vēl piemetināt? Laikam vienīgi es izturējos pret viņu kā… Bet manosspēkos nebija atbrīvoties no trakās greizsirdības. Es pret Adu jutu tikai greizsirdību, skaudību unnenovīdību. Pelnrušķes apskauž princeses ne tikai pasakās vien. Es pati biju iemīlējusies Danielā kānegudra, bet man nācās tieši kā izsalkušai pelnrušķei dienu dienā sēdēt pie viņa un Adas mīlestības bagātiklātā galda… un krāt indi kā sprostā ieslodzītai čūskai, kuru nemitīgi ķircina, baksta ar nūju. Saproti, javari, — iemīlējusies un greizsirdības pārkarsēta sirds neprotas ne kaunu, ne godu. Labi vēl, ka manpietika viltības laimīgajam Danielam un laimīgajai Adai neizrādīt savas īstās jūtas, jo pēc tam man būtuvajadzējis uz pēdām vākties prom, bet mans vienīgais sūrais prieks taču bija kaut vai elpot Danielatuvumā. Dzīve citur likās neiedomājama un neiespējama. Man par laimi Ada reižu reizēm aizbrauca dejotuz kādu pilsētu. Daniels to sievai neliedza, labi saprazdams, ka viņai nepieciešama skatuve un skatītāji.Ada taču nevarēja dejot šeit — tatāru un bulgāru večukiem un aitu ganāmpulkiem priekšā. Vai arī dejotvienīgi Danielam par prieku … Man gan toreiz likās — Adas vietā būdama, es Dānieļu nekad nepamestuvienu, man atliku likām pietiktu ar to, ka manas dejas redz viņš. Slepenībā brīnījos par to, ka Ada spējaizceļot un vēl uz ilgāku laiku, brīnījos un nosodīju. Greizsiržiem piemīt prasme uzcītīgi meklēt un arīsameklēt savu laimīgo sāncenšu vājības un nepilnības un viņus nosodīt. Es, protams, to darīju tikaidomās, dziļā klusībā. Tā vien vēl trūka, lai es Adu būtu sākusi pierunāt nepamest Dānieļu, palikt arvienkopā ar viņu!… Tēlnieks Adu uz lielajām pilsētām nekad nepavadīja, jo tolaik ar viņa redzi kļuva arvien

ļaunāk. Nojauta, ka ārstu māksla nelīdzēs, lika Danielam arvien vairāk baiļoties, ka viņš nepagūs mākslāizteikt un atdot cilvēkiem labāko no iecerētā, tāpēc viņš strādāja drudžaini, sevi nesaudzēdams. Starpnemiera netramdītiem cilvēkiem, kas caur dzīvi drīkst soļot mierīgā gaitā, viņš jutās aicināts un arī spiestsneaprimt un steigties, steigties, steigties… Dienas viņam kļuva par īsu. Viņš par to nerunāja. Man dzirdot,vienu vienīgu reizi izgrūda caur zobiem nikni un strupi kā lāstu: «Nolādētais laiks! Veļas kā lavīna nokalna lejā, neļauj ne elpu atņemt…» Vēl citu reizi, kad Daniels saaukstējās, bet nebija pierunājamspakavēties gultā un es uzdrošinājos viņam lūgt, lai atpūšas, viņš paskatījās manī un klusi, bet rūgtinosacīja: «Meitēn, vai tas nav sasodīti netaisnīgi, ka stulbam vērsēnam vai aunam pietiek laika mierīgiganīties puķainā pļavā, bet cilvēkam arvien par maz laika, arī man nepietiks laika, nepietiks. ..» Tieši tades pēkšņi izpratu Daniela nelaimi — tik spēji, tik pilnīgi, it kā mani kāda stipra roka būtu sagrābusi aizmatiem un ierāvusi atvarā, kur ne iekliegties, ne paelpot, ne saskatīt gaismas atspulgu … Pēc tam nekadvairs neuzdrošinājos tēlniekam bilst kaut vārdu, lai viņš sevi saudzē. Es ātri biju iemanījusies būtDanielam noderīga, nolasīt vēlēšanās viņam no acīm vien, iekams viņš paguvis tās izsacīt balsī. Tēlojunepagurstošu, neapnicīgu, rosīgu, kalpojošu rūķi, kura vienīgā pazemīgā un pieticīgā vēlēšanās ir — būtnoderīgam pajumtē, kuru liktenis viņam piešķīris… Tu droši vien būsi dzirdējis arī tādas ciemaļaužuvalodas, ka mana mīlestība, nepateicīga kā nepielabināms mežazvērs, kas iekož savam barotājam rokā,viltīga kā lapsa, kas piezogas un saplosa mīlīgu trusīti, pārvērtusi šai namā par elli likumīgās namamātesdzīvi? Ka mana mīlestība sviedusi akmeņus Daniela un viņa sievas gludenajā mūža ceļā?

— Atklāti sakot, jā, esmu dzirdējis… šo to līdzīgu…— Nestomies! Es jau zinu… Kur tad paliku? Jā… Toreiz, neko vairāk uzreiz un ar joni

neiespēdama, es soli pa solim, drusku pa druskai atkaroju Adai dārgās tiesības Dānieļu kopt un aptecētari tajā laikā, kuru viņa pavadīja šeit, mājās. Daniela redze strauji pasliktinājās, turklāt netika arīpienācīgi saudzēta. Līdz ar to kādam tiešām vajadzēja tēlnieku dažā ziņā pieskatīt un kopt. Ja tā nebūtu,Daniels savām ikdienišķajām vajadzībām neveltītu ne brītiņu, strādātu un strādātu ne ēdis, ne dzēris, negulējis — kamēr pārvērstos pelnos vēl ātrāk, nekā tas ar viņu notika… Kādam vajadzēja gādāt par viņaēdienu, drānām un miegu, vismaz šīs rūpes es varēju atņemt Adai. Biju jauna un spēcīga, bez sevišķaspiepūles tiku galā ar mājassoli. Reizi nedēļā no veca tatāra aizņēmos zirgu un jāju uz pilsētas tirgu pēcpārtikas, kopu sakņudārzu un vistas, mazgāju, lāpīju, šuvu. Līdz ar to

man izdevās atbīdīt Adu no Daniela tālāk un tālāk, viņa izpalika no mājām biežāk un biežāk. Es vēlpati viņu pierunāju, lai brauc vien prom un dejo, neizšķiež viņai nepiedienīgās rūpēs jaunības dienas, tāstaču dejotājai neatsverami dārgas. Lai brauc prom ar mierīgu prātu, jo Daniela slimību sievas klātbūtnetik un tā nevar novērst, bet par saimniecību viņai nav ko raizēties, gan es mājās visu apdarīšu unaprūpēšu. Jādomā, ka tādā pierunāšanā vien Ada nebūtu klausījusies, bet šai ziņā man talkā nāca patsDaniels. Var saprast, cik tādam spēkavīram pretīgi un pazemojoši kļūt dažā ziņā nevarīgam un atkarīgamno citiem kā bērnam. Tāpat kā tēlnieks bijās nokavēt sava radošā darba pēdējo cēlienu, viņš baiļojās unkautrējās kādu apgrūtināt ar savu piespiedu nevarību. Vismazāk jau nu Daniels vēlējās kļūt par nastumīļotajai sievai, droši vien baidījās arī kādudien pamanīt, ka viņas mīlestība pārvēršas līdzjūtībā unžēlumā pret kropli. Protams, viņš par to nevienam un nekad nav bildis ne vārda, bet tik daudz jau es pativarēju noģist un šai ziņā nekļūdījos… Biju arī iemācījusies Dānieļu saprast, uzminēt iemīļotā domas unizjūtas, pietika palūkoties uz viņa sejas izteiksmi, kustībām, gaitu… Tātad: baiļodamies no žēlastībasdāvanām, Daniels ne vien nemēģināja Adu aizkavēt un paturēt savā tuvumā, bet pats dedzīgi pierunājalidot turp, kurp spārni vieglo feju nes. Es Adu mudināju aizlidot, Daniels mudināja … Jāņem vērā arīpašas Adas ilgas pēc skatuves dēļiem. Viktor, ciema ļaudis mani sauc par dzeguzes bērnu, tas ir diezganizdevies salīdzinājums, ha—ha—ha! Bet ko lai es būtu iesākusi ar sevi un savām jūtām? Mīlestība nearvien ir laba. Mīlestība ir ari alkatīga, vismaz tāda slepenībā perināta, beztiesīga, bezcerīgi izsalkusimīlestība,

kāda bija manējā. Tā kāroja arvien vairāk — visu sev vien, sev vien — un nekautrējās līdzekļu

izvēlē … Bet vai gan tikai man vienīgajai sajaukušas galvu ilgas, vēlēšanās, kaislības?… Pamazām,laikam ritot un ritot, Ada sāka just, ka kļūst gandrīz lieka un sveša savam vīram, un neapgalvošu, ka esnebūtu pacentusies šo viņas skumjo atziņu nostiprināt arvien vairāk. Kā nopūlējos būt vajadzīga šai namā!Centos, tecēju viegla kā susuriņš, slīdēju klusa kā lēlis. Mācēju paslēpt plēsīgos nagus samta pēdiņās kākaķis. Ai nē, slepena mīlestība nav peļama padomdevēja! Mana seja, kustības, balss… Biju teicami sevpielāgojusi pazemības izteiksmi, nevienam nevajadzēja nojaust manas iekšējās gaviles, kad Daniels kļuvapret mani arvien uzticīgāks un draudzīgāks. Klusai man vajadzēja būt, jo, Daniela redzei pavājinoties,viņa pārējās maņas kļuva arvien skaudrākas, sevišķi dzirde. Viņš vairs necieta savā tuvumā skarbustrokšņus, skaļas balsis. Biju rūpīgi ielāgojusi viņa parašas, pazinu viņa vaibstu spēli, pratu būt īstajā brīdīviņam pa rokai, kad biju vajadzīga, un īstajā brīdī pazust, kad viņš vēlējās būt viens… Ada prombūtneslaikā Danielam bieži rakstīja, attēlodama savu dzīvi un panākumus dažādās vietās un pilsētās. Viņasvēstulēs bija daudz Danielam veltīta maiguma, laba vēlējumu un ilgu pēc mājām, tikai tēlnieks sievasvēstules vairs nevarēja izlasīt pats un palūdza man, lai tās nolasu viņam priekšā… Ko lai vēl pasakuskaidrības labā? Notālēm es pret Adu nejutu sevišķu naidu — cita sieva, kas no sava slimā vīra ne solineatkāptos, man būtu šķitusi vēl neciešamāka. Daniels bija mans, šo vēlēšanos nepiepildījusi, vairsnevēlējos un nespēju dzīvot. Vēlēšanās kļuva jo valdonīgāka tieši tāpēc, ka tiklab Daniela radinieki, kāarī Visu Vēju ciema iemītnieki bija mani uznīduši, tā teikt — pārkoduši kā riekstu un atklājuši, kādasnegantības man padomā, ha—ha—ha! Viņi juta Adai līdzi un bija gatavi mani vai saplosīt gabalu gabalos.Es to nojautu, uzminēju, biju arī saklausījusies savu tiesnešu niknās valodas, jo ciema sievas dažkārttīšuprāt par mani izteica nosodījuma vārdus, man pašai dzirdot. Ne jau tieši man acīs, bet it kā vienaotrai, toties tik skaļi, ka kurlam vajadzēja saklausīt katru vārdu… Valodas bija aptuveni tādas: gan jau tānekrietnā viltus vērpēja lauzīšot sprandu, gan Adai atvēršoties acis, kādu odzi azotē sasildījusi, un tadviņa aiztriekšot blēdi turp, no kurienes tā reiz atklīduši… Gan, gan arī pats Daniels izspļaušot to kumosu,ar kuru ļaunā meita — es — viņu ieēdinājusi… Šīs valodas mani vēl vairāk nocietināja un uzpūta manuspītību karstās liesmās. Nē, to prieku maniem ļaunvēļiem nepieredzēt, to dienu, kad es būtu spiesta noDaniela nama aiziet! Lai vai visa pasaule pret mani — Daniels piederēja man, vienīgi man. Viņu taču esmīlēju sāpīgi un īsti, viņš man bija viss. Lai izpelnītos viņa mīlestību, kaut vai tikai viņa labvēlību, bijugatava basām kājām izbrist saltus sniegalaukus, ugunīgus tuksneša smiltājus. Man likās: vienīgi es spējuDānieļu īsti mīlēt. Mīlēt visu, kas bija viņā, kas bija viņš — cilvēks un mākslinieks. Mīlētar viņaslimību, vājuma, paguruma un melnā izmisuma brīžiem. Gribēju saprast, iepazīt Dānieļu tik pilnīgi kā patisevi. Viņa cilvēcīgo iedabu un arī viņa darbu. Ik brīvu mirkli pavadīju starp Daniela veidotajiem tēliem.Daniela darbnīcā pavadītie brīži bija bagātākie un skaidrākie, kādus esmu pieredzējusi savā mūžā. Tiemani kaut īslaicīgi atbrīvoja no manas norobežotības un saspringtības, izveda tīrā gaisā no tumši gruzdošokaislību ieslodzījuma, lika izjust un izdzīvot līdzi arī citu radību dzīves… Jā, bet Ada?— Jo dziļākpieķēros Danielam, jo sīvāka un dzelkšņaināka kļuva mana neiecietība pret Adu. Es Adu apskaudu,nenovīdu viņai vairs ne stūrīti Daniela sirdī vai darbnīcā, vispār — zem viņa nama jumta. Ne stūrītiDaniela dzīvē… Kad Ada reizumis ieradās mājās un gribēja pati ko padarīt vīra labā, es viņai laiku palaikam uzšņācu: «Ļauj labāk to nokārtot man, tu neesi pieradusi, tu to nemaz neproti…» Vai arī:«Danielam tas nepatiks, tu taču nepavisam nezini, kas viņam vajadzīgs un kas ne.» Citreiz: «Staigā tačuklusāk, neklaudzini papēžus uz grīdas, te nav dejas zāle, tēlniekam vajadzīgs miers un klusums mājās.»Dabiski ka ilgi Ada to nespēja paciest, viņa taču arī bija dzīvs, diezgan iedomīgs un slavas palutinātsradījums, bet šai namā nu izrādījās — lai viņa iesāk ko iesākdama, viss tiek nopaļāts kā nevīžīgi un aplampaveikts. Nemākules un blakus personas loma, kuru nopūlējos viņai uzplīt, nepavisam nevarēja būt Adaipa prātam. Galu galā laikam arī viņa bija kļuvusi uz mani drusku greizsirdīga. Beidzot Ada atģidās, katiešām vispareizāk būtu mani padzīt. Jā, jā, tikai to nu viņa bija atskārtusi mazliet par vēlu. Bez tam Adanebija izvēlējusies īstos vārdus, kādos savu vēlēšanos izteikt. Aizvainotā sieviete izsacījās dusmu brīdīpārāk tieši un asi, es viņas un Daniela sarunu noklausījos. Šī greizacainā persona kļūstot diendienā

nekaunīgāka, atļaujoties sev pārāk daudz, raugot īsto mājasmāti tā komandēt un dīdīt, it kā tieši Ada unnevis greizace pati būtu šai namā kalpone. Tā, protams, nebija valoda, kādā drīkst runāt ar Dānieļu.Tēlnieks viņai mierīgi, bet diezgan pavēsi apvaicājās, kādus kalpones darbus tad es esot uzdevusi Adaidarīt. Uz šo jautājumu sieva neattapās neko atbildēt, tikai sadusmojās vēl vairāk un beidzot pieprasīja, laiDaniels nekavējoties padzen mani no mājām. Nē, tēlnieks atbildēja, to viņš tomēr nedarīšot, tas būtunecilvēcīgi un nepateicīgi attiecībā uz mani… Nav brīnums, ka pēc neveiksmīgā mēģinājuma mani padzītAda uzturējās arvien retāk vīra tuvumā un uzkavējās mājās arvien īsāku laiku. Pienāca brīdis, kad viņašeit nerādījās vairs nemaz un pieprasīja šķiršanos… Laikam taču man beidzamajos gados bija izdeviesizstumt Adu ari no Daniela sirds… Vai arī viņš aiz lepnuma vien bija stingri apņēmies nesaistīt skaistulisievu pie sava sakropļotā mūža un novēlēja viņai laimi citur un citos ļaudīs … Lai būtu kā būdams,Daniels Adai neliedza brīvību… Bija pienākusi mana stunda, laiks, kad Daniels ieraudzīja mani,ieraudzīja tieši tāpēc, ka fiziskā redze viņam bija jau zudusi. Savai iekšējai redzei jau viņš varēja uzburtun pārradīt Mirjamas tēlu tādu, kādu pats to vēlējās redzēt. Daniels pazina manu uzticību un rūpes parviņu, bet manu viltību neapjauta. Arī mana stūrainība un neglītums vairs nebija redzami tēlnieka acīm,kurām tik dārgs daiļums. Turklāt — ar mani taču bija mana mīlestība, lielā valšķe, tā apvija manasiedabas asos stūrus savām puķuvijām, vismaz ārēji apklusināja manas skarbās, kaislību pilnās dvēselesnegaisus, Daniela tuvumā tiem neļāvu plosīties. Saprotams, ka Adas samtaino mīlīgumu sevī iedzīvinātman nav bijis iespējams, bet tolaik, kad jau neapstrīdami valdīju Daniela namā un sirdī, manu vēlēšanospiepildījuma rimtība lika man kļūt daudz gaišākai… Sava īsā mūža norietā Daniels mīlēja mani, es vairsnebiju ubadze, lai gan par mierīgu būtni, kas iemācījusies dzīvot laipnā saskaņā ar visu pasauli, visāmcitām dzīvajām dvašām ap sevi, neesmu kļuvusi un arī nekļūšu. Ir stīgas, no kurām neizvilināsi tikaidzidras un liegas skaņas, ko tur lai dara… Atzīšos, ka neesmu pat vēlējusies … Bet tas gan attiecasvienīgi un mani pašu un nevar interesēt nevienu citu … Laikam gan tev, mans viesi, šķiet nekautrīgi, karunāju arī par Daniela jūtām pret mani, bet manai vēlu gandarītajai mīlestībai tā gribas palepoties… Jā,nu beidzot es tomēr drusku nokaunējos. Nedaudzināšu vairs mīlestības vārdu. Vēl tikai drusku parDānieļu… Mūža beidzamajos gados aklums viņu piespieda atsacīties no akmens, marmora un koka. Atlikavienīgi māls, kuru varēja mīcīt ar dūrēm, veidot ar pirkstiem. Danielam bija jutīgi un redzīgi pirksti…Apskaties vēlāk viņa pēdējos tēlus, neviens neuzminētu, ka veidotājs bijis neredzīgs cilvēks… Bet nē, arīpar Dānieļu man nav daudz jārunā, viņa tēli nav mēmi un labāk nekā jebkurš cits zina pastāstīt par savuradītāju… Un tagad pat es, dzimusī pļāpa, Daniela pasaku vērpēja un teicēja, esmu nogurusi. Arī tu būsinoguris klausīdamies, ir jau vēla stunda. Paldies tev par visu, sevišķi par pacietīgo klausīšanos, ej tagadmierīgs uz savām mājām! … Atnāc rīt vēlreiz ciemos, ja vēlies. Ej vien un neraizējies, nejūtos vairsslima un nevarīga. Tikai uzrušini vēl ogles krāsnī! Bet mūsu trešais viesis neatnāca. Paraša prasa, laisadalām vīnu un uzdzeram viesim, kurš neatnāca.

Es ielēju pusi no trešās vīna krūzes Mirjamai, pusi sev, mēs saskandinām un novēlam labuneatnākušajam viesim. Jauka paraša, es to neaizmirsīšu …

Pēc brīža lēni soļoju mājup pa nelīdzeno taku, uz kuras grumbuļiem un akmeņiem parasti vairsneskatos, esmu pa tiem staigājis tik bieži, ka ceļu kājas atrod pašas… Pār zemi sijājas zvaigžņu gaisma,viegla kā plāna migla, vizmaini putekļi.

Kakts nav miegaina: vējš tikai mazliet pierimis, taču gaisā visu laiku kaut kas trīs, san, sīc kāuzvilkta stīga, un jūrā dvašo paisums.

Kad citurīt atveru acis, saules zvērojoši sarkanā ripa pašreiz uzrit pār māla paugura skaustu.Pieveru plakstiņus, bet sarkanīgā gaisma spiežas tiem cauri; esmu gulējis pietiekami ilgi, taču nejūtosatpūties, mani nepamet neskaidrs nemiers.

Brīdi vēl neceļos augšā, palieku rokas zem pakauša un atceros vakardienu, namu, darbnīcu, tēlus,Mirjamu, viņas slimības lēkmi, kas mani nobiedēja un aizkavēja Daniela namā, trīs krūzītes ar vīnu,namamātes drudžaino dzīvīgumu un ērmoto vaļsirdību, viņas vēstījumu …

Piepeši ir tā, it kā mani kāds būtu pasaucis vārdā, jāpaklausa, jāceļas un jāiet. Mani vilktin velk uzDaniela namu, it kā sirds būtu pārvērtusies dzīparu kamolā un šai namā aizķēries pavediena gals, kas manjādabū rokā…

Tēlnieka nama durvis stāv vaļā. Pieklaudzinu pie stenderes.— Nāc vien iekšā, es tevi jau sāku gaidīt, — aicina Mirjama.Viņa laikam nejūtas pilnīgi atveseļojusies, vismaz nav piecēlusies no guļvietas. Apģērbusies un

sasukājusi gludu galvu, bet guļ.— Labrīt!— Labrīt un paldies!— Par ko?— Saprotams, par to, ka neesmu vakar tevi galīgi pārbiedējusi ar savām lēkmēm, ar nelūgto

pļāpāšanu un tu atnāci. Man šorīt smaga galva. Neņem ļaunā, ka vāļājos pa migu, viesi sagaidīdama!Lai durvis paliek vaļā, rīta gaiss ir tīkami svaigs. Apsēdies! Vai tu pabrokastoji?— Taisnību sakot, nē.— Es arī vēl ne. Virtuvē ir maize, siers un vīnogas. Pietiks mums abiem.Paēdam brokastis. Cenšos pakalpot namamātei, cik nu labi prazdams.— Vai tu tagad iesi darbnīcā un turpināsi aplūkot skulptūras?Kaut kāda pieskaņa Mirjamas balsī liek man ātri atbildēt:— Nē, šorīt es labāk parunātu ar jums, ja neiebilstat. Man vēl atlicis daudz dienu, kuras te

pavadīšu, pagūšu apskatīt un izpētīt visu.— Tad ir pavisam jauki, tikai drusku jocīgi, ka mana pļāpāšana tev nav uzdzinusi garlaiku.

Priecājos. Es tev jau sacīju, ka dzīvoju ļoti vientuļa un jūtos labi… Bet laikam katram vientuļniekam reizpienāk brīdis, kad gribas izsprukt ārā no alas. Tu esi patrāpījies manā ceļā tieši tādā nestundā, kad manvairs negribējās būt pilnīgi vienai, tā negribējās, ka, ja nebūtu tevis, es laikam sāktu sarunāties pati arsevi. Dažkārt tā darot veci cilvēki, neatrazdami vairs klausītājus, kuriem viņi liktos vēlami sarunu biedri:runājot un pat ķīvējoties paši ar sevi pilnā balsī.

— Veci cilvēki! Kas jums vēl neienāks prātā!— Nu, ārēji varbūt vēl nešķietu pilnīgi sabrukusi, bet patlaban jūtos gan veca, jūtos gan, to taču

cilvēks pats zina vislabāk. Es jau aizvien esmu steigusies. Bērnībā man nebija vaļas rotaļāties, pāragriuzmācās nopietnība, uzplijās visādas domas un sapņi, kuru varā staigāju kā mēnessērdzīga starp saviembezrūpīgajiem spēļubiedriem, bet, kad pieaugu, laikam pārāk ašā solī sāku steigties uz mūža norietu, uzziemu. Varbūt tiešām es būšu laimesbērns un nedzīvošu ilgi.

_— Laimesbērns? Vai tad laime nav dzīvot — un vēl šeit — tādas jūras malā, tādu kalnu vidū? —es iebilstu, kā Mirjamu pētīdams.

— Ir laime, ir, bet ja tev piederējusi vēl pilnīgāka … Līdz punktam vien jau ikviens varnodzīvot.

Neizprotu, kāpēc mani šorīt vēl vairāk nekā vakar, uz Mirjamu raugoties un viņas balsī klausoties,pārņem bailes. Man par Mirjamu bail, itin kā viņa stāvētu zem vienas no Dārdu kalna klintssienām, nokuras ik mirkli var velties lejup akmeņu gāzma. Skaļi es saku:

— Punkts? Par kādu punktu jūs runājat?— Viņš vēl jautā, būdams rakstnieks! Nu pavisam parasts punkts pabeigta teikuma galā. Kad viss

vajadzīgais un iespējamais padarīts, arī mūžam var pielikt punktu. Esmu jau kļuvusi lieka zem saules,nevienam un nekam pa īstam vajadzīga neesmu, šai ziņā neloloju nekādas ilūzijas. — Viņa to pasaka bezrūgtuma, mierīgi, pat pasmaida un pēc mirkļa turpina: — Nerunāsim vairs par to! Labāk pastāstīšu tevšodien vēl vienu pasaku. Tikai nebrīnies un nedusmojies, ka šī pasaka būs par to pašu, par ko tev jauizstāstīju vakar, proti, par Dānieļu, Adu un mani. Un nedusmojies, ka mana otrā pasaka būs sīvāka unbēdīgāka par pirmo. Ko lai dara! Nedomāju ķīvēties ar tevi vai kādu citu un drūmi apgalvot, ka dzīve nav

skaista. Bez šaubām, dzīve ir skaista un arī bagāta, tikai ne jau prieku gaišās krāsas vien piemīt tāsgodībai un bagātībai. Padomā vien: vai nav aušīgi un muļķīgi dēvēt par priekpilnu cilvēka mūžu, kurā iksirdspuksts kļūst par neatgriežamu pagātni, tikko tas

noskanējis, kurā mums bez mitas jāšķiras no kaut kā, jāatvadās no acumirkļiem, diennaktīm, no mūsunedaudzo brieduma gadu spēka un saprāta skaidrības? Atri un nežēlīgi tagadne pārvēršas pagātnē, kurvairs nav iespējams atkārtot vai mainīt nevienu aizvadītu acumirkli, izsacītu vārdu, izdarītu darbu unizdomātu domu… Mirkļu ritēšana un trauksme ir likumsakarīgi. Bet vai likumsakarības atzīšana spējnovērst mūždienīgās atvadīšanās sāpes? … Mēs tikai mēģinām spēkoties ar dabu un šā tā samierināties arnenovēršamo, taču samierināšanās vēl nav ne miers, ne laime… Lai nu paliek manas prātuļošanasatkāpes! Savērpsim grodāk sižeta pavedienu, kā jums, rakstniekiem, bieži vien liek pie sirds… Vēl tikaiviena atkāpīte, tā būs pēdējā: ir tomēr ļoti dažādi sižeti. Vienu šķetina, sapin un atpin ārēji notikumi, betotru — mūsu iekšējās dzīves plūsma, domu un pārdzīvojumu paisumi un bēgumi. Tas, kas cilvēka mūžānorisinās «zem ūdens līnijas», tu, bez šaubām, mani saproti.

— Saprotu.— Nu labi. Redzi, vakar tev neizstāstīju pilnīgu patiesību par Dānieļu, Adu un sevi pašu, tāpēc

nespēju atrast mieru. Tas, kas šeit norisinājās, bija tomēr daudz raibāks dancis pa trim, mūsu triju lomasdrusku citādi sadalītas. Bet atsāksim no gala … Es atkal runāšu par mīlestību, jo tai vien esmu dzīvojusi,cita uzdevuma un citas kaislības, lielāka nopelna un lielāka pārkāpuma man nav. Es tev meloju vakar parDānieļu un Adu. Manuprāt, dzīve nekad nav savienojusi divas būtnes, kas viena otrai būtu tik svešas, kāAda bija Danielam un viņš Adai. Tāpat kā es laikam pārspīlēju Daniela personības diženumu, tā —iespējams — pārspīlēšu arī Adas ēnas puses un vājības, bet šai ziņā man

nekas nevar līdzēt. Klausies un atsijā pats graudus no sēnalām… Daniels nekad nav mīlējis Adu, unviņa nekad nav mīlējusi Dānieļu. Tu jautāsi, kā tas iespējams — Daniels taču bija sev izraudzījies sievu,kura viņa dēļ atvadījās no savas gaišās, jautrās dzimtenes un devās iemīļotajam līdzi nepazīstamā ceļā uznepazītu krastu? Bet tev būtu jāzina arī tas, ka mēs bieži vien neiemīlam cilvēku viņa paša dēļ, mēspieaudzinām izredzētajam pie pleciem paši savu iedomu krāsainos spārnus, kuri viņam pat lāgā neturasklāt un ar kuriem viņš nepavisam nespēj uzlidot. Tā Daniels daiļajā, bet tukšajā sievietes veidolā bijaiebūris dvēseli, kas tai nepiederēja. Un Ada? Daniels arī nekad nav bijis viņas gaidītais, viņas sapņotais,pat ne viņas draugs. Adai, kādu es viņu labi un ilgi pazinu, Daniels un zeme, no kuras viņš ieradies,nozīmēja vienīgi eksotiku… Mazā zeltgalve un tukšgalve domājusi, ka viņu nolaupa un aizved līdzi uzsavu teiksmu pili teiksmu maharadža… Bet šeit Adai nebija ne maharadžas pils ar dārgakmeņupiebērtiem pagrabiem, ne apkalpojošu rūķu, nekādu izpriecu, tikai viens vienīgs viņas daiļumaapbrīnotājs: mazrunīgais, bārdainais milzis, kurš pie tam vēl šķita mīļojam savu tēlnieka cirtni tikpatkvēli, ja ne vēl kvēīāk par jauno sievu. Bargs, toreiz pavisam tuksnesīgs krasts, neganta jūra. Adagarlaikojās un skuma līdz nemaņai. Ir tādas sievietes, saltas kā zivis, kuras atdzīvojas un atplaukst vienīgitad, kad izsalkušu jūsmotāju acis pavada katru viņu soli. Bet pietiks, naids pret Adu manī tiešām iekodiespārāk dziļi un deg neapdzisdams. Naids un riebums… Vienīgi tad, ja es pati nekad nebūtu mīlējusiDānieļu, tie būtu sen apsīkuši, pārvērzdamies rāmā un remdenā nicināšanā, bet šodien es nespēju piedotAdai neko: ne daiļumu un kaķenes pieglaudību, ar kuru viņa visus apmuļķoja, ne viņas izturēšanos pretDānieļu… Vismazāk šo izturēšanos pret Dānieļu — kaut vai to, ka Ada viņu pie pirmās izdevībasapbalvoja ar ragiem. Nešūpo galvu un neviebies, es pašreiz nemeloju. Torņa augšstāvā, turpat, kur Adasģīmetne, stāv lāde ar viņas mīļāko un pielūdzēju vēstulēm. Un tur taču sakrājušās gandrīz tikai tāsvēstules, kuras pienāca šeit uz viņas vārda pašas Adas prombūtnes laikā un kuras es toreiz atjautu laikuspievākt, lai kāda nenokļūst Daniela rokās. Krievzemes lielās pilsētas, kurp Ada drīzi vien no šī nostūraaizlidoja aizvien biežāk un kur uzkavējās aizvien ilgāk, — jā, tur bija viņas īstā vieta un vide: skatuve,spožums, aplausi, aplidotāji… Bet es?… Kad ierados šeit, biju jau bārene — sevī noslēdzies, grūtasdzīves skarbuma pāragri ietramdīts, bet arī norūdīts radījums. Kādā ziņā norūdīts? Biju iemācījusies iztikt

bez ģimenes pavarda siltuma, mātos un tēva maiguma un saudzības. Dzīvodama pie svešiem ļaudīm, bijuarī saklausījusies nostāstus par Dānieļu: esot man tāds attāls radinieks, mākslinieks, gaužām ērmotssavādnieks, kas apmeties uz dzīvi mežonīgos apstākļos, nomaļā ciemā jūras krastā. Vēlāk manās rokāsnokļuva mazs Daniela veidots koka tēls, kas saucas «Vientulība» — bārdains vīrs sēž uz akmens unlūkojas tukšumā, kur mīt viņš vienīgais, nevienas citas dzīvas, siltas dvašas. Šis tēls bija tik radniecīgsmanām izjūtām, ka šķitu iepazinusi savu brāli, savu līdzinieku, sev vistuvāko būtni. Kaut kur tātad mitamans tuvinieks, un viņam trūka manis tikpat sāpīgi, kā man līdz šim bija trūcis viņa. Biju nepieciešamsviņam, viņš gaidīja un aicināja mani, tā es iedomājos. Un viņš savukārt bija nepieciešams man, lai esatrastu spēku elpot tālāk pasaulē. Manā iztēlē vientulīgais virs, mans gaidītājs un aicinātājs, bija patsDaniels. Neatvairāma iedoma… Cik tā tomēr bijusi gaišredzīga un patiesībai tuva, to apjautu tikai daudzvēlāk… Tā, sasapņojusi sev karstu galvu, pilnīgi savu iedomu varā, nolēmu uzmeklēt vientulīgo vīru.Dēkaine biju no maza gala un arī stūrgalve, neatlaidīga jebkuras iedomas piepildīšanā. Izmācījos parslimnieku kopēju un labu laiku strādāju, pelnīdama sev dienišķo iztiku un arī cenzdamās sakrāt ceļanaudu,lai atkļūtu šurp. Nav nozīmes sīki attēlot to laiku. Kad man jau bija deviņpadsmit, es pēc garas un smagasceļagaitas, kuru nostaigāju kā mēnessērdzīga, grūtības pat lāgā neapjauzdama, ierados šeit… Pirmieiespaidi bija ļoti pretrunīgi, vienlīdz laimes un negaidītu ciešanu pilni. Man neatlika ne niecīgāko šaubu,ka te esmu atradusi savas īstās mājas un īsto dzimteni, tikko ieskatījos jūrai zaļajās acīs, ieraudzīju, kāvējš triec pinkainus mākoņus pār vecā vulkāna stāvo pieri. Pareiza bija izrādījusies arī mana iedoma, kavientuļnieka tēlā Daniels patiesi atveidojis pats sevi. Tikai — vai tad viņš mājoja tuksnesī un raudzījāssaltā tukšumā? Ieraudzīju tēlniekam līdzās jauno sievu, samtainu kā pūpols, daiļu kā pasaku princesi…Izcīnīju sevī sīvu cīniņu, jo sapņainai un dedzīgai jaunībai vilšanās cerībās ir pārliecīgi rūgtas zāles.Daudz bija negulētu nakšu, daudz nemierpilnu sirojumu pa kalniem un vētru kultās jūras piešalktiemlīčiem. Jautāju sev, vai man tomēr nevajadzētu aiziet un pazust, ja biju ieradusies kā nelūgta, negaidītaviešņa. Bet kā gan es varēju aiziet no šī krasta, kur jutos īstajās mājās, aiziet no Daniela, vienīgā mandārgā cilvēka? Vai gan nebija neviena stūrīša viņa dzīvē un dvēselē, kur manai mīlestībai patverties unlaist saknes? Brīžos, kad Daniela tuvumā atradās Ada, viņš redzēja

un dzirdēja vienīgi viņu. Taču bija ari citādi brīži. Atri pamanīju, ka tikpat labprāt, kā tēlnieksuzkavējās Adas tuvumā, viņa no šī tuvuma vairījās, aizklīda prom no mājām uz iespējami ilgu laiku,sauļojās kaut kur liedagā un žāvādamās šķirstīja grāmatu. Ada bieži aizbrauca arī uz rajona pilsētu un turuzturējās dienām ilgi. Pilsētā dzīvoja daži Daniela paziņas, pie kuriem Ada varēja pārnakšņot. Pilsētānotika koncerti, balles — un skaistulei bieži gribējās izklaidēties… Bet reiz, kad es, ieradusies pilsētāpēc iepirkumiem, Adu sastapu uz ielas jautru jaunekļu sabiedrībā, viņa pati pamodināja manas aizdomas,jo, mani ieraudzīdama, satrūkās, pienāca klāt un mulsi sacīja: «Lūdzu, lūdzu, neizpļāpā tikai mājāsDanielam, ka satiki mani šai kompānijā, jo viņš… Daniels, zini, ir šausmīgi greizsirdīgs, viņš variedomāties nezin ko…» Es Adai nosolījos klusēt un solījumu arī pildīju, bet iekšēji biju pārsteigta un patsatriekta, nojautu ko ļaunu… Toreiz man vēl neienāca prātā, ka Adas vieglprātība, tas, ka viņai citurpatika labāk nekā Daniela tuvumā, var nozīmēt kādu cerību man pašai. Nē, klusībā jutos tikai nepatīkamipārsteigta un sarūgtināta, sevī nosodīju Adu un ar izbailēm iedomājos, kas tā būtu par nelaimi, ja Danielspēkšņi uzzinātu, ka sievai ir no viņa slēpjamas gaitas… Adas prombūtnē, savos īsajos vaļasbrīžos,Daniels izretis pievērsās man: izjautāja par manu bērnību, manu agrāko dzīvi, gribēja zināt manusieskatus un domas. Runāja viņš sirsnīgi, uzklausīja mani uzmanīgi. Vēl citreiz divatā kāpelējām pakalniem vai klīdām gar jūras malu, bet tādās reizēs nesarunājāmies — it kā būtu mēmi vienojušies par to,ka vārdi visbiežāk tikai traucē uztvert dabas skaistumu. Ļoti drīz biju atskārtusi, ka šajā pajumtē trūkajebkādas kārtības un apgādības.,,

trūka saimnieces, kalpones un kopējas roku. Ar to Ada nedz prata, nedz arī vēlējās noņemties, šīssīkās, bet daudzās rūpes bija uzņēmies Daniels. Nē, manuprāt, tā nedrīkstēja būt! Viņam pienācās būtbrīvam, lai strādātu… Viņam, kurš gausi, bet neatvairāmi kļuva slims un akls. Pēdējo apstākli man bija

atklājusi Ada, tēlnieks pats par to nekad nerunāja, iesākumā pat rūpīgi slēpa… To taču var saprast: partādu nelaimi neviens nekliedz pilnā balsī… Uzņemdamās mājas rūpes, es biju atradusi sev vietu,paliekamu vietu ja ne Daniela dvēselē, tad vismaz viņa tuvumā un viņa dzīvē, jo biju šai namā noderīgaun vajadzīga. Karsti vēlējos un, kā izrādījās, arī varēju kalpot Danielam un līdz ar to viņa darbam…Atgriezīsimies pie Adas. Es jau teicu, ka bieži viņa kavējās citur, bet, ja arī uzturējās mājās, tad beidzāste vai nost aiz garlaika. Par to, ar ko pilna viņas galva un sirds, Ada vismazāk varēja runāt ar savu vīru.Arī cita sarunu biedra viņai šeit trūka, tā nu Ada sāka tērzēt ar mani. Ka nekļuvām draudzenes, to patsvari iedomāties, taču to gan arī pats varēsi saprast, ka viņas vaļsirdībai un pļāpībai es ļāvu vaļu —sākumā vienaldzīga, bet vēlāk… Zini, grūti attēlot jūtas, kas mani sagrāba vēlāk, kad sāka noskaidroties,kādi māņi ir miers, saskaņa un laime, kas, no malas skatoties, mājoja Daniela pajumtē. Ada man atzinās,ka esot vīlusies un nelaimīga, jūtoties šeit kā cietumā ieslodzīta, jo viņa Dānieļu nemīlot. Šis atklājumsmani atkal vispirms tā satrieca un pārbiedēja, ka pat neatģidos, ko tas nozīmē man. Dusmas uz Adu,bailes, kas notiks ar Dānieļu, kad viņš visu uzzinās… Neesmu ne laba, ne nesavtīga, bet arī pēc Adasatzīšanās man neienāca prātā, ka manas pašas jūtas pret Dānieļu vairs nav gluži bez nākotnes, nav pilnīgibezcerīgas. Mēģināju pat

pierunāt Adu, lai viņa savas jūtas vismaz slēpj no Daniela, lai smagi neievaino cilvēku, kurš jautāpat pārdzīvo traģēdiju. Zini, ko Ada man atbildēja? Aptuveni tā: «Bet es? Vai tad es arī neesmumāksliniece? Vai man tas nenozīmē traģēdiju, ka esmu spiesta nīkt šajos džungļos, tālu prom no visa, kasman sagādā prieku, no mana darba, no ērtībām un man tīkamiem cilvēkiem? Pamēģini tu diendienā sēdētpie viena galda ar pusaklu vīru, noskatīties, kā viņš ēd… Es nevaru, baro un kop tu viņu, ja tev tasneapšķebina dūšu!» Kad to noklausījos, manās krūtīs sāka vārīties tāds sašutuma negaiss, ka tikkoneiecirtu Adai pļauku. Bet vienlaikus ar trakajām dusmām — un pirmo reizi — manī negaidot ierunājāskāda cita balss: lai taču, lai šī stulbā bezsirde atsakās no saviem pienākumiem un aizbēg prom kaut vai uzneatgriešanos, tā taču būtu mana laime… Mana laime, jā, bet Daniela? Ko šķiršanās no Adas nozīmētuviņam, kas notiktu ar viņu? Kā es drīkstu Daniela nelaimi saukt par savu laimi? Apjukusi, iekšējo pretrununomocīta, pēc šīs un līdzīgām sarunām pametu Adu, ne vārda skaļi nepasacījusi, ienesu Danielam ēdienuun, galdu klādama, stomīgi aizbildinājos: «Tā esmu tikai es, atnesu pusdienas… Varbūt ir labāk Adaiaiztaupīt šo uzdevumu, viņa tevi pārāk mīl, lai nenoskumtu, noskatīdamās … Redzi…» Tālāk nezināju, koteikt, ko ne, bet Daniels pats mani atbrīvoja no izmisīgajām bažām, nopietni nosacīdams: «Es jau saprotu,tas tiešām nav nekāds prieks — novērot, cik liela kļuvusi mana neveiklība…» Es ienīdu Adu, ienīdu ļoti.Kā gan viņa to nenojauta un nepamanīja? Tieši otrādi: Adas vaļsirdība pret mani augtin auga. Ada manatzinās, ka Daniels ne šodien, ne agrāk neesot bijis viņas mīlestība… Ka viņai drīzi vien pēc laulībāmbijušas jau vairākas

aizraušanas, bet patlaban Ada esot pavisam nopietni iemīlējusies kādā citā vīrietī. Ļaunu viņaDanielam nevēlot, bet palikt kopā arī vairs nespējot. Drīz pēc tam Ada aizceļoja no šejienes uzneatgriešanos. Labu laiku viņa rakstīja Danielam. Vēstules pienāca gan no mūsu zemes ziemeļiem, gandienvidiem … Tikai ar to īsto iemīlēšanos gan viņa mani bija pamatīgi piemānījusi, vismaz tādapārliecība man radās, kad beidzot ieskatījos Adas vēstuļu lādītē. Jā, jā, mans viesi, tu jau vari grozītgalvu un pārmest man šo nejauko nedarbu — svešo vēstuļu lasīšanu, bet es to darīju un tādēļ nemaz arsevi sevišķi netiesājos… Ar Dānieļu, redzi, kļuva ļaunāk un ļaunāk. Vēlāk, kad Ada rakstīja arvien retākun paviršāk, es izmantoju pat šo apstākli, proti, kad Daniels pats vairs nespēja lasīt un palūdza man, lainolasu vēstules viņam priekšā, es sāku Adas īsās un nenozīmīgās rindas papildināt, pievienojot tām patisavus vārdus. Tēlnieks parasti klausījās klusēdams šīs manis sacerētās vēstules, reiz domīgi pasmaidījaun nosacīja: «Ada raksta arvien izjustāk, vai tu to neatrodi, meitēn?» Kā es izbijos! Melot un viņu mānītbiju sākusi pamatīgi, bet ko citu es toreiz būtu varējusi iesākt? … Pienāca taču drīzi vien arī tās dienas,kad Ada vairs neatsūtīja šurp ne rindas, bet tēlniekam viņas vēstules joprojām šķita vajadzīgas kā gaiss,ko elpot. Atzīšos tev, ka tolaik es reizēm biju pat laimīga, ka Daniels jau akls. Viņš neredzēja, kā lasu

viņam priekšā it kā Adas atsūtītās, bet īstenībā pilnīgi manis sacerētās vēstules, burzīdama pirkstos pašasaprakstītās papīra lapas… Pamēģini iedomāties, cik neapskaužami jutos, tā blēdīdamās, it īpaši tad, javiņam kādas vēstules labie vārdi sevišķi gāja pie sirds, un viņš runāja: «Cik maz cilvēki, pat tievistuvākie, zina viens par otru! Es senāk iedomājos, ka esmu diezgan modrs pret cilvēkiem, ari pret Adu,un tomēr dažubrīd ienāca prātā, ka manai sievai gan ir tikpat koši spārni kā kolibri, taču ari tikpat maza,muļķīga galva kā šiem putneļiem, tikpat niecīga, viegla sirds… Bet — brīnies nu vien — tagad no Adasvēstulēm gan izverd karsti apakšzemes avoti, gan atspīd laipns zvaigžņu spožums. Mēs daudz spriežampar cilvēku brālību, savstarpēju izpratni un cieņu, bet paši acīmredzot bieži vien bradājam pa citu cilvēkudzīvi un dvēselēm tik nevīžīgi un akli kā degunradži pa pļavu. Iestāsti nu degunradzim, kas ir magone vaipīpene un kāpēc to nedrīkst sabradāt…» Jutu dīvainu gandarījumu par to, ka viņš manu mānīšanosneizprot, — kas nolēmis pievilt tādu milzi kā Daniels, tam jābūt apdāvinātam, gluži izcilam melim, šīsnožēlojamās mākslas meistaram, laikam es tāda biju. Lai gan… Viss, ko Danielam pasacīju pašassacerētajās vēstulēs, nebija salti meli vien. Man nāca talkā mana mīlestība, tai nevarēja aptrūkt vārdu, kovistuvākajam cilvēkam teikt. Māniju Dānieļu ar Adas vēstulēm gandrīz gadu, kopš viņa bija pavisamaizbraukusi. Protams, man kļuva grūtāk un grūtāk izgudrot, kāpēc kaismīgā mīlētāja vairs ne reizesneatbrauc pati. Beidzot izgudroju arī… Nenozīmīgāki vai nozīmīgāki meli, ko gan es vairs varēju zaudēt?Izgudroju, ka Ada ceļo pa ārzemēm, ka arī tur viņas dejām vētraini aplaudē, vārdu sakot — viņa plūcpelnītus laurus un atbraukt nevar, vismaz pagaidām ne. Neviens nevarēja Danielam manu blēdību atklāt,jo, neredzīgs kļūdams, viņš bija atsvešinājies no agrāko gadu draugiem un paziņām, lai dzīvotu vienīgisavam darbam… Tikai nedomā, ka ar vieglu prātu un vieglu mēli krāpu cilvēku, kas man dārgs, pie tamvēl Adai, savai sāncensei, piedēvēdama un likdama mutē manas mīlestības vārdus. Brīžam paguru,apriebās, likās necienīga un groteska pašas divkosīgā spēle, brīžam sadumpojos pat pret tēlnieku,domādama: lai Daniels cik liels mākslinieks, bet tas tomēr nožēlojami, ka viņš ļauj sevi piemānīt kāklēpja bērns… Vārdu sakot, biju pamatīgi sapinusies pretrunīgās izjūtās, noskaņās un spriedumos. Pašaibrīnums, ka toreiz nekļuvu ciniska un rūgta. Nekas taču nav ērtāk, kā pašam savu mūžu samudžināt un pēctam uzvelt vainu dzīvei — sak, dzīve ir neīsta, nav daudz vērta… un tā tālāk, un tā tālāk … Ar mani tomērtas nenotika, un glābēja bija atkal mana mīlestība. Redzi, arī toreiz man netrūka vaļas pārdomām, tas, karokas bija krietni nodarbinātas, netraucēja domāt. Un es domāju: labi, es Dānieļu mīlu, bet viņš manneatbild ar to pašu. Mīlu bezcerīgi tikai tai ziņā, ka netiek remdētas manas savtīgās alkas. Tādēļ vienmīlestība nedrīkst būt un palikt vienīgi iedoma un apgalvojums. Mīlestība nav miegaina, tā tiecasiejaukties dzīvē un to veidot. Vējazieda liktenis man liegs izvadīt pasaulē jaunas paaudzes, nekādu talantuarī man nav. Toties man līdzās rit Daniela mūžs, un Daniels ir aicināts un izredzēts apbalvot ar dzīvudvašu lielus mākslas darbus, man vajag palīdzēt viņam, kā un cik nu to pieprotu, gādāt par viņu, tadveltīgi aizvadītas nebūs arī manas dienas… Taču meli, pat labi domāti meli nav īstais pamats, uz kuranostāties, celt un būvēt. Kādu laiku man bija laimējies tai ziņā, ka Daniels pats neatbildēja uz Adasvēstulēm. Viņš reiz sacīja: «Es tīšuprāt esmu kļuvis mēms pret Adu. Manā stāvoklī jebkurš maigumavārds pārvērstos par ubagošanu, nokristu kā piedauzības akmens uz viņas ceļa. To es nevēlos! Lai Ada ietsavu gaitu neaizkavēta. Tikai tā būs pareizi un godīgi.» Godīgi! … Bet pār manu negodīgo, pārgalvīgogalvu vienudien iebruka griesti; Ada, ilgi klusējusi, pēkšņi atrakstīja dažas rindas: viņa gribot no Danielašķirties, atgūt savu brīvību arī juridiski un lūdzot viņu saprast, nenosodīt pārāk bargi… Tā nu es, blēdīgālapsa, biju notverta lamatās … Vairākas dienas klusēdama nēsāju Adas vēstuli kabatā, bet tā gruzdēja kāogle, nekur jau ilgi nevarēju nobēdzināt rindas, kas gaidīja noteiktu atbildi. Nobēdājusies, baiļu un bažupilna novēroju Dānieļu, gaidīju mirkli, kad viņš būs pavisam mierīgs. Reizēm Daniels tāds kļuva —mierīgs līdz miegainībai, līdzīgs izlijušam negaisa mākonim, kas sagulst apvārsnī vieglās, izlīdzinātāssvēdrās. Tie bija brīži pēc tam, kad tēlnieks jutās paveicis ko labu, kaut cik apmierināts ar padarīto.Beidzot biju spiesta vēstuli Danielam nolasīt. . . Liels bija mans pārsteigums, ka Daniels par šo vēstulipat nebrīnījās. Bija dzedrs vēla rudens vakars, mēs sēdējām šai pašā istabā krāsns priekšā un sildījāmies.

Kad es pēc vēstules nolasīšanas, elpu aizturējusi, lūkojos Danielā, viņam ne skropsta neparaustījās. Viņšsēdēja savā lielajā krēslā, aizvēris acis, laiciņu paklusēja un tad nosacīja: «Es vienmēr esmu bijis pretputnu un zvēru ieslodzīšanu krātiņos. Man nenāk ne prātā mēģināt kādu dzīvu radījumu noturēt pie sevismanu vēl atlikušo mūža dienu šaurībā un tumsā. Pilnīgi skaidrs, ka mēs zeltgalvei, vieglkājei neliegsimbrīvību, vai ne, Mirjam?…» Es saausījos — viņš to jautāja man, pie tam tādā balsī, kādā runā arsazvērnieku… vai ļoti tuvu draugu. Daniels pievērsa man seju, pasmaidīja vēl bezrūpīgāk, gandrīz jautri,pasniedzās, satvēra manu roku un sacīja: «Tev arī tagad būs vieglāk, mana Šeherezāde. Pasaciņas, kurastu uzcītīgi sacerēji, man par prieku izgudrodama tādu Adu, kas varētu būt mana laime un draugs, tev pašaimaksājušas visai dārgi. Nemēģini nu vairs liegties un mānīties!» Es sēdēju viņam līdzās mēma unnekustīga kā viens no viņa akmens tēliem. Daniels laiciņu klusēja, tad piemetināja: «Neskumsti, pasakuvērpēja, tu taču nevarēji uzminēt, kā ir ar aklajiem. Zaudēta acugaisma vēl nenozīmē, ka jāaptumšojas arīiekšējai redzei… Nemeties tikai tagad bēgt kā ietramdīts zvēriņš, es taču tev neko nepārmetu … Pasauleap mani kļuvusi lielāka, labāka un gaišāka, kopš esmu tajā atklājis tevi…» Par to vakaru tev vairāknestāstīšu. Ir notikumi un pārdzīvojumi, ap kuriem jāvalda saudzīgai klusēšanai… Pateikšu tev vienīgi to,ko Daniels vēl sacīja par iekšējo redzi, jo tas man tagad arvien ienāk prātā, lūkojoties uz skulptūrām vaigleznu, noklausoties dziesmu vai dzejoli. Viņš teica apmēram tā: «Mēdz taču sacīt, ka mana amata ļaudīmiekšējā redze skaudra jo skaudra. Būtu viņiem tikai tās acis, kas pierē, tie nemaz neieraudzītu, cik dabaspasaule un cilvēku pasaule saistošas un skaistas. Taču viņi to saskata, par to priecājas… Un skaistā, kasiepriecina, ir tik daudz! Skaistas ir bērna acis, kas vēl prot brīnīties, un apbrīnot ir ļoti svarīgi, ļoti jauki.Skaista ir ik vecmāmuļa, kas vada mazbērna soļus un pacietīgi atbild viņa neskaitāmajiem «kāpēc» …Skaisti ir katrs puisis un meitene, vīrs un sieva, kad viņi mīl, smaida vai apņēmīgi veic kādu neparastu vaiarī pavisam parastu darbu … Un beidzot: skaists ir katrs zaķakāposts un sēne, olis un skudra … Skaistas,ievērības un prieka cienīgas ir visikdienišķākās sejas un lietas ap mums, tas mana amata ļaudīmjāapliecina darbos atkal un atkal, lai arī citi cilvēki pasauli ierauga kā no jauna, īstajā gaismā un krāsā,ierauga it kā ar paša mākslinieka skaudro skatienu…» Nākamajā rītā Daniels nestrādāja, viņš pēcbrokastīm palika tepat pie manis un teica, ka gribot man uzdot kādu pārdrošu un netaktisku jautājumu: vaies esot ar mieru klaji un skaidri visas pasaules priekšā sevi atzīt par viņa mīļāko? «Jā, jā, jā,» esnešaubīdamās iesaucos, nevaicādama, kāpēc tas vajadzīgs. «Labi,» viņš pamāja. Es nomanīju, ka nekocitu Daniels arī nebija no manis sagaidījis. «Labi, tad es tev tūlīt nodiktēšu atbildi Adai.» Vēstule, kuruAdai pēc tam nosūtīju, skanēja apmēram tā: «Saprotams, neliedzu tev brīvību. Ierosini laulības šķiršanasprāvu. Lai tev šai ziņā nebūtu nekādu sarežģījumu, kā šķiršanās iemeslu ieteicu minēt to, ka man šeit irmīļākā — tu pati zini, kā viņu sauc.» Mans viesi, varbūt tu kādreiz esi bijis laimīgs, varbūt arī šobrīd tādsjūties, tad jau zināsi pats, ka laimīga sirds reti ir skopa. Liela un patiesa laime mūs padara devīgus unaugstsirdīgus. Tāpēc jo sāpīgāk ievaino atskārsme, cik niecīgas mūsu iespējas laimē dalīties ar kādu citu,pat ar mums vistuvāko cilvēku. Mūsu iespējai aplaimot citus novilktas pārāk šauras robežas — vai nupret to iekšēji dumpojamies, vai ne … Daudz vairāk iespēju nodarīt kādam pāri. Kāpēc par to runāju?Tāpēc, ka man varbūt biežāk nekā vienam otram citam nācies par to domāt ar rūgtu sašutumu un skumjām.Kā es savos neapēnotās laimes gados alku nolīdzināt ceļu arī zem Daniela kājām un padzīt katru mākonino debesīm pār viņa galvu un cik maz to spēju! Draugs un mīļākā, aukle un pasaku teicēja… Tas bija viss,par ko varēju kļūt Danielam. Bet viņš taču galvenokārt bija tēlnieks … Tēlnieks bez acugaismas! Viņamelnāko postu, tumsas mūri, kas iegūlis starp Dānieļu un pasauli, es nespēju sadragāt, lai kā pūlētos, laicik stipru laime bija mani padarījusi. Daudz ko es pat nemēģināju… Nemēģināju, piemēram, Danielamiegalvot, ka viņa beidzamā laika darbi, viņa māla tēli ir tikpat labi kā iepriekšējo gadu akmens unmarmors, bronza un koks. Ne ar skaņu, ne kustību vairs nevēlējos viņam melot. Kur nu vēl šai jautājumā!Viņa beidzamie darbi arī bija vienīgais, par ko Daniels nekad ar mani nerunāja. Toties par visu citu viņšizklaušināja mani bieži un sīki: kas kurodien pārmainījies uz zemes, uz jūras un debesīs, kādas krāsasūdenim, kalniem un dārzam. .. Kas norisinās ap mūsu namu un ciemā … Šai ziņā drīkstēju būt Daniela

acis. Vēl es varēju lasīt viņam priekšā, ar viņu sarunāties un dalīties domās. Tik liela muļķe mākslaspasaulē vairs nejutos kā tad, kad biju šeit ieradusies, jo visus šos gadus biju urbusies cauri Danielagrāmatu krātuvēm, vēlāk arī rajona pilsētas bibliotēkas grāmatu kaudzēm .. . Reizēm kopā ar Dānieļuaizgājām pakavēties pie jūras vai kalnos … Tā, mans viesi. .. Visumā šai otrai pasakai, kuru tev savērpu,ir laimīgas beigas. Vai ne? Un tu jau zini: tēlnieks nomira pēkšņi, darbodamies un pat neapjauzdams, kaaiziet uz laiku laikiem no savas darbnīcas, no viņam dārgā Visu Vēju ciema. Īstenībā viņa aiziešanas brīdībeigusies arī mana dzīve. Vēl es šeit pieskatu Daniela darbnīcu, viņa namu un dārzu, bet tu sapratīsi: šādadzīvošana ir par nabadzīgu man, pelnrušķei, kurai laime tomēr reiz pacēlusi princeses zelta krēslu.Kavēties atmiņās vien es nespēju, atmiņas pat neieredzu un dzenu prom. Nesaprotu, kā gan tuksnesī noslāpēm vai mirstošam ceļiniekam varētu palīdzēt dzīvot atmiņas par saldūdens pilnajām akām, no kurāmviņš agrāk dzēris? Nē, manai dzīvei pielikts punkts. Sīkos pienākumus Daniela namā labprāt uzņemtos unveiksmīgi pildītu jebkurš cits cilvēks, nams arī bez manis kļūtu par muzeju.. . Tā, tagad esmu atkal daudzrunājusi, izrunājusi daudz ko no tā, kas pēdējo gadu vientulībā sagulis uz sirds. Viegli izrādījās runāt artevi arī tāpēc, ka t.u maņā dzīvē ienāci

no citurienes un atkal turp aiziesi, neatgādinādams man pēkšņo pļāpību, kuras dēļ vēlāk varbūt pašaisamestos kauns.

— Kāpēc esat tik pārliecināta, ka nekad vairs neatgriezīšos Daniela darbnīcā un pie jums? — espārtraucu Mirjamu.

— Nedusmojies un nepārproti, mans viesi! — viņa atbild. — Nepaguvu izsacīt visu līdz galam.Ko darīsi tu, nezinu un neņemšos zīlēt, bet, redzi, man pašai jāaizceļo.

— Vai uz ilgu laiku?— To vēl nevaru pateikt. Zināmā mērā tas notiks piespiedu kārtā. Neiztaujā mani, patlaban jūtos

par nogurušu un par laisku, lai tev visu izstāstītu. — Mirjama apklust un aizver acis.Es, diezgan samulsis, arī klusēju un lūkojos uz viņu. Matu uzkrītošā, zilgani lāsmojošā vainaga

ieskautā seja šobrīd izskatās noslēgta, ar kaut ko atgādina aizvērtus logu slēģus. Aizdarīti slēģi,aizslēgtas durvis … un būtne, kas aiz tām mājojusi, man šķiet negaidot un strauji aizsteigusies kaut kurtālu prom. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē viņas pieminētā aizceļošana? Jūtos aizdomīgs un arī sarūgtināts.

Mirjamas skropstas nodreb, un es novēršos, lai viņa, acis atvērdama, neuztvertu manu pētījošoskatienu, novēršos, it kā būtu pieķerts mirklī, kad mēģinu ieskatīties otra cilvēka mājoklī pa atslēgascaurumu.

— Kāpēc tu vairs nekā nesaki un mani neizvaicā? — Mirjama ierunājas.— Es domāju par jūsu aizceļošanu. .. Bet jūs tikko lūdzāt neiztaujāt. ..— Attiecībā uz aizceļošanu es tevi nemaz nemānu. Paskaties, ceļasoma jau sakravāta un gaida! —

Viņa iesmejas un rāda uz kaktu, kur stāv neliels, apbružāts čemodāns, tad lietišķi turpina: — Vai tu būtu armieru pieņemt šī nama atslēgas un te visu mazliet pieskatīt, kamēr būšu prom, vai arī tev drīz jāatgriežasdzimtajā pusē?

Jautājums ir pārsteidzošs, es apjūku. Labi, ka viņa runā tālāk, manu atbildi nenogaidījusi:— Paldies! Zināju, ka tu piekritīsi. Paņem no palodzes un atver manu rokassomu, tur ir divas

atslēgas. Vienu paturēšu pati, otru atdodu tev. Ja neatgriezīšos mājās līdz Jaungadam — tad jau laikam tevarī būs jābrauc prom —, vari savu atslēgu mierīgi aizvest līdzi, man taču paliks otra. Man vislabākpatiktu, ja tu jau rīt pārvāktos šurp un padzīvotu šeit. Nedomāju, ka tev pret to kādi iebildumi.

— Iebildumu nav, tikai…— Man jādodas ceļā jau šovakar. — Atkal aizvērusi acis un saraukusi uzacis, Mirjama padomā

un vēl piebilst dažus vārdus par apkopšanu, kāda rudenī būtu vajadzīga dažiem stādījumiem dārzā, parvēlamo kārtību telpās.

— Neraizējieties! — es viņu mierinu. — Centīšos te neko nemainīt.— Bibliotēkā tev netrūks lasāmvielas, — viņa piemetina, pēc tam kļūst izklaidīga, raugās kaut

kur sāņus un pat nedzird kādu jautājumu, ko tai uzdodu. Varbūt viņa vēlas iemigt, vēlas, lai beidzotatvados.

— Vai man tagad atstāt jūs vienu pašu?— Jā, — Mirjama nevilcinādamās piekrīt. — Tikai norunāsim visu… Tātad tu vari un gribi

pārcelties šurp uz dzīvi jau rīt no rīta?— Jā, — es atsaucos.— Lieliski! Ja man vēl būs kaut kas steidzīgi pasakāms, atstāšu šai istabā uz galda vēstuli… Bet

tagad piecelšos, iešu mazu gabaliņu jūs pavadīt.Viņa mani vairs neuzrunāja ar «tu» …Izejam ārā un dodamies uz jūru, tur klusēdami apsēžamies krastā uz liedagā izskalotas siekstas,

kuras otrā galā, nepavisam nebaiļodamās no mums, saulgozī sildās liela ķirzaka; lēna elpa cilā viņassānus, acis vizuļo kā apaļi, zaļi akmentiņi. Neliekas traucēties arī melnkrūtainie, garkaklainie zivju ērgļi,bariņā nometušies pašā ūdens malā uz akmeņiem, ap kuru sāniem viļņi cirtojas putās; putni snauduļo,ievilkuši pavēderes dūnās ķeburainās kājas, kas tik nevarīgas uz sauszemes, bet spēcīgas un veiklas, kadzivju ērgļi peld vai nirst.

Mirjama klusē, arī es klusēdams domāju savu domu.Visu Vēju ciems var cilvēku bagātīgi apdāvināt — tikai ne ar mieru, ne ar tīksmu, samiegojušos

labsajūtu … Allaž vēju saviļņotais gaiss, koku audzes un ūdeņi… Pār ciemu spīvi saslējušies Dārdukalni… Esmu redzējis kalnus — ar noapaļotām, cildena rāmuma pilnām aprisēm, it kā apcerē vai rimtāatdusā ieslīgušus, turpretī šejienes klintāju nekārtīgais jūklis ir draudīgs, padrūms, tam piemīt kaut kasvaldzinošs, bet arī satraucošs. Planētas Zemes sendienās, tās jaunības gadsimteņos Dārdu kalns bijisgaužām sirdīgs vulkāns, tuvu un tālu ap to grandušas nemitīgas zemestrīces. Piekrastes klinšu fantastiskostēlus veidojusi no pazemes verdošajām dzīlēm izlauzusies lava. Visi šie ērmīgie radžu veidoli, niknie vailabdabīgie pūķi, aizvēsturisko zauru galvas un kūkumainie, spurainie kumbri, ciklopu silueti… It kārisinoties spriegai milžu un nezvēru cīņai uz dzīvību un nāvi, burvju zizlis būtu cīnītājus pēkšņisastindzinājis nepabeigtās kustībās — skrejot, lecot, uzbrūkot, krītot… Ik reizes, kad palūkojos uz klinšujucekli, netieku vaļā no smieklīgas, bet arī nemierpilnas un aizdomīgas izjūtas, ka draudīgās pozāssastingušie gigantiskie neradījumi tur augstienēs vienubrīd var nokratīt burvestību, sakustēties un, zemidrebinādams, var turpināties milzeņu drāmas senatnē nepabeigtais cēliens …

Nesaprotu, kas šeit meklējams tā sauktajiem «atpūtniekiem», skaļas burzmas un bezrūpīgu izpriecumīļotājiem. Visu Vēju ciems nav īstā vieta, kur līdzīgā veidā izklaidēties. Te ir tieši tas zemes stūris, kurspriegi domāt un darboties, vieta, kur pienāktos mājot vienīgi niķu pilniem troļļiem un arī — radīšanasspēka pilniem cilvēkbērniem.

Daniels un Mirjama … Jā, viņi šeit bijuši mājās, viņu likteņi iederējās šai vidē… Abu negludaismūžaceļš, abu nerimtīgā gaita — katram uz savu, bet vienlīdz spēcīgu un darbīgu vēlēšanos nospraustuapvārsni…

Mirjama pieceļas kājās, pasniedz man roku un ieskatās acīs, bet nebilst neviena atvadu vārda. Arī esneatrodu nekā, ko viņai pasacīt. Čirkst oļi zem aizgājējas soļiem. Mirjama no manis attālinās — gaitagausa, bet stingra, galva drusku atmesta. Vēlreiz manī uzbango neizprotams, sāpīgs nemiers, gribassteigšus sekot Mirjamai, pateikt vai arī vaicāt viņai kaut ko piemirstu, nokavētu, bet nozīmīgu … Taču esvilcinos un palieku pie siekstas ūdens malā, jo kādos vārdos gan lai ietilpinu savu dīvaino nemieru?

Naktī manas satrauktās un juceklīgās noskaņas pārvērtušās murgos. Dārdu kalnu lavas milzeņi,dinozauri, pārdabīgi lielās ķirzakas un pūķi ir atdzīvojušies, bet viņi necīnās, neuzbrūk ne viens otram,nedz arī Visu Vēju ciemam, viņi tikai sapulcējušies vienuviet kādai kopīgai gaitai. Pēkšņi arī es patsstāvu milzeņu vidū, sīciņš kā smilšu grauds, salīdzinot ar ērmiem, bet baiļu neizjūtu. Man pie sāniem skaļidvašo un smagām pleznām stampā zemi milzīga ķirzaka, uz viņas skausta augstu gaisos sēž kāds cilvēks unmāj man ar roku, es dzirdu pārgalvīgus smieklus un pazīstu balsi: Mirjama. Atgāzis galvu, raugos augšup

— jā, tā ir viņa, šobrīd daudz jaunāka un pavisam līdzīga trollim: mati palaisti vaļā — nezināju, ka tie tikgari, melnās šķipsnu vērpetes pland vējā aiz viņas pleciem, bet pār pieri kā dīvaina rota zili lāsmopusmēness . ..

Iekams pagūstu Mirjamai kaut ko uzsaukt, milzeņu augumi ap mani sagrīļojas, sazvārojas, zeme dunun ļogās; tad es pamanu, ka milzeņi dodas prom, aiziet no Visu Vēju ciema. Gribu šausmās kliegt, bet tikaivārstu muti bez skaņas, gribu sekot ķirzakai, kas aiznes uz muguras līdzi Mirjamu, bet manas kājas irnekustīgas kā siekstas; mēms noskatos, kā attālinās, ienirst pilnīgā tumsā ērmu augumi; Mirjamu es nemazvairs neredzu, arī viņu aprijusi tumsa; vienīgi pusmēness, kuru nupat redzēju uz viņas pieres, ieziliblāzmodams, rit, aizrit tālāk un tālāk …

Tad es tomēr izbīlī iekliedzos un pamostos pats no savas balss aizžņaugtās skaņas. Bieza tumsa, tikaijaunais, mēness spīd man tieši acīs. Brīdi guļu un ieklausos, cik satraukti dauzās sirds. Vēl šķiet, ka mangarām gausi slīd mugurainais milžu gājiens.

Ārā vējā šņāc un dūc koki. Aizrit labs brīdis, iekams aizmiegu atkal, pārvilcis segu pār acīm, laitajās nekristu mēness gaisma.

Nākamajā rītā mani pamodina klusa, bet nerimtīga klauvēšana. — Jā?Atsaucas krustmātes Annas balss:— Atvainojiet, ka neļāvu jums izgulēties, bet vai jūs neaizietu uz Krečeta namu …Strauji pietrūkstos no gultas, saģērbjos. Kad atveru durvis, aiz sliekšņa stāv Anna, viņa izskatās

raižpilna un noraudājusies.— Kas noticis, krustmāt Anna?— Mirjama āizvesta uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā … Esot dikti slima. Te bija atnākusi

medmāsiņa un piekodināja, lai jūs aizejot uz Daniela namu.— Bet kā ar Mirjamu?— Nu slima tak, bet, kas viņai tā par kaiti, nemāku sacīt, nesaprotu, ko māsiņa skaidroja, tādi

svešādi vārdi…Iešļācu sejā auksta ūdens riekšavu un pēc mirkļa steidzos prom.Atslēdzu Krečeta nama durvis un redzu jau no sliekšņa, ka uz lielā galda balto četrstūris, protams,

Mirjamas apsolītā vēstule man.Atplēšu aploksni vaļā, apstājos pie bālganzaļas gaismas pieplūdušā loga un lasu:«Labrīt!Man tomēr ienāca prātā, kas Tev vēl pasakāms. Laikam jau ikvienam vientuļniekam pienāk mirklis,

kad viņš vairs nespēj rimties savā alā. Bez tam Tava ierašanās sakrita ar mirkli, kad pilnīgi skaidriatskārtu, ka dodos no šejienes prom uz neatgriešanos. Liekas, Tu neesi no tiem ļaudīm, kas zaudē galvudabas vai cilvēcīgu katastrofu priekšā, turklāt viss, ko šeit izlasīsi par mani, ir tikai tāda mikrozemestrīce.Cilvēki, kas aiz sevis neatstāj tuviniekus, ne lielus darbus, no pārējo ļaužu vidus aiziet nemanāmi, glužitā, kā jūras krasta smiltīs noplok vilnis, dodams vietu nākošajam.

Es, redzi, slimojot ar leikēmija, tā apgalvo dakteri, un tie paši dakteri nelokāmi pastāv uz savāmtiesībām laist darbā visu medicīnas izdarību un zāļu arsenālu, lai manu dzīvību glābtu un nosargātu. Esgan jūtu un zinu, ka tas pilnīgi veltīgi un man vairs nav līdzams. Lai cilvēks dzīvotu, viņam sīksti jāturaspie dzīvības, pašam jāvēlas spēkoties ar savu kaiti, bet tieši šīs vēlēšanās man nav un nevar taču to sevburšus pieburt. Es Tev jau sacīju, ka nejūtos vairs dzīvībai nepieciešama. Viss aiz muguras: mani veikumiun neveiksmes, mīlestība un sirdssāpes, un arī to es Tev jau pasacīju, ka piederu negaušām, kas nemākpārtikt no atmiņu sūrās maizes.

Protams, aizejot uz neatgriešanos, kaut kā žēl. Man tagad itin kā jāieslēdzas tumšā telpā, jāaizver aizsevis durvis ciet, bet es to daru lēni, lēni un atskatos uz Visu Vēju ciemu. Ūdeņi, kalni, sīksto koku audzesun zilās ugunīs liesmojošās debesis pār galvu — tas viss šajos acumirkļos ir neredzēti skaists, vēlneizjusti dārgs, viss itin kā tiek iededzināts manī, kaist un sāp tā, ka aizraujas elpa. Tad durvis tomēr ir

ciet, tikai pēdējais redzējums palicis manī iededzināts.Vēl man Tev jāpasaka: neņem ļaunā, ka tai īsajā mūža ceļa gabalā, kuru nostaigājām kopā, jaucu Tev

galvu ar nesakarīgām, pat pretrunīgām pasakām. Tev uzmāksies šaubas, kura no abām tuvāk īstenībai, betšai ziņā es ietiepšos un liegšos Tev līdzēt. Pārliecinājies par manu peļamo patiku mānīties, Tu tagad tikun tā vairs pilnīgi neuzticētos nevienam manam apgalvojumam, tātad Tev atliek vienīgi atsijāt patiesībuno māņiem pašam pēc sava prāta.

Ko lai daru, iznācis tā, ka esmu mānījusies tik daudz un tik ilgi, ka pasaku vērpšana kļuvusi par manuotro dabu. Ko lai daru, ka man arvien bijušas mijas pasakas, smaidīgās gaišaces, kuras visām cilvēkanedienām grib piemelot laimīgas beigas un nomelot nost netaisnību un bezcerību. Valšķīgās, maigāsblēdes pasakas, tās taču tik modri noklausās un noskatās, ko meklē cilvēkbērnu vēlēšanās un sāpīgāsilgas, lai pēc tam mīļuprāt un devīgi kā vien prazdamas un spēdamas alkstošos apbalvotu. Nabagajam, betkrietnajam vientiesim, trešajam brālim, pasakas jau sensenos laikos pamanījušās uzdāvināt ķēniņvalsti,kuru skopā īstenība viņam liegusi, pelnrušķei — kristāla kurpītes, bārenei — ābeli, pa kuras zariem varuzkāpt līdz pat debesu vārtiem …

Un tagad paliec sveiks, nepiemini mani ar ļaunu, un lai Tev pašam labi klājas!Mirjama.»Ir pienākusi ziema arī šeit, kur saule tai pretojas daudz ilgāk un ietiepīgāk nekā manā ziemeļu

dzimtenē. Sniegs neputina, un īsts sals neiekož, kad izej ārā, bet pār Dārdu kalnu klintājiem, jūru unpiekrasti tagad biežāk brāzmo nežēlīgi, plosīgi ziemeļaustrumu vēji. Tad tie pēkšņi atkal aprimst — tikpatspēji, kā iesākuši pūst; debesis sadugst, no jūras siltajiem ūdeņiem mutuļodama kāpj migla; tā sabiezē unpaslēpj skatienam apvāršņus, lēveru lēveriem tīņājas ap kalnu pakājēm, sagulst ielejās un neizklīstdiennaktīm ilgi.

Man skumji bez apvāršņiem, jo migla sašaurina pasauli, nolaupa krāsas un augstumu debesīm,krāsas uti dziļumu ūdenim, krāsas un tālumus zemei.

Vēl es neatgriežos mājās, kavējos tēlnieka namā, kurā jau lietišķi saimnieko dažādu komisiju ļaudis,viss tiek uzskaitīts un sakārtots — nams pārvēršas par muzeju.

Mirjama ir mirusi, bet viņu man bieži un dzīvi atgādina gan cilvēki, gan paša domas. Komisijasļaudis drusku sašutuši, jo, visu pārskatot un kārtojot, izrādījās, ka Mirjama sadedzinājusi vēstules, tovietā atstādama īsu zīmīti, kurā zobgalīgi un spīvi paziņo, ka viņa tiešām pastrādājusi tādu nedarbu —sabāzusi krāsnī daudzas Daniela nama vēstules. Viņa uzskatot par nosodāmu takta trūkumu to, ka pēccilvēku nāves pa viņu vēstulēm un dienasgrāmatām, kas skar nelaiķu intīmo dzīvi, rokas sveši cilvēki.

Tā Mirjama, Visu Vēju ciema šķībacainais un spītīgais trollis, pat pēc savas nāves dažu labu vēlkaitina.

Man Mirjama vairs neliekas sveša, man par viņu pašam savas domas, kurās nevēlos dalīties ne arvienu. Mazā, ietiepīgā, skarbā, bet arī maigā pasaku vērpēja manā piemiņā ir dzīva, kļuvusi man tuva unmīļa.

Es neesmu lauzījis galvu, mēģinādams uzminēt, kura no Mirjamas pasakām par Krečeta namādzīvojošo triju cilvēku mūžagaitu atbilst patiesībai. .. Patiesībai un īstenībai, kuru ikviens drīkstētu unvarētu pārbaudīt, nekļūdīgi saskatīt un nešaubīgi apliecināt.

Ziņkārīgajiem, kuri tik karsti kāro zināt par šo namu visu, vajadzētu izvaicāt pašu Dānieļu, viņš uzdaudziem jautājumiem atbildētu vēl šobaltdien: tēlnieka darbnīcā visjaukākie, izteiksmīgākie sieviešu tēliir līdzīgi Mirjamai, tikai Mirjamai, turpretī Adu neatgādina neviens.

Arī es, domājot par tēlnieku Dānieļu Krečetu, nespēju iztēlē uzburt viņam līdzās Adu, lai gan esmumēģinājis to darīt. Viņa neiztur šī vīra tuvuma pārbaudi kā papīra zieds uguns pieskaršanos vai miglasvērpete spēcīga vēja brāzmu.

Vienīgi Mirjamu redzu līdzās aklajam tēlniekam un roku rokā ar viņu. Mirjamu, kaismīgo unuzticamo, kas izgājusi Daniela un pašas mūža dienām un nedienām cauri, nesdama līdzi pati savu gaismu,

iezilo, neapdziestošo pasaku mēnesnīcas atvizmu uz augstu paceltās galvas.1966

AKĀCIJA AKMENS PAGALMĀ

Diena, kā tas bieži te atgadās rudens nogalē, bija padevusies karsta; taču patlaban, no kalniemnākdama un līdzi atnesdama kalstošo vērmeļu un ciprešu smaržas, uzplūda

spirgta vēja pūsma un elpot kļuva vieglāk. Es sēdēju kastaņkoka ēnā un lūkojos lejup uz ostu,vērodams, kā no tās iziet liels ārzemju pasažieru tvaikonis, un domāju, ko man šovakar pasākt. Bijupavadījis savu atvaļinājumu — peldējies, sauļojies, skrējis, gājis, kāpis kalnos, garšojis Krimas vīnus —un tagad daudzo iespaidu slinkā pārsātinātībā vairs nezināju, ko man darīt divās atlikušajās dienās. Baltātūristu tvaikoņa vērošana uzdzina tādu kā melanholiju, kas savukārt radīja pasīvu ilgošanos pēc kādastālas eksotiskas zemes, kur pret dienvidnieciski zilajām debesīm slejas smaili minareti un melnmatainassievietes vēl staigā čadrās ietinušās, tālabad likdamās daudz noslēpumainākas un pievilcīgākas.

Manas pārdomas iztraucēja gausu soļu tuvošanās aiz muguras; centos iedomāties, kuram no mājasiedzīvotājiem tie varētu piederēt. Biju te nodzīvojis divas nedēļas; gulēju verandā pie vaļēja loga, unvisi, kas nāca un gāja, staigāja man garām; viņu soļi man bija jau tik pazīstami, ka es vairs nekļūdījos,nosakot, kas nāk vai iet. šie bija sveši soļi. Nācējs tuvojās lēni. Es turpināju vērot kuģi, izlikdamies soļutroksni nedzirdam. Svešais apstājās netālu no manis. Klusējām. Kad tvaikonis bija pagājis garām bākai,es, galvu nepagriezis, izmetu:

— Apsēdieties, ja ir apnicis stāvēt!Dzirdēju, kā zem pienācēja svara nočirkstēja pītais krēsls; tam vajadzēja būt liela auguma vīram.

Pievēris acis, iedomājos viņa izskatu: vispirms — kājās kurpes ar ādas pazolēm (ādas pazoles tāpēc, kasoļi klaudzēja uz pagalma akmeņiem), un, ja jau tādas kurpes, tad virs tam jābūt labi gludinātām biksēm,visticamāk — gaišpelēkā krāsā; mugurā, domājams, būs balts krekls ar atrotītām piedurknēm. Kas viņštāds? Novēlojies atpūtnieks, kas meklē istabu? Septembrī gan neviens te augšā vairs nekāpj, istabu pietiek

lejā, centrā, kur līdz liedagam desmit, piecpadsmit minūtes ko iet, kur restorāni, autobusi, kinoteātri, viss,pēc kā tik izslāpuši atvaļinājumos esoši cilvēki. Taisni brīnums, cik viena ļaužu daļa atvaļinājumu laikākļūst nevarīga un mazkustīga! Stundu iet pret kalnu viņiem jau liekas varoņdarbs, un, ja pēc piecpadsmitminūšu ilgas gaidīšanas netiek pie kārotajām pusdienām, daži jau gatavi ģībt…

Pagriezu galvu pret svešo. Es nebiju daudz kļūdījies. Viņš tiešām bija atlētiska, muskuļota augumavīrs gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs, gaišiem, paplāniem, atpakaļ atsukātiem matiem, apģērbiesgandrīz tā, kā biju iedomājies; vienīgi bikses nebija gaiši pelēkas, bet olīvzaļas.

Svešais bija pilnīgi iegrimis apkārtnes aplūkošanā; viņa skatiens — reizē ass un pētošs — tomērizklaidīgi pārslīdēja pār akmens plātnēm izlikto pagalmu, dažādajām piebūvēm, pakavējās pie verandas,kurā es dzīvoju, pārlēca pāri nobalsinātai vienstāva mūra mājai, beidzot apstājās pie akmens žoga, kasieskāva māju un pagalmu.

— Meklējat istabu? — es vienaldzīgi iejautājos.Svešais uzreiz neatbildēja, bet turpināja vēl visu pētīt. Beidzot viņš attrauca:— Nē … Šis nav tas pagalms.Es pārdomāju, ko šāda atbilde varētu nozīmēt. Ko nozīmēja «nē»? Vai «nē» bija atbilde uz manu

jautājumu, jebšu «nē» attiecās uz pagalmu, kurš nebija «tas»? Nolēmu, ka tā, un piekrītoši atbildēju:— Jā, liekas gan, ka šis nav tas pagalms.Svešais laikam nemanīja ironiju, kas noteikti bija saklausāma manā balsī, un it kā vīlies piebilda:— Tajā pagalmā auga akācija, bet šeit. .. kastaņa.Šāda neatlaidība mani ieintriģēja.— Akācija? Akācijas aug, lūk, tur zemāk.Svešais ilgi lūkojās norādītajā virzienā, kur piekalnē terasveidīgi kāpa uz augšu nelielas augļu

dārzos un vīnogulājos slīgstošas mājiņas. Beidzot viņš pievērsās man un paskaidroja:— Es tur biju. Tur nav tās akācijas… Un tās mājas . .. Akācija, kuru es meklēju, auga akmens

pagalmā. Vairāk tur nekā nebija. Tikai akācija un akmens mūris visapkārt.Mans miegainums izgaisa pilnīgi. Vīrs, kas tik norūpējies meklēja kādu akāciju, nevarēja būt parasts

cilvēks. Man gribējās uzzināt, kāpēc viņš meklē tieši akācija, nevis ko citu. Pastāstīju, ka esmu tenodzīvojis jau divas nedēļas, krustām šķērsām izstaigājis visas nomales ieliņas, ielūkojies vai katrāpagalmā un gandrīz visur redzējis augam akācijas.

— Vai jūsu meklētā akācija, — es iejautājos,— ar kaut ko īpašu atšķīrās no citām akācijām?Svešais padomāja un teica:— Jā un nē. Protams, akācija droši vien bija parasta. Es to meklēju tālab, ka tā man ir gandrīz vai

vienīgais orientieris, kā atrast… kādu cilvēku. Un visspilgtāk es atceros tieši akāciju. Akmens pagalms,žoga mūris, skats lejā uz jūru un akācija pagalma vidū. Akācija bija diezgan liela; blakus tai, pie resna,zemē ierakta staba, pierīkots mazgājamais trauks; vēl soliņš ar ūdens spaini, bļoda un emaljēta skārdakrūzīte. Man šķiet, šo akāciju es atšķirtu starp simtiem citu līdzīgu.

— M-jā, — es novilku, nezinādams, ko sacīt.— Patiešām jūsu orientieri nav diez cik droši, jotādus var atrast gandrīz vai visos Krimas piejūras pilsētiņu nomales māju pagalmos. Bet vai jūs

vismaz esat pārliecināts, ka tieši šis ir tas rajons, tā vieta, kur jūsu akācija meklējama?— Absolūti pārliecināts.— Tad mēs to atradīsim, — es apsolīju. Mani pēkšņi pārņēma alkas atrast šo noslēpumaino

pagalmu un palīdzēt cilvēkam, kurš tik neatlaidīgi to meklēja. Es piecēlos. — Nāciet līdzi, paskatīsimies,vai mūsu kaimiņienes vecmāmuļas Poļas pagalms nav tieši tas, ko jūs meklējat! Nāciet, nāciet, es jūsizvedīšu pa taisnāko ceļu, cauri žogiem un dārziņiem, jo pazīstu te katru kaktu!

— Paldies, bet… vai es jūs …

— Nepavisam! Tieši otrādi, priecāšos, ja izrādīšos jums noderīgs, jo, patiesību sakot, esmu jausācis garlaikoties. Tātad … Ejam!

— Tas ir labi, ka gribat man palīdzēt… Pateicos! Bet… man nezin kāpēc liekas … — Svešaisnostostījās un apklusa. Viņa balsī es saklausīju šaubas un neziņu, ko darīt. Viņš tomēr nāca man līdzi. Arto pilnīgi pietika.

Es gāju uz priekšu; pa spraugu mūra žogā ielīdām kaimiņu pagalmā, nokļuvām vīnogulājiemapauguša slieteņa ēnā, pagājām garām slaidu ciprešu rindai, un tad pa slīpu taciņu es viņu ieveduvecmāmuļas Poļas pagalmā. Biju pārliecināts, ka tieši šis ir īstais un svešinieka tik neatlaidīgi meklētaispagalms. Un patiesi — viss te bija tā, kā viņš attēloja. Akmens pagalma vidū auga viena vienīga akācija,bija mūra žogs un skats uz jūru … Taču svešais tūdaļ purināja galvu un protestēja:

— Nē, nē! Sis nav tas pagalms! Tajā izvietojums bija citāds. Ieejai, vārtiņiem, vajadzēja atrastieste, mūra žogā, nevis mājas galā … Un pati māja un

veranda… Šai ir pakāpieni, bet tai pie durvīm bija tikai zema akmens plātne …— Akmens plātne, jūs sakāt? — es domīgi iejautājos. — Acumirkli! Kur esmu redzējis akmens

plātni durvju priekšā? Ahā, atceros! Ejam!Taču arī nākamais pagalms, kur es svešo aizvedu, nebija īstais. Tā mēs apmeklējām vēl daudzus

pagalmus, krustām šķērsām izklejojām visu nogāzi, bet vajadzīgo neatradām.Sāka jau krēslot, un mēs jutāmies izslāpuši, jo laiks aizvien vēl pieturējās ļoti silts. Iegriezāmies

nelielā veikaliņā, kur laipna pārdevēja labiem paziņām ar nelielu uzcenojumu pārdeva vēsu vīnu, ņemtutieši no ledusskapja. Es skaitījos šo paziņu pulkā; mēs iegādājāmies divas norasojušas «Feteasca»pudeles un uzkāpām nelielā paugurā aiz pēdējām nomales mājām. Lējām dzirkstošo dziru kartonadzeramtraukos, lēnām sūcām vēso dzērienu, domīgi raudzījāmies lejup uz strauji satumstošo pilsētu unmierīgi vizuļojošo jūru. Kad ielās iedegas apgaismošanas laternu bālganie spieti, kuru vidū kā spilgtiziedi iekvēlojās nedaudzo reklāmu uguņu uzbāzīgā mirga, svešais ierunājās:

— Jūs droši vien domājat, ka es pats nezinu, ko meklēju. Atzīstieties, tā ir.Es klusēju, jo patiešām biju tā iedomājies. Beidzot izmetu:— Esmu pārliecināts, ka tāda pagalma nav.Svešais sarūgtināts iesmējās.— Nav… Varbūt vairs ari nav… Bet bija! Nelaime tā, ka viss mainās… Un pagājis tik daudz

gadu.— Kaut kam taču vajadzēja palikt. Bet jūs visur kategoriski apgalvojāt: šis nav tas pagalms!

Liekas, jums par to nebija nekādu šaubu.— Jā. Un tomēr šim pagalmam ir jābūt kaut kur tuvumā. Reizēm tāda sajūta, ka mēs klīstam apkārt

un garām … apkārt un garām.— Varbūt vajadzēja iztaujāt vietējos iedzīvotājus?— Esmu jau to darījis… pirms jums. Bez panākumiem.Es vairs nezināju, ko sacīt.Pēc brīža svešais pats ierunājās:— Lai gan pagājuši ilgi gadi, es visu atceros tik spilgti — kā vakar notikušu. Jāatzīstas, tas man

nedod miera. Ja vēlaties, es jums izstāstīšu šo atgadījumu.Es biju pilnīgi patiess, apgalvodams, ka esmu ļoti ieinteresēts dzirdēt, kas tad īsti noticis un kāds

tam visam sakars ar akāciju akmens pagalmā.Svešais aizsmēķēja un sāka runāt.Tālāk kā bezkaislīgs un objektīvs vērotājs es saviem vārdiem centīšos atstāstīt to seno gadu

notikumu, kas gluži kā negaidīti spalga kalnu atbalss nonāca līdz manām ausīm.Bija pirmais pēckara rudens. Toreiz kuģot pa Melno jūru bija bīstami: dziļumos nogremdētas,

gulēja vācu mīnas — gan parastās kuģu mīnas, gan zem ūdens noenkurotās, gan magnētiskās elles

mašīnas, kurām desmit kuģu mierīgi varēja pāriet pāri, bet vienpadsmito vai divpadsmito tās sašķaidījagabalu gabalos. Tāpēc kuģi kursēja pa stingri noteiktiem, pārbaudītiem maršrutiem — pat neliela novirzeno kursa dažreiz varēja kļūt liktenīga.

Svešinieks jeb mana stāsta varonis toreiz dienēja uz viena no mīnu meklētājiem traleriem.Komanda jau bija padarījusi nekaitīgus daudzus desmitus dažādu mīnu un lādiņu. Strādāja

sistemātiski un rūpīgi, izkāšot kvadrātu pēc kvadrāta. Šāds darbs bija nogurdinošs un bīstams, bet virizināja, ka malā netiks, kamēr uzdevums nebūs paveikts. Viņus komandēja jauns, bet pieredzējis virsnieks— kapteinis leitnants Fomins.

Todien jūra bija gluži mierīga un nekas neliecināja, ka tuvojas vētra. Atminētāji darīja savu darbu unnelikās zinis par to, kas notika apkārt. Tomēr pēcpusdienā viņi ievēroja, ka jūra, kas rīta cēlienu bijagluži rāmi un piemīlīgi zvilnējusi, tikko jaušami un maigi elpodama pie krasta akmeņainajām krūtīm,pēkšņi zaudē savu dzidrumu, kjūdama pelēcīgāka un pelēcīgāka, un pār to pārskrien trīsas kā pār milzīgiliela zilpelēka bifeļa ādu. Apvārsnis satumsa un šķita veļamies virsū. Tālumā paplaiksnīja zibeņi,aizjoņoja dažas svaidīgas vēja brāzmas, un tad viss likās atkal pierimstam. Taču nevienu šādas jūras unvēja izdarības nevarēja piemānīt. Laivas, baržas un kuteri steidzās uz ostām un piestātnēm; vienīgi lieliejūras tvaikoņi, nemainīdami kursu, turpināja uzsākto ceļu.

Arī mazais mīnu meklētājs darīja savu bīstamo darbu, līdz jūra sāka spēcīgi viļņoties un arvienvairāk satumstošais apvārsnis pienāca tik tuvu, ka šķita — melnie mākoņi sabruks pār viņiem. Kaut kaslīdzīgs patiesībā arī notika: drūmais padebesis slīga lejā, jūra kāpa tam pretī; izveidojās tā sauktaissmerčs — ūdens stabs, ko nekāds spēks nespēj satriekt. Sākumā tas likās nekustīgs, bet jūrnieki labizināja, ka šī varenā piltuve spēj pārvietoties ar milzīgu ātrumu — un vai tam kuģim, kas patrāpītos šādatūkstoštonnīga ūdens staba ceļā!

Komandieris pavēlēja darbus pārtraukt un nekavējoties doties uz ostu. Strauji pagāja garām Aluštaiun tuvojās Jaltai. Viļņi kļuva lielāki un lielāki un svaidīja nelielo kuģīti arvien negantāk. Piekrastes kalnugali šķita verdam melnbaltā miglas bazaltā, caur kuru aizlocījās spilgtu zibeņu čūskas.

Pie Gurzufas traleris pietuvojās cieši pie krasta un brīdi slēpās no asā vēja aiz Lielā Lāča muguras,tomēr drīz vien atkal vajadzēja iziet atklātā jūrā, pretējā gadījumā vējš un milzīgie viļņi draudēja kuģītiizsviest uz piekrastes akmeņiem. Lai gan vēl nebija vakars, sāka zibsnīt bākas ugunis.

Jaltas krastmala bija tukša un klusa. Toreiz — pirmā miera rudens pievakarē šai izslavētajā kūrortapilsētā nebija gandrīz neviena atpūtnieka. Visiecienītāko «samta» sezonu baudīja tikai dažu kara hospitāļuun sanatoriju iemītnieki, bijušie frontinieki, kuri vēl līdz tam nebija paguvuši sadziedēt smagākosievainojumus.

Uznākot vētrai, kas šļāca ūdens vērpetes pār krastmalu, retie gājēji paslēpās savās mājās, un ostaizskatījās tukša un klusa kā izmirusi.

Ostas dežurants vienrocis Matvejs Serafimovičs, vērojot tuvojošos smerču, pamanīja, ka mola galāstāv kāda sieviete un raugās saputotajā ūdens klajumā; bākas uguņu atspulgi mainījās uz viņas sejas, topadarīdami reizēm spocīgi zaļganbālu, te atkal apliedami ar rožainu, nedabisku vizmu, un tad likās, kasievietes mute savelkas platā, plēsīgā smīnā. Tā viņa tur stāvēja un atspulgi sejā mainījās, ik mirklivērzdami to citādu. Sieviete nepārprotami kaut ko gaidīja, un šķita — viņai nebija nekādas daļas par to,kas notika apkārt. Nez vai viņa maz saskatīja krāsu maiņu uz jūras, vai dzirdēja pieaugošos vētras aurus;viņa atkal lūkojās pamazām izgaistošajā apvārsnī un gaidīja, gaidīja.., Matvejs Serafimovičs viņu bijaievērojis jau agrāk, redzējis viņu atnākam, lūkojamies jūrā un atkal aizejam. Bet vai maz bija toreizsieviešu, kas, pēkšņi apstājušās, bezcerīgi un satumsušu skatienu nesamanīgi raudzījās tālumā, tad, it kāapjēgušas savu alošanos, atkal kļuva skarbas un steidzīgas?

Arī sieviete uz mola it kā saduga sevī; tuvojās tumsa un nakts, un nez vai kāds kuģis vairs ostāienāks. Ūdens vērpetes arvien augstāk uzlidoja gaisā, viļņiem pret molu atsitoties. Vēja dzītās šļakatasizmērcēja sievieti gandrīz slapju, taču viņa to nemanīja. Beidzot sieviete sakustējās, lai dotos prom. Tajā

brīdī cauri vētras auriem viņa sadzirdēja motora pukšķus, strauji pagrieza galvu un ieklausījās. Un tadviņa to pamanīja kā mazu pelēku vabolīti uzlienam viļņa mugurā, pazvalstāmies un atkal noslīdam lejā.Traleris brīdi izzuda skatienam, tad atkal sāka rāpties uz kāda baltputaina viļņa muguras. Taču šoreiz tasnetika līdz augšai — pelēkā vabolīte noslīdēja sāniski no viļņa un bīstami sasvērās. Tomēr tā izskatījāstikai no malas. Patiesībā traleris tuvojās ostai droši, pārliecinoši likdams galā ar lielajiem viļņiem unvētru. Ieraudzījusi kuģīti, sieviete no tā vairs nenovērsa skatienu, paiedama līdz pašam mola galam; viņait kā tiecās tam pretī, nevērodama viļņu brāzmas, kas, atsizdamās pret viļņlaužiem, viņu aplēja arvien nojauna.

Traleris ieslīdēja ostā un uzreiz pārstāja zvalstīties. Sieviete skrēja tālāk pa krastu. Viņa apstājāsiepretī pontonu piestātnei, kur pietauvojās traleris, un izturējās tā, it kā viņa gaidītu kādu nokāpjam nomīnu meklētāja.

Matroži, kas kārtoja klāju, sākumā pat neievēroja vientuļo stāvu piestātnes galā, bet tad viensiesaucās:

— Lai velns mani parauj, ja tā negaida kādu no mums!Matroži pārstāja kārtot vētras savandīto klāja inventāru, uzmeta skatienus gaidošajai sievietei, kāds

pat iesvilpās.— Polundra, veči! Es gribu malā, — paziņoja brašs jūrnieks ar ziemeļnieciski blondu matu

ērkuli pār pieri. — Vai mēs to varam nokārtot?Sirmūsains bocmanis ar mičmaņa uzplečiem ieteica:— Aizej pie vecā un saki, ka tevi krastā gaida … nu, sacīsim, māsa vai kāda cita radiniece.— Saki tieši, ka tevi gaida meitene! — sarunā iejaucās cits jūrnieks. — Nu? Ja tu neej, tad iešu

es.— Nē, neder, atlikt! — atkal iejaucās mičmanis. — Es mūsu veco pazīstu, ja teiksiet taisnību,

nelaidīs. Jāsaka — radiniece! Viņam, redziet, Sevastopolē gājusi bojā meitene, un kopš tā laika viņšatzīst tikai kuģi un dienestu. Nevienam citam arī neļauj ar meitenēm satikties.

Kamēr matroži strīdējās, kurš ies pie vecā prasīties krastā, tikmēr pats tralera komandieris izlīda nosava kubrika un iznāca uz klāja.

— Nu, zēni, par ko spriežat? — viņš iejautājās.Mirkli valdīja klusums, matroži atrāva skatienuno sievietes auguma piestātnes galā un pievērsās komandierim, kurš pēc gadiem nebija vecāks par

saviem padotajiem, taču bija stingrs un bargs, daudzās jūras kaujās pieredzējis virsnieks, un ar tādu dzītnepiedienīgus jokus nebija vis diez cik ieteicams. Tomēr jūrnieki bija noilgojušies pēc krasta,nepārtrauktais, nogurdinošais atminētāja darbs bija viņus padarījis izlēmīgus. Gaišmatainais un vēl otrsmatrozis reizē spēra soli uz priekšu.

— Biedri komandieri, mani krastā gaida māsīca, izrādās, viņa strādā kara hospitālī, tāda necerētāsatikšanās, nejauši gājusi garām, bet es viņu uzreiz pazinu.

— Labi. Un ko jūs teiksiet? — virsnieks pievērsās otram matrozim.— Biedri komandieri, mani krastā gaida līgava, l ūk, viņa! Tāda negaidīta sastapšanās! Sešus

mēnešus neesam tikušies.— Pagaidiet, jūs gribat teikt, ka sieviete, kas stāv krastmalā, ir vienam no jums māsīca…— Tieši tā, — piekrita blondais.— Un otram līgava?— Tieši tā, — atsaucās otrs matrozis. — Un es domāju, ka man līgavu daudz nepieciešamāk

sastapt nekā viņam māsīcu.— Tā, — novilka komandieris un lūkojās uz krastu, kur vējš arvien vēl pluinīja pacietīgi

gaidošās sievietes stāvu, kas, krēslai tuvojoties, sāka zaudēt savus apveidus, taču bija vēl pietiekami labisaskatāms, lai kapteinis leitnants saprastu, ka sieviete bija jauna un droši vien skaista un simpātiska. Uz

brīdi viņa acu priekšā nostājās citas meitenes tēls lāds, kādu viņš to pēdējo reizi l>ij<i redzējis šāviņusaārdītā Sevastopoles ostā. Tad jaunā virsnieka seja kļuva skarba, uzacis saraucās, un, pagriezies pretbiondo ziemeļnieku, viņš teica:

— Varat satikties ar savu radinieci. Rīt pulksten septiņos būsiet atpakaļ!— Tieši tā, būt septiņos atpakaļ! Atļausiet iet?— Ejiet.Laimīgais iemetās kajītē, steigšus saģērbās, visu laiku drudžaini domādams, ko viņš sacīs sievietei

krastmalā, jo skaidrs, ka viņam jāiet klāt, pārējie taču no tralera skatīsies, un, nedod dievs, skatīsies arīkapteinis leitnants, kurš taču domā, ka sieviete ir viņa radiniece. Tad jūrniekam iekrita prātā — ja nugaidītāja aiziet, kamēr viņš te pošas? Viņš tūdaļ steigšus uzmetās augšā. Komandas biedri bija vēl turpat.Ari komandieris, kurš pasniedza jau izpildītu atvaļinājuma zīmi. Konkurents, kurš uzdevās par gaidītājaslīgavaini, teica:

— Pasveicini savu māsīcu no manis… un neaizmirsti, ka viņa tomēr ir mana līgava.— O' key! — atsaucās laimīgais un izlikās neredzam konkurenta dūri, kuru tas slepus rādīja, lai to

nepamana komandieris. Tad viņš nolēca no klāja un, sperdams platus, līgojošus soļus, devās paklaudzošajiem piestātnes dēļiem uz krastmalu, kur aizvien vēl stāvēja sieviete. Jūrnieks gandrīz vai fiziskijuta pakausī savu biedru skatienus.

Kļuva samanāma sievietes seja; viņa lūkojās tieši jūrniekā, acis nenovērsdama. Jūrnieks palēninājasoļus un centās smaidīt. Kad līdz sievietei bija atlikuši vairs tikai daži soļi, viņš apstājās.

Un tad jūrnieka biedri no tralera klāja redzēja, ka sieviete pastiepa uz priekšu rokas un metās pretīmatrozim, apkrita ap viņa kaklu un kā neprātīga skūpstīja viņa seju. Kapteinis leitnants pirmais atrāvaskatienu un devās uz kajīti. Kad aiz viņa aizcirtās durvis, nelaimīgais konkurents izdvesa:

— Pagalam mana līgava! Kā viņš to dabūja gatavu? Vienā rāvienā!Daži iesmējās, kāds izteica piezīmi, kas apšaubīja sievietes tikumību; vairums klusēja. Tovakar

jūrnieki ilgi runāja par sievietēm, runāja skaļi un bravūrīgi, it kā kautrēdamies sentimentālu jūtu, tomērnespēdami pilnīgi noslēpt ilgošanos un maigumu balsīs. Arī tad, kad beidzot noklusa, ikviens no viņiemvēl atcerējās kādu sievieti, un viņu miegs bija nemierīgs.

Bet vecākais matrozis, staltais ziemeļnieks, bija gluži apstulbis, kad sieviete pēkšņi metās viņam apkaklu. Kaut ko tādu viņš nebija spējis pat iedomāties. Pie tam sieviete izskatījās ari skaista un bijanoteikti jauna. Likās, ka viņa neapšaubāmi gaidījusi tieši viņu. Kaut arī jūrnieks zināja, ka tas tā nav, viņupārņēma dīvainas jūtas, it kā viņš patiešām būtu atgriezies pie šīs sievietes, kas viņu gaidījusi.

— Es zināju, ka tu atgriezīsies, — sieviete, arvien vēl turēdama viņu cieši apskautu,iešņukstējās. — Tev bija jāatgriežas… ja tā gaida.

Jūrnieks, nespēdams apvaldīt samulsumu, nezināja nekā cita kā nomurmināt:— Jā, protams, es atnācu.— Iesim prom, mīļais, es jau tā esmu cauri slapja, tevi gaidīdama.Tā bija taisnība; sievietes drānas izmērcējis jūras ūdens, pat no matiem pilēja rupjas lāses. Un tad

jūrnieks ievēroja, ka mati viņai tumši un taisni, nesen īsi apgriezti kā slimniecei. Viņam ienāca prātā, ka tāmatus apgrieza arī meitenēm, kuras bija armijā. Bet nu jau karš beidzies, meitenes demobilizējušās, unviņu mati sen atauguši. Mati aug ātri. Ja tikpat ātri pazustu, izgaistu, aizaugtu arī brūces…

Sieviete ar nepacietīgu kustību ieķērās jūrnieka elkonī, un viņi sāka iet pa kluso, satumsušokrastmalu. Drīz abi iegriezās kādā šķērsielā, un zem kājām klaudzēja gludi, ieapaļi bruģakmeņi.Nogriežoties ap stūri, vējš pēkšņi pierima — to aizturēja piekrastes nami. Te bija daudz siltāk, unsieviete pārstāja drebināties. Jūrnieks visu laiku bija jutis, ka sieviete dreb, bet tagad samanīja, ka starpviņiem strāvo siltums un viņas mati smaržo pēc jūras. Sieviete klusēja un, likās, veda ceļabiedru kādānoteiktā virzienā. Jūrnieks pārstāja domāt, kur iet un kas būs pēc tam. Atri satumstošā dienvidu nakts,strauji joņojošie mākoņi pie debesīm, kuru spraugās ik pa brīdim parādījās lielas, spožas zvaigznes un

gandrīz pilnīgi apaļš mēness, melni kalnu silueti un vēja šmīkstēšana kaut kur augstu virs galvām kokugalotnēs un jumtu korēs — tas viss kopā vērta šo gājienu neparastu, neikdienišķu, tāpat sievietesklusēšanā un viņas kakla liekumā bija kaut kas aizkustinošs un nevarīgs. Un tas, kā viņa jūrnieku bijasagaidījusi, kā viņas tumšajās acīs pamirdzēja asaras, — tas lika domāt, ka šis nav viens no tiemparastajiem frivolajiem notikumiem, par kādiem tik bieži jādzird ostmalas krodziņos jautru, iedzērušujūrnieku sabiedrībā.

Vēja šmīkstēšana noklusa, atsevišķus pūtienus vēl varēja dzirdēt kaut kur augstu kalna nogāzē, unjūrnieks saprata, ka viņi iegājuši gravā, abās pusēs auga koki, starp kuriem vīdēja baltas mājiņas.Paveroties atpakaļ, aizmugurē, lejā blāvi iezaigojās jūra, pār kuru šad tad varēja samanīt aizveļamiesbaltmelnas viļņu muguras; smieklīgi maziņa pie ostas ieejas zibsnīja bāka, kuras tuvumā no šejienesnesamanāms kaut kur rāmajos ūdeņos viegli šūpojās mazais mīnu meklētājs; arī jūras šalkoņu tikko varējasaklausīt, toties labi varēja dzirdēt dobjo bunkšķēšanu, viļņiem pret molu un krasta betonējumu atsitoties.Melnais smerča padebesis bija izgaisis.

Jūrnieks zināja, ka viņš šeit agrāk nekad nav bijis; ši bija sveša vieta, sveša sieviete turējās pie viņasāniem, un viņi nerunāja. Bet bija tāda sajūta, ka sieviete steidzas, ka viņai pēc iespējas drīzāk jānokļūstkādā noteiktā vietā, kur tai jāaizved arī jūrnieks. Un viņš, nekā nejautādams, gāja svešajai līdzi, gāja tā,kā iet vīrietis līdzi iemīļotajai, kuru saticis pēc ilga, briesmu pilna ceļa un kura viņu nepārtraukti gaidījusiun viņa dēļ baiļojusies.

Zem kājām atkal ieklaudzējās bruģis; viņi gāja gar augstu mūra žogu, iegriezās ar akmeņiem izliktāpagalmā, izgāja tam cauri, iegāja citā, kaut kur kāpa uz augšu un steidzās atkal tālāk.

Pēc brīža sieviete viņu paņēma aiz rokas un pačukstēja:— Uzmanies, te izjauktas kāpnes, visur mētājas akmeņi.Nelielā akmeņiem bruģētā pagalmā, kam visapkārt slējās mūris, auga tikai viena kupla akācija,

stāvēja ūdens spainis un mazgājamais trauks. Šeit viņi apstājās un sieviete atlaida jūrnieka elkoni. Vējanebija, un nebija nekādu trokšņu; klusums tik dziļš, ka sāka džinkstēt ausīs, tomēr pēc brīža tālu aizakmens žoga ieskanējās cikādes trellis, kas šķita nākam no augšas, un droši vien tā arī bija — cikādemājoja kaut kur nogāzē, kur sākās kalnu pļavas un krūmājs.

Sieviete atdarīja zemās būdas durvis un iegāja iokšā. Uzdegās sērkociņš. Jūrnieks arvien vēl stāvējaun kā apburts raudzījās naksnīgajās debesīs, ātri skrejošajos mākoņos un retajās zvaigznēs, klausījāsneparastajā klusumā un vientuļajā cikādes dziesmā, kas bija viens un tas pats. Gluži negaidot viņš apjauta,,ka nezin kāpēc kautrējas sekot svešajai viņas mājoklī; viņam likās, ka tad, kad būs laiks, sieviete pativiņu paaicinās.

Un tad viņa arī nāca. Patiesību sakot, jūrnieks to nemanīja, viņš tikai juta, ka sieviete atkalnostājusies blakus un viņu plaukstas saskaras. Brīdi abi stāvēja, ielūkodamies naktī, tad vienlaicīgipagriezās viens pret otru, un sieviete pieglaudās jūrnieka krūtīm. Pirmo reizi viņš to apskāva un brīnījāspar sevi, kāpēc to dara tik saudzīgi, kā baiļodamies tai nodarīt pāri.

— Tagad tu vari nākt, — viņa sacīja.Viņi izgāja cauri tumšai priekštelpai, laikam virtuvei, un iegāja mazā, pazemā, sen nebalsinātā

istabā, kur uz dēļu galda, kas apklāts ar vaskadrānu, dega paštaisīta eļļas lampiņa. Galds bija klāts, pašāvidū stāvēja degvīna pudele, konservu kārba, pusklaips maizes, vīnogu ķekars un aprikozes, divi šķīvji,nazis, dakšiņas, divas dažāda lieluma tējas glāzes.

— Sēdies, mīļais, tu būsi izsalcis. Nekā sevišķa jau nav… Es nezināju, ka atnāksi… šovakar.Sieviete runāja kā atvainodamās, un viņas balss skanēja gausi. Jūrnieks apsēdās; viņam šķita — tas

sievietei sagādās prieku. Viņa apsēdās blakus, piespiedās cieši klāt un palika nekustīgi sēžam, it kāieklausīdamās pati sevī un kaut ko svarīgu pārdomādama; viņas skatiens aizmaldījās un kavējās tālumā.Tā viņi sēdēja labu brīdi. Jūrnieks pēkšņi uzplūdušā maigumā pieglauda vaigu sievietes vēl miklajiemmatiem un pasmaidīja par sevi; viņš iedomājās, ka karabiedri 11u gan ņirgtu, redzēdami viņu tik nedrošu

un sasaistītu sēžam cieši līdzās jaunai sievietei.Sieviete pēkšņi pagriezās pret viņu un kā izbrīnījusies iejautājās:— Kāpēc tu nekā neēd?Jūrnieks iesmējās. Jā, patiesi, cik ilgi tad viņi domā tā sēdēt?— Labi, — viņš teica, — tad sāksim ar. — Izvilka savu trofeju nazi, atvēra degvīna pudeli un

atgrieza konservu kārbu.Kamēr jūrnieks tā rīkojās, sieviete skatījās uz viņa rokām un izlikās ārkārtīgi nopietna un

norūpējusies, šķita, viņa cenšas kaut ko atcerēties.Jūrnieks pielēja abas glāzes. Viņi saskandināja.— Par to, ka es tevi sagaidīju.Jūrniekam šāds tosts likās mazliet dīvains un divdomīgs, bet viņš nekā neteica, jo negribēja būt

nesmalkjūtīgs, aizrādot, ka viņa vietā tiklab te varēja sēdēt kāds cits.Eda klusēdami. Patiesību sakot, jūrnieks nebija izsalcis, un sieviete ēdienam tikpat kā nepieskārās;

viņa, nemaz nekautrēdamās, spiedās jūrniekam klāt, acīm redzami alkdama jo lielāka tuvuma. Lai gan viņšbija jūrnieks, cilvēks, kas divus pēdējos kara gadus ne vienreiz vien skatījies nāvei acīs un turpināja todarīt vēl tagad, tomēr sieviete ar savu atklāto tiekšanos pēc viņa darīja matrozi nedrošu, it kā sasaistīja.Neraugoties uz brašo stāju un ārējo bravūru, viņam ar sievietēm tikpat kā nebija nekādu piedzīvojumu,kaut savā dvēselē viņš pēc tiem alka un tāpēc pats sev šķitās samaitāts; un sevišķi samaitāts viņš sev likāstāpēc, ka dzimtajā ciemā viņu aizvien vēl gaidīja kāda dzeltenbižaina meitene, kura bija viņu pavadījusiuz fronti. Visu kara laiku viņi sarakstījās un turpināja sarakstīties vēl tagad. Viņš zināja, ka šī meiteneviņu patiešām gaida. Taču, neraugoties uz to, pirms gada, kara slimnīcā ārstējoties no ievainojuma, viņšsastapa kādu jaunu māsiņu, pie kuras nodzīvoja divas nedēļas — visu atvaļinājuma laiku, ko piešķīra pēciznākšanas no slimnīcas, lai varētu atpūsties un apmeklēt vecākus. Toreiz vecāki tā arī palikaneapmeklēti, tāpat meitene, kura viņu gaidīja mājās. Vēstules turpināja pienākt, taču viņam bija tādasajūta, ka ir kaut ko nodevis un bijis negodīgs. Ar laiku šie pārmetumi gan noklusa, bet pavisam aizmirstinetika. Un nu viņš atkal pa galvu pa kaklu metās jaunā dēkā! Protams, tāpat būtu rīkojušies lielākā daļaviņa biedru, taču šobrīd, sēdot pie šīs dīvainās sievietes sāniem, dzerot viņas degvīnu un raugoties vājimirguļojošās eļļas lampiņas liesmā, jaunais matrozis pats sev likās nelietīgs. Arī toreiz, pirms gada, viņšbija juties nelāgi. Bet tā bija pagātne, no kuras viņš vēlējās tikt vaļā. Un māsiņa jau toreiz labi zināja, kaviņš var palikt tikai divas nedēļas, taču toreiz pār visu gulēja nāves ēna, kas notiekošajam piešķīra cituspožumu, it kā attaisnoja šādu rīcību, jo abi jaunieši vienādi stipri alka mīlestības un maiguma. Bet tagad?

«Nu gan atradies ēzelis!» jūrnieks sevi norāja. «Kurš vīrietis gan nakts laikā, sēdot blakus daiļaisievietei, nodosies filozofiskām pārdomām? Muļķis tāds!» Tad viņš vēlreiz pielēja abas glāzes. Lainotiek kas notikdams! Ha! Kas tad varēja notikt? Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Un matrozis pirmo reizitā vērīgāk ieskatījās sievietes sejā. Viņa bija pietiekami daiļa… un laikam vientuļa; droši vien senneviens to nebija glāstījis … ne jau velti skrēja uz ostu sagaidīt kādu jūrnieku. Jebšu viņa varbūt bieži lādara — sagaida kādu… un krīt ap kaklu. Visas viņas vienādas — bez glāstiem ilgi nevar, un viņšiedomājās, ka dzeltenbižainā droši vien dara tāpat. Šāda iedoma sāpēja, kaut kur sirds dziļumos viņš juta,ka ir netaisns gan pret šo, kurai blakus tik nejauši un negaidīti atradās, gan pret to, kura viņu gaidījamājās. Taču viņš nolēma būt īsts vīrietis un nešauboties ņemt to, ko no sievietes var paņemt. Spēji atliecissievietes galvu, pieplaka viņas lūpām. Šķiet, viņa to vien bija gaidījusi — piekļāvās jūrniekam cieši unkvēli. Viņi piecēlās un apskāvušies stāvēja istabas vidū. Jūrnieka rokas, slīdot pār viņas augumu,sataustīja apģērba pogas, bet tad sieviete viņu atstūma, sacīdama:

— Es pati… Ej gultā! Un netrokšņo, neuzmodini kaimiņus! — Un izgāja.Jūrnieks iemetās vēsajos, mazliet miklajos palagos un sāka gaidīt, vērodams nelielo istabiņu,

pieticīgās mēbeles, ja par tādām varēja saukt šo čīkstošo gultu, melno kumodi ar izlupušo spoguli,dažādos krēslus un solu, uz kura tikko bija sēdējuši; skapja nebija, tā vietu, šķiet, izpildīja kaktā pie

sienas piestiprināts palags, aiz kura karājās šīs istabas iemītnieces drānas.Sieviete atgriezās, pa ceļam priekštelpā aizšaujot durvju šautru. Liekas, viņa mazgājusies, jo,

izbalējušo un par mazu kļuvušo halātu novilkusi, bija kaila. Eļļas lampiņu nopūtusi, viņa nāca uz gultu.Mēnesnīcas starā, kas krita istabā pa šauro logu, viņas āda ieguva samtaini zeltainu nokrāsu. Vēsa unsmaržīga viņa lēni apgūlās blakus, uzlika galvu uz jūrnieka pleca un palika mierīgi guļam. Jūrniekupārņēma nepacietība, viņš to pievilka ciešāk un piekļāvās vēsajām krūtīm. Sieviete iesmējās. Tad,apvijusi rokas ap jūrnieka kaklu, smējās klusi un nepārtraukti. Tas viņu mulsināja. Vai šie smiekli nebijakaut kādi dīvaini? Toties viņas miesa bija vingra, gluda un vēsa; tā ātri sasila, un jūrnieks reiba viņassmaržās…

… Mēness lēni slīdēja pāri kalniem, guļošajai pilsētai un akāciju galotnēm, mezdams blāvusatspulgus sabangotajā jūrā. Smerčs, kas pievakarē tik draudīgi tuvojās piekrastei, bija aizgājis garām; pretrītu norima vējš un debess noskaidrojās. Spīdēja zvaigznes. Mīnu tralera matroži gulēja dziļā miegā, unvienam no viņiem sapnī rādījās sieviete, kas pie ieejas ostā stāvēja uz mola.

Bet simtiem kilometru tālumā kāda dzeltenbižaina meitene tonakt pietrūkās no miega, it kāviņu kāds pēkšņi būtu piecēlis, pasaucis un licis kaut kur iet, steigties, skriet un glābt, it kā būtu

notikusi nelaime. Un viņa patiešām piecēlās, izgāja ārā, klīda pa rudenīgo dārzu, taču sirds kļuva aizviensmagāka un smagāka, it kā būtu zaudēts kaut kas ļoti dārgs un neatgūstams. Vēlāk, ziemā, viņa šoatgadījumu atstāstīja jūrniekam, kuru beidzot bija sagaidījusi mājās no kara, bet tas klusēja un neteicanekā…

… Uz rīta pusi viņš iemiga. Šķita, ka guļ arī sieviete, uzlikusi izpūrušo galvu uz jūrnieka krūtīm.Taču viņa negulēja, bet klausījās ritmiskajos sirdspukstos; piekļāvīga un padevīga izjuta sava vistuvākā,dārgākā cilvēka tuvumu, baidīdamās pat elpot un kustēties, lai neiztraucētu mīļotā cilvēka miegu. Cik ilgiviņa to bija gaidījusi! Baiļojusies. Cerējusi. Zaudējusi ticību un atkal to atguvusi. Un beidzot viņš bijašeit. Domas bija smagas, reizēm drūmas, nenosakāmas un reizēm arī priecīgas, tik priecīgas, ka gribējāsreizē i raudāt, i smieties.

Nez pa kuru laiku istaba bija kļuvusi gaiša, pienācis rīts. Viņa noglāstīja jūrnieka blondo matu ērkuliun nodomāja, ka tas pa šiem gadiem stipri izbalojis. Un vispār viņš bija pārvērties, kļuvis citāds. Vakar,kad viņš tik necerēti parādījās, to tik spilgti nevarēja samanīt. Tā neapšaubāmi bija tā pati gāzelīgā,straujā gaita, tās bija viņa rokas, viņa lūpas, vienīgi balss šķita nedrošāka, gausāka, bet to viņaizskaidroja ar ilgo šķiršanos, ar atsvešināšanos, kurai pēc šiem gadiem neglābjami vajadzēja nākt. Tomērtas nebija tik svarīgi. Galvenais, ka viņš bija atgriezies, pārnācis. Ar visu, kas nodarīts dvēselei, viņaapņēmās tikt galā, visas brūces pārklāt ar mīlestības saudzējošo maigumu, sadziedēt. Sievietes plaukstaglāstā pārslīdēja pār jūrnieka krūtīm, un tad viņas acis iepletās, kļuva

nedabiski lielas un spožas, bet šis spožums tūdaļ apdzisa — tām priekšā it kā aizvilkās migla……Jūrnieks spēji uztrūkās. Kāds plēsa viņa krūtis. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pār sevi pārliekušos

sievieti. Viņa bija tik ļoti pārvērtusies, kļuvusi mežonīga, ka jūrnieks to tikko pazina. Un galvenais —viņā raudzījās divas platas, divas ārprātīgas acis. Sievietes nagi līdz asinīm plēsa un skrāpēja jūrniekakrūtis. Tad viņa iekliedzās:

— Tu neesi tu! Kāpēc mani piemānīji? Kāpēc tu atnāci viņa vietā?…Pār kalniem gailēja lielas, samtainas dienvidu zvaigznes; es lūkojos tajās, ļaudams svešajam

atgūties no savas pēkšņās un neparedzētās atklātības, kuru mēs, cilvēki, agrāk vai vēlāk parastinožēlojam, no kuras bēgam un no kuras visā pilnībā tomēr nekad īsti netiekam vaļā, it bieži un negaidotviens otru padarīdami par savu noslēpumu, gļēvulības, nejaušas augstsirdības, nožēlojamas pārsteidzībasvai slepenu šaubu māktās dvēseles izbaiļu kliedziena līdzdalībniekiem.

Kad, domās iegrimis, es no svešinieka vairs negaidīju ne vārda, viņš beidzot sacīja:— Jūs jau saprotat, mans stāsts ir beidzies, varu to papildināt vienīgi ar atzīšanos, ka es negribēju

nekā ļauna, biju vienkārši jauns, tikko atgriezies no kara… Saprotiet pareizi, es nemeklēju attaisnojumu

savai rīcībai, gribu tikai pateikt, ka taisni apbrīnojami viegli un vienkārši mēs bieži vērtējam ļotinopietnas lietas. Kā jau sākumā teicu, laikam gan ikviens no jūrniekiem manā vietā būtu rīkojies tāpat un,no rīta atgriezies, biedru priekšā palielījies ar piedzīvojumu. Es nebiju labāks ne par matu. Vienīgi esnestāstīju, ka viņas prāts aptumšojies, gaidot savu izredzēto, ka viņa kļuvusi slima no gaidīšanas un tādēļmani noturējusi par citu.

Pametis torīt sievieti, es steidzos prom, lai nekad pie viņas vairs neatgrieztos. Bija jau uzlēkusisaule, gaiss svaigs un spirdzinošs: es pamodos kā pēc murgaina sapņa. Aiz manis palika akmens plātnēmizliktais pagalms un akācija tā vidū. Tas ir viss, ko es skaidri atceros.

Drīz mūs aizkomandēja uz Bulgārijas piekrasti, kur gaidīja tāds pats darbs kā šeit. Pēc pusgada esdemobilizējos, atgriezos dzimtajā pusē un apprecējos ar meiteni, kura mani bija gaidījusi. Mūsu laulībuvar uzskatīt par laimīgu. Tagad mums ir jau pieauguši bērni. Šad tad es tomēr atceros akāciju akmenspagalmā un sievieti, kura tur dzīvoja. Reiz man gadījās atbraukt uz šejieni, un es nolēmu šo pagalmusameklēt. Bet dīvaini — es to nevarēju atrast. Viss šķita izmainījies, kļuvis citāds, un tādu akmenspagalmu, kur augtu man zināmā akācija, es neatradu. Tad iegriezos vairākās apkārtējās mājās un jautāju,vai šeit nedzīvo sieviete, kas gaidīja kādu mājās no kara. Un tad es pirmo reizi apjēdzu, ka gandrīz katrāmājā ir tāda sieviete, kas kādu vēl gaidīja atgriežamies vai vismaz bija gaidījusi. Gandrīz visur bija paakācijai. Bet neviena no sastaptajām sievietēm nebija tā, kuru es meklēju. Viņa šķita pazudusi, izgaisusikā vēja trenkta ūdens vērpete.

Ostā es vēl sastapu vienroci dežurantu, veco Serafimoviču, ar kuru biju pazīstams no kara laika.Viņš patiesībā bija tas, kurš toreiz izstāstīja, ka tajā rudenī pēc kara kāda dīvaina sieviete bieži nākusi uzostu, kā apmāta skatījusies jūrā stundām ilgi, sastingusi kā klintsgabals, kā betona stabs. Pēc aprakstapazinu, ka tā ir sieviete, kuru es meklēju, kuru nezin kāpēc vēl gribēju sastapt. Taču Serafimovičsapgalvoja, ka rudeni viņa pārstājusi nākt, tā sakot, pēkšņi pazudusi. Varbūt kur aizbraukusi.

Un nu atkal ir pagājuši gadi, bet vēlēšanās viņu atrast kļuvusi vēl skaudrāka. Patiesību sakot, es patsīsti nezinu, ko gribu. Tomēr man nav miera. Laikam man vajag pārliecināties, ka viņa vēl ir, ka ir vēldzīva un varbūt… pat laimīga. Man tāda sajūta, ka tieši manis dēļ viņa pārstāja gaidīt, saprata, kapiemānīta un viss veltīgi. Taču viņai faktiski nekas nekaitēja. Viņas slimību bija radījusi vienīgipārmērīgā gaidīšana, ilgas, izmisums. Varbūt viņa varēja satikt citu, kura mīlestība spētu viņu izdziedēt?Ja es viņu nebūtu pametis, varbūt viņa būtu izveseļojusies? Bet es toreiz nobijos… nesapratu viņu. Unmani taču gaidīja tā, kas vēlāk kļuva mana sieva…

Cilvēka vārdi skanēja kā taisnošanās, kā aizbildināšanās. Šķiet, viņš meklēja mierinājumu savāmšaubām un neziņai. Ko gan es varēju sacīt? Kā mierināt? Sarunas vairāk nevedās, un drīz vien mēsšķīrāmies. Viņš aizgāja un izzuda melnajā dienvidu naktī tikpat pēkšņi, kā pirmīt dienā bija parādījies. Esdevos mājup.

Naktī ilgi domāju par svešā viesa stāstu.Otrā rītā es vecajai mājas saimniecei pavaicāju, vai šajā pagalmā, kur tagad zarus pleš kastaņa,

agrāk neauga akācija. Un saimniece apliecināja, ka tā tas tiešām bijis, tikai akācija pirmajā pēckara ziemānosalusi, pavasarī gan dažus pumpurus vēl izdzinusi, taču arī tie drīz vien sačervelējušies, sakaltušikarstajā saulē. Un tad viņi iedēstījuši kastani.

Es iejautājos, kas notika ar jauno sievieti, kura toreiz šeit dzīvoja.— Vai jūs par viņu kaut ko zināt? — Saimniece aizdomīgi raudzījās manī.Apliecināju, ka nekā nezinu, vienīgi esmu dzirdējis, ka tāda šeit dzīvojusi.Tad saimniece man pastāstīja, ka viņa kādu dienu izgājusi no mājas un vairs nav atgriezusies.

Laikam aizgājusi meklēt savu jūrnieku, kurš neatgriezies no kara. Briesmīgi jau viņu mīlējusi, bijusi tīrivai tāda kā jocīga. Un dīvainākais tas, ka pa visiem šiem gadiem par viņu nekas neesot uzzināts. Pazudusi— un viss.

— Varbūt klīst vēl kur, miera nerazdama? Bet varbūt palaimējās un viņa beidzot sastapa savu

jūrnieku? Tak nē jau! Kur nu vairs. Cik gadu pagājis! — Saimniece nogrozīja sirmo galvu un nopūtās. —Tak ej nu zini, ko dzen mīlestības slima sirds, tas miera neatrod nekur.

Man nav zināms, kā sauca svešo, karš man izstāstīja šo stāstu. Ja viņš nebūtu tik pēkšņi aizgājis, jabūtu pateicis savu vārdu vai atstājis adresi, es tagad savukārt viņam pastāstītu, kas noticis ar akāciju unsievieti, kuru viņš pēc daudziem gadiem bija nolēmis sameklēt. Taču neesmu pārliecināts, vai tas viņamatnestu sirdsmieru.

1971

SVEŠAIS

Melodiski ieskanējās grīdas pulkstenis un nosita trīs: laika man vēl bija diezgan. Es sēdēju savavadītā uzņēmuma darba kabinetā ādas krēslā un sacerēju aizstāvības runu, ko šodien sacīšu kolēģijassēdē. Sekretārei biju piekodinājis pie manis nevienu vairs neielaist, lai pagūtu visu pārdomāt un pienācīgisagatavoties.

Gads tuvojās beigām, bet galvenie ražošanas un finansu rādītāji nebija tādā augstumā, kādā tiemvajadzēja būt. Vienmēr jau var atrunāties un meklēt objektīvus apstākļus, kas nav ļāvuši nospraustāsrobežlīnijas sasniegt un pārsniegt, taču es nekad neesmu piederējis tiem atbildīgajiem darbiniekiem, kasallaž slēpjas aiz cilu neizdarības un nolaidības. Ja esi vadītājs, tu atbildi par visu. Pat par to, kas tiešineietilpst tavā darbības sfērā, bet kas tavam resoram, uzņēmumam, iestādei traucē, neļauj izvērsties arpilnu jaudu un sasniegt pēc iespējas augstākos rādītājus. Vienmēr esmu maksimālists. Un domājuvalstiski. Esmu godīgs, un mana sirdsapziņa jūtas tīra. Un to mūsu sarežģītajā laikmetā nemaz tik vieglineizdodas saglabāt. Tātad, lai arī sev nekā īpaša nevarēju pārmest, es tomēr atrados nepatīkama notikumapriekšā, kad gribot negribot vajadzēs atbildēt par nebūšanām, pie kurām patiesi nebiju vainīgs, bet kaskaut kādā pagaidām man nezināmā un neizskaidrojamā veidā bija aiz manas muguras paslepus milzušas,augušas un veidojušās, līdz tagad, gada beigās, parādījās neiedomājamā pilnībā: valsts zaudēja lielasnaudas summas, sabiedrība neieguva produkciju, ko tai pienācās saņemt, bija plānota un tātadnepieciešama. Es labi apzinājos šādas neizrīcības sekas, tomēr biju arī pārsteigts un izbrīnīts, jo ne jaup]rmo gadu atrados šajā postenī, un vienmēr viss bija veicies gods godam. Jāatzīst, es nemaz nespēļupaskaidrot, kā šīgada neveiksme radusies, īsumā to varētu nosaukt par sīku neveiksmīšu ķēdi, kuru summasastāda zināmu lielumu. Taču dīvainākais bija tas, ka šī summa iznāca krietni prāvāka, nekā tai vajadzējabūt. Kā tas iespējams? Kur meklējams noslēpums?

Atkal pie pretējās sienas ieskanējās grīdas pulkstenis. Līdz sēdes sākumam bija vēl viena stunda. Espiecēlos. Pārlaidu skatienu savam kabinetam, kas pilnībā iekārtots ar manu ziņu un līdzdalību. Bijugatavojies te pavadīt sava mūža labākos gadus, bet tagad tas diez vai būs vairs iespējams. Ikviens, kaspārdzīvojis kaut ko līdzīgu, mani sapratīs. Kas tādas lietas nav pārdzīvojis, tam mana atzīšanās nekonenozīmēs, un tam tā arī nav domāta.

Es uzvilku ratīna mēteli, uzliku bebrādas cepuri un tagad, patiesību sakot, nebija nekāda iemesla teilgāk vairs kavēties. Pēdējo, iespējams, ka pēdējo reizi pārlaidu saimnieka skatienu kabinetam, tai vietaidzīvē, ko neatlaidīgā darbā biju iekarojis, un, iedomājoties vien, ka varbūt jau pēc dažām dienām teienāks cits cilvēks, man pirmo reizi kamols iekāpa kaklā. Nē, es nebaidījos, ko darīšu pēc tam; mūsuvalstī tā iekārtots, ka cilvēks bez darba nekad nepaliek, vienīgi viņš var zaudēt dažas privilēģijas,priekšrocības, pie kurām jau pieradis, kuras tam mīļas un ar ko viņš ir pārāks par citiem. īstenībā tās irlielas un būtiskas lietas, kas apmierina cilvēka godkāri un pašlepnumu.

Es izgāju no kabineta, un sekretāre izbrīnījusies piecēlās un jautāja:— Vai jau ceļā, biedri Tumulkān? Vai izsaukt mašīnu? Šoferis vēl nav piebraucis.— Lai paliek, — es teicu. — Gribu paieties kājām, ieelpot svaigu gaisu.Es patiešām to gribēju; es pat cerēju, ka pastaiga svaigā gaisā nomierinās manus nervus, radīs

skaidrību smadzenēs. Viņa līdzjūtīgi un saprotoši manī nolūkojās; sekretāres vienmēr ir pārāk labiinformētas. Es pagriezos un izgāju pagalmā.

Ļaudis mani goddevīgi sveicināja, nekas vēl neliecināja, ka viņu attieksme pret mani mainījusies, laiari nevienam vairs nebija noslēpums, ka mūsu uzņēmums gada plānu neizpildīs. Bet es zināju, tiklīdzviņiem pateiks, ka neesmu vairs priekšnieks, dažs labs izliksies mani neredzam un ies garām kā svešam.Es viņus nevainoju, tāda acīmredzot ir cilvēku daba. Daudzi tikai varas un augsta stāvokļa priekšā ceļcepuri un loka muguru.

Es izgāju uz ielas. Skvērā uz zemes un kokiem gulēja balts un pūkains sniegs, bet ietves bijaapkaisītas ar smilti, kam piejaukta sāls, tāpēc bija nepatīkami slapjš, lai gan sals pieturējās četri piecigrādi zem nulles. Es jau nožēloju, ka esmu sācis iet kājām. Pa slapju un dubļainu ietvi nebija nekādapastaiga, tāda ļāpāšana manu slikto garastāvokli varēja padarīt tikai vēl sliktāku. Jau gribēju grieztiesatpakaļ un no caurlaižu telpas pa telefonu izsaukt mašīnu, kad ar sānskatu sev ieblakus pamanīju ejamcilvēku. Viņš gan turējās pussolīti aiz manis, taču pietiekami tuvu, lai rastos aizdomas, ka viņš manipavada. Palūkojos ieslīpi uz svešā pusi un man viņa seja likās tā kā redzēta, kā pazīstama, taču man tobrīdnebija nekādas vēlēšanās ar kādu runāt, un es sāku soļot ātrāk. Svešais atpalika, un es atkal domāju parpriekšā stāvošo sēdi, par savu neapskaužamo stāvokli un gluži cilvēcīgi meklēju attaisnojošas atrunas, kasmanu vainu mīkstinātu.

— Jūs ne pie kā neesat vainīgs, — kāds, it kā atbildēdams manām domām, tepat pavisam tuvusacīja.

— Tas ir kā? — es pārsteigts pārjautāju un sev blakus atkal ieraudzīju svešo; viņš bikli, it kāatvainodamies palūkojās manī.

— Gan viss varbūt nokārtosies. — Balsī es saklausīju patiesu cerību.— Bet kā tad kaut kas var nokārtoties, ja plāns…— Tikai nepārsteidzieties! — viņš tūdaļ iebilda. — Nekad nevajag izdarīt priekšlaicīgus

secinājumus. Cilvēkam nevis jāskatās atpakaļ un nožēlā jākošļā nagi tāpēc, ka kaut kas nav iznācis, kā esigribējis, bet gan jālūkojas uz priekšu un ar skaidru skatienu jāredz mērķis, ko viņš grib sasniegt.

— Mērķi var sasniegt tikai tas, kas uz savu mērķi iet nekļūdīdamies.— Jā, bet vai jūs pats tik labi zināt savu liktenīgo kļūdu? Un kāda tā ir?— Es cenšos to atrast, tai jābūt, jo…— Bet es nemaz par to tik pārliecināts neesmu.— Patlaban man šķiet, ja toreiz, kad parādījās pirmās neveiksmes, ja toreiz būtu celta trauksme

…— Diez vai jums ir taisnība! Es varu saprast jūsu pašpārmetumus, taču pārmērīgām

pašapsūdzībām nav vietas. Jā, nav! Jau tāpēc vien, ka jūs savā laikā dažu savu vietnieku un inženieruuzmanību vērsāt uz vairākām nepilnībām. Vai viņi ko izdarīja?

— Tas nebija tik vienkārši. Protams, atsevišķu cilvēku — manu padoto vieglprātība, nespēja unneizdarība, no vienas, un stingras kontroles trūkums, no manas puses…

— Bet vai jūsu uzņēmuma neveiksmēs vainojams tikai kontroles trūkums? Vai jūs pats ik brīdizinājāt, ko īsti prasīt, ko darīt?

— Man to vajadzēja zināt.— Arī tad, kad savas šaubas par plāna izpildi darījāt zināmas dažiem biedriem tai iestādē, uz

kuru patlaban ejat?Es klusēju, jo atbildēt viennozīmīgi uz šo jautājumu nebija iespējams. Svešais turpināja:— Un tad jūs vēl zvanījāt…— Jā, bet viss palika pa vecam.— Redziet, redziet, kā nu iznāk! Ne jau jūs viens zinājāt, ka šis tas nav kārtībā. Zināja daudzi.

Nu, labi, sacīsim daži, bet tieši tie, kam tas bija jāzina, kuru pienākumos ietilpa jums palīdzēt trūkumusnovērst. Uz ko jūs attiecīgiem biedriem norādījāt.

— Jā, norādīju, bet man vēl laikam vajadzēja …— Jūs bijāt viens, viņi vairāki. Ja katrs kaut cik būtu savu uzdevumu augstumos… Esiet

iecietīgs arī pret sevi!— Jā, es zinu, iznākums būtu pavisam citāds.— Redziet nu!— Es vienmēr esmu bijis pret dažādām nebūšanām, cik manos spēkos…— Bet visam ir savas robežas. Viens cilvēks visu nevar. Un tas arī netiek prasīts.— Tomēr es esmu vadītājs, tātad…— Vadītājs, jā… bet cik es zinu, vadība mūsu valstī ir kolektīva, tātad arī atbildība. Vai ne?

Bet jūs visu gribat viens pats.Es apklusu. Ko lai atbild cilvēkam, kas zina manas nelaimes cēloņus un sekas, zina manas slepenās

domas, kurās es pats sev vēl neesmu iedrošinājies atzīties? Tomēr mēģināju iebilst:— Jūs mani pārprotat. Es nerunāju par formālu atbildību, bet par to, ko liek ikviena godīga

cilvēka sirds — izdarīt visu iespējamo, lai uzdevums, kas tev uzticēts, tiktu izpildīts.— Ja tā domātu ikviena ranga vadītāji, tad nebūšanu nemaz nebūtu. Pie mūsu plānveida

saimniecības! Kā tas būtu iespējams?— Tā ir, — es biju spiests piekrist.— Un tāpēc jūsu iedoma, iedoma vienam atbildēt par visu ir pašapmāns, tas ir nereāli. Gluži

vienkārši jau tāpēc vien, ka neviens cilvēks nav apveltīts ar visaptverošām zināšanām. Tā taču ir. Kā jūsvarat spriest, vadīt un atbildēt par to, ko pats pilnībā nepārzināt? Neņemiet ļaunā! Jūs esat ķīmiķis, tačusamērā šaurs speciālists un tāpēc nespējat spriest par ķīmiju kopumā, nemaz nerunājot par transportu unsagādi, par būvniecību un citu, ar ko jums ikdienā jāsaduras. Šajās nozarēs jums ir speciālisti un no tiemarī jāprasa.

— Līdzšinējā praksē ar prasīšanu kaut kā nav veicies. Es paļāvos, nē, ticēju, cerēju, bijupārliecināts, ka tas, kam attiecīgais darbs jādara, attiecīgā kļūme jānovērš, to arī izdarīs. Tāpat kā espaļāvos uz kādu, tā kāds cits paļāvās uz mani. Un tagad jautājums ir tāds: vai nu es, kas stāvu savauzņēmuma priekšgalā, atzīstu, ka neesmu bijis uzdevumu augstumos…

— Vai arī to noliedzat un norādāt…— Tas ir… Ko jūs gribat sacīt?— Neuztraucieties! Nekad vainīgs nav tikai viens cilvēks. Es jau teicu, vainīgi ir arī tie, kam jūs

par sava uzņēmuma grūtībām darījāt zināmu, zvanījāt, lūdzāt palīdzību, bet kas arī nekā nedarīja; tāpatvainīgi ir tie, kam jūs norādījāt veikt pasākumus, uz kuriem paļāvāties, bet kas arī nekā nedarīja,cerēdami, ka jūs viens pats tiksiet galā. Tātad līdzvainīgie, tā teikt, ir augšā un apakšā. Jūs saprotat?

— Visi nekad nevar būt līdzvainīgi.— Kāpēc tad visi? Es tikai gribēju sacīt, ka jums ir izvēle, uz ko norādīt. Vai nu uz augšu, vai

apakšu.— Pirmajā gadījumā man pierādīs, ka vienīgais vainīgais esmu es pats.— Pilnīgi pareizi. Un jūs atlaidīs un sodīs. Bet otrajā?— Otrajā, iespējams, atstās savā vietā, bet sodīs man padotos.— Un viņi šo sodu būs pelnījuši.— Nē! Visvairāk vainīgs tomēr esmu es pats. Man jābūt stipram un jāatzīst sava uzticēšanās,

pārliekā pašpaļāvība ar visām no šī fakta izrietošām sekām. Jā, tā ir pareizi. Es to jūtu un zinu.— Tātad, lai notiek kas notikdams, jūs gribat būt cēls un atbildēt par visiem.— Es gribu būt godīgs un principiāls.— Labi, jūs tāds esat. Tikai es nesaprotu, kamdēļ pašam jālec uz ecēšām. Ja grēkāzis vajadzīgs,

tad to atradīs, atradīs bez tā, ka jūs pats ar pirkstu badāt sev krūtīs. Tas nemaz nav vajadzīgs.— Es apzinos, ka to izdarīt nav viegli.— Ja tas vispār ir jādara. Jūsu līdzšinējā, apzinīgā dzīve ir pagājusi, ieņemot mazākus un lielākus

vadošos amatus. Vadīt, tas īstenībā ir vienīgais, ko jūs protat, kam esat gatavojies no skolas sola, no tābrīža, kad kļuvāt par klases vecāko, kursa vecāko un tā tālāk. Vienmēr jūs atradāties priekšgalā. Patidzīve jūs nolika tur, kur patlaban atrodaties. Vai tas jaunais pēctecis, kas nāks pēc jums, nāks ar garantiju,ka no kļūmēm tiks pasargāts? Droši vien — par ko es esmu pilnīgi pārliecināts — viņš vadītāja amatambūs mazāk sagatavots nekā jūs. Kam tādā gadījumā no jūsu pārsteidzīgā soļa būs kāds labums?

— Es nevēlos būt gļēvulis, kas slēpjas aiz citu mugurām. Es to izdarīšu, lai notiek kas notikdams.— Es varu paredzēt, kas būs, kas nāks pēc tam.— Vienalga, tas nav svarīgi, svarīgi ir palikt godīgam, lai tu pats zinātu, ka neviens nav cietis

tavā vietā; naktīs varētu mierīgi gulēt un dienā citiem acīs skatīties. Vienmēr to esmu spējis, un tā ] ir labiun pareizi.

— Pareizi tas būtu tad, ja tā justu un domātu I arī citi.Es palūkojos uz svešo. Ko viņš gribēja sacīt? Bet viņš gāja man blakus, galvu nodūris un viņa acis

es nevarēju saskatīt. Mēs bijām nosoļojuši krietnu gabalu un tuvojāmies ēkai, kurā vajadzēja notiktkolēģijas sēdei. Palūkojos pulkstenī, līdz sākumam bija ļ palikušas divdesmit minūtes. Es pieliku soli unsacīju:

— Man jāsteidzas.— Jūs nenokavēsiet, laika diezgan.— Jā, bet es vēlos ierasties kādu brīdi agrāk.— Lai izošņātu, tas ir, es vēlējos sacīt, izlūkotu, kāds noskaņojums tur valda.— Jūs neesat izvēlīgs izteicienos.— Dzīve iemāca. Un labāk ir, ja tu pats šos izteicienus lieto, nevis tie tev jāuzklausa. Tāda

iespēja mums katram ir dota.— Jūs domājat?— Nevis domāju, bet zinu. Piemērus diezin vai vajag nosaukt, katrs, kam ausis nav aizbāztas, būs

tos dzirdējis. Un jūs arī dzirdēsiet, ja vien nemācēsiet sevi pareizā gaismā nostādīt.•— Lai neviens man nepārmet to, pie kā nejūtos vainīgs. Ar kādām tiesībām! — Es sāku uztraukties;

saruna ar svešo bija mani gan nogurdinājusi, gan padarījusi nervozu, gan arī likusi šaubīties par savuvainu. Un, itin kā uzminējiis manas slepenās domas, svešais izmeta:— Pašapsūdzība ne vienmēr ir labākā aizstāvēšanās forma. Dažreiz ir jāuzbrūk, jāapsūdz arī citi.

Un ja nu vēl nebūtu iemesla! Nežēlojiet nevienu, jo neviens jūs nežēlos. Tāda ir dzīves dialektika. Vissatkarīgs no tā, kādā gaismā pats sevi nostādīsiet no paša sākuma. Varbūt man jums drusku palīdzēt?

Pārsteigts es palūkojos uz savu sarunu biedru. Viņš pamāja ar galvu, likdams saprast, ka tas ir viņaspēkos.

Kaut kas man svešinieka priekšlikumā nepatika, tomēr biju spiests atzīt, ka viņa valodā bija arī savapatiesība, un es klusēju.

Bijām sasnieguši ceļa mērķi. Es apstājos, jau grasījos no nelūgtā pavadoņa atvadīties, kad viņšpiedāvājās:

— Es iešu jums līdzi.— Vai jūs tur ielaidīs?Viņš pasmīnēja. — Viss atkarīgs no jums. Ja neprotestēsiet .. .Kāpēc gan lai es protestētu? Ja kāds iet tur, kur viņu ielaiž, tad acīmredzot tā vajag.Es pagriezos un kāpu tos dažus pakāpienus, kas ielu šķīra no parādes durvīm. Svešais man sekoja.Garderobē mēs nodevām mēteļus un kāpām augšā uz sēžu zāli — es pa priekšu, viņš dažus soļus aiz

manis.Sekretāre, mani ieraudzījusi, iesaucās:— Biedri Tumulkān, labi, ka ieradāties laikus. Priekšnieks grib zināt, vai jūs pats runāsiet

pirmais.Es sastomījos, jo šis nebija mazsvarīgs jautājums: lai nerastos nekādi pārpratumi, man pašam

vajadzēja runāt pirmajam un patiesi un objektīvi atklāt sava vadītā uzņēmuma neveiksmju cēloņus.Bet iekams paguvu piekrītoši atbildēt, svešais, kas bija nostājies man aiz muguras, sacīja:— Šoreiz tas nebūtu vēlams, pirms nav izteiktas pretenzijas, jo…— Skaidrs, — sekretāre noteica un iesteidzās priekšnieka kabinetā; viņai acīmredzot bija

vienalga, ar ko sākt un ar ko beigt.Es nervozēdams pastaigājos pa gaiteni un plašajām uzgaidāmajām telpām. Dažs mani sveicināja, bet

viens otrs agrāk labi pazīstams kolēģis no cita radniecīga uzņēmuma izlikās mani neredzam un uzspīlētāsteigā pagāja garām. Un tikai retais apstājās, lai ar mani sarokotos un pārmītu dažus vārdus. Šādu riebīgusajūtu atceros vēl no skolas laikiem, no tām retajām reizēm, kad nebiju izmācījies, un manai nezināšanainebija nekāda attaisnojuma. Atsevišķu biedru līdzcietība, kurai piejaukta ironijas deva, mani apvainoja.Taču to kolēģu sejās, kas gāja man garām un neturēja par vajadzīgu apstāties, es saskatīju pat ļaunuprieku, ko viņi centās neizrādīt. Un prātā ienāca tās daudzās reizes agrāk, kad biju šeit, un tā attieksme,kāda manai personai tika izrādīta, un mani pārņēma niknums. Ko gan mani kolēģi domā! Vai kāds noviņiem ir pret neveiksmi apdrošināts, saņēmis garantiju, ka nekad nekļūdīsies? Un kāpēc viņu attieksmēpret sevi es redzu noraidījumu, nicināšanu, ko nejutos pelnījis? Kāpēc neviens irian nepienāca klāt unneizrādīja neviltotu līdzjūtību un izpratni? It kā starp mums pēkšņi būtu radusies stikla siena,nepārkāpjams valnis! Bet mēs taču bijām vienādi, vienādi atbildīgi par visu. Es it kā neatcerējos tādagadījuma, kad būtu slējis degunu gaisā, kad kādam no mums klājās slikti. Kāpēc tad viņi tagad pret manitā izturas? Es nervozēju un uztraucos arvien vairāk. Un tajā pašā laikā kļuvu klusāks, vientulīgāks un vai-

i<ik ierāvos sevi, taču tas manus kolēģus iespaidoja vēl ļaunāk: jo es kļuvu pazemīgāks, jo viņivairāk izrādīja savu augstprātību un savu nicinošo attieksmi pret mani. Nezinu, kā tas būtu beidzies, bettad sev blakus atkal ieraudzīju svešo. Viņš soļoja neatkarīgu, mierīgu gaitu un ironiski, it kā no augšasaplūkoja manus kolēģus, draugus un paziņas, piegrūda man ar elkoni un pateica tikai vienu vārdu:

— Vīzdeguņi.Es sapratu, ka svešais viņus nicina un turpmāk vēroju pamācīgu ainu, kas pirmajā brīdī mani

pārsteidza. Izrādījās, ka arī svešajam te ir daudz paziņu. Dažam viņš pamāja, citam padeva roku, ar cituaprunājās. Taču viņš runājās vēl augstprātīgāk un ar vēl lielāku aplombu nekā mani kolēģi, un viņasarunas temats bija mana persona un pēdējie notikumi manā uzņēmumā. Sarunājoties svešais mani paņēma

zem elkoņa, tā likdams noprast, ka mēs esam tuvi draugi. Viņš sarunas ievirzīja par mani un manāmneveiksmēm un rada tām izskaidrojumu: dzirdot viņa pašpārliecināto valodu, katram kļuva skaidrs, ka nejau es esmu pie neveiksmēm vainojams, bet gan citi. Man svila ausis klausoties; reizēm pat likās, kasvešais pieļauj tīšprātīgu demagoģiju, lai tik mani nomazgātu baltu. Pavisam patiesīgi varu apgalvot, kaman bija neērti, dažbrīd pat gribēju pagriezties un bēgt prom, taču svešais mani saņēma aiz elkoņa ciešāk,un es biju spiests palikt. Pats dīvainākais bija tas, ka kolēģi, ar kuriem viņš runāja, sāka uz mani lūkotiesdraudzīgāk; viņu attieksme nepārprotami mainījās man par labu; mani sāka sveicināt, nāca klāt, it kāneviens nekā nezinātu un negribētu zināt par manām neveiksmēm. Citi mani mierināja, apgalvodami, kakatram var nepaveikties, cilvēku mēdz piemeklēt nelaime, bet tāpēc nav jānokar deguns, gluži otrādi,jāievelk dziļāk elpa krūtīs un drosmīgi jāstājas nedienai pretī.

Nepamanīju, kā bija pienācis arī priekšnieka vietnieks, tikai sadzirdēju viņa optimistiski dimdošobalsi:

— Gan būs labi, palīdzēsim. Viss atkarīgs no paša.Viņa vārdos es saklausīju ne tikai apsolījumu, bet arī tādu kā cerību, kā norādījumu vai mājienu, ko

tobrīd vēl nespēju aptvert. Tomēr iedragātā pašcieņa saņēma gandarījumu; manī atgriezās ticība; esnomierinājos un jau cerēju, ka viss beigsies labi.

Drīz vajadzēja sākties sēdei, un sanākušie devās uz zāli. Kā parasti šādās reizēs, pie durvīm radāsneliela drūzmēšanās. Es laikam biju pārāk aizņemts pats ar sevi, savām domām, šaubām un nenoteiktostāvokli, kādā atrados — tāpēc nejutos labi un daudz ko no tā, kas notika apkārt, skaidri neredzēju unneizpratu; tikai tā izskaidrojams apstāklis, ka es murskuli pie durvīm neattiecināju uz sevi un viens nopirmajiem izspraucos tam cauri, iegāju zālē un tikai tad, it kā ar atpakaļskatu, vēroju interesanto unpamācošo parādību: dažs no maniem kolēģiem zālē iegāja pēdējais, kaut gan pie durvīm bija pienācispirmais. Lai man tiek piedots! — taču likās: viņi tikai tāpēc sākumā steidzās, lai pie durvīmievērojamākajiem biedriem un priekšniekiem parādītu subordināciju. Tfū, tā laikam bija zemiski domāt,bet, ko lai dara, pēc pārdzīvotā un, ņemot vērā to stāvokli, kādā aizvien vēl atrados, es uz daudz koskatījos pavisam citādām acīm. Turpmāk centīšos no šādām nevajadzīgām atkāpēm izvairīties, jo ne jauciti ir šī stāsta varoņi, bet gan es pats.

Man līdzi zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām. Šis kāds,izrādās, bija galvenais priekšnieks. Vietnieks, kas nesen man teica, ka viss atkarīgs no manis paša, viņamkaut ko stāstīja un skatījās uz manu pusi. No tā, kā viņi mani aplūkoja, es sapratu, runa ir par mani.Vietnieks vēl kaut ko pateica un priekšnieks piekrītoši pamāja ar galvu. Jutos neērti: lai gan šādauzmanība man glaimoja, tomēr tai jaucās klāt ari kaut kas manu pašlepnumu aizskarošs. Iedomājos, kavislabāk tagad būtu aizmukt, lai spriež un izlemj bez manis, jo kas gan mani te gaida, tikai pazemojošataisnošanās, pie kuras neesmu pieradis; vienmēr esmu bijis labāko skaitā bez jebkādām atlaidēm un arlepnumu esmu varējis skatīties cilvēkiem acīs. Svešais laikam apjauta manu dvēseles stāvokli: viņšpieliecās man klāt un čukstēja:

— No jums nekādu taisnošanos neprasīs, tikai vajadzēs norādīt iespējamos neveiksmju vaininiekus.Jūs saprotat? Es jau jums teicu. Ceru, ka tas jums lielas grūtības nesagādās.

Nepaguvu nekā iebilst, kad sēde sākās. Pirmo izskatīja ne manu, bet citu jautājumu. Es centosieklausīties referenta vārdos, izprast, ko runātājs grib pateikt, taču nekas nesanāca, biju pārāk aizņemts ardomām par sevi, par savu un sava uzņēmuma likteni. Saldie un nomierinošie vārdi, ko pietiekamādaudzumā jau biju dzirdējis, viesa manī gan optimismu, gan satraukumu, un man bija jādomā, kā attaisnotšo cilvēku cerības, ko tie uz mani lika. Biju tiktāl aizdomājies, ka nepamanīju, kā beidza apspriest pirmojautājumu un kādu šajā sakarā pieņēma lēmumu. Atmodos kā no transa, kad izdzirdu minam manauzņēmuma nosaukumu un savu uzvārdu. Es sarāvos, gribēju traukties kājās, bet tad sapratu, ka man tas vēlnav jādara; kā pirmais runātājs tika pieteikts pārvaldes referents.

Viņš iznāca priekšā, ilgi kārtoja daudzos papīrus, kas atradās mapē; pa to laiku sekretāre atnesa tējas

glāzi un nolika viņam priekšā; referents ieņēma malku, pārlaida briļļotu skatienu sanākušajiem, arī man,nokremšļojās un sāka.

Viņš runāja par vispārējo stāvokli mūsu pārvaldes sistēmā, minēja skaitļus un faktus un secināja, kagada plānu mūsu pārvalde izpildīs, atsevišķi uzņēmumi un cehi jau strādājot uz nākamā gada rēķina. Bijaarī atpalikušie un starp tiem arī manis vadītais uzņēmums, bet tā ka tas tika minēts citu vidū, tadneizklausījās tik pārāk slikti. Nez kāpēc tā ir, ja nolaidību pieļauj viens, tad tā vairak duras acīs nekā tad,ja vainojami daudzi. Un kad nu vēl pašreizējā gada rādītājus salīdzināja ar agrāko gadu rādītājiem, tadvarēja izsecināt, ka ražošanas līkne tomēr ir kāpusi uz augšu, nav tikai pilnībā izpildīts šīgada plāns;acīmredzot uzņēmums šādam straujam ražošanas kāpinājumam ne fiziski, ne morāli nav bijis pietiekamisagatavots, jo, raugi, pirmajos ceturkšņos plāns gandrīz izpildīts, atpalicība stiprāk iezīmējusies tikaipēdējā ceturksnī, kad ražošanas pieaugumam vajadzējis būt vislielākajam. Iespējams, ka pārvaldesattiecīgo daļu darbinieki nav arī pievērsuši pienācīgo uzmanību biedra Tumulkāna vadītā uzņēmumaaugšanas grūtību pārvarēšanai. Tomēr tas nenozīmējot, ka neviens par notikušo nav jādara atbildīgs. Un tenu es sapratu, ka jautājums par atbildību nebūt nav noņemts no dienas kārtības, un man nu ir jāizlemj, kamšo atbildību uzvelt. Un tā kā jautājuma ievirze kopumā bija man labvēlīga un neviens acīmredzotnetaisījās tieši mani par grēkāzi padarīt — beigās tika pat uzskaitīti mani nopelni, kādi vien manlīdzšinējā darbā bija, un izteikta pārliecība, ka turpmāk es, biedrs Tumulkāns, būšu stingrāks prasībās pretsaviem padotajiem un radušās grūtības mācēšot pārvarēt, tad man kļuva skaidrs, kam tieši smagāatbildības nasta uzkraujama.

Un nu man vajadzēja celties kājās un dāvāto uzticību attaisnot, gan minot apstākļus, kas mani darbātraucējuši, gan nosaucot darbiniekus, kas visnotaļ nav bijuši uzdevumu augstumos.

Sākumā mana runa man pašam likās diezgan neskaidra un saraustīta. Es drīz vien apjēdzu, ka tāturpināties nevar. Bija jārunā skaidra valoda. Neizpildīts plāns ir neizpildīts plāns, citādi to nenosauksi.Un katrai darbībai, tāpat kā katrai bezdarbībai, ir savi cēloņi un sekas, un man bija jāsaprot, ka tosneminēt neizdosies. Es jau arī nebiju tik naivs, lai ticētu brīnumiem, sak, gan jau viss tāpat no sevisizkārtosies un griezīsies uz labu. Jo ilgāk runāju, jo skaidrāk man kļuva, ka pienācis brīdis nosauktvainīgo. Es pārlaidu klausītājiem ašu skatienu. Ko viņi domā? Vai viņi man tic? Varbūt netic? Nicina? Jutlīdzi? Kādas ir viņu patiesās jūtas un domas? Atbildes uz šiem jautājumiem es nesaņēmu. Varbūt viņivispār neko daudz nedomāja, bet tikai klausījās, ko es saku un, izejot no dzirdētā, izdarīja savussecinājumus. Varbūt pat neklausījās, tāpat kā es, kad izlēma pirmo jautājumu.

Priekšniecība sēdēja, sevī noslēgusies, neizdibināmām sejām., un es skaidri sapratu, ka līdz šimpateiktais viņus neapmierina. Tad es ieraudzīju svešo, viņš uzmundrinoši mani uzlūkoja un kā senāsRomas patricietis rādīja ar īkšķi uz leju. Es sapratu. Negribu ne taisnoties, ne mazgāt sevi baltu. Kas patsšādā stāvoklī nekad nav bijis, varbūt mani nesapratīs, tāds lai mani nosoda.

Es ievilku elpu un raudzījos ārā pa logu, kur uz kokiem tīrs un balts gulēja decembra sniegs, un manpašam it kā vairs nebija līdzdalības pie tā, ko mana mēle sacīja. Savu runu es nobeidzu apmēram tā:

— Domāju, ka gada plāna neizpildē vainojami ari daži objektīvi apstākļi, kurus es te vairsnenosaukšu, jo jūs tos labi zināt, un vainojama dažu manu padoto neizdarība un daļēji mana pašpaļāvībato negatīvo kavēkļu novēršanai, uz kuriem tiku savlaicīgi norādījis; taču no viņu puses, tagad ar nožēlujākonstatē, nav veikti tie pasākumi, kurus veikt viņi tika aicināti. Pavisam godīgi un principiāli, sevi nemazākā mērā nesaudzējot un neaizstāvot, man jāatzīst, es pārāk paļāvos uz savu vietnieku, inženieru untehnisko speciālistu izdarību, prasmi, godaprātu un darba mīlestību, ticēju, ka viņi ir sava uzņēmumapatrioti, kādi viņi diemžēl tagad ar rūgtumu jāatzīst, nav bijuši. Tāds pilnā mērā neesmu bijis arī es, joticība un paļāvība cilvēkam ir laba lieta, bet tikai tad, ja šai ticībai un paļāvībai seko stingra kontrole …

Varbūt es vēl kaut ko būtu teicis, runājis, centies savus padotos attaisnot, bet priekšnieks manipārtrauca:

— Labi, skaidrs. Domāju, ka biedrs referents un biedrs Tumulkāns no savas puses pateica

pietiekami daudz, pateica to būtiskāko, lai klātesošajiem rastos puslīdz saprotama aina, priekšstats par to,kas viņa vadītajā uzņēmumā īsti notiek. Komisija, kas pārbaudīja atpalicības cēloņus, ir bijusi uzdevumaaugstumos un visu pienācīgi noskaidrojusi, tāpēc mēs jau šodien droši varam pieņemt attiecīgu lēmumupar to, kas jādara, lai trūkumus novērstu un ietu tālāk.

Pēc tam viņš lēmumu nolasīja. Es klausījos ar aizturētu elpu. Man tika izteikts aizrādījums. Tas bijamazākais sods, kāds iespējams. Karstas pateicības jūtas kāpa manī uz augšu, tajā brīdī es ieredzēju, nē,mīlēju cilvēkus, kas tik labvēlīgi izšķīra manu likteni, atstāja mani iepriekšējā vietā un amatā; viņi manvēl uzticējās, un es skaidri zināju, ka dalīšu visu iespējamo, lai viņu uzticību attaisnotu. Tas ir piedevējalielākais ieguvums, ka piedošanu saņēmušais jūtas viņa parādnieks un ir gatavs līst no ddas ārā, laipiedevējam izdabātu.

Kā caur biezu aizkaru pie manis nonāca vārdi, ka vairāki mani padotie tiks atlaisti no darba,vairākiem izteikti stingrie rājieni, citi pazemināti amatos. Man sods bija vismazākais. Un, lai cik tasdīvaini, tajā mirklī likās, ka lielāku sodu man uzlikt būtu bijis netaisni.

Tālāk lēmumā sekoja vesela rinda organizatorisku pasākumu, kas būtu veicami, lai mana uzņēmumadarbu uzlabotu. Klausījos pavirši, jo biju pārāk satraukts, un nekā tāda, ko es jau nezinātu, tur nebija. Beztam rīt vai parīt man piesūtīs lēmuma norakstu un tad es ar to varēšu smalki jo smalki iepazīties.

Lēmumu nolasījis, priekšnieks jautāja, vai ir kādi priekšlikumi, papildinājumi. Tādu nebija. Viss jauiepriekš bija gods godam nodarīts.

Sēdei beidzoties, sanākušie it kā atplauka. Sejās atplaiksnījās apmierinātas izteiksmes. Ļaudis cēlāskājās. Daudzi nāca man klāt, sita uz pleca un apsveica. Izrādījās, neviens nebija .šaubījies, visi jauzinājuši, iepriekš paredzējuši, ka sēde beigsies tieši tā un ne citādi, jo kam gan nevar gadīties grūtībasdarbā, ikviens esam mirstīgs, bet tāpēc nav jānokar deguns nepatikšanu priekšā, igluži otrādi, pretneveiksmēm ir jācīnās, citam cits jāsaprot, jāatbalsta un jāsniedz palīdzīga roka.

Pārsteigts un aizkustināts es lūkojas šajos ļaudīs, savos labajos draugos un kolēģos, viņu atklātajās,labsirdīgajās acīs, un man likās, ka pirms sēdes biju tīrais ģeķis, ka neesmu sapratis cilvēkus, mācējisviņus novērtēt. Un man kļuva neērti viņu priekšā, gribējās atzīties, cik slikts un nožēlojams esmu bijis, kaīstenībā neesmu ne viņu draudzības, ne uzticības cienīgs.

Pamazām visi izklīda, paliku viens.Es sapratu, ka šodienas sēdes rezultāti man jāuzskata vismaz par labvēlīgiem.Brītiņu pagrozījies un pamīņājies, arī es gāju prom. Un tomēr, ticis uz ielas, es nejutos īsti labi. Kaut

kas nebija tā, kā jābūt. Bija radusies kaut kāda disonance starp to, ko es gribēju, un starp to, ko izdarīju.Pirms nākšanas uz šejieni es taču rēķinājos, biju pārliecināts, ka pieņems lēmumu par manis atbrīvošanuno darba, uzskatīju, ka tas būtu pareizi; neviens cits, es pats biju visvairāk vainīgs, un šī sajūta maninepameta vēl tagad, kad sliktākais faktiski bija jau beidzies, kad bija skaidrs, ka mani neviens pargalveno grēkāzi neuzskata; vainīgi bija objektīvi apstākļi un neizdarīgi palīgi. Lūk, tā! Tad kāpēc manitomēr nepārņēma atvieglojuma un gandarījuma sajūta?

Es lēni soļoju uz mājas pusi, jo iet uz darbu nebija nozīmes; bija jau vēls, un es jutos pārāk noguris.Un ko gan es 'savā kabinetā viens pats lai darītu?

Sāls dubļi ķērās pie kājām, un drēgnums šķītās lipīgs un pelēks.Nogriezos skvērā, un mans skatiens atkal krita uz apsnigušajiem kokiem un krūmiem, uz kuriem jau

pirmīt caur logu biju lūkojies. Uz tiem skatoties, acis veldzējās un atgādināja senus bērnības ziemsvētkus,kaut ko pagājušu, neatgriežamu un skaistu, kaut ko tādu, ko atceroties pārņem skumjas un kaut kā kļūst žēl,visbiežāk pašam sevis. Tomēr šīs atmiņas bija arī patīkamas, tām klāt jautās dī ̂vaina, salda pašmocība,no kā cilvēks pats labprātīgi nemaz nespēj atteikties. Tāpēc es gāju pie kokiem, sniega klātajām eglītēm,apsnigušajiem rododendru krūmiem, kurus zem biezām kupenām tikko varēja saskatīt. Bet tad es apstājosun biju pārsteigts. Tagad, kad biju piegājis tuvu, redzēju, ka sniegs, lai gan nupat vēl bija balts, izskatījāspelēks. Un tad es ieraudzīju: no vienas vietas tas bija pārklāts ar sodrējiem, sīkām, melnām skrotiņām,

kas pa gabalu nemaz nebija saskatāmas, bet kļuva redzamas, kad piegāju klāt.Arvien vēl stāvēju pie apsnigušajiem krūmiem, kad aiz muguras saklausīju ašus soļus. Es neredzēju,

kas nāk, bet biju pārliecināts, ka zinu. Gribēju steigties prom, tomēr tūdaļ atjēdzu, ka aizbēgt neizdosies,un es paliku uz vietas. Un tad nācējs jau bija klāt: viņa soļi kļuva gausāki, līdz apstājās man blakus.Centos uz viņu nepaskatīties. Tā mēs brītiņu stāvējām un lūkojāmies uz sodrējaino sniegu. Tad svešaisteica:

— Ir vajadzīga pietiekama laika un telpas distance, lai lietas un notikumus ieraudzītu pareizā gaismā.Tā dzīvē ar visu. Tuvumā ik sīkums, visniecīgākais neglītums …

Es nepacietīgi atmetu ar roku un sāku soļot uz priekšu. Svešais tūdaļ apklusa, bet nāca man līdzi.Jutos nelāgi un man negribējās runāties. Taču svešais to izlikās nemanām, izskatījās pat, ka viņš gaidīja,lai es par viņa atnākšanu priecājos, ko nu nekādi nevarēju. Drīzāk man uz viņu bija dusmas: kā cilvēksvar būt tik neattapīgs un nemaz nesaprast otru! Vislabāk es tagad gribēju būt viens pats.

Gājām garām restorānam, kur pirmajā stāvā atradās bārs; svešais pamāja, norādīdams, ka vajadzētuiegriezties un atzīmēt šodienas apspriedes necerēti labo iznākumu. Es saniknojos un teicu:

— Ejiet! Esmu noguris.— Es jūs saprotu, — viņš ķiķināja, — tomēr pašpārmetumiem nav vietas. Ne mazākā mērā.

Dzīve it bieži cilvēkam sagādā tādus brīžus, kad viņam jāizlemj, jāizšķiras, kā rīkoties — par ļaunu sevvai citiem. Jūs ar savu rīcību šodien pierādījāt, ka esat tāds pats kā citi, kā lielais vairums, es gribējusacīt.

— Līdz šim es sev nekā nevarēju pārmest.— Un nevajag tagad arī. Kas tad ir noticis? Nekas. Absolūti nekas. Kam kļūtu labāk, ja jūs

atbrīvotu no amata? Nevienam.— Bet tagad atlaidīs citus!— Un citā vietā atkal pieņems. Tur viņiem nemaz neklāsies sliktāk.— Tomēr pazeminās darbā.— Gan jau drīz atkal paaugstinās. Pie mums neviens spējīgs cilvēks netiek bezcerīgi aprakts.

Viņam tikai sevi jāparāda, jāapliecina.— Bet morālais pārdzīvojums? Apvainojums, kad cilvēks nepatiesi…— Jūs kļūdāties. Pirmīt, ejot uz apspriedi, mēs vienojāmies, ka vainīgi ir jūsu padotie, ka viņi nav

bijuši uzdevumu augstumos. Jūs viņiem norādījāt, bet viņi nepildīja. Tātad.Es apklusu. Man bija grūti ar svešo strīdēties, domas bija izklaidīgas, projām slīdošas un

nenoteiktas.Bijām atnākuši pie manas mājas. Pagriezos, lai ieietu parādes durvīs; pagriezās arī svešais un nāca

man līdzi. Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņš mani tik neatlaidīgi pavada? Kāpēc neatstājas? Ko viņam vajag?Ar kādām tiesībām viņš tagad lūko ienākt manā mājā? Par to, ka viņš to vēlējās, man nebija nekādu šaubu.Es strauji apstājos un dusmās drebošā balsī teicu:

— Es te dzīvoju.— Jā … jā, ļoti labi, ka mēs iepazināmies, patiesību sakot, es jūs pazīstu jau sen, tikai kaut kā

nebija iznācis satikties. Es ļoti priecājos, ka varēju jums šodien palīdzēt, jāsaka atklāti, man tas nemaznenācās grūti. Turpmāk tiksimies bieži, jo tagad mūs saista …

— Jūs pārspīlējat, — es sašutis viņu pārtraucu; man kļuva nelāgi no viņa lišķīgā smaida, nouzbāzīgās laipnības, ko viņš man nepārprotami izrādīja. Vēlējos tikt no viņa vaļā, bet svešais izlikās tonemanām. Es strupi atvadījos: — Esmu noguris. Ar labunakti!

Svešais smīnēja; viņš palocījās un teica:— Uz redzēšanos.Es pagriezos un kāpu augšā uz savu dzīvokli. Un visu laiku mani pavadīja sajūta, ka svešais man

seko, ka nespēšu no viņa aizbēgt; es pat pieliku soli, itin kā viņš man dzītos pakaļ.

Uzskrējis trešajā stāvā, es biju satraukts un aizelsies, mazliet drebošām rokām mēģināju atslēgtdurvis, bet nevarēju trāpīt atslēgas caurumā un nepacietīgi sāku zvanīt. Neviens nenāca, kaut gan sievai undēlam vajadzēja būt mājās, un es atkal mēģināju atslēgt dzīvokļa durvis. Beidzot man tas izdevās; pirmsiesprukt iekšā, es pār plecu atskatījos, it kā mani kāds vajātu un apdraudētu, bet neviena nebija; espārkāpu slieksnim un aizvēru durvis. Nepaspēju uzgriezt gaismu, kad pustumšajā priekštelpā uzgrūdosvirsū sievai, kas beidzot nāca mani ielaist. Acis apžilbināja spoža gaisma; es biju aizelsies un laikamneizskatījos labi, jo sieva brīnījās:

— Tu skrēji augšā pa kāpnēm? Vai tad lifts nedarbojas? Un kāpēc tu tik traki zvanīji? Tev takpašam ir sava atslēga.

Es saīgu vēl vairāk; mani kaitināja, ka sieva pamanījusi manu satraukumu, bet es negribēju viņaistāstīt par to, kas šodien notika; likās, viņa mani nesapratīs, nosodīs. Es nekā neatbildēju, novilku mēteliun gāju uz vannas istabu nomazgāt rokas. Kad es no tās iznācu, sieva piedāvāja vakariņas.

— Mēs jau paēdām, — viņa teica, — jo nezinājām, cikos tu pārradīsies mājās. Ēdīsi tepatvirtuvē vai uzklāt istabā?

— Tepat, — es noburkšķēju, jo šobrīd nevēlējos, lai sieva sēdētu otrpus galdam un lūkotos manacīs.

Klusēdams gaidīju, kamēr sieva uzsildīja karbonādi un nolika man priekšā. Par laimi, viņa tūdaļiegāja istabā un lika mani mierā ar jautājumiem, uz kuriem būtu diezgan grūti atbildēt, jo viņassievišķīgajai intuīcijai parasti neko neizdevās noslēpt. Tāpat labi, ka uz mani nelūkojās dēla —septiņpadsmitgadīgā šķeista atklātās, panaivās acis, kurās skatoties jebkuri meli un izlikšanās liekasbezjēdzīgi. Lai arī manā dzīvē tikpat kā nav vajadzējis izlikties un izlocīties, tomēr tās retās reizes, kadmīļā mājas miera labad šo to ģimenei noslēpu, mani vienmēr dziļi traumēja, un es katru reizi apņēmos būtgodīgs, patiess un atklāts. Šodienas notikumus, patiesību sakot, ģimenei nevajadzētu slēpt, tomēr manlikās, ka svešā aizbildniecība un tas, ka es vainu par nebūšanām novēlu uz saviem padotajiem, sievas undēla acīs metīs ēnu uz mani pašu, ka viņi mani nesapratīs un manu šodienas rīcību uzskatīs par gļēvulību.Man ļoti negribējās, lai dēls sāktu apšaubīt manu godīgumu. Līdz šim savu autoritāti ģimenes un tāpat citupriekšā es vienmēr biju saglabājis.

Vakariņoju viens pats un jutu, ka manī pamazām atgriežas miers un noskaņojums uzlabojas. Patiesi,vai es nepārspīlēju? Kas tad ir noticis? Nekļūdās tikai tas, kas nekā nedara. Un cik tad kļūdu unneveiksmju manā dzīvē ir bijis? Tikpat kā nav. Ja nu kāds sīkums, ko pat pieminēt nav vērts. Vai tad citinekļūdās vēl vairāk? Un nekas — dzīvo. Pat posteņus ieņem. Nedomāju, ka viņus tāpēc moka sirdsapziņaspārmetumi, pazūd apetīte un naktīs vajā bezmiegs. Vismaz pēc neirastēniķiem viņi neizskatās. Tātad.

Dzīvojamā istabā no televizora skanēja hokeja komentētāja žirgtā balss, ko ik pa brīdim pārskanējamana dēla uzmundrinošie saucieni, protesti vai lāsti — atkarībā no tā, kam par labu mainījās situācija.Viņš bija aizrautīgs hokeja līdzjutējs, un jāsaka, arī man reizēm patika kopā ar viņu noskatīties cīņu uzledus laukuma. Starpība vienīgi tā, ka dēls vienmēr un nemainīgi auroja par labu mūsējiem, bet, ja spēlējasvešas komandas, tad par to komandu, kura mūsējiem bija mazāk bīstama. Turpretī es izvēlējos komandu,kas spēlēja labāk, un tāpēc mēs bieži vien bijām pretējās pusēs. Man patika viņu reizēm paērcināt, jo dēlssavu komandu aizstāvēja un fanātiski cerēja uz uzvaru pat tad, kad tā darīja acīmredzamas kļūdas unsakāve bija nenovēršama. Šāds patriotisms, protams, ir aizkustinošs, taču es domāju, ka uz lietām unnotikumiem jāskatās reālāk.

Iegāju istabā, sasveicinājāmies ar galvas mājienu un es pajautāju, kas ar ko spēlē.Dēls bija sašutis:— Kā! Un tu nekā nezini! «Izvestijas» kausa izcīņa! Trīs pret vienu čehu labā. Mūsu aizsardzība

baigi pūdelē.Viņš bija pārsteigts, saniknots un nekādi nespēja samierināties ar šādu rezultātu. Pēc viņa domām,

tūdaļ vajadzēja nākt lūzumam, notikt kaut kam tādam, kas mūsu komandu izvirzītu vadībā. Vienus vārtus

mūsējie tiešām atguva, un tas manā dēlā radīja mānīgu ilūziju, ka gaidītais lūzums iestājies. Taču sispanākums bija īslaicīgs: čehi izrādījās tik ciets rieksts, ko pat mūsu slavenā komanda nespēja pārkost.Skatoties pa televizoru to bija grūti saprast; un mans dēls to arī nesaprata; viņš kliedza, auroja unprotestēja pie katras ripas, ko čehi turpmāk iemeta mūsu vārtos, sauca tos par kretīniem; mūsu aizsargusdēvēja par nodevējiem un agrāk dievināto Balderi par galīgu kropli un ķēpausi, kad tas ar juvelieraprecizitāti trāpīja nevis pretinieka vārtos, bet pa vārtu stabiņu un ripu pārtvēra pretinieka spēlētājs. Jamans garīgais līdzsvars šodien nebūtu, pārdzīvojis tādas svārstības, es ar vislielāko patiku vērotu savagandrīz pieaugušā dēla bērnišķības un netaisnos spriedumus, uz kādiem tikai jaunībā cilvēks spējīgs.

Tretjaka nespēja atvairīt uz vārtiem traucošās ripas bija aizkustinoši nevarīga, un tajā pašā laikā viņšizskatījās pārsteigts un aizvainots. Man viņa kļuva žēl un bija arī jādusmojas: nu kā viens rūdīts pasaulesklases sportists var būt tik neveikls, it kā viņš nupat būtu atnācis no kādas kolhoza komandas, taisninebaudāmi skatīties. Un tad notika kaut kas dīvains. Tas nebija Tretjaks, tas biju es pats, uz ko šobrīd aršaušalīgu ātrumu traucās ripas. Tas biju es, kas stāvēja vārtu priekšā, un katram uzbrucējam bija svešāseja. Es nespēju ripas atvairīt. Tās lidoja un šāvās man garām kā lādiņi, kurus neviens cilvēks nespējuztvert. Un arī es to nespēju. Satrūkos: kas ar mani notiek! Taču izbailes nelīdzēja. Es biju kā lēmēts. Untāds bija Tretjaks. Viņā it kā no jauna es saskatīju savu šodienas nevarību, Un tas, ko savāpašpārliecinātībā biju noturējis par uzvaru, pārvērtās zaudējumā. Veltīgi bija dusmoties, pārmest un sevipārliecināt, ka tas ir muļķīgi, ka tam, kas ar mani notika, nav nekāda sakara ne ar Tretjaku, ne hokeju. Tastomēr biju es pats, kas ripu pēc ripas salaida savos vārtos. Gribēju aiziet, bet nespēju, kaut kassuģestējošs bija šajā spēlē. Nevienlīdzīgā divkauja uz ledus beidzās ar rezultātu astoņi pret trīs čehu labā.Dēls trakoja un ārdījās tā, ka man vajadzēja viņu apsaukt.. Viņš vēl varēja pieļaut, ja mūsējie zaudētu arminimālu rezultātu līdzvērtīgā spēlē, taču tas, ko mēs skatījām, bija sagrāve, un nekādi vārdi, žesti ungrimases nespēja izteikt mana dēla vilšanos un dvēseles stāvokli, kad mīlētie un dievinātie elki nogāzāsno pjedestāla. Arī es biju nogāzies lejā. Vai tam, kas nogāzies no pjedestāla, ir iespējams tikt augšā?Manu kritienu, par laimi, netranslēja televīzija, un tāpēc to neviens vēl nezina. Bet pats? Es pats?

Spēle bija mani uztraukuši, bet tajā pašā laikā es jutos arī bezgala noguris. Soļoju uz guļamistabu.Sieva savā ierastajā manierē un tonī apjautājās, kā man šodien veicies. Es, protams, neko nesāku stāstīt,pateicu, ka normāli, un gāju gulēt. Es patiesi gribēju atpūsties, taču miegs nenāca ne tuvumā; gar acīmaizpeldēja šodienas notikumi; svešā uzbāzīgā laipnība un mana paša nespēja viņam pretoties, pateikt, laivācas pie velna un vēl kaut kur tālāk. Atkal redzēju žilbinoši baltu sniegu, kas izrādījās pelēks, kad tampiegāju klāt. Tomēr šobrīd tas tā vairs neuztrauca; nogurums bija beidzot mani pievārējis, un es kļuvumiegains. Atrados kaut kādā nenoteiktā, gandrīz svētlaimīgā stāvoklī starp miegu un nomodu, kad domasgan vēl darbojas, bet tām pietrūkst asuma, viss it kā attālinās, grimst miglā un vatē.

Atnāca sieva un apgūlās blakus mūsu platajā laulības gultā. Viņa čukstus jautāja, vai es jau guļot.Nekā neatbildēju, nebija ne mazākās vēlēšanās runāt, un viņa drīz vien elpoja dziļi un vienmērīgi.Protams, kādas domas gan lai traucētu viņas miegu! Dzīve manā aizvējā, taisna, rātna un mierīga kā caurparku plūstošs kanāls, bez straujākiem tecējumiem un asākiem pagriezieniem. Viena diena līdzīga otrai.Turpretī manējā… Tā ir kā nepakļauta kalnu upe — visvisādu pārsteigumu, krāču un līkumu pilna. Snaudāslīgstot, man patika šis salīdzinājums; tiešām, tā tas bija. Tomēr tādu pagriezienu kā šodien es vēl nebijupiedzīvojis. Bet kur teikts, ka asi un strauji pagriezieni ir slikti, ka tie nav vajadzīgi? Tas atkarīgs nocilvēka. Ir taču miermīlīgie, bailīgie un gausie, kas visu dzīvi nav spējīgi ne uz kādu pārmaiņu, kasikvienu notikumu, asāku pagriezienu uztver kā katastrofu, kā zemestrīci, kā postošu vētru. Un vai es patsarī līdz šim neesmu tā dzīvojis — rāmi un rātni kāpis pa karjeras kāpnēm, bez straujiem lēcieniem,pēkšņiem pagriezieniem, bes izraušanās. Jā, tā tas bija. Vai citiem maniem laikabiedriem, kolēģiem daudzbiežāk negadās tādi notikumi kā man šodien, pirmo reizi mūžā? Vai tāpēc jāuztraucas? Jākrīt izmisumā?Vai cilvēkam manā stāvoklī maz iespējams dzīvi nodzīvot bez šādiem asiem, krasiem un spēcīgiempārdzīvojumiem? Vai tāds nav viss šis gadsimts — pasaules karu, revolūciju, atombumbas, kosmosa

iekarošanas, nodevību un lielu politisku notikumu gadsimts? Kā šādā laikā lai atsevišķi cilvēki arīnepārdzīvotu tās pašas kolīzijas, ko pārdzīvo mūsu planēta, visa pasaule? Ja tas ir likumsakarīgi lielajāpasaulē, tad kāpēc lai tas nebūtu likumsakarīgi atsevišķu cilvēku dzīvēs?

Dīvaini ir ar cilvēka sirdsapziņu. Reizēm tā mūs nomoka par tīriem niekiem, bet tad, kad tai patiešām vajag runāt, neļaut mums iemigt un nomierināties, tā pēkšņi apklust, un mierā un klusumā, kas

iestājies, mēs dzirdam tikai saldu žūžošanu. Tonakt es aizmigu mierīgā un dziļā miegā, tik dziļā unatspirdzinošā, ka, no rīta pamodies, es pat nekā neatcerējos.

Vēl pusmiegā saodu kārdinošu kafijas smaržu, sieva acīmredzot bija piecēlusies un brokastoja viena.Mūsu ģimenē bija pieņemts, ka katrs pats rūpējās un atbildēja par savu celšanos laikā, gatavoja sevbrokastis un gāja uz darbu. Retas bija tās reizes, kad mēs divatā vai visi trīs kopā brokastojām vaipusdienojām. Vienīgi pie vakariņu galda mēs satikāmies biežāk, protams, ja mani neaizkavēja sanāksme,komandējums vai neparedzēts atgadījums darbā. Tāpēc tās reizes, kad varējām būt kopā, mums bijasvētki, ko negribējām palaist garām.

Atvēru acis; pa puspievērtajām durvīm istabā spīdēja gaisma. Palūkojos pulkstenī: astoņi unčetrdesmit četras minūtes. Biju aizgulējies. Dēls noteikti jau aizgājis uz skolu. Stundas sākas deviņos.Parasti es cēlos pirmais, tad Aigars un tikai tad — sieva. Agrāk gan viņa cēlās reizē ar dēlu, centāsAigaru izvadīt, bet pēdējā laikā vairs to nedarīja. Par to pārliecinājos sestdienas rītos, kad uz darbunevajadzēja iet. Iespējams, ka Aigars jau bija pietiekami liels, lai ar brokastīm pats tiktu galā. Bet varbūtstarp viņiem bija radusies kāda nesaskaņa, ko es nezināju? Nebiju par to painteresējies. Un nebija aripieņemts, ka es jauktos dēla audzināšanas jautājumos.

Atsviedu segu un strauji piecēlos; ar kāju pirkstgaliem sataustīju čības un pa ceļam uz vannas istabuuzsaucu sievai:

— Mīļumiņ, vai tu jau pabrokastoji?•— Vēl ne. Tu celies augšā?— Jā, esmu aizgulējies.— Kāpēc tad vakar nepateici, cikos tev jāceļas?— Aizmirsu. Vai tu ļoti steidzies?— Kas tad ir, dārgais?— Uzvāri man ari kafiju! Es tūliņ.— Labi. Olu ari?— Jā.— Vienu vai divas?— Divas, ja nav grūti.— Kāda tur starpība?— Vajag vairāk ūdens.Biju labā garastāvoklī un gribējās būt kopā ar sievu, parunāt muļķības un pasēdēt brītiņu viņas

sabiedrībā.Bārdu skujot, atcerējos, kā es viņu pirmo reizi ieraudzīju, — trauslu un neveiklu, laucinieciski biklu

un pie pilsētas nepieradušu. Un tāda viņa man tūdaļ iepatikās, iepatikās vairāk nekā studentespilsētnieces. Apprecējāmies pusgadu pēc iepazīšanās. Viņa vēl bija tikai pirmajā kursā. Es jau gatavojosdiplomdarba aizstāvēšanai. Tad piedzima Aigars, un viņa vienu gadu mācības pārtrauca. Pēc augstskolassieva sāka strādāt redakcijā, kas izdeva tehnisko literatūru, jo bija inženiere ķīmiķe pēc izglītības un prataarī vairākas svešvalodas, uz ko viņai neapšaubāmi bija ķēriens. Es pa to laiku biju jau krietni pavirzījiespa dienesta kāpnēm un varēju viņu iekārtot pie sevis, taču sieva gribēja būt patstāvīga un, jāsaka, viņai tasizdevās. Pa šiem gadiem viņa savā darbā bija iekarojusi zināmu neatkarību un tāpēc reizēm varējaierasties darbā vēlāk vai no tā aiziet agrāk. Šorīt acīmredzot viņai nebija jāsteidzas.

Atri nomazgājos, saģērbos un iegāju virtuvē.

— Labrīt, mīļumiņ!Viņa pagrieza vaigu, un es to noskūpstīju. Šī sen vairs nebija tā biklā studente, ko es kādreiz

apprecēju. Šī bija sieviete, sabiedrības dāma, ar brīviem, moderniem, es pat teiktu, ekstravagantiemuzskatiem, kas mani reizēm pat biedēja. Taču mūsu starpā vienmēr valdīja godīga atklātība — pat to, kasotram varēja likties nepatīkams, mēs viens otram neslēpām, varbūt tieši tāpēc mūsu draudzība un tuvībabija pārvarējusi laiku un saglabājusi savu pirmreizību. To es šeit pieminu tikai tāpēc, lai pateiktu, kastarp mums arvien vēl valdīja labas un veselīgas laulātu cilvēku attiecības un nekas būtisks vainepatīkams tās neaptumšoja. Es, cik vien manas aizņemtības dēļ bija iespējams, brīvo laiku vēlējospavadīt sievas sabiedrībā; viņa — šķiet, ne tikai manās acīs — arvien vēl bija skaista un iekārojama,iespējams — pat gudra; vismaz viņas veselīgo saprātu man nekad nebija nācies apšaubīt. Un kad nu sievapajautāja, kas par burbuli man vakar bijis uz sirds, ka ne vārda ar viņu lāgā nepārmijis, tikai tad esatcerējos iepriekšējās dienas notikumus un sievai turpat pie brokastu galda, kamēr apēdu divas olas unizdzēru kafiju, īsumā atstāstīju sapulces norisi un savus pārdzīvojumus. Taisni brīnums, cik viegli tas bija,ne par ko neuznāca šaubas, likās, viss ir tā, kā tam jābūt. Sieva mīļi, bet ar nelielu ironijas piedevu balsījautāja:

— Un tāpēc tu vakar skatījies pasaulē kā tāds vecs un pārbaidīts ūpis?Es pamāju ar galvu un lūkojos viņas piemiegtajās, zaļganajās un mazliet viltīgajās acīs. Dīvaini,

kopš kura laika tās bija tādas kļuvušas? Kā tāla nelaimes nojausma pavīdēja kaut kur manā zemapziņā; espat mazliet satraucos, bet tūdaļ nomierinājos: nekas jau nestāv uz vietas, jebkurš cilvēks ar laikupārvēršas, kļūst citāds, zaudē vecos un iegūst jauīrus vaibstus. Mēs taču tik ilgi jau esam nodzīvojušikopā; skaidrs, ka viņa vairs nav un nevar būt tā pati meitene, kādu es viņu kādreiz apprecēju, un arī espats vairs neesmu tas, kas biju toreiz. Tas viss bija likumsakarīgi. Tomēr šī laika plūduma un visamainības, šīs likumsakarības atzīšana padarīja mani mazliet skumju un nemierīgu. Tā mēs aizeejam — paatomam, pa daļiņai kļūstam citādi, bieži vien arī svešāki viens otram, lai gan dzīvojam tepat blakus,radām bērnus, tomēr paši paliekam katrs par sevi un sevī, bieži vien attālināmies tiktāl, ka nespējam vairssaprasties. Kur paliek tas, ko mēs neizsakām, kas gruzd kaut kur dziļi mūsos, bet tikai reti uzpeld virspusēun tiek parādīts otram, ko paši bieži vien negribam atzīt, bet kas tomēr pastāv un droši vien ir tasvērtīgākais, kas mūsos ir? Kāpēc mēs tik bieži cenšamies viens otru ievainot ar ironiju, izsmieklu,nevajadzīgām dzelkšņu bultām, it kā pa jokam raidītām, rotaļīgi pasviestiem vārdiem, kuros veikliieslēpta patiesība, smalki savīta kopā ar apvainojumu, pārmetumu vai nicinājumu? Ko lai viņai atbildu,ko pasaku, kā izskaidroju savu vakardienas noskaņojumu un klusēšanu? Un vai maz vajadzēja? Kāpēcsieva tik nejēdzīgi atgādināja to, ko biju gandrīz vai aizmirsis? Manī modās īgnums, labais garastāvoklissāka bojāties. Nenoteiktība ir pretīga, bet tā rodas no neziņas, ko darīt, ko sacīt, kā rīkoties. Un esnezināju, kā tagad izturēties. Par svešo es pat negribēju domāt, kur nu vēl stāstīt sievai! Un ko, patiesībusakot, lai būtu stāstījis? Es saīgu, paskatījos rokas pulkstenī un traucos kājās.

— Man jāsteidzas, — es teicu. Taču šī steiga bija uzspēlēta un, skaidrs, ka sieva to redzēja unsaprata. Mans garastāvoklis sabojājās vēl vairāk.

Piegāju pie tālruņa un uzgriezu savas darba vietas numuru. Kad klausulē atskanēja sekretāreslietišķā balss, es teicu:

— Labrīt! Kas jauns? . .. Nekā sevišķa? Tad labi. Vai šoferis atbraucis?… Jā, atsūtiet mašīnu.Tūdaļ.

Sekretāre apsolīja, ka mašīna nekavējoties izbraukšot. Piegāju pie spoguļa un uzsēju kaklasaiti. Uncentos pieņemt savu parasto, mierīga, ne ar ko nesatraucama cilvēka izteiksmi. Vismaz ārēji tas izdevās.Strupi atsveicinājies no sievas, es izgāju no dzīvokļa.

Apgaismošanas spuldzes jau bija izslēgtas, tāpēc ārā valdīja nenoteikta puskrēsla bez spilgtākiemgaismas un ēnu kontrastiem; vienīgi no namu logiem un durvju ailēm vēl krita blāvs spožums, kas ielaspuskrēslu caurredzamāku tomēr nepadarīja. Naktī atkal bija snidzis. Varēja saklausīt, kā sētnieki kaut kur

no ietvēm skrāpē sniegu, kā aiz attālāka nama aizšvīkst trolejbuss. Es lēni pastaigājos pa ielu un gaidījupiebraucam dienesta mašīnu.

Paejot garām neapgaismotai vārtu telpai, ieraudzīju sakustamies tumšu stāvu. Cilvēka augums it kāatdalījās no melnās sienas un nedzirdamiem soļiem nepārprotami nāca uz manu pusi. Es nevienunegaidīju, ne ar vienu man nebija norunāta satikšanās un nekādu paziņu man te nebija, jo šajā namādzīvoju nesen. Gluži nevilšus pieliku soli, lai pēc iespējas pagūtu tālāk aiziet no vietas, kur tumšais stāvsšķērsos manu ceļu. Viņa solī un gaitā bija kaut kas tik pazīstams, ka es nodrebēju. Lai arī seja vēl nebijasaskatāma, es noteikti zināju: tas bija svešais. Es aizgriezu galvu un izlikos viņu neredzam. Tā mēs parastibēgam un izvairāmies no cilvēkiem, kuru padomus klausīdami, esam izdarījuši kaut ko tādu, no kā pašiemvēlāk jākaunas, ko par katru cenu cenšamies aizmirst. Un lai arī es sapratu, ka šī kaunpilnā bēgšana manipašu pazemo un dara smieklīgu, es tomēr turpināju steidzīgi iet, baidīdamies, ka svešais mani uzrunās, untad būs jāapstājas, jāatbild, jātaisnojas. Dzirdēju aiz muguras soļus; viņš man noteikti sekoja, nāca līdzi.Es neatskatījos, bet spītīgi gāju arvien tālāk. Kāpēc viņš man seko? Ko viņam no manis vajag? Jutu, kaman kļūst karsti, un es nožēloju, ka pirmīt nebiju pasteidzies un aizbraucis ar trolejbusu. Es skaidri zināju,ka svešo nekad vairs nevēlos sastapt.

— Labrīt!Es ierāvu galvu plecos un pieliku soli; izmisis paskatījos uz priekšu — līdz trolejbusa pieturai vēl

bija soļu trīsdesmit. It kā trolejbusa pietura būtu kāds glābiņš! Sāku dusmoties gan uz svešo par to, ka viņšmani vajā ar savu nelūgto klātieni, gan pats uz sevi par to, ka no viņa baidos. Tas, ko es patlaban daru,taču ir smieklīgi. Kāpēc man no viņa jābēg? Jau gribēju apstāties un svešajam pateikt, lai liek mani mierā,ka man no viņa nekā nevajag, kad pavisam tuvu sadzirdēju balsi:

— Biedri Tumulkān! Biedri Tumulkān! Hallo!Mans izmisums un gļēvulība pārvērtās dusmās, escirtos apkārt, lai svešajam pateiktu kaut ko rupju, un ieraudzīju sev blakus pa ielu lēni braucam

volgu. Tikai tagad es sapratu, ka mani uzrunā šoferis. Durtiņas pavērās, es ielēcu mašīnā un nez kāpēcjuzsaucu:

— Atri! Ātrāk!Viņš bija vecs iestāžu šoferis, radis bez ierunām izpildīt savu priekšnieku pavēles un ne par ko

nebrīnījās. Arī tagad viņš diezgan strauji — cik nu to atļāva slidenā iela — uzņēma ātrumu, un mašīnatraucās uz manu darba vietu.

Es atskatījos. Rīta nokrēslī pie trolejbusa pieturas vīdēja vientuļš cilvēka stāvs.Pec dažām minūtēm lēni un svinīgi atvērās mana uzņēmuma vārti, ielaizdami volgu pagalmā.Lifts mani uzveda trešajā stāvā.Sekretāre, mani ieraudzījusi, piecēlās, sveicināja un panāca pāris solīšu pretī. Viņas seja šķilās

priecīgāka nekā citkārt, kad ierados darbā.— Pasts uz jūsu galda, — viņa teica. — Es jau to pārskatīju, nekā sevišķi svarīga nav.Iegāju savā kabinetā, un uzreiz man kļuva labi, es uzelpoju brīvāk. Kā man vakar varēja ienākt prātā

tāda muļķība —• labprātīgi atteikties no cīņas, aiziet no šejienes! Kā vārdā? Kāpēc?Saviļņots es novilku mēteli un iekāru skapī. Apsēdos pie sava galda. Pilnīgi atgriezās iekšējs miers,

un mani pārņēma gandarījums, ka atkal esmu te, savā vietā. Un es sapratu, ka pasaulē nav nekā tāda, kādēļbūtu vērts šo vietu labprātīgi atstāt. Te es biju kļuvis par to, kas šobrīd esmu; te biju iemantojis godu,slavu un cieņu. Šos gadus, kamēr te atrados, es biju viens no labākajiem uzņēmumu vadītājiem un pilnīgipareizi, ka viena neveiksme nav pietiekams iemesls, lai mani kā nekam nederīgu lietu norakstītu. Tātadvakar es biju rīkojies pilnīgi pareizi, un svešais man bija devis pilnīgi pareizus padomus. Dzīvē ir jācīnāsne tikai par ideāliem, bet arī par savu vietu, stāvokli sabiedrībā. Tikai mu|ķi atsakās no šīs cīņas. Līdzšim es, protams, šāda veida cīņā nepiedalījos, es domāju, ka pietiek būt godīgam, savu darbu labi padarītun gan jau tad tevi novērtēs. Un, patiesi, mani arī novērtēja, taču tagad bija pienācis brīdis, kad pašam

vajadzēja iejaukties un kaut ko darīt. Un labi, ka vakar izšķirošajā brīdī es neap juku.Ilgi es nepaguvu gremdēties pārdomās, ieskanējās tālruņa zvans. Galvenais inženieris jautāja, kā

vakar gājis. Uzņēmuma atbildīgajiem darbiniekiem nebija un nevarēja būt noslēpums, ka mani vakarizsauca uz pārvaldi; tāpat viņi nevarēja nezināt, kādu iemeslu dēļ tas tika darīts. Teicu, ka šajā sakarībāsniegšu īsu ziņojumu un liku tiem pēc stundas sapulcēties kopā.

Es runāju un rīkojos tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. īsumā pastāstīju, ka vakar atskaitījos parmūsu darbu, kādus pārmetumus dzirdēju, teicu, ka pēdējās vecā gada dienas jāizmanto spraigam darbam,jādara viss iespējamais, lai neizpildītie plāna procenti būtu pēc iespējas mazāki. Tas katram bija skaidrs,ikviens to saprata, bet saprata arī, ka uz radikāliem uzlabojumiem nav ko cerēt, jo gads strauji 'tuvojāsbeigām. Bija jādomā, kā neveiksmes novērst nākajamā gadā un atgūt zaudēto. It kā zaudēto varētu atgūt!To es zinu tagad. Bet toreiz likās, ka viss ir iespējams, sasniedzams, atgūstams. Tas ir maldīgi, ai, cik tasir maldīgi! Tātad es sniedzu ziņojumu optimistiskā garā, lai nenokautu viņu garastāvokli un ticību saviemspēkiem.

Man šķiet, es runāju pietiekami parasti, pārliecinoši un lietišķi, mans runas veids ne ar ko neatšķīrāsno tā, kā runāju agrāk, savas jūtas, šaubas un pāidzīvojumus es noslēpu pietiekami veikli, un neviens nekānemanīja.

Savu uzstāšanos nobeidzot, liku saprast, ka tiem, kas bijuši nolaidīgi, par savu rīcību vajadzēsatbildēt, ka vienam otram mūsu uzņēmuma darbiniekam nāksies no šejienes šķirties, ka šajā sakarībāsaņemsim attiecīgu kolēģijas lēmumu. Taču, neraugoties uz to, jāatzīst, mana runa un biedinājumi laikamnebija pietiekami bargi izteikti un tāpēc neizrādījās mobilizējoši, gluži otrādi, tie cilvēkus atstājavieglprātīgus, tas bija acīm redzami.

Mani padotie mierīgi izklīda un, cik nu tas iespē-jams, tomēr bez pārliecīgas steigas turpmākās dienās mēģināja saglābt to, ko varēja, vismaz centās,

lai ražošanas temps līdz gada beigām kaut nedaudz pieaugtu. Es redzēju, ka šāds stāvoklis nevienu īpašineuztrauca, un arī es to jau pieņēmu kā nenovēršamu ļaunumu.

Diena pagāja mierīgi. Vakarā pie ģimenes atgriezos pat bezrūpīgs. Vienīgi tuvojoties savas mājasparādes durvīm, nezin kāpēc iedomājos svešo. Man kļuva kaut kā neomulīgi. Neuzkrītoši palūkojosapkārt, tomēr nekā neieraudzīju. Kāpēc gan lai viņš te būtu? Kādas muļķības!

Lifts mani uzveda augšā. Es atslēdzu sava dzīvokļa durvis. Neviens man pretī nenāca. Noģērbuvirsdrēbes un ieklausījos. Klusums un vientulība dvesa visapkārt. Man pat kļuva neomulīgi. It kā esnebūtu atgriezies savā dzīvoklī, bet ienācis svešā mājā, kur neviens mani negaida, kur esmu lieks unnevajadzīgs. Nezin kāpēc es pat centos iet uz pirkstgaliem, lai nokļūtu savā kabinetā. Tomēr klusums, kasvaldīja dzīvoklī, bija mānīgs. Kad apstājos pie kabineta durvīm un vēlreiz ieklausījos, es sadzirdējusievas smieklus un dēla uzmācīgi skaļo balsi, kas lauzās man pretī caur kabineta durvīm. Un vēl essadzirdēju vīrieša balsi — daudz klusāku un mierīgāku par manu tuvinieku balsīm. Kam piederēja šībalss? Kur biju to dzirdējis? Tā reizē likās sveša un pazīstama. Tieši tāda, kāda izklausās paša personīgābalss, kad dzirdi to ierunātu magnetofonā un atskaņojām pa radio. Ko šī balss runāja, es nesapratu, vārdibija neskaidri un slīdēja garām manai apziņai, es vienīgi klausījos šīs balss intonāciju un centos noteikt,kur esmu to dzirdējis. Man kļuva arvien neomulīgāk. Un tad man likās, ka mati uz galvas sakustējās: tābija svešā balss, kas skanēja caur mana kabineta durvīm; tas neapšaubāmi bija sve-

šais, ar ko mana sieva tik aizrāvusies trieca, un tas neapšaubāmi bija mans dēls, kas ar svešo tiksajūsmināti sarunājās. Bet tā nekad nerunā svešs ar svešu, tā var runāt tikai tuvi, labi pazīstami cilvēki.Kur un kādā sakarībā viņi būtu iepazinušies? Kā tas iespējams? Pirmā doma man bija mesties iekšā,pārtraukt viņu sarunu, bet es nespēju. Sevī sagumis, es atkāpos no durvīm. Klusi, lai viņi manu atnākšanunedzirdētu, es ielavījos virtuvē un pārlūkoju, vai man ir atstātas vakariņas. Pacilāju katlu vākus, ieskatījosledusskapī un jutu, ka ēstgriba pārgājusi. Paņēmu aukstu kotleti un tomēr mēģināju to košļāt; nē, ēstgribaneatgriezās.

Noāvu kurpes un uz pirkstgaliem ielavījos mūsu guļamistabā. Ko man tagad darīt? Svešo redzēt esnevēlējos. Viņš man bija dziļi antipātisks. Bet varbūt viņš mani gaida un sieva un dēls viņam kavē laiku?Vienalga. Ja viņam no manis ko vajag, lai nāk uz darbu. Mājās es nevienu nepieņemu. Tad kaut koiedomājos; klusi pavēru durvis un ieklausījos. Pēc dzīvīgās sarunas kabinetā es spriedu, ka svešais promvēl netaisās. Uz pirkstgaliem aizlavījos līdz pakaramajam, paņēmu savu mēteli un cepuri un ienesuguļamistabā. Lai svešais promejot nepamana, ka esmu atgriezies. Tad es apsēdos pie galdiņa, iededzugaismu un sāku pāršķirstīt jaunākos ārzemju žurnālus, ko sieva šeit turēja. Viss bija ārkārtīgi skaisti,krāsaini un apetītlīgi, mašīnas superelegantas, sievietes superskaistas, mājas un dzīvokļi superērti. No šīkrāsainā skaistuma žilba acis un uznāca apātija. Bet visu laiku mani nepameta sajūta, ka tepat blakus, otrāistabā, atrodas svešais, kuru es nevēlos redzēt. Nē, es nevēlējos par viņu pat domāt! Jutos noguris,nolēmu atlaisties un pagaidīt, kamēr svešais aiziet. Tad es sievai pajautāšu, ko viņam no mums vajag. Unkāpēc arī dēls bija kopā ar svešo? Par ko viņš smējās? Ko svešais tik jautru varēja stāstīt manai sievai undēlam, ka viņi smējās aizgūdamies, trieca un jokoja ar viņu kā ar vislabāko draugu vai paziņu? Cik vienatceros, ne sieva, ne dēls ar mani parasti nejokoja; mums mājās valdīja savstarpējas uzticības unnopietnības atmosfēra, bez banālības un nevajadzīgas uzspēles. Kā mana sieva, kas visnotaļ bija apveltītaar veselīgu saprātu — kāpēc visus šos gadus esmu viņu cienījis —, varēja ielaisties vulgārā,vieglprātīgā flirtā ar pilnīgi svešu vīrieti! Es sāku dusmoties. Varbūt man vajadzēja celties, iet un svešoizlidināt ārā? Nē, to es nespēju. Tas būtu pārāk. . . pārāk … Jā, kā tad tas būtu? Nē! Par to es negribējudomāt. Es skaidri zināju, ka ar svešo nevēlos turpmāk ielaisties nekādās darīšanās. Tik daudz viņš parmani zināja! Bet tas nedeva svešajam nekādas tiesības ienākt manā dzīvoklī un … un uzturēties te kāsavējā.

Jutos noguris un nomocījies, bet svešo aizejam nedzirdēju. Gulēju vaļējām acīm mūsu laulības gultāun lūkojos griestos. Man negribējās ne kustēties, ne domāt. Nemanot biju aizmidzis. Pamodos no kādatrokšņa un jutos pilnīgi atspirdzis, gribēju strauji piecelties, kad atcerējos savu atgriešanos mājās unsvešo. Vai viņš beidzot aizgājis? Palūkojos uz sievas gultu un redzēju, ka tā nav vēl uzklāta. Tikai tagadsapratu, ka bija jau rīts un sieva piecēlusies. Tātad es nebiju dzirdējis, kā svešais aiziet. Labi, ka tā. Manarī šobrīd nebija ne mazākās vēlēšanās ar viņu satikties.

Piecēlos un izgāju no guļamistabas. Sieva bija virtuvē, jo no turienes pa durvju spraugu spīdējagaisma, pārējā dzīvoklī vēl valdīja tumsa. Dēls, domājams, jau skolā. Es lēni uz pirkstgaliem piezagospie sava kabineta durvīm. Man nepārvarami gribējās paskatīties, vai pēc kādām atstātām pazīmēmneizdosies uzminēt, kas te vakar īsti noticis.

Es zaglīgi pavēru sava kabineta durvis un ielavījos iekšā. Tad sataustīju elektrības slēdzi.Oranžīgajā gaismā es ieraudzīju savu rakstāmgaldu. Nekas neliecināja par kaut kādām pārmaiņām.Grāmatu plaukts stāvēja aiz rakstāmgalda, un aiz mirdzošā stikla vīdēja biezu un gudru sējumu zeltītāsmuguras. Tur bija daiļliteratūra, pasaules klasikas šedevri, kurus kādreiz biju apņēmies izlasīt, bet ko līdzšai dienai vēl nebiju paspējis. Zemāk atradās tehniskās terminoloģijas vārdnīcas un jaunākā speciālāliteratūra, kurai centos sekot vairāk, jo to prasīja mans darbs …

Un tad . .. Stop! Uzmanību! Es vēl nebiju pagriezis galvu, vēl nekā neredzēju, bet jau jutu, zināju, kakaut kas istabā ir citādi, nekā tam jābūt. Es saspringu. Gribēju ieraudzīt un apjēgt, kas mani darījatramīgu, satrauca līdz skaļiem sirdspukstiem krūtīs, baidījos no tā,' ko tūdaļ ieraudzīšu. Veselais saprātslika atkāpties soli vai divus, pastiept roku, izdzēst gaismu un aiziet, taču nolādētā ziņkārība lika grozītiesun riņķot acu āboliem kā asteroīdiem, mazām planētām, pa savām orbītām. Galvu es baidījos pagrozīt, tāman palika nekustīga kā antīkai statujai. Jau likās, satraukums mānīgs un nevietā, ka esmu vienkārši kļuvispārāk nervozs, iedomājos, ka jāņem atvaļinājums un mēnesis vai divi jāpavada pie Melnās jūras vaiArmēnijā, vienalga, tikai tālāk no šejienes.

Tajā brīdī viena no manām acu planētām, gandrīz izlēkdama no orbītas, pamanīja kaut koneiedomājamu. Mana kabineta izvelkamais dīvāns bija uzklāts un uz tā kāds nepārprotami gulēja. Kas

manā kabinetā varēja gulēt? Vajadzēja bēgt, aiziet to nenoskaidrojušam, varbūt viss vēl grieztos par labu,taču ziņkāre reizēm ir tik nepārvarama, ka bieži vien iegrūž cilvēku postā. Es varbūt par pusotru grādupagriezu galvu un tagad saskatīju, pazinu, ka tas, kas uz mana dīvāna gulēja, bija svešais. Mani pārņēmadusmas, sašutums un reizē arī bailes. Ko tas nozīmēja? Kāpēc šis cilvēks te atrodas? Ko viņam vajag? Koviņš grib? Es stāvēju sastindzis ar pagrieztu galvu. Es nojautu, ka svešais nav aizmidzis, ka viņš caurpuspievērto plakstu spraugām mani novēro. Un es varēju apgalvot, ka viņa lūpas bija savilktas ironiskā,izsmejošā grimasē. it kā viņš man jautātu, ko es tagad teikšu, ko pasākšu. Jā, ko man vajadzēja darīt? Bijutik loti pārsteigts un apstulbis, ka neattapu nekā labāka, kā izlikties viņu neredzam. Galvu es lēnāmpagriezu atpakaļ, it kā atkal lūkotos uz galdu un grāmatu plauktu, tad piesitu ar pirkstu pie pieres, it kā kosvarīgu atcerējies, apsviedos riņķī un steigšus izgāju no sava kabineta, pa ceļam nogriezdams gaismu.Gribēju kabinetu noslēgt, bet atslēga atradās iekšpusē, un man pietrūka drosmes durvis vēlreiz atvērt un toizņemt.

Metos uz virtuvi, bet sievas tur vairs nebija, acīmredzot pa to īso laiciņu, kamēr atrados kabinetā,viņa bija aizgājusi. Ko man tagad darīt? Tad manī uzbangoja sašutums. Nu, kā viens cilvēks var būt tikuzmācīgs! No otras puses, ja svešais vakar gatavojās palikt mūsu dzīvoklī, sievai vajadzēja man to darītzināmu. Bet es vakar aizmigu. Un sieva nebija turējusi par vajadzīgu mani pamodināt. Svešais sievai arībija svešs. Tak vakar viņi, manu dēlu ieskaitot, trieca un smējās tā, kā to varēja darīt tikai tuvi draugi vaivismaz labi paziņas. Pa kuru laiku viņi būtu iepazinušies? Jo vairāk par to domāju, jo neomulīgāk mankļuva. Man ne par ko negribējās ar svešo satikties vienatnē, aci pret aci.

Man likās, ka dzirdu savā istabā roslšanos, ka svešais ceļas augšā un tūdaļ no turienes iznāks. Manipārņēma neizskaidrojama panika. Es lielā steigā saģērbos un metos prom no sava dzīvokļa.

Aizvēris durvis tik klusi, cik vien 'tas iespējams, itin kā baidīdamies, ka svešais man varētu dzītiespakaļ, es uz pirkstgaliem aizgāju līdz liftam un nospiedu pogu.

Ticis uz ielas, atelpoju mazliet brīvāk un soļoju uz trolejbusa pieturu. Kāpdams iekšā, es pār plecuatskatījos: svešais man nebija sekojis. Tā. Vismaz pagaidām būšu no viņa brīvs.

Bet brīvs es nebiju. Domās man ik brīdi bija pie svešā jāatgriežas. Kas viņš bija? Ko viņam nomanis vajadzēja? Galvenais, kā viņš iepazinies ar manu sievu un dēlu? Kā ieguvis viņu uzticību uniekļuvis mūsu mājā? Uz šiem jautājumiem es nespēju atbildēt.

Par laimi, bija klāt mana darba vieta, un es steidzos sevi apkraut ar ikdienas pienākumiem, kurušobrīd bija mazliet vairāk nekā parasti. Darba steigā patiesi es uz brīdi aizmirsu savas personīgāsnepatikšanas, vismaz centos par tām nedomāt un kaut kādā mērā tas man izdevās. Atkal apspriedies arsaviem padotajiem, liku viņiem atkārtoti un skaidri saprast, ka dažam labam būs no mūsu uzņēmumajāatvadās, ka tagad vēl līdz gada pēdējām dienām katram ir dota kaut kāda iespēja sevi parādīt unizcelties un ka to, iespējams, vadība ņems vērā. Manī bija radusies pārliecība, ka ikviens no maniempadotajiem pēdējā laikā tiešām strādā pēc labākās sirdsapziņas un dara, ko var. Bet tā nu ir, ka reizēmjāatrod neveiksmju grēkāži un tie jāsoda. Man par to, protams, nebija nekādas vēlēšanās domāt, betnotikumi paši sevi atgādināja, tie gāja savu gaitu, un manos spēkos vairs nebija tos apturēt vai grozīt.

Ražošanas plānu mēs neizpildījām, vairākus manus tuvākos palīgus patiešām atlaida un apstiprinājajaunus. Nedomāju, ka viņi bija gudrāki, spējīgāki vai apzinīgāki par iepriekšējiem, bet tie bija jaunicilvēki, ar labu apņemšanos, tīrām biogrāfijām un teicamiem raksturojumiem.

Un tad kādu rītu uzņēmumā ieradās arī svešais. Viņš ienāca manā kabinetā kopā ar jaunajiemdarbiniekiem, kas bija pieņemti atlaisto vietā, — biju viņus aicinājis, lai iepazītos un atklāti pastāstītu paruzņēmuma grūtībām, dalītos pieredzē un uzklausītu viņu domas. Tā biju rīkojies agrāk un uzskatīju, kavaļsirdība un savstarpēja uzticēšanās ir pavisam nepieciešamas lietas vadītāja un padoto attiecībās. Tačurunājot es visu laiku redzēju svešo, un man nepalika apslēpta viņa nepatika; viņš sēdēja neapmierināts,rauca pieri un noraidoši purināja galvu. Nojautu, ka viņš no manis gaida pavisam citādu uzstāšanos. Essaminstinājos. Kad apklusu, svešais sāka runāt. Viņš apelēja pie ikviena jaunā darbinieka pienākuma

apziņas un goda jūtām, teica, ka jaunais gads būs saspringts, bet plāna izpilde ir svēta lieta un katram savāvietā un postenī jābūt atbildīgam, lai plāns tiktu godam sasniegts un pārpildīts. Viņš ne brīdi nešaubījās,ka varam strādāt labāk un vairāk, ka nav un nevar būt nekādu objektīvu apstākļu, lai nospraustāsrobežlīnijas nesasniegtu. Viņš izvirzīja stingras, paaugstinātas prasības un piekodināja, ka no katra prasīsnoteiktu rīcību un stingru atbildību. Ka arī es, uzņēmuma vadītājs, būtu par visu atbildīgs, viņš nebilda nevārda.

Man sākumā nebija skaidrs, es neizpratu, ko svešais te dara, ko pārstāv, kāds viņa uzdevums. Tikaipamazām es atskārtu, ka svešais vienmēr un konsekventi aizstāv manas intereses; viņš ir tikpat vai patvairāk nekā es pats. Drīz vien es ievēroju, ka vienlīdz jaunie darbinieki un vecie kadri, ja bija kādavajadzība ko noskaidrot, griezās pie svešā, nevis manis. Un viņš, sēdēdams pie mana galda, manā krēslā,nepārprotami sniedz atbildes, kas visnotaļ bija pareizas, es pat teiktu, gudras, bet man noteikti vienmērizdevīgas; viņš nekad neaizmirsa mani nostādīt labvēlīgākā gaismā, nekā tas īstenībā bija. Es tajā laikāstāvēju ierāvies kabineta kaktā vai paslēpies aiz loga aizkariem. Bet nevienam šāda situācija nelikāsdīvaina, un es nomierinājos.

Pēc jaunā gada darbs uzņēmumā iegāja normālās sliedēs; gada pēdējā mēneša drudzis un sturmēšanabija beigusies, jaunie speciālisti sāka iejusties un iestrādāties, un visi uzelpoja un ticēja, ka turpmāknekas tāds vairs neatkārtosies.

Svešais bija pilnīgi ieņēmis manu vietu; ar viņu runāja, rēķinājās un prasīja padomu. Un ne tikaijaunie darbinieki, arī mūsu uzņēmuma veterāni, ar kuriem te kopā sāku strādāt, arvien biežāk griezās piesvešā, lai viņš izšķir vienu vai otru jautājumu. Un, jāsaka, viņš to darīja nestomīdamies, it kā tam tāvajadzētu būt, it kā tieši viņš būtu vienīgais un īstais uzņēmuma vadītājs, nevis es. Taisnības labad vēlreizjāpiebilst, ka vienmēr un visur viņš stingri vadījās no principa — runāt Un darīt tikai tā, lai tas būtu manizdevīgi. Un tā kā īstenībā pie kaut kā vainīgs nejutos, tad pret šādu svešā rīcību man nebija ko iebilst. Esļāvu viņam rīkoties, jo, patiesību sakot, kopš tā brīža, kad viņš deva man padomu, kā kolēģijas sēdēizturēties, viss bija ievirzījies man ļoti izdevīgā gultnē. Ja tāpat turpināsies uz priekšu, iespējams, ka manipat paaugstinās. Un, ja nebijis tas, no kā es baidījos, ja es nebūtu atklājis, ka svešais ir pazīstams ar manuģimeni, man pret viņu nebūtu lielu iebildumu. Bet tā nakts, ko svešais pavadīja manā mājā, neizgāja noprāta. Lai gan ne sievai, ne dēlam par svešo netiku jautājis ne vārda un ari viņi svešo ne ar zilbinepieminēja, es jau sāku ticēt, ka tā ir bijusi tīrā nejaušība, ka svešais vienu nakti pavadīja manā dzīvoklīun ka turpmāk kaut kas tāds vairs neatkārtosies.

Bija jau vēls, kad šoferis mani aizveda mājās. Lēni kāpu pa kāpnēm augšup uz savu dzīvokli. Nezinkāpēc atcerējos savus vietniekus un palīgus, kuri, pazemināti darbā un nosodīti, tagad jau strādāja kaut kurcitur un jutu nelielus sirdsapziņas pārmetumus, ka nekā netiku darījis, lai viņus paglābtu. Taču neviens jautiesai nodots netika, tātad cietums nevienam nedraudēja. Un pie kaut kā jau viņi vainīgi bija. Tātad. Nekasviņiem nav atņemts, vienīgi pazemināti darbā. Bet ikviens, ja nav galīgs ķēpausis, var atkal izvirzīties, jair kaut drusku spējīgs. Turpretī man tas būtu grūtāk, jo esmu vadītājs. Sodīts vadītājs reti kad spēj nosevis nomazgāt kauna traipu. Es viņiem palīdzēšu, saviem bijušajiem padotajiem, ja tāda iespēja radīsies.Patiesi, kāpēc es dažu labu no viņiem neieteicu saviem kolēģiem priekšniekiem? Tāpat kā dažs manskolēģis ir ieteicis man savus bijušos padotos? Tie nemaz nav tie sliktākie darbinieki. Tie ir tikai tādigrēkāži, ja tāda nepieciešamība rodas. Bet viegli, ai, cik viegli es pats varēju kļūt pat… Fū! Nu ganaizdomājos! Es noskurinājos un kāpu augstāk. Man ļoti negribējās domāt, jo domas nebija nedz priecīgas,nedz patīkamas. Jutos noguris un vēlējos atpūsties. Un to es pa īstam spēju vienīgi mājās.

Sameklēju kabatā atslēgas, atvēru durvis un iegāju iekšā. Novilku mēteli un pakāru. Mājas miers unklusums tina kā zīdpapīrā, un es zināju, ka mīlu savu māju, savu ģimeni. Man te bija labi. Un viss sliktais,kas man darbā varēja draudēt, bija beidzies. Jutu, ka uzelpoju un pēdējo dienu sasprindzinājums atslābst.Protams, nākotne nevienam nav izzīlējama, varbūt tā priekš manis slēpj ne vienu vien pārsteigumu, tačušis brīdis, šī atelpa man bija dota, un tas bija pats labākais, ko liktenis man spēja piešķirt. Mierīgs un

atbrīvots es iegāju savā kabinetā, pasēdēju pie rakstāmgalda un ieklausījos savas mājas klusumā. Manpatika mājas klusums. Tas nav ne ar kādu citu klusumu sajaucams. Tomēr mājas klusums nekad navabsolūts. Māja, dzīvoklis elpo, dzīvo savu patstāvīgo dzīvi, bet šī dzīve, šī elpa ir manas dzīves atspulgs,manas ģimenes attēls, un tas skan man ausīs, raugās uz mani no sienām, no mēbelēm, lustrām un plauktiem,no tām neizlasītajām grāmatām, kas uzticīgi mani gaida, gaida jau gadiem un gaidīs vēl. Un tur nav nekāslikta, ka šīs sienas, mēbeles un grāmatas mani gaida, tam tā jābūt, jo tas viss ir mans, manis paša radītsun veidots, šis dzīvoklis, šis klusums un tā īpatnējā noskaņa, kas valda manā mājā.

Es ieklausījos: aiz sienas sāka skanēt vai nu Roda Stjuvarta vai Sjuzijas Kuatro balss; es tās lāganeatšķiru. Acīmredzot mans dēls vēl nenojauš, ka esmu pārnācis no darba un kaifo, kā viņš pats saka.Zēnam šāda mūzika sagādā prieku. Manā jaunībā, protams, bija citādi; mēs klausījāmies «Vakars reidā»vai «Silavas valsi». Bet ko lai dara, katrs laiks nāk ar savu modi un aizraušanos. Nē, šī mūzika tomērkļuva par skaļu, bija jāiet un jāpasaka, ka esmu pārnācis mājās,' lai pieklusina magnetofonu.

Es pavēru istabas durvis un aina, kas atklājās, mani sastindzināja. Manā vietā, kur parasti sēdēju unskatījos televizoru, bija atgāzies svešais, un mans dēls bija apmeties viņam blakus, roku nolicis uzatzveltnes viņam aiz muguras, tieši tā, kā viņš lo kādreiz darīja, kad starp mums valdīja laba saskaņa.

Mana sieva sēdēja viņam iepretim un raudzījās uz svešo ar neslēptu patiku, pat apbrīnu. Man iedūrasirdī: diez cik bieži uz mani viņa nav vis tā skatījusies. Skanēja tipiska roka mūzika un, ja tas nebūtu tiksatriecoši, varētu domāt, ka tur sēž un priecājas laimīga ģimene.

Par spīti sirdssāpēm, es nespēju ne aiziet, ne arī svešo izsviest pa durvīm un kā lēmēts lūkojos uzsaviem vienīgajiem mīļajiem cilvēkiem un nesapratu, kas notiek. Tad sieva pagrieza galvu uz manu pusi.Sagaidīju, ka viņa trauksies augšā, piesarks, skries man pretī, bet nekas tāds nenotika; viņa vēsi palūkojāsman sejā un ar redzamu nepatiku aizgrieza galvu projām un tūdaļ, šķiet, mani bija aizmirsusi, jo viņaslūpas pavērās smaidā, kad svešais viņu uzlūkoja.

Ko man bija darīt? Es lēnām aizvēru durvis un atgriezos savā kabinetā. Nakti pavadīju uz izvelkamādīvāna. Neviens te mani netraucēja.

No rīta ielavījos virtuvē. Uzvārīju kafiju un padzēru. Neviens pie manis neienāca. Prom ejot, blakussavam mētelim ieraudzīju pakārtu svešu mēteli un cepuri.

Ar lo mans stāsts, patiesību sakot, ir beidzies. Varu vienīgi piebilst, ka svešais manā dzīvē ieņēmaarvien lielāku vietu. Pamazām viņš pilnīgi piesavinājās mana uzņēmuma vadību; šobrīd jau neviens vairsar mani darbā nerēķinās, darbinieki visos jautājumos griežas pie svešā, un viņš kārto uzņēmuma darīšanasun saistības, un neviens par viņa klātbūtni nebrīnās. Pa laikam es stāvu kaut kur nomaļā stūrī un vērojuviņa pašpārliecinātās izdarības, klausos labi nostādīto balsi un apbrīnoju viņa veiklo vadības stilu. Mantāds nekad nepiemita. Un, jāsaka, cilvēki viņu klausa un respektē. Es esmu tikai viņa ēna, kas viņu klusipavada. Arī mājās viņš tagad audzina manu dēlu, un puika viņu klausa bez ierunām. Sieva guļ ar viņumūsu laulības gultā, bet es esmu apmeties kabinetā. Tā mēs cits citu netraucējam. Ko lai dara, tādsacīmredzot mans liktenis, jo esmu apjēdzis: tas, kas ar mani notiek, nav ne pārmērīgi traģiski, neneiespējami. Tā nu tas ir, ka šis otrais maniem piederīgajiem un daudziem citiem patīk labāk nekā es pats.Vienīgi naktīs man reizēm uznāk skumjas un tad gribas ar nagiem skrāpēt sienas un skaļi vaimanāt. Tomēres savaldos un netrokšņoju, jo tad es varētu pamodināt savus tuviniekus, un viņi par mani varētu nodomātko sliktu. Bet to es nevēlos.

1978

MAZULIS

Viņš bija nācis pasaulē prāva, avenājiem aizauguša izcirtuma malā, ap kuru slējās augsts egļu mežs.Koku celmi, saulē sprēgādami,

spēcīgi dvakoja, un nepieradušajās, jutīgajās nāsīs cirtās asas, nepazīstamas smaržas, satrauca,reibināja un darīja nemierīgu. Kāds, kuru viņš vēl nepazina, stāvēja aiz muguras un ar siltu, nomierinošumēli laizīja miklos, pūkainos sānus. Viņš neapjauta, cik ilgs laiks pagājis, kopš skatīja šo pasauli;izbrīnītās un tramīgās acis bikli lūkojās apkārt, viņš grozīja smago galvu, kuru tikai ar grūtībām spējanoturēt, kustināja ausis, aizdzenādams odus, mušas un dundurus, kas uzmācīgā mākonī zvingstēja apkārt unturpmāk pavadīja viņu katru dienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Netālās egles rāmi šalca vējā, tikko manāmi šūpodamas nokarenos zarus, kuros palaikam nometāssīļi, lai pēc brīža, aizsmakušās balsīs ieķērkstējušies, atkal aizlidotu tālāk. Izcirtuma vidū atstātaspussausas apses kroplajā galotnē tarkšķēja dzenis, un lejup bira smalkas mizas un satrunējušas koksnesdrupatas. Daba dzīvoja savu ikdienas darbīgo dzīvi, un nekas netraucēja tās ierasto mieru un klusumu.Mazulis lūkojās šai mežu ieskautajā klajumā, sakarsušajos celmos, avenājos, un pasaule viņa acīm likāsjauna, neizpētīta un vilinoša; nekas neliecināja, ka tā ir arī liela un draudošu briesmu pilna.

Pats nesaprazdams, cik ilgi skatījis apkārtējo klajumu no zemes un smilgu līmeņa, viņš apjauta, kapasaulē ir ne tikai smaržas, skaņas un attēli, bet arī kustība; debesu zilgmē augstu pāri koku galotnēmaizlidoja putns, tepat gar degunu sūnās tekalēja skudra, sīka daudzkājaina radība, lēni savas elpas ritmākustējās lielā būtne aiz viņa muguras. Un viņš apzinājās, ka spēj kustēties arī pats. Spēj kustināt galvu unausis; kājas, kurām viņš vēl guleja virsu, kniesa un prasīt prasijas, lai uz tam nostātos.

Viņš grīļīgi slējās augšā. Lielā būtne, kas bija viņu laizījusi, piegrūda pie sāna mīkstu, samtainupurnu, it kā uzmundrinādama, it kā atbalstīt gribēdama, un viņš drīzāk nojauta nekā saprata, ka tā ir māte,

kas stāv viņam cieši līdzās. Ikviens, kas pasaulē nācis, visdziļākā zemapziņā apjēdz: māte ir vienīgādzīvā būtne, kurai drīkst bezgala uzticēties, uz kuru vienīgo īstenībā var pilnīgi paļauties.

Viņš bija uztrausies augšā, neiedrošinādamies spert ne soli, stāvēja uz nespēcīgām, trīsošām kājām,kas šobrīd vēl nespēja viņu ne paglābt, ne aiznest, ja vajadzētu bēgt, un apbrīnas pilns vērās briežumātē,it kā saprast gribēdams, kas īstenībā noticis, kā viņi abi te gadījušies. Un arī briedene valguma pilnāmacīm nolūkojās kuslajā radībā, kas līdzīgi trauslai smilgai, tikko savu svaru noturēt spēdama, bezgalīgāuzticībā stāvēja viņas priekšā un manāmi grīļojās. Aiz sajūsmas un maiguma viņa ieīdējās, abi reizē —lielā un mazais, garkājis, stilbiķis — pastiepa purnus uz priekšu un saostījās. Tā iepazinās māte un dēls,pirms sākās viņu grūtais, briesmu pilnais ceļojums caur dzīvi, kas to sagaidīja aiz vientuļā mežaizcirtuma.

Apbrīnojamākā par citām maņām ir oža — pārējo maņu karaliene. Mazulis var būt akls, kurls,nespējīgs kustēties, bet oža jau darbojas, signalizē par visu, kas notiek apkārt.

Kad briedene gāja Mazulim apkārt, viņš to apostīja vēl un vēl, līdz beidzot saoda kaut ko tādu, kasiekalas straumē sāka tecēt zemē. Iespējams, ka māte ne bez nolūka pagrieza pret viņu savus sānus.Mazulis saoda pierietējušā tesmeņa smaržu, piena pilienus, kas lāsoja zemē, un šaudīja mēli, līdz satvērapupa galu, ievilka mutē un tūdaļ sāka zīst,

Viņš zīda ilgi, kāri, neatraudamies, pārvērties nepārvaramā tīksmē, kas izplūda pa ķermeni, ielijagrīļīgajos locekļos un darīja tos stiprākus.

Beidzot māte griezās prom, bet Mazulis neparko nevēlējās zīžamo atlaist. Kad māte viņam to atņēma,viņš saniknojies šņāca, cenzdamies palīst zem lielā vēdera un atgūt zaudēto.

Briedēnam bija palaimējies nākt pasaulē labā laikā. Kad satumsa nakts, tā bija silta un samtaina;mīlīgas vēja pūsmas nesa kairinošas smaržas no pļavām, un zvaigznes, kas trīsuļoja pār galvu, šķita siltasun pūkainas.

Mazulis gulēja izcirtuma malas sūnainajā zālē, klausījās mierpilnajā mātes gremošanā, odadaudzveidīgās smaržas, kas nepārtraukti kairināja nāsis, un snauduļoja, līdz iemiga dziļā bezsapņu miegā.Arī viņa apziņa snauda, kā snauž balts sniega klajums, kurā neviens un nekas vēl nav ieminis savas pēdas,kā tīrs ezera spogulis rāmā bezvēja laikā, pār kuru likai zils debesu jums no bezgalības līdz bezgalībai.Un tāpēc viņa miegs bija dziļš un bez sapņiem, nekādas atmiņu ainas to netraucēja un nelika trūkties augšābailēs ieplestām nāsīm.

Rīts., tāpat kā iepriekšējais, bija silts un saulains. Briežumāte stāvēja pa gabalu no Mazuļa,briksnāja malā paslēpusies, tramīga un nemierpilna lūkojās izcirtumā, pār kuru laidelējās putni, aiztecējastirna, vientiesīgi aizcilpoja zaķis, taču visa šī sīkā redzamā un neredzamā radība, kas tepat apkārttekalēja, ošņāja, rāpoja, šaudījās un lidinājās, nespēja viņu izbiedēt un izkustināt no vietas. Viņa lūkojās,vai kaut kur neparādīsies cilvēks, neatklīdīs suns, no krūma neizlēks vilks, vai egļu biezajos zarosnepazibēs lūša lunkanais augums. Tad būtu jābēg, jājoņo, cik jaudas, jāpamet Mazulis tā liktenim. Betviņas niknākie ienaidnieki neparādījās, briežumāte lēni gremoja, tomēr modri ieklausīdamās ik troksni, ikskaņā, kas nokļuva līdz viņas nokarenajām ausīm, vienalga no kurienes šīs skaņas nāca — tepat noizcirtuma, no mežāja vai tālajiem laukiem un pļavām.

Skaidros bezvēja rītos pēc miglas nokrišanas gaiss ir tik dzidrs un skanīgs, ka skaņas lidot lido noapvāršņa līdz apvārsnim, pāri un cauri siliem, vēriem un mistraudzēm, sasniedzot arī meža klajumu unlaimīgās briežumātes ausis. Bet viņa šajā pasaulē bija dzīvojusi pietiekami ilgi un zināja, no kā jābaidās,no kā baidīties nevajag. Skaņas, kas atlidoja līdz viņai, bija mierpilnas, tās nenesa līdzi trauksmi, tāsnebija nelaimes priekšvēstneses. Arī smaržas nevēstīja, ka tuvojas kādas briesmas.

Briedene piegāja pie Mazuļa, stāvēja un gremoja, kamēr tas vēl snauda pie viņas kājām. Viņa tonemodināja, bet atļāva gulēt, cik tīk. Dzīvnieki šai ziņā ir ļoti gudri, viņi it kā nojauš, ka tieši miegs ļaujjaunajai radībai attstīties. Kad dzīvnieks sajūt izsalkumu, viņš sāk kustēties, darboties, lai izsalkumuremdētu. Miegs un izsalkums ir kā divas labi saskaņotas sviras, no kurām viena darbojas tad, kad otra

snauž.Kad saule, pakāpusies pāri egļu galotnēm, jau bija iesildījusi dienu un rasa nožuvusi, briedēns

slējās kājās. Šoreiz viņš bija daudz veiklāks nekā vakar. Slaikās, lai arī vēl trauslās kājeles vairsnedrebēja un ļodzījās daudz mazāk nekā agrāk.

Viņš pietrausās kājās, pastiepa purnu un meklēja tesmeni, ko māte nedomāja liegt. Kamēr viņš zīda,tā modri lūkojās apkārt, laiku pa laikam nolaizīdama Mazuļa sānus.

Vēlāk briežumāte pati sajuta izsalkumu un pāri celmiem un kritalām kumpā ja Uz tuvējo stigu, kurbija saauguši sīki krūmi un zāles. Viņa šķina jaunos sulīgos dzinumus, darīja to lēni un mierīgi, nekāpārmērīgi nebrāķēdama, grozīdamās vairāk uz vietas, lai neaizietu pārāk tālu prom no Mazuļa, kas,pīdamies zālēs un stublājos, viņai neatlaidīgi ģeņģerēja līdzi. Uz pusaizaugušās stigas vēl bija rasa unvēss. Te nelidoja ne mušas, ne dunduri un tālab nekas netraucēja abu dzīvnieku mieru un labsajūtu.

Briedēns vēl bija pārāk mazs un trausls, tāpēc māte nedevās garākos pārgājienos; abi ganījāsizcirtumā, tuvējās stigās, mežaudzēs un pļaviņās. Tomēr pakāpeniski gājieni kļuva arvien ilgāki ungrūtāki; māte meta arvien plašākus lokus ap izcirtumu; bieži vien vakaros Mazulis jutās noguris unnoskrējies, lai gan māte dienā bija slājusi tikai soļos.

Kad pienāca ogu un sēņu laiks, izcirtumā parādījās dīvainas būtnes — cilvēki. Briedēns tāduradījumu vēl nebija redzējis. Tomēr māte ļoti uztraucās, cilvēkus ieraudzījusi, un bēga, tos pēkšņisastapusi. Ik reizes viņa draudīgi nošņācās un veda Mazuli tālāk. Briedene bija gudra un piedzīvojusi,tāpēc arvien viņai laikus izdevās izvairīties kā no cilvēkiem, tā suņiem un pārējiem plēsoņām, kas spētuviņus apdraudēt.

Mātes pastāvīgā gādībā Mazulis auga drošs un bezbēdīgs, un viņam likās, ka māte gluži veltīgipārspīlē draudošās briesmas, allaž bēgdama prom, tiklīdz ko aizdomīgu pamanījusi.

Kad Mazulis bija jau paaudzies, tas īsāka izrādīt zināmu patstāvību un aizklīda no mātes aizvientālāk un tālāk. Dzīvība, kas valdīja viņa ķermenī, vissīkākajā šūnā, dzīvība, kas bija šī ķermeņavisdziļākā būtība, neatkarīgi no paša gribas un apziņas lika viņam kustēties un tiekties uz priekšu.

Viņš bija kļuvis nenogurdināms, caurām dienām varēja klaiņot pa izcirtumu, mežu un pļavām. Vienāšādā reizē Mazulis atjauta briesmas, strauji pacēla galvu: uz viņu, asti nolaidis, blenza liels rūsgans suns.Suns pieglauda ausis un pietupēs. Šis suns nerēja un netaisījās to darīt. Kad tas upuri bija ieraudzījis, viņšuzbruka, iepriekš savu uzbrukumu nepiesacījis. Briedēns apjēdza, ka nokļuvis briesmās, bet instinktsbrīdināja, ka bēgt arī tūdaļ nedrīkst: ja viņš tagad Rūsganajam pagrieztu muguru, tas nekavējoties lēktuvirsū. Vai viņš spētu aizbēgt līdz izcirtuma otrai malai, kur bija atstājis māti? Kamēr briedēns skatījās uzsuni un suns degošām acīm urbās savā upurī, gatavodamies lēcienam, aiz muguras atskanēja ņerināšanās,iesmilkstēšanās, un, strauji pagriezis galvu, briedēns ieraudzīja, ka uz viņu drāžas divi citi suņi. Lai gantie bija augumā mazāki un neizskatījās ne uz pusi tik draudoši kā Rūsganais, tomēr Mazulis, šādusuzbrukumus agrāk nepiedzīvojis, šausmīgi izbijās. Vienmēr to bija glābusi māte, nostādamās briesmāmpretī vai to aizvezdama projām. Tagad mātes tuvumā nebija, pa kaklu pa galvu viņš metās pāriizcirtumam. Suņi ieņerkstējās skaļāk, sākās pakaļdzīšanās, kurā abi mazākie dzinēji vieni paši arī nespētuuzvarēt. Aizlēkšojis līdz izcirtuma vidum, briedēns saprata, ka skrējis nepareizā virzienā, jo pamanījaRūsgano, kas nebija dzinies pakaļ, bet lieliem lēcieniem joza iešķērsu priekšā, tieši tur, kur viņam bijajānokļūst. Rūsganais tagad noteikti pagūs aizsteigties priekšā un atgriezīs viņu no mātes. Mazulispazaudēja galvu un cirtās uz pretējo pusi. Suņi savu bija panākuši. Sākās parastā trenkāšana, kas varējabeigties tikai ar nepieredzējušā, jaunā briedēna galīgu nokausēšanu un saplosīšanu.

Kverpji neatlaidīgi tecēja pa pēdām, bet Rūsganais noteica virzienu, aizvien aizskriedamsbriedēnam priekšā un pagriezdams to sev vēlamā virzienā. Izbīlī Mazulis vairs nezināja, kur atrodas. Noizcirtuma viņš bija izdzīts un, izskrējis cauri jaunaudzei, nokļuva svešā, nepazīstamā laukmalē.Auļodams, cik jaudas, viņš gan bija atrāvies no abiem mazākajiem vajātājiem, bet nezināja, kur atrodaslielais. Instinktīvi bēglis juta, ka galvenās briesmas draud tieši no lielā, bet, tā kā to šobrīd nevarēja

redzēt, tad kļuva jo tramīgāks.Lauks bija plats, līdz pretējai meža malai tālu, un briedēns nojauta, ka pāri tam netiks, ja suņiem

izdosies viņu izdzīt šā lauka vidū. Tāpēc viņš, saņēmis pēdējos spēkus, atkal metās sāņus, cenzdamiesatgriezties mežaudzē, kur būtu lielākas iespējas pagaist suņu acīm, lai arī izbēgt viņu kājām un deguniemnebija gandrīz nekādu cerību.

Tikko pagriezies uz meža pusi, briedēns ieraudzīja Rūsgano, kas it mierīgi un nesteidzīgi tecēja garkrūmmalu, aizšķērsodams viņam atceļu uz glābiņu.

Rūsganais bija pieredzējis mednieks, kas, noklīdis no saimnieka, sācis medīt patstāvīgi. Un, tā kāviņam palīgā bija nākuši divi pēdu dzinēji, tad jaunajam, nepiedzīvojušajam briedēnam nebija nekāducerību izbēgt. Ja viņš būtu mazliet lielāks, mazliet dūšīgāks, viņš būtu varējis mesties abiem sīkajiemkverpjiem tieši virsū; tie aiz bailēm viņu palaistu, neiedrošinātos divatā vien ķerties uzbrucējam klāt;kamēr piesteigtos Rūsganais, briedēns jau būtu atpakaļ mežā un tur atrastu glābiņu. Bet Mazulim šādarīcība, uz ko spējīgs pieaudzis, patstāvīgs briedis, bija sveša. Viņš bija pieradis paļauties uz māti, justiesdrošs viņas aizsardzībā un tagad bija galīgi pazudis un nevarīgs, aci pret aci sastapies ar šāda veidabriesmām.

Mazulis arvien vēl rikšoja pāri laukam, un abi dzinēji ķaukstēdami tecēja pa pēdām. Rūsganaisapstājās, aplaizījās un vēroja, uz kuru pusi viņu upuris dosies, kad būs sasniedzis aploka žogu lauka vidū.Vajātais dzīvnieks, pret žogu atdūries, pagriezās pa kreisi. Rūsganais tūdaļ ielēca brikšņā, un, aizkrūmiem slēpdamies, joņoja tam priekšā. Tur, kur aploka žogs sasniedz mežmalu, viņš to sagaidīs.

Mazulis vēl neizprata Rūsganā nodomu. Pazaudējis to no acīm, viņš apmierinājās un ar pēdējiemspēkiem steberēja uz meža pusi; abi kvekšķi mina uz papēžiem nokausētajam dzīvniekam un laiku palaikam aizsmakuši ierējās. Viens no viņiem sadūšojās pat tiktāl, ka mēģināja iekost bēglim stilbos, betsaņēma spērienu, kas to atsvieda atpakaļ. Suns iekaucās, bet atpalikt nedomāja.

Galīgi nomocījies, Mazulis tuvojās mežam. Viņš pārlēca nelielam grāvim, vēl vajadzēja pārskrietnoras stūrim, un glābējs mežs viņu varbūt paslēptu no suņu uzmācības, ja vien izdotos pietiekami tāluatrauties. Taču dažus soļus no biezokņa briedēns sastinga kā zemē iemiets; priekšā, spalvu sabozis, viņāblenza Rūsganais, gatavodamies lēcienam. Kamēr abi plušķi briedēnu dzenāja pa lauku, viņu vadonis bijalabi atpūties. Tagad lielais, mežonīgais suns gatavojās nokausēto upuri pievārēt. Un droši vien suņi to arīiespētu, bet, kā tas dzīvē dažkārt gadās, liktenis šoreiz vajātajam dzīvniekam vēl bija labvēlīgs. Kadbriedēns jau gaidīja, ka kuru katru brīdi viņa miesā iecirtīsies plēsonīgie suņa zobi, atskanēja varenstroksnis. Rūsganais iekaucās un apvēlās uz sāniem. Plēsoņa vēl mēģināja traukties kājās un iebēgt krūmos,bet nogranda otrs grāviens, suns apklusa un palika uz vietas. Abi kvekšķi iekaukdamies pajuka katrs uzsavu pusi.

Briedēns no negaidītā trokšņa pārbijās, skrēja, cik jaudas, un pēkšņi pārmeta kūleni — viņš nebijapamanījis dzeloņstiepļu murskuļus, kuri te mežmalā pēc aploka remonta bija atstāti un vēl neaizvākti,

Sapinies asajās stieplēs, pilnīgi apdullis pēc kritiena, Mazulis pat sāpes nejuta, gulēja nekustotieszemē un nekā nesaprata. Vai grāvieni, kas lika kaukt un iegaudoties suņiem, bija trāpījuši arī viņu?

Cilvēks, uzpravījis bisi plecā, lēnām laipoja klāt. Briedēns mēģināja traukties augšā, taču tas nebijaiespējams: dzeloņstieples, kas bija pārplēsušas ādu, savainojušas miesu līdz kaulam, urbās ar asajiemdzeloņiem dziļāk, turēja ciet, plosīja un saistīja tā, ka nebija iespējams pakustēt. Dzīvnieks, veltiizmēģinājies pielēkt. kājās, beidza raustīties, apātiski nokāra galvu un elsoja. Viņš padevās, atzinis, kanespēj atbrīvoties no sāpīgā tvēriena, kas to žņaudza arvien ciešāk, nepakustējās pat tad, kad cilvēkspienāca pavisam klāt un gūstekni uzmanīgi apskatīja. Briedēns bija caurcaurēm slapjš, mēle arvien vēlizkārta, un aprautās elsas un straujā sānu cilāšanās liecināja par neiedomājamo piepūli, kas tam bijusijāiztur. Cilvēks kaut ko klusi murmulēja; briedēns nekā nesaprata, bet balss miermīlīgais tonis, lēnāskustības, vieglais rokas pieskāriens nomierināja, it kā iemidzināja, viesa paļāvību, lika uzticēties.

Mazulis ātri aptvēra, ka cilvēks nav ļauns; ja cilvēks patiesi gribētu viņam nodarīt ko sliktu, tad viņš

to būtu izdarījis, bet cilvēks lēni glāstīja dzīvnieka kaklu un kaut ko murmināja. Tad viņš uzmanīgimēģināja atmudžināt stieples, taču tas neizdevās. Briedēns vienu kāju bija iegrūdis murskuļa vidū un,kūleni mezdams, stieples tā nostiepis un savilcis, ka tās viņu turēja cieši kā cilpas, turēja tā, ka mežsargsar kailiem pirkstiem nekā nevarēja izdarīt. Veltīgi izpūlējies, viņš atlieca muguru un gāja uz māju.

Pēc brīža mežsargs atgriezās ar knaiblēm, un viņam līdzi atnāca bērni — zēns un meitene. Trijatāviņi briedēnu atbrīvoja no stiepļu murskuļa, taču izrādījās, ka dzīvnieks ievainots nopietnāk, nekā

sākumā šķita. Kājas, āda un muskuļi, bija tā saplosītas, sāpes tik lielas, ka Mazulis augšā necēlās. Zēnsskrēja projām un drīz atgriezās ar pajūgu. Trijatā izdevās dzīvnieku iedabūt ratos, un viņi to aizveda uzmāju.

Mazulis atkopās strauji. Jau otrā dienā viņš piecēlās un, lai arī vēl kliboja, sāka staigāt. Tomēr viņšneizrādīja ne mazāko vēlēšanos māju pamest un atgriezties mežā, laikam vēl jutās par vārgu.

Mazulis sāka pierast pie jaunajiem apstākļiem, pie tā, ka viņu baroja no rokas, pienesa visu klāt. •Bērniem nebija lielāka prieka, kā kopt briedēnu un redzēt, kā tas pie viņiem pierod. Drīz Mazulisatsaucās bērnu aicinājumam, vienalga, kur atradās. Briedēna dzīve atkal kļuva jauka un patīkama; ja viņšneilgotos pēc meža, pēc izcirtuma un mātes, neko labāku pat iedomāties nevarēja.

Tomēr dzīve mežsarga mājā neritēja tik bezrūpīgi, kā tas varbūt varēja likties. Kad briedēns savasbrūces bija kaut cik apdziedējis, varēja staigāt un rikšot, mežsargs, par sirdēstiem bērniem, izlēma, kabriedēns jāizlaiž brīvībā. Viņam nepatika, ka meža dzīvnieks pārāk pierod pie mājas; tāds zaudēpirmatnējo instinktu, pārstāj no cilvēka baidīties un vēlāk medībās ir neaizsargāts.

Mazuli aizveda atpakaļ uz mežu. Viņš labprāt bērniem sekoja, tecēja līdzi. Biezoknī mežsargs likabērniem aiziet, atgriezties mājās. Pēc tam viņš briedēnu iepēra, padzina un pats no tā aizbēga.

Palicis viens, Mazulis jutās ļoti apvainots, viņš nebija pieradis, ka pret viņu tik rupji izturas. Betviņš nebija pieradis arī pie vientulības. Un tajā vecumā, kādā viņš bija, arī nepienācās vientuļam būt,

Viņš patiesi vēl bija tikai mazulis, kam vajadzīga māte vai vismaz kāds, kas māti spēj atvietot. Partādu atvietotāju viegli bija varējis kļūt cilvēks, ko viņš jau sāka iemīlēt.

Apvainojums vēl nebija aizmirsies, bet neskaidras bailes no apkārtējā, svešā biezokņa, no nezināmāuzmācās no visām pusēm, ik skaņa lika sarauties, kļūt tramīgam, un viņš devās meklēt māti, devās uz tovietu, kur pēc viņa nojautas vajadzēja atrasties izcirtumam un lielajai būtnei, kuras tuvumā un aizsardzībānekādas briesmas viņam vēl nebija uzbrukušas.

Diena sliecās uz vakara pusi, bet briedēns arvien vēl lēni steberēja uz priekšu, taču apkārtne bijasveša, nepazīstama, nekas neliecināja, ka tuvumā atrastos izcirtums, kur vajadzēja ganīties briedenei, viņamātei, kuru tas vieglprātīgi bija pametis attālākā nostūrī, lai steigtos iepazīt pasauli viens pats. Ja Mazulisšobrīd spētu izpaust savas vēlmes, viņš teiktu, ka nevēlas neko citu kā vien atrasties pazīstamajāizcirtumā, blakus mātei, pie kuras sāniem nekad to nebija pametusi drošības sajūta.

Mazliet atpūties, viņš juta mostamies izsalkumu, bet mātes nebija, un pirmo reizi vajadzēja iztikt bezdzīvinošā avota, ko tikai māte spēja sniegt, bez piena pudeles, no kuras mežsarga mājā bērni viņu bijaiemācījuši zīst. Viņš noplūca pa zālei, pa lapai, pa kādam jaunam dzinumam un meklēja atceļu uzizcirtumu.

Vēlāk Mazulis nonāca pie upes. Šī vieta nebija pazīstama. Nojauta sacīja, ka izcirtums atrodasvairāk uz augšu, un briedēns, kāri padzēries, steberēja gar krastu pretēji straumes virzienam, bet tālu viņšnetika. Upes līkumā ierējās suns. Pār augumu pārskrēja izbaiļu trīsas, un viņš metās biezoknī dziļāk undziļāk. Sastapties ar suni, šo rejošo un smilkstošo neradījumu, kas ar asiem zobiem spēj iecirstiesstilbos, viņam nebija ne vismazākās vēlēšanās.

Mazulis gāja ilgi, un viņu pārņēma arvien pieaugoša nelaimes nojauta, kas beigās izvērtās panikā.Viņš vēl bija pārāk jauns, lai viens pats spētu pastāvēt; viņš tīri instinktīvi nojauta, ka vienam tam jāaizietbojā.

Tuvojās vakars. Saule laidās zemāk un paslēpās aiz sila eglēm. Aprima dienas putnu vidžināšana,

iestājās klusums, ko netraucēja nekādas skaņas, ja vien neskaita tikko saklausāmo iešalkšanos, ko radījavēsas, no upes ūdeņiem nākošas un meža klajumos sakarsušas gaisa plūsmas kaut kur virs galvas egļuskujās un bērzu galotnēs. It kā tieši šo brīdi gaidījis, iedziedājās purva strazds, lakstīgalas pusbrālis, unvairs negribēja norimt. Viņš patiešām bija gaidījis visu dienu, kad pārējie putni vīteroja cits caur citu uncits citu pārkliegdami un traucēdami, purva strazds dziedāja viens un gribēja tapt dzirdēts. Vienīgi kādsnovēlojies meža balodis vēl nodūdoja savu skumjo un komisko dziesmu, žēlodamies par ilgstošo unveltīgo darbu, ko pirms tam paveicis.

Briedēns ieklausījās šajās balsīs, tās viņam neko nenozīmēja, jo nepalīdzēja orientēties un atrastmāti, tāpat kā nevēstīja par briesmām.

Sāka krēslot. No ieplakām kāpa migla, ap galvu uzmācīgi džinkstēja odi un līda acīs un ausīs.Briedēns brīdi stāvēja, galvu nokāris, iepletis nogurušās kājas. Ja viņš prastu izteikt savas dvēselesstāvokli, tad teiktu, ka ir skumjš .un vientuļš. Mazulis ilgot ilgojās pēc mātes vai cilvēku sabiedrības, piekuras jau bija sācis pierast. Pienāks laiks, kad viņš klīdis viens un jutīsies labi, taču pagaidām viens viņšvēl nespēja dzīvot.

Iedegās zvaigznes. Kaut kur tepat tuvumā gar viņa galvu klusi kā ēna aizslīdēja lēlis, augstu kokāspalgi iesaucās pūce, un briedēns sarāvās. Viņš atkal sāka iet, lēni klunkurodams uz priekšu, lauzdamiescaur sīku brikšņu, nobijies, satraukts un vientuļš.

Pārējo īsās nakts daļu viņš pavadīja nelielas pļaviņas malā, ielīdis sīkos krūmeļos, un atpūtās.Tiklīdz kļuva gaišāks, briedēns atkal gāja uz priekšu, turēdamies tajā virzienā, kur pēc viņa nojautasatradās tik mīļais un labi pazīstamais izcirtums.

Pirmie saules stari krita uz veciem celmiem, un sastingušas sveķu lāses dzelteni iemirdzējās.Avenāji, pilni zaļu nenobriedušu ogu, smagi līka vai līdz zemei. Pazudušais dēls atgriezās mājās.Visapkārt bija kluss un tukšs, vienīgi tālumā vālodze izmisīgi sauca lietu.

Viņu neviens negaidīja. Māte bija aizgājusi, varbūt viņu kaut kur vēl meklēja. Briedēns panikā sākaskraidīt pa izcirtumu un ošņāt; visas pūles izrādījās nesekmīgas. Izcirtums, kas līdz šim bija viņa mājas unpatvērums, uzreiz zaudēja savu mājīgumu, un drošības sajūta izgaisa. Bez mātes viņš arī te jutās nevarīgsun pazudis. Egļu sils, kas slējās otrpus izcirtuma, šķitās drūms, tā tuvumā negribējās atrasties. Pretējāpusē viņš bija saticies ar suņiem.

Tobrīd, kad viņš atšķīrās no mātes, tā ganījās jaunaudzes tuvumā. Tur briedēns kavējās biežāk;pārējo laiku pavadīja, skraidīdams pa izcirtumu un citām zināmām vietām, kur kādreiz māte bija viņuatvedusi. Tikko viņš kādu vietu atstāja, tā likās, ka tieši tur māte viņu meklē un gaida. Un tā briedēns, ikpa brīdim klusi ieīdēdamies, rikšoja no vienas vietas uz otru un atkal atpakaļ. Izmisums auga augumā,piedevām viņš bija arī izsalcis un noguris, bet apstāties un kaut ko apēst viņš šobrīd nejaudāja.

Saule uzkāpa pār koku galiem, taču šodien tās stari bija izkliedēti, tālumus aizklāja pelēka dūmakaun kļuva neciešami tveicīgs. Ne mazākā vēja pūsma nesatrauca sastāvējušos, skurbu smaržu piesātinātoizcirtuma gaisu. Tas šķita smags un nekustīgs, un vaivariņu tvans purvājā spieda vai pie zemes. Pamalēstūka lieli mākoņu blāķi, kas gumdījās arvien augstāk pret debesu vidu. Kaut kur virs meža tiem bijajāsatiekas. Saule aizvilkās ar pelēku plēvi, kļuva blāvāka un blāvāka, līdz izzuda pavisam, tomēr sutoņanemitējās. Briedēns no visa tā nekā nemanīja. Vienīgi, kad nogranda pirmais pērkona grāviens, viņšsastinga uz vietas. Šis nebija tāds grāviens, kas lika iekaukties suņiem un palikt nekustīgi guļam zemē, betkaut kas daudz varenāks. Troksnis aizdārdēja pār izcirtumu un, atbalsojies mežos un upes krastos, vēlāsatkal atpakaļ, izklausījās, it kā izcirtums būtu pilns rēcošiem suņiem un tie no visām pusēm gāztos viņamvirsū. No rēcieniem drebēja gaiss, un nebija kur bēgt. Briedēns sastinga uz vietas; nespēks un izbīlis viņuvilktin vilka pie zemes. Tomēr uz ceļiem viņš nemetās, bet lēnām griezās apkārt, it kā gribēdamsieraudzīt, no kuras puses parādīsies pirmie vajātāji, milzīgie, rēcošie suņi. Kad tie neparādījās, viņš jutāsvīlies, piespēra kāju pie zemes un nošņācās. Viņā pamodās niknums, pārāk ilgi bēdzis, slapstījies unbaiļojies, viņš vairs to negribēja darīt. Ikvienai dzīvai radībai pienāk brīdis, kad tā pārvar savas izbailes,

aizmirst iedzimto gļēvulību un pretēji instinktam metas briesmām pretī. Tā briedēns, tramdīts un nomocīts,nezinādams, kur paglābties, kur ielīst, pēkšņi apstājās izcirtuma vidū, gatavs sagaidīt jebkuru uzbrukumu,atvairīt jebkuras briesmas, vienalga, no kā tās draudētu. Bet šobrīd viņam to vēl nevajadzēja darīt. Tā nuviņš stāvēja pavisam īsu brīdi, tikai tik ilgi, kamēr tepat viņa tuvumā uzliesmoja spoža uguns, nograndatāds sprādziens, ka visiem pasaules suņiem vajadzēja būt beigtiem uz vietas. Tādu troksni arī viņšneizturēja, salēcās un šāvās uz priekšu, joņodams caur avenāju, klupdams pār celmiem, pīdamies zālēs unvīteņaugos, traukdamies arvien augšā un uz priekšu.

Izcirtuma malā, kur sākās pusaizaugusī stiga, viņš uzdrāzās virsū kaut kam lielam un tumšam,pārbaidīdams arī to. Un tikai tad, kad viņš jau traucās atpakaļ, lai pagaistu biezoknī, briedēns saprata, katā, kas tur ieīdas, ir viņa māte un aicina viņu atpakaļ. Acumirklī visas izbailes pagaisa kā nebijušas,briedēns steidzās tai klāt un apkārt. Viņu tikšanās bija reizē maiga un vētraina prieka pilna. Māteaizelsdamās laizīja atgūto mazuli, droši vien to arī rādama, izteikdama pārmetumus un audzinošaspamācības, kas tūdaļ tika laistas gar ausīm, jo šajās pamācībās bija pārāk daudz maiguma un mīlestības,lai sacīto uzņemtu nopietni.

Tajā brīdī, kad debesis atvērās un zemē murdēdamas šļācās baltas un stāvas lietus šaltis, Mazulispieplaka pierietējušam, sakarsušam tesmenim un ņēmās remdēt mātes ilgās sirdssāpes, pats savas slāpesun izsalkumu, nenieka nemanīdams, ka kļūst slapjš, nejuzdams, kā pār viņa muguru urgo ūdens, kāspirdzinošā dvesmā sāk smaržot mežs un gaiss visapkārt. Un pat tad, kad nogranda jauni pērkona grāvieni,viņš sarāvās tikai nedaudz, kļūdams arvien mierīgāks un drošāks.

No šī brīža abu dzīve kļuva citāda, daudz interesantāka un daudzveidīgāka. Māte bija sapratusi, kaMazulis jau tiktāl paaudzies, ka tam ar pasaules daļu, ko sauc par tuvumu vai mājām, vairs nepietiek.Tāpēc viņi pie izcirtuma necentās turēties, ik dienu abu kopīgie gājieni kļuva tālāki, grūtāki un arvienretāk viņi atgriezās atpakaļ. Tālums un plašums gulēja pie viņu kājām, sauca un vilināja, un viņi šimaicinājumam atsaucās. Ja briedene to nedarītu, nedaudz agrāk vai vēlāk viņas lolojums tikpat aizietu.Dzīvnieki to saprot un pa lielākajai daļai, pretēji daudzām cilvēku mātēm, kas aklā mīlestībā savulolojumu par varītēm grib piesaistīt dzimtajai vietai un pavardam, dodas saviem pusaudžiem pasaulēlīdzi, tā būdamas tiem ne vien rūpīgas un pašaizliedzīgas mātes, bet arī vecākais biedrs un draugs līdz tambrīdim, kad bērns ir paaudzies, kļuvis patstāvīgs un viņu ceļiem jāšķiras uz mūžu. Tas ir dabiski, un turnav nekā traģiska.

Vēlā rudenī, kad gaisos skanēja aizejošo dzērvju klaigas, kad zāle un sūna naktīs kļuva balta,briedēns bija tik liels, ka augumā daudz neatpalika no mātes. Viņa gaita bija zaudējusi telēnam raksturīgoneveiklo stūrainību, kļuvusi elastīga, līganāka un daadz drošāka. Kad viņš piecirta kāju sasalušai zemei,tā nodimdēja dobji un skanīgi.

Bija pienācis laiks, kad naktīs tuvi un tāli varēja saklausīt aizsmakušus māvienus, kaut kursacērtoties noklaudzēja ragi un noslēpumainas un karstas elsas skanēja no biezokņiem, siliem undumbrājiem, kur tika izcīnītas varenas cīņas, asiņainas un sīvas divkaujas par tiesībām būt vadonim savānovadā, par tiesībām uz jauno briedeņu pirmo mīlestību.

Briežumāte ieklausījās šajā skaņu jūklī, ieīdējās, un viņu pārņēma pilnīgi dabisks nemiers un ilgas,kas pārņem katru, kurš saklausījis savas sugas aicinājumu. Dzīvība ir visīstākā peipetuum mobile, kas,reiz radusies, pati sevi neatlaidīgi dzen uz priekšu. Arī briedene saklausīja šo aicinājumu, jutanepārprotamas ilgas noskatīties tēviņu cīņās un izvēlēties to vienīgo, ār kuru sānu pie sāna doties uzvisdziļākajiem mežu biezokņiem. Tomēr viņa palika kopā ar savu pusaugu Mazuli, kuram bija bezgalapieķērusies. Varbūt tas izskaiddrojams ar to, ka Mazulis pasaulē bija nācis pavēlu un viņas sirdi tas vēlšķitās par mazu, nepieaugušu, lai to jau atstātu vienu. Bet varbūt briedene vienkārši bija par vecu, untāpēc viņa šajā rudenī negāja noskatīties varenajās divkaujās — diezgan savā mūžā viņa tās bijaredzējusi, jūsmojusi par platradžu tēviņu drosmi, neatlaidību un spēku, piedzīvojusi viņu aizrautībumīlestībā, pēc kuras katru reizi nākamajā pavasarī dienas gaismu bija ieraudzījis kāds jauns, pārsteigts

briežabērns, kas brīnumu pilnām acīm lūkojās šajā pasaulē un savā mātē, kura viņu šajā pasaulē laidusi,aizkustinādams mātes sirdi līdz valgumam rāmajās, miermīlīgajās acīs. Taču šogad viņas asinis bijavēsas, aicinājumam tā neatsaucās. Pat tad, kad viens no viņas agrākajiem kvēlākajiem pielūdzējiem,nepārspējams cīkstonis un daudzu citu briežu uzvarētājs, greizsirdīgi patriecis Mazuli, gribēja viņuaizvest: sev līdzi, briedene aizbēga, pirms noraidītais trakā iekārē paspēja tai pāršķelt vēderu arbriesmīgajām, asajām ragu smailēm. Aizbēgusi no šī tēviņa asinskārās mīlestības, viņa sameklēja Mazuliun devās tālā pārgājienā prom no satrakotiem un kvēliem briežu tēviņiem.

Briežumāte veda Mazuli uz kādu viņai vien zināmu vietu. Likās — tā steidzas, it kā varētu konokavēt vai zaudēt. Jaunais savu māti mīlēja, tai uzticējās, pat pilnīgi paļāvās uz to, un tomēr pamazāmsāka atpalikt. Paklausība ir apnicīga, jo sevišķi jaunībā. Kad viņš atpalika pārāk tālu, briedenenepacietīgi atskatījās un aicināja Mazuli sekot. Dažreiz viņš mātei paklausīja, bet citreiz spītavnieksizlikās izsalcis un gausi plūca jaunos paegļu dzinumus vai garlaikoti ošņāja zāli un sūnas, tā izrādīdamssavu nepatiku pret viņas nodomu doties tālāk. Tādās reizēs māte piegāja pie viņa un, maigi piegrūdusipurnu, skubināja iet uz priekšu. Jaunais negribēdams viņai sekoja.

Naktis viņi pārlaida vientuļās vietās mežu ielokos, purvainās pļavās, gāršās un dumbrājos, kur retākienāk cilvēks. Briežumāte jo dienas, jo noteiktāk sāka vairīties no cilvēkiem. Jaunajam šāda rīcība šķitanesaprotama, jo pēc tās reizes, kad cilvēks viņu bija izglābis, viņš no tā nekādu baiļu nejuta, gluži otrādi,bieži atcerējās mežsarga mājas un bērnus, kas viņu bija kopuši un barojuši. Vasaras otrā pusē, mežāsaticis ogotājus un sēņotājus, viņš vairs no tiem nebēga, un arī tie viņam nekā ļauna nedarīja. Viņš jutāsizaudzis liels, kļuvis drošs un pašpārliecināts.

Pāris reižu viņiem abiem kopā bija iznākušas sadursmes ar suņiem, un Mazulis pārliecinājās, ka arītie nebūt nav tik bīstami, ja droši tiem stājas pretī. Kopš Mazulis bija paaudzies, māte no suņiem vairsnebijās, un šo drosmi tā iedvesa arī Mazulim, parādīdama/ ka suni it viegli var patriekt, ja tam uzbrūk.Suns ir drošsirdīgs tikai tad, ja no tā bēg. Šo bausli Mazulis iegaumēja uz visiem laikiem un iedomājās,ka citādas briesmas pasaulē nemaz nepastāv.

Beidzot viņi bija nonākuši tajā vietā, uz kurieni briežumāte nepārprotami tiecās. Viņa bijapietiekami veca, pietiekami piedzīvojusi un domājās labi pazīstam cilvēkus. Viņa bija iegaumējusi, karudeņos un ziemas sākumā cilvēki kļūst citādi. Vasaru tie it kā izliekas briežus un citus savvaļasdzīvniekus neievērojam, bet pienāk laiks, un tie kļūst mežonīgi un asinskāri, cilvēki veseliem bariem unpa vienam iebrūk mežos, uzglūn un nogalina aļņus, briežus, meža cūkas — visu, kam tiek klāt, nekam navglābiņa no viņu nāvējošām lodēm. Briežumāte bija iegaumējusi, ka ir vietas, kur cilvēki nemedī. Tomērviņa, lai arī bija gudra, par cilvēkiem nezināja visu. Tur, kur cilvēks dažkārt ar bisi neparādās gadiemilgi, viņš var pēkšņi ierasties. Un tur, kur medījis ilgi, var to nedarīt. To briežumāte nezināja un tāpēcMazuli veda turp, kur domājās visdrošāk esam.

Kādu nakti uzsniga sniegs. Mazulis vēl nebija redzējis mīkstās, pūkainās sniega pārslas, kas visupasauli vērta baltu, kad saplūda tuvums ar tāli un pāri pļavai vairs nevarēja saskatīt mežu, kas pirms brīžatur bija melnējis, — šāda pārvērtība Mazuli sākumā biedēja, un viņš atkal, kā citos līdzīgos gadījumos,kad nezināja, ko darīt, spiedās pie mātes. Redzēdams viņu mierīgu un staltu bezbailīgi uzlūkojam baltopasauli un arī pašu kļūstot baltu, bet neizrādot ne mazāko satraukumu, arī Mazulis nomierinājās. Savaimātei viņš nešaubīgi ticēja. Un patiešām, kad sniegs pārstāja snigt, mežu atkal varēja saskatīt, tikai tasbija kļuvis citāds, svešs un neizprotams.

Sniegs zem kājām dīvaini gurkstēja, kad viņi gāja šī svešādā meža virzienā, gāja nesteigdamies,stalti, majestātiski un savā pašpārliecinātībā neaizsargāti.

Kad svaidīgai vēja brāzmai untuma pēc uz mirkli iepatikās iegriezties pretējā virzienā, briežumāteapstājās, dziļi ievilka nāsīs dvašu un sabozās. Kaut kas viņai nepatika, un tāpēc viņa vilcinājās iet tālāk.Viņi stāvēja gandrīz klajā vietā, kad iesāņus . saklausīja kaut kādus attālus trokšņus, tuvojošās balsis. Šīsskaņas briedene pazina un kļuva nemierīga. Kādreiz kaut ko līdzīgu viņa jau bija piedzīvojusi. Tā tuvojās

nelaime. Viņa pieglauda ausis, sapurinaja galvu un pagriezās, lai ietu atpakaļ. Paspērusi dažus soļus, viņaapstājās.

Mazulis saprata, ka māte nevar izšķirties, ko darīt, tas viņu satrauca, lika būt uzmanīgam, mātevienmēr bija zinājusi, kas jādara, bet šobrīd tā svārstījās, vilcinājās. Tomēr viņš pats vēl bija par jaunu,par nepiedzīvojušu, lai apjēgtu, kādas briesmas viņiem īstenībā draud.

Kaut kur aiz muguras varēja saklausīt slapjā, kūstošā sniega gurkstēšanu zem smagi un strauji liktāmkājām. Parādījās liela aļņu tēviņa žuburotā galva, kamēr pārējo ķermeņa daļu slēpa biezi krūmi. Alnisacīmredzot steidzās, viņš devās tieši tur, kur pirmīt bija gribējuši iet briedene un Mazulis. Tagad vējšatkal pūta no meža un nekāda smarža alni brīdināt nevarēja.

Bēglis jau gandrīz bija sasniedzis mežu, kad noskanēja šāviens, alnis cirtās atpakaļ, atbalss vēlnebija noklususi, kad noskanēja vēl viens šāviens, un varenā galva noslīga zemē, lai nekad vairs netiktunesta, augsti pacelta pār pusaizaugušās pļavas krūmiem, jaunaudzes priedītēm, klajām vai purvaināmvietām.

Briežumāte metās atpakaļ pa pirmītējām pēdām, taču tālu viņi netika; atkal kļuva dzirdamas balsis,dīvainie, biedējošie trokšņi, no kuriem bēgdams alnis bija ieskrējis nāvē. Uz mežu viņi nedrīkstēja iet, tonu briedene zināja, bet no pretējās puses arī nāca briesmas. Un tā viņi novirzījās ieslīpi, kaut kur pa vidustarp medniekiem un dzinējiem. Taču arī tas varēja būt bīstami, jo mednieku ķēde bija nostādīta visgarāmmežam līdz pat pļavas galam. Viņi gāja gar mednieku ķēdi, pamazām tai tuvodamies. Kaut kur šīs ķēdesgalā abiem vajadzēja uzdurties pēdējiem medniekiem, bet to viņi nezināja, jo mednieki stāvēja vēja pusēun saost nekā nevarēja.

Mednieku viņi ieraudzīja tajā brīdī, kad tas aši un izmanīgi cēla bisi pie pleca. Lai gan briedeneacumiiklī metās sāņus, bija jau par vēlu. Iekams viņas ausis sasniedza šāviena troksnis, asa sāpe iecirtāssānos un vairs neatlaidās, urbdamās arvien dziļāk un dziļāk; neizturams smagums lielo dzīvnieku spiedapie zemes, briedene atpalika un sagrīļojās.

Mazulis, palicis viens, apmeta loku un atgriezās pie mātes, kas bija pakritusi. Ieraudzījusi Mazuli, tāar pēdējiem spēkiem pietrausās kājās un mēģināja skriet, izmisusi pagrūda Mazuli ar purnu, skubinādamabēgt prom. Tad noskanēja vēl viens šāviens, un briedene palika aiz kārklu krūma. Mazulis saprata, kaatgriezties nedrīkst, gabalu paskrējis, sāka riņķot uz vietas, gaidīdams māti, kurai taču tūdaļ vajadzējaviņu panākt, un tad viņi abi kopā atkal skrietu tālāk. Bet māte nenāca. Mīkstā purna pieskāriens, sakarsusidvaša vēl bija jūtama uz sāna, kad mātes pašas vairs nebija.

Tur, kur palika māte, skanēja cilvēku balsis, un pirmo reizi Mazulis saprata, ka viņi spēj nodarīt arīļaunu. Izmisums, bailes un pēkšņi uzbrukusi vientulība neļāva palikt uz vietas; Mazulis lēkšoja projām,taču no bailēm, no šausmām, kas iesēdušās paša smadzenēs, nav iespējams aizbēgt, tās sekoja soli solī,uzglūnēja no katra krūma, pat nevainīgs žagatas sauciens lika cirsties sāņus, svaidīties no vienas puses uzotru, bēgt, bēgt, bēgt…

Pec ilga skrējiena Mazulis apstājās pie upes. Viņš elsoja, mēle bija izkārusies, un siekalas pilējasniegā. Upe, kurai viņš piedūra sakarsušo purnu, nebija aizsalusi, un pāri tai viņš nedevās. Šī nebija tāvieta, nedz ari tā upe, kuru viņš jau pazina. Šī bija sveša upe, sveša vieta un sveša, balta vientulībavisapkārt.

Pastāvējis nolaidenajā krastā, Mazulis atgriezās mežā, bet arī te nebija labi. Nekur vairs nebija labi.Viņš ilgi klīda apkārt, gāja, maldījās un, tomēr pats to nemaz neapjauzdams, atkal tuvojās vietai, kur bijapazaudējis māti. Viņš to apjēdza tikai tad, kad bija jau iznācis pļavā, kur bija sācis snigt viņa mūžapirmais sniegs, kur svaidīga, neaprēķināma vēja brāzma bija brīdinājusi māti par draudošām briesmām,kur kāds vecs aļņu bullis bija nesis augsti paceltu galvu, kura bija noslīgusi aiz krūma, lai nekad vairsnepaceltos augšup.

Mazulis satraucās arvien vairāk un steidzās pa paša — tagad jau aizsnigušām — pēdām. Bija kluss.Te kaut kur bija palikusi māte. Likās, ka viņš tāpat kā vasarā pārbijies pēkšņi tai uzgrūdīsies virsū, abi

satiksies un atkal viss būs labi. Bet mātes nekur nebija. Te, šajā vietā, māte bija piedūrusi viņam savusilto, mīksto purnu, mudinādama bēgt projām. Te viņš bija to pazaudējis.

Briksnāja malā viņš ieraudzīja aplauzītus krūmeļus, vēl pilnīgi neaizsnigušu platu sliedi pļavas zālēun sūnā. Kaut kas smags te bija vilkts pa zemi. Nāsīs iecirtās asins smaka; Mazulim spalva sacēlās stāvus,un stindzinošas bailes viņu piekala pie zemes, ka ne pakustēt. Vai tam, ko viņš te skatīja, ko saoda jutīgāsnāsis, bija kāds sakars ar māti? Viņš nodrebēja, it kā tikai tagad apjēdzis, ka tieši šajā vietā kaut kas liels,bargs un neizsakāms nostājies starp viņiem, kam nekad nepārkāpt, kas viņus šķir uz mūžu.

Mazulis ilgāk neizturēja un rāvās uz priekšu, vienā lēcienā atkal bija mežā iekšā un joņoja tālāk, laiuz šo vietu nekad vairs neatgrieztos.

Ziema uznāca barga, ar dziļu sniegu, salu, kuru nomainīja spēji atkušņi, kam atkal sekoja straujatemperatūras pazemināšanās. Savilgušais sniegs sasala, pārvērtās cietā garozā, kam laiku pa laikam snigavirsū jauns sniegs. Biezā sniega kārta bija nepārvarams šķērslis savvaļas dzīvniekiem, kuri nespēja taiizrakties cauri. Stirnas un zaķi klīda pa laukiem, ap liellopu fermām, barības noliktavām, meklēdami kādunokritušu siena skupsnu. Meža cūkas zaudēja rudenī uzkrātos taukus un manāmi novājēja. Pārdroši tāsuzbruka kartupeļu bedrēm un noliktavām meža tuvumā, uzraka sasalušo zemi un pārēdās līdz nemaņai.Rītausmā iztraucētas, tās aizvilkās uz savām slēptuvēm biezokņos, tikko spēdamas panest savus pārmērīgismagos vēderus.

Brieži smalknēs un jaunaudzēs apgrauza pagājušā gada maigākos dzinumus un tāpēc necieta tik stipridziļās sniega segas dēļ, tomēr viņu kājas stiga kupenās, salauzdamas atkušņa ledus kārtu, nobrāzdamaspotītes līdz asinīm.

Pēc nepārtrauktās klaiņošanas kāju potītes bija noberztas jēlas, smeldza un sāpēja pat tad, kadMazulis apstājās atpūsties; sniegā bieži vien palika sārti asins plankumi, kur viņš ilgāk bija stāvējis vaimīņājies, ieturēdams skopu azaidu pie kādaatkārpīta viršu pudura, līdz viņu kaut kas izbiedēja,aiztramdīja kāda skaņa, straujāks putna lidojums pāri galvai, no egles galotnes nokrituša čiekura paukšķissniegā vai vēl kaut kas cits, ko viņš nebija ne gaidījis, ne paredzējis.

Palicis viens, Mazulis ilgāk nekur nespēja uzkavēties, viņu no vietas uz vietu trenca bailes no kaut kānezināma, baismīga, kas rēgojās aiz katra krūma, katrā nepazīstamā, svešā vietā, bet pazīstamu vietunebija, viņš ilgojās pēc vasaras izcirtuma, kuru neatlaidīgi meklēja, bet nespēja atrast, jo bija no tāaizklīdis pārāk tālu, skuma pēc mātes, kuru nevarēja aizmirst, pēc nomierinošā, mīkstā purna pieskāriena,pēc drošības sajūtas, kura no viņa bēgtin bēga, cieta no vientulības, pie kuras vēl nebija pieradis.

Neskaidras atmiņas viņu dzina meklēt izcirtumu, kur viņš bija nācis pasaulē, vienīgo mierpilno vietuuz zemes, kur bija juties laimīgs un bezrūpīgs; likās, ja šo izcirtumu atrastu, māte viņu tur sagaidītu un vissatkal būtu kā agrāk. Drebošajās nāsīs ievilcis salto ziemas gaisu, sapurinājis nokārto galvu, dzīvnieksatkal un atkal neatlaidīgi meklēja pazaudēto paradīzi, ko sauc par bērnību, bet ko vairs nevar atgūt, koneviens nekad vēl nav atguvis, jo visi ceļi ved no tās projām — un nav neviena, kas ļautu atgriezties.

Tramīgu viņu darīja vai ik dienas saklausāmie šāvieni mežos, pļavās, uz stigām un jaunaudzēs. Katrureizi pēc noskanējuša šāviena Mazulis satrūkās, strauji pagriezās, lai bēgtu no šiem trokšņiem tālāk. Tačune vienmēr tas izdevās.

Kādu reizi, bēgdams no šāvieniem, kas atskanēja necik tālu, Mazulis, šķērsojot meža ceļu, gandrīzuzgrūdās automašīnai, kas stāvēja ceļa un kādas kvartāla stigas krustojumā. No automašīnām viņšnebaidījās, tāpat kā no tām nebaidījās viņa māte; tās bija nekaitīgas; ne vienreiz vien māte bija viņuvedusi pāri ceļiem un šosejām, pa kurām skrēja smagnējās kastes ar īsām, apaļām kājām. Vajadzēja tikaišādai kastei noiet no gludā ceļa, kad tā grambās un bedrēs sāka svaidīties un gorīties, kļūdama neveiklākapar aploka govi.

Kad Mazulis lēnā riksī paskrēja garām automašīnai, kaut kas nočirkstēja. Ja bēglis būtu pagriezisgalvu, atskatījies, viņš ieraudzītu, ka atveras mašīnas durvis, pa tām izbāžas bises stobrs un pavēršas pretviņu.

Tajā brīdī, kad atskanēja šāviens, Mazulis pazuda aiz kuplas egles, lode, kam vajadzēja viņu trāpīt,atsitās pret nokarenu egles zaru un, vāvuļodama kā pārbiedēts putns, aizrikošetēja sānis. Mednieks, kas šolodi raidīja, bija karstgalvīgs ķēpausis, netrāpījis ar pirmo šāvienu, viņš tomēr nespēja savaldīties un, patlāgā nenotēmējis, izšāva otrreiz, kaut arī egle jauno briedi jau bija paslēpusi. Aizgājis palūkoties, vai navdzīvnieku ievainojis, vai tas nav nokritis, mednieks atgriezās pie mašīnas, iebāza kabatās katrā pusē papudelei un aizsvampāja turp, kur gaidīja viņa biedri.

Mazulis pa tam joņoja tālāk, lēkdams pāri iesnigušiem kadiķiem, celmiem ar baltām sniega cepurēmgalvās, cauri vējlauzes džungļiem, izvairīdamies un līkumodams ap lielajiem kokiem, vētras izgāztāmeglēm, kas augstu gaisā slēja saraustītus sakņu mudžekļus, lēkdams pāri novadgrāvjiem, šķērsodamsstigas, vientuļus meža ceļus, un saprata, ka tikai laimīga gadījuma dēļ izbēdzis tam liktenim, kas bijapiemeklējis viņa māti.

Tad kādu dienu mežos atkal iestājās klusums, jau ilgāku laiku Mazulis nebija dzirdējis šāvienus undomāja, ka aizbēdzis tik tālu, kur cilvēki vairs nedzīvo. Tomēr liels bija viņa pārsteigums, kad kādu rītu,iznācis no dziļi iesniguša priedulāja, atklāja svaigi iebrauktu ceļu un cilvēka pēdas. Izbīlī viņš sastinga uzvietas, tad gribēja mesties biezoknī atpakaļ, tomēr, pirms tam ieklausījies, nekādu troksni nesadzirdēja,ievilcis nāsīs salto ziemas gaisu, nekādu aizdomīgu smaržu nesaoda un nomierinājās. Pa ceļu bija vestssiens. Kuplās egles un nokaltušie priežu zari bija siena vezumu plucinājuši un raustījuši, visgarām ceļambija izmētāti siena kumšķi, vai arī tie, vēl nenokrituši, karājās žaukraino zaru galos.

Mazulis, sienu uzlasīdams, sāka uzmanīgi iet pa ceļu, brīžam saausīdamies, satrūkdamies lūkojāsapkārt, vai nemanīs kur parādāmies cilvēku, gatavs ]k mirkli ienirt un izgaist biezoknī, bet apkārtne bijaklusa, mierīga, cilvēku nekur nemanīja, un ne no kā cita šobrīd viņš nebaidījās. Tā kā izsalkums bija liels,tad Mazulis lēni lumačoja tālāk, apēzdams visu, kas bija izsēts gar ceļu, pat nolasīdams siena skupsnas nozariem. Vēlāk viņš uzdūrās stirnu barotavai, kur siens bija izgāzts zemē un pēc tam sabāzts starp redelēm.Viņa sīkās māsas te bija jau priekšā un daudz nelikās zinis par jaunā brieža parādīšanos. Vēl panašķējiesar sienu, Mazulis devās tālāk.

Pievakarē viņš iebrida svešā izcirtumā un apstājās. Te nesen bija gāzti koki un dedzināti ugunskuri,dūmu rūgtenā smarža vēl vēsmoja gaisos, tā dvakoja ap izdegušajām ugunskuru vietām, bija iesākusies uzpriežu stumbriem augošajos ķērpjos. Nesenais cilvēku tuvums lika dzīvniekam kļūt modram un artramīgām acīm lūkoties apkārt, bet nekā aizdomīga saskatīt nevarēja. Mazulis snāja tālāk un atklāja, kaizcirtumā auga melleņu mētras, ko meža cirtēji bija atkārpījuši, un sāka ar tām mieloties. Drīz viņšsaprata, ka nebija pirmais izcirtuma apmeklētājs, pirmais, kas šķina zaļos dzinumus. Sniegā rēgojās dziļaspēdas. Bet tās bija savējo pēdas. Viņš ieraudzīja vairākus staltbriežus, kas jau pirms viņa bija atradušibagātīgo, cilvēku nejauši radīto barotavu. Mazulis, lielāko daļu sava īsā mūža pavadījis mātes sabiedrībā,tikai īslaicīgi bija ticies ar citiem pieaugušiem briežiem, kas pret viņu īstenībā izturējās vienaldzīgi vaipat noraidoši. Bet, tā kā tas bija noticis

rudenī, auru laikā, kad gandrīz visi pieaugušie brieži bija pārāk satraukti un savas sugasturpināšanas instinkta pārņemti, tad īstenībā Mazulim par saviem ciltsbrāļiem nebija radies pareizaispriekšstats. Tāpēc viņš parasti no tiem pēc iespējas vairījās. Turpretī tagad viņš prom iet negribēja. Tebija labi, ja paliktu, tad nevajadzētu brist pa biezo, cieto sniega kārtu, kas nespēja izturēt dzīvnieka svaru,paliekot izcirtumā, nevajadzētu ik dienas no jauna meklēt pārtiku, kuras te vismaz kādam laikam bijadiezgan.

Svešie ciltsbrāļi Mazuli pieņēma bez jebkāda naidīguma, to tūdaļ atzīdami par savējo. Kad tas bijanoticis, neviens par viņu vairs nelikās ne zinis. Starp pieaugušajiem staltradžiem bija pāris jaunuļu,Mazuļa viengadnieki, ko mātes bija pametušas, atzīdamas par pietiekami pieaugušiem, lai paši spētuturpmāk pastāvēt, un paklausījušas briežu tēviņu un savu asiņu balss aicinājumam.

Jaunie brieži turējās kopā. Mazulis pirmo reizi bija nokļuvis tik lielā sabiedrībā un uz visiemlūkojās ar neuzticību un aizdomām. Kāds liels briežu tēviņš ar iespaidīgiem ragiem un neatkarīgu, cēlu

gaitu viņam pat nepatika, un no tā Mazulis vairījās. Toties viņu bija ieinteresējusi kāda briedene, kasatgādināja māti. Mazulī ilgāk nekā citos jaunajos bija saglabājušās atmiņas par māti, par to, kā viņi divatābija klaiņojuši pa mežiem, pa svešām pļavām, purvājiem un brikšņām, bēguļodami no cilvēkiem,gainīdamies no citu briežu sabiedrības, kad māte šajā pēdējā savas dzīves rudenī nepildīja un nevēlējāspildīt dabas uzlikto pienākumu, varbūt nojauzdama, ka tikpat jaunu dzīvību tai vairs neiznēsāt. Varbūt tiešitāpēc tā bija steigusies tālu prom, neapzinādami vēlēdamās izbēgt savam liktenim, pasargāt Mazuli,pēdējo no visiem, kam viņa vēl varēja būt noderīga. Šī mazliet ieilgusi bērnība Mazulī bija atstājusidziļas pēdas, viņš spilgtāk nekā citi atcerējās savu māti, vairāk pēc tās ilgojās, un grūtāk viņam bijapieņemt citu draudzību — jūtas, kas visnotaļ nav svešas briežu sugai. Mazulis meklēja maigumu, ko spējasniegt tikai māte, nevis draiskie vienaudži, kas labprāt ar viņu būtu kaitējušies. Tāpēc viņš mēģinājatuvoties briedenei, kas atgādināja māti, bet tika īgni noraidīts. Būtne, kas bija tik līdzīga mātei, viņuneatzina. Mazulis šādu izturēšanos smagi pārdzīvoja, jo ilgi saņemtais maigums viņu bija veidojis paratsaucīgu, viegli ievainojamu radījumu. Briežumātes atstumts, viņš nolīda tālākā izcirtuma stūrī, gremzāsun ļaunojās, nekādi nespēdams izprast, kāpēc pret viņu izturas tik nelaipni.

Pēc ilgā sala iestājās atkusnis, biezā sniega sega saplaka, veidojot jaunu ledus kārtu. Dienas nācanomākušās un drūmas — ar miglas, smalka lietus pilieniem ik sīkākās skujas galā, kas lēni krājās, lāsoja,tecēja lejā un pakšķēja kūstošajā sniegā. Ja šādā laikā piegrūdās kokam vai krūmam, nolija salts lietus unizmērcēja neuzmanīgo. Neviens nekur tālu negribēja doties, katrs, kas nolīdis meža nostūrī, izcirtuma vaijaunaudzes malā, centās palikt tur pēc iespējas ilgāk. Bet laiks gāja. Siltās atkušņa dienas nomainījaskaidras, ar mērenu salu, kraukstošu sniegu zem kājām un ziemeļu vēju, kas līdzi atnesa veselu sniegalavīnu.

Šajās brāzmainajās dienās dzīvnieki meklēja aizvēju, vairīdamies iziet klajā vietā, bozdamies unsaldami. Sniegs pārstāja snigt, vējš norima, un iestājās spelgonis. Sals tomēr ilgi nepieturējās. Dienasvaldonīgi stiepās garumā, kļuva siltākas un gaišākas. Sniegs gan vēl spīdēja žilbinoši balts, tomēr saulētas sāka jau atlaisties, kļuva rupjgraudains un ass.

Zīlītes tinkšķināja arvien skanīgāk un ilgāk, svilpj i pameta biezokņus, kur bija tvērušies bargajāziemas salā, bet krustknābji augstu, varenu •egļu galotnēs jau rosījās, ierīkodami ligzdas. Līdz ar pavasaratuvošanos meža radība kļuva možāka un kustīgāka; ikvienam, kas pārdzīvojis ziemu, sākās jaunas rūpes.

Mazulis tā arī nebija iedraudzējies ne ar vienu no jaunajiem briežiem, saviem vienaudžiem. Tas viņaraksturā bija atstājis zināmas pēdas, vēršot par vienpatni, kas vienmēr un visur labāk no sabiedrībasizvairījās nekā to meklēja. Sākumā viņš arī nekādas ilgas pēc citiem nejuta, gluži otrādi — labākuzturējās vienatnē nekā briežu bariņā.

Pavasarim strauji tuvojoties, Mazulis bija ļoti novājējis, tomēr vēl pietiekami spēcīgs, vienīgi viņunepārtraukti mocīja arvien pieaugošais izsalkums, ko viņš nekādi nemācēja remdēt.

Kad staltbrieži atstāja izcirtumu un katrs savmaļš aizgāja meklēt citas — labākas ganību vietas,Mazulis kādu laiku vēl kavējās tepat. Viņš nelabprāt devās jaunā pārgājienā, baidīdamies, ka atkal varētusatikties ar nelaimi, ko slepeni uzglūnam gaidīja no jebkura krūma, neiepazītas vietas. Viņš vēl nezināja,ka nelaime var pienākt, piezagties vispazīstamākā vietā, visdrošākā slēptuvē, ka nav tādas vietas uzpasaules, kur kāds no nelaimes būtu ilgi vai mūžīgi pasargāts.

Pienāca diena, kad izsalkums kļuva tik liels, ka tas beidzot viņu aizdzina no atkārpītā, izmīņātāizcirtuma, un viņš, bada dzīts, steidzās prom.

Reiz Mazulis, meklēdams jaunas ganības, gluži nejauši uzgāja mežā izkārtas lapu slotiņas. Visapkārtkrustu šķērsu bija nopēdots, te jau ilgāku laiku bija barojušies kā aļņi, tā zaķi un stirnas.

Lai arī viss svešais, neparastais un neizprotamais Mazuli biedēja, radīja neuzticību, tomēr arī viņš,pārējo dzīvnieku iedrošināts, nekur tālu neaizbēga' pat tad, kad parādījās cilvēki, kas no jauna atvedabarību. Dzīvnieki izlikās no cilvēkiem nemaz nebaidāmies, tik lētticīgi un viegli pieradināmi tie bija.Vienīgi retais vēl atcerējās baismās rudens medības; pārējie jau bija tās aizmirsuši. Bet, tā kā šāvieni

neatskanēja un bads bija tik nežēlīgs un liels, ka pat tramīgās stirnas atgriezās barotavā, arī Mazulis devāsturp.

Liels bija viņa pārsteigums, kad Mazulis pazina cilvēku, kas barību pieveda. Lai arī laiks, ko viņšmežsaiga mājā pavadīja, bija pavisam īss, tomēr tas bija palicis jo spilgtā atmiņā. Aizvainojums, koMazulis pārdzīvoja, kad mežsargs viņu iepēra, padzīdams no mājām, bija aizmirsts.

Vairākkārt Mazulis mežsargu vēroja. Arī cilvēks šķita viņu atceramies, jo ilgstoši to aplūkoja. Kadmežsargam līdzi uz mežu atbrauca zēns un meitene, Mazuļa iegūtā piesardzība izgaisa, un viņš steidzāscilvēkiem klāt, pilnīgi tiem uzticēdamies, it kā nebūtu pagājis laiks, bargie ziemas mēneši, it kā viņi tikaivakar, būtu šķīrušies. Mazulis atkal ņēma maizi, ko tam sniedza cilvēka roka. Bērni jūsmoja, vienīgimežsargs pats pret Mazuļa draudzību palika noraidošs un vēss.

Pagāja tikai dažas dienas, kad Mazulis savā iedzimtajā lētticībā jau bija aizmirsis rudens medības— kad vajātie dzīvnieki bēga kur kurais, kad viņi zaudēja cits citu, uz viņiem šāva, — un uzskatīja, kacilvēks ir viņa draugs, labvēlis, sabiedrotais. Visuvarenās un lielās pirmatnējās baiIes, kas mantotas nopaaudžu paaudzēm uz mūsu pārapdzīvotās zemes, kur cilvēks iespiedies visattālākajos dabas stūrīšos, —šīs bailes atkāpās. Dzīvnieks, it kā atzinis cilvēka pārākumu, nodod sevi tā rokās un, neizprazdamscilvēku dabu, biežāk iet pretī lodēm nekā savas draudzības un uzticības piepildījumam. Iebarotiedzīvnieki patiesībā no cilvēka vairs nebaidījās. Kad atveda barību, tie gan pabēga tālāk, bet turpat viņistāvēja un bezrūpīgi nolūkojās uz saviem iedomātajiem labvēļiem, kas, barību pasniedzot, bija ieguvušimiermīlīgo dzīvnieku uzticību un līdz ar to arī tiesības lemt par viņu dzīvībām.

Mežsargs labi izprata Mazuļa dvēseles stāvokli un, vēlēdamies to pasargāt no pārmērīgas uzticē*šanās rūgtajām sekām, izturējās pret jaunā brieža draudzību noraidoši. Viņš pat kļuva nežēlīgs un, tāpat kātoreiz jau bija darījis, ņēma rokā pātagu. Liels bija Mazuļa pārsteigums un apvainojums, kad, sāpēspalēkdamies, aizbēdzis tālāk, viņš pārmetuma un neizpratnes pilnām acīm nolūkojās cilvēkā, kam atkalbija uzticējies. Bet cilvēks neatskatījies aizbrauca, lai tuvākajā laikā te vairs neatgrieztos.

Pavasaris pienāca pēkšņi: ar aizgūtnēm kūstošu sniegu piesaulē; kūpošām, garojošām dienvidunogāzēm, kur atsilušajās vietās caur kūlu jau spraucās sniegpulksteņi; ar burbuļojošiem, urdzošiem,skanošiem meža strautiem; ar gājputnu klaigām un sasaukšanos gaisos; ar strauju atmodu visā dzīvajādabā. Vienīgi naktīs vēl pieturējās aukstums, kas veidoja dīvainus ledus rakstus atkusušajos 1āsmeņos,lika sastingt un dienas gaismu ieraudzīt fantastiskām lāstekām, ledus gālei, kas, saulei uzlecot, zaigotzaigoja neiedomājamās krāsu dārdedzēs.

Līdz ar pavasara atnākšanu cilvēki par meža dzīvniekiem pārstāja rūpēties, barību vairs nepieveda,lapu slotiņas neizkāra; bija pienācis laiks, kad dzīvniekiem pašiem par sevi atkal jāgādā.

Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem piemīt slinkums. Ja dzīvnieku vai putnu kādu laiku baro, tas pie šādastāvokļa tā pierod, ka aizmirst pats par sevi rūpēties. Tāpēc dzīvnieki uzskatīja par labāku uzturētiesbarotavu tuvumā un gaidīt barības pievedumu nekā meklēt to patstāvīgi, jo sevišķi tāpēc, ka atvestā barībabija garšīgāka un tās sameklēšana neprasīja nekādas pūles.

Vairākas dienas veltīgi izriņķojušies ap tukšo barotavu, dzīvnieki beidzot aizgāja, izklīda kurkurais; daži vēl turējās kopā pa divi, pārējie nošķīrās un izzuda mežā. Mazulis nevienam no tiempievienoties nevēlējās, un neviens arī viņam neveltīja tādu uzmanību, kas spētu pāraugt draudzībā.

Kādu dienu, kad pat naktis jau bija kļuvušas siltas un maigas un pērkļos, ligzdās, migās un alāsčiepstēdama, pīkstēdama, ņurdēdama, elsodama un šņākdama dzima šī gada jaunā dzīvība, Mazulis glužineapzināti bija atgriezies savas bērnības izcirtumā. Sākumā viņš to nepazina, gāja pa to, kā mēdza iet pajebkuru citu vietu, līdz kaut kas pazīstams lika apstāties, sastingt pussolī un kā apburtam lūkoties apkārt.Viņš pēkšņi zināja, ka tālāk būs pusaizaugusi stiga, kur viņš kādreiz jau ganījies, ka tepat netālu nolielajām eglēm atrodas zaļš, mīksts laukums, kur viņš jau ir gulējis, ka te, šajos avenājos, šajā reibinošajāsveķu smaržā, kas cēlās un virmoja ap celmiem, viņš jau ir skraidījis un juties laimīgs. Dzīvnieka nāsisuzbudinājumā ietrīsējās, neskaidras atmiņu ainas atgādināja, ka viss, kas viņa dzīvē bijis labs, priecīgs un

nebēdīgs, saistās ar šo vietu, izcirtumu, celmiem un avenājiem. Un Mazulis atcerējās, ka te ar viņu kopābija būtne, kuras zaudējumu viņš izjūt vēl tagad. Neizpratnē viņš lūkojās apkārt uz šīm kopš senlaikiempazīstamām vietām, kuras pazaudētas tik negaidīti atkal iznirušas no nebūtības, un bija reizē pārsteigts unlaimīgs.

Tomēr ilgi Mazulis izcirtumā neuzkavējās, atmiņas viņu darīja grūtsirdīgu. Lai ari dzīvot bijabezgala skaisti, dzīves neizprotamība viņu nomāca. Mazulis, pats to neapzinoties, auga citāds nekāpārējie meža dzīvnieki. Tas, ko citi dzīvnieki uztvēra ikdienišķi un parasti, viņā uzbangoja izjūtas, konebija iespējams nosaukt vārdā. Lai no tā visa paglābtos, lai aizbēgtu no atmiņām, kas vēlās virsū,nospieda un darīja grūtsirdīgu, Mazulis pameta izcirtumu, lai nekad te vairs neatgrieztos. Tāpat bieži vienrīkojas cilvēki, kas atstāj dzimtās vietas, tās reizumis pārstaigādami vienīgi sapnī, atcerēdamies brīžos,kad ir bezgala grūti vai kad tuvojas nāve.

Nāve bieži slapstījās mežos, lodāja pa brikšņām un biezokņos, uzglūnēja dumbros, purvos,aizaugušās pļavās, izsekoja, alka asiņu un ciešanu. Ne vienreiz vien tā piezagās tuvu klāt, ar piemiegtu acipār stobra galu meklēdama, uztaustīdama vārīgāko vietu, kur lodei ieurbties, taču Nejaušība paglāba, unNāve pagāja Mazulim tuvu garām, apdvesdama ar saltu, iznīcinošu dvašu.

Mazulis bez apstājas devās prom, gāja, kur acis rāda, kur instinkts un nojauta lika. Viņa ceļojumsbija tāls un ilgs, tomēr tas nebija grūts, jo briesmas, kas tam dažkārt draudēja, viņš nesaprata, patnenojauta, ka tādas uzglūn. Tā iedams viņš bija sasniedzis to vietu, no kuras atkal sākās ceļš atpakaļ.

Ikviena kustība, kas sākta, reiz sasniedz savu apogeju un tuvojas atceļam uz sākumu.Bija atkal pagājis gads. Tas nebija ne labāks, nedz sliktāks par iepriekšējo, tas bija parasts gads ar

parastām, ikdienišķām grūtībām, parastiem notikumiem meža iemītnieku dzīvē. Taču Mazulis šajā gadābija pieņēmies svarā un augumā, nu jau to gandrīz varēja uzskatīt par pieaugušu briedi, vienīgi ragužuburojums vēl bija sīks, neizveidojies, bet tur nekā nevarēja darīt, tas nāk tikai ar laiku kā nodzīvotogadskārtu, apēstas barības un iegūtās pieredzes mērs. Ja labāk ieskatījās, viņa jaunību nodeva arī augums;tam trūka padzīvojuša staltradža smagnējā majestātiskuma, mierīgās un cēlās nosvērtības; viņš vēl bijaglezns, trausls un graciozs, nenobriedis sīvām briežu cīņām, divkaujām, kas nepazīst žēlastības, kad jāstāvlīdz pēdējam, jāstāv pat tad, kad kājas līdz lieliem iegrimušas zemē, kad vairs nav kur atkāpties. Vai tam,kas šādu sasprindzinājumu neiztur! Tas tiek salauzts, sabradāts, nogalēts, bet uzvarētājs iegūst augstākobalvu, kāda uz šīs zemes iespējama. Nē, Mazulis šādām cīņām vēl nebija gatavs, vēl nebija tiktālizaudzis. Šādās cīņās var doties tikai līdzvērtīgi pretinieki.

Un tomēr, kad Mazulis savas dzīves trešajā rudenī silos saklausīja staltradžu tēviņu maurošanu, viņšjauta sevī mostamies agrāk nepazītus spēkus, kas vērta viņu pārgalvīgu un uzņēmīgu. Spalgā un izaicinošābalsī atsaucies kara pieteikumam, viņš devās meklēt pretinieku. Pēkšņi kādā dienā viņš bija kļuvis citāds— reizē ķildīgs, vieglprātīgs un nikns. Gandrīz nepārtraukti taurēdams, viņš drāzās tur, kur bijasaklausījis citu tēviņu maurošanu.

Kad viņš piesteidzās, cīņa vēl turpinājās: divi staltbrieži, kā iemieti zemē visām četrām kājām,žuburotiem ragiem centās viens otru atspiest atpakaļ. Neviens no ragaiņiem neiespēja pirmais spert soliuz priekšu, tik līdzīgi bija to spēki. Un tā abi sāncenši stāvēja, saspringti līdz pēdējam, asiņu pieplūdušāmacīm, saniknoti un satracināti, taču pietiekami pieredzējuši agrāko gadu cīņās, lai saprastu, ka ir viensotra cienīgi pretinieki.

Netālu mīņājās vairākas briedenes un satraukumā trīsošām nāsīm, valgām acīm apbrīnas pilnasnolūkojās sāncenšos. Mazulis, lai arī šādās cīņās vēl nekad nebija piedalījies, nojauta, ka viņš ir lieks, kate nedrīkst iejaukties. Patiesību sakot, viņš to arī nemaz nekāroja. Dižmanīgi apgājis abiem cīkstoņiemapkārt, viņš visu uzmanību veltīja briežu govīm, tās aptekādams un apošņādams, cenzdamies aizvilinātprom. Taču padzīvojušās briedenes bija spēka, drosmes un varonības cienītājas, tāds lēkājošs jaunulisviņas nu nekādi nespēja ne aizraut, ne aizkustināt, ne iejūsmināt. Neviena no tām pat netaisījās sekot.Mīkstos, karstos, strauji elsojošos purnus izstiepušas, viņas nolūkojās abos cīkstoņos, kas arvien vēl

nespēja viens otru ne pievārēt, ne izkustināt no vietas. Neapmierināti un noraidoši Mazulim, šim nelgām,uzšņākušas, piesitušas kāju pie zemes, tā karstgalvi brīdinādamas, ka viņš tām nepatīk, briedenesraudzījās varenajos muskuļos, asiņu pieplūdušajās acīs un kaisli trīsēja pie visām savām lielajām,graciozajām miesām, gatavas sekot uzvarētājam soli solī. Šāda izturēšanās Mazuli satracināja līdzneprātam, tas bija apvainojums, ko spēja nomazgāt tikai asinis. Viņš, nikni iemaurojies, skrēja abiemsāncenšiem apkārt, ārdījās, pieņēma izaicinošas pozas, draudēja, it kā gribētu tos aizdzīt prom. Mazuļadusmīgās un skaļās balss kaujas sauciens abus cīkstoņus satrakoja vēl vairāk, tie kā pēc komandas atrāvāsno vietas, ar vēl lielāku spēku triecās viens otram virsū, pilošās, slienainās mēles izkāruši, sarkanās acispārgriezuši, vai pllsdami aiz niknuma. Nav zināms, kā šī līdzvērtīgā cīņa beigtos, ja tik vieglprātīginebūtu iejaucies Mazulis, kas, pieskrējis pie sāncenšiem, tuvākajam iebadīja sānos. Viņam parattaisnojumu jāsaka, ka šo pēkšņo, nodevīgo uzbrukumu vienam nevadīja simpātijas pret otru; viņš ienīdavienlīdz abus un bija gatavs tos saplosīt, patriekt, un to viņš arī izdarītu, ja vien pietiktu spēka.

Tik pēkšņi apdraudētais dzīvnieks pazaudēja līdzsvaru un, lai nepakluptu, lēca sānis. Pretinieks no tāneatkāpās, neatlaidīgi mākdamies virsū, trāpīdams ar plato ragu žuburu kaklā, pasizdams augšup sāncenšagalvu tā, ka tas vairs nespēja pretoties, un, ne pussoli neatpalikdams, turpināja pretinieku vajāt, jo labisaprata, ka pusuzvara vēl nav uzvara; uzvara ir nodrošināta tikai tad, kad pretinieks satriekts pilnīgi,sabradāts, nospiests ceļos, saplosīts. Viņš to dragāja bez žēlastības; uzvarētāja ragi plosīja zaudētājakaklu, krūtis un sānus, kas sārtojās sarkani. Nāve būtu bijusi briesmīga, ja vajātajam gadītos paklupt.Tomēr viņš bija laimīgs zaudētājs; atzinis pretinieka pārākumu, kuram patiesībā par uzvaru bijajāpateicas Mazuļa vieglprātībai, uzvarētais bez ierunām atzina sevi par zaudētāju, metās bēgt, un viņamtas izdevās.

Uzvarētājs lēni un svinīgi atgriezās, lai pielūdzējas aizvestu sev līdzi. Sajā brīdī viņa priekšānostājās Mazulis, satraukumā trīsošs, lēkājošs un vieglprātīgs. Redzētā cīņas aina un aizvainojums viņubija tā uzbudinājuši, ka arī viņam vajadzēja cīnīties. Uzvarētājs izlikās Mazuli noturam par govi, niecīgieraģeļi un graciozā, līganā gaita neradīja viņā nekādu cieņu. Tas Mazuli aizvainoja līdz sirds dziļumiem;viņš bija gatavs mirt, lai tikai apvainojumu nomazgātu. Kad uzvarētājs jau gandrīz pagāja viņam garām,Mazulis iemaurodamies nekauņam pieteica karu un tūdaļ metās virsū. Tomēr pretinieks bija pārāk spēcīgsun piedzīvojis, viņu pat nebija iespējams pārsteigt. Uzvarētājs sastinga, atspērās ar visām četrām zemē uniesāņis doto triecienu saņēma bez grīļošanās. Tad viņš lēnām, it kā pretinieku iztaustot, pagriezās tam tiešipretī un devās virsū. Mazulis bija daudz par vieglu, lai šo uzbrūkošo masu noturētu, sāka slīdēt atpakaļ,noplēsdams sūnas ar nagiem, zemē izārdāms dziļas vagas. Lai kā viņš pūlējās nepaklupt, atsperties,pretinieks nebija apturams. Cīņa acīm redzami bija nevienlīdzīga. Un šajā nevienlīdzīgajā, bezcerīgajācīņā valgām un apbrīnas pilnām acīm, izsmējīgos un maigos purnus izstiepušas, nolūkojās briedenes,pirms viņas labprātīgi aizies līdzi uzvarētājam.

Mazulis bija cīņu zaudējis, atsviests tālu prom, notriekts uz ceļiem, un tikai jaunības laime, veiksmeun vieglprātība palīdzēja izglābties no nāvējošiem triecieniem, kas pāršķeltu sānus vai salauztu kaulus.Atzinis, ka cīņa zaudēta, viņš bēga. Bēga, bet tā nebija kaunpilna bēgšana no līdzvērtīga pretinieka. Tābija bēgšana no nenovēršamā, no nāves. Bet viņš nebija garīgi salauzts. Šī pirmā nevienlīdzīgā cīņa viņutikai darīs uzmanīgāku, savaldīgāku, viltīgāku, bet no cīņas viņš neatteiksies. Ja liktenis būs labvēlīgs,pienāks laiks un viņš kļūs par visu briežu uzvarētāju, apbrīnotu un atzītu vadoni.

Aizbēdzis no savas pirmās cīņas vietas ar nobrāztu pieri un asiņojošu kaklu, Mazulis tomērnomierināties nespēja. Jaunības enerģija viņu tirdīja, trieca uz priekšu, urdīja uz jebkuru nepiesardzīgupārdrošību, dzina meklēt dēku.

Rītausmā viņš to ieraudzīja. Protams, viņš vēl nezināja, ko sastapis, ar ko viņam darīšana, unapstājās uzbudinājumā drebošām nāsīm, sasprindzis līdz pēdējam, gatavs uz visu, piesardzīgs unneaprēķināms. Tikpat izbijusies un izbiedēta apstājās jaunā briedene, stāvēja un lūkojās pēkšņi viņaspriekšā no biezokņa dziļumiem iznirušajā parādībā. Viens otru pa gabalu aplūkojuši, viņi atzina, ka

vienam no otra nav jābaidās. Mazulis lēni viņai tuvojās. Tā panācās pretī un it kā apmulsusi unsakautrējusies apstājās.

Viņa bija tikpat jauna, cik viņš, jauna, naiva un lētticīga, nepavisam ne tāda, kādas bija lepnās unnoraidošās pieaugušās briežumātes, ko viņš sastapa vakar. Kad viņš iedvesmots tai stādījās priekšā kānepārspējams cīkstonis, drošulis un uzvarētājs, Naivule bez šaubīšanās tam noticēja. Lai vēl vairāknostiprinātu viņas pārliecību, Mazulis uzsāka briesmīgu cīniņu ar iedomātu pretinieku. Viņš lēca,mauroja, izaicināja, draudēja un uzbruka, izkārpītās sūnas un smiltis lidoja ap viņu gaisā, lūza unbrīkšķēja zari, kad viņš gāzās virsū kuplai eglītei, triecās tai apkārt un pāri, līdz, nokapātu gluži kailu,nolauza arī stumbru. Uzsitis kāju uz sabradātā kociņa, Mazulis, augstu izslietu galvu, spulgojošām acīm,lūkojās Naivulē un viņas acīs savukārt saskatīja patiesu apbrīnu, ticību viņa spēkam un varenībai. Viņabija sajūsmināta un kā jauna meitene uzreiz iemīlējās pirmajā satiktajā vīrietī, jo ticēja, ka šainepārspējamajā varonī patiesi sastapusi drosmīgu, neuzvaramu un cēlu pielūdzēju.

Naivule sekoja Mazulim soli solī, ik mirkli uzlūkodama to valgām, sajūsmas pilnām acīm, maiga,padevīga un piekļāvīga kā meža liāna izraudzītam kokam.

Sānu pie sāna un soli solī draiski, laimīgi un apreibuši viņi klejoja pa rudens mežiem un gāršām,nemanīdami, kā nodzeltējušās un salnu apsvilinātās koku lapas aiztrauc pa gaisu gaisiem pēkšņa vēlaelpa, kā mīkstiem un nedzirdamiem soļiem piezogas sals, kā strauti, upes un dumbrāji pārvelkas ar ledu,grūtsirdīgi klaigādamas aizlido meža zosis. Kaut kur jau, sākot ar rītausmām un vēlāk caurām dienām,skanēja šāvieni, kas atbalsojās mežos, upju krastos un biedinoši aizskanēja pāri laukiem un ezeriem.

Kādu rītu viņi ienāca jaunā priežaudzē, kur uz pakalna atradās no baļķiem celts tornis. Šādus torņusviņi jau bija redzējuši paaugstinātās vietās un tiem īpašu vērību nepiegrieza. Vispār, kāzu nakšuapreibināti, viņi maz kam piegrieza vērību, bija pārgalvīgi, pašpaļāvīgi un līksmi, it kā viņu priekšāgulētu mūžība un laiks būtu bezgalīgs. Te attālinādamies viens no otra, te rotaļīgi viens otramtuvodamies, viņi gāja garām tornim.

Pie torņa bija sapulcējušies mednieki. Mazulis saklausīja cilvēku balsis, kad jau bija tosieraudzījis, bet arī tad vēl draiskā pašpaļāvībā gāja tiem tuvāk — viens no tiem likās labi pazīstams. Vaitas nebija mežsargs, kas viņu reiz bija glābis, kas ziemā uz mežu veda pārtiku? Ja pie viņa nebūtu citucilvēku, Mazulis ietu mežsargam klāt. Bet Naivule bija atpalikusi, Mazulis apstājās un nevarēja izšķirties,ko darīt.

Tikām jauno briedi pamanīja arī mednieki. Visi apklusa. Viens no viņiem lēni pakāpās tornī, pielikabisi pie pleca un gaidīja, kad medījums pienāks tuvāk. Kad dzīvnieks pagriezās, lai ietu prom, atskanējašāviens.

Mazulis sajuta pēkšņu triecienu mugurā, no sāpēm palēcās, paskrēja dažus soļus, paklupa, un tadnorībēja otrs šāviens. Kam tas tika raidīts? Viņam? Vai Naivulei? Mazulis pielēca kājās un skrēja uznetālo biezokni. Arvien tālāk un gausāk. Bet sāpes urbās dziļi, arvien dziļāk, dedzinošāk, nežēlīgāk. Kautkur viņa smadzenēs atbalsojās tie tālie šāvieni, kas reiz nogalināja viņa māti, un Mazulis zināja, nojauta,ka atkal sastapies ar kaut ko tādu, kas šķir uz mūžu. Viņš nodrebēja, juzdams, ka asinis siltā straumē plūstpār muguru, ka nodevīgs slābums ienāk locekļos, un viņu pārņēma bailes, baismas no svešā, neizprotamā,nenovēršamā spēka, kas tagad sēdēja viņā, spieda pie zemes un no kā vairs nebija iespējams aizbēgt,izvairīties, ko nebija iespējams ne nokratīt, ne padzīt.

Kā ikviens, kam uzbrukusi nelaime, Mazulis juta vajadzību pēc kāda, kam uzticēties, uz kopaļauties. Pat ja šis tuvais, vienīgais nespēj nekā palīdzēt, tad viņa klātbūtne vien jau daudz ko nozīmē,spēj atvieglot ciešanas, iepriecināt bezcerīgo. Mazulis gāja arvien lēnāk, biežāk apstājās un lūkojāsapkārt.

Naivules nebija.Pēc šāviena, kas viņu notrieca zemē, Mazulis savu ceļabiedreni vairs nebija redzējis un vēl nebija

paspējis meklēt. Taču tepat kaut kur tuvumā tai vajadzēja būt.

Ierējās suņi.Mazulis ieklausījās un nodrebēja; no suņiem viņš šobrīd aizbēgt nespēja. Tie atvedīs šurp

medniekus, un tās būs beigas. Tomēr Mazulis arvien vēl steidzās tālāk, cik to atļāva viņa zūdošie,aizplūstošie spēki.

Dzinējsuņu rejas tikām tuvojās, tie skrēja ātrāk par ievainoto Mazuli, drīz plēsoņas viņu panāks, untad izbēgt vairs nebūs iespējams. Ko varēja darīt Mazulis savas dzīvības glābšanai? To izdomāt viņšnespēja, un to droši vien nespētu neviena dzīva būtne.

Mežs, kā nocirsts, pēkšņi izbeidzās: priekšā pavērās pļava. Nekas cits neatlika, kā doties tai pāri.Pat ja viņš tiktu līdz egļu biezoknim otrā pļavas pusē, vai tas viņu paglābs? Spēku palika arvien mazāk,viņa gaita palēninājās, suņu ķaukstēšana kļuva skaļāka, tie neapšaubāmi tuvojās, drīz izskries pļavā, viņuieraudzīs un vairs neatstāsies, kamēr nokausēs galīgi. Ja viņš nebūtu tik nespēcīgs, noasiņojis, Mazulim neprātā nenāktu baidīties; tas laiks, kad viņš no suņiem baidījās, kad viņu bija vajājis Rūsganais, tas laiksbija tālā pagātnē, kopš tās reizes viņš daudz ko bija mācījies. Nē, no suņiem viņš nebēgtu; viens ašs kājasspēriens un visstiprākais suns apklustu uz visiem laikiem; viņš baidījās no medniekiem, kas noteiktisuņiem sekoja, arī to viņš zināja, bija to pieredzējis. Bezcerīgais stāvoklis dzina viņu izmisumā. Nebijanekā nožēlojamāka par bezpalīdzību, bezcerību, kādā viņš tagad atradās.

Sasniedzis meža malu otrpus pļavas, Mazulis vairāk nejaudāja — sāpes, asiņu zaudējums bija viņutā nokausējuši, ka nomocītais dzīvnieks apstājās. Te viņš savus vajātājus sagaidīs. Viņa kājas vēl bijapietiekami spēcīgas un veiklas, viņš cīnīsies, metīsies suņiem virsū, metīsies tā, kā bija uzbrucisstiprajam briežu bullim, bradās, spārdīs, aizstāvēsies.

Mazulis smagi elsoja, neapzināti gatavojās priekšā stāvošajai cīņai, centās atpūsties, savākt kopāizzūdošos spēkus, pārvarēt līdz nelabumam pretīgās un asās sāpes.

Dzīvnieka tramīgā dzirde uztvēra klusas skaņas, mežā viņpus pļavas kaut kas skrēja, tuvojās, bet tasnevarēja būt suns; suņi ķaukstēja kaut kur tālāk, tie vēl nevarēja būt klāt. Tas, kas tur skrēja, nebija suns,tas bija kaut kas daudz lielāks un ātrāks. Mazulis saspringa un gaidīja to parādāmies. Vēl daži mirkļi,nošalca un pavērās krūmi, un viņš to ieraudzīja. Pļavā izlidoja Naivule, kas kaut kādā dīvainā kārtā bijaatlēkšojusi šurp pa viņa pēdām un tagad, izrikšojusi pļavas vidū, apmeta loku, kā kaut ko meklēdama,nepievērsdama uzmanību suņu riešanai, kas nu jau skanēja pavisam tuvu, un apstājās. Skaļi un biedinošiiešņākusies, viņa soļoja pa pļavu satraukta, elsojoša, skaista un gracioza.

Mazulis, viņu ieraudzījis, uz brīdi aizmirsa nelaimi, kas to piemeklējusi, jau gribēja steigties taipretī, kad pļavā izlēca melns suns. Dzinējs tūdaļ pamanīja stalto dzīvnieku, pameta Mazuļa pēdas, ko bijadzinis, un aizsmakdams metās uz jaunās briedenes pusi, noturēdams to par upuri, kas tam jāpanāk,jānoķer, jāvajā, kamēr piesteidzas mednieki un nobeidz pavisam. Aiz melnā no meža, biedinošiieriedamies, izlēca vēl viens suns. Abi sāka vajāt Naivuli, kas tagad, virzienu mainījusi, skrēja pa pļavu,attālinādamās no Mazuļa, kas nepamanīts palika stāvot starp kokiem.

Mazulis stāvēja ilgi, daudz ilgāk par to brīdi, kad viņa acīm izzuda Naivules augums,ieklausīdamies, kā suņu rējieni kļuva tālāki un klusāki, kā tie apklusa pavisam, kā pilnīgi iestājāsklusums, un šajā klusumā gandrīz nemanāma drēgna ziemas vēsma lēni un svinīgi iedūcās, iešalcās egļugalotnēs, tās tikko jaušami sašūpodama.

Mednieki neparādījās, tie bija aizgājuši turp, kur Naivule sev līdzi aizveda dzinēj suņus.Naktij uznākot, viņš nolīda biezoknī un stāvēja sastindzis un nekustīgs, tikai trauksmainā, karstā

nomoda elpa liecināja, ka te stāv dzīva būtne.No augšas mugurā iešautā brūce beidzot pārstāja asiņot, taču sāpes nerimās, tagad tās gan kļuva it kā

trulākas, toties izplatījās tālāk, sāpēja jau visa mugura; sāpes izstaroja starp ribām, spieda, gūlās virsū kākalns un neļāva atvilkt elpu. Tā nekustīgi stāvēt kļuva neciešami. Mazulis lēni paspēra soli, bet sāpesažņaudza vēl nežēlīgāk, un viņš atkal apstājās. Tomēr stāvēt un gaidīt, lai notiek kas notikdams, viņšnevarēja. Bija jāatrod Naivule! Kur tā bija palikusi? Kāpēc neatgriezās? Ja Naivule atrastos blakus,

Mazulim šķita, arī sāpe pārstātu mocīt, viss atkal būtu labi. Bet Naivules nebija, un viņš devās to meklēt.Pagājis dažus soļus, apstājās, ik reizes no jauna saņēma spēkus un ar grūtībām svampāja tālāk. Apstājās,saņēma spēkus un svampāja tālāk. Pēc brīža juta, ka brūce sāk dedzināt, bija atsākusies asiņo^na. Tomērviņš neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Vienīgi, kad sāpe kļuva neciešama, apstājās, atvilka elpu, tad atkalspītīgi gāja tālāk. Bailes no vientulības, bailes par Naivuli bija lielākas par sāpēm un ciešanām, dzina uzpriekšu, uz to vietu, kur viņš to bija pazaudējis, kur tā pēdējo reizi pavīdēja un izgaisa viņa acīm. Naivulebija jāatrod, vienīgā būtne, kura viņam bija, kurai bija pieķēries, bez kuras nevarēja un negribēja dzīvipat iedomāties.

Lēni viņš pārkumuroja pļavu, it kā cerēdams, ka no dūmakainā rīta mijkrēšļa dziļumiem pretim izlēksNaivule. Bet Naivules nebija, tā nenāca, tikai vientulība, liela un biedējoša, soli solī šļakāja blakus.

Mazulis gāja tur, kur Naivule vakar nogriezās mežā un izgaisa skatienam. Pēc tam, nekā vairsnebaidīdamies, pārmeklēja jaunaudzi, kur vēl vakar abi bija draiskojušies, aizčāpoja garām tornim, kasdrūms, vientulīgs un nodevīgs slējās pret tumšajām debesīm. Tornis klusēja, neviens šodien no tā nešāva.Patiesību sakot, Mazulis torni arī nevainoja; viņš tikai zināja, ka šāvis neizprotamais divkājainaisradījums, ko sauc par cilvēku, kam viņš arvien un no jauna gluži veltīgi uzticējies.

Jaunaudzē Naivules nebija. Un, protams, nevarēja būt. Neviens dzīvnieks nemēdz atgriezties vietā,kur iepriekšējā dienā uz viņu šauts. Mazulis to darīja vienīgi aiz bailēm Naivuli pazaudēt, palikt viens, kātas reiz ar viņu jau bija noticis. Bet Naivule nekur nebija atrodama, ne pļavā, ne dziļāk mežā, kurp viņšdevās, un Mazuli pārņēma izmisums. Suņi Naivuli varēja būt aizdzinuši tik tālu, cik tālu aiziet viņš nekadvairs neiespēs. Un viņa savukārt varēja neatrast ceļu atpakaļ.

Mežā atkal skanēja šāvieni. Tie vēl bija tāli, tikko saklausāmi, bet Mazulis no agrākās pieredzeszināja, ka drīz tie var atskanēt arī tuvumā, jebkurā vietā. Naivules dzīvība bija briesmās; ja tikai viņanebūs pietiekami viltīga, piesardzīga, pienāks cilvēkam par tuvu. Bailes par Naivules dzīvību stindzināja,nomāca, un īsti pirmo reizi Mazulis izjuta, kas ir izmisums. Tā ir pilnīga bezspēcība kaut ko darīt vienīgāstuvās būtnes labā. Ja vien varētu, viņš tagad joņotu pa mežu, Naivuli meklēdams, noteikti to atrastu unaizvestu tālu prom, kur nav cilvēku, kur nekad neskan šāvieni, kur ziemas nav bargas un visu gadu netrūkstpārtikas, tā domātu Mazulis — ja viņa domāšana nebūtu jēdzieniska —, nolīdis biezā brikšņā,klausīdamies tālajās šāvienu atbalsīs, ciezdams neciešamas sāpes, skumdams un arvien vēl gaidīdamsparādāmies Naivuli.

Pēc ilgās staigāšanas ievainojums atkal dega kā ugunīs un asiņoja, šķita, ka lode, kas viņā jau tā bijadziļi ieurbusies, urbās arvien dziļāk, sāpīgāk, mokošāk, no kā locekļos ielija smags gurdums, kas spiedapie zemes, kratīja drebuļi, kas sāpes padarīja tikai asākas, uzmācās apātija. Cik ilgi tā var izturēt? Cikilgi viņam vajadzēs bezpalīdzīgi mocīties?

Šāvieni, brīžam apklusdami, brīžam atsākdamies no jauna, neatlaidīgi tuvojās, vēlās šurp,atbalsojās mežā un jaunaudzēs, pārskanēja gāršas un izcirtumus, bet Mazulis, kā nolīdis biezoknī, tānostāvēja līdz vēlai pēcpusdienai. Viņš nekustējās arī tad, kad izdzirda balsis, kad dzinēji tuvu aizkūņojāsgarām, kad netālu uz stigas noskanēja šāvieni, droši vien izdzēsdami kādu dzīvību.

Vakarā medības izbeidzās, cilvēki, apreibuši un trofejas automašīnā sakrāvuši, atstāja mežus, unbeidzot iestājās miers un klusums.

Mazulis nepakustējās arī tad, kad jau satumsa, kad sāka snigt mīksts un balts sniegs, pārsegdamsasiņainās pēdas, vienādi balts un mīksts visiem, apklādams dzīvos, mirstošos un ievainotos. Mazulisstāvēja un neapjauta, ka stāv; kājas bija it kā nolēmētas, kļuvušas nejūtīgas; sāpošais ķermenis šķitabalstāmies nevis uz kājām, bet peldam gaisā, iekāries sīkajos, biezajos kociņos, starp kuriem viņš bijaiespraucies. Apkārtne, mežs, koki no rīta bija kļuvuši balti; tikpat balts un sastindzis kā ziemasneatņemama sastāvdaļa stāvēja Mazulis, vienīgi sarkanais plankums uz viņa skausta liecināja, ka tas starpkroplajiem, apsnigušajiem kociņiem nav sniega kupena, bet kaut kas vēl dzīvs.

Turpmākās dienās, izdzirdīs šāvienus, Mazulis vairs nebaidījās; tie nelika sarauties viņa sirdij,

nespēja piespiest panikā bēgt, slēpties. Galvu nokāris, viņš klausījās retajos šāvienos, kas laiku pa laikamšur tur vēl noskanēja. Kad atbalsis noklusa, viņš lēni un bezmērķīgi klīda apkārt, jo sāpes neļāva ilgi uzvietas palikt. Naivule bija pazudusi, un viņš pat nevarēja iedomāties, kur to meklēt. Tālākiem gājieniemnepietika spēka, un Mazulis ar grūtībām riņķoja apmēram ap vienu un to pašu vietu, vienmēr vēlatgriezdamies pļavā, kur Naivuli bija redzējis pēdējo reizi. Kad mocīja slāpes, viņš laizīja sniegu,mēģināja apēst kādu jauno dzinumu, kas gadījās ceļā, bet ēstgribas nebija, nekas negaršoja, un dzīvnieksstrauji novājēja, spalva uz sāniem un muguras kļuva pelēcīgi nespodra, savēlās, sapinkojās, zem tāsskaidri varēja saskatīt viņa iekritušos sānus, izspiedušos kaulus, taču dzīvība viņā vēl sīksti turējās, degaun kvēloja, tā negribēja un negribēja šo lielo, izvārgušo ķermeni atstāt, pretojās pat domai par iznīcību.Katras dzīvības varmācīga izdzēšana ir briesmīga, jo pretdabiskāka, sāpīgāka un nepieņemamāka tā irjaunībā, kad ik šūna tiecas dzīvot, radīt, priecāties par dzīvi, kad nāve un iznīcība liekas tāla unneiespējama. To pieņemt negribēja arī Mazulis; visa viņa būtība tam pretojās, protestēja, un tomēr kautkur zemapziņā viņš nojauta tās tuvošanos, neizbēgamību, taču vēl negribēja nolīst biezoknī, klusā vietā unpadevīgi nobeigties, nevēlējās šo pasauli atstāt, pārāk maz viņš bija dzīvojis, pārāk maz, lai to pilnībāiepazītu un saprastu, kas tajā labs, kas ļauns. Neviens, kas pasauli pilnībā nepazīst, kas nav todaudzveidībā iepazinis, nespēj spriest taisnīgi. Arī Mazulis to nespēja; pārāk agri ļauna lode viņa dzīvipārvērta par mocībām, un tā vietā, lai šo pasauli mīlētu, iepazītu, par to priecātos, viņš sāka to nīst, nīst arvisiem saviem gaistošajiem spēkiem, pasauli, kas bija liela un briesmīga. Sākumā viņš tak nebija ne labs,ne ļauns, nepazina domas par atriebību, bet tagad šīs domas viņu neatstāja ne dienu, ne nakti.

īsās, nenodzīvotās dzīves ainas stājās acu priekšā, atgādināja un apsūdzēja, no kā smeldza un sāpējakrūtīs.

Nekad agrāk viņš nebija jutis aukstumu, bet tagad saltums ložņāja zem ādas, aukstums, kas zagās klāt,žņaudza un smacēja, no tā kļuva baigi, no tā viņš bēga un baidījās, bet aizbēgt nevarēja, tas nāca līdzi solisolī, stindzināja un biedēja.

Dzirdot kārtējos šāvienus mežā, viņā modās dusmas, kas auga augumā; smadzenēs perinājās naidspret cilvēkiem, kas lika viņam ciest, mocīties, baiļoties no kaut kā liela, nepasakāma, kas soļoja blakām,neatkāpās, mina uz papēžiem, lika justies vārgam, vajātam, nespēcīgam. Ilgi Mazulis trīcēja pie visāmmiesām, centās aizskriet, aizbēgt, taču aizbēgt viņš nekur nejaudāja.

Kādu reizi, iznācis uz ceļa, viņš apstājās. Pretim nāca cilvēks ar suni. Citā reizē Mazulis būtupadevis cilvēkam ceļu, atgriezies mežā, bet tagad, kopš viņš cieta mežonīgas sāpes, kopš Naivule bijapazudusi, kopš bija bezcerīgi viens, Mazulis vairs nebijās ne no suņiem, ne cilvēkiem.

Dziļajā sniegā cilvēks nekur aizbēgt nevarēja. Mazulis to notrieca zemē, un cilvēks palika guļam.Tāds pats liktenis piemeklēja suni, kas gribēja cilvēku aizstāvēt; īss, zibenīgs kājas spēriens noguldījasuni blakus cilvēkam. Izrādījās, ka cilvēks nav visvarens, arī viņu varēja satriekt tā, ka viņš paliek guļam.Tagad Mazulis zināja, kas darāms.

Viņš lēni gāja tālāk pa ceļu, pa cilvēka iemītām pēdām; viņš gāja uz to mājokļiem, gāja, laiatriebtos. Viņa naids bija akls un neprātīgs, tikpat liels, cik lielas un neprātīgas bija viņa ciešanas.

Laukmalē Mazulis ieraudzīja salmu grēdas, ap kurām rosījās vairāki cilvēki. Aizņemti darbā, viņibriedi pamanīja tikai tad, kad tas jau bija pienācis klāt. Ātri paskriet Mazulis vairs nespēja, taču viņakustības tomēr bija pietiekami ašas un straujas, lai cilvēki nepagūtu aizbēgt, kad viņš tiem uzbruka.Cilvēki kliedza, krita zemē, mēģināja aizstāvēties, taču naids, kas dzīvnieku vadīja, bija lielāks par visu,tāpat kā aklas un nejūtīgas pret viņu bija cilvēku sagādātās ciešanas.

Kad kaujas laukā neviens vairs nekustējās, Mazulis apstājās, nokāra galvu, elsoja, un rūgtas, lipīgasslienas no mēles pilēja sniegā. Viņš bija noguris, un nepārvarams spēks spieda pie zemes, taču viņšintuitīvi nojauta, ka tad, ja nogulsies, nekad vairs nepiecelsies. To nezināmo,kas neapturami tuvojās, viņšgribēja sagaidīt stāvus.

Un tas nāca. Nāca cilvēku izskatā pāri laukam. Viņu bija daudz, un tie tuvojās no visām pusēm, lēni,

neatlaidīgi, arvien tuvāk. Kādam no tiem, ko viņš bija vajājis, tomēr bija izdevies aizbēgt un pavēstītpārējiem par satrakoto meža dzīvnieku, kas cilvēkiem uzbrucis. Un tagad viņi nāca, lai to nobeigtu, jomeža dzīvnieks, kas cilvēkam uzbrūk, nedrīkst dzīvot.

Kad cilvēki bija jau tuvu, Mazulis pacēla galvu un spēra soli tiem pretī. Viņš nedzirdēja, kānorībēja šāviens, lēni nolaidās uz ceļiem, liels, pārguris un nomocīts, lai uz mūžīgiem laikiem paliktuMazulis, kas nekad pa īstam neizaugs liels.

Viņš bija Mazulis, kas pasaulē nācis plaša, avenājiem aizauguša izcirtuma malā, un kāds, ko viņš vēlnepazina, stāvēja aiz muguras un ar mīkstu mēli laizīja viņa sānus. Tad viņš aizmiga dziļā bezsapņumiegā, un viņa apziņa gulēja kā balts sniega klajums, pār kuru tikai zils debesjums no bezgalības līdzbezgalībai.

VISTU ELKS KRIMINALSTĀSTS

I

Bija skaidrs rīts jūlija sākumā. Malu malās ziedēja liepas. Dārzu lapotnē vēl nebija apžuvušibagātīgā rasa, un saule tajā zibināja daudzkrāsainus dzirksteļu spietus.

Rīga man torīt likās neparasti skaista un visi nevaļīgie gājēji, kas steidzās savās ikdienas gaitās,priecīgāki par mani pašu: es nevarēju palikt viņu vidū, biju norīkots darbā uz nomaļu rajona pilsētiņu, unšīs izredzes mani nevilināja.

Apkrāvies ar ceļa somām, es sēdēju tramvajā, kas no Pārdaugavas brauca uz stacijas pusi. Pieautoostas izkāpu. Līdz autobusa atiešanai bija vēl vesela stunda. Nodevu savus nesamos autostacijasbagāžas glabātavā un aizgāju uz biļešu kasi. Man blakus nostājās cilvēks ar smagu mugursomu plecos.Rokā viņam bija gluži jauns spinings. Acīmredzot cilvēks devās kaut kur patīkami pavadīt laiku. Tikkobiju nopircis biļeti, svešinieks mani uzrunāja:

— Atvainojiet, ka traucēju, bet jūs paņēmāt biļeti uz Kalnieni… Vai jūs tur dzīvojat?— Nē.— 2ēl gan, — svešais novilka, nopirka biļeti uz to pašu Kalnienes autobusu un atkal pievērsās

man.— Gribēju apvaicāties, kas tas ir par nostūri. Es braucu vēl drusku tālāk, uz kolhozu «Dziļais

arums» … Nekad neesmu tur bijis.

— Es gan vienreiz. Esiet mierīgs! Jūs, kā skatos, esat makšķernieks, bet ūdeņu Kalnienes apkaimēpapilnam: upe, ezers un vēl visādas urgas un strauti… Pat vēži tur esot atrodami… Jauka vieta! — esslavēju tik sirsnīgi, ka sevī nobrīnījos, kāpēc man pašam turp negribas braukt.

— Jā-a, — svešinieks piekrita, taču bez sajūsmas, kādu biju vēlējies viņā pamodināt.Šis puisis man patika, un likās gluži pašsaprotama lieta, ka, aizejot no kases, viņš jau soļoja man

blakus. Svešais ari nodeva savu mugursomu bagāžas glabātavā, pēc tam, itin kā atcerējies kaut konenozīmīgu, jautri teica:

— Ak jā!_Mani sauc Ojārs Vanadziņš.— Bērts Adamsons, — es nosaucu savu vārdu, mēs sarokojāmies un bijām iepazinušies.Mans jaunais paziņa bija vidēja auguma gaišmatis ar patīkamu atklātu skatienu, ļoti žirgts un kustīgs.

«Nemaz nav makšķernieka tips,» es nodomāju, «makšķernieki parasti ir smagnēji, rāmi cilvēki, kasspējīgi ilgi un pacietīgi gaidīt.»

Brīdi mēs klusēdami klīdām gar kanālu, tad Ojārs iesaucās:— Zināt ko, aizjozīsim līdz tirgum un nopirksim ķiršus!Gājām. lej ūkām tirgus kņadā un steigā. Saskrējāmies ar cilvēkiem, kas mums mina uz kājām,

nejauši paši uzminām uz kājām citiem, aizsardzības nolūkos paplētām elkoņus platāk un spraucāmies starpgaldiem, kas bija apkrauti ar zaļumiem un augļiem… Likās, ka Ojārs nevar izraudzīties, kādus ķiršuspirkt, jo viņš, izstiepis kaklu un pētīdams dzelteno, oranžo un tumšsarkano ogu kaudzes, gāja visiemgaldiem garām… Biju mazliet pārsteigts, kad pie nomaļa galda mans ceļabiedrs apstājās un nopirka kādasvecas sieviņas ķiršus, kas man nemaz neizskatījās vislabākie no līdz šim aplūkotajiem. Es arī nopirkuprāvu turzu ķiršu. Atceļā uz autoostu, apēdis sauju skābeno ogu, ievaicājos:

— Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šos ķiršus?— Bet kas tad ir? Vai nav garšīgi? — Ojārs saviebās. Nevarēju saprast, vai viņam tā šķobīt seju

lika ogu skābums vai pēkšņa smieklu lēkme, kurai puisis negribēja ļaut vaļu.— Es jums tā jautāju aiz profesionālas intereses pret cilvēkiem un viņu rīcību, — sacīju, — īpaši

tādos gadījumos, kad man šī rīcība šķiet neizprotama.— Rakstnieks! — Ojārs noraudzījās uz mani kā uz neredzētu un visai ērmotu kukaini.— Izmeklētājs, — es noņurdēju un biju gatavs atteikties no tālākas sarunu biedra izvaicāšanas.— Vēl trakāk! — Ojārs iesaucās, nogrozīja galvu un piebāza pilnu muti ar ķiršiem.— Trakāk? Nezinu gan, kas tur tik traks! Manuprāt, ar aizspriedumiem pret izmeklētājiem un viņu

profesiju var noraudzīties vienīgi…— Visu sugu blēži. Un ja nu es esmu tieši šīs izmirstošās sugas pārstāvis? Ahā! Sākāt ausīties! Jā,

man jūsu profesija šķiet tāda… ē… mūžīga noņemšanās ar citu cilvēku kļūmēm un nebūšanām. Vaipasaule jums tāpat neizskatās padrūma?

— Hm, es negribētu vis redzēt, kāda pasaule izskatītos — arī jums —, ja manas profesijas nemaznebūtu!

— Tikai, lūdzu, bez lekcijas par sabiedrības interešu sargāšanu. Ēdiet ķiršus!— Jūs man pirmīt neatbildējāt.— Ak jā! Vai tad jums nav gadījies tā, ka, paraudzījies svešā cilvēkā, pēkšņi uzminat, ko viņš tai

mirklī domā un izjūt?— Ar telepātiju gan nekad neesmu nodarbojies, bet cilvēku domas atšifrēt man izretis tomēr

laimējies … zināmā mērā.— Tad jūs mani sapratīsiet. Pirmīt man šķita, ka tā vecā sieviņa ir nelaimīga, un vienīgais, ko es

tobrīd viņas labā varēju izdarīt, bija nopirkt viņas ķiršus. Smieklīgi, vai ne!— Kas tur smieklīgs? Jūs laikam esat lāga cilvēks.— Muļķības! — Ojārs novērsās; šķita, ka viņš jūtas neērti savas vaļsirdības dēļ.Autoostā atgriezāmies klusēdami. Bija jau laiks izņemt bagāžu un sēsties mašīnā. Starp braucējiem

bija vairākas lauku sievas ar smagiem groziem un iepirkumu saiņiem, viņas nevarēja vien sameklēt savasvietas un atbrīvot eju. Ojārs, balamutīgs un kustīgs, tūliņ metās tūļīgajām sievām palīgā, un es viņugandrīz apskaudu par apbrīnojamo māku pāris mirkļos atrast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku. Pēcmanām domām, šāda prasme man bija daudz nepieciešamāka nekā Vanadziņam.

Kad visi bija laimīgi sakāpuši iekšā un autobuss sāka kustēties, Ojāra vietā man līdzās atkritabriļļains resnītis. Ojārs noplātīja rokas un palika stāvot resnītim blakus. Kasiere rādamās dažiembraucējiem pārdeva biļetes. Šoferis paātrināja autobusa gaitu. Pa vaļējiem logiem ielauzās vējš, kļuvadrusku vēsāk, taču resnais pilsonis man blakus nemitīgi tusnīja un elsa, slaucīdams piesarkušo seju arlielu mutautu. Tad viņš pašķielēja uz Ojāru un sāka rūkt:

— Apkaunieties, jaunais cilvēk, es jau tā smoku nost, bet jūs man te vēl spiežaties virsū, it kānevarētu pats savu augumu taisni noturēt!

Es jau pavēru muti, lai nekauņam atgādinātu, kā vietā viņš apsēdies, bet Ojārs man aizsteidzāspriekšā:

— Pacietību, dārgais pilsoni, es daru, ko varu, vienīgi pagriezienos jums piespiežos ciešāk klāt,un tur vainojami daži fizikas likumi, ne es.

Pilsonis acīmredzot šādai atbildei neticēja un laikam būtu sācis kašķēties, ja pārējie pasažierinesāktu viņu zobot.

Pa ceļam vairāki braucēji izkāpa. Tad mēs ar Ojāru apsēdāmies blakus un sākām tērzēt. Uzzināju, kaviņš esot inženieris un strādājot Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Uz kolhozu «Dziļais arums»braucot tāpēc, ka tur pie saviem radiniekiem pavadot atvaļinājumu kāda meitene.

Ojārs mani drīz vien sāka uzrunāt ar «tu», un man pret šo straujo tuvināšanos nebija nekāduiebildumu. Pieminējis meiteni, kas pavada kolhozā atvaļinājumu, Ojārs brītiņu klusēja, pēc tam piebilda:

— Viņu sauc Līvija. Tas ir ļoti labskanīgs vārds.— Neiebilstu.— Un viņa pati ir visjaukākā būtne, kādu esmu redzējis. Vai tev skaidrs?— Absolūti skaidrs! Tikai, kāpēc tu ved līdzi spiningu, tas gan nav skaidrs. Tam tev neatliks

laika. Netici? Saderēsim!Ojārs sāka smieties un paskaidroja: iepazinies ar Līviju, kura jūsmojot par dabu, viņš tai neapdomīgi

samelojis, ka viņa mīļākā nodarbošanās esot klīst ar makšķeri pa idilliskiem upju līčiem. Pašreiz viņš torūgti nožēlojot, jo Līvija atrakstījusi, lai nepiemirstot paņemt līdz makšķerēšanas piederumus. Tagad viņšesot tos sapircies, lai gan savu mūžu neesot makšķerējis, un vispār pat neapjēdzot, kā ar spiningujārīkojas.

Es Ojāru pazoboju, ka viņš kļuvis par makšķernieku mīlestības dēļ.Kad autobuss iebrauca Kalnienē, uzaicināju Ojāru kādreiz mani apciemot un liku pasveicināt

«jaukāko būtni pasaulē». Ojārs savukārt aicināja, lai aizbraucu uz «Dziļo arumu» un pamācu viņu, kājārīkojas ar spiningu un kā ķerami vēži.

Es apsolījos aizbraukt, un mēs atvadījāmies.

II

Pirmās divas dienas Kalnienā man bija brīvas — priekšniecība šo laiku atvēlēja, lai iekārtojoties.Dzīvoklis, kuru man piešķīra — paliela istaba un miniatūra virtuve, — atradās jaunas mūra mājas otrajāstāvā. Abas telpas pilnīgi tukšas. Lieli logi, nesen krāsotas sienas, neapdzīvotības smarža. Rīgā biju īrējisistabu pie radiniekiem, man pašam savu mēbeļu nebija. Tāpēc iegādājos nepieciešamākos saimniecībaspiederumus un atzveltnes krēslu, kuru vajadzības gadījumā varēja pārvērst par gultu. Gribēju iegādātiesarī galdu, bet šis nodoms izjuka: ieraudzīju komisijas veikalā gleznu, bez kuras piepeši vairs nevarēju

dzīvot. Kad es to nopirku, naudas bija palicis pavisam maz, un man pagaidām vajadzēja ēst un reizēm arīrakstīt, sēžot pie kādas palodzes.

Gleznas ir mana vājība, bet līdz šim nebiju tās pircis, jo radinieki nevēlējās, lai dzenu naglas viņudzīvokļa sienās. Nupat nopirktajā gleznā bija attēlota nezināmas jūras nezināma piekraste. Nezināms arīautors, bet par to es nebēdāju — glezna pati par sevi runāja pietiekami skaidru valodu: klinšains,tuksnesīgs liedags, negaisa mākoņu pilnas debesis; mēļi un dzelteni toņi smiltīs un uz akmeņiem; zaļgans,sabangots ūdens, kas uzvēdīja varenu dziļuma un plašuma izjūtu; un cilvēks — vecīgs vīrs ar īsu pīpimutes kaktā… Ja viņa vaibsti paustu visniecīgāko sentimentalitāti, glezna man liktos sadomāta, patbanāla, sak, cilvēks skumīgi apcer aizvadīto vētraino mūžu, ilgu pilns kavējas pie ūdeņiem … Bet nekātamlīdzīga: uz akmens sēdošais vīrs pat nelūkojās uz jūru! Salicis rokas uz ceļiem, viņš sēdēja, pavērsiespret skatītāju; raupjā, stūrainā seja ar līku degunu un smīnīgajām acīm iz-

skatījās gudra, mierīga, pat mazliet zobgalīga. Tādi vaibsti varētu būt kādam no sendienu nerriem arviņu aso prātu un vēl asāko mēli. Taču nebija ne mazāko šaubu, ka šis te ir bijis matrozis vai zvejnieks.Viņš iederējās skarbajā ainavā tik labi kā jebkuiš no vēja drupinātajiem un saules kveldētajiemakmeņiem, jebkurš no plosīgajiem viļņiem. Arī viņa labsajūta mazpriecīgajā ainavā man likās dabiska:cilvēks atradās ierastā vidē, ar tīksmi ieelpoja tās gaisu un jutās labi… Nudien, šis paskarbais zobgalisbūs man tīkams istabas biedrs!

Trešajā dienā pēc atbraukšanas sāku strādāt, bet īsti iejusties darbā nevarēju. Nebija nekānozīmīgāka: mani garlaikoja tīri kancelejiskā mazsvarīgu lietu sagatavošana tiesai; papīra kaudzesaizvien iedvesušas man lielu nepatiku.

Ar darba biedriem vēl nebiju tuvāk iepazinies, bet visumā viņi man patika gluži labi. Patika arīrajona prokurors otrā ranga tieslietu padomnieks Puķudruva ar iespaidīgi lielu, kailu galvu, platu muti unskaudru skatienu. Toties es, cik varēju manīt, viņam nepatiku. Taču tas nebija tik svarīgi: ne jau izpatiktbiju šurp braucis, bet strādāt. Pirmie jautājumi, kurus Puķudruva man uzdeva, bija šādi:

— Kādas vājības jums piemīt?— Hm…— Tātad — parastā pašapmierinātība!… Aizraušanās?— Hm … varbūt gleznas …— Kurš no glezniecības «ismiem»?— Ak nu … patika vispār … ļoti subjektīva … Kaut kas iepatīkas, un tas ir viss.— Patīk arī labi ģērbties?— Pieklājības robežās.— Uzskatāt, ka esat pieklājīgi apģērbies?— Nesaprotu …— Vai jūs domājat, ka izdabāšana modei par katru cenu ir pieklājīga? Nu, šie knābji kurpju

priekšā; mati, kas sasukāti uz pieres, lai tā izskatītos zema kā neandertālietim… Manuprāt, mēs jau ļotisen esam iznākuši no džungļiem un sākuši celt cilvēku sabiedrību …

Tīri fiziski jutu, ka Puķudruvas skatiens slīd pār manu matu sasukājumu, seju, apģērbu un apstājaspie kurpēm. Sadusmojos un pārgāju pretuzbrukumā:

— Ar prieku noklausījos jūsu pamācības modes jautājumos. Paldies!— Lūdzu! Pamācīt ir divkārša bauda, ja var rēķināties ar atsaucīgu klausītāju … Es personīgi

esmu pret to, ka cilvēkiem jādomā vienīgi specialitātes sašaurinātā virzienā. Fiziski būt vienacim ir tikaibēdīgi, bet garīgi būt tādam — ne vien bēdīgi, bet arī nepiedodami… Jā, tieši nepiedodami!

Tā beidzās mana pirmā garākā saruna ar Puķudruvu jeb Veco Samu, kā prokuratūras un milicijasdarbinieki viņu paslepus saukāja.

Pagāja vēl dažas dienas, un es, pats nemanīdams, kā tas notika, biju jau apkrauts līdz ausīm ardažādiem sabiedriskiem pienākumiem.

Manas dienas tātad sāka ritēt aizvien lielākā steigā, bet, ar ko aizpildīt vakarus, es nepavisamnezināju. Lasīt vasarā daudz negribējās. Biju apmierināts pats ar sevi un visu pasauli. Es nebūtnevēlējos, lai manā apkārtnē notiek kas ļauns, man tikai šķita, ka citur es laikam gan būtu noderīgāks unvairāk savā vietā. Lai nejustos pustukšajā istabā

kā vientuļš un sabozies ūpis, sāku pēc darba klīst apkārt pa pilsētu, gribēju to pamatīgi iepazīt, ja jaureiz man te jādzīvo.

III

Kādu vakaru pa šauru nomales ieliņu biju izgājis ārā no pilsētas. Ievēroju, ka liepas, vēlie jasmīniun rudzi jau noziedējuši. Atcerējos, ka biju solījies aizbraukt uz kolhozu pie Ojāra Vanadziņa, unnožēloju, ka netiku to izdarījis. Tagad braukt vairs nebija nozīmes, viņa atvaļinājums jau beidzies un viņšatgriezies Rīgā… Bet ko gan es sev pārmetu — ja Ojārs būtu vēlējies mani redzēt, viņš jau arī būtuvarējis iegriezties Kalnienes prokuratūrā! Nu — visu Ojāra laiku droši vien bija piesavinājusies Līvija.Un es nebiju pat redzējis šo «jaukāko būtni pasaulē» . ..

Domājot par abu cilvēku iespējamo laimi, vēl skaudrāk izjutu savu vientulību; saskaitos pats uz sevi,sāku atkal vērot apkārtni. Bija jau pienācis vakars, zālē sagulusi rasa. Laikam jauzdama tuvo pļaujaslaiku, rudzu druvā izmisīgi grieza grieze. Sāku soļot atpakaļ uz Kalnieni.

Pilsētas parkā skanēja mūzika un mirgoja daudzkrāsainas spuldzes, to apstarotās koku lapas likās ganzilganas, gan sārtas, gan tumši violetas. Brīdi no raudzījos iztālēm, kā pa deju laukumu virpuļoja pārīši,tad pēkšņi tā sagribējās būt starp bezrūpīgajiem cilvēkiem, ka devos parkā iekšā.

Sāku skatīties apkārt, kuru meiteni uzlūgt, bet visas jau dejoja. Tikai dīķa malā uz soliņa, patālu nodrūzmas, sēdēja vīrietis un divas sievietes. Šī trijotne mani ieinteresēja, neuzkrītoši tuvojos soliņam.Vīrietis kaut ko klusi, bet dedzīgi stāstīja vienai no meitenēm; otrai sēdētājai viņš bija gluži nepieklājīgipagriezis muguru. Meitene, ar kuru vīrietis sarunājās, šķita par kaut ko saniknota un uztraukta. Tieši virsviņas galvas dega viena no krāsainajām spuldzēm, kuras gaismā meitenes seja izskatījās gluži kānogrimēta spilgtā ceriņu krāsā. Viņa bija uzmetusi lūpu, un es ievēroju, ka viņai ļoti nemierīgas rokas: tāsbez mitas nežēlīgi ņurcīja un plūkāja mazu mutautiņu — likās, tas tūliņ būs saplosīts sīkās strēmelēs.

Otra meitene sarunā nepiedalījās; viņa, acīm redzami garlaikodamās, bija pacēlusi no zemesakmentiņu sauju un lingoja tos dīķa tumšajā ūdenī. Piegāju klāt un uzlūdzu šo meiteni uz deju. Viņaparaudzījās uz mani platām acīm un saviebās, it kā mans uzaicinājums viņu būtu apvainojis. Izbrīnījies unsašutis gribēju jau iet prom, bet tad meitene atskatījās uz saviem kaimiņiem, piecēlās kājās, nesteigdamāsielingoja dīķī vēl atlikušos oļus un nevērīgi sacīja man:

— Tikai vienu deju. Pēc tam jūs mani atvedīsiet atpakaļ.Meitenes balss skanēja tā, it kā viņa man parādītu ārkārtēju žēlastību. Es dusmīgi nodomāju, ka šai

sasodītajā pilsētelē pat jaukām meitenēm trūkst īstas grācijas un tās staigā tik stīvi kā vistas, kurām bažīgasaimniece sapinusi kājas, lai neaizklīst pārāk tālu …

Mēs dejojām, ne vārda nerunādami. Meitene izklaidīgi skatījās apkārt. Viņa man šķita pievilcīga, betļoti noslēgta, nepieejama, pat uzpūtīga. Viņas brūnajiem matiem bija rudenīgu kļavlapu iesārtā nokrāsa,bet acis pavisam gaišas un vēsas. Dejas partneres augstprātīgā vienaldzība mani vienlaikus kaitināja unintriģēja.

Kad deja beidzās, aizvedu meiteni atpakaļ pie pārīša, kas vēl aizvien kavējās uz soliņa dīķa malā.Pašreiz viņi vairs nesarunājās, bet sēdēja blakus — abi klusi un sabozušies — kā cilvēki, kas nupat viensotru apvainojuši, sastrīdējušies un tomēr vēl nespēj aiziet katrs uz savu pusi. Man nepavisam negribējāsšķirties no meitenes, ar kuru biju dejojis, un atstāt viņu īgnā pārīša sabiedrībā, taču meitene šķita glužiapmierināta, ka tiek no manis vaļā. Pavirši pamājusi man ar galvu, viņa apsēdās uz soliņa tiem diviem

klusētājiem blakus un nepievērsa man vairs ne mazāko uzmanību…Otrā rītā piecēlos neizgulējies un īgns. Uz darbu devos ātrāk, nekā vajadzēja. Bet tad, sev par lielu

pārsteigumu, uz ielas ieraudzīju pazīstamu stāvu — man pretī ātri nāca Ojārs Vanadziņš.— Ojār! Kur tu te radies? Vai beidzot atcerējies mani un savu solījumu? — es iesaucos.Uzrunātais neizskatījās sevišķi iepriecināts. Drīzāk otrādi.— N-nē, draugs, piedod, — viņš stostījās, — man diemžēl traki jāsteidzas …— Jāsteidzas? Domāju, ka sen esi Rīgā.— Nē, ar Rīgu ir cauri. Es tagad strādāju tepat … «Dziļajā arumā».— Ej nu?— Jā, par remonta darbnīcu vadītāju…— Tā?! Negaidīta, bet patīkama vēsts. Un «visjaukākā būtne pasaulē»?— Par to pašreiz nerunāsim! Lūdzu!Ojārs man atbildēja gandrīz asi, viņa seja pārvērtās. «Kaut kas nav kārtībā,» es nodomāju, bet rnans

sarunas biedrs aši pastiepa plaukstu.— Uz redzēšanos! Nedomā, ka esmu aizmirsis norunu, bet man tiešām nebija ne mirkļa brīva

laika, tā iznāca… Tagad jau dzīvojam tuvu kaimiņos … — Ojārs iekāpa smagajā mašīnā, kas stāvējaietves malā. Es vēl mīdījos turpat uz vietas. Ojārs atskatījās un uzsauca:

— Jābrauc uz mašīnu remontstaciju pēc rezerves daļām. Piezvani…Mašīna iegriezās šķērsielā.Nākamajās dienās vairākkārt atcerējos Vanadziņu. Nodomāju, ka puisis laikam sastrīdējies ar savu

meiteni. Nolēmu neapvainoties par viņa nevērību pret mani un apciemot viņu pirmais.Siltā atvasaras svētdienā devos uz Kalnienes autoostu. Vasara šķita pagājusi gluži nemanot;

neskaitāmu sīku, bet neatliekamu pienākumu dēļ nebiju varējis atlicināt brīvu dienu, lai apciemotuVanadziņu. Tagad beidzot gribējās to izdarīt, bet neparedzēts atgadījums manu nodomu atkal izjauca.Nebiju vēl paguvis nopirkt biļeti uz «Dziļo arumu», kad pie saldējumu kioska ieraudzīju meiteni arrudenīgu kļaviapu krāsas matiem. Meitene pirka saldējumu, es nostājos viņai aiz muguras un arī nopirkuplombīra porciju, bet pēc tam saņēmu dūšu un sveicināju. Viņa atņēma manu sveicienu un pasmaidīja. Nevēsts no augstprātības un vēsuma, meitenes gaišās acis smējās man pretī, lūpas smējās, arī abos vaigosbija iegūluši smieklu dobulīši. Es pat apmulsu, tā viņa bija pārvērtusies.

Sākām sarunāties. Šoreiz mana jaunā paziņa bija arī daudz valodīgāka. Apņemšanās aizbraukt pieOjāra izputēja kā nebijusi. Lai pats sev neliktos vieglprātīgs, iekšēji taisnojos: «Galu galā Ojārs nekurnepazudīs, apmeklēšu viņu citreiz… Bet viņa — viņa gan var man pazust… un šķiet, ka es nevēlos, lai tasnotiktu.»

Jau pēc brīža uzzināju, ka meitenes vārds ir Aija un ka viņa strādā īpar tehnologi Kalnienes dārzeņuun augļu konservu fabrikā.

Turpmāk Aija iekaroja manā dzīvē arvien lielāku vietu, un es braucienu uz «Dziļo arumu» atliku unatliku. Acīmredzot tās dienas, kad cilvēka dzīvē ienāk mīlestība, ir viņam tik nozīmīgas un žilbinošineparastas, ka pārējais atvirzās otrā plānā. Egoistiski, taču šis egoisms laikam vienreiz mūžā piemeklēvisus…

Reiz, atgriezies no komandējuma, atradu uz sava darba galda zīmīti:«Biju, nesastapu. Žēl! Ojārs.»Tobrīd man nevarēja ienākt prātā, kādos apstākļos notiks mana nākošā atkalredzēšanās ar Ojāru

Vanadziņu…

IV

Bija viena no tām nemīlīgajām dienām, kad cilvēkiem kļūst pilnīgi skaidrs, ka vasara pagājusi. Vējšbija iegriezies no ziemeļrietumiem un aizvilcis debesis ar blīviem, zemu un ātri slīdošiem mākoņiem;izskatījās, ka pār debesīm veļas nebeidzami gara un vienmuļa milzīgu zilganpelēku kamolu karavāna —vieni aizvēlās, bet tiem tūdaļ sekoja citi, pirmajiem uz mata līdzīgi. Reizumis nosijāja smalks lietus,pavīdēja nespodra saules ripa, aizīrās kāds novēlojies steidzīgs gājputnu kāsītis …

Es stāvēju savā kabinetā pie loga un noraudzījos, kā untumainais ziemeļrietenis trenc pa ielu un tadpielipina pie miklajiem bruģa akmeņiem raibus nobirušu lapu spietus. Ak, šīs" ar akmeņiem bruģētāsieliņas, nomaļās pilsētiņas pagātnes mantojums! Tās mani vienmēr kaitināja: kad pa bruģi brauca rati, jauiztālēm bija dzirdama ellišķīga rīboņa un dārdoņa …

Man bija mazliet skumji. Sāku domāt par Aiju un tūdaļ kļuvu priecīgāks: viņas dēļ man Kalniene bijapārvērtusies par gluži tīkamu vietu. Citu draugu gan man te vēl nebija. Ojārs… Jā, pie Ojāra es tomērnetiku aizbraucis, un arī viņš mani otrreiz vairs nebija meklējis …

Pieplaku ciešāk pie rūts, biju ieraudzījis pazīstamu augumu: Aija nenāca sāniski kā visi citi, nē, viņaļāva vējam brāzmot sejā un bija pat mazliet atmetusi galvu, it kā par šīm brāzmām priecātos. Es lūkojosviņā savaldzināts un lepns. Iepriekšējā vakarā mēs abi kopā bijām teātrī. Šai mirklī es jau skaidri zināju,ka negribu, nevaru un nedrīkstu pazaudēt šo meiteni ar augstprātīgi atmesto galvu un nopietno sejiņu, kassmaidot tik brīnumaini pārvēršas … Es jau dzirdēju, kā klaudz papēdīši uz lietus noskalotās ietves,paķēru mēteli, lai izsteigtos viņai pretī, kad uz mana darba galda iešķindējās telefona aparāts. Pametu acisuz pulksteni — bez ceturkšņa trīs. Satvēris klausuli, tūdaļ pazinu Puķudruvas balsi:

— Kolhoza «Dziļais arums» teritorijā, pie pārceltuves ceļa, atrasts smagi ievainots cilvēks.Nekavējoties izbrauciet līdz ar milicijas operatīvo grupu! Viņi tūdaļ būs klāt.

— Klausos, biedri prokuror, — es atsaucos un šai mirklī redzēju, ka Aija neatskatīdamās paietlogam garām. — Nokavēts! — es nošņācos, jo zināju, ka veltīgi viņu tagad saukt un censties kaut koizskaidrot.

Izskrēju uz ielas, kur patlaban nobremzēja operatīvās grupas mašīna. Tikko ar vienu kāju uzlēcu uzautomašīnas kāpšļa, tā jau atkal rāvās uz priekšu. Pēc dažiem mirkļiem pajoņojām garām meitenei aratmestu galvu, spītīgi sakniebtām lūpām un steidzīgu gaitu. Es viņai māju ar abām rokām, bet meiteneizlikās to neredzam. Tas mani sāpīgi aizvainoja, jo notikušo vēroja visi līdzbraucēji, un man likās, ka viņisaslieto mēteļu apkaklēs paslēpj smīnu. Pat pēdu dzinējs suns, krietnais Džeroms, nicīgi noņurdējās, untad es nosolījos — nepiedot meitenei tādu izturēšanos. Tajā mirklī es lādēju sevi par to, ka biju viņai tikizmisīgi mājis, lādēju viņas nevēlēšanos izprast situāciju, lādēju visu pasauli un pat savu izmeklētājadarbu.

Mašīna joņoja tik ātri, ka mālainā lielceļa dobuļos, kas bija pielijuši pilni līdz malām, nepalika nepiles ūdens, kad aizbrāzāmies tiem pāri.

Blakus šoferim sēdēja Lielpēteris ar savu slaveno suni; par Džeromu un viņa saimnieku man bijazināms, ka tie nevienam vien likuma pārkāpējam padarījuši neiespējamas tālākās noziedzīgās gaitas. AizLielpētera un šofera sēdēja operatīvais pilnvarotais Jurjāns, bet man blakus — ārsts Švarcs ar savuneiztrūkstošo somu. Savus ceļa biedrus es jau pazinu, bet šādā operācijā devos pirmo reizi.

V

Kad ieradāmies notikuma vietā, tur jau drūzmējās daudz, pārāk daudz cilvēku.— Laikam gan te būs noticis ļaunākais, kas šādā reizē var notikt, — Jurjāns norūca, izlēkdams no

mašīnas.Viņš tā sadusmojās tāpēc, ka daudzu cilvēku nomīdītā vietā ļoti grūti tikt skaidrībā par to, kas īsti

norisinājies. Šeit bija apstājušies ne vien retie garāmgājēji, ne vien tuvējo māju ļaudis, bet bija arī

sanācis bariņš skolēnu. Mūs ieraudzījuši, zēni skrēja pretī un daudzbalsīgi ziņoja, ka viņi jau paši uz savuiniciatīvu esot «izķemmējuši» apkārtējos krūmājus.

— Mjā, — Lielpēteris drūmi pazibsnīja ar acīm un noglaudīja nemierīgi ņurdošā Džeroma galvu,— p-pacentušies esat, neko teikt. Mums te vvairs nebūs ko d-darīt, vai ne, Džerom? Šitā nostampātāvietiņā mēs nekā vairs nesaodīsim.

Zēni manīja, ka te kaut kas nav labi, un pašķīda uz visām pusēm kā zvirbuļu bariņš, kuru vidūiesviesta smilšu sauja. Turpmāk viņi mūsu izdarības bijīgi vēroja tikai iztālēm.

Liels bija mūsu pārsteigums, kuru gan centāmies neizrādīt, kad, ļaudīm pašķiroties, atbrīvotajālaukumiņā neviena ievainota vai miruša cilvēka neredzējām; tur bija saskatāma tikai nobradāta sūna unbrūns plankums.

Jurjāns strupi uzaicināja sapulcējušos ļaudis atstāt notikuma vietu un palikt uz ceļa. Cilvēki, nomāktisačukstēdamies, paklausīja.

— Kurš var paskaidrot, kas te noticis? — Jurjāns jautāja.Cita caur citu atsaucās vairākas balsis, taču Jurjāns palūdza ļaudis izteikties pa vienam. Beidzot

priekšā iznāca vecīgs vīrs salāpītos svārkos, ar ausaiņu ziemas cepuri galvā.— Es esmu Dimdonis, liellopu fermas strādnieks, — viņš sāka stāstīt. — Pirms kādas stundas

meitenes, nu, tās jaunās strādnieces, sacīja, ka jābrauc pēc siena, bet es biju sācis pielabot fermas durvis.Tā nu es šām teicu, lai pirmo reizi aizbrauc vienas pašas, es pa to laiku būšu ticis galā ar durvīm un tadbraukšu līdzi. Bet šīs pēc maza brītiņa laiž tukšā atpakaļ, ka rati vien dārd, un brēc vienā brēkšanā, ka nesaprast viņas, ko tu neteiksi, esot te. garām braucot, redzējušas, ka briksnītī gul viens cilvēks un galvaviņam pušu! Tad nu es viņām gan šā, gan tā — lai saka skaidri, vai tas cilvēks dzīvs vai miris, — sak, javēl dzīvs, tad tak jāpalīdz, kaut kas jāpasāk. Bet ko tu no meiteņiem daudz sapratīsi! Šīs tikai žadzina, nenieka skaidrāk nemākot pateikt — zirgs sācis trakot un skriet auļos. Tad es sapratu: tā tak nu ar nevar!Kāpu uz divriteņa un aizlaidu pie daktera … Bet viņa nebija mājās. Sieva man sacīja, ka pieņemšana jauesot beigusies un tā viņš aizgājis, bet, ja man kas makten svarīgs, lai pasakot viņai vai arī pienākotpievakarē. Tad nu sacīju ar, kas man sakāms. Nu gan viņa ellīgi nobijās, teicās tūliņ dzīt dakteri rokā, betman pienākoties ziņot milicijai. Tā nu es piegriezu mūsu pašu Dambītim, bet viņš, cilvēks, tak tāpat navpie mājām piesiets, nevarēju šo sazvanīt. Jā, bet ko tad nu? Tad es ņēmu, piegriezu uz rajonu — sak, tā untā, pie mums viens beigts vai pusbeigts, ko lai darām? Tā nu tas, ar ko es runāju, piekodināja, lai gaidotspeciālistus, bet to cilvēku neviens, izņemot dakteri, lai neaiztiekot, klāt vis nedrīkstot iet, kamērieradīšoties kādi tur operatīvie … Laikam jūs, vai? … Tā nu kāpu atkal uz sava divriteņa, laidu pats uzpārceltuves pusi… Bet jau ceļā es skatos, ved kaut ko tā palēnām man pretī… Ko ta nu vairs? Tie pašimeiteņi bija paķēruši līdzi Zemīšu Jāni, iecēluši cietušo ratos un veda pie daktera… Jā, un, kad nu cēluširatos, tad tikai ieskatījušies sejā un pazinuši mūsu pašu jauno darbnīcu vadītāju Ojāru Vanadziņu… Liciesgan jau pavisam beigts, nabadziņš …

Kad gausais runātājs izsacīja pēdējos vārdus, sirds man krūtīs strauji un sāpīgi sarāvās.Lielpēteris ar Džeromu ložņāja pa krūmiem. Kāds zēns ar ārkārtīgi nopietnā grimasē savilktu seju

apmeta ap Jurjānu pāris nedrošu apļu, pēc tam sa ̂dūšojās un pasniedza viņam asiņainu medību patronasfilca aizbāzni.

Kad viss, ko te vēl varēja izpētīt, bija izpētīts un nofotografēts, mēs ar ārstu Švarcu braucām uzmedicīnisko punktu. »

VI

Mūsu mašīna nobremzēja pie medicīnas punkta ēkas tajā brīdī, kad trīs meitenes, kas Vanadziņu bijaatvedušas šurp, pašreiz sasēdušās ratos, gatavojās braukt projām. Uzsaucu meitenēm, lai pagaida mani,

bet pats devos ārstam līdzi.Arī vietējais ārsts jau bija atgriezies, tagad viņš kopā ar Švarcu līkņāja pār Vanadziņa ķermeni.

Pārvarējis baiguma izjūtu, es nenovērsdamies raudzījos uz lielu brūci cietušā labajos deniņos. Brūciietvēra tumšs loks, kāds rodas no pulvera apdegumiem. Tātad uz Vanadziņu bija izšauts no pavisamneliela atstatuma: skrotis «neizkliedētā kūlī bija ietriekušās deniņos.

Ārsti apskati beidza. Švarcs paziņoja:— Nāve iestājusies aptuveni pirms pāris stundām. Šodien pat ķersimies pie sekcijas.Lai arī es šādu paziņojumu biju gaidījis, tomēr klusībā cerēju, ka ārstiem varbūt izdosies Vanadziņu

glābt. Tagad viss velti! Kā tas varēja būt, ka Ojārs miris? Negribējās ticēt. Neizpratne un dusmas manismacēja, šķita, ka telpā trūkst gaisa, un es steidzīgi izgāju laukā.

Pagalmā, sēdēdamas ratos mēmas un nekustīgas, mani gaidīja trīs meitenes. Piegāju klāt un sākuviņas iztaujāt. Visas trīs bija pavisam jauniņas, ieradušās šovasar strādāt kolhoza fermā pēc skolasbeigšanas. Meitenes likās līdzīgas cita citai un vienādā mērā noraudājušās un izbiedētas.

— Mēs varbūt nemaz viņu nebūtu ieraudzījušas, — stāstīja meitene, kura sevi nosauca parRitu, — bet zirgs pēkšņi kļuva tāds jokains, ausīgs un tramīgs. Es piecēlos ratos kājās, gribēju uzšautzirgam ar groža galu, neviļus pagriezu galvu sāņš un tad pamanīju, ka tur kāds guļ…

— Jā, un tad mēs divas, es un Spodra, aizlīdām paskatīties, — turpināja otra meitene Laila. —Vai! Mums ne prātā neienāca, ka tas varētu būt Vanadziņš. .. Mēs vēl iesākumā domājām, ka tur guļ kādspiedzēries . .. Viņš gulēja uz mutes, viena roka šitā — tālu atmesta — bet otra nebija redzama, tai viņšlaikam bija uzkritis virsū. .. Cepures viņam galvā nebija, un tad .. . Vai! Tas bija tik šausmīgi! Tad espirmā ieraudzīju … ka galva asiņu peļķē … Tad es vairs nemaz neskatījos… tādēļ, ka es nevaru skatītiesuz asinīm … Un tad uzreiz tomēr palūkojos, un man likās, ka viņš drusku sakustas … Un tad es briesmīgipārbijos, iekliedzos un skrēju prom, atpakaļ pie ratiem . .. Un Spodra tāpat iekliedzās un skrēja man līdz.Bet Rita stāvēja uz ceļa, viņa turēja zirgu ciet, lai tas neaizauļo prom. Zirgs galvu vien svaidīja un brīžamtā kā iekrācās…

— Nūjā, es to zirgu tikko varēju novaldīt; kad viņš netika uz priekšu, tad kāpās atpakaļ, tiknemierīgs, tik nemierīgs tas bija! — turpināja atkal Rita. — Kad viņas atskrēja pie manis un Laila sauca,ka tur laikam guļ viens beigts vai smagi ievainots cilvēks, kurš pašreiz mirst nost, mēs sametāmies ratos,apgriezām zirgu apkārt un kā negudras drāzām atpakaļ uz fermu. Izstāstījām visu Dimdonim … Tad viņšbārās, ka mēs tā pametušas cilvēku, kuram varbūt nepieciešama palīdzība …

— Un tad? Kas notika pēc tam? — es jautāju.— Nu, tad Dimdonis aizbrauca ar divriteni, bet mēs ieraudzījām, ka nāk Zemīšu Jānis, un lūdzām,

lai brauc mums līdz, — tagad atkal stāstīja Laila.— Un viņš sākumā nesaprata, kur un kāpēc jābrauc, bet, tā kā mēs bijām briesmīgi uztrauktas, tad

viņš brauca arī, un mēs viņam cita par citu stāstījām, ko pie ceļa redzējām un ka tur kas jāpalīdz un jāvedpie daktera… Un Zemītis palīdzēja rriums iecelt to cilvēku ratos … Un tikai tad mēs pazinām Vanadziņu ...

— Bet kur tad tas Zemīšu Jānis pats palika? — es jautāja.Rita paskaidroja, ka tobrīd, kad viņi Vanadziņu te atveduši, ārsta vēl neesot bijis mājās. Viņi

Vanadziņu ienesuši iekšā, tad Zemītis aizsteidzies ārstu meklēt un varbūt meklējot vēl tagad, jo ārstsatnācis pirmais un teicis, ka Zemīti viņš nemaz neesot saticis.

— Vai jūs mirušā tuvumā neredzējāt kādu ieroci? — es jautāju, lai gan bija jau gandrīz skaidrs,ka meitenes nekā cita nebūs ievērojušas.

— Vai jums neienāca prātā, ka notikusi slepkavība? Un ka, aizvedot mirušo, jūs varat nojauktnoziedznieka pēdas?

Tad pirmo reizi ierunājās Spodra, resnākā un klusākā no meitenēm:— Bet mēs taču gribējām palīdzēt! Dimdonis jau tā lamājās, ka mēs pametušas to cilvēku … Un

kā tad varēja zināt, ka viņš pavisam miris? … Un ja nu ne? Vai tad nebija jāpalīdz? Saprotams, kaVanadziņš pats sev neiešāva … Bet tad jau … Kas tad to varēja izdarīt?

— To mēs arī gribam zināt, un to mēs uzzināsim, — es nosacīju. Pierakstīju meiteņu vārdus unadreses un atjāvu viņām braukt prom.

Brīdi es stāvēju viens, skatījos uz savu kurpju purngaliem un domāju. Atcerējos, ka nošautaisVanadziņš bija ģērbies jaunā uzvalkā un zīda kreklā, pat aplicis kaklasaiti. Tātad viņš nebija nācis nodarba; tādas drēbes cilvēks neuzvelk ari tad, ja dodas uz mežu medībās vai tāpat vien paklaiņot…

Manas pārdomas iztraucēja motocikla tarkšķēšana. Atbrauca ciema milicijas pilnvarotais jaunākaisleitnants Dambītis — jauneklis ar sportista stāju, bet sievišķīgi apaļiem un sārtiem vaigiem. Viņš tikainupat bija uzzinājis par notikušo, jo atradies kaimiņu kolhozā. Es Dambīti jau pavirši pazinu, jo bijāmtikušies raionā.

VII

Stundas ceturksni atpūtušies, atgriezāmies Kalnienē. Tūdaļ devos uz savu dzīvokli. Pastkastītēatradu zīmīti ar divām rindiņām:

«Es uz tevi nemaz nedusmojos.Aija.»Steigšus satvēru tālruņa klausuli.— Hallo! — pēc brītiņa atskanēja man jau labi pazīstamā balss. — Jā, jā, es te kā uzticīgā

Penelope gaidu, kad tu mani atcerēsies.— Aija mīļā, es nekādi nevarēju, nu saproti, nevarēju. Ārkārtīgi svarīgs uzdevums! Pats

prokurors …Bet Aija mani pārtrauca:— Es tikai gribēju zināt, vai vienmēr būs tā, ka tevi negaidot varēs aizraut nezin kur un nezin uz

cik ilgu laiku?— Aija, tev jāsaprot, ka mans darbs… mans pienākums . . . Kamēr vēl notiks _ dažādi pārkāpumi

…— Skaidrs! Tikmēr personīgās dzīves tev nebūs un nedrīkstēs būt, tikmēr tu modri stāvēsi

sabiedrības interešu sardzē un tā tālāk.— Jā, Aija, bet…— Ir jau labi! Tev nemaz nevajag taisnoties. Vai esi ļoti noguris?— Jā, bet tas nenozīmē …— Ahā! Noskrējies kā medību šunelis, jā?— Nu labi, ja tev patīk tā izteikties.— Patīk. Bet ko tu darīsi rīt?— Rīt? Par nožēlošanu, rīt man laikam vajadzēs …— Parīt?— Nezinu, bet…— Skaidrs! Ar labu nakti! Guli, atpūties, sakrāj spēkus, cēlais sabiedriskā miera sargs!— Tev nav tiesību zoboties! Es tev pastāstīšu, tikai…— Nekā tu man nepastāstīsi! It kā es jau nezinātu, ka par sava dienesta lietām tu ne drīksti, ne

gribi…Atskanēja klikšķis un klusi pīkstieni. Aija bija nolikusi klausuli. Cik nesavaldīgi un apvainojoši! Es

viņu sapratu, bet viņai nebija pat vēlēšanās mani saprast. It kā es negribētu būt kopā ar viņu! Hm, ja šādassarunas sāks atkārtoties.. . Un tas bija vairāk nekā ticams . .. Kas tas īsti bija? Sarūgtinājums, kaprīze,

egoisms? Piezvanīt vēlreiz? Nē! Es arī biju nikns. Nosviest klausuli! Nē un nē! Man tiešām jāatpūšas, lairīt varbūt turpinātu izmeklēšanu, nevis tagad, nakts laikā, jāanalizē sieviešu gražošanās cēloņi. . .

Drīz vien es jau gulēju gultā un izbaudīju uz paša ādas gandrīz neticamo patiesību: ir tāda nogurumapakāpe, kad gulēt gribas vairāk par visu pasaulē, bet aizmigt nav iespējams. Cita pēc citas atmiņāatplaiksnījās dienā redzētās ainas un sejas, atkārtojās sarunu fragmenti. Brīdi tā nomocījies, iededzi nājuatkal uguni. Raudzīju lasīt, bet nevarēju. Domas mala vienu un to pašu: kas vainīgs Ojāra Vanadziņanāvē? Vai tā ir slepkavība? Nelaimes gadījums? Kur patlaban atrodas «visjaukākā būtne»? Vai viņa zina,kas noticis ar Vanadziņu? Un pats galvenais: vai man uzdos izmeklēt Vanadziņa nāves apstākļus? Tasbūtu… būtu īsts manu spēku pārbaudījums, pēc kāda visu vasaru biju alcis. Tādā gadījumā es, protams,ilgāku laiku būtu ļoti aizņemts … Un … hm … Kā uz to reaģēs Aija?

Nejauši uzmetu skatienu gleznai, un pēkšņi man likās, ka vecais jūrnieks, neizlaizdams pīpi no muteskakta, par mani vīpsnā:

— Ak nervi gan? Interesanti — darba vai tavas aušīgās Aijas dēļ? Tikai nepūt man miglu acīs!— Tiklab viens, kā otrs.— Neapskaužu. Tad jau laikam neesi izraudzījies īsto profesiju. Vāji nervi un šitas darbs?! He,

neērti pat runāt. Jā, tieši tā: neērti.— Tas man varētu būt — pirmais nopietnais uzdevums.— Vienalga. Ja gribi būt izmeklētājs, paturi galviņu vēsu.— Jā gan … Bet Ojārs Vanadziņš .. . Kas vainīgs viņa nāvē?— Ja tev tā gribas zīlēt, ņem palīgā kafijas biezumus. Es tavā vietā nevis zīlētu, bet atpūstos.

Tātad mieru, zaļknābi! Tieši tā: mieru un vairāk pašdisciplīnas!Manu murgaino dialogu ar veco jūrnieku pārtrauca tālruņa zvans — tik negaidīts un spalgs, ka

pietrūkos gultā sēdus. Sagrābu klausuli: zvanīja prokuratūras sekretāre un aicināja mani nekavējotiesierasties pie Puķudruvas. Tikai tagad sapratu, ka biju aizgulējies.

VIII

Kad iegāju prokurora kabinetā, viņš, kā arvien, man uzmeta neapmierinātu skatienu, paskurināja savusmago galvu un sagrumboja pieri. Zināju, ka Puķudruvu vēl aizvien kaitina mana āriene — viņš pie tāsnevarēja un nevarēja pierast; sevišķi rajona prokurora nepatiku bija izpelnījušies mani īsi apgrieztie matiun kurpes ar smailajiem purngaliem, pēdējās, domājams, tāpēc, ka viņam pašam bija platas kāju pēdas; ikreizes, kad Puķudruva uzmeta skatienu maniem apaviem, viņa seja savilkās tādā kā ciešanu grimasē.

Viņš man jautāja:— Kad jūs beidzot sviedīsiet prom šīs briesmīgās tupeles?Šo pašu jautajumu biju dzirdējis jau agrak, tāpēc uzdrošinājos to palaist gar ausīm.Prokurors sarūgtināts atrāva skatienu no manām kurpēm, aizsmēķēja, paaicināja mani pie galda, lika

apsēsties un sāka:— Nu tā… Līdz šim jums nevar pārmest atjautības trūkumu, esat sevi parādījis no labās puses …Liekas, šos vārdus dzirdot, es izslēju seksti, un laikam arī Puķudruva to pamanīja, jo tūlīt

piemetināja:— Tā nav uzslava, es tikai konstatēju faktu, bet mūsu darbā faktiem ir galvenā, tieši izšķirīgā

nozīme; jāņem tomēr vērā tas, ka jūsu darbā pozitīvi vērtējamu faktu vēl pamaz… Viens atsevišķi pozitīvivērtējams fakts vēl neļauj spriest par cilvēka spējām… Vai vēlaties iebilst? Apvainojāties?

— Nē, — es sašutis attraucu, — es klausos. Lūdzu, turpiniet! Es ļoti mīlu kritiku.Puķudruva noraudzījās mani aizdomīgi spožām acīm un ievaicājās:— Ko jūs domājat par vakardienas nāves gadījumu?

Ko es varēju domāt? Zināju vēl pārāk maz, lai riskētu ar kaut cik konkrētu spriedumu. It kā manssarunu biedrs arī to nezinātu! Noskaitos uz viņu un iesaucos:

— Atļaujiet šo lietu izmeklēt man! Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Simtkārt svarīgāk nekā klausītiesjūsu zobgalības … Atvainojiet.

Taču Vecais Sams nebija satricināms savā mierā.— Tāpēc jau es jūs aicināju, — viņš sacīja, — jā, tieši tāpēc. Nesaprotu, kāpēc jūs paceļat balsi.Manas izjūtas bija ārkārtīgi pretrunīgas: žēlums, ka traģiski gājis bojā man simpātisks cilvēks,

nespēja klusināt prieku par to, ka man tiek uzticēts atbildīgs darbs. Man laikam vajadzēja vienīgi kvēlotsvētās dusmās pret nelieti, kas vainojams Ojāra Vanadziņa nāvē, bet es jutos arī priecīgs kā no ķēdesnorāvies telēns. Vēlēšanās piespiest Veco Samu novērtēt manas spējas darbā bez zobgalībām — tāpatnebija spēkā vājāka par svētajām dusmām … Bet, tā kā cilvēka izjūtu pretrunīgums ir sarežģīts un plašidiskutējams jautājums, es par to ilgi neprātoju un sāku rīkoties.

Devos uz darbistabu. Vispirms sazvanījos ar Švarcu. Medicīniskais slēdziens notikušo traģēdijuskaidrāk neapgaismoja, tikai apstiprināja iepriekšējo pieņēmumu, ka Vanadziņa nāves cēlonis ir medībubises šāviens deniņos, kas izdarīts apmēram no viena metra attāluma. Nāve iestājusies divarpus stundaspirms tam, kad mirušo atrada, tātad trešajā oktobrī ap pulksten trīspadsmitiem. Vienīgie «taustāmie»pieturas punkti bija trešā numura skrotis, kas atrastas nogalinātā galvaskausā, un notikuma vietā paceltaismedību patronas filca aizbāznis, kas atbilda sešpadsmitā kalibra bisei. Jā, vēl kas, — blakus tai vietai,kur tika atrasts mirušais, kādas egles mizā bija neliels, svaigs, nesen iesists robs. Kā šī skramba radusiesun vai tai vispār kāds sakars ar Vanadziņa nāvi, vēl nezināju. Galvenais: līķi apskatot, netika konstatētasnekādas uzbrukuma vai vardarbības pēdas. Vanadziņš nebija aplaupīts — naudu un dokumentus atradāmviņa kabatās.

Steidzos atpakaļ pie Puķudruvas. Pie pašām viņa kabineta durvīm uzmācās nedrošība pašam parsevi, bet tai es ilgi nepaļāvos un aši pieklauvēju, tā sakot — «sadedzināju tiltu», pa kuru būtu varējisatkāpties.

— Ienāciet!Prokurors, drusku paliecies uz priekšu un uzgūlis galdam, brītiņu manī noskatījās, tad piecēlās un

piegāja pie loga. Pret gaišo rūti skaidri iezīmējās viņa prāvais, taisnais deguns, smagnējā zoda unpasmakres līnija. Noglaudis ar plaukstu kailo, noskūto galvu, viņš vaicāja:

— Ar ko domājat sākt? Pēdas? Tur esot bijis daudz ļaužu. Un lietus . ..— Šo to mēs tomēr jau zinām. Pirmkārt: šauts ar sešpadsmitā kalibra bisi un trešā numura skrotīm.— Hm… Tas jau ir kaut kas reāls … Bet otrkārt?Ko gan es varēju atbildēt, ja manā rīcībā vairāk faktu nebija?— Otrkārt, — Puķudruva, piemiegtām acīm raudzīdamies logā, turpināja, — visdziļākās pēdas ir

atstājis pats nogalinātais… Ne jau smiltīs. Dzīvē. Turklāt šīs pēdas ved atpakaļ… uz pagātni. Vai ne?Tām sekojot, jūs agrāk vai vēlāk nonāksiet līdz tam brīdim… vietai, kur slepkava jau kādreiz

šķērsojis nogalinātā ceļu. Protams, ja notikusi slepkavība …— Bez šaubām!— Un vēl — neaizmirstiet psiholoģiju! To nekad nedrīkst novērtēt par zemu! Vai Vanadziņam

ir bijuši ienaidnieki?— Vēl nezinu, bet grūti iedomāties. Simpātisks, sabiedrisks cilvēks.— Kas izteicis šo spriedumu?— Es pats. Es viņu drusku pazinu.īsumā izstāstīju, kā biju ar Vanadziņu iepazinies.— Ilm, — Puķudruva pasmaidīja. — Un, jūsuprāt, simpātiskiem cilvēkiem nevar būt

ienaidnieku? Tādā gadījumā traģiskos apstākļos ietu bojā tikai nepievilcīgie ļaudis. Diemžēl… praksepierāda, ka tā nav.

Es centos nenosarkt.— Mjā, — Puķudruva noņurdēja. — Ar ko sāksiet?— Protams, ar bisēm… Un jāiepazīstas ar vidi, kādā Vanadziņš dzīvojis …— Labi. Informējiet mani par izmeklēšanas gaitu! Norunāts?— Norunāts.— Nu tad ejiet… Velns viņu neredzējis!Šis teiciens Vecajam Samam nozīmēja apmēram to pašu, ko citiem labas veiksmes novēlējums.

IX

Pēc stundas jau sēdēju autobusā un braucu uz «Dziļo arumu». Centos atkratīties no domām, ka tagadtomēr dodos turp, kur ierasties Vanadziņš, dzīvs būdams, mani bija veltīgi aicinājis. Kāda rūgta iro-

nija! Visu vasaru biju gribējis iepazīties tuvāk ar simpātisko, dzīvespriecīgo puisi un viņa dzīvi…Braucu uz kolhozu tieši tādā nolūkā, bet tagad par Ojāru un viņa dzīvi man būs jāspriež vienīgi pēc citucilvēku liecībām, vērtējumiem un atmiņām… Cik pareizi vai greizi tās atspoguļos patiesību par OjārusPsiholoģija — Puķudruva man bija to licis pie sirds … Man jābūt ļoti piesardzīgam … Gatavam arī uz to,ka spriedumi par Vanadziņu būs dažādi … Ir dzīvojis cilvēks, šai gadījumā Ojārs Vanadziņš; vienam viņšir paticis, otram ne; ar vienu viņam saskanējis, ar otru ne; vienu viņš mīlējis, ar otru bijis draudzīgs, artrešo varbūt strīdējies… Un katrs droši vien neapzinīgi uzgleznos drusku citādu Vanadziņa portretu,nemaz nerunājot par to, ka iespējami arī apzinīgi patiesības sagrozījumi … Patiesību sagrozīt var tiklabnedraugs, kā draugs. Vārdu sakot, man būs jāorientējas ne vien dažādu faktu, bet arī psiholoģiskuminējumu labirintos … Atri un paturot prātu vēsu … Ļoti vēsu … Jo man nedrīkst patikt tas, ko sakaviens, un nepatikt tas, ko saka otrs, — citādi nevar būt ne runas par objektīvu analīzi…

Devītajā kilometrā, pie pārceltuves, izkāpu no autobusa: kājāmgājējam tas bija vistuvākais ceļš.Ieraudzījusi nācēju, no dēļu būdas iznāca gara auguma tumšacaina sieva ar dzeltenu lakatiņu galvā.

Lūdzu pārcelt mani upei pāri uz «Dziļo arumu». Mēmi palocījusi galvu, sieva iekāpa laivā, pagaidīja,kamēr apsēžos, un ķērās pie airiem. Viņas tumši iedegušās rokas bija stiegrainas un spēcīgas kā vīrietim.

— Sakiet — vai jūs pazināt Ojāru Vanadziņu? — es viņu uzrunāju. Biju pēkšņi iedomājies, ka šailaiviniecei nākas tikties ar ļoti daudziem cilvēkiem un, iespējams, ka viņa arī zina vairāk nekā dažs labscits. Pat parastās ļaužu tenkas reizēm glabā kādu mūsu darbā noderīgu patiesības graudu.

Izrādījās, ka sarunu ar laivinieci neesmu sācis veltīgi. Viņa ne vienreiz vien cēlusi inženieri pāriupei. Pirmajās dienās pēc Vanadziņa ierašanās kolhozā laiviniece esot jauno cilvēku bieži redzējusi pieupes kopā ar Zemīšu Līviju. Arī makšķeres jaunieši dažreiz ņēmuši līdzi, tikai, pēc laivinieces domām,nekas prātīgs viņiem neesot ķēries, abi visbiežāk aizgājuši ar savām badapātagām tukšā, tāpat kā atnākuši.Drīz vien viņa tos divus redzējusi retāk, domājusi, ka upes krasts pārītim apnicis. Bet tad ļaudis stāstījuši,ka inženieris pasācis nez ko tur darīties pa kolhozu, pie mehanizatoriem, kamēr tie viņu iejūguši pavisam.Citi atkal ar joni sākuši melst, ka pārītim pa vidu izskrējis melns kaķis — Ojāram esot iepatikusies cita…Un tad laiviniece vēl vairākkārt redzējusi Līviju vienu pašu atnākam uz līcīti izpeldēties un ik reizesnobrīnījusies vien, kā tik smuku meiteni var pamest. Jaunā pilsētniece izskatījusies gaužām bēdīga. Drīzviņa aizlaidusies atpakaļ uz Rīgu… Bet baumas par to, ka jaunais inženieris lakstojoties ap kolhozapriekšsēdētāja meitu Teodoru, skanējušas arvien skaļāk. Beigās laiviniecei vajadzējis vien tam ticēt, jopašai nācies divas reizes Vanadziņu un Teodoru celt pāri upei — viņi kopā aizbraukuši uz Kalnieni…kino vai teātri skatīties, ko tur varot zināt. Vēlu vakarā atgriezušies kolhozā… Teodora bijusi varen jautraun valodīga.

— Ko nu par Teodoru, tai vispār vējš galvā! — laiviniece sašutusi runāja. — Šauda tās savas zaļāsacis kā atspoles, groza gurnus, rausta plecus, visādi dīdās … Man jau Zemīšu Līvija patika pulka labāk,

es tā inženiera vietā šitai Teodorai ne virsū neskatītos, bet vīrieši jau uz tādām … kā uzburti… Un kasman tur galu galā par daļu, kā citi savas siržu lietas nokārto! Bet uz inženieri gan savā prātā biju tikpuktīga, tik puktīga, ka ne virsū neskatījos… tagad atkal pašai žēl… Bet pēdējo reizi Teodora gaidījainženieri vēl vakar, laikam tak bija iepaticies .. . Pastaigājās, re, tur pa krastu, kur tās kļavas, bet lejā līdzlaivai nenokāpa. Kad nu gaidītais neieradās, bet autobuss otrpus upes jau bija aizgājis uz pilsētas pusi, šīarī aizmetās prom… Ko tad citu Teodora te būtu gaidījusi, ja ne to pašu Vanadziņu?

Laiva atdūrās pret piestātnes laipām. Samaksāju laiviniecei un devos augšup pa smilšaino nogāzi,prātā vēlreiz pārcilādams tikko dzirdēto. «Tātad ap to laiku, kad Ojārs Vanadziņš tika nogalināts, viņu pieupes gaidījusi sieviete un gaidījusi ne jau pirmo reizi?! Laivinieces ziņām jābūt. .. hm… daudzmazobjektīvām. Viņai nevarētu… it kā nevarētu būt nekādas vajadzības mani maldināt. Bet ja tā … Vaitiešām Vanadziņš bijis tāda rakstura cilvēks, kas, vienu romānu ātri un viegli aizmirsis, ātri un viegli sāknākošo?… Bet vai bez laivinieces vēl kāds zina, ka tā zaļace Teodora ar Vanadziņu tikušies upmalā un kaviņi… Laiviniece pieminēja baumas un to, ka abi redzēti kopā. Tātad tas daudziem nebūs noslēpums.Teodora gaidījusi, bet Vanadziņš neesot ieradies … Tad Teodora aizgājusi… Laikam viņi gribējuši kautkur braukt, acīmredzot abi kopā. Autobuss aizgājis, ilgāk viņa negaidījusi… Vanadziņš tika atrastsuzposies. Visticamāk, ka viņš tiešām būtu saticies ar Teodoru, ja .. .»

Vispirms biju nolēmis iegriezties ciema padomē. Tālu no pārceltuves tā neatradās — apmērampusotra kilometra. Tur es gribēju tikties ar milicijas pilnvaroto jaunāko leitnantu Dambīti. Dambītim,dabiski, vajadzēja šai lietā kļūt man par palīgu.

X

Kad iegāju Dambīša pieņemamajā istabā, milicijas pilnvarotais vingroja ar hantelēm, pie kam viņšto darīja ar ārkārtīgi koncentrētu sejas izteiksmi.

— Es vēlētos uzzināt to cilvēku uzvārdus, kuriem te pieder medību bises … Faktiski tikai to,kuriem pieder sešpadsmitā kalibra bises, — paziņoju Dambītim, apsēdies viņa piedāvātajā krēslā. — Jūs,ja nemaldos, esat Mednieku biedrības biedrs. Varbūt varat šai ziņā man palīdzēt?

Jautājums acīmredzot Dambītim nesagādāja nekādas grūtības.— Kolhozā, vispār ciemā, medību ieroči ir vienpadsmit cilvēkiem, bet sešpadsmitā kalibra bises

— pieciem: kolhoza priekšsēdētājam Grīnblatam, mehanizatoram Ošiņam, kolhozniekam Dimdonim,pasta priekšniekam Dzērvēm un kolhozniekam Ješkulim.

Tātad šauts bija ar vienu no šīm bisēm? Nē … ne tik strauji! Varbūt kādam piederēja sestā bise, kuranemaz nebija reģistrēta Mednieku biedrībā un par kuru Dambītim nebija ne jausmas? Bez tam šāvējsvarēja arī nebūt šejienietis.

— Vai apkaimē ir bijuši malu medniecības gadījumi?Jaunākais leitnants savā atsperīgajā gaitā piegāja pie skapja un atgriezās ar aktu vākiem. Vākos bija

iešūts protokols, kas sastādīts par to, ka uz kolhoza un valsts mežu robežām, netālu no «Liekņu» mājām,atrasts nobeidzies alnis. Dzīvnieks bijis ievainots ar diviem šāvieniem: viens kaklā, otrs krustos.

Dambītis pastāstīja, ka pāris dienu pirms beigtā aļņa atrašanas bērni nejauši ieraudzījuši divusnepazīstamus vīrus, kas rīta agrumā šķērsojuši meža stigu. Pamanījuši, ka viņus novēro, abi nekavējotiespatvērušies biezoknī. Vienam — tam, kurš gājis pāri stigai pēdējais, noteikti bijusi bise, bet to, kurš gājispa priekšu, bērni nevarējuši lāgā saskatīt.

Tātad arī malu mednieki bija te rīkojušies … No tādiem vīriem bieži vien var sagaidīt visļaunāko,viņi nerēķinās ne ar likumiem, ne ar cilvēku dzīvībām un pieķerti dažreiz kļūst gluži līdzīgi zvēriem …

Es jautāju:— Kas jums zināms par Vanadziņa attiecībām ar kolhoza ļaudīm? Vai ir dzirdēts par

konfliktiem personīgajā dzīvē vai darbā?Dambītis ilgi, manuprāt, pat pārāk ilgi berzēja pieri ar plaukstu, iekams atbildēja:— Neko pilnīgi konkrēti apgalvot neņemos, lai gan konflikti esot bijuši.Neizpratnē nolūkojos uz jaunāko leitnantu — nez kāpēc viņš pirms atbildes tik ilgi prātoja — un

jautāju:— Piemēram? Kādi un ar ko?— Ar Ošiņu.— Ar to pašu mehanizatoru, kuram pieder viena no piecām sešpadsmitā kalibra bisēm?— Jā, ar to pašu. Vanadziņš esot pieprasījis, lai Ošiņam neļauj strādāt par traktoristu, jo viņu

nedrīkstot laist traktoram ne tuvumā … Un Ošiņam tūliņ pēc tam tiešām atņemtas traktorista tiesības.— Interesanti! Jūsu domas par Ošiņu, biedri Dambīti?— Reizēm iedzer… Par huligāniskiem izlēcieniem iereibušā stāvoklī nekas nav dzirdēts.— Pārbaudīsim… Bet kādas bija Vanadziņa attiecības ar Grīnblatu ģimeni?Dambītis brīdi klusēja, viņa sārtie vaigi kļuva vēl sārtāki — domāšana, kā redzams, nebija puiša

stiprā puse un prasīja no viņa pamatīgu piepūli.— Ļoti labas attiecības! — viņš strauji izgrūda, atkal paklusēja, tad stomīgi papildināja: — E-ē…

Iesākumā bija labas, es gribēju sacīt. Vanadziņš priekšsēdētāju Grīnblatu bieži apmeklēja ne vien viņakantorī, bet arī mājās … Taču vēlāk … ē … protams, tās ir tikai baumas… vēlāk apgalvoja, ka Vanadziņšar Grīnblatu vairs nesatiekot. Proti, starp viņiem esot radies konflikts.

— Kāpēc?— Konkrēti nevaru spriest. Saskaņā ar baumām … kolhozā sen klīst valodas, ka Grīnblats būtu

jānomaina, esot izlaidies, kļuvis nevīžīgs darbā… Tādas valodas tika dzirdētas jau pērn, bet tadkolhozniekiem nebija padomā neviena kandidatūra, ko izvirzīt Grīnblata vietā. Kad te parādījāsVanadziņš … un kur viņš pielika roku, tur viss veicās… īsā laikā novērsa nekārtības remonta darbnīcās…Nāca klajā ar visādiem jauniem ierosinājumiem. Un tad vēl viņam bija sava māka — patikt tiemcilvēkiem, kuriem viņš, ē . .. gribēja patikt…

— Piedodiet! — es ieinteresēts pārtraucu Dambīti. — Vai tas jūsu personīgs spriedums? Nu tas,ka Vanadziņš paticis tiem, kuriem gri-bē-jis patikt?

Dambīša vaigi kļuva vēl par vienu niansi sārtāki, kad viņš atbildēja:— Nē. To man teica, tā vispār runā, bet kas … konkrēti neatceros.— Turpiniet!— Jā, Vanadziņš… Nu, vairāki valdes vīri likuši Grīnblatam saprast, ka Vanadziņš itin labi

iederētos priekšsēdētāja krēslā. Par to it kā jau esot bijusi runa arī rajonā.— Tā? Bet Vanadziņa un Grīnblata konflikts, kuru jūs pieminējāt?— Atkal nekā konkrēta, tikai baumas! Proti, Grīnblats esot kam tur izteicies, ka Vanadziņš

attīstot bīstamu aktivitāti. Un ja jau Vanadziņš Grīnblatu vairs neapmeklēja …— Kā jūs saprotat vārdus «attīstot bīstamu aktivitāti»?— Laikam ar to bija domāts — aktivitāti, kas bīstama pašam Grīnblatam.— Hm… Vai jūs, biedri Dambīti, nepieļaujat, ka Vanadziņš, apmeklējot Grīnblata māju, nemaz

negāja pie priekšsēdētāja, bet gan pie kāda cita?— Izslēgts! — Dambītis tūlīt iesaucās un šoreiz kļuva iau uzkrītoši sarkans.— Un tomēr, — es turpināju, — Grīnblata meita Teodora esot ļoti skaista, un Vanadziņš varēja…— Nebūt ne! — mans sarunu biedrs neiecietīgi protestēja. — Teodorai… Grīnblatai ar

Vanadziņu nebija nekā kopīga.Nolēmu neizrādīt, ka esmu ievērojis Dambīša dīvaino satraukumu, un teicu:— Ojārs Vanadziņš vakar tika nošauts tajā brīdī, kad gāja uz satikšanos ar Teodoru Grīnblatu,

kura viņu tolaik gaidīja pie pārceltuves.

— Tas nevar būt! Tā ir sagadīšanās, nejaušība … — Dambītis ar grūtībām izsacīja un sāka cilātaktu vākus, kas gulēja uz galda, bet viņa kustības bija pārāk steidzīgas — aktu vākus viņš tikai bezmērķīgisvaidīja.

— Kādi i ūsu ieskati par pasta priekšnieku Dzērvi? — es novirzīju sarunu uz citu pusi.— Tas ir ļoti laipns, ļoti miermīlīgs cilvēks. Liekas, viņš un Vanadziņš nebija pat īsti pazīstami.— Un kas par cilvēku ir Ješkulis?— Ješkulis ir vientuļš vīrs, atraitnis. Bērni pieauguši un dzīvo citur. īpatnējs, jocīgs vecis, bet

labi satiek ar visiem. Izpalīdzīgs. Draudzīgs ar ikvienu, kas ar mieru viņa draudzību pieņemt. Mīl stāstītkomiskus atgadījumus.

— Labi. Bet ko jūs varat teikt par pašu Ojāru Vanadziņu? Kā viņš jums patika?Likās, pēdējais jautājums Dambītim atkal sagādāja grūtības. Pagāja krietns brīdis, iekams viņš

atbildēja un, kā man šķita, ļoti izvairīgi.— Patiesību sakot, es Vanadziņu pazinu diezgan pavirši. Bez šaubām, viņš bija spējīgs cilvēks un

krietns organizators, to apliecina viņa darbs.— Nē, biedri Dambīti, — es viņu pārtraucu, — gribētu dzirdēt jūsu spriedumu par to, kāds

Vanadziņš bija kā cilvēks. Vai jums viņš likās simpātisks?— Nevaru spriest. Pārāk maz pazinu … Nesen Vanadziņš iestājās kārtības sargos. Kad klubā

notika sarīkojums, ar Vanadziņa palīdzību tika aizturēti divi dauzoņas. Viņš bija aktīvs un sabiedrisks.Ar pēdējo dežūrfrāzi jaunākais leitnants laikam cerēja beidzot tikt no manis vaļā, jo šādus

izteicienus mēdz lietot vai nu tad, kad cilvēkam par otru nav ko teikt, vai arī — kad izvairās atklāt savupersonīgo nostāju.

Visas pazīmes liecināja, ka Dambītis būs man gaužām vājš palīgs. Vismaz pagaidām sataustīt kādugrodāk sašķeterētu pavedienu viņš man nepalīdzēja un dažubrīd pats likās uzkrītoši ērmots. Es iejautājos:

— Ko dara Ošiņš, kopš atbrīvots no mehanizatora pienākumiem?— Viņš esot meklējis darbu pilsētā un mašīnu remontstacijā, bet, kādas Ošiņam tur izredzes,

nezinu.— Nu tā: lūdzu, noskaidrojiet visu iespējamo par Ošiņu! Kur pašreiz atrodas, ko dara, kādā

noskaņojumā? Skaidrs?— Tieši ta!Pēc tam Dambītis ar savu ižu aizveda mani līdz kolhoza mehāniskajām darbnīcām. Norunājām

vakara pusē atkal tikties pie viņa.

XI

Brīdi es uzkavējos darbnīcu pagalmā, pārlaidu skatienu nojumēs stāvošajiem kombainiem un citāmmašīnām, un neviļus man ienāca prātā, ka par priekšzīmīgo kārtību, kāda te valdīja, droši vien jāpateicasVanadziņa uzņēmībai.

Iegājis jaunceltajā darbnīcu ēkā, vispirms nokļuvu smēdē. Pie plēšām stāvēja divi vīri: viens pašreizaizsmēķēja papirosu, otrs piesvieda ēzē ogles. Es padevu labdienu. Smēķētājs kaut ko noņurdēja unpagrieza man muguru, otrs laikam pat nebija mani pamanījis.

Nākošajā telpā ieraudzīju jaunu, vēl neuzstādītu darbgaldu un kasti ar instrumentiem, bet nevienacilvēka tur nebija. No kādas citas telpas skanēja cilvēku balsis un darba trokšņi. Devos turp. Šai telpārosījās vairāki vīri, viņi bija aizņemti un mani pat lāgā neievēroja. Noskatīju kādu garu, plecīgu milzi,sveicienam pamāju viņam ar roku un gāju klāt. Milzis izslēdza elektromotoru, kas grieza smirģeļa ripu,pie kuras viņš bija apslīpējis kāda metāla gabala asās šķautnes, noņēma aizsargbrilles un pasniedza manbiezu, ļenganu plaukstu.

— Dvēselīte, — viņš norūca.Es pat apjuku — kā šim milzim, kurš tik veikli rīkojās ar lielo dzelzsgabalu, varēja būt tāda gļēva,

nedzīva roka un tik nepiedienīgs uzvārds!— Sakiet — vai jūs pazināt Ojāru Vanadziņu?— Kāpēc jums tas jāzina? — milzis kļuva aizdomīgs,— Mani interesē Ojāra liktenis. Kā tas varēja notikt, ka viņš aizgāja bojā.— Nezinu. Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag?No psiholoģijas viedokļa es tobrīd rīkojos nepareizi, bet šajā situācijā man neatlika nekas cits kā

vien pabāzt viņam zem deguna dienesta apliecību.— Gribu noskaidrot, kāds cilvēks bija nelaiķis, darbnīcu vadītājs, — es sacīju aizdomīgajam

Dvēselītēm. — Ko jūs par viņu varat teikt?— Ko es tur varu teikt, — milzis atņurdēja, — viņš rīkoja, mēs strādājām.— Tā nav nopratināšana, — pasteidzos piemetināt, jo zināju, ka tādās reizēs, kad visu, ko

izjautājamais pasaka, pieraksta, daudzi cilvēki nezin kāpēc pēkšņi kļūst pagalam mazvārdīgi. — Ja jūsvarētu viņu raksturot kā cilvēku, tas man jūtami atvieglinātu darbu un palīdzētu noskaidrot, kāpēc viņšaizgājis bojā. — Es pat uzsmaidīju netīkamajam Dvēselītem, lai viņu iedrošinātu, un jautāju: — Vai jūsudarbā notika kādas izmaiņas, kad Vanadziņš kļuva par darbnīcu vadītāju?

— Hm … Gumiju stiept jau nu viņa laikā vairs nevarēja vis …— Un pie jums ir cilvēki, kam tas patīk?— Hm… Kuram katram jau pie reizes var atgadīties, — milzis izlocījās.— Bet vai Vanadziņa laikā nopelnījāt vairāk vai mazāk?— Vairāk strādājām, vairāk arī nopelnījām.Nojautuši vai arī sadzirdējuši, par ko mēs spriežam, pārējie vīri apstādināja savas virpas un

urbjmašīnas.Jautāju, tieši nevienu neuzrunādams:— Kāpēc no jums aizgāja Ošiņš?Klusums, krekšķināšana un neveikļa mīņāšanas. Beidzot kāds puisis ar dzeltenām, eļļas pietrieptām

ūsiņām izmeta:— Saskrējās ar vadītāju, skaidrs.— Kāpēc?— Izgāza baigos podus. Sasita traktoru.— Ošiņš? Kā tas varēja atgadīties?— Bija sametis pa lampu, skaidrs.Tālākajā sarunā noskaidrojās, ka pēc Vanadziņa pieprasījuma Ošiņam atņemtas tiesības vadīt

traktoru, kamēr viņš neatradināsies no dzeršanas, bet Ošiņš, būdams iecirtīgs un spītīgs, aizgājis no darbapavisam. Aizejot Ošiņš atkal bijis «dūšā» un pat rūcis, ka viņa nelaime Vanadziņu laimīgāku nepadarīšot,gan viņš, Ošiņš, tam ieklīdenim vēl aplauzīšot ragus.

Šāds sarunas pavērsiens Dvēselītem acīmredzot nebija pa prātam. Viņš izslējās vēl staltāks un, nosaviem augstumiem noraudzīdamies manī kā liliputā, noņurdēja:

— Neticu.— Ko tad? — es gribēju zināt.— Ka Valdis, mūsu Ošiņš, kaut ko tādu… Tiesa kas tiesa, ar muti braukt — it īpaši, ja iemetis —

tas vīram patīk gan, bet citādi… ē! — milzis nicīgi pavicināja savu pārmērīgi plato plaukstu un sāka atkalcilāt un pētīt dzelzsgabalu, kuru pirms tam bija slīpējis.

— Tā jau nu gan ar nav, ka Valdis muti vien palaistu, ka roku ne pret vienu nepaceltu, —ierunājās kluss, maza auguma cilvēciņš, pilnīgs Dvēselītes pretstats. — Kad pilnā, cik reižu nav meklējiskašķi! Tev pašam, Dvēselīt, vienreiz…

— Un ko tad šis man būtu nodarījis? — Dvēselīte šķībi noskatījās runātājā.— Nūjā … tev … Bet bijis tavā vietā cits, kam tā miesasbūda, teikt, ne tik zvērīga… Kaut vai

es…Daži vīri iesmējās un atkal aprāvās. Iepriekšējais runātājs turpināja kā taisnodamies:— Es nemaz nedomāju piedēvēt Valdim visus pasaules grēkus: kad viņš skaidrā prātā, labāku

cilvēku ne ar uguni nesameklēsi, bet ja… Ek, ko tur nu runāt! Paprasiet labāk viņa sievai…— Eka, tu nu atkal klabi pa tukšo! — Dvēselīte iekarsa— Ar sievu — tur varbūt pavisam cits

āķis…— Cits vai tas pats, tikai sieva nesen veselu nedēļu staigāja apkārt ar greizu ģīmi, — ietiepās

mazais vīrelis.— Bet viņa tak esot novēlusies no kūtsaugšas!— Tādā reizē viņa vis tik ilgi neraudātu un nesūrotos cilvēkiem, ka vīrs tāds un šitāds.— Kā tad, ņem vien galvā, ko kurais sievišķis par savu vīru!…Es klusēju un klausījos, kā strādnieki strīdējās par savu bijušo darba biedru. Likās tomēr, ka Ošiņš ir

pabrutāls, dzērumā kašķīgs un nesavaldīgs cilvēks. Bet tad pēkšņi saruna ievirzījās gluži citā plāksnē.— To ar mēs patiesībā nemaz nezinām, kas Vanadziņam bija lēcies toreiz, kad viņš staigāja ar

apskrambātiem vaigiem un aplipinājies ar plāksteriem, — tiepās tas pats mazais vīrelis.— E, zini, tas jau par daudz! — Dvēselīte acīmredzot kļuva arvien dusmīgāks. — Būtu tā, kā tu

savā nelāgajā prātiņā domā, tad tak pats Vanadziņš kādam būtu ko teicis.— Tev neteica, man neteica, — ierunājās cits strādnieks, — bet kādam varbūt pateica arī. Kas to

lai zina.— Bet ko tad Vanadziņš toreiz jums paskaidroja? — es iejaucos.— Par tiem ielāpiem? — pārjautāja puisis ar dzeltenajām ūsiņām. — Nu, kaut kādi švaļi viņam

esot uzbrukuši pilsētā, kad šis vakarā gājis uz autobusu, lai brauktu mājās. Piesējušies parkā. Trīs pretvienu. Piķis, ka manis tur nebija klāt! Tad Ojārs būtu izgājis pa gludo.

— Kad tas bija, kad Vanadziņam pilsētā uzbrukuši? — es jautāju.— Pirms trim nedēļām. Tā bija pirmdiena, kad viņš atnāca uz darbu salāpīts, — ūsainis atbildēja,

— bet šodien ir jau trešdiena. Viegli aprēķināt, bet, ja bail kļūdīties, var palūgt vecaimātei kalendāru.Iegaumēju ūsainā balamutes vārdus un apvaicājos, kā ģērbies un tieši cikos Vanadziņš bija vakar

aizgājis no darba.Viņam esot bijis mugurā kombinezons, kā jau parasti. Aizgājis gan agri — tūlīt pēc divpadsmitiem.

Teicies braukt uz pilsētu.Beigās vēl painteresējos, kāds Vanadziņš viņiem licies kā cilvēks. Nekādas sūdzības vai

pārmetumus nedzirdēju, tieši otrādi — nelaiķis bijis ne tikai izdarīgs, bet arī sirsnīgs, valodīgs, jautrasdabas cilvēks; nelicies kašķīgs, ne plātīgs, bez iemesla nevienu neaizticis …

Kad atvadījos no strādniekiem un gāju ārā, aiz manas muguras mirkli valdīja klusums.Dzeltenūsainais puisis to iztraucēja pirmais:

— Žēl, protams, cilvēka … Bet ko tu vairs padarīsi? — Un sāka dungot: — Ai daiļā Teodora, tevpieder mana sirds . ..

Arā es paraudzījos pulkstenī: ar Dambīti tikties vēl bija par agru. Devos uz māju, kur dzīvojapriekšsēdētāja Grīnblata ģimene. Visvairāk mani interesēja Teodora. Šodien biju dzirdējis jau trīs cil

vēkus pieminam viņas vārdu, un katrs to izsacīja ar citādu izteiksmi: laiviniece nicīgi, Dambītissarkdams, strādnieks ironiski apdziedādams …

XII

Pēc brīža pieklauvēju pie divstāvu ķieģeļu ēkas durvīm. Tās atvēra tukla sieviete. Viņa izskatījāsbēdīga un noraizējusies.

Pasacīju, ka man jārunā ar Teodoru Grīnblatu.— Tepat augšā jau viņa ir, — sieviete atbildēja, pavēra priekšnama durvis uz iekšējo kāpņu telpu

un sauca:— Meitiņ, tev ciemiņš!— Lai nāk vien augšā! — atskanēja augsta un, kā man likās, nikna sievietes balss.Teodoras māte, man ne vārda nebilduši, rūpīgi aizvēra durvis. Kāpnēm viegli iečīkstoties, kāpu

augšup. Nebiju vēl ticis līdz pusvirus pamestajām augšdarvīm, kad augstā balss atskanēja atkal un vēldusmīgāk:

— Ak beidzot saņēmi gan tik daudz dūšas, lai man parādītos? Ko velcies kā paģirains?Iegāju augšstāva istabā. Ieraugot mani, pilnīgi svešu cilvēku, kuru tikko kā bija apveltījusi ar citam

domātu un ne visai pieklājīgu rājienu, jaunā sieviete ieplēta acis, it kā būtu ieraudzījusi diezin kādu ērmu.Viņa pat neatņēma manu sveicienu, tikai nervozi iesaucās:

— Kas jūs esat? Ko jums vajag?— Bērts Ādamsons, — es stādījos priekšā un, neteicis, kas esmu, turpināju: — Es pazinu Ojāru

Vanadziņu … Mēs bijām draugi… Es nezinu, vai viņš jums to ir stāstījis. Man gribētos ar jumsaprunāties, jo… jo es domāju, ka tieši jūs par Ojāru zināt vairāk nekā jebkurš cits … Un tāpēc …

Runāju tīši saraustīti, lai iegūtu laiku un labāk varētu novērot Teodoru Grīnblatu. Viņa patiešām bijaskaista, lai gan pirms manas ienākšanas nepārprotami bija raudājusi. Vāji slēpto baiļu izteiksmi, kas viņassejā bija radusies, man tik pēkšņi parādoties, nomainīja nervozs satraukums un sievišķīga ziņkāre. Viņasteigā izgrūda:

— Atvainojiet! Lūdzu, nāciet iekšā! Apsēdieties … Es tūliņ …Iekams paguvu pakustēties un Teodoru aizkavēt, viņa jau bija pašāvusies man garām, un viņas

kurpītes aizklaudzēja pa kāpnēm lejup. Nopukojos par savu tūļību un nolēmu gaidīt, kas notiks tālāk. Būtuizskatījies pavisam smieklīgi, ja es tobrīd sāktu dzīties bēglei pa pēdām. Bet kāpēc un kurp viņa tāaizjoņoja?

Sāku pētīt istabu. Tā bija diezgan parasta jaunas sievietes istaba — koši aizkari, pāris puķu podu uzpalodzēm, spogulis, daudz glītu nieciņu… Istaba tikai likās drusku par greznu lauku apstākļiem, bet,ņemot vērā, ka skaistā bestija, kas to apdzīvoja… Starp citu, ka Teodora ir neganta bestija, tas man bijajau skaidrs ar pirmajiem mirkļiem viņas mājās. Pirmkārt, kad viņa augšā, mani neredzot, bārās, viņasbalstiņai bija tāda pieskaņa, it kā tur ņaudētu gražīga un izlutināta kaķene. Otrkārt — ar kādu zebieksteslunkanību viņa aizmanījās man garām un kā paglūnēja manī savām zaļganajām acīm!

Turpināju apskatīt istabu; tā tiešām likās gandrīz par greznu, bet to varēja saprast: Teodora taču bijavienīgais Grīnblatu bērns — ļoti ticams, ka viņa tika krietni vien lutināta… Pie loga stāvēja mazs galdiņš,uz tā radiola un vesela kaudze skaņuplašu. Ieskatījos — estrādes mūzika… Ap galdu — viegli ķeblīši.Starp nieciņiem uz grāmatu plaukta un pie spogu|a nebija neviena bezgaumīga zilonīša, viss — glītakeramika. Pie sienas — tenisa rakete un kāda gandrīz abstrakcionistiska glezna.

Beidzot kāpnēs tomēr nodipēja Teodoras papēži. Steigšus apsēdos ar muguru pret logu, laisarunājoties gaisma kristu sejā Teodorai. Viņa ienāca uzposusies un laikam bija arī tikko nomazgājusies— āda bija svaiga un sārta, acis spožas, neviens vairs nespētu iedomāties, ka viņa nesen raudājusi.Skaista viņa izskatījās, pat uzkrītoši skaista. Man nepatika vienīgi tas, ka Teodora laikam pati savuskaistumu pārāk labi apzinājās; viņa tā pacēla un nolaida skropstas un pašķieba galvu gan uz vienu, ganotru pusi, it kā būtu rūpīgi pārbaudījusi spoguļa priekšā, kādos pagriezienos viņas seja izskatās vislabāk.īsi sakot: viņa man pozēja kā fotogrāfam. Kustībās varēja just zināmu nervozitāti un sasprindzinājumu. Espirmais uzsāku sarunu:

— Atvainojiet, ka jūs tik pēkšņi nelūgts iztraucēju. Jūs, man šķiet, kādu gaidījāt.

— Ak, tam nav nozīmes… Kādā vajadzībā jūs mani uzmeklējāt?— Sakiet — vai jums zināms, ka pirms trim nedēļām nelaiķim Vanadziņam bijusi savainota seja?Acīmredzot Teodora bija gaidījusi pavisam citu jautājumu, viņa pārsteigta samirkšķināja acis:— Jā, es to zinu… Tas ir, es nezinu, kas to darījis, bet Ojārs pēc tam stāstīja… Viņš man nekad

neko neslēpa.— Jo labāk. Lūdzu, apsēdieties un izstāstiet tagad ari man visu, kas jums par šo atgadījumu

zināms!Teodora nelabprāt apsēdās, pagriezās pret mani un sāka stāstīt:— Tosvētdien mēs ar Ojāru bijām pilsētā. Apmeklējām kinoteātri, pēc tam pasēdējām

kafejnīcā, bet vakarā noklausījāmies koncertu. Tad ar autobusu abi kopā braucām šurp. Ojārs manipavadīja līdz mājām. Kādu laiciņu mēs dārzā… nu… mēs sarunājāmies… — Šai vietā Teodora nolaidaskropstas un izskatījās tik pārliecīgi sakautrējusies, ka tas nemaz nesaskanēja ar viņas iepriekšējoizturēšanos. Man pat radās neizskaidrojamas aizdomas, ka Teodora grasās mani muļķot. Pēc ieilgušāspauzes viņa atkal pacēla valgās acis un turpināja: — Mēs ar Ojāru norunājām, ka satiksimies nākošajādienā, tātad pirmdien, bet Ojārs uz satikšanos neatnāca. Tikai pēc trim dienām, kad viņu ieraudzīju, essapratu, ka nabadziņš kaunējies man rādīties, jo viņam uz zoda un vaigiem bija uzlīmēti neglīti plāksteri…Tad Ojārs izstāstīja, ka svētdienas vakarā pēc tam, kad mēs šķīrāmies, viņš devies mājās, un viņu uz ceļanotriekusi no kājām automašīna. Ojārs nemanījis, ka tā tuvojas, jo viņam pretī braukusi cita automašīna;tās ugunis apžilbinājušas acis, bet motora dūkšana apslāpējusi no mugurpuses braucošās mašīnas troksni.Automašīna, kas braukusi no mugurpuses, aizķērusi viņu, un Ojārs notriekts ar seju uz ceļa.

— Vai automašīna pēc tam apstājusies?— Jā. Šoferis esot bijis ļoti nobažījies. Ojārs viņu kārtīgi izbāris, pēc tam abi sasmēķējuši un

šķīrušies.— Vai Vanadziņš pilsētā dzēra?— Jā, viņš mani pacienāja ar pāris glāzītēm liķiera un arī pats dzēra, bet no tā taču nevar apreibt

… Un kopš tā brīža bija jau pagājušas vairākas stundas.— Vai Vanadziņu toreiz kas nomāca? Vai viņam bija kādas nepatikšanas, rūpes?— Ak nē! Tad es pirmā būtu ko manījusi. Bez tam Ojārs bija pārāk dzīvespriecīgs cilvēks, lai

sīku rūpju vai nepatikšanu dēļ kļūtu izklaidīgs. Es jau nu viņa raksturu pazinu vislabāk!— Un ja nu tomēr nepatikšanas bijušas? … Es zinu, ka Vanadziņš mīlēja kādu meiteni, Līviju

Zemīti. Pēc tam starp viņiem kaut kas notika un meitene aizbraukusi.— Nu, vai zināt! — Teodoras acis iedzalkstījās, un viņa nicīgi pasmīnēja. — Nekļūstiet

smieklīgs! Lai Ojārs šīs personas dēļ nokārtu degunu vai pat mestos zem mašīnas! Tādas klīrīgassievietes dēļ! Iia, ha, ha!

— Hm! … Bet vai jūs personīgi noticējāt Vanadziņa stāstam par to negadījumu ar automašīnu?— Vai zināt, tas atkal ir smieklīgs jautājums! Ojārs man nekad nemeloja. Bet… — Teodora

pēkšņi aprāvās un paraustīja apaļos plecus. Visu laiku biju cieši raudzījies jaunajai sievietei sejā unievēroju, ka mulsuma brīžos viņas zaļganās acis tikko jaušami šķielēja. Tas viņas skaistumam nekaitēja,drīzāk piešķīra skatienam interesantu un īpatnēju izteiksmi. Mani tikai ne uz mirkli nepameta sajūta, kajaunā sieviete ar mani ir neīsta, kaut gan viņas vārdi paši par sevi likās patiesi.

Teodora atkal ierunājās:— Kad jūs man tā jautājat, tad zināt… Toreiz, kad Ojārs man izstāstīja notikumu ar automašīnu,

es tam, protams, noticēju, nepievērsu notikumam uzmanību un drīz vien to piemirsu. Bet tagad… Nupatman nezin kāpēc ienāca prātā: varbūt Ojārs toreiz tikai negribēja mani uztraukt un sarūgtināt? Varbūt arviņu patiesi bija noticis kas nopietnāks, bet viņš, mani saudzēdams, to noklusēja? Viņš pret mani vienmērbija tik smalkjūtīgs!

— Vai viņš bija aizgājis pie ārsta?

— To pušumu dēļ? Nezinu. Man likās — nē.Bez jebkāda ievada ierunājos par beidzamajiem notikumiem:— Jūs vakar gaidījāt Vanadziņu pie pārceltuves.— Jā, gaidīju, — viņa nesamulsdama apstiprināja. — Vai man jums vēl jāpaskaidro, kāpēc?— Lūdzu, — strupi sacīju, noskaities par to, ka viņa ar savu jautājumu man aizsteidzās priekšā.— Mēs gribējām braukt uz pilsētu, uz Filharmonijas vieskoncertu. Man bija divas biļetes.— Jums?— Jā, man. Par ko jūs tā brīnāties? Man taču arvien bija vairāk vaļas nekā Ojāram, biju biļetes

sadabūjusi jau pirms kādas nedēļas. Kad Ojārs vakar … vairs neieradās… — Teodora iešņukstējās,piespieda pie acīm mutautiņu un tikai pēc pauzes turpināja: — Jā, un, kad autobuss aizgāja… tad esbiļetes saplēsu un nosviedu turpat zemē.

— Kāpēc? Dusmās?— N-nē … Protams, es nekā vēl nezināju … par šo traģēdiju … Biju tikai mazliet sarūgtināta …

Jums vispār man jāpiedod un jāattaisno… Es jau tā valdos, cik spēju.Brītiņu paklusējis un pats sev pārmezdams, ka Teodoras bēdas mani atstāj tik vēsu, cik vien

iespējams smalkjūtīgi apvaicājos:— Vēl tikai viens jautājums, atvainojiet: vai jūs ievērojāt, cikos aizgāja garām autobuss?— Jā, ievēroju. Es gaidīdama bieži skatījos pulkstenī … Uz pārceltuvi gāju pa to ceļu, kura malā

viņu „.. vēlāk atrada … Iepretī pārceltuvei biju piecas minūtes pēc trim, gaidīju, kamēr trijos divdesmitdivās minūtēs aizgāja autobuss… Un tad es atgriezos mājās, šoreiz nācu taisni, pa taciņu, un pēcdivdesmit minūtēm biju jau mājās. Es ļoti steidzos, jo laiks bija tik nemīlīgs … Šāvienu es … esnedzirdēju.

Tagad viņa tiešām izskatījās tik satriekta, ka vairāk izvaicāt bija neērti. Kaut gan man joprojām bijasajūta, ka vissvarīgākais palicis neizrunāts, devos tomēr projām, nolēmis par šo ciema skaistuli ievāktizsmeļošu informāciju. Atmiņā bija iespiedušies Teodoras niknie, parupjie vārdi, kurus dzirdēju, tikkoienācis Grīnblatu mājā. Kam šie vārdi bija adresēti? Ne jau nu kādam no mājiniekiem. Un tomēr tamvajadzēja būt cilvēkam, no kura viņa nemēdza slēpt savas dusmas un asaras … Teodora izvairījāsatbildēt uz manu jautājumu, vai viņa kādu gaidījusi… Viņa visādi centās uzsvērt savu tuvību Vanadziņam,brīžam pat iešņukstējās. Bet es nez kādēļ nespēju just līdzi šai sievietei, kura tikko bija zaudējusi mīļotucilvēku …

Reizēm ar izmeklētājiem notiekot bēdu lietas — viņi kļūstot pārāk skeptiski, pārāk aizdomīgi unvairs neticot it nevienam …

Līdz brīdim, kad biju norunājis tikties ar Dambīti, bija vēl atlikušas divpadsmit minūtes —apmēram tik, cik vajadzīgs, lai nokļūtu līdz ciema padomei, bet…

Biju nonācis ceļa līkumā — īss skatiens atpakaļ — no Grīnblatu mājas mani vairs nevarēja redzēt.Iegriezos birzī un, turēdamies koku un krūmu aizsegā, aizgāju labu gabalu atpakaļ un nostājos aiz kuplaseglītes, kas vientuļa auga starp bērziem, — no šejienes varēja labi saredzēt Grīnblatu mājas durvis unpagalmu.

Pūta salts, ziemīgs vējš; es saslēju mēteļa apkakli un gaidīju, lai gan šajā novērošanas postenī patssev likos diezgan komisks. Pēc brīža no mājas, kas atradās Grīnblatiem kaimiņos, iznāca kāds vīrietis, betviņš pagāja Grīnblatu durvīm garām.

Sāku salt. Stāvēt te laikam bija ne vien komiski, bet ari veltīgi. Protams, Teodora kādu gaidīja, betgaidītais varēja arī neierasties.

Paskatījos pulkstenī: nē, vairāk laika man nebija — Dambītis būs jau sen atgriezies. Gāju uz lielceļapusi. Taču iekams to sasniedzu, garām pabrauca zils moskvičs. Pie stūres sēdēja vīrietis un, ja īsais,viņam veltītais skatiens mani nevīla, — jauns. Domās sev jautāju: «Un ja nu tas ir gaidītais?» Manipārņēma azartiska tieksme to uzzināt. Steidzīgi pierakstīju automašīnas numuru un metos atpakaļ. Pie

pirmītējās eglītes nonācu tieši tajā mirklī, kad zilā moskviča vadītājs atvēra Grīnblatu mājas durvis.

XIII

Stundas ceturksni vēlāk es sēdēju silti sakurinātajā Dambīša istabā un dzēru viņa iemīļoto zaļoIndijas tēju; jaunākais leitnants, mani gaidīdams, bija to nostāvinājis gluži biezu. Nedaudz atsilis,apjautājos, kam pieder zilais moskvičs ar tādu un tādu numuru.

— Johanam Raibacim, — Dambītis tūdaļ atbildēja, bet, šo vārdu nosaucot, jaunā miliča sejapiemācās.

«Ahā,» es nodomāju, «viņam, šķiet, ir zināms, ka Raibacis skaistajai Teodorai nav svešs!»— Kas viņš par cilvēku? — es iejautājos, lai neļautu Dambītim klusībā nodoties greizsirdībai, jo

man vairs nebija šaubu, kas vainojams mana palīga dīvainībās.— Raibacis? … Hm … Nenopietns cilvēks, — Dambītis izdvesa, — uzdzīvotājs… Strādā rajona

patērētāju biedrību savienībā.Nolēmu, ka ar to man pagaidām pietiek. Jautāju, ko Dambītim izdevies noskaidrot, un viņš sāka man

stāstīt.Kopš Ošiņam atņemtas traktorista tiesības, viņš gandrīz nemaz vairs neuzturoties mājās. Pirms

nedēļas sācis strādāt mašīnu remonta stacijā par atslēdznieku. Vakar ar motociklu atbraucis uz kolhozakantori, lai saņemtu galīgo aprēķinu. Pēc tam aizbraucis līdz veikalam, kur izdzēris pudeli alus. Tasnoticis ap pulksten divpadsmitiem. Dambītis pievērsa manu uzmanību tam, pēc viņa ieskatiem,svarīgajam apstāklim, ka izdzerta tikai šī vienīgā alus pudele. Parasti Ošiņš pēc algas saņemšanas esotpircis pusstopu degvīna un pat vairāk, ja ticies ar citiem sīvā cienītājiem. Tā pati kompānija pie veikalabijusi arī vakar — daži «hroniskie» pat mēģinājuši Ošiņu pierunāt «drusku izdezinficēt iekšas», bet Ošiņšatrunājies, — pēc pusdienas viņam esot ar skaidru galvu jābūt jaunajā darba vietā — un aizbraucis.Aizbraucis… tikai nevis uz mašīnu remonta staciju, bet uz savām mājām, kur uzkavējies ne ilgāk parpusstundu. Teicis arī sievai, ka jābrauc uz mašīnu remonta staciju… Jā — un vēl kas: savu bisi Ošiņš jaupirms kādām piecām dienām it kā aizvedis uz mašīnu remonta staciju, kur viņš apmeties kopmītnē, — topastāstījusi Ošiņa sieva. Viņa vēl piezīmējusi, ka vīrs tagad iegriežoties mājās tikai pāris reižu nedēļā —līdz mašīnu remonta stacijai esot par tālu, lai ik dienas izbraukātu no mājām uz darbu un atpakaļ.

Kaimiņi, ar kuriem Dambītis arī bija aprunājies, gan izteikušies, ka braukšanas neērtības Ošiņamtikai tāds iegansts, viņam ar ģimenes dzīvi kaut kas neesot kārtībā, jo sieva vēl nesen žēlojusies, ka vīrsbeidzamajā laikā kļuvis visai ass un neiecietīgs, viņi vairs nekādi nevarot sadzīvot.

— Vai patiesi viņš savu sievu sit? — es pārtraucu Dambīti.— Par fizisku iespaidošanu nekā konkrēta nezinu, — jaunākais leitnants atbildēja, — sieva par to

nesūdzas. Ļaudis gan runā, ka tāds incidents reiz esot noticis… Bet tas jau ir cits jautājums. Es domāju, kaOšiņš vakar ieradās mājās ar zināmu nolūku — nekas konkrēts viņam neesot bijis vajadzīgs… Kasattiecas uz mašīnu remonta staciju, tad tur Ošiņš parādījies tikai vakar vakarā un krietni iesilis. Betgalvenais: Ošiņš atvedis līdzi arī bisi — tātad piecas dienas, kopš bise aizvesta no mājām, tā nav visatradusies kopmītnē, bet diezin kur. Pašā vakarā Ošiņš kopā ar dažiem mašīnu remonta stacijasstrādniekiem vēl organizējis iedzeršanu, bet pēc tam visi šaudījušies ar Ošiņa bisi, cenzdamies trāpītgaisā uzsviestai cepurei.

Kad Dambītis beidza savu vēstījumu, es noskatījos viņa sārtajā, triumfējoši līksmajā sejā, druskuapskauzdams šo pašpārliecināto cilvēku, kurš ne mirkli nešaubījās, ka nokļuvis uz pēdām — tieši uzīstajām pēdām, kuras mēs meklējām. Es sevi pieķēru pat pie sīkas, nekrietnas domas, ka gandrīz vēlos, laiOšiņš nebūtu īstais vainīgais, ka es nenovīdu jaunākajam leitnantam viņa triumfu. Juzdamies domāsDambīša priekšā vainīgs, kļuvu pret viņu pārspīlēti laipns un uzmanīgs, un viņš, nudien, šo apstākli

izmantoja: jo es pret viņu kļuvu pazemīgāks, jo viņa pašapziņa auga augumā. Drīz viņš man jau sākaizsacīt pamācības, kā atklājami un tvarstāmi noziedznieki. Visu pacietīgi noklausījies, es beigāssadusmojos un teicu:

— Jūsu garie spriedelējumi gan pelna zināmu ievērību, tomēr pārliecinoši tie nav. — Pēc pauzesjautāju: — Vai — un kā — Ošiņš vakar būtu varējis uzzināt, ka Vanadziņš brauks uz pilsētu un piedevām— ka viņš iet tieši pa to ceļu, kur viņu atrada nošautu? Pirms uz šādien jautājumiem nav iegūtaapstiprinoša atbilde, pret Ošiņu nekādu apsūdzību izvirzīt nevaram.

Dambītis ilgi domāja, iekams atbildēja:— Kāpēc Ošiņš to nevarēja uzzināt? Pieņemsim, ka viņš to noskaidroja jau kolhoza kantorī, jo tur

vajadzēja zināt, ka Vanadziņš brauks uz pilsētu… Bet varbūt Ošiņš satika cilvēku, kas zināja parVanadziņa braucienu … pa ceļam vai pie veikala … Ja vien vispār kāds ir zinājis par Vanadziņa nodomubraukt uz pilsētu.

— Vislabāk, protams, to ir zinājusi Teodora Grīnblata, — es nesavaldīgi ieminējos.Jā, nekādas pārskatīšanās nevarēja būt: Dambītis atkal samulsa. Neļāvis jaunākajam leitnantam ne

muti pavērt Teodoras labā, turpināju:— Zināja diemžēl ari daudzi darbnīcu strādnieki … Vanadziņš pats viņiem to pateicis.

Iespējams, ka Ošiņš vakar ticies ar kādu no šiem strādniekiem, lai gan no veikala līdz darbnīcām patālu… Labi, biedri Dambīti, uzdodu jums pārbaudīt, vai Ošiņš vakar sastapis kādu no bijušajiem darbabiedriem. Vēlams arī uzzināt, par ko viņi runājuši. Kas attiecas uz Teodoru Grīnblatu, atstājiet viņumierā! Ar viņu runāšu es pats.

Lieku reizi pārliecinājos, ka, tikko es pieminēju Teodoru, jaunākā leitnanta sejā pavīdēja tādaizteiksme, it kā viņam sāpētu zobs un piedevām būtu augsta temperatūra. Lai neliktu Dambītim ilgākmocīties, lietišķi vaicāju:

— Sakiet — kur tad īsti Vanadziņš dzīvoja?— «Smilšlauku» mājās.— Vai jūs varat mani turp aizvest ar savu ižu?— Tieši tā, varu! — Dambītis noskaldīja, un mēs nekavējoties devāmies ceļā.

XIV

Vienīgie «Smilšlauku» iemītnieki bija vīrs un sieva Jauntirāni, abi kolhoza pensionāri — vientuļidzīvojuši sirsnīgi vecīši. Viņi teicās Ojāru iemīļojuši kā pašu dēlu, un viņu sirdssāpes par Ojāra nāvi bijatik dziļas, ka aizkustināja arī mani.

Vecīši stāstīja par Ojāru neapnikuši, viens otru pārtraukdami, un Jauntirānietei laiku pa laikamvajadzēja izslaucīt acis.

Sākumā Ojārs esot dzīvojis «Zemīšos» — turpat, kur Līvija. Vecais Zemītis esot Līvijas tēvocis, betviņa dēls Jānis — krietns jauneklis, tādu pašu jauku dabu, kāda bijusi Ojāram, — iznākot Līvijai tāds kāpusbrālēns. Kas attiecās uz Līviju, veco Jauntirānu spriedums bija bargs: kamēr jau tā smalkā, gražīgāpilsētas mamzele varējusi Ojāriņu tīt ap pirkstu, tikmēr viss esot bijis labi, bet, kad nu Ojārs iesaistījieskolhoza dzīvē un darbā un vairs neturējies šai pie brunču stērbeles vien, mamzelīte sākusi gražoties — taijau vajagot nevis kārtīga vīra cilvēka, bet gan klēpja sunīša, ko var zīda saitiņā piesietu apkārt vadāt…Tā nu Līvija aizšmaukusi atpakaļ uz pilsētu pameklēt kādu vieglāk dancināmu kavalieri, bet Ojārspārnācis dzīvot uz «Smilšiaukiem». Un prātīgi vien tas Ojārs esot darījis, tādai vējaslotai pagriezdamsmuguru. Kas nu no tādas kārtīgam jauneklim par sievu!

Vārdu sakot, vecīši nosodīja Līviju un cildināja Ojāru pilnīgi tā, kā to palaikam dara savus dēlusakli mīloši vecāki.

Un tad — jā, jā — kādas izbailes viņi dabūjuši pārdzīvot pirms kādām nedēļām trim, kad Ojārs naktīpārradies mājās sadauzīts un vienās asinīs! Jauntirāniete gribējusi skriešus skriet pie daktera, bet puisisesot tikai pats sev spogulī parādījis grimasi un, lai viņus, vecīšus, nomierinātu, jokojis un smējies, kanieki vien esot — līdz kāzām sadzīšot; paķēris savu divriteni un pats aizbraucis pie daktera … Vēlākstāstījis Jauntirāniem, ka automašīna viņu nejauši nogāzusi uz ceļa zemē… Vecīši jau toreiz nojautuši, kapuisis mānās — negrib, lai baiļojas un raizējas viņa dēļ.

Tad Jauntirāniete kā vislielāko noslēpumu man uzticēja savu pārliecību, ka Ojārs palicis kolhozāstrādāt priekšsēdētāja skaistās meitas Teodoras dēļ. Kad vecītis mēģināja ko iebilst, vecenīte uz viņusaskaitās — tā vien šķita, ka viņai ļoti gribējās, lai Vanadziņa palikšanai kolhozā katrā ziņā būturomantisks iegansts … Teodora jau nekad nevarējusi ne atkauties no saviem pielūdzējiem, bet ielaidusiesgan viņa nekad ne ar vienu tā īsti neesot, ni un ni. Varen lepna esot tā staltā meita! VisneatlaidīgākTeodoru esot lencis tas pats Raibacis no patērētāju biedrības. Tikai Teodorai ne tāds Raibacis, ne viņamoskvičs neesot vajadzīgi. Viņa savā sirdī esot tīra un cēla, Jauntirāniete apgalvoja … Un tagad viņa arvīru savās vecajās galvās domājot tā, ka tas pats Raibacis vien savā greizsirdības trakumā Ojāram taizināmajā naktī būšot triecis savu moskviču virsū un, lai dievs katru pasargā no tāda ļauna prāta, vakarOjāriņu arī nogalējis … Vecīši abi pilnīgi skaidri atceroties, ka tai dienā, kad Ojārs sadauzīts, Raibacissavā moskvičā aizjoņojis garām uz «Liekņām» pie sava drauģeļa Trilgu Elmāra … Un vakarrīt tāpatRaibacis redzēts iebraucam «Liekņās» un atkal aizlaižam prom …

Tā, nu beidzot bijām aizrunājušies līdz Vanadziņa nāves dienai. Vakar Ojārs esot laikus pārnācismājās no darba, nomazgājies un apvilcis savu «goda kārtu», kā vecīši sauca Ojāra labāko uzvalku. Kā jauparasti, arī vakar izstāstījis viņiem, mājiniekiem, kur ies, ko darīs. Teicies braukt uz pilsētu — viņam jauaizvien tur bijis kas darāms un kārtojams. Pirms iziešanas — arī kā parasti — apjautājies, vai viņiemnevajagot kaut ko no pilsētas atvest.

— Vai jūs nepa vaicā jāt Vanadziņam, ar ko un kā viņš brauks uz pilsētu? — es ieminējos.— Nē, — Jauntirāniete atbildēja, — domājām, ka brauks ar kolhoza mašīnu.— Un cikos Vanadziņš izgāja no mājām?— Tūdaļ pēc vieniem. Tā bija, vecais?— Jā, tā varēja gan būt.Dambītis, kurš bija uzmanīgi klausījies, pēkšņi nolēma iejaukties. Viņš acīmredzot nebija

apmierināts ar tiem nedaudzajiem jautājumiem, kurus es uzdevi: Jauntirānu pārim, un vaicāja, vaiVanadziņš kādreiz neesot stāstījis, ka viņš sanaidojies ar kādu? Konkrēti — ar Ošiņu?

— Ošiņu? — Jauntirāns pārvaicāja un paskatījās uz Jauntirānieti. — Siev, vai viņš kādreizpieminēja kādu naidu?

— Nē, — večiņa noteikti pakratīja galvu, — Ojārs nu nebija tas cilvēks, kas ar kādu ietu nīstiesun plēsties! Un viņu tāpat visi labi ieraudzīja, tikai tas Raibacis, tas pagāns… bet šim jau tā niknošanāstās pašas Teodoras dēļ.

Atvadījušies no laipnajiem vecīšiem, izgājām ārā. Tagad man bija pilnīgi skaidrs: lai nokļūtu no«Smilšiaukiem» līdz autobusu pieturai, nav jāiziet no mājām vismaz divas stundas pirms autobusaatiešanas. Ja dodas pa īsāko ceļu, ierēķinot pārcelšanos pār upi, tas prasa ne vairāk par divdesmit piecāmlīdz trīsdesmit minūtēm. Taču Vanadziņš nebija gājis pa īsāko, bet gan pa apkārtceļu. Kāpēc? To mēspagaidām neizpratām.

No «Smilšiaukiem» devāmies uz to vietu, kurVanadziņu atrada mirušu. Dambītis ar motociklu lēnām brauca man pa priekšu, rādīdams ceļu. Es,

uzņēmis laiku, viņam sekoju bez sevišķas steigas, bet arī ne pārāk gausi. Iedomājos, ka tā vajadzēja ietVanadziņam — apzinoties, ka laika diezgan, bet paturot prātā ari to, ka viņu gaida Teodora. Vīrieši tādāsreizēs satikšanās vietā ierodas pirmie, protams, ja tā, kura jāsatiek, viņiem nav vienaldzīga. Domājams,līdzīgi rīkoties vakar vajadzēja arī Vanadziņam.

Teka iesākumā veda gar laukmali, vēlāk iegriezās vēri. Te bija siltāk, nepūta griezīgais klajumavējš. Drīz iesākās izcirtums. Kad tikām tam pāri, nonācām vietā, kur vakar bija nošauts Vanadziņš. Kopšiziešanas no «Smilšiaukiem» bija pagājusi tieši pusstunda. Vajadzētu vēl minūtes piecpadsmit, lai nokļūtulīdz pārceltuvei, un piecas līdz astoņas minūtes, lai pārceltos uz pretējo krastu. Tātad viss ceļš līdzautobusa pieturai prasīja apmēram piecdesmit minūtes, bet ne jau pilnas divas stundas, kas vakar bijaVanadziņa rīcībā. Neticēju, ka Ojārs būtu nācis ar nolūku stāvēt zem klajas debess lietū un vējā un vairāknekā stundu gaidīt Teodoru, kura pie pārceltuves ieradās tikai septiņpadsmit minūtes pirms autobusaatiešanas. Tātad vēlreiz — kāpēc viņš vakar izgājis tik agri? Un vēlreiz — mēs to nezinājām.

Nozīmīgs bija arī kas cits: izrādījās, ka bez Ošiņa, pret kuru vērsās visas Dambīša aizdomas,iegansts neieredzēt Vanadziņu bijis arī Raibacim. Pirmajam tumšas atriebības domas varēja iedvestVanadziņa dēļ zaudētās traktorista tiesības. Ļoti ticams, ka Ošiņš savu nelaimju cēloni saskatīja tikaiVanadziņā — dzērāji paši sevi gandrīz nekad nevaino. Otrajam greizsirdība varēja laupīt prāta skaidrībuun uz brīdi apklusināt sirdsapziņu…

Dambītis ar motociklu gaidīja uz ceļa. Es stāvēju, atspiedies ar muguru pret spējās vēja brāzmāsdrebošu koka stumbru. Piesmirkušais mežs smagi šalkoja. Aukstais, šaudīgais vējš notrauca apsēmpēdējās sarkanbrūnās lapas un dzina tās pāri izcirtumam. Līdz ar lietus mākoņiem debesis palēnāmpārplūdināja tuvā vakara krēsla…

Manu grūtsirdīgo noskaņu un pārdomas iztraucēja motocikla tarkšķi — Dambītis uz ceļa bijaiedarbinājis savu ižu. Pasaucu jaunāko leitnantu pie sevis un, mirkli pārlicis, palūdzu viņu nogulties zemēun nekustēties, ko viņš diezgan negribīgi izpildīja. Es izgāju uz ceļa un noraudzījos, kā viņš no turienessaskatāms. Jā, speciāli nepievēršot uzmanību, gulētāju varēja arī nepamanīt. Es nodomāju: «Vanadziņšvakar te jau gulēja miris, kad Teodora pa ceļu aizgāja garām. Tā tam vajadzēja būt, viņa noteiktisadzirdētu šāvienu, ja būtu nākusi agrāk. Bet vai tas vispār ir taisnība? Un ja nu Teodora šāvienu tomērdzirdējusi? Hm… Savu mūžu neesmu runājis ar cilvēku, kas man liktos tik neīsts kā šī sieviete.»

Nolasīdams no sava jaunā formas tērpa pielipušos gružus, Dambītis īgni sacīja:— Biedri izmeklētāj, nav nekādas nozīmes te nīkt. Pilnīgi skaidrs, ka vainīgs Ošiņš. Atļaujiet man

ātrāk izpildīt uzdevumu — noskaidrot, vai Ošiņš vakar ticies ar kādu no bijušajiem darba biedriem.— Labi. Es vēl par šo to pārliecināšos arī pats. Cik tālu no šejienes līdz Ošiņa mājām?— Apmēram pusotra kilometra.— Kā man turp nokļūt pa visīsāko ceļu?Dambītis izstāstīja, atdeva man savas darbistabas atslēgu un aizbrauca.

XV

Kad piegāju pie mājas, kur dzīvoja Ošiņa ģimene, jau bija krietni satumsis. Logos mirdzēja gaisma.Kaut kur pagalmā slinki ierējās suns. Tad ieraudzīju, ka tas man tuvojas. Suns bija liels un pinkains, betizrādījās labsirdīgs, jo, izpildījis savu svešinieka apriešanas pienākumu, mierīgi devās uz mājas pusi.Sekoju sunim līdz ieejas durvīm, pie kurām pinkainis, nenoteikti ņurdēdams, palaida mani sev garām.Pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Tad es atvēru durvis un iegāju tumšā priekšnamā. Suns iespraucāsman līdzi. Sataustīju vēl kādas durvis, piegrabināju un atvēru. Manī nolūkojās divi bērni: puišelis sēdējapie galda, uz kura gulēja burtnīcas un grāmatas, — viņš acīmredzot bija mācījies; meitene uz grīdasrotaļājās ar diezgan sapluinītu lelli — viņa bija mazāka par brāli un laikam vēl neapmeklēja skolu. Pārgaldu dega spuldze bez abažūra. Istabā valdīja liela nekārtība, pat netīrība.

— Labvakar, — es sveicināju un mēģināju sākt ar zēnu sarunu, bet sākumā man neveicās — zēnsbija ārkārtīgi kautrīgs vai arī ietramdīts. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja ar vienzilbīgiem «jā» un«nē». Tikai pēc krietna brīža saruna tiktāl pavirzījās uz priekšu, ka es uzzināju: māte esot aizgājusi pie

kaimiņiem «televīziju apskatīt», bet tēvs esot darbā un mājās nepārnākšot.— Kad viņš atkal būs mājās? — es jautāju.— Nezinu, — zēns sacīja.— Mēs nezinām, — piebalsoja meitene.— Un kad viņš bija mājās?— Vakar, — zēns atbildēja.— Un tu ar tēti runājies?— Jjā, — zēns, kļuvis jau drošāks, sacīja. — Tētis brauca ar motociklu, kad es nācu no

skolas, un viņš atveda mani mājās.— Ak tā? Cik stundu tev vakar skolā bija?— Četras.— Un tad tu tūlīt nāci mājās?— Jā.— Bet vai tu zini, cikos ceturtā stunda beidzās?— Jā — arvien tāpat: pusvienos.— Un ko tavs tētis vakar mājās darīja?— Es nezinu… Tāpat.Apmēram pusstundu tā sarunājies ar zēnu, es beigās uzzināju kaut ko, kas man likās svarīgi: viņa tēvs

vakar neesot palicis pusdienās, lai gan māte lūgusi nedaudz pagaidīt, kamēr ēdiens būs gatavs. Viņšlaikam ļoti steidzies. Tēvs iegājis otrā istabā, paņēmis veselu sauju bises patronu un iebēris tās kabatā;zēns pa pusvirus durvīm to bija redzējis un, protams, nedomāja man slēpt. Pēc tam tēvs izgājis pagalmāun gribējis aizbraukt, bet zēns izskrējis līdz un lūdzis, lai viņu vēl pavizina. Ošiņš bijis ar mieru, aizvedisdēlu līdz pat «Zemīšu» mājām un tikai tad licis viņam nākt atpakaļ.

Beigās Ošiņa dēlēns kļuva tik drošs, ka pavilka mani aiz piedurknes un pačukstēja tā, lai māsanedzird:

— Paskatieties!Zēns atšķīra aritmētikas grāmatu, un es ieraudzīju starp lapām ieliktu desmitrubļu banknoti.— To man vakar tētis uzdāvināja. Agrāk viņš man nekad nedeva.Puisēns lepni paskatījās manī, pēc tam pielika pirkstu pie lūpām un paskatījās uz māsiņu, likdams

saprast, ka tai par viņa noslēpumu nekas nav jāzina.Es palocīju galvu — sak, saprotu gan — un čukstus pavaicāju, vai māte arī par to nekā nezina.— Nē-ē, — puika sparīgi pakratīja galvu.Piecēlos un sniedzu mazajam sarunu biedram roku; viņš no visa spēka iesita saujā, un mēs šķīrāmies

kā labi draugi. Man bija mazliet nepatīkami, ka esmu izprašņājis bērnu. Bet tur nekā nevarēja līdzēt —patiesību taču vajadzēja noskaidrot.

Līdz šosejai bija savi divi kilometri, ko iet, un es pamatīgi nomocījos, kamēr pa uznākušo tumsu turpaizkūlos, sevī nožēlodams, ka biju aizsūtījis projām Dambīti ar motociklu. Vienīgo gandarījumu sagādājatas, ka gājiens nav bijis veltīgs: Ošiņa vakardienas uzvedība mājās lika domāt, ka te tiešām kaut kas navkārtībā. Vai tas, ka Ošiņš dēlēnam uzdāvinājis desmit rubļus, neliecināja par neparastu satrauktlbu? Senāktaču viņš neesot dēlēnu tā apdāvinājis … Varbūt jaunākais leitnants Dambītis nemaz nebija tikpārsteidzīgs? Varbūt viņš, labi pazīdams vietējos apstākļus un cilvēkus, pareizāk novērtē situāciju, unīstais pavediens ir tieši viņa rokās, kurpretī aizdomas, kas vēršas pret Raibaci… Lai nu kā, par Ošiņunoteikti jātiek skaidrībā! Un, jo ātrāk, jo labāk.

XVI

Noguris vēru Dambīša darbistabas durvis. Uzgriezu gaismu. Ieslēdzu elektrisko plītiņu. Arā,pieņemdamies spēkā, auroja rudens vējš… Drīz sāka sīkt tējkanna, un tas man lika drēgnajā, nemīlīgajātelpā justies drusku mājīgāk. Cik labi tagad būtu atrasties Kalnienes istabā! Tur no gleznas ar smīnīgulabvēlību noraudzītos vecais jūrnieks… Te sienas bija tukšas un kailas, no tām dvesa iestādes oficiālāvienaldzība. Taisnība, nesen arī Kalnienes dzīvoklis man bija šķitis tukšs un padrūms. Bet nu jau esmutajā tiktāl iedzīvojies, ka ilgot ilgojos turp atgriezties. No turienes varētu piezvanīt Aijai un …Paraudzījos uz telefona aparātu. Nē! Pārāk vēls, lai pieteiktu sarunu. Aija droši vien jau guļ. Pulkstenisrādīja otro nakts stundu. Bez tam: kāpēc lai es viņai zvanītu pirmais? It īpaši pēc vakardienas…

Ielēju glāzē zaļo tēju un sāku pārdomāt, ko tad īsti esmu šodien uzzinājis, ko noskaidrojis.Atriebība, greizsirdība vai varbūt nejaušība? Veltīgi šobrīd minēt, kas vainīgs — Ošiņš vai Raibacis?Vai vēl kāds trešais? Teodora? Vai pat… «visjaukākā būtne pasaulē», kurai taču arī varēja būt iemeslsjusties apvainotai un greizsirdīgai…

Atgūlos uz pacietā dīvāna. Tikko galva pieskārās spilvenam, biju iemidzis.Mani pamodināja skaļa klauvēšana pie durvīm. Vēl. galīgi nomiegojies, tās atslēdzu. Iekšā iebrāzās

milicijas pilnvarotais Dambītis.— Atvainojiet, ka uzdrīkstējos traucēt, bet viss ir skaidrs, — jaunākais leitnants kareivīgi ziņoja.

— Tikko Vanadziņš bija atstājis darbnīcu, daži strādnieki nolēmuši, ka jāizmanto acīgā priekšniekaprombūtne un jāiestiprinās. Atslēdznieks Pētersons ar mopēdu aizbraucis uz veikalu un nopircis trīspudeles «Kristāla». Pie veikala Pētersons ieraudzījis Ošiņu un aicinājis viņu arī līdzi, iepriekšizstāstīdams, ka Vanadziņš aizgājis mājās un vēlāk brauks uz pilsētu.

Pacietīgi noklausījies Dambīša garo runu, sacīju:— Paldies! Pagaidām pietiks. Varat būt brīvs.Dambītis aizgāja. Izberzēju acis un paraudzījosapkārt: logā lauzās pelēcīga gaisma. Apsēdos pie rakstāmgalda un pusstundu nodarbojos ar

hronoloģiju: laika secībā uzrakstīju visas man zināmās Vanadziņa un Ošiņa gaitas trešajā oktobrī. Visssaskanēja!

Pēc stundas es jau biju Kalnienē, savā dzīvoklī, kur nomazgājos un pārģērbos. Tad piezvanījuPuķudruvam, pieteicu apmeklējumu un devos pie viņa.

XVII

Tikko spēru kāju pār kabineta slieksni, Vecais Sams man jautāja:— Sūdzēsieties? Grūtības, neskaidrības …— Nesūdzēšos, — es moži atsaucos. Tikai tad mēs sasveicinājāmies.Uzaicināts apsēdos pie galda iepretī prokuroram, kas noraudzījās manī ar neslēptu interesi.— N-na? Klājiet vaļā! Klausos.— Līdzšinējā izmeklēšanā uztaustīti divi pavedieni.— Hm?! — Puķudruva nenoteikti noņurdēja.— Viens no tiem gandrīz jau atšķetināts, īsumā pastāstīju visu, ko biju uzzinājis par Ošiņuun Raibaci.— Vainīgs, bez šaubām, var būt tikai viens no viņiem, — neveikli piebildu un sāku pamatot,

kāpēc Dambīša un šobrīd arī manas aizdomas vēršas tieši pret Ošiņu.— Notikumi, manuprāt, risinājušies tā: Vanadziņš pēc pulksten divpadsmitiem aiziet no darba

vietas un dodas uz «Smilšiaukiem», lai pārģērbtos; tūdaļ pēc vieniem viņš iziet no mājām. Pēc Vanadziņaaiziešanas strādnieks Pētersons ar mopēdu brauc uz veikalu pēc degvīna. Tajā pašā laikā Ošiņš nokolhoza kantora, kur viņš saņēmis naudu, pa paradumam brauc uz veikalu iedzert; pie veikala satiekas ar

Pētersonu, uzzina, ka Vanadziņš devies uz «Smilšiaukiem», lai pēc tam brauktu uz pilsētu. Starp Pētersonuun Ošiņu notiek saruna, Pētersons esot atgādinājis: «Iegrieza gan tev tas Vanadziņš!» Droši vien Ošiņā arjaunu spēku uzliesmoja naids. Par atriebību Ošiņš domājis jau agrāk, Pētersons viņu uzkurina vēl vairāk.Un tad pēkšņi viņš atsakās no iedzeršanas pie veikala; vēl vairāk — atsakās no braukšanas Pētersonamlīdzi uz darbnīcu, lai palīksmotos kopā ar veciem draugiem. Kaut kas tāds ar šo cilvēku nekad neesotnoticis. Pētersons par to nobrīnījies vien. Ošiņa iemīļotākais teiciens arvien bijis: «Darba dēļ jaunedrīkst dzeršanu kavēt.» Un tomēr Ošiņš šoreiz nedzer, aizbildinoties, ka viņam jābūt jaunajā darbavietā. Bet uz turieni, lūdzu ievērot, viņš nemaz nesteidzas. Ošiņš aizbrauc uz mājām, paķer patronas unšķiroties rīkojas atkal tā, kā senāk nekad nav darījis: uzdāvina dēlēnam desmit rubļu.

— Cikos Ošiņš izbraucis no savām mājām?— Aptuveni tai pašā laikā, kad Vanadziņš izgājis no savām. Abi devušies «Zemīšu» māju

virzienā. Mežā viņu ceļiem vajadzēja krustoties un…Stāstīju ilgi un izsmeļoši. Kad es beidzu, Puķudruva sacīja:— Mjā, daži fakti neapšaubāmi apliecina, ka Ošiņš varētu būt vainīgs, bet šo to var arī apšaubīt.

Jā, tieši tā: var apšaubīt.— Piemēram? — es jautāju, pa pusei sarūgtināts, pa pusei ziņkārīgs.— Piemēram: kur atradās Ošiņa motocikls, kamēr viņš pats uzglūnēja Vanadziņam? Neiespējami,

ka tas zellis brauca pretī Vanadziņam ar motociklu, ieraudzīja ienīsto cilvēku, apturēja motociklu,noņēma bisi no pleca, notēmēja un izšāva no viena metra atstatuma, apgrieza savu braucamrīku un —aiziet! Turklāt: ne jau uz ceļa Vanadziņš nošauts.

— Motocikls varēja būt paslēpts kaut kur tālāk, desmit līdz divdesmit minūšu gājiena attālumā.Šādā attālumā no slepkavības vietas atrodas vairāki ceļi un šosejas, blakusceliņus un takas nemazneieskaitot. Apkārtne maz apdzīvota, motociklu bez kāda riska varēja atstāt jebkurā krūmājā.

— Un vēl, — prokurors likās manus iebildumus neievērojam, — jums nav ne jausmas, kur Ošiņabise atradusies piecas dienas. Pēc jūsu versijas iznāk, ka Ošiņš nolēmis Vanadziņu nošaut vismaz pirmspiecām dienām un bisi savlaicīgi paslēpis ārpus mājām, eventuāli — un visticamāk — netālu no vietas,kur Vanadziņam jāiet garām. Iznāk, ka viņš jau tad zinājis, ka Vanadziņš diezgan bieži iet uz pārceltuvi?

— Jā, es to pieņemu. Ja to zināja laiviniece un darbnīcu strādnieki, kāpēc lai to neuzzinātu ariOšiņš? Galvenais: kāpēc Ošiņš trešajā oktobrī pie veikala izdzēra tikai pudeli alus, bet atteicās nonopietnākas iedzeršanas, kas parasti viņu tā valdzinājusi?

— Varbūt cilvēks nolēmis laboties?— Laboties! Tās pašas dienas vakarā viņš atkal plostojis! Es taču stāstīju.— Varbūt bijās pa ceļam uz mašīnu remontstaciju saskrieties ar autoinspektoru?— Lai zaudētu tiesības, pietiek arī ar pudeli alus — vienkārt. Otrkārt: ar braukšanu uz mašīnu

remontstaciju viņš pie veikala tikai atrunājies. Treškārt: kurp viņš todien vispār steidzās? Nekurneaizkavējās, visur meloja, mājās veicīgi paķēra patronas un aizjoņoja …

— Ar patronām vien, bez bises, cik man zināms, nevar šaut.— Jums labpatīk jokot. Lūdzu uzklausīt vēlreiz: Ošiņš, nolēmis Vanadziņam atriebties, laikus

aizgādāja bisi prom no mājām, lai neviens neredzētu, ka viņš Vanadziņa nāves dienā cilā ieroci.— Tagad jūs runājat pats sev pretī: tieši Vanadziņa nāves dienas vakarā Ošiņš ar bisi tomēr

ieradies mašīnu remontstacijā.— Pretruna tikai šķietama: sarīkojot cepures apšaudīšanu, Ošiņš gribēja slēpt pēdas — tagad taču

nekāda ekspertīze neatklās, cik reižu ar viņa bisi izšauts un ka viens šāviens izdarīts pāris stundu agrāk.Vai ne?

Prokurors iegrima domās, tad atkal palūkojās manī.— īsi un skaidri: ko jūs gribat iesākt?— Nopratināt Ošiņu, lai man nevajadzētu ap viņu ilgi taustīties un laipot. Ja Ošiņš nav vainīgs,

viņam nebūs grūti to pierādīt. Bez tam: pat ja viņam būtu nevainojams alibi, lai paskaidro, kur piecasdienas atradusies viņa bise! Vanadziņš taču nošauts ar sešpadsmitā kalibra bisi. Un tādas bises kolhozā irtikai piecas. Manuprāt, nedrīkst zaudēt laiku. Katra minūte dod Vanadziņa slepkavam papildu iespējaspaslēpties vai jaukt pēdas. Jūs taču piekritīsit, ka šoreiz izņēmuma kārtā ir izdevīgāk ātri atšķetināt šovienu pavedienu līdz galam un tikai tad, ja vajadzēs, ķerties pie citiem.

— Mjā. Bet vai tie divi nevarētu būt savstarpēji saistīti — Ošiņš un Raibacis? Vai viņipazīstami?

— To gan vēl nezinu.— N-nekas. Noskaidrosiet pēc tam… ja būs vajadzība. Na, velns viņu neredzējis! Brauciet pie

Ošiņa!

XVIII

Mašīnu remontstacijas direktors, sasveicinājies ar mani, apjautājās:— Kāds vējš jūs šurp atpūtis? Ak jā! Atvainojiet. Tādus vīrus kā jūs jau nedrīkst iztaujāt, var

iekulties nepatikšanās.— Gribu aprunāties ar kādu strādnieku — atslēdznieku Ošiņu. Lūdzu, iekārtojiet tā, lai par to

nevienam nebūtu ne jausmas!— To var, — direktors piekrita, — es pats no šīs telpas pazudīšu, runājieties te ar viņu, cik uziet.— Nav teikts, ka manis dēļ jādodas trimdā, — es iesmējos, — pietiktu arī ar lasītavu vai citu

mierīgu stūrīti.— Nē, nē, mani tas netraucēs! Pašreiz tieši uzstāda jaunos darbgaldus, iešu paskatīties…

Izvēršamies, izvēršamies! Tāpēc jau pēdējā laikā esam » pieņēmuši darbā tik daudz cilvēku… ej nu ielienkatram aiz ādas un nosaki, kas viņš par indivīdu … Tātad jums vajag Ošiņu? Tūliņ!

Pēc brīža pie durvīm pieklauvēja un ienāca Ošiņš. Viņš bija paģirains un drūms. Noberzējis garbiksēm eļļainās rokas, viņš noņēma naģeni un sveicināja:

— Labdien … Jums manis vajagot?Palūdzu, lai viņš apsēžas.— Ko jūs gribat? — Ošiņš nedroši jautāja.— Paskaidrojiet,kur un kā jūs aizvakar pavadījāt laiku, — sākot ar to brīdi, kad pie «Zemīšu»

mājām šķīrāties no sava dēla, līdz tam brīdim, kad vakarā ieradāties šeit? — es tieši vaicāju,nenolaizdams acis no Ošiņa sejas. Nebija grūti tajā pamanīt pārsteigumu un satraukumu. Ošiņš nodūragalvu un nomurmināja pie sevis kaut ko nesaprotamu, pēc tam, dusmīgi palūkodamies manī, norūca:

— Kāpēc jums tas jāzina? Tā ir mana personīga darīšana!— Pilsoni Ošiņ, par atteikšanos liecināt, kā arī par nepatiesas liecības došanu draud sods pēc 92.

un 95. panta. Lūdzu, parakstieties, ka esat brīdināts!Liekas, mana saltā tonī ieturētā tirāde Ošiņu apmulsināja. Neļaudams viņam attapties, turpināju:— Pret jums vēršas aizdomas, ka esat izdarījis noziegumu.— Noziegumu? Kas tad tie par muļķīgiem jokiem! Vai patiešām sieva būtu?… Bet viņa tak tur

nekā nevar zināt… pēc manas saprašanas! — Ošiņš bija pietrūcies kājās un, burzīdams cepuri rokās,uzlūkoja mani.

— Apsēdieties! — es uzaicināju. — Jūs trešajā oktobrī ieradāties kolhoza kantorī, saņēmāt naudu un, kā parasti, gribējāt atzīmēt to ar iedzeršanu, ' bet pie veikala sastapāt cilvēku, ar kuru

aprunājies atteicāties no dzeršanas, iztukšojāt tikai pudeli alus un braucāt uz mājām. Tur jūs ielavījātiesotrā istabā, slepus paņēmāt patronas un iebērāt kabatā … Tā kā gatavojāties izdarīt noziegumu, bijātzināmā mērā satraukts un jūtu apmulsumā uzdāvinājāt dēlēnam desmit rubļus, ar to it kā atpirkdamies no

sirdsapziņas — sak, vismaz pret dēlu esmu labs … Vai tālāko izstāstīsiet pats? … Nu, kā vēlaties… Betman jums jāatgādina, pilsoni Ošiņ, ka labprātīga atzīšanās jums var nākt tikai par labu. Tātad?

Ošiņš neskatījās manī un murmināja:— Laikam jau jāizstāsta vien būs, lai gan jūs tā miglaini vien runājat… Cikiem nav atgadījies tā

kā man, bet neviens vēl tāpēc par noziedznieku nav pataisīts… Nemaz jau es tā sākumā negribēju, ne jaues viens pats esmu vainīgs …

— Negribējāt, bet izdarījāt! Kā tad tas iespējams?— Tas ir garš stāsts… Nezi, vai jūs, jaunais cilvēk, to maz sapratīsiet… Bet, ja jau esat sākuši pa

manu dzīvi rakāties, tad man būtu tāds lūgums: nestāstiet sievai, ja vien neesat jau izpļāpājuši! … Ar viņujau tāpat vien man galu galā būs jāsadzīvo … Bet viņa gan arī nav bez savas vainas. Vai es uz to pašu, kājūs te skaitījāt priekšā, briesmīgo noziegumu maz būtu iegājis un vai dzeršanā arī tā būtu palaidies,bijušas man tādas īstas mājas … Bet nebija. Ko tad tur! Sieva vairāk tāda dusmīga vien un nevīžīga. Kātai dziesmiņā: ar visiem pakšķiem baras… Un par ko? Tas jau tas āķis, ka — ne par ko. Un tā nevīžība!Mūžīgi malu malas netīras! Tā tas viss sākās… toreiz, kad pilsētnieki bija atbraukuši uz mūsu kolhozutalkā. Iepazinos, aizbraucu pie viņas uz pilsētu vienreiz, otrreiz — un tā tas gāja: ar vienu kāju šeit, arotru tur… Es pats sapratu, ka ilgi tā nevar turpināties. Akurāt aizvakar sanāca tāda dūša, ka biju izšķīriesun nolēmis tai divkosībai darīt galu, tāpēc arī nedzēru pie veikala, domāju — papriekšu visu nodarīšu,pēc tam varēs nosvinēt. Tad vēl sagribējās apskatīties, kā iet pa mājām: sieva todien bija itin mierīga,aicināja paēst pusdienas, un es samanīju, ka viņa arī grib izlīgt… Un bērni priecīgi, ka dabū mani redzēt.Tā ka es pavisam izšķīros: pie bērniem vien man tā īstā vieta un palikšana, kas nu bijis — izbijis, vilkšustrīpu pāri. Izvizināju vēl savu puišeli … Kas tur nu par sirdsapziņas pirkšanu un jūtu samulšanu, kā jūs tesakāt, tāpat vien sametās sava puišeļa žēl: sak, tāds sīks, bailīgs, it nemaz nav apmīļots un palutināts,mātei ērcīga daba, tēvs bēg no mājām prom; sak, iedošu viņam to desmitnieku, kamēr tas vēl navnotriekts, lai puikam tiek…

Iestājās neveikls klusums.— Un tālāk? — es beidzot ieminējos. — Izstāstiet visu līdz galam!— Kas tur nu vairs ko stāstīt, ko būt! Aizbraucu pie šīs uz pilsētu, paņēmu savu mugursomu, bisi

un vecos zābakus … Sacīšu: nu ardievu un beigas … Bet tā neiznāca: šī sataisīja mērenu jandāliņu. Unlabi, ka tā, man uzreiz atklājās: no vecās sievas pie šitādas atnākdams, es no vilka būtu bēdzis, bet uz lāčauzkritis, kā saka. Saprotams: sievietim arī savas errastības … neslava … Bet vai tad šī nemaz nevarapjēgt, ka bērni, tie tak man arī kaut ko sver. Bet viņa vēl aklās dusmās visādi… Nosist mani vajagot unvisu manu odžu dzimumu… Tādu traci sataisīja, ka radiem un kaimiņiem vajadzēja nākt un savaldīt, bet esgāju vien prom… Tikai es gan viņai ne matiņu neaiztiku … Kas tad tas par noziegumu? Tas sievišķis taknebūs pats sev nagus pielicis, sev ko nodarījis? …

Es vaicāju Ošiņam, kā sauc to sievieti, par kuru viņš nupat stāstījis, un kur viņa dzīvo. Ošiņšpārsteigts pagriezās pret mani.

— Vai tad jūs to nemaz nezināt? Viņu sauc Milda Meijersone. — Viņš, šķiet, joprojām neizprata,kas te notiek.

— Un kur viņa dzīvo?— Amatnieku ielā 6, Kalnienē.Es jutos diezgan nelāgi. Te tev nu bija! Un es tā biju pūlējies šo vīru ātrāk «piespiest pie sienas»!Pārbaudot Ošiņa izteikumus, izrādījās, ka viņš stāstījis patiesību. Ne vien pati Milda Meijersone, bet

ari viņas radinieki un kaimiņi apliecināja, ka Ošiņš trešajā oktobrī bijis šai mājā un ar savu bisi, kas turuzglabāta, un mugursomu pēc skaļas šķiršanās scēnas aizbraucis prom tikai pievakarē. Visas pret Ošiņuvērstās aizdomas izputēja kā ziepju burbuļi. Alibi, kā saka, bija neapstrīdams …

XIX

Lieki attēlot manas izjūtas, kad sēdēju prokurora kabinetā un gaidīju, ko viņš tagad sacīs. Puķudruvastaigāja, rokas salicis uz muguras, tad strauji paķēra no galda papirosus, aizsmēķēja un piedāvāja arī man.Es vienu paņēmu un aizkūpināju, lai gan esmu nesmēķētājs. Nemākulīgi vilku un riju sīvos dūmus, kamērsāka reibt galva. Es novērtēju prokurora klusēšanu — viņš bez vārdiem saprata mani un tikai pēc krietnabrīža ieminējās:

— Cerams, neļausiet pirmajai kļūdai sevi izsist no segliem. Jūsu tālākie nodomi?Atkārtoju viņam īsumā stāstu par Līviju, Teodoru, Raibaci un to, ko par Raibaci bija teikuši

Jauntirāni.— Brīdinu jūs no vienpusības un pārsteidzībām, — prokurors man sacīja, — pats redzat, cik

nepatīkamās situācijās tad var iekļūt. Jāuztausta visi iespējamie pavedieni, obligāti jāpārbauda fakti untikai pēc vispusīgas apstākļu analīzes jāizstrādā versija … Nu — turpiniet.. . vilks viņu neredzējis!

Klusībā biju pateicīgs Puķudruvam par taktisko izturēšanos — no bērna kājas nevaru ciest garas unpamācošas notācijas.

Pēc pāris stundām atkal devos uz «Dziļo arumu» — šoreiz ar dienesta mašīnu, lai nebūtu atkarīgs noDambīša un viņa motocikla.

Vispirms nolēmu noskaidrot, kas ar Vanadziņu noticis toreiz, kad viņam nācies līmēt uz sejasplāksterus.

Iegriezos medicīnas punktā un izjautāju ārstu. Viņš atšķīra pacientu reģistrācijas grāmatu unpaziņoja: jā, astotajā septembrī Ojārs Vanadziņš ieradies pie viņa ar savainotu seju. Ārsts ļoti labiatcerējās, ka Vanadziņš viņam stāstījis par huligānu uzbrukumu pilsētā.

— Vai jūs nejautājāt Vanadziņam, kāpēc viņš turpat Kalnienē nav gājis uz miliciju un meklējisārsta palīdzību?

— Jautāju gan. Vanadziņš atbildēja, ka neesot gribējis tik sīka atgadījuma dēļ palikt pilsētā, jo tadbūtu nācies nokavēt pēdējo autobusu uz kolhozu.

— Pieņemsim, — es teicu, — bet vai Vanadziņš neieminējās, ka pilsētā bijis kopā ar kādupaziņu?

— Nē.— Pēdējais jautājums: vai vieglie ievainojumi, kurus redzējāt Vanadziņa sejā, varēja rasties arī

no tā, ka viņu būtu, pieņemsim, ar seju pret zemi notriekusi automašīna?— Nekādā ziņā! Cilvēks nevar atsisties pret zemi vienlaicīgi ar abiem vaigiem un pazodi, ja vien

nav ietriecies irdeni sakrautu priekšmetu, teiksim, akmeņu vai malkas kaudzē. Nobrāzumi un asinsizplūdumi zem ādas bija varējuši rasties no sitieniem ar dūri vai vēl cietāku priekšmetu.

Atvadījos un izgāju ārā. Tātad versija par negadījumu ar automašīnu atkrita. Vai Vanadziņamuzbruka? Kur? Pilsētā? Atgriežoties no turienes kopā ar Teodoru, viņš taču bijis vēl sveiks un vesels.Uzbrukums acīmredzot noticis pēc tam, kad viņš šķīries no Teodoras. Visticamāk, ka uzbrukts«Smilšlauku» tuvumā, citādi viņš būtu devies tiešā ceļā pie ārsta, nevis vispirms iegriezies mājās pēcvelosipēda. Uzbrucēji… Uzbrucējs varēja būt tas pats cilvēks, kas vēlāk kļuva par slepkavu. Pieņemsim,ka varēja … Tikai — kāpēc Vanadziņš šo notikumu slēpa? Teodorai un mājiniekiem stāstīja parautomašīnu … Ārstam un darba biedriem stāstīja par uzbrukumu pilsētā .. . Hm? Un ja nu taisnībaJauntirāniem, kas svēti tic, ka vainīgs Raibacis? Ja Vanadziņam būtu uzbrucis kāds svešinieks, viņšnekavētos to paziņot Dambītim. Ticami, ka vecos Jauntirānus viņš tiešām mānījis tāpēc, ka nav gribējisuztraukt… Bet Teodoru? Arī nav gribējis uztraukt? Ja uzbrucis Raibacis — Vanadziņam diezin vai bijapatīkami atzīties, ka sāncensis viņu piekāvis?

Domas pārsviedās uz pašu Teodoru. Kad viņu apmeklēju, Teodora bija gaidījusi ierodamies citu un

nezināmajam nācējam uzsauca niknus vārdus. Vēlāk moskvičā pie viņas atbrauca Raibacis. Vai niknievārdi bija domāti viņam? Ja tā, tad kas aiz tiem slēpās?

XX

Piebraucis pie ciema padomes, devos taisni uz Dambīša kabinetu. Vēl ārā sadzirdēju, ka viņa istabākāda sieviete gandrīz histēriski kliedza:

— Jūs nekā nesaprotat! Jūs domājat tikai par sevi, savām muļķīgajām fantāzijām!Dambītis dudināja kaut ko nomierinošu. Pieklauvēju un atvēru durvis. Manā priekšā, zaļajām acīm

nikni zibot, stāvēja Teodora Grīnblata. Jaunākais leitnants, piesarcis kā pīlādžu ķekars, mīņājās otrāistabas galā. Teodora metās man pretī ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu atradusies biezoknī, kur viņuapdraud vesels vilku bars, un es ierastos kā glābējs beidzamajā brīdī.

— Cik labi, ka jūs nākat! Palīdziet! Man nekavējoties jāsatiek izmeklētājs, kas esot te ieradiessakarā ar Ojāra noslepkavošanu… Bet šis te, —• viņa pamāja uz Dambīša pusi, — grib mani ar varupiespiest, lai es savu liecību vispirms nododot viņam… Es to nekad nedarīšu, tas nav iespējams! Mannoteikti jārunā ar izmeklētāju! Lūdzu, palīdziet!

— Labprāt. Es pats esmu izmeklētājs…— Tā jau domāju, ka jūs neesat tikai Ojāra draugs. Ai! Kāda laime! Meklēju jūs jau no paša rīta.

Man jums nekavējoties kas jāsaka! Tikai, lūdzu, zem četrām acīm… un atbrīvojiet mani no šī nelgas! —Viņa atkal pazibsnīja acis uz Dambīša pusi. — Viņš man te grib apvārdot zobus! Viņš iedomājies, kamani mīlot un man pa priekšu vajagot visu izstāstīt viņam …

— Jūs… jūs… kā jums nav kauna! — Dambītis sašutis iesaucās. — Jūsu izturēšanās, konkrētisakot, ir nepieklājīga. To gan es no jums ne…

•— Biedri Dambīti! — es, smieklus valdīdams, iesaucos, bet jaunais milicis, nenogaidījis, kamēr esteikumu pabeidzu, izmetās no istabas laukā, ka norībēja vien.

Manīju, ka Teodora nenovērš no manis dzirkstošās acis. Lūdzu viņu apsēsties, apsēdos pats unraudzījos viņai sejā: tā vairs neizskatījās nikna, tikai uztraukta, pat baiļu pilna. Nolēmu pirmais sarununeuzsākt. Atkal mani nez kādēļ darīja tramīgu sajūta, ka Teodoras izturēšanās ir mākslota. Viņa pārisreižu dziļi ievilka elpu, smagi nopūtās un izdvesa:

— Ja jūs zinātu, cik tas — tas ir mežonīgi!Turpināju klusēt.— Laikam es savā ziņā… negribot esmu vainīga … esmu vainīga Ojāra nāvē… Ai! — sieviete

izdabūja pār lūpām un … paģība.Lai gan es nekad nebiju redzējis ģībstošas sievietes, Teodoras ģībonis man likās teatrāls: iesaucoties «ai», viņa pacēla roku pie pieres, tad ļāva tai

ļengani atkrist gar sāniem, galva atslīga pret krēsla atzveltni, taču vaigi palika sārti, sārtas bija arī druskupavērtās lūpas, aiz kurām spīguļoja lielisku, baltu zobu virkne.

Pacēlu telefona klausuli.— Centrāle? Savienojiet, lūdzu, ar ārstu! Steidzīgi!Medicīnas punktā diemžēl neviens neatsaucās. Ko darīt? Blakus karafei stāvēja pilna ūdens glāze.

Laikam pirmīt Dambītis ar to bija raudzījis mierināt Teodoras vai pats savus satrauktos nervus. Paņēmuglāzi, ātri pagriezos un iešāvu tās saturu Teodorai _sejā. Viņa sarāvās, ieplēta acis un iesaucās:

— Ārsta nevajag! — Nosusināja seju ar mutautiņu un turpināja: — Reibonis uznāca. Mankļuvuši vārīgi nervi… pēc pārdzīvotā.

Tad cik varēdama sakārtoja aplietās drēbes un sāka lietišķi stāstīt:— Es atnācu atzīties, lai cik tas grūti. Es ļoti mīlu patiesību. Redziet… Ojārs man liptin lipa klāt,

tā nav mana vaina. Man tikai bija viņa, nabaga, žēl… Esmu līdzjūtīga. Un man ļoti patika, ka viņš pievēršman uzmanību .. . tas taču patīk visām sievietēm. Vai ne? Jūs laikam to nevarat saprast… IJ11 es tā drusku…

— Vai ar Johanu Raibaci jūs arī «tā drusku»?— Ko nu par Raibaci! Nemaz nerunājiet par viņu! — Teodora atmeta ar roku. — Galīgi sīks

cilvēciņš, bez kāda vēriena un… bez garīgām interesēm. Galīgi man nepiemērots. Pie tam vēl zemiskigreizsirdīgs un ļauns. Biedri izmeklētāj, viņš ir Ojāra slepkava!

— Ļoti smaga apsūdzība. Vai varat savu apgalvojumu pierādīt?— Pierādīt? Es? Nē, to es nevaru, tas taču jādara jums! Bet es gribu jums palīdzēt! Ojāra nāve

nedrīkst palikt neatriebta! Raibacis sen draudēja, ka viņš Ojāram «izplūkāšot spārniņus» un tamlīdzīgi. Eszinu, ka Raibacis nejokoja… Bet mana vaina ir tā, ka es jau agrāk neaiztriecu Raibaci no savas mājas…Kādreiz aiz gara laika ļāvu viņam cerēt… un sevi aplidot.. . Man, kā jau sievietei, patika viņupaķircināt… Tagad viņš ir izdarījis noziegumu! Nemūžam nespēšu to aizmirst un sev nepiedošu! Ai! Tikaitagad sāku saprast, ka būtu Ojāru iemīlējusi no tiesas . . . Viņš bija tik neparasts cilvēks! Tagad ir parvēlu, par vēlu!

Klausījos šai pašapsūdzībā un neizpratu, ko par to domāt.— Ak, šie vīrieši! — Teodora iesaucās no jauna. — Ko gan viņi manī atrod! Ticiet man, es nemaz

nejūtos laimīga, ka viņiem tā patīku. Un vēl Dambītis, taisni liptin līp … Es nezinu …Nabaga Dambītis! Man šajā mirklī tiešām bija viņa žēl.

XXI

Kad beidzu sarunu ar niķīgo Teodoru un viņa aizgāja, bija jau vēla pēcpusdiena. Drūms kā sniegamākonis savā istabā atgriezās Dambītis. Par to, ko biju runājis ar Teodoru, es viņam nekā nestāstīju —negribējās pagalam sabojāt jaunākā leitnanta omu. Uzdevu Dambītim noskaidrot, vai vēl ar kādu no mumszināmajām sešpadsmitā kalibra bisēm pēdējās dienās nav šauts. Pats aizbraucu uz «Liekņu» mājām, kurdzīvoja Trilgas.

Elmārs Trilga, vietējās bitumena bāzes vadītājs, tobrīd atradās darbā. Viņa sieva pastāstīja, kaRaibacis te iegriežoties diezgan bieži — viņš draudzējoties ar Elmāru. Pastāvīgi Raibacim līdziierodoties arī viņa draugi: Reimaņu Uldis, kurš arī strādājot bitumena bāzē, un vēl kāds ceļa strādnieksKoļa — ar iesauku Korķētājs. Kad šī kompānija sapulcējoties, tad sitot «zoli» un pa reizei mēdzot arī«pacilāt glāzītes». Trilga nopūzdamās atzinās, ka vīra brāļošanās ar šo kompāniju viņai briesmīginepatīkot, it īpaši ar Raibaci ne.

No jaunās sievas uzzināju arī par šādu notikumu. Tas bijis kādu vakaru septembra sākumā.Kompānija atkal sapulcējusies «Liekņās». Sākuši spēlēt kārtis uz naudu. Raibacis bijis briesmīgi nelāgāomā, bet tomēr visu laiku vinnējis. Citi laikam zinājuši, ka Raibacis tik drūms Teodoras dēļ, un sākuši šo«vilkt uz zoba»: sak, priekšsēdētāja meita nemaz neesot tāda muļķe, izraudzīdamās labāk Vanadziņa —inženiera un stalta puiša sabiedrību un nevis turēdamās pie Raibača moskviča — tās vecās kastes…Raibacis, skaidra lieta, sabozies vēl drūmāks, bet citādi nekā liela — klusējis un izlicies, ka viņamvienalga, ko draugi sarunā. Kad viņš kārtējo reizi vinnējis, nolēmuši, ka jāiemet. Tā viņiem esot tādamode — vinnētā nauda jānodzer — kas vinnē, tam jāuzstājas. Raibacis, Reimanis un Koļka-Korķētājsaizbraukuši uz veikalu Raibača mašīnā. Iekļuvuši veikalā pa «melno pusi», un Raibacis nopircis trīs«Dzidros». Atceļā vienu attaisījuši, izdzēruši. Un tad — neesot paši savām acīm ticējuši — prožektoragaismā pa ceļu pretī soļojis Vanadziņš. Tā Reimanis ar Koļku-Korķētāju atstāstījuši Trilgam, un sieva arīpie tās sarunas bijusi klāt, visu dzirdējusi. Ieraudzījis Vanadziņu, Raibacis sācis skaļi lādēties un straujinobremzējis. Laikam tas šņabis arī darījis savu — izkāpis no moskviča, ne vārda nesacīdams, meties

Vanadziņam virsū. Tas, cilvēks, iesākumā licies tik pārsteigts, ka neesot ne lāgā pretojies. Pēc tam gandevis Raibacim pretī tā, ka šis ievēlies grāvī. Tad no moskviča izkāpuši arī Reimanis un Koļka-Korķētājs. Vanadziņš pārlēcis pāri grāvim un viņiem uzsaucis: tas esot varen labi, ka šie te atrodoties,citādi viņam pašam nāktos «to lielo teļu» nogādāt uz atskurbtuvi. Tagad lai pievācot savu drauģeli, viņamneesot vaļas ilgāk ķēpāties.

Reimanis atkliedzis kaut ko rupju, bet Vanadziņš gājis vien prom. Reimanis un Koļka-Korķētājsievilkuši Raibaci mašīnā un atveduši atpakaļ uz «Liekņāin». Te berzējuši ar šņabi Raibacim kāju, jo viņšsūrojies, ka klupdams to sadauzījis. Tad ķērušies pie atlikušā šņabja, un Raibacis draudējis, ka «šitoVanadziņš ilgi pieminēšot» …

— Kad Raibacis te bija pēdējo reizi? — es jautāju.— Aizvakar no rīta, — Trilgas sieva atbildēja.«Tātad Vanadziņa nāves dienā,» es nodomāju.— Ko viņš te meklēja?— Es nemaz skaidri netiku gudra… Vai šis neesot aizmirsis kaut kādus papīrus. Es uz viņu biju

dusmīga, ne runāt negribējās. Atsacīju, ka nekādu papīru neesmu redzējusi. Sis pagrozījās, pagrozījās unteicās aizlaist pie Elmāra uz bāzi. Kad vīrs pārnāca no darba, prasīju, vai Raibacis šo meklējis. Nē,neesot vis.

— Cikos Raibacis no šejienes aizbrauca?— Bija jau pāri vienpadsmitiem, bet uz minūti nevaru pateikt.«Tātad pirms slepkavības,» es konstatēju.Devos prom. «Vajadzēs noskaidrot, kur Raibacis bijis, ko darījis trešajā oktobrī pēc pulksten

vienpadsmitiem …» es domāju. «Varbūt izrādīsies, ka viņš nemaz nav vainīgs … tāpat kā Ošiņš … vaiarī… Protams, manās rokās ir vēl četri «pavedieni» — četras sešpadsmitā kalibra bises, bet vai Raibacisvarēja šaut ar vienu no tām? Viņam pašam taču bises nav… Interesanti, kāpēc Teodora tur aizdomās tiešiRaibaci?»

XXII

Izgājis «Liekņu» pagalmā, tūdaļ pamanīju, ka ap manu mašīnu grozās divi puikas. Domāju, ka viņiapbrīno pilnīgi jauno moskviču 408, kas laistīties laistījās. Ieraugot mani nākam, puikas tomēr nebēgaprom, kā biju sagaidījis; viņi tikai sabāza degunus kopā un steigšus par kaut ko sačukstējās. Piegāju piemašīnas un pavēru durtiņas; puikas mani sveicināja, bet lielākais no viņiem, pienācis tuvu klāt, drūmi unnoslēpumaini sacīja:

— Mēs kaut ko zinām.Uzaicināju abus zeperus gabaliņu pabraukties man līdzi. Puikas mēmi palocīja galvas, sakāpa

mašīnā, bet viņu sejas tālab nekļuva labsirdīgākas. Kad bijām pabraukuši gabaliņu, apjautājos:— Ko tad jūs zināt?— Mēs zinām, ka jūs esat tas, kas izmeklē, kāpēc Vanadziņš… Vārdu sakot, jūs esat slepenais, —

lielākais puika sacīja.— Nu, pieņemsim. Bet kas esat jūs?— Es esmu Edvīns, — lielākais puika paskaidroja, — un viņš ir Aivars, mans brālis.— Labi. Ko tad jūs, biedri, no manis vēlaties?— Mēs tajā dienā dzirdējām šāvienu … — Edvīns svarīgi noskaldīja. — Neviens nekā nav

dzirdējis, bet mēs esam dzirdējuši…— Vai patiesi? Kā tad tas notika? Izstāstiet!— Es… nē, mēs abi nācām no skolas, — sāka stāstīt Edvīns, bet Aivars viņu pārtrauca:

— Jo Edvīnu izdzina no stundas par to, ka viņš…Te Aivars aiz manas muguras laikam saņēma belzienu sānos, jo noelsās un apklusa, bet Edvīns

viņam uzšņāca:— Tas nav svarīgi! Nejaucies, ka nedabū… Nu tad mēs aizgājām līdz līča pļavām, kur siena

šķūņi; mēs tur drusku pakavējāmies, izpētījām visas malas … jo tur ir sauss, bet laukā reizēm stipri lija…Kad mēs nācām atpakaļ, uzreiz dzirdu — bums!

— Es arī… Es arī to dzirdēju! — Aivars iesaucās.— Nejaucies! Nu mēs dzirdējām — bums! Man jau bija tā jocīgi… Kas tur šādā dienā var

šaudīties? Un nav nemaz medību laiks! Es taču zinu.— Jā, mēs taču zinām, — Aivars piebalsoja.— Pagaidi! — Edvīns dusmojās. — Bet tas šāviens nebija tur, kur nošāvuši Vanadziņu; tas

bija tālāk.— Tā? — es neticīgi novilku. — Vai lielu gabalu tālāk?— Kādu kilometru… vismaz! — Edvīns apstiprināja.— Vai tur var aizbraukt ar mašīnu?— Jā! Jā! — puikas vienbalsīgi iegavilējās. Pēc tam Edvīns man skaidroja:— Tikai jābrauc apkārt līdz pat pārceltuvei un tad gar upi — tur ir ceļš.Braucu tā, kā zēni man norādīja. Kreisajā pusē gulēja rudenīgi smagā un pelēcīgā upe. Labajā pusē,

pakāpušās piekalnē, melnoja diženas egles. Ceļš veda augšup. Nedaudz tālāk piebraucām pie plaša,pauguraina izcirtuma.

— Šeit kaut kur! — Edvīns iesaucās. — Jā, jā, šeit!Es pieturēju mašīnu.— Te mēs nācām no šķūņiem, — Aivars mēģināja kaut ar pāris vārdiem piedalīties stāstīšanā un

skaidrošanā.Zēni parādīja, kur viņi stāvējuši šāviena brīdī un kur, pēc viņu domām, norībējis šāviens; tas

skanējis spēcīgi un izklausījies, ka tiek šauts pavisam tuvu.Pārstaigāju manu pavadoņu uzrādīto vietu — ciņainu, pārsimt metru platu, viršiem aizaugušu zemes

strēmeli. Retuviet slējās pa nelielai priedītei. Vienā pusē šai vietai piegūla miklas zemienes pļavas, otrā— izcirtums. Pakāpāmies paugurā, un zēni iztālēm rādīja man to vietu, kur bija nošauts Vanadziņš; itāvarēja gan atrasties kādu kilometru atstatu no šejienes. Atcerējos, ka trešajā oktobrī pūta spēcīgsziemeļrietumu vējš, un traģiskā notikuma vieta atradās uz ziemeļrietumiem no šejienes. Zēni apgalvoja, kašāviens atskanējis no pļavas puses. Bet varbūt viņi dzirdējuši itā liktenīgā šāviena atbalsi? Pūšotsvaidīgam un spēcīgam rudens vējam, tas pilnīgi iespējams. Zeperi gan tēloja speciālistus medību unšaušanas lietās, bet es šaubījos. Abi tomēr ietiepīgi palika pie sava: šāviens atskanējis upes pusē — viņiskaidri dzirdējuši tiklab šāvienu pašu, kā arī šāviena atbalsi. Hm… Ja tā būtu bijusi tikai Vanadziņamraidītā šāviena atbalss, kur tad radusies vēl otra skaņa? Taču ne atbalss atkārtošanās, to viņi nemaz«skaidri» nebūtu dzirdējuši; bet mani maldināt zēni nevēlējās, tieši otrādi, tas bija redzams no visa, pat noviņu ietiepības.

Tātad: vai trešajā oktobrī šauts divas reizes? Viens šāviens nogalinājis Vanadziņu, bet ko nozīmējaotrs — upes pusē dzirdētais? Cikos zēni dzirdējuši atskanam šāvienu upes pusē, man neizdevās precīzinoskaidrot. No skolas viņi izgājuši tūliņ pēc trešās stundas. Abi apgalvoja, ka apmēram stundu pavadījušiceļā uz siena šķūņiem. Par to, cik ilgs laiks pagājis, kamēr viņi šķūņus izložņājuši, nebija skaidrības, unpuišeļi nevarīgi un nelaimīgi saskatījās, kad viņiem to jautāju … Kāda stunda? Bet varbūt pusstunda? Vēlļaunāk bija tas, ka viņi nezināja arī to, cikos atgriezušies mājās. Aivars gan apgalvoja, ka dzirdējis vecosienas pulksteni nositam vienu reizi; viņš domāja, ka pulkstenis bijis viens… Bet tikpat labi sitiens varējanozīmēt pusdivi vai pat pustrīs …

Par to, ka mazie brāļi Smiltiņi — tāds bija viņu uzvārds — patiesi dzirdējuši šāvienu pļavu tuvumā,

biju gandrīz pārliecināts. Hm, divi šāvieni… abās pusēs izcirtumam… Pārāk ilgs starpbrīdis starp tiemtomēr nevarēja būt… Vai šāvusi viena un tā pati persona? Ja tā, acīmredzot jāatmet doma par Vanadziņanogalināšanu ar iepriekšēju nodomu: neviens slepkava neies ne pirms, ne pēc paveiktā noziegumašaudīties turpat slepkavības vietas tuvumā … Pieņemot, ka šāvējs bijis viens un tas pats, jāpieņem arī tas,ka pļavas tuvumā viņš izšāvis pirms Vanadziņa nogalināšanas. Nošāvis Vanadziņu, viņš gan otrreiz vairsnešautu, tas būtu neloģiski; viņš būtu domājis tikai par bēgšanu, nevis pievērsis sev uzmanību …

Mēs sasēdāmies mašīnā un braucām projām. Pēkšņi manas pārdomas iztraucēja sačukstēšanāsaizmugurē; redzēju mašīnas spogulītī, ka Edvīns izskatās ļoti dusmīgs un atkal iebukņī Aivaru; betmazākais Smiltiņš tomēr noņurdēja:

— Jā, bet viņš atrada …— Kas atrada? Ko atrada? — es smaidīdams jautāju.Aiz manas muguras iestājas klusums. Tusnīšana. Edvīns, apveltīdams brāli greiziem skatieniem, kaut

ko meklēja pa kabatām, sameklēja un, saujā iežmiedzis, sniedza man pār plecu. Manā plaukstā ieslīdējakaut kas gluds un ciets; paskatījos — akmentiņš, skaists, zaļš akmentiņš ar dzeltenām svītrām uncaurumiņu vienā malā; tas izskatījās tik neparasts, ka es, ik mirkli vairāk ieinteresēdamies, pagausinājumašīnas gaitu. Akmentiņš atgādināja seno inku dievekļu galvu, tikai miniatūrā. Deguns, mute, acis; barga,pat draudīga izteiksme — acis piemiegtas, uzacis sarauktas, lūpu kaktiņi noslīguši lejup… Vai šie vaibstiiegrebti, vai arī akmentiņš tāds jau bijis no dabas un tikai drusku pieslīpēts? Lai nu kā, tas bija mazsmākslas darbs…

— Kā jūs pie tā tikāt?Un tad es uzzināju negaidīti interesantas lietas… Trešajā oktobrī, pēc tam, kad zēni atgriezušies

mājās no tālajiem siena šķūņiem, pie viņiem atskrējis kaimiņu Ilgonis un ļoti uztraukts kliedzis, kā mežānupat atrasts beigts cilvēks. Protams, mazie brāļi Smiltiņi kopā ar vēsts atnesēju drāzušies turp, ko kājasnes. Bet mirušais Vanadziņš bijis jau aizvests, kad puikas tur nokļuvuši. Viņi sākuši uz savu roku ložņātpa krūmiem un pārmeklēt malu malas… Un tad Edvīns kādus pāris metrus no asins plankuma zemē atradisšo dīvaino akmentiņu, iespiestu vai iemīdītu sūnās, tikai viena maliņa bijusi saredzama. Edvīns atradumusteigšus paslēpis kabatā — katru dienu negadās atrast tik jocīgus un neparastus akmentiņus… SākumāEdvīns nemaz neiedomājies, ka tam varētu būt sakars ar briesmīgo notikumu. Un vēl: tai akmenscaurumiņā bijis ievērts brūns diegs, tikai tas vēlāk pārtrūcis un pazudis …

To izstāstījis, Edvīns sāka stostīties, un es viņu sapratu: pat ja zēns pilnīgi apzinātos, ka akmentiņamkāds sakars ar noziegumu, šķirties no tādas lietiņas viņa vecumā nav viegli. Tāpēc centos ilgāk nemocītviņu ar izprašņāšanu. Man pašam taču vēl nebija skaidrs, vai — un kāda — akmentiņam var būt nozīmenozieguma noskaidrošanā; tā varēja līdzināties nullei vai arī — varēja palīdzēt atšifrēt visu.

XXIII

Lai gan bija jau vēla novakare un man ļoti gribējās ātrāk atgriezties Kalnienē un satikt — nu,protams, nevienu citu kā Aiju, tomēr pienākums mani raidīja vēl citās gaitās, nevarēju aizbraukt nokolhoza, nepārbaudījis dažas ziņas.

Apskatīju triju meiteņu — liellopu fermas jauno strādnieču adreses un braucu pie Rritas; ne tāpēc, kaRita mani interesētu vairāk, bet tāpēc, ka viņa dzīvoja tuvāk.

Man laimējās sastapt Ritu mājās, tikai viņa bija nevaļīga — gribēja tūdaļ steigties uz koramēģinājumu kolhoza klubā. Apsolīju, ka aizvedīšu viņu līdz klubam ar mašīnu, un teicu, ka mumsjāparunā. Tad izvilku no kabatas dīvaino akmentiņu un to ātri pacēlu Ritas acu augstumā.

— Vai neesat kādreiz agrāk redzējusi šo lietiņu, Rita?— Nē! — meitene atsaucās. — Kas tas tāds ir? Tā kā rotas lietiņa, tikai — vai, vai, kur nejauka

seja tur virsū. Brrr, es nu gan tādu nenēsātu!— Žēl! — es noteicu un paslēpu akmeni atpakaļ kabatā; ievīstīt kabatas lakatiņā vai mīkstā

papīrā — apieties ar šo ieguvumu saudzīgāk — nebija nozīmes: brāļi Smiltiņi, bez šaubām, akmentiņu tikbieži un ilgi laiduši no rokas rokā, ka meklēt uz tā derīgus pirkstu nospiedumus būtu veltīgi darbs. — Bettagad vēl kas, — es domīgi turpināju. — Lūdzu, Rita, vēlreiz tā labi mierīgi, bez steigas, nevienu sīkumuneizlaižot, izstāstiet man, kā jūs trešajā oktobri, atradušas mirušo Vanadziņu, braucāt atpakaļ un ko darījāttālāk…

Meitene sāka runāt; tagad viņa nebija vairs tā uztraukusies kā notikuma dienā un stāstīja tiešām ļotilēni un pamatīgi. Es kļuvu sevišķi uzmanīgs stāsta beigās.

— .Tā, un tad… Pirmais cilvēks, kuru mēs pie fermas ieraudzījām, bija Dimdonis. Viņš…— Atvainojiet! — es pārtraucu. — Vai jūs tālāk nevarētu stāstīt vēl sīkāk? Patēlojiet, kāds

Dimdonis izskatījās, kādā noskaņā bija. Mēģiniet atcerēties katru viņa sacīto vārdu!Rita brīnīdamās palūkojās uz mani, padomāja un atsāka:— Dimdonis? Nu… Viņš darbojās ap fermas durvīm, tās labodams. Es labi atceros, ka viņš

toreiz bija tāds jocīgs, errīgs … Kad gribējām braukt pēc siena, Dimdonis vēl lika Spodrai paturēt vienudēli, kamēr viņš tajā ieskrūvē skrūvi, un sāka bārties, kad Spodrai dēlis izšļuka no rokām… Parasti viņšnekad mūs nerāja, ja kaut ko nepratām vai kas neizdevās…

— Labi, stāstiet tālāk!— Jā, nu tad… piebraukušas klāt, mēs izlēcām no ratiem un, viena otru pārtraukdamas, sākām

stāstīt, ko bijām ceļmalā redzējušas. Dimdonis sākumā neko, tikai rūca pie sevis, pārjautāja, vai tascilvēks bijis pagalam… Tad izmeta, ka tur kaut ko vajagot darīt, bet laikam vēl nebija izdomājis, ko, jopacēla no zāles āmuru, kuru pirms tam bija nosviedis zemē, un sāka dzīt durvīs naglu… Bet mēs, muļķes,uztraukumā mīņājāmies ap viņu, acis nenovērsdamas un gaidīdamas, lai tieši viņš izdomā, ko nu darīt, itkā pašām galvas uz pleciem vairs neatrastos… Pa to laiku tramīgais zirgs, laikam manīdams, ka viņšpamests savā vaļā, sāka iet; es paķēru grožus, bet Laila teica, lai piebraucu pie slitas un piesienu. Tā mēsari izdarījām. Bet Dimdonis sita savu naglu… Zirgu piesējusi, es sāku runāt ar draudzenēm, ko nu laiiesāk. Spodra domāja, ka jāpiezvana Dambītim. Mums fermā telefona nav. Es metos atkal raisīt vaļā pieslitas piesieto zirgu; tad Spodra — viņa tāda mierīga, viņa tik ātri nezaudē galvu — ieminējās, kaDimdonim taču ir divritenis… Bet tad, divriteni stumdams, Dimdonis pats pienāca lieliem soļiem mumsklāt un sāka kliegt, ka tā nedrīkst darīt — pamest mežā ievainotu cilvēku, varbūt, ka viņam vēl var kaut kāpalīdzēt; ko mēs vēl gaidot un kladzinot kā vistas! Viņš uzkāpa uz divriteņa un kaut kur aizbrauca… Mumssametās kauns, ka pašām uzreiz nebija ienācis prātā palīdzēt… ļoti liels kauns! Tad mēs ieraudzījām, kanāk Zemīšu Jānis; viņš apjautājās, kas te notiek; mēs izstāstījām un kopā ar viņu braucām atpakaļ uz tovietu… Mēs zirgu tā dzinām, tā dzinām… Zemītis mums palīdzēja Vanadziņu aizvest uz medicīnas punktu…

Tālāk Rita ļoti sīki atstāstīja, kā viņi Vanadziņa līķi veduši, ko pa ceļam runājuši.— Ļoti labi, paldies, — es pateicos, — vēl tikai pāris jautājumu: vai tad, kad darbojāties ar

zirgu pie slitas un sarunājāties, varējāt Dimdoni redzēt?— Nē, — meitene nevilcinādamās atbildēja, — slita taču atrodas fermas otrā galā!— Un ja, teiksim, Dimdonis tajā brīdī ar kādu sarunātos, vai jūs to varētu dzirdēt?— Nē… Saprotams, ja nu viņi kliegtu ļoti skaļi…— Pēdējais jautājums: vai tad, kad jūs piebraucāt pie fermas… jeb drusku vēlāk… neredzējāt

tuvojamies vai aizejam projām kādu cilvēku?— Nē… Nevienu gan.— Vai apkārtne ap fermu pilnīgi klaja un skaidri pārskatāma?— Jā… Tikai pašā fermas tuvumā ir viena ar alkšņiem aizaugusi graviņa … tur tek upīte …

Citādi gan apkārt viss klajš… Nē, neviens nenāca un negāja …

Turēdams savu solījumu, aizvedu Ritu līdz kluba ēkai. Tur viņa lepni izkāpa no mašīnas unpaskatījās, vai citi arī redz, kā viņa šurp atvizināta.

XXIV

Vakarā, kad atgriezos pilsētā, bija tik vēls, ka nez vai būtu pieklājīgi apciemot meiteni vai aicinātviņu uz satikšanos. Paraudzījos uz veco jūrnieku gleznā; viņš smīnēja, kā vēlēdamies sacīt:

— Interesanti, no cikiem līdz cikiem cilvēkam otru cilvēku satikt ir pieklājīgi un kad, pēcmietpilsonības kodeksa, sākas nepieklājīgais laiks? Un kāpēc tas ir nepieklājīgs?

Es iesmējos, ātri pārģērbos un piezvanīju Aijai. Labu brīdi neviens nenāca pie aparāta; tad kādsnocēla klausuli, un mani pārsteidza mīksta, nepatīkama (noteikti nepatīkama, pat pretīga!), stomīga vīriešabalss:

— Hallo… hallo! Vai tur kāds ir? Lūdzu, runājiet!Klusums. Es apjucis, izbrīnījies un pat satriekts neatbildēju. Kas tur notiek? Vai Aijai ir ciemiņš?

Šai «nepieklājīgā» stundā?!Tad sadzirdēju Aijas balsi — tālu tālu:— Jautā taču, kas pie tālruņa!— Neviena nav, — vīrietis atbildēja.— Nu tad liec klausuli nost! — tā atkal bija Aija.Pīkstieni klausulē. Atvienots.— Velna milti! — es skaļi izgrūdu. Mans skatiens sastapās ar vecā jūrnieka acīm gleznā;

šķita, viņš smējās:— He, he, he! Te tev nu bija! Nu, Bert, vai esi greizsirdīgs?— Tev, vecam zēnam, varu atzīties: jā! Pēc velna greizsirdīgs!— Tava Penelope, šķiet, atradusi laika pakavētāju tām stundām, kad tu neesi mājās?… Tādu,

kas neskrien apkārt, nedzen likuma pārkāpēju pēdas; tādu, kuru nevar paraut prom katrā dienas un naktsstundā… Tādu, kura vienīgā nodarbošanās — sēdēt sievietei pie kājām, nolasīt no lūpām katru viņasvārdu, izpildīt katru viņas vēlēšanos, pat untumu…

Iezvanījās telefons. Tā noteikti ir Aija! Tagad tikai mieru! Bez steigas piegāju pie aparāta.— Jā?— Bert! Vai tu man tikko zvanīji?— N-n-'hē … Un tad?— Kāpēc tu tā ņurdi? Vai esi ļoti aizņemts?— Jā. Nupat ieskrēju mājās, lai pārģērbtos un sastādītu ziņojumu šefam. Esmu noguris, bet

pēc pusstundas atkal jājoņo laukā — lietū, vējā un salā… Kā medību sunim… Tā tev nesen labpatikaizteikties. Toties tev, es ceru, klājas jauki: miers, mājība… labi draugi, kas pakavē laiku… Nerunāsimvairs par to!

— Bert? Kāpēc tu tā? Nedusmojies, lūdzu!— Nē, nē, man neatliek laika pat dusmoties.— Man tevi vajadzētu satikt.— Tikai ne pašreiz!— Labi, es jau saprotu… Lūdzu, piezvani man, kad tu kaut cik tiksi galā! Jā?— Jā. Atvaino, bet — ar labu nakti!Nosviedu klausuli un tūliņ domās izlamāju sevipar ēzeli. Biju melojis, nesavaldīgi izrunājies, atteicies satikt Aiju un visu tūdaļ noskaidrot. Ēzelis,

spītīgs un nesaprātīgs ēzelis!

Atsēdos savā guļamkrēslā un nikni raudzījos apkārt. Pievērsos atkal smīnīgajam jūrniekam —vienīgajam sarunu biedram manā mītnē.

— Sievietes! — es nīgri iesaucos. — Cik viņas tomēr neizprotami radījumi!— Turpini vien tādā pašā garā, — jūrnieks atbildēja. — Ir arī vēl citi prātojumi, kurus tu tikpat

cinismā nepārspēsi. Kāds pusvājprātis izteicies aptuveni šādi: «Kad ej pie sievietes, ņem līdzi pletni!»— Bet, piemēram, tāda Teodora? Kāpēc viņai šodien ievajadzējās tēlot ģīboni?— Teodora! Vai tad Aija līdzīga Teodorai?— Ak, tagad tu uzmetīsies Aijai par aizstāvi? Kas pie viņas šovakar sēž? Kāpēc viņa par savu

vēlo viesi ne vārda man nesacīja?— Kas sēž? Jā, jā, ar tādu metodi, kādu tu nupat pielietoji, to visvieglāk noskaidrot. «Ej apkārt,»

teica Līkais. Nekad neej taisnu ceļu. Tā tu tālu tiksi.— Un tu manā vietā?— Na, es tavā vietā būtu Aijai uz pēdām pavaicājis, kas tur pie viņas atrodas un kāpēc.Sarūgtināts novērsos no vecā zobgaļa, pārvērtu savu krēslu par guļamvietu un apgūlos. Paņēmu

dīvaino akmentiņu, kuru man bija iedevuši brāļi Smiltiņi, un aplūkoju to. Šķības, viltīgi piemiegtas acis…Ko mazais, neglītais elks slēpa savā akmens paurī? Ko tas man palīdzēs atklāt? Vai varbūt 'tas visu tikaisarežģīs?

XXV

Nākošajā rītā devos pie prokurora ziņot par izmeklēšanas gaitu. Brīdi pārrunājām dažus tīriteorētiskus jautājumus, tad atstāstīju Puķudruvam vakardienas notikumus. Parādīju dīvaino, zaļoakmentiņu un pateicu, kā tas nokļuvis manas rokās.

Puķudruva kā maiglēs iespīlēja akmentiņu savos strupajos, spēcīgajos pirkstos, pagrozīja un jautāja:— Vai tajā bija ieverta ķedite, varbūt — saitīte?— Hm… Puikas stāstīja, ka esot bijis ievērts diegs, bet viņi rotaļājoties pazaudējuši.— Vistu elks! — mans sarunas biedrs paziņoja. — Krieviski — KypHHbiH 6or.— Kas tad tas tāds? — manā balsī laikam ieskanējās lielāks pārsteigums, nekā vēlējos izrādīt.— Vistu elks?… Pagātne tam prozaiskāka nekā šodiena, — Puķudruva iesmējās. — Senatnē,

redzat, šādus akmentiņus ar dabiski radušos caurumiņu — tieši tā: dabiski radušos, nevis mākslīgi izurbtu— māņticīgi ļautiņi uzskatījuši par spēcīgiem talismaniem, kas spēj pasargāt no visām nelaimēm tiešivistas. Caurumainos akmentiņus uzkāruši vistu kūtīs. Skaidrs?

— Skaidrs, bet…— Bet šodien, hm… Vai esat kādreiz bijis pie Melnās jūras?— Jā: Sočos, Odesā, Sevastopolē…— Un Plaņerskojē, bijušajā Koktebelē, netālu no Feodosijas neesat bijis?— Nē.— Kā musu Baltijas jura izskalo mala dzintaru, tā Plaņerskojē Melnā jūra izskalo dažādus

pusdārgakmeņus: jašmas, halcedonus, ahātus, serdolikus…Šie jaukie akmentiņi par tādiem sakausēti Karadaga vulkāna elleskatlā, kas tagad sen vairs

nedarbojas. Gadās, ka tiek izskaloti malā arī akmentiņi ar dabiskiem apaļiem caurumiņiem… Vai nucauruma vietā reiz atradies kāds mīkstāks olis, kas vēlāk izbirzis laukā, vai gaisa pūslītis… Nu, bet —galvenais — Plaņerskojē tūristi un atpūtnieki saslimst ar vistu elku meklēšanas māniju. Tikai atrastoselkus vairs neuzkarina vistu kūtīs, bet paši sev kaklā. Tāda jocīga un jautra ieraša izveidojusies, visi turstaigā apkārt, pakāruši kaklā apmēram šādu caurumainu akmentiņu — Melnās jūras suvenīru.

— Bet vai caurumainais akmentiņš nevarēja atrasties arī citur?

— Varēja, tikai ne šis. Tas ir tipisks Plaņerskojē sastopamās jašmas gabaliņš, turklātmākslinieciski apdarināts … Gandrīz vai ņemos galvot, ka šī jašma atceļojusi no Melnās jūras piekrastes.Atzīšos grēkā: man pašam mājās ir Piaņerskojes ahātu un jašmu kolekcija… arī daži šādi vistu elki.

— Hm. Cik man zināms, Vanadziņš nekad nav bijis Krimā, — es nosacīju.— Nav jau arī teikts, ka tas izkritis tieši Vanadziņam, — Puķudruva iecietīgi pavīpsnāja.Izgājis no prokurora kabineta, ieraudzīju Dambīti, kurš mīņājās aiz durvīm.— Es gaidīju jūs. Atļausiet ziņot? — viņš satraukti iesaucās.— Tikai ne te, gaitenī! — es sniedzu viņam roku. — Vispirms — labrīt!— Labrīt.Gājām uz manu darbistabu. Es apvaicājos — ne gluži bez zemteksta:— Kā labi gulējāt?Dambītis uz šo jautājumu atbildēja tikai ar īgnu skatienu. Viņš tiešām izskatījās neizgulējies un

nervozs; man nebija šaubu, ka pie tā vainojama Teodoras izturēšanās. Iekodu mēlē: ko es te ņirgājos! Vaies pats nenervozēju Aijas dēļ?

— Ziņojiet! — es atvēlēju, kad apsēdāmies.— Jūs man uzdevāt noskaidrot, ar kādām sešpadsmitā kalibra bisēm beidzamajās dienās šauts. Ar

Grīnblata bisi nav šauts vismaz dažus mēnešus — tā ir gluži apputējusi un pieputējusi. Par Ješkuļa bisipagaidām ziņu trūkst, jo Ješkulis jau otrajā oktobrī aizbraucis pie radiem un nav vēl atgriezies. BetDimdonis… atceraties, tas liellopu fermas strādnieks, kas trešajā oktobrī braucis pēc ārsta un zvanījis…viņš atzinās, ka esot šāvis tieši trešajā oktobrī, rīta pusē. Dimdonis gribējis nošaut vanagu, kas pasācisuzglūnēt viņa vistām, bet neesot trāpījis — vanags pazudis aiz koku galotnēm. Es to bisi atvedu līdzi.

— Kas jums, biedri Dambīti, zināms par Dimdoni? Kādas varēja būt viņa attiecības arVanadziņu?

— Dimdonis? Neesmu par viņu dzirdējis ne labu, ne ļaunu. Ar Vanadziņu viņš nav bijis pat lāgāpazīstams, tāpat kā pasta priekšnieks Dzērve, kurš savu bisi jau pirms divām nedēļām pārdevis, jonolēmis no Mednieku biedrības izstāties.

Brīdi domāju. No vienas puses Raibacis un viņa naids pret Vanadziņu, no otras — Dimdonis, kurštodien šāvis. Nekādu attiecību ar Vanadziņu… Tomēr dīvaina sagadīšanās… Un vēl vistu elks. Kam taspiederējis?

— Biedri Dambīti, vai Raibacis… Vai arī Teodora Grīnblata ir bijuši ārpus mūsu republikasrobežām?

— Jā gan! Raibacis bieži vien braukājis apkārt; pēdējo reizi viņš uz ilgāku laiku bija kaut kuraizceļojis šopavasar, bet kurp — to gan konkrēti nezinu. Grīnblata arī ir kaut kur braukājusi toreiz, kadvēl studēja …

— Studēja? Viņa ir studējusi?— Jā gan! Lauksaimniecības akadēmijā. Kurp viņa toreiz braukusi kopā ar citiem studentiem,

to gan es nezinu. Viņa pārtrauca studijas slimības dēļ.— Ar ko 'tad viņa slimo?— Bijušas kavernas plaušās.— Un ar ko viņa pašreiz nodarbojas?— Strādā pienotavā.— Kā? Slimo ar diloni un strādā pienotavā?!— Process esot izbeidzies. Bet kāpēc jūs to jautājat man? Ja ārsti viņai atļāvuši strādāt, tad

jau laikam viss kārtībā …— Nenervozējiet, biedri Dambīti! Vairāk jautājumu man nav. Palūgšu jūs nekavējoties

noskaidrot iespējami sīkāk, kurp Raibacis ceļojis agrāk, bet jo īpaši — šogad … Un nododiet Raibacimšo uzaicinājumu. Rīt viņam jāierodas pie manis. Jūs personīgi atbildat par to, lai viņš ierastos. Skaidrs?

— Tieši tā! Skaidrs.Pēc desmit minūtēm es atkal braucu uz «Dziļo arumu».

XXVI

Nobremzēju pie Grīnblatu mājas un, iepriekš pat nepieklauvējis, steidzos augšup pa jaupazīstamajām, čīkstošajām koka kāpnēm. Laikam Teodora savā istabā bija sadzirdējusi manus ašos soļus,jo nespēju vēl tikt līdz augšdurvīm, kad tās pavērās un daiļā durvju vērēja uzsauca:

— Lūdzu, lūdzu! Es jau zināju, ka jūs ieradīsieties.Iegāju istabā. Teodora šodien izskatījās tā, it kā nekas nebūtu noticis: svaiga, mundra, zaļās acis

spulgot spulgoja kā rasainas ceriņu lapas vasaras saulē.— Nū-ū, — viņa novilka un vēlīgi, gandrīz pārāk vēlīgi nolūkodamās manī puspiemiegtām acīm,

mēģināja ieņemt sarežģītu pozu: pacēla kreiso roku, aizlika plaukstu aiz pakauša, elkoni atbalstīja pretgrāmatplauktu, galvu pašķieba drusku sāņš, labo roku iespieda sānos, bet kājas ne visai graciozisakrustoja.

Pūlēdamies nesmīnēt par šīs pozas samākslotību, piegāju viņai cieši klāt, ātri izņēmu no kabatasroku, kurā biju sažņaudzis vistu elku un pacēlu to Teodoiai pretī; zaļo acu plakstiņi pavērās mazlietplatāk, sieviete iesaucās:

— Ai! Kāds burvīgs spociņš! Vai jūs to atnesāt man?Es pat neattapos, kad viņa jau bija pastiepusi roku un izķērusi jašmu man no plaukstas. Sašutumā man

tikko nepaspruka: «Velna milti, neesmu ieradies te flirtēt!» Par laimi, laikus savaldījos un jautāju:— Kādos apstākļos jūs to esat redzējusi agrāk?Teodoras acis ieplētās gluži platas:— Šito? Bet, mīļais! Es to agrāk nekad neesmu redzējusi.— Labi. Redzējusi neesat, bet kas tas ir — zināt?— Kas tas ir?! Vai tad pats nesaskatāt — akmenī izveidots purniņš! Ļoti ērmots un interesants.Biju vīlies. Šurp braucot, jutos gandrīz pilnīgi drošs, ka Teodora akmentiņu pazīs. Pašreiz likās, ka

viņa patiesi to iepriekš nav redzējusi vai arī…Vai ari viņa bija lieliska aktrise, un viņas prasme izlikties pilnīgi meistariska.— Atdodiet! — es strupi sacīju.Teodora šķelmīgi pasmaidīja, atkal samiedza acis un čukstēja:— Bet ja nu ne? Ja es to nevēlos atdot? — un paslēpa roku aiz muguras. Viņas sejas izteiksme un

poza nepārprotami pauda izaicinājumu, lai mēģinu viņai atņemt savu īpašumu ar varu.Atzīšos, tā bija viena no groteskākajām situācijām manā dzīvē. Sazini nu, ko man iesākt, ja kolhoza

koķetei tiešām iešaujas prātā akmentiņu neatdot ar labu? Pāris mirkļu stāvēju viņai pretī, mulsimirkšķinādams acis, tad nosacīju caur zobiem:

— Jums derētu izraudzīties mazāk vulgārus koķetēšanas paņēmienus.Laikam biju izvēlējies īsto taktiku — viņu aizvainot, jo nākamajā mirklī Teodora nosvieda

akmentiņu uz grīdas. Noliecos, pacēlu to un atvieglots paslēpu kabatā, bet Teodora smējās:— Ha—ha—ha! Koķetēt! Ar jums! Nu, vai zināt … Tāda iedomība un naivitāte jums neglaimo,

cienījamais izmeklētāj. Tagad es vairs nebrīnīšos, ka… ka jums ne visai veicas ar… — Viņa apklusa,palūkojās caur pieri un nicīgi novērsās.

— Sveiki, — es strupi atvadījos, atvēru durvis un kāpu lejā.Iesēdies moskvičā, nīgri nodomāju: «Sasodītais vistu elks pagaidām apstākļus tikai sarežģī… Vai

varu ticēt, ka Teodora akmentiņu agrāk nav redzējusi? Melot viņai vajadzētu vienīgi tai gadījumā, japilnīgi skaidri zinātu, ka akmentiņš pieder Raibacim, zinātu arī, kur tas atrasts, un ja vēlētos novērst no

Raibača aizdomas… Bet viņa pati taču Raibaci apsūdzēja Vanadziņa slepkavībā! Toreiz, kad tēlojaģīboni… Varbūt Raibacis akmentiņu viņai nav rādījis? Un ja nu tas piederējis kādam citam unslepkavības vietā nokļuvis nejauši? Lai nu kā, man tomēr no liela svara noskaidrot, kam īsti šissavdabīgais suvenīrs pieder.»

Kur sākas dažādi minējumi, kļūstu nepacietīgs un īgns.Sāku domāt par Aiju, bet ari šīs domas manu garastāvokli neuzlaboja. Teodoras mājiens par manām

neveiksmēm bija mani sāpīgi ievainojis, kaut arī negribēju to atzīt. Nebiju atģidies pat iztaujāt viņu sīkākpar Raibaci. Lai gan . .. kādu skaidrību tas varēja dot? Viņa taču melo ne vien runājot, bet pat ar katruskatienu, izteiksmi un kustību. Uzzināt no Teodoras kaut daļēju patiesību? Neticu, ka tas ir iespējams.

Patiesība, jā, patiesība … Droši vien citu profesiju ļaudīm tā nav, bet mans darbs tai īsajā laikaposmā, kopš te strādāju, licis manī nostiprināties skumīgai atziņai: ir ļoti grūti tikt pie patiesības parcilvēku raksturiem, viņu izdarībām un attiecībām. Laikam jāpapildina: grūti tikt pie patiesības parvairumu no tiem cilvēkiem, ar kādiem man ik dienas jāsatiekas … Izmeklētājs ir cilvēks, kuramvisbiežāk patiesību slēpj tik centīgi, ka viņam sāk likties: zem saules nav nekā labāka, cildenāka parpatiesību.

Bet nesen telefona sarunā ar Aiju es pats viņai nesacīju patiesību! Kādas tad man tiesības gaidītpatiesīgumu no citiem, ja pašam šai ziņā sirdsapziņa var pārmest?! Tik tiešām: ārsts, dziedini pats sevi!

Šādā noskaņojumā piebraucu pie ciema padomes ēkas. Iegāju iekšā. Dambītis vēl nebija atgriezies.Tagad būtu pienācis laiks runāt ar Dimdoni. Bet nē, kamēr nebūšu ticies ar Dambīti, Dimdoni nolēmunetraucēt.

Bija vēl kāda persona, kura, iespējams, varētu man sniegt noderīgas ziņas. Tas bija jau agrākpieminētais Zemītis, kas trim meitenēm palīdzējis aizvest uz medpunktu Vanadziņa līķi un kas, būdamsmehanizators, pēdējo nedēļu strādāja liellopu fermā, tātad kopā ar Dimdoni.

XXVII

«Zemīšos» iebraucu pa liepām apstādītu gatvi. Koki bija ļoti veci; vecas, lai gan kārtīgi pielabotas,izskatījās arī saimniecības ēkas.

Pagalmā mani sagaidīja sieva pelēkos vadmalas lindrakos un adītā jakā. Izrādījās, ka tā ir pati šomāju saimniece. Zemītiene bija laipna un runīga. Uzzinājusi, kāpēc esmu ieradies, viņa mani palūdzapakavēties istabā un pagaidīt: dēls Jānis nesen esot ar motociklu aizbraucis uz kolhoza kantori, bet pirmsiešanas darbā viņš vēl iegriezīšoties mājās.

— Ak tad jūs tas izmeklētājs? Vai esat arī jau ticis pie kādas skaidrības? — Zemītiene dzīviievaicājās, kad bija ievedusi mani istabā.

— Gan jau tiksim pie skaidrības, — es nenoteikti atbildēju.— Tad gan labi! Vanadziņš taču kādu laiku dzīvoja mūsmājās … Pavasarī, kad viņš ar to mūsu

radinieci Līviju … Ko tur nu teikt par tiem diviem? No malas skatoties, par jauno cilvēku siržu lietāmgrūti spriest un tiesāt… Līvija, meitietis tāpat ar saviem kumēdiņiem, saviem pilsētnieces nerviem,diezgan gaisīga, diezgan čīkstīga … Radiniece vai ne, tādās lietās jāvērtē pēc taisnības. Nevar jau zināt,kā viņai ar Vanadziņu viss būtu beidzies, nebūtu sākusi maisīties pa vidu tā otra …

— Jā, zinu… šo to. Kāds cilvēks bija pats Vanadziņš?— Maz viņu tiku redzējusi, bet slikta vārda ar! nevaru teikt. Darbīgs cilvēks, laipns, jautrs … Tik

jaunam aiziet bojā! Kopš kara laikiem te neviens nav miris nedabiskā nāvē; nav brīnums, ka ļaudis tagadpar to vien spriež un runā.

— Vai tad apkārtējiem iedzīvotājiem … vai jums pašai ir kādas aizdomas par to, kas varētu būtvainīgs?

— Nē … Un šai ziņā laikam visi vienis prātis: to ļaundarību būs pastrādājis kāds no citurienesuzklīdis neģēlis. It sevišķi mēs ar vīru tā domājam. Negribas ne pieļaut domu, ka starp mūsu senzināmajiem ļaudīm atrastos viens tāds, kas nevainīgam cilvēkam atņēmis dzīvību un pēc tam mierīgi dzīvotālāk, klusē un dzīvo …

Izvaicāju Zemītieni par Raibaci, Teodoru, Dimdoni. Nekā sevišķa viņa man nezināja pastāstīt.Beidzamajos gados viņa vairs neejot kolhoza darbos, esot par vecu, piekopjot mājas soli — ļaudīs būtiznākot reti.

Beidzot pagalmā atskanēja motocikla tarkšķēšana. Pēc brītiņa istabā ienāca Zemītienes jaunākaisdēls Jānis — slaids gaišmatis ar gludu, augstu pieri, inteliģentu, drusku nogurušu sejas izteiksmi; viņš manatgādināja drīzāk kādas zinātniskas iestādes darbinieku nekā kolhoza mehanizatoru. Uzzinājis, kas esmuun ko vēlos, Zemītis kaut ko neskaidri nomurmināja, atglauda matus no pieres, apsēdās blakus mātei un nesevišķi laipni nosacīja:

— Lūdzu! Esmu jūsu rīcībā. Jautājiet!Savādi! Kaut kas Zemīti man likās pazīstams… Kur un kad šo cilvēku jau biju redzējis? Neparko

nevarēju atcerēties.Teicu, lai Zemītis man pastāsta, kādos apstākļos viņš uzzinājis par Vanadziņa nāvi un kas

norisinājies pēc tam.No viņa diezgan saraustītā, neskaidrā stāstījuma uzzināju sekojošo: Jānis tajā dienā izgājis no

savām mājām, kur tikko paēdis pusdienas, un devies uz liellopu fermu, kur viņš strādājot — labojotautomātiskās lopu dzirdīšanas ierīces; jau no «Zemīšu» pagalma redzējis, ka pa ceļu uz meža pusiaizbrauc trīs fermā strādājošās meitenes, bet, kad viņš atradies jau fermas tuvumā, ieraudzījis, kameitenes triec zirgu atpakaļ; Jānis piegājis klāt tai brīdī, kad meitenes beigušas Dimdonim stāstīt parmežā notikušo nelaimi un pabraukušas pajūgu tālāk, kur piesējušas zirgu pie slitas; Dimdonis, ļotiuztraukts, atstāstījis Zemītim to, ko pats tikko kā noklausījies; Zemītis pirmais sacījis, ka jāatved ārsts; tadDimdonis paķēris savu divriteni, kas stāvējis turpat tuvumā, lai steigtos meklēt ārstu; meitenēm viņš vēluzsaucis pārmetumus par to, ka viņas pametušas mežā ievainotu cilvēku, kuram varbūt jāpalīdz, par koviņas nav pat pārliecinājušās; tad Dimdonis aizbraucis, bet meitenes uztraukušās vēl vairāk, atsējušaszirgu no slitas un gribējušas braukt prom; tad ieraudzījušas Jāni, sākušas lūgties, lai viņš brauc līdz, koviņš arī izdarījis …

Te es izteicu Zemītim pārmetumu: lai nu neapdomību būtu pieļāvušas pārbiedētās meitenes, bet kāviņš, pieaudzis cilvēks, varējis rīkoties tik pārsteidzīgi — vest mirušo Vanadziņu uz medicīnas punktu, jazināms, ka, tā rīkojoties, var nojaukt noziedznieka pēdas un ļoti apgrūtināt izmeklētāja darbu.

Zemītis nokāra galvu un sadudzis man atbildēja:— Tā jau ir, tā tas ir, tagad jums tiesības man pārmest… Un es pats to saprotu … Bet toreiz mani

bija pārņēmis liels satraukums, galvā nebija nevienas skaidras domas… Un meitenes tā kliedza, spiedzaun vaimanāja… Bez tam es domāju — sašautais cilvēks varbūt tikai dziļā bezsamaņā, varbūt patiesi vēliespējams viņu glābt… Kamēr Dimdonis ar savu gausumu aizkulsies līdz medicīnas punktam, kamēratnāks dakteris …

— Kā — atnāks? Vai tad ārstam nav nekāda braucamrīka?— Motocikls viņam ir gan, bet toreiz tas bija sabojājies un atradās remontā, es to zināju. Tāpēc es

domāju… vienīgi par to, kā palīdzēt. Jūs pats sapratīsiet, ka ikviens tādā gadījumā uztraucas… Un ja vēlnelaime notikusi ar labi pazīstamu cilvēku …

Zemītis izskatījās tik nelaimīgs, ka es aprāvos. Apstākļos, kad cilvēks nav varējis izprast, vai viņamdarīšana ar mirušu vai smagi ievainotu cilvēku, pārmetumi šķita tiešām nevietā …

Parādīju Zemīšiem vistu elku. Ne viens, ne otrs to agrāk nebija redzējuši.Atvadījos no viņiem un braucu pie Dambīša. Šo to man tomēr bija izdevies uzzināt, un es domāju:

«Tātad Dimdonis pats nebūt nav steigšus devies pie ārsta, viņam to darīt ieteicis Zemītis . .. Bet, ja nu

Zemītis nebūtu tur ieradies, dzirdējis meiteņu stāstu un Dimdoni pamudinājis, vai tad Dimdonis pie ārstavispār nebūtu braucis? Un, ja nebūtu, tad kādēļ? Bet Raibacis? … Aizdomas mani un līdz ar to visuizmeklēšanas procesu rāva vienlaikus vairākos virzienos. No aizdomām pret Raibaci nevar atteikties;man ir vairāki un ļoti nopietni jautājumi, ko viņam uzdot. Labi, atlikšu domāšanu par Raibaci līdz iritam.Nezīlēšu… Bet Dimdonis? Jo vairāk par viņu kļūst zināms, jo arī viņa izdarības liekas aizdomīgākas.Piedevām vēl vistu elks, kas atrasts tieši nozieguma vietā. Teodoras māžošanās… Kaut kur tālumā — vēlkāds man pilnīgi neskaidrs tēls: Līvija Zemīte — cilvēks, kura dēļ Ojārs Vanadziņš vispār ieradies«Dziļajā arumā» un kur, sev par nelaimi, palika…»

XXVIII

Dambīša istabā sēdēdams un viņu gaidīdams, domāju par Līviju Zemīti. Kāda ir viņas vieta un lomanotikumu virknē, kuras dēļ Vanadziņš aizgāja bojā? Vai tā nebija nolaidība, ka netiku viņu vēluzmeklējis? Līvija aizbraukusi no šejienes uz Rīgu pēc tam, kad saķildojusies ar Ojāru… Kura vainas dēļviņi saķildojušies? Kurš kuru pametis? Ja jau Ojārs un Teodora… Kāda loma te greizsirdībai?

Manas domas šai virzienā pārtrauca Dambītis, kurš atgriezās un ziņoja, ka viņš Raibaci esot saticisun «tas tips» rīt noteiktajā laikā būšot pie manis rajona prokuratūrā. Par Raibača iepriekšējo gaduceļojumiem vēl neko neesot izdevies noskaidrot, bet šopavasar viņš bijis Krimā.

Dzirdot pēdējo vārdu, man likās, ka vistu elks manā kabatā sarosās kā dzīvs. Krimā? Interesanti.Man gandrīz vairs nebija vēlēšanās braukt kopā ar jaunāko leitnantu uz kolhoza liellopu fermu pie

Dimdoņa. Taču paļauties noskaņojumam nedrīkstēja, un mēs abi ar Dambīti devāmies ceļā.Dimdoni sastapām pagalmā. Ieraudzījis mani un Dambīti, viņš krietni satrūkās. Turklāt uzreiz

ievēroju kādu sīkumu: Dimdonim galvā žokejcepure, bet trešajā oktobrī, Vanadziņa nāves dienā, viņšvalkāja auseni, īstu ziemas cepuri. Kāpēc? Laiks taču toreiz bija krietni siltāks nekā šodien.

Bez kāda ievada jautāju Dimdonim:— Kāpēc jūs mūs maldinājāt par to, ko esat darījis, ko saticis, kas noticis jūsu tuvumā Vanadziņa

nāves dienā?Lai nu kā, rūdīta blēža aukstasinības Dimdonim nepavisam nebija, viņš tūlīt sāka stostīties:— Es gribēju… Es domāju … Es baidījos … — Te viņš apklusa, tikai skatījās manī nelaimīgām

acīm.— Es ceru, ka nevajadzēs visu no jums izvilkt kā ar knīpstangām, ceru, ka pats izstāstīsiet, — es

teicu. Uzmetos uz pagalmā stāvošo ratu malas un izvilku protokola blanku, lai pierakstītu liecību.Dimdonis stāstīja:— Es nekāds likuma pārkāpējs neesmu bijis, to jums kurš katrs cilvēks kolhozā apliecinās, bet

todien tā iznāca … Tiku jau teicis Dambītim, kā tas sākās: ieraudzīju pa logu to uzbāzīgo vanaģeli,paķēru bisi un izskrēju laukā… Bet, kamēr bisi pielādēju, kamēr tiku pie šaušanas, šis bija jau prom unneba nu tukšā, aizstiepa, pagāns, līdzi šī pavasara gailīti… Tā man dūša aptecējās, domāju tanīs dusmās— aizkāpšu drusku uz meža pusi, necik tālu, pagāns, manu gailīti nebūs nesis, droši vien nometis kaut kur,sācis plucināt, var būt, ka vēl ieraugu. Pēc mana rēķina tam plēsoņam turpat aiz izcirtuma eglēs kaut kurjāpiemīt, biju vairākas reizes šo redzējis tieši no tās puses paceļamies gaisā… Eju, skatos — nekā …Gribēju jau kāpt atpakaļ, bet uz reizes — cilpo savā nodabā paprāvs zaķis… Ne jau nu garauša dēļ tiku uzmežu gājis… Bet, kad šis, ačka, skrien man vai stāvus virsū, jā, nu tad uznāca tāds kārdinājums,nenoturējos tam pretī… Garausis bija jau pavisam klāt, kad plāju virsū. Un, saprotams, trāpīju.

— Tieši izcirtumā jūs viņu nenošāvāt, vai ne? — es iejautājos.— Nē, izcirtumā ne, vairāk malā, tai graviņā pie pļavām … uz upes pusi.Jā, tas varēja būt šāviens, par kuru man bija stāstījuši abi zēni.

Dimdonis turpināja:— Pēc tam es palēnām aizsoļoju uz mājām, noliku bisi, paēdu pusdienas un gāju uz fermu. Biju

tur jau sācis labot durvis, kad mūsu meitēni ierunājās, ka vajadzētu ķerties pie siena vešanas, fermā vairsneesot. Tā viņas aizbrauca, bet mudīgi vien bija atkal atpakaļ un sāka stāstīt par ceļmalā guļošo cilvēku…Tas tad nu arī būtu viss, to citu jūs jau zināt.

— Zinām, — es piekritu, — tikai agrāk jūs liecinājāt savādāk. Pastāstiet vien ari to, kas notikavēlāk!

— Nu, tad es viņām drusku uzkliedzu … par to, ka atstājušas cilvēku bez palīdzības .. .— Tā? — es iejaucos. — Tikko noklausījāties, ko meitenes stāsta, tā uzreiz viņām uzkliedzāt?— Uzreiz? … Var būt ar, ka uzreiz ne … Ar to uztraukumu un sajukumu man šis tas jau izgājis no

prāta.Dimdonis atkal apklusa un nedroši skatījās manī, acis bieži mirkšķinādams. Mēs ar Dambīti savukārt

lūkojāmies Dimdoni, bet nekā nesacījām. Tad viņš pačāpstināja lūpas un vēl piemetināja:— Zemītis jau arī bija visu dzirdējis. Viņš bija pienācis pie fermas gala, netikām nemaz šo

pamanījuši … Kad meitenes aizbrauca piesiet zirgu pie slitas, Jānis pienāca klāt un man pārmeta: tas nugan neesot pareizi, ka cilvēks atstāts bez palīdzības … Ja nu ar to ievainoto šā vai tā, tad vēl piedevāmvarot iznākt… vārdu sakot, varot iznākt, ka es ar savu vilcināšanos tīšām gribējis, lai… nu, lai viņšnomirst… Tā viņš teica, un tad es …

— Un tad jūs sabijāties, sabārāt meitenes, bet pats braucāt pie ārsta un ziņojāt milicijai? — esprecizēju.

— Jā-a, — Dimdonis nopūties piekrita.— Bet, ja tur nebūtu Zemlša, ko tad? — es jautāju.— Kā — ko tad? — Dimdonis parjautāja, vēl žiglāk mirkšķinādams acis.— Tad ievainotais cilvēks varētu mežā vēl ilgi gulēt… un noasiņot, jā?— Vai nu tik traki būtu? — Dimdonis noskurinājās. — Es jau tūliņ pats ari sāktu štukot, ka tur

kauc kas jādara; Zemītis mani tikai paskubināja, viņam, jaunam, ātrāka domāšana … Meitenes tak ari būtuattapušās.

— Labi, pagaidām pietiks, bet tagad iesim uz mežu! Vediet mūs tieši tā, kā todien gājāt, sekodamsvanagam, līdz pat tai vietai, kur nošāvāt zaķi! Biedri Dambīti, paaiciniet pāris slaucējas parlieciniekiem!

Dimdonis smagi nopūtās, un mēs devāmies ceļā. Dambītis izskatījās dusmīgs un neslēpti aizdomīgs,viņš ejot nenolaida no Dimdoņa pētījošu skatienu. Es pa ceļam iejautājos:

— Kāpēc jūs tik vēsā laikā nevalkājat savu ziemas cepuri?Dimdonis aizkāsējās, nolaida galvu un tikai pēc brītiņa atbildēja:— Baidījos… Domāju, ja nu kāds pa gabalu todien mežā redzējis vīru ausenīcā?… Tad es

nolēmu: labāk nelikšu to vairs galvā… Baidījos no tā paša, kas tagadiņ notiek — ņems vēl un apvainosmani par slepkavnieku… Kur es tādu noziegumu neesmu darījis, nedz arī iespētu izdarīt… I ne domas…Pat redzējis tai trešajā oktobri Vanadziņu netiku. Nekad un nekāda naida uz viņu neesmu turējis. —Dimdonis sāka uztraukties arvien vairāk, bet es nesteidzos viņu mierināt.

Bijām nonākuši tuvu pie tās vietas, kur tika atrasts nošautais Vanadziņš. Šeit Dimdonis asi pagriezāspa labi un devās pāri izcirtumam, pa ceļam vairākkārt ieminēdamies, ka tieši tā viņš toreiz esot gājis, it kāmēs ar Dambīti mēģinātu to apšaubīt.

Drīz mēs atradāmies tur, kur es reiz jau biju staigājis kopā ar brāļiem Smiltiņiem. Dimdonisparādīja arī to vietu, kur pacēlis no zemes nošauto zaķi. Pēc ilgākas rāpošanas pa zemi un rūpīgaspārbaudes man izdevās tur atrast spalvu kušķīti, kas bija pieķēries pie brūklenāja. Ieliku atradumu stiklastobriņā. Pēc tam Dimdonis aizveda mūs līdz žagaru kaudzei, kur paslēpis nelikumīgo medījumu.

— Tikai paša zaķa gan tur vairs nav, — Dimdonis sašļucis mums paskaidroja, — es vēlāk atnācu

tam pakaļ, bet no zaķa vairs ne smakas… Kur tas izputējis, kas viņu pievācis, to gan nezinu… Varbūtkāda lapsa uzodusi, izvilkusi.

Uzmanīgi izpētījām žagaru kaudzi. Tai stūrī, kur Dimdonis teicās paslēpis medījumu, daži alkšņužagari bija aizlauzti, daži sagrūstīti, izcilāti. Arī žagaros atradu pielipušas spalvas. Hm. Biju gatavs ticēt,ka vismaz par zaķi Dimdonis nemelo. Arī šeit atrastās spalvas paņēmu līdz, lai varētu vēlāk savussecinājumus pilnīgi pārbaudīt.

Es Dimdonim vēl pajautāju:— Kāpēc jūs, pirmo reizi stāstot par trešā oktobra notikumiem, ne ar vārdu nepieminējāt, ka esat

pie fermas runājis ar Zemīti?Dimdonis vainīgi atbildēja:— Nu, es jau … man bija bailes, ka sāksiet to Zemīti tincināt, un viņš vēl nejauši izpļāpāsies, karedzējis mani nākam no meža ar bisi… Tad jūs tūliņ tiktu aizdomīgi uz mani. Kam tas var patikt?Kad ļāvu Dimdonim aiziet un paliku divatā ar Dambīti, viņš vaicāja:— Ja drīkstu zināt — vai jūs domājat, ka Dimdonis vainīgs?— Pagaidām es tikai vācu faktus. Man diezgan grūti iedomāties, kāpēc Dimdonim būtu

vajadzējis Vanadziņu nogalināt.— Bet ja nu nejauši?— Nejaušība nekad nav izslēgta …— Dimdonis taču toreiz atradies tik tuvu notikuma vietai, pavisam aizdomīgi tuvu… Un ar

bisi rokās! Vai ievērojāt, cik spēji viņš mainīja virzienu, nonācis gandrīz līdz tai vietai?— Ievēroju.— Ja nu viņš nekādu konkrētu zaķi nav nošāvis, tikai pūš mums miglu acīs?— Bet mēs taču abās viņa norādītajās vietās atradām pavisam konkrētas — kā jūs teiktu —

spalvas; cik es no tā sajēdzu, īstas zaķa spalvas. Bez tam man ir zināms, ka trešajā oktobrī vietā, uz kurumūs aizveda Dimdonis, tiešām atskanēja šāviens.

— Bet ja viņš nogalināja Vanadziņu un tikai tad zaķi?— Neticu. Iedomājieties šādu ainu: Dimdonis nošauj Vanadziņu, pēc tam mierīgā garā dodas

pāri izcirtumam zaķa medībās?! Vai nav ticamāk, ka pēc izdarītā nozieguma vainīgais būtu bēdzis prom?— Un ja nu viņš tieši ar to zaķa medīšanu viltīgi mēģināja jaukt pēdas?Man saruna par Dimdoni bija apnikusi. Brīdi klusēdams, man līdzās soļoja arī Dambītis, bet tad

ekspansīvi iesita sev pa pieri un iesaucās:— Bet ja nu otrādi? Ja Dimdonis vispirms nošāvis zaķi un pēc tam izdarījis slepkavību?— Noskaidrosim. Nezīlēsim kafijas biezumos!— Kāds tam sakars ar zīlēšanu?! — Dambītis aizvainoti iesaucās. — Vai gan teorētiski nav

iespējams, ka vainīgs tieši Dimdonis?— Ir iespējams, ir. Teorētiski iespējams arī tas, ka Vanadziņu nošāvis esat jūs. Tālu nebūtu

jāmeklē pat iemesls, kālab jūs varētu būt to izdarījis.Dambītis novērsās un apklusa; tieši to patlaban biju vēlējies.Kad atgriezāmies pie automašīnas, apvaicājos:— Vai esat noskaidrojis, kā Raibacis trešajā oktobrī pavadījis laiku?— Vēl ne. — Dambītis bija kļuvis visai lakonisks.

XXIX

Raibacis pie manis ieradās laikā. Viņš bija labi ģērbies, trīsdesmit divus gadus vecs, padrukns, betdiezgan stalts cilvēks; likās nevaļīgs un mazliet aizvainots par to, ka viņu, godīgu pilsoni, tik kategoriskā

veidā izsaukuši uz prokuratūru. Nevērīgi nosviedis man priekšā uz galda uzaicinājumu, viņš vispirmspaskatījās savā rokas pulkstenī, pēc tam nepacietīgi vaicāja:

— Vai šī saruna ieilgs?— Jūs steidzaties?— Kā aizvien.— Par nožēlošanu nevaru iepriekš pateikt, cik ilgi saruna turpināsies. Tas būs ļoti lielā mērā

atkarīgs tieši no jums.— Kālab esmu izsaukts tādā steigā?— Par to mēs tūlīt runāsim. Lūdzu, sēdieties!Kad biju saņēmis viņa atbildes uz dažiem formāliem jautājumiem, vaicāju:— Jūs šopavasar bijāt garākā ceļojumā, vai ne?— Jā. Biju. Bet…— Palūgšu jūs atbildēt vienīgi uz jautāto! Lūdzu, pastāstiet man par savu ceļojumu! Tā nolūku,

maršrutu, ceļa biedriem.Uzzināju sekojošo: maijā un jūnijā Raibacis ar savu draugu Ilgvaru Zubērkli, kādas Rīgas rūpnīcas

darbinieku, braukuši kā autotūristi cauri Lietuvai, Baltkrievijai un Ukrainai; bijuši arī Krimā, pēc tambraukuši uz Kerču un Krasnodaras novadu un no turienes atpakaļ uz mājām. Pievērsu uzmanību visiemģeogrāfiskajiem vietu nosaukumiem, bet ne Plaņerskoji, ne Feodosiju Raibacis neminēja.

— Lūdzu, sīkāk! — es teicu. — Kurp jūs braucāt no Aluštas?— Es jau teicu — uz Kerču.— Nekur pa ceļam neapstājāties?— Nepilnu dienu pavadījām Feodosijā.Kamēr runājām, izņēmu no kabatas un noliku uz galda vistu elku. Raibacis šo manu izdarību uzņēma

ar pilnīgu vienaldzību — īstu vai tēlotu, to bija grūti izprast. Stāstot par ceļojumu, viņš tomēr manāminervozēja, pinās vārdos, šķita neatceramies, kur un cik ilgi ar savu ceļa biedru uzturējies. Dažbrīd, laikammēģinādams maskēt savu nedrošību, viņš pēkšņi pārtrauca stāstījumu un sāka bravūrēt:

— Nesaprotu, kāpēc jums tas tik sīki jāzina? Neesmu nekāds blēdis! Rēķini visās viesnīcās tikakārtīgi samaksāti. Konfliktu un satiksmes noteikumu pārkāpumu nebija.

Pamāju uz vistu elku un ievaicājos:— Kad un kur jūs pazaudējāt šo priekšmetu?— Izbeigsim blēņošanos! Neesmu ne ieguvis, ne zaudējis, ne jebkad redzējis.— Vai jūs zināt, kas tas ir?Raibacis paraustīja plecus un strauji novērsās, katrs viņa vaibsts pauda dziļāko sašutumu un

aizvainojumu.— Pastāstiet, kā un kāpēc jūs pirms mēneša uzbrukāt Ojāram Vanadziņam!Pirmo reizi sarunas laikā Raibacis apjuka, pat manāmi satrūkās, pāris reižu noplātīja muti un tad

pēkšņi iesaucās:— Ak tādu lietiņu gribat man piešūt?! Neizdosies … Jūs kļūdāties! Es viņu neesmu

nogalinājis!— Man šķiet, es jūs nemaz netiku apsūdzējis slepkavībā? Bet, ja nu pats esat sācis par to

runāt, tad paskaidrojiet: kur bijāt un ko darījāt trešajā oktobrī pēc tam, kad izbraucāt no «Liekņām»?— Es meklēju Trilgu.— Kur? Uz bitumena bāzi taču jūs nemaz neaizbraucāt.— Nē.— Starp citu, jūs tajā dienā meklējāt arī kaut kādus pazaudētus papīrus. Vai jūs tos atradāt?Raibacis sakoda zobus tā, ka uz vaigiem izspiedās muskuļi, paliecās pret mani ar visu augumu un

naidīgi iekliedza man sejā:

— Es neesmu viņu nogalinājis!— To jūs man vienreiz jau teicāt. Cerams, ka nebūsiet piemirsis, cik reižu jūs esat draudējis

ar Vanadziņu izrēķināties?— Jā, draudēju, to es nedomāju noliegt. Bet es neesmu tāds muļķis, lai rīkotos tik … tik …— Tādā gadījumā atbildiet uz jautājumu, es to atkārtoju: kāpēc jūs uzbrukāt Ojāram

Vanadziņam?— Nu … es tovakar biju iereibis.— Vai jūs, būdams iereibis, parasti meklējat ķildu un uzbrūkat cilvēkiem?— Nē!… Nu, ja jau jums tas jāzina… Biju uz Vanadziņu dusmīgs … pēc velna dusmīgs.— Iemesls?— E! … Par mirušajiem nerunājot sliktu …— Tātad tomēr gribat vainu uzvelt Vanadziņam?— Viņš bija brunču mednieks… Tiešām ļoti nepatīkami par to runāt!— Uzliksim punktus uz visiem i: jūs bijāt uz Vanadziņu greizsirdīgs?Raibacis pārvilka plaukstu pār seju un atkal paraustīja plecus.— Vai man tiešām jāatbild uz visiem — arī šāda rakstura jautājumiem?— Šoreiz — jā.— Labi, ē… Jā, es biju uz Vanadziņu greizsirdīgs … viņas — Teodoras Grīnblatas dēļ… Jo

Vanadziņš, velns parāvis, viņai uzplijās… Uzplijās sievietei, kuru es mīlu.— Ko nozīmē — uzplijās? Teodora Grīnblata liecina, ka viņa Vanadziņu mīlējusi.— E!… Tas viņai tagad tā liekas. It kā jūs nezinātu. ka ir sievietes, kurām patīk, ka viņas

aplido … Un, lai visa tā būšana izskatītos pieklājīgāka, saka, ka tā ir mīlestība.— Vai arī pret jums Teodorai ir tikai… «tāda būšana»?— Es viņu mīlu … pa īstam. Nebūtu tas Vanadziņš te uzkūlies, mēs tagad būtu jau

apprecējušies.— Pietiks par to. Tālāk: kur un kā jūs pavadījāt laiku trešajā oktobrī?— Es no «Liekņām» tiešām braucu uz bitumena bāzi, bet pa ceļam sabojājās motors,

nokasījos ap to gandrīz trīs stundas.— Kur tas notika?— Aizbraucu līdz Ješkuļa mājām un tur arī paliku: biju kā par nelaimi ielējis tvertnē netīru

benzīnu … no sarūsējušas mucas. Jūs pats zināsiet: kamēr tvertne pilna, tikmēr vēl nekas, bet vēlāk, kadbenzīna paliek maz, tas draņķis piesērē karburatoru. Tāpēc motors pie Ješkuļa mājām sāka slāpt nost.

Domāju: ko nu darīt? Lietus līst. Spēros iekšā Ješkuļa šķūnī un tur, lādēdamies uz velna paraušanu,tīrīju karburatoru.

— Vai kāds jūs redzēja iebraucam šķūnī?— Varbūt kāda vārna zara galā. Cilvēku gan tur tuvumā nemanīju. Paša Ješkuļa nebija mājās

un tuvinieku viņam .nav.— Vai jūs Ješkuli labi pazīstat?— Kā ne, pazīstu.— Vai esat draugi?Raibacis aizvainoti paraustīja plecus.— Kas man ar šo sevišķi ko draudzēties.— Jūs teicāt, ka tobrīd lija. Vai lietus lija ilgstoši, nepārtraukti?— Nu jūs no cilvēka atmiņas prasāt par daudz! Paga… līt sāka tad, kad braucu prom no

«Liekņām». Bet, kad man sākās tā ķibele ar motoru, gāza pamatīgi. Vēlāk… Jā, vienbrīd pat uzspīdējasaule.

— Tātad tomēr atceraties.

— Atcerēsies, kad tev rauga pakārt kaklā velns zina kādu bumbu!… Bet nu nāks tas, kas jūsvar interesēt vairāk: pirms tā saule uz brītiņu uzspīdēja, es stāvēju šķūņa durvīs, smēķēju un izdzirdējušāvienu … kaut kur mežā.

— Cik tālu no Ješkuļa mājām līdz vietai, kur nogalināts Vanadziņš?— Nezinu, neesmu pētījis. Varētu būt kādi divi kilometri.— Un jūs apgalvojat, ka tīrījāt karburatoru trīs stundas?— Kas man tur ko apgalvot? Kā bija, tā stāstu. Es taču vēl paskatījos pulkstenī un

nošķendējos par to, ka esmu tik ilgi noķēpājies ap mašīnu un piedevām notašķījies līdz ausīm. Bet tagadatļaujiet ieteikt: nešķiediet veltīgi savu dārgo laiku, izlikdami man te visādus mušpapīrus, meklējietslepkavu citur! Man tādi uzskati, ka dzīvi var pavadīt jaukāk un lietderīgāk, nekā aiz restēm nokvernot.

Raibacis acīm redzami bravūrēja. Tālākā saruna ar viņu neatklāja nekā būtiska.— Labi, — es beigās teicu, — tagad jūs brauksiet man līdzi!

XXX

Piezvanīju Dambītim, lai dabū pieaicinātos lieciniekus un pēc pusstundas ierodas Ješkuļa mājās.Pēc brīža kopā ar Raibaci devāmies ceļā.Raibača bravūra šķita saplakusi; viņš sēdēja redzami sadrūmis. Mašīna joņoja ātri. Pagriezienā

Raibacis smagi sazvēlās uz manu pusi, un es ar nepatiku parāvos sāņš, tūdaļ domās pats sevi aprādams:«Rāmāk, rāmāk! Nupat laikam klāt brīdis, kad tevi pārlieku sāk ietekmēt personīgās antipātijas pretRaibaci. Skaidrs, ka šis frivolais tips tev nepatīk, bet pārējais vēl nepavisam nav skaidrs. Tāpēc rāmāk,Bert! Aukstasinīgāk!»

Dambītis mūs sagaidīja Ješkuļa mājas pagalmā. Viņš stāvēja blakus savam mirdzoši spodrajammotociklam, smēķēdams cigareti.

— Ješkuļa vēl aizvien nav mājās, — viņš man paziņoja.Uz Raibaci Dambītis palūkojās ar tik neslēptu niknumu, ka man nebija ne mazāko šaubu par to,

kuram no mums Raibača atmaskošana sagādās dziļāku gandarījumu.Devāmies uz šķūni. Nebija grūti konstatēt, ka tur pirms neilga laika iebraukta automašīna: uz

melnzemes klona skaidri varēja saskatīt vieglās automašīnas riepu nospiedumus.— Redziet nu, — Raibacis steidzīgi iesaucās, — skujiņu raksts! Manas mašīnas riepu

nospiedums.— To mēs vēl redzēsim. Nenāciet klāt!Vairākās vietās uz klona bija tumši plankumi. Raibacis paskaidroja, ka tur viņš zemē izlējis netīro

benzīnu. Es paņēmu smilšu paraugus. Laboratorijā nebūs grūti konstatēt, vai benzīnam bijis rūsaspiejaukums, kā to apgalvoja Raibacis. Tas, protams, vēl nepierādīs, cik ilgi Raibacis tīrījis karburatorutrešajā oktobrī. Klons bija arī pamatīgi nopēdots.

— Redzat, — Raibacis jau atkal nepacietīgi iesaucās, — tām ir jābūt manām pēdām! Un šodienman kājās tās pašas kurpes, kuras bija todien. To pat bērns varētu konstatēt.

— Jā, bet te ir vēl kādas citas pēdas arī, — es konstatēju.— Te nu jums kaut kas būs samisējies, — Raibacis nosmīnēja, — todien šai vecajā būdā biju

viens kā tuksnesī.— Nu, nu, — es noņurdēju, — otras pēdas tikpat skaidras.Izgāju no šķūņa, lai paņemtu ģipsi un visu citu, kas nepieciešams pēdu atliešanai.Vēlāk Raibacim jautāju, vai viņš trešajā oktobrī uzturējies tikai Ješkuļa šķūnī vai iegājis arī istabā.

Raibacis nervozi atbildēja, ka viņam neesot bijis nekādas vajadzības ieiet Ješkuļa istabās. Bez tam:durvis bijušas noslēgtas.

Tobrīd šķūnī ienāca Dambītis, kurš bija atradies ārā, un priecīgi paziņoja, ka pa ceļu šurp nākot patsJeškulis.

Es un Dambītis devāmies Ješkulim pretī. Pārējie palika šķūnī. Sagaidījām Ješkuli pagalmā. Viņšizskatījās īdzīgs. Dambītis pirmais sveicināja. Kad sākām runāt, Ješkuļa īgnums izzuda. Viņš smaidīja tīrilaipni un šķita arī valodīgs. Dambītis apvaicājās, kā Ješkulim ciemos klājies, vai viņš labi atpūties, kāatbraucis. Ješkulis atbildēja, ka ciemošanās esot laba lieta, bet mājās tomēr labāk.

Tad Dambītis jautāja:— Kā tad būs ar medībām, Ješkuļa tēv? Vai drīz sāksim?— Ko t' nu lielu sāks, ko nesāks, — Ješkulis atrunājās, — lapsas saviešusās. Visus zaķus izķer.

Kamēr tās nešpetnās neizskaudīs, no zaķiem nekā nebūs.— Gan jau mūsu tiesa paliks, — Dambītis bija optimistiskāks un diplomātiski ieminējās: — Tev,

Ješkuļa tēv, laikam cita vaina — bise pa vasaru ierūsējusi, baidies zaķim garām aizšaut.—^_Nav vis ierūsējusi, — Ješkulis noliedza. — Are, tas pats Vanadziņš gāja uz pīlēm un pirmajā

reizē veselas divas noknieba… Bet kā ta nu būs, Vanadziņš, nabags, tagad miris… Cilvēki šodien man paceļam izstāstīja, kas te noticis… Kā nu es savu tulieti atpakaļ dabūšu?

Tas bija kaut kas jauns. Dambītis ar vāji slēptu izbrīnu skatījās uz mani, laikam gaidīdams, ko estagad teikšu.

Es atcerējos, ka, apskatot Ojāra Vanadziņa atstātās mantas «Smilšlaukos», mēs bisi neatradām.Laikam to atcerējās arī Dambītis, jo atguva valodu:

— Vai tik tu, Ješkuļa tēv, labi atmini, kam savu bisi iedevi? Vai tas noteikti bija Vanadziņš? Ko?Varbūt kāds cits?

Ješkulis acīmredzot sadusmojās.— Runā tavu runāšanu! Ače, vēl viņnedēļ es Vanadziņu satiku, teicu, lai nes bisi šurp. Apsolīja

tuvākajās dienās atnest, bet neatnesa. Tagad vēl mana bisīte izčibēs …Ješkulis sāka uztraukties arvien vairāk, piegāja pie mājas, pieliecās pie lieveņa pakāpieniem, izvilka

no kādas spraugas atslēgu un atslēdza durvis.Es viņu aizturēju.— Sakiet — vai jūsu draugi vai kaimiņi zina, kur māju atslēga noglabāta jūsu prombūtnes laikā?— Nu, zina… Kas tad ir? — Ješkulis ar izbrīnu paskatījās manī.— Vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu mums ieiet līdzi mājā?— Kāpēc ta ne! Lūdzu!Ješkulis palaida mani pirmo.Iegāju. Durvis no priekšnama uz istabu bija vaļā. Jautāju Ješkulim:— Neatceraties, vai durvis aizbraucot atstājāt atvērtas vai arī aizvērāt ciet?Ješkulis izskatījās mazliet apmulsis.— Hm… Tā kā ciet gan vajadzēja būt.Liku Dambītim pasaukt lieciniekus. Pats turpināju uzmanīgi vērot istabu… līdz aizdurvē ieraudzīju

bises laidi. Pats bises īpašnieks šķita ārkārtīgi izbrīnījies, ka ierocis atradies viņa istabā, un apgalvoja,ka tam vajadzējis un vajadzējis atrasties «Smilšlaukos» pie Vanadziņa.

— Vai Vanadziņš nezināja, kur jūs glabājat durvju atslēgu? — es jautāju.— Nē. To viņš nevarēja zināt… Es to viņam neesmu teicis.Ar Ješkuļa atļauju bisi paņēmām līdzi.Jauniegūtais materiāls bija daudzsološs. Toties Raibača pašpārliecinātība šķita saplokam tieši

tikpat strauji, cik strauji bija pieaugusi manējā: viņš kļuva kluss, nopietns un noraudzījās uz mums arnedrošu noraizējušos skatienu.

Kad atgriezāmies Kalnienē, bija jau vēla pēcpusdiena. Rīt, svētdienā, apbedīs Vanadziņu. Bijazināms, ka bērēs ieradīsies arī Līvija Zemīte. Man vajadzēs ar viņu iepazīties un runāt…

Tātad brīvs vakars? Lieliski! Aija, Aija…Piezvanīju, lai pateiktu: «Nāc! Atnāc! Tūlīt! Mīļā, tu nespēj ne iedomāties, kā es …»— Aija?— Jā, es.— Aija, lūdzu, atnāc vai ļauj man aiziet pie tevis… Tūlīt! Vai dzirdi?Vēss, noraidošs klusuma brīdis, es to uzreiz jūtu, tad balss:— Atvaino, bet par to pašreiz nevar būt ne runas. Es tieši šovakar nepiederu pati sev.— Ko tas nozīmē?— Pie manis ir cilvēks, kas pārdzīvo tik smagu traģēdiju, ka būtu nepiedodams egoisms viņu

pamest vienu.— Vai… vai tad es nevarētu tev …— Nē, Bert, lūdzu, ne! Tu pašreiz nekā nevari rnums līdzēt. Es ļoti steidzos, Bert. Rītvakar. Labi?— La …Velns! Cik es viegli piekritu! Bet Aija jau bija nolikusi klausuli. Es stāvēju pie tālruņa kā pie

durvīm, kas aizcirstas man degungalā. Viņa nebija pat apvaicājusies, vai rītvakar savukārt es nebūšuaizņemts. Mēģināju sevi mierināt: «Ko tad es vēlos? Lai Aijai nebūtu nekā cita ko darīt kā vien sēdētmājās un gaidīt, kad es piezvanīšu un viņu pasaukšu?» Tas nu likās varen saprātīgs apsvērums, taču manno tā nekļuva vieglāk, jutos vīlies. Brīvais vakars šķita zaudējis pievilcību. Nezinu, no kāda materiālatēsti tie cilvēki, kas māk ar saprātīgiem mierinājumiem apvārdot savu sirdi, un vai tādi vispār ir …

XXXI

Ar nelielu nokavēšanos ierados pilsētas nomalē pie morga: gribēju no malas pavērot sanākušosļaudis. Šeit jau bija sapulcējušies visi, kas izvadīja Vanadziņu uz dzimtas kapiem tālā, man pilnīgi svešāLatvijas nostūrī, no kura viņš reiz bija devies uz Rīgu, lai kļūtu par inženieri. Centos nepaļautiesnospiestībai, kāda mani pārņem, īpaši tad, ja tiek apbedīts cilvēks, kas nav man pilnīgi svešs.

Ielūkojos bērinieku sejās. Pirmie, kurus pamanīju, bija vecie Jauntirāni. Viņi ar savu vainagu stāvējapie atvērtā zārka un izskatījās tik satriekti, ka nezinātājs viņus noturētu par mirušā radiniekiem. Viņiemblakus stāvēja vairāki man pilnīgi sveši cilvēki. Nenācās grūti uzminēt, ka tie ir Vanadziņa tuvinieki.

Tieši man pretī stāvēja remontu darbnīcas strādnieku pulciņš, Vanadziņa darba biedri. Pazinu milziDvēselīti, dzeltenūsaino balamuti un vairākus citus.

Tad pievērsos Teodorai. Viņa vienīgā no izvadītājiem bija tērpusies melnās drānās no galvas līdzpapēžiem. Teodora izskatījās uzkrītoši bāla. Ik pa brīdim viņa, nevaldāmi raudādama, paslēpa seju pielīdzās stāvoša vecīga vīrieša pleca. Tam vajadzēja būt Teodoras tēvam, priekšsēdētājam Grīnblatam;turpat stāvēja arī Teodoras māte, kuru jau pazinu.

Atvadu runas bija norunātas, zārku aizvēra ciet un iecēla mašīnā. Teodora pirmā pasniedza milzīgusarkanu rožu vainagu. Zārks jau bija apklāts ar ziediem, kad gandrīz sev blakus ieraudzīju trīs pazīstamuscilvēkus, ieraudzīju un pārsteigts sastingu — tur stāvēja tā pati trijotne, kuru reiz jau biju novērojispavisam citos apstākļos — deju vakarā Kalnienes parkā, uz soliņa pie dīķa: Aija, Jānis Zemītis … un…nu protams, tai vajadzēja būt Līvijai Zemītei. Tad tāpēc, tiekoties ar Jāni Zemīti, nebiju ticis vaļā nosajūtas, ka esmu viņu kaut kur redzējis! Un vakar… Tātad vakar pie Aijas bijusi Līvija Zemīte? «Cilvēks,kas pārdzīvo smagu traģēdiju …»

It kā juzdama, ka viņā cieši noskatos, Aija palūkojās uz mani un viegli pamāja ar galvu; viņaneizskatījās pārsteigta; laikam zināja, ka mani te ieraudzīs; tātad zināja arī to, ka tieši es esmunodarbināts ar Vanadziņa nāves apstākļu noskaidrošanu … Aija zināja? Visu laiku? …

Šie minējumi man iešāvās prātā, bet ilgi es par tiem nedomāju, jo manu uzmanību saistīja Līvija

Zemīte.Jaunā sieviete neraudāja, viņas seja likās sastingusi bezcerīgās ciešanās. Plati atvērtās acis šķietami

aklas pret notiekošo. Tādi laikam izskatās mēnessērdzīgie …Aija un Jānis Zemītis stāvēja Līvijai abās pusēs un balstīja viņu zem elkoņiem. Līvijai rokās bija

puķes, bet viņa netuvojās zārkam, lai tās noliktu; viņa arī neskatījās uz zārku, bet kaut kur sāņš.Ierūcās automašīnas motors un pavadītāji sāka jau izklīst. Jānis Zemītis, kurš bija stāvējis tikpat

nekustīgs kā Līvija, viņai kaut ko klusi pasacīja. Līvija sarāvās, mehāniski palocīja galvu un spēra soli uzpriekšu. Aija un Zemītis palaida vaļā Līvijas elkoņus. Jaunā sieviete lēni virzījās uz puķēs slīgstošā zārkapusi; katrs solis likās viņai prasām tādu piepūli, ka es sāku justies neērti savā. svešu ciešanu novērotājalomā un novērsos.

Kad atkal palūkojos uz to pusi, Aija un Zemītis bija satvēruši Līviju pie elkoņiem, visi trīs piegājapie mašīnas. Līvija atbrīvojās no pavadītāju atbalsta, bet laikam bija pārvērtējusi savus spēkus; zieduklēpis izslīdēja no viņas rokām, Līvija noslīga zemē un aizsedza seju ar plaukstām. Automašīna ar zārkuizkustējās no vietas un aizbrauca.

Zemītis palika pie Līvijas, bet Aija pagriezās, un viņas skatiens meklēja mani.Devos viņai pretī. Nesasveicinājušies pagājām sāņš, un Aija man sacīja:— Zinu, ka tu izmeklē… visu to… lai gan tu man to slēpi. Nedomāju, ka tik pilnīga noslēpumainība

bija nepieciešama … Vismaz šoreiz.— Piedod, mīļā Aija, bet par to runāsim citos apstākļos. Iepazīstini mani ar Līviju!— Protams. Es jau pati domāju, ka tev ar viņu jārunā … Un Līvija arī esot atrakstījusi Zemīšiem,

ka gribot tikties ar izmeklētāju… Starp citu, vienvakar Zemītis bija ieradies pie manis, gribēju jūsiepazīstināt, bet tovakar tu biji tik aizņemts, ka nevēlējies ar mani runāt… Nē, nē, es pašreiz nepārmetu,tikai…

— Tātad Zemītis tovakar bija pie aparāta, kad es tev piezvanīju?— Jā.— Redzi, Aija …— Neizskaidrosimies tagad, vai ne? Vakar vakarā, kad Līvija ieradās pie manis, viņa ieminējās

par tevi, bet viņai pietrūka spēka… Tu taču sapratīsi.— Bet patlaban? Lai cik tas netaktiski, man jārunā ar viņu, vislabāk — vēl šodien.— Labi… Un netaisnojies! Starp citu: tu izskaties gluži pelēks, nabadziņš.— Aija, es neesmu robots.— Sāku to saprast, un man tevis žēl… Labi, es pateikšu viņai.Aija atgriezās pie Līvijas un Zemīša. Līvija bija piecēlusies kājās un Zemītis atkal satvēris jauno

sievieti zem elkoņa un, klusi viņai kaut ko stāstīdams — laikam čukstēdams mierinājuma vārdus —, vedaLīviju prom.

Aija viņus panāca, visi trīs pārmija dažus vārdus. Pēkšņi Zemītis pameta sievietes vienas un tuvojāsman. Manā priekšā viņš apstājās un saminstinājās.

— Vai jūs nesaprotat, ka viņa… Ka nedrīkst ar cilvēku runāt, kad viņš … Tādā brīdī …— Saprotu, — es atbildēju, — bet, neraugoties uz to, esmu spiests …— Necilvēcīgi! Vai tiešām nav iespējams…— Nē, šo sarunu nedrīkst atlikt.Zemītis kaut ko nomurmināja, vēl mirkli pasvārstījās, tad pagriezās un lieliem soļiem devās atpakaļ.Es lēnām gāju prom no morga, apstājos pie automašīnas un sāku gaidīt.Beidzot Aija un Līvija iznāca pa vārtiņiem. Līvija izskatījās jau mazliet savaldījusies un

iepazīstoties vārgi paspieda manu roku.

XXXII

Lai mūsu sarunu neviens netraucētu, piedāvāju Līvijai vietu moskvičā. Aija ar Zemīti teicāspastaigāt pa parku un tur pagaidīt, kamēr mana saruna ar Līviju beigsies.

Es Līvijai sacīju:— Mēs ar Ojāru Vanadziņu bijām pazīstami, tāpēc zinu, ka viņš pret jums nebija vienaldzīgs,

jāsaka pat vairāk… Piedodiet, ka pienākums man liek runāt par jums dārgām un sāpīgām atmiņām, betman tas jādara, lai pēc iespējas ātrāk atklātu, kāpēc Vanadziņš aizgāja bojā. Viss, ko jūs man par viņupastāstīsiet, var man palīdzēt noskaidrot patiesību. Zinu, ka Vanadziņš atbrauca šurp pavadītatvaļinājumu vienīgi tāpēc, ka te atradāties jūs. Tas, ko viņš par jums sacīja, apliecināja, ka… — Te esapklusu, pēkšņi iedomājoties, ka viņai būs pārāk sāpīgi dzirdēt tālāko, bet Līvija reaģēja citādi:piespiedusi dūrēs sažņaugtās rokas pie zoda, viņa elsodama sāka lūgties, lai pasakot viņai visu, visu,nevienu Ojāra vārdu es nedrīkstot noklusēt. Iedomājos, ka tā visbiežāk mēdz būt — tikai pazaudējušimīļotu cilvēku, mēs apjēdzam viņa īsto vērtību; katra atmiņu drumstala, katrs cita cilvēka vārds parzaudēto tad tiek vākti kopā ar sāpīgu kaislību, lai r.o dzirdētā domās celtu mirušajam pieminekli…

Tas, ko zināju par Vanadziņu, Līvijai likās ārkārtīgi nozīmīgs, un kādu laiku nevis es viņu, bet viņamani izjautāja. Katru vārdu par mirušo man nācās atkārtot vairākkārt. Tikai tad, kad biju izstāstījis līdzbeidzamajam sīkumam visu, ko par Vanadziņu zināju Līvija šķita nedaudz nomierinājusies.

Beidzot sāku jautāt es:— Sakiet — kā tas vispār varēja notikt, ka jūs aizbraucāt un Ojārs šeit palika viens?— Jūs nezināt, kā man šis jautājums sāp, — Līvija klusi atbildēja. — Stāstīšu pa kārtai, lai jūs,

saprastu, kāda nejēdzība notikusi… Atzīšos, ka biju pret Ojāru diezgan neiecietīga… Viņš bija cilvēks,kas loti aizraujas ar savu darbu. Kad viņš. negaidot sāka te noņemties ar lauksaimniecības mašīnām, pretkurām es nejutu ne visniecīgāko interesi, man šķita, ka laiks, ko viņš pavada pie šīm mašīnām, tieknolaupīts personīgi man… Bet tas vēl nebija izšķirīgais, lai gan es loti apvainojos . . . Reiz, kad mums arOjāru bija norunāts gājiens uz netālo Mežezeru, bet viņam paziņoja, ka vienai viņa rūpnīcā ražotajaimašīnai kaut kas nedarbojoties, kā pienākas, Ojārs atteicās no mūsu pastaigas, lai steigtos mašīnusalabot… Tā diena bija brīnišķīga! Es viena pati klīdu pa laukiem noskumusi un ļaunojos uz viņu. Ar šovienu dienu vien nepietika, lai mašīnu izlabotu; Ojārs sāka iet uz darbnīcu arvien biežāk, aizkavējās turaizvien ilgāk; viņu bija aizrāvusi ideja par šīs mašīnas vienkāršošanu; viņš to gribēja pārbaudīt darbā,praksē. Tā Ojāram radās savas, man svešas un neizprotamas gaitas. Es ar sirdssāpēm domāju, ka tiekupamesta viena, ka cita

aiz citas aizrit atvaļinājuma dienas, bet viņam tas Vienalga. Ierāvos sevī, sarūgtinājos arvien vairāk;mūsu attiecības kļuva vēsas, neīstas; es viņa vienaldzībai — vismaz manis iedomātajai — atbildēju ardivkāršu tēlotas vienaldzības mēru… Un tad kādu dienu, kad Ojārs atkal bija prom, mana krustmāteierunājās, ka kolhoza priekšsēdētāja Grīnblata meita Teodora sākusi izrādīt neparastu interesi pret to, kasnotiekot mehāniskajās darbnīcās; vai ik dienas pēdējā laikā esot tur manīta. «Bet ne jau mai šinas viņuturp velk — tā tik tāda izlikšanās,» 1 krustmāte man beigās pačukstēja, «būs uz kādu metusi savas acis.Viņai jau tāda nelaba mode — ! tikko šeit parādās kāds izskatīgāks vīrietis…» Es sapratu, kā lāgakrustmāte šos vārdus domājusi, bet sākumā ar sašutumu tos noraidīju.

Tad pienāca tā diena … diena, kad es saņēmos un nolēmu aiziet uz remonta darbnīcām apskatīties,ko tad īsti Ojārs tur dara . .. Viņš likās priecīgs, ka esmu ieradusies, bet, tikko bijām dažus vārduspārmijuši, piebrauca vieglā mašīna, un no tās izkāpa Grīnblats un Teodora. Priekšsēdētāja meitu bijuredzējusi arī agrāk; jāsaka, es viņu instinktīvi nevarēju ciest no pirmā acu uzmetiena; redzēju viņā tikaitukšu koķetes dvēseli skaistā čaulā. Ja gribu būt pavisam godīga un atklāta, tad man jāsaka jums, ka tās«skaistās čaulas» dēļ pusneapzinīgi viņu tomēr apskaudu.

Tagad, kad ieraudzīju Teodoru darbnīcā, atcerējos krustmātes brīdinājumu, un man pat tumšssametās acu priekšā… Un ko es dzirdēju! Šī sieviete familiāri uzsauca Ojāram: «Sveiks, zēn! Kā esskatos, tu šeit nenopūlies ar mašīnām vien, bet esi savienojis lietderīgo ar tīkamo, un tev jau ir viena laikakavētāja. Bija man to zināt, nemaz nebūtu braukusi šurp!» Ojārs apjucis pasmaidīja un aši palūkojās

manī. Es tikko novaldījos, nepateikuši Teodorai kādu asu piezīmi. Grīnblats meitai uzsauca:«Pagaidi tu ar savu pļāpāšanu, paspēsi vēl!» — un uzaicināja Ojāru ieiet darbnīcā; viņš pieminēja kautkādu dokumentācijas kārtošanu, bet Teodora nosacīja: «Redzi nu, nepateicīgais vīrieti, es tēvu pierunājutavā labā ātrāk izkārtot dokumentāciju, bet tu te amizējies!»

Mēs palikām darbnīcas priekšā divas vien. Teo ̂dora, kaut ko trallinādama, grozījās manā priekšākā uz skatuves, tad viņa no augšas lejup paskatījās manī un apjautājās: «Nu, kā patīk mūsu pusē? Kāpēcjūs esat tik uzpūtīga un pat neatbildat? Vai tiešām Ojāriņa dēļ?! Runā, ka jūs, trakoti sērodama; klīstotviena pati gar upi kā nāra. Ha, ha, ha! Smieklīgi! Vīriešu dēl nu gan nav vērts asaras liet un nervusbojāt… Runāsim kaut ko citu! Kā jums liekas, vai man piestāv šis tērps?» Viņa atkal sāka grozīties manāpriekšā kā manekene, tikai loti neveikla un pārbarota … Lūdzu, atvainojiet, ka tā izsakos, bet mēs,sievietes, bieži vien esam diezgan neizvēlīgas spriedumos un vārdos par otru sievieti, sevišķi, jasaskatām tajā bīstamu sāncensi!… Mani kaitināja Teodoras pārāk atsegtie pleci un dziļajā izgriezumāredzamā brūni iedegusi mugura. Ļoti labi zināju, ka man pašai pleci pārāk kalsni un esmu vēlpilsētnieciski bāla … Es Teodorai uzšņācu: «Zināt, ja man zem ādas būtu tāds tauku slānis, es tonevienam nerādītu; pat ne savam vīram, ja būtu precējusies… lai viņam nekļūtu pretīga.» Pati manīju, cikrupji un vulgāri tas skan, bet… savaldīties tobrīd nespēju.

Teodora nobālēja tā, ka viņas sārtā seja, man par prieku, kļuva zilganpelēka. Pēc tam viņa paspērapāris soļu tuvāk un nočukstēja caur zobiem man pie pašas sejas: «To jūs nožēlosiet!» — un ieskrējadarbnīcā, pa ceļam tīšām, lai mani kaitinātu, tā gorīdama gurnus, ka aiz dusmām pilnīgi pazaudēju galvu.Viņai pa pēdām iedrāžos telpā, kur pie mašīnām sarunājās Ojārs, Grīnblats un vēl kāds ūsains vīrietis;saķēru Ojāru aiz rokas un, parāvusi viņu sāņš, sāku steidzīgi čukstēt, lai viņš, ja kaut drusciņ mani vēl mīl,nekavējoties nāk man līdzi; lai pamet visu — nekas taču nevar būt tik vērtīgs, ka mums tādēļ jāizpostamūsu atvaļinājums un varbūt vēl kas vairāk… Grīnblats un ūsainais puisis noraudzījās uz mums arneizpratni, Teodora — ņirdzīgi. Ojārs laikam jutās neveikli svešu cilvēku klātbūtnes dēl un atčukstēja, laies drusku pagaidot, mēs par visu parunāšot vēlāk, te esot neērti. «Ak neērti!» es pacēlu balsi. «Kopš kuralaika tu no manis kaunies?» Man tajā brīdī nebija ne prātā, cik divdomīgā un nožēlojamā situācijā nostāduOjāru un arī pati sevi; ar manām lūpām runāja tikai aizvainojums, dusmas un greizsirdība. Ojārs attapāsun palūdza Grīnblatu un ūsaino strādnieku uz mirkli iziet laukā. Grīnblats paraustīja plecus un gāja;ūsainis, kājas šlūcinādams, viņam negribīgi sekoja. Teodora smiedamās izgāja pēdējā un pusbalsī, betpietiekoši skali, lai es sadzirdētu, novilka: «Nabadziņš! Histēriskas personas savaldīt nav viegli.»

Ojārs aizvēra durvis, atgriezās pie manis un pūlējās nomierināt: lai taču es saprotot arī viņu —acumirklī viņš patiesi nevarot aiziet, jo tikko apsolījis aizbraukt un saņemt jaunos darbgaldus un rezervesdaļas; pašreiz darbnīcās neesot cita cilvēka, kas tajās pietiekami orientētos. Viņš lūdza mani būt prātīgai— esot taču pavisam ērmoti, lieki un pat smieklīgi bez kāda iemesla sarīkot scēnas. Pēdējie vārdi manigalīgi satracināja, es iekliedzos pilnā balsī: «Ak tad tev tas šķiet smieklīgi?! Un es — tā liekā? Viss irskaidrs. Netēlo, zinu, kāds magnēts tevi velk šurp — ne jau mašīnas, bet tā pusplikā.

Nu, ja viņa tev tik nepieciešama, paliec vesels pie viņas!» Tad es pasviedos un metos ārā. Kā pamiglu padrāžos garām Grīnblatam, kas stāvēja pie kalves durvīm. Apžilbuši no saules spožuma un savāmneprātīgajām dusmām un sirdssāpēm, es ieskrēju krūtīs dzeltenūsainam puisim, kurš oda pēc alus unizplēta manā priekšā abas rokas. Izdzirdēju Teodoras balsi: «Ja man būtu tāds žurkulēna ģīmis, es tonekad nesaviebtu tik neglītā grimasē, pat ja būtu precējusies… lai nekļūtu pretīga savam vīram.» — «Vaitu nestāvēsi klusu!» meitai uzrūca Grīnblats un iegāja darbnīcā. Teodora iespraucās viņam līdzi, betdzeltenūsainais puisis turēja mani ciet un zobojās: «Dullā muša, ko tu karies kaklā tādam, kas negrib?

Neredzi vai, ka viņš sapinies citos lindrakos? Un vai tev viņa maz vajag? Nebēdā — mierinātāju netrūks!Es pats uzņemos! Lūdzu! Ko tu saki? Pulksten septiņos pie pārceltuves . . . Ak meitenīte daiļā, tev piedermana sirds!» Tagad pazinu — tas bija tas pats puisis, kas pirmīt darbnīcā sarunājās ar Ojāru un Grīnblatu.Atbrīvoju vienu roku no viņa plaukstas, grūdu dūri viņam krūtīs, izrāvos un bēgu projām. Visu laiku manausīs skanēja puiša vārdi: «Sapinies citos lindrakos… Sapinies citos lindrakos…» Šo vārdu jēga manpārvērtās par neapstrīdamu patiesību, nekā cita nespēju aptvert. Skrēju uz «Zemīšiem» ar vienu vienīgudomu — braukt prom. Ojārs bija izšķīries, kur un ar ko viņam palikt. Lai es vēl kaut acumirkli uzturētoste, apkaunota, pazemota, noraidīta?!

Kad aizskrēju uz «Zemīšiem», mājās bija tikai mans radinieks Jānis. Laikam biju briesmīginoraudājusies un uztraukta; es nabaga Jāni galīgi pārbiedēju .. . Zināt, mēs ar Jāni arvien lieliskisapratāmies, mums daudz kopīgu bērnības atmiņu, viņš •tāds kluss un labs… Es, izmisumā elsodama,steigā kravāju kopā savas mantas — sviedu visu čemodānos pa roku galam, bet Jānis staigāja apkārt,skatījās manī apjucis, žēluma pilnām acīm, tad sāka palīdzēt un bikli ieminējās: «Līvij, man būs lotismagi, ja aizbrauksi prom, nekā nepaskaidrojusi.» Viņa līdzjūtība grūtajā brīdī mani tā aizkustināja, ka,skaļi raudādama, metos Jānim ap kaklu … Man tagad taisni kauns atcerēties, kādas muļķības toreizsarunāju… Apmēram ko tādu, ka viņš vienīgais mani saprot; ka viņš ir krietna un skaidra cilvēka ideāls;ka viņā apvienots maigums, cēlsirdība un garīgs spēks; ka viņš nemūžam tik ļauni nepazemotu unnepiekrāptu sievieti, pat ja nekad nebūtu to īsti mīlējis… Nemaz neapsvēru, kā Jānis manus vārdus variztulkot… Redziet… Kādreiz … pirms diviem gadiem, kad tikko biju beigusi tehnikumu un atbraucu uz«Zemīšiem» pavadīt vasaru, Jānis bija manī iemīlējies … ja par mīlestību var saukt to, ka viņš manipavadīja uz visām apkaimes zaļumballēm, uz kurām es, juzdamās pirmo reizi īsti pieaugusi, tovasarlabprāt gāju. Ballēs visbiežāk dejoju ar Jāni. Pēc tam nācām kopā mājās. Viņš mani pāris reižunoskūpstīja, bet mīlestības vārdu vietā gan dzirdēju tikai nozīmīgas nopūlas. Vēlāk es Jāni sabāru —teicu, ka mums nevajag skūpstīties, jo esam radinieki… Un tā tas izbeidzās. Jānis bijā smalkjūtīgs unatturīgs, nemēģināja tuvoties, ja es to nevēlējos. Vēlāk satiekoties, mēs pat pasmējāmies par savāmagrākajām draiskulībām … Bet šoreiz Jānis manus vārdus bija iztulkojis tā, kā pats vēlējās, un piepešiatzinās, ka viņš mīlot mani vēl vairāk nekā agrāk — nekad neesot aizmirsis, tikai nespējis man to teikt unarī nevēlējies, jo viņam licies, ka esmu savu laimi atradusi kopā ar kādu citu. Es pateicos Jānim par labosirdi un to, ka viņš grib mani mierināt…

Manas mantas bija sakravātas. Jānis mani pavadīja līdz autobusam. Es aizbraucu — tikai ne uz Rīgu,bet uz Kalnieni, kur dzīvo manas mātes otra māsa; biju nolēmusi pavadīt pie viņas vēl atlikušāsatvaļinājuma dienas.

Sākumā gribēju Ojāru pilnīgi aizmirst — izsvītrot no savas dzīves kā nebijušu. Vēlāk, kaut cikatjēgusies, iedomājos, ka vienreiz tomēr vēl vajadzētu ar viņu izskaidroties, nopietni parunāt, tikai nekādinevarēju sevi pārvarēt, aizbraukt uz kolhozu — tā vien likās, ka mana izturēšanās darbnīcā visiem zinama,tāpat arī tas, ka Ojārs nav man paklausījis un devies līdzi; šķita, ka kolhoznieki mani «pirkstiem nobadīs»,ja tur parādīšos; par mani smiesies; ka mans sievietes lepnums to nepieļauj .. . Tāpēc atlikuizskaidrošanos uz to laiku, kad atkal redzēšos ar Ojāru Rīgā … Bet, kad ierados Rīgā, mani sagaidījarūgta vilšanās: Ojārs bija atsūtījis garu vēstuli, kurā rakstīja, ka palikšot «Dziļajā arumā», viņš aicinājauz kolhozu arī mani — ciema bibliotēkai esot vajadzīga vadītāja. Izlasīju šo vēstuli, ieliku to aploksnē unnosūtīju viņam atpakaļ ar īsu piezīmi mani vairs neapgrūtināt ar līdzīgiem sūtījumiem, Ojārs tomēr manatrakstīja vēl dažas reizes. Arī šīs vēstules sūtīju viņam atpakaļ … Es pat ķēros pie nevainīgas viltības —Ojāra vēstuļu aploksnes vispirms paturēju uz karstiem tvaikiem, tās atvēru, vēstules izlasīju, bet pēc tamieliku atpakaļ, aploksni aizlīmēju no jauna, uzrak* stīju sūtītāja adresi un iemetu pastkastītē — lai Ojārsdomā, ka nosūtu vēstules atpakaļ nelasītas… Man bezgala grūti jums to atstāstīt… Bet jūtu, ka tas irjādara, jābūt godīgai un vaļsirdīgai līdz galam …

— Lai atvieglotu sirdsapziņu, — es novilku, kad Līvija uz brīdi apklusa, un tūlīt nožēloju, ka esmu

Jāvis vaļu savai gluži cilvēciskajai nepatikai pret sievieti, kura šobrīd, jādomā, tiešām bija patiesa.Par laimi, Līvija nebija pamanījusi nicīgo pieskaņu manā balsī, jo naivi piekrita:

— Jā, man kļūst drusku vieglāk, — viņa ar nopūtu atzinās un tūdaļ pat turpināja: — Bet . . .stāstīšu tālāk .. . Ojārs vēstulēs centās motivēt, kāpēc apņēmies palikt kolhozā: viņam šķietot, ka tur viņadarbs vajadzīgāks; un viņam pašam ļoti iepatikusies dzīve laukos; Teodora viņam neko nenozīmē]Ot —kā gan es esot varējusi iedomāties tādas blēņas?

Bet es ietiepīgi domāju: nekas, ja Ojārs mani mīl, gan jau viņa pretestību salauzīšu; gan viņšatbrauks pie manis pirmais . .. Un tad es pārliecināšu viņu — lai atgriežas Rīgā. Man likās neiespējamadzīve kolhozā, kur par mani smejas. .. Smejas arī Teodora … Teodoru iedomājoties vien, man asinissakāpa galvā… Saprotiet, izmeklētāj: pati biju izturējusies muļķīgi, bet nespēju piedot tiem cilvēkiem,kas mani izprovocējuši uz šo muļķīgo, vulgāro izturēšanos …

Līvija apklusa. Arī es nerunāju. Laikam vajadzēja pateikt viņai kaut vienu mierinošu vārdu, bet manbija tādas dusmas uz šo sievieti, ka nespēju liekuļot līdzjūtību.

Un tad pēkšņi man iešāvās prātā: «Jā, no malas noraudzīties un ar vēsu prātu svērt, analizēt unkritizēt .viegli. Bet kā es pats izturējos pret Aiju tovakar, kad piezvanīju viņai un izdzirdēju klausulēvīrieša balsi?!» No šīs spējās iedomas man kļuva tik neomulīgi, ka pagaisa bargā soģa paštaisnums.Nesakarīgi nomurmināju:

— Jā, cilvēks nedrīkst. .. nedrīkstētu nekad aizmirst, ka pat viņa spēcīgākajām emocijām navjāpiejauc …

Te nu beidzot labi domātie, bet pārlieku pamācošie vārdi man pašam iespiedās kaklā. Vēlēdamiesātrāk izkļūt no neveiklās situācijas, sāku signalizēt ar automašīnas tauri.

Drīz vien Līvijas pavadoņi atgriezās, un es viņus aizvedu uz «Zemīšiem».Atvadoties Līvija sniedza man roku:— Atrodiet slepkavu! Atrodiet ātrāk! — viņa iesaucās un atkal sāka raudāt.Paraudzījos uz Jāni: viņš lūkojās savā radiniecē ar tik izmisušu skatienu, ka tas noteikti izsacīja

vairāk nekā tikai līdzjūtību.Un tad es kaut ko atcerējos.— Atvainojiet, man vēl viens jautājums!Piegāju Līvijai klāt un parādīju viņai vistu elku.— Kur jūs to ņēmāt?! — Līvija satraukti iesaucās.— Vai jūs …— Tas ir mans! Pirms pāris gadiem atradu šo akmentiņu Krimā … Liku drusku apstrādāt…

Tur tic, ka šie akmentiņi atradēju darot laimīgu… Es to šopavasar uzdāvināju Ojāram, — Līvijaneskanīgi nobeidza.

— Ņemiet!— Nē! — Līvija iekliedzās un kāpās atpakaļ, raudzīdamās uz manu pastiepto plaukstu tādām

acīm, it kā tajā gulētu nevis mazais talismans, bet indīgs rāpulis.Līvija apsviedās un gandrīz bēgšus iebēga mājā. Vistu elks palika manā saujā.

XXXIII

— Brauksim, — Aija sacīja.Klusēdami aizbraucām līdz šosejai. Es domāju par vistu elku. Pilnīgi iespējams, ka Vanadziņš to

nēsājis līdzi un akmentiņš izkritis zemē traģiskā notikuma vieta… Ja Līvija nesameloja. Ja turpretī viņameloja. . . Bet kādēļ lai Līvija melotu? Vienīgi tai gadījumā, ja viņa pati būtu … Nē, šai virzienā mannegribējās domāt. Tas šķita neiespējami. Bet Raibacis? Pat ja Raibacis nav vistu elka īpašnieks, tas

nepierāda, ka viņš trešajā oktobrī nav atradies tur, kur Vanadziņš nošauts . . . Pietiek prātot! Jābrauc uzlaboratoriju . ..

Pateicīgi palūkojos Aijā — viņa klusēja un ļāva man domāt, lai gan šī bija pirmā reize kopšVanadziņa nāves, kad mēs bijām divatā, un mums netrūktu par ko runāt. Tik daudz sīku, nelāgupārpratumu sakrājies! Taču pēc tā, ko bija stāstījusi Līvija, man par tiem negribējās ne domāt.

— Aija, mīļā. . . Vai tu Līviju un Jāni Zemīti pazīsti ilgāku laiku?— Jā. Līvija ir mana draudzene kopš vidusskolas laikiem. Abas sākām un beidzām skolas gaitas

Kalnienē.— Un Jānis?— .Jāni pazīstu mazāk… Faktiski tikai kopš šīs vasaras. Atceries balli parkā?— Toreiz tu negribēji ar mani dejot un uzlūgta nāci tik stīvi kā vista ar sapītām kājām .. .— Bert! Kas par daudz, tas par daudz! Tādus vārdus teikt par sevi es neļaušu pat tev!— Nu, es jau tos tev nepateicu, tikai tā nodomāju.— Un kā tu drīkstēji tā domāt? Ko tad tu gaidīji — tev laikam būtu paticis, lai tevī iemīlos no

pirmā acu uzmetiena?— Hm, tiešām nebūtu neko iebildis, ja tā notiktu.— Nu nē, mīļais, tādi brīnumi ar mani nenotiek! Es uz to balli nemaz nebiju gājusi dejot;

iegriezāmies parkā tikai pa ceļam, kad pavadīju Līviju unJāni… Līvija man tikko bija izstāstījusi, ka viņu pametis un pazemojis cilvēks, kuru viņa mīlējusi.

Vismaz toreiz Līvija tā bija iedomājusies un uzgleznoja man tik nepievilcīgu Vanadziņa tēlu, ka uz brīdiman visi vīrieši likās pretīgi patmīli. . . Atzīstos: es gāju ar tevi dejot vienīgi tāpēc, lai Līvija varētuizskaidroties ar savu radinieku Jāni… Viņš bija atbraucis uz Kalnieni, jo gribēja — vismaz tā man likās— pateikt Līvijai kaut ko svarīgu. Jānis vispār pret Līviju izturējās ļoti sirsnīgi un smalkjūtīgi… Tā viņaman teica. It īpaši pēc tam, kad Līvijas un Vanadziņa attiecības bija tik nelaimīgi sapostītas …

— Un ko tad viņš Līvijai tovakar pasacīja?— Nezinu. Kad aizvedi mani pie viņiem atpakaļ, abi sēdēja kā mēmi. Arī pēc tam visu ceļu

klusējām. Līvija nelikās kļuvusi jautrāka; Jānis izskatījās gluži nošņurcis.— Būtu es toreiz zinājis, ka tā ir Vanadziņa «jaukākā būtne pasaulē» .. .— Vai tas būtu ko grozījis?— Nezinu … Iespējams. Es pazinu Vanadziņu, zināju, ka viņš brauc uz «Dziļo arumu» Līvijas

dēļ… Bet pasaki, ko Zemītis meklēja tavās mājās toreiz, kad tev piezvanīju un pie aparāta pienāca viņš?— Viņš man pastāstīja, kāda traģēdija notikusi ar Vanadziņu… Mēs lauzījām galvas, kā to

vissaudzīgāk paziņot Līvijai. Uzrakstījām par abiem vēstuli. Un tad — man tūliņ ienāca prātā, vai tikaitieši tu neizmeklē Vanadziņa slepkavības lietu … Ieminējos Jānim, ka tevi pazīstu. Viņš teica, ka ar teviparunāšot. Vai viņš to darīja?

— Jā. Tikai… Ko viņš tev teica šodien parkā, kamēr es runāju ar Līviju?— Dusmojās, ka tu pratinot jau tā traģisko pārdzīvo jumu nomocīto Līviju… Es pat

apvainojos tavā vietā un diezgan asi pateicu, ka traģēdiju jau nu Līvija pārdzīvo gan, bet vai viņamnešķiet, ka par vēl smagākas, nelabojamas traģēdijas upuri kļuvis Vanadziņš… Un vai viņam nešķiet, ka,iekams tā nav noskaidrota, pārējam jāatkāpjas otrā vietā? Pēc maniem vārdiem viņš laikam nokaunējās.Ilgi klusēja… Vēlāk iejautājās: kā man liekoties, vai Līvija vēl kādreiz varēšot kaut cik aizmirst šonelaimi, dzīvot kaut cik mierīgi, izjust kaut nieku laimes?… Es nenoteikti pieminēju sen zināmo patiesību,ka laiks dziedinot visas rētas, un vairāk nekā neatģidos piemetināt. Pēc tam staigājām apkārt klusēdami.

— Vēl tikai drusku par šo tematu, Aija! Vai Līvija ir spējīga melot un izlikties?— Nepavisam ne, cik es viņu pazīstu. Nezinu neviena gadījuma, kad viņa būtu man samelojusi.— Kā tev patīk Jānis Zemītis?— Nu tā … Ne visai.

— Par spīti labajam, ko Līvija tev par viņu stāstījusi?— Zini, man nepatīk auksta prāta cilvēki, bet šis atkal šķiet pārmērīgi emocionāls. Šo

sarežģījumu un bēdu jucekli no malas vērojot, man sāk riebties jebkura veida eksaltācijas un histērijasiezīmes … tiklab citos, kā sevī pašā.

Tuvojāmies Kalnienei. Aija pēkšņi iesaucās gandrīz vai nikni:— Aizmirsti mūsu muļķīgos ķīviņus, Bert, ja tu to spēj! No manas puses tie neatkārtosies, vari būt

drošs.— Norunāts.— Un tev nevajag tik pārmērīgi noslēpumaini…— Mīļā, to gan nevaru tev apsolīt. Tas nav atkarīgs no manas patikas vai nepatikas.— Bert, vai tu jau kaut ko zini? Par vainīgo.— Kaut ko — jā. Kaut ko pavisam noteikti — jā. Bet tikai kaut ko.— Pietiekami izvairīgi… Laikam šai virzienā nav nozīmes tev ko jautāt?— Priecājos, ka tu pati to esi sapratusi. Un paldies tev par šo izpratni, — es aizsteidzos Aijai

priekšā.— Bert?! Tu acīmredzot esi demagogs… Tu vienkārši netici, ka es protu glabāt noslēpumus.

Neuzticēties draudzībai un mīlestībai!— Jā, tas būtu ļauni, ja šai medaļai nebūtu otras puses. Proti: es nedrīkstu uzticēties arī savām un

citu antipātijām, derdzīgumam, dusmām un naidam.— Vai iespējama mīlestība bez pilnīgas atklātības un patiesīguma?— Kamēr atklātība skar vienīgi mūsu abu dzīvi, tā ir skaista, skaidra un nepieciešama kā tīrs

gaiss. Bet atklātība jautājumos, kas skar citu cilvēku dzīvi… Piedod, Aija, to tikai labākajā gadījumā vardēvēt par pļāpību vien; ļaunākajā gadījumā tā pelna, lai to nosauc pat par nodevību.

Aija raudzījās manī lielām, nopietnām acīm, bet nelikāt; manu notāciju aizvainota.— Tev taisnība, — viņa pēc brīža piebilda.Kalnienē Aija izkāpa netālu no sava dzīvokļa.

XXXIV

Prokuratūrā mani gaidīja jaunas un nozīmīgas vēstis: uz Ješkuļa bises bija atrasti divu cilvēkupirkstu nospiedumi. Vieni no tiem bija paša Ojāra Vanadziņa pirkstu nospiedumi. Kam piederēja labāsrokas īkšķa nospiedums, pagaidām nebija zināms. Arī pēdas, kuras bijām atraduši Ješkuļa šķūnī,piederēja kādai nezināmai personai… Kādam X …

Bez šaubām, Raibacis bija uzkavējies Ješkuļa šķūni, un analīzes apstiprināja, ka benzīnam, kuru viņštur izlaistījis, bijis rūsas piejaukums… Kas bijis otrs cilvēks, kurš atstājis pēdas šķūnī un pirkstunospiedumus uz bises? Vai šis X bijis šķūnī vienlaicīgi ar Raibaci, ātrāk vai vēlāk? Skaidrs bija viens:Raibacis melo. Ješkuļa bisi bija lietojis kāds X. Kur viņš ņēmis Ješkuļa bisi, kas atradusies pieVanadziņa? Vai paņēmis to «Smilšlaukos» un pēc tam uzglūnējis Vanadziņam? … Vai nošāvis viņu noneliela attāluma pēc tuvcīņas? …

Bise pēc Vanadziņa nogalināšanas atkal atnesta uz Ješkuļa mājām … Noziedznieks būs juties drošs,ka slepkavības ieroci nemeklēs mājās, kuru saimnieks atrodas prombūtnē. Tātad X ļoti labi zinājis, kurJeškulis glabā mājas atslēgu. Raibacis varēja viņu par to informēt…

Tagad jautājums: kur meklējams X? Starp Raibača paziņām? Vai neatkarīgi no Raibača starpcilvēkiem, kas zina, kur Ješkulis glabā mājas atslēgu?

Ar nepatiku konstatēju, ka esmu vēl ļoti tālu no skaidrības. Galvenais — panākt, lai Raibacis runāpatiesību!

Ko lai ziņoju Puķudruvam?Devos uz savu darbistabu. Sāku pārlasīt Raibača iepriekšējās nopratināšanas protokolu, bet tas man

nekādu jaunu pieturas punktu nedeva. Tādēļ nolēmu vēl parunāt ar Jauntirāniem.

XXXV

Pēc brītiņa es jau braucu uz «Smilšiaukiem». Jauntirāni man noteikti kaut ko par bises atrašanos«Smilšlaukos» pateiks: ja tā bijusi pie Vanadziņa, neiespējami, ka viņi to nebūtu zinājuši…

Abi vecīši bija nobēdājušies un nomākti, bet mani sagaidīja ļoti sirsnīgi; tūlīt sāka rosīties, salikagaldā ceptas olas ar gaļu un ņēmās mani mielot. Protams, saruna novirzījās uz Vanadziņu un viņa bērēm.Vecīši runāja vienā runāšanā. Pie pirmās izdevības ieminējos:

— Stāsta, ka Ojārs bijis arī veiksmīgs mednieks?— Kā tad! —Jauntirāniete piebalsoja. —Tai pašā vienīgajā reizē divas lepnas pīles pārnesa

mājās un atdeva man: viņš pats nezino ̂ko ar tām iesākt. Tad jau es noplūcu un izcepu. Edām ar gardumuti.

— Vanadziņam būs bijusi laba bise.— Bise? — vecīte novilka.— Tā jau bija Ješkuļa bise, — Jauntirāns atcerējās.— Bet kur tas ierocis tagad varētu būt? — es jautāju.Jauntirāni saskatījās, pagrozīja galvas un paraustīja plecus. Jā, par to viņiem gan neesot ne jausmas.

Visdrīzāk gan Ojārs, kārtīgs puisis, būšot bisi atkal atdevis Ješkulim, tās īpašniekam.Parunājām vēl par šo, par to, tad palūdzu, lai viņi man vēlreiz sīki atstāsta tās dienas notikumus, kad

Vanadziņu pēdējo reizi redzējuši dzīvu. Vecīši sāka palēnām stāstīt, viens otru pārtraukdami, viens otrupapildinādami.

. .. Vanadziņš atgriezies mājās, pasacījis, ka brauks uz pilsētu, nomazgājies, iegājis savā istabā unpārģērbies. Pēc tam pabāzis galvu pa durvīm un pajautājis Jauntirāniem, kuri virtuvē pusdienojuši, vainevajagot kaut ko atvest no pilsētas. Saņēmis noraidošu atbildi, Vanadziņš uzsaucis sveikas, aizvērisdurvis un pēc maza brītiņa devies prom.

— Bet kā jūs zināt, ka viņš tik drīz aizgāja? — es vaicāju.Jauntirāniete atbildēja, ar izbrīnu noraudzīdamās manī:— Nu varēja tak dzirdēt, ka priekšiņā un pēc tam pagalmā noskanēja soļi. Viņš jau gāja tā žigli,

raiti, kājas dūšīgi piesperdams pie zemes, viņa soļi allaž jau pa gabalu bija sadzirdami.— Bet redzēt, kā viņš aiziet, jūs neredzējāt?Nē, redzējuši viņi neesot, vecīši apliecināja. Kadpiecēlušies no galda, piekopuši traukus un izgājuši ārā, Ojārs jau bijis prom.Tātad: ja Vanadziņam todien, izejot no mājām, plecos būtu bijusi bise, Jauntirāni to nebūtu

redzējuši. Šāds pieņēmums šķita visai reāls. Turklāt tas deva iespēju izskaidrot, kāpēc Vanadziņš no«Smilšiaukiem» trešajā oktobrī izgājis krietni agrāk, nekā viņam to būtu vajadzējis darīt, ja Ojārs būtugājis tieši uz autobusu. Kādā no iepriekšējām dienām Ješkulis Vanadziņam taču bija prasījis, lai atdodbisi. Vanadziņš būs nolēmis bisi Ješkulim aiznest pa ceļam uz pārceltuvi. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēcVanadziņš nav gājis uz pārceltuvi pa taisnāko ceļu, bet izvēlējies apkārtceļu gar Ješkuļa mājām.

Bet Teodora? Teodora, kura gaidījusi Vanadziņu ar koncerta biļetēm, kurai ar Vanadziņu bijusisarunāta tikšanās?

Tieši no «Smilšiaukiem» braucu atkal pie Teodoras, pa ceļam apsvērdams, ko un kā ar viņu runāšu.

XXXVI

Man laimējās arī šoreiz sastapt Teodoru mājās. Viņa mani sagaidīja vairāk nekā vēsi.— Vai jūsu apciemojumi manās mājās nekļūst pārāk bieži? Ļaudis sāks vēl domāt, ka turat mani

aizdomās par slepkavību, vai arī esat… par dziļu ieskatījies man acīs.— Pirmais variants nepavisam nav izslēgts, toties otrs pilnīgi, — es asi atbildēju un ne bez

labpatikas noskatījos, ka arī šī aukstasinīgā un ciniskā būtne var nobālēt un apjukt. Neļaudams viņaiatgūties, strauji turpināju: — Tagad pilnīgi noskaidrojies, ka esat man vairākas reizes melojusi unsagrozījusi faktus, pilsone Grīnblata. Jūs ļoti labi zināt, ka tā ir. Kāda vajadzība jums likusi melot unmaldināt, jūs, bez šaubām, vislabāk zināt pati. Brīdinu jūs, piisone Grīnblata: šī saruna būs ļoti nopietna.Neiesaku jums atkārtot mēģinājumus mani muļķot.

— Bet es nezinu — par ko jūs …— Netēlojiet! Jūs esat melojusi visos gadījumos, kad ranājāt par Ojāru Vanadziņu. Vispirms:

viņš nekad nav jūs mīlējis, nav turējies pie jums kā «pielipis» … Nevis Vanadziņš, bet gan tieši jūs esatnemitīgi stājusies viņam ceļā. — Paliecos sarunu biedrenei tuvāk un sacīju pusbalsī, cieši raudzīdamiesacīs, kas nobālējušajā sejā izskatījās vēl zaļākas: — Vai man pateikt, kāds, tā rīkojoties, bija jūsu nolūks?

Teodora pašreiz atgādināja lamatās iekritušu, saniknotu zvērēnu. Viņa bija iekodusi apakšlūpuzobos, baltie zobi spīguļoja.

— Noziedzīga rīcība ir melot un sistemātiski maldināt izmeklētāju, — es turpināju. Jo nedrošākakļuva Teodora, jo pārliecinātāks par savām aizdomām jutos es. Nolēmu, ka pienācis brīdis runāt par to,kādēļ biju te ieradies.

— Tātad trešajā oktobrī, Vanadziņa nāves dienā, jums bijusi norunāta tikšanās? Jeb, pareizāksakot…

— Nekas nebija norunāts, — Teodora steidzīgi pārtrauca.— Pareizāk sakot, — es turpināju, — jūs viņam uzglūnējāt, lai…— Bet tas taču nav nekāds noziegums … Es tikai gribēju satikt… man patiesi bija tās biļetes uz

koncertu … un …— Pietiks! Ja tagad esat apjautuši, ka jums pašai izdevīgāk runāt patiesību, paskaidrojiet

sekojošo: kāpēc jūs, atskrējusi pie manis toreiz uz Dambīša pieņemamo istabu, apsūdzējāt RaibaciVanadziņa slepkavībā? Pat tēlojāt ģībšanu …

— Nē! … Jā … man tā likās …— Tik pēkšņi? Bez jebkādas nopietnas motivācijas? — Te man kas iešāvās prātā, un es aši

piebildu: — Vai patiesi vienīgi tāpēc, ka toreiz bijāt ar Raibaci saķildojusies?— Es! … Kas jums to teica? … Nu, zināt… tas Raibacis ir nāvīgs pļāpa!Es klusēju, nemaz nedomādams noliegt, ka man kaut ko izpļāpājis Raibacis, lai gan par iespējamo

ķildu biju tikai nupat iedomājies un šo makšķeri pasviedu Teodorai uz labu laimi.Piemetināju ar netēlotu sašutumu:— Raibaci nosodāt, bet pati bijāt gatava cilvēku nomelnot, lai tikai atriebtos viņam par

nenozīmīgu strīdiņu?!— Nenozīmīgs gan tas strīdiņš nebija. Viņš mani nepelnīti apvainoja.Piecēlos kājās un izmetu:— Patlaban jūsu tālākie izteikumi šai virzienā lieki! Fakti tāpat skaidri un saprotami. Bez tam, ko

jūs tēlojāt todien pie morga, Vanadziņu izvadot? Ko jūs gribējāt piemānīt? Sevi vai citus? Domājams, kadtiksimies nākošreiz, jūs būsiet pilnīgi apjēguši, ka turpināt jūsu komēdijas ir lieki un komiski. Pagaidām!

Aši gāju ārā. Teodora uz manu atvadu mājienu neatbildēja.«Tā, zaļacainā bestija, pavāries vien tagad pati

savā niknumā!» es nodomāju, iekāpdams moskvičā, lai brauktu atpakaļ uz pilsētu.Sarunā biju ieguvis apliecinājumu, ka Vanadziņš trešajā oktobrī nav zinājis, ka viņu pie pārceltuves

gaida Teodora. Atlika secināt, ka Vanadziņš no mājas izgājis agrāk tādēļ, lai pa ceļam uz autobusuaiznestu Ješkulim bisi.

XXXVII

Man galva rūca un dūca. Ko tagad darīt? Paliek dīvainā sagadīšanās, ka tieši slepkavības dienāDimdonis bijis mežā… un tik tuvu slepkavības vietai… Viņš šāvis .. . Dimdonis apgalvoja, ka nošāviszaķi… un paslēpis to žagaru kaudzē… Paslēpis žagaru kaudzē … Vēlāk atnācis zaķim pakaļ, bet vairs toneatradis… Bet, sasodīts, kāpēc viņš slēpa zaķi žagaru kaudzē?! Vai viņu būtu kāds iztraucējis?

— Tūliņ uz fermu pie Dimdoņa! — es iesaucos laikam pārliecīgi skaļi, jo Dambītis manīpaskatījās ar izbrīnu.

Dimdoni ieraudzījām netālu no fermas braucam ar velosipēdu mums pretim. Apturēju mašīnu.Dimdonis nokāpa no velosipēda un, ne vārda neteicis, izbijies skatījās manī.

— Labdien, — es sveicināju un tūdaļ devos uzbrukumā: — Pēdējā sarunā ar mani jūs šo toneizstāstījāt līdz galam, šo to noslēpāt, noklusējāt… Kā tad būs, vai šoreiz izstāstīsiet visu vai vēl kaut kopietaupīsiet nākošajai reizei?

— Es … jā … Es nekā nenoslēpu.— Kāpēc jūs teicāt, ka zaķi iebāzāt žagaru kaudzē?— Jā … Bet es tak to izdarīju.— Kāpēc?— Nu, es toreiz gāju… gāju, bet — kā tiku jau laukā uz noras, kur tā aizaugusi nogāzlte, skatos —

kāpj man pretī Zemīšu Jānis… Ko nu darīt? Saprotu, ka nupat nemaz nav labi. Jānis mani noturēs parsazin kādu malu mednieku. Bēgt atkal būtu vēl dumāk — ja es Zemīti pazinu, tad tak viņš mani arī būspazinis… Necik tālu pamanīju vecu žagaru kaudzi, iegrūdu zaķi tajā pašā. Domāju toreiz, ka Zemītisneredzēja, ko pie tās žagaru kaudzes daru, bija jau vēl gabaliņā… Kad mēs nu devāmies viens otram pretīun satikāmies, Jānis iesaucās: «Ak tad tu biji tas, kas te šaudās, Dimdoņa tēv? Bet es iedomājos— vai tiknav atkal malumednieki uzklīduši… Vai tad nošāvi ar ko?» Es, protams, meloju, ka nenošāvu, sāku stāstītpar zaglīgo vanagu . .. Pagājām gabaliņu kopā, bet pēc tam šķīrāmies: Zemītis iegriezās savās mājās, esgāju uz savējām, iepriekš vēl norunājām, ka drīzumā iesim uz fermu pie darba,..

— Kāpēc jūs uzreiz neteicāt, ka satikāt mežā Zemīšu Jāni?— E… Jānis man sacīja, ja tas sašautais cilvēks mežā nomiršot, tad varot vēl iedomāties, ka es

tas vainīgais. Nu tad es sāku lūgties, lai viņš mani, vecu vīru, negrūž postā un nevienam nesaka, ka esamtikušies… Beigās Zemītis — tāds lāga jauneklis! — bija ar mieru. Viņš teica: «Labi, Dimdoņa tēv, es tevimežā neesmu redzējis… Bet, ja tu pats kādam izpļāpāsi, ka esi mani saticis, tad, saprotams, man būsjāsaka, ka esmu redzējis tevi ar bisi, un pie kā tas var novest, vari iedomāties. Es tikai tāpēc esmu armieru klusēt, ka ticu — tu neesi vainīgs…» Tāpēc es neteicu. Bet tik tiešām, kā es te stāvu — es neesmuVanadziņu šāvis!

Vairāk neklausījos Dimdoņa žēlabainajos vārdos. Man prātā iešāvās kāda doma. Tā bija tik spēja,skaidra un skaudra, ka lika izjust kaut ko nervu šokam līdzīgu. Vēlreiz visu apsvēris, vienlaikus

izjutu gandarījumu un nepatiku. Cik gan tūļīga un virspusīga līdz šim bijusi mana analītiskā domāšana, ciknevarīga mana prasme no šķietami mazsvarīgiem sīkumiem sastādīt izteiksmīgu kopainu! Nebiju pratispietiekami ātri orientēties situācijā un līdz ar to — ātri reaģēt un rīkoties.

Bija vakars, kad atgriezos savā darba vietā. Saņēmu vēl dažus ekspertu slēdzienus.Bioloģiskās analīzes rādīja, ka spalvas, kuras biju atradis meža izcirtumā tai vietā, kur Dimdonis

teicās nošāvis zaķi, un pārējās, kuras biju izvilcis no žagaru kaudzes, kur Dimdonis esot paslēpis savunelegālo medījumu, tiešām pieder vienam un tam pašam zaķim. Līdz ar to Dimdoņa izteikumi ieguvaticamību, un pret viņu vērstās aizdomas kļuva vēl vājākas.

Apsvēru to izklaidīgi un bez sevišķas intereses: manas domas ik mirkli intensīvāk nodarbinājanoslēpumainais X, viņa pēdas Ješkuļa mājās, pirkstu nospiedumi uz bises.

Pārlapoju vēlreiz visu sakarā ar Vanadziņa traģēdiju nopratināto cilvēku liecības, rūpīgi tāssalīdzināju un analizēju… Un… te nu man pēkšņi radās ideja.

— Tā! — es sparīgi uzsitu ar plaukstu pa rakstāmgaldu, piecēlos, aizslēdzu sienas skapi un žiglipārskatīju vairākas aploksnes, līdz atradu to, kura man šķita visvairāk piemērota; apsēdos atkal pie galdaun izkratīju uz galda aploksnes saturu.

Manā priekšā gulēja kāda vairākos eksemplāros pavairota ģīmetne — pretskatā un profilā.Uzmanīgi ielūkojos fotoattēlā: jauna, apaļa, šķietami vientiesīga seja; vaibsti drusku uzblīduši unizplūduši; lūpas tuklas; zem neizteiksmīgajām acīm —

maisiņi; gludi noskūta galva . .. Profilā seja izskatījās vēl netīkamāka: strupais deguns uzrauts; zemāpieres līnija slīpi tiecās atpakaļ; apakšžoklis vāji izveidots; apakšlūpa slābani atvirusi. .. Nebija jābūtspeciālistam fiziognomikā, lai pasacītu: šim cilvēkam nav rakstura, šis cilvēks var kļūt par nožēlojamuspēļlietu kādas paša vājības vai enerģiskākas, uzstājīgākas personas ietekmē . .. Cik nu vispār uzfiziognomiku var paļauties un ar to spekulēt — spriest pēc ārienes par kāda cilvēka iekšējo pasauli…

XXXVIII

Otrā dienā, pabraukuši garām liellopu fermai, iegriezāmies «Zemīšu» māju gatvē.Kad iegājām iekšā, Zemīši sēdēja plašajā virtuvē pie gara, nekrāsota galda un ieturēja pusdienas.— Labdien, — es sveicināju. — Nemaz necerēju jūs visus sastapt vienuviet… Un jūs arī mājās?

— pievērsos Jānim Zemītim.— Tā iznāca, ka šodien pusdienās atbraucu mājās … Es jau to daru bieži, — viņš neveikli

paskaidroja. — Mums fermā darba laiks nav stingri noteikts. Gadās, ka aizejam agrāk… bet gadās arī tā,ka raujamies līdz melnai tumsai.

— Sēdieties nu arī jūs pie galda un ņemiet par labu, — uzsauca vecais Zemītis. Pārējienekavējoties sabīdīja krēslus ciešāk kopā, atbrīvodami man vietu. Svinīgā klusumā manā priekšā nolikašķīvi. Visi mierīgi turpināja ēst. Likās, te vēl valdīja vecas latviešu zemnieku ģimenes patriarhālais gars.Laikam arī vakardienas bēru noskaņa viņus darīja tik klusus.

Man iepretim, blakus Jānim Zemītim, skatīdamāssavā šķīvī un neveltīdama man ne Visniecīgāko uzmanību, sēdēja Līvija.Kad maltīte tuvojās beigām, vecais Zemītis, kuram bija skarba un nopietna seja, mani uzrunāja:— Kā tad nu sokas, biedri izmeklētāj, vai drīz atradīsiet Vanadziņa slepkavu? Es saprotu gan, ka

par to laikam neklājas jautāt, tālab jūs man varat arī neatbildēt, bet šis jautājums daudziem un to skaitā arīmanai ģimenei nedod miera. Tā ir briesmīga apziņa, ka ļaundaris vēl arvien piemīt mūsu vidū. Tu,cilvēks, dzīvo starp citiem cilvēkiem un — gribējis vai negribējis — kļūsti savās domās šaubīgs, uzdodsev jautājumu: un ja nu ir vainīgs šis vai atkal tas? Ļoti bēdīgi tā prātot, kurš no taviem paziņām staigāšeit apkārt ar noziegumu uz sirdsapziņas … Un kā viņš var izturēt: spiest citiem cilvēkiem roku, skatītiesviņiem acīs! Pats tu jūties piekrāpts un pievilts, jo nemāki viņu atšķirt no pārējiem, viņu, noziedznieku.Uzjums jau nu ceram gan, ka spēsiet atbrīvot mūs no tāda lietuvēna, tāda sloga.

— Spēsim! — es centos pēc iespējas mierīgi apliecināt.Citādu atbildi vecais Zemītis arī nebija gaidījis.— Teicami, — viņš palocīja galvu. — Bet kā tad nu šajā brīdī ir: laiku pakavēt vien jau mūsu

pajumtē nebūsiet ieradušies, kazi, varam jums kā izlīdzēt un būt noderīgi to lietu noskaidrošanā?— Jā, — es atbildēju.'— Tā jau domāju, — Zemītis sacīja. — Ar kuru no mums tad gribat izrunāties? Citi varbūt varētu

paiet malā un netraucēt…— Vai es varu parunāt dažus vārdus ar jums, Līvija?— Ar mani? — Līvija paraudzījās lielām acīm un piesarka. Pārējie sēdēja mierīgi, tikai Jānis

Zemītispaskatījās manī satraukti un pārmetoši, — laikam biju runājis pārāk sausi un oficiāli.— Lūdzu! — Līvija klusi teica.— Ne šeit! Man jārunā ar jums divatā.— Tad jau ieejiet tur, — vecais Zemītis piecēlās kājās un pamāja uz blakusistabas durvīm.

Piecēlās arī Jānis; izskatījās, ka viņš grib iet Līvijai līdzi, bet tad, itin kā piespiezdams sevi savaldīties,satvēra abām rokām sava krēsla atzveltni un palika stāvam, pavadīdams aizejošo Līviju ar skatienu.

Es sekoju jaunajai sievietei. Iegājām blakusistabā, un es aizvēru durvis, kas veda uz virtuvi. Paotrām šīs istabas durvīm varēja iziet uz verandu.

Apsēdāmies uz dīvāna. Es jautāju:— Kad jūs esat nodomājusi atgriezties Rīgā?— Šovakar.— Esmu spiests jūs palūgt šo braucienu atlikt… Pāris dienu jums laikam būs jāpakavējas

tepat; tas ir — ne tieši šeit, bet Kalnienē. Jūsu liecību vajadzēs protokolēt.— Ja tas … nepieciešams … Tikai domāju, ka esmu vakar jums pateikusi visu… Noteikti pat

par daudz. Aizmirsos un runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, nevis kā nopratināmā ar pratinātāju …— Starp citu, jūs pieļāvāt mazu neprecizitāti: neesmu pratinātājs, bet izmeklētājs, skaidrības

labad … Man vēl šāds jautājums: vai — teiksim, vakar un šorīt — Jānis Zemītis ir atkal jums kaut koteicis? Kaut kā atgādinājis savas jūtas pret jums?

Līvija mokoši piesarka un pārmetoši čukstēja:— Tagad jūs izmantojat manu vakardienas vaļsirdību un … un … man jūsu jautājums šķiet

netaktisks!— Lūdzu tomēr man atbildēt: jā vai nē?— Nē. Nesaprotu …— Precizēsim: nevēlaties saprast. — Pateicu toun aprāvos: patlaban laikam biju par daudz ļāvis vaļu savai augošajai nepatikai pret Līviju… Es

turpināju skaļākā balsī:— Kuru jūs tagad raugāt piekrāpt? Mani vien vai pati sevi arī? Tātad: vai viņš ir mēģinājis ar

jums izskaidroties?— Nekā noteikta… Domāju, ka vakar pietiekami apgaismoju jums sava radinieka raksturu… lai

jūs negaidītu no viņa … elementārākā takta trūkumu šādās dienās. Bez tam es… neesmu pat palikusi arviņu divatā …

— Izvairījāties? Tātad pieļaujat iespējamību, ka dažas citas jūtas jūsu radiniekā būtu varējušasierunāties spēcīgāk, nekā to pieļauj saprāts un takts?

— Tas, ko jūs sakāt… tas ir cietsirdīgi! … Tā rakņāties citu cilvēku pārdzīvojumos! … Man parjums bija drusku citāds priekšstats, un es brīnos…

— Es arī. Ir tiešām ko brīnīties, cik jūtelīgi topam, kad kaut. kas skar mūsu personīgospārdzīvojumus, un cik noziedzīgi pavirši pret citu pārdzīvojumiem. Pagaidām palūgšu jūs iziet ārā… Nē,ne pa tām durvīm, bet caur verandu. Un neejiet pie citiem mājiniekiem, iekams nebūšu jums to atļāvis.

Uzmetusi man izbaiļu pilnu skatienu, Līvija izsteidzās verandā, pēc tam pagalmā.Pavēru virtuves durvis un aicināju:

— Biedri Zemīti, ienāciet pie manis!Kad viņš ienāca un apsēdās, pasniedzu viņam ģīmetni un teicu:— Apskatiet vērīgi šī cilvēka attēlu! Vai esat viņu kādreiz redzējis? Tolaik, kad Vanadziņš

dzīvoja jūsu mājās .. . Vispār — Vanadziņa sabiedrībā?Jānis Zemītis turēja rokās attēlu un to uzmanīgi aplūkoja, kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, bet

acīmredzot šaubījās un vilcinājās ar atbildi. Es viņunesteidzināju, staigāju pa istabu uz priekšu un atpakaļ.Beidzot Zemītis palūkojās manī un ierunājās:— Grūti pateikt… Šķiet, ka būtu šo seju kaut kur redzējis, bet kur, kad un kādos apstākļos? …

Nespēju atcerēties. .. Pazīt gan šo cilvēku nepazīstu.Izņēmu ģīmetni viņam no rokām.— 2ēl, ka neatceraties … Parīt atbrauciet uz prokuratūru. Noformēsim jūsu liecību, kā likums

prasa.

XXXIX

Bija jau pēcpusdiena, bet Zemītis vēl arvien nenāca. Sāku šaubīties, vai viņš vispār ieradīsies.Varbūt vajadzēja atstāt oficiālu uzaicinājumu? Taču man negribējās viņu satraukt. Likās, viņš drīzākpaklausīs mutvārdu aicinājumam, nevis oficiālam izsaukumam.

Tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja. Aicināju iekšā.Ienāca Zemītis un, ne vārda neteicis, apsēdās norādītajā krēslā. Es gaidīju, taču viņš lūkojās uz savu

cepuri, ko bija nolicis uz galda malas, un acīmredzot negatavojās runāt pirmais.Izņēmu no atvilktnes protokola blanku. Noprasīju Zemītim vārdu, tēva vārdu un pārējās ziņas;

brīdināju, ka par nepatiesas liecības došanu draud sods un tad jautāju:— Sakiet, kā jūsu pirkstu nospiedumi varēja rasties uz Ješkuļa bises?Zemītis lēni pacēla galvu un pārjautāja:— Mani?— Jā, tieši tādu pašu labās rokas īkšķa nospiedumu kā uz bises jūs aizvakar atstājāt uz

fotogrāfijas.— Un tomēr es neesmu… neesmu Vanadziņu noslepkavojis!— Tātad jūs turpināsiet liegties? Noliegt visu? Jā vai nē?Jānis Zemītis sēdēja, krampjaini pieķēries krēsla atzveltnei, tad viņa rokas atlaida atzveltni vaļā un

nošļuka uz ceļgaliem. Viņš izmocīja:— Nē. .. Visu nē. Tikai es neesmu slepkava, nē! Tas tā nav… Ja es varētu . . . izstāstīt visu, no paša

sākuma …— Tieši to es no jums gaidu.Iesākumā Jāņa Žemīša stāstu klausījos diezgan nepacietīgi un skeptiski. Zemītis runāja saraustīti,

stomīgi, meklēdams vārdus. .. Taču šai stāstījumā un runātāja balss intonācijā arvien nepārprotamākieskanējās kaut kas tāds, kas man pamazām lika kļūt vērīgākam: vārdiem bija patiesīguma skaņa, kurugrūti viltot.

Stāsta iesākums bija veltīts Zemīša jūtām pret Līviju. Kā es arī pats nesen biju sācis aptvert, šīs jūtasbija bijušas daudz spēcīgākas, noturīgākas un dziļākas, nekā man tās raksturojusi Līvija …

Jānis nekad nebija pārstājis Līviju mīlēt; katra tikšanās ar iemīļoto viņu «neprātīgi aplaimojusi»,katra šķiršanās skumdinājusi un satriekusi. Laikam ritot, šīs noklusētās, ar iedomām un slimīgu sapņainībuuzkurinātās jūtas pārvērtušās gandrīz vai par apmātību…

īsiem smeldzīga prieka mirkļiem mijoties ar vientulībā gruzdošu alku un grūtsirdības pilniem

periodiem, kad Līvija atradusies tālu prom, Zemītis «kaut kā novārdzis» līdz šai vasarai. Tad Līvija atkalieradusies «Zemīšos» … It kā tā pati agrāko dienu Līvija, bet tomēr savādāka, iemīlējusies citā cilvēkā… Vanadziņā, kurš arī drīz vien ieradies «Dziļajā arumā» …

— Neviens nevar iedomāties, un nevienam es to nemācēšu attēlot, par kādu elli tolaik pārvērtāsmana dzīve, — Zemītis stāstīja. — Jebkurš cilvēks, kam citāds raksturs, varētu man pārmest… Bet ko esvarēju darīt? Vai tad katrs cilvēks — un vienmēr — ir stiprāks par savu dabu, savu nelaimi, par savāmjūtām!… Nez vai tādā gadījumā nebūtu jāizsvītro … kaut vai no Šekspīra traģēdijām … ļoti daudzi tēli,kurus kaislības iznīcināja …

Tātad Zemītis smagi cietis. Tik uzņēmīgs un pašpārliecināts viņš nekad neesot juties, lai mēģinātu arVanadziņu sacensties, stāties sāncensim ceļā. Viss, ko viņš spējis, bijusi vienīgi sīva, rūgta cīnīšanāspašam ar sevi, savām jūtām. Viņš mēģinājis sev iegalvot, ka nedrīkst būt patmīlis — neredzēt, cikatplaukusi un laimīga ir Līvija, kopš Vanadziņu mīl… Svētulīgi iestāstījis sev: ja viņš Līviju tiešām dziļiun patiesi mīl, tad taču vajadzētu būt tā, ka mīļotās laime tam svarīgāka nekā viņa paša laime …

Bet tad, pilnīgi negaidot, sākušās Līvijas nesaskaņas ar Vanadziņu. Līvijas pamestība, Līvijasvientulība un grūtsirdība, valodas par Teodoru, kuras dēļ Vanadziņš no Līvijas atsvešinājies… LaimīgāsLīvijas vietā Zemītis ieraudzījis arvien nelaimīgāku sievieti, kuru vēlējies, bet neuzdrošinājies patmierināt, ieskatot, ka Līvija jutīsies pazemota, ja redzēs, ka viņš zina visu par viņas nelaimi…

Visļaunāko joku dzīve arZemīša jūtām esot izspēlējusi todien, kad Līvija pēc scēnas ar Vanadziņu unTeodoru darbnīcā atskrējusi uz mājām raudādama, satraukta metusies Jānim ap kaklu, sākusi apgalvot, kaviņš — īsts vīrišķības ideāls, vienīgais viņas izpratējs …

Es pārtraucu:— Esmu spiests jautāt: vai zinājāt, ka Līvija pret jums jūt tikai māsas maigumu?— Māsas?… Es gan esmu tikai viņas pusbrālēns .. . Un ne mirkli neesmu juties kā brālis …

Tāpat … Par viņas jūtām man gan grūtāk spriest… Domāju, ka … toreiz …— Bet viņa jūsu glāstus atvairīja.— Nē! Nē! Tikai… lūdzu, nerunāsim vairāk par to! …Pec tam Līvija aizbraukusi, diena aiz dienas ritējusi tālāk… Un tad — tad Līvija pēkšņi paziņojusi

Zemītim, ka viņi varot būt tikai draugi tāpat kā agrāk, ka viņa mīlējusi, mīlot un mīlēšot vienīgiVanadziņu… To, ka viņa zināmajā kļūmīgajā dienā metusies Zemītim ap kaklu, lai viņš pacenšotiesaizmirst … un iztulkojot kā viņas sievišķīgo vājību izmisuma mirklī… ne vairāk.

Pēc šiem vārdiem Zemītis domās pirmo reizi sacēlies pret Līviju, gandrīz ienīdis viņu… Kas viņamatlicis? Turpināt sev iestāstīt, ka jārespektē Līvijas jūtas pret Vanadziņu? … Šoreiz viņam vairsneizdevies atgūt līdzsvarotu attieksmi pret Līviju un Vanadziņu. Nenojauzdami, ko Līvija nozīmēZemītim, tiklab paša mājinieki, kā paziņas stāstījuši, ka Vanadziņa flirts ar Teodoru pārvēršoties īstāromānā …

— Un jūs šīs tenkas ņēmāt par pilnu? Tūdaļ un bez ierunām tām noticējāt? — es iesaucos.— Kāpēc tenkas? Teodora pati bija to apliecinājusi …— Teodora pati bija to sacerējusi.— Sacerējusi? Nē! Tā ir patiesība! Ikviens zina, ka…— Vai Līvija Zemīte jums pateica, ka Vanadziņš turpina viņai rakstīt… ka pārpratums

noskaidrojies? …— Nē! — Zemītis skatījās manī, elpu aizturējis. — Kāds pārpratums?Bija skaidrs, ka viņš neizliekas. Es teicu:— Labi. Turpiniet stāstīt!Zemītis domājis, ka Līvija gan mīl Vanadziņu, bet šī mīlestība ir vienīgi nožēlojama ilūzija. Un tad

… Jā, Zemītis nedomājot slēpt, ka tad viņu pārņēmušas negantas dusmas uz Vanadziņu. Sācis likties: ja neVanadziņš, viņam, Jānim, noteikti būtu izdevies iekarot Līvijas mīlestību … Un te nu vēl šis laimīgais

sāncensis uzvedas kā pēdējais nekrietnelis. Rīkoties tik divkosīgi — zinot, ka Līvija viņu mīl, flirtēt arvieglprātīgo ciema dēku meklētāju … Apmainīt Līviju pret Teodoru …

— Līviju pret Teodoru! Ieklausieties šajos vārdos! — Zemītis iesaucās. — Tas jau tikpat kānosviest zemē … kaut ko skaistu, retu, dārgu… un tīksmināties ar lētu, neīstu vizuli…

Atzīšos — Zemīša kaisme iededzināja arī mani, tikai pilnīgi pretējā virzienā, nekā viņš, varbūtneapzinīgi, gribēja mani noskaņot. Diezin kas notiktu, ja es tagad atsauktu Līviju un liktu, lai viņacilvēkam, kas joprojām viņu tik augstu vērtēja, izstāsta par savu ļauno spēli ar Vanadziņu. Redzams, viņaZemītim par to nav nekā teikusi.

— Tā kā rīkojās Vanadziņš, — Zemītis iekarsis turpināja, — varēja rīkoties vienīgi banālupiedzīvojumu meklētājs un bezgodis! Es jutu nepārvaramu vēlēšanos viņu atmaskot, izkliegt viņam sejāsavu nicinājumu, piespiest, lai godīgi pasaka Līvijai… ka viņu nemīl, krāpj … Jā, neslēpšu . .. Meklējuiespēju tikties ar Vanadziņu, izrunāties zem četrām acīm … Trešajā oktobrī… klīdu apkārt pa mežu,nokaudamies ar savu nemieru un rūgtajām domām … Ieraudzīju — pa izcirtumu iet Vanadziņš … Iet unbezrūpīgi svilpo …

Te Zemīša stāstījums kļuva vēl satrauktāks, dažuviet — nesakarīgs.Viņš nekavējoties devies Vanadziņam pretī. .. Kad abi satikušies, norisinājies sekojošais.Zemītis: — Labi, ka jūs satieku. Mums nepieciešams nopietni izrunāties.Vanadziņš (pārsteigts): — Jums? Ar mani? Ērmots priekšlikums. Man šādas nepieciešamības nav.Zemītis (nostādamies Vanadziņam ceļā): — Jūs nepaiesiet man garām. Mēs runāsim. Pat ierocis jūsu

rokās mani no šī nodoma neatturēs!Vanadziņš (zobgalīgi pabrīnīdamies): — Oho! Kāds patoss! Bet, lai notiek, klājiet vaļā, kas jums uz

sirds. Ko vēlaties?Zemītis: — Vai patiks vai ne, jums nāksies izbeigt savu divkosīgo spēli.Vanadziņš: — Šāds mistisks apgalvojums prasa komentārus. Varbūt paskaidrosiet?Zemītis: — Neizliecieties! Līvija jūs mīl… Ja viņai nāksies to nožēlot, tad … tad …Vanadziņš (pāris mirkļu pārdomājis, varbūt atcerēdamies vēstules, kuras Līvija sūta viņam atpakaļ

neuzplēstas): — Zināt ko, jaunais cilvēk? Nebāziet savu degunu tur, kur neviens jums to nav lūdzis! …Varbūt apgalvosit, ka jūsu radiniece iecēlusi jās par savu aizbildni un pilnvarojusi viņas vārdā atzītiesman mīlestībā?

Zemītis: — Neuzdrošinieties tā! … Līvija cieš, bet jūs . ..Vanadziņš: — Cieš? Neesmu gan manījis. Bet tagad pietiks! Pēc manām domām, jūs uzvedaties

smieklīgi.Zemītis: — Vienalga! … Es jūs piespiedīšu Līvijai visu…Vanadziņš: — Nē! Jūs mani nekādā veidā un ne uz ko nepiespiedīsiet. Jūsu rūpes šoreiz ir liekas.Zemītis (aklās dusmās): — Ak tad tāds jūs esat?! Nelieti!Metas Vanadziņam virsū, sagrābj bisi, grib to izraut. Tas viņam neizdodas. Zemītis sit Vanadziņam,

bet Vanadziņš paceļ bisi šķērsām sev priekšā; Zemīša sitiens trāpa pa bises laidi. Zemītis vēlreiz ieķerasbisē, cenšas to izraut. Brīdī, kad viņam tas gandrīz izdodas, bises laide slīd gar egles stumbru, gailisatsitas pret koku, norīb šāviens. Vanadziņš, nāvīgi ievainots, pakrīt ar seju pret zemi.

— Tā tas notika, — Zemītis saraustīti stāstīja tālāk, — un tā ir skaidra patiesība. Kad norībējašāviens un viņš pakrita. .. Pirmajā brīdī nemaz neaptvēru, kas noticis. Es nevēlējos Vanadziņu nogalināt,kad viņam uzbruku … Gribēju tikai sist, pārmācīt nelieti, kas ņirgājas par Līviju, ņirgājas par mani…Viņš bija stiprāks, veiklāks par mani, nespēju viņam pat iesist… Jā, dusmas bija mežonīgas, betnogalināt… Nē, nē, nē!… Es pat nemēģināju bises stobru pavērst pret viņu … Nezināju, ka bise pielādēta… Tikai centos to izraut…

— Bet jūsu tālākā rīcība, — es ierunājos, kad Zemītis apklusa, — liek domāt, ka aukstasinīgislēpāt nozieguma pēdas.

— Nezinu, vai tas bija tik aukstasinīgi. .. Kad Vanadziņš pakrita un es tur stāvēju ar bisi rokās .. .Noliecos, redzēju šāviena sašķaidītos deniņus … Aptvēru, ka vairs nekas nav līdzams … Šausmās bēgu... Un visu laiku atkārtoju, brīžam pat balsī, ka neesmu slepkava, neesmu to gribējis … Tikai ne to! Jā, espaslēpu bisi… Zināju, ka tā pieder Ješkulim. Jā, es meloju, izvairījos … Pats saprotu! Man vajadzēja ietun izstāstīt… Bet es nespēju. Protams, tā bija gļēvulība… Man likās, tas nozīmētu — iet un atzīties, kaesmu tīšām Vanadziņu nogalinājis. Domāju: neviens neticēs, ka tā bija nejaušība, nesapratīs …

Tas bija viss.Es netiku vaļā no niknas domas, ka uz apsūdzēto sola blakus Jānim Zemītim būtu jāsēž arī Līvijai un

Teodorai…

XL

Gāju pēc pusnakts mājās pa pieklusušajām Kalnienes ieliņām; ar tīksmi ieelpoju tīro, dzestro gaisuun ļāvu atslābt nervu sasprindzinājumam.

Tikko iegāju savā dzīvoklī un iededzināju gaismu, atsēdos guļamkrēslā. Izvilku no kabatas vistu elkuun pasvārstīju to plaukstā. Domu pilns pavēros uz gleznu, no kuras man pretī smīnēja vecais jūrnieks. Pēcklusuma mirkļa viņš gluži miermīlīgi un saprotoši apvaicājās:

— Un ko tu tagad iesāksi ar šķībacaino elku tavā saujā, noslēpumaino talismanu, kas īstenībānekādu noslēpumu un jēgu neslēpj?

— Hm… Jēgu? Neslēpj? Un ja nu tomēr?— Piemēram?— Piemēram… Vai nedzirdi, ka tas nikni saka: «Cilvēki, cilvēki! Es ar jums runāju, es — cietais,

saltais, nesadragājamais akmens … Vulkāna ēzē dedzis un nesadedzis, gadsimteņu un sirdīgu jūras ūdeņugrauzts un nesagrauzts… Cilvēki, jūs neesat man līdzīgi, neesat akmeņi. Kas tik trausls, viegli salaužamsun satriecams kā jūs, nedrīkstētu piedevām kļūt arī nesaprātīgs, paviršs, nesaudzīgs pret otru tikpat vārīguradījumu, jo …»

Jūrnieks gleznā spalgi iesvilpās, mani apklusinādams, un tad novilka:— N-negaidīju! Cik gan tu vēl zaļš, ka sliecies uz patētiku un didaktiku … Paviršs, nesaudzīgs …N-na! Kas jau nu tāds ir, tas tikpat tava akmens deklamāciju nesapratīs, nedz ņems par pilnu. Jā, tieši

tā: neņems par pilnu!Tas izskanēja nepārprotamā Puķudruvas tonī un izteiksmē. Velna milti! Tikai tagad atģidos, ka šī

balss un izteiksme man nav nepatīkama. Citādi taču es jūrniekam, manu vientulīgo pārdomu lieciniekam,nebūtu piešķīris kaut ko no Vecā Sama ironiskās mentalitātes…

Negribējās viņam atzīties, ka viss, ko šobrīd vēlos, ir vienīgi tas, lai rīt, parīt, aizparīt un tājoprojām nenotiktu nekas traģisks un nelabojams.

Ieskanējās tālrunis.— Aija, tu?— Jā, kas tad cits? Zvanu tev ik pēc stundas ceturkšņa. Nebaidies, es tevi neizjautāšu …

Pasaki tikai… Vai tev nu beidzot… Vai rīt mēs…— Nē! Rīt ne. Tūlīt. Šovakar.1965

IEŠANA PA PEDAM Ja rakstnieks literatūrā nostrādājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, tad mums ir pamats runāt par viņa

daiļrades ce|u, tā attīstības posmiem un īpatnībām. Šis ceļš ir individuāls, meklējumu pagriezieniemiezīmēts. Dažreiz pat var rasties iespaids, ka rakstnieks vienlaikus ir gājis pa vairākiem ceļiem, laisasniegtu vēlamo mērķi. Bet arī tad gala rezultāts ir tikai viens — viņš pats, viņa mākslinieciskāspersonības atraisīšanās un pilnveidošanās.

Vladimira Kaijaka literārās gaitas sākušās ar dzeju un atdzejošanu. Pirmais publicētais dzejolis —1949. gadā. Un šodien mums grūti pateikt, kā būtu ievirzījies Kaijaka literārais liktenis, ja viņš būtusoļojis pa dzejas taku. Viņa nelielā dzejoļu grāmatiņa «Putni laižas pret vēju» (1963), kas, jauno autorualmanaham pagaistot, iznāk reizē ar citu iesācēju krājumiem, ir uz tā laika debitantu dzejas līmeņa ardažiem īpatniem ievilcieniem no autora personiskās biogrāfijas (nodaļa «Mežierlkotāji»). Bet tai pašā1963. gadā bērnu un jaunatnes literatūras konkursā tiek godalgots Kaijaka garais stāsts «Putenī». Stāstutūdaļ publicē žurnāls «Karogs», nākošajā gadā tas iznāk atsevišķā grāmatā. 1964. gadā Kaijaku uzņemRakstnieku savienībā. Līdz ar to beidzas Vladimira Kaijaka personības tapšanas ekspozīcija (diezganpagara — četrpadsmit piecpadsmit gadi). Sākas ceļš uz profesionālu strādāšanu literatūrā.

Garais stāsts «Putenī» iezīmīgs 'divējādā ziņā. Seit V. Kaijaks, izmantodams savu personiskopieredzi, palūkojas uz Tēvijas kara notikumiem it kā savām to dienu acīm, izvirzot par centrālajiem stāstavaroņiem trīs zēnus. Neraugoties uz to, ka vietumis autoram nav izdevies sakoriģēt savu paša viedokli aršo zēnu skatpunktu, pats kompozīcijas un tēlu sistēmas paņēmiens liekas visai svaigs un pievilcīgs.

Ar stāstu «Putenī» V. Kaijaka daiļradē sākas arī «cilvēcības — necilvēcības» tēma, kas vēlākattīstās tādos viņa īsprozas darbos kā noveļu diptihs «Bez vēsts» un «Sātans» (1968) un romāns «Bailes»(1975). Visi šie darbi balstās kara laika un pēckara šķiru cīņas skaudrajā vielā, tie veido stingrireālistisko līniju V. Kaijaka prozā. Sevišķu popularitāti iemantojis «Sātans» ar tajā spilgti un detalizētiizzīmēto bandītu vadoņa Dīriķa tēlu, kura spēcīgākam izgaismojumam kalpo viņa uzticamais pavadonissuns. Uz pretmeta — cilvēciski godīgais un uzticamais suns un pēdējās cilvēcības paliekas zaudējušaisDīriķis — balstās viss vēstījums. Ari novelē «Bez vēsts» rakstnieks sprīdi pa sprīdim atsedz, kā Brikūnāizzūd cilvēciskais satvars, kā šis bandīts pārvēršas zvērā un tad saņem pelnīto atmaksu. Humānismatriumfs šeit izriet no visa tēlojuma norises (galvenokārt — tuvplāni), no jebkura personāža (Dīriķis —Sātans; Brikūns — sieva) savstarpējo attieksmju fineses.

Rakstnieka būtību, viņa darba vērtību mēs nosakām pēc zināmiem etaloniem, kurus radījis viņš pats,ne kritiķi vai lasītāji. Vladimiram Kaijakam šādi augstpunkti ir minētās noveles, kā arī romāns «Bailes».Bet atkārtoties nedrīkst, jāmeklē atkal kas jauns. Tomēr kaut ko no veiksmīgi atrastā gribas arī paņemtlīdzi. Domāju, ka animālistiskajā stāstā «Mazulis» (1977), kas uzrakstīts kā jauna briedēna negarā mūžaizklāsts, ari atrodam ne tikai tiešo konfrontāciju (sižetiski tēlisko) — dzīvnieks un cilvēki —, bet arī šīpretstatījuma idejisko jēgu. Tā slēpjas šodienīgajā domā par cilvēka un cilvēces attieksmi pret faunu unfloru, pret dabu vispār. Domā par to, kur beidzas cilvēks kā dabas draugs un sākas postītājs, patļaundaris.

Ja skatāmies pēc rakstības manieres, tad var sacīt, ka Kaijakā ir apvienojies acīgs pēddzinis arrūpīgu un pacietīgu psihologu. Viņa proza — tā ir iešana pa pēdām, un mēs līdz ar rakstnieku soli pasolim sekojam gan necilvēka Dīriķa izmisīgajiem centieniem glābt savu melno, noziedzīgo būtni, ganjaunā briedēna gaitām dažu gadu garumā.

Sižets, sadzīves tēlojums un psiholoģiskie atsegumi vienmēr tiek lietpratīgi izsvaroti un pareizāsdevās pasniegti.

Tas sakāms ari par V. Kaijaka kriminālprozu, kas veido otru nozīmīgāko līniju viņa līdzšinējāveikumā. Kriminālžanrs gan ir tāds žanrs, kur sižeta spraigums un interesantums ir obligāti nepieciešamas

sastāvdaļas, un V. Kaijaks arī šo prasību respektē it visos savos kriminālstāstos — «Vistu elks» (1967),«Direktora klints» (1969), «Brigitas brīnums» (1970) un «Aizejoša cilvēka soļi» (1973). (I. Sokolovaatzīmējusi, ka no 204 «Vistu elka» lappusēm izmeklētājs vēl 177. lappusē saka: «Esmu vēl ļoti tālu noskaidrības» — žanra apguves apliecinājums.) Tai pašā laikā V. Kaijaks nekad un neko īpaši neupurēsižetam. Un vispār viņš nav Agatas Kristi tipa detektīvliteratūras adepts, viņu nesaista kriminālgabals kāvienaldzīgi nospēlējama kāršu partija vai krustvārdu mīkla, kur risinātājs mierīgi ieraksta atrastopersonvārdu vai jēdziena apzīmējumu rūtiņās, nemaz nepadomājot, kāds cilvēciskais saturs aiz tiemslēpjas. V. Kaijaku interesē gluži ikdienišķi cilvēki (ne profesionāli slepkavas), kas dažādu apstākļu dēļ(personiski motīvi, nejaušība, resp., apstākļu sagadīšanās) izdara likumpārkāpumu. Šādos gadījumosnozieguma izdarīšanas veicinātājs var būt arī pats upuris (piemēram, «Direktora klintī»). Rakstniekscenšas noskaidrot visu galveno varoņu raksturu īpatnības, psiholoģiju un rīcības motīvus, uzklausot, kāmēdz teikt, abas pases. Kādā intervijā V. Kaijaks izsakās, ka augstāk par Simenonu viņš vērtējotDostojevski. Simenons un Dostojevskis šķiet tādi kā nesalīdzināmi lielumi, tomēr šinī gadījumā teiktaispareizi raksturo «Vistu elka» autora pozīciju pret kriminālliteratūras saturu un uzdevumiem.

Literatūrvēsturiskās patiesības labad jāteic, ka V. Kaijaka prozas ceļos bijis vēl kāds virziens, kuru— diezgan aptuveni — mēs varētu apzīmēt kā romantisko līniju viņa stāstniecībā. Te būtu jānosauc tādidarbi kā «Kraukļa valstībā», «Sieva», «Akācija akmens pagalmā» u. c. Daži no šiem stāstiem stiprikritizēti pārlieku lielās abstraktības un saromantizēšanas dēļ. Tai pašā laikā jāteic, ka šīs ievirzes darbossamērā spēcīgi atsedzas mīlestības un uzticības tēma — acīm redzami tuva autoram un nepieciešamamums, lasītājiem. Un nav nemaz slikti, ka pāris šo stāstu joprojām paturēti rakstnieka aktīvā — iekļautišinī grāmatā. Rakstnieka pienākums gan ir uzklausīt kritikas spriedumus, bet ne akli un uzreiz paklausīt. Javien nav runa par parādībām, kas atrodas ārpus mākslas robežām, sava pārliecība jāaizstāv ikvienam.

Pēdējos gados Vladimira Kaijaka stāstniecībā iezīmējies ceturtais ceļš, kuru — atšķirībā no pirmā,«tīri» reālistiskā — mēs varētu nosaukt par nosacīti reālistisko. Runa ir par tādiem stāstiem kā «Mēmais»(1970), «Pirtī» (1971), «Svešais» (1978) un «Zirneklis» (1979). Formāli arī šeit tiek ievērotareālistiskam daibam raksturīgā atbilstība pašas dzīves formām. Stāstā «Pirtī», kas veltīts kāda cilvēkagļēvulības traģēdijai, tikai daži situācijas momenti ir nosacīti, reālā dzīvē grūti iespējami, turpretī pārējostrijos stāstos klāt nācis jau fantastikas elements. Joprojām ieturot pamatvēstījumu realitātes un ticamībasgultnē, prozaiķis šeit galvenajiem varoņiem atņem vai piešķir kādu vienu īpašību (pareizāk — īpatnību),kas tos atšķir no viņiem līdzīgajiem. Citiem vārdiem sakot, notiek kāda viena aspekta hiperbolizācija, kasraksturu vai situāciju sakāpina līdz paradoksam. Tā stāstā «Mēmais», kura ideja — konformisma,pielāgošanās nosodījums, centrālajam varonim Visvaldim Tāmulim rakstnieks liek pēkšņi zaudēt runasspēju, valodu. Paradoksālākais šeit tas, ka neviens — ne ģimenes locekļi, nedz darba biedri — šo zudībupat nepamana. Visi jau sen pieraduši pie Tāmuļa mazrunības. («Lai nu kam, tikai ne tev ir nācies nožēlot,ka esi kādreiz pateicis kaut ko lieku. Jā, tu esi kaps… un tāpēc tālu tiksi.») Analoģiska situācijaizveidojusies stāstā «Svešais», kur kāda uzņēmuma vadītājam Tumulkānam, līdz šim principiālampriekšniekam un godavīram, piesitas nelūgts svešinieks, kas visu runā un kārto paša Tumulkīlna vietā,glābjot viņa ādu un karjeru. Ar laiku šis uzbāzīgais nekauņa ieņem vietu pat Tumulkāna ģimenē, liekotviņam sarauties i teritoriāli, i garīgi, morāliski. Bet, kā zināms, par visu jau ar kaut ko jāmaksā — arī parkarjerismu. Gan «Mēmajā», gan «Svešajā» ieskanas arī pa ironiskai notij, kaut gan satīras līdzekļi V.Kaijaka prozā nav pārāk bieži lietoti ieroči. Savukārt «Zirnekli», kur attēlota — atkal hiperbolizēti —kāda šīs sugas hipertrofiska pārstāvja mīlestība uz jaunu, skaistu sievieti, prozaiķis nedaudz sabiezinājiskrāsas, lai pasvītrotu notiekošā pretdabiskumu un ļaunumu (stāsta fināls). Emocionālā efekta ziņā«Zirneklis» — vismaz šo rindu autora uztverē — sasaucas ar daudzināto «Sātanu». Kopumā V. Kaijakanule pieminētie 70. gadu stāsti liecina par mākslinieciskajiem meklējumiem, kas principā irattaisnojušies. Tai pašā laikā redzam arī patstāvību un noturību prozaiķa rokrakstā. Vladimirs Kaijaks navīpašu leksikas slāņu — senvārdu, apvidus vārdu, profesionālismu — urdītājs, viņš nemeklē vārda

meistarību spožos salīdzinājumos un metaforās. Viņa vēstījums ir pagauss, frāzes veidojums vienkāršs,sižetu risinājumā un tēlu izkārtojumā jūtama zemnieciska nesteidzība un reizē mērķtiecība. Ne velti tačurakstnieks pieder pie tās mūsu inteliģences paaudzes, kurai bērnība un agrā jaunība pagājusi laukos unkurai Latvijas lauki nav neobligāta pārmaiņa pēc Rīgas burzmas, bet vitāla nepieciešamība spēkuatjaunošanai, atpūtai, daiļradei.

Tā nu esam mazliet pagājušies pa Vladimira Kaijaka prozas ceļiem un nonākuši līdz viņa pirmajaioficiālajai jubilejai. Un šis krājums dod pietiekamu ieskatu rakstnieka visumā vienmērīgajā attīstības solī.Bet par paša rakstnieka biogrāfiju sīkākas ziņas rodamas Ilgoņa Bērsona grāmatā «Padomju Latvijasrakstnieki» (1976). Ja nu ziņkārīgajiem arī ar to nav gana, ieteicams noskatīties Rīgas kinostudijas filmu«Zem apgāztā mēness» (1977), kur Vladimirs Kaijaks filmējies radista lomā. Jo viņš ir arī kinoscenārists— scenārists šai zvejnieku sadzīvei un darbam veltītajai lentei un scenārija līdzautors detektīvfilmai«Šahs briljantu karalienei» (1973).

Jānis Čākurs

SATURS BEZ VESTS 5SĀTANS 45SLIEKSNIS 111SIEVA 125AKĀCIJA AKMENS PAGALMĀ 169SVEŠAIS 215MAZULIS 263VISTU ELKSKriminālstāsts 313Cākurs Jānds IEŠANA PA PĒDĀM 467Владимир Карлович Кайяк ВОЗВРАЩЕНИЕ РассказыИздательство «Лиесма» Рига 1980 На латышском языке Художник Маргср ВитолиньHB № 2573Vladimirs KaijaksATGRIESANASRedaktore A. Smite Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers Tehniskā redaktore M. Zaumane Korektore

D. Vējāle Nodota salikšanai 26.09.79. Parakstīta iespiešanai 04.02.80. Formāts 70X100/32.Tipogrāfijās papīrs № 1. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 19,02 uzsk. iespiedi.; 20,54 izdevn. 1.Metiens 30 000 eks. Pašūt. № 2266. Cena 1 rbl. 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomjubulv. 24. Izdevn. № 114/30370/Do-1237. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas ungramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīna», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.