Annotation

Vladimirs Kaijaks Masku teātrisStāsti PĒTERGAILIS Izdevniecībasvadītāja INGUNA CEPĪTE RedaktoreGUNTA LEJNIECE MākslinieksNORMUNDS PUCIS Maketētāja LĪGAKRŪMIŅA GRĀMATA IZDOTA ARKULTŪRKAPITĀLA FONDAATBALSTU © V. Kaijaks, 2001 ©Izdevniecība PĒTERGAILIS, 2001Noskannējis grāmatu un FB2 failuizveidojis Imants Ločmelis Satura rādītājsGorgona………………………………………………………………………………………………………..9 Trīsvasaras…………………………………….………………………………………………………….61

Vīzija……………………………………………………………………………………………………………85 Vismīļākāsieva………………………………….………………………………………………………95Vergs………………………………………………………………………………………………………….109Mēle…………………………………………………………………………………………………………..123 Ralfa Keningaeksperiments……………………………………………………………………..139Slazdā…………………………………………………………………………………………………………155

G о r g о n аTrīs vasaras

VīzijaVismīļākā sievaVergsMēleRalfa К e n i n g а eksperimentsSlazdā

Vladimirs KaijaksMasku teātris

G о r g о n а

GorgonaMani senči jau izsenis veiksmīgi

nodarbojās ar zemkopību, un viņiempiederēja lielas labības audzēšanainoderīgas platības. Laikā starp diviempasaules kariem vectēvs bija piepircisklāt arī tuvumā esošos mežus, līča pļavasun purvājus. Viņa iekoptie labības lauki,pļavas un meži aizņēma vai visulīdzenumu, sākot no upes pietekas līdzlēzenajiem pakalniem rietumu pusē, un

pletās līdz šosejai dienvidaustrumos.Vienīgi gar upi un tās nelielo pietekuatradušās dažas nīkuļojošasjaunsaimniecības, kuras mans vectēvsgribējis atpirkt no īpašniekiem, solot patdivkāršu cenu. Nepaticis, ka tuvējāssīksaimniecības sarobo viņa zemesrobežas. Tās viņam sagādājušas tādaspašas sāpes kā pēkšņi uzradies caurumsveselā zobā. Iespējams, ka vectēvs savunodomu būtu piepildījis un nelielās zemesatpircis, bet sācies Otrais pasaules karš,jukas un pārmaiņas, kas šim nodomampārvilcis svītru. To visu es uzzināju notēva, jo savus vecvecākus netiku redzējis:viņi nomira izsūtījumā ilgi pirms manaspiedzimšanas.

Pirms astoņiem vai desmit gadiem,laikiem mainoties, mans tēvs atguva zemes

īpašumus, ko sliktā vara bija atņēmusi.Viņš gribēja turpināt senču nodarbošanosun arī sāka zemes apstrādāšanu. Uzaudzispilsētā, es nejutu kvēlu vēlēšanos iet tēvaun vectēva pēdās. Bet biju vienīgaismantinieks un sapratu, ka jāpakļaujas tēvagribai, jāatgriežas laukos un jādzīvo uzzemes, kura man drīz piederēs. Tēvaveselība nebija diez cik stipra, man bijajāmācās kopt un mīlēt laukus, lai cienīgivarētu iet savu godājamo senču pēdās.Šāds lēmums gan neiepriecināja, tomērpienākuma apziņa guva virsroku. Arinevēlēdamies sarūgtināt savus vecākus, arsmagu sirdi es pametu pilsētas spožāsreklāmu ugunis un samērā nodrošināto,bezrūpīgo klerka dzīvi kādā no bagātajāmbankām.

Lieki stāstīt, cik ļoti priecājās

vecāki, kad ierados mūsu lauku mājā unpaziņoju savu lēmumu. Tēvs uzreiz kļuvamundrāks un tūdaļ sāka klāstīt savus rūpīgiizlolotos plānus, kā kļūt turīgam un dotdarbu noteiktam skaitam tuvākās apkārtnesiedzīvotāju.

Tēva prātuļojumi mani mazlietnogurdināja, biju iepriecināts, kad viņšaicināja mani sēsties pie džipa stūres, unmēs braucām pārlūkot sazēlušos labībaslaukus. Viņš turpināja mani izglītot unstāstīja par augu seku un dažādāmslimībām, kas zināmos apstākļos varotlabībai uzbrukt, bet esot jāparedz, kāšādas nelaimes laikus novērst. Lai gan esklausījos tēva vārdos, jāatzīst, šīsgudrības slīdēja gar ausīm un aiztecēja kāstrauja lietus ūdens no stāva jumta. Es bijupārliecināts, ja man kādreiz arī šīs

zināšanas būs vajadzīgas, varēs taču algotagronomu. Tad, kad tēva vairs nebūs.Tagad es ar daudz lielāku patiku uninteresi lūkojos apkārt uz līganajāmdruvām, tālumā dūmakā gaistošajiemmežiem, priecājos par sauli un paretam,atbildot tēva vārdiem, izmetudaudznozīmīgu hm vai jā… Liekas, manasīsās atbildes tēvu apmierināja, viņšturpināja runāt.

Citreiz tēvs izrādīja zemes robežas,par kurām es nekad nebiju interesējies.Ceļš veda pa līdzenumu un, cik vien tāluskatiens sniedza, viļņoja labības lauki. Espirmo reizi mācījos atšķirt rudzus nokviešiem un auzu skaras no miežu vārpām.Bija vasaras sākums, druvas plauka unzaļoja, patiesi priecēja arī manaspilsētnieka acis, sirdi pildīja lepnums, ka

viss tuvu un tālu redzamais ir arī mans unkādreiz es to mantošu. Varbūt tā dēļ bijavērts pamest pilsētu.

Mēs aizbraucām līdz mežiem, kurivectēva dzīves laikā tikuši izcirsti, bettagad atkal atauguši un izskatījās sakopti.Tēvs paskaidroja, ka algojis strādniekusun licis izvākt nokaltušos, nīkulīgos kokusun sadedzināt kritalas, lai mežāneieviestos kaitēkļi. Bez šaubām, šīsslaidās priedes un egles bija liela vērtība,ja pārdotu. Bet tēvs bija izrēķinājis, kaizdevīgāk ierikot modernu kokzāģētavu.Viņš cerēja, ka šajā ziņā būšu labs palīgs.Ideja man patika, biju gatavs darboties, jopasākums ātrā laikā solīja krietnusienākumus. Naudas lietās es noteiktiorientējos labāk nekā tēvs.

Atceļā braucām gar upi, kur kādreiz

atradušās jaunsaimniecības, kaskaitinājušas manu vectēvu. Tēvs tagadbija ieguvis arī šīs zemes, jo agrākieīpašnieki aizklīduši prom vai arī no zemesatteikušies. Tur, kur kādreiz bija mājas uncitas ēkas, vietām rēgojās tikainožēlojamas drupas. Tēvs teica, ka drīzatsūtīs ekskavatoru, lai izrok dziļas bedresun buldozers ēku paliekas sastumj iekšā,zemi nolīdzina. Tēvs uzskatīja, ka,iegūstot bijušās kaimiņmājas, viņšpiepildījis vectēva sapni, un jutāsgandarīts.

Braucot tālāk, upe attālinājās nomūsu zemes robežām. Ceļš pagriezās palabi un uzveda nelielā piekalnē. Aiz retasbērzu birzs es ieraudzīju saulē mirgojamskārda jumtu un apvaicājos, kas tā parceltni. Tēva sejā iegūla dziļas rievas.

Viņa izturēšanās likās dīvaina, un esieintriģēts turpināju aplūkot aiz kokiemsamanāmo māju. Saskatīju arī nobalsinātumūra žogu un aiz tā vēl kādus zemākusdomājams saimniecības ēku jumtus.

Tikai pēc brīža tēvs negribīgipaskaidroja, ka šī savādā māja piederotkādai sievietei. Agrākos laikos tur bijusiaugstu valdības vīru medību pils, betpirms dažiem gadiem to atpircis noārzemēm atgriezies zinātnieks, uz kurasenču zemes medību pils uzcelta.Zinātnieks nesen nomiris, un tagad mājādzīvojot tā sieviete, kurai viņš mājunovēlējis, un vēl daži kalpotāji: mēmsdārznieks, veca kalpone, kas neprototlatviešu valodu, un laikam vēl citi. Tēvsnevarēja pateikt, vai sieviete, kas mājumantojusi, ir bijusi zinātnieka sieva, meita

vai laborante. Manīju, ka šī saruna tēvamnav patīkama, un savu ziņkārībuneizrādīju, lai gan par tuvākajiemkaimiņiem gribējās uzzināt ko vairāk.

Mana ierašanās mājā bija atraisījusitēva enerģiju. Viņš gribēja pēc iespējasātrāk likt strādāt kokzāģētavai. Laiiepirktu vajadzīgās mašīnas, bija jāmeklēlēts kredīts, un man kā banku un finansuspeciālistam šo lietu vajadzēja kārtot.Izmantojot pazīšanos, es to paveicupietiekami labi un ātri. Pēc tam kādu dienubraucu uz mežu, kura tuvumā notikazāģētavas celtniecības priekšdarbi, unatcerējos savādo medību māju.

Braucot garām baltajam žogam,samazināju ātrumu. Ziņkārība likaapstāties un, atstājis džipu aiz birzs,tuvojos mājai. Pieejot klātāk

pārliecinājos, ka mūra žogs ir pietiekamiaugsts, lai neviena ziņkārīga acs nevarētusaskatīt, kas otrā pusē notiek. Interesanti,kad šo mūri uzcēla? Kad te atradāsvaldības vīru medību pils vai vēlāk, kadte iemitinājās zinātnieks?

Meklēdams vietu, no kuras varētupalūkoties pāri mūrim, biju sācis gar toiet. Mūra tuvumā bija nocirsti visi koki,zemi klāja labi kopts mauriņš.

Aizgājis līdz mūra galam, redzēju, katas turpinās ieslīpi lejup uz upi. Ievēroju,ka mūra stūris veidoja leņķi lielāku pardeviņdesmit grādiem. Nolēmu mūrim apietapkārt. Nonācu līdz šaurai taciņai, pa kurunepārprotami tika staigāts. Starp diviemkontraforsiem mūrī ieraudzīju zemus,dzelzs kalumiem rotātus vārtiņus, nokuriem taciņa sākās. Piegājis centos

ielūkoties iekšā, taču režģim iekšpusēpiestiprinātā metāla plāksne liedza jel kosaskatīt. Paraustīju rokturi, vārtiņinevērās. Taču man likās, ka otrā pusē kādsir un raugās uz mani pa plāksnē ierīkotoactiņu. Centos pasmaidīt un ar žestunorādīju, ka vēlos, lai vārtiņus atdara.Vārtiņi tomēr nevērās. Es pieklauvēju unieklausījos. Pilnīgs klusums kā šajā, tāotrā pusē mūrim. Tikai actiņa mīlīgizvīļoja, it kā uz mani skatītos dzīva,noslēpumaina būtne. Katram gadījumamvēlreiz uzsmaidīju šai acij, pamāju unsoļoju tālāk.

Pārliecinājos, ka mūris visā garumāir vienādi augsts. Nekādas iespējasielūkoties, kā iekšpusē izskatās, esneatklāju. Arī lielie iebraucamie divviruvārti ceļa pusē bija tikpat dzelžaini

necaurredzami un noslēpumaini kā mazieupes pusē. Tikai tāda starpība, ka pie šiemvārtiem atradās zvana poga, kuruvilcinājos nospiest. Ko es sacīšu, ja manvaicās, kāda vajadzība šurp atvedusi? Laigan šaubījos, ka vārti varētu atvērties,nospiedu pogu un gaidīju krietnu bridi,vērodams grantēto pievedceļu. Tā kā naktībija lijis lietus, labi varēja saskatīt, kašorīt te piebraukusi automašīna. Gandrīzpie pašiem vārtiem blakus automašīnasriepu iespiestajai sliedei varēja saskatītcilvēku pēdu nospiedumus. Pēdas vedalīdz vārtiem. Vai šorīt kāds atbraucis?Atbildes uz maniem jautājumiem nebija.Es atlaidu zvana pogu un gāju prom.Katram cilvēkam, protams, ir tiesībasnorobežoties no pārējās pasaules, tomērjutos aizvainots, ka ar mani pat nevēlas

runāt. Ar tik klaju noraidījumu vēl nebijusastapies, tas manī modināja spītību unapņēmību panākt savu.

Turpmākās dienas, lai darīju, kodarīdams, no prāta neizgāja baltais mūražogs, aiz tā kā neieņemams cietoksnisnoslēpumaina māja, kurā dzīvoja nopasaules noslēgušies ļaudis. Minējumi uniztēle arvien vairāk sakāpināja manuziņkāri, bet lai kam arī no apkārtnesiedzīvotājiem apjautājos, neviens parbijušās medību pils iemītniekiem nekānoteikta nevarēja pastāstīt. No mātesuzzināju tik daudz, ka tēvs gribējis šomāju un zemes gabalu līdz upei iegūt savāīpašumā, bet pēdējā brīdī ārzemēsatradušies bijušā zemes īpašnieka pēcteči.Tēvs to māju un zemi stipri iekārojis,mēģinājis pat ar zinātnieku runāt, lai

piedāvātu izpirkuma naudu, bet laikamticis izsmiets, jo pēc tam staigājis drūmsun par to māju un ļaudīm neko vairsnegribot dzirdēt, ne runāt. Sapratu, kanevajag jautāt, lai šo nepatīkamopārdzīvojumu viņam neatgādinātu.

Izdomāju uzrunāt kādu no medībupils iemītniekiem, kad tas atbrauks uzveikalu iepirkties, jo, lai cik noslēgticilvēki, bez veikala neviens neiztiek.Iepazīšanās nolūkā iegāju vietējā bodē,nopirku dažas pudeles alus un sāku tērzēt.Veikalnieks izrādījās runīgs vīrs, labprātatstāstīja tenkas un sniedza ziņas parapkārtnes ļaudīm. Apvaicājos par medībupili. Izrādījās, neviens no tās veikalānekad nav iegriezies. Viņi visunepieciešamo pasūtot pa telefonu, unmašīna no rajona lielveikala pasūtījumu

atvedot. Limuzīns no medību pils ganreizēm pašaujoties šeit garām, bet, kas aiztumšajiem logiem sēžot pie stūres, nevarotredzēt.

Pamazām iejutos tēva lielajāsaimniecībā un iejūdzos darbos tā, kaneatlika laika skumt pēc pamestajiemlielpilsētas dzīves jaukumiem. Manāpārziņā bija sarakste ar ārzemju firmām,kas piegādāja gatera iekārtas, slēdzulīgumus, kārtoju finansu darījumus un vācuinformāciju par kokmateriālu eksportacenām. Tēvs nodarbojās ar zemes lietām,viņa sirdij tik tuvo lauksaimniecību. Glužinemanot un it kā pati no sevis bija notikusidarba dalīšana. Vakaros uz brīdi iegājutēva kabinetā, un mēs viens otramizstāstījām par dienā paveikto, pārrunājāmtālākos nodomus. Tādējādi abi zinājām

svarīgāko, kas saimniecībā notiek. Manaatgriešanās pie ģimenes pavarda bijaatraisījusi tēva radošo garu, un viņš savamdarbam saskatīja jaunu jēgu. Arī manpielipa viņa aizrautība, mēs pieķērāmsevi, ka gluži bērnišķīgi esam sākuši celtgaisa pilis. Redzēju, ka tēvs šīs vakarupārrunas gaidīja. Tās mūs abus tuvinājavairāk nekā iepriekš nodzīvotie gadi.Vienīgi es tēvam nestāstīju, ka netālāmedību māja manās domās ieņēma arviennozīmīgāku vietu.

Kādā reizē, kad atkal aiz birzs bijuatstājis automašīnu un gāju uz nobalsinātāmūra pusi, lauka malā ievēroju resnužaukrainu cūkpriedi, kurā mednieki bijaierīkojuši samērā ērtu slēptuvi, kur sēdēt,novērot un gaidīt medījumu. Daudzneprātodams, rāpos augšā pa

pussatrunējušajām kāpnītēm. Liekas,pēdējos gados neviens te nebija rāpies, jodaži kāpņu šķērskoki, manu svaruneizturējuši, pārlūza. Toties slēptuvesgrīdas dēļi vēl bija stingri, tur varējadiezgan droši nostāties. Pavērsis skatienuuz medību mājas pusi, pārliecinājos, ka nošejienes var saskatīt otrā stāva logus unterasi. Durvis uz terasi bija vaļā, tačunevienu cilvēku, nedz arī kādu kustību aizlogiem, nemanīju.

No mājas pa kreisi saskatīju kaut kogaru un spožu, it kā tur saulē vizētu lielassiltumnīcas jumts, kas likās neticami.Kāpēc viņiem, dažiem cilvēkiem, būtuvajadzīga tik milzīga siltumnīca? Vēl turbija kāda saimniecības ēka, laikam malkasnovietne. Tuvāk vārtiem atradās garāža.Pa priedes resnajiem zariem pakāpos

nedaudz augstāk, taču saskatīt, kas atrodaspagalmā, nevarēju. Kāpt vēl augstāknebija iespējams, jo liels priedes stumbraposms bija gluds un bez zariem.

Gribēju jau rāpties lejā, kadieraudzīju uz terases iznākam sievieti.Viņa kustējās diezgan mundri un graciozi,tāpēc nodomāju, ka viņai jābūt jaunai.Galvā dzeltena cepure platām malām untumšas brilles uz acīm. Sieviete apsēdāsšūpuļkrēslā, atvēra grāmatu un sāka lasīt.Lielā attāluma dēļ sejas vaibstus saskatītnebija iespējams, daļēji tos slēpa arīcepures platās malas. Vienīgi, ja man būtutālskatis! Bet tālskata nebija.

Turpmāk es to vienmēr ņemšu līdzi.Ar šādu apņemšanos uzmanīgi kāpu zemē.

Nākamajā dienā jau laikus ierados unuzrāpos resnajā cūkpriedē, šoreiz

apbruņojies ar tālskati. Nostādījisokulārus vajadzīgajā asumā, ilgi pētījumājas terasi, nekautrīgi ielūkodamies vaļāatstātajās durvīs, logos, aiz kuriem tikpatneko nevarēja saskatīt, jo iekšā bijatumšāks nekā ārā. Nekas cits neatlika, kātālskati pavērst pret garo un zilgano jumtu.Es pārliecinājos, ka tā patiešām irsiltumnīca. Tālskatī skaidri varēja saskatītcaurspīdīgās plēves pārklāto karkasu, betne to, kas siltumnīcā auga. Tāpat viņpusmūra nebija manāma nekāda dzīvībaszīme, ja neskaita dzeltenu tauriņu, kaslidinājās virs siltumnīcas. Tūdaļ atcerējosvakar redzēto dzelteno cepuri un tālskatiatkal pavērsu pret terasi. Nekas tur nebijamainījies. Vēl aplūkoju medību mājas unpārējo ēku jumtus, dažu tur augošo kokulapotnes, bet nekā interesanta neatklāju.

Dienas svelme bija maninogurdinājusi, un es svīdu. Nebūtu sliktiizpeldēties. Atcerējos taciņu, kas nomazajiem vārtiņiem veda uz upi. Varbūtkarsti bija arī dāmai dzeltenajā cepurē unviņa nogājusi lejā pie upes. Šī iedomalikās visai ticama. Kāds taču pa to taciņustaigāja! Rāpos lejā un steidzos piemašīnas.

Man vajadzēja apmest nelielu līkumupa ceļu, kas veda gar medību māju, tikaitad nokļuvu pie apšu dzinumiemaizzēlušas stigas, kura agrākus gaduslaikam bija medniekiem kalpojusi arī parceļu lejā uz upes līci. Es izkāpu nomašīnas un, lēkdams pāri kritalām,steidzos uz priekšu. Pēc kādiem simtmetriem nonācu vietā, kur stigu šķērsojataka. Mans minējums izrādījās pareizs,

tikai biju ieradies par vēlu. Pametisskatienu sānis, ieraudzīju dzeltenoplatmali. Dāma, kuru biju iekarsis sastapt,stāvēja pie mazajiem vārtiņiem. Viņaatskatījās. Pirms paguvu sveicināt, viņa kāizsmiedama pamāja ar roku un pazudavārtiņos. Es pukojos un lamāju sevi. Mannevajadzēja braukt ar mašīnu, tā es tikaipazaudēju laiku. Vajadzēja nākt kājām garmūri kā todien, tad mūsu sastapšanās būtubijusi nenovēršama.

Lai nedirnētu kā pēdējais muļķis jodzeltencepurotā droši vien stāvēja vārtiņuotrā pusē un pa actiņu mani vēroja -,pagriezos un kāpu lejā. Šajā vietā pie upesnekad vēl nebiju bijis, jo zeme līdz upei,ko bija iekārojis mans tēvs, piederējamedību pils mantiniecei.

Man priekšā atklājās patīkams līcītis

ar dzeltenu sēri un dažiem lieliemakmeņiem. Augstāk krastā auga pārisozolu, viena kļava un bērzi, zem kuriemēnā varēja tīksmi atlaisties vai arīsauļoties zaļajā pļaviņā. Lejāk zemēgulēja vairākas bebru nograuztas apses.Līcītis bija pietiekami liels, jo upe te metaslaidu loku. Nolēmu izpeldēties. Ar šādunodomu taču biju šurp atnācis. Ha! Kāpēcgan neierados dažas minūtes agrāk!

Nometis apģērbu, iebridu vēsajāstraumē. Ap kājām kņudinājās mazaszivteles, pa ūdens virsmu aizskrējagarkājains zirneklis. Es ieniru, peldēju unmetu kūleņus. Līcītis izrādījās pietiekamidziļš, tajā nerēgojās ne zemūdens siekstas,ne nogrimuši koki. Vai dzeltenā dāma tebieži nāca peldēties? Kāda viņa bija? Javiņa ir mirušā zinātnieka sieva, tad jābūt

vecai raganai. Lai gan to nemaz tik skaidrinevar zināt, jo vai nav zināmi daudzigadījumi, kad… Pie velna! Kāpēc man parto jādomā! Kāpēc esmu sācis lenkt šonezināmo dāmu! Laikam jau tāpēc, kastarp medību pils iemītniekiem un manutēvu noticis kaut kas tāds, kas viņuaizvainojis, un man to gribas noskaidrot.Un vispār, ko viņi šai nožogotajā mājādara? Kāpēc ne ar vienu nesaietas, dzīvotik noslēgti un noslēpumaini? Katram,protams, ir tiesības dzīvot, kā viņš vēlas.Tomēr… Nē, pietiek! Vairāk par tonedomāšu.

Es izkāpu krastā, paņēmu drēbes unskatījos, kur atgulties un pēc peldesapžāvēties. Izvēlējos vietu tuvāk ozolam.Ja saulē kļūs par karstu, ievelšos kokaēnā. Nosviedu zemē drēbes, pats nokritu

zālē uz vēdera un tīksmi ļāvos saulesstariem. Kā apdulluši sisināja sienāži untikko jaušama vēsma čabināja ozolalapotni. Es laidos snaudā, tomēr laikusapjēdzu, ka tādā svelmē aizmigt nebūtuprātīgi, un, gurdumu pārvarējis, ievēlosēnā. Jau grasījos aizmigt, kad saklausījuklusu kņudināšanos. Acis pavērisieraudzīju gliemezi, kas grauza lapu. Janebūtu tik liels, es to noturētu par parastoparka vīngliemezi, bet tik prāvueksemplāru nekad nebiju redzējis. Arpatiku vēroju viņa sirsnīgo darbošanos.Apetīte šim radījumam bija varena, lapaātri vien ruka mazumā. Drīz viņamvajadzēja no lapas nošļūkt zālē, lai varētuapēst pārpalikumu. To paveicis,mīkstmiesis pārstāja kustināt taustekļus,dažas reizes pastiepās garumā un atkal

sarāvās īsāks, it kā labpatikā izstaipījās.Brūni strīpainā gliemežnīca uz viņamuguras bīstami gar vieniem sāniemnošļuka zemē, taču staipīšanos beidzot,saimnieks savu māju atkal uzdabūja uzmuguras.

Ieinteresēts es neparastajai būtneipievirzījos tuvāk, noplūcu kādu zālīti unpieliku kārajai mutei. Viņš to nesmādēja.Man pat likās, ka apēdis pasmaidīja, unmani pārņēma dīvaina sajūta. Vai šajāsmelnum melnajās actiņās nezvīļoja kautkas redzēts un pazīstams? Vai tāpatnezvīļoja actiņa medību pils mazajosdzelzs vārtiņos? Kāda stulba iedoma, esnopukojos. Tad, sniedzoties pēc kādasulīgāka zāles kumšķa, ko iedot kārajamēdājam, es ieraudzīju otru tādu pašu, kasarī grauza zaļu lapu, tikai tam šādas lapas

bija vairākas. Pierāpojis klāt, sapratu, tāsbija salātu lapas. Vesela salātgalviņa! Kāneticēdams, paglūnēju apkārt. Šeit,upmalas meža pļaviņā, salāti, protams,neauga. Kāds tos bija atnesis. Tā varējabūt tikai dzeltencepurotā. Tātad viņa nācauz upmalu, lai barotu gliemežus?! Kādsmarasms! Viņai noteikti ir jābūt ļoti vecaiun dumjai. Es steigšus uzslējos kājās,saģērbos un slāju prom. Man šeit nemazvairs nepatika. Nolēmu par šo gliemežutanti vairāk neinteresēties.

Pāris dienas tiešām nodarbojos tikaiar saimniecību, taču nebija tā, ka parnetālo medību māju un tās saimniecinemaz vairs nedomātu. Dzeltencepurotāsieviete, kas man koķeti pamāja ar roku,gan nebija vecene, kādu to mēģinājuiztēloties. Domas par viņu pašas līda

galvā un malās pa smadzenēm. Kas turbriesmīgs, ka viņa baroja upmalasgliemežus, jo mīkstmiesis, kas skrubinasalātu lapas, patiesi nav nekāds skorpions,skalapendra vai karakurts, pat ne pitonsvai tritons, kādus daži tur savos dzīvokļos.

Kad atkal braucu pa ceļu, kas vedagarām medību mājai, pieturēju mašīnu unjozu uz zināmo cūkpriedi. Uzrāpies augšāun piekļāvies priedes rēpuļainajamstumbram, pieliku tālskati acīm. Tas, koieraudzīju, pārspēja visas manas iedomas.Viņa uz terases gozējās saulē gluži kaila,tikai dzeltenā cepure bija uzvilkta pāracīm. Nevienas Venēras, Afrodītes vaiDiānas augums nevarēja būt skaistāks paršo sievieti, kuras vārdu es nezināju. Glužikā uz paplātes viņa gulēja manā priekšāapskatīšanai, ko, nemaz nekautrēdamies,

es arī darīju. Mans tālskatis bija labs unrādīja skaidri. Likās, vajag tikai pastieptroku un es pieskaršos šim zeltainajam,saules apmirdzētajam augumam. Taču tasnebija iespējams. Vienīgi acīm varēju ļautvaļu kavēties uz viņas krūtīm, slīdēt pārvēdera gludo ieplaku ar ierautogliemežnīcu vidū, apstāties pie rudiapmatotā paugura… Viņa straujisakustējās, it kā ar roku atgaiņātu kaut kouzmācīgu. Es pat satrūkos vai viņa būtusajutusi manu skatienu? Taču nē, vainīgabija muša, kas nolaidusies uz viņas kaklaun iztraucēta riņķoja apkārt. Muša bijaneatlaidīga, un sievietei vairākkārtvajadzēja to aizdzīt. Viņa ciešāk uz sejasuzvilka dzelteno cepuri un nomierinājās.Es atkal varēju ļaut vaļu acīm. Ievērojuamizantu dzimumzīmīti zem kreisās krūts.

Meklēju vēl kādu negludumiņu vai defektudaiļajā augumā, bet neatradu. Ir nu ganbijusi laime zinātniekam, ka viņampaveicies nogrābt un turēt gūstā tāduputniņu! Lai nelaiķim vieglas smiltis! Betkāpēc putniņš joprojām neaizlido, kadsarga vairs nav? Nevar būt, ka tādskārdinājums skaistulei nebūtu radies.

Viņa atkal sāka vicināties rokām.Nejaukā muša bija atgriezusies. Sievietepietrūkās kājās un iegāja iekšā. Es mušugribēju nosist. Dāma vairs laukā neiznāca.Veltīgi izgaidījies, braucu prom.

Laikam ir lieki apgalvot, ka skaistuleuz terases man vairs neizgāja no prāta. Jauotrā dienā atkal rāpos savā lūkotavā.Apzinājos, ka kļūstu par nožēlojamulūriķi, bet ko lai dara, ja nezināju, kā arsievieti iepazīties, jo savā pilī viņa

nevienu neielaida. Domāju, ka vismazdaļa vīriešu mani saprastu un attaisnotu.Man nepaveicās. Diena bija mākoņaina,viņa uz terases neiznāca. Velti glūnējulogos cerībā ieraudzīt. Varbūt sievietekavējās apakšējā stāvā. Uzkāpt priedē tikaugstu, lai saskatītu, kas tur notiek, nebijaiespējams. Tad būtu jāvelk šurp jo garaskāpnes, bet tās pamanītu, un es tiktuatmaskots.

Arī nākamajā dienā laiksneuzlabojās. No rīta norūca pērkons,nolija spēcīgs lietus. Vēlāk saule ganpaspīdēja, bet drīz paslēpās aizmākoņiem. Klausījos laika prognozes, tāsarī turpmāk solīja lietainas dienas. Kļuvunervozs un nepacietīgs. Izšķirstīju telefonagrāmatas, cerībā atrast medību mājasnumuru. Tāda tur nebija. Zvanīju uz izziņu

biroju, man atbildēja ka tai mājā telefonaneesot. Es neticēju, jo zināju, ka viņirajona lielveikalā pasūta produktus, kotiem pieved klāt. Kad piezvanīju uzveikalu un apjautājos, ekspeditorsatbildēja, ka pasūtījumus gan viņšpieņemot pa telefonu, bet zināt, kādsmedību mājās numurs, neesot vajadzības,jo viņi esot kārtīgākie klienti, kas rēķinusnokārtojot laikā.

Nespēdams neko labāku izdomāt,gribēju vēlreiz braukt un pazemojošizvanīt pie lielajiem vārtiem, kurivisticamāk arī tagad neatvērtos. Pēkšņiiedomājos: gliemeži! Gliemeži ēd arīlietainā laikā! Un viņa tā mīlmīkstmiešus…

Nekavējoties braucu uz līcīti, kurbiju peldējies. Auto atstāju tālāk nekā

iepriekšējā reizē, lai viņa nesadzird manupiebraukšanu. Pa makšķernieku iestaigātutaciņu zaglīgi tuvojos līcītim. Starpkokiem slapstīdamies, jau pa gabaluredzēju, ka pļaviņā neviena nav. Aizgājulīdz vietai, kur ozola ēnā biju gulējis unlūkojos apkārt. Gliemeži bija turpat, tikaine vairs divi, saskaitīju veselu pusduci.Visi grauza salātu lapas. Viņa savusmīluļus nebija aizmirsusi. Bet es atkal bijunokavējis. Tomēr tagad zināju, ka viņa tenāk. Varbūt katru dienu, neraugoties uzslikto laiku. Tikai man jāierodas agrāk unjāsagaida. Šī doma mani nomierināja.Tagad es viņu satikšu.

Naktī slikti gulēju, kas man gadījāsreti. Parasti aizmigu ļoti ātri un gulējuciešā miegā, bet šī nakts pagājanomācošos murgos. Rādījās lieli gliemeži,

starp kuriem sēdēja kaila sieviete dzeltenācepurē un mīkstmiešiem izdalīja salātulapas. Gliemežu bija daudz, agresīvi tieaplenca sievieti arvien ciešāk. Salātu lapuviņai bija palicis pavisam maz. Kasnotiks, kad salātu lapas izbeigsies? Esmēģināju viņai tuvoties, lai palīdzētu, betman pretī sniedzās gari un lipīgi taustekļi.Kādam sevišķi uzmācīgam eksemplāramēs ar tālskati zvēlu starp melnispīguļojošām acīm, taču tas veikli satvēratālskati un izrāva man no rokām. Esslīdēju un kritu. Mīkstmiesis uzgāzās manvirsū un aptvēra saviem taustekļiem. Esrāpoju projām., mēģināju piecelties, nobriesmoņa atbrīvoties. Kliedzu, bet balssneskanēja. Šausmu pārņemts, un nosvīdispamodos. Vēl tikko ausa gaisma. Jutosizmocīts un salauzts. Gribēju vēl pagulēt,

taču, tiklīdz pievēru plakstus, man rēgojāsgliemežu bari un aizvērto acu priekšāsnaikstījās lipīgi taustekļi. Izvārdzis cēlosaugšā.

Dzerot stipru kafiju, sāku justieslabāk. Un atcerējos vakar redzēto, kā tierija salātu lapas. Vai zemapziņā mannebija pavīdējušas šaubas, radušāsaizdomas, ka tie nav parastas sugaseksemplāri? Vai nebija licies, ka ir pārākprāvi? Vai tādi pie mums sastopami? Tačudzeltencepurotās sievietes skaistumaapmāts, es tam nebiju pievērsis pienācīguuzmanību. Sapnī viss nenormālaispieņēma fantastiskus apmērus un… Kādasmuļķības! Gliemeži kā jau gliemeži. Kaspar to, ka lielāki par tiem, kādus mangadījies redzēt! Un sieviete kā jausieviete, tikai varbūt skaistāka par

daudzām citām. Pēc otrās izdzertās kafijastases es atkal alku viņu redzēt. Ne tikairedzēt. Satikt un varbūt… ja liktenis manbūs labvēlīgs.

Šoreiz dzelteno cepuri ieraudzīju jaupa gabalu. Gribēju pieiet pēc iespējastuvāk klāt un tikai tad uzrunāt, neļaujotviņai aizbēgt. Gliemežus nevarējusaredzēt, bet tiem tur vajadzēja būt, joviņa no groziņa ņēma ārā salātu lapas unlika zemē. Mana sirds sāka pukstētstraujāk, kā puišelim, kas atnācis uz pirmotikšanos. Vai viņa gribēs ar maniiepazīties un runāt? Vai pagriezīs muguruun aizies? Jo es jau nezināju, kas noticisstarp manu tēvu un medību mājas ļaudīm.Cieši apņēmos darīt visu, lai pārpratumusnolīdzinātu, ja tie būtu radušies.

Viņa groziņa saturu bija iztukšojusi,

kuru katru mirkli pagriezīsies un maniieraudzīs. Spēru pēdējos soļus, lai būtuviņai tuvāk, kad mūsu acis sastapsies.Laikam biju neuzmanīgi uzminis sausamzariņam. Viņa strauji atliecās unapsviedās apkārt. Manā priekšā stāvējavisbriesmīgākā izskata Gorgona, kāduvien cilvēks spēj iedomāties. Jutu, kasastingstu, pārvēršos akmens stabā un visisagudrotie apsveicinājuma vārdi nomirstmanās lūpās. Viņa no manis nekānegaidīja. Izgrūdusi lāstu angļu valodā,kura jēgu es aptvēru tikai vēlāk, viņapašāvās garām, likās, gar seju mannoplīvoja čūskas.

Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Kadatgūlos un pievēru acis, man rādījāsGorgonas seja, un es trūkos augšā. Gribējunodarboties ar saimniecības lietām, bet

sāku domāt par viņu. Nevarēju saprast, kātik daiļam augumam, kādu es tālskatīnepārprotami skatīju, varēja būt tikdrausmīga seja. Jābrīnās pašam par sevi,kā varēja notikt, ka aplūkojot uz terasesguļošo sievieti, priecājoties par viņasķermeņa formām, ievērojot spalviņas unsprodziņas, pat dzimumzīmīti zem kreisāskrūts, neatcerējos redzējis viņas seju. Vaitiešām visu laiku viņa to slēpa zemdzeltenās cepures? Tas likās neiespējami.

Ienāca prātā, ka sieviete, ko skatījuuz terases, nemaz nav tā pati, ko satikubarojam gliemežus. Vai tēvs netikastāstījis, ka bez medību pils mantiniecestur dzīvo arī mēms dārznieks un kalpone,kas neprot latviešu valodu un… Tā, kurusatiku, lamājās angliski. Tātad. Mani tikaimazliet mulsināja apstāklis, ka abām

sievietēm bija vienādas dzeltenas cepures.Bet kalponēm reizēm patīk greznoties savukundžu drānās. Viņa varēja būt cepuripaņēmusi. Vai arī cepures bija divas.

Man vajadzēja pārliecināties, kaGorgona nav kundze, bet kalpone. Vienīgāiespēja bija atkal rāpties priedē un gaidītviņu iznākam uz terases. Lai gan spīdējasaule un laiks bija silts, pat karsts, durvisuz terasi stāvēja ciet. Es bruņojos arpacietību. Gan jau viņa iznāks. Ja nešodien, tad rīt.

Beidzot durvis atvērās un viņaiznāca. Bez dzeltenās cepures. Viņasdebešķīgo augumu sedza dzeltena laikamviņas mīļākā krāsa plandoša jaka un tādaspašas krāsas platas bikses. Pa vaļējāsjakas vērumu bija redzamas krūtis. Tomērgalvenais: dažus īsus mirkļus es dabūju

redzēt seju. Sacīt, ka tā ir skaista vai viņasaugumam atbilstoši daiļa, nozīmēnepasacīt neko. Mana sirds līksmoja, esbiju sajūsmā un jau zināju, ka mīlu šosievieti.

Viņa staigāja un aplaistīja uz terasesmalām saliktās puķes, paņēma kādu puķupodu un pārlika citā vietā. Iepriecinātsnoraudzījos graciozajās kustībās. Drīzviņa iegāja iekšā. Es gaidīju atgriežamies,jo durvis palika vaļā. Varbūt atkalsauļosies, es varēšu slepus vērot untīksmināties. Taču viņa nenāca. Ielūrējucitos otrā stāva logos, veltīgi cerēdamssaskatīt kādā istabā.

Pēkšņi mana tālskata okulārā kaut kasnozibēja. Aptvēru, ka zibsnis nāca notornīša loga mājas galā. Ciešākielūkojoties, likās tur kaut kas blāvi viz.

Kas gan tas varēja būt? Agrāk nekā tādanetiku manījis. Neapšaubāmi tur bijanotikusi kustība, ko saule uz mirkliatstaroja.

Pagāja vēl brīdis. Sieviete uz terasesnerādījās, un es turpināju vērot tornīšalogu. Likās, blāvais punkts tornīša logākļuvis zilganāks. Kā izplūdusi acs. Radāsneomulīga sajūta, ka uz mani skatās. Untad kā zibens caur smadzenēm izšāvāsapjēga: tas bija teleskopa okulārs, kas turzilgani zalgoja. Teleskops acīmredzot bijauz statīva, tikai pirmīt nejauši vai arnolūku izkustināts, tāpēc nozibēja tajānokļuvis saules stars. Kamēr aplūkojudzelteno dāmu, kāds novēroja mani. Esbiju atmaskots. Man bija kauns. Vaidzeltenā dāma jau zināja? Droši vien viņaipaziņoja, ka tiek novērota. Ko viņa tagad

domā par mani? Gluži satriekts rausos nolūrētavas lejā un metos bēgt. Kā lai tagadrādās dzeltenajai dāmai? Es visu bijuneglābjami sabojājis.

Neatceros, kā nokļuvu mājā un kotajā dienā darīju. Visticamāk, bezmērķīgiklīdu apkārt, domāju par dzelteno dāmu unkalu plānus kā viņai tuvoties. Varbūtnemaz pārāk stipri neņems ļaunā, ka bezatļaujas un zināšanas esmu skatījis viņaskailumu. Gan jau pati apzinās, ka irskaista, nekādas vainas, ne neglītuma nav,tātad nav arī, ko slēpt. Mūsu laikā lielākādaļa sieviešu pat cenšas savus daiļumuspubliski izrādīt. Stipri atkailinātai tikt uzkāda žurnāla vāka dažai skaitās goda lieta.Dzeltenā dāma tomēr tāda nav, es domāju,viņa dzīvo noslēgtu dzīvi, un, liekas,pasaulīgā kņada viņu neaizrauj. Sēru laiks

pēc vīra nāves ir pagājis, droši vien viņato vecīti pārāk nemīlēja. Tā ka sen varējaļauties visādiem kārdinājumiem. Tikskaistai sievietei būtu visas iespējas. Betja nu dzeltenā dāma to nedarīja, tasliecināja, ka viņa ir neparasta sieviete. Untādai mana prastā lūrēšana varēja liktiespazemojoša. īsts vīrietis tā nerīkotos.Tāds mācētu atrast ceļu pie mīļotāssievietes. Es sevi mocīju visādiempārmetumiem, bet labāk nekļuva. Tēvaplašā saimniecība, gatera iekārtošanadarbs, kas sākumā aizrāva, vairsnesaistīja, un es klīdu apkārt, drūmāsdomās iegrimis.

Bija vēla pēcpusdiena, kad manipasauca pie telefona. Gāju nelabprāt, jonegribēju atrauties no kveldējošām unsmeldzošām domām par dzelteno dāmu,

kuru man neizdodas sastapt.Kad pacēlu klausuli, tajā atskanēja

lietišķa sievietes balss:- Man ir komerciālas dabas

priekšlikums, ko gribu ar jums apspriest.- Ak tā, es gausi novilku, laikam

būtu pareizāk, ja jūs runātu ar manu tēvu,jo visas saimniecības lietas…

- Nē! sievietes balss mani asipārtrauca. Tas attiecas tieši uz jums.

- Tādā gadījumā, es vismaz gribētuzināt, ar ko …

- Jūs mani pazīstat.Man aizrāvās elpa. Vai tas varēja

būt? Tikmēr sieviete piebilda:- Man liekas, es jūs arī pazīstu.

Vismaz iztālēm. Tā ka iepazīšanās atkrīt.- Ak tā, es muļķīgi novilku.- Kad mēs varētu satikties un manu

priekšlikumu pārrunāt? viņa turpināja,neļaujot man attapties. Man tas ir svarīgi.Un tas jums nebūs neizdevīgi.

Iepriecināts, ka pavīdējusi cerībasatikties ar dzelteno dāmu un baidīdamiesšo izdevību palaist garām, es izgrūdu:

- Kaut vai tūlīt.Iekodu mēlē, bet nekā labot vairs

nevarēja.- Tūlīt? viņa novilka, it kā

pārdomājot manu steidzīgo piekrišanu.Paskatīsimies. Tā, tā…

Likās, saklausu izsmieklu viņas balsī.Un sajutu, ka man svilst ausis.

- Tūlīt es nevaru, bet…hm… ko jūsteiktu pēc pulksten desmitiem? Pavēlu ganir…Vai būtu ar mieru?

Vai es būtu ar mieru? Ja viņa mannoliktu satikšanos pēc pusnakts elles

pieņemamajā kambarī, ari tad esnedomādams piekristu. Jā, jo nekā citasacīt vairs nevarēju.

- Labi. Esiet pie lielajiem vārtiempiecpadsmit minūtes pēc desmitiem. Jūsielaidīs. Uz redzēšanos.

Nepaguvu atbildēt, kad telefonaklausule tika nolikta. Ko tas nozīmēja?Vai viņa par mani smējās? Balss skanējalietišķi. Pat pārāk. Man vairāk būtupaticis, ja viņas vārdos bijis vairāksievišķības. Komerciāls darījums vaipriekšlikums? Tēvs nebija minējis, kamedību pilī kāds nodarbotos ar komerciju.Šķita, dzeltenā dāma nīkst bezdarbībā.Bet, ja nu tā nemaz nebija viņa, kaszvanīja? Gorgona nevarēja būt, jo runājatikai angliski. Man nebija zināms, vai pilīatrodas vēl cita sieviete. Taču ko gan es

vispār zināju par medību pilsiemītniekiem!

Līdz norunātajam brīdim bija vēlvairākas stundas laika. Mana interese bijasakāpināta, un jutos satraukts kā pirmsgala eksāmena, kuram neesmu īstisagatavots. Pa galvu jaucās daudzijautājumi, uz kuriem nezināju atbildes.Nespēju mierīgi gaidīt, sēdos automobilīun, vairākas dienas tur nebijis, braucupārliecināties, kas pa šo laiku noticisgatera laukumā.

Pēc tam rūpīgi noskuvos un ilgisēdēju vannā pārdomādams, kā manģērbties šim nozīmīgajam vakaram. Kabūs nozīmīgs, nešaubījos. Lai gan tikuaicināts it kā uz lietišķu sarunu, bijupārliecināts, ka tas ir tikai iegansts.Patiesība izrādīsies daudz romantiskāka.

Tāpēc izvēlējos gaišo vasaras uzvalku unpiemeklēju atbilstošu kaklasaiti. Tadattapu, ka pie dāmas ir jāierodas arpuķēm. Piezvanīju uz divdesmit kilometruattālās rajona pilsētas vienīgo ziedusalonu un pasūtīju greznu buķeti.

Pulksten deviņos un trīsdesmit piecāsminūtēs biju kaujas gatavībā. Apskatījusevi spogulī, pašam likās, ka esmu…hm… diezgan pievilcīgs vīrietis. Vai tādsvarētu iekarot dzeltenās vientuļniecessirdi?

Pirms izbraukšanas atcerējos, ka tēvsmani drīz gaidīs uz ikvakara pārrunām. Artēvu negribējās tikties, jo zināju, ka viņšmanu vizīti medību pilī neatbalstītu,varbūt pat censtos atrunāt. Nevarēju zināt,cikos atgriezīšos. Pateicu mātei, lai maninegaida, jo aizkavēšos. Māte mani ar

ziedu pušķi rokā aizdomīgi nopētīja unsacīja, ka esot pēdējais laiks vest sievumājās, cik ilgi es domājot pa naktīmapkārt blandīties, trīsdesmitgadīgamtēvainim tas vairs nepiestāvot. Līdztrīsdesmit man gan vēl bija turpat vaivesels gads, bet māte jau pēc divdesmitpieciem sāka atgādināt, ka man laiksprecēties, jo pēc viņas pārliecībasneprecēts vīrietis ir daudz vairākapdraudēts nekā kobru ķērājs džungļos.Mātes vāvuļošana mani sadusmoja, un esneatvadījies pagriezu viņai muguru.

Braucu lēnām un mēģināju iztēloties,kā notiks mūsu sastapšanās. Vainoslēpumainā sieviete zina, ka tiku viņutālskatī vērojis? Šāds apstāklis manidrusku mulsināja. Ja viņa to zina unaicina, tad vēlā vakara stunda, kuru pati

noteica, varētu nozimēt… bet ja nezina?Hm… Izdomāt es, protams, nekā nevarējuun, tuvojoties medību pilij, mani pārņēmagaidpilns un līksms satraukums. Vienalga,kā tas būtu, iepazīšanās ar šo sievietisolīja interesantu piedzīvojumu.

Lai arī braucu lēnām, pie medību pilsierados mazliet par agru. Lielie dzelzsvārti stāvēja atraidoši aizvērti un drūmi kāpēcnāves maska. Vai viņa par manismējās? Vai bija punktuāls sausiņš?Paskatījos pulkstenī. Bija desmit undivpadsmit minūtes. Nolēmu tās trīsminūtes vēl pagaidīt. Ja ne… Tiešinoteiktā laikā vārti atvērās, un es iebrauculimuzīnu pagalmā, kur spocīgu gaismumeta blāvas neona spuldzes un garāžaspriekšā apgaismoja akmeņiem bruģētustāvvietu. Apturēju savu braucamo un,

paņēmis puķu pušķi, izkāpu. Vārti aizmanis jau bija klusi aizvērušies. Jautājupats sev, kad tie atvērsies, lai maniizlaistu ārā. Nevienu cilvēku nekurnemanīju. Tajā pašā laikā man radāsaizdomas, ka tieku novērots. Koku lapotnedārzā meta tumšas ēnas. Tikai aiz mājas,kur pēc mana aprēķina atradās zilganāsiltumnīca, ko tālskatī biju ievērojis,paloja nedzīva, izplūdusi gaisma, bet patimāja stāvēja tumsā. Labāk ieskatoties,nama dziļumā ievēroju iesarkanu uguntiņu.Un vāra gaisma blāvoja divos otrā stāvalogos.

Lēnām soļoju uz pils pusi. Durvisizrādījās atvērtas. Pustumsā pamanījuslaida vīrieša stāvu baltā, zilganu gaismuatstarojošā kreklā. Es viņu sveicināju, betatbildi nesaņēmu. Man likās, aiz viņa

bikšu jostas norēgojās revolvera spals.Klusējošais vīrs ar atturīgu rokas vēzienuaicināja ienākt un norādīja uzpusapgaismotām kāpnēm, kas veda otrajāstāvā. Saklausīju klusu austrumnieciskumūziku un saodu rūgtenu lavandas smaržu.Kāpjot augšā, kļuva gaišāks, tomēr visasaprises palika neskaidras un izplūdušas.Sapratu, ka gaismekļi sienās un piegriestiem tā iebūvēti, lai nekas skaidrinebūtu saskatāms.

Uzkāpis otrajā stāvā, nokļuvu plašapusapgaismotā hallē. Saskatīju patumšugaiteni un vairākas stiklotas durvis.Vienas bija vaļā, un es ieraudzīju dzeltenodāmu. Tikai šoreiz viņa nebija dzeltenā,bet zaļā tērpā. Viņa sēdēja pierakstāmgalda, uz kura atradās melni vākiun vairākas papira lapas. Dzirdot manu

ienākšanu, piecēlās un panācās pretī. Essveicināju, sniedzu puķu pušķi un sacīju:

- Man prieks, ka beidzotsatiekamies. Dzīvot kaimiņos un…

- Par to mēs nerunāsim, viņa manipārtrauca zemā, samtainā balsī un atvilkaroku, kuru gribēju noskūpstīt. Iztiksim beztā.

Puķes viņa paņēma ar cēlu žestu unielika tumšā stikla vāzē, izgāja uz terasesun atgriezās ar ūdens kanniņu. Piepildījusivāzi, viņa aprasināja arī ziedus.

Strupā atraidījuma mulsināts,nezināju, ko sacīt, un vēroju namamāti. Laiarī šeit apgaismojums bija izkliedēts,redzēju, ka viņas zaļais caurspīdīgaistērps ne mazākā mērā neatbilda lietišķāmsarunām un nevedināja domāt parkomerciju. Cauri tērpam iezīmējās krūšu

galiņi un vīdēja slaidā auguma aprises.Viņa kustējās veikli un graciozi, un es arlabpatiku viņā nolūkojos. Darbodamās arziediem, viņa sacīja:

- Man patīk puķes, labprāt ar tāmnoņēmos.

- Jā, puķes jums piestāv, tās irskaistas un …

- Skaistums ir trausls, viegliievainojams un iznīcināms.

- Tāpēc jo vairāk saudzējams.- Jā. Tikai tā nekad nenotiek. Bet

ne par to es gribēju ar jums runāt, kadaicināju šurp.

- Labprāt jūs uzklausīšu, vienalga,par ko jūs runāsiet.

- Vispirms apsēdieties!Es atlaidos norādītajā atzveltnes

krēslā. Viņa apsēdās iepretī, pie zema

galdiņa, uz kura nekā nebija. Man būtupaticis, atrasties tuvāk. Vārā gaisma tinaviņu izvairīgā puskrēslā, sejas izteiksmineļaujot saskatīt.

- Man padomā ir kādspiedāvājums, viņa sacīja un pēc īsaspauzes piebilda. Man patiktu, ja jūs topieņemtu.

- Varat rēķināties ar manu izpratniun atbalstu, ja vien jūsu priekšlikumsneskars mana tēva intereses, esdiplomātiski izteicu savu viedokli.

- O, nē!viņa iesaucās zemā balsī.Materiāli jums tas nebūs neizdevīgi. Laiarī nesolu lielu peļņu, taču, ņemot vērālauksaimniecībā nodarbināto zemosienākumus, zaudētāji jūs nebūsiet.

- Degu nepacietībā uzzināt jūsupiedāvājuma būtību. Kā jau teicu, no

manas puses…- To jau dzirdēju. Viņas balsī

saklausīju īgnu pieskaņu. Es nemīluatkārtoties.

- Tādā gadījumā es klausos.- Gribu ar jums noslēgt ilgtermiņa

līgumu par salātu audzēšanu. Arī ziemāsiltumnīcas apstākļos.

Laikam es izskatījos diezganapstulbis. Atcerējos gliemežus, kasupmalā grauza salātus un Gorgonu, kuratos baroja. Domājams, kundzes uzdevumā.Bet salātus gliemežu vajadzībām varējaizaudzēt šeit pat dārzā. Biju redzējis arīsiltumnīcu. Pēkšņi man gribējās smieties.Skaistā dāma, garlaicības mākta, ar manirotaļājas. Droši vien piedāvājums audzētsalātus ir turpinājums tai spēlei, ko bijusācis, viņu slepus ar tālskati vērojot, kad

arī pats tiku novērots. Viņa to zināja unizdomāja oriģinālu turpinājumu. Ja esvientuļniecei iepatiktos, visu varētupārvērst jokā. Ja ne, viņa varētu par manipasmieties kā par lētticīgu nelgu. Tomērintriga bija daudzsološa un interesanta,sievietes augums pievilcīgs…

- Vai tiešām mans priekšlikumsjums liekas tik neiespējams? viņa vaicāja,un es saklausīju ironiju balsī.

- Nē, es tikai apsvēru, ka man būsvajadzīga konsultācija, jo salātuaudzēšanā, vispār dārzkopībā, neesmuspeciālists. Jums jāzina, ja ko daru, tad arpilnu atbildibas sajūtu. Nē, nekādāgadījumā jūsu piedāvājumu es neatraidu!Un, lai atstātu nopietna komersantaiespaidu, piebildu: Protams, ja varēsimvienoties par cenu.

Viņa iesmējās un sacīja:- Tāpēc jau es jūs ataicināju, lai

vienotos. Domāju, ka cena, ko piedāvāšu,jūs apmierinās. Esmu sagatavojusi dažusdokumentus, gribu, lai jūs ar tiemiepazīstaties.

Viņa piecēlās, paņēma norakstāmgalda un nolika man priekšāienākot redzētos melnos vākus. Viņaipieliecoties un iededzot spuldzi uz pazemāgaldiņa, redzēju krūtis, par kurām,skatoties tālskatī, biju tīksminājies.Uzvēdoja reibinošs smaržu vilnis, mannemaz negribējās lasīt dokumentus undomāt par salātiem, taču apburošānamamāte atkāpās un sacīja:

Izlasiet, iepazīstieties, novērtējiet! Japiedāvājums par mūsu sadarbību jumsšķitīs izdevīgs, parakstiet. Tur viss ir

skaidri pateikts. Kad gribēsiet mani redzētnospiediet, lūk, to pogu. Pagaidām es jūsatstāju.

Biju gandrīz gatavs parakstīt jebko,lai tikai viņa paliktu kopā ar mani, tomērapzinājos, ka tā būtu pēdējā muļķība.Noskatījos, kā viņa līgani nokāpj lejā uzpirmo stāvu. Gribēdams viņu atkal ātrākieraudzīt, atvēru melnos vākus, laiiepazītos ar tajos esošiem dokumentiem untos parakstītu, ja vien tur nebūs galīgasmuļķības. Jau pavirši pārlaižot acis,sapratu, ka dokumenti ir sastādīti solīdi untajos minētās naudas summas pietiekamilielas, lai pret tām izturētos nopietni.Izlasīju līgumu, kas tiek noslēgts starpHelēnu N. no vienas puses… Tātad viņasvārds ir Helēna! Skan diezgan vecmodīgi,es nodomāju. Tālāk bija minēts, ka Helēna

N. kā firmas Helēna un Co pilnvarotāpersona slēdz līgumu ar tādas un tādaszemnieku saimniecības pilnvaroto personu… minēts mans vārds un uzvārds. Jā,patiešām, man bija tēva pilnvara slēgtlīgumus un rīkoties ar naudas līdzekļiem.Hm! Izrādās, viņa visu labi zina, kamēr espar viņu nezinu gandrīz neko. Šajāapstāklī nekādus slazdus es nesaskatīju.Tālāk bija minēts, ka mūsu saimniecībaapņemas augšminētajai firmai piegādātsalātus. Samaksa par salātiem likās visaiaugsta, ņemot vērā, ka firma pati tosaizvedīs un vēl finansēs siltumnīcasceltniecību, lai salātus varētu piegādāt arīziemas mēnešos. Pēc šī līgumaparakstīšanas firma zemniekusaimniecības kontā vietējās bankas filiālētriju dienu laikā apņemas ieskaitīt krietnu

naudas summu. Par tādu naudu var audzētne tikai salātus, es nodomāju. Bija arīminētas attiecīgas sankcijas, ja viena nolīgumslēdzēju pusēm neizpildītu kādu nolīgumā paredzētajiem punktiem un otraipusei tiktu nodarīti zaudējumi. Vēl tur bijanosacījumi par salātu šķirnēm, kasaudzējamas, par tehnoloģiju, kādapielietojama. Es ne brīdi neticēju, ka tas irnopietni, un nešaubījos, ka viss drīzpārvērtīsies jaukā jokā, par ko mēs abi arHelēnu vēlāk saldi smiesimies. Esjūsmoju par viņas izdomu radīt iespaidu,ka mūsu iepazīšanās nav banāla, unmazliet kaunējos, iedomājoties, ka Helēnazina, cik puiciski esmu uz viņu kailulūrējis. Ārzemēs dzimusi un augusi, viņa irsmalka dāma, un es nolēmu pievienotiesspēles noteikumiem. Bet ja viņa grib, lai

vispirms mēs viens otru labāk iepazīstamviens, audzējot salātus, un otrs pērkot, laitā notiek. Es šos papīrus parakstīšu.

Nospiedu zvana pogu un nepacietīgigaidīju namamātes parādīšanos. Viņanenāca tik drīz kā vēlējos. Atkalsaklausīju klusu austrumniecisku mūziku.Piecēlos kājās un pastaigāju pa istabu.Gaiss bija piesātināts ar gurdinošulavandas smaržu. Durvis uz terasi tikaipievērtas, un es izgāju, lai nakts dzestrumāatžirgtu. Vārajā apgaismojumā, kas slābiplūda caur istabas logiem, ievērojudaudzus puķu podus. Ak, jā, Helēna pirmītbija teikusi, ka viņai patīk ar puķēmnoņemties. Un te, starp puķēm viņa bijagulšņājusi un sauļojusies. Un te es viņupirmo reizi biju ieraudzījis…

Palūkojos pāri baltajam medību pils

mūrim, aiz kura vasaras nakts bālsnējāgaismā lauka malā pie meža iezīmējāsman pazīstamās cūkpriedes siluets. Kuršno medību mājas iemītniekiem mani bijatur atklājis? Slaidais vīrietis zilganispīdīgajā kreklā, kurš šovakar neatņēmamanu sveicienu? Kas viņš šeit bija?Kalps, dārznieks, sargs? Aiz jostasrēgojās revolvera spals. Varbūt viņš bijagreizsirdīgs? Varbūt mani pirmā pamanījaGorgona ar čūskām matos un paziņojakundzei, ka viņa tiek novērota? Kāpēc šīkalpone, kas neprot latviešu valodu, upesmalā baroja gliemežus ar salātu lapām?Vai viņa to darīja ar kundzes ziņu un viņasuzdevumā? Un kāds tam visam sakars arlīgumu par salātu audzēšanu? Vai šī salātulieta neatgādina afēru, kurā viltīgi tiekuiesaistīts? Pat ja tā būtu, zināju, ka pirmais

no tās neatteikšos. Sieviete, kuru bijusaticis pārāk nodarbināja manas domas unjūtas.

Uzplūda spēcīgs izmeklētu smaržuvilnis. Es atskatījos. Viņa bija klusipienākusi un stāvēja pāris soļu aiz manis.

- Atvainojiet, ka liku gaidīt. Maniaizkavēja neparedzēta telefona saruna.

- Jums nav jāatvainojas. Esnegarlaikojos. Te ir tik skaisti. Šī vasarasnakts un …

Helēna mani pārtrauca:- Vai jūs ar līguma tekstu

iepazināties?- Jā, protams, es steigšus atbildēju.Man nepatika skarbais lietišķums,

kas nesaskanēja ar viņas gaisīgo,caurspīdīgo tērpu, reibinošo smaržu vilniun vēlo vakara stundu.

Viņa pienāca tuvāk, it kā gribētuieskatīties man acīs, taču te bija pārāktumšs, lai kaut ko skaidri saredzētu. Tikaismaržu vilnis skāva ciešāk un reibinājavairāk. Neviena sieviete mani tā nebijaapbūrusi.

- Un kāds ir jūsu slēdziens? viņapēc pauzes iejautājās, šoreiz balss skanējaklusāk un maigāk. Vai varēsimsadarboties?

- Bez šaubām. Jā. Man sava balssnepatika, pārāk ātri un viegli es visampiekritu.

- Tādā gadījumā, kāpēc jūsneparakstījāt?

- Gribēju to darīt jūsu klātbūtnē.Reizē ar jums.

- Labi. Atgriežamies istabā!Viss tālākais norisinājās neticami

klusi un ātri. Es apsēdos iepriekšējā vietā,viņa, pār manu plecu pārliekusies,norādīja, kur jāparakstās, it kā patsnezinātu, bet es to neņēmu ļaunā, drīzākotrādi, vēlējos, lai viņa ilgi paliek manamplecam pieglaudušies.

Tiklīdz vajadzīgās vietās bijuuzvilcis savus autogrāfus, viņa no manisatrāvās, paņēma dokumentus un, ne vārdaneteikusi, aizgāja uz blakusistabu, kur uzrakstāmgalda dega spuldze zaļā abažūrā.Nezināju, vai drīkstu sekot vai manjāpaliek tepat. Redzēju viņu apsēžamies,pārlūkojam papīrus un arī parakstāmies.Tad viņa atgriezās un sniedza man vienulīguma eksemplāru un nospieda zvanapogu. Tūdaļ pa kāpnēm augšup uzkāpapirmīt redzētais slaidais vīrietis un atnesaaprasojušu šampanieša pudeli. Viņš to

klusēdams atvēra un lēja divās uz sudrabapaplātes stāvošās glāzēs, kuras tikai tagadievēroju. Acīmredzot Helēna par mūsusarunu iznākumu nebija šaubījusies.

Vīrietis pielietās glāzes pienesamums klāt. Es piecēlos. Helēna sacīja:

- Lai darījums būtu veiksmīgs!Mēs saskandinājām. Gribēju

ieskatīties viņai acīs, taču neizdevās. Viņabija nostājusies tā, ka vārā gaisma krita uzmani, bet viņa pati palika pusēnā. Skanējaklusa mūzika. Gaisā virmoja saldu unreibinošu smaržu aromāts. Sievietekairinoši caurspīdīgajā tērpā stāvēja manāpriekšā nekustīgi kā sfinksa. Tagad, kaddarījums bija noslēgts, gribēju uzsāktvieglu sarunu, bet vīrietis zilganu gaismuatstarojošā kreklā mani stindzināja. Cerējuun gaidīju, ka viņš aizvāksies un es ar

Helēnu palikšu divatā. Bet vīrietis promnegāja. Viņš stāvēja dažu soļu atstatumā,rokas uz krūtīm sakrustojis un vienaldzīginoskatījās, kā mēs tukšojam šampaniešaglāzes. Vai Helēna bija pieteikusi viņampalikt mūsu tuvumā? Nepaguvu izdomāt,kā man tagad rīkoties, kad sievieteierunājās pirmā:

- Ceru, ka mūsu sadarbība būsauglīga un nāks par labu abām pusēm.

- Varat nešaubīties, es iededziesapliecināju, ka darīšu visu, lai taspatiešām tā būtu.

- Ļoti labi, citādu atbildi es arīnegaidīju. Vēlu veiksmi! Uz redzēšanos!Viņš jūs pavadīs.

Roku nesniegusi, viņa iegāja atpakaļistabā un apsēdās pie rakstāmgalda, uzkura dega spuldze ar zaļo abažūru.

Vīrietis nolaida rokas gar sāniem unnedaudz paliecās uz priekšu. Es sapratu,ka man jāiet. Par maz sacīt, ka sākudusmoties. Mani pārņēma sašutums. Savupanākusi, viņa mani padzen, izliek nomājas kā nevajadzīgu lietu! Taču uz ko ganvairāk es varēju cerēt?

Kāpjot lejā, manīju, ka vīrietis manseko. Ārdurvis bija apgaismotas, pagalmāun pie garāžas dega spuldzes, ap kurāmriņķoja naktstauriņi. Kad iekāpu limuzīnā,atvērās vārti. Sākot braukt, prožektorastarā pavīdēja zilganā krekla atspīdums.

Braucu mājās un jutos draņķīgi.Nepameta sajūta, ka šī sieviete ir maniizāzējusi. Visā šajā lietā bija jābūt veikliieslēptai viltībai. Tas nevarēja būtnopietni. Zinādama, ka esmu viņu slepenikailu pētījis, un apzinādamās, ka ir

skaista, viņa savā nodrošinātas sievietesbezdarbībā izdomāja pasaciņu parsalātiem. Varbūt kopā ar spīdīgo kreklu?Tagad abi dzer šampanieti un zviedz. Arveselu saprātu domājot, vajadzēja jautāt,ko viņa ar tādu salātu kvantumu darīs? Vaimaz bija tāda firma Helēna un Co? Tāvisa bija fikcija. Ja es tagad steigšus sākšusēt salātus un celt siltumnīcas, tas viņiemsagādās ellišķīgus smieklus. Nevienssaprātīgs cilvēks par salātiem tik daudznemaksā. Gluži otrādi, jo lielākspasūtījums, jo cena zemāka. Bet es iekritu.Idiots!

Vairākas stundas braukāju panomaļiem lauku ceļiem un nespējunomierināties. Nevienam nav patīkamiapzināties, ka esi bijis lētticīgs muļķis.Kalu plānus, kā šai sievietei atriebties,

taču izdomāt neko nevarēju. Durnu galvu,gaismai austot, es atgriezos mājās un likosgulēt.

Turpmākās pāris dienas nodarbojosar savām gatera lietām un centos aizmirstpiedzīvojumu medību pilī. Tomērnoslēpumainās sievietes tēls brīdi pabrīdim uzpeldēja acu priekšā. Es veltīgicentos to padzīt, izslēgt no savām domām.Par spīti manām pūlēm, tas nebālēja, glužiotrādi, kļuva spilgtāks, kairinošāks unpievilcīgāks. Ja tur nebūtu slaidā vīriešaspīdīgajā kreklā, varbūt es brauktu uz piliun censtos tikt iekšā.

Pēkšņi nāca jauns pārsteigums. Kādāvakarā atgriežoties mājās no meža, manisagaidīja tēvs un parādīja pakas arvairāku šķirņu salātu sēklām, ko atvediskurjers. Sūtītājs bija firma Helēna un Co.

Pavadvēstulē tik vien bija kā šķirņuapraksti un vēlamie audzēšanas noteikumi.Neatlika nekas cits, kā tēvam izstāstīt, kaar šo firmu esmu noslēdzis līgumu parsalātu audzēšanu. Kopš parakstīšanas es tonebijis ņēmis rokā. Tagad vajadzējaparādīt tēvam. Izlasījis, viņš manāmiuztraucās un pārmeta man, kāpēc nekāneesmu stāstījis. Tēvs labāk par maniorientējās lauksaimnieku ražoto produktucenās un arī šaubījās, vai līgums ir godīgs.Tik labus noteikumus neviena firmanepiedāvā. Ja nu tā noticis, tad temeklējama kāda apslēpta viltība. Viņš tosaskatīja piegādes termiņos un grafikā unšaubījās, vai spēsim to pildīt. Sankcijasbija tik lielas, ka tās mūs noliktu zemāmura. Uzzinājis, ka firmas pārstāve, arkuru slēdzu līgumu, ir medību pils

īpašniece, tēvs sadusmojās, kļuva bāls unķēra pie sirds. Viņš man pārmeta muļķību,naivumu un vieglprātību, ka neesmu arviņu aprunājies, pirms uzsāku tik nopietnudarījumu, kam viņš nekad nebūtu piekritis.Tikai tagad uzzināju, ka toreiz, pirms pārisgadiem, kad tēvs gribējis iegūt zināmomedību pili, viņš ar likumīgo mantiniekusastrīdējies, jo nav varējis vienoties parcenu. Uzpūtīgais no ārzemēm atbraukušaiszinātnieks atkāpšanās gadījumā pieprasījismiljonu. Kad tēvs to uztvēris kāneizdevušos joku, zinātnieks piedāvājamiljonu viņam, lai tēvs atsakās no savassenču zemes par labu zinātniekam. Viņiviens otru uzskatījuši par ķertu. Zinātnieksvēl pareģojis, ka tēva saimniecība izputēs,jo, ar tādām arhaiskām metodēmsaimniekojot, citāda perspektīva nemaz

neesot iespējama, un tad viņš tēva zemipievākšot par sviestmaizes cenu, pašupieņemšot par sulaini un maksāšot lielākualgu nekā tēvs uz savas zemes mākotnopelnīt. Šķīrušies naidīgi. Pēc tēvadomām, pils mantiniece, lai viņazinātnieka dzīves laikā būtu bijusi, kasbūdama sieva, laborante, sekretāre vai kascits -, tagad gribot sagrābt mūsu zemi, parko zinātnieks toreiz runājis. Man šādamvelnišķīgi izgudrotam plānam negribējāsticēt. Minēju, ka vēl nemaz nevar zināt,vai tāda firma Helēna un Co pastāv,varbūt tā ir fikcija un salātu sēkluatsūtīšana joks, lai par mums pasmietos, jamēs tagad sāksim sēt. Taču nākamā dienaatnesa jaunu pārsteigumu. Tēvs pārbaudījamūsu kontu bankā. Izrādījās, ka firma irpārskaitījusi līgumā minēto summu, kas

paredzēta siltumnīcas celšanai. Nu bijajāsāk steidzīgi rīkoties, ja negribējāmpiedzīvot, ka mūs izputina. Tēvs kritapanikā. Viņam likās, ja pieņemam viņunoteikumus un sākam tos pildīt, agrāk vaivēlāk paliksim zaudētājos. Līgums bijastājies spēkā, lauzt to vairs nevarēja, janegribējām maksāt bargu soda naudu.Skaitītājs bija ieslēgts, vajadzēja ķertiespie darba. Ar vēsu prātu apsverot,noteikumi mums bija izdevīgi, tāpēccentos tēvu nomierināt. Beidzot viņšatļāva man rīkoties, pats viņš šajā afērānevēlējās piedalīties.

Visa labākā zeme jau bija apsēta,vajadzēja steigšus kaut ko izart, laukupārkultivēt un sēt salātus. Ar tāduaprēķinu, lai noteiktā laikā spētunodrošināt grafikā paredzēto

pieprasījumu, pretējā gadījumā… Jā, parto man negribējās domāt. Savā dzīvē nereizes nebiju iekritis tādās nepatikšanās.

Sameklēju cilvēku, kam uzticējuveikt nepieciešamos darbus, sev paturottikai uzraudzību. Kad visa šī salātupadarīšana bija ievadīta vajadzīgajāgultnē, sāku nomierināties. Nekas ļaunsvēl nebija noticis. Ja prātīgi rīkošos, mēsvarējām būt ieguvēji. Tagad ar steigujāceļ siltumnīca, kam nauda jau pārskatīta.Tai jābūt nodrošinātai ar labu apkuri, laivarētu lietot arī ziemas mēnešos. Līgumapapildus dokumentos atklāju, ka tur klātpielikti arī ieteicamie siltumnīcu projektiun firmu adreses, kas šādas siltumnīcasvar piegādāt un uzstādīt. Šķiet, par visubija padomāts. Lai gan vēl nejutos drošspar rezultātu, tomēr gribot negribot radās

cienība pret sievieti, kura mani šai afērātik veikli ievilkusi. Atkal sāku domāt parHelēnu, un viņas gaisīgais tēls šķita arvienpievilcīgāks. Drīz sapratu, ka mūsusastapšanās ir bijusi man liktenīga: esvairs nespēju bez viņas dzīvot. Droši vienprātīgāk būtu bijis, ja sagaidītu, kamērizaug pirmie salāti un pienāk noteiktaislaiks, kad tie jāpiegādā, taču es biju pārāknepacietīgs un negribēju vilcināties, likās,ka tā varu nokavēt un viņu zaudēt. Cerēju,ka viņa man piezvanīs un painteresēsies,kā veicas ar līgumu pildīšanu, bet viņanezvanīja.

Sāku atkal braukāt gar balto mūražogu, aiz kura viņa slēpās un bijanepieejama. Apstājos pie dzelzs vārtiemun ilgi zvanīju. Neviens nenāca. Varbūtzvans bija sabojājies vai atslēgts? Dauzīju

vārtus ar dūrēm, kliedzu, lai atver,uzvedos izaicinoši, bet viss velti. Japarādītos tas, spīdīgajā kreklā, es viņunožņaugtu.

Iedomājos taciņu, kas veda lejā uzupi. Varbūt viņa gāja peldēties? Laiks bijasilts. Vienu reizi biju viņu tur redzējis. Unviņa bija man pamājusi ar roku, iekamspaslēpās aiz dzelzs vārtiņiem. Jo vairākpar Helēnu domāju, jo ticamāk likās, kavaru viņu sastapt vienīgi pie upes.Atcerējos arī viņas kalponi ar Gorgonasseju, kuru dzeltenās cepures dēļ bijunoturējis par kundzi un kura tur barojagliemežus ar salātu lapām. Bet varbūtībaHelēnas vietā sastapt Gorgonu maninespēja atturēt turp doties.

Vairākas dienas pēc kārtas slepenidežūrēju zināmā vietā. Krūmos paslēpies,

vēroju taciņu un laiku pa laikam uzmetuacis arī vārtiņiem, pa kuriem cerējuieraudzīt iznākam Helēnu. Bet viņanenāca.

Apstaigājis pļaviņu zem ozola,redzēju apgrauztus salātu kātus un arīpašus grauzējus, kuri tur bija saradušieslielā vairumā. Neapšaubāmi, kāds tosbaroja. Atlaidos ēnā un gaidīju.

Netālu gar akmeņiem tecēdams,murdēja ūdens. Bija silti un tveicīgi, ilgāgaidīšana bija mani nogurdinājusi.Gribējās veldzēties vēsajā straumē, bet esto nedarīju. Ja nu tieši tad atnāk Helēna!Cik būtu brīnišķīgi, ja arī viņa vēlētosizpeldēties! Droši vien viņa peldētoskaila. Atcerējos augumu, kuru tālskatī bijuvērojis uz terases.

Kaut kas vēss pieskārās manai rokai.

Ieraudzīju prāvu gliemezi, kurš gribējauzrāpties uz manas plaukstas. Man glumaislīdējs likās diezgan pretīgs, un es rokuparāvu prom. Tad ievēroju, ka man apkārtsastājušies daudzi šādi radījumi, snaigstataustekļus un lūkojas manī mazāmspīdīgām actiņām. Un likās, ka viņipaaugušies lielāki. Diez ko Helēna viņostādu atradusi, ka uzņēmusies barot? Tasnevarēja būt tikai sievišķīgs untums. Laiapēstu tādu salātu daudzumu, kāds manjāaudzē, šiem radījumiem vajadzētu būtsimtiem un tūkstošiem reižu vairāk. Bet esjau nezināju, kādiem mērķiem salātusaudzēju. Patlaban svarīgāk par uzsāktobiznesu man likās sastapt Helēnu. Vai viņaatnāks? Viena? Vai slaidā vīriešapavadībā? Tas būtu pats ļaunākais. Jo to,ko gribēju sacīt, es varētu tikai viņai

vienai pašai.Beidzot pavērās vārtiņi, un es

ieraudzīju dzelteno cepuri. Viņai uz rokasbija grozs, bet pēc gaitas sapratu, ka tānav viņa. Bez šaubām, lejup plundurējaGorgona, ģērbusies platā paltrakā ungreznojusies ar kundzes cepuri. Espaslēpos aiz ozola un vēroju nācējasnevienmērīgo gaitu.. Saskatīju izķēmoto,rētaino seju. Nebija nekādas vēlēšanās arnelaimīgo sievieti runāt. Pie tam angļuvalodā, kuru ne visai labi pārvaldīju. Betcitas iespējas nebija. Cerēju, ka Gorgonaman palīdzēs sazināties ar Helēnu.Nolēmu pret viņu būt laipns un iecietīgs,varbūt man izdodas iekarot viņaslabvēlību.

Netālu no ozola Gorgona aptupāszālienā, ņēma no groza ārā salātu lapas un

izklaidus klāja zemē, lai glumajiemgrauzējiem būtu ērtāka piekļūšana barībai.Pie tam viņa zem deguna kaut ko neskaidruvervelēja, iespējams, ka aicinājagliemežus uz maltīti. Vārdus nesapratu,tomēr izklausījās, ka ar grauzējiem viņasarunājās angliski.

Domāju, ka pienācis laiks Gorgonuuzrunāt. Es atstāju savu slēptuvi un,negribēdams viņu izbiedēt, klusinokrekšķējos. Sieviete strauji pielēcakājās un apsviedās uz manu pusi. Sekojavesela gūzma dusmīgu angļu vārdu, nokuriem es izlobīju, ka man nav tiesību tevazāties, ka esmu pretīgs riebeklis, jo bezatļaujas pārkāpju sveša privātīpašumarobežas un uzglūnu vientuļai sievietei.

Pagodināju viņu par kundzi unatvainojos, ja negribot esmu viņu

sabaidījis, teicu, ka man nav ļaunu nolūku,gluži otrādi, ar pils īpašnieci man ir labasattiecības, atnācu tāpēc, ka vēlos viņusastapt, bet vārti ir ciet, un es netiekuiekšā.

No turpmākā sapratu, ka esmu melis.Ja saimniecei būtu vajadzīgs, viņa patimani atrastu. Nekas labs man nevarot būtpadomā. Lai necerot, ka viņa maniielaidīšot. Gorgonas izturēšanās bija tiknoraidoša, ka man likās neiespējami viņaipielabināties. Izteikusi visu, ko par manidomā, viņa noliecās un turpināja darbotiesar salātu lapām, tās pārcilājot un liekotgliemežiem priekšā. Kāds resns gliemezisuzrāpās uz viņas rokas, un Gorgona tamveltīja vairāk uzmanības nekā man.

Kaut kas bija jādara, lai liktupievērsties man. Sacīju, ja viņai kundze

kaut ko nozīmē, tad mani jāuzklausa, jo tasir ļoti svarīgi. Gorgona pašķielēja.Izmantoju šo mirkli, lai pateiktu, ka esHelēnu mīlu, mīlu tik ļoti, ka viņai tasjāuzzina.

Gorgona pielēca kājās un svieda arsalātu lapām, kas trāpīja man sejā.Atskanēja lamas, kas darītu godu angļumatrozim. Viņa paķēra iztukšoto grozu unjoza prom. Ilgi es vēl dzirdēju viņaslādēšanos. Sekot satracinātajai kalponeies neuzdrošinājos. Pie vārtiņiem viņaatskatījās un pakratīja dūri, iekams izgaisamanam skatienam. Nebiju mācējis iegūtnešpetnās kalpones labvēlību un satriektsgāju prom.

Es nevarēju aizmigt. Man bijajādomā par to, ka Gorgona droši vienHelēnai stāstīja par mūsu tikšanos. Kā

viņa šādu ziņu uzņēma? Uzjautrinājās?Smējās? Viena pati vai kopā ar vīrietispīdīgajā kreklā? Šāda doma man bijaneciešama. Miegs nenāca. Piecēlos unizgāju ārā. Bija pilnmēness nakts, un essāku soļot, attālinoties no mājas. Pēc kādalaika sapratu, ka biju sācis iet medību pilsvirzienā. Kāda gan tam jēga, ja nebijacerību tur iekļūt? Tomēr es turpinājusoļot. Ceļš ieveda bērzu birzī, kur agrākatstāju mašīnu, kad gāju uz cūkpriedi untālskatī lūkojos uz vaļējo terasi. Bijasmieklīgi iedomāties, ka viņa varētupieņemt mēness peldes. Bet viņa varējaiznākt uz terases ieelpot nakts gaisu.Varbūt es saskatītu viņas siluetu vaivismaz gaismu viņas logā. Naktī es varējujusties drošs, ka no pils mani neviensnenovēro.

Sāku steigties un slāju pāri laukam.Pie priedes nonācu mazliet aizelsies unrāpos augšā. Tiklīdz nostājos uz dējugrīdas, ieraudzīju pie stumbra piespraustubaltu lapu. Uz tās kaut kas bija rakstīts.Mēnesgaismas pietika, lai varētu izlasītlieliem burtiem uzšņāptu: PĒC SAULESPIE VĀRTIŅIEM. Paraksta nebija.Datuma arī ne. Cik ilgi šī zīmīte teatradās? Kas to piespraudis? Helēna? Vaitas bija aicinājums uz satikšanos? Ja tābija viņa, tad kāpēc ne mājā, bet ārā?Neviens cits tas nevarēja būt. Līgumuslēgt arī viņa mani izsauca naktī. Simtjautājumu joņoja caur smadzenēm. Varbūtviņa no kaut kā baidījās, tāpēc naktī?Slepeni.

Paskatījos uz pils pusi. Varēju redzētzaļu gaismu, ko, domājams, izstaroja

galda spuldze uz viņas rakstāmgalda. Tādues tur biju redzējis. Taču, lai kā piepūlējuredzi, viņu pašu nesaskatīju, arī nekādakustība aiz logiem nebija manāma. Ja būtuaizgājusi gulēt, spuldze kabinetā tiktuizslēgta. Bet varbūt Helēnai draudbriesmas un viņa mani gaida? Sapratu, kašī iedoma ir smieklīga. Helēna zinājamanu telefona numuru, ja gribētu maniredzēt, varēja piezvanīt. Bet es visu dienupie telefona nesēdēju. Varbūt aizmirsaman pateikt.

Bija vēls, saule sen norietējusi, drīzatkal tā uzausīs, sāksies jauna diena, unlīdz nākamajam saules rietam veselamūžība. Helēna droši vien mani gaidījašovakar. Noteikti šovakar. Varbūt vēlgaida. Gorgona būs pateikusi, ka es viņuneprātīgi mīlu. Sieviete reti kad mīlestībai

neatsaucas. Vienīgi, ja pati iemīlējusiescitā.

Es kāpu lejā un steidzos uz mazajiemvārtiņiem. Jau pa gabalu redzēju, ka virstiem deg spuldze. Līdzīga tām, kādasdažās vietās dega arī virs pils mūra. Betpie vārtiņiem, protams, mani neviensnegaidīja. Jutos vīlies un apzinājos, kabiju ieradies ar nokavēšanos. Stāvēju undomāju, ko darīt. Negribējās pamest šovietu, jo Helēna te bija mani gaidījusi.Zīmīte manā kabatā neko citu nevarējanozīmēt. Bet vai tas nenozīmēja arī, kaviņa zināja par manu rāpšanos priedē…toreiz. Un zināja, ka es tur vēl ieradīšos.Kā viņai tas varēja ienākt prātā? Ja nuvienīgi viņa arvien vēl ir pārliecināta, kaneesmu pamanījis, ka pats no pils tikunovērots. Tātad novērotājs bija kāds, kas

viņai to nepasacīja. Kas varēja uzšņāpt unpiespraust zīmīti? Paraksta nav. Ja tā navHelēna, tad kurš? Lai gan zināju, ka pilīatrodas vairāki kalpotāji, redzējis es bijutikai vīrieti spīdīgajā kreklā un Gorgonu.Gorgona tā nevarēja būt. Visu, ko viņa parmani domā, tika pateikusi. Tātad tasvarēja būt vīrietis, kuram aiz bikšu jostasrēgojās revolvera spals. Kļuva neomulīgi.Man jābūt uzmanīgākam. Varbūt labi, kanokavēju. Pametu skatienu uz actiņuvārtos. Ja nu tieku novērots. Steigšusatkāpos un gāju lejup uz upi, lai man vairsnebūtu jāmēro ceļš gar apgaismoto baltomūri.

Ticis tālāk no vārtiņiem, sāku ietlēnāk. Biju pilnībā pārliecināts, ka tānebija Helēna, kas rakstīja un piespraudazīmīti. To norādīja arī uzšņāptie lielie

burti. Lai nevarētu noteikt, kam piederrokraksts. Nolēmu, ka šī zīmīte jāaiznesatpakaļ un jāpiesprauž agrākajā vietā.Jārada iespaids, ka es tur vairs neeju unzīmīti neesmu lasījis. Bet atteikties noHelēnas es nedomāju.

Biju nonācis līdz pļaviņai, kurGorgona baroja gliemežus, kad saklausījuplunkšķus ūdenī. Apstājos pie ozola.Ūdens šļaksti atkārtojās. Kāds izkāpa nostraumes. Ieraudzīju mēness apspīdētukailu sievietes stāvu. Pēc gaitas pazinuHelēnu. No zemes viņa pacēla dvieli,noslaucījās un, uzvilkusi peldmēteli, sākalēnām iet pils virzienā. Tagad bijupārliecināts, ka viņa rakstījusi zīmīti.Nevar būt, ka mūsu sastapšanās šajā naktīir nejaušība. Nekādā gadījumā nedrīkstējuļaut viņai aiziet. Viņa ir mani gaidījusi.

Klusi pasaucu:- Helēna, tas esmu es, nebaidieties!Gāju viņai klāt.- Jūs esat neatlaidīgs, Helēna

ironiski sacīja. Kā jums izdevās izošņāt,ka es pēc saulrieta nāku te peldēties?

- Ja jūs pati nebūtu atstājusi zīmīti,es nezinātu.

- Kādu zīmīti? viņa ieinteresētijautāja.

- Nu to, pie priedes, protams.- Nemīlu mistifikācijas. Helēnas

balss kļuva neiecietīga.- Pastāstiet, kas tā par zīmīti!Viņa runāja tik dabīgi, kā var runāt

cilvēks, kas tiešām nekā nezina. Es izvilkuzīmīti un parādīju. Helēna to paņēma,izgāja no ozola mestās ēnas un, mēnessgaismā aplūkojusi, jautāja:

- Kur jūs to ņēmāt?- Pie priedes, protams.- Pie kādas priedes? Un kāpēc

protams?- Vai tad jūs pati nezināt?- Nav ne jausmas, par kādu priedi

jūs runājat.- Par žuburoto cūkpriedi, kas

mežmalā aug iepretī jūsu logiem.- Kā tad jūs tur iedomājāties aiziet?

Tagad, naktī?Biju izpļāpājies par daudz. Helēna

acīmredzot nekā nezināja ne par zīmīti, necūkpriedi, kurā esmu rāpies, lai viņuaplūkotu. Sāku minstināties, nevarēdamsizšķirties, ko stāstīt, ko ne. Viņa to manīja.

- Manu zēn, par visu vairāk mannepatīk, ja melo, viņa asi sacīja.

- Norunāsim, ka jūs sacīsiet tikai

patiesību. Vai arī neko. Tā būs labāk.Helēna pagriezās un sāka lēnām iet.

Es sekoju, drudžaini domādams, ko teikt.Visu stāstīt negribējās, bet sapratu: jamani pieķers, ka meloju vai kaut konoklusēju, būšu zaudējis viņas uzticību.

Nonākot pie vārtiņiem, Helēnaapstājās mūra tumšajā ēnā tā, ka es palikuspuldzes apgaismots.

- Gribu jūs apskatīt, viņa sacīja, unbalss skanēja mierīgi un laipni.

- Jāatzīstas, ka tajā reizē, kad jūsbijāt manā mājā, es jūs nemazneapskatīju. Tā ar mani ir. Kad kārtojubiznesa lietas, cilvēku ārienei pievēršumaz uzmanības. Tad mani interesē tikaidarījums. Cik jums gadu, ja drīkst zināt?

Pateicu savu vecumu.- Es dotu mazāk. Tas nav

kompliments, bet jūs tā izskatāties. Vismazšai naktī.

Viņa sāka trīsuļojoši smieties.Smiekli bija gaiši, iedrošinoši. Es sacīju:

- Gribu lūgt piedošanu. Ja jūs būtuar mieru uzklausīt…

- Interesanti! Par ko gan?- Tas ir pagarš stāsts. Pat nezinu, ar

ko sākt.- Tādā gadījumā, kamēr izdomāsiet

sākumu, nāciet man līdz! Man nepatīksarunāties stāvot. Grēku piedošana parastitiek izlūgta uz ceļiem.

Smiedamās viņa atvēra vārtiņus. Esiegāju līdzi. Netālu redzēju apgaismotulielo siltumnīcu, kurai nebiju pievērsisuzmanību. Gar mūra iekšpusi augavīnogulāji. Te arī bija kaut kas līdzīgslapenei. Helēna apsēdās uz sola ar

atzveltni.- Jūs varat apsēsties man blakus,

viņa sacīja un norādīja ar roku, kur sēdēt.Degu nepacietībā dzirdēt grēksūdzi. Bettai ir jābūt godīgai un līdz pēdējamvārdam patiesai, tikai tad var sekotpiedošana. Man šķiet, kaut ko es jau zinu,viņa daudznozīmīgi piebilda.

Pēdējie vārdi mani atkal samulsināja.Ja nu viņa patiešām zina vairāk nekā spējuiedomāties? Lai nebūtu jāstomās unjāpinas savos vārdos, izstāstīju visu, kā,ieradies laukos, gribēju iepazīties arnoslēpumainajiem kaimiņiem, meklēju unneatradu telefona numuru, kā, ziņkārībasdzīts, uzkāpu priedē un ieraudzīju viņusauļojamies. Kā neveiksmīgi viņumeklēju, nācu uz upmalu, kamēr satikuGorgonu.

- Ko jūs satikāt! Gorgonu? Diezgantrāpīgi.

- Es atvainojos, ka jūsu kalponi tānosaucu, bet viņa…

- Ir diezgan briesmīga?- Jā. Un mani pamatīgi nolamāja.- Par ko? Jūs sastrīdējāties?- Es lūdzu, lai viņa palīdz tikties ar

jums, jo…-Jo?- Es jūs mīlu.Iestājās gara pauze, kurā es dzirdēju

pats savas sirds pukstus. Viņas atbildigaidīju kā nāves spriedumu.

- Nabaga Gorgona, viņa sacīja unatkal iesmējās. Diezgan oriģināls veids,kā atzīties mīlestībā.

- Jūs pati pie tā esat vainīga, jo…- Jo jūs nemācējāt mani atrast. Ko

tik nabaga mīlētāji neizdomā! Vēstuliatrakstīt prātā neienāca?

Es apjuku:- Patiesi nē. Savu mūžu neesmu

mīlestības vēstules rakstījis. Pat skolaslaikā ne.

Šoreiz gan es īsti godīgs nebiju.- Rakstiska atzīšanās mīlestība nav

nemaz tik slikta lieta. Pateikt ir vienkārši.Trīs vārdi un gatavs. Bet vēstule nevarsastāvēt tikai no trim vārdiem. Ir jāpasakavēl kaut kas. Un tad cilvēks sāk domāt, kosacīt, sāk analizēt savas jūtas un apjēdz,ka patiesībā nekādas mīlestības nav. Vaijums tā neliekas?

- Nē! Mīlestība vai nu ir vai nav,neatkarīgi no tā, kā to otram dara zināmu,es strikti sacīju.

- Labi. Lai tā būtu. Atgriežamies

pie manas draudzenes, kuru jūs nosaucātpar Grogonu. Tātad jūs viņai sacījāt, kamani mīlat.

- Jā. Un tā ir patiesība.Man nav iemesla jūsu vārdus

apšaubīt. Bet tas nāk tik negaidīti, ka,neņemiet ļaunā, es jums uzreiz nevaruatbildēt ar to pašu.

- Es būšu pacietīgs, es apsolīju.- Lai tā būtu, laiks rādīs. Bet tagad

es gribu pastāstīt par Gorgonu, navsvarīgi, kā viņu sauc patiesībā. Viņaneieredz vīriešus.

- Varu iedomāties.- Diez vai. Viņai ir iemesls tādai

būt. Man par tikšanos upmalā nekā navstāstījusi, bet viņa ir godīga un acīmredzotnolēma jums palīdzēt mani satikt. Domāju,viņa ir izošņājusi, ka jūs klīstat te apkārt,

zināja, ka kāpjat tai priedē, un rēķinājās,ka drīz tur atkal uzkāpsiet, lai uz manipaskatītos, tāpēc atstāja zīmīti ar norādi,kā mani sastapt. Nu, sakiet, vai man navlieliska draudzene!

- Jā, varbūt. Bet kāpēc viņa manitik briesmīgi lamāja?

- Nu, viņa ir mazliet greizsirdīga uzvisiem, kas parādās manā tuvumā, unbaidās, ka mani varētu viņai atņemt.

- Es to labprāt darītu.- Tas ir savtīgi. Nez kāpēc

mīlestībā cilvēki grib, lai otrs piederētutikai viņam vienam pašam.

- Jums tā nav?- Es, patiesību sakot, nemaz īsti

nezinu, viņa domīgi sacīja un apklusa.Jutu, ka domās viņa kaut kur aizklīst,

it kā attālinās no manis. Gribēju saukt

atpakaļ, bet neatradu piemērotus vārdus.Pēkšņi viņa nodrebinājās un nočukstēja:

- Paliek vēss. Jūs drīkstat manaplikt roku.

Helēna savilka ciešāk peldmēteli unman piekļāvās. Turēju viņu apskautu unsajutu vingro augumu. Gribēju glāstīt, tačukaut kas mani vēl atturēja. Viņa likās kāsveša, noslēpumaina pasaule, kuraijātuvojas lēni un uzmanīgi. Ja būšu pārāksteidzīgs un neatlaidīgs, viņa mani šajāpasaulē neielaidīs.

Pēc brīža viņa pārspīlēti nopietnijautāja:

- Mīļais, vai ar tevi viss kārtībā?- Jā, es domāju gan.- Sirds tev klapē pārāk strauji. Vai

esi uztraucies?- Jā, esmu uztraucies un priecīgs.

- Nomierinies un saudzē sirdi! Tātev ilgi būs vajadzīga.

- Tu runā kā dakteris, es sacīju unapskāvu viņu ciešāk.

Kaut kāds svešatnības unneuzticēšanās mūris bija sācis plaisāt.Bet, kad gribēju viņu noskūpstīt, Helēnamani atstūma.

- Ne tik strauji, mīļais! Mumsvienam pie otra vēl jāpierod. Es neesmutā sieviete, kāda tev liekos. Un vēl nevarzināt…

Viņa nepateica līdz galam, atraisījāsno manām rokām un piecēlās.

- Esam aizsēdējušies par ilgu, viņasacīja. Aust jau gaisma, bet man patīknaktis.

- Arī tad, ja diena ir skaista unsaulaina, bet nakts rudenigi drūma?

- Diena vienmēr ir skarba unnežēlīga, tā uzrāda visas kļūdas unnegludumus, bet nakts ir saudzīga unnogludina dienas radītos asumus, izlīdzinapāridarījumus. Dienā es esmu pavisamcitāda.

Šādas domas man nekad nebijanākušas prātā, un es nezināju ko atbildēt.

- Nāc, es tevi izlaidīšu ārā.Viņa mani paņēma pie rokas un

pieveda pie vārtiņiem. Pirms izgāju, esvaicāju:

- Kad es drīkstu tevi satikt? Varbūtpateiksi savu telefona numuru?

- Tagad jau tu zini, kā manisameklēt.

Vārtiņi aizvērās, spuldze virs tiemnodzisa, bet tumšāks nekļuva. Drīzvajadzēja uzlēkt saulei. Lejā virs upes

paloja migla. Jutos reizē pacilāts uniztukšots. Biju pavadījis dīvaināko naktisavā mūžā. Šī sieviete mani pievilka,zināju, ka darīšu visu, ko viņa vēlēsies.

Mājās pārnācis, nogulēju līdzpēcpusdienai. Piecēlies steidzu padarītnepieciešamos darbus mežā un pie gatera.Sazvanījos ar firmu, kura bija apņēmusiesuzstādīt siltumnīcu. Pārliecinājos, kapirmie salāti sadīguši. Man tas bija jāzina,ja Helēna pajautātu. Un gaidīju vakaru.Sapratu, ka Helēna uz upi iet tikai pēcsaulrieta. Laika vēl bija daudz. Glužimierīgi varēju ar tēvu pārrunātsaimniecības lietas. Viņš bija pamatīgiizstudējis noslēgto līgumu un pēdējāsdienās nomierinājies. Visvairāk viņunomierināja pārskaitītā naudas summa.Viņš bija pārliecināts, ka var uzticēties

firmai, kas laikā nokārto savas saistības.Turpretī es vairāk ticēju Helēnai. Parpagājušās nakts prombūtni tēvs nekānenojauta. Lai gan sen biju pieaudzis unpilsētā ilgu laiku dzīvoju patstāvīgi, manbūtu bijis grūti viņam ko paskaidrot.

Ar nepacietību gaidīju saules rietu,tad izstūmu no garāžas velosipēdu. Izlēmu,ka ar automobili nebraukšu. Kājām iettālus gabalus nebiju radis. Toties arvelosipēdu var ātri izbraukt pat pavismazākajām taciņām līdz pat zināmajaivietai pie upes. Sapratu, ka dodos ceļā paagru, bet mani dzina kvēla vēlēšanās ātrāksastapt Helēnu. Ja nu viņa atnāk agrāk? Neminūti nedrīkstēju likt viņai gaidīt.

Iekārtojos zem ozola platās lapotnes,kur neuzkrita rasa un zāle bija sausa.Atgūlos, ļāvos sapņiem un gaidīju.

Klausījos netālajā ūdeņu guldzēšanā garakmeņiem un iedomājos Helēnas kailoaugumu, kuru slepus biju skatījis pagabalu. Varbūt tagad varēšu to apskaut.Vakar viņa neļāva sevi noskūpstīt. Betsvešatnības ledum bija jāizkūst. Zināju, kadarīšu visu, lai viņa ātrāk pie manispierastu un es iekarotu viņas uzticību.

Sāka kost odi. Kādu brīdi ar tiemcīnījies, es piecēlos un piegāju piestraumes, kur virs ūdens plūda vēsākagaisa strāva un odu bija mazāk. Nostājosuz liela akmens un skatījos uz mēnesi, kuršviņpus upes parādījās virs koku galotnēm.Kaut kur ierējās stirnu āzis. Ēnas zemkokiem kļuva blīvākas. Helēna kavējās.Pagājos uz pils pusi, lai viņu ātrāk satiktuun nezaudētu ne mirkli, ko varam pavadītkopā. Takas līkumā redzēju, ka spuldze

virs vārtiņiem nav vēl iedegta. Ko tasvarēja nozīmēt? Pamazām mani pārņēmasatraukums. Kāpēc viņa nenāca? Vai bijanoticis kas neparedzēts? Varbūt viņa maniaiz garlaicības āzēja? Tūkstoš un viensjautājums izmalās caur manāmsmadzenēm, kamēr aizgāju līdz pilsvārtiņiem. Viņpus mūrim pils dārzāpludoja zaļgana, izkliedēta blāzma,nedaudz spožāka par sudraba gaismu, koizstaroja mēness, kas nu jau stāvēja pašādebess vidū. Paraustīju vārtiņus, tie bijanoslēgti, tikai actiņa, kā izsmiedama,ņirdzīgi zvīļoja. Ja mūris nebūtu tik augsts,es mēģinātu rāpties pāri, neraugoties uzdažām dzeloņdrāšu rindām, novilktāmmūra augšpusē. Veltīgi izgaidījies vārtiņupriekšā, gāju atpakaļ.

Odi zem ozola sīca skaļāk un

neatlaidīgāk mācās man virsū. Ilgāknevēlējos šeit kavēties odiem par barību.Ja Helēna būtu gribējusi, jau sen būtuatnākusi. Stumdams savu braucamo, gājuprom. Pa ceļam uz mājām uzkāpu zināmajāpriedē. Visi pils logi grima tumsā. Vaiviņa gulēja? Aizmigusi? Vai pie viņas bijazilkrekls?

Pilnīgi satriekts, pārrados mājās.Jutos apsmiets un aizvainots. Visu dienumanī gruzdēja ļaunas, atriebīgas domas.Es neļaušu par sevi ņirgāties. Tajā pašālaikā sapratu, ka mūs saista dīvainaissalātu līgums. Pienāks brīdis, kad mumsgribot negribot būs jāsatiekas. Ja Helēnair tik neuzticama un nodevīga, varbūt viņagribēs mani apkrāpt?

Pievakarē biju vēl ārā, kad manisauca pie telefona. Tiklīdz pacēlu

klausuli, izdzirdu viņas balsi:- Mīļais, tu varbūt dusmojies, un

tev ir tiesības to darīt. Piedod! Tu manidzirdi?

- Klausos.- Biju aizbraukusi uz pilsētu. Man

bija šausmīga diena, vajadzējaaizkavēties, un es netiku atpakaļ. Vai tudzirdi, ko es tev saku?

- Jā, centos atbildēt pēc iespējasstrupi, taču jutu, ka mans pašaizsardzībasvalnis irst.

Laikam viņa to manīja, jo glužisievišķīgi no taisnošanās pārgājauzbrukumā:

- Tu pats esi vainīgs, ka nevarējutevi sazvanīt. Man pateica, ka diez kuraizbraucis ar divriteni. Kur tu biji? Kāpēcklusē? Saprotu, tu pašreiz nevari par to

runāt. Turpmāk tā vairs nebūs, es tevpagādāju mobilo telefonu, lai jebkurābrīdī varu piezvanīt. Man nepatīk lūgt, laitevi pasauc. Es gribu šovakar tevi redzēt.

Pirms paguvu pajautāt, kur un cikosviņa mani gaidīs, klausulē jau skanējapīkstieni.

Dusmojos, ka esmu tik gauss unnespēju ātri pārslēgties no vienagarastāvokļa uz citu. Sapratu un turpmākpārliecinājos, ka Helēnai ir ātrs unneaprēķināms raksturs, viņas noskaņojumsvar strauji un nevaldāmi mainīties.

Šajā vakarā man Helēnu nevajadzējailgi gaidīt. Vēl mēness nebija parādījiesvirs koku galotnēm, kad viņa jau nācalejup pa taku, vaļējam peldmētelimplandoties, vienā rokā vicinot dvieli. Essteidzos pretī. Viņa apkrita man ap kaklu,

un mūsu lūpas satikās ilgā skūpstā.- Ļauj atvilkt elpu, viņa aizelsusies

izdvesa, citādi es nosmakšu. Vai tu vakardusmojies? Gaidīji mani? Piedod!

Es nepaguvu tik zibenīgi atbildēt, cikviņa ātri jautāt. Drīz sapratu, ka atbildiviņa nemaz negaida, jo spēja runāt unatbildēt par mums abiem. Apmierinājusiesar to, ka es tikai pavēru muti, Helēna jaurunāja tālāk:

- Zini, es nekad neesmu mīlējusiesbrīvā dabā, viņa aizelsusies kā lielunoslēpumu pavēstīja, kaut kā nav sanācis.Bet papriekš izpeldēsimies.

Helēna paķēra dvieli, kuruskūpstoties bija nometusi zemē, un līdz arto kādu melnu priekšmetu.

- Ai, gandrīz aizmirsu dāvanu,ņem! Viņa sniedza man mobilā telefona

aparātu. Rīt pat jau varēšu tev piezvanīt.- Un es tev.- Nē, mīļais! Zvanīšu es, savu

telefona numuru es nevienam nedodu.' i 'Esmu aizņemta sieviete, un man

nepatīk, ka jebkurā brīdī var maniiztraucēt. Pie tā tev būs jāpierod. Vaipriecājies?

- M-jā, es noņurdēju, patiesībusakot, šāds pavērsiens man nepatika, betHelēnu tas neinteresēja.

Viņa sāka skriet, pie upes nosviedapeldmēteli un kaila metās atvarā. Es viņaisekoju. Helēna peldēja, nira, sprauslāja unšķieda man ūdeni sejā. Atriebdamies viņunedaudz pabāzu zem ūdens un mirklipaturēju. Veikli izlocījusies, viņanekavējoties man iekoda rokā.

- Man nepatīk spēka paņēmieni.Piesargies! viņa uzšņāca, tajā pašā mirklīapķērās ap kaklu un sāka skūpstīt.

Mēs izkāpām krastā. Helēnapasniedza savu dvieli sacīdama:

- Noslauki mani! Es gribu būtsausa. Berz rūpīgi! Visu, visu.

Viņa stāvēja kā dieviete paceltāmrokām un grieza pret mani ķermeņa daļas,kuras gribēja, lai slauķu. Kad biju viņunoberzis no galvas līdz kāju pēdām,Helēna sacīja:

- Tagad es tevi.Man dvieļa nebija. Viņa mani

slaucīja savējā.- Vai tev patīk? viņa vaicāja un,

apliecinājumu nemaz nesagaidījusi,piebilda: Man šausmīgi patīk.

Viņas pieskārieni bija tīkami un

satraucoši, un mēs tiecāmies ātrāk pēc tālielā pārdzīvojuma, pēc kura tiecas visimīlnieki. Zem ozola steigā paklātaisHelēnas peldmētelis kļuva par mūsumīlestības gultu, kas tomēr nebijapietiekami ērta un mīksta. Uz mūsukailajiem ķermeņiem, vēl vairāk apreibušipar mums pašiem, sēdās odi un nežēlīgikoda. Mūsu glāsti kļuva nervozi, sasteigtiun nesniedza to pārdzīvojumu, kādugaidījām, jo visu laiku kaut kas traucēja.

Kad jau gājām pa taciņu uz pili,Helēna sacīja:

- Tas nemaz nebija tik patīkami, kābiju iedomājusies. Tu pie tā nebijivainīgs, tu biji diezgan patīkams, patiesi,bet man vajadzēja paņemt līdzi pretoduaerosolu. Turpmāk viņiem par prieku mēsto vairs neatkārtosim. Kā viņiem nav

kauna tādā brīdī uzglūnēt un kost! Vai tuvismaz kādu nositi?

- Dāvāju odiem dzīvību, jo biju tikļoti tevis pārņemts un aizņemts, ka oduspat nemanīju, vienīgi tevi.

- Mīļais, kaut es būtu tā varējusi!Neraugoties uz Helēnas piktošanos,

jutos laimīgs. Helēna piederēja man, unviņa veda mani līdzi uz pili.

Pie vārtiņiem apstājāmies. KamērHelēna tos atvēra, atskatījos un ieraudzījucilvēka siluetu, kas, mirkli pavīdējis,pazuda aiz kāda krūma un vairsneparādījās.

- Uz ko tu skaties? Helēna prasīja.- Tur kāds ir. Man liekas, mums

seko.- Ak, tas būs Eino. Nāc!- Kas ir Eino?

- Mans miesassargs. Un reizēm arīšoferis, kad es pati nesēžu pie stūres.

- Vai viņš tevi pavada, kad naktīsej peldēties?

- Droši vien, jo viņš atbild, lai armani nekas nenotiktu. Vismaz nenotiktunekas tāds, ko es pati negribu.

- Hm… Vai tas nozīmē, ka viņšvēroja to, kā mēs…

- Tas mani neinteresē. Esmupietiekami bagāta, lai par savu drošībusamaksātu. Nāc!

Tagad zināju, ka vīrs ar revolveri aizbikšu jostas ir Helēnas miesassargs. Tasvarbūt bija labi, bet, ka viņš stāvēja turpattuvumā, kur viņa mīlējās, man tomērnepatika. Atcerējos tēva stāstīto, kamirušais zinātnieks viņam piedāvājismiljonu. Tad jau tā būs bijusi taisnība. Un

Helēna ir lielas bagātības mantiniece.To visu izdomāju, kamēr viņa mani

veda garām pusapgaismotai zilgani zaļaisiltumnīcai, kurā caur aprasojušo plēvisaskatīju, ka tur audzētais produkts bijaizvietots vairākos stāvos tādās kā lēzenāskastēs.

Biju ziņkārīgs un vaicāju: Kas turaug?

- Tas ir mans gliemežu inkubators.-Kas?- Inkubators, kur perinās gliemeži.- Tie, kas ēd salātus?- Nu protams! Salāti viņiem ļoti

garšo, un tie ātri aug.- Vai tāpēc tu ar mani slēdzi līgumu

par salātiem?- Izbeidz! Nakts nav domāta

biznesam, bet mīlestībai. Nekavējies! Kad

ausīs gaisma, tev būs jāaiziet.Nesapratu, kāpēc, gaismai austot,

man būtu jāaiziet? Vai tad viņa nebijanoteicēja pār sevi? Tomēr nekā nejautāju,pārāk maz es viņu pazinu.

Helēna mani aizveda līdz plašaipirmā stāva verandai, izgājām cauritumšai zālei un pa platām koka kāpnēmuzkāpām otrajā stāvā. Helēna atvēra kādasdurvis un ievilka mani iekšā. Gaismanetika ieslēgta, bet viņa pavēra bāradurtiņas, iedegās aiz spoguļiem paslēptasspuldzītes. Vārās gaismas pietika, laisaskatītu pudeles un izlasītu, kas uzetiķetēm rakstīts.

- Vari kaut ko izvēlēties.Ledusskapī ir sulas, ledus un šampanietis.Man sagatavo vieglu kokteili. Ar vermutu.Es drīz atgriezīšos.

Helēna aizgāja uz vannas istabu, betes sāku izvēlēties dzērienus, kuru te bijadiezgan daudz, un gatavoju kokteiļus.Nekāds lielais speciālists šajā nozarēnebiju. Par laimi ieraudzīju kokteiļarecepšu kolekciju un, daudz nedomādams,izvēlējos vienu, kura sastāvā bija vermuts.

Atgriežoties Helēnas augumu sedzatikai plāns peņuārs, un viņa bijaiesmaržojusies un ieziedusies krēmiem.

- Es apsmērēju odu kodumus, lainav jākasās, viņa paskaidroja Ieteicu arītev to izdarīt. Ziedes ir vannas istabā.Tikai nekavējies ilgi.

Arī vannas istabā dega nespodragaisma, kas krita no matētām spuldzēm.Sapratu, ka Helēnai nepatīk spoža gaisma.Arī toreiz, kad slēdzu līgumu, telpāsvaldīja ēnas un izkliedētas pusgaismas.

Kad atgriezos, Helēna pustumsāsēdēja uz platā dīvāna un sūca kokteili.Viņa bija aizdedzinājusi smaržīgu nūjiņu.Istabu pildīja lavandas dūmi un viņasizšķērdīgi lietoto smaržu reibinošaisaromāts.

- Es tevi gaidīju, viņa sacīja un,glāzi nolikusi, apvija rokas ap manu kaklu.

Šeit nebija odu un nekas mūsnetraucēja. Helēnai patika, ka skūpstuviņas kaklu un krūtis, viņa smējās, kadskūpstīju ierauto vēderu un vingrosgurnus. Vienīgi viņa nevēlējās, ka skūpstuviņas seju.

- Tā ir pārāk ar krēmiem ieziesta,viņa paskaidroja.

Es sameklēju to vietiņu zem kreisāskrūts, kur zināju atrodamies dzimumzīmīti,ko biju saskatījis tālskatī un skūpstīju to.

Mūsu mīlēšanās bija kvēla un nerimstošaun sasniedza pilnību.

Kādā brīdī, kad grasījos iesnausties,Helēna mani sapurināja.

- Neguli! Tev laiks iet.Tai pašā mirklī mans miegainums

izgaisa. Prasīju:- Ko tas nozīmē?- Tas nozīmē, ka šajā reizē mums

jāšķiras.- Kāpēc?- Nejautā! Ir lietas, ko es tev

neteikšu. Ar to tev jāsamierinās.Sapratu, ka Helēna nejoko un viņas

lēmums ir negrozāms. Mannebija ne mazākās vēlēšanās iet

prom, un es jutos aizvainots. Gribējāspateikt ko nejauku, tomēr savaldījos unklusēdams saģērbos. Viņa gulēja, muguru

uzgriezusi, un nepiecēlās, kad gāju prom.- Vārtiņi upes pusē būs vaļā.

Helēnas balss likās gurda, un viņanožāvājās.

Nokāpu lejā un izgāju dārzā. Pēcsmaržu piesātinātās istabas ārā gaiss likāsneparasti svaigs un spirdzinošs. Bija jaugaišs. Gliemežu inkubatora durvis stāvējavaļā, no turienes skanēja klusa mūzika.Biju ziņkārīgs un būtu ieskatījies iekšā, jatur nelīkņātu kāds cilvēks. Man negribējāsnevienam rādīties.

Vārtiņi patiešām nebija noslēgti unviegli atvērās, bet pēc manas iziešanas armetālisku klikšķi aizkrita ciet. Kad noārpuses gribēju atvērt, tie vairs nevērās.

Lejā pie ozola atradu atslietu savudivriteni. Pirms braukšanas prom nometudrēbes un ielaidos vēsajā, atsvaidzinošajā

straumē. Kad izkāpu malā, šīrītaaizvainojums bija aizskalots, un man bijažēl, ka aizejot no Helēnas, neatvadījos.Nebijām arī norunājuši, kad satiksimies.Man gan bija Helēnas dāvātais mobilaistelefons, taču viņai piezvanīt tikpat esnevarēju. Atlika pacietīgi gaidīt, kad viņamani atcerēsies.

Sāku ģērbties. Uz mana krekla divimīkstmieši snaikstīja taustekļus. Salātulapas nekur nemanīju. Acīmredzotgliemeži gaidīja atnākam Gorgonu, kuratos pabaros.

Pārbraucu mājās un, lai darīju, kodarīdams, visu laiku domāju par Helēnu,atcerējos mūsu pirmo mīlas nakti ungaidīju, kad iezvanīsies mobilais telefons,no kura vairs nešķīros. Pagāja rīta cēliens,pienāca pēcpusdiena, bet telefons klusēja.

Varbūt tas nemaz nedarbojas? Nolēmupārbaudīt un piezvanīju uz mūsu pašumājas telefona numuru. Turot abu telefonuklausules katru pie savas auss, es mazlietsarunājos ar sevi, taču paša balss mannelikās diez cik interesanta. Un ko gan essev tādu varētu pateikt, ko iepriekšnezinātu?

Tomēr labi, ka Helēna man bijauzdāvinājusi mobilo telefonu, vismaznebija jāsēž mājās, varēju braukt, darītvajadzīgos darbus un būt drošs, ka esmuviņai jebkurā brīdī aizsniedzams. To jauviņa bija vēlējusies. Bet kāpēc nezvana?Vai tīšām spīdzina, lai redzētu, kāizturēšos? Bagāta būdama, iedomājas, kavar visu atļauties. Nolēmu būt vēss unatturīgs, tāpat kā viņa tēlot ļoti aizņemtucilvēku, kurš mīlestībai tikai paretam var

atlicināt laiku. Tajās dienās, kad uzterases sauļojās, nemaz tik aizņemtanelikās. Varbūt arī tagad guļ tur kaila uncepinās? Ja es nebūtu redzējis pils jumtatornītī uzstādītu teleskopu, ar kuru patstiku novērots, es dotos uz lūkotavu priedē.

Vakarā nezināju, ko darīt. Vai iet uzupes malu, kur koda odi, vai gaidīt viņaszvanu. Tomēr ilgi nosēdēt nespēju, ņēmudivriteni un braucu uz līcīti. Ja Helēnarunāja patiesību, ka viņai ļoti patīk naktspeldes, tad nokāps lejā. Un es jau būšupriekšā. Jutu, ka esmu pamatīgi iegrābiesun pats sev šķitu smieklīgs. Ar mani nekadvēl nebija tā noticis.

Pastaigājos ap ozolu un pļaviņu,nogāju lejāk līdz bebru nograuztajāmapsēm. Apsēdos uz kritušā koka stumbraun vēroju, kā pamazām satumst, klausījos

lapu čaboņā un aizplūstošā ūdensurdzēšanā. Par laimi pūta neliels vējelis,un odi koda mazāk. Es gaidīju un reizēdusmojos, ienīdu un kalu atriebības plānu,kā atmaksāt, ka viņa mani nostāda šādānevienlīdzīgā, pazemojošā stāvoklī.Varbūt vajadzētu telefonu izslēgt, lai tad,kad viņa beidzot iedomāsies manpiezvanīt, balss klausulē atbildētu, kaatrodos ārpus uztveršanas zonas. Neliktiespar viņu ne zinis un telefonu ieslēgt pēcpāris dienām. Patiesi, vai tad arī esnevarētu aizbraukt savās biznesadarīšanās? Uz kādu tālu pilsētu.

Skatījos plūstošajā straumē, kurā, parspīti manām rūgtajām domām, ik pabrīdim rēgojās Helēnas kailais augums.Tikai kad viņa piecēlās pilnā augumā unizkāpa no ūdens, apjēdzu, ka tā nav vīzija.

Mīļais, kāpēc tu tupi uz koka? Vaigribi pārvērsties par piepi?

Tajā pašā mirklī metos pie viņas,viss rūgtums un dusmas jau bijapagaisušas, un es skāvu slapjo, vēso, pēcūdens smaržojošo un pakļāvīgo augumu.

- Kur tu kavējies? es jautāju pēcilga skūpsta. Necietīšu, ka tu ar manispēlējies.

- Helēna atraisījās no manāmrokām.

- Atlaid! Man nepatīk tavs tonis.- Vai tev ir kāds noslēpums?- Lūdzu, nejautā! Es tagad iešu.

Man paliek vēsi. Es diezgan ilgi peldēju,iekams ieraudzīju tevi. Ja nezinātu, ka tu teesi, būtu gājusi prom.

- Kā tu varēji zināt?- Tas ir mans noslēpums.

Drīz mēs atkal bijām tajā pašā istabā,kur iepriekšējā naktī. Atkal kūpējasmaržīgi dūmi, skanēja klusaaustrumnieciska mūzika, un blāva,izkliedēta gaisma man neļāva saskatītviņas acu krāsu. Kad par to apjautājos,viņa sāka mani kaislīgi glāstīt. Mēs bijāmkā izslāpuši un negausīgi tiecāmies vienspēc otra. Kādā brīdī vēlreiz vaicāju,kāpēc viņa ir tik noslēpumaina. Helēnaatbildēja:

- Mēs neviens neesam tādi, parkādiem uzdodamies un gribam būt, tāpēcizdomājam vai pieņemam lomas, kādasdzīve mums uzspiež vai kādas pašiemgribas spēlēt. Vai tu bērnībā gribēji būttas, par ko kļuvi?

- Protams, nē. Man ne prātānenāca, ka kļūšu par prāvas saimniecības

vienīgo mantinieku.- Arī es nezināju…Viņa atkal apklusa. Biju ievērojis, ka

Helēna šad tad teikumu aprauj, tonepabeigusi, kā baidīdamās vainevēlēdamās savās domās dalīties.Noslēpumainība mani sāpināja, un esviņai pārmetu neuzticēšanos. Viņa apklusaun ierāvās sevī vēl vairāk.

- Tu nepateici līdz galam, esatgādināju, viņu glāstīdams.

Glāsti uz viņu iedarbojās vairāk nekāvārdi.

- Savos pusaudzes un jaunībasgados biju aktrise, viņa pēkšņi ierunājās,man cieši pieplakusi. Es spēlēju maskuteātrī, kur aktieri nerāda savu seju. Spēlesgaitā mēs apmainījāmies maskām uniegājām citā lomā. Tas bija ļoti

interesanti, skatītāji dažreiz nespēja šādaipārvērtībai izsekot.

- Un tālāk? Kas notika tālāk? esjautāju, kad viņa atkal iegrima klusēšanā.

- Jā, kaut kas ar mani notika…Notika tas, ka es no teātra aizgāju. Bijunelaimīga, un man likās, ka dzīvebeigusies, kamēr satiku zinātnieku. Viņšmani sākumā ieinteresēja par savu darbu.Vēlāk kā īpatnējs cilvēks. Sāku pie viņastrādāt par sekretāri, palīdzi, vārdu sakot,darīju visu, ko man lika. Pamazām viņšman uzticēja arvien vairāk un atklāja savadarba noslēpumus. Viņš mani mīlēja,neraugoties…

- Uz ko neraugoties? iejautājos,turpinājumu nesagaidījis.

- Neraugoties ne uz ko, viņapaskaidroja, katru zilbi uzsverot.

Sapratu, ka galvenais ir palicisnepateikts, taču neuzdrošinājos viņu

vēl izjautāt, cerēdams, ka laika gaitāHelēna pati visu atklās, jo biju ieņēmisgalvā, ka neviena sieviete savusnoslēpumus ilgi pie sevis noturēt nespēj.Daļēji es pat nevēlējos uzzināt visu, joman bija radušās aizdomas, ka zinātnieku,ar kuru beigās apprecējusies, Helēnatomēr būs mīlējusi. Es negribēju būtgreizsirdīgs uz mirušo.

Rītausmā man atkal sarūgtinātamvajadzēja aiziet. Arī turpmāk mūsuattiecības nekas nemainījās. Kvēlas mīlasnaktis mijās ar šķiršanos dienās, kurās esgaidīju un reizēm arī sagaidīju mobilātelefona zvanu, kad viņa mani aicināja piesevis. Es mocījos greizsirdībā, kad viņauz vairākām dienām aizbrauca un es par

viņu nekā nezināju. Šādās dienās man zudaēstgriba, es izdilu tā, ka māte sākauztraukties, vai neesmu slims. Tomērnaktis, kad nebiju mājās, mātipārliecināja, ka vainīga ir sieviete. Māteatkal sāka runāt par precēšanos. Patiesībusakot, arī es par to domāju. Ja Helēna būtumana sieva…

Kad par to ieminējos, Helēnasatrūkās.

- Tas ir aizgājis par tālu, viņasacīja. Tādas domas izmet no galvas!

- Kāpēc? Lūdzu, pasaki!- Neviens vīrietis…Viņa atkal aprāvās. Mēs gulējām

pustumsā. Es gaidīju turpinājumu, tačuHelēna klusēja. Tad es vaicāju:

- Vai tu gribēji sacīt, ka neviensvīrietis nav tā vērts, lai ar viņu precētos?

Tomēr tavs zinātnieks…- Viņš bija neparasts cilvēks,

Helēna mani pārtrauca.- Tu domā, ka otra tāda vairs nav?Viņa izlikās, ka jautājumu nav

dzirdējusi un turpināja savu:- Mani reizēm grauž sirdsapziņa, ka

netiku viņu pietiekami mīlējusi.Šī bija pirmā reize, kad runājām par

mirušo vīru. Viņa izstāstīja, kazinātnieks atklājis, kā lielos

daudzumos un īsā laikā izaudzēt prāvusvīna gliemežus. Ja tos barojot ar salātulapām, tie kļūstot sevišķi garšīgi, pēctādiem esot liels pieprasījums. Viņš arīnodibinājis firmu Helēna un Co, kasnodarbojas ar gliemežu sūtīšanu uzFranciju. Šopavasar Helēna saņēmusilielu pasūtījumu, tāpēc slēgusi līgumu ar

mani par salātu audzēšanu, jo savānelielajā medību pils teritorijā to nevarotizdarīt.

- Aiziesim, es tev viņus parādīšu,viņa aicināja.

Bija vēl dziļa nakts, kad puskailikāpām lejā. Pilī, šķiet, visi gulēja dziļāmiegā. Domājams, arī miesassargs Eino,jo nevar viens cilvēks gan dienu, gan naktipalikt nomodā.

Virs siltumnīcas starojadienasgaismas spuldze, bet siltumnīcāgaismas pietika, lai saskatītu, ko Helēnaman gribēja parādīt. Garām ejot redzētāskastes bija novietotas garās rindās cita uzcitas, piepildītas ar kaut kādu miklusubstrātu. Šajā irdenajā vidē gliemežisadējot savas oliņas, kur tās šķiļoties unattīstoties par maziem gliemezīšiem. Šķita

ārkārtīgi vienkārši, bet es sapratu, ka nejau visu Helēna man izstāstīja.Tehnoloģijas noslēpumi un nianses maniinteresēja maz. Es tikai redzēju un sapratu,ka šādu gliemežu perinātavu te bijamilzum daudz. Vienās oliņas bija tikaisadētas, citās jau izšķīlušies mazigliemezīši, bet vēl citās tie jau rāpās nokastēm laukā.

Tālākā nodalījumā atradās jaupaaugušies gliemeži, kuri lēni ložņāja pasalātu lapām.

- Kāpēc jābaro? Es jautāju. Vai ārālaist nevar? Lai paši meklē barību.

- Var laist. Zinātniekam bija tādsnodoms. Tāpēc gribēja nopirkt tava tēvazemi, apsēt lielas platības ar salātiem, laiviņi tur ganās. Izaugušus lielus, atliktutikai salasīt. Kā sēnes vai kartupeļus. Bet

viņi nesapratās. Pēc zinātnieka nāves esizdomāju, ka tu varētu salātus piegādāt.Tam ir savi plusi: gatavā produkcija navjālasa pa zemi, tā ir tepat biezā slānī,atliek tikai sašķirot, saldētavā iekšā unprom uz Franciju. To var izdarīt dažicilvēki.

- Bet arī upmalā viņi ganās.- Tie ir izmēģinājuma trusīši, lai

redzētu, kā viņi pārdzīvo ziemu. Vienadaļa tomēr iet bojā. Un tur trūkst, ko ēst,Helēna gluži lietišķi skaidroja. Bijajāpabrīnās, kā vienā sievietē spēj sadzīvotmaigā kaislīgā romantiķe ar vēsopraktisko biznesmeni.

- Bet kāpēc Gorgona izmēģinājumatrusīšus baro, ja tie lemti savvaļas dzīvei?

- Ak, tas nemaz nav vajadzīgs! Betviņa to dara aiz žēlīgas sirds. Viņai patīk.

Tāpēc.Helēna mani ieveda vēl vienā, šķiet,

pēdējā nodalījumā.- Pagaidi! viņa sacīja pie ieejas.

Te viņu ir, ka mudž, nevar ne soli spert.Redzēju viņas augumu lēni iepeldam

blāvi apgaismotajā telpā. Iedegāsnespodra gaisma, kas krita tikai uz vidējoceliņu, pa kuru rāpoja neskaitāmimīkstmieši.

- Nāc uzmanīgi! Helēna aicināja.Un pacenties nevienu nesamīt!

Lēni laipojot, tiku līdz viņai. Helēnapaskaidroja:

- Sie ir lielie. Vaislinieki. Pašreizviņus pārņēmis mīlēšanās trakums. Viņi irpoligāmi, un viņiem nav dzimumuatšķirības, tāpēc nepazīst greizsirdību.Redzi, viņi nodarbojas arī ar grupveida

seksu. Tas ir tik burvīgi! Lēni, nesteidzīgiun ilgi…

Helēnas balss aprāvās, kad viņa manapvija rokas ap kaklu un sāka skūpstīt.Siltumnīcas tveicīgajā gaisā viņas ādabija kļuvusi mikla un lipīga, un pēkšņiman šķita, ka arī viņa ir liels, glumšgliemezis, kas vijas man apkārt. Laikamneviļus noskurinājos, bet Helēna jautāja:

- Vai gliemežu sekss tevi ierosina?Nepaspēju atbildēt, kad viņa

turpināja:- Vai tu varētu nodarboties ar

grupveida seksu?Šāds jautājums mani pārsteidza.

Pirmajā bridi nezināju, ko sacīt. Tadatbildēju ar pretjautājumu:

- Bet tu? Gribētu?- Mēs varētu pamēģināt. Ja

pieaicinātu Gorgonu, Eino, varbūt vēlkādu. Vai tev pietiktu dūšas apskaut,skūpstīt un mīlēt Gorgonu? Viņa ir tādapat sieviete kā es, tikai nelaimīgāka,mīlestības izsalkusi. Agrāk viņa bijaskaista sieviete, vari man ticēt.

Lai arī Helēna runāja vieglprātīgi unrotaļīgi, jutu, ka teiktajā slēpjas kāda daļanopietnības un viņa mani pēta.

- Es varu mīlēt tikai tevi un nevienucitu, sacīju, par saviem vārdiem būdamspilnīgi pārliecināts.

- Bet ja ar mani notiktu nelaime?viņa tincināja.

- Tam nebūtu nozīmes. Es tevimīlētu, vienalga, kāda tu būtu kļuvusi.

Helēna man atkal piekļāvās.- Iesim augšā! Es gribu, lai tu mani

mīli kā liels gliemezis.

Šajās runās par gliemežiem ungrupveida seksu kaut kas man nepatika.Vai viņa bija perversa būtne? Negribējāsticēt. Līdz šim nekas par to neliecināja.Tomēr es neuzkrītoši sāku vērtēt katruviņas kustību, apsvērt katru vārdu, tačuneko aizdomīgu neatklāju.

Viņa bija izdomas bagāta unnepiepildāma savos glāstos un mīlestībasapliecinājumos.

- Es gribu tevi izbaudīt pilnīgi, jomēs nezinām, cik ilgi lemts palikt kopā,viņa čukstēja, elpu atguvusi.

Šajos vārdos es saklausīju drūmupareģojumu, kam nespēju ticēt. Centoskliedēt viņas sliktās domas un pārliecināt,ka mūsu mīlestība būs mūžīga.

Kādā brīdī es aizsnaudos. Vēlmanīju, ka Helēna iziet. Nezinu, cik ilgs

laiks pagāja, iekams atgriezās. Tikaisajutu, ka viņa ir man uzgūlusies, sajutuviņas smaržas un mīlēties kāro augumu.Mans miegainums pārgāja, es pavēru acis.Lai arī istabā valdīja ierastā puskrēsla, esnekļūdījos. Tā bija Gorgonas seja, koieraudzīju virs sevis. Viņas kailaisaugums bija man cieši pieplacis, piesūcieskā gliemezis. Es riebumā iekliedzos, kadgrūdu to nost. Viņas rokas negribīgiatlaidās. Tā bija Helēna.

Jā, mīļais, tā tam bija jābeidzas. Esto zināju. Piedod, ka sagādāju tev šādubrīdi! Bet šo tu vari paņemt par piemiņuno manis. Aust gaisma, tev jāiet. Ardievu!

Viņa kaut ko nosvieda uz platāsguļvietas un steidzīgi aizgāja. Šajā brīdīes jau sapratu: tā ir skaistā maska, kasslēpa Gorgonas seju. Viņa taču bija

stāstījusi, ka spēlējusi masku teātrī, kamērsatikusi zinātnieku…

Neatceros, kā aizgāju no medību pils.Zināju, ka atgriešanās šeit vairs naviespējama, pat ja gribētu. Mani teneielaistu.

Turpmākajās dienās neskaitāmasreizes grozīju rokā mobilo telefonu,gaidīdams Helēnas zvanu un patsgribēdams viņai piezvanīt. Vai tāpēc viņaman nedeva telefona numuru, ka paredzējašādu iznākumu? Lai ari cik neglīta toreizman likās redzētā Gorgonas seja, es par todomāju arvien biežāk. Laikam ritot,vēlēšanās Helēnu atgūt ir tikai pieaugusi.

Bet noslēgtais līgums ir bijis manizdevīgs. Noteiktajā laikā varēju firmasļaudīm nodot paredzētos salātu daudzumusun labi nopelnīju. Firmas pilnvarnieks

pagarināja līgumu arī nākamos gadus.Bijušajā medību pilī sekmīgi turpinadarboties gliemežu inkubators.

Reizēm es uzkāpju priedē un lūkojosuz vaļējo terasi, cerībā ieraudzīt Helēnu,bet viņas tur nav. Noeju lejā uz upi,izpeldos mūsu līcītī vai sēžu uz bebrunograuztās apses stumbra, un reizēm manliekas, ka viņa ir tepat tuvumā, izkāps noūdens un apvīs man rokas ap kaklu.Gorgonas seja mani vairs nebaida, tāliekas skaistāka par Diānas masku, kuruviņa man atstāja piemiņai. Laiks viņas tēlunav spējis atdot aizmirstībai, vēl arvien esgaidu viņas atgriešanos medību pilī.Gaidu, kad iezvanīsies dāvātais telefonaaparāts.

Reiz kādas ziemas dienas pievakarētiku aicināts uz medību pili, lai pagarinātu

kārtējo līgumu. Braucu labprāt. Helēnaitaisnība, šis līgums man ir ienesigāks nekānodarbošanās ar zemkopību.

Kad kāpu augšup pa pazīstamajāmkāpnēm, uzvēdīja pusaizmirstie smaržuaromāti, kas iesūkušies nama sienās.Liekas, nekas te nebija mainījies, tikaiHelēnas vietā mani sagaidīja sveša,sausnēja sieviete, kura ar mani runājalietišķā angļu valodā.

Līguma noteikumi nebija mainīti,tikai palielināts izaudzējamo salātudaudzums, jo gliemežu bizness plauka.Līdz ar parakstītā līguma eksemplārusieviete pasniedza arī kādu sainīti, kasesot man jānodod. Pilnvarniece bijasteidzīga, vēl šovakar viņai jānokļūstotpilsētā, lai rīt agri jau lidotu prom, tāpēcilgāk mani neaizkavēšot.

Mēs nokāpām lejā, kur viņu jaugaidīja šoferis. Sieviete iekāpa limuzīnāun tūdaļ aizbrauca. Arī es aizbraucu,degdams nepacietībā uzzināt, kas sainītīatrodas. Varbūt tur būs kaut kas noHelēnas. Nebiju kļūdījies. No atvērtāskārbas uz mani lūkojās Gorgonas maska.

No sastinguma mani iztraucējamobilā telefona zvans. Kad to sagrābu unpieliku pie auss, sadzirdēju tik pazīstamobalsi:

- Mīļais vai kārbu jau atvēri? Jā?Zini, es gandrīz kļuvu vāja, kad tev topasniedzu. Bet tu atkal mani nepazini. Unnu jau viss ir pāri. Tu neko daudz neesimainījies pa šo laiku. Tikai kļuvisnopietnāks. Un pie deniņiem ievērojuvienu sirmu matu. Man gribējās to izrautpar piemiņu no tevis. Par agru sāc

nosirmot, mīļais.Es kliedzu, lūdzos, lai viņa atgriežas.

Teicu, ka ir cietsirdīgi mani tā pārbaudīt,zvērēju, ka viņu mīlu, bet Helēna palikanelokāma.

- Es nevaru, mīļais. Mani gaidamans masku teātris, bez kura es nespējudzīvot, arvien jaunas lomas, kas manjāspēlē un jāpaliek nepazītai. Varbūtkādreiz es atgriezīšos, caur asarāmsmiedamās, viņa sacīja, kad būšu ļoti vecaun rakstīšu memuārus. Tad, ja tu vēlgribēsi, es tevi aicināšu pie sevis uzpēcpusdienas tēju un mēs mierīgi unbezkaislīgi stāstīsim viens otram savasdzīves aizraujošākos notikumus.

Ir pagājis jau ilgs laiks. Es biežilūkojos uz divām Helēnas atstātajāmmaskām un minu, vai kādreiz ieraudzīšu

viņas patieso seju.

Trīs vasaras

Trīs vasarasJau ilgus gadus viņš klīda pa pasauli,

veidodams dažnedažādus mākslas darbus.Viņa radītās skulptūras rotāja daudzupilsētu laukumus, parkus un dārzus,priecēja laužu sirdis un prātus. Amatabrāļiem viņa vārds bija labi pazīstams, toizrunāja gan atzinīgi, gan skaužot. Bet patsmākslinieks ar padarīto nebijaapmierināts. Arvien viņš atcerējās sava

skolotāja sacīto, ka mākslā īsta pilnībanemaz nav iespējama, taču pēc tāsjātiecas, jāiet nepārtraukti visu mūžu, kāapmāts ceļinieks iet uz apvārsni, ticēdams,ka reiz to sasniegs. Vai nav traģiski būtvisu mūžu ceļā, nerimtīgi, un zināt, kaaugstākais piepildījums nav iespējams,tam var tikai tuvoties, bet sasniegt nekad.Vienīgi apmiglotu acu cilvēkam var šķist,ka viņš apvārsnim piegājis klāt un spēj tone tikai skatīt, bet arī aptaustīt. Drīz vienmigla pagaist, un apmātais ierauga, kaapvārsnis ir tikpat tālu kā iepriekš unceļazvaigzne neaizsniedzamos augstumos.Šī atziņa mākslinieku skumdināja, betnesatrieca. Visur viņš ieradās kā labvēlīgsviesis, pulcināja ap sevi ļaudis un radījaprieku. Ļaudis bija pārsteigti, redzēdami,cik veikli viņš strādā ar āmuru un kaltu,

atveidodams kādu no viņiem, kas bijaiepaticies sava īpatnējā vai jocīgā izskatadēļ vai bija skaists savā vienkāršībā unpatiesībā. Viņš dalījās ļaužu priekos unbēdas, gāja viņu mājokļos, vienlīdznabadzīgo cilvēku būdās vai augstmaņugreznajos namos. Šķita, viņam pat vairākpatika rūpju izvagotās sejas, darbāsaliektie augumi un tulznainās rokas, nevisbagātnieka apmierinātais smaids, lepnāpils un dārgās drānas. Viņš uzkavējāsvisur, kur skatīja ko neparastu vaiievērības cienīgu, jo mākslinieka acijievērības cienīgi bija ne tikai cilvēkustāvi, augumi, seju daudzveidība, tikkojaušamie dvēseles vai smadzeņu kustībuatspoguļojumi, bet arī dzīvnieku graciozieaugumi, koku un puķu krāšņā dažādība, koviņš nebeidza apbrīnot.

Stundām un dienām ilgi mākslinieksvarēja vērot kādu cilvēku savā nodabāstrādājam tīrumā vai mājas pagalmā, laipēc tam to iekaltu akmenī, ieveidotubronzā un varā. Visur, kur mākslinieksnonāca un darīja savu darāmo, ļaudissvešajam vīram deva mājvietu un pieņēmakā savējo. Gadījās, ka mākslinieks laukamalā vai meža nostūrī atrada fantāzijurosinošu akmeni, tur uzcēla telti un sākakalt. Apkārtnes iedzīvotāji nāca unskatījās, kā viņš strādā, un minēja, kas nošīs darbošanās iznāks. Netrūkabrīvprātīgo, tie gatavo mākslas darbupalīdzēja pārvietot uz ciematu un uzstādījapie valdes nama vai dīķa, ja tāds bija.Gadījās, mākslinieka veidojumu nopirkapilsētas tēvi, nolika parkā redzamā vietāun lielījās, cik ļoti rūpējušies par pilsētas

labo izskatu. Vai arī to iekāroja bagātstirgotājs, naudu sarausies bankaspārvaldnieks, nolika savā dārzā piestrūklakas. Tomēr biežāk nebija kas partēlnieka darbu samaksā. Tad darbs palikatur, kur radies, un priecēja vienīgi retogarāmgājēju acis. Mākslinieks par to īpašinenoskuma, savāca savu telti un amatarīkus, sadabūja vedēju un pārcēlās uz cituvietu. Tā mākslinieks apceļoja vai visuvalsti, ik vietā atstādams iedzīvinātuscilvēka tēlus, dzīvnieku figūras vai arīfantastiskas kreatūras, dīvainus iedomuveidojumus, kas vieniem likās ļotiinteresanti, citiem neizprotami un tāpēcnevajadzīgi.

Ne visi mākslinieku mīlēja. Bija kasneieredzēja, jo mākslinieka atveidotajostēlos un skulptūrās saskatīja paši savus

vaibstus, ko tēlnieks bija nežēlīgi atklājisvisā skaudrumā, cietsirdībā vai uzpūtībā.Saniknotie viņu labprāt būtu norīdījušisuņiem, apmētājuši akmeņiem vaiiegrūduši bedrē, lai pārdrošnieks izdēd uniznīkst, sauli neredzējis, un vairs nespējatklāt patiesību, ko pasaules varenienevēlas skatīt, nedz grib, ka citi to redz.

Reiz tēlnieks savu telti uzslēja lielaceļa tuvumā, kur neapstrādāta tīruma malābija nolūkojis nokaltušu gobu. Ar acīmapmīļojis resno stumbru, spēcīgos, vējaaplauztos zarus, nesteidzīgi savā nodabāiztēlojās, kādu varenu mošķi izveidos.

Kad pirmie saules stari apzeltījavareno koka stumbru, tēlnieks ķērās piedarba. Ceļinieki un garāmgājēji apstājāsun ziņkāri nolūkojās, kā mākslinieksapzāģē nevajadzīgos zarus, citus tikai

saīsina, cērt vai kaļ, griež un gludina, kāpamazām veidojas dīvains tēls arvairākām rokām un dažādām galvām,kuras raugās pretējos virzienos.

Dienasvidos mākslinieks atlaidāstelts ēnā atpūsties un pārdomāja savuieceri, atrodot arvien kādu jaunu niansivai detaļu, ko pielabot vai pārveidot. Kadpusdienas svelme pierima, tēlnieks cēlāsun turpināja darbu, līdz lielais spīdeklisnogrima aiz apvāršņa.

Kādu dienu, tēlniekam nemanot, pietelts pienāca sieviete, apstājās pieizdzisušā pavarda un noskatījās, kā viņš,kreklā izmeties, atrotītām piedurknēmstrādā. Bieži vien dīki, bezdarbīgi ļaudisstundām ilgi kavējās mākslinieka tuvumā,lai apmierinātu savu ziņkāribu, apbrinotuviņa izdomu un roku veiklību. Tēlnieks

nevienu projām neraidīja, tie viņunetraucēja, ja vien nepinās pa kājām unneuzbāzās ar muļķīgiem jautājumiem. Tāditomēr gadījās reti. Parasti cilvēki aizgājapaši, līdzi aiznesdami apbrīnas pilnusiespaidus par viņa mākslu un redzētoatstāstīdami tālāk. Bet sieviete projāmnegāja un nekā arī nejautāja. Diezgantēlniekā noskatījusies, viņa ugunskuravietā sarušināja ogles, atrada pelnosneapdzisušas dzirkstis un apdeguļus unuzpūta liesmu. Viņa salasīja apzāģētā kokazarus un skaidas pie tēlnieka kājām, kurassvaidīgais klajuma vējš vēl nebijaizdzenājis pa lauku, iekūra uguni unpagatavoja azaidu. Tēlnieks strādāja,nelikās viņu manot. Tad viņa aicinājaieturēt maltīti. Tēlnieks neatteicās, jopatiesi juta izsalkumu. Viņš nekā

nejautāja, jo šī nepavisam nebija pirmāreize, kad apkārtējie ļaudis atnesa pārtikuun viņu pabaroja. Pēc azaida viņš nedaudzatpūtās un atgriezās pie iesāktā darba.

Saulei rietot, tēlnieks redzēja, kasieviete nav aizgājusi. Viņa sagaidīja arūdens trauku un aicināja pēc darbanomazgāt rokas. Kad viņš, mazliet

brīnīdamies, bija to izdarījis,sieviete pasniedza dvieli un aicinajavakariņās.

Ēda klusēdami. Sieviete uzmanīja,lai māksliniekam nekā netrūktu, pasniedzamaizi, piedāvāja augļus. Skopos vārdospateicies par gādību, vientuļnieks aizgājagulēt. Viņš ievēroja, ka telts bija piekoptaun sakārtota, guļvieta kārtīgi saklāta,spilvens uzbužināts. Mākslinieks tīksmiieelpoja zāļu un puķu smaržas, kas pildīja

telti, un aizmiga, nepaspējis pārdomātšodien paveikto, ne arī apsvērt rītdieniecerēto, kā parasti darīja.

Viņš modās rīta agrumā, tiklīdzsaules stari aizskāra telts sānu un iekšāielauzās oranža gaisma. Acis atvēris,blakus ieraudzīja sievieti. Pamanījusi, katēlnieks sagrozās un atver acis, viņa pirmāizsteidzās no telts. Pēc brītiņa jau kurējāsuguns, virs kuras pakārts sīca tējas trauks.Sieviete gatavoja brokastis, betmākslinieks prātoja, kā tagad izturēties. Šīnebūt nebija pirmā reize, kad kādasieviete par viņu uzņēmās rūpes, palikailgāku vai īsāku laiku, droši vienlolodama cerību, ka vientuļnieks viņubildinās vai vismaz aicinās līdzi, kad,darbu pabeidzis, dosies tālāk. Taču tānekad nenotika. Tēlnieks gribēja būt brīvs

un nesaistīts, jo bija pārliecināts, ka tikaitā spēs piepildīt savu aicinājumu, misiju,kas viņam šajā dzīvē lemta. Sievieteizraudzītajā ceļā varētu tikai traucēt.Tāpēc viņš pameta sievietes un aizgājaplašajā pasaulē, lai nebūtu neviena, kassaistītu. Viņš gribēja atbildēt par saviemmākslas tēliem un tikai līdz brīdim, kadpēdējo reizi tiem pieskaras. Viņauzdevums bija radīt. Bet būtnei, ko radījis,bija jādzīvo pašai sava dzīve, par kuruvairs nejutās atbildīgs.

Tēlnieks iznāca no telts, paēdabrokastis un sāka strādāt, sievieteineveltījis nekādu uzmanibu.

Sieviete palika visu laika, kamērviņš veidoja vareno mošķi, kurš lūkojās uzdažādām pusēm, draudīgi pret debesīmsaslējis daudzās rokas. Darbs veicās, un

mākslinieks strādāja nepaguris. Savsnopelns noteikti bija sievietei, kura cēlāsagri, vārīja, piekopa, gādāja produktus.Darba vīra apģērbs tika turēts labākārtībā, un tīrs krekls viņam allaž bijamugurā, lai gan pats likās sievietes rūpesneievērojam. Vakaros viņa pēdējā iegājateltī, apgūlās blakus, bija maiga un mīlīga,kad viņš to vēlējās. Bet runāt viņi gandrīznerunāja. Tēlnieks laikam domāja, kasievietes prāts nav līdzvērtīgs viņaprātam, un tāpēc bija strups un noraidošs,tiklīdz sieviete pavēra muti, lai kaut koteiktu.

Beidzot pienāca diena, kadfantastiskais tēls stāvēja visā savā godībāun piesaistīja gājēju un garāmbraucējuuzmanību. Daudzi apstājās, lai apbrīnotuun izteiktu atzinību tā radītājam, kas likās

tikai pa ausu galam uzklausām daudzāsuzslavas. Bet sieviete priecājās. Viņa patkļuva runīga, labprāt ziņkārīgajiemstāstīja, kā tēlnieks agri cēlies, kānepagurdams strādājis veidodams unpārveidodams, tā atklādams arvien jaunasizteiksmes un nianses daudzajās sejās, unkā no kaltušā gobas koka beidzotizveidojis šo brīnumaino skulptūru.

Tēlnieks klausījās sievietes raitajāvalodā, un viņam nepatika. Vai tad viņaibija kāda sajēga vai nopelns, ka tāds tēlsšeit tapis? Ko šī varēja zināt par viņaiecerēm vai nodomiem? Nenieka nebijastāstījis. Viņa bija tikai vērojusi, ziņkārīgiskatījusies un šo to iegaumējusi. Tagad nutērgā, itin kā pati visu būtu paveikusi.

Sapīkušais vīrs sāka novākt telti unsakravāt vienkopus amata rīkus, lai

pārceltos uz citu vietu. Sieviete centāspalīdzēt. Viņš sadusmojās.

- Tu nu gan varētu iet uz savammājām, viņš teica,

- Manas mājas ir tava telts, sievieteatbildēja.

Viņš kļuva ērcīgs:- Telts ir nojaukta, kā redzi. Es

taisos projām. Tūdaļ iešu sameklētvedēju.

To sacījis, viņš uzgrieza muguru, laidotos uz tuvējo ciematu.

- Nepūlies! sieviete viņu atsauca. Irsarunāts. Drīz viņš būs klāt un aizvedīs,kur tu vēlēsies.

Teiktais vientuļnieku mazlietpārsteidza, bet viņš to neizrādīja. Vaitiešām viņa visā nopietnībā bijataisījusies līdzi? Kāda nekaunība!

Drīz vedējs patiešām bija klāt.Sieviete palīdzēja iekraut tēlniekapieticīgo iedzīvi un tagad stāvēja, rokasnolaidusi, ar mulsu izteiksmi sejā.

"Tā vien trūkst, ka viņa sāktu raudāt!"tēlnieks īgni nodomāja. "Kā es neciešusieviešu asaras!"

Bet sieviete neraudāja. Viņa patnepakustējās, kad viņš pamāja atvadusveicienu, pirms iekāpa automašīnā, kuratūdaļ sāka braukt.

Pa gabalu tēlnieks atskatijās. Ne jaulai redzētu sievieti, bet lai pēdējo reizipalūkotos uz savu roku darbu, jo necerējavēl kādreiz te atgriezties. Likās,izteiksmīgajam tēlam blakus izaudzis kādsvientuļš stāvs. Redzējums tūdaļ izgaisaceļa līkumā, un tēlnieks par to vairsnedomāja.

Brauca ilgi, lūkodamies apkārt, šurtur apstādamies un taujājot pēc kāda lielaakmens, ko būtu vērts apstrādāt un veidotpēc sirds patikas. Beidzot viņš apmetāsstraujas upes līcī netālu no kādām mājām,kur norā zvilnēja vairāki ievērības cienīgiakmens bluķi. Atlaidis vedēju, nogurušaisceļinieks tūdaļ sāka sliet telti, jo negribējanakšņot zem klajas debess, nedz lūgtnaktsmītni tuvējās mājās.

Vajadzēja iekurt uguni un pagatavotvakariņas. Bet tumsa ar steigu mācāsvirsū, par citām spožāka iegailējāsvakarzvaigzne. Tā kā malka nebijasagādāta, vientuļais vīrs ielīda steigāuzslietajā teltī.

Nakti viņš pārlaida caurā miegā, laigan pēc garā brauciena un kravāšanāsjutās noguris. Likās, guļvieta nav

pietiekami labi uzklāta, kāds kukurznisspieda sānu, un pārāk skaļa šķita netālāsupes šalkšana, ūdeņiem skrienot unatsitoties pret akmeņiem, sīkām tērcītēmsačukstoties ar krastmalas oļiem. Viņšgrozījās no viena sāna uz otru, klausījāsvienmuļajā, neizprotamajā ūdeņu unakmeņu valodā. Apjēdzis, ka tik drīzneaizmigs, vientuļnieks pacēla teltspriekškaru un lūkojās naktī, kur palsajāmēness gaismā pār upi cēlās un vēlāsmiglas vāli, kāpa augšup, ietīdami unaizsegdami otra krasta egles, kas šķitaiepeldam un izgaistam bālā bezgalībā.Brīžam migla pašķīrās, koku siluetinedaudz izgaismojās, līdz tos arvienciešāk un ciešāk ieskāva miglas auts.Migla ne tikai kāpa augšup, tā pletāsplašumā, vēlās pāri norai, un, šķita,

dīvaini rēgi tuvojās teltij. Lai arīmākslinieks zināja un saprata, ka nekāduķēmu nav, izkoptā iztēle uzbūra ērmotustēlus, dejas un orģijas, par kurām viņampatiesībā nebija daļas, bet kuras tomērradīja dvēselē smeldzošu vientulības untukšuma sajūtu, to nevarēja aizpildīt ardomām par darbu, ko rīt vajadzēja iesākt,ne ar domām par paveikto, kas nebija maz.Roka nevilšus pastiepās, kur vēl pavisamnesen bija gulējusi sieviete. Sataustījistukšumu, viņš roku atrāva, itin kā būtuapdedzinājies.

Pavadījis murgainu nakti, tēlnieksotrā rītā sāka rūpīgi novērtēt akmensbluķus. Kādu, kas viņam vairāk patika,vajadzēja atrakt, jo tas bija daļēji iegrimiszemē, un blakus auga krūmu pudurksnis,ko nācās nocirst. Vēlāk viņš aizgāja uz

ciematu un sarunāja vairākus vīrus, kasapņēmās pievakarē atbraukt un palīdzētnoskatīto akmens milzeni izdabūt nobedres un nostādīt vajadzīgā stāvoklī, laivarētu pienācīgi strādāt.

Pēc pāris dienām nepieciešamiepriekšdarbi bija pabeigti un tēlnieksdrīkstēja ķerties pie kalšanas, bet viņškavējās un pārdomāja ieceri, kas vēl visāpilnībā nebija skaidra. Kaut kas traucēja,likās, pietrūkst kāda nozīmīgapriekšnoteikuma, lai darbs veiktos.Domīgs un noraizējies vientuļais vīrsstaigāja ap akmens bluķi, šur turpieklaudzināja ar āmuru un ieklausījās, kāskan, pētīja, vai neatklāsies kāda plaisa,kā dēļ akmens vēlāk varētu sašķelties.

Nekā aizdomīga neatklājis, viņš sākano akmens atkalt šķēpeli, nošļaupenu stūri,

kas likās lieks un nevajadzīgs. Bet īstaspārliecības nebija, ka rīkojas pareizi. Tasšķita dīvaini. Līdz šim taču materiāls patsbija pateicis, pat vairāk, diktējis, kājārīkojas, un, ja iztēle spēja saskatītveidolu, kam jātop, tad nāca iedvesmaspilni brīži, dienas un nedēļas. Šoreiz tānenotika. Tomēr jāstrādā, viņš pats sevipierunāja. Kad darbs būs iesākts,atgriezīsies ticība un pārliecība.

Kādu dienu tēlnieks bija aizgājis uzpatālo veikalu, lai iegādātosnepieciešamos produktus. Atgriežoties jaupa gabalu viņš saoda dūmu smaržu unsaklausīja spaini nošķindam. Pārsteigtsieraudzīja pie telts rosāmies sievieti unapstājās. Viņa bija to atradusi. Meklējusi,izošņājusi un atnākusi. Par spītiaizliegumam sekot! Tagad vajadzēja

kliegt. Dzīt viņu projām. Ko gan viņaiedomājas! Tomēr saērcinātais vīrs tānedarīja. Kaut kas nepasakāms viņuatturēja. Bet viņš negāja sievietei klāt,paslepus vēroja, kā viņa tur rosās appavarda vietu: noliecies augums, kustīgasrokas, galvas un kakla līnija, matu šķipsnapār pieri. Tas viss pēkšņi modinājasajūtas, ko viņš nevēlējās atzīt.

Sieviete iegāja teltī. Tēlnieksizmantoja šo brīdi, nolika pirkumu somuun aizsteidzās pie akmens bluķa, kasarvien vēl neizveidots stāvēja pilnāaugumā. Dusmodamies un brīnīdamiesreizē, viņš pēkšņi zināja, kas no šī bluķaiznāks. Vai tam bija kāds sakars arsievieti? Viņas atgriešanos? Tā nekadnebija bijis. Viņš strādāja sirdīgi, galvunepaceldams un uz telts pusi

nepaskatīdamies.Pienāca pusdienlaiks, viņš uz telti

negāja. Bija noguris, bet neatpūtās. Kalaun kala, tikai pa brīdim nedaudzatkāpdamies, lai palūkotos uz padarīto unaprēķinātu, kur turpmāk kaltu pielikt.

Bija jau pievakare, ēnas garas untumšas krita pār akmeni un tēlnieku, kadviņš pēkšņi sajuta, ka sieviete ir pienākusicieši klāt. Viņš izlikās to nemanām, jo bijanikns un sapīcis. Jau sen viņai vajadzējapienākt… Jā, ko gan viņai vajadzējadarīt? Pieteikties, ka ir viņu atradusi? Lūgtatļauju palikt? Viņš nebūtu devis. Bet, jasieviete tagad pagrieztos un aizietu, justosneapmierināts.

Neizlēmībā viņš nolaida rokas garsāniem un gaidīja, ko sieviete darīs. Viņapieskārās tā plecam, nostājās priekšā un

ilgi skatījās acīs. Ko gribēja saskatīt?Viņš novērsās. Bet viņa apvija rokas unpieglaudās. Vai tagad vajadzēja toatgrūst? Kamēr viņš cīnījās ar savāmdomām un jūtām, sieviete izņēma norokām kaltu un āmuru, ko viņš nezin kāpēcatdeva.

Nāc! Tu esi noguris, viņa teica,No sievietes izstaroja dīvains miers,

un viņš tai paklausīgi sekoja, lai gangribēja iebilst, iespītēties un neiet. Viņabija parūpējusies par vakariņām,piekopusi pavarda vietu un izsvaidītāslietas. Traukā atkal bija ūdens, kurnomazgāties, un zarā karājās tīrs dvielis.Lai gan mākslinieks dvēselē bija brīvībuun neatkarību mīlošs, viņš nespējapretoties mierpilnajam mājīgumam, kosieviete ar savu klātbūtni radīja. Un juta,

ka pats savās acīs zaudē tik dārgovientuļnieka oreolu. Tas darīja nemierīgu.Viņš taču nejutās ne vecs, ne slims, tikdaudz vēl vajadzēja paveikt vienatnē, būtbrīvam kā putnam gaisā, kā vējam savāvaļā, kas drīkstēja skriet, kur iegribas, unnorimušam noplakt, kur ienāk prātā. Betsieviete? Viņai tajā visā nebija vietas.Sievietei nav vajadzīga ne brīvība, netelts. Sievietei vajag māju, drošu vietu unskaidrību par rītdienu, kādu mākslinieksvismaz šobrīd nespēja dot. Ja viņšpieņēma sievieti, vajadzēja pieņemt arīnoteikumus, kurus viņa agrāk vai vēlākizteiks. Sī pretruna mākslinieku darījanemierīgu un īgnu. Paturēdams sievietisavā teltī, viņš atzina savu vājumu unatkarību no viņas, bet to viņš nevēlējās.

Tādas un tamlīdzīgas domas mocīja

mākslinieku turpmākajās dienās un naktīs,tomēr sievieti viņš projām neraidīja, unviņa arī nebūtu gājusi, jo visai noteiktipaziņoja:

Lai kas ari notiktu, mana vieta ir pietevis. Es skaidri zinu. Bet esi mierīgs unpar mani neraizējies! Ja pienāks tasbrīdis, es pati aiziešu. Par nastu tevnekļūšu.

Mākslinieks gan īsti neizprata un arīnejautāja, ko īsti nozīmē viņas vārdi,tomēr nomierinājās, jo bija noņemtaatbildība par sievieti. Un, galvenais, viņuneierobežoja.

Lai kā arī būtu, kopš sievietesatgriešanās darbs vedās labāk. Sievieteatbrīvoja no ikdienas rūpēm, uzminējavēlmes, bija klāt, kad viņš to gribēja, unnemanot aizgāja, kad viņš vēlējās būt

viens un netraucēts. Tomēr reizēm tēlnieksdomāja, ko darīs, kad pienāks rudens,sāksies ziema un vajadzēs kaut kurapmesties. Dažreiz viņš noīrēja istabu unstrādāja kādā šķūnī vai pamestā mājā, betvarēja arī aizbraukt uz pilsētu, kur viņampiederēja neliela darbnīca, strādāt līdzpavasarim, kad atkal var apmesties kādānomaļā vietā, kas patika labāk, jo pilsētumākslinieks neieredzēja. Pilsētā trūkstelpas, tā sasaista, ierobežo un atņemspēku. Tomēr nākošo ziemu viņš nolēmapavadīt pilsētā, aplūkot, ko paveikušidraugi, un piedalīties izstādē, kurai jaubija nosūtīti vairāki viņa darbi.

Rudens pienāca agrāk nekā tēlnieksbija paredzējis, strauji iestājās aukstums,un uzsniga pirmais sniegs. Vēl neilgu laikutēlnieks uzturējās tuvējās mājās, rītos gāja

pie iesāktā darba, bet bija skaidrs, kašoruden to pabeigt neizdosies. Zemesasala, un vienā naktī upi pārklāja ledusvāks. Bija pienācis laiks aizceļot uzpilsētu. Telti un darba rīkus tēlnieksatstāja tuvējās mājās. Sieviete palīdzējatēlniekam saposties un izvadīja ceļā.

- Pavasarī es tevi sagaidīšu, viņateica.

- Nevajag, mākslinieks izvairīgiatbildēja, es nemaz nezinu, kadatgriezīšos.

- Bet tu taču gribēsi pabeigt iesāktodarbu.

- Jā… Varbūt… viņš izvairīgiteica.

- Tev nepiedos, ja pametīsi…Šinī brīdī māksliniekam bija

vienalga, ko sieviete runā. Kļuvis

nepacietīgs, domās viņš bija jau tāluprom, pilsētā, ko neieredzēja, bet kurlaiku pa laikam atgriezās, jo tur bijapagājuši skaistie, cerību pilnie studijugadi, tur dzīvoja draugi un tuvojāsizstādes atklāšanas laiks. Atmiņām reizēmpiemīt burvju spēks, liekas, vajag tikaiierasties jaunības pilsētā, lai viss atkalbūtu kā toreiz. Taču tā ir alošanās, kasvienmēr liek rūgti vilties. Bet to cilvēksapjēdz tikai vēlāk. Pilsētā, uz kuru tēlniekstraucās, sievietei vieta nebija paredzēta.

Nav izskaidrojama sievietespieķeršanās māksliniekam, kurš neizrādījane mazāko interesi par viņas dzīvi, likteni.Ne reizi viņš nebija jautājis, no kurienesviņa nākusi, kur viņas mājas, kastuvinieki. Varbūt šai pasaulē bija pilnīgivientuļa? Visticamāk, ka viņu saistīja

mākslinieka neparastā personība. Kāzināms, cilvēku simpātijām vaiantipātijām bieži vien pietrūkst loģiskaizskaidrojuma. Šajā gadījumā jo vairāk,tāpēc ka tēlnieka attieksme pret sievietidrīzāk bija vēsa un noraidoša, viņš nemaznebija spējīgs atbildēt ar tādām pašāmjūtām, kādas sieviete juta pret viņu.Varbūt tā bija liktenīga saistība, kas nācalīdzi no kādas iepriekšējās dzīves, ko,līdzīgi lielākai daļai cilvēku, viņi nemazneapjauta un neatcerējās, bet kas viņusvaldonīgi saveda kopā, lai atraisītu vaigluži otrādi vēl ciešāk sasietu abu kopīgokarmas mezglu.

Tēlnieks aizbrauca. Pilsētas dzīveviņu īpaši neaizrāva un nevilināja, tomērviņš jutās pietiekami labi, jo saņēmamākslas cienītāju atzinību par saviem

galerijās izstādītajiem darbiem, dažus patnopirka, un naudas grūtības viņš neizjūta.Strādāja savā šaurajā darbnīcā, kur darbsnebūt nevedās tik raiti kā brīvā dabā,mierā un klusumā, kā ilgajos klejojumagados bija pieradis. Marmora skulptūru,ko viņš veidoja kapa piemineklim, solījāspirkt kāda bagāta ģimene. Tēlnieks jutāspie šī darba saistīts. Tas ievilkās līdz patpavasarim, un viņš sāka kļūt nepacietīgs,jo sapņos arvien biežāk sāka rādītiesmierīgais upes līcis.

Beidzot pienāca diena, kad tēlnieksatkal stāvēja pie nepabeigtā darba unaumaļains prieks pildīja dvēseli. No jaunato aplūkojis, viņš skaidrāk saskatīja, košeit vajadzēs pielabot, ko nedaudzpārveidot, jo spilgtāk ieraudzīja savuiedomu tēlu, kam no akmens bluķa

vajadzēja izkāpt šajā pasaulē, lai sāktupatstāvīgu dzīvi.

Pirmajā dienā viņš vēl nesāka darbu.Uzslēja telti, nokāpa pie upes, kura pēcnesenajiem pavasara paliem bija duļķainaun daudz straujāka nekā pagājušajā rudenī.Tā krāca, verda un mutuļoja, veldama undārdinādama oļus un skalodama krastus,līdzi aizraudama vienu otru vārgāku kokuar visām saknēm. Ik pa laikam nodažādiem skatpunktiem viņš lūkojās uzpusizveidoto akmens tēlu, pārliecinājāspar savas ieceres pareizību undzīvotspēju. Kad viņš šim akmens tēlambūs pieskāries pēdējo reizi, tam pašamvajadzēs pastāvēt un iekarot vietu mākslaspasaulē vai ari tas tiks nodotsaizmirstībai, bet to mākslinieks uzskatītuarī par savu nāvi. Tā nedrīkstēja notikt.

Par sievieti viņš pat nedomāja, liekas,viņš bija to aizmirsis.

Pagāja vairākas dienas, kamērtēlnieks iejutās, iestrādājās, kalts viņarokās paklausīja domai un iztēlei, kuraallaž nepacietīgi skrēja pa priekšu.

Reiz atskatījies, viņš ieraudzījasievieti līkņājam ap pavardu un noturējapar kādu svešinieci, kura pirmo reizi pieviņa atnākusi. Ciešāk pavērojis, viņš topazina un atcerējās. Tā bija sieviete, kuruviņš pagājušajā rudenī te pameta,piekodinājis, lai dodas atpakaļ uz savāmmājām, nepajautājis, vai viņai tādas ir.Bet kas viņam daļas. Katrs pats atbild parsevi. Tēlnieks sāka dusmoties un kļuvaīgns. Patiešām, kāpēc viņa atgriezusies?Varbūt gaidījusi? Viņš taču šķirotiesnebija devis ne vismazāko mājienu, ka

vēlēsies viņu vēlreiz redzēt vai satikt.Sapīcis viņš slāja uz telti. Sieviete

patlaban tur ieviesa kārtību.- Vai! sieviete iesaucās. Tu nāc

mazliet par agru, es vēl neesmu paguvusisakārtot telti.

- Tev tas nav jādara, viņš nelaipniatbildēja, skaidri izrādīdams savunepatiku.

- Ir, mīļais, ir. Kas tad darīs, ja nees?

Sieviete smējās, likās priecīga unmaigi lūkojās māksliniekā. Lai cik lielsbija viņa egoisms, viņš nebija ļauns.Skaidri bija redzams, ka pārlaistā ziemaviņai nav bijusi viegla. Sieviete likāskļuvusi pelēkāka, acis lielākas un vairākiegrimušas, bet viņš nejautāja, kā klājies,jo negribēja uzklausīt ne žēlošanos, ne

mīlestības apliecinājumus, ne grēksūdzi.Tas viss varēja viņu tikai apgrūtināt.

- Man nepatīk, ka bez manas ziņaste kāds ložņā, viņš cieti un nesaudzīgiteica.

- Nu, bet tagad tu zini, ka tā esmues. Tu taču nedzīsi mani prom? Vismaz nešovakar. Ļauj dažas dienas palikt pietevis! Darbā es tevi netraucēšu. Tu jauzini. Katram cilvēkam uz zemes ir kāds,par ko viņam jāatbild. Man nav neģimenes, ne bērnu. Tikai tu. Varbūt tevliekas, ka esmu par apgrūtinājumu, betatceries, mirusi es kļūšu par tavu postu.

Šāds sarunas pavērsiens viņamnepatika. Nebija arī vēlēšanāsnoskaidrot, kā sievietes vārdi jāsaprot.Pārāk liela skaidrība nemaz neinteresēja,pat biedēja. Nenoteiktības miglājos bija

viņa īstā vieta, jo tur viss vēl iriespējams, bet, kad kontūras iezīmējāspārāk asi, vairs nepaliek vietas iztēlei unradošai fantāzijai. Varbūt tieši tāpēc viņšlīdzšinējo dzīvi bija vadījis, nekamnepieķerdamies, nekur ilgi nepalikdams,neko neiemīlēdams, ne par ko atbildībunejuzdams. Mākslinieciski noraidošaattieksme un nevērība pret visu, kas varētuierobežot ne tikai garu, bet arī miesu. Jotikai pilnīgi brīvs un nesaistīts gars pēctēlnieka pārliecības spēj radīt lielusmākslas darbus. Tomēr viņš jutās nedaudzapmulsis un atstāja telti.

Sieviete palika pie tēlnieka. Itin ātriviņš atkal pierada, pieņēma viņasklātbūtni, maigumu un aprūpi. Dažreizviņa stāvēja netālu un vēroja tēlniekadarbošanos. Viņš sāka just sievietes

klātbūtni un neatskatoties nojauta, kad viņaaiziet. Drīz viņš manīja, ka darbs vedaslabāk, kad sieviete atrodas tuvumā. Uniestājās tādi kā tukšuma vai pagurumabrīži, kad viņa attālinājās. Bet to viņšnevēlējās atzīt. Nebija taču nekādsaktieris, kam vajadzīgs skatītājs. Iedomasun vairāk nekas!

Tomēr dīvainā atkarība no sievietespastiprinājās, par ko viņš bezgala brīnījās.Un mierināja sevi ar domu, ka rudenī atkalaizbrauks uz pilsētu un tur sievietesiespaids izzudīs, viņš atgūs zaudētoneatkarību un pašcieņu, pēc tam nekadvairs neatgriezīsies, kur viņš to būsatstājis. Sirds dziļumos viņš nojauta, ka šīdoma ir nodevīga, bet vai tad viņš bija parsievieti atbildīgs? Ne meklējis, neaicinājis pie sevis, pati bija pieklīdusi,

iekārtojusies viņa teltī, zināmā mērāizmantojusi viņa viesmīlību, taču tainebija jākļūst ilgstošai.

Pienāca diena, kad iesāktā skulptūrabija pabeigta. Tēlnieks vēl nenojauta kurgatavo darbu likt. Pilsētā viņš vairākiempar mākslu atbildīgiem ierēdņiem bijaieminējies, ka top apjomīgs darbs, bet tietikai plātīja rokas, aizbildinoties arnaudas trūkumu. Nekas cits neatlika kāgatavo skulptūru atstāt tur, kur tā radīta.Mākslinieks daudz nebēdāja, šis nebijapirmais darbs, ko piemeklēja tāds liktenis.Viņš paļāvās, ka labi darbi nepazūd. Šīskulptūra bija laba, tēlnieks nešaubījās.Turpat upes līča norā viņš jau bijanoskatījis citu akmeni, iecerējis jaunudarbu sievietes skulptūru un alka ātrāksākt, jo ticēja savai laimei vai liktenim,

un, patiesi, gandrīz visi viņa darbi ar laikubija atraduši īsto vietu.

Tēlnieks strādāja cītīgi, tikai paretamatļaudamies kādu dīku brīdi vai pastaigugar upi. Bet šīs pastaigas nebija garas, tāsnesagādāja ne prieku, ne atpūtu, viņš ātrivien griezās atpakaļ, kur norā gaidījaiesāktie darbi, telts un šī dīvainā sieviete,no kuras gribējās atbrīvoties, bet kurastuvumā, pašam to īsti neapzinoties, arvienbiežāk sāka uzturēties.

Reiz viņš jautāja:- Kāpēc tu nekad nenāc man lidzi

pastaigāties?Sievietes seja atplauka smaidā, kad

viņa teica:- Es to darīšu ar prieku, Man tikai

likās, tu labāk gribi būt viens. Pārdomātsavu darāmo.

Tā arī ir. Bet nākt tu drīksti, ja daudznepļāpāsi, viņš atteica, saīga un steigšusaizgāja pie darba. Par daudz klaji bijaizrādījis vēlēšanos būt viņas sabiedrībā.

Tuvākajās dienās viņš nekur negājaun centās no sievietes izvairīties. Vienīginaktīs atmaiga, kad glāstīja viņas augumuun ļāvās glāstiem. No rīta aizgulējieskļuva vēl nerunīgāks un piktojās uz sevi,ka ir sapinies sievietes tīklos, kas gannešķita nepatīkami.

Karstā dienvidū viņš aizgāja līdzupei, atsēdās uz plakana akmens, kailāskājas iemērcis ūdenī, un lūkojās, kā garāmpeld sīkas zivteles, klausījās ūdensburbuļošanā un jutās skumji. Nemanot bijapienākusi sieviete, apsēdās blakus, uzlikaroku uz viņa pleca un klusēja. Viņas kailāskāju pēdas lēni kulstīja ūdeni un pieskārās

viņa kājām.Varbūt izpeldēsimies? viņa

iejautājās, un pēc brīža piebilda:Ir tikkarsts. Tev tā neliekas?

Karsts patiešām bija. Klusēdami viņiizģērbās un metās nelielajā atvarā, kurāmelns ūdens lēni griezās gar stāvo krastu.Sieviete draiskojās, viņa ienira un iznira,šķieda ūdeni uz visām pusēm unapšļakstija tēlnieku, kurš peldēja lēni unsmagi, līdz arī viņš atraisījās un kļuvavieglprātīgs, kāds nebija bijis daudzusgadus. Viņš, kas jūtīgi uztvēra skaistumuun mācēja saskatīt formu un līnijuharmoniju, ieraudzīja sievieti it kā pirmoreizi. Nācās atzīt, ka viņa bija patipilnība. Vai līdz šim bijis akls? Nejūtīgs?Neatsaucīgs?

Izkāpis krastā, viņš pavisam citādām

acīm raudzījās uz sievieti, ielāgoja viņaslocekļu harmoniju, kustību plastiskumu,līdz viņai kļuva neērti. Kāpēc tēlniekspēkšņi viņu tā pētīja un aplūkoja, ja divasvasaras gandrīz nelikās redzot? Viņapaslēpās aiz krūmiem.

Saģērbušies abi aizklīda krietnugabalu gar upi uz augšu, kur sievietezināja atrodamies braslu. Pārbriduši viņiuzkāpa kalnā, no kura pavērās skats uzciematu, atsevišķām mājām un laukiem,kur jau bija sākusies rudzu pļauja, zilganādūmakā dzeltēja kviešu druva. Tasnozīmēja, ka vasara iet uz rudeni. Visaidrīz varēja pienākt šķiršanās. Varbūt šībija laimīgākā diena viņas mūžā un otrastādas nebūs. Bet sieviete nekā neteica unnežēlojās. Tas būtu bijis veltīgi. Viņa tikaiciešāk saspieda viņa roku un negribēja

laist vaļā, kad tēlnieks pagriezās, lai dotosatpakaļ.

Atkal augas dienas upes šalkoņaspavadījumā sausajā norā skanēja kalts unāmurs, veidojās kāds noizteiksmīgākajiem akmens sieviešu tēliem,ko skulptoram līdz šim izdevies radīt.Varbūt savs nopelns bija sievietei, tāmdažām kopā pavadītajam stundām, kadviņu ieraudzīja citādām, redzīgākām acīm.Klusībā viņš vēlējās, lai sieviete tagadilgāk uzturas tuvumā, likās, viņas klātbūtneradīja īpašu noskaņu, un darbs vedāslabāk. Tomēr, palikdams sev uzticīgs,mākslinieks to nespēja atzīt.

Kādu dienu sieviete, brīdi vērojusiviņa nenoteikto rosīšanos, iejautājās:

- Vai tu jūti?Mākslinieks nesaprata.

- Sēņu smarža no aizupes meža,viņa paskaidroja.

Viņš ievilka gaisu nāsīs, bet nekānesaoda. Tomēr sievietes vārdi pēkšņiatmiņā atsauca tālās bērnības gājienus uzmežu sēnēs kopā ar māti un māsām.

- Vai tev ir grozs? viņš jautāja.- Jā. Ar ko eju pēc pārtikas.- Tad atnes to!Sievietes acis iemirdzējās. Viņa

aizskrēja žigli kā jauna meitene, atbrīvojagrozu, steigā sagatavoja sviestmaizes, unviņi varēja doties ceļā. Tēlnieks nedaudzsaīga, ka tik viegli pakļāvies sievietesierosinājumam, bet tagad griezties atpakaļbūtu muļķīgi.

Drīz viņi nokļuva priežu mežā, kurzemi klāja balta sūna un šur tur vizējabrūnas, sausas baraviku cepurītes.

Izskatījās, ka cilvēki te ilgi nav sēņojuši.Grozs drīz vien bija pilns. Ja vēl gribējalasīt, steigšus bija jāapēd līdzpaņemtāssviestmaizes. Ēda klusēdami. Diena bijasilta, un gaisā lidinājās sīki tīmekļi, tuvāsšķiršanās nojausmas. Tēlnieks gatavojāsprom, vienīgi šoreiz juta, ka iepriekšjāpasaka sievietei, bet viņš vilcinājās,kaut kas agrāk nebijis viņu atturēja.Sieviete nojauta viņa noskaņojumu, bijagatava un baidījās, ka tas var notiktjebkurā laikā, tāpēc priecājās par katrukopā pavadīto brīdi. Neizteiktāapņemšanās tēlniekā brieda arviennoteiktāk, par to bija jādomā, līdz tāizlauzās uz āru visnepiemērotākā brīdī.Viņi bija nometušies tupus brūklenājā, kadviņš paziņoja:

Rīt es aizbraucu…

Sievietes pleci viegli nodrebēja, uzīsu mirkli viņa sastinga, tad rokasturpināja kustēties tikpat raiti kā iepriekš,it kā teiktais būtu pilnīgi vienalga vai arīnebūtu to dzirdējusi. Tomēr ilgi viņaneizturēja, asaras aizmigloja acis, untēlnieks redzēja, ka viņas pirksti, kasarvien vēl ņirbēja, plūc brūklenāja zaļāslapas. Pie velna, viņš nodomāja, laikam tovajadzēja pateikt pēc atgriešanās teltī, tadnebūtu jāskatās uz asarām, ko viņš necieta,nekad nebija cietis un allaž izvairījies uztām skatīties. Bet pateikto vairs atsauktnevarēja, klusēdami viņi gāja atpakaļ.

Otrā dienā tēlnieks novāca telti unaizbrauca neatvadījies, jo sieviete bijapazudusi. Varbūt tā bija vislabāk, izpalikasmagās atvadīšanās minūtes. Tomēr viņšjauta sirdsapziņas pārmetumus, kādus jūt

bez vainas vainīgs cilvēks. Kā viņadzīvos? Ko darīs? Tūdaļ gan radās arīatbilde. Dzīvos tā, kā dzīvoja pirms viņa.Tēlnieks nebija aicinājis pie sevis, nedzko solījis. Viņš savāca kopā nedaudzāssievietes drēbes, sasēja sainitī, pielikaklāt kādu nieku naudas, kas nebija iztērēta,un atstāja tuvējās mājās, kur iepriekšējāziemā bija glabājusies telts un pārējāslietas. Aizbrauca, nolēmis šeit vairākneatgriezties.

Pilsētas dzīve, lai arī nebija mīļa,tēlnieku strauji ierāva savā ritmā. Betstrādāt viņš nevarēja. Kolīdz apņēmībaspilns iegāja darbnīcā, sākās kaut kasdīvains, agrāk nebijis, vislabākā iecere,lai cik skaidra iepriekš, lai cik labi viņš tobija uzzīmējis uz papīra, izčākstēja,paņemot, rokā āmuru un cērtni, pagaisa un

pazuda, likās, pa gaisu gaisiem toaizrāvusi vēja vērpete. Bezpalīdzīgistāvot pie neaptēstā akmens bluķa, viņšlaiku pa laikam atskatījās pār plecu, it kācerot, ka tūdaļ atvērsies darbnīcas durvisun ienāks kāds, ko viņš gaida. Dažreizpatiesi atnāca draugi, bijušie studijubiedri, jautrība sita augstu vilni, šķita,tēlnieks tajā visā piedalījās, bet vajadzējatikai apmeklētājiem aiziet, lai viņš atkaljustos pamests un vientulīgi. Kaut kāneglābjami pietrūka, ko nespēja dot neuzdzīve, ne jautrā sabiedrība.

Pavasari draugs tēlnieku pierunājadoties līdzi uz jūras krastu, kur esot lielavientulība, bezgaldaudz varenu akmeņu unneizmērojamas darba iespējas. Tēlnieksaizbrauca, un viss tā bija, kā draugsstāstījis. Atbraucējs apmetās viesmīlīgajā

mājā, kur tika sirsnīgi uzņemts. Augasdienas viņš klejoja gar jūru, klausījāsviļņos, citreiz uzkāpa augstā kāpā unlūkojās, kā vētras sakultie ūdeņi vēlās uzkrastu, mainījās krāsas. Vēroja sauleslēktus un rietus un atrada to visu bezgalaskaistu. Taču pie darba viņš nespējapieķerties. Jūras plašums un varenībarosināja domāt, bet ne strādāt undarboties. Dažkārt gan noskatīja vienuotru akmeni, tomēr tie likās pārāk vienādigludeni, noapaļoti, bez stūrainības un savarakstura. Neviļus prātā nāca klusās noras,nomaļie meža ieloki un upes līči, kur viņunebija traucējušas nelūgtas domas undienas bija ritējušas darba steigā,sniegdamas gandarījumu par padarīto.Šogad, paklausot mānīgam aicinājumam,viņš bija atteicies tur atgriezties, cerībā,

ka tālā, svešā jūras mala no atmiņasizdzēsīs sievietes tēlu, kas līdz ar vasarasatnākšanu izkāpa no aizmirstības miglāja,nostājās blakus un nāca līdzi visur, kurvien mākslinieks gāja. Iedoma, ka viņa varierasties arī šeit, bija tik stipra, ka dažkārtlikās, viņš to ierauga nākam pār kāpu uzjūras krastu, kur bija lasījis dzintaragraudus vai arī pētījis kādu akmeni unapcerējis, kas no tā varētu iznākt. Tomērpie īsta darba viņš neķērās, tikai šā tāniekojās, un dienas aizritēja dīkāvienmuļībā vai garos gājienos gar jūraskrastu. Pēkšņi ieraugot vientuļu sievietesaugumu, viņš satraucās, jo likās, tā ir viņa.Tad tēlnieks sastinga kā viens no pašaagrāk radītajiem tēliem, līdz sievieteaizgāja garām un viņš saprata, ka alojies.Uzmācīgā doma, ka sieviete viņu meklē un

agrāk vai vēlāk atradīs, neatstājās, lai kāviņš centās sevi pārliecināt, ka tas naviespējams. Tomēr viņas apveids kļuvaarvien noteiktāks, spilgtāks un rēgojāsvisur, kur vien viņš gāja. Viņš biežiatskatījās, būdams pārliecināts, kasieviete ir klusi pienākusi klāt un stāv aizmuguras. Un viņš sāka vienlīdz baidīties,ka sievieti patiesi ieraudzīs, kā arī no tā,ka šī gandrīz vai reālā sajūta būs bijusitikai šķitums un atkal nāksies vilties.

Kādu dienu pienāca vēsts, ka partēlnieka pagājušajā vasarā izveidotajāmskulptūrām, kuru attēlus viņš bija atstājiskādā galerijā, sākuši interesēties. Tēlniekuaicināja ierasties pilsētā, lai runātu parskulptūru pārvešanu. Pirmajā bridi viņšgribēja no piedāvājuma atteikties. Jaaizbrauktu tur, kur šīs skulptūras radītas,

droši vien sastaptu sievieti, no kurasbēdzis un vairījies. Vai viņš to gribēja?

Pavadījis bezmiega nakti, tēlnieksdevās ceļā. Skulptūru pārvešana uz pilsētunokārtojās ātri un veiksmīgi.Pārliecinājies, ka viņa radījumi laimīginokļuvuši galā, tēlnieks atgriezās norā,uzslēja telti un sāka gaidīt. Drīz vajadzējaparādīties sievietei. Agrāk viņa atnāca,kad tēlnieks strādāja, iekūra uguni un sākarosīties. Vajadzēja sākt veidot jaunu tēlu,sieviete izdzirdēs viņu kaļam un atnāks.Viņš izvēlējās vienu no lielajiemakmeņiem, ilgi staigāja tam apkārt, līdzgara acīm saskatīja, kas akmenī ieslēpiesun kādam tam jāizskatās, kad viņš noakmens tumsas būs to izlaidis ārā dienasgaismā.

Lai gan jau bija vēla pēcpusdiena,

tēlnieks sāka nepacietīgi strādāt. Kala bezatelpas un pārtraukuma, kamēr saulenorietēja. Tad viņš stāvēja pie akmensbluķa un gaidīja. Uzlēca mēness. No upeskāpa miga. Beidzot tēlnieks slāja uz telti.Ugunskurs nekurējās. Sieviete nebijaatnākusi un viņu negaidīja. Neapmierinātsviņš iegāja teltī. Viņai vajadzēja būt. Kurkavējās? Vai tad nebija atkārtojusi, kaviņas vieta mākslinieka teltī, pie viņaugunskura? Vai tā nebija nodevība? Jabūtu zinājis… Nē, likās neiespējami, kasieviete varētu ari neatnākt. Pazust unizgaist. Viņam pat nebija nojēguma, kurviņas dzimtā vieta un māja. Neies meklēt.Bet pirmo reizi sev atzinās, ko vienmērbija noliedzis. Viņš ilgojās, lai viņa tebūtu. Vai tad tāpēc viņš nebija atgrieziesun palicis?

Vienbrīd ārā saklausīja zālesčabēšanu, saraustītu elpu. Kādsnepārprotami bija pienācis pie telts, betiekšā nenāca. Likās, soļi attālinās. Viņšpietrūkās un pavēra telts priekškaru.Sieviete jau bija pagriezusies un gājaprom. Viņš to pasauca. Sieviete atskatījās.Viņas seja bija sveša, uztūkuši un pelēkāzemes krāsā, apģērbs saplosīts, tikainožēlojamas skrandas sedza augumu. Viņabēga. Viņš gribēja sievieti panākt, betkājas pinās segā, no kuras nevarējaatbrīvoties. Tostarp sieviete jau izzudaskatienam.

Viņš pamodās nosvīdis, ar smagusajūtu, no kuras nevarēja atbrīvoties visunākamo dienu. Drūmas domas līda galvā,un dažbrīd viņš sastinga ar paceltu āmururokā.

Pēcpusdienā atnāca svešs zēns unklusēdams sniedza tēlniekam vēstuli.Jautāts, kas to sūta, zēns aši pagriezās unaizskrēja. Uz pabiezās aploksnes nebija nemarkas, ne sūtītāja vārda.

Tēlnieks aizsteidzās uz telti, apsēdāspie izdzisuša ugunskura, atvēra vēstuli unsāka lasīt:

"Esmu pateicīga liktenim, ka satikuTevi un man pietika nekaunības ielīstTavā teltī, jā, patiesi, es loloju cerībasieperināties arī Tavā sirdī, bet tas manneizdevās, jo visām ieejām Tu priekšā bijinostādījis akmens tēlus, pret kuriem manassievišķīgās viltības salūza un kļuvanespēcīgas. Laikam Tev tā vajadzēja.

Tomēr dažubrīd es biju laimīga.Pēdējā laikā domās pārstaigāju takas, kurmēs gājām kopā. To nav daudz. Bet ne jau

daudzums no svara. Es atceros katru Tavuroku pieskārienu, skatienu, ko Tu man kāuzticīgai kalponei veltīji. Es loti centos,lai izpelnītos Tavu atzinību, bet Tu bijiīsts skopulis un no savām bagātibāmsniedzi nožēlojami maz. Varbūt Tunenojauti, cik man tas nozīmīgi. Tagad,kad esmu tik tālu, apsolu, ka vairākpārmetumu Tev neizteikšu. Manā īsajādzīvē tagad es jau to varu teikt priecīgubrīžu bijis ļoti maz. Allaž esmu gribējusivairāk nekā liktenis man devis. Bet tur nunekā nevar darīt. Varbūt tieši tāpēc kaitessagrāva manu garu un miesu. Tā ir. KadTu lasīsi šo vēstuli, ja lasīsi, es būšu jaucitā pasaulē, kas esot labāka par šo. Tačuko tas dod, ja tur nebūs Tevis, Tavas teltsun akmens tēlu, kurus es nīdu, mīlēju unapskaudu reizē, jo tos bija radījušas

Tavas rokas.Man jāatzīst, es biju arī egoiste un

loloju godkārīgu sapni. Man būtugribējies, lai Tu mani iekal akmenī, laitad, kad manis vairs nebūs, mans tēls,mans atveids paliktu šai pasaulē, lai eskaut mazliet būtu bijusi Tava mūza. Vēlman būtu gribējies aizbraukt uz pilsētu unredzēt Tavus agrākos darbus, izstaigātizstāžu un galeriju zāles. Es to neizdarīju,jo biju par lepnu un iedomīgu, lai ierastostur kā ubadze.

Es Tev novēlu turpmāk spožuspanākumus. Lai Tu sasniedz un piepildisavus lielos centienus. Bet laimi kopā arcitu sievieti nenovēlu. Tev, protams, vēlgarš mūžs priekšā. Droši vien pienāksbrīdis, un atkal kāda sieviete ienāks Tavāteltī, bet laimes kopā ar viņu Tev nebūs.

Es Tevi lūdzu, lai tas nenotiek šeit, šajānorā, jo te es viņu nogrūdīšu no krastaatvarā vai peldoties pavilkšu zem ūdens.Ja tam jānotiek, lai tas notiek tālu prom nošejienes, kur es nekad neesmu bijusi unnecentīšos būt. Ja nu Tev kādreiz ienāksprātā te atgriezties, tad zini, es vienmērpalikšu šeit. Tu droši vien jutīsi mani. Betnebaidies, tas man būtu sāpīgi.

Man ir bail no tā, kas mani sagaida,tāpēc tik cieši turos pie atmiņu diedziņa,kas drīz neglābjami pārtrūks, un man būsjāapklust pavisam. Pat ja ir taisnība, kapastāv kāda cita dzīve, ko es tur darīšu.Man droši vien gribēsies atpakaļ. Ja vienbūs iespējams, es lidināšos pār šo upeslīča akmeņaino noru, to vietu, kur degamūsu ugunskurs un stāvēja telts.

Domās kavējos pie Tevis un kopā

pavadītajām dienām, jo, redzi, priekšāman nekā vairs nav. Tur, kur manjānokļūst, es gribu atmiņas paņemt līdzi,atmiņas, kur ir šī upe, kurā mēspeldējāmies, rudzu lauks, ko no kalnaskatījām, sēņu smarža mežā. Vakara krēslādziestošais ugunskurs. Tava telts. Un Tu."

Kapsēta ir veca, un daudzas kapukopiņas ieaugušas zālēs. No vienas puseskapsētai valdonīgi mācas virsū mežs,jaunās eglītes droši pārkāpj pussabrukušomūri. No otras puses pavasaros,grauzdama un skalodama stāvo krastu,kapsētai draudoši tuvojas upe. Vecā,sarūsējušā zvana mēle vārtu arkā pēdējosgados tikai dažas reizes ir skanējusi,sagaidot kādu aizsaules ceļinieku.Apkārtnes ļaudis savus aizgājējus vedguldīt jaunajā kapsētā. Un tā šeit valda

dziļa vientulība un pamestība. Šur turstarp lielajiem kokiem vēl zaļo paakācijai, uzzied nīkulīgas narcises, lekniuzplaukst savvaļas liliju violetie ziedi.Paies daži gadi, kad tikai zinātāji zemsūnām un papardēm mācēs atrast vecāsčuguna vai akmens krusta zīmes un kapuapmales. Arvien retāk šeit kāds atnāk, laimēģinātu aizmirstībai atkarot dārgāaizgājēja piemiņu.

Vienīgi kāds mežonīga izskata virsbiežāk kavējas pie pieminekļa. Viņšnecenšas apkopt kapu. Tikai pa reizeipavasaros atnes vijolīšu pušķi, vasarāsrudzupuķu sauju, bet ilgi stāv pie akmenstēla, pieskaras ar raupju roku, it kānoglāsta. Un aiziet.

Atgriezies upes ielokā, kur norā stāvtelts, viņš nododas savai apsēstībai un kaļ

akmeni, katru vasaru veidojot jaunusievietes tēlu, ļoti līdzīgu tam, kas atrodasnetālajā kapsētā. Tādi akmens atveidi norāir izkalti vairāki, bet viņš kaļ citus, arvienpilnīgāk cenzdamies no atmiņu dziļumiematsaukt kādu gaistošu sievietes veidolu.

Vīzija

VīzijaViņa pamodās pēkšņi un lūkojās

necaurredzamajā tumsā, kas smaga unblīva piepildīja telpu, gūlās uz krūtīm,spieda un smacēja; likās, šī tumsa arpiepūli jāieelpo un jāizelpo kā slīcējamūdens, pretējā gadījumā būs tūdaļjānosmok.

Arvien pieauga paniska baiļu sajūta,kurai viņa nemācēja rast izskaidrojumu un

tādēļ nespēja pretoties. Viņas mūžābijušas daudzas saltas februāra naktis, kadārā gaudo vējš un sviež asa sniegavērpetes loga rūtīs. Bet šī nakts nezinkāpēc likās citāda, daudz dziļāka,nospiedošāka un baisāka, kaut kasnenosakāms taustījās gar kaklu, gūlās uzkrūtīm un aizžņaudza elpu.

Nespēdama ilgāk izturēt, viņa trūkāssēdus, sauca vīru, bet tā blakus nebija.Viņa sataustīja tikai vīra kreklu, kas vēlglabāja miesas siltumu. Viņa bijapārsteigta un gaidīja, ka vīrs tūdaļatgriezīsies, neizprotamās bailes unnemiers pāries un viņa aizmigs vīraapskāvienā. Kļaujot pie krūtīm vēl siltokreklu, viņa centās uzminēt, kāpēc vīrs tonovilcis. Tas šķita dīvaini. Vasarā unpietiekami siltā istabā viņš bieži gluži

plebejiskā manierē gulēja pavisam kailsun apgalvoja, ka tas sagādājot baudu. Betšī nakts bija vēsa, saltums lodāja pakaktiem, vēl vakarā viņa bija skatījusies,kā noplīvo aizkari pie loga, kad vējšuzpūta spēcīgāk. Kāpēc viņš tagad kreklubija novilcis?

Sieva uzgrieza spuldzi gultasgalvgalī. Istaba pielija ar blāvu, nedzīvugaismu, kas gan palielo telpu izrāva notumsas skavām, ļāva saskatīt pieticīgoiekārtojumu un kaktā čurnošo krāsni, tačuneizkliedēja sievietes baiļpilno jutoņu.Viņa sauca vīru vārdā vienu un otru reizi,bet atbilde nesekoja. Bažu pilna viņaizkāpa no gultas, kailajās kājās uzvilkasiltas čības, tad skatiens apstājās pie vīrapeldmēteļa, kas pārmests krēslaatzveltnei. Vai būtu izgājis… pavisam

kails? Viņa pārcilāja pārējās vīra ikdienasdrēbes un pārliecinājās, tās visas bijatepat nevērīgi nosviestas. Ko tas varējanozīmēt?

Viņa iesteidzās blakus istabā cerībā,ka vīrs būs tur iegājis. Nebija. Atkal saucavārdā. Tikai pašas izmisusī balss spalginoskanēja patukšajā telpā. Elpuaizturējusi, ieklausījās. Ne skaņas. Tomērkaut kas. Vai tas bija vaids? Vai elsas?Piespiedusi rokas krūtīm, viņa sastingaistabas vidū un gaidīja. Varbūt izlikās?Pašas skaļie sirdspuksti un džinkstoņadeniņos. Kā toreiz… kā toreiz, kad viņacieta avārijā un zaudēja samaņu. Nē, kautkas ietrīsējās, ieskanējās tepat aizmuguras. Sieva apsviedās apkārt,iedomājusies, ka vīrs būs sekojis papēdām, lai, ļauni pajokojot, viņu biedētu.

Nē, tas bija vējš, kas, kļuvis spēcīgāks,tagad nepārprotami iedūcās dūmvadā unparaustīja kamīna aizvērtni.

Pārvarējusi sastingumu, sievaieskatījās visos kaktos, spraugās unšķirbās, itin kā vīrs spētu pārvērsties parprusaku un tur paslēpties.

- Lien ārā! viņa sauca pilnā balsi,ka noskanēja visa māja. Lai dzird unsaprot, ka viņu meklē. Kad noklusanegaidīti skaļā atbalss, kas pašunobaidīja, sieva skaidri saklausīja:

- Nelīdīšu vis.Atbilde nāca no augšas, kaut kur no

spraugas starp kamīnu un skursteni. Sievajuta, ka uzmetas zosāda, un sastinga, ne jaunu tāpēc, ka baidītos no vīra, bet tāpēc, kaviss neizskaidrojamais iedvesa šausmas.Viņa nebija pārliecināta, ka balss, ko

tikko dzirdēja, piederēja pašas vīram.Viņa sadūšojās un jautāja:

- Ko tu tur dari?- Es slēpjos.- Kāpēc?- Lai tu mani neatrastu.- Es tikpat tagad zinu, kur tu esi.- Bet dabūt ārā nevari.- Tu pats iznāksi.- Nekad.- Beidz muļķoties! sieva teica un

centās vīru pierunāt nākt atpakaļ gultā vaivismaz uzvilkt kreklu, jo viņš taču neesotne pele, ne zirneklis, ne cits mūdzis, kasvar dzīvot pliks, taču vīrs palikanepierunājams.

Sieva sāka dusmoties pa īstam undraudēt, ka viņa to izsvēpēs, noķers peļuslazdā, iekaustīs ar krāsns kruķi un

iespundēs stikla burkā.Kaut kas nošvirkstēja, nočabēja un

uzlīda augstāk. Tas nu bija par daudz!Kopš kura laika vīrs no sievas bija sācisbaidīties? Vai tad viņa to nebija mīlējusi?Vai nemīlēja? Bet vai mīlēja? Katrā ziņāšādas pārdomas pašai likās dīvainas unnevietā. Viņa sāka lūkoties, kur īsti vīrsslēpās un kā viņu no turienes dabūt ārā.Acīmredzot bija ielīdis gaisa spraugā,kādas virs kamīna bija ierīkotas vairākas,lai sasilušais gaiss labāk cirkulētu. Un tadviņai kas iešāvās prātā. Kamīnā bijasalikta malka. Viņa to aizdedzināja, betaizvērtni vaļā nevēra. Malka ātri vieniedegās, dūmi vēlās istabā un topiepildīja. Tad viņa atvēra gaisa spraugu,kas bija savienota ar dūmvadu, un radāsvilkme. Redzēsim, cik ilgi viņš izturēs,

viņa nodomāja un izgāja no istabas, jodūmi pašai koda acīs, kļuva grūti elpot.

Sieva gāja atpakaļ uz guļamistabu unlikās gultā; viņa bija nosalusi, vienā plānākreklā vīru medīdama. Drīz viņam bija nopiedūmotās istabas jāsprūk ārā. Un, tā kāviņš bija kails un visas drēbes atradāsšajā istabā, viņam gribot negribot būsjāatgriežas.

Sieva gultā pamazām atsila, klausījāsvēja auros aiz loga un iesnaudās. Viņupamodināja troksnis, kāds rodas, durvīmnoklaudzot. Sieva satraucās un gaidīja, kavīrs tūdaļ ienāks istabā, līdīs viņai blakussiltajā gultā un lūgs piedošanu par savušīsnakts muļķīgo izturēšanos. Un tad viņabūs cēla, piedos un nekā nepārmetīs;galvenais, lai vīrs ir pazemīgs un savuizturēšanos nožēlo. Bet laiks gāja, un vīrs

nenāca.Viņa piecēlās un, nezin kāpēc

laipodama uz pirkstgaliem, atkalizstaigāja māju. Kamīna istabā dūmi vēllīdz grīdai, tur vīrs nevarēja būt, un viņaiekšā negāja. Bija taču skaidri dzirdējusidurvis noklaudzam. Kuras durvis? Tāliekas, klaudzēja tikai ārdurvis. Bet viņštaču bija kails!

Sieva piegāja pie ārdurvīm unpārliecinājās, ka tās atslēgtas.Šausminādamās pavēra durvis. Melnatumsa sitās pretī, un viņa, nekānesaskatījusi un sevi iedrošinājusi,palievenī uzdedza āra spuldzi, gar kurusijājās smalks sniegs, krita lejā un lipinājaciet acis. Galvu nodūrusi, viņa skatījās uzsniega klājienu. Un saskatīja, ka tūdaļ aizsliekšņa sākas un ved prom no mājas kailu

kāju nospiedumi. Viņa kliedza un saucavīru vārdā; vējš satvēra vārdus, sviedaatpakaļ, un tie noplaka viņai pie kājām.Viņa sauca un sauca, taču vārdi nedzīvigūlās sniegā. Vārdi bija miruši. Tienespēja panākt un atsaukt atpakaļaizgājušo. Tad sieva saprata, ka jāietpašai. Viņa atgriezās, steigā silti saģērbās,jo negribēja nosalt, no gultas paķēra vīrakreklu un iebāza azotē, aizdedza laterniņuun izgāja ārā.

Tumsa viņu apņēma no visām pusēm,bet viņa spīdināja laterniņu, kas vājiapgaismoja ceļu, un sekoja pēdām. Viņaatjauta, ka virzās uz meža pusi. Drīzšausmās manīja, ka pēdas kļūst arvienneskaidrākas un beidzot pavisam izzūdnaktī un sniegputenī.

Sieva neziņā apstājās, atlieca

muguru. Laterniņa bija kļuvusi pavisambāla un taisījās dzist. Viņa atskatījās.Spuldze pie mājas vēl saskatāma. Bet javiņa aizies tālāk? Cik tālu šai valpurģunaktī drīkst iet, lai varētu saskatīt savumāju un spētu atgriezties?

Vēl nedaudz pagājusies uz priekšu,sieva apstājās. Viņa negribēja pārākriskēt; jau tā spuldzi pie mājas reizēmpilnīgi aizsedza arvien pieaugošāsniegputeņa vērpetes, un aurojošais vējšgāza no kājām. Ja viņa pakristu, tūdaļ tiktuieputināta un aprakta. Neviens viņu tenemeklētu. Stigdama dziļajā sniegā, viņaklunkuroja atpakaļ. Galu galā viņa vīrunemaz nebija no mājas izdzinusi; viņš patsbija labprātīgi aizgājis, aiz spītības.Izģērbies kails un aizgājis. Lai viņaisariebtu. Lai atriebtos. Ja viņš apmaldījies

nosals… Ko tad ļaudis sacīs? Par tādusievu, kas…

Nē, tas bija briesmīgi, ko vīrs ar viņuizdarījis. Viņā auga dusmas un sašutums.Kuram laulātam pārim negadāssastrīdēties, vai tāpēc jābēg projām nomājas? Nu, varbūt viņa nedaudzpārsteidzās, teikdama, jā, ko tad viņaātrumā tādu pateica? Laikam tikai to, laitaisās vien prom, ka viņš tai līdz kaklamapriebies sava pretīgā rakstura dēļ, tačuneviens šādus pārmetumus neņem parpilnu. Bet, redz, viņas smalkais vīriņšasāku vārdu nespēj sagremot, nevisnespēj, nevēlas!

Asaras rīdama, sirdēstos viņa izrāvano azotes vīra kreklu, ko bija visu laikupie krūtīm pašaizliedzīgi sildījusi, unnometa kupenā. Brizdama pa dziļo sniegu

un cīnīdamās ar pieaugošās vētras auriem,sieva atgriezās mājā. Āra spuldzi atstājadegot un durvis nenoslēdza; ja nu vīrstomēr iedomājas atgriezties, lai redz, ka irpar to domājusi. Bet nē, ja viņš savāiespītībā aizgājis, tad labprātīgi jauatpakaļ nenāks. Ko lai viņa tagad dara?Kā lai dzīvo?

Sieva bezspēkā un izmisumā atkritagultā. Zēlums, kas bija pārņēmis, draudējanosmacēt, lauzās ārā, un karstās asarāsritēja pāri nosalušajiem vaigiem.

Pēc laiciņa drebošie pleci pārstājaraustīties, un sieviete iesnaudās. Varbūtviņa bija gulējusi stundu vai divas, varbūttikai desmit minūtes, kad saklausīja klusumūziku, kas pieņēmās spēkā un, šķita,pamazām tuvojās.

Sieva piecēlās, piegāja pie loga un

caur pusaizsalušo rūti saskatīja, ka,sniegputenim spītējot, uz mājas pusi nācadīvaina procesija. Kādi seši tumši stāvikaut ko nesa; tikpat daudzi abās pusēsbrida caur kupenām un apgaismoja ceļu arsvecēm, ko turēja vienā rokā, bet ar otrasrokas plaukstu plīvojošās liesmas sargājano vēja. Dažbrīd likās, ka sniegputenisvārās liesmiņas atraus no svecēm, tāsaizlidos pa gaisu gaisiem un nācējiiegrims melnā tumsā, taču liesmiņasnedzisa, arvien no jauna iedegās un, šķita,pieņēmās spēkā. Nācēju stāvi kļuvaskaidrāk saskatāmi, viņu grīļīgā gaita.Tas, ko viņi savā vidū nesa, laikam bijakaut kas smags un prasīja lielu piepūli.

Procesija ienāca pagalmā, sērā,skumjā dziedāšana pieauga spēkā, unsievai kļuva baisi. Viņa attapa, ka

ārdurvis atstājusi nenoslēgtas, bet bija parvēlu ko darīt, nācēji jau klāt. Viņadzirdēja, ka noklaudz ārdurvis, unpriekšnamā notika tāda kā drūzmēšanās.Tūdaļ atvērās arī istabas durvis, kļuvagaišāks, un telpu piepildīja tumšie stāvi,kuru sejas slēpa dziļi pār acīm uzvilktaskapuces. Dziesmai, ko noslēpumainie,baisie ienācēji dūca, nebija vārdu, tomērmelodija likās pazīstama, tā piepildījatelpu un nomāca ar savu drūmo,nepārsūdzamo uzstājību, kas likanodrebēt sievas sirdij. Rokas piespiedusikrūtīm, viņa stāvēja, atslējusies pretkrāsns sāniem un, elpu aizturējusi,noskatījās, kā dīvainie ļaudis savu smagonesamo noguldīja gultā, no kuras viņa tikaipirms īsa brīža bija izkāpusi. Tadapmetņotie stāvi atkāpās no gultas, un

sieva ieraudzīja, ka tas, kas tur nekustīgsgulēja, bija viņas vīrs. Viņa nezināja, kodarīt. Mulsināja svešo dīvainā klātbūtne,viņu uzstājīgi dziedātā dūcošā melodija unplīvojošās sveces rokās. Vai viņai tagadvajadzēja pieiet klāt un vīru apsegt?Kāpēc viņš tik bezkaunīgi gulēja glužikails un nekustīgs? Pēkšņi sievas apziņāatplaiksnījās drausmīga doma, kurai viņanespēja noticēt, un gainīja to projām.Tomēr… vai tā, ko svešās balsis dūca,nebija bēru melodija? Vai tad vīrs bijamiris? Viņa to cieši uzlūkoja: acis vaļā, unlikās, arī viņš skatījās uz sievu, tačuskatiens nekustīgs un stings. Viņa pagājāstuvāk, vēlēdamās ieraudzīt kādu dzīvībaszīmi.

- Ha, ha! atskanēja sievietesirgošanās, tai piebalsoja mēdošs smieklu

koris.Tad kāda balss teica:- Mēs vinu ņemsim sev.> >Sieva strauji pagriezās uz runātājas

pusi un zem kādas kapuces ieraudzījapavīdam melnu mutes un tukšu acudobumus. Atkal atskanēja smalki un līksmisieviešu smiekli, daudzbalsīga ņirga unsačukstēšanās. Tumšie stāvi nošalca,salīgojās un grasījās tuvoties gultai.

- Nē! sieva iesaucās un aizstājāsgultai priekšā.

- Ko teiksi? balss draudīgi jautāja.Sieva saprata, ka viņai būs jāiztur

grūta cīņa, lai vīru paturētu.- Viņš ir mans, viņa apņēmīgi

sacīja.- Mēs viņu atradām sniegā

ieputinātu. Viņš pieder mums. Tu viņu turpameti.

- Nē! Es neesmu no viņaatteikusies!

- Viņš atteicās no tevis.- Un aizgāja.- Šonakt viņam izsala dvēsele.- Bez dvēseles viņš nav tev

vajadzīgs.Balsis skanēja cita caur citu,

pieprasīja, pārliecināja, draudēja; tumšiestāvi drūzmējās un spiedās ap gultu.

- Es viņu atsildīšu. Un došu savudvēseli, sieva teica.

- Tu to nevarēsi.Tad sieva apsedza vīru, atgūlās

viņam blakus un apskāva, jo baidījās, kadziedošās laumas viņai to atņems. Ledusaukstums nāca no vīra un apņēma arī viņu;

tas saldēja un stindzināja, bet viņapārvarēja bailes un vīru neatlaida.Pamazām viņa grima tādā kā saldānebūtībā. Laumu koris kļuva klusāks, unviņa juta, ka izgaist.

Kad sieva atvēra acis, bija jau gaišadiena. Vīrs gulēja blakus, un viņa miesadega kā ugunīs. Viņš svaidījās murgos,kliedza un lūdzās, lai atstāj un nenesprojām.

Vīra slimība bija ilga, unatveseļošanās grūta. Reiz pēc atkušņa,nākot no aptiekas, sieva netālu no mājassaplakušā sniega kupenā atrada vīrakreklu, atcerējās tās nakts vīzijas unizbijās, jo pēkšņi likās, ka tas viss patiesinoticis.

Pārgājusi mājās, sieva kreklu uzvilkaun staigāja, kamēr tas izžuva. Vakarā viņa

kreklu uzvilka vīram. Otrā dienā vīrs bijavesels un sāka ar viņu runāt. To nakti unvīra slimību viņi nekad nepieminēja.

Vismīļākā sieva

Vismīļākā sievaNeglābjami tuvojās laiks, kad

valdniekam vajadzēja izdarīt pašnāvību,jo ritēja jau trešais gads, kopš neviena noviņa daudzajām sievām nebija laidusipasaulē pēcnācēju, nedz arī gatavojās todarīt. No seniem laikiem zemē valdījauzskats, ka valsts un nācija tikai tad irstipra un dzīvot spējīga, ja tai ir radītspējīgs valdnieks. Bet viņš kļuva nervozs,ar bažām un aizdomām skatījās uzdzēriena trauku, ko neizdibināmu sejas

izteiksmi un sastingušu smaidu lūpāsviņam sniedza vīna dalītājs. Pēc tradīcijasvīna dalītājam vajadzēja iedot indes kausuvaldniekam, kad galms to ir atzinis parvecu kļuvušu, bet valdnieks pats ar goduun cieņas pilns neprotas aiziet no mīlošāstautas, kura tad viņu ilgi apraudātu unslavētu. Valdnieks vēl nevēlējās šķirtiesne no šīs pasaules, ne varas, jo juta spēkukaulos gana, lai piedalītos mežakuiļumedībās un bumbiņu spēlēs, arī galvalikās pietiekami skaidra, lai izlemtuvissarežģītākās valsts lietas. Bet harēmskurnēja, un pēcnācēji vairs neradās.

Valdnieks zināja, ka galms viņunepārtraukti uzmana un izspiego. Ziņotājibija arī sardzes vīri, kam galms par šozemiskumu maksāja, bet nepaklausīgos unvaldniekam uzticamos sargus slepus

nogalināja. Valdnieks redzēja, kāizmainījies sardzes sastāvs, un nojauta,kas noticis.

Lai saglabātu zināmu neatkarību unsavus noslēpumus, valdnieks lika aizsietmutes sargiem; tās atraisīja tikai ēšanasreizēs, un tad sargus uzmanīja īpašivirssargi, kam bija dota stingra valdniekapavēle nogalināt ikvienu, kurš izdveš kāduskaņu. Pēc maltītes mutes atkal ciešinosēja, lai sargi nekādā veidā nespētuizpaust ne visniecīgāko valdniekanoslēpumu, kura nejauši līdzzinātāji tiebūtu kļuvuši. Lai savu sargu dzīvi darītutīkamāku un tie uzcītīgāk pildītu bīstamodienestu, valdnieks viņiem ļāva reizinedēļā pārgulēt ar kādu no daiļajāmverdzenēm.

Pēdējā laikā valdnieks harēmā

iegriezās arvien retāk, bet neiet nemazviņš nedrīkstēja, jo einuhi ziņoja galmam,cik bieži viņš savas sievas apmeklēja.Neviena valdnieku vairs nemīlēja, ja viņunoindētu, viņas kļūtu brīvas un varētu tiktņemtas par galmam tuvu stāvošu vaibagātu vīru otrajām, trešajām vaiceturtajām sievām, kas likās daudzvilinošāk nekā nonīkt veca valdniekagreznajās harēma sienās.

Bija tomēr viena visjaunākā sieva,vārdā Sarata, skaista un maiga, kas likaviņa atdzisušajām asinīm ritēt straujāk.Valdnieks Saratu bija harēmā ievedisnesen cerībā, ka tieši viņa dāvāsnepieciešamo pēcnācēju, kas apliecinātuvaldnieka spējas, bet cerībasnepiepildījās, un valdnieks arvien mazākuzticējās galmam un baidījās no vīna

dalītāja.Kādā reizē, kad viņš atkal vēra

harēma durvis, kuram ārpusē abās pusēsaizsietām mutēm stāvēja bruņoti sargi, betiekšpusē dežurēja einuhi, pie valdniekakājām nokrita Sarata un trīcošā balsīteica:

- Mans dižais valdniek, uzklausimani! Bet to, ko es teikšu, neviens nedrīkstdzirdēt.

- Celies kājās un nāc līdzi!valdnieks pavēlēja.

Viņš jauno sievu aizveda uz istabu,kurā ieiet neviens nedrīkstēja, ja vien patsvaldnieks to nebija aicinājis. Kad durvisaizvērās, valdnieks vēlēja runāt.

Sarata atkal nokrita uz vaiga zemēpie valdnieka kājām, skūpstīja tās un,rokas lauzīdama, sāka runāt:

Ak, valdniek, dižā saule, kas liki mankā pumpuram vērties, tici man, es dzīvojutikai tādēļ, ka tu apspīdi manu dzīvi un esreizēm drīkstu savas grēcīgās acis vērst uztevi, es zvēru, ka nonīkšu kā ūdensrozebez veldzes, ja ar tevi, ak, mana sirds undvēsele, notiks kas ļauns. Es zinu, nevienano tavām sievām, pretēji man, kas tavātuvumā mīlestībā un maigumā kūst kāvaska svece, tevi vairs nemīl unnepacietīgi gaida… ak, tas ir tik šausmīgi,ka mana mute neveras to teikt.

- Ko viņas gaida, nav grūti uzminēt.Un to, ka mani mii, savā reizē ir teikušasvisas manas sievas, tas nav nekādsnoslēpums, ko neviens nedrīkst dzirdēt,gluži otrādi, sievas to skandina visur unvienmēr, ja vien ir kāds, kas uzklausa, nejau tāpēc manas kājas kļūst miklas no

tavām asarām. Sēdies man līdzās un stāstipatiesību!

Sieva notrausa asaras un darīja, kāvaldnieks lika:

- Savā augstsirdībā un cēlumā,dižais valdniek, nesen tu uzdāvinājiverdzeni, kura man ir pieķērusies ar sirdiun dvēseli. Viņa man izstāstīja, un tā irpatiesība, valdniek, lūdzu, uzklausi to!

- Runā!- Lielvezīra ļaudis nevarēja

samierināties, ka tu liki aizsiet mutessargiem, lai tie nekā nevarētu par tevistāstīt, un izgudroja velnišķu plānu. Viņizināja, ka tu, ak, cēlais valdniek, ļaujsaviem sargiem reizēm gulēt arverdzenēm. Lielvezīrs licis pasaukt šīsverdzenes un, piedraudot ar lauvaskrātiņu, pavēlējis mīlas naktīs sargiem

darīt zināmu galma lēmumu, ka visiemsargiem jāapgūst vēderrunāšanas māksla,kas nevarēs galva nost. Sargi pūlējušies,cik jaudas, taču rīstīšanās un acu bolīšanavien iznākusi, jo nekādas cilvēka ausijkaut cik saprotamas skaņas no saviemvēderiem izdabūt neiespējuši. Tad noārzemēm ataicināts vēderrunāšanasskolotājs. Tam aizsietu muti, lai viņunepazītu, bijis jādzīvo starp sargiem unviņi savā mākslā jāiemāca. Ne visi tomērspējuši likt savam vēderam darīt to, kasjādara mēlei. Šie vēderi palikuši bezgalvām. Sodīto vietā pieņemti citi.Lielvezīra ziņu savācējs tagad apstaigājotsargus, it kā viņu modrību pārbaudīdams,un saņemot ziņojumus par visu, ko šievēderi zinot par savu valdnieku, kuramiers, drošība un noslēpumi tiem būtu

jāsargā.Valdnieks noklausījās mīlošās sievas

stāstu, to nepārtraukdams, bet vēl īstinenoticēdams. Viņš savā prātā minēja, vaisievai nevarētu būt kāda viltība prātā.Tikām Sarata skumjā balsī ierunājās:

-Tev, mana saule, nav nevienadrauga galmā, ne uzticama sarga. Ir tikaiviena vienīga iespēja, kā tevi glābt. Ļauj,valdniek, man tavā labā nest upuri, uz kotikai sieviete spējīga, kas izglābs mūsabus, jo bez tevis arī mana dzīve būsbeigusies.

Valdnieks ērtāk iegrozījās pēļos unspilvenos un pārdomāja dzirdēto, kamērSarata atkal, jaunas asaras lejot, skūpstījaviņa kājas, bet no vīraka trauka telpāizplatījās kairinošas smaržas ungliemežnīcu strūklakā klusi gulgoja ūdens.

Tad valdnieks jautāja:- Kāds ir šis upuris?Sarata sarāvās un izdvesa:- Es laidīšu pasaulē bērnu.- Ko! Tu esi stāvoklī?- Nē, valdniek! Bet es zinu, kā tas

panākams.- Manā harēmā! Ar ko?- Nē, mana mūža laime, tavs harēms

ir svēts. Te nav neviena cita vīrieša kātikai tu, mana saule, kas apspīdi mūsudzīvi. Visi einuhi patiesi tādi ir.

- Tad paskaidro!- Ar tavu atļauju, ko neviens

neuzzinās, ak, valdniek, lai tevi glābtu, esiziešu ārā un tur…

- Neuzticīgā! Čūsku bedrē tevi!Valdnieks atgrūda sievu un steidzās

prom. Bet šausmīgai nāvei nolemtā

izstiepa rokas un čukstēja:- Tas ir vienīgais veids, kā tevi

glābt. Apdomā, valdniek, pirms iegrūdmani pie čūskām. Neviena cita tevis labāto nedarīs.

Valdnieks neklausījās šai saprātabalsī un saniknots steidzās ārā. Paskrējisgarām dežurējošam einuham, kuršsamiegojies snauda un vārstīja muti, viņšpats atrāva vaļā harēma durvis unuzgrūdās virsū maza auguma vīrelim, kuršbija piespiedis ausi durvju sarga vēderam.

- Kas tu tāds esi? valdnieksuzbrēca.

- Lielvezīra ziņu savācējs.-Kas?- Ar jūsu atļauju pēc lielvezīra

pavēles es pārbaudīju sargus. Viņamgurkstēja vēders, man liekas, viņš nav labi

pabarots.- Ko? Mani sargi tiek turēti badā!

Lai viņi būtu vāji, lai nespētu maniaizsargāt?

Aizmirsis, ka pats sargiem licisaizsiet mutes, lai tie nespētu runāt,valdnieks noprasīja:

- Kad jūs pēdējo reizi ēdāt?Sargi stāvēja kā sastinguši, bet

vienam no viņiem pārbīlī noraustījāsvēders, un tas dīvainā balsī izdvesa:

- Šovakar. Pirms sardzes. Manskungs un pavēlniek.

Sapratis, ka izrunājies un izpaudisnoslēpumu, ko valdnieks nedrīkst zināt,sargs grasījās krist ceļos.

- Stāvēt! Kamēr tev nocērt galvu,valdnieks uzkliedza un skrēja prom.

Pils dārzā viņš apstājās un sāka

pārlikt. Jo vairāk prātoja, jo sliktākasaizdomas viņā modās. Jā, viņš bija

jau diezgan vecs, tikai nevēlējās to atzīt.Jo negribēja šķirties ne no šīs dzīves, nevaldnieka troņa, nedz varas. Bet galmsacīmredzot ar to nebija mierā, tālab viņuizsekoja un perināja sazvērestību, kurāiejaukti bija arī sargi. Saratai acīmredzotbijusi taisnība. Viņš gāja atpakaļ uz pili.

Pie durvīm stāvēja sargi.Ieraudzījuši" valdnieku, tie nostiepāstaisni un kļuva bāli kā kolonnas, pretkurām bija atspiedušies. Piegājis sargiemklāt, valdnieks izvilka zelta kinžalu un artā smaili pabakstīja sarga vēderu.

- Vai man to pārgriezt unpaskatīties, cik lielu nodevību esiuzbarojis pret mani, savu valdnieku? viņšdraudīgi vaicāja.

- Nē, žēlo, valdniek. Mēsnegribējām, mūs piespieda, sargsvēderrunātāja balsī sāka taisnoties.

- Klusēt! valdnieks pavēlēja.Ja sargu mutes nebūtu aizsietas, tad

tagad tās pavērtos, jo valdnieks pastiepāsuz pirkstgaliem (valdnieki nekad nav lielaauguma), viegli papliķēja sarga vaigu unteica:

- Es nekā neesmu dzirdējis. Dariet,ko jums prasa.

Tad viņš steidzās uz harēmu, paceļam cenzdamies sevi pārliecināt, ka tas,ko Sarata likusi priekšā, nav nekrietnas unizvirtušas sievas nodevība, bet gan kvēlapadevīga mīlestības izpausme.

Jauno sievu, asarās mirkstošu, viņšatrada turpat, kur bija atstājis.

- Mana daiļā un uzticamā,

vismīļotākā starp sievām, viņš gaužiraudošo uzrunā, es pārdomāju, ko tu manteici, un atradu tavu apņemšanos diezganlabu. Tu drīksti ar manu slepenu atļauju,ko neviens nekad neuzzinās, iziet ārpusharēma… un atgriezties, ja vien pēc tam tudāvātu man pēcnācēju, ko es ar priekuvarētu atzīt par savu.

- Ak, manas sirds un miesasvaldniek, kas izcēli mani no tumsas, par totu neraizējies, mans klēpis nav mirusikapsēta, tas ir tikai iztvīcis kā sausumātuksnesis, kur plosās smilšu vētras, gaudošakāļi un hiēnas kremt kritušu kamieļukaulus, vajag tikai nolīt raženam lietum,un… mans klēpis uzziedēs, piebriedis unpriecēs tavas acis.

- Kad tas būs noticis, tu man visuizstāstīsi.

- Ja vien tu gribēsi, manas sirds unmiesas pavēlniek.

Pārvarējis riebumu un vēlēšanosviņai iespert, valdnieks izgāja no

harēma.Tiklīdz valdnieks bija prom, Sarata

lika einuham pasaukt savu iemīļotoverdzeni Gili. Verdzenēm bija tāpriekšrocība, ka viņas drīkstēja harēmuatstāt un ienākt, lai apkoptu valdniekasievas vai kavētu viņām laiku. Gili nokritapie saimnieces kājām. Sarata pretverdzeni no sākta gala bija izturējusieslabi un ieguvusi viņas uzticību. Tagadviņa verdzenei vēlēja nodziedāt balādipar nepiepildīto mīlestību. Gili, kurai bijaskanīga un maiga balss, dziedāja ar dziļuizjūtu, un viņu nāca klausīties arī citasvaldnieka sievas. Šoreiz viņas bija tikai

divatā. Kad izskanēja dziesmas pēdējieskumjie akordi, Sarata jautāja:

- Tu gan laikam ļoti ilgojies tiktiesar savu iecerēto sargu?

- Ai, mana pavēlniece, tas nav neizstāstāms, ne izdziedams.

- Bet viņš staigā ar aizsietu muti.- Tas nekas. Viņš ir labāks par

citiem.- Kā tu ar viņu satiecies?- Noteiktās dienās, tas ir, naktīs,

mūs ielaiž pie viņiem. To māju apsargāvirssargi, bet viņi nāk, tikai kad sargiemjānoņem mutes pārsēji.

- Kā tu viņu atrodi?- Viņi dzīvo atsevišķās telpās. Es

ar nagu galiem paskrāpēju durvis, tad viņšzina, ka tā esmu es. Un mani ielaiž. Japriekšā nav kāda cita.

- Vai tā mēdz būt?- Ir viena, kas mēģina iespraukties

pirms manis. Dažreiz viņš to izsviež ārā.Lai meklē sev citu.

- Tu esi greizsirdīga?- Es viņu varētu nodurt.- Bet vai viņš tevi mīl?>- Neprātīgi! Ja man kādreiz tiks

atļauts, es gribētu būt tikai viņa sieva.- Vai viņš tevi mīlē pie gaismas vai

tumsā?- Ai, mana pavēlniece, viņš ir tik

palaidnīgs, ka vienmēr grib mani kailuapskatīt. Bet es nopūšu sveci.

- Kāpēc?- Man uz krūtīm ir sarkana

dzimumzīme.Tā savu verdzeni sīki un smalki

iztaujājusi, Sarata, kā īpašas labvēlībaszīmi izrādīdama, viņu pacienāja ar salduvīnu, kā dažkārt jau bija darījusi. Tadpavēstīja:

- Es tev varētu palīdzēt kļūt par Alisievu, ja viņš man izdarītu kādupakalpojumu un tu tam piekristu.

- Ai, mana pavēlniece, viņš todarīs ar prieku, un es piekritīšu.

- Tad tev man jāzvēr, ka tas paliksmūžīgs noslēpums.

- Es zvēru pie Allaha, pie savas unAli dzīvības.

- Kad tev atkal ir atļauts pie viņaaiziet?

- Rītvakar.- Pirms tam atnāc pie manis!- Jā, es atnākšu.Palikusi viena, Sarata pārdomāja

savu plānu un atzina to labu esam, tomērarī bailes un šaubas viņu nepameta un arsirds drebēšanu viņa gaidīja rītu.

Norunātā laikā atnāca Gili unpadevīgi krita pie savas pavēlnieceskājām.

- Sēdies man pretī un uzklausi, koteikšu!

Kad verdzene, kājas zem sevisparāvusi, bija apsēdusies, Sarata teica:

- Tu būsi dzirdējusi, jo vergiemnekas nepaliek noslēpts, kas ar viņusaimnieku notiek, ka mūsu valdniekamdraud lielas briesmas, ja kāda no viņasievām tuvākā laikā nevarēs laist pasaulēpēcnācēju.

- Jā, tas ir tik bēdīgi.- Nu, redzi, es gribu šovakar ar tevi

samainīties lomām. Tu paliksi harēmā, bet

es aiziešu pie Ali.- Nemūžam!- Kā tad tā? Tu apsolīji. Un zvērēji.

Cita verdzene tavā vietā, ja viņai tiktudota brīvība iziet par sievu pie valdniekasarga, piekristu nedomādama.

- Lai cita verdzene paliek manāvietā. Es pati iešu pie Ali.

- Tu zini, ka man nav citasverdzenes.

- Ļoti žēl. Bet Ali ir tikai mans.- Tad zini, nešpetnā, ja tu

nepiekritīsi, rīt es tevi atdošu vergutirgotājam. Un tu savu Ali nekad vairsneredzēsi.

Nu Gili atkal novēlās piepavēlnieces kājām, izplūda asarās unlūdzās, lai viņa tā nedara, bet Saratapalika nelokāma. Beidzot Gili ar

draudiem bija tiktāl piedabūta, ka viņapiekrita, lai valdnieka sieva dabū to, kaspienācās verdzenei. Asaras notraukusi,viņa izstāstīja, kā Ali atrodams.

- Tas nav grūti, viņa skaidroja,jānokāpj četri pakāpieni uz leju, tadjānogriežas pa kreisi un jāpiegrabina pietrešajām durvīm.

- Tu teici, jāpaskrāpē ar nagiem.- Nu jā. Tikai viņš var pazīt, ka

atnākusi neesmu es.- Neraizējies! Es tūdaļ nopūtīšu

sveci. Tumsā visas sievietes ir vienādas.Un tu man iedosi savas drēbes. Velc tāsnost.

Gili paklausīja un uzvilka pasniegtogrezno tērpu, bet Sarata apģērbaverdzenes drānas.

- Un tagad izdzersim pa vīna

malkam! Lai nomierinātos. Ielej sev nokarafes. Bet es izdzeršu šo. Tas irvieglāks, jo es nedrīkstu apreibt unapmaldīties.

Apmainījušās lomām, abas sievietesapsēdās un izdzēra vīnu. Gili nezināja, kavīnam karafē ir piebērtas stipras miegazāles, jo Sarata viņai viss īsti neuzticējāsun baidījās, ka greizsirdīgā verdzeneviņas prombūtnes laikā nesaceļ traci unnodomu neizjauc.

Gili pārņēma salds gurdums. Sarataatslābušo atguldīja savā guļvietā, kur viņatūdaļ iegrima ilgā un smagā miegā. Sarataviņai ap kaklu un rokām aplika savasrotas, bet sejai uzklāja vieglu plīvuru. Jauz guļošo paskatītos kāds no einuhiem,viņš to nešaubīdamies noturētu parvaldnieka sievu un neuzdrošinātos traucēt.

Tad viltniece, verdzenes apmetnīietinusies un seju aizklājusi, izgāja noharēma. Neviens viņu neaizturēja.

Pār zemi jau bija satumsusi maigadienvidu nakts, pie debesīm kā gatavipersiki spīdēja lielas, samtainaszvaigznes, un cikādes dziedāja savasvienmuļās, sasteigtās dziesmas, gandrīzaizskardams vaigu, aizšāvās sikspārnis unizzuda lielo eikaliptu lapotnē. Kopšvaldnieks viņu bija ņēmis par sievu,Sarata ne reizes nebija izlaista ārpusharēma dārza sienām, un tagad viņureibināja akāciju, mālainās zemes unvīstošu vērmeļu rūgtenās smaržas. Viņacentās iet klusi, baidīdamās apmaldītiesun kādu uzrunāt, ja vajadzētu taujāt pēcceļa. Bet jāiet nebija tālu, viss bija, kāGili stāstījusi, un viņa viegli atrada sargu

mītni, pie kuras dega gaismeklis unpastaigājās virssargs, kurš viņai aizstājāspriekšā.

- Kur iedama? viņš noprasīja.- Pie Ali, viņa drebošu sirdi

atbildēja.- Tad tu esi skaistule Gili. Varbūt

paliec pie manis?- Nē! Viņš gaida.Atgrūdusi virssargu, viņa iesteidzās

iekšā, pagriezās pa kreisi, pustumsāsataustīja trešās durvis un pieskrāpēja.Iekšpusē atskanēja tāda kā neapmierinātaņurdēšana, bet neviens atvērt nenāca. Viņaparaustīja durvis, tās nevērās. Sirdij skaļipukstot, viņa skrāpēja vēl. Kāds pienācapie durvīm, noskrapstēja bulta, un viņa,galvu nodūrusi, iesteidzās iekšā un izdzēsasveci. Tumsā aiz muguras atskanēja zema

un rupja grudzināšana, tad viņu apkampalielas un stipras rokas.

Harēmā Sarata atgriezās īsi pirmsrītausmas. Viņa bija nogurusi, bet laimīga.Ļauni uzlūkojusi guļošo verdzeni, viņa tosāka modināt, kas nemaz nebija viegli.Acis atvērusi, viņa uzreiz nespēja aptvert,ka guļ savas pavēlnieces guļvietā. Kadviņa beidzot piecēlās, Sarata teica:

- Še, velc virsū savu apmetni un ej!Kad vajadzēs, es tevi pasaukšu.

Gili nekā nejautāja un, miega zāļumurgaino miegu neizgulējusi,

izgāja. Bet necik tālu netika, jo viņusagrāba harēma sargi un einuhi. Saratabija sacēlusi trauksmi, ka ir apzagta. Un,patiesi, ap verdzenes kaklu un rokāmmirdzēja Saratas rotas lietas, ko, spējiuzmodināta un prom sūtīta, viņa bija

aizmirsusi noņemt. Gili iespundēja, unSarata parūpējās, lai viņu tūdaļ pārdodvergu tirgotājam. Pagājusī naktsvaldnieka sievai bija bijusi patīkama, unviņa gribēja, lai šādas naktis vēlatkārtotos, bet iespītīgā verdzene varējaviņu traucēt.

Valdnieks nezināja, ka centīgā sievajau sākusi pildīt apņemšanos, kas glābtuviņa dzīvību, un, paņēmis līdzi dažasvecākās sievas, galma augstmaņapavadīts, devās medību ceļojumā. Saratasadabūja verdzenes vienkāršo apmetni,tikai nav zināms, cik bieži viņa toizmantoja, lai kalpotu savam valdniekam.Pēc mēneša valdnieks atgriezās un ienācapie Saratas un viņu bargi uzlūkoja. Sievatūdaļ nokrita viņa priekšā zemē.

- Manas miesas un dvēseles

pavēlniek, manas acis ir priecīgas teviredzēt, jo bez tevis man bija jānīkst tumsāun bezgalīgās ilgās. Esmu tik laimīgaskūpstīt tavas kājas.

- Vai apņemšanās un solījums, kotu man devi, ir izpildīts?

- Mans dižais valdniek, nav tādauzdevuma, ko mīloša sieva tevis labānespētu paveikt. Mans klēpis pēc tavaspavēles jau sāk piebriest, un tava dzīvībabūs glābta.

- Es gribētu uzzināt šī glābējavārdu un viņu pienācīgi atalgot.

- Tas ir Ali, viens no taviemsargiem, valdniek.

- Ali? Ali, tu saki? Vai tu skaidri tozini?

- Jā, mans valdniek. Es verdzenesapmetnī gāju pie viņa. Un neviens mani

nepazina. Par to tu vari būt drošs, manspavēlniek.

Tad valdnieks izgāja un lika pasauktAli. Kad aicinātais atnāca, valdniekspavēlēja viņam noņemt mutes apsēju unteica:

- Es zinu, tu biji man līdzi ceļojumāun medībās.

- Jā, mans valdniek.- Vai tavā mājoklī šajā laikā kāds

dzīvoja?- Jā, mans draugs, valdniek.- Tad ej un zini, ka tev drauga vairs

nav. Viņam tiks nocirsta galva parnoziegumu, ko neviens valdnieksnepiedod.

Tā arī notika.Pēc tam nāca zināms, ka valdnieka

jaunākajai sievai gaidāms pēcnācējs, kas

apliecinās valdnieka spējas ne tikaimedībās un bumbiņu spēlēs, bet arīnācijas glābšanā.

Visa valsts gatavojās ilgi gaidītajamnotikumam. Pieaicināja gudrus ārzemjuārstus un profesorus, kuriem izšķirošajābrīdī vajadzēja būt klāt ar savu padomu.

Sarata varonīgi pacieta sāpes unnebeidza slavēt valdnieku, savas miesasun dvēseles pavēlnieku. Viss galmsstāvēja aiz durvīm, kur patlaban risinājāsvalsts dzīvē pats svarīgākais notikums.Beidzot ilgi gaidītais ar skaļu brēcienupaziņoja par savu ierašanos. Šajā bridiSarata zaudēja samaņu. Uz brīdi iestājāsapmulsums. Klātesošie mediķi un gudriesaskatījās. Tad galma ārsts, kuršjaundzimušo aiz kājām turēja rokā, iznesato blakustelpā, kur atradās galms. Ārsts

parādīja brēcēju visā kailumāklātesošajiem un vaicāja valdniekam:

- Mūsu pavēlniek, vai jūs to atzīstatpar savējo?

- Ja to ir dzemdējusi viena nomanām sievām, tad tas var būt tikaimanējais, valdnieks atbildēja.

-Tad kā lai izskaidro, ka visi jūsuiepriekšējie pēcnācēji ir gaišu ādu, bet šismelns?

- Es to nevaru izskaidrot. Lai viņato dara, valdnieks sašļucis atteica.

Jaundzimušo ienesa atpakaļ pielaimīgās mātes, kura nu jau bija

nākusi pie samaņas. Pie viņaspiegāja lielvezīrs un noprasīja:

- Kas ir šī bērna tēvs?Sapratusi, ka lūgties ir bezcerīgi,

Sarata, rokas lauzīdama, apsūdzēja

valdnieku, sacīdama, ka grēkojusi, viņaspiesta un mudināta, ka pati nekad nebūtuiedrošinājusies. Pēc šādas atzīšanāskrāptā un satricinātā tauta savu valdniekusacirta gabalos un viņa miesas uzvilkaaugstā tornī par barību lijām un kraukļiem.Pēc šī bēdīgā notikuma citi valdnieki,protams, nekā netika mācījušies, jo viņijoprojām, lai slēptu savu miesīgo ungarīgo mazspēju, izmanto citu vīriešupakalpojumus, par atlīdzību tiem parastinocērtot galvu. Tomēr šajā gadījumānotika citādi. Jo, raugi, kvēli mīlošā unuzticīgā Gili valdnieka sievu bijanosūtījusi nevis pie Ali, bet pie kādanēģera, kurš arī dienēja valdniekaapsardzē un kuru neviena verdzene labprātnegribēja apmeklēt. Šis nēģeris nu tikacelts lielā godā. Savukārt Ali un citiem

sargiem noņēma mutes apsējus un paturējajaunā valdnieka dienestā, jo vīri, kas protvēderrunāšanas mākslu, ir vajadzīgi visāmvaldībām. Saratu par ceturto sievu izpirkakāds bagātnieks. Bet māku un viltību, koviņa apguvusi pie pirmā vīra, viņa paņēmalīdzi arī pie otrā, kur to sekmīgi izmantoja.

Vienīgi Gili dzīve neveidojās tikrožaini. Cik zināms, savu balādi parnepiepildīto mīlestību viņa dziedāja citosharēmos, savu Ali nekad vairsneieraudzījusi.

Vergs

VergsVergs bija sacēlies pret savu kungu

un pavēlnieku. Viņu nodeva tie, kas kopāar viņu zvērēja cīnīties līdz pēdējam.Vergu sagūstīja un iekala važās. Viņšgaidīja, ka tiks iegrūsts pie zvēriemsaplosīšanai. Tomēr tā nenotika. Dienasun naktis pagāja slāpēs un badā, stāvuspiekaltam pie kazemāta sienas, gar kurutecēja ūdens, ko viņa aprepējušās lūpas

nespēja aizsniegt. Mēle kā nedzīvs krupispietūkuši gulēja mutē. Viņš ilgojās nomirt,bet nomirt viņam neļāva. Kad ķēdēssavažotais zaudēja samaņu un vairsnevaidēja, kāds no drūmā kazemātasargiem apšļakstīja cietēja seju ar vēsuūdeni, un nelaimīgais uz mirkli atžirga, laiskaudrāk sajustu savas mokas.

Reiz pusnemaņas murgos vergsskatīja dīvainu un pilnīgi neiespējamuainu. It kā augstais kungs un pavēlnieks,pret kuru bija noziedzies, ieaicinājis viņudzīrēs savā namā, kur tika ielaisti vienīgiaugstmaņi. Skaistākās verdzenes devaviņam ēst. Apžēlotais un pagodinātaisvergs citādi par sevi viņš nespēja domātdzesēja slāpes ar izmeklētiem dzērieniem,kādus agrāk nebija pat redzējis. Liedamspateicības asaras, viņš slavēja

augstsirdīgo kungu, savu pavēlnieku, unzvērēja būt uzticīgs līdz kapa malai.

Vēl pilnīgi pie samaņas nenācis,vergs juta, ka patiesi alkaini dzerdzīvinošu ūdeni. Pēc tam juta, kā kustasviņa žokļi. Kad ar pūlēm izdevās atvērtaizlipušos plakstus, kāds pie viņa lūpāmturēja banānu, ko viņš ar zobiem sakampaun norija.

Ap verga kājām rosījās divi vīri,pārcirzdami un noņemdami važas. Tadatbrīvoja arī pamirušās rokas. Kad nokritapēdējā ķēde, vergs būtu sabrucis zemā, betviņu satvēra un noguldīja uz pīteņa, kuratur agrāk nebija. Vīri, kas pret viņu tiksaudzīgi izturējās, nerunāja ne vārda. Savupaveikuši, tie aizgāja. Noblarkšķējaapkaltās durvis.

Vergs gulēja uz paklāja, elpoja un

centās saprast, kas notiek. Sapnis tasnebija, bet īstenība nevarēja būt. Viņšpagrozījās, pakustināja roku pirkstus,pievilka un izstiepa kājas. Lai gan jutāsļoti vārgs, tomēr saprata, ka dzīvos. Galvupagriezis, ieraudzīja krūku, pielika pielūpām un dzēra vēsu ūdeni, sajauktu arvīnu. Blakus stāvēja pilna augļu vāze.Vergs kampa vīnogu ķekarus, nobraucījaogas, kas sašķīda pirkstos, stūķēja mutē,tvēra bumbierus, rija vīģes un apelsīnus,kam miza jau bija nolobīta. Kāds bija parviņu rūpējies, sagādājis šo brīnišķīgoatgriešanos dzīvē. Pirmītējais redzējumsnebūs bijis sapnis vien, bet īstenībasparedzējums. Augstais kungs unpavēlnieks, pret kuru, citu sakūdīts unvēlāk nodots, viņš bija sacēlies, patiesibūs piedevis. Vergs gulēja uz pīteņa un

juta mundrumu ielīstam novārdzinātajāķermenī.

Viņš laikam bija aizsnaudies unsatrūkās, dzirdot atveramies kazemātadurvis. Ienāca divi sargi un pavēlējasekot. Viņu aizveda uz pirti. Resnaverdzene viņu mazgāja, sutināja tvaikamucā un masēja. Balbieris apgrieza,sakopa matus un bārdu. No pirts izejot,verdzene viņam apsēja tīru gurnautu un piekājām nolika greznas sandales, kādāsstaigāja tikai brīvi un pārtikuši ļaudis. Tadaizveda un pabaroja tā, it kā viņš būtuvismaz virsuzraugs, nevis noziedziesvergs. Iedrošināts viņš jautāja, kas tagadnotiks, bet atbildi nesaņēma. Sargi, kasstāvēja klāt, izlikās kurli esam. Kalpotāji,kas pasniedza ēdienus, šķita mēmi.

Pēc maltītes viņu veda atpakaļ uz

cietumu. Tomēr ne uz drūmo, tumšokazemātu, kur viņš dienām bija karājies,piekalts pie slapjās sienas. Viņu ieveda unatstāja palielā telpā, kur pat sauleiespīdēja, bija sausa guļvieta un sols.

Palicis viens, vergs vērīgākpalūkojās apkārt un redzēja, ka arī tesienās iemūrēti riņķi, pie griestiemrēgojās draudīgi āķi. Kaktā melnēja vaļējakrāsns, blakus sakārti iesmi, knaibles unsvina kausējamais kauss.

Vergs saprata, ka šī ir slavenāpratinātava, kurā ikviens atzīstas visā, kozina, kā arī tajā, ko nezina. Te tiek atklātasesošās un neesošās sazvērestības unnodevības. Telpa bija gaiša un sausa tikaitādēļ, lai pratinātājiem patīkamāk šeituzturēties, veicot grūto un atbildīgo darbu.Saulei ļāva iespīdēt, lai noziedznieks

varētu uz to pēdējo reizi palūkoties, pirmsviņam izdūra acis.

Vergs atcerējās baismos nostāstuspar tiem, kam izrautas mēles, jo tieizpauduši valsts noslēpumu. Parsazvērniekiem, kuri, piekalti pie galerusoliem, uzraugu pātagoti, mocījās līdzsavas nožēlojamās dzīves beigām. Vaiviņu sagaida tāds pats liktenis?Ieslodzītais ieklausījās katrā niecīgākajātroksnītī. Vēl nenāca. Vergs sprieda, katikai tādēļ labi paēdināts, nomazgāts unapkopts, lai miesa atkal kļūtu jutīga, unviņš ilgāk izturētu mocības.

Vairākas stundas pagāja vientulībā,raugoties uz asinīm un ādas lēveriemapkaltušajiem moku rīkiem. Kā ikviensvergs, viņš bija radis pie sāpēm, un viņaiztēle nebija visai spilgta. Tomēr tas, ko

viņš redzēja un iedomājās, dzina baisastirpas pār ķermeni.

Pie durvīm laikam grabinājās.Ieslodzītais pacēla galvu. Saule vairsneiespīdēja pa šaurajiem logiem. Vīdējatikai zila debess un rieta sārtā atblāzmakrita uz pretējās sienas. Vairāk nekosaskatīt nevarēja, jo logi bija iebūvētiaugstu, lai pa tiem neredzētu, kas cietumapagalmā notiek.

Durvis atvērās. Sargi ielaida divusvergus, kuri ienesa vakariņas. Vienspaklanījies sacīja:

Tās sūta pats kungs un pavēlnieks.Kaut kas nedzirdēts! Vergs nespēja

ticēt savām ausīm, tomēr kairinošāssmaržas liecināja, ka saklausījis pareizi.

Ja kungs un pavēlnieks tā rīkojās, tasvarēja nozīmēt gan labu, gan ļaunu. Ja

gribētu darīt ļaunu, sodīt, viņš nesūtītuvakariņas no sava galda. Tomēr būtuneprāts ticēt, ka kungs vēl viņam labu.

Vakariņu nesēji, vēlreizpaklanījušies, aizgāja. Sargs aizšāvadurvis. Smaržu sakārdināts, vergs sākaēst. Ko tik garšīgu savā verga mūžā viņšvēl nebija baudījis. Tā laikam bija putnagaļa brīnišķīgā mērcē, nebaudītamedījuma cepetis, vīns un augļi. Kādaneizmērojama žēlastība, ko kungs unpavēlnieks viņam izrāda, pat ja pēc tamdraudētu visas pirmīt iedomātās mocības.

Dāsno kunga sūtījumu notiesājis,vergs svētlaimīgi atraugājās, kad atkalatvērās durvis. Tagad lai nāk, kasnākdams, viņš bija gatavs uz visu. Soļibija klusi, gandrīz nedzirdami, tomēr viņšjuta nācēja lēno tuvošanos.

Kāds apstājās aiz muguras. Vergsnepakustējās. Nebija jāsteidzas. Kas šajātelpā ieslodzīts, tam nekas garām nepaiet.Pieskāriens kailajam plecam nelikanodrebēt.

Kā no tumsas iznirusi, verga priekšānostājās melna meitene. Ko tādu gan viņšnebija gaidījis. Vergs piecēlās kājās.Meitene ierunājās valodā, ko viņšnesaprata. Laikam nesen nonākusiverdzībā un nav vēl iemācījusies verguvalodu. Viņš savukārt nevienu citunezināja, jo bija verdzībā piedzimis unizaudzis. Redzēdama, ka viņš ne vārdanesaprot, meitene ar pirkstu piedūrāssavām meloņveidīgajām krūtīm un sacīja:

- TOC \o "1-3" \h \z Ulla.Viņš vientiesīgi atkārtoja:- Ulla.

Meitene smaidot atsedza mirdzošu,nosmailinātu zobu rindas:

- Ulla.Pasmaidīja arī viņš un pieskārās

meitenes krūtij:- Ulla.Tā viņi sarunājās. Viss, ko viņi viens

otram sacīja, bija: Ulla.Meitenes āda bija melna un spīdīga,

it kā vēl pavisam nesen viņa būtubaudījusi Āfrikas sauli. Viņš ieelpojadžungļu meitenes satraucošās smaržas unviņu apskāva. Tādēļ jau te iesūtīta, tovergs saprata uzreiz. Tā allaž bija kungalielā un neizmērojamā labvēlība, kavergam uz nakti sūtīja verdzeni. Arī agrākreizēm tā bija noticis, kad vergs bija īpašicentīgs un pakalpīgs un kungs par togribēja atalgot. Parasti šīs verdzenes gan

nebija nekādas jaunās, tikai tādas, kasvairs nederēja patriciešu un virsniekugultām, tomēr labas diezgan, lai dienāssmagi strādātu un naktīs tiktu atvēlētasvergu izpriecām. Šī bija jauna un svaiga.Tādu vergs vēl nekad nebija mīlējis.Viņas krūtis bija saldas kā melones, gurnidvakoja kā savvaļas ķēvei un reibināja.

Palaikam meitene gribēja runāties,kaut ko stāstīja savā nesaprotamajāvalodā. Vergam likās, ka viņa stāsta parĀfriku, kur viņš nekad nav bijis, par jūrāmun kuģiem, ar kuriem nekad nav braucis.Bet varbūt viņa stāstīja par svelmainosavannu, kur piedzimusi kādā būdā, vaipar bieziem džungļiem, kur naktīs skantīģeru rēcieni un šakāļu gaudošana. Parvisu to viņš bija dzirdējis melno vergustāstos īsajos atpūtas brīžos vai tumšos

vakaros pirms gulētiešanas. Viņšdusmojās, ka meitene vēl nebijaiemācījusies visiem vergiem saprotamovalodu, jo gribējās kaut ko vairāk uzzinātpar pašu meiteni.

Vergs nepamanīja nakts aiziešanu,tāpat kā nebija ievērojis tās atnākšanu, jo,kad meiteni atveda, bija vēl gaišs.

Iežvarkstējās durvju aizšaujamie.Meitene strauji pielēca kājās, aplikagurnautu un izgāja. Atskatoties nozibējaacu baltumi. Durvis aizcirtās. Rīta saulesslīpie stari caur šaurajiem logiemapspīdēja baismos moku rīkus kaktā piekrāsns. Vai tagad tas notiks? Pēc šīs naktsvergs bija gatavs saņemt jebkurasciešanas un mirt jebkādā nāvē. Valdnieksbija viņam parādījis lielāko godu unlaipnību. Vai par verga drosmi? Vai pirms

nāves tā notika arī ar citiem, kas bijasacēlušies? Ko saņēma tie, kas viņunodeva? Vēl lielāku labvēlību bija grūtiiedomāties.

Pagāja viena diena, otra, trešā. Drīztās sajuka. Vergu labi ēdināja, gandrīzkatru nakti nāca melnā meitene un dūdojasavā nesaprotamajā valodā. Pamazāmstarp svešajiem vārdiem viņš saklausījadažus pazīstamus. Meitene bija sākusimācīties visu vergu valodu un iegaumētotūlīt izmantoja. Kādā naktī verdzenestāstīja, ka tiks viņam atdota pavisam, jaaugstā un taisnā tiesa tā nolems. Kādatiesa? Vergs zināja, ka senāta tiesa sanāktikai īpašos gadījumos, lai tiesātu augstusvalsts ierēdņus, kas ņēmuši kukuļus,karavadoņus, kuri zaudējuši kauju vaivietvalžus, atceļamus no amata, jo nav

savākuši nodevas vai bijuši pārākizšķērdīgi un blēdīgi. Plebeji un vergi tikaiemesti kazemātos tāpat vai pratināti šeit.Pēc tam augstajai tiesai vairs nebija, kodarīt. Droši vien meitene kaut ko putroja.Tomēr ieslodzītais atcerējās, ka līdz vergudzirdīgajām ausīm bieži nonāk un tālākizplatās ziņas, kas skaitās slepenas unneizpaužamas. Varbūt meitenes vārdosbija kāda daļa patiesības?

Tad vairākus vakarus meiteneneatnāca. Vergs pacietīgi gaidīja,mierinādams sevi, ka meitene pati nevarizlemt, nākt vai nenākt. Izdzisa blāzmadebesīs, to nomainīja spožas un samtainasdienvidu zvaigznes. Kāpēc viņam Ulluatņēma? Viņš bija pie tās pieradis un sācisuzskatīt, ka tā jau pieder viņam. Vai būtuatdota kādam citam? Satraucies viņš sāka

dauzīt durvis. Beidzot tās atvērās. Divasšķēpu smailes sāpīgi atdūrās krūtīs unstūma atpakaļ, kad viņš sāka pieprasītsavu Ullu. Durvis atkal aizcirtās. Sarginerunāja ar vergu.

Miegs nenāca. Sakņupis viņš sēdējaguļvietā un ilgojās pēc Ullas. Atcerējās,ka reizēm izlutinātajām patriciešumatronām karojās asiņainu dzīru. Tad,parasti pirms svētkiem, tika rīkotas vergucīņas. Arēnā vienu pret otru raidījanogrēkojušos vergus, uzvarētājam apsolotdzīvību. Lai cīņa būtu īpaši nikna unaizraujoša, vergus kādu laiku labi barojaun iekārdināja ar jaunu verdzeni, apsolotuzvarētājam atdot to pavisam. Varbūt Ullabija pie tā otrā? Kādēļ dot katram savuverdzeni, ja uzvarētājs būs tikai viens?Tas meiteni arī paturēs. Vergs grieza

zobus. Kurš stāsies viņam pretī, mirs. Parto viņš nešaubījās. Viņš jau bijapiedalījies šādā cīņā un uzvarējis. Toreizbija izglābis dzīvību. Tagad cīņa notiksUllas dēļ. Tā būs skaista cīņa. Pretiniekuviņš nenogalinās uzreiz, ļaus tam uzbrukt,pats aizstāvēsies, izliksies, ka spēki galā,un tad ar varenu cirtienu izsitīspretiniekam ieroci no rokas. Amfiteātrīmatronas sajūsmā auros un nolieks īkšķiuz leju, tā lemjot atbruņotā verga likteni.Viņš būs augstsirdīgs un pamās, laipretinieks paceļ no rokas izsisto ieroci.Nogalinot uzreiz, varētu gadīties, kajācīnās ar otru pretinieku, jo cīņa nedrīkstbūt īsa un uzvara viegla. Skatītājiem patīkizrāde, tāpēc priekšnesumam jābūtskaistam, jārada priekšstats, ka divkauja irvienlīdzīga un nevar zināt, kurš no

cīkstoņiem uzvarēs. Lai vērotāji pagūstnoslēgt derības. Tikai kad tas otrs ir galīginokausēts un notriekts uz ceļiem, drīkstizdarīt nāvējošo dūrienu.

Bija nācies dzirdēt, ka jauni vergi,kuri izcēlušies, arēnā skaistā cīņā uzveicotpretinieku, tiekot ieaicināti matronu namosun piedzīvojot neaizmirstamas naktis.Viņam nevajadzēja nekāduspiedzīvojumus matronu alkovos, viņšgribēja vienīgi savu Ullu, tādēļ cīnīsies unuzvarēs, lai kas pretim stātos.

Sliktāk varētu iziet vienīgi, ja šaurāsprostā liktu cīnīties ar lauvu. Tad būtumazas izredzes uzvarēt. Vergs zināja, kasir lauvas ķetna. Toreiz viņš neko nebijanoziedzies, cīnīties ar lauvu vajadzējatāpēc, ka godātās patricietes tā vēlējās, josvētku laikā visiem jāpriecājas. Sevišķi

lielo un spēcīgo lauvu vienatnē nebijaiespējams uzveikt. Pāris stipru un veikluvergu bija mēģinājuši un tūdaļ tikušisaplosīti. Tādēļ lauvam pretim sūtījadivus, lai cīņa iznāktu ilgāka unaizraujošāka. Pirmais bija kādsnogrēkojies vergs, par otro izlozes kārtībākļuva viņš. Pāriniekam iedeva šķēpu,viņam īso zobenu. Viņi tuvojās lauvamkatrs no savas puses. Tam, ar šķēpu,vajadzēja uzsākt cīņu pirmajam, un iedurtlauvam vārīgā vietā. Kad lauva,mežonīgās sāpēs rēkdams, metīsiesdūrējam virsū, viņam ar zobenu vajadzējauzbrukt no mugurpuses. Abi saprata, katikai no saskaņotas, veiklas un ātrasrīcības ir atkarīga viņu dzīvība. Tomērcīņa nenotika tā, kā viņi bija iecerējuši.

Lauva jau iepriekš bija ar cilvēkiem

cīnījies, viņš laikam saprata nolūku, arkādu šie vīri tuvojās. īsiem, straujiemlēcieniem lauva šaudījās no vienas pusesuz otru un gluži neparedzēti metās uz viņu.īso zobenu izstiepis, vergs atkāpās režģotāsprosta kaktā. Tikpat ātri, kā uzbrucis,lauva pagriezās atpakaļ un lēca uzšķēpnesi, kurš savu ieroci turēja pavērstupret saniknoto dzīvnieku. Šķēps caurdūralauvas kaklu un, spēcīga ķepas cirtienatrāpīts, salūza. Rēciens satricināja arēnu,kad zvērs uzgāzās šķēpnesim. Piesteidziesklāt, vergs dūra, kur vajadzētu būt sirdij.Tajā pašā brīdī viņu ķēra spēcīgs ķetnastrieciens. Sāpīgi atsities pret režģi, viņšnošļuka zemē. Sabrucis bija arī lauva.Amfiteātris gavilēja, kad vergi viņu, uznestuvēm noguldītu, stiepa prom.Šķēpnesis gulēja miris. Kopš tā laika

verga krūtis šķērso garas, repuļainas rētas,ko plēsuši lauvas nagi.

Visu nakti kavēdamies pārdomās,vergs nemanīja uzaustam gaismu, tikai,kad saules žilbinošie stari pieskārās acuplakstiem, saprata, ka pienācis rīts. Vai šīdiena atnesīs kādu pārmaiņuneizprotamajā, gaidpilnajā dzīvē, kuraviņu nomāca ar savu gausumu unvienmuļību? Sirdi plosīja viens vienīgskliedziens pēc Ullas viņam iedotas unatkal atņemtas. Vai kungs un pavēlnieksbija izdomājis jaunu spīdzināšanas veidu,kā salauzt nepaklausīgo vergu?

Klusi un goddevīgi, līdzīgi slīdošāmēnām, mēmi vergi atnesa brokastis, uzkurām ieslodzītais pat nepaskatījās.

Noklaudzēja durvju bultas, viņamlika iznākt ārā. Svinīgā, drūmā solī vergu

veda pa ielas vidu, divi apbruņoti sargipriekšā, divi aiz muguras. Gar ielasmalām stāvēja daudz laužu, smējās unsarunājās, bet, gājienam tuvojoties,apklusa, rādīja uz viņu un kaut ko sauca.Ieklausījies vergs saprata, ka vārdi, koziņkārīgie pilsētas iedzīvotāji viņamveltīja, nebija nekādi laipnie, un sejasnepauda labvēlību. Vergs, kas sacēliespret augsto kungu un pavēlnieku, nebijatīkams ne patriciešiem, ne plebejiem. Laigan vergu sacelšanās bija neveiksmīga,tomēr tā bija radījusi bažas, satraukumupar valsts stiprumu un sējusi pilsoņosbailes.

Gājiens tuvojās pilsētas centram. Apbalto tiesas namu sadrūzmējies laužu pūlisapklusa un pašķīrās, kad vergu paplatajām marmora kāpnēm lēni un svinīgi

veda augšup.Līdz pat šīs dienas rītam vergs

cerēja, bija pārliecināts, ka tiesa nenotiks,jo viņš nolemts arēnai, un, ja skaistā cīņāpretinieku uzvarēs, sajūsminātās matronasar īkšķiem augstsirdīgi nobalsos, ka viņamtiek dāvāta dzīvība, melnā Āfrikasmeitene turklāt. Kopš brīža, kad vergupuspamirušu kazemātā atbrīvoja novažām, viss liecināja, ka tā jānotiek. Betpēdējās dienās kaut kas bija mainījies.Šādu likteņa pavērsienu vergs nebijagaidījis, un tas viņu stipri samulsināja.

Vergu ieveda tiesas zālē. Tauta šeitnebija ielaista. Ērtajās sēdvietās zvilnējaaugstākie valsts ierēdņi. Garlaikotās unbargās sejas liecināja, ka viņi navlabvēlīgi noskaņoti.

Četru sargu ielenkts, vergs ar bažām

gaidīja tiesnešu parādīšanos. Un tur jauviņi nāca, cits pēc cita, lēni un svinīgi,baltos apmetņus pleciem nevērīgipārsvieduši. Ierēdņu pulks pietrūkās kājāsun nekustīgi stāvēja, kamēr tiesnešiieņēma vietas uz paaugstinājuma. Kad visibija ērti apsēdušies, klusumā, kasnegribīgi iestājās, augstākais notiesnešiem paziņoja, ka sākas ārkārtēja,valsts vēsturē nebijusi tiesas sēde, jojālemj, kādu sodu piemērot verdzībādzimušam vergam, kurš nekad nav bijisbrīvs, tātad nezina, ko brīvība nozīmē,tomēr ir nostājies citu brīvību prasošuvergu priekšgalā.

- Kāpēc tu tā darīji?Jautājums vergu samulsināja vēl

vairāk. Patiesību sakot, viņš nezināja,kāpēc. Droši vien tāpēc, ka bija radis

pakļauties. Paklausību un visu pavēļuizpildīšanu no pašas dzimšanas bijaprasījuši kā uzraugi, tā kungi. Vergs nemaznespēja pavēli vai rīkojumu neizpildīt.Kad sacēlušies vergi viņu uzaicinājanostāties priekšgalā un kļūt par viņuvadoni, viņš to uzskatīja tikpat kā parpavēli, kas jāizpilda. Vergi un gūstekņi,kas atcerējās, ka agrāk bijuši brīvi ļaudissavā zemē, un alka tur atgriezties, savukārtuzskatīja, ka viņš, visu mūžu verdzībāpavadījis, vislabāk pazīst savus kungus,zina to vājās vietas, un, atceroties viņadrosmi un veiksmi arēnu cīniņos, nolēmaaicināt par savu ceļvedi brīvībā. Brīvībā,kuru pats nepazina. Jau pirmajā kaujā dažisagūstītie vergi viņu un citus sacelšanāsvadoņus nodeva.

- Vai tu saprati jautājumu?

augstākais tiesnesis vaicāja.- Jā, vergs vilcinādamies sacīja.- Tad atbildi, kāpēc kļuvi par viņu

vadoni?- Es nezinu. Man pavēlēja, un

pavēles ir jāizpilda.- Vai tu gribēji būt brīvs?- Nē, es darīju, ko man lika.- Vai arī turpmāk tu darīsi, ko liek?- Es vienmēr darīšu, ko man liek.Sašļucis viņš stāvēja tiesas zālē un

neizpratnē lūkojās uz sava likteņalēmējiem. Viņaprāt, visa šī garāiztaujāšana bija lieka. Tiesnešupārgudrās, neizprotamās runas unjautājumi, uz kuriem tik grūti atbildēt, bijabez jēgas, jo gala iznākumu vergs zinājapašā sākumā, un viņš brīnījās, ko augstimācītie vīri tik daudz tērgā. Bet neba viņa

spēkos tiesas gaitu pasteidzināt vaiaizkavēt. Ja tiesas kungiem vajag, viņš vararī pagaidīt. Visļaunākais būtu, japiespriestu arēnā cīnīties ar lauvu, tadviņa izredzes nepavisam nebūtu spožas.No pārējā viņš nebaidījās.

Tiesājamais atkal ieklausījās, korunā viens no tiesnešiem:

- Uzraugu pletne, kazemātusmirdoņa, vaidi un nāve galerās vergadvēselei ir nepieciešama tāpat kā zivijūdens. Tāpēc šādi sodi īstu vergu nespējne baidīt, ne ietekmēt. Patiesībā vergs bezsaimnieka nespēj dzīvot. Tādēļ, ja gribamverdzībā dzimušu vergu sodīt, viņamjāpiespriež brīvība, viņš nezinās, ko ar toiesākt. Lai saprastu, kas ir brīvība, irbrīvam jāpiedzimst.

- Bet vergi savās dziesmās dzied

par brīvību un ilgojas pēc tās, kāds notiesnešiem iebilda.

- Tās dzied tikai tie, kuri brīvībuatceras. Kas aizmirsuši, skumst unpriecājas līdz ar saviem kungiem unpavēlniekiem, dzied viņu dziesmas.

Vēl ilgi tiesājamais stāvēja bargotiesnešu priekšā, iekams tika pasludinātsspriedums: ar miesu un dvēseli dzimušamvergam labajā plecā iededzināt zīmi, kaviņš ir atlaists brīvībā, un izraidīt novergu apmetnes. Šis spriedumsizsludināms kā tautai, tā vergiem unņemams vērā ierēdņiem.

Tiesneši aizgāja. Augstie ierēdņivienaldzīgām sejām devās uz izpriecuvietām, bet sargi notiesāto veda atpakaļ.Spriedumu uzzinājuši, izklīda ļaudis, kasno rīta bija drūzmējušies ielās.

Pratinātavā, kur notiesātais bijapavadījis dažas brīnumainas naktis, jaukurējās krāsns. Bende turēja ugunī riņķi arvalsts simboliem. Sargi brīvībā atlaistopiesēja pie moku sola. Bende piespiedanokaitēto riņķi viņa plecam un paturēja,kamēr nāsīs iesitās ceptas miesas smarža.Varbūt bende riņķi paturēja mazliet parilgu, jo pār bijušā verga lūpām izlauzāsmežonīgs kliedziens.

- Kā bērns, kas ar kliedzienu nācispasaulē, tu esi piedzimis brīvībai, bendesacīja. Laidiet vaļā, lai iet.

Sargi viņu atbrīvoja no važām. Sāpēspārvērstu seju un, mazliet streipuļodams,brīvlaistais izgāja ārā. Plecs neciešamisāpēja. Viņš gāja uz vergu apmetni, laisameklētu Ullu.

Bija jau vakars. Pret debesīm kāpa

ugunskuru dūmi, skanēja sasaukšanās,pēdējās uzraugu pavēles pirms naktsiestāšanās. Kareivji aizšķērsoja viņamceļu un sacīja:

- Tu vairs neesi vergs, tev ieejaaizliegta.

Atbrīvotais ilgi klīda gar verguapmetni, bet iekšā netika. Pamazām līdzviņa apziņai nonāca atskārsme, ka irizraidīts, apsmiets. Viņš vairs nebijacienīgs būt vergs, kas gatavs cīnīties arēnāpar prieku saviem kungiem un gatavssaņemt jebkuru sodu, gatavs mirt, galerāspieķēdēts, lai tikai jauj palikt vergam unparetam satikt Ullu. Viss bija zaudēts.

Reiz viņi nejauši tomēr satikās, kadkalpotājs melnādaino verdzeni veda uzkādu patricieša namu.

- Ulla, es tevi gaidīšu, viņš sauca un

skrēja pie viņas. Ulla paskatījās kā uzsvešinieku un sacīja:

- Negaidi! Es nekad pie tevisneiešu. Tu esi sliktāks nekā vergs.Meitene atšiepa nosmailinātos zobus unuzgrieza muguru.

Viņš stāvēja un noskatījās, kā viņalīganā solī aiziet. Plecs dega un sāpēja.Paretam satiktie vergi izturējās noraidoši,brīvie ļaudis novērsās, kad viņš kāduuzrunāja. Bijušajam vergam šajā pilsētāvietas vairs nebija.

Atstumtais pameta pilsētu un nonācajūras malā, kur uz vientuļas klints sēdējašurp atklīdis marabuts. Brīvlaistaisizsūdzēja viņam savu bēdu stāstu unvaicāja:

- Saki, svētais, ko man darīt, ja visino manis novēršas?

Marabuts padomāja un sacīja:- Aizvakar es apēdu pēdējo meloni.

Man ir palikušas dažas sēkliņas, ņem tās.Tur, ieplakā starp jūru un klinti, ir auglīgazeme. Ej un iekop dārzu!

Bijušais vergs tā darīja. Rušinājazemi un audzēja melones. Kad augļi nācagatavi, viņš ņēma tos rokās, glāstīja undomāja par Ullu. Reizēm uzkāpa klintsvirsotnē, noskumis un ilgu pilns lūkojās uzbalto pilsētu un vergu nometni, no kurasbija izdzīts.

Mēle

MēleMans draugs rakstnieks, kura vārdu

zināmu apsvērumu dēļ šeit neminēšu, bijasasniedzis panākumu virsotni. Viņa darbusdrukāja, lasīja un tulkoja citās valodās.Par tiem strīdējās, rīkoja diskusijas, kurāsaicināja arī pašu piedalīties, izteikties unizskaidrot vienu otru paradoksu, dīvainualegoriju, kāda vārda vai teicienaneparasto nozīmi. Pēc dabas būdamsviegli uzbudināms sangviniķis, viņšnespēja šādiem aicinājumiem atteikt.

Visur, kur parādījās, viņš klaji paudasavas domas un uzskatus un, tā kā tie bieživien bija radikāli, arī aizskaroši,iemantoja nedraugus un pat ienaidniekus.Viņš nekautrējās apgalvot, ka sabiedrībair muļķe, kas ātri aizmirst bijušo unlētticīgi pieņem visas ačgārnības, kas tāsvārdā tiek darītas. Cilvēkus viņš dalījadivās daļās: tādos, kas glorificē pagātniun tāpēc drūmi raugās nākotnē, un tādos,kas noliedz pagātni un gaišu skata tikainākamību. Viņš neieredzēja tos, kasaizmirsa vai neatzina savus varoņus, kāarī tos, kas savus varoņus pārslavēja.Aktīvā stāja lika viņam visur būt klāt,iejaukties, ierosināt, būt opozīcijāvaldībai un varai. Aicināts iestāties kādāpartijā un piedalīties vēlēšanās, viņšlielmanīgi paziņoja, ka nevēloties būt par

ēzeļa asti, nedz arī par zirga galvu. Šādaattieksme, protams, daudzus kaitināja, betbija arī kam patika, kuri gaidīja sensācijasun skandalozus rakstnieka izteikumus, laipēc tam tos sagrozītu, pārspīlētu unizspēlētu, vārdu sakot, no oda iztaisītuziloni, kas bieži vien ari izdevās.

Asās mēles dēļ visvairāk nelabvēļuviņš iemantoja starp kritiķiem, kas viņadarbos bija saskatījuši arī dažus trūkumus,iedrošinājušies tos kādā veidā pelt vaikritizēt. Šos neprāšus viņš apsaukāja pardiletantiem, jo, paši nekā jēdzīganespēdami uzrakstīt, metušies parpamācītājiem īstiem rakstniekiem.Literārā mantojuma pētniekus viņš dēvējapar līķu mušām, tāpēc ka tie barojas armirušu rakstnieku smadzenēm.

Viņa vārds neizzuda no laikrakstu un

žurnālu lappusēm, tika minēts un locītsvisvisādos veidos. Vienīgi pašasarakstītie darbi parādījās retāk un retāk,jo rakstniecībai atlika arvien mazāk laika.Bija brīži, kad mans draugs grasijās visamatmest ar roku, norobežoties noredaktoriem, žurnālistiem, gan labvēļiem,gan nelabvēļiem, nepiedalītiesapspriedēs, neizteikties, neatbildēt uztelefona zvaniem un nodoties tikairakstniecībai. Taču viņš bija nokļuvissabiedriskās darbošanās virpulī un, kā jauminēju, savas aizrautīgās dabas dēļnespēja no tā izkļūt. Vienmēr likās, ka šībūs pēdējā reize, kad kaut ko uzņemas, iet,runā, uzstājas. Un katru reizi, kad viņš,vislabāko nodomu mudināts, vēra mutivaļā, izrādījās, ka ir atkal kāduapvainojis, aizskāris vai saniknojis. Tā

karuselis ap manu draugu turpinājagriezties, līdz sasniedza galvu reibinošuātrumu, un viņam kļuva nelāgi. Viņš sākaapjēgt, ka pie visiem skandāliem unnebūšanām vainīga paša asā mēle, nespējaklusēt un norobežoties. Dažkārt žēlojās, kasakodis mēli līdz asinīm, tomēr nav spējisatturēties neizteikt kādu dzēlību vaiapvainojumu. Nonāca tik tālu, ka viņš sākamēli ienīst un uzskatīt par visu savunelaimju cēloni. Ja spētu mēli savaldīt,tad nezaudētu draugus, savus lasītājus,būtu tautas mīlēts un cienīts.

Nezinu, kas bija pēdējais piliens,mudinātājs pieņemt izšķirošo lēmumu, bettas bija tikpat radikāls un ekstravagants kāvisa viņa vētrainā dzīve un darbošanās. Esto uzzināju tikai pēc vairākiem mēnešiem,kad atgriezos no laukiem, kur biju

aizbraucis, lai pabeigtu rakstīt kādugarāku darbu. Nokārtojis šādas tādasdarīšanas, kas manā prombūtnes laikā bijasakrājušās, beidzot piezvanīju draugam.Klusums. Zvanīju vairākkārt. Telefonsarvien vēl neatbildēja.

Mums bija kopīgs paziņa, docentspatologanatoms, ar kuru bijāmiepazinušies, kad, dēkainas ziņkārībasdzīts, vēlējos paskatīties, kā tiek preparētsmiris cilvēks. Kādreiz es uzrakstīju dažuskrimiķus, un šīs virspusēji iegūtāszināšanas noderēja. Arī mans draugsteicās uzrakstīt stāstu, kur darbībarisinātos anatomikumā, taču līdz šim mantādu izlasīt nav gadījies, varbūt viņš šopārsteidzīgo solījumu bija aizmirsis.

Pavisam nejauši satiku mūsu kopīgopaziņu. Viņš izskatījās diezgan norūpējies

un tūda| apjautājās, kā klājas mūsudraugam. Biju nedaudz pārsteigts, kāpēcanatoms par viņu tā interesējās. Vai tad esnekā nezinot? Teicu, ka ne, jo draugatelefons neatbild. Redzēju, kāsagrumbojās mana sarunu biedra piere unpleci uzrāvās augstāk. Kaut ko neskaidrinoburkšķējis un tramīgi palūkojies apkārt,viņš uzaicināja, lai sekoju.

Klusā skvēriņā, kur neviens mūsusarunu nevarēja noklausīties, mēsapstājāmies. Lūk, ko anatoms manpastāstīja.

Mūsu draugs kādu dienu piezvanījisun lūdzis viņu pieņemt, lai nopietnikonfidenciāli aprunātos. Vienojušiestikties vakarā anatoma dzīvoklī.Rakstnieks norunātajā laikā atnācis arietilpīgu džina pudeli somā, bijis satraukts

un nemierīgs. Pirms viņš izteicis savanāciena vajadzību, džina pudele tikusitukšota līdz pusei. Viņa lūgums bijisvisnotaļ neparasts un sākumā šķitisneizpildāms, tomēr mūsu draugs tik ilgineesot licies mierā, kamēr anatomsdīvainajam priekšlikumam piekritis, tāteikt, zinātniskas intereses vadīts.Rakstnieka priekšlikuma būtība bijusišāda: tā kā visu nelaimju, pārpratumu unnemiera cēlonis esot viņa mēle, tad lūdzot,lai anatoms mēli nogriež. Ja nu tomēr pēckāda laika viņš vēlētos, lai mēle atkalbūtu, tad, šādu iespēju paredzot, nooperētāmēle jāiesaldē un tādējādi jāsaglabā līdzrakstnieka mūža galam; katrā laikā mēlivarētu atkausēt un piešūt atpakaļ. Viņšgribot atlikušo dzīvi veltīt tikai un vienīgirakstniecībai, taču paša asā un pļāpīgā

mēle traucējot šādu apņemšanos pildīt.Vārdu sakot, rakstnieks lūdzies tik sirsnīgiun pārliecinoši, ka anatoms vājuma brīdī,kad džina pudele bijusi jau tukša, beidzotpiekritis, tomēr vēl izteicis šaubas, vairakstnieks bez mēles jutīsies labi, biedējisar neparedzamām sekām. Tad mūsu draugsņēmis rokā pildspalvu, palūdzis papīralapu un uzšņāpis dokumentu, ka, būdamspie pilna prāta, neviena nepiespiests unnemudināts, labprātīgi vēlas atbrīvoties nomēles, kas viņam sagādājusi milzum daudzciešanu un nepatikšanu, ka uzskata to parpilnīgi lieku un nevajadzīgu, ka patsuzņemas pilnu atbildību par savuturpmāko likteni un nevienu nevainos, jaiestāsies kādas neparedzētas sekas.

Norunātajā laikā, tas bijis vēluvakarā, kad anatomikumā neviena vairs

nav, tikai puskurlais sargs ar savuneiztrūkstošo kaķi, rakstnieks atnācis unstingras apņēmības pilns gūlies uz galda.Operācija noritējusi sekmīgi. Atmodies nonarkozes, rakstnieks juties labi, unanatoms viņu savā automašīnā aizvedis uzdzīvokli. Pēc pāris dienām izoperētaisieradies atrādīties. Rēta dzijuši normāli.Bijis norunāts, ka viņš atnāks vēl, tačumūsu draugs neesot rādījies. Kad anatomsvairākkārt aizgājis un zvanījis piedzīvokļa durvīm, neticis ielaists, lai ganbijis pārliecināts, ka rakstnieks ir mājās.Varbūt jau sācis rakstīt un negrib, ka viņutraucē?

Anatoms izskatījās visai apmulsis unlūdza, lai es mēģinu noskaidrot, kā viņapacientam klājas.

Par anatoma stāstīto biju visai

pārsteigts un , viņa urdīts un mudināts,tūdaļ nolēmu draugu apmeklēt, lai redzētu,kā šī neparastā operācija grozījusi viņatrauksmaino dzīvi.

Pa ceļam atcerējos, ka, patiesi,pēdējā laikā mana drauga vārds noskandalozāko avīžu slejām gandrīzizzudis. Bet nebija nācies arī lasīt kādujaunu darbu.

Stipri ieintriģēts, piezvanīju piedzīvokļa durvīm, aiz kurām bija manāmaklusa rosīšanās. Pēc brīža durvis atvērās.Lai uzreiz atbrīvotu draugu no pūlēm kautko man vēstīt, teicu, ka nāku tieši noanatoma un visu jau zinu.

Draugs atviegloti uzelpoja, tačuneizskatījās ne laimīgs, ne apmierināts,drīzāk gan sakrities un izbiedēts. Espiegāju pie riekstkoka rakstāmgalda, uz

kura vientuļa gulēja neaprakstīta papīrakaudzīte; aplūkoju rakstāmmašīnā ieliktolapu, arī uz tās neviens burts nebijauzrakstīts. Es viņu jautājoši uzlūkoju; viņšnoplātīja rokas, novērsās no manis unskumji raudzījās logā, aiz kura kailajosliepas zaros čivināja ziemīgi izspūruši unpiepūtušies zvirbuļi.

Kaut ko vajadzēja teikt, runāt, jo patsviņš neko pastāstīt nevarēja. Esatvainojos, ka netiku viņu apmeklējisagrāk, taisnojos ar ilgo prombūtni,atgādināju, ka esmu vairākas reizeszvanījis, bet telefons neatbildējis. Draugs,liekas, neklausījās; viņš arvien vēl, pierisagrumbojis, vēroja zvirbuļus. Beidzotman apnika viņa noraidošā izturēšanās, unes apjautājos, vai kaut kas vēl viņu traucē,lai varētu raženi strādāt.

Drauga pleci saduga. Protams, viņšnevarēja atbildēt, tikai pārmetošipaskatījās manī un atkal novērsās. Viņaizturēšanās, izskats un gļēvās kustībaspauda pilnīgu izmisumu un bezcerību.

- Tātad izdarītā operācija navdevusi gaidīto rezultātu, es skaļi unnežēlīgi secināju.

Draugs pamāja ar galvu, un viņa acīssariesās asaras.

- Tu gribi atpakaļ savu mēli? esjautāju.

Cerību pilns viņš raudzījās manī,māja ar galvu un, pavēris mēmo mutiieīdējās.

- Bet, to atguvis, tu atkal darīsimuļķības, runāsi ķecerības un iegūsiienaidniekus.

Draugs piekrītoši māja ar galvu.

- Tevi lamās un zākās.Viņa acis iemirdzējās.- Tu atkal visur iesi un skriesi. Kur

vien būs kāda jezga, tu jauksies iekšā, unnekad tev nepietiks laika rakstīšanai.

Viņš laimīgi pasmaidīja, steidzīgipiesēdās pie rakstāmmašīnas unuzklabināja laikam gan pirmos teikumuspēc nelaimīgās operācijas.

"Vārdi, ko rakstnieks nav izrunājis,nevar tikt uzrakstīti. Tikai uz mēlesizgaršoti un tad uz papīra uzlikti, tie kļūstpar mākslas darbu."

Man nebija ko iebilst.Viņš turpināja rakstīt."Ja pietrūkst dzives materiāla, ja esi

apkārtni izsmēlis, tad vientulībā dažsrakstnieks sāk gremot savu apakšveļu unsauc to par lielu drosmi un atklātību, bet,

manuprāt, ar nabadzību nav jāspīd,vienalga vai tā fiziska vai garīga. Es tonevēlos."

Labi, es iešu pie anatoma unpieprasīšu, lai šuj tavu mēli atpakaļ. Ceru,ka šis notikums tevi būs izmācījisneielaisties visādos dullumos, un tu atkalpēc kāda laika kļūsi slavens.

Viņš rezignēti pasmaidīja unuzklabināja vēl vienu teikumu:

"Slavu tāpat kā sievietes mīlestībuiekarot nav grūti, bet saglabāt irneiespējami."

Draugs cerību pilnām, mirdzošāmacīm mani pavadīja līdz slieksnim,paturēja manu roku savējā, un tad mēsšķīrāmies.

Kad vēru smagās anatomikumadurvis, iekšā valdīja krēsla un dziļš

klusums; jau domāju, ka esmu atnācis parvēlu. Ieraudzīju puskurlo sargu; viņš maniatcerējās no tām reizēm, kad abi ar draugubijām te nākuši, lai es iepazītos ar šodrūmo iestādi. Toreiz nervus kņudinošodrebuli, kāds pārņem ikvienu cilvēciskubūtni, kad pirmo reizi vaigu vaigā nākassaskarties ar nāves noslēpumiem, bijāmcentušies aizdzīt ar viskija pudelespalīdzību, un sargs, kādreizējais feldšeris,mums šajā nodarbē bija bijis labssabiedrotais, kamēr anatoms mūsu acupriekšā atvēra miruša cilvēka krūškurvi unrādīja, kāda izskatās infarktu saplosītasirds.

Sarga puskurlajā ausī iekliedzu savuvajadzību; sapratis viņš atplauka smaidāun zināja vēstīt, ka docents ir vēl tepat, jā,jā, tikko, beigušas graizīt stāvoklī esošu

pašnāvnieci, aizgājušas pēdējās studentes,tās no medicīnas māsu skolas, kastaisoties par vecmātēm. Viņš cerot, kamanam draugam klājoties labi un ka esneesot sadomājis likt sev kaut ko nogriezt,bet, tā kā pasaule kļūstot arvien dullāka,tad viņš ne par ko vairs nebrīnoties.

No teiktā sapratu, ka sargs visu zina,un tas man nepatika. Nebija nekādasvajadzības, lai kāds izpļāpātos. Labivarēju iedomāties, kādas tik runas untenkas tad sāktos. Tāpēc uz sargupaskatījos ar niknu aci un pieliku pirkstupie lūpām. Viņš tūdaļ kļuva nopietns unapgalvoja, ka ir bijis un būs kluss kā tie,kas tajās vannās, ka neviens un nekad noviņa ne pušplēsta vārda… Cssst…

Es paspiedu vecā vīra roku, un viņšaizgāja meklēt docentu. Palicis viens,

aplūkoju daudzās dažāda lieluma stiklaburkas, kolbas un traukus, kuros peldējacilvēku orgāni. Daži no tiem izskatījāspavisam svaigi, it kā tikko izņemti nocilvēku miesām, turpretī kādas laikamsmēķētāja plaušas bija vai gluži melnas unrēpuļainas. Arī embrijs šķita druskuiebojājies, jo gulēja, iegrimis duļķaināšķidrumā. Vēl kavējos pie kādāmskaistām, liekas, arī inteliģentāmsmadzenēm un apcerēju, kur paliekcilvēka gudrība pēc nāves, vai tāplunčājas tepat stikla burkā vai arī kopā arbezmiesīgo garu aizlidinās kosmosa tālēs.Tad sāku lūkot, vai neieraudzīšu cilvēkamēli, protams, tā nevarēja būt manadrauga mēle, jo tai vajadzēja atrasties kautkur citur, iesaldētai, tomēr šausmīgiinteresanti, kā tāda mēle visā pilnībā

izskatās, ne tikai mazliet šokējošais vaipikantais mēles galiņš, ko cilvēki reizēmcits citam parāda vai sievieteskūpstoties…

Pēkšņi es satrūkos, kaut kaspieskārās manām kājām. Drūmās telpaspuskrēslā nebiju manījis jelkādu kustībuvai dzīvības zīmi, bet zaļas, zalgojošasacis tagad lūkojās manī. Tfū! Tas bijaVampīrs. Tas pats vecais Vampīrs, ko eslabi atcerējos. Liekas, viņš atcerējās arīmani, jo piekļāvīgi trinās gar maniemstilbiem.

Ar Vampīru es iepazinos toreiz, kadkopā ar draugu nācām uz anatomikumu.Atcerējos gadījumu, kad anatoms bijaatvēris stipri uzpūstu vēderu un ņēmis ārācirozes pārņemtas aknas; Vampīrs, slepusielavījās operāciju zālē, šaudīdams

ugunssarkano mēli un sasprindzinājumāpie visām miesām trīcēdams, perversāieinteresētībā vēroja notiekošo. Pieliecosun gribēju noglaudīt dzīvnieka spožomuguru. Vēl nebiju tai pieskāries, kadspalva slējās gaisā, un no tās uz manuplaukstu pārlēca elektriskas sprikstis. Kadanatoms aknas ielika traukā un vecaisfeldšeris nesa tās prom, dzīvnieks,mežonīgi ieņaudēdamies, šaudījās ap viņakājām. Tieši tobrīd man radās aizdomas,ka Vampīra vārds viņam nav velti dots.Vēlāk par to apjautājos viņa puskurlajamsaimniekam; viņš tikai atmeta ar roku unpastāstīja, ka agrāk Vampīrs bijispaklīdenis un bieži manīts anatomikumatuvumā. Reiz viņš to ielaidis iekšā, laiizķer vai vismaz aiztramda peles, kasnezin kā iekļuvušas šajā ēkā un

apdraudējušas medicīnas studentu izpētesobjektus. Pēc tam viņš kaķīti pažēlojis unneesot dzinis prom. Nu jā, protams,nosaucis par Vampīru, jo… Bet tamneesot nekādas nozīmes. Man likās, kautko sargs nepateica līdz galam.

Tagad šis Vampīrs pieglaimīgiglaudās ap mani. Es viņu pacēlu,pasmagais, labi koptais un barotaisdzīvnieks labprāt ļāvās sevi ņemt rokās.Es sāku viņu iepazīstināt ar traukosizstādītajiem eksponātiem, bet par tiemviņš nekādu interesi neizrādīja, laikampazina labāk nekā es. Toties viņšraudzījās man tieši sejā, uz manām lūpām,it kā censtos saprast vai nolasīt vārdus,kurus teicu. Viņa galva neatlaidīgi tiecāstuvāk manai mutei; kļuva neomulīgi, likās,manī blenž kaut kas draudīgs un

nenosakāmi baiss. Gribēju viņu atvirzīttālāk no savas sejas, bet smailie nagiizurbās cauri manām drēbēm un sāpīgiieķērās ādā, dzalkstošajās acīs saskatījuzvīļojam spīvu ļaunumu. Biju pārliecināts,ka Vampīrs noteikti juta manas izbailes unnevēlējās atkāpties; kad atšieptajā purnāpavīdēja smailie zobi, jutos pilnīginohipnotizēts. Tobrīd atskanēja tuvojošiessoļi un izrāva mani no sastiguma; essasparojos un ar spēku grūdu uzmācīgozvēru, kurš negribīgi atlaida asos nagusun, nikni nošņācies, mīksti nolēca zemē.

Par savu piedzīvojumu un izbailēmanatomam neko nestāstīju, liekas, viņšVampīru pat nebija pamanījis, tūdaļ maniieveda kabinetā un, acīs skatīdamies,izrunāju tikai vienu zilbi:

-Nu?

Godprātīgi atstāstīju visu, ko bijuuzzinājis, un arī mūsu drauga vēlmi atgūtsavu mēli, teicu, ka pretējā gadījumā viņšpilnīgi tiks iznīcināts kā personība, kārakstnieks, pat kā cilvēks.

Tā jau domāju, anatoms noburkšķēja,pats nelabais mani toreiz dīdīja šaieksperimentā ielaisties. Ko nu lai dara?

- Kā, vai tad to nevar piešūt? Bijuizbrīnīts, un reizē man kļuva nelāgi,iedomājoties savu draugu, kam atlikusīdzīve jāpavada mēmam.

Tagad taču šuj un pārstāda visādusorgānus, es sāku anatomu iedrošināt unuzskaitīt, ko biju dzirdējis vai lasījis ganatrautas kājas, gan nozāģētas rokas,noplēstus skalpus un nokostus degunus,kāpēc gan nevarētu mēli…

- Ja tā būtu atirusi piedurkne vai

bikšu stara, varētu mēģināt. Lai gan dieguadatā lāgā neprotu ievērt un mezgluaizmest. To visu dara mana sieva. Savumūžu nekā neesmu šuvis klāt, tikai griezis.

Šāda atzīšanās mani satrieca, tomēres vēl mēģināju anatomu iedrošināt:

- Tas nav tik traģiski, cik zinu,nogrieztais loceklis jāpieliek pamatnei tā,lai asinsvadi būtu pret asinsvadiem, nervugali pret nervu galiem, tie jāpietrākelē…

- Jā, jā, anatoms ierēcās, tā mēsviņu zārkā ietrākelēsim! Asistentsatradies!

Mani sāka pārņemt dusmas:- Nevajadzēja griezt nost, ja pēc

tam nevar piešūt.- Re, gudrs kā prezidenta

padomnieks! Bet kas uzplijās, ka ar tādumēli nav iespējams dzīvot? Būdams pie

pilna prāta, rakstīja, ka labprātīgi atsakāsun pats atbildēs, ja kas…

- Jā, bet… ja es pareizi sapratu, tadšajā dokumentā ir arī rakstīts, ka mēlisaglabās un piešūs atpakaļ, ja tādavajadzība rastos.

- Vajadzība! viņš nicinošinošņāca. Ar jums, rakstniekiem unmāksliniekiem, nav iespējams kā arnormāliem cilvēkiem, tikai vienasnepatikšanas. Te jums par daudz, te parmaz! Griez nost, šuj klāt, griez nost, šujklāt! It kā mēle būtu poga, patīk piešuj,nepatīk nogriez un šuj citu.

Tomēr mēs vienojāmies, ka mēlejāpiešuj. Tā kā anatoms pats to neņēmāsdarīt, viņš apsolīja, ka mēģinās pierunātsavu draugu, smalku ķirurgu, kas savādzīvē veicis daudzas spožas locekļu

piešūšanas operācijas. Man vajadzējaatgriezties pie drauga, viņu nomierināt unmorāli sagatavot gaidāmajai operācijai.Jāsaka, šo ziņu viņš uzņēma ar cerībām,acis iemirdzējās, un pleci atliecās.

Pagāja vēl diezgan ilgs laiks, iekamsvisi operācijas priekšdarbi tika veikti.Izrādījās, tāda mēles piešūšana ir gara unpiņķerīga padarīšana, daudz vienkāršāk irnogriezt, nolikt atdalīto orgānu, lai sasalstun stāv. Bet, lai piešūtu, mans draugs, kastagad tika saukts par pacientu, bijajāievieto slimnīcā, jāizdara dažādasanalīzes, jāsastāda fiktīva slimībasvēsture jeb anamnēze, kas nemaz nebijatik vienkārši, jo patiesību rakstītnedrīkstēja, tad anatomam būtu jāatbildpar savu rīcību; izrādījās, ka tāda mēlesnogriešana var tikt pielīdzināta nelegālam

abortam un izdarītāju var ietupināt, taču toneviens nevēlējās, jo, stingri ņemot,vainīgs bija pats rakstnieks, kuru arīvarēja saukt pie atbildības par tīšukaitējumu savai veselībai; tāpēc sacerējamaz ticamu leģendu par kaut kādufantastisku avāriju, kādēļ rakstniekamsākusies krītamās kaites lēkme, un tāsrezultātā pacients nejauši nokodis savumēli.

Par pašu operācijas norisi man grūtispriest, bet domāju, ka tā noritējaprofesionālā līmenī, jo anatoma draugspatiesi bija augstas klases speciālists unnekādas paviršības nepieļāva.

Savu draugu es ieraudzīju otrā dienānelielā palātā, kurā viņš gulēja viens pats.Viņa seja izskatījās uztūkuši, jo mutelaikam bija piebāzta tamponiem vai citādu

medicīnisku drazu. Protams, pagaidāmrunāt viņš vēl nevarēja, jo mēlei vajadzējapieaugt, griezumam sadzīt, bet viņa acisizteiksmīgi blisinājās un rokas enerģiskižestikulēja; ja visa šī epopeja nebūtu tiktraģiska, man nāktu smiekli.

Kad draugu apmeklēju nākamo reizi,viņš jau izdvesa kaut kādas neartikulētasskaņas, kam gan ar runāšanu bija visaiattāla līdzība, bet viņš jau it mundristaigāja un pievērsa uzmanibu jaunajāmmāsiņām, no kā varēja spriest, ka straujiatgriežas dzīvības spēki.

Vēl pagāja zināms laiks, un es draugupārvedu mājās. Viņš jau sāka runāt,sākumā vienzilbīgus, tad divzilbīgusvārdus, īsus nesaliktus teikumus. Progressbija acīm redzams. Tikai izruna,intonācija un akcents likās jocīgs. Tam

noteikti ar laiku vajadzēja pāriet, undraugs atgūs savu balsi. Taču manascerības nepiepildījās. īpatnējā izruna unakcents pastiprinājās, tā vairs nebijalabskanīgā valoda, kādā agrāk runājamans draugs. Arvien noteiktāk sāka skanētkaut kas svešs. Kļuvu uzmanīgs unieklausījos, kur un kad šādu runasveidujau biju dzirdējis? Ko tas atgādināja?Galvenais, ka drauga runā es saklausījuarī svešas domas, kādas agrāk viņš nekadnetika paudis. Es nekādā ziņā negribējuļauties zemiskām aizdomām, ka draugsbūtu kļuvis pats sev neuzticīgs vai nodeviskādus augstus principus, ideālus, drošivien tam bija sakars ar pārsteidzīgooperāciju un pārciesto dvēseliskosatricinājumu. Tādēļ centos pret viņu būtlaipns un iecietīgs.

Tā turpinājās līdz brīdim, kad viņšsāka runāt par rakstniecību un savu sūtību,ko saskatot kalpošanā sabiedrībai. Kļuvuuzmanīgs un iejautājos, vai tai pašaisabiedrībai, kuru viņš nicināja un saucapar muļķi, jo tā pieņem daudzāsačgārnības, kas viņas vārdā tiek darītas?Tas viņam nepatika, un viņš sāka manipārliecināt, ka literatūrai un mākslai esotjāieklausās tautas balsī, jāstāv tās interešusardzē, jāieņem aktīva pozīcija… Stop!Pēkšņi es atcerējos kādu sanāksmi pirmsvairākiem gadiem, kur pazīstamsfunkcionārs lietoja šos pašus vārdus. Vaitā nebija arī viņa intonācija, īpatnējaisakcents? Man kļuva karsti. Es apklusu unklausījos drauga aizrautīgajā runā, un manīmodās drausmīgas aizdomas. Tas, kassēdēja man pretī pie masīva

rakstāmgalda, neapšaubāmi bija mansdraugs, bet tas, ko viņš melsa, nebija viņa,to runāja cits cilvēks un cita mēle…Mēle?! Tas nevarēja būt! Un tomēr.

Atvadījies no drauga, steidzos uzanatomikumu. Anatomu sastapu jautritērzējot ar studentiem. Ieraudzījis mani unlaikam pēc sejas izteiksmes nopratis, kane jau nieku dēļ esmu atnācis, viņš tūdaļatsveicinājās no jaunajiem ļaudīm. Tiklīdzbijām iegājuši kabinetā, kur neviens nevarmūs noklausīties, viņš jautāja:

- Vai kaut kas noticis?- Tā nav tā mēle! es iesaucos.- Kā nav? Kas mēlei vainas?- Tā nav viņa mēle. Mūsu draugs

svešā balsī gvelž visādas muļķības.- Tas nevar būt! anatoms protestēja.

Smadzenes taču mēs neaiztikām! Kā tas

izpaužas?Pastāstīju par saviem novērojumiem,

piedraudēju, ka šo lietu tā neatstāšu, laiatdod mana drauga mēli.

Redzēju, ka anatoma pleci saduga.Ahā, laikam sirdsapziņa ierunājās. Viņšlūdza mani apsēsties. Lai arī satraukts, esatlaidos atzveltnī. Anatoms nervozistaigāja pa kabinetu. Tad pavēra durvis unlika pasaukt feldšeri. Kamēr gaidījām viņaierašanos, anatoms taisnodamies stāstīja,ka toreiz, kad piekritis izdarīt zināmooperāciju, viņu vadījusi vēlēšanāspalīdzēt cilvēkam, kas cieš savasnesavaldīgās mēles dēļ, urdījusi arīzinātniska interese, kā radošs cilvēks bezmēles adaptēsies sabiedrībā. Ja viņš,anatoms, būtu kaut nojautis, kā visssamezglosies, viņš nekad nebūtu šādā

eksperimentā ielaidies. Mēles atdalīšananotikusi bez sarežģījumiem. Pret dzīvārakstnieka autonomo orgānu viņš izturējiesar pienācīgu cieņu, sagatavojis to ilgstošaiuzglabāšanai un licis feldšerim novietotsaldētavā. Arī piešūšanas operācijanoritējusi bez komplikācijām. Viņšnesaprot, kas noticis.

Ienāca vecais feldšeris un līdziviņam neiztrūkstošais Vampīrs, kurš tūdaļuzlēca uz krēsla, kas atradās blakusatzveltnim, un gribēja iesvempties manklēpī. Es viņu savlaicīgi atstūmu, jonekādas simpātijas nejutu. Atraidīts viņšaptupās uz krēsla un apvainoti blenzamanī.

Anatoms bija sagrābis feldšeri aizpiedurknes un brēca viņa kurlajā ausī:

- Kas notika ar mēli?

- Ar mēli? viņš pārjautāja,turēdams plaukstu pie auss unpaglūnēdams manī. A to Vampīrs aprija.

-Ko?- Nu jā. Kamēr es atvēru saldētavu,

viņš paķēra un prom bija.- Tālāk! anatoms kliedza.- Tālāk bija tā, ka atveda to

bijušo… kurš mājā nomiris. Sieva viņuizlikusi uz balkona, kur tas sasalis ragā, unviņa to atdeva zinātnei, jo bērēm nebijanaudas. Un kad nu jūs to mēli prasījāt…Kāda tur starpība? Mēle paliek mēle.

Patiesību sakot, tas ir viss. Varuvienīgi piebilst, ka reiz, kad mans draugsatkal attīstīja savas dīvainās teorijas parrakstnieka misiju un to, kā literatūraijākalpo, jāiespaido un jāizvirza, teicu, kaviņā runā sveša mēle. Draugs tik ļoti

sadusmojās, ka mani padzina. Cik zinu,tagad valdībā viņš ieņem diezgan augstuposteni.

Ralfa К e n i n g аeksperiments

Ralfa Keninga eksperimentsRalfs Kenings savā garajā mūžā bija

sasniedzis daudz: bagātību, slavu uncienījamu vecumu, bet interese par dzīvi,ko viņš tik alkatīgi tvēra, nebijamazinājusies. Trūka vienīgi jauna, spēcīgafiziskā ķermeņa, kas vēl ilgi un nesātīgiļautu baudīt šīs zemes priekus un labumus.Ar skaudību Kenings uzlūkoja jaunoscilvēkus kā vīriešus, tā sievietes, kuru

vingrie, labi attīstītie augumi viņu saistījaarvien vairāk. Gadu desmitus viņš bijastrādājis, lai pagarinātu cilvēka mūžu.Pirmām kārtām pats savējo. Šīs pūlesvainagojās panākumiem, un viņš bijasasniedzis vecumu, kāds cilvēkam vispāriespējams. Kenings apzinājās, ka beidzotpienācis laiks, kad nekādi zinātnes unmedicīnas sasniegumi viņa irstošo miesušajā saulē vairs ilgi nenoturēs. Bet viņšgribēja mūžīgu dzīvošanu. Pārņēmaskumjas, kurām, par spīti miesasvājumam, viņš spīvi pretojās. Dzīvot!Dzīvot ilgi un skaisti. Un noteikt savuaiziešanas stundu, kad pats to atzīs parvajadzīgu. Kad būs izdarījis visu, kogribējis un līdz apnikumam izbaudījispriekus, kādi vien cilvēciskai būtneipieejami. Viņa ģeniālās smadzenes arvien

bija atrisinājušas sarežģītākos uzdevumusun atradušas izeju no šķietamineiespējamām situācijām. Šī apziņa radījaspītu, deva spēku pārvarēt vājuma brīžus,un Kenings turpināja darbu, lai piepildītusava mūža fantastiskāko ieceri.

Daudzi zinātnieki viņa idejuneatbalstīja, uzskatot, ka tā kļūtu amorāla,radītu apjukumu sabiedrībā un beigubeigās novestu cilvēci pie nozieguma vaipat sabrukuma. Citi domāja, ka Keningaideja ir tik absurda, ka to vispār naviespējams realizēt. Tomēr, ievērojotcienījamā zinātnieka līdzšinējos nopelnus,Koordinācijas padome pieņēma Zālamanalēmumu: ļaut zinātnisko darbu turpināt. Tākā šo ideju nav iespējams realizēt,Kenings pats spoži pierādīs tāsnederīgumu un turpmāk uz laiku laikiem tā

tiks izslēgta no pētījumu saraksta.Kenings ar lēmumu bija apmierināts.

Nekas cits viņam nebija vajadzīgs kāvienīgi brīvas rokas, lai ļauj rīkoties unneuzmācas ar padomiem un pārbaudēm.Viņa rīcībā palika līdzšinējāslaboratorijas, aparatūra un cilvēki, kasticēja viņa ģēnijam un bija gatavipiedalīties darbā, kura labvēlīgu iznākumuvairums kolēģu apšaubīja. Nevienampilnībā sava darba būtību viņš nebijaatklājis. Tomēr viņš skaidri zināja, ka būsvajadzīgs vismaz viens uzticamssabiedrotais, kas ideju palīdzēs novestlīdz galam.

Vairākkārt domās pārskatījis savudraugu un kolēģu loku, sirmvecāzinātnieka izvēle palika pie Astras, vēlsamērā jaunas talantīgas zinātnieces, kas,

viņa vadībā strādādama, bija iemantojusiuzticību. Un ne tikai uzticību, viņussaistīja daudz kas vairāk. Pat tad, kad abuceļi reizēm pašķīrās, kaut kas vilka vienupie otra atpakaļ, un satiekoties tuvās unmaigās attiecības turpinājās, it kā nekādašķiršanās nebūtu bijusi. Līdz laikam, kadAstras ceļā nostājās Dionīss. Šī jaunāvīrieša izskats atbilda viņa vārdam. PretAstru viņš bija maigs, laipns, mācējauzminēt viņas sievišķīgās vēlmes unizdabāt. Ar šāda veida uzmanībasapliecinājumiem nelutināta, Astra pretpielūdzēju bija atsaucīga, un Dionīsamarvien biežāk izdevās jauno zinātnieci nolaboratoriju mākslīgā apgaismojumaizmānīt dabīgā saules gaismā un laukuzaļumā, uzvest augstā kalnā, kur lejā pretklintīm baltas putu mežģīnes vērpa

smaragdzaļa jūra, un naktī raudzītiessamtainās dienvidu zvaigznēs. Dionīssbija kā radīts vieglai, bezrūpīgai dzīvei,viņam veicās viss, kam nebija sakara arzinātni, laboratoriju noslēpumainoklusumu un urbšanos dzīvības un nāvesnoslēpumos. Iespējams, ka tikai Astras dēļcentās darīt to pašu darbu, ko mīļotāsieviete, lai gan īpašu talantu un sekmesneuzrādīja.

Kenings bezrūpīgo sieviešu mīlulibūtu varējis no Astras attālināt, aizsūtītkaut kur prom, lai viņu satikšanās kļūtu jane neiespējama, tad vismaz apgrūtinoša.Bet Kenings apzinājās, ka Astru sāpinātuun iemantotu viņas nelabvēlību. Jau tāDionīsa dēļ Astra bija sākusi no viņaizvairīties.

Pārvarējis nepatiku pret Dionīsu,

Kenings jaunekli pasauca pie sevis, laiaprunātos un papētītu tuvāk. Būtu ļotislikti, ja nepatika pret Dionīsu būtunepārvarama. Tomēr Dionīss uz viņuatstāja it labu iespaidu, kad izdevāsaizmirst, ka viņš tam atņēmis Astrasmīlestību. Kenings bija tik gudrs, laisaprastu, ka tāda ir lietu dabīgā attīstība,jo nevar jauna sieviete ilgstoši mīlētsabrūkošu veci, tomēr to atzīt bija sāpīgi.Viņš vēroja jaunekļa stalto, muskuļotoaugumu, labās manieres, sevišķinovērtēdams augsto pieri un ovālogalvaskausu, kurā vajadzēja būtpietiekami lielai telpai, lai tur novietotosviņa ģeniālās smadzenes. Jā, Keningsatzina, ka viņam nebūtu nekas pretī, javarētu iegūt sāncenša ķermeni savāīpašumā un pārcelties tajā uz dzīvi. Kad

nodoms izdotos, viņš atgūtu arī Astru, unjaunā sieviete varbūt nemaz nemanītupārmaiņu. Mīlēdama Dionīsu, patiesībāviņa mīlētu Keningu, jo tad jau viņšatrastos šī jaunā vīrieša ķermenī. Lai šomērķi sasniegtu, vēl bija tāls ceļš ejams,bet viņš bija apņēmības pilns.

Kenings pārcēla Dionīsu uz savunodaļu, lai būtu ar jaunekli bieži kopā uncentās iemīlēt kā sevi pašu. Viņš tamuzticēja arvien atbildīgākus darbus, kurusgan nepārtraukti pārbaudīja. Lai kājauneklis centās, viņa intelekts neatbildaKeninga izvirzītajām prasībām, tomēraprobežotajam censonim nekas netikapārmests, gluži otrādi centās iedrošināt unuzmanīgi bīdīja augšup pa karjeraskāpnēm. Dionīsam bija jākļūst par viņazinātniskā darba mantotāju un turpinātāju,

lai veiksmes gadījumā neviens vēlāknebrīnītos par Dionīsa pēkšņo ģenialitātiun nerastos aizdomas, ka Dionīss ir patsKenings. Jo tad viņu varētu apsūdzēt, ka iriznīcinājis Dionīsu kā individualitāti, kāpersonību, un pats iemitinājies viņaķermenī.

Vecā Keninga labvēlībasapmulsināts, Dionīss notiekošo nesaprata.Būdams pašpārliecināts, Keninga laipnībuuztvēra kā savas personas patiesunovērtējumu un sajūsmināts slāja paslavenā zinātnieka nosprausto taciņu. ArKeninga slepenu līdzdalību viņam izdevāspaveikt šo to ievērības cienīgu un,godkārības urdīts, laurus labprāt pieņēmakā savējos. Vērodams pēkšņās atzinībasapreibināto jaunekli, Kenings darījazināmu, ka izvēlējies viņu par sava darba

vienīgo turpinātāju. Dionīss peldējasvētlaimē. īsā laikā pavērušās karjerasiespējas viņu žilbināja. Kā daudzi, kasnespēj novērtēt savu patieso varēšanu,piepūtās un kļuva iedomīgs. Vienīginepatika, ka vairs neatlika laika Astrai,bet viņš mierināja sevi ar domu, kanokavēto atgūs pēc tam, kad Kenings būsmiris, un viņš, pārņēmis slavenāzinātnieka garīgo mantojumu, droši iesviņa pēdās. Tam vajadzēja notikt itin drīz,jo vecais vīrs izskatījās stipri saguris.Godkārīgais jauneklis viņa dēļ bija gatavsuz visu, viņi viens ar otru bija apmierināti.

Tas Astrai vairs nepatika. Viņa jaubija pieradusi pie Dionīsa uzmanībasapliecinājumiem un glāstiem, jo pēdējosgados Ralfs viņu ar tiem vairs nebijalutinājis. Jauna vīrieša mīlestības viņai

visu laiku bija trūcis. Astra nesaprata,kāpēc Ralfs Kenings izvēlējies tiešiDionīsu par sava darba turpinātāju. Bijataču daudzi jauni zinātnieki, talantīgākipar Dionīsu. Vai Kenings smalki atriebāspar to, ka viņa no vecā vīra novērsās?Astra pati bija lolojusi cerības kļūt parKeninga darba turpinātāju, un visaspazīmes liecināja, ka tā tas arī notiks. Līdzbrīdim, kad viņas dzīvē ienāca Dionīss.Vai Ralfs, savu tuvo galu jauzdams, būtukļuvis greizsirdīgs? Visos agrākoskopdarbības gados nekas tāds netikamanīts. Viņi bija brīvi, neatkarīgi un bezaizspriedumiem, morālas saites viņusneierobežoja. Astru jau no studentesgadiem bija fascinējusi sirmā profesorapersonība. Savukārt Kenings nebijavienaldzīgs pret sievietes skaistumu, it

sevišķi, ja šī sieviete bija jauna un gudra,kā Astra. Tāpēc jau Ralfs Kenings viņupiesaistīja savai pētnieku grupai, kasnodarbojās ar cilvēka mūža pagarināšanasproblēmām. Astra bija pārliecināta, kazina visus Keninga nodomus un plānus unka viņai tajos atvēlēta galvenā loma. Tačutagad šo vietu, acīm redzot, bija aizņēmusividuvējība. Vai tas nozīmēja tikai RalfaKeninga untumu, lai viņai iegrieztu, vaiaiz tā visa slēpās kas vairāk?

Astra būtu gribējusi ar Ralfuizrunāties, bet starp viņiem tagad stāvējaDionīss, abu starpā valdīja saspīlējums.Viņa to juta un no Ralfa izvairījās. Tāpatdarīja Ralfs Kenings. No paša Dionīsaretajos satikšanās brīžos Astra nekāprātīga nespēja uzzināt. No sajūsminātiemun juceklīgajiem stāstījumiem Astra

saprata, ka Kenings jaunekli pilnīgipakļāvis savai gribai un pārvērtis parkreatūru. Bet vai viņa savā laikā nejutāstāpat? Tomēr, nē, viņa bija sieviete, untāpēc bija pavisam citādi.

Kad Dionīss beidzot sāka gvelzt, kaviņš būs ne tikai Keninga darbaturpinātājs, bet mantojumā saņems ariKeninga ģeniālās smadzenes, Astras asaisprāts sāka kaut ko apjēgt. Šo Keningaideju Astra zināja. Jau pirms ilga laikaRalfs bija sacījis, ka nedrīkst ļaut aizietbojā gudra cilvēka smadzenēm, vajadzētuizstrādāt metodi, kā tās atdod jauniem,talantīgiem cilvēkiem, kuri nodarbojas arlīdzīgām problēmām, varbūt operācijuceļā atsevišķus smadzeņu centrus pārceltviņu galvaskausos. Tādējādi arī patssmadzeņu, sava intelekta donors it kā

turpinātu dzīvi, nu jau kopā ar jaunocilvēku, un risinātu problēmas, ar kurāmsavas dzīves laikā nav paspējis tikt galā.Šāda veida Ralfa Keninga prātojumusAstra sākumā uzskatīja par fantāzijām, betar laiku bija pārliecinājusies, ka Keningssavas fantāzijas cenšas arī realizēt. Viņapati agrāk piedalījās eksperimentos, kadpārstādīja smadzenes dzīvniekiem.Kenings ar savām smadzenēm, protams,var darīt, ko vien grib, bet kāpēc viņš tāsgrasās atdot tieši Dionīsam? Šis jautājumsAstru nodarbināja arvien vairāk. Viņainepatika maldīties minējumu džungļos, betdomas par to, kas notiek ar Keningu unDionīsu, bija nomocījušas tiktāl, ka sākatraucēt dzīvot. No Dionīsa stāstītā ne piekādas skaidrības netikusi, Astra jaugrasījās pārtraukt ieilgušo izvairīšanos un

bēguļošanu no Keninga, pieprasītsatikšanos, runāt ar viņu un uzzināt, kas arabiem notiek, viņai ir tiesības to zināt, jone viena, ne otra vīrieša nākotne unliktenis viņai nav vienaldzīgs.

Kamēr Astra vēl svārstījās, bijapienācis laiks, kad Ralfs Kenings patsviņu aicināja pie sevis. Ko gan tas varējanozīmēt? Viņa nojauta, ka ne jau tāpatvien. Astra uztraucās tāpat kā tajā tālajādienā, kad Ralfs viņu pirmo reizi ievedasavā mājoklī, kurā reti kāds tika ielaists.Toreiz viņa bija izredzētā starp daudzāmcitām. Bet tagad? Viņa vairs nav biklāstudente, kas dievinošām acīm lūkojāsslavenajā profesorā, zinātniekā, kuravārds vien iedvesa cienību. Pamazāmplaisa starp abiem bija sarukusi. Viņa tambija cieši pietuvojusies klāt, reizēm

atgājusi nost, bet interese vienam par otrunekad nebija beigusies. Ar kādu savudvēseles daļu viņa to arvien vēl mīlēja unapbrīnoja spožo prātu, kurš, par spītigigantiskajām pūlēm un darbam, tuvojāssavām dabiskajām beigām. Tas, ko melsaDionīss, Astrai drīzāk likās naiva cilvēkamurgi. Bija žēl, ka Ralfs savus pēdējosmūža gadus fanātiski ziedoja idejai, konav iespējams piepildīt. Visam, kam irsākums, ir arī savs gals. Cilvēks irmirstīgs.

Reizē uztraukusies un ziņkārīga,Astra vēra Ralfa Keninga mājokļa durvis.Bija pagājis ilgs laiks, kad viņa to redzējapēdējo reizi. Viņš nepiecēlās, kā citkārt,un nepanācās pretī. Astra nodomāja, kaRalfs ir ļoti noguris, ja sagaida viņu sēdotun neapsveic ar garām, asprātīgām vārdu

tirādēm, kas allaž viņai lika justiesgaidītai un izredzētai, vienalga, cik ilgslaiks pagājis kopš iepriekšējās tikšanās.Ralfs arī nesaņēma viņas pastiepto roku,tikai norādīja, lai apsēžas viņam blakus.Zēlumā mazliet trīsošu sirdi Astra apsēdāsun skatījās uz veco vīru. Zem kuplajām,sirmajām uzacīm ieraudzīja spīvu undzirkstošu skatienu, kas viņu pētīja. Pēcacīm pazina agrāko Keningu. Par spītimiesas vājumam, viņa gars bija dzīvs.

Ralfs Kenings nekavēja laiku, laiapmainītos ar vispārpieņemtajāmpieklājības frāzēm.

- Tā, mana mīļā, ir pienācis brītiņš,kad tev būs jāpaveic šis tas, ko es patsnevarēšu.

Astra apmulsa, jo nesaprata, ko viņšar to domā, tāpēc vaicāja:

- Vai tad ne Dionīss…- Nē, manu meitenīt, tu to izdarīsi.

Kā iedrošinādams, viegli papliķēja viņasroku, kas zeltaini brūna gulēja uz krēslalēnes. Tu vienmēr biji mana izredzētā,kura vienīgā tik daudz zina par mani unmanu darbu, tāpēc tev tas būs jāizdara.Cilvēki no seniem laikiem centušies atklātmūžīgās dzīvošanas vai vismaz ilga mūžanoslēpumu šajā grēcīgajā, bet bezgalaskaistajā pasaulē, no kuras mēs nevienslabprātīgi negribam aiziet, ja vien neesamgalīgi traumēti. Es nenoliedzu, ka gars irnemirstīgs. Tālā senatnē Tibetas lamas unIndijas jogi noteica savas dzīves ilgumu,aiziešanu un atdzimšanu no jauna, bet tasmani neapmierina, jo tajā visā ir milzīgitrūkumi. Zinātne neatzīst tādu svētu dzīvi,kas norit vientulībā. Es gribu pierādīt, ka

cilvēkam, indivīdam, personībai navjāiziet cauri miršanas un dzimšanasciklam, kurā pagātne un agrāk iegūtāszināšanas tiek aizmirstas un tikai retaiskaut ko atceras no agrākās dzīves.Piedzimstot katru reizi ir jāsāk gandrīz nonulles. Visa mūsu garīgā bagāža atrodassmadzenēs. Kad ķermenis mirst,smadzenes vēl ilgi var turpināt dzīvot, javien nav tīšuprāt sagandētas. Smadzeņudarbības iespējas un rezerves ir milzīgas.

Kenings apklusa, ļaudams viņaiaprast ar izteikto domu, lai gan Astraidzirdētais nekāds jaunums nebija.

- Tāpēc tev ir vajadzīgs cilvēks,kam savas smadzenes atdot? viņaiejautājās.

- Savā ziņā, jā.- Savā ziņā? Agrāk tu apgalvoji,

ka vienīgi mani uzskati par sava darbagalveno turpinātāju, ka man būs jāpaveictas, ko tu nepagūsi. Tagad acīmredzot kautkas ir mainījies. Es neuzstāju, lai tā būtues. Katrs drīkst mainīt savu testamentu.Bet ja nu tu esi mani aicinājis un atkal parto runā, tad es gribu zināt, kāpēc ne es, betDionīss? Vai viņš labāk paveiks tavusiesāktos un nepabeigtos darbus?

- Nē, mīļo meitenīt. Es negribu artevi riskēt. Kā tu labi zini, ikviens šādaveida eksperiments ir riskants. Kasizdodas ar dzīvniekiem, ne vienmēr varizdoties ar cilvēku, ņemot vērā, ka cilvēksir augsti intelektuāla būtne, ko par mērkaķivar teikt tikai nosacīti. Bet Dionīss… Tupazīsti mūs abus un vislabāk varēsispriest, vai viņš kaut ko ir mantojis nomanas garīgās bagāžas vai arī… Bez tam

tu esi sieviete. Iegūdama vīriešasmadzenes…, hm… es nezinu, kas tu būtu.

- Bet tu, kas notiks ar tevi? Astraneviļus iesaucās.

Tas, ka Ralfs Kenings tik augstsirdīgipar savu smadzeņu mantinieku izvēlējiesDionīsu, vīrieti, kas viņu mīl, Astru glužisievišķīgi satrieca, un viņai vecā vīrakļuva žēl. Pēkšņi likās, ka Ralfs iraugstsirdīgāks un cēlāks, nekā viņa līdzšim domājusi.

No apceres Astru iztraucēja Keningabalss:

- Ar mani notiks tas, kam jānotiek.Par to nav jādomā un jānoskumst. Vismazkāda daļa no manis turpinās dzīvot. Un tuto pieredzēsi.

Astra paspieda vecā vīra roku.- Lai paliek lirika! viņš sacīja.

Tagad klausies! Visi Keninga zinātniskāeksperimenta materiāli tiks nodoti tavārīcībā, jo tu pietiekami ilgi kopā ar manipie šīs problēmas esi strādājusi un topārzini. Tev būs jāapkopo rezultāti.Neizdošanās gadījumā, kam es neticu, tuizdarīsi slēdzienu par šāda eksperimentaiespējām nākotnē un sniegsi ziņojumu.Izdošanās gadījumā, par ko esmupārliecināts, tu gala slēdzienu novilcināsilīdz brīdim, kad es, tas ir Dionīss, būsspējīgs tevi konsultēt par to, kādam šimgala slēdzienam jābūt. Tev tas jāizdarasevis, manis, Dionīsa labā. Citamnevienam es to neuzticu, manu meitenīt.

- Man jāpadomā, tas nāk tik pēkšņi,viņa sacīja, lai gan tā nebija tiesa, jo visulaiku bija par to domājusi un jutusiesaizvainota un atstumta. Taču tagad

izrādījās, ka Ralfs nebija viņu aizmirsis,gluži otrādi, nu ierādīta svarīga loma.

- Visi sagatavošanās darbi irpaveikti, Kenings turpināja. Attiecīgāsnodaļas katra izdarīs paredzēto darbadaļu. Pirmie manā vadībā izoperēsDionīsu, tūdaļ pēc tam to pašu izdarīs armani. Mikroķirurgi atdalīs pārstādāmāssmadzeņu daļas un pārcels no vienagalvaskausa otrā.

- Bet ko teiks Ētikas un uzraudzībaskomiteja? Astra iejaucās

Viņa labi zināja, ka šī komiteja striktiraudzījās, lai pētījumos, kuros

tika izdarīti eksperimenti arcilvēkiem, netiktu pārkāptas noteiktasnormas. It īpaši, ja tie skāra smadzenes uncentrālo nervu sistēmu. Keningaeksperiments tieši tāds bija. Lai gan viņam

bija atļauts eksperimentēt pašam ar sevi,šoreiz vistiešākā veidā tas skāra arīDionīsu.

Ralfs Kenings atkal nomierinošipieskārās Astras rokai un sacīja:

- Esi mierīga! Krauklis neķērks.Par Kraukli bija iesaukts viens no

Ētikas un uzraudzības komitejaspiekasīgākajiem vīriem, no kura baidījās,jo viņš varēja atcelt vai pārtraukt jebkurueksperimentu, ja uzskatīja, ka tas kautkādā veidā var skart cilvēka psihi vaiprāta darbību. Viņa piekasīguma dēļ šokārno, izdilušo veco vīru īstajā vārdā neuzvārdā vairs nesauca, vienīgi parKraukli. Pēc daudzu zinātnieku uzskatiemviņš ķērca pārāk daudz un bieži nevietā.

Astra bija pārsteigta par Keningavārdiem. Neviens nekad nebija juties

drošs, ka savam eksperimentam iegūsKraukļa atbalstu. Bet, kā redzams,Kenings par to bija pārliecināts. Tam bijamilzīga nozīme. Ja Krauklis pret kaut koneuzstājās un neķērca, tad arī neviens citsneko neiebildīs. Astra atcerējās, ka pirmsdaudziem gadiem Kraukli kāneperspektīvu atstādināja no zinātniskādarba. Viņš gan bija akurāts un milzīgipedantisks, taču bez radošas pieejas unizdomas. Toreiz Kenings panāca, ka viņupārcēla uz Ētikas un uzraudzības komiteju,kur viņš savas izcilās īpašības varējaspilgti parādīt. Vai Krauklis savamaizbildnim jutās pateicību parādā? PēcAstras domām bija pietiekošs iemeslsKeninga eksperimentu aizliegt. Bet jaKrauklis neķērks… Varbūt Kenings bijaviņam iedvesis, ka eksperiments ar

Dionīsu nav izdalāms atsevišķi, betuzskatāms kā eksperimenta nobeigumadaļa ar pašu Keningu, kurš ar sevi vardarīt, ko vien grib. Astra Keningam ticēja,jo viņš savā līdzšinējā domāšanā undarbībā bija pierādījis ka ir fundamentāls.Ja ko darīja, tad panākumi neizpalika.

Kad Astra piekrita uzņemtieseksperimenta rezultātu apkopošanu,Kenings vēl vērsa viņas uzmanību uzatsevišķiem momentiem, kas būtujāievēro, un viņi šķīrās. Astra palikapārliecībā, ka šī nav viņu pēdējā tikšanās,ka vēl redzēsies un daudz ko pārrunās.

Izgājusi no Keninga apartamentiem,Astra attapa, ka vēlas runāt ar Dionīsu,bez viņa taču šis eksperiments nemaz naviespējams. Astrai gribējās satikt jaunovīrieti, kura liktenis viņai nebija

vienaldzīgs. Lai gan viņa ticēja Keningaģēnijam, tomēr palika arī šaubas. Vai patsKenings neteica, ka vienmēr iespējamakāda daļa riska? Viņa to apzinājās, bet vaiapzinājās arī Dionīss? Vai naiva upurjērapaļāvībā bija gatavs uz visu, akliticēdams, ka pēc operācijas būs tikpat kāotrs Kenings? Ja varēja ticēt Keningam,tad patiešām tā būs. Arī viņai gribējās tamticēt.

Astrai neizdevās sazvanīt Dionīsu.Automātiskie atbildētāji varēja tikaipateikt, ka viņš izgājis un nav zināms, kuratrodas un kad atgriezīsies. Veltiizmeklējusies, Astra sāka dusmoties.Pirms tik izšķirīga soļa varēja gan ar viņuaprunāties, bet nē, nonācis pilnīgāKeninga atkarībā un kļuvis iedomīgs. Diezvai Dionīsa jūtas maz ir tik dziļas un

patiesas, kā viņš apgalvoja. Astrai bijaradušās šaubas. Varbūt viņš nemaz nav tāvērts, lai iemantotu Keninga smadzenes?

Pēc atsvaidzinošas peldes Astra jutāsmierīgāka, atlaidās ērtā zvilnī un atkalgaidīja un cerēja, ka Dionīss tomērpiezvanīs un atnāks. Pirms notiek liktenīgāoperācija, kas Dionīsu vairāk vai mazākpārvērtīs, viņai ar to gribējās pavadītkopīgu nakti, jo tāds, kāds viņš ir, vairsnebūs nekad. Astra nebija pārliecināta,vai jaunais Dionīss ar Keninga iezīmēmviņai patiks labāk. Interesanti, vai Dionīsszinās arī to, kas noticis ar viņu unKeningu? Jeb emocionālo atmiņu centripaliks paša?

Dionīss nenāca, un Astra sākamiegoties. Jau snaudā laizdamās,nodomāja, ka viņa varbūt tam zeņķim

nemaz vairs neliekas interesanta. Pēcsadraudzēšanās ar tik gudru cilvēku kāRalfs. Jā, Kenings vienmēr mācējapiesaistīt sev cilvēkus, kuri viņam patika.Jau cik gadus viņa ir bijusi Ralfa Keningapārņemta, cienījusi, mīlējusi un jutusidraudzīgo attieksmi. Arī tad, kad reizēmbija viens no otra attālinājušies. Laikamjau Ralfs viņu mīlēja, katrā ziņā vairāknekā jebkuru citu. Tikai nekad neteica.Mīl vēl tagad, ja savas smadzenes,intelektu varbūt gluži veltīgi atvēl tampuisim, kurš par Astru pēkšņi vairsneliekas ne zinis. Var gadīties, ka,iemantojis Ralfa Keninga gudrību,pagriezīs muguru. Dionīss ir vēl tik jauns.Tādu cilvēku kā Ralfs viņa savā dzīvēvairs nesastaps. Kļuva skumīgi. Arvienvēl domādama par savas dzīves

liktenīgajiem pagriezieniem, Astrasatraucās vairāk, nekā gribēja. Lainomierinātos un varētu izgulēties, ieslēdzaiemidzinošu mūziku. Jāatpūšas, rīt ar vēsuprātu jāpārdomā eksperimenta norise,eksperimenta, kas var grozīt arī viņasdzīvi. Pašas loma Astrai vēl nebija īstiizprotama. Skaidrs bija viens, pēceksperimenta beigām viņai būs jāapkoporezultāti un bezkaislīgi jāsniedz galaziņojums par abiem viņai dārgajiemvīriešiem.

Astra nemanīja, kā aizmiga.Laikam bija gulējusi ilgi, jo kad

pavēra acis, caur pusaizvērtajāmžalūzijām krēslainajā istabā lauzās spilgtisaules stari. Tomēr ne jau tie bija viņupamodinājuši. Melodiski un ne jau pirmoreizi skanēja telefona zvans. Astra

nospieda taustiņu, un līdz viņas ausīmnonāca Keninga eksperimenta zinātniskāsekretāra jauneklīgā balss:

Atvainojiet, ka traucēju! Gribējutikai informēt, ka operācija norit pēcplāna un jums…

- Kā norit! Astra pārsteigtaiesaucās. Vai tad tā ir jau sākusies?

- Jā, mēs precīzi ievērojam pašaKeninga izstrādāto grafiku.

- Es gribu ar viņu runāt.-Tas vairs nav iespējams. Pēc

divdesmit minūtēm tiks atvērts Keningagalvaskauss. Jums jābūt klāt, lai redzētu,ka tieši Keninga smadzenes ieliek jaunāķermeņa galvā.

- Aizkavējiet operāciju! Astrasacīja

- To nedrīkst darīt. Abām

operācijām jānorit saskaņoti. Jaunāvīrieša smadzenes…

Astra tālāk neklausījās, steidzasaģērbties, un šajā brīdī īsti nesaprata,kāpēc gribēja operāciju aizkavēt. Vaipēkšņi viņai bija kas iebilstams? Sākusišaubīties? Vakarā, kad gaidīja Dionīsu,viņš jau tika gatavots operācijai. KāpēcKenings to nepateica? Steigdamās uzizeju, Astra juta, ka sirds sit straujāk. Vaipēdējā brīdī kaut kas būtu mainīts?

Ieejot operāciju zālē, Astru sagaidījaKrauklis. Izstīdzējušais vīrs nāca pretī unstīvi paklanījās, ko, savu nozīmībuapzinādamies, nekad nedarīja. Laikam jaušī bija īpaša reize.

- Jums ne par ko nav jāuztraucas,viņš sacīja bezkaislīgi vēsā balsī. Vissnotiek, kā jānotiek.

- Vai jums nekas nebijaiebilstams? Parasti jūs… Astra gandrīzpateica ķērcat, bet laikus aprāvās.

- Nē, šis ir unikāls gadījums,vecais vīrs noburkšķēja.

Astru pieveda pie operāciju galda.Krauklis lika viņai ieskatīties Keningastingajā sejā un apliecināt, ka viņa topazīst.

- Tas tiešam ir Ralfs Kenings.Viņas teiktais līdz ar citu liecībām

tika protokolēts. Lai gan Astra agrāk nevienu reizi vien bija piedalījusiesoperācijās, kad tiek atklātas dzīva cilvēkasmadzenes, viņu pārņēma dīvainas trīsas.Tās, ko viņa skatīja tagad, bija RalfaKeninga smadzenes, Ralfa, ko viņa bijamīlējusi. Patiesībā šī pelēkā viela bijapats Kenings, viņa gars, substance,

intelekts, kas izdarījis tik daudzusatklājumus un vēl tagad glabāja sevīneaptverami lielas iespējas. Lai tāspaglābtu un saglabātu, viņš bija izdomājisoriģinālu risinājumu, ko tagad dažicilvēki, gudrai aparatūrai palīdzot, cenšaspiepildīt. Astra jutās mazliet nereāli, arskatienu un prātu sekojot tam, kas notiek.Keninga smadzeņu daļas tika pārvietotasuz citu galvaskausu. Apsegtais ķermenis,kas gulēja blakus, neapšaubāmi bijaDionīss. Kad smadzeņu apmaiņa bijanotikusi, galvaskausus aizvākoja. Abinekustīgi gulošie ķermeņi bija pieslēgtipie dažādām sistēmām. Jūtīgi adapterireģistrēja operēto cilvēku dzīvībasprocesus, mirguļoja spuldzītes, ekrānosiezīmējās zigzagi un likloču līnijas.Speciāla aparatūra rādīja, ka abu

smadzenes ir dzīvas un tajās notiekadaptācijas procesi. Neviens nerunāja.Katrs, kas piedalījās šajā unikālajāoperācijā, līdz sīkumam zināja savuspienākumus. Ralfs Kenings visu jau bijaparedzējis.

- Tagad jāgaida rezultāts, sausā,neskanīgā balsī sacīja Krauklis, uz Astraspleca uzliekot savu miklo, ļengano roku,kā mierināt gribēdams. Sī ir liela diena.Zinātnes dēļ tas bija jāizdara. Viņš irģēnijs.

Pēc noteikta laika citu pēc citasatslēdza sistēmas, orgāni sāka darbotiespatstāvīgi, encefalogrammas uzrādījasmadzeņu pieaugošu darbību.

Viņus novietoja katru savā noārpasaules noslēgtā kamerā. Astra ardrebošu sirdi lūkojās Dionīsa sejā, kas

sāka atgūt dzīvības pazīmes. Glužisievišķīgi viņai gribējās saņemt iemīļotāvīrieša roku un paturēt savējā, bet stiklakupols šķīra. Astra redzēja un aparatūra toapstiprināja, ka viņa elpa kļūst dziļāka.Likās, notrīs acu plakstiņi, tomēr viņš vēlnemodās. Tāpat blakus kamerā vēlnemodās arī Ralfs Kenings. Astra redzēja,ka viņš ir vairāk sakrities nekā pēdējāreizē, kad abi satikās. Astrai bija viņa žēl.Tik daudzi gadi un spilgtas atmiņassaistījās ar šo sabrūkošo vīru, no kurasavā sirdī viņa jau bija atvadījusies.Arvien ilgāk viņa uzturējās pie Dionīsa.Kāda būs viņu pirmā saruna? Vai šajājaunajā ķermenī līdz ar smadzenēm būsiemājojis arī kaut kas no Keninga gara?

Beidzot pienāca brīdis, kad, ienākotkamerā, Astra sastapās ar atvērtām

Dionīsa acīm. Viņš smaidīja. Astra būtuviņu apskāvusi, ja caurspīdīgais kupolsabus neatdalītu. Pēkšņi nezināja, kāsmaidošo vīrieti uzrunāt. Par Dionīsu vaiRalfu?

- Es tevi gaidīju, viņš sacīja.- Kā tu jūties?- Arvien labāk. Kad iziešu no

šejienes, mēs sāksim jaunu dzīvi.- Bet kas notiks ar…- Ar Keningu? Nu kas gan var

notikt ar vienu vecu prātu izkūkojušu veci?Visticamāk, kretinizēsies un nomirs. Senjau bija laiks. Bet mēs dzīvosim. Ilgi unskaisti, manu meitenīt.

Astrai aizrāvās elpa. Tā viņu bijauzrunājis tikai Ralfs Kenings.

- Tagad mēs zinām, kas un kājādara. Kad tev apniks tava vecā miesas

būda, atradīsim jaunu, skaistu, un tupārcelsies uz to.

- Pagaidām es vecajā būdā jūtos vēltīri labi, Astra iebilda. Patlaban manivairāk interesē, kāpēc Krauklis neķērca,jo no Ētikas un uzraudzības komitejasviedokļa raugoties, Dionīss tiek iznīcinātskā personība, jo…

- Kā personība viņš nav nekā vērts.Atvaino, ja kādu brīdi tu biji citādāsdomās. Bet Ētikas un uzraudzības komitejair priekš tam, lai mēs tajā ieliktu savukraukli, kas ķērks vienmēr, kadnevajadzēs, un neķērks, kad vajadzēs. Esviņam izdošanās gadījumā apsolījupiemeklēt jaunu miesu. Ha! Tikai tasnenotiks. Iedomājies, kāda jezga sāktos,kad visi veči un vecenes, kam ir nauda unvara, sagribētu iegūt jaunas miesas.

Pasauli ar stulbeņiem nedrīkst piesārņot.Tāpat jau ir par daudz. Nē, dzīvības unnāves noslēpumam ir jāpaliek mūsuīpašumā.

- Bet tie, kas operēja?- Neviens no viņiem pilnībā visu

nepārzina. Katrs darīja tikai kādu noteiktudarba daļu. Viss materiāls par paveiktoatrodas tavās rokās. Tu sniegsi galaziņojumu, kuru mēs tā samudžināsim, kaneviens pie skaidrības netiks. Keningsdrīz nomirs, Dionīss no viņa gudrībāmpagaidām neko neatcerēsies. Līdz brīdim,kad mums to ievajadzēsies.

Šie vārdi izrādījās pravietiski.Kenings patiešām drīz nomira, pa laikammurgodams, ka ir Dionīss. Pirmskremācijas atvadu ceremonijā bijasapulcējies viss zinātnes un augstākās

sabiedrības zieds. Tika slavināts Keningailgais, darbīgais mūžs un izciliesasniegumi. Starp pavadītājiem bija arīAstra un Dionīss. Jaunā vīrieša skatiensarvien ilgāk un ciešāk kavējās pie kādasjaunas skaistules auguma.

- Kas ir tā persona, ko tu tik ciešiuzlūko? Astra greizsirdīgi ievaicājās.

- Tā ir viena no jaunajām, bet negudrākajām maģistrantēm. Taču tas navsvarīgi, Dionīss atbildēja. Pamēģiniiztēloties, kā tu justos viņas ādā!

Astra aprunāto vērtējoši aplūkoja.- Viņa ir izskatīga, Astra beidzot

sacīja. Domāju, ka justos diezgan labi.Vai viņa tev patiktu?

- Jā, manu meitenīt.

Slazdā

SlazdaNelaimīgā kārtā bet varbūt tieši

otrādi viņam laimējās, jo saklausīja sausulapu iečabēšanos un pamanīja tumšu stāvu,kas aizslēpās aiz resna koka stumbra.Naksnīgais nācējs likās savu izsekotājunemanām, bet viņš negāja arī iekšā savāmājā, kur viņu gaidīja sieva un droši vienjau ciešā miegā gulēja abi bērni. Instinkts,piesardzība vai kas tamlīdzīgs lika viņamsteigties mājai garām, tad straujipagriezties, izspraukties cauri eglīšu

dzīvžogam un gar otru pusi zagtiesatpakaļ. Apstājies biezajā dzīvžogā iepretīmājai, viņš vēroja, šaubījās un gaidīja,līdz atkal ieraudzīja tumšo stāvu, kas klusiun piesardzīgi paglūnējis viņa mājasaizklātajos logos, aizlavījās uz pasta ēku,atslēdza durvis, virs kurām kvēloja vājaelektriskā spuldzīte, un iegāja iekšā. Kotumšais stāvs nakts laikā darīja pastā?Kāpēc viņam bija pasta atslēgas? Vai netāpēc, ka pastā bija telefons? Kam viņšvarēja zvanīt, ko ziņot? Sieva iepriekšējātikšanās reizē bija stāstījusi kaimiņš sācisinteresēties, vai pēc aiziešanas armijāviņas vīrs neesot devis kādu ziņu. Vaiviņa ticot, ka tas tiešām atrodotiesārzemēs?

No meža iznākušais to visu atcerējās,pārdomāja un izlēma savā mājā šonakt

iekšā neiet. Viņš stāvēja un gaidīja.Pēc brīža klusi vērās pasta ēkas

durvis un tumšais stāvs iznāca ārā. Durvisnoslēdzis, pacēla galvu, un īsu brīdi kļuvasaskatāma viņa seja.

Eglišu dzīvžogā stāvošais pazina: taspatiesi bija Albīns, kaimiņš, bērnībasdraugs. Diemžēl pēdējo gadu laikā, kopšzemē ienāca svešās lielvaras, viņi,domādami, ka no diviem jaunumiemizvēlas mazāko, bija aizgājuši papretējiem, naidīgiem ceļiem; kur šie ceļikrustojās tur lija asinis un nogalinātolīdzcilvēku dvēseles brēca pēc atriebības.Abi bērnības draugi bija saklausījuši šossaucienus un aizgājuši pa savu lielā naidaun iedomātās patiesības ceļu.

Jau sen viņi meklēja viens otru, lainokārtotu ilgi krātos rēķinus. Tas, kurš

slēpās egļu dzīvžogā, varēja otru nošaut,jo bija apbruņots, bet viņš baidījās todarīt pie savas mājas, lai neradītuaizdomas. Atmaksu saņemtu ģimene.Albīns gan šobrīd neredzēja Justu, bet bijapārliecināts, ka viņam jābūt mājās piesievas. Tāpēc viņš bija zvanījis unizsaucis palīgspēkus, lai māju aplenktu unienaidnieku sagūstītu.

Albīns negāja uz savām mājām, betpalika paslēpies netālā malkas šķūnīšaneaizslēgtajās durvīs, lai novērotu Justamāju. Justs savukārt saprata, ka jātiekprom, bet tas šobrīd nebija iespējams, joviņa slēptuve no šķūnīša bija labipārredzama, tiklīdz viņš izkustētos, tūdaļtiktu pamanīts. Šķūnītī uzliesmojasērkociņš, izsekotājs bija pārliecināts, kaizsekojamais guļ pie sievas sāniem, tāpēc

nebūt nav pārmērīgi jāpiesargājas un vardroši uzsmēķēt, kas otram sagādājaneizturamas ciešanas un lika stingrāksažņaugt rokā apzāģēto īsstobra šauteni.

Justs redzēja, ka sieva viņu gaida, joaizklātā guļamistabas loga augšējā malāvīdēja nodevīga gaismas svītra. Toredzēja arī Albīns. Abi gaidīja, kadgaismas nodzisīs. Gaidīja ilgi. Gaismanenodzisa. Tad no šķūnīša iznāca tumšaisstāvs un lēni tuvojās mājai. Pieplacis pieloga, viņš klausījās. Iekšā spēlēja pavisamklusa radio mūzika. Bet balsis saklausītnevarēja. Taču sieviete, kas saspringtigaidīja, kad vīrs piegrabinās pie rūts,laikam bija ko dzirdējusi, jo uz mirklipašķīrās biezais aizkars un viņa palūkojāsārā. Okšķerētājs strauji parāvās sāņus,tomēr tika pamanīts, un gaisma istabā

nodzisa. Izsekotājs ielaida roku vateņakabatā un atkāpās drošā attālumā nomājas. Tad pieliecies skrēja mājai apkārt,kur, klusi iečīkstēdamās, vērās durvis.Riedams ārā izdrāzās suns. To nu sievainevajadzēja izlaist; Justs saprata, ka sunsdrīz vien saodīs viņa klātbūtni, skries klātun uzrādīs viņu izsekotājam, tādēļizmantoja brīdi, kamēr suns aprēja Albīnu,un steidzās aiziet. Tomēr tālu viņš netika,jo arī Albīns no mājas atkāpās uz eglīšudzīvžogu un drīz vien atradās tur, kurpirms brītiņa bija stāvējis Justs. Sunsriedams apmeta loku Albīnam, saodasaimnieka tuvumu, iesmilkstējās un skrējaklāt. Justs viņam iespēra. Suns iekaucās unatlēca atpakaļ. Aiz muguras Justssaklausīja skrejošus soļus un saucienu:"Stāt! Šaušu! Apstājies!" Nagana lode

aizsvilpa gar ausi. Justs pieliecās. Vēlpaskrējis gabaliņu, atskatījās. Albīnsneatpalika. Viņi abi skrēja vienādi ātri.

Ticis dzelzceļa malā, Justs paslēpāsaiz pārmijnieka būdas. Sekotājs laikamizprata viņa nodomu un apstājās, tad sākaiet būdai apkārt, turēdamies pienācīgaattālumā. Justs atspiedās pret mājiņasstūri, pacēla savu īsstobra šauteni,notēmēja un izšāva, taču tumsa vēl bijapārāk bieza, lai tēmējums būtu precīzs.Vajātājs tomēr neatstājās, viņš turpinājasekot arī pēc vairākkārtīgiem Justašāvieniem, kas, dobji atbalsodamies, rupjipārtrauca dzidro rītausmas klusumu.Šāvienu atbalsis iztrūcināja pamodušosmiestiņa iedzīvotājus, kam šāda pēckarašaudīšanās vienmēr atnesa ko ļaunu.

Austrumu pamale sārtojās, kavēties

vairāk nedrīkstēja. Vēl dažas reizesizšāvis uz vajātāja pusi, kurš tagad slēpāsaiz sliežu malā nobērtas šķembu kaudzes,bēglis pieliecies pārskrēja dzelzceļaatzaru, kas veda uz sagrautajāmdarbnīcām, kur agrāk remontēja vagonus,bet kara beigu posmā vācieši ierīkojaarmijas noliktavas, palūkojās uz izpostītāskokzāģētavas pusi, tur pats kādreiz kopāar savu izsekotāju bija strādājis, unneizturams niknums viņu pārņēma.

Spēji apstājies, Justs pacēla ieroci,pagriezās un jau izšaudams saprata atkalgarām, jo pretinieks lēca sāņus. Un tūdaļviņa sānu viegli skāra nagana lode, tačuJusts vairs nebēga, gluži otrādi, spēra soliuz vajātāja pusi; arī vajātājs nebēga, viņšlēkāja no vienas puses uz otru, it kāstāvētu futbola spēles vārtos un grasītos

atvairīt bumbu, un, turēdams naganu abāsrokās, raidīja lodi pēc lodes, kas bīstamituvu aizspindza pāri, bet Justs ar tām vairsnerēķinājās, pretinieku vajadzēja nošaut,nošaut par katru cenu, ja viņš to neizdarīs,ciest dabūs ģimene; pilnīgi skaidrs, ka šismūdzis ir izsekojis un zina, ka viņš bijanācis pie sievas. Justs šāva un šāva, tačupretinieks nekrita. Abu naids bija tik liels,ka rokas trīcēja, prāts un acis aptumšojās,un lodes, būdamas muļķes, mērķimaizskrēja garām.

Pēkšņi Albīns metās sāņus unpaslēpās aiz gulšņu krāvuma. Justs vēlreizizšāva un attapa, ka izšāvis pēdējopatronu. Bija atkal jābēg. Pa kreisi atradāsklajums, pa labi izcirtums, bet līdzglābjošajam mežam vēl tālu. Un tad viņšieraudzīja, ka aiz sliedēm no miesta puses

pie stacijas ēkas nobremzēja armijasdžips, no kura lēca ārā vairāki tumši stāvi.

Ar skaudru skaidrību bēglis apjēdza,ka tagad vienīgā niecīgā iespēja glābtiesbija daļēji sabombardētās darbnīcas,kuras pēdējā laikā bija izlodājis krustušķērsu un tajā haosā zināja ikkatru stūri unpažobeli. Ja neatvedis suni, varbūt viņuneatradīs.

Lai maldinātu ķērājus, vajātaiscilvēks aizskrēja garām vaļējiem korpusavārtiem: tiem, kas skrēja šurp no stacijaspuses, to noteikti vajadzēja redzēt. Ticisaiz stūra, Justs atvēzējās un pa roku galamaizsvieda apzāģēto šauteni, jo bezpatronām tādu dzelzs gabalu staipīt līdzinebija nekādas jēgas. Vajātāji noteiktiaizmesto ieroci atradīs un varbūt aizskriestālāk. Pats viņš nometās uz vēdera zemē

un, slēpdamies aiz gruvešiem, dažādiemdzelžiem, pamestām vagonetēm un izdedžukaudzēm, atlida atpakaļ un iespraucāssapostītajā ēkā. Vismaz brīdi viņš ķērājusbūs maldinājis.

Kādreiz plašā telpa bija pilna lūžņuun gruvešu. Vienā galā, kur trāpījusi uneksplodējusi bumba, griesti iegāzušies,starpsiena izārdīta, pa daļai iebrukušaisjumts karājās saliektā dzelzs sijā, kurasvienu galu vārgi balstīja izdrupusi ķieģeļusiena. Viss šajā pussagrautajā ēkāapšaubāmi turējās uz šķībām sienām,sadragātām pārsedzēm, izārdītasarmatūras. Likās, pietiktu spēcīgāka vējagrūdiena, neuzmanīgi no vietas izkustinātaķieģeļa, lai smagi sakropļotais skeletssabruktu un pārvērstos vienā lielā gruvešukaudzē. Šeit atrasties katrā ziņā bija

dzīvībai bīstami. Taču izsekotā cilvēkadzīvība tikpat karājas mata galā, par toviņš bija pārliecināts. Pat ja viņu tūdaļnenošautu, vēlāk vajadzētu mirt ilgstošā,mokpilnā, pazemojošā nāve. Tad jaulabāk… Par to nedrīkstēja domāt. Pirmsķērāji bija klāt, vajadzēja paslēpties tā,lai viņu neatrod.

Bēglis, apgājis bumbas izrauto bedri,kurā sasviestas rēgojās vācu zaldātubruņucepures, gāzmaskas, tukšaspatronkastes un citādas armijas drazas,izvēlējās slīpo siju, kuras viens gals bijanotriekts gruvešu kaudzē, bet otrs vēlturējās izdrupušajā sienā, un ar grūtībāmrāpās augšā; pa sašķiebušos starpsienuviņš aizžonglēja līdz iebrukušajamjumtam, palīda zem atrautas skārdaplāksnes un palūkojās lejā, kur jau skanēja

vajātāju steidzīgie soļi. Ar Albīnupriekšgalā trīs apbruņoti vīri piesardzīgiienāca iekšā un izklīda, ielūkodamiesvisās spraugās, kaktos un ieklausīdamies,vai nesadzirdēs kādu aizdomīgu troksni.

Vajātais ierāva galvu plecos, elpojapēc iespējas lēni un klusi. Ienāca vēl diviun apgalvoja, ka pirmīt redzējuši bēglipaskrejam garām durvīm, tas būšotaizšmaucis, jo netālu aiz kāda baļķaatraduši viņa apzāģēto šauteni, medībasesot veltīgas.

Atbraukušie sulīgi nolamāja Albīnu,kas nav mācējis tikt galā ar bandītu unpalaidis to krūmos. Turpretī Albīnsnepieļāva domu, ka bēglis nepamanītsbūtu paspējis tikt līdz mežam, tad kāds novajātājiem to būta redzējis pārskrejotklajumu; pēc viņa stingras pārliecības

mežabrālis atrodoties šajā sagrautajā ēkā.Tagad, kad vajātāji bija konstatējuši,

ka bēglis palicis bez ieroča, viņi vairsnebija tik piesardzīgi, līda visās spraugās,izložņāja kaktu kaktus, nometās uz ceļiem,lai ielūkotos aizbērtajos pagrabos. Ķērājiizklīda un labu brīdi, kas bēglim likās kāvesela mūžība, lādēdamies turpinājapārmeklēt drupu un lūžņu haosu. Tad viensno viņiem pacēla acis augšup, kur uz mūraaugšdaļas zvilnēja nobrukušais jumts.Kaut kas viņam likās aizdomīgi, un viņšapsvēra, vai tur nevar slēpties bēglis.Okšķeris novērtēja slīpo siju piegāja taiklāt un mēģināja rausties augšā.

Cilvēkam zem skārda plāksnes nebijane vismazākās iespējas bēgt, tiklīdz viņšpakustētos, tā tūdaļ tiktu pamanīts. Ja nuvienīgi varētu aizsniegt sijas augšējo galu,

kas balstījās uz vaļēju ķieģeli, to izgrūstno vietas, varbūt vajātājs kopā ar sijunogāztos lejā. Vai arī pielaist ķērājupavisam klāt, mesties tam virsū un abiemkrist zemē, riskējot nosisties.

Dzīvs rokā viņš nedosies. Bēglissaspringa, izstaipīja notirpušos locekļusun lēni šļūca tuvāk sijas galam. Bijajāsteidzas, jo vajātājs rāpās augstāk unaugstāk, vēl pāris metru, un viņš bēglipamanīs.

Dullais, beidz! Tu nogāzīsies.Saucējs bija viens no ķērājiem, kas,veltīgi izložņājis pagrabstāvu, tagadatgriezās.

Šinī brīdī Justa kāja aizsniedza sijasgalu; viņš saspringa un grūda no visaspēka, spožas zvaigznītes lēkāja acupriekšā; sijas gals tikai nedaudz pavirzījās

sāņus, bet tas bija pietiekami, lai vajātājsjustu sijas sakustēšanos; viņš nobijās un,domādams, ka sija tūdaļ kritīs, lēca lejā,kur nelaimīgi nokrita uz lūžņiem un sāpīgisasitās.

Justs bez elpas gulēja agrākajā vietā,kad atskanēja šāviens; bēglis sarāvās, jolode nočākstēja, izurbdama caurumuskārdā virs viņa galvas. Šauts tika vēl unvēl; bēglim likās, ka ir atklāts, tomēr drīzviņš atskārta saniknots šauj tas, kuršveltīgi bija pūlējies tikt augšā. Kur lodetrāpīja, sienā pašķīda mūra šķembas vainobruka sadragāts ķieģelis; šāvienuatbalsis svaidījās sakropļotajā telpā,lauzās ārā, izbiedējot aizlidojošu dzērvjukāsi svina smagajās debesīs.

Beidzot ķērāji nolēma mest mieru,būdami pārliecināti, ka bēglim izdevies

nemanītam iesprukt mežā; viņu meklētšobrīd nebūtu prāta darbs. Visi aizgājapāri sliedēm, kur pie stacijas stāvēja viņudžips.

Bēglis dzirdēja, kā ierūcās motors unautomašīna aizbrauca. Tagad vajadzējatikt projām, jo nebija nekādas garantijas,ka vajātāji neatgriežas, neatved suni unneuzlaiž uz pēdām. Bet varbūt vajadzējagaidīt nakti un tikai tumsā pamestslēptuvi? Vajāts un izsekots viņš bijakļuvis piesardzīgs, lēni un klusi piecēlās,uzmanīgi izbāza galvu caur spraugusapostītajā jumtā un vēroja apkārtni. Piestacijas neviena cilvēka neredzēja. Tālākstarp rudenīgi kailajiem kokiem kautrīgislēpās miestiņa mājas un izskatījās mazasun izbailēs sarāvušās. Nekur nemanījanevienas dzīvas dvašas, tikai kaut kur,

dziļo klusumu nekautrīgi saplosot, ilgi unaizgūdamās mauroja govs. Pa labi, aizstacijas, kur sākās eglīšu dzīvžogs, vīdējabalta māja, aiz tās logiem viņš agrāk bijadzīvojis un vēl tagad mita viņa ģimene,kuru viņš iepriekšējā naktī bija gribējisapmeklēt. Vai ģimenei tagad draudējabriesmas? Sāpju kamols spiedās kaklā,bet viņš bija par nespēcīgu, lai radušossituāciju labotu.

Pavērās stacijas durvis, pa tāmiznāca cilvēks, lieliem, steidzīgiem soliemšķērsoja sliedes un soļoja šurp. Šaubunebija, Albīns atgriezās, acīmredzotnebija noticējis, ka bēglis ticis līdzmežam. Ko Justs vēl varēja darīt, lai seviglābtu? Šeit palikt nedrīkstēja. Ja jauAlbīns atgriezās, viņš neatstāsnepārmeklētu ne visniecīgāko spraugu.

Justs iedomāja sagrautos un pusaizbērtospagrabus. Tur bija kāda vieta… Bēglissteidzās pie slīpās sijas, kuru pats pirmītbija izkustinājis, un redzēja, ka augšējaisgals noslīdējis tiktāl, ka niecīgapieskaršanās to nogāzīs lejā. Lēkt no piecumetru augstuma uz lūžņu kaudzes viņšneiedrošinājās. Atlika vienīgi šķībaisjumts un cerība, ka izdosies atrast vietu,kur varēs tikt uz zemes. Pēc dažiem soļiemviņš uzmina atrautai skārda plāksnei, kasnodevīgi grabēja, taču atgriezties vairsnevarēja, bija vien jāžonglē tālāk. Vaivajātājs troksni bija sadzirdējis?

Priekšā pavērās plata sprauga, pārkuru veda tikai dažas nedrošas latas. Tāstomēr izturēja bēgļa svaru, viņš līda starpnobrukušo jumtu un griestiem līdz vietai,kur tālāk tikt vairs nevarēja. Iesāņis Justs

pamanīja atspīdam gaismu un aizrāpojalīdz caurumam. Te laikam bija sprādzisšāviņš un saārdījis griestus, lejā rēgojāsjaunu nenodarvotu dzelzceļa gulšņu grēda.Bēglis iekārās rokās un lēca lejā, klupa unsasita ceļgalu, tomēr kavēties nedrīkstēja;viņš notrausās no gulšņiem un klibojatālāk, aiz muguras saklausīja iedārdamiesskārda plāksnes, pār kurām kāds skrēja,soļi atbalsojās plašajā telpā, un Justssaprata, ka Albīns bija visu laiku paapakšstāvu sekojis, kamēr viņšpārvietojās pa augšstāvu. Ja ķērājuneaizkavētu starpsiena un durvis uznākošo telpu nebūtu līdz pusei aizbērtas,Justs ielēktu vajātājam tieši rokās.

Bēgļa priekšā pavērās ieejapagrabstāvā; viņš metās tur iekšā,pārrāpās gruvešu kaudzei un pa šauru

spraugu nonāca diezgan plašā telpā ariebrukušiem griestiem. Lai tiktu uzpriekšu, vajadzēja pieliekties. Oda pēcpiepēm un pelējuma, pustumsā galvaatsitās pret nokarenu siju. Tālāk kļuvagaišāks; bēglis atdūrās telpā, no kurasnebija izejas, gaisma nāca no zema,aizrestota loga, pa kuru panikā aizbēgavairākas žurkas, bet aiz muguras jau bijasaklausāmi vajātāja soļi. Justs iespraucāsstarp kaut kādiem sašķiebtiem dēļuaizgaldiem, pussalicis un elpu aizturējis,gaidīja. Viņš ievēroja zemē dzelzs stieniun to pacēla. Stienis bija pamatīgs,mazliet par smagu un garu, lai būtuparocīgs tuvcīņai, tomēr viņš to žņaudzarokā, jo cita ieroča nebija. Jau varējasaklausīt vajātāja straujo elpu. Justsatvēzējās, tomēr atvēziens nebija ērts,

^zemie pusiebrukušie griesti, kas diezin kāvēl turējās, traucēja atvēzienu; pa labislējās kaut kāds greizs statnis, bet ieņemtcitādāku aizstāvēšanās pozīciju vairsnebija laika. Justs saprata, ka cīņasiznākumu izšķirs ātrums, ar kādu viņšsašķaidīs pretinieka galvu; ja nokavēs,Albīns izšaus, un tās būs beigas. Tomērviņam bija neliela priekšrocība: Albīnamjānāk no gaismas puses, un Justu vismazdaļēji slēpa šķībais statnis. Ja vien viņšpagūs…

Parādījās slīdoša ēna. Viņš nācapārāk lēni, pārāk uzmanīgi, laikamnojauta, ka no tumsas var saņemt nāvējošutriecienu. Roka ar naganu bija izstiepta uzpriekšu un grozījās no vienas puses uzotru. Justs atvilkās vēl vairāk tumsā,pieliecās vēl zemāk, lai kļūtu neredzams,

lai saplūstu ar nomelnējušajām sienām,nodevīgs bija vienīgi sejas baltums. Tajābrīdī, kad pretinieks parādījās gar statņamalu, Justs visu savu spēku atdeva stienimun blieza to pret ienīstā cilvēka galvu,taču nācējs bija manījis kustību unzibenīgi parāvās atpakaļ; trieciens, kasspētu sadragāt mūri, trāpīja pa statni, toizsizdams no vietas; reizē ar šāvienu, koraidīja Albīns, pār viņiem iebruka griesti.Tie gāzās smagi, ievaidēdamies,brakšķēdami un stenēdami, it kā iepuvušāsun šāviņu saplosītās sijas par visu vari vēlgribētu noturēt augšpusē sabirušās drupukaudzes, lauskas un gruvešus; būkšķi dobjinodunēja kaktos, kur siju gali un pārsedzesatdūrās pret klonu; tad trokšņi norima, vēlšur tur pārlūzdams nokrakšķēja dēļa gals,nobira smiltis un, klusumam iestājoties,

pavīdēja gaisma. Iebrukušajos griestosatklājās sprauga, parādījās aizrestotaislogs, pa kuru ārā vēlās saberztu ķieģeļu unkaļķu putekļu mākonis.

Klusumā, kas iestājās, atskanējasāpīgs kunkstiens, vārga nopūta, vaids.Divi cilvēki, pie zemes pieplacināti,pūlējās atbrīvoties no sloga, kas viņusspieda, taču tas nebija iespējams. Sāpesun izmisums viņus pārņēma, bet ne viens,ne otrs negribēja ierādīt, cik kļūmīgāstāvokli nokļuvis, un cerēja, kapretiniekam klājas ļaunāk. Veltīginopūlējušies un sapratuši, ka saviemspēkiem no šejienes neizkļūs, viņi norima,sakoda zobus un cieta sāpes, ko darījasmagums, kas gulēja uz viņu savainotajiemlocekļiem. Tomēr klusēšana nevarējaturpināties ilgi; patiesībā viņu stāvoklis

bija bezcerīgs. Pirmais to apjēdza Justs,kura jostasvietu neciešami spieda resnāsija; kājas jau likās kļuvušas nejūtīgas.Viņš pakustināja vienas kājas pirkstus, tiedarbojās, tikai šķita tādi kā notirpuši; otrakāja gulēja kā bluķis. Rokas bija brīvas,viņš pasniedzās, sataustīja gurnu,ieknieba, bet sāpes nejuta. Viņš gulēja uzmutes. Galvu paceļot, tā atdūrās pretdēļiem. Palūkojies sāņus, ieraudzījaAlbīnu tik tuvu, ka gandrīz varēja toaizsniegt ar roku. Nobrukuma putekļi bijaizklīduši; caur aizrestoto logu krītošāsgaismas bija pietiekami, lai abi pretiniekiviens otru varētu saskatīt. Tik tuvu viņiatradās pirmo reizi, kopš karš bijušosdraugus izšķīra un viņi aizgāja katrs pasavu iedomātās patiesības ceļu, lai kļūtupar nāvīgiem ienaidniekiem. Tagad viņi

lūkojās viens otra sāpju un naidaizķēmotajā sejā; rokas vēl žņaudzaieročus, ar kuriem pirms īsa brīža tie bijagribējuši viens otru nogalināt.

- Šauj! Šauj! izdvesa Justs pēcveltīgās piepūles paspiest augstāk siju,kas viņu placināja pie zemes.

Uzrunātais redzēja sava pretiniekabezpalīdzīgo stāvokli, bet arī pats atradāsslazdā: uz vienas kājas gulēja betonabluķis; rokas un otra kāja bija brīva, ar toviņš bija veltīgi izmēģinājies bluķiizkustināt, bet tas nekādi neizdevās. Viņaseja un lūpas bija bālas, no sāpēm unsasprindzinājuma drebēja. Viņšievaidējās, berzēdams saspiesto kāju virsceļgala, tad pacēla naganu un šāva vienu,divas, vairākas reizes, līdz izdzirda tā otrāļaunos un kunkstošos smieklus.

- Ha, ha… par velti tu tērējies,neviens nenāks, pat ja dzirdēs, arī pirmītjūs te šaudījāties un neviens nenāca. Visusjūs esat iebaidījuši.

Albīns atrāva skatienu no aizrestotāloga, kurā bija raidījis lodes, patiešāmcerēdams, ka šāvienus sadzirdēs, atnākscilvēki un viņus izglābs; pēkšņi viņšsaprata nenāks, gluži otrādi, no vietas, kurskanēja šāvieni, ļaudis bijās un bēga tālāk.Kāds nelabais viņu bija dzinis šurp, lainoķeru šo… Naida pilns viņš to uzlūkoja,ieraudzīja viņa rokas sažņaugto dzelzsstieni, un kāda doma pazibēja galvā.

- Klau, Just… Būtu muļķīgi mumsšeit… Mēģināsim glābties! Tev ir stienis,pasniedz man, es lūkošu pacelt betonabluķi. Kā ar sviru. Saproti? Ja man tasizdosies un tikšu brīvs, es palīdzēšu tev.

- Ha, ha… Un tu gribi, lai es tevticu?

- Šeit tikpat gals. Ilgi mēsneizturēsim. Tu nobeigsies ātrāk. Esredzu, kā tevi spiež. Es zvēru… Dodstieni!

- Es labāk nonāku ellē un noturienes skatos, kā tu te sapūsti, nevis nodebesīm nolūkojos tavās nelietībās, ko,ticis brīvs, vēl izdarīsi.

Lai kā Albīnam negribējās lūgtcilvēku, ko no sirds ienīda, tomēr viņšsaprata, ka vienīgā daudzmaz reālāiespēja izglābties bija viņa varā.

- Es saprotu, tu vēlies manu nāvi…tāpat kā… bet varbūt prātīgāk būtu, ja mēspasniegtu palīdzīgu roku. Viens otram.

- Tagad, kad pašam nāve zobu galā!Kur tu biji agrāk? Vēl pagājušo nakti tu

līdi pie manas mājas loga.- Jā, es to darīju. Bet arī tu darīji to

pašu… kad slēpos pie saviem vecākiem.Tu taču mani izsekoji. Redz, tu tagadklusē. Manus vecākus toreiz paņēma unaizdzina uz nāves nometni, no kurienesviņi neatgriezās.

- Bet manus vecākus varbūtneaizveda uz Sibīriju? Arī viņi navatgriezušies. Tā ka…

- Es viņus nevedu.- Tu nevedi! Ha! Kas stādīja

vedamo sarakstus? Paši viņi pieteicās, lairedzētu varen plašo, jā? Zinām, tavs tēvsne vienu vien tai sarakstā…

- Varbūt bija pelnīts…- Aizveries! Varbūt mana sieva un

bērni ari ir pelnījuši, lai viņus…- Tava sieva un bērni pagaidām ir

šeit…- Pagaidām!- Es neesmu par viņiem neviena

slikta vārda… lai gan ir interesējušies.- Nepaguvi? Vai ne? Bet ja tev būtu

izdevies mani noķert vai nošaut? Pagājušonakti.

- Tad… man jāatzīst…- Paldies par atklātību! Bet vai

tagad viņi ir no tā paglābti?- Kamēr tu neesi noķerts, kamēr

nav pierādīts, ka slēpies mežos… Tavasieva uztur versiju ne jau nu bez tavasziņas ka esi pazudis, droši vien atrodiesārzemēs, tikmēr…

- Tikmēr viņa ir drošībā?- Varbūt.- Tad tā arī paliks.- Kā tas ir?

- Ka mēs te sapūsim. Tu un es.Iestājās dziļš klusums, kurā abi nāvei

nolemtie pirmo reizi pilnībā apzinājāsneizbēgamo likteni, kas varēja būt citāds,ja vien viņi spētu padarīt par nebijušu to,ko labot vairs nebija viņu varā.

Viņi dzirdēja, kā stacijā pienāca unapstājās vilciens. Droši vien iekāpa unizkāpa cilvēki, aizgāja savās ikdienasrūpju gaitās, ritēja skumjā un baiļpilnāpēckara dzīve, bet tur ļaudīm bija cerība,ka nākotnē viss varbūt kļūs labāks. Dobjinosvilpa lokomotīve un rāvās uz priekšu,nožvarkstēja vagonu sakabes, un vilciensuzņēma gaitu arvien ātrāk un ātrāk.Vilciena

riteņu ritmiskā klaudzona kļuvaklusāka un tālāka, aizvien klusāka un

) » > '

tālāka kā noslāpstošās dzīvībassirdspuksti.

Albīna balsī vēl ieskanējās vārgacerība:

- Tomēr mūs atradīs. Agrāk vaivēlāk. Gan jau kāds atnāks. Mūs pazīs patmirušus.

- Mēs esam kā aprakti, otrsnesaudzīgi piebilda, neatstādams nekāduilūziju.

- Ne tik ļoti. Ja kāds ieskatīsies parestoto logu, viņš ieraudzīs… Un tad…

- Neceri! Drīz griesti iebruks vēlvairāk. Dzirdi, kā krakšķ! Drīz mūs aprakspavisam. Nāk ziema. Neviens te nestaigās.Gan jau žurkas pa to laiku… Viņu tenetrūkst.

- Man ir vēl dažas patronas.- Tu man draudi? Šauj! Man tā būs

atpestīšana.- To tu gribētu gan. Nē!Albins atkal divas reizes izšāva logā.

Bet pēdējo patronu pataupīja. Katramgadījumam. Viņi klusēja un gaidīja. Viensar ceribu, otrs ar izmisumu. Sāka krēslot.īsā rudens diena gāja uz galu. Cēlās vējš,varēja dzirdēt, kā augšā iegrabējās skārds.Bet cilvēku soļi netuvojās, balsisneatskanēja. Sāpes kļuva skaudrākas. Viņuvaidi saplūda kopā ar pieaugošās vētrasauriem.

Kādā brīdī, kad vējš augšā pierima,Albīns atkal ierunājās:

- Just! Just, vai tu mani dzirdi?- Runā! Justs klusi atsaucās,

pārvarēdams sāpes, kas kļuvaneciešamas, likās, baļķis nosēdies zemākun placināja viņu vairāk un vairāk, elpa

kļuva seklāka un saraustītāka.- Tomēr būtu pareizāk, ja tava sieva

ar bērniem no šejienes aizbrauktu. Kautkur tālu prom. Kur viņu nepazīst. Piekādiem radiem. Vai svešiem. Vienalga.Zini, šeit viņa tomēr skaitās aizdomīga.Tava pagātne viņai neļaus dzīvot. Betnepazīstamā pusē… Viņai varētupaveikties. Tu dzirdi?

- Runā, runā!- Ar tevi ir sliktāk. Tu sadarbojies

ar okupantiem, iestājies policijā. Cīnījiespret partizāniem.

- Bandītiem!- Tagad pats esi bandīts.- Partizāns!- Tos, kas ir šāvuši savējos, tā

nevar saukt. Vienalga, kurā pusē viņškarojis.

- Mēs šāvām sarkanos, komunistus,komjauniešus.

- Un komjaunietes pirms tam vilkātkrūmos. Varbūt tu to nedarīji, bet tādaslietas ir notikušas.

- Bet jūs! Jūs neesat to darījuši?- Jā, mēs esam slikti. Ejam kopā ar

barbariem. Un paši kļūstam par tādiem.Turpretī jūs gājāt kopā ar kultūrtautu. Vaitāpēc jūsu pastrādātās nelietības irlabākas?

Justs neatbildēja. Augšā kaut kasgāzās un brakšķēja. Kad trokšņi norima,Albīns atkal ierunājās:

- Tici vai netici, izkļuvis no šīslazda, es nenodotu tavu sievu un bērnus,palīdzētu, ja vien būtu iespējams.

- Par vēlu! Justs cieti teica.- Tad runāsim! Paskatīsimies

patiesībai acīs, tiesāsim viens otru, kamērvēl esam dzīvi, kam vairāk grēku unnelietību uz sirdsapziņas un asiņu uzrokām.

- Tas neko nelīdzēs. Mēs esamtādi, kādi esam.

- Kādi?- Esmu par to domājis. Mežs un

vientulība ir īstā vieta, lai mēģinātu tiktskaidrībā, kāpēc ar mums tā notiek.

- Kāpēc?- Iestāstīdami sev, ka no diviem

ļaunumiem izvēlamies mazāko, mēscenšamies pierādīt, ka otrs ir lielāksnoziedznieks par tevi pašu, un līdz ar tosevi attaisnojam savos noziegumos.

- Varbūt mums ir vājas pretošanāsspējas un trūkst pārliecības, ka vienispējam pastāvēt, tāpēc pakļaujamies tiem,

kas stiprāki.- Mēs esam nolādēta tauta. No

laika gala pieņemam svešas ticības unsvešus uzskatus. Mēs neesam kulaks, katrspirksts tic savai Romai, savai Maskavai,savai Berlīnei, Londonai, Vašingtonai…Kamēr, kaudamies savā starpā, meklēsimmīkstāko papēdi, kas mums maigāk uzkāpsuz skausta, brīvi nebūsim… Kroplas rokasnevarīgi pirksti, kas nekad nesavilksiescietā dūrē, ko triekt purnā jebkuram mūsuzemes tīkotājam. Tā vietā mēs sitam citscitu, galējam nost, saucam pēc taisnības,bet paši postām un atriebjam.

- Kā mēs abi. Darām tieši to, ko nomums gaida. Līdz paliks…

- Nekas nepaliks. Tos, kas paliks,zem sava karoga pievāks tas, kurš tobrīdbūs stiprāks.

Tumsa un klusums bija dziļš unpatiess. Varēja saklausīt, kā brakšķ unkrakšķ brūkošā celtne, būkšķēdami krītakmeņi un nosēžas sijas, arvien vairākaprokot divus cilvēkus, kas līdz sirdsdziļumiem ienīda viens otru un kas savāspēdējās dzīves stundās sāka apjēgt, kataisnība nav bijusi nevienam no viņiem.

Kādā brīdī, kad vējš atkal pierima,Albīns saklausīja vārgu Justa čukstu: Mēsnepaliksim dzīvi, pārāk daudz žurkuvisapkārt. Tad atkal vaidēdamas sēdāssijas, krita akmeņi. Kad atausa gaisma,Albīns redzēja, ka viņa pretinieks bijamiris. Tomēr gandarījumu viņš neizjūta.Gluži otrādi, pārņēma drūma vientulība unpamestības sajūta. Raugoties savabērnības drauga stingajā sejā, viņšievēroja, ka dzelzs stienis neatradās tur,

kur vakar. Stienis bija pastumts uz viņapusi. Spējš un karsts vilnis ielijastingstošajos locekļos, neprātīga cerībamodās nāvei nolemtajā cilvēkā. Viņšstiepa roku, lai stieni sagrābtu, betaizsniegt nevarēja; uz elkoņiem balstoties,viņš centās pievilkties stienim tuvāk. Asasāpe iecirta kājā, neļaudama virzītiestālāk. Atkal stiepa roku, pirkstgali sajutametāla vēsumu, satvert plaukstā tonevarēja. Sāpe no kājām uzkāpa līdzjostas vietai. Vai bija sākusies gangrēna?Zem ceļgala kaut kas sāpīgi kņudināja.Albīns atskatījās un ieraudzīja žurku. Viņštai spēra ar veselo kāju. Žurka palīda zembetona kluča un pa apakšu aiztecēja pieJusta, aptupās pie viņa galvas un sākagrauzt. Albīns kliedza. Žurka noskatījaviņu vēsām, mirguļojošām acīm,

pārvietojās uz upura krūtīm un kakla uniecirta zobus lūpā. Albīns pacēla naganu,rūpīgi notēmēja un izšāva. Žurka apvēlās.Sev taupīto lodi viņš bija izlietojis.

Izdevniecība PĒTERGAILISĢertrūdes ielā 19/21, Rīgā, LV-1011 tālr.+371 7272220; tālr. un fakss +3717845269 Iespiests SIA "Lapa" Valmierastipogrāfijā A. Upīša ielā 7, Valmierā, LV-4201