Annotation

ARTURS LIELAIS UZ MUSONU KRASTIEM IZDEVNIECĪBA "LIESMA" 1972 Noskannējisgrāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks A Lielais Priekšlapas un kartes zīmējismākslinieks J. Ancītis Tematikas un aplūkotā laikmeta ziņā šī grāmata visai cieši piekļaujas darbam«Karavelas iziet okeānā», kas bija veltīts Kristoforam Kolumbam un viņa vēsturiskajiem jūrasbraucieniem. Arī šoreiz grāmatas temats ir lielie ģeogrāfiskie atklājumi, taču galvenokārt stāstīts parportugāļu jūrasbraucējiem un konkistadoriem — Enriki Jūrasbraucēju, Diogu Kānu, Bartolomeu Diašu,Vasko da Gamu, Kabralu, Almeidu, Albukerki un citiem vairāk vai mazāk pazīstamiem ceļotājiem, jaunuzemju un jūras ceļu atklājējiem, koloniju iekarotājiem un pārvaldītājiem. Pirmajās nodaļās teikts arī Jcādsvārds par senāku laiku ceļojumiem Āfrikā, apkārt Āfrikai, uz Indiju un citām tālām Āzijas zemēm jau ilgipirms portugāļiem. 15. un 16. gadsimtā portugāļi izgājuši okeāna plašumos, no jauna meklēja un atklājaAfrikas piekrastes un jūras ceļu apkārt Āfrikai, apkārt Labās Cerības ragam uz rau- sonu krastiem līdz pattālajai Indijai. Viņu ieguldījums ģeogrāfiskajos atklājumos ir patiešām liels. Tos aplūkojot, varētuizsaukties tāpat kā slavenais ģeogrāfs Žaks Paga- nels, viens no Žila Verna romāna «Kapteiņa Grantabērni» varoņiem: «Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūtjūrasbraucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumusl Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšāparādās jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu vāliem sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises irneskaidras, nepilnīgas un saraustītas … Beidzot uz globusa visā krāšņumā parādās jauns kontinents arezeriem, upēm un strautiem, kalniem un ielejām, līdzenumiem… Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklāšanair visīstākā daiļrade!» Cik lieliski būtu, ja uz lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem mēs varētu raudzītiesar Paganela jūsmīgajām, mazliet naivajām acīm. Diemžēl īstenība ir citāda un nav slēpta arī šajā grāmatā:lielos ģeogrāfiskos atklājumus gandrīz aizvien pavadīja varmācība, slepkavošana, jaunatklāto zemjuiekarošana, pakļaušana, verdzināšana. Jūsmīgajam sapņotājam Paganelam, ja tāds arī gadījās starp jaunozemju atklājējiem un pētītājiem, parasti sekoja nežēlīgi karavīri, fanātiski priesteri, viltīgi vergu tirgotājiun kolonizatori. No Paganela jaukās daiļrades un patiesā prieka nepalika ne miņas. Sīs grāmatas, tāpat kāagrāk izdoto ģeogrāfisko apcerējumu veidošanā izmantoju hronikas, dokumentus, dažādu laikmetuvēsturnieku un ģeogrāfu pētījumus, ceļojumu aprakstus. Par lielo, nesavtīgo palīdzību, kas ne vienu gaduvien man sniegta visai plašā literatūras klāsta sagādāšanā gan mūsu zemes, gan aizrobežu grāmatukrātuvēs, izsaku jo sirsnīgu pateicību Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkai un izdevniecības«Liesma» bibliogrāfijas daļai. Autors

SENO TAUTU TĀLIE CEĻIARĀBU EKSPANSIJA, KRUSTA KARI UN LEĢENDASJAUNI APVĀRSNIPIRENEJU PUSSALAPORTUGĀĻU IEBRUKUMS ZIEMEĻĀFRIKĀPRINČA ENRIKI IECERESGAR ĀFRIKAS KrastiemKUĢI TUMSAS OKEANAVERGU GŪSTĪŠANAS SAKUMSUZ MELNO MAURU ZEMIKADAMOSTO SENEGAMBIJAENRIKI JŪRASBRAUCĒJA MŪŽA VEIKUMS

GVINEJAS ZELTS UN VERGIJAUNA ROSMEKOVIUANS MEKLĒ PRIESTERA JĀŅA ZEMIBARTOLOMEU DIAŠS PIE LABAS CERĪBAS RAGALIELAIS ATKLAJUMS UN PASAULES SADALĪŠANAJŪRAS CEĻŠ UZ INDIJUEKSPEDĪCIJAS SAGATAVOŠANALIELĀ CEĻA SAKUMSBEZGALĪGAJĀ OKEĀNAĀFRIKAS KRASTOSAIZ LABAS CERĪBAS RAGAMOZAMBIKAS PIEKRASTEMOMBASA UN MALINDIPARI INDIJAS OKEĀNAMKUĢI PIE KALIKUTASVIESOS PIE SAMORINAPIRMĀS SADURSMESATCEĻA UZ PORTUGĀLIAR SLAVU DZIMTENEKOLONIZATORU GAITĀSSVĒTA KRUSTA ZEMES ATKLASANAKABRALA CEĻŠ UZ INDIJUOTRU REIZI UZ MUSONU KRASTIEMPIRĀTU ADMIRĀLISGARŠVIELAS, SLAVA UN ALKATĪBAPIRMAIS INDIJAS VICEKARALIS ALMEIDAARMĀDA ATLANTIJAS OKEĀNĀLIELGABALU VALODĀALMEIDA INDIJĀGARŠVIELU KUĢU KARAVANASDZELZS DŪRE PIE AUSTRUMU VĀRTIEMALBUKERKI ASIŅAINA SLAVAFERNĀNS MAGELANS UZ RIETUMU JŪRAS CEĻATREŠO REIZI UZ INDIJUVICEKARAĻA BARGĀ ROKAVASKO DA GAMAS NĀVEVARENĪBAS NORIETSliteratūraSATURS

ARTURS LIELAISUZ MUSONU KRASTIEM

SENO TAUTU TĀLIE CEĻI Ēģiptieši Punta zemē un Nūbijā. — Lielā Saulrieta Jūra un Melkarta vārti. — Feniķiešu

brauciens apkārt Ālrikal. — Han- nona ekspedīcija. — Grieķi jūras ceļos. — MaķedonijasAleksandrs Indijā. — Romas laikmets. — Zināšanas par zemeslodes uzbūvi un lielumu. —Viduslaiku tumsība. — Kosma Indikopleists.

Cilvēki ceļojuši jau senos, senos laikos, meklēdami jaunus medību apgabalus un vietas labākaidzīvei, turklāt aizsākdami arī maiņas tirdzniecību.

Par to liecina Indijas un Klusā okeāna gliemežvāki kauri un Vidusjūras gliemežnīcas, kas atrastasEiropas ziemeļos akmens laikmeta kapvietās, vai Baltijas jūras dzintars, kas greznojis Ēģiptes faraonukapenes. No vienas cilts pie otras ceļoja arī krams, sāls, bronza, arābu sudrabs, etrusku zelts. Pat starpļoti tāliem apgabaliem bija nodibinājušies sakari, kaut arī sākumā netieši. Pāri zemēm un jūrām vēlneveda plaši sazaroti tirdzniecības ceļi. Taču gāja laiks, un saskarsme starp tautām kļuva ciešāka.

Antīkās pasaules vēsturnieki un' ģeogrāfi atstājuši liecības par seno tautu ceļotājiem, tirgotājiem,jūrniekiem, karavīriem, kas jau pirms gadu tūkstošiem no cilvēces civilizācijas aizsākuma centriem —Vidusjūras zemēm un Mezopotāmijas devās uz svešām_ zemēm un izgāja jūru plašumos. Viņi apbraucaapkārt Afrikai_un laimīgi atgriezās mājās, ceļoja _pāri tuksnešiem uz Āfrikas vidieni, atrada ceļu uz tāloĀziju līdz pat Indijai un Ķīnai. Savukārt austrumu zemju ceļotāji jau senatnē zināja ceļus pa jūrām unsauszemi uz saulrieta zemēm. īsā izklāstā iespējams pastāstīt tikai par pašiem svarīgākajiem to laikuceļojumiem un atklājumiem Āfrikā un ceļos uz Indiju, kas atbilst šīs grāmatas tematikai un iecerei un kas,liekas, būtu jāzina lasītājam, lai varētu labāk izprast portugāļu jūrasbraucēju lomu lielajos ģeogrāfiskajosatklājumos.

Vispirms jāpiemin Ēģipte, sena kultūrvalsts auglīgajā Nīlas lejtecē un deltā, ko no trim pusēmietvēra tuksneši.

Kuģa attēls tempļa freskās, kas slavina valdnieces Hatšepsutas rīkotoekspedīciju uz Punta zemi.Pirms kādiem piectūkstoš gadiem ēģiptieši jau šķērsoja dienvidu tuksnešus un pasludināja Nūbiju —

apgabalu ap Nīlas krācēm un augšpus tām līdz pat Baltās un Zilās Nīlas satecei — par savu īpašumu.Nūbijā ēģiptieši gūstīja vergus un aizdzina uz savu zemi melno cilšu ganāmpulkus. Ēģiptiešu kuģi jau tālāsenatnē devās uz Libānu Vidusjūras piekrastē pēc ciedru kokiem tempļu būvei.

2750. gadā pirms mūsu ēras ēģiptieši devās pāri kalniem un tuksnešiem gar Sarkanās jūras krastiemuz Punta zemi (domājams, ka tā bijusi Abesīnija, Somālija vai Jemena Arābijas piekrastē) sagādāt zeltu,ziloņkaulu, dārgus akmeņus, smaržīgus sveķus — vīraku un mirres — un melnos vergus. Uz turieniēģiptieši aizgājuši pa sauszemi, Punta zemē uzbūvējuši kuģus un atgriezušies mājās pa jūru ar dārgu kravu— astoņdesmit tūkstošiem mēru mirru, seštūkstoš svara vienībām elektruma (zelta un sudrabasakausējuma) un divtūkstoš sešsimt gabaliem melnā koka. Ir ziņas, ka cits faraons sarīkojis vēlvienpadsmit ekspedīcijas uz Puntu.

Ap 1500. gadu pirms mūsu ēras Ēģiptes valdniece Hat- šepsuta, faraona Tutmosa I meita, pirmāsieviete valdniece, ko pazīst vēsture, sūtīja uz Punta zemi jaunu ekspedīciju. Ceļā devās pieci lieli kuģi artrīsdesmit airētājiem katrā. Ceļojuma mērķis, acīm redzot, bija Somālija — netālu no Gvardafuja raga.Ēģiptiešu preces te apmainīja pret Austrumāfrikas un Indijas mantām. Ēģiptieši pārveda smaržīgussveķus, krāsas, vērtīgus kokus, dzīvu leopardu, pērtiķus, panteru un leopardu ādas, vergus — iezemiešusun viņu bērnus. Ēģiptē atgādāti arī kādi trīsdesmit mirru kociņi, kas sastādīti koka traukos tempļa dārzā.Hatšepsuta loti lepojusies ar ekspedīcijas panākumiem un sacījusi, ka viņa ierīkojusi Puntu ar mirreskokiem pie sava tēva Tutmosa I kapenēm, kā viņš to pavēlējis. Faraons Tutmoss I ik gadus saņēmis nodienvidu raktuvēm aiz tuksnešiem četrdesmit tonnu zelta, bet vēlāk šis pasakaini bagātās zelta raktuves,šķiet, izsīkušas.

Ēģiptes valdnieks Neho jeb Nekau (miris 594. gadā pirms mūsu ēras) licis būvēt daudz kuģu unsavienot Nīlu ar Sarkano jūru, izrokot kanālu (tas gan pabeigts tikai vēlāk un aizbērts pēc persiešuiekarotāju pavēles), un lidzis feniķiešus jūras braucieniem.

Kā stāstījis lielais grieķu vēsturnieks un ceļotājs Hēro- dots (dzīvojis 484.—425. gadā pirms mūsuēras; senās tautas Hērodotu sauca par «vēstures tēvu»), pa kanālu varējuši braukt četras dienas, un tasbijis izrakts tik plats, ka divas triēras (kuģi ar trim airu rindām) spējušas pa to braukt blakām. Kanālsmetis lielus līčločus apkārt kalniem. Rakšanas darbos esot zaudējuši dzīvību simt divdesmit tūkstošicilvēku.

Hērodots vēl pastāstījis, kā feniķieši ēģiptiešu dienestā apbraukuši apkārt Lībijai — tā toreiz dēvējaĀfriku. Tai visapkārt esot jūra, atskaitot to daļu, kur Āfrika robežojoties ar Āziju. Pirmais to pierādījisvaldnieks Neho. Viņš pārtraucis kanāla rakšanu no Nīlas uz jūru un sūtījis feniķiešus jūrā uz austrumiem,pavēlēdams atgriezties atpakaļ cauri Melkarta stabiem (Gibraltāram). Feniķieši izbraukuši no Eritrejas(Sarkanās) jūras un iegājuši Dienvidu jūrā (Indijas okeānā). Rudenim uznākot, viņi piestājuši Lībijaskrastā, ik reizi apsējuši tīrumus un pagaidījuši, kamēr ienākas raža; pēc labības novākšanas, kuģuizlabošanas un pārtikas krājumu papildināšanas feniķieši kuģojuši tālāk. Trešajā gadā viņi sasniegušiMelkarta stabus un atgriezušies Ēģiptē. Tāpat stāstīts, saka Hērodots, ka braucienā apkārt Lībijas

dienvidiem no austrumiem uz rietumiem feniķieši redzējuši sauli labajā pusē, tātad zie- mejos, bet viņšgan tam neticot, varbūt kāds cits noticēšot.

Tieši šis apstāklis, kam nekādi negribēja ticēt seno laiku vēsturnieks, pierāda, ka grandiozaisbrauciens patiešām noticis. Feniķieši tātad veikuši kādus divdesmit piecus tūkstošus kilometru garu ceļuapkārt visam melnajam kontinentam. Šāds ceļojums neliekas nekas neiespējams, jo kuģi turējās krastutuvumā, papildinādami ūdens un pārtikas krājumus, turklāt apbrauca Āfriku no austrumiem, izmantodamitās austrumu un dienvidu piekrastē labvēlīgus vējus un straumes.

Senie feniķieši — tauta, kas otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apmetās Vidusjūras austrumu krastāstarp jūru un Libānas kalniem, — bija izveicīgi jūrasbraucēji, kuģu būvētāji, tirgotāji un ceļotāji. Viņiuzcēla vairākas lielas pilsētas, starp tām Tīru un Sidonu, kopa zemi un ganīja lopus, tomēr vairāknodarbojās ar tirgošanos un amatniecību un piegādāja gan Ēģiptei, gan Babilonijai dažādas preces —vergus, zeltu, varu, alvu, ciedru kokus, vīnu, olīveļļu, audumus un citas mantas. Viņi bija lieli meistaristikla un metāla priekšmetu izgatavošanā, rotas lietu taisīšanā un prata iegūt loti reto un dārgo purpurakrāsu no jūras gliemežiem. Tīras purpura audumi bija ārkārtīgi dārgi, un pieprasījums pēc tiem bagātniekunamos un valdnieku pilīs augtin auga.

Jūra feniķiešiem pamazām bija kļuvusi gluži pierasta, viņi to iepazina un pakļāva, būvēdami stiprusburu kuģus no Libānas ciedra koka. Tie jau bija trīsdesmit četrdesmit metru gari, līdz četrsimt tonnāmtilpuma, augstiem bortiem, kas pasargāja jūrasbraucējus no bangām.

Meklēdami jaunus vergu medību apgabalus un jaunas rūdu atradnes, izlaupīdami piekrastes, feniķiešidevās aizvien tālākos braucienos gan uz Melno jūru, gan pa Vidusjūru, ko dēvēja par Lielo Saulrieta jūru,uz Balkānu un Apenīnu pussalu, Sardīniju, Sicīliju un Maltu. No Sicīlijas feniķieši pārcēlās uz Āfrikasziemeļu krastu un tur ap 825. gadu pirms mūsu ēras nodibināja Kartāgu — «Jauno pilsētu», kas vēlākkļuva spēcīga valsts un spēja sacensties ar Romu cīņā par kundzību Vidusjūrā. No Kar- tāgas feniķiešikuģoja vēl tālāk uz rietumiem līdz Pireneju pussalai un tagadējās Marokas krastiem Āfrikas ziemeļos.

Feniķieši domāja, ka Lielo Saulrieta jūru no Atlantijas okeāna šķirot īpaši stabi. Teikas vēstīja, katos jūras šauruma krastos uzcēlis Saules dievs Melkarts. Šaurums likās līdzīgs vārtiem, un Saules dievskatru dienu pa tiem aizgājis uz nakts valstību. Klintis pie feniķiešu Melkarta vārtiem grieķi dēvēja parHērakla stabiem, romieši — par Herkulesa stabiem, bet arābi viduslaikos — par Džebelta- riku (no tācēlies Gibraltāra jūras šauruma nosaukums).

Pa Melkarta vārtiem feniķieši ap 1200. gadu pirms mūsu ēras izgāja Atlantijas okeānā un tā krastosdibināja pirmās kolonijas — Gadiru (Kadisu) Pireneju pussalas dienvidos un Tingisu (Tanžeru) Āfrikaskrastā, kā ari apbraukāja visu Portugāles piekrasti. Viņi ilgu laiku bloķēja (libraltāra šaurumu, neļaudaminevienam citu tautu kuģim braukt tam cauri, bet paši kuģoja līdz pat Alvas salām (Anglijai). Varbūtdrosmīgie feniķiešu jūrnieki nokļuva vēl tālāk uz ziemeļiem un sasniedza pat Baltijas jūru. Ir /.iņas, kaviņi veduši mājup dzintaru — saules akmeni jeb elektronu, kā to dēvēja grieķi. Braucienos pa Atlantijasokeānu feniķieši, acīm redzot, atklāja Madeiru un Kanā- liju salas, kur atrada jaunu krāsvielu —sarkanīgos pūķa koka sveķus — «pūķa asinis».

Iespējams, ka feniķieši burājuši arī uz Indiju — šāds ceļš izveicīgajiem jūrniekiem bija pilnīgi paspēkam. Feniķieši būvēja kuģus saviem kaimiņiem Sarkanās jūras nn Persijas līča krastos un iestājās viņudienestā. Kā jau teikts, ēģiptiešu uzdevumā feniķieši brauca uz Punta zemi, Jūdejas valdnieka Zālamanasūtīti — uz teiksmaino Ofiru pēc zelta (par šādu braucienu stāsta bībeles leģendas). Domājams, kanoslēpumainā zelta zeme Ofira atradusies Austrumāfrikas dienvidos un feniķieši burājuši uz turieni pāriekvatoram līdz 20° d. pl. Feniķieši pārveduši Zālamanam četrsimt divdesmit talantu zelta (kā rēķinājušidažādi zinātnieki, trīspadsmit, divdesmit astoņas vai pat četrdesmit tonnas zelta!), dārgus akmeņus,ebenkoku, sudrabu, ziloņkaulu, pērtiķus un pāvus. Ap to pašu laiku Zālamanu apciemojusi leģendārāZābas ķēniņiene, kas i), gadsimtā pirms mūsu ēras valdījusi Jemenā — «Laimīgajā Arābijā». Šīapbrīnojamā skaistule atvedusi un uzdāvinājusi Zālamanam simt divdesmit talantu zelta. Jūdejas ķēniņš

licis izkalt no tā divsimt vairogus un iztaisīt no ziloņkaula troni ar sešām tīra zelta pakāpēm.Pēc iepriekš minētā apbrīnojamā jūras brauciena apkārt visai Āfrikai 6. gadsimtā pirms mūsu ēras

pagāja vairāk nekā simt gadu, un kartāgieši devās aizvien tālāk dienvidrietumu virzienā pa Atlantijasokeānu gar Āfrikas krastiem. Starp 450. un 480. gadu pirms mūsu ēras Kar- tāgas flotes komandierissufets Hannons senāta uzdevumā ar sešdesmit kuģiem, kuros bija pa piecdesmit airētāju, un trīsdesmittūkstošiem kolonistu ņo Lielās Saulrieta jūras izgāja okeānā pa Melkarta vārtiem. Āfrikas ziemeļ-

2 - A. Lielais 13 rietumu piekrastē kartāgieši nodibinājuši sešas jaunas pilsētas, pie tam pati tālākāatradusies tikpat tālu uz dienvidiem no Melkarta stabiem, cik tālu uz austrumiem no jūras šauruma bijusipati Kartāga. Pēc šā uzdevuma izpildes Hannons kuģojis vēl tālāk uz dienvidiem, bet nav ziņu, ko īstiatklājusi šī ekspedīcija. Acīm redzot, tā aiz- burājusi tālāk par Zaļo ragu un sasniegusi Senegalas unGambijas grīvu. Hannons pārbraucis mājās Kartāgā un sniedzis senātā ziņojumu: kartāgiešu kuģi ilgiburājuši gar tālās dienvidu zemes krastiem, ko klājuši biezi meži ar smaržīgiem kokiem. Naktīs turmirgojušas neskaitāmas signālugunis, rībējušas bungas un skanējušas stabules. Viņi redzējuši arī kāduaugstu kalnu, no kura lejup tecējušas uguns straumes un gāzušās jūrā. Šo kalnu saucot par «Dievu kaujasratiem» (iespējams, ka tas bijis Kamerūnas vulkāns, kas reižu reizēm atdzīvojās un izvirda lavu).Karstuma dēl zeme neesot pieejama. Kādā līcī atradusies sala, uz kuras mituši mežonīgi Jaudis. Sevišķidaudz tur bijis sieviešu, kuru miesas klājusi bieza vilna. Tulki šos ļaudis saukuši par gorillām.Jūrasbraucēji tos vajājuši, bet gorillu vīrieši visi aizbēguši, kāpelēdami pa klintīm un sviezdamikartāgiešiem ar akmeņiem. Viņi sagūstījuši trīs sievietes, bet tās kodušas un skrāpējušas un neesot nākušaslīdzi. Tad jūrnieki tās nogalinājuši, novilkuši tām ādu un paņēmuši līdzi uz Kartāgu. Tālāk viņi neesotbraukuši, jo pietrūcis pārtikas.

Seno laiku ģeogrāfs un vēsturnieks Strabons (dzimis 66. gadā pirms mūsu ēras) apliecina, kaRietumāfrikas piekrastē viņa laikos bijušas kādas trīssimt pamestas pilsētas un ciemati, ko savulaiknodibinājuši feniķieši un kartāgieši.

Tālos jūras ceļos devās arī grieķi, kuri dibināja kolonijas gan Vidusjūras, gan Melnās jūras krastos.Grieķija kļuva par visas antīkās pasaules centru, bet feniķiešu varenībai sākās noriets.

Par grieķu ceļojumiem un karagājieniem vēstī gan vēstures avoti, gan brīnišķīgas teikas un leģendas.Te minams gan argonautu brauciens pēc zelta aunādas uz Kolhīdu Melnās jūras piekrastē, gan Trojas karšun Odiseja klejojumi.

Ievērojams ceļotājs bija seno grieķu vēsturnieks Hē- rodots (latviešu valodā iznākusi Hērodota«Teiksmainā senatne» divās daļās). Tāpat interesantas ziņas par

Nearha matroži biedē valus, pūzdami taures (pēc veca zīmējuma).Mazāziju sniedzis Ksenofonts, grieķu karavadonis (viņa grāmata «Kad uzvarētāji atkāpjas» nesen

iznākusi latviešu valodā).Grieķis Pitejs 4. gadsimtā pirms mūsu ēras no grieķu kolonijas Masīlijas (Marselas) aizkuģoja gar

Pireneju pussalas rietumu krastu uz ziemeļiem. Viņš sasniedzis Alvas zemi — Britu salas un kuģojis aiztām vēl tālāk ziemeļu virziena. Pitejs stāstījis par kadu salu jūrā, kur viļņi pavasaros izmetot malā tikdaudz dzintara, ka turienes ciltis kurinot ar to pavardus un arī pārdodot kaimiņiem. Iespējams, ka tādadzintara sala tolaik tiešām atradusies Ziemeļjūrā iepretim Elbas grīvai, bet viļņi to pamazām izskalojuši.

Cits slavens grieķis — Maķedonijas Aleksandrs — milzīgos karagājienos pārstaigāja gan Ēģipti,gan Mazāziju un Vidpsāziju. 326. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs ielauzās Indijā un aizgāja līdz Indasupei. Maķedonijas Aleksandra karagājieni, kuri tajos laikos likās patiešām leģendāri, fantastiski, pavēraplašus apvāršņus grieķu kolonizācijai un tirdzniecībai starp rietumiem un austrumiem, kā arī paplašinājazināšanas ģeogrāfijā. Līdz tam grieķi par Indiju gandrīz nekā nezināja.

Aleksandra flotes komandieris Nearhs kuģos atceļā no Indijas brauca no Indas grīvas līdz Eifratai unsīki aprakstīja Indijas okeāna un Persijas līča krastus. Pa ceļam grieķu jūrasbraucēji okeānā sastapušilielus vaļu barus un, bīdamies, ka milzīgie dzīvnieki nenodara kādu postu kuģiem, lūkojuši tos aizbaidīt,pūšot taures.

Aleksandra dibinātā impērija, kas sniedzās no Donavas līdz Nīlai un Indai, pēc viņa nāves 323. gadāpirms mūsu ēras ātri sabruka atsevišķās valstīs. Tomēr sakari ar austrumu zemēm kopš tā laika nepārtrūkaun eiropieši par Indiju saņēma aizvien vairāk ziņu, kaut gan tajā pašā laikā netrūka arī visādu leģendu. Josevišķi uzplauka Aleksandra dibinātā Aleksandrija Ēģiptē, kas vairākus gadsimtus bija viens no senāspasaules lielākajiem tirdzniecības centriem.

Romas impērija, kas mantoja visus grieķu sasniegumus, tikai nedaudz paplašināja zināmās pasaulesietvarus, bet joprojām uzturēja tirdzniecības sakarus ar Indiju un citām austrumu zemēm. Tomēr

tirdzniecību savās rokās turēja romiešu pakļautās tautas, kas nelabprāt dalījās zināšanās ar saviemkaklakungiem.

Jau pirms mūsu ēras pastāvēja diezgan regulāri tirdzniecības sakari starp Eiropu un Ķīnu. SenāsRomas augstmaņi, tāpat kā agrāk persiešu valdnieki, valkājuši aus- I rumu zemēs austu zīdu.

Aristotelis, lielais grieķu zinātnieks, Maķedonijas Aleksandra skolotājs, pirmais no grieķiem zinājastāstīt par zidtārpiņiem, zīdu un zīda audumiem, kuri kļuva pazīstami pēc Aleksandra karagājieniemPersijā. Ap mūsu ēras sākumu arī Strabons stāstīja par Seriku — zemi, no kurienes vedot zīdu. Preces notālajām austrumu zemēm nāca pa Lielo Zīda ceļu — karavānu takām pāri Centrālajai Āzijai, un kuģi notālajām austrumu zemēm burāja uz Indijas okeāna piekrastēm. Te ķīniešu džonkas sastapās cir arābu unindiešu kuģiem. Arī Vidusjūras tautu jūrasbraucēji ap mūsu ēras sākumu jau bija iemācījušies izmantotmusonu vējus Indijas okeāna rietumu jūrās. Tas bija liels sasniegums. Musonus pat dēvēja par Hipalavējiem — pēc grieķu stūrmaņa Hipala, kurš it kā pirmais atklājis šo vēju noslēpumu. Viņš 1. gadsimtāpirms mūsu ēras šķērsojis Arābijas jūru no rietumiem uz austrumiem — no Āfrikas ziemeļaustrumiem līdzIndijai, tomēr turēdamies krastu tuvumā. Protams, arābu un indiešu kuģinieki uzticēja savus kuģusmusoniem jau ilgi pirms mūsu ēras, bet turēja šīs zināšanas stingrā slepenībā.

Tirgotāji romiešu kundzības laikos labi pazinuši Arābi- jas pussalas krastus, Irānas dienvidus unIndijas piekrasti līdz pat Komorina ragam dienvidos. Par to liecina kaut vai daudzās romiešu monētas, kasatrastas šajās zemēs.

Turpretim par Ceilonu un Bengālijas līci viņiem bijis visai neskaidrs priekšstats. Tomēr var domāt,ka Romas cēzaru laikā jūrasbraucēji pa Malakas šaurumu izgājuši Klusā okeāna jūrās un sasnieguši Ķīnu.

Romas laikā notika arī tāli braucieni gar Āfrikas krastiem, kaut gan daudz retāk, nekā to darījakartāgieši. Pēc Kartāgas izpostīšanas (ap 146. gadu pirms mūsu ēras) romiešu karavadonis Scipions sūtījaizlūkos ekspedīciju aiz Herkulesa stabiem dienvidu virzienā. To vadīja viņa draugs vēsturnieks Polībijs,pēc tautības grieķis. Polībijs, acīm redzot, nonāca pie Senegalas grīvas vai pie Zaļā raga. Taču romiešipar Āfrikas rietumu piekrasti zināja daudz mazāk nekā grieķi, feniķieši un kartāgieši pirms vairākiem gadusimteņiem.

Tirgotāji Romas laikā, domājams, apmeklēja arī Āfrikas austrumu krastus no Suecas zemes šaurumalīdz pat Zanzi- bāras salai (uz 6° d. pl.). Uz turieni kuģoja ne vien arābi, bet arī grieķi. Arābu vergumednieki, zelta un ziloņkaula uzpircēji devās arī dziļāk Āfrikas vidienē un sniedza ziņas par sniegaklātiem kalniem (Keniju un Kilimandžāro) pie tirdzniecības ceļiem uz Lielajiem ezeriem.

Romieši labi pazina arī visu Āfrikas ziemeļu piekrasti un no turienes ar karaspēku vairākkārt devāsuz dienvidiem — gan no Kartāgas, gan no Nīlas ielejas uz tās augšteci, uz Abesīniju, etiopu zemi.

Grieķu un romiešu vēsturnieki un ģeogrāfi gadsimtu gaitā savāca plašas zināšanas un izveidojamācibu par zemeslodes uzbūvi.

Jau lielais matemātiķis Pitagors piecsimt gadu pirms mūsu ēras un Aristotelis, viens no lielākajiemsenās Grieķijas zinātniekiem, mācīja, ka Zeme ir lode, un savukārt Hēraklīts apgalvoja, ka tā griežoties apsavu asi. Grieķu ģeogrāfs Eratostēns (276.—193. g. pirmsmūsu ēras) pirmais zinātniski noteicazemeslodes lielumu, turklāt diezgan precīzi (daži zinātnieki domā, ka kļūda sasniegusi tikai 2%, daži citi— 20%). Simt gadu vēlāk — 2. un 1. gadsimta mijā pirms mūsu ēras — izdarītie mērījumi devarezultātus, kas bija krietni mazāki par patiesajiem.

Jau pāris gadsimtu pirms mūsu ēras un mūsu ēras sākumā antīkajā ģeogrāfijā izveidojās teorija parvienotu, bezgalīgu Pasaules okeānu, kas ietverot visu apdzīvoto pasauli. Turpretim lielais Aleksandrijasastronoms, matemātiķis un ģeogrāfs grieķis Klaudijs Ptolemajs mūsu ēras 2. gadsimtā vairs neatzinaokeānu uz ziemeļiem un austrumiem no Āzijas un uz dienvidiem no Āfrikas. Dienvidaustrumu Āziju tāludienvidos sauszeme savienojot ar Āfrikas austrumiem, tā ka Indijas okeānu kā milzu ezeru no visāmpusēm ietverot sauszeme. Ptolemaja autoritāte bija tik liela, ka pat viduslaikos šo teoriju turēja parpareizu. Starp citu, Ptolemajs neatzina zemeslodes griešanos un lika Zemi pasaules sistēmas centrā —

spīdekļi riņķojot apkārt nekustīgajai Zemei. Šī mācība saglabājās līdz 16. gadsimta sākumam.Senie ģeogrāfi dalīja zemeslodi piecās joslās: ekvatoriālajā zonā, kas neesot apdzīvojama karstuma

dēļ, divās polārās zonās, kas tāpat neesot apdzīvojamas aukstuma dēļ, un divās vidējās, mērenās zonās,kas apdzīvotas. Citi vēl izdalīja divas aukstās un divas subtropu joslas — ari apdzīvotas. Mācība parvienoto Pasaules okeānu deva ce- lību, ka cilvēki varēs aizceļot arī uz dienvidu puslodes apdzīvotajāmjoslām, jo pa jūru tiks garām ekvatoriālajiem tuksnešiem, kur neesot nekādas dzīvības.

Viduslaikos pēc Romas impērijas sabrukuma antīkās pasaules zinātnieku atziņas, kas varētu lietinoderēt jūrasbraucējiem un jaunu zemju atklājējiem, bija piemirstas un pamestas novārtā. Izglītība panīkapavisam, pat valdnieki neprata ne lasīt, ne rakstīt, visur izplatījās māņticība un gara tumsība. Mūki unpriesteri noraidīja Zemes lod- veidīguma ideju. Mācībā par Zemes uzbūvi valdīja bībeles priekšstati.Jūras tirdzniecība panīka pat Vidusjūrā, un līdz ar to ievērojami sašaurinājās zināmās pasaules robežas.Āfrikas rietumu piekrasti aizmirsa pavisam. Indija un Āfrika, šķiet, ieslīga tumsas okeānā, un par tāmvēstīja lielāko tiesu tikai mīti un leģendas.

Protams, sakari starp tautām un kontinentiem pavisam neapsīka. Tos uzturēja ne vien tirgotāji, betzināmā mērā veicināja arī nestoriešu misionāru darbība. Nestorieši bija Konstantinopoles patriarhaNestora mācības piekritēji. Nestoru 431. gadā izraidīja no Bizantijas kā ķeceri, un viņš ar saviempiekritējiem aizceļoja uz Persiju, kur nodibināja īpašu baznīcu. No turienes nestoriešu mācība diezganplaši ieviesās daudzās Āzijas zemēs. 7. gadsimtā nestoriešu misionāri ieradās ari Ķīnā.

Ir ziņas, ka Kosma Indikopleists (Indijas braucējs), ēģiptiešu tirgotājs, laikam cēlies no Aleksandr ijas, 6. gadsimta pirmajā pusē devies tālos jūras braucienos pa Indijas okeānā zemēm. Uz mūža beigāmKosma kļuva par mūku un mita kādā klosterī Mazāzijā. Viņš uzrakstīja tumsonīgu traktātu «Kristiešutopogrāfija», kas vērsts pret Ptolemaja pasaules sistēmu kā ķecerīgu un bībelei neatbilstošu un sludināja,ka Zeme esot četrstūraina kā bībeles Mozus šķirsts un šo četrstūraino zemi no visām pusēm ietverotokeāns. Šis okeāns ar četriem līčiem — Vidusjūru, Sarkano jūru, Persijas jūru un Kaspijas jūru — atdalotcilvēku apdzīvoto sauszemi no austrumu zemes, kur atrodoties paradīze un no kurienes iztekot četras upes— Nīla, Ganga, Tigra un Eifrata. Visa Zeme esot pārklāta ar ciešu četrstūrainu debess velvi, kas turotiesuz četriem stabiem un sadalīta divos stāvos. Augšējā stāvā atrodoties debesu valstība. Debess spīdekļusgriežot eņģeļi ap kādu augstu kalnu ziemeļos. Bet šajā Kosmas Indikopleista darbā par tālajām austrumuzemēm dotas tik spilgtas, tēlainas, patiesas detaļas, svarīgas ģeogrāfiskas ziņas, ka tās varējis uzrakstīttikai aculiecinieks. Tās apstiprina, ka Kosma Indikopleists patiešām ceļojis uz Indiju un Ceilonu. Mala-baras piekrastē, Ceilonā un Sokotras salās viņš atradis kristiešu draudzes. Ir ziņas, ka 9. gadsimtā kādsangļu bīskaps aizceļojis uz Indiju, kur sastapis kristiešus, ko dēvējis par svētā Toma mācībaspiekritējiem. Tajos laikos domāja, ka mītiskais apustulis Toms aizgājis uz Indiju un nodibinājis turkristīgu draudzi, bet tad šajā zemē miris mocekļa nāvē.

ARĀBU EKSPANSIJA, KRUSTA KARI UN LEĢENDAS Muhameda mācības kareivīgie izplatītāji — Arābu tlrgotāli uzkundzējas tirdzniecības ceļiem.

— Arābu ce/otāji un vēsturnieki. — Laupīšanas kari ar krusta zīmi. — Palīgā kristiešiem nāksIndijas ķēniņu ķēniņš/ — Mongoļu uzbrukums.

Sajā laikā, kad Eiropa likās ieslīgusi snaudā, tālu austrumos, Arābijas pussalā, sarosījās arābi. No7. gadsimta viņi ar ieročiem rokās sāka izplatīt savu varu un jauno, kareivīgo musulmaņu reliģiju —islamu, pravieša Muhameda mācību. īsā laikā arābi iekaroja milzīgu teritoriju — no Indas līdzGibraltāram, visur izplatīdami savu ticību, valodu, naudu, skaitīšanas sistēmu. 711. gadā viņi jau cēlāspāri Gibraltāram un drīz iekaroja Pireneju pussalu. Arābi uzkundzējās tautām Vidusjūras austrumos,dienvidos un rietumos, Sarkanās jūras un Persijas līča krastos, Arābijas jūras ziemeļu piekrastē. Viņi bijapārņēmuši arī svarīgākos_ sauszemes tirdzniecības ceļus, kas saistīja Eiropu ar Āzijas zemēm — Indijuun Ķīnu. Jau senos laikos un pašā viduslaiku sākumā arābiem bija ļoti liela loma austrumu tirdzniecībā.Tagad tā kļuva arābu monopols.

No austrumiem viņi veda garšvielas — piparus, krustnagliņas, kanēli, muskatriekstus, kardamonu,ingveru —, dārgus akmeņus, pērles, zelta rotas, ziloņkaulu, zīdu, brokātu, gobelēnus, paklājus, ieročus,porcelānu, smaržīgas zāles, muskusu, ārstniecības augus un citas dārgas preces.

Arābu iekarojumi 7.-8. gadsimtā.Tirdzniecība tajos laikos bija visai nedroša un riskanta, tāpēc atmaksājās pārvadāt tikai ļoti vērtīgas

preces. Pēc laimīga brauciena peļņa daudzkārt pārsniedza visus tirgotāju izdevumus.Indijas okeāna rietumu daļā arābu jūrasbraucēji 8. gadsimta vidū atklāja Komoru salas un ne vēlāk

par 9. gadsimtu sasniedza Madagaskaru. Āfrikas austrumu krastos arābi tirgojās un gūstīja vergus, teiekārtoja tirdzniecības apmetnes — faktorijas — un dibināja pilsētas. Pati tālākā no tām dienvidos bijaMozambika.

Bagātie arābu tirgotāji iepirka garšvielas un citas austrumu preces vai nu Malakā, vai Indijas rietumupiekrastē Malabarā un kuģos veda uz Džidu (tā bija Mekas osta Sarkanās jūras krastā).

Marko Polo, lielais venēciešu tirgotājs un ceļotājs, par ko pastāstīts vēlāk, sacījis, ka arābu kuģiesot slikti un daudzi nogrimstot, jo to būvē netiekot lietotas dzelzs naglas. Dēļus kuģu būvētāji sasaistot arIndijas kokospalmu šķiedras virvēm. Tās esot stipras un nebojājoties sāļā ūdenī. Kuģiem esot viensmasts, viena bura un viens stūres airis. Klāja tiem neesot. Kuģus piekraujot un virs kravas pārklājot ādas,bet uz tām savedot zirgus pārdošanai Indijā. Braukt uz tādiem kuģiem esot bīstami, jo Indijas jūrāplosoties niknas vētras.

Arābu kuģi bija visai gausi un pat labā ceļavējā no Indijas rietumu piekrastes līdz Džidai burāja

kādas četrdesmit vai piecdesmit dienas. Tomēr nevar noliegt arābu jūrasbraucēju drošsirdību un prasmi— viņi nebaidījās no okeāna, zināja par musonu (no arābu vārda mavsim — gadalaiks) regulāro maiņu unuzticēja savus kuģus šiem vējiem. Vasarā — no jūnija līdz oktobrim — Indijas okeānā pūtadienvidrietumu musons, kas aizdzina kuģus no Babelmandebas šauruma līdz Malabaras piekrastei. Mājuptie atgriezās ar ziemas ziemeļaustrumu musonu, kas pūta no novembra līdz martam. Pārejas periodos, kadmusoni mainīja virzienu, vēji bija vāji un mainīgi.

Sarkanā jūra gan vairs nepiederēja pie musonu apgabaliem, tomēr tur valdīja divas pastāvīgas gaisastrāvas, ar kurām varēja rēķināties buru kuģu apkalpes. No Dži- das preces mazākos kuģos veda uzSarkanās jūras ziemeļiem. Tur tās uzkrāva kamieļiem. Lielas karavānas lēnām virzījās pāri tuksnešiem uzKairu. No turienes preces sūtīja lejup pa Nīlu, līdz tās nonāca Aleksandrijā. Arābi turēja savās rokās arīcitus tirdzniecības ceļus, kas veda no Tālajiem Austrumiem un Indijas. Pāri Persijas jūras licim uzBagdādi, Damasku un Alepo Sīrijā nāca ceļš no Indijas. No Āzijas centrālajiem apgabaliem pāriVidusāzijai un Mazāzijai stiepās senais Lielais Zīda ceļš. Austrumzemju preces veda arī kuģos pa Melnojūru uz Kon- stantinopoli, Bizantijas galvaspilsētu. Vidusjūras un Melnus jūras krastos notika prečuapmaiņa starp arābu un eiropiešu tirgotājiem.

Arābi visai cienīja dabzinātnes un ģeogrāfiju, bija pratuši saglabāt un paglābt no bojā ejas grieķu unromiešu zinātnieku darbus, attīstīja tos tālāk un padarīja bagātāku antīko mantojumu. Attīstīdami zinātni unceļodami, arābi palīdzēja aizgaiņāt gara tumsību un barbarismu pašā Eiropā, kur seno zinātnieku darbividuslaikos bija pavisam aizmirsti.

Arābu tirgotāji kuģoja pa visām Vecās pasaules jūrām, atskaitot ziemeļu ūdeņus. Liels daudzumsmusulmaņu no visām arābu pasaules malām ik gadu devās svētceļoju- mos uz Meku un Medinu —musulmaņu svētajām pilsētām — pielūgt pravieša Muhameda kapu.

Netrūka arābu ceļotāju un ģeogrāfu, kas 9.—13. gadsimtā apmeklēja tālus novadus zinātniskosnolūkos, izpētīja gandrīz visu Eiropu, Austrumāfriku un Āziju līdz pat Ķīnai un interesējās gan par dabasparādībām, gan par sabiedrisko dzīvi, aprakstīja zemes virsmas uzbūvi, klimatu, augus un dzīvniekus,ekonomiku, kultūru, paražas un uzkrāja bagātas zināšanas, ko ietvēra plašās grāmatās. Visus daudzos toautorus nav iespējams pieminēt pat Kārām ejot.

No 10. gadsimta ceļotājiem sevišķi ievērojams bija vēsturnieks un ģeogrāfs Masudi, Bagdādesarābs. Saglabājušās divas viņa grāmatas — «Zelta pļavas un dimantu lauki» un «Ziņojumi un novērojumi»— ar plašiem daudzu zemju dabas, vēstures un tautu aprakstiem. Masudi bija cipceļojis Tuvo un VidējoAustrumu zemes, Vidusāziju, Kaukāzu, Austrumeiropu un ari Austrumāfriku līdz Mada- ^askarai. Viņšdiezgan labi pazina Javu un Ķīnu, tomēr nav zināms, vai viņš pats tur pabijis vai arī aprakstījis šīs zemespēc citu vēstījuma. Šis arābu ģeogrāfs gan turējās pie Ptolemaja uzskatiem, tomēr, balstīdamies uz arābulūrasbraucēju pieredzi, izteica šaubas, vai Ptolemajam un ( itiem seno laiku zinātniekiem esot taisnība, javiņi

Indijas okeānu parāda kā noslēgtu jūru. Kuģu kapteiņi do mājot citādi — dažās vietās, pēc viņuieskatiem, okeānam neesot ne gala, ne malas.

Horezmas zinātnieks Biruni (972—1048) apceļoja lielu daļu Centrālās Āzijas un pavadīja ari afgāņusultānu tā karagājienos uz Indiju. Biruni savāca plašus materiālus par indiešu kultūru un tautas dzīvi.

12. gadsimtā viens no lielākajiem arābu ģeogrāfiem bija Idrisi (1100—1166), berbers, dzimis Seutā,Āfrikā. Idrisi ilgu laiku dzīvoja Sicīlijas karaļa normaņa Rodžera II galmā Palermo, kur pulcējāszinātnieki, ceļotāji un tirgotāji. Tos izklaušinādams, Idrisi savāca milzum daudz datu, plašu materiālu, kopapildināja ar seno laiku un vidus laiku ģeogrāfu atziņām.

Līdzās nopietnai zinātniskai literatūrai pastāvēja ari grāmatas izklaidēšanās nolūkiem, kam tomērpiemita liela nozīme vēsturē un ģeogrāfijā. Pie tādas literatūras vispirms jāpieskaita Buzurga ibn Šahriara«Grāmata par Indijas brīnumiem», kas uzrakstīta 10. gadsimta otrajā pusē un sniedza daudz vērtīgu ziņune vien par Indiju, bet arī par citām tuvākām un tālākām zemēm (Ceilonu, Malaju, Sumatru, Ķīnu), tajā

pašā reizē — brīnišķīgas, skaistas leģendas, pilnas neticamu piedzīvojumu.Šahriara grāmata tajos gadsimtos nebūt nebija vienīgais tāda veida sacerējums. Arābu jūrnieku

apbrīnojamie stāsti gāja no mutes mutē un pārvērtās folklorā. Šajā ziņā ļoti interesanti ir jūrasbraucējaSindbada stāsti par brīnumainajiem piedzīvojumiem, kas ietilpināti «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās.Kaut arī tās galīgā variantā radušās Ēģiptē 14.—16. gadsimtā, taču teikas ar tādu pašu nosaukumu parSindbadu stāstīja un izdeva grāmatās Bag- dādē jau 10. gadsimtā.

Eiropa pamazām nokratīja viduslaiku tumsas slogu, kas bija stindzinājis visu dzīvo un rosīgo, unpamodās no smagās snaudas. Arābu ietekmē Eiropā atdzīvojās tirdzniecība, jo sevišķi Itālijas pilsētās, kāNeapolē, Pizā, Dženovā un Venēcijā. Tās, kopš 9. gadsimta uzturēdamas sakarus ar arābiem, drīz kļuvanoteicējas par tirdzniecības ceļiem Vidusjūrā.

Eiropu uz jaunu rosmi modināja, starp citu, arī krusta kari, ko organizēja Romas baznīca 11.—13.gadsimtā.

11. gadsimtā Tuvajos Austrumos, Irānā un Vidusāzijas dienvidos pēc postošiem kariem kareivīgasturkmēņu

< iltis nodibināja seldžuku valsti. Seldžuku turku agresija di'va stipru triecienu arābiem unapdraudēja arī Bizantiju, tipat lielo Ziemeļitālijas pilsētu ekonomiskās intereses. Turki ieņēma Bagdādi,gandrīz visu Mazāziju, tāpat Sīriju un Palestīnu, Jeruzalemi, kuru kristieši uzskatīja par svēto pilsētu unkurā atradās mītiskā Jēzus Kristus kaps. Izplatīts valodas, ka musulmaņi ņirgājoties par svētceļotājiem, 'uri tajos laikos lielā skaitā devās uz Palestīnu, ka neti- iļ ie apgānot kristiešu «svētās vietas». Tāpēcaicinājums uz krusta karu pret musulmaņiem guva plašu atsaucību. Visiem karagājiena dalībniekiempāvests apsolīja pilnīgu grēku piedošanu. Viņus gaidīja arī laicīgi labumi — austrumos bija bagātaszemes. «Tie, kuri šeit nīkst bēdās un trūkumā, tur dzīvos līksmībā un bagātībā!» vēstīja pāvests,aicinādams uz karu.

Krusta karos pirmām kārtām bija ieinteresēti Rietumeiropas agresīvie feodāļi, kas alka paplašinātsavus īpašumus, sagrābt svešas zemes. Plašas zemnieku masas šajos karagājienos cerēja atrast glābiņu noaizvien pieaugošā feodālā jūga. Pilsētas centās pēc atbalsta punktiem Vidusjūras austrumos, pēctirdzniecības ceļiem.

Krusta karš pret neticīgajiem īstenībā tika organizēts ka laupīšanas karagājiens — tikai ar kristīgāsticības izplatīšanas un aizstāvēšanas masku.

Sākumā uz austrumiem gāzās vāji apbruņotu fanātisku zemnieku un trūcīgo bari — pat ar sievām unbērniem. Šie klaidoņu pūļi jau pa ceļam Eiropas zemēs laupīja un pastrādāja visādus briesmu darbus.Seldžuku turki Maz- fizijā viņus sakāva bez lielām grūtībām.

Tad uz austrumiem devās Rietumeiropas feodāļu armijas, īsts karaspēks, kas reizēm guva uzvaras undibināja Mazāzijā kristiešu valstiņas.

Krusta karotāji Levantē saskārās ar turienes kristiešiem, kuri piederēja pie dažādām austrumubaznīcām. Katoļi viņus allaž uzskatīja par ķeceriem — atkritējiem no īstās ticības, kuri jāvajā unjāiznīcina bez žēlastības un kurus Rietumeiropā nepavisam nesaudzēja. Tomēr šeit, Tuvajos Austrumos,krusta karotāji pēc Romas pāvesta ieteikuma izmantoja ķecerīgos kristiešus kā palīgus un sabiedrotos cīņāpret musulmaņiem.

Cīņas Tuvajos Austrumos ilga divus gadsimtus, tomēr nedeva gaidītos rezultātus. Krusta karotājiemvajadzēja atstāt sīvās kaujās izcīnītās pozīcijas. Taču neveiksmīgie karagājieni paplašināja eiropiešuzināšanas ģeogrāfijā, mudināja viņus uz ceļojumiem un jaunu zemju atklāšanu, iepazīstināja tuvāk ar arābukultūru.

Drīz pēc krusta kariem Eiropā sākās Renesanses laikmets, kad atdzima zinātne un māksla, sākastraujāk attīstīties tehnika, ražošanas spēki, izauga pilsētas, uzplauka amatniecība un tirdzniecība.

Krusta karu laikā, tieši tad, kad musulmaņi devās spēcīgos uzbrukumos pret krustnešu nodibinātajāmvalstiņām Tuvajos Austrumos, dzima kāda vilinoša leģenda, kurai bija ilgs mūžs un nenoliedzama nozīme

ģeogrāfiskajos atklājumos.Kaut kur tālu, tālu Āfrikā vai Āzijā mītot varens kristiešu valdnieks Jānis, kas turklāt esot arī bīskaps

vai kāds cits ajīgsts priesteris. Eiropieši ilgus gadus lūkoja atrast šā augstā priestera Jāņa valsti ganCentrālajā Āzijā, gan Ķīnā, gan Indijā, gan Āfrikā.

Krusta karotāji paši bija sastapuši Palestīnas «svētajās vietās» etiopus — kristiešus no Āfrikas —un dzirdējuši, ka viņu zeme atrodoties melnā kontinenta austrumos. Eti- opija, sena valsts, patiešām bijavienīgā kristiešu zeme ārpus Eiropas, un tās sakarus ar kristīgo pasauli bija pārtraukuši musulmaņi,ielauzdamies Ēģiptē. Tikai daudz vēlāk atklājās, ka Etiopija nav ne bagāta, ne varena. Tomēr leģenda parpriestera Jāņa valsti nemitējās satraukt ļaužu iztēli.

Grūti izdibināt, kur un kā radusies šī leģenda. Stāstīja, ka priesteris Jānis kopā ar saviempiekritējiem kādreiz esot atstājis Jeruzalemi un kaut kur Āzijā nodibinājis kristiešu valsti. Patiešām, jau 6.un 7. gadsimtā Persijā un dziļāk Āzijā — Ķīnā un Indijā darbojās kristiešu misionāri, lielāko tiesu sīriešutirgotāji un pastāvēja kristiešu kopienas. To locekli bija nestorieši. 1122. gadā Romā pie pāvesta ieradiesindiešu kristiešu patriarhs vai tempļa priekšnieks Jānis, kurš pavēstījis brīnumainas lietas par templiIndijā, kur glabājoties apustuļa Toma pīšļi, par tempļa dārgumiem un rotājumiem. Šīs ziņas deva ierosmimeklēt apustuļa Toma zemi, un netrūka klejojošu bruņinieku, kuri taisījās svētceļojumā uz tālo, nezināmozemi.

Klīda valodas par indiešu valdnieku Dāvidu, gudru, drošsirdīgu kristiešu karali, kuru tauta dēvējotpar augsto priesteri Jāni. Dievs esot izraudzījis Dāvidu, lai viņš sadragā pagānus un iznīcina musulmaņus— Muhameda pie-

kntējus un viņa mācību, kura izplatoties kā mēris pa visu pasauli. Dāvids drīz nākšot uz Jeruzalemiun atkarošot (•ticīgajiem Kristus kapu. Ķēniņš Dāvids esot iekarojis Persijā daudzas zemes, ieņēmisdaudzas pilsētas un cietokšņus un pienācis desmit dienu gājumā no Bagdādes. Austrumos līdzās Pērsijaiviņš iekarojis zemi ar trīssimt pilsētām un vēl kādu citu zemi ar trīssimt pilīm un sešdesmit sešām upēm.Dāvidam klausot simttūkstoš karavīru, viņa karaspēku pavadot četrdesmit valdnieki un sešdesmitdrķibīskapi un bīskapi.

f Sai leģendai bija arī kāds vēsturisks pamats: 1121. gada (iruzijas — Aižkaukāza kristiešu valstsvaldnieks Dāvids Kiiva spožu uzvaru pār musulmaņiem. Var jau būt, ka šādas lielas kaujas atbalsis radījavaldzinošo mītu.

Ir ziņas, ka daļa no karakitajiem — tautas Centrālajā Āzijā — bijuši kristieši, kurus nokristījušinestoriešu misionāri. Karakitaji 12. gadsimtā devās plašos karagājienos. Viņi 1141. gadā sakāvaseldžukus un pēc šīs uzvaras nodibināja milzīgu valsti Karakidapu. Vēsti, ka pēc musulmaņu sagrāvesVidusāzijā izveidojusies jauna nemusul- maņu valsts, iztulkoja kā apliecinājumu priestera Jāņaeksistencei.

Ap 1165. vai 1170. gadu Eiropā uzklīda noslēpumaini vēstījumi trim kristīgās pasaulespavēlniekiem — pāvestam, Bizantijas imperatoram un Vācijas imperatoram Fridriham IJarbarosam. Tos,pēc tā laika uzskatiem, bija rakstījis varenais kristiešu valdnieks Jānis, turklāt laikā, kad krusta karotājudibinātā kristiešu Svētā valsts Palestīnā jau tuvojās savai bojā ejai un Ēģiptes sultāna Saladīnauzbrukumi tai kļuva aizvien spēcīgāki.

Sīs vēstules iedvesa kristīgajai pasaulei jaunas cerības — no austrumiem palīgā krusta karotājiemnāk valdnieks Jānis ar simtiem tūkstošiem karavīru.

Cik varēja spriest no vēstījumiem, Jāņa bagātība un varenība bija patiešām leģendāra. Viņš asiņainākaujā piespiedis bēgt persiešus un taisoties nākt palīgā svētajai baznīcai — pasargāt Jeruzalemi nomusulmaņiem.

Par sevi noslēpumainais valdnieks vēstījumos sacījis tā: «Es, augstais priesteris Jānis, valdnieks pārvisiem valdniekiem, ķēniņu ķēniņš, pārspēju visus, kas vien mīt šajā pasaulē, ar tikumiem, bagātību unvarenību. Mums maksā meslus septiņdesmit divi valdnieki… Mūsu Spožums valda pār trim Indijām .,.

… Pie mūsu galda ik dienas mielojas un dzīro trīsdesmit tūkstoši cilvēku … un visi viņi saņem nomūsu mantu krātuvēm dāvanas — zirgus vai citu labumu. Šis galds taisīts no visdārgākā smaragda, un tobalsta četras ametista kolonnas. Katru mēnesi mums kalpo pēc kārtas septiņi valdnieki, sešdesmit divihercogi, divsimt sešdesmit pieci grāfi un marķīzi… Mūsu galda labajā pusē ik dienas apsēžas divpadsmitarķibīskapi, kreisajā — divdesmit bīskapi, bez tam svētā Toma patriarhs . . .»

Jāņa pils pamati un sienas esot taisīti no dārgakmeņiem, un javu aizstājot tīrākais zelts. Jumtu sedzotdzidri safīri, starp kuriem mirdzot topāzi. Pilī esot simt trīsdesmit olekšu augstas durvis no kristāla, un tāspašas atveroties, kad valdnieks nākot to tuvumā. Uz vienu pusi Jāņa valsts aizstiepjoties četru mēnešuceļa attālumā, bet neviens nezinot, cik tālu tā sniedzoties uz otru pusi.

Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka vēstījumi ir viltojums, gaužām primitīva un neticama mistifikācija,kuras autors bija kāds brīvdomātājs. Tomēr pāvests bija noticējis piesolītajai palīdzībai un 1177. gadāsūtīja valdniekam Jānim īpašu lūgumu, lai tas nākot palīgā pēc iespējas drīzāk.

13. gadsimta sākumā pasauli satricināja jauni dramatiski notikumi, kas risinājās uz lielajiemaustrumu tirdzniecības ceļiem. Mongoļi Āzijā izveidoja milzīgu, neredzēti plašu lielvalsti. Līdzīgsasiņainam meteoram austrumus pārstaigāja Čingizhans, izpostīdams senas kul- tūrzemes un nogalinādamsmiljonus. Tikpat nežēlīgi iekarotāji bija arī viņa pēcteči. Musulmaņu pasaule, kas bija atsitusiRietumeiropas uzbrukumus, nespēja turēties pretim mongoļu ordām.

Kā par brīnumu, Rietumeiropā Čingizhanu sākumā turēja par kristiešu valdnieku, laikam jaukdamimongoļus ar karakitajiem, — asiņainais iekarotājs taču iedragāja musulmaņu varenību. Maldi drīzizgaisa. Mongoļi uzbruka kristiešiem, ielauzās Austrumeiropā un arī Viduseiropā. Tad iekarotāju vilnispavēlās atpakaļ, jo Krievzeme, varonīgi pretodamās, salauza viņu triecienspēku un izglāba Eiropu nomongoļu jūga.

Ap 13. gadsimta vidu mongoļi bija iekarojuši Ziemeļ- ķīnu (Ķīnas dienvidus nedaudz vēlāk),Turkestānu, Irānas kalnieni, Mezopotāmiju, Aizkaukāzu un Austrumeiropu.

Kad kristīgajai pasaulei draudošās briesmas likās paga- jušas secen, radās vēlēšanās nodibināt armongoļiem draū- dzigas attiecības. Ar mongoļu palīdzību varētu likvidēt iķeršļus tirdzniecības ceļos,kurus bija aizsprostojuši mu- milmaņi. Mongoļi varbūt palīdzētu kristīgajai pasaulei cii,iii pret tiem, unmisionāri varētu izplatīt kristīgo ticību milzīgajā mongoļu impērijā — tādus nodomus loloja ne viens vienEiropas valdnieks un pāvests.

JAUNI APVĀRSNI Mūku misijas pie mongoļiem. — Marko Polo Āzijā. — Venēcietis Indonēzijā un Ceilonā,

Malabaras krastos un Sokotras salās. — Lielais arābs Ibn Batuta. — Alanasija Ņikitina gaitasIndijā. — «Ceļojums pāri trim jūrām» — patiesa grāmata. — Džons Mandevils — viduslaikuMinhouzens.

Pie mongoļiem kopš 13. gadsimta četrdesmitajiem gadiem sāka doties eiropiešu sūtni — tirgotāji ungarīdznieki, kas darbojās arī kā izlūki. Galu galā viņi pārliecinājās, ka augstā priestera Jāņa kristiešuvalsts Centrālajā Āzijā nav atrodama. Taču vēl ilgu laiku nerima cerība, ka to izdosies uzmeklēt Āfrikāvai Indijā.

Uz mongoļu galvaspilsētu Karakorumu (pie Orhonas upes Mongolijā) no Francijas 1245. gadā devāsfrancis- kāņu mūki Plāno Karpīni vadībā. 1249. gadā pie mongoļiem ce]oja franču karaļa sūtnisfranciskāņu mūks Andrē Lonžimo. Svarīgas ziņas ģeogrāfijā savāca cita franciskāņu mūku misija, kovadīja flāms Giljoms Rubruks. Viņš pirmais norādīja, ka Centrālo Āziju aizņem milzu kal- niene un kaĶīna austrumos piekļaujas okeānam.

Tomēr mūku ceļojumiem ģeogrāfijā nebija sevišķi liela nozīme, viņus pārspēja tirgotāji, kurimeklēja tālajās austrumu zemēs labus tirgus.

No tirgotājiem jo sevjšķi jāatzīmē venēcietis Marko Polo, kas aizceļoja tālāk Āzijā nekā jebkurš citseiropietis un deva lielu ieguldījumu ģeogrāfisko priekšstatu attīstīšanā.

Marko Polo tēvs Nikolo un tēvabrālis Mateo jau četrpadsmit gadus tirgodamies bija ceļojuši paaustrumu zemēm — Krimu, Vidusāziju un Ķīnu.

1271. gadā Nikolo un Mateo Polo no jauna devās uz austrumiem, paņēmuši līdz septiņpadsmit gadusveco Marko Polo. Venēcieši pāri visai Āzijai aizceļoja uz

Hanbaliku (Pekinu), mongoļu lielā hana Hubilaja — Čingiz- hana mazdēla toreizējo galvaspilsētu(par Lielajiem haniem dēvēja Čingizhana pēctečus). Par venēciešu gaitām austrumu zemēs latviešu valodāiznācis V. Meinka romāns «Marko Polo brīnumainie ceļojumi».

Ilgus gadus — līdz pat 1290. gadam — Marko Polo nodzīvoja Ķīnā, apceļodams plašas teritorijaslīdz Ķīnas dienvidiem, Tibetai un Indoķīnai un iegūdams ziņas arī par zemi tālāk okeānā — Sipangu jebČipangu (Japānu). Tā esot ļoti liela austrumu sala tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no Katajas dienvidiem.Tur mītot skaisti ļaudis baltu ādu un pielūdzot elku dievus. Zelta tiem esot pārpārēm: valdnieka pilspārklāta ar zelta plāksnēm, zāles izklātas ar zeltu divu pirkstu biezumā, logiem zelta palodas, un daudz turesot sārto pērļu.

Beidzot venēcieši tā sailgojās pēc dzimtenes, ka lūdza hanam Hubilajam atļauju doties uz mājām.Tieši tajā laikā mongoļu hans Persijā bija atsūtījis vēstnešus pie Hubilaja — dot viņam un viņa dēlam parsievām princeses no valdnieku nama. Hubilajs bija ar mieru to darīt, bet zemēs starp Ķīnu un Irānuplosījās sacelšanās. Hans nosprieda, ka labāk būtu sūtīt princeāes uz Irānu pa jūras ceļu, kas likāsdrošāks.

Hubilajs pavēlēja sarīkot četrpadsmit lielas ķīniešu četr- mastu džonkas ar divpadsmit burām unuzticēja venēciešiem ekspedīcijas vadību — kuģot apkārt Āzijas dienvidiem uz Irānu (sk. karti 31. lpp.).

Flote izgāja jūrā 1291. gadā no Zeitunas ostas un burāja pāri Dienvidķīnas jūrai dienvidrietumuvirzienā gar Indoķīnas pussalas austrumu krastu — mežaino Cambas zemi (tagadējo Vjetnamu), kas bijusipakļauta Lielajam hanam un sūtījusi viņam ik gadu nodevās skaistus ziloņus. Marko Polo to jau bijaapceļojis 1285. gadā. Šajā zemē esot ļoti daudz vērtīgu koku.

Brauciena laikā Marko Polo savāca ziņas par Indonēziju, milzīgo salu labirintu dienvidu jūrās. Turesot ne mazāk par septiņtūkstoš četrsimt četrdesmit salām, kas gandrīz visas biezi apdzīvotas, viscaursmaržīgiem kokiem apaugušas, un garšvielu tur esot bezgala daudz. Drīz kuģu ceļš jau veda garām šīm

salām ar kailiem, mežonīgiem ļaudīm, kas nevienam nemaksāja nodevas. Vienmērīgs vējš — musonsdzina floti dienu un nakti. Kuģinieki steidzās tikt uz priekšu, kamēr vējš nav grozījies.

Marko Polo ceļojumu varbūtējie maršruti (pēc J. Magidoviča).Dienvidos palika pipariem, muskatriekstiem, krustnagliņām un citām garšvielām bagātā Java, ko

Marko Polo kļūdaini nosaucis par pašu lielāko salu pasaulē. Viņš pa Singapūras un Malakas šaurumiemstarp Sumatru un M;i- lajas pussalu devās uz Indijas okeānu. Šajos dienvidu ūdeņos venēcietis vairsnevarēja saskatīt Polārzvaigzni un ceju stūrmaņiem rādīja citas — pavisam svešas zvaigznes. Bet tad vējšsāka pūst pretim. Vajadzēja sagaidīt jaunu musonu — ceļavēju.

Marko Polo piecus mēnešus kavējās Sumatrā, ko viņš dēvēja par Mazo Javu. Venēcietis apmetneiizraudzījās zemesragu, kas iestiepās tālu jūrā, un tur ierīkoja apcietinājumus un pāri zemes šaurumamizraka grāvi. Ceļotāji baidījās no mežonīgu cilšu uzbrukuma. Salinieki rijot cilvēkus kā meža zvēri.Mežos mituši ziloņi, mazi pērtiķi ar cilvēka seju un milzīgi vienradži — degunradži. Tiem pierē bijisresns, melns rags, un tie saniknoti uzbrukuši

arī cilvēkiem. Tajos laikos klīda leģenda, ka vienradzis paklausot nevainīgai jaunavai. Marko Polodevies medībās un paņēmis līdzi arī ķīniešu princesi, tomēr, kā stāsta ceļotājs, degunradzis neesot visklausījis jaunavai un nemaz neesot tāds, kādu to attēlojot eiropieši.

Sala bijusi apbrīnojami auglīga, apaugusi krāšņiem mežiem. Tur netrūcis visvisādu palmu,cukurniedru, alojes koku, sandalkoku, riekstkoku un garšvielu. Ar visu to varot piekraut veselus kuģus. Teaudzis labākais kampars pasaulē, un to tirgos atsverot ar tīru zeltu. No cita koka serdes (sago palmas)varot dabūt gardus miltus, līdzīgus miežu milliem, un no tiem varot cept plāceņus un pīrāgus.

Marko Polo laivās braukājis uz kaimiņu salām un atradis tur gluži kailus ļaudis, kas neesot pazinušine valdniekus, ne tirdzniecību.

Tad ceļotāji sagaidīja ceļavēju un turpināja braucienu uz Ceilonu garām Nikobaras un Andamanusalām, ko apdzīvojot mežoņi ar suņu galvām. Ceilonā, pēc Marko Polo vārdiem, pasaules lielākajā salā,iegūstot pašus skaistākos rubīnus, safīrus, topāzus, ametistus, opālus un citus dārgakmeņus. Turienesvaldniekam esot pats skaistākais un dārgākais rubīns pasaulē, tāda neviens neesot redzējis — pēdu garš,cilvēka rokas resnumā, ārkārtīgi spožs un sarkans kā uguns. Labi būtu šo rubīnu valdniekam atņemt. Viņamneesot liela karaspēka, tikai musulmaņu algotņi. Pavalstnieki visi staigājot kaili un ēdot rīsus. Cei- lonasvidū esot svēts kalns — Ādama smaile — svētceļojumu gala mērķis. No šā kalna nācis pirmais cilvēkspasaulē.

No Ceilonas flote burāja uz ziemeļiem. Salu no Indijas šķīra ne visai dziļš jūras šaurums (Palkasšaurums), kur zvejojot pērles. Par tiesībām zvejot pērles tirgotāji maksājot valdniekam desmito tiesu, betbraminiem — priesteriem divpadsmito tiesu: viņi apvārdojot haizivis, lai tās neuzbrūk nirējiem. Tirgotāji

salīgstot pērļu zvejniekus. Tie nirstot dzelmē — cits.divu augumu, cits sešu augumu dziļumā. Tirgotājiesot bagāti, kaut arī labākās pērles jā- atdodot valdniekam.

Visā Indijas zemē uz ziemeļiem no Komorina raga neesot ne karsts, ne auksts, tādēļ ļaudis staigājotkaili, tikai ap gurniem apjožot labu audeklu. Arī valdnieks esot kails, bet valkājot -dārgu kaklarotu —zīda auklā savērtas simt astoņas lielas, skaistas pērles un rubīnus, ap rokām tiis zelta sprādzes ar dārgiemakmeņiem un pērlēm, tāpat ii|> kājām trīs zelta kāju sprādzes.

• No Indijas nedrīkstot izvest dārgus akmeņus — valdnieks pats visus uzpērkot un krājot no paaudzespa- n udzē.

Valdniekam esot piecsimt sievu, un piecsimt pirmo viņš atņēmis savam brālim, bet tas bijis prātīgsun neesot pretojies. Kad valdnieks nomirstot, bēru sārtā kopā ar viņu tiekot sadedzināti arī kalpi un visassievas. Valdniekam zirgi gan esot slikti. Vīnu šajā zemē nedzerot.

Pie Malabaras krastiem atkal parādījusies Polārzvaigzne un stāvējusi naktī divas olektis virsapvāršņa. Kuģi steidzās gar Indijas rietumiem un ziemeļrietumiem uz Irānu. Pa ceļam Marko Polodzirdēja stāstām, ka šajos ūdeņos mītot daudz jūras laupītāju ar visām sievām un bērniem un uzglūnottirgotāju kuģiem plašā apgabalā, izvietojuši savus kuģus pa piecām jūdzēm citu no cita. Tikko pirātipamanot tirgotāju kuģi, tā dodot signālus ar dūmiem. Tūdaļ atsteidzoties arī citi pirāti un aplaupottirgotājus, skubinādami: «Brauciet, tirgojieties, vāciet mantu, gan jau atkal atgriezīsieties pie mums!»

Venēcieša kuģi paburāja garām Gudžaratas pussalai Indijas ziemeļrietumos. Polārzvaigzne te jaustāvējusi sešas olektis virs apvāršņa. Pēc Marko Polo vārdiem, tur esot paši niknākie jūras laupītājipasaulē. Viņi saķerot tirgotājus uz jūras un tad sākot dzirdīt ar jūras ūdeni un piedevām liekot ēsttamarinda augļus. Gūstekņiem sākoties stipra caureja, un jūras laupītāji tā uzzinot, vai tirgotāji neesotnorijuši pērles vai dārgos akmeņus, jo viņi tā allaž darot, kad viņus saņemot gūstā un taisoties pārdotverdzībā.

Tād Marko Polo kuģi, pēc viņa paša liecības, apmaldījušies un nonākuši pie Abesīnijas, Zanzibārasun Mada- gaskaras. Daudzi kuģinieki apmiruši, daži kuģi aizmaldī- jušies projām vai gājuši bojā. Pāripalikušie tikko turējušies uzjādens, tik ļoti tos izalojuši urbējtārpi.

Par Āfrikas zemēm Marko Polo sniedzis daudz interesantu, kaut arī lielāko tiesu nepareizu unfantastisku ziņu. Viņš pirmais no eiropiešiem pieminējis Madagaskaru, kaut gan nepareizi apgalvojis, katur mītot ziloņi un kamieļi. Trūkst pierādījumu, ka viņš pats būtu apmeklējis afrikāņu zemes. Viņš ganraksta, ka redzējis Zanzibārā ļoti lielus lauvas un žirafes. Tur mītot lieli, resni, ļoti stipri melni ļaudissprogainiem matiem, lielu muti, plakanu degunu, biezām lūpām, lielām acīm, tie pārtiekot no rīsiem,gaļas, piena un datelēm, taisot vīnu no rīsiem ar garšvielām. Tur esot daudz ziloņu, un ar ziloņa ilkņiemtur tirgojoties lielā daudzumā.

Marko Polo stāstījis par Sokotras salām un raksturojis tās kā labu piestātni kuģiem, kas braucot uzIndiju, Madagaskaru un Laimīgo Arābiju (Jemenu). Salās tirgojoties ar aloji, vīraku, rīsiem un krāsām, turesot lētas sālītas zivis. Visapkārt jūrā mītot vaļi ar lielu galvu — kašaloti, kuriem vēderā esot akmeņi —ambra, ko liekot klāt visām smaržām. Salinieki medījot vaļus ar asām dzelzs harpūnām, kam piesienotgaru, garu virvi ar muciņu galā. Pēc peldošās muciņas varot atrast kašalotu, kad tas noasiņojot unnobeidzoties. No vaļa tecinot taukus un no iekšām izņemot ambru.

Salās mītot arī kristieši nestorieši, kas klausot Mosulas bīskapam aiz Bagdādes, bet staigājot glužikaili kā pagāni. Jūras laupītāji te savedot pārdot salaupītās mantas, un kristieši pērkot tās labprāt. Parsaliniekiem runājot, ka tie varot pieburt vētru, tad kuģi uzskrienot klintīm un viņi varot savākt izskalotāsmantas.

Galu galā Marko Polo kuģi sasniedza Irānu. Irānas šahs bija miris, un zemē plosījās troņa tikotājukarš. Venēcieši nodeva tālu vestās līgavas mirušā hana dēla gādībā un paši pāri Mazāzijai steidzās uzTrapezundu pie Melnās jūras, no turienes uz Konstantinopoli un tālāk uz mājām — uz Venēciju.

1295. gadā Marko Polo pēc divdesmit četru gadu prombūtnes atgriezās dzimtajā pilsētā. Drīz pēc

tam viņš — liekas, pēc kādas jūras kaujas starp venēciešu un dženoviešu kuģiem — nokļuva Dženovascietumā. Gūsteknis nodiktēja savu apbrīnojamo ceļojumu aprakstu cietuma kameras biedram Rustičano noPizas. To vēlāk izdeva ar nosaukumu «Sira Marko Polo grāmata par Austrumu zemēm un brīnumiem» unpārtulkoja daudzās valodās, pārrakstīja un lasīja ar milzīgu interesi.

Sī grāmata lika iedegties ļaužu fantāzijai un bija īsta rokasgrāmata visiem ceļotājiem, kas pēc MarkoPolo devās uz Indiju, Ķīnu un Centrālo Āziju. To lasīja visi ievērojamākie kosmogrāfi un jūrasbraucēji,to skaitā arī Kris- tofors Kolumbs (atrasts grāmatas eksemplārs ar Kolumba atzīmēm uz lappušu malām).

Marko Polo Dženovas cietumā diktē stāstu par savu ceļojumu (pēc veca zīmējuma).Venēcijas tirgotājs bija kļuvis par vienu no tā laika slavenākajiem vīriem, tomēr daudzi laikabiedri

neticēja brīnumainajiem stāstiem un dēvēja viņu par lielībnieku un fantastu.Pēc Marko Polo uz Āzijas dienvidiem un austrumiem devās vēl citi vēstneši.Ap 1289. gadu pāvests aizsūtīja uz Tebrizu, pilsētu Irānā, franciskāņu mūku itālieti Džovanni

Montekorvino. Pēc pāris gadiem mūks no Ormuzas pa jūru aizbrauca uz Indijas austrumiem,Koromandelas krastu, un nodzīvoja pie turienes kristiešiem vairāk nekā gadu. Montekorvino vēstulēssniedzis labus Dienvidindijas aprakstus, attēlojis iedzīvotājus, tirdzniecību un kuģniecību un pieminējisarī musonus. 1293. gadā viņš pa jūru aizbraucis uz Ķīnu un tur — lielāko tiesu ziemeļu provincēs —nodzīvojis trīsdesmit piecus gadus.

Divpadsmit gadus (1318—1330) pa Āziju ceļoja arī franciskāņu mūks itālietis Odoriko noPordenones. No Ormuzas viņš pa jūru aizburājis uz Indiju, Thanas pilsētu (vēlāk tur izauga Bombeja),apmeklējis Dienvidindijas piekrasti rietumos un austrumos un Ceilonu, kuģojis uz Javu un Sumatru, bijisDienvidVjetnamā un Dienvidķīnā, sasniedzis Hančžovu un no turienes aizceļojis uz Pekinu, kurnodzīvojis_trīs gadus. Atceļā uz dzimteni Odoriko šķērsojis visu Āziju, iekļuvis arī Tibetā un aprakstījistās galvaspilsētu Lhasu, kur esot dzīvojis ilgu laiku.

Te būtu vietā pieminēt arī 14. gadsimta lielāko arābu ģeogrāfu un ceļotāju Ibn Batutu (1304—1377).Viņš pēc tautības bija berbers, dzimis Tanžerā, Āfrikas ziemeļrietumos.

1325.—1349. gadā viņš apceļoja Ziemeļāfriku, Ēģipti, Mazāziju, Āfrikas austrumus līdzMozambikai un Vidusāziju. No turienes Ibn Batuta pāri Hindukuša kalniem aizceļoja uz Indiju — Indasieleju, Pendžabu, Deli pilsētu. Deli tolaik bija plašā, varenā musulmaņu sultanāta galvaspilsēta. 1342.gadā sultāns, kas pārvaldīja visu Ziemeļ- indiju, sūtīja Ibn Batutu uz Ķīnu. Kādu laiku ceļotājs mitinājāsMalabaras piekrastē, tad aizbrauca uz Ceilonu, bet no turienes pa ierastajiem jūras tirdzniecības ceļiemuz Ķīnu, Zeitunas ostu. Tur arābiem bija pašiem sava tirdzniecības kolonija. Ceļotājs apmeklēja arīPekinu. No Ķīnas viņš atgriezās Ceilonā, tālāk devās uz Malabaru, Arābiju, Sīriju, Ēģipti, līdz sasniedzaTanžeru.

Arābu tirdzniecības celi Āfrikas ziemeļrietumos.Pēc šiem klejojumiem Ibn Batuta apmetās Fesā, Zie- melāfrikā, tomēr arī te nevarēja nodzivot mierā.

Viņš pavadīja Fesas sultāna sūtniecību pāri Sahāras tuksneša rietumu daļai līdz Timbuktu pilsētai pieNigēras upes, kuģoja pa šo upi un atgriezās Fesā pāri Sahāras centrālajiem apgabaliem.

Divdesmit piecos gados lielais ceļotājs pa sauszemi un jūru bija veicis kādus simt divdesmittūkstošus kilometru garu ceļu un mūža vakarā nodiktēja savu ceļojumu aprakstu ar ļoti plašāmģeogrāfiskām, vēsturiskām un etnogrāfiskām ziņām, kas lielāko tiesu pilnīgi drošas, ticamas.

Ibn Batutas ceļojumi pāri Sahārai nebija nekāds izņēmums. Arābi, izveidojuši Ziemeļāfrikā plašukalifātu, daudzkārt šķērsoja Sahāras un Lībijas tuksnešus un uzsāka Senegalas lejteces un Nigērasvidusteces, Cada ezera un Baltās Nīlas kreiso pieteku atklāšanu (sk. karti 37. lpp.). Arābu tirgotājukaravānas tajos laikos bija milzīgas. Piecpadsmit!tūkstoš kamieļu karavāna varējusi nogādāt uz Timbuktutūkstoš piecsimt tonnu rīsu un prosas. Ik gadus no Kairas uz Takedas raktuvēm devusies īpaša karavāna ardivpadsmit tūkstošiem kamieļu pēc vara.

Četrpadsmitajā gadsimtā Mali tautas mandigonas valdnieks Mansa Musa ar milzīgu karavānušķērsojis visu Sahāru — no Rietumāfrikas uz Kairu un pēc tam uz Meku. Valdnieks jājis zirgā, bet piecisimti vergu nesuši zelta lietņus, kuru vērtība sasniegusi miljonus. Karavāna laimīgi veikusi ceļu uz Mekuturp un atpakaļ, kaut gan daudzi no ļaudīm gājuši bojā.

Ziņas par Āzijas zemēm savāca arī eiropiešu sūtņi, kas devās uz Vidusāziju pie mongoļu valdniekaTamerlāna, ko uzskatīja par varenāko "pasaules valdnieku. Viņš bija iekarojis visas musulmaņu valstisPriekšāzijā un Ziemeļ- indijā. Eiropas valdnieki cerēja noslēgt ar Tamerlānu savienību cīņai pretmusulmaņiem Eiropā un Ziemeļāfrikā.

15. gadsimta pirmajā pusē pa Āzijas zemēm plašos ceļojumos devās venēciešu tirgotājs NikoloKonti. Viņš dzi- voja Sīrijā, kur iemācījās arābu valodu un pieņēma musulmaņu ticību. 1424. gadā sākāsKonti klejojumi Āzijā. Viņš aizceļoja uz Ormuzu un pa jūru aizbrauca uz Kam- bejas ostu Indijasrietumos. No Kambejas Konti apbraukāja visu Indijas rietumu piekrasti Malabaru, apmeklēja Ceilonu unno turienes pa jūru apceļoja Indijas austrumu krastus līdz pat Gangas grīvai. No Bengālijas Konti pasauszemi devās uz austrumiem un pāri kalniem nonāca Indoķīnā. Ceļotājs pa Iravadi upi kuģoja uz lejulīdz okeānam un pa jūru atgriezās Kambejā. No Kambejas Konti ceļoja uz Sokotras salām, Adenu, Džiduun caur Ēģipti un Tripoli 1444. gadā atgriezās Itālijā.

Pāvests tā ieinteresējās par Konti apbrīnojamiem klejojumiem, ka piedeva viņam smago grēku —atteikšanos no kristīgās ticības — un lika sekretāram pierakstīt ceļotajā piedzīvojumus.

Uz Indiju 15. gadsimtā devās arī krievu ceļotājs — Tveras (tagad Kaļiņina) tirgotājs AfanasijsNikitins, kurš atstājis ļoti vērtīgas piezīmes «Ceļojums pāri trim jūrām».

Ņikitins 1466. gadā kopā ar citiem krievu tirgotājiem kuģos brauca lejup pa Volgu, lai nokļūtuŠirvanas hanistē (ar Derbentas, Šemahas un Baku pilsētām) Kaspijas jūras lietumu krastā un tur izdevīgipārdotu līdzi paņemtās preces (sk. karti 41. Ipp.). Volgas grīvā karavānai uzbruka tatāri un izlaupījakuģus, uz kuriem atradās arī Nikitina preces. Tikai viens pats kuģis no visas karavānas nonāca Derbentā.Ņikitins palika bez precēm, kuras turklāt bija paņēmis uz parāda. Tverā viņu gaidīja parādu cietums;l.ipēc viņš nolēma izmēģināt laimi svešās zemēs un atgūt zaudēto. Acīm redzot, viņam bija izdeviessaglabāt kādu daļiņu no mantām vai vērtslietām.

No Derbentas ceļotājs devās uz Baku, bet no turienes uz Kaspijas jūras dienvidiem. Pēc tam Ņikitinaceļš veda pa sauszemi pāri Persijai (Irānai) uz Ormuzu. Nikitins ceļoja nesteigdamies, reizēmpadzīvodams uz vietas. Kādā persiešu pilsētā viņš padzirdēja, ka Indijā iespējams pārdot ar lielu peļņutīrasiņu zirgus — jo labus zirgus tur nevarot izaudzēt — un lēti iepirkt dažādas preces, ko pārvest uzKrievzemi. Viņš ieradās Ormuzā, kur, pēc ceļotāja vārdiem, sarodoties ļaudis no visas pasaules un arīpreces saplūstot no visām zemēm, taču muita esot liela — desmitā tiesa.

Ormuza atradās uz salas, kuru jūra divas reizes dienā lūkojusi applūdināt, bet saule tur bijusi tikkarsta, ka varējusi sadedzināt ļaudis.

Nikitins Ormuzā nopirka skaistu ērzeli un iesēdās indiešu kuģī, kas veda zirgus un burāja garāmMaskatai (Omānā), Diu, lielajai ostai Kambejai uz Dabulu, kur tajos laikos pastāvējis liels zirgu tirgus.

Tomēr ne Dabulā (uz 17° 43' z. pl.), ne arī Čaulā — nedaudz tālāk uz ziemeļiem — Ņikitins nevarējaizdevīgi pārdot savu zirgu un veda to tālāk zemes iekšienē — uz Džun- nāras pilsētu.

Ceļotāju Indijā visvairāk izbrīnīja nevis dienvidu daba, bet gan ļaudis. Tie visi bijuši tumšu ādu ungandrīz kaili — kā nabagie, tā bagātie. Valdnieka kalpi tāpat gandrīz kaili, viņiem bijusi tikai gurnu josta,vairogs un zobens, citi staigājuši ar šķēpiem, citi ar nažiem, citi ar lokiem un bultām. Indieši savukārtbrīnījušies par balto cilvēku un bariem nākuši viņam pakaļ.

Indiešu ēdiens — rīsi ar sviestu, piens un dažāda zāle — pēc ceļotāju izteiciena, neesot gājis piesirds. Gaļu indieši neesot ēduši un vērsi godājuši par tēvu, tik lielā cieņā turēti govslopi. To nokaušanabijusi vislielākais noziegums.

Džunnārā Ņikitins pārlaida musonu lietavas, kas ilga četrus mēnešus, kad viss mircis vienā ūdenī undubļos. Sajā laikā indiešu zemnieki apstrādājuši un apsējuši savus tīrumus.

Džunnāras pārvaldnieks atņēmis ceļotājam zirgu un gribējis piespiest Ņikitinu, lai tas pieņemmusulmaņu ticību, tomēr galu galā ar labu ļaužu palīdzību tas zirgu dabūjis atpakaļ un palicis pie savasticības. Ņikitins gan piebildis, ka tam, kurš gribot tirgoties Indijā, sava ticība jā- atstājot mājās un

jāgodājot Muhameds.No Džunnāras ceļotājs aizgāja uz Bidaru, musulmaņu Bahmanīdu valsts galvaspilsētu (tagadējā

Haidarabadas štatā), kur atkal pavadīja vairākus mēnešus vai pat gadu. Tur beidzot viņš pārdeva savuzirgu, kā rādās, ļoti izdevīgi. Bidara bija sevišķi bagāta pilsēta. Naktīs to sargājuši tūkstoš jātniekubruņās, ar lāpām rokās. Sultānu aizvien pavadījuši desmittūkstoš jātnieku un piecdesmit- tūkstoš kājnieku,tāpat simtiem kaujas ziloņu bruņās un ar torņiem uz muguras.

Tad Ņikitins aizceļoja uz Vidžajanagaru (toreizējo Dien- vidindijas varenās hinduistu valstsgalvaspilsētu), apmeklēja indiešu svēto pilsētu Parvatu un ar dimantu raktuvēm slaveno Raičūru, kā arīcitas pilsētas Dekānā un Indijas rietumu piekrastē Malabarā, to skaitā, iespējams, arī Kali- kutu. Par šopilsētu Ņikitins ar sajūsmu sacījis, ka tā esot osta visai Indijas jūrai, tur esot milzums visādu garšvielu,tur mītot daudz vergu tirgotāju, kas pārdodot melnos vergus un verdzenes. Viņš aprakstījis arī Ceilonu un

Afariasija Ņikitina ceļojums pāri trim jūrām (pēc J. Magidoviča).Pegu valsti — Birmas daļu Iravadi upes baseinā, tāpat pieminējis Ķīnu.īsā izklāstā tikai dažos vārdos var pastāstīt, ko Indijas zemē redzējis un dzirdējis vērīgais ceļotājs,

kurš aizvien palika uzticīgs savai dzimtai zemei un izturējās pret indiešiem ar lielu cieņu un uzticību.Savukārt indieši viņam -atmaksāja ar neviltotu viesmīlību un draudzību. Ņikitins raksta, ka šajā zemēmītot daudz ļaužu. Zemnieki esot ļoti nabadzīgi, bet kungi bagāti un dzīvojot greznībā, viņus nesot sudrabanestuvēs. Viņš redzēja, ka tautu nežēlīgi aplaupa, ka tai jāmaksā lieli nodokļi un rente par zemi, jāuzturtempļi, ka amatnieki ir pa pusei vergi, bet priesteri nekautrējas nabaga svētceļotājiem atņemt pēdējograsi.

Ņikitins ieverojis, ka musulmaņi un indusi (hinduisma reliģijas piekritēji) dzīvojot nesaticībā, kopāneēdot un nedzerot, tāpat arī dažādās kastas turoties šķirti.

Ceļotājs bija aculiecinieks arī postošiem karagājieniem. Musulmaņi 1469. gadā devās karā armilzīgu karaspēku — divsimt tūkstošiem vīru, simt ziloņiem un trīssimt kamieļiem, iekaroja vairākasindusu radžistes Mala- baras piekrastē, tāpat pievienoja Bahmanīdu valstij Goas ostu. Musulmaņukaraspēks pārveda Bidarā bagātu laupījumu — ļoti daudz dārgakmeņu.

Citā karagājienā pret Vidžajanagaru musulmaņi, pēc Ņikitina aprēķina, sapulcinājuši ap divi miljonikarotāju un sešsimt piecdesmit kaujas ziloņu un piespieduši pat indusu radžas iet karā pret saviem cilts un

ticības brāļiem.Tomēr šis karagājiens beidzās ar neveiksmi, un pēc tā Bahmanīdu valsts panīka un vēlāk saira.

Musulmaņi nespēja ieņemt Vidžajanagaru, kaut arī, pēc ceļotāja vārdiem, uzbrukuši tai divdesmit dienubez mitēšanās. Musulmaņi devušies mājās, jo cietuši lielus zaudējumus, un pārveduši divdesmit tūkstošusgūstekņu, ko pārdevuši.

Ceļotājs galu galā secinājis, ka musulmaņi esot viņu piekrāpuši, stāstot par daudzajām precēm, kovarēšot lēti sapirkt Indijas zemē. Izrādījies, ka priekš Krievzemes nekā neesot, tikai garšvielas un krāsas.Dzīve te bijusi visai dārga.

Ceļotājs stipri ilgojās pēc dzimtās zemes un 1472. gadā no Dabulas ostas izbrauca uz Ormuzu. Indijāviņš bija pavadījis gandrīz trīs gadus. No Ormuzas Ņikitina ceļš veda uz Tebrizu pāri Irānas kalnienei, noturienes uz Tra- pezundu Melnās jūras piekrastē. Ar kuģi viņš pārcēlās uz Kafu (Feodosiju) Krimā, pēctam devās uz Kijevu un Smoļensku, bet netālu no šīs pilsētas mira. Afanasija Ņikitina rakstītās piezīmestirgotāji aizveda uz Maskavu.

Ņikitins bija devies tālajā ceļā uz savu risku, viens pats, bez baznīcas vai valdnieka atbalsta.Viņštālajā zemē nekur nesastapa tautiešus vai ticības brāļus. Tomēr, par spīti ceļa grūtībām, Afanasijs Ņikitinspirmais no eiro

piešiem bija devis patiesu Indijas un citu tās kaimiņzemju aprakstu bez kādiem izpušķojumiem unleģendām. Tas bija pavisam citāds darbs nekā Kosmas Indikopleista «Kristiešu topogrāfija» un citasgrāmatas, kurās par svešam zemēm netrūka fantastisku izdomājumu.

Viena no tādām grāmatām, pilna dažādiem brīnumiem, bija sera Džona Mandevila ceļojumuapraksts, kas pirmo reizi iznāca Lježā franču valodā 1355. gadā. Tā kļuva tik populāra, ka to tulkoja visāsEiropas valodās, pārrakstīja un izdeva aizvien no jauna veselus divsimt piecdesmit gadus.

Grāmatu bija uzrakstījis kāds beļģu ārsts Barbs vai Bur- gons, slēpdamies aiz Džona Mandevilapseidonīma.

Sers Džons Mandevils, pēc grāmatas spriežot, bija apceļojis visu pasauli un redzējis tur visādusbrīnumus. Viņš droši varēja sacensties ar Minhauzenu: smilšu jūrās viņš iemitināja zivis un apgalvoja, kasmilšu pauguri tur ceļoties un plokot kā okeāna viļņi.

Mandevils diezgan daudz stāstījis par redzēto Indijā. Ceļotājs rakstīja, ka pie Gangas grīvas esotzelta un sudraba salas. (Nebija nekāds brīnums, ka jūrasbraucēji ilgus gadus sapņoja par to atklāšanu unmeklēja šīs salas visās austrumu jūrās.) Indijā mītot ļaudis, kas ne ēdot, ne dzerot, jo viņiem nemaz neesotmutes. Viņi kvēpinot vīraku un pārtiekot no tā smaržas. Cilvēkus citās tālās zemēs Mandevils arī attēlojisvisai dīvainus — bez deguna, ar tik

Tā senos laikos iedomājās ļaudis austrumu zemēs (pec veca zīmējuma).garu apakšlūpu, ka to varot lietot kā apmetni un saulessargu, citiem esot tik lielas ausis, ka viņi varot

ietīties tajās kā apmetnī, citiem neesot galvas, bet acis un mute atrodoties uz krūtīm, citiem tikai vienaresna kāja, citiem — suņa galva vai zirga kājas, vēl citiem — četras acis. Indijas zeme esot tik auglīga, kadodot divas ražas gadā, augļi tik saldi, ka no tiem varot taisīt medu, un tik stipri, ka pēc to nobaudīšanascilvēks jūtoties piedzēries. Koki dodot vilnu, miltus un medu. No zemes tur varot izrakt akmeņus, kas esotsaldāki par vīģēm. Indijā esot sastopamas lielas skudras, kas rokot alas un iznesot virs zemes zelta smiltis

kā kurmju rakumus. Cilvēki pa- slepen vedot smiltis projām, un tās gandrīz nemaz neesot jātīra — tikdaudz tanīs zelta. Ja skudras pamanot zelta laupītājus, tās uzsākot cīņu, vajājot bēgošos un, ja panākot,nomaitājot viņus līdz ar visiem nastu nesējiem dzīvniekiem.

Indijā mītot lieli skorpioni ar spārniem, tāpat arī spārnotas čūskas ar indīgu dzeloni.Tur mitinoties milzu tīģeri, divreiz lielāki par lauvām, bet čūskas esot tik lielas, ka aprijot spēcīgus

briežus un vēršus. Jūrā sastopamas zivis, kas turoties lielā dziļumā, kamēr esot dzīvas. Pēc nāves zivisuzpeldot virs ūdens, un tam, kurš pieskaroties tādai mirušai zivij, pašam drīz vien pienākot gals.

Mandevila grāmatā var atrast teiksmu par dimanta kalnu, kas, tāpat kā arābu pasakās pieminētaismagnēta kalns, izraujot naglas no kuģu apšuvuma, un kuģi ejot bojā. Tādus brīnumus viduslaikos parsvešām zemēm stāstīja gandrīz ikviens ceļotājs. Tomēr šajā grāmatā varēja atrast arī kādu patiesībasgraudu — Zemes lodveidīguma ideju. Kad ceļotājs nokļuvis Indijā, apceļojis piectūkstoš salas austrumujūrās un braucis pa jūru tikai tālāk un tālāk, viņš nonācis turpat, kur sācis ceļojumu, tātad apbraucis apkārtzemeslodei. Ideja, ka visu pasauli varot apbraukāt kuģī kā ziemeļu, tā dienvidu puslodē, izplatījāsEiropas zemēs.

No šā īsā pārskata par ceļojumiem un atklājumiem senākos laikos iespējams gūt zināmu priekšstatu,kā gadu simteņu gaitā tautas, kas mita Vidusjūras apgabalā un Tuvajos Austrumos, pamazām iepazinās arĀfrikas un Āzijas zemēm, kādus ceļus tās mērojušas uz sauszemes un okeānos.

PIRENEJU PUSSALA Arābu Iebrukums. — Rekonkisla. — Portugāles karaliste kļūst neatkarīga. — 1250. gads —

rekonkistas beigas. — Zemkopības, tirdzniecības un kuģniecības attīstība. — «Pati laimīgākā zemepasaulē!» — Kau/as ar kastīiiešiem. — Alkas pēc zelta gumda uz ekspansiju.

Eiropas dienvidrietumos, Pireneju pussalā — Ibērijā vai Luzitānijā, kā to ari mēdza dēvēt, kopšseniem laikiem mita ibēriešu un luzitāniešu ciltis — tagadējo portugāļu un spāniešu priekšteči. Feniķieši,grieķi, kartāgieši un romieši kuģoja uz šejieni, dibināja Ibērijas krastos kolonijas, ieviesa te savasparažas un kultūru, valodu un verdzību. Pēc Romas impērijas sabrukuma, lielās tautu staigāšanas laikā,pussalā ielauzās mežonīgas ciltis — alani un vandaļi, tiem sekoja vestgotu karotāji.

Astotajā gadsimtā Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas pāri Gibraltāra šaurumam ielauzās kareivīgiemusulmaņi — arābi un berberi, ko šeit iedēvēja par mauriem. Tie īsā laikā — 711.—718. gadā —iekaroja Portugāli, tāpat arī gandrīz visu Pireneju pussalu un pakļāva šo zemi uz ilgiem gadsimtiem.Portugāle kļuva par Kordovas mauru emirāta sastāvdaļu. Tomēr pretestība iekarotājiem nerima.Nepakļautās kristiešu ciltis patvērās pussalas ziemeļu un rietumu grūti pieejamos kalnos, sīkstiaizstāvējās pret mauru uzmākšanos un dibināja nelielas patstāvīgas valstiņas. Tās pamazām kļuvaspēcīgākas un apvienojās. Pussalas ziemeļrietumos pirms kādiem tūkstoš gadiem no dažādām etniskāmgrupām veidojās portugāļu nācijas kodols, radās īpaša portugāļu valoda, atšķirīga no radniecīgāskastīliešu — spāniešu skanīgās valodas. '

Jau 9.—10. gadsimtā kalnainajos apgabalos uz ziemeļiem no Douru (Duero) upes sākās cīņa parPortugāles atbrīvošanu no mauriem, pussalas atkarošana — rekonkista (sk. karti 47. lpp.). Asiņainais karšar pārtraukumiem — īslaicīga miera periodiem vilkās ļoti ilgi (Spānijā līdz pat 15. gadsimta beigām).Musulmaņi pamazām atkāpās uz dienvidiem, atdodot kristīgajiem apgabalu pēc apgabala.

No mauriem atbrīvotās zemes pakāpeniski sagrāba Le- onas karaliste — viena no spāniešu valstīm,kas robežojās ar portugāļu apgabaliem.

Ap 11. gadsimta 80. gadiem Leonas karaliste atkaroja mauriem visu teritoriju uz ziemeļiem no Douruupes un atsevišķas spāniešu vienības jau izlauzās līdz Težu (Taho) upes grīvai, bet tad mauri tās 1094.gadā pie Lisabonas sakāva.

Pēc tam Leonas karalis no portugāļu zemēm izveidoja īpašu Portugāles grāfisti, ko piešķīra savamvasalim un znotam Enriki. Tas organizēja spēcīgu karadraudzi no portugāļiem, enerģiski karoja pretmauriem un rīkojās gandrīz kā patstāvīgs valdnieks. Viņa dēls grāfs Afonsu Enrikišs, viens no lielajiemfeodāļiem, 1139. gadā pasludināja sevi par neatkarīgu valdnieku un vairs neatzina Leonas karali par savulēņu kungu. Leona bija spiesta atzit Portugāles karalistes neatkarību.

Portugāļi — nelielā, kareivīgā tauta — tagad cīnījās ar musulmaņiem dienvidu novados, betportugāļiem pašiem savukārt no ziemeļiem un austrumiem uzbruka spānieši, kas bija apvienojušies savāsvalstīs (Leona, Kastī- lija u. c.). Tie gan bija kristieši, taču tikpat bīstami un kareivīgi kā neticīgie mauri.Rietumos bangoja bezgala plašais Atlantijas okeāns, un no turienes kuģos reizēm uzbruka mežonīgienormaņi — vikingi.

Jaunais karalis rīkojās visai enerģiski, atsita visus uzbrukumus un izdzina maurus no Težu upesbaseina. 1147. gadā Afonsu Enrikišs, kas iedēvēts par Konkista- doru — iekarotāju, jau sagrāba Lisabonuun kļuva par Težu grīvas saimnieku. Portugāļu karaspēks aizgāja līdz pat dienvidu novadam Algarvi, kasvēl atradās mauru rokās. Taču 12. gadsimta beigās musulmaņi devās spēcīgā pretuzbrukumā. Risinājāssīvas kaujas. Portugāļi jau bija izveidojuši savu floti, kas bāzējās lielāko tiesu Oportu (Portu) ostā,sargāja piekrasti no rriauru kuģu uzbrukumiem un kādu reizi pat uzdrošinājās uzbrukt mauru ostai uncietoksnim Seutai Āfrikas piekrastē aiz Gibraltāra šauruma. Tomēr flote vēl bija visai primitīva unsastāvēja lielāko tiesu no galerām.

Nākamais valdnieks izmantoja krusta karotāju floti un karaspēku un 1189. gadā ieņēma maurudienvidu provinces Algarvi galvaspilsētu Silvišu. Pēc uzvaras viņš lika iekopt aizlaistās zemes, laicīnītos pret badu, kas aizvien vēl piemeklēja portugāļus, jo zeme karos tika izpostīta. Nākamajos gadudesmitos karš turpinājās gan pret mauriem, gan pret kastīliešiem. Karalis Afonsu III 1250. gadā sagrābapēdējo Portugāles apgabalu, ko vēl turēja savās rokās mauri, un pabeidza Algarvi iekarošanu. Šajāskaujās piedalījās arī ārvalstu krusta karotāji ar Portugālē būvētām gale- ram un lielākiem kara kuģiem —barkām.

Rekonkista bija beigusies. Tās gaitā muižnieki bija sagrābuši milzīgus zemes īpašumus, kurusapstrādāja personīgi brīvi zemnieki, kas bija ekonomiski atkarīgi no muižniekiem.

Rekonkistu realizēja ar reliģiskās cīņas lozungiem, un Portugāles karalis atzina sevi par Romaspāvesta vasali. Līdz ar to milzīgu nozīmi ieguva baznīca un bruņinieku ordeņi, kas arī sagrāba ļoti plašuszemes īpašumus.

Pagāja kāds laiks, un Portugāle uzplauka. Attīstījās zemkopība. Tīrumos audzēja rudzus, kviešus,prosu, auzas, miežus, bet maizes gan esot pieticis tikai kādus piecus mēnešus gadā. Pārējo laikunabadzīgie iztikuši ar kastaņiem un ozolu zīlēm, ko salasījuši kalnu mežos. Pļavās, kuras apūdeņoja visugadu, ganījās govju un vēršu bari, kalnos — aitas un kazas. Ap tīrumiem un pļavām kuploja augļu koki —ābeles, bumbieres, apelsīni, olīvas un vīnogulāji, bet kalnos netrūka krāšņu mežu. Dienvidu provinceAlgarvi bijusi līdzīga brīnišķīgam dārzam, kur auga palmas, vīģes, zemeņkoki, mandeles un citi siltzemjuaugi. Uzvarētie mauri saņēma aizsardzības rakstus un varēja nodarboties ar apūdeņošanas zemkopību unamatiem, kur to prasme bija grūti pārspējama.

Portugāles izveidošanās.Sākās strauja pilsētu augšana. Agrākajos cietokšņos ātri attīstījās tirdzniecība un amatniecība.

Tirdzniecības uzplaukumu sevišķi veicināja Portugāles izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pie jūrasceļiem no Vidusjūras uz Ziemeļ- eiropu. Jo sevišķi attīstījās Lisabona, Oportu, Braga, La- guša unKoimbra. Amatniecības un tirdzniecības attīstību veicināja arī iecietīgā izturēšanās pret citticībniekiem— mauriem un ebrejiem (līdz 15. gadsimta sākumam). Viņiem garantēja neaizskaramību un ticībasbrīvību. Valdnieki visādi veicināja kuģniecības attīstību. Uz Portugāli aicināja pieredzējušusjūrasbraucējus no Dženovas, Venēcijas, Kastīlijas un Francijas, lai tie palīdzētu veidot portugāļu floti.Vislielākā pieredze no Eiropas rietumu un dienvidu tautām kuģošanā toreiz bija itāliešiem. Tie bu- rājagan Vidusjūrā, gan izgāja Atlantijas okeānā un atklāja tur salu arhipelāgus. Turpretim Portugālesjūrasbraucēji, pēc 16. gadsimta lielākā portugāļu vēsturnieka Zuana Barruša vārdiem, tajos laikos bijuši

visai pieticīgi kuģojumos gar kontinenta piekrasti un neesot devušies tālu atklātā jūrā. Bet portugāļutirgotāji nebūt nevēlējās atdot peļņas tiesu ārzemniekiem par preču vešanu, un arī karalis gribēja, laiPortugālei pašai būtu vairāk savu tirdzniecības kuģu, kas labi noderētu kara laikā. īpaši dekrēti atļāvalielu kuģu būvei cirst bez maksas kokus mastiem un plankām karaļa mežos, karalis atcēla muitu —desmito tiesu par ievestajiem kuģu būvmateriāliem un par precēm pirmajos jauno kuģu braucienos,atbrīvoja kuģu īpašniekus no pienākuma dot zirgus vai pildīt karadienestu uz jūras vai sauszemes, kā arīpiešķīra tiem citas privilēģijas un atvieglinājumus, iecēla tos pat bruņinieku kārtā tāpat kā flotesvirsniekus. Kuģus reģistrēja, un īpaša savienība iekasēja divus procentus no peļņas, izveidojotapdrošināšanas fondu, domājams, pirmo Eiropā. Ja kuģi paņēma kara vajadzībām vai arī tas gāja bojā,zaudējumus sedza no valsts kases.

Tirdzniecība ātri uzplauka, un Portugālē, pēc vēsturnieka Lopiša liecības, ieplūda lielas naudassummas. Lisabonā 14. gadsimta beigās reizēm bijuši četrsimt vai pat piecsimt kuģu, lielāko tiesu ganārzemju. Kuģi veda uz Angliju, Flandriju un citām Ziemeļeiropas zemēm portugāļu vīnu, vasku, labību,vīģes, dateles, rozīnes, medu, sāli, ādas, korķi. No Itālijas ieveda zīdu, samtu, damastu un garšvielas, kasnāca no austrumu zemēm, no Flandri- jas — audumus, mežģīnes, tapetes, dzelzs izstrādājumus >in citaspreces. Portugāle uzturēja pat sakarus ar Hanzas savienību, kas saimniekoja Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā.

Ievērojamais Portugāles vēsturnieks Azurara (jeb di Zu- rara) par šo laika posmu savas zemes dzīvēsacījis zīmīgus vārdus: «Tagad Portugāle ir pati laimīgākā zeme, jo mums Ir visas labās mantas, kādaspienākas bagātai ķēniņvalstij. Mums ir pārpārēm labības, tā ka neraža vai slikti laiki nekad nevarētunodarīt ko jaunu … Mums ir vīns no dažādām šķirnēm, kura pietiek ne vien mums, bet mēs ar to varampiekraut daudzus kuģus un laivas priekš svešām zemēm. Jūras un upju zivju ir tik daudz un dažādu kānevienā citā pasaules daļā un tik lieli ir pārpalikumi, ka no mūsu ostām varam apgādāt lielāko daļupussalas. Eļļas un medus mums ir tik daudz un tik labas kvalitātes, ka mūsu kaimiņi ņem to no mums, nevismēs no viņiem.» To pašu hronists sacījis par lielajiem lopu bariem, augļiem un saknēm — visa esotpārpārēm, bet cenas arī nekrītot, jo visu lieko aizvedot uz ārzemēm.

Ostas esot drošas pret vētrām un uzbrukumiem. Visa kā esot gana, vajadzīgs tikai miers, lai tosaglabātu un nebūtu posta.

Bet dzīve Portugālē nebūt nebija mierīga. Karaļi bija spiesti cīnīties ar lielajiem feodāļiem, kuriemcentralizēta, stipra valsts vara nebija pa prātam.

Balstīdamies uz sīkajiem muižniekiem — bruņiniekiem lidalgu, zemnieku kopienām un pilsētām,karaļi nemitīgi centās nostiprināt savu varu un cīnījās ne vien pret lielajiem feodāļiem, bet arī pretaugstāko garīdzniecību, ierobežoja baznīcas tiesas un lielo feodāļu patvaļu un izpostīja daudzas feodāļupilis.

Laiku pa laikam iedegās karš ar Spāniju, kas arī bija nostājusies uz attīstības un vienotas valstsveidošanas ceļa un tīkoja pēc kaimiņu zemes. Portugāļiem jau bija diezgan spēcīga kara flote, kas uzbrukaSpānijas ostām. Dienestā uz kuģiem ņēma zvejniekus un laiviniekus, bet, ja matrožu nepietika, flotēieskaitīja arī zemniekus. Tā izveidojās rūdīti jūrasbraucēju un karavīru kadri.

Karaļa Zuana I valdīšanas laikā (1385—1433) Portugāle piedzīvoja ļoti niknus kastīliešuuzbrukumus. Tie okupēja lielāko daļu Portugāles un pienāca pie pašas Lisabonas. Portugāļiem nācāssasprindzināt visus spēkus, lai uzvarētu ilgajā karā. Liela nozīme kaujās bija flotei, ko pēc sakāvēm allažvajadzēja veidot no jauna. Ir ziņas, ka flotē

Viduslaiku kosmogrāfs (pēc senas gravīras).bijuši astoņsimt karavīri un trīstūkstoš airētāji. Galu galā Portugāle — ši ne visai lielā valsts, kuras

iedzīvotāju skaits diezin vai pārsniedza pusotra miljona, nosargāja savu neatkarību un pieņēmās spēkā.Tagad jau pati Portugāle sāka alkt pēc iekarojumiem, ārējiem tirgiem, jaunām zemēm, bagātības.

Nauda līdz ar tirdzniecības, kuģniecības un amatniecības attīstību bija kļuvusi par nepieciešamību, parlielu sabiedrisku spēku, zelts tapis par dievekli, kuru visādi slavināja un kāroja vairāk par visu. Pēcbagātības tiecās gan karalis un lielie senjori, gan sīkie muižnieki, gan tirgotāji, gan baznīca.

Visur dzirdēja valodas, brīnišķīgas leģendas par dienvidu zemēm, kur zelta esot tik daudz kā smilšuPortugāles upju krastos, par zemēm, kur kaili pagāni greznojoties ar dārgakmeņiem un pērļu virknēm, kurkvēlās dienvidu saules staros nogatavojoties pasakaini dārgās garšvielas — pipari, muskatrieksti unkrustnagliņas. Sevišķi daudz leģendu vijās ap bagātajām Āzijas zemēm — tālo Indiju un lielā hana zemiKataju (Ķīnu). Vilinoša likās arī Āfrika, kuras lielākā daļa kristīgajai pasaulei tolaik bija terra incognita— nezināma zeme. Bībele glabāja leģendu par

teiksmaino zemi Ofiru, kur jūdu valdnieks Zālamans atradis milzīgas bagātības — zeltu undārgakmeņus. Ar tiem viņš izrotājis tempļus un dzīvojis neredzētā greznībā. Tomēr neviens nezināja, kuratrodas šī Ofiras zeme. Daži domāja, ka tā meklējama tālu dienvidos okeāna salās. Citi sprieda, ka Ofiraatrodoties Āfrikas austrumos — Etiopijā vai Sudānā.

Citas leģendas stāstīja par laimīgām salām un citām noslēpumainām zemēm, kas slēpjoties kaut kurtālu Atlantijas okeānā.

Tālās, nezināmās, bagātās zemes vilināt vilināja izmē- vināt laimi, doties jūrā, meklēt jaunus krastus.Portugālē lija izveidojušies spēki aizjūras ekspansijai.

No dzimtbūšanas atbrīvotā zemniecība deva karaļa armijai karavīrus, pilsētas — ieročus. Pilsētāsmita daudzi izveicīgi amatnieki, kas bija mācījušies amatu prasmi no arābiem, un bagāti tirgotāji. Pilsētasbija ar mieru atbalstīt karali jebkurā izdevīgā pasākumā. Pēc bagātības kāroja arī sīkie muižnieki, kaskalpoja karaļa karapulkos un visu mūžu bija karojuši pret mauriem, iemācījušies ^adāt sev iztiku arieročiem rokās. Citu darbu viņi nepazina un nebija pie tā pieraduši. Tagad muižnieki bija palikuši bezierastās nodarbošanās un labprāt taisītos uz jauniem karagājieniem.

Tomēr Portugāle tolaik atradās sānis no lielajiem, ļoti svarīgajiem tirdzniecības ceļiem, ko savāsrokās turēja varenāki konkurenti. Ziemeļos valdīja spēcīgā Hanzas savienība, Vidusjūrā un tās piekrastēs— arābi, Itālijas iielo pilsētu, jo sevišķi Venēcijas un Dženovas tirgotāji, kā arī katalonieši no Spānijas.Bet tieši Vidusjūra saistīja Rietumeiropu ar lielajiem tirdzniecības ceļiem, kas veda uz austrumu zemēm— uz Indiju, Vidusāziju un tālo Ķīnu. Iespiešanās Vidusjūrā, ziemeļu jūrās vai Eiropas zemēs nesolījasevišķus panākumus — konkurenti bija spēcīgi un netaisījās atdot savas pozīcijas.

Vajadzēja meklēt jaunus ceļus, jaunas zemes. Turpat līdzās bangoja bezgala plašais Atlantijasokeāns, draudīgs, nepazīstams, bet arī vilinošs. Pa to varēja kuģot uz dienvidiem, uz Āfriku — neizpētīto,

noslēpumaino kontinentu. Tāpēc Portugāles intereses, gluži dabiski, pievērsās Ziemeļāfrikai, kas atradāsturpat tuvumā — aiz Gibraltāra šauruma, un Atlantijas okeānam.

PORTUGĀĻU IEBRUKUMS ZIEMEĻĀFRIKĀ Nomazgāt rokas mauru asinīsI — Seula — Vidusjūras atslēga Ziemelālrikas krastā. — «Uz

priekšu, sirmie kaujas zirgiI» — Mirstošā karaliene svētī dēlus uz krusta karu. — Seuta portugāļurokās.

Portugāles ekspansiju Atlantijas okeānā un Ziemeļāfri- kas arābu un berberu zemēs jo sevišķiveicināja princis Enriki, karaļa Zuana I dēls, ko vēlāk — 19. gadsimtā — iedēvēja par EnrikiJūrasbraucēju. Ar tādu vārdu šis vīrs iegājis ģeogrāfisko atklājumu vēsturē, kaut gan viņš pats netikapiedalījies nekādos tālos jūras braucienos un neizdarīja nekādus atklājumus.

Enriki piedzima 1394. gadā Oportu, Portugāles rosīgajā ostas pilsētā. Prinča māte karaliene Filipa,Anglijas karaļ- nama atvase, fanātiska katoliete, kā stāsta leģenda, ievērojusi jaunpiedzimušajam uzkrūtīm krusta zīmi. Tā liecinājusi par prinča augsto sūtību — izplatīt katoļu ticību pagānu zemēs.

Oportu bija pilsēta, kur iegriezās simtiem kuģu, kur jūras vīri stāstīja savus piedzīvojumus, kurvērīgais zēns bērnībā varēja apskatīt jūrnieku pārvestās preces, ielūkoties kuģu būvētavās, vingrinātiesjūras braucienos.

Karaļdēls ieguva tā laika labāko audzināšanu un izglītību — mācījās galvenokārt ģeogrāfiju,matemātiku, astronomiju un vēsturi, tāpat arī piedalījās karagājienos pret Kastīliju un vingrinājāsbruņinieku kaujas mākslā.

Karalis Zuans I 1411. gadā bija pabeidzis karu pret Kas- tīlijas valdnieku, «savu kristīgo brāli», un,kā teicis vēsturnieks Azurara, par šo dievam ne visai tīkamo darbu labprāt būtu vēlējies izpirkt grēkus —nomazgāt musulmaņu asinīs savas rokas, kas aptraipītas kristiešu asinīm.

Tieši tajā laikā karalis gribējis iesvētīt par bruņiniekiem savus dēlus — Duarti, Peru un Enriki — unpar godu šim notikumam sarīkot plašus svētkus un turnīrus, ielūdzot bruņiniekus no visas kristīgāspasaules. Tomēr prinči esot noraidījuši šādu godu kā nepelnītu un teikuši, ka gribot izcīnīt bruņiniekapiešus ar ieročiem rokās kaujas laukā. Karaļa dēli vēl sacījuši — karagājienos pret Kastīliju viņi ganbūtu varējuši gūt slavu un vairot tēvzemes bagātību, bet tagad esot noslēgts pavisam nevajadzīgs miers.Prinču un feodāļu mudināts, dons Zuans nolēma uzbrukt mauru pilsētai Seutai Āfrikas ziemeļos,ievērojamai tirdzniecības ostai, no kurienes gāja karavānu ceļi uz Āfrikas centrālajiem apgabaliem (sk.karti 77. lpp.). Seutu bija dibinājuši kartāgieši, un to dēvēja par bagātāko un ziedošāko Mauritānijaspilsētu, Vidusjūras atslēgu, kur stiprs cietoksnis sargāja plašo ostu. Par braukšanu cauri Gibraltārašaurumam Seutas arābi ņēma no visiem kuģiem īpašu nodevu. Karalis cerēja sagrābt šo bagāto pilsētu,pārņemt savās rokās tirdzniecību un izmantot visas priekšrocības, ko Seutai deva tās izdevīgaisstāvoklis.

Ziņojumā troņa padomei dons Zuans jo sevišķi uzsvēris, ka viņu uz šo karu nemudinot godkāre, viņšdedzīgi vēloties svētā karā liet neticīgo asinis un pārvērst mošejas par kristīgo tempļiem. Kā liecinahronikas, padome karaļa lēmumu uzņēmusi ar sajūsmu, un kāds galma vīrs pielēcis kājās un saucis: «Kotur vairāk runāt! Uz priekšu, sirmie kaujas zirgi!» — norādīdams uz sirmajiem padomniekiem un sirmokarali. Lēmumu par karagājiena rīkošanu vienojās turēt stingrā slepenībā, lai mauri neko neuzzinātu pirmslaika.

Sākusies rosīga gatavošanās — bruņošanās, algotņu vervēšana, kuģu būve un līgšana. Kuģussalūkojuši pat Galisijā, Biskajā, Anglijā un Flandrijā. Težu un Douru upēs drīz esot stāvējis kuģis piekuģa. Naudu bez skopo- šanās devuši gan bagātie Lisabonas, Oportu un Lagušas lirgotāji un dižciltīgiesenjori, gan mūku ordeņi, gan lati- fundiju īpašnieki. Militārā ekspedīcija solīja krietnu peļņu un labasizredzes nākotnē. Pašā Portugālē nebija lielu dabas bagātību, galvenā ekspluatējamā šķira — zemniekipretojās izsūkšanai, kā vien varēja. Tagad feodāļiem pavērās cits viegls, izdevīgs ienākumu avots —aizjūras zemju iekarošana.

Kā stāsta Azurara, uz karu saposies arī kāds deviņdesmit gadus vecs bruņinieks ar visiem saviemvasaļiem un sacījis, ka pat miroņi gribētu celties augšā un pavadīt savus dēlus un radiniekus uz kaujaslauku. Varbūt viņa locekļi ar gadiem kļuvuši vājāki, bet griba kauties esot tikpat stipra kā senāk.

Visi strādājuši čakli, lējuši lielgabalus, vijuši tauvas, būvējuši kuģus, cepuši maizi un kaltējušisausiņus, kāvuši lopus un sālījuši gaļu, sazvejojuši zivis, gādājuši vīnu, eļļu un etiķi, taisījuši mucas,šuvuši drānas karaspēkam.

Visā Eiropā klīda valodas par gaidāmo ekspedīciju. Angli domāja, ka portugāļi uzbrukšot Francijai,citi — ka flote došoties uz Sicīliju un Neapoli, citi — ka portugāļi gribot doties uz Palestīnu un atkarotmusulmaņiem «svēto kapu» Jeruzalemē. No cietumiem tika izlaisti bīstami noziedznieki ar noteikumu, katiem jāpiedaloties krusta karā.

Flote jau gatavojās iziet okeānā, kad ļauna sērga — mēris noguldīja slimības gultā karalieni Filipu.Viņa svētījusi savus dēlus un trim no tiem — Duarti, Peru un Enriki — pasniegusi kau jas zobenus unlūgusi izpildīt viņas gribu —• cīnīties pret mauriem, lai svētās ticības gaisma lītu pagānu dvēselēs.

Mirstošā karaliene, uzzinājusi, ka sacēlies spēcīgs ziemeļu vējš, ļoti priecājusies: tas esot ceļavējš,kas dzīšot floti uz Āfrikas krastiem. Lai kuģi izbraucot jūrā svētā Jēkaba — Santjāgu dienā, viņa tad jaubūšot mirusi un lūkošoties uz krusta karotājiem no debesu augstumiem, un viņus svētīšot. Tieši tajā laikā,kad karaliene nomirusi, noticis pilns Saules aptumsums, tā ka licies — pati debess sēro par dievbijīgovaldnieci.

Pēc karalienes bērēm flote — divsimt kuģu: galeru un līnijkuģu — ar kādiem trīsdesmit tūkstošiemjūrnieku un divdesmit tūkstošiem karavīru 1415. gada 25. jūlijā uzvilka buras. Līdzi portugāļiem braucaarī daudzi ārzemju bruņinieki. Kādā līcī flote noenkurojās. Tikai te karotāji uzzināja īsto ekspedīcijasmērķi.

Kāds kastīlietis Spānijas krasta pilsētā, ieraudzījis lielo floti tālu jūrā, nezinādams, kam pieder kuģi,esot izsaucies: «Un, kaut arī Portugālē nocirstu visus kokus un visi portugāļi taptu par namdariem, arī tadviņi nevarētu uzbūvēt tik milzum daudz kuģu!» Patiešām — ekspedīcijas vēriens bija neredzēti liels.Mazā Portugāle demonstrēja savu spēku un gatavību stāties uz iekarojumu ceļa.

Drīz portugāļi jau varēja saskatīt Āfrikas krastus. Spēcīgs vējš dzinis kuģus iekšā Vidusjūrā, unSeutas arābi, to redzēdami, nodomājuši, ka kristiešu flote aizburās viņiem garām. Tomēr pēc divāmdienām portugāļu kuģi noenkurojās Seutas reidā. Vakarā pēc pilsētas pārvaldnieka pavēles visi logiiedegušies spožās ugunīs. Arābi gribējuši parādīt, cik daudz iedzīvotāju ir Seutā, cik tā spēcīga, betportugāļi savukart atbildējuši mauriem ar ilumināciju uz kuģiem.

Rīta agrumā portugāļi izcēlās malā un pēc niknas kaujas ielauzās pilsētā. Te princis Enriki, pēchronista apgalvojuma, pārņēmis karaspēka vadību un kāvies uz galvenās ielas ar mauru pulkiem, kasattapušies no pēkšņā lrieciena. Bet viņa ļaudis sākuši izklīst, laupīdami un dzeramo meklēdami, jo laiksbijis ļoti karsts. Pie prinča beidzot palikuši tikai septiņpadsmit bruņinieki ar kalpiem. Sis nelielaispulciņš vairākas stundas svelmainajā Āfrikas saulē atvairījis maurus. Princis ticis ievainots. Karalis jausaņēmis ziņu, ka viņa mīļais dēls un troņmantinieks kritis, bet savaldījies un tikai noteicis: «Ir jau labi.Viņš aizgājis, kā pieklājas karavīram.»

Tomēr Enriki saņēmis papildspēkus un izlauzies līdz citadelei, ko portugāļi neesot spējuši uzreizieņemt. Taču pēc laiciņa krusta karotāji ieraudzījuši, ka uz cietokšņa vaļņiem pavisam mierīgi sēžzvirbuļu bari. Sī zīme liecinājusi, ka mauri pametuši cietoksni. Kā stāsta hronists, Seutā drīz sākušasskanēt līksmas zvanu skaņas, jo portugāļi nejauši atraduši viņu tēvzemes pilsētā Lagušā nolaupītusbaznīcu zvanus, uzvilkuši tos kādā torni un, gavilēdami uzvaras priekā, zvanījuši, cik jaudas.

Tā Seuta — Vidusjūras atslēga — krita portugāļu rokās, un iepriecinātais karalis Zuans piedalījāssvinīgā dievkalpojumā Seutas lielākajā mošejā, ko pārvērta par kristiešu dievnamu, un iesvētīja savusdēlus bruņinieku kārtā ar zobena sitienu pa plecu.

Seutas ieņemšanai bija ievērojama nozīme Portugāles nākotnē. Tas bija pirmais solis aizjūras

īpašumu sagrābšanā.

PRINČA ENRIKI IECERES Ccii uz dienvidu zelta zemēm. — Ekonomiskās vajadzības — galvenais stimuls ekspedīciju

rīkošanai. — Rezidence Sagrišā. — Zinātnieks, kristīgās ticības izplatītājs, tirdzniecībasveicinātājs.

Seutā, ko portugāļi pārņēma savās rokās un vēl vairāk nocietināja, princis Enriki izvaicāja sagūstītosmauru tirgotājus. Tie ar karavānām bija ceļojuši pāri Lielajam tuksnesim — Sahārai uz bagātām dienviduzemēm. Sis ceļš pastāvējis jau senatnē. Karavānas no Vidusjūras piekrastes ostām devušās uz Timbuktu,Ganu un Mali (sk. karti 37. lpp.). Tās vedušas sāli, vara rotas, dateles, vīģes un zirgus pārdošanai.Tirgotāji no dienvidiem atgādājuši zelta smiltis, ziloņkaulu, vergus, kamieļu, lauvu un bifeļu ādas, strausaspalvas un olas, smaržīgus sveķus un citas dārgas preces.

Karavānas tajos senajos laikos veduši akli pavadoņi. Tuksneša takas piesūkušās ar kamieļu smaku.Smiltis aizputinājušas karavānu pēdas, bet palikusi vāja smaka, ko spējusi uztvert aklo ceļvežu ārkārtīgijutīgā oža. Laiku pa laikam viņi pagrābuši sauju smilšu un pēc ožas noteikuši, vai karavāna vēl atrodas uzpareizās takas.

Ceļi pāri nedzīvajiem, kailajiem smilšu tuksnešiem veda cauri apdzīvotām oāzēm, kur varējapapildināt ūdens un pārtikas krājumus. Sos grūtos, briesmu pilnos ceļus, ko klāja bojā gājušo cilvēku unkamieļu skeleti, neaizmirsa garajos gadu simteņos. Tirgotāji apliecināja, ka esot vērts likt dzīvību uzspēles un šķērsot sauso, nedzīvo, svelmaino tuksnesi. Aiz tā nākot zelta zeme: milzīgi līdzenumi —savannas ar lielām upēm un ezeriem, bieziem mežiem un mežonīgiem ļaudīm.

Princis izprašņāja arī sagūstītos pirātus un vāca ziņas par ūdeņiem un kuģošanu Āfrikas piekrastē. Arsavāktajām ziņām Enriki atgriezās mājās. Pamazām viņam nobrieda iecere — sūtīt kuģus uz dienvidiemgar Āfrikas rietumu piekrasti. Karavānu ceļš no Seutas pāri Sahārai portugāļiem likās pārāk tāls, bīstamsun nesolīja panākumus.

Drīz pēc atgriešanās no Seutas princis atsacījās no troņa mantošanas tiesībām, atstāja galmu unapmetās Sagrišā, Algarvi provincē, netālu no Sanvisenti raga, kas pašos Portugāles dienvidos iestiepāsAtlantijas okeānā. Uz stāvas klints jūras krastā izauga pils, ko apjoza cietokšņa valnis, arsenāls, kuģubūvētava un citas ēkas, te drīz iekārtoja observatoriju un ģeogrāfijas skolu. Te princis aizvadīja vairāknekā četrdesmit mūža gadu, studēja matemātiku un kosmogrāfiju, novēroja zvaigžņotās debesis, rūpējāspar kapteiņu un stūrmaņu izglītošanu un visu jauno atklājumu iezīmēšanu kartēs, par navigācijasinstrumentu uzlabošanu. No dona Enriki mācītajiem jūrniekiem izauga portugāļu flotes kapteiņi unadmirāļi. No

Sagrišas okeānā uz dienvidiem izgāja pirmie prinča sūtītie kuģi.Pie Enriki Sagrišā pulcējās mācīti vīri, vēsturnieki, kas rakstīja hronikas, kā Žuans Lopišs un

Gomišs Eanišs Azu- rara. Tur ieradās arī cittautieši — vācieši un flāmi, dāņi, dženovieši un venēcieši,mauri un berberi — labi jūrnieki, kuģu būvētāji, kartogrāfi. Tie visi uzņemti laipni un viesmīlīgi.

Prinča brālis Peru braukāja pa Eiropu un vāca grāmatas un kartes, un tā visas jaunās ziņas parsvešām zemēm drīz nonāca Sagrišā. Te īstenībā aizsākās lielais ģeogrāfisko atklājumu laikmets, tomēr nejau uzreiz okeānā devās grandiozas ekspedīcijas. Sākumā risinājās visai pieticīgi izlūk- braucieni garĀfrikas krastiem uz dienvidiem.

Pēc vēsturnieka Azuraras — Enriki laikabiedra un plašas iekarojumu hronikas autora vārdiem,princi uz ekspedīciju rīkošanu mudinājuši šādi motīvi. Pirmkārt, viņš alcis iepazīties ar zemēm viņpusKanāriju salām un aiz Bohadora raga, jo dedzīgi vēlējies kalpot dievam un karalim. Otrkārt, viņš gribējisnodibināt tirdznieciskus sakarus ar tālajām zemēm, sevišķi ar kristiešiem, ko cerēja atrast kaut kurdienvidos, jo šī tirdzniecība dotu Portugālei lielu labumu. Treškārt, viņš gribējis izlūkot, cik tālu Āfrikāizplatījusies neticīgo musulmaņu kundzība. Ceturtkārt, princis taisījies uzmeklēt kādu kristīgu valdnieku

Āfrikā, kas varētu sniegt portugāļiem atbalstu_karā pret neticīgajiem. Piektkārt, viņš gribējis sūtīt uzĀfriku misionārus, lai tie izglābtu no pazušanas pagānu dvēseles. Hronisti atstājuši leģendu par to, kāradusies doma rīkot šis jūras ekspedīcijas. Kādu nakti Enriki valstījies gultā bez miega un apdomājissavus plānus. Tad pēkšņi pietrūcies kājās un pavēlējis bez kavēšanās sakārtot vairākus kuģus braucienamuz dienvidiem gar Marokas krastiem. Visi brīnījušies par negaidīto lēmumu, bet tad iedomājušies, kaprinci iedvesmojusi kāda augstāka vara, kā zibens apgaismodama viņa prātu.

Tomēr pareizāk būtu sacīt, ka Enriki uz ekspedīciju rīkošanu mudināja Portugāles ekonomiskāsvajadzības un politiskā situācija — ekspansijas un bagātības alkas pašā Portugālē.

Princis Enriki vislabāk bija izpratis savas zemes vajadzības un laika garu, viņš raizējās parPortugāles labklājību un ienesīgu tirdzniecību, un augstākās varas iedvesma ir tikai hronistu fantāzijasauglis. Hronikās atrodamas arī sīkākas ziņas par princi Enriki. Viņa ārējais izskats neesot bijis visaipievilcīgs. Viņš bijis vidēja auguma, spēcīgu ķermeņa uzbūvi un stipriem locekļiem. Stūrainā, saulē unvējos nobrūnējusī seja, pinkainie mati un ūsas, drūmās acis neesot izraisījušas lielas simpātijas. Tomērviņa dzijā nopietnība un dedzība iedvesusi visiem bijību un laipnā, sirsnīgā valoda savaldzinājusicilvēkus. Dons Enriki, pēc dažu hronistu liecībām, bijis visai labsirdīgs, maigu, laipnu dabu, savaldīgs unneesot darījis nevienam pāri. Citi viņu raksturojuši kā izveicīgu, drošsirdīgu karavīru, kas atsities tēvā:bijis tāds pats neatlaidīgs, enerģisks, spējīgs ziedot visus spēkus vienai domai, vienai kaislībai, vienammērķim. Viņš bijis turklāt ļoti dievbijīgs, visu savu dzīvi ziedojis dievam, stingri ievērojis visus baznīcaslikumus, licis turēt krāšņus dievkalpojumus un celt greznus dievnamus, izplatīt kristīgo ticību visāsjaunatklātajās zemēs. Princis dzīvojis kā askēts, kam bijušas svešas jebkādas jutekliskas kaislības, viņšstingri turējis šķīstības solījumu un tiecies tikai pēc viena mērķa: radīt jaunu Portugāli, kas sniegsies pārišaurajām Ibērijas pussalas robežām — aiz Marokas un visas Āfrikas piekrastes, līdz tālās Indijaskrastiem — un valdīs pār svešām zemēm, nesīs kristietības svētību pagānu miljoniem. Neatzīšana unneveiksmes nespējušas satricināt viņa nelokāmo pārliecību par šīs misijas cildenumu. Kāds vēsturniekssacījis, ka liktenim neesot varas pār šādiem raksturiem.

Tāds bija šis vīrs, kas sāka organizēt portugāļu braucienus gar Āfrikas krastiem. Tomēr diezin vaivarētu droši apgalvot, ka viņš jau pašā savas darbības sākumā domāja par jūras ceļu uz Indiju, jo tajoslaikos daudzi šaubījās, vai kuģi spēs šķērsot karsto tropu joslu. Iespējams, ka Indijas jūras ceļa idejaprincim radās krietni vēlāk. Daži vēsturnieki gan apgalvojuši pretējo — šis sapņotājs, Portugālesnavigācijas mākslas pamatlicējs par to vien domājis visu mūžu.

GAR ĀFRIKAS Krastiem

KUĢI TUMSAS OKEANA «Pati debess aizliedz kuģot šajos ūdeņosi» — Bohadora rags. — Zans de Be/ankūrs —

Kanārlju salu pirmais kolonizētājs. •— Strīdi un sadursmes starp Portugāli un KastīUJu. — Madeira— krāšņs dārzs. — Azoru arhipelāga atklāšana. — Zils Eanišs aiz Bohadora raga. — Prinča Enriklneveiksme pie Tanžeras.

Tomēr princis Enriki savu ieceru īstenošanā sadūrās ar lielām grūtībām. Ekspedīcijām vajadzējaprāvus līdzekļus, bet karaja kase, kā aizvien, bija tukša. Tad princis Enriki panāca, ka viņu ieceļ parbagātā pusmilitārā mūku Kristus ordeņa vadītāju — lielmestru, un tādējādi varēja izmantot saviemmērķiem ordeņa naudas līdzekļus.

Portugāļu kuģi sāka būrāt uz Āfrikas rietumu krastiem. Braucieni sākumā notika šaipus Bohadoraraga (sk. karti 77. lpp.), kas atradās ap divsimt kilometru uz dienvidiem no Kanāriju salām (uz 26° z. pl.).Jūrnieki par to mēdza sacīt: «Kurš pabrauc garām šim ragam, tas vai nu griežas tūlīt atpakaļ, vai arī vairsneatgriežas nemaz.» Ilgu laiku šo ragu uzskatīja par robežu, aiz kuras kuģošana nemaz neesot iespējama.To jau bija apgalvojuši arī arābi. Viņi bija labi jūrasbraucēji un centās atklāt un izpētīt jaunas zemes,tomēr no Atlantijas okeāna baidījās un īstenībā to arī nepazina.

Bailes no Atlantijas okeāna viņiem iedvesa biezās miglas, kas vasaru augām dienām turējās Marokaspiekrastē. Tālab arābi iedēvēja šo okeānu par «Tumsas jūru», kur saule neesot redzama pat vasaras vidū.Pati debess aizliedzot ļaudīm kuģot šajos ūdeņos.

Leģendas stāstīja par sastingušu jūru ar dimanta gultni, kas novelkot kuģus dzelmē. Vēl klīda valodaspar magnēta kalnu, kas pievelkot kuģus un izraujot no tiem visas dzelzs daļas, pēdējo naglu, tā ka tieizjūkot un nogrimstot. Arī peldošas salas okeānā raujot kuģus klāt un vairs nelaižot tos vaļā.

Tumsas jūras krastos mītot milzu čūskas, kā ari cilvēkiem līdzīgi radījumi ar zvēra galvu, un šienezvēri metoties jūrā un plosot jūras dzīvniekus. Tie aprīšot arī cilvēkus.

Jūrniekiem okeānā uzglūnot šausmīgi vienradži, kas spējot uz sava milzīgā raga uzdurt vienāpaņēmienā trīs kuģus. No dzelmēm iznirstot briesmoņi, kas apviļot kuģi ar taustekļiem un novelkot todziļumā.

Dienvidos vēji un saule esot tik svelmaini, ka sadedzinot visu dzīvo. Jūra karstumā iztvaikojot, unūdens pārvēršoties garaiņos. Neviena zvaigzne nerādot kuģiniekiem ceļu, visu ietinot tumsa un migla,neviena vēja pūsma nenesot buru kuģi uz priekšu sastingušajos ūdeņos. Tālab jūras ceļš pāri ekvatoramneesot iespējams. To sacīja arābi, to apgalvoja arī antīkās pasaules gudrie vīri, filozofi un ģeogrāfi —Aristotelis, Strabons un Ptolemajs. Ekvatora tuvumā jūra kļūstot bieza un stīgra, kuģi tur netiekot uzpriekšu un varot sadegt stāvajos saules staros. Arī uz sauszemes cilvēkus gaidot bads un posts —karstajā joslā aiz svelmes verdot pat smiltis, tur nevarot augt ne koki, ne krūmi, ne zāle, saule to visusadedzinot gaišās liesmās.

Un vai bija vērts dzīties uz šo karsto zemi? Par jūras ceļu uz Indiju vēl nevarēja būt ne runas. Senolaiku ģeogrāfs Ptolemajs, kas mūsu ēras 2. gadsimtā bija apkopojis visas tā laika zināšanas ģeogrāfijā unizveidojis pasaules karti, taču apgalvoja, ka Āfrika savienojoties ar Āziju un Indijas okeāns esot noslēgtsbaseins. Ķīna arī nemaz nepienākot pie okeāna, Ķīnu no tā šķirot milzīgi purvi un slīkšņas, kur mitinotiesbriesmīgi nezvēri. Tātad aizbraukt pa jūru no Eiropas uz bagātajām Āzijas zemēm neesot nekādasiespējas. Slavenais arābu zinātnieks Idriss atkārtoja tās pašas domas 12. gadsimtā. Neviens, likās,nespēja satricināt gudro vīru autoritāti.

Jūras briesmonis aprij cilvēkus krastā (pēc sena zīmējuma).Okeāns iedvesa bailes jūrasbraucējiem ne vien ar baisajām leģendām, ne vien ar bargajām vētrām,

miglām, sēkļiem un klintīm piekrastē, kas draudēja ar bojā eju,bet ari tādēļ, ka jūrnieki nespēja droši noteikt kuģa atrašanās vietu. Tāpēc vioi lielāko tiesu turējās

krastu tuvumā, lai nepazaudētu zemi no redzes lauka. Viņi dienā burāja gar piekrasti, bet naktis aizvadījauz enkura. īstenībā viņi virzījās uz priekšu taustīdamies, bez sevišķa entuziasma. Un nav nekāds brīnums,ka viņi sprieda — kāpēc gan jāpūloties pārkāpt robežu, ko novilkuši jau viņu tēvi, kāpēc tīšuprātjāskrienot nāvē? Vai tad Enriki gribot iedzīt viņus pazušanā? Aiz Bohadora raga jūrasbraucējus tačunegaidot ne slava, ne laupījums. Arābu tirgotāji apgalvoja, ka tur jūras krastā joprojām plešotiesbezgalīgais Sahāras smilšu tuksnesis. Hronisti rakstīja, ka Bohadora rags esot zems un smilšains, tā ka tobijis pat grūti saskatīt, toties visai bīstams. Šaura, gara zemes mēle tālu iestiepās seklā jūrā, kur kuģusgaidīja zemūdens rifi. Te jau pūta nemainīgie pasātu vēji un plūda spēcīga straume, kas, likās, nekadnelaidis kuģus atpakaļ uz dzimteni, te bieži trakoja niknas bangas vai ari uznāca bieza migla. Kailās,drūmās klintis krastā it kā liecināja, ka ari tālāk uz dienvidiem ir tādi paši tuksnešaini, kaili, neauglīgiapgabali bez ūdens, bez dzīvības.

Princi Enriki pēc kāda laika sāka apvainot, ka viņš veltīgi šķiežot līdzekļus neauglīgāmekspedīcijām. Jāpiebilst, ka šie braucieni gluži bez panākumiem un guvuma gan nebija. Kapteiņi izlūkojapiekrasti, jūrnieki rūdījās okeāna ceļos, turklāt pie reizes izlaupīja ciematus gan Marokā, gan mauruemirātā Granādā Pireneju pussalas dienvidos.

Par spīti neveiksmēm, princis neesot vis pēlis savus kapteiņus, bet gan dāsni tos apdāvinājis unmudinājis nežēlot pūles citos braucienos, solīdams par Bohadora raga apbraukšanu bagātīgu atalgojumu.«Pacietība novedīs pie mērķa,» viņš mēdzis teikt.

Un tiešām — pēc kāda laika portugāļu kuģi jau burāja aizvien tālāk Tumsas okeāna ūdeņos. Teatklājējus un kolonizatorus gaidīja vairāki arhipelāgi — Kanāriju salas, Madeiras un Azoru salas (sk.karti 77. lpp.). Kanāriju salas bija pazīstamas tālā senatnē. Uz tām braukāja feniķieši. Otrajā gadsimtāpirms mūsu ēras uz šīm salām bija burājuši Kadisas zvejnieki no Spānijas piekrastes. Par dažādām salāmAtlantijas okeānā («Svētlaimīgo salas», «Laimīgās salas») stāstīja antīkās pasaules zinātnieki jau pirmsmūsu ēras.

Bet tad šīs salas uz kādiem tūkstoš gadiem gluži aizmirsa, jo viduslaikos gandrīz neviena Eiropastauta, atskaitot normaņus un īrus, ilgus gadsimtus nedevās tālos jūras braucienos. Kanāriju salas zinājatikai pēc to nosaukuma antīkajā literatūrā. Tomēr 14. gadsimtā visas Kanāriju salas atkal kļuvapazīstamas eiropiešiem — tās atklāja otru reizi portugāļu un itāliešu ekspedīcija. Nezināmi itāliešujūrasbraucēji ap to pašu laiku apmeklējuši arī neapdzīvotās Azoru salas un Madeiru. Itāliešu unkataloniešu jūrnieki tajos laikos skaitījās paši labākie jūrasbraucēji, kas pārspēja visas citas Vidusjūrastautas, un Portugāles karaļi kopš 14. gadsimta sākuma labprāt līga viņus savā dienestā. Portugāļu kuģi aritāliešu kapteiņiem reizēm apmeklēja Kanāriju salas un braukāja gar Āfrikas ziemeļrietumu krastiem,tāpat salās laiku pa laikam iegriezās arī spāniešu jūrasbraucēji — katalonieši un maljorkieši, tomēr uzpastāvīgu dzīvi šeit neapmetās.

1344. gadā pāvests piešķīra Kanāriju salas grāfam de la Serdam, Kastīlijas karaļa mazdēlam, tačuviņš nespēja gūt no sava lēņa nekāda labuma. Portugāle nikni protestēja pret šo dāvinājumu, jo tasaizskarot tās intereses. Taču salas neviens nekolonizēja. Tikai nākamā — 15. gadsimta sākumā

normandiešu grāfs Zans de Betankūrs, kam ar ļaudīm un ieročiem palīdzēja Kastīlija, atbrauca uzKanāriju arhipelāga salu Lansaroti, uzbūvēja fortu un nodibināja tur un otrā salā — Fuerteventurākolonijas. Tās pastāvēja tikai piecpadsmit gadu. Betankūrs ar Kastīlijas karaļa piešķirtajiempagodinājumiem un Kanāriju salu karaļa titulu atgriezās Francijā. Kāds spāniešu augstmanis bija atpircisBetankūra īpašuma tiesības, un tā nu Kastīli- jai, Portugāles sāncensei, jau piederēja laba bāzebraucieniem okeānā. Princis Enriki mēģināja sagrābt Kanāriju salas, tā ka starp abām valstīm arī šajājautājumā iedegās nikni strīdi un sadursmes.

Pāvests atļāva Portugālei iekarot salas, un princis Enriki ar mainīgām sekmēm vairākkārt izmēģinājate savu laimi.

1425. gadā viņš nosūtīja divtūkstoš piecsimt vīru ar simt divdesmit zirgiem uz Grankanāriju, betsalas iekarošana neveicās — gan iezemiešu gvanču niknās pretestības, gan provianta trūkuma dēļ. Parspīti lielajiem izdevumiem — transportam vien tikuši izdoti trīsdesmit deviņi tūkstoši zelta kruzadu —,princis pēc diviem gadiem sarīkoja jaunu ekspedīciju, kas arī nedeva nekādus panākumus. PretPortugāles tīkojumiem asi protestēja Kastilija un apgalvoja, ka jau kopš gadsimta sākuma tai piederotdivas salas — Lansarote un Fuerteventura — un Kastīlijas karalis darījis visu labāko, lai saliniekuspiegrieztu kristīgajai ticībai. īstenībā kastllieši bez žēlastības slepkavoja saliniekus gvan- čus. Portugālesavukārt uzsvēra, ka salas esot bez īpašnieka un nekad neesot piederējušas kristiešiem, tāpēc tās varotpaņemt pirmais, kas tur ierodas. Salinieku — pagānu, nekristītu cilvēku tiesības neviens netaisījās ņemtvērā.

Neviens nevar precīzi pateikt, kad īsti atklāta Madeira un Portusantu sala ziemeļaustrumos no tās unkurš to izdarījis pirmais. Klīda leģendas, ka vētra aizdzinusi līdz Madeirai kādu mīlas pāri, kas aizbēdziskuģī no angļu ostas Bristoles. Abi mllētāji salā nomiruši, bet viņu ceļabiedriem izdevies sasniegt Āfrikaskrastus. Vēsts par Madeiru aizsniegusi prinča Enriki ausis. Pēc citas leģendas, mīlētāji no Madeirasnokļuvuši Spānijā un tur pastāstījuši par savu atklājumu. Ir neskaidras ziņas, ka Madeiras salas atklājušiarābu jūrasbraucēji vai, kas visticamāk, itālieši. Kartēs šīs salas parādītas jau ap 1350. gadu.

Hronists Azurara raksta, ka 1419. gadā Enriki sūtījis Žuanu Sarku un Trištanu Teišeiru, visainepieredzējušus jūrniekus, uz Bohadora ragu. Vētra aizdzinusi viņu kuģi tālu uz rietumiem. Dieva vadīti,tie sasnieguši Portusantu par spīti nikniem vējiem un atklājuši, ka tā derīga kolonizēšanai. Viņipriecājušies, ka salā nemlt mežoņi kā Ka- nāriju salās un putni tik droši, ka tos varot ķert rokām. Paratklājumu viņi ziņojuši princim. Pēc Enriki pavēles jūrasbraucēji burājuši uz Portusantu otru reizi,vezdami līdzi dažādas sēklas un mājdzīvniekus, to skaitā arī trušus. Šie grauzēji salā vēlāk tāsavairojušies, ka no tiem neesot bijis nekāda glābiņa. Kādu dienu Teišeira no Portusantu pie apvāršņaokeānā pamanījis tumšu ēnu un nodomājis — tur esot vai nu mākonis, vai tāla zeme. Kolonisti uzbūvējušilaivas un braukuši meklēt jauno zemi. Viņi atraduši salu, ko nosaukuši par Madeiru, jo tur bijis daudzmežu ar visādiem krāšņiem kokiem, to skaitā arī leģendārais pūķa koks ar sarkaniem dziedinošiemsveķiem, auglīga, ūdeņiem pārpilna zeme, kas devusi bagātus augļus.

Madeiras īstā kolonizācija sākās 1420. gadā. Itāliešu tirgotājs un jūrasbraucējs Kadamosto,interesantu piezīmju autors, pēc trīsdesmit pieciem gadiem tur jau atradis astoņsimt iedzīvotāju. Laiiekoptu tīrumus, kolonisti pielaiduši krāšņajiem mežiem uguni un vairs nav varējuši to savaldīt. Vēl pēcseptiņiem gadiem salā esot plosījies ugunsgrēks un kolonisti reizēm glābušies no liesmām, sabēgot upēs.Taču mežu Madeirā vēl palika diezgan, tāpēc lieliskus kokmateriālus veda arī uz Portugāli (daži hronistišādu milzīgu ugunsgrēku nav pat pieminējuši, tā ka par to var šaubīties). Visur pie upēm celtas zāģētavas,kas zāģējušas smaržīgos ciedrus un sarkanos ozolus.

Enriki pavēlēja dēstīt Madeirā Sicīlijas cukurniedres, kas deva lieliskas ražas. Madeira ātri kļuvapar lielu cukura ražošanas centru, kas sekmīgi konkurēja Eiropas tirgos ar Sicīliju un Levantes — TuvoAustrumu zemēm, bet vēl pēc dažiem gadu desmitiem karalis bija spiests ar dekrētu ierobežot cukurniedruaudzēšanu, tik plaši tā izvērtusies. No Madeiras cukurniedres vēlāk izplatījās Azoru un Zaļā raga salās,

kā ari Brazīlijā, kur to audzēšana bija tik izdevīga, ka Madeirā vairs neatmaksājās.Bez tam Madeirā no Krētas ieveda Malvāzijas vīnogas, un vīna dārzi, pēc Kadamosto liecības, te

bijuši paši skaistākie pasaulē. Viņš dēvējis Madeiru par lielu dārzu, kur vīnogu ķekari sasniegušipusrokas garumu un to bijis tikpat daudz, cik lapu. Apūdeņotajās, auglīgajās zemēs izaugušas lieliskaslabības ražas — pat četrdesmitais grauds. Arī Portusantu salā izaudzis pietiekami daudz kviešu un auzuiztikai, tur iegūti arī pūķa koka sarkanie sveķi, vasks un labākais medus pasaulē.

Azoru salas, kas arī bijušas pazīstamas jau agrāk, savu nosaukumu ieguvušas no vanagiem, kuri turbijuši sastopami lielā skaitā. Iespējams, tās atklājuši itālieši vai arī ka- talonieši. Enriki 1931. gadā sūtījauz rietumiem izlūkbrau- cienā Kristus ordeņa bruņinieku Gonsalu Velju Kabralu, un tas uzdūrās vienai noAzoru salām — klinšainajai Formigai, kas kolonizācijai nederēja. Nākamajā gadā princis atkal raidījaKabralu ceļā. Šoreiz viņš atrāda Santa- marijas salu, kur drīz atbrauca kolonisti. Pēc tam Kabrals atklājaSanmigela salu, ko Santamarijas salā 110 kāda kalna virsotnes bija saskatījis izbēdzis vergs un,gribēdams izlūgties piedošanu par izdarīto noziegumu, ar jauno, labo vēsti atgriezies atpakaļ pie savakunga. Jūrasbraucēji, kas palikuši nezināmi, nejauši saskatīja trešo lielo ar- hipelāga salu — Terseiru(«Trešo»).

Arī braucieni gar Āfrikas piekrasti galu galā deva rezultātus — Bohadora rags palika aiz portugāļujūrasbraucēju muguras. 1434. gadā okeānā devās Zils Eanišs (jeb lanišs), kas, pēc dažām ziņām, izdarījissmagu noziegumu un meklējis jūrā glābiņu no bargas tiesas (pēc citām ziņām, viņš bijis prinča ieročunesējs un baudījis sevišķu viņa labvēlību). Hronists Azurara stāsta, ka princis vairākkārt mudinājis ZiluEanišu un arī citus jūrniekus pielikt visas pūles Bohadora raga apbraukšanai. Jūrasbraucējiem turnedraudot tik lielas briesmas, ka nebūtu nekādu cerību uz atgriešanos. Nevajagot klausīt visādāmvalodām. Tas izplatot ļaudis, kas nekā nezinot par Āfrikas krastiem. «Brauciet tik tālu, cik varēsiet, un ardieva žēlastību jūs iemantosiet slavu un mantu!» sacījis Enriki.

Un tā Eanišs ar mazu kuģīti nolēmis apbraukt Bohadora ragu un izpelnīties prinča žēlastību. Pēc kādalaika viņš pārvedis ziņu, ka te nav tik lielu briesmu, kā izrunāts, un uzdāvinājis princim ziedus — tāsaucamās Marijas rozes, ko saplūcis Āfrikas piekrastē jau aiz Bohadora raga. Tā viņš pierādījis, ka šiekrasti nemaz nav tik tuksnesīgi. Kāds 16. gadsimta hronists Eaniša veikumu pat salīdzinājis ar Hēraklavaroņdarbiem, jo tas pie šā raga neesot vis varējis tikt tālāk un uzstādījis te stabu ar uzrakstu grieķuvalodā: kurš aiziešot aiz šā staba, tas diezin vai atgriezīšoties.

Tūliņ pēc pirmā brauciena Zils Eanišs un Enriki galminieks Afonsu Baldaja no jauna izgāja jūrā unšoreiz aiz- burāja krietni tālāk aiz Bohadora raga. Krastā jūrasbraucēji atrada cilvēku un kamieļu pēdas,bet pārtikas trūkuma dēļ ekspedīcija bija spiesta griezties atpakaļ.

Enriki ļoti priecājās, uzzinājis, ka piekraste ir apdzīvota. Viņš sūtīja Baldaju jaunā braucienā aruzdevumu — gūstīt iezemiešus un izprašņāt viņus. Baldaja, aizburājis kādas septiņdesmit ligas (tajoslaikos ligas bija dažāda garuma — aptuveni no pieci līdzi seši kilometri) aiz Bohadora raga, izcēla krastājātnieku izlūkus, kas patiešām drīz uzdūrās bruņotiem klejotājiem. Iedegās sīva sadursme, tačuportugāļiem neizdevās sagūstīt nevienu iezemieti. Nakts tumsā tie bija pazuduši.

Piekrastē bija daudz roņu, pēc hronista vārdiem, jūras teļu, un portugāļi pēc sekmīgām medībāmpiekrāva kuģi ar roņu ādām un taukiem. Kādā citā vietā krastā jūrnieki atrada dīvainus tīklus, ko bijataisījuši iezemieši no

neparasti lokanām koku mizām, tā ka tie likušies tīrais brīnums. Taču svarīgāks bija cits — aizBohadora raga piekrastē mita cilvēki.

Kā uzsver angļu ģeogrāfijas vēsturnieks Dž. Beikers, ar šiem braucieniem noslēdzies pirmais posmsportugāļu jūras braucienos. Šajā laikā bija notikušas daudzas ekspedīcijas uz Atlantijas okeāna salām unuz Āfrikas rietumu piekrasti.

Starp 1436. gadu un 1441. gadu piekrastes pētīšana apsīka, jo princis Enriki devās karagājienā uzZiemeļāfriku, bez tam arī viņa kase bijusi tukša.

_ Enriki bija iecerējis atkarot mauriem Tanžeru, pilsētu Āfrikas krastā, kamēr to vēl neesot sagrābusiKastīlija. Daudzi gan brīdināja princi — Seutas iekarošana un aizstāvēšana jau esot prasījusi un prasotpārāk daudz upuru un līdzekļu, tā ka nepietiekot cilvēku pašu zemes apkop-, šanai. Tomēr laupīšanas kāreguva virsroku.

1437. gada augustā Enriki un viņa jaunākais brālis Fer- nandu, kas pie Tanžeras gribēja izcīnītbruņinieka zelta piešus, ar karaspēku atstāja Lisabonu un devās uz Seutu, kur jau bija atburājuši kuģi arkaraspēku no Oportu. Drīz noskaidrojās, ka sapulcējušies nevis piecpadsmit tūkstoši, bet tikai desmittūkstoši vīru. Karagājiens nebija guvis popularitāti, un daudzi savervētie algotņi dezertēja. Kara padomebrīdināja Enriki, ka nepietikšot karaspēka, bet princis atteicis: «Jo mazāks mūsu skaits, jo lielāks gods unslavai Dievs stāvēs mums klāt, jo mēs cīnāmies par viņu!»

Septembrī karaspēks, atstājis kuģus, maršēja uz Tanžeru un apmetās nometnē pie pilsētas. Mauri bijaizmantojuši portugāļu gauso gatavošanos karagājienam un savilkuši lielus spēkus. Veltīgi Enriki vedasavus pulkus pret pilsētas apcietinājumiem. Mauri atsita visus uzbrukumus, un ienaidnieku skaits vairojāsar katru dienu. Drīz viņi aplenca pašus portugāļus. Kristiešu dievs pameta nelaimē krusta karotājus. Tiempietrūka munīcijas, pārtikas un dzeramā ūdens. Princis nebija parūpējies, lai viņa karaspēku apgādā pajūru. Kuģi atradās tālu. Stāvoklis kļuva katastrofisks, un mauru pārspēks nebija atvairāms. Viņi piedāvājaEnriki mieru ar šādiem noteikumiem: portugāļi varēšot doties uz kuģiem, bet viņiem jāatdodot Seuta, jā-atbrīvojot visi mauru gūstekņi, kas aizvesti uz Portugāli, jāatdodot visa nometne ar lielgabaliem, ieročiemun zirgiem. Enriki karaļa vārdā svinīgi zvērēja, ka atdošot Seutu un noslēgšot ar mauriem mieru uz simtgadiem. Pēc lozes par ķīlnieku pie mauriem Tanžerā palika viņa brālis Fer- nandu. Savukārt mauruvirspavēlnieks atdeva par drošības ķīlu portugāļiem savu dēlu. Tikai ar lielām grūtībām sakautiekrustneši aizvilkās līdz kuģiem.

Uzvarētāji aizveda ķīlnieku Fernandu uz Fesu, kur viņam dienu bijis jāstrādā kā vergam un naktijāpavada stingrā ieslodzījumā. Šīs mokas ilgušas vienpadsmit gadu — līdz pat Fernandu nāvei, joportugāļi nekad neatdeva mauriem Seutu un neizpildīja to, ko bija apzvērējis dievbijīgais princis. Kādsmaurs reiz apvaicājies Enriki, kālab viņš lauzis zvērestu. Princis atbildējis: «Seuta pieder dievam!»

Karalis Duarti, kas bija valdījis pēc Zuana I nāves, nomira, un Portugālē sākās karš par troni starpkaralieni, Enriki vecāko brāli Peru un mazgadīgo Afonsu. Peru guva virsroku, Portugālē iestājās miers, unEnriki varēja atgriezties pie atklājumu organizēšanas.

VERGU GŪSTĪŠANAS SAKUMS Pirmie gūstekņi un zelta smiltis. — Leģendārā Rlo de Oro. — Arginas salu arhipelāgā. —

«Dievs dāvina saviem kalpiem uzvaras dienu.» — Kauna pilnā, necilvēciskā tirdzniecība. — Gūs-tekņu dalīšana Lagušā. — Asaras un vaimanas neieiēlina prinča sirdi. — Dievam tīkamais darbs.

Kā stāsta hronists, Enriki pavēlējis kuģu kapteiņiem pārvest Portugālē arī iezemiešus no atklātajāmpieķras- tēm, solīdams par to bagātīgu atalgojumu. Princis 144TT gadā sūtīja uz dienvidiem jaunu,nepieredzējušu kapteini Antānu Gonsalvišu pēc roņu ādām un taukiem. Kuģinieki, izkāpuši krastā, nolēmadoties arī izlūkos, lai mēģinātu atrast iezemiešus.

Jaunais kapteinis ar deviņiem vīriem atklāja taku, kas veda dziļāk zemes iekšienē, un pēc ilgas klejošanas uzdūrās kādam gluži kailam vīram, kas nesa divus šķēpus un dzina kamieli. Iezemieti izdevāssagūstīt tikai pēc nikna kautiņa, ievainotu ar bultu. Gabalu tālāk portugāļi sastapa kādu sievieti, ko tāpatsaņēma gūstā. Turpat aiz pakalna parādījās kādi divdesmit bruņoti vīri, bet tie izbijās no baltajiem ļaudīmun metās bēgt.

Beidzot portugāļi bija dabūjuši rokā pirmos iezemiešus un ar mauru verga palīdzību lūkoja tosnopratināt. Taču neviens no gūstekņiem neprata arābu valodu.

Pa to laiku piekrastē atburāja cits kuģis Nunju Trištana vadībā, un abi kapteiņi nosprieda, kavajadzētu sagūstīt vēl kādu iezemieti — būtu gan ko aizvest princim, gan arī ko pārdot. Naktī portugāļiaplenca iezemiešu nometni un ar kaujas saucieniem «Portugāle!» un «Santjāgu!» uzbruka guļošajiem, trīsno viņiem nogalināja un desmit saņēma gūstā. Trištans par godu šai uzvarai tūdaļ iesvētīja Gonsalvišubruņinieku kārtā.

Viens no gūstekņiem — Adahu, ko hronists dēvējis par dižciltīgu vīru, prata ari mauru valodu unvarēja pastāstīt, ka šejienieši — azanagi piederot pie Sahāras berberu ciltīm.

Otrā rītā portugāļi izcēla krastā tulku un vienu no sievietēm, lai uzzinātu, vai iezemieši negribētuuzsākt tirdzniecību vai arī izpirkt dažus gūstekņus. Drīz te atnāca simt piecdesmit kājnieki un četrdesmitpieci jātnieki, bet sarunas vest nevēlējās un izturējās tik draudoši, svieda akmeņus un lādējās, ka portugāļibija spiesti atsaukt laivas no krasta.

Pēc gūstekņu sadalīšanas Gonsalvišs burāja uz mājām, bet Nunju Trištans izlaboja savu kuģi unaizbrauca vēl tālāk uz dienvidiem, kur sasniedza jaunu zemesragu uz 20° 45' z. pl., ko nosauca par Branku(Balto) ragu (vēlāk to iedēvēja par Blanko ragu), jo to klājušas baltas smiltis (sk. karti 77. lpp.). Tomēr teviņam negadījās nekāds laupījums.

Antāns Gonsalvišs atgriezās mājās ar desmit gūstekņiem — vīriešiem un sievietēm. Kā liecinahronists Azu- rara, «… viņš pārveda arī maķenīt zelta smilšu, bifeļādas vairogu un vairākas strausa olas,tā ka vienā jaukā dienā uz infanta (prinča) galda pasniedza trīs ēdienus, ko pagatavoja no strausa olām, tiksvaigām un garšīgām, it kā tās būtu parastu mājputnu olas». Hronists piebilst — viņš varot droši apgalvot,ka nevienam kristīgas valsts valdniekam Eiropā neesot bijis tādu ēdienu.

Princis ar prieku uzklausīja labās ziņas — piekraste dienvidos likās visai biezi apdzīvota, turklāt tevarēja sastapt arī melnus ļaudis, ne tikai tumšbrūnos berberus vien. Karalis izdeva dekrētu, ka no šā brīžabez īpašas Enriki atļaujas neviens nedrīkst būrāt tālāk par Bohadora ragu, bez tam princim tika piešķirtastiesības no jebkura guvuma saņemt piekto daju, jo viņš taču esot ieguldījis ekspedīcijās lielas summas.

Sagūstītais Adahu lūdzās, lai viņu atlaižot uz mājām, viņš par sevi izpirkumā došot piecus nēģerus unvēl tikpat daudz par diviem jauniem mauriem, kas arī bija sagūstīti. Gonsalvišu vilināja šis darījums, unarī princis necēla pret to iebildumus — labāk taču būšot izglābt desmit melnās dvēseles nekā turēt gūstātrīs maurus.

Gonsalvišs, paņēmis līdzi trīs pieminētos maurus, burā ja atkal uz Āfrikas krastiem. Adahuizsēdināja krastā, taču dižciltīgais maurs pazuda ar visām prinča Enriki dāvinātajām greznajām drēbēm.

Sakaitinātie portugāļi burāja tālāk. Gonsalvišs tomēr cerēja dabūt par abiem jaunajiem mauriem kāduizpirkumu. Un patiešām — pēc nedēļas piekrastē ieradās kāds iezemietis uz balta kamieļa un pavēstīja, kaAdahu apsolītie nēģeri sekojot viņam. Mauri drīz atdzina piekrastē kādus simt melnus vīrus un sievas, unGonsalvišs izraudzījās no tiem desmit, kā bija apsolīts. Bez tam viņš iemainīja pret precēm arī zeltasmiltis. Tā bija zīme, ka Āfrikas piekrastē iespējama tirdzniecība un atrodams zelts — tas pats zelts, kuruar kamieļu karavānām vedot uz ziemeļiem pāri Lielajam tuksnesim.

Zelta smiltis ļoti iepriecināja princi, jo modināja labas cerības uz sekmīgu maiņas tirdzniecību.Laikam gan tāpēc drūmo, sauso piekrasti Sahāras tuksneša rietumu daļā uz ziemeļu saulgriežu loka untuvējo līci iedēvēja par Rio de Oro — Zelta upi (sk. karti 77. lpp.).

Portugāļi bija iedomājušies, ka atraduši fantastisko Zelta upi, kura, pēc senām leģendām, esot Nīlasatteka, spēcīgā straumē šķērsojot no austrumiem uz rietumiem lielāko daļu Āfrikas un ietekot Atlantijasokeānā. Pa šo Zelta upi varot nokļūt leģendārajā kristiešu zemē, kur valdot augstais priesteris Jānis. Šoupi pat zīmēja tā laika kartēs.

Kāds no portugāļiem — Zuans Fernandišs, veikls izlūks, nodzīvoja Sahārā pie azanagiem septiņusmēnešus, iemācījās viņu valodu, klejoja kopā ar viņiem un vāca ziņas par melno mauru — nēģeru zemitālāk dienvidos. Vēlāk izlūku piekrastē sastapa portugāļu jūrnieki un pārveda mājās pie prinča Enriki.Zuans Fernandišs ziņoja par visu, ko bija piedzīvojis šajā nomadu zemē. Azanagi ganot aitas nabadzīgāsganībās. Zeme tur esot lielāko tiesu kaila un smilšaina. Mimozas un palmas augot pavisam mazā skaitā.

Azanagi esot musulmaņi un dzīvojot naidā ar melnajām dienvidu ciltīm, gūstot nēģerus un vedotviņus pārdot par vergiem uz Tunisu un Maroku. No dienvidiem nākot arī zelts.

Ir ziņas, ka Zuans Fernandišs devies izlūkos pie azana- giem vēlreiz, bet tad pazudis bez vēsts uzvisiem laikiem.

1443. gadā Nunju Trištans, apbraucis Blanko ragu, netālu no krasta un plaša līča atklāja Arginassalas — veselu arhipelāgu. Viņš burāja vēl tālāk uz dienvidiem un ieraudzīja no krasta atiramiesvienkočus, kas sākumā likušies līdzīgi lieliem putniem. Tur, kā stāsta hronists, bijušas kādas divdesmitpiecas laivas ar kailiem cilvēkiem, kuri pārlikuši kājas pār laivas malu un tā īrušies. Kaut ko tāduportugāļi nekad neesot redzējuši. Portugāļi dzinās pakaļ laiviniekiem, kuri brīnījās par neredzētajiemkuģiem un nenojauta nekā ļauna, un sagūstīja pavisam divdesmit deviņus cilvēkus. Tas bija krietnslaupījums, turklāt Triš- tanam ne ar vienu nevajadzēja dalīties.

Piekraste Arginā bijusi ļoti auglīga, ar labu dzeramo ūdeni, bet jūrā bijis apbrīnojami daudz zivju,tuvējās salās ārkārtīgs daudzums visādu putnu. Uz šejieni bija vērts atbūrāt biežāk.

1444. gadā uz Arginas salām pēc vergiem ar sešām ka- ravelām atburāja Lansaroti, kāds no prinčagalma ļaudīm.

Hronists Azurara apraksta, kā labi apbruņotie, tērauda bruņās tērptie laupitāji uzbrukuši kailajiemmežoņiem. Iezemieši jau bija tikušies ar baltajiem un zināja, ka no tiem sagaidāms tikai posts un nelaime.«… tikko pamanījuši savus ienaidniekus,» raksta Azurara, «viņi pa galvu pa kaklu metās ārā no savāmmītnēm kopā ar sievām un bērniem. Bet portugāļi… gāzās viņiem virsū, nokaudami un gūstīdami visus,kas gadījās pa rokai. Varēja redzēt, ka mātes pamet savus bērnus un vīri — sievas, ikviens domāja tikaipar to, kur meklēt glābiņu. Daži nira ūdenī, citi meklēja patvērumu būdās, viens otrs paslēpa savus bērnusjūras zālēs, cerēdams, ka bērnus tur nepamanīs (bet viņus pēc tam atrada mūsu ļaudis). Beidzot dievamtam kungam, labu darbu aizstāvim, bija labpaticis par daudzām viņa kalpībā pārciestām likstām dāvinātviņiem uzvaras dienu, slavu par viņu darbiem un atalgojumu par zaudējumiem, jo pavisam tika sagūstītasno šiem mauriem 165 galvas — vīrieši, sievietes un bērni, neskaitot tos, kuri gāja bojā un tika nokauti.»

Pēc slaktiņa portugāli sarīkoja līksmas dzīres. Atpūtušies viņi spīdzināja gūstekņus, lai izdibinātu,kur atrodas citas apdzīvotas salas, kurās varētu sagrābt vēl vairāk vergu.

Lansaroti kuģinieki braukāja laivās ap salām un gūstīja bēgošos iezemiešus. Hronists pieminējis arīreizi, kad laupītāji sastapušies ar niknu pretestību un bijuši spiesti bēgt.

Iezemieši izklīda kur kurais, un vergu medniekiem kādā ciematā izdevās sagūstīt tikai vienu guļošumeiteni.

Portugāļi šoreiz varēja atgriezties mājās ar lielu laupījumu — divsimt trīsdesmit pieciemgūstekņiem.

Kristus ordeņa lielais maģistrs princis Enriki ieradās Lagušas ostā sagaidīt kuģus un apsveiktpārbraukušos kuģiniekus ar tik veiksmīgu braucienu.

H. Harts, amerikāņu zinātnieks, uzsvēris, ka diena, kad šī flotile ieradusies Lagušā, bijusi pavērsienspasaules vēsturē, jo tieši tad Eiropa sākusi kauna pilno, necilvēcisko tirdzniecību ar Āfrikas vergiem. Tābijusi tirdzniecība, kas samaitājusi Portugāli un novedusi to pēc īslaicīga uzplaukuma pie pilnīgasnevarības starptautiskajā laukā un aptraipījusi visu to zemju karogus, kuras nodarbojušās ar šotirdzniecību. Tie ir patiesi vārdi, tikai jāpiebilst, ka šis vēsturnieks nav konsekvents: viņš — un ne jauviens pats — nav skopojies ar uzslavām iekarotājiem un kolonizatoriem un visādi pūlējies idealizētprinci Enriki. Dažs buržuāziskais vēsturnieks lūkojis attaisnot vergu gūstīšanu ar to, ka afrikāņi esotsagaidījuši portugāļus naidīgi, tāpēc tie uzskatīti par kara gūstekņiem, par kara laupījumu.

Piecpadsmitajā gadsimtā eiropieši vēl vāji sapratuši, cik pretdabiska ir verdzība, cik netaisnīgipadarīt cilvēku par otra cilvēka īpašumu, pārdot cilvēku kā dzīvnieku. Tajos laikos to neesot varējušisaprast arī tāpēc, ka gandrīz visur bijusi spēkā dzimtbūšana. Dzimtcilvēki ari bijuši gandrīz tādi pašivergi, tālab par sagūstīto afrikāņu likteni neviens neesot sevišķi raizējies.

Jaunatklātās zemes portugāļi sagrāba un pasludināja par savām, it kā tās nevienam nepiederētu.Mežoņiem, pagāniem, kā dēvēja iezemiešus, viņi neatzina nekādas tiesības. Tos varēja nogalināt, gūstīt unpārdot verdzībā kā meža zvērus. Nevienam nenāca ne prātā, ka vardarbība ir pilnīgā pretstatā ar pašusludināto Kristus žēlsirdības un tuvāku mīlestības mācību.

Par Lagušā atvesto gūstekņu likteni zīmīgus vārdus hronikā teicis Azurara:«Bet nākamajā dienā Lansaroti sacīja infantam: «Mans kungs, jūsu žēlsirdībai labi zināms, ka jums

jāsaņem piektā daļa no šiem mauriem un visa tā, ko esam pārveduši no zemes, uz kurieni jūs sūtījāt mūs,lai mēs kalpotu dievam un jums. Bet tagad šie mauri, pavadījuši tik ilgu laiku uz jūras, kā arī lielu skumjudēļ, kuras — jūs to sapratīsiet — sagrābušas viņu sirdis, kad viņi atģida, cik tālu viņus aizveduši projāmno viņu dzimtenes un tur gūstā … — visa tā dēļ viņi ir ļoti, ļoti sliktā stāvokli. Tālab es uzskatīju, ka būsprātīgi pavēlēt rītausmā izvest viņus no karavelām un nogādāt laukā aiz pilsētas vārtifem, sadalīt viņus tursaskaņā ar paražām piecās daļās, lai jūsu žēlastība varētu aiziet turp un izraudzīt sev to daļu, kuru atzīsietpar labāku…»

Bet iepriekš viņi atdeva pašus labākos maurus tur esošajai baznīcai…Nākamajā dienā jūrnieki sāka vest no kuģiem šos gūstekņus un izcelt viņus krastā. Un gūstekņi,

sapulcināti visi kopā šajā laukā, veidoja apbrīnojamu ainu, jo starp viņiem daži bija diezgan gaiši,skaisti, labu augumu, citi bija tumši, mulatiem līdzīgi, turpretim vēl citi gluži melni kā etiopi un tik ķēmīguseju un augumu, ka šķita pekles radījumi. Bet kura sirds gan būtu tik cieta, ka neizjustu žēlumu, redzot šoscilvēkus? Daži, nodūruši galvu, asarām pārplūdušu seju raudzījās cits uz citu; daži žēlabaini vaidēja un,vērdamies debesīs, skaļi raudāja, it kā lūgdamies palīdzību no dabas tēva; citi sita ar rokām pa seju ungūlās pie zemes; viens otrs izpauda žēlabas pēc savas zemes paražām bēru raudu dziesmās un vaimanās… Un, lai vēl vairāk palielinātu viņu ciešanas, tur parādījās tie, kam bija uzdots sadalīt gūstekņus: viņisāka nošķirt sagūstītos citu no cita, sadalīt piecās vienādās daļās, un vajadzēja atšķirt tēvus no dēliem,vīrus no sievām, brāļus no brāļiem …

… Bet jūs, kas tā aizņemti ar gūstekņu dalīšanu, pa- raugieties ar žēlumu uz šiem nabadziņiem, uz to,kā viņi ķeras cits pie cita, tā ka jūs tik tikko spējat viņus aizvilkt projām.»

Hronists piebilst, ka gūstekņu dalīšana notikusi visai nemierīgi, — uz lauka sapulcējušies arīpilsētnieki. Tie, redzēdami nežēlīgās izdarības, bijuši visai samulsuši un apjukuši. To visu noskatījies arīprincis Enriki.

«Infants, ko pavadīja viņa svīta, sēdēja spēcīgā auļotajā un bija turpat uz lauka; apbalvodams savusmīluļus, viņš ierādīja maz intereses pret savu personīgo guvumu, jo ļoti drīz viņš izdāļāja visasčetrdesmit sešas dveseles — viņam pienākošos piekto daļu no guvuma; pats vērtīgākais viņam bija tas, kapiepildījās viņa mērķis, jo viņš ar lielu labpatiku prātoja par to dvēseļu glābšanu, kuras līdz šim bijagājušas pazušanā.»

Princis Enriki, acīm redzot, no visas sirds ticēja, ka dara dievam tīkamu darbu. To uzsvēris arīhronists Azurara, kura domas par vergu turpmāko dzīvi bijušas gluži tādas pašas kā princim:

«Tagad viņu liktenis bija gluži citāds, jo agrāk pazušanā gāja gan viņu dvēseles, gan miesas: dvēseletālab, ka viņi bija pagāni, kas nepazina svētās ticības gaismu un mirdzumu, bet miesas tālab, ka viņi bijadzīvojuši kā zvēri… nepazina ne maizi, ne vīnu, ne apsedza savas miesas ar apģērbu, nemitinājās mājāsun — kas visļaunākais — dzīvoja lielā tumsībā; viņi taču nesaprata, kas ir labs, un dzīvoja, nododamieslopiskam slinkumam… Un tagad padomājiet, kāds atalgojums būtu jāsaņem infantam no dieva tā kunga parto, ka viņš deva tiem iespēju glābties — un ne tikai tiem, bet arī daudziem citiem, kurus viņš iemantojavēlāk …»

Azurara un dažs vēsturnieks, kā redzams, pūlējušies attaisnot prinča līdzdalību vergu gūstīšanā untirdzniecībā. Viņu esot vadījusi kāda cildena ideja — viņš gribējis nevis gūstīt vergus, bet gan atvestiezemiešus uz Portugāli, te viņus nokristīt, apmācīt kristīgajā ticībā un tad sūtīt atpakaļ uz viņu dzimtopusi, lai viņi sagatavotu savus ciltsbrāļus pagānus kristīšanai. Hronisti apgalvo, ka tādi kristīti afrikāņimisionāri esot patiešām vesti atpakaļ uz dzimteni (tomēr viņiem neesot bijis nekādu panākumu). Pēc tālaika uzskatiem, cilvēku laupīšana tātad bijusi dievam tīkams darbs. Mauru un nēģeru dēli un mazdēlidzīvojuši Portugālē kā īsti, labi kristieši, tāpat kā visu citu kristiešu bērni.

Tomēr neapstrīdami fakti liecina, ka verdzība un vergu tirdzniecība nesa afrikāņiem tikai bezgalīgupostu un ciešanas, nevis gara gaismu un jaunu dzīvi — vai nu dievbijīgais princis to gribēja, vainegribēja, vai viņš izsniedza īpašas atļaujas medīt afrikāņus, kā Lansaroti, vai arī kapteiņi to darīja uzsavu galvu.

UZ MELNO MAURU ZEMI Krusta karotāji un bruņinieki — vergu gūstītāji. — Melno mauru zemē. — Senegalas un

Gambijas atklāšana. — Nunju Trištana bēdīgais gals. — Kareivīgās ciltis pie Zaļā raga. — Vēstispar zelta zemi dziļāk kontinentā.

Kamēr ekspedīcijas nedeva nekādus rezultātus, princi Enriki visādi izsmēja kā līdzekļu šķiedēju, kānaivu sapņotāju. Tiklīdz Portugālē atveda pirmos vergus, nesenie kritizētāji saprata, ka princis bijis visaitālredzīgs ar savu ideju par Āfrikas pagānu atgriešanu kristīgajā ticībā, un sāka slavināt viņu kā jaunuMaķedonijas Aleksandru.

Portugālē jau bija radusies vajadzība pēc lēta darbaspēka tiklab uz laukiem — latifundijās, kā arīpilsētās.

1445. gadā uz Āfriku pēc vergiem devās divdesmit seši portugāļu kuģi, starp tiem arī četrpadsmitkaravelas Lansaroti vadībā. Acīm redzot, augstmani jaunajā braucienā aizvilināja agrāk gūtā brangāpeļņa.

Lansaroti karavelas sapulcējās Arginas līcī, apsveikdamas cita citu ar lielgabalu salūtu. Tad sākāstrokšņainas dzīres ar krietnu ēšanu un varenu dzeršanu.

Nākamajā dienā izstrādāja kaujas plānu. Divsimt septiņdesmit bruņinieki nodomāja sadalīties trīspulkos: pa priekšu soļošot šķēpneši, centrā — loka strēlnieki un aiz tiem — bruņās tērpti karavīri. Taddesants izcēlās krastā. Portugāļi pacēla krusta karotāju karogu un deva svinīgu zvērestu — kauties uzdzīvību un nāvi. Kā ironizēja hronists Azurara, pēc šīs spožās ceremonijas gan varējis domāt, ka sāksieslieli darbi. Nosoļojuši trīs ligas, portugāļi uzdūrās mauriem un, trompešu signālam skanot, bruka tiemvirsū. Iezemieši bēga, pametuši astoņus nogalinātus un četrus gūstekņus. Tas bija viss guvums. Azuraravēl piebildis: «Daudzi kavalieri, maršēdami pa irdenajām smiltīm, bija tiktāl noguruši, ka vairs nespējaatgriezties atpakaļ pie kuģiem kājām. Šajā lielajā postā viņi saķēra

Eariki Jūrasbraucēja ekspedīcijas 1415.—1460. gadā (pēc J. Magidoviča).kādus ēzeļus, kuru salā bija ļoti daudz, un pelēču mugurā devās atpakaļ uz piekrasti.»Otrs uzbrukums bija veiksmīgāks — portugāļi sagūstīja piecdesmit septiņus iezemiešus.1446. gadā tirdzniecībā pie Āfrikas krastiem jau piedalījās piecdesmit viens kuģis, kas devās tālu uz

dienvidiem aiz Bohadora raga un Arginas līča. Portugāļi, cīnīdamies ar vējiem, straumēm, vairīdamies nosēkļiem un zemūdens klintīm, atsizdami iezemiešu uzbrukumus, gūstīja vergus un virzījās aizvien tālāk. Uzdienvidiem vēlreiz devās arī Nunju Trištans un pirmo reizi ieraudzīja zemi, kur mita melni cilvēki, — īstunēģeru zemi. Viņš atklāja Senegalas grīvu (uz 16° z. pl.) un varēja ziņot princim, ka Lielais tuksnesispalicis aiz muguras. Portugāļi atraduši melnus cilvēkus, kuri bijuši noskaņoti draudzīgi un ar kuriem baltievarētu krietni tirgoties.

Šādas labas vēstis mudināja Dinišu Diašu, jau padzīvojušu vīru no pazīstamas jūrasbraucējudzimtas, izlūgties no Enriki karavelu un apsolīt, ka viņš, Diašs, aizburāšot tālāk uz melno mauru zemi nekājebkurš cits portugāļu atklājējs (par melnajiem mauriem portugāļi dēvēja nēģerus atšķirībā no baltajiemmauriem — arābiem un berbe- riem).

Diašs nelikās mierā tikām, kamēr aizsniedza Senegalu un paburāja garām lielās upes grīvai, koskatienam aizsedza plaši smilšu sēkļi. Te kuģi ieraudzīja afrikāņi un sākumā noturēja to par milzīgu zivivai putnu. Daži drosminieki vienkoka laivās īrās tam apkārt, lai to aplūkotu tuvāk. Tikko iezemiešipamanīja uz dīvainā briesmoņa klāja cilvēkus, tā metās bēgt šausmīgās bailēs. Tālāk uz dienvidiemportugāļi uzdūrās veselai pirogu flotilei un sāka tvarstīt melnos airētājus. Tie bija pirmie melnie ļaudis,ko portugāļi sagūstīja viņu pašu, nevis berberu zemē.

Hronists Azurara pieminējis, ka princim Enriki bijis liels gods gūt laupījumu kaimiņos Ēģiptei, —tajos laikos domāja, ka Senegala ir viena no Nīlas attekām. Te jūrasbraucēji redzēja krokodilus, un, tā kāšos rāpuļus līdz tam sastapa vienīgi Nīlā, tad, gluži dabiski, portugāļi varēja iedomāties, ka atklājušiNīlas rietumu atteku. Sī leģenda bija eksistējusi ilgus gadsimtus, un savulaik pat Maķedonijas Aleksandrs,Indijas karagājienā ieraudzīdams Indā krokodilus, iedomājies, ka šai Āzijas upei ir sakars ar Nīlu.

Kapteinis Diašs pat licis piepildīt mucu ar lielās upes ūdeni un vest mājup kā dāvanu princim. Diašsburāja vēl tālāk un aiz līdzeniem, smilšainiem klajumiem atklāja ar mežiem apaugušus pakalnus, konosauca par zaļajiem priekškalniem jeb par Zaļo ragu (sk. karti 77.1pp.). Tas jau atradās astoņsimtkilometru attālumā no Blanko raga, bet Blanko rags savukārt apmēram tikpat tālu no Boha- dora raga.

Ap Zaļo ragu jau sākās krāšņā tropu veģetācija. Sene- gala atradās karstajā zonā, bet spēcīgaslietusgāzes šeit dzirdināja zemi, un tuksneši atkāpās. Pie zaļajiem Āfrikas pakalniem portugāļipārliecinājās, ka Aristoteļa un Ptole- maja teorija ir aplama. Pretēji seno zinātnieku apgalvojumiemkarstā zona bija biezi apdzīvota, ar zaļiem mežiem un platām upēm, saule nenomaitāja ne cilvēkus, ne arīaugus un jūra nebūt nebija pārvērtusies garaiņos vai sāļā putrā.

Kāds kuģis Aivaru Fernandiša vadībā, vētrā nošķīries no citiem, aizkļuva vēl tālāk dienvidos unatklāja Gambijas grīvu ar biezi apdzīvotu piekrasti. Visu šo apgabalu starp abām lielajām upēm portugāļiiedēvēja par Sene- gambiju. Te sākās melnā Āfrika, kur mita tikai melnādainas ciltis, bet arābus unberberus vairs nemanīja. Visur bija lieli ciemati, visur varēja gūstīt vergus — «melno ziloņkaulu» —spēcīgus, izturīgus zemkopjus un amatniekus.

Nunju Trištans, kurš labāk par citiem esot izpratis dievbijīgā dona Enriki — dieva kalpa unsapņotāja godkārīgās ieceres, 1446. gadā atkal steidzās uz Āfriku pēc vergiem. Aizburājis pāri 12° z. pl.,viņš atklāja Bisagušas ar- hipelāgu un pēc tam iegāja kādas lielas upes — Kogonas grīvā.

Divdesmit divi vīri iesēdās laivā un devās krastā, lai palaupitu tuvējā nēģeru ciematā. Portugāļi vēlnebija malā, kad pamanīja upē iramies divpadsmit laivas ar kādiem septiņdesmit labi apbruņotiemnēģeriem. Tie gatavojās uzbrukt, lai neļautu baltajiem izcelties krastā, un ielenca portugāļus. Tomērmelnie viņiem netuvojās un šāva iztālēm ar bultām. Tikai ar lielām pūlēm ievainotajiem portugāļiemizdevās aizirties atpakaļ pie kuģiem. Iezemieši vajāja viņus līdz pat karavelai. Četri savainotie vīri

nomira jau laivā. Galīgi zaudējuši spēkus, portugāļi vairs nevarēja ne pacelt laivu, ne izvilkt enkuru unbija spiesti pārcirst enkura tauvu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu projām no naidīgajiem krastiem. Buruuzvilkšanas laikā afrikāņi ar bultām ievainoja vēl divus matrožus. īsā laikā no ievainojumiem nomiradivdesmit viens portugālis, to skaitā arī pats Nunju Trištans. Bultas bija saindētas, un pati mazākā brūcenesa nāvi.

Uz kuģa palika tikai pieci cilvēki — kuģa rakstvedis Tinoku, viens matrozis, divi jungas un viensnēģeru zēns. Veselus divus mēnešus viņi burāja okeānā, neredzēdami ne zemi, ne citus kuģus. Beigubeigās, nobraukuši ap trīs- arpustūkstoš kilometru pret vēju un jūras straumēm, viņi nejauši sastapa kādupirātu laivu un uzzināja, ka nonākuši pie Portugāles krastiem. Sis neredzēti ilgais brauciens ar tik mazuapkalpi nepieredzējuša cilvēka — rakstveža vadībā lieku reizi apliecina, cik teicamus kuģus prata būvētportugāļi.

Hronists pieminējis, ka Gambijas upes atklājējs Aivaru Fernandišs citā reizē arī ticis ievainots arsaindētu bultu. Taču viņš izrāvis bultu, izmazgājis brūci ar trānu un urīnu un vēl uzlicis virsū sīrupu. Viņšgan esot cietis lielas mokas un jutis nāvi tuvu esam, tak izglābis savu dzīvību.

Tātad ne jau visiem veicās. Tālāk dienvidos kareivīgas ciltis sīvi pretojās atbraucējiem, neļāva tiemizkāpt krastā un reizēm nodarīja lielus zaudējumus. Kā liecina hronists, kādu reizi portugāļi, gribēdamipārbaudīt, vai melnie ļaudis krastā būs draudzīgi noskaņoti, izlikuši malā kūku, spoguli un papīra lapu arlielu krusta zīmi. Afrikāņi atnākuši, paskatījušies un samīdījuši kūku, ar šķēpiem sasituši spoguli unsaplosījuši papīru. Tad portugāļi zinājuši, ka jāuzvelk krietnas krūšu bruņas — melnie laidīs darbā bultas.

Dons Enriki apsolīja lielu balvu — simt zelta kruzadu kapteinim, kas pirmais aizburāšot simt ligu(piecsimt līdz sešsimt kilometru) attālumā aiz Zaļā raga. Uz dienvidiem devās vairākas karavelas, betsevišķus panākumus neguva. Kāda ekspedīcija, piemēram, neesot atradusi krastā nekā ievērojama,atskaitot ziloņa mēslu kaudzi cilvēka augumā. Kāds no kapteiņiem iemainīja piekrastē astoņpadsmitberberus pret piecdesmit vienu nēģeri un pārveda princim no turienes dzīvu lauvu, cits pārveda zeltasmiltis, ādas, vilnu, sviestu un sieru, tāpat dateles, mus- kusu, roņu ādas un trānu.

Kapteinis Diogu Gomišs ar trim karavelām aizburāja aiz Riugrandi (Riograndes) upes, kur atklājaļoti spēcīgas jūras straumes, tā ka karavelas nav varējušas noturēties uz enkura. Tomēr cauri šai straumeipie kuģa atīrušies iezemieši un atveduši portugāļiem kokvilnu, zīdu, ziloņkaulu un par lielu priekuGomišam arī dažus mērus garšvielu — malagetas (kāda pākšauga sēklas, kas likušās līdzīgas īstajiemIndijas pipariem). Krastā portugāļi redzējuši tūkstošiem ragainu dzīvnieku, droši vien antilopes.

Gambijas krastos Gomišs pret sīkiem nieciņiem iemainījis simt astoņdesmit mārciņas zelta. Viņšievācis ziņas, ka zemes iekšienē — Timbuktu un Kukisā — esot pārpārēm zelta un to vedot uz saracēņu— musulmaņu zemēm. Kukisa atrodoties pie kādas milzu upes, domājams, pie Nigēras. Tur pie ķēniņapils durvīm stāvot zelta bluķis, ko tikko varot kustināt divdesmit vīri. Ķēniņš mēdzot pie šā bluķa piesietsavu zirgu. Visiem viņa galminiekiem esot zelta riņķi ap kaklu, ausīs un nāsīs.

Kamēr Gomišs kavējās Gambijas krastos, viņa kuģa apkalpe sirga ar drudzi un daudzi matrožinomira. Tomēr komandieris turpināja maiņas tirdzniecību un sūtīja zemes iekšienē izlūkus. Kāds virsaitisaicinājis baltos vīrus viesos, un četri nēģeri atnesuši uz kuģiem bagātīgas dāvanas — dārgo ziloņkaulu.Portugāļi ielūgumu pieņēmuši un ciemojušies pie virsaiša, kaut gan tur lielā skaitā klaiņā- jušas panterasun darījušas dzīvi nedrošu. Gomišs uz šķiršanos saņēmis dāvanu — sešas lieliskas panteru ādas un daudzlabas ziloņu gaļas.

Šajos apgabalos portugāļi sadraudzējās ari ar Nomi Mansu, varenu valdnieku. Pēc lielām dzīrēm unmielastiem valdnieks ticis tik labās domās par kristīgo ticību, ka lūdzis nokristīt viņu, viņa daudzās sievasun visus virsaišus un izraidījis no savas zemes musulmaņu priesterus. Kristiešiem esot pats labākais dievspasaulē — kā gan citādi viņi būtu dabūjuši tik daudz labu mantu!

Bet portugāļiem neesot bijis līdzi neviena priestera, un Nomi Mansam vajadzējis paciesties divusgadus, līdz te atnākuši citi Gomiša kuģi.

Portugāļi šajos gados uzsāka ari atklātās piekrastes kolonizēšanu, iekārtoja tur faktorijas —tirdzniecības apmetnes un cēla nocietinātus ciematus. Dons Enriki pavēlēja uzcelt cietoksni ari Arginā, laidarītu galu tirdzniecības kuģu kapteiņu patvaļai. Tie bez atļaujas izlaupījuši gan salas, gan piekrasti unaizveduši gūstā berberus.

KADAMOSTO SENEGAMBIJA Dižciltīgais piedzīvojumu meklētājs ar vērīgo skatienu. — Ve- nēcieša draudzīgā uzņemšana

Senegalā. — Sadursmes ar kareivīgām ciltīm Gambijā. — Zajā raga arhipelāga atklāšana. —Gambijas grīvā. — Izdevīgā tirgošanās ar «melno ziloņkaulu». — Konsiantinopole turku rokās. —Portugāļu jaunais krusta karš.

Vienīgo lielo ģeogrāfisko atklājumu prinča Enriki mūža pēdējos gados izdarīja — turklāt pavisamnejauši — venēcietis Alvize da Kadamosto, cēlies no vecas patriciešu dzimtas. Viņš bija pirmais noeiropiešiem, kas apmeklēja Zaļā raga salu arhipelāgā. Šis Venēcijas dižciltīgais augstmanis, tirgotājs unpiedzīvojumu meklētājs 1455. gadā kopā ar dženovieti Antonio Uzodimari saņēma no prinča Enrikiatļauju ar diviem kuģiem doties uz Gambijas grīvu pēc vergiem. Viņus vilināja lielā peļņa, kas dažreizdesmitkārt pārsniegusi ieguldīto summu.

Ceļotājs vispirms devās uz Madeiru un Kanāriju salām, bet pēc tam turpināja braucienu gar Āfrikaspiekrasti. Pa ceļam viņš redzēja daudz interesanta, ko centās atspoguļot savās piezīmēs. Tā, piemēram,viņš stāsta, ka pie Blanko raga notikusi visai rosīga vergu tirdzniecība un tur pret zirgu varējuši iemainītdesmit vai pat piecpadsmit vergu. Cilvēki mainīti arī pret Granādas un Tunisas zīda audumiem. Portugāļikatru gadu aizveduši no Arginas salām tūkstoš vergu.

Kadamosto pastāstījis par tuksneša iemītniekiem tuare- giem, par viņu paradumu aizsegt seju unieziest matus ar zivju eļļu, par sieviešu paradumu izstiept garas savas krūtis līdz pat viduklim — tas bijisīpatnējs skaistuma ideāls.

Pie Blanko raga ceļotājs uzzinājis, kā Āfrikā notiekot tirgošanās ar sāli — mēmā maiņa. Šajosnovados iegūstot sāli, ko arābi un tuaregi vedot uz nēģeru zemi Melli (Mali) un tur pārdodot par ļoti dārgumaksu. Sāls karavānu ceļš līdz Timbuktu ildzis četrdesmit dienu, bet no Timbuktu līdz Melli — vēltrīsdesmit dienu. Grūtajā ceļā dažreiz gājušas bojā trīs ceturtdaļas kamieļu un zirgu. Arī visi cilvēkineesot varējuši izturēt saules svelmi un lielās grūtības. Sāli aiznesot līdz kādai upei un tur sākottirgošanos. Tirgotāji nokraujot krastā sāls kaudzes un aizejot projām, bet pircēji pēc tam līdzās katraikaudzei liekot zeltu vai citas preces, līdz abas puses esot mierā ar piedāvāto maiņu. Tirgošanās notiekotbez kādām sarunām, pircējs ar pārdevēju nemaz netiekoties. Jau sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja,ka tāpat rīkojušies arī kar- tāgieši, kas braukuši tirgoties tālu uz dienvidiem no Mel- karta stabiem.

Šajos krastos reizēm valdījis liels karstums un afrikāni ietu bojā, ja nebūtu sāls. Viņi ņemot sāli,liekot krūzē ar ūdeni un dzerot sājo dzērienu katru dienu. Tas esot viņu vienīgais glābiņš no lielāssvelmes.

Dažreiz šai zemei uzkrītot siseņi. Siseņu bari aptumšojot sauli, un desmit jūdžu garā gabalā nekascits neesot saskatāms.

Aiz Zaļā raga Kadamosto nonāca nēģeru cilšu apgabalos. Kādas cilts virsaitis ieradās pie ceļotājapiecpadsmit jātnieku un simt piecdesmit kājnieku eskorta pavadībā. Virsaitim ļoti patikuši zirgi, unvenēcietis pret dažiem zirgiem un segliem iemainījis simt vergu un vēl piedevām divpadsmit vaitrīspadsmit gadus vecu meiteni savām vajadzībām.

Viņš sasniedza Senegalas upi, kas veidoja robežu starp nēģeru cilšu apgabaliem dienvidos unberberiem ziemeļos. Šī upe, raksta Kadamosto, pēc mācītu vīru domām, iztekot no zemes paradīzes.Viena šīs upes atteka esot Nīla.

Ceļotājs ievēroja, ka nēģeri šeit izaudzē daudz labas kokvilnas un auž skaistas drānas. Vīrieši tedarot tādus pašus darbus kā sievietes — mazgājot veļu un aužot audeklu.

Ceļojumā gar piekrasti Kadamosto bieži sastapās ar draudzīgām ciltīm, un viņam patika staigāt patirgiem un novērot raibo drūzmu. Savukārt nēģeri — vīrieši un sievietes — nākuši apbrīnot ceļotāju, viņadrānas un balto ādu. Daži pat pieskārusies baltajam vīram, saslapinājuši pirkstus mutē un berzējuši viņam

ādu, lai uzzinātu, vai svešinieks nav nokrāsots. Par balto ādas krāsu nēģeri ļoti brīnījušies. Tāpat viņusizbrīnījusi un biedējusi šaušana ar bombardām — tā laika lielgabaliem un arbaletiem — lielajiem lokiem.Kadamosto bieži ataicinājis iezemiešus uz kuģiem un rādījis viņiem svešzemnieku šaušanas mākslu. Un,kad venēcietis sacījis viņiem, ka ar vienu bom- bardas šāvienu varot uzreiz nogalināt simt cilvēku, viņi aršausmām saukuši, ka tādu ieroci izdomājis pats sātans. Turpretim par dažādiem mūzikas instrumentiem unjo sevišķi par dūdām, ko spēlējis kāds matrozis, iezemieši ļoti priecājušies un sacījuši, ka tādu rīku drošivien taisījis pats dievs, tik saldi tas dziedot dažādās balsīs. Šiem ļaudīm pat svece likusies tīrais brīnums,jo viņi pazinuši tikai ugunskura liesmu gaismu. Kadamosto parādījis viņiem, kā taisīt sveces no bišuvaska, ko iezemieši pēc medus apēšanas svieduši projām. Kad viņš aizdedzis nēģeru taisīto sveci, viņusajūsmai neesot bijis robežu. Iezemieši ticējuši arī, ka kuģa priekšgalam uzzīmētās acis patiešām esotredzīgas un kuģis pats saskatot savu ceļu.

Bet ceļotājs sastapis arī naidīgas ciltis. Kādā vietā iezemieši ar šķēpiem nodūruši nēģeri tulku, kuršsavulaik aizvests uz Portugāli, kristīts un apmācīts portugāļu valodā. Gambijas upes grīvā Kadamostouzdūrās septiņdesmit iezemiešu kaujas laivām ar simt piecdesmit melniem karotājiem baltos kokvilnaskreklos. Afrikāņi metās uzbrukumā, apšaudīdami kuģus ar bultām. Lielgabalu uguns sākumā sabiedējauzbrucējus, un arī arbaletu bultas iedvesa viņiem bailes. Taču iezemieši attapās un no jauna metāsuzbrukumā. Neviens kristīgais neesot ticis ievainots, bet upe pildījusies mirušiem un mirstošiemnēģeriem.

Beidzot tulks aicinājis iezemiešus uzsākt sarunas un vaicājis, kālab viņi uzbrukuši baltajiem. Viņiatbildējuši, ka esot saņēmuši ziņu par balto vīru atbraukšanu un labi zinot — kristīgie ēdot cilvēku gaļu unpērkot nēģerus vienīgi apēšanai, un viņi negribot draudzēties ar baltajiem, viņi gribot nokaut tos visus līdzpēdējam.

Kuģu apkalpes, sastapušas tik neatlaidīgu pretestību, vienā balsī prasīja griezties atpakaļ. Dumpjadraudu spiests, Kadamosto burāja atpakaļ uz Portugāli.

Nākamajā — 1456. gadā venēcietis un dženovietis ar diviem kuģiem atkal burāja uz Āfrikaskrastiem, lai sasniegtu Gambijas upi, kur esot daudz zelta, un no turienes dotos tālāk uz dienvidiem. Enrikisūtīja viņiem līdzi trešo — portugāļu kuģi. Aiz Blanko raga kuģiem uzbruka vētra un aizdzina tos tāluokeānā uz ziemeļrietumiem. Kad vētra norima, Kadamosto burāja uz dienvidiem un ap sešsimt kilometruattālumā no Zaļā raga uz 16° z. pl. atklāja Boavištas salu — vienu no Zaļā raga arhipelāga salām. Drīzparādījās ari citas salas. Tās bija neapdzīvotas un tāpēc atklājējos neizraisīja sevišķu interesi. Tur bijistikai ļoti daudz baložu un milzīgu bruņurupuču, visādu svešādu, neredzētu zivju un balta sāls.

Te jāpiebilst, ka pārejas Zaļa raga arhipelāga salas 1461. un 1462. gadā atklaja cita dženoviešu unportugāļu jaukta ekspedīcija. Pagāja daži gadi, un salās sāka apmesties uz dzīvi kolonisti, tomēr visaimazā skaitā. Uz salām veda vergus un izmantoja to darbaspēku plantācijās.

Kadamosto, atklājis Zaļā raga salas, burāja uz austrumiem līdz Āfrikas piekrastei. Šoreiz Gambijasgrīvas apkaimē viņš sastapa draudzīgu uzņemšanu. Venēcietis devās uz augšu pa upi, kaut arī kuģuapkalpes sāka sirgt ar niknu drudzi. Nēģeri pārvarējuši bailes no baltajiem un uzsākuši rosīgu tirgošanos— nesuši maiņai baltus un svītrotus kokvilnas audumus, zelta riņķus, paviānus un murkšķus, cibetkaķus unzvēru ādas, kā arī augļus, jo sevišķi daudz dateļu.

Ceļotājs raksta, ka Gambijas nēģeri esot ļoti māņticīgi un ticot burvjiem, bet citādi līdzinotiesSenegalas nēģeriem, tikai ēdot arī rīsus un suņu gaļu. Sievietes tetovējot ādu ar karstām adatām. Vīri ejotmedībās ar saindētiem šķēpiem — asagajiem — un bultām un pieveicot pat ziloņus. Ar viena paša ziloņagaļu varot pamielot divarpus tūkstošus cilvēku.

Kadamosto ievērojis ari kādu citu lielu zvēru, ko iezemieši dēvējot par zirgu zivi (upes zirgs,nīlzirgs), ar īsām, resnām kājām un milzīgu galvu. Zvērs nākot ārā no ūdens un staigājot apkārt. Venēcietisno Gambijas burāja okeānā vēl tālāk uz dienvidiem, iegriežoties vairāku lielu upju grīvās, līdz nonācaGvinejas krastos, kur iedzīvotāji vairs neesot sapratuši līdzi paņemtos tulkus nēģerus. Nekāda tirgošanās

vairs neiznāca, tāpēc viņš griezās atpakaļ.Pēc šā brauciena Āfrikas krastu pētīšana apsīka, un portugāļi vairs nevirzījās tālāk uz dienvidiem.

Gomišs Eanišs Azurara 1453. gadā noslēdza savu slaveno Gvinejas (tā portugāļi tajos laikos dēvēja visusĀfrikas krastus) atklāšanas un iekarošanas hroniku.

Portugāļi biezi apdzīvotajā Senegambijā rosīgi tirgojās ar ciltīm, kas veda preces šurp arī no tāliemĀfrikas vidienes apgabaliem. Tirdzniecība deva milzīgu peļņu. Apmaiņā pret vergiem — «melnoziloņkaulu», ziloņu ilkņiem — «balto ziloņkaulu», melnkoku, zeltu, zvēru ādām, Gvinejas pipariem —malagetu iezemieši saņēma lētus niekus — stikla krelles, spogulīšus, nažus, šķēres, vara zvaniņus ungredzenus, spilgtus audumus. Daudzās afrikāņu ciltīs pastāvēja verdzība, un tās piegādāja portugāļiem ļotidaudz vergu. Lielas vajadzības pēc tālākiem pētījumiem patlaban nebija. Acīm redzot, princis Enrikinemaz tā nedzinās pēc tālās Indijas. Zelts un vergi bija viņam tuvāki.

Turklāt Portugālē sākās cīņa starp troņa pretendentiem, kā ari karš ar Kastīliju par Kanāriju salām(1451—1454).

Pasaulē risinājās vēl citi — daudz svarīgāki vēsturiski notikumi. 1453. gadā turki ieņēmaKonstantinopoli. Ilgus gadsimtus Konstantinopole bija kontrolējusi lielu daļu tirdzniecības ar austrumuzemēm. Agresīvie turki pakāpeniski sagrāba mirstošās Bizantijas impērijas zemes. 1453. gadā turku ordaspēc divu mēnešu ilga aplenkuma iekaroja ari galvaspilsētu. Liesmās, dūmos un asiņu straumēs pagaisaBizantijas varenība, slava un bagātība. Konstantinopole vairs nebija kristīgo pilsēta un Eiropas tautucietoksnis austrumos.

Turki uzkundzējās arī Vidusjūras austrumu daļai, neatlaidīgi uzbruka Balkānu pussalai un Grieķijasarhipelā- gam. Turcija līdz ar to nostājās uz lielajiem tirdzniecības ceļiem starp austrumu zemēm unEiropu un deva nāves triecienu dženoviešu tirdzniecības kolonijām pie Melnās jūras, tāpat arī citamItālijas tirdzniecības pilsētām. Tirgotājiem tagad vajadzēja maksāt ārkārtīgi augstas muitas turkusultāniem un viņu vasaļiem, kas pārvaldīja Ēģipti. Šis apstāklis vēl vairāk sadārdzināja austrumu preces.Venēcieši gan mēģināja cīnīties ar turkiem uz jūras, tomēr nespēja apturēt viņu agresiju.

Visa kristīgā pasaule jutās apdraudēta, un pāvests zvērēja, ka organizēšot vispasaules krusta karupret neticīgajiem. Tas gan neizdevās, tomēr Portugāles karalis Afonsu V, «bruņnieciskais valdnieks»,atsaucās uz pāvesta aicinājumu un 1458, gadā raidīja pret mauru pilsētu Alkasaru Ziemeļāfrikā divsimtdivdesmit kuģus. Arī princis Enriki, par spīti krietnajam vecumam, piedalījās militārajā ekspedīcijā. Pēcniknām kaujām, kur Enriki atradies bīstamākajās vietās, Alkasara krita portugāļu rokās. Afonsu V saviemtituliem pievienoja vēl šādu: «Alkasaras un Āfrikas senjors» — un ieguva nelielu piejūras apgabalu uzdienvidiem no Gibraltāra šauruma, tā saucamo «Aizjūras Algarvi».

ENRIKI JŪRASBRAUCĒJA MŪŽA VEIKUMS Enriki nāve. — Portugāļu navigācijas skolas un slavas dibinātājs. — Pāvesta dāsnās dāvanas.

— Vai Indija jau kļuvusi par ekspedīciju gala mērķi1460. gadā princis Enriki sešdesmit sešu gadu vecumā nomira. Par to Diogu Gomišs rakstījis šādiem

vārdiem:«1460. gadā princis saslima savā pilsētā pie Sanvisenti raga un nomira tā paša gada 13. novembrī,

piektdienā. Jau nakti mēs aiznesām līķi uz Lagušu, kuras mazajā baznī- ciņā to apglabājām. Karalis unvisa zeme sēroja par mirušo dižciltīgo senjoru, kurš visus savus ienākumus un visu savu peļņu, ko viņšdabūja no Gvinejas, bija izlietojis atklājumu ekspedīcijām un — stiprinādams kristīgo ticību — saracēņuapkarošanai.» Tālāk hronists raksta, ka gada beigās viņš aplūkojis mirušo tā zārkā, lai pārliecinātos, vaitas jau satrūdējis. Bet princis gulējis šķirstā pavisam neskarts. Patiešām — svētie neesot padotisatrūdēšanai.

Enriki Jūrasbraucēja vārdu pēc viņa nāves apvija ar šādām un līdzīgām leģendām un hronistiaizgūtnēm slavināja viņu — princis esot dzīvojis pavisam šķīstu dzīvi, atturējies no sievietēm, vīnu dzēristikai jaunības gados, vēlāk no tā pilnīgi atsacījies. Nekad pār viņa lūpām neesot nācis kāds rupjš vainešķīsts vārds. Viņš bijis paklausīgs baznīcas dēls, allaž piedalījies dievkalpojumos un gandrīz pusi gadapavadījis stingros gavēņos. Neviens nabags neesot aizgājis no prinča tukšām rokām, viņš darījis tik daudzlaba, ka to visu nemaz nevarot pieminēt.

Ievērojamais portugāļu jūrasbraucējs un hronists Duarti Pašeku Pireira, Vasko da Gamaslaikabiedrs, arī visādi slavinājis princi Enriki par viņa diženajiem darbiem, dievbijību un lielajiematklājumiem, bet nav aizmirsis uzsvērt ko svarīgāku — tie devuši lielisku peļņu. Tirdzniecībā Āfrikaspiekrastē ik gadu iemantoti trīsarpus tūkstoši vergu un pat vairāk, daudz ziloņa ilkņu, zelta, lieliskukokvilnas audumu un citu preču. Tālab visiem jālūdzot dievs par prinča Enriki dvēseli.

Enriki Jūrasbraucējam patiešām bija ļoti liela nozīme Portugāles vēsturē. Četrdesmit piecos gadosprincis sagatavoja daudz pieredzējušu jūrasbraucēju un izveidoja

Enriki Jūrasbraucēja piemineklis.lielāko tirdzniecības floti tajā laikā. Mazā arāju un ganu zeme īsā laikā — vienā gadsimtā kjuva par

pirmo tirgotāju zemi Rietumeiropā un jūras lielvalsti. Portugāļu ekspedīcijas sagrāba un pievienojaPortugālei četrus arhi- pelāgus Atlantijas okeāna austrumu daļā (tikai Kanāriju salas palika Spānijai). Vēllielākus sasniegumus portugāļi bija guvuši Āfrikas rietumu krastos — izpētījuši un iezīmējuši kartēsaptuveni trīsarpus tūkstošus kilometru garu piekrasti no Gibraltāra līdz mūsu dienu Portugāles Gvi- nejai,kur Āfrikas krasts pagriežas uz dienvidaustrumiem.

Pie prinča Enriki nopelniem jāpieskaita ari kuģu būves straujā attīstība Portugālē. 14. gadsimtā un15. gadsimta sākumā portugāļi bija tikai čakli ārzemju kuģu būvētāju un vēl jo vairāk jūrasbraucējuskolnieki.

15. gadsimta vidū portugāļu kuģu būvētāji un jūrasbraucēji jau bija kļuvuši par Rietumeiropas tautuskolotājiem šajā nozarē. Sevišķi lielu nozīmi un lomu flotē iemantoja portugāļu lolojums — karavela,viegls, ātrs, labi vadāms kuģis, kas spēja tikt uz priekšu arī sānu vēja, labi piemērots braukšanai svešos,nepazīstamos piekrastes ūdeņos.

Karavelas radās ap 1440. gadu. Tās bija ap piecdesmit tonnu lieli kuģi, divdesmit līdz trīsdesmitmetru gari un sešus līdz astoņus metrus plati, ar trim mastiem un slīpajām trijstūrainajām latīņu burām.Tālajiem jūras braucieniem karavelas būvēja lielākas — līdz divsimt tonnām, ar četriem mastiem(fokmastā uzvilka četrstūra, pārējos — latiņu slīpās buras).

Karavelas tomēr ne visai labi izturēja bargās bangas okeānā, tāpēc portugāļi sāka būvēt lielus kuģus(līdz četrsimt tonnu), no kuriem vēlāk izveidojās smagnējās kar- rakas ar septiņiem vai astoņiem klājiem,uz kurām brauca pa divtūkstoš cilvēku.

Kuģniecība kļuva drošāka arī līdz ar kompasa pilnveidošanu. Ķinieši pazina kompasu jau trīssimtgadu pirms mūsu ēras. Acīm redzot, no viņiem kompasu aizguva arābi. Jau 1242. gadā sarakstītā arābugrāmatā pieminēta doba dzelzs zivtiņa, kas peldot virs ūdens un ar galvu rādot uz ziemeļiem, ar asti — uzdienvidiem. No arābiem kompasa lietošanu iemācījās arī eiropieši, turklāt Eiropā kompasu lietoja jau 12.gadsimta otrajā pusē, bet vēlāk to uzlaboja — magnētadatai, kas grozījās smailes galā, pierīkoja aploci arvēju rozi. Virzienus apzīmēja nevis ar burtiem un skaitļiem kā mūsdienās, bet gan ar dažādas formas unkrāsas figūrām. Ziemeļus, piemēram, apzīmēja ar lilijas ziedu. Tomēr ar kompasu, jūrnieku senseno ceļarādītāju, pilnīgi pietika, vienīgi kuģojot Vidusjūrā, nevis okeānā. Noskaidrojās, ka kompasa magnētadatatālajos ceļos novirzās no ziemeļu — dienvidu virziena, un šīs novirzes dažādās vietās ir visai lielas unatšķirīgas. Uz kompasu ne visur varēja paļauties, pēc tā nevarēja arī noteikt kuģa atrašanās vietu —ģeogrāfisko platumu un garumu. Ģeogrāfisko platumu, nosakot spīdekļu augstumu, varēja uzzināt arastrolaba palīdzību. Šim nolūkam slavenais vācu astronoms un matemātiķis Regiomontāns (JohansMillers) sastādīja īpašas tabulas, pēc kurām varēja aprēķināt spīdekļu augstumu. Tomēr astrolabs bijavisai liels, to taisīja no koka, tam vajadzēja nekustīga pamata, tāpēc uz kuģiem to nevarēja lāgā izmantot.Ģeogrāfiskā garuma noteikšana toreiz bija grūti izdarāma, jo vēl nebija tam nolūkam nepieciešamoprecīzo hronometru. Laiku uz kuģiem mērīja ar smilšu pulksteņiem, ātrumu — ar lagu, dziļumu — arlotlīni.

Tajos laikos kuģošana jūrās bija saistīta ar lielām grūtībām. Kuģu zemūdens daļas neapšuva armetālu, tās drīz apauga ar gliemežiem un ūdensaugiem, un kuģi zaudēja ātrumu. Bieži vien kuģa korpusuizaloja urbējtārpi un padarīja to pavisam nelietojamu.

Uz kuģiem tālos ceļos vajadzēja ņemt līdzi daudz pārtikas un ūdens. Krājumi ātri bojājās, unjūrasbraucēji cieta badu un slāpes. Uzturā — sausiņos, sālītā gaļā un zivīs — trūka vitamīnu, un tālabjūrniekiem uzbruka briesmīga slimība — cinga jeb skorbuts.

Portugāļi visiem spēkiem centās saglabāt monopoltiesības uz tirdzniecību Āfrikas piekrastē. Šāiemesla dēļ viņi turēja slepenībā ziņas par jūrām, kurās kuģoja, un zemēm, ko bija atklājuši, turējaslepenībā kuģniecības instrumentus, visus ekspedīciju pārskatus, ziņojumus un kartes vai arī tās sagrozīja.Karalis pavēlēja sodīt ar nāvi ikvienu, kas mēģinās izvest kartes aiz robežām. Pēc Enriki nāves arī visusviņa papīrus nogādāja Lisabonā un tāpat turēja stingrā slepenībā.

Pāvesti aizvien atbalstīja Portugāles valdniekus viņu centienos sagrābt svešas zemes. Jau 1425. gadāpāvests Martins V deva svētību prinča Enriki aizjūras ekspedīcijām, jo cerēja, ka tās realizēs pāvestapasaules kundzības ideju. Pēc divpadsmit gadiem pāvests Eižens IV atdeva Portugālei Mauritānijaskrastus, 1452. gadā pāvests Nikolajs V piešķīra Portugālei monopoltiesības Āfrikas vergu tirdzniecībā.Vēl pēc četriem gadiem pāvests Kaliksts III dāvināja Portugāles karaļiem ne vien tās zemes, ko portugāļibija atklājuši Āfrikā, bet arī tiesības uz visām vēl nezināmām jūrām līdz pašai Indijai, turklāt aizliedzacitām kristīgajām zemēm bez Portugāles atļaujas kuģot uz šiem apgabaliem.

Pāvests bullās pieminējis ari Indiju, pilnvarojot Enriki rīkot ekspedīcijas pa jūrām līdz pat šai zemeiun piešķirot Enriki vadītajam Kristus ordenim tiesības spriest baznīcas tiesu visās zemēs no Bohadoraraga līdz pat indiešiem (tomēr jāpiebilst^ka par indiešiem tajos laikos dēvēja arī etiopus — tautu Āfrikasaustrumos).

Vēsturnieki daudz strīdējušies par to, vai Enriki Jūrasbraucējs patiešām pūlējies atklāt jūras ceļu uzIndiju. Daži apgalvo, ka viņu vilinājusi ļikai noslēpumainā augstā priestera Jāņa valsts kaut kur Āfrikā.Damians Guišs un Gomišs Azurara sacījuši, ka Indija tomēr bijusi prinča darbības gala mērķis. Uz šodomu viņu uzvedinājuši Hē- rodots un citi antīkās pasaules vēsturnieki ar savām grāmatām, uz to viņumudinājusi vēlēšanās izplatīt kristīgo ticību, nest gaismu un priecas mācību pagānu miljoniem. Liekas,princim diezin vai varēja rasties šaubas par iespēju īstenot šos plānus, jo viņam nebija precīzapriekšstata par attālumiem, kas šķīra Portugāli no Indijas. Āfriku tolaik daudzi turēja par pussalu, kasbeidzas ar Gvineju, no kurienes varot drīz vien nokļūt Indijas okeānā.

Tomēr, kā uzsvēris padomju ģeogrāfijas vēsturnieks Josifs Magidovičs,. Āfrikas zelts un vergi bijakatrā ziņā tuvāki šim dieva kalpam, ideālistam un cilvēku mīlētājam, kā viņu slavinājuši hronisti. Tiešiprincis Enriki Jūrasbraucējs taču ievadīja vergu tirdzniecību, tieši viņš izkaulēja Kristus ordenim piektodaļu no peļņas, ko ieguva, pārdodot verdzībā sagūstītos afrikāņus, kaut arī nebija devis ne grašabrauciena rīkošanai, un paņēma pusi peļņas, ja pats piedalījās ekspedīciju organizēšanā.

GVINEJAS ZELTS UN VERGI Vergu tirdzniecības uzplaukums. — Peru di Sintra atklā/ S/erraleonl un Piparu Krastu. —

Fernāna Gomiša kuģi Gvinejā. — Ziloņkaula Krasts, Zelta Krasts, Vergu Krasts. — Antonio da NoliZaļā raga salās. — Tīkojumi pēc Gvine/as. — Karš par Kanāriļu salām un pāvesta dāvinājumsportugāļiem.

Līdz ar prinča Enriki Jūrasbraucēja nāvi noslēdzās ievērojams portugāļu ekspansijas posms ceļā uzIndiju — uz musonu krastiem, visai sekmīgs un bagāts panākumiem.

Uz laiku braucienos iestājās apsīkums, un pirmajos piecpadsmit gados pēc Enriki nāves tie risinājāsvairāk pašplūsmā. Tirgotāji vai nu ar saviem līdzekļiem, vai kopā ar Kristus ordeni un karali dibinājapaju sabiedrības, sarīkoja kuģus un sūtīja tos pēc vergiem. Gvinejas vergu tirdzniecība piedzīvoja straujuuzplaukumu. Lisabonas un Lagušas vergu tirgi kļuva pazīstami visā Eiropā.

Portugāļi sākumā necentās iekļūt dziļāk Āfrikas kontinentā, neorganizēja ilgstošus karagājienus. Viņi— tirgotāji un pirāti vienā laikā — iekārtoja atbalsta punktus piekrastē, bet vairāk gan mitinājās uzātrajiem kuģiem, nevis uz sauszemes. Viņi nodibināja ciešus sakarus ar daudziem lielu un mazu cilšuvirsaišiem. Tie apmaiņā pret stikla krellēm, lētu audumu, nažiem un rumu deva vergus, zeltu un ziloņkauluun bieži vien rīkoja vergu medības pēc pašu iniciatīvas. Vergu mednieki — gan portugāļi, gan afrikāņi —aplenca, izlaupīja un nodedzināja ciematus un gūstīja cilvēkus. Gūstekņus izšķiroja: projām vešanaiizraudzījās pašus spēcīgākos un izskatīgākos, bet pārējos — vecus ļaudis un bērnus — vai nu bezžēlastības nogalināja, vai pameta savam liktenim izpostītajā apvidū.

Gūstekņus sakala važās, iekrāva kuģos un veda uz Portugāli šaurās telpās, šausmīgos apstākļos.Gūstekņu mirstība sliktā uztura un epidēmiju dēļ tālajā jūras ceļā bija ļoti liela, tomēr pie dzīvībaspalikušo vergu pārdošana deva milzīgu peļņu — simtiem un pat tūkstošiem procentu.

Kā lai te neatceras izteicienus, ko citējis Kārlis Markss savā darbā «Kapitāls»:«Bet, ja ir pietiekama peļņa, kapitāls kļūst drošsirdīgs. Nodrošiniet 10 procentu, un kapitāls ļauj

sevi visādi izlietot; nodrošiniet 20 procentu — viņš kļūst rosīgs, 50 procentu — viņš noteikti gatavs lauztsev kaklu, 100 procentu — viņš min kājām visus cilvēku likumus, 300 procentu — nav tāda nozieguma,kuru viņš neriskētu izdarīt, kaut arī draudētu karātavas. Pierādījums: kontrabanda un vergu tirdzniecība.»

Portugāļu uzbrukumu iebiedēti, afrikāņi bēga projām no piekrastes, tikko manīja jūrā kuģus, unslēpās mežu biezokņos un nomajās vietās. Lai vieglāk varētu atklāt iezemiešu slēptuves, portugāļi sākaiepirkt Kanāriju salās speciāli vergu medibām izdresētus milzīgus suņus.

Vergu medības tālos rajonos zemes iekšienē nedeva tik lielu peļņu kā piekrastē. Kamēr gūstekņi,važās sakalti, nāca tālo ceļu cauri izpostītiem rajoniem uz jūru, mirstība bija vēl lielāka nekā uz kuģiembraucienā pa okeānu, Vergu karavānu ceļus klāja mirušo kaulu kaudzes. Tādēļ vergu tirgotāji turēja parlabāku meklēt aizvien jaunus krastus, kur iezemieši vēl nebija tuvāk iepazinušies ar baltajiem sātaniem.

Kāpēc Āfrika kļuva par vergu medībujrezervātu? Buržuāzijas ideologi atbild uz to vienkārši: Āfrikaesot bijis mežonīgs kontinents, un mežoņi, nepilnvērtīgi radījumi, gluži dabiski, pārvēršoties baltā cilvēkavergos. Šos kolonizatoru un rasistu melus par «mežoņiem» apgāž civilizētu valstu un augstas kultūraspastāvēšana Āfrikā jau ilgi pirms eiropiešu atnākšanas. Te var minēt Ēģipti, Abe- sīniju, Sudānu, Ganu,Songaji un Mali — feodālas valstis ar tūkstošiem gadu ilgu vēsturi.

Verdzība un vergu tirdzniecība, protams, bija pazīstama Āfrikā jau pirms daudziem gadsimtiem.Senā Ēģipte bija varena vergturu vaļsts. Daudz vergu bija arī lielajās feodālajās viduslaiku Āfrikasvalstīs. Tomēr, atskaitot Ēģipti, verdzībai lielāko tiesu piemita patriarhāls raksturs un tai nebija lielasietekmes afrikāņu dzīvē. Tikai ar eiropiešu ierašanos tā ieguva gluži citādu raksturu, kļuva masveidīga.Viljams Dibuā, ievērojamais nēģeru zinātnieks, sacījis, ka vergu tirdzniecība bijusi īsta ekonomiska,sociāla un politiska nelaime cilvēces vēsturē, vergu tirdzniecība likusi noasiņot Āfrikai un nostādījusi to

ārpus civilizācijas. Pēc Dibuā aprēķiniem, vergu tirdzniecība gadsimtu gaitā nolaupījusi Āfrikai simtmiljonus dzīvību. Daži citi zinātnieki domā, ka šis skaits sniedzas līdz simt piecdesmit miljoniem. Šiemilzīgie zaudējumi apstādināja afrikāņu tautu ražošanas spēku un kultūras attīstību. To vēl vairākaizkavēja koloniālās verdzības laikmets.

Portugāļi vergu gūstīšanā un pārdošanā bija lieliski skolotāji citām eiropiešu plaukstošā kapitālazemēm — Spānijai, Anglijai, Francijai, Holandei.

Vergu tirgotāju braucieni savukārt veicināja ne vien bagātību uzkrāšanos metropolēs, bet arīģeogrāfiskos atklājumus.

Ap 1461. gadu uz Āfriku devās arī Peru di JSintra, medīja vergus Bisagušas salās un tad burāja garĀfrikas piekrasti uz dienvidaustrumiem. Krasti pamazām kļuva kalnaini, apauguši krāšņiem mežiem.Ļaudis te bija dzeltenīgu ādu, bagātīgi tetovēti, pielūdza koka dievus, staigāja gluži kaili, ja neskaita īsukoka mizas priekšautu. Viņi lietoja vienīgi koka ieročus, dzelzi tie/ nepazina, pārtika no rīsiem, medus,saknēm un jo sevišķi no pupām. Visur bija labi attīstīta zemkopība.

Augstos, lieliem kokiem apaugušos kalnus, kuri bija tīti mākoņos un kur bieži rūca pērkons, Peru diSintra iedēvēja par Sjerraleoni (Lauvu kalniem) (sk. karti 102. lpp.).

Portugāļi burāja tālāk un nonāca pie tagadējās Libēri- jas. Te bieziem mežiem apaugušajos krastosuzliesmoja neskaitāmas ugunis, kas signalizēja par svešinieku parādīšanos, un pie kuģiem atīrās melniļaudis ar cilvēku zobu virknēm ap kaklu.

Sintra šajā braucienā bija atradis, ka šeit lielā daudzumā aug pākšaugs malageta. Šo apgabalu vēlākiedēvēja par Piparu Krastu Sintra aizburāja līdz Palmu ragam (uz 4° z. pl.), kur Āfrikas krasts pagriežasuz austrumiem, un izpētīja Rietumāfrikas piekrasti kādu tūkstoš kilometru garumā.

Tomēr karali Afonsu V sevišķi nevilināja tālā Gvineja, viņš taisījās iekarot Maroku, kas bija tepatblakus. Tāpēc viņš 1469. gadā atdeva monopoltiesības uz tirdzniecību Gvinejā bagātam Lisabonastirgonim Fernānam Gomišam uz pieciem gadiem par piecsimt kruzadu gadā. Viņam šajos piecos gadosuzdeva izpētīt vismaz piecsimt ligas (aptuveni divarpus līdz trīstūkstoš kilometru) Āfrikas piekrastes tur,kur portugāļi vēl nebija aizburājuši, — sākot no Sjerraleones, katru gadu pa simt ligām.

Gomiša sūtītie kuģi sešos gados izpētīja visu Gvinejas līča ziemeļu piekrasti un atklāja ZiloņkaulaKrastu, Zelta Krastu (te drīz uzgāja bagātas zelta atradnes) un Vergu Krastu (starp Voltas un Nigēras upesgrīvām). Šo piekrasti dēvēja par «Nolādētajām lagūnām». Te tropu mežos slēpās klusi, rāmi līči, betpiekrastē sākās biezi apdzīvoti rajoni. Vergu tirgotājiem te pavērās plašas iespējas.

Kapteiņi bija sākuši vest uz Āfrikas krastiem ieročus un pārdot tos afrikāņiem. Karalis bija spiestsšādu bīstamu tirdzniecību uz visstingrāko aizliegt. Tirgotāju konkurence, pēc Gomiša apgalvojuma, esotstipri kaitējusi tirdzniecībai — agrāk par vienu zirgu varējuši iemainīt divpadsmit nēģerus, tagad tikaisešus.

Gomišs piebilst, ka pašam reiz izdevies brangs ķē- i ieris — viņš sastapis piekrastē uz ziemeļiem noGambijas divas karavelas ar zirgiem un, atsaukdamies uz karaļa pilnvarām, devis to kapteiņiem par zirguseptiņus nēģerus. Pats viņš vēlāk izmainījis šos zirgus katru pret četrpadsmit vai pat piecpadsmitnēģeriem. Pēc šādas veiksmīgas operācijas Gomišs sastapis piekrastē spāniešu galeru un nogremdējis tobez kādas vilcināšanās, iepriekš paņemot no tās visu kravu.

Pēc tam Gomišs un Antonio da Noli, kas komandēja otru karavelu, burājuši atpakaļ uz Portugāli. Tenejauši viņi ieraudzījuši jūrā lielu salu grupu. Gomišs, kura ka- ravela burājusi ātrāk, izkāpis krastā undevis salai Sant- j.īgu nosaukumu. Tās bija Zaļā raga salas. Taču Gomišs atceļā uz Portugāli aizkavējāsMadeirā, un pēc tam vējš viņu aizdzina uz Azoru salām. Pa to laiku da Noli atsteidzās mājās un izlūdzāsno karaļa Santjāgu salu sev par lēņu īpašumu. Gomišs pārbraucis rūgti žēlojās, ka Noli izkrāpis viņapanākumu augļus.

Antonio da Noli apmetās Santjāgu salā uz dzīvi un dibināja pirmo koloniju. Karalis piešķīra salasiedzīvotājiem tiesības tirgoties ar Gvineju. Tāpēc kolonistu skaits vairojās un/viņu ienākumi auga. Citu

salu kolonizēšana sākās tikai pēc 1500. gada, un drīz vien no Zaļā raga salām uz Portugāli veda ādas,kukurūzu, vasku, ziloņkaulu un kokvilnu.

Pēdējā ekspedīcija, kuru sūtīja okeānā Gomišs, aizbu- rāja līdz 2° d. pl. (divus grādus uz dienvidiemaiz ekvatora, līdz Santa Katarīnas ragam). Tādējādi portugāļi bija apsekojuši jūru un krastus no Libērijaslīdz Kamerūnai (Ziloņkaula Krastu, Zelta Krastu, Dahomeju, Nigēriju), kā arī Gviņējas līcī atklājušiPrinsipes, Santornes un Fernando Po salas (sk. karti 102. lpp.).

Taču viņi piedzīvoja arī lielu vilšanos — krasta līnija vairs nestiepās no rietumiem uz austrumiem,bet gan pagriezās uz dienvidiem. Līdz šim portugāļi sprieda, ka viņi jau burā gar kontinenta dienvidukrastiem un ekvatoriālā Indija vairs nav tālu.

Vēl prinča Enriki dzīves laikā uz Gvinejas ūdeņiem sāka būrāt kastīlieši un Kastīlijas karalisdraudēja Portugālei, ka ar varu atņemšot tai šīs zemes, taču iekšējās jukas neļāva viņam īstenot šosnodomus. Bet tad Isabella, kļuvusi par Kastīlijas valdnieci 1474. gadā, apspieda feodāļu patvaļu unapprecējās ar Aragonas karali Fernando, izveidojot Kastīlijas un Aragonas savienību. Apvienotā Spānijanostājās uz strauja attīstības ceļa un vēl vairāk tīkoja pēc jaunām zemēm. Spānijas un Portugāles interesessadūrās aizvien biežāk

1475.—1479. gadā abas valstis atkal karoja par Kanāriju salām. Tajā pašā laikā dažādu tautībupirāti — flāmi, holandieši, angļi un spānieši sāka uzbrukt portugāļu tirdzniecības kuģiem, faktorijāmĀfrikas piekrastē un paši lūkoja laimi maiņas tirdzniecībā ar afrikāņiem, lauzās uz Gvinejas krastiem parspīti portugāļu protestiem un pretsparam. Kādu reizi vesela spāniešu flote devās uz Āfriku, izlaupīja Zaļāraga salas un pat sagūstīja Santjāgu gubernatoru da Noli, kā arī sagrāba portugāļu kuģus Gvinejaspiekrastē. Uz jūras bieži notika sadursmes starp portugāļu un spāniešu kuģiem. 1479. gada septembrīPortugāles un Kastīlijas sūtņi vienojās, ka Āfrikas ūdeņos varēšot kuģot vienīgi portugāļi. Šo vienošanospēc diviem gadiem ar īpašu bullu apstiprināja pāvests, sadalīdams okeānu divās daļās un piešķirdamsportugāļiem visas zemes un ūdeņus uz dienvidiem no Kanāriju salām. Šis salas pie miera noslēgšanas sevizkaulēja Kastilija un savukārt atzina portugāļu tiesības uz Āfrikas zemēm, kas atradās uz dienvidiem unaustrumiem no Bohadora raga, un atsacījās no tirdzniecības jūras ceļos uz Gvineju, salās un Gvinejaszemēs, kā atklātās, tā arī vēl neatklātās.

Tomēr pat pēc miera noslēgšanas Portugāle nevarēja justies droša. Portugāļu sardzes kuģi pie ZeltaKrasta kādu reizi sastapa pat trīsdesmit septiņus spāniešu tirdzniecības kuģus. Tad karalis Afonsu Vizdeva īpašu dekrētu, pēc kura ikviena svešas zemes kuģa apkalpe, notverta ūdeņos, kurus pāvestspiešķīris Portugālei, tiks izsviesta pār bortu jūrā un kuģi konfiscēti. Arī angļu un flāmu kuģi devāsneatļautos braucienos. Kā stāsta hronists Duarti Pašeku Pireira, kāds flāmu kuģis atburājis uz ZeltaKrastu, bet dievs gribējis, lai šis brauciens beigtos ļauni, — kuģis avarējis un iezemieši apēduši visustrīsdesmit piecus apkalpes locekļus. Pēc dažiem gadiem portugāļi notvēruši piekrastē kādu citu flāmu kuģi— un runāšana bijusi īsa: apkalpi pārsvieduši pār bortu un piespieduši pašu kapteini iztirgot savas precesiezemiešiem. Tad viņu aizveduši uz Lisabonu, kur viņam piesprieduši nāves sodu un nožņauguši.

JAUNA ROSME Sanžorži da Minas cietokšņa būve Gvinejā. — Stūrmaņa un kara/a strīds. — Lieliskā

tirgošanās Minā. — Kristolors Kolumbs portugāļu zemē. — Rietumu jūras ceļa ideja. —«Matemātiķu padome» noraida Kolumba ekspedīcijas plānu. — Diogu Kāna lielie atklājumidienvidos.

1481. gadā nomira karalis Afonsu V. Viņš, tāpat kā princis Enriki ar saviem krusta karu ideāliem,vēl piederējis pie viduslaiku bruņiniekiem. Turpretim Zuans II, ko vēlāk iedēvēja par «ideālo valdnieku»,bijis enerģisks, apdāvināts, rosīgs jaunu laiku cilvēks, raudzījies tālu nākotnē un bez kavēšanās turpinājisEnriki aizsākto darbu, izmantodams šim nolūkam līdzekļus, kas nākuši no vergu tirdzniecības. Viņšveicinājis navigācijas un astronomijas attīstību. Atklājumu vēsturē sākās jauns posms, jauna rosība.Astronomu padome izstrādāja paņēmienus platuma grādu noteikšanai arī dienvidu puslodē, kur vairsnevarēja vadīties pēc pierastajām zvaigznēm.

Karalis pūlējās nodrošināt Gvineju Portugālei ne vien diplomātijas ceļā, vedot sarunas ar Kastīlijuun Angliju, bet arī militāri — nodibinot Sanžorži da Minas (Svētā Jura raktuvju) fortu Zelta Krastā.Karalis sūtīja uz Zelta Krastu lielu floti Diogu Azanbužas vadībā ar uzdevumu — uzcelt tur fortu,nodibināt koloniju un paplašināt tirdzniecību.

Azanbuža bija vecs, rūdīts karavīrs, labs organizators un izveicīgs diplomāts. Viņš izmantojapieredzējušu jūrasbraucēju Bartolomeu Diaša un Zuana Afonsu di Aveiru palīdzību un 1481. gadā ardeviņām karavelām, piecsimt karavīriem un simt amatniekiem izgāja jūrā. Divas ur- kas — ap četrsimttonnu lieli kuģi, piekrauti ar akmeņiem un kokmateriāliem cietokšņa būvei un smago lielgabaluuzstādīšanai, jau bija izbraukuši uz Gvineju agrāk.

Visi kuģi bijuši veci, nolietoti, un karalis pavēlējis, ka tie Gvinejā jānoplēš, lai pierādītu, ka apaļiekuģi — na- vios redondos — nevar no turienes atgriezties mājās. ŠI krāpšana esot palīdzējusi pasargātjauno cietoksni no citu valstu tīkojumiem. /

Šādu nodomu it kā apliecina arī kāda leģenda, ko atstāsta hronists Rizendi. Kādu dienu pie karaļagalda iznākusi runa par kuģošanu uz Sanžorži da Minu un to laiku slavenais stūrmanis Peru di Alenkerssacījis — viņš varot katru kuģi, lielu vai mazu, atvest atpakaļ, no kurienes vien gribot, ari no Minas.Karalis dons Žuans uz to atcirtis, ka neviens cilvēks nevarot to izdarīt, neviens neesot pārvedis atpakaļ noturienes nevienu urku. Šie apaļie kuģi nemaz nederot tik tāliem jūras braucieniem. Alenkers iebildis, kaviņš esot gatavs pierādīt savu taisnību ar darbiem un varot izbraukāt Gvineju ar lielu un ar mazu kuģi.Karalis tad asi pārtraucis strīdu ar vārdiem: «Muļķis vienmēr tic, ka visu iespēj, bet galu galā nekā nevarizdarīt.» Pēc mielasta karalis licis slepus ataicināt stūrmani pie sevis un lūdzis no viņa piedošanu — piegalda viņš tā runājis tīšām, lai baumas par bīstamo Gvinejas ceļu izplatītos jo plaši un citas zemes pēc tānetīkotu. Visur esot spiegi, un tie klausoties abām ausīm. Visas ziņas par Gvineju jā- turot visstingrākajāslepenībā.

1482. gada janvārī visa Azanbužas flote atburāja Minas krastā sk. karti 102. lpp.). Te portugāļiemjau bija izveidojušās lab.as attiecības ar šejienes valdnieku, te bija labs dzeramais ūdens, no vētrāmpasargāts līcis un ērta, klinšaina, viegli apsargājama pussala cietoksnim. Svinigā ceremonijā Azanbužasatikās ar valdnieku un izkaulēja no viņa zemi cietokšņa būvei.

Jau nākamajā dienā sākās būvdarbi. Pēc trim nedēļām galvenie nocietinājumi un liels tornis jauvarēja atsist jebkuru uzbrukumu. Ap pili, baznīcu, dzīvojamām mājām un noliktavām portugāļi apmetaaugstu valni. Bet drīz vien tropu klimats sāka prasīt pirmos upurus. Sirdzēju skaits vairojās, un Azanbužalielāko daļu ļaužu aizsūtīja atpakaļ uz dzimteni, paturot pie sevis ap sešdesmit vīru. Viņš pats spītējavecumam un drudzim vairāk nekā divarpus gadu. Hronists Duarti Pašeku Pireira, autors grāmatai«Esmeraldo de situ Orbis» (Smaragds Zemes kartē), rakstīja, ka tirgošanās te veicoties lieliski. Katru

mēnesi no šejienes uz Lisabonu divas karavelas aizvedot zeltu par desmit tūkstošiem kruzadu, tā ka gadāzelta ievedums no Minas iznākot simt divdesmit tūkstoši kruzadu. Peļņa sasniedzot piecsimt procentu. Nošejienes veda arī vergus, ziloņkaulu un Gvinejas piparus.

Drīz vien dons Zuans pievienoja saviem karaliskajiem tituliem vēl vienu — «Gvinejas kungs» — unlika izveidot jaunu Portugāles ģerboni, kurā atspoguļojās iekarojumi Āfrikā.

Portugāles ģerboņi (pa kreisi — vecais, pa labi — jaunais, pēc 1484. gada).Ap 1482.—1485. gadu Sanžorži da Minu, domājams, apmeklējis arī vēlākais lielais jūrasbraucējs

dženovietis Kristofors Kolumbs. Par to liecina piezīmes dažās viņa vēstulēs. Kolumbs apgalvo, kaburājis uz Gvinejas krastiem daudz reižu. Tomēr nekādi dokumenti šo apgalvojumu neapstiprina.

Par lielā jūrasbraucēja dzīves gaitām un atklājumiem gan esmu stāstījis grāmatā «Karavelas izietokeānā», tomēr arī šeit nepieciešams bilst dažus vārdus par Kolumba dzīvi portugāļu zemē.

Kristofors Kolumbs ieradās Lisabonā 1476. gada maijā un pārstāvēja šeit kādu Dženovastirdzniecības namu; viņš piedalījās jūras braucienos vai arī, pēc citām ziņām, pelnījās, zīmēdams unkopēdams kartes kopā ar savu brāli Bartolomē. Kolumbs nodzīvoja Portugālē, šajā jūras lielvalstī, kādusdeviņus gadus, atrada te otru dzimteni, te arī apprecējās, mita gan Lisabonā, gan Madeirā, gan Por-tusantu salā. Tieši Portugālē Kolumbam radās ideja par ceļojumu pāri Atlantijas okeānam uz rietumiem.Šī doma likās gluži dabiska jau pēc Azoru salu atklāšanas un nebija nekāds jaunums. Tāpēc nebūtu pareiziapgalvot, ka Kristofors Kolumbs viens pats, turklāt pirmais izvirzījis šo ideju.

Portugāļu 1490. gadā sastādītā pasaules karte.Ilgu laiku nemitējās valodas, ka jūrasbraucēji redzējuši okeānā vēl citas salas, bet vēlāk tās vairs

nav varējuši atrast. Šis salas ne vienu reizi vien zīmēja ari tā laika kartēs. Pamazām vairojās pazīmes, kas

liecināja par kādu tālu, nezināmu zemi rietumos, — jūrā atrada no kaut kurienes atnestus cilvēku rokudarinātus priekšmetus, milzu niedres, neredzētu koku stumbrus. Kādu reizi Azoru salās izskaloti divi līķi,kas izskata ziņā nav līdzinājušies nevienai zināmajai rasei.

Portugāles karalis 1486. gadā pat gribējis sūtīt Fernānu Dulmu okeānā meklēt zemes rietumos unsolījis dot viņam kuģus, tikai viņam pašam jāuzņemoties visi citi izdevumi. Šajā ekspedīcijā taisījāspiedalīties arī bagāts vācu tirgotājs un kosmogrāfs Martins Behaims, kas tolaik mita Azoru salās.Behaims, slavenā vācu matemātiķa un kosmogrāfa Johanna Millera (Regiomontāna) skolnieks, 1482. gadābija ieradies Portugālē un drīz šeit ticis godā un slavā, iesvētīts par bruņinieku un iecelts par karaļamatemātiķu padomes locekli. Ekspedīcija tomēr nenotika, bet nav šaubu, ka tās mērķis bija atklājumiAtlantijas okeānā un ka Behaims cerēja sasniegt Indiju pa rietumu jūras ceļu.

Ideju par rietumu jūras ceļu izvirzīja un atbalstīja arī Florences astronoms un kosmogrāfs PaoloToskanelli, ar kuru Kolumbs apmainījās vēstulēm. Toskanelli apgalvoja, ka uz Indiju esot kāds cits daudzīsāks ceļš par to, kuru apkārt Āfrikai meklējot portugāļi, un Kolumba projekts braucienam no austrumiemuz rietumiem esot cildens un liels. Florencietis jau agrāk bija piedāvājis savu plānu Portugāles karalim.

Lai realizētu savu ieceri, Kolumbam vajadzēja sagādāt kuģus, salīgt jūrniekus, nopirkt pārtiku unsagādāt preces maiņas tirdzniecībai. Bet viņam nebija ne naudas, ne bagātu draugu, tāpēc viņš nolēmagriezties pie Portugāles karaļa. Tas gan nebija izmantojis Toskanelli projektu, laikam gluži pamatotišaubīdamies, vai rietumu jūras ceļš ir reāls un tik īss, kā to apgalvoja florencietis.

1484. gadā karalis Žuans II nodibināja tā saucamo «Matemātiķu padomi», kam vajadzēja izskatīt unapstiprināt visus aizjūras ekspedīciju projektus. Tā noraidīja dženovieša projektu, kura mērķis bijasasniegt Āzijas krastus pāri Atlantijas okeānam, Indiju, Sipangas salu un lielā hana valstību.

Nav gluži skaidrs, kādu motīvu dēļ «Matemātiķu

Portugāļu ekspedīcijas 1401.—1487. gadā (pēc J. Magidoviča).padome» noraidīja Kolumba projektu. Laikam gan viņa argumenti nebija pārliecinoši. Projekts likās

kļūdains pašos pamatos, turklāt atkārtoja veco Toskanelli plānu, kas Portugālē bija pazīstams. Tomērgalvenais iemesls noraidījumam laikam gan būs bijušas Kolumba pārmērīgās prasības. Viņš gribējadižciltību, admirāļa un jaunatklāto zemju vicekaraļa titulu un desmito tiesu no paredzamajiemienākumiem. Turpretim Portugāles valdnieks bija pieradis, ka viņa zemes kuģu kapteiņi par saviematklājumiem neprasa kaut kādas sevišķas tiesības, titulus vai atlīdzinājumu. Bez tam braucieni gar Āfrikas

piekrasti deva taustāmus rezultātus, tāpēc nelikās lietderīgi šķiest spēkus un naudu vēl kādām citāmaizjūras ekspedīcijām nezināmā virzienā.

Kristofors Kolumbs jau 1485. gadā, pārliecinājies, ka Portugāle neatbalstīs viņa nodomus, pametašo zemi — turklāt visai lielā steigā, iespējams, glābdamies no kreditoriem, — un devās uz Spāniju.

Portugāli turpināja Āfrikas krastu izlūkošanu. No San- žorži da Minas forta viņi virzījās gar piekrastitālāk meklēt jaunas zemes un gūstīt vergus, kas bija nepieciešami zelta skalošanai bagātajās atradnēs fortatuvumā.

Viens no kuģu kapteiņiem — Diogu Kāns, krietns jūrasbraucējs, jau labi pazina Gvinejas krastus.Kāns 1482. gadā burāja gar piekrasti uz dienvidaustrumiem ap septiņsimt kilometru tālu un nonācaūdeņos, kas jau iztālēm likās gaišāki par okeānu. Jūrnieki te atrada saldūdeni. Tas liecināja, ka tuvumāokeānā ieplūst kāda liela straume. Kāns izkāpa krastā uz 6° d. pl. un uzcēla piekrastē akmens stabu, konosauca par Svētā Jura padranu, bet upi — par Riu du Padranu. Šo upi tagad pazīstam ar Kongonosaukumu, bet šejienes ciltis kā toreiz, tā arī tagad to dēvē par Zairu. Padrana — augsta akmens stabavienā pusē atradās Portugāles ģerbonis un karaļa vārds, otrā — jūrasbraucēja vārds un atklājuma datumslatīņu un portugāļu valodā. Ideju uzstādīt padranus ierosinājis karalis uans II, jo padrani pierādīšot, kaceļotājs patiešām sasniedzis vietu, kur uzcelts akmens stabs, liecināšot, ka šī zeme pieder Portugālei, unsimbolizēšot kristīgās ticības uzvaru jaunatklātajās pagānu zemēs. Bez tam padrani palīdzēja orientētiespiekrastē, jo tos uzstādīja zīmīgās, labi saredzamās vietās. Diogu Kāns Kongo krastos sastapās ar bantucilšu ļaudīm, kas vairs nesaprata, ko runā tulki Gvinejas nēģeri, kurus bija paņēmuši līdzi portugāļi.Izskaidrošanās un tirgošanās notika ar žestu palīdzību. Hronists apgalvojis, ka portugāli te sastapušies aretiopiem, bet upe esot Nīlas atteka.

Kāns paburāja kādu gabalu uz augšu pa diženo upi. Tās krasti bija biezi apdzīvoti. Te mita varensvaldnieks Mani Kongo. Melnie ļaudis nāca labprāt uz kuģa un mainīja savas preces. Kāns nosūtīja dažussavus vīrus pie Kongo zemes valdnieka ar dāvanām.

No Kongo grīvas Kāns pēc mēneša burāja tālāk uz dienvidiem gar piekrasti, nobraukdams vēl kādusdivtūkstoš

kilometrus, un uzstādīja vismaz divus padranus — uz 13o 30' d. pl. Angolas krastā pie SvētāsMarijas līča un uz 22° d. pl. pie Krosa (Krusta) raga Dienvidrietumu Āfrikā (uz ziemeļiem no Vaļu līča— Volfišbejas) (sk. karti 102. Ipp.).

Par Kāna braucieniem cita hronika stāsta savādāk. Pie Kongo grīvas četri matroži devušies zemesiekšienē un neesot vairs atgriezušies. Kāns savukārt sagūstījis četrus ķīlniekus iezemiešus un aizburājislīdz Angolas piekrastei — uz 13°30' d. pl. No turienes viņš atgriezies Lisabonā. Karalis Zuans II iecēlisKānu bruņinieku kārtā un piešķīris viņam pensiju, bet 1484. gadā ar atvestajiem četriem ķīlniekiemnosūtījis atpakaļ uz Āfriku. Otrajā braucienā Kānu pavadījis ari kosmogrāfs Martins Behaims.

Kāns atradis Kongo grīvā savus četrus pazudušos matrožus sveikus un veselus. Viņi gaidījušiatgriežamies kapteini. Iezemiešu ķīlnieki, bagātīgi apdāvināti, palaisti brīvībā. Viņi bijuši kristīti, untagad viņiem vajadzējis izplatīt jauno ticību savās ciltīs. Kāns turpinājis ceļu līdz Krosa ragam.

Par Diogu Kāna likteni nav skaidru ziņu. Daži apgalvo, ka jūrasbraucējs nomiris netālu no Krosaraga, daži — ka viņš 1486. gadā atgriezies Portugālē.

Padrans, ko Āfrikas piekrastē uzstādījis Diogu Kāns.Diogu Kāns atklāja kādus divtūkstoš sešsimt kilometrus garu agrāk nepazīstamu piekrasti, kas

jāuzskata par ievērojamu sasniegumu, jo sevišķi ņemot vērā spēcīgo Bengelas straumi un dienvidaustrumupasātu, kas radīja ļoti nopietnus kavēkļus portugāļu kuģiem. Bez tam Kāns bija atvedis arī ziņas par kādukristiešu valsti Āfrikā. Kongo ļaudis stāstījuši, ka augstā priestera Jāņa valsts atrodoties starp Nīlasaugšteci un melno cilšu zemēm un ciešot daudz posta no musulmaņu uzbrukumiem.

KOVIUANS MEKLĒ PRIESTERA JĀŅA ZEMI Izlūku ceļš uz Aleksandriju un Kairu. — Kovllļans Indijā. — Izlūks Ormuzā un Austrumālrikas

piekrastē. — Bez vēsts pazudušais ceļabiedrs. — Karaļa vēstneši. — Koviljans Etiopijā. — Godapilns gūsts līdz pašai nāvei.

Karalis dons Zuans II mēģināja nodibināt pastāvīgus tirdzniecības sakarus arī ar Āfrikascentrālajiem rajoniem un sūtīja uz turieni savus aģentus. 1486. gadā Afonsu di Aveiru, kas bijanodibinājis faktoriju Beninā, nēģeru vergturu valstī uz rietumiem no Nigēras lejteces, pārveda svarīguziņu: divdesmit mēnešu gājumā no Beninas dzīvojot valdnieks, kuru viņa pavalstnieki godinot gluži tāpatkā kātoji pāvestu. Vaigā šo valdnieku neviens neesot redzējis, viņš slēpjoties aiz priekškara un sūtņiemdodot skūpstīt kāju. Kad Beninā ievēlot ķēniņu, viņš lūdzot šo valdnieku apstiprināt vēlēšanu iznākumu.Tad tālais valdnieks atsūtot uz Beninu jaunievēlētajam ķēniņam misiņa bruņucepuri, scepteri un krustu,citādi Beninas tauta neatzīstot ievēlēto.

Dons Zuans iedomājās, ka nu beidzot ticis uz pēdām augstajam priesterim Jānim un viņa varenajaikristiešu valstij, par kuru stāstīja tik daudz leģendu.

Kā raksta Zuans Barrušs, portugāļu vēsturnieks, karalis Joti cerējis uz priesteri Jāni — viņšpalīdzēšot cīņā pret musulmaņiem — un zinājis, ka viņa valsts atrodoties Āfrikā kaut kur aiz Ēģiptes unaizstiepjoties līdz dienvidu jūrai.

Karalis, pēc dažām ziņām, jau agrāk sūtījis uz austrumiem divus izlūkus. Tie nokjuvuši līdzJeruzalemei un atgriezušies atpakaj ar vēsti, ka bez labām arābu valodas zināšanām neesot ko domāt parceļošanu austrumu zemēs.

1487. gadā karalis sūtīja uz austrumu zemēm divus vīrus — slepeno aģentu, diplomātu, karaļa ieročunesēju Peru di Koviljanu (jeb Kuviljanu) un galminieku Afonsu di Paivu — ar uzdevumu izlūkot ceļus uzIndiju un meklēt Jāņa zemi.

Paiva pratis arābu un spāniešu valodu, bet par Koviljanu kāds hronists apgalvojis, ka tas pārvaldījisvisas valodas, kurās runājot kristīgie, mauri un pagāni. Šis acīm redzami pārspīlētais apgalvojums tomērgaiši liecina, ka Koviljans pratis vairākas valodas.

Abi bija pieredzējuši, veikli izlūki, uzticami, drošsirdīgi vīri, pieraduši slēpt savus īstos nolūkus,skatīties briesmām acīs, rīkoties ar gludenu mēli un asu zobenu.

Koviljans kādus sešus vai septiņus gadus dzīvojis Spānijā un piedalījies šīs zemes feodāļu karos,uzturējies valdnieku Fernando un Isabellas galmā, izspiegodams portugāļu emigrantus, mitis arī Francijāun bijis tuvs franču karalim. Divas reizes viņš no Portugāles devies diplomātiskā misijā uz Mauritāniju —tagadējo Maroku, Al/.īriju un Tunisiju. Sājos ceļojumos viņš, acīm redzot, vēl labāk iemācījies arābuvalodu, labāk iepazinis musulmaņu dzīvi un kultūru, politiku un saimniecību, viņu paražas, izturēšanos unģērbšanos.

Koviljans, drošsirdīgs, enerģisks cilvēks, apveltīts ar fenomenālu atmiņu, brieduma gados (apčetrdesmit gadu vecs), bija sevišķi labi piemērots ārkārtīgi grūtajam uzdevumam — nokļūt pie augstāpriestera Jāņa un iemantot viņa draudzību, tāpat rūpīgi izlūkot jūras ceļus, noskaidrot, kā austrumu zemēsrisinās tirdzniecība ar garšvielām, kur tās aug, kādas ir garšvielu cenas, kā tās iesaiņo, pa kādiem ceļiemved.

Izlūkiem vajadzēja nokļūt tālās zemēs, kur vēl nekad neviens portugālis, varbūt pat neviens eiropietisnebija spēris savu kāju, kur viņus apdraudēja gan citas ticības ļaudis, gan negantas slimības, gan niknizvēri tālos ceļos, gan briesmas uz jūras.

Karalis apsolījis ceļotājiem bagātu atlīdzību un teicis, ka gādāšot par viņu ģimenēm viņu prombūtneslaikā un arī bojā ejas gadījumā.

Abiem ceļotājiem karalis izsniedzis dārgakmeņus ceļa izdevumiem, apgādājis ar naudu un iedevis

līdzi pa vara plāksnei, uz kuras vairākās valodās bijuši iegravēti vārdi: «Portugāles karalis dons Zuans,kristīgo monarhu brālis.» Ceļotājiem šīs plāksnes vajadzētu uzrādīt augstajam priesterim Jānim kā īpašupilnvaras zīmi.

Izlūki aizkuģoja uz Rodas salu Egejas jūrā. Te ceļotājiem bija jāšķiras no kristīgās pasaules unjādodas uz islama zemēm. Koviljans un Paiva pārģērbās par tirgotājiem, iepirka medu un veda to ar kāduportugāļu kuģi uz Aleksandriju Ēģiptē. Pēc Konštantinopoles krišanas turku rokās Aleksandrija bijakļuvusi ārkārtīgi bagāta, rosīga tirdzniecības pilsēta, kur varēja dzirdēt visas pasaules valodas uniegādāties preces no daudzām zemēm. Abiem

Peru di Koviljana jūras braucieni.portugāļiem — sīktirgotājiem Aleksandrijā neviens nepievērsa uzmanību.Bet te viņus piemeklēja nelaime — viņi abi sasirga ar dzelteno drudzi un gandrīz nomira šajā niknajā

sērgā. Kaut arī Aleksandrija bija liela un slavena pilsēta, sliktais klimats un netīrība darīja dzīvi tur glužineciešamu. Osta bija īsta drudža un mēra perēklis, un no turienes šausmīgās sērgas bieži izplatījās arīcitās zemēs. Kamēr izlūki vārga slimības gultā, pilsētas pārvaldnieks konfiscēja viņu mantu. Pēcizveseļošanās Koviljanam un Paivam tikai ar lielām pūlēm izdevās atdabūt daļu kravas vērtības. Izlūkinopirka jaunas preces un aizceļoja uz Kairu. Šī milzīgā pilsēta uzturēja plašus sakarus ar Indiju, te varējasastapt visu rasu, visu tautu un reliģiju pārstāvjus. Šeit portugāļu izlūki, izmantojot valodu un paražuzināšanas, iepazinās ar dažiem musulmaņu tirgotājiem no Ziemeļāfrikas, kuri taisījās uz Indiju. Paiva unKoviljans norunāja ceļot ar viņiem kopā.

1488. gada pavasarī tirgotāju karavāna kopā ar izlūkiem atstāja Kairu un cauri tuksnešiem sasniedzaToras ostu pie Sarkanās jūras. No Toras viņi turpināja ceļu kuģī un aizburāja līdz Adenai, plašaitirdzniecības pilsētai (sk. karti 107. lpp.). Uz šejieni veda no Indijas ļoti daudz audumu, smalku muslīnu,rotas lietas, pērles, dārgus akmeņus, bet galvenokārt garšvielas no Malabaras un Ma- lakas, arī rīsus noSiamas un dažādas preces no Ķīnas. Pilsētas noliktavās atradās milzum daudz mantu.

Adenā abi portugāļi nolēma šķirties un iet katrs savu ceļu. Paivam vajadzēja doties uz Etiopiju, kurviņš cereja atrast augstā priestera Jāņa valsti, bet pēc tam atgriezties Kairā, kur izlūki norunāja tikšanos.

Koviljans posās uz Indiju. Viņš iekārtojās uz kāda arābu kuģa, kam nebija klāja; lietus vai vētras laikākravu pārsedza ar mašām. Bija sācies musons, ceļavējš, kas nesa kuģi uz Indijas dienvidrietumu krastiem.Pagāja vesels mēnesis svilinošas saules staros, iekām Koviljans 1488. gada augustā vai septembrīieraudzīja Indiju — Malabaras piekrasti apmēram uz 12° z. pl.

Koviljans izkāpa krastā Kannanūras ostā, kas uzturēja tirdzniecības sakarus ar citām Indijas ostām— Ormuzu un Adenu. Tad viņš devās uz Kalikutu, viņa garā ceļojuma tālāko vietu un gala mērķi. Vērīgaisizlūks bez sevišķām pūlēm uzņēma sakarus ar Kalikutas mauru koloniju un izdibināja visu, ko vienvēlējās.

Kalikutā no kuģiem izkrāva rīsus no Koromandelas krastiem Indijas dienvidaustrumos un kanēli noCeilonas, kamparu — no Borneo, muskatriekstus — no Bandas salam Indonēzijas austrumos,krustnagliņas — no Moluku salām. Šeit pārdeva Ceilonas un Birmas dimantus, rubīnus, safīrus un pērles.Ostā piestāja lielas ķīniešu džonkas ar porcelānu, zīdu, tēju, alvu un izšūtiem audumiem.

Uz ielām drūzmējās raibs pūlis, netrūka ne ziloņu, ne zirgu, ne greznu nestuvju. Mirdzēja zelts unsudrabs, lempji un bagāti nami stāvēja blakām nabadzīgām būdiņām.

Koviljans bija atburājis Indijā ar dienvidrietumu musonu. Vajadzēja pasteigties ar ziņu savākšanulīdz tam laikam, kad notiks vēju maiņa un arābu kuģi dosies mā- iup ar Indijas preču kravu. TāpēcKoviljans ar mazu kuģīti no Kalikutas devās gar Malabaras piekrasti uz ziemeļiem, iegriezdamiesdaudzās mazās ostās. Visur varēja redzēt, cik rosīga irs tirdzniecība. Kuģi Malabaras piekrastē atvedarietumu preces — varu, zeltu un sudrabu, koraļļus, dzīvsudrabu, cinobru un audumus. Te varēja redzētpreces pat no Flandrijas un Venēcijas un tirgotājus no tālām zemēm. Malabaras krastos Koviljans sastapaarī kristiešus, kas piederēja pie kristīgās baznīcas nestoriešu sektas.

Koviljans apmeklēja arī kādu citu ļoti svarīgu ostu — Gou. Uz Gou tolaik veda zirgus no Arābijasun pārdeva Indijas augstmaņiem. 1489. gada februārī vai martā, kad musons bija mainījis virzienu, izlūksar arābu kuģi aiz- burāja uz Ormuzu.

Pēc tam Koviljans apbrauca no dienvidiem Arābiju un uz arābu kuģa devās no Somālijas ziemeļiemgar Aus- trumāfrikas krastiem līdz pat Mozambikas ostai Sofalai (uz 20° d. pl.). Viņš, pēc hronistuliecības, uzzinājis, ka te jūra esot bezgalīgi plaša un tālu no krasta atrodoties Mēness sala (Madagaskara).Izlūks redzēja, ka arī Sofalā notiek ļoti rosīga tirdzniecība un iezemieši piegādā zeltu no Āfrikas vidienes.

No Sofalas Koviljans steidzās uz Sarkano jūru un no turienes vai nu 1490. gada beigās, vai 1491.gada sākumā ar tirgotāju karavānu ieradās Kairā. Viņš bija izpildījis savu uzdevumu, aizvadījis svešumāvairāk nekā tris gadus un tagad gribēja pēc iespējas ātrāk sastapties ar Paivu un atgriezties dzimtenē pieģimenes. Taču Paiva nerādījās. Pēc ilgiem pūliņiem un iztaujāšanas Koviljanam kļuva skaidrs, kaceļabiedrs gājis bojā.

Bet arī Koviljanam nebija lemts atgriezties dzimtenē. Pie viņa ieradās divi sveši ebreji' — rabinsĀbrams un kurpnieks Josifs — un apsveica viņu portugāļu valodā. Viņi uzrādīja pilnvaras un paziņoja, kaesot karaļa vēstneši. Abi viņi jau savulaik apmeklējuši austrumu zemes, pabijuši gan Ormuzā, gan Basrāun Bagdādē. Tagad karalis atsūtījis viņus uz Kairu uzmeklēt pazudušos izlūkus un devis līdzi slepenuvēstījumu. Karalis rakstīja pavisam skaidri: ja Koviljans un Paiva pilnīgi izpildījuši uzdevumu, viņiemtūliņ jāatgriežoties Portugālē, ja ne — viņiem ceļojums jāturpinot un jāsavācot visas vajadzīgās ziņas.Karalis jo sevišķi uzsvēra, cik svarīgi sagādāt drošas ziņas par augstā priestera Jāņa valsti, apmeklēt toun noslēgt ar valdnieku draudzības līgumu. Koviljanam tātad vajadzēja izpildīt arī to, kas bija uzdotsPaivam.

Koviljans uzrakstīja karalim ziņojumu, kurā izstāstīja visu, ko bija pieredzējis tālajā ceļā, attēlojaapmeklētās pilsētas — Kannanūru, Kalikutu un Gou — un turienes preču bagātības, tāpat pieminēja arīAustrumāfrikas ostu Sofalu, no kurienes paveroties brīvs jūras ceļš uz Indiju. Portugāļu karavelas, kasburājot uz Gvineju, no Mēness salas un Sofalas pa austrumu jūrām viegli varēšot aizbraukt līdz Kalikutai.Ziņojumu kurpnieks Josifs bez kavēšanās aizgādāja uz Portugāli karalim.

Tās bija ārkārtīgi svarīgas, turklāt precīzas ziņas — aculiecinieka ziņojums. Tas mudināja karalidonu Zuanu uz jaunas ekspedīcijas rīkošanu, uz Indijas jūras ceļa tālākiem meklējumiem.

Vēlākā laika notikumi diezgan skaidri liecina, ka Peru di Koviljana ziņojums lieti noderējis, —Vasko da Gama devās tieši uz Kalikutu, nevis uz kādu citu ostu, turklāt veda karaļa vēstuli šīs pilsētasvaldniekam.

Izvadījis kurpnieku Josifu ceļā uz Lisabonu, Koviljans un rabīns Ābrams aizceļoja uz Ormuzu.Pēc tā laika ceļotāju liecībām, Ormuza bijusi vissausākā sala pasaulē — tur nekas neaugot, pārtika

un ūdens uz turieni jāvedot no piekrastes. Te sapulcējoties tirgotāji 110 visas pasaules, no visām tautām,sevišķi daudz mauru un pagānu. Te tirgojoties ar visvisādām garšvielām, zīda audumiem, paklājiem,dziedinošām zālēm, zirgiem. Te atvedot ļoti daudz pērļu no Bahreinu salām, un šīs pērles esot labākāspasaulē.

Ormuzā rabīns Ābrams šķīrās no Koviljana, paņēmis līdzi otru tādu pašu ziņojumu karalim, kādu jaubija aizvedis uz Lisabonu kurpnieks Josifs. Rabīns devās pa karavānu ceļu uz Basru, Damasku un Alepoun no turienes pa Vidusjūru uz Pireneju pussalu.

Peru di Koviljans savukārt aizkuģoja uz Džidu, Mekas ostu, un no turienes devās uz Meku unMedinu. Viņam

izdevās pabūt musulmaņu svētajās pilsētās, kuras «neticīgajiem» ar nāves soda draudiem bijaaizliegts apmeklēt. -

No Arābijas Koviljans aizceļoja uz Sinajas pussalu un no turienes uz Etiopiju, kur cerēja atrastpriestera Jāņa valsti. Etiopiju viņš sasniedza 1492. vai 1493. gadā.

Šajā tālajā senajā kristiešu valstī tolaik valdīja Aleksandrs, ko dēvēja par Jūdas cilts lauvu,valdnieku valdnieku — «negusu negasti». Viņš laipni uzņēma ceļotāju, kas bija ieradies galmā kopā artirgotāju karavānu. Koviljans uzrādīja Aleksandram vara plāksnīti ar iegravēto uzrakstu un karaļa vēstulesarābu valodā, kuras bija nēsājis sev līdzi visus septiņus garos gadus, aizvadītus klejojumos pa austrumuzemēm.

Neguss — Etiopijas imperators ar lielu patiku un prieku pieņēmis vēstījumu, solījis portugāļiemdraudzību un teicis, ka drīz atlaidīšot sūtni uz mājām ar lielu godu. Taču gāja laiks — un Koviljans vēljoprojām bija spiests kavēties Eiiopijā. 1494. gada maijā sadursmē ar dumpiniekiem Aleksandrs gājabojā. Par portugāļu sūtni juku laikos, kas ilga līdz rudenim, nevienam nebija nekādas daļas. Jaunaisvaldnieks — Aleksandra brālis Naods neļāva Koviljanam atstāt zemi. Droši vien Etiopijas valdnieki,tāpat kā mongoļu imperatori Ķīnā, labprāt izmantoja rietumzemju ļaužu palīdzību valsts pārvaldīšanā.

Koviljanam Etiopijā piešķīra aizvien augstākus amatus un plašas zemes, tā ka beidzot viņš kļuva parvesela apgabala pārvaldnieku, bagātu, ietekmīgu, valdniekam tuvu un nepieciešamu vīru. Pēc negusavēlēšanās viņš apprecējās, apņemdams sievu no dižciltīgas ģimenes. Šajā laulībā viņam bija arī bērni.

Varētu domāt, ka gūsteknis samierinājies ar savu likteni. Bet tad 1508. gadā Naods nomira un tronīuzkāpa viņa dēls Dāvids. Koviljans lūdzās, lai viņu atlaižot uz dzimteni. Lūgumu noraidīja: valdniekapriekšteči esot devuši Koviljanam tik daudz zemju — tās esot jāpārvalda, bet atļauju aizceļot neesotdevuši, tādēļ arī viņš, Dāvids, to nevarot dot un nedošot.

Pagāja vēl daži gadi, un Etiopijā parādījās aizvien vairās eiropiešu — katalonieši, itālieši, kādsgrieķis, basks un vācietis, pat portugāļu garīdznieks Zuans Gomišs. Turpretim Koviljana dzīvē nekasnegrozījās.

1520. gada maijā viņš uzzināja satraucošas vēstis: Ma- savā, Sarkanās jūras krastā, ieradusiesPortugāles karaļa

sūtniecība. Koviljans steidzās tai pretim un bezgala laimīgs sniedza visvisādus pakalpojumus — bijagan tulks, gan padomdevējs, gan pavadonis, nosūtīja palīgā sūtniecībai pat savu vecāko dēlu. Tās sastāvābija arī kāds mūks Fransišku Alvarišs. Viņam Koviljans sarunās uzticēja visu, ko bija pieredzējis ilgajosceļojumos un Etiopijā. Alvarišs sīki pierakstīja viņa stāstīto un ietvēra to grāmatā «Patiess ziņojums par

priestera Indijas Jāņa zemi».Pēc ilgāka laika sūtniecība devās atpakaļ uz piekrasti, un Koviljans pavadīja tautiešus kopā ar sievu,

dēliem un vergiem līdz jūrai, taču pats līdzi uz dzimteni netaisījās. Pēc dažām ziņām, Dāvids viņu neesotatlaidis, pēc citām — Koviljans, septiņdesmit četrus gadus vecs sirmgalvis, vairs neesot vēlējies dotiestālajā ceļā, jo dzīvojis mierā un pārticibā. Nav ziņu, kad un kur nomiris šis drošsirdīgais un enerģiskaisceļotājs, kas ziedojis visus spēkus, uzticīgi kalpodams savam karalim, riskēdams svešajās zemēs ar savudzīvibu. Viņš nebija to darījis velti — viņa savāktās ziņas bija nonākušas pie karaļa, un portugāļu kuģipilnās burās traucās uz musonu krastiem.

BARTOLOMEU DIAŠS PIE LABAS CERĪBAS RAGA Ekspedīcija tālā izlūku braucienā. — Brīvlaistiem gūstekņiem jāsludina Portugāles varenība.

— Vētra aizrauj kuģus uz dienvidiem. — Sastapšanās ar hotentotiem. — Izvārgušo kuģa laužudumpošanās. — Vētru rags vai Labās Cerības rags? — Diaša vēsturiskais sasniegums.

Tajā pašā laikā, kamēr Koviljans un Paiva devās tālajās izlūku gaitās, karalis organizēja jaunuekspedīciju ar uzdevumu — meklēt jūras ceļu uz Indiju. Uz dienvidiem gar Āfrikas krastiem nolēma sūtītdivas nelielas karave- las, katru ap piecdesmit tonnu, un līdzi tām kravas kuģi ar pārtikas un ūdenskrājumiem un takelāžas piederumiem kuģu remontam — gadījumam, ja flotile aizburātu tālu okeānā vai arīnokļūtu naidīgu cilšu apdzīvotās piekrastēs, kur nevarētu sagādāt ne pārtiku, ne ūdeni. Tad nevajadzētugriezties atpakaļ pārtikas trūkuma dēļ, kā tas reizēm gadījās agrākajām ekspedīcijām.

Par ekspedīcijas vadītāju 1486. gadā iecēla Bartolomeu Diašu di Novašu, kas, šķiet, cēlies no Diašudzimtas, kuras locekļi jau agrāk devās tālos jūras ceļos: Zuans Diašs apbrauca Bohadora ragu, un DinišsDiašs atklāja Zaļo ragu.

Pats Bartolomeu Diašs, ievērojams galminieks un turklāt arī pieredzējis jūrasbraucējs, tāpat kāDiogu Kāns, jau bija komandējis kuģi 1481. gadā Diogu Azanbužas ekspedīcijā uz Āfrikas krastiem.

Par Diaša ekspedīcijas galveno stūrmani iecēla Peru di Alenkeru, vienu no tā laika izcilākajiemjūrasbraucējiem. Arī pārējo kuģu vadītāji, pēc hronista Barruša vārdiem, visi bijuši labi sava darbapratēji. Kravas kuģi komandēja Diogu Diašs, Bartolomeu jaunākais brālis.

Nav ziņu, ka Diaša ekspedīcijas uzdevums bijis jau aiz- kuģot līdz pašai Indijai, taču skaidrs, ka taipavēlēts sasniegt Āfrikas dienvidu galu un atrast jūras ceļu uz Indiju, tātad doties tālā izlūku braucienā.

Flotile atstāja Lisabonu 1487. gada augustā. Uz kuģiem atradās arī divi nēģeri, ko bija pārvedisKāns, un četras nēģerietes, kas bija sagūstītas iepriekšējās ekspedīcijās un nodzīvojušas Portugālē ilgākulaiku. Gūstekņus, ietērptus eiropiešu drānās, paredzēja izsēdināt dažādās vietās jaunatklātajā piekrastē.Viņiem vajadzēja visur stāstīt par Portugāles varenību un aicināt iezemiešus tirgoties ar portugāļiem.Portugāļi cerēja, ka šos sūtņus svešajos krastos neviens neaizskars, ka viņi pēc kāda laika iznāks pie jūrasun kuģi atceļā viņus paņems atkal līdzi uz Portugāli. Tomēr gūstekņi, kurus vēlāk izsēdināja no kuģiem,pazuda bez vēsts, un par viņiem vairs neviens nekā neuzzināja.

Bartolomeu Diaša flotile, parastajā ceļā sasniegusi Minu, pa Diogu Kāna maršrutu aizburāja līdzKrosa ragam uz 22° d. pl. (sk. karti 102. lpp.). No šejienes sākās jaunu zemju apsekošana. Aiz dienvidusaulgriežu loka Diašs atklāja tuksnesīgus, kailus, bieži vien miglā tītus krastus bez līčiem. Viņš, tāpat kāviņa priekšgājēji, turējās vairāk zemes tuvumā. Piekrastē, iespējams, pie Vaļu līča, viņš atstāja kravaskuģi ar atceļam nepieciešamajiem krājumiem, uzstādīja savu pirmo padranu tā saucamās «Mazās Ostas»(Angras Pekenas) krastā un turpināja ceļu gar tuksnešaino krastu līdz 33° d. pl.

Te sāka plosīties nikns negaiss. Kuģi aizvērtām lūkām un ierēvētām burām cīnījās ar vētru. Bangas,tinušās biezās putu šļakatās, krākdamas un dunēdamas gāzās pāri klājam tā, ka kuģi drebēja un brīkšķēja.Dažs jūrnieks jau šausmās pārmeta krustu, domādams, ka bojā eja nav vairs novēršama.

Vētra, pēc hronista liecības, plosījās veselas trīspadsmit dienas un dzina kuģus projām no Āfrikaskrastiem. Reizēm lija auksts lietus, un laiks ar katru dienu kļuva aizvien saltāks un saltāks.

Tā pienāca 1488. gada janvāris. Negaiss mazliet pierima, un Diašs pavēlēja būrāt uz austrumiem,taču pagāja diena pēc dienas — un krastus nekur nemanīja. Tad komandieris nosprieda, ka būšot jaupabraucis garām Āfrikas dienvidu galam, un tāpēc pavēlēja būrāt uz ziemeļiem. Pēc divām vai trimdienām pie apvāršņa iznira kalni. 1488. gada 3. februārī portugāļu jūrasbraucēji ieraudzīja augstu, zaļukrastu, kas stiepās no rietumiem uz austrumiem. Izmocītie jūrnieki izmeta enkurus kādā klusā līcī. Viņi, tonemaz neapjauzdami, bija apbraukuši apkārt Labās Cerības ragam.

Līča krastos zaļās pļavās ganījās lieli govju bari, ko uzmanīja puskaili gani. Portugāļi izcēlās krastā

pēc dzeramā ūdens. Gani, ieraudzījuši kuģus un neredzētās drēbēs tērptus baltus cilvēkus, šausmās metāsprojām. Neviens pat nepaskatījās uz lētajām rotas lietām, kuras portugāļi bija paņēmuši līdzi dāvanām, laiar tām pievilinātu iezemiešus un varētu tos izklaušināt.

Gani, uzskrējuši pakalnā, kliedza, vicināja rokas un svieda svešiniekiem ar akmeņiem. Diašspadraudēja viņiem ar arbaletu, tad izšāva smagu bultu un nogalināja vienu ganu. Pārējie aizbēga.Portugāļi apskatīja beigto iezemieti un redzēja, ka tā ādair sausu lapu krāsā — daudz gaišāka nekānēģeriem Āfrikas rietumu krastos, bet mati līdzīgi vilnai tāpat kā Gvinejas nēģeriem.

Tā bija eiropiešu pirmā tikšanās ar Dienvidāfrikas pirmiedzīvotājiem — koikoinas tautu, koholandieši vēlāk iedēvēja par hotentotiem («stostiķiem»). Portugāļi nosauca šo vietu par «Ganu ostu».Tagad to sauc par Moseles līci.

Portugāļi vēl joprojām nezināja, kur tie nonākuši, un Diašs pavēlēja būrāt tālāk gar piekrasti uzaustrumiem. Kuģi virzījās uz priekšu lēnām, cīnīdamies ar spēcīgu jūras straumi un pretvēju, līdzsasniedza plašāku līci (tagadējo Algoas līci). Te jūrasbraucēji izkāpa malā un uzstādīja otru padranu.Krasts aizvirzījās uz ziemeļaustrumiem, uz Indijas pusi, un Diašs nojauta, ka viņa kuģi apbraukuši visuĀfrikas dienvidu piekrasti un jau nokļuvuši Indijas okeānā. Jūras ceļš uz Indiju bija atklāts.

Bet, kā rakstīja hronists, visi jūrnieki ilgajā braucienā bijuši izvārguši un nomocījušies un vienābalsī sākuši kurnēt un prasījuši, lai komandieris griežoties atpakaļ uz mājām. Viņi sacījuši, ka pārtikasvairs nemaz neesot, bet kravas kuģis esot tālu. Viņi nomiršot badā, ja braukšot vēl uz priekšu. Viņi tačuesot padarījuši tik daudz, atklājuši tik milzīgu piekrasti un droši vien pabraukuši garām lielajamzemesragam. Vajagot griezties atpakaļ un to uzmeklēt. Tālāk viņi nekuģošot neparko un pretošotieskomandiera pavēlei visiem līdzekļiem.

Bartolomeu Diašs baidījās dumpja un tāpēc sasauca kapteiņu un virsnieku apspriedi, kā tajos laikosbija parasts rīkoties uz kuģiem sevišķi svarīgos un atbildīgos gadījumos. Komandieris uzaicināja viņuszem zvēresta sacīt, kā vislabāk rīkoties. Viņi visi nosprieda, ka visprātīgākais būšot atgriezties Portugālē,un parakstīja attiecīgu dokumentu. Diašs tikai lūdza virsnieku piekrišanu vēl divas trīs dienas būrāt uzpriekšu, lai pārbaudītu, vai krasts patiešām aizstiepjas uz ziemeļaustrumiem. Kuģi no jauna lēnītiņāmvirzījās tālāk gar piekrasti un sasniedza lielas upes grīvu — Riu du Infanti (pēc viena kuģa kapteiņavārda; domājams, Lielo Zivju upi uz 32° d. pl.).

Kuģu apkalpe atkal sāka kurnēt, un Diašam ar smagu sirdi vajadzēja griezties atpakaļ.Un vēsturnieks Barrušs raksta: kad kuģi braukuši garām līča salā uzstādītajam padranam, Diašs

atvadījies no tā ar tādām dziļām skumjām, it kā šķirdamies no dēla, kas uz mūžu izdzīts trimdā. Viņšatcerējies, ar kādām briesmām nobraucis tik garu ceļu, dzīdamies pēc viena vienīga mērķa, bet, raugi,dievs neesot ļāvis viņam to sasniegt.

Burādams labā ceļavējā gar piekrasti atpakaļ, Diašs drīz atklāja tālu jūrā iestiepušos lielo, slavenozemesragu, kas, pēc hronista vārdiem, slēpies no cilvēkiem simtiem gadu, un uzstādīja šeit trešo padranu.

Par zemesraga nosaukumu saglabājušās pretrunīgas ziņas. Pēc Barruša liecības, Diašs nosaucis topar Tormen- tozu («Vētru ragu»), jo te pārcietis divu nedēļu ilgo nikno vētru. Karalis, pēc tam kaduzklausījis jūrasbraucēja ziņojumu, esot devis tam slavenāku nosaukumu — Labās Cerības rags, jo šisrags solījis Indijas atklāšanu, ko tik dedzīgi vēlējušies un par ko domājuši tik ilgus gadus.

Angļu ģeogrāfijas vēsturnieks Dž. Beikers šo leģendu uzskata par visai apšaubāmu. Kapteinis unhronists Duarti Pašeku Pireira, kas tieši tajā laikā uzturējies Gvinejā, apgalvo, ka zemesragu tā iedēvējispats Bartolomeu Diašs,

Labās Cerības rags (pēc senas gravīras).jo ievērojis, ka tur krasts pagriežas Etiopijas virzienā, dodams lielas cerības uz Indijas atklāšanu.No Labās Cerības raga Diašs burāja uz ziemeļiem, uz māju pusi, meklēdams kravas kuģi. Viņš galu

galā to arī atrada pēc deviņu mēnešu ilgas šķiršanās, taču nožēlojamā stāvoklī. No deviņiem kuģamatrožiem bija palikuši dzīvi tikai trīs vīri, turklāt viens no viņiem, galīgi izvārdzis, ieraudzīdamsatgriežamies sen pazudušos biedrus, aiz prieka nomiris pēkšņā nāvē. Citi matroži bija gājuši bojā jauagrāk sadursmēs ar iezemiešiem, izceļoties krastā. Kravas kuģi izkrāva un pēc tam aizdedzināja, jo tasvairs nebija lietojams — tā korpusu bija izalojuši kuģa tārpi.

Abi Diaša kuģi steidzās mājup gar Āfrikas krastiem, piebraukdami arī pie Prinsipes salas, kurizglāba kapteini Duarti Pašeku Pireiru. Tas bija pētījis dažu upju grīvas un nodarbojies ar tirgošanos, bettad viņa kuģis gājis bojā. Apkalpe bija patvērusies Prinsipes salā un tagad varēja atgriezties dzimtenē.Vergu Krastā portugāļi iepirka vergus, bet Zelta Krastā — Sanžorži da Minas fortā — kuģos iekrāvazeltu, ko faktorija bija ieguvusi maiņas tirdzniecībā.

1488. gada decembrī Diaša kuģi pēc sešpadsmit mēnešu un septiņpadsmit dienu prombūtnesatgriezās Lisabonā. Viņš bija aizburājis par trīspadsmit platuma grādiem tālāk uz dienvidiem nekā DioguKāns, apbraukājis visu Āfrikas dienvidu piekrasti un iezīmējis kartē agrāk nezināmu krastu vairāk nekādivarpus tūkstošu kilometru garumā, pirmais no eiropiešiem apbraucis Labās Cerības ragu, kā arīpavirzījies aiz tā pietiekami tālu, lai varētu teikt, ka starp Āfriku un Indiju ir atklāts okeāns. Tā bija lielauzvara, tas bija sasniegums, ar kuru Bartolomeu Diašs uz laiku laikiem iegājis lielo ģeogrāfisko atklājumuvēsturē. Viņš pierādīja, ka tālāk uz dienvidiem vairs nav jāburā, jādodas tikai uz ziemeļaustrumiem līdzpašai Indijai. Nav nekādu ziņu, vai par ievērojamo atklājumu jūrasbraucējs un viņa ceļabiedri saņēmušino karaļa kādus apbalvojumus. Gluži otrādi — Diašu vēlāk pat neiekļāva Vasko da Gamas ekspedīcijassastāvā, un Indijas jūras ceļa atklāšanas slava vainagoja citu viru.

_ Tomēr karalim donam Zuanam II šķita, ka ceļš apkārt Āfrikai uz Indiju ir pārāk tāls. Patiešām —no Lisabonas līdz Labās Cerības ragam taču jāburā desmittūkstoš kilometru. Bet cik garš ceļš šķir Āfrikasdienvidu galu no Indijas? To neviens tajos laikos vēl nezināja. Cerības uz drīzu bagātās zemessasniegšanu nelikās tik viegli piepildāmas. Portugāļu kuģi devās uz Indiju pēc desmit gadiem — tikai tad,kad pasauli bija satricinājis kāds ār- ķārtējs notikums: Kristofors Kolumbs ar spāniešu karave- lām 1492.gadā pārburāja pāri Atlantijas okeānam un atklāja «Indiju».

LIELAIS ATKLAJUMS UN PASAULES SADALĪŠANA Kristolora Kolumba pirmais brauciens pāri Atianii/as okeānam. — Vai dženovietis sasniedzis

Indiju? — Pāvests Aleksandrs VI — starpnieks Kastilijas un Portugāles strīdā. — Demarkācijaslīnija šķir ietekmes zonas. — Kļūdainās pāvesta bullas un to precizēšana. — Tordesiljasas līgums.

Nevarētu sacīt, ka Kristoforam Kolumbam pēc ierašanās Spānijā 1485. gadā tūliņ būtu paveicies unviņa iecere atradusi atsaucību. Gluži otrādi: ilgu laiku — līdz pat 1492. gadam dženovietis spāņu zemēpiedzīvoja neveiksmes, cieta apvainojumus un izsmieklu, izbaudīja vienal- dzlbu un neuzticību, nabadzībuun postu. Viņa projektu vairākkārt noraidīja, neatzina, apšaubīja, izsmēja. Tikai tad, kad par braucienupāri okeānam pa rietumu ceļu uz bagātajām Āzijas zemēm sāka interesēties ietekmīgi augstmaņi un bagātilieltirgotāji, Spānijas karaļpāris Isabella un Fernando nolēma piešķirt Kolumbam līdzekļus un kuģusaizjūras ekspedīcijai.

1492. gada 3. augustā Kristofora Kolumba kara veļas no Spānijas ostas Palosas ar spāniešujūrasbraucējiem izgāja okeānā, šķērsoja Atlantiju un atklāja jaunas zemes. Dže- novietis pierādīja, karietumu jūras ceļš ir reāls, un bija pilnīgi pārliecināts, ka nonācis pie Āzijas krastiem kaut kur netālu noIndijas.

1493. gada 4. martā Kristofors Kolumbs atceļā no jaunatklātajām zemēm uz Spāniju piestājaPortugāles krastos un ar «Ninju» ienāca Težu grīvā, cerēdams te salabot vētrās bojāto kuģi. Tikko karaveļa bija noenkurojusies, uz tās ieradās blakus stāvošā portugāļu kara kuģa vecākais virsnieksBartolomeu Diašs, kas nesen bija atklājis Labās Cerības ragu, kopā ar sava kuģa kapteini. Portugāļipieprasīja, lai Kolumbs sniedzot paskaidrojumus, no kurienes ieradusies karavela, acīm redzot, viņiturēja dženovieti aizdomās, ka tas pabijis Gvinejā. Kolumbs atsacījās pakļauties šai pavēlei un nosūtījavēstuli donam Zuanam II, lūgdams atļauju ieiet Lisabonas ostā. Viņš baidoties, ka šeit, Težu grīvā, kuģivar aplaupīt pirāti. Kolumbs gribot, lai karalis uzzina, ka viņš pārbraucis no Indijas, nevis no Gvinejas.

Zuans II likās visai laipns, pieņēma Kolumbu galmā un uzklausīja jūrasbraucēja stāstu, bet tūliņ arīizteica aizdomas, vai tikai jaunās zemes neatrodoties tajos apgabalos, kuros pāvesti jau vairākkārtpiešķīruši Portugālei priekšrocības. Viņam bija pilnīgs pamats uztraukties — varbūt dženovietis patiešāmsasniedzis Indiju pa rietumu jūras ceļu?

Ir ziņas, ka pēc Kolumba pirmā brauciena pāri okeānam ari Martins Behaims, vācu kosmogrāfs,taisījies būrāt ar portugāļu kuģiem uz Indiju pa rietumu jūras ceļu, lai turpinātu dženovieša atklājumus.Behaims apgalvojis — šis brauciens nebūšot garš un došot milzu peļņu."

Tomēr karalis dons 2uans noraidījis šo ierosinājumu, jo vēlējies ieguldīt līdzekļus tikai austrumujūras ceļa meklēšanai.

Starp Spāniju un Portugāli sākās nikni strīdi, kam tad īsti pieder jaunatklātās zemes aiz okeāna.Strīdu varēja izšķirt vai nu ar ieročiem rokās, vai arī miera ceļā, lūdzot pāvesta starpniecību. Pāvests,katoļu baznīcas galva, par pienācīgu atalgojumu vai ziedojumu izdāļāja gan bīskapu amatus, ganprovinces, valstis un veselas pasaules daļas. Portugāles karalis 2.uans II, nospriedis, ka dženoviešaatklātās salas ietilpst portugāļu ietekmes sfērā, pavēlēja sakārtot eskadru, kam jādodas pāri okeānam unjānoskaidro strīdīgais jautājums uz vietas.

Sis lēmums izraisīja Spānijā lielu nemieru. Kastīlijas karalis Fernando sūtīja vēstnesi uz Lisabonu arlūgumu a!likt ekspedīciju, kamēr lietpratēji noregulēšot ietekmju sfēru robežu jautājumu. Dons 2uanspiekrita šim ierosinājumam.

Spānieši vilcinājās, jo cerēja uz pāvesta Aleksandra VI atbalstu. Aleksandrs VI Bordža, pēc tautībasspānietis, dzimis Aragonā, saņēma no Spanijas daudzus labvēlības apliecinājumus un bagātīgas dāvanasun taisījās visu to dāsni atlīdzināt.

Pāvests 1493. gada 3. maijā izdeva pirmo bullu, kurā pavēstīja, ka ar savu apustulisko varu piešķirot

Spānijai visas zemes un salas rietumu okeānā Indijas virzienā — kā atklātās, tā arī tās, kuras vēl atklāšotnākotnē, ja vien tas nepiederot kristīgiem valdniekiem. Citiem vārdiem, pāvests piešķīra Spānijai tādaspašas tiesības rietumos, kādas viņa priekšgājēji bija piešķīruši Portugālei dienvidos un austrumos.

Portugāle pastāvēja uz savām tiesībām izdarīt atklājumus dienvidu okeānā saskaņā ar līgumu, kas1479. gadā noslēgts ar Spāniju un ko pēc diviem gadiem apstiprinājis arī pāvests ar īpašu bullu.

Spānija no jauna griezās pie pāvesta Aleksandra, un viņš 1493. gada jūnijā izdeva vēl vienu bullu(to viltīgi datēja ar 4. maiju, it kā tā precizētu iepriekšējās dienas bullu), ar kuru piešķīra Spānijai visaszemes un salas dienvidos ne vien Indijas virzienā, bet arī jebkurā citā virzienā. Plaši izklāstījis, ciksvētīgs, dievam patīkams darbs esot katoļu ticības izplatīšana barbaru tautās, pāvests uzslavēja Kastīlijasvaldniekus. Viņi esot īsteni katoliski karaļi un valdnieki, viņi neesot žēlojuši ne līdzekļus, ne pūles, nesavas asinis, lai izdzītu musulmaņus no savas zemes. Katoliskie karaļi ar dieva palīgu sūtījuši kuģusokeānā, meklējuši un atraduši nezināmas, līdz šim neatklātas salas un kontinentus. Sajās zemēs mītotļaudis, kas pievēršami kristīgajai ticībai.

Un, lai katoliskie valdnieki varētu ķerties pie šā cildenā un dievam patīkamā darba ar īstu dedzību,pāvests, kā teikts bullā, pēc savas gribas, nevis pēc Spānijas karaļu lūguma dāvinot viņiem un viņupēcnācējiem mūžīgā īpašumā visas salas un kontinentus, kas jau esot atrasti un ko vēl atradīšot un atklāšotuz rietumiem un uz dienvidiem no līnijas, kas novilkta no arktiskā pola, tas ir, no ziemeļiem, līdzantarktiskajam polam, tas ir, līdz dienvidiem, neraugoties uz to, vai domāti jau atrastie kontinenti un salasvai tie, ko vēl atradīs virzienā uz Indiju vai virzienā uz kādu citu pusi.

Pieminētā līnija novelkama simt ligu attālumā uz rietumiem un uz dienvidiem no jebkuras salas, koparasti saucot par Azoru un Zaļā raga salām (sk. karti 121. lpp.).

Pāvests gan piesardzīgi piebildis, ka šis dāvinājums neesot attiecināms uz zemēm, kuras pirmsKristofora Ko- lumba par savu īpašumu pasludinājuši citi kristīgie karaļi.

Ar šo pašu bullu pāvests, piedraudot pat ar izslēgšanu no baznīcas (viduslaikos tas bija briesmīgssods), uz visstingrāko aizliedza visu citu zemju jūrasbraucējiem bez Spānijas valdnieku īpašas atļaujasbūrāt uz rietumiem un dienvidiem no iepriekš pieminētās līnijas. Tomēr bullā bija iezagušās lielasaplamības: tās noteikto robežu nekādi nevarēja novilkt ne uz kartes, ne uz globusa (vispār nevar novilktlīniju uz dienvidiem no meridiāna — tāda prasība ir gaužām liela muļķība). Tāpat toreiz jau zināja, kaAzoru salas ir krietni tālāk uz rietumiem par Zaļā raga salām un nekādā gadījumā abus šos arhipelāgusnevar vienlaikus ņemt par mērījumu sākuma punktu.

Pāvests, izdodams neskaidro bullu, bija rīkojies nevis kā starpnieks vai miera aizstāvis un strīduizšķīrējs, bet gan kā Spānijas ieliktenis, kurš ar savām bullām iznicināja visu Portugāles ilgajos gadossasniegto un aizsprostoja tai jūras ceļu uz Indiju.

Zuans II nebūt netaisījās piekrist šādai nedzirdētai netaisnībai. Viņš svinīgi protestēja un sākaenerģiski gatavoties uz karu ar Spāniju. Fernando aptvēra, ka stāvoklis kļuvis nopietns, un uzsāka sarunas.

Portugāļi jau toreiz šaubījās, vai Kolumbs ir sasniedzis Āziju, un tādēļ sarunu gaitā nepastāvēja uzto, lai spā-

Pasaules sadalīšana pēc Tordesiljasas līguma.nieši vispār atsakās no aizjūras ekspedīcijām. Portugāle tikai centās pārcelt demarkācijas līniju tālāk

uz rietumiem. Pēc ilgiem strīdiem abas puses vienojās novilkt to trīssimt septiņdesmit ligu uz rietumiemno Zaļā raga salām. Šo abu valstu vienošanos apstiprināja 1494. gada jūnijā ar Tordesiljasas līgumu.Tomēr arī šajā līgumā iezagās kļūme — netika norādīts, no kuras salas jāsāk skaitīšana un kādās ligās(acīm redzot, Romas ligās, tā vienlīdzīga 5920 metriem) tā jāizdara. Kā rādās, Portugāle centās tikai pēctā, lai nodrošinātu savus jūras ceļus uz Āfriku. Droši vien portugāļu jūrasbraucēji jau zināja, ka jādodastālu okeānā uz rietumiem, lai izvairītos no spēcīgajiem pretvējiem — dienvidu pasātiem, kādus sastapaĀfrikas piekrastē.

Portugāļi negribēja, ka viņiem braucienos uz dienvidiem būtu jābaidās pārkāpt demarkācijas līniju.Tordesiljasas līgums tomēr nekad nestājās spēkā. Tā laika kosmogrāfi nekādi nespēja pārvērst

noteiktās 370 ligas garuma grādos, jo pati garuma grādu noteikšana bija ļoti grūti izdarāma un nevienamvēl nebija skaidra priekšstata par zemeslodes lielumu.

Kaut arī daudzi vēsturnieki domā, ka Spānija un Portugāle patiešām gribējusi sadalīt savā starpāvisu zemeslodi, tomēr laikam gan pareizāk teikt, ka demarkācijas līnija novilkta tikai tāpēc, lai Kastīlijaskuģiem būtu tiesības izdarīt atklājumus rietumu virzienā, Portugāles kuģiem — austrumu virzienā nopāvesta meridiāna.

Demarkācijas līniju dabā nebija iespējams novilkt (šis jautājums izvirzījās no jauna 1522. gadā, kadpēc Fernāna Magelāna kuģu brauciena apkārt zemeslodei vajadzēja noskaidrot, kurā ietekmes sfērāatrodas Moluku salas). Šādos apstākļos no robežu pārkāpšanas nevarēja izvairīties. Tas drīz vienatgadījās jaunatklātās Dienvidamerikas krastos.

Tordesiljasas līgums galu galā izvērtās par Portugāles uzvaru, jo nodrošināja tai īsto ceļu uz īstoIndiju un tiesības uz Brazīliju, ko atklāja Kabrals 1500. gadā. Pats karalis dons Zuans II bija pielicisdaudz pūļu līguma sagatavošanā un noslēgšanā, parādījis lielisku izveicību, diplomātisku talantu ungribasspēku, tā ka pat Spānijas karaliene Isabella viņu slavējusi un sacījusi — tas esot īsts vīrs.

Bet Kristofors Kolumbs 1493. gada 25. septembrī — jau pirms Tordesiljasas līguma noslēgšanas —ar lielu eskadru burāja uz jaunatklāto Espanjolu, kur uzsāka indiāņu gūstīšanu un vergu tirdzniecību,meklēja kontinenta zemi Indiju un mēģināja kolonizēt jaunās zemes. Te lielais jūrasbraucējs piedzīvojapirmās uzvaras un arī rūgtu neveiksmi. Jaunatklātā zeme bija īsta posta mala. Slimības, karš, ķildas, badsun smags darbs — tāds sākumā bija spāniešu guvums aiz jūras. Tur nebija nekādu bagātu koloniju, kasvarētu līdzināties portugāļu ienesīgajām fak- torijām Āfrikā. Tomēr spāniešu iespiešanās aizjūras zemēsnemitējās — 1498. gada maijā Kolumbs burāja pāri okeānam jau trešo reizi, turklāt viņš nebūt nebija

vienīgais eskadru komandieris._ Arī Portugāle nedomāja apmierināties ar atklājumiem Āfrikas piekrastē un gatavojās tālajam ceļam

uz Indiju.

JŪRAS CEĻŠ UZ INDIJU

EKSPEDĪCIJAS SAGATAVOŠANA Nāve pārvelk svītru «ideālā valdnieka» nodomiem. — Karalis dons Manuels turpina Zuana II

aizsākto. — Kuģu sagatavošana. — Dārgās dāvanas — hronista fantāzijas auglis. — Eskadraskomandiera izraudzīšana. — Vasko da Gama un viņa kapteiņi. — Svinīgā izvadīšana un plašāspilnvaras.

Peru Koviljana un Bartolomeu Diaša ziņojumi pilnīgi pierādīja, ka ceļš uz ļndiju apkārt Āfrikai irgluži reāls. Diašs bija apbraucis Afrikas dienvidu galu, un Koviljans nonācis līdz 20°_d. pl. No arābiemviņš bija uzzinājis, cik tālu dienvidos Āfrikas austrumu piekrastē atrodamas to apmetnes. Portugāļiemtikai vajadzēja sasniegt arābu pilsētas, un tad viņiem pavērtos ceļš uz Indiju — ceļš, kuru jau gadsimtiemizmantoja arābu jūrasbraucēji. Protams, šis ceļš likās ļoti tāls, ļoti grūts un bīstams. Tāpēc valdnieksnesteidzās.

Turklāt tieši tajā laikā Portugālei sākās sadursmes ar mauriem Afrikas ziemelos — Marokā unvajadzēja atvēlēt līdzekļus jaunai militārai ekspedīcijai. Portugāle baidījās no Venēcijas, turkiem unĒģiptes sultāna, saasinājās attiecības ar Spānijas valdniekiem, sevišķi pēc Kristofora Kolumba pirmābrauciena pāri okeānam. Vajadzēja ziedot daudz laika un pūļu, lai noslēgtu ar Kastīlijas katoliskajiemvaldniekiem Tordesiljasas līgumu. 2uanu II piemeklēja smagas slimības. Daudz raižu sagādāja ciņa arlielajiem feodāļiem. Ekspedīcijas rīkošanai valdniekam nepietika ne laika, ne enerģijas.

Tikai neilgi pirms nāves Zuans II deva pavēli sagatavot floti braucienam uz Indiju. Pēc viņa pavēleskroņa mežos sāka cirst kokus un 1494. gadā kokmateriālus nogādāja Lisabonā. Par kuģu būves galvenopārraugu iecēla Bartolomeu Diašu.

Tomēr karalim nebija lemts piedzīvot ilgi gaidīto brīdi, kad flote izies okeānā, — 1495. gadā pēcčetrpadsmit gadu

ilgās valdīšanas viņš nomira. Klīda valodas, ka dons Zuans noindēts. Pirms nāves valdnieks bijaspiests par savu pēcteci nosaukt svaini — Bežas hercogu Manuelu, karalienes brāli. Karaja paša dēlsAfonsu, kuru viņš 1490. gadā apprecināja ar Spānijas karaļu Fernando un Isabellas vecāko meitu,cerēdams kādreiz redzēt Afonsu valdām pār vareno apvienoto Pireneju pussalu, bija nomiris 1491. gadāpēc nelaimīga kritiena no zirga.

Karalis Zuans II, ko slavināja kā ļoti tikumīgu, nevainojamu cilvēku un iedēvēja par «ideālovaldnieku», bija īsts sava laika dēls, karstgalvīgs, varmācīgs valdnieks, nodevīgs, viltīgs bezprincipupolitiķis. Savus mērķus dons Zuans pūlējās sasniegt jebkuriem līdzekļiem un īstenoja iecerētās reformasar varu. Viņš bez žēlastības cīnījās ar lielajiem feodāļiem un aristokrātiem, kas nevēlējās atsacīties nosavām privilēģijām, ar dzelzs dūri salauza viņu pretestību un nekautrēdamies pievāca feodāļu zemes, tāvājinādams viņu varu un ietekmi.

Karalis pavēlēja arestēt un notiesāt uz nāvi savu svaini Fernānu, Bragansas hercogu, kas bija vadījislielo feodāļu dumpi 1483.—1484. gadā. Ar paša roku dons Zuans nodūra sievasbrāli Diogu, Vizeuhercogu (likteņa ironija — nogalinātā brāli Manuelu karalis pēc tam bija spiests iecelt par savu pēcteci).Karalis bija pavēlējis iesviest dzīvu akā sava tēva mīluli — ietekmīgo Evūras bīskapu, viņš bija licisnogalināt — gan pēc tiesas lēmuma, gan bez jebkādas tiesas — vismaz astoņdesmit Portugāles lieloaugstmaņu un pievācis viņu bagātības.

Kāds vācu ārsts, ieradies Portugālē, turpretim rakstīja, ka Zuans II, «ideālais valdnieks», esotārkārtīgi izglītots, gudrs un tālredzīgs cilvēks un valdot mierā, laimē un labklājībā.

Šis «ideālais valdnieks» patiešām bija stiprinājis karaļa varu un vairojis Portugāles bagātības.Tagad tronī uzkāpa dons Manuels, ko vēlāk iedēvēja par «Laimīgo», jo viņa valdīšanas laikā —divdesmit piecos gados — Portugāle piedzīvoja vēl lielāku uzplaukumu. Tas bijis šīs zemes diženākaisun laimīgākais laiks. Manuels pēc rakstura bijis mierīgs, pacietīgs, centies pēc izlīguma starp naidīgajiem

feodāļu grupējumiem. Tomēr viņš bijis pietiekami gudrs un enerģisks, lai neatdotu iekarotās karaļa varaspozīcijas, pietiekami izveicīgs un elastīgs, kaut ari neesot bijis ģeniāls.

Jau pirmajā valdīšanas gadā jaunais karalis rādīja, ka patiešām vēlas atklāt jūras ceļu uz Indiju. Viņš— kā raksta Gašpars di Korreja, Portugāles 16. gadsimta hronists, plaša darba «Lendas da India» autors,— vairākkārt sasaucis lielo valsts padomi, lai apspriestu, vai ir mērķtiecīgi sūtīt floti uz tālo austrumuzemi. Vairums padomnieku iebilduši pret to. Brauciens būšot ārkārtīgi grūts, izredzes un arī iespējas esotniecīgas, iedzīvotāju Portugālē neesot daudz, arī naudas maz, bet risks milzīgs. Šī ekspedīcija varotievilkt Portugāli karā ar vareno Ēģiptes sultānu un sanaidot ar citām Eiropas jūras lielvalstīm, pirmāmkārtām ar Venēciju. Itālieši aizstāvēšot savas intereses un sargāšot pašu tirdzniecību ar Aleksandriju. ArīIndijas valdnieki pretošoties portugāļiem. Portugāle, maza zeme, iemantošot daudz ienaidnieku un nesīšotmilzu upurus, bet labuma gūšot maz. Turpretim Marokas iekarošana esot tuvs un reāls mērķis, un arītirdzniecība ar Gvi- neju attīstāma vēl plašāk.

Tomēr dons Manuels neņēma vērā argumentus, kuri gan likās gluži pamatoti, un deva pavēli atjaunotkuģu būvi, kas pēc Zuana II nāves bija pārtraukta.

Bartolomeu Diašam uzdeva raudzīties, lai kuģi spētu izturēt bargās vētras pie Labās Cerības raga, unievērot paša garajos braucienos gūto pieredzi.

Tālajam ceļam sakārtoja četrus kuģus — flagmaņkuģi «Sangabriels» («Svētais Gabriels»), kuģus«Sanrafaels» («Svētais Rafaels»), «Berriu» un kravas kuģi bez nosaukuma.

«Gabriels» un «Rafaels», ko uzbūvēja no jauna pēc Diaša projekta, bija aptuveni 100—200 tonnutilpuma, tātad nelieli kuģi, salīdzinājumā ar karavelām izturīgāki, smagāki, kaut arī lēnāku gaitu un dziļākuiegrimi. Bartolomeu Diašs zināja, ka šādiem kuģiem būs vieglāk cīnīties ar okeāna bangām, ka tie irtilpīgāki, dod lielākas ērtības un vieglāk vadāmi un apkalpojami nekā kara veļas ar zemajiem bortiem.

Trešais kuģis «Berriu» (to nopirka no šķipera Berriuša, tāpēc kuģim tāds nosaukums) bija ātrakaravela, taču pavisam neliela — piecdesmit tonnu.

Ar ceturto kuģi — 120—300 tonnu tilpuma — paredzēja vest tālajam ceļam nepieciešamos krājumusun materiālus.

Pēc dažu zinātnieku domām, tā laika kuģu tonnāžas skaitļi jādubultojot, lai tie aptuveni atbilstu mūsudienās pieņemtajai kuģu tonnāžai. Tomēr arī tad ekspedīcijas kuģus nevarētu saukt par lieliem.

«Gabrielam» un «Rafaelam» bija pa trim mastiem ar baltām burām, ko greznoja Kristus ordeņasarkanais krusts. Pēc sena ticējuma, krusta zīme uz burām spējusi novērst vētras un aizgainīt ļaunus garus.Mastos atradās novērošanas kurvji — «vārnu ligzdas», kurās pastāvīgi sēdēja matroži un vēroja apvārsni.Kaujas laikā no šejienes lejup varēja raidīt bultas un šķēpus.

Kuģu priekšgalu un pakaļgalu veidoja augstas virsbūves — stipri nocietināti bastioni, kur jūrniekivarēja turēties arī tad, ja ienaidnieks jau sagrābis klāju. Tajos laikos jūras kaujas ļoti bieži notikaabordāžā — bortu pie borta, vīrs pret vīru. Uzbrucējus vieglāk bija pieveikt no augšas. Bastionosmitinājās kuģa kapteinis un virsnieki, kuģa vidusdaļā — starpklājā — apkalpe.

Ikvienu ekspedīcijas kuģi apbruņoja ar divpadsmit lielgabaliem — bombardām. Matrožiem šaujamoieroču nebija, viņus apbruņoja ar arbaletiem, šķēpiem, cirvjiem, alebardēm, zobeniem un abordāžasāķiem un pīķiem. Tikai virsnieki kaujas laikā ietērpās tērauda bruņās. Matrožiem vajadzēja iztikt ar ādasvamžiem vai arī nostiept ap kuģa virsbūvi vairākās kārtās saliktu buru audeklu, lai tā pasargātos noienaidnieka bultām.

Tālajam ceļam, kura ilgumu rēķināja uz trim gadiem, bija nepieciešami lieli pārtikas krājumi.Kuģos iekrāva sausiņus (pēc karaļa pavēles ostās ierīkoja īpašas lielas krāsnis sausiņu kaltēšanai —

tie bija galvenais pārtikas produkts), sālītu gaļu un zivis, sieru, kaltētas mencas, olīveļļu, pupas, rīsus,miltus, lēcas, žāvētas plūmes, sīpolus, ķiplokus, cukuru, medu, mandeles, etiķi, vīnu un ūdeni.

Kuģu tilpnes ar šķērssienām bija sadalītas trīs daļās. Vidējā daļā glabāja mucas ar ūdeni, vīnu uneļļu, tāpat arī tauvas. Visas mucas bija apziestas ar biezu māla kārtu un krietni apstīpotas. Pakaļgala

tilpnē glabāja pulveri, lodes (lielāko tiesu akmens, dažreiz arī svina) un ieročus, priekšgala tilpnē —pārtiku un rezerves takelāžas piederumus. Uz kuģiem bija trīs maiņas buru un tauvu, lai takelāža izturētugaro ceļu. Karalis bija pavēlējis, lai uz kuģiem ņemot līdzi arī zāles slimniekiem, bārddziņus — tā laikadziedniekus, tiesnešus un garīdzniekus grēksūdzes pieņemšanai, tāpat ari padranus uzstādīšanai jaunuzemju krastos.

Hronists Gašpars Korreja, jaudams vaļu fantāzijai, apbalvo, ka kuģu tilpnes bijušas bāztin piebāztasvisvisādam precēm. Tur bijis daudz zelta un sudraba, dažādu karaļu — kristīgo un mauru — monētas,visvisādi zīda, vilnas un ar zeltu caurausti audumi, daudz zelta rotu — ķēžu, rokas sprādžu, kaklarotu,sudraba krūzes, šķēpi, dunči un vairogi, visi ar zelta un sudraba inkrustācijām,— lepnas dāvanas cituzemju karaļiem.

īstenībā preču dāvanām un apmaiņai kuģos iekrāva pavisam maz, turklāt tās bija visai lētas, domātasmežoņiem, — svītraini kokvilnas audumi, bikses, sarkanas cepures, stikla krelles, zvaniņi, alvas rotas,cukurs, medus un tā joprojām. Zelta un sudraba monētu uz kuģiem tikpat kā nebija.

Ekspedīcijas sagatavošanas darbi tuvojās beigām, kuģi stāvēja Težu grīvā, bet karalis vēl arviennebija pieņēmis svarīgo lēmumu — iecēlis ekspedīcijas vadītāju. Bija nepieciešams ne vien rūdītsjūrasbraucējs, bet vēl jo vairāk drošsirdīgs karavīrs, izveicīgs diplomāts, valsts darbinieks, kas tālajāceļā spētu aizstāvēt karaļa intereses gan mierīgiem līdzekļiem, gan ar ieročiem.

Karalis ilgi šaubījās un svārstījās, meklēdams piemērotu kandidatūru. Korreja raksta: «Kamēr visusagatavoja, karalis dienu un nakti pilns rūpju prātoja, kam viņš varētu uzticēt tik lielu un svarīgupasākumu. Karalistes dižciltīgie ļaudis, redzēdami, ka tiek sagatavota flote atklājumiem, ieminējās viņampar cilvēkiem, kuri, pēc viņu domām, būšot piemēroti šim uzdevumam. Bet karalis atbildēja, ka viņš jauesot izlēmis.»

Pagāja kāds laiks, bet dons Manuels vēl joprojām nenosauca ekspedīcijas vadītāja vārdu. «Kādudienu karalis sēdēja padomes zālē, izskatīdams dokumentus, un nejauši pacēla acis, kad zālē ienācaVasko da Gama. Tas bija galminieks, dižciltīgas izcelšanās … Karaļa sirds nodrebēja, kad viņa skatiensapstājās pie Gamas. Dons Manuels pasauca Vasko da Gamu un, kad viņš nolieca celi, sacīja: «Es ļotipriecāšos, ja jūs uzņemsieties izpildīt uzdevumu, kurā jūs man esat vajadzīgs un kur jums vajadzēs krietnipapūlēties.»

Gama noskūpstīja donam Manuelam roku un atbildēja: «Valdniek, es jau esmu apbalvots parjebkuriem darbiem, kādi mani gaida, jo jūs lūdzat manus pakalpojumus, un es izpildīšu uzdoto, kamērbūšu pie dzīvības.»

Tā karalis beidzot bija izraudzījies īsto vīru Indijas flotes komandiera postenim.»Varētu domāt, ka Manuela izvēle bijusi nejauša. Tomēr bija pavisam citādi — karalis ļoti labi

pazina savu galminieku. Kā raksta hronists, valdnieks pēc tam mielastā sīki izstāstījis Gamam, ko grib noviņa, un pavēlējis izraudzīties par flagmaņkuģi vienu no sagatavotajiem ekspedīcijas kuģiem un pacelt uztā karaļa karogu. Vasko da Gama būšot admirālis, flotes komandieris. Valdnieks sacījis — viņa sirdsjūtot, ka Vasko da Gama izpildīšot tam uzticēto pienākumu, tāpēc viņš dodot tam plašas pilnvaras untiesības pārraudzīt pēdējos priekšdarbus kuģu sakārtošanā un apgādē. Turklāt viņš varot ņemt līdzibraucienā vienu no saviem brāļiem un uzticēt tam kuģa kapteiņa pienākumus. Tā bija sevišķa labvēlībaszīme.

Vasko da Gama (pareizāk gan būtu rakstīt Vašku da Gama) izraudzījās par kuģa «Rafaels» kapteinisavu brāli Paulu, ko ļoti mīlēja un kam bija cieši pieķēries. Bet Paulu, kā par nelaimi, bija sastrīdējies arkādu tiesnesi un sadursmē to ievainojis. Par šādu smagu pārkāpumu Paulu draudēja stingrs sods, un viņšbija spiests slēpties. Vasko da Gama izlūdzās brālim karaļa žēlastību. Dons Manuels, pēc hronistaliecības, sacījis: «Aiz mīlestības uz jums es izpestīšu viņu no taisnīgā soda, jo gaidu pakalpojumus nojums un no viņa, bet ar noteikumu, ka viņš, saņēmis piedošanu, izlīdzināsies ar apvainoto un bezkavēšanās ieradīsies tur, kur tiks pavēlēts.»

Vasko da Gama piederēja pie senas muižnieku dzimtas, kam nebija lielas bagātības, toties vecsciltsraksts. Viņa senči kopš gadsimtiem bija uzticīgi kalpojuši karalim, piedalījušies kaujās pret mauriem,palīdzējuši atkarot dienvidu provinci Algarvi, kāvušies pret kastīliešiem. Vasko tēvs Ištevans da Gamakopā ar krusta karotājiem bija devies uz Maroku. Pēc atgriešanās no karagājieniem viņš mūža novakarākļuva par Sinišas un Silvišas pilsētu pārvaldnieku un galveno tiesnesi. Te, Sinišā, Atlantijas okeānapiekrastē, ap 1460. gadu piedzima Vasko da Gama.

Mazais Vasko auga kopā ar zvejnieku bērniem, kopā mācījās peldēt, vadīt buru laivas un zvejotzivis, klausījās valodās par tāliem ceļiem okeānā, svešām zemēm un brīnumainiem piedzīvojumiem.

Par Vasko da Gamas dzīves gaitām pirms viņa iecelšanas par flotes komandieri ir gaužām maz ziņu,turklāt tas nav drošas.

Jauneklis mācījās matemātiku un navigācijas mākslu. Drīz vien viņš saņēma pirmās kaujas kristībassadursmēs ar kastīliešiem. Vēlāk Vasko piedalījās ari karagājienā pret mauriem Marokā un, domājams,vairākkārt brauca uz Gvineju Āfrikā.

Galmā viņu pazina kā izveicīgu un piesardzīgu jūrasbraucēju ar plašām zināšanām navigācijasmākslā.

Hronists Garsija di Rizendi pieminējis Vasko da Gamu sakarā ar incidentu starp Portugāli unFranciju. Franču korsāri — jūras laupītāji 1492. gadā sagrābuši kādu kara- velu, kas ar zelta kravuatgriezās mājup no Sanžorži da Minas. Karalis ķēries pie pretpasākumiem un nosūtījis Vasko da Gamu,kara flotes virsnieku, kam viņš uzticējies jūras lietās, ar plašām pilnvarām uz Algarvi. Gamam bijispavēlēts apķīlāt visus franču kuģus, kas atradušies turienes ostās. Šo atbildīgo uzdevumu viņš izpildījisļoti ātri un izpelnījies karaļa atzinību. Ar šo ķīlu — sagrābtajiem kuģiem — karalis panācis no Francijaspilnīgu zaudējumu atlīdzību.

Vasko da Gama tātad jau agrāk bija pierādījis izcilas spējas un izdarību, prata vadīt ļaudis, labiorientējās galma intrigās un prata sadzīvot ar valdnieku un viņa padomdevējiem.

Cilvēki, kas pazina Gamu, raksturojuši viņu kā drosmīgu, neatlaidīgu, pacietīgu un enerģisku vīrugrūtību pārvarēšanā, bet ļoti ātru dabu, patvaļīgu un ķildīgu

Par eskadras flagmaņkuģi admirālis izraudzījās «Gab- rielu» un par tā kapteini iecēla GonsaluAlvarišu, lielisku jūrnieku, par stūrmani uz šā kuģa — Peru di Alenkeru, Bartolomeu Diaša ceļabiedrubraucienā uz Labās Cerības ragu, vienu no tā laika slavenākajiem stūrmaņiem.

Tajos laikos par kuģu kapteiņiem nereti iecēla dižciltīgus galminiekus, karaļa draugus, kam parnavigācijas mākslu dažkārt bija tikai vāja nojausma. Amatu piešķīra bieži kā apbalvojumu par kādiemnopelniem. Tāpēc uz stūrmaņa pleciem gūlās pati lielākā atbildība par sekmīgu jūras braucienu.

«Rafaelu» komandēja Vasko brālis Paulu da Gama, «Ber- riu» — kapteinis Nikolau Koelju,pieredzējis virsnieks. Par kravas kuģa kapteini Gama norīkoja kādu no saviem apakšniekiem — GonsaluNunišu (vesturnieks Barrušs to dēvējis par Gamas kalpu).

Līdzi ekspedīcijā ņēma arī karaļa ierēdņus (pieminams «Gabriela» rakstvedis — dokumentusastādītājs un kārtotājs Diogu Diašs, Bartolomeu Diaša brālis) un tulkus, lai varētu sarunāties ar svešuzemju iedzīvotājiem. Viens no tulkiem — Martins Afonsu bija dažus gadus nodzīvojis Kongo un pratavairākus bantu cilšu dialektus. Otrs tulks — Fernāns Martinšs prata arābu valodu, ko bija iemācījies ilgosgūsta gados pie mauriem. Trešais tulks — Zuans Nunišs runāja arābu un ebreju valodu (viņš bijanoziedznieks, notiesāts izraidīšanai trimdā).

Komplektējot kuģu apkalpes, Gama izraudzījās cilvēkus visai rūpigi, ņemot labākos un visvairākpieredzējušos virsniekus un matrožus, kas jau bija burājuši uz Āfriku līdz pat Labās Cerības ragam.

Nav īstas skaidrības, cik matrožu, karavīru, artilēristu, amatnieku — tauvu vijēju, buru šuvēju,galdnieku, drīvē- tāju, darvotāju, vara kalēju, ieroču meistaru, kā ari ierēdņu, kalpu, vergu un dižciltīgubrīvprātīgo devās tālajā ceļā. Jādomā, ka to skaits bijis no simt četrdesmit līdz simt septiņdesmit. No tiemdažādos rakstu avotos vārdā atzīmēts tikai trīsdesmit viens.

Gama, pēc hronistu liecībām, lūdzis dot viņam līdzi arī kādu duci noziedznieku, kurus tiesa parsmagiem pārkāpumiem notiesājusi uz nāvi vai izraidīšanu trimdā. Komandieris domāja izmantot šos nāveivai trimdai lemtos ļaudis riskantos pasākumos: sūtīt viņus svešos krastos uzmeklēt ūdeni un pārtiku,savākt ziņas un izlūkot ienaidnieka nodomus vai arī atstāt viņus pa ceļam šur tur piekrastē un atceļā atkalpievākt, ja vien viņi būs palikuši dzīvi un varēs sniegt pakalpojumus eskadrai. Pēc hronista vārdiem,smagi bijuši viņu noziegumi, bet karalis noziedzniekiem piedevis, viņus apžēlojis un devis iespēju viņiempiedzīvot vēl ilgas mūža dienas.

Bez tam Vasko da Gama savāca ekpedīcijai nepieciešamās locijas — ruteiru, jaunākās Āfrikaskrastu kartes — portulānus, okeāna kartes ar vēju un straumju norādījumiem, navigācijas instrumentus unastronomiskas tabulas. Viņa rokās droši vien bija nonākušas arī Peru di Ko- viljana vēstules karalimZuanam ar sevišķi vērtīgām ziņām par jūras ceļu uz Indiju un par šo tālo zemi. Gama taču zinājaekspedīcijas gala mērķi — Kalikutas pilsētu Indijas rietumu piekrastē.

Kā stāsta hronists Barrušs, karalis dons Manuels atvadījies no Vasko da Gamas un viņa virsniekiemsvinīgā ceremonijā, kura notikusi nelielā pilsētiņā netālu no Lisabonas un kurā piedalījies viss greznaisgalms un augstākie garīdznieki.

Visus ekspedīcijas virsniekus stādījuši priekšā Manu- elam, un pēc tam Portugāles valdnieks teicisrunu. Viņš nodomājis ar dieva palīgu vairot karalistes varu un bagā- Iibu un šim nolūkam uzmeklēt jūrasceļu uz austrumu zemēm. Šajās zemēs, kas tik tālu no Romas baznīcas, ar dieva žēlastību jāpasludinotKristus mācība un vara. Un par to būšot atalgojums — ne vien slava un ļaužu piemiņa, bet arī jaunaszemes un lielas bagātības, kas ar ieročiem jāizrauj ot no barbaru rokām.

Un valdnieks vēl sacīja, ka viņš uzticējis četrus kuģus bruņiniekam Vasko da Gamam, kas esot šīsmisijas cienīgs un uzticams vīrs.

Pēc runas valdnieks pasniedza admirālim karogu ar Kristus ordeņa krustu vidū, un Gama zvērējakaralim uzticību:

«Es, Vasko da Gama, kuram jūs, augstais un varenais karalis un lēņu kungs, tagadiņ pavēlējāt dotiesatklāt Indijas un austrumu jūras un zemes, zvēru pie šīs krusta zīmes, uz kuras es lieku savas rokas, ka,kalpodams dievam un jums, turēšu to augstu un nenoliekšu to ne mauru, ne pagānu, ne kādas citas tautaspriekšā, ko varu sastapt savā ceļā, ne jebkādās briesmās uz jūras, ugunī vai kaujās, vienmēr to aizstāvēšuun sargāšu līdz pašai nāvei. Un vēl es zvēru, ka, pārvarēdams visas grūtības šajā braucienā, ko jūs, manskaralis un kungs, pavēlējāt uzsākt, kalpošu pavisam uzticīgi, padevīgi, modri un centīgi, ievērojot unizpildot pavēles, kas man dotas, kamēr atgriezīšos šajā vietā, kur patlaban stāvu viņa augstības karaļapriekšā, ar dieva žēlastību, kura kalpībā jūs mani nosūtāt. ..»

Pēc tam Vasko da Gamam izsniedza pavēles ar norādījumiem un uzdevumiem ceļojuma laikā unvēstījumus dažiem valdniekiem — arī augstajam priesterim Indijas valdniekam Jānim un Kalikutassamorinam.

Karalis bija piešķīris Gamam plašas pilnvaras. Pēc Kor- rejas vārdiem, Vasko da Gama «atkarībāno tā, ko viņš uzskatīja par vairak piemērotu, varēja vest karu vai noslēgt mieru, uzstāties kā tirgotājs,karavīrs vai sūtnis un savukārt sūtīt vēstniecības pie karaļiem un valdniekiem un rakstīt vēstules ar savuparakstu, kā viņš to atrod par vajadzīgu… jo karalis uzskatīja, ka Vasko da Gama pats zināšot, kas jādara,jo viņš aizvien vairāk iepatikās karalim».

Pēc svinīgās ceremonijas Vasko da Gama un viņa ļaudis zirgos devās uz galvaspilsētu Lisabonu, kurviņus gaidīja braucienam sagatavotā flote un komandas.

LIELĀ CEĻA SAKUMS Atvadas Asaru krastā. — Eskadra biezajā miglā. — Līksma likšanās pie Zajā raga salām. —

Bartolomeu Diašs — Minas lorta komandants.Rūpes un raizes lielās ekspedīcijas sagatavošanā bija beigušās. Vasko da Gamas kuģi, ko līdz

Gvinejas piekrastei vajadzēja pavadīt arī Bartolomeu Diaša karavelai, stāvēja uz enkura Težu upē pieLisabonas priekšpilsētas, uzvilkuši karogus un vimpeļus. Nelielajā baznīciņā pēc senas paražas jūrniekipirms brauciena lūdza dievu un izsūdzēja grēkus. Tur 1497. gada 7. jūlija vakarā ieradās ari Vasko daGama ar virsniekiem un visu nakti kopā ar tuvējā klostera garīdznieku aizvadīja lūgšanās parekspedīcijas laimīgu izdošanos.

Šajā pašā naktī bruņota sardze atveda uz kuģiem desmit vai divpadsmit bārdām apaugušus, važāssakaltus vīrus. Tie bija uz nāvi notiesātie noziedznieki, ko eskadras komandieris ņēma līdzi.

Pienāca 8. jūlija rīts. Krastmalā drūzmējās lieli ļaužu bari atvadīties no aizbraucējiem vai ari tāpataiz ziņkārības palūkoties uz eskadru. Varēja dzirdēt šņukstus, raudas un skaļas vaimanas. Neviensnezināja, vai mājās palicēji vēl redzēs savus mīļos, vai piepildīsies laba ceļa vēlējumi un aizbraucējisveiki un veseli atkal pārbrauks mājās. Bet uz to nebija lielu cerību.

Hronists Barrušs sacījis, ka šo krastmalu varējuši saukt par Asaru krastu, tik daudz to šeit lijis, ganbēdās šķiroties, gan atkal priekos tiekoties.

Skanēja taures, baznīcas zvani un svinīga mūku dzied.išana. Uz kuģiem izcēla enkurus un uzvilkaburas. Eskadra aizslīdēja lejup pa Težu upi pretim okeānam.

Šo braucienu, kas ģeogrāfisko atklājumu vēsturē guvis tik liehi slavu, aprakstījuši vairāki portugāļuvēsturnieki un hronisti (Korreja, Kaštanjeda, Barrušs, Guišs, Uzoriu u. c.), bet sevišķi interesantas ziņassniedzis kāds ekspedīcijas loceklis, kura vārds gan palicis nezināms.Viņa ziņojums «Ruteiru» (šis vārdsnozīmē — rokasgrāmata jūrasbraucējiem) sākas šādiem vārdiem:

«Dieva tā kunga vārdā! Amen!. 1497. gadā karalis dons Manuels, pirmais šā vārda nesējs Portugālē,sūtīja četrus kuģus uz atklājumiem, kas palīdzētu atrast garšvielas.»

Veselu nedēļu kuģi labā ceļavējā traucās uz dienvidrietumiem, līdz pie apvāršņa 15. jūlijā kā plašspurpura mākonis rieta saulē iezīmējās Kanāriju salas, spāniešu īpašums. Garām aizslīdēja vulkānaTenerifa smaile, klinšainas augstienes, mežiem apaugušas kalnu nogāzes, melnas aizas un smilšu liedagiar palmu cekuliem.

Vasko da Gama te nepiestāja. Portugāle ar savu kaimiņu gan patlaban dzīvoja mierā, taču eskadraskomandieris nevēlējās, lai spānieši, portugāļu sīvākie sāncenši, uzzinātu ko tuvāk par ekspedīciju.

Nākamajā dienā kuģinieki uz dažām stundām piestāja pie rifiem Āfrikas piekrastē un sazvejoja zivis.Naktī uz 17. jūliju netālu no līča, kas bija iedēvēts par Rio de Oro, uznāca bieza migla. Kā stāsta

sena leģenda, klusajā, tveicīgajā naktī pēkšņi pazudis mēness un zvaigznes. Kuģi ietinušies tik biezāmiglā, ka matroži neko nevarējuši saskatīt pat dažu soļu attālumā. Māņticīgie jūras vīri nosprieduši, kaļaunie gari, kas mitinoties dienvidu jūrās, tagad laikam gan lūkojot aizturēt kuģus, lai tie nevar aizvest uzaustrumu zemēm kristīgo ticību.

Uz flagmaņkuģa visu acis pievērsušās Vasko da Gamam. Šis plecīgais, staltais vīrs, īsts pavēlnieks,likteņa, dieva un karaļa izraudzīts vadonis, pratis iedvest drosmi brīdī, kad pārējie kuģi pagaisuši biezajāmiglā un jūrasbraucēji klieguši vienā kliegšanā, bet neviens neesot atsaucies un visi krituši izmisumā.Komandieris uzrunājis savus vīrus:

«Vai tad jūs gribat palaisties jau pašā sākumā? Un to gribat darīt jūs, dieva un īstenās ticībaskaravīri! Kad mēs lūdzām dievu pirms aizbraukšanas un bīskaps svētīja krustu, kas man te uz krūtīm, vaitad jūs nedzirdējāt, ko viņš sacīja? Bīskaps mūs biedināja, ka sātans darīšot visu, lai aizkavētu mūsudarba izdošanos. Mums būšot jāsaņem pēdējie spēki, lai godam noturētos. Galvu augšā! Sātans ir stiprs,

bet dievs ir vēl stiprāks. Uz to mēs visi droši paļaujamies.»Uzausis rīts. Melnā migla kļuvusi pelēcīga, bet vējš bijis tik kluss, ka kuģis tikko slīdējis uz priekšu.

Apkalpe pūtuši ragus un šāvusi ar lielgabaliem, lai sazinātos ar citiem kuģiem, bet visi trokšņi miglānoslāpuši. Neviens neesot atsaucies. Bijis skaidrs, ka citi kuģi kaut kur aizklīduši.

Tomēr Vasko da Gama bija paredzējis šādu iespēju, un saskaņā ar viņa pavēli kuģiem tādā gadījumābija jāuzņem kurss uz Zaļā raga salām un tur atkal jāsapulcējas.

Jūrasbraucējus miglā nobiedējusi vēl kāda dīvaina dabas parādība, un to — pēc senas leģendas —redzējuši uz visiem kuģiem.

Cauri rēgainajai krēslai pēkšņi izslīdējusi bāla gaismas šautra, un virs jūrnieku galvām iespulgojiesvaravīksnei līdzīgs bāli zaļgans loks. Kuģis lēni tuvojies varavīksnei. Tā drīz pazudusi, bet gaiša svītraskārusi kuģi, aizslīdēdama pāri klājam. Matroži šausmīgās bailēs bēguši, lai tos neķertu noslēpumaināgaisma. Viņi ticējuši, ka tam, kuru skars šis stars, nebūs lemts atgriezties mājās. Leģenda vēstī, ka gaismasstrēle esot pārslīdējusi pāri kapteiņa Paulu da Gamas sejai un kuģa ļaudis nu zinājuši — šis vīrs vairs navdzīvotājs.

Bet biezās miglas josla okeānā beidzās, rēgi pagaisa, un 22. jūlija rītā «Rafaela» ļaudisziemeļaustrumos no Zaļā raga salām pamanīja trīs kuģus — «Berriu», kravas kuģi un Bartolomeu Diašakara veļu. Visi četri kuģi kopā 26. jūlijā panāca flagmaņkuģi.

Par šo priecīgo notikumu «Ruteiru» sacīts: «Ap desmitiem rītā kādas piecas ligas priekšā nācaredzams komandieris, un pret vakaru mēs jau varējām sarunāties, mums par lielu prieku, un šāvām daudzreižu, un pūtām trompetes — un to visu aiz tīra prieka, ka esam atkal atraduši cits citu.»

Nākamajā dienā •— 27. jūlijā flote izmeta enkuru pie Santjāgu, lielākās Zaļā raga arhipelāga salas,kur atradās portugāļu garnizons un kolonisti bija ierīkojuši plantācijas, kurās strādāja melnie vergi.

Te jūrasbraucēji izkāpa krastā un papildināja pārtikas un ūdens krājumus, sagādāja malku unpielaboja kuģus, uzkavēdamies šeit līdz 3. augustam. Svaigā gaļa un augli lieti noderēja tālākajā ceļā,palīdzēja izsargāties no briesmīgās cingas.

3. augusta vakarā Vasko da Gamas kuģi atstāja salas. Flote burā ja gar Sjerraleones krastiem uzdienvidaustrumiem.

Te Bartolomeu Diašs ar savu karavelu nošķīrās un devās uz Sanžorži da Minas fortu Gvinejā, laišajā drudža perēklī uzņemtos forta komandanta pienākumus «par lielajiem nopelniem, ko viņš guvis,kalpojot karalim». Viņš bija atklājis pusi ceļa, pavēris vārtus ceļā uz Indijas zemi, taču ieiet pa tiemslavenajam jūrasbraucējam nebija lemts. Tāda bija karaļa griba un žēlastība. Dons Manuels laikambažījās, ka Diašs nekļūst pārāk slavens, un nelabprāt atcerējās vecus nopelnus.

Bet šis vīrs neesot kurnējis par šādu klaju nepateicību, viņš sacījis — Vasko da Gamas ceļa mērķisesot tuvs ikviena kristīga cilvēka dvēselei, jo šis ceļojums rādīšot ne vien cilvēka drošsirdību un spēku,bet nesīšot ari svētību nezināmām austrumu tautām. Tās tagad dabūšot redzēt islo gaismu.

Karalim labpaticies iecelt viņu, Diašu, par Minas komandantu, un viņš nedrīkstot nicināt savuspienākumus paša labuma un paša slavas dēļ, nedrīkstot sekot savām iegribām.

Vai tad neesot vienalga, kurš dara labu darbu dievam par godu — kaut tikai šis darbs tiekot padarīts!Nekrītot svarā — viņš tas darītājs vai kāds cits.

Ja senjors Vasko da Gama tikšot tālāk, viņš, Diašs, nelūkošoties uz to ar skaudību un no sirds vēlēšottam labu ceļavēju.

Diašs aizburāja, bet eskadrai ceļavēja kā nebija, tā nebija. Kuģi bija iekļuvuši vētru un pretvējajoslā. Pēkšņas viesuļa brāzmas plosīja buras un sapostīja takelāžu. Jūrnieki bažījās, kaut tikai pretvējšnepieturas mēnešiem, kā to Āfrikas piekrastē bija jau piedzīvojuši Diogu Kāna un Bartolomeu Diaša vīri.

Tad Vasko da Gama pavēlēja grozīt kursu uz dienvidrietumiem, lai okeāna plašumos tiktu projām nopretvēja un vētru joslas.

BEZGALĪGAJĀ OKEĀNA Eskadra atstāj Gvinelas krastus. — Likums pāri visai Atlanti- lai. — Trīs mēneši tropu saulē,

negaisos un bezvējā. — Jūras vīru ikdiena. — Bargā disciplīna un skopais uzturs. — Ilgas pēczemes. — Ālrikas krasts.

Protams, Indijas jūras ce]a meklētājiem būtu bijis drošāk kuģot uz dienvidiem gar Āfrikas piekrasti— zemes tuvumā jau daļēji izpētītos ūdeņos. Tomēr Vasko da Gama zināja, ka braucienā gar Gvinejaskrastiem pāri ekvatoram viņu gaida lielas grūtības.

Kāds anglis, kurš vēlāk ari braucis uz Indiju, par tām stāstījis visai izteiksmīgi. Pie Gvinejaskrastiem, svelmainajā zonā, kas atrodas no sestā platuma grāda līdz ekvatoram, jūrasbraucēji ciešot tikstipras mokas no karstuma un bezvēja, ka daudzinot sevi par laimīgu, kad tiekot tai pāri. Jo tur mēdzot būttāds kluss laiks bez vēja, ka kuģis vai nu paliekot uz vietas sastindzis daudzas dienas, vai arī ejot uzpriekšu tik lēni, ka tik un tā nekur netiekot. Laiks piekrastē lielāko tiesu esot smacīgs, apmācies, arpērkonu, zibeņiem un lietu vienā laidā un gaiss tik neveselīgs, ka dzeramajā ūdenī mudžot un ņudzot tārpi,tikko ūdens mazliet sastāvoties.

Kuģi nevarot tikt pāri šai joslai ātrāk kā divos mēnešos. Jūrasbraucējiem jāsargoties pieiet pārāktuvu Gvinejas krastiem, lai izbēgtu no vētrām un bezvēja.

Vasko da Gama ar saviem četriem kuģiem no Sjerra- leones devās uz dienvidrietumiem, mezdamsmilzīgu līkumu uz toreiz vēl nezināmās Brazīlijas pusi. Tas bija drosmīgs solis. Varbūt komandierim bijakādas ziņas par valdošajiem vējiem šajos apgabalos, varbūt viņš tikai mēģināja izvairīties nobīstamajiem pretvējiem Āfrikas piekrastē, varbūt šāds maršruts jau bija nosprausts Portugālē pirmsbrauciena. Vai nu šā, vai tā — Vasko da Gama šajā braucienā atklāja buru kuģiem pašu ērtāko jūras ceļupāri Atlantijas okeānam uz Labās Cerības ragu ar vislabvēlīgākajiem vējiem un straumēm.

Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, kāds īsti bijis eskadras kurss. Veselus trīs mēnešusjūrasbraucēji nekur neredzēja zemi. Ar katru ceļā aizvadītu dienu tuvāk nāca ekvators, gaiss metās aizviensvelmaināks un saule kāpa aizvien augstāk debesu jumā. Pusdienas stundā tā rādījās jau turpat virs galvas,rītos lielais spīdeklis brīnum ātri

uzkāpa debesīs, bet vakaros tikpat strauji iegāzās okeānā. Apvārsnis, saulei rietot, iekvēlojās tumšāsārtumā un debesis laistījās brīnišķīgos purpursārtos, koši zilos un maigi violetos toņoS. Saule pazudašajā liesmu jūrā, bet debess pretējā pamalē jau iedegās zvaigznes. Pēc īsiem krēslas mirkļiem satumsadienvidu nakts un ūdeņi kļuva melni kā darva.

Pazīstamie zvaigznāji noslīga pie ziemeļu apvāršņa vai arī pazuda pavisam. Tropu naktīs piedebesīm iezvērojās neskaitāmas svešas zvaigznes, kas šeit mirdzēja savādāk nekā dzimtenē — tāsspulgoja un laistījās spoži un kvēli visās varavīksnes krāsās.

Kādu vakaru kuģa ļaudis pamanīja rāju galos dīvainus bālganus liesmu kamolus. Mazliet lielākauguns dega arī bugsprita galā. Vējā šīs ugunis viegli līgojās, kvēloja blāvā gaismā, bet koku nebūtnededzināja. Jūrasbraucēji nosprieda, ka tā esot ļauna zīme un pareģojot nelaimi. Itālieši šādas aukstasliesmas mastu galos dēvēja par svētā Elma ugunīm.

Pēc jauka, spirgta laika nereti uznāca bargas vētras, kas trakoja augām dienām. Bangas valstīja unsvaidīja kuģus bez žēlastības, gāzās pāri klājam, šļakatām sitoties līdz pat augstākajām rājām, un aiznesatos tālu citu no cita. Sevišķi lielas briesmas eskadrai draudēja vētrainajās naktīs, kad bieži plosījāspērkona negaisi.

Tumsā pa brīžam iemirdzējās tikai mastu kurvju ugunis, kad bangas pasvieda kuģi augstāk gaisā. Šīsvārgās, plīvojošās uguntiņas rādīja citu kuģu ļaudīm, ka briesmīgajā negaisā viņi nav palikuši vieni paši,ka pārējie kuģi burā tepat tuvumā un nav aizklīduši bezgala plašajos ūdeņos.

Kailajos mastos, rājās un vantīs vētra svilpoja un gaudoja tā, ka kuģiniekiem likās — tur plosās

sātani, kas tīko pēc jūras vīru dvēselēm. Melnajās debesīs šķīda spoži zibeņi, uz mirkli apgaismodamieskadru, grāva pērkons, un lietus gāza vienā laidā. Melnajā, drausmīgajā bezdibenī viss rūca, šņāca ungaudoja. Virsnieku kliedzieni un matrožu soļu dunoņa jaucās ar ķēžu žvadzēšanu, mastu čīkstēšanu,norauto rāju brīkšķiem un bangu dārdiem.

Pēc briesmu pilnajām naktīm komandieris rītos sev par lielu prieku allaž redzēja okeānā visueskadru. Neviens kuģis nebija aizklīdis, nogrimis, kaut arī vienam otram bija sapostīta takelāža unielauzts reliņš, vētrā savainoti matroži un pats Vasko da Gama cietis triecienā pret mastu.

Reizēm eskadra nokļuva bezvēja joslā. Tad buras šļaugani nokarājās lejup no mastiem un kuģi laiskilīgojās rāmajos ūdeņos. Versmīgā saule stāvēja augstu pie skaidrajām, zilajām debesīm, karsēdamanekustīgo gaisu. Ļaudīm uz sakarsušā klāja svilušas baso kāju pēdas.

Jūrasbraucēji ilgojās pēc spirgtā pasāta, kas viņus aizvestu projām no šā sastingušā, nedzīvā ūdenstuksneša, kur draudēja lielākas briesmas nekā vētrās un viesuļos, kur izsīka pārtikas un ūdens krājumi, kurpiezagās bads un slimības.

Reižu reizēm pēc bezvēja piepeši uzklupa tropu viesulis — beija. Tad bija žigli jārauj lejā visasburas un viesulis jāsagaida ar kailiem mastiem. Par beijas tuvošanos vēstīja spiedīgais, sastingušais gaissun mazs, pelēks punktiņš, kas iznira pie apvāršņa, ātri auga augumā, izblīda milzīgā mākonī, aizklājot visudebess jumu, tā ka sametās krēsla. Briesmīgas vētras brāzmas sagāza kuģus uz sāniem, Kuģi krakšķēdamijoņoja uz priekšu, tinušies pelēkā miglā. Lietus straumēm gāzās uz klāja, izmērcēdams jūras vīrus līdzādai. Bet pēc kāda brīža beija jau bija iztrakojusies, izgāzusi lietu un aiztraukusies tālāk.

Kādu citu reizi no zemiem, tumšiem mākoņiem uz leju lēnītiņām sāka liekties miglas blāķis. Lejupslīdošajai mākoņa rokai pretim no jūras izslējās ērmīgs virpuļojošs ūdens stabs. Tas stiepās augstāk unaugstāk, kamēr sasniedza miglas piltuvi. Stabs vijās grīstē aizvien straujāk, celdams gaisā arvien vairākūdens, un šņākdams un krākdams slīdēja klāt vienam no eskadras kuģiem. Kuģa ļaudis žigli pielādējalielgabalu un izšāva, lai gaisa satricinājums izjauktu bīstamo ūdens virpuli. Tai pašā mirklī stabssagāzās, un jūra tai vietā uzmutuļoja šļakatās un augstās bangās.

Tomēr ari rāmā laikā, kad spirgti vēji ļāva kuģiem traukties uz priekšu pilnās burās, vīriem nebijanekāda vieglā dzīve. Darbs bija ļoti grūts, milzīgās buras smagas un valdāmas tikai ar stiprām rokām.

Tajos laikos uz jūras valdīja barga disciplīna, turklāt to vajadzēja ievērot tiklab matrožiem, kā arīkomandieriem. Ja matrozis, sardzē stāvēdams, aizmiga rāmā laikā, viņu ieslodzīja pie maizes un ūdens. Jašāds pārkāpums gadījās vētras laikā, matrozi izģērba kailu, krietni nopēra un trīs reizes iemērca jūrā. Partādu pārkāpumu sodīja ari virsnieku — viņu aplēja ar ūdeni no galvas līdz kājām un sēdināja pie maizesun ūdens. Matrožiem bija jāpacieš lamas un sitieni. Bet, ja komandieris metās matrozim virsū ar kāduieroci, ar ko varēja nogalināt cilvēku, matrozis pēc senas paražas varēja bēgt uz kuģa priekšgalu unnostāties pie enkura ķēdes. Ja satracinātais komandieris nerimās un joprojām draudēja matrozi nogalināt,viņš pārkāpa pār enkura ķēdi un līdz ar to kļuva neaizskarams. Komandieris nedrīkstēja sekot bēglim aizķēdes, pretējā gadījumā tas varēja piesaukt lieciniekus un aizstāvēties pret uzbrucēju visiem līdzekļiem.Jāpiebilst, ka mērena kurnēšana pret virsniekiem tomēr bijusi pieļaujama.

Neviens nerūpējās, lai matrožiem uz kuģiem būtu kādas ērtības, pat pašas elementārākās. Bet viņipavadīja uz kuģa veseliem mēnešiem, gulēja, kur pagadījās, — uz mucām, kastēm, dēļiem tilpnēs vaistarpklājā, pasedzot apakšā savas paša drānas, bieži vien gluži slapjas pēc ilgas sardzes. Gultas uzkuģiem bija virsnieku un bagāto privilēģija. Guļamtīkli, kuru lietošanu eiropieši aizguva no Amerikasindiāņiem, flotē ieviesās krietni vēlāk.

Kuģu tilpnēs pastāvīgi sūcās ūdens, bet neviens jūras vīrs par to daudz nebēdāja. Ūdeni ganizsūknēja ar koka sūkņiem, dažreiz strādājot dienu un nakti, tomēr tilpnēs vienmēr turējās smirdošaslāmas. Turklāt matroži sasvieda tur visādus atkritumus, tā ka tilpnes pārvērtās īstā samazgu bedrē. Visurložņāja žurkas, kas aprija un sabojāja pārtiku. Cīņai pret nekaunīgajiem grauzējiem kapteiņiem īpašipriekšraksti ieteica vest līdzi uz kuģa kaķus, lai tos ņemot, kur gribot, — pērkot vai izlūdzoties kā

dāvanu.Kuģiniekus apsēda blusas un utis, tarakāni un citi kukaiņi, jo viņi daudz nerūpējās par tīrību un

parasti gulēja ar visām drēbēm. Pastāvēja pat noteikumi, kas viņiem uz kuģa aizliedza izģērbties, atskaitottos gadījumus, kad kuģis brauciena laikā pārlaida ziemu kādā ostā.

Dzīve uz kuģiem ritēja vienmulīgi. Tikpat vienmuligs bija arī uzturs — lielāko tiesu sausiņi, sālītagaļa un zivis, kas ilgajā braucienā pa tropu jūrām bojājās.

Dienas deva, pēc hronistu liecībām, bijusi šāda: pusotras mārciņas sausiņu, mārciņa liellopu gaļasvai pusmārciņa cūkgaļas, pinte (0,95 litra) ūdens, trīs ceturtdaļas pin- tes vīna, mazliet eļļas un etiķa.Gaļu devuši svētdienās, otrdienās un ceturtdienās, bet citās — gavēņa dienās devuši rīsu vai auzu putru,zivis vai sieru. Ja pietrūcis vīna, kas portugāļiem bija pierasts ikdienas dzēriens, to aizstājuši ar rozīnēm— žāvētām vīnogām vai plūmēm. Pie maizes vakariņu tiesai izsniegts mazliet pavalga — sīpoli, ķiploki,siers vai sardīnes. Svētkos jūrnieki saņēmuši dubultu devu.

Vasko da Gamas ļaudis garajā braucienā māca bažas, redzot, ka nekur nav manāmi nekādi krasti,nekādas salas, nekāda dzīvība. Viņi ilgot ilgojās pēc zemes, kas nelīgojas zem kājām kā kuģa klājs, pēcatpūtas krastā koku paēnā.

Savām acīm tie jau skatīja svešo zemju krastus ar palmu cekuliem, neredzētus kokus krāšņu ziedurotā, biezus mūža mežus, kur zaros brēc raibi papagaiļi un plosās pērtiķu bari, kur zaļos pakalnos saulēgozējas lauvas un rāmu upju krastos ganās teiksmaini zvēri ar milzu snuķi un lieliem ilkņiem — ziloņi, parkuriem tie bija dzirdējuši stāstām tik daudz brīnumaina.

Bet, par spīti vētrām, viesuļiem un bezvējam, par spīti neziņai un bažām, par spīti matrožukurnēšanai, komandieris vadīja eskadru aizvien tālāk uz dienvidiem. Viņš bija vīrs ar dzelzs gribu,pieredzējis jūrasbraucējs, stingrs komandieris, kas necieta pretī runāšanu. Nebija nekādu šaubu, ka viņšizpildīs karaļa gribu un uzdevumu jebkuros apstākļos. Jūrnieki to nojauta pēc enerģiskajām pavēlēm,valdonīgās stājas un kustībām, pēc skarbās valodas, sakniebtajām lūpām, asajām acīm. Melnās ūsas unlielā, kuplā bārda vēl vairāk izcēla viņa stūraino, saules no- kveldēto seju. Tur atspoguļojās enerģija unprāts, taču reizēm admirālis iedegās drausmīgās, neprātīgās dusmās un Jāva vaļu pat dūrēm.

Pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet sauszeme vēl joprojām nerādījās. Paretam pāri viļņu galotnēm šāvāslidojošās zivis un bangās rotaļājās delfīnu bari.

Dienasgrāmatā pieminēti daži notikumi, ko nezināmais «Ruteiru» autors turējis par vērā ņemamiem.22. augustā jūrasbraucēji redzējuši gārņiem līdzīgus putnus lidojam uz dienvidaustrumiem, kur, pēcjūrnieku domām, slēpās tāla zeme. Tās pašas dienas vakarā tālumā no ūdens iz- niris valis.

Septembrī Vasko da Gamas eskadra sasniedza sava kursa vistālāko dienvidrietumu punktu. Vēlmazliet uz rietumiem — un portugāļi būtu uzdūrušies Brazīlijas kras-

Vaļi okeānā (pēc vecas gravīras).tiem (tos pa ceļam uz Indiju 1500. gadā atklāja Pedru Al- varišs Kabrals).Pēc tam jūrnieki daudzas dienas burā ja uz dienvidaustrumiem, un tad tieši uz austrumiem, lai,

turēdamies uz viena platuma grāda, lūkotu sasniegt Āfrikas krastus.27. oktobrī no kuģiem redzēja daudz vaļu, kas ari pel- deja uz austrumiem, laizdami strūklas un

reizēm pazuz- dami zem ūdens, tāpat arī roņus. Vaļu milzīgās muguras starp viļņiem šķitušas kā salas.Par vaļiem jūras vīri runāja, ka tie ar vienu astes zvēlienu varot apsviest laivu vai pat visu kuģi un

dažreiz tā draiskojoties, sizdami ar asti pa ūdeni, ka sitieni dzirdami tālu visapkārt. Viņi bija arīdzirdējuši, ka tropu jūrās mitinoties milzu ūdensčūskas, kas varot aprit veselu kuģi, vai ari briesmīgi jūrasnezvēri. Tie izbāžot no ūdens garus taustekļus un lūkojot noraut cilvēkus no klāja.

Jūra likās brīnumu pilna gan dienās, kad viļņi laistījās spulgā gaismā, gan naktīs, kad reizēm okeānadzīlēs kaut kas uzmutuļoja un no melnajiem ūdeņiem atskanēja apslāpēti vaidi un sēkšana.

1. novembrī jūrasbraucēji ieraudzīja okeānā zaļas ūdens augu joslas. Gļotu pilnajā zaļganajā ūdenīlīgojās gara zāle. Vienam otram likās pat, ka dzelmē aug milzu meži, ar galotnēm sniegdamies līdz ūdensvirsai, un kuģi var sapīties šajā biezoknī. Kuģinieki trīs dienas burāja jūras pļavās, mērīdami dziļumu. Tejau sākās sekli ūdeņi. Visas pazīmes rādīja uz krastu tuvumu.

4. novembra rītā sargmatrozis no masta kurvja ieraudzīja zemi. Kuģi piebrauca cits citam tuvāk unizrotājās karogiem un standartiem. Pāri jūrai nodārdēja bombardu salūts par godu eskadras komandierim.Jūrasbraucēji ietērpās svētku drānās.

Stipro straumju dēļ Vasko da Gama neuzdrošinājās tuvoties krastam, baidīdamies uzskriet sēklī. Šeitnebija neviena ērta līča, kur varētu izkāpt malā. Tāpēc eskadra burāja tālāk

Pēc trim dienām parādījās plašs līcis (sk. karti 158. lpp.). Piekraste, ko viens no ločiem mazlietpazina, likās drošāka. Vasko da Gama nosauca plašo krasta ieloku par Svētās Helēnas līci (starp 32° un33° d. pl.). Kuģi noenkurojās rāmajos ūdeņos. Aiz lēzenās pludmales sākās krūmiem apaugušas kāpas, un

aiz tām cēlās augstāki pauguri. Tālumā pie apvāršņa zilā dūmakā rādījās kalnu grēda.Ilgais jūras brauciens tuksnesīgajos ūdeņos bija noslēdzies un portugāļi sasnieguši Dienvidāfrikas

piekrasti.

ĀFRIKAS KRASTOS uz sauszemes. — Sastapšanās ar bušmeņlem. — Klūmlgās vaļa medības. — Nožēlojamā

sadursme. — Vētras pie Labās Cerības raga. — Miglas rēgs uz Galda kalna.Jūrasbraucēji, atvilkuši elpu, sāka gatavoties kuģu tīrīšanai, takelāžas sakārtošanai un buru lāpīšanai.

Steigšus vajadzēja parūpēties par svaigu dzeramo ūdeni, jo krājumi bija stipri izsīkuši un ūdens sasmacis,tāpat par pārtiku un malku.

Kuģus aizvilka seklumā, izkrāva no tiem krastā visu kravu un balastu un krietni izmazgāja netīrās,piesmirdu- šās tilpnes. Kuģus sagāza uz sāniem un ar skrāpjiem notīrīja vienus sānus, tad otrus — plēsanost gliemežus un jūras zāles, kas bija pieaugušas garajā ceļā. Aizdrīvēja no jauna arī visas spraugasapšuvumā un iezieda korpusu ar taukiem un nodarvoja, lai to pasargātu no kuģu urbēj- tārpiem.

Jūras brauciena laikā, kuģiem zvāļojoties bangās, stūrmaņi ar nepilnīgajiem instrumentiem nebijavarējuši diezin cik precīzi noteikt eskadras atrašanās vietu. Tagad Gama pavēlēja izdarīt uz sauszemesģeogrāfiskā platuma mērījumus.

Daži matroži, izlūkojuši krastu, pavēstīja, ka aiz kāpām krūmos esot manījuši divus kailus nelielaauguma cilvēkus. Portugāļi klusītiņām aplenca iezeiņiešus, kas ar lāpām izkvēpināja meža bišu saimes unvāca groziņos šūnas ar medu, un pēkšņi viņiem uzklupa. Medus vācēji šausmīgi pārbijās, ieraudzījušisvešus ļaudis dīvainās, mirdzošās drānās — bruņās. Viens izrāvās un aizjoza projām, bet otru jūrniekisagrāba un atstiepa krastā.

Gamas ataicinātie tulki veltīgi pūlējās sarunāties ar gūstekni. Viņš esot runājis it kā dīkdams unšņukstēdams un pat žestu valodu aiz pārbīļa licies nesaprotam.

Tad sagūstīto iezemieti aizveda uz kuģi un krietni pamieloja, līdz viņš nomierinājās un lika saprast,ka pāris ligu attālumā divu kalnu pakājē esot viņa ciemats. Iezemietim uzdāvināja apģērba gabalus, varazvaniņus un stikla krelles un palaida uz mājām. Ciematā drīz vien uzzināja, ka piekrastē ieradušiesbrīnišķīgi bārdaini ļaudis, kas dodot lieliskas dāvanas.

Nākamajā rītā pie baltajiem jau atnāca piecpadsmit iezemieši — bušmeņi. Šie nelielā augumakalsnie, visai melnie cilvēki sprogainiem, vilnai līdzīgiem matiem, putekļiem klātu miesu klaiņoja plašosapgabalos, pārtikdami no medībām, vākdami augu saknes. Viņi bija bruņoti ar šķēpiem, lokiem un bultām,kuras, pēc dažām liecībām, saindējuši ar eiforbiju sulu, čūsku, skorpionu un zirnekļu indi.

Iezemiešus «Ruteiru» autors aprakstījis tā: «Šīs zemes ļaudīm ir tumši brūna āda. Viņi pārtiek noroņu, vaļu un antilopju gaļas un zāļu saknēm. Viņi ģērbušies zvēru ādās un apbruņoti ar eļļas kokašķēpiem, bet šķēpu galā piestiprināti ugunī apdedzināti ragi. Viņiem ir daudz suņu, un šie suņi ir līdzīgiportugāļu suņiem un arī rej tāpat.» Arī putni šajā zemē esot gandrīz tādi paši kā Portugālē, piebildisdienasgrāmatas autors. Viņš, acīm redzot, domājis, ka tālajās zemēs viss būs pavisam dīvains, pavisamcitāds nekā dzimtenē. Jaunā zeme esot ļoti veselīga, ar mērenu klimatu un biezu, garu zāli.

Iezemieši labprāt pieņēma dāvanas. Viņiem parādīja ari garšvielas — kanēli un krustnagliņas, zeltaun sudraba rotas, pērles un smaržīgus sveķus un zīmju valodā pūlējās izdibināt, vai tādas mantas tesastopamas. Taču viņi skatījās un brīnījās, nepazina šos dārgumus un par tiem neinteresējās, tātad viņuzemē šādas lietas nebija atrodamas. Uz plašu un izdevīgu maiņas tirdzniecību nebija ko cerēt.

Iezemieši apmaiņā pret matrožu dotajām vara monētām labprāt atdeva savas rotas lietas, spožusgliemežvākus, kas šķita apsudraboti un ko tie nēsāja ausīs, un lapsu astes, kuras viņi lietoja kā vēdekļus,piestiprinājuši nūju galos.

Varēja nomanīt, ka varš šeit ir lielā cenā, jo daudzi bušmeņi nēsāja ausīs nelielas vara ķēdītes kāsevišķi vērtīgas rotas.

Kāds no karavīriem — Fernāns Vilozu, visiem pazīstams kauslis un lielībnieks, lūdza atļauju Vaskoda Gamam aiziet un apskatīties bušmeņus tuvāk. Komandieris deva atjauju nelabprāt, acīm redzot,

bažīdamies, vai plātīgais jūrnieks svešajā krastā nepastrādās kaut ko nepieļaujamu.Iezemieši, jautri čalodami un smiedamies, barā devās projām un pa ceļam līča krastā nomedīja roni,

ko aiznesa līdzi, lai būtu ko uzcienāt balto viesi.Arī Paulu da Gamam, kā stāsta Korreja, gribējies pamedīt kādu jūras zvēru. Netālu no kuģiem līcī

peldējuši vairāki jauni vaļi. Ūdenī nolaiduši divas laivas, un matroži apbruņojušies ar šķēpiem.Paulu da Gama piesējis harpūnas virvi laivas priekšgalā. Laivinieki pieīrušies pie vaļa, un viens no

jūrniekiem sviedis harpūnu, kas dziļi ieurbusies dzīvniekam sānos. Valis sācis šaudīties šurpu turpu,ieniris zem ūdens un tad meties projām no līča atklātā jūrā, raudams līdzi virvē piesieto laivu ar visiemļaudīm. Tie pieķērušies pie laivas bortiem, bīdamies, ka tā kuru katru mirkli apgāzī- sies. Pie rokasneesot bijis ne naža, ne cirvja, ar ko pārcirst stingri nostiepto virvi. Par laimi, līcis bijis sekls, unievainotais dzīvnieks nevarējis paraut laivu zem ūdens. Tad valis mainījis virzienu, šāvies uz krasta pusi,ieniris uz īsu brīdi un apstājies. Laivinieki paguvuši atraisīt virvi un tā izglābušies no bojā ejas. Var jaubūt, ka šis atgadījums ir tikai hronista fantāzijas auglis, jo brauciena līdzdalībnieks savā «Ruteiru»kļūmīgās medības nav pieminējis.

Pa to laiku Vilozu pavadoņi bija sakūruši ugunskuru un cepa roni, lai pamielotos. Taču Vilozu arkaut ko bija aizkaitinājis iezemiešus, un izcēlās ķilda. Matrozis metās bēgt, un iezemieši dzinās viņampakaļ, kliegdami, vicinādami lokus un bultas un sviezdami akmeņus. Krastā vairs nebija nevienas laivas,un Vilozu draudēja lielas briesmas. Koelju ar saviem matrožiem, savākuši malku un saķēruši vēžus,pašreiz Irās projām uz kuģiem. Vasko da Gama uzkliedza, lai tie taču griežoties atpakaļ un raugot izpestītVilozu no nelaimes. Bet matroži nesteidzās. Kā stāsta hronists, Vilozu allaž plātījies ar saviemvaroņdarbiem, tālab viņa biedri, redzēdami lielībnieku diedzam uz jūru slaidos rikšos, nopriecājušies, kanu reiz tas dabūšot labu mācību. Divi bušmeņi jau bijuši bēglim gluži klāt, taču tas atkāvies nouzbrucējiem ar dūrēm, sasizdams bušmeņus asinīs, un iemeties ūdenī.

Laivas ar matrožiem jau bija klāt, kad pieskrējušie bušmeņi sagrāba Vilozu aiz rokām. Tad matrožilaida darbā airus. Pats Vasko da Gama, redzēdams iedegamies sadursmi, laiviņā steidzās uz krasta pusi.Uz portugāļiem bira bultas un akmeņi. Bultā trāpīja Gonsalu Alvarišu, «Gabriela» kapteini. Vasko daGama piecēlās laivā stāvus un pūlējās nomierināt saniknotos bušmeņus, bet tad bulta ieurbās viņam kājā.Par laimi, brūce nebijusi dziļa, tikai prāva skramba. Tā tomēr atnestu nāvi, ja bulta būtu bijusi saindēta.Portugāļi nebija turējuši par vajadzīgu paņemt līdzi ieročus, tāpēc viņi nevarēja dot uzbrucējiempretsparu. Komandieris pavēlēja bez kavēšanās irties uz kuģiem un no turienes aizsūtīja krastā vairākusarbaletu strēlniekus, lai tie krietni pārmāca iezemiešus.

Luišs di Kamoenss, slavenais portugāļu dzejnieks, poēmas «Luziādas» autors, veltījis šimincidentam dažus humora pilnus vārdus. Kad Vilozu uzkāpis uz kuģa, kāds no biedriem apvaicajies: «Nu?No ta pakalna gan bija vieglāk noskriet lejā nekā uzkāpt augšā?» Uz to lielībnieks, kurš tikko bijaizglābies no nāves, atbildējis: «Jā gan. Bet, kad tik daudz pagānu skrēja lejā, es arī pieliku soli — pēkšņiatcerējos, ka jūs bez manas palīdzības netiksiet ar viņiem galā.»

Pēc nožēlojamās sadursmes, ko hronisti attēlojuši katrs citādi un kas nenesa nekādu slavu tāsdalībniekiem, Vasko da Gama, vairs necerēdams šeit savākt kādas ziņas par zemi, nolēma doties projām.Portugāļi te nejutās droši. Tomēr viņi nebija velti palaiduši laiku: bija notīrījuši kuģus, sagādājušidzeramo ūdeni un malku, noteikuši savu atrašanās vietu — ap trīsdesmit ligu no Labās Cerības raga.

Pēc divām dienam — 16. novembrī, sagaidījuši ceļavēju, portugāļi burāja tālāk, Otrās dienaspievakarē, 18. novembrī, pa kreisi pie apvāršņa iznira zeme — tas pats Labās Cerības rags ar kailo,līdzeno Galda kalnu, uz kuru gandrīz piecus mēnešus ilgajā braucienā bija burājusi eskadra. Jūras vīriapsveica zemesragu ar lielgabalu salūtu un gaviļu saucieniem.

Pēc senas leģendas, stūrmanis Alenkers, kurš jau te bija burājis ar Bartolomeu Diašu un apvidupazina, ievērojis pelēkus miglas blāķus, kas pamazām ietinuši slaveno zemesragu. Tā bijusi tuvas vētraspazīme — uz Galda kalna klājies miglas galdauts. Arī jūras putni, steigdamies projām uz krastu meklēt

patvērumu, vēstījuši par drīzu negaisu.Patiešām — pēc laiciņa sāka plosīties nikns pretvējš, un drīz jau trakoja vētra, kas neļāva kuģiem

tikt garām zemesragam. Vajadzēja būrāt projām no krasta un pārlaist negaisu atklātos ūdeņos. Milzīgajosviļņos bija grūti saskatīt pārējos kuģus. Uznāca tumsa, un uz kuģiem iededza lukturus. Nakts melnumābangu krākšana jaucās ar mastu brikšķēšanu un buru plīkšķiem. Vētra lieca mastus un gaudoja takelāžā.Milzīgie, putās sakultie viļņi gāzās virsū kuģiem un vēlās pāri klājam.

Vētra nerima vairākas dienas. Jūrnieki, izmirkuši un izsaluši dzestrajos vējos, neiebaudījuši siltuēdienu, smagā darbā pie burām un sūkņiem izvārguši, sāka kurnēt un sacīt, ka viņiem gals klāt, janegriežoties atpakaļ.

Hronists Korreja rakstīja: «Vasko da Gama bija ļoti viegli sakaitināms cilvēks, laiku pa laikam viņšsirdīgi piespieda tos klusēt, kaut gan redzēja, ka tiem visu laiku ir pilnīgs pamats uzskatīt sevi par bojāejai nolemtiem; šķiperi un stūrmaņi lūdza viņu mainīt kursu, bet komandieris neklausīja, kaut arī kuģutilpnēs bija sasūcies daudz ūdens un jūrnieku darbs tika divreiz grūtāks. Dienas bija īsas, bet naktis garas.Bez tam lija tik auksts lietus, ka ļaudis sastinga un nevarēja ne pakustēt. Visi lūdza dievu glābt viņudvēseles, jo vairs nerūpējās par savu dzīvību. Tajā laikā Vasko da Gamam šķita, ka pienācis īstais brīdisgrozīt kursu, un viņš bija ar mieru to darīt, trakoti skaizdamies un zvērēdams, ka viņš tomēr no jauna iešotjūrā tikām, kamēr vai nu apbraukšot apkārt zemesragam, vai ar viņu notikšot tas, ko gribot dievs.»

Kuģi pagriezās uz ziemeļaustrumiem. Vētra mazliet pierima. 21. novembra vakarā eskadra,manevrēdama pret vēju, atkal tuvojās piekrastei. Jūras vīri no jauna ieraudzīja zemesragu ar Galda kalnu.Vējš tobrīd pierimis un kuģi nonākuši viļņu varā, bangas gāzušās pāri klājam, un eskadra neesot vairstikusi uz priekšu. Šķitis, ka te novilkta kāda robeža, aiz kuras nav iespējams izlauzties.

Galda kalna pakājē blīvējušies biezi miglas blāķi, un no tiem sācis veidoties milzīgs miglas stabs,iztālēm atgādinādams garā, baltā apmetnī tērpušos vīru.

Māņticīgie jūrnieki nosprieduši, ka tas būšot Vētru raga dēmons, kas aizsprostojot eskadrai- ceļu.Vasko da Gama, kā stāsta leģenda, tomēr neesot apjucis. Viņš pacēlis bīskapa apsvētīto zelta krustu, kovienmēr nēsājis uz krūtīm, un uzsaucis: «Ja esi labs gars, ļauj mums mierīgi darīt mūsu pienākumu, bet, jatu esi ļaunais, pazūdi dieva vārdā!»

Miglas rēgs patiešām pamazām izgaisis. Pēc kādas sjun- das spirgts vējš palīdzējis eskadraipabraukt garām Āfrikas dienvidu galam.

AIZ LABAS CERĪBAS RAGA Dumpis. — Viesošanās pie holenioiiem. — Garām beidzamajam Diaša padranam. — «Labo

laužu zeme». — Šausmīgā sērga. — Kelimanes — «Labo pazīmju upes» grīvā. — Kravas kuģasadedzināšana.

Āfrikas dienvidu galam portugāļi beidzot bija tikuši garām. Taču krasti te bija neviesmīlīgi, klinšainiun skarbi, tā ka kuģi nekur nevarēja piestāt un atrast patvērumu. Bangas dauzījās pret asām klinšu radzēm.Matroži laivās veltīgi meklēja drošu ostu.

Pēc Gašpara Korrejas liecības, no jauna sākusi plosīties vētra. Kuģu apšuvums bijis gaužāmizļodzījies, sūce tikusi aizvien lielāka. Kapteinis un stūrmanis vairs neesot galvojuši par flagmaņkuģadrošību un prasījuši, lai eskadra griežoties atpakaļ. Bet Vasko da Gama tiem atcirtis, ka pārsviedīšot pārbortu katru, kurš iedrošināšoties ieminēties par kursa maiņu. Viņš neatkāpšoties ne par plaukstas platumu.Lai ikviens paļaujoties uz dieva žēlastību un domājot tikai par karaļa balvām. Pēc Korrejasapgalvojuma, uz kuģa sācies dumpis. Sazvērnieki cerējuši, ka valdnieks viņiem piedos šo smagonoziegumu, jo grūtības bijušas pārāk lielas. Matroži sapulcējušies uz klāja un draudējuši komandierim ardūrēm. Viņu pacietības mērs bijis pilns: naktī nomiruši vairāki apkalpes locekļi — cits bijis pārākizvārdzis, cits nogāzies no rājām un sasities. Taču komandieris lūkojis pierunāt ļaudis — Vētru rags jauesot aiz muguras, Indija vairs neliekoties tālu, vēl mazliet pacietības, un viņi būšot izpildījuši karaļauzdevumu un nākšot lielā godā un slavā. Atpakaļ viņš negriezīšoties neparko, kaut arī viņa acu priekšāapmirtu visi kuģa ļaudis. Un viņš licis sakalt ķēdēs dumpja vadoņus.

Sazvērestībā bijuši iejaukti arī «Berriu» ļaudis. Admirāli par to brīdinājis Nikolau Koelju, «Berriu»kapteinis. Gama aizīries uz «Berriu», ievilinājis virsniekus citu pēc

Vasko da Gama uz flagmaņkuģa (pēc veca zīmējuma).cita kajītē un licis iekalt ķēdēs stūrmani, šķiperi un vēl trīs galvenos kūdītājus un vadoņus. Tad viņš,

pēc Korre- jas apgalvojuma, sasviedis jūrā visas kartes un uzsaucis apstulbušajai apkalpei: «No šī brīža

jums vairs nav ne stūrmaņa, ne šķipera, tie guļ ķēdēs lejā, kuģa rūmē. Esvairs negribu ne šķipera, ne stūrmaņa. No šī brīža lai dievs ir mūsu stūrmanis. Viņa prāts lai notiek!

Un atpakaļ uz Portugāli mēs neparko negriezīsimies!»Visa apkalpe bijusi gaužām satriekta un pazemīgi lūgusi pēc piedošanas un žēlastības gūstekņiem.

Komandieris beigu beigās atjāvis stūrmanim un šķiperam mitināties savās kajītēs, bet ķēdes viņiempalikušas, un viņiem vairs neesot bijis nekādas daļas par kursa noteikšanu.

Pēc šiem dramatiskajiem notikumiem dumpja draudi mitējušies arī uz citiem kuģiem.Jāpiebilst, ka nezināmais brauciena dalībnieks, «Ru- teiru» autors, dumpi savā dienasgrāmatā

nepavisam nav pieminējis. Iespējams, ka šis atgadījums ir Gašpara Kor- rejas fantāzijas auglis.Un tomēr grūtības ceļā nebija no mazajām. Vasko da Gama tās līdz šim bija godam pārvarējis un

izturējis bargu pārbaudījumu — gan kā jūrasbraucējs, gan kā komandieris, parādījis, ka prot vadīt kuģusun ļaudis visgrūtākajās situācijās. Viņš bija guvis uzvaru cīņā ar dabas stihiju — viesuļvētrām unneparasti spēcīgajām straumēm pie Āfrikas dienvidu gala, kur tās cīnās savā starpā un veido spēcīgusvirpuļus. Te bieži plosās ari niknas vētras.

25. novembri pēc triju dienu burājuma uz austrumiem gar neviesmīlīgo krastu kuģi iegriezās kādājomā. Gama to nosauca par Sanbraša līci (tagad Moseles līcis). Tas bija tas pats Ganu līcis, kurBartolomeu Diašs pirms desmit gadiem ar bultu nošāva melnādaino ganu.

Varēja domāt, ka šejienieši baltos sagaidīs naidīgi, taču, pamanījuši kuģus, vairāki desmitiiezemiešu sapulcējās krastā un draudzīgi sveica atbraucējus.

No kuģiem nolaida laivas, un pats eskadras komandieris, arbaletu strēlnieku apsargāts, devās uzkrastu. No laivas viņš pasvieda melnādainajiem sauju zvārgulīšu. Iezemieši, saņēmuši tādas skaistasdāvanas, aiz prieka sāka dejot. Bet šeit krasts bija apaudzis krūmiem, un portugāļi baidījās no pēkšņauzbrukuma. Viņi izraudzījās citu — klajāku vietu un tur izkāpa malā.

Gama ar zīmēm pieaicināja iezemiešus — hotentotus pa vienam pie sevis un apdāvināja viņus arstikla krellēm, sarkanām cepurītēm, misiņa gredzeniem, zvārguļiem, spogulīšiem un citādiem lētiemniekiem un vizuļiem. Iezemieši savukārt deva jūrniekiem ziloņkaula rokassprādzes un citas rotas.Nodibinājās draudzīgas attiecības. Jūrnieki

varēja mierīgos apstākļos pielabot vētrā stipri bojātos kuģus.Pēc divām dienām piekrastē atnāca pāris simti iezemiešu. Viņi dzina līdzi aitas, vēršus un govis bez

ragiem. Pašus treknākos vēršus hotentoti izmantoja ari jāšanai, kas nekur citur nebija redzēts. Uz vēršaskausta viņi uzlika sēdēšanai lūku pīteni. Lai vadītu vērsi, tam nāsīs ielikts puļķis ar asu galu.

Piekrastē iezemieši, sapulcējušies lielā lokā, sāka spēlēt stabules un aizrautīgi dejot, vicinādamirokas un sizdami kājas pret zemi, tā ka putekļi vien kūpēja. «Ruteiru» autors par šīm dejām rakstījis:«Tad viņi sāka spēlēt uz četrām vai piecām flautām, daži stabulēja augstu, citi — zemu, tā ka ļoti skaistiskanēja kopā, kaut gan no nēģeriem grūti gaidīt mūziku. Un turklāt viņi dejoja nēģeru deju. Un kapteiniskomandieris pavēlēja pūst trompetes, un arī mēs uz kuģiem dejojām, un kapteinis komandieris darīja topašu kopā ar mums.»

Uz brīdi visi aizmirsa grūtības, gaidāmo tālo ceļu, visas dienesta pakāpes un titulus, un dižciltīgiepriecājās kopā ar vienkāršajiem jūras vīriem.

Pēc dejām virsnieki aizīrās krastā un par trim dzelzs stieples aprocēm, ko bija pataisījuši turpat uzkuģa, iemainīja no hotentotiem treknu melnu vērsi. «Ruteiru» sacīts: «So vērsi mēs apēdām svētdienpusdienās. Tas bija ļoti trekns, un tā gaļa bija tikpat garšīga kā vērša gaļa Portugālē.» Nav nekādsbrīnums, ka jūrniekus, kas stipri ilgojās pēc dzimtenes, iepriecināja viss — gan mājlopi, gan putni, gansuņu riešana un gaiļu dziedāšana krastā, kas līdzinājās dzimtajā pusē pierastajam.

Bet viņi redzēja arī citus — gluži svešādus zvērus, staignājā pamanīja milzīgas pēdas un lielasmēslu kaudzes. Te bija staigājuši ziloņi, ko hotentoti medīja.

Naktīs matroži, sardzē stāvēdami un modri lūkodamies, vai šurp neiras iezemiešu laivas, ilgi

klausījās baisajās, noslēpumainajās meža balsīs, zvēru rūcienos un brēcienos. Krūmos gar krastu lidinājāsspīguļu vaboles, kas šķita līdzīgas vilkaču un ļaunu garu acīm.

Kuģinieki aizīrās arī uz smilšainām saliņām, ko iedēvēja par «Lēzenajām salām». Tur mitinājušiesdaudzi roņi. Daži no tiem, pēc «Ruteiru» vārdiem, bijuši tik lieli kā lāči, ar briesmīgiem ragiem —ilkņiem mutē. Tie brūkot virsū ļaudīm, un ar šķēpu tiem nevarot nekā padarīt. Šie lāči, acīm redzot, bijavalzirgi, ko Gamas vīri redzēja pirmo reizi.

Esot arī citi roņi — mazāki un pavisam nelieli. Lielie rūcot kā lauvas, mazie blējot līdzīgi kazām.Kādu reizi portugāļi saskaitījuši uz saliņas trīstūkstoš lielu un mazu roņu un šāvuši uz tiem no jūras arbombardām.

Tajā pašā saliņā mituši ari daudzi putni pīles lielumā, kas nepratuši lidot, jo uz spārniem tiem neesotspalvu. Šos putnus, kas brēkuši kā ēzeļi, jūrnieki varējuši nogalināt, cik tīk, un lasījuši ari viņu olas. Tāportugāļi pirmo reizi iepazinās ar pingvīniem.

Draudzīgās attiecības ar hotentotiem neturpinājās ilgi. Viņi no jauna atnāca krastā un uzsāka maiņastirdzniecību, bet tad pamanīja, ka svešinieki ved uz kuģiem ūdeni no strauta. Hotentoti uztraucās. Kāpēcbaltie ļaudis tā darot? Kāpēc aizvedot viņu ūdeni? Neuzticība ņēma virsroku. No krūmiem izskrējaapbruņoti jaunekļi un sāka triekt projām lopus.

Arī Vasko da Gama pavēlēja vīriem sēsties laivās un braukt uz kuģiem, jo viņš baidījās nodevīgauzbrukuma. Pēc laiciņa, gribēdams iedzīt bijāšanu šejienes ciltīm, viņš sūtīja krastā labi apbruņotuskaravīrus ar mirdzošām krūšu bruņām un spožām tērauda ķiverēm galvā. Lai viņi parādot melnajiem, kādiieroči ir portugāļiem. No kuģiem izšāva ar bombardām. Zibeņi un pērkons, ar kuriem rīkojās baltieburvji, galīgi pārbiedēja iezemiešus. Viņi metās projām aiz pakalniem, paniskās bailēs nosviezdamiapģērbu, mantas un ieročus, un vairs nerādījās.

8. decembrī kuģi atstāja līci. Pirms enkuru izcelšanas jūrnieki uzstādīja krastā vienu no līdzipaņemtajiem pad- raniem un lielu no masta koka taisītu krustu. Bet, tikko burinieki bija aizvirzījušiestālāk, no krūmiem iznāca hotentoti un iznīcināja eiropiešu atstātās zīmes.

Eskadra burāja tālāk gar piekrasti un drīz jau atradās iepretim Lielajai Zivju upei. Krasti te bijabiezi apdzīvoti, apauguši kokiem, un visur ganījās lopu bari. Kuģi pagāja garām pēdējam padranam, kosavulaik bija uzstādījis Bar- tolomeu Diašs uz kādas mazas saliņas. Tālāk nāca gluži svešas zemes. Šajosūdeņos vēl nebija iegriezies neviens portugālis.

18. decembra vakarā vējš grozījās un Vasko da Gama bija spiests aiziet atklātā jūrā. Pēc pārisdienām viņš, par lielu pārsteigumu, atradās atkal turpat, pazīstamajā pie

krastē, lai gan šim līcim, pēc viņa rēķina, vajadzēja jau būt sešdesmit ligu aiz muguras. Kuģus bijasatvērusi Mo- zambikas — Adatu raga straume un nemanot aiznesusi atpakaļ.

Par laimi, sāka pūst spēcīgs dienvidrietumu vējš, kas pieturējās trīs vai četras dienas un palīdzējakuģiem tikt galā ar spēcīgo pretstraumi.

1497. gada 25. decembrī portugāļi atkal tuvojās zemei, kur gan nepiestāja. Krasts bija ļoti skaists unpievilcīgs, ar daudziem klusiem, spožiem līcīšiem. Cik tālu vien sniedza skatiens, varēja redzēt lēzenus,zaļus pakalnus, kas šur tur apauguši tumšiem mežiem. Tālumā, debesu pamalē, slējās tumši kalni.

Šo zemi Vasko da Gama nosauca par Natalu («Terra natalis» — «Ziemsvētku zeme», jo portugāļipatlaban svinēja šos svētkus).

Te uz «Rafaela» pamanīja, ka ieplaisājis viens no mastiem — vienu olekti lejpus masta kurvja.Mastu kaut kā nosēja ar tauvām, lai kādā pieturā to izlabotu, kā nākas. Pēc dažām dienām iegāzās jūrā«Gabriela» enkurs — bija pārtrūkusi satrunējusī tauva. Sāka izsīkt dzeramā ūdens krājumi, un vīri saņēmatikai nepilnu pinti dienā. Ēdienu jau vārija no jūras ūdens.

Tomēr nekur nebija piemērotas enkurvietas. Tikai 1498. gada 11. janvārī kuģi noenkurojās nelielasupes grīvā.

Laivas krastā sagaidīja vīrieši un sievietes — liela auguma melni cilvēki — un sirsnīgi apsveica

svešiniekus. Iezemieši visai stipri atšķīrās no agrāk sastaptajiem buš- meņiem un hotentotiem un piederējapie bantu ciltīm. Tulks Martins Afonsu, kas agrāk bija dzīvojis Kongo, itin labi varēja saprasties aršejieniešiem.

Vasko da Gama uzdāvināja cilts virsaitim zaļus svārkus, sarkanas bikses, mauru cepuri unrokassprādzi. Virsaitis apsolīja svešiniekiem visu, kas vien viņiem būšot vajadzīgs, uzvilka dāvinātāsdrānas un aizgūtnēm sauca: «Paskatieties, paskatieties, ko viņi man iedeva!» Dāvanas viņam likās milzīgāvērtībā, un iezemiešu sajūsmai nebija gala.

Tulku un viņa pavadoni ielūdza viesos ciemata un virsaiša būdā cienāja ar cāļa cepeti un prosasputru. Visu nakti uz virsaiša mitekli nāca ziņkārīgie ļaudis, lai apskatītu dīvainos svešiniekus, kasizkāpuši no jūras. Otra

dienā abi portugāļi atgriezās uz kuģa. Viņus pavadīja ļaužu bars ar vistām, ko virsaitis dāvinājaeskadras komandierim.

Zeme likās ļoti biezi apdzīvota. Sevišķi daudz manīja sievietes, un portugāļi nosprieda, ka tesieviešu esot divreiz vairāk nekā vīriešu. Iezemieši nodarbojās ar zemes kopšanu un dzīvoja koniskāssalmu būdās ar smailu mietu žogu apkārt. Tiem bija lieli loki, bultas un sviežamie šķēpi — asagaji — ardzelzs uzgaļiem un plati dunči ziloņkaula makstis. Tie nēsāja bronzas spirāles un gredzenus, vara roku unkāju sprādzes un sprogainajos matos piestiprināja vara rotas. Sievietes ar lielām māla krūzēm un ķirbjupudelēm nesa jūras ūdeni uz bedrēm, kur to iztvaicēja karstajos saules staros un tā dabūja sāli.

Portugāļi šeit aizvadīja piecas dienas un šo apvidu nosauca par «Labo ļaužu zemi», bet upi — par«Vara upi».

Sagaidījuši ceļavēju, jūrnieki burāja tālāk, cīnīdamies ar stipru pretstraumi. Kādu ragu jūrasbraucējiiedēvēja par Straumju (Korentežas) ragu.

22. janvārī kuģi atkal tuvojās krastam, bet tas bija zems, purvains, bieziem mežiem aizaudzis. Piestātte nevarēja, kaut arī patlaban vajadzība pēc atpūtas bija gaužām nepieciešama — kuģinieki aizvien biežāksasirga un mira no šausmīgas slimības. Sasirgušie žēlojās, ka viņiem mute esot iekaisusi un satūkusi, zobitik tikko turoties smaganās un viņi gandrīz nemaz nevarot norīt barību. «Ruteiru» autors rakstījis: «Šeitdaudzi no mūsu ļaudīm sasirga, viņu kājas un rokas sapampa, viņu smaganas uztūka un pārklāja zobus, unviņi nekā nevarēja ēst.»

Tā bija cinga, bīstama slimība, ko izraisīja vitamīnu trūkums. Acīm redzot, portugāļi nebija varējušisagādāt krastā pietiekami daudz augļu un dārzeņu. Vēsturnieks Barrušs apgalvojis, ka cinga ceļoties nosālītas gaļas un zivīm, kā arī no sausiņiem, kas iepelējuši un sākuši bojāties, tātad viņš jau toreiz noģidis,kur slēpjas slimības cēlonis.

Kāds no 16. gadsimta ceļotājiem — Zans Mokē — ļoti spilgti aprakstījis šo slimību, tāpat arī tālaika dīvainos ārstēšanas paņēmienus: «Es sirgu ar šo mokošo un bīstamo slimību «lovandu», koportugāļi sauc par «beiberu» un holandieši — par «skorbutu». Man sastrutoja smaganas, un no tām nācamelnas, smirdošas asinis. Ceļu locītavas tā sapampa, ka es nevarēju atslābināt muskuļus. Mani gurni unstilbi nomelnēja un izskatījās kā gangrēnas sa- csti. Katru dienu es biju spiests taisīt miesā griezienus arnazi, lai izlaistu melnās, sastrutojušās asinis. Es tāpat pārgriezu sev smaganas, kas bija zilganīgi sarkanasun sapampušas tā, ka pārklāja zobus… Pēc atmirušās miesas nogriešanas stipri plūda melnas asinis, un esskaloju muti un zobus ar savu urīnu un pie tam stipri rīvēju smaganas. Tomēr arī pēc tādas procedūras tāsjoprojām sapampa katru dienu, un dažreiz man kjuva vēl sliktāk nekā iepriekš. Par nelaimi, es nevarējuēst, un man vajadzēja norīt barību, to nesakošļājot, jo košļāšana darīja man neciešamas sāpes. Mūsuļaudis ik dienas mira no šīs briesmīgās slimības, un mēs pastāvīgi redzējām, kā jūrā met līķus pa trimčetriem uzreiz.»

Tāpat mira Vasko da Gamas ļaudis, nesaņemdami nekādu palīdzību, drudzī degdami vai arīizdzisdami gluži kā lampiņa, kurā izdegusi visa eļļa, kā zīmīgi teicis kāds cits hronists.

Eskadra burāja pāri Sofalas līcim, bet neiegriezās pašā Sofalā, arābu tirgotāju pilsētā, par kuru

portugāļiem ziņas bija varējis sniegt vienīgi izlūks Koviljans. Kuģi bija aizgājuši diezgan tālu nokontinenta, taču niknā sērga spieda jūrasbraucējus meklēt zemi. Kādu dienu pie apvāršņa kreisajā pusēiznira zilgani meži. Eskadra mainīja kursu un devās krasta virzienā. Jūrnieki drīz vien pamanīja okeānāplūstam dzeltenīgu, duļķainu straumi, kas visai stipri atšķīrās no tumši zilā jūras mirdzuma. Tā bija zīme,ka tuvumā okeānā ieplūst liela upe. Ūdeņos parādījās daudzas peldošas saliņas, apaugušas ar zāli unnelieliem krūmiem. Vienam otram māņticīgam jūras vīram likās — šīs saliņas ir apburtas, jo klīst jūrasplašumos. Tomēr stūrmanis Alenkers tādas peldošas salas ļau bija redzējis arī Kongo grīvā un pie citāmlielajām Āfrikas upēm, tāpēc varēja izkliedēt ceļabiedru bažas.

Eskadra tuvojās grīvai. Vasko da Gama pavēlēja mazākajam kuģim «Berriu» būrāt pa priekšu unmērīt dziļumu, lai lielie kuģi neuzskrietu sēklī. Tomēr upe bija pietiekami dziļa visai eskadrai, turklātplata, ar zemiem, purvainiem krastiem. Paisuma laikā tos klāja ūdens.

Tā bija Kelimanes upes grīva, kurā kuģi ar slimajām apkalpēm iegāja 25. janvārī. Te (uz 13° d. pl.)jūrā ieplūda vairākas upes. Viena no tām lietus laikā savienojās ar

Gamas un Kabrala ceļš uz Indiju (pēc J. Magidoviča).Zambezi deltu. Lielās upes Kelimanes krastos portugāli sastapa staltus, slaidus nēģerus, kas staigāja

gandrīz pavisam kaili. Iezemiešu meitenes greznojās ar vara rotām, ko nostiprināja lūpās.Iezemieši arī šeit draudzīgi sagaidīja svešiniekus, palīdzēja tiem piepildīt mucas ar ūdeni un

vienkoka laivās veda tiem savas zemes augļus.Slimnieki no svaigās barības pamazām atkopās. Slimība, kā apgalvo hronists, būtu plosījusies vēl

niknāk un prasījusi vēl vairāk upuru, ja Paulu da Gama nebūtu bijis tik labsirdīgs. Viņš dienu un naktiapstaigājis sirdzējus, palīdzējis tiem, tos apkopis un mierinājis kā prazdams.

Flote nostāvēja Kelimanes grīvā trīsdesmit divas dienas. Jūrnieki apgādāja dzeramo ūdeni un lāpījakuģus, kuru korpusi bija stipri ietrunējuši. Uz «Rafaela» vajadzēja izlabot arī aizlūzušo mastu.

Pēc dažām dienām lejup pa upi lielās laivās no attālākiem ciematiem atbrauca divi melno cilšuvirsaiši ļaužu bara pavadībā. Viņi bija ieradušies, lai paraudzītos uz baltajiem cilvēkiem. Ziņu par tiem,par to kuģiem un apģērbu ļoti ātri aiznesa «džungļu telegrāfs» — iezemiešu bungu signāli.

Virsaiši — tukls sirmgalvis un kalsns jauneklis — pārnakšņoja īpaši uzceltās zāles būdās un otrā rītāapmeklēja kuģus. Abi virsaiši izturējās visai atturīgi un portugāļu pasniegtās dāvanas — audumus, krellesun spogulīšus — aplūkoja nicīgi. Viņiem galvā bija zaļa atlasa cepures, un viņi valkāja dzeltenusapmetņus ar sarkaniem ornamentiem. Vēlāk viņi paši veselu nedēju mēģināja pārdot portugāļiem līdzipaņemtu drānu ar sarkaniem rakstiem.

Viens no viņiem lika saprast — lielāko tiesu žestiem, ka viņš nākot no tālas zemes un jau esotredzējis kuģus. Drānas un citas mantas viņam atveduši brūni vīri no ziemeļiem. Tie atbraukuši pa jūrulielās laivās ar baltiem spārniem. Brūnajiem vīriem bijuši taisni, smaili deguni, gludi mati, ap galvu satītigari lakati, pie sāniem līki zobeni. Brūnie vīri pielūdzot dievu, ko dēvējot par Mum- metu.

Vasko da Gama par šādām vēstīm Joti nopriecājās. Tās bija pazīmes, kas liecināja, ka portugāļituvojas apgabaliem, kurus jau apmeklējuši austrumzemju tirgotāji.

Varbūt tie jau pabijuši arī šis upes krastos. Tāpēc portugāli nosauca to par «Labo pazīmju upi» vai«Labo izredžu upi».

Kelimanes grīvā, pēc kāda hronista apgalvojuma, atgadījusies nelaime, kas gandrīz maksājusidzīvību eskadras komandierim. Viņš aizbraucis laivā pie «Rafaela» un apspriedies ar brāli turpat laivā,turēdamies ar rokām aiz kuģa enkura ķēdes. Arī airētāji turējušies aiz ķēdes. Te pēkšņi ūdens zem laivastik strauji kritis uz leju, ka izrāvis laivu no kāju apakšas. Vasko da Gama un viņa airētāji palikušikarājamies rokās pie enkura ķēdes un tikai ar mokām izglābušies, kamēr kuģa apkalpe piesteigusies tiempalīgā. Bet jāsaka — šo notikumu nezināmais brauciena līdzdalībnieks dienasgrāmatā nav pieminējis, untas laikam jāpieskaita pie vēlāku laiku leģendām, par kuru ticamību nevar galvot. Tāpat nevar droši teikt,ka pēc labsirdīgā Paulu da Gamas neatlaidīgajiem lūgumiem šeit apžēloti dumpinieki. Ir citas ziņas, kaGama tiem nekad neesot piedevis un aizvedis viņus ar visām važām uz Portugāli.

Tāpat grūti pateikt, kas īsti noticis ar kravas kuģi. Pēc dažām ziņām, jūrasbraucēji nosprieduši, ka tasvairs neesot derīgs tālākajam ceļam, jo dabūjis stipru sūci. Tāpēc nolemts to iznīcināt. Turklāt matroži,slimi un izvārguši, nekur vairs neesot derējuši un spējuši apkalpot tikai trīs kuģus. Ceturto laist okeānā artik mazu apkalpi būtu bij is pārāk riskanti.

No kuģa izkrāvuši visu, kas tur bijis, — lielgabalus, munīciju, mastu kokus, buras, pārtiku — untukšo, nederīgo kuģi aizdedzinājuši. Tomēr nav īsti zināms, kur un kad tas noticis (varbūt Ganu līcī, kā topieminējis kāds hronists, vai šeit, pie Kelimanes grīvas, vai kur citur — tikai vēlāk neviens vairsnepiemin kravas kuģi ne ar vienu vārdu). Līdzīgu neskaidrību un atšķirību attiecībā uz datumiem, mirušoun dzīvo ekspedīcijas dalībnieku un pat kuģu skaitu, tāpat par vētrām un dumpjiem rakstu avotos ir nemazums, un atšķirt patiesību no izdomājumiem ir visai grūti.

Pēc remonta kuģi 24. februārī atstāja upi. Portugāļi tur atstāja padranu, ko nosauca par «Rafaelu»(svētais Rafaels bijis ceļotāju aizstāvis). Pašā grīvā Paulu da Gamas kuģis «Rafaels», kā par spīti,uzsēdās uz sēkļa un bija spiests gaidīt, kamēr paisums to noceļ no sēres. -

MOZAMBIKAS PIEKRASTE Osta ar mauru kuģiem. — Seiha apciemojums. — «Kristieši». — Loču salīgšana. — Sadursmes

ar musulmaņiem. — Noziedznieka Zuana Mašadu misiļa. — Mozambikas bombardēšana —portugāļu atvadas. — Garām Kilvai.

Eskadra izbrauca pa Mozambikas šaurumu starp Āfriku un Madagaskaru, ko portugāli šajā reizē vēlneatklāja. Kuģi turējās tālāk no krastiem un pa naktīm apstājās, lai neuzskrietu uz sēkļiem. Otrā marta rītastundā kuģinieki ieraudzīja Mozambikas salu šauruma ziemeļu galā. Flote lēnītiņām iegāja līcī. «Berriu»burāja pa priekšu, bet uzdūrās sēkļiem.

Šajā brīdī pie salas gala negaidot parādījās divas lielas laivas, vienmasta burinieki bez klāja, arsmailiem galiem un palmu lapu jumtu pāri pusei. Tās bija arābu sambukas, par to portugāļiem nebijanekādu šaubu. Kapteinis Koelju steigšus grieza «Berriu» apkārt, lai pavēstītu līksmo vēsti Vasko daGamam, un aiz lieliem priekiem sveica viņu ar bombardu salūtu. Admirālis bez kavēšanās pavēlējaizmest enkurus. Portugāļi bija nonākuši pie Mozambikas, arābu vergu tirgotāju apmetnes.

Drīz ap kuģiem sapulcējās daudzas laivas. Laivinieki apsveica atbraucējus, pūzdami garas varataures anafilas, un bez bailēm kāpa augšā uz klāja, kur tos krietni pamieloja. Varēja manīt, ka laiviniekiuzskata arī portugāļus par musulmaņiem.

Apspriedies ar kapteiņiem, Vasko da Gama nolēma iebraukt dziļāk līcī, lai tuvāk iepazītos ar ostu.Koelju ar vieglo «Berriu» no jauna burāja pa priekšu, un šoreiz viņam izdevās atrast īsto kuģu ceļu, kautarī uz sēkļa salūza karavelas stūre. Divu arbaleta šāvienu attālumā no krasta visi portugāļu kuģi izmetaenkuru.

Ostā stāvēja četri diezgan lieli arābu vienmasta kuģi — tā saucamās zabras jeb dou. Tiem bija klājs,bet buru vietā smagi palmu šķiedru pīteņi.

Portugāļi vēlāk ļoti brīnījās, ievērojuši, ka arābi kuģu būvei nav lietojuši dzelzs naglas, betsasaistījuši plankas un dēļus ar kokospalmu šķiedru virvēm un nostiprinājuši ar koka tapām. Tomēr šajosūdeņos burāja pieredzējuši jūrasbraucēji, kuri prata rīkoties ar kompasu,

Mozamblkas piekrastes iezemietis.astrolabu un kartēm, kas bija precīzākās par portugāļu darinātajām.Arābu kuģinieki izmantoja regulāro musonu maiņu pie Āfrikas krastiem. No decembra līdz februārim

te pūta ziemeļaustrumu musons, bet no aprīļa līdz septembrim — dienvidrietumu musons. Tirgotāji zināja,

ka viņi var droši burat uz dienvidiem gar Austrumāfrikas krastiem, — nāks laiks ar ceļavēju, kas pārvedīsviņus atpakaļ uz Arābiju, Persiju un Indiju.

Mozambika bija rosīgs tirdzniecības centrs. Ostā iekrāva un izkrāva dažādas preces: krustnagliņas,piparus, ingveru, zeltu, sudrabu, pērles un dārgus akmeņus, stikla pērlītes, krelles, baltus un raibuskokvilnas audumus, me- tilla izstrādājumus, vergus, ziloņkaulu, smaržīgus sveķus, vasku, ambru.

Pati svarīgākā prece un lielākā Austrumāfrikas bagātība bija vergi un zelts. Vergu tirdzniecība tepastāvēja jau daudzus gadsimtus. Arābi pirka vergus ne vien piekrastē, bet arī tālos Āfrikas rajonos unveda pārdot uz Indiju, Arābiju, Persiju un Turciju. Daudzus zēnus kastrēja un pārdeva harēmuapsargāšanai. Tirgošanās ar einu- kiem devusi vislielāko pe]ņu, tāpat ļoti ienesīga bijusi skaistu sieviešupiegādāšana musulmaņu harēmiem.

Arābi šajā piekrastē bija apmetušies uz dzīvi jau pirms 10. gadsimta un dibinājuši vecākās pilsētas,kā Mogadišu, kur bija attīstījusies augstāka kultūra. Mazliet jaunāko Mombasu un Kilvu nodibinājapersieši. Āfrikas austrumu piekrastē saplūda dažādas tautas ar visai atšķirīgu kultūru. 15. gadsimtā te jaubija plaukstošas pilsētas ar valdošo musulmaņu slāni — tīrasiņu arābiem un persiešiem. Tie bijasajaukušies ar šejienes iezemiešiem, ieviesuši savu reliģiju, valodu un paražas, nodibinājuši neatkarīgaspilsētas — valstiņas, kas gan nebija sevišķi spēcīgas un konkurēja cita ar citu. Gandrīz visas tāspārvaldīja patstāvīgi arābu šeihi. Te mita arī indiešu tirgotāji, melnie vergi un jauktas rases ļaudis.

Sīkās iezemiešu ciltis piekrastē bija pakļāvušās ienācējiem bez lielas pretošanās un pieņēmušas patislama mācību, kas afrikāņiem likusies vienkārša un labi saprotama.

Mozambikas iedzīvotāji stipri atšķīrās no kailajiem mežoņiem, kādus līdz šim bija sastapušiportugāļi, — viņi bija gaišāku ādas krāsu un atradās uz augstākas civilizācijas pakāpes. «Ruteiru» parviņiem sacīts: «Cilvēki šajā zemes malā ir brūni, labu ķermeņa uzbūvi, pieder pie Muhameda sektas unrunā mauru valodā, un viņu drēbes taisītas no liniem un kokvilnas, ļoti smalkas, ar daudzkrāsainamsvītrām, bagātīgi un rūpīgi apstrādātas, un visi valkā turbānus ar zīda apmalēm, ar zelta pavedieniemcauraustus, un tie ir tirgotāji un tirgojas ar baltajiem mauriem — arābiem, kuru četri kuģi atradāskrastmalā, atveduši zeltu, sudrabu, krustnagliņas un piparus, un ingveru, un sudraba gredzenus ardārgakmeņiem, un daudzas pērles un rubīnus, un šās zemes iedzīvotāji arī nēsā šīs lietas.»

Viņi mita baltās kleķa mājiņās zaļos dārzos zem kokos- palmām. Portugāļi šos brīnišķīgos kokusredzēja pirmo reizi, un tie pieminēti arī «Ruteiru»: «Šīs palmas nes augļus melones lielumā. Ed augļakodolu, kura smarža atgādina rieksta smaržu.»

Pēc angļu ģeogrāfijas vēsturnieka Dž. Beikera domām, Vasko da Gama, sasniegdams Mozambiku unierazdamies arābu kontrolētajos apgabalos, bija izpildījis savu galveno uzdevumu, savas misijas grūtākodaļu — nobraukt tos pusotra tūkstoša kilometrus, kas šķīra Bartolomeu Di- aša sasniegto rajonu noapgabaliem, kurus jau labi pazina un apmeklēja arābu jūrasbraucēji. Jau šī uzdevuma veikšana vien, sakaBeikers, ierindotu Vasko da Gamu goda vietā starp lielajiem ceļotājiem un jaunu zemju atklājējiem.

Ar Mozambikas sasniegšanu portugāļu ekspedīcijā sākās jauns posms. Radās pārliecība, kapasākums sekmēsies, — portugāļiem bija labāki kuģi nekā arābiem, kuri ar savām neveiklajām zabrāmtaču burāja visā Austrum- āfrikas piekrastē un nebaidījās šķērsot arī Indijas okeānu.

To pašu dienu, kad flote ienāca ostā, vizītē uz «Berriu» klāja ieradās šejienes šeihs — Mozambikaspārvaldnieks. Viņš atbrauca ar desmit mauriem divās kopā sasaistītās laivās zem baldahīna, kas tosargāja no svelmainās saules stariem. Šeihs sēdēja uz zīda spilveniem, tērpies platās baltās biksēs,krokotos samta svārkos un ar zeltu izšūtā zilā apmetnī, apjozies ar platu zīda jostu un sudrabā kaltu dunci.Rokās viņš turēja šķēpu, ko rotāja sudrabs. Galvu šeiham greznoja tumša samta cepurīte un raibs zīdaturbāns ar zelta bārkstīm.

Kapteinis Koelju šeiham uzdāvināja sarkanu cepuri, pavisam nožēlojamu mantu. Šeihs savukārtpasniedza kapteinim melnas musulmaņu lūgšanu krelles un lūdza, lai viņu aizvedot krastā ar kuģa laivu.Portugāļus, kas pavadīja valdnieku, viņš ielūdza savā namā, cienāja ar atspirdzinošiem dzērieniem un

iedeva līdzi krūzi ar vīģu ievārījumu, kam bijis pielikts timiāns un krustnagliņas.Pēc tam šeihs vairākas reizes apmeklēja admirāli Vasko da Gamu un kopā ar to ieturēja pusdienas.

Eskadras komandieris pieļāva tādu pašu kļūdu kā Koelju — dāvināja šeiham nevērtīgas mantas: cepures,koraļļu krelles un īsus zila zīda svārkus, ko valkāja austrumu zemēs. Iespējams, ka Gamam patiešāmnebija nekā vērtīgāka, ko dāvināt.

Šoihs aplūkoja dāvanas ar neslēptu nicināšanu un prasīja, vai viņiem neesot sārta auduma. Portugāļisameklēja un .itdeva viņam visu sārto audumu, cik vien atrada, bet tā neesot bijis diez cik daudz. Šeihs,acīm redzot, sākumā bija noturējis atbraucējus par mauriem vai turkiem musulmaņiem, kas atburājuši nokādas tālas zemes. Viņš solīja tiem pārdot pārtiku, kā arī atsūtīt ločus, kas varēšot parādīt svešajiem ceļutālāk uz ziemeļiem. Šeihs solījis ari atļauju tirgoties piekrastē, ja vien baltie būtu ar mieru palīdzēt viņamkaujā pret. ienaidniekiem. Vasko da Gama pateicies par šeiha laipnību, bet aizbildinājies, ka tagadviņiem neesot vaļas ne tirgoties, ne karot. Jālūkojot sasniegt Indiju, kamēr turoties labvēlīgs laiks. Turklātkuģi esot cietuši garajā braucienā. Kad portugāļi atgriezīšoties no Indijas, viņi parādīšot šeit tādus karadarbus, ka šeihs nevarēšot vien nobrīnīties.

Virsnieki pa to laiku vāca ziņas par Indiju un Jāņa zemi. Augstā priestera Jāņa valsts esot tuvu,sacīja mauri, viņam piederot daudzas pilsētas jūras krastā, un viņa bagātie tirgotāji braucot jūrā ar lieliemkuģiem. Pats augstais priesteris Jānis dzīvojot dziļāk zemes iekšienē, un pie viņa varot nokļūt ar kamieļukaravānām. Tālāk uz ziemeļiem būšot liela sala, kur puse ļaužu esot kristieši. Mauri sacījuši, ka taiszemēs, uz kurām svešie braucot, garšvielu un dārgakmeņu esot tik daudz, ka šīs mantas nemaz nevajagotiemainīt, tās varot tāpat salasīt veseliem kurvjiem. Ar gudru ziņu mauri nestāstīja, ka zeltu var atrastSofalā, kur to veda no Āfrikas iekšējiem rajoniem. Viņi iegalvoja portugāļiem, ka lielu, plašu zelta zemisvešzemnieki atradīšot tālāk uz ziemeļiem, lāikam gan gribēdami tos dabūt ātrāk projām.

Pie portugāļiem uz «Gabriela» pat atveda divus «kristīgos», kas esot sagūstīti Indijā. Tikko gūstekņiieraudzīja kuģa priekšgalā svētā Gabriela statuju, viņi nokrita uz ceļiem un pacēla rokas pret debesīm.Kad musulmaņi turklāt vēl redzēja, cik sirsnīgi Vasko da Gama sarunājas ar gūstekņiem, viņi noprata, kaatbraucēji nepavisam nav musulmaņi, bet gan nīstie un nicināmie kristieši, citas ticibas ļaudis, un steigšusaizveda gūstekņus projām. Šeihs tomēr nelika manīt, ka uzzinājis, pie kādas ticības pieder atbraucēji, unvēlreiz apsolīja ločus — tikai pret krietnu samaksu iepriekš: trīsdesmit zelta metikalu (me- likals — 4,5—4,6 grami zelta vai portugāļu 420 reišu;

reišs — neliela portugāļu naudas vienība) un divus svārkus katram. Vasko da Gama bija spiestspiekrist šim priekšlikumam, un loči ieradās uz portugāļu kuģiem.

Mozambikā pa to laiku paklīda valodas, ka ostā stāvot kristiešu ekspedīcija. Starp jūrniekiem, kasbrauca krastā pēc malkas un ūdens, un iedzīvotājiem reizēm izcēlās sadursmes. Komandieris gan centāsno tām izvairīties, jo uz kuģiem bija palicis maz kaujas spējīgu ļaužu.

Viņš svešajā ostā nejutās drošs. Tāpēc 10. marta vakarā flote atvirzījās no Mozambikas uz jūras pusikādas ligas atstatumā un noenkurojās pie nelielas saliņas, ko nosauca par Sanžorži salu. Otrā rītā uzsaliņas notika dievkalpojums un jūrnieki gāja pie bikts un saņēma svēto vakarēdienu. Pēc tam apkalpēmpavēlēja atgriezties uz kuģiem un sataisīties braucienam. Tomēr doties ceļā eskadra vēl nevarēja — bijaaizbēdzis viens no salīgtajiem ločiem.

Vasko da Gama, paņēmis divas laivas ar apbruņotiem matrožiem, devās bēgli meklēt. Tikko laivastuvojās pilsētai, pretim tām Irās piecas vai sešas arābu laivas ar bruņotiem ļaudīm. Vasko da Gamapavēlēja matrožiem atklāt uguni no bombardām, kas bija nostiprinātas laivu galos, un «Berriu» pilnāsburās steidzās palīgā savējiem. Arābi panikā bēga uz krasta pusi.

Portugāļi atgriezās pie kuģiem, un eskadra aizburāja uz ziemeļiem gar piekrasti.Drīz vien vējš aprima, un kuģi divas dienas netika ne soli uz priekšu. 14. marta vakarā Gama

pavēlēja atiet tālāk no krasta, lai mēģinātu uztvert ceļavēju. Tomēr kuģi nokļuva pretstraumē, kas tosaiznesa pie tās pašas Sanžorži saliņas. Kuģi gaidīja vēju astoņas dienas. Ka stāsta hronists Korreja, šeihs

tajā laikā esot atsūtījis pie flotes laivu ar vēstnesi un licis jautāt, kāpēc svešzemnieki šāvuši uz viņaļaudīm un atstājuši ostu. Ja viesi esot apvainojušies, viņš esot gatavs dot tiem gandarījumu, jo gribotdzīvot ar tiem mierā un draudzībā.

Komandieris licis aiznest uz laivu visas aizbēgušā loča mantas un kopā ar šeiha vēstnesi aizsūtījiskrastā Žuanu Mašadu, vienu no līdzi paņemtajiem uz nāvi notiesātajiem noziedzniekiem, lai tasizskaidrojas ar Mozambikas valdnieku. Portugāļi velti gaidīja Mašadu atgriežamies. Viņa draugs — otrsnoziedznieks Rodrigišs naktī pārlēca pār kuģa bortu, izpeldēja krastā un piebiedrojās Mašadu. Abi viņidzimtenē bija kopīgi noslepkavojuši kādu cilvēku, un abiem pēc tiesas sprieduma vajadzēja beigt mūžupie karātavām. Viņus izglāba piedalīšanās riskantajā ekspedīcijā.

Abi portugāji ieradās pie šeiha un vēlāk iestājās viņa dienestā. Te lieti derēja Mašadu arābu valodaszināšanas. Viņa draugs drīz esot nomiris, bet pats Mašadu, pēc Kor- rejas liecības, klaiņojis gar piekrasti,pierunādams iezemiešu cilšu virsaišus uzturēt ar portugāļiem labas attiecības. Vēlāk, pēc dažiem gadiem,Mašadu nokļuvis Indijā un tur ieņēmis vairākus atbildīgus amatus un beidzot pat kļuvis par Goaspārvaldnieku. Acīm redzot, viņa noziegumu neviens vairs nav pieminējis.

Kamēr kuģi gaidīja ceļavēju, karstumā sabojājās un izsīka dzeramā ūdens krājumi. Uz saliņas nekāduavotu nebija. Pēc ūdens vajadzēja braukt uz krastu pie pilsētas. Locis apsolīja aizvest portugāļus tādāvietā, kur bez briesmām varēšot piesmelt mucas.

Naktī Vasko da Gama un Nikolau Koelju trīs laivās kopā ar matrožiem un loci aizbrauca uz krastu.Tomēr locis laikam vairāk gudroja, kā aizbēgt no svešzemniekiem. Tie viņam nepavisam neuzticējās, bijasasējuši rokas uz muguras, aizbāzuši muti un vadāja viņu aiz virves, prasīdami, lai viņš parāda kāduavotu. Locis visu nakti staigāja ar portugāļiem šurpu turpu, taču vai nu neprata atrast dzeramo ūdeni, vaiarī nevēlējās parādīt kādu avotu vai strautu. Otrā rītā laivas atgriezās tukšām mucām.

Pret vakaru portugāļi, paņēmuši līdzi loci, atkal aizīrās uz krastu. Šoreiz ūdeni izdevās sameklēt. Bettad saskrēja mauri — šeiha ļaudis ar šķēpiem un draudēja uzbrukt, ja svešinieki neiešot projām. Vasko daGama pavēlēja šaut ar bombardām. Mauri metās bēgt, un portugāļi varēja piepildīt mucas.

24. martā pie kuģiem pielrās laiva ar vēstnesi. No laivas kliedza — lai svešinieki nemaz nedomājotvairāk izcelties krastā, šeihs viņus saņemšot tā, ka citu reizi viņiem vairs negribēšoties.

Vasko da Gama iedegās nevaldāmās dusmās, pavēlēja uzstādīt laivās bombardas, braukt krastā undot mauriem labu mācību.

Tie gaidīja portugāļus pie steigā ierīkotiem dēļu nocietinājumiem, skraidīja gar krastu, vicinājaieročus — sviežamos šķēpus — un ar lingām meta akmeņus. Matroži no laivām atbildēja ar bombarduuguni. Mauri paslēpās aiz nocietinājuma. Portugāļi apšaudīja viņus trīs stundas, nogalinādami divus šeihavīrus. Tad laivas atgriezās pie kuģiem.

Pēc pusdienas Vasko da Gama pavēlēja gūstīt un izlaupīt mauru laivas un tvarstīt ļaudis, kas īrās uzsauszemi, glābdamies no ienaidnieka, kurš vairs neslēpa savus nodomus un lika runāt lielgabaliem.Gašpars Korreja gan noliedzis bombardēšanu. Gluži otrādi — Gama neesot pavēlējis sašaut ostāstāvošos kuģus, lai portugāļus nedē- vētu par pirātiem.

Portugāļu rokās krita vairāki gūstekņi (to skaitā, acīm redzot, arī izbēgušais locis; hronikās sacīts, kaviņš vēlāk Mombasā aizbēdzis no kuģa otru reizi) un dažādas mantas — skaisti audumi, podi ar eļļu,lādes ar prosu, pudelītes ar smaržīgu ūdeni, arābu grāmatas un citas lietas, ko admirālis sadalījakomandieriem un matrožiem kā laupījumu.

Otrā dienā portugāļiem izdevās piepildīt vēl vairākas mucas ar ūdeni. Vasko da Gama pavēlējapāris stundu apšaudīt pilsētu ar lielgabaliem, lai vēl vairāk iebiedētu maurus. Bombardēšanai gan neesotbijis sevišķu rezultātu. Tad portugāļi taisījās projām. Bet ceļavēja kā nebija, tā nebija. Kuģi vēl trīsdienas nostāvēja pie San- žorži saliņas.

28. martā kuģi beidzot varēja atstāt Mozambiku un būrāt tālāk uz ziemeļiem. Pie flagmaņkuģa stūresstāvēja arābu locis. Portugāļi no viņa nenolaida acu. Kādu reizi locis vai nu samelojās, vai kļūdījās: kādu

saliņu grupu viņš nosauca par kontinenta krastu. Gama, atklājis misēkli, saniknojās un pavēlēja locipiesiet pie masta un nežēlīgi nopērt, bet vienu no salām šā gadījuma atzīmēšanai nosauca par «Izpērtāsalu».

Piekrastē portugāļi sagūstīja nelielu kuģīti, uz kura brauca vecs arābs un divi nēģeri. Eskadraskomandieris pavēlēja spīdzināt arābu, lai iegūtu ziņas par pilsētām šajos krastos.

3. aprīlī portugāļi tuvojās Kilvai, šās piekrastes valdošajai pilsētai, kam bija pakļauta arīMozambika. Gūstekņi to dēvējuši par kristiešu pilsētu un apgalvojuši, ka tur esot pērļu bez sava gala.Tāpēc Gama nolēma tur piestāt, taču tumsā kļūdījās un aizburāja Kilvai garām. Vējš neļāva eskadraigriezties atpakaļ, un admirālis bija spiests būrāt tālāk uz ziemeļiem, uz Mombasu.

Sl nejaušība pasargāja portugāļus no lielām briesmām: Kilvas šeihs, saņēmis ziņu par Mozambikasbombardēšanu, bija sagatavojies sagaidīt portugāļus, kā pienākas, un izdeldēt viņus līdz pēdējam.

Bet jūrasbraucējiem uzbruka jauna nelaime: naktī no piektā uz sesto aprīli pāris stundu pirmsrītausmas «Rafaels», iedams pilnās burās, uzskrēja uz sēkļa. Matroži pūlējās cik spēdami, lai dabūtu kuģinost no sēkļa. Pagāja stunda pēc stundas, bet visas pūles likās veltīgas. Taču jūra pati nāca palīgā nelaimēnokļuvušajiem — kad paisums sasniedza augstāko līmeni, «Rafaels» tika no sēkļa nost un portugāļu flotevarēja būrāt tālāk.

MOMBASA UN MALINDI Mombas/ešu laipnība un viltus. — Flagmaņkuģis uz sēkla. — Gūstekņu spīdzināšana. — «Dievs

negribēja, ka šiem suņiem Izdotos kas labs!» — Uzbrukums arābu kuģim. — Draudzēšanās arMalindi šeihu. — «Kristieši», kas a/burāfuši no Indijas. — Locis Ahmeds ibn Madiids.

1498. gada 7. aprīlī eskadra tuvojās Mombasai, pašai lielākajai ostai visā Austrumāfrikas piekrastē.Pilsēta, kas atradās klinšainas pussalas nogāzēs, ar balsinātajām akmens mājām portugāļiem likusies tikbrīnišķīga un tik līdzīga dzimtenes pilsētām, ka jūrnieki domājuši — viņi atgriezušies Portugālē.

Eskadrai pretim iznāca kuģis. Daži arābi uzkāpa uz flagmaņkuģa «Gabriels» un apvaicājāsadmirālim, no kurienes viņš nākot, kas viņš tāds esot un ko meklējot. Gama ar tulka starpniecību likapateikt, ka viņam vajadzīga pārtika. Sūtņi atvadījās, solīdami palīdzību un apzvērēdami draudzību.

Taču Vasko da Gama iedomāja, ka Mombasas valdnieks jau būs saņēmis ziņas par sadursmēmMozambikā, pēc sūtņu apmeklējuma kļuva vēl piesardzīgāks un pavēlēja visiem labi apbruņoties — ganveselajiem, gan slimajiem, kuru uz kuģiem atkal bija saradies visai daudz. Tāpat Gama neļāva locimievest kuģus ostā, jo baidījās nodevības. Eskadra noenkurojās atklātā jūrā. Uz kuģiem pastiprināja sardzi.Nakts bija tik melna, ka lākturi nespēja izkliedēt tumsu. Komandieris pavēlēja iekurt uguni dzelzs kurvī,kas karājās kuģa pakaļgalā. Kad malka iedegās pa krietnam, kuģinieki pamanīja lielu arābu zabru, kaszagās klāt eskadrai. Zabrā, piķus izslējuši, sēdēja kāds simts vīru.

Portugāļi uzsauca braucējiem un saņēma atbildi, ka šeiha virsnieki braucot aprunāties ar baltokapteini. Pēc brīža uz «Gabriela» sāka rāpties augšā apbruņoti mauri. Taču Gama viņus apturēja unpavēlēja uzlaist uz klāja tikai dažus dižciltīgos. Mauri mēģināja tikt augšā ar varu, bet portugāļu matrožiaizkrustoja ceļu nelūgtajiem viesiem.

Sarunas ilga pāris stundu. Viesi un saimnieki apmainījās pieklājīgām runām par viesmīlību undraudzību, bet tās tikai maskēja vēlā apmeklējuma īsto nolūku — mauri bija atbraukuši izlūkos. Jaapkalpes nebūtu bijušas modras, vēlīnie viesi pēkšņā uzbrukumā mēģinātu sagrābt kuģus.

Mombasas ostā — plašā, rāmā līcī — stāvēja ļoti daudz arābu kuģu un šejienes krastbraucēju, visiizrotāti karogiem. Daži kuģi likās visai dīvaini — ar bambusa mastiem, zāļu virvju takelāžu un lūkuburām, ar zemu priekšgalu, augstu stūres galu. Mauri vēlāk pastāstīja portugāļiem, ka šie kuģi atnākuši noMalabaras piekrastes Indijā.

Arī portugāļu eskadras komandieris, redzēdams karogotu floti, pavēlēja izrotāt savus kuģus. Pie tiematbrauca vairāki dižciltīgi mauri. Mombasas šeihs, izlikdamies draudzīgs, ar tiem bija atsūtījis Gamamdāvanas — dzīvu aitu, ļoti daudz neredzēti lielu un skaistu apelsīnu, citronu un cukurniedru, divas mucasdzeramā ūdens, kā arī gredzenu — drošības ķīlu. Kuģi lai iebraucot ostā un kuģinieki lai nākot malā, kadvien vēloties, viņus uzņemšot sirsnīgāk par sirsnīgu un apgādāšot ar visu vajadzīgo. Mombasā mītot daudzkristiešu un tiem esot sava pārvalde, un svešzemes jūrnieki varēšot kopā ar tiem pielūgt savu dievu.

Vasko da Gama neuzticējās šeiham un pavēlēja nostiept tīklus gar kuģu bortu zemākajām vietām, laipēkšņa uzbrukuma reizē pasargātos no abordāžas. Tomēr viņš savukārt aizsūtīja šeiham par draudzībaszīmi dāvanu — koraļļu krelles. Viņš arī šoreiz pieļāva rupju kļūdu, sūtīdams bagātam valdniekam tiknožēlojamu mantu, turklāt krelles šeiham aiznesa nevis kāds virsnieks, cienījams sūtnis, bet gan divi uznāvi notiesāti noziedznieki. Gama nevēlējās riskēt ar kādu dižciltīgu viru.

Sūtņus tomēr Mombasā uzņēmuši laipni, parādījuši viņiem visu pilsētu un iedevuši līdzi dažādugaršvielu paraugus — te varot tās sapirkties pēc patikšanas. Sūtņi bija sastapuši tirgotājus, kasnelīdzinājās mauriem. Hronists apliecinājis, ka abi redzējuši tiem papīru ar uzzīmētu svēto garu, ko tiegodinājuši. Rādījās, ka te patiešām mīt kādi kristieši. Laikam gan tie bija indiešu tirgotāji.

Vēstnešu ziņas par mombasiešu laipnību izkliedeja admirāļa aizdomas. Viņš otrā rītā, saņēmisķīlniekus par draudzības zīmi, deva pavēli iebraukt dziļāk ostā.

Bet, kā stāsta hronists, dieva roka pasargājusi portugāļus no arābu viltus. Stipras straumes dzīti, divikuģi nejauši sadūrušies, un flagmaņkuģis uzskrējis sēklī. Admirālis to pašu brīdi licis visai eskadraiizmest enkurus un palikt uz vietas.

Un tad viltus uzreiz nācis gaismā — mauri, kuri atradušies kā ķīlnieki uz flagmaņkuģa, nodomājuši,ka šeiha viltīgais nodoms — ievilināt svešzemniekus ostā — atklāts. Ķīlnieki bailēs salēkuši jūrā.Izmantojot apjukumu, pār bortu ūdenī ielēkuši arī abi Mombasā līdzi paņemtie loči (cits hronists apgalvo,ka mauru locis uzsēdinājis «Gabrielu» uz sēkļa tīšuprāt), un visi sarāpušies arābu laivā.

Portugāļi tūdaļ mēģinājuši nodabūt «Gabrielu» no sēkļa. Kuģa dibens, par laimi, neesot bijisielauzts. Vasko da Gama pavēlējis piebraukt flagmaņkuģim līdzās otru kuģi un pārkraut tajā visuslielgabalus, munīciju un pārtiku, lai samazinātu sēklī uzskrējušā kuģa svaru. Pārkraušana ilgusi visu dienu.Beidzot sācies paisums. Kuģis kļuvis daudz vieglāks, izslējies, bet no sēkļa nost neesot ticis. Vajadzējisgaidīt nākamo paisumu.

Vasko da Gamu šī1 neveiksme galīgi satracinājusi — «Gabriels» atradās uz sēkļa, loči bija projāmun eskadra palikusi bez ceļa rādītājiem. Neprātīgu dusmu lēkmē viņš licis atstiept uz klāja arābus, kas vēlbija palikuši uz kuģa, un pavēlējis tos spīdzināt, pilinot viņiem uz miesas verdošu eļļu.

«Ruteiru» par to sacīts: «Kad atnāca vakars, komandieris lika pratināt divus maurus, kas bija piemums, lai tie atzīstas, ka pret mums gatavota sazvērestība. Viņi atzinās, ka bijusi pat dota pavēle sagrābtmūs, kad mēs ieiesim ostā un vairs nebūsim tik modri, lai atriebtos mums par ļaunajiem darbiem, ko mēspastrādājuši Mozambikā. Bet, kad spīdzināšanu atkārtoja otru reizi, viens no mauriem ar sasietām rokāmmetās jūrā, otrs izdarīja to pašu rīta sardzes laikā.»

Nevienam vairs nebija šaubu, ka gaidāms uzbrukums. Naktī portugāli kurināja kuģu dzelzs kurvjosvēl gaišāku uguni, lai neviens nepiezagtos nemanīts.

Tomēr, par spīti modrībai, ap pusnakti mauri bija klāt. Eskadrai piezagās laivas. No tām vieglajosviļņos, ko sacēla okeāna rāmā dvašošana, ienira peldētāji, piepeldēja pie «Berriu» un «Rafaela» unmēģināja pārcirst kuģu enkuru tauvas. Sardzes matroži, pēc hronista vārdiem, nodomājuši, ka ūdenīplunkšķinās zivis, un neko neesot ievērojuši. Citi mauri klusītiņām uzrāpās uz klāja un sāka griezt pušutakelāžas tauvas. Sardze beidzot pamanīja nelūgtos viesus un sāka kliegt un skraidīt ar lukturiem rokās. Uzkuģiem sacēlās trauksme. Mombasieši nošļūca pa tauvām lejā un metās ūdenī, un laivas pazuda naktstumsā. Bom- bardu šāvieni esot dažas laivas nogremdējuši.

Hronists piezīmējis: «Sie suņi mēģināja nodarīt mums arī daudz ko citu ļaunu, bet dievs tas kungsnegribēja, ka viņiem kas labs izdotos, tāpēc ka viņi netic mūsu dievam.»

Otrā rītā varēja cerēt, ka paisums nocels flagmaņkuģi no sēkļa. Ūdens sācis kāpt burbuļodams unputodams. Kuģis nodrebējis un sakustējies, taču vēl joprojām palicis uz sēkļa. Apkalpe skaļā balsīsaukusi palīgā visus svētos. Nākamais paisuma vilnis pacēlis «Gabrielu» un norāvis to no sēkļa,matrožiem skaļi gavilējot.

Eskadra 13. aprīlī uzvilka buras un atstāja Mombasu. «Ruteiru» autors piebildis: «Dievam tamkungam viņa žēlastībā labpatika, lai tad, kad mēs burājām projām no šīs pilsētas, visi mūsu slimie pēkšņiizveseļotos, tāpēc ka gaiss šeit ir ļoti veselīgs.»

Taču «šie nodevīgie suņi, kuru viltu atklājis pats dievs», bija atveduši uz kuģa ļoti daudz citronu unapelsīnu, kas bija labākais līdzeklis pret cingu, kura vēl joprojām mocīja jūrasbraucējus.

Vasko da Gamam par katru cenu vajadzēja sameklēt kādu loci, kas varētu rādīt viņa kuģiem ceļu uzIndiju. Tāpēc viņš pavēlēja izmest enkuru astoņu ligu attālumā no Mombasas un uzglūnēt kādam arābukuģim — varbūt starp gūstekņiem atrastos ari locis. Nākamajā rītā portugāļiem izdevās sagrābt nelielukuģi. Tā ļaudis izbailēs lēca jūrā, bet uzbrucēji viņus visus izzvejoja no ūdens. Portugāļu rokās kritaseptiņpadsmit matroži, vecs, dižciltīgs arābs ar jaunu sievu, kā ari zelts, sudrabs un pārtika, bet ločanebija. Gūstekņi apgalvoja, ka nākamajā ostā — Malindi (sk. karti 158. lpp.) bieži vien atbraucot indiešukuģi un portugāli tur katrā ziņā atradīšot prasmīgu loci un salīgšot viņu braucienam uz Indiju.

Pēc šīs jūras laupītāju operācijas eskadra 14. aprīlī, saulei rietot, nonāca pie Malindi (Melindi) —trīsdesmit ligu uz ziemeļiem no Mombasas — un otrā rītā izmeta enkurus reidā.

Neviena laiva neiznāca pretim svešzemnieku flotilei, un nekas neliecināja, ka pilsētā kāds pamanījisatbraukušos kuģus.

Vasko da Gama nolēma mainīt taktiku. Viņš bija atskārtis, ka varmācība ne vienmēr dod vēlamosrezultātus. Malindi, acīm redzot, jau zina, ka portugāļi sagrābuši uz jūras mauru kuģi. So starpgadījumuvajadzētu kaut kā notušēt, sprieda admirālis, citādi diezin vai varēja šeit cerēt uz ločiem. Loči te bija —to apgalvoja arī sagūstītie arābi.

Portugāļi izsēdināja sagūstīto bagāto arābu uz šauras smilšu sēres, kas iestiepās tālu jūrā, pieteikušisirmgalvim, lai viņš pastāstot Malindi par svešzemnieku miermīlīgajiem nodomiem un nododot šeihamlūgumu pēc pārtikas un loča.

Drīz pie sēres piebrauca malindiešu laiva, un vecais arābs aizbrauca. Pēc pusdienas pie portugāļueskadras at- īrās gara, ar nojumi segta laiva. Vecais arābs atgriezās uz kuģa. Viņu pavadīja kāds Malindiierēdnis ar pavēlnieka vēstījumu. Seihs piedāvāja portugāļiem draudzību, pārtiku un loci un ielūdzaVasko da Gamu Malindi pilsētā. Nēģeri airētāji uzcēla uz kuģa trīs baltas aitas ar melnām galvām.

Admirālis, pēc hronista ziņām, aizsūtījis šeiham mūka sutanu, divas koraļļu virknes, trīs metālatraukus roku mazgāšanai, cepuri, zvārgulīšus un divus baķus svītrainas drēbes.

Otrā dienā šeihs atsūtīja admirālim sešas aitas, kā arī daudz garšvielu un aicināja viņu uz tikšanos.Šeihs izbraukšot jūrā zabrā, bet admirālis varot palikt savā laivā, — Gama bija noraidījis ielūgumuierasties pilsētā ar ieganstu, ka viņa zemes karalis aizliedzis viņam atstāt kuģi un izkāpt krastā.

Pēc pusdienas Malindi šeiha zabra īrās pie eskadras. Gama iekāpa laivā un devās pretim airētājiem.Abas laivas nostājās viena otrai blakus. Pats šeihs gan nebija atbraucis, laikam jau bīdamies viltus unnodevības, bet atsūtījis dēlu — pavaldoni. Tas bija tērpies zīda mantijā ar zaļu atlasa oderi, greznuturbānu ap galvu un sēdēja bronzas krēslā uz zīda spilveniem. Virs viņa galvas vergi turēja lielutumšsarkana atlasa saulsargu, bet līdzās stāvēja pāžs — sirms vīrs un turēja viņa ieročus — īsu zobenubagātīgi izrotātā sudraba makstī. Seiha dēlu pavadīja muzikanti, pūzdami lielas ziloņkaula un vara taures.

Satikšanās bija ārkārtīgi draudzīga. Šeiha dēls ielūdza admirāli un viņa virsniekus pilsētā.Tās pašas dienas vakarā Vasko da Gama pavēlēja atlaist brīvībā visus mauru gūstekņus,

iemantodams vēl lielākas Malindi šeiha simpātijas. Pēc hronista vārdiem, šeihs priecājies paratbrīvotajiem gūstekņiem vairāk nekā tad, ja viņam būtu uzdāvināta vesela pilsēta.

Beidzot portugāļu eskadras komandieris bija atradis sabiedrotos. Bet tas atgadījās vienīgi tāpēc, kaMalindi valdnieks naidojās un konkurēja ar Mombasas šeihu un meklēja atbalstu pie spēcīgajiemsvešzemniekiem, par kādiem turēja portugāļus.

Tomēr Vasko da Gama joprojām baidījās krāpšanas un nodevības. Portugāļi braukāja gar piekrastitikai labi apbruņojušies, ar bombardām laivu galos, kaut gan Malindi šeihs, pēc vēsturnieka apgalvojuma,bijis cildens musulmanis ar kristieša dvēseli.

Savukārt šeiha laivas īrās apkārt portugāļu kuģiem, un Vasko da Gama pavēlēja salutēt tām ardaudziem lielgabaliem; par to mauri ļoti priecājušies, ka redzējuši un dzirdējuši tādu varenu šaušanu.

Pats admirālis ar virsniekiem kāpa laivās un braukāja gar krastu, kur pulcējušies lieli ļaužu bari unuzgavilējuši svešzemniekiem. Krastā bijuši arī divi jātnieki, kas rādījuši portugāļiem mākslu divkaujā.Šeihs iznācis no savas pils, iekāpis nestuvēs un devies pie laivas, lai vēlreiz tiktos ar portugāļukomandieri un no jauna ielūgtu viņu un viņa virsniekus savā pilī. Tomēr admirālis bijis ļoti piesardzīgs unarī šoreiz laipni atraidījis ielūgumu.

Toties viņš mēģinājis nodibināt sakarus ar Indijas kristīgajiem, jo ostā stāvēja četri viņu kuģi.Admirālis aizsūtīja pie tiem laivu, un drīz vien uz Paulu da Gamas kuģa atbrauca indieši, skaisti,melnīgsnēji vīri melnām bārdām, gariem, bizēs sapītiem matiem, apjozušies tikai ar gurnu jostām. Viņineesot ēduši govs gaļu, un viņu valoda atšķī rusies no mauru valodas. Ar Malindi mauriem viņiem

nekādas draudzības neesot, un viņi brīdinājuši portugāļus — lai piesargoties, mauri esot viltīgi.Ar šiem «kristīgajiem» noticis interesants starpgadījums. «Ruteiru» par to rakstīts: «Viņiem parādīja

altāra bildi, kas attēloja dievmāti krusta pakājē ar Jēzu Kristu uz rokām un apustuļiem apkārt. Kad indiešiieraudzīja šo altāra bildi, viņi krita pie zemes uz sava vaiga un, kamēr mēs bijām šajā pilsētā, nāca uzšejieni lūgt dievu. Un viņi nesa šurp upurus — krustnagliņas un piparus, un citas mantas.»

Laikam gan bija noticis pārpratums. Indieši, acīm redzot, domāja, ka svešzemnieki gleznā attēlojušiIndijas dievus — dieva māti Devaku un viņas dēlu Krišnu.

Kad Gama vēlāk braucis laivā garām indiešu kuģim, tie šāvuši ar bombardām, pacēluši rokas uzaugšu un saukuši: «Kriste! Kriste!» Un tad indieši izprasījuši šeiham atļauju naktī sarīkot portugāļiem pargodu svētkus uz saviem kuģiem. Jautrās dzīres bijušas ļoti skaļas — ar lielgabalu salūtu, uguņošanu unlīksmām gavilēm.

Pagāja vesela nedēļa visādās svinībās un izpriecās. Mauri rīkoja svētkus krastmalā ar mūziku unzirgu skriešanās sacīkstēm un laida raķetes, lai iepriecinātu viesus. Tos arī bagātīgi apgādāja ar visuvajadzīgo — deva dzeramo ūdeni, malku, pārtiku, kurā netrūka visvisādu augļu un dārzeņu. Izvārgušie,slimie jūrnieki pamazām atkopās.

Tomēr locis, kuru šeihs bija apsolījis, vēl joprojām nerādījās, un eskadra bija spiesta kavēties pieMalindi.

Admirāļa pacietība izsīka. Izmantojis gadījumu, viņš lika sagrābt kādu augstāku ierēdni, kurš bijaieradies uz flagmaņkuģa, un paturēja to kā ķīlnieku. Šeiham Vasko da Gama nosūtīja vēstuli, kategoriskipieprasīdams bez kavēšanās atsūtīt apsolīto loci.

Šeihs, acīm redzot, nevēlējās saķildoties ar jaunajiem sabiedrotajiem. Drīz uz «Gabriela» ieradāslocis AhmedS* ibn Madžids, arābs, dzimis ap 1430.—1435. gadu Džulfarā, Omanas piekrastē, vairāknekā sešdesmit gadu vecs virs. Viņš bija cēlies no vecas loču dzimtas. Pieredzējušais stūrmanis ne vienlieliski prata vadīt kuģus pāri Indijas okeānam, bet bija arī ievērojams sava laika zinātnieks, arābunavigācijas zinātnes pārstāvis. Viņš bija sastādījis daudzus

ceļa aprakstus — locijas — ar precīzām ziņām par krastiem, vējiem un straumēm, kā arī navigācijasprakses un teorijas apkopojumu, kura sastādīšanā izmantojis senus arābu avotus un paša novērojumus.Deviņpadsmit viņa rokrakstu vēl šajos laikos glabājas Francijas nacionālajā bibliotēkā Parīzē. Portugāļislaveno loci sauca par Malemo Kanu, pa savam pārveidojuši viņa titulu arābu valodā — MuallimsKanagans, kas aptuvenā tulkojumā nozīmēja «navigācijas meistars un skolotājs».

Par tādu loci portugāļu jūrasbraucēji pat nebija sapņojuši. Apspriedē uz «Gabriela» Vasko da Gamapārliecinājās, ka locis ir patiešām īsts lietpratējs, ka tas ir apgādāts ar kartēm un spēj rīkoties ar tieminstrumentiem, kādi ir uz portugāļu kuģiem.

Eskadra, saņēmusi nepieciešamos krājumus un loci, varēja iziet jūrā.

PARI INDIJAS OKEĀNAM Uz musona spārniem. — Valodas par Indijas brīnumiem. — Bada rēgs un cinga. —

«Paraugieties, šī ir zeme, uz kurieni jūs tā dzināties!» — Arābu loča loma. — Ieskats Indijasvēsturē.

Sāka pūst dienvidrietumu musons, labvēlīgs ceļavējš. 24. aprīlī portugāļu kuģi uzvilka buras undevās uz ziemeļaustrumiem — pēdējā ceļa posmā uz Indiju.

Āfrikas krasti pazuda jūrnieku skatieniem. Pagāja kādas piecas dienas, kopš eskadra bija atstājusiMalindi, kad jūrasbraucēji pēc ilgiem mēnešiem atkal ieraudzīja Lielā Lāča un Mazā Lāča zvaigznājus,Polārzvaigzni un citus ziemeļu puslodes spīdekļus. Tie portugāļiem atgādināja tālo dzimteni. Bet viņizināja, ka musons, pūzdams nerimtīgā sparā, dzen viņus aizvien tālāk un tālāk projām no Portugāles. Vaibūs iespējams atgriezties mājup pret šo spēcīgo vēju? Par musona regulāro maiņu viņi paši vēl nebijapārliecinājušies, tikai klausījušies arābu jūrasbraucēju un loča stāstus.

Augām dienām svelmēja saule, ātri kāpdama bezgalīgi augstajā debesu jumā. No zvīļojošās gaismaslikās degam visa jūra. Viļņi šņākdami šūpoja eskadras kuģus, un tie lidoja līdzi viegliem, pūkainiemmākoņiem.

Indija — jūrasbraucēju mērķis nāca tuvāk ar katru dienu, un matroži nebeidza spriedelēt, cik tābagāta un brīnumaina.

Tur visi varēšot tikt stāvus bagāti. Bērni tur spēlējoties ar pērlēm, rubīniem un dimantiem un no zeltaplāksnītēm taisot spēju mājiņas. Dārgās garšvielas tur grābjamas lāpstām un beramas maisos gluži vai parvelti. Tur augot koks, kura augli izskatoties pēc sprogaina jēra. Indijas upēs mītot kāds radījums, kasraudot kā mazs bērns. Ja kāds nākot to mierināt, zvērs tam liekoties virsū un rijot nost.

Tur esot milzu čūskas, bet putni vēl lielāki. Kāds dējot tādas olas kā baznīcas jumols. Mātīte oluperējot piecus gadus. Kad šķiļoties cālis, čaumala plīstot tā, ka no lielā trokšņa sagrūstot visas tuvējāsmājas.

Tajā zemē, uz kurieni tagad burājot eskadra, dzīvojot ļaudis, kuriem esot nevis divas, bet tikai vienakāja. Taču arī ar vienu kāju viņi ejot tik ātri, ka gribot negribot jābrīnās. Kājas pēda tiem esot tik liela, kaar to saulainā dienā varot dot ēnu visam ķermenim. Šie savādie ļaudis tā arī darot: atgulstoties atpūsties,paceļot kāju gaisā un pēdas ēnā guļot vēsumā. Vēsums tiem visai patīkot, jo tai zemē saule svilinātsvilinot. Karstums esot tik ārkārtīgs, ka jūrā zivis izvāroties un vārītas peldot pa ūdens virsu.

Uz kādas salas dzīvojot tik milzīga auguma cilvēki, ka pat bail skatīties. Tiem esot tikai viena acs —pašā pieres vidū. Kādā citā vietā mītot vēl dīvaināka cilvēku suga — bezgalvji. Ķermenis tiemnobeidzoties ar pleciem, starp kuriem atrodoties acis.

Kādas citas salas iedzīvotājiem daba devusi tik lielu virslūpu, ka guļot tie ar lūpu apsedzot visuseju. Ļaudīm kādā citā salā esot tik garas ausis, ka tās sniedzoties līdz ceļiem, citiem sejas esot glužiplakanas, bez deguna un mutes. Tur mītot arī punduri, kam mutes vietā esot apaļš caurumiņš. Est un dzerttie nevarot, vienīgi sūkt. Mēles tiem neesot, tādēļ tie nespējot arī runāt; viņu valoda esot savāda šņākoņa,kas atgādinot čūsku šņākšanu.

Arī okeānā rādījās brīnumi. Pārburājusi ekvatoram, eskadra nokļuva jūras klaidā, kas naktīsmirdzēja blāvā, zilganīgā starojumā. Miriādi dzirksteļu un uguntiņu iedzalkstījās rāmajā līmenī, un, vējamuzpūšot, arī viļņi sāka laistīties kā dārgi akmeņi. Aiz katra kuģa okeānā stiepās gara, spīdoša josla, untādu pašu mirdzošu sliedi atstāja zivis, kas šāvās ārā no jūras dzīlēm.

Taču zeme vēl joprojām nerādījās. Ūdens krājumi lielajā karstumā sasmirda, pārtika bojājās unizsīka. Portugāļiem no jauna uzbruka niknā sērga — cinga. Okeāna dzelmes atkal paņēma jaunus upurus,ko laiku pa laikam pēc īsas lūgšanas nolaida jūrā pār kuģa bortu.

Pēc Harta vārdiem, tikai Vasko da Gamas neizsīkstošā enerģija un dzelzs griba glābusi ekspedīciju

no neveiksmes un bojā ejas, pasargājusi kuģu apkalpes no demora- lizēšanās. Komandieris visur bijisklāt, viņš skubinājis kuģa ļaudis un uzmundrinājis tos, tēlodams Indijas brīnumus, stāstīdams par slavu unbagātīgajām balvām, ko gūšot pēc atgriešanās mājās. Vasko da Gama allaž rādījis labu piemērukuģiniekiem, pats pielikdams roku pie darba un nemeklēdams vieglu, omulīgu dzīvi. Bet, kad nekas neesotlīdzējis un disciplīna sākusi šķobīties, komandieris ļāvis vaļu mežonīgām dusmām, kliedzis un lādējies,sitis matrožus dūrēm un draudējis ar bargiem sodiem.

Tad kādu dienu pie ūdens virsmas parādījušies milzīgi mazu, sarkanu vēzīšu bari, tā ka ūdens liciesgluži sārts. Tā bija zīme, ka piekraste vairs nav tālu. Bez tam jūrnieki manīja ūdenī arī slaikas, kādu olektigaras, plankumainas čūskas. To parādīšanās arī liecināja par tuvo sauszemi.

18. maija rītā matrozis no masta kurvja ieraudzīja pie apvāršņa augstu, vientuļu kalnu — nācaredzami Indijas krasti.

Tie vēl bija tālu — tumšs, zils mākonītis zemu virs austrumu apvāršņa. Tomēr drīz jūrasbraucēji jauvarēja saskatīt plato pludmali, pret kuru sitās nemierīgi viļņi.

Otrā dienā kuģi pieburāja gluži tuvu Malabaras piekrastei. Plosījās negaiss, un cauri miglai un lietusgāzei iznira neskaidras krasta kontūras. Ahmeds ibn Madžids pavēlēja mainīt kursu un būrāt projām nopiekrastes, jo nekādi nespēja noteikt, kādu rajonu Indijas piekrastē sasniedzis.

Tikai 20. maijā, kad pie apvāršņa iznira augsts zemesrags, locis ar pilnu pārliecību varēja sacītVasko da Ga- mam; «Esam atbraukuši! Mēs atrodamies ziemeļos no Kalikutas. Paraugieties, šī ir zeme, uzkurieni jūs tā dzinā- ties!» Viņš divdesmit trīs dienās bija pārvedis svešzemniekus, musulmaņuienaidniekus, pāri okeānam un līdz ar to uz visiem laikiem iemantojis savu tautiešu naidu un nicināšanu.

Kāds 16. gadsimta arābu vēsturnieks par Ahmedu ibn Madžidu rakstījis tā: nolādētie portugāļi,nolādēto franku — rietumeiropiešu tauta, nokļuvuši Indijā neparasta gadījuma dēļ. Viņi aizburājuši līdzAustrumāfrikai, bet neviens no viņu tautas neesot pratis atrast ceļu Indijas jūrā, kamēr viņiem to parādījiskāds izveicīgs jūrnieks, ko saukuši par Ahmedu ibn Madžidu. Ar viņu sadraudzējies franku vecākais, kosaukuši par Almilandi (admirāli). Viņi sadraudzējušies dzerdami, un locis galīgi piedzēries un izstāstījisceļu: «Netuvojieties krastam, bet dodieties aizvien tālāk jūrā, pēc tam pagriezieties uz Indijas krastu pusi,un jūs nenonāksiet viļņu varā.» Kad viņi tā darījuši, daudzi kuģi izglābušies no bojā ejas un to skaitsIndijas okeānā ticis aizvien lielāks. No Portugāles nākuši klāt citi kuģi vēl lielākā skaitā, un tie sākušiaizšķērsot musulmaņiem ceļu, gūstījuši viņus, izlaupījuši un sagrābuši ar varu viņu kuģus.

Vēsturnieks neslēpj, kādu niknu naidu izjutuši arābu tirgotāji pret veiksmīgajiem konkurentiem —portugāļiem, un pūlas izskaidrot, ka tikai dzērumā arābs Ahmeds ibn Madžids varējis sniegt tādu svarīgupakalpojumu musulmaņu ienaidniekiem.

Portugāļu kuģi gar piekrasti lēnitiņām burāja uz dienvidiem. Viņu mērķis bija Kalikuta — bagātātirdzniecības pilsēta un osta (sk. karti 184. lpp.).

Portugāļi bija atburājuši pie zemes ar visai garu un sarežģītu vēsturi. Par to jāpastāsta dažos vārdos,lai būtu saprotams, kāpēc Indija necēlās vienotiem spēkiem pretim baltajiem iekarotājiem.

Gadu tūkstošos pirms mūsu ēras Indijā izveidojās daudzas vergturu valstis un valstiņas, kur lielākotiesu pastāvēja patriarhāla verdzība. Par šo laiku un sabiedriskajām attiecībām liecina arī vecākie indiešuliteratūras pieminekļi — vecākās un jaunākās vēdas un vēlāku laiku tautas eposi — Mahabharata unRamajana.

Indijā, kā jau pieminēts, 326. gadā pirms mūsu ēras iebruka Maķedonijas Aleksandrs. Tomēr neviņš, ne viņa pēcteči nespēja tur nostiprināties, un grieķu garnizonus no Ziemeļindijas drīz padzina.

Indijā izveidojās pirmā lielvalsts, kas sniedzās no ziemeļiem līdz Dekānai un valdnieka Ašoka laikā(273.—

Lielās valstis Dienvidindijā 16. gadsimta sākumā.232. g. pirms mūsu ēras) sasniedza ziedu laikus. Būdas mācību pasludināja par valsts reliģiju, un

budisms ātri izplatījās arī dienvidu un austrumu zemēs.Taču drīz vien šī lielā valsts saira. Indijas ziemeļos ielauzās baktrieši un partieši, kas te dibināja

persiešu satrapi- jas. Ap inūsu ēras sākumu Indijas ziemeļos iebruka skiti (saki), ap 5. gadsimtu — huņņi.Tomēr indiešu valstis beigu beigās tika galā ar iebrucējiem. Ap to laiku jo sevišķi uzplauka māksla,arhitektūra un zinātne. Indijas astronomi atzina, ka Zeme ir lode un griežas ap savu asi, viņi iedalīja gadudivpadsmit mēnešos un zināja, ka ir arī garais gads. Matemātiķi lietoja ciparus un decimālo skaitīšanassistēmu, kā arī skaitļu pozīcijas sistēmu, radīja algebras pamatus. Radās tādi slaveni literatūraspieminekļi kā «Hitopadeša» («Derīgi padomi») un «Pančatantra» («Piecas grāmatas»). Piektajā gadsimtādzīvoja ievērojamais senās Indijas rakstnieks un dzejnieks Kalidasa, kas jo sevišķi pazīstams ar drāmu«Šakuntala».

Vergturu sabiedrība pamazām saira, un 6.—7. gadsimtā Indijā izveidojās feodālisms; tā pamatā bijano senatnes mantotā lauku kopiena, kurā zemkopība bija cieši saistīta ar amatniecību. Kopienas locekļiempiederēja zeme kopīgā īpašumā, un sākumā viņi maksāja feodālim tikai nodevas. Vēlāk feodāļi pārņēmazemi savās rokās. Nelielās valstiņas pārvaldīja radžas, kam personiski piederēja lielākā daļa zemes,atlikušo viņi izdāļāja saviem vasaļiem. Tomēr dzimtbūšana Indijā neizveidojās. Uz sabiedriskā darbadalīšanas pamata radās ļoti sīka kastu sistēma. No budisma un brahmanisma attīstījās jauna reliģija —hinduisms.

Indija politiskā ziņā bija tik sadrumstalota un šķiru pretrunas sabiedrībā tik lielas, ka šo zemi samērāviegli iekaroja spēcīgie kaimiņi — Vidējo Austrumu musulmaņu feodāļi. Mūsu ēras 10. gadsimtā sākāsnebeidzami iebrukumi, kas nesa lielu postu.

13. gadsimtā iekarotāji musulmaņi Indas un Gangas baseinos izveidoja plašo Deli sultanātu, kasindiešus turēja paklausībā ar svešzemju algotņu palīdzību. Visu zemi pasludināja par musulmaņu valsts

īpašumu. Zemnieki atdeva pusi ražas no neapūdeņotas zemes, bet no apūdeņotas — līdz divām trešdaļāmun pildīja dažādas klaušas.

14. gadsimtā musulmaņi iebruka Dekānā un daudzos asiņainos karagājienos aizgāja līdz pašiemIndijas dienvidiem, pakļaudami sīkās valstiņas, kam feodāļu ķildas neļāva apvienoties kopīgai cīņai, unar varu izplatīdami islama ticību. Deli sultanāts pārvaldīja gandrīz visu Indiju, bet tad neveiksmīgoskaros pret Ķīnu un Persiju un plašu zemnieku nemieru rezultātā sāka pamazām sairt. No sul- tanāta 1340.gadā atkrita Bengālija, 1347. gadā — Dekāna, kur nodibinājās neatkarīgās Bahmanīdu un Vidžajanaga-ras valstis. Deli sultanāta sairšana turpinājās straujā gaitā. Indijā iebruka mongoļi Timura vadībā un1398. gadā izpostīja Deli. Sultanāts vairs neatguva kaut cik ievērojamu nozīmi. 4

15. gadsimtā visa Indija sastāvēja no neatkarīgām in- dusu un musulmaņu valstiņām un valstīm (sk.karti 180 lpp.). Pati spēcīgākā no tām bija Bahmanīdu valsts Dekānā ar galvaspilsētu Bidaru.

Arī Dekānā risinājās nemitīga cīņa starp Bahmanīdu un Vidžajanagaras lielajām valstīm, kas novedatās pie pagrimuma un sairuma. Bahmanīdu valsts teritorijā izveidojās vairāki sultanāti, starp tiemBidžapūras valsts, bet Vidžajanagara jau pēc portugāļu ierašanās Malabaras piekrastē sadalījās daudzāssīkās valstiņās.

Tātad daudzās valstīs un valstiņās sadrumstaloto feodālo Indiju plosīja kari un nesaskaņas, koizraisīja arī dažādas reliģijas, un tāpēc šī zeme nevarēja dot baltajiem iebrucējiem pienācīgu pretsparu.

KUĢI PIE KALIKUTAS Izlūks krastā. — «Kāds velns te atnesis portugāļus?» — Pirmais draugs. — Kalikuta — bagāta

tirdzniecības pilsēta. — Admirālis ķeras pie meliem. — Vēstneši pie radžas.,1498. gada 20. maija vakarā portugāļu kuģi noenkurojās reidā iepretim Kapokatei — kādas pusotras

ligas no krasta un pāris ligu uz ziemeļiem no Kalikutas. Vēl tālāk uz ziemeļiem no Kapokates atradāsPandaranes pilsēta.

Pie kuģiem tūliņ atīrās četras indiešu laivas — almadi- jas. Laivinieki apvaicājās, no kurienesatbraukuši svešinieki un pie kādas tautas tie piederot, un tad pazuda tumsā.

Visapkārt portugāļu flotilei slīdēja laivas. Zvejnieki, turēdami roka lāpas un lukturus, pievilinājazivis, un tās, tiekdamās pēc gaismas, izšāvās no ūdens un pašas lēca laivās. Hronists liecinājis, kaportugāļi tādu zvejošanu redzējuši pirmo reizi.

Modri sargposteņi vēroja, vai tikai nedraud indiešu uzbrukums. Neviens nezināja, kā viņus šeitsagaidīs. Viņi taču bija svešas zemes karaļa izlūki, viņiem jānoskaidro, kādas bagātības slēpjas šajāzemē, jāizdibina, cik spēcīgi ir šejienes valdnieki, vai te mīt draugi vai ienaidnieki.

Nākamajā dienā pie flagmaņkuģa no jauna piestāja indiešu laivas. Vasko da Gama ataicināja ZuanuNunišu, garu, kalsnu vīru ar vienu aci, kristītu ebreju, notiesātu noziedznieku, arābu un senebreju valodaspratēju. Tulkam vajadzēja uzņemties bīstamo misiju — aizbraukt krastā izlūkos. Gašpars Korreja raksta— Zuans Nunišs bijis ļoti viltīgs vīrs un izlicies, ka atbraucis krastā pirkt pārtiku, bet īstenībāizokšķerējis visu, kas notiek pilsētā.

Krastā svešzemnieku sagaidīja liels ļaužu pūlis. Nunišu aizveda pie arābiem. Tūliņ kļuva skaidrs, kašajā pilsētā labi pazīst eiropiešu tirgotājus un prot pat viņu valodu.

Par Nuniša vizīti krastā «Ruteiru» autors rakstījis: «… Komandieris sūtīja viņu uz Kalikutu, bet tie,kas brauca kopā ar viņu, aizveda viņu pie diviem mauriem no Tunisas, kuri varēja runāt kastīliešu undženoviešu valodā, un pirmais viņu sveiciens bija uzsauciens šādiem vārdiem: «Velns lai tevi parauj!Kas tevi atnesis uz šejieni?» Viņi tam noprasīja, ko mēs meklējot tik tālā svešumā, un viņš tiem atbildēja:«Mēs nākam meklēt kristīgos un garšvielas.» Tad viņi sacīja: «Kālab gan Kastīlijas karalis un Francijaskaralis, un Venēcijas sinjorija nesūta nevienu uz šejieni?» Uz to viņš atbildējis, ka Portugāles karalisneesot viņiem to ļāvis, un mauri sacīja, ka tas esot labi darīts. Tad viņi to pacienāja ar kviešu maizi unmedu. Kad viņš bija paēdis, viņš atgriezās uz kuģa kopā ar vienu no pieminētajiem mauriem, un tas, tikkouzkāpis uz klāja, tā teica pirmos vārdus: «Esiet sveicināti! Esiet sveicināti! Daudz rubīnu, daudzsmaragdu! Krizdami ceļos, pateicieties dievam par to, ka viņš jūs atvedis tādā zemē, kur tik lielabagātība!»

Mēs bijām ļoti pārsteigti, izdzirduši viņu runājam, un nekādi neticējām, ka tik tālu no Portugāles būtukāds cilvēks, kas saprastu mūsu valodu.»

Arābu, ko sauca par Elmasudu (portugāļu vēsturnieki šo vārdu, kas nozīmē «laimīgais», pārveidojušipar Mon- saidu), aicināja pie Vasko da Gamas uz sarunām.

Priekšindijas rietumu piekraste (pēc S. Ruges).

Austrumu tirgotāji (pēc senas miniatūras)Arābu kuģis okeānā (pēc senas miniatūras)

Marko Polo (pēc senas gleznas)

Enriki Jūrasbraucējs (pēc senas miniatūras)

Labas Cerības rags (pēc sena zīmējuma)

Kuģa atrašanos vietas noteikšana (pēc veca zīmējuma)Virpu]viesuļa slabs okeānā (pēc veca zīmējuma)

Dons Manuels Laimīgais — Portugāles karnlts (pēc senas gleznas)

Vasko OaGama (pēc senas gleznas)

Pedru Alvarišs Kabrals (pec senas gleznas)

Fernans Mafielons (pēc sena vara grebuma)

Nēģeri no Mozambikas (pēc vec.is gravīras)Karavāna kareivju apsardzībā (pēc vecas graviras)

Indiešu karavīri ar ziloni (pēc vecas graviras)Indijas tempļi (pa kreisi — musulmaņu, pa labi — hinduistu templis) (pēc vecas gravīras)

Indijas rietumu piekrastes ļaudis (pēc vecas graviras)Nestuves Indijā 1G. gadsimtā (puc vecas gravīras)

Indiešu fusta (pēc vecas gravīras)Indiešu kuģis ar niedru burām (pēc vecas gravīras)

Indiešu laivas (pēc vecos gravīras)Portugāļu tirgotājs ar kalpotajiem Indija (pēc vecas gravīras)

intlijas aug|u koki (pēc vecam gravīrām)

Indijas augju koki (pec vecām gravirām)

Monsaids labi pazina portugāļus. Viņš jau bija kādreiz ar tiem tirgojies Ziemeļāfrikā un iemācījiesto valodu. Tagad viņš laikam gan nojauta, ka portugāli drīz vien saimniekos šajā piekrastē, un nolēma artiem sadarboties.

Un patiešām — Monsaids izdarīja portugāļiem daudz vērtīgu pakalpojumu, kamēr vien tie uzturējāsKalikutā. Ar šādu rīcību viņš vēlāk izpelnījās savu tautiešu naidu un bija spiests bēgt no viņu dusmāmlīdzi portugāļiem.

Hronists Korreja pat apgalvo, ka Monsaids īstenībā bijis kāds spānietis — Alonso Peress, kaspiedzimis Seviljā. Piecu gadu vecumā viņu nolaupījuši arābi, aizveduši uz svešām zemēm un audzinājušikā musulmani, bet dievs debesīs zinājis, ka viņa dvēsele turoties pie kristīgās ticības.

Visu vakaru Vasko da Gama iztaujāja Monsaidu par Indiju, tās valdniekiem un pilsētām, partirdzniecību ar garšvielām. Viltīgais arābs ātri aptvēra, kas īsti vajadzīgs portugāļiem, tāpēc viņš izlikās

noticam, ka svešzemnieki atbraukuši meklēt kristiešus. Stāstīdams par šo zemi, viņš bez kautrēšanāspieskaitīja kristiešiem visus indiešus, kuri nebija musulmaņi.

Malabarā — šaurajā joslā Indijas dienvidrietumu krastā (no 12° z. pl. līdz Komorina ragam) —pastāvēja daudz sīku valstiņu, kas konkurēja cita ar citu un centās sagrābt lielāku peļņu no tirgošanās.Malabaras stāvoklis bija ļoti izdevīgs — tā atradās musonu joslā, un te krustojās jūras ceļi no visasIndijas, Ceilonas, Malajas, Indonēzijas un Ķīnas uz Persiju, Arābiju un Āfriku.

Pati bagātākā un nozīmīgākā no visām Malabaras pilsētām bija Kalikuta. Ne velti Vasko da Gama noMalindi burāja tieši uz šejieni. Arī Afanasijs Ņikitins savulaik bija slavējis šo pilsētu kā vienu nogalvenajām ostām visā Indijā.

Osta gan nebija visai laba, kuģi nevarēja patverties upju grīvās, un jūra bija tik sekla, ka te varējapiestāt tikai mazāki kuģi. Piekrasti nekas nesargāja no jūras vējiem. Pilsēta neizskatījās arī visai krāšņa.Tur lielāko tiesu bija nelielas mājiņas, kas virknējās kilometriem tālu gar šaurajām, līkumotajām ielām unkanāliem. Visur zaļoja slaidās kokospalmas un melno piparu krūmi. Šajā palmu pilsētā risinājās plaša,rosīga tirdzniecība. Jūras krastā atradās lielas preču noliktavas. Kastēs, saiņos un maisos, labi pasargātasno mitruma, glabājās visdažādākās mantas: Ķīnas zīds, indiešu smalkie kokvilnas audumi, krustnagliņas,muskatrieksti, kampars, kanēlis, pipari, dažādi ārstniecības augi, ziloņkauls, kopra — žāvēti kokosriekstukodoli, kokospalmu šķiedras virves, dažādi vērtīgi koki. Šīs preces no Kalikutas veda uz Sarkano jūru unno turienes tālāk uz rietumu zemēm.

Pilsētas tirgos drūzmējās lieli laužu bari un skanēja desmitiem valodu. Tur starp indiešiem redzējaarābus, persiešus, sīriešus, turkus, nēģerus, ķīniešus, birmiešus un siamiešus, malajiešus un citu tautu uncilšu piederīgos.

Tirgos varēja nopirkt visu, kas vien vajadzīgs, galvenokārt pārtiku un apģērbu. Preču bijis ļotidaudz, jo sevišķi augļu un zivju, tāpat pārdotas narkotiskas vielas — hašišs, velnābols un opijs.

Izveicīgi amatnieki apstrādāja ziloņkaulu, bruņurupuču čaulas un jūras gliemežnīcas, izgatavodamibrīnišķīgas rotas, kāju un roku sprādzes un gredzenus.

Sevišķi slaveni bija dārgakmeņu slīpētāji. Juvelieri pārdeva dimantus, pērles, safīrus, rubīnus,smaragdus, ametistus un citus dārgus akmeņus.

Kalikuta bija bagāta pilsēta. To pārvaldīja radža, valdnieks, ko sauca par samorinu (no sanskritavalodas vārda «samundra» — jūras valdnieks, ko portugāļi pārveidojuši par samorinu).

Samorins bija pārvērtis Kalikutu par lielāko ostu visā Malabarā. Tirdzniecību veicinaja arī spēcīgaflote un īpašās priekšrocības, ko samorins piešķīra musulmaņiem. Ka- likutā bija noteiktas zemas muitasnodevas — divarpus procentu no ievesto preču cenas —, un tās vajadzēja maksāt tikai pēc precespārdošanas.

Kalikutas samorins bija pats bagātākais un ietekmīgākais valdnieks visā Malabaras piekrastē. Citaspilsētas maksāja viņam meslus. Portugāļi bija dzirdējuši — samorins esot tik varens valdnieks, ka varotsapulcināt simttūkstoš karavīru kopā ar visiem saviem vasaļiem un sabiedrotajiem. Pašam viņam karavīruneesot daudz.

Spēcīgākās samorina vasaļvalstis bija Kannanūra uz ziemeļiem no Kalikutas un Kočina dienvidos(sk. karti 184. lpp.). Kočinas radžu uzskatīja par visas Malabaras garīgo vadoni, jo viņa apgabalā bijahinduisma kulta vieta Kolana (jeb Kilona). Pakļauto pilsētu radžas tīkoja nokra-

tit Kalikutas virskundzību. Viltīgie portugāļi, to uzzinājuši, drīz vien izmantoja šis nesaskaņas savāsinteresēs.

No svešzemniekiem vislielākā ietekme Kalikutā bija arābiem, kas dzīvoja visā Malabaras piekrastē.Viņi faktiski kontrolēja visu jūras tirdzniecību. Bez tam viņi darbojās kā starpnieki, uzpirkdami precespar lētām cenām Indijas iekšējos apgabalos un pēc tam pardodami tās piekrastē.

Arābi Kalikutā baudīja īpašu viesmīlību, dzīvoja savos kvartālos un tērpās savos nacionālajosapģērbos. V'flu noliktavas un veikali atradās visā pilsētā. Arābiem bija pašiem savi tiesneši un

garīdznieki, pašiem savas mošejas.Portugāļi ar savu ierašanos visvairāk apdraudēja tieši arābu intereses. No indiešiem portugāļi varēja

gaidīt mazāku pretestību.Indieši dalījās daudzās kastās. Lielākā nozīme bija priesteru kastai, kas bija augstākā un ar

vislielākajām privilēģijām, un karavīru kastai — nairiem, kas, tāpat kā priesteri, nedrīkstēja saskarties arcitām — zemākajām kastām. Vienīgi nairiem bija ieroči. Viņus apmācīja īpašās skolās karadienestam jauno septiņu gadu vecuma. Vienkāršajiem ļaudīm politiskajā dzīvē nebija nekādas ietekmes.

Valdošā bija hinduisma reliģija, tomēr netrūka arī islama ticīgo, jo sevišķi zemākajās kastās.Atsevišķās Malabaras pilsētās atradās arī senas kristiešu — nestoriešu draudzes. Tāpēc portugāļi

sākumā turēja lielāko tiesu indiešu par kristīgajiem.Vasko da Gama, apspriedies ar kapteiņiem un virsniekiem, nolēma palaist valodas un iestāstīt

kalikutiešiem, ka atbraukušie portugāļu kuģi esot tikai daļa no lielas, spēcīgas flotes. Vētrā kuģi izklīduši,Vasko da Gama nošķīries no flotes, atburājis uz Kalikutu gluži nejauši un tagad kuru katru dienu gaidotatbraucam citus kuģus. Tie vedot dārgas dāvanas un karaļa sūtni ar greznu svītu. Vasko da Gama esot tikaieskadras komandieris. Kuģi uz šejieni nākuši divus gadus. Iezemieši, izdzirduši, ka drīz atbfauks vēldaudzi citi svešzemnieku kuģi, bez šaubām, sargāsies uzbrukt portugāļiem, — sprieda Vasko da Gama.

Tomēr vēstis par portugāļu sadursmēm ar mauriem Aus- trumāfrikas piekrastē, acīm redzot, bijaatnākušas ari uz šejieni. Drīz vien kalikutieši atskārta, ka uz šejieni atbu- rajuši izlūki, jūras laupītāji, kasar meliem lūko slēpt savus īstos nolūkus.

No Monsaida Gama uzzināja, ka samorins patlaban atrodoties kaimiņu pilsētā, un nosūtīja pie viņatulku Fer- nānu Martinšu, vēl vienu portugāli un Monsaidu ar vēstuli: uz Kalikutu atburājis Portugāleskaraļa sūtnis ar sava valdnieka vēstījumiem. Ja samorins vēloties, tos viņam tūliņ nogādāšot.

Samorins uzņēma abus portugāļus ļoti draudzīgi un bagātīgi apdāvināja viņus ar smalkiemaudumiem. Gamam viņš sūtīja sirsnīgus sveicienus un piedāvāja draudzību. Viņš, kā rādās, patiešāmpriecājās par svešzemnieku ierašanos: Kalikutas labklājība bija atkarīga no tirgošanās.

Samorins pavēstīja admirālim, ka drīz atgriezīšoties Kalikutā, kā arī nosūtīja portugāļiem loci, laitas aizvedot atbraucēju kuģus uz labāku, drošāku ostu iepretim Pan- daranei, kur parasti noenkurojotiessvešzemnieku kuģi. Patlaban portugāļi esot izmetuši enkuru klinšainā vietā. Tur kuģiem neesot nekādalabā enkurvieta.

VIESOS PIE SAMORINA Jābūt gataviem uz visu! — Svinīgā procesija. — Elku dievu templī. — Mielasts pili. —

Diplomātiskās sarunas.Tikko portugāļu kuģi bija noenkurojušies Pandaranē, ziemeļos no Kalikutas, pie Vasko da Gamas

atnāca samo- rina vēstnesis un valijs — pilsētas priekšnieks ar divsimt karavīriem. Samorins esotatgriezies Kalikutā un lūdzot portugāļu admirāli pie sevis.

Valijs neaizmirsa pastāstīt ari, pa kādu ceļu portugāļi un viņu svīta došoties un kādas ceremonijasbūšot pa ceļam un radžas galmā. Taču tuvojās vakars, un pēc Vasko da Gamas vēlēšanās tikšanos atlikauz nākamo rītu.

Otrā dienā, 28. maija rīta agrumā, Vasko da Gama trīspadsmit vīru pavadībā devās pie samorina.Visi portugāļi bija tērpušies labākajos un greznākajos apģērbos. Svītu pavadīja taurētāji un karodznieki arkarogiem un standartiem. Uz kuģiem par godu admirālim salutēja ar lielgabaliem.

Vasko da Gama rīkojās visai piesardzīgi — lika uzstādīt laivās bombardas. Brālim Paulu viņšuzdeva komandēt visus kuģus, Koelju — ar bruņotiem vīriem gaidīt .idmirāli laivās jūras krastā. Ja Vaskoda Gama kādas sadursmes vai incidenta dē] nevarētu atgriezties uz kuģa, flotilei bez kavēšanās jādodotiesatpakaļ uz Portugāli, lai karalis saņemtu ziņu par ekspedīcijas panākumiem un izlūkoto jūras ceļu. Brālisnemaz nedrīkstot domāt par viņa glābšanu — viņš tikai pazaudēšot kuģus, un visi viņu pūliņi būšot veltīgi.

Admirālis sacījis: «Neviens nevar pateikt, kas notiks ai mums nākamajā mirklī. Bet mums jābūtgataviem uz visu. Neizpildi nevienu pavēli, ko tev atnes manā vārdā. Ja es neatgriežos, par manineraizējies, bet tūdaļ steidzies ar visiem kuģiem mājup. Lai mūsu karalis izmanto, kā jjrot un spēj visu, koesam atklājuši!»

Paulu da Gama uz to atbildējis: «Ja tev nodevīgā kārtā kaut ko nodarīs, es šajā pilsētā neatstāšu neakmeni uz akmens, ja vien lielgabali to varēs izdarīt.»

Krastā zaļiem zariem noklātā laukumā portugāļus sabaidīja apbruņoti karavīri nairi un apsveica lielsorķes- līis. Muzikanti sita bungas, pūta garas taures anafilas un nelielas stabules, spēlēja cimboles. Gamaun valijs, eskorta komandieris, apmainījās apsveikumiem.

Tad Gamu iesēdināja greznā palankīnā, ko klāja sudraba pusmēnešiem izrotāts zaļš baldahīns.Palankīnu, kas bija iekārts bambusa kārtī, nesa seši vīri — trīs aiz kārts priekšējā, trīs aiz pakaļējā gala,bet citi seši skrēja līdzās, lai ik pēc brīža nomainītu biedrus. Lai vieglāk būtu ieturēt i itmu un nesajuktusolis, nesēji dziedāja monotonu motīvu.

Pa ceļam eskorts apstājās Kapokatē. Tur portugāļus uzcienāja ar pusdienām — rīsiem ar sviestu unļoti gar- šigām vārītām zivīm. Seit visi sēdās laivās un pa upi, kas tecēja paralēli jūras krastam, devāslejup uz Kalikutu.

Abos krastos, izvilkti malā, smiltīs gulēja lieli indiešu un arābu tirgotāju jūras kuģi. Neskaitāmaslaivas sekoja viesiem, un arī krastos drūzmējās ļaudis.

Nobraukuši kādu ligu, visi izkāpa atkal krastā, un eskorts, liela ziņkārīgo bara pavadīts, soļoja paceļu uz pilsētu.

Pa priekšu gāja bundzinieki, sizdami bungas, bet procesijai apkārt zirgos jāja karavīri, atgaiņādamipārāk uzmācīgos ļaudis, kas bija atsteigušies apbrīnot krāšņo gājienu un neredzētos svešiniekus. Sievietespacēla bērnus uz rokām un skrēja nopakaļ.

Kalikutā, pašā pilsētas nomalē, portugāļus aizveda uz templi. Baltās drānās tērpti priesteri, svinīgistaigādami, izpildīja ceremonijas mazā svētnīcā, kur svešinieki netikuši ielaisti un kur, pēc hronistavārdiem, stāvējusi dievmātes statuja. Vismaz portugāļiem tā licies, un arī indieši, rādīdami uz statuju,saukuši: «Marija, Marija!» Var jau būt, ka svētnīcas puskrēslā kāda skulptūra varēja atgādināt dievmātiMariju. Bet varbūt tā bija Kriš- nas — indiešu dieva māte vai arī baku dieviete «Māte Mari», ko indieši

ļoti bijājušies.Portugāļi par indiešu reliģiju zināja tik maz, ka patiešām varēja noturēt viņu svētnīcas par kristiešu

baznīcām. Vasko da Gama un viņa pavadoņi šajā elku templī metās ceļos un skaitīja lūgšanas.«Ruteiru» nezināmais autors, kas piedalījies ceremonijā un visu redzējis paša acīm, par tempļa

apmeklējumu raksta:«Šeit viņi paņēma mūs līdzi lielā baznīcā. .. Baznīca uzcelta no aptēstiem akmeņiem un pārklāta ar

ķieģeļiem, un pie galvenās ieejas tai paceļas bronzas pīlārs, tik garš kā masts, un tā pašā galā — gailimlīdzīgs putns. Un bez tam tur ir vēl pīlārs cilvēka garumā un ļoti resns. Baznīcas vidū ir kapela, kas visacelta no aptēsta akmens, un tai ir durvis, pietiekami platas, lai pa tām varētu ieiet cilvēks, un akmenstrepes, pa kurām var uzkāpt līdz tām durvīm, un tās durvis bija no bronzas, un tur iekšā ir maza skulptūra,par kuru viņi saka — tā esot dievmāte, un pie sienām iepretim galvenajai ieejai bija septiņi mazikapakmeņi. Šajā baznīcā komandieris noturēja lūgšanu — un mēs citi kopā ar viņu, mēs neiegājām iekšāpieminētajā kapelā, jo pēc viņu paražas viņi paši tur iekšā neiet, tikai baznīcas kalpotāji, un tos sauc parkafijiem . .. Šie pieminētie kafiji uzšļakstināja mums svēto ūdeni un deva mums kādu baltu zemi, ar kurutās valsts kristīgajiem ir paradums ierīvēt pieri un krūtis visapkārt kaklam, un elkoņus. Viņi izdarījapieminēto ceremoniju arī komandierim un iedeva arī viņam pieminēto balto zemi, lai viņš ar to ierīvējas.Un komandieris to paņēma un iedeva kādam paglabāt, teikdams, ka ierīvēšoties vēlāk.

Un vēl daudzi svētie bija uzgleznoti uz tās baznīcas sienām, un pieminētajiem svētajiem bija gaismasloki ap galvu, un tie attēloti svešādi: jo zobi tiem bija tik lieli,

Vasko da Gama pie Kalikutas samorina (pēc senas gravīras)

ka tie sniedzās ārā no mutes veselu collu, un katram svētajam bija četras vai piecas rokas.»Tempļa pakājē atradās ar akmens plāksnēm izlikts dīķis. Ticīgie pirms lūgšanām pa kāpnēm nokāpa

pie ūdens un apmazgājās, lai šķīstītos no grēka.

«Rafaela» rakstvedis esot izteicis šaubas, vai tikai attēli templī un skulptūras esot kristiešu svētie.Nometies ceļos līdzās Vasko da Gamam, viņš skaitījis lūgšanas un pa starpām čukstējis: «Ja tie ir sātani,tad es pielūdzu īsto dievu.» Izdzirdis čukstus, admirālis pasmaidījis, un tas, pēc hronista liecības,atgadījies visai reti.

Var jau būt, ka Vasko da Gama nojauta patiesību. Viņš taču atsacījās pieņemt no indiešu priesteriem«balto zemi» un ierīvēties ar to. Droši vien viņš no Monsaida bija uzzinājis, ka tā sastāv no izkaltētiemgovju mēsliem, pelniem un sagrūsta sandalkoka, kas iejauts rīsūdenī.

Bet varbūt admirālis iedomājās, ka te patiešām mīt kristieši, kas tikai atšķēlušies no īstenās katoļuticības un pielūdz dievu citādi, turklāt dievs attēlots ar daudzām rokām un smailiem zvēra zobiem. Bettagad nebija īstais laiks izrādīt sašutumu par tādu ķecerību. Kad. portugāļi nostiprināsies šajos krastos,karojošās baznīcas rokās būs līdzekļi, ar ko piespiest šos atkritējus atgriezties patiesās ticības klēpī.

Atstājuši templi, portugāļi devās tālāk, un muzikanti atkal sita bungas, pūta taures un stabules.Eskorts, pēc hronista liecības, parādījis svešzemniekiem lielu cieņu — vēl lielāku nekā Spānijā karalim.Uz ielām drūzmējās nepārskatāmi ļaužu bari. Apbruņotu vīru vien bijis kādi divi tūkstoši. Cilvēki kāpapat uz namu jumtiem.

Ceļā no kuģiem līdz pilij bija pagājusi visa diena, un portugāļi sasniedza mērķi tikai īsi pirms saulesrieta. Viņiem vajadzēja ar visām ceremonijām iziet cauri četriem vārtiem. Tos apsargāja vīri raibostērpos, ar gariem bambusa pīķiem rokā.

Tur, pēc hronista vārdiem, bijusi liela spiešanās un ribu dauzīšana, un pie vārtiem tikuši savainotivairāki cilvēki, jo eskorts tikai ar pūlēm izlauzis procesijai ceļu.

Beidzot portugāļi varēja stāties Kalikutas valdnieka priekšā. Samorins, melnīgsnējs vīrs, pieņēmasvešzemniekus mazā zālē, sēdēdams zvilnī, ko klāja zaļš samts. Aiz muguras viņam stāvēja divi vergi armilzīgiem vēdekļiem garos kātos. Valdnieks bija tērpies plānos balta zīda svārkos, apjozies ar sarkanujostu, kailu ķermeņa augšdaļu. Garos melnos matus savilka mezglā pērļu virtene. Rokas un kājas piepotītēm viņam rotāja smagas zelta sprādzes un riņķi. Valdnieks viss mirdzēja dārgos akmeņos. Samorinakaklu divas reizes apvija pērļu virkne un smalki kaldināta zelta ķēde.

Viņš zelēja beteles lapas, turēdams pie kreisās rokas lielu, platu, masīvu zelta trauku, kurā izspļāvasazelēto. (Beteles lapas sagatavoja tā: betelrieksta — betelpalmas augļa šķēlīti kopā ar kaļķa putriņuietina svaigā betelpi- paru lapā un vēl klāt. pielika gambiru — miecvielu, ko ioguva no kāda auga. Sovīstokli zelēja. Siekalas no betel- piparu lapām kļuva sarkanas, bet zobi nomelnēja.)

Arī pie labās rokas samorinam stāvēja liels zelta trauks, kurā glabājās beteles lapas. Zāles griestimirdzēja vienā zeltā.

Samorina seja likusies diezgan maiga un skaista, bet tajā varējuši samanīt arī trulumu un lepnību.Hronisti piezīmējuši, ka šis bagātais valdnieks ēdis no sudraba bļodām uz sudraba paplātes, bet

ūdeni dzēris no sudraba krūzes. Pa pilsētu samorinu nesuši zīda pa- lankīnā. Palankīna kārts mirdzējusivienos dārgakmeņos. Pa priekšu palankīnam soļojuši muzikanti un karavīri, bet līdzās divi vīri. Viens notiem nesis lielu spalvu vēdekli, otrs — zelta zizli ar baltu pušķi galā.

Vasko da Gama, iegājis zālē, svinīgi sveicināja samorinu, paceldams augšup pēc indiešu paražaskopā saņemtas rokas, kā to bija noskatījies šajā zemē. Samorins pamāja ar roku admirālim, lai tas nākottuvāk, taču Gama nesekoja šim aicinājumam. Viņš zināja — šajā zemē ir paradums nevienam nenākt tuvuvaldniekam. Cilvēki uzrunā samorinu, stāvēdami attālāk un turēdami roku pie mutes, lai ar savu elpu viņuneapgānītu. Vasko da Gama likai apsēdās viņam piedāvātajā sēdeklī. Citus portugāļus apsēdināja uzakmens sola, uzlēja viņiem ūdeni uz rokām un aicināja vispirms pamieloties un atspirdzināties.

Mielasta laikā noticis amizants starpgadījums, par kuru pastāstījis vēsturnieks Kaštanjeda.Vasko da Gama zinājis, ka šajā zemē dzerot nav pieklājīgi likt lūpas pie trauka malas. Portugāļi

tālab mēģinājuši pēc indiešu paražām liet ūdeni mutē no trauka, paceļot to uz augšu gaisā tā, lai strūkla nosnīpja ielīst lieši mutē. Taču viņiem tas nekādi neesot izdevies: dažs aizrijies un sācis klepot, dažs uzlējis

ūdeni uz sejas un drēbēm, tā ka radža kļuvis jautrs. Jāpiebilst, ka portugāļi Indijā drīz vien apguva šodzeršanas manieri un turējās tikai pie tās.

Valdnieks lielā ziņkārē skatījies uz svešiniekiem un, runādamies ar augstmaņiem un nolūkodamiesportugāļu mielastā, smējies un jokojies.

Tad samorins ar tulka starpniecību uzaicināja Vasko da Gamu, lai tas pastāsta par savu ceļojumu untā mērķiem. Taču admirālis redzēja apkārt daudz augstmaņu, to skaitā arābu, un baidījās, ka tie, uzzinājušiportugāļu nodomus, neuzsāk kādas intrigas.

Tāpēc viņš lūdza samorinu, lai uzklausot viņu vienatnē. Viņš esot karaļa sūtnis, un viņam neklājotiesrunāt visādu svešinieku klātbūtnē.

Tad samorins kopā ar dažiem padomniekiem un Gamu iegāja kādā nelielā istabā. Tur Vasko daGama plaši un gari klāstīja samorinam, cik varena un bagāta zeme esot Portugāle. Tur visa kā esot gana— dārzos olīves, vīnogas, citroni, apelsīni un mandeles, mežos visvisādi koki — no korķa ozola līdzpalmām, druvās — kvieši, kokvilna un cukurniedres, ganībās — lieli lopu bari, bet aitas — pašas labākāspasaulē. Kalnos varot atrast daudz dzīvsudraba, bet svina un sudraba tur esot tik daudz kā nevienā citāzemē pasaulē. Okeāns dodot sāli pēc vajadzības. Portugālē netrūkstot lielu, bagātu pilsētu un ciematu, kurmītot daudzi veikli amatnieki, tirgotāji un zinātņu vīri.

Portugāles karalis esot daudzu zemju valdnieks, un tam piederot milzīgas bagātības. Tik bagātakaraļa neesot visa pasaulē. Dona Manuela priekšteči un princis Enriki sešdesmit gadus sūtījuši kuģusokeānā meklēt jūras ceļu uz Indiju — ne tāpēc, ka meklējuši zeltu un sudrabu, jo zelta un sudraba pašiemesot pārpārēm, tā ka neesot nekādas vajadzības tos meklēt šajā zemē, bet tāpēc, ka Portugāles karaļidzirdējuši, it kā austrumos esot arī kristiešu valstis. Kopā ar tām portugāļi varētu labāk cīnīties pretkristietības ienaidniekiem. Manuels pavēlējis viņam, Vasko da Gamam, flotes admirālim, uzmeklēt šokristiešu valdnieku, ja ne — nocirtīšot viņam galvu.

Komandieris karaļa vārdā piedāvāja samorinam draudzību un lūdza sūtīt līdzi viņam uz Portugālivēstnešus. Viņš neuzdrošinoties stāties karaļa priekšā, ja nevarēšot atvest viņam dažus cilvēkus no Indijaszemes. Manuels, diženais, gudrais valdnieks, esot tik daudz dzirdējis par Indiju un jo sevišķi parKalikutu, par šejienes tautas tikumiem un valdnieka varenību, ka degot sajūsmā par visu to un gribotnoslēgt brālības un tirdzniecības līgumu <ir tik slavenu valdnieku. Šāda draudzība došot lielu labumuabām valstīm.

Pašās beigās Vasko da Gama paziņoja, ka nākamajā dienā nodošot samorinam divas karaļa vēstules,kur viss patlaban teiktais būšot izklāstīts pienācīgā formā.

Samorins atbildēja portugāļu sūtnim ļoti laipni, izteica viņam vislabākos novēlējumus un uzsvēra, katurot viņu par savu draugu un brāli un sūtīšot vēstnešus uz Portugāli.

Šķiroties samorins apvaicājās Gamam, kur viņš gribētu p.irnakšņot — pie kristīgajiem vai piemauriem. Tas atbildēja, ka ne pie vieniem, ne pie otriem, bet gan labi būtu itdusēties pavisam atsevišķi.Samorins apsolīja par to pa- iiipēties, novēlēja portugāļiem labu nakti un norīkoja, lai viņus nogādā uznakts mītni.

Audience, šķiet, bija ilgusi vairākas stundas, jo admirālis atgriezās pie saviem ļaudīm tikai uz rītapusi — ap kādiem četriem.

Gamu atkal nesa palankīnā. Tumšajās ielās, kur jopro- jām drūzmējās ļaudis, gājienam pa priekšusteidzās vīri «ir lāpām. Negaidot uznāca bargs pērkona negaiss ar spē- i īgām lietus gāzēm. īsā brīdī visiizmirka līdz ādai un ielas pārplūda ūdens straumēs.

Vasko da Gama, izmircis un noguris, žēlojās valdnieka galminiekam — mauram, kas viņu pavadīja.Maurs aizveda viesus savā mājā, kur visi pārlaida lietu. Kad lietus gāze pierima, portugāļi un viņupavadoņi turpināja ceļu. Komandierim pieveda lielisku zirgu, taču bez segliem — Malabaras piekrastēparasti jāja neapseglotos zirgos. Gama saskaitās — viņš jutās apvainots un zirgā nesēdās.

Izmirkušie, nogurušie ļaudis galu galā nonāca nakts mītnē. Portugāļiem ierādīja atsevišķas telpas ar

verandu, ko klāja dakstiņu jumts. Telpu grīdas sedza dārgi paklāji, un tur stāvēja lielas lampas ar eļļu, arčetriem degļiem katra.

Te viņi sastapa arī savus kuģa ļaudis, kuri bija atnesuši uz šejieni Gamas mantas un gultu, tāpat arīdāvanas, ko admirālis gatavojās pasniegt samorinam. Beidzot nogurušie ļaudis varēja atpūsties.

PIRMĀS SADURSMES Nožēlojamās dāvanas. — Mauru Intrigas. — Dzestrā tikšanās. — Admirālis gūstā. —

Neveiksmīgā tirgošanās. — Draudi. — Portugāli sagūsta ķīlniekus. — Monsaids glābjas bēgot. —«Mēs nāksim atpakaļ citu reizi!»

Kalikutā pastāvēja ieraža: valdniekam paredzētās dāvanas vispirms apskatīja un deva tāmnovērtējumu viņa augstmaņi — valijs, pilsētas priekšnieks un vēl kāds galma vīrs. Kā raksta «Ruteiru»autors, tur bijuši divpadsmit baķi svītraina auduma, četras sarkanas cepures, sešas platmales, četraskoraļļu kreļļu virknes, sešas sudraba bļodas roku mazgāšanai, kaste ar saldumiem, divas muciņas eļļas undivas muciņas medus.

Augstmaņi, nākamajā rītā apskatījuši šīs mantas, atsacījās tās pieņemt. Tādas mantas nevarotsamorinam pasniegt, te neesot neviena kaut cik vērtīga priekšmeta, pats nabadzīgākais arābu vai indiešutirgotājs parasti dodot daudz labākas dāvanas. Ja admirālis gribot ko dāvināt, lai nesot zeltu, bet šīsmantas valdnieks tik un tā neņemšot pretim, un arī viņi neuzdrīkstoties tās nemaz rādīt.

Vasko da Gama_tikko valdījās aiz dusmām. Bet ko lai viņš būtu darījis? Āfrikā kailie virsaiši arlielu prieku pieņēma lētos vizuļus un pretim deva ziloņkaulu, zeltu un vergus. Te valdnieki prasīja zeltu.Vasko da Gama vēlreiz ķērās pie meliem: viņš neesot nekāds tirgonis, viņš esot karavīrs, un viņa zemeskaravīri nevadājot sev līdzi zeltu. Tā neesot tāda manta, ko varot droši vadāt pa svešām jūrām unmežonīgām zemēm. Viņš varot dot tikai to, kas piederot viņam pašam. Ja Portugāles karalis viņu sūtīšot uzšejieni vēl kādu citu reizi, tad droši vien uzticēšot atvest daudz bagātākas veltes. Augstmaņi kategoriskiatteicās no piedāvātajām mantām.

Vēlāk Gama parādīja tās vēl kādiem arābu tirgotājiem — varbūt valijs un citi augstmaņi tīšuprātizbrāķējuši dāvanas. Taču arābi tikai smējās un tāpat sacīja, ka esot kauns tādus niekus piesolīt lielajamKalikutas valdniekam.

Vasko da Gama veltīgi gaidīja, kad viņu vedīs pie sa- morina, kā bija norunāts. Augstmaņi bijasolījušies drīz atgriezties. Pagāja stunda pēc stundas, pienāca vakars, bet saniknotais admirālis vēljoprojām gaidīja eskortu.

Gama nešaubījās, ka te vainojamas arābu tirgotāju in- Iligas. Tie, acīm redzot, jau uzzinājuši parportugāļu nodomiem un sākuši rīkoties, lai nomelnotu aizjūras viesus.

Tikai nākamajā rītā Vasko da Gama nokļuva pilī, šoreiz bez mūzikas, ar mazāku pavadoņu skaitu.Kalikutieši tāpat drūzmējās uz ielām, bet pūlī pa reizei atskanēja naidīgi saucieni. Pa ielām jādelējamoplahi — arābu un indiešu ļ.iukto laulību pēcnācēji, musulmaņi, kas, ieraudzījuši svešzemniekus, tvērapēc zobeniem un draudēja. «Ruteiru» autors raksta, ka pili ielenkuši bruņoti vīri un kapteinim un viņapavadoņiem likuši gaidīt aiz vārtiem veselas četras garas stundas. Tad valdnieks ļāvis ielaist kapteini, unviņš varējis ņemt līdzi tikai divus pavadoņus pēc paša i/.vēlēs. Kapteinis izraudzījies tulku FernānuMartinšu un sekretāru. Un hronists piebilst: kapteinim, tāpat arī viņa l.iudīm licies, ka šāda atšķiršananesola nekā laba.

Samorins pret viesiem vairs neizturējās tik labvēlīgi kā pirmajā reizē. Viņu, bez šaubām, bijaaizskārusi ziņa par nabadzīgajām dāvanām. Kalikutas bagātie musulmaņi saprata, ka portugāļu ierašanāsnopietni apdraud arābu tirdzniecību Indijas krastos. Arābi bija brīdinājuši radžu un sacījuši, ka viņi allažesot bijuši uzticami Kalikutas valdnieka pavalstnieki, nākuši šeit draudzīgos nolūkos un vairojušiKalikutas bagātību. Viņi cerot, ka valdnieks neizjaukšot šo draudzību atbraukušo neliešu un jūraslaupītāju dēļ. Valdnieks taču nemaz nezinot, cik nelietīgi un nodevīgi esot portugāļi. Viņi iznīcinājušiveselas tautas un izpostījuši plašas zemes. Vai tādi ļaudis būtu mērojuši tik garu, briesmu pilnu ceļu tikaitālab, lai šeit mierīgi tirgotos? Tie esot nežēlīgi, asinskāri pirāti un izlūki. Par to liecinot jau šo vīrubriesmu darbi Āfrikas piekrastē.

Ja samorins gribot gādāt par savas zemes labklājību, lai bez kavēšanās iznīcinot aizdomīgossvešzemniekus, šos alkatīgos, godkārīgos un kareivīgos vīrus, lai neielaižoties ar tiem nekādās darīšanās.Ja viņš tā nerīkošoties, arābi došoties uz citām zemēm un tirgošoties tur, bet portugāļi ar lielu karaspēkuatburāšot uz šejieni un samorina tronis un dzīvība tikšot lielās briesmās.

Arābi laikam bija pratuši pārliecināt samorinu, un viņš, kā redzams, nolēma turēties musulmaņutirgotāju — savas bagātības vairotāju pusē.

Tāpēc portugāļu un samorina tikšanās izvērtās visai dzestra. Valdnieks bez aplinkiem pateicaGamam: viņš taču esot apgalvojis, ka nākot no bagātas zemes, bet nekā neesot atvedis. Ko tad viņš tecerējis sastapt — cilvēkus vai akmeņus? Cilvēkiem pienākoties dāvanas. Pēc kā tad viņi te braukuši —meklēt kristiešus vai dzīties pēc vergiem un garšvielām? Samorins turklāt vēl neesot saņēmis nekādasPortugāles karaļa vēstules, kā tas apsolīts.

Gama, pēc hronista liecības, iebildis: viņš kuģojis šurp kā jaunu zemju atklājējs. Kad atnākšot citikuģi, valdnieks redzēšot, ko tie atvedīšot. Vēstules esot viņam klāt, un viņš varot tās iesniegt tūliņ. Vaskoda Gama pasniedza samorinam vēstījumus portugāļu un arābu valodā, taču tūliņ pieprasīja, lai tasizsaucot kādu kristīgo, arābu valodu pratēju. Viņš nevarot uzticēt vēstījumu lasīšanu musulmanim.Samorins pavēlēja pasaukt kādu indieti no rakstu pratēju kastas, taču tas nevarēja izlasīt arābu valodāuzrakstīto. Vajadzēja tik un tā aicināt talkā četrus maurus. Tomēr izrādījās, ka vēstulēs nav nekā slēpjamavai sagrozāma — tajās Portugāles karalis piedāvāja Kalikutas valdniekam mieru un draudzību. Samorinsar vēstījumu bija visai apmierināts.

Sarunas beigās viņš apvaicājās, kādas preces tad īsteni esot svešzemnieku zemē. Šoreiz Gamanelielījās ar zeltu un sudrabu. Portugālē esot daudz labības, audumu, dzelzs, bronzas un citu mantu. Uzkuģiem esot preču paraugi. Viņš labprāt dotos pēc tām un atstātu daļu no pavadoņiem pilsētā, lai tiepārdod atvestās preces un iepērk šejienes mantas.

Samorins uz to asi atbildēja, lai Gama ņemot līdzi visus savus ļaudis, lai' noenkurojot labi ciešisavus kuģus, izkraujot visas preces krastā Pandaranes ostā, pārdodot tās pēc iespējas izdevīgāk un tad laiburājot projām. Līdz ar to audience beidzās.

Bija jau nakts, un atgriešanās uz kuģiem vairs nebija iespējama. Portugāļi pārnakšņoja kāda bagātamusulmaņu tirgotāja mājā.

Nākamajā rītā, 31. maijā, Vasko da Gamam atkal pieveda zirgu bez segliem, un viņš no jaunaatsacījās sēsties tam mugurā. Tad viņu iesēdināja greznā palankīnā, ko atgādāja bagāts indiešu tirgotājs,un ziņkārīgo bara pavadībā nesa uz Pandarani, kur bija noenkurojušies kuģi.

Pa ceļam daļa portugāļu apmaldījās un ilgi klaiņoja pa mazajām ieliņām, kamēr valijs aizsūtīja savucilvēku tos sameklēt un rādīt ceļu. Admirālis jau bija nobažījies, ka tikai tie nav krituši par upurinodevīgam uzbrukumam.

Beidzot visi sapulcējās Pandaranē iebraucamajā vietā. Tādu patvērumu ceļiniekiem te bija daudz.Gama pieprasīja laivu, ar ko braukt uz kuģi. Tomēr valijs atsacījās to dot, aizbildinādamies-ar vēlostundu, vēju un lielajiem viļņiem.

Admirālis iedegās dusmās un draudēja, ka sūdzēšoties valdniekam par sliktu apiešanos. Kad indieširedzēja, ka svešzemnieku vadonis ir tik nikns, tie sacīja, lai viņš ejot uz jūru, tie viņam došot trīsdesmitlaivu, ja tikai viņam vajagot.

Bet Gama bija visvairāk nobažījies, ka arābi un indieši, kas apbruņoti klaiņāja Pandaranes ielās,nesagrābj portugāļu laivas ar visiem matrožiem, ja tie gaidītu krastmalā viņa atgriešanos. Tāpēc viņšsūtīja savus ļaudis uz visām pusēm, lai tie brīdina Paulu da Gamu un Koelju, het vēstneši portugāļu laivasnekur neatrada. Viens mat- lozis turklāt aizmaldījās pavisam projām.

Vasko da Gama nu jau visur redzēja nodevību, izlika sardzi pie durvīm un pavēlēja, lai pavadoņiliekas gulēt, nenoņēmuši bruņas.

Pēc nemierīgas nakts Gama otrā rītā atkal prasīja laivas, bet valijs atbildēja: laivas varēšot dabūt, ja

komandieris pavēlēšot saviem kapteiņiem atvest kuģus tuvāk krastam.Jauzdams ko nelabu, Gama atsacījās to darīt un draudēja, ka sūdzēšoties samorinam. Lai ļaujot

viņam iet uz |ūras krastu un izsaukt no kuģiem portugāļu laivas. Tomēr valijs to liedza, lika aizslēgt durvisun visapkārt portugāļu mītnei nostādīja sargus. Pēc tam no Gamas pieprasīja, I. i i viņš dodot pavēlinoņemt kuģiem buras un stūri un .11sūtīt visu to krastā. Admirālis strupi atsacīja. Viņš esot piekodinājisbrālim neklausīt nekādām pavēlēm, kas Vasko da Gamas vārdā tiktu sūtītas no krasta. Brālis atstāšot viņutepat un burāšot atpakaļ uz Portugāli, ja uzzināšot, ka viņu, admirāli, šeit turot gūstā.

Pa ceļam nopirktie produkti bija apēsti, un portugāļus mocīja izsalkums. Gama prasīja, lai ļaujot ietprojām vismaz viņa pavadoņiem, citādi tie šeit nomiršot badā. Uz to valijs atteica, ka viņiem visiemjāpaliekot uz vietas un jāpaciešoties, jo nevienam par portugāļiem neesot nekādas daļas.

Pa to laiku pārnāca aizklldušais matrozis, kurš bija meklējis laivas, un pavēstīja, ka Koelju esotgaidījis admirāli krastā visu nakti.

Gama tūliņ aizsūtīja matrozi atpakaļ pie Koelju — lai kapteinis bez kavēšanās atgriežoties uz kuģiemun gādājot, ka tos labi apsargā.

Pagāja vēl viena diena un nakts. Portugāļus apsargāja vēl stiprāk. Sardzē uz maiņām stāvējuši vairāknekā simt vīru, visi apbruņoti šķēpiem, kaujas cirvjiem, vairogiem, lokiem un bultām. Sardzes priekšnieksgan apgalvojis, ka svešzemnieki nemaz netiekot turēti gūstā. Ja nebūtu sargu, portugāļiem tūliņ uzbruktusaniknotie musulmaņi. Iespējams, ka tiešām pastāvēja šādi draudi.

2. jūnijā atkal atnāca valijs un pieprasīja, lai Gama pavēlot izkraut krastā visas preces un liekotizcelties malā arī visai apkalpei. Matrožiem jāpaliekot krastā pēc šīs zemes paražām līdz tam laikam,kamēr pārdošot visas preces. Tikko tās izkraušot, Gama ar pavadoņiem varēšot atgriezties uz kuģa. Laiadmirālis uzrakstot vēstuli brālim un visu to pastāstot.

Tā arī notika: Gama nosūtīja vēstuli, brālis Paulu lika izkraut daļu preču, un drīz vien floteskomandieris ar pavadoņiem atgriezās uz «Gabriela».

«Un mēs bijām laimīgi, ka viss tā izgājis, un no sirds pateicāmies dievam, jo viņš bija mūs izrāvisno šo ļaužu rokām, kuriem vaiis nebija nekāda saprāta, it kā tie būtu zvēri,» sacīts «Ruteiru».

Vasko da Gama tūliņ pārtrauca preču izkraušanu.Pie precēm Pandaranē palika faktors Diogu Diašs un viņa palīgs. Tirdzniecībai ierādītajā pagalmā

viņi uz masām izlika svītrainus vilnas un linu audumus, cepures, spoguļus, koraļļu un stikla krelles,dzintaru, muciņas ar dzīvsudrabu, olīveļļu un medu, kā ari galdiņu, apklātu ar zaļu galdautu. Pie precēmsāka nākt arābu tirgotāji, taču viņi tikai skatījās un vīpsnāja.

Pagāja piecas dienas, bet preces neviens nepirka. Vasko da Gama nosūtīja samorinam vēstuli,žēlodamies, ka mauri nākot nevis pirkt, bet gan noniecināt portugāļu preces, un lūdza palīdzību.

Samorins nebūt nebija noskaņots tik ļoti naidīgi pret svešzemniekiem, kā varētu likties. Viņapadomdevēju skaitā bija arī indiešu tirgotāji, kas cerēja uz portugāļu atbalstu konkurences cīņā pretmusulmaņiem. Indieši sa-

clja samorinam, ka portugāli taču šeit, Kalikutā, nekā neesot noziegušies. Mauri varbūt esot viņusapmelojuši par laupīšanām Āfrikas piekrastē. Ja samorins likšot viņus nogalināt, kā to gribot musulmaņi,par Kalikutu pasaulē iziešot ļauna slava un citu tālu zemju tirgoņi te vairs ne- iegriezīšoties, un samorinsbūšot atkarīgs tikai no musulmaņu žēlastības.

Tā nu samorins atsūtīja pie portugāļu precēm citus tirgotājus — indiešus. Ja tie gribot, lai pērkot.Bez tam, kā apgalvo hronists, atnācis arī kāds augsts vīrs, kas palicis pie Diogu Diaša un atļāvisportugāļiem nokaut ikvienu mauru, kas te nākšot un ņirgāšoties.

Taču arī indieši nekā nepirka. Musulmaņi, brīdināti par samorina pavēli, turējās attālāk, bet ikvienāizdevīgā reizē apvainoja svešzemniekus, spļāva uz viņu pusi un kliedza: «Portugāle, Portugāle!»

Tirdzniecība neveicās. Monsaids deva padomu: kas gan šeit, Pandaranē, par tirgošanos? īstais tirgusesot pašā Kalikutā. Uz šejieni neviens nenākšot un nepirkšot — mauri visus esot iebiedējuši.

23. jūnijā Vasko da Gama lūdza samorina atļauju nogādāt preces pašā Kalikutā. Valdnieks izturējāsļoti labvēlīgi — deva ne vien atļauju, bet pat nesējus bez maksas.

Preces aiznesa uz Kalikutas centrālo tirgus laukumu, bet neizskatīgie portugāļu audumi un citasmantas nevarēja konkurēt ar smalkajiem indiešu darinājumiem, un tirgošanās tāpat neveicās.

Admirālis ļāva arī matrožiem — pa diviem, trim no katra kuģa, ievērojot piesardzību, — izceltieskrastā un tirgoties, ar ko vien vēlas.

«Ruteiru» autors stāsta, ka matroži nesuši krastā pārdot aproces, audumus, kreklus, bet cenas esotbijušas ļoti zemas. Tā, piemēram, par smalku kreklu, kas dzimtenē bijis trīssimt reišu vērts, te devuši tikaidivus fananus — trīsdesmit reišu vērtībā. Portugāļi lādējuši mantkārīgos indiešus. Zelta un sudrabamatrožiem nebija, un viņi jutās vīlušies: uz ielām nemētājās dārgumi, bērni nespēlējās ar pērlēm,garšvielas nevarēja grābt lāpstām bez maksas. Viss bija jāpērk vai jāiemaina. Tomēr šejienes prečucenas tāpat nebijušas visai augstas, un matroži, kā liecina hronists, varējuši nopirkt sev krustnagliņas,kanēli un pat dārgus akmeņus. Pret viņiem izturējušies ļoti labi un visur uzņēmuši viesmīlīgi.

Savukārt indieši drīkstēja apmeklēt kuģus un iemainīt preces. Kā stāsta hronists, portugāļi aizvienkrietni pamielojuši atbraucējus un viņu bērnus, tā ka no viesiem nevarējis ne atkauties. Nabadzīgu,izsalkušu laužu šajā bagātajā pilsētā bijis liels daudzums.

Tā bez sevišķiem piedzīvojumiem pagāja jūnijs un jūlijs. Vasko da Gama saprata, ka nav nekādasnozīmes kavēties šeit vēl ilgāk.

Viņš nolēma atstāt Kalikutā pie precēm faktoru un vēl pāris portugāļu, bet pats ar eskadru atgrieztiesmājup.

Lai vienotos par noteikumiem, Gama 9. augustā aizsūtīja pie samorina Diogu Diašu ar dāvanām —dzintaru, koraļļiem un daudzām citām mantām — un vēstuli. Gama ziņoja valdniekam, ka portugāļi gribotkuģot atpakaļ uz dzimteni. Lai samorins sūtot savu pārstāvi uz Portugāli un uzdāvinot karalim baharu (ap204 kg, aptuveni trīs līdz četri portugāļu centneri; centners — ap 59 kg) kanēļa un baharu krustnagliņu, unvēl paraugus no citām garšvielām. Faktors ieņemšot šeit naudu un varēšot par visu samaksāt.

Diašs gaidīja uz pieņemšanu četras dienas. Pēc tam samorins viņu pieņēma pavisam dzestri, bezceremonijām. Par dāvanām viņš nelikās , ne zinis un tās pat neapskatījis nodeva augstmaņiem. Ierēdņipieprasīja Diašam, lai Gama, ja gribot braukt projām, tūliņ samaksājot pēc šās zemes paražām muitasnodevas — diezgan prāvu summu: sešsimt šerafinus (viens šerafins — sudraba monēta — bijis divurupiju vai 300 reišu vērtībā).

Samorina ierēdņi pavadīja Diašu līdz noliktavai, apķīlāja nepārdotās portugāļu preces un aizliedzatās vest projām. Acīm redzot, indieši domāja, ka portugāļi grib izvairīties no muitas maksāšanas. Tikaitumsā un miglā Diašam izdevās ar kādu matrozi — nēģeru puisi nosūtīt komandierim ziņojumu. Tas notika13. augustā. Daži portugāļi nu atkal bija samorina gūstā. Aizbraukšanu vajadzēja atlikt. Arī Monsaidsatnesa sliktas ziņas: musulmaņi apsolījuši valdniekam bagātīgas dāvanas, ja tas iznīcināšot svešzemniekufloti un viņus visus apkaušot. Samorins laikam esot piekritis šim padomam.

Gama bija nokļuvis grūtā stāvoklī.14. augustā indiešu laivas nerādījās, kas likās aizdomīgi, jo līdz šim ik dienu nabadzīgie ļaudis

braukāja apkārt kuģiem un diedelēja pēc maizes. Bet jau nākamajā dienā indieši atkal irās pie kuģiemlielā skaitā. Vasko da Gama par to nopriecājās — viņš gaidīja tikai izdevīgu gadījumu, lai tiktu pieķīlniekiem.

19. augustā uz «Gabriela» atbrauca kādi divdesmit pieci indieši, no tiem seši dižciltīgi vīri. Gamapavēlēja sagrābt šos sešus un vēl trīspadsmit citus, bagātās drānās tērpušos, bet pārējos nosūtīja krastā arvēstuli samorinam. Admirālis atbrīvošot ķīlniekus, tiklīdz valdnieks atsūtīšot uz kuģiem krastā aizturētosportugāļus un preces.

Gama gaidīja atbildi četras dienaš. Starp citu, seši no ķīlniekiem bija nairi, karavīru kastaspiederīgie. Tie atsacījās ēst «nešķīsto» portugāļu ēdienu. Lai nairi nenomirtu badā, viņus katru dienu

apmainīja pret sešiem citiem nai- riem — jauniem ķīlniekiem.23. augustā Gama deva ziņu samorinam, ka braucot atpakaļ uz dzimteni. Bet drīz viņš atgriezīšoties

un tad parādīšot kalikutiešiem, vai portugāļi esot jūras laupītāji vai neesot. Uz kuģiem uzvilka buras unpacēla enkurus. Eskadra aizburāja dažas ligas atstatu, bet spēcīgs pretvējš piespieda portugāļus no jaunaizmest enkurus. Nākamajā dienā kuģi atgriezās pie Kalikutas. 25. augustā flote izgāja jūrā otru reizi unnoenkurojās tālu no pilsētas, tā ka kuģus no krasta tikko varēja saskatīt.

Otrā dienā pie kuģiem atīrās indiešu laiva ar vēstnesi. Tas ziņoja Vasko da Gamam, ka Diogu Diašsatrodoties samorina pilī. Ja komandieris atbrīvošot ķīlniekus, samo- rins savukārt atlaidīšot Diašu. TačuVasko da Gama neticēja, ka Diogu Diašs vēl ir pie dzīvibas. Droši vien viņš jau nogalināts un indiešitikai vēlas aizkavēt portugāļu kuģus piekrastē, lai sagatavotu uzbrukumu. Gama piedraudēja, ka atklāšotlielgabalu uguni, un pavēlēja laivai atirties nost no kuģa. Lai atbraucot šurp ar Diašu vai arī atvedot noviņa vēstuli. Citādi viņš likšot nocirst visiem ķīlniekiem galvu.

Portugāļi pacēla enkurus, un kuģi kreisēja nelielā attālumā gar piekrasti.Laivinieki aizveda admirāļa draudus samorinam. Tas tūliņ lika ataicināt Diogu Diašu un šoreiz

izturējās visai laipni. Vasko da Gama bija aizturējis ievērojamus ļaudis. To radinieki lūguši samorinu, laitas piekāpjoties un atbrīvojot arestētos portugāļus. Sos lūgumus atbalstījuši ari indiešu tirgotāji.

Samorins apgalvoja Diašam, ka muitas nodokli esot nelikumīgi pieprasījuši viņa ierēdņi bez viņaziņas. Diogu Diašs varot atgriezties uz kuģa. Samorins iedeva viņam līdzi vēstuli Portugāles karalim, kasbija rakstīta arābu valodā ar dzelzs spalvu uz palmas lapas, kā tajā zemē pieņemts: «Vasko da Gama, jūsugalminieks, ir atnācis manā zemē, par ko es esmu priecīgs. Manā zemē ir Joti daudz kanēļa unkrustnagliņu, un ingvera, un piparu, un daudz dārgu akmeņu, un no jums es gribu apmaiņai zeltu unsudrabu, un koraļļus, un sarkanus audumus.»

27. augustā pie kuģiem atīrās septiņas laivas un atveda Diogu Diašu un viņa biedrus. Portugāļusizsēdināja uz barkas, kas bija piesieta flagmaņkuģa pakaļgalā. Indieši baidījās tikties ar Gamu — viņinebija atveduši konfiscētās portugāļu preces. Diašs ziņoja admirālim: samorins lūdzot atbrīvot, ķīlniekus,solot uzstādīt krastā portugāļu atvesto padranu un esot izteicis vēlēšanos, lai Diašs atgriežas pilsētā pieatstātajām precēm.

Vasko da Gama palaida vaļā tikai sešus gūstekņus, bet pārējos solīja atlaist tad, kad būšot atvestasnoliktavā palikušās preces.

Otrā rītā uz portugāļu kuģiem mazā laiviņā atīrās Mon- saids, viss dubļiem nošķiests, turēdams rokāsnelielu ādas maisiņu ar dārglietām. Viņš bija aizbēdzis no Kalikutas: viņam uzbrukuši musulmaņi unizlaupījuši viņa māju. Viņš paglābies kaimiņu šķūnī un dzirdējis, kā pūlis uzlauž viņa mantu lādes, kā lādviņu, Monsaidu, — viņš esot kristiešu uzpirkts spiegs. Monsaids lūdzās, lai Vasko da Gama ļaujot viņampalikt uz kuģa un tā izglābt dzīvību.

Drīz vien pie kuģiem atīrās septiņas indiešu laivas. Trīs no tām veda svītraino audumu — daļu nokrastā palikušajām precēm. Laivinieki sauca Gamam, ka atvedīšot arī pārējās preces, tiklīdz portugāļiatbrīvošot visus ķīlniekus.

Taču Vasko da Gama, iededzies dusmās, aizraidīja laivas projām. Portugāļiem neesot vajadzīginožēlojamie preču pārpalikumi. Ķīlniekus viņš aizvedīšot uz Portugāli, lai tie savām acīm paskatoties, cikvarena un bagāta ir šī zeme, un pārliecinoties, ka mauri apmelojuši portugāļus. Kad Vasko da Gamaatgriezīšoties — un viņš nākšot atpakaļ citu reizi —, viņš bargi atriebšoties par visiem pāri darījumiemun apvainojumiem.

29. augustā admirālis sasauca virsnieku padomi. Tā nosprieda, ka eskadra izpildījusi uzdevumu,atklājusi jūras ce|u uz Indiju, atradusi šajā bagātajā zemē dažādas garšvielas un dārgus akmeņus. Tagadvairs nebūtu lieki šeit Iekavējas, jo uzlabot attiecības ar samorinu, kuru kūdot musulmaņi, diezin vaiizdošoties.

Vasko da Gamas kuģi pacēla enkurus, uzvilka buras un lēnām aizslīdēja uz ziemeļrietumiem,

uzņemdami kursu uz Āfriku, atpakaļ uz mājām.

ATCEĻA UZ PORTUGĀLI Jūras kauja. — Andžidivu salās. — Sadursmes ar pirātiem. — Cinga un bads okeānā. — Pie

draugiem Malindi. — «Rafaela» gaitu gals. — Paulu da Gamas slimība un nāve.To pašu dienu, kad flotile bija devusies projām no mu- sonu krastiem, vējš pierima un kuģi apstājās

netālu no Kalikutas. Ap eskadru tūliņ sapulcējās kādas septiņdesmit laivas. Stipri bruņoti vīri gatavojāsuzbrukt kuģiem. Vasko da Gama pagaidīja, kamēr tie pieiras tuvāk, un tad pavēlēja atklāt bombardu uguni.Tomēr uzbrucēji neno- bijās un vajāja kuģus vairāk nekā stundu. Par laimi, sāka pūst vējš, uznāca pērkonanegaiss, un portugāļi varēja aizbūrāt atklātā jūrā, tā ka smagnējās laivas palika tālu iepakaļ.

Portugāļu kuģi vājo un mainīgo vēju dēļ bija spiesti kavēties krastu tuvumā vēl vairākas dienas.Vasko da Gama pa šo laiku pratināja ķīlniekus, lai iegūtu sīkākas ziņas par Indiju. Pēc admirāļa

uzdevuma rakstvedis ar maura — tulka palīdzību sastādīja visbiežāk lietojamo indiešu vārdu sarakstu.Viņi pierakstīja kuģu takelāžas, dzērienu, ēdienu, ieroču, dzīvnieku, ķermeņa daļu un citus nosaukumus unvisvairāk lietojamus darbības vārdus. Lai šajā primitīvajā vārdnīcā neieviestos kļūdas un nerastospārpratumi, rakstvedis un maurs, pierakstījuši kādus desmit vārdus, gāja pie cita gūstekņa, lasīja tampriekšā uzrakstito un pārbaudīja, vai viss ir pareizi.

1498. gada 10. septembrī eskadras komandieris izsēdināja krastā vienu no sešiem aizturētajiemķīlniekiem. Hronists pieminējis, ka tas esot šķielējis ar vienu aci. Tam līdzi viņš iedeva vēstuli, ko arābuvalodā bija uzrakstījis Monsaids. Vasko da Gama samierinošā tonī, vēlēdamies notušēt bruņoto sadursmi,pavēstīja samorinam, ka aizvedis līdzi ķīlniekus tālab, lai pierādītu Portugāles karalim, ka viņa flotepatiešām atklājusi Malabaras piekrasti. Viņš atvedīšot gūstekņus atpakaļ, kad no jauna atburāšot šajāpiekrastē. (Starp citu, visi pieci ķīlnieki laimīgi sasniedza Lisabonu, un 1500. gadā Kabrals viņus tiešāmaizveda atpakaļ uz Kalikutu.) Diogu Diašu admirālis neesot atstājis pie precēm tālab, ka baidījies —musulmaņi to nogalināšot. Taču Vasko da Gama cerot uz draudzīgām attiecībām nākotnē. Kāds portugāļuhronists pat apgalvojis, ka vēstule tiklab samorinam, kā arī ķīlnieku ģimenēm esot ļoti patikusi.

15. septembrī kuģi nonāca pie nelielajām Santamarijas saliņām (uz 13° 20' z. pl.) netālu noBakanūras (sk. karti 184. lpp.). Portugāļi uz vienas saliņas ar draudzīgi noskaņotu zvejnieku palīdzībuuzcēla padranu.

20. septembrī Vasko da Gamas kuģi noenkurojās mežainā līcī pie Andžidivu salām (uz 14"45' z. pl.),lai sagādātu malku un papildinātu krājumus un ūdeni tālajam braucienam uz Āfriku. Salinieki izturējās pretportugāļiem ļoti laipni, parādīja viņiem vietu, kur pasmeļams labs dzeramais ūdens. Viņi atveda laivāspie kuģa ķirbjus un gurķus, tāpat citus augļus un dārzeņus, kā arī vistas un pienu. Iztaujāti viņi pastāstīja,ka salā augot daudz kanēļa koku.

Pēc pāris dienām, kad kuģi noenkurojās pie citas saliņas, Nikolau Koelju ar saviem vīriem uzdūrāssagrauta tempļa drupām. Turpat netālu mežā viņi sastapa netīru, skrandās tērptu sirmgalvi. Tas pastāstīja,ka šī saliņa esot pavisam neapdzīvota. Te atbraucot tikai kuģi pēc ūdens un malkas. Sirmgalvis esotsvētnieks templī, ko jau agrāk izpostījuši mauri. Portugāļi atkal nosprieda, ka šis indiešu templis ganlaikam esot kristiešu baznīca.

Šajā laikā jūrā parādījās divi diezgan lieli kuģi un tuvojās portugāļu flotei. Matrozis no masta kurvjaziņoja, ka redzot jūrā pie apvāršņa vēl sešus buriniekus, kas bezvēja dēļ netiekot uz priekšu.

Vasko da Gama nosprieda, ka tie ir ienaidnieka kuģi, un pavēlēja nogremdēt abus tuvāk pienākušos.Nikolau Koelju ar «Berriu», izmantojot krasta brīzi, negaidot uzbruka indiešiem. Vienam buriniekamizdevās aizbēgt, bet otram portugāļi sašāva stūri. Apkalpe muka projām laivā. Portugāļi atrada pamestajākuģī nedaudz pārtikas, kokosriekstus, krūzes ar palmu ellu, palmu cukuru un ieročus. Arī pret citiemsvešajiem buriniekiem viņi atklāja bom- bardu uguni, bet nav zināms, vai apšaudei bijuši kādi rezultāti.Tāpat arī nav zināms, vai šos kuģus sūtījis Kali- kutas samorins un vai tie grasījušies iznīcināt

svešzemnieku fioti. Domājams, ka šie kuģi piederējuši slavenajam indiešu pirātam Timoži, niknammusulmaņu ienaidniekam. Vēlāk Timoži kļuva par portugāļu sabiedroto un viņu uzdevumā aplaupīja ungremdēja musulmaņu kuģus.

Nākamajā rītā, kad kuģi «Gabriels» un «Berriu» jau bija izvilkti uz sēkļa un sagāzti uz sāniem, laivarētu notīrīt un izlabot to korpusu, krastam tuvojās divas indiešu galeras — fustas ar apbruņotiemļaudīm. Vasko da Gama pavēlēja atklāt uguni pret galerām, jo ķīlnieki pavēstīja Gainam, ka tās piederotpirātiem. Galeras, portugāļu kuģa vajātas, drīz metās bēgt.

Kamēr Vasko da Gamas flote atradās pie Andžidivu salām, pie admirāļa ieradās kāds vīrs, no galvaslīdz kājām tērpies linu drānās, turbānu ap galvu, apjozies zobenu, apmēram četrdesmit gadu vecs, unuzrunāja portugāļus venēciešu dialektā. Pēc sirsnīga apsveikuma viesis pastāstīja, ka esot kristietis,dzimis Levantē — Tuvajos Austrumos — un agrā jaunībā nokļuvis Indijā, kur pieņēmis musulmaņu ticību.Tomēr savā sirdī viņš aizvien esot palicis uzticīgs Kristus mācībai. Tagad viņš atrodoties Goaspārvaldnieka dienestā. Goa kopš 1469. gada piederot pie lielās, varenās Vidžajanagaras valsts. Goassultāns persietis valdot savā apgabalā gandrīz bez jebkādiem ierobežojumiem. Goā atraduši patvērumudaudzi arābi, kuri pēc asiņainā slaktiņa 1479. gadā esot padzīti no Onūras un Batikalas. Viesis pastāstīja,ka viņš uzzinājis par eiropiešu ierašanos Malabaras piekrastē, sailgojies tos redzēt un ar tiem parunātiesdzimtajā valodā.

Sultāns viņam atļāvis paviesoties pie svešajiem jūrasbraucējiem un piedāvājot tiem pārtiku, kuģusun pat mājvietu viņa valstī, ja vien tie vēlētos izmantot šo viesmīlības un draudzības piedāvājumu.

Taču daži viesa izteicieni modināja admirālī aizdomas. Tāpēc viņš iztaujāja indiešus, kas bijaatburājuši kopā ar šo cilvēku. Tie zināja stāstīt, ka tas esot pirātu kuģu komandieris un tuvumā stāvot viņakuģi ar daudziem karavīriem. Tad Vasko da Gama pavēlēja sagrābt aizdomīgo vīru, pērt viņu ar pletnēmun nežēlīgi spīdzināt. Gūsteknis atzinās, ka ieradies izlūkos un ka svešzemniekiem uzglūnot kuģi, kuriuzbrukšot, tikko būšot sapulcējušies pietiekami lielā skaitā. Viņš vēl gaidot ierodamies četrdesmitsambukas.

Pēc dažām dienām, kad portugāļu kuģi jau bija tālu jūrā, gūsteknis atzinās, ka esot jūds no poļuzemes un agrā jaunībā pārdots verdzībā uz Indiju, bet tur ticis godā un slavā. Goas sultāns sūtījis viņu piesvešzemniekiem, lai tos atvilinātu pie sevis un izmantotu cīņā pret kaimiņu valdniekiem. Sultāns zinājis,cik spēcīgi ir svešzemnieku ieroči. Vasko da Gama aizveda gūstekni uz Portugāli, kur to nokristīja undeva tam Gašpara da Gamas vārdu. Vēlāk — 1500. gadā viņš pavadīja Kabralu braucienā uz Indiju kātulks un piedalījās arī citās portugāļu ekspedīcijās uz Indiju. Ir ziņas, ka Gašpars da Gama (jeb IndijasGašpars) vēlāk kļuvis par karaļa mīluli.

Vasko da Gamas kuģi bija pakavējušies pie Andžidivu salām divpadsmit dienu. Slavenais portugāļudzejnieks Luišs Kamoenss poēmā «Luziādas» nosaucis tās par mīlas salām, paradīzi zemes virsū, kurdieviete Venēra ļāvusi nogurušajiem ceļotājiem mierīgi baudīt atpūtu.

No šīs paradīzes kuģi 2. oktobrī devās tālāk okeānā. Brauciens ieilga un vilkās veselus trīs mēnešus.Visapkārt pletās bezgalīgi ūdeņi, bet jūrnieki veltīgi gaidīja ceļavēju — ziemeļaustrumu musonu, kasparasti sākās oktobrī. Augām dienām nejuta ne vēsmiņas, tā ka buras šļauganas nokarājās lejup garmastiem vai arī vējš pūta pretim un kuģi netika ne no vietas. Jūrasbraucējus vārdzināja nežēlīga saulessvelme. Dzeramais ūdens sasmaka, pārtikas krājumi izsīka, izbeidzās augļi un dārzeņi, un apkalpei nojauna piezagās briesmīgā cinga.

Kā teikts «Ruteiru»: «Mums tajā laikā nomira trīsdesmit cilvēku, neskaitot trīsdesmit, kas jau bijamiruši, un tie, kuri uz katra kuģa vēl pildīja dienestu, varēja būt septiņi vai astoņi cilvēki, un tie pašinemaz nebija veseli, kā vajadzētu, un es jums apgalvoju, ja tas pats vējš vēl pieturētos četrpadsmit dienuun mēs pār šo jūru brauktu atpakaļ, mums vairs nebūtu neviena vīra, kurš spētu uz kuģiem dienestu pildīt.Mēs bijām nonākuši tādā stāvoklī, ka jau beidzās jebkura disciplīna. Un, kamēr nāves briesmās kuģojāmtālāk, mēs devām daudzus svinīgus solījumus svētajiem un mūsu kuģu aizgādņiem.»

Arī Kaštanjeda pieminējis šo postu, kas patiešām radījis dumpja draudus. Stūrmaņi apgalvojuši, kate valdot tikai rietumu vēji un viņi nemūžam netikšot atpakaļ, visi viņu pūliņi esot veltīgi. Vienīgā izeja —atgriezties Indijā. Ja jau viņiem lemts mirt, tad nāvi labāk sagaidīt uz sauszemes, nevis uz jūras. PatGama, kurš allaž pratis iedvest paklausību visdumpīgākajiem, vairs nezinājis, ko iesākt. Veltīgi viņšpūlējies pārliecināt šaubīgos, ka starp Aus- trumāfriku un Indiju taču burājot kuģi katru gadu, tātadceļavējš uz dzimtenes pusi iespējams. Viņš licis dažus dumpīgākos jūrniekus sakalt dzelžos un ieslodzīt.

Taču, kā raksta hronists, dievam viņa žēlsirdībā lab- paticis atsūtīt vēju, kas viņus sešās dienāsaiznesis līdz zemei. «… un mēs priecājāmies par to tā, gluži kā būtu ieraudzījuši Portugāli, tāpēc ka mēscerējām šeit ar dieva palīgu atgūt savu veselību tāpat kā pirmo reizi.»

Izmocītiejūrasbraucēji beidzot — 1499. gada 2. janvārī ieraudzīja Āfriku. Stūrmaņi noteica kuģuatrašanās vietu. Atklājās, ka flote nonākusi pie sauszemes uz 5° z. pl. Nākamajā dienā portugāļi ieraudzījakrastā lielu pilsētu. Tā bija Mogadišu (jeb Magadošu), pati vecākā arābu pilsēta Āfrikas austrumupiekrastē.

Nogurušo jūrasbraucēju skatieniem pavērās Mogadišu torņi, nami un pilis. Tomēr Vasko da Gamaneuzdrošinājās izcelties svešajā krastā. Patlaban labāk bija izvairīties no kaujas — kuģi līdzinājāspeldošām lazaretēm. Varbūt arī te bija atklīdušas valodas par portugāļu sadursmēm ar Mozambikas unMombasas iedzīvotājiem.

Kuģi aizburāja garām pilsētai. Nodārdēja bombardu zalve — admirālis ar lielgabalu uguni devazīmi pilsētas iedzīvotājiem, ka te burā spēcīga flote.

Cinga joprojām nemitējās. Turklāt no krasta uz kuģiem atlidoja lieli zaļu un melnu mušu bari, kā arīmoskīti, kas jo sevišķi mocīja jūrasbraucējus.

5. janvārī sāka plosīties vētra. Tā nodarīja diezgan lielu postu «Rafaelam». Drīz pēc tam kuģiemuzbruka pirāti, kas, sasēdušies laivās, pēkšņi parādījās pie kāda klinšu raga — jūras laupītāju slēptuves.Garās, šaurās pirogas ar melnajiem karotājiem strauji tuvojās. Jau varēja samanīt cilājamies airus, pirātibija satvēruši šķēpus un uzvilkuši loku stiegras.

Citkārt šāds uzbrukums, turklāt dienā, nedraudētu ar lielām briesmām, turpretim tagad uz kuģiem bijatik maz veselu vīru, ka jūras laupītājus nedrīkstēja pielaist tuvumā — abordāžas kaujā tie sagrābtuportugāļu floti.

Pie bombardām metās gan veselie, gan gluži vārgie lielgabalnieki. Pēc dažām zalvēm jūras laupītājulaivas bēga atpakaļ uz krastu.

7. janvārī pie apvāršņa parādījās Malindi. Matroži kliedza aiz prieka, redzot pazīstamo ostu. Uzkuģiem salutēja, mastos uzvijās karogi un vimpe]i. Pretim īrās izgreznotas laivas. Malindi šeiha ļaudisatveda uz kuģiem dāvanas — aitas, vistas, olas, apelsīnus, mango augjus un citu pārtiku. Taču «Ruteiru»autors piebilst, ka slimie kuģinieki vairs neesot varējuši baudīt šos labumus. Daudzi turpat arī nomiruši.

Šeihs sūtīja Vasko da Gamam sirsnīgus apsveikumus par sekmīgo braucienu un ielūdza viņu pili. Abidivi neskopojās ar laipnībām un draudzības apliecinājumiem. Portugāļu admirālis, kas patiešām nīdamusulmaņus no visas sirds un Indijā nepavisam neslēpa šīs jūtas, šeit zvērēja musulmaņu šeiham, kaportugāli būšot Malindi valdnieka labākie draugi. Šeihs savukārt sūtīja Portugāles karalim garu vēstījumu,apsveikdams viņu ar jūras ceļa atklāšanu un aicinādams sūtīt pāri okeānam jaunus kuģus.

Pēc dažu hronistu ziņām, notikusi dāvanu apmaiņa. Šeihs sūtījis karalim zelta ķēdi ar dārgiemakmeņiem un karalienei — perlamutra šķirstu, ko rotājis sudrabs un ziloņkauls, kā arī divdesmit sudrabagredzenus ar dārgiem akmeņiem. Šķirstā bijuši salikti balta zīda audumi un zelta pavedieni. Tāpat šeihsdāvinājis karalienei vēl milzīgu gabalu pelēkas ambras sudraba ietvarā. Tā bijusi patiešām ķēnišķīgadāvana. Bez tam viņš bagātīgi apdāvinājis visu trīs kuģu kapteiņus, kā arī aizsūtījis uz kuģiem trīs laivasar baltu zīdu un raibu muslīnu kuģu apkalpēm, lai visiem tiktu kāda velte un neviens nepaliktuneapmierināts.

Vasko da Gama nosūtījis krastā desmit kastes koraļļu, daudz dzintara, cinobra, dzīvsudraba, stikla

kreļļu, spoguļu, tāpat mežģīnes, vadmalu, satinu, damastu, nažus, šķēres, kreklus un cepures, kā arī savubagātīgi izrotāto dunci. Komandieris vēl izkaulējis no šeiha priekš karaļa milzīgu ziloņa ilkni, tāpat aripārtiku apkalpēm un atjauju uzcelt krastā padranu. Šeihs izdarīja visu, ko lūdza portugāļi. Viņš tiemnosūtīja arī jaunu arābu zēnu, kurš gribot braukt svešzemniekiem līdzi uz Lisabonu. Zēns atgriezāsMalindi ar Kabrala ekspedīciju.

Eskadra uzkavējās Malindi piecas dienas un 11. janvāri devās tālāk. Kuģi burāja lēnītiņām, joapkalpes tik tikko spēja pārlikt buras un valdīt stūri. Pabraukuši garām Mombasai, portugāļi izmetaenkurus iepretim Rafaela sēklim, kur «Rafaels» bija kādreiz cietis avāriju.

Vasko da Gama nosprieda, ka nedaudzie atlikušie jūrnieki nespēšot apkalpot visus trīs kuģus. Viņšnolēma upurēt «Rafaelu», kas turklāt bija stipri cietis nesenajā vētrā. No «Rafaela» izkrāva pārtiku uniepirktās garšvielas, ieročus un pulveri, noņēma kuģim buras, tauvas un rājas, kā arī priekšgala ozolkokastatuju — svēto Rafaelu. Stāsta — šo relikviju admirālis augstu vērtējis visu mūžu un ņēmis to līdzi, vēldivreiz kuģodams uz Indiju. Arī admirāļa pēcteči vadājuši to līdzi vēl kādus simt piecdesmit gadus. Tikliela bijusi ticība svētajam Rafaelam, kuģniecības aizgādnim. «Rafaelu» aizdedzināja, lai tas nekristumauru rokās.

Tad kuģi devās tālākajā ceļā un paburāja garām Zan- zibārai. 1. februāri portugāļi noenkurojāsnetālu no Mo- zambikas, pie Sanžorži saliņas, kuru viņi jau labi pazina. Vasko da Gama nolēma uzstādītsalā padranu, lai pienācīgi atzīmētu vietu, kur toreiz tik sirsnīgi lūguši dievu pirms tālā ceļa uz Indijaskrastiem. Jūrnieki uzcēluši mūra stabu un jau grasījušies uzstādīt uz padrana lielu koka krustu, bet taduznākusi spēcīga lietus gāze un nodzēsusi ugunskuru, uz kura kausējuši svinu krusta nostiprināšanai. Visipūliņi bijuši veltīgi, uguni vairs nevarējuši iekurt, un portugāļiem vajadzējis pamest krustu neuzstādītu.

Otrā dienā abi kuģi burāja tālāk. Tikai pēc mēneša jūrasbraucēji sasniedza Sanbraša līci. Te viņiuzkavējās deviņas dienas, medīdami roņus un pingvīnus un sagādādami dzeramo ūdeni.

20. martā portugāļi apbrauca apkārt Labās Cerības ragam. Pūta spirgts ceļavējš, bet tas bijis tikdzestrs, ka, pēc «Ruteiru» autora vārdiem, jūras vīri tik tikko neesot dabūjuši galu no aukstuma. Stūrmaņiun matroži, kas šeit bija dumpojušies, tagad lūguši komandierim piedošanu. Viņi tālajā ceļā piedzīvojušitik daudz ciešanu, pārvarējuši visas grūtības un tā izpirkuši savu vainu.

Vasko da Gama uz šiem lūgumiem atbildējis, ka esot tiem jau sen piedevis un lūgšot karali, lai tasapbalvojot visus ekspedīcijas locekļus. Bet viņš esot zvērējis, ka aizvedīšot viņus uz Lisabonu važāssakaltus, un savu zvērestu turēšot, un, kā liecina dažs hronists, labākie Portugāles jūrasbraucēji izkāpušidzimtenē krastā ar dzelžiem uz rokām un kājām.

Komandieris izdalīja jūrniekiem audumus, ko bija saņēmis no Malindi šeiha, lai matroži varētu sašūtapģērbus un ierasties dzimtenē svētku drānās. Bet ne jau visiem tas bija lemts — nāve joprojām ciemojāsuz abiem kuģiem. Arī komandiera brālis Paulu da Gama savārga aizvien vairāk — viņu mocīja dilonis.

Aiz Labās Cerības raga divdesmit septiņas dienas pūta labvēlīgs ceļavējš, un abi kuģi žigli burājamājup. Kad līdz Zaļā raga salām vairs nebija tālu, tie uz vairākām dienām nokļuva bezvēja joslā. Paulu daGama vairs tikpat kā nenāca ārā no kajītes un tikai nemitīgi apvaicājās, vai vēja vēl joprojām nejūtot, —slimais jūrasbraucējs ilgot ilgojās pēc dzimtenes. Vasko da Gama arvien biežāk kavējās pie brāļa gultas.Viņš ļoti mīlēja Paulu. Daži vēsturnieki piezīmējuši, ka ciešā mīlestība uz brāli esot bijusi vienīgā Vaskoda Gamas cilvēciskā īpašība.

Gvinejas krastu tuvumā, netālu no Bisagušas salām, abi kuģi izšķīrās — acīm redzot, vētrā, kas sākaplosīties pēc ilgā bezvēja. Kapteinis Koelju ar «Berriu» turpināja ceļu viens pats un steidzās tieši uzLisabonu. Var jau būt, ka viņu vilināja balva, uz kādu varēja cerēt, pirmajam atbu- rājot no tik tāla ungrūta ceļa un ar tādām lieliskām ziņām. Lisabonu viņš sasniedza 1499. gada 10. jūlijā.

Vasko da Gama gaidīja «Berriu» okeānā veselu diennakti un pēc tam devās uz Santjāgu salu Zaļāraga arhi- pelāgā. Komandieris, dziļi nobažījies par sirgstošo brāli, uzticēja flagmaņkuģa «Gabriels»vadību eskadras notāram un pavēlēja viņam doties tālāk uz Portugāli ar ziņojumu karalim. Brālis bija

viņam mīļāks par visu pasaulē, un Vasko da Gama gribēja aizvest slimnieku pēc iespējas ātrāk uzPortugāli, ātrāk, nekā to varētu ar eskadras flag- maņkuģi. Admirālis salīga sev ātru karavelu. TomērPaulu ar katru dienu kļuva aizvien vārgāks. Vasko bijās, ka brālis nomirs uz jūras un viņa miesas ielaidīsokeāna viļņos. Tāpēc viņš nolēma piestāt Terseiras salā, Azoru salu arhipelāgā. Paulu da Gamu iznesakrastā, un viņš otrā dienā nomira. Vasko da Gama, cietsirdīgais un nežēlīgais vīrs, dziļi sēroja paraizgājēju, kas bijis par viņu daudz labsirdīgāks. Ar lielu godu apglabājis brāli Terseirā, Vasko da Gamaar karavelu steidzās uz Portugāli un atburāja Lisabonā drīz pēc «Gabriela» un «Berriu».

AR SLAVU DZIMTENE Kapteinis Rodrigešs nes karalim priecīgo vēsti. — Vasko da Gama galmā. — Ekspedīcijas

rezultāti. — Kurš pārāks — Gama vai Kolumbs? — Karaļa žēlastību. — Tituls «dons» vēl nedodIenākumus.

Vēsts par Indijas ekspedīcijas laimīgo iznākumu steidzās pa priekšu Vasko da Gamas kuģiem. Jauokeānā, netālu 110 Zaļā raga salām, tos pamanīja kādas karavelas jūrnieki, kas burāja uz Gvineju pēcvergiem. Karavelas kapteinis Rodrigešs, uzzinājis, ka admirāļa kuģi atgriežas no Indijas, nolēma pirmaisaizvest šo ārkārtīgi svarīgo ziņu uz Portugāli. Viņš mainīja kursu un pilnās burās, nekur nepiestādamskrastā, steidzās atpakaļ. Kad ātrā karavela sasniedza dzimtos krastus, kapteinis sēdās laivā un braucainalā, iepriekš pavēlējis dēlam, kas arī bija uz kuģa, lai karavela netuvojas krastam un lai neviens svešsneuzkāpj uz tās klāja. Svarīgo ziņu vajadzēja turēt visstingrākajā noslēpumā. Tikmēr kapteinis, sameklējiszirgu, auļoja uz Evūru pie karaļa.

Kā stāsta hronists, Evūrā atauļojis jātnieks pagalam nodzītā zirgā, ielauzies karaļa pilī un kritisviņam pie kājām, saukdams: «Valdniek, es jums atnesu priecīgas vēstisl Jūsu kuģi pabijuši Indijā,valdniek, un brauc atpakaļ. Es pirmais to daru zināmu jums.» Viņš esot Arturo Rodrigešs, karavelaskapteinis, viņš sastapis okeānā kuģi, kas nācis no dienvidiem, un uzzinājis no jūrniekiem, ka šis kuģispiederot pie Vasko da Gamas eskadras. Kapteinis bez kavēšanās grozījis kursu un steidzies atpakaļ uzPortugāli, jo bijis pārliecināts, ka atalgojums par labajām vēstīm ar uzviju segšot zaudējumus, kurus viņšcietis, griezdamies atpakaļ no pusceļa un pārtraukdams tik izdevīgu braucienu.

Droši vien izveicīgais kapteinis tiešām nepalika bez atalgojuma. Karaļa prieks, bez šaubām, bijaliels. Viņš ar nepacietību gaidīja atgriežamies pašu admirāli.

Tas pēc brāļa apbedīšanas ieradās Lisabonas ostā vai nu 1499. gada augusta beigās, vai septembrasākumā. Karalis aizsūtīja pretim flotes komandierim vairākus augstmaņus. Greznā svīta pavadīja slavenojūrasbraucēju uz karaļa pili, kur, pēc hronista vārdiem, bijis grūti iekļūt, jo sapulcējies milzīgs ļaužu bars.Visi gribējuši paskatīties uz Vasko da Gamu ne vien tāpēc, ka šis vīrs paveicis dižu varoņdarbu —atklājis Indiju, bet ari tāpēc, ka palicis dzīvs. Tas licies tīrais brīnums. Visi jau domājuši, ka viņš senmiris.

Karalis pieņēma admirāli galma klātbūtnē svinīgā ceremonijā un uzklausīja viņa ziņojumu.Karalis Manuels ļoti lepojās ar Gamas ekspedīcijas rezultātiem un uzvaras priekā rakstīja par tiem

vēstulēs saviem niknākajiem konkurentiem — Spānijas valdniekiem Isabellai un Fernando, kā arī kādamkardinālam Romā. Viņš uzsvēra, ka Indijā mītot kristieši. Tie gan neesot pārāk stipri savā ticībā un ne jauvisi tajā atgriezti. Svētajai Romas katoļu baznīcai tagad būšot iespēja paplašināt savu ietekmi unnostiprināties. Šis atklājums ļaušot iznīcināt aizjūras maurus. Dons Manuels cerot, ka ar dieva paligutirdzniecība, kas tagad darot bagātus maurus, nonākšot portugāļu rokās. Pats dievs aizvedis Vasko daGamu uz Indiju un atgādājis viņu atpakaļ sveiku un veselu, pats dievs gribot, lai Portugāle valda pāraustrumiem un pievērš austrumu tautas īstenajai ticībai.

Karalis dons Manuels pie sava titula «Ar dieva žēlastību Portugāles_karalis un valdnieks pārAlgarvi šaipus un viņpus jūras, Āfrikā» pievienoja vēl šādu — skanīgāku, ietekmīgāku: «Pavēlnieks pārGvineju un Etiopijas, Arā- bijas, Persijas un Indijas iekarojumiem, kuģniecību un tirdzniecību».

Turklāt karalis, cerēdams uz lielu peļņu nākamībā, pavēlēja uzsākt galvaspilsētā plašus būvdarbus— celt greznas pilis, katedrāles un klosterus un izkalt jaunas zelta monētas — portugešus.

Kaut arī Lisabonā no četriem kuģiem atgriezās tikai divi — «Gabriels» un «Berriu» un no apkalpes— mazāk par pusi, ekspedīcija diezin vai bija sagādājusi zaudējumus. Portugāļiem izdevās pārvest noIndijas diezgan daudz garšvielu un dārgu akmeņu. Ar pārvesto pietika, lai pierādītu, kādi pasakainidārgumi slēpjas Indijā, un ar uzviju segtu visus izdevumus. Kāds hronists pat apgalvo gluži neticamo —

ka pārvesto preču vērtība sešdesmit reižu pārsniegusi ekspedīcijas izdevumus. Lai nu kā — peļņapatlaban nelikās galvenais. Ekspedīcija bija noskaidrojusi, kādus milzīgus ienākumus Portugāle varētu gūtnākamībā, ja pārņemtu jūras tirdzniecību ar Indiju. Galvenais sasniegums — bija atklāts no Vidusjūras unaustrumu zemēm neatkarīgs jūras ceļš. Līdz ar to bija izlauzts

Lisabonas osta (pēc 16. gadsimta gravīras).pirmais robs aizsprostā, ko bija radījuši turki tirdzniecības ceļos starp rietumu un austrumu zemēm.

Jaunā jūras ceļa atklāšana nopietni apdraudēja ne vien turkus un vispār musulmaņus visās austrumuzemēs, bet arī Itālijas tirdzniecības pilsētas. Līdz Vasko da Gamas braucienam tās turēja savās rokāslielāko daļu no austrumu lirdzniecības un guva milzīgus ienākumus, nostiprinādamas savu varenību.Tagad to ziedu laikiem tuvojās gals.

Kāds venēcietis rakstīja, ka ziņa par Vasko da Gamas .itgriešanos pārsteigusi Venēciju kā pērkonaspēriens no skaidrām debesīm. Gudri ļaudis šo ziņu uzskatījuši par pašu ļaunāko, kāda vien iedomājama.

Šis spriedums bija tiešām gaišredzīgs. Drīz vien pēc Kolumba un Gamas braucieniem Atlantijasokeāna piekraste un jo sevišķi Portugāle sāka dominēt Eiropas valstu l irdzniecībā. Portugāle pārvērtāsvarenā jūras lielvalstī, lurpretim Vidusjūra zaudēja Eiropas tirdzniecības centra lomu. Portugāle sagrābamonopolu tirdzniecībā ar Dien- vidāziju un Austrumāziju un saglabāja to veselus deviņdesmit gadus.

Ļoti liels bija ari zinātnes ieguvums. Kartēs iezīmējās Āfrikas kontinenta krastu apveidi.Noskaidrojās, ka Indijas okeāns nebūt nav noslēgta iekšēja jūra, kā to bija apgalvojis Ptolemajs. Cilvēceszināšanas ģeogrāfijā, vēsturē, dabaszinātnēs kļuva daudz plašākas.

Dažs vēsturnieks skaitījis Vasko da Gamas braucienu par notikumu, kas veidojis jaunu laikmetucilvēces vēsturē. Gamas brauciens uz Indiju, bez šaubām, pieskaitāms pie pašiem izcilākajiemceļojumiem okeānā. Tomēr diezin vai būtu pareizi secināt, ka tas bijis daudz pārāks par KristoforaKolumba veikumu, kā to viens otrs pūlas apgalvot. Kolumbs esot nobraucis daudz mazāku ceļa gabaludažās nedējās, lielāko tiesu ar ceļavēju. Viņa atklājums bijis liela, bet gluži negaidīta nejaušība. Amerikutik un tā drīz būtu atklājuši citi jūrasbraucēji. Turpretim Vasko da Gamas ceļojums ildzis divdesmit sešusmēnešus un ceļš bijis daudzkārt garāks. Šī ekspedīcija vainagojusi veselas valsts apzinīgas, mērķtiecīgaspūles ilgā laika posmā. Turklāt viņa ceļojuma praktiskie rezultāti arī bijuši daudz lielāki nekā Kolumbaatklājumiem. Kolumbs atradis kailus mežoņus zāles būdās tur, kur cerējis ieraudzīt krāšņas pilis,civilizētas tautas un milzu bagātības. Viņš sastapis labsirdīgus, slikti apbruņotus indiāņus, kas spāniešussagaidījuši draudzīgi. Vasko da Gama turpretim atradis jūras ceļu uz bagātām zemēm, kur patiešāmbijušas garšvielas, ziloņkauls, zelts un dārgakmeņi, un pierādījis, ka jūras pie Indijas krastiem nav šķirtasno Pasaules okeāna. Bez tam Gama gandrīz visur sastapis kareivīgus mežoņus un spēcīgas valstis, kassagaidījušas portugāļus naidīgi. Tāpēc grūtības bijušas lielākas.

Tomēr tādi salīdzinājumi neliekas visai pārliecinoši. Cildinot viena slavena jūrasbraucēja

sasniegumus un nopelnus, nebūt nav vajadzības kaut kā mazināt vai nopelt otra veikumu. KristoforsKolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns — šie vārdi aizvien paliks goda vietā lielajosģeogrāfiskajos atklājumos.

Kolumbam viņa braucienā uz rietumiem pāri okeānam nebija nekādu priekšgājēju, viņš burāja pretimnezināmajam, turpretim Vasko da Gamas uzdevums bija itin skaidrs. Jau divas paaudzes bija tiekušās pēcšā mērķa. Nevienam vairs nebija šaubu, ka garšvielām bagātās zemes austrumos patiešām irsasniedzamas.

Lai izpildītu šo uzdevumu, protams, vajadzēja lielajūrasbraucēja talanta, drošsirdības kuģošanai svešās jūrās, zem svešiem zvaigznājiem, vajadzēja

nelokāma, stingra rakstura, gribas, enerģijas, lai bez vilcināšanās likvidētu jebkuru nepaklausību,gļēvulību, mazdūšību, lai neatkāptos arī tad, kad grūtajā ceļā sērgas sāka retināt jūrnieku rindas.

Pēc nozīmes pasaules vēsturē, tirdzniecības un kuģniecības attīstības vēsturē Indijas jūras cejaatklāšana ar pilnām tiesībām stāv blakus Amerikas atklāšanai, un tālab neviens nevar apstrīdēt Vasko daGamas nopelnus lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos.

Bet ko viņš iemantoja par šo izcilo sasniegumu? Par Portugāles karali donu Manuelu nevarēja sacīt,ka viņš būtu bijis pārāk augstsirdīgs un devīgu roku apbalvotu savus kapteiņus un komandierus, kas devāstālos jūras ce]os un izdarīja lielus atklājumus. Par vienkāršo jūrnieku nopelnu atzīšanu vispār nevarējabūt nekādas runas. Tos neviens necildināja un neapbēra balvām. Dzīvi palikušie jūrasbraucēji veltigaidīja karaja pateicību, kaut gan viņi bija šā brauciena galvenie varoņi. Mirušajiem neviens necēlapieminekli. Viņu vārdi nav saglabājušies ne dokumentos, ne hronikās. Kuģiem atbraucot Asaru krastāLisabonas ostā, skanēja sagaidītāju šņuksti un vaimanas, kad viņi uzzināja, cik daudzi krietni jūras vīri —tuvi, mīļi cilvēki atraduši mūžīgu dusu okeāna dzelmē un nekad vairs nepārnāks. Tomēr tautas piemiņāviņi palika dzīvi un par viņu drosmi, vīrišķību un neatlaidību drīz sāka dziedāt dziesmas.

Eskadras komandieris Vasko da Gama, cik zināms, vienīgais no visiem brauciena dalībniekiemizpelnījās karaļa žēlastību un pateicību. Gama gan allaž uzsvēra, ka esot karaļa kalps un vergs, kas bezierunām un kurnēšanas pildot viņa gribu un pavēles, negaidīdams nekādas balvas. Bet viņš ļoti labisaprata sava atklājuma nozīmi un atbilstoši tam prata izkaulēt arī apbalvojumus.

Jau tūliņ pēc ierašanās Lisabonā karalis piešķīra da Gamam titulu «dons», līdz ar to pielīdzinot viņuvaldošajai aristokrātijai, un apsolīja dāvināt viņam ari zemes īpašumus. Bez tiem titulam «dons» bijatikai tukša skaņa un tas nedeva nekādus ienākumus. Vasko da Gama, pēc dažu hronistu liecības, bijis ļotimantkārīgs un skops, un neviena balva viņam neesot likusies pietiekami laba. Kad karalis vaicāja Vaskoda Gamam, ko viņš vēlētos saņemt par balvu, admirālis bez apdomāšanās lūdza, lai viņu ieceļot parSinišas senjoru. Siniša bija viņa dzimtā pilsēta, un to kādreiz bija pārvaldījis viņa tēvs.

1499. gada 24. decembrī karalis Manuels ar īpašu dāvinājuma rakstu piešķīra Vasko da Gamam,viņa mantiniekiem un pēcnācējiem Sinišas pilsētu ar visiem tās ienākumiem un tiesības iekasēt šajāpilsētā nodokļus un vākt nodevas, tāpat spriest tiesu.

Tomēr Siniša piederēja Santjāgu ordenim, kura lielais maģistrs bija Koimbras hercogs, karaļa ZuanaII ārlaulības dēls. Manuela dāvinājums aizskāra tiklab ordeņa, kā arī hercoga intereses. Tāpēc karalisapsolīja dot ordenim citu pilsētu un lūgt no pāvesta atļauju šai maiņai. Pāvests deva savu piekrišanu1501. gadā. Taču Santjāgu ordenis atsacījās atdot pilsētu. Karalis nevēlējās ķildoties ar bagāto ordeni untā ietekmīgo maģistru, jo daudz reižu bija aizņēmies no ordeņa lielas summas.

Gama pieklājīgi, taču neatlaidīgi laiku pa laikam atgādināja, ka apbalvojumu vēl joprojām neesotsaņēmis.

Karalis centās nokārtot incidentu un piešķīra Vasko da Gamam pensiju tūkstoš zelta kruzadu (vecaportugāļu monēta četrsimt reišu vērtībā) gadā tikmēr, kamēr viņš dabūšot Sinišas pilsētu. Pensijuvajadzēja maksāt Kasa da Miņai — iestādei, kas pārzināja Āfrikas zelta raktuves. Taču zelts no turienesneplūda tik plašā straumē, kā spēja tērēt karalis, un pensiju Gamam maksāja nekārtīgi. Viņš atkal žēlojās

un sūdzējās, un valdnieks bija spiests izsniegt Vasko da Gamam zelta vietā kviešus. Saglabājusies karaļa,pavēle par kviešu izsniegšanu un Gamas paraksts par saņemšanu.

Bez tam Vasko da Gamam un viņa mantiniekiem piešķīra vēl papildu pensiju — trīssimt tūkstošusreišu (jeb septiņsimt piecdesmit kruzadu) gadā, kā arī sevišķu titulu — «Ostindijas jūru admirālis» — arvisiem pagodinājumiem, varu, ienākumiem, privilēģijām un tiesībām. Titulu «dons» saņēma arī viņabrālis Airišs, bet māsa Terēza — titulu «donna», tāpat arī viņu pēcnācēji tika pieskaitīti piedižciltīgajiem. Dāvinājuma rakstā vēl bija teikts, ka Vasko da Gama, Ostindijas jūru admirālis, varēšotkomandēt jebkuru eskadru, ko viņa dzīves laikā sūtīšot uz Indijas ostām — vai nu tirdzniecībai, vai karavešanai. Ja viņš tikai vēlēšoties vadīt eskadru, karalis viņu neap- iešot un neiecelšot viņa vietā nevienucitu admirāli.

KOLONIZATORU GAITĀS

SVĒTA KRUSTA ZEMES ATKLASANA Pedru Alvarišs Kabials — ekspedīcijas vadītājs. — Nejauši atrastā zeme. — Indiāņu tikšanās

ar portugāļiem. — Dienvidamerikas atklājēji pirms Kabraia. — Pinsons pie Amazonei grīvas. —Svētā Krusta zemes kolonizēšanas sākums.

Karalis dons Manuels tūliņ pēc Vasko da Gamas kuģu atgriešanās pavēlēja rīkot jaunu aizjūrasekspedīciju. Nu bija īstā reize likt lietā jūrasbraucēju pieredzi, kuģošanas mākslu un teicamos kuģus,pārņemt kontroli pār austrumu jūrām un garšvielu tirdzniecību, nostiprināties Indijas piekrastē.

Saskaņā ar karaļa dāvinājuma rakstu Gamam bija tiesības vadīt otro jūras braucienu uz Indiju, javien viņš to vēlētos. Tomēr admirālis atsacījās no šā pienākuma, jo droši vien jutās noguris pēc ilgā,grūtā jūras brauciena, zaudējis mīļoto brāli, un vēlējās padzīvot dzimtenē, atpūsties. Viņš bija iecelts lielāgodā, saņēmis balvas un pagodinājumus un tikko apprecējies.

Karalis izraudzījās citu ekspedīcijas vadītāju — trīsdesmit divus gadus veco karaļa padomeslocekli, Kristus ordeņa bruņinieku Pedru Alvarišu Kabralu. Nav nekādu ziņu, ka viņš jebkad agrāk būtubraucis uz jūras. Izvēle liekas gluži dīvaina. Acīm redzot, Kabrals bija karaļa mīlulis. Portugālē tačunetrūka pieredzējušu, spējīgu jūrasbraucēju, kā Bartolomeu Diašs, Duarti Pašeku Pireira, Nikolau Koelju.Šie vīri gan piedalījās šajā ekspedīcijā un komandēja kuģus, taču Kabraia virsvadībā. Šoreiz apkalpjusavervēšanā neradās nekādas grūtības — uz Indiju lauzās daudzi jūrnieki, ari tādi vīri, kas jūru nemaznepazina.

Tālajam ceļam sagatavoja trīspadsmit labi apbruņotus kuģus ar kādiem tūkstoš piecsimt vīriem.Ekspedīcijas organizēšanā rosīgi piedalījās Vasko da Gama, kā ari Uartolomeu Diašs. Diašs šajā reizēvarēja braukt līdzi,

tomēr arī tagad karalis nevēlējās, lai viņš nokļūtu Indijā. Slaveno jūrasbraucēju iecēla par zeltaraktuvju priekšnieku Sofalā, Āfrikas austrumu piekrastē. Raktuvju tur gan vēl nebija — tās bija jāiekārto,lai zelts ari no turienes plūstu uz Portugāli.

Uz Indiju šoreiz sūtīja kādu tūkstoti karavīru, kā ari astoņus franciskāņu mūkus un vairākuspriesterus. Karalis lika viņiem jo sevišķi pie sirds kristietības izplatīšanas misiju. Kabralam piekodināja:pirms viņš uzbrūkot mauriem un elku pielūdzējiem ar tērauda šķēpu, lai dodot iespēju priesteriem unmūkiem laist darbā gara šķēpu — sludināt pagāniem patieso ticību. Tomēr pats labākais argumentskristīgās ticības izplatīšanai gan likās lieliski apbruņotā flote. Līdzi brauca arī pieredzējuši tirgotāji, kamuzdeva pirkt un pārdot preces karaļa vārdā. īpašu tirdzniecības aģentu — Airišu Korreju pilnvaroja slēgtlīgumus un pārzināt visus ar tirgošanos saistītus jautājumus. Divi kravas kuģi veda preces Āfrikaspiekrastei, bet pārdošanai Indijā šoreiz sūtīja daudz labākas mantas — varu, cinobru, dzīvsudrabu,dzintaru, koraļļus, vilnas dziju, atlasu, samtu. Netrūka arī zelta monētu. Kabralu apgādāja ar dāvanāmKalikutas samorinam. Bagātīgas dāvanas tika paredzētas arī draudzīgajam Malindi valdniekam.

Kopā ar floti ceļā devās arī maurs Monsaids, pieci indieši, ko portugāļi bija sagūstījuši kā ķīlniekusKalikutā, kristītais Gašpars da Gama jeb Indijas Gašpars no Andži- divu salām, kā arī astronoms, mediķisun fiziķis Zuanišs.

Paredzēja, ka ekspedīcija ilgs astoņpadsmit mēnešus. Tās gailu noteica sīkas instrukcijas. Kabralsveda vēstuli samorinam ar draudzības piedāvājumu un aicinājumu nodibināt tirdzniecības attiecības. BetKabralam piekodināja: ja samorins jaukšoties portugāļu darīšanās un neparādīšot labu gribu, tad lainotiekot dieva prāts — ekspedīciju, par spīti jebkādai pretestībai, nedrīkstot pārtraukt, gan jau dievsdošot spēku portugāļu dūrei.

1500. gada 9. martā Kabrala kuģi atstāja Težu upes grīvu. Viņa flotes tonnāža piecas reizespārsniedza Vasko da Gamas kuģu tonnāžu. Eskadra devās uz dienvidrietumiem. 23. martā to piemeklējanelaime — okeānā aiz Zaļā raga salām portugāļi pamānīja, ka pazudis viens no kuģiem. Eskadra apstājās,

un kuģi likās dreifā, tomēr gaidīšana bija veltīga — pazudusī karavela nerādījās, un neviens nekadneuzzināja, kas ar to noticis.

Vairīdamies no Āfrikas piekrastes, kur nevarēja cerēt uz labvēlīgu ceļavēju, Kabrals aizvirzījās uzdienvidrietumiem tālāk, nekā to bija darījis Vasko da Gama, un šķērsoja ekvatoru.

Pēc četrdesmit dienu ceļojuma pa okeānu jūrnieki sāka manīt tuvas zemes pazīmes. Ūdenī peldējadažādi augi un koku zari. Vēl pēc dienas — 22. aprīļa rītā pie apvāršņa aptuveni uz 17° d. pl. iezīmējāsaugstu kalnu silueti. Beidzot jūrnieki ieraudzīja mūža mežiem apaugušu, paugurainu krastu. Tā bijaDienvidamerikas austrumu daļa.

Admirālis Kabrals tūliņ pēc atklāšanas nosauca zemi par Patiesā jeb Svētā Krusta zemi (sk. karti227. lpp.). Laimīga nejaušība bija atvedusi portugāļus uz šo tālo krastu.

Nakti flote pavadīja uz enkura sešu ligu attālumā no piekrastes. Otrā rītā kuģi tuvojās sauszemei, kurdrīz vien pamanīja iezemiešus. No kuģiem nolaida laivas, un kapteiņi sapulcējās pie admirāļa uzapspriedi. Kabrals aizsūtīja krastā kapteini Nikolau Koelju. Tikko portugāļu laiva tuvojās krastam, uzsmilšu sēres izskrēja bars miermīlīgu indiāņu.

Peru Vašs Kaminja, vēlākais tirdzniecības faktorijas sekretārs, uzrakstīja vēstuli ar ziņojumu karalimpar portugāļu un indiāņu sastapšanos un jaunās zemes atklāšanu. Pēc viņa vārdiem, indiāņi bijuši pavisamkaili. Rokās viņi turējuši lokus un bultas un bez bailēm tuvojušies laivai. Koelju ar zīmēm rādījisiezemiešiem, lai viņi noliek ieročus, un viņi nosvieduši lokus un bultas zemē. Kapteinis pasniedzisindiāņiem lakatiņu un savu platmali, un indiāņi savukārt atdāvinājuši Koelju raibu spalvu galvas rotu unpērlītēm izrotātu nūju.

Drīz pēc šīs tikšanās Kabrala kuģi noenkurojās plašā, no vējiem aizsargātā līcī, ko vēlāk nosaucapar Portu Si- guru (Drošo ostu).

Arī šeit krastā pulcējās miermīlīgi iezemieši, kaili, tumšbrūni ļaudis, gariem, melniem, taisniemmatiem. Divus no tiem aizveda uz flagmaņkuģa pie Kabrala. Peru Kaminja par to raksta:

«Kad viņi atnāca uz kuģa, admirālis sēdēja krēslā, nevis uz paaugstinājuma un viņa kājas balstījās uzkrāšņa paklāja. Viņš bija uzvilcis savas smalkākās drēbes un aplicis ap kaklu masīvu zelta ķēdi… Mēsvisi sēdējām viņam līdzās uz paklāja. Tika aizdedzinātas lāpas. Un viņi ienāca, bet turējās lepni,neizrādīja nekādas godināšanas zīmes un pat nevēlējās runāt ne ar admirāli, ne ar kādu citu.

Viens no viņiem ievēroja admirālim ap kaklu aplikto ķēdi un sāka rādīt vispirms uz krastu, pēc tamuz ķēdi, acīm redzot, vēlēdamies izteikt, ka krastā esot zelts. Viņš paskatījās arī uz sudraba svečturi unatkārtoja tos pašus žestus, it kā sacīdams, ka šajā zemē esot sudrabs.

Parādījām viņiem tumšbrūnu papagaili, ko admirālis veda sev līdzi. Viņi tūdaļ satvēra putnu rokāsun atkal sāka rādīt uz zemi, it kā gribēdami sacīt, ka putns nācis no turienes. Parādījām viņiem vistu. Viņivaren izbijās no tās un negribēja ņemt rokās. Pēc tam uzdrošinājās pieskarties, bet darīja to ar lielāmbažām un piesardzību.

Devām nogaršot viņiem maizi un vārītu zivi, saldumus, medu un žāvētas dateles. Viņi negribēja nekānobaudīt. Bet, ja arī kaut ko pamēģināja, tūdaļ atstūma nost. Devām viņiem iedzert vīnu no kausa.Ieņēmuši mutē pavisam mazu malciņu, viņi to Izspļāva. Viens no viņiem ieraudzīja baltas lūgšanu krellesun sāka rādīt mums zīmes, ka gribētu tās dabūt. Viņi ilgi ap tām priecājās, lika ap kaklu un ap roku, betpēc tam pa kārtai rādīja uz krellēm, uz admirāļa ķēdi un uz krastu, liekas, gribēdami piedāvāt admirālimzeltu apmaiņā pret lūgšanu krellēm.

… Bet tad viņi sāka žāvāties un staipīties. Un drīz vien, nelikdamies ne par vienu ne zinis, nolikāsgulēt uz paklāja. Kad gribēja palikt viņiem spilvenus zem galvas, tas, kuram bija kupli mati, pretojās,baidīdamies, ka tikai viņam neizmaitā frizūru. Viņus apklāja ar mēteli. Viņi neiebilda, uzvilka mēteli sevvirsū un aizmiga.»

Trīs portugāļi savukārt pēc Kabrala pavēles bija aizvadījuši dienu indiāņu ciematā. Viņi pārnesa uzkuģa raibus papagaiļus, košus audumus un galvas rotas no daudzkrāsainām spalvām.

Kaminja slavējis indiāņus, ka tā esot patiesi laba tauta, jo tas kungs devis viņiem labus ķermeņus,labas sejas un labsirdīgas dvēseles. Lai karalis parūpējoties par to glābšanu un atgriešanu katoliskajāticībā.

Iezemiešu būdas ar palmu lapu jumtiem, kā stāsta Kaminja, pacēlušās uz augstiem pāļiem. Pavardosaizvien kurējusies uguns, kas aizgainījusi mitrumu un uzmācīgos moskītus. Iezemieši neesot lietojuši nezeltu, ne sudrabu,

Kabrals pasludina Svētā Krusta zemi par Portugāles īpašumu(pēc veca zīmējuma).turpretim varu pazinuši un atnesuši parādīt portugāļiem vara bultu smailes un rotas lietas. Viņiem

bijis tāds paradums — izdurt caurumus degunā, ausīs un lūpās un tur iespraust nelielus kaulus vai kokanūjiņas. Tālab portugāļi šīs zemes indiāņus iedēvēja par botokudiem (portugāļu valodā — tapa, puļķis).

1500. gada 1. maijā portugāļi izcēlās jaunatklātajā zemē ar karogiem, svinīgā ceremonijā uzstādījapaugurā netālu no jūras lielu koka krustu ar ģerboni un pēc dievkalpojuma Kabrals pasludināja šo zemipar karaļa īpašumu. Ceremonijā ar aizkustinājumu noraudzījušiesarī iezemieši, kas reizē ar portugāļiemkrituši ceļos, cēluši rokas pret debesīm un bijuši sajūsmā par jauko dziedāšanu.

To pašu dienu Kabrals aizsūtīja atpakaļ uz Lisabonu vienu palīgkuģi kapteiņa Gašpara Lēmušavadībā ar ziņojumu karalim Manuelam par ekspedīcijas gaitu un Svētā Krusta zemes atklāšanu. Vēstuleskaralim aizsūtīja arī Ka- minja un astronoms Zuanišs.

Pats Kabrals, atstājis krastā divus uz nāvi notiesātus noziedzniekus, 2. maijā ar visu eskadru devāstālākajā ceļā.

Viņš tomēr nebija pirmais eiropietis, kas atklāja Dienvidameriku vai izkāpa Brazīlijas krastos.Dienvidameriku Orinoko deltas apkaimē jau bija atklājis Kristofors Ko- lumbs 1498. gadā savā trešajājūras braucienā. Pa Kolumba pēdām 1499. gadā uz jaunatklāto piekrasti pēc pērlēm burāja viņalīdzgaitnieki, pieredzējuši spāniešu stūrmaņi Pedro Alonso Ninjo un Alonso Oheda. Ohedam līdzi uz

nezināmajiem krastiem devās arī basks Huans de la Kosa, slavens stūrmanis un kartogrāfs, un florencietisAmerigo Vespuči. Ninjo apbraukāja Parijas pussalu, izcēlās malā Margaritas (Pērļu) salā un pēc tamatklāja vēl plašā joslā Pērļu krastu Venecuēlā, Dienvidamerikas kontinentā (sk. karti 227. lpp.).

Oheda 1499. gada jūlijā atburāja pie jaunā kontinenta uz 5° vai 6°z. pl. un, dodamies uzziemeļrietumiem, brauca kādus tūkstoš kilometrus gar Gvajānas krastiem līdz Orinoko deltai un pēc tamarī gar Pērļu krastu Venecuēlā. Divarpus mēnešos Oheda atklāja kādu trīstūkstoš kilometru garu piekrasti.Tāda zeme varēja būt tikai kontinents, nevis sala.

Tajā pašā 1500. gadā Brazīlijas krastus apmeklēja divas

Dienvidamerikas ziemeļu un austrumu krastu atklāšana 1499.—1502.gadā (pēc J. Magidoviča).spāniešu ekspedīcijas Visentes Pinsona un Djego Lepes vadībā (sk. karti šajā lpp.). Visente Janjess

Pinsons bija piedalījies Kolumba pirmajā jūras braucienā uz «Ninjas», bet tagad par saviem līdzekļiem,ar Pinsonu lielās dzimtas atbalstu sarīkoja četras karavelas. Tās izgāja no Palosas ostas, piestāja Zaļāraga arhipelāgā un burāja uz dienvidrietumiem. Pirmo reizi spāniešu kuģi šķērsoja ekvatoru un 1500. gadajanvāra beigās vai februāra sākumā negaidot uzdūrās zemei (uz 6° d. pl.). Pinsons ar notāru izcēlās krastāuz Brazīlijas zemes, padzērās ūdeni no avota, pavēlēja nocirst dažus kokus, pataisīt krustus un ierakt toszemē un pasludināja šo zemi par Kastīlijas karaļa īpašumu. Tirgošanās ar iezemiešiem nevedās — indiāņiun baltie ļaudis nekādi nevarēja saprasties.

Brazīlijas indiāņi zvejo zivis (zīmējums no H. Stadena grāmatas).Spānieši burāja uz ziemeļrietumiem un vairākkārt izlaida zemi no acīm. Tomēr ūdens jūrā bijis

pilnīgi derīgs dzeršanai. Jūrnieki griezušies uz krasta pusi, bet sasnieguši to tikai pēc divsimtkilometriem. Tur bijusi lielas upes — Paras (Amazones deltas dienvidu atteka) grīva. Salās dzīvojušikaili Jaudis, kas visai uzticējušies baltajiem un izturējušies draudzīgi. Spānieši tūliņ sagrābušipārdošanai verdzībā vairākus desmitus iezemiešu. Pie paša ekvatora Pinsons atklāja milzu upes(Amazones) grīvu. Tās ūdeņi pārvērta okeānu plašā apgabalā par «Saldūdens jūru», kā to iedēvējaPinsons. Burādams uz ziemejiem, viņš sasniedza Gvajānu, ko jau bija apmeklējis Oheda. Tā Pinsonamizdevās atklāt jaunā kontinenta austrumu krastu aptuveni trīstūkstoš kilometru garumā.

Kādu mēnesi pēc Pinsona no Palosas ostas Spānijā izgāja divi Djego Lepes kuģi. Ne vēlāk par 1500.gada aprīli Lepe atburāja Dienvidamerikā un virzījās uz dienvidiem līdz 10° d. pl., un ievēroja, ka jaunāszemes krasti joprojām stiepjas dienvidrietumu virzienā. Bet Lepe, tāpat kā Pinsons, neatrada šeit nekāvērtīga un burāja uz ziemeļiem, kur Amazones deltas salās medija vergus. Te indiāņi jau zināja, ko darabaltie sātani, un sagaidīja viņus ar bultām. Lepe sadursmēs zaudēja vienpadsmit vīru.

Tā divos gados, 1498.—1500. gadā, vēl pirms Kabrala ierašanās kartēs sāka iezīmēties jaunāDienvidu kontinenta kontūras, tā ziemeļu un austrumu krasti. Noskaidrojās, ka liela daļa kontinentaaizstiepjas uz dienvidiem no ekvatora, tātad rietumos aiz okeāna atklātais kontinents nekādā zinā nevarējabūt_ Āzija, kā to bija iedomājies Kristofors Kolumbs, — Āzija pilnīgi visa atradās ziemeļu puslodē.

Tomēr Kabrals bija ziņojis, ka atradis tikai kādu salu. Tāpēc spānieši, uzzinājuši par Kabralaatklājumu, neizvirzīja pret Portugāli nekādas pretenzijas. Šķita, ka portugāļu atrastā sala turklāt atrodas uzaustrumiem no meridiāna, kas saskaņā ar Tordesiljasas 1494. gada līgumu šķīra Portugāles un Spānijasīpašumus (sk. karti 121. lpp ). Tikai vēlāk portugāļu īpašumi Jaunajā pasaulē izpletās tālu uz rietumiem nošīs robežas.

Nosaukums «Svētā Krusta zeme» saglabājās diezgan ilgu laiku. Vēlāk jaunajā portugāļu kolonijāatrada brazila koku, no kura ieguva dzeltenu krāsu. Jauno zemi tālab sāka dēvēt par Brazīliju.

Ziņojums, ko bija atsūtījis Kabrals, ierosināja karali Manuelu sūtīt ekspedīciju tieši uz Brazīliju, lainoskaidrotu, kādas tur ir tirdzniecības iespējas. 1501. gada maijā, pēc hronista Antoniu Galvana ziņām, uzBrazīliju izgājuši trīs kuģi. Tie sasnieguši jauno zemi uz piektā dienvidu platuma grāda un gar piekrastiaizburājuši tālu uz dienvidiem — līdz trīsdesmit otrajam platuma grādam. Vētras un liels aukstumsspiedis kuģus aprīlī griezties atpakaļ, un septembrī tie pēc piecpadsmit mēnešu ilgas prombūtnespārbraukuši Lisabonā.

Tomēr hronists nav pieminējis pat šās ievērojamās ekspedīcijas vadītāja vārdu, tāpat arī AmerigoVespuči, kurš, acīm redzot, piedalījies braucienā (to varētu uzskatīt par trešo no četriem Vespučibraucieniem uz Jauno pasauli, kas nosaukta Amerigo vārdā par Ameriku).

Karalis Manuels pasludināja tirdzniecības monopolu jaunatklātajā zemē un pārdeva šo monopolu parčetrtūkstoš kruzadu sabiedrībai, ko vadīja Fernāns di Noronja, kristīts ebrejs, liels Lisabonas rēderis,karaļnama bruņinieks. Sabiedrībai vajadzēja sūtīt uz turieni sešus kuģus,

Brazila koku ciršana (no A. Tevē grumatas).katru gadu izpētīt trīssimt ligu garu piekrasti, uzbūvēt fortu un piegādāt Portugālei divdesmit

tūkstošus centneru krāsu koka brazila.Saskaņā ar šo līgumu 1503. gadā uz Svēto Krusta zemi burāja Gonsalu Koelju (braucienā piedalījies

arī Vespuči) un pārveda brazila kokus un raibus papagaiļus. Šajā braucienā, kā rādās, viņš iepretimBrazīlijas krastiem uz 3°50' d. pl. atklāja salu, bet to jau agrāk bija atradis Fernāns di Noronja, tāpēc salanosaukta viņa vārdā.

Vēlāk uz Brazīliju devās arī portugāļu un franču avantūristi, piedzīvojumu un vieglas peļņasmeklētāji. 1519. gadā uz turieni burāja lielā jūrasbraucēja Fernāna Mage- lāna flote, kas pirmo reiziapbrauca apkārt jaunā kontinenta dienvidu galam un šķērsoja Kluso okeānu.

Divdesmit piecos gados pēc Brazīlijas atklāšanas portugāļi nosūtīja uz turieni četras lielas unvairākas sīkas ekspedīcijas, kas tur gan nodibināja faktorijas, tomēr galvenokārt tikai izlūkoja piekrasti.

Sākumā tur apmetās uz dzīvi nedaudzi eiropieši — bojāgājušu kuģu apkalpes, kā arī matroži unkaravīri, kas diezgan bieži dezertēja no garām braucošajiem kuģiem, tā ka kuģu kapteiņiem vajadzējisallaž uzmanīt savus ļaudis, kurus vilinājusi brīvā dzīve noslēpumainajā zemē. Kamēr eiropiešu tur bijamaz, viņi pret iezemiešiem izturējušies iecietīgi un ņēmuši indiānietes par sievām.

Brazīlijas kolonizācija un iekarošana sākās vēlāk. Kā uzsvēris amerikāņu vēsturnieks V. Fosters, šīszemes iekarošana portugāļiem paveikusies bez sevišķām pūlēm. Pirmiedzīvotāji indiāņi, lielāko tiesuklejotāji, būdami mazā skaitā, nav izrādījuši lielu pretestību. Daudz grūtāk bijis pasargāt laupījumu nokonkurentiem — Spānijas, Anglijas, Francijas un Holandes. Portugāle bija pati mazākā no Eiropaslielvalstīm, un tās iedzīvotāju skaits tajos laikos sasniedza tikai pusotra miljona, turpretim Anglijā 1500.gadā mita ap 4 milj., Spānijā — 10 milj., Francijā — 12 milj. iedzīvotāju. Tomēr Portugāle pratapaplašināt savus īpašumus Brazīlijā, sagrābjot milzīgu teritoriju.

1500. gadā, Brazīlijas atklāšanas laikā, portugāļus vairāk vilināja Indijas bagātības, tāpēc viņi parSvētā Krusta zemes kolonizēšanu daudz neraizējās. Tikai tad, kad šo zemi mēģināja sagrābt franči unspānieši, sarosījās paši portugāļi. Karalis 1526. gadā nosūtīja uz Brazīliju kara kuģus, kas tur iznīcinājafranču floti (franči tur nodarbojās ar brazila koku ciršanu). 1530. gadā uz Brazīliju devās Martins diSouza ar četrsimt pārceļotajiem, dibināja cietokšņus un Baijas un Sanpaulu kolonijas.

Karalis sadalīja jauno zemi trīspadsmit kapitānijās, ko pārvaldīja dižciltīgi muižnieki arneierobežotām pilnvarām. Tomēr divdesmit gados kolonistu skaits sasniedza tikai trīs tūkstošus. Pagājavēl kāds laiks, līdz ieceļotāji sāka plūst uz turieni straumēm. Portugāļus Brazīlijā vilināja ganizdaudzinātā teiksmainā amazoņu zeme, ko viņi veltīgi meklēja ilgus gadus, gan Eldorado — leģendārāzelta zeme, kas tāpat nebija sameklējama. Zeltu tur vispār atrada tikai 1698. gadā, dimantus — 1727.gadā, tāpēc jau pašā sākumā kolonisti ierīkoja plašas plantācijas un sāka audzēt cukurniedres, izmantojot

nēģeru vergu darbaspēku. Par vergiem pārvērta arī indiāņus, ja viņi nepaspēja aizbēgt tālu biezajosmežos. Parasti viņus gan iznīcināja pavisam — kā meža zvērus, kas bīstami baltajiem ieceļotājiem.

KABRALA CEĻŠ UZ INDIJU Bartolomeu Diaša bojā eja. — Madagaskaras atklāšana un Diogu Diaša likstas. — Portugāli

Kalikutā nekautrējas. — Uzbrukums laktoriļai. — Žuans da Nova.1500. gada 2. maijā Kabrala vienpadsmit kuģi no Svētā Krusta zemes uzņēma kursu uz Āfrikas

dienvidu galu — Labās Cerības ragu. Jūrasbraucēji, ko spārnoja ekspedīcijas sākumā izdarītaisatklājums, ticēja, ka ari turpmāk viss veiksies labi. Bet ceļš pāri okeānam bija ilgs un grūts. Veselunedēļu nebija vēja, un kuģi netika uz priekšu.

12. maija naktī jūrasbraucēji ievēroja pie debesīm komētu ar garu ugunīgu asti. Tumšie ļaudis bezšaubīšanās nosprieda, ka tā esot nelaimes zīme. Un patiešām — 24. maijā pēkšņi sāka trakot šausmīgavētra ar tādu sparu, ka vairs nebija laika nolaist buras. Odens kalni gāzās pāri kuģiem, viesuļa brāzmasplosīja buras un takelāžu, bez mitas lija lietus un spēra pērkons. Saule augām dienām slēpās aiz bieziemmākoņiem, un tikai retu reizi cauri tiem izlauzās pa staram, kas apgaismoja melno, satrakoto jūru arasinssarkanām putām bangu galotnēs. Naktīs okeāns mirdzēja fosforiskā gaismā un aiz kuģiem vilkāsugunīgas svītras. Vētra trakoja divdesmit divas dienas. Kuģi izklīda.

Negaisā pazuda četri kuģi, to skaitā arī Bartolomeu Diaša karavela. Drošsirdīgais jūrasbraucējsaizgāja bojā ūdeņos, kuros kādreiz bija atklājis Labās Cerības ragu, kas izrādījās īsts Vētru rags. Pēcdzejnieka Luiša Kamo- ensa vārdiem, šeit negantās bangas sargājušas austrumu impēriju no rietumuļaudīm, kas jau tik ilgus gadsimtus kārojuši pēc tās bagātības, un nežēlīgi atriebušās jūras ceļa atklājējam.

Vētra izklīdināja atlikušos septiņus kuģus. Kabrala flag- maņkuģis un vēl divi citi pabrauca tuvugarām Labās Cerības ragam un pirmo reizi piestāja Āfrikas austrumu krastā uz ziemeļiem no Sofalas.

No turienes tie burāja uz Mozambiku, kur eskadras komandierim pievienojās vēl trīs kuģi diezgannožēlojamā stāvoklī — salauztu takelāžu un saplēstām burām. Septītais kuģis, kuru komandēja DioguDiašs, vētrā tāpat nošķīrās no eskadras, novirzījās pārāk tālu uz ziemeļaustrumiem un atklājaMadagaskaru, vienu no lielākajām salām uz zemeslodes.

Pēc Madagaskaras atklāšanas Diogu Diašs, cerēdams pievienoties Kabralam Malindi, burāja uzziemeļiem, bet nomaldījās. Portugāļi sasniedza Somālijas pussalas ziemeļu krastus. Arābi, kas šeitmitinājās, saņēma atbraucējus draudzīgi. Kuģa ļaudis gandrīz visi sirga ar cingu. Diogu Diašs izsēdinājakrastā piecdesmit slimniekus un desmit veselus vīrus to kopšanai. Uz kuģa palika divdesmit smagisaslimušu, ko nevarēja vest krastā, un kādi divdesmit veseli jūrnieki. Bet tad šejienieši apkāva visusportugāļus, kas atradās krastā, un, sasēdušies laivās, uzbruka arī kuģim. Vecākais bombardieris, būdamssmagi slims, kaut kā izvilkās no kojas un sāka apšaudīt uzbrucējus ar kuģa lielgabaliem, nogremdēdamstrīs laivas. Pa to laiku matroži uzvilka buras un steidzās projām, tā paglābdamies no vajātājiem.

Apkalpe nolēma, ka bez kavēšanās jāburā atpakaļ uz Portugāli. Braucienā pagāja trīs mēneši.Pazaudējis vēl divdesmit piecus cilvēkus, Diogu Diašs pēc grūta ceļa atburāja Zaļā raga salās. No visasapkalpes bija palikuši dzīvi tikai trīspadsmit vīri.

Seit Diašs gaidīja Kabralu atgriežamies no Indijas^Diogu Diašs bija pirmais portugālis, kas bijaapbraukājis Āfrikas krastus no Sarkanās jūras līdz Gibraltāra šaurumam.

Kabrals ar saviem sešiem kuģiem uzkavējās Mozam- bikā desmit dienas. Šoreiz šeihs Izturējās pretatbraucējiem draudzīgi, un portugāļi varēja ostā salabot vētrā cietušos kuģus. 26. jūlijā eskadra sasniedzaKilvu. Sīs arābu valstiņas šeihs bija naidīgi noskaņots un atsacījās noslēgt ar portugāļiem draudzībaslīgumu. Tomēr Kabralam patlaban nebija laika izrēķināties ar neviesmīlīgajiem saimniekiem.

Portugāļu eskadra devās uz Malindi, ko sasniedza 1. augustā. Te portugāļus sagaidīja ļoti viesmīlīgi,no jauna rīkoja viņiem svētkus un bagātas dzīres, apgādāja jūrasbraucējus ar visu nepieciešamo. Arpieredzējušiem Malindi ločiem portugāļi bez starpgadījumiem šķērsoja Indijas okeānu. Andžidivu salāsviņi izlaboja kuģus un 13. septembrī izmeta enkurus pie Kalikutas.

Samorins apliecināja portugāļiem draudzību un atļāva viņiem tirgoties, lika ierādīt māju dzīvošanaiun noliktavu preču glabāšanai. Kabrals pieprasīja no samorina ķīlniekus, un valdnieks atsūtīja uzflagmaņkuģi piecus braminus. Starp citu, portugāļi atgādāja atpakaļ uz Kalikutu Vasko da Gamasaizvestos ķīlniekus. Tiem bija daudz kas stāstāms saviem tautiešiem par svešajās zemēs piedzīvoto.

Portugāļi eskadras aizsardzībā jutās droši un sāka saimniekot Kalikutā kā savās mājās, izturējāsrupji un nekaunīgi. Mūki uzmācās indiešiem ar katoļu ticību un visādi apvainoja musulmaņus. Portugāļutirgotāji mēģināja patvaļīgi piesavināties tiesības pirmajiem izraudzīties preces, ko atveda tirgūpārdošanai. Radās konflikta draudi. Faktoru Airišu Korreju brīdināja, ka gaidāms uzbrukums. Un tiešam— 1500. gada 16. decembrī vakara tumsā vairāki tūkstoši arābu un indiešu klusītiņām aplenca portugāļumāju un noliktavu un ar kauju ielauzās faktorijas pagalmā. Portugāļi aizbarikadējās telpās un niknipretojās, bet viņiem pietrūka arbaletu bultu. Pūlis metās uz vieglajiem māju jumtiem, ielauza tos un noaugšas ar bultām un šķēpiem citu pēc cita apkāva faktorijas aizstāvjus. Dzīvi palikušie portugāļi bēga,pametuši trīsdesmit nogalinātus. Bēgdami uz krastu, krita vēl četrpadsmit vīru, to skaitā pats faktorsAirišs Korreja. Laivas sasniedza tikai trīsdesmit seši portugāļi, lielāko tiesu smagi ievainoti. Viņusizglāba no kuģiem atsteigusies karavīri.

Slaktiņš darīja galu samorina un portugāļu draudzīgajām attiecībām. Kabrals atriebdamiesaizdedzināja ostā desmit arābu un indiešu kuģus un sāka bombardēt Kalikutu. Koka mājas ātri aizdegās,izcēlās lieli ugunsgrēki, un liesmās gāja bojā vairāk nekā piecsimt mierīgu iedzīvotāju.

Pēc asiņainajām sadursmēm Kabrals aizburāja uz Kociņu, ostu Malabaras piekrastē. Kočinasvaldnieks dzīvoja naidā ar Kalikutu un portugāļus uzņēma draudzīgi. Viņš ar svešzemnieku palīdzībucerēja atbrīvoties no Kaliku- tas samorina virskundzības.

Sākās sarunas. Kabrals iepirka Kočinā par lētu naudu garšvielas, smalkus audumus, muskusu,porcelānu un smaržīgus sveķus un pēc tam devās uz Kannanūru. Tur kuģos iekrāva kanēli un noslēdza arradžu tirdzniecības

līgumu. 16. janvārī Kabrala kuģi uzvilka buras, lai dotos atpakaļ uz dzimteni.Pie Mozambikas viens no kuģiem kapteiņa nolaidības dēļ uzsēdās uz sēkļa. Apkalpi un lielāko daļu

kravas gan izglāba, bet kuģis bija tiktāl sabojāts, ka to vajadzēja pamest un aizdedzināt.No Mozambikas Kabrals nosūtīja vienu kuģi uz Sofalu maiņas tirdzniecības nolūkos. Sofalā bija

daudz zelta, un afrikāņi labprāt mainīja zelta rotas pret stikla krellēm.Pēc remonta Kabrala kuģi atstāja Mozambiku un drīz nokjuva viesuļvētrā, kas izklīdināja eskadru.

Kabralam izdevās sapulcēt četrus kuģus, kuriem pie Zaļā raga salām pievienojās arī Diogu Diašakaravela. 1501. gada jūlija beigas eskadra atgriezās Lisabonā.

Kaut gan seši kuģi bija gājuši bojā, pārvestā krava ar uzviju sedza visus ieguldītos līdzekļus (pēcdažām ziņām, iegūta simt procentu peļņa).

Karalis par godu veiksmīgajam braucienam rīkoja svētkus un svinīgas procesijas. Venēcijasvēstniekam dons Manuels paziņoja, ka venēciešiem, dženoviešiem un flo- renciešiem tagad pēcgaršvielām jābraucot uz Lisabonu, nevis uz Āfriku un Āziju pie arābiem un viņi te varēšot justies kāmājās, un izturējās tā, it kā Indija jau būtu pilnīgs portugāļu īpašums.

1501. gada martā, neilgi pirms Kabrala atgriešanās Lisabonā, karalis nosūtīja uz Indiju nelielueskadru — četrus kuģus, ko komandēja Zuans da Nova. Pa cejam viņš Atlantijas dienvidu ūdeņos (uz 8°d. pl.) atklāja nelielu salu, ko nokristīja par Konsepsjonu (jāpiebilst, ka pēc pāris gadiem cits portugāļukomandieris Albukerki, laikam nezinādams par Novas atklājumu, nosauca to par Debess- braukšanas salu,un šis nosaukums saglabājies). Ekspedīcija laimīgi apbrauca Labās Cerības ragu. Malindi no kāda turatstāta noziedznieka Nova uzzināja par asiņaino sadursmi Kalikutā. Zuans da Nova, nevēlēdamies laistdarbā ieročus un baidīdamies sakāves, burāja nevis uz Kalikutu, bet gan uz Kočinu un pēc tam uzKannanūru, kur piekrāva kuģus ar pipariem, ingveru, kanēli un citām garšvielām.

Pirms aizbraukšanas no Indijas portugāļi saņēma ziņu, ka no Kalikutas nākot liela ienaidnieka flote.

Zuans da Nova nolēma uzsākt kauju ar indiešiem un arābiem patspīti ienaidnieka skaitliskajam pārspēkam. Portugāļi, prasmīgi manevrēdami, guva uzvaru — ar

trāpīgu artilērijas uguni nogremdēja vairākus kuģus un dažus sagūstīja, pārējie meklēja glābiņu bēgot.Atceļā uz Portugāli Zuans da Nova Atlantijas okeāna tropu joslā atklāja nelielo Svētās Helēnas salu.Kāda leģenda vēstī, ka šī sala bijusi pirmā zeme dienvidu puslodē, ko kolonizējuši eiropieši. Kāds

portugāļu matrozis Fernāns Lopišs, Vasko da Gamas pirmās ekspedīcijas dalībnieks, Kalikutā iemīlējiesindietē un nolēmis to apprecēt. Taču viņam vajadzējis pāriet musulmaņu ticībā. Kad pēc diviem gadiemKočinā atburājuši da Novas kuģi, Lopišs atstājis sievu un devies uz Kočinu, kur lūdzis ņemt viņu atpakaļuz dzimteni un atļaut atgriezties kristīgajā ticībā. Lai izpirktu grēkus — dezertēšanu un atkrišanu no īstāsticības —, Lopišs bijis ar mieru palikt viens pats Svētās Helēnas salā. Zuans da Nova apgādājisvientuļnieku ar pārtiku, iedevis viņam darba rīkus un dažādas dārzeņu un labības sēklas. Fernāns Lopišs,atstāts viens pats neapdzīvotajā salā, esot strādājis tik čakli, ka pēc četriem gadiem varējis apgādāt arkviešiem un dārzeņiem portugāļu kuģus, kas te piestājuši.

Portugāļi Kabrala un Novas braucienos bija iemantojuši draugus Kočinā un Kannanūrā un noslēgušidraudzības līgumus ar šo pilsētu radžām. Kabrals atstāja Kočinā portugāļus, lai tie tur tirgojas, bet Novanodibināja faktoriju Kannanūrā.

Tomēr Kabrala ekspedīcijas rezultāti daudziem likās ne visai iepriecinoši. No divpadsmit kuģiematgriezās seši, turklāt tikai pieci ar kravu. Kalikutas faktorija bija izlaupīta, liels daudzums preču, kā arīiemainītās dārglietas gājušas zudumā. Visi četri Novas kuģi gan atgriezās, tomēr neesot pārveduši tikdaudz preču, kā cerēts.

Vasko da Gamas, Kabrala un Novas ekspedīcijas liecināja, ka portugāļi nespēs nodibināt arMalabaras piekrasti netraucētu tirdzniecību, kamēr Indijas radžas paliks savās valstiņās pilntiesīgivaldnieki. Tos vajadzēja padarīt atkarīgus no portugāļiem, uzcelt Indijā cietokšņus un atbalsta punktus,bloķēt jūras ceļus un bez žēlastības gremdēt arābu kuģus, lai galu galā pakļautu šo bagāto Indijas zemi unturētu to bailēs un paklausībā.

OTRU REIZI UZ MUSONU KRASTIEM Neveiksminiekam nevajadzētu vairs kāpt uz kuģa. — Trīs eskadras okeānā. — Konkurentu

intrigas. — Saltās vētras. — Admirālis Sotalā. — Draudzīgā uzņemšana Mozambikā. — Vai Kilvāgaidāms karš vai miers? — Malindi.

Karalis dons Manuels nolēma sūtīt uz Indiju lielu floti, lai beidzot izrautu garšvielu tirdzniecību noarābu rokām un gūtu patiešām bagātīgus ienākumus. Preču straumei no Indijas vajadzēja plūst uzLisabonu, nevis uz arābu un ēģiptiešu ostām.

Par ceturtās ekspedīcijas vadītāju dons Manuels atkal izraudzījās Pedru Alvarišu Kabralu, bet Vaskoda Gama gatavoja eskadru tālajam ceļam, vervēja apkalpes, līga stūrmaņus un artilēristus, rūpējās parieročiem, pārtiku un precēm tirdzniecībai aizjūras zemēs.

Šoreiz karalis taisījās sūtīt pāri okeānam lielu floti, un, kā apgalvo hronisti, Vasko da Gamu sākusigrauzt nenovīdība. Bijuši viņa rīcībā tik lieli spēki, viņš gan būtu sasniedzis ko vairāk nekā šisneveiksminieks Kabrals, kas pazaudējis ceļā pusi kuģu.

Ostindijas jūru admirālis sāka rīkoties, lai stātos Kabrala vietā, atgādināja karalim dāvinājumarakstu, ar kuru viņam piešķirtas tiesības vadīt jebkuru eskadru uz Indiju, un galu galā viņa nodomsizdevās. Karalis atcēla Kabralu no flotes komandiera posteņa.

Kāds hronists piemin, ka Kabrals atsacījies no komandiera amata pats. Turklāt karalis neesot bijisapmierināts ar viņa rīcību Kalikutā. Vasko da Gama gribējis vēlreiz doties pāri okeānam, lai atriebtoskalikutiešiem par visām nodarītajām pārestībām. Viņš solījis Kabralam par atkāpšanos no amata izmaksātkompensāciju divus tūkstošus kruzadu un sacījis — Kabrals varēšot braukt uz Indiju kādu citu reizi. Gamavēl piebildis, ka cilvēkam, kuru uz jūras vajājot nelaimes, labāk vajadzētu palikt malā un nekad vairsnesēsties uz kuģa.

Līdz ar to Kabrala karjera beidzās. Viņš aizvadīja atlikušos mūža gadus savā muižā, noraudzīdamies,kā citi ļaudis iekaro kolonijas un gūst slavu. Pēc daudziem gadiem atrada viņa kapu, un pēc uzraksta uzkapakmens varēja spriest, ka ievērojamais jūrasbraucējs par nopelniem saņēmis titulu «dons» un miris1526. gadā.

Vasko da Gama, Ostindijas jūru admirālis (no Peru di Rizendi hronikas).Pēc Kabrala atcelšanas Vasko da Gama strādāja vēl enerģiskāk, lai pabeigtu ekspedīcijas

organizēšanu.Pāri okeānam taisījās astoņsimt karavīri, muižnieki, dona Vasko draugi un radinieki.Gamas floti sadalīja trīs vienībās. Pašu lielāko eskadru — desmit prāvus kuģus — komandēja pats

admirālis. Otru eskadru — piecas ātras karavelas — komandēja Visenti Sudre, Gamas tēvocis. Šiemkuģiem vajadzēja krei- sēt Indijas okeānā un gremdēt arābu kuģus. Vasko da Gama gluži atklāti gatavojāsjūras laupīšanai. Pat daļu algas matrožiem apsolīja no gaidāmā laupījuma. Trešo eskadru — piecus kuģus— komandēja Ištevans da Gama, admirāļa brāļadēls. Tiem vajadzēja palikt Indijas ūdeņos un apsargātportugāļu faktorijas.

Svinīgā dievkalpojumā 1502. gada 30. janvārī Lisabonas katedrālē Gama saņēma no karaļa rokāmpilnvaru rakstus un karogu. Dons Manuels turēja runu un cildināja admirāļa nopelnus, bet tas savukārtzvērēja valdniekam mūžīgu uzticību.

Pirmās divas eskadras atstāja Lisabonu 1502. gada 10. februārī, bet Ištevans da Gama — 1. aprīlī.Pēc apstāšanās Kanāriiu salās admirāļa kuģi februāra beigās izmeta enkurus Portudales ostā —

Āfrikas rietumu piekrastē netālu no Zaļā raga. Te portugāļi papildināja ūdens un malkas krājumus.Tieši tajā laikā šajā ostā iegriezās arī kāda portugāļu karavela no Sanžorži da Minas Zelta Krastā ar

zelta kravu — rotas lietām, ko parasti valkājuši nēģeri, un zelta smiltīm. Šī sastapšanās Vasko da Gamamnāca īstā reizē.

Uz viņa flagmaņkuģa atradās trīs svarīgas personas — Kannanūras radžas sūtnis un divi indiešuaugstmaņi no Kočinas. Viņus bija atvedis uz Portugāli Kabrals, lai viņi paskatās, cik bagāta un varena iršī valsts. Taču nesnauda arī Venēcijas un Florences aģenti. Tie savukārt papūlējās satikties ar Indijassūtņiem un centās iztēlot Portugāli nelabvēlīgā gaismā. Vasko da Gama bažījās, vai tikai konkurentuintrigas nav izkliedējušas to labo iespaidu, kādu svešzemnieki varēja gūt no krāšņajām ceremonijāmkaraļa galmā un svinīgajiem dievkalpojumiem milzīgajās katedrālēs, no vēršu cīņām un rosmes kuģubūvētavās.

Tāpēc admirālis ar skubu izmantoja atbraukušo zelta kuģi, lai vēlreiz ietekmētu dižciltīgospasažierus. Viņš lika atnest un parādīt indiešiem dārgās rotas un it kā starp citu ieminējās, ka parasti ikgadu divpadsmit vai pat piecpadsmit kuģi vedot Portugāles karalim smagu zelta kravu. Indieši, redzēdamitādu bagātību, ļoti brīnījās un atzinās, ka venēcieši attēlojuši Portugāli pavisam citādā gaismā. Tagad viņiredzējuši portugāļu bagātību paši savām acim un ticot admirāļa vārdiem.

Pēc sešām dienām Gamas eskadra atstāja Āfrikas krastus un devās uz dienvidrietumiem, uz SvētāKrusta zemes pusi, lai izvairītos no pretvēja joslas Gvinejas piekrastē.

Šoreiz kuģi šķērsoja okeānu bez sevišķiem piedzīvojumiem. Kāds jūrnieks, ekspedīcijas dalībnieks,pēc tau- tfbas vācietis vai flāms, diezgan sīki aprakstījis šo braucienu dienasgrāmatā «Kalkuens». Viņšpieminējis lidojošās zivis, kas bieži sastaptas okeānā baros — pa septiņsimt, astoņsimt vai pat tūkstošvienā pulkā —, bijušas lielas kā siļķes un to spārni tikpat gari kā pašas zivis, bet astē neesot nekāduspalvu. Zivis lidojušas trīs asis augstu virs ūdens un katru dienu pa desmit vai divdesmit uzlēkušas uzkuģa klāja, bēgdamas no lielām zivīm, kas tās vajājušas.

Šoreiz Vasko da Gamas eskadra nonāca pie Brazīlijas krastiem un burā ja gar piekrasti uzdienvidiem. Dažreiz pie kuģiem vienkoka laiviņās atīrās ļaudis ar vara sarkanu ādas krāsu un melniem,taisniem matiem un atveda dāvanas — svešus augļus un raibus putnus. Taču sarunāties ar iezemiešiemportugāļi nekādi nevarēja, kaut arī izmēģināja gan portugāļu, gan kastīliešu, itāliešu, arābu un pat indiešuun nēģeru valodas.

No Santu Agostinu raga (Sv. Augustina raga uz 8° 21' d. pl.) Vasko da Gama devās uz austrumiempāri Atlantijas okeānam. Kā raksta Tomē Lopišs, kāda kuģa rakstvedis, jau četrsimt ligu pirms LabāsCerības raga jūrnieki jutuši lielu aukstumu, kas aizvien pieņēmies, tā ka viņiem vajadzējis silti ģērbties unlabi ēst un dzert, lai varētu kaut kā sasildīties. Dienas kļuvušas aizvien īsākas, un jūnija sākumā dienasgarums bijis astoņarpus stundu.

Tad sākusies nikna rietumu vētra ar pērkonu, lietu, krusu un sniegu un izklīdinājusi kuģus. Pie kuģa,uz kura braucis Lopišs, palikusi tikai karavela «Jūlija». Vētra salauzusi rājas un «Jūlijai» mastu, un viļņisagāzuši rūmēs daudz ūdens. Visi dzīvojuši lielās bailēs un izmisumā un augu dienu un nakti gājuši arierēvētām burām. Bijušas tīrās šausmas redzēt tik satrakotu jūru. Daudzi devuši svinīgus solījumus unvilkuši lozes, kurš pēc izglābšanās dosies svētceļojumā uz klosteriem un baznīcām.

Bet tad laiks uzlabojies, tā ka varējuši izlikt slapjās drēbes saulē, kas gan sildījusi visai skopi.Pie admirāļa bija palikuši pieci kuģi. Pēc vētras kapteiņi saskaņā ar norunu sāka pulcēties pie

Korentežas (Straumju) raga, un eskadra pilnā skaitā varēja būrāt tālāk uz ziemeļiem. Aiz Straumju ragaadmirālis ar četriem kuģiem nošķīrās no flotes, lai apmeklētu Sofalu, kurai pirmajā braucienā bijapaburājis garām. Visenti Sudre ar pārējiem kuģiem devās uz Mozambiku, kur viņam vajadzēja admirālipagaidīt.

1502. gada 10. jūnijā admirāļa kuģi izmeta enkurus reidā pie Sofalas ostas Āfrikas austrumupiekrastē. No šīs ostas izveda zeltu, ko ieguva dziļāk zemes iekšienē, kā arī nīlzirgu zobus, kas bijabaltāki un cietāki par ziloņkaulu.

Otrā rītā admirālis kopā ar matrožiem un karavīriem kāpa laivās, lai irtos krastā, taču ieročus likapaslēpt, lai Sofalas ļaudis nedomātu, ka portugāļi grib viņiem uzbrukt.

Krastā drūzmējās liels ļaužu bars. Pie admirāļa atīrās laiva ar pieciem vai sešiem mauriem. Tieaizveda Sofalas šeiham admirāļa vēstījumu. Gama pieprasīja no mauriem ķīlniekus, jo gribot sūtīt piešeiha divus savējos. Drīz vien uz kuģiem atveda dāvanas — vīģes, kokosriekstus un cukurniedres — undivi dižciltīgi mauri devās uz Vasko da Gamas kuģi. Sofalas šeihs izteica prieku par svešzemniekuierašanos.

Pēc sarunām admirālis pavēlēja iebraukt kuģus ostā, tomēr pie krasta nepiestāja. Viņš kādu laikuuzkavējās Sofalā, lai noskaidrotu tirdzniecības iespējas. Bija ziņas, ka šeit ir ne vien zelts un ziloņkauls,bet arī sudrabs un dārgi akmeņi. Gamam dažu nedēļu laikā izdevās ietirgot diezgan daudz zelta.

«Kalkuena» autors pieminējis, ka pret stikla pērlītēm, vara riņķiem, spoguļiem un audumiemiemainīti divdesmit pieci tūkstoši metikalu zelta un katrs metikals bijis pat smagāks par kruzadu.

Jūnija beigās eskadra atstāja Sofalu. Netālu no ostas uzskrēja uz sēkļa viens no kuģiem. Viļņisadragāja kuģa virsbūves un nolauza mastus. Tikai ar lielām pūlēm citu kuģu matrožiem izdevās paglābtno bojā ejas avarējušās karavelas apkalpi, kā arī daļu kravas. Pamesto kuģi aizdedzināja.

4. jūlijā Vasko da Gamas eskadra ieradās Mozambikā un pievienojās jau atbraukušajai flotei.Admirālis bija apmeklējis šo pilsētu pirms gadiem četriem. Seit portugāļi bija laiduši darbā ieročus,uzbrukuši kuģiem un laivām, taču nekādas lielās uzvaras šīs sadursmes nebija devušas.

Tagad pie Mozambikas bija noenkurojusies liela, labi apbruņota eskadra un varēja ar lielgabaliemsagraut neviesmīlīgo pilsētu. To labi saprata arī Mozambikas šeihs un lūdza, lai admirālis viņampiedodot un neliedzot turpmāk draudzību. Portugājiem ierādīja ostā ērtu vietu kuģu noenkurošanai. Nodaļām, kas bija atvestas līdzi uz kuģiem, jūrasbraucēji ātri uzbūvēja karavelu un apbruņoja to arbombardām. Par karavelas komandieri admirālis iecēla Fransišku Serrāno (viņš bija Fernāna Magelānalabākais draugs, un viņam bija ļoti svarīga loma pirmajā braucienā apkārt zemeslodei). Serrāno vajadzējaapsargāt portugāļu faktori jas Mozambikā un Sofalā.

Rakstvedis Lopišs apliecinājis portugāļu draudzīgo uzņemšanu Mozambikā. Mauri brīvi nākuši uzkuģa un noslēguši ar portugāļiem līgumu par zeltu un pērlēm. «Mēs droši staigājām apkārt pa zemi, un viņimūs apkalpoja ļoti pieklājīgi,» piebildis Lopišs.

Kapteinis izprašņājis Mozambikas maurus par Sofalas zelta raktuvēm. Tie atbildējuši, ka tais vietās,kur atrodot zeltu, patlaban plosoties liels karš un tāpēc no raktuvēm zelts nemaz nepienākot. Kad valdotmiers, no raktuvēm iegūstot divus miljonus metikalu gadā (piecsimt metikali bijuši piecsimt astoņdesmitčetru kruzadu vērtībā). Iepriekšējā gadā, kad bijis miers, kuģi no Mekas un Džidas, un daudzām citāmvietām aizveduši pieminētos divus miljonus.

Mauri vēl sacījuši — viņiem esot veci raksti un grāmatas, kuros teikts, ka no šīm raktuvēm jūduķēniņš Zālamans ik pa trim gadiem saņēmis tikpat daudz zelta un Zābas ķēniņiene, kas Zālamanam vedusimilzum dārgas dāvanas, esot dzimusi Indijā.

Tās bija brīnišķīgas ziņas un liecināja, ka arī šeit, Aus- trumāfrikas piekrastē, var sagrābt lielulaupījumu.

Izbraukuši no Mozambikas, Vasko da Gamas kuģi 12. jūlijā atburāja Kilvā (uz 9° d. pl.)tTanganjikas piekrastē.

Gašpars Korreja rakstīja, ka Kilva, liela pilsēta ar divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, atrodoties uzsalas, ko no visām pusēm iejožot jūra. Šaurums, kas šķirot Kilvu no sauszemes, esot pavisam sekls, tā kapaisuma laikā ūdens sniedzoties tikai līdz ceļiem. Mājas esot labas, trīs vai četru stāvu, celtas no akmens,nobalsinātas un bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem. Ieliņas ļoti šauras. Ostā stāvot daudz kuģu.^Pilsētuiejožot sienas, bet visapkārt daudz dārzu, kur augot citroni un lieliski apelsīni, cukurniedres, vīnogas,granātāboli. Tur esot arī lieli ganāmpulki, jo sevišķi aitas ar milzīgām taukastēm.

Nodārdēja eskadras lielgabalu salūts. Tad, pēc «Kalku- ena» autora ziņām, pie Vasko da Gamasatlries sardzes postenis, kuru tur atstājis Kabrals, un nodevis admirālim vēstuli, ko uzrakstījis Žuans daNova, burādams garām Kilvai uz Portugāli. Nova ziņoja, ka viņš uzņēmis kravu Kannanūrā, tur esotportugāfu draugi, bet Kalikutas samo- rins taisījies viņam uzbrukt. Bez tam viņš žēlojās par Kil- vas šeihuIbrahimu — tas neesot izturējies viesmīlīgi.

Vasko da Gama atcerējās arī to, ka šeihs neviesmīlīgi izturējies pret Kabralu, lūkojis to piekrāpt unatsacījies pieņemt kristīgo ticību, tāpēc nolēma rīkoties enerģiski — kā jau admirālis, kurš komandēspēcīgu kaujas kuģu eskadru.

Viņš nosūtīja šeiham vēstījumu, ka nākot no Portugāles karaja un gribot slēgt ar šeihu mieru un Kilvārosīgi tirgoties.

Šeihs, saņēmis draudīgo ziņu, tūliņ izlikās slims, lai izvairītos no tikšanās, un pavēstīja par slimībuGamam.

Tad Vasko da Gama pieprasīja no šeiha Ibrahima lielu izpirkšanas naudu.Kā stāsta hronists, šeihs mēģinājis novilcināt kontribūcijas samaksu, bet admirālis pavēlējis iebraukt

kuģus ostā tik tuvu krastam, cik vien var, un sagatavot lielgabalus šaušanai. Viņš pats ar trīssimtpiecdesmit labi apbruņotiem vīriem grasījies izcelties krastā.

Kad mauri to redzēja, viņus pārņēma lielas bailes, un šeihs atbrauca pie admirāļa ne dzīvs, ne miris— tik ļoti nobijies, jo domājis, ka viņam tūliņ nogriezīšot galvu.

Vasko da Gama viņu saņēma ar godu un laipnību un sacīja, ka gribot zināt, vai šeit gaidāms karš vaimiers, un, ja viņš varētu izvēlēties, tad gan dotu priekšroku mieram. Lai tad nu arī šeihs izvēloties bezbailēm un neuzticības. Tad admirālis izcelšot viņu neskartu atpakaļ krastā, tāds esot viņa vārds unsolījums, ko kristīgie nekad nepārkāpjot.

Šeihs uz to atbildēja, ka viņš vēloties mieru, un Gama savukārt paziņoja, ka tagad viņam jākļūstotpar Portugāles karaļa vasali. Ja šeihs gribot draudzību ar Portugāles karali, lai samaksājot izpirkumu parsevi un savu pilsētu — divtūkstoš metikalu naudā un preces par šīs zemes cenām —, bet karalienei laisūtot desmit pērles katru gadu. Ja viņš to visu negribot dot, lai taisoties uz karu. Gama nodedzināšotpilsētu līdz pamatiem. Uz to šeihs atbildējis, ka viņam neesot tik daudz naudas, ko atpirkties. Tad Gamapiedraudējis turēt šeihu Ibrahimu tik ilgi zem ūdens, kamēr viņš izlaidīšot garu. Galu galā abas pusesvienojās par pusotra tūkstoša metikalu lielām nodevām katru gadu. Par ķīlnieku šeihs atstāja uz kuģa kādudižciltīgu bagātnieku — Muhamedu Argunu, savu niknāko ienaidnieku. To šeihs bija darījis ar gudru ziņu— pats viņš netaisījās maksāt izpirkumu un cerēja, ka portugāļi to izspiedīs no ķīlnieka. Pēc nežēlīgapēriena Arguns steigšus sagādāja izpirkumu. Admirālim bija vienalga, kas maksā — viltīgais šeihs vaiviņa atstātais ķīlnieks.

Izpirkums esot atvests ar mūziku un lielu jautrību, kā raksta Tomē Lopišs, jo mauri priecājušies par

noslēgto mieru. Krastā stāvējušas daudzas sievietes, kas līksmi saukušas: «Portugāle, Portugāle!»Admirālis apdāvinājis izpirkuma atvedējus ar smalku koši sarkanu audumu, bet šeiham nosūtījis lielu

gabalu tumšsarkana samta un smalku sarkanu mēteli, tāpat apliecinājumu par nodevu saņemšanu un zīdakarogu, uz kura bija ar zeltu izšūts Portugāles karaļa ģerbonis. Maurus aizvadīja krastā ar bungām,timpāniem, trompetēm un lielgabalu salūtu.

Eskadra pēc krietnas atpūtas varēja doties tālāk. Taču kāds starpgadījums aizkavēja kuģus.Portugāļi bija uzvilinājuši uz kuģiem kādas divsimt Kil- vas sievietes no mauru harēmiem. To

uzzināja Vasko da Gama. Piedraudēdams ar nāves sodu, viņš pavēlēja atgādāt šīs sievietes uzflagmaņkuģa un no turienes visas aizvest krastā. Sievietes krita izmisumā, jo zināja, ka Kilvā viņas gaidanāve. Daudzas no laivām metās jūrā. Tomēr admirālis palika pie savas pavēles: uz kuģiem sievietēmnepietikšot pārtikas un viņu klātbūtne radīšot jukas un nekārtības.

Sievietes krastā atdeva to saimniekiem. Taču pēc četrdesmit sievietēm neviens nevaicāja. Viņu vīrilaikam bija no tām atsacījušies. Vasko da Gama pavēlēja vest šīs sievietes atpakaļ uz kuģi un turētieslēgtas stingrā apsardzībā. Atbraucis Indijā, viņš lika tās nokristīt svinīgā ceremonijā un tikai tadizdāļāja portugāļiem.

Vasko da Gamas eskadra no Kilvas burāja uz Malindi, bet pretvējš un straumes neļāva pašamadmirālim ierasties pie draudzīgā šeiha. Kā stāsta Lopišs, daži kuģi tomēr varējuši izmest enkuru unsveikuši šeihu ar lielgabalu salūtu. Tūliņ ieradušies kādi četrpadsmit mauri, starp tiem šeiha radinieks uniezemiešu trompetists, kas ar lielu prieku pūtis trompeti. Tiem līdzi atbraucis arī kāds portugāļu pārstāvis,ko Malindi atstājis Kabrals. Šeihs, kā vēstīja sūtņi, esot loti priecīgs par Gamas eskadru, bet bēdājoties,kālab pats admirālis neesot ienācis Malindi.

Mauri piegādājuši uz kuģiem daudz ēdamā: vistas un augļus — bez tam katrs kuģis saņēmis pavērsim.

Pie šeiha portugāļi redzējuši divus jaunus ziloņus, un viņiem par šiem dzīvniekiem bijis tīraisbrīnums. Viens bijis sešus mēnešus vecs un tik liels kā krietns vērsis, bet gaļas no tā iznāktu vairāk nekāno diviem vēršiem. Otrs bijis daudz prāvāks. Abi bijuši melni un visai trekni. Esot tik lieli ziloņi, ka tiedivatā varot pavilkt kuģi pa zemi, lai cik smags tas būtu. Tie ļaudis runājot nepatiesību, kuri sakot, kaziloņiem kājās neesot locītavu, — viņi ļoti viegli varot nogulties un pielēkt kājās. Ar snuķi šie dzīvniekipaceļot ēdamo no zemes un iebāžot mutē. Par godu portugāļiem mauri likuši ziloņiem nomesties ceļos.

«Malindi mēs staigājām apkārt gluži kā Portugālē, un mūs visur apkalpoja "ļoti labi un pārdevamums tik daudz vistu, zivju, meloņu, citronu un citu svaigu pārtikas produktu, ka bija tīrais brīnums,»rakstīja Tomē Lopišs.

Admirālis, apmainījies apsveikumiem ar Malindi valdnieku, devās tālāk uz Indiju. Viņš šoreizturējās tuvāk pie sauszemes, netālu no Arābijas un Indijas krastiem. Ap 11. augustu portugāļu kuģi nonācaIndijas piekrastē pie Dabulas pilsētas.

PIRĀTU ADMIRĀLIS Uzbrukums Batikalai. — Lielgabali un uguns iznīcina svētceļnieku kuģi. — Neizdzēšams kauna

traips. — Kannanūrā. — Kalikutas bombardēšana. — Gūstekņu zvēriskā nogalināšana. — Indijaskristieši Kočinā. — Jūras kauja pie Kalikutas.

Eskadra paburāja garām Kambejai, īsu laiku pakavējās pie Goas un tad devās uz Andžidivu salām.Tur portugāļi papildināja malkas un ūdens krājumus, kā arī izcēla krastā slimniekus, vismaz trīssimtcilvēkus. Uz kuģiem atkal bija sākusi plosīties Cinga. Saslimusi vairāk nekā trešdaļa visu ļaužu, un daudzinomiruši.

Indijas piekrastē eskadrai pievienojās vēl divi Ištevana da Gamas kuģi, kas bija noklīduši vētrās, unadmirālis pārņēma visu sapulcējušos kuģu virsvadību.

Pie Andžidivu salām un Indijas piekrastē portugāļiem izcēlās sadursmes ar pirātiem. Tie paslēpāspiekrastē, Onū- ras upes grīvā. Portugāļi ieīrās upē, uzbruka pirātu nocietinājumiem un tos nodedzināja.

Pēc tam viņi uzbruka Batikalas ostai (sk. karti 184. lpp ), aizdedzināja kuģus un nogalināja daudzuspilsētas aizstāvjus. Vasko da Gaina paziņoja pilsētniekiem, kas lūdza žēlastību, šādas prasības: Batikalaijāmaksājot nodevas Portugāles karalim, pasaules jūru pavēlniekam, un jāsagā- dājot izpirkums zeltā unsudrabā. Turpmāk batikaliešiem aizliegts pārvadāt maurus un viņu preces, kaut kā palīdzēt mauriem,aizliegts tirgoties ar pipariem un apmeklēt Kali- kutu. Ja kāds pārkāpšot šos aizliegumus, tas miršot, betpilsētu izlaupīšot un nodedzināšot.

Batikalas ostā zelta un sudraba bija maz, un admirālis galu galā bija ar mieru pieņemt izpirkumārīsus.

Tā Vasko da Gaina sāka realizēt savu nodomu — padzīt no Indijas ūdeņiem arābu kuģus, kontrolētIndijas ostas un ūdeņus, likvidēt gadu simtiem pastāvējušos tirdzniecības ceļus no Indijas uz Arābiju,Irānu un Ēģipti un novirzīt preču straumi uz jauno jūras ceļu — apkārt Labās Cerības ragam.

Pēc tam admirālis burāja uz Kannanūru. Netālu no turienes vienai karavelai salūza masts. Krastānocirta lielu masta koku, un divi ziloņi bez pūlēm to atvilka pie kuģa. Tomē Lopišs hronikā piebildis, kaziloņi darījuši brīnumu darbus un to nebūtu spējis neviens cits dzīvnieks.

Pie Kannanūras eskadra uzglūnēja kuģiem, kas nāca no Mekas, lai, pēc hronista vārdiem, tosiznīcinātu un lai tikai portugāļu kuģi vieni paši vestu šeit, Indijā, iepirktās garšvielas.

Pēc dažām dienām portugāļi pamanīja arābu kuģi «Meri», kas ar trīssimt astoņdesmit pasažieriem unkravu nāca no rietumiem. Kuģis piederēja kādam bagātam Kalikutas arābam un atgriezās arsvētceļniekiem no Mekas — musulmaņu svētās pilsētas. Admirālis sāka dzīties pakaļ kuģim un drīz topanāca. Arābi padevās bez pretošanās, tikko portugāļi dažas reizes izšāva ar bombardām. Gūstekņiapgalvoja, ka uz kuģa neesot nekā vērtīga.

Tad admirālis pavēlēja iesviest jūrā divus arābus, un kuģa ļaudis atzinās, ka tilpnēs esot arī vērtīgakrava. Gama pavēlēja kuģi izlaupīt, un mantas ar laivām sāka vest projām no «Meri».

Uz kuģa bijuši, pēc Lopiša vārdiem, desmit vai divpadsmit mauru tirgotāji no Kalikutas, pašibagātākie šajā pilsētā. Viens no tiem bijis Mekas sultāna faktors Kali- kutā, trīs vai četru kuģu īpašnieks.Tas lūkojis izpirkties un solījis pielādēt bez maksas ar garšvielām visu portugāļu floti — astoņpadsmitlielus kuģus un divas karavelas, ja «Meri» palaistu vaļā. Bet, kad admirālis šo priekšlikumu noraidījis,šis bagātnieks piedāvājis izpirkumu par sevi, savu sievu un brāļadēlu — piekraut bez maksas argaršvielām četrus lielākos kuģus. Viņš paliktu par ķīlnieku uz kuģa pie admirāļa, bet brāļadēls ietu krastāun rūpētos par kravu. Ja pēc piecpadsmit dienām kuģi neesot piekrauti, tad lai darot ar viņu, ko gribot.Bez tam viņš apņēmies gādāt, lai portugāļiem atlīdzina par tām precēm, kas tiem agrāk atņemtas Kalikutā.Pat kara laikā saudzējot gūstekņus, ja tie padodoties bez pretošanās. Lai admirālis esot augstsirdīgs unviņus apžēlojot, viņi taču neesot vainojami nekādos noziegumos. Tomēr Gama noraidījis visus

piedāvājumus. Viņš bez žēlastības atriebšoties par Kalikutā noslepkavotajiem portugāļiem un izlaupītofaktoriju.

Kad mauri bija aplaupīti, admirālis pavēlēja pieciem vai sešiem kuģiem paņemt «Meri» tauvā unaizvilkt patālāk no flotes. Maurus saslodzīja kuģa tilpnēs un kuģim pielika uguni, papriekš noņēmuši«Meri» stūri un takelāžu. Bet tad mauri izlauzušies no tilpnēm, nodzēsuši uguni un ķērušies pie ieročiem,kas bijuši paslēpti uz kuģa. Kā stāsta hronists Gašpars Korreja, mauri cīnījušies ar portugāļu matrožiem,kuri atnākuši no jauna aizdedzināt «Meri», kā notiesāti uz nāvi un lūkojuši pārdot savu dzīvību pēciespējas dārgāk.

Kuģi aplenca laivas ar apbruņotiem portugāļiem, bet mauri kāvās ar izmisuma pilnu drosmi.Viens no portugāļu kapteiņiem lūkoja pievilkt «Meri» tauvā pie savējā. Taču mauri metās abordāžas

kaujā un gandrīz sagrāba portugāļu kuģi. To izglāba karavīri, kas piesteidzās palīgā laivās. Pats Vasko daGama atīrās kaujas vietā un pavēlēja visiem saviem ļaudīm atstāt mauru kuģi un sašaut to ar lielgabaliemno attāluma.

Bombardieri aizdedzināja «Meri» ar vairākiem šāvieniem. Mauri sāka skraidīt pa klāju ar spaiņiemun cirvjiem, cenzdamies apdzēst ugunsgrēku. Sievietes kliegdamas un vaimanādamas spieda pie krūtīmbērnus un lūdzās portugāļu žēlastību. Taču uz to nebija ko cerēt. Kad mauriem vietumis izdevās apdzēstuguni, admirālis pavēlēja ņemt kuģi abordāžā un no jauna aizdedzināt tur, kur liesmas bija nodzēstas.Arābi izmisumā svieda uz portugāļu kuģiem, kas apstāja bojā nolemto «Mēri» no visām pusēm, degošusdēļus un baļķus, un portugāļiem vajadzēja savukārt dzēst ugunsgrēkus uz saviem kuģiem.

Uz «Meri» klāja plosījās sīva kauja. Lopišs pastāstījis, ka arābi pretojušies izmisīgi, ievainotieizrāvuši no brūcēm bultas un svieduši tās ar rokām pret portugāļiem, un turpinājuši kauties, it kā nemaznejustu sāpes. Redzēdami, ka glābiņa nebūs, viņi sasvieduši jūrā muciņas ar medu un eļļu, kur bijispaslēpts zelts, sudrabs un dārgi akmeņi, lai tikai šī bagātība nekristu ienaidnieka rokās.

Uznāca nakts, un portugāļu kuģi bija spiesti atkāpties. Vasko da Gama baidījās, ka tikai arābi tumsānepielavās viņa kuģiem un tos neaizdedzina. Visu nakti varēja dzirdēt, kā arābi lūdz allahu pēc glābiņa.Viņi vēl cerēja, ka vējš un straume naktī aiznesīs «Meri» tālāk projām no briesmīgā, nepielūdzamāienaidnieka. Taču arābu cerības bija veltīgas. Portugāli aizvien no jauna aizdedzināja «Meri»,apšaudīdami to ar bombardām, bet sagrābt to abordāžas kaujā nespēja.

Šī nevienlīdzīgā cīņa ilga četras dienas un četras naktis, līdz «Meri» sadega ar visiem ļaudīm.Daudzi arābi bija lēkuši jūrā, lai paglābtos no liesmām. Bet jūrā viņus panāca portugāļu bultas, lodes unšķēpi vai arī bēgļus aprija bangas.

No visiem arābiem portugāļi atstāja dzīvus tikai divdesmit mazus zēnus, ko izzvejoja no ūdens. Tosaizveduši uz Portugāli un nokristījuši, un vēlāk viņi kļuvuši par mūkiem.

Kāds vēsturnieks raksta, ka šis kļūmīgais notikums — kuģa iznīcināšana — slavenā jūrasbraucējadzīvē un darbībā metot neizdzēšamu traipu uz viņa nopelniem. Taču diezin vai esot kāds pamats apvainotGamu nežēlībā. «Meri» esot sadedzināta aiz kļūdas. Jāņemot vērā portugāļu naids pret mauriem, mauruviltība un nodevība. Maurus vajadzējis iebiedēt par katru cenu. Un vai tad karš mūsu dienās esotžēlsirdīgāks?

Pēc arābu kuģa iznīcināšanas Ostindijas jūru admirālis18. oktobrī piestāja Kannanūrā. Ar šejienes valdnieku viņš bija noslēdzis draudzības līgumu jau

pirmajā brauciena. Radža cerēja uz portugāju palīdzību cīņā pret ienaidnieku un konkurentu, Kalikutassamorinu, un bija palīdzējis arī Kabralam.

Pie eskadras komandiera ieradās portugāļi, ko šeit bija atstājis Kabrals. Tie ziņoja, ka tirgošanāsveicoties labi un dodot lielu peļņu. Noliktavās esot noglabāti lieli garšvielu krājumi.

Kannanūras radža lūdza Gamu ierasties pie viņa viesos, tomēr viņi viens otram ne visai uzticējās.Vasko da Gama sacījis, ka viņš nevarot iet krastā, bet valdnieks savukārt apgalvojis, ka nedrīkstot

braukt jūrā. Abas puses apspriedušās, un tad radža uzbūvējis garu tiltu — piestātni, kas iesniegusies tālu

jūrā. Kokus būvei sanesuši ziloņi.Krastā sapulcējās četri tūkstoši indiešu karavīru. Pēc svinīgas ceremonijas Gama un radža sastapās

uz tilta un sirsnīgi apkampās.Kannanūras valdnieks uzdāvināja Vasko da Gamam savu gredzenu, daudzus dārgus akmeņus un trīs

krāšņus tērpus, bet kuģu kapteiņiem — vērtīgus audumus. Admirālis uzdāvināja valdniekam turbānu,sālstrauku, vairākas apzeltītas sudraba kannas, rožūdeni un safrānu un par godu viņam salutēja ar visiemflotes lielgabaliem.

Admirālis pēc ceremonijas lūdza radžu, lai tas nosakot preču cenas, taču radža izvairīgi atsacīja —tagad neesot piemērots brīdis par to runāt. Rīt atnākšot mauru tirgotāji, kam piederot garšvielas, tiepateikšot.

Nākamajā dienā mauri ieradās, bet uzprasīja par garšvielām lielākas cenas nekā citām reizēm un parportugāļu precēm neparādīja nekādu interesi. Gama iedegās nevaldāmās dusmās un lika paziņot radžam,ka tam laikam neesot dārgs miers.

Draudi līdzēja. Cenas tika noteiktas mērenas, un portugāļi ieguva tiesības ierīkot apkārt Kannanūrasfaktorijai nocietinājumus un uzstādīt tur lielgabalus. Admirālis pavēlēja faktorijas priekšniekam paslepenpārvērst to par portugāļu flotes bāzi Indijā, pamazām iepirkt un uzkrāt pārtiku — rīsus, cukuru, medu, eļļu,kokosriekstus, žāvētas zivis —, kā arī vīt tauvas kuģu takelāžas labošanai.

Kannanūrā Gama sadalīja eskadru vairākās daļās un pavēlēja kapteiņiem kreisēt Indijas piekrastē,aplaupīt un nogremdēt visus kuģus, ko sastaps jūrā, atskaitot tos, kuri nāks no Kannanūras, Kočinas uncitām portugāļiem draudzīgajām ostām. Portugāļu faktoriju priekšniekiem šajās pilsētās uzdeva izsniegtkuģiem īpašus aizsardzības dokumentus — apliecības.

Vasko da Gama pats steidzās uz Kalikutu, lai, pēc viņa vārdiem, nodotu samorinam bagātīgasdāvanas par labo uzņemšanu, ko viņš parādījis Kabralam.

Jau Kannanūrā admirālis bija saņēmis no samorina divus vēstījumus. Samorins zināja par portugāļuuzbrukumu Batikalai un Kalikutas kuģa iznīcināšanu un saprata, ka pieļāvis rupju kļūdu, pienācīginenovērtēdams portugāļu spēku. Tagad viņš lūdza mieru, solīja apsargāt portugāļu īpašumu un dzīvību unizmaksāt lielu summu — divdesmit tūkstošus kruzadu, lai segtu portugāļiem nodarītos zaudējumus. Viņšesot arestējis divpadsmit maurus, kas sarīkojuši uzbrukumu Kabrala ļaudīm, un nodošot tos portugāļiemsodīšanai.

Taču bija par vēlu. 1502. gada 30. oktobri Vasko da Gamas eskadra noenkurojās pie Kalikutas.Admirālis bija apņēmies rīkoties bez žēlastības. Pilsētā valdīja apjukums. Visi kuģi bija atstājuši ostu unpaslēpušies tālāk upes grīvā aiz sēkļiem.

Pie Gamas uz kuģa ieradās samorina sūtņi, vēlreiz lūgdami pēc miera. Taču admirālis izturējās pretindiešu augstmaņiem ar visdziļāko nicināšanu. Portugāles karalis varot šeit, Kalikutā, pasludināt parsamorinu jebkuru palmas koka bluķi. Miers starp samorinu un portugāļiem būšot tikai tad, kad viņš noKalikutas izdzīšot visus musulmaņus — Kairas un Arābijas tirgotājus, kad atlīdzināšot zaudējumus unizdošot vainīgos uzbrukumā faktorijai.

Samorins nevarēja pieņemt šo bargo ultimātu: Kalikutā dzīvoja vairāki tūkstoši musulmaņu, un toizraidīšana nozīmētu pilsētas izpostīšanu. Valdnieks liedzās to darīt. Portugāļi, aplaupīdami uniznīcinādami arābu kuģi, taču esot atguvuši zaudēto un atriebušies. Samorins vēl lūdza pieņemt noapcietinātajiem grautiņa rīkotājiem lielu izpirkumu.

Samorina atbilde, ko atveda kāds priesteris, galīgi satracināja admirāli. Viņš pārtrauca sarunas,atmetis jebkuru domu par tirgošanos ar šo bagāto pilsētu, un pavēlēja kuģiem tuvoties krastam un atklātlielgabalu uguni. Bombardēšana ilga veselu dienu un nakti un nodarīja Kalikutai lielu postu. Pandaranenodega līdz pamatiem. Pēc Gašpara Korrejas vārdiem, kurš aukstasinīgi aprakstījis portugāļu zvērības,šaušanu pārtraukuši tikai tāpēc, ka tā izļodzījusi kuģu korpusus.

Šajā laikā ostā ienāca divi lieli Malabaras kuģi un divdesmit divas laivas — sambukas ar rīsu

kravu. Portugāli sagūstīja kuģus un laivas. Sešas sambukas admirālis atbrīvoja, jo to kapteiņi paziņoja, kanākot no Kan- nanūras. Kuģus un sešpadsmit sambukas portugāļi izlaupīja. Gama pavēlēja nocirst visiemgūstekņiem rokas, nogriezt viņiem ausis un degunus. Nocirstos locekļus sakrāva laivā, turpat iesēdinājaarī priesteri, kas bija atvedis samorina atbildi uz portugāļu ultimātu. Arī priesterim, kuram kā sūtnim bijasolīta neaizskaramība, nocirta rokas un nogrieza ausis un degunu, pakāra kaklā viņa paša nocirstoslocekļus un vēstuli samorinam — lai viņš no priestera pārvestās kravas pagatavojot sev mielastu. Laivaiuzvilka buru un palaida pa vējam uz krastu.

Sakropļotos gūstekņus salika uz kuģa klāja un sasaistīja tiem kājas. Lai nelaimīgie upuri nevarētuatraisīt saites ar zobiem, pēc admirāļa pavēles matroži izsita tiem zobus ar mucu dēlīšiem. Tā viņi —vairāk nekā astoņsimt mauru — tur gulējuši savās asinīs. Kuģim uzvilka buras, tāpat palaida uz krastu unsāka apšaudīt ar lielgabaliem. Krastā pulcējās ļaudis, kas, skaļi vaimanādami, pūlējās izglābt no ugunsliesmām tos, kuri no sakropļotajiem vēl bija palikuši dzīvi.

Bez tam Vasko da Gama bija pavēlējis sagūstīt kādus trīsdesmit zvejniekus, gluži nevainīgus ļaudis,kas pirms bombardēšanas bija atīrušies pie eskadras, lai pārdotu portugāļiem zivis.

Sagūstītos zvejniekus pakāra rājās. Vēlāk pakārtos noņēma, nogrieza tiem rokas, kājas un galvu.Ķermeņus sasvieda jūrā, bet nogrieztos locekļus sakrāva laivā. Baisajai kravai pievienoja vēstuli arābuvalodā — tāds liktenis piemeklēšot Kalikutu, ja kāds iedomāšoties pretoties. Paisums aiznesa nogalinātosun laivu malā, un kalikutieši vaimanādami meklēja jūras krastā savu piederīgo līķus.

Pēc zvēriskās izrēķināšānās admirālis, kurš bija parādījis patiešām saltu nežēlību, pat neiedomājamucietsirdību un sadismu, aizburāja uz Kočinu

Pie Kalikutas palika septiņi portugāļu kuģi Visenti Sud- res vadībā. Tie bloķēja pilsētu. Vasko daGama 7. novem

brī ieradās Kočinā (sk. karti 184. lpp.) un noslēdza ar radžu izdevīgu tirdzniecības līgumu. Portugāļukuģos krāva garšvielas un citas preces. Pāris kuģu nosūtīja pēc precēm uz Kannanūru.

Kočinā Vasko da Gamu apmeklēja Malabaras piekrastes kristieši (no Mangalūras) un lūdzaportugāļu aizstāvību pret musulmaņiem un pagāniem.

Tie nu bija portugāļu sen meklētie Indijas kristieši. Eiropā ilgu laiku domāja, ka austrumu zemēsapmetušies svētā apustuļa Toma sekotāji. Pēc leģendas, Toms viņus kristījis un miris mocekļa nāvē kādāIndijas pilsētā. Taču īstenībā šie kristieši bija nestorieši, kas ieradās Indijā ne agrāk par 5. vai 6.gadsimtu. Nestorieši atzina vienīgi krustu kā ticības simbolu, nevis kādus svēto attēlus.

Kristieši bija atnesuši admirālim dāvanas — vistas un augļus, kā arī sarkanu zizli ar sudraba uzgali,kurā bija trīs sudraba zvanu torņi un katrā pa sudraba zvanam.

Indijas kristiešiem, kā stāstīja sūtņi, esot seši bīskapi. Kristieši dodoties svētceļojumā uz Tomakapu, kas neesot tālu un darot visādus brīnumus.

Vasko da Gama gan apsolīja viņiem palīdzību, tomēr patlaban viņam šim nolūkam nebija ne spēka,ne laika. Admirālim vairāk prātā bija tirgošanās ar garšvielām. Vēlāk Indijas kristiešiem klājās vēlgrūtāk: portugāļi vajāja viņus kā ķecerus, kas atšķēlušies no katoļu ticības. Portugāļi ticības lietās bijadaudz niknāki un neiecietīgāki fanātiķi nekā musulmaņi un indieši.

Kad preču iekraušana tuvojas beigām, Kočinā ieradās kāds indiešu priesteris ar savu dēlu un dividižciltīgie ar Kalikutas samorina vēstuli. Samorins ielūdza Gamu uz sarunām Kalikutā. Viņi gribot noslēgtar portugāļiem miera līgumu. Sekojot šim ielūgumam, Vasko da Gama burāja uz Kalikutu, atstājot flotiKočinā.

Samorins laikam gan bija gribējis ievilināt Gamu slazdos. Naktī admirāļa kuģi pēkšņi aplenca maurusambukas, un portugāļiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atkauties. Par laimi, atsteidzās Visenti Sudre artrim kuģiem, citādi admirālim būtu klājies ļauni. Par nodevīgo uzbrukumu admirālis atriebās, pakarotgūstā saņemtos kalikutiešus, kā arī sūtņus karavelu rājās, un ar šo šausmīgo rotu burāja šurpu turpu garKalikutas krastmalu.

Tad viņš atgriezās Kočinā, sapulcināja visus kuģus un 1503. gada 10. februārī devās uz Kalikutu.12. februāra rīta agrumā jūrā varēja saskatīt daudzas buras. Tie bija ienaidnieka kuģi, kas meklēja

portugāļus. Vējš bija ļoti vājš un, kad portugāļi pieburāja samorina flotei tuvāk, pavisam aprima.Samorina flotē bija trīsdesmit seši lieli kuģi un mazas sambukas ar daudziem airētājiem. Portugāļu laivaspaņēma savus kuģus tauvā, lai aizvilktu tos tuvāk ienaidniekam. Kad portugāļi jau bija šāviena attālumā,uzpūta vējš, un ienaidnieks, manīdams portugāļu nodomus, metās bēgt uz krasta pusi, tā ka portugāļi tiktikko varēja bēgļus panākt. Cīņa bija nevienlīdzīga. Portugāļu kuģu lielgabali sadragāja samorina kuģusjau iztālēm. Bet arī Malabaras strēlnieki ar milzīgiem lokiem, raidīdami bultas, nodarīja portugāļiemzaudējumus («Kalkuena» autors apgalvo, ka portugāļiem neesot bijis neviena kritušā).

Abordāžas kaujā portugāļi sagrāba samorina flotes flag- maņkuģi un trīs mazas barkas un apkāva toaizstāvjus.

Kalikutas flotē esot bijuši sešpadsmit tūkstoši vīru, un no tiem portugāļi nogalināja deviņsimt līdztūkstoš vīru.

Laupījums bija ļoti liels. Uz kāda kuģa jūrnieki atrada briesmīgu elku dieva tēlu, kas bija liedinātsno tīra zelta un svēra vairāk nekā trīsdesmit mārciņu. Izlaupītie kuģi drīz vien dega gaišās liesmās. Pēcīsās, niknās sadursmes Kalikutas kuģi meklēja glābiņu bēgot un paslēpās seklajā upes grīvā.

Ostindijas jūru admirālis uzskatīja, ka viņš izpildījis karaļa uzdevumu. Indijas piekrastē palikaastoņi kuģi Vi- senti Sudres vadībā. Tiem bija jāapsargā portugāļu fakto- rijas un jāuzbrūk musulmaņukuģiem, ja tie tuvotos Malabaras piekrastei.

Pats admirālis ar smagi piekrautiem kuģiem 1503. gada 20. februārī no Kannanūras izbrauca uzĀfriku.

GARŠVIELAS, SLAVA UN ALKATĪBA Grūtais, ilgais ceļš uz mājām. — Bada draudi. — As/ņu un naida pēdas. — Pārvestā bagātība.

— Nepateicīgais, alkatīgais, patvaļīgais admirālis. — Sadursme ar AIanuelu. — Divdesmit divi gadibezdarbībā.

Par garšvielu kuģu karavānas braucienu atpakaļ uz mājām pāri Indijas okeānam dažas ziņas atstājis«Kalkuena» autors. 29. martā jūrasbraucēji vairs neesot varējuši saskatīt Lielā Lāča zvaigznāju. Saulestāvējusi tieši virs galvas, un neesot bijis nekādu ēnu, ne arī naktīs kādu zvaigznāju. Jūrā redzētas daudzaslidojošās zivis siļķu lielumā un melnas kaijas, kas medījušas šīs zivis. 11. aprīlī saule jau atradusiesziemeļos un zvaigznes vairs neesot rādījušas ceļu.

Pēc tam Vasko da Gamas kuģi nonākuši tādos platuma grādos, kur neesot bijis nekādu dzīvu būtņu —ne putnu, ne zivju. Sācis pūst pretvējš, kas divās nedēļās aizdzinis eskadru tālu projām no paredzētākursa, un jūrasbraucēji ilgu laiku neesot redzējuši sauszemi. Tomē Lopišs stāsta, ka 12. aprīlī eskadrasasniegusi Mozambiku. Pēc nedēļas admirālis nosūtījis divus kuģus uz Portugāli, bet pats ar pārējiemkuģiem vēl uzkavējies ostā. Tomēr viņa kuģi pēc tam nekur tālu neesot varējuši tikt. Aprīļa beigāsadmirālis bijis spiests atgriezties Mozambikā, lai izlabotu dažus kuģus, kuriem pēkšņi radusies sūce.

20. maijā eskadra atkal izgājusi jūrā. Kādu piecdesmit ligu attālumā no Mozambikas viens kuģismanevrējot guvis bojājumus un tajā ieplūdis daudz ūdens. Vajadzējis atkal griezies atpakaļ uzMozambiku. Turklāt tas pats kuģis saskrējies ar otru, un bijis tīrais brīnums, ka abi sapostītie kuģi neesotnogrimuši, jo jūrā plosījusies vētra. Mozambikā kuģus izlaboja, bet tas viss prasīja ilgu laiku.

16. jūnijā admirālis nosūtīja uz Portugāli trīs kuģus, jo Mozambikas piekrastē trūcis pārtikas ungandrīz nekā neesot bijis ko ēst. Pārējie kuģi varējuši iziet jūrā 22. jūnijā. Tikai 18. augustā flotepabraukuši garām Labās Cerības ragam. Vētras izklīdinājušas kuģus, un flote sapulcējusies septembrabeigās pie Azoru salām. Pa ceļam eskadru bija vajājušas nelaimes, viens kuģis pazudis bez vēsts — gājisbojā, uz kuģa, ar kuru braucis hronists Lopišs, gandrīz visi saslimuši. Ne slimajiem, ne veselajiem neesotbijis vairāk ko ēst kā vien tārpaini sausiņi. Kad arī tie izbeigušies, matroži vārījuši putru no sausiņusmelknes un drupačām. Putra iznākusi rūgta kā žults, jo tur kāda trešā tiesa bijuši žurku mēsli, smirdējusipēc sprāguša suņa, bet badā jau ēdot visu. Bads bijis tik nikns, ka apēsti arī divi suņi un divi kaķi, kasmituši uz kuģa.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka hronists beidz savu stāstu, apgalvodams, ka lielākais prieks, kojūrasbraucēji līdz šim piedzīvojuši, bijis 21. oktobrī, kad viņi ieraudzījuši Portugāles krastus.

Divi kuģi jau bija atsteigusies pa priekšu eskadrai, vezdami ziņu par sekmīgo ekspedīciju. Tagadpārburāja ari Ostindijas jūru admirālis. Viņš atgriezās ar bagātīgu kravu — garšvielām, smaržīgām zālēm,krāsvielām un citām vērtīgām precēm, ar dāvanām no Āfrikas un Indijas valstu valdniekiem un virsaišiem,atgriezās ar spožu slavu.

Vasko da Gama bija uzsācis tālo zemju un jūru iekarošanu. Portugāles karalis bija iemantojis jaunusvasaļus gan Āfrikā, gan Indijā. Bet, kā raksta vēsturnieks H. Harts, Ostindijas jūru admirālim nopakaļstiepušās platas, kvēlojošas asiņu un naida pēdas — nevainīgu upuru bezjēdzīgi izlietās asinis un naids,kas varējis arī neuzliesmot, ja tikai viņš būtu parādījis taktu, pacietību un saprātīgumu. Harts,buržuāziskais vēsturnieks, gan veltīgi pūlas iegalvot, ka takts un pacietība esot daudz labāks līdzeklissvešu zemju pakļaušanai un ekspluatēšanai nekā klaja varmācība. «Viņš sēja vēju,» turpina Harts. «Viņapēcteči pļāva vētru: jau pēc dažām paaudzēm viņa tautieši zaudēja pašus vērtīgākos iekarojumus unīpašumus.»

Tomēr nebūtu jāaizmirst, ka portugāļus no viņu labākajām kolonijām izspieda jauni — daudzspēcīgāki plēsoņas, kas nebūt nebija humānāki vai saprātīgāki, bet, gluži otrādi, vēl nekaunīgāki, vēlnežēlīgāki iekarotāji — angļu un holandiešu kolonizatori, kas prata izlaupīt zemes pie musonu krastiem

vēl pamatīgāk nekā laupīšanas aizsācēji.No komerciālā viedokļa ekspedīcija bija devusi spožus rezultātus. No visas flotes tikai viens kuģis

gāja bojā, bet arī tā kravu izdevās izglābt.Zuana da Novas četri kuģi, pēc hronistu ziņojumiem, bija pārveduši aptuveni 1500—1600 portugāļu

centneru garšvielu un vēl citas preces, turpretim Gamas flote, pēc itāliešu lieltirgotāju vērtējuma, atvedusiLisabonā 32 000— 35 000 centneru garšvielu. Visas kravas vērtība pārsniegusi vienu miljonu zeltakruzadu, bet ekspedīcija izmaksājusi tikai divsimt tūkstošus kruzadu.

Karaļa rokās nonāca lauvas tiesa peļņas, jo tirgotāji atdeva viņam ceturtdaļu garšvielu kā muitu.Tikai karalis drīkstēja tirgoties ar pērlēm, dārgakmeņiem un citām ļoti vērtīgām precēm. Turklāt Gamabija pārvedis daudz zelta no Sofalas un tāpat guvis krietnu laupījumu, gremdējot arābu kuģus. Bez tamviņš bija pratis iepirkt garšvielas daudz lētāk nekā viņa priekšgājēji. Domājams, ka paša admirāļa peļņastiesa sasniegusi 35000—40000 kruzadu.

Karalis dons Manuels, ko tauta iedēvējusi par Laimīgo, laipni sagaidīja Ostindijas jūru admirāli unpavēlēja viņam izmaksāt četrsimt tūkstošus reišu (tūkstoš kruzadu) pensijas katru gadu. Šī ievērojamāpensija un no Indijas pārvestā laupījuma daļa padarīja Gamu par ļoti bagātu cilvēku. Kā rakstījisVenēcijas sūtnis Lisabonā, par Gamu bagātāki esot tikai seši dižciltīgākie galminieki un septiņi augstākiegarīdznieki. Sūtnis vēl piebildis, ka šis cilvēks neparādot nekādu pateicību par karaļa žēlastību.

Gluži otrādi, Gama, skops, mantkārīgs cilvēks, bija gaužām neapmierināts ar donu Manuelu: viņš vēljoprojām nebija saņēmis karaļa dāvināto Sinišu. Santjāgu ordenis nevēlējās atdot ienesīgo pilsētu.Manuels bija spiests piešķirt admirālim vēl tūkstoš kruzadu gadā, lai kaut kā apmierinātu saniknoto Gamu.

Pagāja kāds laiks, un admirālis, nevarēdams ciest bezgalīgo vilcināšanos šajā jautājumā, sākarīkoties enerģiski. Viņš ar sievu un bērniem, radiniekiem, kalpiem un vergiem apmetās Sinišā uz dzīvi unsāka būvēt sev lepnu pili, likdams pie darba ne vien vergus, bet ari Sinišas iedzīvotājus. Ir ziņas, kaadmirālis sācis vākt pilsētā ari nodevas, it kā viņš patiešām jau būtu Sinišas senjors.

Santjāgu ordenis sūdzējās karalim par admirāļa patvaļu. 1507. gada 21. martā Manuels parakstījadekrētu, ar kuru Vasko da Gamam un viņa ģimenei pavēlēja mēneša laikā atstāt Sinišu un pārtrauktaizsāktos būvdarbus. Bez ordeņa maģistra ziņas ne Gamam, ne viņa ģimenes locekļiem neatļāva ierastiesSinišā, citādi tiem draudēja bargi sodi. Ostindijas jūru admirālis bija spiests paklausīt un pārcēlās uzEvūru. Nepateicīgais karalis bija izdzinis viņu no dzimtās pilsētas un apkaunojis visas Portugāles priekšā.Dekrētu admirālim atveda viņa paša tēvocis Zuans da Gama.

Vēlāk karalis mēģināja pārestību vērst par labu — vēlreiz palielināja admirāļa pensiju, piešķīraviņam tiesības medīt karaļa mežos, vākt nodevas kādā citā novadā, atbrīvoja viņu no nodokļu maksāšanaspar nekustamu īpašumu, atļāva sūtīt uz Indiju pārstāvi pēc precēm, un par tām admirālim nebija jāmaksānekādas nodevas, kā arī piešķīra vēl citas privilēģijas.

Evūrā Gama nodzīvoja kādus divpadsmit gadus, aizvien

Vasko da Gamas ģerbonis.atgādinādams karalim par sevi un gaidīdams, kad gan valdnieks atkal aicinās viņu savā dienestā.1519. gadā admirālis, nospriedis, ka gaidīšana veltīga, lūdza karali, lai ļaujot viņam atstāt Portugāli

un piedāvāt pakalpojumus kādai ārvalstij. Vasko da Gama žēlojās valdniekam, ka līdz šim neesot saņēmisapsolīto grāfa titulu. Viņa lielie nopelni tiekot nepelnīti aizmirsti.

Slaveno Ostindijas jūru admirāli vajadzēja paturēt Portugālē par katru cenu. Karalis nosūtīja Vaskoda Gamam vēstījumu, kurā pavēlēja viņam palikt karalistē līdz gada beigām. Tad viņš redzēšot, kādukļūdu taisījies pieļaut, vēlēšoties arī turpmāk kalpot karalim un neiešot pa nodomāto bīstamo ceļu. Ja aritad Gama vēl gribēšot atstāt karalisti, valdnieks, par spīti ļoti lielam sarūgtinājumam, neaizturēšot neviņu, ne viņa sievu un bērnus, ne kustamo īpašumu.

Karalis pasteidzās 1519. gada novembrī piešķirt Vasko da Gamam augsto Vidigeiras grāfa titulu unatdeva viņam divas pilsētas — Vidigeiru un Viļu di Fradi — par daudzajiem svarīgajiem pakalpojumiem,ko valdnieks saņēmis no admirāļa, sevišķi Indijas atklāšanā, un kas atnesuši un vēl joprojām atnesot slavukaralim, Portugālei un visai kristīgajai pasaulei.

Beidzot admirālis bija saņēmis grāfa titulu un feodālu īpašumu. 1520. gadā viņš ar kuplo ģimeni —sievu, meitu un sešiem dēliem (pieci no tiem vēlāk devās uz Indiju) — pārcēlās no Evūras uz Vidigeiru,un rūpes par jauno īpašumu pārvaldīšanu aizņēma visu viņa laiku līdz pat 1524. gadam. Tad karalisaicināja admirāli no jauna pie sevis un sūtīja uz Indiju kā tālās kolonijas vicekarali. Taču no 1502. gadalīdz 1524. gadam — divdesmit divus gadus — slavenais jūras braucējs bija aizvadījis bezdarbībā.

PIRMAIS INDIJAS VICEKARALIS ALMEIDA Samorina uzbrukumi Kočinai. — Vicekaraļa plašās pilnvaras un uzdevumi. — Lielā armāda ar

slikti sagatavotiem kuģiem. — «Stūri uz ķiplokiem!» — Fernāns Magelāns pirmajā jūrasbraucienā. . .

Divdesmit divos gados, kurus Vasko da Gama aizvadīja dzimtenē, gan raizēdamies par balvām,godu, jauniem amatiem un atalgojumu, gan baudīdams slavas saldos augļus, jūras ceļos uz Indiju risinājāssvarīgi notikumi.

Pamazām kļuva skaidrs, ka vajadzīgas kādas pārmaiņas aizjūras ekspedīciju rīkošanā. Līdz šimportugāļi bija devušies pāri okeānam un dibinājuši faktorijas draudzīgajās pilsētās — Kočinā, Kannanūrāun Kolanā, cerēdami, ka to valdnieki aizsargās tur palikušos tirgotājus. Bet, tikko flote, mainotiesmusoniem, atstāja Indiju, faktorijas palika bez drošas aizsardzības. No dzimtenes veselu pusgadunevarēja sagaidīt palīdzību. Nebija spēka, kas varētu pasargāt ari portugāļu sabiedrotos — indiešuvaldniekus. Ienaidnieku skaits vairojās. Musulmaņu valdnieki Indijā griezās pie turku sultāna pēcpalīdzības, un agrāk vai vēlāk portugāļi Indijā varēja gaidīt uzbrukumu no Sarkanās jūras puses. ParIndijas preču eksporta kontroli vēl nebija ne runas.

Jau pēc Vasko da Gamas aizbraukšanas no Malabaras piekrastes portugāļu faktorijām draudējanāves briesmas.

Kalikutas samorins tīkoja atriebties svešzemniekiem un pieprasīja Kočinas radžam, lai tas viņusizdodot. Kad radža atsacījās to darīt, cerēdams uz jauno sabiedroto atbalstu, samorins ar piecdesmittūkstošiem karavīru uzbruka Ko- činai, sakāva tās karaspēku un ieņēma pilsētu. Valdnieks ar atlikušajiemkaravīriem un portugāļiem aizbēga uz kādu salu okeānā.

Kritiskajā brīdī Visenti Sudre, izbijies no samorina lielās armijas un flotes, ar savu eskadruaizburāja uz Adenas līci pie ieejas Sarkanajā jūrā un tur uzglūnēja musulmaņu kuģiem, kas ardievlūdzējiem atgriezās mājup no Mekas.

Pa to laiku Kočina bija kritusi samorina rokās, bet Sud- res eskadru Babelmandeba šaurumāizklīdināja šausmīga vētra. Pats Visenti Sudre aizgāja bojā, nogrimstot flagmaņ- kuģim. Citi kuģi, kasizglābās, burāja atpakaļ uz Kočinu, bet pretvējš tos aizturēja pie Lakadivu salām. Tur tie sagaidīja jaunuportugāļu eskadru un kopā devās uz Kočinu. Kalikutas samorins, redzēdams tuvojamies tik varenu floti,steigšus atstāja Kočinu bez kaujas.

Viens no portugāļu eskadras kuģu kapteiņiem bija Afonsu Albukerki, drošsirdīgs, enerģisksiekarotājs. Viņš dzimis 1453. gadā dižciltīga augstmaņa ģimenē, ieguvis labu izglītību, dažus gaduspavadījis Portugāles aizjūras Algarvi — ZrČmeļrietumāfrikas piekrastē. Vēlāk viņš uzticīgi kalpojiskaralim galmā, piedalījies ekspedīcijā, lai palīdzētu Neapoles karalim pret turku uzbrukumiem.Albukerki tātad bija rūdīts karotājs un jūrasbraucējs.

Portugāļu hronisti vēlāk šo vīru dēvēja par Lielo Albukerki. Laikabiedri viņu attēlojuši kā vidējaauguma vīru patīkamu ārieni, spirgtu seju. Vēlāk to greznojusi balta bārda, kas sniegusies līdz jostasvietai un piešķīrusi viņam vēl cienīgāku izskatu. Albukerki pārvaldījis latīņu valodu kā vārdos, tā rakstos.Viņu mīlējuši un bijājušies, viņš stingri turējis doto vārdu un bijis taisnīgs tiesnesis. Rūdītais karotājs, kasiemantojis daudzas brūces, neesot bijies nekādu briesmu, slavu turējis augstāk par bagātību un savāizšķērdībā bieži atdāvinājis kara laupījumu saviem kapteiņiem.

Kādu citu kuģi šajā eskadrā komandēja Duarti Pašeku Pireira, kas jau pieminēts kā jūrasbraucējs unhronists sakarā ar Bartolomeu Diaša un Kabrala ekspedīciju. Līdzi viņiem brauca arī Nikolau Koelju,Gamas pirmā brauciena un Kabrala ekspedīcijas kapteinis (liktenis bija lēmis viņam drīz atrast kapuvētrainā okeāna viļņos).

Portugāļi ar Kočinas radžas atļauju uzcēla spēcīgu fortu, kur palika Pireira ar simt sešdesmit

karavīriem un trim kuģiem. Albukerki atgriezās dzimtenē.To uzzinājis, Kalikutas sainorins sabiedrojās ar citiem Malabaras valdniekiem un atkal aplenca

Kočinu. No sauszemes puses pilsētai uzbruka četrdesmit seši tūkstoši karavīru (tiem, pēc kāda hronistaapgalvojuma, bijuši pat šaujamie ieroči), bet no jūras — flote ar divsimt astoņdesmit kuģiem.

Tomēr portugāļi un Kočinas karaspēks aizstāvējās ļoti veiksmīgi un atsita visus samorina karotājuuzbrukumus. Uz Kočinu palīgā atsteidzās portugāļu eskadra, kas līdz tam kreisēja okeānā, un aizdzinaindiešu kuģus. Samorins piecus mēnešus izmēģinājās ieņemt Kočinu, līdz pārliecinājās, ka šie pūliņi irveltīgi. Disciplinētie, lieliski apbruņotie portugāļu karavīri pēkšņos, viltīgos pretuzbrukumos un sīkstāaizsardzībā pieveica daudzkārt lielāku pretinieka karaspēku. Hronists stāsta, ka samorins zaudējisastoņpadsmit tūkstošus kritušo. Indiešu kuģi nespēja stāties pretim portugāļu eskadras lielgabaliem. Šokuģu vadītājs Pireira vēlāk atgriezies dzimtenē kā varonis, ar lielu triumfu. Viņu pēc tam iecēluši parGvinejas pārvaldnieku, bet tur skauģi viņu drīz vien apmelojuši, iekaluši ķēdēs un nodevuši tiesai. Viņšgan attaisnots, taču šis vīrs, īsts Spartas Leonīds, kā to slavinājis dažs vēsturnieks, neesot saņēmis parsaviem varoņdarbiem Indijā nekādas balvas.

Portugāles karalis saprata, ka nevarēs balstīties tikai uz izkaisītajām faktorijām un floti, kas lāgulāgiem aplaupīja arābu kuģus. Kamēr flote atradās Indijas okeānā, portugāļus gandrīz neviens nespējapieveikt; tikko kuģi aizbrauca, faktorijām draudēja iznīcība. Malabaras piekrastē bija nepieciešamspastāvīgi turēt floti, uzcelt stiprus cietokšņus un flotes bāzes, radīt kādu noteiktu pārvaldes sistēmu. Tasviss bija jāizdara, lai beidzot nodrošinātu Indijas preču plūsmu uz Lisabonu, lai nevajadzētu sūtīt uzmusonu krastiem eskadru pēc eskadras ar jauniem komandieriem, kam-ik reizi jāsāk viss no jauna.

Turklāt bija arī skaidrs, ka indieši nav nekāda kristīga tauta, tātad portugāļi pēc tā laika parašāmvarēja rīkoties ar viņiem un viņu zemi pēc savas patikšanas un ķerties pa īstam pie šīs bagātās zemesiekarošanas un kristīgās ticības izplatīšanas ar uguni un zobenu.

Karalis nolēma sūtīt uz Indiju vicekarali ar plašām pilnvarām, lai tas varētu realizēt visus iepriekšpieminētos nodomus. Jaunā vicekaraļa un viņa ierēdņu pilnvaru laiku paredzēja uz trim gadiem. Par pirmoIndijas vicekarali izraudzīja donu Fransišku d'Almeidu. Sākumā augstajā amatā grasījās iecelt Trištanu daKunju, bet tas uz laiku esot zaudējis acu gaismu. (Jāpiezīmē, ka da Kunja uz Indiju devās 1506. gadā un paceļam Atlantijas okeāna dienvidu daļā atklāja neapdzīvotu salu, ko nosauca viņa vārdā.)

Almeidam uzdeva gādāt par daudzu svarīgu uzdevumu veikšanu. Pats galvenais no tiem — panākt,lai portugāļiem būtu monopols Indijas garšvielu tirdzniecībā. Šajā nolūkā bija jāizcīna pārsvars uz jūrasun jānosprosto ceļi arābu kuģiem, tie jāpadzen no Indijas okeāna ūdeņiem. Tālab vajadzēja izveidotatbalsta punktus portugāļu flotei, kur tā varētu sagādāt pārtiku, izlabot kuģus un papildināt ieročukrājumus.

Sofalā, Āfrikas austrumu piekrastē, bija jābūvē cietoksnis un jāsagrābj tirdzniecība ar zeltu.Almeidam uzdeva vai nu ar labu, vai ar varu iekasēt no Kilvas šeiha nokavētos meslus, kurus tam

bija uzlicis Gama 1502. gadā. Pretošanās gadījumā Kilvu vajagot izlaupīt un nodedzināt, uzcelt tur stiprucietoksni un atstāt garnizona komandiera rīcībā karavelu un brigantīnu ar apkalpi.

Citu cietoksni paredzēja uzcelt Andžidivu salās un padarīt to par portugāļu galveno bāzi Indijaspiekrastē. Te vajadzēja uzbūvēt no līdzpaņemtajām daļām divas galeras un brigantīnu, kā arī atstāt divaskaravelas cietokšņa apsargāšanai un ziņu nogādāšanai. Materiāli trešās bri- gantīnas būvei bija jānogādāKočinā.

Pats svarīgākais — Almeidam bija jāparūpējas, lai, vēlākais, janvāra beigās visi kuģi, kamjāatgriežas Portugālē, atstātu Indijas piekrasti ar preču kravu.

Pēc tam Almeidam, atstājot daļu kuģu Malabaras piekrastē, ar floti bija jādodas uz Arābijas līci unlabvēlīgu apstākļu gadījumā jāuzbūvē cietoksnis pie Babelmandeba šauruma, lai aizsprostotu ceļu arābukuģiem. Almeidam atļāva stāties sakaros ar augsto priesteri Jāni, Abeslnijas kristiešu valdnieku, «parsvētību kristīgajai ticībai un karaļa tirdzniecības un portugāļu militāro operāciju veicināšanai». Ari šeit,

cietoksnī pie Babelmandeba šauruma, paredzēja atstāt pāris kuģu. Pārējai flotei vajadzēja krei- sēt Indijasokeānā.

Almeidam uzdeva noslēgt draudzības līgumu ar dažādiem Indijas valdniekiem, apsolot tiem flotesaizsardzību. Šie valdnieki savukārt piegādātu portugāļiem preces un sargātu faktorijas no uzbrukumiem.

Izvirzītajiem lielajiem uzdevumiem atbilda ari Almeidam piešķirtās pilnvaras, tituli un atalgojums.Viņam piešķīra austrumos neierobežotu varu — gan civilo, gan militāro uz sauszemes un uz jūras,neierobežotu varu visos finansu un tirdzniecības jautājumos, tiesības iecelt un atcelt amatpersonascietokšņos, faktorijās, uz kuģiem, slēgt draudzības un miera līgumus, pieteikt karu un vadīt militārāsoperācijas. Almeidam piešķīra armādas virspavēlnieka admirāļa titulu, tāds bija viņa amats ceļā uzaustrumu zemēm, bet pēc pirmā cietokšņa uzbūvēšanas Mala- baras piekrastē viņam bija tiesības svinīgipieņemt Indijas vicekaraļa titulu un stāties augstajā amatā.

Par Almeidam piešķirtajiem augstajiem pagodinājumiem liecināja simt alebardisti — miesas sardze,mājas kapela un grezns galms, ko viņš ņēma līdzi tālajā braucienā. Katru gadu vicekaralim apsolījatrīsdesmit tūkstošus kruzadu lielu algu, bet uzturam izsniedza divdesmit tūkstošus kruzadu. Vicekaralimbija tiesības ik gadu sūtīt uz Portugāli pusotra tūkstoša centneru piparu uz paša rēķina, nemaksājot parkravas pārvadāšanu, kā arī saņemt divsimt centneru vara par stingri noteiktu cenu pārdošanai Indijā. Beztam vicekaralim pienācās ievērojama daļa no kara laupījuma.

Arī citu Eiropas valstu tirgotāji apjauta, cik drosmīgus, perspektīvus plānus iecerējis karalisManuels. Tie stājās sakaros ar Portugāli, cēla Lisabonā noliktavas un piedalījās ar kapitāliem aizjūrastirdzniecībā, kā arī izkaulēja tiesības sūtīt uz Indiju savus kuģus, ko būvēja turpat Portugālē. Portugāļutirgotāji iepirka Vācijā kokmateriālus kuģu būvei lielos daudzumos, kā arī sudrabu, varu, svinu, cinobruun dzīvsudrabu — preces, kuras jo sevišķi pieprasīja Indijā.

Kopā ar Almeidas eskadru uz Indiju pēc garšvielām devās arī trīs vāciešu un itāliešu — florenciešuun kre- moniešu tirgotāju kuģi ar firmu aģentiem. Viņi sedza kuģu apkalpes uzturēšanas izdevumusastoņpadsmit mēnešus. No iepirktajām garšvielām trīsdesmit procentu vajadzēja atdot karalim, bet pārējokravu varēja izvest no Lisabonas ar jebkuru kuģi.

Uz Indiju taisījās liela flote — divdesmit divi vai, pēc citām ziņām, pat trīsdesmit seši kuģi. Floteskodolu veidoja piecpadsmit kuģu, no kuriem lielākie bija no astoņsimt tonnām līdz tūkstoš četrsimttonnām, bet vairums starp trīssimt un piecsimt tonnām. Tiem piebiedrojās ātras karavelas — apmēramdivsimt tonnu tilpuma. Līdzi veda arī materiālus divām galerām un trim brigantīnām, kuras paredzējasamontēt austrumu ostās.

Pašiem lielākajiem kuģiem vajadzēja uzņemt kravu Indijas ostās un atgriezties Portugālē arziemeļaustrumu mu- sonu; vecākos kuģus, kas veda karavīrus un ieročus, paredzēja pēc brauciena vai nuiznīcināt, vai izmantot Indijas ūdeņos, vai sūtīt mājup, bet trešo daļu — karavelas un no jauna uzbūvētāsgaleras un brigantīnas — turēt Indijas okeānā, lai traucētu arābu kuģus un dotos ekspedīcijā uz Sarkanojūru.

Hronisti pieminējuši, ka Almeidas kuģi uz Indiju veduši no trīsarpus tūkstošiem līdz četriemtūkstošiem centneru vara, ap divsimt centneru svina, sešdesmit centneru ci- nobra, piecdesmit centnerudzīvsudraba, četrdesmit divus centnerus koraļļu.

Uz kuģiem bija vairāk nekā divtūkstoš piecsimt vīru, no tiem vismaz pusotra tūkstoša karavīru,divsimt artilē- ristu simt piecu smago un simt vieglo lielgabalu apkalpošanai. Bez tam vēl līdzi braukušidaudzi namdari, kalēji un tauvu vijēji. Tomēr to skaits bijis par mazu. Almeida vēlāk rakstīja karalim,prasīdams ne vien darvu un pakulas kuģu drīvēšanai, bet vēl jo vairāk amatniekus, kas pieprastu kuģubūvi. Indija taču esot kuģu būvei visvairāk piemērota zeme, vajadzīgi tikai namdari un drīvētāji. Karalisciešot lielus zaudējumus, tāpēc ka to pietrūkstot. «Jūsu augstība,» rakstīja Almeida, «izdevusi par flotinaudu kaudzēm, bet kuģi un krava iet bojā, tāpēc ka nav izdots četrtūkstoš reišu priekš drīvētājiem unnamdariem …» Tāpat karalis esot piešķīris milzīgu algu un privilēģijas feldšeriem un ārstiem, bet labāk

būtu, ja viņu uz kuģiem nemaz nebūtu — jo viņi nesaprotot nenieka. Almeida skūpstīšot karaļa roku, javiņš sūtīšot uz Indiju pašus labākos dziedniekus, citādi šim nolūkam neesot vērts šķiest naudu.

Organizējot šo plašo ekspedīciju, pirmo reizi radās nopietnas grūtības matrožu vervēšanā. Portugālējau trūka flotes dienestam derīgu cilvēku. Kādas karavelas apkalpi gandrīz visu sakomplektēja nozemniekiem, kuri nekad nebija braukuši uz jūras un pat neatšķīra kuģa labo un kreiso bortu. Lai stūres virstos nesajauktu, virs viena borta kapteinis licis pakārt ķiploku, virs otra — sīpolu saišķi un komandasdevis šādas: «Stūri uz ķiplokiem!» — vai: «Stūri uz sīpoliem!» (Gluži tāpat dažās citās zemēsjauniesauktos rekrūšus tajos laikos mācīja soļot, piesienot tiem pie vienas kājas sienu, pie otras —salmus.)

Ekspedīciju gatavoja lielā steigā un visai pavirši. Al- meida kādā vēstulē pieminējis, ka viņamnekad vairs nebūšot dūšas uzticēties kādam kuģim, — karaļa ierēdņi tik nolaidīgi sagatavojuši unpārbaudījuši floti.

Bet vajadzēja steigties: alkas pēc bagātības skubināja visus — karali, augstmaņus, tirgotājus unmatrožus. Ekspedīciju steidzināja vēl kāds cits apstāklis. Arābu tirgotāji, sašutuši par portugāļu zvērībām,sāka žēloties turku sultānam par viņu uzbrukumiem. Tas, saprazdams, ka apdraudēta turku un ēģiptiešupeļņa garšvielu tirdzniecībā, un juzdams, cik strauji samazinās ienākumi no muitas, piedraudēja, kaizpostīšot kristiešu «svētās vietas» un klosterus Palestīnā — Jeruzalemē, Betlēmē un Sinajā unnolīdzināšot ar zemi Kristus kapu. Kāds Sinajas klostera priekšnieks un mūki no Palestīnas devās piepāvesta, lai tas lūkotu ietekmēt portugāļus un pārtrauktu viņu ielaušanos Indijā. Taču karalim donamManuelam «svētās vietas» nepavisam neinteresēja, un viņš pasteidzās nosūtīt uz musonu krastiemAlmeidas kuģus, kamēr pāvests nebija paguvis aizliegt ekspedīciju. Svētais tēvs patiešām grasījies sūtītvēstnešus pie Portugāles karaļa ar šādu aizliegumu.

Vēl jāpiebilst kāds vārds par dažiem cilvēkiem, kuri brauca uz tālo aizjūras zemi. Indijas vicekaralisņēma līdzi ekspedīcijā savu vienīgo dēlu Lourenšu, kam uzticēja svarīgus pienākumus flotes un karaspēkakomandēšanā. Daudz spožāku slavu lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos iemantoja citi divi ekspedīcijaslocekļi — Fransišku Serrāno un viņa draugs Fernāns Magaljaišs, kā viņa dzimtenē Portugālē sauca vēlākoslaveno jūrasbraucēju Fer- nānu Magelānu.

Magelāns bija piedzimis ap 1480. gadu muižnieka ģimenē ar seniem slaveniem ciltsrakstiem. Viņadzimtais novads

Sabroža piederēja pie Portugāles nomaļākajiem un mežonīgākajiem kalnu apgabaliem. Pusaudžagados viņš pēc rūpīgas militāras apmācības devās uz galvaspilsētu un iestājās karaļa dienestā.Dzīvodams galmā, jauneklis ievingrinājās kara mākslā un ieguva zināšanas arī jūrlietās, tikdamies arslaveniem kapteiņiem un stūrmaņiem, iepazīdamies ar kartēm un navigācijas instrumentiem.

Tajos laikos daudzi jaunekļi, to skaitā arī Magelāns, rautin rāvās projām no dzimtenes uz tālo,teiksmaino Indiju. 1504. gadā Magelāns brīvprātīgi pierakstījās par karavīru uz Almeidas kuģiem. Visizināja, cik tāls, grūts un bīstams ir ceļš uz aizjūras zemēm. Pirmajos braucienos vētrās, kaujās un slimībāsgāja bojā kāda puse kuģa ļaužu.

Tie, kas taisījās iziet briesmu pilnajā okeānā, parasti izsūdzēja grēkus un uzrakstīja arī testamentu, tāsataisīdamies uz nāvi. Arī Magelāns 1504. gada 17. decembrī uzrakstījis testamentu (daži zinātnieki togan uzskata par viltojumu). Savu mantu nākamais lielais jūrasbraucējs novēlējis māsai, tās vīram un viņuabu dēlam. Magelāns lūdza mantiniekus paplašināt vectēva muižu, cik vien iespējams, piebilzdams, kaMagelānu dzimta piederot pie visizcilākajām, labākajām un senākajām visā karalistē. Testamentā viņšrakstīja: «Mana griba lai būtu tāda: ja es nomirstu svešā zemē vai uz šīs armādas, ar kuru tagad izbraucujūrā kalpot manam senjoram un pavēlniekam, diženajam un varenajam valdniekam donam Manuelam —lai dievs viņu sargā! — tad lai mani apbedī ar tādu pašu ceremoniju kā vienkāršu matrozi un lai kuģakapelānam atdod manu apģērbu, kā viņš par mani notur mirušo piemiņas mesu.»

Tā ar domām par nāvi šis jauneklis sataisījās tālajam jūras ceļam pretim nemirstībai.

ARMĀDA ATLANTIJAS OKEĀNĀ Pirmās nelaimes. — Pie Zaļā raga. — «Bellas» bojā eja. — Skarbā jūras un dzīves skola. —

Aukstums un vētras Atlantijas dienvidos.Martā eskadras sakārtošana tika pabeigta. Pēc svinīga dievkalpojuma Lisabonas katedrālē Almeidu

galma klātbūtnē iecēla amatā.25. martā, dārdot visas armādas lielgabalu salūtam, kuģi uzvilka buras, lai dotos tālajā ceļā.Vēl pirms izbraukšanas bija notikusi nelaime — Težu upē nogrima pats lielākais kuģis. Bez tam vēl

turpat upē kapteiņa Diogu Korrejas kuģis piedzīvoja avāriju, saduroties ar otru kuģi un salaužot rājas unbugspritu. Par laimi, bojājumus varēja ātri izlabot, un kuģis drīz aiztrau- cās pakaļ eskadrai. Jāpiebilst, katieši uz Korrejas kuģa bijušas nostieptas sīpolu un ķiploku virknes, un hronists sacījis, ka kuģa kapteinisbijis visai oriģināls clvēks.

Spirgtajā pasātā kuģi lidot lidoja uz priekšu. Kurp vien raudzījās skatiens, visur pletās bezgalīgaisjūras plašums. Debesis zilgmoja gaišas un spožas, un okeāns smaržoja spirgti un spēcīgi. FernānamMagelānam viss bija neredzēts — gan lidojošās zivis, kas šāvās pāri vi|ņu galotnēm, gan delfīnu barurotaļas apkārt kuģiem. Matroži esot kādu no tiem noķēruši, brīnīdamies par neparasto jūras zvēru. Tasbijis tik liels, ka visi kuģa ļaudis veselu dienu varējuši mieloties ar tā gaļu.

Naktī no 28. uz 29. martu eskadra pagāja garām Madeirai, bet vēl pēc dienas pie apvāršņa parādījāsvulkānisko Kanāriju salu virkne.

Almeida pavēlēja turēt kursu tuvāk Āfrikas krastam. Kapteiņi lika izmest tīklus un pazvejot,nemazinot kuģu gaitu. Jūrnieki^priecājās par bagātīgo lomu.

Netālu no Āfrikas krastiem jūrasbraucēji sastapa lielu baru vaļu. Septītajā aprīlī flote iegāja līcī pieZaļā raga un kuģi noenkurojās pie trim nelielām saliņām. Tur milzīgu baobabu ēnā stāvēja nelielsdievnams, bet visapkārt baznīcai kapos gulēja portugāļi, kas nebija varējuši pārciest tālo jūras ceļugrūtības.

Saliņā bija maz dzeramā ūdens. Pēc tā brauca uz līci piekrastē, ko dēvēja par Portudali. Te allažpiestāja portugāļu kuģi, kas burāja uz Indiju un Gvineju, un daudzi afrikāņi — volofi jau saprata baltoļaužu valodu. Volofi bija lieliski jūrnieki un zvejnieki. Nelielās laiviņās tie bez burām īrās uz zveju tāluokeānā.

Nabadzīgie ļaudis staigāja gandrīz kaili, bet bagātie valkāja kokvilnas kreklus, garas bikses un zilivai sarkani svītrotus apmetņus. Karavīri bija bruņojušies ar šķēpiem un lieliem ādas vairogiem.

Matrožiem atjāva apmainīt kādas mantas pret afrikāņu darinātiem priekšmetiem vai ēdamo. Tačupārdot vai dāvināt ieročus afrikāņiem — neticīgajiem pagāniem bija aizliegts ar īpašu kara]a pavēli unpāvesta bullu, un dažs portugāļu jūrnieks, pēc hronista vārdiem, kritis smagā sodā, ja ticis pieķerts šādānoziegumā.

Almeidas ļaudis te sastapa karavelu, kas nāca no Gvi- nejas er vergu un piparu kravu. Jāpiebilst, kadrīz vien tirdzniecībai ar šīm Gvinejas garšvielām pienāca gals — 1506. gadā karalis dons Manuels uzvisstigrāko aizliedza ievest malagetu, lai tā nekonkurētu ar Indijas pipariem.

Almeida lika pārvietot uz karavelas visus slimniekus no saviem kuģiem un aizsūtīja tos atpakaļ uzdzimteni.

Pēc ūdens un malkas krājumu papildināšanas eskadra 15. aprīlī uzvilka buras un izgāja okeānā.Jūrasbraucēji no šā brīža četrpadsmit nedēļas neredzēja sauszemi. Ilgu laiku bezvējš kavēja kuģu gaitu.

Tad Almeida sadalīja armādu divās eskadrās — vienā sakopoja lielos, gausos kuģus, otrā nelielās,žiglās karavelas, lai lēnākie kuģi nekavētu ātros, un noteica sapulcēšanos Kilvā, Āfrikas austrumupiekrastē.

Kuģi šķērsoja ekvatoriālo joslu, cīnīdamies gan ar nikniem pērkona negaisiem, gan ar bezvēju.

5. maijā klusā laikā viens no kuģiem — «Belja», veca, nolietota karavela — pēkšņi dabūja stiprusūci un īsā laikā nogrima. Visi kuģinieki izglābās, jo jūra, par laimi, turējās rāma un tuvumā atradās citskuģis. No bojā ejas pasargāja ari vērtīgāko kravu, starp citu, Almeidas mājas kapelas sudraba altāri unpriesteru dārgos tērpus. Pāris dienu vēlāk neviens vīrs nebūtu palicis pie dzīvības — tā karalim rakstījano Kočinas Indijā kāds portugālis. Sabangotajā jūrā nekādi glābšanas darbi nebūtu iespējami. Tāpēcnevajadzētu citu reizi sūtīt tālajā ceļā tik vecus un nepārbaudītus kuģus. Tādu nedrošu, slikti sagatavotukuģu eskadrā bijis daudz.

Jaunajam Magelānam, kurš pirmo reizi bija nokļuvis uz jūras, viss rādījās jauns — gan pieaugošaiskarstums un saule zenītā, gan pēkšņie viesuļi, kas reizēm sagrieza virpuļojošus ūdens stabus, gan bezvējš,kas iedvesa bažas pat rūdītiem jūrasbraucējiem. Jauneklis mācījās skarbo, stingro jūras disciplīnu, vērojasvinīgās rīta un vakara salūta ceremonijas uz admirāļa kuģa, kad visi kuģi cits pēc cita tuvojās flagmanimun matrozis, uzrāpies masta kurvī, no turienes sauca apsveikuma vārdus admirālim Almeidam, armādasgalvenajam komandierim.

Fernāns Magelāns šajā braucienā izgāja īstu jūras un dzīves skolu, darīja visus darbus — stāvējasardzē, sūk- nēja ūdeni no kuģa tilpnēm, palīdzēja pie buru uzvilkšanas vai ierēvēšanas, pie enkuraizcelšanas vai kravas kraušanas. Viņš mācījās paredzēt gaidāmo laiku pēc daudzām, bieži vien grūtipamanāmām pazīmēm — pēc mākoņu gaitas, vēju maiņas, saules rieta un lēkta —, iemanījās apieties arnavigācijas instrumentiem un tabulām, aprēķināt kuģa ātrumu, kaut arī gauži primitīviem līdzekļiem —iesviežot pie kuģa priekšgala ūdenī skaidu un atkārtojot vienu un to pašu lūgšanu, kamēr skaida nonāca piekuģa pakaļgala, un tad izdarot vienkāršus aprēķinus.

Varbūt jau tolaik jauneklis gara acīm redzēja dienu, kad pats vadīs eskadru uz tālām zemēm. Sisbrauciens deva viņam lielisku rūdījumu.

No tropu karstuma abas eskadras nokļuva mērenās joslas ziemā. Dienvidatlantija sagaidījajūrasbraucējus ar mākoņiem, bargiem pērkona negaisiem un pēkšņām niknām vētrām.

Kuģi bija aizburājuši tālu uz dienvidiem. Jūra šķita gluži tuksnesīga, un vācu tirgotāju aģentsBaltazars Špren- gers, kas sniedzis ziņojumu par šo braucienu, rakstīja, ka Atlantijas vidienē jūrniekineesot manījuši ne zivis, ne kādus citus dzīvus radījumus.

Kuģi nonāca uz 40° d. pl. dienvidu puslodes ziemā ar aukstu, nemīlīgu laiku.Jūnija vidū, pēc Šprengera vārdiem, aukstums bijis tāds kā Vācijā ap Ziemsvētkiem. Dažu dienu

snidzis sniegs. Kāds cits brauciena dalībnieks liecinājis: sals bijis tik stiprs, ka matroži, lasīdamies kopāuz maltīti, vilkušies kā klibi kleperi. Ap Jāņu dienu viņi burājuši vētrā ar aizdegtiem lukturiem vantīs unotru rītu sēdējuši apsniguši, satinušies siltās drānās, kā vien varējuši, lai kaut cik paglābtos no sala, unatcerējušies, ka dzimtajā pusē šajā laikā dzied putniņi. Rokas tā sastingušas, ka pie galda bijis grūtinoturēt karoti. Vicekaralis sēdējis savā tepiķiem izklātajā kajītē un sildījies pie bļodas ar kvēlojošāmoglēm. Sala dēļ apkalpes locekļi sākuši slimot, tomēr slimības neesot bijušas smagas. Uz Almeidas kuģaneviens pat neesot nomiris — tajos laikos patiešām neparasts gadījums.

Savi nopelni šajā ziņā laikam bijuši arī Almeidam, kas rīkojies ar lielu apdomu. Zinādams, kaokeānā ap Labās

Cerības ragu būs dzestrs laiks, viņš norunājis ar apkalpēm, ka ceļā neizsniegs pilnu vīna devu, bettikai trīs ceturtdaļas no tās, lai aukstajā laikā devu varētu palielināt. Tāpat viņš rīkojies ar eļļu un citiemproduktiem. Lai pārtiku un ūdeni neizšķērdētu un pasargātu no zagšanas, Almeida pavēlēja kapteiņiemglabāt pārtikas noliktavu atslēgas pie sevis. Katra mēneša beigās kapteinis ar rakstvedi pārbaudījakrājumus un noteica devas nākamajam laika posmam.

Magelāns varēja daudz ko mācīties no tālredzīgā komandiera — gan navigācijas mākslu un gādībupar apkalpes locekļiem, gan prasmi saskatīt sīkumus un tai pašā laikā vadīt lielu eskadru. ReizēmAlmeida bijis bargs, bet bez bardzības tajos skarbajos laikos nevarēja aizvadīt nedrošos kuģus pāriplašajam okeānam. Pēc hronista Gaš- para Korrejas vārdiem, jūrnieki ļoti mīlējuši komandieri, jo viņš

bijis taisnīgs vīrs bez viltus.26. jūnijā kuģi nonāca uz Labās Cerības raga meridiāna — aptuveni uz 39° d. pl. Otrajā jūlijā pēkšņi

sāka trakot nikna vētra ar negaisu un saplēsa dažiem kuģiem buras, kā arī noskaloja no kāda kuģa klājatrīs vīrus. Kāds no tiem, izturīgs, veikls peldētājs, izglābās. Viens ku- ģis nošķīrās no armādas un panācato tikai vēlāk — Āfrikas piekrastē.

18. jūlijā, kad bija pagājušas četrpadsmit nedēļas pēc izbraukšanas no Portudales, jūrnieki atkalieraudzīja zemi. Pēc dažām_ dienām eskadra sasniedza Kilvu, pirmo ceļojuma mērķi Āfrikas piekrastē.

LIELGABALU VALODĀ Vieglā uzvara Kilvā. — «Jūs klausīsiet viņam, jo tā grib Portugāles karalis!» — Mombasā

portugāļus negaida ar vistas cepešiem. — Niknas Ielu kaujas. — Izpostītā Mombasa. — Dievmāteizglābj jūrasbraucējus no bada.

Kilva, pēc Almeidas vārdiem, bijusi labākā osta pasaulē. Iedzīvotāju skaitu Kilvā dažādi autorivērtējuši no četriem tūkstošiem līdz pat trīsdesmit tūkstošiem.

Almeida ielūdza pie sevis šeihu Ibrahimu, taču viņš tajā dienā atsacījās braukt uz kuģi, laikambaidīdamies no gūsta. Viņš atsūtīja portugāļiem parastās dāvanas — piecas kazas, jaunu teli, daudzkokosriekstu un augļu, solīdamies tikties ar viesiem otrā dienā. Almeida nolēma rīkoties ar varu,nojauzdams, ka šeihs vilcinās tīšām.

Nākamajā rītā kuģu artilērija sagatavojās kaujai un kapteiņi pilnā apbruņojumā karavīru pavadībālaivās brauca uz pilsētu un pie vārtiem gaidīja iznākam šeihu. Atnāca pieci arābi un pavēstīja: šeihsnevarot ierasties, jo viņam esot viesi. Almeida lika sutņus saņemt ciet un pēc apspriedes ar kapteiņiempavēlēja otrā dienā ieņemt pilsētu ar bruņotu spēku.

Ļaunu nojauzdams, šeihs Ibrahims slepus aizbēga no salas uz piekrasti, bet portugāļus gatavojāssagaidīt kādi tūkstoš piecsimt karavīri. Tos vadīja Muhameds Arguns, tas pats ķīlnieks, kuru savulaik bijaspīdzinājis Vasko da Gama, izspiezdams izpirkumu.

24. jūlijā piecsimt portugāļi laivās izcēlās krastā. Karavīrus sadalīja divās vienībās. Vienu no tāmkomandēja pats admirālis, otru — viņa dēls Lourenšu. Viņam vajadzēja ieņemt triecienā šeiha pili. JaunāAlmeidas vienībā ieskaitīja arī Fernānu Magelānu.

Portugāļi gatavojās uz niknu kauju, jo vairāķslavu mūra nami — īsti cietokšņi — nemaz nebūtu tikviegli ieņemami. Bet, par lielu brīnumu, pretestības tikpat kā nebija, un tā ātri apsīka. Atklājās, ka lielākādaļa kilviešu slepus atstājusi pilsētu. Drīz vien pilsēta, tāpat ari pamestā šeiha pils, atradās uzbrucējurokās, turklāt tie nebija cietuši nekādus zaudējumus.

Noturējis svinīgu pateicības dievkalpojumu par godu tik vieglai uzvarai, Almeida lāva karavīriemKilvu izlaupīt, gan aizliegdams dedzināšanu un pavēlēdams visu vērtīgo laupījumu sanest vienuviet, laipēcāk sadalītu saskaņā ar karaļa instrukcijām. Pilsētā portugāļi atrada daudz pārtikas un preču, tāpat arīzeltu, sudrabu, pērles un dārgakmeņus, taču rādījās, ka daļu dārgumu kilvieši aiznesuši drošībā. Laupīšanabeidzās ar svinīgu ceremoniju, kurā Almeida iesvētīja vairākus jaunekļus par bruņiniekiem.

To pašu dienu sākās portugāļu cietokšņa būvdarbi, kuros piedalījās tiklab lepnie bruņinieki, kā arivienkāršie karavīri un matroži. Pats vicekaralis nesis klāt akmeņus. Visapkārt fortam portugāļi noplēsaarābu mājas, lai būtu brīvs lauks apšaudei, un tā ieguva būvdarbiem vajadzīgos kokmaterialus'unakmeņus.

Kilvas cietokšņa drupas.Drīz vien Almeida uzzināja, ka pilsētnieki ar karaspēka komandieri Argunu paslēpušies tepat netālu,

un nosūtīja viņam miera piedāvājumu: aizbēgušajam šeiham jāatsa- koties 110 troņa un viņa vietā

jāstājoties Argunam, ja tas esot ar mieru kļūt par Portugāles karaļa vasali un maksāt katru gadu meslus.Arguns piekrita šim priekšlikumam, un bēgļi pamazām atgriezās pilsētā. To pašu dienu portugāli svinīgāceremonijā veda jauno valdnieku, savu padevīgo vasali, pa ielām. Muhameds Arguns sēdēja bagātiizrotātā zirgā, ko bija dāvājis Almeida. Pa priekšu gāja kristītais Gašpars da Gaina (Indijas Gašpars) unarābu valodā sauca: «Tas ir jūsu ķēniņš! Jūs klausīsiet viņam, jo tā grib Portugāles karalis Manuels, kurapavalstnieki jūs visi tagad esat!»

Arguns zvērēja padevību spēcīgajiem svešzemniekiem, un tie viņu kronēja ar zelta kroni, ko Manuelsbija devis līdzi dāvināšanai Kočinas radžam. Pēc ceremonijas kroni atkal nogādāja uz admirāļa kuģa.

Septiņpadsmit dienās ar kilviešu palīdzību portugāļi pabeidza nocietinājumu būvi. Masīva trīsstāvuakmens citadele, četri bastioni ar lielgabaliem un šaujamlūkām sargāja nocietinājumos ieslēgto faktoriju,noliktavas un dzīvojamās ēkas. Vecajam admirālim Kilva ļoti patikusi. Viņš rakstījis karalim, ka osta teesot labākā pasaulē un ainava pati jaukākā, kāda vien varot būt. «Es atdotu divus gadus no sava mūža, jatikai jūsu majestāte dabūtu redzēt šo cietoksni. Tas ir pietiekami drošs, lai tajā varētu aizsargāties no pašaFrancijas karaļa.» Te paredzēja izvietot stipru garnizonu. Pie cietokšņa no ostas varēja piebraukt laivas,tā ka tā aizstāvjiem bija iespējams uzturēt sakarus ar kuģiem. Kilvā admirālis atstāja vienu karavelu unbrigantlnu, kas bija atvesta uz šejieni izjauktā veidā.

Almeida ar floti devās uz Mombasu. Līdz šim pilsēta bija pasargāta no tieša portugāļu uzbrukuma.Šoreiz tie ieradās ar skaidru nodomu — vai nu pakļaut Mombasu, vai ari to izpostīt.

Kad viena portugāļu karavela, mērīdama dziļumus, no reida iegāja ostā, mauru cietoksnī nodārdējalielgabala šāviens un lode iedragāja kuģa bortu, taču nevienu neievainojot. Karavela atklāja uguni arvisām bombardām. Kāda bumba trāpīja cietokšņa pulvera krājumus, pulveris aizdegās, un apcietinājumaaizstāvji tikko izglābuši dzīvību.

Visa portugāļu flote iebrauca ostā un sašāva vēl vienu fortu, no kura arābi bija atklājuši lielgabaluuguni. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi laiduši darbā lielgabalus, ko ieguvuši no kāda portugāļu kuģa, kurš1501. gadā avarējis netālu no Mombasas. Viens no bombardieriem bija kāds portugāļu dezertieris, kuršaizbēdzis malā no Vasko da Gamas eskadras un pārgājis musulmaņu ticībā un kalpībā.

Pēc enkuru izmešanas Almeida nosūtīja krastā vēstnešus, ko pavadīja divi Kilvas loči, ar prasību —labprātīgi pakļauties Portugāles karalim, citādi pār viņu galvām nākšot karš, nāve un posts. Bet, tikkolaiva pieīrās tuvāk, krastā saskrēja apbruņoti ļaudis. Pūlis kliedza uz sūtņiem, Kilvas mauriem, ka viņiesot suņi, kas rijot cūkas gaļu, viņi esot ļaunāki par kristiešiem, jo atveduši šurp svešzemniekus,musulmaņu niknākos ienaidniekus. Lai neviens nedomājot nākt krastā, citādi tūliņ viņus visus sakapāšotgabalos.

Tagad portugāļiem cits nekas neatlika kā gatavoties uzbrukumam un ieņemt Mombasu ar varu. Temita ap des- mittūkstoš iedzīvotāju. Vajadzēja noskaidrot, cik karavīru sapulcējuši musulmaņi. Tumsaiiestājoties, izlūki laivā apbraukāja piekrasti, mēģinādami sagrābt ari kādu gūstekni. Pēkšņi viņiem notumsas uzsauca izsmiekla pilna balss portugāļu valodā: lai viņi taisoties projām, Mom- basa neesotKilva, te viņi lai negaidot uz vistas cepešiem, te viņiem būšot citāds mielasts. To sauca iepriekšpieminētais dezertieris. Viņš kategoriski atsacījies tikties ar Al- meidu, kaut ari portugāļi dezertierimsolījuši drošību un piedošanu.

Izlūkiem tomēr palaimējās: viņi sagūstīja kādu einuhu, šeiha pils kalpu. Tas nopratināšanā pastāstīja,ka Mom- basā esot daži lielgabali, četri tūkstoši karotāju, lielāko tiesu melnie vergi, starp tiem piecsimtloka strēlnieki, bet no piekrastes gaidot palīgā vēl divtūkstoš vīru.

14. augusta rītā pēc kara padomes lēmuma visi kuģi sāka apšaudīt pilsētu un arī no krasta mauriatklāja lielgabalu uguni. Pēc pusdienas Almeida nosprieda izcelt malā desantu un pāris vietās aizdedzinātpilsētu, lai ar ugunsgrēkiem sagatavotu vispārēju uzbrukumu. Portugāļi bija ievērojuši, ka apkārtmasīvajām mūra mājām rindojas māla būdas ar palmu lapu jumtiem. Varēja cerēt, ka uguns izplatīsiesstrauji.

Krastā izcēlās divas vienības — vairāki simti vīru. Fer- nāns Magelāns atkal cīnījās LourenšuAlmeidas vadībā. Mombasieši sagaidīja uzbrucējus ar bultām un akmeņiem un pat dzenāja jūras krastādivus ziloņus, gribēdami iebiedēt portugāļus. Tomēr viņi izcēlās malā un ar pulvera podiem aizdedzinājapalmu lapu jumtus. Pēc īsa brīža pret debesīm jau šāvās liesmu mēles. Ugunsgrēki plosījās gandrīz visunakti. Portugāļu desants cieta nelielus zaudējumus, taču musulmaņi pretuzbrukumā piespieda viņus sakāptlaivās un atgriezties uz kuģiem.

Nākamajā rītā pēc nakts, kuru apgaismoja degošā Mom- basa un kurā, starp citu, noticis mēnessaptumsums, sākās vispārējs uzbrukums. Karavīriem aizliedza izlaupīt pamestās mājas, kamēr ienaidnieksnebūšot pavisam aiztriekts no pilsētas. Laupīt varēšot pēc uzvaras.

Pēc grēku atlaišanas un brokastīm portugāļi izcēlās krastā un viegli ieņēma piekrasti. Nikna kaujaiedegās vienīgi pie šeiha pils. Taču drīz baltais karaļa karogs ar Kristus ordeņa krustu jau plīvoja virspils jumta. Seihs ar augstmaņiem aizbēga.

Citā pilsētas daļā, kur bija saglabājušās trīsstāvu mūra mājas, tāpat Iedegās niknas sadursmes. Nologiem un plakanajiem jumtiem lejup gāzās akmeņi, lidoja bultas un asagaji — sviežamie šķēpi, lijaverdošs ūdens un darva. Šaurajās ieliņās, kur divi cilvēki tik tikko varēja paiet viens otram garām,portugāļi tika uz priekšu visai lēni, smakdami dūmos un karstumā. Cīņas notika ari pašos namos un uzjumtiem. Ciezdami smagus zaudējumus, pilsētas aizstāvji atkāpās soli pa solim, atdeva kvartālu pēckvartāla. Ap pusdienu visa Mombasa atradās portugāļu rokās.

Almeida pavēlēja rūpīgi pārmeklēt visus namus, jo atklājās, ka mauri gandrīz visur ierīkojušislēptuves — slepenas, aizmūrētas telpas, kur glabāja dārgumus un labākās mantas, jo allaž baidījās noafrikāņu cilšu uzbrukumiem.

Modri sargposteņi uzmanīja, vai arābu loka strēlnieki netaisās nākt pretuzbrukumā. Citi pa to laikulīdz vakaram izlaupīja sagrābto Mombasu. Portugāļi vai nu nogalināja, vai saņēma gūstā namospaslēpušos iedzīvotājus. Kaut arī šeiha pilī meklētos dārgumus neatrada, jo bēgļi bija daudz ko aiznesuši,tomēr portugāļu rokās krita milzu laupījums: Indijas kokvilnas audumi, zīds, persiešu paklāji un seglusegas, zelts, sudrabs, pērles, dārgakmeņi, ziloņkauls, pārtika — rīsi un prosa, sviests, medus, kamieļu unaitas gaļa un daudz kas cits.

Pārlaiduši nemierīgu nakti bailēs no pēkšņa uzbrukuma, portugāļi otrā rītā turpināja laupīšanu. Tadviņi no jauna aizdedzināja pilsētu un atkāpās uz kuģiem. Kā stāsta vācu tirdzniecības aģents Sprengers,tikko kristieši bijuši pa vieniem vārtiem ārā, pa otriem nākuši mauri skatīties savu postu: uz ielām unnamos visur gulējuši līķi, pavisam kādi tūkstoš piecsimt cilvēki. Skaistākā pilsēta Aus- trumāfrikaspiekrastē, kas iedzīvotāju skaita, tirdzniecības un bagātības ziņā stipri pārspēja Kilvu, gulēja drupās.

Mombasas šeihs pēc šā grautiņa rakstīja Malindi pavēlniekam par nelaimi, kas piemeklējusi viņapilsētu. Liels franku karaspēks uzbrucis ar liesmu mēlēm tik nežēlīgi un strauji, ka neesot taupījis nevienu— ne vīriešus, ne sievietes, ne jaunus, ne vecus, ne arī bērnus, lai cik mazi tie bijuši. Svešzemniekinokāvuši un sadedzinājuši ne vien cilvēkus, bet ar saviem šāvieniem notriekuši pat putnus no debesīm.Līķu smaka Mombasā esot tik stipra, ka viņš neuzdrošinoties tur rādīties un nevarot pat izstāstīt, cik lielusdārgumus iebrucēji nolaupījuši. Lai Malindi šeihs sargoties no šiem svešzemniekiem!

No daudzajiem gūstekņiem portugāļi bija spiesti palaist vaļā sievietes un bērnus, jo tos nekurnevarēja likt, bet sagūstītos spēcīgos vīriešus viņi aizveda līdzi uz Indiju, kur tie bija spiesti kā vergi airētuz galerām.

Kaujā par Mombasu portugāli, pēc vēsturnieka Kaštan- jedas ziņām, zaudēja piecus kritušos, betievainoti tika daudzi. Turklāt drīz nomira Almeidas kuģa kapteinis, kam bulta, leikam gan saindēta, bijaievainojusi tikai kājas pirkstu.

Pēc laupījuma iekraušanas Almeida pavēlēja pacelt enkurus, jo ilgāk kavēties šeit vairs nevarēja.Taču nelabvēlīgs vējš pāris dienu nelāva kuģiem atstāt ostu. Pēc divām dienām — 18. augustā flote izgājareidā, bet te kuģus aizkavēja jauna nelaime: viens no kuģiem sadursmē ar otru salauza stūri, ko izlaboja

tikai pēc vairāky dienu pūlēm. Pa to laiku septiņi kuģi aizburāja uz draudzīgo Ma- lindi un tur papildinājapārtikas krājumus. Vicekaraļa kuģiem pievienojās arī karavelas no otrās eskadras, ko bija izkliedējusinikna vētra. Ar vienu no šīm karavelām bija atgadījies pavisam anekdotisks notikums. Saskaņā arAlmeidas instrukcijām tikai kapteinis un provianta pārzinis drīkstēja turēt pārtikas un ūdens noliktavuatslēgas un izsniegt produktus un ūdeni. Taču vienas karavelas kapteinis, bruņinieks ar plašu vērienu, drīzpēc izbraukšanas no Lisabonas bija Jāvis apkalpei saimniekot brīvi, ņemt produktus, ūdeni un vīnu pēcpatikas. Kad līdz Labās Cerības ragam vēl atlikušas kādas četrsimt piecdesmit ligas, provianta pārzinis arasarām acīs ziņojis kapteinim, ka uz karavelas atlikusi tikai pusmuca ūdens.

Uz to kapteinis atsacījis — vai tad viņš, žurka tāds, vairs neticot dievmātei? Tā taču varot dotjūrasbraucējiem maizi un ūdeni, cik vien vajagot. Un kapteinis pavēlējis visiem krist ceļos un lūgt dievažēlastību. Un patiešām — nākamajā dienā jūrasbraucēji atklājuši klinšainu salu (vēlāk tā nosauktaTrištana da Kunjas vārdā). Tur viņi sagādājuši ūdeni un malku, sazvejojuši zivis, nomedījuši daudz jūrasputnu un roņu, tā ka pārtikas pieticis līdz pat Kilvai.

Pretvējš neļāva Almeidam apmeklēt Malindi valdnieku, kas nevarēja vien nopriecāties parkonkurenta — Momba- sas šeiha nelaimi. Vicekaralis nosūtīja uz Malindi dāvanas šeiham, to skaitādārgu, skaistu zelta kausu.

Almeida grasījās pakļaut arī stipro, bagāto Mogadišu Somālijas piekrastē, tomēr bija spiestsatsacīties no šā nodoma, jo tur bijis grūti izcelties malā, turklāt viņš baidījies nokavēt musonu.

27. augustā flote pacēla buras, ar labvēlīgu vēju septiņpadsmit dienās šķērsoja Indijas okeānaziemeļu daļu un sasniedza Malabaras piekrasti uz dienvidiem no Goas, bet vēl pēc trim dienām vienu noAndžidivu salām.

ALMEIDA INDIJĀ Cietokšņa būve Andžidivu salās. — Soda ekspedīcija Onūrā. — Vidžaļanagaras sūtņi. —

Cietoksnis Kannanūrā. — Portugāļu apkaušana Kolanā. — Almeida Kočinā.Tūliņ pēc izcelšanās malā Almeida izraudzījās piemērotu vietu cietokšņa būvei uz pakalniem ar

lēzenu, no vējiem pasargātu pludmali, kur varēja piestāt kuģi un laivas. Sala bija neapdzīvota, kaut arītempļu un ūdens baseinu drupas liecināja, ka te kādreiz mituši cilvēki. Netrūka strautu, un portugāļi atradaarī kādu vecu aku.

To pašu dienu sākās būvdarbi. Admirālis iemūrēja pirmo pamatakmeni, kuģu artilērijas salūtamdārdot, taurēm skanot un garīdzniekiem dziedot slavas dziesmas.

Cits pēc cita pie salas ieradās arī vētrā izklīdušie otrās eskadras kuģi. Dažs bija vēl aizkavējies,dažs gājis bojā okeāna dzelmē.

Portugāļi sāka no līdzi paņemtajām daļām būvēt galeru. Tai vajadzēja simt divdesmit airētāju. Divaskaravelas izgāja jūrā medīt musulmaņu kuģus. Jau pēc pāris dienām tās atgriezās ar sagrābtām sambukāmun daudziem gūstekņiem. Tiem, tāpat kā Mombasā sagūstītajiem arābiem un nēģeriem, ķēdēs sakaltiem,vajadzēja sēsties pie ga- leras airiem.

Galera izgāja okeānā kreisēt gar piekrasti, apkarot jūras laupītājus, kas te bija saviesušies, gūstītkuģus, kuri brauca bez portugāļu caurlaides, un visādi traucēt arābu tirgotājus. Pats pirmais uzdevums bijasagrābt trīs kuģus, kas nāca no Mekas uz Kalikutu. Par tiem jau bija devuši ziņu portugāļi no Kannanūras.Tirdzniecības aģenti ziņoja arī, ka Kannanūrā, Kočinā un Kolanā esot sagatavoti divdesmit tūkstošicentneru garšvielu iekraušanai kuģos.

Tomēr Mekas kuģi paspēja izvairīties no portugāļiem,un drīz vien aģenti ziņoja, ka tie ieradušies Kalikutā un turklāt atveduši samorinam četrus venēciešu

lielgabalu lējējus.Almeida, pretvēja kavēts, bija spiests palikt Andžidivu salās vairāk nekā mēnesi. Pa to laiku

portugāli noslēdza ar tuvējās piekrastes valdnieku tirdzniecības līgumu. Salās ieradās ari Onūras radžassūtnis un lūdza Almeidas draudzību.

Onūra un Batikala bija ostas (sk. karti 184. lpp.), pa kurām Vidžajanagaras radža katru gadu noOrmuzas ieveda pa divtūkstoš līdz trīstūkstoš zirgu, lai uzturētu lielu jātnieku karaspēku. Bet šīs ostaspārdevušas zirgus arī viņa ienaidniekiem, tāpēc 1479. gadā pēc saniknotā radžas pavēles tur notikuši lielimusulmaņu slaktiņi — indieši nokāvuši kādus desmit tūkstošus musulmaņu, bet pārējos padzinuši. Bēglidevušies uz Gou. Taču pagāja gadu desmiti — un musulmaņi bija apmetušies ostās no jauna.

Onūra jau sen bija kļuvusi par jūras laupītāju perēkli. Almeidas laikā lagūnās un klusos līčos slēpāsdivi jūras laupītāju vadoņi — Raogi un Timoži — ar saviem kuģiem.

1498. gadā Timoži bija mēģinājis uzbrukt Vasko da Gamas eskadrai, bet vēlāk, nojautis, kaizdevīgāk kalpot spēcīgākam un mieloties no kara laupījuma, piebiedrojās" portugāļiem. Katram vadonimbijuši pieci vai seši lieli airu kuģi ar labi apbruņotiem karavīriem, un viņi abi maksājuši Onūras radžamkrietnu nodevu (pēc portugāļu ziņām, četrtūkstoš kruzadu gadā).

Portugāļu draudzīgās attiecības ar Onūru drīz vien izjuka, kaut ari radža bija sūtījis cietokšņabūvētājiem pārtiku. Almeidas vīri vajāja kādu sambuku, kas veda uz Indiju zirgus no Ormuzas. Apkalpeizcēlās ar zirgiem malā pie Onūras, bet radža neesot vēlējies atdot zirgus portugāļiem, kas tos jauuzskatījuši par savu likumīgo laupījumu.

Almeida ar visu floti taisījās uzbrukt pilsētai, ja radža neatlīdzināšot zirgu ^vērtību. Kā vēstīSprengers, naktī astoņpadsmit laivās un nelielā karavelā portugāļi šķērsoja upes grīvas sēkļus un tuvojāsOnūrai. Sievietes, bērni un sirmgalvji jau bija aizbēguši kalnos ar visu vērtīgāko mantību. Notikasadursme ar radžas karaspēku. Portugāļi

zaudēja vienu kritušo. Vienu vīru — pašu Aimeidu ievainoja ar bultu kājā. Indieši zaudēja apdivdesmit vīru un četrpadsmit kuģus, kas krita par upuri liesmām.

Tā beidzās šī soda ekspedīcija. Onūras radža lūdza mieru un kļuva par Portugāles vasali.Almeida to pašu dienu burāja tālāk uz Kannanūru. Turienes radža jau 1501. gadā bija laipni uzņēmis

Kabralu, bet Vasko da Gama otrajā braucienā te atstāja savu faktoru ar personālu. Šī osta varēja piegādātdaudz ingvera, un tās nozīme līdz ar portugāļu ierašanos Malabaras piekrastē ļoti ātri pieauga.

Aimeidu Kannanūrā gaidīja Vidžajanagaras radžas Rao sūtņi. Rao bija bagātākais un varenākaisvaldnieks Dien- vidindijā. Almeida, gribēdams saņemt šos sūtņus ar lielāku cieņu, tūliņ pieņēma Indijasvicekaraļa titulu un deva audienci uz sava flagmaņkuģa ar īsti ķēnišķīgu vērienu. Vicekaralis ietērpāsbrokāta apmetnī ar smagu zelta ķēdi ap kaklu, pāžs turēja viņa zobenu, bet augstmaņi, bruņinieki unkapteiņi greznojās spožos tērpos.

Par godu sūtņiem dārdēja lielgabalu salūts, rībēja bungas un skanēja trompetes. Rao piedāvājasvešzemniekiem draudzību un mieru. Viņi varēšot celt ostās cietokšņus, bet viņš došot materiālus.Draudzības apliecinājumam radža vēl pavēstīja, ka gribot atdot savu meitu princesi par sievu Portugālestroņmantiniekam.

Almeida par šo priekšlikumu daudz domājis: vai tikai tas neesot dieva nodoms — ar šīm laulībāmpiegriezt kristīgajai ticībai visu pasauli? Tā viņš rakstīja donam Manuelam 1505. gada 16. decembri.

Tomēr vicekaralis nesūtīja vēstnešus pie radžas Rao, acīm redzot, nevēlēdamies iesaistīties Indijaslielo valstu politiskajās lietās.

Almeida sastapās ar Kannanūras radžu pēc svinīgām ceremonijām faktorijā jūras krastā. Nevienamusulmaņa nebija klāt. Tulka pienākumus pildīja kristītais Gašpars da Gama. Abas puses apspriedacietokšņa būves, portugāļu drošības un tirdzniecibas jautājumus, panākot visut labu vienošanos.

25. oktobrī Almeida ar kuģu apkalpēm izkāpa krastā, un portugāļi piecās dienās uz iepriekšsagatavotiem pamatiem uzcēla aizsardzībai pietiekami augstus mūrus. Cietoksnī atstāja simt piecdesmitvīru lielu garnizonu. Vice- karalis ar radžas palīdzību nokārtoja musulmaņu tirgotāju strīdus ar faktoru parpiparu un citu garšvielu cenām.

Vicekaralis aizsūtīja dažus kuģus uz Kočinu, dažus uz Kolanu (uz 9°10' z. pl.). Tā bija liela pilsēta arteicamu ostu, no kurienes kuģi devās arī uz Ceilonu, Bengāliju, Pegu, Sumatru un Malaku un kur tirgojāsmusulmaņi un indieši. Radža guva lielus ienākumus no tirdzniecības ar pipariem un muitas. Viņšpārvaldīja plašu, bagātu apgabalu. Liels karaspēks sargāja robežas pret vareno Vidžaja- nagaras valsti.

Pats Almeida pēc laiciņa atstāja Kannanūru un atburāja Kočinā. Pēc septiņu mēnešu ilga ceļa flotebija sasniegusi savu gala mērķi. Bet, tikko vicekaraļa flagmaņkuģis vakarā bija izmetis enkuru, pienācanelaimes ziņa no Ko- lanas — tur noslepkavots faktors Antoniu di Sa ar sešpadsmit viņa ļaudīm.

Faktors bija gājis bojā muļķīgas, neapdomīgas rīcības dēļ. Viņš pēc Almeidas rīkojuma sagatavojagaršvielu kravu drīzai nosūtīšanai uz Portugāli ar tikko atbraukušo floti. Tomēr Kolanā atradās arī vairāknekā trīsdesmit musulmaņu kuģu, kas tāpat gaidīja kravu. Faktors parūpējās, lai tie nesaņem garšvielas,iekām nav piekrauti Portugāles karaļa kuģi. Musulmaņiem vajadzēja gaidīt, turklāt ļoti ilgi. Bez tamportugāļu karavelas kapteinis Zuans Honens, spēcīga karakuģa komandieris, piedraudēdams ar apšaudi,pieprasīja, lai arābu kuģu kapteiņi atdodot stūres, buras un airus portugāļu faktorijā uzglabāšanai. Arābibija spiesti šo prasību izpildīt.

Karavelas kapteinis pieļāva vēl citu muļķību: viņš atstāja Kolanu un devās pie Almeidas uzAndžidivu salām ar ziņojumu. Pa ceļam viņš sagrāba divus nelielus arābu kuģus, sadzina atbruņotosmaurus zem klāja un uz katra kuģa pie stūres un burām atstāja trīs portugāļus.

Lepns par savu laupījumu — kapteinis sastapa jūrā uz ziemeļiem no Kannanūras vicekaraļa floti. Bettieši tobrīd viens no sagūstītajiem arābu kuģiem atradās attālāk no citiem. Gūstekņi, nolūkojuši izdevīgubrīdi, izlauzās no tilpnes, nogalināja uz kuģa atstātos portugāļus un aizbēga.

Almeida par šādu kapteiņa vieglprātību un nolaidību bija tā sašutis, ka tikko neatcēla viņu no amata.

Pa to laiku Kolanā brieda nemiers. Musulmaņu tirgotāji sūdzējās radžam par portugāļu patvarībāmun lūdza atbalstu ari no pilsētas iedzīvotājiem. Satracināts ļaužu pūlis uzbruka faktorijai. Faktors arsaviem ļaudīm iebēga kapelā un nikni aizstāvējās. Tad uzbrucēji ēku aizdedzināja, un visi portugāļiliesmās dabūja galu. Faktoriju iz- i laupīja. Nelielās karavelas kapteinis, kurš tikko bija atbu- rājis uzšejieni no Almeidas, neuzdrošinājās izcelties malā un sniegt palīdzību. Viņš ar lielgabalu uguniaizdedzināja piecus arābu kuģus un tad steidzās projām uz Kočinu ar nelaimes ziņu.

Almeidu tā nepatīkami pārsteidza. Viņam vajadzēja steigšus piekraut kuģus ar pipariem, turpretimsoda ekspedīcija uz Kolanu draudēja izjaukt šos darbus.

Tomēr vicekaralis to pašu vakaru nosūtīja uz Kolanu savu dēlu ar septiņiem kuģiem. Flote ļoti drīzbija pie mērķa, tā ka to neviens negaidīja. Par spīti niknai pretestībai, portugāļi iznīcināja Kolanas ostādivdesmit piecus kuģus ar garšvielu kravu. Zemes vējš dzina degošos kuģus no ostas jūrā, kur tie cits pēccita nogrima. Laba tiesa no šiem kuģiem piederēja indiešu musulmaņiem, tāpēc radās jauni sarežģījumi.Kolanas radža nesūtīja pie portugāļiem vēstnešus un nekā nedarīja, lai konfliktu likvidētu.

Visas nelaimes galveno vaininieku kapteini Zuanu Ho- nenu kaujas laikā trāpīja bombardas lode, kassadragāja viņa vairogu un krūšu bruņas, tomēr nenodarīja viņam nekādu vainu. Vēsturnieks Barrušspiezīmējis: kapteinis bijis tik dedzīgs kristietis, ka dievs darījis visu, lai viņu izglābtu.

Almeida domāja citādi. Saņēmis sīkākas ziņas par Ko- lanā pastrādātajām muļķībām, viņš atcēlakapteini no amata.

Kočina bija kļuvusi par portugāļu galveno atbalsta punktu Indijā un lielāko piparu tirdzniecībascentru visā Malabaras piekrastē. Pipari te auga plašā apgabalā, un pa daudzajām upēm, kas plūda lejup nokalnu nogāzēm, un piejūras ezeriem tos viegli varēja nogādāt jūras piekrastē un ostā.

Kočinas radža 1500. gadā bija draudzīgi uzņēmis Kab- ralu pēc asiņainā slaktiņa Kalikutā unapgādājis viņa kuģus ar garšvielu kravu, un, par spīti Kalikutas samorina pastāvīgajiem draudiem,uzturējis draudzību ar svešzemniekiem. Taču šis valdnieks vecuma dēļ bija atteicies no amata. Jaunaisradža līdz šim bija izturējies draudzīgi pret

portugāļiem. Almeida nodeva viņam karaļa Manuela vēstījumu un zelta kroni deviņsimt kruzaduvērtībā. Portugāļi līdz ar to atzina jauno valdnieku un atbrīvoja viņu no vasaļa pienākumiem pretKalikutas samorinu.

Jau nākamajā rītā sākās karaļa kuģu piekraušana ar garšvielām. Tas bija patlaban svarīgākaisAlmeidas uzdevums. Bez tam portugāļi ar radžas atļauju sāka būvēt stipru akmens cietoksni veco kokanocietinājumu vietā. No jauna pie lāpstas un ķerrām ķērās ne vien vienkārši ļaudis, bet arī dižciltīgie. Patvicekaralis un jaunais pilsētas pārvaldnieks cēlušies jau ap trim rītā, lai būtu klāt būvdarbos unuzmundrinātu celtniekus. Pāris stundu pēc saules lēkta tveice jau kļuva tik liela, ka darbi bija jāpārtrauclīdz pēcpusdienai. Bieži pietrūka akmeņu un citu būvmateriālu. Taču vicekaralis cerēja līdz decembrimuzcelt divpadsmit pēdu augstus mūrus un trīsstāvu torni. Būvēja arī hospitāli, protams, ne tik labu kāLisabonā, bet ar ērtām gultām un pietiekamu daudzumu veļas no laupījuma Kilvā un Mombasā. Hospitālisatradies blakus baznīcai, un slimnieki, kā vēstī hronists, varējuši skatīt Kristu altāra gleznā un dzirdētdziedāšanu.

Vajadzēja iekārtot ostu, kur flote varētu uzturēties ilgāku laiku, izvilkt kuģus krastā un izlabot.Portugāļu kuģi kreisēja gar piekrasti. Viņiem izdevās sagrābt divus Kolanas kuģus, nogalināt

astoņdesmit apkalpes locekļus un pievākt rīsu kravu, kas labi noderēja Kočinas garnizonam. Drīzportugāļu rokās krita vēl trīs vai četri arābu kuģi. Arābi, vairīdamies no ienaidnieka flotes, no Malakas,Sumatras, Pegu un Bengālijas lūkoja tikt uz Ormuzu pa okeānu, nevis gar piekrasti kā agrāk. Šā iemesladēļ portugāļiem pietrūka dažu preču, ko nosūtīt uz dzimteni, jo Malabaras piekrastē audzēja vienīgipiparus un ingveru.

Sevišķu uzmanību Almeida veltīja Kalikutas ostas bloķēšanai un lika nemitīgi uzmanīt šo piekrastesrajonu. Reizēm šeit notika sīvas sadursmes ar ienaidnieku un portugāļi cieta zaudējumus. Kādu reizi

Kočinā atgriezās divas karavelas ar sašautām, saplosītām burām. Abas karavelas bija ar pūlēm atsitušasastoņdesmit airu laivu un divu lielāku kuģu uzbrukumu. Rāmajā bezvēja laikā karavelas nespēja manevrēt,un samorina karavīri bija nodarījuši portugāļiem lielu postu. Turklāt uz vienas karavelas, lā- ilejotbombardu, dzirkstele bija ielēkusi pulvera mucā, eksplozija sapostījusi kuģa klāju un daudzi vīri dabūjušiapdegumus.

Kolanas ostā, kur varēja cerēt uz piparu kravu, tagad portugāļiem nekas nebija meklējams. Arī citāsostās radās sarežģījumi: indiešu tirgotāji žēlojās, ka nogremdēti viņu kuģi, un prasīja atlīdzību. Bez tamviņi pieprasīja, lai portugāļi maksā par garšvielām ar dārgmetāliem, nevis ar precēm.

Arī Kannanūrā, kur varēja iepirkt ingveru un piparus kaut nelielā daudzumā, musulmaņi kūdīja pretsvešzemniekiem, un tikai portugāļu karavelas lielgabali un radžas iejaukšanās aizkavēja asiņainassadursmes. Portugāļi te esot dabūjuši dzirdēt tikai skaistus vārdus, bet garšvielas nevarējuši iepirkt.

Labāk veicās Kociņā, un 1506. gada janvārī šajā ostā piekrāva beidzamo kuģi ar garšvielām.Tas bija grūts, sarežģīts darbs. Svari atradās tālu no ostas, un garšvielas veda uz kuģiem laivās.

Kuģu piekrau- šana sākās agri no rīta un beidzās nakts tumsā. Faktors ieturēja maltīti turpat pie svariem unkopā ar rakstvedi taisīja aprēķinus pat vēlu naktī. Visas kravas vajadzēja rūpīgi iegrāmatot.

Priekšraksti bija visai stingri. No kuģa krastā drīkstēja iet vienīgi karaļa tirdzniecības aģents un viņarakstvedis, turklāt tikai tajās dienās, kuras vicekaralis bija noteicis preču iekraušanai un izkraušanai.Citas personas varēja izkāpt krastā vienīgi ar vicekaraļa atļauju. Pārnakšņot pilsētā bija uz visstingrākoaizliegts. Kapteinis, kas pieļāva šādus pārkāpumus, par sodu zaudēja visu savu algu, stūrmaņi zaudējaalgu un visas preces, un viņus varēja uz laiku nometināt Svētās Helēnas salā. Matrožus par šādunoziegumu piedevām vēl pēra pletnēm. To visu darīja, lai aizkavētu dezertēšanu.

Tā ritēja portugāļu dzīve tālajā aizjūras zemē. Karavīriem uz laiku vajadzēja kļūt par tirgotājiem,tomēr netrūka arī darba zobeniem un lielgabaliem.

Fernāns Magelāns, kura vārds tikai reti parādījies ziņojumos par kaujas operācijām, vēl joprojāmbija vienīgi melnā darba darītājs, zobena cilātājs, kura guvums bija brūces un tropu drudzis. Almeidaaizsūtīja Magelānu kopā ar karaspēka vienību uz Sofalu piedalīties cietokšņa būvē un apsardzībā. 1507.gada septembrī viņš atgriezās Kočinā.

GARŠVIELU KUĢU KARAVANAS Sastapšanās Madagaskaras austrumu piekrastē. — «Jūras klejotā/i». — Ari ceļš mājup nav no

vieglajiem. — Brangā pelņa.1506. gada janvāri kuģi ar garšvielu kravu sāka būrāt uz dzimteni. Pieci kuģi Fernāna Suariša vadībā

2. janvāri izgāja no Kannanūras un četrās nedējās šķērsoja Indijas okeānu. Stūrmaņi cerēja aizvadīteskadru uz Mozambiku, taču vējš un straumes gluži nemanot aiznesa kuģus tālāk uz dienvidiem. Pirmajāfebruārī nāca redzama zeme. Mērījumi rādija 14° d. pl., un visi domāja, ka eskadra nokļuvusi Āfrikaspiekrastē uz dienvidiem no Mozambikas. Kuģi lēnītiņām virzījās uz dienvidiem. Eskadrai no krastatuvojās desmit lielas vienkoka laivas ar daudziem airētājiem, kas bija bruņojušies īsiem, tieviemsviežamiem šķēpiem ar dzelzs uzgali, lokiem, bultām un vairogiem. Kādi divdesmit pieci brūni, kaili vīriuzkāpa uz kuģa un brīnījās nenobrīnīdamies par visu, it kā tie nebūtu nekad skatījuši ko līdzīgu. Tulkiemnekādi neizdevās ar viņiem sarunāties.

Komandieris Suarišs pavēlēja brūnos viesus krietni pamielot un apdāvināt ar kokvilnas audumiem.Tie nelikās lūgties, paēduši un padzēruši paķēra līdzi arī visus traukus, steigšus sakāpa laivā, atgrūdās nokuģa un tūliņ sāka šaut ar bultām uz Suarišu. Pāris bombardu šāvienu pietika, lai iezemieši laistos projām,cik jaudas.

Citas laivas tuvojās otram kuģim, kas jau bija saņēmis komandiera pavēli dot iezemiešiem mācību.Kad laivas piestāja pie kuģa borta, apbruņoti portugāļi ielēca laivās, lai sagrābtu gūstekņus. Iezemiešimetās jūrā un izglābās peldus, bet divdesmit viens virs krita gūstā un sāka tālo ceļu nebrīvē projām nodzimtenes.

Brauciens gar piekrasti turpinājās, taču jūrniekus arvien vairāk māca šaubas, vai tikai tas irkontinenta krasts. Tā bija kalnaina zeme. Arī iezemieši likās piederam pie citas rases un ar ieročiemrokās sagaidīja portugāļus, kad tie brauca malā pēc ūdens. Katru nakti sacēlās vējš un plosījās nikninegaisi.

Pirmajā martā krasts labajā pusē pēkšņi izbeidzās un visi redzēja, ka tā tomēr bijusi sala. Mērījumirādija 24° d. pl. Tā bija Madagaskara (sk. karti 158. lpp.), kas

patiešām stiepjas no 12° d. pl. līdz 25° 30' d. pl.,— tātad portugāļi bija nobraukuši garām visai salasaustrumu piekrastei, kā arī iepazinušies ar salas iezemiešiem mal- gašiem.

Arābi pazina šo salu jau sen, un arī Peru di Koviljans par to savulaik bija ziņojis uz Portugāli. 1500.gadā to pirmais no eiropiešiem bija atradis kapteinis Diogu Diašs.

Madagaskaras iedzīvotāji malgaši valodas un kultūras ziņā pieder pie malajiešiem. Domā, kamalajiešu pārceļošana uz Madagaskaru notikusi tālā senatnē, kādus tūkstoš vai astoņsimt gadus pirmsmūsu ēras. Pārceļotāju pēcnācēji sajaucās ar šejienes negroīdu ciltīm, un tā radās malgaši.

Ari vēlākos laikos uz šejieni no Javas braukuši lieli kuģi tirgoties. Salinieki un javieši sapratuši citscita valodu. To apliecinājuši arābu vēsturnieki. Tomēr tālāk par Sofalu javieši neesot braukuši, jospēcīgās Mozambikas straumes dēļ neviens jūrnieks vairs neesot ticis atpakaļ.

Barrušs, portugāļu vēsturnieks, rakstījis: «Javieši ir ārkārtīgi izveicīgi jūrasbraucēji. Viņi apgalvo,ka bijuši pirmie jūrnieki pasaulē. Tomēr daži domā, ka javieši mācījušies no ķīniešiem. Nav šaubu, kajavieši kādreiz savos buriniekos nokļuvuši līdz Labās Cerības ragam un uzturējuši sakarus arMadagaskaru.»

Kaut arī rakstu avotos atrodamās ziņas ir visai trūcīgas, var apgalvot, ka Madagaskaru diezgan tālāpagātnē ap- meklējušj gan indiešu kuģi, kurus musons aiznesis projām no Āfrikas piekrastes, gan arī arābi,kas atklāja salu ap 9.—12. gadsimtu. Arī daudzi malajieši viduslaikos, bez šaubām, ne vienu reizi vienatburāja uz Madagaskaru, jo viņi piederēja pie tā saucamajiem «jūras klejotājiem» — «orang malaiu»,kuri izklīda milzīgā teritorijā: dienvidos līdz Jaunzēlandei, ziemeļos līdz Havaju salām, austrumos līdz

Lieldienu salai un varbūt pat Dienvidamerikai, rietumos līdz Madagaskarai un Āfrikas piekrastei.Suariša eskadra bez starpgadījumiem apbrauca apkārt Labās Cerības ragam un laimīgi atgriezās

Portugālē.1506. gada 21. janvāri no Kannanūras uz Portugāli ar preču kravu izgāja vēl trīs kuģi. Siem kuģiem

atceļā nepavisam neveicās. Eskadra nokļuva nelabvēlīgu vēju josla un tikai 11. martā nonāca līdzKomoru salām; pēc trim dienām tā sasniedza Āfrikas piekrasti un 19. martā — Mo- zambiku. Viens nokuģiem, iebraucot līcī, uzskrēja sēklī un dabūja sūci. Kuģi vajadzēja labot. Tikai 14. aprīlī brauciensvarēja atsākties no jauna. Kuģi cīnījās ar vētru un viļņiem un lēnām virzījās uz dienvidiem. Sevišķi ļaunadiena iegadījās 19. maijā. Viens no kuģiem niknā vētrā pilnīgi ierēvētām burām un kailiem mastiemcīnījās ar satrakoto okeānu. Pret vakaru kāda milzīga banga pāri augstajai priekšgala būvei uzgāzās kuģimun sadragāja nolaisto rāju ar visu buru. Pāri klājam vēlās milzīgas ūdens masas. Kuģis sagāzās uz sāniemtik stipri, ka kreisais borts palika zem ūdens tik ilgi, cik vajadzīgs, lai jūras vīri varētu noskaitīt tēvreizi,kā teicis Šprengers, šā brauciena dalībnieks. Taču pēdējā mirklī matrožiem vēl izdevās uzvilkt priekšējorāju ar burām, un kuģis izslējās taisni. Ūdens atrāva vaļā vienu lūku un pieplūdināja daļu tilpnes. Bez tamatsprāga vaļā lūka telpai, kur glabājās pipari. Visa apkalpe dienu un nakti nemitīgi ar diviem sūkņiemlūkoja izsūknēt ieplūdušo ūdeni, strādājot līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Jau likās — bojā ejanenovēršama, bet tad izdevās salabot takelāžu un uzvilkt buras. Kuģis atguva manevrēšanas spējas, un 21.maijā briesmas jau bija aiz muguras.

Taču pretvējš joprojām kavēja kuģus. Tie bija spiesti iebraukt Algoas līcī, bet arī tur lielajās bangāstrūka enkuru tauvas un kuģi pazaudēja vairākus enkurus. Drīz eskadra atkal lūkoja tikt tālāk, lai beidzotvarētu pabraukt garām Labās Cerības ragam. Tomēr vējš plosījās tik nikni, ka eskadras komandierispavēlēja griezties atpakaļ uz Mozambiku, cerēdams tur pārlaist vētraino ziemas laiku. Jūrasbraucējus šīpavēle pārsteidza kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viņi zināja, ka Mozambikā nevarēs sadabūtpietiekami daudz pārtikas, kuģu krājumi drīz izsīks un ļaudis apmirs badā. Taču komandieris palika piesava, piedraudēdams nepaklausīgajiem ar bargiem sodiem. Viens kuģis — «Lionarda» — 8. jūnijānošķīrās no abiem pārējiem un, par spīti eskadras komandiera pavēlei, mēģināja tikt uz dzimteni.«Lionardas» ciņa ar pretvēju ilga līdz pat 7. jūlijam, kad tas galu galā pabrauca garām Labās Cerībasragam. Līdz tam kuģis bija burājis šurpu turpu, lavierējis, stāvējis piekrastē, kamēr apkalpe iemainīja nohotentotiem mājlopus gaļai un sazvejoja zivis. Turklāt iezemieši pret mājlopiem ļoti labprāt ņēmušipretim neapstrādātu dzelzi un nažus, naudu neesot pazinuši, bet zeltu un sudrabu neturējuši nekādā vērtībā.

Bet arī aiz Labās Cerības raga karavelai klājās grūti. Tikai augusta vidū «Lionarda» sasniedza Zaļāraga salas, kur papildināja galīgi izsīkušos pārtikas un ūdens krājumus. Varēja cerēt, ka kuģis drīz būsdzimtenē. Taču šīs cerības nepiepildījās. Bezvējā «Lionarda» nekur tālu netika. No jauna izsīka krājumi,un tālab «Lionarda» atkal atgriezās salās pēc pārtikas.

Pa ceļam uz dzimteni kuģim vēl uzbruka vētras, kā arī divdesmit vīri sasirga ar niknu drudzi un trīsnomira. Oktobra beigās karavela iegriezās Madeirā un uzkavējās tur vienpadsmit dienu. Galu galā«Lionarda» tikai 1506. gada 15. novembrī iegāja Lisabonas ostā.

No deviņiem kuģiem, kurus vicekaralis Almeida bija sūtījis uz dzimteni, vēl trīs kavējās ceļā unieradās Portugālē 1506. gada beigās vai 1507. gada sākumā. Sis piemērs liecina, ka ne jau visus kuģustālajā braucienā pavadīja veiksme. Un tomēr garšvielas jau nāca uz Portugāli veselām kuģu karavānām.Hronists stāsta, ka tirgotāji, kuri bija ieguldījuši līdzekļus šajā ekspedīcijā, nopelnījuši simt piecdesmitseptiņus procentus vai pat simt astoņdesmit trīs procentus (pēc dažādiem aprēķiniem), kaut arīkaraliSvjau bija paņēmis sev trīsdesmit procentus no kravas vērtības.

DZELZS DŪRE PIE AUSTRUMU VĀRTIEM Varenība uz jūras — augstāka par visu. — Albukerki Arābijas un Persijos piekrastē. —

Neveiksme pie Čaulas. — Spožā uzvara pie Diu. — Sikeira Sumatrā. — Portugā/u eskadra Malakā.— Glābšanās bēgot. — Almeidas atcelšana no amata un bojā eja.

Kamēr eskadras ar garšvielu kravu cita pēc citas burāja uz Portugāli, Indijas vicekaralis Almeidauzturējās Kočinā un lūkoja nostiprināt portugāļu varenību uz jūras. Viņš sūtīja ekspedīciju uz dienvidiemmeklēt Maldivu salas, ko tā gan neatrada, toties nejauši atklāja jūras ceļu uz Ceilonu (sk. karti 180. lpp ),no kurienes arābi veda kanēli. Šo salu dēvēja par Indijas vainagu, Indijas okeāna pērli.

Almeida tomēr necentās sagrābt jaunas teritorijas. Šim nolūkam viņam vēl nepietika spēku.Galvenais viņam likās stipra flote, kas dotu virskundzību uz jūras, un tirdzniecība. Viņš rakstīja karalim,ka jūras varenība esot augstāka par visu. Nevajagot censties pēc jaunām zemēm, steigties ar jaunucietokšņu celšanu, ja vien tie neesot pilnīgi nepieciešami faktoriju aizsargāšanai pret pēkšņiemuzbrukumiem. Vispirms vajagot pārņemt savās rokās tirdzniecību ar precēm — garšvielām, vergiem unverdzenēm, zīdu un zirgiem —, kas dodot vislielāko peļņu.

Afonsu Albukerki, kas jau pieminēts iepriekš, bija citādos uzskatos nekā Almeida. Viņš pirmais noPortugāles augstmaņiem un Eiropas valstsvīriem izvirzīja ideju par koloniju impērijas radīšanuiekarojumu ceļā.

1506. gadā uz Malabaras piekrasti ar sešpadsmit kuģiem burāja Trištans da Kunja, eskadraskomandieris, un arī Afonsu Albukerki.

Pēc apstāšanās pie Zaļā raga salām un Agostinu raga Brazīlijā Trištana da Kunjas eksadru vējšaiznesa tālu uz dienvidiem Atlantijas okeānā, kur uz 37° d. pl. un 14° r. g. pgrtugāļi atklāja trīsneapdzīvotas salas. Tās nosauca eskadras komandiera vārdā.

Trištans da Kunja neveiksmīgi mēģināja ieņemt Moga- dišu pilsētu, no turienes devās uz Sokotrassalām pie ieejas Adenas līcī un pēc bombardēšanas ieņēma arābu cietoksni un apkāva visu garnizonu.Kunja un Albukerki Sokotrā iekārtoja jaunus nocietinājumus un atstāja garnizonu, lai traucētu arābu kuģus,kas nāca no Sarkanās jūras.

No Sokotras da Kunja devās uz Kočinu, bet Albukerki ar dažiem kuģiem burāja uz Ormuzu, bagātākopilsētu Persijas līča krastā. Pa ceļam viņš dedzināja un izlaupīja pilsētas un ciematus Persijas līčapiekrastē un aizveda gūstā daudz irāņu un arābu. Par upuri liesmām krita Kol- jata, Kurjata un Maskata.Iedzīvotājus gandrīz visus iznīcināja. Albukerki pavēlēja nogriezt visiem gūstekņiem degunu, turklātvīriešiem lika nocirst labo roku, sievietēm — nogriezt ari ausis.

Ormuza, šis dārgakmens visas pasaules gredzenā, kā to dēvēja arābi, bija liela, skaista, bagātapilsēta. Te pārkrāva dārgas preces, kas nāca no Āzijas dienvidiem un Tālajiem Austrumiem. Ormuzavaldīja pār ieeju Persijas līcī, un te garām gāja ļoti svarīgs tirdzniecības ceļš. Pēc Ormuzas sagrābšanasvarētu galīgi nosprostot ceļu uz Indiju Ēģiptes kuģiem.

Tikko iebraucis Ormuzas ostā, Albukerki uzstādīja šejienes sultānam ultimātu, lai tas nekavējotiesatzīst

Afonsu di Albukerki pie Ormuzas (pēc veca zīmējuma).Portugāles virskundzību un pakļaujas viņam, Albukerki. Ormuziešu varas viri vilcinājās, cerēdami

iegūt laiku un sapulcināt karaspēku. Albukerki, uzminējis šo nodomu, pēkšņi uzbruka Ormuzas flotei, kautari viņam bija tikai seši kuģi. Kaujas iznākumu izšķīra portugāļu artilērija. Persieši atstāja degošos kuģusun glābās peldus. Portu- gāji ielauzās pilsētā, aizdedzināja to un sarīkoja tur asiņainu slaktiņu.

Ormuzas valdnieks atzina Portugāles virskundzību, apņēmās maksāt uzvarētājiem katru gadu lielasnodevas, atļāva portugāļiem šeit uzcelt cietoksni un iekārtot fakto- riju. Peisijas šaha sūtņiem, kas lūkojaiebiedēt portugāļus, Albukerki piedraudēja: ja persieši nelikšot viņu mierā, viņš uzcelšot Ormuzas fortasienas no musulmaņu kauliem, pienaglošot viņu ausis pie cietokšņa vārtiem un uzspraudīšot savu karoguuz viņu galvaskausiem.

Tomēr Albukerki nespēja noturēt Ormuzu. Daži kapteiņi patvaļīgi atšķēlās no viņa, pārmezdami, kaAlbukerki neesot ievērojis Manuela instrukcijas, tāpēc Albukerki bija spiests Ormuzu atstāt un atteiktiesno šīs ļoti svarīgās flotes bāzes pie ieejas Persijas līcī.

Afonsu Albukerki ar floti burāja uz Indiju, Kočinu. Kā stāsta hronists, viņš devis svinīgu solījumutikmēr neskūt bārdu, kamēr Ormuza atkal nebūšot portugāļu rokās.

Portugāļu flotes operācijas Indijas okeānā deva jūtamus rezultātus. Lisabonā ieplūda aizvien vairākIndijas preču, bet to pievedums Levantes — Tuvējo Austrumu ostās stipri samazinājās. Vislielākoszaudējumus cieta Ēģipte un Venēcija. Venēcijas republikai tirdzniecība ar austrumu zemēm bija vitālinepieciešama, un venēcieši nedomāja piekāpties portugāļiem bez cīņas. Viņi, par spīti visiem pāvestaaizliegumiemL sabiedrojās ar musulmaņiem. Venēcijas sinjorija un Ēģiptes sultāns norunāja cīnīties pretportugāļiem kopīgiem spēkiem.

Sarkanās jūras ostās sāka būvēt milzīgu floti. Ēģiptiešiem palīdzēja turku sultāns, sūtīdams uz Ēģiptijūrniekus, kuģu būvētājus un karavīrus. Venēciešu kuģi veda uz Ēģiptes ostām kokmateriālus unlielgabalus, venēciešu meistari apmācīja musulmaņu kuģu būvētājus, jūrasbraucējus un artilēristus.

1508. gadā Ēģiptes sultāna flote — seši kuģi un sešas ga- leras ar tūkstoš piecsimt karavīriem — noSuecas pa Sarkano jūru aizburāja uz dienvidiem, sabiedrojās ar Gudža- ratas šahu, saņēma no tā vēl

četrdesmit fustas un pie Čaulas (sk. karti 1&4. lpp.) uzbruka portugāļu flotei, ko komandēja LourenšuAlmeida, vicekaraļa vienīgais dēls. Portugāļu kuģi pašreiz atradās upes grīvā neizdevīgos apstākļos.Pirmā kaujas diena nedeva uzvaru nevienai pusei. Almeida neizmantoja nakti, lai izietu jūrā un izvairītosno ienaidnieka pārspēka. Otrā rītā jūras kauja atsākās no jauna, un portugāļu eskadra piedzīvoja sakāvi.Lourenšu Almeidas kuģi iedragāja bombardas lode, tas sāka grimt un turklāt iestrēdza starp upē iedzītiempāļiem. Taču komandieris,' smagi ievainots, turpināja kauju, līdz visa apkalpe krita un llagmaņkuģisnogrima. Pārējie portugāļu kuģi ar pūlēm izglābās un atgriezās Kociņā.

Uzvarētājiem pievienojās Kalikutas samo'rins ar simt kuģiem, Diu radža un vēl vairāku Malabaraspilsētu valdnieki ar floti, gatavodamies izdeldēt nīstos svešzemniekus.

Indijas vicekaralis Almeida sāpīgi pārdzīvoja mīļotā dēla nāvi, kaut arī ārēji to neesot izrādījis,sacīdams, ka sērošana esot sieviešu daļa. Tomēr Almeida alka atriebības, pulcināja karaspēku unsarīkoja kuģus, gatavodamies izšķirošajai kaujai.

1509. gada 3. februārī abas naidīgās flotes sastapās pie Diu salas Indijas rietumu piekrastē (sk. karti41. lpp.). Ēģiptiešiem un viņu sabiedrotajiem bija ap divsimt kuģu un daudz pieredzējušu karavīru —mameluku, veneciešu un dalmāciešu. Vicekaralis Almeida bija nolēmis pats va- dit abordāžas kauju arienaidnieka flagmankuģi. Tomēr pēc komandieru neatlaidīgiem lūgumiem viņš šo uzdevumu uzticējakapteinim Pireiram. Uz Pireiras kuģa «Sa- nespiritu» cīnījās arī Fernāns Magelāns. «Sanespiritu» un vēlotrs portugāļu kuģis katrs no savas puses piebrauca ēģiptiešu flagmaņkuģim un uzsāka abordāžas kauju.Pēc sīva slaktiņa kuģis krita portugāļu rokās.

Ienaidnieka flotē sākās sajukums. Portugāļu artilērija aizdedzināja un nogremdēja daudzus kuģus.Kaujā pie Diu portugāļi nogalināja vairāk nekā trīstūkstoš ienaidnieka karavīru.

Arī portugāļu zaudējumi nebija mazie. Starp ievainotajiem bija ari Fernāns Magelāns, bet viņakomandieri Pi- reiru nogalināja ienaidnieka bulta.

Kauja pie Diu beidzās ar portugāļu uzvaru. Ienaidnieka flote piedzīvoja pilnīgu sagrāvi.Portugāļi ne vien veiksmīgi karoja, bet arī lūkoja pamazām iespiesties apgabalos, no kurienes uz

Malabaras piekrasti veda vērtīgākās garšvielas. Viņi zināja, ka tās nāk no tālajām Garšvielu salām paMalakas šaurumu. Pēc šīm tālajām salām un zemēm tīkoja arī Portugāles valdnieks.

1509. gada pavasarī Kočinā ieradās Diogu Lopiša Sikei- ras eskadra. Sikeira bija saņēmis no karaļadona Manuela visai plašu instrukciju — iegriezties Sofalā un savākt tur zeltu, pētīt nesen atklātoMadagaskaras salu un pēc tam doties uz austrumiem no Ceilonas, lai izpētītu apgabalus ap Malaku unsavāktu tuvākas ziņas par Ķīnu.

Almeida, kā jau teikts, sevišķi necentās pēc jauniem iekarojumiem un atklājumiem, viņš pūlējāslabāk noorganizēt tirdzniecību ar garšvielām. Ar tādu politiku daudzi karavīri bijuši visai neapmierināti.Tad nu Almeida ļāvis šiem neapmierinātajiem — to skaitā arī Fernānam Mage- lānam un viņa draugamFransišku Serrāno — doties līdzi Sikeiram uz austrumu jūrām.

1509. gada 19. augustā Sikeira ar eskadru izgāja jūrā un gar Indijas krastiem un Ceilonu devās uzdienvidiem meklēt jaunas zemes.

Aiz Ceilonas sākās jūras, kur vēl nebija iegriezies neviens portugāļu kuģis. Tomēr Sikeira jau zinājašo to par svešajiem novadiem. Viņš bija paņēmis līdzi kādu Ludo- viko di Vartemu, avantūristu, kaislīguceļotāju, kurš daudzus gadus bija klejojis austrumu zemēs — no Afganistānas līdz Abesīnijai un no Mekaslīdz Malakai —, uzdodamies par ārstu musulmani. Vartema bija klaiņojis ne vien Indijā, Sumatrā un Javā,bet pirmais no eiropiešiem apmeklējis arī Moluku — Garšvielu salas.

Ceļu rādīja Kočinas arābu stūrmaņi pēc arābu jūrasbraucēju kartēm. Sikeiram nevajadzēja taustītiessvešajos ūdeņos uz labu laimi. No Ceilonas eskadra uzņēma kursu tieši uz Sumatras ziemeļrietumu galu,kur iegriezās Pediras ostā.

Pedirā Sikeiru uzņēma laipni, jo šejienieši cerēja, ka portugāļi radīs konkurenci indiešiem unķīniešiem un malajiešu tirgotāji varēs pacelt cenas savām precēm — garšvielām un dārgakmeņiem.

Sikeira noslēdza ar Pediras radžu līgumu par draudzību un tirdzniecību un devās tālāk gar Sumatrasmežainajiem krastiem starp neskaitāmām salām, saliņām un rifiem.

13. gadsimta beigās šīs piekrastes savām acīm bija skatījis lielais venēcietis Marko Polo, kas parSumatru sacījis šādus vārdus: «Sī sala nav nemaz tik maza, tai apkārt vairāk nekā divtūkstoš jūdžu …Bagātību un visvisādu dārgu garšvielu te daudz: ir gan alojes koks, gan tādas garšvielas, kādas mūsu zemēneatnāk… Te aug pats labākais kampars fansuri, un to pārdod, atsverot ar tīru zeltu…

Šajā karalistē ir milti, ko dabū no sevišķiem lieliem un resniem kokiem… Miza tiem plāna, betiekšpusē tikai milti vien, no tiem taisa garšīgu mīklu .. .

Visos šajos mežos, teikšu jums, ir lieli un dārgi koki. Tajos ir sarkankoks, sandalkoks, indiešuriekstkoks, krustnagliņas … un loti daudz citu labu koku . . .»

Bet Marko Polo pieminējis arī, ka šajā bagātajā, brīnišķīgajā zemē dzīvojot kareivīgas ciltis: «Ēdviņi cilvēku gaļu, nekāda likuma viņiem nav… Mēs šeit nodzīvojām piecus mēnešus… uzcēlām cietoksnino kokiem, tur arī dzīvojām, tāpēc ka baidījāmies no šiem ļaunajiem ļaudīm; rij viņi cilvēkus kā zvēri.»

To pašu liecinājis arī Nikolo Konti, kas 15. gadsimta pirmajā pusē divdesmit piecus gadus klejojisaustrumos. Viņš stāsta, ka šajā salā augot pipari un kampars, te iegūstot ļoti daudz zelta, bet dažas ciltisēdot cilvēku gaļu un aizvien karojot ar saviem kaimiņiem. Nokautajiem ienaidniekiem viņi nogriežotgalvu un saglabājot galvaskausu, ko lietojot naudas vietā. Kad viņi kaut ko pērkot, viņi dodot vienu vaivairākas galvas atkarībā no preces vērtības. To, kuram mājās vairāk galvu, uzskatot par pašu bagātāko.

Sikeiras eskadra 1509. gada 11. septembrī tuvojās Mala- kai, ostai, kuru daudzināja visosaustrumos, pašai lielākajai tirdzniecības pilsētai Dienvidaustrumu Āzijā, vārtiem uz TālajiemAustrumiem, tālās Indijas galvaspilsētai (sk. karti 302. lpp.). Šo ostu kāds no portugāļu hronistiem —Afonsu Albukerki dēls — slavējis kā pilnīgi drošu, kur vētrās neviens kuģis neesot gājis bojā. Šajā vietāviens musons sākoties, bet otrs beidzoties, te rietumu un austrumu tirgotāji apmainoties ar precēm. Katrugadu uz Malaku nākot kuģi no rietumiem — Arābijas, Persijas un Indijas, kā arī no dienvidiem unaustrumiem, pat no Ķīnas un Goresas (tā portugāļi toreiz sauca Formozu un Riukiu salas). Malakas ostāatrodamas visas garšvielu šķirnes, kādas vien esot pasaulē.

Sikeira nevarēja cerēt, ka ar tik maziem spēkiem, kādi bija viņa rīcībā, varēs sagrābt šo bagāto,ārkārtīgi svarīgo ostu. Tur bija noenkurojušies neskaitāmi kuģi, ķīniešu džonkas, Javas kuģi ar smailiemgaliem un zvejnieku laivas. Tāpēc viņš nosūtīja krastā tulku ar ziņu, ka portugāļi ieradušies miermīlīgosnolūkos un lūdzot atļauju Malakā tirgoties.

Malakas sultāns Ahmeds atsūtīja Sikeiram dāvanas un lika pateikt, ka priecājoties par viešiem. Viņivarot šeit apmesties bez bailēm. Portugāļus patiešām uzņēma ļoti laipni.

Sikeira drīz vien piemirsa jebkuru piesardzību un, kā sacījis kāds hronists, izturējās tā, itin kā viņakuģi būtu izmetuši enkuru Lisabonas ostā, ļāva apkalpes locekļiem klaiņāt krastā un iezemiešiem apmeklētportugāļu kuģus.

Sultāns Ahmeds gan piegādāja portugāļu kuģiem dažādu garšvielu kravu, taču, kā apgalvojušiPortugāles vēsturnieki, kopā ar mauriem perinājis nodevību un gatavojies sagrābt portugāļu kuģus. Viņšaicinājis svešzemniekus uz dzīrēm, un tur visi būtu apkauti, bet Sikeira, nojauzdams viltu, atsacījies noielūguma. Tad Ahmeds iegalvojis, ka drīz musoni grozīšoties un portugāļi šajā gadā vairs netikšot atpakaļuz Indiju, ja nepiekraušot kuģus visdrīzākajā laikā. Lai Sikeira sūtot visas laivas un ļaudis pēcgaršvielām.

Komandieris, par spīti Magelāna, Serrāno un citu brīdinājumiem, tā arī darīja, bet tad atklājās viltus.Sākās pēkšņs malajiešu uzbrukums gan kuģiem, gan portugāļiem krastā. Iedegās nikna sadursme. Kuģusportugāļiem izdevās pasargāt un aiztriekt malajiešus, kas jau bija sakāpuši uz klāja, turpretim krastāpalikušajiem klājās grūti — iezemieši bariem uzbruka atsevišķiem jūrniekiem un laivās aizšķērsojabēgošajiem ceļu uz eskadru.

Šajā kaujā sevišķi drosmīgi cīnījās Magelāns, laivā ar karavīriem aizsteidzies pie krastā

palikušajiem. Tur viņš izglābis dzīvību arī savam draugam Fransišku Serrāno. Vēsturnieks Barrušspiebildis, ka abi šie vīri — Magelāns un Serrāno — atnesuši ekspedīcijai ļoti lielu labumu un sekmējušitās izdošanos.

Portugāļu kuģu artilērija atklāja uguni, sašaudama iezemiešu laivas, kas grasījās uzbrukt eskadrai.Daļai portugāļu izdevās atirties no krasta un paglābties uz kuģiem.

Šajā nelaimīgajā dienā gāja bojā sešdesmit portugāļu, bet gūstā nokļuva divdesmit vīru. Par viņuglābšanu vai atriebšanos nebija ko domāt. Ar četriem kuģiem nevarēja uzsākt kauju ostā, kura bija ļotilabi nocietināta. Vajadzēja pamest gūstekņus un meklēt glābiņu bēgot.

Portugāļu vēsturnieki šo malajiešu uzbrukumu izskaidrojuši ar sultāna Ahmeda nodevīgo dabu.Turpretim malajiešu hronists stāsta, ka Malakā atbraukušie svešzemnieki visādi apvainojuši iezemiešusun tā izraisījuši vispārēju sašutumu. Turklāt portugāļi esot ķērušies pie tādas pašas viltības, kāduVergilijs pieminējis «Eneīdā», — viņi nopirkuši no Malakas sultāna zemes gabalu vērša ādas lielumā,paņēmuši vērša ādu, sagriezuši to smalkās sloksnēs, sasējuši tās kopā, apņēmuši ar sloksnēm lielu zemesgabalu un, pasludinājuši to par savu īpašumu, sākuši būvēt stipru cietoksni.

Tā, protams, ir tikai vēsturiska anekdote, taču skaidrs, ka Malakas sultāns zināja, kādos nolūkosieradušies šie laupītāji, par kuru briesmu darbiem klīda valodas visos musonu krastos, un galu galā bijaspiests uzsākt ar tiem cīņu.

Varētu sacīt, ka Sikeiras ekspedīcija beigusies ar neveiksmi, tomēr portugāļi bija iepazinušies arplašiem ūdeņiem un zemēm uz austrumiem no Ceilonas un pirmo reizi ieguvuši kaut cik drošas ziņas parzemēm austrumos no Malakas šauruma.

Burādams projām "no Malakas, Sikēira bez jebkādas kautrēšanās uzbruka tirdzniecības kuģiem untvarstīja jūrā laivas. Kādu reizi portugāļi ar karavelu, uz kuras braucis Serrāno, abordāžas kaujā lūkojušisagrābt kādu arābu kuģi, taču tie devuši tādu pretsparu, ka uzbrucējiem draudējusi bojā eja. Tadatsteidzies palīgā Magelāns, un arābi pieveikti. Tā Magelāns vēlreiz izglābis dzīvību savam draugam.

1510. gada janvārī Sikeira aizburāja uz Portugāli, bet kuģis, uz kura atradās Magelāns, — uz Kočinu.Tur jau kā pilntiesīgs saimnieks rīkojās Afonsu Albukerki, jaunais Indijas vicekaralis.

Drīz pēc spožās uzvaras, ko portugāļi bija guvuši pie Diu, dons Manuels bija atsaucis no amataIndijas viceka- rali Almeidu, jo viņa pilnvaru laiks esot pagājis. Viņa vietā iecēla Afonsu Albukerki.

Almeida nekādi nevēlējās pakļauties karaļa pavēlei un palika amatā līdz 1509. gada novembrim.Starp abām augstajām amatpersonām — Almeidu un Albukerki — sākās nikna aizkulišu cīņa. Almeidaapgalvoja, ka Albukerki esot vājprātīgs nodevējs, kas ieraušot Indiju bezdibenī.

Tomēr nelīdzēja ne karalim adresētās vēstules, ne vilcināšanās. Novembri Almeida bija spiestsdoties atpakaļ uz Portugāli. Viņa kuģi atceļā uz mājām piestāja Āfrikas krastā netālu no Labās Cerībasraga, lai papildinātu dzeramā ūdens krājumus. Jūrnieki, izcēlušies malā, atņēma hotentotiem viņu lopus ungūstīja vergus. Iezemieši ķērās pie ieročiem un nogalināja divus portugāļus. Tad virsnieki nolēma krietnipārmācīt kailos mežoņus, taču tie drošsirdīgi metās cīņā ar bruņās tērptajiem svešzemniekiem. Ar kokašķēpiem hotentoti nodarīja uzbrucēju lielajai vienībai prāvus zaudējumus. Portugāļi sāka steigšusatkāpties uz laivām. Taču hotentoti sadzina starp krastu un kaujas lauku savus ganāmpulkus, tā nogriežotportugāļiem atkāpšanās ce[u. Visus soda ekspedīcijas dalībniekus — kādus simt piecdesmit kareivjus,vienpadsmit virsniekus un arī bijušo Indijas vicekaraīi Fransišku Almeidu — apkāva kailie afrikāņi.Viņam nebija lemts baudīt savas spožās slavas augļus. «Vēl nekad,» žēlojās vēsturnieks Bar- rušs,«portugāļu ieroči nebija piedzīvojuši tik lielu nelaimi!»

ALBUKERKI ASIŅAINA SLAVA Porlugāļu koloniālās impērijas veidošanas plāns. — Kaujas par Gou. — Uzbrukums Malakal.

— Uz Moluku salām. — Fransišku Serrāno — Odisejs, kas aizmirsis dzimtos krastus. —Karagājiens uz Adenu un Ormuzu. — Albukerki atcelšana no amata un nāve. — Cildens varonis vainežēlīgs konkistadors? — Indijas kolonijas blēžu rokās.

Afonsu Albukerki turējās pie uzskata, ka jādibinot kolonijas Indijas un Āfrikas krastos; jāizveidojotportugāļu koloniālā impērija. Portugālei jāizcīnot politiska kundzība un jāsagrābjot savās rokās visiatbalsta punkti, kas kontrolē ieeju Indijas okeānā. Albukerki sapņoja par pirmo eiropiešu koloniālolielvalsti austrumos. Ne velti Almeida, kam šie grandiozie plāni likās nereāli, dēvēja Albukerki parnodevēju un turēja viņu aizdomās, ka šis vīrs pats tīkojot pēc neierobežotas varas šeit, Indijā.

Portugāļi jau kontrolēja ieeju Indijas okeānā no rietumiem pie Labās Cerības raga. Albukerki nolēmaokupēt Malaku, kas noslēdza ieeju Indijas okeānā no austrumiem, no jauna nostiprināties Ormuzā piePersijas līča un sagrābt Adenu, kas sargāja ieeju Sarkanajā jūrā, tāpat Gou Indijas

Afonsu di Albukerki (no Peru di Ri/endi hronikas).piekrastē. Tad, pēc viņa domām, portugāli Indijas okeānā kļūšot neuzvarami.Kļuvis par vicekarali, Albukerki sāka īstenot savu iekarošanas politiku. Viņš vēl vairāk nocietināja

Kočinu un nodibināja atbalsta punktu Kolanā. Tāpat vajadzēja atrast labāku vietu flotes bāzei, jo KočinuAlbukerki neatzina par visai ērtu. Vairāk piemērota likās Kalikuta. Tomēr portugāļu mēģinājums ieņemtpilsētu un atriebties samo- rinam beidzās ar neveiksmi. Portugāļi gan ielauzās Kali- kutā un ieņēmavaldnieka pili, bet tad nairi aplenca uzbrucējus un gandrīz visus apkāva. Albukerki steidzās palīgānelaimē nokļuvušajiem, bet arī viņu smagi ievainoja. Portugāļiem nācās atkāpties uz kuģiem.

Albukerki pēc tam nolēma uzbrukt Goai, senai pilsētai Indijas rietumu piekrastes vidū, nedaudz uzziemeļiem no 15° z. pl. Goa pēc Kalikutas bija otra nozīmīgākā osta Malabaras krastā, kādas spēcīgasvalsts bijusī galvaspilsēta. Tagad tā piederēja musulmaņu šalia valstij Bidža- pūrai (tā bija atdalījusies110 lielā Deli sultanāta). Goa atradās uz auglīgas salas, un to varēja ērti apsargāt ar floti. Šeit bija visaiizdevīga vieta kolonijas dibināšanai.

1510. gada janvārī Albukerki ar divdesmit trim kuģiem atburāja pie salas. Portugāļiem izdevās

sagrābt vienu fortu, un 1. martā pilsēta ar visiem nocietinājumiem, noliktavām, kuģu būvētavām, zirgiemun ziloņiem krita portugāļu rokās.

Pagāja pāris mēnešu, un tad Goas nocietinājumiem uzbruka sešdesmit tūkstoši Bidžapūrasmusulmaņu. Portugāļi, redzēdami, ka draud sakāve, bija spiesti atstāt pilsētu. Albukerki pavēlēja pirmsaiziešanas apkaut visus Goas iedzīvotājus. Viņš, pēc hronista vārdiem, atstājis dzīvus tikai bagātniekus,par kuriem cerējis saņemt lielu izpirkumu, skaistākās sievietes, kuras paredzējis izprecināt portugāļiem,un dažus bērnus, ko taisījies pievērst kristīgajai ticībai.

Pēc slaktiņa portugāļi izlauzās līdz kuģiem. Tomēr mu- sonu vēji ilgu laiku nejāva flotei tikt pārisēkļiem upes grīvā. Uz kuģiem sākās bads un cinga. Katrs vīrs saņēmis dienā tikai četras unces sausiņu,un matroži medījuši uz kuģiem žurkas. Iebrucēji atradās slazdā. Stāsta, Bidžapūras musulmaņu šahsatsūtījis Albukerki pārtiku, sacīdams, ka viņš pieveikšot baltos ļaudis ar spēku, nevis ar bada palīdzību.Tomēr Indijas vicekaralis aizsūtījis pārtiku šaham atpakaļ — portugāļiem nekā netrūkstot. Lai vēstnešinākot un paskatoties. Kad musulmaņi ieradās uz kuģiem, Albukerki parādīja viņiem lepnas dzīres: galdivai lūza no ēdieniem un dzērieniem, un matroži, cilādami biķerus, ļ dziedāja dzīru dziesmas. Tomērizsalkušajiem dzīrotājiem bija stingri jo stingri piekodināts neko neizdzert un ne- apēst — viss, kasatradās uz gaida, bija ņemts no neaizskaramiem krājumiem.

Musoni pierima tikai augustā, un tad Albukerki kuģi varēja tikt projām no posta vietas. Taču drīzvien no Portugāles atburāja liela eskadra — četrpadsmit kuģu ar daudziem karavīriem.

Albukerki savāca visus kuģus vienkop un, kā vēstī hronisti, sasaucis kara padomi, lai apspriestujauno uzbrukumu Goai. Padomē piedalījies ari Fernāns Magelāns, kurš iebildis pret tirdzniecības kuģupiedalīšanos uzbrukumā — tad jau tie nepagūšot to pašu gadu atgriezties Portugālē ar garšvielām, betkaujā no šiem kuģiem tik un tā būšot maz labuma. Albukerki neesot uzklausījis labo padomu. Laiks rādījis,ka jaunajam virsniekam bijusi taisnība. Albukerki to neesot aizmirsis, un Magelāns, kamēr vien dienējaIndijā, nesaņēma nekādus apbalvojumus vai paaugstinājumus, kaut arī piedalījās daudzās kaujās.

1510. gada 20. novembrī Albukerki ar lielu eskadru no jauna uzbruka Goai, ielauzās pilsētā unsagrāba visu salu. Noturējis pateicības dievkalpojumu, Indijas vicekaralis pavēlēja izlaupīt pilsētu unnokaut visus musulmaņus bez kādas izšķirības. Slaktiņš ilga trīs dienas. Neviens netika saudzēts,nogalināja pat mazus bērnus. Par upuri nežēlīgajiem uzbrucējiem krita kādi seši tūkstoši vīriešu, sieviešuun bērnu. Daudzi noslīka, bēgdami pāri kanāliem un upei. Kādu mošeju, kur bēgļi bija meklējuši glābiņu,portugāļi aizdedzināja, un visi cilvēki, kas tur bija, sadega.

Vicekaralis nolēma pārvērst Gou par Portugāles Indijas galvaspilsētu. (Šo koloniju portugāļisaglabāja līdz pat 1961. gadam, kad to atbrīvoja Indija.) Viņš lika būvēt šeit stipru cietoksni, baznīcu undzīvojamos namus, iekārtot ostu un kuģu būvētavas, kala pats savu naudu, portugāļiem piešķīramusulmaņiem atņemto zemi un mājas un pavēlēja precēt arābu un indiešu sievietes.

Pēc Goas iekarošanas Albukerki pirmais darbs bijis vai-

Tirgus Goā (pēc 16. gadsimta zīmējuma).rāku simtu portugāļu apprecināšana. Viņš pats piedalījies kāzās un izsniedzis katram jaunajam pārim

zināmus līdzekļus kopdzīves uzsākšanai. Kandidātus precībām vicekara- lis izraudzījies Joti rūpīgi — no

labākajiem. Kaut arī idalgo smējušies par šo pasākumu, tas devis labus panākumus. Albukerki uzskatījašo metodi par vienīgo līdzekli, kā piesaistīt portugāļus kolonijai un izveidot uzticamu iedzīvotāju slāni, jobaltās sievietes uz Indiju nesūtīja.

Albukerki esot atstājis spēkā portugāļu kolonijās Indijā visas vietējās paražas, atskaitot atraitņusadedzināšanu pēc vira nāves — to viņš apkarojis ļoti bargiem līdzekļiem.

Albukerki, pēc hronistu vārdiem, sastapies ar Joti lielām grūtībām — Indijā trūcis naudas. Karalisdons Manuels pievācis no kolonijām milzu summas un nekā neesot devis atpakaļ. Naudu karalis izlietojisflotes būvei, cietokšņiem Marokā un izdāļājis dižciltīgajiem augstmaņiem, un viņam nekad neesot pieticiskapitāla, lai to ieguldītu tirdzniecībā.

Daudziem — to skaitā arī karalim — Albukerki enerģiskā rosība nepatika. Daži pat apgalvoja, kavice- karalis ierīkojot Goā savas paša karalistes galvaspilsētu, ka vajadzējis labāk iekārtot kolonijugalvaspilsētu Kociņā un pierunāt draudzīgo radžu, lai tas pieņem kristīgo ticību.

Taču Albukerkl atspēkoja šos iebildumus, jo bija skaidri saskatījis, cik neizdevīgs ir līdzšinējaisportugāļu atbalsta punkts Kočinā. Viņš rakstīja karalim, ka Kočinā bez radžas atļaujas nedrīkstot nogrieztpat kokam zaru. Ja tirgū kāds portugālis nesamaksājot prasīto cenu vai aiztiekot musulmaņu sievieti,fortam tūliņ draudot aplenkums. Kočinā lieki piecsimt cilvēki jau radot bada draudus. Tur neesot ne gaļas,ne zivju, bet vistas maksājot ļoti dārgi. ^

Turpretim Goā esot daudz gaļas, zivju, maizes un sakņu un lieki divi tūkstoši cilvēku nekādineietekmējot pilsētas apgādi. Goā esot visādi amatnieki — lielgabalu lējēji, ieroču meistari, namdari —viss, kas vajadzīgs portugāļiem.

Pēc nostiprināšanās Goā Albukerki nolēma atmaksāt Malakas sultānam par uzbrukumu Sikeirasekspedīcijai. Uz austrumiem devās spēcīga eskadra Albukerki vadībā, pa ceļam gremdēdama arābutirgotāju kuģus. 1511. gada 25. jūnijā portugāļi uzbruka pilsētai. To aizsargāja vairāk nekā divdesmittūkstoši karotāju, turpretim Albukerki rīcībā bija tūkstoš četrsimt karavīru, to skaitā sešsimt portugāļu,kam palīdzēja daži simti Malabaras indiešu. Tomēr Malakas aizstāvjiem trūka vienprātības. Tur mitinājāsarābi, indieši no Malabaras un Gudžaratas, malajieši, ķīnieši un siamieši, kas neuzticējās cits citam.

Albukerki ar slepenu aģentu palīdzību izdevās pārvilkt savā pusē sultāna ienaidniekus, kurusatbalstīja ķīniešu tirgotāji un indieši. Sākās asiņainas ielu kaujas. Malajieši kāvās ļoti varonīgi, šāvasaindētas bultas un laida darbā lielus, līkus nažus — krisus, kā arī raidīja pret portugāļiem smagi bruņotusziloņus.

Portugāļi ņēma talkā artilēriju un nodedzināja pilsētā kvartālu pēc kvartāla. 1511. gada augustāMalaka pēc ilgas bombardēšanas krita iebrucēju rokās.

Portugāļi Malakā sagrāba milzīgu laupījumu — noliktavas un kuģus ar pipariem, krustnagliņām,muskatriekstiem, kardamonu un citām garšvielām, audeklus, paklājus, sudrabu un zeltu, dārgus traukus,ziloņkaulu un vērtīgus kokus. Stāsta — laupījuma vērtība bijusi kādas trīsarpus tonnas zelta, ja visusalaupīto pārrēķinātu šajā dārgmetālā. Tomēr ārzemnieku kvartālus pēc Albukerki pavēles neaizskāra.Viņš no laupījuma esot paturējis sev vienīgi sešus bronzas lauvas, ar kurām taisījies greznot savaskapenes.

Šajā ekspedīcijā un ielu kaujās piedalījās un nikni kāvās arī Fernāns Magelāns.Vissvarīgākais laupījums tomēr bija pati pilsēta — vārti uz Tālajiem Austrumiem. Te garām burāja

daudzi kuģi, bet portugāļi tos pagaidām sargājās aplaupīt.Uzturēdamies Malakā, Albukerki pasteidzās nodibināt sakarus ar Javu, Siāmu un Birmu. Viņš licis

kalt sudraba un zelta monētas — malakešus un katolikus, noteicis mērenas preču cenas un izdevis daudzussaprātīgus un derīgus rīkojumus, pievilinot Malakā visu tautu tirdzniecības kuģus. Albukerki pieprasīja,lai ikviens kuģis, kas izbrauc no Malakas uz kādu portugāļiem vēl nezināmu zemi, ņem līdzi portugāļuizlūku. Tā portugāļi drīz vien izzināja visus jūras ceļus Indonēzijas arhipelāgā. Jau tajā pašā 1511. gadāvicekaralis organizēja jaunu ekspedīciju tālāk uz austrumiem, uz Moluku salām. Ludoviko di Var- tema,

kas arī piedalījās Malakas aplenkšanā, bija pastāstījis, ka Moluku salās augot vislabākās krustnagliņas unBandas salās — pasaulē labākie muskatrieksti.

Albukerki sūtīja ekspedīcijā trīs kuģus ar simt portugāļiem, ko pavadīja Malabaras loka strēlniekuvienība. Eskadru komandēja Antoniu Abreu. Vienu no abiem pārējiem kuģiem vadīja Magelāna draugsFransišku Serrāno. 1511. gada decembra beigās eskadra pabrauca garām Su- matras krastiem un nonācaūdeņos, kur vēl nebija iegriezies neviens portugāļu kuģis.

Gar Javu, Maduru, Bali un Sumbavu Abreu izgāja Bandas jūrā un pagriezās uz ziemeļiem, uzAmboinu.

Pie Amboinas Serrāho kuģis niknā vētrā gāja bojā, bet ļaudis izglābās. Portugāļi nokļuva Bandasjūras salās. Vēsturnieks Barrušs tās dēvējis par muskatriekstu dārzu, kur visi koki allaž līkstot ziedos ungaiss saldu, reibinošu smaržu pilns. Pasaule te rādījās pavisam citāda. Šajās salās nebija ne lepnu piļu, nevarenu valdnieku. Pretim kuģiem īrās kaili salinieki vieglās doba koka laivās.

Stūrmaņi zināja stāstīt, ka Moluku salas vairs neesot tālu. Bet Abreu, sapircies par smiekla naudumuskatriek- tus, vairs nevēlējās būrāt tālāk un steidzās ar abiem smagi piekrautajiem kuģiem atpakaļ uzMalaku. Turpretim Fransišku Serrāno ar saujiņu biedru, bojā gājušā kuģa vietā nopircis ķīniešu džonku,devās tālāk. Bet viņus atkal

Klusā okeāna apgabali un salas, ko portugāļi apmeklējuši 16. gadsimta pirmajā pusē (pēc J.Magidoviča).

piemeklēja nelaime — spēcīgs taifūns nogremdēja džonku. Serrāno ar ceļabiedriem paglabās nelielāsaliņā.

Šeit Serrāno vīriem uzsmaidīja veiksme — viņi pamanīja pie salas kādu malajiešu pirātu kuģi, kuraapkalpe bija izkāpusi krastā. Visu. labi noskatījuši, portugāli pēkšņā uzbrukumā sagrāba gandrīzneapsargāto kuģi un varēja turpināt dēkaino ceļojumu, turklāt daži uz kuģa palikušie pirāti bija lieliskiceļa rādītāji. Tā portugāli nonāca Moluku arhipelāgā (sk. karti 302. lpp.) un pēc daudziem

piedzīvojumiem nokļuva pie Ternates valdnieka, kurš bija pats ietekmīgākais visā arhipelāgā. Tamķīniešu un arābu tirgotāji jau sen bija pastāstījuši, ka Indijas okeāna krastos atburājuši jauni iekarotāji,apbruņoti ar šaujamiem ieročiem, tērpušies tērauda bruņās.

Serrāno iemantoja valdnieka labvēlību un kļuva par ietekmīgu personu salā. Ternates valdniekslabprāt uzklausīja Serrāno padomus militāros jautājumos. Ar viņa palīdzību valdniekam izdevās pabeigtar uzvaru ieilgušu karu pret kaimiņiem. Valdnieks piešķīra Serrāno tiesības uzpirkt garšvielas. Šeit viņšnodzīvoja deviņus gadus — līdz pat savai nāvei — kā brīvprātīgs Robinsons, bēglis no civilizācijās, otrsOdisejs, kas aizmirsis savu Itaku, kā Serrāno raksturojis Stefans Cveigs.

Portugāli tātad jau bija nokļuvuši tālu Dienvidaustrumu Āzijas tropu salu apgabalā — no Sumatraslīdz Borneo un Moluku salām —, nokļuvuši pašā garšvielu dzimtenē. Daļu no salām portugāļi drīz vieniekaroja, daļa — kā Sumatra un Java — pakļāvās labprātīgi.

Bet šai ekspedīcijai bija vēl svarīgāka nozīme — tā pamudināja Magelānu prganizēt braucienuapkārt zemeslodei. Fransišku Serrāno, kā liecina hronisti, no Moluku salām ne vienu reizi vien rakstījisdraugam, stāstījis par brīnišķīgajām, bagātajām salām, par labvēlīgo valdnieku un aicinājis Magelānu piesevis uz Temati. Viņš esot atradis jaunu pasauli, kas rādoties daudz lielāka un bagātāka nekā tā, kuruatklājis Vasko da Gama. Tās bija vilinošas vēstis, tās solīja lielu bagātību.

Vēstules vēlāk darījušas savu: uz Serrāno — aculiecinieka liecību pamata Spānija uzticējusiMagelānam kuģus braucienam apkārt pasaulei Uz Garšvielu salām.

Kad ziņas par Moluku salu atklāšanu nonāca Spānijā, kastīiiešu karalis lika pasludināt, ka šis salasatrodoties

Spānijas ietekmes zonā un ka viņš sūtīšot savu floti uz turieni.Portugāles valdnieks dons Manuels uzzināja par Spānijas tīkojumiem, griezās Romā pēc atbalsta un

apbēra pāvestu ar pasakaini dārgām dāvanām. Uz Romu nosūtīja ar zeltu un dārgakmeņiem izrotātustērpus, zelta traukus, milzīgu Indijas ziloni un medību leopardu, kas bija uzsēdināts lieliska arābu ērzeļamugurā (Ormuzas šeiha velte). Zilonis trīs reizes nometies pāvesta priekšā ceļos, un svētajam tēvam visasšīs dāvanas un svinīgais sūtniecības gājiens ļoti paticis. Leo X 1514. gada 3. novembrī ar bullu piešķīraPortugālei visas zemes, ko tā atkarojusi neticīgajiem. Malakas iekarošana taču esot pavērusi vārtuskristīgajai ticībai tālajās austrumu zemēs, vēl nekad eiropieši neesot iespiedušies tik tālu Āzijā.

Spānija sīksti turējās pie Tordesiljasas līguma, liedzās atzīt pāvesta bullu un neatsacījās no savāmpretenzijām.

Cietoksnis Malakā, ko lika uzbūvēt Albukerki, ar trīssimt karavīru garnizonu un desmit kaujas kuģueskadru padarīja portugāļus par saimniekiem Malakas jūras šaurumā. Tas bija jauns smags trieciensarābiem tirdzniecībā ar krustnagliņām, jo tās audzēja vienīgi Moluku salās un ar tām tirgojās galvenokārtMalakā.

Kamēr Albukerki ar floti uzturējās Malakā, Bidžapūras musulmaņu šahs no jauna aplenca Gou.Tomēr indieši nespēja ieņemt stipri nocietināto pilsētu. Albukerki atgriezās un ar daudzo kuģulielgabaliem padzina aplencējus. Šahs atkāpās un, meklēdams izlīgumu ar spēcīgo ienaidnieku, izdevaAlbukerki deviņpadsmit portugāļus, kas bija dezertējuši un piebiedrojušies musulmaņiem. Vicekaralisbija solījis atstāt dezertierus dzīvus. Viņš turēja doto vārdu, taču citiem par biedinājumu pēc tam likanogriezt viņiem degunu, ausis un kreisās kājas lielo pirkstu un nocirst labo roku, lai tā sodītu viņus parnodevību.

Laiks no 1510. gada līdz 1512. gadam portugāļiem Indijā bija pats veiksmīgākais. Pat viņu vecaisienaidnieks Ka- likutas samorins, redzēdams, ka osta ar katru gadu top aizvien tukšāka un viņa varapamazām zūd, 1512. gadā lūdza mieru.

1513. gadā Indijas vicekaralis Albukerki ar divdesmit kuģiem, tūkstoš septiņsimt portugāļu unastoņsimt indiešu karavīriem devās uz Adenu. Viņa plāni bija patiešām grandiozi: portugāļi sagrābšotAdenu, tāpat arī Meku un

Medinu — musulmaņu svētās pilsētas, apmainīšot Muhameda šķirstu pret Jeruzalemi ar Kristuskapu, ar etiopu palīdzību pagriezīšot Nīlas straumi uz Sarkano jūru, lai izmērdētu badā Ēģipti, sagrābšotSuecu un Aleksandriju, Sinaju un Jeruzalemi. Turki — niknākie portugāļu ienaidnieki tad vairs nespēšotapdraudēt karaļa Manuela kuģus Indijas okeānā.

Tomēr pie Adenas Albukerki asiņainās kaujās piedzīvoja neveiksmi un portugāļiem vajadzējaatkāpties — Adenas cietoksnis bija pārāk stiprs. Toties vicekaralis saņēma labas ziņas no Malabaras.Kalikutas samorina brālis bija noindējis valdnieku un devis portugāļiem atļauju celt cietoksni.

1515. gadā Albukerki eskadra — divdesmit septiņi kuģi — no Goas burāja uz Ormuzu. Vicekaraļabārda aizgājušajos gados bija atauguši līdz jostas vietai un atgādinājusi, ka palikusi neizpildīta kādastingra apņemšanās — no jauna iekarot šo pilsētu. Vicekaralis veikli iejaucās Ormuzas galma intrigās,lika nogalināt vienu no troņa pretendentiem, bet otram palīdzēja kļūt par valdnieku. Tā ar viltu unnodevību portugāļi sagrāba Ormuzu un sāka tur saimniekot. Albukerki zvērests nu bija izpildīts.

Viņš bija izdarījis gandrīz visu, ko iecerējis, lai nodibinātu portugāļu koloniālo impēriju Indijā, unpēdējā vēstulē Manuelam ar lepnumu varēja teikt, ka paveicis visu, ko karalis viņam uzdevis.

Ja Manuels gribot paturēt Indiju uz visiem laikiem, lai arī turpmāk rīkojoties tā, ka šī zeme varētupati sevi uzturēt, tas ir, lai līdzekļus, kas nepieciešami kundzības uzturēšanai Indijā, ņemot no pašasIndijas.

Portugāļi bija kļuvuši par valdniekiem Indijas okeānā un lielākajās ostas pilsētās. Nevienstirdzniecības kuģis neuzdrošinājās būrāt Indijas okeānā bez iekarotāju caurlaides, jo portugāļi uzmanījajūras ceļus un bez žēlastibas nogremdēja vai sagūstīja ikvienu kuģi, kam tādas nebija. Braucieniem uzSarkano jūru atļaujas netika izsniegtas.

Tomēr dons Manuels jau sen vairs neuzticējās Albukerki, karalis baidījās no šā enerģiskā, nežēlīgāvīra, kurš varēja kļūt bīstams un pasludināt sevi par neatkarīgu aizjūras koloniju valdnieku. Tāpēc karalisbieži sāka jaukties Indijas lietās, atcēla Albukerki rīkojumus, nesniedza pieprasīto palīdzību un beidzot— 1515. gadā atcēla vice- karali no amata, kuru viņš bija pildījis sešus gadus. Viņa vietā iecēlaaugstmani Suarišu, ko Albukerki par sodu savulaik bija izdzinis no Indijas.

Vēsti par atcelšanu un jauna vicekara]a iecelšanu Albukerki saņēma ce]ā no Ormuzas uz Gou,būdams grūti slims. Ļaunā vēsts slimnieku pagalam satrieca, un, kā stāsta hronists, viņš, juzdamstuvojamies pēdējo stundu, ietērpies Santjāgu ordeņa komandora baltajā tērpā, pielicis piešus un apjozisjostu ar zobenu. Sajā tērpā lielais konkistadors un vicekaralis ari nomiris uz kuģa, kad tas izmetis enkurupie Goas.

Albukerki esot sagaidījis savu pēdējo stundu kā cilvēks, kurš apzinājies, ka godam pildījis savuspienākumus, kā patiess kristietis kalpodams dievam un karalim.

Sis vīrs, neatlaidīgs un nežēlīgs, bija rīkojies tālredzīgi, ar lielu vērienu, ar diplomāta izveicību,izmantodams vecu veco kolonizatoru principu divide et impera — skaldi un valdi. Gūt uzvaras un valdītviņam palīdzēja portugāļu pārākā kara māksla un navigācijas prasme, labākie ieroči, galvenokārtšaujamie ieroči — lielgabali un arkebūzas. Arābiem un indiešiem to bija loti maz. Indijā un Austrum-āfrikā neprata izliet labus lielgabalus un tos izmantot kaujā. Portugāļu kuģi bija izturīgāki un vieglākvadāmi nekā arābu un indiešu kuģi, turklāt portugāļi daudz labāk pieprata jūras kaujas taktiku unabordāžas paņēmienus.

Buržuāziskie vēsturnieki nav kautrējušies, slavinādami Albukerki un līdz ar to visu eiropiešukoloniālo politiku. Laime un uzvaras vainagojušas viņa darbību. Viņa vārds skanējis visā Indijā, Dekānas,Siamas, Pegu, Ceilonas, Javas un Sumatras valdnieki tīkojuši pēc viņa draudzības, sūtījuši pie viņavēstnešus un bagātīgas dāvanas. Varenais Persijas šahs pat ieteicis Albukerki atkrist no Portugāles unpiedāvājis viņam savu palīdzību. Taču, kā sacījis kāds vēsturnieks, šis nelokāmais, godīgais, cildenaisvaronis ar cēlo dvēseli palicis uzticīgs karalim, viņam bijusi sveša nodevība par spīti aizvainojumam,kādu viņš izjutis, kad karalis viņu netaisnīgi atcēlis no amata. Šis spožais karavadonis, lieliskais

administrators, brīnišķīgais cilvēks visus saistījis pie sevis. Viņu apbrīnojuši un dievinājuši patiezemieši. Uzvarētās tautas bijušas pateicīgas viņam par labu pārvaldi un labiem likumiem unslacinājušas viņu par taisnīgumu, mērenību un cilvēku mīlestību.

Piemiņa par viņa slavenajiem darbiem un tikumiem bijusi ilgi dzīva, un indieši esot nākuši pievicekaraļa kapa žēloties par viņa pēcteču alkatību un nežēlību.

Vēsture nezinot daudz tik diženu vīru, tik gudru, slavenu, godīgu, cildenu, tik nevainojami tīru kāAlbukerki.

Kad pēc daudziem gadiem portugāļi gribējuši pārvest viņa pīšļus no Goas uz Lisabonu, Goasiedzīvotāji neparko negribējuši šķirties no tiem un gandrīz sadumpojušies. Tikai pāvesta bullapiespiedusi viņus samierināties ar šo zaudējumu.

Tādi varoņi kā Albukerki divdesmit gados iekarojuši Indijas okeāna krastus, uzcēluši tur cietokšņusun faktori- jas un nostiprinājuši Portugāles kundzību visā okeānā no Arābijas un Persijas līčiem līdzAustrālijai un no Labās Cerības raga līdz Ķīnai. Bet pēc Albukerki nāves portugāļu varenība sākusipamazām norietēt. Portugāļus vairs neesot vadījusi bruņinieku drosme un tikumība, bet dzīšanās pēcpeļņas, ko pavadījusi vardarbība un nežēlība.

Tā saniknojusi iezemiešus, un ļaunprātības, greznība, nolaidība saļodzījusi portugāļu varenībuIndijā.

Tiktāl buržuāzisko vēsturnieku slavas dziesmas un cildinājumi asiņainajam konkistadoram, kasiztēlots par cēlu bruņinieku. Tajos ieskanas arī vāji slēpta nožēla par kolonizatoru zaudētajiemīpašumiem.

Pēc Albukerki nāves Indijas vicekaraļa amatā cits citam sekoja trīs vīri — Lopu Suarišs (1515—1518), Diogu Lopišs di Sikeira (1518—1522), kas jau pieminēts sakarā ar pirmo uzbrukumu Malakai1509. gadā, un dons Duarti di Mine- zišs (1522—1524).

Viņu valdīšanas laikā portugāļu ietekmes sfēra kļuva vēl plašāka. 1519. gadā portugāļi pa īstamnostiprinājās Ceilonā un, sakāvuši tās valdnieku, uzcēla cietoksni — flotes bāzi Kolombo. Ceilonāaudzēja ļoti labu kanēli, šī sala piegādāja tirgū lieliskus rubīnus un citus dārgus akmeņus, tāpat arīlabākos ziloņus visā Indijā. Ceilonas valdnieks apņēmās maksāt katru gadu Portugālei nodevas — trīssimtbaharus kanēļa, divpadsmit gredzenus ar safīriem un sešus ziloņus.

Pamazām Portugāles interešu lokā ienāca Ķīna. Jau Ma- lakas iekarošanas reizē Albukerki ostāsastapa ķīniešu džonkas un tik labi sapratās ar to īpašniekiem, ka tie ne vien atbalstīja portugāļusmilitārajās operācijās, bet arī veda portugāļu sūtņus uz Siāmu. Kad gāztais Malakas sultāns aizbēga uzĶīnu, žēlojās par baltajiem iebrucējiem un lūdza palīdzību, viņu neviens neuzklausīja — tur valdījisportugāļiem labvēlīgs noskaņojums. Tomēr tikai 1514. gadā Malakas gubernators sūtīja dažus kuģus uzĶīnu. Jūrnieki gan neesot drīkstējuši tur izkāpt malā, taču pārdevuši preces ar labu peļņu.

Albukerki pēcteči saņēma pavēli — nodibināt sakarus ar Ķīnas ķeizaru. Par sūtni izraudzījās TomēPiresu. Braucienam uz Ķīnu Fernāns di Andradi Malakā organizēja nelielu floti — astoņus portugāļu uniezemiešu kuģus —, ko vadīja ķīniešu stūrmaņi. Sumatrā kuģus piekrāva ar pipariem, un 1517. gadajūnijā,tie burāja uz Ķīnu.

Andradi nogādāja sūtni Kantonā un pēc sekmīgas tirgošanās ar vērtīgu kravu griezās atpakaļ. Piressturpretim palika Ķīnā, jo viņam bija apsolīta vizīte pie valdnieka. Tomēr sūtnim nevedās — ķīniešiieslodzīja viņu cietumā, kur noturēja līdz pat viņa nāvei.

Portugāļiem ilgu laiku aizliedza Ķīnā tirgoties, tomēr peļņas vilinājums bija tik liels, ka tamnevarēja pretoties.

1520. gadā viņi izveidoja Dienvidķīnā — netālu no tagadējās Honkongas, Siczjanas upes grīvā —pirmo koloniju Makao (kā par brīnumu, tā vēl joprojām atrodas portugāļu kolonizatoru rokās). 1542. gadāportugāļi jau bija sasnieguši Japānu. Portugālis Zorži Minezišs 1526. gadā atklāja Jaungvinejasziemeļrietumu krastus (sk. karti 302. lpp.).

Vēlāk, katrā ziņā pirms 1606. gada, kad Austrālijas ziemeļu krastus atklāja holandieša Janca unspānieša Tor- resa ekspedīcijas, portugāļi jau apmeklēja šā kontinenta ziemeļrietumu piekrasti. Toapliecina tur atrastie lielgabali un arī 16. gadsimta slepenās portugāļu kartes.

Un tomēr Albukerki pēcteči vairs neparādīja sava slavenā priekšgājēja enerģiju un prasmi aizjūraskoloniālās impērijas pārvaldīšanā un nostiprināšanā. Viņi vairāk lūkoja saraust sev bagātību, pieļaudamivisvisādas nelikumības un ļaunprātības gan pret iezemiešiem, gan pret pašiem kolonistiem portugāļiem,aizskardami karaļa intereses.

Pilnvaru laiks nebija garš — trīs gadi, un ikviens jaunieceltais vicekaralis kopā ar ierēdņiem zaga,blēdījās un laupīja, kur vien varēja, lai tikai ātrāk piepildītu savas kabatas.

Portugāļiem neviens neuzticējās, tik bieži viņi lauza 308 doto vārdu un noslēgtos līgumus, uzbrukapat saviem sabiedrotajiem un izlaupīja tempjus.

Reizēm portugāļu virsnieki ielaidās darījumos pat ar saviem niknākajiem ienaidniekiem — parkrietnu kukuli aizdeva karavelu Adenas sultānam, pārdeva musulmaņiem cietokšņu lielgabalus un pulveri.

Visus amatus, kuros varēja gūt ienākumus, iztirgoja vairāksolīšanā par lielām summām, tiesneši bezkautrēšanās ņēma kukuļus. Karavīriem un matrožiem neizmaksāja algu tikmēr, kamēr postā nonākušieļaudis apmierinājās ar trešo vai ceturto tiesu no apsolītā, un tad ierēdņi pievāca noblēdīto.

Tāds stāvoklis bija izveidojies portugāļu Indijā, kad 1521. gadā nomira karalis Manuels Laimīgais.Tronī uzkāpa Žuans III. No Indijas plūda sūdzību straume. Jaunajam karalim sūdzējās ne vien portugāļi,bet arī indieši par visvisādām nelikumībām, apspiešanu un zvērībām. 2u- ans III nomainīja vicekaraliSikeiru, bet jaunais amata vīrs Duarti di Minezišs, kā stāsta hronisti, bijis vēl ļaunāks par priekšgājēju.

Milzīgajā aizjūras koloniju impērijā līdzās šķietamajai varenībai aizvien skaidrāk iezīmējās juku unsabrukuma sākums. Portugāļus sāka vajāt neveiksmes. Ormuzā uzliesmoja nopietni nemieri, bezpanākumiem beidzās Sikei- ras ekspedīcija uz Džidu Sarkanās jūras piekrastē 1520. gadā. Neveicās arcietokšņa būvi Diu un Sumatrā. Pēc asiņainām kaujām portugāļus no jaunuzceltā cietokšņa padzina. AriMalakā viņi vairs nejutās droši. Draudoši mākoņi savilkās arī pie koloniju impērijas tālajāmdienvidaustrumu robežām. Te par galveno vaininieku varētu uzskatīt pašu tautieti Fernānu Magelānu, kuršbija pārgājis sāncenšu — spāniešu dienestā.

FERNĀNS MAGELANS UZ RIETUMU JŪRAS CEĻA Tālajā arhipelāgā dzimusi ideja. — Magelāna likstas dzimtenē un Marokā. — Ilgie jūras

šauruma meklējumi. — Neatsaucīgais karalis. — Dzimtenē atraidītais projekts gūst atsaucībuSpānijā. — Lielais brauciens uz Moluku salām. — Spānijas un Portugāles strīds.

Par Fernāna Magelāna gaitām no 1511. gada līdz 1514. gadam nav nekādu drošu ziņu. Iespējams, kaviņš pabijis dažādās Malajas arhipelāga salās, varbūt pat Moluku salās, varbūt Jaungvinejas ziemejukrastā. Nav izslēgts, ka. Magelāns bijis viens no tiem izlūkiem, kurus Albukerki sūtīja ar javiešu,malajiešu un ķīniešu kuģiem uz nezināmām salām.

Spāniešu vēsturnieks Ovjedo apgalvo, ka Magelāns pēcj aizbraukšanas no Portugāles nodevisSpānijai vērtīgas ziņas par zemēm uz austrumiem no Malakas un vairākkārt uzsvēris, ka redzējis Molukusalas pats savām acīm.

1513. gada otrajā pusē vai 1514. gada sākumā Magelāns atgriezās no Indijas Portugālē gluži nabags.Izputinātā dzimtā muiža nedeva viņam nekādus ienākumus, un no karaļa piešķirtās niecīgās pensijasnekādi nebija iespējams iztikt. Tāpēc Magelāns nolēma pelnīt iztiku ar zobenu, piedalīdamies portugāļukaragājienā pret mauriem uz Maroku. Šī ekspedīcija viņam nesa tikai neveiksmes. Kādā kaujā maurinogalināja Magelāna zirgu, bet skopie ierēdņi negribēja viņam atlīdzināt zaudējumu. Citu reizi viņuievainoja kājā, un līdz pat mūža galam Magelāns palika klibs. Viņam uzbruka vēl cita nelaime — viņuapvainoja nodevībā. Magelāns bija apsargājis mauriem atņemtu ganāmpulku, bet kādu nakti mauri slepusaizdzina daļu nolaupīto kazu. Magelānu apvainoja, ka mauri rīkojušies saziņā ar ganāmpulka sargiem.

Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem atspēkot apvainojumus nodevībā Magelāns devās meklēt taisnībupie karaļa Portugālē. Bet valdnieks atsacījās uzklausīt lūdzēju un pavēlēja viņam bez kavēšanāsatgriezties pie karaspēka. Savu taisnību Magelāns tā arī nedabūja, kaut gan tiesāts netika.

Magelāns no Marokas atgriezās Portugālē un bija spiests vilkt dzīvību bez darba, ar trūcīgiemlīdzekļiem. Viņš apskauda jūrasbraucējus, kas devās tālos ceļos okeānā. Viņu visi bija aizmirsuši. TačuMagelānu nepameta doma par jūrasbraucienu uz Moluku salām pa rietumu ceļu.

Atšķirībā no Kolumba, kurš savulaik domāja, ka Aus- trumāzija atrodoties ne visai tālu*aizAtlantijas okeāna, un 1506. gadā nomira, tā ari neapjautis, ka viņa atklātās zemes nebūt nav Āzijassastāvdaļa, Magelāns zināja, ka Āziju no Eiropas šķir ne vien Atlantijas okeāns, bet arī Amerikaskontinents un Lielā Dienvidu jūra — okeāns uz rietumiem no tā. Lielo Dienvidu jūru 1513. gadā atklājaVasko Nunjess Balvoja. Jūrasbraucējiem, kas gribētu sasniegt Āziju, kuģojot pāri Dienvidu jūrai,vajadzēja atrast jūras šaurumu, kas vestu uz šo okeānu, un to šķērsot.

Magelāns skaidri apzinājās, cik grūts ir šis uzdevums, cik tāls, briesmu pilns būs ceļojums. Neviensjūrasbraucējs — ne Kolumbs un Kabrals, ne Pinsons un Vespuči vēl nebija atraduši jūras šaurumu. Tāmeklēšana bija vil- kusies ilgāku laiku. 1502. gada februāri Amerigo Vespuči savā trešajā jūras braucienābija kuģojis gar Dienvidamerikas krastiem līdz pat 32° d. pl. Pēc tam portugāļu kuģi aizgājuši atklātā jūrāun četrdesmit sešas dienas burājuši uz dienvidiem, šķiet, līdz 52° d. pl. Vētra aizdzinusi kuģus pie kādasskarbas, neviesmīlīgas zemes, iespējams, pie Patagonijas vai kādām antarktiskajām salām.

Vespuči ziņojums par šo braucienu ir ļoti neskaidrs. Iespējams, ka viņš gribējis vēl atgrieztiesDienvidamerikas piekrastē un meklēt šaurumu, kas pavērtu ceļu uz rietumiem, un tāpēc ar nodomu ķēriespie izdomājumiem, lai maldinātu citus jūrasbraucējus.

Atgriezies Lisabonā, Vespuči patiešām iesniedza karalim Manuelam grandiozu projektu braucienamuz Moluku salām. Viņš taisījās būrāt pa dienvidrietumu ceļu gar Dienvidamerikas dienvidu galu, kurcerēja atrast šaurumu.

Projekts guva atbalstu, un 1503. gadā Vespuči devās ceturtajā braucienā, taču tas nedeva nekādusrezultātus. Jūrasbraucējs pēc tam atstāja Portugāli un pārgāja spāniešu dienestā.

Rietumu jūras ceļu uz Āziju 1508. gadā meklēja arī Se- bastjans Kabots ar angļu kuģiem Amerikasziemeļos. Netrūka citu jūrasbraucēju, kam, tāpat kā Magelānam, nedeva mieru vilinošā ideja. Viņš,pārvarēdams visvisādas grūtības un šķēršļus, vāca ziņas un kartes, kādas vien varēja salūkot.

Tomēr karalis Manuels vairs neinteresējās par rietumu ceļu un pat neticēja tā pastāvēšanai.Kad Magelāns, rūpīgi izstrādājis grandiozu projektu, pēc ilgas lūgšanās un zemošanās beidzot varēja

ierasties vizītē pie valdnieka, tas viņu tikko uzklausīja un projektu strupi noraidīja kā nereālu. Šaurumameklēšanai jau esot iztērēts tik daudz līdzekļu, un ne portugāļi, ne spānieši nekā neesot atraduši. TurklātPortugālei šaurums nemaz neesot vajadzīgs, uz Indiju vedot cits ceļš, Lai Magelāns nenododoties tukšiemsapņiem. Karalis audiences laikā pat at|āvās pazoboties par vecā karavīra ievainojumu un atteicāspalielināt vina niecīgo pensiju, atteicās no jūrasbraucēja pakalpojumiem — tie neesot vajadzīgi.

Vēsturnieks Barrušs rakstījis, ka dons Manuels nekad neesot ieredzējis Magelānu un izturējies pretietiepīgo, lepno vīru ar neslēptu naidu.

Drīz vien portugālis Fernāns Magelāns uz visiem laikiem pameta dzimteni un 1517. gada oktobrīieradās Spānijā, Seviljā. Viņš cerēja, ka spānieši izturēsies pret iecerēto projektu labvēlīgāk — Spānijātaču sprieda, ka Mo- luku salas saskaņā ar Tordesiljasas līgumu atrodoties spāniešu ietekmes sfērā, betceļš uz turieni apkārt Āfrikai viņiem bija slēgts.

Seviljā tolaik mitinājās daudzi portugāļu emigranti. Magelāns tur iepazinās un sadraudzējās ar vecuportugāļu jūrnieku Diogu Barbozu, kas 1501. gadā bija kuģojis uz Indiju un tad, karaļa aizvainots,pārcēlies uz Spāniju. Magelāns apprecēja viņa meitu, bet tās brālis vēlāk piedalījās Magelāna braucienāap zemeslodi. Barbozu, kas bija iecelts par Alkazāras cietokšņa komandantu, tātad ietekmīgs vīrs,izmantoja savus sakarus un enerģiski sāka gādāt par Magelāna projektu. Viņam pievienojās arī citsportugāļu emigrants — Ruī Faleiru, kas labi pārzināja navigāciju un kosmogrāfiju.

Pēc kāda gada Spānijas karalis jau parakstīja ar Magelānu un Faleiru līgumu par ekspedīcijasorganizēšanu, piešķirot tiem jaunatklāto zemju un salu pārvaldītāju titulus un peļņas tiesu.

Magelānam vajadzēja pārvarēt ļoti lielas grūtības, iekām viņš varēja iziet jūrā. Jo sevišķi viņutraucēja Portugāles karaļa slepenie aģenti un spiegi, kas lūkoja aizkavēt iecerēto braucienu, izjaukt kuģubūvi un apgādi ar produktiem, aizvilināt Magelānu atpakaļ uz Portugāli, uzsūtīja viņam pat uzpirktusslepkavas, sēja neuzticību pret viņu spāniešu ierēdņos, organizēja pūļa dumpi pret ekspedīcijas vadītāju.

Beidzot sagatavošanās bija pabeigta, un 1519. gada 20. septembrī uz Moluku salām pa rietumu jūrasceļu no Sanlukāras ostas Spānijā izgāja piecas karavelas.

Magelāns bija stingri pārliecināts, ka ceļš uz Dienvidu jūru būs atrodams tālu dienvidos,antarktiskajā apgabalā, un ka Moluku salas nebūs pārāk tālu no Dienvidamerikas. Pēc viņa uzskatiem,Āzija aizstiepās daucjz tālāk uz austru

miem nekā īstenībā un Moluku salas un citas Dienvidaustrumu Āzijas arhipelāga salas atradās daudztuvāk Dienvidamerikai. Uz šo domu vedināja ne vien tā laika kartes, bet arī Fransišku Serrāno vēstules,kurās viņš bija divas reizes pārspīlējis attālumu no Malakas līdz Moluku salām.

1520. gada martā ekspedīcija uzsāka ziemošanu pie Dienvidamerikas krastiem Patagonijā. Seituzliesmoja dumpis, ko Magelānam izdevās apspiest tikai ar lielām grūtībām. Oktobra beigās ekspedīcijaskuģi, burādami gar Uguns Zemes krastiem, atklāja ilgi meklēto šaurumu, kas vēlāk ieguva Magelānavārdu, un izgāja Lielajā Dienvidu jūrā.

Ar atlikušajiem trīs kuģiem (viens bija gājis bojā, otrs dezertējis) Magelāns devās pārineizmērojami plašajiem ūdeņiem, ko nosauca par Kluso okeānu, jo visā braucienā pa to viņš nepiedzīvojanekādas vētras. Trīs mēnešu ilgais brauciens bija saistīts ar neaprakstāmām grūtībām. Bads, slāpes unslimības, jo sevišķi cinga novārdzināja jūrasbraucējus. Nomira deviņpadsmit matroži.

1521. gada marta sākumā Magelāns sasniedza Marianu salas un drīz pēc tam arī Filipīnu salas. Šeitlielais jūrasbraucējs, gandrīz paveicis braucienu apkārt zemeslodei, krita kādā kaujā ar saliniekiem.

Ekspedīcija sasniedza Moluku salas, kur piekrāva kuģus ar dārgajām garšvielām. Pēc tam spānieši

burāja uz Bor- neo un Timora salu, kur virsnieki nolēma, ka viena kara- vela Huana Elkano vadībā dosiesuz Spāniju, apkārt Āfrikai, bet otra paliks salā, lai izlabotu bojājumus.

«Viktorija», vienīgais no pieciem kuģiem, Huana Elkano vadībā patiešām laimīgi atgriezās dzimtenē1522. gada 6. septembrī, veicis pasaules vēsturē pirmo braucienu apkārt zemeslodei. No divsimtsešdesmit pieciem ekspedīcijas locekļiem mājās pārbrauca tikai astoņpadsmit.

Šis ceļojums, kam bija tikpat milzīga nozīme kā Kolumba jūras braucieniem, pierādīja praksē Zemeslodvēi- dīgumu, pilnīgi sagrāva baznīcas mācību un viduslaiku uzskatus par Zemes uzbūvi, kā arī atklājaun šķērsoja milzīgo Kluso okeānu, kas bija daudz plašāks par Atlantijas okeānu. Līdz ar to kļuva skaidrs,ka okeāni un jūras aizņem lielāko daļu no zemefelodes virsmas un, savienojoties dienvidos, veido vienotuPasaules okeānu.

Šķērsojot Kluso okeānu, Fernāns Magelāns bija pabeidzis to darbu, ko aizsāka Kristofors Kolumbs,pārburājot. pāri Atlantijas okeānam, un Vasko da Gama, atklājot jūras ceļu uz Indiju. Šie sasniegumi uzlaiku laikiem paliek pirmajā vietā starp lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem.

Pēc «Viktorijas» — vienīgā ekspedīcijas kuģa atgriešanās starp abiem konkurentiem Spāniju unPortugāli sākās dedzīgi strīdi par to, kam gan īsti pieder Garšvielu salas — Moluku salu arhipelāgs.Portugāļi tur jau taisījās būvēt pirmos cietokšņus. Pāvests savulaik bija novilcis demarkācijas līniju tikaiAtlantijas okeānā, tagad tāda pati robežlīnija starp abu zemju ietekmes sfērām bija jānovelk arī Klusajāokeānā. Bet kā to izdarīt? Par ģeogrāfiskā garuma noteikšanu tajos laikos vēl nebija lielas skaidrības,neviens nezināja īsto attālumu līdz Moluku salām, ne arī arhipelāga koordinātes.

Saskaņā ar vienošanos, ko noslēdza 1524. gada 19. februārī, katra puse nosūtīja uz tā saucamoBadahosas kongresu trīs astronomus un trīs stūrmaņus. Tomēr viņiem trūka zināšanu, lai izšķirtu tik grūtuun sarežģītu jautājumu. Kongress ilga piecdesmit dienu, bet nedeva nekādus rezultātus.

Spānieši nolēma nerēķināties ar portugāļu monopolu un 1525. gadā sūtīja uz Moluku salām parietumu jūras ceļu septiņus kuģus dižciltīga bruņinieka mūka Loaisas vadībā. Ekspedīcijas galvenāstūrmaņa pienākumus uzticēja Huanam Elkano. Tā piedzīvoja neveiksmes — kuģi pa ceļam avarēja undezertēja, un tikai viens pats flag- maņkuģis šķērsoja Kluso okeānu. Ceļojuma laikā nomira gan patsLoaisa, gan Elkano. Bads un cinga aizrāva nāvē arī kādu trešdaļu apkalpes. Kuģis sasniedza Filipīnas unno turienes arī Moluku salas (Tidoru), bet atgriezties mājās nevarēja, jo vairs nebija lietojams.

1527. gadā no Meksikas rietumu piekrastes ostas uz Moluku salām trīs kuģus Alvaro Saavedrasvadībā sūtīja lielais konkistadors, Meksikas iekarotājs un vicekaralis Ernando Kortess. Divi kuģi pazudapa ceļam, bet Saavedra aizburāja līdz Filipīnām un Moluku salām. Tomēr palīdzēt tur nokļuvušajiemLoaisas kuģa ļaudīm viņš nespēja. Saavedram pašam nekādi neveicās ar atgriešanos Meksikā pāriKlusajam okeānam. Burinieks nespēja cīnīties pret spēcīgo ziemeļaustrumu pasātu. Pēc divu gaduvairākkārtējiem pūliņiem spānieši aizvien bija spiesti atgriezties Tidorā, taču bez Saavedras — viņšnomira pēdēja braucienā.

No turienes spāniešus drīz padzina un vēlāk saņēma gūstā portugāli. Tie bija kĻuvuši parpilntiesīgiem Moluku salu īpašniekiem. Spānijas karalis Kārlis V 1529. gadā parakstīja Saragosaslīgumu, ar ko atsacījās no Garšvielu salām un piekrita, ka demarkācijas līniju starp abu zemjukoloniālajiem īpašumiem novelk septiņpadsmit grādus uz austrumiem no Moluku salāin. Atrazdamieslielās naudas grūtībās, viņš ieķīlāja Portugālei savas pretenzijas uz Moluku salām par trīssimt piecdesmittūkstošiem dukātu. Speciālistiem bija jāturpina strīdīgā jautājuma noskaidrošana: ja salas būšot Kār)a Vtiesā, viņam vispirms jāatmaksā jot saņemtā nauda un tikai pēc tam viņš varēšot izmantot salas; jaturpretim strīds tiktu izšķirts par labu Portugālei, Kārlim V jādzēš ķīlas parāds četru gadu laikā. Strīds arto pašu tika izbeigts uz visiem laikiem, jo Moluku salas un visa tirdzniecība ar austrumu zemēm palikaPortugāles īpašumā, līdz 17. gadsimtā Indonēziju sagrāba Holande.

Tomēr spānieši, par spīti nolīgumam, joprojām burāja uz Filipīnām un Filipa II laikā okupēja šīssalas, kas neapšaubāmi atradās portugāļu ietekmes zonā.

TREŠO REIZI UZ INDIJU Uzticamais karaļa kalps izmēzīs Augija staltus. — Ar spožu svitu pāri okeānam. — Bargā

pavēle. — Likstas ceļā. — Pat jūra dreb portugāļu pilekšā!Pa to laiku, kamēr Magelāns burāja uz Moluku salām, nekārtības, nelikumības un blēdības Portugāles

aizjūras kolonijās vērsās plašumā. Beidzot valdnieks dons 2uans III 1524. gada sākumā nolēma atceltIndijas vicekarali Duarti di Minezišu un iecelt viņa vietā veco Vasko da Gamu, Vidigeiras grāfu,Ostindijas jūru admirāli. Varbūt šis bargais, uzticamais karaļa kalps ievedis kārtību kolonijās. 28.februāri Gama svinīgi zvērēja uzticību valdniekam, teikdams, ka uzņemoties Indijas pārvaldīšanu nevispersonisku labumu dēļ, nevis aiz godkārības, — viņš visiem spēkiem ievērošot karaļa likumus unspriedīšot taisnu tiesu, zvērēja, ka iecelšot amatos nevis draugus un radiniekus, bet gan patiesus, centīguskaraļa kalpus, ka augstāk par visu turēšot karaļa intereses un labumu.

Vicekaralis saņēma plašas pilnvaras — viņam piešķīra neaprobežotu varu pār visiem cilvēkiem uzaustrumiem no Labās Cerības raga. Viss ļaunums Indijā, pēc vecā admirāļa domām, ceļoties no tā, ka tursaviesušies nelietīgi ļaudis. Tagad jaunajam vicekaralim vajadzēja izmēzt Augija staļļus aiz okeāna.

Bet viņam jau bija kādi sešdesmit četri gadi, veco vīru biedēja trīs gadu ilgais pilnvaru laiks unIndijas neveselīgais, grūti panesamais klimats. Tāpēc saprotamas viņa rūpes par vecākā dēla nākotni.Admirālis izkaulēja no karaļa pavēli, ka Vasko da Gamas nāves gadījumā viņa vecākais dēls bezkavēšanās mantos Vidigeiras grāfa titulu un tēva mantu.

Kaut arī par Gamas "personisko dzīvi nav saglabājies daudz ziņu, tomēr zināms, ka viņam bijuši sešidēli. Divi no tiem — dons Ištevans un dons Paulu — šajā reizē devās līdzi tēvam uz Indiju, vēlāk arī citiieradās aizjūras kolonijās un ieņēma tur augstus amatus.

Vasko da Gamam uzticēja lielu floti — četrpadsmit kuģus ar trīstūkstoš vīru apkalpi, to skaitā daudzmuižnieku un galminieku.

Gamu pavadīja plašs, grezns galms. Viņa kalpotāji nesa sudraba zižļus, pāži greznojās ar zeltaķēdēm ap kaklu. Vesels pulks kalpotāju spožos tērpos gaidīja sava pavēlnieka rokas mājienu. Vicekaralisveda sev līdzi sudraba traukus, greznas Flandrijas tapetes un brokāta galdautus. Indijā pie sava galdavicekaralis esot mielojis visus augstmaņus un citas kaut cik ievērojamas personas. Galdi esot vai lūzušino izmeklētiem ēdieniem, un Gamu apkalpojuši patiešām karaliski, tāpat arī krietni apsargājuši. Divsimtvīru miesassardze, apbruņota ar apzeltītiem pīķiem, allaž bijusi nomodā. Viņam parādījuši tādu pašucieņu kā karalim, viņa priekšā metušies uz ceļa un skūpstījuši viņam roku.

Viņš, pēc hronista Gašpara Korrejas vārdiem (šis hronists devis sīku ziņojumu par Vasko da Gamudarbā «Len- das da India»), bijis lepns vīrs, kurš zinājis, ka paklausību vislabāk panākt ar lielu spožumu,— ātrs dusmās, drošsirdīgu prātu, bijāts un cienīts.

Vasko da Gama vedis līdzi daudz lielgabalu un citu ieroču, kā arī spožas bruņas. Bet viņš gluži labizinājis, kādas grūtības rodas, ja uz kuģiem brauciena laikā ir sievietes. Matroži tad bieži vien lamājušiesun kāvušies viņu dēj. No šā Jaunuma Vasko da Gama gribējis izvairīties un pirms izbraukšanas noLisabonas izdevis bargu pavēli, kas bijusi piesista uz katra kuģa pie masta, — ikvienu sievieti, kobrauciena laikā atradīšot uz kuģa, viņš likšot publiski pērt pātagām, vienalga, vai tā precējusies vai ne, unviņas vīru, važās sakaltu, aizsūtīšot atpakaļ uz Portugāli. Kapteinis, kurš atradīšot uz kuģa sievietes, unpar to neziņošot, zaudēšot savu tiesu no kara laupījuma vai pat savu posteni. Bet sievietes viņš pēcsodīšanas apmainīšot Indijā pret gūstā kritušiem portugāļiem.

Vēlākie notikumi rādīja, ka vicekaraļa pavēle, par spīti bargajiem soda draudiem, nav tikusiievērota.

1524. gada 9. aprīlī flote atstāja Lisabonu, bez lielākiem starpgadījumiem šķērsoja Atlantijas okeānuun apbrauca apkārt Labās Cerības ragam. Portugāļu loči tagad paši labi pazina jūras ceļu uz musonu

krastiem un viņiem vairs nevajadzēja meklēt padoma pie mauriem. Āfrikas austrumu piekrastē visur bijaportugāļu forti un paklausīgi valdnieki.

Flote iegriezās Mozambikā izlabot vienu otru vētrā cietušu kuģi un papildināt krājumus. Te atklājās,ka trīs sievietes, par spīti stingrajai pavēlei, tomēr palikušas uz kuģiem un, slēpdamās pie apkalpeslocekļiem, braukušas līdzi. Vicekaralis kļuva gluži traks aiz dusmām un pavēlēja visas trīs atvest unieslodzīt flagmaņkuģa tilpnē.

No Mozambikas flote burā ja uz Malindi, bet nelabvēlīgs vējš neļāva smagajiem kuģiem tuvotiesostai. Vicekaralis nosūtīja pie Malindi šeiha — portugāļu un Gamas veca drauga — vienu no karavelām,ko komandēja Gaš- pars Gonens no Maljorkas. Tas veda dažādas dāvanas un Gamas vēstījumu, ar kovicekaralis apliecināja šeiham draudzību un atvainojās, ka nekādi nevarot viņu apciemot pats — viņamuzticēta liela flote un laika esot pavisam maz.

Āfrikas piekrastē Vasko da Gamas kuģiem uzbruka nelaime — stiprā vētrā trīs no tiem nogrima arvisiem ļaudīm. Uz karavelas, kuru komandēja iepriekš pieminētais Gašpars Gonens no Maljorkas, jau ilgibija gruzdējis naids starp apkalpi un kapteini. Matroži, nogaidījuši izdevīgu bridi, kad citu eskadras kuģunebija tuvumā, sadumpojās un nogalināja nīsto komandieri. Pēc tam viņi saka sirot jūrā gar Āfrikaskrastiem, uzbrukdami mauru kuģiem, laupīdami un slepkavodami. Nākamajā gadā pirātus sagūstījaportugāļu flote un aizveda uz Indiju, kur tie beidza dzīvi pie karātavām. Tomēr kāds cits hronistspieminējis, ka dumpīgie matroži apžēloti — viņi taču darījuši svētīgu darbu, cīnīdamies ar musulmaņiem.

Uz citiem Gamas kuģiem daudzi sasirga ar cingu un nomira, nesasnieguši Indiju, Flote 8. septembrītuvojās musonu krastiem Dabulas apkaimē, netālu no Goas.

«Bet viņi vēl nebija ieraudzījuši zemi,» raksta hronists Korreja, «kad jūra kļuva ārkārtīgi nemierīga.Kuģis saņēma spēcīgus grūdienus, tā ka visi domāja — tas uzskrējis uz sēkļa. Matroži ierēvēja buras unar skaļu kliegšanu, brēkšanu un lielgabalu šāvieniem nolaida ūdenī laivas. Kad portugāli apjukuši izmetaloti, tie neatrada dibena. Viņi lūdza dieva žēlastību, jo kuģi tik stipri svaidīja, ka vīri nevarēja noturētieskājās un kastes lidoja no viena kuģa gala uz otru. Trīcēšana sākās spēcīgi, pieklusa un tad atsākās nojauna, katru reizi ar vienas tēvreizes atstarpi. Šis notikums ilga aptuveni kādu stundu. Pa to laiku jūraspēcīgi mutuļoja un ūdens kalni slējās cits pret citu. Vice- karaļa svītā atradās kāds mācīts medicīnas unastroloģijas vīrs, kas paskaidroja vicekaralim — šeit notiekot jūras trīce.» Vēsturnieks Barrušs stāsta, kaVasko da Gama bez bailēm iznācis uz kuģa klāja un skaļā balsī uzsaucis jūrasbraucējiem: «Priecājieties,draugi, un gavilējiet! Pati jūra dreb mūsu priekšā!» Dzejnieks Kamoenss šo ainu apdzie- dājis «Luziādās»spēcīgiem vārdiem: jūra sākusi bangoties, kaut laiks bijis rāms, bet drošsirdīgie jūrasbraucēji savaldījušimežonīgo stihiju.

Rītausmā portugāļi ieraudzīja zemi, Ar spirgtu jūras brīzi kuģi burāja uz Čaulu (ziemeļos noDabulas) un 15. septembrī izmeta enkuru.

VICEKARAĻA BARGĀ ROKA Ikvienam noziedzniekam jāstājas taisnās tiesas priekša. — Goas komandanta sodīšana. —

Līdzeklis slimnieku izdziedēšanai. — «Sīs sievietes tiks pērtas pātagām/» — Gals valsts kasesapzagšanai, izšķērdībai un greznībai. — Vieekaralis Kočinā.

Čaulas cietokšņa komandants un citi kolonijas pārvaldes locekļi ieradās uz fļagmaņkuģa un svinīgiapsveica jauno Portugāles Indijas vicekarali. Tas, pēc hronista liecības, savukārt uzņēmis sūtņus ar lielugodu un spožumu, licis pasniegt viņiem bagātas dāvanas un atspirdzinājumus, jo bijis Joti augstsirdīgs unizšķērdīgs. Te gan būtu vietā sacīt, ka Gama bija veikls diplomāts, viņš prata ar spožām ceremonijām undevību iedvest pakļautajos pārliecību, ka Indijā atburājis bagāts vicekaralis, karaļa mīlulis ar milzīgāmpilnvarām.

Jau pirmās Vasko da Gamas pavēles liecināja, ka viņš rīkosies ar bargu roku, sauks pie stingrasatbildības visus, kas vien ko noziegušies.

Savus amatus drīz vien zaudēja Čaulas cietokšņa komandants un citas amatpersonas, kas tikaapsūdzētas noziegumos. Vasko da Gama nemaz negaidīja ierodamies Duarti di Minezišu, atceltovicekarali. Tas patlaban atradās Ormuzā, kur nodarbojās ar izdevīgu tirgošanos. Viņu gaidīja barga tiesa.Vasko da Gama izdeva stingru pavēli — neviens visā Indijā vairs nedrīkst klausīt dona Minezišarīkojumiem, nedrīkst Jaut viņam izkāpt krastā un piešķirt pārtiku vairāk nekā četrām dienām. Minezišambez kavēšanās jāuzmeklē Vasko da Gama, jāstājas viņa priekšā un jādod norēķini par savu darbību.

Pēc tam vicekaralis 24. septembrī ieradās Goā, Portugāles Indijas galvaspilsētā. Tur viņu sagaidījapatiešām karaliski — ar svinīgām runām — un krāšņā procesijā zem grezna baldahīna aiznesa uz baznīcu.Pēc dievkalpojuma viņš ar svītu apskatīja Goas cietoksni, ko tā komandants kapteinis Fransišku Pireiraesot labi pārvaldījis. Cietoksnī Gama, pēc hronista liecības, uzrunājis komandantu šādiem vārdiem:«Senjor Fransišku Pireira, es gribētu, ka visas jūsu darīšanas būtu tik labā kārtībā kā šīs celtnes.» Viņšjau bija saņēmis daudzas sūdzības par Pireiru, un vēl no visām pusēm nāca ļaudis un apsūdzēja viņuvisādās ļaundarībās.

Pireira bijis tik rupjš, nežēlīgs un nekrietns, ka pilsētas vecākie jau sen domājuši par sacelšanos, laidabūtu komandantu nost no amata. Viņi vispirms uzrakstījuši sūdzību, ko gribējuši iesniegt vicekaralimMinezišam, un to parakstījuši astoņpadsmit bagātākie un dižciltīgākie, uzrādīdami arī lieciniekus visāmļaunprātībām. Šo rakstu viņi iesnieguši Goas bīskapam. Bet tad viens otrs sācis šaubīties, ka tikai viņuslepenais nodoms nenākot gaismā, tad viņiem visiem gals. Visi zvērējuši pie bībeles, ko bīskaps turējisrokās, ka cietīšot klusu un nokaušot ikvienu nodevēju, ja tas izpaudīšot viņu noslēpumu.

Bet, tikko viņi atstājuši bīskapa māju, atradies Jūdass, kas tūdaļ darījis visu zināmu Pireiram. Tasieslodzījis sazvērniekus tumšā cietumā, sagrābis viņu īpašumu, apķīlājis viņu mantu un licis noplēst viņumājas.

Vicekaralis lika pierakstīt šīs un vēl citas sūdzības, ķērās pie to izmeklēšanas un piespriedaPireiram bargu sodu — atcēla viņu no cietokšņa komandanta amata un pieprasīja, lai viņš atlīdzinot visusnodarītos zaudējumus. Pireira gan liedzās, gan taisnojās, gan pretojās un žēlojās vicekaralim, ka viņuaplaupot un prasot vairāk, nekā viņš esot parādā, un nodarot viņam lielu netaisnību. Uz to Vasko da Gamatrakās dusmās atbildējis, lai viņš labāk nemaz nerunājot par tiesu un taisnību, jo pats to neesot nemazievērojis un turējis cieņā.

Tā vicekaralis rīkojies ar visiem negodīgiem ļaudīm, atcēlis viņus no amatiem un ieslodzījiscietumā, bargiem līdzekļiem apkarojis kukuļņemšanu un, kā stāsta hronists, pats atsacījies no glužiparastām dāvanām, neesot nekā ņēmis ne no kristīgajiem, ne no mauriem.

Gama drīz vien uzzinājis, ka slimnīca Goā esot pārpildīta, tik daudz tur mitinoties slimnieku un arīvisādu si- mulantu. Tad viņš pavēlējis hospitāļa ārstam vairs neuzņemt tur nevienu slimnieku, ja tam

neesot augoņu vai brūču. Vasko da Gama gan zinot līdzekli, kas visus sirgstošos ar reizi padarīšotveselus. Vicekaralis pavēlēja paziņot, ka Čaulā sagrābts bagāts Mekas kuģis un tagad visiem izmaksāšotattiecīgo laupījuma daļu. Tur iznākšot simt tūkstoši serafinu zeltā un divsimt tūkstoši serafinu precēs unvergos, un to visu pārdošot un izdalīšot pēc īpašiem sarakstiem.

Tad nu visi bariem gāzusies uz laupījuma dalīšanu un arī slimie no hospitāļa bijuši laukā.Vicekaralis pavēlējis tos vairs atpakaļ neuzņemt, jo zinājis, ka tur pa draugam mitina un ēdina arī gluživeselus cilvēkus.

Bez tam viņš aizliedzis uzņemt hospitālī ļaudis, kas savainoti kautiņos, jo tie parasti izceļotiessieviešu dēļ. Kā liecina vēsturnieks Kaštanjeda, daudzi no hospitāļa padzītie slimnieki nomiruši badā, citivilkuši dzīvību ubagodami.

Matrožiem vicekaralis aizliedza nākt krastā. Tiem bija jāpaliek uz kuģiem un tur jāsaņem uzturs.Gama lūkojis ieviest stingru kārtību, visus kolonistus ierakstot īpašos sarakstos, lai viņš zinātu, kaspalicis uz kuģiem un kas krastā. Tiem, kuri nebūšot sarakstos, vairs nemaksāšot algu.

Pēc tam vicekaralis pavēlēja sodīt sievietes, kuras bija atradis uz kuģiem Mozambikā un licis turētieslodzītas. Saucēji skrēja pa Goas ielām, vēstīdami: «Karaļa — mūsu kunga taisnības vārdā! Šīssievietes tiks pērtas pātagām, jo viņas nav likušas vērā karaļa likumu un, par spīti karaļa aizliegumam,braukušas līdzi uz Indiju!»

Dižciltīgie un garīdznieki mēģināja izlūgties žēlastību šīm sievietēm, labsirdīgi ļaudis piedāvāja parviņām izpirkšanas naudu, taču vicekaralis nevienu neuzklausīja. Kad sievietes nākamajā dienā veda uzsoda vietu, francis- kāņu mūki nāca pie viņa ar paceltu krustu, lai vēlreiz aizlūgtu par tām. Kad Vasko daGama to izdzirda, viņš lika sacīt, lai tie uz karstām pēdām nesot krustu atpakaļ uz altāri, tikai tad viņš tosuzklausīšot. Mūki tā arī darīja, un tad vicekaralis tiem sacīja: tie nākuši uz viņa namu ar krustu gluži kāsazvērnieki, laikam gribēdami parādīt tautai viņa nežēlību un cietsirdību. Lai viņi nekad vairsneuzdrošinoties tā darīt. Un vicekaralis zvērēja, ka neparko neatkāpšoties no kalpošanas taisnībai. Viņšsodīšot visus ļaundarus bez žēlastības. Lai to ņemot vērā tie, kuri nodomājuši pastrādāt kādus ļaunusdarbus. Noziedzniekiem viņš noņemšot visu mantu un atdošot tiem, kuri atklājuši noziegumu, bet vainīgoslikšot nogalināt bez jebkādas saudzības. Viņš varētu piedot agrāk izdarītus pārkāpumus, bet nekad tos,kuri atgadīšoties turpmāk. Nākamībā neesot ko gaidīt žēlastības, tikai taisnu tiesu vien.

Un tā vicekaralis pavēlēja pērt šīs sievietes pātagām par biedinājumu. Viņš uzsvēra: šajā pasaulēviņš gribot valdīt taisnīgi, lai arī dievs tas kungs viņā pasaulē ievērotu viņa nopelnus un būtu žēlsirdīgspret viņu. Tas kungs apbalvošot viņu pēc nopelniem, un viņš cīnīšoties pret ļaunumu ar visu stingrību untaisnīgumu. Ļaunums, kas ceļoties no bezdievīgiem cilvēkiem, nedrīkstot pieņemties spēkā.

Ļaudis Goā tomēr bija visai uztraukti par nežēlīgo izturēšanos pret sievietēm un pēla vicekarali kācietsirdīgu viru. Bet, kā liecina hronists, redzot, cik stingrs viņš ir un cik nelokāma tā griba, visi izbijušiesun kļuvuši uzmanīgi. Dažs ļaunums tapis izskausts, un dižciltīgie labojušies. Lidz šim viņi dzīvojušiizvirtīgu dzīvi un viņiem uz sirdsapziņas bijis daudz ļaundarību.

Vicekaralis ļoti raizējās par valdnieka ienākumiem. Viņš mēdza sacīt, ka ļaudis parasti atbraucot uzIndiju gluži nabagi un te saraušot bagātību. Viņš lūkošot panākt, lai bagāts tiekot valdnieks. Pirmsiecelšanas amatos vicekaralis prasīja sīkus norēķinus no katra par viņa iepriekšējo darbību un rūpīgipārbaudīja ikviena prasmi un zināšanas, sacīdams, ka amats un dienests esot goda lieta, nevis vieta, kursaraust bagātību.

Vicekaralis pasludināja amnestiju visiem, kas dumpojušies vai aizbēguši, vairīdamies noļaunprātībām, kuras te, Portugāles Indijā, valdījušas pirms viņa ierašanās. Ja trīs mēnešu laikā šādinoziedznieki pieteikšoties dieva un karaļa dienestā, viņi varot cerēt uz piedošanu.

Viņš pavēlēja stingri sodīt valsts kases apzadzējus un laupītājus, prasīja stingrus norēķinus, jonaudas lietās Indijā valdīja liels juceklis. Ierēdņi zaga un vairoja savu bagātību, bet jūrnieki un karavīrimēnešiem ilgi nevarēja saņemt algu.

Taupība un vienkāršība tika celta godā. Matroži pēc stingras pavēles tikai sestdienās un svētdienās,ejot baznīcā, drīkstējuši uzvilkt mēteļus. Ja mēteli valkāšot citās dienās, policistiem tas jāatņemot ar varuun vainīgais uz veselu .dienu jāpiesienot pie kauna staba. Grezni tērpti kalpotāji un pāži turpmāk vairsnedrīkstēja atrasties uz karaļa kuģiem.

Vicekaralis noskaidroja, ka virsnieki un ierēdņi pārdevuši kuģu un cietokšņu lielgabalus, pulveri unlodes, kā arī citus ieročus ne vien portugāļu tirgotājiem, bet pat musulmaņiem. Tirgotāji ar valdniekaieročiem apbruņojuši savus kuģus. Viņš izdeva pavēli — vainīgajiem mēneša laikā viss nozagtais uniztirgotais jāatgādājot atpakaļ, tikai tad viņi varot cerēt uz vieglāku sodu vai piedošanu.

Aizvadījis Goā kādu laiku, pūlēdamies atjaunot likumību un kārtību, sirmgalvis devās uz Kočinu.Sešas galeras — fustas pavadīja vicekaraļa kuģi. Viņš pavēlēja iegriezties visās upju grīvās un atklāja, kamauri joprojām brauc uz Malabaru tirgoties, nodarbojas ar jūras laupīšanu un kļuvuši pavisambezkaunīgi.

Kannanūras valdnieks uzņēma vicekarali ļoti svinīgi un dāvināja viņam ar dārgakmeņiem rotātu zeltaķēdi, bet

Gama savukārt, radžam Portugāles zīdu. Abi apliecināja viens otram sirsnīgu draudzību.Tikko ziņa par vicekaraļa tuvošanos sasniedza Kočinu, ar vimpeļiem izgreznotā laivā kuģim pretim

izbrauca karaļa mantzinis Peru Nunišs, lai novestu vicekarali krastā. Gama uzņēmis Nunišu ar lielu godu.Sešus gadus viņš bijis amatā un pildījis to teicami. Kā raksta Gašpars Korreja, Nunišs sūtījis uz Portugāliļoti labus piparus, kas zaudējuši ceļā no svara tikai septiņus vai astoņus procentus. Turpretim citu faktorusūtītajiem pipariem bijis trīsdesmit līdz četrdesmit procentu zuduma, jo tie novākti zaļi un bijuši sajauktiar akmeņiem un smiltīm, tāpēc ceļā sasmakuši un bojājušies. Faktori piejaukuši pipariem netīrumus tīšāmun tā vēl nopelnījuši ko lieku. Karalim uzticamais kalps Nunišs Gamam bija ļoti pa prātam, un viņšlabprāt uzklausīja tā ziņojumu un padomus.

Otrā dienā no Kočinas ar kuģi ieradās dons Luišs di Mi- nezišs, atceltā vicekaraļa brālis, Kočinasgubernators. Abi pēc svinīgas ceremonijas sastapās un sirsnīgi apkampās. Dons Luišs bijis pazīstams kāpriekšzīmīgs karaļa kalps, un viņam bijušas domstarpības ar savu brāli Portugāles Indijas pārvaldīšanā.

Kuģi lēnā jūras brīzē tuvojās Kočinai. Vicekaraļa kuģis salutēja ar daudzām lielgabalu zalvēm, unvisa flote, kas atradās ostā, tāpat atbildēja. «Tas bija brīnišķīgs skats, jo bija jau uznākusi tumsa unlielgabalu uguns mēles apgaismoja floti. Kādas karavelas bombardas šāviņš — laikam gan aiznepietiekamas uzmanības — trāpīja otru kuģi un nosita divus vīrus,» rakstīja hronists.

Tad dons Luišs pavēlējis šaut ar smagajiem lielgabaliem simt reižu un tā pārspējis visus.Vicekaralis no sirds priecājies, redzot tik labi apbruņotu floti.

Otrā dienā Gama izcēlās krastā un pieņēma pilsētas pārvaldes suminājumus. Pēc dievkalpojuma viņšsastapās ar Kočinas radžu, kas uz tikšanos ieradās ziloņa mugurā.

Kočinā Vasko da Gamas rosībai nebija robežu, viņš nenovēlēja sev ne mirkli miera, pat neatdusējāspēc pusdienām, kā parasts. Ikviens varējis ar viņu sastapties jebkurā laikā. Rītos un vakaros viņš mēdzisapstaigāt piekrasti un preču noliktavas, skubinādams vīrus, kas izkrāvuši kuģus.

Vasko da Gama taisījās iekarot pilnīgu kundzību visā piekrastē un izskaust saviesušos pirātus, tikkobūs nogādājis uz Portugāli kuģus ar precēm, Viņš lika atsūtīt uz

Kočinu četras jaunas katuras — mazus indiešu kara kuģus. Visi tos ļoti slavēja kā žiglus un vieglivadāmus, bet vicekaralis pavēlēja tos sadedzināt. Lai mauri paskatoties — viņa ļaudis uzbūvēšot vēllabākus. Gama vaicājis savam kuģu būves meistaram, vai viņš varētu uzbūvēt burinieku, kas ietu ātrāk parMalabaras kara kuģiem. Meistars atbildējis: «Senjor, es jums uzbūvēšu brigantīnu, kas varēs noķert patmušu!» Un tiešām — divdesmit dienās viņš uzbūvējis divas ļoti ātras brigantlnas.

Gama apbruņojis šos kuģus, un tiem neesot izbēdzis neviens ienaidnieks — ne irdamies, neburādams, ne pretī turēdamies. Viņš aizsūtījis uz Ceilonu divus labi apbruņotus kuģus pēc kanēļa un arijaunu faktorijas pārvaldnieku, jo par veco ienākušas sliktas ziņas. Tam bija bez kavēšanās jāatgriežas

Kočinā un jāstājas taisnās tiesas priekšā.Pret krietniem karavīriem, kā liecina hronists, vicekaralis izturējies ar vislielāko labvēlību un allaž

uzsvēris, ka iecelšot par virsniekiem tikai tos, kuri parādīšot kaujā, ka ir dūšīgi, bezbailīgi kareivji. Kamtas neesot pa prātam, tiem viņš ļaušot braukt atpakaļ uz Portugāli. Lai viņi tur baudot to, ko viņu tēviiemantojuši.

Visiem viņš iedvesa lielu bijāšanu, sevišķi cietokšņa virsniekiem. Kuru viņš pieķēra kādāpārkāpumā, to krietni pārmācīja vai arī notiesāja uz nāvi. Bargi sodīja arī noziedznieku slēpējus. Ja arīvainīgo atstāja pie dzīvības, tad aizsūtīja uz Portugāli pie karaļa ar visu pārkāpumu sarakstu. Augstākievirsnieki un ierēdņi nekur neesot derējuši, tāpat arī tiesneši un pilsētu pārvaldnieki.

Tā viņš visās lietās parādījis sevi kā stingru karaļa kalpu, kas darījis labu tautai, dievam un visaiIndijai.

Dons Luišs Minezišs zināja, ka vicekaralis saņēmis daudz sūdzību par viņa brāli Duarti un taisās to.bargi sodīt bez kādas žēlastības un vilcināšanās. Viņš mēģināja mīkstināt Gamas dusmas un iztēlot brāļanodarījumus kā mazsvarīgus. Taču vicekaralis labi izprata dona Luiša nolūku un sacīja, ka stingrai tiesaibūšot ārkārtīgi liela nozīme. Viņam esot pilnvaras sodīt visus noziegumus u;j austrumiem no LabāsCerības raga, lai ļaundari nebūtu jāsūta uz Portugāli. No teiktā bija manāms, ka Vasko da Gama visāslietās rīkojas karaļa vārdā un ar karaļa piekrišanu un viņa pilnvarām patiešām nav nekādu ierobežojumu.

VASKO DA GAMAS NĀVE Duaill di Minezišs nevēlas uzsāki ķildu. — Vicekaraļa gūsteknis. — Likstas ar dārglietu

bēdzināšanu. — Gamas slimība un nāve. — Asiņaino briesmu darbu aizēnotā lielo atklājumu slava.Dons Duarti di Minezišs pa to laiku ar līdzi paņemtajām precēm Ormuzā bija taisījis labu veikalu,

pārdevis tās par augstām cenām un tūliņ pieprasījis samaksu. Turklāt viņš saņēma bagātīgas dāvanas novietējiem valdniekiem, un viņa bagātība vairojās.

No Ormuzas dons Duarti devās uz Maskatu un Diu. Tur viņa kuģi kreisēja vairākas dienas un gaidījakuģus no Mekas, lai tos aplaupītu, taču arābi nerādījās. Tad dons Duarti ieradās Čaulā. Cietokšņakomandants aizsūtīja uz kuģi atspirdzinājumus un vēstnesi ar ziņu, ka labprāt pakalpošot viņam kā vienvarēdams, bet lai viņš nebraucot krastā un nekādas pavēles nedodot — Vasko da Gama visu to aizliedzis.

Tad dons Duarti devās uz Gou, bet arī tur pie kuģa atīrās vēstnesis ar aizliegumu apkalpei nāktkrastā. Duarti Minezišs uzkavējās Goā sešas dienas, papildināja pārtikas krājumus, tad aizburāja uzBatikalu dienvidos no Goas, sapirkās sev preces, ko gribēja ņemt līdzi uz Portugāli, un visvisādi centāsvilkt garumā braucienu uz Kočinu pie Gamas. Ar vicekarali viņš negribot uzsākt strīdu, jo tas esot rīkojiesļoti slikti un pārņēmis valdības grožus Indijā, kamēr viņš tos neesot nodevis.

Dons Duarti Minezišs atburāja pie Kočinas tikai novembrī un noenkuroja piekrastē savu galeonu untrīs citus kuģus. Vicekaralis aizsūtīja pie viņa uz kuģi Kočinas komandantu ar pavēli: dons Duartinedrīkstot izkāpt krastā, viņam tūliņ jādodoties uz kuģi «Kastelju». Tur viņam jāuzturoties kā gūsteknim,jāburājot uz Portugāli un turklāt jādodot godavārds, ka atstās kuģi tikai Lisabonā, kad karalis viņu aicināspie sevis. Vasko da Gama taisījās nodot viņa noziegumus karaļa iztiesāšanai.

Dons Duarti bijis ļoti apvainots par šādu pavēli. Komandantam neesot vajadzējis uzņemties tādumisiju un nest tādu apvainojošu rīkojumu. Uz to komandants atsacījis: ja vicekaralis pavēlētu, viņš ietupat pret savu tēvu un to nokautu.

Tad atceltais dons Duarti MineZišs samierinājās ar savu likteni un sacīja, ka esot ar mieru paklausīt.Tomēr viņš devās nevis uz «Kastelju», bet gan uz citu — ērtāku kuģi, pārveda savas mantas un iekārtojāsuz tā itin ērti.

Vicekaralis, to uzzinājis, pārskaitās un aizsūtīja pavēli — lai dons Duarti bez kavēšanās kā gūsteknisdodoties uz «Kastelju» un lai necerot uz citu kuģi. Ja viņš nenoliekšot savu lepno kaklu, tad dabūšot vēlko vairāk dzirdēt.

Nākamajā rītā Gama pavēlēja divām apbruņotām galeo- nām piebraukt pie kuģa, uz kura uzturējās diMinezišs. Karaļa kasierim un diviem notāriem vajadzēja trīs reizes uzaicināt Duarti iznākt ārā unpārcelties uz «Kastelju». Ja Duarti nepaklausītu, notāriem vajadzētu uzaicināt apkalpi atstāt kuģi — tastikšot nogremdēts ar lielgabalu uguni.

Kad dons Luišs, Duarti brālis, dzirdēja par šo nodomu, viņš devās pie vicekaraļa un lūdza, lai tačuviņš neapejo- ties ar brāli tik bargi. Tā jau esot tīrā atriebība. Pēc asas vārdu maiņas abi izšķīrās. DonsLuišs vēl dusmās uzsauca, ka iešot pie brāļa un dalīšoties ar viņu visās likstās.

Galīgi pārskaities, vicekaralis pavēlēja cietokšņa komandantam bez kavēšanās aizvest donu Luišu uzkuģi, — viņš pa logu paskatīšoties, kā šis vīrs atstāj Indiju uz karstām pēdām.

Ar asarām acis donam Luišam vajadzējis šķirties no draugiem, kas lielā barā pašreiz sēdējuši piebagāta mielasta galda. Viņš pierunājis arī brāli nepretoties vicekaraja pavēlei, un tā abi devušies uz«Kastelju».

Nākamajā dienā vicekaralis nosūtīja mantzini pie Duarti di Mineziša ar prasību samaksāt milzīgusummu, ko viņš sazadzies savā valdīšanas laikā un kas tagad jāatdo- dot karalim.

Taču Duarti jau bija paguvis nogādāt daļu savas bagātības drošībā: salicis dārgakmeņus, zeltu,pērles un rotas lietas kastē un uzticējis dārgumus labam draugam, priesterim, un vecam skolotājam. Tie

abi naktī laivā izbrauca ārpus pilsētas un apraka kasti krastā netālu no Svētā Antonija klostera. Laiapraktos dārgumus varētu atkal atrast, viņi nolika smiltīs vērša galvaskausu un lūkoja ielāgot, kur ierakušikasti. Taču nakts bija tumša un abi neko lielu nevarēja saskatīt. Pagāja pāris dienu, un abi vīri atnāca, laiizraktu dārgumus. Taču kāds laikam bija nolicis galvaskausu citā vietā, jo vīri rakņājās smiltīs veltīgi. Nuviņi nāca uz piekrasti katru nakti un meklēja paslēptos dārgumus ilgu laiku. Beidzot, pēc daudzām dienām,kad viņi jau krituši izmisumā, kaste atradusies, jo, kā apgalvo Gašpars Korreja, dievs neesot pieļāvis, katādi dārgumi ietu pazušanā.

No šī Korrejas apraksta vien var spriest, ka Gama rīkojies pret Duarti di Minezišu taisnīgi, — viņšpatiešām bija sazadzis sev milzu bagātību, ko mēģināja nobēdzināt.

Vasko da Gama vēl joprojām neatlaidīgi pūlējās izskaust nelikumības, taču viņa rosīgajai darbībaipienāca gals. Viņš jau ilgu laiku jutās slims. Viņam stipri sāpēja skausts. Kakls bija pavisam šķībs, unpakausī parādījās daži cieti augoņi, kas nemaz netaisījās uztrūkt. Augoņi sagādāja viņam lielas mokas, unviņš vairs nevarēja pagrozīt galvu. Slimību vēl saasināja visvisādas raizes un uztraukumi. Beidzotvicekaralis bija spiests likties gultā, bet vēl joprojām kārtoja visas lietas un deva rīkojumus. Taču niknāslimība pieveica vājnieku, un tas aiz sāpēm pat zaudēja valodu. Tad Vasko da Gama nolēma uzdotvicekaraļa pienākumu pildīšanu kādam personiski uzticamam galminiekam. Tomēr pret to iebilda Gamaspretinieki. Pilsēta sašķēlās divās naidīgās nometnēs, kas grasījās izšķirt strīdu par varu ar ieročiem rokās.Dons Duarti di Minezišs arī vēl nebija oficiāli atteicies no amata un varēja pieteikt savas pretenzijas. Tadslimais vicekaralis aizsūtīja savus ierēdņus pie dona Duarti, lai tas rakstiski atsakās no amata un oficiālinodod varu Indijā vicekaraļa rokās.

Duarti di Minezišs, zinādams, cik grūti slims ir vicekaralis, visādi atrunājās un vilcinājās, un cerēja,ka pēc Vasko da Gamas nāves vēl varēs paturēt savu amatu. Taču nekas nelīdzēja — Gamas dzelzs gribasalauza Mineziša stūrgalvību, un viņš bija spiests 4. decembrī atteikties no amata.

Tajā laikā no Ceilonas ieradās kuģi ar kanēli, ko pārkrāva kuģos, kuri taisījās projām uz Portugāli.Vicekaralis steidzināja šos darbus kā vien varēdams. Turklāt viņš neaizmirsa, ka no Ceilonas atgrieziesbijušais faktorijas vadītājs, kas tur pastrādājis visādus noziegumus un nelikumības, un lika to apcietināt unnosūtīt tiesāšanai uz Portugāli.

Kad vicekaralis juta tuvojamies nāvi, viņš saaicināja tuvākos ierēdņus un lika tiem zvērēt, ka tiepildīs arī uz priekšu visas viņa pavēles, kamēr varu pārņems jauns vicekaralis.

Pēc tam mirējs, kā liecina Gašpars Korreja, vairs neesot rūpējies par Indijas pārvaldes lietām,izsūdzējis grēkus un lielā dievbijībā baudījis svēto vakarēdienu. Tad viņš licis uzrakstīt savu pēdējogribu, noteikdams, lai dēli atgriežas mājās ar visu mantu un kalpotājiem, tāpat neaiz- mirsis arī baznīcu unslimnīcu.

Sievietēm, kuras vicekaralis bija licis Goā pērt pletnēm, viņš katrai novēlēja simttūkstoš reišu, kasbija tām izmaksājami slepeni. Ar dāvinātās naudas palīdzību šīs sievietes vēlāk izgājušas pie vīra undzīvojušas pieklājīgi.

Tāpat mirējs noteica, ka viņa mirstīgās atliekas jāpārved atpakaļ uz Portugāli. Līdz pat pēdējambrīdim viņš bija pie pilnas saprašanas. 1524. gada 24. decembrī ap pulksten trim pēc pusnakts Gamanomira. Viņa nāvi turēja slepenībā līdz pat otras dienas vakaram. Tik ilgi visas durvis palika slēgtas,nedzirdēja ne raudu, ne vaimanu, kamēr viss bija sagatavots.

Tikai tad vicekarala dēli un kalpotāji, skali vaimanādami, pasludināja viņa nāvi. Pie aizgājējasapulcējās daudzi dižciltīgi ļaudis, draugi un radinieki, kā arī visas pilsētas iedzīvotāji.

Nomirušo ietina zīda drānās un pārklāja ar Kristus ordeņa mēteli. Uz krūtīm viņam uzlika zobenu arzelta rokturi, pie kurpēm piestiprināja zelta piešus un galvā uzlika tumšu bereti.

Tad nelaiķi apglabāja Svētā Antonija klostera kapelā. Pēc četrpadsmit gadiem viņa mirstīgāsatliekas pārveda uz Portugāli, kā vicekaralis to bija vēlējies.

Visi izjutuši dzijas sēras, jo bija zaudējuši vīru, kam tādi nopelni Portugāles labā.

«Tas kungs bija dāvinājis viņam drosmīgu, stipru prātu, tā ka viņš bez jebkādām bailēm varējastāties pretim nāves briesmām, atklājot Indiju,» rakstīja hronists. «Visu viņš darīja aiz mīlestības uzdievu, lai stiprinātu kātoju ticību un vairotu Portugāles godu un slavu …»

Viņš. pēc hronista vārdiem, vēlējies kalpot dievam un līdz ar to pūlējies glābt savu dvēseli, tālabdevies uz Indiju. Tur par godu un slavu visu augstākaj&m viņš licis celt klosterus un baznīcas, un turradušās daudzas jaunas kristiešu draudzes ar neskaitāmām atgrieztām dvēselēm.

Tā dažs hronists un vēsturnieks slavinājis mirušo Indijasvicekarali, lielo jūrasbraucēju, Ostindijas jūru admirāli. Šis cietais un nežēlīgais vīrs bija miris

tāpat, kā dzīvojis — uzticīgi kalpodams karalim, nepielūdzams un bargs likumu ievērošanā un soduspriešanā. Saviem līdzgaitniekiem viņš bija iedvesis bailes un bijību, nevis mīlestību. Viņa augstprātība,varas kāre un niknās dusmas liekas atbaidošas. Vasko da Gamas raksturā nav saskatāmi nekādi maigākivilcieni, tikai neslēpta cietsirdība un nežēlība. Viņš, pēc laikabiedru vērtējuma, bijis īsts konkista- dors,varmācīgs jaunu zemju atklājējs un iekarotājs. Nemitīgajā cīņā ar austrumnieku viltu un nodevību ari viņšbez apdomāšanās ķēries pie tādiem pašiem līdzekļiem — nežēlības un brutālas varas.

Dažs vēsturnieks gan mēģinājis Vasko da Gamas zvērības attaisnot ar nesavaldīgo raksturu, ar tālaika reliģisko fanātismu un Portugāles mērķi — visiem līdzekļiem padzīt arābu jūrasbraucējus no Indijasūdeņiem, sagrābt savās rokās tirdzniecību un nodibināt Indijā aizjūras koloniālo impēriju.

Bet vai tad izšķirošā nozīme bija Vasko da Gamas niknajai dabai, patvaļīgajam raksturam,personiskajām īpašībām? Ja arī portugāļu kuģus uz Indiju vadītu izveicīgs diplomāts vai humānsmisionārs, tad tomēr mērķis paliktu tas pats — svešu zemju sagrābšana, tirdzniecības monopols.

Kristīgās ticības fanātisms viņa raksturā un rīcībā jaucās ar tīri pasaulīgām materiālām interesēm.Atklājumi Vasko da Gamam nebūt nebija dzīves saturs un aicinājums. Viņš pēc labākās apziņas izpildījakaraļa uzdevumus, izmantoja jebkurus līdzekļus, tajā pašā reizē viņš neaizmirsa arī sevi un dzinās pēczelta, goda un slavas. Kā piezīmējis kāds vēsturnieks, pirmos Indijas iekarotājus skubinājušas tikai alkaspēc zelta, un šī alkatība gandrīz aizvien iededzinot sirdī asinskārību. Portugāļi iegājuši Indijā ar zobenuvienā rokā un krucifiksu otrā. Atraduši tur daudz zelta, viņi nolikuši krucifiksu pie malas, lai piepildītusavas kabatas.

Teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz Vasko da Gamu. Viņa dzīves stāstā ierakstīts pārāk daudzdrūmu, asiņainu lappušu, kas aizēnojušas lielo sasniegumu slavu.

Bargais, neuzpērkamais karaļa kalps bija miris, neno- vedis savu uzdevumu līdz galam.Pēc kāda buržuāziskā vēsturnieka domām, kolonijas bijušas pārāk tālu no metropoles, forti un

faktorijas tālu cita no citas, izkaisītas ārkārtīgi plašā teritorijā, kolonistu pārāk maz, nemitīgā laupīšana unnodevu vākšana, nederīgā pārvaldes sistēma — tas viss, kā arī ārkārtīgā portugāļu augstprātībaveicinājusi sabrukumu un kavējusi kontaktus starp uzvarētiem un uzvarētājiem.

Bet pie svarīgākajiem cēloņiem, kas noveda Portugāles koloniju impēriju pie pagrimuma, ganjāpieskaita uzvarēto un apspiesto tautu naids un atbrīvošanās kustība, taču par to buržuāzijas kalpi argudru ziņu klusē.

VARENĪBAS NORIETS Izšķērdētā bagātību straume. — Nabadzība un bads. — Neatkarības zaudēšana. — Nācijas

rakstura īpašības — neveiksmju cēlonis? — Anglijas protektorātā. — Lielo ģeogrāfisko atklājumuvēsturiskā nozīme.

Portugāle, kā rādās, bija sasniegusi spraustos mērķus un atradās varenības kalngalos. Lisabona tajoslaikos bija pati lielākā un bagātākā tirdzniecības pilsēta visā Eiropā, jaunais pasaules tirdzniecībascentrs. Ostā stāvēja neskaitāmi kuģi no Indijas, Āfrikas, Vidusjūras un Ziemeļeiro- pas. Tirgos pārdevavisvisādas svešu zemju preces — pat no Dienvidaustrumu Āzijas un Brazīlijas.

Koloniju ekspluatēšana, to dabas bagātību izlaupīšana, vergu un garšvielu tirdzniecība devaPortugālei milzīgu peļņu. Viens centners piparu Indijā maksāja divus līdz piecus dukātus, bet Lisabonā tospārdeva par piecdesmit dukātiem centnerā. Ik gadus uz metropoli atveda aptuveni septiņus tūkstošus tonnugaršvielu. Tomēr uzplaukums Portugālē, gluži tāpat kā Spānijā pēc Amerikas zemju sagrābšanas, nevilkāsilgi. Līdzi tam zagās posts un pagrimums. Pasakainos aizjūras ienākumu avotus galvenokārt izmantojakaralis un galma aristokrātija. Valdošā virsotne bez kautrēšanās izšķērdēja sagrābtās bagātībasizsmalcinātai greznībai, spožiem, grandioziem svētkiem, nevis tautas labā — ražošanas spēku attīstīšanai,rūpniecības un lauksaimniecības veicināšanai, dabas bagātību iemantošanai pašu zemē. Muižnieki unmūku ordeņi zemojās karaļa troņa priekšā, lai varētu pakampt savu daļu no aizjūras laupījuma. Kolonijuekspluatēšanā aktīvi piedalījās arī garīdzniecība. Ne jaunā buržuāzija, kas sāka veidoties, ne feodāļinebija ieinteresēti attīstīt rūpniecību pašu zemē.

Sabiedrības augstākajos slāņos valdīja morāls pagrimums, karjerisms un dīkdienība. Visa pārējānācija dzīvoja pavisam nožēlojamu dzīvi, grima postā un nabadzībā.

Jo sevišķi panīka lauksaimniecība. Izveidojās lielas latifundijas, un to īpašnieki padzina nozemesjiemniekus. To vietā strādāja melnie vergi, ko ieveda no Āfrikas aizvien lielākā skaitā.

No Amerikas Eiropā ieplūda liels daudzums dārgmetālu — zelta un sudraba, kas bija lētāki unizraisīja cenu revolūciju. Visu preču cenas kāpa ārkārtīgi strauji, un rezultātā izputēja gan sīkie muižnieki,gan zemnieki, gan amatnieki. Zemē sācies bads, rakstīja hronists, jo aptrūcis labības un tās cenas kļuvušasar katru gadu augstākas. Nabadzīgie miruši savās būdiņās, bet uz ostām joprojām plūdušas dārgās Indijaspreces. Badam sekojis mēris. Posta vajātie portugāļi atstāja savu dzimteni. Karaliste, pēc hronistavārdiem, kļuvusi tukša, jo kanēļa smarža aizvilinājusi projām cilvēkus. Uz kolonijām aizklīdušie vairsneatgriezās dzimtenē.

Kāds vēsturnieks norādījis, ka no 1497. gada līdz 1527. gadam uz Indiju vien aizbraukušiastoņdesmit tūkstoši portugāļu, lielāko tiesu vīrieši. Tikai desmitā daļa no viņiem atgriezusies. Trūkumamāktie zemnieki masveidā devās uz Brazīliju meklēt maizes kumosu un laimi.

Valsts dzīvi aizvien vairāk ietekmēja baznīca. Neapdāvinātā karaļa Zuana III valdīšanas laikā (1521—1557) Portugāle pārvērtās par kontrreformācijas cietoksni. Jezuītu ordenis ieguva milzīgu ietekmi ganpašu zemē, gan kolonijās un organizēja misijas Indijā, Brazīlijā, Ķīnā un Japānā. No Portugāles izdzinamaurus un ebrejus, kaut arī tiem agrāk bija garantēta ticības brīvība. Portugāle līdz ar to zaudēja daudzusprasmīgus amatniekus un zemes kopējus.

1536. gadā Portugālē nodibināja inkvizīciju. Aizvien spēcīgākas kļuva marānu — kristīto ebrejuvajāšanas, un to rezultātā uz ārzemēm aizplūda milzīgi kapitāli, jo ma- rāniem piederēja paši lielākiebaņķieru nami Portugālē.

Ap 16. gadsimta vidu Portugāli faktiski pārvaldīja jezuītu ordenis, kas uzsāka neveiksmīgus,postošus karus pret mauriem Ziemeļāfrikā.

Novājinātā Portugāle pēc neveiksmīgās Alkazāras kaujas 1578. gadā krita par upuri Spānijaskaralim Filipam II un no 1581. gada veselus sešdesmit gadus nepastāvēja kā valsts. Kādreizējā varenā

lielvalsts bija kļuvusi par Spānijas sastāvdaļu. Spāniešu kundzības posmā Portugāles stāvoklis vēl vairākpasliktinājās, jo tā automātiski tika iesaistīta visos daudzajos Spānijas karos ar Angliju (te jāpiemin«Neuzvaramās Armādas» — spāniešu un portugāļu flotes sagrāve pie Anglijas krastiem 1588. gadā),Franciju un Holandi.

Ap to pašu laiku spāniešu jūgu nokratīja Holande un atņēma gandrīz visus Portugāles milzīgosīpašumus austrumos — Ostindijā, kurus (kopā ar frančiem) paturēja līdz 18. un 19. gadsimtam, kad tossagrāba Anglija. Holandieši izspieda portugāļus arī no Japānas un iekaroja daļu Brazīlijas.

Holandieši, dāņi, angļi un vācieši kopš 17. gadsimta ierīkoja savus atbalsta punktus tirdzniecībai unvergu gūstīšanai līdzās portugāļu kolonijām Gvinejas piekrastē franči apmetās Senegalā; 1650. gadāholandieši izveidoja Āfrikas dienvidos Kapzemes koloniju — turpat līdzās portugāļu Angolai unMozambikai.

Portugāle, tik spēcīga un plaukstoša 15. un 16. gadsimtā, pēc īslaicīgās varenības pavisam pagrimaun kļuva par politiski nenozīmīgu, atpalikušu, nabadzīgu zemi.

Dažs buržuāziskais vēsturnieks, kā, teiksim, H. Harts, mēģinājis izskaidrot portugāļu neveiksmes arviņu rakstura īpašībām. Tās jau pašā kolonizācijas sākumā neesot ļāvušas viņiem sasniegt labusrezultātus. Portugāļiem neesot bijis nekādu stingru ideālu, viņi pārāk viegli pārkāpuši ētiskos principus,viņiem piemitusi neticami salta nežēlība, viņi bijuši truli un neprasmīgi attiecībās ar citām tautām, josevišķi ar iezemiešiem, viņiem piemitis fanātisms un nikns naids pret svešas ticības ļaudīm. Tas viss drizvien novedis portugāļu impēriju Indijā pie pagrimuma un bojā ejas.

Taču Portugāles norietam bija gluži citādas dabas cēloņi, un tie jau pieminēti iepriekš.1640. gadā Portugāle nokratīja spāniešu jūgu un atguva neatkarību, un tai daļēji izdevās atgūt

aizjūras kolonijas. Tā izspieda holandiešus no Brazīlijas, Goas un Diu Indijā un no Makao Ķīnā, bet visiportugāļu īpašumi Indonēzijā gāja zudumā.

Tomēr Portugāle īstenībā vairs nekļuva patstāvīga valsts. Karā par tā saucamo Spānijas mantojumuPortugāle cīnījās Anglijas pusē un līdz ar to nokļuva politiskā un ekonomiskā atkarībā no tās. Kā uzsvērisV. I. Ļeņins darbā «Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija», Portugāle kopš kara Spānijasmantojuma dēļ (1701—1714) faktiski vairāk nekā divsimt gadu atradusies Anglijas protek- torātā;Anglija aizstāvējusi Portugāli un tās koloniālos īpašumus, lai stiprinātu savas pozīcijas cīņā pret saviempretiniekiem — Spāniju un Franciju, gūtu tirdznieciskas priekšrocības, labvēlīgākus noteikumus prečueksportam un sevišķi kapitāla eksportam uz Portugāli un tās kolonijām, iespēju izmantot Portugāles ostasun salas.

Tāda pati — atkarīga no imperiālistiskajām lielvalstīm un to agresīvajiem militārajiem blokiem,nabadzīga, atpalikusi — Portugāle ir arī mūsu dienās un tomēr ar lielo plēsoņu atbalstu saglabā vēlvairākus plašus koloniālos īpašumus Āfrikā, tāpat arī Makao Ķīnā, turklāt turas pie tiem sīksti jo sīksti,nežēlīgi apspiežot afrikāņu nacionālās atbrīvošanās kustību. Kāds 19. gadsimta vēsturnieks ganapgalvojis: koloniju turēšana esot tīrā labdarība, un izdevumi koloniju pārvaldīšanai tālu pārsniedzot notām gūtos ienākumus. Tādā stāvoklī esot nokļuvusi pat Anglija, kur nu vēl Portugāle, Spānija, Francija unHolande. Bet par šādiem prātojumiem nav jābrīnās. Laupītāji un ekspluatatori visos laikos pratuši salīgtvisvisādus advokātus, un tie ar viltus zinātnes palīdzību mēģina padarīt melnu par baltu un attaisnot svešuzemju sagrābšanu un izmantošanu, iztēlot iekarotājus, laupītājus un kolonizatorus par nesavtīgiem kultūras,labākas dzīves, labākas iekārtas nesējiem, īsteniem cilvēces labdariem.

Jūras ceļa atklāšana uz Indiju, tāpat kā Amerikas atklāšana, kas padarīja slavenu gan Vasko daGamu, gan Kris- toforu Kolumbu un deva viņu vārdiem nemirstību, jaunie tirgi un kolonijas radījatirdzniecībā, kuģniecībā un rūpniecībā vēl nekad nepieredzētu uzplaukumu un rosību. Tas viss palīdzējasagraut irstošo feodālismu, ievadīja kapitāla sākotnējās uzkrāšanās laikmetu. Tāda ir lielo ģeogrāfiskoatklājumu vēsturiskā nozīme. Tie ievadīja kapitālisma laikmetu. Kapitālistiskās ražošanas ēra, pēc KārļaMarksa vārdiem, sākās ar Amerikas un Ostindijas iekarošanu, kolonizēšanu un izlaupīšanu, iezemiešu

iznīdēšanu un verdzināšanu plantācijās, zelta un sudraba raktuvēs,

Pirātu uzbrukums (pēc senas gravīras).ar Āfrikas pārvēršanu melnādaino medību rezervātā, ar ļaundarībām, asins izliešanu, verdzību un

vergu tirdzniecību, ar neskaitāmiem laupīšanas kariem. Sajā laikmetā portugāju konkistadori lika pamatuskoloniālajai sistēmai un jaunā šķira — buržuāzija pasludināja iedzīvošanos bagātībā par pēdējo unvienīgo cilvēces mērķi.

Bagātību uzkrāšanos sekmēja arī plašās pirātu operācijas. Uzvilkuši melno karogu savu kuģu mastos,niknās abordāžas kaujās viņi sagrāba zeltu, sudrabu un dārgās aizjūras preces, ko spāniešu, portugāļu uncitu zemju kuģi veda no tālajām kolonijām. Pirātu nolaupītās bagātības, tāpat kā likumīgi saraustā peļņa,saplūda Eiropas bankās un vēl vairāk veicināja kapitāla uzkrāšanos, jaunās — kapitālistiskās iekārtasstrauju attīstību.

Portugāļi bija lieliski izskolojuši citus kolonizatorus, kas tālu pārspēja skolotājus gan nodevībā, gancinismā, gan nežēlībā, gan vergu tirdzniecībā, gan iekaroto zemju pirmiedzīvotāju iznīcināšanā.

Arī mūsu dienās kolonizatori, svešu zemju iekarotāji un ekspluatētā]i, pasaules kundzības tīkotājinebūt nav kļuvuši humānāki par portugāļu konkistadoriem. Par to liecina asiņainais laupīšanas karš unmasu slepkavības Indoķīnas zemēs, kur ASV imperiālisti izmanto pašus modernākos cilvēku masveidaiznīcināšanas līdzekļus un ķeras pie nedzirdētām zvērībām, par to liecina portugāju kolonizatoru briesmudarbi Āfrikas īpašumos — Angolā, Mozambikā, Gvinejā.

Tomēr jūras ceļos uz musonu krastiem, tāpat kā visā pasaulē, visos kontinentos, mūsu laikmetāsākuši pūst jauni vēji — nacionālās atbrīvošanās cīņu un tautu brīvības vēji, radies nesalaužams spēks,kas aizsprosto ceļu mūsdienu jūras laupītāju karapūļiem un eskadram.

literatūra P. Альта.чнра-и-Кревеа. История Испании, т. 1—2, M., 1951. Античная география, М., 1953.Атлас истории географических открытий и исследований, М., 1959. Л. Аусвейт. Как

открывали земной шар, М,— Л., 1939. Африка, т. 1—2, М„ 1963.Л. Берг. Великие русские путешественники, М.—Л., 1950.О. Бернар. Северная и Западная Африка, М., 1949.П. Биро. Португалия, М., 1952.Ж. Берн. История великих путешествий, Л., 1959.Э. Вильяме. Капитализм и рабство, М., 1950.М. Виташевекая. Афанасий Никитин, M., 1955.И. Владимирский. Рассказ про великие дела маленького государства. Васко да Гама и

экспедиция его в Ост-Индию, Спб., 1876. Е. Вязов. Васко да Гама, М., 1956. Географическийсборник АН СССР, III, М,—Л., 1954. А. Гумбольдт. Картины природы, М„ 1959. У. Дюбуа.Африка, М„ 1961. Л. Камоэнс. Лузыады, Спб., 18Э7. Б. Kappa де Во. Арабские географы, Л.,1941. «Книга Марко Поло», M., 1955. К. Кунин. Васко да Гама, М., 1947. К. Кунин. Магеллан, М.,1940.

К. Кунин. Путешествие Афанасия Никитина, М., 1947. И. Магидович. История открытия иисследования Центральной

и Южной Америки, М., 1965. И. Магидович. Очерки по истории географических открытий,М., 1957.

И. Магидович, В. Магидович. История открытия и исследованияЕвропы, М„ 1970. Народы Африки, М., 1954. Дж. Олдридж. Каир, М., 1970.А. Осипов, В. Александров, Н. Гольдберг. Афанасий Никитин и его время, М, 1951.A. Пигафетта. Путешествие Магеллана, М., 1950.B. Пискорский. История Испании и Португалии. Спб., 1909. «Путешествие в восточные

страны Плано Карпнни и Рубрука», М.,1957.Путешествия Христофора Колумба. Дневники, письма, документы, " М, 1956.Ж. Роша-По.чбу. История Бразилии, М., 1962. Я. Свет. Алая линия, M, 1969.Я. Свет. История открытия и исследования Австралии и Океании, М„ 1966.Я. Свет. По следам путешественников и мореплавателей Востока, М„ 1955.Л. Слепцов. По морю до Индии, М. (без года).Дж. Томсон. История древней географии, М., 1953.В. Травинский. Черные судьбы, /1., 1963.300 путешественников и исследователей, М., 19G6.Д. Фиске. Открытие Америки, т. 1—2, М., 1892—1893.II. Фрадкин. Географические открытия и научное познание Земли, М„ 1972.«Хожение за три моря Афанасия Никитина», М.—Л., 1948.Бузург ибн Шахрняр. Чудеса Индии, М., 1959.В. Шкловский. Земли разведчик, М, 1969.J. Baker. A history of geographical discovery and exploration, London, 1945.E. Bartsch. Afrika, Leipzig, 1965.R. Beazley. Prince Henry the Navigator, London — New York, 1923.van Bebber. Die portugiesischen Entdecker, Leipzig, 1936.G. Crone. The voyages of Cadamosto, London, 1937.

L. Ebringer. Brazilia — zem neznama? Bratislava, 1967.Die Entdeckung und Erforschung der Erde, Leipzig, 1961.Die Erde, Leipzig — Berlin, 1965.Vasco da Gama. A journal of the first voyage of Vasco il.i Gama, 1497—1499, New York, 1963.H. Glaser. Die grossen Reisenden, Berlin, 1957.HL Glaser. Die Entdecker der Welt, Wien, 1951.L. Green. Old Africa's last secrets, London, 1961.VV. Greenlee, Voyage of Pedro Alvares C'abral to Brazil and India, London, 1938.S. Gьnther. Das Zeitalter der Entdeckungen, Leipzig, 1905.H. Hart. Sea road to the Indies, New York, 1950.R. Hennig. Terrae incognitae, Bd. 1—4, Leiden, 1944—1956.A. Humboldt. Kritische Untersuchungen, Berlin, 1836.F. Hьmmerich. Die erste deutsche Handelsfahrt nach Indien 1505/06, Mьnchen und Berlin, 1922.F. Hьmmerich. Quellen und Untersuchungen zur ersten Indienfahrt des Vasco da Gama, Mьnchen,

1897.F. Hьmmerich. Vasco da Gama und die Entdeckung des Seewegs nach Ostindien, Mьnchen, 1898.F. Kunstmann. Die Fahrt der ersten Deutschen nach dem portugiesischen Indien, Mьnchen, 1861.R. Major. The discoveries of Prince Henry the Navigator, London, 1877.R. Major. The life of Prince Henry of Portugal, London, 1868.S. Morison. Early Portuguese voyages to America in the fifteenth century, Cambridge, 1940.J. Moundeville. The voyages and travels of Sir John Maundeville, London, 1886.J. Nehru. Discovery of India, New York, 1946.O. Peschel. Geschichte der Erdkunde, Leipzig — Meersburg, 1930.О. Peschel. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen, Meersburg, 1930.H. Plischke. Entdeckungsgeschichte vom Altertums bis zur Neuzeit, Leipzig, 1933.H. Plischke. Fernao de Magalhaes. Die erste weltumseglung, Mьnchen, 1964.H. Plischke. Der Stille Ozean. Entdeckung und Erschliessung, Mьnchen — Wien, 1959.H. Plischke. Vasco da Gama. Der Weg nach Ostindien, Leipzig, 1920.E. Prestage. The Portuguese pioneers, London, 1933.E. Rackwitz. Fremde Pfade — unbekannte Meere, Leipzig, 1959.C. Ritter. Geschichte der Erdkunde und der Entdeckungen, Berlin, 1801.Chr. Rohr. Neue Quellen zur zweiten Indienfahrt Vasco da Gamas, Leipzig, 1939.Roteiro da viagem de Vasco da Gama ein 1497. (Der Bericht eines Teilnehmers ьber die erste

Indienfahrt.)S. Rьge. Die Entdeckung des Seewegs nach Ostindien durch Vasco da Gama, Dresden, 1898.S, Rьge. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen, Berlin, 1881.H. Stanley. The three voyages of Vasco da Gama and his viceroyaltv, from the Lendas da India of

Gaspar Correa, London, 1869.G. de Veer. Prinz Heinrich der Seefahrer und seine Zeit, Danzig, 1864Weltgeschichte, Die Lдnder der Erde von A — Z, Leipzig, 1904.S. Zweig. Amerigo, Stockholm, 1944.S. Zweig. Magellan, Wien — Leipzig — Zьrich, 1938.

SATURS Jaunas zemes meklējot Seno tautu tālie celi…………………………………………………………………….. gArābu ekspansija, krusta kari un leģendas……………………………………. 20Jauni apvāršņi…………………………………………………………………….Pireneju pussalā……………………………………………………………………….. ^5Portugāļu iebrukums Ziemeļāfrikā………………………………………………. 52Prinča Enriki ieceies…………………………………………………………………. 55Gar Āfrikas krastiemKuģi Tumsas okeānā'…………………………………………………………..Vergu gūstīšanas sākums………………………………………………………….. 69Uz melno mauru zemi………………………………………………………………. 70Kadamosto Senegambijā…………………………………………………………….. 82Enriki Jūrasbraucēja mūža veikums……………………………………………. 87Gvinejas zelts un vergi……………………………………………………………… 91Jauna rosme……………………………………………………………………………. 97Koviljans meklē priestera Jāņa zemi . ……………………………………….. 105Bartolomeu Diašs pie Labās Cerības raga…………………………………… 112Lielais atklājums un pasaules sadalīšana……………………………………. 118Juras ce(š uz IndijuEkspedīcijas sagatavošana ………………………………………………………. 125Lielā ceļa sākums…………………………………………………………………… 134Bezgalīgajā okeānā…………………………………………………………………… '38Āfrikas krastos………………………………………………………………………. 145Aiz Labās Cerības raga……………………………………………………………. 150Mozambikas piekrastē……………………………………………………………… '61Mombasā un Malindi……………………………………………………………… 169Pāri Indijas okeānam………………………………………………………………… I76Kuģi pie Kalikutas………………………………………………………………….. 182Viesos pie samorina…………………………………………………………………. I"8Pirmās sadursmes……………………………………………………………………. '90Atceļā uz Portugāli………………………………………………………………….. 205Ar slavu dzimtenē………………………………………………………………….. 213Kolonizatoru gaitāsSvētā Krusta zemes atklāšana . . .Kabrala ceļš uz Indiju………………………….Otru reizi uz musonu krastiem . . .Pirātu admirālis…………………………………..Garšvielas, slava un alkatība …. Pirmais Indijas vicekaralis Almeida .Armāda Atlantijas okeānā…………………….Lielgabalu valodā………………………………..Almeida Indijā ………Garšvielu kuģu karavānas…………………….Dzelzs dūre pie austrumu vārtiem . .Albukerki asiņainā slava………………………

Fernāns Magelāns uz rietumu jūras ce|aTrešo reizi uz Indiju…………………………….Vicekaraļa bargā roka…………………………..Vasko da Gamas nāve………………………….Varenibas noriets………………………………..Literatūra…………………………………………..Артур Карлович Лис лай с К БЕРЕГАМ. ГДЕ ЦАРЯТ МУССОНЫ Издательство «Лнесма»

Рига 1972 На латышском языке Художник Адольф Мартынович ЛиелайсArturs Kūr[a d. Lielais UZ MUSONU KRASTIEM Redaktore Ļ. Hilimonoka. Māksi, redaktors J.

Svenčs. Telin. redaktore D. Radziņa.Korektore L. Kamene Nodota salikšanai 1972. g. 26. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 21.

novembrī. Tipo- grālijas papīrs Nr. 3. formāts 84X108/32. 11,25 liz. Iespiedi.; 18,9 uzsk. iespiedi.;20,32 Izdevn. i. Metiens 43 000 eks. JT 18781. Maksā 77 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomjubulv. 24. Izdevn. Nr. 25344/J 2449. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību,poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Grāmatu tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139.Pašūt.

Nr. 377.