ApgaismībasMistika

Cilvēka, saukta par U.G., neracionālās idejasno grāmatas “The Mystique of Enlightenment”

viena no četrām sadaļāmwww.ugkrishnamurti.net

1

2. Apgaismības mistika

(No sarunām Indijā un Šveicē 1973. gadā)

Es neesmu šeit, lai kādu atbrīvotu. Tev pašam sevi ir jāatbrīvo, un tu neesi spējīgs to izdarīt. Tas, kas man ir sakāms, to neizdarīs. Esmu tikai ieinteresēts šī stāvokļa aprakstīšanā, ieinteresēts aizslaucīt prom tumsonību un mistifikāciju, kuras ap visu šo lietu ir apvijuši tie “svētā biznesa” cilvēki. Iespējams, es tevi varētu pierunāt netērēt daudz laika un enerģijas stāvokļa, kurš eksistē tikai tavā iztēlē, meklēšanai.

***

Sadzirdi šo līdz galam, šis, ko es aprakstu, ir tavs stāvoklis, tavs dabīgais stāvoklis, ne mans stāvoklis vai Dievu-realizējuša cilvēka, vai kāda mutanta, vai jebkā tāda. Šis ir tavs dabīgais stāvoklis, bet, kas attur to, kas tur ir, no sevis izpaušanas pašam savā veidā, ir tava sniegšanās pēc kaut kā, mēģināšana būt par kaut ko citu, nekā tu esi.

***

Šo tu nekad nesapratīsi; pieredzēt šo tu vari tikai savas pagātnes pieredzes rāmjos. Šis ir ārpus pieredžu sfēras. Dabīgais stāvoklis ir akazuāls: tas vienkārši notiek. Komunikācija nav iespējama un nav arī tāda vajadzīga. Vienīgā lieta, kas tev ir reāla, ir tas, kā tu funkcionē; attiecinātmanu aprakstu uz to, kā funkcionē tu, ir bezjēdzīgs pasākums.Kad tu izbeidz visu šo salīdzināšanu, kas ir tur, ir tavs dabīgais stāvoklis. Tad tu neklausīsies nevienā.

***

2

Man nav savas mācības un nekad nebūs. “Mācība” tam nav pareizais vārds. Mācība nozīmē, ka ir metode vai sistēma, tehnika, vai jauns domāšanas veids, kurš būtu jāievieš, lai izsauktu transformāciju tavā dzīves veidā. Tas, ko es saku, ir ārpus mācāmā; tas ir vienkārši apraksts tam, kādā veidā es funkcionēju. Tas ir tikai cilvēka dabīgā stāvokļa apraksts – tas ir veids, kādā funkcionē arī tu, kad tiek atņemta domas ietekme.

Dabīgais stāvoklis nav sevi-realizējuša, Dieva-realizējuša cilvēka stāvoklis, tā nav lieta, ko var sasniegt, tā nav lieta, ko var gribēt ieviest esamībā; tas ir šeit – tas ir dzīvais stāvoklis. Šis stāvoklis ir vienkārši dzīves funkcionālā aktivitāte. Ar “dzīvi” es nedomāju neko abstraktu; tā ir maņu dzīve, dabīgi funkcionējoša bez domas iejaukšanās. Doma ir kontrabandists, kurš lien maņu darīšanās. Tai ir peļņas motīvs: doma virza maņu aktivitāti, lai kaut ko no tām gūtu, un izmanto tās, lai dotu sev turpinātību.

Tavam dabīgajam stāvoklim nav absolūti nekāda sakara ar tiem reliģiskajiem svētlaimes un ekstāzes stāvokļiem; tie atrodas pieredžu sfērā. Tie, kuri gadsimtiem ilgi cilvēku ir veduši viņa reliģiskajos meklējumos, iespējams, ir pieredzējuši tos reliģiskos stāvokļus. To vari arī tu. Tie ir domu-inducēti esamības stāvokļi, un kā tie nāk, tā tie arī iet. Krišņas Apziņa, Budas Apziņa, Kristus Apziņa, vai kas tev tur ir, visi ir ceļojumi nepareizā virzienā: tie visi ir laika rāmjos. Bezlaicīgais nekad nevar būt pieredzēts, nekad nevar tikt satverts, saturēts, vēl jo mazāk kāda izpausts. Iemītā taka tevi nekur nevedīs. Nav oāzes, kas atrastos tur tālāk; tu esi iesprūdis ar mirāžu.

***

Šis stāvoklis ir fizisks tavas būšanas stāvoklis. Tā nav kaut kāda psiholoģiska mutācija. Tas nav prāta stāvoklis, kurā vienu dienu tu vari iekrist un izkrist no tā nākamajā dienā. Tu nevari iedomāties apmēru, kādā tādam, kāds tu esi tagad, doma ir pārņēmusi un iejaucas katras tava ķermeņašūnas funkcionēšanā. Nonākšana savā dabīgajā stāvoklī uzspridzinās katru šūnu, katru dziedzeri, katru nervu. Tā ir ķīmiska izmaiņa. Notiek kaut kāda veida alķīmija. Bet šim stāvoklim nav nekāds sakars ar ķīmisku vielu, tādu kā LSD, pieredzēm. Tās ir pieredzes, šī nav.

***

Vai eksistē tāda lieta kā apgaismība? Priekš manis tas, kas eksistē, ir tīri fizisks process; tajā nav nekā mistiska vai garīga. Ja es aizveru savas acis,

3

cauri maniem plakstiņiem tiek mazliet gaisma. Ja es aizklāju plakstiņus, iekšā tomēr vēl ir gaisma. Šķiet, pierē ir tāds kā caurums, kas nav redzams, bet caur kuru kaut kas tiek cauri. Indijā tā gaisma ir zelta; Eiropā tā ir zila. Kaut kāda gaisma tiek arī cauri kakla aizmugurei. Tā it kā starp tām vietām galvaskausa priekšā un aizmugurē būtu caurums. Iekšā nav nekā, tikai šī gaisma. Ja tu aizklāj tās vietas, ir pilnīga tumsa. Šī gaisma neko nedara un nekādā veidā nepalīdz ķermenim funkcionēt; tā vienkārši tur ir.

***

Šis stāvoklis ir nezināšanas stāvoklis; tu tiešām nezini, uz ko tu skaties. Es varētu pusstundu skatīties uz pulksteni pie sienas – un vēl joprojām nenolasīt laiku. Es nezinu, ka tas ir pulkstenis. Viss, kas iekšā ir, ir apbrīns: “Kas tas ir, uz ko es skatos?” Nav tā, ka jautājums izveidojas vārdos: visa mana būtība ir kā viena liela jautājuma zīme. Tas ir apbrīna, brīnīšanās stāvoklis, jo es vienkārši nezinu, uz ko es skatos. Zināšanas par to – viss, koesmu iemācījies – tiek paturētas fonā, ja vien nav pieprasījums. Tās ir “atvienotā stāvoklī”. Ja tu prasi, cik ir pulkstenis, es teikšu “Ir piecpadsmit pāri trijiem” vai vienalga ko – tas nāk tik ātri kā bulta – tad es esmu atpakaļ nezināšanas, apbrīna stāvoklī.

***

Tu nekad nesapratīsi milzīgo mieru, kas vienmēr ir tevī, kas ir tavs dabīgais stāvoklis. Tavi centieni radīt mierīgu prāta stāvokli īstenībā rada tevī nemieru. Tu tikai vari runāt par mieru, radīt prāta stāvokli un teikt sev, ka tuesi ļoti mierpilns – bet tas nav miers; tā ir vardarbība. Tātad nav jēgas praktizēt mieru, klusuma praktizēšanai nav pamata. Īsts klusums ir eksplozīvs, tas nav beigtais prāta stāvoklis, par ko garīgie meklētāji domā: “O, es esmu mierā ar sevi! Ir klusums, milzīgs klusums! Es pieredzu klusumu!” - tas nenozīmē pilnīgi neko. Šis savā dabā ir vulkānisks: tas visu laiku burbuļo – enerģija, dzīve – tāda ir tā kvalitāte. Tu varētu prasīt, kā es zinu. Es nezinu. Dzīve sevi apjauš, ja mēs to tā varētu teikt – tā apzinās sevi.

***

Kad es runāju par “jušanu”, es nedomāju to pašu, ko tu. Jušana īstenībā ir fiziska reakcija, būkšķis aizkrūts dziedzerī. Aizkrūts dziedzeris, viens no endokrīnās sistēmas dziedzeriem, atrodas zem krūts kaula. Ārsti mums saka, ka tas ir aktīvs bērnībā, līdz pubertātes vecumam, un tad kļūst

4

snaudošs. Kad tu nonāc savā dabīgajā stāvoklī, šis dziedzeris tiek atkal aktivizēts. Maņu uztvērumi tiek justi tur; tu tos netulko kā “labus” vai “sliktus”, tie ir tikai būkšķis. Ja ārpus tevis ir kustība – šūpojas pulksteņa pendele, vai pāri tavas redzes laukam pārlido putns – tā kustība tiek arī sajusta aizkrūts dziedzerī. Visa tava būtība ir tā kustība vai vibrē līdzi tai skaņai; nav atdalījuma. Tas nenozīmē, ka tu sevi identificē ar to putnu vai jebko – “Es esmu tas lidojošais putns”. Tur nav “tevis”, ne arī kāds objekts. Kas izraisa to maņu uztvērumu, tu nezini. Tu pat nezini, ka tas ir maņu uztvērums.

“Atvērtība” [affection] (šī nav mana šī vārda interpretācija) nozīmē, ka tu tiec visa iespaidots, ne to, ka no tevis uz kaut ko plūst kaut kāda emocija. Dabīgais stāvoklis ir ārkārtējs jūtīguma stāvoklis – bet šis ir fizisks maņu jutīgums, ne kaut kāda līdzjūtība vai maigums uz citiem. Līdzjūtība ir tikai tādā ziņā, ka priekš manis nav “citu”, un tādējādi nav atšķirtības.

***

Vai tevī ir vienība, kuru tu sauc par “es” vai par “prātu”, vai par “sevi”? Vaiir koordinētājs, kurš koordinē to, uz ko tu skaties, ar to, ko tu klausies, to, ko tu saod, ar to, ko tu nogaršo, utt.? Vai ir jebkas, kas savienotu kopā dažādos maņu uztvērumus, kas nāk no vienas maņas – impulsu plūsma no acīm, piemēram? Īstenībā starp diviem maņu uztvērumiem vienmēr ir atstarpe. Koordinētājs šai atstarpei ir kā tilts: viņš nostiprina sevi kā turpinātības ilūziju.

Dabīgajā stāvoklī nav vienības, kura koordinētu ziņojumus no dažādajām maņām. Katra maņa funkcionē neatkarīgi pati savā veidā. Kad no ārpuses ir pieprasījums, kas uzstāda vajadzību koordinēt vienu vai divas, vai visas maņas un nākt klajā ar atbildi, tik un tā nav koordinētāja, bet ir pagaidu koordinācijas stāvoklis. Turpinātības nav; kad pieprasījums ir apmierināts, atkal ir tikai nekoordinēta, nesavienota maņu funkcionēšana. Tas šādi ir vienmēr. Kad turpinātība ir uzspridzināta – ne tā, ka tā vispār tur kādreiz ir bijusi; bet iluzorā turpinātība – tā uz visiem laikiem ir izbeigta.

Vai no šī tu kaut ko vari saprast? Nevari. Viss, ko tu zini, atrodas tavu pieredžu rāmjos, kas ir doma. Šis stāvoklis nav pieredze. Es tikai cenšos iedot tev tā “sajūtu”, kas, diemžēl, ir maldinoši.

Kur nav koordinētāja, tur nav maņu uztvērumu savienošana, tur nav maņu uztvērumu tulkošana; tie paliek tīri un vienkārši maņu uztvērumi. Es pat

5

nezinu, ka tie ir maņu uztvērumi. Es uz tevi varētu skatīties, kamēr tu runā. Acis fokusēsies uz tavu muti, jo tā kustas, un ausis saņems skaņu vibrācijas.Es varētu skatīties uz avotu, burbuļojošu ārā no zemes, un dzirdēt ūdeni, betnav nekā, kas teiktu, ka dzirdētā skaņa ir ūdens skaņa, vai ka tā skaņa jebkādā veidā būtu saistīta ar to, ko es redzu. Es varētu skatīties uz savām kājām, bet nekas nesaka, ka tās ir manas kājas. Kad es staigāju, es redzu kustamies kājas – tā ir tik dīvaina lieta: “Kas tas ir, kas kustas?”

Kas funkcionē, ir pirmatnējā apziņa, domu neskarta.

***

Acis ir kā ļoti jūtīga kamera. Fiziologi saka, ka gaisma, kas atspīd no objektiem, trāpa acs tīklenei, un šis maņu uztvērums pa optisko nervu nonāksmadzenēs. Redzes instruments, redze, ir vienkārši fizisks fenomens. Acīm nav starpības, vai tās ir fokusējušās uz kalnu, kura virsotnes ir pārklātas ar sniegu, vai miskasti: tās rada maņu uztvērumus precīzi tādā pašā veidā, acis skatās uz visiem un uz visu bez diskriminācijas.

Tev ir sajūta, ka ir tāds “kameras operators”, kurš vada acis. Bet, kad tās tiek atstātas pašas par sevi – kad nav “kameras operatora” – acis nestāv mierā, bet visu laiku kustas. Tās virza lietas ārpusē. Tās pievelk kustība vai spožums, vai krāsa, kura izceļas no apkārtesošā. Apziņa ir kā spogulis, atspoguļo visu, kas ir tur ārā. Dziļums, attālums, krāsa, viss ir tur, bet nav neviena, kurš šīs lietas tulkotu. Ja vien nav pieprasījuma pēc zināšanām par to, uz ko es skatos, atdalījuma nav, nav attāluma no tā, kas tur ir. Varētu īstenībā nebūt iespējams izskaitīt matus kādam uz galvas telpas otrā pusē, bet ir tāda veida skaidrība, ka šķiet, ka es to varētu.

Acis nemirkšķinās, izņemot tad, kad ir pēkšņas briesmas – šis ir kaut kas pavisam dabīgs, jo lietas ārpuse visu laiku pieprasa uzmanību. Kad acis ir nogurušas, ķermenī iebūvēts mehānisms tās izslēdz – tās varētu būt atvērtas,bet tās ir miglainas. Bet, ja acis ir vaļā visu laiku, ja mirkšķināšanas reflekssnestrādā, tās izžūst un tu paliksi akls; tāpēc ir kaut kādi dziedzeri aiz ārējiem acu kaktiņiem, kas darbojas kā slapinošais mehānisms. No ārējiem kaktiņiem visu laiku plūst asaras. Nezinoši cilvēki tās ir aprakstījuši kā “prieka asaras” vai “svētlaimes asaras”. Tajās nav nekā dievišķa. Praktizējotnemirkšķināšanu šajā stāvoklī nevar nonākt; tas tikai pārpūlēs acis. Un mentāli slimo iestādēs ir neirotiķi, kuru acis nemirkšķinās kāda cita, šāda vai tāda iemesla dēļ – viņiem tā ir pataloģiska situācija. Bet, kad tu esi savā

6

dabīgajā stāvoklī, veiksmes vai kādas dīvainas nejaušības dēļ, viss šis notiek pats par sevi.

***

Vai skaistums ir skatītāja acī? Vai tas ir objektā? Kur tas ir atrodams? Skaistums ir domu inducēts. Es nestājos un nerakstu dzejoļus par kalnu manā priekšā. Kas notiek, ir, ka es eju un pēkšņi redzu kaut ko savādāku, jo ir izmainījusies gaisma. Man ar to nav nekas darāms. Nav tā, ka tiek redzētskaut kas jauns, vai ka ir totāla uzmanība; ir bijušas pēkšņas izmaiņas gaismāpašā. Tas netiek atpazīts kā skaistums. Skaidrība tur ir, kas, iespējams, nebija pirms izmaiņām gaismā. Tad šī apziņa pēkšņi paplašinās līdz ķermenim priekšā esošā objekta izmēram, un plaušas dziļi ieelpo. Šī ir prānājāma (elpas kontrole); ne tas, ko tu tur dari, sēdi stūrī un ieelpo caur vienu nāsi un izelpo caur otru; šī prānājāma notiek visu laiku. Tātad ir apziņa par pēkšņām izmaiņām elpošanā, un tad tā virzās tālāk uz kaut ko citu, govs māvienu vai šakāļa gaudošanu. Tā vienmēr kustas; tā neapstājas pie kaut kā, ko doma būtu novērtējusi kā skaistu. Neviens nevada.

***

Vai tu kādā klausies? Neklausies; tu klausies tikai sevi. Kad dzirdi tu atstāj pašu par sevi, viss, kas tur ir, ir skaņas vibrācija – vārdi paši sevi atkārto tevī iekšā, kā atbalss kamerā. Šī maņa funkcionē tieši tādā pašā veidā kā tev,izņemot to, ka tu domā, ka vārdi, ko tu dzirdi, nāk no ārpuses. Saproti šo kārtīgi: Tu nevari dzirdēt ne vārdu no kāda cita, vienalga, cik tu domā, ka jūsu attiecības ir intīmas; tu dzirdi tikai sevis paša tulkojumu, vienmēr. Tie visi ir tavi vārdi, ko tu dzirdi. Viss, kas cita cilvēka vārdi priekš tevis var būt, ir troksnis, bungādiņas uztvertā un nervu, kuri iet uz smadzenēm, nosūtītā vibrācija. Tu visu laiku šīs vibrācijas tulko, mēģinot saprast, jo tu gribi no dzirdētā kaut ko gūt. Tas viss ir normāli tādā attiecību līmenī kā “Šeit ir nedaudz naudas; dod man kilogramu burkānus”– bet tā ir tavu attiecību, tavas komunikācijas ar jebkuru robeža.

Kad nav tulkošanas, visas valodas izklausās līdzīgas, vienalga vai tava konkrētā zināšanu struktūra “runā” konkrētajā valodā. Vienīgās atšķirības ir atstarpēs starp zilbēm un melodijā. Valodas ir dažādos veidos melodiskas.

Tā ir no kāda iegūta gaume, kas tev saka, ka Bēthovena Devītā Simfonija ir skaistāka par bļaujošu kaķu kori; abi rada maņu uztvērumus. Protams, dažasskaņas var būt ķermeni bojājošas, un trokšņa līmenis pāri konkrētiem

7

decibeliem ir smags nervu sistēmai un var izraisīt kurlumu – par to es nerunāju. Bet mūzikas, dzejas un valodas vērtējums viss ir kultūras nosacīts un ir domas produkts.

***

Tava domu kustība iejaucas arī taustes procesā, tieši kā tā to dara ar pārējāmmaņām. Viss, ko tu tausti, tiek pārtulkots kā “ciets”, “mīksts”, “silts”, “auksts”, “slapjš”, “sauss”, utt.

Tu to neredzi, bet tā ir tava domāšana, kas rada tavu ķermeni. Bez šī domāšanas procesa nav ķermeņa apzināšanās – tas ir tas pats, kas teikt, ka ķermeņa nav vispār. Mans ķermenis eksistē priekš citiem; tas priekš manis neeksistē; ir tikai izolēti kontakta punkti, taustes impulsi, kuri nav sasaistīti kopā ar domas palīdzību. Tādējādi ķermenis nav atšķirts no objektiem ap to;tas ir maņu uztvērumu kopums kā jebkuri citi uztvērumi. Tavs ķermenis nepieder tev.

Iespējams, es varētu dot tev šī “sajūtu”. Naktī es guļu četras stundas, vienalga cikos es aizeju gulēt. Tad es guļu gultā līdz rītam pilnībā nomodā. Es nezinu, kas tur gultā atrodas; es nezinu, vai es guļu uz savas kreisās puses vai uz labās – stundām ilgi es šādi guļu. Ja ārpusē ir kāds troksnis – putns vai kaut kas tamlīdzīgs – tas manī vienkārši atbalsojas. Es klausos savas sirds “flab-dab-flab-dab” un nezinu, kas tas ir. Starp diviem palagiem nav ķermeņa – ķermeņa formas tur nav. Ja tiek prasīts jautājums “Kas tur ir?”, ir tikai apjausma par punktiem, kuros ir kontakts, kur ķermenis ir kontaktā ar gultu un segām, un kur tas ir kontaktā ar sevi, piemēram, kur ir sakrustotas kājas. Ir tikai taustes maņu uztvērumi šajos punktos, un pārējā ķermeņa nav. Ir kaut kāda veida smagums, iespējams gravitācija, kaut kas ļoti miglains. Iekšā nav nekā, kas šīs visas lietas sasaistītu kopā. Pat, ja acis ir atvērtas un skatās uz visu ķermeni, vēl joprojām ir tikai kontakta punkti, un tiem nav saistības ar to, uz ko es skatos. Ja es gribu savienot kopā šos kontakta punktus mana ķermeņa formā, iespējams, man tas izdosies, bet, līdzko tas ir izdarīts, ķermenis ir atpakaļ tādā pašā dažādo kontakta punktu situācijā. Sasaistījums nevar palikt. Tas ir tā pat, kad es sēžu vai stāvu. Ķermeņa nav.

Vai tu man vari pateikt, kā garšo mango sula? Es nevaru. Arī tu nevari; bet tu centies atkal-pārdzīvot mango sulas atmiņu – tu radi sev tādu kā pieredzi,kā tā garšo – ko es izdarīt nevaru. Lai būtu spējīgs pagātnes zināšanas

8

ieviest darbībā un pateikt “Jā, šādi garšo mango sula”, mango sulai ir jābūt uz manas mēles – redzēt vai pasmaržot to nav gana. Šis nenozīmē, ka mainās tas, kam tu dod priekšroku, vai tava gaume. Tirgū mana roka automātiski sniedzas pēc tām pašām lietām, kādas man ir patikušas visu manu mūžu. Bet, jo es nevaru uzburt mentālu pieredzi, nevar būt alkšana pēc ēdiena, kura tur nav.

Smaržai tavā ikdienā ir lielāka nozīme nekā garšai. Ožas orgāni pastāvīgi ir atvērti smaržām. Bet, ja tu neiejaucies smaržas sajūtā, paliek tikai deguna kairinājums. Nav starpība, vai tu saod govs kaku vai dārgas franču smaržas – tu parīvē degunu un dodies tālāk.

***

Mana runāšana nāk kā atbilde uz uzdotajiem jautājumiem. Es nevaru sēdēt un teikt runu par dabīgo stāvokli – tā man ir mākslīga situācija. Nav neviena, kurš domātu domas un pēc tam nāktu klajā ar atbildēm. Kad tu uz mani met bumbu, bumba atlec, un tas ir tas, ko tu sauc par “atbildi”. Bet es nedodu nekādas atbildes, un nav svarīgi, ko es saku. Tu varētu ierakstīt manu runāšanu, bet tajā es nekādu jēgu neredzēšu – tā ir beigta lieta.

Kas ir šeit, šis dabīgais stāvoklis, ir dzīva lieta. To nevaru notvert pat es, kurnu vēl tu. Tas ir kā zieds. (Šāda līdzība ir viss, ko varu dot.) Tas vienkārši zied. Tas ir te. Kamēr tas ir te, tam ir smarža, kura atšķiras no jebkura cita zieda. Tu to varētu neatpazīt. Tu varētu rakstīt vai arī nerakstīt par to odas vai sonātes. Klejojoša govs to varētu apēst, vai to varētu nopļaut zāles pļāvējs, vai tas novīst un ir izbeidzies – tās arī ir beigas. Tas nav svarīgi. Tu nevari saglabāt tā smaržu; lai ko tu saglabātu, tas ir tikai sintētisks, ķīmiska smarža, ne dzīvojošā lieta. Tāda cilvēka izpausmju, mācību un vārdu saglabāšanai nav nozīmes. Šim stāvoklim ir tikai laicīga vērtība, laicīga izpausme.

***

Kad tu nonāc šajā stāvoklī, personība nemainās. Tu, beigu beigās, esi datoramašīna, kas reaģē tā, kā tā ir ieprogrammēta. Tās, īstenībā, ir tavas pūles sevi izmainīt, kas attur tevi no sevis un no tavas funkcionēšanas dabīgajā veidā. Personība paliks tāda pati. Negaidi, ka tāds cilvēks kļūs brīvs no dusmām un īpatnībām. Negaidi kaut kādu garīgo pazemību. Tāds cilvēks varētu būt visaugstprātīgākā persona, kādu jebkad esi saticis, jo viņš skar dzīvi unikālā vietā, kur neviens vēl nav skāris.

9

Tieši šī iemesla dēļ katra persona, kura nonāk šajā stāvoklī, izpauž sevi unikālā veidā, uz viņa laikiem attiecināmā veidā. Tieši arī šī iemesla dēļ, ja divi vai vairāki cilvēki vienos laikos dzīvo šajā stāvoklī, viņi nekad nesaies kopā. Viņi nedejos ielās, sadevušies rokās: “Mēs visi esam sevi-realizējuši cilvēki! Mēs turamies kopā!”

***

Dabīgās cilvēka vajadzības ir vienkāršas: pārtika, apģērbs un pajumte. Tev vai nu ir jāstrādā, lai to nodrošinātu, vai ir vajadzīgs, ka kāds tev to dod. Ja šīs ir vienīgās tavas vajadzības, tās nav īpaši grūti nodrošināt. Noliegt sev pamata vajadzības nav garīguma zīme; bet prasīt vairāk par pārtiku, apģērbuun pajumti ir neirotisks prāta stāvoklis.

Vai sekss nav cilvēka pamatvajadzība? Dzimums ir atkarīgs no domas; ķermenim pašam nav dzimuma. Tikai dzimumorgāni un, iespējams, starp vīrieti un sievieti atšķiras hormonu sabalansētība. Tā ir doma, kas saka “Es esmu vīrietis, un tā ir sieviete, pievilcīga sieviete.” Tā ir doma, kas seksuālās sajūtas ķermenī iztulko un saka: “Šīs ir seksuālas sajūtas”. Un tā ir doma, kas gādā par intensitātes uzkrāšanos, bez kuras sekss nav iespējams: “Būtu patīkamāk turēt tās sievietes roku, nekā tikai skatīties uz viņu. Būtu patīkamāk viņu skūpstīt, nevis tikai apskaut,” utt. Dabīgajā stāvoklī nav domu intensitātes uzkrāšanās. Bez tās uzkrāšanās sekss ir neiespējams. Un sekss ir ārkārtīgi vardarbīgs pret ķermeni. Ķermenis normāli ir ļoti mierīgs organisms, un tad tu to pakļauj milzīgai spriedzei un tās atbrīvošanai, kas tev šķiet patīkami. Īstenībā, ķermenim tas ir sāpīgi.

Bet ar apspiešanu vai seksa sublimācijas centieniem, tu nekad nenonāksi šajā stāvoklī. Tikmēr, kamēr tu domāsi par Dievu, tev būs domas par seksu. Paprasi jebkuram reliģiskam meklētājam, kuru tu zini, un kurš praktizē celibātu, vai viņi naktīs nesapņo par sievietēm. Seksa pieredzes virsotne ir tā viena lieta dzīvē, kāda tev ir, kas ir tuvu pirmās-rokas pieredzei; visas pārējās tavas pieredzes ir otrrocīgas, kāda cita pieredzes. Kāpēc tu ap šo saaud tik daudz tabu un idejas? Kāpēc tu iznīcini seksa prieku? Nav tā, ka es propagandēju neapdomātu gribu apmierināšanu; bet ar atturību un savaldību tu neko nesasniegsi.

***

Ir jābūt dzīvam kontaktam. Ja tu izej ārā no istabas, tu no manas apziņas pazūdi. Kur tu esi, vai kāpēc tevis nav šeit – tādi jautājumi nerodas. Šeit nav

10

attēlu – šeit tiem nav vietas – maņu aparāts ir pilnībā aizņemts ar lietām, uz kurām es tagad skatos. Ir jābūt dzīvam kontaktam ar tām lietām, kas ir istabā, ne ar domām par lietām, kuru šeit nav. Un tādējādi, ja tu esi pilnībā “noregulējies” uz maņu aktivitāti, nav vietas bailēm par to, kurš tevi pabaros rīt, vai spekulācijām par Dievu, Patiesību un Realitāti.

Šis nav visuzinošs stāvoklis, kurā visi cilvēka mūžīgie jautājumi ir atbildēti;drīzāk tas ir stāvoklis, kurā jautāšana ir apstājusies. Tā ir apstājusies, jo tiemjautājumiem nav sakara ar veidu, kādā funkcionē organisms, un veids, kādā funkcionē organisms, vietu tiem jautājumiem neatstāj.

***

Ķermenim ir neparasts atjaunošanās mehānisms. Tas ir nepieciešams, jo maņas dabīgajā stāvoklī visu laiku funkcionē maksimālā jūtīgumā. Tāpēc, kad maņas nogurst, ķermenis iet cauri nāvei. Šī ir reāla fiziska nāve, ne kautkāds mentāls stāvoklis. Tā var notikt vienu vai vairākas reizes dienā. Tu nenolem šai nāvei iet cauri; tā pie tevis atnāk. No sākuma ir sajūta, ka tev ir iedota anestēzija: maņas kļūst arvien trulākas, sirdspuksti palēninās, kājas un rokas kļūst aukstas kā ledus, un viss ķermenis kļūst stīvs kā līķis. Enerģija no visa ķermeņa plūst uz kaut kādu punktu. Tas katru reizi notiek savādāk. Tas viss process notiek četrdesmit astoņas vai četrdesmit deviņas minūtes. Šajā laikā domu straume turpinās, bet nenotiek šo domu lasīšana. Šī perioda beigās tu “izslēdzies”: domu straume tiek pārtraukta. Nav veida, kādā zināt, cik ilgi tā izslēgšanās notiek – tā nav pieredze. Par to laiku, kamēr tu biji “izslēdzies”, neko nevar pateikt – tas nekad nevar kļūt par tavas apzinātās eksistences vai apzinātās domāšanas daļu.

Tu nezini, kas tevi atved atpakaļ no nāves. Ja tajā mirklī tev būtu jebkāda griba, tu varētu nolemt neatgriezties. Kad “izslēgšanās” ir beigusies, domu straume atsākas precīzi tur pat, kur tā beidzās. Truluma vairs nav, skaidrība ir atgriezusies. Ķermenis jūtās ļoti stīvs – tas pats savā nodabā lēnām sāk kustēties, uzslienot sevi augšā. Kustības ir līdzīgākas ķīniešu Tai Čī nekā Hatha Jogai. Mācekļi, iespējams, novēroja lietas, kuras notika ar skolotājiem, un pārņēma tās, un mācīja simtiem pozu – bet tās visas ir bez vērtības; tā ir ārkārtīgi neparasta kustība. Tie, kuri ir vērojuši manu ķermenikustamies, saka, ka tas izskatās kā tikko piedzimuša bērna kustības. Šī “izslēgšanās” dod pilnīgu maņu, dziedzeru un nervu sistēmas atjaunošanos: pēc tam tās funkcionē maksimālā to jūtīgumā.

11

***

Tev nebūs nogaršot nāvi, jo priekš tevis nāves nav: tu nevari pieredzēt sevis paša nāvi. Vai tu esi dzimis? Dzīve un nāve nevar tikt sadalīti; tev nav pilnīgi nekādu iespēju pašam zināt, kur viena sākas un kur otra beidzas. Tu vari pieredzēt cita nāvi, bet ne savu. Vienīgā nāve ir fiziskā nāve; nav psiholoģiskas nāves.

Kāpēc tev ir tik bail no nāves?

Tava pieredzošā struktūra nespēj iedomāties tādu notikumu, ko tā nepieredzēs. Tā pat iedomājas, ka tā būs klāt pie sevis pašas izzušanas, un tāpēc tā brīnās, kā tas būs sajust nāvi – tā mēģina projicēt sajūtu, kā būs nejust. Bet, lai iedomātos pieredzi nākotnē, tavai struktūrai ir nepieciešamaszināšanas, līdzīga pagātnes pieredze, uz kuru tā var attiekties kā uz atskaitespunktu. Tu nevari atcerēties, kāda sajūta bija neeksistēt pirms tavas piedzimšanas, un tu nevari atcerēties sevis paša piedzimšanu, tātad tev nav pamata savas nākotnes ne-eksistences projicēšanai. Tik, cik tu esi zinājis dzīvi, tu esi zinājis sevi, tu tur esi bijis, tātad tev, priekš tevis, tev ir mūžībassajūta. Lai pamatotu šo mūžības sajūtu, tava struktūra sāk pārliecināt sevi, ka pēc nāves būs dzīve – debesis, reinkarnācija, dvēseļu transmigrācija vai jebkas. Kas tas ir, kas pēc tavām domām reinkarnēsies? Kur ir tā tava dvēsele? Vai tu to vari sagaršot, pieskarties tai, parādīt to man? Kas tur tevī ir, kas dosies uz debesīm? Kas tur ir? Tevī nav nekā, izņemot bailes.

***

Kāpēc tu sapņo? Tev ir sajūta, ka tur kāds ir, pats, kurš vada tavu uztvērumuizrādi, tulkojot redzēto, dzirdēto un justo, vadot acis, sakot “Šis ir skaisti; tas ir nesmuki. Es uz šo skatīšos; Es neskatīšos uz to.” Tu nevari tā kontrolēt – tu domā, ka vari; bet kamera visu laiku filmē, un kasešu ierakstītājs visu laiku ieraksta, vai tu skaties uz vienu lietu ilgāk nekā uz kādu citu. Tad, kad ķermenis ir mierā, vai tavas domas ir pasīvā stāvoklī, šīslietas sāk nākt virspusē – mazliet no šī, mazliet no tā – tas rada tādu kā mozaīku, un tu sāc sapņot. Kad tas “kāds” tur nav, nav nekā, kas teiktu “Es biju aizmidzis, es sapņoju, un tagad esmu nomodā.”

***

Kas ir tikumība? Tā nav sekošana uzliktajām uzvedības normām. Tas nav jautājums par stāvēšanu pāri kārdinājumiem, ne arī naida, dusmu, alkatības,

12

iekāres un vardarbības uzvarēšana. Savas rīcības apšaubīšana pirms un pēc rada morālo problēmu. Tas, kas ir atbildīgs par šo situāciju, ir pareizā un nepareizā izšķiršana, un attiecīga tavas rīcības ietekmēšana.

Dzīve ir darbība. Neapšaubīta darbība ir tikumība. Tavas rīcības apšaubīšana iznīcina dzīves izpausmi. Personai, kura ļauj dzīvei darboties pašai savā veidā, bez aizsargājošās domas kustības, nav sevis, kuru aizsargāt. Kāda viņam būs vajadzība melot vai krāpt, vai izlikties, vai nodarīt jebkādu citu darbību, ko viņa sabiedrība uzskata par netikumīgu?

***

Kas tevi attur no būšanas tavā dabīgajā stāvoklī? Tu konstanti no sevis ej prom. Tu gribi būt laimīgs, pastāvīgi vai vismaz uz šo mirkli. Tu neesi apmierināts ar savām ikdienas pieredzēm, un tāpēc tu gribi jaunas. Tu gribi pilnveidot sevi, mainīt sevi. Tu sniedzies, mēģinot būt kaut kas cits, nekā tu esi. Tas ir tieši šis, kas tevi ved prom no sevis.

Sabiedrība tavā priekšā ir nolikusi “perfekta cilvēka” ideālu. Vienalga, kādākultūrā tu esi dzimis, tev ir sarakstītas doktrīnas un tradīcijas, kuras tev tiek nodotas, lai pateiktu tev kā uzvesties. Tev ir pateikts, ka caur pienācīgu praksi tu beigās pat vari nonākt stāvoklī, kādu ir sasnieguši viedie, svētie uncilvēces glābēji. Un tādējādi tu centies kontrolēt savu uzvedību, kontrolēt savas domas, lai būtu kaut kas nedabīgs.

Mēs visi dzīvojam “domu sfērā”. Tavas domas nav tavas; tās pieder visiem. Ir tikai domas, bet tu radi pret-domu, domātāju, ar kuru tu lasi katru domu. Tavas pūles kontrolēt dzīvi tevī ir radījušas sekundāru domu kustību, kuru tu sauc par “es”. Šī domas kustība tevī ir paralēla dzīves kustībai, bet izolētano tās; tā nekad nevar pieskarties dzīvei. Tu esi dzīvojoša radība, tomēr tu visu savu dzīvi pavadi šajā izolētajā, paralēlajā domas kustībā. Tu sevi nogriez no dzīves – tas ir kaut kas ļoti nedabisks.

Dabīgais stāvoklis nav “bezdomu stāvoklis” - tas ir viens no lielākajiem apmāniem, kāds nabaga bezpalīdzīgajiem indiešiem ir bijis spiests virsū tūkstošiem gadu. Tu nekad nebūsi bez domām, līdz tavs ķermenis būs līķis, pavisam beigts līķis. Būt spējīgam domāt ir nepieciešams izdzīvošanai. Bet šajā stāvoklī doma izbeidz tevi žņaugt; tā ieņem savu dabīgo ritmu. Tur vairs nav “tu”, kurš lasa domas un domā, ka tās ir “viņa”.

Vai jebkad esi skatījies uz to paralēlo domas kustību? Angļu valodas

13

gramatikas grāmatas tev teiks, ka tas “es” ir pirmās personas vienskaitļa vietniekvārds, subjektīva forma; bet tas nav tas, ko tu gribi zināt. Vai tu variskatīties uz to lietu, ko tu sauc par “es”? Tā ir ļoti izvairīga. Skaties uz to tagad, sajūti to, satausti to, un pastāsti man. Kā tu uz to skaties? Un kas ir tā lieta, kas skatās uz to, ko tu sauc par “es”? Šis ir visas problēmas stūrakmens: tas viens, kas skatās uz to, ko tu sauc par “es”, ir “es”. Tas rada iluzoru sevis sadalījumu subjektā un objektā, un caur šo sadalījumu tas turpinās. Šī ir tā sadalošā daba, kas tevī darbojas, tavā apziņā. Tās eksistences turpināšanās ir viss, kas tai interesē. Tikmēr, kamēr tu gribi saprast to “tevi” vai mainīt to “tevi” uz kaut ko garīgu, uz kaut ko svētu, skaistu un brīnišķīgu, tas “tu” turpināsies. Ja tu ar to negribi neko iesākt, tas tur nav, tas ir pazudis.

Kā tu šo saproti? Praktiskiem nolūkiem esmu pateicis šo apgalvojumu: “Tas, uz ko tu skaties, nav nekas cits kā tas, kurš skatās.” Ko tu ar šādu apgalvojumu iesāc? Kāds tavā rīcībā ir instruments, lai saprastu bezjēdzīgu, neloģisku, neracionālu apgalvojumu? Tu sāc domāt. Caur domāšanu tu nevari saprast neko. Tu tulko to, ko es saku, tev jau esošo zināšanu rāmī, tieši kā tu tulko visu pārējo, jo tu gribi no tā kaut ko gūt. Kad tu izbeidz to darīt, kas ir tur, ir tas, ko es aprakstu. Tā, ko tu dari (mēģināšana saprast vai mēģināšana izmainīt sevi), trūkums ir būšanas stāvoklis, kuru es aprakstu.

***

Vai ir tāds pāri? Jo tu neesi ieinteresēts ikdienišķajās lietās un notikumos aptevi, tu esi izgudrojis lietu, sauktu par “pāri” vai “bezlaicīgumu”, vai “Dievu”, “Patiesību”, “Brahmanu”, “apgaismību”, vai vienalga ko, un tu to meklē. Varētu arī nebūt tāds pāri. Tu pilnīgi neko nezini par to pāri; lai ko tu zinātu, tev to ir pateikuši, tās ir tavas zināšanas par to. Tātad tu projicē tāszināšanas. Tas, ko tu sauc par “pāri”, ir zināšanu, kādas tev par to pāri ir, radīts; un tu pieredzēsi precīzi to, kādas zināšanas tev par to pāri ir. Zināšanas rada pieredzi, un tad pieredze stiprina zināšanas.

Tas, ko tu zini, nekad nevar būt tas pāri. Jebkas, ko tu pieredzi, nav tas pāri. Ja ir tāds pāri, šī “tevis” kustība tur nav. Šīs kustības trūkums, iespējams, ir tas pāri, bet tas pāri nekad nevar būt tevis pieredzēts; tas ir, kad “tevis” tur nav. Kāpēc tu centies pieredzēt lietu, ko nevar pieredzēt?

***

Tev vienmēr ir jāatpazīst tas, uz ko tu skaties, savādāk tevis tur nav. Mirklī,

14

kad tu sāc tulkot, tas “tu” ir tur. Tu uz kaut ko skaties un atpazīsti, ka tā ir soma, sarkana soma. Doma ar tulkošanu iejaucas maņu uztveršanā. Kāpēc doma iejaucas? Un vai tu vari ar to kaut ko iesākt? Līdz ko tu uz kādu lietu skaties, tevī ienāk vārds “soma”, ja ne “soma”, tad “krēsls” vai “solis”, “tamvīrietim, kurš tur sēž, ir sirmi mati.” Tas turpinās un turpinās – tu visu laiku pie sevis atkārto. Ja tu to nedari, tu esi aizņemts ar kaut ko citu: “Es kavēju darbu.” Tu vai nu par kaut ko domā, kam pilnīgi nav nekāda sakara ar pašreizējo maņu funkcionēšanu, jeb tu skaties un saki sev “Tā ir soma, tā ir sarkana soma”, un tā tālāk, un tā joprojām – tas ir viss, kas tur ir. Vārds “soma” tevi atdala no tā, uz ko tu skaties, tādējādi radot šo “tu”; savādāk starp šiem diviem nav atstatuma.

Katru reizi, kad dzimst doma, dzimsti tu. Kad doma ir prom, tu esi prom. Bet tas “tu” neļauj domai aiziet, un tas, kas šim “tu” dod turpinātību, ir domāšana. Īstenībā tevī nav pastāvīgas vienības, nav visu tavu domu un pieredžu kopuma. Tu domā, ka tur ir “kāds”, kurš domā tavas domas, “kāds”, kurš jūt tavas jūtas – tā ir ilūzija. To, ka tā ir ilūzija, varu pateikt es; bet priekš tevis tā nav ilūzija.

Tavas emocijas ir kompleksākas, bet tas ir tas pats process. Kāpēc tev ir jāsaka sev, ka tu esi dusmīgs, ka tu apskaud kādu, vai ka sekss tevi tramda? Es nesaku neko par piepildīšanu vai nepiepildīšanu. Tevī ir sajūta, un tu saki, ka tu esi nomākts vai nelaimīgs, vai svētlaimē, greizsirdīgs, alkatīgs, skaudīgs. Šī vārdu došana eksistencē ievieš to, kurš šo sajūtu tulko. Tas, ko tu sauc par “es”, nav nekas cits kā šis vārds “sarkana soma”, krēsls”, “soļi”, “gaismas spuldze”, “dusmīgs”, “svētlaimīgs”, “greizsirdīgs”, vai vienalga. Tu savām smadzeņu šūnām dod nevajadzīgu aktivitāti, liekot atmiņu šūnām visu laiku strādāt, iznīcinot tur esošo enerģiju. Tas tevi tikai nonēsā.

Šī vārdu došana ir vajadzīga, kad tev ir jākomunicē ar kādu citu vai ar sevi. Bet tu ar sevi komunicē visu laiku. Kāpēc tu šo dari? Vienīgā starpība starp tevi un personu, kura ar sevi runā skaļi, ir tā, ka tu nerunā skaļi. Brīdī, kad tu sāc runāt skaļi, uzrodas psihiatrs. Tas džeks, protams, dara to pašu, ko dari tu, visu laiku ar sevi komunicē – “soma”, “sarkana soma”, “apsēsts”, “Edipa komplekss”, “alkatīgs”, “krēsls”, “martini”. Tad viņš saka, ka ar tevikaut kas nav kārtībā, un liek tevi dīvānā un grib tevi izmainīt, palīdzēt tev.

Kāpēc tu neliec mierā maņu uztvērumus? Kāpēc tu tulko? Tu šo dari, jo, ja tu nekomunicē ar sevi, tevis tur nav. Tāda perspektīva ir baisa priekš tā “tu”.

15

***

Lai ko tu pieredzētu – mieru, svētlaimi, klusumu, ekstāzi, prieku, Dievs vien zina ko – būs vecs, otrreizējs. Tev jau ir zināšanas par visām tām lietām. Fakts, ka tu esi svētlaimes stāvoklī vai milzīga klusuma stāvoklī, nozīmē, ka tu par to zini. Tev ir jāzina lieta, lai to pieredzētu. Tā zināšana nav nekas ārkārtējs vai metafizisks; “ķeblis”, “soma”, “sarkana soma” ir zināšanas. Zināšanas ir kaut kas, kas tevī ir kāda cita ielikts, un viņš tās guva no kāda cita; tās nav tavas.

Vai tu vari pieredzēt tādu vienkāršu lietu kā krēslu, kas ir tavā priekšā? Nē, tu tikai pieredzi zināšanas, kādas tev par to ir. Un zināšanas ir nākušas no kāda ārēja avota, vienmēr. Tu domā savas sabiedrības domas, jūti savas sabiedrības jūtas un pieredzi savas sabiedrības pieredzes; jaunas pieredzes nav.

Tātad visam, ko jebkurš cilvēks jebkad ir domājis vai jutis, ir jāiziet ārā no tavas sistēmas. Un tu esi visu to zināšanu produkts – tas ir viss, kas tu esi.

***

Kas ir doma? Tu par to nezini pavisam neko; viss, ko tu zini par to, ko tu sauc par “domu”, ir tas, ko tev par to ir izstāstījuši. Kā tu ar to vari kaut ko iesākt – veidot to, kontrolēt to, vedināt to vai apstādināt to? Tu visu laiku centies kaut ko ar to izdarīt, jo kāds tev ir pateicis, ka tev ir jāizmaina šis vaijānomaina tas, jāturas pie labām domām un ne pie sliktām domām. Domas ir domas; tās nav ne labas, ne sliktas. Kamēr tu gribi kaut ko iesākt ar to, kas tur ir, tu domā. Gribēšana un domāšana nav divas dažādas lietas. Gribēšana saprast nozīmē, ka ir domas kustība. Tu tai kustībai dod papildus impulsu, dod tai turpinātību.

Maņas tevī funkcionē nedabīgi, jo tu gribi tās izmantot, lai kaut ko gūtu. Kāpēc tev kaut kas būtu jāgūst? Jo tu gribi, lai tas, ko tu sauc par “tevi”, turpinās. Tu aizsargā to turpināšanos. Doma ir aizsargmehānisms: tā aizsargā to “tu”, par to maksājot ar kaut ko vai kādu citu. Viss, kas dzimis no domas, ir destruktīvs. Tas beigu beigās iznīcinās tevi un cilvēci.

***

Mehānisms, kas visu laiku sevi atkārto, ir tas, kas tevi nonēsā. Tātad, kas ir tas, ko tu ar to vari iesākt? - tas ir viss, ko tu vari vaicāt. Tas ir tas jautājums, un tas ir vienīgais jautājums, un jebkāda atbilde, ko es vai kāds

16

cits dotu, dos tikai papildus impulsu domas kustībai. Ko tu ar to vari iesākt?Neko. Tā ir pārāk spēcīga: tai ir miljoniem gadu impulss. Tu esi pilnībā bezpalīdzīgs, un tu nevari to bezpalīdzību apzināties.

Ja tu praktizē jebkādu prāta kontroles sistēmu, automātiski tur ir “tu”, un caur šo tas turpinās. Vai esi jebkad meditējis, kārtīgi nopietni meditējis? Vaivarbūt tu zini kādu, kurš to ir darījis? Neviens to nedara. Ja tu nopietni meditē, tu nonāksi trako mājā. Ne arī tu vari praktizēt modrumu, mēģinot apjaust katru savas dzīves mirkli. Tu nevari apjaust; tu un apjausma nevar pastāvēt kopā. Ja tu varētu būt apjausmas stāvoklī uz vienu sekundi, vienreiz savā dzīvē, turpinātība pārtrūktu, pieredzošās struktūras, “tu”, ilūzija sabruktu, un viss ieņemtu savu dabīgo ritmu. Šajā stāvoklī tu nezini, uz ko tu skaties – tā ir apjausma. Ja tu atpazīsti to, uz ko tu skaties, tu esi tur, atkal pieredzot veco, to, ko tu zini.

Kas vienai personai liek nonākt šajā stāvoklī un ne citai, es nezinu. Iespējams, tas ir ierakstīts šūnās. Tas ir akazuāls. Tā nav rīcība, kas nāk no tavas gribas; tu to nevari izsaukt. Nav absolūti nekas, ko tu vari darīt. Tu droši vari neuzticēties nevienam, kurš tev saka, kā viņš šajā stāvoklī nonāca.Par vienu lietu tu vari būt drošs, viņš nekādi nevar zināt sevi, un nevar nekādi ar tevi komunicēt. Ķermenī ir iebūvēts slēdža mehānisms. Ja domas pieredzošā struktūra kaut kā atlaižas, tā otrā lieta pati savā veidā pārņem. Ķermeņa funkcionēšana būs pilnīgi cita funkcionēšana, bez domas iejaukšanās, izņemot tad, kad ir ar kādu nepieciešams komunicēt. Boksa ringa terminoloģijā tas būtu, ka tev ir “jāmet ringā dvielis”, jābūt absolūti bezpalīdzīgam. Neviens tev nevar palīdzēt, un tu nevari palīdzēt pats sev.

***

Šis stāvoklis nav tavās interesēs. Tu esi ieinteresēts tikai turpinātībā. Tu gribi turpināties, varbūt citā līmenī, un funkcionēt savādākā dimensijā, bet kaut kā tu gribi turpināties. Tu pie šī neskartos ar garu kārti. Šis likvidēs to, ko tu sauc par “tevi”, visu tevi – augstāko sevi, zemāko sevi, dvēseli, Ātmanu, apziņu, zemapziņu – visu to. Tu nonāc līdz kādam punktam, un tadtu saki “Man ir vajadzīgs laiks”. Tādējādi attēlā ienāk sādhana (pašizpēte un reliģiskie meklējumi), un tu sev saki “Rīt es sapratīšu”. Šī struktūra ir dzimusi no laika un funkcionē laikā, bet savās beigās tā nenonāk caur laiku. Ja tu nesaproti tagad, tu nesapratīsi rīt. Kas būtu jāsaprot? Kāpēc tu gribi saprast to, ko es saku? To, ko es saku, tu nevari saprast. Tā ir bezjēdzīga nodarbe mēģināt attiecināt aprakstu par to, kā funkcionēju es, uz to, kā

17

funkcionē tu. Šī ir lieta, ko es nevaru komunicēt. Ne arī komunikācija ir nepieciešama. Dialogs nav iespējams. Kad “tu” nav tur, kad jautājuma nav tur, kas ir, ir sapratne. Ar tevi ir cauri. Tu iziesi ārā. Tu nekad vairs neklausīsies nevienā, kurš šo stāvokli apraksta, un nekad neprasīsi nekādus jautājumus par sapratni.

Tas, ko tu meklē, neeksistē. Tu drīzāk dotos pa burvju zemi ar svētlaimīgāmvīzijām par tā tava neeksistējošā sevis radikālu transformāciju būšanas stāvoklī, kas ir kaut kādu valdzinošu frāžu uzburts. Tas tevi ved prom no tava dabīgā stāvokļa – tā ir kustība prom no tevis. Lai būtu pats, ir nepieciešama ārkārtēja inteliģence. Tu esi “svētīts” ar to inteliģenci; nevienam tev tā nav jādod, neviens tev to nevar atņemt. Tas, kurš ļauj tai izpausties pašai savā veidā, ir dabīgs cilvēks.

18