the reception of maurice maeterlinck in latvia: …
TRANSCRIPT
1
DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE
KOMPARATĪVISTIKAS INSTITŪTS
DAUGAVPILS UNIVERSITY
INSTITUTE OF COMPARATIVE STUDIES
UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS
INSTITUT D’ÉTUDES COMPARÉES
SIMONA SOFIJA VALKE
MORISA MĀTERLINKA RECEPCIJA LATVIJĀ:
LITERATŪRKRITIKA UN TULKOJUMI (LĪDZ 1940. GADAM)
THE RECEPTION OF MAURICE MAETERLINCK IN LATVIA:
LITERARY CRITICISM AND TRANSLATIONS (UNTIL 1940)
RÉCEPTION DE MAURICE MAETERLINCK EN LETTONIE :
CRITIQUE LITTÉRAIRE ET TRADUCTIONS (JUSQU’EN 1940)
PROMOCIJAS DARBA KOPSAVILKUMS
FILOLIĢIJAS DOKTORA (DR.PHILOL.) ZINĀTNISKĀ GRĀDA IEGŪŠANAI
SUMMARY OF THE THESIS FOR OBTAINING THE DOCTORAL DEGREE
IN PHILOLOGY (DR.PHILOL.)
RÉSUMÉ DE LA THÈSE POUR L'OBTENTION DU GRADE ACADÉMIQUE DE DOCTEUR
EN PHILOLOGIE (DR.PHILOL.)
DAUGAVPILS 2014
2
PROMOCIJAS DARBS IZSTRĀDĀTS LAIKA PERIODĀ NO 2009. LĪDZ 2014. GADAM.
DOKTORA STUDIJU PROGRAMMA: LITERATŪRZINĀTNE.
APAKŠNOZARE: SALĪDZINĀMĀ LITERATŪRZINĀTNE.
PROMOCIJAS DARBA ZINĀTNISKAIS VADĪTĀJS:
DR. HABIL. PHILOL., DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES PROFESORS FJODORS FJODOROVS.
OFICIĀLIE RECENZENTI:
DR. HABIL. PHILOL., AKADĒMIĶIS BENEDIKTS KALNAČS;
DR. PHILOL., LATVIJAS UNIVERSITĀTES PROFESORS OJĀRS LĀMS;
DR. PHILOL., DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES ASOCIĒTĀ PROFESORE ELĪNA
VASIĻJEVA.
PROMOCIJAS DARBA AIZSTĀVĒŠANA NOTIKS DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES
LITERATŪRZINĀTNES NOZARES PROMOCIJAS PADOMES ATKLĀTAJĀ SĒDĒ 2014. GADA
11. SEPTEMBRĪ, DAUGAVPILĪ, VIENĪBAS IELĀ 13, 311. AUDITORIJĀ PLKST. 13.
AR PROMOCIJAS DARBU UN TĀ KOPSAVILKUMU VAR IEPAZĪTIES DAUGAVPILS
UNIVERSITĀTES BIBLIOTĒKĀ, VIENĪBAS IELĀ 13, DAUGAVPILĪ UN
HTTP://DU.LV/LV/ZINATNE/PROMOCIJA/DARBI.
ATSAUKSMES SŪTĪT PROMOCIJAS PADOMES SEKRETĀRAM DAUGAVPILĪ, VIENĪBAS
IELĀ 13, LV-5400, TĀLRUNIS 65424238, E-PASTS: [email protected].
PADOMES SEKRETĀRE: DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.
3
THE DOCTORAL THESIS HAS BEEN WRITTEN FROM 2009 UNTIL 2014.
DOCTORAL PROGRAMME: LITERARY STUDIES.
THE SUB-BRANCH OF COMPARATIVE LITERARY STUDIES.
DOCTORAL THESIS ADVISOR:
DR. HABIL. PHILOL., PROFESSOR FJODORS FJODOROVS (DAUGAVPILS UNIVERSITY,
LATVIA).
OFFICIAL REVIEWERS:
DR. HABIL. PHILOL., ACADEMICIAN BENEDIKTS KALNAČS;
DR. PHILOL., PROFESSOR OJĀRS LĀMS (UNIVERSITY OF LATVIA);
DR. PHILOL., ASSOCIATE PROFESSOR ELĪNA VASIĻJEVA (DAUGAVPILS
UNIVERSITY, LATVIA).
THE VIVA VOCE PRESENTATION OF THE DOCTORAL THESIS WILL TAKE PLACE AT
THE OPEN MEETING OF THE DOCTORATE RESEARCH COUNCIL FOR LITERARY STUDIES
OF DAUGAVPILS UNIVERSITY ON SEPTEMBER 11, 2014, AT 13.00, ROOM 311 13 VIENĪBAS
STREET, DAUGAVPILS.
THE DOCTORAL THESIS AND ITS SUMMARY ARE PUBLICLY AVAILABLE AT THE
LIBRARY OF DAUGAVPILS UNIVERSITY, AT 13 VIENĪBAS STREET, DAUGAVPILS AND
HTTP://DU.LV/LV/ZINATNE/PROMOCIJA/DARBI.
PLEASE SEND YOUR COMMENTS TO THE SECRETARY OF THE DOCTORATE COUNCIL
AT 13 VIENĪBAS STREET, DAUGAVPILS, LV-5400, TEL. 65424238, E-MAIL:
SECRETARY OF THE COUNCIL: DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.
4
LA THÈSE DE DOCTORAT A ÉTÉ ÉCRITE DE 2009 À 2014.
PROGRAMME DOCTORAL : ÉTUDES LITTÉRAIRES.
SOUS-DISCIPLINE : LITTÉRATURE COMPARÉE.
DIRECTEUR DE THÈSE :
DR. HABIL. PHILOL., PROFESSEUR FJODORS FJODOROVS (UNIVERSITÉ DE
DAUGAVPILS, LETTONIE).
RAPPORTEURS OFFICIELS:
DR. HABIL. PHILOL., ACADÉMICIEN BENEDIKTS KALNAČS ;
DR. PHILOL., PROFESSEUR OJĀRS LĀMS (UNIVERSITÉ DE LETTONIE);
DR. PHILOL., PROFESSEUR AGRÉGÉ ELĪNA VASIĻJEVA (UNIVERSITÉ DE
DAUGAVPILS, LETTONIE).
LA SOUTENANCE DE LA THÈSE DE DOCTORAT AURA LIEU À LA RÉUNION PUBLIQUE
DU CONSEIL DOCTORAL D’ÉTUDES LITTÉRAIRES DE L’UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS
LE 11 SEPTEMBRE 2014 À 13 HEURES DANS LA SALLE 311, 13 RUE VIENIBAS À
DAUGAVPILS.
LA THÈSE DE DOCTORAT ET SON RÉSUMÉ SONT DISPONIBLES AU PUBLIC À LA
BIBLIOTHÈQUE DE L’UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS, 13 RUE VIENĪBAS À DAUGAVPILS
ET HTTP :/ / DU.LV / BT / ZINATNE / PROMOCIJA / DARBI.
PRIÈRE D'ENVOYER VOS COMMENTAIRES AU SECRÉTAIRE DU CONSEIL DOCTORAL
AU 13 RUE VIENIBAS, DAUGAVPILS, LV-5400, TÉL. 65424238, MÉL :
SECRÉTAIRE DU CONSEIL : DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.
5
PROMOCIJAS DARBA VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS
Promocijas darbs veltīts beļģu literāta Morisa Māterlinka (Maurice
Maeterlinck) daiļdarbu recepcijas Latvijā1 izpētei. Pētījuma lauks skar M. Māterlinka
daiļradi un divas recepcijas jomas ‒ literatūrkritiku un tulkojumus laika posmā no
1895. gada līdz 1940. gadam.
M. Māterlinks ir viens no nedaudzajiem beļģu rakstniekiem, kas XIX gadsimta
beigās iemanto starptautisku slavu. Franciski rakstošais flāms ar savu oriģinālo
simbolismu sniedz būtisku ieguldījumu beļģu literārās identitātes veidošanā, situācijā,
kad franciski rakstošo literātu centrs un paraugs ir Parīze un perifērai literatūrai
jāmēro garš ceļš uz atzinību. Francijā XIX gadsimta beigās, simbolisma literatūras
uzplaukuma periodā, teātra niša nav aizpildīta un vērā ņemami daiļdarbi, kas varētu
mēroties ar Stefana Malarmē (Stéphane Mallarmé) šedevriem dzejas jomā, netiek
radīti. M. Māterlinks nāk kā novators simbolisma dramaturģijā un Parīzes literātu
atzinība viņam paver ceļu starptautiskai literārai karjerai ne vien Eiropas, bet visas
pasaules mērogā. Latvijā ziņas par beļģu literātu parādās latviešu presē 1895. gadā un
vēl pēc pieciem gadiem (1900) mēnešrakstā „Austrums” tiek iespiests pirmais viņa
lugas tulkojums latviešu valodā. Latvijā gadsimtu mijā intensīvi tiek integrētas
Eiropas kultūras novitātes un viens no šo procesu spoguļiem ir preses raksti, kuros
plašs lasītāju loks tiek iepazīstināts ar cittautu literātu daiļradi. Tajos iekļauti vispārīgi
pārskati, īsi darbu pārstāsti, analīze, citāti, ārzemju kritiķu domas un raksta autoru
vērtējumi. Par M. Māterlinka daiļradi un atsevišķiem darbiem gadsimtu mijā raksta
Aspazija, Rainis, Jānis Kreicbergs, Zeltmatis, Fricis Mierkalns un citi. Viņa darbus
tulko nozīmīgas literāras personības – Jānis Akuraters, Jēkabs Janševskis, Kārlis
Jēkabsons, Jānis Asars, Paula Jēgere un citi. M. Māterlinka recepcijas sākumposms
Latvijā sakrīt ar latviešu agrīnā modernisma veidošanās procesiem un arīdzan literāta
oriģinalitātes izpausmes sasaucas ar modernistu centieniem pēc radošās brīvības. M.
Māterlinka recepcijas pētniecība abos minētajos segmentos ir aktuāla trīs aspektos –
pirmkārt, M. Māterlinka daiļdarbu vērtējuma XIX un XX gadsimta mijas latviešu
literatūrkritikā analīze, otrkārt, tulkojumu kvalitātes izvērtējums un, treškārt, M.
1 Šeit un turpmāk vārds Latvija lietots, lai apzīmētu kultūrtelpu, ko konsolidē latviešu valoda un kas
1918. gada novembrī kļūst par valstisku veidojumu, gan arī runājot par Latvijas valsti.
6
Māterlinka visbiežāk tulkoto darbu un literatūrkritikas akcentētāko konceptu
apzināšana.
Promocijas darbā tiek pētīts kā veidojas M. Māterlinka literārā savdabība
franču un beļģu literatūras kontekstā un evolucionē daiļrade, analizēts kā laika gaitā
mainās M. Māterlinka recepcija latviešu literatūrkritikā – no patiesa novatora
dramaturģijā līdz domātājam, kas literārā ziņā ievietojams literatūras vēstures plauktā.
Tiek veikta dzejas, lugu un eseju tulkojumu analīze katram darbam vai darbu
kopumam izvērtējot atbilstību oriģinālam, analizējot starpniekvalodas uzslāņojumus,
darbu izvēli tulkojumiem un tulkojumu tapšanas vēsturi.
Promocijas darba mērķis ir apzināt M. Māterlinka plašā recepcijas lauka divus
segmentus – literatūrkritiku un tulkojumus Latvijas kultūrtelpā, izpētīt, kā tie veido
literāta radošās personības tēlu un priekšstatu par viņa daiļrades attīstību.
Mērķa realizācijai ir izvirzīti šādi uzdevumi:
1. pētīt M. Māterlinka literāro vidi, literāta radošās domas veidošanās procesā
izkristalizējošos daiļrades motīvus, literārās radīšanas formas un turpmāko
daiļrades attīstību;
2. analizēt M. Māterlinka transfēra kontekstuālos aspektus: latviešu
literatūrkritikas kritēriju veidošanās ideoloģiskos un vēsturiskos faktorus, kā
arī latviešu literārā lauka autonomijas tendences;
3. izsekot M. Māterlinka recepcijai latviešu literatūras kritikā, analizēt literāta
darbu pozicionējumu, interpretāciju, vērtējumu un to saistību ar latviešu
literatūras norisēm;
4. analītiskā sastatījumā aplūkot M. Māterlinka daiļdarbu specifiskās iezīmes un
to atveidojumu latviešu tulkojumos.
Promocijas darba avotu atlasi noteica hronoloģiskais, kultūrtelpas un literāro
virzienu kritērijs.
Pirmkārt, tie ir M. Māterlinka daiļdarbi franču valodā – dzeja, lugas un esejas.
No šī apjomīgā klāsta izvēlēti simbolisma perioda daiļdarbi un vēlāk tapušie
nozīmīgākie darbi, kas ataino rakstnieka radošās domas attīstību, atspoguļo viņa
teorētiskās nostādnes un dzīves gājumu, tostarp arī rakstnieka sniegtās intervijas un
atmiņu grāmata (Bulles bleues, 1948). Šai grupā ietilpst arī tie darbi, kas tulkoti,
atstāstīti, analizēti vai pieminēti latviešu periodikā pētāmajā laika periodā.
7
Otrkārt, tika atlasīti beļģu literātam veltīti iepazīstinoši un literatūrkritiski
raksti latviešu valodā, kā arī apceres par aktuālām literārām parādībām latviešu un
frankofonājā telpā XIX un XX gadsimta mijā.
Treškārt, minami Morisa Māterlinka daiļdarbu tulkojumi un atdzejojumi
latviešu valodā, ko veikuši K. Jēkabsons, J. Akuraters, Edvarts Virza, Atis Ķeniņš un
citi.
Promocijas darba teorētisko pamatu veido ārzemju un latviešu pētnieku
darbi. Teorētiskās bāzes literatūru var sadalīt vairākās grupās:
M. Māterlinka daiļrades pētījumi. Izmantots galvenokārt frankofonās
literatūrkritikas klāsts – Pola Gorsē (Paul Gorceix), Žozefa Ansa (Joseph Hanse),
Gastona Kompēra (Gaston Compère), Žerāra Desona (Gérard Dessons), Aleksa
Paskjē (Alex Pasquier), Arno Riknera (Arnaud Rykner) un citu pētījumi.
Literatūras vēsturei, literatūrzinātnei un tulkojumzinātnei, kā arī citām
humanitārās jomas robežzinātnēm veltītie pētījumi, veido visapjomīgāko
teorētiskās bāzes daļu. Tie ir gan latviešu, beļģu, franču, gan cittautu autoru darbi, kas
aplūko aktuālus literatūrpētnieciskus jautājumus, pētāmā laikmeta literārās tendences
un to attīstību. No latviešu zinātniekiem nosauksim dažus – Fjodors Fjodorovs, Vera
Vāvere, Ludmila Sproģe, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Maija Burima; tāpat
minēsim dažus ārzemju autorus – Žerārs Ženets (Gérard Genette), Tcvetans Todorovs
(Tzvetan Todorov), Pols Arons (Paul Aron), Mišels Dekodēns (Michel Décaudin),
Albērs Kasaņs (Albert Cassagne), Valters Benjamins (Walter Benjamin), Antuāns
Bermans (Antoine Berman) u. c.
Salīdzināmās literatūras teorētiķu – Volfganga Izera (Wolfgang Iser), Hansa
Roberta Jausa (Hans Robert Jauss), Īva Ševrela (Ives Chevrel), Pjēra Brinela (Pierre
Brunel), Kloda Pišuā (Claude Pichois), Filipa Ležēna (Philippe Lejeune), Mišela
Espaņa (Michel Espagne) u. c. – darbi.
Vēsturnieku un sociologu pētījumi. Minēsim dažus vārdus: sociologi Pjērs
Burdjē (Pierre Bourdieu), Mišels Birons (Michel Biron), Remī Pontons (Remy
Ponton), latviešu vēsturnieki – Arnolds Spekke, Antonijs Zunda.
Pētījuma metožu izvēli, pirmkārt, nosaka tās vērstība uz recepcijas fenomenu,
metatekstuālajā un tulkojumu telpā. Promocijas darba metodoloģija balstīta recepcijas
estētikas un kultūras transfēra teorijā. Tiek izmantota H. R. Jausa recepcijas estētikas
teorija un lietots viņa ieviestie nozīmīgie koncepti „gaidu apvārsnis”
(Erwartungshorizont), „estētiskā nobīde” (Abweichung), kā arī H. R. Jausa sekotāja F.
8
Ležēna analizētā žanra un gaidu apvāršņa saistība. Komparatīvistikas pētījumu klāstā
izmantota franču zinātnieku M. Espaņa un Mišela Vernera (Michel Werner) izstrādātā
kultūras transfēra teorija (transfert culturel), kura ietver divus analīzes laukus:
transfēra izcelsmes kultūras un uzņemošās kultūras kontekstuālu analīzi, kā arī
vektoru (vecteurs) – kultūru starpnieku darbības analīzi. Kultūru starpnieku
(mediateurs) – kritiķu, tulkotāju, ceļotāju (tostarp transfēra izcelsmes valstīs
studējošo, strādājošo u. c.) īstenotais kultūras imports stimulē uzņemošās kultūras
aktuālo jautājumu apzināšanu un risināšanu. Šī pieeja izmantota promocijas darba
struktūras izveidei; struktūru veido konteksta analīze izcelsmes un uzņemošajā
kultūrā, kā arī starpniecības procesu un rezultātu analīze literatūrkritikas un tulkojumu
jomā. Otrkārt, būtiska ir katram pētījuma segmentam atbilstošu analītisko metožu
izvēle. Pētījuma laukā ietilpst literārās un ārpusliterārās telpas mijiedarbe, daiļrades
procesu attīstība, literatūras kritikas aspekti, literāro nostādņu maiņa, literāra teksta
uzbūves savdabība un tulkojumi. Pētījuma lauka specifika nosaka metožu lietojumu:
literatūras vēstures un socioloģijas metodes, lai pētītu literāro procesu un literatūras
kritikas attīstību un sociālo kontekstu, filoloģiskā pieeja, lai analizētu tulkojumus un
salīdzinātu valodas lietojuma atšķirīgo un kopējo dažādās lingvistiskās telpās,
tulkojumzinātnes (traductologie) metodes, lai pētītu tulkotāja pieeju daiļdarba
tulkošanā. Biogrāfiskā metode izmantota, lai pētītu M. Māterlinka būtiskāko daiļrades
aspektu pirmsākumus un arī literāro ietekmju avotus. Nosaukto metožu izmantojums
nosaka arī specifisku terminu lietojumu.
Pētījuma novitātes izklāstu ievadīsim ar nelielu atkāpi nesenā vēsturē. 2011.
gadā tika atzīmēta Nobela prēmijas piešķiršanas M. Māterlinkam simtgade, bet gadu
vēlāk – 2012. gadā – viņa 150. jubileja – tika rīkotas konferences, diskusijas, publicēti
pētījumi un viņa darbu atkārtoti izdevumi un uzvestas lugas. Latvijas pētnieki
iesaistījās šajā procesā – 2012. gada aprīļa beigās, profesora F. Fjodorova rosināta un
mūsu iniciatīvas balstīta, Rīgas pilī notika LKA un DU starptautiskā konference
„Morisa Māterlinka recepcija Baltijā”, un pašlaik publicēšanai ir sagatavots
konferences dalībnieku zinātnisko rakstu krājums, kas papildina, izvērš
iepriekšminētajos pētījumos ieskicētās idejas un piedāvā jaunu skatījumu uz M.
Māterlinka daiļrades recepciju. Mūsu iecere ir vērst plašumā un dziļumā šo procesu,
un sniegt tajā savu ieguldījumu. Līdz ar to varam norādīt, ka promocijas darba
novitāte ir izsmeļošs un kontekstualizēts M. Māterlinka radošās personības
veidošanās procesa atspoguļojums un to galveno vadlīniju analīze, balstoties uz viņa
9
laikabiedru daiļdarbiem, literatūrkritikas tekstiem franču valodā, kultūrtelpas analīzi.
Mūsu nodoms ir sniegt jaunu pienesumu literatūrpētniecībā, pētot M. Māterlinka
literāta‒domātāja tēlu un viņa daiļrades izpratni latviešu metatekstā, t. i.,
literatūrkritisko rakstu kopumā, analizējot beļģu rakstnieka recepcijas un latviešu
literārā lauka sasaisti, pievēršoties M. Māterlinka darbu un to tulkojumu izpētei un
veicot atsevišķu tulkojumu aspektu analītisku sastatījumu. Promocijas darbs iekļaujas
Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta uzsāktajā pētījumu virzienā par
ārzemju literatūras recepciju latviešu literatūras laukā un latviešu literatūru Eiropas
kontekstā modernisma sākumposmā, kura ietvaros tapuši vairāki promocijas darbi –
M. Burimas „K. Hamsuna un J. Akuratera prozas mākslinieciskā pasaule: sastatāmais
raksturojums”, Ilzes Kačānes „Oskara Vailda prozas recepcija Latvijā (līdz 1940.
gadam)”, Alīnas Romanovskas „Antona Austriņa proza Eiropas literārajā telpā” un
Oksanas Komarovas „Antona Čehova prozas recepcija Latvijā (līdz 1940. gadam).
Promocijas darba struktūra. Promocijas darbs sastāv no ievada, trijām
nodaļām, kam pakārtotas apakšnodaļas, secinājumiem, izmantotās literatūras saraksta
un pielikuma, kurā iekļauta informācija par M. Māterlinka darbu pirmizdevumiem
franču valodā un tulkojumiem latviešu valodā.
Pirmajā nodaļā pētīta XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma situācija
Francijas un Beļģijas literatūrā, dekadences literatūru2 un simbolisma veidošanās, M.
Māterlinka daiļrades sākumposms un attīstība.
Otrajā nodaļā analizēts M. Māterlinka daiļrades atspoguļojums latviešu
literatūras kritikā un literārajās diskusijās, pētīts, kā gadsimtu mijas Eiropas literatūras
virzieni ietekmē M. Māterlinka vērtējumu Latvijā. Recepcijas laiks sadalīts trīs
posmos, tie ir: pirmstulkojumu posms 1896–1900, dramaturģijas posms 1901–1914
un eseju posms 1914–19403.
Trešajā nodaļā apkopota informācija par latviešu valodā iznākušajiem M.
Māterlinka darbu tulkojumiem un veikta oriģinālu un tulkojumu analīze, par pamatu
ņemot beļģu literāta daiļdarbu specifiskās iezīmes. Sukcesīvi pētīti dzejas, lugu un
eseju tulkojumi.
2 Pols Buržē (Paul Bourget) literārās dažādības apzīmēšanai, kas XIX gadsimta beigās Francijā tiek
saukta par dekadenci, lieto daudzskaitļa formu – dekadences literatūras. Sk.: Bourget, Paul. Essais de
psychologie contemporaine. Tome 1. Paris : Plon, 1901, p. 22. 3 Otrā un trešā posma robežšķirtni iezīmē Pirmā pasaules kara sākums 1914. gada vasarā.
10
PROMOCIJAS DARBA APROBĀCIJA
Par promocijas darba problemātiku starptautiskās zinātniskās konferencēs nolasīti
15 referāti.
1. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī. Referāts. IX starptautiskā zinātniskā
jauno filologu konference ,,Littera scripta”. Latvijas Universitāte, 2009. gada
4. novembris.
2. Tēlu simboli Morisa Māterlinka daiļradē. Referāts. Šauļu Universitātes
starptautiskā zinātniskā konference „Tekstas: lingvistika ir poetika 17”. 2009.
gada 13. novembris.
3. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos
atdzejojumos. Referāts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XX
zinātniskie lasījumi. 2010. gada 27. janvāris.
4. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā. Referāts. Liepājas
Universitātes 16. starptautiskā zinātniskā konference „Aktuālas problēmas
literatūras zinātnē: vēsturiskā pieredze un aktuālie kultūrprocesi Latvijā”.
2010. gada 5. marts.
5. Постановки пьесы Мориса Метерлинка „Синяя птица” в Латвии.
Referāts. Klaipēdas Universitātes Humanitārās fakultātes Baltistikas centra
starptautiskā starpdisciplinārā zinātniskā konference „Tradīcijas un mūsdienas:
attiecības un attīstības perspektīvas”. 2010. gada 12. novembris.
6. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko
tulkojumu analītisks sastatījums. Referāts. Daugavpils Universitātes
Humanitārās fakultātes XXI zinātniskie lasījumi. 2011. gada 27. janvāris.
7. Moriss Māterlinks Haralda Eldgasta romānā „Zvaigžņotās naktis”. Referāts.
Daugavpils Universitātes 53. starptautiskā zinātniskā konference. 2011. gada
13. aprīlis.
8. Лес Мориса Метерлинка в латышской интерпретации. Referāts. Šauļu
Universitātes Humanitārās fakultātes Vēstures un literatūras teorijas katedras
starptautiskā starpdisciplinārā zinātniskā konference „Koks kultūrā”.
2011. gada 12. maijs.
9. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis”. Referāts.
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Rusistikas un slāvistikas
11
nodaļas VIII Starptautiskā Jauno filologu konference „Valoda – Mīts –
Folklora – Literatūra”. 2011. gada 11. novembris.
10. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls. Referāts. Daugavpils Universitātes
Humanitārās fakultātes XXII zinātniskie lasījumi. 2012. gada 26. janvāris.
11. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā. Referāts.
Liepājas Universitātes 18. starptautiskā zinātniskā konference „Aktuālas
problēmas literatūras zinātnē”. 2012. gada 1. marts.
12. Maurice Maeterlinck dans le champ littéraire letton. Referāts. Latvijas
Kultūras akadēmijas, Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta
starptautiskā zinātniskā konference „Morisa Māterlinka recepcija Baltijā”.
2012. gada 28. aprīlis.
13. Мозаика фрагментаризма эссе Метерлинка в латышской прессе в конце
ХIХ и в начале ХХ века. Referāts. Klaipēdas Universitātes starptautiskā
zinātniskā konference „Традиции и современность: отношения,
перспективы развития”. 2012. gada 16. novembris.
14. Метерлинковская тишина в латышской рецепции. Referāts. Krievijas
Valsts Hercena pedagoģiskās universitātes Filoloģijas fakultātes un Ārzemju
literatūras katedras starpaugstskolu konference „Национальное и
интернациональное в литературе и искусстве”. 2013. gada 20. aprīlis.
15. Māterlinks-autors latviešu literatūrā. Referāts. Rēzeknes Augstskolas
Reģionālistikas zinātniskā institūta 2. starptautiskā zinātniskā konference
„Autors. Teksts. Laikmets.”. 2013. gada 26. aprīlis.
Par promocijas darba problemātiku publicēti 10 zinātniski raksti.
1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī. Littera scripta
Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010.
2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās”
un to latviskajos tulkojumos. Kultūras studijas. Zinātnisko rakstu krājums III.
Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta
mijā. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 16. Liepāja:
Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011.
12
4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu
simbolisma ietvaros. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes
Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā
telpā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas
institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais
apgāds „Saule”, 2011.
6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX
gadsimta sākumā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes
Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”.
Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. Kultūras studijas IV.
Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012.
8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un
Zilbārdis”. Littera Scripta. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu
fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 8.Rīga: LU Akadēmiskais
apgāds, 2012.
9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls. Kultūras
studijas V. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums.
Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013.
10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta
lasījumā. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 18. Liepāja:
Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.
13
PROMOCIJAS DARBA SATURA IZKLĀSTS
Pētījuma ievadā pieteikta un īsi raksturota promocijas darba problemātika,
formulēts mērķis un uzdevumi, iezīmēts teorētiskais pamats, kā arī sniegts ieskats darba
struktūrā.
1. NODAĻA. MORISA MĀTERLINKA DAIĻRADE
M. Māterlinka literārās darbības aizsākumi un sava izteiksmes veida
meklējumi norit sasaistē ar franču literatūras tradīciju un aktuālajiem literārajiem
procesiem. Franču literātiem neraksturīgā atvērtība cittautu literatūrām, spēja asimilēt
to vērtības ir viens no viņa iedvesmas avotiem un oriģinālās literārās izteiksmes
pamatakmeņiem, kas paver M. Māterlinkam ceļu uz atzinību Francijā un citur
pasaulē.
1.1. Dekadence un simbolisms franču‒beļģu literatūras telpā
M. Māterlinka radošais ceļš uz simbolismu ved caur dekadenci4, kas
sabiedriski politiskās dzīves un jaunu literāro meklējumu inspirēta, Francijā uzplaukst
XIX gadsimta 80. gadu pirmajā pusē. Norieta gaisotne ir labvēlīga vide jau gadsimta
sākumā romantismā sludinātās „gadsimta sāpes” (mal du siècle) idejas attīstībai, ko
veicina politisko ideālu krahs, indivīda nespēja rast vietu savā laikmetā un iet līdzi
sava laika dinamiskajiem attīstības procesiem. Ap XIX gadsimta vidu sāpe pārtop
splīnā, kas pauž samierināšanās ar savu laikmetu, joprojām atbaidošu un
nepieņemamu, tomēr pārdzīvojamu. Šarls Bodlērs (Charles Baudelaire) pēta
svārstības starp splīnu un ideālu, starp materiālo un garīgo sfēru dzejoļu krājumā
„Ļaunuma puķes”, kura 1868. gada izdevuma priekšvārdā Teofīls Gotjē (Théophile
Gautier) raksta: „„Ļaunuma puķu” dzejniekam patika tas, ko nepareizi sauc par
dekadences stilu un kas nav nekas cits, kā māksla, kas nonākusi šajā visaugstākajā
brieduma pakāpē, ko savā norietā rada novecojošas civilizācijas: prasmīgs, sarežģīts,
4 Šeit un turpmāk neliterārā apzīmējuma „dekadence” lietojums sakrīt ar XIX un XX gadsimtu mijas
tradicionālo lietojumu, proti, kad ar pagrimumu raksturojošo vārdu tiek raksturotas kvalitātes ziņā
dažādas literāras tendences, kas atrodas opozīcijā valdošajai literatūrai.
14
erudīts, nianšu un meklējumu pilns stils [..]”5 Š. Bodlēra stila raksturojums un tā
sastatījums ar „dekadences stilu” piešķir pēdējam virkni pozitīvu konotāciju, kas nav
pretrunā ar tā vispārpieņemto nozīmi. Literāro dekadenci raksturo individuāla un
pesimistiska attieksme, garīga vājuma un izsmalcinātības jūtas, nepiemērotība
nestabilajai sociālpolitiskai un ekonomiskai situācijai un cilvēku attiecībām, kas no
tām izriet.6 Š. Bodlēru par savu priekšteci sauc gan dekadenti, gan simbolisti un M.
Māterlinka pirmajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” (Serres chaudes, 1889), ko viņš
pats atzīst par Š. Bodlēra ietekmes piesātinātu, līdztekus dekadences iezīmēm –
gurdenumam un apnicībai, lasāmas arī simbolismam raksturīgās analoģijas, kas kļūs
par viņa daiļrades atslēgas vārdu. Lai gan žurnāla „Dekadents” (Le Décadent)
izdevējs Anatols Bažī (Anatole Baju) atzīst, ka gandrīz visi literatūras kritiķi konstanti
jauca dekadentus ar simbolistiem7, tomēr ar retrospektīvu skatu Ernests Reno (Ernest
Raynaud) iezīmē atšķirības šajās tuvu stāvošajās literārajās izpausmēs: „Kā vieni tā
otri juta nepieciešamību kāpt pāri vecajām formulām un reformēt prosodiju, bet
dekadenti nedomāja nolīdzināt pagātni līdz ar zemi. [...] Simbolisti, gluži pretēji, neko
nevēlējās saglābāt no mūsu vecajām tradīcijām un viņu ambīcija bija radīt pavisam
jaunu izteiksmes veidu. Runā, ka šī viedokļu dažādība nāca no tā, ka simbolisti
vairākumā bija ārzemnieku izcelsmes. Viņus tik ļoti neatturēja cieņa pret tradīciju.”8
Abi tuvu stāvošie izteiksmes veidi koeksistē, līdz XIX gadsimta 80. gadu vidū
simbolisms Francijā gūst virsroku. Beļģu simbolisms sevi piesaka nedaudz vēlāk –
nozīmīgākie darbi publicēti laika periodā no 1888. līdz 1898. gadam.9
Simbolisma un dekadences attiecības Beļģijā atspoguļo Francijas situāciju,
jo beļģu frankofonā literatūra ir aktīva franču literatūras procesu dalībniece. M.
Māterlinka pirmajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” koeksistē dekadences un
simbolisma iezīmes – tās atspoguļo laikmeta literāro attīstību un katalizē literāta
daiļrades ceļa meklējumus un izvēli. Tieši Parīzes literārā vide un modernie
5 Baudelaire, Charles. Les Fleurs du Mal. Précédées d’une notice par Théophile Gautier. Paris : Michel
Lévy frères, 1868, p. 17. Pieejams: http://fr.wikisource.org/wiki/Charles_Baudelaire_%28Gautier%29
[sk. 15.07.2012.]. Izcēlums mūsu [S. S. V.]. 6 Heinstein, Josef. Décadentisme, symbolisme, avant–garde dans les littératures européennes. Paris :
Nizet, 1987, p. 8. 7 Baju, Anatole. L'anarchie littéraire : les différentes écoles : les décadents, les symbolistes, les
romans, les instrumentistes, les magiques, les magnifiques, les anarchistes, les socialistes, etc. Paris :
L. Vanier, 1892, p. 9. Pieejams:
http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k107868p.r=Le+D%C3%A9cadent+artistique+et+litt%C3%A9raire
+Anatole+Baju.langFR [sk. 04.06.2012.]. 8 Ernest Raynaud. La Mêlée Symboliste I, pp. 115, 117–118.
9 Sk. Denis, Benoit; Klinkenberg, Jean–Marie. La littérature belge. Précis d’histoire sociale. Bruxelles
: Labor, 2005, p. 132.
15
strāvojumi palīdz izkristalizēties literāta domai un radīt vienotu sistēmu, kurā
izkārtojas M. Māterlinka autoritāšu Reisbrūka Apbrīnojamā (Ruysbroeck
l’Admirable), Novālisa (Novalis), Ralfa Valdo Emersona (Ralph Waldo Emerson)
u. c. iedvesmotais literāta radošums. Dekadences literatūra, kas ietekmē dažu M.
Māterlinka dzejoļu tapšanu ir posms ceļā uz viņa oriģinālo simbolisma teātri, kas
top par beļģu literatūras pamatvērtību. Beļģu simbolisms sasniedz to, kas līdz šim
nebija izdevies nevienai beļģu literatūrai, proti, stabilu Parīzes atzinību. Tā nebija
īslaicīga apbrīna par eksotiskiem literāriem augļiem, bet gan noturīga interese, par
ko liecina tās pieaugums par M. Māterlinku, Žoržu Rodenbahu (Georges
Rodenbach) un Emīlu Verhārnu (Emile Verhaeren) XX gadsimta sākumā10
.
Simbolisms ir beļģu literatūras zelta laikmets, laiks, kurā top beļģu nacionālā
literārā identitāte, tas gūst plašu starptautisku atzinību un piedzīvo apogeju ar
Nobela prēmijas piešķiršanu M. Māterlinkam.
1.2. Morisa Māterlinka radošās domas veidošanās un literārās ietekmes
M. Māterlinks literāts un domātājs ir mistiķis. Šī pasaules tvēruma veidošanās
procesā būtiska loma ir vienam no pirmajiem M. Māterlinka bērnības iespaidiem –
reliģijas klātbūtnei. Sant–Barbas (Sainte–Barbe) jezuītu koledžā viņš iegūst nopietnu
humanitāro izglītību, un audzinošās sarunās bieži skartā nāves tēma vēlāk ir viena no
dominējošajām literāta daiļradē, gan, kā viņš pats atzīst savā atmiņu grāmatā,
koledžas sarunās skartā nāve ir „nāve bez cēluma, bez horizonta, tāda maza
pragmatiska, ekonomiska, komercializēta un noderīga nāve”11
. Tieši šī „mazā” nāve
mudina jauno prātu lūkoties viņpus, izzināt šo mistēriju.
1885. rudenī atklājot XIV gadsimta flāmu mistiķa Reisbrūka darbiem
piemītošo mistisko garīgumu, viņš rod iedvesmotāju savai vēl nedzimušajai
dramaturģijai un vēl neizkristalizētajai filozofiskai domai. Reisbrūka ietekmē M.
Māterlinks attālinās no Sant–Barbas koledžā iegūtās striktās konfesionālās ievirzes un
pēcāk iznākušajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” un intravertajās lugās atbalsojas
flāmu mistiķa darbu tēmas – klusums, nakts, nāve. Reisbrūka rakstības stils ietekmē
jauno literātu tikpat pamatīgi kā viņa mistiskais pasaules redzējums, eremīts ļauj M.
10
Biron, Michel. La Modernité belge. Littérature et société. Coédition – Bruxelles : Labor; Québec :
Les Presses de l’Université de Montréal, 2000, p. 129. 11
Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de
L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 673.
16
Māterlinkam palūkoties viņpus ikdienišķajiem vārdiem, apjaust vienkāršu vārdu
konotatīvo spēku un viņpus teksta diskontinuitātes, iepazīt „tetāniskās sintakses”12
daudznozīmību. M. Māterlinks ir atradis savā „flāmu sencī” simbolisma pirmavotus.
Simbolisms, kas XIX gadsimta beigās sparīgi attīstās Parīzes literārajā vidē un nes
sevī S. Malarmē nojaust ļaušanas sapni, vēlmi pateikt nepasakāmo, pēkšņi paveras M.
Māterlinkam gluži citādā aspektā – Reisbrūka daiļrade rosina meklēt pašam savu
simboliskās izteiksmes veidu.
Nozīmīga loma M. Māterlinka ceļā uz simbolismu ir Ogistam de Viljē de
Lilam–Adamam (Auguste de Villiers de l’Isle–Adam), ko literāts raksturo kā
„providenciālu cilvēku, kam nezināmu labvēlīgu apstākļu sakritību izraudzītā brīdī
vajadzēja ievirzīt un izlemt manu [M. Māterlinka] likteni”13
. Tieši O. de Viljē
iespaidā M. Māterlinks sper izšķirošo soli un pavisam novēršas no Parnasa, no kā to
jau bija attālinājis S. Malarmē un Reisbrūks, lai pievērstos simbolismam 14
.
Atklājot Novālisu15
ar viņa universālo simbolismu, M. Māterlinks lasa tā
darbus, kas atspoguļo analoģijas starp redzamo un neredzamo, galīgo un bezgalīgo kā
„analoģiskās doktrīnas sekularizētu dokumentu” 16
. M. Māterlinks aizgūst no Jēnas
romantiķiem domu, ka visam poētiskajam jābūt pasakainam un pasaka ir visbrīvākais
poētiskais žanrs, kurā vienojas individuālā un kosmiskā dvēsele, žanrs, kas nešķir
sensiblo no garīgā, nomodu no sapņa, īstenību no iztēles. Pasaka top par izejas
punktu vairumam M. Māterlinka lugu.
R. V. Emersona esejas organiski papildina Reisbrūka un Novālisa darbos gūtās
atziņas, tādējādi turpinās beļģu literāta pētījumi par dvēseles izziņu intuitīvās
apjausmas aktā. R. V. Emersona un Jēnas romantiķu idejas stimulē M. Māterlinka
simbola koncepcijas izkristalizēšanos un tās nošķīrumu no alegorijas. Bērnības un
jaunības gadu pieredze, literārās ietekmes veido M. Māterlinka radošo personību,
taču, neapšaubāmi, viņa konsolidējošais radošums piešķir heteroklītajam un
amorfajam iespaidu materiālam formu un neatkārtojamu oriģinalitāti.
12
Maeterlinck, Maurice. Ruysbroeck l’Admirable. In: Maeterlinck, Maurice. Le trésor des humbles.
Paris : Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75. 13
Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de
L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 726. 14
M. Māterlinks uzturas Parīzē 1886. gada pirmajā pusē, tur iepazīstas ar O. de Viljē, bet rudenī
(18.09.1886.) nāk klajā Žana Moreā (Jean Moréas) simbolisma manifests. 15
Tas notiek ap 1889. gadu, tad viņš uzsāk arī Novālisa darbu tulkošanu. 16
Gorceix, Paul. L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice
Maeterlinck (1863-1949). Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p. 397‒409. Pieejams:
http://www.cairn.info/article.php [sk. 09.02.2011.].
17
1.3. Morisa Māterlinka literārās identitātes meklējumi un daiļrades attīstība
Negaidītā atzinība M. Māterlinka pirmajai lugai „Princese Malēna” (Princesse
Maleine,1889) nosaka viņa turpmāko darbību dramaturģijas jomā. Lugas šekspīrisko
noskaņu dara oriģinālu M. Māterlinka simbolisma periodam raksturīgās, jau dzejoļu
krājumā „Siltumnīcās” vīdējušās tēmas – metafiziskās bažas, likteņa pavērsieni, kur
rodam „kristiešu Dieva ideju savienotu ar antīkās fatalitātes ideju, slēptu dabas
necaurredzamajā tumsā”17
, nezināmā un baismā visurklātesamība, eksistences mīklas,
kuru atbilde slēpjas tās galīguma noslēpumā, laimes un mīlestības neiespējamība un
„nāves nebeidzamā, tumšā, liekulīgi aktīvā klātbūtne”18
. Tāpat kā „Princese Malēna”,
vairums nozīmīgo Māterlinka lugu radītas, liekot lietā pasaku motīvus. Literāta pieeja
ir dažāda – viņš izmanto gan populāras pasakas, līdzība tām top pieteikta jau
virsrakstā un izpaužas zināmās pasakas intrigas pārņemšanā, kura tad tiek pārveidota
(„Princese Malēna”, „Ariana un Zilbārdis”19
), gan pasaku elementus – aizmigušas
princeses, nepiepildāmu mīlestību, u.c., kuros varam atpazīt konkrētas pasakas vai
leģendas („Peleass un Melizande”, „Septiņas princeses”, „Zilais putns”20
), gan rada
pasakas pats, galvenokārt ar teiksmainu gaisotni un tēliem, kuros gan nevaram atpazīt
konkrētu pasaku tēlus, bet jaušam to „pasakainību” („Tentažila nāve”, „Aladina un
Palomīds”, „Aglavene un Selizete”21
). Ja sižeta līnija un notikumi ar nelielām
nobīdēm arī atgādina zināmos stāstus, tad varoņu izturēšanās un attieksme drīz vien
ved prom no tradicionālās intrigas, kas kalpojusi kā atvērums ar aci neuztveramās
metapasaules ienākšanai. Pasakās iekļautās primitīvās apziņas bailes no nezināmā, no
nāves ir M. Māterlinka daiļrades sākumposma centrālā ass. Cilvēka dzīvības
trauslums, bezspēcība neizprotamo, neizzināmo likteņa spēku priekšā izvēršas
plūstošā ļaušanās straumē un nezināmā noskaidrošanās gaidās, kas noslēdzas ar nāvi.
Luga „Aglavene un Selizete” iezīmē pagriezienu M. Māterlinka daiļradē.
Kopumā metafiziskās domas attīstība tiecas uz optimistisku pasaules redzējumu. Tam
apstiprinājumu rodam M. Māterlinka pirmajā eseju krājumā „Pazemīgo dārgumi” (Le
Trésor des humbles, 1896) un arī dažus gadus vēlāk uzrakstītajā lugu kopojuma
priekšvārdā (Théâtre. 3 volumes, 1901‒1902): „Mēģināsim [..] variēt mums apkārt
17
Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901 In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze
Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 297. 18
Turpat. 19
Ariane et Barbe-Bleue, 1902. 20
Pelléas et Mélisande, 1892; Les Sept princesses, 1891; L’Oiseau bleu, 1909. 21
La Mort de Tintagiles, 1894; Alladine et Palomides, 1894; Aglavaine et Sélysette, 1896.
18
esošā nezināmā veidolu un atklāt tajā jaunu jēgu dzīvot un turpināt dzīvi, mēs vismaz
būsim ko ieguvuši, mijot mūsu skumjas ar cerībām, kas dziest un atkal iedegas.”22
Pametot pirmā daiļrades posma nāves tēmu, M. Māterlinks pievēršas cilvēciskām
attiecībām, to patiesumam un savstarpējai atbildībai. Mīlestība sevi piesaka skaistos
un muzikālos vārdu plūdos. Izvērstie teikumi, vietām lasāmais aleksandrīnietis
pamatīgi atšķiras no pirmā teātra naivās leksiskās atkārtošanās un monotonās
muzikalitātes.
Ar Māterlinka otro eseju krājumu „Gudrību un Likteni” (La Sagesse et la
Destinée, 1898) aizsākas rinda pārdomu grāmatu ar filozofisku ievirzi – par cilvēkam
lemto, tā iespējām un spēju robežām („Slēptais templis”, 1902; „Dubultais dārzs”,
1904; „Nāve”, 1913; „Nezināmais viesis”, 1917; „Lielais noslēpums”, 1921), par
visuma noslēpumiem („Visuma dzīve”, 1928; „Lielā fērija”, 1929; „Lielais likums”,
1933), metafiziskas un reliģiskas pārdomas („Pirms lielā klusuma”, 1934, „Smilšu
pulkstenis”, 1936; „Spārnu ēna”, 1936; „Dieva priekšā”, 1937; „Lielās durvis”, 1939;
„Cita pasaule vai zvaigžņu pulkstenis”, 1942)23
. Dabas pasaules vērojumi lasāmi
„Bišu dzīvē”, kas iemanto lielu popularitāti un savu turpinājumu rod „Termītu dzīvē”
un „Skudru dzīvē”24
. Šeit rodam dabas pētnieka un morālista atziņas, bet nemainīgi
klātesošs ir viņa antropomorfiskais redzējums un poētiskais stils. Lai gan darbi veltīti
sabiedriskiem insektiem, nojaušam, ka runa ir par cilvēku, par tā vietu, sūtību un
likteni.
2. NODAĻA. MORISS MĀTERLINKS LATVIEŠU LITERATŪRKRITIKĀ
Latviešu periodikā, atsevišķās brošūrās un sējumos iespiestos rakstus par M.
Māterlinku un viņa darbiem varam iedalīt sekojoši: vispārīgi literatūrkritiski un
iepazīstinoši raksti, paziņojumi par konkrētu darbu klajā nākšanu, to satura atstāsts un
analīze, M. Māterlinks un sabiedrība, atsauksmes par tulkojumiem latviešu valodā un
22
Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes.
Quinze Chansons. La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix. Paris : Éditions Gallimard, 1984,
imprimé 2004, p. 298. 23
Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913; L’Hôte inconnu, 1917; Le grand
secret, 1921; La Vie de l’Espace, 1928; La grande Féerie, 1929; La grande Loi, 1933; Avant le grand
Silence, 1934, Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936; Devant Dieu, 1937; La grande Porte, 1939;
L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 24
La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930.
19
atsauksmes par uzvestajām lugām. Pēdējais segments ir ārpus mūsu analīzes lauka,
taču dažas kritikas ir izmantotas kopējās situācijas raksturojumam. Pētāmais laiks no
pirmā raksta par M. Māterlinku līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, sadalīts trīs
posmos: iepazīstinošajā – 1895.–1900. gads, dramaturģiskajā – 1901.–1914. gads un
eseju – 1914.–1940. gads. Kultūrsituācijas analīze Latvijā ļauj izsekot literāro darbu
vērtēšanas kritēriju izveidei un briestošajiem literārā lauka autonomizācijas
procesiem.
2.1. Latvijas konteksts – sabiedriskais un literārais
Literatūras pakļautība nacionālajiem un sabiedriskajiem kritērijiem ierobežo
rakstnieku individuālo radošo brīvību un līdz ar to kavē literatūrai vien piemītošas
vērtību sistēmas izveidošanos un nostiprināšanos. Francijā un Beļģijā XIX gadsimts ir
laiks, kad literatūra pakāpeniski atbrīvojas no valsts un sabiedrības ideoloģiju diktāta
un veido savu aksioloģisko hierarhiju, kuras produkti – literārie darbi, tostarp M.
Māterlinka, – nonāk latviešu literātu uzmanības lokā un balsta analogus procesus
vietējā mērogā. Jaunie centieni pēc brīvības un tiecība uz ideālismu literatūrā saduras
ar sabiedrisko determinismu, kas cenšas literatūru virzīt pa ideoloģijas ceļu. Taču
literārie individuālisti XX gadsimta pirmās desmitgades revolucionārajā atmosfērā
arvien sparīgāk dodas vienībai pretējā virzienā un tādēļ tiek apveltīti ar nievājošo
dekadentu vārdu. Dekadence Francijā un dekadence Latvijā kā literāru tendenču
devalorizējošs apzīmējuma ārpusliterārās izcelsmes avotiem ir kopīgais – apzīmējums
vispirms tiek lietots, lai raksturotu politiskās jomas dekadenci, un atšķirīgais –
Francijā monarhisti to piešķir republikāņiem, Latvijā – marksisti kapitālistiem.
Franču sociologs P. Burdjē, pētot literatūras vēsturi, ievieš literārā lauka
terminu. Viena no šī literārā lauka raksturiezīmēm ir tieksme pēc autonomijas, proti,
atteikšanās pakļaut literatūru politikas un morāles kanoniem un vēlme balstīt literāro
jaunradi uz darbu ar valodu.25
Lauka autonomijas pakāpe atbilst laika gaitā
uzkrātajam simboliskajam kapitālam, kas ļauj kultūras radītājiem justies tiesīgiem un
pat uzskatīt par savu pienākumu noraidīt ārējo varu ieteikumus un prasības, pat tās
25
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 7. Autora izcēlums. Pieejams:
http://www.persee.fr/web/revues/home/prescript/article/arss_0335–5322_1991_num_89_1_2986 [sk.
17.09.2012.].
20
apkarot savas pārliecības vārdā.26
Par būtiskāko sava simboliskā kapitāla pieteikumu
var uzskatīt žurnālā „Dzelme” publicēto un vēlāk par dekadences manifestu nodēvēto
„Mūsu mākslas motīvi”27
, taču šis principu apliecinājums tiecas ne tikai definēt savu
autonomiju no latviešu sabiedrībā valdošajām vērtībām, bet arī gūt jaunas, labākas
pozīcijas latviešu literārajā laukā, redefinējot specifisko kapitālu. Literārajā laukā
norit nerimtīga cīņa par monopolu, kas izvēršas definīcijas konfliktā, kurā katrs
cenšas novilkt lauka robežas. Literāro cīņu likme ir literārās leģitimitātes monopols un
tiesības definēt – kas ir rakstnieks. Universālas definīcijas nav, viss atkarīgs no cīņas
iznākuma.28
„Dzelmes” manifests publiski sniedz jaunu rakstnieka un literārās
radīšanas aprakstu, kas norobežojas no sabiedriskā derīguma un paziņo par savām
literārajām vērtībām. Šeit mēģināts nospraust divus mērķus – radīt autonomu literāru
lauku un sniegt jaunu rakstnieka un literatūras koncepciju, kuru sasniegšanai „Mūsu
mākslas motīvos” sniegti priekšnoteikumi: literāta individuālisms („kā rakstnieki un
dzejnieki mēs stāvam un stāvēsim uz individuāliem principiem”) un mākslas
neatkarība („Mēs vairs ilgāk nevarējām atstāt mākslu kalpones lomā”).
Gan pirms, gan pēc „Dzelmes” manifesta literārajā telpā izskan asas kritikas
par jaunajām literārajām tendencēm un tiek kritizēti arī latviešu autoru iedvesmotāji,
arī M. Māterlinks, kas spēlē būtisku lomu jaunas literāro vērtību sistēmas izveides
mēģinājumos. Tās elementu uzkrājums aizsākas līdz ar pirmajām ziņām par vecās
Eiropas aktuālajām literatūras strāvām un jauno daiļdarbu ieplūšanu latviešu literārajā
vidē. XIX gadsimta beigās parādās neliterārais dekadenta vārds, un līdztekus tam cits
– simbolists.
Latvijā izpratne par simbolisma formas un saturiskajām izpausmēm veidojas
pakāpeniski, ārzemju literatūras apgūšanas gaitā, to aprakstot, tulkojot un radošajās
izpausmēs eksperimentējot ar jauno materiālu. Simbolisma ienākšana latviešu
literatūrā veicina vēlmi atsvabināties no sabiedriskā determinisma un virzību uz
literārā lauka autonomiju, kas ietver arī literārās valodas pašnoteikšanos. Šajā
savdabīgas nacionālas un no ideoloģijām brīvas literatūras tapšanas procesā
pārsteidzošā kārtā veidojas denacionalizācijas tendence29
– literatūra tiecas būt
26
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 8. Autora izcēlums. 27
Mūsu mākslas motīvi. Dzelme, Nr. 5 (1906), 193.–197. lpp. 28
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 13. 29
Plašāk par nacionālo literatūru autonomizāciju sk.: Denis, Benoît ; Klinkenberg, Jean-Marie. La
Littérature belge, précis d’histoire sociale. Bruxelles : Éditions Labor, 2005, pp. 25–32.
21
neatkarīga no nacionālajiem kritērijiem, kas bija tās rašanās priekšnoteikumi. Un
pārnacionālu slavu ieguvušā beļģu simbolisma metra M. Māterlinka devuma apgūšana
ir latviešu literatūras attīstības procesa sastāvdaļa un tālākvirzītāja.
2.2. Pirmstulkojumu metatekstuālās interpretācijas
Māterlinka tulkojumu metatekstuālajā priekšvēsturē ietilpst J. Kreicberga,
Raiņa un Zeltmata raksti, šiem vēl varam piepulcēt beļģu literāta pieminējumus
tekstos, kuri tieši viņam nav veltīti. Franču literatūras pētnieka Ž. Ženeta definētā
metatekstualitāte vieno pirmtekstu un metatekstu, kas ir tā komentārs vai kritika. M.
Māterlinka metateksts latviešu presē saistīts ar pirmtekstu, kas sastāv no vairākiem
segmentiem, jo runa ir par paša beļģu literāta darbiem un arīdzan par tiem veltītām
kritikām, tādejādi veidojas vairākas metapakāpes. Tās savukārt paver kultūras
transfēra analīzes lauku, kurā iesaistīti tiklab frankofonie, kā vācu un krievu
tekstrades avoti. Pie tiem varam pieskaitīt presē vai atsevišķos sējumos izdotus
tulkojumus, kritikas, komentārus un tulkojumu un teātra uzvedumu vērtējumus, kā arī
vērtējošus izteikumus, kas figurē sludinājumos par autora darbu klajā nākšanu, lugas
inscenējumu, literāru vakaru, filmu, u.c. Latviešu kritiķu viedokli veido personīgais
vērtējums un cittautu kritiķu pienesums. M. Māterlinka recepcija notiek netradicionāli
– latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar beļģu dižgaru vēl pirms tā darbu lasīšanas, un
metateksts eksistē valodas telpā vēl pirms latvisko tulkojumu parādīšanās. Latviešu
lasītāja viedokli par M. Māterlinka daiļdarbiem pirms to tulkojumu klajā nākšanas
veido presē publicētie raksti un tie ietekmē arī lasītāja gaidu apvārsni, jau iepriekš
radot priekšstatu par beļģu literātu. Latviešu literatūrkritikas pastarpinātais M.
Māterlinka daiļrades integrācijas process veido ne vien binārus (frankofonais –
latviešu), bet arī ternārus (frankofonais – vācu – latviešu, frankofonais – krievu -
latviešu) kultūras transfēra modeļus. Kultūras transfēra jēdziens ietver izmaiņas, kas
saistītas ar uzņemošajās struktūras mainīgo konjunktūru. Latvijas kultūrsituācijai
nepieciešamajā informācijā par M. Māterlinku ietilpst selektīvi izraudzīti beļģu
simbolista daiļrades aspekti, kas veido no vienas puses, vai drīzāk teiksim, pilnveido
Rietumeiropas un īpaši frankofonās literatūras ainu ar tās jaunajām tendencēm, bet no
otras puses, sagatavo beļģu teksta integrāciju latviešu kultūrtelpā un līdz ar to arī
asimilācijas iespējamību latviešu literatūrā.
22
No pirmās M. Māterlinka vārda pieminēšanas latviešu presē līdz viņa
daiļdarba pirmajai tulkotai rindai latviešu valodā izveidojies savdabīgs beļģu literāta
daiļrades tēls. Metateksta forma latviešu presē nav strukturēta pēc stingri noteiktas
argumentācijas un kognitīvi tendēta, tā izvērsta emocionāla atstāsta formā, kas liecina
par literārā jaunuma neskaidriem vērtēšanas kritērijiem, vēlmi balstīt savu spriedumu
atzinību guvušas literatūras un pat antīkās literatūras veidotos modeļos, kā pamatā ir
žanriskā piesaistītība. M. Māterlinka lugu metafiziskais aspekts un teātra valodas
novatorisms vērtēts samērojumā ar tradicionālajām formām, uz kuru fona tās
pasniegtas kā svešādas un pat „ērmotas”. Vērtējumā jūtama piesardzība, jo, lai gan
novatorisms netiek pilnībā apjausts, eksistē bažas, ka latviešu literātu vietumis
izteiktais negatīvais vērtējums varētu būt nekompetents. Oktāva Mirbo (Octave
Mirbeau) slavinājums, respekts pret franču literāro tradīciju un arī pret jaunās
literatūras eksperimentiem kavē sniegt klaji negatīvu atsauksmi. No otras puses, laikā,
kad pamazām formējas jaunas latviešu literatūras strāvas, ko XX gadsimta pirmajos
gados nosauks par dekadenci, galvenās literātu rūpes ir iegūt literārās izteiksmes
brīvību un ideoloģisku neatkarību. Tomēr tā ir ne vien atsvabināšanās no ideoloģiju
diktāta, bet arī mācīšanās būt brīviem un veidot literāro vērtību hierarhiju. Šis
aksioloģiskais process strauji noris ārvalstu literatūras asimilācijas balstīts un vērtības
literārajā jomā nav paguvušas nostiprināties, bet ir tapšanas stadijā, trūkst arī skaidras
izpratnes par literārajiem virzieniem, jo dažos jautājumos tās trūkst arī Francijā
(piemēram, kā atšķirt simbolismu no dekadences). Laika distance vēlāk visu saliek
savās vietās.
Izvērtējot beļģu autora atspoguļojumu latviešu literatūrkritikā līdz 1900.
gadam, vispirms jāatzīmē, ka M. Māterlinku pieskaita franču literatūrai, un tam ir savi
iemesli, jo šajā laikā beļģu frankofonā literatūra attīstās ciešā sasaistē ar francisko
tradīciju. Otrkārt, M. Māterlinks galvenokārt saistīts ar misticismu literatūrā un pat
vairāk, viņš stādīts priekšā kā misticisma aizsācējs, J. Kreicberga un Raiņa
interpretācijā – literāts–mistiķis, Zeltmata interpretācijā – domātājs–mistiķis. Treškārt,
M. Māterlinks, lai arī viņa daiļdarbu forma nerod pilnīgu atbalstu, aplūkots kā pirmā
plāna jaunās literatūras pārstāvis ar nenoliedzamām literārām kvalitātēm. Visbeidzot,
viņa daiļrades skaidrošanai izmantots cits daiļrades segments, proti, esejas un vācu
literatūras kritiķu darbi, tātad beļģu autors stādīts priekšā kā novatorisks, daudzpusīgs
un starptautiski populārs literāts.
23
2.3. Literārās kvalitātes vērtējums dramaturģiskajā posmā
XX gadsimta sākumā latviešu lasītājam ir iespējams iepazīties ar M.
Māterlinka eseju tulkojumiem, taču to klāsts ir fragmentārs un arī apcerēs lielāka
uzmanība tiek pievērsta dramaturģiskajam materiālam, tādēļ gan tulkojumu, gan
metatekstuālo interpretāciju ziņā varam šo M. Māterlinka recepcijas laiku Latvijā
dēvēt par dramaturģisku. Šī perioda ritmu iezīmē ziņa par M. Māterlinka lugas
„Monna Vanna” (Monna Vanna, 1902) klajā nākšanu, uzvedums vācu teātrī, darba
tulkojums latviešu valodā (1903) un tam sekojošā pievēršanās arī pirmā teātra lugu
tulkošanai (1905). 1908. gads iezīmīgs ar Konstantīna Staņislavska (Константин
Станиславский) uzvedumu Maskavas Dailes teātrī un tūlītēju „Zilā putna” tulkojuma
parādīšanos latviešu preses slejās.
M. Māterlinkam veltītās vispārīgās apceres visas iezīmē viņa daiļrades
hronoloģisko secību, tomēr skats uz tās aktualitāti atšķiras. Aspazija 1902. gadā beļģu
literātu pozicionē kā tagadnes aktualitāti, savukārt 1905. gadā J. Asara publikācijā30
,
kuru no iepriekšminētajām šķir tikai daži gadi, viedoklis ir diametrāli pretējs.
Zeltmatis, stāda priekšā M. Māterlinku kā gluži jaunu literāru fenomenu, turpretī J.
Asars kā rakstnieku no tālas pagātnes.
„Latvieši vēl neko nav dzirdējuši par Morisu Meterlinku.” Zeltmatis (1900).31
„Kurš gan, lasīdams tagadnes literatūru, tūlīt nesastaptos ar Morisu Meterlinku?” Aspazija
(1901).32
„Tas notika tais laikos, kad jaunu dzejnieku atrašana un jaunu virzienu dibināšana stāvēja uz
dienas kārtības.” J. Asars (1905)33
Zeltmata un J. Asara raksti ievada M. Māterlinka lugu tulkojumus, atšķirība
slēpjas redzējumā. Zeltmatis vispārējos vilcienos iepazīstina latviešu publiku ar pirmo
tulkojumu, tekstu, kas tiešām varētu stipri atšķirties no lasītāja gaidu apvāršņa, kam ir
īpaša loma tulkota daiļdarba recepcijā.
30
Faktiski šis laika sprīdis varētu būt vēl mazāks, jo J. Asars jau 1902. gada sākumā atturības biedrībā
„Auseklis” nolasa referātu par M. Māterlinku, kam dots tāds pats nosaukums, kā minētajai publikācijai
– „Meterlinks baiļu un sapņu dzejnieks. „No priekšlasījumiem, kas šinī gadā priekšā celti, sevišķu
atzinību izpelnas [..] J. Asara „Meterlinks baiļu un sapņu dzejnieks.””. Sk.: Biedrību sadzīve.
Pēterburgas Avīzes, Nr. 18 (02.03.1902.). 31
Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp. 32
Asp. [Aspazija]. Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp. 33
Asars, Jānis. Moriss Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4
(01.04.1905.), 242. lpp.
24
M. Māterlinka ietekmi jauno latviešu literātu devumā kritiķi interpretē, gan
neitrāli konstatējošā tonī runājot par indivīda atkarību no likteņa spēkiem34
, M.
Māterlinka kluso dvēseles laimi35
, par drāmas darbības atvirzīšanu otrā plānā36
, gan ar
noliedzošu degsmi, izsmejot dvēseles šķīstību37
, misticismu, dziļo „Es” un savdabīgo
sintaksi.38
M. Māterlinks un Henriks Ibsens (Henrik Ibsen) nereti stādīti līdzās un abu
darbi vērtēti kā estētisko vērtību paudēji, literatūras attīrītāji no „visiem sārņiem, lieka
balasta, lai arī tie būtu ņemti no dzīves”39
.
Šai laikā literārās diskusijas Latvijā jau rimušas un M. Māterlinks saņēmis
visaugstāko novērtējumu literatūrā – Nobela prēmiju. Vēl pēc gada (1913) nāk klajā
„Māsas Beatrises” (Sœur Béatrice, 1902) tulkojums, ko veicis J. Akuraters. Pats fakts,
ka M. Māterlinka luga iznāk Universālās bibliotēkas sērijā līdzās citu literāru
personību Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe), H. Ibsena,
Oskara Vailda (Oscar Wilde) u.c. darbiem, apliecina tās piederību pasaules klasikai.
Līdz ar šiem vispārējas atzinības aktiem pasaulē un Latvijā šaubas par M. Māterlinka
darbu literāro vērtību galīgi un uz visiem laikiem tiek nostumtas subjektīvās patikas–
nepatikas jomā.
M. Māterlinka recepcijas maiņa, salīdzinot ar pirmstulkojumu periodu, ir
sekojoša: top skaidrs, ka M. Māterlinka radošajā darbībā XIX gadsimta 90. gados
notikušas pārmaiņas, un no daudz diskutētā simbolisma teātra literāts devies
tradicionālā teātra virzienā ar izvērstu intrigu, un nāves tēmu nomainījuši gaišāki
apvāršņi. Šo pārmaiņu vērtējumi atšķiras, J. Asars to vērtē kā literāru lejupslīdi,
Aspazija – augšupeju. Tomēr šis dalījums neparādās kā simbolisma teātra un teātra,
kurā izmantoti simboli, robežšķirtne. Teodors Zeiferts, piemēram, kā simbolisma
paraugu min M. Māterlinka lugu „Zilais putns”40
, kura ir visai tāla no simbolisma
estētikas. Pamazām M. Māterlinka–simbolista vārdu nomaina M. Māterlinks–
domātājs, jo pēc 1913. gada jauni lugu tulkojumi vairs klajā nenāk.
34
Zeltmatis. Individuālisms mūsu jaunākā literatūrā. Stari, Nr. 4 (01.04.1907.), 297. lpp. 35
A. Ķ. [A. Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 36
D. [Nezināms autors]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 37
–ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums,
Nr. 46 (24.02.1907.). 38
Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3
(01.03.1909.), 202. lpp. 39
Bērziņš, Arturs. Dramatiskā rakstniecība. Artura Bērziņa referāts lasīts Zinību komisijas vasaras
sapulcēs 16. jūnijā. Latvija, Nr. 147 (01.07.1909.), 5. lpp. 40
T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”.
Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112
(18.07.1911.).
25
2.4. Morisa Māterlinka esejistikas izvērtējums
M. Māterlinka esejām veltīti raksti latviešu valodā parādās XX gadsimta otrās
desmitgades sākumā. 1912. gadā latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar M. Māterlinka
viedokli par boksu, kam krājumā „Puķu saprāts” (L’Intelligence des Fleurs, 1907)
veltīta eseja, bet gadu vēlāk (1913), tiek publicēti divi raksti par nesen iznākušo eseju
krājumu „Nāve” (La Mort, 1913)41
. Jau iepriekš M. Māterlinka esejas izmantotas, lai
skaidrotu viņa filozofisko domu un sniegtu lasītājam dziļāku izpratni par viņa
dramaturģiju, taču tieša pievēršanās beļģu literāta esejistikai raksturo jaunu viņa
recepcijas posmu. M. Māterlinka popularitātes krass pieaugums vērojams Pirmā
pasaules kara sākumā. Kara laikā latviešu presē iespiesti 9 M. Māterlinka eseju
tulkojumi, starpkaru periodā tikai nedaudz vairāk – 1442
, arī par beļģu literātu tiek
rakstīts daudz biežāk, taču runa nav par literatūru, bet gan par politisko, precīzāk
militāro angažētību. 1914. gada augustā latviešu preses slejās parādās ziņas, ka
slavenais beļģu literāts vēlas pieteikties armijā, lai karotu pret vācu iebrucējiem. Šī
aktīvā nostāja liecina ne vien par vēlmi aizstāvēt savu dzimteni, bet arī par ko citu, par
ticības sabrukumu garīgajam orientierim – M. Māterlinka slavinātajam ģermānismam.
1916. gadā nāk klajā rakstu krājums „Kara gruveši” (Débris de la guerre, 1918), kura
priekšvārdā M. Māterlinks emocionāli raksta:
„Es mīlēju Vāciju, man tur bija draugi, kurus tagad, mirušus vai dzīvus, es esmu
apbedījis. Es ticēju, ka Vācija ir liela, godīga un dāsna un tā mani vienmēr viesmīlīgi un
labvēlīgi uzņēma. Taču ir noziegumi, kas iznīcina pagātni un slēdz durvis nākotnei. Izvairoties
no naida, es būtu nodevis mīlestību.”43
Šī nostāja grūti savienojama ar M. Māterlinka – simbolista viņa literārās
karjeras sākumā un M. Māterlinka – „Zilā putna” autora reputāciju. Līdztekus
līdzcietībai un solidaritātei tā raisa neizpratni latviešu presē: „Kādiem gan vajaga būt
iemesliem, kas rakstnieku pārvērš par atriebēju, kurš ienaidnieka iznīcināšanā iet tālāk
41
R. R. [Nezināms autors]. Dzejnieks un dūre. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 208 (07.09.1912.); J. B.
[Nezināms autors]. Morisa Māterlinka jaunākā grāmata „Nāve”. Domas, Nr. 5 (01.05.1913.), 603.–605.
lpp.; G-nieks. Meterlinka domas par nāvi. Tagadne, Nr. 24 (15.12.1913.), 601.–603. lpp. 42
Sk. tabulas 170., 171. un 172. lpp. 43
Maeterlinck, Maurice. Debris de la guerre. Paris : Fasquelle,1918, pp.1–2. J'ai aimé l'Allemagne, j'y
comptais des amis qui maintenant, morts ou vivants, sont pour moi dans la tombe. Je l'ai crue grande,
honnête et généreuse et elle me fut toujours hospitalière et bienveillante. Mais il y a des crimes qui
anéantissent le passé et ferment l'avenir. En écartant la haine, j'aurais trahi l'amour.
26
nekā visniknākie kareivji!...”44
No mistiskā literāta M. Māterlinka viņš pārvēršas par
kādu, kam nav svešas cilvēciskās vājības, tostarp naids un atriebes kāre.
Tūdaļ pēc kara, 1920. gada nogalē, M. Māterlinks vēl ir „jaunlaiku domātājs”,
šāds virsraksts (tikai daudzskaitlī) dots Aleksandra Dauges rakstu sērijai laikrakstā
„Latvijas Sargs”. Pirmais šīs sērijas raksts veltīts M. Māterlinkam.45
Viņš īpatnējā
kārtā iepazīstina lasītāju ar M. Māterlinku kā varoni, kas mokās savās iekšējās cīņās,
teju iet bojā, bet rod spēju celties, iet pretī gaišai nākotnei un kalpot cilvēkiem.
Ticams, ka šādu redzējumu inspirējusi M. Māterlinka aktīvā pretvācu cīņa, kuras
atspoguļojums preses slejās viņu pašu pārvērš par stāsta varoni.
Taču paiet tikai daži gadi un skatījums uz M. Māterlinku mainās,
literatūrkritisku rakstu daudzums preses slejās sarūk, dodot vietu atsauksmēm par
latviešu teātrī uzvestām lugām46
. M. Māterlinku–domātāju un esejistu galvenokārt
atceras viņa apaļo jubileju reizēs, kad tiek publicēti atzinīgi raksti. Lai arī beļģu autora
popularitāte laika gaitā krītas, tomēr pētāmajā posmā iezīmējas dominējošā M.
Māterlinka esejistikas recepcijas ass, proti, nemainīgi klātesošais vēstījums par
dvēseli, tās ēnas un gaišajām pusēm, tiecību uz bezgalīgo (l’infini), par dvēseles un
visa esošā vienību. Jānis Sudrabkalns šo vispārējo viedokli niansē, precizē, no kādiem
skatupunktiem M. Māterlinks uz dvēseli lūkojies. Savā kodolīgajā rakstā, 1932. gadā,
viņš, citējot vārdā nesauktu franču kritiķi, nodala četrus Māterlinkus: „Pirmais –
trauslais, vārīgais, ko dzenā likteņa elpa un baigās nāves domas. Otrais – prātnieks,
kas tic taisnībai, laba uzvarai, dzīvei. Trešais – ziņkārais pētnieks, kas organizētā
kukaiņu sabiedrībā pūlas saskatīt cilvēces nākotnes formas. Ceturtais – reālību
atmetējs, noslēpumu vērpējs.”47
M. Māterlinka radošais lauks ir ļoti plašs,
daudzpusīgs un laika gaitā mainīgs, tādēļ vairākumam kritiķu jo grūtāk izveidot
precīzu tā „karti”, kas sniegtu priekšstatu par tā robežām un evolūciju. Pēdējā tiek
iezīmēta visai vienkāršoti – no pesimisma uz optimismu, no nesaprotamā, neizzināmā
un saprotamo, un šī virzība starpkaru periodā tiek vērtēta pozitīvi. M. Māterlinkam
veltītajam latviešu metatekstam ir raksturīga tematiskā dominante, bez dziļākas
44
L. Divu tautu rakstnieki [Hauptmanis un Māterlinks]. Līdums, Nr. 98 (17.09.1914.). 45
Faktiski raksts ir izvērsta A. Dauges lekcija, kas nolasīta Maskavas Studējošo latviešu palīdzības
biedrībā 1915. gada 13. oktobrī un kuras atreferējumu varam lasīt jau tā paša gada nogalē. Sk.: T. W.
Meterlinks (Dauges lekcija Maskavā). Jaunās Pēterpils Avīzes, Nr. 17 (28.11.1915.). 46
„Māsa Beatrise” (1918. gadā, Rīgas Latviešu teātrī, Zeltmata režijā, 1919. gadā Pilsētas teātrī, 1920.
gadā, Nacionālajā teātrī un 1924. gadā Intīmajā teātrī Birutas Skujenieces režijā), „Zilais putns” (1921.
gadā, Dailes teātrī, Eduarda Smiļģa režijā, 1933. gadā, Nacionālajā teātrī, Jāņa Munča režijā), „Baltais
tēls” un „Baltā līgava” (1924. un 1928. gadā Nacionālajā teātrī, Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā), u. c. 47
Sudrabkalns, Jānis. Sapņu un baiļu dzejnieks. Jaunākās Ziņas, Nr. 191 (26.08.1932.).
27
poētikas analīzes. Latviešu presē, kur vāji iezīmēts frankofonajā kritikā raksturīgais
M. Māterlinka daiļrades dalījums, – simbolisma posms un viss pārējais, beļģu literāta
veikums pārsvarā aplūkots savā kontinuitātē. Tāds ir arī ievērojamā pētnieka P. Gorsē,
skatījums uz M. Māterlinka daiļrades asi: „[..] par spīti visām pārmaiņām (mutations),
plašais un universālajam atvērtais domas augstais lidojums ir un paliek viņa estētikas
un morāles viduspunkts. Kodols, ap kuru turpina gravitēt Māterlinka meklējumi viņa
esejās un dažās viņa brieduma gadu lugās. [..] bezgalības un cildenā nepieciešamība ir
klātesoša, [..] tas ir humanizēts cilvēka sirdī.”48
M. Māterlinka–literāta un viņa daiļrades tēla radīšana latviešu literatūrkritikā
veido laikā mainīgu metatekstu, kurš uzskatāms par savdabīgu Latvijai vien
raksturīgu kultūras transfēru. Pētot šo transfēru, būtiska ir ne vien pati kultūras
produkta „pārvietošana”, bet arī, kā atzīmē franču zinātniece Beatrise Žuajo-Prinela
(Béatrice Joyeux-Prunel), nepieciešamība apzināt starpnieku motivāciju.49
Literatūrkritikas rakstu autoru motivācija laika gaitā mainās, no viņa novatorisma
atklāšanas līdz daiļdarbu literārās kvalitātes atzīšanai un popularizēšanai.
3. NODAĻA. MORISA MĀTERLINKA TULKOJUMI LATVIEŠU VALODĀ
Tulkots teksts nes sevī atšķirību ne vien no oriģinālteksta, bet arī no
uzņemošās literārās sistēmas– apgalvo franču salīdzināmās literatūras metrs Ī.
Ševrels50
. M. Māterlinka teksts ir frankofonās literārās sistēmas simbolisma, kas
nogājis savu attīstības ceļu no literārā lauka perifērijas līdz centram, sastāvdaļa.
Tekstu pārcelšana no vienas kultūras telpas otrā ietver bagātīgā informatīvā materiāla
un konotāciju slāņa izpratni, adaptāciju un tālāknodošanu. Tulkošana literātam
vienlaikus ir arī stila vingrinājums, kas iekļauj sevī leksiskos, gramatiskos,
morfosintaktiskos un citus aspektus, teiksim, radošā darbnīca, kurā top neoloģismi,
jaunas struktūras, skanējumi, kuri būtu piemēroti jaunā redzējuma izteikšanai citā
kultūras telpā. Simbolisma gadījumā tulkotāja uzdevums ir vēl jo sarežģītāks.
Jāpiekrīt Petera Toropa (Peeter Torop) apgalvojumam, ka „tuvošanās simbolismam ir
48
Paul Gorceix. Maurice Maeterlinck, l’arpenteur de l’invisible. Bruxelles : Le Cri, 2005, p. 17. 49
Joyeux-Prunel, Béatrice. Les transferts culturels. Un discours de la méthode. Hypothèses, Nr. 1,
2002, p. 160. Pieejams: http://www.cairn.info/revue-hypotheses-2002-1-page-149.htm [sk.
01.08.2013.]. 50
Chevrel, Yves. Le texte étranger: la littérature traduite. In : Brunel, Pierre ; Chevrel, Yves (dir.)
Précis de littérature comparée. Paris : Presses Universitaires de France, 1989, p. 57.
28
ne tikai pāreja no lirikas vispār uz simbolisko liriku, bet arī pāreja no neitrālā uz
unikālo”51
. Tulkojumu analīzē tiek pētīta tulkotāja stratēģija – atklāt M. Māterlinka
daiļdarbu vienreizīgumu ieviešot valodas jauninājumus, vai arī tālāknodot
potenciālajam lasītājam M. Māterlinka idejas, jau izmantojot pieejamos valodas
resursus.
3.1. Priekšmetiskās dzejas simbolisma translācija
Dzejoļu krājumi „Piecpadsmit dziesmas” (Quinze Chansons, 1900)52
un
„Siltumnīcas” visai krasi atšķiras, lai gan abiem piemīt visai M. Māterlinka daiļradei
raksturīgais – vēlme paust nepasakāmo. „Piecpadsmit dziesmu” valoda ir vienkāršāka
nekā pirmajā krājumā, nav ne miņas no dekadentiskām niansēm un dzejas forma ir
tuva folkloras „primitīvismam”53
. Dziesmās nozīmīga loma tiek piešķirta lietu
pasaulei kā „vertikālās” informācijas nesējai54
. Arī „Siltumnīcās” līdztekus onīriskas
augu pasaules piesātinātiem tēliem M. Māterlinks piešķir lietām emocionāli bagātu
subjektīvu analoģiju nokrāsu, runājot par „lietu dziļajiem atspulgiem”55
, taču M.
Māterlinka dziesmās priekšmetiskā pasaule ir vēl klātesošāka nekā pirmajā dzeju
krājumā un, mijoties ar minerālu pasauli, skaitļu redundanci, gūst maģisku
skanējumu. M. Māterlinka dziesmu patika sasaucas ar viņa laikabiedru gaumi56
, kas
rod tautas lirikā naivu, nemākslotu, skanīgu poētiskumu pretstatā Parnasa dzeju vēsi
izsmalcinātai formai. 1901. gadā klajā nākušajam lugu kopojumam M. Māterlinks
priekšvārdā nosauc trīs dzejas kvalitātes kritērijus – „[..]verbālais skaistums, tad,
kontemplācija un kaismīgs gleznojums, kurā tēlots ap mums un mūsos reāli
eksistējošais, tas ir, mūsu jūtu daba, un, visbeidzot, aptverot visu daiļdarbu un radot
51
Тороп, Пэтер. Тотальный перевод. Tartu: Ülikooli Kirjastus, 1995, с. 95. 52
1896. gadā nāk klajā „Divpadsmit dziesmas” (Maeterlinck, Maurice. Douze Chansons. Paris : Stock;
Gand : Van Melle, 1896) un tās pārtop par „Piecpadsmit dziesmām” 1900. gada izdevumā. 53
M. Māterlinks, taujāts, no kurienes viņam radusies doma par dziesmām, atbild, ka tās smēlies flāmu
pusē un viņa māte tās bieži atkārtojusi. Plašāk par to raksta Ž. Anss. Sk.: Hanse, Joseph. Introduction.
In: Maeterlinck, Maurice. Poésies complètes. Bruxelles : La Renaissance du Livre, 1965, p. 65. 54
„Simbols pieļauj, ka līdzās katras lietas priekšmetiskai jeb „horizontālai” esamībai pastāv arī tā
„vertikālā” dimensija.” No: Burima, Maija. Modernisma koncepti 20. gadsimta sākuma latviešu
literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011, 36. lpp. 55
„Les reflets profonds des choses.” In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La
Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 61. 56
P. Gorsē tautas dziesmas „piekritēju” skaitā min Polu Verlēnu (Paul Velaine), Gisatavu Kānu
(Gustave Kahn), Polu Žerardī (Paul Gérardy), Maksu Elskampu (Max Elskamp), Kamiju Moklēru
(Camille Mauclair), Žilu Laforgu (Jules Laforgue), Polu Foru (Paul Fort), Šarlu Van Lerbergu
(Charles Van Lerberghe) un Albēru Mokelu (Albert Mockel). Sk.: Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck,
le symbolisme de la différence. Paris : Eurédit, 2005, p. 84.
29
tam vien raksturīgu atmosfēru, ideja, ko dzejnieks rada par nezināmo, kurā gremdējas
aprakstītās radības un lietas, ideja par noslēpumu, kas ir pāri šīm lietām un radībām,
kas tās vērtē un valda pār to likteņiem. Nav nekādu šaubu, ka šis pēdējais ir pats
svarīgākais.”57 M. Māterlinka nosauktie trīs elementi, kas raksturo augsto dzeju, ir arī
viņa dzejas tulkojumu procesa galvenās komponentes, kas sasaucas ar
tulkojumzinātnes interpretatīvo teoriju (théorie interprétative), kura par tulkojuma
objektu uzskata nevis valodu, bet to, ko vēlas paust teksts – pateikt gribēto (le
vouloir–dire) un tulkotājs šajā situācijā ir ķēdes posms starp oriģināla autoru un
tulkojuma recipientiem.
Durvis un lampa reprezentē M. Māterlinka simbolisma tēlu sistēmas
būtiskākos opozicionāros pārus: slēgta telpa – izeja, gaisma – tumsa. To dominante
„Piecpadsmit dziesmās” sasaucas ar šo tēlu izmantojumu viņa lugās, veidojot vienotu
vēstījumu. Īsā, šķietami vienkāršā M. Māterlinka dzeju krājuma „Piecpadsmit
dziesmas” dzejoļu atdzejojumi latviešu valodā58
sniedz ieskatu beļģu simbolista
dzejā, taču neliecina, ka atdzejotāji izprot M. Māterlinka simbolisko tēlu sistēmu59
. K.
Jēkabsons, kas visnopietnāk pievērsies M. Māterlinka daiļradei60
, īpašu uzmanību
velta atdzejojamo vārsmu skanīgumam un valodas ritmam, tādēļ vietumis attālinoties
no oriģinālteksta un līdz ar to no M. Māterlinka dziesmu „primitīvisma”. Latviešu
atdzejojumos ir tendence padarīt M. Māterlinka dzeju saprotamāku, pārveidot
gramatisko konstrukciju61
, tādējādi sašaurinot eventuālo nozīmju loku62
un darīt
redzamāku ideju artikulāciju teksta iekšienē. Tomēr šis kultūras transfērs uzskatāms
par veiksmīgu, jo „Piecpadsmit dziesmas” paplašina aiz–lietu sfēru, un sasaucas ar
57
Maeterlinck, Maurice. Préface de 1901 Du Théâtre. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes.
Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 299.
« La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la beauté
verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement autour de nous
et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin, enveloppant l’œuvre entière et
créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de l’inconnu dans lequel flottent les êtres et
les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me
paraît pas douteux que ce dernier élément soit le plus important. » 58
Visu krājumu atdzejo K. Jēkabsons (1906), bet atsevišķus dzejoļus – Emīls Dārziņš, Kārlis Putniņš,
E. Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare un M. Arājs. 59
Piemēram, K. Jēkabsons noplicina durvju tēla simboliku, VII dziesmā lietojot „durvis” un „vārtus”,
E. Virza II dziesmā ar daudzskaitļa lietojumu „dzēstos lukturus” piešķir M. Māterlinka tēlam atšķirīgu
skanējumu. 60
Vēlākos gados K. Jēkabsons, rakstot par modernismu, ar lielāku izpratni raugās uz M. Māterlinka
radošo devumu nekā „Piecpadsmit dziesmu” atdzejojuma laikā. Sk.: Jēkabsons, Kārlis. Modernisma
izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.). 61
Piemēram, „Četrsimt istabas vaļā ver, / Bet dienas nav vēl…” – VII dziesma K. Jēkabsona
atdzejojumā. 62
Arī konkretizējošais vietniekvārdu lietojums latviešu valodā – „viņš” un „tas” (franču valodā lieto
vienu vārdu il) – sarežģī atdzejotāja uzdevumu.
30
latviešu modernistu centieniem, kuriem, kā norāda J. Kursīte, „lieta kļūst svarīga un
parādās tikai tad un tur, kur tā iegūst simbolisku nozīmi.”63
3.2. Lugu tulkojumi
Kopumā latviešu valodā tulkotas 13 M. Māterlinka lugas un preses izdevumu
slejās pieejamie tulkojumi liecina par viņa darbu literāro aktualitāti. Nelielu ieskatu
M. Māterlinka daiļradē latviešu lasītājs gūst 1900. gadā ar Zeltmata tulkoto
„Neaicināto” (L’Intruse, 1890), vienu no viņa simbolisma hermētiskajām lugām. Tad
seko ziņas par slavenās lugas „Monna Vanna” skatuves panākumiem Parīzē un citviet.
„Viņš beidzot runājis tā, ka mēs to varam saprast,” tā par „Monnu Vannu”64
pēc
izrādes Pilsētas vācu teātrī raksta E. A. [A. Deglavs]. Notikums mudina literātus
Latvijā pievērsties līdz šim par neizprotamu uzskatītā M. Māterlinka darbu tulkošanai.
Gadu pēcāk (1903) nodrukāti „Monnas Vannas” un „Arianas un Zilbārža” – otrā
daiļrades perioda lugu tulkojumi. Vēl pēc pāris gadiem (1905) publicēti divi pirmā
perioda darbu tulkojumi „Tur, iekšā” (Intérieur, 1894), kam atstāts tā franciskais
nosaukums „Intérieur” un „Peleass un Melizande” – tas ir mēģinājums nu jau caur
saprotamā M. Māterlinka prizmu mest retrospektīvu skatu uz viņa metafizisko teātri
un censties to izprast. Tātad M. Māterlinka lugu iepazīšanas process ir citādāks nekā
Beļģijā un Francijā, kur vispirms tika iepazīts literāta drūmi metafiziskais un tad uz
gaismu vērstais teātris; Latvijā tas notiek teju vienlaicīgi. Līdzīgi kā reiz „Monnas
Vannas” popularitāte aiz robežām, K. Staņislavska „Zilā putna” uzvedums aktualizē
interesi par M. Māterlinka darbiem un to tulkošanu – klajā nāk otrais „Monnas
Vannas” tulkojums (1909), „Aglvene un Selizete” (1908), „Māsa Beatrise” (1913),
otrreiz tulkota arī „Ariana un Zilbārdis” (1912).
M. Māterlinka latviešu valodā tulkoto lugu publicējumi šajā īsajā laikā – 13
gados – sakrīt ar nozīmīgu attīstības posmu latviešu literatūras vēsturē, ko dēvē par
dekadenci. Lai gan šis posms ir krietni īsāks, no 1906. līdz 1908. gadam, tendenču
kristalizācija sākas agrāk, un M. Māterlinka daiļrade ir viens no faktoriem, kas
pasteidzina procesu. Sava romāna „Zvaigžņotās naktis” 1905. gadā uzrakstītā
63
Kursīte, Janīna. Lietas poētika dekadentu darbos. No: Ratniece, Sandra; Vecgrāvis, Viesturs (sast.).
Romantisms, neoromantisms un dekadence latviešu un cittautu literatūras kontekstā. Zinātnisko rakstu
krājums. Rīga: JD apgāds, 2011, 58. lpp. 64
A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr.
271 (02.12.1902.), 3. lpp.
31
priekšvārdā Haralds Eldgasts, līdzās citiem simbolistu vārdiem, min arī M.
Māterlinku un raksturo simbolisko mākslu: „[..] īstais skaistums un domu bagātība
atklājas tikai tam, kas prot lasīt cauri ārienei – starp rindiņām. Kā mūzika tā modina
dvēselē bezgala daudz sajūtu, tā nav izsmeļama, kā reālā dzeja, ‒ jo vairāk viņā
iedziļinās, jo vairāk tā dod.”65
Jauno literātu darbos parādās simbolisma iezīmes un arī
M. Māterlinka darbiem līdzīgas struktūras, viņa pirmā daiļrades posma bezspēka
personāžiem līdzīgi tēli, viņa koncepti – dvēsele, klusums, ūdens u.c.66
M. Māterlinka
lugu tulkojumus latviešu valodā varētu iedalīt divās grupās – tie, kas vērsti uz lugas
satura tālāknodošanu un tie, kuros līdztekus intrigai veiksmīgi atveidota beļģu
dramaturga stilistiskā savdabība. Pirmajai grupai pieskaitāmi no starpniekvalodām
veiktie tulkojumi – „Neaicinātais” (sic), „Interieur”, „Zilā bārda un Ariana jeb veltīga
atsvabināšana” (1903) un abi „Monnas Vannas” tulkojumi, kā arī otrais tulkojums
„Ariana un Zilbārdis” (1912), bet otrajai – J. Asara, P. Jēgeres un J. Akuratera
veikumi t.i., „Peleass un Melizande”, „Žuazelles” fragments, „Agalavene un Selizete”
un „Māsa Beatrise”. Tulkošanas interpretatīvās metodes mērķis pēc Kristīnes Dirjo
(Christine Durieux) atzinuma nav „oriģinālteksta struktūras identiskuma realizācija
tulkojumā, bet gan identiska iespaida uz lasītāju sasniegšana.”67
Tikai šāda pieeja pēc
pētnieces domām var nodrošināt dinamisku kultūras transfēru. Taču literārs teksts ir
tai īpašajā transfēra situācijā, kur tulkojumam ir trīskārša loma, jo tas „pārceļ”
daiļdarbu no vienas kultūras citā; daiļdarbs rakstīts valodā, kura ir viens no šīs
kultūras elementiem un pats „transporta līdzeklis” arī ir valoda. Tādēļ, neatstājot
novārtā potenciālos lasītājus, ir nepieciešams rast līdzsvaru starp oriģinālu un
tulkojumu, ar kuru uztverošajā kultūrā var ienākt jauni izteiksmes līdzekļi un valodas
struktūras; šis aspekts ir īpaši būtisks modernisma aizsākumos latviešu literārajā telpā.
Lai arī tulkojumu kvalitāte ne vienmēr atbilst beļģu metra darbiem, tulkošana
jaunajiem literātiem, kuri ir jaunu izteiksmes stilu un ideju meklējumos, sniedz
ieguvumus – kalpo kā valodas „gammas”, bagātina stilu un attīsta spēju tālāknodot
65
Eldgasts, Haralds. Pa mūžības ceļiem... No: Eldgasts, Haralds. Zvaigžņotās naktis. Rīga: Valters un
Rapa, 1999, 23. lpp. 66
Minēsim dažus piemērus – Viktora Eglīša drāmas „Galmā” pirmajā cēlienā telpas strukturēta līdzīgi
M. Māterlinka „Peleasam un Melizandei” – noslēpumainā pazemes telpa var pārmākt virszemes
realitāti. H. Eldgasta „Zvaigžņoto nakšu” varoņi rīkojas pēc „Monnas Vannas” šablona. Aspazijas
„Zeltīte” līdzinās M. Māterlinka bālajām jaunavām, EdvardsVulfs pievēršas klusuma konceptam un tā
parodijai. 67
Durieux, Christine. La traduction, transfert linguistique ou transfert culturel ? Revue des lettres et de
traduction. Nr. 4, 1998, p. 29. Pieejams: https://www.google.fr/#q=durieux+transfert+linuistique [sk.
17.11.2013.].
32
nepasakāmo. M. Māterlinka darbu tulkojumi ir daļa no Eiropas modernisma ainas
latviešu literārajā telpā, kur dinamiskie attīstības procesi un asimilācijas spēja veido
no šī jaunapgūtā materiāla latviešu modernisma tālāko gaitu.
3.3. „Zilā putna” hromatiskais lauks oriģināllugā un tulkojumos
„Zilais putns” uz Maskavas Dailes teātra skatuves savu pirmizrādi pieredz
1908. gada 30. septembrī, un tūdaļ, pirms franču izdevuma 1909. gadā, „Šipovņik”
(Шиповник) almanaha 6. grāmatā tiek publicēts M. Māterlinka „Zilais putns” ar
piebildi: tulkojums no rokraksta68
. Tulkotāji ir Zinaīda Vengerova (Зинаида
Венгерова) un Vladimirs Binštoks (Владимир Биншток). Faktoloģiska, tekstuāla un
vizuāla analīze liecina, ka latviešu tulkotājs Augusts Baltpurviņš izmantojis tieši šo
veikumu, lai 1908. gadā laistu klajā savu „Zilā putna” tulkojumu latviešu valodā. Īsu
fragmentu, lugas 10. ainu 1909. gadā tulko jaunais Valmieras skolotāju semināra
audzēknis Jānis Ezeriņš, bet 1933. gadā J. Sudrabkalns vēlreiz tulko „Zilo putnu” J.
Munča uzvedumam Nacionālajā teātrī. Trīs tulkojumu analītiski sastatījumi ar
oriģināltekstu atklāj M. Māterlinka krāsu simbolisma pārneses īpatnības latviešu
valodā.
Zilai krāsai ir būtiska nozīme M. Māterlinka lugā, tā parādās īpašos brīžos un
saistīta ar gaismu, gaisīgumu, nemateriālo un metamorfozi, kas skatam paver citu
pasauli. „Zilajā Putnā” ir plašs zilās krāsas hromatiskais lauks69
. Lugā atrodamas 114
zilo krāsu apzīmējošas vienības ar sakni bleu, 45 no tām ir īpašības vārdi, kas
piesaistīti lietvārdam „putns” (oiseau). To nosaka lugas virsraksts un intriga par Zilā
putna meklējumiem, tātad putna prombūtne (neklātbūtne) liek par to runāt. Zilās
krāsas dominante un tās hromatiskais lauks konotē pārmaiņas un citādu pasaules
redzējumu uz ko cilvēce tiecas un ir ceļā.
Zilās krāsas īpašā nozīme atklājas jau tērpu aprakstos. Īpašības vārds „zils”
semantiski indeksēts ar citiem īpašības vārdiem. Divas reizes zilās krāsas
specifikācijai lietots īpašības vārds tendre (maigs), kas asociēts ar krāsas liegumu un
68
Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.:
Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908.
Санктпетербург. Pieejams: http://leb.nlr.ru/edoc/329893/Литературно-художественные-альманахи-
издательства-Шиповник [sk. 09.01.2011.]. 69
Hromatiskais lauks ir krāsas piesaiste references krāsai. Semantiskā indeksācija nepieciešama, kad
vēlamies aprakstīt krāsu – gaiši zils, jūras zils, debesu zils. Krāsas nosaukumā var tikt ietverta piesaiste
diviem semantiskiem laukiem vienlaikus: zili zaļš.
33
taktilo percepciju. Abi izmantoti apģērbu raksturošanai – Tiltila jakai un Cukura zīda
tērpam – un nes naivuma, šķīstības un maiga salduma konotācijas. Gros bleu (melni
vai tumši zils) arī raksturo tērpu – Laika plato mēteli. Ūdens70
otrajā ainā tērpjas
princeses tērpā „laika krāsā” no pasakas Ēzeļāda. Šīs franču pasakas (ko 1694. gadā
savā versijā izdevis Šarls Pero (Charles Perrault)) tērpa krāsa precizēta didaskalijās:
„tērps laika krāsā [..], tas nozīmē – zilgans vai zaļgans (bleuâtre ou glauque)”71
. Abos
tulkojumos pasakas nosaukums atmests kā latviešu skatītājam vai lasītājam neko
neizsakošs. A. Baltpurviņam: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, par kuru pasakās
stāsta? Es, liekas, pazīstu to.”72
J. Sudrabkalnam: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”,
vai ne? Es, liekas, to pazīstu.”73
A. Baltpurviņš tulkojis no krievu tulkojuma, kur arī
nav runa par minēto pasaku: „Это, кажется, платье „цвета времени” про
которое говорится вь сказке?”74
J. Sudrabkalna tulkojumu, kā redzams pēc tekstu
līdzības, arī iespaidojis krievu, vai arī A. Baltpurviņa tulkojums.
Zilā krāsa lugā parādās īpašos brīžos un saistīta ar gaismu, gaisīgumu un
nemateriālo. Zilais pavada pārvērtību 1. ainā, kad Tiltils pagriež fejas doto dimantu un
notiek mežcirtēju mājiņas sienu metamorfoze, ko apraksta darbības vārds „zilēt, kļūt
zilam” (bleuir), kam seko krāsas precizējums salīdzinājumā „kā safīri” (comme des
saphirs), kas simbolizē ne vien ar gaismu, bet arī dižciltību un bagātību, piešķirot
necilajai būdai gluži citu vērtību un ar metamorfozes neticamību ievadot sapņu
valstībā. Runa ir par redzēšanu, vai drīzāk, ieraudzīšanu. Mežcirtēju būdas mūru
akmeņi joprojām ir minerāli, tikai dārgakmeņu statusā. Tradicionālais redzējums tiek
nojaukts, un tā vietā sniegta pavisam cita, negaidīta un pārsteidzoša, zilās krāsas un
gaismas piesātināta aina.
Zilā nākotnes karaļvalsts 10. ainā ar vēl nedzimušajiem bērniem, kuriem jānāk
pasaulē, – tā ir iedzimta cita redzējuma iespējamība katram indivīdam. Šajā jaunajā
redzējumā nav dialektiskā prāta pretstatu, gluži tāpat kā zili melnais un zili baltais nav
pretstatā, bet pieder vienam hromatiskajam laukam. Zilā krāsa – tā ir jauna zināšanu
pakāpe, skatoties uz pazīstamiem cilvēkiem, lietām un parādībām jaunā gaismā. Zilā
putna meklējumi ir ilgs ieraudzīt mācīšanās ceļš, kas ved caur metafiziskiem poliem –
mīlestību, laimi, noslēpumu, nāvi, ko izdevies atspoguļot arī latviskajos tulkojumos,
70
L’eau ‒ franču valodā sieviešu dzimtes vārds. 71
Maeterlinck, Maurice. L’Oiseau bleu. Bruxelles : Labor, 1988, pp. 17–19. 72
Meterlinks, Moriss. Zilais Putns. Tulkojis Augusts Baltpurviņš. Zalktis, Nr. 6 (01.12.1908.), 49. lpp. 73
Māterlinks, Moriss. Zilais putns. Jāņa Sudrabkalna tulkojumā. Nacionālā teātra arhīvs, 14. lpp. 74
Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.:
Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908, с. 30.
34
lai arī ne visā dziļumā un plašumā. Latviešu tulkojumos analizētajā hromatiskajā
aspektā varētu iezīmēt divas īpatnības, kas nereti parādās kultūras transfēra procesā:
pirmkārt, intertekstuālo aspektu novārtā atstāšana, piemēram, minētā pasaka
„Ēzeļāda”, lai raksturotu tērpa „laika krāsu”. Otrkārt, ar kultūrvidi saistītais aspekts,
kas spilgti izpaužas dārgakmeņu nosaukumu tulkojumos, kur tulkotāji brīvi improvizē
ar tulkojamo materiālu. Abi aspekti saistīti ar recepcijas jomu un šeit aktuāls kļūst
jautājums, vai nepieciešams precīzi sekot oriģinālam, lai arī latviešu lasītājs nepārzina
M. Māterlinka lugā iekļauto informatīvo lauku, vai tulkotājam ir tiesības to sašaurināt,
pielāgojot tekstu recipientam. Atbilde būs negatīva, jo katrs jaunu nesošs tulkojums ir
atvērums un dažkārt tradīcijas sākums.
3.4. Eseju fragmentārisma mozaīka
„Eseja – tā, pirmkārt, ir intelektuāla provokācija, jauns skatījums uz pierasto
domāšanas formu. Esejas tekstu raksturo principiāla iekšēja nepabeigtība,
nestrukturētība, „melnrakstnieciskums”. Esejista „nepabeigtā” doma vērsta uz
priekšmetu, to domā nepabeigtu, precīzāk, neaptveramu ar vienu vienīgu domu,”75
tā
eseju definē Konstantīns Zacepins (Константин Зацепин). Sniegtā definīcija
sasaucas ar M. Māterlinka daiļrades nerimstošo tēmu – neizzināmo, par ko nav
iespējams visu līdz galam pateikt. Pats M. Māterlinks mūža novakarē par savas
esejiskās daiļrades šķautnes tēmu pārbagātību un haotiskumu, par iespējamo liekā
atmešanu raksta: „Es piekrītu, ka es būtu varējis rūpīgāk izravēt savu pieticīgo dārzu;
bet savos dārzkopja priekos es daudz reižu esmu pieredzējis, ka, pārlieku ravējot, mēs
izraujam tikpat daudz ziedu solījumu, cik nezāļu.”76
M. Māterlinkam nav savas
noteiktas sistēmas, nav vēlēšanās izveidot racionālas teorijas, un tas būtu arī grūti
izdarāms viņa esejās apskatītajā plašajā tēmu klāstā. Latviešu valodā visbiežāk
tulkotās esejas ir no krājuma „Pazemīgo dārgumi”, atsevišķs eseju krājums tulkojumā
nav iznācis, taču 5 no šī krājuma 13 esejām daļēji vai pilnībā publicētas latviešu
periodikā un 2 no tām tulkotas vairākkārt.
Ja gadsimta sākumā, rakstos par M. Māterlinku, bieži satopami eseju citāti,
tad, laikam ritot, to daudzums iet mazumā un to ietekmē divi faktori – publika jau
75
Зацепин, Константин. Эссе: от философии к литературе. НЛО (Независимый филологический
журнал), Nr. 104 (01.07.2010.). Piejams: http://magazines.russ.ru:81/nlo/2010/104/za17.html [sk.
02.03.2012.]. 76
Maeterlinck, Maurice. L’Autre monde ou Le Cadran stellaire. Paris : Fasquelle, 1942, p. 9.
35
gana labi iepazinusi dramatisko autoru un tā idejas, pasaules skatījumu, ko pauž arī
esejas, un eseju tulkojumi un neskaitāmi M. Māterlinka citāti, domu parafrāzes un
pieminējumi lasāmi presē, tādēļ nav vajadzības vairs lasītājam sniegt šo papildu
materiālu.
Starpkaru periodā parādās nule izdoto eseju grāmatu atsevišķas vienības, taču
arī joprojām ir aktuāls krājums „Pazemīgo dārgumi” un citi gadsimta sākumā iznākuši
krājumi, jauno krājumu esejas tulkotas mazāk. Aplūkojot kopējo M. Māterlinka eseju
tulkošanas tendenci latviešu presē, jāatzīst, ka tulkotāju uzmanību pievērsušas
galvenokārt vienas tematiskās grupas esejas ‒ par cilvēkam lemto, tā iespējām un
spēju robežām. Pirmā pasaules kara laiks īslaicīgi nosaka aktualitātei atbilstošu M.
Māterlinka tekstu izvēli, bet kopumā dominē M. Māterlinka apceres par condition
humaine.
M. Māterlinka eseju citāti dažādu tēmu rakstos nav tieši saistīti ar viņa
literārās daiļrades kontekstu aptver visai plašu lauku, īpaši trīsdesmitajos gados, kad
Kārļa Ulmaņa autoritārās valsts politika rosina uz darbīgu dzīvi un gaišu nākotnes
skatu, tas raksturīgs arī beļģu literāta otrajam daiļrades posmam. Mīlestība, nāve,
reliģija, politiskās iekārtas, progresa idejas – tās ir tikai dažas tēmas rakstiem, kuros
lasāmi M. Māterlinka eseju citāti. Beļģu autora citāti un esejās ietvertās domas
pielāgotas arī gluži ikdienišķām dzīves situācijām, un to skaits krietni vien pārsniedz
literāros pieminējumus.
M. Māterlinka, fragmenta mākslinieka, eseju tulkojumu, citātu, pieminējumu
kopums latviešu presē veido savdabīgu, laikā mainīgu mozaīku, kuras pirmie elementi
ir eksistences neizzināmās dzīles, nākamie – dzīves māksla, bet trīsdesmito gadu
beigās jaunu ornamentu iezīmē ikdienība, taču vairs ne tās traģiskais aspekts77
, bet
morālo problēmu risinājums ikdienišķās situācijās.
M. Māterlinka daiļrades selektīvais atspoguļojums latviešu tulkojumos liecina
nevis par beļģu literāta daudzveidības vienkāršojumu vai radošās domas nianšu
nivelēšanu, bet gan par kultūras transfēra rezultātā izveidotu vērtību, kas iekļaujas
latviešu literārā lauka vērtību hierarhijā un kļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu,
turklāt jaunais pozicionējums neatbilst vietai izcelsmes kultūrā. M. Māterlinka
daiļdarbu tulkojumi ir latviešu literatūras gadsimtu mijas dinamisko attīstības procesu
sastāvdaļa, to pozitīvais vai negatīvais vērtējums, beļģu literāta daiļrades
77
Runa ir par M. Māterlinka eseju „Ikdienas traģiskais”.
36
metatekstuālā interpretācija, pozicionējuma mēģinājumi ved pie refleksijas arī par
latviešu literatūru.
SECINĀJUMI
1. Promocijas darbā pirmoreiz latviešu literatūrzinātnē padziļināti un sistemātiski
tiek pētīti un analizēti M. Māterlinka recepcijas Latvijā divi segmenti – literatūrkritika
un tulkojumi. Šī kultūras transfēra izcelsmes kultūras analīze atspoguļo M. Māterlinka
radošās personības tapšanu un attīstību sociālajā un literārajā kontekstā, laikmeta
notikumu lomu literāro paradigmu veidošanās procesā XIX gadsimtā un dekadences,
kas nereti tiek saistīta ar simbolismu, termina veidošanās vēsturi Francijā.
2. M. Māterlinka biogrāfisko komponenšu analīze ļauj ielūkoties viņa būtiskāko
daiļrades konceptu – klusums, nakts, dvēsele, nāve u. c. – veidošanās vēsturē, bet
literāro autoritāšu – Novālisa, Reisbrūka, R. V. Emersona u. c. – detalizēts apskats
sniedz izpratni par literāta radošās un filozofiskās koncepcijas avotiem, par literārās
izteiksmes un stila izvēli un iezīmē konstantas vērtības visas daiļrades garumā.
Izcelsmes kultūras un paša literāta radošās darbības analīze atklāj telpu, no kuras
transfēra veicējs selektīvi izvēlas materiālu, un ir pamats salīdzinošam analītiskam
sastatījumam un uzņemošajā kultūrā nonākušā kultūras importa pētījumam.
3. Materiāla atlases kritērijus nosaka uzņemošās kultūras konjuktūra; un latviešu
literārās vides interesi par M. Māterlinku rosina modernisma veidošanās procesi un
pārmaiņu sākums literārajā laukā. Beļģu autora simbolisma posma novatoriskā māksla
iedvesmo uz individuālu, no ideoloģijām neatkarīgu jaunradi, kuras kritēriji sakņojas
estētikā. M. Māterlinka daiļrades aktuālās tēmas traģiskais, fatalitāte u. c. nes sev līdzi
jaunus, no tradicionālajiem atšķirīgus dramaturģiskās izteiksmes līdzekļus, tādējādi
viņa darbi ir netiešs latviešu literārā lauka autonomijas rosinātājs, kad latviešu
literatūra, līdzīgi lielākajai daļai Eiropas literatūru, tiecas sev veidot no politiskajiem,
sociālajiem un ideoloģiskajiem faktoriem neatkarīgu vērtību sistēmu un sniegt jaunu
literatūras un rakstnieka koncepciju.
4. Latvijā XIX un XX gadsimta mijā literatūrkritikas kritēriji, kas nacionālā un
marksistiskā diskursa ietekmē lielā mērā balstās uz ārpusliterārām reālijām, definē
literārā darba vērtību, balstoties uz sabiedriskā derīguma principu. Taču Eiropas
37
literatūras aktīva tulkošana, publicēšana un par to rakstītās apceres rosina ne vien
diskusijas par ārvalstu daiļdarbiem, bet stimulē arī refleksiju par pašmāju literatūru.
5. Ar nelielu hronoloģisku nobīdi norisošie Rietumeiropas un Latvijas literāro
lauku autonomizācijas procesi iezīmē paralēles arī terminoloģiskajā plānā –
dekadence un dekadenti, kā sabiedriski nederīgas literatūras fenomena un tā pārstāvju
nosaukumi tiek pielāgoti Latvijas kultūrsituācijai. Šī ārpusliterārā terminoloģija
frankofonajā literatūrā nāk no rojālistu kritikas republikāņiem, Latvijā – no
materiālisma teorijas aizstāvju kritikas pilsoniskai sabiedrībai, taču kopīgais abās
literārajās telpās ir neskaidri iezīmētā robeža starp tā dēvēto dekadences literatūru un
simbolismu, kas laika gaitā izkristalizējas skaidrākā formā, taču pilnīgi striktas
robežas gan negūst. Tādējādi M. Māterlinks, kura pirmajā dzejoļu krājumā vietumis
lasāmas laikmetam aktuālās bezcerības izpausmes tiek ievietots dekadentu kārtā.
Viedoklis formulēts saistībā ar latviešu literatūrai aktuālajiem procesiem, jo, būdams
viens no latviešu literātu iedvesmotājiem, viņš tiek piesaistīts savas ietekmes zonas
nosaukumam.
6. M. Māterlinka recepcija literatūrkritikas jomā notiek ar nelielu hronoloģisku
nobīdi78
, un par tās rosinātājfaktoru atzīta pēdējo laiku „dzīva interese par
literāriskiem jautājumiem”79
. Literatūrkritikas materiāls liecina ne vien par atbilstību
vispārējai interesei, bet arī par vēlmi atspoguļot novatoriskus meklējumus,
oriģinalitāti un citādību literārajā telpā.
7. Pētījumā izveidotās literatūrkritiskās recepcijas periodizācijas pirmajā posmā
(1895–1900) prevalē konstatējums: M. Māterlinks – mistiķis. M. Māterlinka
simbolisma lugu fabulas vienkāršība un tajās iekļautais neskaidrais vēstījums veicina
uz slēptās nozīmes meklējumiem tendētu emocionāli interpretatīvu lasījumu bez
racionāliem vērtēšanas kritērijiem. M. Māterlinka daiļdarbu oriģinalitāte vērtēta
salīdzinājumā ar tradicionālajām normām, uz kuru fona tā izskatās „ērmota”80
.
8. Otrajā recepcijas posmā (1900–1914), apzinot pārmaiņas literāta daiļradē81
,
latviešu literatūrkritiķi tās vērtē diametrāli pretēji,82
taču neiezīmē frankofonajai
78
M. Māterlinka simbolisma lugas sarakstītas no 1889. līdz 1894. gadam, bet pirmās ziņas par beļģu
autoru latviešu presē parādās 1895. gadā. 79
Brunhilde [J. Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550. lpp. 80
Šo epitetu lieto gan J. Kreicbergs, gan Rainis, lai raksturotu M. Māterlinka lugas. Sk.: Brunhilde [J.
Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 551. lpp.; Rainis. Francijas
jaunākā literatūra II. Citēts pēc Rainis. Kopoti raksti. 18. sējums. Rīga: Zvaigzne, 1983, 217. lpp. 81
Nāves tēmu nomaina gaišs skatījums uz dzīvi. 82
Piemēram, tās traktētas kā lejupslīde J. Asara skatījumā, bet Aspazija un Ā. Erss M. Māterlinka
pēcsimbolisma daiļradi uzskata par labāko.
38
literatūrkritikai raksturīgo robežšķirtni, kur simbolisma posms tiek nodalīts no pārējā
literārā devuma. XX gadsimta otrās desmitgades sākumā jau nostiprinās viedoklis par
M. Māterlinka daiļradi kopumā kā simbolisku.
9. Trešais recepcijas posms (1914–1940) aizsākas līdz ar Pirmo pasaules karu un
M. Māterlinka literāta – simbolista tēlu nomaina literāts – Beļģijas patriots. Pēckara
periodā M. Māterlinka popularitāte pakāpeniski samazinās, to spēkā uztur uz Latvijas
skatuvēm uzvestās lugas. Beļģu rakstnieka darbu literārā kvalitāte literatūrkritikā tiek
vispārēji atzīta un diskusijas vairs neraisa. M. Māterlinka transfērs Latvijā
literatūrkritikas jomā, no vienas puses, pilnveido Rietumeiropas, īpaši frankofono,
literāro ainu ar izvēlētā daiļrades materiāla komentāru un citātiem, no otras puses,
sagatavo un veicina M. Māterlinka tekstu tulkojumu integrāciju latviešu kultūrtelpā.
10. Latvijā M. Māterlinka daiļrades interpretācija veidojas, īsā laikaposmā
apgūstot būtisku beļģu literāta devuma daļu. Franču-beļģu kultūrtelpā ar nāves
dominanti saistītais M. Māterlinka simbolisms XX gadsimta sākumā vairs nav aktuāls
un, lai arī beļģu autora radošā koncepcija šai laikā ir mainījusies, klišejiskais
priekšstats par to samazina recepcijas lauku. Turpretī Latvijā, kur nav skaidri definētu
nostādņu, recepcijas lauks turpina augt un neizzinātie segmenti ir papildus stimuls tā
paplašinājumam.
11. M. Māterlinka tulkojumu latviešu valodā jomā skaitliski prevalē esejas un to
tematiskā dominante ir condition humaine (cilvēkam lemtais). Hronoloģiski vairums
eseju tulkojumu, kopumā 3283
, tiek iespiesti vēlāk, nekā 13 lugu tulkojumi.84
Lugu
tulkojumu posms Latvijā sakrīt ar jaunas izteiksmes meklējumiem latviešu literārajā
telpā, kas līdzinās analogiem procesiem XIX gadsimta beigu franču–beļģu literatūrā.
Savukārt, eseju tulkojumi, no vienas puses, kalpo kā dramaturģiskā materiāla
skaidrojums, šādi tie tiek izmantoti arī literatūrkritikā, no otras puses, tie ļauj
izkristalizēties latviešu recepcijā dominējošai M. Māterlinka refleksijai par dvēseli,
klusumu, nāvi, laimi u. c.
83
28 eseju tulkojumi publicēti latviešu periodikā (sk. tabulas promocijas darba 170., 171. un 172. lpp.).
Divos atsevišķos izdevumos iznāk trīs Diženajo Bernharda tulkotas esejas un A. Gulbja „Bišu dzīves”
tulkojums (sk. promocijas darba pielikumu). 84
Tulkojumi iespiesti laika posmā no 1900.–1913. gadam. Latviešu valodā tulkotas lugas, kas
sarakstītas no 1891. līdz 1906. gadam un atspoguļo dažādus viņa daiļrades segmentus: simbolisma
lugas „Peleass un Melizande”, „Neaicinātā”, „Tur, iekšā”, pārejas perioda darbs „Aglavene un
Selizete”, pēcsimbolisma lugas „Ariana un Zilbārdis”, „Māsa Beatrise”, „Monna Vanna” un „Zilais
putns”.
39
12. M. Māterlinka eseju tulkojumiem raksturīga Danikas Seleskovičas (Danica
Seleskovitch) teoretizētā interpretatīvā pieeja85
, kurā dominē „pateikt gribētais”, kas
tradicionāli lietota vispārcilvēcīgām tēmām veltītu refleksīvu tekstu tulkojumos.
Atdzejojumos, no vienas puses, parādās tendence padarīt M. Māterlinka dzeju
saprotamāku ar semantiskiem konkretizējumiem, skaidrām gramatiskām
konstrukcijām, kas nepieļauj teksta daudznozīmību, no otras, sastopami uztverošās
kultūras uzslāņojumi, kas attālina no oriģināltekstam raksturīgā bezpersoniskā
vērojuma. Lugu tulkojumos precīzi atveidota tematiskā līnija, J. Asara, P. Jēgeres un
J. Akuratera veikums ir izceļas ar prasmīgu M. Māterlinka teksta ekvivalenču un
labskanīgas latviešu valodas lietojumu, tomēr kopumā tulkojumos valodiskās
neprecizitātes, interpretatīvie pieļāvumi un teksta izlaidumi nivelē oriģināla niansētību
un vietumis vienkāršotā valoda dzēš oriģinālteksta konotatīvo un intertekstuālo lauku.
13. Laika gaitā Latvijā notiek M. Māterlinka daiļrades heterogēno elementu
apvienošana, izceļot dažus no tiem un radot specifisku uzņemošajai kultūrai
raksturīgu tēlu, kas mainās laikā un kā izmaiņas ietekmē gan sociālā refrakcija
literārajā laukā, gan latviešu literatūras aktuālās tendences. M. Māterlinka darbu
recepcija Latvijā literatūrkritikas un tulkojumu jomā XX gadsimta sākumā ir būtisks
faktors, kas veicina intergrāciju kopējā Eiropas literatūras telpā un latviešu literatūras
attīstību. Turpmākie pētījumi M. Māterlinka recepcijas jomā Latvijā tiks izvērsti
sekojošos virzienos: M. Māterlinka interteksts latviešu autoru darbos, M. Māterlinka
un latviešu daiļdarbu konceptuālās paralēles, kā arī M. Māterlinka lugu iestudējumi
latviešu teātrī.
85
Sk. promocijas darba 123.–124. lpp.
40
GENERAL CHARACTERISTICS OF THE DOCTORAL THESIS
The doctoral thesis is dedicated to the study of the reception of the literary
works by the Belgian author Maurice Maeterlinck in Latvia86
. The scope of the study
comprises Maeterlinck’s literary activities and two areas of his reception – literary
criticism and translations in the period from 1895 till 1940.
Maurice Maeterlinck is one of the few Belgian writers who gained
international recognition at the end of the 19th century. The Flemish author, who
writes in French, with his original symbolism, makes a major contribution to the
formation of the Belgian literary identity, in a situation when the centre and paragon
of the French-writing authors is Paris and the peripheral literature has to walk a long
road to recognition. At the end of the 19th century, in France, during the heyday of
the symbolist literature, the niche of the theatre is not filled and noteworthy literary
works, comparable to Mallarmé’s masterpieces in the domain of poetry, are not
created. Maeterlinck comes as an innovator in the symbolist drama and the
recognition of the Parisian literary circles open him the door to an international
literary career not only in Europe but also worldwide. In Latvia, information about the
Belgian author appears in the Latvian press in 1895, and five years later (1900), the
first translation of his play into Latvian is published in the monthly periodical
“Austrums”. At the turn of the century, the European cultural innovations are
intensively integrated into Latvia, and one of the mirrors of these processes is the
press articles, in which a wide circle of readers is familiarised with the literary works
of foreign authors. They include general overviews, brief accounts of the literary
works, analysis, quotations, opinions of the foreign critics and evaluation by the
authors of the articles. Aspasia, Rainis, Jānis Kreicbergs, Zeltmatis, Fricis Mierkalns
are among the authors who write about Maeterlinck’s literary activity and specific
works at the turn of the century. His works are translated by outstanding literary
personalities - Jānis Akuraters, Jēkabs Janševskis, Kārlis Jēkabsons, Jānis Asars,
Paula Jēgere and others. The initial phase of Maeterlinck’s reception in Latvia
coincides with the formation processes of the early Latvian modernism, while the
manifestations of the author’s originality echo the modernists’ striving for creative
86
Here and further in the text the word ‘Latvia’ has been used to denote the cultural space which is
consolidated by the Latvian language and which acquired statehood in 1918, as well as speaking of the
Republic of Latvia.
41
freedom. The study of Maeterlinck’s reception in both above mentioned segments is
relevant in three aspects: firstly, the analysis of the evaluation of Maeterlinck’s
literary works by the Latvian literary criticism at the turn of the 19th and 20th
century; secondly, assessment of the quality of the translations; and, thirdly,
identifying Maeterlinck’s most frequently translated works and the concepts most
emphasized by the literary criticism.
The thesis focuses on the evolvement of Maeterlinck’s literary originality in
the context of the French and Belgian literature and the evolution of his literary work;
it analyses the change in Maeterlinck’s reception by the Latvian literary criticism in
the course of time – from a true innovator in playwriting to a thinker who, in a literary
sense, must enter the annals of the literary history. Analysis of the translations of
poetry, plays and essays has been performed, for each work or collection of works,
assessing the equivalence with the original, analysing the strata of intermediary
languages, the choice of works for translation and the history of creation of the
translation.
The aim of the doctoral thesis is to study two segments of the vast field of
Maurice Maeterlinck’s reception - the literary criticism and the translations in the
cultural space of Latvia; to explore their role in the formation of the author’s image as
a creative personality and the notion of the development of his literary activity.
The following research objectives have been identified for fulfilling this aim:
1. to study Maeterlinck’s literary milieu, the motifs in his literary works that
have crystallised in the process of development of the writer’s creative
thinking, the forms of his literary creation and the further development of
his literary activity;
2. to analyse the contextual aspects of Maeterlinck’s transfer: the ideological
and historical factors of the criteria formation in the Latvian literary
criticism, as well as the autonomy trends of the Latvian literary field;
3. to follow the reception of Maeterlinck in the Latvian literary theory, to
analyse the positioning, interpretation, evaluation of the author’s works
and their relations to the processes in the Latvian literature;
4. in analytical juxtaposition, to discuss the specific characteristics of
Maeterlinck’s literary works and their representation in the Latvian
translations.
42
The sources used in the doctoral thesis were selected based on chronological,
cultural spatial and directional criteria.
Firstly, these are the literary works by Maurice Maeterlinck in French –
poetry, plays and essays. From the wide scope of his writing, the works of the
symbolism period and the more significant later works have been selected, ones that
illustrate the development of the author’s creative thought, reflect his theoretical
positions and biography, among them, the interviews given by the author and his book
of memoirs (Bulles bleues, 1948). This group also comprises those works which have
been translated, reported, analysed or mentioned in the Latvian periodicals during the
time period relevant to the study.
Secondly, introductory and critical articles dedicated to the Belgian author, in
Latvian, as well as essays about the literary phenomena in the Latvian and
francophone space at the turn of the 19th and 20th century were selected for analysis.
Thirdly, translations of Maurice Maeterlinck’s works in prose and poetry into
the Latvian language by Kārlis Jēkabsons, Jānis Akuraters, Edvarts Virza, Atis Ķeniņš
must be mentioned.
The theoretical basis of the doctoral thesis is constituted by works of foreign
and Latvian scholars. The literature of the theoretical basis can be divided into several
groups:
Studies of Maurice Maeterlinck’s literary work. Predominantly, a wide
range of the francophone literature has been used – the studies by Paul Gorceix,
Joseph Hanse, Gaston Compère, Gérard Dessons, Alex Pasquier, Arnaud Rykner and
others.
Studies dedicated to the literary history, literary theory and translation
studies, as well as other border disciplines of the humanities form the most
substantial part of the theoretical basis of the study. These are works by authors of the
Latvian, Belgian, French and other nations, focusing on the relevant issues of literary
theory, the literary trends of the epoch which is being studied and their development.
Among the Latvian scholars, to name a few, there are: Fjodors Fjodorovs, Vera
Vāvere, Ludmila Sproģe, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Maija Burima; likewise,
we shall name a few of the foreign authors: Gérard Genette, Tzvetan Todorov, Paul
Aron, Michel Décaudin, Albert Cassagne, Walter Benjamin, Antoine Berman.
43
Works of the comparative literature theorists - Wolfgang Iser, Hans Robert
Jauss, Ives Chevrel, Pierre Brunel, Claude Pichois, Philippe Lejeune, Michel Espagne
and others.
Studies of historians and sociologists, to name a few: sociologists Pierre
Bourdieu, Michel Biron, Remy Ponton; Latvian historians: Arnolds Spekke, Antonijs
Zunda.
The choice of the methods of the study is determined, firstly, by its focus on
the phenomenon of reception, in the meta-textual and translation space. The
methodology of the doctoral thesis is based in the theory of the aesthetics of reception
and cultural transfer. Jauss’ theory of the aesthetics of reception and the relevant
concepts of “the horizon of expectation” (Erwartungshorizont), “aesthetic shift”
(Abweichung), introduced by Jauss, as well as the link between genre and the horizon
of expectation, analysed by his follower Lejeune, have been used in the study. From
the wide range of comparative studies, the theory of cultural transfer (transfert
culturel), elaborated by the French scholars Michel Espagne and Michel Werner, has
been used, which embraces two fields of analysis: a contextual analysis of the
transfer’s source culture and recipient culture, as well as the analysis of the vectors
(vecteurs) – activities of the cultural mediators. The cultural import realised by the
cultural mediators (mediateurs) – critics, translators, travellers (among them,
individuals studying, working etc. in the source countries of the transfer) stimulates
the awareness and solution of the relevant issues of the recipient culture. This
approach has been used in the development of the structure of the doctoral thesis;
the structure is formed by the context analysis in the source and recipient cultures, as
well as the analysis of the mediation processes and results in the area of literary
criticism and translations. Secondly, the selection of appropriate analytical methods
for each segment of the study is of utmost importance. The scope of the study
includes the interaction of the literary and extra-literary space, development of the
creative processes, aspects of the literary criticism, shift of the literary paradigms, the
unique characteristics of the structure of a literary text and its translations. The
specifics of the field of the study calls for the use of the following methods: methods
of the literary history and sociology, for studying the literary process and the
development of the literary criticism and the social context; the philological approach,
for analysing translations and comparing the similarities and differences in the
language usage in different linguistic spaces; methods of traductology (traductologie),
44
for studying the translator’s approach to the translation of the literary work. The
biographical method has been used for studying the origins of the most important
aspects of Maurice Maeterlinck’s literary work as well as the sources of his literary
influences. The use of the above listed methods calls involves the use of the specific
terminology.
For an introduction to an exposition of the novelty of the study, let us make a
detour in the recent history. In 2011, a hundredth anniversary since Maeterlinck was
awarded a Nobel Prize was celebrated, while a year later, in 2012, was the year of his
150th anniversary, when conferences and discussions were organised, studies were
published, his works were reprinted and plays were performed on stage. The Latvian
scholars, too, participated in this process – at the end of April, 2012, proposed by
Professor Fjodors Fjodorovs, and supported by our initiative, an international
conference of the Latvian Academy of Culture and Daugavpils University ‘Reception
of Maurice Maeterlinck in the Baltics’ was held in the Castle of Riga, and presently a
collection of research papers has been prepared for publishing, which supplements
and expands the ideas outlined in the above studies and offer a new perspective on the
reception of Maeterlinck’s literary work. Our intention is to widen and deepen this
process and to make our own contribution to it. Therefore, we may assert that the
novelty of the doctoral thesis consists in a comprehensive and contextualised
reflection of the formation process of Maurice Maeterlinck’s creative personality and
the analysis of its principal traits, based on the literary works of his contemporaries,
texts of literary criticism in French, analysis of the cultural space. Our intention is to
make a novel contribution to the literary studies by exploring the image of
Maeterlinck – a man of letters and thinker and the comprehension of his literary work
in the Latvian meta-texts, by analysing the links between the reception of the Belgian
author and the Latvian literary field, by studying Maeterlinck’s works and their
translations and by an analytical juxtaposition of some specific aspects of the
translations. The doctoral thesis is part of the research area launched by the Institute
of Comparative Studies of Daugavpils University on the reception of the foreign
literature in the Latvian literary field and the Latvian literature in the European
literary context in the early stage of modernism, which has been the framework for a
number of doctoral thesis: “The Artistic World of K. Hamsun’s and J. Akuraters’
Prose: a Comparative Characteristics” by Maija Burima, “The Reception of Oscar
Wilde’s Prose in Latvia (until 1940)” by Ilze Kačāne, “Antons Austriņš’ Prose in the
45
European Literary Space” by Alīna Romanovska and “The Reception of Anton
Chekhov’s Prose in Latvia (until 1940)” by Oksana Komarova.
Structure of the Doctoral Thesis. The Doctoral Thesis consists of an
introduction, three chapters, which are subdivided into sections, conclusions, a
bibliography and an appendix, which contains information about the first editions of
Maeterlinck’s works in French and their translations into Latvian.
Chapter 1 explores the situation in the French and Belgian literature at the end
of the 19th century and the beginning of the 20th century, formation of the decadent
literatures and symbolism, the early stage of Maeterlinck’s literary activity and its
development.
Chapter 2 contains an analysis of the reflection of Maeterlinck’s literary
activity in the Latvian literary criticism and literary discussion, as well as studies the
influence of the literary trends of the turn of the century on Maeterlinck’s appreciation
in Latvia. The period of reception has been divided into three phases; namely, the pre-
translation phase 1896 – 1900, the drama writing phase 1901 – 1913 and the essay
phase 1914 – 1940.
Chapter 3 consists of an overview of the translations of Maeterlinck’s works
which have been published in Latvian and the analysis of the originals and
translations, based on the specific characteristics of the works of the Belgian author.
Translations of poetry, plays and essays have been studied successively
APPROBATION OF THE THESIS
15 papers have been presented in international conferences on the problems of the
doctoral thesis.
1. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī (Fairy-tale Images in Maurice
Maeterlinck’s Theatre). Paper. IX International Young Philologists’ Research
Conference ‘Littera Scripta’. The University of Latvia, 4 November, 2009.
2. Tēlu simboli Morisa Māterlinka daiļradē (Symbols of Images in Maurice
Maeterlinck’s Literary Works). Paper. The International Research Conference
of the Šiauliai University ‘Tekstas: lingvistika ir poetika 17’. 13 November,
2009.
46
3. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos
atdzejojumos (Objects in ‘Fifteen Songs’ by Maurice Maeterlinck and their
Latvian Translations). Paper. XX Scientific Readings of the Faculty of
Humanities of Daugavpils University. 27 January, 2010.
4. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā (Reception of
Maurice Maeterlinck in Latvia at the Turn of the 19th-20th Century). Paper.
Liepāja University 16th International Research Conference ‘Current Problems
in the Literary Studies: Historical Experience and Current Cultural Processes
in Latvia’. 5 March, 2010.
5. Постановки пьесы Мориса Метерлинка „Синяя птица” в Латвии
(Productions of Maurice Maeterlinck’s Play ‘The Blue Bird’ in Latvia).
Paper. The International Interdisciplinary Conference of the Centre of Baltic
Studies of the Faculty of Humanities, Klaipeda University, ‘Traditions and
Modernity: Relations and Prospects of Development’. 12 November, 2010.
6. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko
tulkojumu analītisks sastatījums. (Chromatic Semantics in Maeterlinck’s
‘The Blue Bird’. An Analytical Juxtaposition of the Original and the
Latvian Translations). Paper. XXI Scientific Readings of the Faculty of
Humanities of Daugavpils University. 27 January, 2011.
7. Moriss Māterlinks Haralda Eldgasta romānā „Zvaigžņotās naktis” (Maurice
Maeterlinck in Haralds Eldgasts’ Novel ‘Starlit Nights’). Paper. The 53rd
International Research Conference of Daugavpils University. 13 April, 2011.
8. Лес Мориса Метерлинка в латышской интерпретации (Maurice
Maeterlinck’s Forest in the Latvian Interpretation). Paper. International
Interdisciplinary Research Conference ‘The Tree in Culture’ of the
Department of History and Literary Theory of the Faculty of Humanities of
the Šiauliai University. 12 May, 2011.
9. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis” (Transformation
of Myth in Maeterlinck’s Play ‘Ariana and Bluebeard’) Paper. VIII
International Young Philologists’ Conference of the Department of Russian
and Slavic Studies of the Faculty of Humanities of the University of Latvia. 11
November, 2011.
47
10. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls (The Epistolary Image of
Maeterlinck’s Literary Space). Paper. XXII Scientific Readings of the Faculty
of Humanities of Daugavpils University. 26 January, 2012.
11. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā (Maurice
Maeterlinck’s ‘Monna Vanna’ in Haralds Eldgasts’ Interpretation). Paper.
Liepāja University 18th International Research Conference ‘Current Problems
in the Literary Studies’. 1 March, 2012.
12. Maurice Maeterlinck dans le champ littéraire letton (Maurice Maeterlinck in
the Latvian Literary Field). Paper. The International Research Conference of
the Latvian Academy of Culture, the Institute of Comparative Studies of
Daugavpils University. 28 April, 2012.
13. Мозаика фрагментаризма эссе Метерлинка в латышской прессе в конце
ХIХ и в начале ХХ века (The Mosaic of the Fragmentary Nature of
Maeterlinck’s Essays in the Latvian Periodicals of the End of the 19th and
Beginning of the 20th Century). Paper. The International Research
Conference of Klaipeda University ‘Традиции и современность:
отношения, перспективы развития’ (Traditions and Modernity: Relations,
Prospects of Development). 16 November, 2012.
14. Метерлинковская тишина в латышской рецепции (Maeterlinck’s Silence
in the Latvian Reception). Paper. The Inter-University Conference
„Национальное и интернациональное в литературе и искусстве” (The
National and the International in Literature and Art) of the Faculty of
Philology and the Department of Foreign Literature of the Herzen State
Pedagogical University of Russia. 20 April, 2013.
15. Māterlinks-autors latviešu literatūrā. (Maeterlinck – an Author in the
Latvian Literature). Paper. The 2nd International Research Conference
“Author. Text. Epoch” of the Institute of Regional Studies of Rēzekne
University College. 26 April, 2013.
10 research articles have been published on the problems of the doctoral thesis.
1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī [Fairy-tale Images
in Maurice Maeterlinck’s Theatre]. Littera scripta Jauno filologu rakstu
krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010.
48
2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās”
un to latviskajos tulkojumos [Objects in ‘Fifteen Songs’ by Maurice
Maeterlinck and their Latvian Translations]. Kultūras studijas. Zinātnisko
rakstu krājums III. Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta
mijā [Reception of Maurice Maeterlinck in Latvia at the Turn of the 19th-
20th Century]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 16.
Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011.
4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu
simbolisma ietvaros [The literary identity of Maurice Maeterlinck in the
Belgian Symbolism]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes
Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā
telpā [Construction of Maeterlinck's creativity in the European literary
space]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas
institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais
apgāds „Saule”, 2011.
6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX
gadsimta sākumā [Work of Maurice Maeterlinck in the cultural context of
Latvia in the early twentieth century]. Daugavpils Universitātes
Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”
[Chromatic Semantics in Maeterlinck’s ‘The Blue Bird’. An Analytical
Juxtaposition of the Original and the Latvian Translations]. Oriģināla un
latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. Kultūras studijas IV. Daugavpils
Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils
Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012.
8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un
Zilbārdis” [Transformation of Myth in Maeterlinck’s Play ‘Ariana and
Bluebeard’]. Littera scripta. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu
49
fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 8.Rīga: LU Akadēmiskais
apgāds, 2012.
9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls [The
Epistolary Image of Maeterlinck’s Literary Space]. Kultūras studijas V.
Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013.
10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta
lasījumā [Maurice Maeterlinck’s ‘Monna Vanna’ in Haralds Eldgasts’
Interpretation]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 18.
Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.
OUTLINE OF THE CONTENTS OF THE DOCTORAL THESIS
The introduction of the thesis identifies and outlines the range of problems
discussed in the doctoral thesis and provides a brief overview of its theoretical
foundation and the structure of the thesis.
CHAPTER 1. MAURICE MAETERLINCK’S LITERARY ACTIVITY
The beginnings of Maurice Maeterlinck’s literary activity and quest for his
unique way of expression are intertwined with the French literary tradition and the
current literary processes. Openness to literatures of other nations, generally
uncharacteristic of the French authors, the ability to assimilate their values is one of
his sources of inspiration and cornerstones of his original literary expression, which
open the road to Maeterlinck’s recognition in France and elsewhere in the world.
1.1. Decadence and Symbolism in the Franco – Belgian Literary Space
Maurice Maeterlinck’s creative road to symbolism leads through decadence87
,
which, inspired by the social and political life and new literary pursuits, thrives in
87
Here and further in the text the use of the non-literary concept of ‘decadence’ coincides with the
traditional use of the turn of the XIX and XX centuries; namely, when this word denoting decay is used
50
France in the first half of the 80-ties of the 19th century. The atmosphere of decline
makes a beneficial environment for the development of the idea of “the pain of the
century” (mal du siècle), which emerges at the beginning of the century and is
enhanced by the collapse of the political ideals, the individuals’ inability to find their
place in their epoch and to keep abreast of the dynamic development processes of
their time. Around the middle of the 19th century, the pain transforms into spleen,
which manifests a reconciliation with one’s epoch, still appalling and unacceptable,
yet survivable. Charles Baudelaire studies the fluctuations between the spleen and the
ideal, between the material and the spiritual domain in his collection of poems ‘The
Flowers of Evil’; in the introduction to the publication of 1868, Théophile Gautier
writes, “The poet of ‘The Flowers of Evil’ liked that which is inaccurately called the
decadent style, and which is nothing else but art which has reached this highest stage
of maturity, which is created by aging civilisations in their decay: a style which is
efficient, complex, knowing, full of nuances and experiments [..]”88
The
characteristics of Baudelaire’s style and its juxtaposition with ‘the decadent style’
give a number of positive connotations to the latter, which does not contradict the
generally accepted meaning. The literary decadence is characterised by an individual
and pessimistic attitude, feelings of spiritual weakness and sophistication,
inadaptability to the instable social, political and economic situation and human
relationships which proceed from it.89
Both decadents and symbolists call Baudelaire
their predecessor, and in Maeterlinck’s first collection of poems, ‘Hothouses’, which
he himself recognised as saturated with Baudelaire’s influence, along with the
features of decadence – languor and boredom, one can read the analogies typical of
symbolism, which are to become the keyword of Maeterlinck’s literary activity. Even
though Anatole Baju, the publisher of the magazine “Le Décadent”, admits that nearly
all the critics are consistently confusing decadents and symbolists90
; yet, with a
to describe various literary trends of diverse quality, which are in opposition to the mainstream
literature. 88
Baudelaire, Charles. Les Fleurs du Mal. Précédées d’une notice par Théophile Gautier. Paris :
Michel Lévy frères, 1868, p. 17. http://fr.wikisource.org/wiki/Charles_Baudelaire_%28Gautier%29
(15.07.2012.) The use of boldface is ours [S. S. V.]. 89
Heinstein, Josef. Décadentisme, symbolisme, avant–garde dans les littératures européennes. Paris :
Nizet, 1987, p. 8. 90
Baju, Anatole. L'anarchie littéraire : les différentes écoles : les décadents, les symbolistes, les
romans, les instrumentistes, les magiques, les magnifiques, les anarchistes, les socialistes, etc. Paris :
L. Vanier, 1892, p. 9.
http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k107868p.r=Le+D%C3%A9cadent+artistique+et+litt%C3%A9raire
+Anatole+Baju.langFR (04.06.2012.).
51
retrospective view, Ernest Raynaud still outlines the differences between these two
closely associated literary trends: “The former, as well as the latter, felt the need to
step over the old formulae and to reform the prosody, but the decadents had no
intention to level the past with the ground. [...] The symbolists, to the contrary,
wanted to preserve nothing of our old traditions, and their ambition was to create an
entirely new form of expression. They say that this diversity of opinions can be
explained by the fact that the symbolists were predominantly of foreign origin. They
were not that much restrained by respect for tradition.” 91
Both closely related forms
of expression coexist, until in the middle of the 80s of the 19th century, symbolism
gains the upper hand in France. The Belgian symbolism comes to the foreground a
little later – the most important works have been published from 1888 till 1898. 92
The relationship of symbolism and decadence in Belgium reflects the situation
of France, as the Belgian francophone literature is an active participant of the French
literary processes. Features of decadence and symbolism coexist in Maeterlinck’s first
collection of poems - they reflect the literary development of the epoch, which serves
as a catalyst for the author’s quest and choice of his literary path.
It is the literary milieu of Paris and its modernist tendencies that help the
crystallisation of Maeterlinck’s thought and creation of a consistent system, in which
the author’s creativity is arrayed, inspired by his authorities, Ruysbroeck, Novalis,
Emerson etc. The decadent literature, which influences the creation of some of
Maeterlinck’s poems, is a phase on the way to his original symbolist theatre, which
becomes a cornerstone of the Belgian literature. The Belgian symbolism achieved
what no other Belgian literature had managed so far; namely, a consistent recognition
by Paris. It was not a fleeting admiration for exotic literary fruit, but a persistent
interest, a proof to which is a growth of this interest with regard to Maeterlinck,
Georges Rodenbach and Emile Verhaeren at the beginning of the 20th century93
.
Symbolism is the golden age of the Belgian literature, an epoch, during which the
Belgian national literary identity is formed; it gains a wider recognition and reaches
its climax with awarding the Nobel prize to Maeterlinck.
91
Ernest Raynaud. La Mêlée Symboliste I, pp. 115, 117–118. 92
See : Denis, Benoit; Klinkenberg, Jean–Marie. La littérature belge. Précis d’histoire sociale.
Bruxelles : Labor, 2005, p. 132. 93
Biron, Michel. La Modernité belge. Littérature et société. Coédition – Bruxelles : Labor; Québec :
Les Presses de l’Université de Montréal, 2000, p. 129.
52
1.2. Formation of Maurice Maeterlinck’s Creative Thought and his Literary
Influences
Maeterlinck as an author and thinker is a mystic. One of Maeterlinck’s first
childhood impressions – the presence of religion – plays an essential role in the
formation process of this world outlook. In the Jesuit College of Sainte–Barbe, he has
received a solid education in the humanities, and the theme of death, frequently
touched upon in educational conversations, is subsequently one of the predominant
themes in his creative work; even though, as he himself admits in his book of
memoirs, the death discussed in the conversations at college is “death without dignity,
without a horizon, this small pragmatic, economic, commercialised and useful
death.”94
Yet, it is this ‘small’ death which urges the young mind to look beyond, to
explore this mystery.
In the autumn of 1885, by discovering the mystic spirituality characteristic of
the works of the 14th century mystic Ruysbroeck l’Admirable, he finds a source of
inspiration for his yet unborn playwriting and his yet to be crystallised philosophical
thought. Due to Ruysbroeck’s influence, Maeterlinck estranges himself from the strict
confessional indoctrination received in the College of Sainte–Barbe; and the themes of
Flemish mystics – silence, night, death - are echoed in his subsequently published
collection of poems “Hothouses” and in his introverted plays. Ruysbroeck’s writing
style has as profound an influence on the young author as does his mystic world
outlook; the hermit enables Maeterlinck to look beyond the everyday words, to realise
the connotative power of simple words and, beyond the discontinuity of the text, to
learn the polysemy of ‘the tetanic syntax’.95
In his “Flemish ancestor”, Maeterlinck
has found the primary sources of symbolism. Symbolism, which thrives in the literary
milieu of Paris at the end of the 19th century and carries in itself Mallarmé’s’ dream of
allowing one to divine, the desire to say the unspeakable, suddenly opens itself to
Maeterlinck in an entirely different aspect – Ruysbroeck’s writing urges him to search
for his own form of symbolic expression.
A significant role in Maeterlinck’s way to symbolism is played by Villiers de
l’Isle–Adam, whom the author describes as “a providential man, who, due to a
94
M. Maeterlinck. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de L'Âme,
Bruxelles : Complexe, 1999, p. 673. 95
Maeterlinck, Maurice. Ruysbroeck l’Admirable. In: Maeterlinck, Maurice. Le trésor des humbles.
Paris : Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75.
53
coincidence of some unknown beneficial circumstances, at a chosen moment, was to
give a direction to and decide my [Maeterlinck’s] fate”. 96
It was under Villiers’
influence that Maeterlinck makes the decisive step and turns completely away from
Parnassus, from which he had already been estranged by Mallarmé and Ruysbroeck, in
order to turn to symbolism.97
Having discovered Novalis98
with his universal symbolism, Maeterlinck reads
his works, which reflect analogies between the visible and the invisible, the finite and
the infinite as “a secularised document of the analogous doctrine”.99
From the Jena
Romantics, Maeterlinck borrows the idea that everything poetic must be fairy-tale like
and that fairy-tale is the freest poetic genre, in which the individual and the cosmic
souls unite; a genre which does not separate the sensual from the spiritual,
wakefulness from dream, reality from imagination. A fairy-tale becomes the starting
point for the majority of Maeterlinck’s plays.
Ralph Waldo Emerson’s essays organically complement the ideas learned
from the works of Ruysbroeck and Novalis and thus continue the Belgian author’s
explorations of the cognition of the soul during the act of intuitive realisation.
The ideas of Emerson and the Jena Romantics stimulate the crystallisation of
Maeterlinck’s concept of the symbol and its distinction from allegory. His childhood
and youth experiences, his literary influences form Maeterlinck’s creative personality,
yet, undeniably, his consolidating creativity gives form and inimitable originality to
the heteroclite and amorphous material of impressions.
1.3. Maurice Maeterlinck’s Quest for his Literary Identity and the Development
of his Literary Activity
The unexpected success of Maeterlinck’s first play “Princess Maleine” (1889)
defines his further activity in the area of playwriting. The themes characteristic of
Maeterlinck’s symbolist period, which had appeared already in the collection of
96
Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de
L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 726. 97
Maeterlinck stays in Paris in the first half of 1886, where he meets Villiers, but in autumn
(18.09.1886), the Symbolist Manifesto by Jean Moréas is published. 98
It happens around 1889, then he also begins translation of Novalis’ works. 99
Gorceix, Paul. L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice
Maeterlinck (1863-1949). Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p. 397‒409.
http://www.cairn.info/article.php (09.02.2011.).
54
poems “Hothouses”,– metaphysical anxiety, twists of fate, where we find ‘the idea of
Christian God combined with the idea of the ancient fatality, hidden in nature’s
impenetrable darkness,100
the omnipresence of the unknown and the macabre, the
enigmas of existence, the answer to which hides in the secret of its finiteness, the
impossibility of happiness and love and ‘the endless, dark and hypocritically active
presence of death’101
, - all of which add originality to the Shakespearean mood of the
play. Just as ‘Princess Maleine’, most of the important Maeterlinck’s plays are created
by using fairy-tale motifs. The employed literary approaches are diverse –
Maeterlinck uses both popular fairy-tales, resemblance to which is announced already
in the title and manifests itself in borrowing the plot of a well-known fairy-tale, which
is then modified (“Princess Maleine”, “Ariane and Bluebeard”) and fairy-tale
elements – sleeping princesses, doomed love etc., in which we can recognise specific
fairy-tales or legends (“Pelléas and Mélisande”, “The Seven Princesses”, “The Blue
Bird”) , as well as creates fairy-tales himself, mostly with a fantastic atmosphere and
characters, in whom we do not recognise the personages of specific fairy-tales, but we
can sense their “fairytaleness” (“The Death of Tintagiles”, “Alladine and Palomides”,
“Aglavaine and Sélysette”). If the storyline and the events, with slight alterations,
remind us of the familiar tales, then the characters’ behaviour and attitude soon lead
us away from the traditional plot, which has served as an opening for the entrance of
the invisible meta-world. The primitive fear of the consciousness of the unknown, of
death, contained in the fairy-tales, forms the central axis of the early stage of
Maeterlinck’s literary activity. Fragility of the human life, its powerlessness in the
face of the incomprehensible, incognisable powers of fate, turn into a flowing stream
of self-abandonment and yearning for learning the unknown, which concludes in
death.
The play “Aglavaine and Sélysette” (1896) marks a turning point in
Maeterlinck’s literary activity. Generally, the development of his metaphysical
thought has a tendency toward an optimistic world outlook. A proof to this can be
found in Maeterlinck’s first collection of essays “The Treasure of the Humble” (1896)
and in the foreword to a collection of his plays written a few years later (1901‒1902):
“Let us try [..] to vary the form of the unknown which surrounds us and to discover a
100
Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes.
Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 297. 101
Id.
55
new sense for living and continuing life in it; at least we will have gained something,
by replacing our sadness with hope, which dies and is rekindled again.”102
Having
abandoned the theme of death of the first stage of his literary activity, Maeterlinck
turns to human relations, their sincerity and mutual responsibility. Love announces
itself in beautiful and musical abundance of words. The complex sentences and
occasionally used alexandrine are remarkably different from the naive lexical
reiteration and monotonous musicality of the first theatre.
The second collection of Maeterlinck’s essays, “Wisdom and Destiny” (La
Sagesse et la Destinée, 1898), begins a series of books of reflexion with a
philosophical inclination – about the human lot, its potential and limitations of ability
(“The Buried Temple”, 1902; “The Double Garden”, 1904; “Death”, 1913; “The
Unknown Guest”, 1917; “The Great Secret”, 1921), about the secrets of the Universe
(“The Life of Space”, 1928; “The Great Fairyland”, 1929; “The Supreme Law”,
1933), metaphysical and religious reflections (“Before the Great Silence”, 1934, “The
Hour-Glass’, 1936; “The Shadow of Wings”, 1936; “Before God”, 1937; “The Great
Portal”, 1939; “The Great Beyond” 1942)103
. Nature observations can be found in
“The Life of Bee”, which gains a great popularity and is followed up by “The Life of
the White Ant” and “The Life of the Ant”104
. Here, we find the observations of a
nature researcher and a moralist, while his anthropomorphic vision and poetic style
are constantly present. Even though these works are discussing social insects, we can
sense that they are talking about the man, about his place, his calling and destiny.
CHAPTER 2. MAURICE MAETERLINCK IN THE LATVIAN LITERARY
CRITICISM
The articles printed in the Latvian periodicals, separate brochures and volumes
about Maeterlinck and his works can be divided into the following groups: general
102
Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes.
Quinze Chansons. La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix. Paris : Éditions Gallimard, 1984,
imprimé 2004, p. 298. 103
Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913; L’Hote inconnu, 1917; Le grand
secret, 1921; La Vie de l’Espace, 1928; La grande Féerie, 1929; La grande Loi, 1933; Avant le grand
Silence, 1934, Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936; Devant Dieu, 1937; La grande Porte, 1939;
L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 104
La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930.
56
critical and informative articles; announcements of the publication of specific works,
an account of their content and their analysis; Maeterlinck and the society; reviews of
translations into Latvian and reviews of the staged plays.
The last segment is beyond the scope of our analysis; however, some of the
reviews have been used for the characteristics of the overall situation. The time period
which was studied, from the first article about Maeterlinck till the occupation of
Latvia in 1940, has been divided into three phases: the introductory phase – 1895 –
1900, the drama writing phase – 1901 - 1914105
and the essay phase – 1914 – 1940.
Analysis of the cultural situation in Latvia enables us trace the formation of the
evaluation criteria for the literary works and the maturing autonomisation processes of
the literary field.
2.1. The Social and Literary Context of Latvia
The subjugation of literature to national and social criteria restricts the
authors’ individual creative freedom and thus hinders the formation and establishment
of a value system specific to literature. In France and Belgium, the 19th century is the
time when literature gradually disengages from the dictate of the political and social
ideologies and forms its own axiological hierarchy, the products of which - literary
works, among them, by Maurice Maeterlinck, come into the focus of the Latvian
authors’ attention and support analogous processes on a local scale. The new
aspirations towards freedom and striving for idealism in literature clash against the
social determinism, which is trying to channel literature along the ideological path.
However, the literary individualists, in the revolutionary atmosphere of the first
decade of the 20th century, with increasing vigour, set out on the road leading in the
opposite direction to homogeneity, and, therefore, are scornfully nicknamed
decadents. Decadence in France and decadence in Latvia have something in common
regarding the extra-literary sources of this devaluating denotation of literary trends –
this denotation is firstly used with regard to the decadence of the political domain, the
difference being that, in France, monarchists ascribe it to republicans, while in Latvia
– marxists to capitalists.
105
The watershed is drawn by the beginning of World War I in the summer of 1914.
57
Pierre Bourdieu, a French sociologist, studying the history of literature,
introduces the term of the literary field. One of the characteristic features of this field
is its striving for autonomy; namely, refusal to subject literature to the political and
moral canons and desire to base the literary creation in the work with the language. 106
The degree of autonomy of the field depends on the symbolic capital accumulated
over the time, which enables the creators of culture to feel entitled and even consider
their duty to reject the recommendations and demands made by the external powers;
moreover, even to fight against them in the name of their conviction. 107
“The Motives
of Our Art”108
, published in the journal “Dzelme” and subsequently called the
manifesto of decadence, can be regarded as the most notable assertion of the
symbolist capital; however, this manifestation of principles strives not only to define
its autonomy from the values dominating in the Latvian society but also to gain a new
and better position in the Latvian literary field by redefining the specific capital. An
endless battle for the monopoly is waged in the literary field, where everyone is trying
to draw the borders. The stake in the literary battles is the monopoly of literary
legitimacy and the right to define what is an author. There is no universal definition;
everything depends on the outcome of the battle. 109
The “Dzelme” Manifesto presents
to public a new description of the author and the literary creation, which dissociates
itself from public usefulness and asserts its literary values. This is an attempt to set
two goals – to create an autonomous literary field and to provide a new concept of the
author and literature, the conditions for achieving of which are presented in “The
Motives of Our Art”: individualism of the author (“as writers and poets we are
standing and will stand on individual principles”) and independence of art (“We could
no longer leave art in the role of a servant”).
Both before and after “Dzelme” Manifesto, bitter criticism of the new literary
trends is voiced in the literary space; likewise, the inspirers of the Latvian authors are
being condemned, among them Maeterlinck, who plays an important role in the
attempts of forming a new system of literary values. The accumulation of its elements
106
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 7. http://www.persee.fr/web/revues/home/prescript/article/arss_0335–
5322_1991_num_89_1_2986 (17.09.2012.). 107
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 8. 108
‘The Motives of Our Art’, Dzelme, Nr.5 (1906), pp. 193 – 197. 109
Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89,
(09.1991.), p. 13.
58
begins with the first news about the current literary trends of the Old Europe and
influx of the new literary works in the Latvian literary milieu. The unliterary word of
a decadent appears at the end of the 19th century, and alongside with it, another one –
a symbolist.
In Latvia, the understanding of the manifestations of symbolism in form and
content develops gradually, in the process of familiarisation with the foreign literature
by describing, translating it and experimenting with the new material in one’s own
creative endeavours. The introduction of symbolism to the Latvian literature promotes
the desire to liberate oneself from the social determinism and to strive for the
autonomy of the literary field, which encompasses the sovereignty of the literary
language. The particular process of creation a national literature liberated from
ideologies, surprisingly, germinates a trend of denationalisation110
- literature tends to
become independent of the national criteria, which where the pre-conditions of its
own birth. Accordingly, familiarisation with the works of the supra-nationally famous
master of the Belgian symbolism Maurice Maeterlinck is part of the development
process of the Latvian literature and its driving force.
2.2. The Meta-textual Interpretations of Pre-Translations
The metatextual pre-history of Maeterlinck’s translations comprises articles by
Kreicbergs, Rainis and Zeltmatis, to which we might add the mentions of the Belgian
author in texts which are not entirely dedicated to his person. The meta-textuality
defined by the French literary theorist Gerard Genette unites the proto-text and the
meta-text, which is its commentary or critique. Maeterlinck’s meta-text in the Latvian
periodicals is related to the proto-text, which consists of multiple segments, as the
discussion concerns the works of the Belgian author himself and also the reviews
dedicated to these works thus forming several meta-stages. The latter, on the other
hand, open a field of the cultural transfer analysis, which includes the francophone,
just as well as the German and Russian sources of text creation. Among them, there
are translations published in the periodicals or separate editions, critical reviews,
commentaries and evaluations of translations and theatre productions, as well as
judgmental statements which can be found in the announcements of a publication of
110
More about the autonomisation of the national literatures see: Denis, Benoît ; Klinkenberg, Jean-
Marie. La Littérature belge, précis d’histoire sociale. Éditions Labor, 2005, pp. 25–32.
59
the author’s works, production of a play, literary evening, film etc. The Latvian
critics’ opinion is formed by their personal evaluation and the contribution of foreign
critics. The reception of Maurice Maeterlinck is unconventional – the Latvian reader
is acquainted with the prominent Belgian before reading his works, and meta-text
exists in the language space before the appearance of the Latvian translations. The
Latvian reader’s opinion about Maeterlinck’s works is formed before the publication
of their translations by the articles published in the press and they influence the
reader’s horizon of expectations; creating a preconceived idea of the Belgian author.
The integration process of Maeterlinck’s literary works, mediated by the Latvian
literary criticism, forms not only binary (francophone- Latvian) but also ternary
(francophone – German – Latvian, francophone- Russian – Latvian) models of
cultural transfer. The concept of cultural transfer implies the changes related to the
volatile preferences of the receiving structure. The information about Maeterlinck
relevant for the Latvian cultural situation includes select aspects of the Belgian
symbolist’s literary work, which, on the one hand, form, or rather, complement the
scene of the Western European and particularly the francophone literature with its
current trends, but, on the other hand, paves the way to the integration of the Belgian
text in the Latvian cultural space and thereby the possibility of its assimilation in the
Latvian literature.
From the first mention of Maeterlinck’s name in the Latvian press till the first
line of his literary work translated into the Latvian language, a peculiar image of the
Belgian writer is formed. The form of the meta-text in the Latvian press is not
structured according to strictly established argumentation and cognitively oriented; it
is expanded in the form of an emotional account, which suggests ambiguous
evaluation criteria for the literary novelty, a desire to base one’s judgement in the
models of literature which has gained recognition or even in the models formed by the
ancient literature, which are primarily bound by genre. The metaphysical aspect of
Maeterlinck’s plays and the innovative nature of his theatrical language are judged in
comparison with the traditional forms, on the background of which they are presented
as ‘alien’ and even ‘bizarre’. A certain caution is felt in the evaluation, as, even
though the innovation is not fully comprehended, a concern is raised that the negative
evaluation occasionally voiced by the Latvian writers might be incompetent. The
glorification of Octave Mirbeau and respect for the French literary tradition as well as
for the experiments of the new literature prevent the critics from passing a
60
unanimously negative judgement. On the other hand, at the time when the currents of
a new Latvian literature are gradually forming, which in the first years of the 20th
century will be called decadence, the principal writers’ concern is to obtain a freedom
of literary expression and ideological independence. Yet, this means not only self-
liberation from the dictate of ideologies, but also learning to be free and build a
hierarchy of literary values. This axiological process is rapidly taking place, supported
by the assimilation of the foreign literature, and the values in the literary domain have
not fully established, but are still in a formation stage; there is also lack of clear
understanding of the literary trends, as, with regard to some issues, this lack is felt in
France, too (for example, how to distinguish symbolism from decadence). The
distance of time subsequently puts everything in its place.
With regard to the reflection of the Belgian author in the Latvian literary
criticism till 1900, first of all, Maeterlinck is considered to belong to the French
literature; and for a reason, as at the time, the Belgian francophone literature is
developing by maintaining a close link with the French tradition. Secondly,
Maeterlinck is mostly associated with mysticism in literature and moreover, he is
introduced as the founder of mysticism; in Kreicbergs’ and Rainis’ interpretation – a
writer- mystic, in Zeltmatis’ interpretation – a thinker – mystic. Thirdly, Maeterlinck,
even though the form of his literary works is not entirely accepted, is viewed as a
prominent representative of the new literature with undeniable literary merits. Finally,
another segment of his literary work; namely, essays and writing of the German
literary critics, has been used for the interpretation of his literary work; consequently,
the Belgian author is presented as an innovative, multi-faceted and internationally
popular writer.
2.3. Assessment of the Literary Quality in the Drama Writing Phase
At the beginning of the 20th century the Latvian readers have an opportunity
to acquaint themselves with the translations of Maeterlinck’s essays; however, their
offer is fragmentary; likewise, the reviews focus mostly on playwriting; therefore,
both from the perspective of translations and meta-textual interpretations, we may
consider this period of Maeterlinck’s reception in Latvia as that of drama writing. The
rhythm of this period is marked by the news about the publication of Maeterlinck’s
play ‘Monna Vanna’, its production in the German Theatre, translation of the play
61
into Latvian (1903), which is followed by translations of the plays of the first theatre
(1905).
As to the general articles dedicated to Maeterlinck, all of them outline the
chronology of his literary works, yet, the views on its topicality differ. At the end of
1902, Aspasia positions the Belgian writer as a current phenomenon; however, in a
1905 publication by Jānis Asars111
, which is separated from the former by only a few
years, the opinion is radically different. Zeltmatis introduces Maeterlinck as a
completely new literary phenomenon, whereas Jānis Asars - as a writer from a distant
past.
“Latvians have not yet heard of Maurice Maeterlinck.” Zeltmatis (1900).112
“Is there someone who, while reading the contemporary literature, would not immediately
meet with Maurice Maeterlinck?” Aspasia (1901).113
“It happened in those times when finding new poets and establishing new trends was on the
agenda.” Asars (1905).114
Both Zeltmatis and Asars’ articles introduce the translations of Maeterlinck’s
plays; the difference lies in the vision. Zeltmatis, in a general way, introduces the
Latvian public to the first translation, a text which, indeed, might be very different
from the readers’ horizon of expectations, which plays a special role in the reception
of a translated literary work.
Maeterlinck’s influence on the works of the young Latvian authors is
commented by the critics, both in neutral statements about the individual’s
dependency on the powers of destiny115
, about Maeterlinck’s quiet happiness of the
soul116
, about moving the action of the drama to the background117
, and by mocking,
with a disproving passion, the purity of the soul118
, mysticism, the deep ‘I’ and the
idiosyncratic syntax119
. Maeterlinck and Ibsen are frequently juxtaposed and their
111
In fact, this time period could have been even shorter, since as early as at the beginning of 1902, in
the Total Abstinence Society ‘, Asars presents a paper about Maeterlinck with the same title as the
above publication, ‘Maeterlinck the Poet of Fears and Dreams’. ‘Of the lectures that have been
delivered during this year, [..] Asars’ ‘Maeterlinck the Poet of Fears and Dreams’ deserves special
recognition.’’ See Biedrību sadzīve. Pēterburgas Avīzes, Nr. 18 (02.03.1902.). 112
Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp. 113
Asp. [Aspazija]. Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp. 114
Asars, Jānis. Moriss Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4
(01.04.1905.), 242. lpp. 115
Zeltmatis. Individuālisms mūsu jaunākā literatūrā. Stari, Nr. 4 (01.04.1907.), 297. lpp. 116
A. Ķ. [Atis Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 117
D. [Unknown Author]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 118
–ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums,
Nr. 46 (24.02.1907.). 119
Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3
(01.03.1909.), 202. lpp.
62
works are valued as manifestations of aesthetic values, purging literature from ‘all the
scum and unnecessary ballast, even if it is taken from life’.120
At this time in Latvia, the literary discussions have already subsided and
Maeterlinck has received the highest acknowledgment in literature – the Nobel Prize.
A year later (1913), the translation of “Sister Beatrice” by Jānis Akuraters is
published. The very fact that Maeterlinck’s play is published in the series of Universal
Library alongside the works of such literary personalities as Goethe, Ibsen, Wilde etc.
is a proof of its being part of the world classics. With these acts of general recognition
in the world and in Latvia, the doubts concerning the value of Maeterlinck’s literary
works are forever pushed into the domain of the subjective approval-disapproval.
The shift in Maeterlinck’s reception, in comparison to the pre-translation
period, is as follows: it becomes obvious that in the 90-ties of the 19th century,
Maeterlinck’s literary activity has undergone changes, and from the much disputed
symbolist theatre the writer has moved in the direction of the traditional theatre with a
developed plot, and the theme of death has been replaced by lighter topics. There is a
different evaluation of these changes: Jānis Asars deems it as a literary downturn,
Aspasia – as an improvement. Yet, this divide does not emerge as a watershed
between the symbolist theatre and theatre in which symbols are used. Teodors
Zeiferts, for instance, as an example of symbolism, mentions Maeterlinck’s play “The
Blue Bird”121
, which is rather far from the symbolist aesthetics. Little by little, the
name of Maeterlinck –symbolist is replaced by Maeterlinck – thinker, as no new
translations of plays are published after 1913.
2.4. Evaluation of Maurice Maeterlinck’s Essays
Articles in Latvian dedicated to Maeterlinck’s essays appear at the beginning
of the second decade of the 20th century. In 1912, the Latvian reader is acquainted
with Maeterlinck’s views on boxing, to which an essay is dedicated in the collection
“The Intelligence of Flowers”, but, a year later (1913), two articles are published on
120
Bērziņš, Arturs. Dramatiskā rakstniecība. Artura Bērziņa referāts lasīts Zinību komisijas vasaras
sapulcēs 16. jūnijā. Latvija, Nr. 147 (01.07.1909.), 5. lpp. 121
T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”.
Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112
(18.07.1911.).
63
the recently issued collection of essays “Death”122
Even before, Maeterlinck’s essays
have been used for explaining his philosophical ideas and for providing the reader
with a more profound understanding of his drama writing; however, a direct focus on
the essays of the Belgian author indicate a new phase in his reception. A sharp
increase of Maeterlinck’s popularity can be observed at the beginning of World War I.
During the war, nine translations of Maeterlinck’s essays have been printed in the
Latvian press, only a slightly larger number – during the interwar period – 14123
; the
Belgian author is more frequently mentioned in the press; however, not in relation to
his literary activity, but rather due to his political, or, to be more precise, military
involvement. In August, 1914, the news is published in the Latvian press that the
famous Belgian writer wants to volunteer in the army in order to fight against the
German invaders. This active stance does not only show Maeterlinck’s desire to
protect his motherland but also indicates something else –a loss of faith in his spiritual
beacon – Maeterlinck’s celebrated Germanism. In 1916, the collection of articles
“The Ruins of the War” is published, in the preface to which Maeterlinck writes
emotionally:
“I loved Germany; I had a lot of friends there, whom now I have buried, dead or
alive. I used to believe that Germany is big, honest and generous, and it always received me
with hospitality and kindness. Yet, there are crimes which annihilate the past and lock the
door to the future. By evading hate, I would have betrayed love.”124
This position is hardly compatible with the reputation of Maeterlinck –
symbolist at the beginning of his literary career and Maeterlinck – the author of ‘The
Blue Bird’. Along with compassion and solidarity, it causes indignation in the Latvian
press: “What should be the reasons that have turned a writer into an avenger, one who
goes further in the destruction of the enemy than the fiercest soldiers!...”125
From
Maeterlinck the mystical writer, he has turned into someone who is not above the
human weaknesses, among them hate and vengefulness.
122
R. R. [Unknown author]. Dzejnieks un dūre. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 208 (07.09.1912.); J. B.
[Nezināms autors]. Morisa Māterlinka jaunākā grāmata „Nāve”. Domas, Nr. 5 (01.05.1913.), 603.–605.
lpp.; G-nieks. Meterlinka domas par nāvi. Tagadne, Nr. 24 (15.12.1913.), 601.–603. lpp. 123
See tables pp.170, 171. and 172. 124
Maeterlinck, Maurice. Débris de la guerre. Paris : Fasquelle, 1918, pp. 1–2. J'ai aimé l'Allemagne,
j'y comptais des amis qui maintenant, morts ou vivants, sont pour moi dans la tombe. Je l'ai crue
grande, honnête et généreuse et elle me fut toujours hospitalière et bienveillante. Mais il y a des crimes
qui anéantissent le passé et ferment l'avenir. En écartant la haine, j'aurais trahi l'amour 125
L. Divu tautu rakstnieki [G. Hauptmanis un M. Māterlinks]. Līdums, Nr. 98 (17.09.1914.).
64
Immediately after the war, at the end of 1920, Maeterlinck is still a “modern
thinker”, this is a headline (only in the plural) given to a series of articles by
Aleksandrs Dauge in the newspaper “Latvijas Sargs”. The first article of the series is
dedicated to Maurice Maeterlinck.126
In a bizarre way, Dauge introduces Maeterlinck
as a hero who is torn in his inner struggles, almost perishes, but then finds the strength
to get up, to walk towards a bright future and serve the people. Probably, this vision
has been inspired by Maeterlinck’s active anti-German struggle, the press accounts of
which have turned him into the hero of this story.
However, a few years later, the views on Maeterlinck have changed; the
number of articles in the periodicals dedicated to literary criticism decreases, and they
are replaced by reviews of the plays produced in the Latvian theatre.127
Maeterlinck –
thinker and essay writer – is remembered predominantly on his anniversaries, when
articles praising the author are published. Even though the popularity of the Belgian
writer decreases over time, yet, in the period which is the focus of the research, the
dominant axis of reception is clearly marked; namely, the forever present narrative
about the soul, its shadow and light sides, striving towards the infinite (l’infini), about
the unity of the soul and everything that exists. Jānis Sudrabkalns elaborates on this
general opinion, specifying from which positions Maeterlinck has looked at the soul.
In 1932, in his succinct article, Sudrabkalns, quoting an unnamed French critic,
identifies four Maeterlincks: ‘The first one – the fragile, the vulnerable, who is tossed
around by the breath of fate and ghastly thoughts of death. The second one – the
thinker who believes in justice, in the victory of the good, in life. The third one – the
curious researcher, who is trying to see the future forms of civilisation in the
organised society of the insects. The fourth one – the discarder of the realities, the
spinner of secrets.’ 128
Maeterlinck’s creative field is very vast, versatile and changeable in the course
of time; therefore, most of the critics find it even harder to make a precise ‘map’ of
126
In fact, the article is an expanded Dauge’s lecture, which was presented in the Society for Help to
the Latvians Studying in Moscow on 13 October, 1915, and an account of which can be read at the end
of the same year. T. W. Meterlinks (Dauges lekcija Maskavā). Jaunās Pēterpils Avīzes, Nr. 17
(28.11.1915.). 127
«Sister Beatrice» (in 1918, Riga Latvian Theatre, directed by Zeltmatis; in 1919, in the City
Theatre; in 1920, in the National Theatre and in 1924, in the Intimate Theater, directed by Biruta
Skujeniece) «The Blue Bird» (in 1921, in the Art Theatre, directed by Eduards Smiļģis; in 1933, in the
National Theatre, directed by Jānis Muncis); “The White Image” and “The White Bride” (in 1924 and
1928, in the National Theatre, directed by Alfreds Amtmanis – Briedītis) etc. 128
Sudrabkalns, Jānis. Sapņu un baiļu dzejnieks. Jaunākās Ziņas, Nr. 191 (26.08.1932.).
65
that which would give some idea of its borders and evolution. The latter is marked in
a rather simplified way – from pessimism to optimism, from the incomprehensible,
incognisable to the comprehensible, and this shift is valued positively in the interwar
period. The Latvian meta-texts dedicated to Maeterlinck are dominated by the
thematic approach, without a deeper poetic analysis. In the Latvian press, where the
division of Maeterlinck’s creative work into the symbolist phase and the rest, which is
characteristic of the francophone criticism, is vaguely sketched, the work of the
Belgian author is predominantly discussed in its continuity. This is also the view of
the outstanding scholar Paul Gorceix of the axis of Maeterlinck’s literary activity: “[..]
despite all the mutations, the broad and high soaring of his thought, open to the
universal, is and remains the central point of his aesthetics and morals. The nucleus,
around which Maeterlinck’s quests in his essays and some of the plays of his mature
years continue to gravitate. [..] the necessity of the infinity and the noble is present,
[..] it is humanised in the man’s heart.” 129
Can we speak of a period of unanimous recognition in Latvia? A period of
recognition sets in, when Maeterlinck, in his literary creation, is no longer generally
considered a current author and his works are placed on the shelf of the classics. He is
still relevant to some individual authors; or, to be more exact, another author can
relate to and be inspired by some of his images, concepts, and themes, philosophical
or moral ideas
Creation of the image of Maeterlinck – a man of letters and his literary works
in the Latvian literary criticism builds a meta-text changeable in time, which may be
considered a unique cultural transfer characteristic solely of Latvia . In the research of
this transfer, not only the ‘shifting’ of the cultural product itself is important, but also,
according to the French scholar Béatrice Joyeux-Prunel, the necessity to be aware of
the motivation of the intermediaries.130
The motivation of the authors of the articles of
literary criticism changes over the course of time, from discovering his innovations to
the recognition of the quality of his literary works and its popularisation.
129
Paul Gorceix. Maurice Maeterlinck, l’arpenteur de l’invisible. Bruxelles : Le Cri, 2005, p. 17. 130
Joyeux-Prunel, Béatrice. Les transferts culturels. Un discours de la méthode. Hypothèses, Nr. 1,
2002, p. 160. http://www.cairn.info/revue-hypotheses-2002-1-page-149.htm (01.08.2013.).
66
CHAPTER 3. MAURICE MAETERLINCK’S TRANSLATIONS INTO THE
LATVIAN LANGUAGE
A translated text carries in itself a difference not only from the original text
but also from the receiving literary system - according to Yves Chevrel, the French
expert of comparative literature131
. Maeterlinck’s text is a part of the symbolism of the
francophone literary system, which has completed its path of development from the
periphery of the literary field to its centre. Transposition of texts from one cultural
space to another involves understanding of the rich informative material and
connotations, their adaptation and transfer. For a writer, translation is simultaneously
an exercise in style, which contains lexical, grammatical, morphosyntactic and other
aspects; in other words, a creative workshop, where neologisms, new structures, new
sounding are coined, which would be appropriate for expressing of the new vision in a
different cultural space. In the case of symbolism, translator’s task is even more
complex. One must agree with the statement of Peeter Torop that “approaching
symbolism means not only a transition from poetry in general to the symbolist poetry,
but also a transition from the neutral to the unique.” 132
In the analysis of the translations, the translator’s strategy is being studied: whether it
is to reveal the uniqueness of Maeterlinck’s literary works by introducing innovations
in the language, or to hand down Maeterlinck’s ideas to the potential reader by using
the existent language resources.
3.1. Translation of the Symbolism of the Objective Poetry
The collections of poems “Fifteen Songs”133
and “Hothouses” are radically
different, even though both have the characteristic shared by the entire Maeterlinck’s
literary work – the desire to say the unspeakable. The language of “Fifteen Songs” is
simpler than that of the first collection; the decadent nuances are absent and the form
of poetry is close to the “primitivism”134
of folklore. In the songs, an important role is
131
Chevrel, Yves. Le texte étranger: la littérature traduite. In : Brunel, Pierre ; Chevrel, Yves (dir.)
Précis de littérature comparée. Paris : Presses Universitaires de France, 1989, p. 57. 132
Тороп, Пэтер. Тотальный перевод. Tartu: Ülikooli Kirjastus, 1995, с. 95. 133
In 1896, ‘Twelve Songs’ are published, (Maeterlinck, Maurice. Douze Chansons. Paris : Stock;
Gand : Van Melle, 1896) and they turn into ‘Fifteen Songs’ in the edition of 1900. 134
Maeterlinck, when asked where he got the idea about the songs, replies that he found it in the
Flemish side, and that his mother had often been reciting them. Joseph Hanse writes more extensively
67
assigned to the world of things as the carrier of the “vertical” information. 135
Likewise, in the “Hothouses”, alongside images saturated with an oneiric world of
plants. Maeterlinck gives the objects a shade of emotionally rich subjective analogies,
speaking of “the deep reflections of things”136
; however, in Maeterlinck’s songs, the
objective world is even more present than in his first collection of poems and,
interacting with the world of minerals and redundancy of figures, obtains a magical
sounding. Maeterlinck’s love of songs echoes the taste of his contemporaries137
, who
find naive, unpretentious, resounding poeticism in the folk lyrics, in contrast to the
coldly sophisticated form of Parnassus poetry. In the preface to the collection of his
plays published in 1901, Maeterlinck names three quality criteria for poetry: “[..] the
verbal beauty, then, contemplation and passionate painting, which depicts the things
that actually exist around and inside us; that is, the nature of our feelings; and finally,
permeating the entire literary work and creating an atmosphere which is unique for it,
the idea which the poet creates about the unknown, into which the described creatures
and things immerse themselves; the idea of a secret, which is above these things and
creatures, which judges them and rules over their destinies. Beyond doubt, the last one
is the most important.” 138 The three elements named by Maeterlinck, which are
characteristic of the high poetry, are also the main components of the translation
process of his poetry, which echo the interpretive theory (théorie interprétative) of the
translation studies, which does not consider the language as the object of translation,
but rather that which the text intends to communicate (le vouloir–dire), and the
about this. See: Hanse, Joseph. Introduction. In: Maeterlinck, Maurice. Poésies complètes. Bruxelles :
La Renaissance du Livre, 1965, p. 65. 135
‘A symbol permits that, alongside with the objective or ‘horizontal’ existence of every thing, there is
its ‘vertical’ dimension. No: Burima, Maija. Modernisma koncepti 20. gadsimta sākuma latviešu
literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011, 36. lpp. 136
„Les reflets profonds des choses.” In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La
Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 61. 137
Paul Gorceix mentions Paul Verlaine, Gustave Kahn, Paul Gérardy, Max Elskamp, Camille
Mauclair, Jules Laforge, Paul Fort, Charles Van Lerberghe, Albert Mockel among the ‘champions’ of
the folk song. In: Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck, le symbolisme de la différence. Paris : Eurédit,
2005, p. 84. 138
Maeterlinck, Maurice. Préface de 1901 Du Théâtre. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes.
Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 299.
« La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la beauté
verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement autour de nous
et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin, enveloppant l’œuvre entière et
créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de l’inconnu dans lequel flottent les êtres et
les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me
paraît pas douteux que ce dernier élément soit le plus important. »
68
translator in this situation is a link in the chain between the author of the original and
the recipients of the translation.
The door and the lamp represent the essential dichotomies of Maeterlinck’s
symbolist image system: closed space – exit, light – darkness. Their predominance in
‘Fifteen Songs’ echoes the use of these images in his plays, forming a consistent
narrative. The translations of the poems from the short, seemingly unpretentious
Maeterlinck’s collection of poems “Fifteen Songs” into Latvian139
provide an insight
into the poetry of the Belgian symbolist, yet, they do not manifest the translators’
comprehension of Maeterlinck’s system of symbolic images.140
Jēkabsons, who most
seriously focused on Maeterlinck’s literary works141
, is particularly concerned with
the musicality and the rhythm of the language, therefore, occasionally departing from
the original text and thus from the “primitivism” of Maeterlinck’s songs. The Latvian
translations tend to make Maeterlinck’s poetry more accessible, to change the
grammatical construction142
, thus narrowing down the range of the eventual
meanings143
and thereby making the articulation of the ideas more visible inside the
text. Yet, this cultural transfer may be regarded as successful, as ‘Fifteen Songs’
expand the sphere of beyond-things and echo the endeavours of the Latvian
modernists, for whom, according to Janīna Kursīte, ‘a thing gains importance and
appears only then and there where it acquires a symbolic meaning. 144
3.2. Translations of the Plays
A total of 13 of Maurice Maeterlinck’s plays have been translated into
Latvian, and the translations available in the periodicals testify to the topicality of his
literary works. The Latvian reader gets a glimpse in Maeterlinck’s literary work with
139
The entire collection is translated by Kārlis Jēkabsons (1906), but some individual poems – by
Emīls Dārziņš, Kārlis Putniņš, Edvarts Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare and M. Arājs. 140
For example, Jēkabsons depletes the symbolism of the image of the door, by using ‘door’ and ‘gate’
in Song VII; in Song II, Virza, with the use of the plural ‘extinguished lamps’, gives a different sound
to Maeterlinck’s image. 141
In the subsequent years, Jēkabsons, when writing about modernism, is looking with greater
understanding at Maeterlinck’s creative contribution than during the translation of ‘Fifteen Songs’. See:
Jēkabsons, Kārlis. Modernisma izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.). 142
For example, „Četrsimt istabas vaļā ver, / Bet dienas nav vēl…” – Song VII in Jēkabsons’
translation. 143
Among other things, the specifying use of the pronouns in the Latvian language – „viņš” un „tas”
(in French, only one word – il is used) – complicates translator’s task. 144
Kursīte, Janīna. Lietas poētika dekadentu darbos. Ratniece, Sandra; Vecgrāvis, Viesturs (sast.).
Romantisms, neoromantisms un dekadence latviešu un cittautu literatūras kontekstā. Zinātnisko rakstu
krājums. Rīga: JD apgāds, 2011, 58. lpp.
69
“Intruder”, one of the hermetic plays of his symbolism, translated by Zeltmatis in
1900. Then comes the news about the stage success of the famous play “Monna
Vanna” in Paris and elsewhere. “Finally, he has spoken in such a way that we can
understand it,” writes E. A. [A. Deglavs] about “Monna Vanna”145
after the
performance in the German City Theatre. This event encourages the writers in Latvia
to undertake the translation of works by Maeterlinck, thought to be incomprehensible
before. One year later (1903), the translations of “Monna Vanna” and “Ariane and the
Bluebeard” – plays of the second period of his literary work- are published. A few
years after that (1905), two translations of the works of the first period are published:
“In There”, which is left its French title “Intérieur” and “Pelléas and Mélisande” –
this is an attempt, through the prism of the already comprehensible Maeterlinck, to
throw a retrospective glance at his metaphysical theatre and to try to understand it.
Thus the process of getting acquainted with Maeterlinck is different from that of
Belgium and France, where at first the writer’s ghastly metaphysical theatre and only
then – that which is light-oriented is introduced; in Latvia, it happens almost
simultaneously. Similarly to the popularity of “Monna Vanna” abroad, Stanislavsky’s
production of “The Blue Bird” promotes interest in Maeterlinck’s works and their
translation – the second translation of “Monna Vanna” (1909), “Aglavaine et
Sélysette” (1908), “Sister Beatrice” (1913) and “Ariane and the Bluebeard”(1912) are
published.
The publications of Maeterlinck’s plays in Latvian within this brief period of
time – 13 years – coincide with an important phase in the history of the Latvian
literature, known as decadence. Even though this phase is significantly shorter, from
1906 till 1908, the crystallisation of the trends begins earlier, and Maeterlinck’s
literary activity is one of the factors that accelerate the process. In the preface to his
novel “Starlit Nights”, written in 1905, Haralds Eldgasts, alongside the names of other
symbolists, names Maeterlinck and describes the symbolic art as follows: “[..] the true
beauty and versatility of thoughts are revealed only to those who can read through the
surface – between the lines. Like music, it wakens a multitude of sensations in the
soul; it is inexhaustible, like the real poetry, the more one delves into it, the more it
145
A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr.
271 (02.12.1902.), 3. lpp.
70
gives.” 146
The works of the young authors acquire features of symbolism and
structures similar to those of Maeterlinck’s works, images resembling the powerless
characters of the first phase of his literary activity, his concepts – the soul, silence,
water etc. 147
Translations of Maeterlinck’s plays into Latvian could be divided into
two groups: those which focus on the conveying the play’s storyline and those which,
alongside the plot, have successfully rendered the stylistic originality of the Belgian
playwright. The former group includes the translations carried out from intermediary
languages – “Intruder” (sic), “Interieur”, “The Blue Beard and Ariane or the Futile
Liberation” (1903), and both translations of “Monna Vanna”, as well as the second
translation of “Ariane and Bluebeard”(1912), but the latter – translations by Jānis
Asars, Paula Jēgere and Jānis Akuraters, i.e. “Pelléas and Mélisande”, a fragment of
“Joyzelle”, “Aglavaine et Sélysette” and “Sister Beatrice”. The aim of the
interpretative method of translation, according to Christine Durjieux, is not “a
realisation of an identicality of the structure of the original text in the translation, but
rather achieving of an identical impression on the reader.” 148
Only the latter approach,
according to the scholar, can ensure a dynamic cultural transfer. A literary text,
however, is in that special situation of transfer, where a translation plays a triple role,
as it “transposes” the literary work from one culture into another; the literary work is
written in a language, which is one of the elements of this culture, and the “vehicle”
itself is a language. Therefore, without neglecting the potential readership, it is
necessary to find a balance between the original and the translation, which may
introduce new means of expression and linguistic structures into the recipient culture;
this aspect is of particular importance at the beginnings of modernism in the Latvian
literary space. Even though the quality of translations does not always match the
works of the Belgian author, the young writers, who are searching for new styles of
expression and ideas, benefit from translation – it serves as “scales” of language,
enrich their style and develops their ability to “say the unspeakable”. Translations of
Maeterlinck’s works are part of the European modernism scene in the Latvian literary
146
Eldgasts, Haralds. Pa mūžības ceļiem... No: Eldgasts, Haralds. Zvaigžņotās naktis. Rīga: Valters un
Rapa, 1999, 23. lpp. 147
Let us mention a few examples – In Act I of Viktors Eglītis’ drama ‘The Court’, the space is
strucured similarly to Maeterlinck’s ‘Pelléas and Mélisande’ – the mysterious underground space may
overtake the reality of the overground. In Eldgasts’ ‘Starlight Nights’, the characters’ actions are based
on the prototype of ‘Monna Vanna’. Aspasia’s ‘Zeltīte’ resembles Maeterlinck’s pale maidens, Edvarts
Vulfs focuses on the concept of silence and its parody. 148
Durieux, Christine. La traduction, transfert linguistique ou transfert culturel ? Revue des lettres et de
traduction. Nr. 4, 1998, p. 29. https://www.google.fr/#q=durieux+transfert+linuistique (17.11.2013.).
71
space, where the dynamic development processes and ability of assimilation shape the
further course of development of the Latvian modernism from this newly acquired
material.
3.3. The Chromatic Field of ‘The Blue Bird’ in the Original Play and in the
Translations
“The Blue Bird” premiered on the stage of the Moscow Art Theatre on 30
September, 1908, and just before the French edition in 1909, it is published in Book 6
of “Shipovnik” (Шиповник) almanac with a note: translation from a manuscript149
.
The translators are Zinaida Vengerova (Зинаида Венгерова) and Vladimir Binshtock
(Владимир Биншток). A factological, textual and visual analysis testifies to the fact
that it is their work that the Latvian translator Augusts Baltpurviņš has used in the
creation of his Latvian translation of “The Blue Bird” in 1908. A short fragment,
Scene 10 of the play is translated in 1909 by Jānis Ezeriņš, a young student of the
Valmiera Teacher Training Seminary, but, in 1933, Jānis Sudrabkalns repeatedly
translates “The Blue Bird” for Jānis Muncis’ production in the National Theatre.
Analytical juxtapositions of the three translations with the original text reveal the
characteristics of the transfer of Maeterlinck’s colour symbolism into the Latvian
language.
The blue colour is of utmost importance in Maeterlinck’s play; it appears at
special moments and is related to light, airiness, the non-material and the
metamorphosis, which opens an entirely different world to the eye. The blue colour
has a wide chromatic field in “The Blue Bird”. 150
There are 114 items in the play
describing the blue colour with the stem bleu, 45 of them are adjectives that collocate
with the noun “bird” (oiseau). It is defined by the title of the play and the plot about
the quest for the Blue Bird, hence the bird’s absence (non-presence) makes the
characters talk about it. The predominance of the blue colour and its chromatic field
149
Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.:
Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908.
Санктпетербург. http://leb.nlr.ru/edoc/329893/Литературно-художественные-альманахи-
издательства-Шиповник (09.01.2011.). 150
The chromatic field is linking of a colour to the reference colour. Semantic indexing is necessary if
we want to describe a colour – light blue, sea blue, sky blue. The name of the colour may be linked to
two semantic fields simultaneously: blue - green.
72
connotate the changes and a different world outlook, which the humankind is striving
for and are on the way to reaching.
First of all, the special meaning of the blue colour is revealed in the
descriptions of the costumes. The adjective ‘blue’ is semantically indexed with other
adjectives. Twice, the adjective tender (gentle) is used for the specification of the blue
colour, which is associated with the tenderness and the tactile perception of the
colour. Both have been used for describing clothing – Tiltil’s jacket and Sugar’s silk
garment – and carry the connotations of naivety, purity and gentle sweetness. Gros
bleu (black or dark blue) – describes a costume, too – the wide cloak of Time;
Water151
in Scene 2 also dresses in a Princess’ costume from the fairy-tale “Donkey’s
Skin”, which is “the colour of Time”. The colour of the costume from this French
fairy-tale (which Charles Perrot published in his own version in 1694) has been
described more precisely in the didascalia: ‘a costume the colour of time [..], which
means – bluish or greenish (bleuâtre ou glauque).152
In both translations, the title of
the fairy-tale has been omitted as meaningless for the Latvian reader. In Baltpurviņš’
translation: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, par kuru pasakās stāsta? Es, liekas,
pazīstu to.”153
In Sudrabkalns’ version: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, vai ne? Es,
liekas, to pazīstu.”154
Baltpurviņš has translated from the Russian translation, which
does not mention the fairy-tale in question either: „Это, кажется, платье „цвета
времени” про которое говорится вь сказке?”155
The similarity of all three texts
indicates that Sudrabkalns’ translation has been influenced by either the Russian or
Baltpurviņš’ translation.
The blue colour appears in the play at special moments and is associated with
light, airiness and the non-material. Blue accompanies the transformation in Scene 1,
when Tiltil turns the diamond given to him by the fairy, and the walls of the
woodcutter’s cabin undergo a metamorphosis, which is described by the verb ‘to turn
bluish or blue’(bleuir), followed by an elaboration of the colour in the comparison
‘like sapphires’ (comme des saphirs), which symbolises not only light, but also
nobility and wealth, giving a completely new value to the modest cabin and, with the
incredibility of metamorphosis, leading one into the kingdom of dreams. This is about
151
L’eau ‒ in French is a word of the feminine gender. 152
Maeterlinck, Maurice. L’Oiseau bleu. Bruxelles : Labor, 1988, pp. 17–19. 153
Meterlinks, Moriss. Zilais Putns. Tulkojis Augusts Baltpurviņš. Zalktis, Nr. 6 (01.12.1908.), 49. lpp. 154
Māterlinks, Moriss. Zilais putns. Jāņa Sudrabkalna tulkojumā. Nacionālā teātra arhīvs, 14. lpp. 155
Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.:
Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908, с. 30.
73
seeing or, rather, noticing. The stones of the woodcutter’s cabin are still minerals,
only having the status of jewels. The traditional way of seeing is dismantled; and in its
place, a completely different, unexpected and surprising scene is presented, saturated
with the blue colour and light.
The Blue Kingdom of the future in Scene 10 with the yet unborn children – it
is the innate potential of a different vision in each individual. In this new vision, the
dichotomies of the dialectical mind are absent, just like the blue-black and the blue-
white are not dichotomies, but belong to a single chromatic field. The blue colour- it
is a new degree of knowledge, looking at familiar people, things and phenomena in a
new light. The quest for the Blue Bird is a long journey of learning to see, which leads
through metaphysical poles – love, happiness, secret, death, which has been
successfully conveyed by the Latvian translations, even if not in its entire depth and
scope.
Two characteristic features could be pointed out in the chromatic aspect
analysed in the Latvian translations, which are frequently observed in the process of
the cultural transfer: firstly, the neglecting of the intercultural aspects; for example,
the mentioned fairy- tale “Donkey’s Skin” for describing ‘the colour of time’ of the
costume. Secondly, it is the aspect related to the cultural environment, which is
distinctly manifested in the translations of the names of the jewels, where the
translators freely improvise with the original material. Both aspects are related to the
domain of reception, and here the following question becomes relevant: whether it is
necessary to follow the original precisely, even though the Latvian reader is not
familiar with the information field included in Maeterlinck’s play, or whether the
translator has the right to narrow it down, adapting the text to the recipient. The
answer will be negative, as each translation which brings something new is an
opening and sometimes the beginning of a tradition as well.
3.4. The Mosaic of the Fragmentariness of Essays
“An essay – it is, firstly, an intellectual provocation, a new look at the
conventional form of thinking. The text of an essay is characterised by a principled
internal incompleteness, lack of structure, ‘sketchiness’. The essayist’s ‘unfinished’
thought focuses on the object; it is thought to be unfinished, or to be more precise,
74
ungraspable with a single thought,” 156
this is how an essay is defined by Konstantin
Zatsepin. The above definition echoes the pervasive theme of Maeterlinck’s literary
works – the incognisable, about which it is impossible to say everything in its entirety.
Maeterlinck itself, in the twilight of his life, writes the following about the abundance
of themes and chaotic nature of the essay writing aspect of his literary activity, about
the possible discarding of the redundant: “I agree that I could have more carefully
weeded my modest garden, but in my joys of a gardener, I have frequently seen that,
by weeding excessively, we uproot as many promises of flowers as weeds.” 157
Maeterlinck has no definite system of his own, no desire to develop rational theories,
and it would be difficult to do in the wide range of topics discussed in his essays. The
most frequently translated essays in Latvian are from the collection “The Treasure of
the Humble”; a separate collection of essays in translation has never been published;
however, 5 of the 13 essays of this collection have fully or partially been published in
the Latvian periodicals. If, at the beginning of the century, quotations from the essays
are frequently used in the articles about Maeterlinck, then subsequently, their number
decreases and this is due to two factors: the public has sufficiently familiarised
themselves with the dramatic author and his ideas and the world outlook, which is
also voiced in the essays, and the translations of essays and innumerable
Maeterlinck’s quotations, paraphrases of his thoughts and his mentions can be read in
the press; therefore, there is no need to provide the reader with this supplementary
material.
In the interwar period, individual copies of recently published collections of
essays become available; however, the collection “The Treasure of the Humble” is
still popular alongside with the other collections published at the beginning of the
century; there are fewer translations of the essays from the new collections. Summing
up the general trend of the translation of Maeterlinck’s essays in the Latvian press, it
must be admitted that translators’ attention has been focused predominantly on essays
of a single thematic group – that of the human lot, the human potential and the
limitations of human abilities. The period of World War I, for a short term,
determines a selection of Maeterlinck’s texts relevant to its topicalities, but, on the
whole, Maeterlinck’s contemplations about condition humaine are predominant.
156
Зацепин, Константин. Эссе: от философии к литературе. НЛО (Независимый филологический
журнал), № 104 (01.07.2010.). http://magazines.russ.ru:81/nlo/2010/104/za17.html (02.03.2012.). 157
Maeterlinck, Maurice. L’Autre monde ou Le Cadran stellaire. Paris : Fasquelle, 1942, p. 9.
75
Quotations of Maeterlinck’s essays in articles on diverse topics are not
immediately related to the context of his literary activity and embrace a rather wide
scope, particularly in the 1930s, when Kārlis Ulmanis’ policy of an authoritarian state
promotes an active life and an optimistic view of the future; which is also
characteristic of the second phase of the literary activity of the Belgian author. Love,
death, religion, political regimes, and ideas of progress – these are but a few themes of
the articles which contain quotations from Maeterlinck’s essays. Quotations of the
Belgian author and ideas contained by the essays are adapted to plain everyday
situations of life, and their number by far exceeds the literary references.
The totality of the mentions of Maeterlinck, the artist of the fragment, and the
translations of his essays and quotations in the Latvian press forms a unique mosaic,
changeable over the time, the first elements of which are the incognisable depths of
existence, followed by the art of living, but, at the end of the 1930s, the quotidian life
draws a new pattern; however, no longer in its tragic aspect158
, but as a solution of
moral problems in everyday situations.
The selective reflection of Maeterlinck’s literary works in the Latvian
translations is not a proof of a simplification of the diversity of the Belgian author or
of smoothing over the complexity of his creative thought, but of a value formed as a
result of a cultural transfer which is integrated in the value hierarchy of the Latvian
literary field and becomes its indispensable part; moreover, the new positioning does
not correspond to its place in the source culture. Translations of Maeterlinck’s literary
works are an indispensable part of the dynamic development processes in the Latvian
literature of the turn of the centuries; their positive or negative evaluation, their meta-
textual interpretation attempts at their positioning lead to a reflection about the
Latvian literature as well.
CONCLUSIONS
1. The doctoral thesis, for the first time in the Latvian literary studies, provides an
in-depth and systematic study and analysis of two segments of Maeterlinck’s
reception in Latvia – the literary criticism and the translations. This cultural analysis
of the origins of the cultural transfer reflects the evolvement of Maeterlinck’s creative
158
The essay in question is Maeterlinck’s ‘The Tragic in Everyday Life’.
76
personality and its development in the social and literary context, the role of the
events of the epoch in the formation process of the literary paradigms in the 19th
century and the history of the formation of the term ‘decadence’, frequently
associated with symbolism, in France.
2. Analysis of Maeterlinck’s biographical components provide an insight into the
history of the development of the key concepts of his literary activity – silence, night,
soul, death etc., while a detailed overview of his literary authorities – Ruysbroeck,
Novalis, Emerson etc – cast light on the sources of the writer’s creative and
philosophical conception, on his choice of the literary expression and style and
highlight the values that are consistent during his entire literary activity. The analysis
of the source culture and the creative activity of the writer himself reveal a space from
which the performer of the transfer selects the material and which is the basis for a
comparative analytical juxtaposition and a study of the cultural import in the receiving
culture.
3. The selection criteria for the material are defined by the situation of the
receiving culture, and, in the Latvian literary milieu, the interest about Maeterlinck is
fostered by the formation processes of modernism and the beginning of the
transformations in the literary field. The innovative art of the Belgian author’s
symbolist period inspires an individual art, independent from ideologies, with the
criteria rooted in aesthetics. The predominant themes of Maeterlinck’s literary works
– the tragic, fatality etc. – bring with them new means of dramatic expression that are
different from the traditional ones; therefore, his literary works are an indirect
stimulus for the autonomy of the Latvian literary field, when the Latvian literature,
similarly to the majority of the European literatures, aspires to develop itself a value
system independent of the social, political and ideological criteria and to introduce a
new concept of literature and the writer.
4. At the turn of the 19th and 20th century, in Latvia, the criteria of the literary
criticism, which, under the influence of the national and marxist discourse, to a large
extent, is based on extra-literary realia, define the value of the literary work, based on
the principle of social usefulness. However, active translation and publication of the
European literature and essays written about it not only promote discussions about the
foreign literary works but also stimulate reflections about the domestic literature.
5. The autonomisation processes of the literary fields of Western Europe and
Latvia, taking place with a slight chronological shift, draw parallels in the
77
terminology domain as well – decadence and decadents, as the names for a socially
useless literary phenomenon and its representatives, are adapted for the cultural
situation of Latvia. In the francophone literature, this extra-literary terminology comes
from the royalist criticism of the republicans, in Latvia – from the criticism of the
civil society by the supporters of the materialism theory- nevertheless, what both
literary spaces have in common is a blurred border between the so-called decadent
literature and symbolism, which, in the course of time, crystallises in a more distinct
form; however, without ever becoming strictly outlined. Thus Maeterlinck, whose
first collection of poems occassionally contain the manifestations of hopelessness
according to the trend of the epoch, is placed among the decadents. The opinon has
been formulated in relation to the current processes in the Latvian literature, as, being
one of the sources of inspiration for the Latvian writers, he is associated with the
name of his zone of influence.
6. Maeterlinck’s reception in the area of literary criticism takes place with a slight
chronological shift159
, and ‘a lively interest in literarian issues’160
has been recognised
to be its stimulating factor. The material of the literary criticism manifests not only
suitability for general interest, but also a desire to reflect innovative experimentation,
originality and otherness in the literary space.
7. In the first phase of the periodisation of the reception by the literary criticism
(1895 – 1900), identified in the study, the conclusion: Maeterlinck – mystic prevails.
The simplicity of the plot of Maeterlinck’s symbolist plays and their obscure message
lend themselves to an emotionally interpretative reading with a tendency to search for
their hidden meaning without rational criteria of evaluation. The originality of
Maeterlinck’s literary works is evaluated in comparison with the traditional norms, on
the background of which it looks ‘bizarre’.
8. In the second phase of the reception (1900–1914), gaining awareness of the
changes in the writer’s literary activity161
, the Latvian literary critics have a
diametrically opposite viewof it162
, yet they do not draw the borderline typical of the
francophone literary criticism, where the symbolist phase is separated from the rest of
159
Maeterlinck’s symbolist plays were written from 1889 till 1894, but the first information about the
Belgian author appears in the Latvian press in 1895. 160
Brunhilde [Jānis Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550.
lpp. 161
The theme of death is replaced by a positive view of life. 162
Jānis Asars, for instance, considers them a backslide, whilst Aspazia and Ādolfs Erss praise
Maeterlinck’s post-symbolism writing as the best.
78
his literary contribution. At the beginning of the second decade of the 20th century,
there is an established view of the entire Maeterlinck’s literary activity as symbolist.
9. The third phase of reception (1914–1940) begins with World War I, and the
image of Maeterlinck the symbolist writer is replaced by the writer – patriot of
Belgium. In the post-war period, Maeterlinck’s popularity is gradually decreasing; it
is maintained by the plays produced on the stages of Latvia. The literary quality of the
works by the Belgian writer is generally recognised in the literary criticism and does
not raise any discussions. Maeterlinck’s transfer to Latvia in the area of the literary
criticism, on the one hand, complements the Western European, and particularly, the
francophone literary scene with commentary on selected material from his literary
works and with quotations; on the other hand, it prepares and promotes the integration
of the translations of Maeterlinck’s texts into the Latvian cultural space.
10. In Latvia, the interpretation of Maeterlinck’s literary works develops by
getting acquainted with a substantial part of the contribution of the Belgian author in a
short period of time. In the Franco–Belgian cultural space, Maeterlinck’s symbolism
associated with the predominance of death is no longer relevant at the beginning of
the 20th century, and, even though the creative concept of the Belgian author has
changed in the meantime, the clicheic notion about it decreases its field of reception.
However, in Latvia, where there is no clearly defined position, the field of reception
continues growing and the unfamiliar segments present an additional stimulus for its
extension.
11. In the domain of Maeterlinck’s translations into the Latvian langugae, essays
prevail numerically and are thematically dominated by condition humaine (the human
condition). Chronologically, the majority of the essay translations, 32163
in total, are
published later than the translations of the 13 plays164
.
The Latvian translation stage of the plays coincides with searches for new
expressions in Latvian literary space resembling analagous processes at the end of the
19th century Franco-Belgian literature. On the other hand, translations of essays serve
partly as an explanation of the drama material, (as such they are also used in literary
163
See pp. 170, 171, 172 and the Apendix of the Doctoral Thesis. 164
Translations are printed between 1900 and 1913. The translations represent different plays written
between 1891 and 1906: symbolic plays as „Pelléas and Mélisande”, „L’Intruse”, „Intérieur”, a play of
the transition period, „Aglavaine et Sélysette”, post-symbolic plays „Ariane et Barbe-bleue”, „Soeur
Béatrice”, „Monna Vanna”, „L'Oiseau bleu”.
79
criticism) simultaneously allowing to crystallise Maeterlinck’s reflections on the soul,
silence, death, happiness, etc. predominant in the Latvian reception of the plays.
12. Maeterlinck’s essay translations are characterised by Danica Seleskovitch’s
theoretically interpretive approach165
dominated by "the implied" which is
traditionally used in translations of reflexive texts dedicated to themes of humanity.
For poetry translations, on the one hand, the tendency is to make Maeterlinck’s poetry
understandable by semantic concretisation and clear grammatical structures, which do
not allow ambiguity in the text; on the other hand, the translations show additional
culture layers that are different from the impersonal observations typical to the
original. The play translations accurately reproduce thematic line, translations by
Jānis Asars, Paula Jegere and Jānis Akuraters present both equivalents of
Maeterlinck’s text and elegant Latvian language usage, but in general the translations
abound in linguistic imprecision, arstic licence and omissions which destroy the
nuances of the original, and in some places simplified language annuls the
connotational and inter-textual fields of the original.
13. Over time, the creative heterogeneous components of Maeterlinck’s writing
are united, highlighting a few of them and making a distinctive characteristic image in
the host culture, which changes over time and is affected by both the social refraction
in the literary field and current trends in the Latvian literature. The reception of
Maeterlinck’s writing in Latvian literary criticism and translated literature at the
beginning of the 20th century is a major factor contributing to the overall integration
in the European literary space and development of Latvian literature. Further research
of reception Maeterlinck’s works in Latvian will develop in the following directions:
Maeterlinck’s intertext in the Latvian authors, conceptual parallels between
Maeterlinck and Latvian fiction, as well as productions of plays by Maeterlinck in
Latvian theaters.
165
See pp. 123.–124.
80
CARACTÉRISTIQUES GÉNÉRALES DE LA THÈSE
Cette thèse de doctorat est consacrée à l'étude de la réception des œuvres
littéraires de l'auteur belge Maurice Maeterlinck en Lettonie166
. Le champ d'étude
comprend des activités littéraires de Maeterlinck et deux domaines de sa réception :
critique littéraire et traductions, les deux englobant la période de 1895 à 1940.
La phase initiale de la réception de Maeterlinck en Lettonie coïncide avec le
processus de la formation du modernisme letton, alors que l’expression originale de
l'auteur s’apparente aux efforts des modernistes vers la liberté de création. L'étude de
la réception de Maeterlinck dans les deux segments mentionnés ci-dessus est
pertinente dans trois aspects : primo, l'analyse de l'estimation des œuvres de
Maeterlinck par la critique littéraire lettone au tournant des XIXe et XX
e siècles,
secundo, l'évaluation de la qualité de la traduction et tertio, l’exploration des œuvres
de Maeterlinck les plus souvent traduites et des concepts les plus accentués par la
critique littéraire lettone.
La thèse porte sur la formation de la singularité littéraire de Maeterlinck dans le
contexte de la littérature française et belge et de l'évolution de son œuvre littéraire ;
elle analyse le changement de la réception de Maeterlinck par la critique littéraire
lettone au fil du temps – d'un véritable innovateur en écriture dramatique à un
penseur, qui littérairement peut être rangé dans les annales de l'histoire littéraire.
L’analyse des traductions de l’œuvre maeterlinckien a été réalisée en évaluant leur
équivalence au texte original, ainsi qu’en étudiant les influences des langues
intermédiaires, le choix des œuvres pour la traduction et l'histoire de la création des
traductions.
L'objectif général de la thèse est d'étudier deux segments du vaste champ de la
réception de Maurice Maeterlinck : la critique littéraire et les traductions dans le
contexte de l'aire culturelle lettone puis d’explorer leur rôle dans la formation de
l'image de l'auteur en tant que personnalité créative et la notion du développement de
son activité littéraire. Les objectifs opérationnels découlent de l'objectif général de la
recherche :
166
Ici et plus loin dans le texte le mot «Lettonie» a été utilisé pour désigner (1) l'aire culturelle qui est
consolidée par la langue lettone et qui a acquis son statut étatique en 1918, ainsi que (2) la République
de Lettonie.
81
1. étudier le milieu littéraire de Maeterlinck, les motifs de ses œuvres, cristallisés
dans le processus de développement de la pensée créatrice de l'écrivain, les
formes de sa création littéraire et la poursuite du développement de son
activité littéraire ;
2. analyser les aspects contextuels de transfert de Maeterlinck : les facteurs
idéologiques et historiques de la formation de critères dans la critique littéraire
lettone, ainsi que les tendances de l'autonomie du champ littéraire letton ;
3. étudier la réception de Maeterlinck dans la critique littéraire lettone, analyser
le positionnement, l'interprétation, l'évaluation des travaux de l'écrivain et
leurs rapports avec les processus de la littérature lettone;
4. effectuer l’analyse comparative des caractéristiques spécifiques des œuvres
maeterlinckiennes et leur représentation dans les traductions lettones.
Le choix des méthodes de l'étude est déterminé, dans un premier temps, par
l'accent mis sur le phénomène de la réception dans l'espace métatextuel et celui de
traduction. La méthodologie de la thèse de doctorat est basée sur la théorie de
l'esthétique de la réception et le transfert culturel. Nous nous appuyons sur les
concepts de « l'horizon d'attente » (Erwartungshorizont) et de « l’écart esthétique »
(Abweichung) introduits par Hans Robert Jauss, ainsi que sur le rapport entre le genre
et l'horizon d'attente analysé par Philippe Lejeune.
Parmi la vaste gamme d'études comparatives nous avons privilégié la théorie des
transferts culturels, élaborée par Michel Espagne et Michel Werner, qui englobe deux
domaines d'analyse : l’analyse contextuelle de départ et de réception du transfert, ainsi
que l'analyse des vecteurs, autrement dit, les activités des médiateurs culturels.
L'importation culturelle réalisée par les médiateurs culturels, les critiques, des
traducteurs, des voyageurs et d’autres, stimule la prise de conscience et la résolution
des questions pertinentes de la culture de réception. Cette approche a été favorisée
dans l’élaboration de la structure de cette thèse de doctorat ; la structure est formée
par l'analyse du contexte culturel de départ et de réception du transfert, mais aussi par
l'analyse des processus et résultats de médiation et dans le domaine de la critique
littéraire et de la traduction. Dans un second temps, le choix des méthodes d'analyse
appropriées pour chaque segment de l'étude est d'une importance capitale. Le champ
de l'étude comprend l'interaction de l'espace littéraire et extra-littéraire, les processus
de création littéraire, les aspects de la critique littéraire, le changement des
82
paradigmes littéraires et enfin, les caractéristiques significatives de la structure d'un
texte littéraire et de ses traductions.
Les spécificités du domaine de l'étude appelle à l'utilisation des méthodes
suivantes : celles de l'histoire littéraire et de la sociologie pour étudier les processus
littéraires, le développement de la critique littéraire et le contexte social, l'approche
philologique pour analyser et comparer les textes originaux et les traductions, leurs
similitudes et différences dans l'utilisation de la langue dans les différents espaces
linguistiques mais aussi les méthodes de traductologie pour étudier l'approche du
traducteur en traduisant l'œuvre littéraire. Quant à la méthode biographique, elle a été
utilisée pour déceler les origines des aspects les plus importants de l'œuvre littéraire
de Maurice Maeterlinck, ainsi que les sources de ses influences littéraires.
La thèse de doctorat présentée ici propose une réflexion globale et contextualisée
du processus de formation de la personnalité créatrice de Maurice Maeterlinck et
l'analyse de ses traits principaux à travers des œuvres littéraires de ses contemporains,
de textes de critique littéraire française, ainsi que l'analyse de l'aire culturelle. Notre
intention est d’apporter une contribution originale aux études littéraires en
explorant tout d'abord l'image de Maeterlinck, homme de lettres et penseur, et
l’interprétation de son œuvre littéraire dans les métatextes lettons, en analysant
ensuite les liens entre la réception de l'auteur belge et le champ littéraire letton, puis
en étudiant les traductions des œuvres maeterlinckiennes et leurs aspects spécifiques.
Cette thèse de doctorat fait partie de la direction de recherche lancée par l'Institut
d'études comparées de l'Université de Daugavpils sur la réception de la littérature
étrangère dans le domaine littéraire letton et la littérature lettone dans le contexte
littéraire du modernisme européen, qui sert de cadre d'étude à un certain nombre de
thèses de doctorat: « Monde artistique de la prose de K. Hamsun et de J. Akuraters :
caractéristiques comparatives » par Maija Burima, « Réception de la prose d'Oscar
Wilde en Lettonie (jusqu'en 1940) » par Ilze Kačāne, « Prose d’Antons Austriņš dans
l'espace littéraire européen » par Alina Romanovska et « Réception de la prose
d’Anton Tchekhov en Lettonie (jusqu'en 1940) » par Oksana Komarova.
APPROBATION DE LA THÈSE
10 articles scientifiques ont été publiés sur la problématique de cette thèse de
doctorat.
83
1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī [Personnages des
contes dans le théâtre de Maurice Maeterlinck]. Littera scripta Jauno
filologu rakstu krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010.
2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās”
un to latviskajos tulkojumos [Objets dans Quinze chansons de Maurice
Maeterlinck et leurs traductions lettones]. Kultūras studijas. Zinātnisko
rakstu krājums III. Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta
mijā [Réception de Maurice Maeterlinck en Lettonie au tournant des
XIXe et XX
e siècles]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums
16. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011.
4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu
simbolisma ietvaros [Identité littéraire de Maurice Maeterlinck dans le
cadre du symbolisme belge]. Daugavpils Universitātes Humanitārās
fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils
Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā
telpā [Construction de la créativité maeterlinckienne dans l’espace
littéraire européen]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes
Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX
gadsimta sākumā [Œuvre de Maurice Maeterlinck dans le contexte
culturel de la Lettonie au début du XXe siècle]. Daugavpils Universitātes
Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils:
Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011.
7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”.
Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums [Sémantique
chromatique dans L’Oiseau bleu de Maurice Maeterlinck. Étude
comparative du texte original et des traductions lettones]. Kultūras
studijas IV. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums.
Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012.
84
8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un
Zilbārdis” [Transformation du mythe dans la pièce de Maurice
Maeterlinck « Ariane et Barbe-Bleue »]. Littera Scripta. Latvijas
Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr.
8. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls [Image
épistolaire de l’espace littéraire de Maurice Maeterlinck]. Kultūras
studijas V. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums.
Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013.
10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta
lasījumā [« Monna Vanna » de Maurice Maeterlinck dans l’interpretation
de Haralds Eldgasts]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu
krājums 18. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.
APERÇU DU CONTENU DE LA THÈSE DE DOCTORAT
La thèse de doctorat présentée ici comprend une introduction, trois chapitres
subdivisés en sections, les conclusions, une bibliographie, puis une annexe qui contient
des informations sur les premières éditions des œuvres de Maeterlinck en français et leurs
traductions en letton.
CHAPITRE 1. ACTIVITÉ LITTÉRAIRE DE MAURICE MAETERLINCK
Les débuts littéraires et la quête de l’expression originale de Maurice
Maeterlinck sont intimement liés à la tradition littéraire française et aux processus
littéraires de son époque. Néanmoins, son ouverture aux littératures étrangères,
inhabituelle aux auteurs français, mais aussi sa capacité d'assimiler leurs valeurs est
l'un des principes de son génie littéraire qui ouvre la voie à la reconnaissance de
Maeterlinck en France, et ailleurs dans le monde.
85
Maurice Maeterlinck achemine vers le symbolisme à travers la décadence167
,
qui, inspirée par la vie sociale et politique et la quête de nouveauté littéraire, se
développe en France au début des années 80 du XIXe siècle. Les décadents et
symbolistes se réclament de Baudelaire, et Maeterlinck lui-meme reconnaît que son
premier recueil de poèmes Serres chaudes s’avère saturé d'une influence
baudelairienne. Mais en outre des traits décadents – langueur et ennui, nous pouvons
y trouver les analogies révélatrices du symbolisme, qui annonce le mot-clé de son
œuvre littéraire. La littérature décadente qui influe sur la création de certains des
poèmes de Maeterlinck est un passage expérimental à son théâtre symboliste, qui
devient alors la pierre angulaire de la littérature belge.
Maeterlinck en tant qu’auteur et penseur est un mystique. La présence de la
religion étant l'une des premières impressions de son enfance joue donc un rôle
primordial dans la formation de cette vision du monde. Au collège jésuite de Sainte-
Barbe qui lui offre une solide formation en sciences humaines, dans l’enseignement
on aborde souvent le thème de la mort formant subséquemment l’axe central de son
premier théâtre. En automne 1885, par la découverte de la spiritualité mystique des
œuvres de l’ermite du XIVe siècle Ruysbroeck l'Admirable, il trouve une source
d'inspiration pour son écriture dramatique et sa pensée philosophique pas encore
écloses. Cela lui vaut un éloignement de la doctrine reçue à Sainte-Barbe ; et les
thèmes du mystique flamand – le silence, la nuit, la mort – trouvent leur écho dans
Serres chaudes et dans ses pièces introverties, ainsi que son style qui permet de
dépasser la quotidienneté des mots, de réaliser leur puissance connotative et au-delà
de la discontinuité du texte, d'appréhender la polysémie de la « syntaxe tétanique ».168
Villiers de l'Isle-Adam169
joue un rôle important dans le choix littéraire de
Maeterlinck sous l’influence duquel il fait le pas décisif de s’écarter du Parnasse, dont
Mallarmé et Ruysbroeck l’avait déjà éloigné afin de se tourner vers le symbolisme.170
167
Ici et plus loin dans le texte l'utilisation du concept non-littéraire de «décadence» coïncide avec
l'utilisation traditionnelle du tournant des XIXe et XXe siècles quand ce mot désignant la décroissance
est utilisé pour décrire de différentes tendances littéraires de qualité diverse, qui forment l'opposition à
la littérature dominante. 168
Maeterlinck, Maurice, Ruysbroeck l’Admirable, dans : Maeterlinck, Maurice. Le trésor des
humbles, Paris, Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75. 169
Maeterlinck le caractérise comme « l'homme providentiel qui, au moment prévu par je ne sais quelle
bienveillance du hasard, devait orienter et fixer ma destinée. » Maeterlinck, Maurice, « Bulles bleues »,
[1948], dans : Maeterlinck, Maurice, Œuvres I, Le Réveil de L'Âme, Bruxelles, Complexe, 1999,
p. 726. 170
Maeterlinck séjourne à Paris au début de l'année 1886 et y fait la connaissance de Villiers. Le 18
septembre, Jean Moréas fait publier son manifeste du symbolisme.
86
Ayant découvert le romantique allemand Novalis171
avec son symbolisme universel,
Maeterlinck lit ses œuvres qui reflètent les analogies entre le visible et l'invisible, le
fini et l'infini comme « un document sécularisée de la doctrine analogue. »172
Le conte
apprécié par les romantiques s’avère le point de départ de la majorité des pièces de
Maeterlinck. Quant aux essais de Ralph Waldo Emerson, leurs idées jointes à celles
des œuvres de Ruysbroeck et Novalis, aiguillonnent les explorations
maeterlinckiennes de l'âme dans l'acte de connaissance intuitive et stimulent la
cristallisation de son concept du symbole, distinct de l'allégorie. Ses expériences
d’enfance et de jeunesse, ses influences littéraires forment la personnalité créative de
Maeterlinck, mais, indéniablement, son génie littéraire donne la forme et l'originalité
inimitables au matériel hétéroclite et amorphe des impressions.
Le succès inattendu de la première pièce de Maeterlinck Princesse Maleine
(1889) guide la suite de son activité littéraire dans le domaine de la dramaturgie. Les
thèmes caractéristiques de la période symboliste de Maeterlinck, parus déjà dans les
Serres chaudes, l'inquiétude métaphysique, les coups du sort où « l'idée de Dieu
chrétien mêlée avec celle de la fatalité antique, refoulée dans la nuit impénétrable de
la nature »173
, l'omniprésence de l'inconnu et du macabre, les énigmes de l'existence,
la réponse auxquelles se cache dans le secret de sa finitude, l'impossibilité du bonheur
et de l'amour et « la présence infinie, ténébreuse, hypocritement active de la mort »174
,
ajoutent de l’originalité à l'ambiance shakespearienne de la pièce. Dans les pièces
symbolistes, la fragilité de la vie humaine, l’impuissance face à l'incompréhensible,
les pouvoirs inconnaissables du destin mènent à la lassitude au gré du courant et à
l’attente du dévoilement de l'inconnu, qui aboutissent à la mort.
La pièce Aglavaine et Sélysette (1896) marque un tournant dans l'activité
littéraire de Maeterlinck vers une vision optimiste du monde. Une preuve de ceci peut
être trouvée dans la première collection d'essais de Maeterlinck Le Trésor des
Humbles (1896) et dans la préface d'un recueil de ses pièces de théâtre écrite quelques
années plus tard (1901-1902) : « Essayons [...] de varier l’apparence de l'inconnu qui
nous entoure et d’y découvrir une raison nouvelle de vivre et de persévérer, nous y
171
En 1889 Maeterlinck entame la traduction des œuvres de Novalis. 172
Gorceix, Paul, « L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice
Maeterlinck (1863-1949) », dans : Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p.397‒409,
http://www.cairn.info/article.php (09.02.2011.). 173
Maeterlinck, Maurice, « Préface du Théâtre de 1901 », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres chaudes,
Quinze Chansons, La Princesse Maleine, Paris, Gallimard, 2004, p. 297. 174
Id.
87
gagnerons du moins d’alterner nos tristesses en les mêlant d’espoirs qui s’éteignent et
se rallument. »175
Ayant abandonné le thème de la mort de son premier théâtre,
Maeterlinck se penche sur les relations humaines, la sincérité et la responsabilité
mutuelle.
Le deuxième recueil d’essais de Maeterlinck, La Sagesse et la Destinée
(1898), marque le début d’une série de livres de réflexion sur la condition humaine,
les secrets de l'espace, les idées métaphysiques et religieuses.176
Dans les ouvrages
consacrés à la vie des insectes sociaux177, nous constatons constamment la présence
de sa vision anthropomorphique et son style poétique où il discoure plutôt de
l'homme, de sa place, sa vocation et de son destin.
CHAPITRE 2. MAURICE MAETERLINCK DANS LA CRITIQUE
LITTÉRAIRE LETTONE
Les articles sur Maeterlinck et ses œuvres, publiés dans les périodiques lettons,
brochures et volumes peuvent être répartis selon les groupes suivants : (1) articles
critiques et d'information générale, (2) annonces de la publication d'un ouvrage, (3)
résumés d’une œuvre et son analyse, (4) Maeterlinck et société; (5) avis de
traductions en letton et (6) commentaires des pièces mises en scène. Le dernier
segment est hors de la portée de notre analyse, cependant, certains commentaires ont
été utilisés pour caractériser la situation globale. La période étudiée, à partir du
premier article sur Maeterlinck jusqu'à l'occupation de la Lettonie en 1940, a été
divisée en trois phases : la phase d'introduction 1895–1900, la phase d'écriture
dramatique 1901–1914 et la phase d’essais 1914–1940. L’analyse de la conjoncture
culturelle en Lettonie nous permet de retracer la formation des critères d'évaluation
pour les œuvres littéraires et les processus de maturation de l’autonomisation du
champ littéraire.
175
Maeterlinck, Maurice, « Préface du Théâtre de 1901 », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres
chaudes, Quinze Chansons, La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix, Paris, Éditions Gallimard,
1984, imprimé en 2004, p. 298. 176
Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913 ; L’Hôte inconnu, 1917 ; Le grand
secret, 1921 ; La Vie de l’Espace, 1928 ; La grande Féerie, 1929 ; La grande Loi, 1933 ; Avant le
grand Silence, 1934 ; Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936 ; Devant Dieu, 1937; La grande
Porte, 1939 ; L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 177
La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930.
88
La soumission de la littérature aux critères nationaux et sociaux restreint la
liberté créatrice des auteurs et entrave la formation et mise en place d'un système de
valeur propre à la littérature. En France et en Belgique, le XIXe siècle marque le
moment où la littérature se désengage progressivement du diktat des idéologies
politiques et sociales et constitue sa propre hiérarchie axiologique, dont parmi ses
produits, les œuvres de Maeterlinck se placent au centre de l'attention des auteurs
lettons et soutiennent des processus analogues à l'échelle locale. Les nouvelles
aspirations vers la liberté et la recherche de l'idéalisme dans la littérature affrontent le
déterminisme social qui tente de canaliser la littérature sur le chemin idéologique. Le
symbolisme maeterlinckien joue un rôle important dans les tentatives de la formation
d'un nouveau système de valeurs littéraires, quoiqu’en Lettonie, la pénétration dans
l’essence du symbolisme se fait progressivement, dans le processus de familiarisation
avec la littérature étrangère en l’analysant, la traduisant et en expérimentant le
nouveau matériel dans les créations littéraires. En conséquence, la familiarisation avec
les œuvres du maître du symbolisme belge Maeterlinck, ayant acquis une renommée
supranationale, est partie intégrante de l’évolution littéraire lettone et de sa force
motrice.
Le métatexte178
de Maeterlinck se composant de plusieurs segments, énumérés
plus haut, ouvre un champ d’analyse du transfert culturel qui comprend non
seulement les sources francophones, mais aussi les médiations allemandes et russes,
cela formant des modèles de transfert culturel binaires (francophone – letton), mais
aussi ternaires (francophone – allemand – letton, francophone – russe – letton).
La réception de Maeterlinck dans la phase d’introduction est non
conventionnelle car le lecteur letton découvre l'éminent belge avant la lecture de ses
œuvres ; dans l'espace linguistique, le métatexte précède les traductions. Le métatexte
dans la presse lettone n'est pas structuré selon une argumentation strictement établie et
cognitivement orientée, il est développé sous la forme d'un compte-rendu émotionnel,
ce qui témoigne l’absence des critères d'évaluation pour la nouveauté littéraire et le
désir d’ancrer le jugement dans les modèles de la littérature légitimée ou antique,
auxquels les pièces maeterlinckiennes sont apparentées par le genre. L'aspect
métaphysique de celles-ci et le caractère innovant de son langage théâtral sont jugés
par rapport aux formes traditionnelles, sur le fond desquelles il est présenté comme
178
La métatextualité définie par Gérard Genette est le lien unissant le prototexte et le métatexte, qui est
son commentaire ou sa critique.
89
« étrange ». Cependant, une certaine prudence s’avère dans l'évaluation : l’article
enthousiaste d'Octave Mirbeau sur la Princesse Maleine et le respect pour la tradition
littéraire française, ainsi que pour les expériences de la nouvelle littérature, évite de
porter un jugement strictement négatif. Malgré cela, Maeterlinck est considéré comme
un éminent représentant de la nouvelle littérature avec des mérites littéraires
indéniables.
Au début du XXe siècle, les lecteurs lettons ont l'occasion de se familiariser
avec les traductions des essais de Maeterlinck. Toutefois, leur offre est fragmentaire,
de même, les commentaires se concentrent principalement sur la dramaturgie, c’est
pourquoi nous pouvons considérer cette période de la réception de Maeterlinck en
Lettonie comme celui de l'écriture dramatique. Quant aux articles consacrés à
Maeterlinck, tous décrivent la chronologie de ses œuvres littéraires, cependant, les
points de vue sur son actualité diffèrent. En 1900, Zeltmatis introduit Maeterlinck
comme un nouveau phénomène littéraire, puis, à la fin de 1902, Aspasia positionne
l'écrivain belge comme une actualité du présent. En revanche, dans une publication de
1905 par Jānis Asars, l'opinion est radicalement différente.
« Les Lettons n'ont pas encore entendu parler de Maurice Maeterlinck. » Zeltmatis (1900).
« Y a-t-il quelqu'un qui, tout en lisant la littérature contemporaine, ne se heurterait pas
immédiatement à Maurice Maeterlinck? » Aspasia (1901).
« Cela se passait à l’époque où les trouvailles de nouveaux poètes et l’établissement de
nouveaux courants était sur l'ordre du jour. » Asars (1905).179
L'influence de Maeterlinck sur les œuvres des jeunes auteurs lettons est
commentée par les critiques sur un ton neutre parlant de la dépendance de l'individu
face aux puissances des destins, du bonheur tranquille dans l'âme180
du déplacement
de l'action du drame à l'arrière-plan181
, ou bien commentant sur un ton acerbe et
ironique la pureté de l'âme182
, le mysticisme, le « moi » profond et la syntaxe
idiosyncrasique183
.
179
Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp., Asp. [Aspazija].
Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp., Asars, Jānis. Moriss
Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4 (01.04.1905.), 242. lpp. 180
A. Ķ. [A. Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 181
D. [Nezināms autors]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 182
–ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums,
Nr. 46 (24.02.1907.). 183
Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3
(01.03.1909.), 202. lpp.
90
Le changement de la réception de Maeterlinck, par rapport à la période pré-
traduction, est la suivante : on admet que dans les années 90 du XIXe siècle,
Maeterlinck est passé du théâtre symboliste à un théâtre plus traditionnel avec une
intrigue développée et le thème de la mort a été remplacé par des sujets moins
pesants. Les évaluations de ce changement diffèrent : Jānis Asars y voit une
dégradation littéraire, Aspasia, comme une amélioration. Pourtant, ce changement ne
ressort pas en tant que ligne de partage entre le théâtre symboliste et le théâtre avec
des symboles. Teodors Zeiferts présentant un exemple de symbolisme, mentionne
L'Oiseau Bleu184
, ce qui est assez loin de l'esthétique symboliste. Comme les pièces
maeterlinckiennes ne sont plus traduites après 1913, progressivement le nom de
Maeterlinck–symboliste est remplacé par Maeterlinck–penseur.
Les articles en letton dédiés aux essais de Maeterlinck apparaissent au début
de la deuxième décennie du XXe siècle. Auparavant, les critiques citaient de larges
extraits d’essais pour fournir au lecteur une compréhension plus profonde de son
écriture dramatique. Toutefois, un accent direct sur les essais en tant que l’objet
d’étude indique une nouvelle phase dans la réception. Une forte augmentation de la
popularité de Maeterlinck peut être observée pendant la Première Guerre mondiale,
mais cela est dû à son engagement patriotique joint à sa popularité littéraire
Immédiatement après la guerre, à la fin de 1920, Maeterlinck est encore un
« penseur moderne », puis quelques années plus tard, le nombre d'articles dans les
périodiques de critique littéraire diminue, et ils sont remplacés par les critiques des
pièces produites sur les scènes lettones185
. Même si la popularité de l'écrivain belge
diminue au fil du temps, l'axe dominant de la réception de la période qui fait l'objet
de notre recherche est clairement marqué : le message toujours présent sur l'âme
humaine, son aspiration vers l'infini, sur l'unité de l'âme et tout ce qui existe.
L’œuvre de Maeterlinck est très vaste, divers et variable au cours du temps ;
par conséquent, la plupart des critiques lettons sont en difficulté pour dessiner une
« carte » précise qui donnerait une idée de ses frontières et son évolution. Celle-ci est
184
T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”.
Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112
(18.07.1911.). 185
Sœur Beatrice (en 1918, au Théâtre letton de Riga, mise en scène de Zeltmatis, en 1919, dans le
Théâtre de la ville, en 1920, au Théâtre national et en 1924, dans le Théâtre intime, mise en scène de
Biruta Skujeniece) L'Oiseau Bleu (en 1921, dans le Théâtre d'Art, mise en scène d’Eduards Smiļģis, en
1933, au Théâtre national, mise en scène de Janis Muncis); «L'Image blanche » et « La Mariée
blanche » [Les Fiançailles] (en 1924 et 1928, au Théâtre National, mise en scène d’Alfreds Amtmanis -
Briedītis) etc.
91
marquée d'une manière assez simplifiée – du pessimisme à l'optimisme, de
l’incompréhensible au compréhensible. Le métatexte sur l’œuvre de Maeterlinck est
dominé par l'approche thématique, sans une analyse plus approfondie de sa poétique.
La division de la dramaturgie maeterlinckienne en premier et second théâtre,
caractéristique à la critique francophone, est vaguement esquissée. Ainsi, l’œuvre de
l'auteur belge est principalement discuté dans sa continuité.
CHAPITRE 3. LES TRADUCTIONS DE MAURICE MAETERLINCK EN
LETTON
L’étude des traductions se penche sur le choix éventuel de la stratégie du
traducteur – révéler la singularité des œuvres de Maeterlinck par l'introduction des
innovations dans la langue d’accueil ou transmettre des idées de Maeterlinck au
lecteur potentiel en utilisant les ressources linguistiques existantes.
Les recueils de poèmes Quinze chansons (1900)186
et Serres chaudes (1889)
sont radicalement différents même si les deux ont comme caractéristique commune à
l'ensemble de l'œuvre maeterlinckien le désir de dire l'indicible. Nous ne retrouvons
plus dans les Quinze chansons les nuances décadentes des Serres chaudes mais la
forme poétique se fait proche du « primitivisme » en folklore187
et les objets si
présents dans les poèmes du recueil acquiert le rôle du support de l'information
« verticale ».
Dans la préface du recueil de ses pièces publié en 1901, Maeterlinck nome
trois critères de qualité pour la poésie :
« La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la
beauté verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement
autour de nous et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin,
enveloppant l’œuvre entière et créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de
l’inconnu dans lequel flottent les êtres et les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et
186
En 1896, sont publiées Douze chansons, (Maeterlinck, Maurice, Douze Chansons, Paris, Stock ;
Gand, Van Melle, 1896) qui se transforment en Quinze chansons dans l'édition de 1900. 187
Maeterlinck, lorsque l'on lui demande d’où vient l'idée des chansons, répond que ce sont des vieilles
chansons flamandes chantées par sa mère. Joseph Hanse écrit plus longuement sur ce sujet. Voir :
Hanse, Joseph, « Introduction », dans : Maeterlinck, Maurice, Poésies complètes, Bruxelles, La
Renaissance du Livre, 1965, p. 65. En outre, le penchant de Maeterlinck pour les chansons fait écho au
goût de ses contemporains, parmi lesquels Paul Gorceix nomme Paul Verlaine, Gustave Kahn, Paul
Gérardy, Max Elskamp, Camille Mauclair, Jules Laforge, Paul Fort, Charles Van Lerberghe, Albert
Mockel. Voir : Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck, le symbolisme de la différence, Paris, Eurédit,
2005, p. 84.
92
les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me paraît pas douteux que ce dernier élément soit
le plus important. »188
Les trois éléments de la haute poésie cités par Maeterlinck sont également
ceux qui importent dans la traduction de sa poésie et cela s’apparente à la théorie
interprétative de traduction, qui ne considère pas la langue comme un objet de
traduction, mais privilégie le vouloir-dire du texte, le traducteur dans cette situation
servant de maillon de chaîne entre l'auteur de l'œuvre et le bénéficiaire de la
traduction.
La porte et la lampe représentent les dichotomies essentielles du système
d'imagerie symboliste de Maeterlinck : espace fermé – ouvert, lumière – obscurité.
Leur prédominance dans les Quinze chansons fait écho à la présence de celles-ci dans
la dramaturgie maeterlinckienne , tissant ainsi une continuité cohérente. Pourtant, les
traductions des poèmes des Quinze chansons189
qui donnent un aperçu de la poésie du
symboliste belge, ne manifestent pas la pénétration de son système d'imagerie
symboliste par les traducteurs. Kārlis Jēkabsons, traducteur du recueil, est
particulièrement préoccupé par la musicalité et le rythme de la langue, ce qui l’éloigne
du texte original et par conséquent du « primitivisme » des chansons de
Maeterlinck.190
Les traductions lettones ont en général une tendance à rendre la poésie
maeterlinckienne plus accessible en modifiant la construction grammaticale, en
réduisant l'éventail des significations éventuelles d'où émerge l'articulation accentuée
des idées du texte. Pourtant, ce transfert culturel peut être considéré comme un succès
car les Quinze chansons élargissent la sphère de l’au-delà-des choses et se
rapprochent des efforts des modernistes lettons.
Dans l’ensemble en letton, treize pièces de Maeterlinck ont été traduites et
leurs publications dans les périodiques témoignent de l'actualité de l’auteur belge. Le
lecteur letton lit d’abord L’Intruse, l'une des pièces hermétiques de son symbolisme,
traduite par Zeltmatis en 1900, viennent ensuite les nouvelles sur le succès de Monna
Vanna à Paris et ailleurs. E. A. [A. Deglavs], après le spectacle dans le Théâtre
allemand de la ville réagit à Monna Vanna : « Enfin, il a parlé d'une manière telle que
188
Maeterlinck, Maurice, « Préface de 1901 Du Théâtre », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres
chaudes, Quinze Chansons, La Princesse Maleine. Paris, Gallimard, 2004, p. 299. 189
Le recueil est traduit par Kārlis Jēkabsons (1906), mais certains poèmes par Emīls Dārziņš, Kārlis
Putniņš, Edvarts Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare et M. Arājs. 190
Plus tard, Jēkabsons, lorsqu’il écrit sur le modernisme, manifeste une compréhension plus profonde.
Voir : Jēkabsons, Kārlis. Modernisma izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.).
93
nous pouvons la comprendre »191
. Cela encourage les écrivains lettons à entreprendre
la traduction des pièces de Maeterlinck jusque-là plutôt considérées comme
incompréhensibles. Un an plus tard (1903), on publie les traductions de Monna Vanna
et d'Ariane et Barbe-Bleue, pièces du second théâtre, en 1905 – Intérieur et Pelléas et
Mélisande, du premier théâtre. En effet, il s'agit d'une tentative, à travers le prisme du
Maeterlinck compréhensible, de jeter un regard rétrospectif sur son théâtre
métaphysique et d'essayer de le comprendre. De même que la popularité de Monna
Vanna à l'étranger, la mise en scène de L'Oiseau bleu par Constantin Stanislavski
suscite un grand intérêt pour les œuvres de Maeterlinck et leur traduction.
Successivement, la traduction d’Aglavaine et Sélysette (1908), la seconde traduction
de Monna Vanna (1909), puis celle de Sœur Béatrice (1913) sont publiées, suivies de
la seconde version d'Ariane et Barbe-Bleue (1912).
Un texte littéraire subsiste dans cette situation particulière de transfert où sa
traduction joue un triple rôle car elle « transpose » l'œuvre littéraire d'une culture à
l'autre, l'œuvre littéraire est écrite en langue, qui est elle-même l'un des éléments de sa
culture d’origine et aussi le « véhicule » du passage. Par conséquent, sans négliger le
lectorat potentiel, il est nécessaire de trouver un équilibre entre l'original et la
traduction qui peut introduire de nouveaux moyens d'expression et des structures
linguistiques dans la culture d’accueil ; cet aspect est particulièrement important dans
les débuts du modernisme letton. Même si la qualité des traductions ne correspond pas
toujours aux œuvres du maître belge, elles accordent aux jeunes écrivains, qui sont à
la recherche de nouveaux styles et idées, la possibilité de faire des exercices de
« gammes » de langue, d'enrichir leur style et de développer la capacité de « dire
l'indicible ». Les traductions des œuvres de Maeterlinck font partie de la
représentation moderniste européenne dans l'espace littéraire letton, où les processus
de développement dynamiques et la capacité d'assimilation façonnent de ce matériel
nouvellement acquis le cours ultérieur du modernisme letton.
Les essais les plus souvent traduits en letton sortent du recueil Le Trésor des
Humbles ; une traduction complète n'a jamais été réalisée, néanmoins, 5 des 13 essais
de ce recueil ont été traduits et publiés, même à plusieurs reprises, dans les
périodiques lettons, ce qui dépasse le nombre d’essais traduits des recueils mis à jour
postérieurement.
191
A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr.
271 (02.12.1902.), 3. lpp
94
Précisant la tendance générale de la traduction des textes maeterlinckiens, il
faut admettre que l'attention des traducteurs a été axée principalement sur les essais
d'un groupe thématique – celui de la condition humaine, le potentiel humain et ses
limites ainsi que les capacités de l'homme.
Les citations des essais de Maeterlinck dans des articles sur des sujets divers
distincts de son activité littéraire embrassent un champ assez étendu, en particulier
dans les années 1930, lorsque la politique autoritaire du président Kārlis Ulmanis
favorise une vie active et une vision optimiste de l'avenir, ce qui est aussi
caractéristique pour les essais de la période postsymboliste de l'auteur belge. L'amour,
la mort, la religion, les régimes politiques, et les idées de progrès – ce ne sont que
quelques thèmes des articles qui contiennent des citations de textes de Maeterlinck.
La représentation sélective des œuvres littéraires de Maeterlinck dans les
traductions lettones n'est pas une preuve de la simplification de sa diversité ou de la
réduction de sa pensée complexe, mais d'une valeur formée à la suite d'un transfert
culturel qui est elle-même intégrée dans la hiérarchie des valeurs du champ littéraire
letton et en est devenue sa part indispensable. En outre, le nouveau positionnement ne
correspond pas à sa place dans la culture source. Les traductions des œuvres
maeterlinckiennes participent aux processus dynamiques de la littérature lettone au
tournant des siècles, à leur évaluation positive ou négative, à l'interprétation
métatextuelle et ces tentatives de positionnement participent à une réflexion sur la
littérature lettone.
CONCLUSIONS
La présente thèse de doctorat, pour la première fois dans les études littéraires
lettones, fournit une analyse approfondie de deux segments de la réception de
Maeterlinck en Lettonie – la critique littéraire et les traductions. Cette analyse des
origines du transfert culturel reflète l’évolution de la personnalité créatrice de
Maeterlinck et son développement dans le contexte social et littéraire, mais aussi le
rôle des événements de l'époque dans le processus de formation des paradigmes
littéraires du XIXe siècle.
L'art novateur de la période symboliste de Maeterlinck inspire une création
individuelle, indépendante des idéologies, dont les critères seraient enracinés dans
l'esthétique. Les thèmes prédominants de l'œuvre de Maeterlinck – le tragique, la
95
fatalité etc. – apportent avec eux de nouveaux moyens d'expression dramatique qui
diffèrent des traditions. Par conséquent, cela sert de stimulus indirect pour
l'autonomie du champ littéraire letton lorsque la littérature lettone aspire à se
développer en un système indépendant des critères sociaux, politiques et idéologiques
et à introduire un nouveau concept de la littérature et de l'écrivain.
La réception de Maeterlinck dans le domaine de la critique littéraire a lieu avec un
léger décalage chronologique192
, et le facteur stimulant est reconnu comme « un vif
intérêt pour les questions littéraires. »193 Le matériau de la critique littéraire manifeste
non seulement l'aptitude à l'intérêt général, mais aussi un désir de refléter
l'expérimentation innovante, l'originalité et l'altérité dans l'espace littéraire.
En Lettonie, l'interprétation de l’œuvre de Maeterlinck se façonne en se
familiarisant avec une partie substantielle de celui-ci dans un court laps de temps.
Dans l'espace culturel franco-belge, le symbolisme de Maeterlinck associé à la
prédominance de la mort n'est plus d'actualité au début du XXe siècle et, même si le
concept créatif de l'auteur belge a changé entre-temps, la notion-cliché diminue son
champ de réception. Cependant, en Lettonie, où son œuvre n’est pas strictement
positionné, le domaine de la réception continue à croître et les segments inconnus
présentent un stimulus supplémentaire pour son extension.
Chronologiquement, la majorité des traductions d’essais, 32 au total, sont plus
tardivement que les traductions des 13 pièces de théâtre. La période de traduction des
pièces (1900–1913) coïncide avec celle de recherche de nouvelles expressions dans
l'espace littéraire lettone. En revanche, les traductions des essais, d’une part, servent à
expliquer la matière dramaturgique (en tant que tels, ils sont également utilisés dans la
critique littéraire), d’autre part, elles permettent la cristallisation de la réception
dominante des concepts maeterlinckiens de l'âme, du silence, de la mort, du bonheur
entre autres.
Au fur et à mesure, les composants hétérogènes de l’œuvre de Maeterlinck sont
assemblés en accentuant quelques-uns d'entre eux et en créant une image distinctive,
caractéristique à la culture d’accueil, qui change au fil du temps et est affectée à la
fois par la réfraction sociale dans le domaine littéraire et les tendances actuelles dans
la littérature lettone. Les recherches développées ici dans le domaine de réception de
192
Les pièces symbolistes de Maeterlinck ont été écrites de 1889 jusqu'en 1894, mais les premières
informations sur l'auteur belge apparaissent dans la presse lettone en 1895. 193
Brunhilde [J. Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550. lpp.
96
Maeterlinck en Lettonie se déploieront dans les directions suivantes : l’intertexte de
Maeterlinck dans les œuvres des auteurs lettons, les parallèles conceptuels de
Maeterlinck et de la littérature lettone, ainsi que les productions de pièces de
Maeterlinck dans les théâtres lettons.