4

SATURS

IEVADS ............................................................................................................................................ 6

PROFESIONĀLĀ, PSIHOSOCIĀLĀ KLIENTU KONSULTĒŠANA, ATSPOGUĻOŠANA UN

KONFIDENCIALITĀTE ................................................................................................................. 7

konsultēšana ir ........................................................................................................................... 8

konsultēšana nav ....................................................................................................................... 8

konsultantam nepieciešamās kompetences ............................................................................... 8

klausīšanās ................................................................................................................................. 8

konfidencialitāte ........................................................................................................................ 9

uz problēmas risināšanas balstīta konsultēšana ....................................................................... 11

Intervēšana .................................................................................................................................. 11

jautājumus var klasificēt ......................................................................................................... 12

Izvērtēšana ................................................................................................................................... 13

risku izvērtēšana ...................................................................................................................... 14

Aizsardzību izpratne .................................................................................................................... 16

Stipru jūtu vadīšana ..................................................................................................................... 17

Konfrontēšana ............................................................................................................................. 17

Izpratne par robežām un darbs ar tām ......................................................................................... 18

SOCIĀLAIS DARBS AR ATKARĪGĀM PERSONĀM MAZĀ KOPIENĀ ............................... 20

Atkarības būtība .......................................................................................................................... 22

sociālais lietotājs ..................................................................................................................... 22

problēmlietotājs lietotājs/abuser/ ............................................................................................ 23

atkarīgais /addict/ .................................................................................................................... 24

Č. Ropers: Atkarīgo grupas . ....................................................................................................... 25

Kas ir atkarība? ........................................................................................................................... 26

Sociālā darba process ar atkarīgām personām ............................................................................ 30

tas ir svarīgi uzsākot sadarbību ar atkarīgu klientu ................................................................. 30

iepazīšanās un sadarbības veidošanas process ........................................................................ 31

SOCIĀLAIS DARBS AR VARMĀKĀM ...................................................................................... 33

Vardarbība ................................................................................................................................... 33

vardarbības problēmas izplatība .............................................................................................. 33

vardarbību veicinošie faktori ................................................................................................... 34

Brīdinošās vardarbības pazīmes .................................................................................................. 35

emocionālā un ekonomiskā vardarbība ................................................................................... 35

fiziskas vardarbības akti .......................................................................................................... 36

vardarbības veicēja psihosociālais portrets ............................................................................. 36

vardarbības veicēju statistiski tipiskie rakstura tipi ............................................................... 37

Aizsardzības mehānismi .............................................................................................................. 38

šķelšana ................................................................................................................................... 38

projektīvā identifikācija (pi) .................................................................................................... 38

projekcija ................................................................................................................................. 38

noliegums ................................................................................................................................ 38

Konsultēšanas prasmes darbā ar vardarbības veicējiem ............................................................. 39

intervences fāzes ..................................................................................................................... 39

konsultēšanas rezultatīvie rādītāji ........................................................................................... 39

sarunas vadīšana ...................................................................................................................... 40

Vardarbības iejaukšanās fāzes ..................................................................................................... 40

5

atklāšana .................................................................................................................................. 41

aizsardzība ............................................................................................................................... 41

vērtēšana .................................................................................................................................. 42

risināšana ................................................................................................................................. 42

multidisciplinārā sadarbība ..................................................................................................... 43

konsultēšana ............................................................................................................................ 44

NARATĪVĀS PIEEJAS IZMANTOŠANASOCIĀLĀ DARBĀ ................................................... 46

Naratīvā terapija, Naratīvā darba pieeja vai ................................................................................ 46

Naratīvais domāšanas veids. ....................................................................................................... 46

Problēmas eksternalizācija .......................................................................................................... 47

atsķirības starp internalizāciju un eksternalizāciju ................................................................ 48

„Naratīvs” veids, kā strādāt ar refleksiju grupā .................................................................... 49

mans dzīves koks ..................................................................................................................... 49

SOCIĀLAIS DARBS AR GRUPU ................................................................................................ 51

Profesionāli vadītās vai organizētās grupas ................................................................................ 51

pašpalīdzības grupa ................................................................................................................. 52

atbalsta grupa .......................................................................................................................... 52

terapeitiskās grupas ................................................................................................................. 53

sociālās kompetences paaugstināšanas grupas ........................................................................ 53

informatīvas vai izglītojošās grupas ........................................................................................ 54

modelējošās vai laboratorijas grupas ...................................................................................... 54

Nolemjot uzsākt atbalsta grupas vadīšanu, jāveic noteikti soļi ................................................... 54

Grupu veidošana .......................................................................................................................... 55

1.solis: motivācija ................................................................................................................... 55

2-3.solis: drošība un līdzdalība ............................................................................................... 56

4.solis: darbs – tēmas/problēmas aktualizācija – risināšana ................................................... 57

Grupas dinamika ......................................................................................................................... 58

5.solis: atgriezeniskā saite un izvērtēšana grupā ..................................................................... 59

Grupas sadarbības iezīmes .......................................................................................................... 60

Atgrizeniskās saites sniegšana .................................................................................................... 61

Kā dot atgriezenisko saiti (as) ..................................................................................................... 61

Kā saņemt atgriezenisko saiti ...................................................................................................... 62

Bezdarbnieku grupas modelis ..................................................................................................... 63

ATBALSTA GRUPAS „Cilvēkiem ar invaliditāti” ................................................................... 65

ATBALSTA GRUPAS „Vēcākiem, kuriem bērni 8-10 gadus veci” ......................................... 67

6

IEVADS

Biedrībai „Latvijas supervizoru apvienībai” bija liels gods piedalīties Kuldīgas novada

pašvaldības aģentūra „Sociālais dienests”izstrādātā un realizētā ESF projektā „Sociālo

pakalpojumu kvalitātes uzlabošana Kuldīgas novadā” ar semināru ciklu. Sociālā darba

supervizori, ikdienā, sastapās ar nepieciešamību paaugstināt sociālo darbinieku kvalifikāciju,

kompetences un refleksiju par mūsdienīgā sociālā darba izpratni, metodikām un pieejām. Mums

bija liels gandarījums, ka Kuldīgas sociālais dienests ir izrādījis inovatīvu iniciatīvu un

mērķtiecīgi uzlabo sava novada sociālo pakalpojumu kvalitāti. Šādas iniciatīvas ir

popularizējamas un multiplicējamas profesionālā sociālā darba telpā.

ROKASGRĀMATA „Metodes un pieejas sociālā darba jomā” ir profesionālu sociālo

darbinieku veidota, pēc Kuldīgā realizētiem semināru cikliem. Ikviena teorija, pieeja un metode ir

aprobēta praksē ar sadaļas autoriem un ir attiecināma kā „labas prakses” pieejas sociālajā darbā.

Ikvienas tēmas pamatā ir: teorija un prakse, kura veidota balsoties uz profesionālā sociālā

darbinieka kompetencēm, profesionālām robežām un profesionālo izaugsmi. Būtiski ir nodalīt

sociālā darba psiho-sociālo praksi no sociālās palīdzības jomas. Šī rokasgrāmata ir domāta

sociāliem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar sociālo gadījumu vadīšanu, psiho-sociālo

konsultēšanu, krīžu intervenci, korekciju un/vai sociālo rehabilitāciju. Ikvienam sociālajam

darbiniekam būtu nepieciešams „akadēmiskās” zināšanas papildināt ar padziļinātām

praktiskāmpieejām un metodēm sociālā darba praksē, iegūstot papildus specializāciju, un

strukturāli sekot tai, piemēram, Naratīvā pieejā, psihosociālā konsultēšanā vai sociālā darbā ar

specifiskām grupām. Padziļināta sociālā darba prakšu un pieeju izmantošana paaugstina sociālā

darbinieka kompetenci, kā arī dod iespēju prognozēt sagaidāmo intervences rezultātu sociālajā

darbā.

Piecu tēmu izklāsts ir veidots ar vairākām apakšsadaļām gan ar teorētisku pamatojumu, gan

kā uzsākt, vadīt un noslēgt procesu, pievēršot uzmanību riskiem un kompetencēm. Ikvienas

pieejas pamatā ir nepieciešama prakse, refleksija par to un supervīzija. Vēlamies iedrošināt sociālā

darba speciālistus uzdrīkstēties mēģināt ieviest praksē jaunas pieejas, reflektēt un analizēt tās. Kā

labas prakses princips būtu, ka ikviena sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijā būtu izstrādāti

sociālo darbinieku metodiskie ieteikumi psihosociālās pieejās, procesa vadībā un to atbilstībai

labās prakses principiem. Šī rokasgrāmata varētu kalpot kā pirmais piemērs šādu metodisko

materiālu izstrādē.

Patiesā cieņā,

Inese Stankus-Viša

„Latvijas supervizoru apvienības” valdes priekšsēdētāja

7

PROFESIONĀLĀ, PSIHOSOCIĀLĀ KLIENTU KONSULTĒŠANA,

ATSPOGUĻOŠANA UN KONFIDENCIALITĀTE

Šajā sadaļā jūs varēsiet iepazīties ar pašiem pamatiem psihosociālā konsultēšanā, ko būtu

nepieciešams zināt profesionālim, iesaistoties konsultējošās attiecībās. Katrai klientu mērķa

grupai (ģimene, bērni, veci cilvēki, atkarīgie utt.) pastāv savas pieejas un metodika. Tāpat

konsultants/ sociālais darbinieks balstīs savu profesionālo praksi kādā no pieejām, piemēram,

naratīvajā pieejā, kognitīvi – biheiviorālajā, izmantos smilšu spēles metodi utt.

Šajā materiālā pamatā ir izmantotas divas rokasgrāmatas: Dž. Seden „Konsultēšanas

prasmes sociālā darba praksē” ( COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE,

Janet Seden, Second Edition) un „Psihosociālā konsultēšana un sociālais darbs ar klientiem un

viņu ģimenēm Somali kontekstā” ( Psychosocial Counselling And Social Work With Clients

And Their Families In The Somali Context). Rokasgrāmātā tiek izmantots arī Maijas

Pļavenieces raksts „Konsultēšanas prasmes” no Supervizoru rokasgrāmatas „Supervīzija

sociālajā darbā”.

Sociālais darbs gluži tāpat kā konsultēšana ir ieinteresēts labklājības veicināšanā un atsaucas

uz cilvēku vēlmēm un vajadzībām tik tālu, cik iespējams. Sociālajiem darbiniekiem ir arī

likumiska atbildība attiecībā uz noteiktām cilvēku grupām, kuras definētas katras valsts sociālās

politikas nostādnēs, bez tam tās var ietvert arī obligātu iejaukšanos. Balstoties uz dažādiem

pētījumiem un konsultācijām ar cilvēkiem, kuri izmanto pakalpojumus, ir skaidrs, ka sociālajam

darbiniekam ir nepieciešamas vismaz pamata konsultēšanas prasmes, dažkārt pat pietiekami

advancētas prasmes, lai varētu veikt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem saskaras.

Pamatideja sociālā darba konsultēšanā:

labas komunikācijas prasmes ir efektīvas prakses ar indivīdiem, ģimenēm, grupām,

kopienām, kolēģiem.

Sociālais darbs noris vadības un likuma rāmī, līdz ar to labas saskarsmes prasmes ir vitāli

nepieciešamas.

Sociālais darbinieks tiek iesaistīts konsultēšanas lomās, strādājot ar krīzēm un dzīves

notikumu izmaiņām.

Dažādi pētījumi par efektīvu praksi atkārtoti liecina, ka cilvēki vēlas sociālos darbiniekus,

kuri ir spējīgi viņus uzklausīt un atbalstīt.

Praktiskas konsultēšanas darba prakse ietver sevī daudz vairāk kā informācijas sniegšanu.

Tas ir process, kurā domas, jūtas, idejas un cerības nav vienīgās, ar kurām cilvēki apmainās, bet ir

nepieciešams „tikt saprastam kopā”. Verbālās un neverbālās komunikācijas formas tiek

pielietotas, lai:

nodotu un dalītos ar informāciju,

nodibinātu attiecības,

apmainītos ar idejām un uztverto,

radītu izmaiņas,

apmainītos ar attieksmēm, vērtībām un pārliecībām,

sasniegtu klienta un prakses mērķus.1

1J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005

8

KONSULTĒŠANA IR:

1. procesa veicināšana un vadīšana (fasilitēšana);

2. problēmu risināšana,

3. motivācija,

4. lēmumu pieņemšana,

5. prasmīgs “palīdzētājs”un viens vai vairāki klienti,

6. pieņemšana, uzticēšanās pilnas un drošas attiecības,

7. situācija, kurā klienti mācās saprast sevi labāk un to situācijas,

8. process, kurā klientiem palīdz izvirzīt savus mērķus nākotnei,

9. process, kurā klientiem sniedz atbalstu mērķu sasniegšanā un nepieciešamo iemaņu

apgūšanā,

10. informācijas apmaiņas process, kura laikā ar dalās ar emocijām.

Konsultēšana ir palīdzošu attiecību virzīšana uz to, lai padarītu klientu spējīgu personisko

problēmu izzināšanā un risināšanā, sniedzot tam iespēju apzināties izvēles, kuras jau ir klientam,

un palīdzēt pieņemt apzinātus lēmumus par papildus nepieciešamajiem risinājumiem.

KONSULTĒŠANA NAV:

1. padomu došana,

2. mācīšana,

3. pārtraukšana,

4. izlikšanās, ka man interesē,

5. tiesāšana,

6. moralizēšana,

7. vainošana,

8. lēmumu pieņemšana cilvēka vietā,

9. runāšana par sevi.

KONSULTANTAM NEPIECIEŠAMĀS KOMPETENCES:

1. kongruence – vienlīdzīgas attiecības,

2. pozitīva attieksme, neskatoties uz apstākļiem,

3. konfrontācija,

4. tiešums.

Nepieciešamas arī sekojošas prasmes un spējas: klausīšanās prasmes, cieņa,

pašapzināšanās un refleksivitāte, motivācija, zināšanas, konfidencialitāte.

Cieņa pret indivīdu nozīmē paturēt vienlaicīgi 2 dažādus skatu punktus par klientu:

1. cieņu un klienta atšķirības pieņemšanu, tā iespējas un robežas, laiku;

2. uzticēties klienta potenciāla attīstībai attiecībā uz viņa labklājību, veicināt klienta

pašcieņu un pieņemt viņu bez nosodījuma.

Klausīšanāsprasmes sevī ietver:

ķermeņa valodu – spēja izmantot ķermeņa valodu tā, ka tas veicina sarunu nevis kavē

(ja konsultants sēž aiz sava darba galda, uz kura ir dators, dokumenti utt., nevaram tās

nosaukt par konsultējošām attiecībām),

9

jautājumu uzdošanu – tādu jautājumu uzdošana, kura palīdz attīstīt sarunu, radīt

refleksiju un pārmaiņas,

iedrošinājuma sniegšanu,

jūtu atspoguļošanu – palīdzēt klientam saprast savas jūtas attiecībā uz savu dzīves

situāciju un ļaut atreaģēt tās,

atreaģēšanu/atgriezenisko saiti: reflektēt par saturu, reflektēt par jūtām, apkopot,

parafrāzēt.

Refleksivitāte iekļauj sevī konsultanta saistības pret nepārtrauktu darbu ar sevi:

būt spējīgam saprast savu pozīciju attiecībās, novērojot sevi no ārpuses,

būt spējīgam risināt savus problemātiskos jautājumu savā dzīvē, esot kā atbalstam cita

dzīvē.

Pašapzināšanās nozīmē, ka konsultants:

novēro un zina sevi,

pārliecinās vai neuzspiež savas vērtības, ticības un attieksmes klientam,

spēj identificēt savas vērtības, ticības un attieksmes,

zinkur/ kā tu kā konsultants esi attiecībās ar klientu jebkurā laikā.

Motivācija:

konsultanta personiskās motivācijas, kas pamudina viņu būt palīdzētāja profesijā,

apzināšanās,

palīdzošās attiecībās ir nepieciešams saglabāt savas lomas nozīmi un jēgu, lai izvairītos no

nepamatotas pārākuma izjūtas. Tas nepieciešams arī klientam, pārtraucot attiecības ar

konsultantu, mirklī, kad attiecības palīdzējušas sasniegt autonomiju.

Zināšanas:Informācijai, kuru sniedz konsultants, jābūt akurātai un atbilstošai, tas ietver sevī trīs

līmeņus:

1.teorētiskās zināšanas,

2. zināt kā (tehnikas, attiecību dinamikas vadīšanas, emocijas utt.),

3. zināt kā būt attiecībās (pašapzināšanās).

KONFIDENCIALITĀTE

Jebkura informācija, kas parādās palīdzošās attiecībās ir konfidenciāla. No pašu attiecību sākuma

tam jābūt izrunātam un izskaidrotam klientam.

Sociālajā darbā ne reti konsultēšanu asociē ar padomu došanu klientam, kā labāk risināt viņa

problēmas. Padomu došanu nevajadzētu jaukt ar informācijas sniegšanu.

Dot padomus nozīmē:

teikt citam, kas viņuprāt būtu tam jādara un kā jārīkojas,

sniegt savu viedokli, netieši norādot, ka piedāvājat savu personisko skatījumu par

situāciju, un iesakāt labāko risinājuma ceļu.

10

Dot padomus profesionālā konsultēšanā nav lietderīgi, jo:

jūs nevariet zināt, vai sniedzat pareizo padomu,

jūs varat iedot nepareizo padomu un klientam tas var nākt par sliktu. Klienta problēma var

padziļināties, un Jūs iegūsiet sliktu slavu kā konsultants,

konsultēšana ir par „iedrošināšanu” klientam pieņemt lēmumus par savu dzīvi - sakot, kas

būtu jādara, klientu neveicina pašam saprast savus lēmumus. Tas ir klienta ziņā izlemt, kā

vislabāk risināt viņa problēmu,

vienlīdzība ir svarīga konsultējošās attiecībās. Vienlīdzība tiek noliegta, jo konsultants

pāriet eksperta lomā, dodot padomus,

visbiežāk cilvēks nevēlas padomus, bet vēlas tikt uzklausītam un saprastam,

dodot padomus, mēs balstāmies uz savām vērtībām un pārliecībām. Līdz ar to tas der

vairāk tam, kurš dod padomu nevis tam, kurš saņem,

padomu došana parasti attiecas uz virspusējiem problēmas aspektiem. Ignorējot vai „ejot

aplinkus” dziļākiem jautājumiem, nepalīdz izmainīt klienta uzvedību.2

Piemērs: Māte sūdzas, ka dēlam, 3.klase, sokas ļoti grūti mācībās: ir grūtības veikt mājas darbus,

stundu laikā ir izklaidīgs, nevar noturēt uzmanību. Skolotāja iesaka zēnu pārvietot uz

internātskolu, kur mazākas klases un zēns varētu saņemtu lielāku uzmanību. Mātei ir dilemma, jo

kāda draudzene tieši ir izteikusi savu pārmetumu viņai: „Tu vēlies no viņa atbrīvoties.” Māte

jūtas vainīga, taču saprot, ka jautājums ar mācībām ir jārisina, bet nevēlas arī „nodarīt pāri”

dēlam. Atnākot pie sociālā darbinieka, jautā: „Ko man darīt? Vai sūtīt uz internātskolu vai nē?

Vai savu bērnu sūtītu?” Šajā gadījumā, sociālajam darbiniekam uzreiz sniedzot atbildi un savu

viedokli, problēma tiek skatīta ļoti virspusīgi un atbildība par lēmuma pieņemšanu pāriet sociālā

darbinieka pusē. Netiek atklāta problēmas būtība – kāpēc ir tik lielas problēmas ar mācīšanos un

mājas darbu pildīšanu? Kādas ir citas iespējas šo problēmu risināt? Šajā gadījumā sociālajam

darbiniekam jāizzina situācija un tuvāk un jāsniedz informācija(kā skolotāja pamato savu

ieteikumu? Kas tevī izraisa satraukumu? Kā, tavuprāt, internātskola ietekmēs jūsu attiecības? Kā

varētu dēls reaģēt šādā vidē? Kādi vēl varētu būt risinājuma varianti? utt.)

Sniegt informāciju nozīmē, izstāstīt otram faktus, lai tas būtu informēts un varētu pieņemt

lēmumu par savu tālāko rīcību.

Sniegt informāciju profesionālā konsultēšanā ir lietderīgi, jo:

tas iedrošina klientu uzņemties atbildību par saviem lēmumiem,

tas parāda, ka jūs respektējiet klienta viedokli un spriedumus,

atbildība par pareizo lēmumu pieņemšanu par savu dzīvi paliek klienta pusē un nevis

konsultanta pusē,

ar konsekvencēm par savu lēmumu būs jādzīvo klientamun nevis konsultantam.2

Iepriekšminētajā piemērā informācija būtu jāsniedz par iespējām, kuras klients var izmatot, lai

pieņemtu informētu lēmumu. Informācija: ko varētu saņemt no psihologa konsultācijas – veidus,

kā labāk atbalstīt savu bērnu mācīšanās procesā; kur uzzināt vēl par citām izglītības iespējām

mazākās klasēs; par to, ka pastāv skolas, kuras bērniem ar uzmanības noturēšanas grūtībām,

piesaista speciālo pedagogu. Tas klientei palīdz paskatīties gan plašāk uz problēmu, gan arī

paskatīties uz vairākiem risinājumiem, nevis izvēlēties tikai starp patreizējo skolu un

internātskolu, kā vienīgo risinājumu. Klientes atbilde bija, ka psihologa konsultācijas ir bijušas un

2Psychosocial Counselling And Social Work With Clients And Their Families In The Somali Context, A Facilitator

Guide, UNHCR, The UN Refugee Agency, 2009

11

tas nav tas aktuālākais, taču noteikti sazināsies ar izglītības pārvaldi, lai noskaidrotu, kādas vēl ir

iespējamās skolas tuvumā.

Viens no konsultēšanas modeļiem var tikt veidotsUZ PROBLĒMAS RISINĀŠANAS

BALSTĪTU KONSULTĒŠANU, kura sevī ietvers:

1. uzticības veidošanu - attiecību izveidošana,

2. problēmas identificēšanu (izzināšana),

3. mērķu izvirzīšanu un darbības plāna sastādīšanu,

4. risinājumu atrašanu un lēmumu pieņemšanu – plāna realizēšanu;

5. monitoringu, attiecību pagarināšanu/beigšanu3.

Intervēšana

Lielākā daļa sociālā darba komunikācija notiek intervēšanas laikā, vai nu ofisā, pa telefonu

vai pie klienta mājās. Sociālā darba intervēšana tiek aprakstīta daudz dažādos veidos, kā arī pastāv

intervijas ar dažādiem mērķiem. Deivis (Davies, 1985) to sauc par „sarunu ar mērķi”. Komptoms

un Galaveijs (Comptons and Galaway, 1983) piedāvā sekojošu struktūru, raksturojot sociālā darba

intervēšanu kā „komunikāciju komplektu ar četriem specifiskiem raksturojošiem elementiem”:

1. tā ir ar kontekstu vai noteiktiem apstākļiem,

2. tai ir mērķis un tā tiek vadīta,

3. tā ir ierobežota un notiek pēc noteiktas vienošanās/līguma,

4. tā sevī iekļauj noteiktu lomu sadalījumu.

Pielietotās konsultēšanas prasmes intervēšanā

Klausīšanās.Džeikobs (Jacobs)piedāvā šādas klausīšanās vadlīnijas:

klausies ar nedalītu uzmanību, bez pārtraukšanas,

atceries, kas tika teikts, tai skaitā detaļas (jo vairāk klausies un mazāk runā, jo atmiņa

labāka),

klausies zem redzamās kārtas (kas netiek pateikts atklāti, bet var sajust),

vēro neverbālos signālus, kuri varētu palīdzēt izprast jūtas,

ieklausies sevī un kā tu varētu justies šādā situācijā, kuru izklāsta klients, lai varētu vēlāk

labāk izprast situāciju (empātija),

mēģini izturēt pauzes un klusuma brīžus, kuri ir nedaudz garāki kā parastās ikdienas

sarunās, izvairies uzdot daudz jautājumus, lai „lauztu” klusumu,

palīdzi sev un citiem sajusties konfortabli un atbrīvotiem savā starpā,

mēģini saglabāt mieru, kad pat nejūties mierīgs.

Atsauksme (responding). Prasmes, kuras uzskaita Džeikobs (Jacobs), var tikt pielietotas, lai

intervijas laikā sīkāk noskaidrotu un izpētītu:

esi tik akurāts, cik iespējams, lai aprakstītu jūtas/idejas, kuras tu esi uztvēris (n tikai

pateikt „jūtu nomāktību vai dusmas”),

izmanto savu empātisko izpratni, lai būtu akurāts, tikpat labi, tev var nebūt taisnība,

pielieto jautājumus minimāli, izņemot, ja nepieciešama precīza informācija (jautā

konkrētus un precīzus jautājumus),

12

ja vēlies „atvērt” tēmu, izmanto atklātos jautājumus,

ja vēlies uzvedināt uz kādu domu, izmanto retoriskos jautājumus, izvairies no jautājuma

„kāpēc?”;

izmanto minimāli „mmm”, „jā” vai pēdējo vārdu atkārtošanu,

parafrāzē, apkopo vai reflektē akurātā veidā: uzvedinošā, kā indikatoru, ka esi klausījies,

kā veidu, lai pārliecinātos, ka esi dzirdējis pareizi,

izvairies izdarīt vērtējumu vai provokatoriskas piebildes,

cik vien iespējams „savelc kopā” dzirdēto pieredzi, noteikumus, reakcijas un idejas,

izvairies no tēmas mainīšanas vai nepamatotas pārtraukšanas,

izvairies no runāšanas par ātru, par biežu vai par garu.

Atcerieties, ka jūsu profesionālā loma nozīmē, ka jūs sniedzat atsauksmes ar lielāku nozīmi,

un tā ir izvērstāka nekā ikdienas parastā saruna. Ieguvums no šo tehniku izmantošanas ir tas, ka

jūs paturiet fokusā citu personu un viņa resursus. Fokuss uz akurātu refleksiju un parafrāzēšanu

pasargā jūs no „vārdu ielikšanas citas personas mutē” vai savu pieņēmumu izdarīšanas.

Jautājumi, kuri tiek veidoti akurāti, var tikt daudz efektīgāk izmantoti informācijas

iegūšanai. Piemēram: „Vai tu man vari pastāstīt par...?” vai „Man palīdzētu, ja es varētu uzzināt

ko vairāk par...”. Pilnīgi pretējs efekts būs, „šausim” skarbus jautājumus, lai iegūtu informāciju.

Svarīgi ir nošķirt atvērtos no slēgtajiem jautājumiem. Piemēram, jautājums „Vai tu šobrīd strādā?”

sniegs divus atbilžu variantus: jā vai nē. Jautājums „Kā jums šobrīd ir ar darbu?”sniegs daudz

vairāk informācijas un sarunas tēmas.

Ir labāk, ja sociālais darbinieks izvairās no neveiklas vai neplānotas konfrontācijas par

klienta paša aspektiem, piemēram, bērna pamešanu novārtā. Tas būs neproduktīvi. Tas nenozīmē,

ka sociālais darbinieks nepielietos konfrontēšanu, bet gan to, ka vārdiem jābūt izvēlētiem

uzmanīgi. Tas ir īpaši svarīgi, jo „sarežģītas ziņas” ir grūti uzklausīt.

Ja saskarieties ar personisku neaptiku pret klientu, tad šis jautājums būtu

jāpārrunāsupervīzijā nevis atklāti jāpauž.4

JAUTĀJUMUS VAR KLASIFICĒT ARĪ ŠĀDI:

Jautājumi par mērķi – ko vēlas iegūt?

Kā es varu palīdzēt? – tiek definēta problēma. Svarīgi ir konsultantam izmantot prasmi

palīdzēt definēt mērķi un noskaidrot klienta gaidas – Ko sagaida? Kas man būtu jādara, lai

gaidas piepildītos?

Kas man būtu jādara, lai saruna nebūtu veltīga?

Jautājumi problēmas noskaidrošanai jeb jautājumi par problēmas kontekstu:

visbiežāk tie ir jautājumi: kas? Kur? Kad? Kam? Tie vairāk ir orientēti uz faktiem un arī

paredz faktoloģiskas atbildes.

Jautājumi par problēmu – kurš to pirmais pamanīja? Kurš definēja kā problēmu? Kuram

lielāka, kuram mazāka? Kurš apstrīd problēmas eksistenci? Ko citi par to domā?

Jautājumi par “deju” ap problēmu – kurš kā reaģē uz problemātisko uzvedību? Kam tā

traucē, kam ne? Kā uz to reaģē citi?

Jautājumi par problēmas skaidrojumu – kā izskaidro problēmas rašanos? Kādas sekas ir šī

skaidrojuma dēļ?

4J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005

13

Jautājumi par problēmas ietekmi uz attiecībām – kas izmainījās attiecībās, kad parādījās

problēma? Ar kuriem cilvēkiem izmainījās attiecības? Kas attiecībās izmainīsies, kad

problēma atkal pazudīs?

Jautājumi “Kā?” vairāk ir orientēti uz klientu, viņa uzvedību,jūtām, viņa iekšējo pasauli.

Uz risinājumu orientēti jautājumi:

jautājumi par izņēmumiem – kad problēma neparādās? Ko Jūs darījāt citādi? Kā Jums tas

izdevās?

Jautājumi par resursiem – ko Jūs gribētu saglabāt tādu, kāds tas ir? Ko Jūs labprāt darāt?

Ko Jūs varat darīt, lai to paveiktu vairāk?

Brīnumu jautājumi – ja problēma pēkšņi pazustu, ko Jūs darītu citādi? Ko darītu pēc tam?

Kurš par to būtu visvairāk pārsteigts? Ko Jūs savā dzīvē zaudētu, ja problēma pēkšņi

pazustu?

Jautājumi par pasliktināšanos:

kas Jums būtu jādara, lai problēma eksistētu ilgāk vai lai to padarītu mūžīgu, vai lai tā

pasliktinātos? Kas man būtu jādara, lai Jums to palīdzētu realizēt? Ja Jūs to gribētu, kā Jūs

sevi varētu padarīt galīgi nelaimīgu? Ko varētu palūgt citiem izdarīt, lai Jums klātos vēl

sliktāk?

Problēmorientēto un uz risinājumu orientēto jautājumu kombinācija:

jautājumi par nākotnes plāniem – kad un ko uzsāks? Cik ilgivēl to darīt būtu priekšlaicīgi?

Jautājumi par lietderību problēmu vēl saglabāt – kas kļūtu sliktāk, ja problēma pazustu?

Jautājumi par apzinātu “krišanu atpakaļ” un “it kā” jautājumi - ja Jūs vēlreiz gribētu

problēmā atgriezties, kas Jums būtu jādara? Ja Jūs gribētu izturēties tā, it kā problēma

nebūtu pazudusi, kas tad būtu jādara? Kā citi pamanītu, ka problēma ir atgriezusies? (pēc

A. von Schlippe, Schweitzer J., 1997.)5

Izvērtēšana

Izvērtēšana ir viena no centrālajām jomām sociālajā darbā, tā būtu uzlūkojama kā process

nevis kā izolēts notikums. Tā ir intervences sastāvdaļa, kura var radīt izmaiņas. Tā nav

statiska.Tās rezultāts visbiežāk ir pakalpojumu piemērošana un nodrošināšana.

Izvērtēšana sociālajā darbā sākas no cilvēka vajadzībām un rūpēm par to. Piemēram,

principi, kuri tiek minēti „Struktūra grūtībās nonākušo bērnu un viņu ģimeņu izvērtēšanai” („

Framework for the Assessment of Children in Need and their Famileis” (Department of Health et

al. 2000: 10)) sākas ar personu centrā. Izvērtēšana (iekavās attiecināms uz pieaugušajiem):

ir uz bērnu centrēta (personas centrēta),

sakņojas bērna attīstībā (cilvēka izaugsme un attīstībā),

ir ekoloģiskā pieejā,

garantē iespēju vienlīdzību,

iekļauj sevī darbu ar bērniem ģimenēs (aprūpētāji un citi),

tiek veidota uz stiprajām pusēm tāpat kā grūtību identificēšanu,

5M.Pļavniece, „Konsultēšanas prasmes”, 93.-124.lpp., Supervīzija sociālajā darbā, Supervizora rokasgrāmata,

Latvijas Universitāte, SIA „N.I.M.S.”, 2007

14

ir starpinstitucionāla savās pieejās,

ir nepārtraukts process, nevis vienreizējs pasākums,

tiek veikts paralēli citām darbībām un pakalpojumu nodrošināšanai,

ir balstīts uz pierādītām zināšanām.

Izvērtēšanas modeļi variē no disfunkcijas diagnozes problēmas kontekstā līdz jaunākām

pieejām, kur klients ir „eksperts” un „aktieris” savā situācijā.

RISKU IZVĒRTĒŠANA

Lai strādātu ar šo uzstādījumu, sociālajam darbiniekam jābūt izpratnei par bērna attīstību,

ģimenes dinamiku un kopienas lomām. Svarīgās ir komunikācijas prasmes, lai identificētu

ģimenes vajadzības un plānotu intervences. Darba lapas, aptaujas (testi) un skalas ir palīdzoši

instrumenti darbā ar klientiem, lai izvērtētu, kādi ir viņu mērķi un kādi varētu būt viņu darbību

virzieni. Tie var tikt izmantoti atvērtā veidā, lai izveidotu sadarbību, lai sasniegtu labākos

rezultātus (Joyce 2003).

Izvērtētāja prasmes ir vissvarīgākais faktors. Hīleja (Healey) analizē sociālā darba pieņemto

lēmumu konteksta nozīmi, kuri izriet no izvērtēšanas. Viņa uzvedina uz domām, ka problēma

„nav pašā spriedumā/vērtējumā, bet gan refleksivitātes trūkumā, kādā vērtējums tiek izdarīts un

pielietots”. Vienalga kāda izvērtēšanas struktūra tiek izmantota, secinājumus izdara sociālie

darbinieki, klienti un citi profesionāļi.

Piemērs: Sofijai (13) bija anoreksija (anorexia nervosa). Slimības simptomi pirmo reizi tika

pamanīti 11 gados. Sociālajam dienestam par viņu ziņoja ārsts, kurš saskatīja, ka meitenei ir

pamešanas novārtā risks. Viņas vecāki nebija spējīgi palīdzēt viņai atkal atgūt svaru, kad viņa

tika izrakstīta no slimnīcas. Sociālā darbinieka izvērtējums tika pieprasīts, lai noskaidrotu, kuri

faktori mājas vidē varētu aizkavēt Sofijas attīstību un atlabšanu. Sociālā darbinieka izvērtēšana

sākās ar vecāku uzskatiem par viņu aprūpes spējām, viņu meitas situācijas risināšanu un ģimenes

attiecībām kopumā. Viena no identificētajām Sofijas situācijas pazīmēm bija viņas spēcīgā

greizsirdība uz jaunāko četrus gadus veco māsu. Kamēr sociālais darbinieks izvērtēja, veselības

speciālists turpināja individuālo ārstēšanu Sofijai.

Sākotnējā izvērtēšanas fāzē bija nepieciešams sastādīt ģimenes vēsturi. Tas paņēma laiku un

bija nepieciešama sociālā darbinieka pacietība un izturība, lai iegūtu informāciju, kura būtu

attiecināma uz šo situāciju. Vecāki izvērtēšanas procesā jūtīgi uztvēra jebkuru potenciālo norādi

uz to, ka viņi būtu „vainojami” sava bērna slimībā. Viņi nevēlējās izvērtēšanu saskatīt kā iespēju

saprast pagātnes notikumus un plānotu izmaiņas. Šī iemesla dēļ praktiķim bija jāizprot un jātiek

galā ar vecāku jūtām. Lai uzturētu vecāku iesaistīšanos procesā, darbinieks izvēlējās sākt ar aktīvo

klausīšanos, parafrāzēšanu, apkopošanu un jautājumu uzdošanu, lai pārbaudītu un izpētītu

informāciju. Darbinieks juta, ka ir svarīgi palikt brīvam no aizspriedumiem un pieņemošam,

neskatoties uz izaicinājumiem no vecāku uzvedības puses. Šajā fāzē lēmumu par tehnikas izvēli

ietekmēja tas, no kura tiek saņemta un kā tika sniegta informācija. Ja darbinieks pārāk bieži būtu

pārtraucis vai uzsāktu pārāk ātri fokusēties, viņš būtu apturējis vecāku stāstījumu un zaudējis

svarīgu informāciju. Tajā pašā laikā zināms fokuss uz vecāku lomas veikšanu tika paturēts,

izmantojot kopsavilkumu un parafrāzēšanu, lai izvairītos no atkārtošanās un iestrēgšanas. Tas

prasīja, no sociālā darbinieka, iemaņas vadīt procesu un novērtēt situāciju vienlaicīgi domājot uz

kurienu šo „sarunu vest”, „kā attīstīt un kā palīdzēt?” klientam.

Kad tas bija izdarīts, nākošā fāzē bija svarīgi izveidot noteiktu ainu/situāciju, lai plašāk

izprastu noteiktu attiecību un uzvedību ietekmi uz ģimenes funkcionēšanu. Svarīgi to bija darīt

bez kritikas, lai vēlāk vecāki nejustos tiesāti/nosodīti. Pretējā gadījumāvecāki sāktu aizsargāties

un kļūti mazāk atvērti izmaiņu iespēju apspriešanā. Procesa attīstības laikā, darbinieks konfrontēja

15

pāri cieņas pilnā veidā par to, ka viņi daudz fokusējas ārpus ģimenes un vaino aģentūras, kuras

iesaistītas Sofijas grūtībās. Lai palīdzētu vecākiem izpētīt nākotnes veidus, kā tikt galā ar meitas

greizsirdību un konfliktiem, darbinieks uzsāka veidot saiknes starp dažām pagātnes pieredzēm,

uzvedību un meitas audzināšanas veidiem šobrīd.

Šajā piemērā sociālais darbinieks izmanto intervēšanas struktūru, kuru ir aprakstījis

G.Egans (G. Egan) un F.Inskipa (F. Inskipp) metodikās.

Pirmā fāze

Darbinieks palīdzēja attīstīt sirsnīgas attiecības, kuras iedrošina klientu izpētīt problēmu no

viņu pašu skata punkta. Kopā darbinieks un klients virzās uz konkrētu fokusu par specifiskiem

jautājumiem/bažām. Prasmes, kuras tiek pielietotas šajā fāzē ir:

1. uzmanības sniegšana,

2. klausīšanās,

3. aktīvā klausīšanās (parafrāzēšana, jūtu atspoguļošana),

4. komunikācija, empātiska izpratne,

5. nekritiska pieņemšana,

6. patiesums,

7. apkopošana,

8. fokusēšanās, palīdzot klientam būt konkrētākam.

Otrā fāze

Šajā fāzē nodarbojas ar jaunas izpratnes izveidošanu par situāciju. Klients tiek atbalstīts,

palīdzot ieraudzīt savu situāciju un sevi no jaunas perspektīvas. Darbinieks un klients fokusējas uz

jautājumiem, kas varētu klientam palīdzēt efektīvāk tikt galā ar grūtībām. Viņi apsver, kādas

stiprās puses un resursus klients varētu izmantot. Prasmes, kuras tiek pielietotas ir:

1.visās iepriekšējās fāzēs izmantotās,

2. komunicēšana ar dziļāku empātisko izpratni un izjūtu, „dzirdot mūziku aiz vārdiem”,

3. palīdzība klientam pamanīt viņus pašus un to nekonsekvences,

4. informācijas sniegšana,

5. dalīšanās ar palīdzētāja jūtās un pieredzi attiecībā uz viņa pieredzēto sarunas laikā (nav

domāts personisko pieredzi un attieksmi),

6. „Tu un es saruna” – kas notiek starp mums (tiešums),

6. mērķu izvirzīšana.

Trešā fāze

Šajā fāzē klients tiek atbalstīts iespējamo rīcību apsvēršanā. Darbinieks palīdz paskatīties uz

„izmaksām”, sekām un lēmuma pieņemšanas likumsakarībām (kā viena lieta ietkmē otru, kā

izvēlētās rīcības strartēģijas(-a) ietekmēs klientu, plānot darbību, ieviest to un izvērtēt. Šī ir mērķu

noteikšanas fāze un tiek izmantotas visas prasmes no pirmās un otrās fāzes. Papildus vēl

izmantojami:

1. radoša domāšana un „ideju vētra”,

2. problēmu risināšana un lēmumu pieņemšana,

3. mācīšanās teorijas izmantošana, lai plānotu darbības,

4. izvērtēšana.6

6J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005

16

Aizsardzību izpratne

Psihodinamiskā uzvedības izskaidrošana var būt palīdzoša, lai izprastu aizsardzības. Tas var

palīdzēt sociālajam darbiniekam izvairīties no neproduktīvas un smagas konfrontēšanas.

Aizsardzības un pretestība tiek uzskatītas par dabiskiem veidiem, lai izvairītos no

diskomforta, dusmām un draudiem. Pielietojot šīs pieejas sociālā darba praksē, praktiķiem dod

izpratni par to, kāpēc kāds ir naidīgi noskaņots un izvairīgs sadarbības procesā. Tāpat ir cerība, ka,

izmantojot konsultēšanas prasmes (piemēram, nenosodoša un mierīga attieksme), var tikt

mazināta aizsardzība un izveidot uz sadarbību vērstas attiecības. Džeikobs (Jacobs) izdala

vairākus aizsardzības veidus, ar kuriem varētu sastapties profesionāļi. Visbiežākie aizsardzību

veidi, ar kuriem prakses laikā sastopas sociālie darbinieki un sajūt tos kā pretestību, ir:

noliegums – realitātes nepieņemšana attiecībā uz savu darbību kādā sarežģījumā vai sāpīgā

lietā,

projekcija – pārnest savas jūtas uz kādu citu, iespējams vainojot tos,

racionalizācija – izskaidrot kaut ko ap un par, „aizejot no tēmas”, kura būtiska.7

Džeikobs (Jacobs) iebilst, ka nav svarīgi saprast precīzi, kāda aizsardzība ir parādījusies

klientam, bet gan izpratne, ka aizsardzība, ar kuru profesionālis satopas, var tikt mazināta,

izmantojot konsultēšanas prasmes. Dažkārt klienta pieņemšana ir pietiekoša, lai mazinātu

aizsardzību, dažreiz var tikt pielietots saudzīgs un maigs konfrontēšanas veids, kurš:

1. uzrunā aizsardzību, pretestību, kura parādās,

2. pievērš tam uzmanību,

3. piedāvā izskaidrojumu tam:

atpazīst cilvēka dusmas;

ja iespējams identificē jūtas vai domas, kuras izraisa pretestību;

uzjautā cilvēkam, vai viņš (-a) akceptē vai noliedz interpretāciju.

Piemērs: „Es vēlētos pajautāt Jums par saviem novērojumiem. Es redzu, ka Jūs kļūstat dusmīgs,

kad mēs uzsākam sarunu par darba meklēšanu. Kā ir?”

Alternatīva ir tad, kad dusmas tiek atpazītas un cilvēks tiek uzaicināts padalīties par to, pret

kurām jūtām vai domām parādās pretestība.

Piemērs: „Es pamanu, ka esi dusmīgs. Par ko tu dusmojies?”7

7J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005

17

Stipru jūtu vadīšana

Situācijās, kurās sociālais darbinieks ikdienās iesaistās ir saistītas ar zaudējumiem, distresu,

bailēm, dusmām, vainas sajūtu un daudzām citām emocijām. Sociālā darbinieka loma (neskatoties

uz to, kā viņš jūtas pats) ir fokusēties uz citu vajadzībām. Palikt mierīgam ir svarīgākā iemaņa,

kura veidojas, apzinoties savas jūtas un izprotot, ko manī izraisa darbs, kuru daru.

Lai sagatavotos darbam, kurš prasa emocionālu iesaistīšanos, ir nepieciešams pašam

identificēt lietas, kuras varētu likt reaģēt, un tās „izstrādāt” ar kādu citu profesionāli (pašterapija,

supervīzija utt.). Tas var bruģēt ceļu spējam klausīties, kamēr kāds „izlādē” savu

neapmierinājumu, dusmas vai jūtas par zaudējumu un kontroli. Parasti, kad šādas jūtas tiek

„izlādētas” un uzņemtas, var sākties konstruktīvs darbs par nepieciešamajiem jautājumiem. Lai

saņemtu atbalstu, sociālajam darbiniekam, nepieciešama supervīzija un pašterapija.

Izvērtēšanas loma darbā ar bērniem un pieaugušajiem var veikt tikai profesionālis, kurš

likumiski ir kompetents, kuram ir iespēju došanas attieksmes (empowering attitudes), ir

komunikācijas prasmes, ievācot informāciju, izvērtējot to un vienojoties ar klientiem un citiem

profesionāļiem par veicamajiem uzdevumiem.7

Konfrontēšana

Katrs konsultants reizēm ir spiests konfrontēt klienta uzvedību.Biežāk šī pretnostādīšanās ir

vērsta pret klienta “spēlēm”, viltībām, atvainošanos, “miglas pūšanu acīs”, t.i., pret to, kas traucē

klientam ieraudzīt un risināt savas problēmas.Konfrontācija var būt ar mērķi pievērst klienta

uzmanību pretrunām viņa uzvedībā, domās, jūtās vai starp domām un jūtām, nodomiem un

uzvedību utt. Šajā gadījumā ir runa par divām pakāpēm konfrontācijā:

- pirmajā tiek konstatēts noteikts klienta uzvedības aspekts;

- otrajā ar vārdiem “bet” tiek parādīta pretruna. Šīs konfrontācijas mērķis ir palīdzēt

klientam ieraudzīt pašu pretrunu, kuru viņš agrāk nebija ievērojis, negribēja vai arī nevarēja

saskatīt.

Konfrontācija ar mērķi palīdzēt ieraudzīt situāciju tādu, kāda viņa patiesībā ir,

pretēji klienta priekšstatiem par to, atbilstoši savām vajadzībām.

Konfrontācija ar mērķi pievērst klienta uzmanību viņa aiziešanai no temata, no

izvairīšanās apspriest kādu problēmu.

1. solis. Palīdzi –”Man ir problēma, man vajadzīga Tava palīdzība, man ir izjūta, ka....”.

2. solis. Kad Tu dari – apraksta konkrēto uzvedību, faktus, pasacītos teikumus....

3. solis. Es jūtos – apraksta savas izjūtas.

4. solis. Kāpēc tā ir problēma – jo tas izraisa, tad notiek.8

8M.Pļavniece, „Konsultēšanas prasmes”, 93.-124.lpp., Supervīzija sociālajā darbā, Supervizora rokasgrāmata,

Latvijas Universitāte, SIA „N.I.M.S.”, 2007

18

Izpratne par robežām un darbs ar tām

Konsultantam jātiek galā ar robežām starp sevi, citiem un ārējo pasauli. Robežas

konsultēšanā attiecas uz tādiem jautājumiem kā laiks, vieta, pieskārieni, rāmis, konfidencialitāte,

supervīzija, tikšanās biežums, darba izbeigšana, samaksa, pierakstu veikšana, personiskā

atklāšanās un līguma slēgšana. Daži konsultanti uztraucas par drošības uzturēšanu sadarbības

laikā. Sociālajam darbiniekam jābūt piesardzīgam par iespējamo kaitējumu, kas varētu tikt

nodarīts viņam vai citiem, veicot savu profesionālo lomu. Skaidrība par tikšanās robežām (kurš

piedalīsies, kāds ir tikšanās plāns, kad tikšanās beigsies), palīdz radīt drošu klimatu. Tāpat

saglabājot robežas par personiskas informācijas sniegšanu un pieskārieniem, tikšanās vietas izvēli,

var palīdzēt nodrošināt drošu praksi. Izmantojot asertivitāti un konsultēšanas metodes (piemēram,

konfrontēšanu), var tikt izraisītas spēcīgas jūtas un naidīgums.

Robežas sociālajā darbā ir īpaši svarīgas, lai izveidotu ētiskas attiecības, kuras neizsmeļ

sociālā darbinieka personiskos resursus un nesāk negatīvi ietekmēt pakalpojuma ņēmēja dzīvi.

Līgumam un attiecību noteikumiem starp klientu un sociālo darbinieku jābūt skaidri izrunātām un

aprakstītām. Pamatnoteikumi, kuri tiek ieviesti sākuma stadijā, dod iespēju pie tiem atgriezties

gadījumos, kad rodas strīdīgi jautājumi vai domstarpības starp klientu un sociālo darbinieku

(piemēram, par atbildības sadali, sociālā darbinieka pieejamību utt.).

Ne mazāk svarīgi ir saprast robežas starp dažādām institūcijām, spējas tās noturēt un

darboties klientu vajadzību labā. Nākošais piemērs to raksturo.

Piemērs: Briģes kundze ir 90 gadus veca un dzīvo viena. Viņai ir sirds problēmas,

pārvietošanās grūtības un ļaundabīgā mazasinība. Atbalsts iekļauj sevī aprūpes darbiniekus no

rītiem un vakaros, lai palīdzētu ar piecelšanos no gultas un aiziešanu gulēt, nedēļas iepirkšanos,

„trauksmes pogu” un siltā ēdiena piegādi. Rajona medmāsa apciemo, lai izdarītu nepieciešamās

potes. Briģes kundze pa tiešo maksā apkopējai, dārzniekam un veļas mazgāšanas dienestam.

Viņas nieru stāvokli novēro slimnīca un medicīnas transports nogādā līdz klīnikai. Vietējā

bibliotēka piegādā lielburtu formāta iespiestas grāmatas. Kaimiņi vai radinieki ved viņu uz banku

vai citām tikšanām. Bez visa šī atbalsta Briģes kundze nevarētu tikt galā un justos vientuļa un

nomākta. Laiku pa laikam viņa nokrīt un tad nepieciešama hospitalizācija. Slimnīcas sociālais

darbinieks izveidoja Aprūpes pakalpojumu „paku” 5 gadus atpakaļ. Tā tiek uzturēta ar

mazsvarīgām izmaiņām un variācijām līdz šim. Radinieki atbalsta kundzi un, ja nepieciešams,

apspriež kopīgi grūtības un ziņo profesionāļiem.

Nesen Briģes kundze piedalījās ikgadējā pakalpojumu izvērtēšanā un viņa augsti novērtēja

tos profesionālus, kuri „runā ar mani it kā es būtu tā, kura ir situācijas noteicēja un kuri klausās,

kas man nepieciešams un necenšas mani piespiest darīt lietas, kuras man nepatīk, kā, piemēram,

iešanu uz dienas centru, es atkārtoti un atkārtoti saku, ka man nepatīk kāršu spēles un bingo.”

Viņa bija ļoti sarūgtināta, kad vienā no reizēm, kad nokļuva slimnīcā, viņas klātbūtnē

radiniekiem tik teikts, ka „tagad būtu nepieciešama institucionālā aprūpe”. Tā priekš viņas bija

stresa pilna un biedējoša pieredze. Par šo gadījumu radinieki ziņoja darbiniekam.

Briģes kundzei patīk sava māja un apkārtne un, neskatoties uz vājo veselību un uz to, ka

jūtas „trausla”, viņa vēlas palikt savās mājās.

Sadarbība var sevī iekļaut gan likumiskas, gan sadarbības, gan finansiālas un lēmumu

pieņemšanas aktivitātes, ietvert sevī pietiekami lielu cilvēku loku. Kamēr šīs lietas tiek saprātīgi

vadītas pakalpojumu nodrošināšanā, svarīgi būtu uzturēt sarunu, lai noskaidrotu, kā „aprūpes

paka” darbosies, tiks uzturēta un izvērtēta. Briģes kundzes gadījumā sociālais darbinieks bija

19

pietiekami prasmīgs, lai izveidotu un uzturētu atbalstošu tīklojumu ar regulāru skaidru un atklātu

komunikāciju, pārliecināšanos un klausīšanos.

Protams, lai sadarbība būtu droša, ir svarīgi sadarboties ar citiem partneriem pašvaldībā un

valstī kopumā. Arī šī sadarbība visbiežāk ir atkarīga no augstas kvalitātes starppersonu,

konsultēšanas, komunikācijas prasmēm starp indivīdiem, grupām un komandām prakses

līmenī.Efektīvām darba attiecībām jābūt veidotām uz uzticības, savstarpējas sapratnes, atvērtības

un prasmīgu mijiedarbību pamatiem. Tas paliek grūti realizējams praksē, paņem laiku un prasa

saistību uzņemšanos, godīgumu un cieņu pret citiem vienlaicīgi ar to, ka sociālais darbinieks

varētu justies pārslogots un neatbalstīts no struktūru puses, kurās strādā. Neskatoties uz to, svarīgi

ir, ka pakalpojumu ņēmēji var paļauties uz „prakses kopienu”, kura atsaucas laicīgi un reaģē jūtīgi

uz klienta vajadzībām. Efektīga komunikācija ir „atslēga” uz veiksmi!9

9J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005

20

SOCIĀLAIS DARBS AR ATKARĪGĀM PERSONĀM MAZĀ KOPIENĀ

Izvairīties no atkarības problemātikas sociālajam darbiniekam praktiski nav iespējams ne

vienā institūcijā, lai kur viņš strādātu – krīzes centrs, Sociālais dienests, Sociālās aprūpes centrs,

Bērnu nams, Dienas centrs utt. Ar atkarības problemātiku jāsastopas dažādās vecuma grupās

bērni, jaunieši, pieaugušie, veci cilvēki un, neatkarīgi no tā, vai dzīvojiet pilsētā vai pagastā.

Daudzu cilvēku sociālās funkcionēšanas grūtību cēloņi ir meklējami kādā no atkarības veidiem.

Visbiežāk alkohola atkarība un līdzatkarība. Tādēļ sociālajiem darbiniekiem, lielākā vai

mazākā mērā, ir jāizprot atkarības būtība un veidi kā ar to strādāt jebkurā organizācijā.

To kāds Jūsu darba vietā būs sociālais darbs ar atkarīgiem klientiem ietekmēs vairāki

savstarpēji saistīti faktori:

institūcija. To kā tiks veikts sociālais darbs ar atkarīgiem, pirmkārt, ietekmēs

institucionālais „rāmis”. Institūcija nosaka kādi ir sociālā darbinieka pienākumi un atbildības

jomas. Institūcija lielā mērā ietekmēs sociālā darba formu – darbs individuāli, grupā, gadījuma

vadīšana (no angl.v. case managment), sociālais darbs ar gadījumu (no angļu val. - case work).

Katrai institūcijai ir savi mērķi, uzdevumi un loma kopējā sistēmā. Katrai institūcijai ir atšķirīgi

pieejamie resursi, kas ir ārkārtīgi nozīmīgi darbā ar atkarīgiem klientiem. Katras institūcijas

specifika noteiks arī laiku cik ilgi varam strādāt ar katru klientu. Piemēram, slimnīcā tas būs

visīsākais laiks, bet sociālā dienestā un sociālās aprūpes centros ir iespējas sadarboties gadiem.

Tādēļ slimnīcas sociālajam darbiniekam jāzina pamatzināšanas par dažādām atkarības

izpausmēm, veidiem, tipiskām reakcijām utml., bet sociālā dienesta sociālajam darbiniekam darbā

ar gadījumu ir jābūt padziļinātām zināšanām atkarības jomā un jāspēj vadīt intervenci darbā ar

atkarīgiem klientiem, kā arī jāpārzina dažādas diagnosticējošās, izvērtējošās un stabilizējošās

metodes. Savukārt,sociālā dienesta ietvaros sociālajiem darbiniekiem arī iespējamas atšķirīgas

funkcijas darbā ar atkarīgiem.Līdz ar to vienam būs nepieciešamas padziļinātākas prasmes un

zināšanas kādā no jomām, citam pietiks ar pamatzināšanām.Sociālo darbu ar atkarīgiem klientiem

būtiski ietekmē konkrētas institūcijas pieņemtie procesi (sadarbības ar citām institūcijām, projekti,

kādas noteiktas izvērtēšanas, diagnostikas metodes, kas sociālajam darbiniekam ir jāizmanto

darbā u.c.) attiecībā uz šo mērķa grupu, kā arī papildus apmācības sociālajiem darbiniekiem;

sociālais darbinieks. Sociālo darbu ar atkarīgām personām viennozīmīgi visbūtiskāk

ietekmē pats sociālais darbinieks gan kā personība, gan kā profesionālis. Kāda ir sociālā

darbinieka prakses pieredze kopumā un īpaši sociālā darbā ar atkarīgiem? Kādas ir sociālā

darbinieka zināšanas un prasmes šajā jomā? Kādas ir sociālā darbinieka personīgās attieksmes un

dzīves pieredze saskarē ar atkarīgām personām? Vai sociālajam darbiniekam kāds no ģimenes

locekļiem arī ir bijis atkarīgs, līdzatkarīgs? Vai sociālajam darbiniekam pašam ir atkarības

problēmas un kā viņš tās ir risinājis? Kādas atkarību skaidrojošās pieejas sociālajam darbiniekam

ir tuvākas – medicīniskā, psiholoģiskā, sociālā? Kādas papildus apmācības sociālais darbinieks ir

izgājis un plāno turpmāk? Vai jūs esiet uz procesu vai uz rezultātu orientēts speciālists? Vai

sadarbībā ar klientu Jūs vairāk esiet direktīvs vai nedirektīvs, norādošs vai atbalstošs, emocionāls

vai distancēts?

Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem veido īpašo un unikālo sociālā darba ar

atkarīgām personām procesu katram sociālajam darbiniekam individuāli;

klients. Sociālo darbu ar atkarīgiem cilvēkiem ietekmēs klientu grupa ar kuru tiek strādāts.

Vai tie pārsvarā ir veci cilvēki, jaunieši? Vai tās ir sievietes, vīrieši? Ar kādiem atkarības

paveidiem visbiežāk darbā ir jāsastopas – alkohola atkarība, narkomānija, spēļu atkarība,

līdzatkarība u.c. Vai klienti ir pārsvarā problēmlietotāji vai ilgstoši alkohola lietotāji? Kā klients ir

nokļuvis pie sociālā darbinieka? Kāda ir lientu motivācija veikt kādas pārmaiņas? Atbildot uz

šiem un citiem jautājumiem, kas palīdz precīzi nodefinēt klientu mērķa grupu, veidojas noteikts

zināšanu un prasmju lauks, kas sociālajam darbiniekam ir jāņem vērā, strādājot ar saviem

21

klientiem. Piemēram, strādājot bērnu resociālizācijas centrā sociālajam darbiniekam būs

nepieciešamas padziļinātas zināšanas par attiecīgo vecumposmu, atkarības attīstību, specifiskas

metodes darbā ar bērniem un jauniešiem utml.Katrai vecumgrupai ir jāprot izmantot specifiski

komunikācijas veidi un metodes.

Sociālā darba ar atkarīgām personām veidojošie elementi.

Visi sociālā darba elementi – sociālais darbinieks, klients un institūcija ir triādiskās

attiecībās, t.i., savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē. Mainās klientu grupa, sociālajam

darbiniekam jāmaina pieejas un jāpapildina zināšanas. Mainās institūcijas resursi, sociālajam

darbiniekam vai nu jāmeklē jauni resursi vai jāpārplāno sava intervence, jāmeklē jaunas pieejas,

metodes. Mainās sociālā darbinieka pieeja, izmainās sadarbība ar klientu utt.

Par sociālo darbu ar atkarīgām personām ir grūti runāt vispārīgi, jo sociālā darbinieka

darbība atšķirīgās institūcijās, ar atšķirīgām klientu grupām būs dažāda. Tādēļ liela nozīme ir

sociālā darbinieka dalībai supervīzijās, lai apzinātos savu pieeju, savas pieejas stiprās un vājās

puses darbā ar atkarīgiem klientiem, kā arī attīstītu pašrefleksijas spējas.

JAUTĀJUMI

PAŠREFLEKSIJAI

1. Kāda ir Jūsu atkarīgo klientu grupa? Raksturojiet to!

2. Kādas specifiskas zināšanas Jums ir nepieciešamas,

ņemot vērā Jūsu klientu grupu?

3. Vai Jūsu institūcijā ir kādas specifiskas norādes par

darbu ar atkarīgajiem? Ja nav, tad pārdomājiet, kādas

būtu nepieciešamas (noteikumi, kārtības, metodiku

ieviešana utml.)?

4. Kāda ir Jūsu personīgā dzīves pieredze ar atkarīgiem

cilvēkiem?

5. Kā Jūsu personīgā dzīves pieredze ietekmē Jūsu

sadarbību ar šo klientu grupu? Vai par to esiet

runājuši supervīzijā?

6. Cik lielā mērā Jūs esiet apmierināts, ka jums ir

jāstrādā ar atkarīgiem klientiem?

7. Vai Jūs esiet uz procesu vai uz rezultātu orientēts

savā darbā?

8. Kādas ir Jūsu mīļākas teorijas, metodes?

9. Kāds ir Jūsu sadarbības stils ar klientiem? Vai tas

vairāk direktīvs vai nedirektīvs?

KLIENTS

SOCĀLAIS

DARBINIEKS

INSTITŪCIJA

22

Atkarības būtība

Gandrīz ikviens cilvēks, kaut reizi savā dzīvē ir iedzēris kādu graķīti un uzspēlējis azartisku

spēli, pārēdies viesībās vai izjutis iemīlēšanās saplūšanas eiforiju, kad šķiet, ka bez otra cilvēka

nespēj ne sekundi. Mūsdienās, lielākā daļa cilvēku izmanto internetu un, nereti ir nācies pie kādas

„‟lipīgas‟‟ spēlītes vai kādas vilinošas sarunas pasēdēt ilgāk, kā paredzēts. Lietot internetu un

mobilo telefonu, iepirkties, skatīties televizoru, strādāt, ēst, lasīt, spēlēt spēles utt. Tās VISAS ir

normālas parādības. Mēs darām visas šīs daudzās lietas, pat nedomājot, par atkarību (tas ir pilnīgi

normāli). Mēs ikdienā pat neiedomājamies, ka visas iepriekš nosauktās cilvēka ikdienas dzīves

sastāvdaļas ietilpst varenajā atkarības koka zaros.

Varbūt sākumā tādas atziņas šokē vai biedē. Jo rodas daudzi jautājumi. Varbūt es arī esmu

atkarīgs, ja man kaut ko patīk darīt katru dienu un es nevaru to pārtraukt? Ja es vienu dienu

netieku pie sava mīļotā seriāla un jūtu, ka man tā nežēlīgi pietrūkst, vai es esmu seriālu atkarīgs?

Un, ja, katru reizi, kad ar kādu sastrīdos apēdu šokolādes tāfelīti, es esmu šokolādes atkarīgs? Bez

tam, viens visu dzīvi uzdzīvo, iedzer, smēķē un nekas, bet cits jau 30-it gados ir nodzēries? Citi

kļūst atkarīgi, citi nē! Kā to visu saprast un izskaidrot? Kas viņus vienu no otra atšķir? Kādās

situācijās mēs varam teikt, ka kāds cilvēks ir atkarīgs un kādās nē?

Ne visus kādu vielu lietotājus, aizrautīgus spēlmaņus vai vienkārši azartiskus cilvēkus var

saukt par „‟atkarīgiem‟‟. Tajā pat laikā, ir tik grūti noteikt, kur ir tā robeža, kad bērns, draugs, vīrs

vai sieva no azartiska kļūst par atkarīgu spēlmani vai no vienkārši ballīšu „‟dvēseles‟‟ un iedzērāja

kļūst par alkoholiķi un, kāds tuvinieks no sirsnīga „‟palīdzētāja‟‟ kļūst par slimīgu līdzatkarīgo.

Amerikāņu psiholoģijas doktors Čarlzs Ropers (Charles N.Roper) savā grāmatā ‘’High

Bottom Drunk’’10

analizē atkarības būtību un veidus, kā arī uzskatāmi pierāda, ka sabiedrībā

pastāv ļoti konkrētas atšķirības starp cilvēkiem, kuri iedzer tikai svētkos un cilvēkiem, kuri pie

savu personīgo problēmu risināšanas ķeras pie alkohola, azartspēlēm, ēšanas utt. Lielākoties

Č.Ropers raksta par alkohola atkarību, bet būtībā to var attiecināt arī uz citiem atkarības veidiem.

Č. Ropers vielu lietotājus iedala trīs lielās grupās:

1. sociālais lietotājs /Social user/.

2. Ļaunprātīgais jeb Problēmlietotājs /Abuser/.

3. Atkarīgais /Addict/.

SOCIĀLAIS LIETOTĀJS

Šajā grupā ietilpst liela daļa cilvēku, kas nedaudz lieto alkoholu, dažkārt uzspēlē kārtis vai

kādas citas azartspēles, izmanto datoru ikdienā darbā vai komunikācijai, iespējams „‟pasēž‟‟

populārajos interneta portālos portālā un, protams, izmanto visas modernās tehnoloģijas, ko

piedāvā mūsdienu pasaule.

Šīs grupas cilvēki pārsvarā lieto kādu vielu vai uzvedības formu,

lai piedalītos kādās kultūras vai ģimenes tradīcijās

10

Roper N. Charles. High bottom of drunk: A Novel… and the truth about addiction & recovery. –Canada: Small

Change publishing Co, 1999. - 476 p.

23

Latvijā, viennozīmīgi, šādas kultūras tradīcijas visspilgtāk izpaužas svētkos, kuros dažkārt

pat nedzērājs iedzer vienu malku alus vai šampanieša, un tie, pirmkārt, būs Jāņi un Jaunā gada

svinības. Iedzeršanas tradīcijas ir raksturīgas arī kāzās un bērēs. Iespējams, ka šīs grupas cilvēki

kādreiz lieto kādas vielas arī, lai iekļautos kādā sociālā grupā un seko tas tradīcijām, piemēram,

tipiski tas būtu prezentācijas pasākumos „‟Šampanieša glāze‟‟.

Katrai sociālai grupai ir savas, īpašās tradīcijas attiecībā uz kādas vielas lietošanas normu.

Sociālie lietotāji, lielākoties, visu dara savas sociālās grupas normas robežās.

Būtiski uzsvērt, ka Sociāliem lietotājiem pēc vielas lietošanas vai kādām citām uzvedības

formām, piemēram, iepirkšanās, datorspēles, čatošanas, aktīvas strādāšanas utt.:

nav negatīvu seku,

nav neparedzamības un lielu pārsteigumu,

netiek zaudēta kontrole, tā teikt: „‟Cik plānoja tik izdzēra vai iztērēja!‟‟,

nav sūdzības no apkārtējiem vai neapmierinātība, sirdsapziņas pārmetumi pašam

pret sevi,

nav jādomā par kādiem ierobežojumiem.

PROBLĒMLIETOTĀJS LIETOTĀJS/ABUSER/

Tiešā tulkojumā no angļu valodas šo grupu būtu jāsauc ‘Ļaunprātīgie lietotāji’’. Precīzāks

šīs grupas nosaukums tomēr būtu Problēmlietotājs. Latviskojot vārds „‟ļaunprātīgs‟‟ iegūst pārāk

dramatisku un nosodošu noskaņu, kā arī neatspoguļo raksturīgākās šīs grupas iezīmes, bez tam

jēdzienu „‟ļaunprātīga lietošana‟‟ biežāk izmanto apzīmējot atkarīgus cilvēkus, kuru raksturojumu

aplūkosim nākamā punktā.

Problēmlietotāji ir cilvēki, kuri izmanto vielu lietošanu vai kādus citus uzvedības veidus –

ēšanu, iepirkšanos, azartspēles, internetu utt., lai pastiprinātu baudas, prieka sajūtas, līdzīgi kā

„‟sociālie lietotāji‟‟, bet tas notiek biežāk kā svētku reizēs un bieži saistīts ar fiziskas un

emocionālās spriedzes mazināšanu.

Galvenokārt, šīs grupas cilvēku vielu lietošanas paradumi ir saistīti ar zināmiem riskiem, jo

dažkārt tiek iedzerts par daudz un pārāk bieži. Arī vielu lietošanas cēlonis bieži ir meklējams

ikdienas problēmas, stresos utt.

Problēmlietotājiem dažādas uzvedības formas un vielu lietošana tiek izmantota

ne tikai kultūras vai ģimenes tradīciju ietekmē,bet arī problēmu risināšanā un stresa

mazināšanā

Diemžēl bieži vien, ne ģimenē, ne arī skolā neiemāca, kā rīkoties stresa un krīzes situācijās,

kā risināt ikdienas emocionālās un sociālās problēmas? Pastāv bezgalīgi daudzi veidi kā cilvēks

var atreaģēt savas negatīvās emocijas un stresu. To ir iespējams darīt konstruktīvi, t.i., mācoties

no kļūdām, apzinoties stresa iemeslus, atpūtinot savu ķermeni un garu. Bet to var darīt arī

destruktīvi jeb bēgot no problēmas apzināšanās un risināšanas. Analizējot atkarības cēloņus, arī

daudzi pētnieki norāda, ka tie ir meklējami bēgšanā no kādām emocionālām vai sociālām

problēmām. Regulāra tikai viena problēmrisināšanas veida izmantošana kļūst destruktīva cilvēka

personībai un turpmāk var veidoties par atkarīgu uzvedību.

Piemērs. Vīrs sastrīdējās ar sievu par nekārtību mājās. Konflikts, kā tas mēdz gadīties,

pārauga diezgan skaļā ķīviņā. Vīrs, aizsizdams durvis, aizskrēja pie drauga. Lai noņemtu

24

uzbudinājumu, dusmas, kā arī iespējams, vainas sajūtu par spējo rīcību draugi iedzēra, jo jau

iepriekš, lielākoties, tikās pie ‘’glāzītes’’. Sieva tajā laikā ķērās pie ledusskapja tukšošanas

Iepriekš minētie gadījumi ir destruktīvi problēmu risināšanas piemēri, kas ir diezgan tipiski

Problēmlietotājiem un kas var radīt turpmākas problēmas cilvēkam, īpaši, ja tie tiek izmantoti

regulāri.

Problēmlietotājs nav atkarīgs, problēmlietotājs nezina vai nemāk citu veidu

kā risināt problēmas vai atpūsties. Vai arī viņam vienkārši nav

laika sagādāt sev baudu un prieku

Par problēmlietotājiem, nereti kļūst cilvēki, kuriem, lietojot kādas vielas, ir kādi izteikti

„‟bonusi‟‟ un vieglāka dzīve. Piemēram, vieglāk komunicēt ar citiem, vieglāk kļūt drošākam,

pārvarēt kādas emocijas: bailes, kaunu u.c. Šādā gadījumā vielas lietošana kalpo kā kompensators

kādai psiholoģiskai problēmai jeb kā tautā saka: „‟kompleksiem‟‟.

Bet jāatceras, ka mēs vēl nerunājam par atkarīgu personību! Problēmlietotājam vēl nav atkarības,

bet ir destruktīvi uzvedības un problēmrisināšanas modeļi, kā arī pastāv vairāki riski kļūt par

atkarīgu.

Problēmlietotāja uzvedībā:

var parādīties negatīvas sekas – ir gadījies braukt reibumā, dažkārt tiek dzerts par daudz,

dzērumā ir gadījušies kādi incidenti, nosēdēts pie interneta visu nakti un nākamā dienā

grūtības darbā, iepērkoties iztērēta nauda, kas paredzēta citiem mērķiem, lai pārtrauktu

vecās attiecības tiek izveidotas jaunas attiecības utt.,

jāpiedomā par ierobežojumiem – cilvēks sāk domāt, ka kaut kas jāmaina – „‟Tik daudz

nevar dzert!‟‟, „‟Nākamreiz es tā nedarīšu!‟‟, „‟Jābūt prātīgākam!‟‟,

iespējami solījumi sev vai citiem cilvēkiem, kas izrādījuši neapmierinātību. Būtiski, ka

cilvēki, kuri ietilpst šajā grupā, ievēro solījumus, ko devuši sev vai citiem. Cilvēks var kļūt

arī par „‟Sociālo lietotāju‟‟, mainot devianto uzvedības virzību,

apkārtējo sūdzības tiek sadzirdētas un uzvedība visbiežāk mainās. Tā ir visbūtiskākā

atšķirība no Atkarīga cilvēka, ka tiek sadzirdētas apkārtējo bažas. Apkārtējo satraukums,

dusmas vai nožēla tiek ne tikai sadzirdētas, bet cilvēks sāk domāt, ko varētu mainīt savā

uzvedībā un dara to, ko ieplānojis.

ATKARĪGAIS /ADDICT/

Šajā grupā ietilpst cilvēki, kuriem jau ir novērojamas viena vai vairākas atkarības pazīmes.

Vai cilvēks ir atkarīgs un, cik lielā mērā – psihiatrijā, narkoloģijā, sociālā darbā, psiholoģijā vai

psihoterapijā - nosaka pēc vairākām pazīmēm. Pēc vienas pazīmes mēs nedrīkstam izdarīt

secinājumus vai cilvēks ir atkarīgs, vai nē.

Katrai no augstāk minētajām vielu lietotāju grupām, ir aplūkojamas noteiktā diapazonā – tas

nozīmē, ka var būt Problēmlietotāji, kuri ir tuvāk Sociālo lietotāju grupai un arī tādi, kuriem ir

novērojamas viena vai vairākas atkarības pazīmes. Gluži tāpat arī jāaplūko Atkarīgo grupa - ir

cilvēki, kuriem ir viena vai dažas no atkarības pazīmēm un daudzus varētu pieskaitīt tuvāk pie

Problēmlietotāju grupas. Savukārt, citiem - vairākas pazīmes un izteikta atkarība.

Atkarības intensitātes taisne no 0-10

25

Č.Ropers: Atkarīgo grupas

ATKARĪGĀ CILVĒKA UZVEDĪBĀ:

1. regulāri atkārtojas negatīvas situācijas un sekas. Tātad parādās regularitāte, kas ir viens

no būtiskiem atkarības priekšnoteikumiem;

2. personīgie ierobežojumi un solījumi citiem tiek lauzti;

3. paša neapmierinātība tiek izstumta un citu sūdzības netiek sadzirdētas;

4. novērojamas vairākas vispārīgās atkarības pazīmes - robežu laušana, kontroles zudums,

kaut arī cilvēks izjūt negatīvās sekas, problēmas attiecībās, ģimenē, darbā, skolā, vielu

atkarīgiem raksturīgs abstinences sindroms, tolerances pieaugums, atkarīgam aktualizējas

psiholoģiskie aizsardzības mehānismi un pirmkārt, noliegums.

SVARĪGI ATCERĒTIES!

Ne visus cilvēkus, kuriem novēro kādu no atkarības pazīmēm var saukt par

atkarīgiem.

Atkarību cilvēkam var noteikt pēc pazīmju kopuma.

Atkarības veidošanās ir dinamisks un pakāpenisks process, kura norise katram

cilvēkam ir individuāla.

Risks kļūt atkarīgam ir visiem, bet ne katrs kļūst atkarīgs

JAUTĀJUMI

PAŠREFLEKSIJAI

1. Kādai vielu lietotāju grupai Jūs varētu pieskaitīt

sevi?

2. Vai kādā savā dzīves posmā Jūs esiet bijis

problēmlietotāju grupā?

3. Kādi faktori dzīvē ietekmēja to, ka Jūs neesiet

atkarīgs?

4. Pārdomājiet savu klientu sociālos gadījumus, kuri

pēc Jūsu vērtējuma vairāk atbilst problēmlietotāju

grupai un kuri atkarīgo grupai?

5. Kādas ir būtiskākās šo grupu atšķirības?

SOCIĀLAIS LIETOTĀJS PROBLĒMLIETOTĀJS ATKARĪGS

0

Nav atkarība

10

Izteikta atkarība

26

Kas ir atkarība?

ASV Psihiatrijas asociācija (American Psychiatric Association) DSM-IV klasifikatorā vielu

atkarību definē kā neatbilstošu vielas lietošanas veidu, kurš rada klīniski nozīmīgu pasliktināšanos

vai ciešanas, izpaužoties trijos vai vairākos no sekojošiem veidiem jebkurā 12 mēnešu periodā. 11

1. Tolerance, noteikta vienā no sekojošiem veidiem:

a. vajadzība pēc izteikti pieaugošiem vielas daudzumiem, lai sasniegtu intoksikāciju

ar vēlamo efektu;

b. izteikti samazinājies efekts, turpinot lietošanu, no tiem pašiem vielas daudzumiem.

2. Abstinence ar izpausmi vienā no sekojošiem veidiem:

a. vielai raksturīgais abstinences sindroms;

b. tā pati (pēc darbības tuva) viela tiek lietota, lai atvieglotu vai lai izvairītos no

abstinences simptomiem.

3. Viela bieži tiek lietota lielākos daudzumos vai ilgāk nekā domāts.

4. Neatlaidīga vēlēšanās vai nesekmīgi centieni atteikties vai kontrolēt vielas lietošanu.

5. Daudz laika tiek ziedots darbībām, lai iegūtu vielu (piem., daudzu ārstu apmeklēšana vai

garu gabalu nobraukšana), lai šo vielu lietotu (piem., kaislīgi smēķētu) vai lai atkoptos no vielas

iedarbības.

6. Atteikšanās no svarīgiem sociāliem, profesionāliem un citiem pasākumiem vai to

samazināšana sakarā ar vielas lietošanu.

7. Vielas lietošanas turpināšana, neskatoties uz to, ka ir pastāvīgas vai periodiskas fiziskas

vai psiholoģiskas problēmas, kuras, iespējams, izraisa vai saasina vielas lietošana (piem., kokaīna

lietošana, neskatoties uz to, ka tā izsauc depresiju vai dzeršanas turpināšana, neskatoties uz čūlas

slimības saasināšanos sakarā ar alkohola lietošanu).

Ja ir vērojamas vairāk kā trīs pazīmes, kas novērotas 12 mēnešu laikā, tad jau varam

runāt par alkohola atkarības pazīmēm!!!

Apkopojot daudzu teorētisko avotu atziņas un definīcijas var izdalīt četras kopīgās pazīmes,

kas raksturo visas atkarības:

1. kontroles zaudēšana,

2. noliegums,

3. nepārvarama tieksme,

4. bio-psiho-sociālas problēmas.

1. KONTROLES ZAUDĒŠANA. Atkarīgs cilvēks pakāpeniski zaudē kontroli pār

dzeršanu, narkotiku lietošanu, ēšanu, datorspēli vai internetu, kā arī pār jebkuru citu atkarības

veidu. Cilvēks nekontrolē ne laiku, kas pavadīts pie datora, ne izdzerto vielas daudzumu, ne

iztērēto naudu azartspēlēm vai iepirkšanās. Kontroles zaudēšana izpaužas arī kopumā uz visām

dzīves sfērām, kā arī problēmu risināšanu. Būtiski, ka atkarīgs cilvēks lielākoties uzskata un tic,

ka spēj kontrolēt situāciju un savu uzvedību, kā arī cenšas to pierādīt. Cilvēki dažkārt saka: „‟Vēl

bišķīt! Ar mani nebūs tā kā pagājušo reizi! Es to varu kontrolēt! Es tikai šoreiz, tā gadījās!”.

11

DSM-IV Options Book: Work in Progress. Copyright, American Psychiatric Association, 1993.

27

Atkarīgs cilvēks kontroles zaudēšanu bieži skaidro ar kādiem ārējiem apstākļiem un iemesliem:

„‟Mani pierunāja draugs. Es šodien slikti jutos.‟‟.

2. NOLIEGUMS. Noliegums ir ļoti spilgta atkarīga cilvēka pazīme, kas rada vislielākās

grūtības, lai uzsāktu atveseļošanas procesu. Protams, nav iespējams risināt atkarības problēmas, ja

tās vispār netiek atzītas. Noliegums ir pilnīgs motivācijas trūkums kaut ko risināt un viss pirmkārt,

atzīt problēmu. Un nepietiek, ja cilvēks pasaka: „‟Jā, man ir problēmas ar dzeršanu vai

narkotikām!‟‟, vienlaicīgi kategoriski noliedzot, ka šis problēmas būtu nepieciešams risināt.

Noliegums ir viens no psiholoģiskajiem aizsardzības mehānismiem.

Piemērs.Klients (42 gadi), kurš bija zaudējis darbu dēļ milzīgiem parādiem biznesā, kas

radušies pāris gadus spēlējot azartspēles,izšķīries no ģimenes, jo visa nauda tika iztērēta

azartspēlēs. Vīrietis uzskatīja, ka viņam šis dzīves posms ir bijusi viņa melnā dzīves strīpa, kurai

tūlīt jābeidzas. Būtībā tam, kas ir noticis pēdējos gadus ar viņa dzīvi, nav nekāda sakara ar

azartspēlēm. Piebilstot, ja tagad viņam kāds aizdotu naudu, viņš noteikti vinnētu lielo laimestu un

visu atgūtu.

Piemērs. Klients (38 gadi), kuram pēc, aptuveni 10 gadu diezgan regulāras alkohola

lietošanas, bija mainījies ārējais izskats. Viņa dzeršana notika plostveidīgi, dzerot gandrīz katru

nedēļu. Neregulārs darbs un visas iepriekšējās darba vietas tika zaudētas dēļ alkohola

lietošanas.Nepatstāvīgas partnerattiecības un lielākoties, saistītas ar kopīgu iedzeršanu. Tajā

laikā Bāriņtiesā tika izskatīta lieta par viņa meitas aprūpes tiesību pārtraukšanu. Sākušās

nopietnas veselības problēmas. Vīrietis uzskatīja, ka pie visām viņa dzīvē esošām nelaimēm un

problēmām, ieskaitot neveiksmīgu dzīvi, ir vainīga viņa māte. Alkohola lietošana, tieši otrādi –

palīdz! Viņš dzer tik pat daudz kā citi, un vai, tad sociālais darbinieks pats arī kādreiz neiedzerot?

Jautāt speciālistam par viņa ieradumiem arīir diezgan bieži sastopams atkarīga (arī

problemātiska) cilvēku izvairīšanās veids. Psihoterapeits Joahims Volkerts, runājot par

narkomānu psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem, noliegumu raksturo kā cilvēka iekšējo

apņemšanos par katru cenu apspiest apdraudošas atmiņas un izjūtas. Noliegšana nozīmē

neapzināti pateikt „‟nē‟‟ zināmiem faktiem.12

Noliegums var būt vērsts pret konkrētiem realitātes

faktiem, piemēram, alkoholiķis noliedz, ka iepriekšējā naktī gulējis trepju telpā, kā arī pret

realitātes emocionālo saturu – noliedz nepatīkamās vai sāpīgās emocijas t.i. jebkuras emocijas un

domas, kuras tuvinātu cilvēku daudz maz objektīvas realitātes apzināšanai. Nolieguma apzināto

formu ietver meli, noliegšana un apzināta sevis apspiešana piemēram, sakot sev: „‟Ja es tajā visā,

ko jūs man piedāvājiet, sākšu iedziļināties, tad es sajukšu prātā. Priekš kam man to vajag? Es tāpat

visu ļoti labi saprotu un par šo tēmu vairāk nevēlos runāt!‟‟. Noliegums var izpausties arī tādos

izteicienos kā: „Jā man ir zināmas problēmas, bet es pats tikšu ar tām galā!”, „Jā man ir

problēmas, bet tās es risināšu vēlāk”.

3.NEPĀRVARAMA TIEKSME. Viena no visbiežāk pieminētām atkarības sastāvdaļām un

pazīmēm ir tieksme: nepārvarama, spēcīga, obsesīva vai kompulsīva tieksme. Cilvēkam, kuram ir

radusies nepārvaramā tieksme, visbiežāk, ar gribasspēku vien būs grūti to pārvarēt. Tā ir kā

milzīgs magnēts, kas liek aizmirst par visu uz pasaules un domāt tikai par to, kā apmierināt šīs

vēlmes neapmierināmo dabu. Nepārvarama tieksme kardināli ietekmē atkarīga cilvēka vērtības un

uzvedību. Citreiz saka: „‟Tas cilvēks iet iegribu pavadā!‟‟. Neredzamā pavada, ko pat varētu

salīdzināt ar kārtīgu suņu siksnu, kurai seko atkarīgais cilvēks, ir diezgan precīzs „‟tieksmes‟‟

būtības atspoguļojums.Ir vairākkārt dzirdēts, kā heroīna atkarīgs cilvēks saka, ka viņš nespēj pats

tikt galā un, ka Tā (tieksme) vai Tas (heroīns) ir kā neredzams spēks, kas viņam liek atkal celties,

meklēt naudu, „‟iebīdīties‟‟ un atkal visu sākt no gala, lai arī ir jau sen ir iestājies fizisks,

psiholoģisks un garīgs nogurums, bezspēks un izsīkums. Daži, man zināmi, heroīniķi ir izdarījuši

12

Volkerts J. Narkomānija: psiholoģija, terapija.-UNDCP, 1999. - 175 lpp.

28

pašnāvību, un viens no ticamiem iemesliem: viņi nav vairs spējuši sekot šai nāves pavadai –

nepārvaramai tieksmei un, tajā laikā, arī nav spējuši atrast veidu kā izrauties no tās.

Dažādiem atkarības veidiem veidojas spilgtāk vai vājāk izteikta tieksme. Piemēram, heroīna

lietotājiem veidojas izteikta psiholoģiska un fiziska tieksme, diezgan īsā lietošanas laikā, bet

halucinogēnu vielu lietotājiem var veidoties psiholoģiskā tieksme, bet salīdzinoši daudz garākā

lietošanas intensitātes periodā.

Psiholoģisku tieksmi varētu raksturot, uzmācīgas atmiņas, domas par konkrētu vielu vai

darbību (internetu, azartspēlēm, iepirkšanos utt.). Psihiatrijā, narkoloģijā kā vienu no

psiholoģiskās atkarības pazīmēm lieto arī jēdzienus obsesīva tieksme, obsesīvas domas –

uzmācīgas domas. Tādas, kuras grūti vai nav iespējams apstādināt, gribas ātrāk ķerties pie to

realizēšanas. Cilvēkam pastāv grūtības koncentrēties uz kādām citām domām. Savukārt, fizisku

tieksmi visbiežāk raksturo ar jēdzieniem – Kompulsīva tieksme, kompulsīva uzvedība. Ar to

raksturo arī fiziskās atkarības stadiju, kas ir tipiska depresantu (alkohols, opiātu grupas narkotikas

u.c.) un atsevišķu stimulatoru grupas vielu (amfetamīns, kokaīns u.c.) atkarīgajiem.

Kompulsīva tieksme ir tā nepārvaramā tieksme, dēļ kuras narkomāns var nosist cilvēku dēļ

2 latiem. Kompulsīva tieksme ir nepārvarama tieksme.

Tieksme, kuru jāapmierina tūlīt un tagad.

Tātad, pie obsesīvām, uzmācīgām domām un psiholoģiskas atkarības cilvēks, lielākoties

var izdarīt nepieciešamās ikdienas lietas, bet domā apmēram tā: „Tikko kā pabeigšu šo darbu, tā

aiziešu iedzert!”. Jo psiholoģiskā atkarība ir izteiktāka, jo mazāk cilvēks spēj kontrolēt savas

domas, uzvedību un pēc iespējas ātrāk rīkojas, lai apmierinātu vajadzību.

4. BIO-PSIHO-SOCIĀLAS PROBLĒMAS. Analizējot tikai atkarības definīcijas un

pazīmes var redzēt, cik plašs problēmu klāsts ir cilvēkiem ar atkarību. Protams, ka gandrīz katram,

lielākā vai mazākā mērā, ir nācies saskarties ar atkarības problemātiku un novērot kā atkarība

ietekmē visu cilvēka dzīvi. Problēmas rodas darbā, ģimenē, attiecībās. Tiek skarta veselība,

psiholoģiskais komforts un personības attīstība. Līdztekus, tiek skarta arī tāda būtiska dzīves sfēra

kā brīvā laika pavadīšana un atpūta, kas visbiežāk saistās ar atkarības objektu t.i. alkoholiķis

atpūšas ar „‟pudeles brāļiem‟‟ vai arī atpūta pārsvarā ir saistīta ar iedzeršanu. Internetatkarīgs

atpūtu un brīvo laiku, pārsvarā pavadīs internetā vai interneta kafejnīcā. „‟Azartnieks‟‟, piemēram,

svētku dienās ies likt „‟svētku likmes‟‟ , ir narkomāni, kuri arī uz svētkiem sagādā sev ko „‟īpašu‟‟

t.i. narkotikas.

Jebkura veida atkarība rada problēmas visās cilvēka dzīves sfērās:

1. garīgā līmenī – vērtību deviācija, ideālu un normu maiņa, ”aizliegtā” izpratnes nobīde u.c.,

2. fiziskā līmenī – veselības pasliktināšanās, izskata izmaiņas u.c.,

3. starppersonu līmenī – attiecībās ar draugiem, ģimeni, paziņām, darba kolēģiem,

4. psiholoģiskā līmenī – personības rakstura un komunikācijas stila izmaiņas, aizsardzības

mehānismu pastiprināšanās, pašdestrukcija, izmaiņas kognitīvos procesos – domāšana,

atmiņa u.c.

SVARĪGI ATCERĒTIES !

Mēs varam teikt par cilvēku, ka viņš ir atkarīgs tikai analizējot vairāku simptomu

kopumu!

Ja pazīmju jeb simptomu skaits ir nepietiekams, lai varētu teikt, ka cilvēks ir atkarīgs, tad

iespējams cilvēks ir problēmlietotājs jeb ļaunprātīgs lietotājs (abuser) vai tikpat labi,

sociālais lietotājs! Nosakot atkarību pamatā jāizmanto faktiskā informācija! Tai, skaitā

atkarības dziļums, ilgums un vēsture u.c. individuālpsiholoģiski un sociāli faktori.

Nemēģiniet pazīmes izmantot, lai tikai apstiprinātu savus personīgos pieņēmumus.

29

Atkarība ir fiziska, psihiska un sociāla slimība. Tā ir slimība, ko raksturo nespēja

kontrolēt atkarību izraisošo vielu lietošanas procesu, laiku, biežumu un daudzumu. To

nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu. Atkarība rada līdzatkarību ģimenē, darba

vietā un jebkurā sociālā vidē. Līdzatkarība ir viena no atkarības formām, kas prasa tādu

pašu individuālu pieeju tās diagnosticēšana un atveseļošanā.

30

Sociālā darba process ar atkarīgām personām

Kā jau iepriekš tika minēts katrā institūcijā būs atšķirīga sociālā darba ar atkarīgām

personām specifika. Visnozīmīgākais instruments darbā ar šo mērķa grupu ir zināšanas par

atkarības dabu, izpausmēm un dinamiku, kā arī nepieciešamība skaidri apzināties savas ietekmes

robežas – vai šīs problēmas risināšana var būt mans mērķis? Cik lielā mērā, cik dziļi es varu

strādāt ar šo problēmu? Jautājumi pagasta sociālajiem darbiniekiem – vai sociālais darbinieks

pagastā, kurš pilda gan sociālās palīdzības, gan pakalpojumu izvērtētāja un piešķīrēja un gadījuma

vadītāja lomas var veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar gadījumu? Vai priekš tā ir pietiekami daudz

laika? Vai sadarbībai netraucē sociālā darbinieka otra loma – naudas devējs? Vai kvalitatīvām

konsultācijām ir atbilstoša telpa? Vai novadā ir vēl kādi citi speciālisti – sociālie darbinieki,

psihologi, narkologi, kuri var strādāt padziļināti un pie kuriem var novirzīt klientu?

Pastiprinātas slodzes, daudz klientu lietu un lomu konfliktu gadījumā sociālie darbinieki

bieži aktivizē sociālā gadījuma vadīšanas (case managment) darba formu t.i. lielāks akcents tiek

likts uz situācijas izvērtēšanu un pakalpojumu, speciālistu piesaistīšanu. Sociālais darbinieks kā

psihosociālais konsultants, atbalstītājs un virzītājs spēlē mazāku lomu. Citāda situācija ir pilsētu

sociālā darba praksē, kur funkcijas starp darbiniekiem ir skaidri atdalītas un sociālais darbinieks

var veikt sociālo darbu ar gadījumu (case work).

Starptautiskā sociālo darbinieku asociācija (NASW - National Association of social

workers) ir izstrādājusi sociālā darba standartus darbā klientiem ar vielu lietošanas traucējumiem. 13

Standartā ir aprakstītas sociālā darbinieka darbībā ievērojamās ētiskās normas un nepieciešamās

zināšanas darbā ar vielu lietotājiem. Ieteicams izmantot arī standartā definētos pamatjēdzienus,

kas saistās ar atkarības problemātiku, kā piemēram, vielu lietošanas traucējumi, atkarība,

abstinence, izvērtēšana, traucējumi utml.

Sociālā darba process darbā ar vielu lietotājiem, līdzīgi kā darbs ar citām mērķa grupām,

ietver sekojošus pamatsoļus13

:

1) pirmreizējā noskaidrošana jeb skrīnigs (atsijāšana);

2) izvērtēšana;

3) intervence;

4) novērtēšana;

Tas ir svarīgi uzsākot sadarbību ar atkarīgu klientu!

Noskaidrot - kādas atkarības pazīmes klientam ir novērojamas?

Noskaidrot - kādēļ klients tieši šobrīd vēlas vai nevēlas risināt problēmu?

Noskaidrot - kādi ir klienta motīvi risināt vai nerisināt alkohola lietošanas problēmas?

Noskaidrot - kāda ir klienta lietošanas vēsture un paradumi šobrīd?

Noskaidrot - kāda ir klienta motivācija?

Noskaidrot - cik lielā mērā pastāv noliegums?

Noskaidrot - kādu problēmu klients ir gatavs risināt?

Vai kāds no klienta ģimenes locekļiem ir gatavs sadarboties?

Sākumā ar klientu, indivīdu vai ģimeni, jāvienojas par sadarbības pamatprincipiem, ko

var saukt par “Ģenerālo vienošanos!” Šajā vienošanās var atrunāt galvenos sadarbības noteikumus

– nenākt dzērumā uz konsultācijām, darboties savā labā, kā rīkoties recidīvu un konfliktu

13

http://www.socialworkers.org/practice/standards/NASWATODStatndards.pdf

31

gadījumā, konfidencialitātes jautājumi utml. Vienošanos ir jāveido pēc būtības un kopīgi.

Tādejādi atbildība par atveseļošanās procesu jau sākumā tiek dalīta.

Radīt klientam drošības sajūtu. Drošības sajūtas radīšana nozīmē nemoralizēt, nepārmest,

nevainot un empātiski atbalstīt pārmaiņas.

Sadarbības sākumā tiek noskaidrota, precizēta informācija par klientu. Ievācamās

informācijas dziļums ir atkarīgs no klienta situācijas, problēmas, krīzes esamības un izmantotās

pieejas.

Klientam ir jāsaprot ievācamās informācijas nozīme.

Arī sociālajam darbiniekam ir jāsaprot kādēļ viņš ievāc kādu informāciju. Citiem

informācijas avotiem ir jābūt ticamiem.

Klients ir jāinformē, ja informācija tiks ievākta arī citur.

Sociālais darbinieks nedrīkst uzspiest savu viedokli par ārstēšanās veidu, atveseļošanās

nepieciešamību utml.

Sociālajam darbiniekam, īpaši procesa sākumā nevajadzētu steigties ar secinājumiem par

klienta situāciju un sniegt padomus.

Negaidīt no vienas atsevišķas konsultācijas lielu rezultātu. Izmaiņas notiek procesā!

IEPAZĪŠANĀS UN SADARBĪBAS VEIDOŠANAS PROCESĀ VAR PIEVĒRST

UZMANĪBU:

1. ko klients zina par savām iespējām, resursiem, varēšanu (māku, izdodas, spēju, varu)?

2. Ko klients zina par saviem mērķiem (tiecos, cenšos, sasniegšu)?

3. Ko klients zina par savu problēmu?

4. Ko klients zina par savām emocijām?

5. Ko klients zina par savām domām?

6. Kā klients raksturo savu ģimeni, draugus?

7. Kā klients raksturo sevi, “Es koncepcija”?

Uzdevumu veidi konsultēšanas laikā:

1. paradoksālā instrukcija (Pasaki pēdējo teikumu, kuru teici trīs reizes).

2. Fantazēšana (Iedomājieties, ka...).

3. Brīnumnūjiņa (Tev ir brīnumjūniņa. Ko Tu ievēlētos?) .

4. Uzmanības pievēršana neverbālai ķermeņa valodai (Es redzu, ka jūsu viena roka ir

sažmiegta, bet otra atvērta. Lai viena roka parunā ar otru.).

5. Brīvās asociācijas (piefiksē kādu emociju tagad. Tad brīvo asociāciju veidā atceras kādu

gadījumu no bērnības. Stāsta par to. Kā tas sasaucas ar šodienas notikumiem?).

6. Emociju pārformēšana simbolos (Kā Jūs jūtaties? Ar kādu simbolu šī emocija asociējas?

KO šis simbols Jums nozīmē?).

7. Emociju pārvērtēšana (Piefiksējiet šobrīd esošās negatīvās emocijas. Pārdomājiet ar ko tas

ir saistīts? Tagad pārdomājiet kas šajā situācija ir labs priekš jums? Kā Jūs jūtieties

domājot par šo labo?).

8. Relaksācija.

9. Dzīves līnija.

10. Valodas izmaiņa (es gribētu – es gribu; man vajadzētu – man vajag; iespējams - noteikti).

11. Mājas darbu uzdošana (piemēram, fiksējiet brīžus, kad atkal izjūtat vēlmi iedzert).

12. Dienasgrāmata. Vēstule.

13. Mans dzīves kodekss (dzīves kodeksa, normu sastādīšana).

14. Lomu analīze.

15. Diskusija par materiālu (grāmata, raksts, filma).

16. Problēmas inventarizācija. (Kādi ir ieguvumi un zaudējumi no esošās problēmas).

17. Nepabeigtie teikumi.

32

18. Pasakas rakstīšana.

19. Zīmēšana.

20. Projektīvie testi.

21. Mandalas.

22. Skalārie jautājumi. (jebkuras situācijas, emocijas, uzvedības vērtējums no 1 līdz 10)

Svarīgi atcerēties darbā ar atkarīgām personām!

Stingra laika, vietas, saskarsmes regularitātes ievērošana

Realitātes atspoguļošana caur konfrontāciju, klarifikāciju un interpretāciju

Konsekventu prasību, sankciju formulēšana, to realizēšanas nodrošināšana

Adekvāta atbalsta sniegšana bez klienta infantilizēšanas

Izvairīšanās no koalīciju veidošanas

Atteikšanās no atbildības uzņemšanās par klienta problēmām

Lasiet papildus literatūru un izziniet paši savas atkarības!

33

SOCIĀLAIS DARBS AR VARMĀKĀM

VARDARBĪBA

VARDARBĪBAS PROBLĒMAS IZPLATĪBA

Aplēst dzimumu savstarpējās vardarbības izplatību visās tās izpausmēs nav viegls

uzdevums. Ir publicēti pētījumi par šo problēmu, taču atšķirīgo kritēriju un metodoloģijas dēļ ne

vienmēr šie pētījumi ir savstarpēji salīdzināmi. Turklāt daudzas vardarbības epizodes, it īpaši tās,

kuras notikušas ģimenē, paliek nezināmas un tādēļ neatspoguļojas dokumentos.

Par dzīvesbiedra seksuālo vardarbību joprojām nav paredzēts sods daudzu ANO dalībvalstu

likumdošanā, neraugoties uz to, ka 2004. gadā Eiropas Padome ziņoja, ka primārais cilvēka nāves

cēlonis vecuma grupā no 15 līdz 44 gadiem ir vardarbība.

Itālijā galvenais nacionālās statistikas datu avots ir ISTAT (Istituto Nazionale di Statistica -

Nacionālais Statistikas Institūts). 2007. gadā ISTAT publicēja pētījuma rezultātus, kuri atklāja, ka

vecuma grupā no 16 līdz 70 gadiem viena sieviete no katrām trijām kādā savas dzīves posmā ir

bijusi fiziskas vai seksuālas vardarbības upuris. Šis pētījums akcentēja vēl kādu faktu - par

vardarbību gandrīz nekad netiek ziņots: 96% sieviešu, kurām bija uzbrukuši viņu partneri, un

93% sieviešu, kuras bija cietušas no citu vīriešu vardarbības, neziņoja par notikušo.

Vardarbība ģimenē laupa un iedragā uzticēšanos, kas ir viens no savstarpējo attiecību

emocionālajiem stūrakmeņiem. Šā iemesla dēļ cilvēki to uzskata par nepieļaujamu un

neizprotamu, un viņu prātos tā tiek kategoriski, un pārliecinoši iekļauta psihopatoloģiju

kategorijā. Ir tendence uzskatīt, ka šāda nepamatota, pretdabiska uzvedība var būt raksturīga

tikai psihiski slimam indivīdam. Tieši šis aizsargājošais, virspusējais mehānisms izraisa

visbiežāk sastopamo reakciju uz bērnu seksuālās izmantošanas drausmo realitāti ģimenē: “Tikai

psihiski slims cilvēks ir spējīgs ko tādu izdarīt.” Šis izteikums ir bīstams, jo tas veicina uzskatu,

ka “vardarbība ģimenē = nesodāmība” un ka “psihisks slimnieks = nesodāms”. Kaut arī daži

varmākas tiešām sirgst ar psihiskām novirzēm, publicētie pētījumi ļoti skaidri parāda, ka vairumā

gadījumu vardarbīga uzvedība sākas un attīstās patoloģiskā ģimenes vidē un ka šāda situācija var

novest līdz seksuālai izmantošanai, pazemošanai, vai psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai un pat

slepkavībai.

Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka arī vardarbība pret bērniem ir globāla problēma. Tā

izpaužas dažādās formās un sakņojas dziļi kultūras, ekonomikas un sociālajā praksē. Informācija

par to bērnu skaitu, kuri ik gadu mirst no vardarbības galvenokārt iegūstama no nāves gadījumu

reģistra datiem vai iedzīvotāju mirstības rādītājiem. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas

datiem 2000.gadā apmēram 57 000 bērnu vecumā zem 15 gadiem bija miruši vardarbīgā nāvē.

Globālās aplēses par bērnu nogalināšanu liecina, ka vislielākajam riskam ir pakļauti zīdaiņi un

bērni ļoti agrīnā vecumā, kur nāves gadījumi vecuma grupā no 0 līdz 4 gadiem ir divreiz biežāki

nekā vecuma grupā no 5 līdz14 gadiem. Vēl vairāk, ir vispāratzīts, ka bērnu nāves gadījumi

vardarbības dēļ ir daudz biežāki par oficiālajā statistikā atspoguļotajiem katrā valstī, kur veikti

pētījumi par zīdaiņu mirstību. Starp vardarbīgas bērnu nāves cēloņiem visizplatītākās ir galvas

traumas, kurām seko vēdera dobuma traumas. Plaši tiek ziņots arī par tīšu nosmacēšanu kā nāves

cēloni. Iedzīvotāju aptaujās iegūtie dati par fizisku vardarbību pret bērniem ir ļoti atšķirīgi.

Piemēram, 1995. gada aptaujā Savienotajās Valstīs vecākiem tika jautāts, kā viņi disciplinē savus

bērnus. Aptuvenie dati parādīja, ka 49 no katriem 1000 bērniem tika pakļauti sišanai ar

priekšmetu pa dažādām ķermeņa daļām, izņemot dibenu, spārdīšanai, piekaušanai, vai

draudēšanai ar nazi vai šaujamieroci. Pieejamie pētījumi liecina, ka citās valstīs šie rādītāji nav

zemāki, un var būt pat augstāki nekā fiziskās vardarbības rādītāji ASV.

34

Vardarbība var būt:

Sadzīviska ( Nespēja tolerēt frustrāciju un jūtas ( bezspēcību, dusmas, kas izraisa spēcīgu

trauksmi), vāja afektu kontrole,

Sadistiska ( sāpes un ciešanas vardarbības veicēju uzbudina. Saskaņā ar statistiku, 30% sadistu,

kuri ir nogalinājuši 3 un vairāk cilvēku, bijusi solīda cilvēka reputācija, 65% no sadistiem nāk no

vidusšķiras)

Perversa ( Izteikta sašķeltība- sabiedrībā pieņemama un korekta uzvedība no vienas puses un

perversu vēlmju īstenošana slēptās darbībās no otras puses).

VARDARBĪBU VEICINOŠIE FAKTORI:

aizspriedumi,

sabiedrības stereotipi,

vardarbības veicēju dubultā dzīve,

noliegums un šķelšana sabiedrībā,

sabiedrības naivitāte,

kultūrvides īpatnības.

Kā starp diviem cilvēkiem attīstās vardarbības cikls: „Sadzīviska” agresija pāra attiecībās

uzkrājas pakāpeniski.

Attiecību fāzes:

1. satikšanās un pievēršanās

2. Iemīlēšanās

3. Konfrontācija ( konflikta stadija);

4. Attālināšanās;

5. Attiecību slieksnis;

6. Mīlestība

Vardarbība ienāk attiecībās pakāpeniski attīstoties pa stadijām:

1) Latenta spriedze un naidīgums

Naidīga klusēšana, draudīgi skatieni, aizkaitinājums balsī. Vīrietis apgalvo, ka sieviete neko

nedarot kā nākas, ka viņa kaitinot vīrieti un ka viņa esot cēlonis visām ģimenes problēmām un

neveiksmēm. Šajā fāzē vardarbība uzkrājas.Sieviete, juzdama spriedzi, mēģina būt laipna un

padevīga, un atsakās no savām personiskajām vēlmēm, lai pielabinātu vīru. Viņa jūtas atbildīga un

vainīga, ka nespēj labi vadīt saimniecību, pienācīgi rūpēties par bērniem, nav pietiekami

pievilcīga utt. Ja sieviete jautā vīrietim, kas noticis, viņa par atbildi saņem rupjas lamas,

apvainojumus un lāstus. Sievieti pārņem kauns, ka viņa vispār ir runājusi, un viņa nolemj

nākamajā reizē rīkoties pareizāk un saglabāt klusēšanu, lai skandāls vairs neatkārtotos.

2) Neapmierinātības un dusmu ekspresija

Pēc šīs verbālo pazemojumu fāzes, kas izpaužas kā uzkliedzieni, apvainojumi un draudi,

vardarbība kļūst izteiktāka. Vīrietis sāk plēst priekšmetus mājā, fiziski uzbrukt mājdzīvniekiem un

sievietei. Vardarbība sākas pakāpeniski, ar grūstīšanu, roku izgriešanu, pļaukām un sitieniem ar

dūri.

35

Pirmais fiziskās vardarbības izvirdums bieži notiek grūtniecības laikā vai drīz pēc bērna

piedzimšanas. Vīrietis bērnā saskata sāncensi un baidās, ka tiks atstāts novārtā. Vīrieši bieži

stāsta, ka šis vardarbības izvirdums nesot atvieglojumu, ko dod uzkrātās negatīvās enerģijas

izlādēšanās. Sieviete sāk dzīvot bailēs. Dažreiz viņa protestē, taču nekad neaizstāvas. Vairāk par

dusmām viņa jūt skumjas un bezspēku.

3) Tad iestājas “Medusmēneša fāze”

Iespējams, ka vīrietis pats ir noraizējies par savu agresivitāti. Viņš lūdz piedošanu, saka, ka

ir vainīgs un ka nekad tā vairs nedarīs. Viņš mēģina notušēt izdarīto. Viņš noveļ vainu uz partneri,

vai uz ārējiem faktoriem, tādiem kā darbs, raizes, slimība u.c. Sieviete redz, ka vīrietis ir nožēlas

pilns. Viņa iegalvo sev, ka viņai tikai jāuzmanās, ko teikt, un jāmaina sava uzvedība, lai vīrietis

atkal nezaudētu pašsavaldīšanos. Šajā fāzē vīrietis kļūst mīļš, rūpīgs un apburošs, kā tajā laikā,

kad viņi vēl tikko bija iemīlējušies.Tas viss iedrošina sievieti cerēt, ka viņa var izmainīt vīrieti un

palīdzēt viņam kļūt iecietīgākam. Ja vardarbības izvirduma laikā viņa ir domājusi aiziet no vīra,

tagad viņa izlemj palikt un glābt šīs attiecības.

4) Vardarbības epizožu atkārtošanās progresējošā dinamikā

Taču drīz vardarbība sākas no jauna ar vēl lielāku spēku. Pazemojot un sitot sievieti,

vīrietis mēģina viņu žņaugt vai ķeras pie šaujamieroča. Laikam ritot, salabšanas brīži kļūst aizvien

īsāki, bet sievietes izturības slieksnis pret vardarbību paaugstinās. Visbeidzot viņa sāk uztvert

vardarbību kā normu un pat attaisnot to.

Ja šis cikls netiek pārtraukts, sievietes (upura) dzīvība šajā fāzē var tikt nopietni

apdraudēta.

Brīdinošās vardarbības pazīmes

EMOCIONĀLĀ UN EKONOMISKĀ VARDARBĪBA

Destruktīva kritika/vārdiski uzbrukumi: apsaukāšana; izsmiešana; apsūdzēšana, vainošana;

uzkliedzieni; lamas; pazemojošas piezīmes un žesti.

Piespiešanas taktika: steidzina lēmumu pieņemšanu ar dažādiem iebaidīšanas veidiem, īgnumu,

draudiem nedot naudu, manipulē ar bērniem, norāda, ko darīt.

Autoritātes izmantošana: vienmēr atzīst tikai savu taisnību (uzstājot, ka visi paša apgalvojumi ir

“taisnība”), norādot, kā jums jārīkojas; izmanto loģiku.

Necieņa: pārtraukšana, sarunas tēmas maiņa, neklausīšanās un neatbildēšana, jūsu vārdu

pārgrozīšana, jūsu noniecināšana citu cilvēku priekšā, jūsu draugu un ģimenes nopulgošana.

Uzticības izmantošana: melošana, informācijas noklusēšana, mānīšanās, pārmērīga greizsirdība.

Solījumu nepildīšana: vienošanos pārkāpšana, atbildības neuzņemšanās, atsacīšanās palīdzēt

bērnu audzināšanā vai mājsaimniecības darbos.

Emocionālā norobežošanās: jūtu neizrādīšana, atbalsta, uzmanības vai komplimentu neizteikšana,

jūtu, tiesību vai uzskatu nerespektēšana.

Nievāšana, noliegšana vai vainošana: nevērīga attieksme pret izturēšanos un neņemšana nopietni,

apgalvošana, ka vardarbība nav notikusi, vainas neuzņemšanās par vardarbīgu uzvedību,

apgalvošana, ka upuris pats bijis vainīgs.

Ekonomiskā kontrole: jaukšanās jūsu darbā vai neļaušana jums strādāt, atteikšanās dot naudu vai

36

naudas atņemšana jums, jūsu mašīnas atslēgu paņemšana vai citādi neļaušana jums lietot mašīnu,

draudi nosūdzēt jūs labklājības vai sociālās apdrošināšanas iestādēm.

Pašdestruktīva uzvedība: narkotiku vai alkohola lietošana; draudi izdarīt pašnāvību vai citādi

kaitēt sev, tīši izteikti apgalvojumi, kam var būt negatīvas sekas.

Uzspiesta izolācija: aizliegšana vai traucēšana tikties ar draugiem un radiniekiem, telefona sarunu

kontrole: norādīšana, kur jūs drīkstat, kur nedrīkstat iet.

Tiranizēšana: nelūgtas vizītes un apmeklējumi, izsekošana, kontrole, publiska apkaunošana,

atteikšanās iet projām, kad to lūdz.

FIZISKAS VARDARBĪBAS AKTI

Iebaidīšana: nikni vai draudīgi žesti, auguma pārākuma izmantošana, lai iebaidītu (piemēram,

izsliešanās virs upura); stāvēšana durvīs strīda laikā, pārkliegšana, pārgalvīga mašīnas vadīšana.

Iznīcināšana: mantas iznīcināšana (piem., mēbeļu vai sadzīves priekšmetu bojāšana), sienu

dauzīšana, priekšmetu mētāšana un/vai laušana.

Draudi: verbāla un neverbāla draudēšana nodarīt pāri jums, citiem vai sev.

Seksuāla vardarbība: pazemojoša attieksme vai diskriminācija saistībā ar jūsu dzimumu vai

seksuālo orientāciju; spēka izmantošana, draudi vai piespiešana nodarboties ar seksu vai veikt

seksuālas darbības.

Fiziska vardarbība: nežēlīga attieksme pret jums, bērniem vai mājdzīvniekiem, vai citām

personām. Pļaukāšana, sišana, dauzīšana ar dūrēm, raustīšana, bakstīšana, spārdīšana, žņaugšana,

grūstīšana, turēšana ciet, plēšana aiz matiem, kniebšana, košana, dedzināšana, duršana, šaušana.

Ieroči: ieroču izmantošana, ieroču turēšana tuvumā, lai jūs iebaidītu, draudi vai mēģinājumi

nogalināt jūs vai tos, kas jums dārgi.

VARDARBĪBAS VEICĒJA PSIHOSOCIĀLAIS PORTRETS

Cilvēka raksturs ir vienota sistēma, ko veido uzvedība, kā izturēties pret pasauli. Tā veidojas caur

agrīno pieredzi. Raksturs izpaužas ar aizsargmehānismu palīdzību. Mēdz izšķirt primitīvus un

augstākus aizsargmehānismus14

.

Psihoterapijā pastāvošie pieņēmumi par personības rakstura veidošanos:

1) esošās cilvēka psiholoģiskās problēmas ir viņa bērnības priekšteču problēmu

atspoguļojums,

2) attieksmes kvalitāte pret bērnu agrīnajos gados veido šablonu viņa uztverei pieaugot, kā

arī veido viņa rakstura struktūru.

Veidojot formālās attiecības ar klientu ir svarīgi ņemt vērā cilvēka rakstura tipu, tāpēc, lai:

- veiksmīgi plānotu palīdzību klientam (izstrādātu intervences plānu un pielietojamās

metodes),

palīdzošais speciālists labāk spētu izprast savu klientu.

14

Kulbergs J.,Psihodinamiskā psihiatrija.-Rīga:Jumava, 2001

37

Veidojoties raksturam, ir jāņem vērā:

1) kādas rakstura īpašības cenšas ieaudzināt pieaugušie,

2) atdarināšana, bērni atdarina vecākus, sākumā neapzināti, vēlāk mērķtiecīgi,

3) raksturs ir pielāgošanās veids konkrētai savas dzīves situācijai, nostiprinot tās īpašības,

kuras palīdz tikt galā ar pašlaik notiekošo. Piem., niknums, agresivitāte sākumā var būt normālas

reakcijas nenormālā situācijā, ja situācija ieilgst „ieiet raksturā”,

4) emocionālā labilitāte, individuālās pielāgošanās spējas. Ir tā sauktie "krietnie" un

„nekrietnie” raksturi.

VARDARBĪBAS VEICĒJU STATISTISKI TIPISKIE RAKSTURA TIPI:

Raktsura tips Specifiskais raksturojums

NARCISTISKAIS (Es

spoguļojos sevī)

Narcistisku personību

raksturo paradoksāla

šķelšanās starp diviem

pretējiem poliem. Viens no

tiem ir milzīgs, bet otrs-naida

un sarūgtinājumu pilns.

Neredz un nejūt otru

Pasaules centra sajūta

Projecē uz citiem savas personības daļas, izmantojot

otru

Noliedz jūtas kā vājuma izpausmi

Dzīvo savā realitātē

Dominē pār otru, noniecina

Vadošie aizsardzības mehānismi- projekcija, projektīvā

identifikācija, noliegums.

PSIHOPĀTISKAIS/

ANTISOCIĀLAIS (Es

uzbrūku, lai man neuzbrūk)

Psihopātisko personību

raksturo liela tieksme uz

impulsu izlaušanos darbībā

(acting-out)

Šaurs afektu koridors

Neuzticas otram

Emocionāla labilitāte

Vislabākā aizsardzība- uzbrukums

Vājš ego jeb nepilnīgi attīstīts "Virs-Es"

Vāja iejūtība un empātijas spēja

Nav sirdsapziņas

Stresa apstākļos izmanto spēku, agresivitāte

Pie izdevīgiem nosacījumiem īsteno draudus

PERVERSAIS (Es tev likšu

sajust manas ciešanas) Meklē veidu kā otru ievainot tā, lai pats netiktu pieķerts

Rada otram problēmas un pats ierodas palīgā,labi jūt

otra cilvēka vājo vietu

Ir shēmas par perversu stratēģiju, domā vairākus

gājienus uz priekšu

Intelektuāli var būt ļoti attīstīti

Sava realitātes uztvere

Vadošie aizsardzības mehānismi- anulēšana, projektīvā

identifikācija, projekcija, noliegums

PARANOĪDAIS (Nevienam

nevar uzticēties, visi mani

grib apdraudēt)

Bīstamas vai nevēlamas

domas un jūtas (bailes) tiek

norobežotas, projicējot tās uz

āru un piedēvējot citiem.

Pastiprināts aizdomīgums un bailes

Spēcīga neuzticība otram, izseko otru

Cenšas saglabāt spēcīgu kontroli

Bērnībā izteikti kontrolēti

Vadošie aizsardzības mehānismi- projektīvā

identifikācija, noliegums, kontrolēšana

38

Aizsardzības mehānismi

ŠĶELŠANA

Sajūta par labo un ļauno šķeļas, piem., daži cilvēki tiek idealizēti, bet daži nomelnoti. Nav

integrēta priekšstata, nav "vidus", ir tikai galējības. Šādu psihes fragmentēšanu var labi saskatīt

psihopātiskās un narcistiskās personībās. Piem., persona, kas augsti vērtē humanitāras izpausmes,

var būt ļoti nesaudzīgs pret saviem bērniem, sievu vai padotajiem, neizjūtot šajās situācijās

nekādu konfliktu. Sadistiskās un ideālistiskās vajadzības ir norobežotas ar dziļu šķelšanos.

PROJEKTĪVĀ IDENTIFIKĀCIJA (PI)

PI raksturīgi 2 aspekti: "Es"neapzināti noraidīšana/ pieņemšanas vajadzības un priekšstatus un

projicē tos uz citu personu, vienlaikus šī projekcija rada neapzinātu identifikāciju tieši ar to. Tā

rodas iespēja otru cilvēku kontrolēt.

PROJEKCIJA

Kāda neapzināta impulsa vai priekšstata, kas nav pieņemams attiecīgajai personai pašai,

pārcelšana uz kādu citu objektu.

NOLIEGUMS

Speciāla forma neapzinātai atvairīšanai, kad cilvēks izvairās saskatīt un vērst uzmanību uz iekšējo

un ārējo īstenību apdraudošiem aspektiem.

Der vērst uzmanību, ka15

:

varmākas ir izcili "hameleoni", viņi spēj mainīt savu tēlu atkarībā no tā, kādu cilvēku

sarunu biedrs vēlās redzēt. Pedofīli, agresīvi izvarotāji, visu citu veidu varmākas rāda tikai to

seju,kuru viņi vēlas jums rādīt, un arī tajos brīžos, kad vēlas, lai jūs to redzētu.

Pat visnežēlīgākie varmākas prot nevainojami kontrolēt savu uzvedību sabiedrības

apstākļos.

Seksuālie varmākas spēj droši skatīties acīs ( būt "patiesi") un labi tur acu kontaktu, taču

vajadzības gadījumā viņi spēj traumēt tikai ar skatienu vien, lai izteiktu upurim draudus.

Seksuālie varmākas biežāk rūpīgi gatavojas saviem uzbrukumiem paredzot vairākas

darbības uz priekšu ( Viņi ir izcili "šaha" spēlētāji). To nekad nedrīkst novērtēt par zemu, joviņu

viltība nebeidzas tikai ar piekļūšanu upuriem, bet arī, lai pasargātu sevi no atmaskošanas.

Pedofīli nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem, viņi var būt uzticami draugi, labi

darbinieki, atbildīgi sabiedrības locekļi, vienīgā atšķirība ir seksuālajās tieksmēs. Viņu raksturā

"uz āru" var neparādīties nekas no tā, kas notiek "aiz slēgtajām durvīm". Rakstura iezīmes bieži

jauc ar seksuālo orientāciju vai indivīda seksuālās intereses tipu. Cilvēks, piemēram, var būt

nelabojams pedofīls un reizē ievērot visus likumus, strādāt ar atbildības izjūtu, rūpēties par

citiem". (Psihiatrs Freds Berlins)

15

Soltera A.,Varmākas, pedofīli, izvarotāji un citi.-Rīga:SIA "Adria Books", 2007

39

Konsultēšanas prasmes darbā ar vardarbības veicējiem

Galvenie principi darbā ar vardarbības veicējiem:

uzsvars uz rāmja stabilitāti ( stingri atrunāta vienošanās par tikšanās laikiem un ilgumu),

stingra rāmja ievērošana ,

palielināts konsultanta aktivitātes līmenis ( kontroles turēšana par tēmu un tēmas fokusu),

jāfiksē klienta aizsardzības,

jāizprot klienta pārneses reakcijas ( agresīvā un erotiskā transference),

pakāpeniska tilta uzbūvēšana starp darbību un jūtām, acting-out bloķēšana,

fokusēšanās uz formālajām attiecībām šeit un tagad un uz klienta grūtībām veidot

adekvātu kontaktu (konsultatīvo attiecību stabilitāte un korektums kā rehabilitācijas

instruments).

INTERVENCES FĀZES:

KONSULTĒŠANAS REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI:

1) klients ievēro sadarbības rāmi , komunikācija kļūst „godīgāka”, mazinās meli,

2) klients ir sācis pieņemt lomu maiņu,

3) klientam ievērojami ir mazinājusies trauksme no attiecībām,

4) mazinājies ir noliegums, izreaģēšana darbībā un izteikta šķelšana,

5) mazinājušās vardarbības epizodes, impulsivitāte,

6) klients kļūst atklātāks, vairāk stāsta par sevi, parādās jauna informācija,

7) palielinās funkcionēšanas spējas- ilgāka spēja noturēties attiecībās un saglabāt stabilitāti (

t. sk. darba attiec.),

8) sāk pieņemt konsultanta ieteikumus, ir ieinteresēts sadarbībā.

Fāze Klienta stāvoklis Tehnikas

Sākumfāze 1. Aiziešanas draudi

2. Regulāra robežu pārkāpšana,

3. Negatīvas, devalvētas vai

erotiskas pārneses

parādīšanās

4. Draudi sev

5. Depresīvisms

Novērtēšana

Rāmja stingra turēšana

Izvērtēšana

Konsekvence attieksmē pret

klientu

Vidusfāze 6. Saasinās izreaģēšanas darbībā

reakcijas

7. Saasinās afekta lēkmes

konsultāciju laikā

Fokuss uz attiecībām šeit un

tagad:

- Izskaidrošana,

- Konfrontācija,

- Interpretācija

attiecībās šeit un

tagad

Korekcijas fāze 8. Aktivizētas pārdomas

9. Sarunas par pagātnes

situācijām

Drošas vides radīšana

40

SARUNAS VADĪŠANA:

1. sarunas sākums – skaidra un konkrēta sarunas mērķa definēšana;

2. sarunas gaitas regulēšana (atvērtie jautājumi klientam orientējoši uz sarunas mērķi, tēmas

robežu noturēšana);

3. klienta uzskatu noskaidrošana ( akcents uz novērošanu, klienta aizsardzību noskaidrošana,

savu jūtu fiksēšana);

4. pretrunu noskaidrošana, precīza un tieša argumentācija ar reāliem faktiem:

a. domas pamatošana ar neapstrīdamiem faktiem,

b. pretrunīgas informācijas fiksēšana klienta teiktajā,

c. klienta teiktā analīze, atdalot ticamo no šaubīgās vai kļūdainās informācijas

un pret to vēršot argumentus;

5. Uzdevumu noformēšana un sarunas beigas (precīza laika un turpmākā sadarbības rāmja

noteikšana).

Vardarbības iejaukšanās fāzes

Lai strādātu ar vardarbības situācijām, jāpatur prātā divi faktori:

1. iejaukšanās notiek savstarpējo attiecību sistēmā, un vardarbība pati ir attiecību

veids, un - kas svarīgi - tas ir ļoti nozīmīgs un liktenīgs cilvēka dzīvei,

2. iejaukšanās tiek veiktamultidisciplināri, pastāvīgi aktivizējot dažādus pakalpojumu

dienestus un institūcijas, kas tiek aicinātas spēlēt dažādas lomas un veikt dažādus uzdevumus.

Kā noskaidrojuši Barrett un Trepper (1992), ir četri noliegšanas līmeņi, kas var tikt izteikti

un ar kuriem mums jāstrādā, lai panāktu būtiskas pārmaiņas.

Pirmais līmenis ir Faktu noliegšana, kas izpaužas kā paziņojums: “Nav taisnība, tas

nenotika”. Lai oponētu šajā nolieguma līmenī, nepieciešams veikt medicīnisku izmeklēšanu.

Otrais līmenis Savas rīcības apzināšanās noliegums (kas tiek izteikts apgalvojumā “Es

nezinu, kas ar mani notika”).

Trešais līmenis Atbildības noliegums (“Tā nav mana vaina”)

Ceturtais līmenis Vardarbības vai izmantošanas ietekmes uz upuri noliegums (“Tas jau

nav nekas nopietns”).

Vardarbība ir kompleksa ģimenes attiecību patoloģija, kurā arī bērni ir dziļi iesaistīti.

Neraugoties uz specifiskajiem psihoterapijas instrumentiem, tā ir tieši visas ģimenes patoloģija,

kas ir jāapzinās un jāizprot, vispirms rūpīgi izanalizējot cēloņus, kas specifiskā situācijā noved pie

vardarbības (ģimenes attiecību diagnoze) un, tādējādi izvērtējot iespēju atjaunot veselīgas

attiecības ģimenē (prognoze).

Visbeidzot, tā ir problēma, kas ietver dažādas iejaukšanās jomas no juridiskajām līdz

medicīniskajām un psihosociālajām, ir svarīgi, lai šī pieeja būtu interdisciplināra, integrējot un

koordinējot dažādas zināšanu jomas16

.

Saskaņā ar „Itālijas vardarbības intervences un novēršanas” vadlīnijām, iejaukšanos raksturo

četras fāzes:

1. atklāšana,

2. aizsardzība,

16

Vassalli A., “Adolescenza e abuso sessuale intrafamiliare. Problemi di intervento”, in: Adolescenza, Vol. 4, n. 1,

1993, pagg. 21-37

41

3. vērtēšana, un

4. risināšana.

ATKLĀŠANA

Šī fāze attiecas uz vardarbības pazīmju atklāšanu. Šajā fāzē notiek arī sākotnējais ģimenes vidē

pieejamo aizsardzības iespēju vērtējums.

Funkcijas:

jāpārliecinās par kaitējuma un ļaunuma pazīmēm, kas saistītas ar varmākas uzvedību, un

jāatšķir reāla varmācība / seksuālā vardarbība no riskiem,

aktīva novērošana, faktu apkopošana, situācijas izpēte;

jāsniedz padomi un jākonsultē organizācijas un atbalsta personas – skolas, privātpersonas

(kaimiņi, radinieki u.c.).

Veidi un līdzekļi:

sociālie darbinieki un psihologi/psihoterapeiti veic sākotnējo situācijas nopietnības

izvērtējumu un nodrošina upurim/iem nepieciešamos drošības pasākumus ( ģimenes

krīzes centru vai audžuģimeni īpaši, ja upuris ir bērns),

vienošanās/kontrakts - it īpaši starp sociālajiem dienestiem, medicīnas iestādēm un tiesību

sistēmu par sadarbības modeli.

AIZSARDZĪBA

Iejaukšanās, kas orientēta uz pārestības vai seksuālās vardarbības novēršanu, un pielāgota

nodarījuma smagumam.

Funkcijas:

vardarbības cikla pārtraukšana nodrošinot upurim aizsardzību drošā vidē, piem., krīzes

centrā,

jāizveido multidisciplināra komanda konkrētās vardarbības situācijas risināšanai no

situācijā iesaistītajām institūcijām un speciālistiem,

jānovērš vardarbības atkārtošanos piesaistot bāriņtiesu, ja upuris ir bērns, un/vai

krimināltiesību sistēmu,

uzraudzīt un novērot ar tiesas sankciju vardarbības veicēju, piem. ja upuris dzīvo mājās,

potenciālajam varmākam liegt pieeju; ja upuris ir bērns, iekārtot bērnu citā dzīvesvietā vai

audžuģimenē.

Veidi un līdzekļi:

mazāk nopietnos gadījumos, ja upuris ir bērns, sadarbībā ir jāiesaista vecāki, lai palielinātu

viņu izpratni un atbildību,

ja vardarbībai ir krimināls raksturs, jāpaziņo tiesību aizsardzības iestādēm, kas nebūt

nenozīmē izsmeļošu situācijas pārzināšanu un ir daļa no sociālo un veselības aizsardzības

darbinieku pienākumiem, jāveicina lietas ierosināšana,

informēt upuri par viņa tiesībām, kas nozīmē zināšanas par likumdošanu un procedūrām

standarta un ārkārtas gadījumos, kā arī spēju veikt aizsargājošas darbības saskaņā ar

tiesību normām,

stabilas sadarbības panākšana starp profesionāļiem, kas nekavējoties spēj nodrošināt

pienācīgu atbalstu un efektīvu aizsardzību vardarbībā cietušajām personām.

42

VĒRTĒŠANA

Šajā fāzē vērtējums tiek veikts trijos līmeņos:

1. pārciestās traumas raksturs un smagums individuālajā un attiecību aspektā.

2. Vardarbības veicēja spēja saskatīt / apzināties savu atbildību par vardarbību.

3. Vidēja līdz ilgtermiņa pieejamie aizsardzības resursi.

Būtībā sociālo dienestu vērtējums nav paredzēts, lai sniegtu ģimenes attiecību ainu attiecīgajā

brīdī, bet tā vietā ir "dinamiska diagnoze", kura ietver reakciju vērtēšanu uz iejaukšanos un ir

vērsta uz tai sekojošu terapeitisko palīdzību.

Funkcijas:

īstenot upura aizsardzības psihosociālās rehabilitācijas pasākumus "drošā" vidē,

padziļināt traumatisko seku vērtējumu, kas attiecas uz vardarbību/seksuālo izmantošanu ar

medicīniskas un sociāli psiholoģiskas izmeklēšanas palīdzību,

sniegt atbalstu upurim - seksuālas un/vai citas smagas vardarbības upurim - varmākas

kriminālprocesa laikā,

sagatavot tiesai klīniskos materiālus, kas sagatavoti strādājot ar ģimeni un paust viedokli

par pozitīvu izmaiņu iespējām,

uz faktoloģiska materiāla (validu datu) pamata motivēt vardarbības veicēju konsultēšanas

un uzvedības izmaiņu procesam.

Veidi un līdzekļi

institucionāli nodrošināti veidi un līdzekļi pasākumu nepārtrauktības un saskaņotības

panākšanai dažādu speciālistu darbībās,

īstenota terapeitiska pieeja,

izmantotas vērtēšanas metodes un tehnikas, kas ir raksturīgas vardarbīgo attiecību un

emocionālo seku dziļākai izpētei,

ziņojumu rakstīšana pēc tiesas norādījumiem, izmantojot atzītus un vispārpieņemtus

diagnožu kodus, ietverot iespējamo vēlāko darbību plānošanu, lai aizsargātu un atbalstītu

upuri,

atbilstoša laika paredzēšana nepieciešamo pasākumu veikšanai (parasti 6 mēneši),

vardarbības veicēju konsultēšana Individuāla konsultēšana vardarbības veicēja

psihoemocionālā stāvokļa izvērtēšanai, individuālās psihoterapijas process, grupu

psihoterapija vardarbības veicējiem.

RISINĀŠANA

Risināšanas fāze var būt dažāda, atkarībā no tā, kādi ir vērtēšanas fāzes rezultāti, it īpaši attiecībā

uz vardarbības pakāpi, vardarbības veicēja spējām pozitīvi mainīties. Kad notiek šīs pozitīvās

izmaiņas (panākts pozitīvs rezultāts), risināšanā galvenā vērība tiek pievērsta attiecību

funkcionalitātes atjaunošanai vidējā un ilgā termiņā.

Funkcijas:

sniegt atbalstu vardarbībā cietušam pārciest piedzīvoto un atveseļoties no traumas,

psihosociālās rehabilitācijas programma vardarbības veicējiem,

sniegt sociālu un izglītojošu atbalstu,

43

pozitīvas dinamikas gadījumā un atkarībā no vardarbības smaguma pakāpes, veicināt

ģimenes funkcionalitātes atjaunošanu ( pāru konsultācijas),

negatīvas sadarbības dinamikas ar vardarbības veicēju gadījumā, motivēt upuri patstāvīgai

dzīvei, šķirti no vardarbības veicēja.

Veidi un līdzekļi:

uzvedības korekcijas programma vardarbības veicējiem-individuālā un grupu

konsultēšana, akcents uz kognitīvi biheiviorālo pieeju,

psiholoģiskais atbalsts ģimenei (pieaugušajiem un bērniem) individuālā un visas ģimenes

līmenī,

īpaši pielāgots sociālo dienestu atbalsts, piemērām, nodrošināšana ar mājokli, darbu,

izglītību un arodapmācību, juridisko un mājsaimniecības palīdzību, dienas centri, mājas

vizītes,

audžuģimenes,

adopcija.

MULTIDISCIPLINĀRĀ SADARBĪBA

Veidojot multidisiplinārās darba grupas, ir svarīgi spēt pieņemt konsultēšanai sarežģītus ģimenes

vardarbības gadījumus un koordinēt dažādus veselības aprūpes dienestus un sociālos dienestus.

Te ir divi primārie uzdevumi:

1. multidisiplinārajai darba grupai jākļūst par resursu, kuru var izmantot visi medicīniskās

aprūpes un sociālo pakalpojumu operatori, kas strādā ar konkrētiem gadījumiem vai ir

aicināti iejaukties vardarbības situācijās,

2. multidisiplinārajai darba grupai jāorganizē kampaņas, lai padziļinātu sabiedrības izpratni

par vardarbību un nepieciešamību nebūt vienaldzīgiem vardarbības situācijās;

Divi pirmie pasākumi ir neatņemamas sastāvdaļas šo uzdevumu praktiskā īstenošanā:

tīkla izveide: vardarbība ģimenē ir komplicēta problēma, kas prasa kompleksu, precīzi

formulētu risinājumu. Vienīgais veids, kā realizēt šo risinājumu, ir izveidot veselības aprūpes un

sociālo dienestu koordinācijas tīklu. Viens cilvēks, strādājot patstāvīgi, nespēj nodrošināt visas

nepieciešamās iemaņas un resursus. Grupas uzdevums nav pārņemt tiešu kontroli pār lietām,

kas tās locekļiem ir nodotas, bet izveidot koordinētu, multidisciplināru komisiju, kura spēj

analizēt katru atsevišķo situāciju, indicēt procedūras un izstrādāt darbības modeli, kuram piekrīt

visi kolēģi. Tā, atkarībā no katras lietas specifiskā rakstura, konkrēti grupas locekļi tiek

pieaicināti, lai pārbaudītu tos lietas aspektus, kas attiecas uz viņu profesionālajām iemaņām, un

koordinētu darbu ar attiecīgajiem veselības aprūpes un sociālās aizsardzības dienestiem.

Sabiedrības informēšanas kampaņa:ir ļoti būtiski lokālajā līmenī izstrādāt sabiedrības

apmācīšanas un informēšanas sistēmu, piem., multidisciplinārajai grupai jāpiedāvā savas

zināšanas kolēģiem veselības un sociālās aizsardzības sektoros, un/vai skolotājiem, lai palīdzētu

viņiem izstrādāt darbības stratēģiju: rīcībai konkrētos gadījumos, bērniem un sievietēm

nepieciešamā atbalsta līmeņu strukturēšanai, dažādu uzdevumu došanai tiem, kas strādā ar

izmantošanas un vardarbības gadījumiem. Darba grupa ir atbildīga arī par katra gadījuma

novērošanu: tai jāplāno sanāksmes pēc regulāriem starplaikiem (kas var ilgt no viena līdz trim

mēnešiem) ; grupai jāpārliecinās, vai sākotnējā ceļa karte tiek ievērota; un tai jānovērtē process

tā gaitā un jānoskaidro, vai nav vajadzīgi papildus preventīvie vai atbalsta pasākumi.

44

Ir būtiski, lai visi darbinieki, kas iesaistīti darbā pret vardarbību ģimenē, iemācītos atbrīvoties, cik

tas viņu spēkos, no aizspriedumiem, tajā pašā laikā "nenocietinot" savas sirdis pret emocijām.

Viņiem jādod iespēja brīvi lūgt palīdzību saviem kolēģiem. Viņiem nav jācenšas būt

"perfektajiem komandas spēlētājiem" nedz arī gaidīt, ka jebkurš problēmas risinājums būs

nevainojams.

Tādēļ grupas funkcijām jābūt šādām:

vardarbības gadījumu saņemšana un analīze;

padomi un konsultēšana;

lietu nodošana izskatīšanai veselības un sociālajiem dienestiem;

tīkla aktivitātes uzturēšana (sanāksmes, forumi, diskusijas utt.);

tīkla konsolidācija (pasākumu dokumentēšana, kopēji ziņojumi, ziņojumi par darba

procesu);

informācijas kampaņu rīkošana skolās, sabiedrībā, sabiedrisko pakalpojumu un citās

vietējās iestādēs;

sabiedrības forumu rosināšana un piedalīšanās tajos par ģimenes vardarbības tēmu.

KONSULTĒŠANA:

Krīžu intervence Īstermiņa konsultēšana Ilgtermiņa konsultēšana

(līdz 10 konsultācijām):

1) akcents uz tūlītēja

atbalsta sniegšanu un

prakstisku jautājumu

risināšanu, kā arī uz

klienta trauksmes

saturēšanu

2)Fiziskas drošības

radīšana un izvērtēšana

3)Vardarbības specifikas

izzināšana

4)Upura un uzbrucēja

izvērtēšana

5)Nepieciešamo resursu

noteikšana.

Krīzes intervence paredz

aktīvu speciālista

iesaistīšanos konsultēšanas

procesā.

( līdz 25 sesijām

individuālās konsultēšanas

kombinācija ar grupu

konsultēšanu):

1)Problēmsituācijas

atzīšana un novērtēšana

2)Jūtu apzināšanas un

ekspresijas veicināšana

konstruktīvā veidā (bailes,

dusmas)

3)Paškontroles

veicināšana/robežu

pārvaldīšana

4)Atbalsta sistēmas

paplašināšana/izolācijas

samazināšana

5)Izglītošana par

vardarbību.

(6 mēnešus un ilgāk,

rekomendējama ilgstošas

vardarbības gadījumos):

1)Neadekvātu aizsardzību

vājināšana

2)Savu robežu un vajadzību

apzināšanos ( upura/varmākas

lomas mazināšana)

3)Realitātes izjūtas vairošana

(noteikums un rāmis)

4)Uzvedības un uztveres

korekcija

5)Ego funkciju stiprināšana.

45

Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk Assessment - SARA)17

Daudzās valstīs policija darbojas saskaņā ar Vardarbības ģimenē riska vērtējuma vadlīnijām.

Viens no šādiem instrumentiem ir Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk

Assessment Guide – SARA). Tas palīdz noteikt riska faktorus, kuriem ir izšķiroša loma

vardarbības prognozēšanā, piemēram, iespējamības pakāpi (augsta, vidēja, zema) , ka indivīds var

uzbrukt savam dzīvesbiedram, bērniem, citiem ģimenes locekļiem, vecvecākiem, vai bijušajam

draugam/ draudzenei.

SARAir pieejama un noderīga visiem speciālistiem, kas nodarbojas ar likumpārkāpēja un

upura problēmu risināšanu, piemēram, policijai (attiecībā uz bīstamību), kriminālo tiesību

sistēmai (attiecībā uz apsūdzību, drošības naudu, spriedumu, labošanas programmām, probāciju,

nosacītu atbrīvošanu, pavēlēm netuvoties, pienākumu brīdināt, pienākumu aizstāvēt), civiltiesību

sistēmai (attiecībā uz aizbildnību, apmeklēšanu, atbildību par kaitējumu) un citiem speciālistiem,

kuru kompetencē ir darbs ar varmāku un upuri atbalsta iestādēs.

SARA ir vērtēšanas instruments, kurā tiek izmantota intervija un pieraksti:

intervijas ar apsūdzēto un upuri,

standartizēti mērījumi par fizisko un emocionālo vardarbību,

standartizēti mērījumi par narkotiku un alkohola lietošanu,

citu pārkāpumu vēstures izskatīšana (policijas ziņojumi, upuru liecības un

kriminālā pagātne),

cits psiholoģiskais vērtējums, ja tas nepieciešams vai pieejams.

Šī instrumenta klīniskais uzdevums ir izprast, kā un kāpēc cilvēki izlēmuši rīkoties

vardarbīgi pagātnē, un noteikt, vai šie vai citi faktori var novest personu pie līdzīgas izvēles

nākotnē.

SARA mērķis ir novērst vardarbību. Tas palīdz izpētīt vispārējos vardarbības riska faktorus

un dzīvesbiedra vardarbības riska faktorus. Detalizēti tiek apskatīta:

varmākaskriminālā vēsture: agrākie uzbrukumi ģimenes locekļiem,

svešiniekiem vai paziņām, agrākie nosacītas atbrīvošanas vai sabiedriskās uzraudzības

noteikumu pārkāpumi;

psihosociālā pielāgošanās/pagātne: vardarbības ģimenē upuris un/vai

aculiecinieks, attiecību sarežģījumi nesenā pagātnē, nodarbinātības problēmas nesenā pagātnē,

nesena atkarība no vielām vai narkomānija, nesenas domas par pašnāvību vai slepkavību, nesen

pārdzīvoti psihotiski vai maniakāli simptomi, personības traucējumi;

personības traucējumi: robežlīnijas personība, psihopātiska personība;

uzbrukumi dzīvesbiedram pagātnē: emocionālas vardarbības, fizisku

uzbrukumu, seksuālas vardarbības vai seksuālas greizsirdības vēsture, draudēšana ar ieročiem

un/vai nāvi, aizliegumu tuvoties un pieskarties pārkāpumi, uzbrukumu smaguma un biežuma

palielināšanās nesenā pagātnē, varmācības nopietnības mazināšana vai pilnīga noliegšana,

atzinīga vai piekrītoša attieksme pret vardarbību, pašreizēji pārkāpumi: ieroču izmantošana,

draudēšana ar nāvi, netuvošanās pavēļu pārkāpumi, fiziska vardarbība, seksuāli uzbrukumi,

smagu miesas bojājumu nodarīšana.

17

Randall P. Kropp, Stephen D. Hart, Webster, & Eaves, Spousal Assault Risk Assessment Guide SARA, 1994, 1995,

1998

46

NARATĪVĀS PIEEJAS IZMANTOŠANA

SOCIĀLĀ DARBĀ AR BĒRNIEM UN ĢIMENĒM

Naratīvā terapija, Naratīvā darba pieeja vai

Naratīvais domāšanas veids.

Naratīvā terapija ir viens no psihoterapijas veidiem, kur tiek izmantots stāstījums. Šī pieeja

sākotnēji tika izstrādāta pagājušā gadsimta 70-80ajos gados, lielākoties to attīstīja Michael White

no Austrālijas un viņa draugs un kolēģis David Epston no Jaunzēlandes. Naratīvā pieeja kļuva

izplatīta Ziemeļamerikā ar 1990. gadā publicēto grāmatu “Vēstījuma līdzekļi - terapeitiskā

procesa beigas” (Narrative Means to Therapeutic Ends), kam seko daudzas citas grāmatas un

raksti par iepriekš “neizrisināmiem” gadījumiem, piem. anorexia nervosa, ADHD, šizofrēniju un

daudzām citām problēmām.

2007.gadā White publicēja grāmatu “Naratīvās prakses kartes” (Maps of Narrative

Practice), kurā viņš aprakstīja un prezentēja sešu veidu “kartes”, kuras atspoguļo dažādas

konversācijas, “atslēg-sarunas”. Terminam "Naratīvā terapija" ir īpaša nozīme un tas nav tas pats,

kas Naratīvā psiholoģija vai kāda cita terapija, kas izmanto stāstus, kā darba līdzekli. Naratīvā

terapija balstās uz Michael White, David Epston un citu praktiķu idejām un bāzēta uz šo ideju

darbu praksi.

Naratīvais terapeits koncentrējas uz katra cilvēka idividuālā stāsta paplašināšanu, katras

personas identitātes bagātināšanu un uz terapijā esošajiem konceptiem. Naratīvais terapeits ir

līdzstrādnieks/līdzdalībnieks, kas strādā kopā ar klientu, procesā palīdzot atklāt un bagātināt

(padarīt "biezāku") katra cilvēka dzīves stāstu, kas rodas no dažādiem aprakstiem par savu

pieredzi dzīves jomās, tādējādi destabilizējot negatīvos ("plānos") stāstus, pie kuriem klients

iespējams jau ir pieradis, klausoties vai “tulkojot” sev apkārtējos.

Problēmas tiek eksternalizētas un atdalītas no klienta būtības, tadējādi dodot iespēju “veidot

attiecības” ar problēmām, kuras piemeklējušas klientu. Naratīvās terapijas pamatmotto ir:

“Persona nav problēma - problēma ir problēma...”

Kad problēma ir eksternalizēta, atdalīta no cilvēka būtības un identitātes, tad terapeits vai

sociālais darbinieks var palīdzēt ar konkrētu jautājumu palīdzību ”atrast” tos ”unikālos gadījumus

un pieredzi” katra cilvēka dzīvē, kas veicina un dod iespēju izveidot jaunu, alternatīvu savas

dzīves aprakstu vai stāstu. Tas savukārt paplašina iespējas cilvēkam ”pārņemt vadību” pār savu

dzīvi, tādējādi arī ”veidot attiecības ar savu problēmu”.

Arī stiprās, spēcīgās, labās cilvēka ipašības, spējas un darbības tiek eksternalizētas, tādējādi

dodot iespēju cilvēkam tās labāk attīstīt un pārvaldīt, un tādejādi dodot iespēju attīstīt katram sev

vēlamo identitāti.

Sociālajā darbā un terapijā tiek izmantota arī “apkārtējo pieredze un refleksija”. Michael

White izstrādāja modeli, speciālu terapeitisku un refleksiju jautājumu sēriju, kura palīdz strādāt ar

multiproblēmām, kas piemīt klientiem. Piesaistot darba procesam cilvēkus, kuriem agrāk ir

bijušas līdzīgas grūtības un kuri no tām tikuši vaļā, cilvēkus, kuriem piemīt tādas pašas

problēmas, radiniekus, draugus vai vienkārši citus klientus, kuriem ir kaut kāda pieredze

aktuālajos jautājumos. Šie cilvēki kļūst kā viena aktīva daļa no klienta “atveseļošanas” procesa.

Tā varētu būt pat tikai viena tikšanās reize, kad šī “liecinieku grupa” (outside whittnesses)

piedalās procesā vai arī tā varētu būt sērija ar sarunām.

Profesionāli reflektējot, šīs refleksijas galvenais mērķis ir attīstīt savas profesionālās

prasmes izteikt savas asociācijas, līdzības, sajūtas, kuras radušās klausoties citos, kad tie runā par

sev svarīgām lietām. Refleksija nav ”spriedums vai atzinums”, šeit nevar būt ”pareizu un

nepareizu” stāstu. Reflektants izsaka vārdos tās sajūtas un tās saiknes, kas viņai/viņam radušās,

klausoties otra cilvēka stāstījumā. Šeit nebūtu labi reflektēt...”es tam nepiekrītu...tā tas nav, ir

savādāk....tā nedrīkst domāt....viņai/viņam nav taisnība, kad viņa to saka...” Reflektējot, mēs

47

izsakām vārdos mūsu atziņas, kas radušās, klausoties citu pieredzē, savienojot to ar mūsu pašu

pieredzi.

Refleksija darbojas kā līdzeklis, lai mēs paši varētu novērot, kā mūsu domas, atziņas un

vērtējumi mainās laika gaitā, attīstās vai ieņem citu formu. Refleksijas procesā, pieredze kļūst par

zināšanām, kur saikne starp ”iemeslu” un ”secību” kļūst acīmredzama. Šīs saiknes apziņa var

novest līdz daudz apzinātākai un profesionālākai darbībai.

Kad mēs reflektējam paši par savām un citu ikdienas darbībam, runām un rīcību, mēs bieži

iegūstam citu, bagātāku skatu uz/par tām. Piemēram, var reflektēt par kādu sajūtu, kura radās,

darot kādu konkrētu darbību, vai kolēģi savstarpēji reflektē par vienu un to pašu fenomenu, ar ko

ikdienā darbā sastopas,- tas dod plašāku un vispārējāku skatu uz lietu kopsakarību.

Refleksija ir viena no ļoti svarīgām Naratīvās pieejas darba sastāvdaļām. To var izmantot un

ar to var strādāt ļoti dažadi. Sociālais darbinieks vai terapeits var būt ļoti aktīvs refleksijas

periodā, izmantot refleksijas grupu vai vienu cilvēku (savu koleģi, klienta radinieku, paziņu vai

kādu citu), kā arī izmantot to kā palīglīdzekli, piedevu.

“Atslēgvārdi” ir viena no koncentrācijas zonām. Vārdi, kuriem ir liela nozīme, zem kuriem

slēpjas vērtības un vēlmes. Svarīgi izmantot “klienta teiktos vārdus”, nevis citus. Palīdzēt

“pārformulēt” negācijas, kopīgiem spēkiem meklējot, kas slēpjas zem šīm negācijām, palīdzēt

pārvērst šīs negācijas “nepiepildītos sapņos vai vēlmēs”, kas izkristalizē vērtības.

Sākoties 90-jiem gadiem, Zviedrijā attīstijās Naratīvā pieeja jeb Naratīvais domāšanas

veids, it seviški strādājot psihosociālajā darbā ar klintem, kuriem piemīt multiproblēmas.

Pateicoties ciešai sadarbībai ar jau minēto Michael White (Austrālija), David Epston

(Jaunzēlande), Tom Anderson un Geir Lundby (Norvēģija), Zviedrijā šī darba pieeja (domāšanas

veids) attīstījusies ar vien vairāk un kļuvusi populāra Ģimenes terapijas jomā.

Problēmas eksternalizācija

1. Lokalizēt problēmu

2. Iedot tai vārdu, formu, krāsu, smaržu…

3. Atdalīt problēmu no personas ( no es/tu… uz tas/tā…)

4. Izpētīt problēmu kā patstāvīgu parādību ( tās parašas, plānus, kur/kā tā jūtas labi,

mērķi…)

5. Pētīt attiecības ar problēmu

6. Personas vērtību celšana… bez problēmas…

7. Cilvēka identitātes bagātināšana

Kad runā par problēmu ir jāizmanto - ”tas ir…/tā ir”, nevis ”es esmu…/tu esi…”.Ir

nepieciešamsmeklēt stāstus, kas nesaistās ar ”problēmu”. ”Nogriezt skaņu” problēmai un

”uzgriezt skaļāku skaņu” citiem pozitīviem stāstiem, kas raksturo cilvēku.

48

ATSĶIRĪBAS STARP INTERNALIZĀCIJU UN EKSTERNALIZĀCIJU

INTERNALIZĀCIJA

EKSTERNALIZĀCIJA

Redz cilvēku kā problēmu Redz problēmu kā problēmu

”Novieto” problēmu cilvēka iekšienē Problēma tiek apstrādāta, kā kaut kas, ārpus

cilvēka esošs. Tas dod iespēju sarunai par to,

kādas veidojas attiecības cilvēkam ar

problēmu.

Meklē to, kas ir ”nepareizs” vai vājības

cilvēkā

Dod iespēju redzēt problēmas vidi, kas ir

eksterna vai ārpus indivīda un tā identitātes

Rīcība tiek uzskatīta kā manifestācija vai arējs

simptoms no cilvēka iekšienes un ”es”

pozīcijas

Rīcība tiek apskatīta kā ķēdes reakcija ,kādā

laika posmā uz vides ietekmi un konkrētas

tēmas ietvaros

Meklē ekspertīzi, kas dod izskaidojumus

personas problemātiskajai rīcībai

Aicina cilvēkus izšķirot savas iekšējās

normas, vērtības un būtību no

paskaidrojumiem.

Ekspertīze bieži tiek dota par cilvēka būtību

un tā identitāti, to ”izskaidrojot”, tādējādi

neatstājot iespējas alternatīviem identitātes

aprakstiem.

Dod iespēju plašiem, daudzveidīgiem

identitātes aprakstiem un tā paplašināšanu

Padara neredzamas sociālās saiknes, saistības,

kas pastiprina problēmas būtību.

Padara redzamas sociālās saiknes un saistības,

kas pastiprina problēmas būtību

Noved līdz ”plāniem,” secinājumiem par

dzīvi, pašu un attiecībām

Aizved līdz bagātīgiem dzīves un attiecību

aprakstiem

Izmeklē iekšējus cēloņ-mehānismus, kuri ir

cilvēkos, kas meklē palīdzību

Izmeklē, kādi kulturāli un sociāl-politiski

stāsti ietekmē cilvēkus, kuri meklē palīdzību

Noved līdz kategoriskiem spriedumiem par

cilvēku, izejot no tā, kas neiekļaujas ”normas

robežās”. Etiķetes, termini, diagnozes tiek

izmantotas, lai paskaidrotu cilvēku pieredzi

un problēmas. Kad cilvēks tiek aprakstīts kā ”

savādāks”, tas bieži tiek diskriminēts.

”Uzslavē atsķirību” un ”izaicina” domu par

to, kas ir normāli un kas nē. Pozitīvi skatās uz

dažadībām un padara redzamākas

diskriminējošās konvensijas.

Parāda problēmu, kā vienu no cilvēka

identitātes sastāvdaļām. Tādējādi sarunas

notiek par to, kā ”sadzīvot” ar diagnožu

(piem, autisms, ADHD, Asberger…)

efektiem.

Savstarpēja padomdošana ar cilvēkiem par to,

kā iespējams mainīt savu attieksmi pret

problēmu un tās ietekmi.

Ļoti izteikta eksperta pozīcija - tie, kam ir

problēma un tie, kuri visu zin par problēmu.

Katrs ir pats sev eksperts par savu dzīvi un

savām attiecībām.

Tas, kas tiek uzskatīts par problēmas

risinājumu ir stratēģijas, ko kāds cits ir

izdomājis un izstrādājis

Panākumi problēmas risināšanā tiek panākti

kopējiem spēkiem. Eksternalizējošas sarunas

veicina iekšējo resursu, vērtību un zināšanu

pieejamību.

Bieži tiek teikts ”Es esmu…” Bieži tiek teikts ”Tas/Tā ir…”

Bieži tiek runāts par problēmu un tās detaļām. Tiek meklēti alternatīvie stāsti un apraksti,

kas atšķiras no problēmstāstiem.

49

„Naratīvs” veids, kā strādāt ar refleksiju grupā

IDENTIFICĒT IZTEICIENU

Kādi vārdi, teikumi vai izteicieni iespiedās tev atmiņā, kad tu klausījies?

Kuri speciāli vārdi, teikumi vai izteicieni ” aizķēra tavas stīgas” vai ”pieķērās dvēselei,” kad tu

klausījies, vai arī tu kļuvi ieinteresēts?

APRAKSTI VIENU BILDI, METAFORU

Kādu bildi vai metaforu tu ieraudzīji vai tu iedomājies, kad tu klausījies šo stāstu?

Kāda tev ir sajūta par to, kas ir svarīgi šai personai?

Kā tu domā, ko šīs sajūtas, kuras tev radās, izsaka par šīs personas vērtībām, ticību,

uzņemšanos…?

REZONANSE

Kā tas nākas, ka tieši šīs lietas ir tās, kuras tev ”pieķērās,” vai kurām tu pievērsi vairāk

uzmanības?

Kas tieši, no tavā dzīvē piedzivotā, uzplaiksnīja un deva rezonansi tam, kas ir svarīgs šai

personai?

”TRANSPORTĒŠANĀS”

”Uz kurieni tas viss tevi ir transportējis?”….”pārcēlis”

Kā tas ir ietekmējis tavu līdzšinējo domāšanu?

Vai šīs sarunas rezultātā tev ir radušās domas, par kurām tu gribētu vairāk padomāt vai pievērst

vairāk uzmanības?

Kā tu domā, kas ir kļuvis vairāk iespējams tavā dzivē vai darbā pēc tam, kad tu esi noklausījies šo

stāstu?

MANS DZĪVES KOKS

Koks, šajā gadījumā tiek lietots kā metafora savai dzīvei. Vislabāk ir zīmēt un aizpildīt savu koku

grupā, kopā ar citiem cilvēkiem (bērni, pieaugušie, ģimenes locekļi, skolnieki …). Tādā veidā

guvums ir lielāks, jo rādot un stāstot par savu koku citiem, katrs saņem reflekcijas un domas no

līdzcilvēkiem, kas bagātina savu skatu uz dzīvi.

Zeme: Šeit un tagad, darbs, skola, intereses, u.c

Saknes:No kurienes tu nāc, stāsti par tava vārda izcelsmi, svarīgi notikumi, kas saistīti ar tavu vai

tava vārda izcelsmi, tev svarīgas vietas…

Stumbrs:Panākumi un ”gatavības”, gan tavas personīgās, gan arī tavu tuvāko… Vertības.

Zari:Tavas vēlmes, cerības, sapņi un nodomi

Lapas: Svarīgas personas tavā dzīvē

Augļi: Tavas spējas un talanti

Sveķi: Kas tev dod enerģiju?

50

Pēc sava koka prezentācijas, varētu uzsākties diskusija ar pārējiem grupas dalībniekiem par:

1. Kādas vētras ir bijušas katra dzīvē un kā varētu pasargāties no draudošiem ”tornado”?

2. Kāda augsne ir nepieciešama, lai tavs koks varētu augt ,attīstīties un nenokalst?

3. Kam varētu uzticēt sava koka kopšanu, kad pašam nav tādu iespēju par to parūpēties?

4. Vai šis ir viens vientuļš koks, vai arī tas ir mežiņā, kopā ar pārējiem kokiem?

5. Kas notiek ar koku, ja kāds no zariem nolūzt, tiek nozāģēts vai nokalst?

6. Vai šis koks jūtas vislabāk sev līdzīgo starpā, vai arī tas jūtas labi dažādu koku pudurā?

7. Vai lapu vietā varētu būt skujas…. Kāda tam būtu atšķirība?

8. Vai šis ir augļu koks, vai...?

51

SOCIĀLAIS DARBS AR GRUPU

Profesionāli vadītās vai organizētās grupas

Profesionālais sociālais darbs ar grupu tiek uzskatīts par vienu no sociālā darba formām

(sociālā darba formas: darbs ar indivīdu, darbs ar grupu, darbs kopienā, makro-sociālais darbs),

taču tik pat lielā mērā darbs ar grupu var tikt uzskatīts par metodi vai pieeju, piemēram,

sabiedriskie darbi grupā. Līdz ar to sociālo pakalpojumu sniedzējiem būtu vērts pārdomāt:

kādus mērķus (korekcijas, atbalsta, motivēšanas) vēlaties sasniegt ar grupu

palīdzību.

Vai darbs ar grupu ir atsevišķs pakalpojuma veids?

Vai grupu metodes profesionāļi izmanto ikdienas darbā ar klientu – indivīdu,

ģimeni, grupu, utml.?

Vai grupas forma ir labākā klientam un atbilst viņa vajadzībām, un interesēm?

Kāda veida grupas (palīdzības veidi) būtu piemērotākās vietējiem iedzīvotajiem,

t.sk. klientiem?

Kurš un kā varētu organizēt un vadīt grupas?18

Kopš sociālā darbā ir sācis veidoties„darbs ar grupu” (~1880 gadiem), tas ir nepārtraukti

pilnveidojies gan metodiski, gan saturiski, kā rezultātā ir ļoti plaša grupu izmantošanas amplitūda,

t.sk. pašpalīdzības, atbalsta, terapeitiskās, korekcijas, utt. grupas, kuru pielietošanu (izmantošanu)

nosaka klienta vajadzības (iespējas) un sociālā darba speciālista kompetence, kā arī tām visām ir

raksturīga mērķtiecīga (tieša vai netiešas) sociālā darba intervence.

Grupas atšķiras (identificē) pēc:

1. mērķiem un sagaidāmiem rezultātiem, piemēram: korekciju, prevenciju, socializāciju,

problēmu risināšanu, rehabilitāciju, saskarsmi;

18

Kenets E. Reids, Sociālā darba prakse grupās// SDSPA „Attīstība”, tulkots mācību materiāls

52

2. formas – atvērtas, slēgtas, lielās, mazās, terapijas, pašpalīdzības, utt;

3. tēmas un darba metodēm;

4. mērķa auditorijas – klienta sociālā portreta un interesēm (vajadzībām);

5. vadītāja lomām, funkcijām, t.sk. pēc organizēšanas veida;

6. laika un vietas.

PAŠPALĪDZĪBAS GRUPA

Brīvprātīga cilvēku kopa, kurus vieno kopējas problēmas, situācija vai stāvoklis, vai dzīves

pieredze. Sanāk kopā ar kopīgu mērķi palīdzēt viens otram, lai veicinātu dzīves kvalitātes

paaugstināšanu. Pašpalīdzība – paškontroles spēja un līdzdalība lēmuma pieņemšanā (pilna

atbildība) pār savu rīcību, kas balstīts uz zināšanām, prasmēm, atbalstu un pieredzi.

ATBALSTA GRUPA

Atbalsta grupas var būt gan kā motivātors, izvērtētājs, zināšanu, prasmju un iemaņu

apgūšanas vai uz nākotni orientēts pasākumu kopums.

Atbalsta grupas ir profesionālā darbība, kas balstīta uz pašpalīdzību, bet mērķtiecīgi vadīta,

lai veicinātu kādu problēmu, grūtību un/vai dzīves situāciju pozitīvu un labvēlīgu risinājumu vai

aktualizāciju. Mērķtiecīgi orientēta uz grupas dalībnieku attīstību un izaugsmi. Savstarpējais

atbalsts grupā ir orientēts uz sociālās kompetences paaugstināšanu un psiholoģisko labsajūtu

nodrošināšanu (komfortu), lai veicinātu dzīves kvalitātes uzlabošanu indivīdam.

Atbalsta grupā īpaša uzmanība tika pievērsta cilvēka psihosociālām zonām:

pieredzei – pozitīvā, negatīvā un spēja mācīties no tās;

vērtību orientācijai un attieksmei;

sociālām prasmēm un iemaņām;

zināšanu apguvei un ieguves veidiem;

vajadzību, resursu un iespēju apzināšanai;

nākotnes redzējumam – pašattīstības perspektīvai.

Atbalsta grupas ir veidotas uz konfidencialitātes principa, kur uzsvars tiek likts uz procesu

un dalībnieku vienlīdzīgu (tas tiek atrunāts grupas procesa un rezultātu noteikumos), aktīvu

līdzdalību procesā, kurā ikviens tiek iedrošināts izteikties, dalīties savā pozitīvā vai negatīvā

pieredzē.

Atbalsta grupas vada profesionālis, kurš fasilitē (aktivizē) tēmas ņemot vērā dalībnieku

vajadzības. Atbalsta grupas darbība tiek fasilitēta, izmantojot grupu dinamikas un uz nākotni

orientētās pieejas, ņemot vērā grupas (indivīdu) sociālo un psiholoģisko portretu, t.sk. sociālās

prasmes un zināšanas. Atbalsta grupu dienas kārtība tiek veidota pēc vienota scenārija:

1. sasveicināšanās un jautājums „kā tu jūties, kā tev ir gājis kopš iepriekšējās

reizes?”

2. Atvērtā diskusija, ko atceros, ko darījām iepriekšējā reizē.

3. Diskusija - refleksija par dalībnieku izvirzīto tēmu (ām).

4. Ievads problēmas aktualizēšanā – no vadītāja puses.

5. Grupu diskusijas.

6. Katrs dalībnieks noslēdz apli ar savām pārdomām vai ierosinājumiem, kas

tiek piefiksētas uz tāfeles.

53

Atbalsta grupas gaitā īpašu uzmanību tiek pievērsta interaktīviem individuāliem un grupu

saliedējošiem uzdevumiem, uz nākotni orientētai pieejai, individuālo darba lapu aizpildīšanai,

video stāstu - filmu analizēšanai, pozitīvo piemēru apzināšanai, praktisku uzdevumu realizācijai

ārpus atbalsta grupas nodarbībām, piemēram, Ziemassvētku kopīga organizēšana.

Katra grupa ir unikāla un lielā mērā grupa dalībnieki nosaka tās attīstības gaidu un vadītāja

piedāvātās/ izvēlētas metodes.

TERAPEITISKĀS GRUPAS

Grupas locekļi ir ar smagām emocionālām un/vai personiskām, t.sk. sociālām problēmām.

Grupu mērķis ir veicināt, lai uz kopīgu kolektīvo pieredzi, pārdzīvojumiem un grupā esošiem

resursiem (ar terapeita palīdzību) izprastu, pieņemtu un/vai rastu risinājumus esošām problēmām.

Var būt viena vai vairākas risinājumu stratēģijas, par kuru izvēli un rezultātu grupas indivīds pats

uzņemas pilnu atbildību. Grupas vada īpaši apmācīti grupas terapeiti, t.sk. psihoterapeiti. Grupu

terapija ir mērķtiecīga iejaukšanās stratēģija, kas paredzēta indivīdiem ar emocionālām vai

sociālām problēmām, lai no grupas saņemtu psihosociālu atbalstu, iedrošinājumu vai piederības

sajūtu savu problēmu identificēšanā (atklāšanā) un iespējamā risinājumā.

SOCIĀLĀS KOMPETENCES PAAUGSTINĀŠANAS GRUPAS

Var būt mērķtiecīgi vadītas un organizētas grupas, kā arī „stihiski” pašizveidojušās ar

nenoteiktu vadību, bet ar kopīgu mērķi apgūt kādas iztrūkstošas prasmes, iemaņas, kuras palīdzētu

/ uzlabotu ikdienas dzīvi (dzīves kvalitāti), kaut iegūtais rezultāts varētu būt pretējs no sabiedrības

„normu” viedokļa.

Profesionāli vadītās vai organizētās grupas tiek veidotas ar mērķi, lai veiksmīgas indivīdu

mijiedarbības rezultātā tiktu apgūtas jaunas vai atjaunotas „aizmirstās” prasmes, iemaņas,

uzvedības, saskarsmes ( līdzāspastāvēšanas) veidi un tiktu uzlabota sociālā vide – telpa, kurā

konkrētiem indivīdiem kopīgi / atsevišķi ir jāuzturas.

Sociālās rehabilitācijas grupas bieži tiek uzskatītas kā sociālās kompetences vai

socializācijas grupas sastāvdaļa, taču ar atšķirīgu mērķi: atjaunot zaudētās prasmes vai iemaņas,

kā arī aizvietot tās ar citām, ja nav iespējams atjaunot, piemēram, alternatīva komunikācija daļējā

dzirdes zaudēšanā – bērnam ienākot pēc traumas atpakaļ skolā. Sociālās rehabilitācijas grupas,

tāpat kā citas var vadīt vairāki multidisciplināri profesionāļi.

Socializācijas grupas - bieži netiek izdalītas kā atsevišķs profesionālas darbības grupas, jo

tiek uzskatīts, ka socializācijas process ir nekontrolējams, taču sociālos darbiniekus daudz vairāk

uztrauc negatīvās socializācijas rezultāts un tā korekcija, kuru var veikt grupā ar mērķi izmainīt

vai attīstīt grupas locekļa attieksmi, uzvedības, pašvērtējumu, prasmes vai vērtības. Grupa var būt

jaukta, kura tikai daļēji sastāv no problēmā tieši iesaistītajiem.

Socializācija ir: process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un

vērtības, kas nepieciešamas, lai viņš/a funkcionētu sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras,

apmācības un audzināšanas procesus.(S. Omārova, 1996)

Mēs visu mūžu ikvienā mūsu vidē – saskarsmē ar citiem cilvēkiem, grupām un sabiedrību

socializējamies, t.sk. skola ir viens no nozīmīgākajiem socializācijas aģentiem.

Socializācijas aģenti ir tie, kas saskarsmes – mijiedarbības rezultātā nodod mums dažāda

veida informāciju, zināšanas, vērtības, prasmes un iemaņas, attieksmi, uzvedības (rīcības)

modeļus, vērtību orientāciju, sociālās lomas, utt., kā rezultātā mēs tās pārstrādājam – analizējam

un/vai kopējam (atkārtojam). Rezultātā veidojas mūsu personības. Bērnu attiecības, uzvedība,

54

domāšanas veids lielā mērā ir veidojies pateicoties “n” socializācijas aģentiem – mēs parasti

sakām: bērns ir sabiedrības (ģimenes, skolas, draugu pulka) spogulis.

Pēdējos gados papildus tādiem tradicionālajiem socializācijas aģentiem, kā ģimene, skola,

draugi, darba kolēģ, pievienojas ļoti aktīvs socializācijas aģents – mediji (TV, radio, internets,

datorspēles, avīzes, žurnāli, utt.), kas veido pavisam citus socializācijas procesus.

INFORMATĪVAS VAI IZGLĪTOJOŠĀS GRUPAS

Šīs grupas bieži tiek uzskatītas un pielīdzinātas interaktīviem semināriem vai lekcijām, bet

šīs grupas atšķiras ar to, ka grupas organizētāji vai vadītāji tic, ka grupai ir pietiekoši daudz

iekšējie resursi, lai spētu pašizglītoties un izglītot apkārtējos, kad grupa iegūto informāciju

„multiplicēs un sinerģēs” (izlaidīs caur sevi un pievienos savu unikālo informāciju). informatīvās

grupas tiek jauktas kopā ar modelējošām grupām, vai izmantotas kā preventīvs pasākums riska

novēršanai.

MODELĒJOŠĀS VAI LABORATORIJAS GRUPAS

Ļoti radošas un interaktīvas grupas, kuru mērķis ir prognozēt rīcību, situācijas attīstību vai

personības izaugsmi, lai no prognozētiem rezultātiem mācītos, pieņemtu vēlamo rezultātu vai

izvairītos no riska. Grupas var tikt veidotas atsevišķi kā radošas komandas (piemēram, skolas

attīstības perspektīvas) vai kā ikvienas grupas sastāvdaļa. Grupu raksturo izvēlētās metodes, kuras

tiek strukturētas ar mērķi iegūt maksimāli lielu un ticamu „attīstības scenāriju”, lai risinātu kādu

no aktualizētām problēmām.

NOLEMJOT UZSĀKT ATBALSTA GRUPAS VADĪŠANU, JĀVEIC NOTEIKTI SOĻI:

1. iespējamās mērķa auditorijas izzināšana, tās problemātikas noskaidrošana.

2. Potenciālo dalībnieku apzināšana.

3. Grupas apraksta izveide: grupas veids, mērķis, klientu problemātika, ilgums, laiks, metode

utt.

4. Grupas dalībnieku uzrunāšana.

5. Grupas komplektēšana.

6. Grupas vadīšana.

7. Izvērtēšana un nākotnes plānošana.

55

Grupu veidošana

Grupu veidošana ir komplekss process, par kuru regulāri ir jāpiedomā grupu vadītājam vai

organizētājam. Grupa vadītājām jāapgūst vairākas kompetences, kuras papildina vienu otru.

1.SOLIS: MOTIVĀCIJA

Katra indivīda motivācijas faktori un to apmierināšanas vajadzības līmenis nosaka, kāpēc es

daru to vai to! Katra vadītāja sapnis būtu zināt, ko un kas ir vajadzīgs katram darbiniekam, lai

sasniegtu augstāko darba ražīgumu, taču tikpat lielā mērā mums jāatceras, kā ražīgumu mēs

varam noturēt.

Motivācija: apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kas mudina darboties un izsauc

kompleksu rīcības, domāšanas ķēdi. Ar motivāciju tiek saistīti sekojoši jēdzieni: vajadzības (A.

Maslowa piramīda), dziņas, tieksme19

.

Motivācija, Hercberga divu faktoru teorija:

1. Ārējie (īslaicīgie) faktori:

Darba alga

Darba vietas saglabāšanas garantijas

Darba apstākļi

Sociālais statuss organizācijā

Organizācijas darba politika

Tiešā priekšnieka attieksme

Attiecības ar kolēģiem darbā

2. Iekšējie (ilglaicīgie) faktori:

Panākumi darbā

19

Reņģe V., Organizācijas psiholoģija, „ABC Zvaigzne”, Rīga - 2003

56

Atzinība

Atbildība

Izaugsmes iespējas

Darbs kā tāds

Profesionālās karjeras iespējas

2-3.SOLIS: DROŠĪBA UN LĪDZDALĪBA

Šis solis ir viens no svarīgākiem, jo, ja tam nepievērsīs pietiekoši lielu uzmanību grupas

veidošanas sākotnējā fāzē, tad tas var ietekmēt visu procesu un rezultātu un izvirzītie mērķi var

tikt pat nesasniegti. Drošības sajūta vai tās neesamība ir vairāku jūtu un sajūtu kopums, t.sk. bailes

kļūdīties, bailes atvērties, trauksme, utml. Sākotnēji nedrošība un neuzticēšanās ir „normāls”

grupas stāvoklis, kas bieži ir saistīts ar grupas dinamikas procesiem. Drošības sajūta veidojas tad,

ja izdodas savienot un radīt pozitīvu šādu elementu mijiedarbību:

1. zināšanas par grupu, par tās nepieciešamību, metodēm, pieejām;

2. pieredze, kura veidojas pakāpeniski iepazīstot vidi, cilvēkus, procesu un

vadītāju;

3. personības īpatnības – psiholoģiskie grupas dalībnieka aspekti.

Grupas vadītājs mērķtiecīgi var veidot drošu grupas darbības vidi, tādējādi stimulējot

dabīgos grupas dinamikas procesus. Vadītājs var:

dot iespēju iepazīt un skaidrot grupas darbības principus, ko un kā darīsim;

ļaut grupai iepazīt vadītāju;

dot iespēju grupai (vieglā – nekonfrontētā veidā) iepazīt vienam otru, t.sk. vārdus,

„ledus laušanas” uzdevumus, utml.;

vienoties par grupas noteikumiem un tēmām, t.sk. citiem formāliem un

neformāliem kritērijiem.

Vidi, kurā dalībnieki jūtas gaidīti un iesaistīti, varradīt, izmantojot līdzatbildības (piemēram:

kopīgi izstrādā grupas noteikumus un pieņem tos) un līdzdalības principus (ikvienam ir iespēja

vai/un vadītājs dod iespēju izteikties, t.sk. sniegt atgriezenisko saiti par grupas vadību, procesu un

rezultātu).

Pastāv apgalvojums - jo mazāka kontrole un vadība no grupas vadītāja puses, jo lielāka

līdzdalība un atbildība no dalībnieku puses.

57

4.SOLIS: DARBS – TĒMAS/PROBLĒMAS AKTUALIZĀCIJA – RISINĀŠANA

Šo soli vieglāk būtu skaidrot saistībā ar grupas dinamikas „darba” fāzi, bet tai pašā laikā ar

grupas darba sesijas posmu, jo katru reizi uzsākot ikdienas darbu ar grupu,ieteicams sekot šiem 5

soļiem. Piemērs tiek dots nākamajā tabulā.

Grupas sesijas nodarbības struktūra jauniešu sociālās korekcijas grupai

Solis Grupas sesijas uzbūve

1.sesija (tikšanās reize)

Grupas sesijas uzbūve

„n” – sesija (tikšanās reize)

1. Indivīda

vajadzības -

motivācija

Pirms tiek uzsākta grupa, tā tiek

veidota pēc klienta individuālajām

spējām un motivācijas (gatavības

pakāpes) būt/ saņemt šādu

pakalpojumu.

Kā iepriekšējās reizēs iegūtās

prasmes ir izmantojis praksē, piemēram,

spēju pateikt „Nē!” un ar kādām

grūtībām/ veiksmēm ir saskaries.

Sākoties sesijai, šī sadaļa parasti ir pēc „2.soļa”

2. Drošība un

līdzdalība

Informācijas sniegšana par

grupu un formāliem (tehniskiem

kritērijiem);

Iepazīšanās ar grupas vadītāju

un citiem speciālistiem, kuri strādās ar

grupu;

Ja pastāv, tad iepazīstina ar

grupas nodarbību tēmām, kāpēc un kas

notiks, arī kad?!

Vārdu spēles – iepazīšanās;

Var būt grupas saliedēšanas -

izaicinošie uzdevumi (ar mērenu

konfrontācijas pakāpi);

Grupas noteikumu izveidošana.

Var atgādināt, ko šodien darīsim,

līdz cikiem...;

Atgādināt noteikumus, vai

aktualizēt jaunus;

Ja ir bijis precedents, ka kāds

Justies nedroši ir vērts pārrunāt grupā, kā

arī jautāt, kas palīdzētu justies labāk;

Telpai, videi un atmosfērai ir

liela nozīme.

3. Līdzdalība

– emocionālā

iesaistīšana

Gaidu un vajadzību apzināšana;

Noteikumu veidošanas process

un dalībnieku līdzdalība tajā;

Noteiktu funkciju deleģēšanas,

piemēram, katrs ir atbildīgs par to, ko

paņem no šīs grupas – rezultātu;

Sarunā radīt sajūtu, ka viņi ir

gaidītu un tieši viņu dēļ šī grupa ir

veidota un vadītājs ir tikai kā

instruments.

Ko tu gribētu šodien darīt?

Uzvedības korekcijā bieži tiek

izmantota „mājas darbu” metode, tad tiek

pārrunāts, kā ir gājis un kā grupa tev var

palīdzēt pilnveidot savu mājas darbu,

piemēram, apmeklēt „jauniešu centru!”

Bieži tiek izmantota pieeja:

„...neskatoties ne uz ko, es tevi šodien ļoti

gaidīju...”!

Pastāv iespēja, ka grupas

dalībniekiem tiek sadalīti uzdevumi, kurš

atbild par kafiju, kurš par tehniku, to es

pieskaitu, pie līdzdalības veicināšanas

sadaļas.

4. Darbs -

tēma

Pirmajā reizē, bieži pat nav iespējams

līdz šim solim aiziet, bet tā varētu būt

kāda sadarbības uzdevuma metode,

kurai ir pozitīvs rezultāts ar pievienoto

vērtību, kurā dalībnieki uzzina kaut ko

vairāk par sevi un grupu, piemēram,

kāpēc izvirzītās tēmas man ir aktuālās,

vai ko es sagaidu no grupas.

Pastāv liela iespēja, ka „drošas vides”

veidošanas process būs vairākas reizes

un tēmu iztirzāšana sākotnēji varētu būt

Uzvedības korekcijas metodes;

Metožu izvēle un tās

izaicinājuma pakāpe ir grupas vadītāja

kompetencē.

58

virspusēja – frontāla.

5. Izvērtēšana

–

atgriezeniskā

saite

Ja iepriekšējie soļi bijuši veiksmīgi, tad

izvērtēšanas uzdevumā varētu lūgt

atbildēt uz jautājumu, ko es uzzināju

jaunu vai „vai un kā es spēšu

sadarboties ar grupu?”

Atkarīgs no grupas tradīcijām;

Var būt tieša atgriezeniskā saite

katram dalībniekam, t.sk. piedzīvotā

atspoguļojums;

Svarīgi, lai aktualizētu apgūtās

zināšanas, prasmes iemaņas, attieksmes,

kā arī norunātu nākošās reizes saturu

(tēmas) un citas formalitātes.

Tai pašā laikā grupas darbs (katras reizes tikšanās 2-4 stundām) var tikt organizēta pēc šāda plāna:

1. tikšanās reize Nākošās tikšanās reizes

1. Sasveicināšanās.

2. Kāpēc mēs esam šeit un ko darīsim.

3. Padziļinātāka iepazīšanās ar vadītāju.

4. Savstarpējā iepazīšanās.

5. Grupas saliedēšana – drošības radīšana.

6. Grupas noteikumu izstrāde un pieņemšana.

7. Gaidas vai motivācijas (citreiz iepriekšējā

pieredze vai tēmu pasūtījums).

8. Darba plāna izveide vai gaidu

salīdzināšana ar izstrādāto.

9. Noslēgums: atgriezeniskā saite un

vienošanās par nākošo (-ām) reizēm.

1. Sasveicināšanās.

2. Grupas atvēršana: kā ir gājis, kas noticis,

ko gribētu darīt, kāds garastāvoklis, utt.

3. Diena kārtības precizēšana, noteikumu

atkārtošana.

4. Darbs: pieejas, metodes, diskusijas, utt..

5. Noslēgums: grupas aizvēršana,

atgriezeniskā saite, utt.

Grupas dinamika (Bruce Tuckman)20

20

http://en.wikipedia.org/wiki/Group_dynamics

59

5.SOLIS: ATGRIEZENISKĀ SAITE UN IZVĒRTĒŠANA GRUPĀ

Izvērtēšana grupā ir kā „mērinstruments” procesam un rezultātam, tā ir saistīta ar analītisko

un kritisko domāšanu. Izvērtēšana ir nepieciešama, lai:

aktualizētu indivīda izaugsmi salīdzinājumā ar sākotnējo, vai aktualizētu vajadzību

(gaidu) piepildījumu, vai pretējo,

aktualizētu procesā piedzīvoto un rezultātu, t.sk. grupas koprezultātu,

analizētu grupas procesus un plānotu nākamos etapus,

viens no veidiem kā vadītājs var saņemt sava darba novērtējumu.

Izvērtēšanas procesā vadītājam jāizprot kādu mērķu vadīts (ko tas dos grupai un atbilstoši

tās mērķim) viņš/-a vēlas izvērtēt procesu, dalībniekus vai rezultātus, piemēram:

rīcība pareiza vai nepareiza,

dalībnieka atbilstība vai neatbilstība formāliem, vispārpieņemtiem kritērijiem,

procesa ieguvumi vai sasniegtais rezultāts,

brīva izvērtēšanas forma – kvalitatīvā, utml.

Ar izvērtēšanu ir saistīta kompetences un pašvērtējuma līmeņa aktualizācija: kādas

zināšanas iegūtas, kādas nepieciešamas, kādas prasmes un vērtības. Ja izvērtēšana vairāk ir

individuāls un bieži formālo kritēriju aktualizēts, tad kā papildinošs izvērtēšanas procesam ir

atgriezeniskā saites sniegšana un saņemšana – reflektējot (viedokļa izteikšana) par piedzīvoto un

saprasto individuālā dalībnieku līmenī. Konstruktīvas atgriezeniskās saites sniegšana no

dalībniekiem prasa papildus saskarsmes prasmes, jo ne katrs māk un ir gatavs sniegt/saņemt

atgriezenisko saiti, jo tā var būt tik pat traumatiska pieredze kā ikviens „vērtēšanas” veids.

Kā jau iepriekš tika minēts, tad atgriezeniskā saite ir saistīta ar saskarsmi un komunikāciju,

kurai var būt barjeras. Saskarsme ir atkarīga no:

personiskās dzīves pieredzes,

pieņēmumiem, principiem, vērtībām,

aizspriedumiem, stereotipiem,

zināšanām,

attieksmēm un izturēšanās,

personiskiem mērķiem un iecerēm, kuras cilvēks cenšas realizēt saskarsmes procesā.

“Ja varu klausīties to, ko viņš man saka, ja varu saprast tā, kā to saprot viņš, ja varu ar viņa

acīm redzēt teiktā nozīmi, ja varu nojaust emocionālu nokrāsu, kuru nojauš viņš... tad tā ir

klausīšanās ar saprašanu.”

(K.Rodžers)

Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera

uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību. Saskarsme ir viena no cilvēku darbības

patstāvīgajām formām, kuras mērķis ir iedarboties uz saskarsmes partneru izturēšanos. Ar

saskarsmes palīdzību cilvēks apmierina savas vajadzības.

60

Grupas sadarbības iezīmes21

Lai grupa vai komanda darbotos veiksmīgi, ir jāņem vērā daudz smalku mehānismu – sākot no

personīgajām attiecībām, vadītāja personības kodola līdz sarežģītu uzdevumu veikšanai. Jācenšas

sasniegt maksimālo efektivitāti ņemot vērā grupas mērķus, individuālās spējas un grupas formas.

Piemērots vadītājs Prot apvienot, atvērt un likt justies grupas (komandas) locekļiem

vajadzīgiem un piederīgiem grupai. Jābūt spējai saskatīt grupas

indivīdu un kopīgo emocionālo, psiholoģisko un sociālo vidi.

Jebkurš no komandas vai grupas var vingrināties vadīšanā, ja tam

ir pietiekami piemērota prasme un ir šāda vajadzība.

Piemēroti komandas

dalībnieki

Jūt nepieciešamību un vajadzību būt grupā, spēj saskatīt

personisko un kopīgos mērķus, spēj sadarboties un strādāt

vienotībā.

Grupas sajūta

Katrs grupas loceklis jūt piederības (komandas) garu, tās mērķus.

Viņš ir gatavs veltīt savu enerģiju, laiku grupas stiprināšanai un

biedru atbalstīšanai.

Konstruktīva gaisotne Tādas savstarpējās attiecības, kad katrs var justies brīvs, atklāts,

gatavs uzņemties saprātīgu risku, bez personiskiem

aizvainojumiem vai citu noniecināšanu.

Kopīgs mērķis Mērķim, t.sk. kopā būšanai ir jābūt zināmam, izprotamam,

skaidram un pieņemam. Viss process un rezultāts tiek veltīts tā

sasniegšanai.

Efektīgs darbs Tiek meklēti visdažādākie veidi, metodes un pieejas kā risināt

problēmas, veicināt mērķu sasniegšanu un grupas, kā kopīga

resursa izmantošanu.

Grupas “procedūra” Skaidri noteikta grupas forma un saturs, vadītāja konsekvence

(dalībniekam jābūt skaidrai vadītāja lomai, nostājai un

kompetencei), labai-atklātai komunikācijai, konfliktu risināšanas

procedūras, u.c.

Līdzsvarotas personības Grupā var būt dažādas personības, vajadzības vai pat atšķirīgi

mērķi, kā rezultātā grupai jābūt skaidrai līdzsvarotības iespēja un

kā sabalansēt vajadzības, t.sk. noteikumiem. Jābūt skaidrām

procedūrām kā tikt galā ar valdonīgām individualitātēm, ja tās

traucē kopīgam darbam, vai kā iekļaut personu, kura jūtas

izslēgta...

Radošs gars Tā ir atvērtība un gatavība pieņemt, būt atvērtiem dažādiem

izaicinājumiem un pārmaiņām.

Labvēlīgas attiecības ar

citiem

Regulāras attiecības ar citiem dalībniekiem, lai nodrošinātu

personiskos kontaktus, kas var dot labumu grupas darbam.

21

Saskarsme audzēkņiem. Mācību līdzeklis.- LR Izglītības un zinātnes ministrija, 2002

61

Atgriezeniskās saites sniegšana

Atgriezeniskajai saitei jābūt noderīgai, konstruktīvai un orientētai uz to personu, kurai to

sniedz. Tā var tikt orientēta arī uz visu grupu, tikai tad jānorāda par kuru „situāciju” tā tiek

sniegta.

Lai palīdzētu, atgriezeniskajai saitei jāsatur tāda informācija, kuru tās saņēmējs:

a. saprot;

b. ir spējīgs pieņemt;

c. ir spējīgs kaut ko darīt ar šo informāciju.

Daži atgriezeniskās saites veidi ir nepieciešami tikai personai, kurš sniedz to un nevis atbilst

saņēmēja vajadzībām. Šādā gadījumā, tā netiek uzskatīta par atgriezenisko saiti, bet gan vairāk

izraisa aizstāvēšanās reakciju no saņēmēja, nekā uzlabo saņēmēja uzvedību. Tādēļ vadītājam

jāseko un „jānotur atgriezeniskās saites” rāmis.

Atgriezeniskās saites sniegšanas noteikumi22

. Tai jābūt:

1. aprakstošai: bez vērtējošiem, interpretējošiem vai kādus motīvus meklējošiem

izteikumiem;

2. konkrētai: bez vispārinājumiem, piem., “Tu esi dominants”, bet gan – “Tieši

šobrīd, kad mēs gribējām vienoties, tu neklausījies, ko sacīja citi un man bija sajūta, ka tu

iesi man uzbrukumā, ja es tev nepiekritīšu”;

3. piemērotai: piemērotā veidā jārēķinās ar visu vajadzībām un ne tikai mūsu pašu

vajadzībām. Citādi atgriezeniskā saite var būt postošs;

4. izmantojamai: ir jāattiecas uz konkrētiem uzvedības veidiem, kurus otrs

vajadzības gadījumā var mainīt;

5. gribētai: visiedarbīgākā tā ir tad, ja saņēmējs to ir lūdzis.

6. īstajā laikā: tā ir iedarbīgāka, ja īsāks laiks ir pagājis starp atgriezenisko saiti un

uzvedību uz kuru tas attiecas.

7. skaidrai un precīzi formulētai: to ir iespējams pārbaudīt tādejādi, ka saņēmējs

atgriezenisko saiti atkārto ar saviem vārdiem un salīdzina ar vērotāja intensiju.

8. konkrētai: ir jābūt pārbaudāmai gan saņēmējam, gan arī novērotājam, arī citiem

grupas dalībniekiem jautājot par viņu novērojumiem.

Kā dot atgriezenisko saiti (AS)?

AS jābūt noformulētai par konkrētu, uzskatāmu uzvedību un par šīs uzvedības iespaidu uz

jūsu personību.

Uztvere, reakcijas un viedokļi jāprezentē kā tāds un nevis kā fakti.

AS jāattiecas uz attiecīgo izpildījumu, uzvedību vai iznākumu, nevis uz cilvēku kā

personību.

AS, kas attiecas uz konkrēta uzdevuma pildīšanu , sevī jāietver diskusiju par “plusiem” un

“mīnusiem” paveiktajā, kā arī konkrētu uzvedību aprakstu, kuras vajadzētu paspilgtināt vai

ierobežot, lai sasniegtu darītās lietas pilnīgu efektivitāti.

22

Horchers G., Grupas supervīzijas atgriezeniskās saites likumi//LU, mācību materiāls - 2007

62

Apspriežot problēmjomas, kurās ir noteikta vienošanās tehnika vai kārtība,

priekšlikumiem jābūt atbilstošiem iespējamajiem uzlabošanas veidiem veicamajā uzdevumā.

Kad AS jābūt vairāk vērtējošai nekā tikai aprakstošai, tai jābūt atbilstošai pieņemtiem

kritērijiem, iespējamajiem rezultātiem vai uzlabojumiem, bet ne tikai vērtējošai kā “labi” vai “

slikti”.

AS jābūt saistītai ar tām lietām, kuras cilvēks spēj kontrolēt un kuras ietver indikatorus,

kā AS var tikt izmantota, uzlabojot alternatīvu plānošanu.

AS jāizvairās no lietām, kuras var radīt emocionālas reakcijas un izraisīt aizsargreakciju.

Kad, sniedzot AS, saduraties ar izraisītām emocijām vai aizsargreakciju, jums jātiek galā

ar šīm reakcijām nevis jāmēģina pārliecināt, spriest vai dot vēl papildus informāciju.

AS jābūt tādai, kas nodod vēstījumu, ka AS saņēmējs ir vērtīgs cilvēks un ka viņam ir

tiesības būt savādākam.

Parasti AS ir visefektīvākā, ja tā tiek dota pēc iespējas ātrāk pēc kāda noteikta pasākuma

(taču ar dažiem aspektiem, kas saistīti ar cilvēka rīcību, labāk būtu strādāt privātā gaisotnē).

Kā saņemt atgriezenisko saiti?

AS vienmēr ir par uzvedību, kas bijusi, un tāpēc, saņemot AS, paveras iespēja iemācīties

kaut ko noderīgu, kas varētu kalpot kā pamats nākotnes attīstībai un izaugsmei. Sekojoši soļi

varētu palielināt saņemtās AS vērtību tās saņēmējam:

1. klausies uzmanīgi un aktīvi.

2. Neļaujies domāt kā aizsargāties, bet ar saprātu piefiksē jautājumus vai

lietas, kurām nepiekrīti, vēlāk pārbaudi tās.

3. Parafrāzē to, ko tu domā, ka esi dzirdējis, lai pārbaudītu savus pieņēmums.

4. Uzdod noskaidrojošus jautājumus par tām sfērām, kuras nav skaidras vai

kurām nepiekrīti. Atbildes atkal parafrāzē.

5. Uzmanīgi novērtē dzirdētās informācijas precizitāti un iespējamību.

6. Ievāc papildus informāciju no citiem avotiem vai, novērojot, kādas

reakcijas izraisa citiem tava uzvedība.

7. Nepārspīlē saņemto AS, bet tu varētu arī vēlēties mainīt savu uzvedību

ieteiktajā virzienā, un tad novērtēt iznākumu

63

Bezdarbnieku grupas modelis23

Grupas lielums: 8 - 12 cilvēki

Grupas ilgums: 3 mēneši

Norises laiks: pirmdienas14.30 – 16.30.

Mērķa grupa: bezdarbnieki, kuri zaudējuši darbu kopš 2008.gada septembra un nonākuši grūtībās

atjaunot darba attiecības.

Problēmas:

darba zaudējums,

prasmju trūkums darba meklēšanā,

atbalsta trūkums,

stresa pārvarēšanas grūtības,

atbalsta sistēmas piesaistīšanas prasmju trūkums.

Virsmērķis: atgriezt pieaugušos darbspējīgā vecumā darba tirgū

Mērķi:

prasmju un iemaņu attīstīšana darba meklēšanā,

emocionālā atbalsta sniegšana,

atbalstīt nākotnes plānu izvirzīšanā,

attīstīt prasmes apkārtējo resursu piesaistīšanā,

apgūt prasmes ikdienas stresa pārvarēšanā,

atbalstīt apzināties savus resursus.

Sagaidāmais rezultāts:

prasmes darba meklēšanas procesā,

savu resursu apzināšanās,

prasmes tikt galā ar ikdienas stresu,

savu nākotnes mērķu apzināšanās,

spējas izmantot apkārtējos resursus,

savu resursu apzināšana,

CV izveidošana,

jaunu draugu iegūšana.

Sekundārie ieguvumi:

grupa nodrošina laiku sev vismaz 2,5 stundas laika sev,

ir iespēja dibināt draudzīgas attiecības,

mācās tikt galā ar konfliktiem,

ierauga sevi citu skatījumā,

pašapziņas celšana.

Metodes: darbs grupā, CV izveidošana, interneta izmantošana konkrētu darba piedāvājumu

meklēšanā, filmu skatīšanās, video treniņš.

23

Izstrādāja I. Stankus-Viša, aprobēts Rīgas SD TC „Bolderāja”, 2010

64

GRUPAS DARBA PLĀNS

1. tikšanās reize 2. tikšanās reize 3. tikšanās reize

Iepazīšanās.

Gaidu nospraušana.

Uzdevums „Manas

vērtības”.

Tēma – darba meklēšanas iespējas

un viss, kas ar to saistīts.

Kolāža „Es”. Koks – saknes, stumbrs,

zari. Kas ir bijis svarīgs

pagātnē, kas svarīgs

tagadnē un ko gribu

sasniegt nākotnē.

CV rakstīšana.

Manas stiprās puses un

mani trūkumi.

Uzdevums „Resursu

karte”.

Mani dzīves mērķi –

vēstule sev.

4. tikšanās reize 5. tikšanās reize 6. tikšanās reize 7. tikšanās reize

Saskarsmes pamati.

Saskarsmes pamati. Saskarsmes pamati. Saskarsmes pamati.

Darba intervija –

video treniņš.

Darba intervija –

video treniņš.

Darba intervija –

video treniņš.

Darba intervija – video

treniņš.

8. tikšanās reize 9. nodarbība 10. tikšanās reize

Tikšanās ar cilvēku, kurš ir

pārvarējis bezdarba

grūtības.

Laika plānošana. Tēma „Stress un tā vadīšana”.

Darbs ar e-vidi un iespējas,

ko tā piedāvā.

Ģimenes budžeta

plānošana.

Darba un personiskās dzīves

līdzsvarošana.

11. tikšanās reize - noslēgums

1. Grupas darba izvērtēšana.

2. Apliecinājumu par piedalīšanos grupā izsniegšana.

3. Grupas dalībnieku vēlējumi nākotnei.

65

ATBALSTA GRUPAS „Cilvēkiem ar invaliditāti”24

Atbalsta grupas mērķis: Veicināt SAC „Zemgale” cilvēku ar invaliditāti motivāciju un

līdzdalību savas dzīves kvalitātes uzlabošanai. Nodrošināt brīvu diskusijas un viedokļu apmaiņas

telpu. Veicināt iespēju ikvienam grupas dalībniekam uzņemties psiholoģisko un sociālo risku

(atbildību) par savu ikdienu un nākotnes perspektīvām.

Atbalsta grupu – nodarbību metodoloģija: Atbalsta grupas ir veidotas uz konfidencialitātes

principa, kur uzsvars tiek likts uz procesu un dalībnieku vienlīdzīgu, aktīvu līdzdalību procesā.

Atbalsta grupas vada profesionālis, kurš fasilitē tēmas ņemot vērā dalībnieku vajadzības, pēc

sekojošām darba metodēm:

3.1. Atvērtā diskusija (refleksija) par dalībnieku izvirzīto tēmu;

3.2. Ievads problēmas aktualizēšanā;

3.3. Grupu diskusijas;

3.4. Interaktīvas individuālas un grupu saliedējošas metodes;

3.5. Uz nākotni orientēta pieeja;

3.6. Individuālo darba lapu aizpildīšana;

3.7. Video stāstu analīze;

3.8. Praktisku uzdevumu realizācija ārpus grupas.

Atbalsta grupas darbība tiek fasilitēta izmantojot grupu dinamikas un uz nākotni orientētās pieejas

ņemot vērā grupas sociālo un psiholoģisko portretu. Grupas notiek 1xnedēļā pa 3 stundām.

Atbalsta grupu nodarbību bloki:

N.p.k. Bloks Apraksts

1 Cilvēku vajadzību un

motivācijas noteikšana

(līdzdalība)

Šis ir pirmais no pieciem blokiem, kur pamata uzsvars

tiek likts uz grupas apvienošanu un atvēršanu pret

atbalsta grupas procesiem. Īpašs uzsvars tiek pievērsts

katra cilvēka motivācijai līdzdarboties grupā un

pašanalīzi.

Šis bloks var aizņemt no 2-3 mēnešiem regulāra atbalsta

grupu darba.

2 Sociālās kompetences

kartes izveide un indivīda

vieta – loma tajā

Šis bloks ir orientēts prasmju un iemānu apzināšanu, kas

nepieciešamas, lai veiksmīgi integrētos grupā, kolektīvā

vai sabiedrībā. Sociālās kompetences prasmes tiešā

(nepastarpinātā) veidā netiek apgūtas grupā, taču

stimulējot, simulējot un lomu spēles tiek interpretētas

esošās un vēlamas rīcības modeļi, kas ir atvērto diskusiju

objekts.

3 Pieredze, resursi un to

orientācija uz nākotni

Atbalsts grupas attīstības gaitā tiek modelētas nākotnes

darba, attiecību, līdzdalības un pašaprūpes situācijas.

Tiek ņemta vērā personas atbalsta esošā un vēlamā

sistēma, kuras ietvaros tiek analizēti resursi – iekšējie un

ārējie.

4 Uz nākotni orientētā

darbība

Atbalsta grupā izmantotā soļu metode veicina, ka

dalībnieki izpildot nelielus uzdevumus, analizējot

izpildītā darba pozitīvos un negatīvos aspektus attīsta

nākotnes modeļus. Jāatzīmē, ka šis process ir

24

Izstrādāja K. Viša, Aprobēja SAC „Zemgale”, 2006

66

nepārtraukts, jo netiek noteikts nulles punkts, bet tiek

izvirzīti mērķi.

5 Grupa un indivīds kā

resurss izaugsmei

Grupa tiek izmantota kā personības izaugsmes resurss, jo

salīdzinot indivīdu dažādas pieredzes un skatījumus tiek

veicināts analizēt, salīdzināt un izvirzīt savas prioritātes.

Šis bloks ir nepārtraukts process, kur sākotnēji tiek likts

uzsvars uz nelielu pašanalīzi, taču beigu daļā uz ilgstošu

pašrefleksiju izmantojot „Pašizvērtēšnas kartes” metodes.

Atbalsta grupas tēmas: Atbalsta grupu tēmas ir plānotās, jo katru reizi dalībnieki izvirza savas

diskusijas prioritātes, kas ir saistītas ar iepriekšējiem notikumiem un/vai grupas dinamikas,

attiecību aspektiem, plānotais:

5.1. Ievads un iepazīšanās;

5.2. Indivīda subjektīvās un objektīvās vajadzības savas ikdienas situācijas

uzlabošanai;

5.3. Sajūtas – drošība, līdzatbildība, vajadzība (noderība), piederība, draudzība,

sapratne, utt;

5.4. Sabiedrība un indivīds;

5.5. Izglītība;

5.6. Brīvais laiks;

5.7. Veselības aprūpe;

5.8. Sociālais atbalsts;

5.9. Darbs;

5.10. Personiskā izaugsme.

67

ATBALSTA GRUPAS „Vecākiem, kuriem bērni 8-10 gadus veci”25

Grupas lielums: 5 - 7 cilvēki.

Grupas ilgums: 12 tikšanās reizes

Norises laiks: 2 stundas

Mērķa grupa: vecāki, kuri audzina 8 – 10 gadus vecus bērnus

Mērķis: atbalstīt vecākus, kuru bērni vecumā no 8 – 10 gadiem, audzināšanas procesā

Uzdevumi:

atbalstīt saskatīt savus resursus,

atbalstīt atpazīt savas jūtas un izpaust tās adekvātā veidā,

uzlabot prasmes saskarsmē ar bērniem,

attīstīt izpratni par bērna temperamentu;

uzlabot bērnu disciplinēšanas prasmes;

sniegt izpratni par vecumposma īpatnībām.

Virsmērķis: atbalstīt vecākus efektīgāk risināt dzīves uzdevumus

Mērķi:

atbalstīt saskatīt savas vajadzības,

atbalstīt apzināties savas jūtas,

prasmju un iemaņu attīstīšana ikdienas organizēšanā,

uzlabot prasmes saskarsmē ar bērniem,

celt pašapziņu,

atbalstīt izvirzīt nākotnes plānus,

attīstīt prasmes apkārtējo resursu piesaistīšanā;

apgūt prasmes ikdienas stresa pārvarēšanā.

Sagaidāmais rezultāts:

prasmes organizēt laiku,

savu vajadzību apzināšanās,

pašapziņas celšana,

savu jūtu apzināšanās,

prasmes tikt galā ar ikdienas stresu,

labākas attiecības ar bērniem,

savu nākotnes mērķu apzināšanās,

spējas izmantot apkārtējos resursus,

jaunu draugu iegūšana.

25

Izstrādāja I. Stankus-Viša, aprobēja „Vaivaru pamatskolā”, 2010

68

Grupas darba PLĀNS

Grupas darbs sastāv no četrām daļām:

1. „Es”;

2. „Es un citi”;

3. „Es un vide”:

4. „Es + citi + vide”.

„Es”: savu vajadzību apzināšanās, savu jūtu apzināšanās, pašapziņas celšana, savu nākotnes

mērķu apzināšanās.

1. tikšanās reize 2. tikšanās reize 3. tikšanās reize

Iepazīšanās. Darba lapa

„Es esmu…” – lomas

manā dzīvē.

Mandala - dzīves būtiskās

jomas, kā jūtos ar to.

Koks – saknes, stumbrs, zari. Kas ir

bijis svarīgs pagātnē, kas svarīgs

tagadnē un ko gribu sasniegt

nākotnē.

Kolāža „Es”. Tēma par jūtām. Mani dzīves mērķi – vēstule sev.

Manas stiprās puses

„Es un citi”: saskarsme ar bērniem, saskarsme ar apkārtējiem.

4. tikšanās reize 5. tikšanās reize 6. tikšanās reize 7. tikšanās reize

Saskarsmes pamati Saskarsmes pamati Bērnu vecumposmi

un saskarsmes

specifika atbilstoši

vecumposmam.

Bērnu disciplinēšana.

Atbalsta sniegšana

konkrētu

problēmsituāciju

risināšanā

Atbalsta sniegšana

konkrētu

problēmsituāciju

risināšanā

Atbalsta sniegšana

konkrētu

problēmsituāciju

risināšanā

Atbalsta sniegšana

konkrētu problēmsituāciju

risināšanā

Saskarsmes prasmju attīstīšana grupā: uzdevumi, kas orientēti uz grupas savstarpējās sadarbības

veicināšanu.

„Es un vide”:apkārtējo resursu apzināšanās, to izmantošanas iespējas.

8. tikšanās reize 9. tikšanās reize 10. tikšanās reize

Individuālā resursu karte. Sadarbība ar bērnu dārzu,

skolu u.c. iestādēm.

Tēma – darba meklēšanas iespējas

un viss, kas ar to saistīts.

Kopienas resursi: katrs vecāks apzina, kādi resursi ir atrodami Jūrmalā, kā tos var izmantot

(piemēram, kādi pakalpojumi sev un bērniem pieejami) – veido Jūrmalas resursu karti ģimenēm

„Es + citi + vide”: stresa vadīšana, ikdienas organizēšana.

11. tikšanās reize 12. tikšanās reize

Tēma „Stress un tā vadīšana”. Mājas darbu (uzkopšana, drēbju mazgāšana)

plānošana. Katrs veido savu individuālo plānu.

Dienas, nedēļas un mēneša plānošana. Dienas režīma bērniem veidošana.

Atbalsta sniegšana konkrētu

problēmsituāciju risināšanā

Budžeta plānošana.

13. tikšanās reize – noslēgums:

1. grupas darba izvērtēšana.

2. Apliecinājumu par piedalīšanos grupā un fotogrāfiju izsniegšana.

3. Grupas dalībnieku vēlējumi nākotnei.

4. Nākotnes sadarbības plānošana.

69