SATĪRAS UN HUMORA ŽURNĀLS. IZNĀK KOPS1957. GADA DIVAS REIZES MĒNESĪ

(6) L k P CK Izdevniecība, «Dadzis», 1977.

TU MŪZĪ6I KAUT KO IZ*Ēj !

\ i NEPIECIEŠAMS RĪKOTIES — KO, SEJAS LAIKSJA U K L Ā T ?

Bez romantikas nevar. Tā cilvēkam ir ie­dzimta. Saltā ziemas dienē viņš stāv trolej­busa vai autobusa pieturā un priecājas: «Ai, cik patīkami salst, ai, kā salst, es laikam drīz nosarmošu tikpat skaisti kā veikala durvju rokturis.» Tiesa gan, kad romantika sāk gaist, cilvēks ver tās pašas durvis un prasa: — Man, lūdzu, silto kokvilnas veļu.

— Nav, deficīts, — viņam pavisam nero- mantiski atbild pārdevēja.

Un cilvēks aizskrien meklēt deficītu aiz ap­sarmojušām cita veikala durvīm.

Bet kā siltā veļa lai nebūtu deficits, ja Vieglās rūpniecības ministrijas uzņēmumi 1976. gadā nav piegādājuši tirdzniecības tīk­lam produkciju paredzētajā sortimentā par četrarpus miljoniem rubļu, tai skaitā bērnu silto veļu — par diviem miljoniem. Turklāt ražotāji soda naudās samaksājuši tirdzniecī­bas organizācijām visai ievērojamu summu — pusotra miljona rubļu. Toties piegāzuši vei­kalu plauktus ar dārgo vilnas trikotāžu, kas visur ir vairāk nekā pietiekamā daudzumā.

Lūk, ražošanas apvienība «Sarkanais rīts». Apvienības vadība sūrojas, ka nepietiekot cil­vēku, kas vēlētos strādāt pie konveijeriem. 1975. gadā apvienība nepiegādāja tirdzniecī­bas tīklam produkciju pusmiljona rubļu vēr­tībā. 1976. gadā šis skaitlis sasniedza jau div­arpus miljonus rubļu. Apvienība ražoja to, kas veikalos ir pietiekamā daudzumā, bet ne­deva pieprasīto. Tāpēc tā pērn samaksāja soda naudu, kura aprija strādnieku trīspa­dsmito algu. Bet, kā zināms, ar romantiku vien iztikt pagrūti. Ja vēl piebildīsim, ka, cenšoties pildīt plānu naudas izteiksmē, ap­vienība turpina ražot dārgo vilnas trikotāžu ar spīdošu perspektīvu atkal maksāt sodus un zaudēt materiālās stimulēšanas iespējas, deficīta jēdziens — kā darbaspēka, tā arī preču — un tā izcelsme kļūst jo skaidrāki.

Bet tas vēl nav viss. Radīt darbaspēka defi­cītu apvienībai «Sarkanais rīts» aktīvi palīdz arī piegādātāji, ja tos tā varētu saukt.

Piemēram, Rīgas kokvilnas ražošanas apvie­nības 1. filiāle piegādā «Sarkanajam rītam» diegus nevis uz spolītēm, bet gan uz papes rullīšiem, turklāt vēl neieziestus ar parafīnu. Ogres trikotāžas kombināts diegus gan uzti­nis uz spolēm, bet tikai ne uz tādām, kādas prasa ražošanas tehnoloģija. Rezultātā apvie­nība «Sarkanais rīts» spiesta darbināt būtībā pilnīgi lieku pārtīšanas cehu ar trīsdesmit sešu cilvēku personālu, kas varētu strādāt pamat­ražošanas cehos.

Tad vēl Latvijas ķemmdziju ražošanas ap­vienība palīdz iesaistīt «Sarkanā rīta» teh­niskās kontroles personālā iespējami lielāku cilvēku skaitu, jo piegādā šim uzņēmumam ļoti sliktas kvalitātes vilnas materiālu. Bet «Zasulauka manufaktūra» tieši sala dienās ne­dod pietiekamā daudzumā tvaiku. Izrādās, arī tur esot darbaspēka deficīts. It sevišķi auk­stā laikā, kad daudzi slimojot.

Apbrīnojama sagadīšanās! Jo nemaz nav iz­slēgts, ka cilvēki slimo tieši siltās veļas trū­kuma dēļ.

Tiesa, šo trūkumu zināmā mērā kompensē zeķu fabrika «Aurora», kas patērētājām par lielu pārsteigumu sākusi ražot jauna parauga sieviešu zeķbikses — bez gumijas. Jāatzīst, ka par šādu romantiku domas tomēr dalās. Un izstrādāt vienotu viedokli visos šajos jau­tājumos mūsuprāt vajadzētu Vieglās rūpniecī­bas ministrijai.

С Ж1 ПJauna sieviete istabā zvana pa telefonu.— Šūšanas ateljē, — klausulē atskan

balss.— Es gribu pasūtīt vakara kleitu. Kad

pie jums varētu aizbraukt?— To darīt nav nepieciešamības. Pasū­

tījumus mēs pieņemam klientu mājās. Pa­sakiet tikai savu adresi un kad jums būtu ērtāk. . .

Mājas priekšā nobremzē automašīna. No tās izkāpj divas meitenes, paskatās uz mā­jas numuru un dodas kāpņu telpā.

Dzīvokļa durvis atver jaunā sieviete.— Mēs esam no šūšanas ateljē, — vie­

na no meitenēm paskaidro. — Vai jūs vēlējāties pasūtīt kleitu? Tādā gadījumā mana kolēģe piegriezēja noņems jums mē­ru. Es pati esmu modelētāja un palīdzēšu izvēlēties fasonu.

Viņa izņem no somas audumu paraugu albumu un izklāj uz galda jaunākos mo­des žurnālus.

— Baidos, ka būs par maz laika, — pa­sūtītāja minstinās. — Man vajadzētu klei­tu ģimenes jubilejai, tas ir, ne vēlāk par nākamo sestdienu.

— Laika pietiks, — piegriezēja mierina pasūtītāju. — Mūsu rīcībā taču ir vairāk par nedēļu! Es tikai palūgšu jūs parīt va­kara pusē būt mājās. Atbrauksim uz pie- laikošanu.

Tikko šūšanas ateljē darbinieces ir aiz­braukušas, zvana no apavu ateljē:

— Jūsu vakara kurpes ir gatavas. Ja varat nedaudz pagaidit, tūdaļ tās aizsū­tīsim.

Mirkli vēlāk kāds atkal zvana pie dur­

vīm. Uz sliekšņa stāv jauneklis ar sainīti rokā.

— Esmu no ķīmiskās tīrītavas. Lūdzu, saņemiet savu pasūtījumu, — viņš attin sainīti, — un pārbaudiet, vai viss ir kār­tībā. Sai jaciņai bija notrūkusi viena po­ga. Mēs sameklējām tādu pašu . . .

— Liels paldies! Cik man jāpiemaksā?— Ko jūs! Tādi sīkumi ietilpst tīrīšanas

maksā. Starp citu, vai nevēlaties nodot tīrī­šanā vēl kaut ko?

— Jā. Man vajadzētu izmazgāt viesību galdautu.

— Mazgāšana nav mūsu specialitāte. Taču es labprāt paņemšu jūsu galdautu un pa ceļam aizvedīšu uz mazgātavu. Mēs ar šo uzņēmumu sadarbojamies. Mums tas ir izdevīgi, klientiem tāpat.

— Bet, vai zināt, tai galdautā ir daži vīna traipi. . .

— Varat nebažīties. Traipus iztīrīs. Gald­autu iestērķelēs. Būs gluži kā jauns.

Un, lūk, uz ģimenes svinībām jau sanā­kuši viesi. Saimniece jaunā kleitā un ele­gantās vakara kurpēs aicina viņus pie gal­da, kuram uzklāts žilbinoši balts, iestērķe- lēts galdauts. Tad viņa pagriežas pret ek­rānu, attēls tuvojas, beidzot sievietes se­ja piepilda visu kadru.

— Cienījamie biedri, — viņa smaidīda­ma uzrunā skatītājus, — plašāk izmanto­jiet sadzīves pakalpojumus! Jūs allaž laip­ni uzņems un priekšzīmīgi apkalpos!

. . . Ekrāns nodziest. Zālē iedegas gais­ma. Sadzīves pakalpojumu uzņēmuma di­rektors pievēršas savam vietniekam:

— Un tādu reklāmas filmu jūs gribat parādīt televīzijā?! Pēc tam mums taču nāksies ieviest visus šos jaunos pakalpoju­mu veidus! Vai jūs apjēdzat, kādu darbu tas prasīs?

— Es domāju . . .— Ja jūs būtu domājis, tad neko tādu

nebūtu pasūtījis!— Bet reklāmai paredzētie līdzekļi kaut

kā ir jāizmanto . . .— Protams! Bet kāpēc gan par šiem lī­

dzekļiem nevarētu pasūtīt solīdus plakā­tus? Piemēram: «Plašāk izvērsīsim cīņu par iedzīvotāju teicamu apkalpošanu!» Sospla­kātus varētu izkārt visās mūsu darbnīcās.

Tad ikviens redzētu, ka cīnāmies. Un tai pašā laikā tas neuzliktu mums nekādus papildu pienākumus.

L. VOLFS

J

A. KURS

DIVI LABUMIKa senās hronikās vēstīts, reiz noticis tā.— Sasper jods šo aritmētiku! — gudrais

Ču-ču dusmās iesaucās. — Mūsu vienīgā hronista darbs iztirzāts vienlaikus divās re­cenzijās! Būtu vēl dažādi vērtējumi. . . Bet abās mats matā viens un tas pats ūdens!

Par šādu spriedumu recenzents Fi-fi no­skaitās ne pa jokam. Viņš bangoja kā jūra rudens vētrā.

— Apmelojums! . . . Man ar viņu viss mats matā? Viņam ar mani viss sakrīt? Bet man ar to pitekantropu Fu-fu, kas sevi dēvē par recenzentu, ir tikpat daudz ko­pēja kā lauvam ar peli, kā zilonim ar maijvaboli, kā anakondai ar . ..

Neatradis pietiekami pazemojošu salīdzi­nājumu, Fi-fi sāka rīstīties, un Fu-fu, iz­mantodams šo pauzi, iepīkstējās:

— Arī indīga čūska ne vienmēr dzeļ, tā­pat melīgs cilvēks reizēm taisnību pasaka. Tiesa gan, ar šo maijvaboli. mums ir pil­nīgi dažādi uzskati, pilnīgi dažādi rak . . . rak . . .

— Rakursi, — Ču-ču pateica priekšā. — Nu ko? Jau sen zināms, ka no diviem strīdniekiem vismaz vienam nav taisnība. Tāpēc ļakļakiešiem būs ļoti interesanti pie­dalīties šai radošajā strīdā un uzvarētāju pēc nopelniem apbalvot ar kokosriekstiem, bet zaudētāju norīkot tādā darbā, kas at­bilst viņa kvalifikācijai. Brīdinu, ka jāstrī­das būs kulturāli, lai neapkaunotu ļakļa- kiešu kultūras tradīcijas. U n. . . lai visi labie gari stāv jums klāt!

Tieši pulksten trīspadsmitos nulle nulle

pēc precīzākā saules pulksteņa Ceremoni­ju laukumā sapulcējās ļakļakiešu cilts. Vi­si bija gatavi uzklausīt divu recenzentu gudrās domas un spriedumus.

— Nu tad sāksim! — teica Ču-ču.Fi-fi sapurināja savas nesukātās krēpes

un dziļi paklanījās pret Fu-fu.— Zinu, mans godājamais kolēģi, jūs ne­

būsiet ar mani vienis prātis, taču man no tā nav bail. Es droši skatīšos patiesībai acīs, nebaidoties ne no kādām kritikas rungām un bultām. Es uzskatu, ka visu godātais Gi-gi savu darbu ir pareizi nosau­cis — par «Veco laiku vēstures kursu».

Fu-fu viņam atbildēja:— Es, turpretī, piedodiet un atvainojiet,

uzskatu, ka Gi-gi ir pareizi rīkojies, ne­nosaukdams savu darbu par «Jauno laiku vēstures kursu».

— Tas taču pats par sevi saprotams!— Nē, godājamais, atvainojiet, vienmēr,

kad tiek izteikta patiesi dziļa doma, profā- niem liekas, ka tur nekā dziļa nav.

— Ak, dievs, šitais muļķis! — Fi-fi, pa­cēlis rokas pret debesīm, iesaucās. — Ši­tais . . . — pamanījis Ču-ču pārmetošo ska­tienu, viņš aprāvās un turpināja mierīgāk: — Strīds ir kā uguns. Ja ļauj tai vaļu, var mežu nodedzināt! Tāpēc paliksim katrs pie savas pārliecības. Kam taisnība — to iz­šķirs vēsture.

— Nevis «izšķirs vēsture», bet «vēsture izšķirs», — Fu-fu aizrādīja.

— Kāpēc tā?— Tas katram skolniekam zināms, ka

teikumā vispirms jāliek teikuma priekš­mets un tikai pēc tam izteicējs.

— Jums, protams, ir taisnība, — Fi-fi nomurmināja, — taču atļausiet šinī gadīju­mā jūsu tēzei nepiekrist.

— Cilts izlems.— Izlems cilts.— Nē, cilts izlems.— Nepiekrītu!— Es arī nepiekrītu! Nu, vai tu esi pār­

liecinājies, gudrais Ču-ču, ka mēs strīda­mies radoši? Bet strīdā dzimst. . .

— Līdzīgos strīdos dzimst tikai čiks, dār­gais Fi-fi. Vai es pareizi runāju, ļakļakieši?

— Pareizi! . . . Lai viņi abi divi iet ma­mutus ganīt! . . .

Tā arī notika. Un ļakļakiešu cilts tādā veidā uzreiz ieguva divus labumus: atbrī­vojās no diviem sliktiem recenzentiem un dabūja divus teicamus mamutu ganus.

C. MELAMEDS

A . M U К А N S

V . Z A Ķ I S

— КО TAD JOS TĀ — VEL NE GADS NAV PAGĀJIS, KOPS IZRAKĀT, UN JAU BERAT CIETI G. V Ī N D E D Z I S

— MAN AIZBĒGA VĪRS, BET TOLĪT VIŅŠ BOS ROKAI

K. L I E D E

NAV LAIKA, NAV LAIKA...Mēs dzīvojam šaušalīgā laika trūkumā.

Mēs esam iežmiegti laika trūkumā gluži kā skrūvspīlēs. Pat atvilkt elpu nav laika.

Es pazīstu kādu nevaļīgu ģimeni. Vīrs raujas melnās miesās savā pamatdarba vie­tā. Kad beidzot varētu uzelpot un atpūs­ties, viņš jož uz nākamo darbavietu un at­kal raujas melnās miesās, šoreiz amatu ap­vienošanas kārtībā. Tiklīdz amatu apvieno­šana ir galā, vīrs paraugās pulkstenī un metas uz trešo darbavietu, kur noformēta viņa vecmāmiņa . . .

Sieva arī allaž ir aizņemta. Viņa stāv darbā pie stellēm, stāv savas mājas pagal­mā, pļāpājot ar citām sievām. Visa viņas dzīve ir nemitīga stāvēšana. Viņa, iespē­jams, pat gulētu stāvus, ja vien nebūtu iz­stāvējusi šaušalīgu rindu pēc modernas gu­ļamistabas iekārtas.

Brīnums, ka, šādi dzīvojot, ģimenē tomēr rodas pa bērniņam. Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka bērnus atnes stārķi.

— Lido prom! — vīrs iesaka stārķim. — Neuzbāzies ar saviem knēveļiem! Mums nav laika audzināt bērnus!

— Noliec, kur paņēmi! — piebalso sieva.Bet stārķis nesaprot. Stārķis atstāj zīdai­

ni ģimenē un aizlido. Jo zina, ka bērniem ģimenē ir jābūt. Vismaz tādēļ, lai ģimenes cilvēkiem nebūtu jāmaksā bezbērnu nodok­lis. Bet arī no nodokļa atbrīvotais tēvs bērnu redz tikai svētdienās. Protams, ja neraujas vēl ceturtajā darbavietā. Tur, kur noformēts viņa vectētiņš. Un arī māte bēr­nu redz tajās retajās reizēs, kad nestāv kaut kur vai pēc kaut kā.

Visbiežāk bērnus redz skolotāji. Jo bēr­niem ir jāiet skolā, bet skolotājiem viņi ir jāskolo, skolotājiem jāaudzina, skolotājiem jāielej defveriem galvās zināšanas kaut vai

ar karotīti. Un vēl jāpanāk, lai vecāki kaut reizi nedēļā rīkotu tikšanos ar savām atva­sītēm.

— Darbs nav zaķis! — skolotāji cenšas ieskaidrot vecākiem.

— Fakts, ka nav! — vecāki labprāt pie­krīt. — Zaķi var šaut, var nešaut, un, ja rodas īpaša vēlēšanās, tam var pat atmest ar roku. Bet pamēģiniet atmest ar roku ie­nesīgam darbam!

Un, lai gan strādāt trijās četrās vietās, nu­dien, ir pārlieku apgrūtinoši, skolotāji to pierādīt nespēj. Klaudzināšana pie vecāku sirdsapziņas arī ne vienmēr dod vēlamos rezultātus. Bērns turpina augt kā beka me­žā. Jo beku paps un beku mamma taču nestāv klāt beku bērniņam, bet ikviens ba­ravikas mazulītis ar laiku tik un tā izaug par dižu, tiesa — dažkārt tārpainu, beku. Viss atkarīgs no apkārtējās vides un laika apstākļiem.

Un tad pedagogi iegrimst dziļās pārdo­mās.

— Vecāku sirdsapziņu atmodināt mēs nespējam, — viņi spriež. — Varbūt pie­klaudzināt pie darbavietu administrāciju apzinīguma?

Un Bauskas I. vidusskola sāk klaudzināt. Uz rakstāmmašīnas. Vecāku darbavietu partijas pirmorganizāciju sekretāriem vēstu- tules: «Bauskas I. vidusskolas skolotāju ko­lektīvs un partijas pirmorganizācija lūdz vērst zemāk minēto skolēnu vecāku uzma­nību uz nepietiekamo audzināšanas darbu, sniedzot nepieciešamo palīdzību . . . »

Un zemāk min attiecīgā skolēna uzvār­du un konkrētā laika sprīdī nopelnīto div­nieku skaitu.

Ko gan citu padarīsi, ja klases audzinā­tājam ar skolēna mēti iznāk šāda saruna:

— Godājamo māt! Mūsuprāt, jūs ne visu darāt tā, kā to vajadzētu darīt.

— Daru, ko varu! — māte atcērt. — Ja neticat, atnāciet un apskatieties. Mans attēls ir pašā Goda plāksnes vidū!

Protams, tas ir labi, ka vecāku attēli ro­tā Goda plāksnes. Taču, jādomā, apvienības «Latvijas konservi» Bauskas filiāles vadībai nebūs pārāk patīkami uzzināt, ka viņu dar­binieka dēls Andris Odiņš divos ceturkšņos iemanījies dabūt liecībā astoņus divniekus. Diezvai Bauskas PMK iepriecinās ziņa par Jāni Krezevski, kurš astoņus divniekus lie­cībā izcīnījis tikai otrajā ceturksnī vien . . .

Tiesa gan, dažbrīd pēc šādu ziņu saņem­šanas uzņēmuma vadība izsauc grēcinieku, noglauda viņam galviņu un saka:

— Nekas, bērniņ, nekas! Gan viss būs la­bi! Skolotājiem par katru nesekmīgo ir lie­las nepatikšanas, gan jau tevi arī izvilks . . .

Tomēr gribas cerēt, ka kolhoza «Svite­ne» valdes vīri neglaudīs galvu ne savam kolhozniekam, ne viņa dēlam Dainim Lūkam par deviņiem liecībā ieperinātajiem divnie­kiem. Arī Bērsteles padomju saimniecības vadība diez vai leks stāvus gaisā aiz prie­ka par to, ka izlaiduma klases skolēnam Aivaram Počam divos ceturkšņos liecībā ir jau vienpadsmit divnieki. Un kolhoza «Co­de» yaldes vīriem liks mazliet padomāt šāds fakts: viņu kolhoza biedra dēls Dzin­tars Kalniņš divos ceturkšņos savācis div­nieku rekordražu. Apaļus sešpadsmit!

Un, kad runas vīri būs apdomājušies, viņi noteikti izsauks vecākus kopā ar atvasītēm uz kādu sēdi, ilgi ilgi raudzīsies viņiem acīs un beidzot teiks:

— Mīļie, labie vecāki! Godājamie skolēni! Vai vienreiz tomēr nebūtu gana?!

Tā vairs neizskatīsies pēc kautrīgas klau­dzināšanas pie sirdsapziņas; tā būs īsta un pamatīga bungošana. Un nesadzirdēt to varēs vienīgi kurlie.

A. BRĀLĪTIS

— JUMS ARĪ DIREKTORS PIEDALĀS PAVASARA KROSĀI— VAI TAD NEREDZI!

I. ME LGAI L I S

Neatlaidības finalsAcīmredzot ne visiem pietiek smalkjūtības, lai

pareizi novērtētu cilvēku pūles un centienus. Jo kā gan citādi Enerģijas sadales un kontroles uz­ņēmuma pārstāvji būtu varējuši atvienot no elek­trotīkla R. Jankovska dzīvokli Rīgā, V. Knoriņa ielā 12/4! Minētais pilsonis taču gribēja tikai maz­liet atvieglot skaitītāja darbu un šai nolūkā pār­kārtoja sava dzīvokja elektroapgādes shēmu, lai skaitītājs atpūstos. Bet — še tevi — par tādu jauninājumu inspektors elektroapgādi slēdz pavi­sam un vēl pieprasa maksāt sodu. Taču R. Jan- kovskis ir neatlaidīgs. Brītiņu padomājis, viņš dzī­vokli pieslēdz pie tīkla pats, protams, neapgrūti­not nedz skaitītāju, nedz arī maku.

Vēl lielāku rakstura stingrību šajā ziņā parādīja V. Afoņina no Revolūcijas ielas 47. nama 3. dzī­vokļa. Viņa nolēma par elektrības lietošanu ne­maksāt ne kapeiku. Un trīs gadus nemaksāja arī. Tad ieradās nesmalkjūtīgi ļaudis, noņēma skaitītāju, bet elektropiegādi atvienoja un noplombēja — līdz parāda samaksāšanai! Vai tāpēc Afoņina krita izmisumā? Nekā tamlīdzīga! Lai gan kopējais pa­rāds sasniedza gandrīz 155 rubļus, Afoņina nelo­kāmi turpināja iesākto ceļu — norāva plombu un — lūdzu! — elektrība viņas dzīvoklī deg tik­pat spoži kā tiem, kas par tās lietošanu maksā.

Dzelžainu stingrību pret nesmalkjūtīgiem ļaudīm

apliecina arī Regīna Jeroškina un Valija Bijobina. Viņu dzīvoklī Avotu ielā 38— 10 pagājušajā gadā trīs reizes ieradās kontrolieri, trīs reizes sastādīja aktu kopsummā par 260 rubļiem un 80 kapeikām, tikpat daudz reižu noslēdza un noplombēja elek­trību. Taču ik reizi pēc kontrolieru aiziešanas plombas tika norautas un. . . Tālākais nav jāpa­skaidro. Elektrību abas neatlaidīgās pilsones lieto vēl šobaltdien.

Visneatlaidīgākā, šķiet, tomēr ir Silvija Jēgere no Kalupes ielas 3— 13. Sausā, protokoliskā veidā viņas sasniegumus rakstura stingrības izkopšanā varētu izklāstīt šādi:

«1972. gada 11. maijs. Elektrība atvienota par sistemātisku rēķina nemaksāšanu. 1973. gada 13. jūnijs. Plomba norauta, dzīvoklis pieslēgts elektrotīklam patvarīgi. 1975. gada 17. februāris. Kārtējā plomba norauta, atkal pieslēgusies patva­rīgi. 1976. gada 11. janvāris. Plomba norauta vēl­reiz. Kopējais parāds 401,80 rubļi. Krimināllieta Tautas tiesā. Finālsl»

Jāpiebilst, ka šai finālā S. Jēgeres neatlaidība beidzot ir vainagojusies ar simtprocentīgu panā­kumu. Pusotra gada viņa varēs baudīt labumus, ko sniedz elektrība, nu jau vairs nemaksājot par tiem likumīgi.

B. KRASTIŅŠ

LETAKA METODEMednieku vidū izraisījās dzīva

domu apmaiņa par to, kā visla­bāk ziemā piebarot zaķus. Vīri izteica citu par citu atjautīgākus ierosinājumus un, kā jau tādās reizēs mēdz gadīties, arī iebil­dumus.

— Nav nekā neiespējama, — vieni teica. — Stirnu buki un citi ragaiņi aprīs zaķiem nolikto sie­nu? Nieki! Mednieku postenis lai aizbaidē nelūgtos viesus!

— Var arī citādi, — ierosināja otri. — Ierīkosim ar signāliekārtu saistītu translāciju! Tiklīdz alnis vai stirnu buks pieskarsies vadam, atskanēs suņa rejas. Zaķu siena tīkotājiem ar kaunu būs jāatkāp­j a s . . .

— Diezin vai šāds risinājums ir pieņemams, — šaubījās skeptiķis. — Pārāk dārgi izmaksās šāds prieks. Ko jūs par to domājat? — viņš uzrunāja cilvēku, kurš visu laiku bija klusējis. Tas izrādījās pazīstamais lauksaimniecības dar­

binieks Mārcis Pupājs. Viņam bija savs viedoklis:

Strīdu izšķir pieredze. Ogres rajonā zaķu barošanas jautājums ir daļēji atrisināts.

— Ko nozīmē «daļēji»?— Tas nozīmē — pagaidām ti­

kai Lauberes padomju saimniecī­bā. Ne pārāk sen tur iekopa vai­rākus hektārus lielu ābeļu dārzu. Jūs varbūt nezināt, bet man nav noslēpums, ka tādi dārzi dažam saimniecības vadītājam ir kā blu­ķis pie kājas. Arī šajā gadījumā Lauberes padomju saimniecības vadītājiem ābeles acīmredzot ne­bija pārāk cieši pieaugušas pie sirds. Protams, dārzam apkārt bija sēta, kuras nojaukšana arī prasītu zināmus izdevumus. Taču palīgā ar savu tehniku ieradās elektriķi. Viņi rekonstruēja līniju, kas gāja cauri dārzam. Lai iebrauktu ar tehniku, gluži dabiski, meistari iz­lauza ejas. Zaķiem atkrita vajadzī­ba pēc helikoptera, lai piekļūtu kārotajam mielastam. Garauši tur

iekļuva kā pa vārtiem. Arī tālā­kais skaidrs. Kad tuvojās pavasa­ris un daudzi kociņi bija apgrauz­ti, zaķi pret ziemas ganībām pa­zaudēja interesi. Saimniecības va­dītāji ar mierīgu sirdi deva rīko­jumu aiztaisīt sētu, kas arī tika izdarīts.

— Visumā skaidrs, — Pupāju Mārča stāstījumu komentēja klau­sītāji. — Tomēr daži jautājumi ir. Piemēram, šāds: vai tāda zaķu barošana neizmaksā pārāk sālīti? Kociņu pirkšana, stādīšana, iekop- šana . . . Viss maksā naudu! Tur­klāt var gadīties nepatikšanas: kā tad tā — aizlaidāt postā dārzu?!

— Tā varētu domāt, — atbil­dēja Mārcis. — Bet, pirmkārt, par nepatikšanām nav nekas dzirdēts. Otrkārt, vēl dārgāk ābeļu vietā būtu izbarot zaķiem, piemēram, apelsīnu kokus. Taču par laimi mūsu klimatiskajos apstākļos tos audzēt pagaidām nav visai reāl i . . .

Ai A f ll*

Cien. «Dadzi»!Sā gada 8. februāri ierados ražo­

šanas apvienības «Siluets» modes ateljē Nr. 16, lai noskaidrotu, vai šeit pieņems manu pasūtījumu — pašūt mēteli no mākslīgās ādas. Pa­rādīju ari materiālu. Pieņēmēja at­bildēja, ka ateljē tādus darbus vei­cot, man jānākot 9. februārī no pl. 10 līdz 12, tad pasūtījumu pieņem­šot.

Ierados pulksten desmitos un trīspadsmit minūtēs. Diemžēl bija par vēlu. Visi pieci tai dienai pa­redzētie pasūtījumi jau bija pie­ņemti un klienti aizgājuši prom, tā ka nevarēju apvaicāties, kā viņus tik ātri spējuši apkalpot. . .

J. DAMSKALNS, Rīgā

Mīļo c<Dadzīt»!Ventspils Sadzīves pakalpojumu

kombināts Dinamo ielā 7 kopš pēr­nā gada novembra nepieņem re­montā «Harkov» tipa elektriskos bārdas skujamos aparātus, kuru kontaktkārbiņās izdegušas 1600 omu pretestības.

Vai Tu, «Dadzīt», nezini, kas tā ir par tādu savāda veida pretestību no pakalpojumu biroja puses?

V. KALNIŅŠ, Ventspilī

Dārgo «Dadzīt»!Jau 1972. gadā izdotajā telefona

abonentu grāmatā bija lakoniski rakstīts, ka numurs «05» pieder pil­sētas izziņu birojam. Patiesībā biroja pakalpojumus var izmantot tikai abonenti, kas par šiem pakal­pojumiem maksā.

Ari nupat iznākušajā telefona grāmatā minētā neprecizitāte atkār­tojas. Bet varbūt tā nav nepre­cizitāte un pa šo telefonu izziņas var saņemt bez Īpašas maksas?

T. ILUSS, Rīgā

— KAIMIŅI ŠODIEN KAUT KO NOPIRKA. BOS JĀNOPERK MUMS ARI.

J. BRI NĶI S

— MAIZĪTI VAJADZĒJA ŅEMT TIK, CIK VAR APĒST . . .— NEVARAT CIEST, KA LABI DZĪVOJAM!

E. R U S M A N I S

VECUMA PĀRVĒRTĪBĀSDobelē ir jauns dzīvojamais

rajons. Un šajā rajonā — jauns veikals, kura administrācija se­višķi sirsnīgi rūpējas par jauna­jiem dobelniekiem. Veikals pie­dāvā pircējiem pārtikas un saim­niecības preces, tai skaitā arī tā­das, kas interesē gan lielus, gan mazus. Nu, piemēra pēc, minē­sim kaut vai konfektes «Vēs­ma», «Vāverīte» un «Lācītis».

Tieši šo mārku konfektes, iz­darot veikala noliktavā drīz pēc Jaungada pēkšņu inventarizāci­ju, atrada revidenti. Un, kas ir visdīvainākais, — pašā veikalā to nebija!

— Redzat, biedri. . . — veika­la vadītāja Biruta Zeica paskaid­roja. — Mēs tās taupījām jau­najiem dobelniekiem. Svētku eg­lītes taču vēl nav ^dzisušas! . . .

Cildena rīcība! Neko citu ne­teiksi. Bet pārbaudītāji kā par

nelaimi ar to neapmierinājās un turpināja pētīt noliktavas plauk­tus.

— Vai re! — viņi iesaucās. — ТеЛг vēl dažu mārku konfek­tes! Un arī šīs nav izliktas vei­kala vitrīnās. Lūk, «Piena liķie­ris», lūk, «Prozīt»! Piedodiet, vai arī tās ir domātas jaunajiem do­belniekiem? Vai viņiem tās ne­būs drusku par stiprām?

Veikalnieki kautrīgi klusēja. Bet veltīgi! Jo šeit nav nekādas pretrunas. Visiem taču ir zināma senā patiesība: «Ikviens irtik vecs, cik vecs viņš jūtas!» Kāpēc tad, teiksim, kāds bērnu­dārza audzēknis, saņēmis no Do­beles 4. veikala kārbu grādīgo konfekšu, nevarētu justies gadus divdesmit trīsdesmit vecāks un tādējādi šādiem priekiem pilnīgi atbilstošs?

OriģinalitāteMans draugs Antons ir kā

ķerts uz dažādiem sarīkojumiem, teātriem un koncertiem. Un, ja vēl viņš padzird, ka tur būšot kaut kas oriģināls, tad ne zemes­trīce, ne sievasmāte viņu neaiz­turēs.

Par oriģinalitātes un jaunu dvesmu trūkumu mākslas jomā jāsūdzas nav. Vismaz trīsreiz ne­dēļā Antons atskrien, mūzu spār­nots, un jau no sliekšņa kliedz:

— Tu nedrīksti kaut ko tādu palaist garām!

Nesen bijām aizgājuši uz kon­certu. Solīdams, ka tas būs ori­ģināls, Antons nemeloja. Dzie­donis visa koncerta laikā klaiņo­ja pa zāli un dziedādams izdalīja autogrāfus. Publika bija ļoti ap­mierināta.

— Lūk, kā vajag dibināt ga­rīgos kontaktus! — Antons mā- jupejot jūsmoja.

Nākošajā reizē mēs apmeklē­jām kādu dzejas vakaru. Sī va­kara vadītājs arī bija padomājis par oriģinalitāti un kontaktiem. Vairākiem skatītājiem bija jāno­skaita savs mīļākais dzejolis. Iz­raudzīto upuru vidū biju arī es. Sev par nelaimi neko prātīgu ne­varēju izdomāt un sāku: «Mazs kaķītis, mazs zaķītis ...», par ko izpelnījos dzejiskās publikas ne­dalītu sašutumu. Ceļā uz mājām Antons mani bargi strostēja:

— Lamzaks tāds! Bezatbildīgs skatītājs, lūk, kas tu esi! Šajos laikos skatītājs nav vairs vienal­dzīgs, truls vērotājs,» viņš iesais­tās, aug, vibrē, kontaktējas, uz­lādējas . . . Nu nekas, gan vēl pāraugsi, jāņem tevi biežāk lī­dzi!

Pēc tam mēs bijām koncertā, kur skatītāji paši dziedāja, tad vēl vienā, kurā skatītāji dejoja un man nomīdīja visas varžacis. Vienā sarīkojumā bija jādemons­trē intelekts, otrā — fiziskās do­tības, vēl kādā — atjautība.

Taču vislielāko iespaidu at­stāja teātra izrādes. Tās bija, kā Antons teica, eksperimentālas un tāpēc sevišķi neparastas. Vienā skatītājiem bija jāizvēlas, kādu viņi grib redzēt lugas turpināju­

mu. Otrā es pazaudēju balsi, kliegdams «Nāvi Cēzaram!». Tre­šajā bija pašiem jākāpj uz ska­tuves un, spēlējot līdzi, jāienes izrādē ticamības moments, cetur­tajā aktieri nokāpa zālē un ska­tītāji uzrāpās uz skatuves. Lai apgūtu skatītāja māku, es krietni pūlējos, un pat Antons mani uz­slavēja, kad vienā izrādē tīri cie­šami nodziedāju Figaro āriju.

Reiz gan misējās. Kādā koncer­tā piedalījos kā iluzionista asis­tents. Es iebāzu lāga vīru kastē. Pēc brīža, kad kasti attaisīju va­ļā, no tās izspruka krokodils, bet iluzionista vairs nebija. Nelīdzē­ja pat tas, ka krokodilu nosūtīja uz rentgenu. Kopš šīs reizes sāku skeptiski raudzīties uz skatītāju aktivitāti un sarīkojumu oriģina­litāti. Vienu vakaru pat atteicos iet kopā ar Antonu uz teātri. Viņam tas bija kā dunča dūriens mugurā.

— Vai tev prāts! Gaidāma su- peroriģināla izrāde! Un tu, kas esi viens no aktīvākajiem skatī­tājiem, neiesi!

Negribīgi vilkos līdzi, iekšēji gatavodamies kārtējam pārbaudī­jumam. Jau ieejot zālē, redzēju, ka te nekas labs nav gaidāms — krēsli sakārtoti dīvainās rindās, skatuvei priekšā aizkars. Sākās izrāde. Tavu brīnumu! Neviens neprasīja no publikas aktivitāti, nebija ne jādejo, ne jādzied. Es sēdēju un baudīju aktieru spēli.

Pēc izrādes mēs abi ar Anto­nu bijām vienis prātis, ka kaut kas tik oriģināls sen nav redzēts.

A. TOLENS

— LĪDZ KULTURĀLAI APKALPOŠANAI JUMS VĒL TĀLU!

K. VEKSIS П D D С I I/ A f

Ar darba uzvarām tagad nevienu nepārsteigsi. Strādāt prot gan mehanizatori, gan lopkopji, gan celtnieki. Protams, ja viņi grib.

Par to, ka «Lauksaimniecības tehnikas» Ventspils rajona apvienības mehanizatori grib strādāt, nevie­nam šaubu nav. Pietiek ieskatīties traktoristu darba lapās un aina kļūst pilnīgi skaidra. Jānis vienā dienā izpilda trīs normas, Pēteris — četras, bet Arvīds — veselas sešas!

Pārsteidz kaut kas cits. Proti, neizmērojamā paš­aizliedzība, ar kādu mehanizatori taupa degvielu. Un dara viņi to nevis kampaņveidīgi, bet regulāri — no dienas dienā.

Ņemsim, piemēram, apvienības traktoristu Vies­turu Ziemeli. Pagājušā gada rudenī viņš ar savu traktoru «T-150K» 13 dienas transportēja un izklie­dēja kūdru padomju saimniecībā «Užava». Šī darba veikšanai saskaņā ar normām drīkstēja izlietot 4934 kg degvielas, bet Ziemelis izlietoja tikai 1000 kg!

Un atkal cits piemērs. Tai pašā saimniecībā strā­dāja apvienības traktorists Pēteris Upesjozups. Un kā strādāja! Astoņās dienās izpildīja gandrīz 60 die­nu normu! Bet tas vēl nav viss. Viņš ietaupīja 3100 kg degvielas! Jā, jā, rakstītājs nav kļūdījies! Saņē­mis 3420 kg, viņš izlietoja tikai 320 kg. Pasakaini, vai ne?

Nu, bet visfantastiskāko degvielas ietaupījumu sa­sniedza «Lauksaimniecības tehnikas» Ventspils ap­vienības traktorists Anatolijs Dedovs, strādādams Baltijas Transporta celtniecības tresta otrajā būv­darbu iecirknī. Saskaņā ar pastāvošajām normām Dedovs drīkstēja izlietot 2258 kg degvielas, bet fak­tiski izlietoja tikai 100 kg! Pilnīgi pareizi, veselas divdesmit divas reizes mazāk nekā paredzējuši vis­kvalificētākie inženieri un plānotāji.

Taču šo iespaidīgo un sensacionālo Dedova re­kordu mehanizācijas speciālisti sāka apšaubīt.

— Viņš noteikti darbu dara ar rokām! — vieni minēja. — 1ееЦо tās, lai neuzmetas tulznas, un cilā lāpstu. Citādi nevar būt! . . .

— Nu nē! — otri iebilda. — Katru dienu ar lāp­stu pārcilāt divi simti piecdesmit kubikmetru ze­mes cilvēks nespēj! Viņš noteikti pa kluso būs kaut kur sadabūjis zirgu. Zirgam degviela nav vajadzīga. Tas var iztikt ar auzām, bet auzas nav dārgas. Lieta skaidra. . .

— Nekas nav skaidrs! — trešie kratīja galvas. — Otrā būvdarbu iecirkņa teritorijā zirgi nav redzēti nez cik ilgi.

— Nu tad atliek viena vienīga iespēja, — speciā­listi turpināja minēt. — Gribēdams ietaupīt pēc ie­spējas vairāk apvienības degvielu, Anatolijs Dedovs pats par savu naudu ir pircis degvielas no malas un ar tām darbinājis traktoru!

. . . Taupības rekordu noslēpums atklājās pavisam negaidīti. Un par to ir jāpateicas kolhozā «Piltene» strādājošajiem Dedova, Upesjozupa un Ziemeļa darbabiedriem Arnoldam Kāršem, Ērikam Dieziņam, Laimonim Urbānam un Harijam Korātam.

Kad visi darbi bija apdarīti un priekšniecība jau bija parakstījusi darba lapas, traktoristiem pēkšņi sāka likties, ka viņi kompostu izkliedējuši ne gluži tā, kā vajag.

— Derētu tos mēslus izmētāt lielākā platībā, — vīri nosprieda un, mazliet pagudrojuši, tā arī izda­rīja. Proti, palielināja komposta izkliedēšanas rādiu­su . . . Uz papīra. Bet degvielas patēriņu-aizmirsa palielināt.

Lūk, tā šī rekorda uzstādīšanas tehnoloģija iznira dienas gaismā.

J. PODS

— VIŅŠ MANI BRĪDINA PAR CEĻA ZĪMĒM.D. В R E I К S S

I

VIETAJaunā mājā, kurā visi celtnie­

cības darbi bija pabeigti un stā­vus jau apstaigāja pieņemšanas komisija, vienā no istabām gulē­ja piedzēries cilvēks. Spriežot pēc darba apģērba un avīžu papīra cepures, tas varēja būt iekšējās apdares meistars. Cilvēks gulēja saldi, un neviens par viņu nein­teresējās. Arī mājas pieņemšanas komisija izlikās, ka viņu neredz.

Tad dzīvoklī ievācās jaunie īrnieki. Viņi cilvēku uzreiz pa­manīja.

— Paskatieties, onkulis guļl — bērnu balsis nočivināja.

— Nabadziņš, — sieviete no- vaimanāja.

— Liecieties mierā, lai guļ, — vīrieša balss iejaucās. — Tas no­teikti ir iekšējās apdares meis­tars, esmu pārliecināts, ka viņš mums būs vajadzīgs.

Cilvēks palika gujam, kur gu­lējis. Nāca radi, draugi ar sāls­maizi, gāja viņam apkārt, kāpa pāri, bet neviens meistaru ne­traucēja.

Pirmdien aizmigušais pamodās.— Dzerti — tas bija pirmais

vārds, ko viņš teica.Atsaucīgā sieviete pasniedza iz­

slāpušajam glāzi viesu atnestā degvīna. Gulošais to izdzēra vie­nā rāvienā. Piecēlās kājās.

— Mersi, — viņš teica un iz- tenterēja pa durvīm.

— Es jau paredzēju, ka viņš būs mums vajadzīgs, — ģimenes galva nopūtās, pētīdams baltu, nekrāsotu laukumu uz grīdas ta­jā vietā, kur meistars bija gulē­jis.

A. RIJKURIS

11Z KURSIEM JĀSŪTA

VEL VIENSKad Stučkas rajona Sadzīves

pakalpojumu kombināta Skrīveru paviljona kurpnieks S. Žolobovs atgriezās no kvalifikācijas celša­nas kursiem, ciema iedzīvotāju priekiem nebija mēra. Sevišķi sa­rosījās sievietes.

— Vai kurpes uz biezās zoles protat šūt? — viņas tincināja meistaru.

— Protu, — kurpnieks atbildē­ja.

— Bet'zābaciņus uz mikropo- rainās zoles?

— Arī protu.— Bet sandales?— Arī varu pašūt.— Brīnišķīgi! — skrīverietes

priecājās. — Tātad jums viss pa spēkam?

— Ne gluži, — kurpnieks bez­palīdzīgi nopūtās. — Redzat, es esmu bijis kursos, bet mūsu Sa­dzīves pakalpojumu kombināta direktors — nē. Tāpēc viņš ne­kādi nespēj saprast, ka modernu kurpju šūšanai ir vajadzīga at­tiecīga mašīna un instrumenti.

VALDIS ARTA VS

\Par ta n ti G in u , badu veci un reti d a b ū ja m u preci

Pa Vecrīgu skrien tante Līna,Kas rindās visu dabūt prot,Un, pēkšņi apstājusies, brīnās:— Apžēliņ, ko te tādu dod?

Mudž vārtu rūmē milzīgs pūlis,Dažs nosalis jau zils un trīc Un dažam pircējam tāds mūlis,Kā detektīvos aprakstīts.

Sāk tante prašņāt: — Kas par preci?Vai zirnīši? Vai ribiņas?Bet mēms kā kaps ir katrs vecis,Tik acīm nikni zibina.

Viss tantei skaidrs mirklī vienā,Ar abām nāsīm viņa jūt:Ja vīri stāv kā akmens siena,Te vajag kaut kam labam būt.

Tie, kas jau preci dabūjuši,Kā sazvērnieki projām šmauc.Bet palicēji čukstas klusi:— Vai mums kas tiks? Vai ir vēl daudz?

Trīs stundas, pat varbūt ka piecas,Mal tanti tā kā dzirnu rats . . ,

Te spocīgs tips pie auss tai liecas,Tūkst bārdas saros zila acs.

— Cik bērsim? — tante sadzird vārdus.— Ko tādu? Ko te īsti dod?— Ak dievs, tos pašus baltos tārpus! Beidz muļķoties un vāvuļot!

Jūt tante — validols ir jādzer Un rokassomu vaļā ver,Bet vecais saprot, ka ir jāber)Un tantes somā tārpus ber.

Ņudz tādi mazi, balti, ņipri,Pa somu tā kā traki iet Un ož pēc sprāgoņos tik stipri, — Nudien ir jātur deguns ciet!

Rauj tante somu, cik tik spēka,No atvēziena nošvīkst gaiss,Kas tuvāk stāv, tie mūk no grēka,Bet vecais nogāžas kā maiss.

Vēl šodien tante somu ošņā,To verot viņai rokas trīs.Sur tur pa tārpiņam vēl ložņā,Kas viņus visus izlasīs!

— VAI JUMS'NAV NEĒRTI TURĒT SAVUS CILVĒKUS TĀDĀ MĀJĀ!— BET TIE TAČU IR PRAKTIKANTU

G- v ' n o e d z i s

PašaizliedzībaKurs gan nebūs dzirdējis par

pašaizliedzīgu cilvēku varoņ­darbiem! Piemēram, cēls mīlē­tājs metas vētrainā, sabangotā dīķī un izglābj skaistu jaunavu, nesavtīgs šveicars vēlā vakara stundā bez dzeramnaudas ielaiž restorānā nosalušu viesi, apgarots taksometra šoferis ir ar mieru vest pasažierus pusnaktī uz Og­r i . . . Un tā tālāk un tā jopro­jām. Ja saskaitītu visas pašaizlie­dzības izpausmes, rastos skaitlis ar daudzām nullēm.

Tomēr minētie un neminētie pašaizliedzības piemēri nobāl sa­līdzinājumā ar patiesi apbrīnoja­mu uzupurēšanos, ko pēdējā pus­gada laikā konstatējuši medību inspektori. Jau iepriekš paredzot, ka skeptiķi tik cēlai rīcībai ne­spēs ticēt, inspektori par katru konstatēto uzupurēšanās gadīju­mu sastādījuši aktus, tādējādi iz­kliedējot jebkuras šaubas un ie­bildumus.

Un tikai tāpēc varam ziņot par triju gaismas caurstrāvotu Jaun­jelgavas MRS meža tehniķu — Konrāda Mičuļa, Aleksandra Brū­vera un Antona Zeimuļa — rīcī­bu. Pildot dienesta pienākumus, viņi pagājušā gada 9. oktobrī mežā ieraudzīja lielu alni. Tūlīt trim cēlajiem vīriem iešāvās gal­vā trauksmaina doma — ja šo al­ni ieraudzīs kāda nelīdzsvarota tantiņa, kas lasa sēnes, viņa ie- ‘dzīvošanās kārē var nelaimīgo lopu nosist ar kurvīti. Vai nebū­tu pareizi, ja mēs alni nošautu, tādējādi pasargājot tantiņu no lielām nepatikšanām?

Gari nedomādami, trīs vīri pa­tiešām spēra šo drosmīgo soli un alni nošāva. Sakarā ar to visas nelīdzsvarotās tantiņas tika pasar­gātas no grēkā krišanas un tai sekojošām nepatikšanām.

Līdzīgu goda darbu 22. oktob­rī veica kolhoza «Dzintarzeme» priekšsēdētājs Juris Ciekurzis, priekšsēdētāja vietnieks Vilis šu- bevics, galvenais agronoms Ar­vīds Jansons un iecirkņa priekš­nieks Imants Lērums. Viņi kolhoza teritorijā pamanīja meža cūku. Sakiet, lūdzu, kas var galvot, ka cūku nenobendē kāds kolhoz­nieks, kam ir nosliece uz malu medniecību? To neviens nevar galvot, pat augšminētie kolhoza vadošie darbinieki ne. Lai garan­tētu, ka malu medības «Dzintar- zemes» teritorijā nenotiks, viņi cūku klusītiņām novāca.

Taču celmlaužu gods kolhoz nieku pasargāšanā no malu me dību kārdinājuma pienākas ko hoza «Viesturi» priekšsēdētājai Jānim Strautiņam, kolhoza «Sv tene» priekšsēdētājam Modrii Villām un Bauskas rajona Lau1* saimniecības ražošanas pārvaldt galvenajam agronomam Gunāra šēnbergam. Viņi 26. augustā Vi ces valsts medību saimniecīb< lieguma joslā izpūta dzīvībi sveces diviem aļņiem.

Nevienam nav noslēpums, li tehniski izglītoti malu mednie savās gaitās izmanto tehnikas s< sniegumus, konkrēti elektrību. V ņi vispirms apžilbina meža lop ņus ar prožektoriem un pēc ta nošauj. Lai novērstu šādu ni morālu un nosodāmu lopiņu bei dēšanu, Zinātņu akadēmij atomreaktora inženieris Jānis A minis un Vietējās rūpniecības nr

nistrijas Celtniecības montāi pārvaldes šoferis Eduards К zušs nolēma spert augstākā nr rā pašaizliedzīgu soli — nak braukāt apkārt un, izmantojot e žilbināšanas metodi, profilakti apšaut tos lopiņus, kas pieņi pārāk tuvu meža ceļiem. Kad \ neuzmanīgie lopiņi būs bei< riebīgās malu medības ar pi žektoriem izbeigsies pašas no vis — nebūs vairs ko šaut. Se cēlo nodomu Jānis un Edua sāka realizēt 3. novembra na Valguma mežsaimniecībā. Pir brauciena sekmes pārāk spo nebija — viena nošauta stirna divi zaķi, taču katrs iesākums grūts.

Te nu rodas jautājums, vai šiem iepriekš minētajiem paše liedzīgajiem šāvējiem nav rai šās nepatikšanas. Ir radušās, f klāt pamatīgas. Taču par to i vajag skumt, jo pašaizliedz vienmēr ir saistīta ar zināmi upuriem.

A. TS

K a r t ī b aUzņēmuma direktora kabinetā

negaidīti ienāca kaimiņu uzņēmu­ma direktors Ota.

— Mainīsimies ar krēsliem, — viņš lietišķi piedāvāja.

— Kāpēc jāmainās? — direk­tors nesaprata. — Transportējot mēbeles vienmēr cieš.

— Nekas nekur nebūs jātran­sportē. Es apsēdīšos tavā vietā, bet tu attiecīgi manējā.

— Vai mūs pārceļ?— Nekā tamlīdzīga. Pārcelsi­

mies paši.Direktors acīmredzot bija ap­

mulsis, jo izvilka no paciņas ot­ru cigareti, lai gan vienu nupat

— Gribas ar saviem cilvēk strādāt, — Ota paskaidn — Manējie visi tagad pārnāl pie tevis.

Direktora sejā saglabājās n< pratnes izteiksme.

— Tu ievietoji avīzē sludia mu, lai nāk pie tevis darbā?

— Ievietoju.— Piesolīji labu izpeļņu?— Jā.— Redzi, nu! Mēs darījām <

ži tāpat. Tāpēc visi manējie ie jušies darbā pie tevis, visi t< jie — pie manis. Saproti, visi vēki sveši — grūti sastrādā Labāk apmainīsimies vietām, viss būs kārtībā!

D A I V

IR ART TĀDI . . . — AK, SVĒTĀ VIETA, PIEDOD MAN MANU GRĒKU — ŠODIEN NOLASĪTO LEKCIJU! . . . . . .

Mīlīgi čalodams, ritēja Omulas un Mada dzīves strautiņš, ceļā negadījās ne aiza, ne grava, kur nu, pat neviens grāvītis nebija trāpījies. Viņi bija apprecējušies aiz tīras mīlestības, un šo mīlestību darīja vēl tīka­māku abu laulāto draugu vecāku iejūtīgais atbalsts. Tomēr ar visu vecāku palīdzību jau­nie ļaudis reizēm nespēja savilkt galus ar ga­liem, lai gan viņi no sirds pūlējās. Bija jā­pērk ledusskapis un televizors, jo tas bija vi­siem, un ar ko viņi par visiem sliktāki? Un Omulai vajadzēja jaunu ziemas mēteli, vis­maz draudzenes uzskatīja, ka tas ir nepiecie­šams. Vajadzēja. . .

Kādu vakaru Omula sarauktu pierīti nāca mājās no darba. Bija vēl vesela nedēļa līdz algai, viņiem abiem kā par nelaimi algas mak­sāja vienā un tai pašā datumā. Un savādi tas tomēr bija, ka dienas tūlīt pēc algas izmak­sas skrēja kā vēja spārniem, toties dienas pirms vilkās kā applaucēti vēži. Omula bija jautājusi darba biedrenēm, un tās bija atbil­dējušas, ka arī viņām esot tāpat. . . un tomēr tas bija vājš, ai, pārāk vājš mierinājums.

Uz kāda afišu dēļa raiboja dažādi uzraksti, aicinājumi un ieteikumi. Omula allaž gāja tiem garām, viņa būtu pagājusi arī šoreiz, bet pārejā tieši dega sarkanā uguns. Un tad Omula tikai pārlaida skatienu. «Šūsim pašas!» kāds sevišķi uzstājīgs raibs plakāts aicināja.

Tai pašā vakarā, tikai kādas pāris stundas vēlāk, Omula ieskatījās drēbju skapī un ar nopūtu domāja, ka viņa pavasarī nudien būs pavisam plika, un tad viņa negaidot atcerē­jās raibos burtus.

Divas reizes dienā viņai nācās iet garām afišu dēlim, un «Šūsim pašas!» brēktin brēca viņai acīs. Un tad Omula juta, ka nevienlī­dzīgajā cīņā — jo kas gan ir cilvēks pret krā­sainu afišu, kura nenogurusi sauc tevi un mu­dina — jā, ka šai cīņā viņai laikam nāksies zaudēt.

Omula iestājās tais kursos. Vēlāk viņa tei­ca, tas esot bijis viens no prātīgākajiem so­ļiem viņas dzīvē.

Saskaitījusi mēneša izdevumus un it kā ne­jauši aizmirsusi atzīmēt Mada mammas pa­augstināto subsīdiju tieši šai mēnesī, Omula teica sev:

«Tik lēti mēs vēl nekad neesam tikuši cauri!»

Tā kā gandarījums bija par lielu, lai pa­turētu to sev vienai, viņa par priecīgo faktu pavēstīja arī Madim. Tas neko neatbildēja, laikam pārsteigums bija par lielu, lai tā radī­to prieku acumirklīgi ietērptu vārdos. Bet lai nu kā, mīļotā vīra vaibstos Omula šķita lasām klusu apbrīnu.

Panākumi spārno. Tāpēc bija gluži likum­sakarīgi, ka aiznākamajā mēnesī Omula iestā­jās kursos «Pati sava friziere». Tur viņa guva neapšaubāmus panākumus. Atkrita stā­vēšana rindā frizētavās, kura, kā mēs zinām, sevišķi kaitīgi ietekmē nervu sistēmu, un ner­vi jātaupa kopš jaunām dienām. Tā vietā vi­ņa varēja, cik^uziet, mājās staigāt ar rullīšiem pārblīvētiem matiem. «Iedomājieties, es katru dienu varu taisīt sev jaunu frizūru!» Omula stāstīja pilnīgi apstulbušajām draudzenēm.

šies, Omula sajuta tukšumu ap to vietu, kur vajadzēja atrasties sirdij un kur tā, jādomā, arī atradās. Tāpēc viņa veicīgi iestājās angļu valodas kursos. īstenībā Omula nebija pilnī­gā skaidrībā par to, kādos apstākļos viņai va­rētu noderēt angļu valoda, taču katram do­mājošam cilvēkam bija skaidrs, ka absolūti nekādos apstākļos tā nevar traucēt!

Tad kādu dienu Madis izteica absurdas do­mas, varbūt Omula beidzot varētu mest pie malas savu nebeidzamo pašizglītošanos, vi­ņam nudien nebūtu nepatīkami kādreiz redzēt sievu arī mājās . . .

Omula vispirms ilgi un mulsi kratīja gal­vu, tā ka matu rullīši melodiski šķindēja, tad viņa noskatīja savu laulāto draugu no galvvirsas līdz kurpju pazolēm un teica:

— Man atliek vienīgi brīnīties par tevi!— Par mani? — Madis jautāja balsī, kurā

bija jaušams neuzspēlēts satraukums. — Bet es jau sen brīnos, kā tu vari skraidīt pa tiem muļķīgajiem kursiem, tā ka es jau sāku aiz­mirst, kāda īsti ižskatās mana sieva. Un di­vām personām uzklāts vakariņu galds.

— Mietpilsonis, — Omula rāmi sacīja.«Zilzeķe,» Madis gribēja atteikt, bet tad vi­

ņam ienāca prātā teorija par laulības svētumu un tās saglabātvajadzību. Viņš neatbildēja, un Omula teica:

— Tev pašam derētu celt savu zināšanu līmeni.

— Un tev tomēr derētu padomāt, vai ir pa­reizi atstāt novārtā ģimenes pavardu. Es jau drīz būšu iemācījies gatavot ēst!

— Mūsu rajona kultūras nams organizē ku­linārijas kursus, — Omula ieminējās. — Vai tie tevi neinteresē?

Aiz Mada muguras aizcirtās durvis, ļoti skaļi. Omula paraustīja plecus; šāda veida gražošanās viņai nepatika. Un par tiem ku­linārijas kursiem viņa, nudien, bija teikusi no siltas sirds. Apgalvo taču, ka vīrieši esot la­bākie pavāri. Kāpēc Madim neattīstīt savu ta­lantu, turklāt līdzīgdomātāju pulkā? Varēja jau gadīties, ka viņš pēdējā laikā tiešām ilgi bijis viens. Vienam būt nav labi.

Bet Madis nelikās gar kursiem ne zinis. Tad Omula nolēma viņu audzināt ar perso­nīgo piemēru un iestājās arī stenogrāfijas kursos. Viņa gan bija gribējusi izvēlēties ma­šīnrakstīšanu, bet tad jau mājās vajadzētu vingrināties uz mašīnas, un Omulai nez kāpēc likās, ka mašīnu pirkt varbūt tomēr nevaja­dzētu. Un stenogrāfijai turklāt piederēja nā­kotne. Tā Omula turpināja mācīties un vēlu nāca mājās. Viņa jau prātoja, vai pēc tam, kad angļu valodas kursi būs pabeigti, neķer­ties pie franču valodas. Vai varbūt spāņu? Viņa ar nožēlu vērās savā nepieļaujami kon­servatīvajā vīrā, tais retajās reizēs, kad re­dzēja to.

Angļu valodas kursu nobeigšanu bijušie kursanti atzīmēja ar mazu pasēdēšanu kādā no jaunatvērtajām kafejnīcām, kur bez kafijas atrodams arī šis tas cits. Omula nāca mājās ļoti pacilātā garastāvoklī, kādu ceļa posmu viņa pat dziedāja, protams, klusu, tomēr viņa bija dziedājusi! Lūk, ko nozīmēja patiesi pa­cilāts garastāvoklis! Viņa jutās it kā no jauna piedzimusi, un viss tikai tāpēc, ka savā laikā viņa bija aizgājusi uz kursiem «Šūsim pa­šas!». Tiesa, kursos mācīto viņa pa daļai bija paspējusi aizmirst, tur laikam bija vajadzīga nepārtraukta praktiska vingrināšanās, bet vai tad Omulai bija laika? Viņa savos kursos bija tā noslogota! Un šūšana beigu beigās neiz­maksāja nemaz tik dārgi, it īpaši, ja negāja pie pašām lielākajām privātajām plēsoņām. Omula iedungojās atkal, kāpdama pa savas mājas visai nepilnīgi apgaismotajām kāpnēm. Bet vai nu viņa savu kāpņu telpu nepazina, te viņu nevarēja gaidīt neviens pārsteigums. Pārsteigums gaidīja citur. Tas atradās istabā uz galda, un Omula labu brīdi nepievērsa tam nekādu uzmanību. Šis viltīgais pārsteigums bija pieņēmis necilas papīra lapas veidu, jā,tac rcan varpia iprtomāties? . . .

Madis ziņoja, ka aiziet projām. Arī vientu­lību cilvēks varot paciest tikai līdz zināmair laikam, un viņš neesot Robinsons. Un ka viņi beidzot arī izlēmis darīt kaut ko pats.

Robinsons? Omula kādu laiku gudroja, tac atcerējās, kā tad, angļu valodas kursos viņ: bija lasījuši. . . Un tad vēl saka, ka kurs: neesot vajadzīgi!

Un tad Omula lēkšiem metās guļamistabā un tad viņa . . .

— Nelietis! — Omula šņukstēja. — Necil­vēks! Un kā tikai viņš varēja tā rīkoties!

Viņa nesaprata. Un viņa baidījās, ka nesa pratīs nekad. Šo pāridarījumu! Atstāt sievu kura mācās. Ceļ savu līmeni. Kura grib vei dot taupīgu ģimenes budžetu. Kura ne rei zes, nē, ne reizes nav cēlusi brēku, kad vīn viņai nav atstājis vakariņas. Pamest tādu sie vu!

Lēni, gurdeniem soļiem Omula iegāja vii tuvē. Protams, šis egoists bija aizgājis, atstī dams tukšu galda virsu un tukšus visus kal liņus, izskatījās pat, ka tie labu laiku na lietoti. Omula apsēdās pie tukšā galda u raudāja, sen viņa nebija jutusies tik nela mīga, iespējams, ka tik nelaimīga viņa ш bija jutusies nekad. Viena! Pamesta! Nekā viņa ies pie Mada vecākiem, uz viņa darbi vietu, viņa ies . . .

Mazliet paraudājusi, Omula grasījās atvill elpu, lai varētu turpināt raudāt ar jauniei spēkiem. Šai īsajā starpbrīdī viņa ieraudzīji ka uz galda guļ avīze. Omula atšķīra avt un bez domām ļāva skatienam slīdēt pāri vir rakstiem. Tur bija paziņojumu nodaļa, kād skola rīkoja absolventu vakaru, kas Omuļi daļas gar šādiem vakariem, viņai pašai taga pienācis vakars. . . un t e . . . kas bija te?

Paziņojums vēstīja, ka atvērti ģitāristu ku si, kuros var divkārt īsākā laikā nekā p< rasti iemācīties ģitāras spēli.

Omula atspieda galvu rokā, sēdēja pie tu šā galda, vairs neraudāja un domāja. Te ti šām bija ko padomāt. Divkārt īsākā laikā n kā parasti, tas jau bija kaut kas, tas bi fenomenāli! Un ģitāra taču nebija klaviere katrs cilvēks var nopirkt ģitāru, tas nepav sam neprasa lielus izdevumus.

J. BULOTA(«Sluota», Viļņa)

Pirmrindas metodeDažkārt vadība, apstākļu

spiesta, atsevišķam darbiniekam uztic gādību par atsevišķām dur­vīm. Lai tās nestāvētu vaļā. Lai neaizplūstu siltums. Lai nevilktu caurvējš. Lai ļaudīm būtu labi.

Atsevišķais darbinieks stājas pie darba, un viss ir jauki un pa­tīkami. Durvis tiek laipni vērtas katram nācējam, aizvērtas aiz katra gājēja, siltums neaizplūst, aukstums neieplūst, caurvēja arī nav.

Diemžēl, agri vai vēlu durvju vērējs sāk apjaust, ka nācēju un gājēju turpmākais liktenis ir at­karīgs vienīgi no viņa. Jo durvis parasti mēdz iemūrēt sienā. Bet ar pieri sienai cauri neviens līdz šim nav izskrējis, kāpt iekšā pa logiem arī nav visai parocīgi un dienesta ieeju rotā kategorisks brīdinājums: «Nepiederošiem ie­eja aizliegta!»

Un tad durvju vērējam dažbrīd uznāk dižmanības komplekss.

— Manas durvis! — viņš sa­ka. — Man tās uzticētas! Ko gri­bu, to daru!

. . . Teorētiski restorānam, tāpat kā teātrim, vajadzētu sākties ar garderobi. Taču dažkārt gadās arī otrādi. Liepājas rajona Grobiņas pilsētciematā restorānā «Jūrpils» garderobe sākas ar teātri.

Iepriekš pasūtījusi banketa zā­li, nāk grupa apmeklētāju paēst vakariņas. Šveicars atver durvis,

Viens, divi, trīs, un lieta darī­ta. Tā varbūt rīkojas cilvēki, kam nav pietiekamas izglītības, kas nemaz nedomā par psiholoģiju, ētiku un estētiku, kā arī neņem vērā darbības konkrētos apstāk­ļus.

Rolands Bērziņš par visu to domāja un arī apstākļus ņēma vērā. Ne velti viņam ir vidējā iz­glītība.

Un tā vienā jaukā dienā Ro­lands sev teica: «Jāsāk! Nav ko čammātiesl» Starp citu, tas notika Olainē un Bērziņa darbība bija saistīta ar kādu pavecu «Zaporo­žecu». Lai būtu ētiski — viņš ma­šīnas īpašniekam teica «Lab­dien!», lai būtu estētiski — pa­cēla cepuri un, lai būtu psiholo­ģiski pareizi, — apjautājās, vai mašīnai nevajag jaunu dzinēju. Kātad ne — vajadzēja!

Nu ko — abi brauca uz Jelga­vu, kur apstājās Puškina ielā pie 43. nama. Drusku nākšoties uzgai­dīt, Bērziņš bilda. Un viņam kaut ko līdzi arī vajagot. Tāpēc kā «rokas naudu» labais cilvēks sa­ņēma 140 rubļus, ko nesteidzīgi un rūpīgi pārskaitīja. Pateicis ■Paldies!», viņš iegāja mājā, no kuras ārā vairs neiznāca. Un, lūk, te arī izpaudās lieliskā orientē­šanās vietējos apstākļos. Proti, Rolands Bērziņš zināja, ka no šīs mājas iespējams nokļūt kādā cita mājā un tad tālāk, vēl tāl āk. . .

Apmēram pēc pāris mēnešiem Bērziņš otrreiz praksē pārbaudīja savu naudas iegūšanas metodi. Tas notika Jelgavas rajona Svētes ciemā. Un šoreiz darbības ie-

pasmīkņā un aizcērt tās nācēju degunu priekšā. Ar slaidu, teat­rālu žestu. Soļojiet vien, mīļie, no kurienes nākuši.

Atsteidzas no grupas atpaliku­šas sievietes. Viņš laipni atver durvis, pasaka dažus mījus vār­dus, izgrūž nācējas laukā un aiz­cērt durvis.

Un ko tu viņam padarīsi?— Lūdzu! — viņš laipni at­

ļauj. — Varat sūdzēties, ja esat apvainojušās. . .

Un paklanās kā marķīzs franču komēdijā . . . Gatavais teātris!

Ir tādi cilvēki. Viņiem visu laiku gribas sevi apliecināt, izda­rīt kaut ko tādu, kas ilgāku lai­ku paliktu līdzpilsoņu atmiņā. Un, ja cilvēkam uzticētas durvis, izdarīt kaut ko paliekošu nebūt nav grūti. Jo šīs durvis var at­vērt un var arī neatvērt. Viss atkarīgs no vērēja labas gribas.

— Es esmu Rozentāls! — viņš saka. — Bet kas esat jūs? Jums taču pat kārtīgu durvju nav pie rokas!

Protams, varētu Rozentālu no durvīm atstādināt. Lai pastāv ci­tur. Pašam būtu mācība un arī apmeklētājiem nebūtu slikti. Bet ar ko tad restorāns «Jūrpils» vairs atšķirtos no citiem resto­rāniem?

P. AURIISJŠ

gansts bija veca «Volga», bet Bērziņa piedāvājums — priekšē­jais un pakaļējais tilts. Un, tā kā runa bija par diviem priekšme tiem, arī prasītā iemaksa izrādī­jās lielāka — tieši 200 rbļ. Psiho­loģiski pareizi — vai ne? Ari Bērziņš tā domāja un, kā gāja, tā aizgāja.

Trešais eksperiments notika Kalnciemā. Šeit tika spriests par «Moskviča-412» pakaļējo tiltu. Un, tā kā «Moskviča» īpašnieks izrādījās visai inteliģents, tad sa­skaņā ar Rolanda ētiskajiem, es­tētiskajiem un psiholoģiskajiem principiem — 230 rubļu.

Pēc darbības Valgundes ciemā un Elejā Bērziņš noriskēja un ieradās Olainē. Šoreiz viņš bija ļoti pieticīgs un par «Volgas» dzinēju paprasīja tikai 220 rub­ļus. Šķiet, ikviens, kas prot rēķi­nāt, sacīs, ka tas ir smieklīgi maz.

Vēlāk Bērziņš pārbaudīja savu veiksmi arī Jelgavā, Dobelē un Zaļenieku ciemā. Un, jāsaka, — atkal sekmīgi?

Tikai vienu apstākli viņš no ēti­kas, estētikas un psiholoģijas viedokļa, šķiet, nebija pareizi no­vērtējis. Proti, nebija paredzējis, ka lētticīgie būs tik nekaunīgi un ies sūdzēties milicijā. Ies atklāti atzīt savu muļķību!

Tāpēc Rolands Bērziņš tagad sēž ne gluži sanatorijas tipa ie­stādē, kur itin sekmīgi var apce­rēt gan ētikas, gan psiholoģijas problēmas un pie reizes atcerē­ties arī tos 2655 rubļus, ko vaja­dzēs atdot.

E. JUMĀRS

Mūsu pilsētiņā bija veikals. Tāds gluži parasts, bez kādām īpašām pirmrindas metodēm. Aiz vienas letes stāvēja Broņa, aiz ot­ras — Oņa. Viņas tev preci, tu viņām — naudu. Es teiktu, ātri un laipni. Oņa bija tumšmate, bet Broņa — gaišmate. Kad viņas pa­smaidīja, sniedzot tev kādu de­sas gabalu vai kliņģeri, pat sīk­naudu negribējās ņemt pretim.

Reiz paklīda valodas: mūsuveikals sācis strādāt pēc visjaunā­kās metodes. Aizgājām paskatī­ties — patiesi: no letēm vairs ne miņas, ei un ņem, cik gribi un ko gribi. Pie viena kases aparāta sēž Oņa, pie otra — Broņa. Bet pa preču zāli staigā Ļoņa, Joņa, Audroņa un Petroņa — no jauna pieņemtas darbinieces. Ļoņa ne­tirgo, jo viņa ir vadītāja un rau­gās, lai visur būtu kārtība. Joņa, Audroņa un Petroņa tāpat neko nedara, jo uzmana pircēju kaba­tas. Lai kāds kaut ko nepaņem un nesamaksājis neaiznes. Toties Bro­ņa un Oņa pie kasēm raujas kū­pošām mugurām. Tas nav tas pats, kas stāvēt aiz letes!

Sākumā par jauno kārtību visi bijām gluži priecīgi — gan tirdz­niecības darbinieki, gan ‘pircēji. Pēc tam debesis sāka apmākties. Pie kasēm saradās rindas, kasieres vairs netika galā ar pirmrindas metodi. Veikalu ne no šā, ne no tā sāka bieži slēgt ciet. Aizej no­pirkt zobu pulveri vai ziepes, bet pie durvīm lapiņa ̂ ar uzrakstu «Inventūra». Staigā vesels ar ne­mazgātu muti. Bet inventūras rīko bieži tāpēc, ka trūkst vai nu pre­ču vai naudas. Kāpēc trūkst, ne­viens nezina.

Kasiere Oņa saka — trūkst tā­pēc, ka nes ārā. Viens, iebēris sev bikšu starās divus kilogramus putraimu, mēģināja tos aiznest.

Viņu nodeva milicim, bet tas palaida vaļā. Teica, ka biksēs ie­bērtais nozieguma sastāvs esot par mazu. Otrs aiznesa, pabāzis zem cepures, konfektes. Tā arī aizgāja nenoķerts. Vēlāk pats lie­lījās.

Bet par veco Kvīdaru vispā nav ko runāt. Viņš iedzēris ie uz veikalu tikpat kā uz bufet Paņem kādu siera vai desas ga baliņu un, kamēr tiek līdz kasei apēd. Turklāt ņirgājas, iedams ka sierei garām: «Jūsu veikalā švak< manta, tāpēc neko nenopirku. Rī atkal atnākšu un atkal nekā ne pirkšu. Ko jūs man padarīsiet? Tagad iemanījies ne tikai par vel ti uzkost, bet arī pa, pudelīte alus izdzert. Viņu izmet ārā, be šis pēc brīža ielien atkal.

Kā citos veikalos, arī mūsēj. reizumis mēdza parādīties defi cīts. Pareizāk — vieniem jā, citien nē. Teiksim, šķīstošā kafija. §< mantu vadītāja deva pati pircē jiem tieši rokās. Un nebūt ne pa grābjot no letes apakšas, be kārtīgi — noliktavā. Pēc tan naudu veikli meta kasē, kasieri nepaguva pat saskaitīt. Talonu ar kases aparātu vadītāja izsit< pati.

īsi sakot, mūsu veikalā sāk< trūkt gan preču, gan naudas. Ku viss pazuda, neviens nezināja — pat revidentiem tas palika noslē purns.

Meitenes — Oņa, Broņa, Joņa Audroņa un Petroņa — sadalīji iztrūkumu līdzīgās daļās, jo citā di būtu lielas nepatikšanas. Vieni aizņēmās no vecākiem, citas dievs zina, kur dabūja. Vienīg vadītāja Ļoņa neko nedeva, j< viņa ir veca tirdzniecības darbi niece un ļoti labi pārzina ne ti kai pirmrindas, bet arī visas cita metodesl

— Lielajos pašapkalpošanā veikalos ne tādas vien lietas ga dās, bet kapitālistiskajā pasauli vispār — fjū-ū-ū . . . Miljoniem! — viņa mierināja meičas un aiz brauca vadīt veikalu uz galvas pilsētu. Jo ko tu vairs sadarīs mūsu veikaliņā, kur neiznest bija palicis tikai māksliniecisk noformēts uzraksts: «Strādājanpēc pirmrindas pašapkalpošanā metodes».

— GAN TEVI PALAIDĪS BEZ RINDAS — CILVĒKI NAV ĻAUNI!

E. R U S M A N I S

Divpadsmit iznerroti vīri

tļ VISPIRMS,BIEDRI

< NEDAUDZ 7 VESTURES...

U K C tļA :HIPNOTISKS f M I E G S

U. M E 2 A V I L K S

Та esot gadījiesVācu gleznotājs un grafiķis

Korints (1858— 1925) apmeklēja kādu gleznu izstādi. Kad viņš bi­ja piegājis pārāk tuvu vienai no gleznām, zāles uzraugs pieskrēja viņam klāt un uzsauca:

— Vai jūs neredzat, ka glezna ir tikko pabeigta — vēl krāsa nav nožuvusil

Korints pasmaidīja un atbildē­ja:

— Neuztraucieties! Es valkāju cimdus, tāpēc rokas nenosmērē­šu.

Kāds Marka Tvena (1835— 1910) draugs aizņēmās no rakst­nieka lielāku naudas summu un apsolīja to atdot četru nedēju laikā.

— Ja pēc četrām nedējām nau­da nebūs atdota, vari uzskatīt, ka esmu miris, — draugs teica.

Pagāja četras nedēļas, taču draugs nerādījās. Tad Tvens ie­vietoja laikrakstā šādu sludināju­m u ; « M ā r u i i r t i r a m a ic ___d r a n a c

Bobs Silvers ir miris. Pirms čet­rām nedējām es viņam aizdevu 300 dolārus, ko viņš nozvērējās atdot četru nedēļu laikā, piebil­stot, ka savu solījumu viņš nespē­šot izpildīt tikai tādā gadījumā, ja būšot miris. Tā kā Bobs vien­mēr tur vārdu, man atliek tikai apraudāt viņa pāragro nāvi un izteikt līdzjūtību viņa atraitnei.»

Nākošajā dienā parāds bija at­dots.

Austriešu humoristam un dra­maturgam Johanam Nestrojam (1801— 1862) kāda viņa talanta cienītāja jautāja:

— Katru dienu jūs bagātīgi bārstāt asprātības no saviem ne­izsīkstošajiem humora krājumiem. Bet kā izskaidrot to, ka nekļūs­tat bagāts!

Nestrojs atbildēja:— Tāpēc, ka mani joki ir pā­

rāk rūgti, lai saldinātu manu dzī-_ui_____________________________________

A BUHVALDS(«International Herald Tribune», Parīze]

TOSTS PAR GODU TASEI KAFIJASPirmās pazīmes par kafijas ce­

nu celšanos amerikāņu vairāku­mam neaizsniedzamos augstumos parādījās, kad federālā nodokļu pārvalde nolēma, ka, izpildot no­dokļu deklarācijas, jāuzrāda ne tikai gada ienākuma summa, bef arī izdzertās kafijas daudzums. Kafija tik tiešām kļuva par luksa priekšmetu. To pasniedza tikai augstākās kategorijas restorānos. Cena par tasīti šī smaržīgā dzē­riena uzkāpa līdz 20 dolāriem. Lai pievilinātu klientus, daži res­torāni sāka dot pie kafijas mai­zītes bez maksas.

Drīz izveidojās paradums ka­fiju pasniegt tikai īpaši svarīgos gadījumos — kāzu banketos, svinību reizēs, Ziemsvētkos. Mai­nījās arī pats šī dzēriena lietoša­nas rituāls. Cilvēki pacēla mazī­tiņas tasītes un teica garus tos­tus. Oficianti atvēra kafijas kār­bas klientu klātbūtnē un tikai tad to vārīja.

Firmas, kas ražoja kafiju, uz etiķetēm sāka iespiest tās vecu­mu, tāpat kā augstāko mārku v ī­niem.

Izsmalcināti kafijas cienītāji sa­centās cits ar citu, cenšoties no­

teikt, kur un kad izaudzētas pc pinas, no kurām sagatavots vi ņiem pasniegtais dzēriens. Turi gie amerikāņi iekārtoja savās mā jās slepenus kafijas skapīšus, a kuru saturu iepazīstināja tikai vi: tuvākos draugus.

šis dzēriens kļuva par tād luksa priekšmetu, ka vēlētāji, ka nebija apmierināti ar savu sena toru un pārstāvju palātas locekļ darbību kongresā, sāka pārme; nevīžīgajiem likumdevējiem, к viņus interesē tikai kafija un sie vietes.

Korporācijas «Lockheed» lobis augstu situētiem ārzemju darbo ņiem sāka dot kukuļus nevis nau dā, bet kafijā. Direktori un ģene rāļi atvēra slepenus kontus Cīri hes un 2enēvas bankās un dzelz seifos glabāja maisus ar kafija pupiņām.

Stāvoklis kļuva tik draudošs, к jaunais prezidents uzdeva savar palīgam enerģētikas jautājumo nolikt pie malas visus ar enerģē tikās problēmām saistītos projek tus un steidzami meklēt metode: kā iegūt kafiju no lētajām akmeņ oglēm.

A. POTEMKOVSKIS («Szpilki», Varšava)

SmalkjūtīgaisPatiesību sakot, skapi varēja

nolikt plakaniski un pa četriem aiznest no Pievislas uz Vecpil­sētu.

Bet nevienam nebija vēlēšanās to darīt.

— Neiesim pa vieglākās pre­testības ceļu, — Bezpaļčiks tei­ca. — Jāizdomā kaut kas jēdzī­gāks.

Brīdi apsvērām situāciju, pa to laiku ieradās kāds pans vārdā Fuņa.

— Vai tu vari viens aiznest skapi uz Vecpilsētu? — baronese Soloveičika jautāja.

— Protams, — Fuņa atbildēja.— Diez vai, — dzejnieks Ko-

šons, drošs paliek drošs, izteica šaubas.

Fuņa paraustīja plecus, uzcēla skapi mugurā un devās uz priekšu. Smalkjūtības pēc gājām kādu gabaliņu iepakaļus, lai neiz­raisītu uz ielas sensāciju.

Triju Krustu laukumā satikām panu Kucju.

Baronese Soloveičika pieklau­dzināja pie skapja.

— Apstājieties! — viņa teica. — Gribam kādu brītiņu aprunā­ties ar vienu panu.

— Tas ir jūsu skapis? — pans Kucja pajautāja.

— Tā kā būtu, — Bezpaļčiks atbildēja. — Fuņa grib pierādīt, ka var aiznest to uz Vecpilsētu.

— Ko jūs sakāt?! — pans Kuc­ja nobrīnījās. — Tādu idiotu man vēl nav gadījies redzēt.

Patiesi, Fuņa zem skapja bija grūti saskatāms.

— Viņš nav nemaz tik dumjš, — Bezpaļčiks teica, — bet viņam ir spēcīgi muskuļi.

piezīmēja. — Un, vispār, lai vi ņu suns parauj! Varbūt ieskrie sim «Kokosā» un ierausim kādi kokteilīti?

Priekšlikums bija vilinošs. А skapi bijām gana sev bojājuš nervus, tagad derēja neliela at slodze.

-— Laba doma, — Bezpaļčik piekrita.

— Tikai mazliet nav pa ce ļam, — baronese Soloveičika ie bilda.

— Nepārspīlē! — pans Kucji teica. — šai pilsētas daļā viss i tuvu. Starp citu, varbūt Fuņa pat atradīs ceļu uz Vecpilsētu?

— Diez vai, — mēs sacījām — Nevajag viņam radīt problē mas.

Kāds pagrieza skapi restorāni «Kokoss» virzienā, un mēs raiti solī devāmies uz priekšu, pļāpā dami par dažādām kretīnisma iz pausmēm, kas sabiedrībai ir de rīgas.

«Kokosa» priekšā baronese So loveičika lika Fuņam ar skapi pa gaidīt.

— Mēs ar šo panu iedzersin pa glāzītei, mazliet papļāpāsin un tūlīt būsim atpakaļ.

Restorānā mēs nedaudz aizka vējāmies, jo Bumbulītei Konku! čiņanskai bija vārda diena. Starf citu, aizkavēšanās nebija tik ilg stoša, lai to būtu vērts pieminēt

Atpakaļ uz ielas nokļuvām vē pirms vienpadsmitiem. Skapis stā vēja uz ietves, Fuņa bija aizgāji nezināmā virzienā.

Izrādījās, ka panam Kucjam to­mēr taisnība.

Tas Fuņa ir aprobežots idiots Turklāt pilnīgi neizprotams tipsr • _•

Orkagvas (Sicīlijā — Itālijā) mērs tūrisma prospektā reklamē savu pilsētu šādiem vārdiem: «Mums gan nav Pizas šķībā torņa, bet, kad būsit nogaršojuši mūsu pilsētā darīto vīnu, tad mūsu baznīcas tornis jums vairs nelik­sies taisns.»

Brēmenes raidstacijas adminis­trācija sastādīja radioraidījumu redakcijām nosūtamās paraugvēs- tules tekstu. Tajā, starp citu, irteikts: «Ļoti godājamais ...........kungs (kundze). Mūsuprāt jūsu raidījumi ir labi. Daudzi klausītā­ji ir tādās pašās domās.»

Kādā Meksikas avīzē bija ie­vietots šāds sludinājums: «Pārdo­dams runājošs papagailis. Putns runā tik labi, ka varat pats ar viņu vienoties par cenu.»

▲ p 40 000 pude|u alkoholisko dzērienu, ko fašistiskā vācu ar­mija atņēma Ziemeļāfrikā angļu karaspēkam un kas kopš 1945. gada tika uzglabātas Austrijā,

beidzot Rietumvācijā laistas pār­došanā ar nosaukumu «Rommelašņabis».

Orkaņjas kūrvietas (Itālijā) me­teorologs Klaudio Čimaroza tika atlaists no darba, jo viņa laika prognozes bija piepildījušās pā­rāk precīzi. Kūrvietas pārvalde izteica pārliecību, ka meteoro­logs tādējādi esot samazinājis kūrviesu skaitu.

Stokholmas atraitņu asociācijas priekšsēdētāja Kristīna Vinkenoga ir laidusi klajā apkārtrakstu ar šā­du tekstu: «Es priecājos par ro­sīgo biedrības dzīvi un ceru, ka mūsu rindas nākošajos mēnešos strauji pieaugs.»

šķiet, garākais apdzīvotas vietas nosaukums pasaulē ir Vel­sas pilsētai: «Lianfairpwilgwyn-

gyllgogerychwyrndrobwllllan- tysiliogogoh», kas nozīmē «Mari­jas baznīca balto lazdu ielejā pie straujā ūdens virpuja netālu no Tisilio baznīcas sarkanās alas tu­vumā».

Kādā Milānas (Itālijā) laikrak­stā nesen bija lasāms teikums, kas nevarēja neizraisīt pārdomas lasītāju vidū: «Pie mums ir dau­dzi cilvēki, kam jāstrādā kā zir­giem, bet kas saņem atlīdzību kā poniji.»

Britu tūrisma pārvalde taisās atklāt kursus, kas gatavotu gidus speciāli tādām pilīm, kur mājo spoki. Galvenais mācību priekš­mets šinīs kursos būšot mācība par spokiem un spoku vēsture.

elektriskos sienas pulksteņus, sa­viem izstrādājumiem pievieno in­strukciju, kurā teikts: «Kad pulk­stenis apstājas, baterijas ir izlā­dējušās.»

Burgšteinfurtas (VFR) fabrikants Arnolds Valteršeids ir publicējis presē rakstu, kurā dod lielisku recepti bezdarba likvidēšanai. Proti, viņš iesaka bezdarbniekiem pašiem k|ūt par fabrikantiem.

Kādā ang|u avīzē nesen varēja izlasīt šādu teikumu: «Elektro­tehnika tikai tad sasniegs ievērī­bas cienīgu attīstības stadiju, kad strāvu patērētājiem piegādās par velti.»

52 gadus vecais Rouzlandas (Virdžīnijas štatā — ASV) iedzī­votājs Džo Kempbels ieguldījis 22 000 dolāru un 18 mēnešus darba, lai no stiep|u pinuma un betona izgatavotu šķirstu, kurā cer sagaidīt pastaro tiesu.

37 gadus vecā londoniete Vi- nifreda Kreigvela ar sparīgi sviestu piena pudeli bija sabojā­jusi kāda vieglā automobi|a jum­tu. Spēkrata īpašniekam radās materiāli zaudējumi un viņš ie­sūdzēja misis Kreigvelu tiesā.

— Man tiešām žēl, ka tā noti­cis, — apsūdzētā paskaidroja tiesnesim. — Ar pudeli es tikai gribēju trāpīt savam vīram.

Detroitas (ASV) taksometra šo­feris Hjūstons pieteicies vecmāšu kursos. Savu rīcību viņš pamato­jis šādiem vārdiem: «Manā au­tomobilī līdz šim nākuši pasaulē 3 bērni, bet es spēju topošajām mātēm sniegt tikai niecīgu palī­dzību».

SMITS UN FORSTERS: — BET MES PAR VIŅU TĀ RŪPĒJĀMIES!

V. S O L O V J O V S (« K ro k o d il» , M ask ava )

PA «DADŽA» MATERIĀLU PĒDĀM24. numurā «Dadzis» pukojās par Maltas pienotavu, kas piesārņoja

tuvējās upes ūdeni.Gaļas un piena rūpniecības ministra vietnieks b. Šauts atbild, ka

minētajā pienotavā š. g. pirmajā pusgadā nodos ekspluatācijā notek­ūdeņu attīrīšanas ierīces. Rēzeknes piena konservu kombinātam dots rīkojums stingri ievērot noteikumus par ūdensbaseinu aizsardzību.

Š. g. 1. numurā «Dadzis» publicēja mazu vēstuli par kūpinātām reņ­ģēm eļļā. Tur bija minēts, ka zvejnieku kolhoza «Brīvais zvejnieks» ražotajos konservos bijušas reņģes ar iekšām un bez astēm.

Sakarā ar rakstiņu zvejnieku kolhoza «Banga» (bijušais «Brīvais zvej­nieks») priekšsēdētāja vietnieks b. Aļeksejenko lūdz publicēt papildi­nājumu, ka «Dadža» kritizētie konservi pilnīgi atbilduši valsts standar­tam. Šādu papildinājumu «Dadzis» labprāt publicētu, ja vien drukas velniņa nedarbu dēļ vēstulē nebūtu pazudusi rindiņa, kurā minēts, ka visām reņģēm nav rūpīgi nogrieztas galvas (konservos vēstules autors atradis žaunu lokus). Bet pašlaik varam izteikt vienīgi cerību, ka reņģu galvu fragmenti konservos turpmāk nebūs atrodami.

1. numurā «Dadzim» nepatika mahinācijas ar naudas saņemšanu par nojaucamām mājām Ludzas rajona «Druvas» kolhozā.

Šī rajona Izpildkomitejas priekšsēdētājs b. Antans paskaidro, ka vecā­kais inženieris Agejevs, kas atbildēja par iedzīvotāju pārcelšanos no viensētām uz ciematiem, par rupju dienesta pienākumu pārkāpšanu no darba atbrīvots. Kolhoza «Druva» priekšsēdētājs Gabrāns savu posteni zaudējis sakarā ar kolhoza reorganizāciju. Materiāli par pieļautajām ļaunprātībām nodoti prokuratūrai.

2. numurā «Dadzis» skuma par vairāku Bauskas namu iedzīvotājiem, kas nesaņem silto ūdeni.

Bauskas PMK priekšnieks b. Rībenis sola, ka turpmāk siltā ūdens piegādē pārtraukumi negadīšoties. Un, ja arī gadīšoties, tad tur būšot jāvaino rajona Katlu direkcijas atbildībā esošās katlu mājas un nevis

(487

) 19

77.

— Nu, kas tev jauns, Emelīn!«New Y o rk e r» , Ņ u jo rk a

— Varat celties, bet iet ārā pagaidām nevajag.

« G io rn i» , Rom a

— Laikam jau pavasaris, dzirdi) Pir­mais helikqpters apsmidzina sējumus . . .

« P u n c h » , Londo na

«New Y o rk e r» , Ņ u jo rk a

— Vai nevarētu mazliet ātrāk!« E u le n sp ie g e l» , B e r līn e

R e d a k c i j a s k o l ē ģ i j a : I. Palkovs (galv. redaktors), Pēteris Ēteris, 2anis Grīva, M. Līmane (atb. sekretāre), I. Livšics (galv. red. vietnieks), V. Mihailovs, H. Rukšāns, E. Rusmanis (māksi, redaktors). Tehniskā redaktore M. Kairiša. LKP CK izdevniecība, Rīgā, Pils ielā 23. Laik­raksta «Cīņa*» izdevums. Redakcijas adrese: 226908 Rīga PDP, Vaļņu ielā 2. Tālruņi: atb. sekretāram 22-91-33, vēstuļu nodaļai 21-32-20. Nodots salikšanai 1977. gada 2. martā. Parakstīts iespiešanai 1977. g. 17. martā. 2,58 u/sk. iespiedi.; 3,60 izd. I. Ofseta papīrs 70ХЮ0/8. Metiens 105 000 eks. Iespiests Latvijas KP CK izdevniecības tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Pasūt. Nr. 210. JT 00015. Cena 20 кар. Manuskriptus atpakaļ neiz­

sniedz.

L a ik r a k s t a z iņ a

- AK, KUNGS, SERS DŽONS TAČU VIEN­MĒR BIJA TIK RESPEKTABLS!

Ё. О s s

Eiropas cilvēku tiesību komisijas tiesas sēdēs Strasburgā Anglijas pārstāvis bija spiests atzīt, ka ang|u karaspēks Olsterā spīdzina apcietinātos.

L a ik r a k s t a z iņ a

77129

Maksā 20 кар.