Pauls Stelps

Rīta Dziesma

Par baznīcas, Dzīvās Ētikas un nacionālo reliģiju vēsturiskajām attiecībām un vietu

pasaulē

1

Par autoru

Pauls Stelps savas grāmatas nevarēja nerakstīt. Jau daudzus gadus autors mēģina runāt ar cilvēkiem caur savām gleznām un poēziju. Tagad viņš ar mums runā par valsti, par tautas garīgo ceļu.

Mēs bieži pat nenojaušam, kādi cilvēki dzīvo mums līdzās, ko domā un jūt. Daudzi Paulu Stelpu dēvē par dīvaini, viņa paustās idejas tiem ir pilnīgi nesaprotamas un nepieņemamas. Taču tikai paši tuvākie Paula līdzcilvēki, draugi un domubiedri zina, ka viņš ir viens no tiem, kuriem Smalkā Pasaule ir taustāma realitāte, kurš zina Garīgos Likumus un vada savu dzīvi saskaņā ar tiem.

Pauls Stelps ir cilvēks, kuram grūti dzīvot šai pasaulē - uz katru tās pieskārienu viņš atsaucas tikpat jūtīgi kā kristāla kauss. Tajā pašā laikā viņš ir arī neērts - katru triecienu un uzbrukumu viņš uzņem kā krama asmens, jo no triecieniem atšķiļas šķembas, kas to padara vēl asāku.

Pauls nemeklē kompromisus un maigus apkārtceļus, viņš prasa, lai viss būtu tā, kā tam ir jābūt, ir maksimālists.

Paula Stelpa garīgā pārliecība balstās uz Dzīvo Ētiku un Teosofiju kā tās sastāvdaļu, vienlaikus nenoliedzot citu tautu Garīgo Skolotāju mācības.

Autoram nozīmīgs bija 1985. gads - lūzuma gads viņa dzīvē. Dieva dāvana ir arī Paula prasme runāt ar cilvēkiem, dalīties savās zināšanās ar katru, kurš vien to vēlas.

Paulam Stelpam nav vienaldzīgs nekas, kas notiek apkārt, - vai tā būta Latvijas piesārņotā daba, ledāju kušana Antarktīdā vai komētas sadursme ar Jupiteru. Diemžēl ne tikai Latvija, bet visa vecā pasaule, strauji jūkot, tuvojas kritiena beigām bezdibenī. Visam pāri gāžas materiālisma, narkomānijas un pornogrāfijas plūdi, agrākā morāle, kultūras un mākslas vērtības tiek aizmirstas. Kas ir šīs krīzes cēloņi? Kur un vai vispār ir izeja no situācijas?

Izeja ir. Tо autors skaidri parāda, it sevišķi emocionāli sakāpinātajās savu grāmatu beigu daļās. Tajās atrodama ne tikai kritika, šeit parādīts attīstības virziens kā Latvijas sabiedrībai, tā visai cilvēcei. Pārsteidzošas ir Paula Stelpa spējas izteikt savu domu, sintezējot gleznainus salīdzinājumus ar definitīviem secinājumiem.

Autoram piemīt spēja pavisam vienkāršā veidā daudzas vispārzināmas un ikdienā pieņemtas lietas parādīt no negaidītas puses, kas atsedz plašāku skatījumu uz problēmu. Tā mūsu paaudzes cilvēkiem par Raini skolā mācīja tikai kā par «revolūcijas dziesminieku». Tikai retais apjauta Raiņa lielumu un viņa daiļrades nepārvērtējami lielo nozīmi latviešu tautas dzīvē.

«Pēcpusdienas Sarunas» bija pirmā Paula Stelpa grāmata. Pašlaik iznākusi ir arī otrā - "Par Vēju, Dēlu un Zvaigznēm". Šī grāmata pāriet no "Pēcpusdienas Sarunām" pie "Rīta Dziesmas", tur ir atrodamas atslēgas šo abu grāmatu izpratnei.

Ja pirmajā grāmatā apskatīti materiālo problēmu garīgie cēloņi, tad otrā ir tapusi, domājot par tiem vientuļajiem garīgās attīstības ceļa gājējiem, kuri mūsu laikā, kad garīgums tiek izprasts kā bībeliskums, ekstrasensorika un dziedniecība, nav izpratuši sevi, savus iekšējos procesus un tādēļ, sevi pārāk zemu novērtējot, neapzinās savu spēku, nerealizē to un nenokļūst savējo lokā. "Par Vēju, Dēlu un Zvaigznēm" ir sevis apzināšanās un atkalredzēšanās ceļa - mošanās iedrošinājuma un pieredzes nodošana tiem, kuri pašlaik ir kaut kur tepat līdzās, bet nav vēl saņēmuši drosmi pieteikt sevi.

Visas trīs Paula Stelpa grāmatas ir kā vienas mozaīkas trīs atsevišķas daļas, kuru var saprast, izlasot visas trīs. Daudzkārt runājot ar autoru, esmu viņam jautājusi, kāpēc viņš neraksta vienu lielu grāmatu, jo viņam taču būtu tik daudz vēl ko teikt. Atbilde bija - ne visu cilvēkiem drīkst teikt, un ne visu cilvēki grib dzirdēt, un ne visu cilvēkiem var pateikt vienas grāmatas ietvaros parastā stāstījuma formā.

Ir lietas, par kurām var runāt tikai dzejā vai gleznās, un ir lietas, par kurām var tikai

2

kopīgi klusēt. Ir lietas, kuras lasītājam pašam jāapjauš, saliekot kopā trīs grāmatās izlasītos fragmentus.

Uz savas vizītkartes autors raksta: "Problēmsituāciju izpēte", bet varētu rakstīt arī tā - "Rakstnieks, teosofs un bruņinieks".

"Rīta Dziesma" ir "Pēcpusdienas Sarunu" turpinājums, spirāles nākošais loks, tā ir aicinājums uz Garīgu Atmodu un Darbu. Darbu, kurā katram atradīsies sava vieta un biedra plecs.

Inese Bīmane,LLU lektore, mgr. ped.

3

Ievadvārdi

Gulbja Sirds,Bulta un Zvaigzne —Tas ir viss, kas vajadzīgs Ceļā.

(Aatrs)

Lieliski - un pajautāja - kas jūs esat? Mēs esam no Tava Kaiju Bara, Džonatan, mēs esam Tavi Brāļi, - Viņi runāja mierīgi un pārliecinoši – Mēs atlidojām, lai pasauktu Tevi augstāk, Lai pasauktu Tevi mājās.

(Ričards Bahs)

Atkal pārlidojot kādreizējo katastrofu vietas, es vienmēr redzu, ka mūsu aizejot nomestie spārni nekad nepazūd bez pēdām. Pat to krītošās spalvas tiek kāri uztvertas un, lai gan ne vienmēr pēc nogrimšanas tumsā tās nonāk saskarē ar Vēju, tomēr ap tām Pirmsausmas Purvāju Migla ir vieglāk saskatāma un Glabātāji vieglāk tajā cits citu, ja vien ir pietiekami uzmanīgi un nezaudē Smalkos Kristāliņus Miglas Sējēju atstātajās Ķeramajās Durvīs.

4

Abi skatījās pārmaiņus gan uz priekšā nolikto Kausu, gan uz takas kāpumu.

- Vai Tu varēsi To aiznest līdz tai vietai? Tur es Tevi sagaidītu.

Vai man jāmeklē cita taka? - Spārnotais drīzāk uzticēja nekā jautāja.

5

Mēs esam atbildīgi par katru vārdu, kuru laižam pasaulē. Ar to es domāju vispirms to atbildību, kādu uzņemos pats, rakstot šīs rindas, zem kurām parakstīšos. Tāpat tas ir atgādinājums visiem, kuri izplata informāciju par savu pieredzi, reliģisko pārliecību vai apkaro citu cilvēku Garīgo pieredzi.

Jau piecpadsmit gadsimtus Pasaules Garīgajiem Avotiem, tautu kultūrām un nacionālajām reliģijām jāiztur tās agresīvās ideoloģijas dažādu sektu uzbrukumi, kura radās Romas impērijas sabrukuma beigās un pati sevi sauc par kristīgo baznīcu.

Šajā grāmatā ar vārdu — baznīca — es domāju garīdzniecību kā hierarhisku struktūru, kas iztēlojas sevi Dieva un Cilvēka starpnieku esam un nodarbojas ar misionārismu — izplata visdažādākos «kristīgās» ideoloģijas paveidus.

Japāna, apzinādamās šīs ideoloģijas graujošo ietekmi uz tautas apziņu, norobežojās no pasaules uz daudziem gadsimtiem, riskēdama ar attīstības palēnināšanos, taču saglabādama neskartu eksistences pamatu - savu neatkārtojamo kultūru un reliģiju.

Tai pašā laikā japāņiem nevar pārmest bailes no jaunām, progresīvām Garīgajām Mācībām. Savā laikā tie pieņēma Budhismu un tagad ir piemērs divām dažādām attīstības pakāpēm atbilstošu Garīgo Mācību harmoniskai līdzāspastāvēšanai un sadarbībai vienā sabiedrībā. Sintoisms un Budisms kā Viena Ceļa dažādi posmi, savstarpēji nekarodami, lieliski papildina viens otru un sniedz savu ieguldījumu tautas dzīves spējā, dzīvesziņā, mākslā un kultūrā.

Japānas mūsdienu tehniskie panākumi un neatkārtojamā kultūra, kura nepazīst eiropeisko strupceļu un pagrimumu, ir pierādījums dažādu savstarpēji papildinošu un secīgi sekojošu reliģisko līmeņu svētīgajai ietekmei uz sabiedrību un to savstarpējas cieņas pilnu koeksistences iespēju vienā valstī un pasaulē.

Nu jau vairāk nekā gadsimtu baznīca, kura sevi iekarotajās teritorijās sauc par "tradicionālo" vai "rietumu" (tā atklāti pretnostatot sevi Vienotajai Realitātei - Pasaules Garīgo Skolotāju Hierarhijai un to paustās Mācības vienotībai), ir izvērsusi kārtējo krusta karu pret teosofiju, okultismu, Dzīvās Ētikas Mācību, atdzimstošajām Nacionālo Reliģiju vidēm, apkarojot visu, kas nav iegrožojams tās dogmās.

Šīs baznīcas paņēmieni aizvien vēl ir tie paši vecie: vispirms tā sašaurina savu labticīgo upuru apziņu, tad iebaidot atņem tiem izziņas iespēju, visbeidzot piegružo savu ticīgo un neuzmanīgo klausītāju apziņu ar atklātiem meliem, tendencioziem faktu izklāstiem un vienkārši muļķībām, kādas rodas, ja melis cenšas runāt par lietām, kuras nepārzina. Baznīcas ideoloģijas izplatītāju aprēķins ir vienkāršs - nav grūti nomelnot savu uzbrukuma upuri nezinošas, tumsonīgas auditorijas priekšā. Baznīcai daudz grūtāk būtu sevi kā gaismas nesēju parādīt Saprātīgiem Cilvēkiem, kuri ir iepazinušies ar Smalkās Pasaules realitātēm, pasaules Garīgās attīstības vēsturi un pārzina "kristīgās" baznīcas vēsturi ar tās svēto rakstu "uzlabojumiem", inkvizīciju un Bērtuļa naktīm.

Darba mērķis nav atspēkot daudzās aplamības, kuras izskan baznīcēnu uzbrukumos citādi domājošiem, taču dažas no tām ir būtiski apskatīt, jo ļauj labāk izprast tos iemeslus, kādēļ "kristieši" sevi izceļ, nevis pierādot pozitīvu Garīgo virzību, bet aplejot dubļiem apkārtesošos. Tas ļauj izprast šīs baznīcas vietu attiecībā pret citām reliģijām un pasaules attīstības procesā.

«Baznīcēns» nav lētticīgais svētdienas baznīcas apmeklētājs, bet baznīcas audzēknis - pārveidots cilvēks, kurš apzināti iekļāvies tās hierarhiskajā struktūrā un izmanto kristīgo ideoloģiju, kā arī citas šīs hierarhijas sniegtās iespējas savu personisko interešu apmierināšanai.

Ω

6

Tātad, neskatoties uz savstarpējām starpkonfesionālām nesaskaņām, baznīca ir vienota savos uzbrukumos:

♦ Garīgajai filosofijai (sauktas arī par Austrumu mācībām, Austrumu reliģijām),

♦ nacionālajām reliģijām un to kultūrām (sauktām par pagānismu),

♦ teosofijai,

♦ okultismam,

♦ maģijai,

♦ astroloģijai,

♦ mantijai un mantikai (informācijas apzināšanai un izmantošanai nākotnes procesu prognozēšanā, kas mūsdienās šo uzbrukumu rezultātā pilnībā degradējusies par zīlēšanu), un tādām neapšaubāmi negatīvām un izskaužamām parādībām kā

♦ buršanai,

♦ garu izsaukšanai - spiritismam (izmantojot divu vārdu līdzību, apzināti jauc to ar spirituālismu - augstu Garīgās filosofijas nozari - Mācību par Cilvēka Garu, Saprātu, tā attīstību un nemirstību, lai neuzmanīgiem lasītājiem veidotu naidīgu attieksmi pret to).

Nosaukt visas ļoti dažādās reliģijas, ceļus (jogas) un to skolas vienā vārdā - Austrumu - (viens no lielākajiem Eiropas Garīgajiem filosofiem - Svedenborgs savās atklāsmēs raksta - «Eņģeļi Debesīs dzīvo ar skatu pret Austrumiem») un pasniegt tās kā vienotu veselumu novērtējuma attieksmē, ir ļoti liela aplamība. Būtībā pat nevar dalīt Zemes Garīgo kultūru austrumu un rietumu mācībās, tad jau būtu jāparādās arī ziemeļu un dienvidu mācībām.

Zeme ir kopējā Garīgās attīstības procesā - Ceļā ar vienotu mērķi un virzību, pa kuru dažādas tautas iet savā secībā un īpatnējā veidā. Tās visas veido viena Garīgās Apziņas Koka zarus, zarus, kuri saaužas, sasaucas un pamazām saplūst aizvien resnākos, kuri pāriet stumbrā - Vienotā Pamata Doktrīnā - ZINĀŠANĀ – Ezotērismā. Un šī Pasaules koka zaros ir kāds veidojums, kurš pretnostata sevi kokam - atgrūž to.

Ir noteikti saprotami apstākļi, kādos veidojas jauni zari - jauni Garīgās filosofijas virzieni. Katra jauna tauta cilvēces vēsturē veidojas tad, kad paveras iespējas Vienotās Realitātes jaunu aspektu izziņai. Katra tauta ir cilvēku kopums, kurš sev vien raksturīgā, īpatnējā veidā – mentalitātē, apgūst kādu Vienotās Realitātes aspektu. Šajā tautā dzimst cilvēki, kuri nobrieduši tā apguvei un kuru Garīgo attīstību veicina mijiedarbība ar šo aspektu. Apgūstot jaunus dzīves aspektus, nepieciešama jauna filosofija šī aspekta izpētes pamatošanai un saistībai ar citiem Vienotās Realitātes aspektiem. Jebkura filosofija ir apskatāma tikai -

♦ visā savā kopumā,

♦ saistībā ar tās pielietojuma vidi un šīs vides objektīvajiem procesiem,

♦ mērķiem, kuru sasniegšanai izveidota filosofija.

Jebkura filosofija ir konkrētas dzīves izpausme un apskatāma tikai kā šīs dzīves kvintesence visā savā kopumā.

Baznīcēnu iemīļotais paņēmiens ir dažādu filosofiju fragmentu patvaļīga, nepamatota savienošana murgainās attiecībās un jaunveidojuma pasniegšana par vienotu mācību.

7

Patiesībā pasaulei nav vienotas mācības savā izpausmē. Ir Vienota Realitāte, kura izpaužas neskaitāmā variantu daudzumā. Ne visi varianti ir progresīvi. Ir arī arhaisku, savu laiku pārdzīvojušu reliģiju paliekas, izmirušu tautu ar realitāti sen nesaistīti kulti un no savas dabiskās vides atrāvušos, pasaulē migrējošu sektu uzskatu kompilācijas. Pasaules kokam ir arī sausie zari. Ne visi varianti pieder koka gaišajiem zariem. Cilvēki, kuri nopietni strādā savas Garīgās izaugsmes labā, zina, ka eksistē Labās un Kreisās rokas skolas un to mācības.

Labās rokas skolas var pielīdzināt artērijām, un to mācības – gaišām, karstām asinīm, kuras nāk no Sirds. Tās ir radošas, dzīvinošas, uz augšu, uz stumbru vedošas. Uz stumbru, jo Vienotais Ceļš ir Vienotās Vadības - Hierarhijas ceļš. Šīs hierarhijas saknes iesniedzas Debesīs, tur, no kurienes mēs visi esam nākuši. Pasaules koks aug ar saknēm Debesīs, ar zariem pret bezdibeni. Tādēļ dalīšanās vienmēr ir tuvošanās bezdibenim, sadarbība - Debesīm.

Kreisās rokas skolas ir kā tumšas un piesārņotas, aukstas venozās asinis, kuras savāc un aiznes sev līdzi uz pārstrādi vai izmešanai no organisma visu veco, nederīgo, dzīvībai kaitīgo vai dzīvot un augt nespējīgo. Tām ir savi likumi, iedarbības mehānismi un tādēļ var tikai nožēlot, bet maz var līdzēt to cilvēku liktenim, kuri nonāk šo skolu ietekmē - tumšo asiņu plūsmā. Divas pretējas apziņu plūsmas nedrīkst būt nekādā veidā sajauktas, starp tām nav kompromisa iespēju.

Jebkuras filosofijas kvalitāte ir apspriežama, tikai ņemot vērā tās objektīvos mērķus. Tas ir - nevar spriedelēt par to, kurš gudrāks - zirgs vai žurka. Katram ir sava dzīves vide un risināmie uzdevumi. Var tikai vērot, cik dažādi zirgi tiek galā ar saviem uzdevumiem vai žurkas atšķirīgi atrod pieeju siera gabalam. Tātad, dažādu pretēju skolu sapludināšana vienā ir vai nu nezināšana par tumšo skolu eksistenci (kas ir stipri jāapšauba), vai gaišo apmelošana, bet objektīvi tā ir lētticīgu lasītāju pakļaušana briesmām abos gadījumos.

Pastāv noteiktas atšķirības starp Vienotās Realitātes dažādām izpausmēm - aspektiem. Katra aspekta izpētei nepieciešama tam piemērota:

♦ domāšanas organizācija,

♦ psiholoģiskā gatavība vai noskaņošanās,

♦ fiziskā ķermeņa uzbūve,

♦ praktiskās darbības metodika.

Praktiskā darbība ir pats galvenais, jo, pretēji apgalvojumiem, jebkura reliģija un tās filosofija ir nevis teoretizēšana, bet praktiska darbība mūža garumā. Garīgā izaugsme nav viedoklis, bet dzīvesveids.

Neviens patiesi reliģiozs cilvēks nevar visu nedēļu kalt sevis bagātināšanas (biznesa) plānus un svētdien aiziet uz baznīcu par aplaupītajiem Dievu palūgt vai sev žēlastību izlūgties. Laupītāja un Šīs Zemes Kunga kalpa Ziemsvētku dāvana aplaupītajam ir ņirgāšanās par Žēlsirdību un Līdzcietību. Laupītāju svaidīšanās ar vara sīknaudu grūtdieņu pūlī ir tikai to sarīkota savstarpēja sacensība un pašreklāma izklaidei un sava biznesa reklāmai.

Ir pārbaudes veids Labās vai Kreisās rokas piekritēju atpazīšanai firmu vidū. Palūdziet jebkurai no tām izdarīt izvēli starp naudas izbrīvēšanu labdarības pasākumam, kas izraisītu nopietnu tās darbības sašaurināšanu, pie tam paliekot sabiedrībai nezināmai, un skaļi izreklamētu "palīdzības" kampaņu (pamperu, higiēnisko pakešu un prezervatīvu izplatīšanai), kas reklamē firmas vārdu un palīdz paplašināt ražošanu, kurā ar uzviju atgūt «ziedotos» līdzekļus. Un jūs zināsiet, kas kam kalpo!

Dzīvas reliģijas sludina apziņas un rīcības vienotību un nepieciešamību savus uzskatus pārbaudīt praksē. Tās zina Karmas likuma nozīmi un darbību Cilvēka attīstībā. Karma ir Brīvās Gribas neizbēgamā un nepieciešamā Otrā Puse.

8

Tagad padomājiet, par cik samazinātos tādas baznīcas ienākumi, kura par visu prasa desmito tiesu no saviem ticīgajiem, ja desmit baušļi, tuvākā mīlestība, netiekšanās pēc materiālajiem labumiem ir to dzīvesveids.

Ir ļoti vienkārši pārbaudīt kādas baznīcas vārdu īstumu par centieniem nest dzīvu reliģiju. Atņemiet tai jebkādu iespēju iedzīvoties uz savas draudzes rēķina - ziedojumus, nodevas, atlīdzību par veiktajiem rituāliem, kulta priekšmetu pārdošanu ar uzcenojumu utt. Ja visi šīs baznīcas priesteri to turpinās darīt bez atlīdzības, tikai aiz entuziasma, vadoties no savas iekšējās gribas ziedoties cilvēces labā, tad, iespējams, ka tā ir īsta Dzīva Mācība, kuru nes priesteri. Ja baznīca pārtrauks savu aktivitāti un tās piekritēji bez aģitatoru atgādinājuma pulcēties izklīdīs, paši nemeklēdami iespēju uzturēt dzīvu savu saikni ar Mācību, tad tāda baznīca ir tikai profesionāla birokrātiska sistēma un tās ideoloģija ir pseidoreliģiska demagoģija, ar kuras palīdzību profesionālie aģitatori nodrošina sev pārtikušas dzīves iespēju.

Pasaules dzīvajās reliģijās lielu nozīmi piešķir praksei kā cilvēku uzskatu pārbaudes iespējai, prakses un sludināto ideālu nesaraujamai vienotībai, katra cilvēka personīgajai atbildībai par katru savu rīcību, padarot par neiespējamu kādam citam kārtot attiecības divu cilvēku starpā un atbrīvot (piedot grēkus) no atbildības par nodarīto, tātad saprātīgai rīcībai un disciplīnai.

Dzīvās Reliģijas cilvēku noved pozīcijā, kurā tam daudz uzmanīgāk jāvēro apkārt notiekošais, ņemot vērā ari materiālistiem nesaprotamos Smalkās Pasaules likumus. Tādēļ "austrumnieku" rīcība ir atšķirīga no "rietumnieku" rīcības tajos pašos apstākļos, bet ne nesaprātīgāka. Aiziešana no drudžainas rosīšanās materiālo labumu raušanā nav aiziešana no dzīves, jo Dzīve un Dzīvība ir tikai Gara Dzīvē, un tikai pēc šīs patiesības apjaušanas cilvēks kļūst patiesi dzīvs, brīvs un sāk dzīvot - piedzimst.

Vai kāds ir redzējis veselīgu egli bez skujām - kailiem zariem? Pavērojiet, cik pakāpeniski gadalaiki nomaina viens otru, kā atvases pakāpeniski top par zariem un vēlāk nokalst. Tāpat notiek tautu vadošo reliģiju nomaiņa. Blakus jauniem Skolotājiem, kuri stāsta par to, kas tautai turpmāk būs jāapgūst, vēl kādu laiku darbojas tā, kura savu vadošo funkciju jau beigusi un tagad, kaut arī vēl visiem saprotama un mīļa, jau kopā ar daudzām citām, vecākām ir aizgājušā laika vecais vīna maiss. Zemei un tās cilvēcei ir miljoniem gadu veca vēsture. Tās dažādība nav iegrožojama nedaudzu gadu tūkstošu ietvaros. Vēstures notikumi un cilvēku apziņas izmaiņas nav tulkojamas no pēdējo gadu tūkstošu laikā valdošās masu apziņas viedokļa. Pašlaik vēl pastāv daudzu agrāk aktuālu un vadošu reliģiju atmirstošās paliekas, kuras prasa saudzīgu un cieņas pilnu attieksmi, jo ir tā paša koka zari un pat tādi, uz kuriem mēs visi sēžam. Tie glabā sevī tos pašus simbolus par procesiem, kurus gribam šodien izprast augstākā līmenī. Katra auga zieda krāsa ir atkarīga no augsnes sastāva, kurā tas aug.

Kā mēs varam saprast ziedu nianses, ja nekā nezinām par akmeni, kurš guļ tam blakus?

Kā mēs varam mīlēt savus bērnus, ja necienām viņu vecmāmiņu?Noraidīt savas saknes nozīmē atņemt sev dzīves iespēju. Ar vienu izsmējīgu vārdu

apveltīt visus ļoti dažādos Vienotās Realitātes aspektus nozīmē izrādīt augstprātību un dumju nevērību pret Vienoto Realitāti. Tas nozīmē ieviest mūsu pasaulē tumsu un haosu.

Taču patiesībā baznīcas mērķis nav pierādīt savu pārākumu pār Austrumu mācībām. Vienkārši tā cenšas noslēpt savu īsto būtību un piešķirt reliģijas nosaukumu ideoloģijai, kura nav reliģija pēc būtības.

Tā tik ilgi cilā vārdu savienojumus - ... reliģija ... ticība ... lūgšana ... Dievs ... - līdz klausītājs iedegas līdzdarbībā polemikai un aizmirst noskaidrot, kas tad īsti ir aizvainotais taisnības meklētājs. Vērotājam sāk likties, ka patiešām ir divas reliģijas - Austrumu un Rietumu.

Cik nu kura pareiza vai ne - tas parasti paliek vienas vai otras cīnītāju nometnes biedru ziņā kā absolūtas ticības, bet ne zināšanas kategorija. Jo cīņas rutīnā un ikdienā nav laika smalkumos iegrimt, un nevienu cilvēku ne par ko pārliecināt nav iespējams, ja viņš pats par to

9

pārliecināties negrib. Katram pierādīt var tikai to, kam viņš pats meklē pierādījumus un kā sapratnei viņš jau ir nobriedis.

Bet šai cīņas karstumā niknais uzbrucējs tik ilgi dīdās ap savu pretinieku kā ponijs ap zirgu baru, ka neuzmanīgam vērotājam sāk likties, ka tas arī ir tāds mazs, mazs zirdziņš, jo divi pretinieki parasti ir pāris. Šoreiz gan karavāna aizies neapstājusies, jo tāds ir Kosmiskais Ritms un Gaismas Spēki šai cīņā jau ir uzvarējuši.

Ω

Lai to saprastu, ir jāpalūkojas dziļāk vēsturē, Vecajā Derībā un tās saknēs.Nav noslēpums, ka semītu senču cilts, kura sevi sauc par Ābrama bērniem, ir savā

laikā izraidīta no Indijas (sanskritā - Ābrama - bez Garīgās gudrības) tādēļ, ka šis tautas Garīgie vadītāji pievērsās tautas vadīšanai materiālās labklājības aspektā. Tautas Garīgie vadoņi zaudēja saikni ar pasaules Garīgo Hierarhiju, un sākās strauja zināšanu degradācija, pievēršanās tiem maģijas aspektiem, kuri kalpo kā materiālās labklājības avoti - tas ir, šīs tautas maģiskā prakse strauji ieguva melnās maģijas raksturu (tas pats savā laikā notika arī ar čigāniem, tikai tie pamanījās savā lejupslīdē to izdarīt pamatīgāk, un ja semīti, maģijas tumšās puses izmanto tikai kā palīglīdzekli, tad čigāniem tā ir dzīves norma un eksistences pamats).

Zaudējot saikni ar Garīgo Hierarhiju, semītu senču Iesvētīto skolas zaudēja attīstības iespēju - tajās vairs neiedzima augsti Mācekļi ar vajadzīgo saprāta attīstības pakāpi, un tādēļ nebija kam atstāt Garīgo Simbolu Atslēgas. Tā semīti zaudēja savas Simbolu Atslēgas citu pēc citas.

Tāpat nav noslēpums, ka vēsturiski tā Vecā Derība, kura izplatīta Izraēlā (pastāv atšķirīgi Indijas un Krimas varianti), kā rakstu avots ir divas reizes pilnīgi iznīcināta reizē ar to glabātājiem - tautas vadītājiem. Katru reizi rakstus atjaunoja jaunākie Iesvētītie pēc savām spējām un atmiņas. Taču tiem bija pieejama tikai zemākā Simbolu Atslēga - fizioloģiskās izpratnes atslēga. Savukārt baznīca izplata vēl vairāk "atvieglotu" Vecās Derības variantu - tajā nav vairāku Mozus grāmatu, tā neatzīst Ezras grāmatu, grāmatu, kura pierāda Jēzus nesaraujamo saistību ar Pasaules Garīgo Hierarhiju un tās dibinātajām Iesvētīto skolām. Tāpat tā negrib atzīt ari daudzus citus semītu rakstu avotus, kurus tai nav izdevīgi atzīt.

Pēc daudziem gadsimtiem, kurus semīti pavadīja bez saistības ar Hierarhiju, karmiski maksādami par pievēršanos materiālajām interesēm, beidzot tika dota iespēja Ēģiptē apmācīt un iesvētīt Garīgo Vadoni Mozu.

Garīgā Hierarhija bija atradusi veidu, kā semītiem dot Skolotāju un augšupeju dzīvē - Mācību, kuru gan tautas ārkārtīgi zemā Garīgā Saprāta līmeņa dēļ Mozum nācās vairākkārt koriģēt. Tāpat Mozus sāka veidot jaunu šīs tautas Iesvētīto Hierarhiju. Šis process - Mācības lielākās daļas maskēšana un vienkāršākās - bauslības nodošana tautas rokās aizmaskētā veidā krāšņi aprakstīts bībeliskajā skatā ar zibeņiem un negaisa mākoņiem aizklāto Sinaja kalna galu, kurā Mozus saņēma Mācību, nokāpšanu pie tautas, Mācības pierakstu iznīcināšanu (bauslības plāksnīšu salaušanu) un jaunu desmit baušļus saturošu plāksnīšu pasniegšanu tautai.

Ir jāsaprot, ka Vecā Derība nav vienota, nemainīga reliģija - ideoloģija ( Dieva Vārds) vai vēsturiska pieredze, pēc kuras varētu izdarīt kādus morāli ētiskus vispārinājumus. Tā ir ezotērisku simbolu krātuve, kurus atšifrējot var iegūt zināšanas par mūsu Visumu un Cilvēku. Šī krātuve ir domāta nevis pūļa, bet Iesvētīto lietošanai, tādēļ pielietota sarežģīta šifrēšanas un profānu maldināšanas sistēma, kura darbojas jo spēcīgāk, jo vairāk tulkotājs tajos mēģina saskatīt reālus notikumus - vēsturiskas liecības un ceļojumu aprakstus.

Katrai tautai bija tāda ezotērisko simbolu krātuve, kuru zaudēt tā varēja, tikai pilnīgi zaudējot savus Iesvētītos vai Garīgā Mantojuma Centrus (Gaismas Pils nogrimšana Burtnieku ezerā).

Vecā Derība neapšaubāmi ir pasaules ezotērisma koka zars, tā tradīciju nesēja un turpinātāja. Tā apstiprina Hierarhijas principu Garīgo pārmantojamību un ezotērisko skolu,

10

Iesvētīto, Skolotāju esamību, GARĪGĀS TRADĪCIJAS ESAMĪBU.

Nevar būt viennozīmīgi saprotama, abstrakta Dieva Vārda visiem vienmēr un visur. Nevar būt universālas, abstraktas reliģijas. Katra dzīva reliģija vienmēr ir konkrēta parādība - process un tajā ir divas mijiedarbojošās sistēmas.

Pirmā ir informācijas sistēma, kuras ārējām izpausmēm šajā mijiedarbībā ir tieksme degradēties kā visam mūsu (formu) pasaulē. Otrā - dzīvu, reālu cilvēku kopums, kuram ir tieksme attīstīties kā visam, kas ir dzīvs savā formu mainībā un kurš smeļas enerģiju savai attīstībai no informācijas sistēmas.

Informācijas sistēma sastāv no trijām daļām:♦ ezotēriskās (pilnīgi slēptās);♦ mistiskās, tas ir, daļēji atklātās;♦ ekzotēriskās, tas ir, dzīves ziņas, tradīciju un stingru likumu kopuma.Ja tautas reliģija ir ceļš tās attīstībai, tad skaidrs, ka dzīva tā var būt tikai tad, ja šī ceļa

specifiskās iespējas realizē tam piemēroti cilvēki.Skolotājs ir Zemes Garīgās Hierarhijas sūtnis, cilvēks - savas tautas piederīgais -

Iesvētītais, kurš, pielietojot tam dotās atslēgas, Ezotērisko Simbolu informāciju tulko Garīgajā Dzīves Mācībā - pusatklātā mācībā, kuru pasniedz Mācekļiem. Ekzotērija ir laicīgā - konkrētiem apstākļiem laikā, telpā un lietotājiem piemērotā formā pasniegtā informācija. Mācība vienmēr satur mistisko un pilnīgi atklāto daļu. Mistiska šī Mācība vienmēr ir tādēļ, ka tai ir divas daļas: nezināmā — cēloņu daļa un redzamā — rezultātu daļa (tas, ko par Debesu uzbūvi Jēzus stāstīja Mācekļiem un līdzības tautai, kuras pārstāsta baznīcēni).

Mistika - tā ir daļēji zināma patiesība. Termins radies no grieķu vārda, kurš apzīmē miglainu pārsegu, plīvuru. Mistiskā Mācības daļa bieži vien satur pretrunas, jo vienam cēlonim dažādos apstākļos var atbilst dažādas sekas. Tā gaisā uzkrājies mitrums var kalpot zemei, nolīstot raženā lietus veidā vai pārsedzot to mierinošā, balta sniega sagšā. Viss šis komplekss pilnībā ir izprotams, tikai zinot cēloņus - tātad Skolotājam.

Mistisko Skolotāja Dzīves Mācību tālāk tautā nes un dzīvesziņas veidā iedzīvina Mācekļi. Mācekļi ir ar Hierarhiju saistīti zemākajās pakāpēs Iesvētītie - starpnieki starp Skolotāju un pārējo tautu, bet ne starpnieki starp tautu un Dievu. Starpnieki ne tikai telpā, bet arī laikā, jo Skolotājs parādās tikai reizēm - pirms lielām pārmaiņām Zemes vēsturē vai tautas dzīvē, kuras bieži vien sakrīt. Mācība tiek dota pirms pārmaiņām — tad, kad vēl ir pietiekami daudz laika to apgūt lielākam cilvēku skaitam, un laikā, kad cilvēki vēl ir nenoslogoti ar jauno, nesaprotamo notikumu slogu.

MĀCĪBA SAGATAVO TAUTU DZĪVEI JAUNAJOS APSTĀKĻOS UN IR NĀKOŠAIS VISIEM TAUTAI PIEDERĪGAJIEM CILVĒKIEM APGŪSTAMAIS ATTĪSTĪBAS CEĻA POSMS.

Mācekļi Skolotāja vadībā veido hierarhisku struktūru, kurā tie ir savstarpēji saistīti un caur to saistīti ar tautu, kura Garīgo Mācību pielieto konkrēti ikdienas dzīvē - sadzīvē un darbā. Mācekļi palīdz Dzīves Mācību pārveidot dzīvesziņā un veido tautas Dzīves Likumību, palīdz to izprast un pielietot sadzīvē.

Tauta apgūst Reliģiju kā cēloņu un seku sistēmu, kurā paši darbojas un Mācība ir informācija, kura palīdz orientēties šajā sistēmā un koriģēt savu izvēles brīvību maksimāli pozitīvu seku sasniegšanai.

Nav un nevar būt abstraktas Mozus vai Jēzus no Nācaretes Mācības. Mozus nesa Mācību jūdiem pārejas brīdī no Vērša uz Auna astroloģisko laikmetu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vecajā Derībā viņš ir parādīts kā cīnītājs pret zelta teļa pielūdzējiem. Jēzus - Auna un Zivs laikmeta maiņas brīdī kā pilnīgs Auna laikmeta Mozus Mācības iemiesojums (jērs) nāca pie tautas, kurai bija sava Vecā Derība, Mozus Mācība un stingra dzīvesziņa - piemērota semītu dzīvesveidam, psiholoģijai un fizioloģijai.

Jēzus nāca ar konkrētu mērķi atjaunot Mozus Mācības un Likumības Garīgo Saturu,

11

kurš bija laika gaitā cilvēku izkropļots un zaudēts. Jēzus Mācība ir konkrētas Mozus Mācības konkrēts turpinājums un var darboties iepriekšējās Mācības iedibinātā sistēmā - tātad konkrētā tautā, vietā un laikā, konkrētā dzīvesveidā. Tā atbilst valdošajām Kosmiskajām vibrācijām, kādās atradās Zeme Zivs astroloģiskajā laikmetā.

Ir jāsaprot, ka Eiropa ir piektās (Āriešu) pamatrases galvenais kontinents. Semīti ir piektās pamatrases trešā apakšrase. Eiropas dienviddaļu apdzīvo ceturtā apakšrase. Ziemeļdaļu - piektā (tie ir Ārieši, kuru vārdā nosaukta visa pamatrase) apakšrase. Katru no tām šķir daudzi tūkstoši gadu attīstības ceļā. Katru apakšrasi veidoja konkrētas tautas ar savām reliģijām, Skolotājiem, Mācekļiem un dzīvesziņām. Eiropa un pārējā pasaule (tas, ko aramiešu valodā sauc par pagāniem - ļaudis aiz robežām, bet ne cilvēki bez Dieva, kā to tagad mēģina pasniegt baznīcēni) nekad nav bijusi, nav un nevar būt Garīgi tukša telpa.

Zemi vienmēr ietver Pasaules Koka zari un Garīgās Hierarhijas vadība. Taču Zeme varēja kā ābols no zara atrauties un krist. Tā var atrauties visa Zeme vai atsevišķi kontinenti, tautas vai cilvēki. Tieši tas notiek, ja vardarbīgi pārnes kādas tautas reliģiju uz citām tautām, saraujot to saites ar saviem Garīgajiem Avotiem.

Jūdiem tika dota iespēja pieņemt Mācību vai noraidīt to. Dievs var palīdzēt mums tikai vienā vienīgā veidā - dodot iespējas. Ja mēs tās izmantojam, mēs ļaujam Dievam darboties caur mums un dāvāt pasaulei Skaistumu. Ja mēs tās neredzam, mēs paejam garām savai Dzīvei.

Laikā, kad Jēzus pildīja savu misiju, jūdi bija jau tik tālu atkāpušies no dzīves Garīgajiem Likumiem un atkal atgriezušies pirms Mozus laika materiālo interešu netikumībā, ka pasauli un tās tautas uzskatīja par līdzekli savu materiālo interešu apmierināšanai. Tā laika ebreju filozofi izstrādāja "klātā galda" doktrīnu – ŠULHAN-ARUH, kura, kaut arī atklātībā nepausta, ir semītisma pamatā.

Šī doktrīna pauž uzskatu, ka visas tautas savā darbībā sagatavo un iekopj dzīves vidi, kurā jānāk un tās augļus jābauda "izredzētajai tautai" - semītiem. Ka ir pieļaujama jebkura manipulācija ar vidi un citu tautu piederīgajiem "gojiem", ja tas nes labumu semītiem. Ka goji ir tikai mēslojums, kurš racionāli jāizmanto. Būtībā tika filozofiski pamatota visu iekarotāju abstraktā ideja par pasaules kundzību. Izveidojās situācija, kura, no vienas puses, pieļāva un attaisnoja jūdu atraušanos no savas dabiskās dzīves vides un izplatīšanos citu tautu telpās un, no otras, pieļāva nekorektu (vampīrisku) attiecību realizēšanu jūdu kontaktos ar tautām, kuras devušas tiem pajumti.

Lai nu arī es saņemtu pārmetumus par antisemītismu, taču jāsaka, ka objektīvi (pēc savas iekšējās būtības) visi šīs tautas pārstāvji, kuri netika pieņēmuši Jēzus Mācību un dzīvo ārpus Izraēlas, ir nezāles, kuras izsūc un novājina citu tautu dzīvības spēkus, par ko nes karmisku atbildību un maksā ar citu tautu netīksmi pret sevi un periodiskiem masveidīgiem savas tautas upuriem. Pie tam jūdi ir iemācījušies šīs laupīšanas veikt juridiski korekti, kolektīvi dibinot savas sazarotās un vertikālās ekonomiskās struktūras, caur kurām izsūc materiālās darbības galarezultātu - naudu un informāciju no tautu dzīves telpām. Objektīvi tāpēc, ka neviens cilvēks, kurš sevi pieskaita kādai tautai, nevar būt neatkarīgs no tās egregora (kopīgā mentālā lauka), dzīves ceļa un programmas, kā arī karmas.

Ir jāsaprot, ka es pašlaik nerunāju par konkrētiem jūdiem kādā vietā vai laikā, bet par tautas egregoru, kuram ir noteikti rašanās cēloņi, apstākļi, laikā lēni mainīgas īpašības un katrā laika vietā raksturīgas vibrācijas. Katrs cilvēks sevi pieskaita tai vai citai tautai - tās egregoram tieši tādēļ, ka izjūt savas dvēseles vibrāciju kopību un saskaņu ar šo egregoru, tas ir, viņa dvēsele ir daļa no šī kopīgā vibrāciju lauka, viņš ir šī lauka izpausme. Atsevišķi cilvēki ir kā viena zara (tautas) lapas un barojas ar ārējo gaismu (apkārtējās vides iespēju), vākumu nododot kopīgajā sulu apritē. Ja kāds saka, ka tas nav savas tautas ideju, īpašību, audzināšanas un vērtību sistēmas nesējs, tad tāds vai nu melo, vai ir no zara atrāvusies lapa - vēja trenkts pasaules atkritums, runājoša miesa, kādu mūsu dienās nav mazums. Vai ir vēl ļaunāk - tāds ir pretējās puses tumsas spēku kalpotājs.

Šī semītisma doktrīna Šulhan - aruh ir pamatā dalīšanās procesam, procesam

12

bezdibeņa virzienā; tajā cilvēks no dabas sastāvdaļas kļūst par atsevišķu vienību ar saviem mērķiem un dzīves ceļu. Par radījumu, kurš var dalīt Dabu Labajā un Sliktajā, citus radījumus - kaitīgajos vai derīgajos. Izredzētajos un vadāmajos. Lellēs, kurām var likt izpildīt savu gribu. Manipulatoros un līdzekļos.

Ja nekas nevar eksistēt ārpus Vienotās Realitātes un tās organisma, tad šāda filozofija noved pie tā, ka atziņas par šī organisma uzbūvi tiek pielietotas organisma pārbūvē pēc saviem ieskatiem. Tas noved pie cīņas ar Dabu, upju pagriešanas vēlamā virzienā un manipulācijām ar veselu reģionu iedzīvotāju apziņu, pie pseidoreliģisku ideoloģiju izveidošanas un tautu pārvietošanas liesu zemju mēslošanai.

Cilvēks, kurš atrāvies no Dabas organisma un kļuvis par abstraktu, konkrētam organismam un tā mērķiem nepakārtotu, sevi pretnostata savai Mātei Dabai un kļūst par klejojošu vēža šūnu, kura, ieligzdojusies citos orgānos, grauj sev tuvākās, dod plašas metastāzes un noved visu organismu nāvē, jo sāk noliegt visam organismam kopīgos Dabas Likumus.

Kā augšā - tā apakšā. Tas ir Dabas Likuma - analoģiju likuma formulējums. Visi organismi slimo ar vienām un tām pašām slimībām. Ja cilvēka apziņa ienes vēža slimības izpausmes savā Mātes organismā, tad tā ienes šīs slimības arī cilvēka organismā. Kļūstot par vēža šūnām Mātes Zemes organismā, cilvēki izsauc masveidīgu slimības izplatību savā vidū. Cik daudzveidīgi cilvēki grauj Zemes organismu, tikpat daudzveidīgi šī slimība izpaužas cilvēkā. Veltīgas ir ārstu pūles vēža apkarošanā līdz tam laikam, kamēr cilvēka apziņa no dalītājas nepārveidosies par Sintezētāju un Sintēzes nesēju.

Par tādu ļaundabīgu mutāciju centru 2000 gadus atpakaļ bija kļuvusi jūdu apdzīvotā zeme un galvenais - jūdu apziņa. Reliģiskā doktrīna tika lēnām mainīta un pieskaņota pasaulīgajām tieksmēm. Jūdi Debesu valstības priekus, kuriem nav nekāda sakara ar šo pasauli, tas ir, visu grēku piedošanu - paradīzi gribēja baudīt tepat zemes virsū, tieši tāpat, kā to mūsdienās sludina baznīcēni. Kritušā eņģeļa pamatideja balstījās uz neapdomīgu un pārgalvīgu tieksmi radīt pašam savu paradīzi savā valstībā uz zemes.

Tas, ko es rakstu par Ābrama bērniem, nav jāuztver kā norādījums uz grēkāžiem, kuru pārmācīšanā vienmēr meklēts visu problēmu atrisinājums. Tas ir norādījums uz jūdu tautas liktenīgajām kļūdām, no kurām mums visiem ir iespēja mācīties, lai noziegumi pret Garīgajiem Avotiem nekļūtu arī par mūsu ciešanu cēloni.

Es piedāvāju racionālu izskaidrojumu visiem zināmajai netīksmei pret šo tautu. Ja pati jūdu tauta zina to labāk (ko es apšaubu), tad esmu ar mieru iepazīties arī ar viņu situācijas redzējumu. Iracionālie elementi starpnacionālajās attiecībās vienmēr ir vardarbības iemeslu perēkļi, kuri sevišķi aktivizējas tautu attīstības krīzes situācijās.

Es piedāvāju iracionālo elementu pārvērst par racionālu, par tādu, kuru var ņemt vērā, veidojot savstarpējās attiecības, tieši tādēļ, ka tādas ir jāveido, ja mēs vēlamies atjaunot savu kultūru un ļaut citām tautām veidot viņu kultūru. Ar jūdu tautu, tāpat kā ar citām, vēl ilgi būs jādzīvo zem Vienām Debesīm uz Zemes un jāzina, kā pret to izturēties.

Katru tautu vada un pārvalda kāds noteikts Eņģelis — saprātīga enerģija, kurai ir sava astroloģiskā analoģija — zīme, kurā tauta dzimusi, un tās pārvaldnieks — Planetārais Gars. Jūdiem tāds ir Saturns. Es negribu iegrimt astroloģiskos smalkumos, taču Saturas ir situācija, kura no vienas puses ierobežo darbības izpausmēs un pievērš tai piederīgos zemākajai fizioloģiskajai aktivitātei, materiālajām interesēm un kaislībām. Saturas ir personības aprobežotājs, egoisma veicinātājs, visas izaugsmes bremzētājs, ja aktivitāte vērsta horizontālā plaknē - materiālās pasaules apguvei. Šī Saturna simbols ir Skorpions.

Saturns ir arī Laiks - cikliskums - tātad liktenis. Saturnam pakļautie ir "liktenīgie cilvēki". Tādēļ arī jūdi vienmēr ir iesaistīti globālos - liktenīgos - sociālos procesos, kurus paši gan savulaik ir radījuši ar savu darbību savās mītnes zemēs.

Taču Saturnam ir arī cita zīme - Baltais Ērglis (viens no četriem svētajiem dzīvniekiem pie Dieva troņa, kā to attēlo gan Bībelē, gan Slepenajā Pamatdoktrīnā). Šeit

13

Saturns ir savā augstākajā izpausmē. Tas ir koncentrācijas veicinātājs un horizontālā ierobežojuma pārveidotājs vertikālā kustībā. Šo Saturna vibrāciju nesēji ir cilvēki ar lielām vertikālās attīstības iespējām, pareizāk sakot, ja tie ierobežo savu horizontālo pasaulīgo interesi, tad vertikālā - Garīgā - attīstība tādiem notiek ļoti strauji un mērķtiecīgi.

Zinot pasaules attīstības plānu, tās atrašanos piektās rases sabrukuma fāzē, jūdu pakļautību Saturnam - Skorpionam vai Ērglim - tātad vai nu lielu graujošu, vai arī radošu potenciālu esamību tautā un reliģisko situāciju, kāda bija izveidojusies, zaudējot Mozus Mācības Garīgo saturu, pasaules Skolotāji riskēja sūtīt uz šo vietu vienu no sava vidus, kurš iemiesojoties dzima kā Jēzus no Nācaretes.

Tā jūdiem tika dota iespēja atjaunot Mozus Mācības saturu un spert soli tālāk savas tautas progresa ceļā. Vienlaikus, ja šī Mācība tiktu pieņemta, jūdi varēja kļūt par GARĪGI VADOŠO TAUTU VIDĒJOS AUSTRUMOS. Tiem pamazām tiktu atdotas zaudētās Atslēgas, ar kuru palīdzību, izmantojot Saturna vertikalitātes spēku, jūdi varētu nomainīt aizejošos ēģiptiešus reģiona Garīgās Kultūras stabilizēšanā.

Protams, Kali jugas laikā trešā apakšrase vairs nekādu vadošu vietu cilvēces attīstībā ieņemt nevar (to varētu izdarīt piektās vai sestās apakšrases tautas vai dzimstošās jaunās sestās rases pirmā apakšrase), taču zemes attīstības plānā nekas netiek aizmirsts vai izmantots nelietderīgi.

Planētas attīstībai jānorit pakāpeniski, ritmiski sekojot radošiem impulsiem citam pēc cita. Dažādi sastrēgumi, rāvieni, revolūcijas un sprādzieni tikai apgrūtina evolūcijas ceļu un ir nevis tās likumsakarība nepieciešamībā, bet likumsakarība dažādu kroplību pazīmē un uzkrājušos kļūdu sekas.

Skolotāji dara visu, lai pēc iespējas izlīdzinātu un paātrinātu planētas Garīgo Attīstību. Tie dara neizsakāmi daudz, lai cilvēku enerģiju pavērstu radošā gultnē un novērstu nevajadzīgus karus un postošas konfrontācijas, likvidētu cilvēku nesaprātīgās darbības sekas un glābtu zemi no bojāejas. Lai glābtu Saules sistēmu no jaunas asteroīdu joslas rašanās.

Pāreja no piektās - Āriešu rases uz sesto rasi ir neizbēgama un jau ir sākusies. Planētas aurā jau cirkulē jaunās rases enerģijas, parādās tās īpašību nesēji un priekšvēstneši. Dzimst bērni, kuri jau no mazotnes parāda neparastas spējas - lielu Garīgo Uzkrājumu izpausmes.

Mainās cilvēces domāšana. Intelektuālu konstrukciju vietā nāk kompleksā JŪTZIŅA, kad cilvēks nevis izprāto sev vēlamo, bet izjūt situāciju un zina sevi un savu tālāko sadarbību dzīvu radījumu brālībā. Cilvēka apziņa no materiālās pasaules izpētes plaknes atgriežas Garīgās izaugsmes plaknē.

Šādā laikā ir ļoti būtiski tas, kādi pamatimpulsi veido nākošo ceļa posmu. Ir ļoti būtiski, vai apkārtējā situācija liek jaunajiem rases veidotājiem būt vientuļiem, uz visu gataviem cīnītājiem naidīgā vidē vai arī tie var kļūt par apkārtesošās harmonijas apkopotājiem un jaunu formu veidotājiem.

Jaunais pasaulē nekad neienāk viegli, bez cīņas un sāpēm, taču ir būtiska šī cīņas un sāpju pakāpe. Nav jēgas cīņai, kurā iet bojā māte un bērns. Vēl absurdākas ir dzemdības, kurās jaundzimušais tiek neglābjami sakropļots.

Ūdensvīra laikmets ir astroloģiska situācija, kurā maigi un harmoniski iegājušie ir spējīgi pacelties jaunā, ļoti radošā, aktīvā dzīvē, bet asu, robustu enerģiju nesēji nenovēršami nonāk tādu pašu graujošu enerģiju dzirnakmeņos. Tādēļ ir būtiski, cik maigi un silti notiek pāreja uz vēso un veco ledu noārdošo, bet visu augt spējīgu stimulējošo pavasara laikmetu. Ir ļoti svarīgi, lai pārejas brīdī blakus ģeoloģiskām un klimatiskām kataklizmām nebūtu asu, nemīkstināmu sociālu, morālu un rasu cīņu kataklizmu. Ir svarīgi, lai nebūtu nepārvaramu Garīgu konfrontāciju, kas varētu saglabāt nelīdzsvarotību zemes kopīgajā egregorā un pārsātināt astrālās pasaules zemākos slāņus ar fanātisku, tumsonīgu, vampīriski orientētu dvēseļu pūļiem. Šāda situācija radītu šķēršļus brīvai Kosmisko Enerģiju plūsmai un veicinātu visas planētas ieeju dzirnakmeņu zonā.

Tādēļ bija ļoti būtiski, lai milzīgajā zemes apgabalā no Mongolijas līdz Centrālāfrikai kaut daļēji saglabātos tā Garīgā Gaisma, kuru tur ienesa Ēģipte, Hermejs Trīskārt Lielais un tā

14

sekotāji - gnostiķi. Šī Garīgā Gaisma varēja būt pamats kultūrai, kura atbalstītu Eiropu tās pārejā uz Jauno Pasauli un izveidotu tur šūpuli jaunajai — sestajai apakšrasei, kā arī novērstu lielu pasaules karu iespējamību rasu, etnisko, reliģisko atšķirību dēļ brīdī, kad cilvēci ir iespēja pārnest savu aktivitāti uz visu pasauli aptverošiem globāliem mērogiem un procesiem.

Jau iepriekš tika sagatavota situācija, kurā vajadzīgajā vietā un laikā tika atvesta potenciāli lielu Garīgu Lēcienu veikt spējīga tauta. Jūdi, ja tie būtu pieņēmuši Jēzus Mācību, radītu nepieciešamo Garīgo centru Āfrikas un Eiropas saskares vietā, kurš kopā ar līdzīgiem centriem Pireneju pussalā, Skotijā, Bretaņā, Latvijā, kā arī Bulgārijā un Krievijā veiksmīgi aizvadītu piekto rasi un saņemtu sestās rases pirmos pārstāvjus. Daudz ļaunprātību un ciešanu ietu secen, miljoniem nevainīgu upuru nebūtu jāmokās tumsoņu radītās ciešanās.

Diemžēl jūdu tautas griba bija pārāk pieķērusies savam vienīgajam pašradītajam dievam - zeltam un peļņai, tā nebija spējīga pagriezties savā attīstībā kāpienam vertikālē un tādā veidā pati izlēma savu tālāko karmisko ceļu - būt tautai, kura noziegusies pret zemes Garīgo Evolūciju, pret tās Garīgajiem Skolotājiem. Tautas, kuras noziegušās pret Garīgajiem Avotiem, nonāk iznīcinošu spēku varā un sāk kalpot to mērķiem, pašas savukārt nemitīgi izbauda uz sevi šo spēku iznīcinošo darbību. Tas ir par iemeslu nemitīgajām jūdu un čigānu vajāšanām pasaulē un citu tautu intuitīvai nepatikai pret tām un abu nelaimīgo tautu nespējai atteikties no melnās maģijas izmantošanas savā dzīvē attiecībā pret citām tautām.

Izraēlā, kur bija spēcīga garīdzniecība un iedibinātās tradīcijas fonā spilgti izcēlās jaunās Mācības sekotāji, tos veiksmīgi apkaroja valdošā jūdu baznīca un tumsonīgā sabiedriskā doma. Mācības sekotāji bija spiesti slēpties, dzīvot nomaļās vietās, pierobežā. Diasporā jūdi daudz vienkāršāk pievērsās Mācībai, jo garīdzniecības spiediens tās pašas degradācijas dēļ bija mazāks, arī sabiedriskā doma daudzējādā ziņā veicināja Mācības izplatīšanos šajās teritorijās. Grieķijā Mācība daudzējādā ziņā saskanēja ar plaši izplatītajām gnostiķu skolu idejām un mistērijām.

Brūkošā Romas impērija bija laba augsne dažādu jaunu kultu un mācību izplatībai. Jebkuras valsts sabrukumu ievada tās kultūras pagrimums, kas savukārt ir tiešas sekas iedzīvotāju atrautībai no saviem Garīgajiem Avotiem. Šāda atrautība veicina pamattautas iecietību pret svešām Garīgām Mācībām (svešu Garīgu strāvojumu ielaušanos un to nesēju vibrācijām) savā dzīves telpā. "Svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu neej!" - teica latvieši. "Tava Dieva vārdā!" - saka Dzīvās Ētikas Mācība. Tam ir dziļš pamats, kas prasa labu izpratni.

Bez tam Romas impērija sen vairs neeksistēja kā valsts, bet bija pārvērtusies par teritoriāli administratīvu veidojumu, kurš pārvaldīja milzīgu daudzvalodīgu iedzīvotāju masu, kurai bija iespējas brīvi sajaukties, tā likvidējot apstākļus, kādi nepieciešami, lai varētu noteiktā reģionā uzturēt tīras tam atbilstošas Garīgās vibrācijas. Romas impērijai nebija savas vienotas Mācības un tolaik tā bija liels, skaļš sektu un kultu sludinātāju tirgus, kuri zvejoja ienākumus duļķainos sliņķu un pagrimušu pilsētnieku pūļos, nesmādējot arī lētticīgo iebaidīšanu un apmuļķošanu.

Mūsdienu baznīcas pasaciņas par kristiešu vajāšanām nav vairāk vērtas kā suņam savas astes cilāšana. Kristieši saņēma tieši to pašu ievērības vai nicinājuma devu kā pārējie dažādo reliģisko sektu un kultu piekritēji Romā. Un, ja arī kāds no tiem nokļuva nežēlastībā, tad vairāk gan kā jūds sava neciešamā rakstura vai politisku intrigu dēļ, nevis tādēļ, ka būtu kādas gnosticisma skolas piekritējs, kādu tolaik nebija mazums un kas kopumā bija pazīstama un parasta parādība Romas impērijā.

Tādā veidā ar jūdu sektantiem un gnostiķiem Jēzus Mācība izplatījās vidē, kurai tā nebija domāta un piemērota, bet tauta, kurai tā bija domāta, izdarīja savu vēsturisko izvēli - atteicās no savas Misijas, sava Skolotāja un iegāja nicinājuma un iznīcības ceļā.

Mēs zinām, ka Dievs mums var palīdzēt tikai vienā veidā - dodot mums iespēju. No mums katra paša ir atkarīgs, vai mēs to īstenojam un, galvenais, cik plaši, kādā kvalitātē mēs to darām. Visskaistākos panākumus sološa ideja, nonākusi nemākuļu rokās, var izmainīties līdz nepazīšanai vai savā pretmetā, ja zūd līdzsvars un rodas pārspīlējumi.

15

Skolotāja sniegtā Mācība ir saikne starp Garīgajiem Avotiem - Dievišķo Ideālu un Mācības realizētājiem - cilvēkiem uz Zemes, kuri dzīvo savās rūpēs un risina problēmas savas izpratnes līmenī. Šie cilvēki, tveroties pie Skolotāja Mācības, var paaugstināt savu izpratnes līmeni - paplašināt apziņu - vai arī novilkt ideju savā izpratnes līmenī. Tas ir skaisti - no cilvēka kā no māla pikas veidot Dievišķu būtni, bet noziegums ir Dievu iemīt dubļos.

Darbs, kas bija domāts veselai tautai gadu tūkstošos, nebija paveicams atsevišķām jūdu sektām diasporā. Tās nebija spējīgas pārvarēt savu cilvēcīgo vājību loku un pacelt, attīrīt savu izpratnes līmeni, tās nebija spējīgas pārvarēt kopīgā jūdu egregora vibrāciju spiedienu - tieksmi pēc peļņas, tieksmi tirgoties un slēgt darījumus pat ar Dievu. Jūdu diasporas kristiešu sektas pamazām zaudēja Jēzus Mācības filosofisko raksturu. Tās zaudēja SLEPENO IEKŠĒJO KRISTIETĪBU - to Mācību, kuru simbolizē Grāla Kauss Gliemežnīcā. Tās zaudēja pašu būtiskāko, pašu galveno Cilvēka īpašību un attīstības mērķi - Saprātu un Zināšanu.

Es šeit domāju nevis intelektu un informācijas daudzumu, bet To, ar ko Cilvēks atšķiras no gudra zvēra, un To Apziņas stāvokli, kādā var atrasties Cilvēks vai Dievs, ja tas ir Harmonijā - Mīlestībā ar Visumu.

Jau pirmo gadsimtu laikā pēc Jēzus aiziešanas jaunajās kristiešu baznīcās Mācība tika izkropļota tiktāl, ka Skolotājiem nācās sūtīt savu sūtni Origēnu, kurš vēlreiz akcentēja Mācības būtiskāko daļu - tās iekšējo saturu. Origēns neko nepanāca. Pirmās baznīcas novērsās no Jēzus Mācības un pārvērtās par parastu gnostiķu sektu ar tendenci iekšējo saturu mainīt pret ārējām formām to sliktākajā variantā - ar jūdiski ekspansīvu raksturu, ārēji patīkamas, tas ir, viegli uztveramas reliģijas formā.

Lieta tā, ka Eiropas dienviddaļu apdzīvojošajām piektās rases ceturtās apakšrases tautām trešajai apakšrasei domātā Mācība bija ļoti viegli uztverama kā jau apgūts un noiets etaps. Šī iemesla dēļ tai galvenokārt pievērsās dažādu tautu mazattīstīti un slinki Garīgā Ceļa gājēji, tā vēl vairāk Mācību vienkāršojot un izkropļojot savos rituālos un pārstāstos. Pati baznīca min 64 Evaņģēliju (ezotērisko Skolotāja biogrāfiju) variantus, taču nav šaubu, ka to bija daudz vairāk, jo jūdiskā tradīcija neaizliedza rabīniem radoši strādāt ar Svētajiem Rakstiem un piemērot tos katrai konkrētai situācijai. (Visumā pareizi, jo, saglabājot ezotērisko saturu, ekzotēriskā daļa var mainīties atbilstoši vides mainībai.)

Pirmo baznīcu izdzīvošanu atviegloja tās «hameleonisms». Baznīcu pārstāvji pārņēma vietējo reliģiju un kultu ārējās formas un doktrīnu elementus. Tās, piemēram, ideju par monoteismu pašreizējā formā tā pilnībā pārņēmusi no Mitras — Saules — kā Vienotā Dzīvības un Radības centra kulta. Ar šo Sauli Adepti, protams, domāja īsteno Radītāju, pašu Sauli atstājot kā katru dienu uzskatāmu un sajūtamu simbolu. Mitras doktrīnu Adepti pasniedza Centrāleiropas tautām, kuras savā attīstībā jau tiktāl bija nobriedušas, ka tām samērā atklātās formās varēja sākt stāstīt par Debesu un Zemes uzbūvi un tās hierarhiskajiem likumiem.

Neapšaubāmu atbalstu Kristus Ideju izplatībai Eiropā un to pavēnī mītošajām baznīcām sniedza Svētā Grāla Fenomens.

Tai pašā laikā līdz sestajam gadsimtam notiek "Kristīgās Mācības demokrātiska apspriešana" bīskapu koncilos, kur balsošanas ceļā (kā mūsdienu Saeimā Latvijā) no tās tika "izravētas" galvenās Mācības daļas, kuras neļāva baznīcu vadībai draudzes pārvērst par personīgās peļņas avotiem - Mācību par cēloņu un seku sakarībām (karmu un dharmu), Mācību par pārmiesošanos (reinkarnāciju), Mācību par Cilvēka augstāko triādi un tās attiecībām ar zemākajām mirstīgajām dvēselēm.

Izkropļoja izpratni par Skolotāja būtību, misiju un dzīvi. Atrāva Tēvu no Dēla un Cilvēku no Būtnes, kura iet bezgalīgu savas attīstības ceļu citu Saprātīgu Būtņu Hierarhijā - ģimenē, pārvērta par vergu, kuram bezierunu paklausības rezultātā būtu iespējams apmierināt dzīvnieciskās vajadzības - iegūt jumtu virs galvas, sadzīves priekšmetus, pārtiku un atļauju vairoties. Izkropļoja Mācību par Hierarhiju, tās darbu un sakarībām, kuras valda Pasaules Garīgā Koka zaros.

Toties ieviesa no jūdiem aizgūto Mozus Mācības izkropļojumu - seksuālā grēka un

16

mantiskā grēka jēdzienu. No prieka, atbildības un pienākuma izveidojot aizliegto augli un biedēkli - tā iegūstot divas bezgala spēcīgas sviras, ar kurām vadīt masu apziņu sev vēlamā virzienā. Būtībā tika izkropļots arī laulības jēdziens, tā pakļaujot draudžu locekļus un to pēcnācējus deģenerācijai.

Tā kā Cilvēks zemes evolūcijā atrodas pārējo dabas formu evolūcijas priekšgalā (bet nebūt nav radības kronis un kungs, bet ir tikai būtiska, attīstībai nepieciešama sastāvdaļa), tad apkārtējā daba seko Cilvēkam tā evolūcijas vai degradācijas ceļos. Atkarībā no tā, kāds ir Cilvēks, tas apgaro vai degradē dabu plaši ap sevi.

No Cilvēka Sirds Domām ir atkarīgs ziedu skaistums, koku zaļums un varavīksnes mirdzums debesīs, dzīvnieku daudzveidība, krāšņums un labsirdība. Nevis svētajam tuvojas dzīvnieki, bet Tīrā un Zinošā tuvumā dzīvnieki zaudē savu dzīvnieciskumu un bailes, viss daudzu telpas un laiku loku plašumā ap harmonijas avotu kļūst harmonisks un tīrāks. Degradējot Cilvēku un laulību, baznīcu koncili izjauca LĪDZSVARU un lika pamatus tai deģenerētajai sabiedrībai un videi, kurā mēs dzīvojam šodien, un turpina to katru savu darbības dienu.

17

Paskaties!

Šeit ir tā zeme, kur Zvēri gaudo un ļaunums sevi nekaunas!Te tagad elle svētkus svin.Uzmanies!Te Cilvēka Dēlam vietas nav! Mēs neatvadāmies, bet uzmanies.

Spārnotā balsī cerības mijās ar sāpēm.

18

Sabrūkot Romas impērijai, uz vecā celma sazēla jaunas atvases. Tomēr tā nebija jauna, progresīva sociāla formācija, bet tikai iepriekšējo valdošo deģeneratīvo dinastiju jauna pārgrupēšanās.

Daudzām tā bija tūkstošiem gadu ilga kara pret visu jauno un gaišo turpinājums. Citām — Grāla Kausā atnesto Karalisko Asiņu veldzētām – tas bija jaunas dzīves un cīņas sākums par savu izdzīvošanu un Kausa Satura atnešanu līdz mūsu dienām.

Nav vajadzības šos procesus aprakstīt - to visu var redzēt mūsdienu Latvijā. Valdīt kārie un bezrūpīgi dzīvot gribošie meklēja iespēju tā darīt arī turpmāk, un jaunu ienākumu meklētāji vēlējās paplašināt savu tirgu.

Tā sastapās divas strāvas - abas vienādi nesātīgi varaskāras un baudīt gribošas, impēriskas idejas lolojošas - senas dzimtas un pasaulīgo telpu meklējoša ideoloģija. Abas meklēja iespēju ekspansijai telpā, lai manipulētu ar šo zemju tautām un piespiestu tās strādāt savā labā.

Jaunā impēriskā vara "kristīgajā" baznīcā atrada ekspansīvu ideoloģiju, kura deva filozofisko pamatojumu teritorijas paplašināšanai un, kas vēl svarīgāk, ideoloģiju, kura bija gatava pieskaņoties varai jebkurā savā ārējā formā, saglabājot nemainīgu iekšējo saturu - peļņas kāri.

Savukārt baznīca sastapa sevī ieinteresētu politisku un militāru spēku, kurš apzinājās, ka drošāk par jebkuru garnizonu iekarotās teritorijas pakļauj ideoloģija, ja tai izdodas paverdzināt cilvēku prātus. Savienība starp laicīgo varu un jauno baznīcu tika meklēta pamazām, bet noslēgta tā tika sestajā gadsimtā, kad cariene Anna "pieņēma ticību". Šis bija tas liktenīgais mirklis, kad divas alkatīgas rokas sažņaudzās ap Eiropas tautu brīvību, nākotni un kultūru.

Apmēram tajā pašā laikā baznīca tālāk attīstīja jūdu radīto elles un sātana tēlu, tā radot pirms tam nebijušu personificēta absolūta ļaunuma simbolu. Ar to baznīca radīja situāciju, kurā ļaudis debesīm pievērsās nevis prieka un laimes vadīti, bet baiļu dzīti. Baznīca radīja kaut ko tādu, kas dabā neeksistē un eksistēt nevar. Plaisa starp realitāti un jaunradīto mentālo tēlu ir dabas likumu graušanas mehānisms un ļauna, no pārējā Visuma atdalīta maldu egregora robeža. Vienlaicīgi tas ir kanāls uz haosa spēka valstību, caur kuru tie var ienākt mūsu pasaulē un otrādi - cilvēki, kuri tic šai ilūzijai, savu psihisko enerģiju novada destruktīvos procesos.

Jebkuri, pat vissīkākie meli nogalina daļiņu no pasaules, tādēļ — vai nu klusēt, vai runāt tikai patiesību! Tādēļ agrāk cieņā bija īsa, saturīga runa un no tukšvārdīgiem pļāpām vairījās tāpat kā no dzērājiem un slimību apsēstajiem. Neviens nemēģināja iestāstīt otram, ka ar nedziedināmu venērisku slimību inficētais ir normāls cilvēks, bet zināja, ka tas ir netiklis un no apdzīvotas vietas tuksnesī padzenams.

Baznīcas mākslīgi radītais viltus tēls - sātans un reālais - vēl pavisam nesen uz Zemes bijušais šīs planētas kungs ir dažādas būtības tāpat kā haosa spēki un harmonijas destruktīvie aspekti ir tik dažādas realitātes izpausmes, ka tos nedrīkst sajaukt.

Tas ir tik nopietns un objektīvi bīstams temats, ka nav apspriežams publiski, avīzēs vai grāmatās, un nevienam neieteicu bez iepriekšējas ļoti labas sagatavotības un Skolotāja vadības pievērst savu apziņu šiem jautājumiem.

Varētu rasties jautājums: kādēļ no daudzajām bijušās Romas impērijas teritorijā izplatītajām reliģijām, kultiem, skolām un sektām jaunā politiskā vara izvēlējās par savu ideoloģiju tieši šo baznīcu? Pati baznīca šo faktu min kā pierādījumu savai progresivitātei, taču galvenie iemesli ir pavisam citi.

1. Savas uzbūves principu dēļ nacionālās reliģijas nav izplatāmas ārpus vienas nācijas ietvariem. Ierobežojošie elementi ir valoda, mentalitāte un kultūras atšķirības. Tāda mācība ir saprotama tikai konkrētā valodā runājošiem un domājošiem. Kultūra prasa ievērot noteiktu dzīvesveidu, rituālu ievērošanu (jūdiem - apgraizīšanu). Jebkura tauta savu reliģiju, kultus un kulta vietas centās turēt slepenībā, svešiniekiem nepieejamus. Līdzīgu ideju migrēšana starp

19

tuvām tautām nav to reliģiju mainība, jo neko jaunu nesniedz pēc būtības, bet ir tikai jauns ekzotēriskās formas variants. Dažādi kulti un sektas ir tikai šo nacionālo reliģiju atsevišķi elementi un, atrauti no konteksta - reliģijas, nav dzīvotspējīgi.

Gnostiķu skolas lielākoties bija slēgtas, tas ir, nebija pieejamas plašākai publikai un vairījās no liekas popularitātes, jo sargāja savus noslēpumus un netīkoja pēc savu piekritēju skaita palielināšanas. Tieši otrādi - visi jaunpienācēji tika rūpīgi pārbaudīti, vai tiem drīkst uzticēt zināšanas un noslēpumus, kuri bija šo skolu Iesvētīto rīcībā. Kāda cilvēka vēlme pēc zināšanām vēl nav pamats viņam šīs zināšanas sniegt. Visas Kreisās rokas skolas operē tikai ar tām zināšanām, kuras neuzmanīgi izpļāpājuši Labās rokas Iesvētītie. Bez tam visas tīrās skolas ļoti sargājās savā lokā ielaist aktīvus medijus, kā arī cilvēkus, kuri pēc savām iedzimtajām psihiskajām un fizioloģiskajām īpašībām ir pakļauti mediumismam. Tāpat neapmācīja cilvēkus, kuru prāta uzbūve nebija tam piemērota vai pietiekami attīstīta, jo labi zināja, ka ar pāragru zināšanu sniegšanu var neglābjami sabojāt neattīstītu saprātu.

Arī pirmo kristiešu sektas un to sapulces bija slepenas. Baznīcas stāsti par sludināšanu ielās un laukumos ir baznīcas vēlāko laiku folklora. "Nedodiet svētumu suņiem un neberiet pērles cūkām sabradāšanai, lai tās, patiesību uzzinājušas, jūs nesaplosītu!" - tāds bija visu skolu un visu Iesvētīto nemainīgs likums, par kura pārkāpšanu pienācās indes kauss.

Turpretī baznīcas ienākumi ir tieši proporcionāli draudzes lielumam, tādēļ tā ir ieinteresēta dvēseļu medniecībā - aizvien jaunu piekritēju meklēšanā un operēšanā ar to mantu un zemi. Tā labprāt gūst un konkurē ar Ķeizaru par tā daļu, kaut gan ir teikts: "Dod Ķeizaram Ķeizara daļu, Dievam Dieva daļu."

Baznīca abu varu saplūsmes laikā jau bija sagatavojusi formāli izskatīgu un visiem saprotamu ideoloģiju ar žīdisku pildījumu - neapvaldītu peļņas kāri jebkuriem līdzekļiem. Ja jūdi vēl sava grēka apzinājās un tādēļ centās no tā tepat uz zemes atbrīvoties ar pielabināšanos savam Dievam un formālu, ārišķīgu šķīstīšanās likumu pildīšanu, tad baznīcēni gāja radikāli un droši tālāk, paziņojot, ka visi to grēki jau ir izpirkti un var droši grēkā dzīvot - par tiem jau ir aizmaksāts. Ir tikai šis fakts par pareizu un notikušu jāatzīst.

Tātad būtībā jāpiedalās līguma slēgšanā, kurā, no vienas puses, ir asinsupuris, no otras - mūžīgas dzīvošanas apsolījums un atbrīvojums no grēku sekām. Tas ir klasisks līgums ar Šīs Zemes Kungu un viņa lamatas - Dieva likumu izkropļojums, jo paredz, ka viena līguma puse it kā kaut ko saņem, neieguldot līgumā paredzētajā procesā savu rīcības daļu.

Tātad Rainis kļūdījies - devējam nav jādod, lai saņemtu, pietiek ar gribēšanu, labi platu muti, attīstītiem zobiem un asiem nagiem, un Kristus upuris bijis veltīgs.

2. Visas dzīvas reliģijas par galveno stūrakmeni savā altārī liek katra cilvēka paša darbu sevis veidošanā un personīgo atbildību par savu rīcību un tās sekām. Tās sludina cilvēkā paslēptā Dieva lielumu, un katra pienākumu sevi pilnveidot: atbrīvot sevi no netīrības - izgaismot sevi - atbrīvot Dievu sevī no materiālo vibrāciju un kaislību valgiem. Caur sevī esošo Dievu veikt paša pūliņu stimulētu saplūsmi ar dievišķo pasauli. Šīs reliģijas veicina cilvēkā pašapziņu, brīvību, atbildību, saprātu, skaistuma apjausmu un kultūru. Tāds cilvēks nav paverdzināms, tādēļ ir impērijai nederīgs un bīstams. Turpretī baznīca sludina verdzisku pakļaušanos gataviem apsolījumiem, nekā nedarīšanu savā izaugsmē un bailes no kāda šausmīga radījuma, kurš nepārtraukti uzglūn katram cilvēkam katrā dzīves situācijā, tātad nepārtraukti jāmeklē šāda radījuma klātbūtne - saasinot cilvēka uzmanību uz neglīto un šausmīgo, līdz ar to cilvēka apziņai tiek liegta iespēja saskatīt skaisto un debešķīgo: kas tur savā varā cilvēka uzmanību, tas pārvalda viņu visu.

Tās sakraments ir savas niecības atzīšana un paļaušanās uz kaut ko, kurš atnāks un no ārpuses visu izdarīs. Tā sludina Amerikas onkuļa gaidas. Iebaidīts, tumsonīgs, bezdarbīgs vergs bez iniciatīvas ir katras impērijas sapnis, tādēļ arī šī baznīca tika izraudzīta - atzīta par labu līdzbiedru noziedzīgajam tandēmam.

3. Un visbūtiskākais iemesls tam ir baznīcas dubultmorāle. Tā mierīgi, kā pašsaprotamu var sludināt saviem ticīgajiem pieticību, atteikšanos no mantas greznās, zeltā mirdzošās baznīcu telpās. Atteikšanos - ja tai ir vienvirziena kustība uz baznīcas mantu

20

kambariem, par ko rūpējās inkvizīcija. Tā sludina "Dieva Dēla" vārdus par mieru un čupošanos baznīcās, kad viņš pats - CILVĒKA DĒLS - teica:

Ne mieru es esmu nācis nest, bet karu ... Ar gribu un cīņu Debesis ir iekarojamas ... Uguni esmu nācis mest uz Zemi... Neesiet kā liekuļi un nelūdziet, visiem redzot... Valstība ir jūsos pašos ...

Vai nejūtat, kā tas skan Sirdī - izzini pats sevi, jo Dieva valstība ir tevī, jo Dievs ir arī tevī! Tas ir Hermētiķu un Gnostiķu ceļš!

Ω

Mūsu Skolotāji saka - pasaulē ir tikai trīs ļaunumi, kuri neļauj Zemei būt ziedošam brīnumu dārzam. Tie ir - tumsonīga nevēlēšanās mācīties, slinkuma radīta ļaunprātība un garīdzniecība. Jebkuras tautas garīdzniecība, lai gan pārstāv reliģiozitāti visatklātākajā formā, tomēr ir savas tautas Garīgās attīstības bremzētāja divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tautai sniegtā ekzotēriskā mācība, kuras pasniegšana ir garīdznieku dzīvesveids, ir tikai rokasgrāmata - formulu kopojums mācību grāmatā. Šīs formulas ir jāmaterializē, jāpielieto savā ikdienas dzīvē, darbā, mājās, ģimenē, mīlestībā. Ir jābūt tieši iesaistītam dzīvē - ikdienā, lai varētu savas tautas mācību izdzīvot savā mūžā.

Taču garīdzniecība, lai gan ir šo formulu sargātāja, tomēr savā profesionālajā dzīvesveidā ir tālāk no to realizēšanas savā praktiskajā ikdienas dzīvē. Sniedzot citiem, tie zaudē paši. Tas ir upuris, kuru apzinīgi mācekļi nes tās tautas labā, kurā piedzimst.

Otrkārt, ir neatbilstība starp ekzotēriskās formas nemainību, par ko jārūpējas garīdzniecībai, un tautas attīstības līmeni tās nerimtīgajā ceļā uz pilnību. Nenovēršami pienāk brīdis, kad vecā forma kļūst par žņaugiem - par ādu, kura čūskai jānomet, pār asiem akmeņiem un ērkšķiem vijoties. Zvaigznes nāk tikai pēc ērkšķiem!

Pastāv objektīva neiespējamība vienoties darbībā ekzotēriķiem ar ezotēriķiem. ekzotēriķi ir formas nesēji. Forma ir konkrētība un visiespējamības noliegums. Forma ir viens no Mūžīgās Idejas bezgalīgi daudzajiem variantiem, kurā izpaužas šī ideja. Taču jebkura forma ir bezgala sīka salīdzinājumā ar ideju un pārējo idejas formu noliegums - tātad arī idejas vislielākās daļas noliegums.

Ezotēriķi ir idejas nesēji. Idejas pilnība nepieļauj tās iegrožošanu konkrētās formās. Tomēr ideja var izpausties tikai caur formu.

Lai pasaule pastāvētu, jābūt kā idejai, tā formai. Vārdiem jāsaskan ar darbiem. Domai - ar vārdiem. Tādēļ satikušies ezotēriķi ar ekzotēriķiem nevar atzīt viens otra darbību - tāpat kā domu nevar iegrožot konkrētā formā un konkrēta forma prasa visu citu iespējamību noliegumu - tāpat kā diena nevar saplūst ar nakti - tāpat kā saules lēkts ir nakts beigas - tāpat kā nakts atnākšana iezīmē dienas aprises - sākumu un beigas.

Ezotērisms runā par likuma garu, ekzotērisms - par burtu. ezotēriķa parādīšanās apdraud ekzotēriķa radīto formu, jo ezotēriķis, lai apstiprinātu idejas esamību, ir spiests norādīt uz formas nepilnību, melīgumu. ekzotēriķis, lai pildītu savas funkcijas un izpaustu Ideju pasaulē, ir spiests noraidīt to plašumu, kas neiekļaujas formā.

Katrs spiests palikt savās pozīcijās, tā radot attīstībai nepieciešamo spriegumu. Tādēļ Skolotājs, nonākot reālā vidē, ar savu klātbūtni vien noārda vecos Tempļus - likumu burtus, īstenībā turpinādams Mūžīgā Tempļa celtniecību - pasaules un likuma piepildīšanu ar Garu.

Vienīgā iespēja neizkropļot attīstību ir saudzīga, saprotoša attieksme pret formu un ieklausīšanās, gatavība realizēt jaunās iespējas.

Garīdznieki ir tikai cilvēki - sava laika un sabiedrības radīti, pakļauti kārdinājumiem ar popularitāti, naudu un varu. Un tik ļoti tuvu ir iespēja uzdot sevi par starpnieku starp Dievu un ticīgo, iegūt tā uzticību, ielūkoties dvēselē. Un tad jau var pasludināt sevi par Dieva vietnieku

21

Zemes virsū, pieņemt grēksūdzes un atlaist svešus grēkus vai ... tirgot to atlaišanu par naudu.Redz, kā «Dieviņam» naudiņu vajag — tas pat no cilvēku grēkiem iemanās sev

kapitāliņu radīt, tad jau nav brīnums, ka tas cilvēku esot grēcīgu radījis. Vai tomēr nē — tas esot bijis sātans, kurš Ievu kārdinājis. Bet, piedodiet, naudiņu par indulgencēm tad kam vācāt? Vai arī Dievs ar kārdinātāju būtu kopfirmu radījis? Jā, nav viegli Dieva kalpus tēlot domāt spējīgu cilvēku vidū, kad Jūdas graši kabatās šķind.

Grēksūdzes, grēku atlaišana ir viens no spēcīgākajiem ticīgos degradējošiem faktoriem, un diemžēl baznīca mūsdienās nav vientuļa šajā netikumā. Kali Jugas laikā daudzu tautu garīdzniecības pagrimušas līdz šādām kaunpilnām izdarībām. Grēku atlaišana ir ceļš, ko paver garīdzniecība uz bezatbildību un jaunu grēkošanu.

Būtiskākais iemesls, kurš piesaistīja jaunās impērijas veidotāju uzmanību katoļiem, bija viņu misionārisms, kas nav raksturīgs dzīvu reliģiju garīdzniecībai. Lai arī cik pagrimusi būtu kādas tautas garīdzniecība, tā tomēr ir nesaraujami saistīta ar savu tautu. Ir tās daļa, plaukst līdz ar tautas labklājību, runā ar to vienā valodā un ienaidnieka iebrukuma laikā tiek iznīcināta pirmā. Nacionālas, dzīvas reliģijas nesējiem nav nekā, ko piedāvāt svešai, citā valodā runājošai, citos apstākļos dzīvojošai tautai. Vēl jo vairāk, ja tās vidū dzīvo Draugi un kopīgā Ceļa gājēji - Mācekļi - Iesvētīti Adepti, kuri tā paša Tempļa sienas citā vietā, pret citu debespusi pavērstas, citā valodā uzrunājot savus palīgus, ceļ.

Bez tam nav jau laika braukāt apkārt — savā zemē tik daudz darba savas tautas attīstības stimulēšanā, ka nepietiek ne dienā stundu, ne darbā roku. Jo jāstrādā ir ne jau "dievkalpojumos", kur var pastāstīt, kā jāgaida tas, kurš visu zin un kad gribēs, tad atnāks un saulītē iecels. Bet tieši cilvēku vidū ikdienā jābūt kopā ar tautu un katram personīgi jāpalīdz meklēt labais sevī - Dievs sevī, jāpalīdz tiem, kuri strādā, veido sevi, tīra un spodrina - uz Gaismu iet. Jāpalīdz tiem, kuri veicina TĀ atnākšanu.

"Tas Jaunais Laiks, kas šalkās trīs,Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs!"

Ω

Misionārisms var rasties tikai tur, kur nav sakņu, kas saistītu vējriteni ar augsni. Ja pavērojam, tad redzam, ka baznīcai nav:

1. Savas mācības - tā lieto jūdiem domāto Mozus mācības simbolu komplektu - Veco Derību un Mācekļu pārstāstus par Skolotāja gaitām un līdzībām, kuras tas ir stāstījis. Pašas Jēzus Mācības, uz kurām balstās stāstītās līdzības, baznīcai nav. Tālāk tā operē ar Iesvētīto vēstulēm citiem Iesvētītajiem, kuras var saprast tikai Iesvētītie, - pārējiem tās ir tikai labdienas un laba laika novēlējumi.

Tās rīcībā ir arī iepriekšējo laiku gnostiķu un jūdu KABALISTU ideju kompilācija tradicionāli šifrētā veidā - tas ir, veidā, kurš saprotams, tikai pārzinot šifrēšanas sistēmu KABALU, citam kabalistam - kā Jāņa Atklāsmes grāmata, kura atslēgu neatzīšanas dēļ baznīcai ir praktiski neizprotama.

2. Savas tautas - jo Jēzus no Nācaretes nesa mācību jūdiem kā Mozus Mācības turpinājumu un bez tās, kā arī bez pašiem jūdiem, šī filosofija ir izrauta no konteksta un pielietojuma vides. Bet jūdu dzīvesveidu nevar pieņemt citas tautas, kuras dzīvo citās klimatiskajās joslās, ar citu mentalitāti.

Semītu pasaules uztvere ir vienkāršota. Tie uztver apkārtējo pasauli un tās apdzīvotājus kā savu vajadzību apmierinātājus. To ideāls ir cilvēks - tirgonis, kurš sēž uz smilšu maisiņa, braucot ar kuģi jūrā, ja likums tam aizliedz braukt pa ūdeni, vai, apvārdojot savu Dievu, piedabū to mainīt Dieva plānus un, ja ir izdevība, pārdod savu brāli. Tiem vēl nav piektajai apakšrasei raksturīgās dabas un cilvēka vienotības uztveres, kad Dabu uztver kā kompleksu ar augstākiem mērķiem un sevi kā šī kompleksa sīku sastāvdaļu, kuram ir sava

22

vieta kompleksa problēmu risināšanā - Nekas nav bez Dieva, Nekas nav ārpus TĀ, Viss ir TAJĀ, Viss ir TAS - ja izpilda TĀ gribu.

Citā vidē nepārstādāmas Mācības sludinātājiem nav iespējams iesakņoties kādā tautā, tie vienīgi var eksistēt tajā kā svešķermeņi - lidoņu bars, kurš vienmēr gatavs pacelties spārnos un doties uz citiem, briedīgākiem labības laukiem. Ja nav savas tautas un atbildības tautai - Dieva radījumam, tātad Dieva priekšā, kurš ir katrā cilvēkā, tad var atsaukties uz kaut kādu neizdibināmu un nekonkrētu dievu vispār. Konkrētas atbildības trūkums - tas nozīmē bezatbildību.

3. Savas valodas - jo tauta ir valodas nesējs. Atbrīvotība no konkrētas valodas nozīmē, ka Mācība mirst kā sintēzes nesēja - sintētiska vienība, kurā sakausēta doma, jūtas un konkrētas tautas egregora vibrācijas. Valoda - tā ir ne tikai skaņu sakopojums, bet arī noteikts domāšanas veids. Ne velti Skolotājs vienmēr runā tās tautas valodā, kurai nes mācību.

Katrai tautai ir tai vien piederīgi ikdienas dzīves sīkumi, ieražas, kuras to atšķir daudzo līdzīgo kaimiņu vidū. Katrai valodai ir specifiski izteicieni, kuri uztverami tikai šīs tautas piederīgajiem, jo tie ataino sevī šos ikdienas sīkumus, caur kuriem sintēzes veidā atklājas tautai būtiskas, mūžīgas vispārinātības, kuras šajā tautā piedzimušie savas tautas dzīvi, vēsturi un savstarpējās, vārdos neizsakāmās, bet bezgala svarīgās attiecību nianses "iezīž ar mātes pienu", bet kuras citā vidē augušam praktiski neko neizsaka.

Katra mācība ir noteikts saprāta vibrāciju kopums, kurš harmonizēts ar konkrēto valodu un tām saprāta vibrācijām, kuras piemīt šai valodai. Skolotājs norāda uz svešiniekam netveramiem sīkumiem, lai tautai piederīgais caur šo sīkumu nesto sintēzi piekļūtu ārkārtīgi būtiskiem Mācības aspektiem. Jo augstāka Mācība, jo lielāka nozīme tās smalkajiem elementiem, niansēm.

Tāpēc vienā valodā kādai tautai sniegto Mācību nevar adekvāti pārnest uz citu valodu, nemainot būtiski svarīgās dzīves nianses - sintēzes nesējas - pret citām, jaunajai tautai raksturīgām. Burtisks tulkojums nav Mācība, bet tikai reklāmas buklets par to un ir jo tālāks no Mācības, jo vairāk atšķiras šo tautu dzīvesveidi, mentalitātes.

Skolotājs Mācību sniedz ne kā abstraktu patiesību izklāstu - tā ir dzīva saruna - Dzīves Mācība. Šādā sarunā vienlīdz svarīgi ir saprāta un emocionālie komponenti, to sintēze, kurus adekvāti tālāk nodot var tikai vienas valodas robežās. Atsaistīt Mācību no konkrētas valodas, kurā to sniedza Skolotājs, nozīmē izjaukt sintēzi, atsaistīt saprātu no valodas, no Skolotāja. Tas nozīmē izņemt saturu no Mācības, jo Skolotājs un Mācība ir viens vesels. Tas nozīmē zaudēt Mācību.

Pārveidot Mācību citai valodai nozīmē Mācības jaunas formas radīšanu, kurai, lai tā spētu adekvāti tālāk nodot saturu, nepieciešami jauni sintēzes elementi, tādēļ katrai tautai ir viena un tā pati Mācība tās valodā, tās Skolotāju nesta.

Jēzus Mācības forma jūdiem ir Mācība tikai aramiešu valodā un tikai dzimušam žīdam, un tad arī tādam, kurš dzīvoja Izraēlā pirms 2000 gadiem. Filosofija bez savas vides nav vairāk vērta kā tukšas konservu kārbas skaņa.

Jēzus Mācības saturs ir būtisks visām tautām, atbilstoši to kultūras līmenim, viņu Skolotāju savā laikā nests un baznīcas pazaudēts. Filosofijas ārējais vārdiskais noformējums bez sava satura ir tikpat vērts kā tukša konservu kārba pēc tās iztukšošanas. Atkritums.

4. Tai nav savas zemes, jo nav tautas. Tai nav sava dzīves rituma, tātad rūpju un svētku. Baznīca pārņem jebkurus svētkus jebkurā tautā, pārdēvē, degradē tos, mazliet pārbīda laikā un uzdod par saviem. Tai ir vienalga, ko saukt par svētkiem, - lai tikai zvani skanētu un ziedojumu lādes pildītos.

Kad stādos priekšā Zemeslodi - redzu pūkainu pelējumu putam pār maizes druvām.Misionārisms - ekspansīva reliģisko formu izplatīšana ārpus to dabiskās vides — ir

pazīme par izplatītās Mācības satura zaudēšanu un pašas Mācības sakņu izzušanu, atraušanos no vēstures aktuālā plāna, savas vides un pāriešanu vēstures pieminekļu kārtā vai transformāciju no reliģijas par demagoģisku ideoloģiju, kura kalpo tās aģitatoru izraudzīto savtīgo mērķu sasniegšanai.

23

Mūsdienu ekstensīvā saimnieciskā dzīve ar tās vampīrisko attieksmi pret Māti Zemi un sabiedrības garīgais, kultūras un morāles pagrimums ir lielā mērā tā domāšanas veida sekmēts, kādu savās iekarotajās teritorijās izplata baznīcēni.

Ω

Tātad rezumējot - mūsdienu dažādiem kristietības strāvojumiem un sektantiskiem atvasinājumiem nav nekā kopīga ar pirmo gadsimtu kristietību, kad vēl bija dzīva (neizkropļota) Jēzus no Nācaretes nestā Mācība, kura bija tieša eseju ezotērisko zināšanu izpausme. Tā varēja kļūt par vienu no pasaules lielākajām reliģijām.

Mūsdienu "kristietisms" ir politiski ekonomiska struktūra, cilvēka prātu pakļaujoša un aptumšojoša ideoloģija. Tā veidota uz vēlāko laiku dažādu sektantisko novirzienu "filozofu" rakstu un dažāda ranga politisko darboņu pasūtītu svēto rakstu izkropļojumu pamata.

Zaudējot saikni ar Garīgo Avotu - Debesīm (par kuru uzbūvi Kristus stāstīja saviem Mācekļiem, bet par ko nezināja tauta un līdz šai dienai maz zina un nerunā kristīgā baznīca), tā zaudēja apjēgu par tiem simboliem, ar kuriem operēja eseju Mācība, par to Garīgo Būtību, kuru grieķu valodā apzīmē ar Hristos (tīra, ar materiālo pasauli nesaistīta monāde), un tās attiecībām ar materiālajā pasaulē projicēto pašas emanāciju - Krestos (kuru attēlo kā četrās debespusēs izpaustā pasaulē - krustā - pienaglotu cietēju), jo materiālā pasaulē cilvēks ir Hristos un Krestos apvienojums, kur Hristos dod iespēju - attīstības virzienu un, būdams tīrs un nevainīgs attiecībā pret pasauli (pasaulē darbojas, rada darbības sekas - arī kļūdas - to dēļ cieš tikai emanācija; turpretī Hristos vienmēr paliek tīrs un pilnīgs savā Garīgajā tīrībā un Augstākā Saprāta gaismā), ziedojas pasaules un savas emanācijas - Krestos - attīrīšanas un izaugsmes vārdā.

Ar to brīdi, kad "kristīgā baznīca" zaudēja apjēgu par simbolos ietvertajām zināšanām un iespēju definēt savas attīstības virzienu un būtību TAM, ko visā pasaulē sauc par Dievu (visās pasaules reliģijās Dieva jēdziens ir stingri definēts), "kristīgā" ideoloģija ir viena no tām, kura nav spējīga definēt savu Dievu, līdz ar to nav spējīga izpildīt grieķu vārda religio (atgriešanās ceļš) jēgu, jo nevar norādīt virzienu, uz kurieni tad jāatgriežas. Skaidra pasaules izpratne un katra Dieva definēšanas spēja savu Iesvētīto lokā ir reliģijas īstuma un pilnvērtības pazīme. Nav augstākas reliģijas par patiesību.

Tādēļ šī vispārīgā, labskanīgi frāžainā demagoģija, kas tiek pasniegta kā mācība, ir tipiska sektantiska pseidoreliģija.

Pasaulē pastāv noteiktas attiecības starp planētai pieejamo galīgo, nemainīgo zināšanu kopumu, kurā atspoguļojas visu lietu iekšējā jēga,- ezotērismu - un šīs jēgas ārējo, formālo atspoguļojumu - ekzotērismu, kas atbilst katra laikmeta konkrētajām prasībām un cilvēces attīstības līmenim, tās spējai uztvert kādu ezotērisko zināšanu līmeni. Katrā laikā un katrā tautā šis līmenis ir savādāks. Tādēļ katrai tautai saskaņā ar tās attīstības pakāpi tiek Skolotāja nesta Garīga Mācība - reliģija - šīs tautas valodā.

Tā nav izplatāma uz citām tautām un reģioniem, jo citu tautu attīstības līmeņi un dzīvesveids ir atšķirīgi. Savukārt tām jau ir dotas Garīgās Mācības saskaņā ar šo tautu attīstības līmeni, kuras tām ir nesuši to Skolotāji. Izplatīt kādas tautas Garīgo Mācību citām tautām nozīmē apkarot šo tautu saiknes ar Garīgajiem Avotiem, tātad iznīcināt pašas šīs tautas, tā darbojoties pretī Dievam, kurš radījis Zemi, Tautas, Mācības, un ir pati būtība tam, kas pasniegts šajās Mācībās, un ir pašas šīs tautas.

Jebkuras īstas reliģijas saturs ir ezotērisks un ir atrodams tās slepenajos simbolos, bet tās ārējā, tautiskā izpausme ir ekzotēriska, tas ir, šo zināšanu praktiskais pielietojums samērots ar tautas dzīvesveidu konkrētā laikā un telpā. Tautai mainot savu attīstības līmeni, tam vispiemērotākajos laika brīžos tiek atklāts jauns ezotērisko zināšanu līmenis, kurš pāriet ekzotēriskā formā.

Dzīvā Ētika ir šāds jauns ezotērisko zināšanu atklāsmes līmenis, kurš caur mistisko atklāsmes līmeni pāriet ezotēriskā līmenī. Tas nav kādas citas reliģijas atvasinājums, bet

24

dzīves nepieciešamība.

Ω

Ko dara cilvēks, ja tā priekšā paveras jauna, neizpētīta zeme ar saviem kalniem, upēm un ezeriem, mākoņiem un neredzētiem Zvaigznājiem un ziediem - jaunu dzīvību?

Viņš ņem savus ieročus - dzīves pieredzi - aicina savus tuvākos draugus un dodas to izpētīt. Cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņa jūtas un prāts ir kustībā un darbībā, kamēr viņa saprāts ir dzīvs. Saprātam dzīvība ir tā attīstībā un darbības apvāršņu paplašināšanā, vienotās realitātes apzināšanā un jauno atziņu iekļaušanā savā dzīvē - jaunā attīstībā un izziņā, mūžīgā sevis pilnveidošanā - attīrīšanā no maldiem, aizspriedumiem, no visa, kas traucē, kas atdala cilvēku no vienotās realitātes. Saprāta izaugsme ir Dabas Likumu noteikta kā gaisa burbuļa augšupcelšanās no tumšām ūdens dzīlēm saplūsmei ar bezgalīgo gaisa okeānu, ko caurstrāvo Saules stari, lai kādreiz tāpat kļūtu arī par Gaismu. Par to Gaismu, kādu izstaro Saule - Dzīvības Avots - TAS, KAS IR AIZ SAULES, Kura Gudrība pie mums nonāk kā Saules Stari.

Šos Saules Starus - Vienoto Realitāti pēta un citu līdzīgu pētnieku darbībai apkopo zinātne, kuru sauc par TEOSOFIJU. Teosofija ir saskares vieta Cilvēkiem un Augstākajiem Saprātiem - Tiem, kuri jau kļuvuši par Saules Stariem. To dzīves un darbības telpā cilvēks var izzināt tik daudz, cik šīs zināšanas sniedz šie Augstākie Saprāti paši. Teosofijas vārdu zinātnei devuši grieķi, un tas nozīmē — Dievišķā Gudrība.

Savukārt filosofija nozīmē — Gudrības Mīlestība. Filosofs ir tas, kurš dzīvo saskaņā ar Dievišķo Gudrību un tās likumiem, nevis tas, kurš piepilda pasauli ar savas prātuļošanas tukšajām runām. Tātad filosofs ir cilvēks, kurš nevis prātuļo un spekulē ar vārdiem un žonglē ar idejām, bet mīl izpausto Vienotās Realitātes Gudrību un iemieso to savā dzīvē.

Vārds teosofija ir tikai grieķiska cieņas forma, bet pati zinātne ir mūžīga, jo tā ir tikpat veca kā pati cilvēce un tās Skolotāji - Augstākie Saprāti - Aiz Saules Stari. Kādreiz - piektās rases attīstības laikā - nebija sadrumstalotu, šauri specializētu zinātņu. Bija vienota zinātne, kura glabāja vienotu izpratni un izpratnes vienotību par Visumu, Zemi, Cilvēku un Dabas kā Dieva izpausmes formu savstarpējo saistību un harmoniju. Matemātika, ķīmija, fizika, psiholoģija, astronomija, medicīna un ģeoloģija, rakstu māksla bija vienota zinātne - Vienotais Lauks bija nevis iespējamā teorija, bet praktiski izmantojama realitāte.

Cilvēks, tā psihe un zvaigznes bija svarīgi komponenti ķīmiskajās reakcijās, un fizikālās norises bija to blakusparādības. Ar rakstu vai rokas kustības zīmi varēja šīs norises saglabāt mainīgā zvaigžņu un cilvēku Visumā. Zīme pārnesa informāciju, enerģiju, ārstēja cilvēkus, Zemi. Zvaigznēm tā bija starpnieks dialogā ar cilvēku.

Šīs zinātnes nosaukumi dažādos laikos mainījušies, tai dažādi izpaužoties atšķirīgu tautu Iesvētīto darbībā. Ēģiptē un vēlāk Grieķijā to pazina kā Hermeja Mācību. Mācību, kura ir pamatā visām gnostiķu skolām, jo - Gudrības Mīlestība rada Zināšanu.

Nav akli jātic tam, ko zina, - to vienkārši zina. Nav jātic Saulei - to var redzēt un ar to var būt dialogā, ja spēj. Zināšana nav informācijas summa, kaut gan zināšanas sekmē Zināšanu, bet ir Cilvēka apziņas stāvoklis. To grieķi sauc par Gnozis. Un Zinošie ir Gnostiķi - tie, kuri ir Dialogā - Logosa pretpolu sadarbības harmonijas izpausmē. Šāds dialogs ir iespējams tikai tad, ja Cilvēka skats vienmēr pievērsts Saulei, ja tā ceļš aizvien attālina viņu no zemes.

TEOSOFIJA IR ZINĀTNE PAR VIENOTO REALITĀTI, un, TO izzinot, tās izziņas fronte aizvien attālinās no materiālās pasaules. Izzinošais aug līdzi tām iespējām, kuras sniedz viņu vedošais Stars.

Teosofija praktiski neinteresējas par zemes dzīvi un cilvēka mirstīgajām sastāvdaļām - dvēselēm un ķermeņiem. To interesē Cilvēks - Monāde un tās Augstākais Saprāts (Kristus) - un Cilvēka attiecības ar Vienoto Realitāti. No teosofijas viedokļa rūpes par fiziskā ķermeņa attīstīšanu un tātad arī par ēteriskā un astrālā ķermeņa spēka pieaugumu, tātad mūža

25

pagarināšanu ir melnā maģija, jo pievērš cilvēka uzmanību un apziņu pasaulīgai dzīvei.Apgūstot Gaismas Staru nesto Mācību, teosofija to pārveido simbolos un droši glabā

Skolotāju un savu Iesvētīto lokā. Šīs ziņas ir jāsargā no profānu alkatīgajām rokām un vēl jo vairāk no izkaisīšanas vējā, jo attīstīties var tikai tas, kam ir attīstības virziens, un neapmaldīties mums ļauj mūsu pieredze - zināšanas par Visuma uzbūvi, Zemes rašanos un cilvēka evolūciju uz Zemes. Tā ir vienota pamatdoktrīna (slepena); to pārzinot, kļūst izprotamas lokālas nacionālās reliģijas un Mācības, tautu attīstības un nomaiņas likumības.

Vai arī atklājas dažādu pseidoreliģisku ideoloģiju tukšvārdība. Baznīcēnu cīņa pret teosofiju ir saprotams melnsvārču mēģinājums aizvērt nama logus rītausmā, lai pagarinātu savu klātbūtnes laiku nakts tumšas un miega pārņemtā namā. Baznīcēni ne velti tā neieredz čūskas simbolu, kurš nes gudrības un, galvenais, laika un cikliskuma nozīmi. Jo melnsvārču nēsātajā bībelē teikts, ka apslēptais kļūs redzams. Un Kosmiskā līdzsvara, taisnīguma likums atkal ir darbojies, likdams baznīcēniem visur sev līdzi nēsāt ogles saviem sārtiem.

Laikā, kad tika veidota baznīca, tās radītājiem viss likās tik vienkārši - iespiesties kādā vidē, sagrābt to, pakļaut, degradēt un valdīt ilgi, ilgi ... Zeme bija tik liela - kalnu, upju un valodu sadalīta, sakari lēni, cilvēki apmuļķojami, un nepakļāvīgo dzīvības tik viegli izdzēšamas. Baznīcas izplatīto maldu sardzē stāvēja politiķu varaskāre, impērijas armijas, baznīcas inkvizīcija un skūpstam pasniegtie indes pilnie gredzeni kardinālu pirkstos. Un galvenais - visu sev pakļauto, no karaļiem līdz zemniekiem, padarīšana par sev līdzīgiem naudas un mantas vergiem.

Sevis padarīšana par vienīgo pareizo reliģiju pasaulē, kura pazina dažādas Vienotās Realitātes formas un skolas, prasīja obligātu sevis atdalīšanu no šīs Realitātes, tātad sava personīgā Dieva radīšanu - pēc sava ģīmja un līdzības - kas ir tikai smalkāk izstrādāts pagrimušu tautu reliģiskās deģenerācijas - šamanisma -galējā forma, kur kādā koka statuetē ciltij piesaistītais tumšais astrālais spēks ir materiālās eksistences pamats un kalpo šamanim - izpilda tā pavēles - saņem par savu "darbu" pateicību vai pērienu. Arī Jēzus pārtaisīšana no Iesvētītā un Skolotāja par «neatkārtojamu» Dieva dēlu. Nav jau tā, ka pirmie melnsvārči neapzinājās Bībeles simbolu aptuvenās nozīmes, taču to izvēlētais un citiem uzspiestais dzīves ce|š diktēja šo simbolu utilitāru pielietošanu, tātad to jēgas izkropļošanu un Augstākās Mācības apmelošanu un apsmiešanu.

Dieva dēls nevarot piedzimt TĪRAI sievietei parastā, normālā ceļā ( it kā Dievam būtu kas neiespējams), tādēļ jāizkropļo kosmogonisks simbols par Marijas — Matērijas —Jūras nevainīgo ieņemšanu un tās attiecībām ar pārējām Trīsvienības sastāvdaļām - Tēvu un Dēlu, kas vēl vairāk nostiprina sievietes pazemošanu un Sākotņu līdzsvara izjaukšanu.

Protams, jūdiskajā seksa un naudas lamatu sistēmā, kur viena no radošajām funkcijām cilvēkā tiek padarīta par grēku un radīttieksme un spēja visplašākajā nozīmē - par iedzimtu grēku. Vai var būt vēl atklātāka Dieva radošā principa izkropļojuma — sātanisma — par šo iedzimtā grēka teoriju. Tieši Sieviete kā augstāko principu nesēja - Sirds Ziņas Sargātāja - un Debesu Dēla - Cilvēka - audzinātāja un apgādātāja ar Ļauna un Laba atziņas koka augļiem - pieredzi - ir pazemotākā un apsmietākā. Zemiskums vienmēr pierāda sevi, iekožot rokā, kura ir to noglāstījusi un barojusi. Sātanists vienmēr ir pazīstams pēc sava uzrējiena: "Ak tad Tu zini, kas ir labs un ļauns? Ak tad Tev nav bail atzīt, ka Tu zini vairāk par citiem? Ak tad Tu neesi aita, barā uz kaušanu dzenama?" Vai var būt vēl atklātāka Dieva radošā principa izkropļojuma - sātanisma - par šo iedzimtā grēka teoriju, kura paziņo, ka visi ir viena bara grēcīgi lopiņi, izkropļojot seno simbolu, kurš pauž tikai un vienīgi to, ka esam nākuši šai pasaulē, nevis lai klanītos kādu elku un to sludinātāju priekšā, bet pildīt savu pienākumu pret savu Tēvu - mācīties to, ko Māte Zeme mums var mācīt un dot kā Ceļa maizi Mūžībā - Debesīs līdzi nešanai.

Cilvēka kā Kosmiskas Evolucionējošas Būtnes piesaistīšana vienai nemainīgai dogmai prasa Mūžīgā Ceļinieka pārvēršanu par trulu, nedomājošu, nesaprātīgu, kontrolējamu un vadāmu lopu. Tāpēc tiek noliegta reinkarnācija, no Mācekļiem atstātā mantojuma tiek izņemts viss, kas veicina domāšanas un saprāta attīstību, tādēļ baznīca ievieš grēksūdzi un grēku

26

piedošanu, saraujot katra cilvēka svētās un neaizskaramās personiskās Sirds saites ar Radītāju.Noliekot sevi starp cilvēka Sirdi un Radītāju, baznīca pārtver mīlestības un psihiskās

enerģijas plūsmu, kuru cilvēks atdod Radītājam, pretī dodot lētu surogātu - cilvēka atbildību deģenerējošu, psiholoģisku narkotiku - grēku piedošanu, kura ir tikai ilūzija, jo no īstās atbildības neviens cilvēku atbrīvot nevar.

Jebkurš cilvēks ir pārvaldāms un vadāms, ja var kontrolēt kādu no diviem tā apziņas aspektiem - seksuālo (radīšanas) un savas dzīvības saglabāšanas tieksmi. Reducējot šos sarežģītos enerģētisko darbību kompleksus uz vienkāršākiem psiholoģiskiem uzvedības modeļiem, var teikt, ka jāpārvalda cilvēka baudas un bailes. Jārada kliņģeris un pātaga, pie tam, atņemot cilvēkam bezgalīgu attīstību, par kliņģeri tiek uzdots zemiskākais netikums - slinkums.

Tādēļ baznīcas paradīze ir dīkdienīga, neko nedarošu idiotu vide, kur mūžīgus apkārtējo slavinājumus saņem cietsirdīgs un varaskārs, glaimus mīlošs, egoistisks, voluntārs despots, tā darbu no prieka un attīstības ķīlas pārvēršot par elles un ciešanu simbolu.

Kā pātaga tika radīts iebaidīšanas līdzeklis - sātana tēls, ar to maskējot īstās, jau pastāvošās briesmas - šīs zemes kungu un tā stimulēto pasaules graušanas mehānismu - Gara un Augstākā Saprāta (Kristus) nekontrolētu un mākslīgi hipertrofētu intelektu (dzīvnieciskais saprāts cilvēkā).

Izziņojot sevi par vienīgajiem un īstajiem Dieva vārda zinātājiem un tulkotājiem, bija jānoliedz Pasaules Garīgā Hierarhija, tās dibinātās skolas, mistērijas, iesvētīšanas un zināšanas. To darot, baznīcēniem nekas cits neatlika kā nemitīgā, daudzu gadsimtu ilgā darbā strādāt pie Vecās un Jaunās Derības pārveidošanas un pārrakstīšanas, jau tāpat samudžināto rakstu un simbolu valodu padarot pilnīgi bezjēdzīgu un nesaprotamu.

Tādu piemēru ir bezgala daudz, bet būtiskākie ir tie, kuriem agri vai vēlu savos jautājumos pievērš uzmanību pat bērni: "Kā tas ir - pēc sava ģīmja un līdzības?" Protams, viņi nezina, ka baznīca Hierarhiju noliegusi - Dieviešu daudzskaitli darbības izteiksmē pārvēršot par vīriešu dzimtes Dieva vienskaitlī kvalitātes izteiksmē - Cilvēka un Dieva līdzības formā, kas prasa garu un miglainu skaidrojumu tā vietā, kad būtu jāsniedz apziņu paplašinošs, skaists skaidrojums pavisam citam tematam - Hierarhijai un tās darbības mehānismam.

Un, kad ticīgos neatstāj jautājums par to, kāpēc Dievs savu bērnu pamet vislielākajā ciešanu brīdī - mirklī pirms to tikšanās, tie nezina, ka baznīctēvi šeit apmelo Visu Svētumu tikai tādēļ, lai maskētu to, ka Jēzus bija augstāko iesvētīšanu izgājis Adepts un to ar saviem pēdējiem vārdiem : "Kā Tu mani esi apskaidrojis (apgaismojis, paaugstinājis) - Iesvētījis!" - apstiprina, jo tie ir gnostiķu skolu iesvētīšanas rituāla beigu vārdi, tulkojot apzināti sagrozītā formā.

Baznīcai nekas cits neatlika kā rīkot krusta karus pret apkārtējām reliģijām, kuras glabāja sevī ziņas par melnsvārču noliegtajām patiesībām. Katari - Kristus Mācekļu mantojuma glabātāji un realizētāji Eiropā - saņēma pirmo nāvējošo triecienu. Pēc tam sekoja daudzu miljonu bezjēdzīgas nāves kā ārpus impērijas, tā arī tās robežās, jo asiņu liešana ārpus savas zemes neizbēgami noved pie asiņu liešanas savā vidū. Atdalīšanās no Hierarhijas noveda pie savstarpējas šķelšanās un asiņainām cīņām "mīlestības dieva vārdā".

Garīgās tradīcijas, Hierarhijas, Skolotāju un pamatdoktrīnas nolieguma sekas ir Vecajā Derībā un citos rakstu avotos paustās Dieva Gudrības (teosofijas) - Dieva vārda - zaimošana un apmelošana, apsaukājot Augstos Adeptus, uz kuru Mācību atsaucas un kurus citē Jēzus, par sātana ielikteņiem un meļiem.

Visa baznīcas vēsture ir vieni vienīgi meli, asinis un dubļi, kuros tā izvārtījusi Cilvēces Visaugstākos Ideālus.

Vai šādi noziegumi pret Radītāju, Dzīvību un Svēto Garu var palikt bez sekām?

Ω

27

Tagad, laiku lokiem noslēdzoties, kad čūskas galva un aste sastopas, Kosmisko Ciklu likums liek noslēgt rēķinus un par visu atbildēt. Viss ir savu laiku sēts, svērts, mērīts, uzskaitīts, tā vērtība redzēta, un tagad katram ir jāievāc sava raža. Tā tiesas diena, ar kuru melnsvārči citiem draudējuši, ir pienākusi arī pašai baznīcai.

Mūsu dienās - attīstoties izglītībai, vēstures un dabas zinātnes studiju iespējām, attīstoties sakariem, informācijas izplatības iespējām, transportam, paplašinoties cilvēku apziņai, Zeme ir kļuvusi "mazāka" kā laikā, tā telpā. Domājošs cilvēks var savā apziņā sintezēt pasaules ainu no fragmentiņiem, kuri citkārt bijuši izkaisīti gadu tūkstošos un visdažādākajos kontinentos.

Mucā turētais un pa spundi barotais ir iznācis savas sētas pagalmā un redz, ka aiz tās robežām ir plaši lauki un vējš no kaut kurienes nes mākoņus.

Cilvēks apceļo pasauli, sastopas ar senu kultūru izpausmēm un redz savu bērnu dienu pasaku grāmatu varoņus citu tautu eposos un Radīšanas Mākslās. Cilvēks sāk apzināties sevi kā Mūžības daļu.

Ko darīt baiļu, vienas dzīves un slinkuma - noslēgtas mucas tumsā gulšņāšanas "prieku" sludinātājiem? Ko darīt savas mucas rībinātajiem?

Baznīcas vienīgie argumenti savu "daiļdarbu" aizstāvībai ir citāti no pašas radītajiem "svētajiem rakstiem", meli un ticīgo fanātisms. Tādēļ viņas pašas radītajos apstākļos, kuros tās fiziskā eksistence atkarīga no pieejamā naudas daudzuma, baznīcai ir vitāli svarīgi, lai nemazinātos ne ticīgo skaits, ne to fanātisms un nezināšana.

Tiek likts lietā viss iespējamais - sākot no pretabortu reklāmas un beidzot ar cilvēka Gara Brīvības apspiešanu, izziņas apspiešanu, iebaidot un neļaujot iepazīties ar informāciju, kādu varētu smelties citu tautu kultūras pieminekļos un to Avotos.

Jebkuras tautas kultūra ir tās Garīgo Avotu darbības izpausme, kas galarezultātā nozīmē, ka visu tautu kultūrām ir viens Avots, un Zeme ir vienotas Kultūras telpa, kura atšķirīgo apstākļu dēļ dažādas vietās izpaužas dažādi vai tās izpausme, noliedzot Garīgos Avotus, netiek pieļauta.

Teosofija tiek apkarota tadēļ, ka sniedz patiesu informāciju, salīdzināmo materiālu veselajam saprātam, atdzīvina Gara Dzīvi, atjauno tā pieredzi un pamato sirdsapziņas impulsus. Zināšanas neaizvieto visām reliģijām kopīgo mērķi - CILVĒCISKĀS VĒRTĪBAS ienešanu dzīvniecisko kaislību pasaulē. To vērtību nostiprināšanu materiālajā pasaulē, kuras tur ienes Augstākais Saprāts, tā divkājainajā dzīvniekā ļaujot darboties Cilvēkam. Šīs zināšanas un vērtības dažādos laikos un vietās sauktas dažādos vārdos, tādēļ nevar būt nekādu iebildumu, ja tās tiek sauktas par Kristīgajām vērtībām vai ja kāda tauta tās vēlas ietērpt kādā sev tuvā un mīļā formā. Zināšanas neatceļ Mīlestību pret visu, kas ir apkārt, godīgumu, bijīgu cieņu pret tautu vadošajiem Augstākajiem Saprātiem, atbildības sajūtu. Zināšanas pamato augstāk minēto patieso vērtību objektivitāti un nemainību. Zināšanas ir ticības pamats un progresa ķīla.

Baznīca cīnās pret Mācību tik izmisīgi kā epizode pret kontekstu, kura nonākusi pretrunā gan ar to, gan pati ar savas eksistences iespēju, jo teosofija sniedz zināšanas, kuru gaismā baznīcas dogmas, demagoģija ir tukši meli, no kuriem pēkšņo izmaiņu laikā pati baznīca vairs nevar atkāpties, kaut gan, tieši izmantojot teosofijas sniegtās zināšanas, baznīca varētu atgūt zaudēto Mācības saturu, atjaunoties un turpināt dzīvi kā īsta Kristus baznīca tai atvēlētā šaurā Iesvētīto lokā.

Tās melu un materiālo interešu mašinērijai ir pārāk liela inerce, lai tā spētu savlaicīgi mainīt reiz sākto virzienu. Bez tam tas prasītu atteikšanos no kolosāliem materiālo vērtību uzkrājumiem (atzīstot savu vainu Eiropas paverdzināšanā un izlaupīšanā), un to nu baznīca nekādi negrib. Tā labāk noslīks, bet neizlaidīs no rokām gremdējošo naudas kuli.

Nu ko - katrs pats rada un pēc tam izmanto savas dzīves vai bojāejas apstākļus. Tas ir karmas likums, kuru noliedz baznīca. Šajos apstākļos baznīcēniem nekas cits neatliek kā censties izplatīt pēc iespējas lielāku miglu un neļaut saskatīt patiesību tur, kur tā cieši kā klints

28

ir pienākusi pie jūras braucēju laiviņas sāniem un tās eksistences nepieņemšana var laiviņā sēdētājiem beigties tikai vienā vienīgā veidā. Un pat sēdēšana uz vientuļas salas atrautībā no Dzīvības un dzīves Zemes plašumos ir nožēlojama Cilvēka cieņu pazemojoša eksistence.

Protams, teosofija prasa nopietnu attieksmi pret sevi, nopietnu sagatavošanos, pietiekami attīstītu saprātu, spriešanas spējas, drosmi un intuitīvo uztveri - Jūtziņu.

Jā, teosofija prasa drosmi atzīt savu nezināšanu, Skolotāja autoritāti un viņa tiesības vest mācekli savā veidā pa izziņas ceļiem. Teosofija prasa drosmi pieņemt Īstenību tādu, kāda tā ir. Ieskatīties patiesībai acīs un nekad vairs negriezties atpakaļ. Teosofija nav domāta mazdūšīgajiem.

Teosofija ir domāta Cilvēkiem.Jā, taču tas, kurš ir sācis šo ceļu apgūt, nekad vairs nekļūs par nedomājošu un

nejautājošu vergu, kurš gatavs par lēcu virumu šodien pārdot savas pirmdzimtā tiesības - CILVĒKA TIESĪBAS uz bezgalīgu ATTĪSTĪBU - uz bezgalīgu DZĪVI - uz NEMIRSTĪBU.

Ω

Kā teosofijai ir attīstības virziens izziņas lauka paplašināšanā, tā tai ir jau apzinātais Kosmosa apgabals ar tā struktūru, cēloņu un seku mehānismiem, to dinamiku materiālajā un Smalkajā Pasaulē.

Mūsdienu materiālistiskās un intelektualizētās zinātnes - fizika, ķīmija, bioloģija, medicīna, psiholoģija, matemātika - pēta tikai ļoti šauru Vienotās Realitātes izpausmju spektra diapazonu ar tā paša diapazona sniegtajiem līdzekļiem atrautībā no to kopīgajiem cēloņiem. Tādēļ saprotams, ka tā neko nevar uzzināt par citiem spektra apgabaliem, kā arī vāji pārzina pašu šo pētāmo apgabalu, jo kvalitatīvi izpētīt kādu parādību var tikai tad, ja tās pētīšanai ņem citu apgabalu sniegtās iespējas. Tikai pietiekami labi pārzinot sistēmu kopumā, ir iespējams izprast katra tās locekļa darbību un nozīmi mainīgos apstākļos.

Neesot apjausmai par cilvēka apziņu un Laiku, nav iespējams izprast pulkstenī esošo detaļu nozīmi un darbības jēgu.

Okultisms ir Zinātnes (Teosofijas) nozare, kura apkopo un pēta Dabas Likumu izpausmes visos tai pieejamajos Realitātes izpausmju aspektos un mijiedarbībās starp šiem aspektiem.

Materiālistiskās zinātnes gaišākie prāti fizikā pašlaik mēģina radīt vienotā lauka teoriju, jo bez tās nav iespējama tālākā zinātnes attīstība. Būtībā fizika un matemātika pūlas izlauzties ārpus Vienotās Realitātes rupjās matērijas spektra apgabala - tas ir, kļūt par okultu zinātni.

Laika gaitā šai zinātnei (okultismam) ir bijuši dažādi nosaukumi un nozīme planētas Zeme dzīvē, savi spožuma un pagrimuma brīži. Pateicoties baznīcas darbībai, Eiropā okultisms ir bēdīgā stāvoklī. Tas zaudējis lielāko daļu savu legālo Adeptu, tādēļ zināšanas, kurām būtu jādarbojas pasaulīgajā vidē, ir daļēji zaudētas, daļēji izkropļotas un lielākoties kalpo dažādiem neapzinīgiem pašmācības ceļā prasmes apguvušiem triku meistariem par peļņas avotu.

Tāpat šīs zināšanas bez Adeptu un skolu uzraudzības nekontrolēti nonākušas dažādu aktīvu darboņu rokās, kuri dibina savus maksas kursus, čakru atvēršanas pulciņus, maksas skolas un grupas pašattīstībai un harmonizācijai, iziešanai no ķermeņa, dažādām "dziednieciskām" praksēm utt., līdzīgi visam tam, kas, nekontrolēti nonācis pūļa rokās, pielietots bez objektīvas nepieciešamības, pienācīgas mācekļa sagatavotības un Skolotāja kontroles, ir bīstams kā pašam pulciņu apmeklētājam, tā visai sabiedrībai kopumā.

Augstā Zinātne, pateicoties baznīcas melnsvārču pūliņiem, banalizēta līdz tirgus laukuma kumēdiņu, triku un zīlnieču būdiņu līmenim, kuri vārdu okultisms izmanto par pievilinājumu neapzinīgu ļautiņu ķeršanai.

Šī iemesla dēļ Skolotāji mūsdienās nelabprāt lieto okultisma vārdu, tagad saucot par metafiziku — šo zinātni par pārpasaulīgo un tā attiecībām ar pasaulīgo.

29

Baznīcas cīņa pret zinātni, arī metafiziku, nebūt nav sākusies mūsdienās, kad tā ir tik bēdīgā stāvoklī, bet tad, kad tā vēl bija spēka pilna un cilvēka apzinātā dzīve nenoritēja tikai šajā materialitātes līmenī, bet Cilvēks apzinājās savu saistību ar Debesīm. Okultās zinātnes intereses centrā ir Nemirstīgais Cilvēks - Garīgā Monāde un tās Augstākais Saprāts, kurš cīnās par sevis personificēšanu vai personības iespēju saplūst ar savu Monādi un Augstāko Saprātu, tā izveidojot apzinīgu būtni Debesu Pasaulē.

Okultismam nav nekā kopēja ar pasaulīgiem mērķiem. Visi, kas darbojas okultisma aizsegā un sludina kādus zemes problēmu risinājumus (ilgmūžību, psihisko spēju attīstību, manipulēšanu ar situācijām dažādu ikdienas problēmu risināšanai, darbošanos parapsiholoģisko fenomenu laukā un to pielietojumus "savā garīgajā attīstībā" utt.), piedāvā okultisma surogātus un dažādi maskētas lamatas lētticīgajiem.

Okultisma mērķis ir Cilvēku - tā Saprātu - pacelt līdz Kosmiskam - Kristus apziņas līmenim. Ļaut piepildīties Zemes evolūcijas mērķim - Dieva plānam - Cilvēkam atraisīties no materiālās pasaules važām un kļūt par brīvu, pilnvērtīgu, debešķīgu būtni. Būtni, kura pati ir saprātīga, apzinīga Debesu sastāvdaļa, būtni, kurai nav vajadzīgi zemes starpnieki starp viņu un Debesīm.

Te arī ir visu baznīcēnu uzbrukuma atslēga visām Slepenajām Zinātnēm, arī okultismam. Viens pavisam konkrēts piemērs.

Visas darbības, kuras saistītas ar iemiesota cilvēka un Smalko Pasauļu sakariem, ir okultas darbības. Bez tām neiztiek neviena reliģija, skola vai maģiska sekta, arī baznīcēni nevar neko veikt savā praksē, kas nebūtu okulta darbība. Taču šīs darbības var būt ļoti dažādas, dažādi (pareizi vai nē) izpildītas, un tām var būt dažādi mērķi. Izglītots (okultismā) cilvēks var orientēties šajās darbībās, to kvalitātēs un mērķos.

Izglītotu cilvēku nevar apkrāpt, viņš nepadodas ilūzijām.Lūk!Visas reliģijas zina lūgsnas jēdzienu un šīs dziļi okultās darbības nozīmi cilvēka dzīvē

un pasaules kārtības - līdzsvara uzturēšanā. Lūgsnai nav nekāda sakara ar vārdiem lūgt, lūgums - nav nekāda sakara ar darbību, kurā kaut ko iegūt sev vai kādam citam. Pašreizējās cilvēku praktizētās lūgsnas ir agrāk pareizi realizētu metafizisku procesu katastrofāli izkropļojumi vai to aizvietojumi ar citiem procesiem, saglabājot iepriekšējo nosaukumu.

Lūgsna ir savstarpējas harmonijas iedibināšana starp Cilvēka apziņu, tā augstākajiem principiem - Sirdi - un Garīgajiem Avotiem, Hierarhiju un Logosu . Šī harmonija pati par sevi nodrošina pareizu cilvēka izturēšanos pasaulē - veiksmīgu dzīvi, dod iespēju Augstākajiem darboties caur cilvēku materiālajā pasaulē, iedibinot harmoniju cilvēka apkārtējā vidē, jo cilvēks ir viens no svarīgākajiem posmiem un kanāliem Planētas vides apgarošanā.

Lūgsna ir Sirds Stīgu uzskaņošana un spriegošana. Vārdiskas izteiksmes, mūzika utt. ir tikai palīglīdzekļi šī procesa iesākšanai. Taču arī Jēzus ir aicinājis - lūdziet no visas sirds un saprašanas. Cilvēka darbības var būt patiesas tikai tad, ja tās ir apzinātas un mērķtiecīgas. Cilvēkam ir jāapzinās, ko viņš dara, kā dara un kādi būs viņa darbības galarezultāti.

Vēl - ir zināms, ka Debesu Valstība ir Cilvēka Sirdī un tur jānotiek lūgsnai, nevis kādās vietās - laukumos, baznīcās, pūļos. Ideāli ir, ja Cilvēks - viņa Sirds nepārtraukti atrodas lūgsnas stāvoklī, ja visa viņa dzīve kļūst par lūgsnu, harmonijas straumi, upi, kura plūst caur Sirdi no SIRDS - Garīgajiem Avotiem. Taču tādu Sirds Stīgu spriegumu pagaidām vēl spēj izturēt tikai ļoti reti cilvēki.

Lūgsnā cilvēkam nav vajadzīgi vārdi - tur, Debesīs, cilvēka vārdi ir pārāk vāji spārni, lai uzlidotu tik augstu, cik nepieciešams, lai stīga būtu nesamezglota, lai tā iegūtu spriedzi un skaņu - skaidru un līksmu.

Monotonu, garu vārdu virknējumu — slavinājumu un žēlastības izlūgšanās iedarbība ir tieši pretēja. Tā piesaista cilvēka apziņu pasaulīgām formām, cilvēciskiem priekšstatiem par Debešķīgo, notrulina saprātu un uzmanību, izsūc dvēseles spēkus - novada tos vārdiskai izpratnei sasniedzamos līmeņos.

30

Lūgsnas stīgu spriegojumam ir vēl kāda būtiska nozīme. Šīs stīgas - harmonija - iedibina iespēju Debesīm runāt ar Cilvēku. Bet kā sadzirdēs Debesu Kluso Čukstu tas, kurš rībina savu vārdu dzirnas savu ausu tuvumā? Debesu pērkoni un bazūnes skan tikai tad, kad kārtējā Sodoma vai Gomora pretēji to apdzīvotāju augstprātīgajām domām par sevi ir no zemes virsas jānomēž.

Debesu Mūzikas varenās skaņas, kas apsveic katru jaunu Debesu Iekarotāju, skan tālāk par Sirds Asarām, Asinīm un visdziļāko klusumu, kad nav vairs neviena vārda un domas, kas saista pie zemes, pie savas dzīves un labuma, kad acu priekšā ir tikai TAS, kad tu esi aci pret aci ar

TO, kad esi tikai Tu un TAS. Kad TAS ESI TU - vienots, kad TAS TU ESI.Ja tas tā ir, tad tā ir lūgsna, ja nē, tad tas, ko tu domā lūgsnu esam, ir tikai pasta

balodītis - kādas vajadzības sūtīts, tepat zem mākoņiem palidinās un tāda paša atpakaļ raidīts. Lūgsna, kas bija Debesu un Zemes vienotāja, sirmā senatnē priesteru un neapzinīga pūļa izkropļota, pamazām pārvērtās - no Tēva un Dēla mīlas pilnas darbības kalpa slavinājumos savam kungam, un visbeidzot baznīcēni to pārvērta par diedelnieka ubaga dāvanu lūgšanām brīdī, kad sparīgi jāstrādā pasaules apgarošanā, nevis jātup uz baznīcu kāpnītēm.

Cilvēku var iegrūst verga stāvoklī, tikai saraujot tā saites ar Debesīm, atņemot tam lūgsnu un apjēgu par to, atņemot zināšanas par Debesīm un saitēm ar tām. Atņemot cilvēkam zināšanas.

Zināšanu atņemšana bija mērķis, kuru sasniedza baznīca, apkarojot okultismu. Ja baznīca vērstos pret okultisma izkropļojumiem, kādi bijuši vienmēr, arī tagad, tad būtu jāvēršas pret konkrētajām kroplajām tās izpausmēm, nevis pret visu zinātni kopumā. Taču kā gan baznīcēni varēja panākt savu mērķu piepildījumu, ja neatņemtu zināšanas tautām. Vēl lielāks baznīcas noziegums ir cilvēku pavešana uz noziegumu - apmaksātām lūgšanām par kaut ko vai apmaksātām mirušo izvadīšanām - aizlūgumiem - aizdziedāšanu, atdziedāšanu no šīs pasaules.

Pirmajā gadījumā tas, kas ir reāla dzīves nepieciešamība pašam "pasūtītājam" un Debesīm caur cilvēku, tiek uzticēts kādam citam - Debesu neizraudzītam. Tas ir tas pats kā nolīgt par naudu kādu, kurš zīdaiņa vietā zīž viņa mātes krūti!

Kam tas ir izdevīgi?Tikai tam, kas saņem naudu!Kad mirušais nomet rupjās matērijas apvalku un aiziet no šī materialitātes līmeņa

augstākos slāņos, viņu ar šo pasauli saista daudzas sīkas saites - satraukums par notiekošo, nepadarīto darbu apziņa, savstarpējās attiecības ar tiem, kas vēl ir uz zemes utt.

Lai aizgājējs ātrāk varētu no traucējošām saitēm atbrīvoties un smalkākas savā jaunajā pasaulē iedibināt, iziet nepieciešamo miera periodu, kā arī pareizi nokārtot attiecības ar "pavadītājiem", katrā tautā šim gadījumam izstrādāti speciāli rituāli. To pareiza izpildīšana vajadzīga aizgājējam, lai tas normāli varētu pavadīt nolikto laiku Smalkajā Pasaulē un iemiesoties jaunā ciklā zemes dzīvē. Tas nepieciešams arī pašiem pavadītājiem, jo palīdz tiem pareizi noslēgt rēķinus - savas saites ar aizgājēju - un normāli turpināt zemes dzīvi. Šie rituāli jāveic pašiem pavadītājiem, tiem, kuru vidū aizgājējs dzīvojis, jo šīs saites ir tieši viņu dzīves sastāvdaļa.

Baznīcēni savā peļņas kārē, ieķīlēdamies šajā procesā, grauj aizgājēju un palicēju dzīvi - pasaules kārtību - Lielo Līdzsvaru un galarezultātā, izkropļojot lūgšanas jēgu un norisi, vardarbīgi grauj Dieva Plānu.

Tas ir tikai viens no piemēriem par melnsvārču ļaunprātībām, kuru uzskaitījums vien būtu daudz garāks par visgarāko Dieva slavinājumu un aizlūgumu, kādi skan visos pasauli apsēdušās baznīcas mūros.

Melnsvārči izstrādājuši moralizējošu, demagoģisku sprediķošanas metodi, ar kuras palīdzību vārdos sludina it kā visiem saprotamas ētiskas vērtības un morāli, kura ir pašsaprotama un dabiska jebkuram lauku sētas iemītniekam Latvijā, ja tas pārtiek no sava darba, vai cilvēkam, kurš daudzmaz apzinās dzīvības esamību sev apkārt - tas ir, nav

31

cietsirdīgs, (psihiski slims) vai patoloģisks tirgonis, zaglis, sadists vai kāds cita veida deģenerāts. Šādu morāles normu sludināšanai cilvēku sabiedrībā nu gan nav jānolaižas Dievam no Debesīm.

Acīmredzot Skolotāja mērķis bijis daudz augstāks, vienkārši baznīcai nekā cita kā savu vārdu, "Dieva mutē" ieliktu, cilvēkam nav ko dot. Ja arī baznīcas runās manāma kāda loģika un ētiskas sakarības, tad tas ir tikai agrāko laiku simbolisko mītu veidošanas loģikas, ne baznīcas ideoloģijas nopelns.

Darbos, ja apklusina sprediķus un analizē psiholoģiski smalki izstrādātos baznīcas rituālu iedarbības mehānismus, ar kuriem tā virza savus ticīgos, var redzēt, kā tā aktualizē un saasina ticīgo apziņā domas par pasaulīgu darbību un kultivē slinkumu un baudkāri. Tā ir tā labi maskētā un no ticīgo acīm labi slēptā baznīcas okultā jeb metafiziskā darbība, kura panākama tikai tad, ja cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, ir nezinošs, tas ir, nav spējīgs izsargāties no baznīcas okultās iedarbības.

Ω

Metafiziskā līmenī baznīca ir ekoloģiski visbīstamākais piesārņotājs.Zeme ir dzīvs organisms ar savu uzbūvi, specifisku apziņu un saprātu, rupjajiem un

smalkajiem ķermeņiem - savu miesu, asinīm, orgāniem un auru. Katra materiālā forma Zemes organismā pilda savu lomu, katram dzīvajam organismam ir nozīme kopīgā, lielā organisma dzīvības procesu uzturēšanā, un tas iekļaujas kopējā apziņas un enerģiju plūsmā, Saprātu Hierarhijā. Visa Planēta kopumā ir enerģētiskais centrs un apziņas forma, kura iekļaujas vēl lielākā organismā - Saules sistēmā - un veic tajā savas funkcijas.

Zemes organisma dažādas daļas veido vienotu ģeokosmisko enerģētisko sistēmu. Tajā ietilpst tādas sistēmas, kuras cilvēki pazīst kā āderu joslas, anomālās zonas un globālie enerģētiskie tīklojumi, rezonanšu joslas un centri utt. Tie ir primārie, rupjie uzbūves elementi, kuri, mērķtiecīgi papildināti ar dabas materiālu pārdomātiem izvietojumiem, koku stādījumiem un augstāko saprātu līdzdalību, veido augstāka līmeņa un sarežģītības pakāpes sistēmu, tā pilnveidojot un attīstot Zemi kā organismu un kā apziņas centru Saules sistēmā.

Kad tika radīta Zeme, attiecībā uz to Dievam bija savi plāni un nodomi, kā no zemākā izveidot Augstāko. Pie šā plāna īstenošanas miljoniem gadu strādājuši seno civilizāciju vadītāji, Skolotāji un šo civilizāciju pārstāvji, atstādami mūsu dienām pašlaik daudziem neizprotamus savas darbības pieminekļus.

Baznīca, ienākdama kādā teritorijā, savu pirmo graujošo triecienu vienmēr vērsa pret vietējo ģeokosmisko enerģētisko sistēmu, postot tās materiālos objektus - svētvietas - un, pats galvenais, apkarojot šīs sistēmas saprāta elementus - cilvēkus - Zintniekus, kuri vadīja enerģētiskās sistēmas kvalitatīvo darbību. Bieži vien šajās vietās tā vēlāk novietoja savas būves, tā piesārņojot ģeokosmisko enerģiju kanālus ar izkropļotas un tumsonīgas apziņas korķiem. To līdzsvarošanai Garīgajiem Avotiem jāveic dažādi enerģiju tērējoši pasākumi.

Ja Dievs mums grib palīdzēt, tad jāsaprot, ka tas notiek caur viņa sūtņu Hierarhiju un konkrētiem dabas mehānismiem, kaut arī ne vienmēr zināmiem un jau izprastiem, nevis absolūti voluntārā formā, ignorējot paša iedibināto kārtību, kā to grib pasaulei iestāstīt baznīca.

Tās kultivētais uzskats veido savos ticīgajos priekšstatu par kaprīzu un voluntāru būtni, kuras lozungs ir: "Kā gribu, tā dara! Ja labi mani palūgsies un zemu paklanīsies - apmīļošu, ja nē -aizmirsīšu! Ja labi mani pierunāsi, atcelšu savu iepriekšējo spriedumu un ļaušu eksistēt jebkurai nenormālībai, lai tikai citi redzētu, cik es mīļš un labs un cik ļoti man vajadzīgas tavas lūgšanas un slavinājumi!"

Saules sistēma nav emocionālu impulsu un patvaļīgu lēmumu haoss vai — vēl jo vairāk - Dieva poligons ticīgo pacietības pārbaudei, kā to mēģina iestāstīt baznīca. Tā ir stingru Dabas likumu harmonija, kura atrodas nemitīgā mainībā - dzīvībā.

Iejaukšanās šajos dzīvības procesos ir paša Dieva izpausmes graušana un iejaukšanās

32

tā plānos - dzīvnieciskā cilvēka augstprātības kalngals.Visos kontaktos, procesos, mijiedarbībās vienmēr piedalās vismaz divas puses.

Ģeokosmisko enerģētisko būvju, veidojumu un kanālu vietas kalpoja ari kā vietas, kurās bija iespējama saskarsme starp pietiekami augsti organizētiem iemiesotu cilvēku saprātiem un Dieva sūtņiem - Smalkās Pasaules būtnēm kopīgo uzdevumu veikšanai un saskaņošanai.

Pretēji tumsonīgu pūļu ieskatiem Smalkās Pasaules klātbūtne nebūt nav kaut kas brīnumains un vienreizīgs, bet ir nepārtraukta, un tās līdzdarbība mūsu materialitātes procesos ir nepieciešams priekšnoteikums to veiksmīgai norisei. Tieši tādēļ nav iedomājama Dabas likumu - Dieva gribas - pārkāpšana, pārveidošana pēc saviem ieskatiem un Smalkās Pasaules atdalīšana no mūsu eksistences. Tas var novest tikai pie tautas, kuras sakaru kanāli ar Smalko Pasauli ir sarauti, izzušanas un, izplatoties šai sērgai pietiekami plašos apmēros, visa lielā organisma - Planētas Zeme - bojāejas.

Tā baznīca grauj visus mums dotos eksistences pamatus.

Ω

Metafizikā, kā jau katrā normālā zinātnē, ir savas nozares un darbības metodes. Šīs metafiziskās darbības metodes ir dažādās maģijas formas.

Protams, te par baznīcas rīcību varētu teikt visu to pašu ko iepriekš, ja vien tas nebūtu tās īstais darbības lauciņš un līmenis. Jebkurš baznīcas aizliegumus neievērojis maģijas iesācējs, nokļuvis "dievkalpojumā", sev apkārt ieraudzīs vienas vienīgas maģiskas izdarības un nekā cita! Maģijas apkarotāji paši neko nedara ārpus tās priekšrakstiem.

Kā tas iespējams?!Tam ir dziļi un nopietni, nevienam neatceļami cēloņi. Ja mēs eksistējam TAJĀ, ko

daudzi sauc par Dievu un esam TĀ daļa, tad mēs nevaram būt ārpus TĀ iedibinātās kārtības.♦ Šī KĀRTĪBA IR TAS, KAS VIŅŠ IR: PILNĪBA - Gudrība. Tātad mēs paši esam teosofijas daļa un izpausme.♦ Mēs nevaram būt atrauti no TĀ, tātad no Smalkajām Pasaulēm - nodarbības tajās. Tātad mēs esam metafiziķi.♦ Mēs nepārtraukti esam kādās dinamiskās attiecībās ar Smalkajām Pasaulēm Tātad lietojam metafiziskās darbības vai esam metafiziskās ietekmēs. Cilvēks attiecībā pret apkārtējo vidi var būt tikai divos stāvokļos - Maga vai Medija.

Dabā valda Viens Spēks - Viena Griba; visi pārējie spēki un gribas ir tikai sīkāki diferencējumi. Šīm plūsmām ir dažādi virzieni, jaudas un ietekmes rezultāti. Cilvēks ar savu saprāta vadīto apziņu var regulēt šo plūsmu virzienus vai nu caur sevi uz apkārtni (visplašākajā nozīmē) un tad viņš ir Mags - aktīvs elements dabā; vai ļaujas svešai gribai - ir medijs - apkārtējo spēku gribas pasīvs izpildītājs. Vējrādītājs vai vēl ļaunāk - tukša muca, kurā katram garāmgājējam ielūkoties, uzsvilpot vai paķēmoties.

Tātad cilvēks, būdams ar saprātu, apziņu un brīvo gribu apveltīta būtne, kura dzīvo saistībā ar Smalkajām Pasaulēm, nevar būt tikai medijs - tas ir pretdabisks stāvoklis. Tāpat cilvēks nedrīkst būt tādā situācijā, kad tas pretnostata savu gribu visam apkārtējam.

Tai pašā laikā, ņemot vērā pasaules realitātes, tam ir jāveic brīvas gribas realizācija, jākontrolē tie vienīgie divi - Medija vai Maga stāvokli, kuros viņš var atrasties, bet viņš nedrīkst būt nevienā no šiem galējiem stāvokļiem.

Kas tad ir cilvēks, un kādām jābūt tā attiecībām ar Realitāti?Mēs zinām, ka Cilvēks ir mūžīga, nemirstīga, saprātīga, ar apziņu apveltīta Garīga

būtne, kura, periodiski mainot eksistenci materiālajā pasaulē, kur tai ir atbilstoša, cilvēkveidīga miesīgā forma, ar eksistenci Smalkajā Pasaulē veic bezgalīgu sevis Garīgo un psihisko attīstību un brīvas izvēles apstākļos savā rīcībā vadās pēc Garīgās pasaules ideāliem.

Tātad - Cilvēkam ideālā variantā jābūt dialogā ar apkārtējo vidi, jākontrolē sava darbība un jāregulē vides ietekmes, bet kā Dieva Plāna sastāvdaļai un TĀ gribas izpildītājam

33

attiecībā pret Dievu tam jābūt Medijam un attiecībā pret zemāko dabu - Magam.

Tam ir jābūt Dievišķo Uguni nesošam Pūķim - Debesu būtnei, kas lido pār Zemi, tās vējos stiprina spārnus un reizē ir Stars, kurš nes Sava Vienīgā - Saules - Gaismu tumsā.

Gaisma ir orientācija - virziens, koncentrēšanās, disciplīna, radīšanas prieks un Mīlestība, darbība un zināšanas, kas vērstas vides harmonizēšanai, sakārtošanai un vadīšanai pilnvērtības - aizvien smalkākas organizētības virzienā.

Tumsa ir haoss - dezorientācija, virziena noliegums, nezināšana, attīstības nolieguma galējais stāvoklis, patvaļa un jebkuras struktūras neesamība, visatļautība, bet tomēr tā ir tā auglīgā vide, kurā Gaismas Stars var darboties un radīt jaunu pasauli, jo tumsa ir visu iespēju vieta. Tā satur sevī visu, pati nebūdama vēl nekas. Tā ir Gaisma, kura vēl nav savu vārdu pateikusi, nav sevi apzinājusi, nav sava ceļa sākusi.

Bet tāda Tumsa un Gaisma ir tikai Pūķa - Iesvētīta Maga acīm skatīta. Cilvēka, kurš visbiežāk ir akls medijs dažādu apkārtējo spēku varā, acs ne īstu Gaismu, ne īstu tumsu ir skatījusi, no īstas Gaismas, tāpat kā no tumsas baidās un vismīļāk savas dienas remdenā pakrēslā pavada.

Maģija kā apzinātu darbību komplekss, ar kuru ietekmēt Smalko Pasauli un apkārtējo vidi, radās tālā cilvēces rītausmā, pirms daudziem miljoniem gadu, kā cilvēka dabiska atbildes reakcija uz saišu satrūkšanu ar Smalko Pasauli, tam attālinoties no tās, trešās rases attīstības cikla beigās. Tad cilvēka miesīgā forma bija pietiekami sabiezējusi, lai tas varētu sākt apzinīgas darbības rupjajā matērijas slānī. Viņš bija nobriedis "izdzīšanai no paradīzes".

Tāpat kā, kuģim atejot no krasta, starp to un piestātni plešas platumā ūdens josla un aizbraucējiem ar palicējiem jāsāk māt atvadu sveicienus un pēdējos vārdus jāizsaka žestos, kad parasta balss spēka vairs nepietiek, cerībā uz jaunu tikšanos, ja kuģis atkal kādreiz krastā piestās, Smalkā Pasaule no Zemes cilvēka apziņā atdalījās. Tāpat cilvēks šo atdalīšanos uztvēra sāpīgi kā zaudējumu vai atrautības un vientulības sajūtu.

No sākuma maģija bija tikai blakusesošo smalko būtņu uzmanības pievēršana, pēc tam darbības, lai piespiestu viņas izpildīt tās cilvēkam nepieciešamās darbības Smalkajā Pasaulē, kuras cilvēks pats veikt jau vairs nevarēja.

Kuģim ilgi atrodoties jūrā, uz tā klājiem dzīvojošie laiku pavada ļoti dažādi. Tāpat kā krastā palicēji — vieni kontaktējas savā starpā, citi dīkdienīgi slaistās, citi lasa, mācās, vēl kādi zog un vispār izmanto radušos situāciju savā labā. Tā, lūk, cik dažādu uzvedības formu, tikpat daudz dažādu maģijas aspektu izstrādājuši cilvēki.

Maģija pati par sevi ir tikai aktivitāte, metafizikas darbības iespēja attiecībā pret Smalko Pasauli vai caur to uz kādu citu objektu mūsu materialitātē. Arī spēka pielietojums mūsu materialitātē bez Smalkās Pasaules starpniecības ir maģijas veids pēc būtības, jo pauž pielietotāja gribu pret apkārtējo vidi.

Šis darbs nekādā gadījumā nav īsa pamācība maģijā, un nevienam neiesaku tiem maģijas aspektiem, kuri pārsniedz ikdienas dzīves aktivitātes, pievērsties kā pašdarbības hobijam bez pieredzējuša Skolotāja, pat lasīt daudzu tumšo virzienu grāmatas ir bīstami, un jau tikai pieskaršanās maģijas filozofiskajai pusei ir tas pats, kas cilvēka ieiešana augstsprieguma apakšstacijā, kur pati enerģijas koncentrācija un daudzu kailu vadu un slēdžu klātbūtne pati par sevi ir bīstama un prasa no jaunpienācēja sevišķu drosmi, disciplīnu un atbildības sajūtu, taču katram, kurš grib paātrināt savu attīstību vai piedalīties kādu pulciņu, skolu, baznīcu apmeklējumos, ir jābūt elementārām priekšzināšanām par to, kas ir maģija, ar kādiem spēkiem tā operē un kādi ir tās iedarbības mehānismi. Tas, pat nenodarbojoties ar maģisko praksi, ļaus izglītotam cilvēkam konstatēt pret viņu vērsto maģisko iedarbību un izvairīties no tās, ja viņš to vēlēsies. Zināšanas cilvēkam dos iespēju atšķirt galvenās maģiskās norises citu no citas un konstatēt, kādā vidē viņš ir nokļuvis.

Zināšanas ir lielākais spēks, aizsardzība un brīvība.

34

To ļoti labi zina baznīcēni, kuri, noliegdami maģiju un apkarodami zināšanas par to ticīgo vidū, paši, protams, piekopj visdažādākos maģiskos rituālus un darbības. Piekopj tādēļ, ka nav iedomājama nekāda cilvēka darbība, kas nebūtu maģija.

Kad jūs kaimiņu sveicināt, jūs viņu svētāt un stiprināt viņa auru ar savu enerģijas sūtījumu. Kad jūs, par naudas trūkumu sūdzoties, melojat, jūs sagraujat pasaules gabaliņu un ieprogrammējat nākotnē saplakumu savam naudas makam.

Visparastākais dievkalpojums vai ražošanas sapulce ir ceremoniālās maģijas rituāls, kurā iepīti daudzu citu maģiju elementi.

Esiet uzmanīgi un godīgi! Jūs nedzīvojat tāpat vien!Katru mirkli, visu savu mūžu jūs esat sarežģītās maģiskās attiecībās ar neskaitāmām

dzīvām būtnēm sev apkārt. Nepārtraukti jūs esat maģiskās darbībās - nosūtāt un saņemat maģiskas ietekmes. Jūs radāt un dzīvojat savu dzīvi, kuru esat maģiski radījuši. Esiet uzmanīgi radīšanā, jums būs vēl ilgi pēc tam jādzīvo pašu radītā pasaulē blakus savstarpējo radījumu dzīvei, kuri atbildēs jums ar tām rīcībām un vārdiem, kurus būsiet savos radījumos ielikuši!

Maģija pati par sevi ir tikai realizēta iespēja būt. Pati par sevi tā nav nedz laba, nedz ļauna, visādā ziņā ne vairāk kā gaiss, ūdens, vārds, kustība vai doma. Par kaut ko, kaut kādu formu tā kļūst, saskaroties ar cilvēka apziņu. Cilvēka apziņa ir tā, kas padara maģiju par labu vai ļaunu. Par baltu vai melnu.

Baltā maģija ir tā, kurā cilvēks izpilda Dieva gribu. Baltā maģija ir tā, kura apgaro cilvēku, vidi, padarot to smalkāku, skaistāku, gaišāku. Vispār tā ir jebkurš darbs cilvēkam pašam ar sevi sevis pilnveidošanā Gaismas virzienā.

Melnā maģija ir savas cilvēciskās gribas izplatīšana uz apkārtējiem radījumiem vai procesiem, visas darbības, kuras vērstas uz materiālās pasaules vai cilvēka brutalizēšanu, aptumšošanu (tās vibrāciju frekvences pazemināšanu), vienalga - tiešā vai netiešā (atgriezeniskā) veidā.

Baznīca, zaudēdama Mācību, kas vērsta uz cilvēka saprāta attīstību, zaudēja baltās maģijas iespējas principiāli un vienīgais, ko tā godprātīgi varēja darīt un kas bija tās pienākums tādos apstākļos, bija izklīst un dot iespēju jauniem Adeptiem atjaunot Mācību.

Nodarbojoties ar maģisku ietekmi materiālo labumu sagādei, visi baznīcas rituāli un darbības ir melnās maģijas sastāvdaļas, galvenokārt Smalkās Pasaules astrālajā līmenī. Tie nav teorētiski vispārinājumi, bet praktiskas dabas jautājumi, kuros jāorientējas katram, kurš grib stāties kontaktos ar baznīcēniem.

Jau senatnē - vēsturiski - baznīca nav vairījusies no apzinātas melnās maģijas pielietošanas. Jau tās ekspansijas laikā Eiropā pāvests nosūtīja tā saukto "Mazo Albertu" - ilustrētu maģisko formulu, simbolu, garu izsaukšanas, maģiskās aizsardzības un uzbrukuma vadīšanas pamācību krājumu - franku karalim Kārlim Lielajam ar personisku ierakstu. Jāpiezīmē, ka Kārlis bija veiksmīgs Romas impērijas robežu paplašinātājs līdz brīdim, kamēr "Mazais Alberts" pazuda no tā galma. Un, paldies Dievam, arī no Eiropas uz visiem laikiem.

Baznīca nav tikai mūri pilsētās vai laukos. Tā ir sazarota, brīžiem slepena, varena struktūra, kura pārvalda lielāko daļu zemes pasaulīgo vērtību un naudas līdzekļu. Baznīca ir arī daudzie klosteri un mūku ordeņi. Kam nav slinkums, lai palasa to vēsturi un filozofiju. Tie varēs atrast tādas pērles kā, piemēram, jezuītus. To ideoloģija un darbība ir nemaskētas melnās maģijas izpausme.

Uz parastu ticīgo baznīca iedarbojas divos galvenajos veidos - dzīves un pēcnāves laikā.

Dzīves laikā tā vienotu būtni, kura sastāv no vairākiem principiem, vardarbīgi sadala divās atsevišķās daļās - Augšējā triādē (Monāde un saprāts - Kristus) un apakšējā četru principu kompleksā. Šīs sadalīšanas rezultātā Augšējā triāde tiek izstumta no dzīves un nevar izpausties Cilvēkā, līdz ar to tiek bremzēta tās attīstība. To baznīca dara tādēļ, lai ilgāk noturētu zemes cilvēku savā atkarībā un lai Augstākā triāde baznīcai netraucētu izmantot cilvēka zemākos principus.

35

To panāk ar maģiskās prakses paņēmieniem, kas slāpē saprāta darbību, kā arī izņemot no sprediķiem un svēto rakstu skaidrojumiem visu, kas varētu veicināt cilvēka saprāta attīstību. Tai pašā laikā baznīca piesārņo savus skaidrojumus ar formulējumiem, kuri principiāli noliedz saprāta attīstību un jebkādu izziņas procesu. Daudzu gadsimtu laikā apkaro zinātni un fiziski vajā cilvēces gaišākos prātus, gan iznīcinot tos savos moku pagrabos, gan uzrīdot tiem tumsonīgo pūli.

Dievkalpojumu laikā cilvēks pārdzīvo dvēseli aizgrābjošus un saviļņojošus pārdzīvojumus, kuri paši par sevi viņam un sabiedrībai neko nedod, jo ir tikai emocionāli viļņojumi, kurus var vadīt kā satraukta zirga skrējienu vienalga kas (tas, kura rokās ir pavada), jo jātnieks - Triāde - ir no segliem vardarbīgi izrauts.

Sabiedrības labklājība nav atkarīga no emocionalizēta pūļa viļņojumiem, bet no saprāta attīstības un kultūras līmeņa sabiedrībā.

Ar šo emocionalizēšanu baznīca panāk trīs mērķus.1. Tā ir vienkārša narkotizēta, astrālas baudas sajūtas piesaistīta ticīga cilvēka

pārvaldīšanas un vadīšanas iespēja.2. Pārkāpjot līdzsvara principu, kurš nosaka, ka visam beigās jābūt tāpat kā sākumā, tā

savu regulāro rituālu laikā cilvēka auru - astrālo ķermeni - gan atver, taču neaizver, nenomierina (nelīdzsvaro), pamatojot to ar apgalvojumu, ka tā veicinot cilvēka dvēseles attīstību, ignorējot to, ka visiem cilvēka principiem jāattīstās pakāpeniski, vienlaicīgi un harmoniski, pie tam attīstībā vadošā ir Triāde.

Maģisko aktu laikā savās ceremonijās baznīca tiešām strauji (uz cilvēka citu principu attīstības rēķina) "uzbriedina" cilvēka astrālo ķermeni, vienlaicīgi noplicinot un vienkāršojot tā psihisko dzīvi - cilvēks zaudē uztveres un interešu plašumu, daudzšķautņainumu. Cilvēka aura kļūst masīva, neelastīga (bez sprieguma), bāla (bez krāsu mirdzuma un dzidruma), miglaina (cilvēks maskējas, ir instinktīvu baiļu varā), tajā parādās enerģētiskie veidojumi, kurus mūsdienu

psihiatrijā kā uzvedības kompleksus sauc par kodējumiem. Jau pēc baznīcēnu stājas un sejas vaibstiem vien var redzēt, ka viņu aura karājas uz tiem kā galerta bļodiņa.

Šāda zemāko principu hipertrofija vēl vairāk izstumj Triādi no cilvēka apziņas. Atvērtā aura strauji atdod enerģiju, ko dažādos veidos vampirizē kā baznīca, tā arī citi vampīri, kuru klātbūtni tāds cilvēks (bez Triādes) nemaz neapzinās.

Atvērtās auras ir vārti, pa kurām cilvēkā iekļūt dažādiem apsēdējiem no Smalkās Pasaules. Baznīcas stāsti par to, ka visi tās ticīgie atrodoties ārpus Dabas likumu darbības, jo esot tās aizsardzībā, ir apzināti meli. Noziedzīgi organizētie rituāli ir iemesls, kāpēc tik daudz apsēsto ir tieši katoļu un pareizticīgo zemēs.

3. Vissmagākais noziegums ir baznīcas nodarbošanās ar nekromantiju daudzu gadsimtu garumā. Nekromantija ir visdrausmīgākais melnās maģijas paveids, ar kuru tiek traucēta mirušo cilvēku dzīve un caur to arī dzīvo eksistence.

Visās savās iekarotajās teritorijās baznīca ievieš līķu aprakšanu zemē tādā dziļumā, kurā tiek aizkavēta to sadalīšanās. Tik ilgi, kamēr nav sadalījušies mīkstie audi, cilvēks paliek saistīts ar savu līķi caur simpātiskajām saitēm, kas kavē cilvēku normāli iziet dzīves pēcnāves ciklu.

Cilvēks ir tādā pašā situācijā kā garā ķēdē piesiets zirgs un nevar brīvi darboties savā pasaulē, it sevišķi, ja tas varētu pacelties augstākos, gaišākos astrālos slāņos, — ķēde to velk atpakaļ, pie tam to ik pa laikam ar ķēdes raustīšanu traucē ēst apraudātāji un līķa apmeklētāji kapos.

Jaunā iemiesošanās reizē simpātiskās saites pārnes uz jauno ķermeni iepriekšējā slimības un līķa sabrukuma produktus, kas ir par iemeslu dažādiem jaunā ķermeņa psihiskās darbības traucējumiem. Tagad cilvēks ir situācijā, kādā atrodas airētājs laivā, pie kuras ir piesietas virknē drazu kaudzes, bet līdz vakaram jāpaspēj nobraukt noteikts ceļa gabals, pie tam no drazu kaudzēm uz viņu lido mušas un kož.

Praktizētais apglabāšanas veids izraisa parādību, ko sauc par pēcnāves vampīrismu un

36

kas ir izplatīts tikai baznīcēnu zemēs un dažos atpalikušos zemeslodes rajonos, kuros plaukst šamanisms, kas arī izmanto šo paņēmienu, lai paildzinātu pēcnāves astrālo dzīvi, tās intensitāti un enerģētisko jaudu.

Nekromantiskā iedarbība ir saistīta arī ar astrālā ķermeņa hipertrofiju. Arī plašajai psihožu, šizofrēnijas un seksuālo perversiju izplatībai mūsdienās pamatā ir nejēdzīgā baznīcas klosteru sistēma.

Neatbilstošā vecumā un pretrunā viņu dzīves mērķiem klosteri nonākušie cilvēki, kuriem nav iespēju realizēt savu dzīves enerģiju atbilstoši to dzīves uzdevumam un vecumam, vai nu paši šo enerģiju apspiezdami, vai vardarbīgi tādos apstākļos atrazdamies, rada milzīgu vēlmju konstrukciju - sliekšņa būtni, kura gaida cilvēka atkaliemiesošanos, astrālajā laukā sagaida to un tur pievienojas viņa aurai.

Tagad jaunai, nenobriedušai gribai ārpus stingrajiem klostera apstākļiem, pie tam degradētā vidē, līdzi nesot šai dzīvei paredzēto enerģijas lādiņu, jāsaņem pār to nobrūkošs iepriekšējās dzīves neizdzīvoto kaislību vilnis vai arī tās apziņā darbojas sliekšņa būtne - iepriekšējās personības apziņas daļa. Tā veidojas situācija, kura izpaužas kā personības dalīšanās.

Bez sekām tas nepaiet nekad. Nereti beidzas vienkārši ar vājprātu. Tā, lūk, visi psihiski slimo un perverso bērnu vecāki var domīgi raudzīties baznīcas virzienā.

Inkvizīcija praktiski visus savus upurus sadedzināja dzīvus vai tūlīt pēc nāves, kad astrālais ķermenis vēl nebija paguvis atdalīties no fiziskā (tas notiek apmēram trīs dienu laikā). Šāda sadedzināšana tika vērsta uz to, lai sabojātu cilvēka smalko ķermeni, tā enerģētiskos centrus, bez kuriem cilvēks nevar normāli eksistēt ne Smalkajā Pasaulē pēc nāves, ne jaunā iemiesojuma laikā. Ar dedzināšanu baznīca novājināja iekaroto sabiedrību, kura parasti bija augstāk attīstīta par melnsvārčiem. Šajās akcijās parasti cieta cilvēki ar atvērtiem centriem (tātad okultām spējām), smalkām zināšanām, acīmredzamu drosmi, izcilu morāli un skaistas sievietes (ar attīstītu iekšējo harmoniju), kuras bija pietiekami morāli noturīgas un nepadevās baznīcēnu miesaskārīgajiem tīkojumiem.

Tā baznīca vairāku gadsimtu laikā piepildīja savus mantu pagrabus, iznīcināja kultūru Eiropā un, veikusi mērķtiecīgu iedzīvotāju negatīvo izlasi, tālu atmeta atpakaļ un nobremzēja attīstībā to cilvēces daļu, kura dzīvoja baznīcas impērijas robežās.

Ja atskatāmies Zemes vēsturē, lasām tautu rakstu un kultūras pieminekļos, mītos, redzam, ka visi tautu vadītāji bija izglītoti metafiziķi un ievērojami magi. Maģija bija nevis kaut kāds ārkārtējs pasākums vai spēja, bet normāls dzīvesveids, obligāts sevis pašapziņas un pašizpausmes veids, dzīvesziņas neatņemama sastāvdaļa.

Arī Vecajā un Jaunajā Derībā redzam, ka visi pravieši un Adepti ir bijuši metafiziķi un vispilnīgāk sevi (savas ticības spēku - baznīcas valodā) izpauduši tieši maģisku aktu laikā. Pat Mozus, pirms ēģiptiešu Adepti viņam atļāva pārņemt jūdu tautas vadību, tika vispusīgi ēģiptiešu Iesvētīto - faraonu un magu - pārbaudīts.

Ir kāds metafiziskās iedarbības aspekts, kurš attaisno baznīcas ieņemto Rietumu pārstāvju lomu, un tas nav tikai līdzībā ar kultūras norieta laikmetu un visa vecā, laiku nodzīvojušā aiziešanu. Lieta tā, ka vibrāciju plūsmas uz visām pusēm neizplatās viendabīgi, tas ir, pats virziens modulē vibrāciju raksturu.

Plūsma no Rietumiem uz Austrumiem ir salīdzināma ar to vibrāciju raksturu vai ēterisko slāni, kuru raksturo ar ūdens stihiju. To pārvalda Saturns, un tas atbilst skorpioniskām kaislībām. Tātad, pārstāv astrālo ķermeni, ar kuru tiešām nodarbojas baznīca. Ja Jēzus staigāja pa ūdeni, tātad to pārvaldīja arī simboliski, ūdenim - kaislībām - nebija pār to varas.

Kristīgs cilvēks ir savas jūtas pārvaldošs un pakļaujošs, brīvi darbojas gaisa — prāta — stihijā un ir saistīts ar uguni — Augstāko Saprātu un psihisko enerģiju. Baltu tautu ētika, morāle, dzīvesziņa un reliģiskie priekšstati liecina tieši par šādu attīstības līmeni sasniegušu sabiedrību.

Ūdens pārstāvēšana ir atkrišana iepriekšējā pirmskristus apziņas līmenī, kā tas arī ir, jo jūdi taču kristīgo Mācību nepieņem un baznīca no savas ideoloģijas visus Augstākos Mācības

37

elementus ir izmetusi. Baznīca — labākajā gadījumā — pārstāv jūdisko mentalitāti, attiecībās ar pasauli identificējoties ar ūdens stihiju — emocionāliem viļņojumiem un kaislībām, kas nepieļauj gaisa piekļūšanu (izskauž cilvēka domu no masu viļņojumiem) un cīnās pret Uguni - psihiskās enerģijas nesējiem.

Interesanti, ka viens no tās asāko uzbrukumu mērķiem ir tieši Uguns Ceļš - Dzīvās Ētikas Mācība.

Protams, visos laikos bijuši krāpnieki, tirgus kumēdiņu būdas un kāršu triku meistari. Kad es domāju par Astroloģiju un Mantiku - Laika dimensijas izziņu, es nedomāju, ka tai ir kāds sakars ar mūsdienu zīlēšanas saloniem un lētām horoskopu grāmatiņām par Lauvām un Jaunavām vai avīžu pantiņiem pēdējā lapā. Tiem ar zinātni ir tikpat mazs sakars kā atskaldāmajam veserim ar izkoptu diriģenta rokas kustību. Vienkārši ir tādi cilvēki, kuri tādā veidā savāc to naudiņu, kuru sliņķi nevīžo īstās zināšanās pārvērst, nopērkot grāmatu un mācoties.

Ja baznīca apkaroja astroloģiju, tad ne jau šo ļautiņu dēļ. Viens no visu simbolu izpratnes līmeņiem - viens Atslēgas pagrieziens - ir

astroloģisks.Zināšanas - izpratne - domāšanas veids - tā ir viena, nedalāma cilvēka saprāta daļa.

Cilvēka saprāts ir daļa no kopīgā Kosmiskā Saprāta - ir Dieva Saprāta Dzirksts.Nekas nav ārpus TĀ, VISS ir VIŅĀ, VISS ir TAS, nekas nav bez TĀ.Cilvēks, ja vien viņš no tā nebaidās un to atzīst, ir nepārtraukti vienots ar visiem

pārējiem Saprātiem - visām Dzirkstīm, Liesmām un Ugunīm - tieši tādēļ, ka kopā ar citiem viņš veido Vienoto Saprātu un ir TĀ daļa.

Tātad astroloģiskas zināšanas ir pamats cilvēka saistībai ar Kosmosu - Sauli, Planētām un Zvaigznēm, kas viss ir Dieva radījumi, TĀ izpausmes un griba. Noliegt astroloģiju nozīmē noliegt Dieva gribu.

Pārzināt astroloģiju nozīmē pilnīgāk ieslēgties enerģiju plūsmās un mijiedarbībās, kādas valda pār zemi katrā konkrētā vietā un laikā. Tas nozīmē neizdarīt nevēlamas darbības, bet pieskaņot savu rīcību Planētu un Zvaigžņu Gaismas viļņiem, kuri apskalo Zemi. Tas nozīmē paaugstināt harmonijas pakāpi savā apziņā un apkārtējā vidē. Tas nozīmē pieņemt un pildīt Dieva gribu, saskaņā ar kuru Planētas kustas un Zvaigznes izstaro savu gaismu. Tas nozīmē izjust nepieciešamību apzināties Pasaules Koka esamību, tā nozīmi un darbību.

Astrologs nevar būt neizglītots cilvēks. Astrologam ir jābūt ļoti vispusīgi izglītotam, zinātkāram un dzīvespriecīgam cilvēkam, kurš spējīgs sevī harmoniski sakausēt Cilvēcību, Zināšanas un Mākslu.

Māksla ir Garīgo Avotu tieša darbības izpausme un kanāls, caur kuru tie mūsu pasaulē darbojas, tādēļ katrs harmoniski attīstīts cilvēks ir Gaismas un Dievišķo vibrāciju nesējs sabiedrībā.

Baznīcas cīņa pret astroloģiju vienmēr ir cīņa pret astrologiem kā pasaules kultūras strāvu nesējiem un baznīcas roku saistītājiem, tās melu atmaskotājiem.

Bībele ir caurausta, caurstrāvota ar astroloģiskiem priekšstatiem, skaidrojumiem un situāciju aprakstiem. Daudzas ziņas par Visumu un Cilvēku, tā attīstību un vietu pasaulē kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā ir maskētas ar astroloģisku situāciju aprakstiem astrologiem saprotamā veidā, jo tā tiek panākts vēl viens mērķis, proti, informācijas sablīvētība vietas taupības dēļ. Daudzas lappuses garu notikumu aprakstu var astroloģiski aprakstīt vienā teikumā. Astroloģisko simbolu sistēma ir kā bezgalīga smilšu pulksteņa šaurākā vieta, caur kuru izejot paveras bezrobežīga izziņas telpa.

Un otrādi - daudzi moralizējoši Bībeles stāsti ir Adeptu tā izveidoti, lai slēptu astroloģisku patiesību aprakstus. Jaunava Marija ar bērnu uz rokām, stāvot uz Mēness sirpja un divpadsmit zvaigžņu vainagota, ir tik Dievišķi augsts un zināšanu ietilpīgs astroloģisks simbols, ka jebkuri baznīcas blēņu stāsti ap šo svēto tēlu ir zaimotāju dubļaino roku slaucīšana tās drānās un Viņas Liliju pārdošana kapu vainagiem.

Jāņa Atklāsmes Grāmata ir pilnībā astroloģiska, astrologam saprotama un lasāma. Cik

38

karstu strīdu, skaidrojumu, atšifrējumu un tulkojumu grāmatu ir sarakstīts ap šiem eņģeļiem, bazūnēm, zīmogiem, krītošām zvaigznēm, pūķu astēm un pēdējām dienām, kad mīklainais 666 parādās kaut kādos zīmogos.

Astrologam un kabalistam tur nekā noslēpumaina nav. Ir vienkārši un skaidri darba apraksti, tāpēc speciālisti smejas, ja mežoņi atrastu televizora principiālo shēmu uz altāra liek un tās priekšā klanās. Par to vietējais šamanis ar riņķi degunā, zizli nikni pret smējēju kratīdams, pavēl sakraut labi ātri sārtu tepat altāra tuvumā un šamaņa goda un cieņas grāvēju mīļā miera labad turpat arī izcepināt. Meistars, kā jau sava aroda pratējs, darbā ir kaut ko nopelnījis un sadzīvē sakrājis. Tas nu tagad pārceļo šamaņa mantu lādēs, kamēr visi ar meistara cepināšanu aizņemti.

Tas, ka visi televizori pēc tam pamazām no ierindas iziet, šamani nesatrauc. Paliks vairāk laika lūgsnām, altāris ar televizoru shēmu kaudzīti tiks biežāk apmeklēts un šamanis, acu priekšā biežāk redzēts, lielāku godu, bijāšanu un ananāsu pienesumu iemantos.

Ja arī caur informācijas sistēmu raidīto televīzijas signālu par vētras vai plēsoņu tuvošanos neuztvers, tad arī nekas šausmīgs, šamaņaprāt, nenotiks. Vainu par notikušo varēs uzvelt neizdibināmajam Dieva prātam, ļaunā gara izdarībām vai paša Dieva dusmām par altāra negodāšanu, retajiem apmeklējumiem un nepietiekamajām lūgšanām. Jebkurš dzīves gadījums ir pārvēršams izdevībā iedzīvoties, ja ir iespēja monopolizēt savas iespējas rēgoties lētticīgo acu priekšā un tos apvārdot ar skaidrojumiem par televīzijas aparāta shēmas simboliem un citātiem no meistara darba pierakstiem.

Pēdējais aspekts baznīcai ir sevišķi būtisks, jo mēs dzīvojam vibrāciju un informācijas pasaulē. Cilvēks, tā ķermenis, apkārtējā vide ir informācija, nes to un nepārtraukti signalizē par sevi, savu stāvokli, savām izmaiņām un mijiedarbībām. Lai cilvēks kā dzīva un darbīga būtne šajā sistēmā varētu pareizi darboties, tam ir jāzina par attīstībā esošiem procesiem, kuros tas iesaistīts, nevis jāspēlē aklās vistiņas starp dzirnavu spārniem muļķīgā ticībā, ka dzirnavas nemals un visu apkārtni badā atstās tikai tādēļ, ka vienam nesaprātīgam cilvēkam ir savi iluzori priekšstati par pasauli un dzirnavu spārnu spēku.

Uz cilvēka ķermeņa un viņa apkārtnē (aurā) ir milzīgs nolasāmas informācijas daudzums. Tāpat apkārtējā vidē, arī laikā, ko tāpat var uzskatīt par vides elementu. Augsti attīstīti cilvēki, kuri ir pietiekami lielā harmonijā ar vidi, zināšanām un cilvēkiem (mīl tos), paša cilvēka īpašību un vides kārtējo izmaiņu harmonizēšanai var pārskatīt pietiekami plašu apgabalu ap cilvēku un dot tam situācijas aprakstu, kas neļautu tajā apmaldīties.

Tas ir, brīdina bērnu neiet uz ielas braucamās daļas un pamāca tam nerotaļāties straujas upes izskalotajā, stāvajā krastā. Nav jādara tas, ko zina katra māte un no kā Kristus savā trešajā kārdināšanā atteicās, bet ko bērns savā pieredzes trūkumā par situāciju vēl nespēj prognozēt. Tāpat katram ir saprotams, cik veselīgi ir noklausīties laika prognozi par ciklona tuvošanos, ja lietussargs nav mājās aizmirsts. Bet padomājiet, cik ir veselīgi zināt par varenajiem Zvaigžņu Vējiem un Bangām.

Baznīcai ir izdevīgi padzīt no apkārtnes zinošus cilvēkus, lai pēc tam pati, par samaksu, protams, vadītu pārējos sev vēlamā virzienā vai vispār tikai izliktos, ka vada, jo vienalga - tiem tāpat ne pie viena cita nav kur iet. Visi konkurenti ir izcepināti.

Būtībā cīņa ar astroloģiju un mantiku ir biznesmeņa cīņa par noieta un peļņas tirgu. Tā ir mantas varas cīņa pret Garīgo Avotu nesējiem - Iesvētītajiem un nacionālo reliģiju priesteriem, katras tautas visiem Zinošajiem cilvēkiem.

Šajā cīņā tiek grauta cilvēka apziņa, tātad viņa un Dieva vienība. Bērns tiek atrauts no Tēva, un Māte spiesta vientulībā vilkt savu nastu - bez Mīlestības Siltuma un atbalsta. Tiek pārtraukta Kosmiskās Apziņas, Enerģijas un Uguns Harmonijas plūsma planētas mērogā, jo Cilvēka apziņa ir Augstākās un zemākās pasaules vienojošā daļa. Tāpēc tādas baznīcas darbība, kura gadu simtos kropļojusi cilvēku apziņu, ir noziegums pret Māti, Bērnu un Tēvu. Tas ir noziegums pret Dabu, Cilvēci un Dievu.

Mantikai ir daudz dažādu nozaru un paveidu. To ir tikpat, cik dažādu cilvēka spēju

39

sarunāties ar sevi un visu dzīvo apkārt. Tās saista cilvēku ar viņa tautas kultūru un zināšanām. Mantika vienmēr ir izeja uz senām kultūrām un to zināšanu krātuvēm. Zīlnieces ļoti bieži izmanto dažādas kārtis, bet tie, kas pietiekami nopietni interesējas par šo mantikas paveidu un kārtīm, ātri vien atrod to izcelsmi no TARO kārtīm - tātad, taciņu uz ēģiptiešu kultūru un Hermētismu - dižu Mācību, kuru cilvēcei savulaik ir atstājis Hermejs Trismegists. Un, tikko cilvēks saskaras ar Hermētismu, tā tam visā pilnībā atklājas baznīcas vara zvārguļa tukšība un, vēl vairāk, Augsto Mācību ļaunprātīgie izkropļojumi.

Tādēļ cīņa pret zināšanām baznīcai ir cīņa pret Cilvēces vēsturi un savu noziegumu slēpšana.

Ω

Es nevienu ne par ko negribu pārliecināt un aģitēt. Kam ir acis, lai skatās un domā pats. Palasiet Eiropas mūsu laikmeta vēsturi - tā ir arī baznīcas izplatīšanās vēsture.

Neviena zeme, neviena tauta nav pieņēmusi šo ideoloģiju un baznīcu ar prieku un interesi. Baznīca izplatījusies politisku interešu, valdošo namu savstarpēju (baznīcas uzkurinātu) intrigu, karu un spekulāciju ceļā. Ideoloģija tika pārnēsāta ar viltus, indes, uguns un zobena palīdzību tur, kur nevarēja uzpirkt un apvārdot.

Arī Latvijā baznīca iespiedās caur tiem apgabaliem, kur tautas garīgais pagrimums un mantkāre to piesauca un ievazāja kā lipīgu aizjūras slimību.

Ne pirmo reizi esmu Latvijā. Ja tā var saukt šo zemi, uz kuras kā zāle pavasarī jaunas tautas un kultūras ir nomainījušas aizejošās. Es esmu šeit bijis pirms Āriešu ienākšanas. Es esmu šeit bijis baltu tautu ziedu laikos, kad Aisti un Svēteļi vēl neturēja sevi labāku viens par otru un vaska rituļa dēļ viens otra uzkalnā cirsto ligzdu nededzināja, tādēļ svešu spēku palīgā nesauca.

Zobenotā krusta ienešanu Latvijā esmu redzējis no abu nometņu puses,tāpēc labi zinu, ko krustnesis te meklēja un Kurzemes zintnieks aizstāvēja. Vēlāk baznīcas un laicīgās varas apmelotu un apkarotu bruņinieku ordeņa godu pret šo mantkārības savienību te esmu aizstāvējis.

Tieši tādēļ, ka šīs baznīcas vēsture man nav svētdienīgu pārdomu tēma, bet ir manas dzīves daļa un katrs Skolotāja Vārds ir vesela Dzīve manā Sirdī, es darīšu visu, kas ir manā varā, lai Latvijā saplauktu PASAULES KOKA LATVISKAIS KULTŪRAS ZARS, bet nevaldītu humpala lupatu, pornogrāfijas un baznīcas sprediķu trīsvienība!

40

Viņš nekad nebija domājis, ka var būt tik daudz līksmes, Saules, Vējam līdzīgu

krāsainu viļņu un Spārnu.

41

SIT, JĀNĪTI, VARA BUNGASVĀRTU STABA GALIŅĀ!

Es zinu cilvēkus, kuri cels tajā vietā, kurā es vecos celmus skaldu, tāpēc neiegrimšu smalkā to metafizisko simbolu skaidrošanā, kuri sastāda šīs līgotnes divas rindiņas.

Taču nevar neatzīties, cik pārsteigts un priecīgs es biju, kad pirmo reizi pievērsu uzmanību tās saturam un apjautu tās nozīmi. Pareizāk sakot, ne tik daudz par to, kas pateikts, bet kā pateikts. Cik blīvi un daudzslāņaini tajā sablīvēta vispusīga metafiziska informācija. Cik precīzi latviešu līgotne nes sevī Pasaules Okulto un Teosofisko jēgu.

Pat planētu (Venēra), metālu (varš) un ritma, pulsācijas atbilstība enerģētisko centru līmeņiem. Tad lūk - būtiski šeit ir tas, cik precīzi - tīri - šīs zināšanas atbilst centrālajai pamatdoktrīnai, jo nav jau noslēpums, ka visu tautu pamatreliģijās ir šāds saturs, taču diferencētākā, tautai piemērotākā formā. Tik augsts tautās (zintniekos) esošo zināšanu un pamatdoktrīnas tiešās atbilstības līmenis ir liecība par tautas augsto Garīgās tīrības pakāpi, par tās tuvumu piramīdas virsotnei, tātad objektīvās realitātes - Īstenības - izpratnei, kas ir šīs piramīdas vertikālā ass. Par bijušo tās tautas tīrību, kura kādreiz dzīvoja šajā zemē.

Ir zināms, ka šurp regulāri ceļoja sūtņi no Ēģiptes un Grieķijas lielākajiem tempļiem un šo zemju priesteri uzturēja ciešus sakarus ar latviešu tempļu priesteriem un zintniekiem. Latvija bija būtisks elements planētas ģeokosmiskajā sistēmā, Garīgajā labklājībā.

Ēģipte - tās kultūra - lielā mērā balstās uz vienu no augstākajām ezotērisko zināšanu atklāsmēm - Hermeja Trismegista Mācību, no kuras vēlāk grieķi izveidoja gnosticismu (gnozis - zināšana). Gnosticisma pamatdoma ir - cilvēka Garīgā izaugsme balstās uz viņa uzkrāto pieredzi un zināšanām, nevis uz aklu ticību. Hermeja Mācība bija ļoti augsts patiesības atklāsmes līmenis, tādēļ praktiski viss, par ko mēs šodien varam runāt Eiropā - vairāk vai mazāk atklāti - tieši ietilpst šajā Mācībā un tās Garīgajā telpā.

Vienīgais jautājums ir - cik tuvu katra konkrēta cilvēka vai tautas egregora apziņa pietuvojusies šīs Mācības centrālajām idejām, tas ir — cik augsta harmonijas pakāpe ir starp konkrēto apziņu un reālo Īstenību.

Hermejs māca, ka Esību nosacīti var iedalīt trīs galvenajos izpausmju līmeņos:♦ abstrakto ideju telpa;♦ konkretizēto ideju telpa;♦ materializēto ideju telpa.Pirmais līmenis dalās smalkāk un ietver sevī veselu, daudzslāņainu pasauli, kuru tagad

neapskatīsim. Pirmais un otrais līmenis kopā sastāda Smalko Pasauli. Trešais ir mūsu materialitātes - visrupjākā pasaule - šī redzamā, taustāmā pasaule. Tā ir konkrēto formu pasaule.

Pirmais līmenis - abstraktu, nediferencētu iespējamību un spēku virzienu pasaule ir Garīgā Pasaule. No tās ierodas viss savai dzīvei, attīstībai un izaugsmei konkretizēto ideju telpā, kur tas ir patiesi dzīvs, darbīgs un neierobežots savā attīstībā, jo ieguvis konkrētu izpausmes formu. Tas kontaktējas ar citām Smalkās Pasaules būtnēm, ir Gaismas un Laimes apņemts, jo dzīvo patiesi pilnvērtīgu nemirstīga saprāta dzīvi. Saules eksistences augstākais līmenis ir robeža starp šīm abām realitātēm.

Visam, kas ierodas smalko formu pasaulē, ir savs ļoti ilgs mūžs (Saules mūžs), bet tomēr mūžs ar savu sākumu un beigām - savs attīstības cikls, kurš ejams, lai nākošajā ciklā apgūtu esību jaunā, augstākā līmenī. Pēc sava cikla beigām notiek atgriešanās pirmajā līmenī - abstrakto formu pasaulē, kur izzūd visi tie saprati, kuri nav pilnvērtīgi pavadījuši tiem atvēlēto ciklu un ieguvuši nemirstīgu savas personības un individualitātes apziņu ar pietiekami lielu Garīgās pieredzes daudzumu.

Tie saprāti, kuri nav ieguvuši pietiekami lielu uzkrājumu pēc atgriešanās aiz diferenciācijas robežas, kuru pārkāpt var tikai kopīgā attīstības cikla beigās, asimilējas un

42

vairs neatgriežas otrajā līmenī kā tie paši saprāti.Tie, kuri pietiekami aktīvi izmantojuši savu ciklu (Saules mūžu), abstrakto ideju

līmenī saglabā savu eksistenci latentā formā (miegā) un neasimilējas, bet bagātinās arī šajā pasaulē un atgriežas jauna cikla sākumā kā augstākas pakāpes saprātīgas būtnes.

Lai paātrinātu un pareizi vadītu savu attīstību kādā no cikliem, SAPRĀTS laiku pa laikam nolaižas trešajā esības līmenī. Tumsā, aukstumā, dzīvniecisku kaislību un pašu dzīvnieku pasaulē, kurā, lielāko da|u savu spēju un gaismas atstājis augšā - īstās dzīves un realitātes līmenī - jūtas kā dzīvs kapā iemūrēts cietumnieks - ieslēgts savā miesā un piesaistīts, pienaglots pie šīs materialitātes četrām debess pusēm - krusta.

Ir kā Dzīvs Cilvēks - vai Kosmiskas pilnības - Dieva - Zieda - Rozes un krusta nesaraujama saistība - savā ciešanu un pieredzes uzkrāšanas ceļā. Nevainīgs (jo nav šeit nekādus nedarbus sastrādājis - to dara viņa zemākie, mirstīgie principi) nokāpis ellē, zvēru un zagļu, un neliešu, graujošu enerģiju pasaulē, lai no šejienes izpestītu savu jaunāko principu - cilvēcisko apziņu - Dēlu un, attīrītu no muļķību sekām, paceltu sev līdz otrajā eksistences līmenī, kur ar to veidot mūžīgu savienību - NEMIRSTĪGU PERSONĪBAS APZIŅU.

Tādēļ katra cilvēka miesa ir viņa ciešanu iemesls un ceļš, gara ieslodzījuma vieta un kaps (jo tas ir īstajai dzīvei - otrajā līmenī - miris) un, izpildot Dieva saprāta attīstības plānu - kalpošanas vieta, tātad - Dieva templis. Tādēļ visu iesvētīšanu rituālos tika praktizēta simboliska guldīšana zārkos, iemūrēšana vai sišana krustā, kas vienlaicīgi bija arī pārbaude gara stingrībai un nešaubīgumam. Vai arī nokāpšana alā, pazemē, mežā un tur trīs dienu laikā "zieda meklēšana", kas parasti sakrita ar noteiktiem Saules stāvokļiem pie debesīm, tātad astroloģiskām ietekmēm.

Latvieši pazīst trīs esības līmeņus:♦ aizsauli, kurā aiziet uz neatgriešanos;♦ pasauli, kurā cilvēks pavada mūžu un dzīvo - aktīvi darbojas;♦ pazemi - elli, kur cilvēks nokļūst miris un izjūt ciešanas, taču vienam otram izdodas no turienes atgriezties dzīvam, ja zina ieejas un izejas; bez tam elle nav bezgalīga — pēc tur pavadītā laika cilvēks atkal atgriežas un turpina dzīvi.

Tātad.Latvieši zināja, ka ierodas un aiziet Aizsaulē, kur ir Dieva valstība.To dzīve norit Pasaulē - tie staigā, darbojas PA SAULES līmeni. Reizēm tie nonāk

Pazemē, kur darbojas PA ZEMES līmeni. Īstā cilvēka dzīve norit Pa saules līmenī, bet šeit - Pa zemes līmenī - neviens nedzīvo Saules mūžu, izņemot materializētās formas - Akmens, Ūdens, Vēji, Uguns, Dzīvība vispārējā izteiksmē.

Atbilstība starp Hermētismu un latviešu zintniecību ir pilnīga, ja neņem vērā nelielu nobīdi sarunu valodas līmenī, kas ir piedodama tautai, kura septiņus gadu simtus ir muļķota un tumsībā turēta.

Tie, kas ir pētījuši latviešu grafiskos simbolus - rakstu zīmes, noteikti būs ievērojuši to vidū slīpi rūtotu vienādsānu trīsstūri ar punktu ārpus tā pa kreisi no virsotnes. Ja nodzēš rūtojuma līnijas un atstāj tikai to krustpunktus, tad iegūstam desmit punktus trīsstūra iekšpusē. Šis grafiskais simbols un tā nozīme - Kosmiskā Harmonija - Dievs - Mikrokosma un Makrokosma savstarpējā atbilstība - ir precīzs pitagoriskās Mācības kvintesences grafiskais simbols. Ar šiem desmit punktiem tiek izteiktas visas sakarības Kosmosā un cilvēkā ar noteikumu, ka tiek ņemts vērā nedalāmais punkts ārpus trīsstūra.

Sieviešu tautas dejas un tērpa piederums ir īpatnējs zvārgulītis - eglīte - trejdeksnis (trīs augstāk minētie eksistences līmeņi un trīs galvenie dalījumi cilvēkā).

Hermētisms māca, ka materiālā pasaule ir dzīva par tik, par cik tā ir darbīga saprāta daļa, tādēļ katrs cilvēka apkārtnē esošs priekšmets, kurš ilgu laiku guļ bez aizskaršanas un pārvietošanas, kļūst nedzīvs (ir lieks) -nepiedalās kopīgajā dzīvē. Tādēļ laiku pa laikam tas jāaizskar, jāsapurina. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav jāapaug ar nevajadzīgām lietām, un katram cilvēkam dzīvei ir vajadzīgs tikai tas, ar ko viņš katru dienu nodarbojas un cik daudz viņš ir spējīgs paturēt savā apziņā. No otras puses - nevajadzīgi priekšmeti piesārņo cilvēka

43

apziņu, bremzē viņa kustību attīstībā.Kā atgādinājumu tam hermētiķi un gnostiķi nēsāja sev līdzi latviešiem pazīstamās

"eglītes" un skandināja tās. Bez tam smalku vibrāciju izplatība telpā attīsta smalku uztveri un izjūtas cilvēkā, saista to ar Smalkās Pasaules gaišajiem spēkiem.

Praktiski visām tautas tērpa detaļām, krāsām un materiāliem ir dziļa metafiziska nozīme.

Metafiziskie likumi, Teosofija māca, ka nav iespējams izprast sistēmas atsevišķu elementu darbību, ja nav zināšanu par visu sistēmu kopumā. Nav iespējams izprast latviskas reliģijas formu, tās esamību vai izkropļojumu izplatību, tās realizācijas iespējamību kādā konkrētā laikā, vidē un attiecības ar citām Mācībām, ja maz zinām par Cilvēku, reliģiju, laiku un Mācībām šajā laikā. Nav iespējams izprast savu ceļu, ja nekā nezinām par sevi un vietu, kurā atrodamies.

Ceļš var iezīmēties tikai vienā vienīgā gadījumā - ja uzstādām sev mērķi, pretējā gadījumā tā ir pūšana purvā. Mērķis var būt tikai tāds, kuram ir ilgums laikā - tas nevar būt nekas galīgs, tas nevar būt nekas, par ko var teikt, ka tas ir sasniegts. Tāds tautai var būt tikai viens, un tas ir - tās eksistence attīstībā. Viens, jo eksistence (dzīve) un attīstība ir viens un tas pats. Attīstība ir iespējama, ja ir ceļš un vadība - tātad reliģija un saistība ar Garīgajiem Avotiem - Pasaules Garīgo Hierarhiju.

Reliģija un saistība ar Garīgajiem Avotiem nav iespējama bez Skolotāja, bez Viņa parādīšanās tautai un bez Viņa nestās Mācības pieņemšanas.

Tātad jautājums par tautas eksistenci ir jautājums par saiknes atjaunošanu ar Garīgo Hierarhiju. Pārējais nokārtosies pats - nevajag tikai tam traucēt.

Traucēt cilvēka dzīvei var divos veidos: no ārpuses uzspiežot tam svešu gribu, un no iekšpuses - pats cilvēks.

Ko tas nozīmē?Ļoti vienkārši. Dzīvība, dzīve, pasaule ir mijiedarbību vide un pašas šīs mijiedarbības.

Katrā mijiedarbībā piedalās vismaz divas puses - šajā gadījumā Cilvēks un Īstenība. Objektīvā Īstenība eksistē neatkarīgi no tā, vai Cilvēks to vēlas vai ne, bet tai ir divi realizācijas līmeņi - IDEĀLAIS IESPĒJAMAIS un KONKRĒTAIS REALIZĒTAIS. Cilvēks savu spēju robežās uztver šo Īstenību. Cilvēks uztver abus tās līmeņus un abus - izkropļoti, tikai savu spēju robežās, kas ir tik šauras vai plašas, cik plaša ir viņa Apziņa. Pie tam uztveres asums ir uztveres izsmalcinātība!

Pēc tam cilvēks kaut ko domā par uztverto Īstenības daļu sava saprāta attīstības pakāpes iespēju robežās. Tagad mijiedarbības impulss maina savu virzienu un atgriežas Īstenībā - tajā virzienā, uz kuru to pavērš cilvēka Garīgā Apziņa (viņa pieredzes uzkrājumi) un veido konkretizēto īstenību, kura ir tik tālu no ideālās iespējamības, cik vāja ir cilvēka uztvere, saprāts un gara attīstība.

Cilvēks dzīvo nevis tādā pasaulē, kādu uztver, bet tajā, kura ir IDEĀLAJĀ variantā, savu tiešo īstenības apkārtni - taisnību - piegružojot ar to realitāti, kuru veido, un mijiedarbības impulss no šīs realitātes atgriežas pie cilvēka tajā pašā plaknē, kādā ir izkļuvis no cilvēka. Starp ideālās realitātes impulsa plakni un realizētās realitātes impulsa plakni katrā gadījumā veidojas savs konkrēts neatbilstības leņķis ar graujošu iedarbību gan pret apkārtējo - cilvēka radīto vidi (viņa taisnību), gan pret viņa paša kļūdainajām struktūrām. Pietiekami liela kļūda cilvēkā var viņu pilnīgi sagraut. Sīkas neatbilstības veicina attīstību un šo neatbilstību samazināšanos. Fizikā to pazīst kā gaismas viļņu polarizāciju un fāzu saskaņošanu lāzera starā, kurā iespējama pašfokusēšanās, esot pietiekami šauram staram.

Katrs pats savas laimes kalējs vai purva bridējs. Tāpēc visas Garīgās Mācības aicina uz uztveres - jūtu - izsmalcinātību - skaistuma izjūtu. Apziņas paplašināšanu - zināšanu nozīmes apjausmu un uzkrāšanu. Saprāta attīstību - pieredzes uzkrāšanu un Augstāko principu aktivitātes palielināšanu cilvēka rīcības motivācijā.

Cilvēka uztveres smalkums ir atkarīgs no viņa fizisko vibrāciju smalkuma, tādēļ ir ieteikums ierobežot saskarsmi ar rupjām vibrācijām (brutālām skaņām, vulgāriem cilvēkiem,

44

lētām un dzīvnieciskām izpriecām, gaļu pārtikā) un paplašināt kontaktus ar visu skaisto un smalko - īstu mākslu, dabu, Zināšanām, saprātīgiem Cilvēkiem un Skolotājiem - Hierarhiju.

Ja cilvēks sašaurina apziņu, degradē saprātu un pielūžņo savu realitāti ar kļūdām (savām taisnībām), sākas lavīnveida process, kurā viņš tik tālu aiziet no vienīgā iespējamā eksistences veida - Ideālā - , ka vienkārši izzūd kā tās pretmets - eksistences noliegums. Tieši kādā veidā tas notiek, tas ir atkarīgs no viņa kļūdu rakstura.

Tātad attīstības ceļš ir viennozīmīgs un skaidrs - izsmalcināt uztveri, attīstīt saprātu un savu dzīvi novest līdz tādai pilnvērtībai, ka tā atbilst Ideālajai Iespējamībai - īstenībai, tas ir, būt Harmonijā ar visu Kosmosu, tātad Mīlestībā ar tuvāko un tālāko apkārtni.

Tātad būtībā Dieva plāns ir ļoti vienkāršs - panākt, lai Cilvēks beidz pats sev traucēt dzīvot un beidzot dzīvot nevis to dzīvi, kādu sev radījis, bet to, kādu viņš varētu dzīvot, ja pats sev netraucētu. Tātad nekā pārdabiska - vienkārši normāla, Cilvēciska dzīve - tikai Dieva izpratnē - jo mēs nevaram būt ārpus tās un pretnostatīt tai savējo.

Ω

Tagad pamēģināsim paskatīties, kas mēs esam un kur mēs atrodamies.Šis laiks ir rasu un astroloģisko laikmetu maiņas laiks. Eksāmenu un parādu

nokārtošanas laiks. Vai pasaules gals? Jā un nē.Tiem, kas aiziet no Zemes kosmiskajos atkritumos, tas ir pasaules gals.Tiem, kas nokārto savus karmiskos parādus, tas ir viena laika cikla (vecās pasaules)

gals un jauna sākums. Tiem, kas pašlaik kārto eksāmenu par noietu ceļa un mācību posmu, tas ir jauna, skaista laika un visplašāko iespēju sākums.

Šajā laikā sabrūk tautas, valstis un cilvēki, viss zaudē savu īpatnību (imunitāti) un sajaucas vienā masā. Struktūras un diferenciācijas zaudēšana ir organisma nāve. Tieši tāpēc Eiropas Savienība savā ārdošajā izpausmē ir Eiropas sabiedriskā pūšana un šajā kolektīvās pūšanas procesā Latviju mēģina ieraut tās vissapuvušākie pārstāvji - kā sabiedrības daļu, tā individualitāšu nozīmē.

Rodoties jaunām rasēm, rodas jaunas tautas. Tādēļ arī vecās iet bojā, jo jaunais var veidoties tikai attīrītā vietā. Jaunās tautas veido cilvēki ar jaunām īpašībām, spējām un attīstības potencēm. Tomēr tās tautas, kurām ir pietiekami lielas attīstības potences un kuras jūt cilvēces evolūcijas virzienu, var turpināt savu ceļu, ja vada to saskaņā ar jaunajiem evolūcijas likumiem.

Jaunās, sestās rases radīšanai Hierarhija ielikusi trīs Magnētus Planētas ķermenī: Latvijā, Altajā un Himalajos - tur, no kurienes latviešu senči sākuši savu ceļu piektās rases rītausmā. Tas ir Latvijas lieluma atzinums, iespēju un atbildības mērs.

Tas nozīmē, ka ir dota iespēja.Kam?Sen - pie Sidrabenes - latviešiem vajadzēja izdarīt izvēli par labu augstāko vai zemāko

principu likšanai par vadošajiem tautas ceļā. Tauta sadalījās. Vieni verdzībā palika, citi brīvībā aizgāja. Tauta beidza eksistēt kā vienība, kas ir būtiskākais rādītājs. Pārējie argumenti ir tikai argumenti, kurus cilā metafizikā nezinoši un neizglītoti cilvēki. Tautas sadalīšanās ir droša pazīme par tās eksistences beigām, jo katrai tautai ir tās smalkais ķermenis - egregors - un rupjais ķermenis - dažādus Garīgus attīstības līmeņus sasnieguši cilvēki. Tauta sadalās, ja tās egregorā parādās plaisas starp dažādu ideālu strāvām, ja tas nav spējīgs centrēties ap to VADOŠO STARU.

Fiziskās esības līmenī tas nozīmē, ka nav iespējama saprašanās starp tās inteliģences un fiziskā spēka nesējiem, ka nav atpalikušāko ticības uz priekšu ejošajiem. Ejošie varētu aiziet, taču jebkurā gadījumā veidotos jauns egregors, tātad jauna tauta, tātad vecā tauta ir sabrukusi.

45

Ar sadalīšanos pie Sidrabenes tika paziņots, ka tautai trūkst Garīgā spēka, lai pieņemtu jaunu, augstāku ceļu, jaunu Mācību, jaunu Skolotāju.

Tika noraidīta jauna attīstības iespēja. Ar to izskaidrojamas latviešu "mūžīgās problēmas" un to nemitīgā dalīšanās sīkākās daļās līdz pat mūsu dienu anekdotiskām izdarībām. Praktiski latvieši ir beiguši eksistēt kā tauta - šī jēdziena sociāli psiholoģiskā uzvedības modeļa izpausmē.

Tas nozīmē, ka tai nav vairs vienota trīs līmeņu egregorā. Un tas ir saprotams, jo Latvijā palika zemāko principu nesēji, bet aizgājušajiem - augstāko nesējiem - vienkārši pietrūka zemāko vitālā spēka. Tauta var eksistēt tikai kā, minimums, triju sociālo līmeņu kopums, kā vitalitātes, inteliģences un vadības principu nesēju sintēze.

Tomēr Magnēts ir ielikts, un tas kaut ko nozīmē.Pirmkārt, Magnēts pievelk sev atbilstošās daļiņas. Tātad šeit dzimst nākotnes Latvijai

un latviešiem atbilstoši Gari. Otrkārt, Magnēts veicina daļiņu izkārtošanos - procesus un to kvalitāti, kura ir raksturīga Latvijai. Treškārt, Magnēts nodrošina saikni ar Hierarhiju.

Tātad tas nozīmē iespēju. Palīdzību, kuru var darbojoties pārvērst par savu Dzīvi. Iespēju tuvoties īstenībai. Vai to izmantos vai ne - tas ir atkarīgs no Cilvēkiem, kuri ir Magnēta iedarbības laukā.

Kas ir šie Cilvēki?Mūsdienās Zemi apdzīvo milzīgs cilvēku daudzums. Tāds nav pieredzēts tās vēsturē.

Pārapdzīvotībai ir vairāki iemesli, arī tādi, kurus izmanto tumšie spēki savu mērķu sasniegšanai, bet galvenokārt tāpēc, ka vieniem šī ir iespēja karmiski samaksāt parādus - atbrīvoties no nastas, kura neļauj ieiet nākošajā attīstības ciklā, citiem pielikt savu roku Zemes attīstības procesiem to pagrieziena punktā, un, visbeidzot, ļoti daudz ir tādu, kuri ir pasīvi paši savu radīto seku cēloņi un šajā dzīvē tikai izbauda iepriekšējo darbību sekas pirms pilnīgas aiziešanas no Zemes evolūcijas kosmiskajos atkritumos.

Un, ja kādam liekas, ka šīsdienas civilizācijas komforta apstākļi nav nekāda parādu nomaksa, tad tādiem jāiesaka pavērot apkārtējo cilvēku dzīvi un to, ka vakars vēl nav pienācis. Tāpat, ja kādam liekas, ka viņa dzīve ir par grūtu, tad pašam savās saknēs tādas dzīves iemesli jāmeklē un pati dzīve var attiecīgi palikt vai nu vieglāka, vai smagāka.

Visi pašlaik dzīvojošie cilvēki iedalāmi pēc savām karmiskajām attiecībām un attieksmes pret notiekošo divās daļās. Nomācošajā vairākumā - pasīvajos maksātājos un mazākumā - Veidotājos.

Pasīvie maksātāji ir visi tie, par kuriem Mācībās teikts - lai mirušie paši apglabā savus mirušos. Tie tāpat ir cilvēki, kuri sapinušies pagātnes saitēs, attiecībās, murgainās ideoloģijās un tādēļ nejūt jaunā klātbūtni, evolūcijas virzienu un kā viļņu mētātas skaidiņas pieķeras tam, kam nejaušības pietuvinājušas. Viņu liktenī neko līdzēt nevar, un viņus mēs nenosodīsim (paši jau ir sodījuši), arī laiku viņu dēļ netērēsim un progresu nepalēnināsim.

Veidotāji ir tie, kuri izturas aktīvi pret notiekošo. Arī šī daļa ir jādala divās atšķirīgās nometnēs. Vieni ir tie, kas cenšas Planētas stāvokli pasliktināt, graut tur, kur nav jāgrauj, maldināt, aizmidzināt tad, kad ir jāmostas, un bremzēt evolūciju. Tie ir tumsas kalpi un paši savu spriedumu jau parakstījuši, paši savam sārtam žagaru nastiņas vāc. Ar tiem viss ir kārtībā, tie mūs neinteresē un par viņiem vairs nerunāsim.

Un paliek vismazākā cilvēces daļa. Tie, kuri grib veidot, un to dara tie, kas ir evolūcijas nesēji un sastāvdaļa. Tie, kuru dēļ evolūcija noris, tie, kuri dzīvo tās dēļ. Viņi un evolūcija ir viens un tas pats. Viņu ir tik maz tāpēc, ka viņu vēl ir maz. Visdziļākā tumsa ir pirms ausmas. Milzīgs augsti attīstītu garu kopums gaida savu vietu un laiku iemiesoties Zemes aurā - šajā realitātē. Arī no Veidotājiem Latvijā ir atkarīgs, kādu vietu ienākšanai mēs tiem sagatavojam. Būtībā pašlaik mums ir jānotur placdarms nākotnes Latvijas realizēšanai, kuru veidos tie, kuri nāks pēc mums.

Evolūcija ir realitāte, kurā cilvēks var piedalīties kā tās objekts vai subjekts. Evolūcijas objekti ir visi tie cilvēki, kuri iet evolūcijas nosprausto ceļu apstākļu vadīti, bez savas apzinātas piedalīšanās gaitā un ceļa veidošanā. Viņi ir tie, par kuriem teikts, ka tie ir

46

avis, ar dzelzs zizli ganāmas.Cilvēks kļūst par evolūcijas subjektu, ja, iepazinis sevi, atrod drosmi atzīt savu

individualitāti, brīvo gribu, atbildību par savu un Zemes evolūciju, iziet ārpus avju bara un kļūst par evolūcijas Veidotāju.

Evolūcija ir realitāte, taču tas, tieši kādu iespējamās harmonijas formu izdosies realizēt, lielā mērā ir atkarīgs no Veidotāju gribas un apziņas. Tas nozīmē, ka realitāte var veidoties tikai tad, ja tajā ir iesaistīta Cilvēka apziņa. Protams, tai ir jāpakļaujas Ideālās īstenības prasībām un visas tās evolūcijas realitātes, kuras attīstās pārāk lēni vai, neuztverot īsto virzienu, pārāk tālu novēršas no Ideālās īstenības Vadošā Stara, noiet no evolūcijas ceļa un nokļūst atkritumos.

Būtībā Latvijā pašlaik ir unikāla situācija. Ap Vadošo Staru var konsolidēties, ja izdodas saskaņot savas apziņas tā, lai veidotos vienots egregors, Latvijā dzīvojošie Veidotāji un visi tie, kuri jūt sevi evolūcijas ceļā. Ja izdosies izveidot pietiekami lielu egregoru, var rasties jauna tauta. Var rasties viena no pirmajām sestās rases tautām. Patiesību sakot, mēs varam kļūt par senčiem jaunās - sestās rases latviešiem.

Tas var kļūt par eksistences jēgu mūsdienu Latvijai. Par dzīves jēgu nevis Eiropas Savienības horizontalitātē, bet cilvēces attīstības vertikalitātē.

Tieši tādēļ Tu tagad pajautā sev:Kurā pusē Tu esi?Vai Tu dari visu, ko vari?Vai Tu neguli?Pēdējais jautājums ir aktuāls tādēļ, ka ļoti daudz ir tādu, kuri gan pieskaita sevi

Gaišajiem un Veidotājiem, taču patiesībā ir pusapziņas snaudienā vai arī periodiski aizmieg, tāpēc to nestās gaismiņas nav spožas, raustās un viegli padodas visādām ietekmēm. Tie parasti nodara vislielāko ļaunumu, jo, atrazdamies uz gaismas un tumsas robežas, ir vai nu neapzinīgi tumsas gribas izpildītāji, vai arī ļauj aiz sevis maskēties tumsas spēkiem.

Nu, pajautā sev!Vai Tu dzīvo sevis vai citu labklājībai?Vai Tu vienmēr zini, ko dari?Vai Tev apkārt ir pietiekami daudz skaistuma?Vai nav vēl kas, ko Tu gribētu zināt?Vai tas, ko Tu darīji, bija no Sirds?

Tātad - mēs esam tik, cik mēs esam, un mūsu tuvākais darbības mērķis ir sagatavot vidi Ceļa uzsākšanai. Jo Ceļš - reliģija - ir Vide plus Informācija.

Jebkura ceļa posms - vieta - ir reizē gan priekšā stāvošā sākums, gan noietā rezultāts, un nākošais ir tiešā atkarībā no iepriekšējā. Tātad tas, kur mēs esam un kas mums jādara, ir ciešā saistībā, un atbildes uz pirmo lielā mērā ir atbildes arī uz otro jautājumu.

Jebkura attīstības Ceļa vieta ir sasniegtās Kultūras līmenis - civilizācija. Pašlaik tiek maldīgi kultivēti dažādi pretrunīgi viedokļi gan par to, ka šeit pašlaik ir kaut kāds latviskās kultūras areāls, gan par to, ka ir tāda Eiropas kultūra un ka nākotnē varētu būt situācijas, kurās izzustu nepieciešamība pēc atsevišķu tautu kultūrām. Un vēl daudzi dažādi murgi, kuri radīti tieši tādēļ, lai traucētu apzināt savu situāciju, tātad atņemtu iespēju virzībai. Lielākajai daļai cilvēku ir atņemta izpratne par Kultūras jēdziena saturu un šīs parādības būtību.

Mūsu situācija ir viennozīmīga. Ir lietas, kas mums nav, un ir tas, kas mums ir.Pārskatīsim.Mums nav vienota tautas egregorā vai, pareizāk sakot, tā iespējamība tiek grauta ar

dažādiem piesārņojumiem, kuri traucē egregorā noformēšanos.Mums nav vienotas ģeokosmiskās enerģētiskās sistēmas. Septiņsimt gadu baznīcas,

pielīdēju un melioratoru grautas, eksistē vairs tikai atsevišķu, dažiem zināmu elementu veidā, par kuriem ir ieteicams aizvien vēl klusēt. Pretējā gadījumā tos sagaida Pokaines liktenis - enerģētiski pieķēzīta un praktiski iznīcināta vieta - Zintniecības Likumu smags pārkāpums.

47

Vaina par to gulstas uz maskēto tumsas kalpu pleciem, kuri turp virzīja neapzinīgo pūli savā slavas un mantas kārē.

Mums nav savas dzīves un darba vides. Zemniecība un dzīve lauku vidē ir dzīvesveids, nevis ražošanas forma. Mēs cenšamies darīt to, kas ir izdevīgi, nevis to, kas mums ir nepieciešams. Mums nav mūsu vērtību sistēmas un domāšanas veida. To pilnībā diktē "pasaulē" iedibinātais un "pasaulei" nepieciešamais.

Latvijā tiek kultivēts uzskats, ka tā ir pasaules piedēklis, nevis pasaules sastāvdaļa.

Mums nav latviskas dzīves tikumībai atsaucīga vitalitātes nesēja, kurš noraidītu degradējošus kārdinājumus un amoralitāti. Labi sargāts ir tikai tas, kurš pats sevi sargā.

Mums nav savā mērķapziņā un savstarpējā izpratnē vienotas inteliģences. Tā savu dzīves misiju pārvērtusi par līdzekli savstarpējo rēķinu kārtošanai un sevis izrādīšanai.

Mums nav latviska Skolotāja un latviskas Mācības.Mums nav vienotas Garīgās Hierarhijas un vienota kanāla uz Augstāko Hierarhiju -

Garīgajiem Avotiem. Tātad mums nav savas kultūras.Es negribu vēlreiz pārstāstīt to, kas jau ir izklāstīts "Pēcpusdienas sarunās" par kultūru

un tās izpausmēm, tās vietu valsts un tautas dzīvē, taču, pārskatot vēsturisko vietu un situāciju, kādā mēs esam, ir jāatgādina, ka pašlaik diemžēl vairs neeksistē nacionālas kultūras Eiropā, tātad arī to sintēzes - Eiropas kultūras, ka mums ir darīšana ar renesanses laikā radušos, uz iepriekšējo (grieķisko) kultūru drumslām bāzētu, teritoriālo kultūru iezīmes saglabājušu, Garīgo Avotu nevadītu telpu, kurā pēc īsa atelpas perioda no viduslaiku baznīcas sloga notiek strauja, Gara nekontrolēta, materiālistiskās zinātnes veicināta tehnokrātijas ekspansija.

To pavada strauja cilvēka kultūras uzkrājumu, morāles un vides deģenerācija.

Tātad mums ir.Krāsmatas, kurās atrodami agrāko laiku iedzīves, mākslas un kultūras priekšmeti.Nenovērtējami dārgumi - Dainas un Cilvēki, kuri tās saprot, glabā, glabā tāpat kā citi

savu vēlmi nest mākslu - inteliģenci - darbību.Saglabājusies folklora un tās nesēji - iepriekšējās kultūras uzkrājumu liecinieki un

vides atjaunotāji.Saglabājušies iepriekšējo laiku reliģisko Zināšanu un Doktrīnu fragmenti, kurus

mēģina apkopot un vecajās oglēs jaunu kvēli iepūst entuziasti un to apvienības — Viedas Zari, Dievturi un dažādi pulciņi, kuri, lai gan lielākā vai mazākā mērā pietuvojušies agrākajiem latviskajiem priekšstatiem, tomēr reliģiju tās pilnvērtībā izpaust nevar vairāku iemeslu dēļ.

♦ Tie nav apvienoti vienā hierarhiskā sistēmā.

♦ Trūkst ezotēriskā kodola.

♦ To rīcībā ir tikai mistiskās Mācības lauskas.

♦ Tie praktiski operē ar iepriekšējo zināšanu fragmentiem ( kurus savā atmiņā saglabājuši tautas zemākie slāņi, kuriem jau tāpat bija liegta pilnīga Doktrīnas zināšana) sajaukumā ar izkropļotu kultu un maģisku rituālu elementiem.

♦ Šo - pat ne pilnvērtīgu - dzīvesziņu mēģina realizēt fragmentiem neatbilstošā vidē ar neatbilstošu šodienas domāšanu un neatbilstoša rakstura enerģiju vibrāciju fonā - citā astroloģiskajā laikā.

♦ Darbība vairāk vērsta uz pagātnes izziņu un restaurēšanu, tās konservāciju, nevis virzībai nākotnē, tās izziņai un harmoniskai dzīvei tajā.

48

Tas ir nenovērtējams darbs tautas pašapziņas atmodināšanā, latviskas vides atjaunošanā, bet mēs nevaram vakardienas krāsmatās atjaunot tur sabrukušo ēku. Mēs varam izmantot unikālo iespēju brīvajā vietā celt labāku, ņemot vērā pagātnes pieredzi, mūsu šodienas spējas un nākotnes sniegtās iespējas. Mēs varam iet plašumā un augstumā - logu un Saules gaišumā!

"GARS LAIKU LOKOS REDZĒS JAUNU GAISMU."Rainis

Un vispēdīgi - mums ir tūkstošiem no Kosmosa redzami mirdzoši saprāti - pagaidām gan vēl neorganizēti savā rīcībā un situācijas izpratnē, tomēr tieksmē radīt vienoti, degoši, - Cilvēki, kuri dzimuši šajā vietā un laikā, lai izmantotu laika dotās iespējas un savu pieredzi jaunās Latvijas pacelšanai no purva un krāsmatām.

Līdumnieki, Veidotāji, Iedziedātāji un Stiprinātāji. Mēs esam šeit nokļuvuši pa tik dažādiem ceļiem. No dažādām Zvaigznēm, Virknēm un Ģimenēm, no dažādām Skolām, Dzīvēm un Iesvētīšanām. Mums bijušas dažādas iepriekšējo dzīvju pieredzes un ceļi, brīžiem pat sarežģītas savstarpējas attiecības. Mēs esam tik dažādi, ka, šobrīd satikušies, vairāk savas atšķirības redzam un rādām, ne kopīgo meklējam.

Bet mēs šeit esam viena mērķa un viena Avota sūtīti - viena Magnēta pievilkti, tās lielās Radītiespējas šurp atnesti, kurā mēs visi tieši ar savu lielo, dažādo pieredzi esam vajadzīgi, jo nākotnes Latvijas labā tik daudz kas ir jāpaveic, ka ar viena, pat visattīstītākā un vispusīgākā cilvēka pieredzi un spēkiem tas nav veicams. Tieši šis milzīgais darba apjoms un tā daudzpusība ir iemesls, kādēļ šeit tik daudzi dažādi radoši Gari sastapušies.

Tas - šī dažādība - ir jāizmanto ne kā šķīrējs un savas savdabības apliecināt mudinājums, bet kā apliecinājums un prasība pēc vispusības, kā apliecinājums reālajai iespējai paveikt uzdevumu un dot dzīvību jaunai Tautai, jaunai Valstij, jaunai Latvijai.

Tātad šeit sanākuši Cilvēki, līdzi nesot katrs savu gaismekli - savu Saikni ar Garīgajiem Avotiem - savu Kultūru. Latvijā pašlaik ir tieši tik daudz Gaismas, cik mēs katrs ap sevi izgaismojam, un ir dota unikāla iespēja šīs gaismas savienot un radīt Jaunu Kultūru krāsmatu vietā.

"NO SKALIŅIEM SAULĪTI SALIKT" - ir doma par katra ieguldījumu kopīgajā celtniecībā.

"IKKATRAM IR ROKA JĀPIELIEK, LAI LIELAISDARBS UZ PRIEKŠU TIEK!"

RainisTieši šis princips ir pretarguments tiem, kuri, nepareizi izpratuši Nākotnes Mācību

mistiskās frāzes, tagad traucē jaunajam izplatīties, stāstot, ka nākotnē nebūšot vietas atsevišķu tautu reliģijām un kultūrām, valodām, mākslām, dzīvēm.

Kā kontinenta virsma sastāv no atsevišķiem kalniem, ieplakām, upēm un ezeriem, mežiem un tuksnešiem, tā Zemes kultūra sastāv un var pastāvēt tikai no atsevišķu tautu kultūrām tikai tad, ja šīs kultūras objektīvi eksistē. Bez tam šādi bazūnētāji nav nopietni ņemami kā slikti Mācības pazinēji, jo viena un tā pati ietekme dažādās vidēs izpaužas dažādi, tātad rada dažādas sekas.

Tas nozīmē, ka var eksistēt visai planētai - tās evolucionējošajai daļai - kopīga Ezotēriska un Mistiska Mācība, ja tiek ievērota tās Ekzotērisko formu piemērotība katrai konkrētajai situācijai telpā un laikā, ne graujot, bet pilnveidojot katras tautas īpatnējo evolūcijas ceļu.

Man jautāja: "Vai, tulkojot Dzīvās Ētikas Mācību latviešu valodā, tā tiek atrauta no Skolotāja?"

Atbilde ir viennozīmīga - viss ir kārtībā, ja to dara Skolotāja sūtīts Cilvēks ar pietiekami attīstītu jūtziņu un lielu harmonijas pakāpi viņa un Skolotāja Saistībā, kā arī tekstā nezaudējot domas un jūtu harmoniju. Vienkārši Mācība tiek pārtulkota un pieskaņota -

49

padarīta saprotamāka specifisko latvisko vibrāciju nesējiem. Gaismas Stars iegūst latvisku nokrāsu, bet tā nestie signāli nezaudē savu domu, jo Stara mērķis ir stiprināt Gaismu Latvijā latviskā krāsā. To var izdarīt Cilvēki, kuri izjūt nākotnes virzību un paši ir spējīgi ar savu klātbūtni harmonizēt dažādas vibrācijas, radot jaunu apstākļu un enerģiju sintēzes pakāpi. Tā ir atbilde arī uz daudzkārt uzdoto jautājumu, vai nacionāli noskaņots latvietis var pieņemt un darboties Dzīvās Ētikas Mācībā, nezaudējot savu nacionālo identitāti.

Atbilde ir meklējama pašā Mācībā un veselajā saprātā.Mācība uzsver katra paša radošu pieeju situācijām, katrai individuālu, tai atbilstošu

rīcību un obligātu saprātīgu darbību, visbeidzot, personisku atbildību par paveikto. Plašāku, tālāku un skaistāku jaunradi!

Jaunajam laikam piemērotais, katra atbildību atzīstošais nevar būt individualitāti neatzīstošs un personību ierobežojošs, īpatnības pakļaujošs dogmām. Mācībā skan likums:

Brīvam brīva griba. Un vēl - KATRAS TAKAS GALĀ MĒS JŪS SAGAIDĀM.Tautai, ja tā grib iekļauties evolūcijā, ir nepieciešama izpratne par kopīgo vibrāciju

fonu, kādā būs jādarbojas, par kopējo krāsu gammu, kurā būs jāieauž savs raksts. Lai nekļūdītos šajā laikā un virzienā, kuru izvēlas, musturojot jāzina kopējā raksta attīstības plāns. Tieši to nacionālo reliģiju atjaunojošiem Gariem sniedz Dzīvās Ētikas Mācība.

Mācība, būdama paredzēta pasaules attīstības virzīšanai Ūdensvīra Laikmetā, nevar būt ierobežojoša pati pret savām lokālajām izpausmēm - nacionālajām reliģijām. Tieši otrādi - tā palīdz izvairīties no ievešanas maldos, ja draud ietekme no dažādu viltus praviešu puses, jo der kā līdzeklis to darbības vērtēšanai. Bez tam - nav izprotama atsevišķa sistēmas vienība, ja nav izprasta sistēma kopumā; tieši otrādi - tikai plašāka izpratne dod iespēju pilnvērtīgi izmantot katru atsevišķu iespēju.

Šeit jāatzīmē, ka Jaunais Laiks prasa jaunu spēku spriegumu, jaunu domāšanu, jaunu harmonijas un skaistuma izjūtu. To prasa nevis rakstiņi un sprediķi, bet ekoloģija, Saule un enerģijas, kuras jau darbojas Zemes aurā; pret vieniem - radošās potences stimulējoši, pret citiem - neārstējamu slimību veidā.

Arī Dzīvās Ētikas Mācība uzsver, ka tā nav Mācība visiem. Skolotājiem neinteresē pūļu masveidība, bet pienācīgu attīstības līmeni savā ķermeņa harmonijā, jūtu briedumā un saprāta spēkā sasniegušu individualitāšu kvalitāte. Nav būtiski Mācību saprast nespējīgu cilvēku iebildumi aiz viena vienīga iemesla - iebildumi pret Mācību izskan no to neizprotošu un savas atpalicības dēļ saprast nespējīgu cilvēku puses. Tātad nākotnei nederīgu un tai neeksistējošu cilvēku puses.

KAS SAJŪT NĀKOTNES IESPĒJAS, TAS ATZĪST MĀCĪBAS NOZĪMĪBU SAVĀ DZĪVĒ.

Izskanējuši jautājumi par Mācības orientāciju krievu tautai, viņu mentalitātei. Nevar neatzīt Mācības īpatnējo spriegumu un vibrācijas, kā arī to, ka tā sniegta visai planētai caur krievu valodā runājošiem cilvēkiem - Helēnu un Nikolaju Rērihiem, tāpēc visvieglāk to uztvert tiem, kuri saprot šo valodu un uztver tās īpatnējās vibrācijas. Taču krieviski tā ir tulkota no Sanskrita. Neviens neliedz kādam latvietim veltīt savu mūžu Skolotājam, pilnveidot sevi un tulkot Mācību latviski no Sanskrita tikpat kvalitatīvi, kā to darīja Helēna Rēriha krieviski.

Bez tam attīstīts cilvēks skatās parādību un notikumu cēloņos, tirgus strīdus atstājot vienas dienas dzīvotājiem. Starp krievu un latviešu senčiem ir lielāka kopība, nekā vienam otram "patriotam" gribas to atzīt. Vienādas Dievības, vienādi Vārdi, līdzīgas ieražas.

Nevajag aizmirst, ka pašlaik mēs dzīvojam galēji izkropļotā pasaulē, laikā, kad tā zaudējusi līdzsvaru. Latviešu vibrāciju fonu pašlaik veido Gaisa un Zemes elementiem raksturīgo vibrāciju sintēze. Krievu - Ūdens un Uguns. Tas ir - latvieši ir kā smilšu vētra, kura virpuļo noteiktā zemes pleķītī, cikliski, katrreiz noārdot auglīgo virskārtu un sākot visu no jauna. Krievi ir kā pārkarsēts, nepiesaistīts tvaika mākonis, kuram trūkst kondensējoša centra un zemes, kur nolīt. Ir milzīgs augšanas spēks, bet nav kur to pielikt un nav kādēļ - ir zaudēts virziens.

50

Līdzsvaru zaudējušas visas tautas, taču folkloras pētnieki un iedzīvinātāji zina, ka tā tas nav bijis vienmēr. Dainās ir šis līdzsvars starp elementiem, tāpat citu tautu dziesmās, un, kopā sanākuši, folkloristi var skandēt katrs savas Dainas, saprasties un savu nacionālo identitāti nezaudēt, jo līdzsvars ir katra iekšienē un neviens to no ārpuses neapdraud. Katram pietiek ar savējo, un labi līdzsvarotu cilvēku nemaz tā vienkārši no viņa uzskatiem un stabilitātes izšķobīt nevar.

Tieši otrādi - stihiju līdzsvarotība ļauj iegūt citu domāšanu, citu attieksmi pret vidi, laiku.

Daudzi kādreiz ir brīnījušies, cik Dainas bagātas, un pat vienkāršas lietas tajās skan ar Mūžības vispārinājumu (kā dēļ daudzi visām tiecas pierakstīt pārpasaulīgu zināšanu krātuvju nozīmi).

Kādreiz eksperimentējām un dienām ilgi sarunājāmies Dainu valodā. Nevis citējām esošās, bet sarunājāmies ikdienišķās darbībās. Tas bija ļoti interesanti, jo prasīja pilnīgi citu apziņas stāvokli, jūtu atzīšanu par līdzvērtīgām domai, tikpat informatīvi bagātu un līdzsvara nesošu, spēju sakausēt savu domu, jūtas un darbību harmoniskā sintēzē. Parādoties šādai sintēzei, viss sāk skanēt jaunā īstenības pakāpē, un caur ikdienišķu valodas harmoniju sāk skanēt Mūžība - jo HARMONIJA IR MŪŽĪBAS KANĀLS.

Sestā rase ir cilvēki, kuri spējīgi sevī harmoniski sintezēt visu iepriekšējo laiku sasniegumus un vides iespējas - tie, kuri ir līdzsvarojuši sevī visu četru elementu - Zemes, Ūdens, Gaisa un Uguns - darbību. Tie ir cilvēki, kuri nav pienagloti pie četru elementu krusta, bet, izmantojot to kā drošu pamatu horizontālā plaknē, veido pret to perpendikulāru vertikāli, apgūstot Garīgo Telpu. Cilvēks ir izslējies visā savā augumā.

Es nerunāju par divu tautu krustošanu un to mentalitāšu sajaukšanu. Es runāju par pilnīgi jaunas apziņas esamības atzīšanu.

Mūsu tautai ir pieredze un Skolotājs tādas apziņas radīšanā. Mūsu tautai ir RAINIS. Vēl jauns būdams, Rainis apguvis Sanskritu un tulkojis atsevišķus Garīga rakstura sacerējumu fragmentus no Sanskrita latviski. Viņš ir audzinājis savu Sirdi Tālumam, Smalkumam un Skaistumam. Vēlāk Rainis tulkojis latviešu valodā Eiropas domātāju darbus.

Katrai tautai ir vajadzīgi tādi tulki, kuri iepazīstina savu tautu ar citu tautu augstākajiem sasniegumiem, tā paplašinot savas tautas apziņas apvāršņus un parādot tai jaunas iespējas.

Tāds darbs ir kā Zieda vēsmas un tāla drauga sūtīts pamudinājums tikko atvērtā vēstulē.

Tas ir tulkotāja darba nopietnības un skaistuma, arī atbildības atzinums, jo tulks, kurš tulko pasauli piesārņojošu sēnalu un netiklības sacerējumus, piesārņo tautas apziņu un ir kā nodevējs namā, kurš pielej indi sava maizes tēva dzeramajā kausā.

Rainis nebija vienkāršs tulkotājs. Pareizāk sakot, Rainis bija ne tikai tulks. Viņš bija Skolotājs - Sintēzes Meistars - iepazinies ar Austrumu kultūru un Rietumu domu, spēja to savā Sirdī sintezēt un pacelt jaunā līmenī. Viņš bija parādījis, ko var savā Sirdī radīt latvietis, ja pavērš savu skatu augstāk par putras bļodas malu, ko spēj tāda kulturāla un domas bagāta latvieša Sirds, kura atvērta Saulei un Nākotnei.

Padomājiet, kādai gan bija jābūt Raiņa Sirdij - cik cēlai un smalkai, lai toreiz, kad citos Kalnos Skolotājs sāka Pasaulei nodot Jauno Mācību, šī Sirds to justu un būtu vienotā Ritmā, Vibrācijā un Domā ar Lielo Skolotāja Sirdi, ar Kosmisko Sirdi - tur, vientulībā, tādā vientulībā, kura ir daudz dziļāka par jebkuru citu.

Pirmās lāses vientulībā izkaltušā un saplaisājušā zemē.Raiņa Sirds bija tik skanīga un jūtīga, ka spēja savai tautai kalpot par Magnētu. Par to

Magnētu, kurš pievelk dzīves iespēju un dzīvot varošus vai gribošus.Bet cik bija to, kuri spēja iet Rainim līdzi viņa gaitā?Cik bija to, kuri centās saprast Raiņa domu augstumu un mērķu plašumu?Vairāk gan to, kuri gribēja Raiņa magnētismu saviem mērķiem izmantot un Viņa

lielumu savu mērķu kazu aplociņā iedabūt. Visi ir mēģinājuši Raiņa domu padebešus par

51

saviem personiskajiem lietussardziņiem pārvērst. Daudziem tas tiešām izdodas, jo tāds PLAŠUMS VISAS IESPĒJAS SEVĪ SATUR.

Taču ņemiet, lasiet Raini un Dzīvās Ētikas Mācību un, ja jūs nejūtat, ka tās ir vienas Sirds dažādi vārdi, tad, ja varat, palieciet pie Raiņa. Ja jūs varēsit apgūt viņa domas augstumu, Sirds cēlumu un skata tālumu, tad jūs būsit neizmērojami daudz darījis savas tautas un nākotnes labā.

Vai arī - izlasiet Raini, padomājiet, un tad tiksimies vēlreiz. Var būt, ka jūsu Sirdī ieskanēsies Tas, kas pagaidām vēl neskan. Sirds lielumu un talantu var mērīt ar viņas spējām ieskandināt apkārtējās.

Daudzi ir it kā lasījuši un pārsprieduši Raiņa, Zentas Mauriņas, Annas Brigaderes, Jaunsudrabiņa darbus un dzīvi. Daudzi par tām sarakstījuši grāmatas un uzbūvējuši uz viņu darbiem savu dzīves karjeru, taču cik no visiem ir padomājuši par to, kas ir aiz šo cilvēku dzīvēm un darbiem.

Ko viņi mums māca — nevis savos darbos, bet ar dzīvi un darbiem.Tātad mums ir mūsu pieredze un varēšana, sakopjama vide un to cilvēku dzīves

piemēri, kuri sevi ziedojuši šim darbam.Mums ir mūsu atšķirīgās spējas, kuras brīžam traucē atšķirīgā darba paņēmienā

saskatīt to pašu mērķi, traucē apzināties mūsu mērķu vienotību. Tāpēc līdz tam laikam, kamēr neesam vēl cits citu iepazinuši, iepazinuši arī paši sevi šajās saskarsmes un savus ritmus saskaņojuši, necentīsimies lēnākos steidzināt vai straujākos bremzēt. Netaisnosim to gaitu, kura viena mūsu soļa vietā paspēj trīs savus dažādos virzienos spert. Ticiet man, to nav nemaz tik vienkārši izdarīt.

Visus tik dažādos vienā ierindā, vienotā frontē savienot var tikai Skolotājs. Skolotājs ir tas mērķis, kura dēļ mums ir šis ceļa posms vienatnē katram veicams. Mums jāsagatavo sevi. Un apkārtni ap sevi Skolotāja saņemšanai jāsagatavo. Mums jāsagatavo Latvija tā Skolotāja saņemšanai, kurš Latviju tās Mācībā apvienos.

Ja mēs esam tik dažādi savās vienotā mērķa sasniegšanas veidu izpratnes un pašās darbībās, tad lai darbības ir tās, kuras izpratnes līdzīgos vieno. Noteikti ir taču daži tādi, ar kuriem jūs kopā varat darboties kādā darbā, un kādi citi, ar kuriem varat vienoties citā darbā. Neprasīsim, lai viņi visi darītu vienu un to pašu, bet ļausim, lai viņi vienojas ar citiem domubiedriem citos darbos, tādos, kuros mūsu spējas mums liedz piedalīties.

Veidosim harmoniskas savienības ar tuvākajiem domu un darba biedriem, ļaujot viņiem izplatīt šo harmoniju tajos ļaudīs un sfērās, kuras mums ir liegtas mūsu īpašību dēļ. Ja nevaram veidot viena virziena fronti, veidosim citu ierindu - apli - apli, kurš ir visstiprākā un nesagraujamākā ierinda, kad jāiztur pārbaude laikā, pret pārspēku, neatkāpjoties.

Aplis ir ierinda bez flangiem un centru katrā tā vietā. Katrs cīnītājs ir centrālais un vadošais savā vietā, un blakus esošā atbalstīts un atbalstītājs. Aplis ir bezgalīga ierinda, kad blakus un aiz muguras ir tikai savējie, lai cik dažādos virzienos tie skatītos. Aplis ir vienošanās ap mērķi - ideju - ap vienojošu radīšanas prieku. Ap centru, kurā kā fokusā var parādīties Skolotājs - ja izturēsim apli, apli darbībā, ne vārdos un pļāpāšanā. Ja izturēsim to laiku darbā, kāds nepieciešams, lai iegaismotu Latviju tik tālu un gaiši, lai spētu Skolotāju ieraudzīt.

Reiz jautāja - kas mūs vadīs un apvienos Darbā?Atbilde ir vienkārša - Brīvu Cilvēku Apvienība - Hierarhija!Jautāja - kur var izlasīt tās statūtus?Kādi likumi jāpilda?Kā saņemt uzdevumus un kam atskaitīties?Brīvam Cilvēkam, lai sadarbotos ar citiem un realizētu savu Sirds Aicinājumu, nav

jāparaksta solījumi un jālasa statūti. Tam ir tikai viens likums - SEKOT SAVAM SIRDS AICINĀJUMAM.

Brīvam Cilvēkam nav jānorāda, kur un cik jāstrādā. Viņš pats piepilda savu Dzīvi ar tā

52

Darba Prieku, kurš atbilst viņa Sirds Aicinājumam.Brīvs Cilvēks pats meklē savu interešu, spēju un īpašību vispilnīgāko realizācijas

iespēju - vietu Hierarhijā. Jo Hierarhija nav ierobežotāja, bet visu spēju atraisītāja, ļaujot saskaņot, harmonizēt un koncentrēt katra darbību kopējā impulsā un ritmā, lai Cilvēks varētu teikt -

«Es zinu savu mūrnieka ķelli un trīsstūri, savu vietu Tempļa Cēlāju Meistaru Rindā, savu akmeņu vietu mūrējumā.

- LAI IZNIRST NO ŪDEŅIEM GAISMAS PILS!...

1997. gada 23. decembrī Jelgavā

53

Maniem lasītajiem!

Manī un citos aktīvos līdzcilvēkos, kuri jūt atbildību par savu un savu bērnu nākotni, aizvien lielākas bažas vieš tas, ka, ignorējot citu viedokļu esamību sabiedrībā, kā vienīgais Latvijas ilgtspējības garants tiek propagandēta dalība Eiropas Savienībā, kā vārdā norisinās Latvijas pārveide atbilstoši šīs savienības prasībām un interesēm. Taču Eiropas Savienībai pašai nav savas ilgtspējības filosofijas. Tā dzīvo pēc principa: problēmas kaut kad nākotnē tiks atrisinātas tāpēc, ka kāds to izdarīs. Ir jāsaprot, ka Eiropas Savienība nav cilvēku vai valstu apvienība, bet preču un naudas plūsmas regulācijas, kā arī pakalpojumu un patēriņa tirgus unifikācijas sistēma.

Cilvēks principiāli nav šīs sistēmas sastāvdaļa, tieši otrādi, tas ir traucēklis Eiropas Savienības attīstības procesam. Cilvēks atrodas tikai dažādās saskarsmes ar šo sistēmu, kura savā darbībā grauj cilvēka dzīves pamatu - kultūru - kā sistēmas attīstību ierobežojošu faktoru un cilvēka dzīves vides neunificējamu elementu.

Eiropas Savienība neuzskata par cilvēka dzīves produktu konkrētā cilvēka dzīvi, bet viņa saražoto preču un pakalpojumu masu, kas noved pie cilvēku savstarpējas konkurences par dzīves iespējām caur viņu ražoto preču konkurenci, tas ir, spiež cilvēku iegūt savas dzīves iespēju, atņemot to konkurentam, vai atsakoties no savas dzīves programmas, kļūstot par Eiropas Savienības diktētās programmas beztiesīgu elementu.

Demokrātijas vārdā cilvēkam, tiek atņemta izvēles brīvība un pašnoteikšanās tiesības, jo tiek atņemtas iespējas dzīvot ārpus konkurences (līdzcilvēku apkarošanas) vai citu reģionu iedzīvotāju dzīves interešu diktēta scenārija (neokoloniālisms, struktūrkoloniālisms.) Eiropas Savienība nerisina cilvēka kā galvenās vērtības dzīves problēmas. Tā nemeklē savu ilgtspējību cilvēkā, tā kultūrvides attīstībā vai korektā ekoloģisko problēmu risināšanā.

Eiropas Savienības mērķi un to sasniegšanas līdzekļi savā būtībā ir pretrunā ar kristīgo ētiku un kulturālu cilvēku morāles normām. Savā darbībā tā izpaužas kā lielas masas inerce, kura aizrauj sev līdz dalībvalstis, nevis kā šo dalībvalstu virzība uz apzinātu mērķi.

Šādā vēsturisko notikumu kontekstā sevišķi lielu nozīmi jāpievērš alternatīvu attīstības modeļu meklējumiem, jo situācijā, kad tiek ignorēti dažādu ceļu meklējumi, katra kļūda vienīgajā apzinātajā attīstības modelī var kļūt postoša visai sabiedrībai.

Latvijas sabiedrības intelektuālais potenciāls ir pietiekami augsts, lai tā izstrādātu dažādus attīstības modeļus. Valdībai un Latvijas attīstībā ieinteresētajām organizācijām vajadzētu izveidot visai sabiedrībai pieejamu un papildināmu ideju bāzi kā Latvijas bankai līdzvērtīgu. Atsevišķu grupu interešu diktēta sabiedriskās domas cenzēšana ir droša pazīme par draudošo katastrofu, tādēļ sabiedrības ilgtspējības nodrošināšanai ir svarīgi korekti apspriest visus iespējamos variantus.

Kā vienu no iespējamiem un, manuprāt, racionālākajiem lieku priekšā pamatideju projektam par kultūrvides izveidi Latvijā.

Ar šo aicinu jūs piedalīties projekta apspriešanā, attīstīšanā un līdzdarbībā tā īstenošanai.

54

Pamatideja projektam par patērētājsabiedrības pāreju uz kultūrvides sabiedrību

Pamatpostulāti

♦ Kultūra ir radoša organizētība cilvēkā, kura sasaucas ar Kosmosa organizētības principiem.

♦ Kulturāls cilvēks ap sevi veido humānu nacionālo kultūrvidi.♦ Kultūras līmeņa celšana, saglabāšana, tā izpausmju nodrošināšana prasa

nepārtrauktu materiālo vērtību ieguldīšanu un dod peļņu materiālo vērtību sistēmā netiešā veidā.

♦ Dažādība palielina iespēju daudzumu, tādēļ atšķirīgais harmonizētā sistēmā ir vērtība, bet standartizācija ir degradācija.

♦ Spēcīgu nacionālo kultūru eksistence nosaka augstas kultūrvides esamību visas civilizācijas mērogā.

♦ Kultūrvide nozīmē esošo ētisko, morālo un materiālo vērtību sakārtotību jaunā vērtību sistēmā, kurā vadošās ir ētiskās - kultūras - vērtības un kurai ir no Dabas likumiem izrietošas attīstības iespējas.

♦ Kultūrvide globālā mērogā nozīmē attīstītu nacionālo kultūru, valstu eksistences nepieciešamību un to mijiedarbību prioritāti pār patērētājsabiedrības valstu ekonomisko attiecību sistēmu.

Situācija un priekšnoteikumi

♦ Latvija pašreiz ir pasaules attīstības, sociālo, ekonomisko, militāro un politisko interešu lokā un ir šo procesu mijiedarbību samazināts modelis.

♦ Latvijas problēmas lielā mērā ir radījušas blakus esošās lielvalstis un ir to savstarpējo attiecību risināšanas sekas, tādēļ tā nevar humāni atrisināt radušās problēmas pati saviem spēkiem bez šo lielvalstu palīdzības.

♦Latvijas problēmas ir risināmas, piedāvājot lielvalstīm viņu problēmu atrisinājumu.♦ Latvija kā zeme ar nenostabilizētu valsts struktūru, nenoformētu juridisko bāzi,

nestabilu sociālo vidi, sagrautu ekonomisko sistēmu, tradicionālas politiskās varas elites trūkumu, nenoformētu ārpolitiku un vēl arvien pietiekami augstu darba, izglītības un sadzīves kultūru, kā arī pietiekami labi saglabātu unikālu nacionālo kultūru, kurā notiek spēcīgi atdzimšanas procesi, ir pateicīga vide jaunu risinājumu ieviešanai.

Dažādu šķietami pretrunīgu faktoru sakritība, veidojot jaunas attiecību sistēmas vēsturisku iespēju

♦ No vienas puses. Patērētājsabiedrības bezperspektivitātes acīmredzamības, valstu pretrunīgo interešu, vienota sabiedrības attīstības mērķa trūkuma dēļ planētas civilizācija atrodas dziļā morālā un attīstības krīzē, no kuras izeju var norādīt tikai kardināli jauni risinājumi, pāreja uz principiāli citām vērtību un valstu savstarpējo attiecību sistēmām, kuras var rasties, risinot kopīgu globālu projektu.

♦ Morāles, kultūras atšķirību, militāro, ekonomisko, politisko interešu pretrunu dēļ, kuras ir radušās un eksistē, pateicoties pašreizējai vērtību sistēmai, pastāv pieklusināma, bet nenovēršama konfrontācija starp Krieviju un Rietumeiropu, kuras abas gan vēlas ievilkt

55

Latviju savā nometnē, taču izvairās tai sniegt konkrētas drošības garantijas, bet izmanto to par savu cīņu arēnu un problēmu risināšanas līdzekli.

♦ Latvijas iekšpolitiskajā situācijā un tās ieņemtajāstarptautiskajā pozīcijā, ekonomiskajā, politiskajā un militārajā laukā ir ieinteresētas

praktiski visas lielvalstis.♦ Attīstītās valstis uz Latviju raugās kā uz lēta darbaspēka, resursu ieguves vietu, savu

ražojumu tirgu un transporta, kā arī savstarpējo kontaktu telpu.♦ Latvijai praktiski nav savas militārās un kultūras aizsardzības sistēmas, ir korumpēts

pārvaldes aparāts, muita, robežsardze. Tā ir bezspēcīga pastāvošās starptautiskās un vietējās noziedzības priekšā, kura kontrolē ap 40% tās ekonomikas un ir dziļi iespiedusies pārvaldes un varas struktūrās.

♦ Latvijas sabiedrība ir pretrunu sašķelta dažādos sociālos, materiālās labklājības līmeņos un divās, pēc lieluma līdzīgās, dažādu nesavienojamu etnisko, sadzīves, ražošanas kultūru kopienās - pamatnācijā un piespiedu kārtā iepludinātos ienācējos, kuru savstarpējo, neizbēgamo kultūrvides un dzīves iespēju konfliktu var novērst un apvienot tās abas konstruktīvai darbībai, atsakoties no savstarpējas apkarošanas, tikai kāds kopīgs mērķis ārpus pastāvošās vērtību sistēmas, kurš tālu pārsniedz ikdienišķās dzīves intereses.

♦ No otras puses. Pasaulē ir nobriedusi un apzināta nepieciešamība pēc visai planētai kopīga attīstības mērķa.

♦ Attīstītajās valstīs ir nobriedusi nepieciešamība to sabiedrībās iedzīvināt ētiskās vērtības, kas nepieļautu dažādu sociālo, etnisko un kultūras slāņu konfliktus.

♦ Procesu globalizācijas dēļ civilizācija ir spējīga sagraut jebkuru valsti, tās ekonomiku un kultūru vai arī apvienot savus resursus un darbību konstruktīvu mērķu sasniegšanai, ja tai ir šāds vienots mērķis.

♦ Ir radusies jauna zinātniska pasaules izpratnes paradigma, kura skata pasauli kā atvērtu sistēmu mijiedarbību ar jaunām Garīgās, morālās, enerģētiskās, tehnoloģiskās, ekonomiskās un politiskās attīstības iespējām un realizētām izstrādnēm, kuras likvidē lielāko daļu pastāvošo ekoloģisko, enerģētisko un tehnoloģisko problēmu, taču, lai tā neizraisītu sociālas un ekonomiskas katastrofas, prasa pārdomātu ieviešanu sabiedrībā.

♦ Latvija ir dažādu vēsturisku, kultūras, ekonomisku, militāru un reliģisku saskarsmju vieta.

♦ Ir vēsturiski izveidojusies tāda Latvijas valdība, sabiedrība un ekonomika, kura ir ieinteresēta un tādēļ viegli pakļaujas ārzemju ietekmēm.

♦ Lai negatīvi neietekmētu militāro spēku līdzsvaru starp Austrumu un Rietumu nometnēm, Latvijai jābūt neitrālai tādā veidā, kādā to var labprātīgi garantēt abas pretējās puses ar Latvijas piekrišanu, tātad tām ir jābūt ieinteresētām šādā Latvijas neitralitātē, kas neprasa no tām tūlītēju ar Latviju saistīto savstarpējo problēmu risinājumu.

♦ Latvijas sabiedrībā nav demokrātisko tradīciju un pašpārvaldes iemaņu, tādēļ mūsdienu procesu globalizācijas apstākļos lielvalstu piekoptās politikas, starptautiskās noziedzības vēriena, pašas vājo ekonomisko iespēju, starpvalstu ekonomisko attiecību mehānisma darbības dēļ un valsts aparāta korumpētības un demokrātisku darba metožu iemaņu trūkuma dēļ Latvijai kā nacionālas kultūras valstij pastāvošajā civilizācijas patērētājsabiedrības modelī dzīves un attīstības iespēju praktiski nav - kas nozīmē vēl vienas augsti attīstītas nacionālas kultūras bojāeju, tā degradējoties arī pasaules kultūrvidei.

Visa augstāk minētā pretrunu sistēma norāda uz to, ka ir nobriedusi vēsturiska situācija, kurā nepieciešami radikāli risinājumi un ir iespējas šo pretrunīgo, šķietami neatrisināmo, destruktīvo apstākļu sistēmu, apskatot to no cita redzes punkta, apvienot jaunā, konstruktīvā sistēmā, kura dotu pasaulei unikālu pieredzi vai iespēju pāriet jaunā attīstības līmenī - kultūrvides sabiedrībā, izmantojot Latvijas piemēru un pārņemot no tās šeit aprobētus rīcības modeļus.

Problēmas risinājums

56

♦ Globāls kultūras - ekonomiski - politisks projekts kultūrvides sabiedrības veidošanai Eiropas centrā, kuru veic pasaules sabiedrība Latvijas teritorijā reālā dzīves vidē - mainot tajā visu

Latvijas kultūras, ekonomisko, sociālo, politisko situāciju.♦ Būtībā tā ir līgumu pakete starp kādu koordinējošu institūciju ( UNESCO ? ) un

Latvijas valsti, ar kuru pasaules sabiedrība caur šo institūciju iegulda Latvijā, konkrētu projektu un to daļu veidā savus materiālos resursus, garantē tās drošību, eksperimenta statusa nemainību līdz pilnīgas kultūrvides sabiedrības izveidei, stabilizācijai, sniedz reālu nepieciešamo palīdzību noziedzības apkarošanā, jauna tipa ekonomikas, izglītības sistēmas izveidē, izvērš šeit jaunu kultūrietilpīgu tehnoloģiju aprobāciju un iespēju realizēt torsiālo lauku fizikas sasniegumu pakāpenisku iekļaušanu sociālā vidē, kā arī pasargā to no pastāvošo starpvalstu ekonomisko mehānismu graujošās iedarbības.

♦ Šajā līgumā Latvija piedalās ar savu teritoriju, iedzīvotājiem, kultūrvidi, esošajiem un potenciālajiem intelektuālajiem, kultūras un Garīgajiem resursiem.

♦ Pasaule saņem unikālu informāciju par to, kādi procesi noris un kādas iespējas paveras sabiedrībā, kura attīstās citā - kultūrvides - vērtību sistēmā un var derīgos risinājumus ieviest citu valstu dzīvē, tā sekmējot visas civilizācijas pāreju uz kultūrvides sabiedrības attīstības modeli.

♦ Rietumu valstis saņem iespēju samazināt spriedzi savās attiecībās ar Krieviju.♦ Krievijai ir iespēja atrast korekti kontrolējamu partneri tās zinātnes atklājumu

demonstrēšanai un iedzīvināšanai praksē, pie tam sabiedrībā, kura attīstās saskaņā ar jauno zinātnes paradigmu, un atrisināt savu aizrobežas tautiešu problēmu Latvijā, reāli uzlabojot to dzīves iespējas.

♦ Latvija iegūst iespēju attīstīt savu nacionālo kultūru, atrisināt vēsturiski radušos politiskos samezglojumus ar kaimiņvalstīm un sniegt savu ieguldījumu pasaules kultūras attīstībā, kā arī pierādījumus visu nacionālo kultūru eksistences nepieciešamības pamatotībā.

Argumenti eksperimenta norisei Latvija

♦ Vēsturiski izveidojusies situācija, kura neprasa speciālu sākuma apstākļu radīšanu, tātad nav nepieciešamības mainīt kādas stabilitāti ieguvušas valsts dzīvi.

♦ Relatīvi nelielā Latvijas teritorija un nepieciešamie kapitālieguldījumi.♦ Iespēja atrisināt vairākas politiskas problēmas kā Latvijā, tā lielvalstu starpā viena

procesa ietvaros.♦ Izdevīgais Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un Eiropas izpratnei pieejamā

kultūrvide.♦ Tradicionāli latviešu tautā kopumā esošā orientācija uz augstiem Garīgiem ideāliem,

prasme sadzīvē līdzsvarot ētiskos un praktiskās dzīves motīvus un stabilā, labestīgā mentalitāte, kura nepadodas negatīvām, destruktīvām provokācijām.

♦ Pasaules ieinteresētība šādā pieredzē.

1998. g. 6. jūnijā Pauls Stelps

57