PIEKTDIEN, 2015. GADA 23. JANVĀRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Dabūt izbraukties — kas puikam varētu vairāk patikt!Elīna Lāce

Jau desmit gadu Austri Medni var redzēt kopā ar topošajiem au-tovadītājiem mācību automašīnā braukājam pa Talsu ielām. Ilgga-dējā automehāniķa, pasniedzēja, braukšanas instruktora pieredze Austra interesi par tehniskām lietām nebūt nav mazinājusi. Kas Austri pazīst, tie viņu ciena arī par mērķtiecīgumu un nerimsto-šu patiku praktiski darboties. Va-kar saņēmis apsveikumus vārda dienā, nu viņš pamazām tuvojas savai 60. dzimšanas dienai.Austra dzīves sākumsnoritēja Ūdrandē, kas minēta kā pēdē-jais no lībiešu ciematiem Ventas labajā krastā. «Tur bija vecāsmammas māja — liela, veca ķieģeļu māja, kurai vie-nā galā bija dzīvojamās telpas, pa vidu bija klēts, bet otrā galā — kūts. Tagad tur ir līdzens lauks, no tā visa vairs ne-kas nav palicis,» viņš zina teikt.

Medņu ģimenē auga trīs dēli — Austris dzimis 1955. gadā, Māris — 1956. gadā, bet Uldis — 1959. gadā. Mazā vecuma atšķirība un ne tik bie-žā transporta kustība no Ūdrandes uz Pilteni, kur atradās vidusskola, lika mammai un tētim izšķirties par labu izvēlei ļaut abiem vecākajiem dēliem skolas gaitas sākt kopā. Skolai nepie-ciešamās prasmes puikām palīdzēja apgūt vecmāmiņa. «Uz skolu man pa-tika iet. Bijām tādi lauku bērni, bieži mājup devāmies ar kājām, jo stundas beidzās agrāk, nekā gāja autobuss. Tēvs visu mūžu bija šoferis, bet mam-ma Ūdrandē strādāja veikalā, un mums bija ļoti patīkami, ka pēc skolas varam pie viņas iegriezties.

No bērnības palikušas atmiņas par siltu, pavasarīgu vēju, kas man ļoti pa-tika. Tas ir tāds īstens mans laiks — ar stipru vēju. No bērnības atceros arī ļoti pamatīgas ziemas, kad gar māju sniegā bija izraktas ejas un sniegs bija gandrīz līdz pažobelei,» atminas Austris.Kad mazākā brāļaveselības problēmu dēļ ārsts ieteica pārcelties, Medņi vispirms apmetās Valdeķos, bet gadu vēlāk nopirka māju Sabilē. «Tā nu 4. klasi sākām Sa-biles vidusskolā, kur mācījāmies līdz 8. klasei. Ko darīt tālāk, ilgi nebija jādo-mā, jo vienmēr bija licies, ka viens no interesantākajiem darbiem ir braukt par šoferi. Protams, mani kā zēnu iein-teresēja tas, ka tētis bija šoferis. Bijām vēl pavisam mazi puikas, tādi, kas 1. vai 2. klasē mācās, kad tēvs mūs ņēma līdzi ar mašīnu braukt, kad sienu vai lopbarību veda. Tēvs ar līdzbraucēju to krāva, bet mēs pa to laiku braucām uz priekšu. Kad tuvojās slejas galam, tēvs iekāpa un apturēja automašīnu. Savus puikas arī tāpat mācīju — kad viņi bija mazi, man bija mācību kravas automobilis. Šofera sēdekli atbīda at-pakaļ, puikas stāv kājās un brauc! Ne-kāda vaina!» smejas Austris.

Interesanti, ka visi trīs brāļi izvēlējās apgūt automehāniķa specialitāti Kan-davas tehnikumā, tikai jaunākais brālis mācības sāka tad, kad vecākie jau bija pēdējā kursā. «Man joprojām liekas, ka tā bija īstā vieta, kur mācīties. Man vispār tie dzelži patika — viss, ko varēja jaukt un krāmēt! Tehnikumā iestājo-ties, vienu vasaru bija iespēja pastrādāt dārzeņu kombinātā par atslēdznieka palīgu. Tā nu bija interesantākā vieta, ko līdz tam biju redzējis! Visvisādi me-hānismi, iekārtas, katli, konservējamās iekārtas, kas mūžīgi lūza, kā jau pa-domju laikos. Bija, ko darīt!

Tehnikumā abi ar brāli daudz no-darbojāmies ar sportu. Tas bija zēnu tehnikums, tur citādāk nemaz neva-rēja pastāvēt. Tika rīkotas visādas sacensības, un mēs ar brāli tajās visās piedalījāmies. Ja bija svarcelšanas sa-censības, mēs piedalījāmies; ja cīņa, gājām uz to; ja vieglatlētika, tad arī

«Visus, kas nāk mācīties, var dalīt divās grupās: pirmie ir tādi, kas pasaka: «Es neprotu, bet ļoti gribu iemācīties braukt!», bet otro attieksme pauž: «Es jau māku braukt, man tikai vajag tiesī-bas!»» pamanījis Austris Mednis. Edgara Lāča foto

Tehnikuma absolvents.Albuma foto

Brāļi Medņi: Austris (no la-bās puses), Māris un Uldis.

Tētim klēpī Austris, mammai — Māris. Aiz-mugurē — vecmāmiņa, kas bija puiku pirmā skolotāja.

tur bijām; ja riteņbraukšana, braucām ar riteņiem. Man patika arī skriet ga-rās distances, esmu ļoti daudz skrē-jis,» apliecina Austris.

Labas atmiņas palikušas arī par prakses laiku. «Pēc trešā kursa mūs ar brāli aizsūtīja uz ATU-27 Talsos strā-dāt par šoferiem. Tur mums iedeva vecu mašīnu ar piena cisternu un pa-teica — ja to salabosim, varēsim ar to braukt. Teorija jau tādos remontos bija apgūta, bet pieredzes nebija, tomēr salabojām mašīnu pamatīgi un vieno-jāmies, ka es ar to braukšu. Diezgan pamatīgi varēja dabūt izbraukties, un kas tad tādam puikam varētu vairāk patikt! Arī brālis dabūja mašīnu, tā nu uz Sabili lepni braucām katrs ar savu, no rītiem rīkojot kārtīgas sacensības,» atceras Austris. Par darbā sakrāto naudu brāļi aizbraukuši uz Ļeņingra-du un nopirkuši zaporožecu.Pēc tehnikuma pabeigšanasarmijā nav gribējies iet. Īpaši jau tā-pēc, ka praksē Austris bija iepazinies ar Ilzi, kura vēlāk kļuva par viņa sie-vu. «Spriedām, ka jāmēģina stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Vecāki arī iedrošināja, jo mācījāmies labi. Izvēlējāmies lauksaimniecības mehanizācijas novirzienu,» viņš atklāj.

Jau pēc pirmās sesijas Austris un Ilze apprecējās. Lai iekārtotos, jauna-jai ģimenei bija vaja-dzīga nauda, tāpēc abi meklēja iespējas līdz-tekus mācībām pie-pelnīties. Te Austris bija šļūteņu meistars, te šoferis, kas vadā caurules no Saldus uz Jelgavu. Apprasījies ražošanas apmācības katedras vadītājam, vai nav kāds darbs darāms, jaunais vīrie-tis iecelts par trakto-ru tehnisko apkopju meistaru. «Bija jāsaved traktori kārtī-bā, bet citādi aiz garlaicības varēja pat nomirt! Cik tad to traktoru tur bija? Uztaisi tehnisko apkopi un gaidi, kad atkal vajadzēs! Pamanīju, ka stāv viens kāpurnieks. Aiz gara laika domāju — uztaisīšu tam tādu kārtīgu remontu! Lēnā garā izjaucu, saliku un atdevu darbos. Priekšnieks atbrauca un brīnī-jās, ka traktors, kuru bija paredzēts sū-tīt uz kapitālo remontu, jau iet darbos! (Smejas.) Viņš man piedāvāja pastrā-dāt par instruktoru uz kravas mašīnas, lai gan tolaik vēl nemaz nebija instruk-tora apliecības,» stāsta Austris.

Tolaik bijis ierasti ņemt saimnie-cības norīkojumus, kas ļāva zināt, ka pēc mācībām students dosies strādāt uz konkrēto vietu. Austrim šāds no-rīkojums bija uz PMK-26 Stendē. To-mēr studiju laikā, noskaidrojis, kādu darbu viņam dotu, uzzinājis, ka varēs būt meistars vai darbnīcas vadītājs — ieņemt amatu, kādam viņš būtu bijis piemērots pēc tehnikuma, nevis aka-dēmijas beigšanas. Pie tam — Med-

ņiem tolaik bija piedzimuši dēli Gints un Agnis, bet Stendē jaunajam speciā-listam nav piedāvāta dzīvesvieta, tāpēc Austris bijis priecīgs, kad kādās auto-sacīkstēs saticis cilvēku, kurš atklājis, ka Saulaines tehnikumā jaunā specia-litātē — automobiļu tehniskā apkope un remonts — vajadzīgs pasniedzējs. Tika piedāvāts arī dzīvoklis Kaucmin-des pilī un malka apkurei. «Aizbraucot

uz Saulaini, redzēju lielu celtni ar iekārtām un klasi, viss tikai jāsa-kārto tā, lai var notikt nodarbības. Man šis darbs patika, par pa-sniedzēju strādāju lab-prāt. Tolaik arī skolēni bija citādāki, nopietni lauku bērni, kuri tie-šām gribēja mācīties. Man iedeva arī grupu audzināšanā. Pērn biju uz salidojumu — pa-

gājuši 30 gadi kopš šīs grupas izlaidu-ma. Lieli vīri, visiem ģimene, bizness,» salīdzina Austris.

Uz Saulaines tehnikumu mācīt ceļu satiksmes noteikumus aizgājis arī Austra brālis, un tehnikuma di-rektore abus brāļus aizsūtījusi mā-cīties par instruktoriem. Pēc kursu beigšanas Austris instruktora darbu veica Bauskas DOSAAF (padomju laika organizācija sadarbībai ar armi-ju, aviāciju un kara floti), nepametot novārtā arī pasniedzēja pienākumus. «Grūti bija apvienot, bet varēju. Strā-dāju pa sestdienām, svētdienām, va-kariem. Kā jau parasti, vispirms vaja-dzēja dzīvokli iekārtot, tad vajadzēja krāsaino televizoru, tad jaunu mašī-nu… Pamazām pie tā visa arī tikām.»Tajā laikā bija sistēma,kurā vienai skolai vajadzēja sagatavot traktoristus, citai — šoferus. «Atnāca Pilsrundāles vidusskolas direktore un teica: «Vīri, palīdziet! Mums iedota mašīna, vajadzētu apmācīt skolēnus par šoferiem.» Līdz tādam līmenim,

ka atnāk meitene un raud: «Es gri-bu mācīties par frizieri, kam man tas smagais automobilis vajadzīgs?» Bet tiesības bija jākārto visiem. Skolai ie-dota kravas automašīna, bet neviens nezina, ko ar to darīt! Līdz kuriozam,» spriež Austris. Viņš kopā ar kaimiņu šo automašīnu pielāgoja apmācību va-jadzībām un pa abiem vairākus gadus mācīja skolēniem ar to braukt.

Kad Austris instruktora darbu bija veicis arī Saulaines tehnikumā, viņam gribējās pārmaiņas. Uz tādām rosināja arī tēvs, kuram Sabilē bija zemnieku saimniecība. «Atbraucu uz Laidzi. Ie-gāju tehnikumā apvaicāties, vai ko ne-vajag. Teica, ka vajadzīgs pasniedzējs, kas varētu mācīt teoriju par trakto-riem. Un atkal — kā ieeju darbnīcās, priekšā ir liela, tukša klase, viss jāsāk no gala, tāpat kā Saulainē,» atceras Austris. Drīz viņam tika piedāvāta direktora vietnieka vieta. Šis amats ietvēris tehnikuma mācību saimniecī-bas pārraudzīšanu — mācību iestādei tolaik bija 250 hektāri zemes abpus ezeram, lielas kūtis, daudz lopu. Par direktora vietnieku Austris nostrādāja 13 gadus, līdz pat 2005. gadam, paralē-li mācot arī teoriju par traktoriem un apmācot audzēkņus braukšanā.

Kad saslima un pēc operācijas darbā nevarēja atgriezties Austra sie-va, vajadzēja kaut ko mainīt. Austris uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu at-brīvot no darba tehnikumā, bet tika pierunāts palikt vismaz par rasēšanas skolotāju. Togad viņš pieņēma arī pie-dāvājumu kļūt par instruktoru «DSI autoskolā». Abus darbus Austris tur-pina veikt joprojām. 2011. gadā sieva tomēr zaudēja cīņā ar slimību. Vēlāk Austris nodibināja jaunu ģimeni.Par instruktora darbuviņš saka: «Visus, kas nāk mācīties, var dalīt divās grupās: pirmie ir tādi, kas pasaka: «Es neprotu, bet ļoti gribu iemācīties braukt!», bet otro attiek-sme pauž: «Es jau māku braukt, man tikai vajag tiesības!» Sevišķi puikām ir

tāda nostāja — kurš tad neprot braukt! Un tad gadās, ka cil-vēks brauc saskaņā ar savu izpratni, ne tik pareizi tehniskā, satiksmes noteiku-mu un drošības ziņā. Reizēm kāds saka: «Man pietiek! Mana mamma uzskata, ka es jau pietiekami labi braucu!» Tad man atliek teikt, ka mamma eksāmenu nepieņems, bet in-spektoram būs savas prasības. Iemācīt braukt var jebkuram. Galvenais priekšno-sacījums ir vēlēšanās attīstīties, mācīties.»

Uz jautājumu, vai ir atšķirība starp topošajiem autova-dītājiem stiprā un

daiļā dzimuma vidū, Austris atbild: «Ja godīgi, ir gan ļoti labas un gudras meitenes, kuras tūlīt apgūst visu, ko viņām māca, gan nesaprātīgi puikas, kas neatšķir pat kreiso roku no labās. Nekādā ziņā nevar teikt, ka puiši vien-mēr brauc tikai ļoti labi.» Galu galā — tieši kāds puisis, mācību automašīnu vadot, brīdī, kad pretī braukusi smagā automašīna, reiz strauji pagriezis stū-ri pa kreisi vismuļķīgākā iemesla dēļ: «Gribēju redzēt, ko jūs darīsiet!»

Aizrunājamies arī par biežo avā-riju cēloņiem, kuru vidū Austris min pārgalvību, visatļautību un noteikumu tulkošanu pēc sava prāta. «Kā gribu, tā daru! Māca taču visus vienādi, tomēr kādam ķibeļu nav vispār, bet citam viss ir viena liela nelaime. Nāk arī tādi nopietni transporta līdzekļi, bet visi vēl nav tiem gatavi. Bieži puišiem tā ir lielākā kļūda — viņi domā, ka au-tovadītāja apliecības iegūšana garantē to, ka meistarība ir proporcionāla viņu iedomu līmenim. Tomēr, lai kļūtu par meistaru, jāpiestrādā ilgi un dikti.

Šī gada otrajā pusē palielināsies braukšanas apmācību stundu skaits. Kad sāku strādāt par instruktoru 1980. gadā, B kategorijas iegūšanai bija 32 braukšanas stundas tiem, kuri mācījās, lai varētu strādāt par šoferi algotā darbā, un 28 stundas amatie-riem. Vēlāk šis skaits nokrita uz 20 stundām, pēc tam uz 14…

Tagad jaunieši daudz laika pavada pie datora, bet arī tam var būt nega-tīvas sekas. Cilvēkā rodas visatļau-tības izjūta. Dzīvē diemžēl nav tā kā datorspēlē — brauc, nokrīti no tilta, iekrīti upē, izbrauc ārā… Rodas ilū-zija, ka tā varēs arī ārpus datora. Bet automašīna pēc būtības ir ierocis! Tā nu varbūt pārmaiņas uz ceļiem radītu ne tik daudz nobraukto stundu skaits, bet gan apziņas veidošana. Vajadzētu izvērtēt cilvēka psiholoģisko gatavību uzņemties atbildību ne vien par savu, bet arī par citām dzīvībām. Daudzi diemžēl ir tādā kā eiforijā, bērna prā-tā vēl — gan jau kaut kā…»Austrim nav raksturīgi sēdēt,rokas klēpī salikušam, tāpēc viņš lab-prāt pamazām veido ģimenei tīkamu vidi Laidzes pagasta «Avotos». Tomēr brīvajā laikā visvairāk prieka sagā-dājot viss ar automašīnām saistītais, tostarp dažādu sacensību skatīšanās. Tēva un vectēva interesi par automa-šīnām mantojuši arī Austra dēli, tiesa viens no viņiem savas prasmes pašlaik liek lietā Norvēģijā, otrs — Īrijā. Aus-trim ir četri mazbērni. Arī vienīgajā mazdēlā pamazām tiekot attīstīta in-terese par tehniskām lietām.

«Ja man būtu daudz laika un daudz naudas, es droši vien veidotu auto-mobiļu kolekciju ar kādiem vecākiem automobiļiem, kādu mūsdienīgāku, lai var paskatīties, kā viss ir attīstījies. Gribētos kādu īpašu eksemplāru sev iegādāties. Bet tas ir tāds tāls sapnis,» atklāj Austris.

Dzīvē diemžēl nav tā kā datorspēlē — brauc, nokrīti no tilta, iekrīti upē,

izbrauc ārā… Rodas ilūzija, ka tā varēs arī ārpus datora.

Bet automašīna pēc būtības ir ierocis!