EIROPAS PARLAMENTS.IESTāšANāS PAR cILvēcību.

SAhAROvA bALvA PAR DOMAS

bRīvību 2012

Martin SchulzEiropas Parlamenta priekšsēdētājs

3

Martin SchulzEiropas Parlamenta priekšsēdētājs

Aizvadītajās divās desmitgadēs Eiropas Savienība ir atzinīgi novērtējusi un godinājusi tās personas un organizācijas, kas ar saviem centieniem ir veicinājušas domas brīvību. Saharova balva simbolizē atbalstu visiem tiem, kas cīnās pret apspiestību, autoritārismu un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šī balva atspoguļo Eiropas Parlamenta noturīgo un stingro nostāju, atbalstot tos cilvēkus, kuri ir pierādījuši, ka viņiem piemīt apbrīnojams spēks un drosme, lai stātos pretī apspiestībai un patvaļai. Četri no sešiem 2012. gada Saharova balvas kandidātiem pašlaik izcieš cietumsodu. Viņi tika aizturēti, tiesāti un ieslodzīti cietumā par rīcību, kuru Eiropas Parlaments uzskata par iedvesmojošu. Kā reiz teicis Andrejs Saharovs, cilvēku sabiedrībā intelektuālajai brīvībai ir liela nozīme — tā ir brīvība iegūt un izplatīt informāciju, diskutēt atklāti un bez bailēm un brīvība no birokrātijas un aizspriedumu spiediena.Piešķirot 2012. gada Saharova balvu par domas brīvību Nasrin Sotoudeh un Jafar Panahi, tiek apliecināta solidaritāte un pausta apbrīna par sievieti un vīrieti, kurus nav pieveikušas ne bailes, ne iebiedēšana un kuriem vissvarīgākais ir nevis pašu liktenis, bet gan valsts nākotne.Nasrin Sotoudeh pašlaik izcieš sodu bēdīgi slavenajā Evinas cietumā. Pēc vairākiem bada streikiem viņas organisms ir novārdzis un veselības stāvoklis ir nestabils, un situāciju vēl jo vairāk pasliktina sliktie un represīvie ieslodzījuma apstākļi. Nasrin Sotoudeh ir cilvēktiesību juriste, un viņas darbs, kas sevī iemieso augstsirdību un pašaizliedzību, ir „atalgots” ar brutālu sodu. Jafar Panahi ir vairākkārt godalgots kinorežisors, kuram piespriests sešu gadu cietumsods un noteikts aizliegums turpmākos divdesmit gadus veidot filmas. Viņa humorpilnais un precīzais skatījums uz līdzpilsoņiem ir palīdzējis pasaulei saprast, cik bagāta, radoša un daudzveidīga ir Irānas sabiedrība. Pirmo reizi viņu arestēja 2009. gadā par to, ka viņš pauda atbalstu protestētājiem, kas tika nogalināti pret prezidenta vēlēšanām vērstas demonstrācijas laikā. Piešķirot Saharova balvu Nasrin Sotoudeh un Jafar Panahi, tiek arī apliecināta cieņa visiem tiem irāņiem, kas cīnās par labāku Irānu — valsti, kurā radošums aizstātu bailes, tiesiskums nomainītu spēka diktētu varu, dialogs novērstu nošķirtību un autokrātijas vietā nāktu demokrātija.Eiropas Parlaments arī turpmāk centīsies pulcināt kopā Saharova balvas ieguvējus, lai viņi cits citam sniegtu atbalstu, cīnoties par demokrātiskām brīvībām un aizstāvot cilvēktiesības. Mēs ceram, ka šis tīkls ļaus mums nodrošināt miera ostu visiem tiem, kas veicina domas brīvību, un stiprināt miera, iecietības un brīvības ideju, kas ir tuva visiem Eiropas iedzīvotājiem.

Priekšvārds

4

Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādiem principiem kā cilvēka cieņas respektēšana, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Šīs Līgumā par Eiropas Savienību nostiprinātās vērtības ir kopīgas visām dalībvalstīm un ir juridiski saistošas. Ja tiek konstatēts, ka kāda dalībvalsts izdara smagus pārkāpumus attiecībā uz šīm vērtībām, tai uz laiku var aizliegt īstenot ES līgumos paredzētās tiesības, ja Eiropas Parlaments dod savu piekrišanu. Attiecībās ar pārējo pasauli Savienība ir apņēmusies aizstāvēt un popularizēt savas vērtības un intereses un veicināt pilsoņu aizsardzību, mieru, drošību, Zemes ilgtspējīgu attīstību, tautu solidaritāti un savstarpēju cieņu, brīvu un taisnīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību, jo īpaši bērna tiesību, aizsardzību, kā arī stingri ievērot un attīstīt starptautiskās tiesības, tostarp, ievērot ANO Statūtos ietvertos principus.

Attiecībās ar trešām valstīm Līgums nosaka, ka demokrātijas un tiesiskuma attīstība un stiprināšana, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir vissvarīgākie kopējās ārpolitikas un drošības politikas un attīstības sadarbības politikas mērķi. Šis mērķis tika īpaši iekļauts Līgumā, galvenokārt pateicoties Eiropas Parlamenta uzstājībai, kurš Eiropas Savienībā ir uzņēmies vadošo lomu cilvēktiesību aizstāvībā, un ņemot vērā lūgumus, ko Eiropas Parlaments saņem no pilsoņiem, kuri dzīvo gan ES, gan ārpus tās, kā arī nevalstisko organizāciju daudzveidīgās aktivitātes.

Lisabonas līgumā, ar kuru tika izdarīti grozījumi Līgumā par Eiropas Savienību, ir iekļauta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas stājās spēkā 2009. gadā. Lisabonas līgums arī nodrošināja juridisko pamatu, lai ES kā vienots veselums varētu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kuru Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja 1950. gadā. Visas 27 ES dalībvalstis un Horvātija, kas drīzumā, 2013. gadā, pievienosies Savienībai, ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Konvencijas 59. pantā tika izdarīti grozījumi, lai Eiropas Savienība varētu tai pievienoties, un patlaban jau ir sākta attiecīga procedūra. Saskaņā ar nolīguma projektu, par kuru vienošanās tika panākta 2011. gadā, Eiropas Savienība varēs iecelt vienu tiesnesi Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas izveidota, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, un 18 Eiropas Parlamenta deputāti varēs piedalīties tiesneša amata kandidātu atlases procesā, ko pārraudzīs Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja. Eiropas Savienības Pamattiesību harta, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un uz tās pamata veidotie pakti ir vissvarīgākie atsauces dokumenti Eiropas Savienībai, Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm, risinot ar starptautiskajām tiesībām saistītus jautājumus cilvēktiesību jomā.

eiroPas savienība eiroPas Parlamentsun cilvēktiesības

5

Drīz pēc tam, kad Eiropas Savienības Padome publicē ikgadējo Savienības ziņojumu par cilvēktiesībām, Eiropas Parlaments sagatavo gada ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli pasaulē un Savienības cilvēktiesību politiku. Ārlietu komitejas Cilvēktiesību apakškomiteja ir Parlamenta struktūrvienība, kas atbildīga par parlamentārajām iniciatīvām šajā jomā un nodrošina pastāvīgu diskusiju forumu ar cilvēktiesību aizstāvjiem par cilvēktiesību stāvokli un demokrātiju valstīs, kuras nav ES dalībvalstis.

Turklāt Attīstības komiteja regulāri organizē sanāksmes par cilvēktiesībām jaunattīstības valstīs vai par konkrētām tēmām, piemēram, bērni–karavīri vai bērni–vergi, un šajās sanāksmēs piedalās cilvēktiesību nevalstiskās organizācijas un attiecīgo valstu valdību pārstāvji. Attīstības komiteja kopā ar Ārlietu komiteju un tās Cilvēktiesību apakškomiteju piedalās ikgadējai Saharova balvai par domas brīvību pieteikto kandidātu nominācijā un atlasē. Lēmumu par to, kurš no kandidātiem būs balvas ieguvējs, pieņem Eiropas Parlamenta Politisko grupu priekšsēdētāju konferencē.

Katru mēnesi Parlamentā notiek debates par steidzamiem jautājumiem, apspriežot cilvēktiesību pārkāpumus valstīs, kuras nav ES dalībvalstis, un jo īpaši konkrētus gadījumus, un attiecīgo valstu valdības tiek aicinātas rīkoties. Valdību reakcija ļauj secināt, ka tās mēdz ņemt vērā Eiropas Parlamenta kritiku. Dažkārt Parlamenta rezolūcijām ir tūlītēja ietekme, un bieži vien uz tām pamatojas Padomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta rīcība.

Parlamenta likumdevējvara ļauj tam nedot piekrišanu svarīgu nolīgumu noslēgšanai ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, ja tās nopietni pārkāpušas cilvēktiesības un demokrātiskos principus. Turklāt Parlaments uzstāj, ka ir stingri jāievēro cilvēktiesību klauzulas, kas regulāri tiek iekļautas šādos nolīgumos. Ņemot vērā stāvokli cilvēktiesību jomā, 2011. gada septembrī tika pārtraukts ES asociācijas un sadarbības nolīgums ar Sīriju.

Parlaments ir nostiprinājis savu lomu, pieņemot politiskas rezolūcijas, rīkojot uzklausīšanas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, sūtot ad hoc delegācijas uz dažādām valstīm, lai tajās novērtētu cilvēktiesību stāvokli, un atbalstot parlamentāru demokrātiju un parlamentāru politisko dialogu galvenokārt ar parlamentu sadarbības delegāciju un asambleju palīdzību. Eiropas Parlamenta deputāti bieži vien apspriež konkrētus gadījumus regulārās sanāksmēs ar deputātiem no citām valstīm, un viņiem ir iespēja panākt pozitīvu iznākumu.

5

Nozīmīgākais forums politiskam dialogam starp Eiropas Parlamentu un Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu parlamentāriešiem ir ES un ĀKK Apvienotā parlamentārā asambleja. Savienības Vidusjūrai parlamentārā asambleja nodrošina platformu strukturētam dialogam ar Vidusjūras reģiona valstīm par cilvēktiesībām un demokrātijas jautājumiem un forumu ieilgušu domstarpību atrisināšanai. Eiropas un Latīņamerikas parlamentārā asambleja jeb Eurolat pieņem rezolūcijas un ieteikumus un nosūta tās dažādām organizācijām, iestādēm un ministriem, kas ir atbildīgi par reģionu divpusējās stratēģiskās asociācijas izveidi. Tā risina jautājumus, kas saistīti ar demokrātiju, ārpolitiku, pārvaldību, integrāciju, mieru un cilvēktiesībām. EURONEST parlamentārā asambleja ir parlamentārais forums, kas ļauj veicināt politisko saikni un ciešāku ekonomisko integrāciju starp Eiropas Savienību un Austrumeiropas valstīm. To izveidoja 2011. gadā, un tai ir Cilvēktiesību un demokrātijas pastāvīgā komiteja.

Eiropas Parlaments arī cieši seko līdzi 2006. gada jūnijā izveidotās ANO Cilvēktiesību padomes darbam un sekmē to jautājumu noskaidrošanu, kurus ES ierosina tās sēžu laikā. Faktiski Parlaments ir devis nozīmīgu ieguldījumu, lai iekļautu cilvēktiesību jautājumus Eiropas darba kārtībā. Tas ierosina konkrētas iniciatīvas vairākās jomās, piemēram, attiecībā uz spīdzināšanas novēršanu, mazākumtautību aizsardzību, konfliktu novēršanu, sieviešu un bērnu tiesību veicināšanu, cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, pamatiedzīvotāju un invalīdu tiesībām. Eiropas Parlaments aktīvi atbalsta kampaņu, kas vērsta uz to, lai ANO noteiktu moratoriju nāvessoda izpildei un visā pasaulē tas tiktu atcelts, kā arī atbalsta Starptautisko Krimināltiesu cīņā pret nesodāmību par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Parlaments veicināja Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra izveidi, kura darbu vēlāk, sākot no 2007. gada 1. marta, turpināja Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, un tas atbalsta ES kampaņu vardarbības pret sievietēm izskaušanai. Parlaments ir aktīvi iesaistījies demokrātijas veicināšanas procesos trešās valstīs — tas piedalās vēlēšanu novērošanas misijās un veicina Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja darbu. Eiropas Parlaments cieši sadarbosies arī ar jaunizveidoto Eiropas Demokrātijas fondu.

Eiropas Parlaments jau ir licis lietā savas budžeta pilnvaras, lai ievērojami palielinātu līdzekļus demokrātijas un cilvēktiesību programmām. Tas panāca, lai tiktu saglabāts atsevišķs šādu darbību finansēšanai paredzēts instruments — Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments. Tas ir finanšu un politikas instruments, ar ko visā pasaulē veicina demokrātijas un tiesiskuma attīstību un konsolidāciju un visu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu valstīs, kuras nav ES dalībvalstis, ietverot īpašu atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

6

7

Eiropas Parlaments lielu nozīmi piešķir arī pilsoņu ekonomisko un sociālo tiesību veicināšanai Savienībā. Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja apspriež jautājumus, kas saistīti ar pamattiesību stāvokli ES. Tā sagatavo pret rasismu, reliģisko neiecietību un ksenofobiju vērstus pasākumus un risina jautājumus saistībā ar attieksmi pret patvēruma meklētājiem un viesstrādniekiem. Turklāt, ja ES iedzīvotāji uzskata, ka viņu pamattiesības ir aizskartas, viņi var iesniegt sūdzību Eiropas ombudam un Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejai. Ombuds izskata sūdzības par ES iestāžu darbību, turpretī Lūgumrakstu komiteja izskata iesniegumus par saistību pārkāpumiem, ko izdarījušas dalībvalstis, kurām pēc pārkāpumu tiesvedības sākšanas nereti ir jāgroza savi tiesību akti vai prakse, lai tie atbilstu Kopienas tiesību aktiem.Katru gadu, piešķirot Saharova balvu par domas brīvību, Eiropas Parlaments uztiec cilvēktiesību aizstāvjus, disidentus un cīņā par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām iesaistītos aktīvistus par viņu pūliņiem un drosmi. Saharova balvas 20. gadskārta tika atzīmēta 2008. gadā. Saistībā ar šo notikumu Eiropas Parlaments rīkoja konferenci „Aktīvs atbalsts cīņā par cilvēktiesībām 20 gadu garumā — Saharova balvas laureātu pieredze”. Daudzi laureāti piedalījās konferencē un apmainījās viedokļiem par cilvēktiesībām pasaulē un par Saharova balvas nozīmi. 2005. gada Saharova balvas laureāte Hauwa Ibrahim šo naudas balvu izlietoja, lai vairāk nekā 100 bērniem nodrošinātu mācības skolā. Asociācija „Las Madres de la Plaza de Mayo”, kas balvu saņēma 1992. gadā, iegūtos līdzekļus izlietoja, lai atvērtu grāmatnīcu, politisko debašu klubu un augstskolu, kurā mācās vairāk nekā 2400 studentu. Šajā konferencē piedalījās arī Andreja Saharova atraitne Elena Bonner. Elena Bonner, kas arī pati ir labi zināma cilvēktiesību un demokrātijas aizstāve, pauda sava vīra uzskatu, ka „cilvēkiem vienmēr būtu jārīkojas pēc sirdsapziņas”, un savu viedokli, ka „cilvēktiesības ir civilizācijas pamats”.Šajā konferencē toreizējais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hans-Gert Pöttering paziņoja par Saharova balvas tīkla darbības sākšanu.

cilvēktiesības

8

Kopš 1988. gada Eiropas Parlaments katru gadu piešķir Saharova balvu par domas brīvību, lai apbalvotu cilvēkus vai organizācijas, kuras darbojas kā savulaik Andrejs Saharovs, aizstāvot cilvēktiesības un pamatbrīvības un cīnoties pret apspiestību un netaisnību. Slavenais fiziķis, Zinātņu akadēmijas loceklis, disidents un 1975. gada Nobela Miera prēmijas laureāts Andrejs Saharovs (1921–1989) no izsūtījuma Gorkijā Eiropas Parlamentam nosūtīja vēstījumu, kurā pauda aizkustinājumu un prieku par Eiropas Parlamenta nodomu dibināt viņa vārdā nosauktu balvu par domas brīvību. Šo faktu viņš pamatoti uzskatīja par iedrošinājumu visiem, kas, tāpat kā viņš, savu dzīvi velta cīņai par cilvēktiesībām.Slavenais PSRS kodolfiziķis Andrejs Saharovs, sākoties bruņošanās sacensībai, pauda bažas, ka pasaulē, kas piedzīvojusi Aukstā kara laikmetu, palielinās atomkara draudi. Pēc pagrīdē izplatītās un vēlāk rietumvalstu presē publicētās esejas „Pārdomas par progresu, mierīgu līdzāspastāvēšanu un intelektuālo brīvību” A. Saharovam aizliedza veikt jebkādus ar militāro jomu saistītus pētījumus. 1970. gadā viņš kopā ar citiem domubiedriem nodibināja Cilvēktiesību komiteju PSRS, bet 1972. gadā apprecējās ar savu līdzgaitnieci un cilvēktiesību aktīvisti Elena Bonner. Neraugoties uz arvien pieaugošo valdības spiedienu, A. Saharovs ne tikai centās panākt citādi domājošo cilvēku atbrīvošanu savā valstī, bet kļuva par vienu no drosmīgākajiem režīma kritiķiem, iedvesmojot līdzcilvēkus cīnīties pret pamatbrīvību noliegšanu. Nobela Miera prēmijas komiteja ir atzinusi, ka viņš bija „cilvēces sirdsapziņas pārstāvis”. Ne draudi, ne izsūtījums nesalauza viņa pretestību.Visi viņa vārdā nosauktās balvas ieguvēji, tāpat kā Andrejs Saharovs, uzskatāmi parāda, ka vajag daudz drosmes, pacietības un iekšēja spēka, lai aizstāvētu cilvēktiesības un panāktu to vispārēju ievērošanu. Gandrīz vienmēr šī cīņa par cilvēka cieņu ir bijusi saistīta ar lieliem upuriem — nereti ar vajāšanu, personīgās brīvības zaudēšanu, fizisku iespaidošanu vai izsūtīšanu no dzimtenes. Vairākos gadījumos balvas ieguvējiem nav bijis ļauts piedalīties personīgi balvas saņemšanā. Ar Saharova balvu Eiropas Parlaments godina izcilus panākumus, kas gūti, domas un vārda brīvību aizsargājot pret neiecietību, fanātismu un naidu. Tādējādi tiek izteikta pārliecība, ka pie pamatbrīvībām pieder ne tikai tiesības uz dzīvību un integritāti, bet arī vārda un preses brīvība, kas ir viena no stiprākajiem aizsardzības vaļņiem pret apspiešanu, kā arī demokrātiskas un atvērtas sabiedrības galvenais kritērijs. Tiesības uz neierobežotu domas un vārda brīvību ir noteiktas ANO 1966. gada 16. decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantā, kurā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver arī „brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc (personas) izvēles” — tas rosināja Eiropas Parlamentu dibināt Saharova balvu.Eiropas Parlaments cilvēktiesību balvu 50 000 eiro apjomā piešķir svinīgā sēdē Strasbūrā tieši 10. decembrī vai nedaudz agrāk vai vēlāk, jo šajā datumā 1948. gadā tika parakstīta Apvienoto Nāciju Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

andrejs saharovs balvas iedvesmotājs

9

saharova balvas tīkls 2008. gadā, atzīmējot Saharova balvas par domas brīvību 20. gadskārtu, toreizējais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hans-Gert Pöttering oficiāli paziņoja par Saharova balvas tīkla darbības sākšanu — šis tīkls veidots kā platforma balvas ieguvējiem, lai viņi varētu atbalstīt cits cita darbības un apliecināt solidaritāti.Saistībā ar šo notikumu Eiropas Parlaments rīkoja konferenci „Aktīvs atbalsts cīņā par cilvēktiesībām 20 gadu garumā — Saharova balvas laureātu pieredze”.Balvas saņēmēji parakstīja kopīgu deklarāciju, ar kuru viņi apņēmās palielināt kopīgos centienus atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus visā pasaulē, sadarbībā ar Eiropas Parlamentu īstenojot kopīgas Saharova balvas saņēmēju darbības.Tīkls savu darbību ievērojami uzlaboja pēc augsta līmeņa konferences, kura notika 2011. gadā un kurā piedalīties tika aicināti visi balvas ieguvēji. Saharova balvas tīkla ikgadējā pasākumā, kas notika 2012. gada oktobrī, pašreizējie tīkla līdzpriekšsēdētāji — Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martin Schulz un 2011. gada Saharova balvas saņēmēji Ali Ferzat, Asmaa Mahfouz un Ahmed El Senussi — publiski pauda viedokli par tēmu „Demokrātija darbībā”. Balvas ieguvēji uzstājās arī pirmajā Pasaules demokrātijas forumā, kurš notika Strasbūrā un tika organizēts arī ar Eiropas Parlamenta atbalstu.Saharova balvas 25. gadskārta tiks atzīmēta 2013. gadā. Tie balvas ieguvēji no visas pasaules, kuriem nav atņemta brīvība, ieradīsies Briselē, lai dalītos pieredzē par saviem centieniem, un piedalīsies Saharova balvas tīkla konferencē, lai atbalstītu un iedrošinātu cits citu.

9

10

saharova balvas ieGuvēji

1988. gads Nelson Rolihlahla Mandela; Anatoli Marchenko (pēc nāves)

1989. gads Alexander Dubček

1990. gads Aung San Suu Kyi

1991. gads Adem Demaçi

1992. gads Las Madres de la Plaza de Mayo

1993. gads Oslobodjenje

1994. gads Taslima Nasreen

1995. gads Leyla Zana

1996. gads Wei Jingsheng

1997. gads Salima Ghezali

1998. gads Ibrahim Rugova

1999. gads Xanana Gusmão

2000. gads ¡Basta Ya!

2001. gads Izzat Ghazzawi; Nurit Peled-Elhanan; Dom Zacarias Kamwenho

2002. gads Oswaldo José Payá Sardiñas

2003. gads ANO ģenerālsekretārs Kofi Annan un viss ANO personāls

2004. gads Baltkrievijas Žurnālistu savienība

2005. gads „Sievietes baltā”; Hauwa Ibrahim; „Žurnālisti bez robežām”

2006. gads Aliaksandr Milinkevich

2007. gads Salih Mahmoud Mohamed Osman

2008. gads Hu Jia

2009. gads „Memoriāls” (Oleg Orlov, Sergei Kovalev un Lyudmila Alexeyeva „Memoriāla” un visu citu cilvēktiesību aizstāvju Krievijā vārdā)

2010 . gads Guillermo Fariñas

2011. gads Arābu pavasaris (Mohamed Bouazizi, Asmaa Mahfouz, Ahmed El Senussi, Razan Zaitouneh un Ali Ferzat)

2012. gads Nasrina Sotudeha un Džafars Panahi

nasrina sotudeha džafars Panahisaharova balva Pardomas brīvību 2012

12

Gada saharova balvas Par domas brīvību ieGuvēji nasrina sotudeha un džafars Panahi Cilvēktiesību juriste Nasrin Sotoudeh patlaban atrodas bēdīgi slavenajā Evinas cietumā, kur izcieš sešu gadu cietumsodu, kas tika piespriests par to, ka viņa bezbailīgi aizstāvēja 2009. gada masu protestu laikā arestētos opozicionārus, kas iebilda pret prezidenta vēlēšanām, uzskatot, ka to rezultāti ir viltoti. Politieslodzītie lūdza viņas palīdzību, jo viņa bija pietiekami stipra un drosmīga, lai stātos pretī tiesu iestādēm un izlūkdienesta darbiniekiem. Viņa ir arī spēcīgs oponents, kas iebilst pret nāvessoda piespriešanu nepilngadīgām personām. Pēc vairākiem bada streikiem, protestējot pret izdarīto spiedienu uz viņas ģimeni un pret skarbajiem cietuma apstākļiem 45 gadus vecās Nasrin Sotoudeh veselības stāvoklis ir ļoti nestabils. Tīmekļa vietnē persian2english.com publicētajā vēstulē saviem bērniem Mehrvaeh un Nima viņa raksta, ka vissāpīgākais ir viņai liegtā iespēja ar viņiem sarunāties. „Esmu lepna ne tikai par visiem saviem sabiedriskajiem un profesionālajiem pienākumiem, bet arī par to, kas esmu jūsu abu māte, taču es nevēlos, lai bērni mani redzētu salauztu, apspiestu un pazemotu. Es nevēlos, lai mani bērni domātu, ka citi, izmantojot varu, var pakļaut viņus prettiesiskai darbībai.” Nasrin Sotoudeh ir aizliegts tikties ar ģimenes locekļiem, jo viņa atteicās piespiedu kārtā valkāt čadru, pamatojot atteikumu ar to, ka likums neparedz čadras obligātu valkāšanu atšķirībā no hidžaba.Jafar Panahi ir kinorežisors, kam turpmākajos 20 gados ir aizliegts veidot filmas. Dedzīgajam irāņu opozīcijas Zaļo kustības atbalstītājam un prezidenta Mahmoud Ahmedinajad kritizētājam tika piespriests sešu gadu cietumsods par „propagandu pret Irānas Islāma Republiku”. Lai gan patlaban viņš dzīvo ieslodzījumam līdzīgos apstākļos — viņam aizliegts izbraukt no valsts vai sarunāties ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem —, viņš cenšas cīnīties pret vārda brīvības ierobežojumiem.Reālisma iedvesmots un saglabājot humānistisku skatījumu uz dzīvi, 51 gadu vecais Jafar Panahi ir pievērsies bērnu, nabadzības skarto cilvēku un jo īpaši sieviešu grūtajiem dzīves apstākļiem Irānā pēc Islāma revolūcijas, kas valstī sēja naidu un izraisīja Irānas iestāžu cenzūras palielināšanos. Viņa veidotās filmas, kas guvušas atzinību gan Kannās, gan Venēcijā, Irānā ir aizliegtas, un to dēļ viņam ne vienu reizi vien ir nācies pabūt cietumā. 2010. gadā viņš, viņa sieva, meita un 15 draugi tika arestēti, bet vēlāk visi tika atbrīvoti. 2011. gadā viņš uzņēma dokumentālo filmu „Šī nav filma”, kurā viņš, sēžot pie virtuves galda un sarunājoties ar savu advokātu, gaida, kāds būs tiesas spriedums. Šī filma bija īsts pārsteigums Kannu kinofestivālā. No Irānas to slepeni izveda USB zibatmiņas diskā, kas paslēpts kūkā. Britu–irāņu komiķis Omid Djalili par filmu ir izteicies šādi: „Tā ir dāvana, tā liek smieties — tā daudz pasaka par cilvēka garu.”

12

13

1988 Nelson Rolihlahla MandelaNelson Rolihlahla Mandela, 1993. gada Nobela Miera balvas laureātu, kurš dzimis 1918. gadā Umtatā, Dienvidāfrikā, pirmajās brīvajās vēlēšanās 1994. gadā ievēlēja par Dienvidāfrikas Republikas prezidentu un valdības vadītāju. Savas dzīves lielāko daļu viņš pavadīja ieslodzījumā. Kā Āfrikas Nacionālā kongresa vadītājs viņš

saviem tautiešiem un pasaules sabiedrībai simbolizēja melnādaino iedzīvotāju pretošanos cilvēka cieņu pazemojošajam aparteīda režīmam. Balvas piešķiršanas laikā 1988. gadā Mandela atradās mājas arestā.

Kopš 1999. gada jūnija sabiedriskajā dzīvē viņš vairs nepiedalījās, taču palika uzticīgs saviem ideāliem un mērķiem, darbojoties divās savās labdarības organizācijās — Nelsona Mandelas fondā un Nelsona Mandelas bērnu fondā, kā arī Vispasaules vecajo iniciatīvā, kuru viņš uzsāka 2007. gada 18. jūlijā Johannesburgā kopā ar Graça Machel un arhibīskapu Desmond Tutu. Šajā projektā piedalās grupa pasaules vadītāju, miera aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju, kuru mērķis ir atrisināt globālas problēmas, izmantojot „gandrīz 1000 gadu kolektīvo pieredzi, lai izsapņotu risinājumus šķietami nepārvaramām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām, HIV/AIDS un nabadzībai” un „izmantotu savu politisko neatkarību, lai palīdzētu risināt dažus no vissarežģītākajiem konfliktiem pasaulē”.Savā uzrunā Parlamenta sēdē, kas bija veltīta, lai atzīmētu Dienvidāfrikas demokrātijas 10. gadadienu, Nelson Mandela teica: „Cenšoties mūsu valstī nodibināt visaptverošu demokrātiju, kurā nebūtu vietas rasismam, galvenais princips ir bijis visās sabiedrības grupās un jomās atrast krietnus vīriešus un sievietes, kā arī tas, ka atklātā un brīvā sabiedrībā šie dienvidafrikāņi sadosies rokās, lai sadarbībā īstenotu savus kopīgos mērķus. Mūsu vēsturiskajiem ienaidniekiem izdevās sarunu ceļā panākt miermīlīgu pāreju no aparteīda uz demokrātiju tikai tāpēc, ka mēs bijām gatavi saskatīt cilvēkos iedzimtu spēju būt labiem.”Dienvidāfrikas Universitāte 2012. gadā godināja bijušo prezidentu (viņam klāt

neesot), piešķirot Robenas Absolventu balvu un tādējādi oficiāli paužot atzinību par viņa ieguldījumu sociālā taisnīguma un ētiskas vadības veicināšanā.

1988 Anatoli MarchenkoAnatoli Marchenko (1938–1986), viens no bijušās Padomju Savienības pazīstamākajiem disidentiem, mira 1986. gada decembrī pēc bada streika Čistopoles cietumā, kur viņš bija ieslodzīts vairāk nekā 20 gadus. Viņš bija 1975. gadā organizētās grupas dalībnieks, kura cīnījās par Helsinku konferences Nobeiguma akta ievērošanu, īpaši

attiecībā uz klauzulām, kas saistītas ar humānismu, drošību un sadarbību.Viņš atklāja patiesību par padomju darba nometnēm un cietumiem, par ko samaksāja ar ieslodzījumu cietumā pretpadomju aģitācijas un propagandas dēļ. „Manuprāt, vienīgā iespēja, kā cīnīties pret ļaunuma un nelikumības kundzību, ir zināt patiesību.”

1989 Alexander Dubček Eiropas Parlaments 1989. gadā godināja Alexander Dubček (1921–1992) kā vienu no bijušā Austrumbloka pārmaiņu un atjaunotnes iniciatoru un galveno personu reformu kustībā, kas kļuva pazīstama ar nosaukumu „Prāgas pavasaris”.Viņa centienus piešķirt sociālismam „cilvēcīgu seju” 1968.

gada 21. augustā pārtrauca Varšavas līguma valstu bruņotie spēki, kas ienāca Čehoslovākijā, ieņemot Prāgu un Centrālkomitejas ēku, un Padomju Savienības spēki uz neilgu laiku viņu apcietināja. Apsūdzēts par nodevību, zaudējis visus amatus un izslēgts no Čehoslovākijas Komunistiskās partijas, Alexander Dubček līdz 1985. gadam bija vienkāršs strādnieks. 1988. gadā viņš atsāka aktīvu politisko darbību, iesaistoties pilsoņtiesību kustībā.Pēc Čehoslovākijas revolūcijas viņu ievēlēja par Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas Federālās sapulces priekšsēdētāju. Būdams viens no cerības nesējiem

arī padomju disidentiem gadiem ilgajā cīņā par „glasnostj”, kā Andrejs Saharovs raksturoja A. Dubček savā apsveikumā, ko nolasīja balvas pasniegšanas ceremonijā 1990. gada janvārī, A. Dubček izteica vēlmi, lai „Eiropas Kopienas idejas vērienīgā simfonija, kas ir Prāgas pavasara rezultāts, turpina atbalsoties 1990. un turpmākajos gados”.

1990 Aung San Suu KyiMjanmas demokrātiskās kustības līdere un 1991. gada Nobela Miera prēmijas laureāte Aung San Suu Kyi Saharova balvu saņēma 1990. gadā. Aung San Suu Kyi (dzimusi 1947. gadā), kas kļuva par starptautisku simbolu miermīlīgai pretestībai pret apspiešanu, pēc 1990. gada divus gadu desmitus pavadīja mājas arestā vai cietumā pēc tam,

kad Mjanmas militārā hunta arestēja un asiņaini izrēķinājās ar viņas dibinātās Nacionālās demokrātiskās līgas biedriem, atsakoties nodot varu, neraugoties uz to, ka Nacionālā demokrātiskā līga bija guvusi pārliecinošu uzvaru tā gada vēlēšanās.Kad 2010. gada 7. novembrī notika Mjanmas pirmās vēlēšanas aizvadīto divdesmit gadu laikā, viņa joprojām atradās mājas arestā. Viņu atbrīvoja sešas dienas vēlāk. Tā kā valsts jaunā valdība sāka demokrātiskas reformas, Aung San Suu Kyi piedalījās parlamentārajās papildvēlēšanās, kuras notika 2012. gada aprīlī un kurās viņas partija ieguva 43 vietas no 45 iespējamām vietām. 2012. gada 3. maijā Aung San Suu Kyi deva zvērestu parlamentā. Patlaban viņa ir Mjanmas parlamenta opozīcijas vadītāja. Pēc uzvaras vēlēšanās Eiropas Parlaments pauda dziļu cieņu par opozīcijas vadītājas un Saharova balvas ieguvējas cīņu vairāku desmitgažu garumā un izteica atzinību par viņas drosmi un izturību, uzsverot, ka viņa „ir nesavtīgas drosmes piemērs cīņā par brīvību un demokrātiju tirānijas apstākļos”. EIROPAS PARLAMENTS atzinīgi novērtēja dialogu starp valdību un opozīciju. Parlaments vairākkārt ir prasījis nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Aung San Suu Kyi un citus Birmas politieslodzītos un ir nosodījis regulāros Birmas/Mjanmas iedzīvotāju cilvēktiesību, pamatbrīvību un demokrātisko pamattiesību pārkāpumus. Tā kā valstī ir sācies demokrātisko reformu laiks, ir atbrīvoti simtiem politieslodzīto un atcelta plašsaziņas līdzekļu cenzūra. Aung San Suu Kyi ir iecelta par parlamenta komitejas vadītāju. Šīs komitejas sastāvā ir 15 deputāti, un tās uzdevums ir veicināt tiesiskuma

īstenošanu valstī. Par demokrātijas svarīgāko aspektu viņa uzskata spēcīgu, neatkarīgu un nekorumpētu tiesu varu — „tiklīdz varēsim apgalvot, ka esam atjaunojuši tiesiskumu, varēsim teikt, ka demokratizācijas process ir noritējis veiksmīgi”. Pēc atbrīvošanas Aung San Suu Kyi ir ļauts ceļot, tāpēc Eiropas Parlaments ir atkārtoti uzaicinājis Aung San Suu Kyi apmeklēt Parlamentu, lai pasniegtu viņai 1990. gada Saharova balvu.

1991 Adem DemaçiEiropas Parlaments cilvēktiesību balvu 1991. gadā piešķīra 1936. gadā Prištinā dzimušajam kosovietim Adem Demaçi, tādējādi izrādot cieņu cilvēkam, kurš savas dzīves lielāko daļu (1958–1990) pavadīja cietumā, jo cīnījās par Kosovas albāņu pamattiesībām, aizstāvot tās savos rakstos un runās. Taču ieslodzījums Adem Demaçi neiebiedēja — viņš turpināja vēstīt skaudro patiesību par

serbu apspiesto divu miljonu Kosovas albāņu dzīvi.„Vārda brīvība (ir) pirmais izšķirošais solis ceļā uz demokrātiju. Bez vārda brīvības nav dialoga, bez dialoga nevar nonākt pie patiesības, bez patiesības nav progresa.” Pēc atbrīvošanas no cietuma Adem Demaçi pārņēma Cilvēktiesību un brīvību aizstāvības padomes vadību. No 1998. līdz 1999. gadam serbu ofensīvas laikā viņš bija Kosovas atbrīvošanas armijas politiskais pārstāvis. Pēc kara viņš visus spēkus veltīja etniskajam izlīgumam un bēgļu atgriešanās problēmai. Viņš kļuva par priekšsēdētāju Savstarpējas sapratnes, iecietības un sadzīvošanas komitejai, kurā darbojas visu Kosovas etnisko grupu pārstāvji, jo „Kosova pieder visiem” un „mēs vēlamies brīvu, demokrātisku daudznāciju sabiedrību”. Viņš joprojām ir iesaistījies Kosovas politiskajā dzīvē.

1992 Las Madres de la plaza de MayoŠī Argentīnas cilvēktiesību kustība izveidojās spontāni, meklējot pazudušos bērnus Argentīnas „netīrā kara” laikā — septiņus gadus ilgā nepieredzētu cilvēktiesību pārkāpumu laikā, kas sekoja pēc militārā apvērsuma 1976. gadā. Mātes, kas stāvēja rindā pie Iekšlietu ministrijas, meklējot ziņas par saviem bērniem, sāka rast spēku, atbalstot viena otru, un

14

15

visnežēlīgāko represiju laikā, kad bija aizliegts sapulcēties pat nelielā grupā, viņas pamanījās veikt savu pirmo protesta akciju — lēni iet pa apli pretēji pulksteņa rādītāja virzienam laukumā Plaza de Mayo. Pirmajā protestā piedalījās četrpadsmit sievietes, bet tam kļūstot par iknedēļas notikumu, katru ceturtdienas pēcpusdienu simtiem māšu, tēvu, brāļu, māsu un draugu pievienojās viņām iknedēļas gājienā. Sievietes sedza sevi ar šallēm, uz kurām bija izšūti pazudušo bērnu vārdi — tas bija iespaidīgs šīs cīņas vizuālais simbols. Viņas drošsirdīgi turpināja savu pasīvo un miermīlīgo pretošanos arī pēc tam, kad līdz 1977. gada beigām 12 no viņām bija pazudušas bez vēsts, starp bezvēsts pazudušajām bija arī organizācijas pirmā vadītāja Azucena Villaflor un divas no organizācijas dibinātājām — Esther Careaga un Marìa Eugenia Bianco. Sieviešu miermīlīgā pretošanās palīdzēja gāzt militāro režīmu, un viņu neatlaidīgo pūliņu rezultāts bija vairāku personu notiesāšana un ieslodzīšana par noziegumiem pret cilvēci Argentīnā 20. gs. 70. gados. Tagad viņas cīnās par vispārīgākiem mērķiem. Argentīniešu mātes vēlas, lai jaunatne visā valstī paustu politisku apņemšanos un iestātos pret sistēmu, kas miljoniem argentīniešu nolemj dzīvei nabadzībā un negarantē ne izglītību, ne mājokli, ne veselības aprūpi. Viņas cīnās par neatkarīgu tiesu sistēmu un politiskām pārmaiņām, tādējādi turpinot cīņu par savu bez vēsts pazudušo bērnu ideāliem. Viņas joprojām katru ceturtdienu piedalās demonstrācijās pie prezidenta rezidences Casa Rosada, bet tagad viņu galvas lakati ir balti, simbolizējot cīņas universālo raksturu.Organizācija Las Madres de la Plaza de Mayo ir izveidojusi Tautas universitāti, grāmatnīcu, bibliotēku un kultūras centru. 1999. gadā organizācija saņēma ANO Miera veicināšanas balvu.

1993 OslobodjenjeDienas avīze Oslobodjenje, kuru nodibināja 1943. gadā, saņēma Saharova balvu 1993. gadā.Kaut arī žurnālistu vidū bija nogalinātie un ievainotie un redakcijas telpas bija sagrāvusi serbu artilērija, Sarajevā izdevniecības pagrabā atombumbu patvertnē, riskējot ar dzīvību, Oslobodjenje izdošanu turpināja 70 musulmaņu,

serbu un horvātu žurnālisti.Viens no tā laika redaktoriem un vēlāk Bosnijas vēstnieks Zlatko Disdarević teica, ka avīzes Oslobodjenje mērķis ir saglabāt un aizstāvēt Bosniju un Hercegovinu kā daudznāciju valsti.„Mēs vēršamies pret nāvi, pret Bosnijas un Hercegovinas sadalīšanu vai pat svītrošanu no pasaules kartes. Sarajevas, Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāji turpinās cīnīties pret sadalīšanu, kas iesākta jau pirms Pirmā pasaules kara.” Nosaukums Oslobodjenje („Atbrīvošana”) aizgūts no tāda paša nosaukuma avīzes, kuru izveidoja partizāni, kas cīnījās pret Vācijas okupāciju Dienvidslāvijā, un kura ilgus gadus bija viena no nedaudzajām neatkarīgajām avīzēm valstī.

1994 Taslima NasreenKad 1962. gadā Bangladešā dzimusī ārste un rakstniece Taslima Nasreen 1994. gadā saņēma Saharova balvu, viņa jau meklēja patvērumu Eiropā. Viņas darbi, kas kritizē reliģisko fundamentālismu un jo īpaši sieviešu apspiešanu, viņas dzimtenē ir aizliegti. Islāma fundamentālisti draud rakstniecei ar nāvi.

Saņemot balvu, laureāte savā pateicības runā teica, ka viņa ir no tādas pasaules daļas, kurā sociālā spriedze un cilvēciskās grūtības ir neizturamas. Kā rakstniece viņa nespēj izlikties neredzam ikdienas ciešanas un badu graustu rajonos.1998. gada septembrī Taslima Nasreen atgriezās Bangladešā pie savas mirstošās mātes. Līdzko par to uzzināja reliģiskie fundamentālisti, viņi atkārtoti pieprasīja rakstnieces sodīšanu ar nāvi. Tiesa izdeva orderi viņas apcietināšanai un piedraudēja atsavināt viņas īpašumus. Eiropas Parlaments atsaucās uz Taslima Nasreen lūgumu palīdzēt un pieņēma rezolūciju, prasot, lai Bangladešas valdība garantētu viņai dzīvību un drošību. Sakarā ar turpmākiem draudiem Taslima Nasreen 1999. gada janvārī atkal atstāja savu dzimteni. Kopš 1994. gada Taslima Nasreen ir uzturējusies daudzās valstīs, tostarp Francijā, Zviedrijā un Indijā. Taču pat trimdā pret viņu aizvien biežāk vērsās musulmaņu grupu protesti par „pretislāmiskiem” romāniem un atmiņām, piespiežot viņu pārcelties uz Deli, kur kopš 2007. gada novembra par viņas drošību gādāja Indijas valdība. Sakarā ar islāma ekstrēmistu aizvien biežāk

16

izteiktajiem nāves draudiem un problēmām saistībā ar uzturēšanās atļauju Indijā Taslima Nasreen 2008. gada marta vidū bija spiesta pamest Indiju, lai atgrieztos tajā tikai īslaicīgi. Parīzes mērs 2009. gadā atļāva Taslima Nasreen apmesties uz dzīvi šajā pilsētā. Neraugoties uz atkārtotajiem noraidījumiem attiecībā uz Taslima Nasreen tiesībām atgriezties Bangladešā, viņa bieži runā par savām ilgām doties atpakaļ uz dzimteni.

1995 Leyla ZanaKad 1995. gadā Eiropas Parlaments apbalvoja Leyla Zana ar Saharova balvu par cilvēktiesību drošsirdīgu aizstāvību un iesaistīšanos miermīlīgā, demokrātiskā konfliktu risināšanā starp Turcijas valdību un kurdu tautības iedzīvotājiem, viņa ieslodzījumā jau bija pavadījusi vienu gadu.Aizstāvot sava apcietinātā vīra tiesības, Zana kļuva par līderi,

kā rezultātā viņai bija iespēja kandidēt Turcijas parlamenta 1991. gada vēlēšanās. Viņa ieguva 84 % balsu Dijarbakiras vēlēšanu iecirknī. Inaugurācijas laikā viņa kurdu valodā apsolīja „cīnīties, lai kurdu un turku tautas varētu dzīvot kopā demokrātiskā iekārtā”.1994. gada decembrī Ankaras Valsts drošības tiesa, pamatojoties uz runām un rakstiem, kas veltīti kurdu tiesību aizstāvībai, viņu kopā ar vēl trim Turcijas parlamenta deputātiem no Kurdu demokrātiskās partijas apsūdzēja piederībā aizliegtajai PKK. Viņai tika piespriesti 15 gadi ieslodzījumā. Valdība piedāvāja viņu atbrīvot 1997. gadā veselības apsvērumu dēļ, bet Leyla Zana atteicās, paužot prasību pēc „vispārējas visu politieslodzīto amnestijas”, un paziņoja — „es nevēlos, ka mani atbrīvo veselības problēmu dēļ, kamēr politiskie biedri paliek ieslodzījumā”.Atkārtotas prāvas rezultātā 2003. gadā, ko, tāpat kā pirmo, Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatzina par godīgu un neatkarīgu, tiesa noteica, ka kurdu izcelsmes bijušajiem parlamenta deputātiem jāizcieš atlikušais ieslodzījuma laiks. Tomēr 2004. gadā Turcijas apelācijas tiesa atcēla šo spriedumu. Tādējādi īpašā ceremonijā Briselē 2004. gada 14. oktobrī Leyla Zana beidzot varēja uzrunāt Eiropas Parlamenta plenārsēdes dalībniekiem klātienē un saņemt viņai piešķirto Saharova balvu. 2008. gada decembrī Leyla Zana atkal tika notiesāta uz 10 gadiem ieslodzījumā sakarā ar apgalvojumiem, ka viņa izplata teroristu propagandu,

bet apelācijas tiesa spriedumu atcēla, pamatojoties uz to, ka viņai nebija nodrošinātas pienācīgas iespējas sevi aizstāvēt. 2012. gada maijā viņai atkal piesprieda desmit gadu cietumsodu par „teroristu propagandas izplatīšanu”. Tā kā vispārējās vēlēšanās 2011. gada 12. jūnijā viņa atkārtoti tika ievēlēta parlamentā kā kurdu deputāte, viņai ir parlamentārā imunitāte līdz nākamajām vēlēšanām 2015. gadā.

1996 Wei Jingsheng Wei Jingsheng, „ķīniešu demokrātiskās kustības tēvs”, Saharova balvu saņēma 1996. gadā.Pazīstamākais Ķīnas disidents ir dzimis 1950. gada 20. maijā valsts ierēdņa ģimenē. Sākotnēji, kā maoistu kultūras revolūcijas ideālu aizrautīgs atbalstītājs, pievienojies „sarkanajai gvardei”, taču, vīlies šķiru cīņas

nežēlībā, pievērsās humānisma un demokrātijas idejām.Kad 1978. gadā Ķīnā varu pārņēma Deng Xiaoping, Wei Jingsheng palīdzēja izveidot „Demokrātijas sienu”. Sienas avīzēs Ķīnas iedzīvotāji pieprasīja kompensēt pārciesto netaisnību. „Kas ir īsta demokrātija?” — tāds bija Wei Jingsheng jautājums uz kāda plakāta, ar ko viņš izpelnījās Ķīnas valdības uzmanību un dusmas. 1979. gadā, kad Wei Jingsheng nosauca Deng Xiaoping par diktatora Mao Dzeduna sekotāju, viņu apcietināja un paraugprāvā par kontrrevolucionāriem noziegumiem piesprieda 15 gadu cietumsodu un spaidu darbu nometnē. Wei Jingsheng nepadevās arī pēc savas atbrīvošanas 1993. gadā. Viņš sazinājās ar rietumvalstu plašsaziņas līdzekļiem un tupināja atmaskot cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā. 1994. gadā viņu aizturēja Valsts drošības padome un, apsūdzot antikomunistiskā sazvērestībā, 1995. gada beigās notiesāja uz 14 gadiem. Viņa veselības stāvoklis pasliktinājās necilvēcīgo apcietinājuma apstākļu un citu cietumnieku nežēlīgās izturēšanās dēļ.1997. gada 16. novembrī starptautiskā spiediena rezultātā Wei Jingsheng atbrīvoja no apcietinājuma un deportēja uz ASV. Kā 1998. gadā dibinātās Ārvalstu ķīniešu demokrātiskās koalīcijas (OCDC) priekšsēdētājs un sava Wei Jingsheng fonda dibinātājs viņš turpina rīkot kampaņas, lai sasniegtu savu galveno mērķi — cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju Ķīnā.

1997 Salima Ghezali Salima Ghezali, 1997. gada Saharova balvas saņēmēja, ir dzimusi 1958. gadā netālu no Alžīras. Astoņdesmitajos gados viņa aktīvi darbojās Alžīrijas sieviešu kustībā, tostarp kā viena no organizācijas „Eiropas un Magrebas sievietes” dibinātājām un kā pašas dibinātā sieviešu žurnāla NYSSA galvenā redaktore.No sieviešu tiesību aizstāves viņa kļuva par pārliecinātu cīnītāju par

cilvēktiesībām un demokrātiju Alžīrijā. Kopš 1994. gada kā franču valodā iznākošā nedēļas žurnāla La Nation izdevēja viņa arvien neatlaidīgāk runāja par cenzūras problēmu. Savos rakstos viņa aicināja mierīgā un demokrātiskā ceļā atrisināt Alžīrijas krīzi, kas bija prasījusi desmitiem tūkstošu cilvēku, to skaitā arī daudzu žurnālistu, dzīvību. Šā iemesla dēļ viņa nokļuva Alžīrijas varas iestāžu un islāma ekstrēmistu kritikas krustugunīs. 1996. gadā viņas rakstu laikrakstā Le Monde Diplomatique par cilvēktiesību situāciju Alžīrijā varas iestādes izmantoja par ieganstu viņas laikraksta slēgšanai. Salima Ghezali uz to reaģēja ar šādiem vārdiem: „Atgādināt par principiem, kas veido mūsu cilvēciskās kopības pamatu, un nezaudēt modrību ir labākais ceļš uz civilizācijas uzvaru pār barbarismu.”Piedaloties Eiropas Parlamenta uzklausīšanā par preses brīvību 1996. gada 25. aprīlī, Salima Ghezali stāstīja par nedrošību un spiedienu, kam pakļauti Alžīrijas žurnālisti, kas cenšas apiet cenzūru un izvairīties no pretinieku iznīcinošajām dusmām.2002. gadā, īsi pirms La Nation izdošanas atsākšanas, Salima Ghezali apstiprināja, ka šis nedēļas izdevums turpinās cīnīties, lai Alžīriju nākotnē izveidotu par demokrātiski atvērtu valsti.Salima Ghezali ir bijusi Eiropas Vidusjūras reģiona valstu Cilvēktiesību aizstāvju atbalsta fonda (EMHRF) valdes locekle, viņa turpina darboties sieviešu tiesību un cilvēktiesību jomā un cīnīties par demokrātiju Alžīrijā.

1998 Ibrahim Rugova Kad 1998. gadā saasinājās bruņots konflikts starp serbu vienībām un Kosovas Atbrīvošanās armiju, Eiropas Parlaments parādīja savu attieksmi, piešķirot Saharova balvu Kosovas albāņu politiskajam vadītājam. Šādā veidā apbalvojot Ibrahim Rugova, Eiropas Parlaments godināja cilvēku, kas konsekventi sekoja principam par miermīlīgu pretošanos vardarbībai.

Dr. Ibrahim Rugova dzimis 1944. gada 2. decembrī Cerrca ciemā (Istog) Kosovā. Pirms ievēlēšanas par Kosovas Demokrātiskās līgas vadītāju 1989. gadā, viņš bija literatūrzinātnes pasniedzējs Prištinas Universitātē. Šajā gadā Belgrada anulēja Kosovas provinces autonomiju, apspieda albāņus un apcietināja opozīcijas pārstāvjus. 1999. gadā divi miljoni Kosovas albāņu pieņēma savu konstitūciju. 1991. gada referendumā 97 % nobalsoja par Kosovas neatkarību un 1998. gadā apstiprināja Ibrahim Rugova par pasludinātās Kosovas Republikas prezidentu.Pacifists I. Rugova neatlaidīgi īstenoja nevardarbīgu opozīciju serbu režīmam, vienmēr būdams atvērts dialogam ar Belgradu. Vienlaikus viņš centās iegūt pasaules atbalstu savai tautai. Viņš izmantoja katru iespēju modināt starptautisko sabiedrību pastiprināt tās spiedienu un sniegt Kosovai aizsardzību. Būdams pārliecināts, ka savas tautas pašnoteikšanos var sasniegt tikai miera ceļā, Ibrahim Rugova, kā sarunu vadītājs no Kosovas albāņu puses, 1999. gada 18. martā Rambuijē parakstīja miera līgumu. Belgradas atteikumam apstiprināt šo līgumu 24. martā sekoja NATO gaisa spēku uzbrukumi Dienvidslāvijai, kā rezultātā Dienvidslāvijas spēki atkāpās no Kosovas. 28. martā Prištinā nogalināja Rugova miera sarunu galveno padomnieku Fehmi Agani. Ibrahim Rugova vajadzēja slēpties. 2002. gada martā Ibrahim Rugova kļuva par Kosovas pirmo prezidentu. Prezidents Rugova mira 2006. gada 21. janvārī pēc saslimšanas ar vēzi.

17

1999 José Alexandre “Xanana” GusmãoXanana Gusmão ir dzimis 1956. gada 20. jūnijā Laleijā, Austrumtimorā. Portugāļiem atstājot Austrumtimoru, tās stāvokli destabilizēja Indonēzija. 1975. gada 7. decembrī Indonēzijas karaspēks iegāja Austrumtimorā. Xanana Gusmão turpināja darboties pagrīdē un 1978. gadā kļuva par Austrumtimoras

Neatkarības revolucionārās frontes (FRETILIN) militārā grupējuma vadītāju.Iebrukums rosināja vardarbību, kuras rezultātā bojā gāja aptuveni 200 000 cilvēku, taču tā nesalauza tautas apņēmību pretoties. Xanana Gusmão centās panākt miermīlīgu konflikta risinājumu, piedāvājot Indonēzijas valdībai miera plānu un sarunas ANO uzraudzībā. 1986. gadā viņam izdevās apvienot politiskos un sociālos grupējumus Timoras Nacionālās pretošanās kustības padomē. 1992. gada 20. novembrī Xanana Gusmão apcietināja. Apsūdzot separātismā un nelegālā ieroču glabāšanā, sākotnēji viņam piesprieda mūža ieslodzījumu, ko vēlāk samazināja līdz 20 gadiem cietumā, un, visbeidzot, 1999. gada februārī, viņam uzlika mājas arestu. Pat par „Timoras Mandelu” dēvētā Xanana Gusmão apcietinājums nevarēja salauzt opozīciju Austrumtimorā. Atbrīvojot Xanana Gusmão 1999. gada 7. septembrī, neilgi pēc 30. augusta referenduma, kurā 80 % Austrumtimoras iedzīvotāju atbalstīja neatkarību no Indonēzijas, Indonēzijas prezidents Habibi reaģēja uz spēcīgo starptautisko spiedienu. Xanana Gusmão, kurš, kā miera un dialoga dedzīgs aizstāvis, ir kļuvis par Austrumtimoras pretestības kustības simbolu un starptautiskās solidaritātes kustības cerību iemiesojumu, pēc atbrīvošanas teica: „Kā brīvs cilvēks es apsolu darīt visu, lai Austrumtimorai un manai tautai nestu mieru.” 2002. gada aprīlī Austrumtimorā notika pirmās brīvās prezidenta vēlēšanas. Xanana Gusmão ievēlēja ar gandrīz 83 % balsu, un tajā pašā gadā viņš saņēma Eiropas Padomes Ziemeļu–Dienvidu balvu. 2002. gada 20. maijā Kofi Annan oficiāli pasludināja Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas neatkarību. Nokalpojis kā Austrumtimoras prezidents līdz 2007. gada maijam, José Xanana Gusmão kļuva par premjerministru pēc 2007. gada 30. jūnija likumdevējas asamblejas vēlēšanām. 2008. gadā Xanana Gusmão izdzīvoja pret viņu vērstā slepkavības mēģinājumā. 2012. gada septembrī viņš ANO Ģenerālajai asamblejai paziņoja, ka Austrumtimoras mērķis ir līdz 2030. gadam atbrīvoties no nabadzības un kļūt par pārtikušu valsti.

2000 ¡bASTA YA!Aktīvistu grupu BASTA YA (Pietiek!), kam 2004. gada jūlijā piešķirts konsultatīvais statuss ANO Ekonomikas un sociālajā padomē, veido cilvēki, kuri cīnās par cilvēka pamattiesībām, demokrātiju, saskaņu un toleranci Basku zemē. Grupas biedrus, kas pārstāv dažādus pasaules

uzskatus, vieno trīs kopīgas pamatnostādnes:

| iestāšanās pret jebkādu terorismu, neraugoties uz tā izcelsmi vai intensitāti;| atbalsts visiem terorisma un politiskās vardarbības upuriem;| tiesiskuma, konstitūcijas un Basku zemes autonomijas statusa aizsardzība.

ETA un ar to saistīto grupējumu darbības rezultātā Basku zemes pamatbrīvības un cilvēktiesības ir apdraudētas. Tūkstošiem cilvēku, viņu piederīgos, kā arī viņu īpašumu apdraud iebiedēšana, izspiešana, šantāža un uzbrukumi. Iedzīvotāji nevar ne brīvi izteikties, ne īstenot savas tiesības, nepakļaujot sevi nopietnam riskam.Cīnoties pret terorismu, ¡BASTA YA! biedri riskē ar savu dzīvību un viņu vienīgais „ierocis” ir miermīlīga pilsoņu aktivizēšana savu pamatbrīvību aizsardzībai. ¡BASTA YA! mērķis ir veidot iedzīvotāju izpratni ar akcijām un pasākumiem, kuru mērķis ir apliecināt solidaritāti ar visiem tiem, kas vēršas pret teroru un aizstāv demokrātijas vērtības. 2002. gada martā Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā grupas pārstāvis Fernando Savaters skaidroja, ka cilvēki ir noguruši no 25 gadus ilgušām nepārtrauktām cīņām, un pagājušos 10 gados jau 10% iedzīvotāju ir pametuši Basku zemi. ¡BASTA YA! ir apliecinājusi, ka gribētu izbeigt savu pastāvēšanu tiklīdz tās darbība vairs nebūtu nepieciešama. Bet kamēr šāds laiks nav pienācis, un terorisms joprojām apdraud Basku zemi un tās iedzīvotāji dzīvo izspiešanas un pastāvīgas vardarbības apstākļos, ¡BASTA YA! apņēmīgi turpinās savu darbību un aicinās iedzīvotājus mobilizēties, kad vien tas būs nepieciešams.

18

19

2001 Izzat GhazzawiPalestīnietis Izzat Ghazzawi (dzimis 1951. gadā) bija pasniedzējs Birceitas Universitātē, un viņam bija angļu literatūras maģistra grāds. Viņš bija Palestīniešu rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstīja romānus un noveles, bija literatūrkritiķis un vadīja pirmo Starptautisko rakstnieku konferenci Palestīnā (1997).

Izzat Ghazzawi piedalījās Palestīniešu taisnīguma un miera Padomes izpildu biroja darbībā un 1995. gadā Stavangerā tika apbalvots ar Starptautisko prēmiju par vārda brīvību. Izraēlas varas iestādes Izzat Ghazzawi apcietināja un atkārtoti pratināja viņa politiskās darbības dēļ.Viņa dzīvi ietekmēja 16 gadus vecā dēla Ramy nāve, kuru nogalināja Izraēlas armijas kareivji. Dēlu nogalināja skolas pagalmā, kad viņš gribēja iet palīgā ievainotam draugam. Par spīti šai traģēdijai Izzat Ghazzawi vienmēr centās rast dialogu ar Izraēlas tautu par kultūru un politiku.Kopā ar Izraēlas rakstnieku Abraham B. Yehoshua un fotogrāfu Oliviero Toscani viņš publicēja grāmatu par palestīniešu un izraēliešu attiecībām, kura guva lielus panākumus. Izzat Ghazzawi mira 2003. gada 4. aprīlī.

2001 Nurit Peled-ElhananIzraēliete Nurit Peled-Elhanan (dzimusi 1949. gadā) ir augstskolas docente salīdzinošajā literatūrzinātnē. Viņa pārstāv visus izraēliešus, kas ir apņēmušies konfliktu atrisināt sarunu ceļā un kas skaidri atzīst tiesības abām tautām un valstīm pastāvēt blakus uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Viņas tēvs ir slavenais ģenerālis Matti Peled,

kurš kļuva slavens kā cīnītājs par mieru un progresu.Viņas 14 gadus vecā meita Smadar gāja bojā kāda palestīniešu pašnāvnieka izraisītā sprādziena laikā Jeruzalemes rietumdaļā. Pēc meitas nāves Nurit Peled-Elhanan neļāvās izmisumam, bet savās runās nosodīja tuvredzīgo politiku, kas atsakās atzīt citu tiesības un rada naidu un konfliktus. Viņa nodibināja biedrību tām izraēliešu un palestīniešu ģimenēm, kuras cietušas no vardarbības.

Uzstājoties vidusskolnieku priekšā Rimini 2004. gada 4. februārī Nurit Peled-Elhanan teica, ka „ir pienācis laiks, kad notiekošo Tuvajos Austrumos ir vieglāk aprakstīt kā noziedzīgu, nevis politisku un militāru, procesu... Ir laiks mācīt, kā atpazīt viltus idejas un stāties pretī tām šausmām, kas notiek ideju vārdā ... Ir pēdējais laiks atkal kļūt par indivīdiem, nevis nācijām, par indivīdiem, nevis karotājiem un kopīgi glābt bērnus, kas vēl ir dzīvi, un teikt — reiz pietiek!”Gan Nurit Peled-Elhanan, gan Izzat Ghazzawi viesa cerību uz konflikta miermīlīgu risinājumu palestīniešu un izraēliešu sarunu ceļā. Viņu traģiskais personīgais liktenis viņos neradīja naidu; sāpes nepārvērtās naidā, bet kļuva par virzītājspēku, lai meklētu risinājumu, ievērojot katra cilvēka tiesības.

2001 Dom Zacarias Kamwenho Sākot ar 1999. gadu, pieauga Angolas tautas apziņa, ka ir aktīvi jācīnās par mieru un cilvēktiesībām. To sekmēja baznīcas un dažādu sabiedrisko organizāciju līderu centieni veicināt „visaptverošu nacionālu izlīgumu”.Šīs miera kustības priekšgalā ir arhibīskaps Zacarias Kamwenho. Viņš ir dzimis 1934. gadā Čimbundo (Huambo,

Angolā), ordinēts 1961. gadā un iecelts par Lubango arhibīskapu 1995. gadā. Dom Zacarias Kamwenho izteica savus nelokāmos, taisnīgos un skaidros uzskatus visām konfliktā iesaistītajām pusēm, lai politiska dialoga ceļā pēc 26 pilsoņu kara gadiem noslēgtu ilgstošu mieru. Par ilggadīgo ieguldījumu miera centienos 2001. gadā Eiropas Parlaments viņam piešķīra Saharova balvu.Par kauju pārtraukšanu 2002. gadā pēc Jonas Savimbi nogalināšanas, miera sarunām un vispārēju atbalstu demokratizācijai lielā mērā jāpateicas Dom Zacarias Kamwenho un citu vadošo reliģisko un pilsoniskās sabiedrības līderu darbībai. 2003. gadā arhibīskaps Kamwenho atkāpās no Angolas un Santomes bīskapu konferences priekšsēdētāja amata, bet turpināja aktīvi darboties savā bīskapijā un Angolas Ekumēniskajā miera komitejā, lai veicinātu demokrātijas īstenošanu, pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskas valsts izveidi un ilgstošu nacionālo samierināšanos. 2012. gadā, būdams jau pensionēts arhibīskaps, aicināja Angolas iedzīvotājus īstenot savas tiesības vēlēt.

20

2002 Oswaldo José Payá SardiñasOswaldo José Payá Sardiñas tika godināts par viņa bezbailīgo apņemšanos veicināt nacionālo dialogu un demokrātiskas pārmaiņas Kubā. Dzimis 1952. gadā, viņš gāja bojā autokatastrofā 2012. gada jūlijā. Viņš ir pazīstams, kā Valera projekta dibinātājs — tā bija parakstu vākšanas kampaņa referenduma par pilsonisko

tiesību nodrošināšanu atbalstam.Viņš dibināja arī Kristiešu atbrīvošanās kustību, kura joprojām pieprasa pārskatīt viņa nāves apstākļus. Viņa ģimene noraidīja oficiālo versiju, ka avārija notikusi ātruma pārsniegšanas dēļ. Oswaldo José Payá Sardiñas bija atzīts un ietekmīgs Kubas opozīcijas dalībnieks, un viņa bērēs atvadīties atnāca gan jauni, gan pieredzējuši disidenti, arī Saharova balvas laureāti Damas de Blanco (Sievietes baltā) un Guillermo Fariñas.Lai arī par kritisko nostāju pret Fidela Kastro valdības politiku, viņu jau kopš jaunības vajāja un nosodīja, Oswaldo José Payá Sardiñas apņēmība aizstāvēt pilsoņtiesības palika nesalaužama. Oswaldo José Payá Sardiñas 1997. gadā izstrādāja Varela projektu, kurā prasīja valsts referendumu par vārda un pulcēšanās brīvību, brīvām daudzpartiju vēlēšanām, visu politisko ieslodzīto atbrīvošanu, kā arī ekonomiskām un sociālām reformām. Tādējādi Oswaldo José Payá Sardiñas apliecināja atbalstu politiskām pārmaiņām, izmantojot esošos legālos līdzekļus. Viņam ar līdzgaitniekiem izdevās savākt 25 000 parakstu un iesniegt šo projektu Nacionālajā Asamblejā 2002. gada maijā. Pirmo reizi opozīcija panāca vienotību, atbalstot manifestu Todos Unidos (Visi vienoti).2003. gada martā 75 kubiešiem, no kuriem divas trešdaļas aktīvi piedalījās referenduma kampaņā, piesprieda ilggadīgu cietumsodu par pārkāpumiem pret valsts neatkarību un teritoriālo neaizskaramību.Savā vēstījumā Eiropas Parlamentam Oswaldo José Payá Sardiñas deva solījumu, ka Kubas valdības represijas neapturēs šo kampaņu, jo Kubas tauta vēlas pārmaiņas bez vardarbības.Divi simti Eiropas Parlamenta deputātu 2003. gada jūlijā parakstīja „Saharova iniciatīvu”, garantējot Oswaldo José Payá Sardiñas atbalstu arī turpmāk. Pēc viņa

bojāejas 2012. gadā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martin Schulz pauda pārliecību, ka Oswaldo Payá idejas turpinās dzīvot, jo viņa darbs un pašaizliedzība ir iedvesmojušas Kubas aktīvistu paaudzi, kas seko viņa piemēram un iestājas par politiskajām brīvībām un cilvēktiesībām.

2003 ANO ģenerālsekretārs KOFI ANNAN un viss ANO personālsĪpaši pieminot Sergio Vieira De Mello un citus ANO darbiniekus, kuri dzīvību zaudējuši, veicot savus pienākumus cīņā par mieru pasaulē. Piešķirot Saharova balvu Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Parlaments 2003. gadā apliecināja cieņu ANO

centieniem cīņā par mieru, cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī demokrātijas un tiesiskuma atbalstam pasaulē.Globalizācijas laikā Kofi Annan vadībā tika daudz darīts, lai veidotu ANO par ietekmīgu instrumentu cīņā ar pasaules mēroga problēmām: „Mēs turpināsim cīnīties pret nabadzību, slimībām, klimata pārmaiņām un kājnieku ieroču izplatību. Mēs sadarbosimies arī, lai apkarotu terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu. ANO ir jābūt gatavai cīnīties ar visiem šiem draudiem.”Ar Saharova balvu tika godināti ANO darbinieki, kuri nenogurstoši un bieži vien grūtos apstākļos cīnās par mieru pasaulē. Viņi riskē ar savu dzīvību, un daudzi to jau ir zaudējuši.Balvu piešķīra, īpaši pieminot ANO cilvēktiesību augsto komisāru un vienu no cienījamākajiem ANO pārstāvjiem Sergio Vieira de Mello, kuru kā Kofi Annan īpašo pārstāvi Irākā 2003. gada augustā nogalināja kopā ar citiem ANO darbiniekiem uzbrukuma laikā ANO galvenajai mītnei Bagdādē.Atzīmējot ANO 60. gadskārtu, Kofi Annan ierosināja apsvērt ANO reformu, un 2005. gadā viņš ANO Ģenerālajai asamblejai iesniedza ziņojumu In larger freedom („Lielākā brīvībā”), kurā viņš izklāstīja savu redzējumu par visaptverošu un plašu ANO reformu. Šā ziņojuma rezultātā cita starpā 2006. gada martā izveidoja jaunu Cilvēktiesību padomi, ar ko aizstāja iepriekšējo Cilvēktiesību komisiju, lai nostiprinātu uzbūvi starptautiskajai organizācijai, kuras uzdevums ir veicināt un

aizsargāt pamattiesību ievērošanu un novērst rupjus cilvēktiesību pārkāpumus.Pēc diviem piecu gadu pilnvaru termiņiem, kas ANO ģenerālsekretāram Kofi Annan beidzās 2007. gada janvārī, viņš iesaistījās vairākās organizācijās, kuras nodarbojas gan ar globāliem, gan Āfrikas jautājumiem. Cita starpā viņš ir iecelts par Ženēvas Globālā humanitārā foruma priekšsēdētāju un kļuvis par līderu kustības „Pasaules vecākie” biedru, kuras mērķis ir „ar savu pieredzi, neatkarīgu vadību un integritāti iesaistīties pasaules lielāko problēmu risināšanā”.Kā Āfrikas ievērojamāko personību īpašās grupas vadītājs Kofi Annan piedalījās sarunās par pilsoņu nemieru izbeigšanu Kenijā 2008. gada sākumā un panāca veiksmīgu krīzes atrisinājumu, kā rezultātā 2008. gada februārī prezidents Mwai Kibaki un Raila Odinga parakstīja koalīcijas valdības vienošanos. 2012. gadā viņš bija ANO un Arābu līgas īpašais pārstāvis Sīrijā, cenšoties panākt Sīrijas konflikta atrisinājumu.

2004 baltkrievijas Žurnālistu savienība Baltkrievijas Žurnālistu savienības (BŽS) ieguldījums vārda brīvības jomā, kā arī neatkarīgas un profesionālas žurnālistikas veicināšanā Baltkrievijā ir patiesi iedvesmojošs.Pārstāvot gandrīz 1000 plašsaziņas līdzekļu darbinieku, savienība īpaši grūtos apstākļos cenšas aizstāvēt to žurnālistu likumīgās tiesības, kuri nereti kļūst par iebaidīšanas, fiziskas ietekmēšanas,

kriminālvajāšanas un izraidīšanas upuriem. Vairākos gadījumos BŽS operatīva iejaukšanās deva iespēju saukt pie atbildības personas, kas vainojamas slepkavības draudu izteikšanā žurnālistiem. Kaut arī tiesu iestādes nav neatkarīgas, BŽS juristi bieži ir veiksmīgi pārstāvējuši žurnālistus un plašsaziņas līdzekļus tiesā. Svarīga savienības darba daļa ir plaša pilsoņu informēšana par viņu konstitucionālajām tiesībām uz informācijas brīvību un par to, kā izmantot savas tiesības. Izmantojot savu Plašsaziņas līdzekļu aizsardzības juridisko centru, BŽS cenšas uzlabot tiesisko regulējumu.Atzīmējot Pasaules preses brīvības dienu 2005. gada 3. maijā, savienība aicināja atbalstīt Baltkrievijas neatkarīgo presi kā, ņemot vērā situāciju valstī, Baltkrievijas pilsoņiem vienīgo aktuālo un vispusīgo informācijas avotu par notiekošo valstī un pasaulē. Baltkrievijas Žurnālistu savienība, neskatoties uz režīma naidīgumu un smagajiem apstākļiem, turpina strādāt, lai Baltkrievijā veicinātu žurnālistikas neatkarību un vārda brīvību.

2005 „Sievietes baltā”Kustība „Sievietes baltā” no Kubas ir viena no trijiem Saharova balvas saņēmējiem 2005. gadā. Ar šo balvu Eiropas Parlaments atzīst šo sieviešu drosmi un ieguldījumu cilvēktiesību jomā Kubā un vērš uzmanību uz to, ka vēl arvien ieslodzījumā atrodas 75 politiskie disidenti, kuri ir ieslodzīti kopš 2003. gada marta,

lielākoties tikai par to, ka viņi kritizēja politiskās brīvības trūkumu valstī. Pretošanos valdībai Kubā uzskata par graujošu darbību, par ko soda ar cietumsodu līdz pat 25 gadiem.Mēģinājumi aizmirst ieslodzītos neizdevās, pateicoties viņu sievām, mātēm un meitām, kuras ar miermīlīgiem protestiem pievērsa starptautisko uzmanību viņu situācijai. Viņas pašas sev devušas nosaukumu „Sievietes baltā” (Damas de Blanco), tā ir spontāna kustība, kas izveidojās 2004. gada sākumā. „Sievietes baltā” nav politiska partija, kā arī viņas nav saistītas ne ar jebkādu politisku organizāciju. Valkājot baltu apģērbu, lai simbolizētu nevainību un skaidrību, viņas darbojas līdzīgi kā sievietes 20. gadsimta septiņdesmitajos gados Argentīnā, lai pieprasītu informāciju par saviem pazudušajiem bērniem. Šīs sievietes — cilvēktiesību kustība Las Madres de la Plaza de Mayo saņēma Saharova balvu 1992. gadā. Katru svētdienu „Sievietes baltā” apmeklē dievkalpojumus Svētās Ritas baznīcā, pēc tam viņas ar ziediem rokās dodas miermīlīgā gājienā pa Piekto avēniju Havanā, prasot atbrīvot savus mīļos cilvēkus un visus tos, kuri uz šīs salas despotiski ieslodzīti cietumā. Sākotnēji viņas rakstīja vēstules Kubas iestādēm, bet nesaņēma nekādu atbildi. Kad sākās viņu protests, tā bija pirmā reize 47 gados, kad Kubas sievietes izgāja ielās, lai protestētu pret netaisno ieslodzīšanu cietumā.Par spīti draudiem un apvainojumiem, „Sievietes baltā” turpina cīnīties par politiski ieslodzīto tiesībām un cieņu attiecībā uz visiem cilvēkiem Kubā. Miermīlīgā cīņa virza uz priekšu viņu prasību par taisnīgumu un aicinājumu par visu politiski ieslodzīto tūlītēju un beznosacījumu atbrīvošanu. Viņas ir vienotas savās sāpēs par tiem drausmīgajiem apstākļiem, kādi jācieš viņu mīļajiem cilvēkiem cietumā. „Sievietes baltā” ir aicinājušas visas tautas solidarizēties šajā lietā.Piecas sievietes: Laura Pollán, Miriam Leiva, Berta Soler, Loyda Valdés un Julia Núnez tika izvēlētas šīs balvas saņemšanai Eiropas Parlamenta ceremonijā Strasbūrā kustības „Sievietes baltā” vārdā.Kubas varas iestādes nedeva tiesības pārstāvēm izbraukt no valsts un saņemt balvu Strasbūrā.

21

Viņas pārstāvēja Blanca Reyes, viena no grupas aktīvistēm, kura pašlaik dzīvo Spānijā. Pa to laiku Laura Pollán, viena no dibinātājām un izvēlētajām „Sievietes baltā” pārstāvēm 2011. gada oktobrī nomira. „Sievietes baltā” arī nesaņēma atļauju apmeklēt Saharova balvas 20. gadskārtai veltīto konferenci 2011. gada novembrī. Līdz pat šim laikam „Sievietes baltā” vēl nav saņēmušas Saharova balvu. Eiropas Parlaments turpina pieprasīt, lai tiktu ievērotas viņu tiesības saņemt balvu personīgi.

2005 hauwa IbrahimHauwa Ibrahim ir cilvēktiesību juriste no Abujas Nigērijā un divu dēlu māte. Viņa ir dzimusi 1968. gadā mazā, nabadzīgā ciemā un ir mullas meita. Juristes karjera viņai nebija paredzēta. Viņai bija paredzēts precēties 12 gadu vecumā, un viņas izglītībai vajadzēja beigties līdz ar mācību pabeigšanu pamatskolā. No šāda likteņa viņa atteicās.

Kā vienai no tikai dažām sieviešu kārtas juristēm Nigērijas ziemeļdaļā, viņas darbalauks bija iekšzemes lauku teritorijā, kur viņai, lai nokļūtu ciematos, bija jāpārvietojas uz kamieļa vai ēzeļa muguras. Viņa apraksta šo laiku kā vienu no skaistākajiem savā dzīvē, jo tas ļāva viņai tuvināties savas izcelsmes un dzimtās puses saknēm.Viņa skaidri apzinās izglītības nozīmi sieviešu līdzdalībai un to, ka izglītība ir labākā aizsardzība tiem, kas saskaras ar vislielākajiem tiesību liegumiem. Nabadzība un analfabētisms iet roku rokā, un fundamentālismu uztur zināšanu trūkums. Hauwa Ibrahim, kuru pašu audzināja kā musulmani, nenogurstoši cīnās pret reliģisko fundamentālismu. Hauwa Ibrahim ir izveidojusi neparastu praksi — viņa aizsargā cilvēkus, kuri ir notiesāti saskaņā ar islāma šariata likumiem, kas piemēroti 12 Nigērijas ziemeļu štatos. Nāvessodus, kaut arī pašreiz neizpilda, turpina piespriest. Kopš 1999. gada Hauwa Ibrahim ir bez atlīdzības veikusi advokātes darbu 47 tiesu lietās, no kurām daudzās ir ietvertas sievietes, kas apsūdzētas laulības pārkāpšanā un pakļautas nāvessodam, nomētājot ar akmeņiem. Viņa spēja rast starptautiskās sabiedriskās domas atbalstu, kas palīdzēja izglābt dzīvību Amina Lawa, Safiya Hussaini un Hafsatu Abukabar. Ar tādu pašu enerģiju viņa iesaistījās citās lietās, kas saistītas ar nežēlīgiem un necilvēcīgiem sodiem, piemēram, aizstāvot sievietes, kam piespriests miesas sods, vai jaunus zēnus, kam par zādzību piespriesta amputācija.Hauwa Ibrahim ir kļuvusi par pielūgsmes tēlu, bet viņas harisma dažiem rada neērtības.

Viņai ir aizliegts uzstāties kā advokātei islāma tiesās. „Es nekomentēju Korānu”, viņa teica. „Mans vienīgais mērķis ir, lai tiktu ievērotas katra un ikviena cilvēka pamattiesības, proti, tiesiskums un tiesības uz taisnīgu tiesu.”Hauwa Ibrahim ar panākumiem uzstājās par to, lai šariata likumi prasa šariata tiesām ievērot procesuālās un materiālās tiesības, ko garantē šariata likumi un Nigērijas konstitūcija, un lai tiek ievēroti starptautiskie cilvēktiesību līgumi, kurus ir parakstījusi Nigērija. Šodien viņas vārds jau izskan aiz Nigērijas robežām. Bet pats grūtākais uzdevums, kas viņai vēl jāveic, ir, lai viņas balsi sadzirdētu viņas pašas zemē. 2012. gada Saharova tīkla konferencē, komentējot balvas piešķiršanu Arābu pavasarim, Huawa Ibrahim sacīja: „Man Arābu pavasaris ir nākotne. Demokrātijas nākotne, cilvēktiesību un brīvības nākotne un nākotne, kurā būs cieņa pret cilvēku ...es domāju, ka tas ir ievērojams atbalsts jaunai pasaules kārtībai. Jauna pasaules kārtība, kurā vairs nav vietas tādai kārtībai, ka tikai dažiem izvēlētiem ir vara un tie to var saglabāt mūžīgi”.

2005 „Žurnālisti bez robežām” „Žurnālisti bez robežām” cīnās par preses brīvību visā pasaulē, kā arī aizstāv un atbalsta žurnālistus un citus plašsaziņas līdzekļu darbiniekus, kuri ir vajāšanas un cenzūras upuri.Saskaņā ar organizācijas „Žurnālisti bez robežām” sniegto informāciju, vairāk kā viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs bez preses brīvības. „Žurnālistu bez robežām” preses brīvības

barometrā ir konstatēts, ka 2012. gadā 50 žurnālisti ir nogalināti un 147 — apcietināti, darot savu darbu vai saistībā ar profesionālo darbību. „Žurnālisti bez robežām” cīnās pret šādiem gadījumiem jau 20 gadus.„Žurnālisti bez robežām”, kas nepārtraukti ir modri, pateicoties vairāk nekā 120 sava tīkla korespondentiem, stingri nosoda jebkuru uzbrukumu preses brīvībai pasaulē un, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un informēšanas kampaņas, informē sabiedrību. Organizācija ne vien izgaismo morālos argumentus pret preses brīvības ierobežojumiem, cenzūru un preses vajāšanu, bet arī piedāvā praktisku palīdzību žurnālistiem, kuri strādā kara zonās.2002. gada janvārī, kad organizācija izveidoja „Damokla tīklu”, „Žurnālisti bez robežām” ieguva tiesisku ieroci. Lai nodrošinātu to, ka žurnālistu slepkavas un spīdzinātājus nodod tiesai, šis tīkls sniedz upuriem juridiskus pakalpojumus un pārstāv viņus tiesā. Šīs organizācijas

22

23

iniciatīvas tiek īstenotas piecos kontinentos, izmantojot valstu filiāles un reģionālos birojus, ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālām preses brīvības organizācijām.Organizācijas „Žurnālisti bez robežām” tīmekļa vietnē daudzās valodās ir pieejama informācija par uzbrukumiem preses brīvībai tajā dienā visā pasaulē, un ir iespēja tiešsaistē parakstīt pieteikumus ieslodzīto žurnālistu atbalstam. Lai apietu cenzūru, organizācija dažreiz publicē materiālus, kas ir aizliegti to izcelsmes valstī, dod mājvietu laikrakstiem, kuru darbība ir pārtraukta to dzimtenē, un darbojas kā forums tiem žurnālistiem, kurus ir „apklusinājušas” viņu valsts iestādes.Katru gadu 10. decembrī savienība piešķir žurnālistiem balvu „Žurnālisti bez robežām” — Francijas Fonda prēmija par izcilu ieguldījumu preses brīvības attīstībā savā valstī. Organizācija 2010. gadā izveidoja Netizen balvu, kas atbalsta interneta lietotājus, blogerus un kiberdisidentus, kuri ir devuši ievērojamu ieguldījumu vārda brīvības tiešsaistē aizsardzībā.

2006 Aliaksandr MilinkevichAliaksandr Milinkevich, kurš dzimis 1947. gadā Grodņā, ir Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas vadītājs.Viņu izvirzīja par Apvienotās demokrātiskās opozīcijas kopējo prezidenta kandidātu 2005. gada oktobrī, savācot vairāk nekā 100 000 parakstu atbalstam, un viņš ir spējis saturēt kopā Baltkrievijas opozīciju, lai izveidotu kopēju

fronti pret Aliaksandr Lukashenka visā 2006. gada 19. marta prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Aliaksandr Milinkevich aicināja uz patiesi demokrātisku Baltkrievijas nākotni un pieteica sevi kā reālu alternatīvu Lukashenka autoritārismam.Viņa sarunu diplomātiskums un publisko uzstāšanos piesardzība palīdzēja viņam izveidot stingru starptautisku atbalstu viņa cīņai. Vēlēšanu rezultāti Eiropas Savienības vērtējumā nebija ne brīvi, ne godīgi, un turklāt tos ietekmēja krāpšana. Aliaksandr Milinkevich oficiāli saņēma 6 % balsu, bet neoficiālie ziņojumi liecina, ka tautas atbalsts viņam bija daudz lielāks.Cilvēktiesību stāvoklis Baltkrievijā pēc 2006. marta vēlēšanām ir pasliktinājies. Iestādes pieņēma tiesību aktu, kas kritisku attieksmi pret valsti uztver kā krimināli sodāmu rīcību. Žurnālistu, aktīvistu un citu pašreizējam režīmam politiski neērtu

kritiķu apklusināšana un apcietināšana joprojām turpinās.2006. gada aprīlī pats Aliaksandr Milinkevich bija 15 dienas apcietināts kopā ar citiem opozīcijas dalībniekiem par piedalīšanos „nesankcionētā gājienā”, kas bija miermīlīga demonstrācija Minskā, atzīmējot Černobiļas katastrofas 20. gadadienu. Pieaugot politiskajam saspīlējumam, iepriekšējos gados Aliaksandr Milinkevich vairākas reizes apcietināja, taču nekādas apsūdzības pret viņu neizvirzīja.Aliaksandr Milinkevich ir apņēmies turpināt cīņu par savas valsts demokrātisko nākotni un par baltkrievu tautas pamattiesību atgūšanu, neskatoties uz saspīlēto politisko klimatu. 2010. gada septembrī viņš paziņoja savu lēmumu nekandidēt 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās, jo viņš uzskatīja, ka nebija veiktas izmaiņas valsts vēlēšanu noteikumos, kas nodrošinātu godīgas, brīvas un atklātas vēlēšanas Baltkrievijā.

2007 Salih Mahmoud Mohamed Osman Salih Osman ir advokāts, kurš sadarbojas ar Sudānas Organizāciju pret spīdzināšanu (SOAT), lai sniegtu bezmaksas juridisko palīdzību cilvēkiem, kurus patvaļīgi aizturējušas un spīdzinājušas Sudānas varas iestādes un kuru vienīgais noziegums ir tas, ka viņi oponē valdības

politikai, vai arī viņu etniskā piederība ir tāda pati kā nemierniekiem Dārfūrā.Divdesmit gadu laikā Salih Osman vairākos Sudānas pilsoņu karos ir riskējis ar dzīvību, lai karā cietušajiem sniegtu juridisku un medicīnisku palīdzību. Viņš tiesā pārstāv personas, pret kurām apsūdzību cēlušas Sudānas varas iestādes, un viņš sekmīgi sadarbojies ar SOAT, panākot nāves un amputācijas spriedumu atcelšanu vai mīkstināšanu. Salih Osman un SOAT ir arī reģistrējuši izdarītos noziegumus — jo īpaši Dārfūras reģionā — un ir iesaistījušies kampaņā, lai izvarošanu atzītu par kara noziegumu. Viņš ir arī aktīvi iesaistījies vairāk nekā 2 miljonu Sudānas iedzīvotāju aizstāvībā, kuri ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Salih Osman ir nācies personiski ciest cīņā pret netaisnību Sudānā. Viņa ģimenes locekļi ir cietuši no kaujinieku uzbrukumiem. Salih Osman ir ticis vajāts par savu darbību, vairākas reizes ieslodzīts, turēts cietumā bez tiesībām sarakstīties un sazināties un ir spīdzināts.

24

Kopš 2006. gada Salih Osman ir Sudānas Parlamenta opozīcijas deputāts. Viņš strādā pie tiesiskās reformas un galveno uzmanību pievērš tiesiskuma nostiprināšanai, ko var panākt, īstenojot pagaidu konstitūcijas noteikumus.

2008 hu JiaHu Jia, dzimis 1973. gadā Pekinā, ir ievērojams cilvēktiesību aktīvists un disidents Ķīnas Tautas Republikā. Savas darbības laikā viņš ir aicinājis veikt oficiālu izmeklēšanu par 1989. gadā notikušo slaktiņu Tjaņaņmeņas laukumā, pievērsies HIV/AIDS slimnieku aizstāvībai, kā arī darbojies vides jomā.

Pēc 2008. gada uzrunas videokonferencē Eiropas Parlamenta deputātiem Cilvēktiesību apakškomitejas atklātajā sanāksmē un pēc savu vēlmju paušanas, proti, lai 2008. gads būtu cilvēktiesību gads Ķīnā, viņš tika arestēts un apsūdzēts par „mudinājumiem gāzt valsts varu”. Viņu atzina par vainīgu un 2008. gada 3. aprīlī viņam piesprieda trīsarpus gadu cietumsodu. 2011. gada jūnijā viņu atbrīvoja, bet viņu joprojām vajā — pie viņa mājas ir izvietoti drošības aģenti, kas neļauj pat iziet no mājas, lai nopirktu pārtiku, un viņa interneta pieslēgums tika atvienots uzreiz pēc tam, kad viņa sieva Zeng Jinyan 2012. gada septembrī aizbrauca no Ķīnas uz Honkongu.Pat šajos smagajos apstākļos Hu Jia turpina būt atklāts disidents un cīnīties par pārmaiņām Ķīnā.

2009 MemorialOleg Orlov, Sergei Kovalev and Lyudmila Alexeyeva on Oleg Orlov, Sergei Kovalev un Lyudmila Alexeyeva, kas pārstāv organizāciju “Memoriāls” un citus cilvēktiesību aizstāvjus Krievijā, balvu saņēma 2009. gadā.Organizācija „Memoriāls” ir Krievijas NVO, kas kopš savas dibināšanas 1988. gadā dokumentē, novēro un cīnās par patiesības atklāšanu attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un citās valstīs, kas bija PSRS

sastāvā, lai nodrošinātu demokrātiju nākotnē.Organizācija „Memoriāls” ir izveidojusi datu bāzi, kurā ir vairāk nekā 1 300 000 represēto cilvēku uzvārdi; tās mērķis ir izveidot publiski pieejamu vēstures dokumentu arhīvu par totalitārā režīma represiju sekām. Veicot pētījumus un aizsargājot bēgļus un diskriminācijas un politisko represiju upurus, „Memoriāls” ir devis ieguldījumu, kam bija nozīme, pieņemot Likumu par politisko represiju upuru reabilitāciju un nosakot, ka 30. oktobris ir Politisko represiju upuru bijušās PSRS valstīs piemiņas diena.Krievijas iestādes 2008. gada 4. decembrī konfiscēja divpadsmit cietos diskus, kuros bija viss digitālais arhīvs par noziegumiem, kas izdarīti Staļina režīma laikā, un kuros bija ieguldīts 20 gadus ilgs darbs. 2009. gada 15. jūlijā „Memoriāla” pārstāve Groznijā Natalia Estemirova, kura izmeklēja slepkavības un nolaupīšanas Čečenijā, tika nolaupīta un vēlāk nogalināta. Pēc dažām nedēļām, 2009. gada 10. augustā, tādos pašos traģiskos apstākļos tika nogalināta cilvēktiesību aizstāve Zarema Sadulayeva un viņas vīrs, kas cieši sadarbojās ar „Memoriālu”.Saharova balvu 2009. gadā piešķīra trim personām, kas pārstāv „Memoriālu” un Krievijas daudzos cilvēktiesību aizstāvjus: Oleg Orlov, Sergei Kovalev un Lyudmila Alexeyeva.Oleg Orlov, kurš visu mūžu ir bijis cilvēktiesību aizstāvis un „Memoriāla” padomes priekšsēdētājs, 2009. gada oktobrī zaudēja tiesas prāvā par goda aizskaršanu pēc tam, kad viņš bija apsūdzējis Čečenijas prezidentu Ramzan Kadyrov, paziņojot, ka viņš ir atbildīgs par Natalia Estemirova nāvi. 2010. gada 31. janvārī O. Orlov kopā ar apmēram 100 personām arestēja miermīlīgas demonstrācijas laikā Triumfa Laukumā Maskavā. Parlaments 2010. gada septembrī pauda bažas par to, ka turpinās prāva pret O. Orlov, kurā viņš tiek apmelots kriminālos nodarījumos.Sergei Kovalev, viens no „Memoriāla” dibinātājiem, pašlaik ir Krievijas „Memoriāla” priekšsēdētājs, un 1969. gadā viņš nodibināja pirmo Padomju Savienības cilvēktiesību apvienību, Iniciatīvas grupu cilvēktiesību aizstāvībai PSRS.Lyudmila Alexeyeva, kura arī pieder pie Maskavas Helsinku grupas dibinātājiem, ir pazīstama kā kampaņu organizētāja, lai panāktu taisnīgu tiesu arestētajiem disidentiem, kā arī tās mērķu atspoguļošanu plašsaziņas līdzekļos. Kopš 2009. gada 31. augusta Lyudmila Alexeyeva ir aktīva dalībniece kustībā „Stratēģija-31”, kas

organizē protestu mītiņus Maskavas Triumfaļnaja skvērā, cīnoties par Krievijas Konstitūcijas 31. panta (par pulcēšanās brīvību) ievērošanu. Viņu aizturēja vienā no šiem protesta pasākumiem, un šis notikums pamudināja Jerzy Buzek, tā laika Parlamenta priekšsēdētāju, aicināt atbrīvot L. Alexeyeva, kurai tobrīd bija 82 gadi, un citus Krievijas cilvēktiesību aktīvistus.

2010 Guillermo FarinãsKubas psiholoģijas doktors, neatkarīgais žurnālists un politiskais disidents Guillermo Fariñas gadu gaitā ir pieteicis vairāk nekā 20 badastreikus, lai protestētu pret Kubā pastāvošo režīmu, ar mērķi mierīgā ceļā panākt politiskās pārmaiņas, runas un vārda brīvību savā valstī.Būdams žurnālists, viņš nodibināja neatkarīgu preses aģentūru

Cubanacán Press ar mērķi informēt pārējo pasauli par politiski ieslodzīto likteni Kubā. Vēlāk varas iestādes viņam lika slēgt preses aģentūru.G. Fariñas, kurš iestājas par nevardarbīgu pretošanos un uzdrošinās kritizēt Kubas režīmu, ir kļuvis par vienu no valsts pazīstamākajiem disidentiem. Viņa drosme 2006. gadā tika atalgota ar „Žurnālistu bez robežām” balvu par vārda brīvību internetā.G. Fariñas beidza savu badastreiku 2010. gada 8. jūlijā, pēc tam, kad Kubas valdība paziņoja, ka norit darbi pie 52 politiski ieslodzīto atbrīvošanas. Tobrīd G. Fariñas, kas aicināja atbrīvot politiski ieslodzītos, kuri bija slimi pēc daudziem cietumā pavadītiem gadiem, bija atteicies no pārtikas un dzēriena vairāk nekā 130 dienas. Viņš uzsāka streiku 2010. gada februārī pēc ieslodzītā pārliecības dēļ Orlando Zapata Tamayo aizdomīgās nāves, kurš bija miris pēc 82 dienas ilguša bada streika.Eiropas Parlaments vairākkārt ir paudis savu vienotību ar visiem Kubas iedzīvotājiem, kā arī apstiprināja atbalstu demokrātijas sekmēšanai, pamatbrīvību ievērošanai un veicināšanai. 2010. gada oktobrī tā brīža Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Jerzy Buzek norādīja, ka G. Fariñas protests dāvā cerību visiem tiem, kam nav vienaldzīga brīvība, cilvēktiesības un demokrātija, kā arī aicināja nekavējoties atbrīvot visus politiski ieslodzītos.Guillermo Fariñas nevarēja piedalīties 2010. gada Saharova balvas pasniegšanas ceremonijā Strasbūrā, jo viņam neatļāva izbraukt no Kubas. 2012. gada jūlijā viņu arestēja cita Saharova balvas prēmijas laureāta un Kubas disidenta Oswaldo Payá bērēs un vēlāk atbrīvoja.

2011 Mohamed bouaziziMohamed Bouazizi ir tunisiešu cīņas par demokrātiju un brīvību simbols. Viņš nomira aizdedzinoties 2011. gada 4. janvārī, protestējot pret sistēmu, kas viņam neļauj dzīvot pienācīgu dzīvi, lai varētu uzturēt savu ģimeni. Viņam bija tikai 26 gadi. Viņa izmisuma solis iedvesmoja sacelšanos, un viņa vārds kļuva par pulcēšanās aicinājumu, kad tunisieši sacēlās, lai gāztu prezidenta

Zine El Abidine Ben Ali 23 gadus ilgušo valdīšanu Tunisijā. Tā bija Arābu pavasara pirmā revolūcija.

2011 Ali FerzatAli Farzat ir 1941. gadā dzimis slavens Sīrijas politiskais karikatūrists, kas ir publicējis vairāk nekā 15 000 karikatūru Sīrijas un starptautiskajos laikrakstos. Kad sīrieši sāka protestēt pret Bashar al-Assad režīmu, pilsētu ielās visiem rokās bija Ali Farzat karikatūras. Viņa kritika noveda pie tā, ka viņu Damaskā publiski piekāvi maskās tērpti cilvēki un atstāja uz ielas. Abas viņa rokas bija salauztas, ko

maskās tērptie nosauca par brīdinājumu par necieņas izrādīšanu pret viņa vadoņiem. Ali Ferzat ne tikai sadziedēja rokas, bet arī pārvarēja bailes un kļuva par vienu no režīma visskaļākajiem kritizētājiem ar vārdiem un savu radīto mākslu. Tā kā viņš nevarēja apmeklēt 2011. gada Saharova balvas pasniegšanas ceremoniju, jo tajā laikā viņš Kuveitā ārstējās no gūtajiem ievainojumiem, balvu viņš saņēma Saharova balvas tīkla ikgadējā pasākumā, kurš notika Eiropas Parlamentā 2012. gada oktobrī un kurā viņš piedalījās diskusijā par revolūciju Sīrijā un par demokrātijas nākotni pēc arābu atmodas.

25

2011 Asmaa MahfouzAsmaa Mahfouz ir 1985. gadā dzimusi ēģiptiešu aktīviste, kas saistībā ar Mubarak režīma vēršanos pret tiešsaistes aktīvistiem uzdrošinājās dažādos sociālajos medijos internetā aicināt ēģiptiešus apliecināt savu brīvību, cieņu un cilvēktiesības, piedaloties miermīlīgā protestā Tahrira skvērā 2011. gada 25. janvārī. Video izplatījās un izraisīja

līdzīgu video materiālu vilni, kā rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku ieradās Tahrira laukumā, skaļi pieprasot Hosni Mubarak izbeigt savu 30 gadus ilgušo valdīšanu Ēģiptē, ko viņš arī izdarīja 2012. gada 11. februārī. Asmaa Mahfouz 2008. gadā bija viena no Ēģiptes „6. aprīļa” jauniešu kustības līdzdibinātājām — tā ir organizācija, kas atbild par to, lai koordinētu visas nācijas centienus palīdzēt tekstilrūpniecības strādniekiem apmierināt viņu prasības par godīgu algu, veselības aprūpi, pieeju transportam un izglītībai. Viņa joprojām aktīvi piedalās civilajās un jauniešu kustībās, kas strādā pie tā, lai pārveidotu esošās institūcijas un lai īstenotu revolūcijas prasības. Viņa bija galvenā runātāja Saharova balvas tīkla ikgadējā pasākumā, kurš notika Eiropas Parlamentā Briselē 2012. gada oktobrī, diskusijā par pēcrevolūcijas situācijas attīstību Ēģiptē un par demokrātijas nākotni arābu valstīs pēc Arābu pavasara.

2011 Ahmed El Zuber El SenussiAhmed El Senussi ir dzimis 1934. gadā un ir Lībijas visilgāko ieslodzījumu saņēmušais „cietumnieks pārliecības dēļ”. Viņš tika apsūdzēts par sazvērestību, cenšoties rīkot apvērsumu pret Gaddafi režīmu 1971. gadā, un pavadīja cietumā 31 gadu. Viņu atbrīvoja 2010. gada augustā kopā ar vairākiem desmitiem citu politiski

ieslodzīto. Nacionālajā pagaidu padomē, ko izveidoja 2011. gadā, kad Lībijas revolūcija gāza Gaddafi režīmu, viņš bija atbildīgs par politiski ieslodzītajiem. Tagad viņš turpina drosmīgo darbu, lai uzlabotu cilvēktiesības un tiesiskumu Lībijā, un uzskata viņam piešķirto Saharova balvu par balvu Lībijas tautai. Viņš bija galvenais runātājs Saharova balvas tīkla ikgadējā pasākumā, kurš notika

Eiropas Parlamentā Briselē 2012. gada oktobrī, diskusijā par situāciju pēc revolūcijas un bruņotā konflikta Lībijā un demokrātijas nākotni arābu valstīs pēc Arābu pavasara.

2011 Razan ZaitounehRazan Zaitouneh ir sīriešu žurnāliste un cilvēktiesību juriste, kas gadu pēc Saharova balvas saņemšanas, joprojām bēguļo pēc tam, kad Sīrijas policija arestēja viņas vīru un svaini un Sīrijas televīzija viņu apmeloja, dēvējot par ārvalstu aģentu. Par spīti represijām viņa turpināja skaļi runāt un aizstāvēja

cilvēktiesības savā valstī, kā arī vāca informāciju par Sīrijā notiekošajām nežēlastībām, izmantojot politisko aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju tīklu, lai ar ārvalstu mediju starpniecību par tām stāstītu pārējai pasaulei.1977. gadā dzimusī Razan Zaitouneh sāka juristes praksi 2001. gadā un uzreiz kļuva par advokāti politiski ieslodzītajiem par Cilvēktiesību asociācijas līdzdibinātāju Sīrijā. 2005. gadā viņa izveidoja Sīrijas Cilvēktiesību informācijas tīklu un kļuva par aktīvu locekli Politiski ieslodzīto ģimeņu atbalsta komitejā Sīrijā. 2011. gadā organizācija Reach All Women in WAR, kas atbalsta sievietes, kuras aizstāv cilvēktiesības kara zonās, viņai piešķīra arī Annas Poļitkovskajas balvu.Viņa atsakās atstāt Sīriju, kamēr tur nebeigsies karadarbība.

26

27

28

BELGIQUE | BELGIËBRUXELLES | BRUSSELRue Wiertz 60/Wiertzstraat 60B-1047 BRUXELLES | B-1047 BrusselTālr: +32/2.284 2005Fakss: +32/2.230 7555E-pasts: epbrussels@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.be

БЪЛГАРИЯ | BULGARIASOFIAMoskovska Street 9BG-1000 SOFIATālr: +359/2.985 3545Fakss: +359/2.981 99 44E-pasts: epsofia@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.bg

ČESKÁ REPUBLIKAPRAHAJungmannova ul. 24CZ-110 00 PRAHA 1Tālr: +420/2.557 08208Fakss: +420/2.557 08200E-pasts: eppraha@europarl.europa.euInterneta adrese: www.evropsky-parlament.cz

DANMARKKØBENHAVNGothersgade 115DK-1123 KØBENHAVN KTālr: +45/3.314 3377Fakss: +45/3.315 0805E-pasts: epkobenhavn@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.dk

DEUTSCHLANDBERLINUnter den Linden 78D-10117 BERLINTālr: +49/30.2280 1000Fakss: +49/30.2280 1111E-pasts: epberlin@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.de

MÜNCHENErhardtstraße 27D-80469 MÜNCHENTālr: +49/89.2020 8790Fakss: +49/89.2020 87973E-pasts: epmuenchen@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.de

EESTITALLINNRävala 4EE-10143 TALLINNTālr: +372/6.30 6969Fakss: +372/6.30 6968E-pasts: eptallinn@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.ee

ÉIRE | IRELANDDUBLINMolesworth Street 43IRL-DUBLIN 2Tālr: +353/1.605 7900Fakss: +353/1.605 7999E-pasts: epdublin@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.ie

ΕΛΛΑΣAΘΗΝΑΙLeof. Amalias 8GR-10557 ATHINAITālr: +30/210.32 78900Fakss: +30/210.33 11540E-pasts: epathinai@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.gr

ESPAÑAMADRIDPaseo de la Castellana 46E-28046 MADRIDTālr: +34/914. 364 747Fakss: +34/915. 783 171E-pasts: epmadrid@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.es

BARCELONAPasseig de Gràcia 90E-08008 BARCELONATālr: +34/93.272 2044Fakss: +34/93.272 2045E-pasts: epbarcelona@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarlbarcelona.eu

FRANCEPARIS288 Bd Saint Germain F-75341 PARIS CEDEX 07Tālr: +33/1.406 34000Fakss: +33/1.455 15253E-pasts: epparis@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.fr

PARLEMENT EUROPEEN | EUROPEES PARLEMENT Rue Wiertz, 60, B-1047 BRUXELLES Wiertzstraat, 60, B-1047 BRUSSEL Tālr: +32/2.284 2111 Fakss: +32/2.230 6933PARLEMENT EUROPEEN Plateau du Kirchberg, BP 1601 L-2929 LUXEMBOURG Tālr: +352/4300 1 Fakss: +352/4300 24842PARLEMENT EUROPEEN 1, avenue du Président Robert Schuman, BP 1024F F-67070 STRASBOURG CEDEX Tālr: +33/388.17 4001 Fakss: +33/388.17 4860

29

STRASBOURGAllée du PrintempsBP 1024F | F-67070 STRASBOURG CEDEXTālr: +33/3.881 74001Fakss: +33/3.881 75184Email: epstrasbourg@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.eu.int

MARSEILLE2, rue Henri BarbusseF-13241 Marseille Cedex 01Tālr: +33/4. 96 11 52 90Fakss: +33/4.91 90 95 03E-pasts: epmarseille@ep.europa.euInterneta adrese: http://sudest.europarl.fr

ITALIAROMAVia IV Novembre 149I-00187 ROMATālr: +39/06.699 501Fakss: +39/06.699 50200E-pasts: eproma@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.it

MILANOCorso Magenta 59I-20123 MILANOTālr: +39/02.43 44171Fakss: +39/02.43 4417500E-pasts: epmilano@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.it

KYPROSNICOSIAVyronos Avenue 30CY-1096 NICOSIATālr: +357/22.870 500Fakss: +357/22.767 733E-pasts: epnicosia@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.cy

LATVIJARĪGAAspāzijas bulvāris 28LV-1050 RĪGATālr: +371/67.08 5460Fakss: +371/67.08 5470E-pasts:epriga@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.lv

LIETUVAVILNIUSNaugarduko Street 10LT -01309 VILNIUSTālr: +370/5.212 0766Fakss: +370/5.261 9828E-pasts: epvilnius@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.lt

LUXEMBOURGLUXEMBOURGRue du Marché-aux-Herbes 7L-1728 LuxembourgTālr: +352/4.300 22596/7Fakss: +352/4.300 22457E-pasts: epluxembourg@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.lu

MAGYARORSZÁGBUDAPESTLövőház u. 35.H-1024 BUDAPESTTālr: +36/1.411 3540Fakss: +36/1.411 3560E-pasts: epbudapest@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.hu

MALTAVALLETTA254 Europe HouseSt. Paul StreetVLT -1215 VALLETTATālr: +356/21.23 5075Fakss: +356/21.23 7580E-pasts: epvalletta@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarlmt.eu

NEDERLANDDEN HAAGKorte Vijverberg 5-6NL-2513 AB DEN HAAGTālr: +31/70.313 5400Fakss: +31/70.364 7001E-pasts: epdenhaag@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europeesparlement.nl

ÖSTERREICHWIENWipplingerstraße 351010 WienTālr: +43/1.51617-0Fakss: +43/1.5132515E-pasts: epwien@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.at

POLSKAWARSZAWAul. Jasna 14/16aPL-00-041 WARSZAWATālr: +48/22.595 2470Fakss: +48/22.595 2480E-pasts: epwarszawa@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.pl

30

WROCŁAWul. Widok10PL 50-052 WROCŁAWTālr: +48/71.337 6363Fakss : +48/71.347 2340E-pasts: epwroclaw@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.pl/wroclaw

PORTUGALLISBOALargo Jean Monnet 1–6P-1269-070 LISBOATālr: +351/21.350 4900Fakss: +351/21.354 0004E-pasts: eplisboa@europarl.europa.euInterneta adrese: www.parleurop.pt

ROMÂNIABUCUREȘTIVasile Lascăr Street 31, floor 1,Sector 2, RO – 020492 BUCUREȘTITālr: +40/21.4050880Fakss: +40/21.4050886E-pasts: epbucarest@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.ro

SLOVENIJALJUBLJANABreg 14SL-1000 LJUBLJANATālr: +386/1.252 8830Fakss: +386/1.252 8840E-pasts: epljubljana@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.si

SLOVENSKÁ REPUBLIKABRATISLAVAPalisády 29SK-811 06 BRATISLAVATālr: +421/2.5942 9683Fakss: +421/2.5942 9687E-pasts: epbratislava@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europskyparlament.sk

SUOMI | FINLANDHELSINKI | HELSINGFORSMalminkatu 16 | Malmgatan 16FI-00100 HELSINKI | HELSINGFORSTālr: +358/9.622 0450Fakss: +358/9.622 2610E-pasts: ephelsinki@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.fi

SVERIGESTOCKHOLM EuropaparlamentetRegeringsgatan 65, 6 tr.S-111 56 StockholmTālr: +46/8.562 44455Fakss: +46/8.562 44499E-pasts: epstockholm@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europaparlamentet.se

UNITED KINGDOMLONDONEurope House32 Smith SquareLondon SW1P 3EUTālr: +44/207.227 4300Fakss: +44/207.227 4302E-pasts: eplondon@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.org.uk

EDINBURGHThe Tun, 4 Jackson’s EntryHolyrood RoadUK-EDINBURGH EH8 8PJTālr: +44/131.557 7866Fax. +44/131.557 4977E-pasts: epedinburgh@europarl.europa.euInterneta adrese: www.europarl.org.uk

FotogrāfijasEiropas Parlamenta fotodienests

Foto:Wei Jingsheng: Shanshan Wei-BlankLeyla Zana: SIPA PRESSSalima Ghezali: Jacques Torregano/L’E.d.J.Ibrahim Rugova: LDKXanana Gusmão: Reuters Pool¡BASTA YA !: El PaísDom Zacarias Kamwenho: ar LUSA atļaujuNurit Peled-Elhanan: ar Avraham Elhanan atļaujuIzzat Ghazzawi: Tore Kjeilen/LexicOrientKofi Annan: UN/DPI PhotoBelarusian Association of Journalists: BAJ Logo„Sievietes baltā”: APHauwa Ibrahim: AP„Žurnālisti bez robežām”: APAliaksandr Milinkevich: BelgaSalih Mahmoud Mohamed Osman: 2005 Patricia WilliamsHu Jia: BELGA/AFP PHOTO /Frederic J BROWN„Memoriāls”: „Memoriāls”Guillermo Fariñas: EPA_A. ERNESTO © EUArābu pavasaris: Belga/FETHI BELAID /AFP/EPNasrin Sotoudeh: © Izdales materiāls/afp/ Eiropas Savienība 2012 EPJafar PANAHI:© afp/Atta KENARE/ Eiropas Savienība 2012 EPAndrei Sakharov : Jury Rost – Andrei Sakharov Museum

www.europarl.europa.eu/sakharov

QA-3

2-12

-465

-LV-C

LV