MU

ZIG

AS

MIK

LAS

I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I M I I I I I I I I I M I I I I I I I I I I M I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I M I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I

ardabis LKais

Kensingtonas pils lasts

P r in c is V iljam s un

V ĪN A SIEVA K E IT A

M lD L T O N E PAR

SAVU O FICIĀ LO

REZID EN CI NOLĒM A

pad arIt K ensingtonas pili Lo n d o n ā . To m ēr

B R ITU M ASU IN FO R M Ā C I­

JA S LĪD Z EK LI, a p s p r i e d u š i

ŠO LĒM UM U, PASTEIDZĀS

JAUNO PĀRI BR ĪD IN Ā T, KAS

V IR S PILS K A RĀ JA S SENS

IĀ STS.

Garais nelaimju saraksts

Pēc Lielbritānijas karalisko piļu galvenā kuratores Lusijas Vorslijas vārdiem, vismaz septiņas princeses Kensingtona uzņēmusi visai nedrau­dzīgi. „Dažas ieslīgušas depresijā, bet dažas pat sajukušas prātā” - Vorslija stāstīja intervijā „The Daily M ail”.

Garais nelaimju saraksts liecina par to, ka pils ir apzīmogota ar lāstu. Tādēļ pārsteidzoši, ka Viljams un Keita, neņe­mot vērā augstākās sabiedrības hroniku izbrīnu, nolēma pili padarīt par savu jauno mājokli.

Pils vēsture sākās X V II gadsimta beigās, kad Orānas Vilhelms III un karaliene Marija uzticēja arhitektiem kardināli pārbūvēt un paplašināt Kesingtonas „lauku apvidū” nopirkto māju. Kensingtona tolaik bija izslavēta ar savu tīro gaisu. Diemžēl šis gaiss nepalīdzēja 32 gadus vecajai Marijai - 1694.gadā viņa šeit nomira no bakām, tā arī neatstājot karalim mantinie­ku. Zīmīgi, ka ne pirms, ne pēc tam Kesingtonas pilī no bakām neviens nav nomiris, kaut gan šī slimība ilgi plosījās visā Eiropas teritorijā.

Pēc astoņiem gadiem Vilhelms III, pils priekšā drasējot zirgā, neveiksmīgi nokrita, salauza plecu un viņam sākās visādi veselības sarežģījumi, tai skaitā

pneimonija, un viņš pēc neilgas sli­mošanas sekoja savas sievas pēdās, un devās uz viņpasauli.

Troni mantoja viņa māsa Anna, kura arī pārcēlās uz Kensingtonu. Anna bija precējusies ar Dānijas Džordžu un pils sienās dzemdēja no viņa 17 bērnus, no kuriem neviens nenodzīvoja pat līdz pilngadībai.

Kad karaliene pati nomira no po­dagras, tronī kāpa Georgs I. Cita starpā viņš tūdaļ pat ķērās pie kārtējās Kensingtonas pils restaurācijas, un viņa ģimenes dzīvē radās plaisa - sieva viņu pievīla, un karalis neuzticīgo lauleni ieslodzīja attālā Vācijas pilī, no kurienes viņš pats bija cēlies.

Turpmāk šajā pilī katra pa savam bija nelaimīgas karalienes Karolīna, Šarlote un Viktorija. Karolīna, Džordža II sie­va, nomira lielās mokās ģinekoloģiskas operācijas laikā.

Pēdējais Kensingtonas pils upuris ir princese Diāna, kura šeit dzīvoja ilgu laiku un arī neizbēga no nelaimēm. Viņas laulība ar princi Čārlzu nebi­ja izdevusies, lēdija Dī grima arvien dziļākā depresijā un beigās 1997.gada 31.augustā gāja bojā autokatastrofā.

Cita starpā, pilī mājo daudz spoku, tomēr jaunienācējus - princi Viljamu un Keitu Midltoni tas acīmredzot nebaida. Nesen viņi pat Kensingtonā sarīkoja dažas ekskursijas ar nosaukumu „The Eerie Evening Tours of the Enchanted Palace” („Šaušalīgas vakara pastaigas pa Apburto pili”), tiesa, iepriekš brīdinot apmeklētājus, ka bērniem līdz 12 gadu vecumam ekskursijā piedalīties nav ie­teicams.

Spoku galerijaKensingtonas pils tiešām ir spocīgu

noslēpumu pilna, turklāt bieži vien tūristi pēc tās apmeklējuma paziņo, ka pilī esot diezgan smaga atmosfēra un tā bieži atstājot nospiedošu iespaidu.

Daudzi pilī redzējuši pēc karalienes Marijas nedzimušajiem bērniem rūgti raudošu spoku, tās pašas, kura nomira no bakām, kā arī Džordža II garu.

Karalis, būdams smagi slims, līdz pēdējam gaidīja atgriežamies kuģus ar sūtņiem no dzimtās Hannoveres, kuri slikta laika dēļ bija aizkavējušies. Viņš laiku pa laikam piecēlās no gultas, piegāja pie loga un cerīgi skatījās uz jumta atrodošo vēja rādītāju, kas nekādi negribēja mainīt virzienu un murminā­ja: „Kādēļ gan vējš nemainās, kad gan atgriezīsies mani sūtņi?”

Džordžs II viņus tā arī nesagaidījis, klusi izdzisa drūmā 1760.gada oktobra dienā. Kopš tā laika līdz pat mūsdie­nām viņa rēgs, kā stāsta acu liecinieki, bieži redzams istabas, kurā viņš nomira, logā. Džordžs skatās uz vēja rādītāju un savā griezīgajā vācu akcentā klusi vaicā: „Kad gan atgriezīsies mani sūtņi?”

Pils kalpotāji un neskaitāmie apmek­lētāji cita starpā atzīmē regulāri parā­dāmies karalienes Marijas, Džordža V sievas un Džordža II mazmeitiņas, princeses Sofijas garus. Princese Sofija bija devusi bezlaulības zvērestu un visu mūžu pavadījusi vientulībā Kensingtonā. Vienīgā viņas „draudze­ne” bija vērpjamais ratiņš, kurā viņa rada mierinājumu. Viņa turpina vērpt līdz šim laikam, par ko liecina vērpja­mam ratiņam raksturīgās skaņas, kas laiku pa laikam dzirdamas istabās, ku­rās dzīves laikā Sofija mitinājusies.

Kesingtonas pilī ir ne mazums arī tā saucamo bezvārda spoku. Vis­populārākais no tiem - vīrieša rēgs ar atkailinātu torsu baltās biksēs, kurš iet cauri sienām un tad izkūp gaisā.

Neviens nezina, kas viņš ir, bet iespējams, ka viens no strādnieku tūk­stošiem, kuri gadsimtu laikā kalpojuši Kesingtonas pils īpašniekiem...

l l l l l l l l l l l l l l l f I J I I I I I I I I I l i l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l H I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I I 1 1 Г 1 Ц 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 l ī l l l 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 I I INoslēpumi un fakti Februāris’2018

l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l t l l l l l l l l l l l l l l l l t l l l l l l l l l l l l l M l l t l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l

mm

Skeletu ezera noslēpums

HIM ALA JU KALNU

I n d i j a s d a ļ ā

A TRO D A S B R ĪN U ­

M A IN S AUGST­

KALNU EZERS

R o p k u n d a . T ā v i r s m a

UN K R A ST I G A N D RĪZ V ISU

LAIKU IR LEDUS PĀRKLĀTI.

T a č u , k a d v a s a r ā l e d u s

UZ ĪSU LAIKU TO M Ē R

IZKŪ ST, E Z E R Ā UN TĀ

A PKĀ RTN Ē VAR IE R A U D Z ĪT

SIM TIEM CILVĒKU SKELETU .

V i s a s p a s a u l e s p ē t n i e k u

PR Ā TU S ILGU LAIKU MUL­

SIN Ā JA j a u t ā j u m s : k a s

GAN B IJA ŠIE CILVĒKI UN

KĀDĀ V EID Ā V ĪN U M IR S-У

TĪG Ā S ATLIEKAS ŠEIT UZ­

R A D U ŠĀ S? T i k a i p a v i s a m

n e s e n š o S k e l e t u e z e r a

N O SLĒPUM U IZDEVĀS AT­

M IN ĒT.

D īvainaisATRADUMS UN PIRMĀ VERSIJA

M īklainā ūdens tilpne atrodas Himalajos, Utarakhandas štatā. Ezers izvietojies nedaudz vairāk kā 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. 1982.gadā pēc „Nanda- D evi” Nacionālā parka izveidošanas, Skeletu ezers kļuva par parka daļu. Mūsdienās ezera apmeklējums ir po­pulārs tūrisma maršruts.

Informācija par to, ka ezerā un tā apkārtnē atrodas liels daudzums cilvēku mirstīgo atlieku, bija zināma kopš X I X gadsimta beigām, par to paziņoja retie ceļotāji, kuri šo vietu bija apmeklējuši. Taču oficiālā šī fak­ta apstiprināšana notika tikai 1942. gadā.

Speciāli šo baumu pārbaudei ezeru ledus kušanas laikā apmeklēja kāds indiešu kalnu jēgers. Viņš saskaitīja ap 500 krastā un ūdenī gulošu skele­tu, un paziņoja par to valsts valdībai. Indija līdz 1947.gadam bija britu kolonija.

Jēgers nodomāja, ka ūdenī un ap to atrodas lielas japāņu armijas kareivju paliekas, kuri gribējuši slepus pāriet Himalajus, bet gājuši bojā no bada un aukstuma. Indijas britu valdība, satraukta par šādu ziņu, steidzami nosūtīja uz Ropkunda ezeru izmek­lētāju grupu, kuras uzdevums bija noskaidrot visus sīkumus un novērst ienaidnieka slepenos plānus. Skeletu apskate liecināja, ka tās nebūt nav tā laika japāņu militārpersonu atliekas, tās izrādījās daudz vecākas.

Galvenais - visos ezera apvidū atrastajos galvaskausos bija caurumi. Tātad nāve šos cilvēkus nepiemek­lēja bada un sala dēļ. Kas gan varēja notikt ūdenskrātuves krastā? Masu slepkavība? Rituāla suicīda pie­mērs? Varbūt upurēšanas rezultāts? Iespējams, ka kāda vietējā tauta šādi apbedī savus mirušos ciltsbrāļus? Zinātnieki pinās minējumos.

N ožēlojam ieTlBETAS IEKĀROTĀJI

Sausais un aukstais ezera apkai­mes gaiss, kā arī apstāklis, ka skeleti praktiski visu laiku atradušies ledū, nodrošināja palieku labu saglabā­šanos. Kara laikā organizētās britu ekspedīcijas dalībnieki pieļāva, ka bojā gājušie varētu būt Kašmiras ģenerāļa Zoravara Singha kaujinieki, kas centās iekarot Tibetu un 1841. gadā pazuda bez pēdām.

Sī hipotēze pastāvēja līdz 1960.- iem gadiem, kaut gan neviens izmeklētājs nevarēja sakarīgi pa­skaidrot pie Ropkunda ezera izmē­tāto galvaskausu caurumu izcelsmi. Zināms, ka Zoravara Singha kara­spēks iebruka Tibetā, tomēr aukstās ziemas un pretinieka aktivitātes dēļ cieta skaudru sakāvi. Vai tiešām palikušie kaujinieki izdarīja rituālu

I M I l l l l l l l M I I I I I M I I t l I l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l lN oslēpumi un fakti

■ i 1111111111 i 11111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111111

F e b r u ā r i s ’2018

pašnāvību? Bet viņu reliģija tādu rīcību nepieļauj!

Apmēram 1960.-to gadu vidū zinātnieki veica dažu skeletu izmek­lēšanu ar radioaktīvā oglekļa datēša­nas palīdzību. Izrādījās, ka atliekas ir apmēram 5-8 gadsimtus senas. Versija par ģenerāļa Zoravara Singha kaujiniekiem atkrita.

Ku r palika ieroči?

Vēsturnieki izvirzīja jaunu teoriju - atliekas ir Deli sultanāta (musulmaņu valsts, kas pastāvēja Indijas ziemeļu daļā 1325.-1351. gadā) Muhammada ibn Tuglaka armijas paliekas. A rī viņš centās pakļaut Tibetu, un arī cieta sakāvi. Sis valdnieks izcēlās ar ekstremālu nežēlību, viņa reformas pilnībā izputināja un pazudināja valsti. Daži pētnieki uzskatīja, ka pie Ropkunda ezera pilnīgi nopietni varēja atrast pēdējo patvērumu kāda tibetiešu sakauta Muhammada ibn Tuglaka kaujas vienība.Caurumu esamību gal­vaskausos izskaidroja ar to, ka kaujinieki pēc sakāves baidījās rādīties acīs bargajam valdniekam un izvēlējās beigt dzīvi masveida pašnāvībā.

Tiesa, šī versija, tāpat kā pieņēmums par ģe­nerāļa Zoravara Singha kaujiniekiem, bija pret­runā ar faktu, ka līdzās skeletiem nebija ieroču.Varbūt pirms tam kareivji tos kaut kur noslēpa? Vai tos piesavinājās nezināmi laupītāji? Atkal jautājumu bija vairāk, nekā atbilžu.

Jauni pētījum i2004.gadā uz Ropkunda ezeru

noorganizēja lielu starptautisku ek­spedīciju. Pētnieki atklāja ūdenī un ūdenskrātuves krastos daudz rotas lietu un saimniecības piederumu, kā arī zirgu paliekas. Atradumi norādī­ja , ka mirušie cilvēki nebija karavīri un dzīvojuši visnotaļ mierīgu dzīvi.

2015.gadā savākto bioloģisko ma­teriālu izpētīja Oksfordas universi­tātes laboratorijās. Atkārtota analīze liecināja, ka visi cilvēki gājuši bojā

vienā laikā - 850.gadā, plus-mīnus 30 gadi. Vairums bija vīriešu ske­letu, ģenētiskā analīze norādīja, ka viņi dalījušies divās grupās: maza auguma cilvēkos - visticamāk, ka vietējie iedzīvotāji, kas varēja būt ne­sēji vai pavadoņi, un parasta auguma cilvēkos, kas pieskaitāmi augstāka­ja i brahmaņu kastai. Tās pārstāvji galvenokārt bija mūki un priesteri. Izdevās pat noteikt šo Brahmaņu dzīves vietu - Indijas centrālā daļa, tagadējā Maharaštras štata teritorija.

Kādā nolūkā šie cilvēki atnāca tieši uz šejieni? Skeletu ezers taču atrodas sānis no tirdzniecības ceļiem. Vai tiešām kāda kopiena izvēlējās šo vie­tu upurēšanās pašnāvībai?

AUGSTDZIMUŠIESVĒTCEĻNIEKI

Vēsturnieki pievērsa uzmanību tam, ka uz ziemeļiem no Ropkunda ezera atrodas Indijas iedzīvotājiem svēta vieta Hokmunda. Ik pēc 12 ga­

diem tūkstošiem svētceļnieku pārvar grūto ceļu, lai pabūtu tur un parādītu cieņu dievietei Parvati (tulkojumā no sanskrita - „Kalnu meita”). Atbilstoši hinduisma mitoloģijai, Sivas pirmā sieva vārdā Sāti veica pašsadedzi- nāšanos un tad iemiesojās Parvati — kalnu valdnieces un mājas pavarda aizbildnes veidolā.

Indiešu zinātnieks Svami Pranavananda pirmais izteica pie­ņēmumu, skeleti pie Ropkunda ezera ir svētceļnieku grupas paliekas, kuri devušies uz Hokmundu. Taču, neraugoties uz loģiku, viņa versija izraisīja šaubas. Tādēļ, ka blakus skeletiem bija atrastas daudzas ādas apavu paliekas, arī saulessargi, mai­

si naudai un citi mājsaimniecības priekšmeti. Tas ir pretrunā ar indiešu svētceļnieku dzīves principiem, kuri uzskata, ka apavi un liekās mantas apgāna svētās vietas.

Taču Svami Pranavananda izdarīja secinājumu, ka Brahmaņu grupa ne­bija parasti svētceļnieki. Visticamāk, ka tā bijusi radžas ģimene ar svītu, nesējiem un pavadoņiem. Par to lie­cina fakts, ka grupā bija arī sievietes un bērni,, kuri nekad svētceļnieku vidū nemēdz būt.

Bet kas gan varēja notikt ar radžu un viņa svītu? Kādēļ visi šie cilvēki gāja bojā?

D ievietes dusm asVeicot jaunus galvaskausu pētīju­

mus, zinātnieki uzmodelēja, kādā veidā tajos varēja rasties caurumi, un noskaidroja, ka šādu traumu var radīt no augstuma krītoši noapaļoti priekš­meti. Turklāt daudziem skeletiem atklāja arī citu kaulu bojājumus, kas

raksturīgi sitieniem no augšas uz leju. Skeletu ezera noslēpums beidzot bija atklāts. Cilvēkus nogalināja nepieredzē­ti spēcīga ledus krusa! Visticamāk, liela grupa ceļinieku piegāja pie eze­ra atpūsties un papildināt svaiga ūdens krājumus. Tajā laikā viņus pēkšņi pārsteidza stihija. Viss notika ļoti ātri (atbilstoši meteoroloģijas statistikai, krusa nemēdz ilgt vairāk

par 15 minūtēm). Ezera apkārtnē nav nekāda patvēruma, cil­vēki momentā gāja bojā.

Iespējams, kādam no viņiem izde­vās izdzīvot un pastāstīt par šo tra­ģēdiju tuvāko ciematu iedzīvotājiem. Tāpat iespējams, ka tie vēlāk atklāja bojā gājušo ķermeņus un skaidroja viņu nāvi ar neganto krusu.

Jebkurā gadījumā vietējo iedzīvotā­ju vidū mājo leģenda par to, ka die­viete Parvati noskaitās uz cilvēkiem, kuri bez pienācīgas cieņas - apavos un ar liekām mantām pietuvojušies viņas mājoklim, - un uzsūtīja tiem nāvējošo lietu ar ledus akmeņiem.

Skeletu ezera noslēpums beidzot atklāts. Senā leģenda apstiprināja zi­nātnieku mūsdienīgos secinājumus.

o A l l l l l l l l l t H l f l

ш

Grimuāri: Gaismas vai Tumsas vēstījumi?

IN TER ESI P R E T M A Ģ IJU

CILVĒCE IZJU TU SI

JAU K O P Š SEN SEN IEM

l a i k i e m . P a t v i s p a ­

r a s t ā k o s CILVĒKUS

VAR PĀ RŅ EM T VĒLM E P Ā R -

VALDĪT ST IH IJA S, PAKĻAUT

SEV D ĒM O N U S UN CEĻOT

STARP PASAULĒM . TĀ D Ē Ļ

G O D B IJĪB U , BA ILES UN A R

TĀM SA ISTĪTO Z IŅ K Ā R ĪBU

IZ R A ISA G RĀ M A TA S, KAS

SP Ē J ATKLĀT B U R V ESTĪB U

PASAULES N O SLĒPU M U S

- N O SLĒPU M A IN IE GR1-

M UĀR1.

A pdedzinošievārdi

So grāmatu nosaukums cēlies no franču vārda „grammaire” („mācība”), ka vēlāk izmainījās līdz „grimoire” un apzīmēja ne vairs izzināšanas procesu, bet konkrētu priekšmetu - manuskrip­tu, kas satur talismanu izgatavošanas paņēmienus un iedarbības to iedarbību, labo un ļauno garu izsaukšanas rituālus, burvestības vārdus un visdažādākās maģiskās receptes. Kopš Viduslaiku sākuma līdz X V III gadsimtam šie burvestību līdzekļi bija ļoti populāri. Cilvēki ticēja, ka ikviens, kurš savā rī­cībā ieguvis grimuāru, iemantos ziņas par garu, dēmonu un maģisku radījumu izsaukšanu, bet līdz ar tiem arī iegūs neierobežotu varenību. Nepakļaujot riskam paša dvēseli, burvju grāmatas īpašnieks it kā varēja iemācīties rituālu noturēšanu, talismanu izgatavošanu sev pašam un jebkuram interesentam, un nesodīti ceļot pa maģiskām pasaulēm. Absolūtais vairums grimuāru skaitījās

neatminamos laikos uzrakstīta sen­lieta. Taisnības labad jāpiemetina, ka daudzos no tiem tiešām bija iekļauti seni arābu, ēģiptiešu, grieķu, ebreju un latīņu teksti.

Maģiskās grāmatas bija apvītas ar milzum daudz neiedomājamiem mī­tiem. Teikas vēstīja, ka grimuāru izlasīt varēja tikai tā saimnieks, jo tā lapas kvēloja purpursārtā krāsā, apdedzinot nepiederoša vērotāja acis un izraisot briesmīgas sekas, sākot ar aklumu līdz vājprātīgumam. Teksts bija saredzams tikai brīnumainā folianta likumīgajam īpašniekam, visiem pārējiem grāmatas lapas bija tukšas vai pildītas ar nesapro­tamām zīmēm. Visā Eiropā klīda le­ģendas par „melnajām” grāmatām, kas bijušas bīstamas arī pašiem to saimnie­kiem, jo no tām negaidot varēja parādī­ties gari, kas bija ne tikai nepaklausīgi, bet pat naidīgi maga gribai. Ja sējumu atvēra kāds, kam nepiemita maģiskas spējas, no tā parādījušies radījumi varē­ja pārņemt ziņkārīgā cilvēku saprātu un pat apdraudēt viņa dzīvību. Pastāvēja uzskats, ka visas burvju grāmatas ir dzī­vas un tās noteiktā laikā jāpabaro - ar neko citu, kā svaigām cilvēka asinīm.

Sātana dāvanaViduslaiku perioda beigās sabiedrībā

bija iesakņojies uzskats par jebkādu ma­ģisko spēku sātanisko izcelsmi. Valodas un mīti par to bieži izplatīja baznīca, kas neatzina nekādas burvestības: ne balto, nedz melno. Cilvēkiem iedvesa, kas jebkāda grimuāros aprakstītā ma­ģiskā darbība notiek sātana vārdā, viņa aizbildniecībā un ar viņa līdzdalību. Patiesībā grimuāru burvestību vārdi pa­rasti piesauca Dievu (tiesa, bieži pagānu Dievu), eņģeļu un ercenģeļu spēkus, bet no viņpasaules izsauktie gari varēja kalpot ne tikai ļauniem, bet arī labiem darbiem.

Akadēmiķis un okultists Neteshemas Agripa sastādīja rokasgrāmatu magiem personīgā grimuāra pagatavošanai. Ja ticēt Agripam, tas bija visai darbietil-

pigs process. Magam nācās uzzīmēt katru dēmonu, pierakstīt burvju vārdus tā izsaukšanai, atsevišķi uzrakstīt burv­ju vārdus grāmatas piepildīšanai ar pār­dabiskiem spēkiem un visbeidzot pa­pildināt savu gara darbu ar dēmonisko būtņu sarakstu. Turklāt katrs dēmons bija jāizsauc pēc vārda un jāpaņem no tā uzticības zvērests. Ņemot vērā, ka dē­moniem piemita nešpetna iedaba, visa šī procedūra grimuāra radītājam prasīja daudz spēka un pacietības. Taču dažas maģijas grāmatas izceļojušas cauri gadu simteņiem, apaugot ar tūkstošiem teiku un piekritēju.

Bībeles valdnieka vēstījums

Par viena no pazīstamākā grimuāra autoru uzskata pašu dižo senatnes vald­nieku, prātnieku un filosofu Zālamanu. Vai tā ir taisnība, nav zināms, bet pati maģijas grāmatas senā redakcija at­tiecināma uz I gadsimtu. Grāmata simtiem gadu ilgās pastāvēšanas laikā ir nedaudz mainījusies, jo vēlāku pe­riodu okultisti pirmatnējos tekstu bez kautrēšanās mainījuši un papildinājuši. Bībeles valdnieks Zālamans maģis­ko mākslu pielūdzējiem bija ne tikai Visu Dziesmu dziesmas un Ekleziasta grāmatas radītājs - viņu dziļi cienīja par tam piemītošo varu, kas ļāva ķē­niņam pavēlēt viņpasaules spēkiem. Ja „Zālamana grimuāra” autortiesības tiešām pieder jūdu ķeizaram, jāatzīst, ka viņš bijis visnotaļ metodisks cilvēks un radījis nevis vienkārši grāmatu, bet īstu, no vairākām daļām sastāvošu ma­ģijas enciklopēdiju.

Pirmā no tām - „Ķēniņa Zālamana novēlējums”. Grāmata uzrakstīta grie­ķu valodā un vēsta par to, kā maģiskais gredzens, ko autoram pasniedzis erceņ­ģelis Mihaēls, piešķīris viņam varenību un varu pār ļaunuma augļiem. Grāmatā sīki aprakstīta dēmonu izsaukšanas kārtība un pretī stāšanās viņu spēkam ar eņģeļu un dažādu burvestību palīdzī­bu. Aprakstiem pievienots to dēmonu saraksts, kuri var ierasties uz zintnieka aicinājumu pēc atbilstošu darbību veik­šanas.

Otrajā daļā - „Zālamana Lielās at­slēgas” - grāmatas autors ne reizi vien apliecina savu uzticību kristīgajai reli­ģijai. Garu izsaukšana un visas pārējās darbības viņš aicina veikt Dieva vārdā un ar debesu spēku palīdzību. Pirms

rituāla sākšanas autors iesaka izsūdzēt grēkus, pretējā gadījumā Kungs var atstāt grēcinieku bez savas aizstāvības. Galvenā „Lielās atslēgas” teksta daļa veltīta burvju vārdu formēšanas liku­miem garu izsaukšanai un to gribas savaldīšanai.

Trešā - visplašākā daļa - saucas „Zālamana mazā atslēga”. Tā sastāv no piecām atsevišķām nodaļām, katra no tām veltīta atsevišķai maģijas mākslas nozarei.

Pirmajā daļā aprakstīti 72 dēmoni, kurus kādreiz Zālamans sev pakļāvis un tā izklāsta minēto radījumu izsauk­šanas un pārvaldīšanas paņēmienus. Otrā daļa veltīta uzvedībai saskarē ar gaisa gariem: tie sevī apvieno kā labo, tā ļauno, tādēļ ikvienu no viņiem var pavirzīt kā uz labiem, tā ļauniem dar­biem. Trešā daļa māca, kā uzvesties saskarsmē ar eņģeļiem, kuriem ir vara gan pār dienas, gan nakts stundām, tie var ietekmēt arī Zodiaka zīmes.

Ceturtā daļa vēsta par eņģeļiem, kuri mīt kādā no četrām Zodiaka pasaulēm. Piektā daļa ir vēršanās pie Visvarenā, un tai magam jānodrošina Dieva aiz­sardzība. Par šī kolosālā darba radīšanu viennozīmīgi grūti spriest, bet tā autors neapstrīdami bijis ļoti strādīgs cilvēks.

„Melnāsgrāmatas”ceļojums

Kāds noslēpumains grimuārs sa­stopams arī Krievijas vēsturē - tam piešķirts „Velna Bībeles” vai „Melnās grāmatas” nosaukums. Līdz pat šim laikam nav precīzi zināms, kas īsti zem šī nosaukuma slēpjas. Pastāv leģenda, ka foliants apvieno veselu Krievijas burvju paaudžu pieredzi. Viņi gadsim­tiem nodevuši mantojumā burvestību rituālu aprakstus, kas ļāvuši izsaukt nešķīsto garu un saņemt tā palīdzību visādās lietās. Okultisti uzskata, ka grāmatas saturu sastādošās ziņas savu­laik Krievijā nokļuvušas no Bizantijas, bet bizantiešu magi savukārt zināšanas aizguvuši no grieķiem un romiešiem, kuru pagānu dievību gudrības kristiešu pasaulē uzskatīja par sātana radītām.

Leģenda vēsta, ka „Velna Bībeles” īpašnieks ieguvis absolūtu varu pār vi­siem ļaunajiem spēkiem, kuri izpildījuši visas saimnieka vēlēšanās. Atbrīvoties no grāmatas it kā neesot bijis iespējams, tāpat kā saraut saites ar sātanu un viņa

rokaspuišiem. Sadedzināta ugunī, tā atdzimusi no pelniem, noslīcināta upē - apbrīnojamā veidā atkal atradusies sava saimnieka rokās.

Teika vēsta, ka vienīgā „Velna Bībeles” drukātā tirāža notikusi Kijevā X V I gadsimta otrajā pusē. Kad ziņa par šo notikumu sasniegusi Ivanu Bargo, valdnieks pavēlējis šo ķecerību iznīcināt * un sodīt visus iespiedējus ar nāvi vai ie­slodzīt stingra reglamenta klosteros mū­žīgai grēku nožēlošanai. Tomēr pastāv arī cits uzskats: grāmatas kāds izglābis un ar nāves draudiem paslēpis akmens staba iekšienē. Tomēr dažas „Melnās grāmatas” kopijas palikušas varenu burvju rokās, kuri gadsimtiem izman­tojuši to nebūt ne niecīgo spēku savās interesēs. Pēc gadsimta „Melnā Bībele” parādījās cara radinieka Artamona Matvejeva mājās, Kalpi aiznesuši „kur pienākas” ziņu, ka saimnieks viens pats ieslēdzas goda istabā, kur visu nakti dedzina sveces, lasa „Melno grāmatau” un biedrojas ar nelabo. Bajāram atņē­ma visus goda nosaukumus un izsūtīja katorgā, tomēr kratīšanas laikā nekādu „Velna Bībeli” viņa mājā neatrada. Iespējams, ka Matvejevs to paņēma līdz trimdā, un grāmata vēlāk palīdzēja viņam atgriezties galmā.

Pēteris I meklēja brīnumaino izde­vumu, bet, visticamāk, tā arī neatrada. Grāmata pēdējo reizi no aizmirstības „uzpeldēja” pirmajos padomju valsts gados. Kāda Maskavas dievnama pār­zinis ieradās čekā, lai nodotu boļševi­kiem noslēpumainu ar baltiem burtiem uz melna papīra aprakstītu foliantu. Svētais tēvs cerēja, ka saņēmuši sev tik svarīgu relikviju, „anarhisti” neaiztiks viņa dievnamu. Viņa cerības izrādījās veltīgas, baznīcu slēdza, bet pēc tam arī pilnībā sagrāva.

Fanātiski bibliofili apgalvo, ka Maskavas vēstures bibliotēkas arhī­vā aiz septiņām atslēgām glabājoties viens „Melnās grāmatas” eksemplārs. Bibliotekāri riskējot paņemt to rokās tikai pēc tieša valdības pieprasījuma un tikai klātesot svētam tēvam, kurš apbruņojies ar slacināmo svētā ūdens trauku.

Nav zināms, cik grimuāri nonākuši līdz mūsdienām. Var gadīties, ka pēk­šņi kāds no tiem nejauši parādās kādā zemeslodes nostūrī. Tomēr jāatceras, ka visas tamlīdzīgas grāmatas nāvējoši bīs­tamas tiem, kuri nezina, kādus noslē­pumus viņi var izvilkt dienas gaismā.

Sprādziens 2000 metru augstumā1 9 5 5 . g a d a 1 .n o v e m b r a v a ­

k a r ā NO K O LO R A D O ŠTATA

GALVASPILSĒTAS D EN V E R A S

UZ „l ie t u s p i l s ē t u ” SlETLU

PREC lZl PĒC SARAKSTA

IZLIDOJA AVIO KOMPĀNIJAS

U n i t e d A i r L in e s č e t r u

MOTORU LIDM AŠĪNA D U G IA S

( „ D o u g i a s ”) DC-6B. S a u l e

SLIECĀS UZ RIETU. TĀDĒĻJJO BRIESM ĪG Ā KS NEJAUŠA­

JIEM LIECINIEKIEM KĻUVA

TU RPM Ā K NOTIEKOŠAIS. 11

MINŪTES PĒC PACELŠANĀS,

KAD LAINERIS PĀRLIDOJA

S a u t p i a t a s UPI UN UZŅĒMA

2 0 0 0 METRU AUGSTUMU,

PULKSTEN 1 9 : 0 0 LIDM AŠĪNA

PĒKŠŅI IZZUDA, ATSTĀJOT

AIZ SEVIS BIEZU DŪMU

M ĀKONI. NO Š ī MĀKOŅA

L o n g m o n t a s p i l s ē t i ņ a s

APKĀRTNĒ NOGĀZĀS ATLŪZU

„l i e t u s ”. D e g o š ā s l i d m a š ī ­

n a s DAĻAS ATSITOTIES PRETУ

ZEMI SASPRĀGA GABALOS UN

1ZKIĀJĀS UZ VISĀ M PUSĒM ,

BET VIENS NO DZINĒJIEM

IETRIECĀS ZEMĒ GANDRĪZ

1 0 METRU DZIĻUMĀ.УL i d m a š ī n a s a t l ū z a s n o s ē ­

j a LAUKUMU VAIRĀK NEKĀ

2 к м 2 p l a t ī b ā . N e v i e n s u z

BORTA ATRODOŠAJIEM 4 4

CILVĒKIEM NEPALIKA D ZĪVS.

C il v ē k u m i r s t ī g ā s a t l i e ­

k a s BIJA IZKROPĻOTAS LĪDZ

NEPAZĪŠANAI, BET DAŽAS

V ISPĀ R SARAUTI GABALOS.

K as pazudināja „Duglasu”?

Ziņa par katastrofu virs Longmontas šokēja Ameriku. Nelaimi vēl lielāku vērta apstāklis, ka uzsprāgusī lidmašīna ar reģistrācijas numuru 37559 bija pavisam jauna mašīna, tikai pirms mēneša nocelta no konveijera.

Tas meta ēnu ne tikai uz rūpnīcas- ražotājas godprātīgumu, bet arī uz Douglas kompānija konstruktoriem, kas šo laineri projektēja. Tādēļ ne­bija nekāds brīnums, ka uz karstām pēdām izveidoja izmeklēšanas ko­misiju, kuras sastāvā bija iekļauti ne tikai F IB eksperti un valsts drošības iestāžu pārstāvji, bet arī kompānijas inženieri.

Tikm ēr īpašas meklēšanas koman­das lidmašīnas nokrišanas vietā, ko sadalīja kvadrātos, vāca visas sīkākās cilvēku ķermeņu, lidmašīnas un bagāžas paliekas. Turklāt plānā pre­cīzi atzīmēja katrā kvadrātā atrasto priekšmetu vai to daļu atrašanas vie­

tas. Denveras lidostā izmeklēšanas komisijas līdzstrādnieku rīcībā no­deva milzīgu tukšu angāru. Nedēļu pēc katastrofas ar aviācijas inženieru palīdzību uzbūvēja Duglasa koka kopiju naturālā lielumā. Tiklīdz tā bija pabeigta, tehniķi atbilstošajās vietās koka modelim sāka piestiprināt atrastās sagrautās lidmašīnas ārējās daļas. Šī darba rezultātā, kas prasīja daudz laika un nervu, visa lidmašīna bija izveidota it kā no jauna, tikai fizelāžas aizmugures daļā palika liels caurums. Ar saplosītām, robainām malām tā izskatījās kā haizivs žokļi. Neapšaubāmi, tieši šī lidmašīnas daļa, no kuras gandrīz neko neizdevās at­rast, bija saspridzināta ar spēcīgu lā­diņu, sasmalcināta un izkaisīta gaisā.

Šajā gaisa kuģa vietā neatradās ne ugunsnedrošas degvielas tvertnes, ne cauruļvadi, bet pasažieru čemodāniem paredzētais nodalījums Nr.4. Faktu, ka katastrofas cēlonis bijis ļoti spēcīga sprādzienbīstama ierīce, apstiprināja ne tikai uz āru stipri izliektie fizelāžas apšuvuma gabali, bet arī uz bagāžas nodalījuma sienas iekšējām daļām atrastās detonācijai raksturīgās pēdas. Atkārtota lidmašīnas astes daļas atlū­zu ekspertīze, ko veica F IB sprāgst­vielu laboratorijā, šo slēdzienu tikai apstiprināja.

A ušīgais dēlsBija acīmredzams, ka spridzeklis

lidmašīnā nokļuvis ar kādu koferi. Bet

ar kādu? Un kas varēja būt slepkava? Rūpīga pasažieru bagāžas palieku salīdzināšana ar kravas un pasažieru sarakstiem parādīja, ka tikai no kādas Dezijas Kingas kofera nebija atrasta ne kripata, it kā tas būtu izkūpējis gaisā. Secinājums varēja būt tikai viens: sprāgstviela atradās šajā kofe­rī. T ikai šādā gadījumā koferis, kas atradies sprādziena epicentrā, varēja pilnībā pārvērsties pelnos...

Starp notikuma vietā atrastajām mantām tika atrasta Kinga kundzes rokassomiņa, bet tajā izgriezums no laikraksta par kādu 1951.gadā noti­kušu tiesas procesu. Sākotnēji izmek­lēšana šai papīra lapelei nepievērsa īpašu uzmanību, taču drīzumā kāds no F IB izmeklētājiem tomēr šo laik­raksta raksta fragmentu rūpīgi izlasīja. Tajā bija minēts kāds Zaks Gilberts Grahams, kurš bija saukts pie atbil­dības par čeku viltošanu. Izmeklētājs likumsakarīgi ieinteresējās par šo jautājumu - kādēļ Kinga kundzei bija jāuzglabā laikraksta izgriezums par kaut kādu Grahamu? Kas saistīja šos divus cilvēkus ar dažādiem uzvār­diem? Sekoja pieprasījums arhīviem, atbilde sniedza negaidītu rezultātu. Izrādījās, Kinga kundze bija divas reizes precējusies, bet pēdējā laikā bija atraitne. Viņas pirmā vīra uzvārds bija Grahams! No šīs laulības viņai bija dēls - tas pats Zaks Gilberts.

Turklāt Zaks Gilberts Grahams

Denveras policijai bija labi zināms. Viņš jau ne reizi vien bija izdarījis noziegumus, tajā skaitā viltojis čekus, kaut gan 1955.gadā viņam bija tikai divdesmit trīs gadi. Viņš spekulēja ar alkoholiskajiem dzērieniem, un pie­kopa arī krāpšanu.

Ņemot vērā lietas nopietnību, Denveras policijas priekšnieks pats devās uz Zaķa māju. Tālāk notika ne­gaidīta lieta. Atlika vien Grahamam uz sava mitekļa sliekšņa ieraudzīt šerifu, kā Zakam pāršķiebās seja, un viņš metās bēgt. Taču lecot no otrā stāva loga, Zaks Gilberts pamanījās salauzt kāju, pēc kā atradās slimnīcas gultā un... visā atzinās.

SlepkavībaAPDROŠINĀŠANASDĒĻ

Noskaidrojās, ka, lai gan māte vien­mēr atlīdzināja dēla radītos zaudēju­mus un visādi viņam ļoti palīdzēja, dēliņš vienmēr bija iestidzis parādos. 1955. gada novembra sākumā, lai izkļūtu no finansiālām grūtībām, Zaks pieņēma normālam cilvēkam neiedomājamu lēmumu - nogalināt savu māti un saņemt par viņas nāvi lielu apdrošināšanas summu. Viņš pats uzkonstruēja bumbu, kuras deto­natoram vajadzēja nostrādāt lidojuma laikā. Neilgi pirms lidojuma viņš iepakoja bumbu kārbā, iesaiņoja to

Ziemassvētku papīrā un uzrakstīja, ka tā ir Ziemassvētku dāvana, un to var atvērt tikai Svētvakarā.

„Dāvanu” viņš ielika savas mātes koferī. Grahama nežēlība un nekau­nība vēlreiz izpaudās Denveras lidostā tieši pirms neveiksmīgā Duglasa lido­juma. Laikā, kad Dezija Kinga lika koferi uz svariem, viņas dēls piegāja pie apdrošināšanas kompānijas auto­māta un papildus apdrošināja mātes dzīvību par 37 500 dolāriem, kurus viņam būtu jāsaņem mātes nāves gadījumā šī reisa laikā. Mīlošā māte bez svārstīšanās apdrošināšanas polisi parakstīja. Lai nogalinātu savu māti, Grahams neapstājās pat vēl 43 cilvēku bojā ejas priekšā.

Grahama vainu pierādīja, un zvēri­nāto tiesa viņam piesprieda nāves so­du gāzes kamerā. Spriedumu izpildīja Kolorado cietumā.

Tikšanās ar Fletvudas monstru

Viss sākās 1952.gada 12.septembra pēcpusdienā, kad šerifa Roberta Karras un viņa vietnieka Barnela Longa kantorī pienāca zvans no dīvainas parādības lieciniekiem.

Aculiecinieki apgalvoja, ka redzējuši debesīs lidojam ugunīgu objektu, kas pēc tam nokritis zemē Elk-River upes rajonā. Saņēmis zvanu, šerifs . secināja, ka nokritusi lidmašī-

Fl e t v u d a s m o n s t r s ,

PAZĪSTAM S a r ī k ā

B r EKSTO N AS A PK A I­

M ES M O N STRS VAI

F i l a d e l f i j a s s p o k s ,

- IR N EZIN Ā M S R A D ĪJU M S,

IE SP Ē JA M S - K R 1PTĪD S

VAI CITPLA N ĒTIETIS, KAS

IT KĀ M A N ĪT S l9 5 2 . GADA

1 2 . s e p t e m b r ī F l e t v u d ā

B l e k s t o n a s a p g a b a l ā ,

R i e t u m v i r d ž ī n i j a s š t a t ā ,

ASV.

||||ф na (vēlāk tika noskaidrots, ka nekādas lidmašīnas šajā rajonā

nav kritušas).Tomēr vēlu vakarā pienāca vēl viens

savāds ziņojums, šoreiz no grupas bēr­nu, kas skolas pagalmā spēlēja futbolu. Bērni redzējuši krītošu objektu, kas nozudis aiz Beilijam Fišeram piede­rošo zemju pakalna. Viņi nolēmuši doties objekta meklējumos. Pa ceļam viņi iegājuši Ketlinas Mejas mājā un viņa ar saviem diviem dēliem pievie­nojusies grupai.

Grupai sasniedzot kalnu, Ketlina M ēja sajutusi, ka vakara miglā stipri odis pēc metāla un šie izgarojumi dedzinoši koduši acīs un degunā. Cilvēku grupai pa priekšu skrējis suns, bet tas pēkšņi atgriezies, manāmi sa­bijies un iežmiedzis asti starp kājām. Pakalna virsotnē cilvēki ieraudzījuši tuvāk nekā simts metrus uz priekšu spīdošu un šņācošu objektu apmēram 3 metrus diametrā. Cilvēki piegājuši tuvāk, jau iestājusies nakts un ierau­dzījuši divas vienu otrai blakus atro­došas ugunis.

Vienam zēnam bija kabatas lukturī­tis un viņš to pavērsis uguņu virzienā, lai tās labāk apskatītu. Stars izgaismo­ja ļoti lielu, apmēram 3 metrus garu būtni, kurai bijusi „koši sarkana seja, koši zaļš apģērbs, bet galva līdzīga kāršu simbolam pīķa dūzim. Viņa apģērbs nokarājies līdz zemei un bijis lielās krokās”.

Pēkšņi radījums sācis peldēt pa gaisu tieši cilvēku grupas virzienā, pie­spiežot tos panikā bēgt no kalna lejā. Viņi aizskrējuši līdz mājām un tad arī piezvanījuši šerifam.

Līdz brīdim, kad šerifs un viņa cilvēki ieradās izsaukuma vietā, tur jau bija daudz vietējo iedzīvotāju, kurus bija pasaukuši bērni. Kopā ar šerifu ieradās arī laikraksta „Braxton Democrat” reportieris A .L ī Stjuarts, kurš sāka par notikušo intervēt lieci­niekus. Vēlāk viņš atzīmēja, ka visi, kas būtni redzējuši, bija ļoti nobijušies.

Stjuarts kopā ar vienu no Ketlinas Mejas dēliem apmeklēja pakalnu un arī konstatēja savādu nepatīkamu sma­ku, bet neko neparastu viņš tur nema­nīja. Tomēr, kad Stjuarts apmeklēja pakalnu nākamajā rītā, tad ieraudzīja savādas pēdas.

Pēc šerifa Karras domām aculie­cinieki redzējuši krītošu meteorītu, bet pakalnā visi saskatījuši kaut kādu

dzīvnieku, kura acis tumsā spīdēja un varēja visus nobiedēt. Šis šķietami tica­mais skaidrojums tomēr neizskaidroja daudzas aculiecinieku liecību detaļas.

Nākamā nakts atnesa vēl vairāk mīklu. Vietējais iedzīvotājs, kura māja atrodas pie Birch-River upes pastāstī­ja, ka redzējis spilgti oranžu objektu, kas metis lokus debesīs virs Fletvudas pilsētas. Vēl kāda vietējā iedzīvotāja un viņas māte apgalvoja, ka redzējušas milzīgu būtni apmēram 11 jūdzes no pakalna, kur to redzēja pirmie aculie­cinieki.

Vēlāk izmeklētājs Džons Kīls atrada vēl vienu pāri, kuri redzējuši monstru. Uz notikuma vietu aizbrauca arī tajā laikā populārais anomālo parādību izmeklētājs Aivans Sandersons, kurš rūpīgi apskatīja notikuma vietu, pa­ņēma augsnes paraugus un izjautāja aculieciniekus.

Pēc 12.septembra tikšanās ar būtni, daži grupas locekļi paziņoja, ka viņiem parādījušies simptomi, analogi tiem, kādi bijuši laikā, kad noslēpumainā

būtne radījusi miglu. Simptomi izpau­dās kā deguna kairinājums un kakla tūska. 17 gadus vecais Ežēns Lemons visu nakti cieta no vemšanas un krampjiem un viņam vairākas nedēļas bija problēmas ar kaklu. Ārsts, kurš ārstēja vairākus lieciniekus, izskaidro­ja, ka šādus simptomus parasti novēro sinepju gāzes upuriem, kaut arī šādi simptomi bieži sastopami pēc histēri­jas lēkmēm, ko var izraisīt traumējošu vai šokējošu notikumu iedarbība.

Skeptiķusecinājumi

Izskatot lietu 48 gadus pēc noti­kumiem Džo Nikels, organizācijas C SI, kas nodarbojās ar paranormālo parādību skeptisko skaidrojumu, iz­meklēšanas grupas loceklis, 2 0 0 0 .gadā secināja, ka spilgtā gaisma debesīs, par

kuru liecinieki ziņoja 1 2 .septembrī, visticamāk bija meteorīts. Sarkanā pulsējošā gaisma visticamāk nāca no lidmašīnas vai bākas, bet liecinieku aprakstītā būtne viņam atgādinot pū­ci.

Nikels apgalvoja, ka pēdējie divi apstākļi bija sagrozīti paaugstināta satraukuma stāvokļa rezultātā, ko liecinieki izjuta pēc pirmās parādības redzēšanas. Niķeļa secinājumiem piekrita arī vairāki citi izmeklētāji, to skaitā Gaisa spēku pētnieki.

12 . septembra naktī meteorīts ti­ka novērots trīs štatos: Merilendā, Pensilvānijā un Rietumvirdžīnijā, kā arī bija kļūdains paziņojums par to, ka liesmojoša lidmašīna ietrie­kusies Elk-Riveras pakalna nogāzē apmēram 11 jūdzes (18 kilometri) uz Dienvidrietumiem no iespējamās būtnes redzējuma vietas. Tāpat no novērojuma apvidus bija redzētas trīs mirgojošas sarkanas lidmašīnas ugu­nis, iespējams, tā pulsējošo sarkano gaismu liecinieki noturējuši par sarka­no gaismu uz būtnes sejas.

Nikels secināja, ka būtnes kustības, forma un skaņas, par kurām ziņoja liecinieki, atbilst siluetam, lidojuma shēmai un skaņai, kādas izdveš koka zarā sēdoša pūce, kas lika izmeklē­tājam secināt, ka lapotne zem pūces, iespējams, radīja ilūziju par būtnes apakšējo daļu, kas bija aprakstīta kā gari krokoti svārki.

Pētnieki arī secināja, ka liecinieku vienprātības trūkums jautājumā vai būtnei bijis ierocis. Saskaņā ar Ketlinas Mejas teikto viņam bijušas „nelielas, satverošas rokas”, kas „bija izstieptas uz priekšu”, arī atbilst pūcei ar zaram apkļautiem nagiem.

Vietējo plašsaziņas līdzekļu piedā­vātie alternatīvie paskaidrojumi ietver versiju, ka 12 .septembrī cilvēku grupa kļuva par lieciniekiem meteorīta kri­šanai, kā rezultātā radās tvaika māko­nis cilvēka silueta formā, kā arī to, ka viņi, iespējams, redzējuši kādu slepenu valdības lidmašīnu.

Taču pat pēc desmitgadēm noslē­pums saglabājas. Mūsdienās Fletvudā, Rietumvirdžīnijā, katru gadu tiek rīkots festivāls par godu „Zaļajam monstram”, kas ilgst no piektdienas līdz svētdienas vidum. Tajā spēlē dzīvā mūzika, ir atvērts Monstra muzejs un uz viņa iespējamo novērojuma vietu tiek rīkotas ekskursijas.

Citplanētiešu pazemes bāzesA culieciniekuliecinājumi

1960.-to gadu beigās amerikāņu laikraksti vēstīja par gadījumu Denu Henriksonu, kurš kopā ar draugiem devies pārgājienā kalnos. Dens atpalika no savas grupas un negaidot viņam tu­vojās divas savādas figūras. Tās aizrāva jaunekli pie kaut kāda noslēpumaina aparāta, kur viņš zaudēja samaņu.

Kad jaunietis atguva samaņu, viņš ieraudzīja, ka atrodas apaļā tumšā ista­bā, bet pār viņu noliekušies nepazīsta­mi radījumi ar lielām acīm un četriem roku pirkstiem. Neveiksmīgais tūrists atkal zaudēja samaņu, bet nākamo reizi viņš attapās pie ieejas kādā alā. Jāsaka, ka alas šajā vietā veido īstu labirintu. Gandrīz tūlīt pat viņu atrada policis­ti - izrādījās, ka kopš puiša pazušanas pagājušas trīs diennaktis un draugi izsaukuši palīdzību. Jaunekļa ķermenis bija pārklāts ar nelieliem asiņojošiem iegriezumiem.

Cietušais apgalvoja, ka visu šo laiku atradies kaut kur pazemē - tātad, ja ir runa par to, ka Denu nolaupīja citpla­nētieši (tieši tā sliecas domāt ufologi), tad viņu bāzei jābūt noslēptai alu labi­rintā.

Līdzīgs gadījums pēc dažiem gadiem notika netālu no Kalifornijas pilsētas Bišopas. Speleologu-amatieru laulātais pāris Airisa un Niks Maršali pētīja vie­tējo alu un atklāja pazemē zāli ar līdze­nām gludām sienām, uz kurām bija uz­zīmētas savādas zīmes. No caurumiem sienās zālē ieplūda vāra gaisma. Niks un Airisa centās ieskatīties šajos caurumos, bet kā atbilde viņu ziņkārībai atskanēja pieaugoša sirēnas skaņa un pazemes vel­ves iedrebējās. Laulātie zaudēja samaņu, bet pirms tam paguva pamanīt, ka zāles dziļumā atveras milzīgas durvis. Airisa un Niks attapās pretī alas ieejai un kon­statēja, ka pazudis viss viņu aprīkojums.

Angļu ufologs Timotijs Huds veica pētījumus Puertoriko, un to rezultātus publicēja grāmatās „Atnācēju bāze” un „Iebrukuma draudi”. Viņš veica vietējo iedzīvotāju aptauju un noskaidroja, ka tie nereti sastapuši no pazemes iznākam un tajā pazūdam citplanētiešus.

Kādu no puertorikāņiem, Karlosu Merkado 1988.gadā atnācēji nogādāja savā pazemes bāzē. Pēc Karlosa stāstītā, tur atrodas kaut kas līdzīgs rūpnīcai, kur strādnieki montēja nesaprotamas ie­kārtas. Citplanētieši runājuši ar Karlosu un pastāstījuši, ka šī bāze izveidota viņu lidaparātu apkopei, un ka viņu galvenais mērķis esot - izpētīt Zemes iemītnieku dzīvi.

Iznīcinātāji NLOAIZSARDZĪBAI

Tibetas iedzīvotāji bieži novēro nezi­nāmos lidojošos objektus, kas uzrodas no pazemes. Laikraksts „India Daily” 2013.gadā publicēja stāstu par mīklai­nām parādībām Ladakhas apgabala te­ritorijā netālu no Kongka La kalnu pār-

D AUDZI CITPLANĒ­

TIEŠU IE SPĒ JA M O

d a r b I b u p ē t n i e ­

k i IR PĀ RLIE­

CINĀTI PA R VIŅ U

PAZEM ES BĀ ZU EKSISTEN CI,

KO CITU PLANĒTU ATNĀCĒJI

IE R ĪK O JU ŠI UN IZM ANTO

DAŽĀDĀS PASAULES DALĀS.У

UZ PLANĒTAS ATKLĀTĀS

V IR SM A S TA M LĪD ZĪGI

O BJE K TI BŪTU VIEGLI PA­

M A N Ā M I, KAS N O ZĪM ĒTU ,

KA Ā R PU SZ EM ES CIVILIZĀ­

CIJU PĀRSTĀVJI NEVARĒTU

D A R B O TIES N EPIEC IEŠA M Ā S

SLEPEN ĪBA S A PSTĀ K ĻO S.

Cik t i c a m i i r š ā d i s e ­

c i n ā j u m i PA R ATNĀCĒJU

D A R BO ŠA N O S PA ZEM Ē?

Hill rajons atrodas Ķīnas Tautas Republikas teritorijā. Žurnālists

Sudhirs Cada apgalvo, ka kaut kur tajā vietā atrodas citplanētiešu pazemes bā­ze. Viņš pasniedz interesantus faktus.

1962.gadā Ladakhas un Aksaičinas rajonos noticis robežu konflikts, bet tad Indijas un Ķīnas valdības pēkšņi vie­nojušās uz šīm teritorijām nepretendēt. Žurnālists sliecas domāt, ka tā varēja būt daļa no abu valstu vienošanās ar citplanētiešiem, kuriem lika mieru.

Savādi izskatās, ka ne Indija, ne Ķīna absolūti neizrāda interesi par šo Tibetas rajonu izpēti. Minētās teritorijas ir slēg­tas apmeklējumiem, tur atrodas tikai militārpersonas un neliels vietējo iedzī­votāju kontingents.

2012.gada 27.decembrī šajās Tibetai piegulošajās teritorijās notika spēcīga zemestrīce. Iedzīvotāju vidū tūlīt paklī­da baumas, ka tā nebija nejauša un kaut kā saistīta ar citplanētiešu pazemes bā­zes darbību, jo neilgi pirms katastrofas krasi palielinājās N LO aktivitāte.

Ķīniešu un indiešu Gaisa karaspēku piloti šai zonai rūpīgi aplido apkārt. Pēc viņu teiktā, virs tās patvarīgi atslēdzas navigācijas kontrolaparatūra, pēc tam, ja lidaparāts turpina lidojumu pa šo mar­šrutu, atslēdzas dzinēji.

Indijas televīzija jaunāko ziņu prog­rammā parādīja sižetu par to, kā no Ladakhas teritorijas pacēlās vairāki trīs­stūra veida NLO. Tie ielidoja vietējām lidmašīnām un helikopteriem paredzē­tajā gaisa telpā. Lidaparātus pavadīja indiešu iznīcinātāji, gatavi notriekt jeb­kuru humanoīdus apdraudošu šķērsli vai objektu.

Savukārt laikraksts „India Daily” apsū­dzēja Indijas un Ķīnas valdības slepenā noru­nā ar citplanētiešiem.Žurnālisti domā, ka abu valstu valdības cer saņemt no atnācējiem jaunās tehnoloģijas, tādēļ jo rūpīgi apsargā viņu pazemes bāzi.

N ozagtaisreaktors

Amerikā Ņūmeksikas štatā uz robe­žas ar Kolorado štatu atrodas Dulces karabāze. Pētnieki uzskata, ka tā teri­

torijā atrodas vēl viena pazemes bāze - atnācējiem, kuri tur veic bioloģiskus eksperimentus ar cilvēkiem un dzīvnie­kiem.

Sākot ar 1970.gadu šajā rajonā regu­lāri, pazūd lopi, bet atrastajām aitām un govīm konstatētas krasas novirzes no parastā organisma stāvokļa. Piemēram, 70 kārtīgs kālija satura palielinājums audos.

1990.gadā pētnieks Džeisons Bišops publicēja savus pierakstus par minētās teritorijas apmeklējumu zinātniskas grupas sastāvā. Viņš apgalvoja, ka tur dzīvo atnācēji, kas pēc izskata līdzinās skandināviem. Ekspedīcijas dalībnieki redzēja daudzus N LO un pamanījās pielavīties pie kanjona sienas, no ku­ras apakšas tie izlidoja. Cits pētnieks, Džons Līrs, pabijis tajā vietā, apgalvoja, ka virszemē atrodas nomaskēti namiņi

ar kārniņu jumtiem, bet pati atnācēju bāze atrodas pazemē un tai ir septiņi dziļuma līmeņi.

Džons Līrs pastāstīja, ka viņam iz­devies ar citplanētiešiem aprunāties un

uzzināt dažus faktus par viņu dzīvi. 1979.gadā amerikāņu militāristi sagrā­buši viņu basketbola bumbas lieluma ūdeņraža reaktoru, kā rezultātā atnā­cēji nevarēja aizlidot. Tad citplanētieši sagrāba par ķīlniekiem 44 cilvēkus un pieprasīja atdot reaktoru. Amerikāņi izsauca specvienības kaujinieku koman­das. Rezultātā gāja bojā visi ķīlnieki un 22 specvienības kaujinieki, vēl seši cil­vēki pazuda bez vēsts. Visu bojā gājušo mirstīgās atliekas iznīcināja pašaizdeg- šanās ceļā.

Pēc visa tā amerikāņi atdeva Dulces bāzi citplanētiešu rīcībā un sargā to no iespējama iebrukuma, ievērojot paaug­stinātas slepenības režīmu.

BaismīgieEKSPERIMENTI

1987.gadā bijušais bāzes drošības dienes­ta darbinieks Tomas Kastello nodeva presei vairāk nekā 30 foto­uzņēmumus un do­kumentu kopumu par Dulces bāzi. Materiāli apstiprina septiņu pa­zemes līmeņu esamību, kā arī vairāk nekā 100 slepenu izeju no saza­rotā alu labirinta.

Bāzes līdzstrādnieki ir atnācēji un cilvēki, kuri strādā sāns pie sāna ar citplanētiešiem.

Eksperimentu galvenie mērķi pēc Tomasa Kastello domām, ir kontroles metožu izstrāde pār saprātu, kā arī cilvēka un citplanētieša hibrīda radīšana. Pašā zemākajā, septītajā līme­nī, atrodas ledusskapis ar tūkstošiem ie­

saldētu cilvēku ķermeņiem un iekšējiem orgāniem. Turpat atrodas embrionu gla- bātuve, kas iegūti, sakrustojot kosmosa atnācējus ar zemes iemītniekiem.

Kastello materiāli un neskaitāmās intervijas apkopotas grāmatā „Kari Dulcē”.

Dažus sīkumus par bāzes darbu pre­sei darīja zināmus cits bijušais līdzstrād­nieks Frederiks Atvoters. Viņš apgalvo, ka cilvēkus eksperimentiem nolaupa uz zemes, bet pati atnācēju kolonija pazemē aizņem milzīgas, ar liftiem un tuneļiem savienotas platības.

Visi liecinieki ir vienoti viedoklī, ka bāze pastāv ar Amerikas valdības ziņu un par tās sargāšanu ASV saņem no atnācējiem jaunās tehnoloģijas un zinā­šanas.

Vai AIDS irĀRPUSZEMESIZCELSME?

Vēl kāds Dulces bāzes notikumu

liecinieks, inženieris Fils Šnaiders, bija viens no tiem, kurš piedalījās 1979.gada konfliktā un palika dzīvs. 1995.gadā viņš uzstājās ar lekciju par citplanētiešu pazemes bāzēm.

Pēc septiņiem mēnešiem Snaidera līķi atrada viņa mājā. Inženieris bija nožņaugts ar pianīna stīgu, bet pirms nāves nežēlīgi spīdzināts.

Neilgi pirms nežēlīgās izrēķināša­nās, Šnaiders paziņoja, ka pazemes būves citplanētiešiem, sākot no 1940.- iem gadiem, ierīkoja A SV armija daļas. Nedaudz vēlāk amerikāņi stājās kontaktā ar atnācējiem, un 1954.gadā prezidenta Eizenhauera administrācija parakstīja ar viņiem sadarbības līgu­mu.

Apmaiņā par piešķirtajām bāzēm un atļauju izmantot eksperimentiem nolaupītos cilvēkus un dzīvniekus, amerikāņi saņēma tehnoloģijas ze­mestrīču izraisīšanai, kuras vēlāk, 1989.gadā izmēģināja Sanfrancisko un 1995.gadā Japānas pilsētā Kobē.

Abas stihiskās nelaimes atšķī­rās ar pārāk lielu sagrauto ēku skaitu, salīdzinot ar dabas analo­giem. Atcerēsimies, ka 2 0 1 2 .gadā Dienvidaustrumāzijā notikušo zemes­trīci daudzi zinātnieki arī neuzskata par nejaušību.

Tāpat, saskaņā ar Fila Šnaidera apgalvojumu, tieši pēc atnācēju teh­noloģijām 1972.gadā Čikāgas labo­ratorijā tika izstrādāts A ID S vīruss, kura radīšanai izmantoja citplanētiešu bioloģiskos izdalījumus.

Kas gan īstenībā pazemes bāzēs notiek? Zināms, ka tikai A SV to ir vairāk nekā 130, tās izvietotas pa visu valsts teritoriju, un daudzas no tām ir savā starpā savienotas. Ja versija par sadarbību ar citplanētiešiem ir patiesa, tad ārpuszemes civilizācijas rīcībā ir lielisks placdarms varas sagrābšanai uz mūsu planētas.

( П е

Levitacijas dabaZ inātnieka nāve

Notikušā ārkārtas gadījuma resoru pārbaudes laikā komisija konstatēja, ka Romaņuks veicis nesankcionētus eksperimentus ar paškonstruētu aparātu. Šis negadījums nebūtu piesaistījis tik daudz zinātniskā institūta vadības uzmanības, ja ne­būtu kāds īpašs apstāklis. Kā varēja secināt no atrastajiem eksperimentu aprakstiem, zinātnieks strādājis pie mākslīgā levitācijas efekta radīšanas. No Romaņuka laboranta paskaidro­jumiem izrietēja, ka viņš pat veicis dažus veiksmīgus izmēģinājumus, kuru rezultātā spējis pacelt gaisā un pārvietot piecu metru attālumā vairākus apmēram 2 0 kilogramus priekšmetus. Neilgi pirms savas bojā ejas eksperimentētājs gatavojies veikt līdzīgus eksperimentus ar dzīvām radībām. Par pirmo „izmēģinājumu trusīti” viņš izvēlējās pats sevi...

Levitācijas parādība - priekšmetu

pārvietošana bez redzamas ārējas ie­darbības - attēlota daudzās Āzijas un ziemeļu, slāvu un skandināvu cilšu, Āfrikas iedzīvotāju un Latīņamerikas tautu leģendās un mītos. Raksturīgs klasiskais levitācijas piemērs ir mums visiem kopš bērnības pazīstamās uz slotām lidojošās

raganas.

Ķ erm enis gaisāу

Dažādos laikos Tibetā, Mongolijas ziemeļos un Altajā veikto ekspedīciju hronikās un arhīvu materiālos bieži vien sastopami levitācijas fenomena apraksti. Piemēram, saglabājušās rakstiskas kalnu ekspedīcijas liecī­bas, kas 1929.gadā izlūkoja zelta ie­gulas Oirotskas ulusā Kalnu Altajā. Saskaņā ar šiem dokumentiem ģeo­loģiskie pētnieki kādā alā uzdūrušies labi saglabājušam altajiešu . nacionālajā kostīmā ģērbtam 1

1 9 8 9 . g a d a r u d e n ī k ā d ā

P S R S N o v o s i b i r s k a s

Z i n ā t ņ u a k a d ē m i j a s

S i b ī r i j a s n o d a ļ a s i n ­

s t i t ū t a LA BO RA TO RIJĀ

NOTIKA SP R Ā D Z IE N S, K U ­

R A REZULTĀTĀ GĀ JA B O JĀ

IN STITŪTA L ĪD Z STR Ā D ­

N IEK S, TEH N ISK O ZINĀTŅU

k a n d i d ā t s S e r g e j s

R o m a ņ u k s (v ā r d s m a i ­

n ī t s ) .

||||ф cilvēka ķermenim, kas ka­rājās pusmetru virs grotas

grīdas. Kad viens no ekspedīcijas da­lībniekiem pieskārās gaisā nekustīgi atrodošajam ķermenim, tas nokrita un strauji sāka trūdēt....

Līdzīgs gadījums bija aprakstīts jau X X gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Aktašas robežsargi pēc zemestrīces kārtējās PSRS-Ķ īnas robežas apgaitas laikā uzdūrās kādai iepriekš nezināmai alai. Nosprieduši, ka atklājuši slēptuvi, kurā varētu būt paslēpti ieroči, narkotikas vai citas ievešanai aizliegtas preces, robežsargi veica rūpīgu alas apskati, kādā no tās augstajām zālēm viņi ieraudzīja pie griestiem gaisā peldošu cilvēka figūru apzeltītās drānās. No ienākušās ro­bežsargu patruļas dobjo soļu skaņas, figūra ar spožu liesmu uzliesmoja un dažās sekundēs pārvērtās pelnu saujā.

Daži ziemeļu tautu un Tuvas ša- maņi pilnībā pārvalda levitācijas tehniku un iegrimuši transā, spēj uz­lidot gaisā un atrasties tādā stāvoklī no vairākām stundām līdz vairākiem gadu desmitiem. Saglabājusies teika, ka Ubkemskas kožuunā, kalnu ra­jonā uz Tuvas un Burjatijas robežas pagājušā gadsimta divdesmitajos ga­dos varēja sastapt kādu šamani vārdā Varatu, kurš, aizejot vientuļ­nieka akmens alā, iegrimis transā un atradies levitācijas stāvoklī astoņus gadus. Sājā laikā pie viņa pēc palīdzības nākuši vietējo cilšu pārstāvji, kurus Varats, atrodoties som- nambulisma stāvoklī, ārstējis no ligām, pareģojis likteni un palīdzējis sazināties ar mirušo senču gariem. Varats miris divdesmito gadu beigās, tā arī neiznācis no transa stāvokļa. Saskaņā ar vietējo leģendu, nāves brīdī šamaņa ķermenis joprojām turpinājis lidināties gaisā, tad kļuvis „spožāks par sauli” un izgarojis. Eremīta mītne pēc tam aizmūrēta, virs tās no akmeņiem sakrauts kurgāns, kuru sāka uzskatīt par svētvietu.

Sm agā raseBurjatu zinātnieks-etnogrāfs Igors

Ivanovs, kurš jau gandrīz 30 gadus nodarbojas ar informācijas vākšanu par levitācijas parādību, uzskata, ka

tamlīdzīgai parādībai var būt kā fi­zisks, tā „transfizisks” raksturs.

A r levitācijas fizisko raksturu viņš domā Zemes, Mēness un citu prā­vu debess ķermeņu gravitācijas un magnētisko spēku iedarbību. Ivanovs neizslēdz tādas ierīces radīšanas ie­spēju, kas varētu samazināt vai vispār neitralizēt mūsu planētas gravitācijas iedarbību kādā atsevišķā izplatījuma punktā vai novirzīt magnētiskā lauka spēkus tādā veidā, lai tie atgrūstu no sevis vienus vai citus priekšmetus. Šajā gadījumā magnētiskā laika at­grūšanas spēka iedarbības un gravitā­cijas pievilkšanas spēka līdzsvarošana arī radītu „gaisā pacelšanās” efektu.

Transfiziskās levitācijas raksturs ir daudz sarežģītāks. Zinātnieks lēš, ka patlaban planētu apdzīvojošā rase pēc savas dabas ir „vissmagākā” no visām, kādas jebkad uz Zemes eksistējušas. „Ēteriskā” iepriekšējo civilizāciju, kas dzīvojušas pirms miljoniem ga­du, daba atļāva to pārstāvjiem brīvi pārvietoties telpā bez kādu viltīgu triku izmantošanas. Samani, kuri pārvaldīja senās zinības, spēj ģenerēt „ētera” enerģiju un tādējādi piešķirt savam ķermenim bezsvara stāvokli.у

Bieži šī mērķa sasniegšanai viņi iz­manto dabas līdzekļus. „Lidojošās

dziras” sastāvā dažādas tautas iz­manto paparžu ziedkopas, žeņšeņu, magoņu pieniņu, kaņepju sēklas. Narkotiskās vielas saturošajiem au­giem šajā gadījumā ir pastiprinošs efekts šamaņa ieslīgšanai izmainītas apziņas stāvoklī.

Ivanovs uzskata, ka parasts cil­vēks, kurš ne reizi par tamlīdzīgām lietām nav dzirdējis, nokļūstot eks­tremālos apstākļos, spēj uz īsu brīdi „reanimēt” savas reliktās spējas. Kā

piemēru viņš uzskaita neskaitāmus brīnumainas izglābšanās gadījumus katastrofās. Piemēram, 1992.gadā daudzi Sibīrijas laikraksti aprakstīja apbrīnošanas vērtu gadījumu, kad Irkutskā, no devītā stāva loga izkritis bērns palicis dzīvs. Notikuma aculie­cinieki stāstīja, ka skaidri redzējuši, kā no milzīgā augstuma krītošais mazulis pēkšņi pusmetru no zemes vairākas sekundes palicis karājamies gaisā, tad nokritis zālē un ticis cauri ar nelieliem nobrāzumiem.

Citā gadījumā par ārkārtas no­tikuma līdzdalībnieku, kas gan­drīz beidzās ar traģēdiju, kļuva kāds Jekaterinburgas iedzīvotājs. Atrodoties stiprā alkohola reibuma stāvoklī, vīrietis nolēma uzrāpties ceļamkrāna kabīnē un nokrita no 20 metru augstuma. Pēc paša cietušā vārdiem, krišanas brīdī viņš momen­tā atskurba, bet kad celtniecības ma­teriāliem pārpilnais laukums jau at­radies pāris metrus zem viņa, pēkšņi sajutis, ka viņam pēkšņi pa krūtīm iesitis kāds spēks, mazliet pacēlis uz augšu, tad palaidis. Rezultātā vīrietis guva vien slēgtu elkoņa locītavas lū­zumu. Aprakstot savas izjūtas kritie­na laikā, cietušais pieminēja pēkšņi uzradušos ekstremitāšu notirpumu,

vieglu durstīšanu kājās un kaulu laušanas sajūtu. Brīdī, kad viņš dažus mirkļus ka-

У У

rājies gaisā, ķermenis it kā pārstājis klausīt un kļuvis it kā no vates.

Igors Ivanovs ir pārlie­cināts, ka attīstīt sevī levi­tācijas spējas var praktiski ikviens cilvēks, taču tam nepieciešama liela fiziskā un garīgā piepūle. Vissvarīgākā ir prasme pārvaldīt savu apziņu. Viens no svarī­gākajiem levitācijas spēju

attīstīšanas faktoriem ir attu­rēšanās no dusmām, aizkaitinājuma, skaudības, naida un citām negatīvām emocijām. Turklāt nepieciešams līdz minimuma samazināt patērētās barības daudzumu, izslēdzot no uz­tura dzīvnieku pasaules produktus. Diem žēl šos noteikumus īstenot spēj tikai nedaudzi uz mūsu planētas dzīvojoši cilvēki. Tādēļ mūsdienās šo mīklaino spēju apguve, tāpat pirms gadu tūkstošiem, pa spēkam tikai izredzētajiem.

Ш

Titāniks nokļuva laika alā

Piemēram, katastrofas naktī daži laine­ra pasažieri, kuri bija starp tiem dažiem simtiem laimīgo, kuriem izdevās iekļūt laivās un atirties prom no grimstošā ku­ģa, aprakstīja ļoti dīvainu parādību.

No „Titānika” pasažieres Annas Vaitas liecībām: „Es atrados glābšanas laivā Nr. 6 . Tieši pulksten 1:40 no rīta (man bija pulkstenis) es ieraudzīju pie lainera pa­kaļgala lielu kvēlojošu priekšmetu. Vīrieši teica, ka tās ir cita kuģa, „Karpatijas”, kas mūs varēs izglābt, ugunis. Mēs priecīgi iekliedzāmies, lai matroži airē ātrāk. Kādas 10 laivas sāka irties uguņu virzie­nā. Taču pēc pusstundas ugunis izgaisa... Izrādījās, ka nekāda kuģa tuvumā nav, bet „Karpatija” piebrauca tikai pēc stun­das”.

Daudzi aculiecinieki aprakstīja dīvai­nās ugunis, kas bija redzamas kuģa ka­tastrofas vietā. Šīs liecības klasificēja par slepenām. Tiesu komisija, kas izmeklēja „Titānika” bojā ejas apstākļus, nolēma - laineris gāja bojā, saduroties ar aisbergu. Dokumenti, kas neatbilda šai versijai, tika atmesti vai noslēpti zem grifa „sle­peni”.

Tehnisko zinātņu kandidāts Vladimirs Zamoroka izsakās: „Tas, ka katastrofas iemesls nav aisberga, ir acīmredzams. Simtiem cilvēku katastrofas laikā novē­roja dīvainas gaismas, redzēja no ūdens iznirstam un uzlidojam debesīs dīvainus objektus. Ar pārliecību var teikt, ka tie bija NLO, par ko arī liecina noslepe- notie dokumenti specdienestu arhīvos. Lielbritānijas Nacionālā arhīva doku­mentu mapei lietā par „Titāniku” nezin kāpēc piestiprināts amerikāņu astronoma Džordža Harrisa ziņojums, kurš lainera bojā ejas dienā - 1912.gada 14.aprīlī - ziņoja par tumšu objektu, 80 metru diametrā, kas no Mēness virzās Zemes virzienā. Tajā pašā dienā Stenfīldu laulā­tais pāris pastaigājušies pa Belfāstas ostas muliņu, stāstīja, ka redzējuši milzīgu spī­došu lodi lēnām nolaižamies jūrā, par ko ziņojuši laikrakstam „Gardian”. Tajā brīdī „Titāniks” traucās pretī savai bojā ejai...

Taču tā nav vienīgā mistiskā lieta, kas

saistīta ar cilvēces vēsturē lielākā lainera bojāeju.

Starp trešās klases pasažieru saraks­tiem, kas tikai pavisam nesen kļuvuši par sabiedrības īpašumu, pētnieki pievērsa uzmanību vienkāršas anglietes, divu dēlu Nevila (3 gadi) un Viljama (9 gadi) mātes uzvārdam. Ņujorkā sievieti gai­dīja vīrs, kurš pirms dažiem mēnešiem bija Amerikā iekārtojies darbā. Kopā ar sarakstiem bija piestiprināta Vinnijas Koutsas biļete, iegādāta Anglijā.

Liekas neticami, bet pēc 78 gadiem, 1990.gadā Islandes zvejnieki netālu no krasta pacēla uz borta sievieti ar tādu pat uzvārdu. Izmirkusi, nosalusi, sadriskātās drēbēs, viņa raudāja un kliedza, ka esot „Titānika” pasažiere, un viņas vārds ir Vinnija Koutsa!

Sievieti nogādāja psihiatriskajā slimnī­cā, un ilgu laiku uzskatīja par prātā juku­šu. Kamēr kāds žurnālists neatrada viņas vārdu ar roku rakstītos „Titānika” pasa­žieru sarastos ar numuru 213. Sieviete sīki pastāstīja visu „Titānika” traģēdijas hronoloģiju, un ne reizi neko nesajaucot.

Vladimirs Zamoroka ir pārliecināts: „Šis gadījums pierāda tā saukto laika alu esamību, kurā iekļuva arī Vinnija Koutsa. Viņa tiešām pārcēlās laikā. Ja pie mums nokļūtu dati, kurus saņēma šo fenomenu pētījušie zinātnieki, iespējams mēs jau tagad varētu ceļot laikā”.

Unikālajā dokumentā - Norvēģijas kuģa „Kukzhen” sardzes žurnāla kopijā 1912.gada 15.aprīlī parādījās ieraksts, ka kapteinis Adantijas okeānā novē­rojis milzīgu piltuves veida vērpeti, kas līdzinājusies gigantiskam atvaram. „Šis novērojums ir no kvantu fizikas vai

Ne s e n t i k a a t s l e p e - n o t i ASV S e n ā t a

IZMEKLĒŠANAS KO M ISIJA S ARH ĪVI LIETĀ PAR LAINE­

RA „T i t ā n i k s ” p u s o t r a TŪKSTOŠA PASAŽIERU BO JĀ EJU, TOSTARP VAIRĀKI D O ­KUMENTI, KAS KLASIFICĒTIa r s p i e d o g u „ P i l n īg i s l e ­p e n i ”, STARP KU RIEM BIJA TŪLĪT PĒC IZMEKLĒŠANAS IZBEIGŠANAS NOTIKUŠĀS KONFERENCES JŪ RN IECĪBA S M IN ISTRIJAS APSTIPRINĀTI„ Jū r a s k u ģ u d r o š ī b a s n o t e i k u m i ”. K o g a n

TĀDU IZMEKLĒTĀJI VARĒJA UZZINĀT LIETĀ PAR BANĀLU SADURSMI AR AISBERGU,JA VIŅIEM IZMEKLĒŠANAS REZULTĀTUS NĀCĀS NOTEIKT PAR SLEPENIEM ?pat kvantu maģijas jomas. Piltuve ir lai-

ka-telpas kurmju alas pēdas. Matērija pēc melnā cauruma principa savērpjas, ab­sorbē un ierauj sevī priekšmetus, cilvēkus un visu pārējo. Vinnija Koutsa nokļuva tieši tādā vērpetē”, - skaidro Vladimirs Zamoroka.

Dažas stundas vēlāk šajā pat rajonā kuģoja „Titāniks”! Mistiķi izvirzīja savu versiju - kuģis nonāca tā sauktajā „telpas- laika slazdā”!

Šādu parādību esamību nenoliedz arī pazīstamais pētnieks Anatolijs Vaessermanis: „Ar telpas-laika cauru­miem, tuneļiem, kanāliem saistītu hi­potēžu ir jau diezgan daudz. Pat vairāk, fiziķi galvenajās līnijās iztēlojas, kādos apstākļos iespējama šādu kanālu formē­šanās. Šie apstākļi ir diezgan sarežģīti un saistīti ar augstām enerģijām...”

Anomālie notikumi, kas saistās ar „Titānika” bojāeju, ilgu laiku tika rūpīgi slēpti. Zināms, ka oficiāli apstiprināt Vinnijas Koutsas personību neviens tā arī nevarēja, toties izdevās sameklēt portretu līdzību ar „Titānika” pasažieri un Islandē pēc 78 gadiem atrasto sievieti. Ilgu laiku viņu pētīja Tavistokas klīni­kas speciālisti, turpmāk avīzes rakstīja, ka sieviete nokļuvusi CIP bāzē Dalasā.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . l l l l l l l l 111 l l l i i t l l l l 111 l l l i l l l l . . . . . . . H i l l . . . . . . . I t l l M I M tl 11 l l l l l l l i l l l l 111П М П П 11II H i . . . . . . I l l l l l l i l l l l M l l i l l i l I I I I I

Cilvēki apmeklējusi Marsu jau 1979.gadā

KĀDAI AM ERIKĀ Ņ U

RA D IO STA CIJA I

R EIZ PIEZVA N ĪJA

SIE V IE T E , K U R A

STĀ D ĪJĀ S P R IE K ŠĀ

KĀ D Ž E K 1JA UN PA­

Z IŅ O JA , KA A G R Ā K VIŅ A

s t r ā d ā j u s i N A S A . V i ņ a

PA ZIŅ O JA , KA 1 9 7 9 . GADĀ

M a r s u a p m e k l ē j a s e š i

A STRO N A U TI, B E T V Ē IĀ K

ŠIS FAKTS R Ū PĪG I SLĒPTS.

D i e m ž ē l , p ā r b a u d ī t v a i

BA LSS TIEŠĀ M P IE D E R Ē JA

BIJU ŠA JA I AM ERIKĀ Ņ U

K O SM O SA A Ģ EN TŪ RAStD A R BIN IEC EI, NAV IE S­

P Ē JA M S. J e b k u r ā g a d ī j u ­

m ā DAUDZI K O N SP IR O -

LOG1 B IJA GATAVI VIŅAI

N O TICĒT.

Pēc sievietes teiktā, viņai bijusi pie­kļuve videoierakstiem, kuros varēja redzēt astronautus uz Marsa. Tiklīdz viņa ierakstam piekļuva, telpa, kurā sieviete atradās, izrādījās aizslēgta, bet vēlāk videoieraksti pazuda bez pēdām. Jāatzīmē, ka sensacionālā at­zīšanās tika atskaņota jau 2014.gadā, un iemesli, kuru dēļ tie atkal pie­saistīja konspirologu uzmanību tieši tagad, nepavisam nav saprotami.

Kāds atvaļināts amerikāņu jūras kājnieks sniedza interviju, kurā pazi­ņoja, ka pēdējos 17 gadus viņš dienē­jis ne jau kaut kur, bet uz Marsa. No bijušās militārpersonas vārdiem, kurš stādījās priekšā kā kapteinis Kejs, vi­ņa pienākums bijis apsargāt cilvēku bāzes no nedraudzīgajiem vietējiem Marsa iedzīvotājiem.

Kapteinis Kejs (Rendijs Krāmers) pastāstīja, ka viņš bijis viens no sle­penās kosmiskās flotes komandie­riem, kas pakļauta daudznacionālai organizācijai ar nosaukumu „Earth Defense Force” („Zemes aizsardzības

dienests”). 17 gados, ko viņš pavadī­jis uz Marsa, Kejam nācies strādāt ar ASV, Ķīnas un Krievijas pilsoņiem. Kapteiņa Keja galvenā misija bijusi aizstāvēt piecas pētniecības bāzes, ko cilvēki uzbūvējuši uz Sarkanās planētas, no Marsu apdzīvojošiem agresīvajiem „pamatiedzīvotājiem”.

Vairāk nekā trīs gadus vairāku val­stu valdības gatavoja kapteini Keju grūtajam dienestam uz citas planētas. Šajā laikā viņš iemācījies vadīt trīs veidu kosmiskos iznīcinātājus un tik­pat daudz bumbvedējus, kas speciāli konstruēti kaujas darbību veikšanai bezgaisa telpā.

Apmācības notikušas slepenā mēness bāzē „Lunar Operations Command”. Cik viņam bijis kolēģu, kapteinis Kejs nestāstīja. „Nepilnos 2 0 dienesta gados marsiešu karaspē­kā es neiedomājami noguru”, - viņš atzinās. Vadība ar sapratni pieņēma viņa lūgumu par atvaļināšanu un sarīkoja kapteinim greznu atvadu ceremoniju. Kā Kejs pats stāstī-

ja , tajā piedalījušies daudzi augstu stāvoši priekšnieki, tostarp bijušais A SV Aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds.

Kanāla U F O T V pārstāvji par to uzņēma pusstundu garu filmu. Kapteiņa Keja stāsts izklausās, maigi izsakoties, dīvains, bet viņš nebūt nav vienīgais, kurš apgalvo, ka uz Marsa atrodas slepenas militārās bāzes. Starp citu, stāsta, ka: „Neatkarīga Marsiešu kolonija jau eksistē”.

To pastāstīja arī Andrejs Basiago un Lora Magdalēna Eizenhauera. Viņi apstiprināja slepenas uz Marsa izvietotas kolonijas esamību kopīgā uzstāšanās reizē „Ekzopolitics radio” ar Alfrēdu Vebru.

Vašingtonas štatā dzīvojošais Kembridžas jurists Andrejs Basiago stāstīja, ka viņš bijis dalībnieks programmā D A R PA , kas saistīta ar ceļojumiem laikā. Piedaloties pro­jektā „Pegasus” (1968.-1972.) viņš veiksmīgi divas reizes teleportējies uz Marsa izvietotā A SV bāzē.

Eizenhauera kundze, A SV pre­zidenta Dvaita Eizenhauera maz­meita, tika savervēta projektā 2006. gadā. Viņi stāstīja, kā notiek slepenās Marsa kolonija finansēšana, ka nauda ienāk no melnā budžeta, militāriem un izlūkošanas avotiem. Bāze izvei­dota kā cilvēka genoma izdzīvošanas mehānisms gadījumam, ja Saules uz­liesmojumi, kodolkarš vai kāda cita kataklizma iznīcinās Zemes cilvēci.

Trīs stundu garā intervijā Basiago un Eizenhauera aicina A SV kon­gresu izmeklēt amerikāņu atrašanos uz M arsa ar militāras okupācijas akcentu, bet ne diplomātisku cil­vēku sabiedrības kontaktēšanos ar Marsa pamatiedzīvotājiem, kuri mīt pazemes pilsētās zem Marsa virs­mas. Eizenhauera kundze paziņoja, ka „Alternatīva 3” ir jēdziens, kam

jāiztērē triljonu dolāru vērti resursi, lai aizstāvētu cilvēces dzīvību, sagla­bājot to uz Marsa, un tas jāaizstāj ar „Alternatīvu 4 ” - jaunu sabiedrisku atmodu stabilas civilizācijas pastāvē­šanai uz Zemes.

Viņu interaktīvā Zvaigžņu Marsiešu melu atmaskošana šajā intervijā balstījās uz nepastarpinātu personīgo pieredzi. Basiago veicis di­vus ceļojumus uz Marsu, kad viņam bija 19 gadi. Viņš staigājis pa Marsa virsmu. Viņš tur nokļuvis telepor- tācijas ceļā no C IP militārā objekta Elsegundo, Kalifornijas štata.

Eizenhauera kundzi C IP savervēja 2006.gadā, kad viņai bija 33 gadi. Lai piedalītos projektā un kļūtu par slepenu Marsa ieceļotāju, viņai nā­cās šķirties no savas privātās dzīves, faktiski sākt visu no nulles. Intervijas laikā viņi paziņoja, ka nepiekrīt dau­dziem Marsa kolonijas faktoriem. Viņi arī stāstīja, ka izvēloties iesau­camos lidojumam uz Marsu, C IP pielieto dažādas metodes, tostarp psiholoģiskas manipulācijas.

Basiago apgalvo, ka uz Marsa šobrīd strādā personas, kurām ir āriskas asinis, kas nebūt nepārstāv

visu uz Zemes dzīvojošo cilvēces rasu daudzveidību. Eizenhauera kundze Basiago argumentiem piekrita. Viņi minēja, ka šī politika, iespējams, tiks pārskatīta. Pēc intervijas Basiago kungs un Eizenhauera kundze uzstā­jās ar kopīgu paziņojumu par cilvēka izdzīvošanas kolonijām uz citām planētām. Zināmi arī citi fakti par A SV militāristu atrašanos uz Marsa. Piemēram, militārpersonas M aikla Relfa, kurš dienējis A SV armijā no 1876.gada līdz 1996.gadam, saraks­tīta grāmata.

Tāpat zinātnieks Arturs Neimans, kurs publiski paziņoja, ka viņš tele­portējies uz slepeno Marsa koloniju sakarā ar projektiem. M aikls Relfs - aculiecinieks Marsa kolonijām, informators un bijusī A SV bruņoto spēku militārpersona, kurš 1976.ga- dā pieņemts darbā par Marsa slepe­nās kolonijas patstāvīgo locekli. Sava dienesta laikā viņš veicis lidojumus ne tikai uz Marsu, bet arī ceļojumus laikā līdz 2 0 gadiem, pēc tam veik­smīgi atgriezies sākuma punktā.

M aikls Relfs uzrakstīja grāmatu divos sējumos, kurā viņš apraksta divu tipu sejas slepenajā Marsa kolo­nijā. M aikls Relfs piemin arī reptiļu un Pelēko citplanētiešu esamību un funkcijas Marsa kolonijā.

Daudzējādā ziņā diezgan pazīs­tama iepriekš aprakstītajam „pret­runīga” savā būtībā konspiroloģiskā teorija, atbilstoši kurai amerikāņi nekad nav bijuši uz Mēness, bet visi viņu lidojuma pierādījumi ir tikai mistifikācija. Šīs versijas piekritēji kā atbildes uz varbūtējiem argumentiem reizēm izvirza vēl daudz fantastiskā­kus apsvērumus.

Sodoma un Gomora - trieciens no kosmosa

" LGU lA IK U CILVĒKI PAR

SENO PALESTĪNIEŠU

PILSĒTU SO D O M A S UN

G o m o r a s BO JĀ EJU

ZIN ĀJA TIKAI NO

B ī b e l e s . V e c ā D e r ī b a

m u m s v ē s t a , k ā D i e v s

A R UGUNI SO D ĪJA ŠO

PILSĒTU IED ZĪV O TĀ JU S PAR

AM O RĀ LU D Z ĪV E SV E ID U .

T a č u 1 8 9 4 . g a d ā a r h e o ­

l o ģ i s k i e IZ R A K U M I A G RĀ S

K R IST IE T ĪB A S P E R IO D A

D IEV N A M Ā M Ā D E B A S

p i l s ē t ā (p ē c B ī b e l e s -

M e d e v a ) a t k i ā j a p a s a u ­

l e i SKAISTU V I GADSIM TĀ

B lZ A N T lJA S M EISTARU

R A D ĪTU M OZAĪKAS PANNO

Ģ E O G R Ā FISK Ā S KA RTESУ

V E ID O IĀ .

Arheologiem par lielu prieku uz panno bija atzīmēta pilsēta Sigora, Sodomas tuvākā kaimiņiene. Sigora bija vienīgā pilsēta no Sodomas piecu pilsētu kopas, ko Dievs pasaudzēja. Uz panno bija atzīmētas arī Sodoma un Gomora. Zinātnieki atrada zem drupām šo pilsētu atliekas un pārlieci­nājās: pilsētas kļuvušas par grandioza ugunsgrēka upuriem. Sodomā atklāja kapsētu ar 20 tūkstošiem vienlaikus veiktiem apbedījumu. Vai arī mums nedraud tamlīdzīga katastrofa un kā no tās izvairīties? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, pievērsīsimies Bībeles pilsē­tu vēsturei.

M āla disks no Sumeras

Tikai izvirzītas dažādas versijas par pilsētu katastrofisko bojā eju. Atminējuma sākums atnāca no pa­visam negaidītas puses. Britu muzejā pusotru gadsimtu glabājas māla disks ar tajā iegravētu zvaigžņu un planētu izvietojumu. Pareizāk sakot, muzejā atrodas šumeru diska asīriešu kopija, arī pietiekoši sena. Šumeru astronoms pirms daudziem gadu simteņiem māla

diskā attēlojis interesantu debesu parā­dību. Tā bija iezīmēta, ņemot vērā tā laika iespējas, diezgan precīzā zvaig­žņotās debess kartē. 2008.gadā par dis­ku izrādīja interesi Bristoles universitā­tes astronoms, fizikas zinātņu doktors Marks Hempsells (Lielbritānija). Diskā attēlotās zvaigznes un planētas šķērsoja raustīta līnija. Zinātnieks secināja, ka šumeru astronoms tādā veidā attēlojis spožu objektu, kas šķērsojis debesis un traucies Eiropas virzienā. Prāvā meteo­rīta pārlidojums acīmredzot bijis visai iespaidīgs.

Hempsells izvirzīja mērķi noskaid­rot, kad un uz kurieni meteorīts lidojis. Izmantojot atbilstošas datorprogram­mas un, pateicoties diskā attēlotajam zvaigžņu izvietojumam debesīs tajā tā­

lajā laikā, bija iespējams diezgan precīzi noteikt dienu, kad tas noticis. Pēc triju mēnešu saspringta darba zinātnieks sa­ņēma pirmo rezultātu: tas noticis 3123 gada vasarā pirms mūsu ēras.

N āvējošaisskaistums

Izdevās noskaidrot, kur milzīgais meteorīts nokritis - Austrijas Alpu rajonā. Pēc zinātnieka reproducētā no­tikuma gaitas, meteorīta diametrs bijis vairāk nekā kilometrs, un tas izraisījis

ārkārtīgi spēcīgu sprādzienu. Rezultātā gaisā pacēlies apmēram 900 kilometrus augsts putekļu stabs. Salīdzinājumam: Starptautiskā kosmiskā stacija lido apmēram 400 kilometru augstumā. Uz visām pusēm daudzu kilometru attālumā lidojuši sakusušu iežu gabali, kas pēc tam sākuši piķēt uz zemi. To temperatūra bija 500-700 grādi. Pirms rītausmas, kamēr nebija sākusies kar­sta vasaras diena, daudzi Sodomas un Gomoras iedzīvotāji pēkšņi ieraudzīja pasakaini skaistu skatu: debesīs mir­dzēja un laistījās tūkstošiem spožu zvaigznīšu. Pārsteigtie cilvēki ielās sastinga, vērodami nekad neredzēto skatu. Tad kvēlojošās „zvaigznītes” sāka krist uz cilvēku galvām, uz vietas nogalinot vai trāpot mājās un izraisot ugunsgrēkus. Dažiem izdevās izglāb­ties. Izņemot Sodomu un Gomoru nodega vismazākais vēl divas pie Nāves jūras atrodošas pilsētas.

KO PAVĒSTĪJA LEDUS?

Vēl kādu apliecinājumu mūsu pla­nētu piemeklējušai kataklizmai atrada glaciologi. Pētot tūkstošiem gadu vecu ledāju kodolus, zinātnieki atklāja, ka gandrīz pirms 5200 gadiem uz Zemes negaidīti sākusies auksta laika iestāša­nās. Siltas vasaras vidū pēkšņi uzsnidzis sniegs. Tieši šajā laikā Sahāras ziedošās savannas, kur ganījās pārnadžu bari, ātri pārvērtās tuksnešos. Spriežot pēc visa, notikušā vaininieks bija tā sauca­mais kodolziemas efekts, kad jaudīgu sprādzienu rezultātā putekļu mākoņi ilgstoši pārklāja Zemi, neļaujot to ap­spīdēt Saulei. Par vainīgo uzskata to pašu asteroīdu, kas iznīcināja Sodomu un Gomoru. Nāves jūras pilsētu bojā

eja pēc Marka Hempsella aprēķiniem, notika pirms 5139 gadiem. Neatkarīgi astronomu, arheologu un glaciologu pētījumi cits citu apstiprina.

D ebesu ugunsBiezi apdzīvoto plaukstošo pilsētu

piemeklējušo traģēdiju aprakstījuši Strābons, Kornēlijs Tacits, Flāvijs. Lūk, ko rakstījis seno romiešu vēsturnieks Kornēlijs Tacits trīs tūkstošus gadus pēc senās pilsētas pazudinošās katas­trofas: „Plešas līdzenumi, kas... reiz bija auglīgi un biezi apdzīvotām pilsētām, bet vēlāk debesu uguņu izdedzināti. Pilsētu atliekas redzamas līdz šim lai­kam, zeme kopš tā laika it kā pārog­ļojusies un nespēj nest augļus. Ikviens augs, vai nu cilvēka rokas dēstīts vai pats izdīdzis, vīst, top melns un sabirst pīšļos. Ja runā par kādreiz slavenām un dižām pilsētām, esmu gatavs ticēt, ka tās nodedzināja debesu uguns”.

Savukārt sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strābons rakstīja šādi: „Šur un tur redzami sagrauti mājokļi. Tādēļ nākas noticēt vietējo iedzīvotāju vidū visai izplatītām teikām par to, ka kād­reiz te bijušas 13 apdzīvotas pilsētas, no kurām galvenā pilsēta - Sodoma - bija ap 60 stadijiem (vairāk nekā 10,5 kilo­metri) visapkārt”.

A kmeņi no debesīm

Lai kādas arī leģendas vēlāk neradās, būtība ir tajā, ja trieciens no kosmosa trāpīs biezi apdzīvotā Zemes reģionā, upuru būs ļoti daudz. Pat tāds salīdzi­noši neliels 20 metrus diametra ak­mentiņš, kāds pārjoņoja Ceļabinskai, sagādāja tik daudz problēmu - vairāk

nekā tūkstotis ievainoto, divi cilvēki reanimācijā...

Iespaids tāds, it kā notiktu apšaude. 1908.gads - Tunguskas meteorīts, 1930.gads - Brazīlijas Tunguska, 2002.gads - Vitimas bolīds, 2013. gads - Ceļabinskas meteorīts. Nopietni akmentiņi, sevišķi pirmie trīs. Ko gan darīt? Sēdēt un gaidīt, kur nokritīs nākošais? Vēl jo vairāk, ka nākošais tu­vojas. 2029.gadā netālu no Zemes lidos smagais meteorīts (330 metrus diamet­rā) ar draudīgu nosaukumu - Apofiss. Apofiss - seno ēģiptiešu mitoloģijā dievs-postītājs, milzīga čūska, pazemes būtne, tumsas un haosa iemiesojums, kas dzīvo drūmā pazemes valstībā un cenšas nomedīt saules dievu Ra.

Apofiss lidos garām ne tikai tuvu, bet pat ļoti tuvu, 10 reizes tuvāk nekā atrodas Zeme no Mēness. Tas vēl nav viss. Zemes pievilkšanas spēka iespaidā Apofisa orbīta izmainīsies un pielidojot Zemei 2036.gadā, tas atradīsies vēl tu­vāk. Zinātnieki mūs mierina, sacīdami, ka sadursmes iespējamība ar Zemi ir ļoti maza. Ļoti maza, bet tomēr pastāv! Izrēķināts, ka Apofisa trieciena spēks 50 reizes pārsniegs Tunguskas meteo­rīta jaudu. Tunguskas meteorīta sprā­dziens bija 1000 reižu jaudīgāks nekā Hirosimas bumba.

ļĀGATAVOJASUZŅEMŠANAI

1

Pirmā šaušana pa kosmisko ķermeni notika 2005.gada 4.jūlijā. Kosmiskais aparāts NASA Deep Impact izšāva uz komētu 9P/Tempela speciālu 370 kilogramus smagu šāviņu (impaktoru). Trāpot komētas virsmai, kosmosā tika izmestas apmēram 10 tūkstoši tonnas iežu. Izveidojās krāteris: 100 metri dia­metrā un 30 metrus dziļš. Sadursmes spēks bija ekvivalents piecu tonnu troti­la sprādzienam. Komēta izrādījās pārāk masīva, lai izmainītu savu trajektoriju. Komētas izmērs ir 7,6 x 4,9 kilometri. Asteroīds, saņemot tādu triecienu, aiz­lidotu sāņus.

Arī Eiropā nodarbojas ar mūsu planētas aizsardzības jautājumiem. Eiropas kosmosa aģentūra plāno 2022. gadā veikt izmēģinājuma šāvienu pa meteorītu projekta A ĪDA ietvaros. Savukārt NASA gatavojas 2021.gadā veikt eksperimentus ar asteroīda buk­sēšanu, izmantojot savu jauno, lielo kosmosa kuģi „Orion”.

I t l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l M l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l t l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l

Sātana šķēps Maskavas debesis

Pa r T r e š ā r e i h a

SLEPEN O IER O C I SA­

CERĒTS NE M A ZU M S

l e ģ e n d u . V i e n a

NO IESPA ID ĪG Ā K A ­

JĀ M - L ID O JO ŠIE Š Ķ ĪV JI,

A R KU RU PA LĪD ZĪBU

V ā c i j a g r a s ī j ā s ī s t e n o t

o p e r ā c i j u „ S ā t a n a

Š Ķ Ē P S ” - V E IK T TR IEC IEN U SУ

M a s k a v a i , L o n d o n a i ,

Ņ u j o r k a i u n l ī d z a r t o

p a g r i e z t O t r ā p a s a u l e s

KA RA GAITU PAR LABU SEV.

P i l n ī g i i e s p ē j a m s , k a š i s

B R ĪN U M IE R O C IS N EBIJA

IZ D O M A , B E T REALITĀTE.

P a r l a i m i , v ā c i e š i s a v a s

D R A U D ĪG Ā S IECERES NEPA­

SP Ē JA ĪSTEN O T.

K am klusēs zvans...

Vāclava šahtas virspusē līdz mūs­dienām saglabājušās nezināmiem nolūkiem paredzēta metāla karkasa atliekas. Pēc poļu žurnālista un pēt­nieka Igora Vitkovska vārdiem, tās ir izmēģinājumu poligona „Die Glocke” („Zvans”) paliekas - viena no visfan­tastiskākajiem vāciešu projektiem. Darbi pie tā sākās 1940.gadā kons­truktora Hansa Kammlera vadībā superslepenajā SS objektā Breslavas apkaimē. 1944.gada decembrī grupa zinātnieku, kas veica brīnumieroča testēšanu, pārvietoja uz pazemes laboratoriju (tā kopējā platība 10 tūk­stoši kvadrātkilometri) Vāclava šahtas iekšienē. Pētījumi turpinājās līdz 1945.gada aprīļa beigām un tos pār­trauca tikai tad, kad fašistiskās Vācijas sagrāve jau bija neizbēgama.

„Die Glocke” tiešām atgādināja milzīgu zvanu - apmēram 3 metrus platumā un 4,5 metri augstumā. Objekts sastāvēja no diviem metāla cilindriem, kas rotēja pretējos virzie­nos. Tajos milzu ātrumā tika dze­nāta kāda tumši sarkana substance ar koda nosaukumu „Kserum 525”.

Visticamāk, tas bija šķidrs metāls - sarkanais dzīvsudrabs. Taču spriežot pēc tā, ka cilindri bija iekļauti 3 cen­timetrus biezā svina apvalkā un tāda pat svina kārta klāja tvertnes, kurās uzglabāja „Kserum 525” rezerves, šī viela bija radioaktīva.

‘Zvana” iedarbināšanai bija ne­pieciešams milzīgs elektroenerģijas daudzums, tādēļ visa apkārtne ie­grima tumsā. Tāpēc iekārta varēja strādāt ne ilgāk kā divas minūtes. Darbības laikā „Zvans” izstaroja vāju bāli zilganu starojumu. Apkārtējā vide saņēma visam dzīvajam nāvējošu starojuma devu un iespējams, arī citu starojumu veidus (elektromagnētisko, u.c.). Svina aizsardzība izrādījās maz efektīva, jo jau pirmajā izmēģinājumā gāja bojā pieci no septiņiem pētnie­kiem. Turpmāk objekta darbības zonā sadzina koncentrācijas nomet­nēs ieslodzītos, mājdzīvniekus, tur bija novietota dažāda aparatūra. 2 0 0 metru rādiusā no Zvana bojājās visas elektronu iekārtas. Neviens no izmē­ģinājumos izmantotajiem cilvēkiem un dzīvniekiem neizdzīvoja. Viņu ķermeņi dažu minūšu laikā pārvērtās melnā viskozā substancē, izlaižot da­bīgās sadalīšanās stadiju. Starojuma iedarbībai pakļautie augi zaudēja hlo­rofilu, kļuva bezkrāsaini un pēc kāda laika pārvērtās putekļos.

Paši zinātnieki vēroja pētījumus, ietērpušies īpašos skafandros un no 200 metru attāluma. Telpas sienas, kurā atradās „Zvans”, bija izklātas ar keramiskiem ķieģeļiem un pārklātas ar gumijas paklājiem. Pēc katra divu minūšu ilgā izmēģinājuma gumiju noņēma un sadedzināja. Pelnus tuvā­ko koncentrācijas nometņu ieslodzītie aplēja ar kaut kādu sāļu ūdens šķīdu­mu. Viņi ar to pašu šķīdumu arī rūpīgi mazgāja telpas sienas. Cik no viņiem pēc visa tā palika dzīvi, vēsture klusē.

Salauztais ierocisPadomju karaspēka Polijā sagūstītā

SS grupenflrera Jakoba Sporrenberga un amerikāņu sagūstītā koncerna „Skoda” direktora Vilhelma Fossa nopratināšanu protokoli liecina par to, ka 1945.gada aprīļa beigās vācieši plānoja ar lidojošo disku palīdzību īstenot operāciju „Sātana šķēps” - dot triecienus Maskavai, ̂ .Londonai un Ņujorkai. Šie ™

ievērojami apsteidza laiku, spēdami paveikt to, kas citām valstīm pat sap­ņos nerādījās. Taču diez vai viņiem tas izdotos, ja nebūtu atbalsts no ārpuses.

X X gadsimta 30.-os gados Trešā reiha slepenajās mistikas biedrībās („Tule”, „Vril”, „Anenerbe”) pacentās nodibināt kontaktus ar augstāka­jiem nezināmajiem, jeb, kā tos sauca „ārējiem prātiem”. „Anenerbes” līdz­strādnieki mācēja sameklēt tibetiešu klosteros kādas antīkas okultās atslē­gas - formulas, burvestības, kas ļāva nodibināt sakarus ar „dieviem”, tas ir ar augstākas ārpuszemes civilizācijas pārstāvjiem. Šos seansus veica vis- pieredzējušākie mēdiji un kontaktori, kuri bieži vien atradās halucinogēnu narkotisko vielu iedarbībā. Tādējādi vāciešiem izdevās iegūt slepenu infor­māciju, daļēji arī diskveida lidaparātu rasējumus un aprakstus. Šie lidaparāti daudzējādā ziņā pārspēja tā laika aviācijas tehniku. Atbilstoši slepenai informācijai, 1936.gadā vācu pilsētas Freiburgas apkaimē piezemējās lido­jošais šķīvis. Vai nu N LO cieta katas­

1945.gada aprīļa beigās speciāla SS evakuācijas komanda aparātu un doku­mentāciju izveda nezināmā virzienā. 62 zinātniekus, visu apkalpojošo perso­nālu un pārējos cilvēkus, kuri zināja par „Zvana” esamību, nošāva. Starp citu, Hanss Kammlers un dažas citas sevišķi vērtī­gas personas palika dzīvi un tos kopā ar aparatūru no Vācijas evakuēja. Uz kurieni? Šo jautājumu pē­tošo zinātnieku viedokļi dalās. Vieni apgalvo, ka „Zvanu” nogādāja nacistu slepenajā bāzē Antarktīdā. Citi atrod tā pēdas Argentīnā. Savukārt trešie apgal­vo, ka „Zvans” atradies ASV. 2001. gadā Kalifornijā A SV Aizsardzības ministrijas darbuzņēmējs uzbūvēja „Zvana” kopiju. Tam iztērēja 1,2 mil­jonus dolāru. Izmēģinājumos ieguva praktiski tādus pat rezultātus, kā vā­cieši. Vēlāk iekārta tika pilnveidota. Eksperimentu rezultātā atklāja anti- gravitācijas efektu, kā arī telpas-laika deformāciju.

Kādiem nolūkiem vācieši „Zvanu” radīja? Igors Vitkovskis uzskata, ka šī iekārta ražoja degvielu lidojošiem šķīvjiem.

Tum šo spēku dāvana

Neskatoties uz visu minētās versijas fantastiskumu, atsevišķi vēsturnieki piekrīt šim viedoklim, ka Otrā pasau­les kara laikā Vācijā veiksmīgi noritēja darbs diskveida lidaparātu radīšanas jomā. Vācu inženieri un konstruktori

trofu, vai citplanētieši bija nolēmuši nacistiem pa­sniegt dāvanu (acīmredzot ar esesiešiem kontaktējās tumšie spēki, kas zemes iemītniekiem laba nevē­lēja). Aparātu nogādāja uz Minhenes apkārtnē atrodošo Augsbūrgu, kur SS 1 apakšvienības inže­nieri un konstruktori vei­ca tā vispusīgu izpēti, pēc tam prata reproducēt gan enerģētisko sistēmu, gan dzinēja iekārtas. Rezultātā radīja četrus sērija „Vril” lidojošos diskus. Pirmie

trīs bija aprīkoti tikai ar ložmetējiem, bet ceturtajam bija uzkonstruēts tanka „Pantera” tornis.

SS IV eksperimentālajā konstruk­toru centrā, kas bija pakļauts biedrībai „Melnā saule”, izgatavoja lidojošo disku sēriju „Haunebu”. O.Bergmans savā grāmatā „Vācu lidojošie šķīvji” min dažus „Haunebu-2” tehniskos parametrus. Diametrs - 26.3 metri. Dzinējs: „Tule”- tahionators (dzinējs, kas izmanto tahiona lauka enerģiju, kur daļiņu kustības ātrums pārsniedz gais­mas ātrumu) - diametrs - 23,1 metrs.

Vadība: magnētiskā lauka impulsu ģenerators, ātrums: 6000 kilometri stundā (aprēķina ātrums - 21 0 0 0 kilometri stundā).

Lidojuma ilgums: 55 stundas un vairāk. Piemērotība lidojumiem kosmiskā telpā - 100%. Ekipāža - 9 cilvēki, ar pasažieriem - 2 0 cilvēku. Apakšā 3 rotējošās bākās uzstādīti 6 astoņcollīgie kreisēšanas zalvju liel­gabali (K ZO ), bet atsevišķajā augšējā rotējošajā tornī - 11-collīgs K Z O ar distances vadību.

Šo lidaparātu sērijveida ražošana bija ieplānota ap 1943.gada beigām - 1944.gada sākumu.

||||ф. lidaparāti varēja dot spēcī­gus triecienus antihitleriskās

koalīcijas karaspēkam un pilsētām no kosmosa, palikdami nesasniedzami aviācijai un pretgaisa aizsardzībai.

Ja vīnus vēlAPBRUŅOTU AR ATOMBUMBĀM...

Laimīgā kārtā eksperimentālos paraugus novest līdz sērijveida ražo­šanai iecerētajos termiņos vāciešiem

neizdevās. Izmēģinājumos lidojošie diski bieži avarēja. T ie dažu sekunžu laikā diezgan ņipri uzspurdza zenītā desmitiem tūkstošu metru augstumā, bet panākt lidojuma stabilitāti nekādi neizdevās. Aparāti pie mazākās ne­veiklās manipulācijas ar vadības stūri kļuva nevadāmi, sākās sānsvere, un tie zaudēja augstumu. Daudzi sasitās pret zemi. Tātad baumas par it kā saražo­tajiem lidojošo šķīvju tūkstošiem, ko Vācija veikusi kara beigās, diez vai var uzskatīt par ticamu faktu. Vairumu

eksperimentālo paraugu, padomju un sabiedroto karaspēkiem strauji uzbrū­kot, vācieši iznīcināja vai aizveda ne­zināmā virzienā. Tomēr daži lidojošie diski kopā ar dokumentāciju nonāca gan krievu, gan amerikāņu rokās. Protams, viņi nekavējās to izmantot.

1954.gada 19.novembrī intervijā Cīrihes laikrakstam „Tageblatt” kāds Georgs Kleins apgalvoja, ka lidojošie diski ir A SV un Krievijas supersle- pens ierocis, kas pamatojas uz vācu izstrādēm.

Qleparasiais

Apbrīnojamassakritības

MĒS ESAM P IE R A ­

D U ŠI D Z lV O T

R A C IO N Ā IĀ

PASAULĒ, K U R

V ISI N O TIKU M I

UN P A R Ā D ĪB A S BALSTĀS

UZ STIN G R A S ZIN ĀTN ISKĀ S

b ā z e s . T o m ē r d a ž k ā r t

V ISA P K Ā R T N O TIEK TIK

A P B R ĪN O JA M I N O TIK U M I,

KA JĀ SĀ K TICĒT B R ĪV U -

M IEM UN TA M , KA MŪSU

D Z ĪV E PAKIA UTA KAUTУ

KĀ DIEM CITIEM LIK U M IEM ,

KU RU N O SLĒPU M I V ĒL NAV

LĪDZ GALAM A TM IN ĒTI.

V i e n s n o v i s d ī v a i n ā ­

k a j i e m TA M LĪD ZĪG A JIEM

G A D ĪJU M IEM - SA K R ITĪB A S

KAS D A Ž R EIZ IZ R A ISA

A PJU K U M U PAT A R VESELU

SA PRĀ TU A PVELTĪTO S UN

R Ū D ĪTO S SK E P T IĶ O S.

K araliskā dzīveFrancijas karalim Ludviķim X V I

pareģoja, ka viņš nomirs 21.datumā. Viegli iespaidojamais karalis katra mēneša 21.datumu no savas dzīves praktiski izsvītroja - ieslēdzās gu­ļamistabā un nekontaktējās ar cil­vēkiem. Tomēr visi šie piesardzības pasākumi neko nepalīdzēja. Sākās Lielā Francijas revolūcija un 1791. gada 21.jūnijā karali un viņa sievu Mariju Antuaneti arestēja. 1792.gada 21.augustā Francijā atcēla karaļa va­

ru, bet 1793.gada 21.janvārī Ludviķi sodīja ar nāvi.

Diezgan dīvainas sakritības notika arī Itālija karaļa Umberto I dzīvē. Kādu reizi viņš iegāja restorānā, kura īpašnieks bija viņam ļoti līdzīga izskata vīrietis. Izrādījās, ka arī res­torāna saimnieka vārds ir Umberto, un ka viņš dzimis vienā dienā ar valdnieku - 1844.gada 14.martā. Noskaidrojās, ka restorāna īpašnieks atvēris savu iestādi karaļa Umberto inaugurācijas ceremonijas dienā. Karalim 1900.gadā paziņoja, ka res-

torāna īpašnieks nošauts. D rīz vien anarhists Gaetāno Breši nošāva ari Umberto I.

Jūras traģēdijasJūra droši vien ir visneparedza­

mākā stihija. A r to saistīti milzum daudzi visapbrīnojamākie atgadīju­mi un sakritības. Piemēram, 1664. gada 5.decembrī pie Velsas krastiem nogrima angļu kuģis. Gāja bojā visa ekipāža un gandrīz visi pasažieri, dzīvs palika tikai viens cilvēks, kāds Hjū Viljams. T ieši pēc 21 gada, 1785.gada 5.decembrī tajā pašā vietā notika vēl viena kuģa katas­trofa un atkal nogrima britu kuģis. Visapbrīnojamākais bija tas, ka iz­dzīvoja tikai viens pasažieris, kuru ari sauca Hjū Viljams.

1898.gadā amerikāņu rakstnieks- fantasts Morgans Robertsons uz­rakstīja romānu „Veltīgums”. Tajā bija vēstīts par izdomātu okeāna lai­neri „Titāns”, kas aprīļa naktī ceļā uz Ņujorku saduras ar aisbergu. 1912. gadā tāda traģēdija notika īstenībā - savā pirmajā reisā izgājušais transat­lantiskais laineris „Titāniks” sadūrās ar aisbergu un nogrima.

1838.gadā slavenais amerikāņu rakstnieks Edgars Po uzrakstīja ro­mānu „Stāsts par Artura Gordona Pima piedzīvojumiem”. Romāna si­žets vēsta, ka uz kuģa notiek dumpis un pēc asiņaina kautiņa dzīvi paliek tikai četri varoņi. Spēcīga vētra aiz­skalo visus jūrnieku krājumus un izdzīvojušie sāk ciest nežēlīgu badu. Rezultātā viņi kļūst par kanibāliem un apēd jungu vārdā Ričards Pārķers. Edgaram Po pārmeta romānā tēloto pārmērīgo cietsirdību un naturālis­mu, tomēr gandrīz pēc 50 gadiem realitātē notika praktiski analoģisks gadījums. 1884.gada 5.jūlijā britu jahta „Mignonette” cieta katastrofu un zaudēja visus pārtikas krājumus. Glābšanas laivā izglābušies matroži bija palikuši atklātā jūrā bez ūdens un pārtikas. Pēc kāda laika viņi no­galināja un apēda jungu, kuru sauca tieši tāpat kā Eduarda Po romāna va­roni - Ričards Pārķers.. Vecāki, kuri savam dēlam bija devuši šādu vārdu, acīmredzot nebija lasījuši Po darbus... Vēl kāds ar jūru saistīts gadījums, tiesa gan, šoreiz iztika bez kuģu ka­tastrofām un kopumā viss beidzās ļo­

ti labi. 1966.gadā mazais amerikānis Rodžers Lozjers gandrīz noslīka jūrā pie Salemas pilsētas. Laim īgi viņu izvilka no ūdens sieviete vārdā Elisa Bleiza. Pēc 8 gadiem Rodžers, ku­ram toreiz jau bija 12 gadu, peldējās tajā pašā vietā un ieraudzīja slīkstam vīrieti. Zēns prata izvilkt vīrieti no ūdens un izglābt viņa dzīvību. Izrādījās, ka tas ir Rodžera glābējas Elisas Bleizas vīrs!

D ivkāršā laimeMūsdienās autoceļi ir vēl bīstamā­

ki, nekā iepriekšējos gadsimtos jūra, un uz tiem notiek daudz incidentu un dīvainu lietu. Itālis Džakomo Feliči (uzvārda tulkojums ir „laimīgais”) kādu reizi savā automašīnā brauca pa naksnīgo Milānu. Pēkšņi viņam pretī izdrāzās cita milzīgā ātrumā braucoša automašīna. Džakomo jau atvadījās no dzīves, bet pēc spēcī­gas sadursmes guva tikai vieglus nobrāzumus. Dzīvs palika arī otra auto vadītājs. Abiem par lielu izbrīnu izrādījās, ka arī otra vadītāja vārds ir Džakomo Feliči.

Itālijā noticis vēl kāds dīvains gadī­jums. Policists D īno Kuardi, dzīda­mies pa tukšu ielu pakaļ pārkāpējam, iekļuva avārijā. Viņam bija savainota kājas artērija, viņš no asins zaudēju­ma zaudēja samaņu. Garām nejauši brauca vīrietis vārdā Leone Redžane. Viņš izvilka policistu no avarējušās automašīnas, pārsēja kāju un atdabū­ja pie samaņas, tādējādi izglābdams policista dzīvību. Pēc trīs gadiem Kuardi brauca pa ceļu un ieraudzīja avāriju. Cietušais autovadītājs gu­lēja bezsamaņā, no viņa kājas sūcās asinis. Policists cietušo izglāba, kurš par lielu brīnumu izrādījās Leone Redžane.

Līdzīgs notikums atgadījās arī ASV. Teksasas iedzīvotājs Allans Folbijs iekļuva avārijā un bija savai­nojis kājas artēriju. Visticamāk, viņš no asins zuduma būtu nomiris, ja garām braucošais Alfrēds Smits ne­būtu uzlicis ievainotajai kājai žņaugu un izsaucis neatliekamo palīdzību. Pēc pieciem gadiem Folbijs kļuva par autokatastrofas liecinieku: avarējušās mašīnas vadītājs gulēja bezsamaņā ar pārrautu kājas artēriju. Tas bija Alfrēds Smits, kuru šoreiz savukārt izglāba Allans Folbijs.

G rām ataaiz OKEĀNA

Pat tāda miermīlīga nodarbe kā grāmatu lasīšana dažkārt var izraisīt neticamiem pārsteigumus un piedzī­vojumus.

Apbrīnojams gadījums notika ar populāro britu aktieri Entoniju Hopkinsu. Viņš bija izraudzīts galvenajai lomai filmā, kas balstīta uz amerikāņu rakstnieka Džordža Faifera romāna „Meitene no Petrovskas” motīviem. Varoņa iepa­zīšanai viņam bija nepieciešama tieši darba oriģinālā versija, kuru viņš ne­varēja atrast nevienā grāmatnīcā, ne bibliotēkā, ne pie paziņām.

Aktieris bija zaudējis visas cerība, bet nejauši ieraudzīja nepieciešamās versijas eksemplāru mētājamies met­ro stacijā uz soliņa. Vēlāk, kad viņš lidoja uz filmēšanos, nejauši (atkal „nejauši”!) lidostā sastapa Faiferu - romāna autoru, kurš pasūdzējās Hopkinsam, ka aizdevis draugam visvērtīgāko grāmatas eksemplāru ar savām piezīmēm, bet tas grāmatu kaut kur metro pazaudējis. Hopkins pasniedza Faiferam grāmatu, kurā bija autora atzīmes. T ā bija tā pati grāmata.

Kāds cits apbrīnojams „grāmatu” gadījums notika 1920.gadā ar ame­rikāņu rakstnieci Ennu Perišu. Viņa devās atpūsties uz Parīzi un atrada bukinista veikalā savu iemīļoto bēr­nības grāmatiņu - „Džeks Frosts un citi stāsti”. Enna nopirka grāmatu un parādīja to savam vīram, ar sajūsmu un maigumu stāstot, ka viņai bēr­nībā arī tāda ir bijusi. Vīrs paņēma grāmatu un atvēra to. Titullapā bija ieraksts: „Anne Parrish, 209 N. W eber Street, Colorado Springs”. T ā bija viņas pašas grāmata. Turklāt šī notikuma vismīklainākais apstāklis bija jautājums: kā gan grāmata varēja nokļūt citā kontinentā?

Pēdējais mistiskais gadījums ar grāmatām mūsu stāstā (bet ne dzīvē!) būs par slaveno rakstnieku M arku Tvenu. Viņš dzimis 1835. gadā, kad Zem ei pāri lidoja Haleja komēta. 1909.gadā Tvens rakstīja: „Es ienācu šajā pasaulē ar komētu, un arī aiziešu ar to”. Tiešām : rakst­nieks nomira 1910.gada 21 .aprīlī, nākamajā dienā pēc komētas kārtē­jās atlidošanas.

\ m ū ž īg ā s m iklas

Saprātīga dzīvība uz Meness?

R āpojošie akm eņi

KO P Š 1 9 9 0 . - O GADU

B EIG Ā M NASA UN

P e n t a g o n s p e r i ­

o d i s k i ATSLEPENO

PA k ā d a m M ē n e s s

V IR SM A S FO TO U ZN ĒM U -У

М А М , KO N O FO TO G R A ­

FĒ JU ŠI ASV k o s m i s k i e

a p a r ā t i . P a t e i c o t i e s

TA M , P Ē TN IE K I GŪST IE S­

P ĒJU IZ P Ē T ĪT UNIKĀLUS

m a t e r i ā l u s . K a s g a n

TĀ D S, KAS IAUTU PIEŅ EM T,7 У t 7k a u z M ē n e s s v a i n u

PASTĀV VAI IR PASTĀVĒJUSI

D Z ĪV ĪB A , ŠA JĀ S FO TO G R Ā ­

FIJĀ S FIK SĒ T S?

1972.gadā amerikāņu bezpilota kosmiskais aparāts „Lunar Orbiter-5” pārraidīja uz Zemi fotogrāfijas, kurās redzami uz Mēness virsmas guloši akmeņi, aiz kuriem stiepās garas sliedes. Tas nozīmē, ka objekti kaut kādā veidā pārvietojas! Neskatoties uz to, ka uz Mēness nav vēja, nav saprotams, kāds spēks varēja piespiest tos kustēties.

T ā paša gada aprīlī un decembrī rajonos, kur šie atradumi bija fik­sēti, veica nosēšanos kosmosa kuģu Apollo-16 un Apollo-17 moduļi. Astronauti salasīja dažus rāpojošos akmeņus un nogādāja uz Zemi izpē­tīšanai.

Objekti tiešām izrādījās ļoti dīvai­ni. Pirmkārt, to īpatnējais svars bija daudz mazāks, nekā citām līdzīgām Mēness grunts daļām. Otrkārt, ze­mes apstākļos tie sāka paši par sevi irt gabalos, nepalīdzēja pat ievietoša­na vakuumā. Treškārt, pētījumi pie­rādīja, ka šie akmeņi nav viendabīgi un tiem ir iekšēji dobumi. Turklāt akmeņi pēc izskata atgādināja kaut kādus ērmīgus dzīvniekus.

Starp citu, vienu un to pašu objek­tu uzņēmumos, kas uz Mēness iz­darīti dažādos gados, pamanāms, ka tie ne tikai pārvietojas, bet arī maina izskatu! Ne pārāk izteikti, tomēr pa­manāmi.

Patlaban pastāv trīs galvenās teo­

rijas, kas izskaidro kustīgo akmeņu fenomenu. Pirmā - tie ir meteorīti, kas veic savu ceļu pa Mēness virsmu inerces iespaidā. Tomēr šīs versijas oponenti izvirza nopietnus argu­mentus. Meteorīti ietriecas virsmā tādā ātrumā, ka tiem neizbēgami jāiestrēgst Mēness putekļos. Turklāt pēdu analīze parādīja, ka akmeņi pārvietojās ar pieturām! Tas ir, uz viņiem iedarbojošais spēks te pazūd, te parādās no jauna.

Otrs viedoklis - akmeņi kustās virsmas drebēšanas dēļ. Tiešām , uz Mēness notiek seismiskā aktivitāte, spēcīgākie grūdieni notiek 20-30 ki­lometru dziļumā un sasniedz 5 balles pēc Rihtera skalas. Tomēr tamlīdzīgu grūdienu rezultātā akmeņiem būtu jānoslīd no paaugstinājumiem un jāsakrājas ielejās, bet tie „rāpo” gan horizontāli, gan uz augšu!

Trešā versija izskatās visfantastis­kākā: kustīgie akmeņi - tā ir īpaša dzīvības forma! Zinātnieki pievērsa uzmanību, ka objektu ceļš sakrīt ar virzienu uz vairāk apgaismotiem ap­vidus iecirkņiem. Tādēļ arī secināja, ka akmeņi atkarīgi no Saules ener­ģijas un kustās, lai saņemtu to pēc iespējas vairāk.

Interesanti, ka amerikāņu apa­rāts Phoenix, kas 2008 .gadā veica nosēšanos uz Marsa, nofotografēja līdzīgu kustīgu objektu uz Sarkanās planētas virsmas. Turklāt, spriežot pēc pēdām, akmens ne mazāk kā trīs reizes mainījis sava ceļa virzienu. Vai tiešām mums ir darīšana ar īpašu ne­organiskas dzīvības formu, kas pastāv uz citiem debesu ķermeņiem?у у

13 0 METRUS GARS MUGURKAULS

Transnacionālās kompānijasGoogle līdzstrādnieki, sākot ar 2005.

gadu nodarbojas ar Mēness virsmas kartes sastādīšanu, izmantojot no daudziem kosmiskiem aparātiem sa­ņemtos datus. 2014.gadā viņi atklāja kārtējo noslēpumaino objektu. T ā ir struktūra, kas ārīgi līdzinās milzīgam nezināma dzīvnieka mugurkaulam. T ā garums ir 130 metri, bet uzbūve līdzinās aizvēsturisku Zemes dzīv­nieku skeleta dalām._ >

īstā vietā atgādināt, ka pēc visti­camākās versijas Mēness veidojies pirms 4,6 miljardiem gadu, sadu­roties mūsu planētai ar citu prāvu debesu ķermeni. Tādējādi pirmie mugurkaulnieki dzīvnieki uz Zemes parādījās apmēram 525 miljoni ga­diem. Gadījumā, ja apstiprināsies, ka gigantiskais objekts tiešām ir pārak­meņojies kāda radījuma mugurkauls, nepavisam nav izslēgts, ka dzīvība uz Zemes eksistējusi līdz katastrofai, kas izraisīja Mēness rašanos, - bet pēc tam tika pilnībā iznīcināta un pēc vairākiem miljardiem gadu radās no jauna.

K ristāliskie torniAr Mēness virsmu fotogrāfiju izpē­

ti aktīvi nodarbojās zinātnieku grupa profesora Ričarda Houglenda vadībā. Grupas līdzstrādnieku uzmanību pievērsa 1969.gadā izdarītais kosmosa kuģa Apollo-10 astronautu Mēness krātera Ukerta uzņēmums.

Krāteris, kas atrodas no Zemes saredzamā Mēness diska centrā, at­šķiras no pārējiem ar to, ka tā forma atgādina milzīgu vienādsānu trīsstūri un tā iekšiene atgādina apgrieztu piramīdu. Uz krātera atrodas divas augstienes; viena nosaukta par Smaili, tā ir 2 ,5 kilometrus augsta, otra, kas atgādina uz savas astes stāvošu komē­tu, ieguvusi Torņa nosaukumu un tā ir 11 kilometrus augsta.

Uzņēmumu datorapstrāde atklāja apbrīnojamu anomāliju: apgaismotā­kie paaugstinājumu posmi izrādījās nevis ārpusē, bet iekšpusē - tas ir, abi objekti sastāv no puscaurspīdīga kristāliska materiāla.

Ričards Houglends pieņēma, ka Smaile un Tornis ir mākslīgas izcel­smes objekti. Netieši uz to norāda arī Torņa forma - tā atgādina gigantisku viduslaiku pili ar pareizām arhitek­toniskām proporcijām. Houglends uzskata, ka šie objekti uzbūvēti pirms

daudziem gadu miljoniem, bet tā iemītnieki tos neizprotamu iemeslu dēļ pametuši. Vai tiešām viņi tos pa­meta?

U guņuUZLIESMOJUMIUN KUSTĪBA

Uz Mēness jau sen novērotas dīvai­nas gaismas parādības, kas var lieci­nāt par tā iemītnieku aktivitāti.

Uzliesmojumus un uguņu pārvieto­šanos dažos krāteros nofotografējuši kosmosa kuģu Apollo-16 un Apollo- 17 astronauti. Spīdošie objekti paceļas un nolaižas, maina nokrāsu, pietuvo­jas kosmosa kuģiem un attālinās ar ātrumu līdz 80 kilometriem stundā.

Zinātnieki konstatēja interesantu likumsakarību: pēc kosmosa kuģu nosēšanās uz Mēness virsmas šo uguņu aktivitāte nedaudz palielinā­jās. Piemēram, kad 1969.gada jūlijā stacija ,,Luna-15” avarēja Krīžu jūrā, šajā rajonā dažas dienas krasi pa­lielinājās uzliesmojumu un spīdošu objektu pārvietošanās daudzums. Tas pats notika pēc ,,Luna-20” nosēšanās 1972.gada februārī.

Daudzi pētnieki uzskata, ka tādas gaismas parādības liecina par tehno­loģiskiem procesiem, ko veic Mēness iemītnieki. Piemēram, viņi var mitināties dziļi pazemē, mākslīgās atmosfēras apstākļos, un izstrādātā gāze, iznākot caur ventilācijas atve­rēm, veido gaismas plankumus.

B um ba K abeusa krāterim

1971.gadā palaistā kosmosa kuģa ,,Apollo-14”astronauti nofotografēja 2 kilometrus garu objektu, kas atgādi­nāja kādu mehānisku ierīci - krātera iedobē novietotas divas konstrukcijas, no kuru pamatnes stiepjas garas auk­las.

Presē noplūda ziņas par gigantisku Mēness mehānismu uzņēmumiem, un daļa to turpina darboties. Uz zondes Ranger-7 (palaista 1964.ga- da jūlijā) pārraidītajām fotogrāfijām tās izskatās pēc savītiem 1,5 līdz 4,5 kilometrus gariem tārpiem. Pētnieki pieņēma, ka šīs ierīces kalpo darbiem Mēness grunts dziļajos slāņos. Vēlāk veiktā skenēšana parādīja, ka tur tie­šām redzami plaši tukšumi.

2009.gadā amerikāņu kosmosa aparāts L C R O SS (Lunar Crater Observation and Sensing Satellite” - „kosmosa aparāts Mēness krāte­ru novērošanai un zondēšanai”) uz Kabeusa krāteri netālu no Mēness dienvidu pola nometa „bum­bu” - raķetes ieskrējiena pakāpi. Eksperimenta mērķis bija ūdens esamības pārbaude - L C R O S S ie­kārtām vajadzēja notvert sprādziena saceltos ūdens tvaikus. Rezultātā ūdeni atrada, turklāt tas ledus veidā atradās kā augsnē, tā arī krātera di­benā. Pie viena izdarīja apbrīnojamu atklājumu. Pēc sprādziena izdarītajās virsmas fotogrāfijās atklāja milzīgu kvadrāta formas „zem mēness” telpu. Vairums pētnieku pārliecināti, Jca tā bija Mēness dzīlēs atrodoša citplanēt­iešu bāze.

N o KURIENES CILVĒKA SKELETS?

Starp citiem atradumiem, kas bija atklāti pēc kosmosa fotogrāfiju ana­līzes, bija arī divi interesanti ķīniešu astrofizika М ао Капа atradumi. 1988.gadā konferencē Pekinā viņš nodemonstrēja fotogrāfiju ar ba­su cilvēka kāju pēdām uz Mēness virsmas, paziņojot, ka ieguvis tās no „ticamiem avotiem A S V ”. Spriežot pēc visa, no kāda N A SA darbinieka. Bet 1989.gadā laikraksta „The New Yourk Tim es” publicēja cilvēkam līdzīga skeleta fotogrāfiju, kas bija iegūta no tā paša vārdā nenosauktā N A SA darbinieka. Spriežot pēc fotogrāfijās redzamā grifa, uzņē­mumus bija veikuši kosmosa kuģa „Apollo-11” astronauti, kas veica pirmo cilvēka nosēšanos uz Mēness. Kaulu izvietojums norāda, ka cilvē­ka jeb cilvēkveidīgās būtnes bojā eja bijusi vardarbīga, un, ka viņa mirs­tīgās atliekas uz Mēness nokļuvušas jau pēc nāves, jo tur ķermeņa audu sadalīšanās nav iespējama. Zemes pavadonim nav atmosfēras, kas satur pūšanu izraisošas baktērijas. Tātad kauli uz Mēness nogādāti no mūsu vai kādas citas planētas.

Kā redzam, atklātībā pieejamo Mēness virsmas fotogrāfiju izpēte izvirza zinātniekiem arvien jaunus jautājumus. Galvenais no tiem: vai tiešām pavisam netālu no mūsu pla­nētas eksistē cita saprātīga dzīvība?

Oljantaitambo - lemuriešu milžumegalīti

KU SK O PILSĒTA SR EG IO N S IR BAGĀTS A R DAUDZU SENU CELTŅU D R U PĀ M ,

PA ŽĀ M NO TĀM

IR KO LOSU IZSKATS. T Ā D I

PAT G IG A N TISK I BLO K IKĀ S a k s a v a m a n a s

SIEN Ā S VAR A TRA STa r ī O l j a n t a i t a m b o

( O l l a n t a y t a m b o ) , k a s

A TRO D A S 6 0 K ILO M ETR U S UZ ZIEM EĻR IETU M IEM

У

NO K u s k o p i l s ē t a s . O l j a n t a i t a m b o a t r o d a s A P M Ē R A M 3 0 0 0 M ETRU

AU GSTU M Ā V IR S JŪ R A S

LĪM EŅ A. Š ĪS NELIELĀS

A PM ETN ES N O SAU KUM S -

O l l a n t a y t a m b o - v i e t ē j ā

IZLO KSN Ē A PZ ĪM Ē K.VEČUA ( Q u ECHUa ) - „M ANA

D i e v a k l ē t s ”.

Pati apmetne, tāpat kā Kusko, at­rodas svētajā Urubambas ielejā, pa kuru plūst tāda pat nosaukuma upe. Šīs vietiņas centrālā ievērojamā vieta ir senpilsētas drupas ar daudzām ie­lejas nogāzēs iekārtotām terasēm.

Tāpat kā Kusko, arī Oljantaitambo redzami arī mūsu punduru rasu noslāņojumi uz daudz agrākajām gigantu rasu celtnēm. Oljantaitambo piemērā tas labi saskatāms. Fotogrāfijās var ievērot, ka gigan­tiskie celtniecības bloki atrodas tikai kalna virsotnē (izmētātā veidā), kā arī terašu pirmajā rindā, bet tikai pirmajā! Visas pārējās celtnes, ieskai­tot pašas terases, būvētas no sīkiem laukakmeņiem. Šie fakti liecina par to, ka iesākumā kalna virsotnē iekārtojās milži - lemūrieši, ku­riem bija zināma brīnišķīga akmens apstrādes tehnoloģija. Viņi kalna virsotnē uzbūvēja vairākas celtnes. Dabas kataklizmu rezultātā, ko pa­vadīja spēcīgas zemestrīces, milžu ēkas sagruva un šī ciklopu kultūra piedzīvoja norietu. Būvēm nodarīto

dabas postījumu pēdas saskatāmas ielejās dažādās gūti pieejamās vie­tās, kur palikuši izmētāti gigantiski būvbloki. Šos milzīgos blokus vietē­jie iedzīvotāji sauc par „nogurušajiem akmeņiem”(spāņu - piedras cansa- das). Pēc zemestrīces šie Lemūrijas reģioni nogrima okeāna dzelmē.

Pēc daudziem, daudziem gadsim­tiem šejienes zeme pacēlās augšā, un šajās vietās apmetās mūsu punduru rases, kas izmantoja gigantisko būvju paliekas savām vajadzībām. Tādēļ milžu celtņu ēku sienas atradās pir­majā, pašā augšējā terases līmenī, bet visas zemāk atrodošās terases būvētas daudz vēlāk no sīkiem laukakme­ņiem. Tieši šī blīvā kultūrslāņojuma dēļ šodien nav iespējams precīzi atdarināt lemūriešu milžu celtņu sā­kotnējo izskatu

Vislielāko interesi izraisa akmeņu apstrādes tehnoloģija un sienu bloku sasaistīšanas tehnika. Gigantisko sie­nu palieku fotogrāfijās redzami dažā­du formu izciļņi - līnijveida, punk­tētas līnijas, atsevišķi punkti. Kā redzams no saglabājušām veselajām sienām, piemēram, Oljantaitambo kalnā pirmajā terašu rindā, punktvei- da izciļņi izkārtoti katra bloka ārpu­ses apakšējā daļā. Citās fotogrāfijās redzams, ka līnijveida un punktētie izcilni izvietoti celtniecības bloku> уiekšpusē, kas liecina par labu versi­jai, ka šie izciļņi kalpoja ciešai sienu sasaistei.

Tātad, veidojot no blokiem sienas, konkrētas formas izciļņi tika iegrem­dēti nākamā bloka atbilstošas formas gropē. Pateicoties tam, tika panākta būves salaiduma stiprība, neizman-

tojot nekādus šķidros sasaistošos šķīdumus, tādus kā java vai cements.

Apskatot akmeņlauztuvju fotog­rāfijas, kur milži-lemūrieši ieguva celtniecības materiālus savām būvēm, nākas brīnīties, ar kādām metodēm viņi šos bluķus izgrieza, izzāģēja vai izcirta. Pēc klintī atstātās absolūti plakanās nišas formas var secināt, ka lemūrieši izmantojuši kaut kādu citu tehnoloģiju, atšķirīgu no šodien zi­nāmās. Mūsdienu piektās pamatrases laikā izmanto šādu tehnoloģiju: klintī līniju rindā tiek izurbti caurumi, ku­ros pēc tam iedzen ķīļus, kas liek at­šķelties vajadzīgajam klints gabalam pa izurbto caurumu līniju. Agrāk šo darbu veica ar rokām, pēc tam iz­mantoja pneimatiskos instrumentus, bet mūsdienās šo darbu veic pilnīgi automatizētas milzīgas mašīnas.

Taču visos šajos gadījumos tiek izmantota viena un tā pati tehnolo­ģija, kuras rezultātā no divām pusēm — gan klintī, gan bluķī, paliek urbju atstāti padziļinājumi paralēlu līniju veidā. Pēc tam šos mūsdienu blokus ar apaļiem rotējošiem dimanta dis­kiem var griezt plāksnēs, kubos un citās pareizās ģeometriskās figūrās ar līdzenu virsmu. Taču sākotnējam akmens blokam ir redzamas urbu­ma pēdas. Neko tamlīdzīgu nevar novērot lemūriešu tehnoloģijās. Akmeņlauztuvēs nav urbumu vai kalšanas pēdu - redzamas tikai līdzenas nišas, ir kā kāds ar gigantisku nazi būtu izgriezīs blokus no plastilīna klints. Pašiem celtniecības blokiem ir nepareiza forma, kas tomēr ir tik cieši pielāgoti viens otram, ka starp tiem praktiski nav atstarpju.

Akmeņlauztuve, no kuras lemūrieši ieguva būvblokus sa­vām celtnēm atrodas netālu no Oljantaitambo pilsētiņas.

Interesanti, ka gan lemū­riešu akmeņlauztuvē, gan uz blokiem redzami dīvaini punktveida izciļņi, kas viens otram neatbilst - ja uz bloka ir izcilnis, tad tajā vietā akmeņ­lauztuvē vajadzētu būt iedobei.Taču īstenībā gan vienā, gan otrā vietā ir tikai izciļņi, kas ir visai neloģiski un tādēļ iz­raisa izbrīnu. Tāpat absolūti nav saprotama šo punktveida

izciļņu funkcionālā nozīme, kas rēgojas uz āru no katra bloka. Šie izciļņi nekalpo sasaistes stiprībai, piemēram, izciļņi uz šo bloku ārējām šķautnēm. Tādējādi atliek tikai vie­na šo izciļņu nozīme - tie paredzēti transportēšanai. Interesanti, kā gan šos desmitiem tonnu smagos blokus pa stāvajām nogāzēm transportēja? M īklu vairāk, nekā atminējumu...

Interesanti aplūkot ciklopiskās sie­nas fragmentu kalna virsotnē līdzās Oljantaitambo terasēm, uz kurām redzams ornaments un smalki ak­mens starpslāņi starp būvblokiem. Rodas iespaids, ka šie plakanie ak- meņi-starpslāņi kādreiz nav bijuši vis akmeņi, bet gan mīksti sūkļi, kas aizpildīja telpu starp milzīgajiem būvblokiem. Atkal rodas iespaids par klinšu matērijas mīkstumu, kas tāda bijusi šo būvju tapšanas laikā. No vi­siem iepriekš minētajiem faktiem var izdarīt šādu pieņēmumu. Mums no Slepenās Doktrīnas zināms, ka šīs gigantiskās būves pieder vēlīnajai le­mūriešu apakšrasei, kuriem atbilstoši tai pašai Slepenajai Doktrīnai pie­mita kaut kādas maģiskas spējas, ko mūsdienu cilvēki ir pilnībā zaudējuši. No tā izriet, ka lemūrieši izmantoja savas īpašās spējas ikdienas dzīvē, tajā skaitā celtniecībā. Raksturīgās raktuvēs atstātās bloku formas un nišas liecina, ka lemūriešiem pie­

mita spēja atmiekšķēt akmeni. Ja atceramies, ka lemūriešiem, atbilstoši toreizējās evolūcijas pakāpei, pie­mita kolosāls daudzums Psihiskās Enerģijas, kas pārspēj visus fizikas likumus, tajā skaitā arī matēriju, no mūsdienu civilizācija skatupunkta kļūst skaidrs, ka lemūriešiem bija pa spēkam paveikt brīnumu lietas. Ar Psihiskās Enerģijas palīdzību iespē­jam a jebkuras matērijas atmiekšķē- šana līdz plastiskai vai želejas veida konsistencei.

Interesanti novilkt paralēles starp Inku pils sienām Kusko pilsētā, kas atrodas tajā pašā Urumambas ielejā kur Oljantaitambo. Skaidri redzami tie paši raksturīgie izciļņi milzīgo bloku lejas daļā. Taču Oljantaitambo celtniecības blokiem ir daudz līdze­nāka forma, tuvāka ģeometriskajai. Tātad Oljantaitambo tehnoloģija ir pilnīgāka, nekā Inku pils celt­niekiem. Tādēļ var pieņemt, ka Oljantaitambo celtnes radušās vēlāk

nekā Inku pils.

Taču šis divas celtnes ap­vieno viena kopīga pazīme - punktveida izciļņi uz bloku ārmalām. Pēc šīm kopējām pazīmēm var teikt, ka Inku pils sienas un Oljantaitambo sienas būvētas vienā un tajā pašā laik­metā, pēc vienas un tās pašas tehnoloģijas. Protams, grūti noticēt mūsdienu arheoloģijas teorijas drošumam, pierakstot visas šīs celtnes inkiem, kuri dzīvojuši mūsu ēras X III-X V I gadsimtā, jo mūsdienu arheo­loģijai nav nekādas izpratnes par teosofisko antropoloģiju, kas vienīgā var izskaidrot visus gigantisko celtņu arheoloģiskos „brīnumus”, kuru priekšā mūs­dienu zinātne kapitulē. Ja vadās pēc teosofu ainas, tad centrālie Andi kādreiz bija daļa . Lemūrijas kontinenta.

Ull^t Tieši šajā laikā giganti-le- mūrieši, kuru augums sasnie­

dza aptuveni 13,3 metrus, no milzī­giem akmens blokiem uzbūvēja celt­nes, kas daļēji saglabājušās līdz mūs­dienām drupu veidā - Saksavamana, Tiahuanako, Oljantaitambo.

Līdzās ciklopiskajām Oljantaitam­bo drupām atrodas terašu veida pun­duru celtņu drupas (salīdzinājumā ar ciklopiskajiem mērogiem). Jājautā - kādam gan nolūkam šis terases būvē­ja punduru (mūsu izmēru) rases? Kā redzams fotogrāfijās, terases ierīkotas ne tikai kalnos līdzās Oljantaitambo pilsētai, bet arī kaimiņu kalnu no­gāzēs, kā arī kaimiņu ielejās dažus kilometrus no Oljantaitambo ciema­tiņā, kas mūsdienās apvienots zem viena nosaukuma - M aču-Pikču vēsturiskais rezervāts (spāņu - Santuario Historico Machu Picchu). Šajā rezervātā atrodas ap piecpad­smit kalnu terašu apmetņu atlie­kas. M inēsim vien dažus no tiem: M aču-Pikču (Machu Picchu) 2400 metrus virs jūras līmeņa, Laktapata (Llactapata) - 2600 metrus virs jūras līmeņa, Vinaivaina (W inay Wayna)- 2700 metrus virs jūras līmeņa, Pujupatamarka (Phuyupatamarca)- 3600 metrus virs jūras līmeņa, Sajakmarka (Sayacmarca) - 3600 metrus virs jūras līmeņa. Visas šīs kalnu apmetnes atrodas līdzās kalnu nogāžu auglīgajām ielejām.

Kas gan piespieda šī reģiona se­nos iedzīvotājus apmesties kalnos? Tikai jūras ūdens masas, kas pie­pildīja ieleju. Tātad bija laiki, kad centrālie Andi bija daudz zemāki par mūsdienu pasaules okeāna līmeni, pat tik, ka no okeāna rēgojās vien

kalnu smailes, veidojot savda­bīgu mūsdienu M ik ro n ē z ija i līdzīgu salu reģionu. Kā vēsta Slepenā Doktrīna, tas notika laikā, kad Lemūrijas kontinents no­grima okeānā, kad pienāca Atlantu ēra.Beidzot ar Piektās PamataRases - Āriešu rases laikmeta sāku­mu - virs ūdens iznira tās sauszemes, kuras mēs pazīstam šodien. Kopā ar tām arī dažas senās Lemūrijas daļas, to skaitā centrālie Andi, kā arī Austrālija, Madagaskara, Jaunzēlande un Klusā okeāna salas.

Var izdarīt galīgo secinājumu, ka Oljantaitambo terases piemeklēja tāds pats liktenis kāds Lieldienu salu - lemūriešu celtnes sagrāva ze­mestrīces un tās iegrima jūras dzīlē, bet vēlāk, Piektās Pamata Rases rīt­ausmā pamazām pacēlās virs ūdens. Tādējādi gigantiskās peruāņu Andu terašu celtņu daļas radās lemūriešu periodā, bet to vietā uzradušās visas citas, no mazajiem laukakmeņiem būvētās, bija tagadējās āriešu rases roku darbs, kad šī zemes pakāpenis­ki pacēlās virs okeāna. Visas kalnu terases un pilsētas tika uzceltas, kad Andi tikai daļēji bija izniruši no okeāna un bija uzskatāmi par salu reģionu. T ieši tādēļ iedzīvotāji auglīgo zemju trūkuma jautājumu risināja, būvējot kalnu terases. Andu reģions ar laiku pacēlās augstāk, un

okeāns atbrīvoja auglīgās ielejas, uz kurieni tad pārcē­lās terašu būvētāji. Ielejās radās jau daudz vēlākas celtnes, kas at­tiecināmas jau uz mūsu vēsturisko laikmetu. Bieži šīs senās inku celtnes radās seno lemūriešu gigan­tisko drupu vietās, ka tas pašreiz ir Kusko pilsētā - šīs

vietas magnēts darbojas pat pēc ga­du miljoniem.

Teosofija sniedz atbildes uz daudziem mūsdienu arheoloģijas jautājumiem. Protams, mūsdienu oficiālā zinātne, piektās pamatrases zinātnieku aizsargāta, teosofisko antropoloģisko doktrīnu nekad ne­pieņems. Taču Slepenā Doktrīna un dzīvā Ētika dotas nākamajai pamat- rasei - sestajai, kuras pārstāvji jau ne mazums iekļāvušies dažādās tautās. Tieši viņiem domāts šis raksts, tieši viņiem ir jāattīsta jaunā arheoloģija. Droši uz priekšu, jaunie, sestās rases arheologi! - jums pieder nākotne, jo jūsu pusē ir taisnība un evolūcijas spēki!

Lūk, vēl teo rija s :Spāņu hronists Garsiljaso de la

Vega savā grāmatā vērš uzmanību faktam: kāds no inku valdniekiem nolēmis nogādāt „nogurušo ak­meni” uz būvniecības vietu. Viņš sapulcējis 20 000 indiāņus, kuriem vajadzējis akmeni vilkt ar tauvām. Mēģinājums bijis traģisks. Akmens virs kraujas notrūcis un saspiedis ap 3000 cilvēku. Starp citu, „nogurušie akmeņi” atrodas ne tikai ceļā uz ak­meņlauztuvi, bet arī ciema teritorijā gluži pretējā virzienā akmeņlauztu­vei. Pieņemsim, ka indiāņi varēja pārvietot akmeņus pa zemi. Bet kā viņi tos pārdabūja pāri krāčainai upei? M īkla.

Skatoties uz dažāda izmēra un for­mas akmeņiem, rodas doma, ka tos vispirms atmiekšķēja līdz māla vai vaska konsistencei, un tikai tad kādā neizprotamā veidā sagarināja un pie­grieza pēc vajadzības.

Inki nepazina nekādus citus metālus kā vien zeltu un bronzu. Atkal rodas jautājums: ar ko inki apstrādāja gigantiskos viscietāko iežu akmeņus? Speciālisti apgal­vo, ka šādi apstrādāt akmeni var tikai ar augstas izturības frēzi vai lāzeru, bet oficiālā versija vēsta, ka viņi blokus apstrādāja ar rokām, izmantojot primitīvus instrumentus. Jāpiezīmē, ka uz blokiem nav nekādu instrumen­tālas apstrādes pēdu, to virsma ir rūpīgi nopulēta.

Daudziem mūrējuma blokiem ir nelieli izciļņu pāri. Lai tādus iz­veidotu, vajadzēja no virsmas noņemt slāni akmens masas izciļņa augstu­ma biezumā. Kādēļ gan? Kādiem nolūkiem vajadzēja pielikt tik daudz pūļu?

Dažiem monolītiem ir neskaitāmi figurāli izgriezumi, kas atbilst bla­kus atrodošos bloku izgriezumiem. Iedomājieties inkus ar primitīviem instrumentiem veidojot šīs gropes ar milimetra precizitāti. Tādējādi tika panākta fenomenāla bloku sasaistes izturība. Taču kādā veidā inki sali­

ka daudzas tonnas smagos akmeņus tā, lai viena bloka izciļņi iegultu divu kaimiņu bloku gropēs? Kam un kādēļ viņiem bija vajadzīga šāda pārmērīga sasaistes izturība?

Uz daudziem blokiem redzami iespiedumi, kas atgādina gigantisku pirkstu pēdas. Kas gan bija šie milži, kuri kā puzli salika daudzas tonnas smagos akmeņus ciklopiskās cel­tnēs? A r kādiem instrumentiem viņi izgrieza daudztonnīgo blokus? Kā notika to transportēšana? Jautājumi, jautājumi, jautājumi...

Jautājumi, uz kuriem līdz šim brīdim nav atbilžu.

Ne mazāka mīkla ir gigan­tisko bloku poligonālā būves tehnika. Kādā veidā salika des­mitiem tonnu smagos monolītus tā, lai blakus atrodošos bloku smalki izgrieztie stūri un gro­pes saietu viens otrā kā bērnu konstruktora detaļas? Pastāv hipotēze, tiesa, pamatota vien uz indiāņu leģendām, ka senie peruāņi ar augu sulu palīdzību mācēja atmiekšķēt granītu līdz plastilīna konsistencei. Vēlāk

akmens virsma sastinga un atguva sākotnējās īpašības.

Vēl kāds interesants fakts. Peruāņu ciklopiskā laikmeta celtnēs sastopa­mi bloki ar vienu-diviem trapeces veida izciļņiem. To funkcionālā nozīme nav saprotama. Vairumam bloku tādu izciļņu nav. Tāds tehno­loģisks paņēmiens - granīta bloks ar izciļņiem atskaitot Peru, atrasts vēl tikai vienā planētas vietā. Konkrēti - Gīzas plato Lielo piramīdu apda­rē. Kā izskaidrojama šāda specifiska arhitektūras elementa esamība divās laikā un telpā tik attālinātās vietās?

Čupakabra: saistība ar NLO

Daudzi Puertoriko iedzīvotāji sais­ta čupakabras parādīšanos ar N LO atlidošanu. 1995.gada jūnijā pulksten 11:30 vakarā Enrika Gonzalesa ar sešgadīgo meitiņu izgāja ārā pa­staigāties. Pēkšņi mājās palikušais Enrikas vīrs sadzirdēja abu izmisīgos kliedzienus. Izskrējis ārā, viņš ierau­dzīja paceļamies debesīs mirgojošu lodi. No tās meitenīte, kura centās

aizsegties ar rociņu, saņēma sarkana stara sitienu. Pēc tam āda uz rokas kļuva spilgti sarkana un pārklājās čulgām. Laikraksta „Е1 Vokero” fotogrāfs Edijs Konde atbrauca pie Gonzalesiem un nofotografēja mei­tenes čulgaino roku. Pēc kāda laika ģimenes galva pagalmā pamanīja sa­lauztu stiepļu būri, kurā bija . turēti cāļi. Deviņi cālēni jau

B IE Ž I, N O V Ē R O JO T

Č U PA K A BR A S, TAJĀ

PAŠĀ A PKA IM Ē PAM A­

NA a r ī N L O . D a ž a s

ACULIECINIEKU

STĀSTU D ETA IA S RUNĀ PARУ

R A D ĪJU M A CITPLANĒTIEŠA

i z c e l s m i : n e p a m a t o t a s

BA ILES, KO CILVĒKI IZ JŪ T

ČU PA K A BRA S PA RĀ D ĪŠA N Ā S

V IE TĀ S, D ĪVAIN AS SM A KAS

- V ISA S ŠĪS P A R Ā D ĪB A S

PA RA STI PAVADA N L O

p a r ā d ī š a n o s . V ēl k ā d a

s v a r ī g a d e t a ļ a : č u p a k a -У

B R A S N EG A ID O T PA RĀ D Ā S

KĀDĀ V IETĀ , KĀDU LAIKU

TU R PLO SĀ S, B E T PĒC TAM

PA ZŪ D .

1111̂ . bija beigti, un tiem uz kakla vai ķermeņa bija caurumi bez

asins pēdām. „Tās ir čupakabras izda­rības, - teica Gonzales. - Es domāju, ka viņa ieradās ar to pašu N L O !”

Daži tamlīdzīgi gadījumi notikuši arī Meksikā. Fiziķa M ario Torres Luhanas, žurnāla „BLO kontakts” galvenā redaktora rīcībā ir ziņas par atgadījumiem vismaz trijos Meksikas štatos. Līdz šim laikam atklātībai nav nodota informāci­ja par kontaktiem ar briesmīgiem sarka­nīgas krāsas, pērtiķa lieluma radījumiem ar milzīgām acīm.Plašāk zināms tikai viens notikums, kas norisinājies Abasolo apkaimē Tamaulipasas štatā. Vietējā policija ziņoja, ka šajā rajonā trijos rančo kopumā atrastas 20 beigtas ai­tas ar atverēm kaklā, vēderā un plecos, bet slepkavas pēdas netika atrastas.

Kilometru no Abasolo, Nuevo-Do- loresas ciematā dzīvo­jošais profesors Pedro Serna nešaubās, ka čupakabras fenomens saistīts ar N L O pa­rādīšanos. Pēdējos gados viņš pats un viņa ģimene bijuši liecinieki skatiem, kā profesors nosaucis šīs „ārpuszemes izpausmes”, uguņu veidā debesīs, kuģu nosēšanos un tikšanās ar dī­vainiem radījumiem, kurus redzējuši daudzi citi ciemata iedzīvotāji.

2000.gada aprīļa beigās - maija sākumā no Santjago apkaimes (Cīles galvaspilsēta) sāka pienākt neskaitā­mi ziņojumi par čupakabras parādī­šanos. Hupil-Tukapelas apkaimes ie­dzīvotāji 27.aprīlī atraduši 70 beigtas govis un vēršus. Visiem dzīvniekiem uz kakla atrastas nelielas brūces. Pēc upuru apskates kļuva skaidrs, ka dzīvniekiem izsūktas visas asinis.

4.maijā kādā putnu fermā atrada 35 beigtas vistas. Uz katra ķermeņa bija redzami iegriezumi ar ideā­li līdzenām malām. Pavisam no 20.aprīļa līdz 12.maija no fermām, kas atrodas 300 kilometru rādiusā ap

Santjago, tika saņemti vairāk nekā 30 iesniegumi par mīklaini nogali­nātiem dzīvniekiem.

29.aprīlī apmēram pulksten 8 va­karā 59 gadus vecais fermeris Hosē Ismaels Pīno ievēroja virs meža mirdzošu lodi. Kad lode nolaidās zemāk un pazuda aiz kokiem, Hosē devās to aplūkot. Fermeris starp ko­kiem ieraudzīja radījumu. „Tas bija pusotra metra augsts un līdzinājās

lielam pērtiķim, - stāstīja Hosē. - No viņa mutes vīdēja divi tievi ilkņi, bet aizmugurē bija redzams spārnu pāris”. Izbiedētais fermeris metās bēgt. Nākamajā rītā sešas viņa govis atrada nogalinātas ar kodienu pēdām kaklā.

3.maijā nakts vidū Laguna Redon- das pilsētā dzīvojošo profesoru R o­mero pamodināja žēlabaina suņa kaukšana. Paņēmis ieroci, Romero izgāja pagalmā. Viņš ieraudzīja savus rotveilerus, bailēs trīcošus piespiedušos pie sētas. Viņu priekšā stāvēja tumšs, mēness gaismā grūti saskatāms, apmēram 1,7 metrus garš radījums. Nezinādams ko iesākt, profesors iešāva radījumam mugu­rā. Tas nodrebēja, izpleta milzīgus spārnus un ātri pārlidoja pāri sētai. Vairāk šis radījums profesora mājā nav parādījies.

,,2000.gada jū lijā es apceļoju Cīles ziemeļos atrodošās Kaļama un M aria-Elenas pilsētas, tieši no turienes tagad pienāk visvairāk ziņojumu par čupakabrām”, - stās­tīja doktors Vergilio Sančess-Oseio, M aiam i (A SV ) Anomālo parā­dību pētniecības centra vadītājs. „M aria-Elena ir neliela pilsētiņa, tajā ir tikai 8 tūkstoši iedzīvotāju un galvenais uzņēmums - kompānijas

Soquimich šahta. T ieši pirms manas atbraukšanas čupa- kabru saceltā panika bija sasniegusi tādus apmērus, ka šahtas vadība bija aizliegu­si šo radījumu pat pieminēt. Grupas studentu man parā­dīja šī monstra pēdas nospiedumus - ne­daudz vairāk kā 10 centimetrus gara, ar trim pirkstiem. Puiši man parādīja vietu, kur nospiedumi at­rasti. Blakus pēdu nospiedumiem mēs ieraudzījām lielus apļus, līdzīgus tiem, kādi paliek N L O nosēšanās vietās. Lidaparāta diametrs bija apmēram 30 m etri”.Studentu atrastās

monstru vilnas šķiedriņas nelīdzi­nājās neviena zinātnei pazīstama dzīvnieka spalvai. Kādas Kalamahas privātskolas direktors, Huans Vega paziņoja Sančesam-Oseio, ka nesen čupakabra ielavījusies viņu teritorijā atrodošajā lopu aplokā un izsūkusi kazai asinis. Pilnīgi neizprotami, kā nezvērs pamanījies izlīst caur šauro būra spraugu. Dažas dienas vēlāk, kad ziņa par notikušo bija izplatīju­sies visā valstī, Vega vietējā lidlaukā ieraudzīja lidmašīnu ar N A SA sim­boliku.

„N A SA līdzstrādniekiem, kā es dzirdēju no visnotaļ kompetentām viņu vietējās laboratorijas personām, bija izbēguši vismaz trīs eksperi­mentālie monstri, kurus notvert tā arī neizdevās”, - apgalvo ievēroja­mais čīliešu arhitekts Dagoberto Korante.

Volgas „Sultānes” traģēdijaLiktenīgā nakts

Vislielākās un skaļākā ar uguns­grēku un cilvēku bojā eju saistītā upes tvaikoņa „Sultāne” katastrofa 1865.gadā. Kuģi bija nofraktējusi A SV armija bijušo ziemeļnieku karagūstekņu pārvešanai uz dien­vidiem, kuri centās pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās, jo tikko bija beidziesl861.-1865.gada Pilsoņu karš. Tajā laikā „Sultāne” bija viens no greznākajiem un lielākajiem tvaikoņiem ar trim klājiem, plašiem saloniem un daudzām kajītēm. Kopā tvaikonis varēja pārvadāt 276 kajīšu un 400 klāja pasažierus. Taču tajā liktenīgajā naktī kapteinim nācās uz borta uzņemt 2239 bijušos kara- gūstekņus. Pavisam uz kuģa atradās 2394 cilvēki jeb vairāk nekā trīs reizes virs normas. 27.aprīlī pulk­sten 2:40 no rīta, kad visi „Sultānes” pasažieri gulēja, uzsprāga viens no tvaika katliem, un, tā kā kuģis bija pilnībā būvēts no koka, to tūlīt ap­tvēra liesmas. Ūdens Misisipi aprīļa mēnesī bija ledaini auksts, un pat tie cilvēki, kuri izglābās no sprā­dziena un atradās ūdenī, gāja bojā no pārmērīgas ķermeņa atdzišanas. „Sultānes” katastrofas upuru skaits, kuri gāja bojā sprādzienā, ugunī un pazuda bez vēsts, pārsniedza 1700 cilvēkus.

Pēc am erikāņuPARAUGA

Krievijā strauja Volgas tvaikoņu būvniecība sākās jau drīz pēc 1861. gada reformas. Tvaikoņu kompā­nijas dibinājās viena pēc otras, un viņu starpā valdīja sīva konkurence. Visvienkāršāk „apsteigt” savus kolē­ģus bija, samazinot braucienu izmak­su cenas vai piedāvājot pasažieriem par to pašu cenu izmeklētu komfor­

tu. To izdarīt varēja tika vienā veidā: sākt būvēt kuģus ar diviem, trijiem klājiem, lai ievērojami palielinātu to kravnesību. Kur gan ņemt piemērotu paraugu: ērtu būvēšanai un, pats gal­venais, ne pārlieku dārgu?

Protams, ka Amerikā, nolēma Alfons Zeveke - īstens Volgas kuģi­nieks. Viņš 1881.gadā speciāli aizsū­tīja savu dēlu uz Amazoni - apskatī­ties turienes tvaikoņus, kuri kustējās ar pakaļgalā novietota dzenrata palīdzību. Tādus būvēja pēc Misisipi un M isūri upju tvaikoņu parauga. Tvaikoņi jaunajam cilvēkam iepa­tikās, un Zeveke, noklausījies dēla ziņojumu, nolēma būvēt tieši tāda parauga tvaikoņus. Tūlīt sākās pir­mā Volgas „amerikāņa” būve - tapa pilnībā no koka būvēts tvaikonis „Amazone” ar aizmugurē novietotu dzenratu.

V iegls,KOMFORTABLS,KRAVNESĪGS

Kuģis izdevās lielisks: ar trim 58 metrus gariem klā-

UGUNS S T IH IJA ...

T a s v a r b ū t

GAN M IER ĪG S

UGUNSKUR1NŠ

MEŽĀ, GAN SAVĀ

CEĻĀ V ISU IZN ĪCIN O ŠS

MEŽA U G U N SG R ĒK S. B E T

JA UG U N SG RĒKS U ZLIES­

MO u z k u ģ a ? G r ū t itIED O M Ā TIES KAUT KO

b r i e s m ī g ā k u . D i e m ž ē l

TĀ D A ŽKĀ RT N O TIEK .

T v a i k o n i i r d e g u š i

V ISĀ S VALSTĪS u n v i s o s

l a i k o s . M ēs š o r e i z

PA STĀ STĪSIM PAR DIVĀM

TĀDĀM T R A Ģ Ē D IJĀ M .

ап

;|||^ jiem , 11 metrus plats, ar pla­kanu dibenu un ļoti viegls.

Tukšas „Amazones” iegrime bija tikai 0,71 metrs, bet ar pilnu kravu (400 pasažieriem un 393 tonnām kravas), kuģa iegrime bija 1,2 metri. Ātrums pa straumei bija 20 kilometri stundā, bet pret straumi - 12-15 kilometri stundā. Nelielais svars un salīdzinoši lētās izmaksas, salīdzinot ar citiem tā laika Volgas dzenrata tvaikoņiem, sagādāja kuģim neap­strīdamas priekšrocības. Ņemot vērā, ka tvaikonis sākumā bija projektēts kravas un pasažieru pārvadāšanai, palīgtelpas un lielākā daļa klāja bija atvēlēta kravām. Pasažieru kajītes bija iedalītas trīs klasēs un atradās uz augšējā (trešā) klāja, kur tuvāk kuģa priekšgalam slējās divi augsti, šauri skursteņi, ierīkoti šķērsām korpusam un atgādināja divus ragus, kas deva zobgaļiem ieganstu nosaukt jaunos tvaikoņus par „kazām”. Divi katli un divcilindru tvaika mašīna bija uzstādītas tieši uz klāja: katli priekšgalā, bet mašīna - pakaļgalā. Pateicoties tādam izvietojumam, kuģa vidējo daļu izdevās atbrīvot kravas novietošanai, bet tā gali bija pasargāti no nevēlamas noka­res.

Aizmugurē atrodošo dzen- ratu iedarbināja divi klaņi.Un šeit pat, dzenrata priekšā atradās uzreiz četras stūres, ko vadīja divi stūres grozīkļi. Arī šādam stūru izvietojumam bija sava jēga, jo tas ļāva nedaudz paaugstināt kuģa manevrēša­nas spēju, kustoties seklos ūdeņos. Jaunais tvaikonis ļoti labi parādīja savas spējas ūdeņiem nabadzīgajā 1883.gadā, tādēļ laika periodā no 1883. līdz 1888.gadam Zevekes kompānija pēc tāda paša projekta uzbūvēja vēl dažus tvaikoņus, bet jau ar lielāku kravnesību. Pirmās un ot­rās klases pasažieru rīcībā bija grezni apdarinātas un mēbelētas kajītes. Uz tvaikoņa borta bija iekārtotas lie­liskas bufetes un bibliotēkas, kurās bija atrodamas ne vien grāmatas, bet arī svaigi laikraksti un žurnāli, bet salonā pat atradās klavieres! Turklāt šo divu klašu pasažieri varēja vērsties pie kapteiņa ar lūgumu piestāt pēc viņu vēlmes jebkurā piestātnē ārpus saraksta. Gadījumā, ja krastā nebija

piestātnes, no tvaikoņa nolaida lai­viņu (un tiešām to darīja!), lai tikai nogādātu pasažieri krastā.

U gunsnedrošākokvilna

Interesanti, ka šie, tāpat kā ame­rikāņu tvaikoņi, tieši uz klāja pār­vadāja kokvilnas ķīpas. Tieši tās arī kļuva par iemeslu ugunsgrēkam uz tvaikoņa „Alfons Zeveke”. 1885.gadā būvētais tvaikonis bija nosaukts par godu kompānijas dibinātājam. Lūk, kā notikušo katastrofu apraksta viens no tās aculieciniekiem: „Piektdienā, 18.jūnijā, tvaikonis „Alfons Zeveke”, pārpildīts ar visu trīs klašu pasažie­riem un kravu, kas sastāvēja galveno­kārt no kokvilnas, pulksten 3 dienā izpeldēja no Ribinskas. Tvaikoņa apakšējā klāja vidū bija sakrauts mil­zum daudz kokvilnas. Ap pulksten 4:45 pēcpusdienā, kad vairums pasa­žieru bija izklīduši pa kajītēm - bija

sabēguši aizmugures daļā, bija jām e­tas ūdenī pie tvaikoņa dzenrata, kur bija dziļš. Dzenrati nepārstāja darbo­ties, tādēļ daudzus ūdenī ielēkušos straumes spēks un ūdens virpulis ie­rāva dzelmē. Apmēram pēc pulksten 6 pienāca kompānijas „Lidmašīna” tvaikonis „Izmanīgais” un vēlāk arī tās pašas kompānijas kuģis „Najāda”, no kuriem nolaida laivas un sāka glābt cilvēkus” (Vispasaules ilustrāci­ja , 1893.gads, 5.sējums).

pēcpusdienas atpūtas laiks, - uz klāja pēkšņi atskanēja necilvēcīgi plosoši kliedzieni; sākās briesmīga burzma un skraidīšana, un drīz skaidri bija sadzirdami kliedzieni: „Ugunsgrēks, griez uz krastu!” Ugunsgrēks izcēlās tādēļ, ka aizdegās kokvilna, bet kā tā varēja aizdegties — nav zināms līdz šim brīdim. Vispirms sadega kuģa vidējā daļa (ēdnīca, bufete, matrožu telpas), un uguns sāka izplatīties di­vos pretējos virzienos: uz aizmuguri un priekšējo daļu, kā dēļ pasažieri bija sadalīti ar nepārejamu šķērsli. Visai nelielajai saujiņai pasažieru, ku­ri bija saskrējuši uz priekšgalu, ar ku­ru tvaikonis iedūrās krastā, izdevās izglābties, jo dziļums bija nenozīmīgs (līdz jostas vietai). Pārējiem, kuri bija

„Nižnij-N О VGORODAS GUBERŅAS ZIŅOTĀJS” PAZIŅOJA...

1893.gada 23.jūnija laikraksts „Ņižņijnovgorodas guberņas ziņo­tājs” (Nr. 25) par ugunsgrēku raks­tīja: „Ribinska, 19.jūnijs. Vakar uz tvaikoņa „Alfons Zevake”, kas ar

pasažieriem un kravu bija ceļā ̂ no Ribinskas uz Ņižņiju, sešos

vakarā izcēlās ugunsgrēks. 4-5 verstu gabalā ugunsgrēku dzēsa saviem spēkiem, bet uguns izplatījās arvien vairāk. Redzot neizbēgamu bojā eju, komandieris novirzīja tvaikoni uz krastu, Savinskas ciema tuvumā, 12 verstis augstāk no Romanovas.

„Alfons Zevake” nodega līdz pamatiem. Pāri palika tikai skursteņi, mašīna un dzenrats. Uz tvaikoņa atradās vairāk nekā 70 pasažieri. Ugunsgrēka

laikā pasažieri metās ūdenī. Cik no viņiem gājuši bojā - nav zināms, bet domājams, ka puse pasažieru izglābās. Noslīkušo meklējumus veic vietējie zvejnieki un zemnieki. No bojā gājušajiem uz Ribinsku pārves­tas Infantērijas ģenerāļa Petruševska mirstīgās atliekas. Viņa ģimene iz­glābusies. Zārks ar nelaiķa pīšļiem šodien pulksten 12 dienā pārnests uz Kazaņas dievnamu”.

Tvaikoņa kapteini tiesāja apgabala tiesa, tiesas sēde ilga divas dienas un tā beidzās 1894.gada 17.martā. Tvaikoņa kapteinim Neimanam piesprieda divu mēnešu ieslodzījumu cietumā un grēku nožēlošanu baznī­cā. Civilprasības tika apmierinātas 39 522 rubļu apmērā.

Nejēdzīga realitāteBrāļi pēc klienta vēlēšanās ne vien

izsauca kāda mirušā radinieka garu, bet arī uzņēmās iemitināt kotedžas bēniņos, piemēram, vectētiņa, kurš savulaik Mežonīgajos Rietumos ap­laupīja vilcienus, spoku.

Firma plauka, jo , kā brāļi tiesā ap­galvoja, „katrs amerikānis priecājas par senča rēgu tāpat kā Ziemassvētku naktī par bezpajumtnieku bāreni”.

Brāli saimniekam garantēja, ka viņu „lietišķā māksla” pat viņa dzī­vojamo vagoniņu padarīs tikpat no­slēpumainu, kā kāda Eiropas nama bēniņus.

Fa n to m aradīšana

Oklahomas iepriekšējo dzīvju pētniecības institūts neņēma brāļus nopietni vērā jau līdz tiesas sēdei. Institūta direktors, amerikāņu zināt­nieks Džons Haskings, izteicās visai nenoteikti: „Ja aizmirstam par visā­dām mistifikācijām, tad, pēc manām domām, pastāv smalko enerģētisko būtību enerģētikas mehānisms... Modernā zinātne tuvojas daudzu lietu izpratnei, ko vēl vakar noraidīja kā kaut ko anti zinātnisku”.

Krievu zinātnieks Pjotrs Garjajevs anti-zinātniskuma sakarā raksta: „... Secinām, ka D N K ne tikai „dzird” cilvēka valodu, pat akustisko svārstī­bu nozīmē, bet, izrādās, cilvēks var pat nerunāt balsī, bet izrunāt vārdus tikai domās, un tie vienalga nonāks līdz šūnu kodoliem... Un labie vārdi atmodina D N K ģenētiskā aparāta rezerves, bet sliktie - tās nobloķē...”

Amerikāņu zinātnieks Dž.Alisters: „Pastāv kāds spēks, kas pieejams ti­kai īpaši unikāliem cilvēkiem: spēja modelēt, iedarbojoties uz smalko pasauli, savienojot gribu un iztēli vienotā enerģētiskā impulsā”. Šis zinātnieks bija pārliecināts, ka vārds piešķir dažām lietām, pat telpai un laikam iepriekš nepiemitušas īpašī­bas.

Toronto 1972.gadā Psihisko pē­tījumu biedrības dalībnieki R .D ž. Ouens un Airesa M .O uena „mode­lēja fantomu”: viņi iedomājās kādu Filipu. Izvēlējās viņam gadsimtu, izdomāja viņa dzīves stāstu un pat nāvi. Eksperimentētāji nolēma: lai Filips kaut ko izpēta.

Airesa Ouena atcerējās, kā tieši viņi modelējuši: „Tas ir francūzis! Viņš dzīvoja X V II I gadsimtā? Aha, toreiz vēl notika Konventa sēdes... Jā, un darbojās revolucionārie tribunāli! Starp citu, tikko bija ieviesta metris­kā mēru sistēma un skaidrs, ka katrā apgabalā toreiz atradās kāds jaunat- klājējs... Savs Gejs-Lusaks!”

Eksperimenta dalībnieku interese par Filipu pieauga. „Nē, viņš nav kaut kāds garlaicīgs pedants. Viņš pēta kaut ko zinātnei maz pazīstamu. Protams, ne jau kādu septīto ciparu aiz komata”.

Pētnieki aizrāvās ar iedomātā Filipa salīdzināšanu ar tā laika fran- ču zinātniekiem. Gadījumā, ja viņš aizrautos un sāktu strīdēties, piemē­ram, ar Ampēru, tad zinātne viena pati nespētu uzsūkt sevī francūža aizrautīgo dabu! Filipam jābūt arī citām interesēm... Tomēr bez jebkā­dām jakobīņu novirzēm! Filips ne­pakļausies vēsturiskiem caurvējiem. Tomēr, ja viņš ir aizrautīgas dabas, vai viņš neatteiksies no sistemātiska zinātniskā darba? Nē, nekādā gadīju­mā. Viņš pirmkārt ir pētnieks, tāds, kādu viņu iedomājās, un viss.

Airesa Ouena mazliet pat bija Filipa apburta: „Galvenais, ka viņš ir vienkāršs, vīrišķīgs un kautrīgs, pat viegli samulsināms”. Pētnieki uzde­va Filipam jautājumus. Un katram apziņā parādījās vairs ne tikai Filipa mentālais portrets - viņi bibliotēkā, kur ar galdiņa dancināšanas palī­dzību dibināja kontaktu ar viņu, pat sajuta vēsumu.

Filipa atbildes par tā laika notiku­miem un cilvēkiem izrādījās s . vēsturiski pareizas, ko ekspe-

Ne k o n e v a r

UZSKATĪT PAR

PA BEIG TU ”

- APGALVO

/ F LATĪŅU PA RU ­

NA. „ I e s p ē j a m s , k a d z ī v e

PĒC NĀVES N EBEID ZA S”,

- D O M Ā JA O K IA H O M Ā

D Z ĪV O JO ŠIE B R Ā L I, K U RI

1 9 4 8 . g a d ā n o d i b i n ā j a

LOTI SAVĀDU FIR M U „DĒLIu n H a m f r i j s ”. D ī v a i n s

B IJA PAT K O M PĀ N IJA S

N O SAU KUM A P ĒD Ē JA IS

V Ā R D S. A r t o v ī n i b u r -УTISK1 UZSTĀJA UZ SAVĀM

m ē d i j u s p ē j ā m : H a m f r i j s

B IJA VĪN U NELAIĶA TĒ V S,

B E T TĀ GA RS PALIKA GLUŽI

T IK REĀ LS, KA B R Ā L I PA-

D A R ĪJA TĒV U PAR KO M PĀ ­

N IJA S LĪDZDIB1NĀTĀJU.

||||ф. rimenta dalībnieki nekavējo­ties noskaidroja grāmatās.

Filips pat zināja savu „laikabiedru” slepenus ieradumus.

Airesa Ouena uzskatīja, ka ekspe­rimenta vērtība ir tajā, ka šādi no­teiktā vēsturiskā laikmetā iedzīvināti Filipi, varētu par to pastāstīt daudz vairāk nekā grāmatas: „Iesūtīt pagāt­nē aģentu!”

Kontakti turpi­nājās divus gadus.Filips dzīvoja tā tā­lā laika zinātnieku vidē, un kādu reizi atzinās, ka viņam esot grūtības ar lī­dzekļiem.

E k s p e r i m e n t ē ­tāji sakoncentrējās- iztēlojoties, ka viņš atrod maku ar luidoriem. Ticis pie naudas, Filips, at­bilstoši savam tem­peramentam, ne jau uzreiz atgriezās pie saviem zinātniska­jiem pētījumiem...

Par seansiem 1974.gadā uzņēma dokumentālo filmu. Filipa vizuā­lais attēls bija neskaidri iemūžināts īpašā ar sērpaskābes bāriju pārklātā ekrānā. Filmas autorus 1975.gadā uzaicināja uzstāties Kentas universi­tātē. Zinātnieki interesējās par balss elektronisko fenomenu un centās no Filipa iegūt zinātniskas atbildes. Uz Airesas uzdotajiem jautājumiem, aparatūra ierakstīja dažas atbildes. Šķiet, kautrīgais Filips savu līdzda­lību zinātniskajos pētījumos slēpa aiz autoritātēm.

„Saprātīgo Filipu tomēr sagrāba revolūcijas caurvējš, taču neviens no mums, - apgalvoja Airesa Ouena,- viņam neko tādu neieteica. It kā nerekomendēja arī viņa draugs Ampērs... Krita galvas - gan Lauvazjē, gan astronoma Baljī...”

A rī kautrīgais Filips pie giljotīnas skuma: cik maz paspēju paveikt...

Saprātīga fantoma radīšanai ie­dvesmojās arī citi pētnieki. Kvebekā vēl kāda pētnieku grupa ne mazāk veiksmīgi izdomāja kādu Lilitu, nez kādēļ padarot viņus par O trā pasaules kara spiedzi. Lilita apmetās pilī pie kara akadēmiju beigušiem

bet arī gadsimtus, līdzi atpeldējuši arī dižciltīgie spoki. Tiesa, tā gan vienmēr nav noticis, un dažam ame­rikānim „komplektam” noteikti bija vajadzīgs kāds spoks.

Un amerikānis interesējas, vai vi­ņam darīšana ar kārtīgiem džentlme­ņiem, kuri sola viens-divi problēmu atrisināt? Firmas „Dēli un Hamfrijs”

pārstāvji iepazīstas ar monumentālo, bet pārvietojamo nekus­tamo īpašumu. Lūk, siena ar balkoniņu, uz kura viduslaikos notikusi kāda sirdi plosoša atvadīšanās... Tomēr bez spoka tai kaut kā pietrūkst. Būs jums, mister, iztrūkstošais spoks! Labi samaksātajam spokam jāatsaucas, brāļi mierināja klien­tu.

„Dēlu” firma plauka, kaut gan tās dibināšanas brī­dī, vecākais brālis, Džefersons, vēl at­sēdēja termiņu par

krāpšanu. Pēc atbrīvošanās, viņš pār­ņēma firmas vadību. Brāļi apgalvoja, ka var tā piepildīt telpu ar viņpasau­les gariem, ka „saimniekam kļūs par šauru”. Gluži kā kamerā, paskaidroja Džefersons. Brāļi bija sava laika „specefektu” virtuozi. Spoki čīksti­nāja parketu, klaudzināja no sienām - tieši tā kā pasūtītājs vēlējās.

Spoki palaidņojasBrāļiem parādījās konkurents.

Cikāgo bankas ierēdnis Bils Maksvells organizēja biedrību „Cita pasaule”. Biedrība pieturējās pie pos­tulāta: „Ierastajā pasaulē ir vieta arī kaut kam izdomātam”. Un tā 12 die­nas (saskaņā ar zodiaka zīmju skaitu) pasūtītāja mājā strādāja seši spiritisti, radot nekad īstenībā neeksistējuša cilvēka fantomu (tāpat kā gadījumā ar Filipu). Cits pasūtītājs saņēma pat pārlieku „stabilu” spoku, kura uzve­dība bieži vien kļuva neparedzama. Biedrība „Cita pasaule” pārtrauca savu darbību tieši klientu pretenziju dēļ, kuru vēlmes bija izdevies pār­sniegt...

virsniekiem un, izmantojot sakarus, nofotografēja Degā forta lielgaba­lu! Pretizlūkošanā Lilita it kā bija apjukusi: „Kā, jūsuprāt, es strādāju Vācijas labā? Šo teitoņu labā?”

Pētnieku grupas kopīgā seansā pēkšņi izrādījās, ka fantomi, kaut arī piederīgi dažādiem laikmetiem, tomēr iepazīstas! Filips pat izteica

tādu kā komplimentu - ka nākamie iespaidi par Lilitu ir patīkamā pret­statā pirmajam. Savukārt Lilita it kā atbildēja, ka viņa esot spiedze, kaut gan viņu pilī sagūstīja, bet vai tā bija viņa, vai nebija...

Reiz kāds zemnieks, pārceldamies uz citu dzīves vietu, pārvedis līdzi arī mājas gariņu: ielicis viņam aizkrāsnē pastalu, bet jaunajā mājoklī izlaidis. Arī neaptverama realitāte - vai nu ir mājas gariņš, vai tā nav.

„Dēli un H a m frijs”

Amerikā pēdējos gados modē pa­rādījušās viduslaiku pilis.

Eiropā nojauc kādu pili, pārved uz Ameriku un uzbūvē no jauna, piemēram, kaut kur Nevadas rančo. Akmens uz akmeņa un, lūk, ame­rikānis atrodas „bruņinieku sienās”, kas kā zināms, ir viduslaiku spoku patvēruma vieta. Briti gadsimtiem il­gi izjutuši zināmas simpātijas pret sa­viem tumšajiem spēkiem, amerikāņi sākuši pieradināt svešus. Akmeņiem, kas pārpeldējuši ne tikai okeānu,

Un nogranda pērkons...

K an o n ā d e virs Gangas

Visu 1903.gada vasaru angļu ad­ministrācija Indijā, Rādžas apgabalā, regulāri bija pilnīgā nesaprašanā par dīvainiem, artilērijas šāviņiem līdzī­giem grāvieniem, kas Gangas deltā atskanēja no gluži skaidrām debe­sīm. Ņemot vērā, ka šajā apvidū bija maz apdzīvotu ciematu un vietējiem iedzīvotājiem nekādi nebija iespējams radīt šādas ieroču zalves, parādībām nevarēja atrast nekādus normālus izskaidrojumus.

Žurnāla „Nature Magazine” uz­devumā pie fenomena izpētes ķērās anglis D ž.B.Skots, kurš noskaid­roja, ka vietējie iedzīvotāji par šiem trokšņiem ir ne mazāk noraizējušies kā koloniālie varas orgāni. Viņam gan izdevās uzzināt vēl kaut ko, kad maija pastaigu laikā gar upes krastu ar draugiem viņš vairākas reizes personīgi dzirdēja šīs noslēpumainās skaņas.

N eizprotam oIEROČU ZALVES

Sākumā likās, kā rakstīja natu­rālists savam žurnālam, ka skaņas rada tālumā šaujoša smagā artilērija, vismaz 10 jūdzes zemāk pa upes te­cējumu. Tad dārdoņa pietuvojās un pienāca tik tuvu, ka praktiski apdul­lināja visus svaigā gaisa cienītājus ar trim secīgām zalvēm, kas pēc viņu sajūtas nodārdēja gaisā gluži līdzās kādus 150 jardus virs ūdens.

Interesanti, ka trokšņu klausītāji neko neredzēja un, izjautājuši netālu strādājošos laiviniekus par viņu ie­spaidiem, noskaidroja, ka grāvienus viņi gan dzirdējuši, tikai tie atskanē­juši pavisam no citas puses, nekā tos sadzirdējuši ziņkārīgie angļi.

E lektrība vaiZEMESTRĪCE?

D ž.B.Skota atskaites publikācija par šo parādību žurnālā „Nature M agazine” izraisīja īstu intereses eksploziju. It kā atbildot angļiem, beļģis Ernsts Van den Breiks uzsāka rūpīgus pētījumus, pateicoties kuriem noskaidroja, ka dīvainās kanonādes piekrastes iedzīvotāji no Islandes līdz Biskajas līcim saklausījuši jau visu iepriekšējo gadsimtu.

Pats Van den Breiks uzskatīja, ka šo troksni izraisa neparasta atmosfē­ras elektrības izlāde, kas tautā izsenis pazīsama ar nosaukumu „pērkons no skaidrām debesīm”. Kamēr metrologi loloja šo teoriju, ģeologi nonāca pie ciešas pārliecības, ka dārdoņu izraisa zemestrīces un iespējams, ka skaņas nāk no zemeslodes šķidrās daļas jeb magmas, kur izkausētie ieži veido uguns jūru.

Cita dabīga teorija, kas X X gad­simta sākumā iepatikās okeanolo- giem, pamatojās uz mānīgu pieļā­vumu, ka tieši piekrastes rajoni un upes delta ir pati ērtākā vieta debesu šāviņu noklausīšanai. Šī teorija pierā­dīja, ka skaņas izraisa lielu izskaloto klinšu iežu masu nosēšanās.

ļER K O N S NO

SK A ID R Ā M DE-

| | PĀ RBA U D I IZ '

/ / T U R Ē JIS IZ T E IC I­

EN S, R A K ST U R O JO ŠS KĀDU

N EBIJU ŠU P A R Ā D ĪB U , KAS

N EG A ID O T ŠO K Ē CILVĒKUS.

T a č u d a ž k ā r t š ī m e t a f o ­

r a KĻŪST PA R V ISĪSTĀ K OУ

REALITĀTI, KU RU IZSK A I­

D R O T PAGAIDĀM NAV

ZIN ĀTN IEKU SP Ē K O S.

Starp citu, galīgas atbildes jautāju­mam par debesu kanonāžu izcelsmi nav līdz pat šim laikam, un anomāli­jas iemesls joprojām nav zināms.

Va rbū t vainīgasLIDMAŠĪNAS?

1970.-os gados dīvainos sprādzie­nus virs Anglijas un Velsas rietumu grāfistēm attiecināja uz pasaulē pir­mā reaktīvā virsskaņas lainera izmē­ģinājumiem. Tomēr nekādi nav ie­spējams vainot „Konkorda” klātbūtni sprādzienos, kas 1974.gada 23.janvārī tieši pulksten 8:30 grandēja Bervīna kalnos M andrillo Klaidas tuvumā.

Dārdiena epicentram tuvu atrodo­šies liecinieki ziņoja, ka mirkli pirms viņus apdullinājis šaušalīgs brīkšķis, redzējuši debesis šķērsojam zilgani- zaļu gaismas bultu. Nolēmusi, ka klintī ietriekusies lidmašīna vai me­teorīts, policija devās meklējumos. Tomēr viņi neko neatrada - ne lid­aparāta atlūzas, ne debesu ķermeņa pēdas.

Šīs apbrīnojamās parādības, kam tā arī nerada izskaidrojamu, pēc pusot­ra gada atkārtojās - kādā 1976.gada augusta naktī, kad tajā pašā Velsas grāfistē dzīvojošos cilvēkus nobie­dēja briesmīgs sprādziens debesīs un savāda zibens parādība. Vēlāk no­skaidroja, ka grāviens bija dzirdams desmitiem jūdžu attālumā un tuvāk šī apgabala centram troksnis bijis tik milzīgs, ka pēc kāda aculiecinieka teiktā, „zeme drebēja kā no spēcī­giem triecieniem”.

N ' E KATRS NO M U M S

VAR LEPO TIES, KA

KAUT R EIZI MŪŽĀ

BŪTO SASTA PIES A R

z i b e n i . D i e m ž ē l

TIKŠA N ĀS A R ŠO D ABAS

P A R Ā D ĪBU BIEŽ I VIEN B E I­

DZAS v i s a i b ē d ī g i . T o m ē r ,

KĀ LIECINA STATISTIKA,

PASAULĒ IK GADU V ISM A Z

SIM TS CILVĒKU PĒC TAM ­

LĪD ZĪG A S TIKŠA N ĀS PALIEK

D Z ĪV I, KAS JAU PATS PAR

SEV I IR B R ĪN U M S, B E T A R

š i e m „ l a im e s b ē r n i e m ”

M ĒDZ N O TIK T A R Ī CITAS

NEPARASTAS LIETA S.

D īvainās sekas

A SV pat izveidota īpaša biedrība, kas pulcē pēc elektriskās izlādes izdzīvojušos. Turklāt ne tikai no Amerikas, bet arī citām valstīm. Viņi regulāri rīko „pieredzes apmai­ņas” saietus.

Tiesa, izlādes iedarbība uz ner­vu sistēmu var neizpausties uzreiz. Nereti upuri, kurus zibens spēriens nav nogalinājis, vēlāk sāk sūdzēties par uzbudināmību, kustību koordi­nāciju pasliktināšanos, periodiskiem krampjiem un zvanīšanas troksni ausīs vai pat urīna nesaturēšanu. Kādam vīrietim nācās noskūt matus no galvas, jo tie nepārtraukti kustē-

I jās. Savukārt kāds Jans Glovāčeks no Čehijas padižojās, ka pēc dramatiskā notikuma viņam atgriezusies zudusī potence.

B rīn u m a iezīm ētie

Dažkārt zibens iezīmētie iegūst neparastas īpašī­bas. Piemēram, 1921.gadā Voroņežas ārsts Kuļiševskis brošūrā „Revolucionāri ārstē­šanas paņēmieni ar elektrību” aprakstīja mīklainu atgadī­

jumu, kas noticis ar viņa pacientu. 1904.gadā atvaļinātais armijas kap­teinis V.Dronovs bijis aptuveni 50 gadus vecs. Novembrī viņš devies medībās. Kaut gan jau bija uzsnidzis sniegs, negaidīti sācies negaiss un zirgā sēdošajam kapteinim trāpīja zibens. Zirgs uz vietas bijis pagalam, pats kapteinis zaudējis samaņu, bet pēc pusstundas atjēdzies. Visi pie viņa atrodošie metāla priekšmeti vienkārši bija izgaisuši, bet spēriens acīmredzamu kaitējumu veselībai nebija nodarījis.

Taču drīz sākās dīvainības. Vispirms uz Dronova plikās galvas sāka ataugt biezi, melni mati. Tad iz­krita visi zobi, bet to vietā tūlīt sāka ataugt jauni! Pacientu novērojošais doktors Kuļiševskis visu novēroto dokumentēja savā medicīnas žurnā­lā.

Jāsaka, ka bija arī citi „blakus efek­ti”: kapteinim patstāvīgi rādījās mur­gi, kuros viņš mira mokošā nāvē - te peldēja uz kuģa, kas cieta katastrofu, te viņš atradās zem sagruvušas mājas drupām, te pakļuva zem degoša vil­ciena...

1914.gada priekšvakarā Dronovs pārcēlās uz Ameriku, kur viņš tajā laikā turēja savu biržas mahinācijās iegūto kapitālu.

Atvadīdamies no daktera Kuļišev- ska, kapteinis, norādīdams ģeogrāfi­jas kartē uz serbu pilsētiņu Sarajevu, sacīja: „Te, pie Voroņežas man iespē­ra zibens, kas izmainīja manu dzīvi, - bet šeit - drīz nograndīs tāds zibens, kas izmainīs visu pasauli”.

Kā zinām no vēstures, Pirmais

pasaules karš sakās tieši ar incidentu Sarajevā...

Pārvērsties parEKSTRASENSU?Pavisamvienkārši!

Runājot par iepriekš pieminētās atmosfēras elektrības upuru biedrī­bas dalībniekiem, arī viņiem ir ar ko palepoties. Piemēram, Harolds Dīns no Misūri pēc tikšanās ar zibeni, pārstāja sajust aukstumu. Angliete Elēna Vorda pēc smaržas spēj at­rast dažādiem cilvēkiem piederošus priekšmetus. Berlīnietim Ginteram Lungem pēkšņi atklājušās „skaitītāja” spējas, un tagad viņš spēj galvā sarei­zināt sešu ciparu skaitļus. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka pēc tam, kad cauri viņu ķermenim izskrējusi strāva, viņi sākuši redzēt apkārtējo cilvēku iek­šējos orgānus.

Zināmi arī brīnumainas izdziedē- šanās gadījumi. Pirms dažiem ga­diem kāds gados vecāks amerikānis saņēmis zibens triecienu, atrodoties netālu no savas mājas. Jāpiezīmē, ka šis cilvēks bija praktiski neredzīgs un kurls. Kad notikuma vietā ieradās mediķi, izrādījās, ka no akluma un kurluma vairs nav ne miņas!

Penzas iedzīvotājam Vasīlijam Saiko cauri izskrēja lodveida zibens. Lādiņš iegāja vīrietim krūtīs, apsvili­nāja kreklu un iznāca ārā mugurpusē. Turklāt uz ķermeņa nepalika nekādas zīmes, toties Vasīlija hroniskā kuņģa čūla pazuda it kā nebūtu bijusi

Sasta pšanaslaržiben i

Mirte attīra gaisu, pasargā no iespējas saķert dažā­das vīrusu infekcijas un mazina elektroierīču ie­darbību uz cilvēka or­ganismu. Tas arom āts labvēlīgi iedarbojas

uz nervu sistēmu, veicina smadzeņu darbī­bu, palīdz nom ākt bailes un vairot pašapzi­ņu. Auga iedarbība ir antibakteriāla, savel­koša, tonizējoši stim ulējoša, antiseptiska un apkrēpojoša. M irtei piem īt tādas pašas īpašības kā antibiotiķiem , tikai atšķirībā no tiem m irte neveicina disbakteriozi. To var izm antot herpesvīrusa, ginekoloģisku vai­nu, astmas, bronhīta un gripas profilaksei

> (vēta EglīteJa domājat, ka mirti uz palodzes cilvēki audzē tikai līgavas plīvura rotāšanai, tad dziļi maldāties! Pat vienkārši esot telpā,

tā mūs jau dziedina, bet zinātāji ar to var ārstēt teju jebkuru vainu.

Vzmmībul+ Augam nav novērotas izteiktas blakusparādības, tomēr dažiem cilvēkiem var būt individuāla nepanesamība.+ Mirte nav ieteicama grūtniecēm, barojošām māmiņām un padzīvojušiem cilvēkiem.+ Augu ieteicams turēt mājās, bet ne guļamistabā, jo tā stiprais aromāts var izraisīt galvassāpes.+ Mirtes preparātu pārdozēšana var radīt bezmiegu. Tos nav ieteicams lietot vakarā pirms gulētiešanas.

Francijas bienvibos tiek izgatavoti bziebniecisks

miršu vīhs, (wf ja var ticēt vietējiem iebzFvotajiem,

paffbz saglabātjaunību.gs

Vākšana un glabāšana |z<л

Piem ērotākais laiks lapu vākšanai: g 6., 7., 17., 19. un 26. februāris.

Labākie laiki dziedniecisko līdzek-1 lu gatavošanai: 3., 11., 12., 22. un£ 25 februāris. §

un ārstēšanai. Kuņģa un aknu saslimšanu gadījum os tējai pievieno miršu ziedus.

Savelkošo īpašību dēļ m irti izmanto arī kuņģa un zarnu trakta iekaisumu, gastrītu un kolītu gadījum os. Pateicoties dziedējo­šajai un tonizējošajai iedarbībai, to izmanto arī dažādu ādas slimību - dermatīta, ekzē­mas, psoriāzes, apdegumu, brūču un tulz­nu - ārstēšanai. Та kā m irtei piem īt pret­sāpju iedarbība, tā labi palīdz galvassāpju gadījum os. Starp citu, to izmanto arī paģi­ru sindrom a mazināšanai. M irte uzlabo re­dzi un ārstē kataraktu. Та labvēlīgi iedar­bojas uz sirdsdarbību - nostiprina to un novērš aritmiju.

Pielaulā veselību ar mirti

20 C ITĀ D Ā P A S A U IE

т ш ш ш ш ш ваш ш ш яш

Miršu vīns un dziedinošais sīrups

Francijas dienvidos tiek gatavots ārst­niecisks vīns, kas, ja var ticēt frančiem, pa­līdz saglabāt jaunību. 100 gramu miršu aug­ļu pārlej ar litru sarkanvīna un nostādina 15 dienas. Lieto pa 3 0 - 5 0 gramiem.

Sīrupam ēdamkaroti mirtes zariņu ar lapām pārlej ar glāzi ūdens, pievieno 1 0 0 -1 2 0 gramu cukura un visu uzvāra. Tad sīrupu noņem no uguns un ļauj nostāvēties aizvākotā traukā līdz pilnīgai atdzišanai, pēc tam izkāš. To ilgstoši var uzglabāt ledusska­pi un lietot trīs reizes dienā pa vienai vai di­vām tējkarotēm. Tas palīdzēs plaušu, barības vada saslimšanu, čūlu gadījumos, kā ari pret trokšņiem ausis.

Acu gaišumam un zobu skaistumam

Mirte var palīdzēt iekaisušu acu vai kon- junktivita gadījumos. Piecas lapas sasmalcina un aplej ar ēdamkaroti verdoša ūdens. Uzlē­jumu atdzesē, izkāš un pilina acis pa diviem pilieniem trīs četras reizes dienā. Ja vienlaikus iekšķīgi lieto ari novārījumu, var uzlaboties redze. Iekšķīgai lietošanai tējkaroti sasmal­cinātu lapu aplej ar 3 0 0 mililitriem verdoša ūdens un nostādina 30 minūtes, tad izkāš un lieto pa pusglāzei trīs reizes dienā.

Lai paātrinātu ārstēšanos, papildus tam divas ēdamkarotes kumelīšu ziedu un pu­si tējkarotes sausu sasmalcinātu miršu lapu aplej ar 3 0 0 gramiem verdoša ūdens, stun­du nostādina slēgtā traukā, izkāš un izman­to acu skalošanai.

Ja ikdienā mutes dobum u skalo ar miršu lapu uzlējumu, var apturēt parodontozes un arī kariesa attīstību.

Uzlģ'umi un novārījumi pret dažādam kaitēm

100 g sasmalcinātu miršu lapu blīvi sa­liek litra burkā, pārlej ar 70% spirtu vai deg­vīnu (ne vājāku par 40% ), 1 0 -1 5 dienas n o ­stādina tumšā vietā, ik pa laikam saskalojot. Lieto pa 2 0 - 3 0 pilieniem trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Ja uzlējums pozi­tīvi iedarbojas uz pašsajūtu, devu var palie­lināt līdz tējkarotei, pievienojot to tējai vai mežrozīšu novārījumam. Šo uzlējumu lie­to gripas vai vīrusu infekciju saslimšanu ga­dījumos, ari pret galvassāpēm un trokšņiem ausīs.

Sirds nepietiekamības ārstēšanai saga­tavo augu maisījumu, kas sastāv no divām mirtes lapām, divām māteres lapām, trim vilkābeles augļiem, trim bazilika lapām,

divām daļām pupiņu pāksts. M aisījum u ap­lej ar 8 0 0 ml verdoša ūdens, nostādina ap­tuveni stundu un tad izkāš. Lieto pa divām ēdam karotēm līdz pat sešām reizēm dienā.

M iršu novārījums palīdzēs ātri atbrīvo­ties no angīnas. Ar to skalo kaklu un dzer trīs reizes dienā pa pusglāzei. Šim nolūkam ēdamkaroti lapu aplej ar 2 5 0 mililitriem karsta ūdens, nostādina vismaz pusstundu un izkāš.

Bronhīta ārstēšanai ēdamkaroti sasmal­cinātu mirtes dzinumu sajauc ar tējkaroti sa­smalcinātu prīmulas sakņu un tikpat daudz melisas un eikalipta. M aisījum u aplej ar glā­zi verdoša ūdens un nostādina. Dzērienu lie­to pa nepilnai glāzei dienā 15 minūtes pirms ēdienreizēm.

Lai atbrīvotos no iesnām, divas sasmalci­nātas lapas aplej ar glāzi verdoša ūdens, n o ­stādina stundu un četras reizes dienā pa pie­ciem pilieniem pilina katrā nāsi. Uzlējumam jābūt siltam, taču to nevajag uzvārīt, jo tad zudis daudzas auga vērtīgās vielas.

Tējkaroti sasmalcinātu mirtes lapu un tējkaroti ģerānijas lapu aplej ar 30 0 gramiem verdoša ūdens un lieto inhalācijām divas trīs reizes dienā. Šādam nolūkam derēs ari mai­sījums, ko pagatavo, karstam ūdenim pie­vienojot pa diviem pilieniem mirtes, eika­lipta, ciedra un piparmētru ēterisko eļļu. Pa diviem pilieniem mirtes, ģerānijas, eikalip­ta un citronu ēterisko eļļu var iepildīt arom- lampā, ko dažas stundas dienā patur slim­nieka istabā.

Ādas problēmām un matiem

Ja ir strutojošas brūces, sarūpējiet miršu lapu kompreses. Šim augam piemīt spēja arī

interesanti fakti+ Senajā Grieķijā mirte bija svēts koks.+ Ziemeļeiropā to uzskata par mājas sargu.+ Senos laikos mirti uzskatīja par atzīšanas, labestības un dāsnuma simbolu. Tā simbolizē arī mieru, klusēšanu un svētlaimi.+ Mirti senāk stādīja par godu meitas piedzimšanai, lai līdz viņas laulībām būtu izaudzis krūms, ar kura zariem rotāt plīvuru. Mūsdienās šo tradīciju var novērot arī Anglijas

paātrināt kaulu saaugšanu. N o mirtes aug­ļiem var pagatavot uzlējumu, kas stiprina matu saknes un padara tos zīdainus, spīdī­gus un viegli ieveidojamus.

M irtes eļļu iegūst no auga augļiem un la­pām. Ši aromātiskā viela palīdz atbrīvoties no blaugznām, pūtītēm, smaganu kaitēm un herpesvīrusa. 5 0 gramu svaigu vai sausu mirtes zariņu aplej ar 5 0 0 mililitriem olīveļ­ļas un divas stundas vāra ūdens peldē. Atstāj uz nakti ( 8 - 1 0 stundas). Iegūto līdzekli var neizkāst, lai mirtes zariņi paliek eļļā. Eļļu var pagatavot ari nevārot, taču tad tā jānostādina tumšā vietā vismaz trīs nedēļas, laiku pa lai­kam saskalojot.

Universālā ēteriskā ella

9 9

Ēterisko еЦи mājas apstākļos diezin vai izdosies pagatavot, bet to var nopirkt. Sa­aukstēšanās gadījumos karstam ūdenim pievienojiet piecus pilienus eļļas un izman­tojiet inhalācijām. Šī ēteriskā eļļa palīdz pret pinnēm, iekaisušu ādu, dziedē brūces, he­moroīdus, urinceļu infekcijas, deguna bla- kusdobumu iekaisumus, elpošanas orgānu slimības, palīdz novērst menopauzes pro­blēmas, trauksmi un garīgo spriedzi. Mirtes ēteriskā eļļa noder strauji aizkaitināmiem cilvēkiem, kā arī gadījumos, kad em ocijas ir nokaitētas līdz baltkvēlei.(CP

karaļnama. Savukārt jūdi mirti liek uz aizgājēju ķermeņiem.+ Padomju zinātnieki izstrādāja recepti mirtes uzlējumam spirtā, kas palīdz cīņā ar pneimoniju, cukura diabētu un hronisku bronhītu.+ Daudzās valstīs šo augu izmanto kā pārtikas piedevu un garšvielu. Miršu lapas noder gaļas cepšanai, zariņus piemet malkai, cepot miltu izstrādājumus, kūpinot vai grilējot gaļu vai zivis, lai iegūtu īpašu aromātu.