Māla nozares rokasgrāmata

Pasūtītājs: Seto Pašvald ību asoci ācija un Apes Pašvald ība,

Latvijas-Igaunijas sadarb ības projekta "BUY LOCAL" ietvaros

Tartu 2011

SASTĀDĪJA:

Kaire Vahejoe, zinātniskā līdzstrādniece, MSc, Igaunijas Lauksaimniecības universitāte, ekonomikas un sociālo zinātņu institūts

Kristina Akermane , Legtore, (ilgtspējīga būvniecība un renovācija), Igaunijas Lauku Universitāte, Mežsaimniecības un Lauku celtniecības institūts

Satura r ādītājs

1. Māla jēdziens, īpašības un atradnes Seto un Apes reģionos........................................................... 4

2. Māla izmantošanas iespējas............................................................................................................ 8

2.1. Māls kā vietējais dabīgais un videi draudzīgs celtniecības materiāls..................................... 8

2.1.1. Ēku celtniecība no neapstrādāta māla .................................................................................. 8

2.2. Māla celtniecībā izmantošanas piemērotības noteikšana ........................................................... 9

2.3. Dažādas māla celtniecības tehnoloģijas ..................................................................................... 13

2.4. Māla apmetums kā sienu un griestu apdares materiāls ............................................................ 16

2.5. No māla izgatavots keramzīts..................................................................................................... 19

2.6. Māla izmantošana ārstniecībā.................................................................................................... 20

2.6.1. Māla ārstnieciskās īpašības ................................................................................................. 21

2.6.2. Mākslas terapijas................................................................................................................. 25

3. Keramiskā masa un keramika........................................................................................................ 26

3.1. Keramikas izstrādājumu klasifikācija.......................................................................................... 32

3.1.1. Klasifikācija pēc apdedzinātās keramikas masai raksturīgas struktūras un nokrāsas ......... 32

3.1.2. Keramikas produktu klasifikācija pēc to funkcijas............................................................... 33

4. Keramikas parauga kalkulācija ...................................................................................................... 35

4.1. Iesākšana ar nelielu keramikas darbnīcu ............................................................................. 35

4.2. Parauga kalkulācijas sagatavošana ...................................................................................... 37

Atsauces: ............................................................................................................................................... 42

1. Māla jēdziens, īpaš ības un atradnes Seto un Apes re ģionos

Māls ir pasaulē visplašāk celtniecībā izmantotais izraktenis. Māls sastāv galvenokārt

no māla minerāliem, kuru daļiņu izmērs ir mazāks par 0,01 mm. Māls pēc savām

raksturīgākajām iezīmēm ir plastisks un veidojams. Apdedzinot plastiskā masa

iegūst raksturīgu cietību.

Par mālu sauc sīkgraudu poliminerālos maisījumus, kas kopā ar ūdeni veido

plastisku masu, pēc žāvēšanas saglabā tai doto formu un pēc apdedzināšanas kļūst

akmens ciets. Māla keramiskās masas sastāvam ir divas galvenās funkcijas: māls

dod masai plastiskumu un apdedzinot māls sabiezē līdz saķepšanai. Māla

pielietošanas jomas ir ļoti dažādas, atkarībā no materiāla īpašībām, īpaši no

plastiskuma un plūstamības. Keramikā mālu izmanto ķieģeļu, krāsns podiņu,

drenāžas cauruļu, jumta dakstiņu, plaša patēriņa keramikas produkcijas utt.

ražošanai. Māls ir celtniecības keramikas un cementa galvenā izejviela, to izmanto

arī keramzīta ražošanā, liešanas un ķīmiskajā rūpniecībā, naftas un tauku produktu

attīrīšanai, urbšanas šķīdumu izgatavošanai uc. Pēc ugunsdrošības mālu iedala

trijās grupās: ugunsdrošs (kušanas temperatūra 1580 °C un augst āka), grūti kustošs

(1580-1350 °C) un viegli kustošs (zem āka par 1350 °C). Ugunsdrošais m āls

galvenokārt sastāv no kaolinīta un ar kvarca piedevām hidrovizlas (Rohlin, 2003).

Grūti kustošs māls ir reģistrēts Veru novada Sannas atradnē (Devona māls

keramikas maisījumu un ugunsdrošo ķieģeļu izgatavošanai), bet rezerve ir pasīva, un

iegūta nav (Par celtniecības izrakteņu izmantošanu 2011).

Igaunijas dienvidu māla resursi (Devona un Kvartāra māls) ir ierobežoti, dažos

novados iedalītas atradnes trūkst vispār. Igaunijas dienvidos, tostarp Seto reģionā,

Devona māla vērtību palielina to nedaudz labāka kvalitāte, tostarp paaugstināts

ugunsdrošums, savukārt ieguvi traucē sarežģīti kalnu-tehniskie apstākļi un niecīgie

krājumi (Rosentau 2009).

Küllatova atradne atrodas Meremäe pagastā, tās platība ir 31,06 ha un lietderīgo

slāni sastāda pelēkais un krāsainais māls. Māla slāņa maksimālais biezums (20-25

m) atrodas abos Tuhkavitsa upītes krastos, bet visbiezākais māla slānis atrodas

atradnes ziemeļaustrumos, kur ir iedalīts izmantojams māla rezerves krājums.

Ugunsdrošības ziņā vairākums malu ir viegli kustoši, tikai tumši pielēkāja mālā ir

atrodami grūti kūstoši māla slāņi. Atradnes rezerves uz 25.09.2008 ir šādas:

� Aktīvi izmantojamā krājuma rezerve – 641 tūkstoši m3

� Aktīva krājuma rezerve – 3046 tūkstoši m3

� Prognozētais krājums – 957 tūkstoši m3.

Küllatova ar saviem lielajiem krājumiem un dažādiem slāņiem ir viena no

daudzsološākajām māla atradnēm Igaunijas dienvidos. Izrakšanu traucējošu ūdens

slāņu praktiski nav, bet acīm redzot, viss materiāls nav piemērots māla ražotnei, bet

ir jāveic mālu selekcija pa izstrādes laukiem. Küllatova māls ir labi apstrādājams, un

ir piemērots arī augstākajām prasībām atbilstošas keramikas ražošanai. Tādējādi

piemērota būtu neliela specializēta sīkuzņēmuma izveidošana atradnes tiešā tuvumā,

kurš nodarbotos ar derīgo izrakteņu ieguvi arī citiem keramikas uzņēmumiem.

Iespējams, ka māls atradīs tirgu arī citur Igaunijā.

� Tumši pelēks māls ir viegli kūstošs (1220-1380 °C) un labi sa ķepējošs ar

zemu ķepēšanas temperatūru. Māls nav piemērots parasto un fasādes ķieģeļu

ražošanai zemas ūdens absorbcijas dēļ. Labas ķepēšanas un garu ķepēšanas

intervālu dēļ tos iesaka klinkera ķieģeļu ražošanai.

� Pelēkais māls ir izplatīts lēcu veidā visā atradnes teritorijā kopā ar tumši

pelēko mālu. Māls ir viegli kūstošs (1260-1380 °C) un ar zemu ķepēšanas

temperatūru. Pelēkais māls ir piemērots parasto māla ķieģeļu, dobto ķieģeļu

un fasādes ķieģeļu ražošanai un pievienojot nefelīnu, arī grīdas flīžu

ražošanai.

� Zaļais māls ir viegli kustošs (1240-1400 °C), kvalit āte ir nelīdzena, neķepošs.

Māls ir piemērots parasto ķieģeļu, dobto un fasādes ķieģeļu ražošanai.

� Violetais māls mineraloģiski pēc sastāva līdzīgs zaļajam mālam, ar smilšu

piejaukumu, nedaudz izkliedēts, vidēji plastisks, nesaķepošs, apdedzinot rozā

dzeltenīgs un sarkans. Lieto kopā ar zaļo slāni ķieģeļu ražošanā.

� Dzeltenais māls aleurīts, ar smilšu piemaisījumu, masīvu tekstūru, viegli

kustošs, vidēji plastisks un neķepošs. Apdedzināšanas temperatūrā 950-1050

°C, dzeltens l īdz sarkans. Pievienojot nefelīnu ir piemērots grīdas flīžu

ražošanai. Tā izmantošana atsevišķi nav sapratīga, ir piemērots kopā ar zaļo

mālu ķieģeļu ražošanai.

� Sarkanais māls ir izplatīts nevienmērīgi, ir maz izkliedēts, vidēji plastisks, un

nesaķepošs. Apdedzinot gaiši līdz brūngani sarkans. Apdedzinot pie 950-1000

°C, ir piem ērots parasto fasādes ķieģeļu ražošanai, pievienojot nefelīnu, arī

grīdas flīžu ražošanai. Ieteicams lietot kopā ar citiem slāņiem ķieģeļu

ražošanai.

� Krāsainais māls ir plaši izplatīts, masīvs, satur lielā daudzumā zaļā māla

lēcas, ir maz izkliedēts, vidēji plastisks, nesaķepošs, viegli kausējams. Ir

ieteicams izmantot ķieģeļu ražošanai. (Rosentau 2009)

Määsi atradne atrodas Misso pagastā, 1,16 ha platībā, atradne ir vietējas nozīmes.

Atradnes rezerves uz 25.09.2008 ir:

� Aktīvi izmantojamā krājuma rezerve – 25,4 tūkstoši m3

� Prognozētais krājums – 43 tūkstoši m3.

Ieguves apstākļi ir labi, jo atradne ir ievietojusies uz stāvas nogāzes kores, ļaujot

viegli novadīt nokrišņu ūdeņus. Māls ir praktiski sauss un ir piemērots celtniecības

ķieģeļu (apdedzināšanas temperatūra 1057-1109 °C), p ārklājuma keramikas un

drenāžas cauruļu (apdedzināšanas temperatūra 1058-1122 °C) ražošanai.

(Rosentau 2009)

Perametsa atradne atrodas Misso un Hānjas pagastos. Atradnes ziemeļaustrumu

daļā ir aizaudzis māla karjers (5 m plats un 8 m garš), kur tika iegūts māls

būvniecības vajadzībām. Atradnes rezerves tiek aprēķinātas 3,11 ha platībā. Aktīvi

izmantojamā rezerve uz 25.09.2008 ir 54,0 tūkstoši m3. Noderīga slāņa māls ir gaiši

brūns, augšējā daļā ar zaļgani pelēkiem plankumiem. Māls ir plastisks, dažviet ar

drūpošiem kaļķakmens gabaliņiem. 1994.gadā AS Misso veiktais tests parādīja, ka

māls ir piemērots augstas kvalitātes ķieģeļu ražošanai, lai izvairītos no kaļķakmens

gabaliņu radītā brāķa, māla masu ir ieteicams apstrādāt veltņa drupinātājā. Atradnes

platība ir praktiski līdzena un gruntsūdeņi iegūšanu neietekmē. (Rosentau 2009)

Luha atradne Atrodas Misso pagastā. Atradnes platība ir 5,01 ha, aktīva krājuma

rezerve ir 50 tūkstoši m3, prognozētā rezerve ir 184 tūkstoši m3. Atradne ir ar līdzenu

reljefu, virsējā slāņa biezums ir neliels, lietderīgais slānis ar vienmērīgu biezumu.

Piemērots ķieģeļu, jumta dakstiņu keramisko flīžu un plaša patēriņa keramikas

ražošanai. Ieguves apstākļi ir labvēlīgi: virsējā slāņa biezums ir neliels un lietderīgais

slānis ar vienmērīgu biezumu. (Rosentau 2009)

Andrikova atradne atrodas Meremäe pagastā. Atrašanās vieta nav uzskaitīta Vides

reģistrā, atradnes platība ir aptuveni 90 ha, no kuriem 25 hektāri ir izpētīti detalizēti.

Māla slānis ir pārklāts ar plānu smilts kārtiņu, māls ir brūns, masīvs un plastisks, ar

sarežģītu minerālo sastāvu, sastāvot galvenokārt no hidro vizlas un kaolinīta.

Piemērots izmantošanai ķieģeļu ražošanā, keramikas rūpniecības vajadzībām māls

jāatšķaida ar smiltīm. Perspektīvajā teritorijā atrodas vairākas lauku saimniecības ar

ēkām. (Rosentau 2009)

Apes reģiona ģeoloģiskās uzbūves īpatnības nosaka tā atrašanās divu lielu

starpreģionu struktūras saskares zonās. Reģiona ziemeļu daļu aptver Baltijas

vairoga dienvidu nogāzes fragments, bet dienvidu daļu Latvijas plato fragments.

Apes reģions salīdzinājumā ar citiem Latvijas reģioniem ir bagāts ar minerālūdens

resursiem un minerālām izejvielām: dolomītu, mālu, smilti, granti, utt. Apes reģionā ir

plaši izplatīts galvenokārt akmeņus nesaturošs māls, māls un aleurītu maisījums jeb

svītrainais māls. Visvairāk tas atrodams Trapenes pagastā, kā arī Gaujienas pagastā

un Apes dienvidrietumu daļā. Māli ir viegli kūstoši, skābi, vidēji plastiski, un ar relatīvi

augstu krāsu oksīdu saturu, un tie ir piemēroti ķieģeļu un drenāžas cauruļu

ražošanai. Alternatīvā šo mālu varētu izmantot arī porainu keramikas vai klinkera

ķieģeļu ražošanai. Lielākā izpētītā māla atradne ir Trapene, kuras platība 12 ha, un

izpētītie krājumi ir 0.7 miljoni m3 (A kategorija) un 3,4 miljoni m3 (N kategorija).

(Starppārskats par dabas resursiem 2010)

2. Māla izmantošanas iesp ējas

2.1. Māls k ā viet ējais dab īgais un videi draudz īgs celtniec ības

materi āls

2.1.1. Ēku celtniec ība no neapstr ādāta māla

Viens no iemesliem, kāpēc māls ir atodis tik plašu izmantošanu, ir tā pieejamība,

lētums un ar mālu celtniecības metožu vienkāršums. Tāpēc māls ir īpaši piemērots

individuālajiem celtniekiem. Ar atbilstošas informācijas vai konsultācijas atbalstu un

pienācīgu būvuzraudzību lielāko daļu celtniecības darbu ir iespējams veikt pašam. To

labvēlīgi ietekmē arī samērā neliela nepieciešamība pēc mehānismiem un apjomīga

cilvēdarba. (Minke 2006)

No neapstrādāta māla ēkas būvēšana ir energoefektīva. Māla sagatavošanai un

apstrādei patērē, salīdzinājumā ar citiem materiāliem, ļoti maz enerģijas. Tā kā

lielāko daļu no ēkas būvniecībai vajadzīgā māla var atrast vai nu tieši pamatu

rakšanas laikā, vai tuvākā apkaimē, arī materiāla transportam patērē mazāk

enerģijas, ka arī pats materiāls ir lētāks. Tipiskas no neapstrādāta māla ēkas

celtniecībā patērē tikai aptuveni 1% no enerģijas apjoma, ko patērētu no

apdedzinātiem ķieģeļiem vai dzelzsbetona ēkas celtniecībā. No neapstrādāta māla

izgatavotām sienām ir arī īpašība siltumu akumulēt. Tāpat kā citiem masīviem

materiāliem, mālam ir laba siltuma akumulēšanas spēja, un to var izmantot pasīvā

veidā saules enerģijas uzkrāšanai, kas savukārt palīdz arī ietaupīt ēkas

izmantošanas laikā apkurei patērēto kopējo enerģijas daudzumu. (Minke 2006)

Neapstrādāts māls ir jebkurā laikā bez ierobežojumiem atkārtoti izmantojams.

Samitrinot ar nelielu ūdens daudzumu, var atjaunot visas māla veidošanas un

celtniecības īpašības. Tāpēc māls nerada vidi noslogojošus būvgružus.

Mālam kā celtniecības materiālam ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar citiem

materiāliem, bet mēs nedrīkstam aizmirst arī tā galvenos trūkumus. Pirmkārt,

neapstrādāts māls nav standarta būvmateriāls, tas nozīmē, ka par neapstrādātu mālu

uzskatītais materiāls dabā atrodams ļoti atšķirīgos maisījumos; kā tīrs māls, ar

smalkām smiltīm, smiltīm un granti. Tāpēc ievērojami arī atšķiras dažādu reģionu

māla grunts īpašības un katrai māla atradnei šīs īpašības pirms celtniecības

uzsākšanas ir jānoskaidro. (Minke 2006)

Otrkārt, neapstrādāts māls žūstot sarūk. Iztvaikojot ūdenim, kas sākumā bija

nepieciešams māla apstrādei (tā lipšanas īpašību aktivēšanai), notiek materiāla

apjoma sarūkšana un iespējamo plaisu rašanās. Sarūkšanu var ievērojami samazināt

ar ūdens un tīra māla daļiņu daudzuma samazināšanu maisījumā, maisījuma

granulometriskā sastāva optimizāciju, un pildvielu pievienošanu. (Minke 2006)

Visbeidzot, māls nav ūdensdrošs celtniecības materiāls, un tāpēc tas ir jāpasargā no

tiešas saskares ar ūdeni, mitrumu un salu. No neapstrādāta māla ēkai ir jābūt

augstam cokolam, ar garām dzegām jumtam, un sienām jābūt pret laika apstākļu

ietekmi pienācīgi aizsargātam, izmantojot piemērotus apdares materiālus.

Celtniecībā piemērota māla grunts ir sastopama visā valsts teritorijā, bet šo mālu

īpašības pa reģioniem ir ļoti atšķirīgas. Par atrastā māla celtniecībai piemērotību var

lemt ar testu palīdzību.

2.2. Māla celtniec ībā izmantošanas piem ērot ības noteikšana

Māla grunts īpašības var iedalīt četrās fāzēs, sarindojot tas atbilstoši sarežģītībai:

1. Sākotnējā izpēte - smaržu tests, tests uz sakodienu, krāsu tests;

2. Vienkāršākie testi māla atradnēs, izmantojot parastus ikdienas testa līdzekļus

– māla bumbiņas tests, māla lentes tests, griešanas tests, berzes un

mazgāšanas tests, nogulšņu tests burkā;

3. Vienkāršākie laboratorijas testi māla atradņu vietās, izmantojot specializētus

testa līdzekļus – velšanās robežas noteikšana, plūšanas robežas noteikšana,

māla granulometriskā sastāva noteikšana.

4. Sarežģītāki testi laboratorijas apstākļos – dabiskā māla sastāva noteikšanā,

velšanās robežas noteikšana, plūšanas robežas noteikšana, māla

granulometriskā sastāva noteikšana, māla mineroloģiskā sastāva noteikšana.

Testam (un arī būvniecībai) vajadzīgie grunts paraugi vienmēr ir jāņem no grunts

apakšējā slāņa un nekad no aramslāņa, kas ir bagāts ar organiskām vielām un

humusu. Tā kā dažādās vietās grunts īpašības var mainīties, paraugi jāņem no

vairākām vietām. Tāpat būtu lietderīgi ņemt paraugus arī no dažādiem dziļumiem un

dažādiem grunts slāņiem. Dažādus grunts slāņus vēlāk var savstarpēji samaisīt, šādi

iegūstot ar celtniecībā piemērotu sastāvu neapstrādātu mālu.

Visvienkāršākajiem testiem pietiek ar dažiem kilogramiem grunts.

Laboratorijas testiem ir nepieciešams aptuveni 20 kg grunts, un specifiskākiem

laboratorijas testiem vēl vairāk. (Norton 1997)

Vienkāršākos testus māla grunts aptuvenā sastāva un celtniecībai piemērotības

noteikšanai ir ļoti viegli veikt māla atradnēs uz vietas, jo to veikšanai nav

nepieciešams īpašs aprīkojums, un tie nav arī pārāk laikietilpīgi.

Turpmāk ir īsi apraksti dažādi vienkāršāki testi, ar kuriem var noteikt māla sākotnējo

celtniecībā izmantošanas piemērotību.

Smaržas tests

Smaržas testa mērķis ir noteikt, vai māla gruntī ir atrodamas organiskas vielas un

humuss. Tīrs māls ir bez smaržas. Ja mālam ir puvuma smaka, tad tas satur humusu

un organiskas vielas. Šāds māls nav piemērots celtniecībā.

Krāsas tests

Arī grunts nokrāsa sniedz daudz informācijas par tās īpašībām un sastāvu.

Piemēram, no brūnas līdz melnai nokrāsai māla gruntis var saturēt daudz organiskās

vielas. Sarkans un okera toņa māls parasti satur dzelzi. Ar augstu kaļķakmens vai

ģipša saturu grunts parasti ir ar baltu vai pelēku toni.

Tests uz sakodienu

Tests uz sakodienu ir vienkāršs veids, lai noteiktu, vai šī ir smilts, smilšmāla vai māla

grunts. No katra parauga atdala gabaliņu māla un ar rokām saveļ vienmērīgā gabalā.

Savelto māla gabalu pārkož uz pusēm. Ja paraugs kožot zem zobiem čirkst, tad tas

satur daudz smiltis un tā ir mālsmilts. Putekļu daļiņas ir daudz mazākas par smilšu

daļiņām, bet tomēr arī tās čirkst zem zobiem. Šāda putekļu grunts, salīdzinot ar

smilšu grunti, ir daudz vienmērīgāka. Arī putekļu grunts nav piemērota celtniecībai.

Māla grunts paraugs kožot vispār nečirkst, un šis paraugs šķiet miltains, kā arī šāda

grunts mutē kļūst lipīga. Jo lielāks māla saturs māla gruntī, jo miltaināks un lipīgāks ir

arī paraugs.

Māla bumbi ņas tests

No testam paredzētā māla izveido bumbiņu apmēram 4 cm diametrā, kurai ļauj krist

no 1,5 metru augstuma. Testa mālam ir jābūt iespējami sausam. Ja bumbiņa saplīst

pilnīgi, šis ir īpaši smilšains māls, kuru nevar izmantot būvniecībā. Ja bumbiņa

nokrītot kļūst plakana tikai no vienas puses, un plaisas nav vai arī to ir maz, šis ir ar

lielu māla saturu paraugs. Trekns māls ir ar labām saistošam īpašībām, izmantojot

būvniecībā, tas ir jāatšķaida. Ja bumbiņa saplīst daļēji, tad māls ir ar sliktām

saistošām īpašībām, bet tas ir piemērots blietējamam mālam vai presētu māla bloku

ražošanai.

Māla lentes tests

No mitra māla izveido 2-3 cm diametrā bumbiņu. No bumbiņas izveļ 3 mm biezu

māla lentu. Ja pavediens, nesasniedzot 3 mm diametru, pārtrūkst vai tajā izveidojas

plaisas, tad maisījumam pievieno ūdeni, līdz ir iespējams izveidot 3mm diametrā

pavedienu un no tā savukārt bumbiņu. Ja tas nav iespējams, tad smilšu saturs ir

pārāk augsts un māla saturs pārāk zems. Ja bumbiņu var starp īkšķi un rādītājpirkstu

sasmalcināt pielietojot ļoti lielu spēku, tas norada uz ļoti augstu mala saturu materiālā

un tam ir jāpiejauc smiltis. Ja bumbiņa plaisā ātri, tad parauga struktūrā ir maz māla

daļiņu.

Berzes un mazg āšanas tests

Ja paraugs, berzējot to starp rokām, kļūst graudains, tad tā ir smilšaina, mālu

saturoša grunts. Šāda grunts nav piemērota būvniecībai. Ja paraugs, kas berzējot,

paliek pie rokām, un pēc nožūšanas rokas viegli nomazgājās, tad šajā gadījumā māls

satur smilti jeb, ja māls pielīp stipri pie rokām un to ir grūti nomazgāt, tad gruntī ir

daudz māla daļiņu.

Griešanas tests

Ar griešanas testu mēs uzzinām, vai grunts ir smilšaina vai ar augstu māla saturu. No

mitra māla izveido bumbiņu un ar asu nazi to pārgriež uz pusēm. Griezuma pusēm ir

jābūt gludām. Ja griezuma puses ir nedaudz spīdīgas vai blāvas, grunts ir smilšmāla.

Ja tās ir spīdīgas, gruntī ir augsts māla saturs.

Sarukuma tests

Svarīgs mālu raksturojošs parametrs ir tā žūšanas rezultātā samazinājies apjoms.

Parādība ir nozīmīga galvenokārt masīva māla tehnoloģijā vai no neapstrādāta māla

ķieģeļu izgatavošanā.

Testu veic ar 200 g izsijātu un sajauktu māla grunti. To samitrina un sapresē šaurā

sloksnē starp koka līstītēm (1 attēls). Atkarībā no māla gareniskās apjoma

sarukšanas, mālu vērtē kā:

• liesu vai ar pazeminātu māla saturu, ja sarukums ir no 2 līdz 5 mm;

• gandrīz treknu, ja sarukums ir no 4 līdz 7 mm;

• treknu jeb ar augstu māla saturu, ja sarukums ir no 6 līdz 10 mm;

• ļoti treknu jeb ļoti māliem bagātu, ja sarukums ir no 8 līdz 20 mm.

1.attēls: Testa paraugu forma un testa paraugs (D. Mesteljainena foto)

Nogulš ņu tests burk ā

Nogulšņu testam burka 1/3 augstumā ir jāizpilda ar māla grunti un uz burkas jāatzīmē

tā augstums. Tad jāaizpilda burka līdz 2/3 augstumam ar ūdeni un jāpievieno

šķipsniņa sāls un rūpīgi jāsamaisa. Maisījums jāatstāj nostāvēties 1 stundu, un pēc

tam vēlreiz jāsamaisa un pēc 1 minūtes ir uz burkas jāatzīmē, cik daudz nogulšņu

burkas dibenā ir sakrājušas 1 min laikā (T1). Sākumā burkā nogulsnējas grants un

smiltis. Pēc 30 min atkārtoti atzīmēt, cik daudz grunts burkā ir nogulsnējusies (T2).

Šajā laikā burkas dibenā ir nogulsnējušās putekļu daļiņas. Pēc 24 stundām burkas

dibenā ir nogulsnējušās arī māla daļiņas (T3). (Norton 1997)

Pa slāņiem var novērtēt, cik daudz sīko un lielo daļiņu māls satur. Šis tests sniedz

tikai aptuvenu granulometrisko sastāvu un testa precizitāte ir apšaubāma. Jebkurā

gadījumā šis tests parāda, vai gruntī ir visi grunts veidi vai kāds trūkst, vai kāds ir

pārstāvēts pārāk daudz.

Ar sarežģītākiem laboratorijas testiem izvērtē grunts trīs galvenās iezīmes:

• Nosaka grunts daļiņu veidu un to procentuālo dalu gruntī jeb graunulometrisko

sastāvu. Ar grunts daļiņu pārsvaru nosaka grunts pamata īpašības, un uz to

pamata ir iespējams noteikt, vai šī grunts ir piemērota būvniecībā un vai tā ir

piemērota vieglā māla celtniecībā vai masīvā māla celtniecībā.

• Nosaka grunts maksimālo blīvumu pie optimālā ūdens satura, un tādējādi

grunts maksimālo stiprumu.

• Nosaka grunts plastiskuma robežas.

2.3. Dažādas m āla celtniec ības tehnolo ģijas

Mālu celtniecība izšķir divu veidu celtniecības mālus: masīvo un vieglo malu.

Galvenā šo divu māla veidu atšķirība ir blīvums, no ka atkarājas materiāla siltuma

vadītspēja un spiedes izturība.

Masīvo m ālu var izmantot nesošajās konstrukcijās, bet tā siltuma izolējošās īpašības

ir vājas. Par masīvo mālu pēc vienošanās uzskata materiālu ar blīvumu 1200-

2200kg/m3. Izmantojot masīvo mālu, smilšmāla grunti blietē veidņos pa 20-30cm

bieziem slāņiem. Masīvā māla sienu ir vēlams būvēt vismaz 50cm biezu. Masīvā

māla celtniecība, atšķirībā no vieglā māla, ir piemērota māla grunts, kura satur arī

smiltis. Stipri jeb trekni māli satur maz papildu sastāvdaļas: smilti, granti un kaļķi.

Diemžēl treknos mālos to žūšanas procesā rodas plaisas. Lai novērstu šo trūkumu,

mālus sajauc ar smiltīm līdz pusei no māla apjoma. Vidēja treknuma māli jau daļēji

satur smiltis, granti un kaļķus, un šādus mālus jau var izmantot celtniecībā smiltis

nepievienojot. Liesi māli satur daudz piedevas, un tos var celtniecībā izmantot,

pievienojot nelielu daļu kaļķus. Ar mērenu treknumu un vienmērīgi sastrādātus mālus

senos laikos sajauca ar spaļiem, sasmalcinātiem salmiem, viršiem, egļu zariem vai

citiem armatūras materiāliem. Mālus var sajaukt arī vilkvālīšu vilnu. Vilkvālītes ievāc

ziemā. Uz pavasara pusi, kad laiks kļūst siltāks, sēklas izbirst. Lai iegūtu vilnu,

vilkvālītes ienes siltā telpā. Drīz vien sēklas atdalīsies kā pūkaina vilna no kāta.

Mālus cieši sablietē veidņos. Sienas bieži vien pastiprināja ar zariem, viršiem vai

skuju koku latu armatūru. Māla apmetums sastāv no māla, māla un kaļķa maisījuma.

(Sepp, 1935)

Vieglais m āls nav piemērots sienas materiālam nesošajās konstrukcijās, bet tas ir ar

labām izolācijas īpašībām. Vieglo mālu iegūst māla ūdenim pievienojot vieglāku

pildvielu (piemēram, koksnes šķeldu, koka skaidas, salmus vai spaļus). Šādi gan

samazinās māla blīvums un spiedes stiprība, bet uzlabojas siltumizolācijas īpašības.

Par vieglu mālu pēc vienošanās uzskata materiālu ar blīvumu 350-1200 kg/m3. Tā kā

no vieglā māla sienas nevar izmantot nesošajām konstrukcijām, sienas izbūvē starp

koka karkasu vai kādu citu nesošo konstrukciju. Vieglos mālus iestrādā viegli blietējot

veidņos. Vieglā māla sienu ir ieteicams izbūvēt vismaz 300-350 mm biezu. Izmanto

arī veidotus un žāvētus māla blokus, kas būtiski paātrina ēkas celtniecības laiku.

Vieglo mālu ražošanā izmanto ar augsta māla saturu māla grunti, kas ir sajaukta ar

dažādiem pildmateriāliem, ar rokām vai izmantojot speciālu ierīci. Māliem bagātai

māla gruntij ir labas saistīpašības. Celtniecībā piemērotam mālam ir jābūt bez

humusa un tas nedrīkst saturēt organiskus materiālus. Atkarībā no māla pildvielas,

vieglos mālus sauc piemēram, par salmu vieglo mālu. spaļu vieglo mālu, šķeldu

vieglo mālu, ar minerālo materiālu pildītu vieglo malu.

2.attēls: No viegliem māliem pirts-vasarnīca Pelvas novadā

3.attēls: No vieglā māla ēka Ihamaru (A. Altementa foto)

4.attēls: Ar niedru jumtu māla māja

(Avots:http://huckleberryfriend.wordpress.com/2007/09/07/still-got-no-home/)

5.attēls. No māla un salmu maisījuma ar rokām modelēta picas krāsns ar solu (Avots: www.landerland.com) Māla kā celtniec ības materi āla īpaš ības:

• labs skaņas izolators • Vidējais siltuma izolators (pildīts ar sasmalcinātiem salmiem) • ugunsdrošs • elpo • attīra gaisu • ekoloģisks - samazināts enerģijas patēriņš celtniecībā • elektriski neitrāls

Bet: • neapmesta siena ir jutīga pret lietu • žūstot sarūk, plaisā

2.4. Māla apmetums k ā sienu un griestu apdares materi āls

Māla apmetums ir sienas un griestu apdares materiāls, kas sastāv no vienkāršiem

dabiskiem materiāliem, māla un smilts. Armatūrai var pievienot augu šķiedras (zirgu

mēslus, linu šķiedru, vilkvālītes, zāģu skaidas, niedres, utt.). Šķiedras pievienošana

nodrošina virsmas lielāku izturību pret plaisāšanu un lielāku pretestību.

Dienvidigaunijas māla apmetumam ir savdabīga okera sarkana krāsa, ko var

veiksmīgi izmantot telpu dizainā. Apmetuma virsma ir matēta. Apmesto virsmu var

krāsot ar dabīgām elpojošām krāsām jebkādā tonī. (Mauring 2005)

Vesel īgums:

• Mitruma kontrole, absorbēšanas īpašības. Mālam ir lieliska īpašība saglabāt

telpā vienmērīgu mitrumu. Tā kā māls kā saistviela ķīmiski nesacietē, tas spej

mitrumu no gaisa ātri absorbēt, un sausā laikā to atdot. Vienmērīgs gaisa

mitrums ir viens no galvenajiem labas pašsajūtas aspektiem. Pie relatīva

mitruma zemāka par 40%, elpošanas ceļi pārmērīgi izžūst, šādi radot

pārmērīgu uzņēmību pret saaukstēšanos. Savukārt pārmērīgs mitrums (70%)

arī izraisa veselības problēmas. Palielinās pelējuma sporu izplatīšanās telpās

un veselības risks, jo īpaši alerģijas slimniekiem.

• Absorbē no gaisa kaitīgas vielas. Māls spēj samazināt gaisā esošās kaitīgās

vielas, piemēram, cigarešu dūmus, virtuves izgarojumus.

• Virsma ir antistatiska. Telpā ir mazāk putekļu. Sienas piesaista gaisā lidinošās

vismazākās putekļu daļiņas. Ar mālu apmestai virsmai ir spēja samazināt

kaitīgo vielu daudzumu istabas gaisā.

• Samazina elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Mālam ir spēja bloķēt mobilo

telefonu vai citu līdzīgu tīklu izraisītos augstfrekvences elektromagnētiskos

viļņus.

• Higiēna. Ar mālu apmestās virsmas vada ātri mitrumu un tādēļ neļauj uz

sienam veidoties pelējumam. Vannas istabās māla apmetums ir pat

higiēniskāks nekā parastās flīzes, jo uz sienas virsmas nav pelējuma izplatībai

nepieciešamais mitrums. Apmetumu var padarīt ūdensizturīgu ar piemērotām

krāsām.

Ekolo ģisks:

• Mazs enerģijas patēriņš. Māla apmetuma izgatavošanai tiek patērēts tikai 5

līdz 20% no enerģijas, kas ir raksturīga līdzīgu materiālu ražošanai.

• No māla izgatavotajam celtniecības materiālam ir ilgstošs ekspluatācijas laiks.

Eiropā joprojām ir labi saglabājušās vairāki tūkstoši no māla celtas ēkas, kas

pierāda, ka no māla celtnes, izmatojot pareizus celtniecības paņēmienus, ilgst

simtiem gadus.

• Māls konservē koksni. Māla vidējais mitrums siena parasti ir 5%, koksnes -

12%, tāpēc ūdens no koksnes vienmēr virzās uz mālu. Tas uztur koksni sausu

un rada piemērotus apstākļus koksnes labai saglabāšanai. Ķīmiskā koksnes

apstrāde nav nepieciešama.

• Ar mālu var viegli arī pats celt. Dažādas māla celtniecības tehnikas ir viegli

apgūstamas. Māls veicina radošāku būvniecību.

• Atkārtota izmantojamība. Tīri dabīgi māla izstrādājumi ir 100% atkārtoti

izmantojami vai kompostējami. Parasti būvizstrādājumi pēc lietošanas kļūst

par bīstamiem atkritumiem, kuru utilizēšana ir dārga. (Mauring 2005)

Māla apmetuma cienītāji ir galvenokārt cilvēki, kas vēlas blakus sintētiskajiem un

neelpojošajiem materiāliem redzēt vairāk stilu, veselīgumu un naturālus toņus. Tomēr

galvenā priekšrocība ir šī materiāla spēja saglabāt telpā vienmērīgu gaisa mitrumu.

Cilvēki šādā telpā jūtas labāk, viņiem ir labāks garastāvoklis, palielinās darba spējas.

Problēma ir izteiktāka tieši ziemā, kad tā jau sauss gaiss telpā sasilstot kļūst ārkārtīgi

sauss. Reti nav piemēram biroji, kur gaisa mitrums ir 25-30%. Vienlaikus pašreizējie

ar māla apmetumu objekti patiešām liecina, ka gaisa mitrums telpā pastāvīgi uzturas

normas robežās - aptuveni 50%. Cilvēku atsauksmes ir pozitīvas.

Māls ir no dabiskās saistvielas vienīgais materiāls, kas pārakmeņojas ūdens

iztvaikošanas rezultātā. Tas dod iespēju apmetumam atkārtoti uzsūkt mitrumu.

Pārlieka sausuma gadījumā ūdens tvaiki pārvietojas atpakaļ uz telpu. Šādi arī tiek

uzturēts nemainīgs gaisa mitrums, kas ir viens no labas veselības un labas

pašsajūtas priekšnoteikumiem. Mērījumi rāda, ka divu diennakšu laikā māla virsma

spēj no mitra telpas gaisa uzņemt 300 g ūdens uz sienas kvadrātmetru (pie tam,

nemazinot virsmas izturību). Citiem ķīmiskās reakcijas rezultātā saciešošiem un

tāpēc inertajiem apmetumiem (kaļķim, cementam, ģipsim), šis radītājs parasti ir

apmēram 50-75 g/m2. Noteikti šī īpašība ir jāsaglabā arī turpmākās apdares gaitā.

Tāpēc māla apmetumam ir piemērotas ar dabisko saistvielu, elpojošas kaļķa vai

kazeīna krāsas. Pie tam, balsināšana ļauj izmantot māla apmetumu arī mitrās telpās

(dušas, virtuves zonas), kur gaisa mitruma regulēšana ir īpaši nepieciešama. Virsma

ir apkopjama un izturīga.

Ar pareizu grauda lieluma sadalījumu un spēcīgi līmējoša māla izmantošanu māla

apmetumam šobrīd ir sasniegts virsmas stiprums 3 N/mm2. Daudziem apmetumiem

tas ir ievērojami zemāks: piemēram, kaļķa apmetumam 1,5 N/mm2. Cementa

apmetumam tas parasti ir nedaudz vairāk par 3 N/mm2. Labu apmetuma maisījumu

apstrādājot mehāniski ar berzētāju, iegūst stipru un vienmērīgu virsmu, kuru

radikālākajos gadījumos var atstāt vispār neapstrādātu. Šajā gadījumā eksponējas

māla ļoti skaistās dabīgās krāsas (brūngani sarkana, dzeltena, pelēcīgi balta) un to

dabīgās virsmas vislabākā veidā. (Mauring 2005)

2.5. No māla izgatavots keramz īts

Keramzīts ir vispārējs termins celtniecības un pildmateriāls, kas salīdzinājumā ar

dabīgo ir 4 reizes vieglāks. Keramzīts (6.attēls) ir graudains materiāls, ko iegūst māla

izplešanās rezultātā, dedzinot to pie 1150 °C augstas temperat ūras rotācijas krāsnī.

Dedzinot māls uzbriest un krāsns rotēšanas rezultātā kļūst par keramikas granulām.

Granulas ir pilnas ar mazām slēgtām gaisa porām un tās padara granulas par vieglu

un labu izolācijas materiālu. Keramzīts ir keramisks, ugunsdrošs dabisks produkts,

kas kļūst mīksts apmēram pie 950 °C, un kura kušanas temperat ūra ir apmēram

1150 °C. Keramz īts ķīmiski ir tuvs neitrālam pH līmenim – apmēram 8-9. Keramzīts

ir izgatavots no dabīgiem materiāliem, ir nedegošs, sala izturīgs, stiprs, labs siltuma

un skaņas izolators. Keramzīts nesatur kaitīgus savienojumus, nebaidās no

aukstuma un mitruma, nepel un netrūd.

No māla l īdz keramz ītam

• ar specialām īpašībām mālu sajauc līdz viendabīgai masai

• masu žāvē un pārstrādā rotācijas krāsnī

• māls izplešas, temperatūrai degšanas zona paaugstinoties līdz 1150 °C.

• izveidojas ar porainu struktūru un cietu čaulu granulas.

Keramzīts ir labi piemērots arī puķu podu dibenā par "drenāžu", lai nodrošinātu

saknes ar nepieciešamo skābekli. Tas ir arī piemērots mulča augsnes mitruma

stabilizēšanai un augsnes virsmu tīru uzturēšanai.

6.attēls 6 . Keramzīts (Avots: http://www.okk.ee/kergkruus/)

2.6. Māla izmantošana ārstniec ībā

Māls ir vērtēts kā veselības aprūpē, tā arī skaistumkopšanas pasaulē. Mālu var

izmantot dabas produktos (sejas maskās, pīlinga krēmos, kompreses, ziepes utt.).

Pateicoties māla porainai struktūrai, māls ir lielisks absorbents, kas ļoti labi uzsūc

dažādus kaitīgus produktus, un pateicoties tam, mālu visvairāk izmanto sejas

maskās (7.attels). Bieži māla maskas bagātina ar augļskābēm, kas savukārt dot

produktam papildu vērtību, ietekmējot sejas ādas šūnu elastību.

7.attels. Māla maska (Avots: http://www.obeyyourbody.ee )

Māla ziepes (8.attēls) iedarbojas kā maigs skurbis, notīrot atmirušās ādas šūnas un

padara ādu maigu. Piešķir ādai daudz derīgus minerālus, vienlaikus dziļi attīrot ādu

un aktivējot vielmaiņu. Ziepes palīdz ķermenim kopumā atbrīvoties no atlīkām,

piemēram, celulīta. Pateicoties antibakteriālām īpašībām, mālu augsti vērtē ar akni

ādas aprūpē.

8.attēls. Māla ziepes

(Avots: http://www.seep.ee/sophi-okoseebid)

2.6.1. Māla ārstniecisk ās īpaš ības

"Māls mazina iekaisumu, izvelk patoloģiskos un strutojošos slimības izraisītājus, un

attīra čūlas. Tas lieliski palīdz pret galvas un muguras sāpēm, iekaisumiem, brūcēm,

saindēšanos un traumu gadījumā." Tā apgalvo vācu abats un dziednieks Sebastjans

Kneips. Minhenes profesors Šhlagers šo pašu iemeslu dēļ ir uzskatījis mālu par labu

iekšķīgo slimību ārstēšanas līdzekli. Tas uzsūc visu veidu iekšējos toksīnus un

iznīcina un izved no organisma visus patogēnos mikroorganismus.

Dažreiz kompresei izmantotais māls sāk pretīgi smakot – slimība ir iesūkusies tajā.

Pie iekšējas izmantošanas var noverot to pašu: māls kuņģī un zarnu traktā absorbē

sevī toksīnus un mikrobus, padara tos nekaitīgus un izvada no organisma. Māla

iezīme absorbēt indīgas un toksiskas vielas ir pierādīta arī laboratorijas testos.

Laboratorijas žurkai iedeva nedaudz strihnīna šķīduma, un tā nomira pāris minūšu

laikā. Tādu pašu daudzumu iedeva citai žurkai, bet šķīdumam tika pievienots

nedaudz māla. Šī laboratorijas dzīvnieka organisms labi tika galā ar indi. Tas

norāda, ka māls absorbēja indi. (ārstēšana ar malu 2001)

Tikai daži zina, ka uz māla bāzes ražo pūderi un, pateicoties tā absorbējošām

īpašībām, tas ir atradis pielietošanu arī pārtikas rūpniecībā. Piemēram, ar mālu tiek

attīrīta augu eļļa. Pievienojam testa kartībā litram piena karoti māla. Mēs redzam, ka

piens stāv vairākas dienas viskarstākajā laikā svaigs – esam ieguvuši dabīgā veidā

sterilizētu un ar lielu dzīves spēku pienu. Māla ļoti spēcīgu antibakteriālu iedarbību

apstiprina arī fakts, ka māls papildus satur rādiju, kas likvidē mūsu organismā visu

bojājošos un ķermeņa šūnas bojājošu - tostarp arī vēza radītājus.

Rādijs ir no viens māla visradioaktīvākajiem un ar visspēcīgāko ietekmi elements. Jo

ilgāk mālu tur saulē, jo vairāk tas satur rādiju. Ar mālu ārstējot organisms saņem šo

elementu, tīrā, dabīgā veidā, un organismam nepieciešamās devās. Šeit spēkā ir

pašas gudrās dabas spēks, un neviens mikrobs, vīruss vai kāds cits mikroorganisms

nespēj pretoties šādam starojumam. Pateicoties radioaktivitātei māls ir labākais

dabīgais sterilizētājs. Atšķirībā no ķīmiskiem antiseptiķiem, kas iznīcina papildus

mikrobiem arī veselās šūnas, māli, iznīcinot mikrobus un indes, stiprina organisma

imūnsistēmu, izdzenot toksīnus, tie palīdz cīnīties ar infekciju, atjauno šūnas un dod

tiem spēku pretoties pret novecošanās rezultātā rodošajiem kaitējumiem. (ārstēšana

ar malu 2001)

Slimai vietai uzliktā māla komprese iedarbojas kā dzīvinošs magnētiskais lietus, kas

dod orgānam spēku un veselību, un likvidē slimību. Lai par to pārliecinātos, pietiek ar

vienu kompresi. Māla radioaktivitāte atjauno šūnu elektromagnētisko līdzsvaru, attīrot

vienlaikus asinis, dziedzerus un nervu centrus, un norūdot vielmaiņu. Papildus

rādijam māls satur daudzus cilvēka organismam nepieciešamos sāļus un

mikroelementus, fosforu, dzelzi, slāpekli, kalciju, magniju, kālija un silīcija

savienojumus, starp citu, loti labi apgūstamā formā, optimālā proporcijā un

kombinācijā. Izejot caur visai gremošanas sistēmai, tas dod spēku visam

organismam. Radioaktīvās daļiņas stimulē kuņģa un zarnu gļotādu, un aktivē

gremošanu. Māla ietekmē atjaunojas novājinātās šūnas, un organisms saņem tieši

tos minerālsāļus, kuri tam trūkst visvairāk. Vienlaikus šī viela savāc visus toksīnus,

indes, gāzes un pārmērīgas skābes, un izvada tās no organisma, tādējādi iztīrot visu

organismu. Podagras, aterosklerozes, diabēta, ādas, asins, aknu, žultspūšļa, nieru,

utt. slimību gadījumā māls jāpielieto iekšēji. Jau pēc astoņu dienu terapijas

pacientiem palielinās sarkano asinsķermenīšu skaits un uzlabojas sejas krāsa.

Eritrocītu skaita palielināšanos var pārbaudīt pirms un pēc māla terapijas ar analīžu

palīdzību. Sarkanie asinsķermenīši atrod mālā jaunu enerģiju, kas palīdz tiem

piedalīties šūnu atjaunošanā. Tāpēc visiem cilvēkiem, kuri cieš no anēmijas,

minerālvielu deficīta vai limfu slimībām, kā arī augošiem bērniem jādzer matūdens.

Ārstēšanas laikā uzlabojas nieru darbība, aknu un žultspūšļa funkcija. (ārstēšana ar

malu 2001)

Kā bērniem, tā pieaugušajiem vienreizēja māla deva ir 10 g māla pulvera, ko

izšķīdina siltā ūdenī. Dažkārt ārstēšanas sākumā šķiet, ka slimība paasinās un

pašsajūta pasliktinās, bet tas nav pareizi: māls absorbē toksīnus un izvada tos no

organisma un palīdz mums izdziedēties. Māls ir tīrs un dabīgs un vaina meklējama

ne mālā, bet slimnieka organismā. Māla lietpratēja Aino Asszonyi augsti novērtē zilā

māla spējas absorbēt negatīvo enerģiju. Profilakses nozīmē viņa iesaka katru rītu

tējkarotīti māla pulvera izšķīdināt glāzē ūdens, ļaut smiltīm nosēsties un dzert. "Šādi

lolots organisms būs jums pateicīgs. Ja jums pietiks neatlaidības, jūs noteikti

ievērosiet sevī patīkamas pārmaiņas." (ārstēšana ar malu 2001)

Cik daudz m āla var lietot?

Iekšēji pielietojamā māla daudzums atkarājas no organisma vajadzībām. Māls nav

kaitīgs, bet var izņēmuma gadījumos izraisīt nepatīkamu reakciju. Ja jūsu kuņģis ir

vājš, jums vajadzētu sākumā dzert ļoti vieglu šķīdumu. Kad organisms jau ir pieradis,

var ņemt pusi tējkarotes, vēlāk pat veselu tējkaroti. Drīz daudzumu var palielināt līdz

divām tējkarotēm, kas jāieņem uzreiz vai pa daļām. Kam patīk daudz ēst, vai vēlas

atjaunot veselību, var ieņemt četras tējkarotes dienā - divas no rīta un divas vakarā

pirms gulētiešanas. Lietderīgāk mālu ir ieņemt no rīta, uzreiz pēc pamošanās.

Vienmēr tas ir jāveic pirms ēšanas. Pēc māla ieņemšanas no rīta nedrīkst daudz ēst.

Ja māla izmantošana izraisa vēdera sāpes, māls uz kādu laiku ir jānomaina pret

atšķaidītu citronu sulu. Māla ūdeni dziednieciskiem nolūkiem var dzert vairākus

mēnešus, vai pat gadu, bet ir lietderīgi laiku pa laikam ieturēt pauzes, lai kuņģis

pārāk nepierastu pie māla. Dzert, piemēram, mālu 21 dienu un tad ieturēt 9 dienas

pauzi. Protams, katram pacientam ir jānosaka pašam ārstēšanās ilgums,

pamatojoties uz savu veelibas stāvokli un vajadzību. Māla izmantošanas laikā

dziednieki iesaka izvairīties no citām zālēm, nav jēgas sevi ārstēt ar mālu, atbrīvot

organismu no toksīniem, un vienlaikus to piesātināt ar jaunām indēm. Mālu ir vēlams

regulāri turēt svaigā gaisā un saulē - lai tas uzkrātu saules starojumu. (ārstēšana ar

malu 2001)

PAPILDU IESPĒJAS:

Mutes skalošana: turēt māla ūdeni neilgu laiku mutē un tad izspļaut. Padara mutes

dobumu izturīgāku pret baktērijām, nostiprina smaganas, labs pret mandeļu hronisko

iekaisumu, angīnu, un to novēršanai.

Māla ūdens vannas: labs vēdera lejas daļas, nieru un kāju ārstēšanai. Procedūra

var ilgt atkarībā no pacienta stāvokļa 30 min - 1 stundu. Dažreiz pacients var sākumā

izjust nespēku, bet tas pāries.

Ierīvēšanās ar māla ūdeni: lielu vates tamponu samitrina māla ūdenī, un ar to ierīvē

slimo vietu. Reimatisma, artrīta, nervu triekas un ankilozes gadījumā iedarbības

pastiprināšanai māla šķīdumam piemaisīt 2-3 sasmalcinātas ķiploka daiviņas.

Tuberkulozes gadījumā ar šo maisījumu 2-3 reizes dienā ierīvēt krūtis un rīkli.

Kompreses: Kompreses izgatavo no māla ūdenī samitrināta linu vai kokvilnas

auduma. Tie pazemina karsoni un nomierina nervus.

Maskas: Māls ir pazīstams kā kosmētikas līdzeklis jau no seniem laikiem. Kopā ar

mālu var izmantot dažādas eļļas un ārstnieciskos augus.

Ādas slimību ārstēšana: tajā skaitā abscesu, ekzēmas, psoriāzes, rozes, kārpu un

pat plikpaurības.

Klizmas: Piemēram, hronisko aizcietējumu gadījumā veikt klizmu ar siltu ūdeni

ķermeņa temperatūrā 3 dienas, tad ieturēt vienu dienu pauzi, un vēl 3 dienas, tad 15

dienas pauzi, un atkārtot ciklu.

Citas slim ības, kuru gad ījuma m āls var b ūt noder īgs: acu slimības, ausu

iekaisums, urīnceļu slimības, diabēts, depresija, bezmiegs, neirozes, paralīze,

galvassāpes, migrēna, zobu un smaganu slimības, sirds slimības, varikozās vēnas,

elpceļu slimības, gremošanas trakta slimības, audzēji, vēzis. (ārstēšana ar malu

2001)

2.6.2. Mākslas terapijas

Darbs ar plastisko mālu ir Vācijā profesora Heinza Deusera 1970-1980. gadā

izstrādā gestaltterapijas metode, kas tiek izmantota kā terapeitiskā, tā arī

pedagoģiskajā darbībā.

Iespējas darbam ar mālu ir atklātas, un bez noteikta mērķa, un pateicoties tam, mālu

var izmantot jebkādiem mērķiem: kaut ko izgatavot, parādīt, izjust, no kaut kā

atbrīvoties, veidot, turēt, satvert, pieskarties, rūpēties. Darbs ar mālu ir savienojams

cilvēku ikdienas dzīvi; tam, kā cilvēks kaut ko aizskar, kā izmanto telpu un objektus.

Tas dod iespēju šos aspektus un savu unikālumu apzināties un analizēt.

Ir arī iespēja terapeitiskā procesā sevi izdzīvot - būt agresīvam, uzbrukt, izpaust savu

spēku, dusmas, niknumu, ciešanas un bēdas. Māls dod iespēju pamatīgai pieejai.

Materiāla ir pietiekoši, tas nepretojas, nerada sāpes, neatkarīgi no tā, ko jūs ar viņu

darāt. Terapeita loma ir būt par klienta procesa pavadītāju/liecinieku, nodrošinot

drošu pašizpausmes iespēju.

Darbs ar mālu iespēju:

• stiprināt sevis sajūtu, audzināt pašapziņu, stiprināt un diferencēt pašizjūtu un

atklāt sevi

• radīt iekšējo līdzsvaru, pārvaldīt stresu

• pārvarēt bailes, atrisināt krīzes stāvokļus

• izjust prieku no darbošanās, atklātu iekšējo radošo spēku

• atvieglot pēc traumatiskos simptomus

• attīstīt smalkmotoriku

• atbalstīt atveseļošanos pēc insulta un infarkta

• attīstīt koncentrēšanas spējas

• mainīt uzvedības modeļus, izprast komunikācijas problēmas (Mākslas

terapijas 2011)

3. Keramiskā masa un keramika

Māls ir viegli izrokams, jo mālu slāņi parasti neatrodas ļoti dziļi zem zemes virsmas

(0,3 līdz 15 metriem). Lielākus daudzumus rok ar ekskavatoriem, mazākus ir

lietderīgāk rakt ar rokām, kas nodrošina māla rūdas labāku kvalitāti. Izrakto māla

rūdu var uzglabāt zem klajas debess, uz tam izraudzītā uzglabāšanas lauka vai

baseinā visu gadu, jo temperatūras svārstības padara mālu vairāk plastisku.

Iekštelpās ir ieteicams novietot tikai kaolīnu un baltās kvarca smiltis. Tā kā māla rūda

satur līdz 30% ūdens, ir obligāti jāveic rudas žāvēšana līdz mitruma saturam50-10%.

Labākā žāvēšanas temperatūra ir no 110° l īdz 120° gr ādiem, augstākā temperatūrā

māls sāk zaudēt plastiskumu. Griešana un smalcināšana ir vajadzīga visām

keramisko masu izejvielām. Māla rūdu parastajos apstākļos, jau žāvētu un

sasmalcinātu mālu samaļ un izsijā caur dažāda blīvuma sietiem. Uz sieta parasti

paliek smilts vai grants. Iegūto māla masu atstāj nostāvēties un laiku pa laikam nolej

sakrājušos ūdens slāni. Ideāli ir izmantot keramikas masas galējai sasmalcināšanai

un to savstarpējai sajaukšanai ložu dzirnavas (skatīt 9.attēlu), kas ir ap savu asi

riņķojošs cilindrisks vai konisks trumulis. (Rohlin 2003)

1.attēls Ložu dzirnavas. (Rohlin 2003)

Ložu dzirnavās vai sedimentācijas rezultātā sasmalcināta un pēc tam izsijāta māla

masa vēl nav keramikas masa. Lejamās masas iegūšanai ir ieteicams māla masu

izžāvēt, un tikai pēc tam sajaukt ar nepieciešamajām piedevām un vajadzīgo ūdens

daudzumu. Neplastisko materiālu sasmalcināšanai ir lietderīgi tos iepriekš dzirnavās

smalki samalt un tikai tad pievienot mālu un visu labi dzirnavās samalt. Pēc tam

maisījumam ir jānobriest vismaz 2 līdz 5 dienas. Ja māla masa satur elektrolītus, to

var pēc nobriešanas izmantot kā gatavu liešanas masu. Elektrolītus saturoša māla

masu izmanto par pusfabrikātu veidošanas masas izgatavošanai. Plastisko

veidošanas masu iegūst, atdalot no lejamās masas lieko mitrumu. Amatnieciski to

žāvē siltā, sausā telpā ģipša vannās vai vecās ģipša formās. Podnieku darbnīcās

piepilda lina auduma maisus ar lejamo masu un novieto zem preses. Keramikas

rūpniecībā ūdens atdalīšanai izmanto filtru presi. Kvalitatīvas veidošanas masas

iegūšanai no apžuvušas masas ir jāatdala gaiss un, ja nepieciešams, masa

jāizlīdzina. Parastajos apstākļos pietiek, ja masu izmīca ar rokām, keramikas

rūpniecībā pārstājamo masu ievada vākuma presē, kur kopā ar gaisa atdalīšanu

notiek otra un galīga masas sajaukšana un izlīdzināšana. Gatavo veidošanas masu ir

ieteicams pirms lietošanas nobriedināt. Jo ilgāk masa nobriest, jo labākas ir tās

plastiskās īpašības. Izgatavo arī pulvera masu, ko ražo, apstrādājot māla masu

centrbēdzes ceļā attiecīgās žāvētavās, vai samaļot gaisa sausu veidošanas masu.

(Rohlin 2003)

Keramisko masu ir iespējams mākslīgi krāsot, ievadot masas sastāvā dažādus

metāla oksīdus un uz to bāzes izgatavotus pigmentus. Krāsas intensitāte ir atkarīga

no māla veida, apdedzināšanas temperatūras augstuma, krāsu komponenta

daudzuma. Parasti augstākā temperatūrā apdedzināta krāsainā masa ir tumšāka,

intensīvāka un pēc virsmas nobriedušāka. Uz balta māla pamata ir iespējams

izstrādāt bagātāku krāsu gammu. Krāsainas masas izmanto augustā termiskā

keramikā par pamata masu un dažādās tehnikās (inkrustācija, aplikācija, nerikom,

neriaža uc).

Izdala trīs keramiskas masas: veidošanas masu un virpošanas masu, liešanas masu

un štancēšanas masu (Rohlin 2003):

1. Veidošanas masu izgatavo no ar labām plastiskām īpašībām māla, kuram parasti

pievieno šamotu, izņēmuma kārtā arī rupju vāju māla rūdu. Smalkgraudainu vai

rupjgraudainu šamotu pievieno 20-50%. Plastiskuma palielināšanai 2-3% betonītu.

Mālu var padarīt vieglāku tam pievienojot arī sasmalcinātas organiskas piedevas, kas

apdedzināšanas procesā sadeg un padara mālu porainu un vieglāku. Ūdens saturs

veidošanas masā ir 25%.

2. Virpošanas masu izgatavo no ļoti plastiska māla, kuriem pievieno minimālā

daudzumā neplastiskus materiālus (8-10% vidējā raupjuma šamotu, tādu pašu

daudzumu silīcija smilšu vai laukšpatu). Māla matērijai virpošanas masā ir jābūt 70-

80%. Ūdens saturam mašiīnvirpošanā ir jābūt 20% un manuālā virpošanā 25-30%.

3. Lejamo masu izmanto sarežģītāku formu vai plānsienu izstrādājumu izgatavošanā

liešanas ceļā. Lejamai masai labāk ir piemērotas ar tīru sastāvu un augstāku

kušanas punktu māls. Ūdens saturs tajā ir 50-60%, ko var samazināt, pievienojot

elektrolītu vai deflokulantus, šādi samazinot ūdens saturu līdz 30-35%. Deflokulanti

veicina māla daļiņu savstarpēju atdalīšanos, šādi padarot masu plūstošu, pievienojot

tai nedaudz ūdens. Ūdens samazināts saturs masā ļauj padarīt izstrādājumus

sīkstākus ari neapstrādātā stāvoklī, palēnināt liešanas procesu, pasargāt ģipša

formas no pārliekas samirkšanas un pagarināt to izmatošanas laiku. Izmantojot

deflokuletu masu, izstrādājuma iekšējā virsma saglabājas vienlīdzīga un gluda.

Flokulanti padara lejamo masu biezāku un palīdz novērst nogulsnēšanos.

4. Štancēšanas masa ir plastiska un graudaina, un var būt sausa vai daļēji sausa.

Izstrādājumi tiek veidoti zem mehāniskā spiediena. Štancēšanas masu parasti

izgatavo no maz plastiska māla.

Keramikas veidošana sākas ar māla masas veidošanu. Keramikā izmanto trīs

veidošanas metodes: liešanu, plastisko veidošanu un presēšanu jeb štancēšanu

(Rohlin 2003):

1. Liešanā izšķir vaļējo jeb parasto liešanu, slēgto jeb divpusējo liešanu un jaukto jeb

vaļējo un slēgto vienlaikus. Visbiežāk izmanto vaļējo liešanu, ar plānām sieniņām un

bieži vien ar sarežģītu konfigurāciju izstrādājumu sērijveidā izgatavošanai. Vaļējā

liešanā ar liešanas veidni saskaras tikai lejamā priekšmeta ārējā virsma jeb

priekšmeta lietā puse veido no vienas puses pret ģipša veidni vērstu virsmu, otra

puse veidojas brīvi. Slēgtais lējums ir mazāk izplatīts process, galvenokārt ar

biezākām sienām izstrādājumu ražošanā. Slēgtā lējuma procesā ar veidni tiešā

saskarē ir kā lejamā priekšmeta iekšējā virsma, tā arī ārējā virsma jeb priekšmeta

lietā virsma veido no abām pusēm pret ģipša veidni vērstu virsmu. Zem spiediena

veikto slēgto lējumu sauc par liešanu zem spiediena. Jauktā lējuma liešana notiek

ģipša veidnēs. Lejamā veidne, kas, atkarībā no izstrādājuma sarežģītības var

sastāvēt no dažām līdz dažām desmitām daļām, savstarpēji savieno, un sasien ar

gumijas saitēm vai gumijas sloksnēm. Pēc tam ielej veidnē māla masu. Ģipša veidne

sāk uzsūkt mitrumu un uz veidnes sienām no sažuvušas, sacietējušas masas

veidojas vienmērīgs un nepārtraukti biezējošs slānis. Māla masa samazinās, un tādēļ

tā nepārtraukti ir jāpielej. Liešana notiek līdz ir sasniegts priekšmeta vēlamais

biezums. Tad izlej lieko māla masu no veidnes, ir vēlams veidni uz laiku apgriezt

otrādi, kas veicina masas galīgo izplūšanu.

2. Veidošana iedalās: brīvā modelēšanā, veidošanā ģipša veidnēs un virpošanā.

Brīvā modelēšanā dobto trauku vai skulptūru izveido ar rokām, neizmantojot veidni.

Visizplatītākās metodes ir: priekšmeta izspiešana (presēšana, spaidīšana), no māla

pinkuļa, priekšmetu modelēšana ar māla sloksnēm (strēmelēm, lentēm), savstarpēji

salīmējot (t.s., ritināšanas metode) un priekšmetu modelēšanu ar māla plākšņu

savstarpēju līmēšanu. Veidošana ģipša veidnēs ir piemērota dobu veidņu, skulptūru,

reljefu, plākšņu, utt. sērijas veidā izgatavošanai. Veidnē tiek iepildīts vienmērīgs

slānis keramikas masas, kuru noņem pēc izstrādājuma sacietēšanas. Virpojot

priekšmeta forma ir atkarīga no virpas griešanās. Virpošana ar rokām ir sens

keramikas veidošanas veids, šeit tiek izmantots poda rats. Šodien galvenokārt

izmanto elektrisko poda ratu, kas samazina fizisko slodzi un palielina koncentrēšanos

uz roku darbu.

3. Veidošana štancējot ir izplatīta galvenokārt tehniskās un celtniecības keramikas

masveida ražošanā.

Pēc veidošanas māla priekšmeti ir jāizžāvē, lai likvidētu apdedzināšanu kavējošu

mitrumu. Māla masas mitrums ir atkarīgs no izejvielas mīkstināšanai pievienotā

ūdens daudzuma. Māla masas veidošanā samazinās mitrums, jo īpaši izmantojot

ģipša veidnes. Ūdens no māla priekšmetiem iztvaiko galvenokārt caur virsmu, no

iekšpuses ūdens pamazām izspiežas uz virsmu. Tāpēc, stūri, malas un plānākas

virsmas žūst ātrāk, kas var izraisīt priekšmetu plaisāšanu. Tādēļ ir vēlams priekšmetu

veidot vienādā biezumā vai žāvējot plānākas vietas apsegt, lai viss priekšmetus žūtu

vienmērīgi. Caurvējš un saules gaisma var izraisīt nevienmērīgu žūšanu, formas

izmaiņas vai ieplaisājumus. Keramikas ražotnē izmanto slēgta tipa žāvēšanas telpas

un kameras. (Jako 1933) Skolas apstākļos priekšmetus izvieto žāvēties tajā pašā

telpā, kur tos veido. Žāvētus māla priekšmetus apdedzina, lai tie kļūtu cieti, stipri un

izturīgi pret apkārtējās vides ietekmi un ūdensdroši. Neapdedzinātu keramikas masu

pēc žāvēšanas ir iespējams ar ūdens pievienošanu atkal padarīt plastisku. Pēc

apdedzināšanas, pateicoties apdedzināšanas gaitā radušajām izmaiņām keramikas

masas struktūrā, tas vairs nav iespējams.

Izšķir trīs apdedzināšanas metodes: sākuma apdedzināšana, vienreizēja

apdedzināšana un apdedzināšana ar glazūru (Rohlin 2003):

1. Sākuma apdedzināšanā apdedzina gaisa sausi izžāvētus

keramikas priekšmetus pirms to pārklāšanas ar glazūru.

2. Vienreizēju apdedzināšanu izmanto terakota izstrādājumu un

akmens trauku veidu (māla, ar sāls glazūru pārklāti izstrādājumi)

vienreizējai apdedzināšanai.

3. Dekoru apdedzinot, apdedzināšanas laikā ar glazūras krāsām

nostiprina apgleznojumus vai priekšmetu apklāj ar otru glazūras

slāni un veic apdedzināšanu zemākā temperatūrā, lai novērstu

pamata glazūras kušanu.

4. Glazūras apdedzinājums ir iepriekš apdedzināts un pēc tam

glazēts izstrādājums, ka gaitā glazūra nostiprinās uz

izstrādājuma. Glazēšana ir keramikas izstrādājumu izgatavošanā

viens no svarīgākajiem posmiem. Glazēšanā pielaistās kļūdas

var sabojāt visus iepriekšējos darbus. Par glazētā priekšmeta

kvalitāti var spriest pēc apdedzināšanas, bet vairumā gadījumu

tad rezultātus nav iespējams izlabot. Tāpēc glazēšanā ir

nepieciešama liela pieredze un labas zināšanas par materiālu,

lai novērstu glazūras bojājumus, ko izraisa nepareizi darba

paņēmieni. Pirms glazēšanas priekšmeti ir rūpīgi jānotīra no

putekļiem, ja iespējams, izmantojot kompresoru vai putekļu

sūcēju. No putekļiem attīrītus priekšmetus noslauka ar mitru

sūkli. Glazūru uz priekšmeta uzklāj ar otu, ar iemērkšanas,

pārliešanas vai izsmidzināšanas metodi. Ar otu uzklāšanu

izmanto maza izmēra priekšmetiem. Izmantojot iemērkšanas un

pārliešanas metodi priekšmetus var īsā laikā noklāt ar

vienmērīgu glazūras kārtu. Glazūrai šajā gadījuma ir jābūt

sagatavotai lielākā daudzumā. Glazūru izsmidzina ar

smidzinātāju, kas ir savienots ar kompresoru un darbojas ar

saspiestu gaisu. Māla izstrādājumus ievieto īpašā skapī uz

pagriežamas pamatnes. Izmantojot izsmidzināšanas metodi, ir

jārēķinās ar glazūras zudumu, bet vienlaikus šādi ar nelielu

glazūras daudzumu var izstrādājumu apklāt pilnīgi. Glazūras

izdošanās var būt atkarīga no glazūras slāņa biezuma. Daži

glazūras veidi var uz izstrādājuma veidot plānāku, daži biezāku

slāni. Izstrādājuma dibenu vai dibena apmali ar glazūru neapklāj.

Šis zonas pirms glazēšanas ir ieteicams noziest ar karstu vasku

vai parafīnu, lai novērstu glazūras nostiprināšanos šajās zonās.

(Rohlin 2003)

Māla apdedzināšanas krāsnis pēc apkures materiāla un enerģijas veida iedalās

malkas, eļļas, gāzes, ogļu, elektroenerģijas un saules enerģijas apkures krāsnīs, pēc

nodarbinātības (periodiskās vai nepārtrauktās), pēc krāsns konstrukcijas un vilkmes.

(Keramikas krāsnis 2009)

Keramika iedalās pēc apdedzināšanas temperatūrām zema karstuma un augsta

karstuma keramikā (Rohlin 2003):

1. Zema karstuma keramiku apdedzina līdz temperatūrai 1150 °C, k ā rezultātā iegūst

ar porainu struktūru izstrādājumus, kuri glazūras apdedzināšanas rezultātā kļūst

ūdensizturīgi. Zema karstuma keramika ietver primitīvo keramiku, majoliku, podnieka

keramiku, kaļķa fajansu. Ar zemas temperatūras keramiku nodarbojas galvenokārt

pateicoties dažādu glazūras krāsu pārpilnībai.

2. Augsta karstuma keramikas apdedzināšana notiek temperatūras intervālā no 1150

līdz 1500 °C. Augstas temperat ūras keramika ietver akmens izstrādājumus, fajansa,

porcelāna, karstumizturīgus traukus. Izstrādājumi ir saķepuši ar kristāliskām

šķembām, kas ir ūdensizturīgas arī bez glazūras apdedzināšanas. Augsta karstuma

keramika ir izturīgāka, bet ir ar mazāku glazūru krāsu izvēli.

3.1. Keramikas izstr ādājumu klasifik ācija

3.1.1. Klasifikācija pēc apdedzinātās keramikas masai raksturīgas struktūras un

nokrāsas

Podnieka izstrādājumi - pazīstama arī kā rupja vai zemnieku keramika) – no viegli

kustošas un galvenokārt no naturāla māla izgatavoti poraini produkti, kas ir

apdedzināti pie temperatūras 850 ° -1000 °C, un var b ūt pārklāti ar angobidu un

vienkārša sastāva jēlglazūru (piemēram, svina un māla glazūru); tas ietver arī

primitīvo keramiku;

Zema karstuma keramika – no ar vairākiem komponentiem uzlabotas keramikas

masas veidoti izstrādājumi, kas ir apdedzināti pie temperatūras 900° -1100 °C, un

pārklāti ar ļoti dažādu tipu glazūrām (tas ietver arī kaļķu fajansu, majoliku un raku);

Kalku fajanss – no ar kaļķiem bagāta māla izgatavoti poraini produkti, kas ir klāti ar

baltu sedzošu alvas glazūru, galvenokārt dekorēti ar glazūru pārklājošu gleznojumu

un apdedzināti pie temperatūras 950° - 1000° C, tipisks p ārstāvis šeit ir Delft fajanss;

Majolika – no ar dzelzi bagāta māla izgatavoti poraini produkti, kas ir pārklāti ar baltu

nosedzošu alvas glazūru, dekorēti ar glazūru pārklājošu gleznojumu un apdedzināti

pie temperatūras 900° l īdz 1050° C, tipisks p ārstāvis ir Itālijas majolika;

Raku – pasi apdedzinātas no vājas masas izgatavoti poraini izstrādājumi;

Šamota produkti – no ugunsdrošā māla, poraini produkti, kuru sastāvā ir dedzināta

māla - šamota šķembas, un kuri parasti tiek apdedzināti pie temperatūras 1150° -

1300 °C;

Karstumizturīgie ēdiena trauki – no porainas, parasti ar šamotu vai talku bagātas

masas izgatavoti un termisko šoku izturoši izstrādājumi, kas ir apdedzināti pie 1160°-

1300° C (iz ņēmuma kārtā arī pie zemākas t°), un kurus lieto gan ēdiena gatavošanā

gan pasniegšanā;

Smalkais fajanss – no gaiša vai balta mala poraini produkti, kas ir apdedzināti pie

temperatūras 1180°- 1280° C, un ir p ārklāti ar caurspīdīgām vai īpašām fajansa

glazūrām;

Klinkers – no krāsainas blīvas saķepušas masas ar glazūru pārklāti izstrādājumi, kas

ir apdedzināti pie temperatūras 1150 ° -1350°C;

Akmens trauks - pelēki vai brūni no dedzināta māla blīvi, saķepuši izstrādājumi, kas ir

apdedzināti pie temperaturas1150° -1350° C, un kl āti ar dažāda veida glazūrām

(sāls, māla, pelnu, laukšpata u.c. glazūrām);

Porcelāns - visaugstākās kvalitātes keramikas veids, no balta māla blīvi, pret skābēm

un laika apstākļiem izturīgi, dažiem veidiem daļēji caurspīdīgi izstrādājumi, kas

lielākoties ir pārklāti ar caurspīdīgu glazūru, apdedzināti pie temperatūras 1250° -

1500° C, un p ēc vajadzības pārklāti ar zemglazūras vai virsglazūras krāsām.

Porcelāna izstrādājumus var apklāt ar ļoti dažādu veidu glazūrām;

Ugunsizturīga keramika – no ugunsizturīga māla blīvi, saķepuši izstrādājumi, kas ir

apdedzināti pie temperatūras 1350 ° -1500 ° C.

Šī klasifikācija ir visai nosacīta. Katram izstrādājuma veidam ir savukārt apakš

iedalījumi, bieži vien veidi ir savstarpēji sajaukušies, kā rezultātā rodas starpvarianti

utt.

3.1.2. Keramikas produktu klasifikācija pēc to funkcijas

Tehniskā keramika - ugunsdroša un elektro- un radiotehniskā keramika, kas tiek

izmantota daudzās ražošanas nozarēs un iekārtās šī materiāla ugunsdrošības,

izolācijas un elektrisko īpašību dēļ. Ugunsdrošas detaļas pielieto rūpnieciskajās

krāsnīs un ierīcēs, kas darbojas augstās temperatūrās, kodolreaktoros, aviācijā,

automobiļu būvniecībā un citās nozarēs. Elektrotehniskā keramika ir nepieciešama

elektrostacijās, elektromotoros un elektronikas ražotnē (datori, radio, utt.)

Celtniecības keramika - keramikas izstrādājumi un materiāli, ko izmanto ēku, ceļu,

kanalizācijas un drenāžas tīklu un citu tehnisko būvju celtniecībā. Vispazīstamākās ir

šādas produktu kategorijas:

� ķieģeļi - pilnie un dobtie ķieģeļi, fasādes ķieģeļi, klinkera ķieģeļi, uc;

� jumta dakstiņi;

� krāsns podiņi – krāšņu, kamīnu arējai apšuvei;

� sienas un grīdas flīzes - ēku iekšējai un ārējai apdarei;

� kanalizācijas caurules - notekūdeņu novadīšanai.

Ķīmijas rūpniecības keramika - Keramikas izstrādājumi, kas iztur skābju un gāzu

ietekmi, un ir berzes un dažādu spiedienu izturīgi - ventilatoru, sūkņu detaļas, gāzu

un šķidrumu novadīšanas caurules, laboratorijas iekārtas utt.

Medicīniski sanitārā keramika - keramiskās sanitārtehnikas izstrādājumi (vannas,

izlietnes utt.), un laboratorijas piederumi. Medicīnā keramiku izmanto kā zobu tā arī

kaulu protēžu izgatavošanā.

Keramika kā mākslas darbs un izstrādājums - brīvmākslā, lietišķajā mākslā,

arhitektūrā un dizainā.

10.attēls Māla stādīšanas podi

(Avots: http://www.hortes.ee)

Attēls 11 Māla trauki (Avots: http://www.keramika-asb.lt/ee/tooted )

Attēls 12 Māla rotaslietas (Avots: http://isemoodiloovustuba.blogspot.com/2010_11_01_archive.html)

4. Keramikas parauga kalkul ācija

4.1. Iesākšana ar nelielu keramikas darbn īcu

Šajā pētījumā ir sniegta neliela keramikas (keramika, kā mākslas darbs un kā

izstrādājums) ražošanai paredzēta parauga kalkulācija, primāro piederumu un

aprīkojuma apraksts, kas nepieciešami darba uzsākšanai. Jo mākslas keramikas

ražošana nepatērē tik daudz resursu kā būvniecības keramikas ražošanas un

būvniecības māla ražošanas uzsākšana.

Telpa

Keramikas darbnīcas telpām nav īpašu prasību. Ir ieteicams, ka grīdas būtu klātas ar

viegli tīrāmu materiālu. Darba telpas izmērs ir atkarīgs no darbnīcas profila. Darba

telpai un krāsns telpai būtu vēlams atrasties atsevišķās telpās, lai izvairītos no

keramikas apdedzināšanas gaitā izdalošos kaitīgo vielu ieelpošanas. Krāsns telpas

minimālam izmēram ir jābūt 6 m2 (3x2m), un tur ir jābūt labai izsūkšanas ventilācijai

vai taisni caur sienu.

Plaukti

Keramikas darbnīcā plaukti ir vajadzīgi ka materiālu un instrumentu novietošanai, tā

arī māla izstrādājumu žāvēšanai. Māla priekšmetu žāvēšanai ir piemēroti stipri, ar

retu konstrukciju koka plaukti. Reta konstrukcija ļauj gaisam brīvi kustieties ap māla

priekšmetiem un tos vienmērīgi izžāvēt.

Tā kā keramikas izgatavošanas process prasa laiku pa laikam māla izstrādājumu

pārvietošanu (no darba galda plauktā, vēlāk uz krāsni galīgai apdedzināšanai, tad

atkal uz darba telpu glazēšanai utt.), priekšmetu pārvietošanai ir lietderīgi izmantot

finiera vai koka paliktņus.

Darba galdi

Darba galdiem ir jābūt stipras konstrukcijas un ar viegli tīrāmu virsmu. Ar mālu

strādājot ir ieteicams izmantot arī veidošanas paliktņus. Tam ir piemērotas ūdeni

uzsūcošas plātnes (finieris, kokskaidu plātne, lieta ģipša plātne). Paliktņi palīdz

novērst māla pielipšanu pie darba virsmas.

Nostādināšanas trauks un izlietne

Keramikas darbnīcā ir piemērota lielākā ar divām pusēm izlietne. Māla atliekas

saturoša skalošanas ūdens attīrīšanai ir vajadzīgs starp izlietni un kanalizācijas

sistēmu uzstādīt daudzkameru nostādinātāju. Tas novērš kanalizācijas sistēmas

aizsprūšanu ar māla un glazūras atliekām.

Keramikas kr āsns

Keramikas krāsns izvēlē pirmkārt būtu jāievēro krāsns lielums (apjoms), un

apdedzināšanas slodze, un kāda ir pieejamā elektroenerģijas apgāde (vai ir

atbilstoša jauda). Iegādājoties ir jāievēro kontrollera un krāsns aprīkojuma (plaukti, to

balsti) esamība un piemērotība materiāliem (keramika, stikls).

- No virsas lādējamās apļveida krāsnis ar tilpumu 30-300L. Šīs krāsnis ir piemērotas

gan mīļotājiem keramiķiem gan arī mazākās māla darbnīcās. Piemērota zemas un

vidējas slodzes apdedzināšanai.

- Frontāli lādējamas kameras krāsnis 50-250L. Šīs krāsnis ir piemērotas lielākām

apdedzināšanas slodzēm, un ja ir vajadzība pēc lielākas krāsns. Lielas ietilpības

frontāli lādējamu krāsni (lielāku par 150 (200) litriem), salīdzinot ar no virsas

lādējamo ir ērtāk sapakot. Apkures elementi (spirāles) var uzstādīt nišās, vai uz

keramikas caurulēm. Uz caurulēm uzstādītajiem apkures elementiem ir nedaudz

ilgāks kalpošanas mūžs, jo tie laika gaitā neizstiepjas. Vienmērīgāku siltuma sadali

nodrošina krāsnis, kurām apkures elementi atrodas 5 pusēs - tas ir svarīgi tieši ar

lielāku apjomu krāsnīm. Kameras krāšņu priekšrocība ir arī labāka siltumizolācija.

Atkar ībā no izmantojam ās metodes vel ir nepieciešama: podnieka virpa, ruļļu

prese, māla rullis, cilpu dzelži, griezējasmenis, tīrīšanas dzelzs, modelēšanas spieķi,

virves, sūkļi, špakteles lāpstiņas, glazūras otas, angobas gleznojumu pipetes un citi

instrumenti.

Māls

Porcelāna māls, veidošanas māls, virpošanas māls, dažādu krāsu māls utt.

Angobas

Angoba ir uz mitra, gaisa sausa apdedzināta māla priekšmeta uzklāta šķidra

keramikas masa. Lai panāktu spīduma dziļāku toni, angobu pārklāj ar caurspīdīgu

glazūru.

Glazūras

Augstu karstumu izturošas glazūras, zemu karstumu izturošas glazūras

4.2. Parauga kalkul ācijas sagatavošana

Izmaksu aprēķināšanā izmaksas ir klasificētas no uzvedības aspekta (t.i., reaģējot uz

pārmaiņām darbību apjomā), fiksētās un mainīgās izmaksās.

1. Fiks ētās izmaksas – nosacīti nemainīgas izmaksas, kas nav proporcionālas

atkarība no produkcijas apjomu izmaiņām (nolietojums, kapitāla procents,

uzturēšanas un remonta izmaksas, apdrošināšana, nekustamā īpašuma nodoklis

u.c.). Fiksēto izmaksu kopējās summas apjoms nav atkarīgs no ražošanas darbību

apjoma, bet kopējās produkcijas apjoma pieaugšanā līdz zināmam līmenim paliek

nemainīgs. Ražošanas paplašināšanā no šī līmeņa ir jāpalielina ražošanas apjomi,

tātad palielinās arī fiksētās izmaksas. Ar pamatīpašumu saistītas izmaksas

saglabājas vienā un tajā pašā līmenī pat tad, ja ražošanas apjoms ir neliels. Šo

izdevumu segšanas vajadzība jāņem vērā ir tad, ja vispār neražo (piemēram, zemes

nodoklis, nomas izmaksas utt.)

2. Main īgās izmaksas - ražošanas izmaksas, kuru summas apjoms mainās

proporcionāli saražotās produkcijas apjomam (materiālu izmaksas, degvielas

patēriņš, enerģijas patēriņš, ar darbību saistītas algas izmaksas, u.c).

Amortiz ācija jeb kapitāla nolietojuma izmaksas ir no aktīvu iegādes vērtības par

vienu gadu aprēķinātā daļa. Par amortizāciju sauc pamatlīdzekļu vērtības

samazināšanos tā izmantošanas laikā. Nolietojums ir aplēsti izdevumi un tos ieskaita

produkcijas veida izmaksā (pašizmaksā), izmantojot netiešas metodes. Uzņēmuma

nolietojuma summu aprēķina pamatojoties uz pamatlīdzekļu saimnieciskās

izmantošanas laiku.

Galvenais ražošanas efektivit ātes r ādītājs ir ražošanas rentabilit āte.

Rentabilitāte jeb dzīvotspējīga ražošana nozīmē, ka uzņēmums sedz produkcijas

ražošanai un realizēšanai izdarītos izdevumus, un gūst papildus vēl peļņu. Izmaksu

rentabilitāti raksturo peļņas (zaudējumu) un produkcijas ražošanai un realizēšanai

izdarīto izmaksu attiecība. Izmaksas rentabilitāte ir aprēķināta šādi:

Izmaksu rentabilitāte raksturo veikto izdevumu efektivitāti, piemēram, cik centus

peļņu guva produkcijas pārdošanā par katru izlietoto euro.

* 100

Parauga kalkulācija tika izstrādāta, balstoties uz reālu keramikas darbnīcu, kurā

viens no ražošanas produktiem ir māla bļodu presēšana jeb štancēšana veidojot.

Parauga kalkulācijā izmanto elektrisko apdedzinās krāsni. Parauga kalkulācijai par

pamatu ir ņemts, ka ražošana notiek 6 mēnešus gadā un ražo 100 bļodas mēnesī.

Viens apdedzināšanas process ilgst 10 stundas.

Parauga kalkulācijas sagatavošanai sastādīja MS Excel izklājlapu (1.tabula), kurā ir

reģistrēti ar keramikas bļodu ražošanu saistītas izmaksas, ieņēmumi un peļņa

naudas izteiksmē. Peļņa ir ieņēmumu un izdevumu starpība. Visas izmaksas un

ieņēmumi ir sniegti eiro. Algu izmaksas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz vidējo

samaksu par darba stundu lauksaimniecības nozarē Dienvidigaunijā (Igaunijas

Statistikas birojs). Darba stunda ar nodokļiem ir 4,14 €/st.

1.tabula 100 bļodu ražošanas izmaksas, € IZMAKSAS € 1. FIKSĒTĀS IZMAKSAS Algu izmaksas 82,8 Telpu remonts 13 Mašīnu apkopes izdevumi 13 Nolietojums 87 Fiks ētās izmaksas kopa 195,8 2. Main īgās izmaksas Materiāli 58,8 Ar apdedzināšanu saistītas elektroenerģijas izmaksas 64 Citiem darbiem nepieciešama elektroenerģija (ieskaitot vispārējo elektroenerģiju) 38 Main īgās izmaksas kop ā 160,8 3. Pārējie izdevumi Transports 25 Tālrunis 20 Mārketinga izdevumi 13 Pārējie izdevumi kop ā 58 Izdevumi kop ā 414,6

Šajā piemērā izgatavo 100, viena apdedzināšanas procesā krāsnī ievietotās bļodas.

Algu izmaksās ir aprēķināta kopā 20 darba stundu izmaksa. Visdarbietilpīgākā ir

bļodu mazgāšana, tīrīšana un glazēšana (2.tabula).

2.tabula Darba laika tabula Darba operācija Laiks, stundas

1. Maisīšana, presēšana, apdare 7

2. Sākuma apdedzināšanai bļodu krāsnī iekraušana un izkraušana

3

3. Mazgāšana, tīrīšana, glazēšana 7

4. Bļodu krāsnī iekraušana un izkraušana

3

Telpu remontdarbi un apkope ir atkarīga no izmantojamās ēkas stāvokļa un vecuma.

Aprīkojuma remonta un uzturēšanas izmaksas ir atkarīgas arī no aprīkojuma

amortizācijas un veida. Parauga kalkulācijā ir kā ēku tā arī aprīkojuma apkopes

izmaksas 13 €.

Ēkas iekārtojuma amortizācija šajā parauga kalkulācijā ir 11 €/mēnesī. Iekārtojuma

iegādes izmaksas ir 640 €, kas amortizējas 10.gadu laikā. Tā kā ražošanā notiek

sešus mēnešus gadā, tad nolietojums tiek aprēķināts par gada sešiem mēnešiem.

Apdedzināšanas krāsns izmaksas ir 3196 €, kas amortizējas 7 gadu laikā un arī to

izmanto 6 mēnešus gadā. Šajā gadījumā viena mēneša nolietojums ir 76 €.

Bļodu izgatavošanai pēc parauga kalkulācijas ņem 300 kg māla, kura izmaksa ir

28,8 € (cena par tonnu ir 96 €/t, izmanto vietējo mālu). Simts bļodu izgatavošanai

patērē 3 kg glazūras par cenu 10€/kg.

Apdedzināšanas elektrības izmaksās ir aprēķinātas vidēji 64€ divām krāsnīm.

Pārējām darba operācijām nepieciešamā elektroenerģija ar vispārējo elektroenerģiju

ir 38 €.

Transporta, mārketinga un tālruna izmaksas ir atkarīgas no ražošanas ēkas

atrašanās vietas, izvelēta izplatīšanas kanāla un darbu organizācijas.

Parauga kalkulācijā ir aprēķinātas 100 bļodu izgatavošanas kopējās izmaksas

(fiksētās izmaksas + mainīgās izmaksas + citas izmaksas), kopā 414,6€, vai 4,146 €

uz vienu bļodu.

Pārdošanai derīgas bļodas ir 80. Brāķī aiziet 20%, jeb no 100 bļodām 20 bļodas ir

brāķis. Vienas bļodas pārdošanas cena ir ņemta 6€, un šādā gadījumā ieņēmums ir

480 €.

3.tabula Ieņēmumi, peļņa un rentabilitāte no māla bļodām Kopējās izmaksas, € 414,60

Kopējie ien ākumi, € 480

Peļņa, € 65,40

Rentabilit āte,% 15,77%

Parauga kalkulācijā 100 bļodu ražošanas peļņa ir aprēķināta 65,40€ un rentabilitāte ir

15,77%. Ja bļodu mēneša produkciju palielinātu, tad fiksēto izmaksu summa par

vienību samazinās, kas nozīmē, ka sagaidāmā peļņa varētu pieaugt, ja cenas paliek

tās pašas un izejvielu cenas nemainās.

Atsauces:

Ehitusmaavarade kasutamisvõimalused. (http://www.envir.ee/orb.aw/class=file/action=preview/id=1157415/4lisaKasutamisvoimalused.PDF) (14.11.2011) Fibo kergkruus. (http://www.maxit.ee/media/34/kergkruus/Fibo_Kergkruus_est_03_08.pdf) (14.11.2011) Jakó, G. 1933. Eesti savitöösturite käsiraamat. Riigi Kunsttööstuskool, Tallinn Rohlin, L. 2003. Keraamika käsiraamat. Eesti Kunstiakadeemia, Tallinn Geotehniline projekteerimine. 2003. Osa 1: Üldeeskirjad: Eesti Standart EVS 1997-1:2003. Tallinn: Standardiamet. Keefe, L. 2005. Earth Building: methods and materials, repair and conservation. London: Taylor & Francis. Keraamikapõletusahi. (http://et.wikipedia.org/wiki/Keraamikap%C3%B5letusahi) (14.11.2011) Keskküla, T. 2001. Eesti savihoonete ehitamise ajalugu. – EPMÜ teadustööde kogumik, 214. Kunstiteraapia. Töö voolimissaviga. (10.10.2011) (http://www.kunstiteraapiad.ee/index.php?option=com_content&view=article&id=23&Itemid=59) Minke, G. 2006. Building with Earth: design and Technology of a Sustainable Architecture. Basel: Birkhäuser-Publisher for Architecture. Norton, J. 1997. Building with Earth: a handbook. 2nd ed. Warwickshire: ITDG Publishing. Pirrus, E. 2000. Maavarade geoloogia. Tallinn: TTÜ kirjastus. Rosentau, A., Puura, V., Olesk K., Hõlpus, K. „Setomaa maavarad“, 2009. Uurimustöö Saviravi. Kirjastus Sünnimaa, 2001 (http://www.loodusand.ee/savi.htm) Sepp, A. 1935. Savihooned. Tõnu Mauring „Savikrohvi olulisemad omadused“ 2005 (http://www.srik.ee/static_files/Tartu/Konspektid/Savikrohv_T-Mauring.doc) Vahearuanne loodusressursside kohta. Eesti-Läti koostööprojekti „BUY LOCAL” raames läbi viidud uuringu aruanne Setomaa ja Ape regiooni loodus- ja inimressursside kohta. 2010. (http://www.setomaa.ee/docs/File/Aruanne%20Seto-Ape%20ressursid.pdf) (14.11.2011)