Meža­parka­attīstības­biedrības­avīzeMeža­parka­attīstības­biedrība

Meþaparkspirmâ dârzu pilsçta Eiropâ

23./24. laidiens. RÎGA 2010. g., decembris

Kā pēdējos gados ir mainījies Meža parks? Kurp ved pārmaiņas? Vai līdz ar jauniem iedzīvotājiem esam saglabājuši šeit svarīgās vērtības? Ko apkaimes iedzīvotājiem nozīmē kvali­tatīva vide? Vai tas atšķiras no vidējā rīdzinieka viedokļa? Uz šiem jautāju­miem atbildes varētu būt jau nākama­jā Meža parka avīzes laidienā, – bet tas ir atkarīgs no jums, no jūsu vērtējuma un aktivitātes, aizpildot šeit tālāk pub­licētās aptaujas anketas.

Pirms desmit gadiem tika uz­sākts Meža parka līdzsvarotas at­tīstības projekts (2000.–2002.)1, kura ietvaros, apkopojot iedzīvo­tāju viedokli, 2002. gadā tika iz­dots Meža parka līdzsvarotas at­tīstības plāns. Tā nodaļās – sociā­lie jautājumi, apbūve, zaļās zonas, transports, atkritumu saimniecība, Kultūras un atpūtas parks “Meža­parks”, Ķīšezers un tā piekrastes

teritorija, kā arī pārvalde – ir iezī­mētas apmēram 180 rīcības, kuras veidotu apkaimi vēl patīkamāku ikdienai un dzīvošanai.

Toreizējā situācija astoņās minē­tajās sadaļās ir atspoguļota arī pro­jekta ietvaros izdotajos Meža parka līdzsvarotas attīstības rādītājos “Kas notiek Meža parkā?”. Patei­coties toreiz fiksētajai situācijai, ir ie­spējams novērtēt apkaimes attīstību laika gaitā. Kopš 2002. gada, piemē­ram, parkā milzīgas pozitīvas izmai­ņas izdevās īstenot nu jau likvidētajai pašvaldības aģentūrai “Meža parks” – izveidoti un līdz šim uzturēti aug­stas drošības un kvalitātes bērnu ro­taļu laukumi un piedzīvojumu parks “Mežakaķis” kā vieta ģimenēm un bērniem, nodrošināta ērtāka orientē­šanās pēc izvietotajām norādēm, kā arī notikušas citas apmeklētāju atzī­tas pārmaiņas. 3. lpp.

Attīstība un līdzsvars Meža parkāApvij Latvijai

tīru, zaļu jostu!Es atveru grāmatas zaļo

lappusi –Man pretī uzšalc meža vējš.Un vējš man pašķirZaļu egļu ceļu.Es eju pa zaļo ceļu,Kur skatos – visur skan!Es paskatos uz leju –Tur zaļā zālē rasa mirdz.Griežu galvu uz sāniem –Tur zaļas egles zaros pukst

maza putnēna sirds.Es paskatos uz augšu –Tur zaļo egļu galotnēs mans

draugs, meža vējš sēž!Uz leju, uz augšu, uz sāniem –Visur pukst zaļa sirds!Tā visa ir Latvijas tīrā, zaļā josta!

Made Lība Sedliniece,

5. klases skolniece1 ES Phare ACCESS finansētais projekts, Mežaparka Attīstības biedrībai sadarbojoties ar Helsinku Vides

Centru un Rīgas vides centru Agenda 21

2 3

no 1. lpp. Zīmīgi, ka pēc rotaļu laukumu atklāšanas Meža parks

vismaz Purvciema ģimenēm ar bērniem kļuva par popu­lārāko atpūtas vietu Rīgā, apsteidzot līdz tam populārā­ko izklaides galapunktu – ēdināšanas vietu “Lido”.2

Sadarbībā ar Rīgas domes Satiksmes departamen­tu ir īstenota ideja par Meža parku kā dzīvojamo zonu un līdz ar to maksimālā braukšanas ātruma ierobežo­šanu, kas ievērojami uzlabo drošību uz ielām. Ja tikai visi vietējie braucēji šo pašu māju drošības privilēģiju respektētu…

Vienlaikus ir jautājumi, kuros nekas nav mainījies, piemēram, nav lapu kompostēšanas centralizētas ie­spējas vai labu sabiedriskā transporta savienojumu ar apkārtējām apkaimēm. Savukārt situācija vairākos 2002. gadā izvirzītajos jautājumos ir gājusi pretējā, ne­vis vēlamajā virzienā, piemēram, gājēju ietvju ir kļuvis mazāk, to kā neērtības ir jāizbauda gājējiem īpaši snie­gainajā laikā, vai arī Ķīšezera krasts ir kļuvis ievērojami nepieejamāks.

Pirms 2002. gada Meža parkā iesāktais apkaimes attīstības redzējums no vietējā skatpunkta bija radošs un jauns solis Rīgas attīstības kontekstā, taču tagad pat visas Rīgas attīstība arvien vairāk tiks balstīta uz apkaimju koncepciju. Savukārt, ja pirms desmit ga­diem vietējā apkaimē veidotas nevalstiskās organi­zācijas Rīgā bija vien VAK Bolderāja un Meža parka Attīstības biedrība, tad tagad jāmin tādas aktīvas biedrības un iniciatīvas apkaimju interešu aizstāvībai un radošiem vietējiem projektiem kā sabiedriskā or­ganizācija Kundziņsala, Vecmīlgrāvja attīstības bied­rība, VAK Bolderāja, Vecrīgas biedrība, Kalnciema ielas kvartāls, un ir vēl citas šeit nenosauktas. Tātad, ņemot vērā ne tikai vietējās izmaiņas, bet arī pieredzi citur Rīgā, šogad Meža parka Attīstības biedrībā laiks izvērtēt līdz šim padarīto, nostiprināt nezūdošās vēr­tības un meklēt jaunas un radošas pieejas nākamajiem gadiem. Šajā darbā liels uzsvars tiks likts uz sadarbī­bu: Meža parka līdzsvarotas attīstības rādītāju atjau­notu pārskatu biedrība veic sadarbībā ar J. Poruka skolas Meža parka filiāles (t.i., Meža parka sākumsko­las) ekokomandu un ar Jekaterinu Pļačko (maģistra darbs Latvijas Universitātē), bet Rīgas attīstības jau­tājumos, kas skar arī Meža parku, aktīva sadarbība un jaunas darbības formas tiek meklētas kopā ar pārējām Rīgas apkaimju nevalstiskajām organizācijām. Vislie­lāko atsaucību un piedalīšanos gaidām no Meža­parka iedzīvotājiem – tikai apkaimes īsteno saim­nieku un lietotāju izteikts vai noklusēts viedoklis izšķirs, vai spējam atrast vienojošo Meža parka daudzveidībai un vai ar savu unikālo pieredzi un bagātību esam gatavi sadarboties ar Rīgas pilsētu un apkaimēm citur Latvijā un Eiropā.

Kristīne Āboliņa,MAB valdes priekšsēdētāja

Attīstība un līdzsvars Meža parkā

Kultūras un atpūtas parka “Meža parks” attīstības plānošana

Kultūras un atpūtas parks “Meža­parks” (turpmāk – Parks) ir nozīmīgs simtgadīgu priežu mežs, vieta atpūtai un izklaidei, Dziesmu svētku mājas un jauka Ķīšezera pludmales josla ne tikai vietējiem, bet visas Rīgas iedzīvotājiem. 2010. gada rudenī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments uzsāka Parka detālplānojuma izstrādi, kas lielā mērā noteiks Parka tālāko attīstību. No 2010. gada 4. oktobra līdz 29. oktobrim no­tika detālplānojuma pirmā sabiedris­kā apspriede, kuras laikā tika saņemti 47 iesniegumi no 61 privātpersonas, kas galvenokārt dzīvo Meža parkā. Turklāt tika iesniegti septiņi iesniegumi no se­šiem uzņēmumiem un organizācijām, tai skaitā: Meža parka Attīstības biedrība, RP SIA “Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” (2 iesniegumi), SIA “Kaķītis”, Rīgas pašvaldības policija, SIA “Atpūtas centrs Lemārs” un SIA “RIC”. Publiska sanāksme par detālplānojuma izstrā­des jautājumiem notika 2010. gada 28. oktobrī Rīgas domes Sēžu zālē. Publiskās sanāksmes protokols un visi rakstiski saņemtie priekšlikumi ir apkopoti un skatāmi Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta mā­jaslapā: http://www.rdpad.lv/services/deliberative/article.php?id=99550.

Visi pirmās sabiedriskās apspriedes materiāli ir nodoti Parka pārvaldītājam SIA “Rīgas meži” izvērtēšanai un iestrā­dāšanai detālplānojuma pirmajā redak­cijā. Detālplānojuma pirmā redakcija būs pieejama apspriešanai otrās sabied­riskās apspriedes laikā 2011. gadā.

Ievērojot Meža parka nozīmīgumu, Meža parka Attīstības biedrība cer uz konstruktīvu sadarbību ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentu un SIA “Rīgas meži” ne tikai detālplāno­juma izstrādes gaitā, bet arī tā ieviešanas laikā. Tādējādi Biedrība uzskata, ka būtu nepieciešams izveidot Parka attīstības uzraudzības padomi. Tās sastāvā būtu ie­interesētās puses no valsts, pašvaldības un nevalstiskā sektora, un tās uzdevums būtu uzraudzīt Parka attīstības plāna ieviešanu.

Turpinājumā sniedzam Meža parka Attīstības biedrības viedokli par turp­māko Parka attīstību.

Meža parka Attīstības biedrības priekšlikumi Kultūras un atpūtas parka “Meža parks” attīstībai

Meža parka Attīstības biedrības priekš likumu pamatā ir Meža parka līdz­svarotas attīstības plāns (2002), ilgga­dējie novērojumi un vispārējie principi, pēc kuriem sākotnēji tika veidota Meža­parka dzīvojamā teritorija un Parks.

1. Lai saglabātu Parka savdabību un gadu desmitos pārbaudītās vērtības, pirms Parka attīstības stratēģijas un de­tālplānojuma izstrādes jānoskaidro Parka vērtības un tās jāizmanto kā kritēriji, vēr­tējot jebkuru funkcionālās vai teritoriālās attīstības priekšlikumu. Veidojot Parka “attīstības” nosacījumus (zonējumu un teritorijas izmantošanas un apbūves no­teikumus), lielākā uzmanība jāpievērš šo vērtību saglabāšanai un tam, lai attīstības rezultātā neveidojas “vidējais aritmētis­kais” parks Rīgā ar visiem iespējamiem pakalpojumiem, bet gan vieta ar īpašu raksturu un citur negūstamām kultūras un atpūtas iespējām pārbaudītam un uz­ticamam lietotāju klāstam.

Meža parka Attīstības biedrības veiktajā pētījumā iedzīvotāji noteica šādas Parka saglabājamās vērtības prio­ritārā secībā:

1. priežu mežs, daba, vide, cilvēku neskartas vietas;

2. Ķīšezers un pieeja pie tā;3. takas un asfaltēti celiņi;4. Nacionālais zooloģiskais dārzs;5. klusums;6. svaigs gaiss;7. Lielā estrāde;8. kāpu reljefs, Bļodiņkalns.2. Pirms detālplānojuma izstrādes

un atsevišķu teritoriju daļu zonējuma iz­vēles jānosaka galvenais Parka attīstības vadmotīvs jeb stratēģija, kam detālplā­nojums un visa cita veida attīstība Parkā būtu pakārtojama.

2.a – Arī stratēģijas izvēlei jānotiek, konsultējoties un sadarbībā ar sabied­rību. Par stratēģijas pamatu iesakām izmantot ar Rīgas domes lēmumu ap­stiprināto pašvaldības aģentūras “Meža­parks” izstrādāto Pašvaldības kultūras un atpūtas parka “Meža parks” vidējā termiņa darbības stratēģiju, kuras īste­nošana izraisīja lielu Parka apmeklētāju skaita pieaugumu un pozitīvu novērtē­jumu. Šim darbam jāizmanto daudzie

plenēru, diskusiju un konferenču ma­teriāli, lai publikas piesaistes un Parka attīstības pamatā būtu oriģinālas, mūs­dienīgas idejas.

2.b – Atbilstoši Rīgas domes 2006. gada lēmumam “Meža parka” teritorija jāplāno, jāattīsta un jāapsaimnieko kā viena teritorija ar vienotiem apsaimnie­košanas noteikumiem. Parka robežas nedrīkst mainīt, un teritoriju nedrīkst sadalīt atsevišķos zemes gabalos indivi­duālai apsaimniekošanai.

3. Lai Parka attīstība tiktu veidota saskaņā ar apkārtnes attīstību un labu pilsētplānošanas praksi, detālplānoju­ma robežas jāpaplašina līdz dabiskajām robežām (ielām) un jāiekļauj tajā Vudi­sona termināla teritorija Viestura pros­pektā un Nacionālā zooloģiskā dārza te­ritorija Ķīšezera krastā līdz Cimzes ielai.

4. Detālplānojumā un Meža parka teritorijas daļu zonējuma izvēlē jāievēro vadmotīvs – “Meža parks” ir Dziesmu svētku mājvieta. Kultūras ministriju un Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru nepieciešams iekļaut to insti­tūciju sarakstā, no kurām detālplāno­juma izstrādātājs pieprasa nosacījumus detālplānojuma izstrādei.

5. Par galveno vadmotīvu parka funkciju plānošanā papildus Dziesmu svētku mājvietai ierosinām paredzēt bērniem un jauniešiem piemērotas ak­tivitāšu iespējas, jo Rīgā praktiski nav labiekārtotu vietu ģimenes atpūtai ar bērniem brīvā dabā.

6. Neizvietot parkā nepiemērotas vai savstarpēji konfliktējošas izklaides vai citas funkcijas (piemēram, kazino, viesnīcas, mājokļus u. tml.), kas neat­bilst Dziesmu svētku mājvietas un pil­sētas meža parka funkcijām.

Nākotnes vadmotīvs – Dziesmu svētku mājvieta

7. Saglabāt Meža parku kā “Rīgas plaušas” – dabisku mežu, kā arī neapbūvētu ezera krastu un ezera ūdens teritoriju, tos vei­dojot kā vietu atpūtai brīvā dabā un nemotorizētajiem sporta veidiem – riteņbraukšanai, skrituļošanai, slidošanai, slēpošanai u. tml, bet Ķīšezerā – vairākas labiekārtotas peldvietas un terito­riju nemotorizētiem ūdenssporta veidiem.

8. Tā kā Nacionālais zooloģiskais dārzs ir iekļauts detālplā­nojumā, ierosinām Zooloģiskajam dārzam ieplānot kādu viegli uztveramu ieeju Pāvu ielas galā, kā arī atrisināt vienu no galvena­jām problēmām Ķīšezera krasta izmantošanai – brīvas pastaigas iespēju gar ezeru, arī gar Zooloģisko dārzu (lai atbilstoši Zvej­niecības likumam tauvas joslā nav pārrāvuma).

9. Teritorijas attīstības un izmantošanas plānošanā aizsargāt Meža parka unikālo reljefu, ģeomorfoloģiju, ģeoloģiju un hidro­loģiju un nodrošināt parkam raksturīgās bioloģiskās daudzveidī­bas un 200 gadu vecā meža saglabāšanu visā parka teritorijā, tai skaitā īpaši aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzību. Meža ap­saimniekošanā nepieļaut kailcirtes. Parka ainavisko vērtību ob­jektos iekļaut kāpas virsotni, kas iet paralēli Bļodiņkalna malām un ko intensīvi izmanto slēpotāji ziemā un pastaigām pavasarī, vasarā un rudenī. Veicamajos izpētes darbos noteikti jāiekļauj esošā un paredzamo aktivitāšu izraisītā trokšņa novērtējums.

10. Plānojot attīstību mežā un Ķīšezera krastā, jāievēro kli­mata mainības pieaugošā ietekme, tai skaitā vētru stipruma un atkārtojamības pieaugums, vējuzplūdes un jūras līmeņa celša­nās, neplānojot apbūvi arī reti applūstošajās teritorijās.

11. Tā kā Ķīšezers ir nozīmīgs un atpūtai izmantojams ezers visas Rīgas kontekstā, turklāt vairākas teritorijas rīdzinieki lieto kā peldvietas, tādēļ:

11.a – visu Ķīšezera krastu atstāt kā dabisku, neurbanizētu teritoriju, ieplānojot tur labiekārtotu peldvietu ierīkošanu;

11.b – pārējā krasta posmā neveidot krasta nostiprinājumus (rievsienas), kas ezeru padara nepieejamu un zema ūdenslīme­ņa gadījumā pat bīstamu bērniem;

11.c – plānojumā un apsaimniekošanas plānā paredzēt ie­spējas visā krasta kopgarumā izveidot gājēju celiņus gar krastu un nepārtrauktas pastaigas gar ezeru no golfa laukuma līdz Cim­zes ielai.

Meža parka Attīstības biedrības veiktajā pētījumā iedzīvotāji noteica šādas Ķīšezera saglabājamās vērtības prioritārā secībā:

1. dabiska, neskarta, neapbūvēta vide;2. ezera panorāma;3. klusums, miers;4. ezera putni;5. svaigs gaiss, labs vējš;6. brīva piekļūšana ezeram;7. maz cilvēku;8. iespēja braukt ar laivām, ūdens velosipēdiem.12. Plānojot Meža parkam piemērotas sporta un atpūtas ak­

tivitātes (piemēram, Mežakaķis, BMX trase, bērnu rotaļlauku­mi, piknika vietas, slēpošanas trases, dabas takas u. c.), izvairīties no meža transformācijas, lai nevajadzētu veikt izmaiņas Nekus­tamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un zemes lie­tojuma zonējumā.

13. Apbūves elementus, kas nepieciešami Parka funkciju nodrošināšanai, plānot tikai vietās, kur jau līdz šim ir bijusi vēs­turiskā apbūve, – Slidotavas teritorijā, atrakciju parka vietā, un Dziesmu svētku estrādi saglabāt esošajā vietā. Visur, kur Parka teritorijā būs pieļaujama apbūve, to veidot ar zonējumu: apstā­dījumu un dabas teritorijā (A), publiskās apbūves teritorijā ar apstādījumiem (Ap) un sporta un rekreācijas apbūves teritorijā ar apstādījumiem (As). 5. lpp.

Meža parks Meža parks, mana mīļā vieta,Tam priežu skuju josta sieta.Ai , mūsu meža takas skaistās!Rudenī tās zeltā laistās!

Varenās priedes pie ĶīšezeraIr vārti uz pasauli, kur prieka

putekšņi šaudās.Es dodos tur iekšā un sajūtu prieku,Garām nelaižu ne nieku.

Meža parks ir liels, liels mežs,Kas man it nemaz nav svešs.Ak, Meža parka zaļā priedīt,Tevi vienmēr varēs atpazīt!

Terēza Biezaite, 4. klases skolniece

2 J.Pļačko bakalaura darba “Rīgas vides piemērotība bērnu (0­7 g.vec.) vajadzībām: Purvciema piemērs” aptaujas rezultāti.

4 5

Meža parka iedzīvotājiem, kuri patiešām sevi uzskata

par šīs Eiropā vienas no pirmajām dārzu pilsētas “iedzimtajiem” un pat­riotiem, šķiet, lieki pārstāstīt teritori­jas un tajā esošo ēku vēsturi, jo par to rakstīts vairākās gan populārās, gan zinātniskās grāmatās. Tādēļ pateikt jums kaut ko jaunu par šo savdabīgo Rīgas vietu gandrīz vai nav iespējams. Bet tomēr ceru, kaut kas no turpmāk minētā var arī noderēt.

Tā kā pārstāvu kultūras mantoju­ma aizsardzības jomu, iesākumā gribu atgādināt, ka Meža parks kopumā ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības pie­mineklis, kura teritorijā bez tam vēl valsts aizsardzībā atrodas 49 valsts un 102 vietējās nozīmes arhitektūras pie­minekļi. Tātad gan uz visu teritoriju, gan minētajām ēkām attiecas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Ministru kabineta 2003. gada notei­kumi Nr. 474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, iz­mantošanu, restaurāciju, valsts pirm­pirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” un daudzu citu normatīvo aktu prasības, kurās šoreiz neiedziļināsimies. Lūgums vien­kārši tās ievērot, jo, nebūt nedomājot, ka normas ir ideālas, tās tomēr nav arī kādas birokrātiskas iegribas, bet gan vērstas uz mūsu kultūras vērtību sagla­bāšanu iespējami autentiskā veidā un ar mazākiem zaudējumiem.

Vēl nedaudz par pieminekļiem. Vecākā no valsts aizsardzībā esošajām Meža parka ēkām ir 1902. gadā pēc ar­hitekta Frīdriha Šēfela projekta celtā dzīvojamā māja Sudrabu Edžus ielā 1. Īpaši aktīva ēku būvniecība šeit notika laikā no 1910. gada līdz Pirmajam pa­saules karam, kā arī no 1928. līdz 1932. gadam. Pēc zināma panīkuma un salī­dzinoši maz aktīvas jaunu ēku būvnie­cības padomju periodā (izņemot laika periodu līdz 1951.gadam, kad Meža­parkā uzcēla ap 40 vienģimenes dzīvo­jamo ēku, un 1985. gadā celtās Meža­parka mērogam absolūti neiederīgās trīs divpadsmitstāvu tipveida dzīvoja­mās ēkas Ezermalas ielā) kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas sākās ne tikai daudzu ēku atjaunoša­na, bet arī pārveidošana neatbilstoši vēsturiskās apbūves principiem, kā arī

ne vienmēr arhitektoniski kvalitatīvu un vidē iederīgu jaunu ēku būvniecī­ba. Šobrīd Ziemassvētku un Jaungada noskaņā uzsvēršu tikai labo – kā veik­smīgus ēku atjaunošanas piemērus speciālisti atzīst ēkas Bergenas ielā 8, E. Glika ielā 9, Hamburgas ielā 9, 11, 23, Stokholmas ielā 27, Visbijas prospektā 27 u. c. Tomēr jāatzīmē, ka pārbūvju rezultātā virkne ēku, iespējams, pilnībā zaudējušas savu kultūras pieminekļa vērtību.

Manuprāt, vairums no mums apzi­nās, ka kultūras mantojums ir viena no svarīgākajām katras valsts un nācijas identitātes vērtībām un atbilstoša iz­mantošana ne tikai uzlabo vides kvalitā­ti un pozitīvi ietekmē cilvēka apziņu, bet ir arī ekonomiska vērtība, dažkārt gan neizprasta. Tajā pašā laikā mantojuma, sevišķi ēku uzturēšana prasa diezgan ievērojamus finansiālos līdzekļus, kādēļ

labi saprotama ir samērā bieži sastopa­mā īpašnieku nostāja – valsts (ko nereti identificē ar pieminekļu inspekciju vai tās “ļaunajiem ierēdņiem”) vai pašval­dība no mums tikai prasa kopt, finansēt pētīšanu, restaurēt u. tml., bet pretī neko nedod. Gribu teikt ­ tik traki gan nav un atsevišķas iespējas atbalstīt godprātī­gus kultūras pieminekļu īpašniekus pastāv. Protams, ne visai bagātā šiem mērķiem atvēlētā finansējuma ietvaros.

Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 24. pants pieļauj no valsts budžeta palīdzēt saimnieciski neizman­tojamu valsts nozīmes kultūras piemi­nekļu īpašniekiem (Meža parka gadīju­mā šādas situācijas – saimnieciski neiz­mantojamas ēkas – gan ir maz ticamas) pieminekļus konservēt un restaurēt, kā arī finansēt pieminekļu (ne tikai saim­nieciski neizmantojamu) izpēti. Atse­višķu objektu izpētei un restaurācijai

finansiālu atbalstu iespējams saņemt arī no Valsts kultūrkapitāla fonda, protams, pirms tam sagatavojot atbilstoši nofor­mētu projekta pieteikumu un nepiecie­šamos finanšu aprēķinus.

Meža parka kultūrvēsturisko ēku īpašniekiem svarīgi būtu iepazīties ar Rīgas domes 11.09.2007. saistoša­jiem Noteikumiem Nr. 88 “Nekus­tamā īpašuma nodokļu atviegloju­mu piešķiršanas kārtība Rīgā” un ar 17.02.2009. tajos veiktajiem gro­zījumiem. Šajos dokumentos ir no­teikta kārtība, kādā atsevišķām no­dokļu maksātāju kategorijām piešķir nodokļu atvieglojumus par Rīgas pil­sētas administratīvajā teritorijā esošo nekustamo īpašumu – zemi un ēkām. Saskaņā ar minēto Noteikumu 4.7. apakšpunktu 50 % atvieglojumi no taksācijas gadam aprēķinātā nekus­tamā īpašuma nodokļa summas var tikt piešķirti “personām par ēkām, kas atzītas par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli, ja sabiedrībai tās ir pieejamas no publiskās ārtelpas un tiek saglabātas atbilstoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības in­spekcijas norādījumiem”. Šajos gadī­jumos inspekcija, sniedzot atzinumu par saglabāšanu, vērtē ne tikai “No­rādījumu” prasību ievērošanu (lielā Rīgas kultūras pieminekļu skaita un vēl lielākā īpašnieku skaita dēļ vēl ne visi īpašnieki tos ir saņēmuši), bet arī jau iepriekš minēto likumu un nor­matīvo aktu prasību ievērošanu.

Pēc pieredzes zinām, ka daudzām pilsētas (arī Meža parka) ēkām problē­mas var radīt kādreiz notikusī nesank­cionēta koka logu nomaiņa pret vēstu­riskajiem neatbilstoša materiāla un for­mas logiem, atsevišķu kultūrvēsturiski vērtīgu detaļu iznīcināšana (daudzām Meža parka ēkām svarīga būtu logu slēģu saglabāšana) vai nelikumīgu un neiederīgu piebūvju izveide.

Noteikumu Nr.88 16. punkts no­saka: lai saņemtu atvieglojumus sa­skaņā ar 4.7. apakšpunktu, “persona līdz pirmstaksācijas gada 1. oktob­rim iesniedz Rīgas pilsētas būvvaldes Būvieceru pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā (turpmāk – RPKPAN) no­teiktas formas pielikumu (1.pieli­kums), pievienojot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (turpmāk – VKPAI) norādījumu ko­piju par kultūras pieminekļa izman­tošanu un saglabāšanu (ar VKPAI apliecinājumu, ka norādījumi ievēro­ti) vai VKPAI rakstisku atzinumu par kultūras pieminekļa saglabāšanu un izmantošanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām kultūras pieminekļu aizsardzībā (ja iesnie­dzējs līdz tam nav saņēmis iepriekš minētos VKPAI norādījumus par kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu). RPKPAN līdz taksāci­jas gada 1. janvārim izvērtē personu pieteikumus ar pievienotajiem doku­mentiem un veic atzīmi Rīgas domes

Vienotās informācijas sistēmā par nekustamā īpašuma atbilstību vai ne­atbilstību šo saistošo Noteikumu 4.7. apakšpunkta nosacījumiem.”

Tātad iesakām jau savlaicīgi, nesa­gaidot 31. septembri, iesniegt VKPAI iesniegumu ar lūgumu sagatavot un izsniegt iepriekš minētos dokumen­tus. Turklāt jāatceras, ka pirms to sagatavošanas mūsu inspektoriem objekts ir jāapseko arī dabā, bet pašlaik uz visu Rīgas reģionu (tajā bez Rīgas un Jūrmalas ietilpst arī bijušie Ogres, Rīgas un Tukuma rajoni) ir tikai četri valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori, tādēļ apseko­šana un atbilžu sagatavošana prasa zi­nāmu laiku. RPKPAN iesniedzamajā pieteikumā jums jāsniedz ziņas arī par ēkas stāvokli, veiktajiem uzturēšanas un restaurācijas darbiem, par kuriem ir saņemta VKPAI darbu veikšanas atļauja (vēlreiz vēlos atgādināt, ka tā obligāti ir nepieciešama darbiem kul­tūras pieminekļos saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 3. pantu), kā arī informācija par dar­bos ieguldīto līdzekļu apjomu.

Vēlot veiksmi Meža parka ēku uz­turēšanā un tai nepieciešamā finan­sējuma piesaistē, kā arī cerot uz veik­smīgu sadarbību un izpratni starp kultūras pieminekļu saimniekiem un sargātājiem –

Jānis Asaris,VKPAI Rīgas reģionālās

nodaļas vadītājs

Daži ieteikumi kultūras pieminekļu īpašniekiem Meža parkā

no 3. lpp.14. Apbūves stāvu augstumu Parkā

paredzēt atbilstošu Meža parkam kā vie­tējās nozīmes arhitektūras piemineklim – ne vairāk kā trīs stāvi, ieskaitot jumta jeb bēniņu izbūvi.

15. Pilnveidojot Meža parku kā Dziesmu svētku mājvietu un pilsētas parku, transporta risinājumos piekļū­šanai pie Parka galvenokārt jāizman­to nākotnes risinājumi – sabiedriskā transporta uzlabošana un velotrans­porta attīstība, lai izvairītos no jaunu sa­strēgumvietu veidošanas un satiksmes palielināšanas, līdz ar to trokšņa, stresa un piesārņojuma palielināšanas Rīgas teritorijā:

15.a – lai samazinātu automašī­nu pieplūdumu, jāuzlabo sabiedriskā transporta sakari ar citām Rīgas apkai­mēm, ne tikai ar centru;

15.b – lai veicinātu Parka apmeklē­tājus lietot sabiedrisko un velotranspor­tu, veidot mazāk autostāvvietu, nekā paredzēts pašreizējos normatīvos;

15.c – nepieciešamās autostāvvietas veidot ārpus Parka teritorijas, lai nesa­mazinātu parka “ekoloģisko” teritoriju, šīm vajadzībām izmantojot apkārtnē stāvparkiem paredzētās teritorijas Inču­kalna ielā, Viestura prospektā un Ostas ielā;

15.d – iebraukšanu Parkā ar perso­nisko autotransportu paredzēt tikai ap­kalpojošajam personālam un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

15.e – tā kā Parkā jāsaglabā veselīgā un kultūrvēsturiskā vide, par Parka iek­šējo transportu izmantot pa vēsturiska­jiem celiņiem telpu nesadalošu trans­portu, kas nerada piesārņojumu;

15.f – neveidot jaunus ceļus Parkā;

15.g – nepieļaut satiksmes intensi­tātes palielināšanos uz Parka celiņiem un alejās.

16. Parku konsekventi saglabāt kā publisku bezmaksas atpūtas vietu, lī­dzekļus apsaimniekošanai iegūstot no maksātspējīgākās apmeklētāju daļas uz papildu ērtību un servisa rēķina, pie­mēram, noorganizējot mantu glabātu­ves slēpotājiem un citiem sportotājiem, dušu pakalpojumus pēc sportošanas, ērtu un oriģinālu vietējo transportu no autostāvvietām līdz Parka ieejām, īpašu uzmanību pievēršot gājējiem potenciāli ārkārtīgi neērtajai Austrumu maģistrā­les šķērsošanai utt.

17. Parka energoinfrastruktūras nodrošināšanai plānot vietējo atjauno­jamo vai neizsmeļamo energoresursu izmantošanu.

Andis Zīlāns

Nākotnes vadmotīvs – dziesmu svētku mājvieta

Hamburgas ielā 23

Stokholmas ielā 27

6 7

Viens no 2010. gada Meža­parka rudens svētku lielā­

kajiem atbalstītājiem bija zobārst­niecības klīnika SIA “ADENTA”, kuru vada Dr. habil.med., profesors Pēteris Apse, kas dzīvo Meža parkā. Bieži vien ir tā, ka dzīvojam viens otram kaimiņos, nezinot, kāds dzī­ves stāsts “slēpjas” aiz žoga. Lai la­bāk iepazītos ar Meža parka labvēli, sarunājām tikties “pie Užavas”.

Kā jau gadu mijā mēdz būt, sa­runa ātri iegriezās pie pagājušā vecā gada un iecerēm, ar kurām tiek sagai­dīts jaunais gads. Privātā uzņēmuma vadītāja ģimenes labklājība neizbē­gami ir cieši saistīta ar viņa vadītās zobārstniecības klīnikas veiksmīgu darbību. Kaut gan ekonomiskā le­jupslīde Latvijā ir ietekmējusi klīni­kas darbību (samazinājies apmek­lētāju skaits un viņu maksātspēja), jau krīzes sākumā 2008. gada beigās ieviestās izmaiņas klīnikas darbībā, samazinot tās izdevumus, tai skaitā algas klīnikas 14 sertificētiem zob­ārstiem, higiēnistei un apkalpojoša­jam personālam, ir ļāvušas klīnikai saglabāt relatīvi stabilu darbību.

Pētera Apses vadītajai zobārst­niecības klīnikai ir 12 gadu darba pieredze, un tajā uzstādītas vienas no modernākajām zobārstniecības iekārtām Latvijā. Pielietojot augsti efektīvas metodes, materiālus un jaunākās tehnoloģijas, pacientam tiek sniegts pilns pakalpojumu klāsts zobu, žokļu un mutes dobuma pro­filaksē un ārstēšanā, tai skaitā pro­fesionālā higiēna, plombēšana un restaurācija, sakņu kanālu ārstēšana (arī ar mikroskopu), periodontija, mutes dobuma ambulatorā ķirur­ģija, implantācija un ortodontija. Turklāt, Pēteris piebilst, ADENTĀ strādā augsti kvalificēta, profesionā­la komanda, gandrīz visi ārsti ir arī pasniedzēji Rīgas Stradiņa Universi­tātes Stomatoloģiskajā institūtā un lektori starptautiskos simpozijos un konferencēs, kas nodrošina augstus kvalitātes standartus zobārstniecī­bas pakalpojumu un profesionālu konsultāciju sniegšanā.

Paralēli darbam zobārstniecī­bas klīnikā ADENTA, kur klīnikas mācību centrā Latvijas ārstiem tiek

sniegta iespēja pilnveidot zināšanas zobārstniecībā kursos un seminā­ros, Pēteris strādā par lektoru un pasniedzēju Rīgas Stradiņa Univer­sitātē, kā arī ir vieslektors Helsinku un Tallinas universitātēs. Viņš vada studentu zinātnisko darbu izstrādi, kā arī pēcdiploma apmācību zobārs­tiem Latvijā, Igaunijā un Irānā. Viņš ir autors daudziem zinātniskajiem pētījumiem un starptautiskām pub­likācijām zobārstniecībā.

Darbā ar pacientiem klīnikā liels uzsvars tiek likts uz ārsta un pacienta savstarpējo sapratni un uzticēšanos. Ārstēšanas plānošanā no pacienta tiek gaidīta līdzdalība, it īpaši sarežģītās procedūrās, pre­tējā gadījumā var pat tikt pieņemts lēmums pacientam vispār nesniegt pakalpojumu. Pēterim liekas pats par sevi saprotams, ka pacients, pēr­kot veselības pakalpojumus, tikpat nopietni uztvers jautājuma būtību kā tad, kad tiek pirkta jebkura cita prece vai produkts.

Pēterim piemīt īpaša humora izjūta, ko viņš veiksmīgi izmanto saskarsmē ar cilvēkiem un kas ir kā atspaids pacientiem pirms pro­cedūras, ja arī otrs ir noskaņots uz tās pašas “frekvences”. Pats atzīst, ka “vienkārša zobu lāpīšana” nav tā interesantākā nodarbe, tāpēc savā profesijā ir vienmēr meklējis jaunus izaicinājumus. Turklāt, strādājot ar pacientiem, Pēteris augstu vērtē ie­spēju padziļināti pārrunāt par viņu dzīvē notiekošo un darīto.

Pēteris Apse stāsta, ka par ADENTA klīnikas iekārtojumu ir īpaši piedomāts, lai radītu patīkamu gaisotni gan pacientiem, gan pašiem darbiniekiem. Uzgaidāmā telpa ir saskanīgi iekārtota, ar ērtām mēbe­lēm, rotaļlietām bērniem, jaunāko presi, kafijas galdu un pat izlasīto grāmatu apmaiņas stūrīti. Bez tam iedibināta arī tradīcija klīnikā izstā­dīt mākslas darbus, tai skaitā Pētera fotogrāfijas. Un šeit sākas stāsts par viņa otru aizraušanos.

Pētera vaļasprieks ir dabas parā­dību fotografēšana tuvplānā – ziedi, augi, kukaiņi u. tml. Ja nebūtu bijis pakļauts profesijas pēctecībai, kas mēdz veidoties ģimenēs (viņa māte

un māsa pēc profesijas ir zobārstes, bet brālis ārsts), viņš, iespējams, būtu izvēlējies mācīties entomo­loģiju – par kukaiņu pasauli, kas viņam bērnībā un vēl tagad ir sais­toša tēma. Turklāt jaunībā, dzīvojot laukos, viņš pirmo reizi manīja, ka viņam piemīt īpaša iemaņa ierau­dzīt sīkas detaļas dabā, kuras citiem nebija viegli ieraugāmas, piemēram, ganībās ieraudzīt āboliņu ar četrām lapiņām – tas viņam bija nieks. Viņa vaļasprieks ir attīstījies par vērā ņe­mamu māksliniecisku izpausmi. Krāsainas lielformāta fotogrāfijas no mikro­dabas bieži rotā klīnikas sienas. Vairākas viņa foto mākslas darbu izstādes notikušas Talsos, Limbažos un Jūrmalā. 2009. gadā Pēteris piedalījās Valsts pētījumu programmas “KALME” (Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi) darbā, iekļaujot savas dabas fotogrāfijas “Latvijas klimata mainī­bas kalendārā 2010­2070”.

Pagājušā gada beigās Pēteris Apse ar fotogrāfijām piedalījās koncertuzvedumā “Pasakas par zie­diem”, kas veidots pēc Annas Sakses stāstiem. Mūzikas autors Valts Pūce uzvedumā muzicēja pie klavierēm kopā ar flautisti Ditu Krenbergu. Stāstnieka lomā bija Jaunā Rīgas te­ātra aktieris Gundars Āboliņš. Sais­tošs stāstījums, jauna mūzika un Pētera Apses ziedu bildes tuvplānā veidoja netradicionālu uzvedumu, kas guva lielu skatītāju atsaucību. Pēteris stāsta, ka koncertuzvedumu varētu atkārtoti izrādīt 2011. gadā. Turklāt viņš atklāj, ka pašlaik top

Meža parks ir izcils arhitektū­ras piemineklis gan kā pil­

sētbūvniecisks ansamblis, gan arī kā atsevišķas ēkas. Šeit ir sastopami izci­li sava laika arhitektūras paraugi. Tie­ši apkaimes īpašā noskaņa ir tas, kas pievelk cilvēkus, kuri vēlas iegādāties īpašumu mūsu skaistajā rajonā.

Zaļā teritorija atpūtas parkā un skaidri nolasāmā pilsētas – dārza koncepcija pievilina ārvalstu tūristus Meža parkā. Droši vien arī Latvijā ir daudz cilvēku, kas ir apmeklējuši

kādu no Meža parka apskates objek­tiem – Brāļu kapus, Zoodārzu, atrak­ciju parku vai Dziesmu svētku estrā­di. Katrs no šiem objektiem ir mūsu apkaimes nozīmīga sastāvdaļa.

Diemžēl ļoti bieži potenciālie jaunie (un arī senie) īpašnieki nespēj novērtēt ēkas kultūrvēsturisko nozī­mīgumu – oriģinālo arhitektonisko detaļu un augstvērtīgo amatniecības kvalitāti. Tiek pieņemti lēmumi par ēku un to daļu pārbūvi, nerēķinoties ar Pieminekļu aizsardzības likuma

prasībām un līdzīpašnieku tiesībām. Vēl nav pienācis šīs oriģinalitātes pieprasījuma laiks, taču domāju, ka pēc gadiem desmit saglābt kaut daļu no glābjamā var būt arī par vēlu. Nezinot to, ka pieminekļus aizsar­gā likums, cilvēki ārkārtīgi nevērīgi izturas pret noteikto kārtību, ne­pieaicinot speciālistus, – vienkārši nopērk lielveikalā plastikāta logus (sliktākajā gadījumā) un metāla durvis, pilnībā ignorējot ēkas oriģi­nālo formu un materiālu valodu un graujot smalki proporcionēto uzbū­vi. Dažādas oriģinālās detaļas tiek aizstātas ar mazvērtīgiem rūpnie­ciskiem izstrādājumiem – plakanā skārda vietā izmantojot skārdu, kas izskatās pēc dakstiņiem ar netekto­niskiem pieslēguma elementiem; koka logu vietā, pēc savas izpratnes, izmainot vērtņu vietas logā vai ie­viešot plastikāta t.s. klibos logus un vienkāršojot detalizāciju atbilstoši rūpnieciski izgatavojamu logu teh­noloģijai; koka durvju vietā ieliekot metāla durvis ar vāji imitētu koka faktūru un profilējumu. 9. lpp.

...Arī zinātnieks, fotogrāfs un galdnieksSaruna ar profesoru Pēteri Apsi

Sadzirdēt ēkas dvēseli...

jauna personālizstāde “Četras sezonas”, kas aprīlī tiks at­klāta Rīgas domes vestibilā.

Pēteris ar sievu Lindu, kas strādā par angļu valodas pa­sniedzēju Latvijas Universitātē, un divi viņu bērni – Renā­te (16) un Ingus (14) Meža prospektā dzīvo kopš 1998. gada. Ģimene ļoti novērtē Meža parka vides kvalitāti, it īpaši atpūtas un sporta iespējas blakus esošajā Kultūras un atpūtas parkā “Meža parks”. Pēteris ir izbrīnīts, ka, pie­augot apmeklētāju skaitam Parkā, nav pienācīgi risināts autostāvvietu jautājums. Viņaprāt, būtu dabiski, ja Parkā būtu vairākas ieejas, pie kurām ģimenes varētu novietot automašīnas, un tiktu atjaunots bērnu dzelzceļš ar apļ­veida maršrutu, kas rastu sasaisti starp Parkā izkliedētiem objektiem. Pēteris cer, ka Parka tagadējā detālplānojuma veidotāji strādās atbildīgi un ar nepiemērotu apbūvi un at­tīstību nesabojās lielāko un iecienītāko meža parku Rīgā.

Brīvākos brīžos Pēteris bieži mēdz uzturēties vasarnī­cā Tūjā, kur viņam ar savu fotoaparātu ir lieliskas iespējas “rāpot pa dabu”. Un tur izpaužas vēl viens no Pētera va­ļaspriekiem – galdniecība. Daudzas no gaumīgajām koka mēbelēm ģimenes mājā Meža parkā ir ar paša rokām dari­nātas, tai skaitā smalks virtuves letes komplekts.

Pēteris uz dzīvi dzimtajā Rīgā atgriezās 1992. gadā pēc 50 prombūtnes gadiem. 1944. gadā Pētera ģimene ar jahtu devās bēgļu gaitās no Rīgas uz Zviedriju. Ceļā vētras laikā Pētera tēvs no klāja tika aizskalots jūrā. 1950. gadā Pēteris ar māti, māsu un brāli no Zviedrijas ar kuģi ieceļoja Kanādā. Akadēmisko izglītību Pēteris ieguva To­ronto Universitātē, kur vēlāk ilgus gadus bija pasniedzējs un strādāja arī privātpraksē. Pēterim no pirmās laulības

ir divi pieauguši dēli – viens dzīvo Kalifornijā, bet otrs Toronto. Katram no viņiem ģimenē aug divi bērni.

Kad sākās atmodas laiks, Pēteris bieži apmeklēja Lat­viju un Rīgas Stradiņa Universitātē sāka lasīt lekcijas savā specialitātē. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, Pēterim pusmūžā nebija grūti pieņemt lēmumu pamest ierasto ru­tīnu un izmantot šo vienreizējo iespēju uzsākt “otro” dzīvi Latvijā un piedalīties tās attīstībā. Par nopelniem valsts labā 2009. gadā Pēterim Apsem tika piešķirts IV šķiras Atzinības krusts. Pēteris pilnībā jūtas savā vietā un ar ne­rimstošu enerģiju iet pretī nākamajiem izaicinājumiem.

Paldies Pēterim Apsem par līdzšinējo sniegto atbal­stu Meža parka tradīciju kopšanai!

Andis Zīlāns

NO BĒRNA MUTES Pirms Lieldienām skolotāja lūdz atnest izpūstas olu

čaumalas, kuras izmantos telpu dekorēšanai. Teo­dors: “Skolotāj, man mājās nebija to žāvēto olu.”

Bērni pagalmā spēlējoties sastrīdas. Sanija dusmīgi skaļā balsī izsaka savu nepatiku par notiekošo. Teo­dors: “Sanijai sākusies historija!”

Mācāmies par Latvijas novadiem. Kristiāns jautā: “Kurš ir tas novads, kura zvaigzne Mildas tantei nav rokās?” Kā bērns lai pieklājīgi nosauc Brīvības piemineklī attēlo­to meiteni, ja mēs, pieaugušie, to saucam par Mildu?

Matemātikā, mācoties vienādojumu, nezināmais skaitlis jāapzīmē ar y. Reinis ļoti cītīgi cenšas nosaukt to, bet iznāk “igraks”!

“Bēdu ieleja pie riepu kalna” – uzskatāms dažādu kultūras izpratnes un materiālo iespēju sadures punkts

8 9

Šogad paiet 135 gadi, kopš dzimis nesavtīgais Latvijas

patriots, mākslas mecenāts, izcilais zinātnieks un ārsts, ģenerālis, pro­fesors Dr. med. Pēteris Sniķeris, kurš devis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas medicīnā.

Pēteris Sniķeris dzimis Skultes “Kabuļos” 1875. gada 7. decembrī pagasta vecākā ģimenē. Skultes ba­rons Freitags fon Loringhovens bija noorganizējis Skultes muižā privātu skolu savu un apkārtnes augstdzi­mušo bērnu skološanai. Viņš uzai­cināja arī jauno Pēteri Sniķeri, pēc draudzes skolas beigšanas, pamācī­ties kopā ar viņa bērniem. Mācības šinī skolā Pēterim deva iespēju ie­stāties Rīgas Nikolaja 1. ģimnāzijas 7. klasē, kuru viņš beidza ar zelta medaļu un kā stipendiāts iestājās Pēterpils Ķeizariskajā kara medicī­nas akadēmijā, kuru pabeidza 1901. gadā. Pēc studiju beigām Pēteris Sniķeris papildināja zināšanas par ādas un venerisko slimību ārstēšanu Berlīnē, Vīnē un Parīzē. 1904. gadā viņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Par papulonekrotiskā tuberkulīna būtību” pie Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes, iegūdams Dr. med. grādu. Vēlāk viņš divus gadus bija Tērbatas uni­versitātes privātdocents. P. Sniķe­rim izdevās dabūt atļauju savus sti­pendijas gadus atstrādāt Rīgas Kara hospitālī, uzsākot arī savu privāto praksi.

Pirmajam pasaules karam sāko­ties, Pēteri Sniķeri mobilizēja, un viņš nokļuva Austrumprūsijā, pēc tam Pēterburgā, kur viņa pārziņā nodeva Tērbatas tuvumā esošo kara slimnīcu Elvā ādas un venerisko slimību ārstē­šanai. Nodibinoties latviešu strēlnie­ku pulkiem, viņš ir 2. brigādes ārsts, bet vēlāk kļūst par galveno ārstu un tiek paaugstināts pulkveža leitnanta pakāpē. Sākoties Ziemassvētku kau­jām, ievainoto pieņemšanu, pirmās palīdzības sniegšanu un nosūtīšanu uz aizmuguri veica abu latviešu bri­gāžu ārsti J. Bērziņa un P. Sniķera vadībā.

Pēterim Sniķerim ir lieli nopel­ni LU Medicīnas fakultātes dibi­nāšanā, viņš ir viens no pirmajiem

četriem mācību spēkiem un divas reizes ieņēmis dekāna amatu. Viņš ir piedalījies starptautiskās ārstu konferencēs un publicējis daudzus zinātniskus darbus, sarakstījis vairā­kas grāmatas.

No 1919. līdz 1933. gadam viņš bija Latvijas Kara sanitārās pārval­des priekšnieks ģenerāļa­ārsta pa­kāpē. Rīgas 1. slimnīcas sastāvā viņš izveidoja Ādas un venerisko slimību klīniku, kuru vadīja vairāk nekā 20 gadus.

1921. gadā P. Sniķeris nodibi­nāja venerisko slimību apkarošanas biedrību “Latvijas Baltais krusts”, kas vēlāk darbojās kā Veselības vei­cināšanas biedrības sekcija. Viņš bija arī Latvijas Dermatovenerologu zinātniskās biedrības dibinātājs un vadītājs, piedalījās citu sabiedrisko organizāciju darbā.

Ļoti rosīgs P. Sniķeris bija arī sabiedriskajā dzīvē. Vēl būdams students, viņš kopā ar citiem Pēter­pils dažādo institūtu nacionāli no­skaņotiem studentiem 1896. gadā nodibināja korporācijas Fraternitas Metropolitana priekšteci Fraternitas Petropolitana. Viņš bija tās pirmā prezidija sekretārs. Brīvās Latvijas laikā, 1922. gada 9. septembrī, viņš sasauca savā mājā Brīvības ielā 21 (agrākais numurs 15) bijušos petro­politāņus, lai atjaunotu korporācijas darbību, kas kara dēļ bija apstājusies. Šīs sanāksmes rezultātā 1924. gada 6. oktobrī atjaunoja aktīvo konven­tu, mainot korporācijas nosaukumu uz Fraternitas Metropolitana. P. Sni­ķeris izbūvēja savā namā korpo­rācijas konventa dzīvokli. Viņš bija pastāvīgs Fraternitas Metropolitana filistru biedrības priekšnieks.

Pēteris Sniķeris bija precējies ar Lūciju Johannu Helēnu Žubecku, LU docenta Edgara Žubecka meitu. Docents E. Žubeckis dzīvoja Visbijas prospektā 7.

Sniķeru ģimenē auga dēls Alfs un audžumeita Elga.

P. Sniķeris pazīstams kā liels mākslas cienītājs un mākslas darbu kolekcionārs. Savu lielo gleznu ko­lekciju un māju Visbijas prospektā viņš ar testamentu novēlējis LU Me­dicīnas fakultātei.

1940. gadā P. Sniķeris saslima ar trieku, bet viņam izdevās izve­seļoties. Taču nāk nākošais likteņa trieciens, – 1941. gadā padomju vara arestē un izsūta dēlu Alfu, me­dicīnas studentu, un viņš nomirst 1942. gadā padomju soda nomet­nē. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, kad Rīgai atkal tuvojas Sarka­nā armija, bēgļu gaitās dodas Pētera brālis profesors Reinholds Sniķeris ar ģimeni, kuri dzīvoja Meža parkā, Ščecinas ielā 5. Pēteris pats paliek Rīgā, cerībā sagaidīt atgriežamies savu dēlu, taču viņš nezina, ka dēls jau ir miris.

Pēc LU Medicīnas fakultātes at­jaunošanas, no 1944. gada novembra P. Sniķeris tikai vienu mēnesi paguva nostrādāt savā specialitātē, jo tā paša gada 5. decembrī viņš aizgāja mūžī­bā. Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Savulaik Pēteris Sniķeris Rīgā ir dzīvojis Brīvības ielā 21, Brīvības ielā 39 un pēc 1940. gada – Meža parkā, Visbijas prospektā 7.

Saulcerīte Neilande

Ģenerāli un profesoru Dr. med. Pēteri Sniķeri atceroties no 7. lpp.

Iznīcinot arhitektoniskus ele­mentus, ēkas dvēsele tiek neglābja­mi traumēta. Šādu ēku var salīdzināt ar smaidošu cilvēku, kuram ir izsisti priekšzobi.

Neapšaubāmi, liela daļa vainas attiecas uz būvniecību pārraugošo institūciju darbību. Pēc padomju laika vispārējās nabadzības radītā kvalitatīvu remontu trūkuma dēļ ie­laistā tehniskā degradācija komplek­tā ar atjaunotās republikas ieilgušo būvvaldes apjukumu, pieredzes trūkumu un nespēju nodrošināt pieminekļu uzraudzību un pārbūves kvalitāti ir norakstījusi zaudējumos būves un interjerus.

Otrs iemesls nevērīgas sabiedrī­bas attieksmes veidošanā ir degra­dētā zināšanu un prasmju nozīme. Katrs šoferis var iedomāties ķerties pie ēkas “remontēšanas”, jo kādu brīdi “trekno” gadu laikā ir bijis pieprasīts kā celtnieks – “meistars”. Skaidrs, ka ir ievērojama atšķirība starp profesionāļa un amatiera iz­pratni. Sodu nie­cīgais apmērs un atsaukšanās uz vispārējo bezatbil­dību ļauj bez īpaša satraukuma tur­pināt graut mūsu pagātnes kultūras liecības. Filmā, skatoties, kā misters Bīns sev labo zobus, mēs smejamies un neapzināmies, ka, bez profesio­nāļiem pārveidojot ēkas, rīkojamies tāpat.

Bieži tiek aizmirsts, ka radītās vērtības ir visas tautas īpašums, lai arī cik tas patētiski skanētu. Tikai pārdodot savu Meža parka īpašumu, visi atceras, cik tas ir vērtīgs, jo tajā brīdī nevienam par to nav šaubu.

Šī brīža dzīves situācija neļauj man radīt manifestu, bet ir pāris lie­tu, kurām aicinu sekot mūsu apkai­mes iedzīvotājus.

1. Pieaiciniet arhitektu, kad vēlaties sākt īpašuma sakārtoša­nu. Mums ir pāris izcilu jaunās ar­hitektūras piemēru un daudz labi atjaunotu ēku. Profesionāļi palīdzēs izvairīties no nepatīkamiem pārstei­gumiem nākotnē un, iespējams, ie­taupīt lielus līdzekļus ilgtermiņā. Ja

jūsu ēka ir arhitektūras piemineklis, nozīmīgas var būt visvienkāršākās detaļas, pat gaismas ķermeņi, karo­ga turētāji, margas vai noteku gali. Ja jums pieder dzīvoklis kopīpa­šumā, logu un durvju nomaiņai ir nepieciešama līdzīpašnieku piekri­šana, jo kopīpašums ir ēkas pamat­

konstrukcijas un fasādes – viss, kas atrodas ārpus jūsu dzīvokļa robežām, ieskaitot ārdurvis uz koplietošanas kāpnēm. Arhitek­ta padoms būs no­

derīgs, arī veidojot īpašuma dalītas lietošanas līgumus un izplānojot funkcionālo zemes un telpu dalīju­mu. Atcerieties, ka arī žoga dizains ir izstrādājams, ievērojot īpašus no­teikumus. Konsultējieties arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības in­spekcijā (www.mantojums.lv). Infor­māciju par to, vai jūsu ēka ir valsts vai vietējās nozīmes piemineklis, varat atrast blogā www.vilnisslars.blogspot.com vai VKPAI mājaslapā. Esmu Meža parka bibliotēkā iesnie­dzis būvvaldes izstrādātus materiā­lus – norādes par vēsturisko logu atjaunošanas noteikumiem, kā arī esmu apņēmies sabiedriskā kārtā konsultēt mūsu kopienas iedzīvo­tājus par šiem jautājumiem.

2. Saglabājiet vēsturiskās deta­ļas, pat krāsojumu un atjaunojiet visu, ko varat. Pēc laika visu šo lietu autentiskums būs “cenā”, vēsturisko

logu lielāko daļu var atjaunot salīdzi­noši ekonomiski pamatoti. Krāmu tirgū var arī vairumā nopirkt dažā­das atbilstošas detaļas, pat oriģinā­lās skrūves. Pats esmu piemeklējis atslēgas slēdzenēm un blakus ēkās pircis un restaurējis iekšdurvis. Šo lietu saglabāšana var palīdzēt jums saņemt nodokļu atlaides.

3. Cieniet mūsu vidi un lepo­jieties ar to! Cieniet izcilos meista­rus, kuri ir radījuši šo kultūrvēstures daļu, un uzturiet to dzīvu arī priekš saviem bērniem. Esiet maksimāli sabiedriski aktīvi! Atbalstiet mūsu darbību Meža parka Attīstības bied­rībā, palīdziet risināt mūsu saimnie­ciskos jautājumus. Jo mūsu rajons un mēs visi esam ļoti īpaši!

Arhitekts Vilnis ŠlarsTel. +37129250892

www.arteks-ab.lv

Sadzirdēt ēkas dvēseli...

Jauks atgadījumsPavasarī braucu pa veloceliņu uz

Meža parku. Braucot garām kādam skrējējam, pēkšņi atskan man adre­sēts uzsauciens: “Ieeļļo ķēdi, kun­dzīt!” Ieklausos – tiešām, ķēde čīkst. Braucu un domāju, kā to paveikšu.

Pēc mirkļa sportists man pie­skrien blakus un saka: “Iebrauciet manā pagalmā, es tepat blakus dzīvo­ju. Es ieeļļošu jūsu velosipēda ķēdi.”

Tā arī notika – ieeļļoja mana ve­losipēda ķēdi, un es priecīga braucu tālāk.

Lūk, cik jauki?!Egita Ķirsone

Pieklušais mežsPieklusis mežs,Viss balts un svešs.Viss ir tik kluss,Laikam visi dus.Baltais mežs Ziemassvētkus

dveš!Šis laiks mežam nav svešs. Pieklusis mežs...

Rūta Jēkabsone, 4. klases skolniece

Iznīcinot arhitektoniskus elementus, ēkas dvēsele tiek neglābjami traumēta.

Pētera Sniķera portrets (Tillbergs, 1912) Varam tikai nojaust agrāko vienkāršo eleganci

10 11

Sirsnīgi pateicamies: Pēterim Apsem par at­

saucību un Zobārstniecības klī­nikai ADENTA par dāvātajiem 100 latiem Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Par šo naudu sagādātās balvas – divriteņu gaismiņas naktij un dažādi kāru­mi padarīja lietaino svētku dienu krāsaināku un iepriecēja bērnus un jauniešus, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas, lēnbrauk­šanas sacensībās, kā arī basketbola un orientēšanās pasākumā. Daļa uzņēmuma dāvātās naudas tika iz­mantota arī piepūšamās atrakcijas īrei svētku laikā. Rolandam Rapam par at­

saucību un Piedzīvojumu par­kam “Mežakaķis” par dāvātajiem ielūgumiem Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Šīs balvas iepriecēja veloparādes, divriteņu ātrbraukšanas un lēnbraukšanas sacensību, kā arī orientēšanās pa­sākuma dalībniekus. Jūsu dāvātie ielūgumi sniedza ne tikai balvu sa­ņēmējiem, bet arī viņu ģimenēm pa­tīkamus brīžus “Mežakaķī” – vienā no iecienītākajām atpūtas vietām Meža parkā. Ilzei Avotai par atsaucību

un Izstāžu rīkotājsabiedrībai BT1 par dāvātajiem ielūgumiem uz suņu un kaķu izstādi Ķīpsalā. Izstādes apmeklējums pagarināja svētkus bērniem un jauniešiem, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas un lēnbraukšanas sacensībās, kā arī orientēšanās pasākumā.

Irīnai Pīgoznei par atsaucī­bu un SEB bankai par dāvātajiem lietussargiem. Šīs Meža parka ielu svētku balvas padarīja lietaino svētku dienu krāsaināku un iepriecēja bēr­nus un jauniešus, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas un lēnbrauk­šanas sacensībās. Nilam Studentam par at­

saucību un Jūgendstila paviljonam Strēlnieku ielā 9 par dāvātajām spēlēm Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Interesantās mozaīkas ieprie­cēja bērnus, kuri bija uzvarējuši divri­teņu ātrbraukšanas, lēnbraukšanas sa­censībās, kā arī orientēšanās pasākumā. Aijai Kalniņai par atsaucī­

bu un Minirestorānam “Gustavs Ādolfs” par ielu svētkiem dāvāto kliņģeri, kas spēcināja svētku organi­zatorus, izvirzot lielos plānus 2011. gada ielu svētkiem.

Oto Galsonam un Šlaru ģi­menei par ziedojumiem. Paldies par sadarbību Ķei­

zarmeža Basketbola skolai, Latvijas Gumijlēcēju klubam, Pašvaldības policijai, Rīgas domes Satiksmes departamentam, Sviestmaižu studi­jai, Aleksandram Briedim, Viktoram Aleksejevam, Mārim Āboliņam.

Organizatori:Renāte Apse, Gunta Apsīte, Bi­

ruta Bernacka, Anna Bindere, Ieva Bukeiko, Egita Ķirsone, Inese Mai­līte, Līga Meņģelsone, Marika Mu­zikante, Inga Peļņa, Velta Siliņa, Mārīte Spiridovska, Vilnis Šlars, Di­āna Ulme, Barkeru ģimene, Dilānu ģimene, Emsiņu ģimene, Leču ģime­ne, Urtānu ģimene, Zīlānu ģimene, ansambļa “Magonīte” dziedātājas un dziedātāji.

Piektdienu vakaros Meža parka Attīstības biedrības telpā Pasta

mājā sākas rosīga kņada: vecāku pava­dīti, uz mākslas nodarbībām sprigani ierodas mazie Meža parka mākslinie­ki – dažādu vecumu bērni, lai kopā ar skolotājām Inesi un Guntu piedzīvotu radošas darbošanās piepildītu vakaru.

Nodarbību laikā notiek visādi brī­numi – bērnu darbos “dzimst” dažādi tēli: zaķi, kaķi, gliemeži, budēļi, putni, mušas, ziloņi, arī dažādi nezvēri. Skolotā­ju stāstījumā ciemos “ierodas” pasaku tēli. Bērnu iztēle, zīmulis, papīrs un krāsas uz­bur neticamas ainas. Sižetiskās kompozī­cijās ķēmojas pekstiņi un pigoriņi.

Klusās dabas uzstādījumā lielīgi go­zējas dzeltena melone, viņa jau nojauš, ka pēc iemūžināšanas tiks kāri notiesāta.

Ainavu gleznojumos “uzsnidzis” pirmais sniegs. Tas nekad nekusīs. Snie­gavīri priecīgi veļas pa kalnu, lācis ne­mierīgs krākuļo ziemas migā, vāverēns draiski ķiķina kokā ­ kas tad šim vainas!? Vienmēr ķepa pie rokas, ko pasūkāt!

Zīmēšanas stundās, veidojot paš­portretu galeriju, katrs audzēknis

uzmanīgi spogulī vēro savu atspulgu un mēģina attēlot sev raksturīgos vaib­stus un izteiksmes. Kāds smej, cits sevi uztvēris pašapzinīgi nopietnu, vēl kā­dam domīga sejas izteiksme, ja šodien gadījies satikt kreņķi un asaru. Veidoša­nas nodarbībās tiek meklētas skulpturā­lu tēlu raksturīgās proporcijas.

Skicēšanas stundās mazie mākslinie­ki pārtop par modeļiem cits citam. Jāmē­ģina skicēs nofiksēt dažādas kustības – lē­ciens, skrējiens, kūlenis, deja.

Otas triepieni dažkārt nonāk ne tikai uz papīra, bet arī uz vaigiem un deguniem. Tad bērnu radošais prieks kļūst vēl sparīgāks.

Katras nodarbības noslēgumā au­dzēkņi izvieto darbus vienotā ekspozīcijā. Izstādes skatītāji un vērtētāji ir paši autori, viņu vecāki, brāļi, māsas un skolotājas. Visiem prieks par paveikto, un tādēļ skan: “Attā! Uz tikšanos nākamajā piektdienā!”

Mākslas nodarbību vadītājasInese Mailīte, tālr. 26814474Gunta Apsīte, tālr. 29177043

IELU SvĒTKI MEžA PARKā

12 13

Šogad Meža parkā divi nozīmīgi gadskaitļi saistās ar kāda mā­

jīga Stokholmas ielas nama saimi – mākslinieku Skulmju dinastiju: paiet 120 gadi, kopš dzimusi Marta Liepi­ņa­Skulme, pirmā latviešu profesio­nālā tēlniece sieviete, un astoņdesmit piektos šūpļa svētkus svin Martas un Oto Skulmes meita, viena no vado­šajām latviešu gleznotājām Džemma Skulme – Triju Zvaigžņu ordeņa ka­valiere, ilggadēja Mākslinieku savie­nības valdes priekšsēdētāja, nozīmīga sabiedriskā darbiniece.

Skulmju mākslinieku dinastija... Šajos trīs vārdos ietilpināts bezgala daudz – gan radošs mākslinieks un viņa darbs, gan spēcīga personība un aktīvs, daudzpusīgas dzīves uztveres apveltīts cilvēks. Lai atceramies vien Atmodas laiku, Tautas frontes darbī­bu, kad Mākslinieku savienībā atradās Frontes štābs, bet Džemma Skulme bija šīs radošās organizācijas priekšsē­dētāja. Un mākslinieces teiktais 1991. gada 31. janvārī Latvijas tautas Mani­festācijas laikā Daugavmalā: “Latvijas tauta! Tu, kas še stāvi. Kas nākusi no brīvas gribas. Brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemo­tāju nicināta, nīstama. Šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot. Nē! To mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus. Un tie sakņojas tautasdziesmā. Mēs dziedam, un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās. Mēs meklējam no jauna Lūgsnai vārdus, kurus viņi ir pavēlējuši aizmirst.”

Šie emocionālie, dziļas taisnīguma apziņas pilnie vārdi nevarēja rasties bez pārliecības un pārdzīvojuma. Tāpat kā krāsainības un ekspresijas klātbūtne mākslā. Kādi impulsi rosinājuši Džem­mas Skulmes personību? Tos ieskicēt varētu palīdzēt improvizēts “vārdisks” abu jubilāru – mātes un meitas du­bultportrets, kura tekstā atklātos gan Džemmas Skulmes dzīves uztvere un atziņas, gan arī mātes – Martas Liepi­ņas­Skulmes mākslas ceļš.

Džemma Skulme: “Kā sevišķu vērtību gribu atzīmēt savu vecāku un vecvecāku lielo dalību tās prasmes iz­veidošanā, ko savā dzīvē esmu apgu­vusi vissmagākajā ceļā un kas man bi­jusi ļoti nepieciešama, tas ir – saprast pienākumu un izjust atbildību.

Tēva, mātes un viņu laikabied­ru liktenis man bija kā pats tuvākais

piemērs, no kā mācījos visam mūžam svarīgas lietas: tev nebūs zaudēt savu individualitāti, jo tajā ir tavs spēks; tev nebūs samierināties, jo tad tu nolaidī­sies; tev nebūs pierast pie prasībām, jo nevienam nav tiesību ar varu iejaukties tavā personībā. Taču arī – tev nebūs šīm prasībām pretoties, jo citādi tevi vara salauzīs. Un lauza jau. Tomēr šī pieredze un novērojumi rādīja ceļu, pa kuru kaut pamazām, kaut klupieniem, bet – turpināt iet. Skulmes vārds man ir palīdzējis, jo, augot šai ģimenē, jau no pašas bērnības es mākslu uzņēmu kā pašsaprotamu lietu. Varbūt tam ir arī savs mīnuss, jo vismaz sākumā visu mākslu uztvēru tā, it kā par to man būtu pilnīga skaidrība.

Vecākus patiesībā tā īsti iepazīst, iepazīstot pašam sevi, un tas notiek dzīves otrajā pusē. Bērnība – tas ir mīļums, pieglaušanās, pasargāšana, tautasdziesmiņas aizmiegot... Rei­zēm – tās mazās bailes no rājiena par ko nepadarītu vai aplam padarīto. Tās gan ir tikai dažas atmiņas – rājienu bijis tik maz. Bāršanās, balss pacelša­nas – tā visa nebija. Es agri pieaugu atbildībā un patstāvībā... Ja es ko ne­gribēju dzirdēt – nedzirdēju. Tikai tad, kad mammas vairs nebija, sapra­tu, cik viņas izteiktais par maniem trūkumiem, t. i., par to, kas viņai ne­patika, ir absolūti precīzi novēlējumi. Tādā kārtā viņa radījusi manu ceļu. Apšaubīšana – politikā, mākslā, kri­tiska pieeja, bez pārmērīgas jūsminā­šanās... Tagad man tik zīmīgi liekas

viņas teiktie vārdi jau ļoti agri, tad, kad biju pusaudze meitene: “Nu ne­zīmē tās dāmiņas, nepalaid roku tādā veiklībā, elegancē, tā ir tukša, tur nav jušanas klāt. Nesasīkumo, podziņas un krādziņi nav svarīgi.”

Jūtot manu agrīno patstāvību, mamma par daudz ko klusēja. Par iekšējiem pārdzīvojumiem nerunāja, nepārrunāja notikumus ģimenē, ja ko darīja, kādu izmaiņu dzīvoklī, tad pēkšņi, bez iepriekšējas pārsprieša­nas. Viņa nolēma iekšēji, gatavoja it kā pārsteigumu. Es ļoti viņu jūtu, viņas personību katrā veidojumā... Pie vie­na darba viņa strādāja ilgi, vienmēr uz darba galdiem viņai vienlaicīgi atra­dās vairākas skulptūras. Viņa strādāja bez steigas, it kā elpojot. Tas bija kā uzdevums. Nebija dienas, kad viņa to nedarīja. Nekad nebija tā: varbūt, tad jau redzēs (kā tagad saka), – vienmēr dienas gaita bija skaidra, nejaušības nespēja mainīt lietu kārtību. Darba tērps jau mugurā, diena paredzēta.

Iespējams, viņas rakstura veido­šanos, gan arī radošās profesijas izvēli lielā mērā ietekmēja tā vide, kur viņa auga, – tas bija māju vietas īpašais gars, skaistā, romantiskā apkārtne, vecāku un pārējo dzimtas pārstāvju dzīves atziņas un intereses. Viņa dzi­musi 1890. gada 13. maijā Mālpils “Ģērķēnos” skolotāja, pagasta rakst­veža un enerģiska sabiedriskā darbi­nieka Andreja Liepiņa ģimenē. Mar­ta redzēja un līdzpārdzīvoja vecāku apņēmīgo darbošanos izglītības un

kultūras dzīves veicināšanā. Tēvs bija Mālpils labdarības biedrības un paša dibinātās vietējās skolas komisijas va­dītājs, galvenais runasvīrs dažādos pa­sākumos. Ir saglabājušies viņa teikto runu pieraksti un citi dokumenti, kas apliecina dedzīgu iestāšanos par prog­resīvām idejām izglītībā, kultūrā un arī ikdienas dzīvē. Abi vecāki jaunībā bija saistīti ar Dziesmusvētku kustību, viņu dzīves uztverē saglabājās uzticī­ba pirmā nacionālās atmodas cēliena ideāliem un garīgajiem centieniem, bija interese par sasniegumiem lite­ratūrā, teātra mākslā, mūzikā. Meite­nes – Marta un Marija auga kultūras pazīšanas gaisotnē. Rosinošas bija tik­šanās ar mātesbrāli, pazīstamo ārstu un rērihieti Fēliksu Lūkinu, ar viņa dzīvesbiedri rakstnieci Ivandi Kaiju (īstajā vārdā Toniju Lūkinu). Saiknes ar dzimtajām mājām un vecāku pa­audzes ideāliem Marta uzturēja visa mūža garumā. Vairākos darbos īste­notie motīvi – tautumeitu un lauku sievu, arī ganu bērnu tēli, Lāčplēša veidols monumentu iecerēs – nāca no tā nacionālās kultūras slāņojumu loka, kuru māksliniece bija mantojusi un pazinusi kopš bērnības.

Vispirms Marta Liepiņa bija no­domājusi pievērsties glezniecībai. Pa­beigusi 1912. gadā Ludmilas Tailovas ģimnāzijas pedagoģisko klasi, viņa apmeklēja nodarbības Rīgas māk­slas skolas vakara kursos, bet 1913. gada vasaras nogalē devās uz Kazaņas mākslas skolu. Te viņas prāts nosliecās uz tēlniecību. Stabili un negrozāmi. Viss tālākais jau saistījās ar tēlniecības studijām – no 1914. gada Pēterbur­gas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, tad, tolaik Pēterburgā dzīvojošā tēlnieka Teodora Zaļkalna mudināta, turpināja apmeklēt no­darbības Mihaila Bernšteina mākslas skolā, pēc tam pie profesora Bromirs­ka Maskavā.

Uzturēdamās Krievijā, Marta Lie­piņa bija varējusi iepazīt gan tā laika ak­tuālos, ar avangarda kustībām saistītos virzienus, gan Pēterburgas un Maskavas muzejos rodamās vērtības. 1918. gada rudenī viņa atgriezās Latvijā ar bagātu profesionālo zināšanu un prasmju uz­krājumu, ar modernās mākslas garam tuvu izjūtu un vērtējumu. Drīz viņa at­rada domu biedrus. Starp tiem bija arī gleznotājs Oto Skulme. Viss tālākais jau noritēja kopīgi. Viņi apprecējās 1920. gadā un pēc pāris gadiem pievieno­jās tā laika latviešu modernās mākslas

aktīvāko apliecinātāju pulkam – Rīgas mākslinieku grupai. Saiknes ar šīs gru­pas biedriem un arī mākslinieces pašas pārliecība noteica Martas Liepiņas­Skulmes iekļaušanos modernās mākslas virzībā. Sākumposmā trūka materiālu un darbam piemērotu telpu, vajadzēja izmantot tuvumā atrodamās iespējas. Tāds ir pirmais zināmais viņas darbs “Mana ģimene”(1920) – kokā izcirsta neliela kompozīcija ar cilnī darinātām tēlu sejām. Šī posma darbus var uzskatīt par pirmajām abstraktajām skulpturā­lajām formām latviešu tēlniecībā, bet nākamā pakāpiena darbus mākslinie­ce pati nosaukusi par konstruktīvām skulptūrām, kas savulaik tika eksponēti Rīgas mākslinieku grupas izstādēs, pa­rādījās katalogos un preses izdevumos. Iezīmīgs bija nacionālai tematikai veltī­tais Brīvības pieminekļa mets ar tajā at­veidoto Lāčplēša tēlu, par kuru tēlniece konkursā dalīja pirmo un otro vietu ar Kārli Zāli (1924­1925). Viņas monu­mentālās ieceres guva sekmes arī citos konkursos.

Martas Liepiņas­Skulmes radošā brieduma posmā daudzveidīga, daž­kārt pat ļoti skarba bija laikmeta ritē­juma amplitūda – divi pasaules kari, laiks pirms un pēc tiem, – un tikpat emocionāli dažāda un piesātināta bija kā portretisko, tā figurālo tēlu gam­ma. Viņa tiecās pierādīt, ka cilvēks kā

būtne savā garīgajā tvērumā spēj ietil­pināt laikmetus un tālas pasaules. Šīs nianses kaut kādā ziņā ietekmēja vi­ņas braucieni studijās uz Parīzi 1929. un 1937. gadā un tur redzētie franču meistaru darbi.

Kara laikā, protams, nebija ne lī­dzekļu, ne iespēju vērienīgākai rado­šajai darbībai un mamma pievērsās portretu veidošanai. 1944. gadā viņa saņēma pasūtījumu darināt Raiņa portretu. Īstenībā gandrīz visos dzī­ves posmos mammas darba apstākļi bijuši visai pieticīgi un viņas iespējas izpildīt veidojumus īstenos materiā­los – ierobežotas. Kad skulptūras ģip­sī tika atlietas, es ievēroju, kā mamma rīkojās ap tām. Dienām – kā kaut ko mainīdama, kaut ko meklēdama. Ta­gad pārdzīvoju, ka nebija sarunu ar mammu par to, par ko taču vajadzēja runāt, cildināt, kura vieta ir izdevu­sies, kā tas panākts, cik intuitīvi vai cik pārdomāti tiek viss darīts. Nebija tādu sarunu. Šis process laikam mani ie­spaidoja vairāk, te bija redzams darbs ar faktūru, ar krāsu, toni, gleznieciska­jiem atradumiem. Tā bija tā sauktā ve­cināšana, kā toreiz teica – patinēšana. Tas bija svarīgs process.

Es brīnos, ka mamma savu darbu vienmēr tik regulāri darīja. Sava au­tentiskuma, savas būtības brīva izpau­šana, tieši savas identitātes meklēšana un tiešām atrašana bija visbrīnišķīgā­kais, kas piemita manai mammai – dzīvē, esībā un darbos. Sevis saglabā­šana – man mācība visai dzīvei.” *

Biruta Bernacka__________* Marta Liepiņa­Skulme. Darbu kata­

logs. “Neputns”, Rīga, 2009., Džemmas Skulmes izstādes kata­

logs. Rīgas kultūras aģentūra, 2008.

Jubilāru dubultportrets

Džemma Skulme darbnīcā. 1984. g.

Brīvības pieminekļa mets. 1924. –1925. g.

14 15

Moto: (Diev-)namiņš, kas apgaismoja: Meža parku – cilvēkus – Latviju

(Diev­)namiņš. Kad 1901.gadā Rīgas pilsētas pār­valde pieņem lēmumu sākt villu kolonijas apbūvi Meža­parkā un iedala krietnu naudas summu pirmās šosejas, jājēju un riteņbraucēju celiņu izbūvei un tramvaja ierīko­šanai, kļūst skaidrs, ka šai “dārzu pilsētai” ir nepieciešama arī sava elektrostacija. 1904. gada augustā tiek likti pa­mati šādai ēkai, kas “apgaismoja” Meža parku līdz brīdim, kad rajonu pieslēdza Rīgas kopējam elektrotīklam.

Svētais – tautai un Baznīcai. Šodien mēs šo namiņu zinām kā Meža parka evaņģēliski luteriskās draudzes diev­namu. Lai gan tas Latvijā ir mazākais no dievnamiem, tomēr tajā ir norisinājušies notikumi, kas tālu pārsniedz draudzes, Meža parka un pat Latvijas robežas. Tam par iemeslu ir mācītāja Dr. Roberta Feldmaņa (1910 –2002) kalpošana šai draudzē no 1969. līdz 1998. gadam. Viņa priekšzīmīgā mācītāja kalpošana Dievam un Kristum saistīja un aicināja cilvēkus nākt un palikt šai draudzē arī tad, kad okupācijas režīms to bija aizliedzis.

Viņš bija izcila mūsu tautas personība, kas ir cienī­ga nostāties līdzās citu tautu un Baznīcu svētajiem, kuru dzīves un kalpošanas piemēri arvien tiek glabāti kā dārgs mantojums. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznī­cas virsmācītājs, draudžu dibinātājs un atjaunotājs, teo­loģijas doktors, Baznīcas vēstures profesors, misionārs, izcils liturgs, daudzu mācītāju garīgais tēvs un padom­devējs, dziļas kultūras cilvēks, Kembridžas Starptautis­kā biogrāfijas centra 2001. gada izdevumā novērtēts kā viens no 2000 ievērojamākajiem 21. gadsimta pasaules zinātniekiem un intelektuāļiem. Šie un vēl daudzi citi tituli mums ļauj, kaut tikai daļēji, aptvert mācītāja Ro­berta Feldmaņa personību un viņa kalpošanas lielo un nozīmīgo lomu draudzē un tautā.

Viņa kalpošana Dievam un tautai Meža parka drau­dzē sākās un nerimās arī komunistu okupācijas gados, kad mūsu tauta un Baznīcas ļaudis tika vajāti un izse­koti. Uz dzīvi Meža parkā R. Feldmanis pārnāca 1985. gadā, kad draudzes pirmā un ilggadējā priekšniece Otīlija Bobkovica (1888 –1983) viņam kā toreizējam Meža parka draudzes mācītājam novēlēja savu īpašu­mu – dzīvokli Meža prospektā 16. Meža parka draudzē R. Feldmanis kalpoja nepilnus 30 gadus, kas ievērojami pārsniedza iepriekšējo mācītāju kalpošanas laikus.

Tēvs. Viņš ir bijis un paliek viens no izcilākajiem Lat­vijas luterāņu Baznīcas mācītājiem. Viņa izcilības vērtība salīdzinājumā ar citiem ievērojamiem šī laika Dieva kal­piem ir nevis uzrakstīto darbu skaitliskā vairumā vai ie­ņemto amatu lielumā, bet gan atstātajā ietekmē – augļos, uzticīgi kalpojot mācītāja amatā. Kā kulminācija vai brie­dums šai viņa kalpošanai notika nevis cilvēcisko spēku gados, bet tieši otrādi – kad viņš šos spēkus sāka strauji zaudēt, ­ vecumā. No garīgās perspektīvas raugoties, var teikt, ka, vairojoties nespēkam, viņā vairojās Dieva kal­pošanas augļi. Dzīves noslēguma posmā Feldmaņa garī­gie “dēli” (potenciālie mācītāji) viņu pamatoti sāka saukt

par tēvu, toreiz vēl pašiem nezinot, ka tādā veidā viņi ie­sāk mutvārdu tradīciju, kas šodien nav mitējusies, bet ir tikusi papildināta ar vārdu Baznīca – Baznīcas tēvs. Tieši šis fenomens – garīgie “dēli” (un arī “meitas”) ir padarījis Feldmani par luteriskās Baznīcas tēvu – aiz sevis atstājot labi izaudzinātu, izskolotu un kalpošanai sagatavotu jau­no mācītāju paaudzi.

Vērtējums. Mācītāja Roberta Feldmaņa ievērojamo vietu un lomu Baznīcas un līdz ar to arī mūsu tautas dzī­vē ir mēģinājuši novērtēt un izteikt daudzi cilvēki, gan vietējie, gan arī ārzemnieki, kas viņu sastapa. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags mācītāja R. Feldmaņa vietu un lomu mūsu Baznīcā rak­sturojis ar šādiem vārdiem: “Nepazīstot viņu, nevar pazīt Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu.” Luteriskās Baznī­cas Misūri Sinodes (ASV) Konkordijas semināra Misi­jas institūta direktors Dr. Roberts Kolbs, kurš daudzkārt ir apmeklējis mūsu Baznīcu un ticies arī ar R. Feldmani Meža parkā, par viņa nozīmi mūsu Baznīcā sacīja šādus vārdus: “Manā skatījumā profesors Feldmanis ir unikāls. Es nezinu nevienu citu luterisko Baznīcu, kurā kāds atse-višķs indivīds būtu tādā veidā iespaidojis visu Baznīcas tālāko gaitu kā profesors Feldmanis.” Savukārt Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Dr. Jouko Talonens, kura pētījuma objekts ir Latvijas vēsture un Latvijas Baznīcas vēsture, secina: “R.Feldmanis Latvijas Baznīcas vēsturē ir “atslēgas persona”.”

Dzīve Dievam un cilvēkiem. Viņš nedzīvoja savu – privāto dzīvi, bet veica Dieva uzticēto mācītāja kalpo­šanu visa mūža garumā. Viņa dzīves kalpošana noritēja konkrētā laikā un konkrētā vietā, kas šai gadījumā ap­tver visu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un arī Latvijas valsts pastāvēšanas laiku. Viņa mūžā lielā mērā atspoguļojas arī mūsu Baznīcas un tautas visai sarežģī­tais liktenis pagājušajā gadsimtā. Tas ir redzams viņa mūža gājumā, ko nosacīti var iedalīt vairākos posmos: māceklis, mācītājs – misionārs – ieslodzītais, mācītājs Baznīcas klusajos gados, garīgais tēvs, Baznīcas tēvs.

Māceklis (1910 –1935). Kad pagājušā gadsimta sā­kumā jaundibinātā LELB veidojās par patstāvīgu Baz­nīcu, tas bija arī Feldmaņa kā personības veidošanās laiks – tie bija viņa dzīves un kalpošanas māceklības

gadi: viņš guva nepieciešamās spējas un prasmes, lai sekotu Dieva aicinājumam. Divdesmit piecu gadu ve­cumā Robertu Feldmani ordinēja mācītāja amatā.

Mācītājs – misionārs - ieslodzītais (1936 –1954). Viņa pirmā lielākā un nozīmīgākā kalpošana mācītāja amatā bija Baznīcas ārmisijas jomā. Lai arī tā ilga nepilnus 15 gadus, tā bija ļoti aktīva un auglīga un tās rezultātā vēl ti­kai jauntapusī Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca kļu­va par patstāvīgi misionējošu Baznīcu. Mainoties Latvi­jas valsts stāvoklim no brīvvalsts uz okupēto, tika mainīts arī R. Feldmaņa ārmisijas darba izvērtējums ­ okupācijas varas acīs Feldmaņa kalpošana tika novērtēta kā nozie­gums. Kad 1950. gadā čekisti apcietināja R. Feldmani, viņam izvirzītajā apsūdzībā tieši kalpošana ārmisijā ieņē­ma pirmo vietu un par to “pienācās” desmit gadi “gulagā”, Sibīrijā. Smagas saslimšanas un invaliditātes dēļ R. Feld­manis 1954. gada novembrī atgriezās Latvijā.

Mācītājs Baznīcas “klusajos gados” (1955 –1979). Daudzu mācītāju dzīve beidzās izsūtījumā, bet Dievs gribēja, lai Feldmanis turpina kalpot. Pārradies viņš palika uzticīgs savam Aicinātājam un kalpoja necilās Rīgas nomales un tās apkārtnes draudzēs. Lai gan Baz­nīcā tas bija vajāšanu un tautā garīgā pagrimuma laiks, Feldmanis spēja citu pēc citas atjaunot savu draudžu dievnamus, lai varētu turpināt sludināt un kalpot. Šis posms viņa dzīvē bija intensīvas darbības laiks arī citās Baznīcas jomās, kas šodien veido viņa garīgo mantoju­mu homilētikā, liturģikā, Baznīcas vēsturē, dvēseļkop­šanā, teoloģijā, misioloģijā un ekumēnikā. Pēc dau­dziem uzticīgas kalpošanas gadiem patukšās baznīcās viņa dzīves noslēguma posmā notika brīnums.

Garīgais tēvs (1980 –1990). Klusi un neuzkrītoši ienaidnieka durvju priekšā – savās draudzēs viņš izau­dzināja to, ko vēlāk sauca par “Meža parka bīskapiju” – aktīvu mācekļu kopu. Kā garīgais tēvs viņš uzaudzināja savus garīgos dēlus, kas Baznīcā izveidoja jaunu mācī­tāju paaudzi. Tā Dievs providenciāli caur R. Feldmaņa kalpošanu 10 gadu garumā gatavoja Baznīcai mācītājus draudzēm, kuras visai drīzā (bet toreiz neparedzamā) nākotnē sāks atgūt savus atņemtos dievnamus. Feldma­nis apzinājās šīs kalpošanas nozīmīgumu. Autobiogrāfi­jā viņš raksta: “Ieeju devītajā gadu desmitā. Nekad neva-rēju iedomāties, ka jau mūža nogalē pēc reiz pārdzīvotā tik lielā dzīves uzdevuma – līdzdaļas ārmisijas darbā – Dievs

vēlreiz liks piedzīvot kaut ko tikpat lielu – līdzdaļu jaunas teologu paaudzes tapšanā, kas ieveda mūsu Baznīcas at-dzīvošanos un pacelšanos no iznīcībai tuvā līmeņa.”

Baznīcas tēvs (1991 –2002). Mācītāja Roberta Feld­maņa kalpošanas iespaids Baznīcā bija tik liels, ka fak­tiski pārveidoja Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu līdz pat pēdējai mazākajai un attālākajai draudzei. Lai arī līdz mūža beigām viņš palika mācītājs tajās pašās Rī­gas un pierīgas draudzēs, taču viņa kalpošanas ietekme tālu pārsniedza šo draudžu un pat pašas LELB ietvarus.

Skatot mācītāja mūžu kopumā, jāsecina, ka katrā no tā posmiem Dievs viņu sagatavoja nākamajai – aizvien augstākai un Baznīcai nozīmīgākai kalpošanai. Viņa dzī­ves pēdējos 20 gadus var pamatoti saukt par viņa kalpo­šanas zenītu, kam Dievs viņu bija mērķtiecīgi gatavojis visu iepriekšējo dzīvi. Viņa kalpojošā dzīve ir Baznīcas tēva vārda cienīga biogrāfija. Tās saturs ir nemitīga zie­došanās Kristum un Dieva sniegtie nākošie uzdevumi, attīstītās garīgās dāvanas un piešķirtās svētības. Autobio­grāfiju Feldmanis noslēdz ar savas dzīves kopsavilkumu: “Atskatā lūkojoties uz aiztecējušiem mūža gadiem – teicu sevi laimīgu: “Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani” (Rom. 15:17 – 18a). Bikts apziņā par savu necienī-bu un aizgrābtībā par Jēzus Kristus žēlastību ar mani, esmu gribējis vienmēr lūkoties Viņa mīļajā vaigā un Viņa svētajā krustā. Esmu mazs pret Viņa žēlastību.”

Vērtējot mācītāja Roberta Feldmaņa lomu mūsu tautas un Baznīcas vēsturē, būtu pareizi atzīt, ka viņa devums un atstātais garīgais mantojums Latvijai ir viens no mūsu nacionālo un garīgo vērtību pamatakmeņiem.

Ielūgums. Aicinām iepazīt tuvāk mācītāju Dr. Ro­bertu Feldmani: www.robertsfeldmanis.lv

Iela. Lai iemūžinātu izcilā mācītāja Roberta Feld­maņa nozīmīgo kalpošanu Meža parka baznīcā, esam ierosinājuši Annas Sakses ielas atzaru posmā no Ezer­malas ielas līdz Ķīšezeram pārdēvēt Roberta Feldmaņa vārdā.

Šodiena. Meža parka draudze joprojām mājo šajā nelielajā, pasakainajā dievnamā, kas ir kļuvis par garīgo mājvietu gan Meža parka, gan arī daudziem Rīgas iedzī­votājiem. Svētību, ko Dievs caur Saviem žēlastības lī­dzekļiem bagātīgi dāvā ļaudīm visā Baznīcā, Meža parka draudzē saņem gan jaunie, gan vecie, gan veselie, gan slimie, gan noskumušie, gan priecīgie. Draudze priecā­jas, ka tā var stāvēt Sava Kunga priekšā kā Viņa mīles­tības saņēmēja un tālāk devēja. Šeit rit aktīva draudzes dzīve, kur vietu sev var atrast ikviens. Dievkalpojumi notiek svētdienās pulksten 10.00 un trešdienās pulk­sten 19.00. Sīkāk par draudzē notiekošo var atrast tī­meklī: www.mezaparkadraudze.lv

Nākotne. Draudze, domādama arī par Meža parka iedzīvotājiem, ir iecerējusi līdzās dievnamam uzbūvēt “Sadraudzības namu”, kas pulcinātu draudzes locekļus un vietējos iedzīvotājus. Šim nolūkam nesen ir tapis projekts un notiek līdzekļu piesaiste projekta īstenoša­nai. Aicinām ikvienu svinēt Dieva kalpošanu cilvēkam Meža parka dievnamā.

Nelielais namiņš, kas sākotnēji Meža parkam deva elektrisko gaismu, šodien tā ļaudīm dod garīgo gaismu.

Dr. cand. Ilmārs Rubenis,Meža parka draudzes mācītājs

Latvijas, Meža parka un baznīcas lepnumsMācītājam Robertam Feldmanim – 100

Zelta amata zīmi – krustu mācītājam Robertam Feldma-nim 2000. gadā, viņa 90 gadu jubilejā, pasniedz arhibīs-kaps Jānis Vanags

2000. gada vasarā

16 17

360 m garā iela, kas atrodas starp Stendera un Gdaņskas ielām, ierīko­ta ap 1927. gadu. Apbūvēta ir tikai ielas viena puse, kurā atrodas nami ar nepāru numuriem, ielas pretējā pusē ir neliels mežiņš. 1929. gadā iela nosaukta rakstnieka un žurnā­lista Jura Mātera vārdā.

Viens no izcilākajiem 19. gadsim­ta latviešu literātiem Juris Māters (1845­1885), saukts arī par Māteru Juri, dzimis Cildu pagasta “Viduk­ļos” saimnieka ģimenē. Mācījies Cildu un Kazdangas pagastskolās. Pēc tēva nāves 1858. gadā turpināt izglītību zēnam palīdzēja vietējais mācītājs Katerfelds. Arī barons L. Koskuls bija ievērojis gados jaunā Jura Mātera nopietno attieksmi mā­cību vielas apgūšanā un pieņēma viņu par Skrundas pagasta tiesas skrī­vera palīgu, papildus ieceļot par pasta stacijas, aptiekas un muižas latviešu bibliotēkas pārzini. Šajā laikā Māters nopietni pievērsās likumu zinībām un 1864. gadā laikrakstā “Latviešu Avīzes” publicēja savu pirmo rakstu par pagastu tiesnešu vēlēšanām.

Mātera darba gaitas turpinās Kul­dīgā, Kandavā un Piltenē, kamēr viņa zināšanas, lielās darba spējas, labās vācu un krievu valodas zināšanas ie­vērojis pats Kurzemes gubernators P. Lilienfelds. Viņš Māteru ieceļ par gu­berņas tipogrāfijas un savas privātās bibliotēkas pārzini, savu personisko tekstu korektoru. Par Jura Mātera dzīves un darba vietu kļūst Jelgavas pils, kādreizējā Kurzemes hercogu mītne. Viņam darba netrūkst, viņš tulko Krievijas likumus vācu un latviešu valodā. 1875. gadā Māters nodibina nedēļas laikrakstu “Balti­jas Zemkopis”, un šajā gadā Kurze­mes biškopības biedrība viņu ievēl par savu priekšnieku. No 1880. līdz 1884. gadam Māters izdod un rediģē pirmo latviešu juridisko laikrakstu “Tiesu Vēstnesis”, aizstāv jaunlat­viešu kustību un iestājas par latvie­šu tautskolu nepieciešamību, cīnās par mūsu tautas labklājību. Viņš ir sarakstījis romānus “Sadzīves viļņi”, “Patriotisms un mīlestība”. 1935. gadā Kazdangas pils apkaimē atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots Jura Mātera piemineklis.

Tā ir sagadījies, ka arī jaunizvei­dotās Mātera ielas pirmie iedzīvotāji

ir bijuši savas zemes patrioti, strādā­juši augstos amatos un par to cietuši vēlākajās vēstures līkloču radītajās represijās.

Pirmais savu māju jaunizveido­tajā ielā uzceļ V. Muskats 1927.gadā pēc arhitekta H. Pīranga projekta. Mājai piešķirts 7. numurs.

R. Baloža māja Mātera ielā 1 cel­ta 1929. gadā, to projektējis izcilais latviešu arhitekts O. Tīlmanis. Mājā dzīvojis pulkvedis Jānis Augusts Alfrēds Ceplītis, kurš 1917. gadā kā militārais eksperts piedalījies Pa­domju Krievijas un Vācijas miera sarunās Brestļitovskā. 1920. gadā iecelts par Kara skolas priekšnieku. Savas dzīves laikā pildījis daudzus svarīgus armijas uzdevumus, par ko saņēmis augstus valdības apbalvoju­mus. Miris 1956. gadā Vācijā.

Māja Mātera ielā 3 piederēja Marijai Segliņai, kura strādāja par Hipotēku bankas grāmatvedības pilnvaroto. Ēka celta 1928. gadā pēc A. Baunfelda projekta. Mājā neilgu laiku dzīvoja bijušais Saeimas depu­tāts Ernests Morics ar ģimeni, kurš 1931. gadā pats cēla māju Mātera ielā 5 un pēc būvdarbu pabeigša­nas pārcēlās tur uz pastāvīgu dzīvi. Māju projektēja I. Blankenburgs. Šajā mājā dzīvoja arī žurnālists Ar­vīds Bredermanis.

Mājā Mātera ielā 3a pēckara ga­dos dzīvoja Dominiks Gedzjuns ar ģimeni.

Pēc Meža parkā dzīvojošā inže­niera M. Cukura projekta celtā māja Mātera ielā 9 būvēta 1931. gadā.

Mājas īpašniece bija Aleksandra Lucs. Viņas vīrs kapteinis Alek­sandrs Lucs strādāja par pasniedzē­ju Kara skolā.

No1935. gada mājas pirmajā stā­vā dzīvoja rakstnieks Kārlis Skalbe un tulkotāja Lizete Skalbe, vēlāk uz dzīvi šajā mājā pārcēlās Skalbes meita ar ģimeni. Rakstnieks šeit nosvinēja savu 60 gadu jubileju, un tajā pašā gadā piedzima Skalbes mazdēls Andrejs. Rakstnieks mīlē­ja pastaigāties pa neapbūvētā meža stigām, gar ezermalu, garām sena­jām muižiņām, mazajai baznīcai un staigāja pa Saulesdārza aleju. Pastai­gu laikā viņš bieži satika Meža parkā dzīvojošos rakstniekus Pāvilu Rozī­ti, Ādolfu Ersu, Jāni Jaunsudrabiņu, ģenerāli L. Bolšteinu un citus, kuri bija bieži viesi arī Skalbes dzīvoklī. 2000. gada 14. aprīlī pie mājas at­klāja tēlnieka Ģirta Burvja veidoto piemiņas plāksni rakstniekam Kār­lim Skalbem un tulkotājai Lizetei Skalbei.

1932. gadā māju Mātera ielā 11 uzbūvēja Latvijas būvbiedrība pēc P. Bērzkalna projekta. Vēlāk māju iegādājās Paulis Sietiņš ar ģimeni.

Arī blakus māju Mātera ielā 13 tajā pašā gadā uzbūvēja Latvi­jas būvbiedrība pēc P. Bērzkalna izstrādātā projekta. Šo māju ie­gādājās pulkvedis – leitnants Jā­nis Ābol tiņš. Viņš no 1919. gada dienējis Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, beidzis Latvi­jas kultūras veicināšanas biedrības vidusskolu un iestājies Kara skolas

Artilērijas nodaļā, kuru beidzis 1924. gadā. Vēlāk bei­dzis Augstākos militāros kursus un piekomandēts Vid­zemes artilērijas pulkam. Jānis Āboltiņš 1941. gadā ap­cietināts un izvests uz Noriļskas soda nometnēm. Miris 1943. gadā no bada un nežēlīgā aukstuma, kas toreiz paņēma daudzu virsnieku dzīvības. Viņš bija precējies ar Meža parka iedzīvotāju Ellu Paulīni Broži, kuru arestēja 1947. gadā. Viņa atgriezās 1958. gadā. Viņu dēls Aivars pēc kara mācījās Meža parka skolā. Deportācijas skāra arī Aivaru un viņa brāli, kurus izsūtīja kopā ar mammas māsu, Meža parka skolas mūzikas skolotāju Zentu Ozo­liņu, kura arī dzīvoja Mātera ielā 13.

Divdzīvokļu māja Mātera ielā 15 celta 1930. gadā. Ēkas projektu izstrādāja arhitekts V. Servinskis. Mājas pirmais īpašnieks bija T. Stabulītis.

V. Teina māja Mātera ielā 17 celta 1931. gadā, arhi­tekts P. Bērzkalns. Mājā dzīvoja kara inženieris, pulkve­dis – leitnants Bruno Johans Lasmanis ar ģimeni. Viņš piedalījies pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cī­ņās. Beidzis LU Mehānikas fakultāti, 1932. gadā iecelts par rotas komandieri Elektrotehniskajā divizionā. Atva­ļināts 1940. gadā. Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Miris 1967. gadā.

Laika gaitā mainījušies Mātera ielas iedzīvotāji un vai­rākas mājas pārbūvētas, bet šeit vēl arvien valda dabas sar­gātais miers un patīkamā gaisotne.

Saulcerīte Neilande

Jura Mātera iela Meža parkā

Kādā no Meža parka Attīstības biedrības valdes sēdēm piekritu pie­dalīties pasākumā, kuru rīko Britu padome: seminārā “Darbīgās ko­pienas” (active citizens). Tēma, kā man likās, grūti piemērojama mūsu kopienas vajadzībām. Šķita, ka biju rīkojies nepārdomāti. Taču atskato­ties varu apgalvot – manai pieredzei tieši tas izrādījās nepieciešams. Sā­kotnējā atturība daļēji skaidrojama arī ar šo apņemšanos – piedalīties trīs sesijās pa divām dienām katru, turklāt dažādās Latvijas vietās.

Aizpildot pieteikumu, manī vēl bija pārliecība, ka diez vai 80 preten­dentu konkurencē manējais atbildīs semināra būtībai. Arī saņemot ap­stiprinājumu, vēl pieļāvu domu, ka esmu ar mieru viņu apmaksātā vies­nīcā paklausīties, kas tad viņiem tur sakāms.

Atzīšos – aiz muguras jau ir divas trešdaļas no semināra, un ir žēl, ka nākamā reize jau būs pēdējā. Īsumā raksturošu norisi.

Pirmkārt, darba intensitāte bija ļoti augsta. Praktiski nebija laika risi­nāt kādas blakus lietas, un līdztekus darbam seminārā visi “iedzīvojās” arī mājas darbos.

Otrkārt, mans atklājums – ārkār­tīgi plašais aktīvu cilvēku loks, kā arī nevalstisko organizāciju esamības un spēka apjausma.

Treškārt, bija vērtīgi atkal ierau­dzīt, ka Latvijā ir arī citas vietas, un, kā jau teicu, sarunas ar pārējiem da­lībniekiem bija ļoti interesantas un rosinošas. Par ieguvumu saucu arī konkrētus kontaktus dažādās Latvi­jas vietās, bet galvenais – Rīgā. Tikā­mies ar vairākām Rīgas biedrībām – Vecrīgas (Guntis Stirna), Bolderājas (Sandra Jakušonoka) Alises ielas (Ilva Seņkāne) un Vecdaugavas (Aija Lasmane).

Ceturtkārt, redzot veiksmes stās­tus citur Latvijā, iezīmējās jaunas idejas pašam. Profesionāli man jau­na lieta bija liepājnieku jau uzsāktā prakse – vienotas vides projekts. Tā būtība ir ne tikai nodrošināt piekļū­šanu ēkām cilvēkiem ratiņkrēslos, bet arī citu maņu atbalstošas lietas pilsētvidē – papildus krāsu marķē­jums vājredzīgiem, skaņas un vir­ziena luksofori, reljefs virzienu no­lasīšanai un pat palielināti numuri sabiedriskajam transportam – viss, ko mēs varētu pielietot arī Rīgā un pirmām kārtām Meža parkā.

Piektkārt, piedāvātās metodes problēmu apzināšanai un mērķtie­cīgai to risināšanai kontekstā ar se­vis pārizvērtēšanu un pasniegšanu citiem – tas viss būtiski papildināja mūsu prezentācijas prasmes. Salīdzi­nājumi un pārdomas par dažādām metodēm (Problem solving u. c.) ko­munikācijā – debates, dialogi, pārru­nas un diskusijas ar praktiskām no­darbībām ir lietas, ko būtu jāapgūst daudziem.

Praktiski nevalstisko organizāciju potenciāls ir nepietiekami pielietots. Ir ārkārtīgi daudz labu projektu, ku­rus ar NVO palīdzību attīstījušas kopienas, un tā ir iespēja daudziem. Ceru pēdējā tikšanās reizē iegūt zi­nāšanas par pieteikumu sagatavoša­nu, jo tā ir reāla iespēja. Vēlos dalīties iespaidos arī ar ieinteresētajiem no Meža parka Attīstības biedrības.

Seminārs bija labi organizēts. Pārmest Britu padomei var vienīgi kārtējo kļūdīšanos ar mērvienībām (inches vs mm): pasūtītais sniegs bija pamatīgs.

10.­11. decembris 2010.Arhitekts Vilnis Šlars

t. +37129250892www.arteks-ab.lv

“Darbīgās kopienas”

Zobārstniecības klīnika ADENTAKlīnikas vadītājs: profesors Pēteris ApseSkanstes iela 13, RīgaTel: 67339300Mob: 29120854www.adenta.lvBezmaksas autostāvvietaDarba laiks: POTCP 8.00­20.00

Zobārstniecības klīnikā ar 12 gadu darba pieredzi strādā augsti kvalificēti, pieredzējuši speciālisti, te uz­stādītas vienas no modernākajām zobārstniecības ie­kārtām Latvijā.

Pielietojot augsti efektīvas metodes, materiālus un jaunākās tehnoloģijas, pacientam tiek sniegts pilns pa­kalpojumu klāsts zobu, žokļu un mutes dobuma profi­laksē un ārstēšanā:

• profesionālā higiēna, • plombēšana un restaurācija, • sakņu kanālu ārstēšana ( arī ar mikroskopu), • periodontija, • mutes dobuma ambulatorā ķirurģija, • implantācija, • ortodontija.

Mātera ielā 9

18 19

Šoreiz tas nebūs populārais šāda nosaukuma televīzijas raidījums, bet gan oriģināls jauniešu iespaidu kopums

par Meža parku. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes sešas studentes Sociālās un politiskās ģeo­grāfijas kursa darbam bija izvēlējušās, mūsuprāt, interesantu projekta tēmu: “Teritorijas un kopienas pētījums – Meža­parks”. Elīna Ivanova, Ieva Kirilko, Inese Pallo, Silva Sta­laža, Polīna Šķiņķe, Ieva Vaickovska un Inga Zvaigzne rū­pīgi bija iepazinušās gan ar dažādu laiku vēstures materiāliem, gan iejutušās Meža parka ikdienas ritmā. Publicējam pētījuma to nodaļu fragmentus, kurās vairāk raksturota Meža parka vi­des kvalitāte un sociālā atmosfēra.

Meža parks jau kopš paša sākuma ir bijis īpašs. Atšķirībā no daudzām citām Rīgas daļām tas ir ne tikai izveidots atbil­stoši konkrētam plānam, bet arī nes īpašu ideju – apvienot to, kas pašos principos ir atšķirīgi – pilsētu un laukus. Veidojot Meža parku, tajā tika savienotas cilvēku vajadzības pēc urbānā komforta, mātes­dabas un laba drauga. Kaimiņa plecs vieglās un grūtās dienās bija viena no lietām, kuras tika ieplānotas, un vēl mūsdienās runājam par Meža parka kopienu. Tāpēc savā darbā apskatījām Meža parka un tās kopienas rašanās priekš­noteikumus, vēsturisko attīstību un mūsdienu situāciju...

Darbā bieži minam un rakstām par Meža parka divām pa­audzēm – “veco” un “jauno”. Šajā pētījumā paaudzes netiek definētas pēc vecuma, bet gan pēc cilvēku attieksmes, piede­rības vietai un saskarsmes ar apkārtējiem. Par “vecās” paau­dzes pārstāvi varētu teikt, ka viņš dzīvo Meža parkā, ciena šo vietu un apzinās, ka tā ir īpaša, viņš ir par to, lai šī vieta sagla­bātos tāda arī turpmāk. Vidējā aritmētiskā “vecās” paaudzes Meža parka iedzīvotāja dzīvojamā māja labi iederēsies apkār­tējā vidē un būs harmonijā gan ar citām ēkām, gan apkārtējo dabu. “Jaunās” paaudzes pārstāvji vairāk ir tādi Meža parka iedzīvotāji, kuri šajā vietā dzīvo lielākoties vietas prestiža dēļ. Viņu dzīvojamās mājas nereti disharmonizē ar apkārtējo vidi. Vai Meža parku viņi izjūt kā savas mājas, ir grūti noskaidrot, jo ārēji “jaunā” paaudze to pauž ļoti reti. “Jaunajai” paaudzei raksturīgi, ka socializācija ar citiem Meža parka iedzīvotājiem bieži vien ir minimāla.

Lai gan Meža parkam ir nācies piedzīvot dažādus laikus, tai skaitā arī padomju gadus, kad iepriekš izvirzītie stingrie apbūves noteikumi netika ievēroti, tas joprojām ir spējis sa­glabāt savu unikālo “dārzu pilsētas” gaisotni. Atrodoties šajā apkaimē, pārņem sajūta, ka esat nokļuvis mazā, klusā lauku ciematiņā, kur vietējie pazīst cits citu, bet nepazīst ikdienas steigu un kņadu. Ziemā, darbdienas vidū šeit sastopams ļoti maz cilvēku. Savukārt vasarā, īpaši brīvdienās, Meža parka ie­liņas ir pārpildītas ar cilvēkiem un automašīnām. Tomēr pat ļaužu pārpildītajā siltajā sezonā Meža parkā nav sastopama lielpilsētai raksturīgā atmosfēra.

Meža parkā ir saglabājušās vairākas būtiskas “dārzu pil­sētas” iezīmes. Piemēram, apkārtējās vides skaistums, viegli sasniedzami parki, tīrs gaiss, skaistas mājas un lielas atpūtas iespējas. Nevienā citā apkaimē nav koncentrēta tāda kultūras un aktīvās atpūtas iespēju dažādība kā Meža parkā. Te iespē­jams izmantot gan parastus kājāmgājēju vai riteņbraucēju celiņus, gan arī nodarboties ar elitārākām aktīvās atpūtas ie­spējām, piemēram, golfu vai burāšanu.

Tomēr lielākais nopelns apkaimes gaisotnes veidošanā ir šaurajām ieliņām un savdabīgajai arhitektūrai. Ilgu laiku

teritorijā pastāvošie stingrie apbūves noteikumi, ir ļāvuši at­tīstīties unikālam pilsētbūvniecības piemineklim. Lai gan pa­domju gados un nedaudz arī mūsdienās būvniecībā valda da­ļēja visatļautība, tomēr pagājušā gadsimta sākumā iezīmētais Meža parka raksturs ir tik stingrs, ka šādi akcenti nekļūst par dominējošiem...

Jau sākotnēji Meža parkā pilnībā netika nodrošinātas soci­ālās iespējas, piemēram, medicīnas pakalpojumi vai ķīmiskā tīrītava. Tāpat neatbilstoša ir zemes vērtība. Meža parks ar sa­vām savdabīgajām apkārtējās vides īpašībām ir kļuvis par eli­tāru bagātnieku rajonu, kur rente ir daudzreiz augstāka nekā citviet. Laika gaitā ir tikušas iznīcinātas arī sākotnējās dabas vērtības, piemēram, pludmales. Ja kādreiz Ķīšezera krastā ne­bija problēmu atrast vietu, kur uzklāt dvieli vai uzspēlēt volej­bolu, tad mūsdienās gar krastu vietām ir sarežģīti pārvietoties pat tauvas joslas teritorijā.

Lai gan apkaimē iespējams identificēt vairākas “dārzu pilsētai” neatbilstošas iezīmes, Meža parkam raksturīga viena no svarīgākajām “dārzu pilsētas” pamatiezīmēm – kopienu veidošanās. Aktīvā vietējo iedzīvotāju sabiedriskā dzīve (kul­tūras un sporta pasākumi, tirdziņi) veido cilvēku grupas ar kopīgām interesēm. Kopienas veido arī iedzīvotāji ar līdzīgu skatījumu uz Meža parka turpmāko attīstību. Īpaši aktīvi cil­vēki kļūst tad, kad nepieciešama vienotība apkaimei neadek­vātas būvniecības apkarošanā...

Meža parkā ir aktīvs nekustamā īpašuma tirgus un regu­lāri apkaimē ienāk jauni iedzīvotāji. Lielākoties tie ir salīdzi­noši bagāti cilvēki, kas savrupi dzīvo savās villās, un viņiem nav lielas intereses apkaimē notiekošajos procesos, ja vien tas tieši neskar viņu īpašumu vai biznesa intereses. Šiem jaunie­nācējiem ir tendence norobežoties no apkārtējās teritorijas. Iespējams, ka šos jaunos Meža parka iedzīvotājus jeb “jauno” paaudzi vieno ne tikai iepriekš minētās intereses, taču attiecī­gās cilvēku grupas savrupuma dēļ, neiekļūstot viņu vidē, to ir grūti izprast...

Viena no trim cilvēku pamata vajadzībām – darbs – Meža parkā tiek nodrošināta tikai ļoti mazai iedzīvotāju daļai. Lielākā daļa iedzīvotāju strādā citās Rīgas vietās un Meža parkā atrodas tikai pēc darba un brīvdienās. Tieši tāpēc var teikt, ka Meža parks savā ziņā ir ļoti kvalitatīvs Rīgas guļamrajons.

Secinot no intervijas un apsekojumiem, Meža parka gal­venās funkcijas ir dzīvesvieta un vieta, kur cilvēki var sociali­zēties. Iedzīvotājiem nozīmīgākā Meža parka funkcija noteikti ir dzīvesvieta. Rekreācijas zona ar tās izklaides un atpūtas ie­spējām un zaļajām zonām ir liela pievienotā vērtība šai dzī­vesvietai.

Otru svarīgāko Meža parka funkciju – vietu, kur iespējams socializēties – Meža parka gadījumā var vērtēt no dažādiem skatu punktiem. Vietējo skatījumā dārzu pilsētas identitāte ar obligātajām zaļajām zonām un pārējiem elementiem uzliek zi­nāmu atbildību vietējiem iedzīvotājiem. Korekti attiekdamies pret šo atbildību, iedzīvotāji apvienojas kopienā – socializējas, lai attīstītu savu dzīves vidi gan ilgtermiņā, gan īstermiņā – sa­tiekoties, organizējot pasākumus utt.

Meža parka apmeklētāju socializēšanās funkciju veido tur pieejamās aktivitātes. Šeit liela nozīme ir Meža parka estrādei, kurai ir simboliska nozīme latviešu vienotības apziņas veido­šanā. Ir grūti iedomāties citu vietu Latvijā, kurā tik spēcīgi būtu vērojams tautas socializēšanās process, kā tas ir Meža­parka Lielajā estrādē Dziesmu svētkos...

Meža parka teritorijā notikusi īpaša kopienas attīstība. To noteica fakts, ka Meža parka sākotnējo sabiedrību veidoja īpašs

sociālais slānis – rakstnieki, mākslinie­ki, diplomāti, politiķi, zinātnieki, aka­dēmiķi, kā arī dažādi kultūras jomas darbinieki. Abos pasaules karos inte­liģence un cilvēki ar augstāku stāvokli sabiedrībā tika izsūtīti vai arī viņi paši aizbrauca un viņu vietā ieplūda citas ļaužu masas, tomēr sākotnējā Meža­parka gaisotne ir saglabājusies, jo vide savā ziņa piespiež cilvēku, un tādēļ arī mūsdienās Meža parks ir samērā elitārs dzīvojamais rajons.

...Mūsdienu Meža parka kopiena ir daudzslāņaina, interesanta un materiāli nodrošināta cilvēku grupa. Ja salīdzina mūsdienas ar laiku pirms ~ 50 gadiem, tad var secināt, ka mūsdienās kopienas ideja ir sašaurinājusies. Daudz vairāk ir ienākuši jauni krievu valodā runājoši cilvēki, kuriem ir nauda un ir savādāka domāšana, mentalitāte, kas tomēr savā ziņā veicina sabiedrības šķelšanos. Ja agrāk daudz vairāk dzīvoja latvieši, bēr­ni varēja spēlēt paslēpes visas ielas ga­rumā un slēpties jebkurā pagalmā, tad tagad notiek tāda sava veida norobe­žošanās un sava īpašuma sargāšana – lielas sētas, videokameras, suņi utt. Var pat teikt, ka šodien veidojas īpašas ielu, kaimiņu vai pagalmu kopienas. Ja agrāk bija pazīstami visi apkaimes iedzīvotāji, tad tagad tikai daļa, sasveicināšanās un apjautāšanās nenotiek visu Meža parka iedzīvotāju starpā. Taču jāatzīmē, ka atsevišķi mazi rajoniņi, kur tas viss vēl notiek, tomēr ir saglabājušies, piemē­ram, Stokholmas ielā.

Iedzīvotāju neviendabības dēļ Meža parkā zūd sākotnējā atmosfēra, kā arī mainās Meža parka vizuālais tēls. Ilggadējie iedzīvotāji, kā arī tie cilvēki, kuri Meža parkā dzīvo īsāku brīdi, to­mēr izjūt Meža parka īpašo starojumu un piedalās šī starojuma veidošanā, īpaši smagi pārdzīvo izmaiņas savā ap­kārtējā dzīves vidē. Sarunā viņi ar lep­numu stāstīja par savām gaitām “Tau­tas frontē”, kura guva plašu atbalstu Meža parka kopienā, pateicoties iedzī­votāju ciešajai draudzībai, savstarpējai uzticībai un drosmei. “Tautas frontei” Latvijas vēsturē ir ārkārtīgi liela nozī­me, kas saistās ar Latviju un nacionā­lo pašapziņu. Šāda kustība var izaugt tikai patiesi patriotiskā un inteliģentā vidē, un šādu norišu klātbūtne terito­rijā un tās cilvēkos atstāj ļoti spēcīgu enerģiju. Izmaiņas, kādas šobrīd noris Meža parkā, ir pilnīgā pretstatā visam, kas saistās ar latviešu inteliģenci un tradicionālo izpratni par izkoptu dzī­ves vidi, ideāliem, skaistumu, cilvēku

savstarpējām attiecībām un neatkarī­gu Latviju...

Meža parka pamatiedzīvotāju attieksme pret “jauno” paaudzi jeb ienācējiem lielākoties nav negatīva. Nav tieksme teritoriju saglabāt tikai sev, ar citiem nedaloties. Vēl jo vai­rāk, pēc būtības šiem cilvēkiem nav lielas nozīmes, vai kaimiņš ir latvietis vai krievs, čigāns vai polis. Psiholo­ģisko slodzi rada veids, kādā jaunie­nācēji ierodas Meža parkā un kādu auru rada viņu attieksme (žogi) pret kaimiņiem un Meža parka apmeklētā­jiem. Rodas sajūta, ka ne tikai mate­riālais stāvoklis un Meža parka atšķi­rīgā uztvere rada plaisu starp jaunie­nācējiem un pārējiem iedzīvotājiem, bet arī tas, šķiet, ka jaunienācēju vidū tomēr ir vairāk gados jaunas ģimenes bez veciem cilvēkiem, kas nozīmē, ka ir dažādas intereses un dažādi dzīves ritmi. Jaunie Meža parka iedzīvotāji nekomunicē ar līdzšinējiem iedzīvo­tājiem un daļai no tiem pat nav sav­starpēju kontaktu, kas arī iezīmē lie­lu atšķirību abās paaudzēs. Komuni­kācija iedzīvotāju starpā ir lielā mērā veidojusi Meža parka gaisotni, un tā ir neatņemama “vecās” Meža parka iedzīvotāju paaudzes iezīme.

Vēloties uzlabot savu dzīves vidi un nodrošināt iedzīvotājus ar svarīgu informācijas apmaiņu, viena no “ve­cās” paaudzes iniciatīvām ir izveidotā Meža parka Attīstības biedrība, kas līdzās citām aktivitātēm ir Meža parka kopienas pamatā. Tā nodrošina īpašu kultūrvēsturiskās kopības sajūtu un dzimtu tradīciju pārmantošanu. Kaut arī cilvēki ir kļuvuši pasīvāki, tomēr darbs notiek un galvenās problēmas, kas tiek risinātas, ir saistītas ar dabas aizsardzību, vides saglabāšanu, ilgt­spējīgas attīstības nodrošināšanu, arī Meža parka iedzīvotāju saliedētības un patriotisma veicināšanu utt.

Kā sava veida kopienas stiprināša­nas mehānisms darbojas arī Meža parka luterāņu draudze, kurā ir ~ 200 cilvēku. Par to liecina arī fakts, ka uz draudzes rīkotajiem pasākumiem ierodas arī tie, kas kādreiz ir dzīvojuši un aizbraukuši prom no Meža parka. Kopiena šeit jū­tas labi, ko apstiprina fakts, ka tikšanās notiek ne tikai dievkalpojumos, bet arī ārpus baznīcas. Bērniem darbojas svēt­dienas skola, kur ir daudz vietējo bēr­nu, kas, domājams, pēc tam iesaistīsies arī draudzē, tādējādi turpinot kopienas tradīcijas un nodrošinot kopienas pa­stāvēšanu.

Svarīgs kopienu stiprinošs pa­sākums ir ikgadējie Meža parka ielu svētki, kur ikviens var droši iesaistī­ties svētku organizēšanā. Rezultātā tiek uzlabotas iedzīvotāju attiecības un veidota patīkama atmosfēra, kur iespējams satikties un citam citu ie­pazīt, kā arī attīstās īpašas Meža parka tradīcijas...

Izmantotie avoti:Howard, E. 1902. Garden Cities of

Tomorrow, Swan Sonnenschein, London Viese, S. 2001. Meža parks. Pilsēta

priežu silā, SIA “J.L.V”, Rīga, 271 lpp. Viese, S. 2000. Par Meža parku, šo

XX gadsimta zīmi. Meža parka Attīstī­bas biedrība, skat. 09.01.2010.

ht t p : / / m e z apark s .b l o g spot .com/2000/02/par-mezaparku-o-xx-gadsimta-zimi.html

Meža parks. Vēsture, Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, skat. 09.01.2010.

http://www.apkaimes.lv/sakums/mezaparks/history/

Skats no malas Atziņas un neatbildētie jautājumi

• Mūsdienu Meža parkā ir sagla­bājušās vairākas būtiskas “dārzu pil­sētai” raksturīgas iezīmes ­ kopienu veidošanās, apkārtējās vides skais­tums, viegli sasniedzami parki, tīrs gaiss, skaistas mājas un lielas atpūtas iespējas...

• Pakalpojumu daudzums vai to trūkums nekad nav bijis pats būtis­kākais aspekts, pēc kā vērtēt Meža­parku, vai / un iemesls, kādēļ cilvēki izvēlas vai neizvēlas dzīvot Meža­parkā. Meža parka noteicošā funkcija ir dzīvesvieta.

• Meža parks citu Rīgas daļu vidū izceļas ar savu īpašo identitāti un vie­tējo cilvēku inteliģenci, kas saistīta ar tā unikālo plānošanu un arhitektūru, kā arī pilsētas un dabas attiecību ri­sinājumu.

• Vēsturiskie notikumi Latvijā un īpaši padomju laiki ir radījuši sava veida rūdījumu vietējos iedzīvotājos, un, ja reiz Meža parks ar smagām se­kām, tomēr ir izdzīvojis okupācijas laiku, tad rodas sajūta, ka tradīcijas šaurā lokā, bet tomēr saglabāsies arī pašreizējos apstākļos un nākotnē.

Viss pētījuma teksts atrodams adresē: http://www.apkaimes.lv/files/SocPolitGrupas_Mezaparks_2009r.pdf

20

Meža­parka­attīstības­biedrība

Kokneses prospekts 15, Rīga, LV-1014Tālr. 67518014; aab.kristine@apollo.lv

Redkolēģija:K. Āboliņa, B. Bernacka (atbildīgā redaktore), S. Neilande, A. Zīlāns,I. Mailīte, P. Urtāns.Maketētāja: L. Lode.

Iespiests SIA «I&A» tipogrāfijā

Mīkla: “Nav, bet tomēr ir. Kas tas ir?” Tā ir Meža parka sākumskola. Rīgas dome, veicot Rīgas pilsētas skolu tīkla optimizāciju, 2009. gada augustā juridiski likvidēja Meža­parka sākumskolu. Tātad Rīgas skolu sarakstos to vairs neatrast. Bet, aizejot uz Lībekas ielu 27, redzam, ka skola pastāv un bērni ik rītu turp dodas. Tātad skola tomēr ir! Tikai nosaukums cits. Tagad skola ir Rīgas Jāņa Poruka vi­dusskola, bet turpina darbu savās telpās.

Notikumi, kas risinājās saistībā ar skolas slēgšanu un ar cīņu par saglabāšanu, tika plaši apspriesti publiskajā telpā. Nu jau uz visu varam atskatīties kā uz vēsturi, jāteic gan – sāpīgu un vardarbīgu. Šajā laikā skola zaudēja gan skolē­nus, gan skolotājus, gan arī vecāku uzticību.

Tomēr ir arī savi ieguvumi – Meža parka bērnu vecā­ki, kopā cīnoties par skolas saglabāšanu, ir kļuvuši vieno­tāki, saliedētāki. Pateicoties Ģirtam Granātam, Aināram Taurītim, Initai Andžānei un citiem aktīvajiem vecākiem un viņu konstruktīvajai rīcībai, vedot sarunas ar RD Izglī­

tības un Īpašuma departamentiem, ir izdevies panākt to, ka Meža parka bērni var mācīties savā skolā un viņiem nav jāmēro ceļš uz Gaujas ielu 23, kur atrodas Rīgas Jāņa Po­ruka vidusskola.

Sākumā bērniem bija grūti pieņemt jauno skolas nosau­kumu un rakstīt to uz burtnīcām, dienasgrāmatas. Tomēr ir kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Šoreiz zaudējums ir skolas juridiskais statuss, bet iegūta iespēja turpināt mācī­bas ierastā vidē un kopā ar saviem klasesbiedriem.

Veiksmīgi sadarbojoties ar Rīgas Jāņa Poruka vidus­skolas administrāciju, mūsu skola jau otro mācību gadu

turpina strādāt. Mums atkal ir 5. klase! Mums ir 20 braši skolēni 1. klasē! Mēs mācāmies, svinam svētkus, dodamies ekskursijās, sportojam, dejojam, izzinām apkārtni. Ne mirkli nestāvam dīkā.

Par pagājušā gada darbu esam atkārtoti saņēmuši Vi­des izglītības fonda augstāko starptautisko atzinību – Zaļo karogu. Mūsu deju kolektīvs “Urdaviņa” braši soļoja Sko­lēnu dziesmu un deju svētku gājienā, izturēja karsto svelmi

koncertos. Mūsu 4. un 5. klases puišu basketbola komanda ieguva 2. vietu Ziemeļu rajonā. Tagad gatavojamies Zie­massvētkiem – iestudējam ludziņas, mācāmies dziesmas, dzejoļus. Rosība skolā norimst tikai pēc pulksten 17.30, kad pēdējie pagarinātās dienas grupas bērni pavadīti mājās.

Jau par tradīciju kļuvuši rudens un pavasara pasākumi Stokholmas ielas 28 pagalmā, kur pulcējas ģimenes spor­tiskām aktivitātēm un dančiem pie ugunskura. Par to esam pateicīgi Edgaram Karabajevam, kas aicina mūs kopā un laipni atvēl savu pagalmu mūsu jautrajiem pasākumiem.

Viss mainās. Arī skolas dzīvi ietekmē izmaiņas sabied­rībā, tās neiet mums secen. Tādēļ ir pareizi jānovērtē situā­cija un jāturpina strādāt. Mēs Meža parka skolā cenšamies saglabāt savas tradīcijas, gaisotni, lai skolā bērni, vecāki un skolotāji justos labi.

Skolotāja Egita Ķirsone

Nav... Tomēr ir