Mantojums, tradīcija, jaunrade: starp dogmu un brīvību…

Māra Mellēna

Latvijas stāstnieku asociācija

Rīga, 7.11.2019

MAN?TO?JUMS?

TRADĪCIJA

Kas vieno?

Kas šķir?

Kas jādara, lai pārmantotu?

Nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programma «Pulkā eimu, pulkā teku 2019» Nacionālais sarīkojums, Atklāšana

Iecava, Grāfa laukums, 18.05.2019

SadancošanaIecava, 18.05.2019

Jēdzieni

Folklora – mākslinieciska saziņa nelielās grupās (Ben-Amoss, 1972,2000)

Tradicionālā kultūra – sarežģīta dinamiska sistēma, kura sastāv no ”tradīcijā sakņotas kultūras kopienas radīta mantojuma, ko pauž grupa vai indivīdi un atzīst kopiena par savas kultūras un sociālās identitātes izpausmi”. Folkloras standarti un vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, atdarinot vai citā veidā. Folklora aptver valodu, literatūru, mūziku, dejas , rotaļas, mitoloģiju, rituālus, paražas. Amatniecību, arhitektūru.(15.11.1989 UNESCO Folkloras un tradicionālās kultūras saglabāšanas rekomendācijas.)

Nemateriālais kultūras mantojums – “paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistīti instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpa, ko kopienas, grupas un - dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu.” (UNESCO Konvencija par nemateriālā mantojuma saglabāšanu 2003)

Sociāla grupa, kopiena vai…

…sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu

un mērķu kopība, emocionāla un kultūras

kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml.

…uz teritoriālajām jeb kaimiņattiecībām

balstītas kopienas.

Sociālā grupa (R.Mērtons) – indivīdu kopums,

kas noteiktā veidā mijiedarbojas, apzinās savu

piederību pie grupas un tiek atzīti kā piederoši

pie šī kopuma no citu viedokļa.

Mantojums, tradīcija, jaunrade: starp dogmu un brīvību…

Māra Mellēna

Latvijas stāstnieku asociācija

Rīga, 7.11.2019

Kopienas attīstība un ilgtspēja

Teritoriāli vai uz ieinteresētības pamata saskaņota kopienas

rīcība, kas ir pašreģenerējoša, kas spēj apzināt savas

vajadzības un prioritātes, un īstenot tās ar pašpalīdzības, vietējo

resursu mobilizēšanas un citu resursu piesaistīšanas palīdzību:

vietējo iedzīvotāju iesaistīšana,

piederības sajūtas veidošana,

vietējo zināšanu, motivācijas izmantošana un gatavība strādāt

savas dzīves uzlabošanai,

kopienas spēja mobilizēt savus sociālos, cilvēkresusrus un citus

resursus tādā veidā, lai atbilstoši pieņemtu iekšējās un ārējās

pārmaiņas un reaģētu uz tām.

Nākotnes veidošana no pagātnes

Lai ieraudzītu tradīciju, to nosauktu un

sāktu par to runāt, tai vispirms ir jābūt

jaunā izaicinātai. Tā ir novitāte, kas uzbur

tradīciju kā tās otru, citu (other), kā to, kas

tā nav, kā to, pret ko tā ir, vai kā to, kā

trūkst vai kas ir palaists garām.( Z.Baumans)

Tradīcijas nesējs, mantojuma devējs

Mantinieki

Vidzemē, Zemgalē

Latgalē, Kurzemē un Sēlijā

Tradīcija

Tradīciju var aplūkot kā dinamisku kultūras procesu –kultūras tekstu pārmantošanu, apgūšanu, popularizēšanu, lietošanu performancē, saglabāšanu, kur ar tekstu tiek saprasts dažādu zīmju un simbolu kopums, tad likumsakarīgs ir jautājums par šo tekstu lasīšanu, saprašanu un lietošanu, atcerēšanos un aizmiršanu, to uztveres īpatnībām jeb vispārinot –tradīcijas pastāvēšanu komunikācijā un tradīcijas nesēju atbildību par tradīcijas izvēli, kopšanu un saglabāšanu.

Pārmantošana

Tradīcijas pārmantotājiem no pagātnes mantoto, bet

aktuāli lietojamo nav vajadzības saukt par tradīciju: tās

pieņemamība viņiem ir acīmredzamība. Kad tradīcija ir

pieņemta, tā tradīcijas pārņemējiem ir tikpat spilgta un

dzīva kā jebkura cita viņu darbības vai pārliecības daļa.

Tā ir pagātne tagadnē, bet tā ir tikpat lielā mērā

tagadnes daļa kā jebkura šodienas inovācija.

Tradita var kļūt par dedzīgu pieķeršanās objektu

pateicoties tajā saredzamajai pagājības dižciltībai vai to

var pieņemt tādā veidā, ka tā ir vienīgā sakarīgā lieta,

ko var darīt vai kam var ticēt.(Shils, p.13)

Pārmantošana

Gan simbolu kopumi, tēlu grupas, mutvārdu tradīcijas,

rituāli un ieražas tiek pārmantotas un izmainītas. Tās

izmainās pārmantošanas procesā, jo tradīcijai

realizējoties notiek interpretācijas process. Pārmantoto

variantu ķēde arī tiek saukta par tradīciju, piemēram,

“Platona tradīcija” vai Ziemassvētku tradīcijas,

Dziesmusvētku tradīcija vai balsu dziedāšanas tradīcija .

Kā izvērsums laikā, tradīcija ir saņemto un tālāk nodoto

tēmu variāciju secība. Tradīcijas var būt savstarpēji

saistītas ar kopīgu tēmu, kopīgu rašanās avotu vai

notikumu.

Pārmantošanas ķēde, paaudzes

Pat tādā īsā pārmantošanas ķēdē kā trīs paaudzes,

tradīcija ir pakļauta dažām izmaiņām. Tās būtiskie

elementi pastāv kopā ar citiem elementiem, kas mainās.

Bet tas, kas to padara par tradīciju, ir šie būtiskie

kodolelementi, kuri ir atpazīstami ārējam novērotājam kā

identiski vairākos sekmīgos pārmantošanas un

iesavināšanas soļos vai darbībās.

Ejot cauri daudzām pārmantotāju paaudzēm, traditum

var būtiski atšķirties daudzos aspektos no tā sākotnējām

formām, bet ne tajos, ko kā būtiskus norāda šīs tradīcijas

zinātāji jeb aizbildņi.

Saglabāšana

„Patiesībā tradīcijā vienmēr ir brīvības un vēstures moments. Pat visīstākā, pamatīgākā tradīcija neīstenojas dabiski, pateicoties spējai saglabāt to, kas reiz bijis, - tai vajadzīga piekrišana, pieņemšana un kopšana. Saskaņā ar savu būtību tā ir saglabāšana, kas darbojas visās vēsturiskās pārmaiņās. Taču saglabāšana ir prāta akts, tiesa tāds akts, kuram raksturīga nemanāmība. Te sakņojas atjaunotnes, plānotā uzdošanās par prāta vienīgo darbību un aktu. Taču tā ir šķietamība. Pat tad, kad dzīve vētraini mainās, kā, piemēram, revolucionāros laikos, iedomātajā visu lietu pārmaiņā no vecā saglabājas daudz vairāk, nekā parasti domā un tas saplūst ar jauno jaunā nozīmībā. Katrā ziņā saglabāšana ir ne mazāk brīva izturēšanās kā apvēršana un atjaunošana…”

H.G. Gadamers Patiesība un metode. Filosofiskas hermeneitikas pamatiezīmes. R:,Jumava, 1999, 268. lpp.

Atkārtošanās

pozitīvistiska tradīcijas izpratne (objektīvs, analītiski

pierādāms sakars ar pagātni),

dabisksks tradīcijas skatījums – tradīcija tiek aplūkota kā

dabas objekts vai priekšmets; tradīcijas attiecināšana uz

noteiktu kultūrvēsturisku periodu, nemainīgu zināšanu

kodola nepārtraukta tālāknodošana, (jauno laiku īpašais

statuss vēsturē – evolucionārais vēstures redzējums, kur

tradīcija ir kategorija, kas konstruē modernā pretmetu,”

Tradīcijas un modernitātes atšķirība vai konflikts ir

analītisks konstrukts, kas izmantots par izpratnes atslēgu

ne tikai tradīcijai, bet arī pārmaiņām. (Bula, 2011, 147)

Tradīcijas attīstība

Tradīcijas attīstās, tāpēc, ka to nesējos ir dzīva vēlme radīt kaut

ko patiesāku, labāku vai ērtāku. Tradīcijas noplicinās vai izzūd

tad, ja to nesēji mitējas tās piekopt, vai arī tie, kas tās reiz

saņēma, atjaunoja un nodeva tālāk dod priekšroku citam

uzvedības modelim vai arī jaunā paaudze, kurai tradīcija tika

nodota ir atradusi citu tradīciju vai pārliecību, vai salīdzinoši

jaunāku uzskatu, kas vairāk atbilst šīs paaudzes standartiem.

Augšup

Augšup – centrs, robežas, kontrole, paraugs. Kārtība nozīmē atkārtošanos un iepriekš paredzamību. Telpa kā jēgpilna vieta, lietas būtība un tuvošanās pilnībai. Augšup ved ticība, piepūle, atbrīvošanās.

Mērķtiecība

Hierarhijas virsotne – absolūtā patiesība, izziņas pilnība, normatīvais skaistums arī vara.

Uz priekšu

Uz priekšu

Dievs ir miris

Laiks kā pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības

Jaunais kā galvenā vērtība, vieta laikā un uzkrātā pagātne ( M. Vēbers), sacensība un noturība, progress un attīstība

Uz virsmas

Uz virsmas

Mozaīka bez centra, nihilisms, plurālisms, estētiskā izrādīšanās, skandāli.

Būt – nozīmē notikt

Diferences (atšķirības)

Vērojums un bauda

Ironija, spēle, alegorija

Pagātnes modelis

Tradīcija kā pagātnes modelis, simbolisks konstrukts, kas veidojies interpretācijas ceļā. Pētījumu stratēģija – kāpēc cilvēkiem ir svarīgi kaut ko saukt par tradīciju, kādām kultūrpraksēmtiek piešķirts tradīcijas statuss, kādas nozīmes un vērtības tiek ietilpinātas šajā jēdzienā, ar kādu motivāciju un kādās interesēs tās vai citas tradīcijas tiek veidotas un uzturētas.

Tradicionalizēšana

Tradicionalizēšana:

noteikti cilvēka pieredzes aspekti vai kultūras formas tiek izvēlēti atkārtošanai, tradicionalizēšana darbībā (rīcībā);

tradīcijas zīmola simboliska piešķiršana noteiktiem sociokulturālās uzvedības modeļiem, kultūras formu kā vērtības un autoritātes interpretācija.

Īstās un neīstās tradīcijas

Autentiskuma problēma

Atjaunotās tradīcijas

Izgudrotās tradīcijas

Tradīcijas dažādi aspekti

Tradīcija, kas nemitīgi tiek interpretēta un pārinterpretēta, proti, ir dinamiska - tā ir aktīva vēsturiskas nozīmes radīšana un pārradīšana.

Tradīcija kā kultūras nepārtrauktības zīme, kā pagātnes turpinājums valodā, domāšanā, dziesmā, dejā, muzicēšanā, stāstīšanā.

Tradīcija ir jaunrades ielogs (framework) - apgūšana, pārmantošana, radoša lietošana.

Ruta Finnegana (1991)

ideja par nerakstītu vai mutvārdu izplatību,

senuma un pārmantošanas ideja,

ideja par vērtību (emotive sense)

Tradīcijas dažādi aspekti

Tradīcija kā modernitātes cits, tā tiek nomainīta ar ko jaunāku un progresīvāku, tradīcija ir attīstību traucējoša. Pirmsmodernais un dogma.

Tradīcija kā ilgstamības un stabilitātes metafora. Autoritāte. Modernizācija ir pamats tradīciju izzušanai. Antimodernais un zaudējuma metafora.

Tradīcijas iedzīvināšana lietojumā

Totalitāras ideoloģijas ietvarā - vēršanās pie tradicionālās kultūras kā esošās amatiermākslas estētikas kritika, kas vienlaikus ir arī pastāvošās ideoloģijas kritika.

Kultūras mantojums - politiskās atmodas veicinātājs 20 gs. 80-tie

Liberāli demokrātiskas ideoloģijas ietvarā - tradicionālā kultūra kā pašvērtība, ne tikai profesionālās mākslas avots, dialogs ar to - jauns radošuma un pašpilnveides lauks gan indivīdam, gan kopienai.

Salīdzinājums, paraugs, padoms, sadarbība, robežas

Horizonta plašumi

Kanons

Viens no būtiskiem komunikācijas aspektiem tradīcijas pētniecībā ir normatīvā komunikācija –konvencionāli sistematizēti ielogi, kas fiksē tradīcijas attīstībā būtiskus, relatīvi nemainīgus paraugmodeļus, kuri tiek pārmantoti vairākās paaudzēs kā autoritatīvi vērtību kopumi. Viens no šādiem konvencionāli sistematizētiem ielogiem ir kanons.

Kanona formulas

Patiesībai atbilstoša tā vai cita notikuma tālāk nodošana – „liecinieka formula”,

Saturam un formai atbilstoša vēsts nodošana –ziņneša formula;

Teksta tālāk nodošanas „vārds vārdā” (burtiska) – pārrakstītāja vai tradīcijas glabātāja formula;

Burtisks likuma vai līguma izpildījums – līguma formula.

Kanons

Paraugs nosaka to robežu, cik tālu var iet, lai paliktu žanra vai morālās normas robežās. Klasiskie mākslas darbi vistīrākajā forma iemieso normas ārpus laika. Tie ir gan estētiskā sprieduma, gan mākslinieciskās daiļrades mērs. Paraugs rada normu, kas ir likumu noteikta.

Kanons cita starpā arī instruments, kas radīts ar noteiktu mērķi. Tas ir normatīvs instruments, jo ne tikai parāda to, kas ir, bet nosaka – kā jābūt. Richt-;Richtscheit (likums); Richtlinie (virziens); un atbild uz jautājumu – kam jālīdzinās (sich richten). Ассман, Я. (2004.) Культурная память. Письмо, память о прошлом и политическая идентичность в

высоких культурах древности. Москва: Языки славянской культуры, C.120.

SKOLOTĀJS,

saziņa, sadarbība, izpratība,

atbildība

Prasme dot, prasme saņemt, prasme mācīt un mācīties ikdienā un svētkos,

ZINĀŠANAS, PRASMES, GAUME, TAKTS

Dziesmu un deju svētki -

mantojums, tradīcija, JAUNRADE

Lokālo tradīciju sastapšanās, mijiedarbība, mantojums, kas

iedzīvināts kopīgā lietojumā: kopīgs emocionāļais un kultūras

kapitāls, kas balstīts lietotpratībā un jaunrade tradīcijas ietvarā

Izmantotā literatūra

Anderson, B. (1983/1996). Imagined Communities. Reflections on the Originand Spread of Nationalism. London, New York: Verso;

Anttonen Pertti J.(2005). Tradition through Modernity Helsinki: FinnishLiterature Society;

Armstrong, D. (1976). The Nature of Tradition. In: Liberty and Politics, editedby Owen Harries. Sydney, Australia: Pergamon Press;

Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to CulturaMemory Studies. Ed. Erll, A.and Nünning, A.Berlin, New York: Walter deGruyter GmbH&Co

Ассман, Я. (2004). Культурная память. Письмо, память о прошлом и политическая идентичность в высоких культурах древности. Москва: Языки славянской культуры;

Asmann, Jan (1995). Collective Memory and Culture Identity, transl. Czaplicka,J.University of California.

Izmantotā literatūra

Bauman, Z.(1999). Morality in the Age of Contingency. In:

Detraditionalization. (Edit Heelas,P., Lash, S., Morris P), Wiley-Blackwell, USA;

Bauman, R. (1992). Perfomance. In: E. Barnouw (Ed.), International

Encyclopedia of Communications (Vol.3, pp. 262 – 266). New York: Oxford

University Press;

Ben-Amos, D. (1984). The Strands of Tradition: Varieties in Its Meaning.

American Folklore Studies. Journal of Folklore Research, 21 (2/3);

Bula, D. (2011). Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiņa. Rīga: Zinātne;

Gadamers, H.G. (1999). Patiesība un metode, Rīga: Jumava;

Kūle, M. (2006). Eirodzīve, Rīga: LU Filozofijas un socio’’gijas institūts;

Shils, E.(1981). Tradition. London, Boston: Faber and Faber;

Paldies par uzmanību!

mara.mellena@inbox.lv