LV Error! Unknown document property name. LV

LV

LV 1 Error! Unknown document property name. LV

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PAR VALSTS ATBALSTA NOTEIKUMU PIEMĒROŠANU SABIEDRISKAJAI APRAIDEI (DOKUMENTS ATTIECAS UZ

EEZ)

1. IEVADS UN PAZIŅOJUMA DARBĪBAS JOMA

1. Pēdējās trijās desmitgadēs apraides jomā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Konkurences vidi pamatos mainījusi monopoluzņēmumu likvidācija, jaunu dalībnieku veidošanās un straujie tehnoloģijas sasniegumi. Sākotnēji televīzijas apraidei bija ierobežota pieejamība. Kopš tās pirmsākumiem to pārsvarā nodrošināja valsts uzņēmumi, kuriem bija monopolstāvoklis, galvenokārt apraides frekvenču ierobežotas pieejamības un augsto piekļuves šķēršļu dēļ.

2. Tomēr XX gs. 70. gados ekonomikas un tehnoloģijas sasniegumi dalībvalstīm arvien vairāk darīja iespējamu citu uzņēmumu apraides atļaušanu. Tādēļ dalībvalstis ir nolēmušas tirgū radīt konkurences apstākļus. Tas patērētājam sniedz lielāku izvēli, jo pieejams kļuva lielāks papildu kanālu un jaunu pakalpojumu skaits; tāpat šajā nozarē tika veicināta spēcīgu Eiropas uzņēmumu, jaunu tehnoloģiju un plašāka plurālisma attīstība un pieaugums, kas nozīmē ne tikai papildu kanālu un pakalpojumu vienkāršu pieejamību. Padarot tirgu konkurencei pieejamu, dalībvalstis uzskatīja, ka ir jāsaglabā sabiedriskā apraide, tā nodrošinot vairāku nozaru aptveramību un apmierinot prasības un valsts politikas mērķus, ko privātie uzņēmumi pretējā gadījumā nespētu pienācīgi izpildīt.

3. Arvien lielāka konkurence apvienojumā ar valsts finansētu uzņēmumu klātbūtni lika privātiem uzņēmumiem vērst Komisijas uzmanību uz pieaugošajām bažām par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem. Sūdzībās ir norādīts uz iespējamiem EK līguma 86. un 87. panta pārkāpumiem saistībā ar valsts finansējumu sabiedriskajām raidorganizācijām.

4. Komisijas 2001. gada paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei pirmo reizi tika izstrādāts regulējums attiecībā uz valsts finansējumu sabiedriskajai apraidei. Šis 2001. gada paziņojums bija labs atbalsta punkts Komisijai, lai izstrādātu metodes būtisku lēmumu pieņemšanai šajā jomā. Kopš 2001. gada ir pieņemti vairāk nekā divdesmit lēmumi saistībā ar sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu.

5. Kopš tā laika tehnoloģiskās pārmaiņas ir pamatos mainījušas apraides un audiovizuālo tirgu. Ir radušās daudzas jaunas izplatīšanas platformas un tehnoloģijas, piemēram, digitālā televīzija, IPTV, mobilā televīzija un pieprasījuma video. Tirgū ienākot tādiem jauniem dalībniekiem kā tīkla operatori un interneta uzņēmumi, ir palielinājusies konkurence. Tehnoloģijas sasniegumi ir ļāvuši izveidoties arī tādiem mediju pakalpojumiem, kas nav raidījumi to tradicionālajā izpratnē piemēram, tiešsaistes informācijas pakalpojumiem un nelineāriem jeb pēc pieprasījuma sniegtiem pakalpojumiem. Plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu nodrošināšanas jomā notiek saplūšana, un patērētāji arvien biežāk var saņemt dažādus pakalpojumus ar vienas un tās pašas platformas vai ierīces palīdzību, kā arī jebkuru atsevišķu pakalpojumu ar vairāku platformu vai ierīču palīdzību. Arvien plašākās patērētāju iespējas piekļūt plašsaziņas līdzekļu saturam ir veicinājušas piedāvātā satura dažādības palielināšanos un auditoriju sadrumstalošanos. Jaunās tehnoloģijas ir veicinājušas lielāku patērētāju līdzdalību. Tradicionālais pasīvais patēriņa modelis pakāpeniski kļūst par aktīvas līdzdalības modeli un iespēju patērētājam kontrolēt saturu. Lai spētu risināt jaunos uzdevumus, gan sabiedriskās, gan privātās raidorganizācijas ir

3

dažādojušas darbību, apgūstot jaunas izplatīšanas platformas un paplašinot savu pakalpojumu klāstu. Pavisam nesen šī sabiedrisko raidorganizāciju valsts finansēto darbību diversifikācija (piemēram, tiešsaistes saturs, īpaši interešu raidījumi) izraisīja vairākas sūdzības no citiem tirgus dalībniekiem, tostarp arī no izdevējiem.

6. Kopš 2001. gada arī tiesiskajā jomā ir notikuši vairāki pavērsieni, kas ietekmējuši apraides nozari. Spriedumā Altmark lietā1 2003. gadā Eiropas Kopienu Tiesa definēja nosacījumus, ar kuriem saskaņā kompensācija par sabiedriskiem pakalpojumiem nav uzskatāma par valsts atbalstu. Komisija 2005. gadā pieņēma jaunu lēmumu2 un nostādnes3 par valsts atbalstu attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem. Pēc Komisijas 2004. gada baltās grāmatas4 un Eiropas Parlamenta 2006. gada atzinuma5 Komisija 2007. gadā pieņēma paziņojumu, kas pievienots paziņojumam „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropā. Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi —. jauns Eiropas uzdevums”6, kurā tā izklāstīja savu nostāju saistībā ar ES lomu un pieeju attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Turklāt 2007. gada decembrī stājās spēkā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva7. Šajā direktīvā ir ņemta vērā tirgus un tehnoloģiju sasniegumi, un ES audiovizuālās jomas regulējumā ir iekļauti arī jaunie mediju pakalpojumi.

7. Šo tirgus un tiesiskās vides pārmaiņu dēļ bija jāaktualizē 2001. gada Paziņojums par valsts atbalstu sabiedriskajai apraidei. Savā 2005. gada Valsts atbalsta rīcības

1 Spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans GmbH un Regierungspräsidium Magdeburg pret

Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH („Altmark”); 2003, ECR I-7747.

2 Komisijas 2005. gada 28. novembra lēmums par EK līguma 86. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi; OV L 312, 29.11.2005., 67. lpp.

3 Kopienas nostādnes valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu; OV C 297, 29.11.2005., 4. lpp.

4 2004. gada Baltās grāmatas — COM(2004) 374, 12.5.2004. — izstrādes pamatā bija iepriekšējas apspriešanās un paziņojumi, it īpaši Komisijas 2003. gada Zaļā grāmata — COM(2003) 270, 21.5.2003., divi 2001. gada paziņojumi — COM(2001) 598, 17.10.2001. un „Vispārējas nozīmes pakalpojumi Eiropā” (OV C 17, 19.1.2001.) ―, kā arī 1996. gadā pieņemtais pirmais paziņojums šajā jomā („Vispārējas nozīmes pakalpojumi Eiropā” — OV C 281, 26.9.1996.).

5 Vērienīgas ES iestāžu un ieinteresēto pušu apspriedes, ko ierosināja 2004. gada baltajā grāmatā, noslēdzās ar Eiropas Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūciju (A6-0275/2006). Šī rezolūcija saskan ar baltajā grāmatā izklāstītajiem pamatprincipiem un prioritātēm. Tajā norādīts, ka vispārējās nozīmes pakalpojumi nav definējami vienveidīgi un netiek aicināts izstrādāt vienotu horizontālu tiesisko regulējumu, bet ES un it īpaši Komisija tiek aicinātas turpināt darbu dažādās jomās un nozarēs, lai ES noteikumos panāktu lielāku skaidrību un konsekvenci, vienlaikus pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu. Arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja ir sniegušas savus atzinumus (CESE/2005/121 2005. gada 9. februārī, CESE/2006/223 2006. gada 6. jūlijā un CDR/2004/327 2005. gada 23. februārī).

6 COM(2007) 725 galīgā redakcija.

7 Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11 decembra Direktīva 2007/65/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos; OV L 332, 18.12.2007.

4

plānā8 Komisija paziņoja, ka tā „pārskatīs savu Paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei. Ir parādījušās jaunas problēmas saistībā ar sabiedriskās apraides darbības jomu, jo īpaši, ņemot vērā jaunās digitālās tehnoloģijas un interneta pakalpojumu attīstību.”

8. No 2008. gada 10. janvāra līdz 10. martam Komisija rīkoja sabiedrisko apspriešanu jautājumā par 2001. gada paziņojuma pārskatīšanas lietderīgumu. Apspriežu pamatā bija vairāki konkrēti jautājumi, kuros ieinteresētās puses tika aicinātas izteikt viedokli par atsevišķiem priekšlikumiem attiecībā uz esošā paziņojuma uzlabošanu un aktualizēšanu. Komisija saņēma 121 komentāru, ko vēlāk publicēja. Atbildes apstiprināja Komisijas sākotnējo viedokli, ka 2001. gada paziņojumā ietvertie skaidrojumi pietiekami neatspoguļo tās stratēģiju, kas izklāstīta atsevišķos lēmumos.

9. Pamatojoties uz sabiedriskajā apspriešanā saņemtajiem komentāriem, pašreizējā paziņojumā Komisijas tiesu prakse valsts atbalsta jomā ir apkopota tādā veidā, kas orientēts uz nākotni. Tajā precizēti principi, pēc kādiem Komisija apraides jomā piemēro EK līguma 87. pantu un 86. panta 2. punktu, ņemot vērā norises tirgū un juridiskajā jomā. Šis paziņojums neskar iekšējā tirgus noteikumu un pamatprincipu piemērošanu sabiedriskās apraides jomā.

2. SABIEDRISKĀS APRAIDES NOZĪME

10. Sabiedriskā apraide nav salīdzināma ne ar vienas citas tautsaimniecības nozares sabiedrisko pakalpojumu, lai gan tai ir nepārprotama ekonomiska nozīme. Nav cita pakalpojuma, kam vienlaikus ir piekļuve plašam sabiedrības lokam un kas tam nodrošina liela apjoma informāciju un saturu, tādējādi izplatot un ietekmējot gan individuālo, gan sabiedrisko viedokli.

11. Turklāt apraidi kopumā uztver kā ļoti uzticamu informācijas avotu, un lielai iedzīvotāju daļai tā ir galvenais informācijas avots. Tādējādi tā bagātina sabiedrisko apspriešanu un rezultātā var nodrošināt to, ka visi pilsoņi zināmā mērā piedalās sabiedriskajā dzīvē. Šajā sakarā ļoti svarīgi ir tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas garantē apraides neatkarību saskaņā ar vārda brīvības vispārīgo principu, kas ietverts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā un kas ir vispārīgs tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Eiropas tiesas9.

12. Līgumā ir atzīta sabiedriskā pakalpojuma10 nozīme kopumā. Šajā sakarā 86. panta 2. punkts ir izšķirošais noteikums, kas skan šādi: „Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi, un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto

8 COM(2005) 107 galīgā redakcija.

9 Spriedums lietā C-260/89 ERT, 1991, ECR I-2925.

10 Šajā paziņojumā un saskaņā ar EK līguma 16. pantu un Amsterdamas Nobeiguma aktam pievienoto deklarāciju (Nr. 13) termins „sabiedriskais pakalpojums”, kā minēts Protokolā par sabiedrisko raidorganizāciju sistēmu dalībvalstīs, ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz 86. panta 2. punktā lietoto jēdzienu „pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”.

5

netraucē veikt tiem uzticētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.”

13. Šo noteikumu apstiprina EK līguma 16. pants, kas paredz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ko ieviesa ar Amsterdamas Līgumu un kas stājās spēkā 1999. gada 1. maijā; 16. pantā norādīts: „Neskarot 73., 86. un 87. panta noteikumus un ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskajiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Kopiena un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un šā Līguma piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu.”

14. Šo principu skaidrojums, ievērojot apraides nozares īpašo būtību, ir izklāstīts skaidrojošajā protokolā par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs, kurš pievienots EK līgumam (še turpmāk „Amsterdamas protokols”), kas, ņemot vērā to, „ka sabiedriskās apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskām, sociālām un kultūras prasībām un ar nepieciešamību saglabāt viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos”, norāda, ka „Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumi neskar dalībvalstu iespējas nodrošināt finansējumu sabiedriskajai apraidei, ja šādu finansējumu piešķir apraides organizācijām, lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts, un ja šāds finansējums nav pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Kopienā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi.”

15. Sabiedriskās apraides nozīme Eiropas Savienības sociālajā, demokrātiskajā un kultūras dzīvē tika atkārtoti apstiprināta Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 1999. gada 25. janvāra Padomes sanāksmē pieņemtajā Rezolūcijā par sabiedrisko apraidi (turpmāk „Rezolūcija”). Kā norādīts Rezolūcijā: „Dažādiem kanāliem un pakalpojumiem plaša sabiedriska piekļuve, kas ir brīva no diskriminācijas un pamatojas uz vienlīdzīgām iespējām, ir nepieciešams priekšnosacījums, lai izpildītu sabiedriskas apraides īpašo pienākumu.” Turklāt sabiedriskajai apraidei „jābūt tehnoloģiskā procesa ieguvējai”, jāsniedz „sabiedrībai jauno audiovizuālo un informācijas pakalpojumu un jauno tehnoloģiju labums un jāveicina „profila attīstība un paplašināšana digitālajā laikmetā.” Arī „sabiedriskai apraidei jābūt spējīgai turpmāk nodrošināt plašu programmu klāstu saskaņā ar tās uzdevumu, kā to nosaka dalībvalstis, lai uzrunātu sabiedrību kā veselumu; šajā sakarā sabiedriskā apraide drīkst censties sasniegt plašu auditoriju”11.

16. Ņemot vērā sabiedriskās apraides nozares raksturojumu, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pilnvaras, kas aptver „plašu programmu klāstu saskaņā ar tā uzdevumu”, kā to paredz Rezolūcija, būtībā var uzskatīt par leģitīmu, par mērķētu uz sabalansētām un dažādām programmām, kuras sabiedriskajai apraidei spēj noturēt zināmu auditorijas līmeni un tādējādi nodrošināt uzdevuma izpildi, t. i., apmierināt sabiedrības demokrātiskās, sociālās un kultūras prasības un nodrošināt plurālismu.

11 OV C 30, 5.2.1999., 1. lpp.

6

17. Sabiedriskās apraides nozīmīgums kultūras izpausmju daudzveidības veicināšanā tika atzīts arī UNESCO 2005. gada Konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Konvencijā noteikts, ka puses var pieņemt „pasākumus, kuru mērķis ir veicināt plašsaziņas līdzekļu daudzveidību, tostarp ar sabiedriskas raidorganizācijas palīdzību.”12

18. Šīs vērtības sabiedriskajā apraidē ir vienlīdz svarīgas arī laikā, kad jaunajā plašsaziņas līdzekļu vidē notiek straujas pārmaiņas. Eiropas Padomes Ministru komiteja risināja šo jautājumu, sniedzot divus ieteikumus, ko pieņēma 2007. gada janvārī. Ieteikumā par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu satura daudzveidību13 Ministru komiteja aicināja Eiropas Padomes dalībvalstis „nodrošināt to, lai esošās sabiedriskās plašsaziņas organizācijas jaunajā plašsaziņas līdzekļu klāstā ieņemtu pamanāmu vietu” un lai „sabiedriskās plašsaziņas organizācijas varētu attīstīt sava satura pieejamību no dažādām platformām, pirmām kārtām nodrošinot augstas kvalitātes un novatoriska satura piedāvājumu digitālajā vidē, un izstrādātu plašu jauno pakalpojumu klāstu, ietverot arī interaktīvas iespējas”. Turklāt ieteikumā par sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu lomu informācijas sabiedrībā14 Ministru komiteja ieteica Eiropas Padomes dalībvalstu valdībām „garantēt sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu būtisko lomu jaunajā digitālajā vidē”, nosakot „skaidru misiju sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem”, „iekļaut (..) to tiesiskajā un normatīvajā regulējumā tādus noteikumus, kas attiecas tieši uz sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu misiju un it īpaši ietver jaunos komunikācijas pakalpojumus”. Tajā pašā laikā ieteikumā Eiropas Padomes dalībvalstis tiek arī aicinātas „garantēt sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus (..) pārredzamā un atbildīgā veidā” un „nodrošināt sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem iespēju pilnvērtīgi un efektīvi reaģēt uz informācijas sabiedrības izvirzītajiem uzdevumiem, ievērojot Eiropas elektronisko plašsaziņas līdzekļu vides divējādo sabiedrisko/privāto struktūru un pievēršot uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar tirgu un konkurenci”.

19. Rezolūcijā par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plurālismu Eiropas Savienībā Eiropas Parlaments iesaka „paredzēt un īstenot valsts atbalstu reglamentējošos noteikumus tādā veidā, lai ļautu sabiedriskajiem un kopienu plašsaziņas līdzekļiem īstenot savas funkcijas dinamiskos apstākļos, vienlaikus nodrošinot, ka sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi veic dalībvalstu uzticētos uzdevumus pārredzamā un atbildīgā veidā, izvairoties no valsts finansējuma ļaunprātīgas izmantošanas politiskas vai ekonomiskas lietderības dēļ”.15

12 UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kas

apstiprināta ar Padomes 18.5.2006. Lēmumu 2006/515/EK, 6. panta 1. punkts un 2. punkta h) apakšpunkts.

13 Ministru komitejas Ieteikums CM/Rec(2007)2 dalībvalstīm par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu satura daudzveidību, kas pieņemts 2007. gada 31. janvārī ministru vietnieku 985. sanāksmē.

14 Ministru komitejas Ieteikums CM/Rec(2007)3 dalībvalstīm par sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu lomu informācijas sabiedrībā, kas pieņemts 2007. gada 31. janvārī ministru vietnieku 985. sanāksmē.

15 Eiropas Parlamenta 2008. gada 25. septembra rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plurālismu Eiropas Savienībā, 2007/2253(INI).

7

20. Jānorāda, ka arī uz vairākām komerciālām raidorganizācijām attiecas sabiedrisko pakalpojumu prasības, tādējādi arī tām ir liela nozīme Amsterdamas protokola mērķu sasniegšanā, jo tās veicina plurālismu, bagātina kultūras un politisko diskusiju un paplašina programmu izvēli. Kā minēts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā16, „privāto un valsts audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēju līdzās pastāvēšana ir īpatnība, kas ir raksturīga Eiropas audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgum.”

3. JURIDISKAIS PAMATOJUMS

21. Piemērojot valsts atbalsta noteikumus sabiedriskajai apraidei, ir jāņem vērā vairāki atšķirīgi faktori. Valsts atbalsta novērtējuma pamatā ir 87. un 88. pants par valsts atbalstu un 86. panta 2. punkts par Līguma noteikumu un konkurences noteikumu piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Ar Māstrihtas līgumu ieviesa 151. pantu, kurā noteikts, ka Kopienai saskaņā ar minētā līguma noteikumiem jāņem vērā kultūras aspekti, jo īpaši, lai respektētu un veicinātu kultūru daudzveidību. Turklāt attiecībā uz valsts atbalstu kultūras veicināšanai tika ieviesta arī iespējamā saderīguma klauzula (87. panta 3. punkta d) apakšpunkts). Ar Amsterdamas līgumu ieviesa īpašus noteikumus (16. pants) par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un Amsterdamas protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs.

22. Eiropas Parlaments un Padome 1989. gada 3. oktobrī pieņēma Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos17 (direktīva par televīziju bez robežām). Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada decembra Direktīvu 2007/65/EK izdarīti grozījumi direktīvā par televīziju bez robežām, un tā pārdēvēta par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu. Komisija 1980. gada 25. jūnijā pieņēma Direktīvu 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī finansiālo pārredzamību dažos uzņēmumos18. Kopš tā laika direktīvā vairākas reizes ir veikti būtiski grozījumi. Šie grozījumi ir kodificēti Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīvā 2006/111/EK.

23. Šos noteikumus skaidro Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa. Eiropas Kopienu Tiesa savā spriedumā lietā Altmark Trans GmbH un Regierungspräsidium Magdeburg pret Nachverkehrsgesellschaft Altmark GmbH19 ir izklāstījusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem kompensācija par sabiedriskiem pakalpojumiem nav valsts atbalsts EK līguma 87. panta izpratnē.20

16 Direktīva 2007/65/EK, sal. 7. zemsvītras piezīme.

17 OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp., kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 30.7.1997., 60. lpp).

18 OV L 195, 29.7.1980., 35. lpp., kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2000/52/EK (OV L 193, 29.7.2000., 75. lpp.)

19 Lieta C-280/00, sal. iepriekš 1. zemsvītras piezīme.

20 Sk. 2. un 3. zemsvītras piezīmi.

8

24. Komisija arī ir pieņēmusi vairākus paziņojumus par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu . Valsts atbalsta rīcības plānā 2005. gadam ir izklāstīti valsts atbalsta reformas mērķi saistībā ar Eiropas Savienības Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai . Komisija 2005. gadā pieņēma arī tā saukto „Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu” kopumu, kurā precizētas EK līguma 86. panta 2. punktā minētās prasības.

4. LĪGUMA 87. PANTA 1. PUNKTA PIEMĒROJAMĪBA

4.1. Sabiedrisko raidorganizāciju valsts finansējuma valsts atbalsta būtība

25. Līguma 87. panta 1. punktā noteikts: „Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

26. Valsts iejaukšanās ietekme, nevis tās nolūks, ir izšķirīgs faktors jebkurā valsts atbalsta satura novērtējumā saskaņā ar 87. panta 1. punktu. Parasti sabiedrisko raidorganizāciju valsts finansējums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja tas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem. Sabiedriskās raidorganizācijas parasti finansē no valsts budžeta vai ar apraides iekārtu īpašnieku nodevas palīdzību. Konkrētos īpašos apstākļos valsts sabiedrisko raidorganizāciju labā izdara kapitāla ieguldījumus vai dzēš parādus. Šie finanšu pasākumi parasti ir attiecināmi uz valsts iestādēm un saistīti ar valsts resursu pārvietošanu. Turklāt, ciktāl šādi pasākumi nespēj izturēt tirgus ekonomikas ieguldītāju pārbaudi, saskaņā ar „EK līguma 92. un 93. panta piemērošanu valsts iestāžu kapitāldaļām”21 un Komisijas paziņojumu dalībvalstīm par „EK līguma 92. un 93. panta un Komisijas Direktīvas 80/723/EEK piemērošanu publiskiem uzņēmumiem ražošanas nozarē”22, tie vairumā gadījumu ir labvēlīgi vienīgi konkrētām raidorganizācijām un tādējādi var kropļot konkurenci. Protams, valsts atbalsta klātbūtne jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, un tas atkarīgs arī no konkrētā finansējuma veida23.

27. Eiropas Kopienu Tiesa ir secinājusi: „Ja atbalsts, ko piešķir valsts vai ar valsts resursu palīdzību, stiprina uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Kopienas iekšējā tirdzniecībā, tad šis uzņēmums uzskatāms par tādu, kuru ir ietekmējis atbalsts”24. Tādēļ sabiedrisko raidorganizāciju valsts finansējums būtībā ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību. Tas skaidri attiecas uz programmu tiesību pārņemšanu un

21 Biļetens EK 9-1984.

22 OV C 307, 13.11.1993., 3 lpp.

23 Atbalsts NN 88/98, „Ziņu kanāla divdesmit četras stundas bez reklāmas finansēšana ar BBC licenci”, OV C 78, 18.3.2000., 6. lpp. un atbalsts NN 70/98 „Valsts atbalsts sabiedriskās apraides kanāliem Kinderkanal un Phoenix” (OV C 238, 21.8.1999., 3. lpp.).

24 Spriedums lietās 730/79, Philip Morris Holland pret Komisiju, 1980, ECR 2671, 11. punkts; C-303/88, Itālija pret Komisiju, 1991, ECR I-1433, 27. punkts; C-156/98, Vācija pret Komisiju, 2000., ECR I-6857, 33. punkts.

9

pārdošanu, kas bieži vien notiek starptautiskā līmenī. Arī reklāmai to sabiedrisko raidorganizāciju gadījumā, kurām atļauts pārdot reklāmas laiku, ir pārrobežu ietekme, it īpaši viendabīgos valodu reģionos, kas pārsniedz valsts robežas. Turklāt komerciālo raidorganizāciju īpašuma struktūra var pārsniegt vienas dalībvalsts robežas. Turklāt internetā sniegtiem pakalpojumiem parasti ir globāls mērogs.

28. Saskaņā ar Tiesas praksi25 kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem nav uzskatāma par valsts atbalstu Līguma 87. panta izpratnē, ja ir ievēroti četri kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam jābūt reālam pienākumam pildīt sabiedrisko pakalpojumu saistības, un šīm saistībām jābūt skaidri noteiktām. Otrkārt, parametri, pēc kuriem tiek aprēķināta kompensācija, jānosaka iepriekš objektīvā un pārskatāmā veidā. Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt izmaksas, kas nepieciešamas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā attiecīgos ieņēmumus un samērīgu peļņu. Visbeidzot, gadījumā, ja uzņēmums, kuram ir saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus īpašā gadījumā, nav izvēlēts saskaņā ar līgumu piešķiršanas procedūru, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš ir spējīgs sniegt šos pakalpojumus par Kopienai zemāko cenu, kompensācijas līmenis jānosaka, pamatojoties uz iespējamo izmaksu analīzi tipiskam veiksmīgi vadītam uzņēmumam.

4.2. Atbalsta veids ― pastāvošs atbalsts pretstatā jaunam atbalstam

29. Šodien dalībvalstīs pastāvošās finansējuma programmas ir izveidotas senāk. Tādēļ pirmām kārtām Komisijai jānosaka, vai šīs programmas uzskatāmas par „pastāvošo atbalstu” 88. panta 1. punkta nozīmē.

30. Pastāvošo atbalstu nosaka 88. panta 1. punkts, kas norāda, ka „Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi kopējā tirgus pakāpeniskai attīstībai vai darbībai.”

31. Atbilstīgi 1. panta b) punkta i) apakšpunktam Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai26, pastāvošajā atbalstā ietilpst „… jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests pirms Līguma stāšanās spēkā un joprojām ir piemērojams”.

32. Austrijas, Somijas un Zviedrijas gadījumā valsts atbalsta pasākumus, kas šajās valstīs ieviesti pirms EEZ līguma stāšanās spēkā 1994. gada 1. janvārī, uzskata par pastāvošu atbalstu. Attiecībā uz desmit dalībvalstīm, kas pievienojās 2004. gadā (Čehiju, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Maltu, Poliju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju) un Rumāniju un Bulgāriju, kas pievienojās 2007. gadā, pasākumus, kas īstenoti līdz 1994. gada 10. decembrim un kas iekļauti

25 Lieta C-280/00, sal. iepriekš 1. zemsvītras piezīme.

26 OV L 83, 27.3.1999., 1. lpp.

10

Pievienošanās līgumam pievienotajā sarakstā un apstiprināti tā dēvētajā „pagaidu procedūrā”, uzskata par pastāvošu atbalstu.

33. Atbilstīgi 1. panta b) punkta v) apakšpunktam atbalsts arī nozīmē „atbalstu, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ, dalībvalstij neieviešot pārmaiņas, tas kļuvis par atbalstu”.

34. Saskaņā ar Tiesas praksi27 Komisijai jāpārbauda, vai tiesiskais regulējums, pēc kura piešķir atbalstu, ir vai nav mainījies kopš tā ieviešanas. Komisijai jāņem vērā visi tiesiskie un saimnieciskie faktori, kas attiecas uz attiecīgās dalībvalsts apraides sistēmu. Lai gan tiesiskie un saimnieciskie faktori, kas jāņem vērā šādā novērtējumā, visās dalībvalstīs vai vairumā dalībvalstu ir līdzīgi, Komisija uzskata, ka vispiemērotākā ir atsevišķa pieeja katram konkrētam gadījumam28.

35. Saskaņā ar tiesu praksi Gibraltāra lietā29 ne visas pastāvošā atbalsta izmaiņas uzskatāmas par pastāvošā atbalsta nomaiņu ar jaunu atbalstu. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas pausto „tikai tad, ja izmaiņas ietekmē sākotnējās shēmas faktisko būtību, šo shēmu pārveido par jauna atbalsta shēmu. Ja jaunais elements ir nepārprotami nodalāms no sākotnējās shēmas, nevar būt runa par būtisku izmaiņu.”

36. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Komisija lēmumu pieņemšanas praksē parasti pārbaudīja, 1) vai sākotnējais sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas režīms ir pastāvošs atbalsts šā dokumenta 28. un 29. punktā minēto noteikumu izpratnē, 2) vai turpmākie grozījumi ietekmē sākotnējā pasākuma faktisko būtību (t.i., priekšrocības būtību vai finansējuma avotu, atbalsta mērķi, saņēmējus vai saņēmēju darbības jomu), vai šiem grozījumiem ir tikai formāls vai administratīvs raksturs30, un 3) vai gadījumā, ja turpmākie grozījumi ir būtiski, tie ir nodalāmi no sākotnējā pasākuma un tādējādi ir vērtējami atsevišķi, vai arī nav nodalāmi no sākotnējā pasākuma, un tādējādi sākotnējais pasākums kopumā ir pārveidots par jaunu atbalstu.

27 Lieta C-44/93, Namur-Les Assurances du Crédit SA pret Office National du Ducroire un Beļģiju,

1994., ECR I-3829.

28 Skatīt, piemēram, Komisijas lēmumus šādās lietās: E 8/06, Valsts finansējums Flandrijas sabiedriskajai raidorganizācijai VRT, OV C 143, 10.6.2008., 7. lpp., E 4/05, RTE un TNAG (TG4) valsts atbalsta finansējums, OV C 121, 17.5.2008., 5. lpp., E 9/05, RAI abonentmaksa, OV C 235, 23.9.2005., 3. lpp., E 10/2005, France 2 un France 3 abonentmaksa, OV C 240, 30.9.2005., 20. lpp., E 8/05, Spānijas nacionālā sabiedriskā raidsabiedrība RTVE, OV C 239, 4.10.2006., 17. lpp., C 2/04, Nīderlandes sabiedrisko raidorganizāciju ad hoc finansēšana, OV L 49, 22.2.2008., 1. lpp., C 60/99 Komisijas 2003. gada 10. decembra Lēmums par valsts finansiālo atbalstu, ko piešķīrusi Francija par labu kanāliem France 2 un France 3, OV L 361, 8.12.2004., 21. lpp., C 62/99 Komisijas 2003. gada 15. oktobra Lēmums par pasākumiem, ko īstenojusi Itālija par labu RAI SpA, OV L 119, 23.4.2004., 1. lpp., NN 88/98, Ziņu kanāla divdesmit četras stundas bez reklāmas finansēšana ar BBC licenci, OV C 78, 18.3.2000., 6. lpp. un NN 70/98, Valsts atbalsts sabiedriskās apraides kanāliem Kinderkanal un Phoenix, OV C 238, 21.8.1999., 3. lpp.

29 Apvienotās lietas T-195/01 un T-207/01, 2002, ECR II-2309.

30 Skatīt, piemēram, Komisijas lēmumu par valsts atbalstu E 3/2005 ― Valsts atbalsts Vācijas sabiedriskajām raidorganizācijām.

11

5. VALSTS ATBALSTA ATBILSTĪBAS NOVĒRTĒŠANA SASKAŅĀ AR 87. PANTA 2. PUNKTU UN 87. PANTA 3. PUNKTU

37. Lai gan kompensācijas sabiedriskajai apraidei parasti vērtē saskaņā ar Līguma 86. panta 2. punktu, būtībā 87. panta 2. punktā un 87. panta 3. punktā norādītās atkāpes var piemērot arī apraides jomā, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi.

38. Saskaņā ar Līguma 151. panta 4. punktu, rīkojoties atbilstīgi Līguma noteikumiem, Kopienai jāņem vērā kultūras aspekti, jo īpaši, lai respektētu un veicinātu tās kultūras daudzveidību. Līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunkts Komisijai ļauj uzskatīt kultūras veicināšanas atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu, ja šāds atbalsts neietekmē Kopienas tirdzniecības apstākļus un konkurenci tiktāl, ka tas ir pretrunā vispārējām interesēm.

39. Komisijas uzdevums ir izlemt par minētā nosacījuma faktisko piemērošanu tādā pašā veidā kā par citu 87. panta 3. punktā minēto atbrīvojuma klauzulu piemērošanu. Jāatgādina, ka stingri jāpiemēro noteikumi, kas piešķir atbrīvojumu no valsts atbalsta aizlieguma. Tādējādi Komisija uzskata, ka atkāpi par kultūru var piemērot tikai tajos gadījumos, kad kultūras produkts ir nepārprotami identificēts vai identificējams.31 Turklāt pēc Komisijas domām kultūras jēdziens ir jāattiecina tikai uz attiecīgā produkta saturu un būtību, nevis uz plašsaziņas līdzekli vai tā darbību kā tādu.32 Turklāt dalībvalsts izglītības un demokrātijas vajadzības ir aplūkojamas nošķirti no kultūras veicināšanas saskaņā ar 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu.33

40. Parasti valsts atbalsts sabiedriskām raidorganizācijām nenošķir sabiedrības kultūras, demokrātiskās un izglītības vajadzības. Ja finansēšanas pasākuma konkrētais mērķis nav veicināt kultūras mērķu sasniegšanu, uz to parasti neattiecina 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Valsts atbalstu sabiedriskajām raidorganizācijām parasti sniedz kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja uzdevuma izpildi un vērtē atbilstoši 86. panta 2. punktam, pamatojoties uz šajā paziņojumā izklāstītajiem kritērijiem.

6. VALSTS ATBALSTA ATBILSTĪBAS NOVĒRTĒŠANA SASKAŅĀ AR 86. PANTA 2. PUNKTU

41. Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozīmi Eiropas Savienības pamatmērķu sasniegšanā Komisija ir pilnībā atzinusi 2005. gada vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu paketē un ― vispārīgākā līmenī ― 2007. gada paziņojumā par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kas minēts 6. punktā.

31 Piemēram, Komisijas lēmumi NN 88/98 BBC divdesmit četras stundas (OV C 78, 18.3.2000.),

NN 70/98 Kinderkanal un Phoenix (OV C 238, 21.8.1999.).

32 Piemēram, Komisijas lēmums N 458/2004 Valsts atbalsts Espacio Editorial Andaluza Holding sl., sk. OV C/131/2005, 2005. gada 29. maijs.

33 NN 70/98, Valsts atbalsts sabiedriskās apraides kanāliem Kinderkanal un Phoenix (OV C 238, 21.8.1999., 3. lpp.)

12

42. Tiesa ir konsekventi paudusi uzskatu, ka 86. pantā runa ir par atrunu, un tādēļ tas jāinterpretē ierobežoti. Tiesa norāda — lai pasākums gūtu priekšrocības šādā izņēmuma gadījumā, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti šādi nosacījumi:

i. attiecīgajam pakalpojumam jābūt vispārējo tautsaimniecisko interešu pakalpojumam, un dalībvalstij tas skaidri jāformulē (definīcija); 34

ii. attiecīgajam uzņēmumam jābūt dalībvalsts tieši pilnvarotam izpildīt šādu pakalpojumu (pilnvarojums); 35

iii. Līguma konkurences noteikumu piemērošanā (šajā gadījumā — valsts atbalsta aizliegums) jānovērš konkrēto uzdevumu izpilde, kas uzdoti uzņēmumam, un atbrīvojums no šādiem noteikumiem nedrīkst ietekmēt tirdzniecības norisi tiktāl, ka tas būtu pretrunā Kopienas interesēm (proporcionalitātes kritērijs). 36

43. Kā Līguma uzraudzītājai Komisijai ir jālemj par to, vai šie kritēriji ir izpildīti.

44. Īpašajā sabiedriskās apraides gadījumā iepriekš minētā pieeja jāpiemēro, ņemot vērā Amsterdamas protokola skaidrojošos noteikumus, kas attiecas uz „valsts pasūtījuma, ko piešķir, nosaka un organizē katra dalībvalsts, izpildi” (definīcija un pilnvarojums), un paredz atkāpi Līguma noteikumos attiecībā uz sabiedriskās apraides finansējumu „tiktāl, cik šādu finansējumu piešķir raidorganizācijām valsts pasūtījuma izpildei (..) un (..) neietekmē tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Kopienā, ciktāl tas būtu pretrunā kopējām interesēm, turklāt jāņem vērā šā valsts pasūtījuma izpildes prasības” (proporcionalitāte).

6.1. Sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma definīcija

6.1.1. Vispārīgi noteikumi

45. Lai izpildītu 29. punkta i) apakšpunktā minēto noteikumu 86. panta 2. punkta piemērošanai, ir jāizstrādā oficiāla sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pilnvaru definīcija. Vienīgi tad Komisija ar pietiekamu juridisku noteiktību var novērtēt, vai ir piemērojama atkāpe saskaņā ar 86. panta 2. punktu.

46. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pilnvaru definīcija ir dalībvalstu kompetencē, kuras var lemt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī. Vispār, īstenojot šo kompetenci, jāņem vērā Komisijas izstrādātais jēdziens „pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”.

47. Komisijas uzdevums ir pārbaudīt, vai dalībvalstis ievēro Līguma noteikumus37. Attiecībā uz apraides nozares sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja definīciju

34 Spriedums lietā 172/80 Zuechner; 1981, 2021.

35 Spriedums lietā C-242/95 GT-Link; 1997, 4449.

36 Spriedums lietā C-159/94 EDF un GDF; 1997, I-5815.

37 Sk. lietu C-179/90, Merci convenzionali porto di Genova SpA pret Siderurgica Gabrielli SpA, 1991, ECR I-5889.

13

Komisijas nozīme aprobežojas ar acīmredzamu kļūdu pārbaudīšanu. Komisija neizlemj, vai programma jānodrošina kā pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un neapšauba konkrēta produkta būtību vai kvalitāti. Tomēr sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma definīcija būtu acīmredzami kļūdaina, ja tā paredzētu darbības, kas neatbilst, citējot Protokolā teikto, „katras sabiedrības demokrātiskajām, sociālajām un kultūras vajadzībām”. Šāda nostāja parasti varētu būt, piemēram, reklāmas, elektroniskās tirdzniecības, televeikalu, sponsorēšanas vai tirdzniecības veicināšanas gadījumā. Šajā sakarā jāatgādina, ka sabiedrisko pakalpojumu uzdevums nozīmē pakalpojumus, kurus sabiedrībai piedāvā vispārējās interesēs. Jautājumu par sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma nedrīkst sajaukt ar jautājumu par finansēšanas mehānismu, kas izraudzīts šo pakalpojumu nodrošināšanai. Tādējādi, lai gan sabiedriskās raidorganizācijas veic tādas komerciālas darbības kā reklāmas laika pārdošana ieņēmumu nolūkos, parasti šādas darbības nedrīkst uzskatīt par sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma sastāvdaļu.

48. Dalībvalstu sniegto sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pilnvaru definīcijai ir jābūt iespējami precīzai. Tā nedrīkst radīt šaubas par to, vai dalībvalsts grib sabiedrisko pakalpojumu uzdevumā iekļaut pilnvarotā uzņēmuma veikto konkrēto darbību. Bez sabiedriskas raidorganizācijas saistību skaidras un precīzas definīcijas Komisija nevarētu pildīt savus pienākumus saskaņā ar 86. panta 2. punktu un tādēļ nevarētu pieļaut atbrīvojumu atbilstīgi minētajam noteikumam.

49. To darbību skaidra noteikšana, uz kurām attiecas sabiedrisko pakalpojumu uzdevums, ir svarīga arī nesabiedriskajām raidorganizācijām, lai tās var plānot savas darbības. Turklāt sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma noteikumiem jābūt precīziem, lai dalībvalstu iestādes varētu efektīvi kontrolēt to izpildi, kā aprakstīts turpmākajās nodaļās.

50. Tomēr, ievērojot apraides nozares īpašo būtību, definīciju, saskaņā ar kuru konkrētai raidorganizācijai uztic pienākumu nodrošināt plašu programmu klāstu un līdzsvarotu un dažādu apraides piedāvājumu, var uzskatīt par leģitīmu atbilstīgi 86. panta 2. punktam, ņemot vērā Protokola skaidrojošos noteikumus.38 Parasti uzskata, ka minētā definīcija atbilst mērķim pildīt konkrētās sabiedrības demokrātiskās, sociālās un kultūras prasības un nodrošināt plurālismu, tostarp kultūras un valodu dažādību. Kā aprakstīts nākamajā nodaļā, sabiedrisko pakalpojumu definīcija var arī atspoguļot pasākumu attīstību un dažādošanu digitālajā laikmetā un ietvert pakalpojumus, kas nav raidījumi tradicionālajā nozīmē.

6.1.2. Norises tirgū

51. Lai sniegtu labumu sabiedrībai, sabiedriskajām raidorganizācijām jāspēj arī tehnoloģiski neitrālā veidā izmantot iespējas, ko piedāvā digitalizācija un izplatīšanas platformu dažādība. Lai nodrošinātu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pamatfunkcijas izpildi jaunajā digitālajā vidē, sabiedriskās raidorganizācijas ar jauno izplatīšanas platformu palīdzību var piedāvāt audiovizuālu plašsaziņas saturu lineāro pakalpojumu veidā, veidot īpašus interešu raidījumus, kā arī tādus

38 Spriedums lietā T-442/03, SIC/Komisija, 2008, 201. punkts.

14

plašsaziņas pakalpojumus, kas nav programmas šā vārda parastajā nozīmē, piemēram, tiešsaistes informācijas pakalpojumus un nelineārus vai pēc pieprasījuma sniegtus pakalpojumus, ja ir veikti attiecīgi drošības pasākumi. Arī šie pakalpojumi var būt daļa no sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma, ja tie attiecīgajā sabiedrībā risina tās pašas demokrātiskās, sociālās un kultūras vajadzības un ja tiem nav nesamērīgas ietekmes uz tirgu, kas nav saistāma ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildi.

52. Līdztekus plašsaziņas pakalpojumu straujajai attīstībai pārmaiņas notiek arī raidorganizāciju uzņēmējdarbības modeļos. Raidorganizācijas aizvien vairāk pievēršas jauniem finansējuma avotiem, piemēram, tiešsaistes reklāmai vai pakalpojumu sniegšanai par maksu (tā sauktie maksas pakalpojumi, piemēram, maksas piekļuve arhīviem, īpašu interešu TV kanāli par atsevišķu programmaksu, piekļuve mobilajiem pakalpojumiem par vienreizēju samaksu, TV programmu pieejamība ierakstā par maksu, maksa par tiešsaistes satura lejupielādēšanu utt.). Iegūto atlīdzību par maksas pakalpojumiem raidorganizācijas var saistīt, piemēram, ar izplatīšanas tīkla maksu vai autoratlīdzību maksājumiem (piemēram, ja mobilo platformu pakalpojumus sniedz par maksu vai ja tiek maksāts par mobilo izplatīšanu). Vienlaikus Komisija atzīmē, ka vairākas dalībvalstis līdz šim ir izvēlējušās neļaut sabiedriskajām raidorganizācijām sniegt maksas pakalpojumus, ja tās pilda sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, norādot, ka šādi pakalpojumi būtu grūti savienojami ar tradicionālo uzdevumu ― nodrošināt vispārpieejamas, neatkarīgas un kvalitatīvas programmas.

53. Komisija uzskata, ka atlīdzība par sabiedriskas raidorganizācijas pakalpojumiem no patērētāja viedokļa var negatīvi ietekmēt šo pakalpojumu universālumu, jo šāds pakalpojums tiek piedāvāts tikai tiem iedzīvotājiem, kas spēj un vēlas par to maksāt. Šis universāluma trūkums savukārt var apdraudēt attiecīgā valsts finansējuma leģitimitāti, jo tā mērķis ir sniegt visai sabiedrībai tādu pakalpojumu, kas atbilst sociālajām, demokrātiskajām un kultūras vajadzībām. Vienlaikus, ņemot vērā raidījumu veidošanas pastāvīgo dažādošanu, tas nebūt nenozīmē, ka apraides pakalpojumi, kuros ietverts maksas elements, nekādā gadījumā nav uzskatāmi par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EK līguma 86. panta 2. punkta izpratnē, ja pakalpojumi nav nepārprotami nekomerciāli pēc savas būtības. Tomēr attiecībā uz šiem pakalpojumiem ir vajadzīga īpaša piesardzība, lai, ņemot vērā to saturu, noteiktu, vai galīgā patērētāja tiešā ieguldījuma līmenis un tirgū esošo komerciālo raidorganizāciju parasti piedāvātais pakalpojumu veids patiešām atbilst sabiedrības sociālajām, demokrātiskajām un kultūras vajadzībām un nerada pārmērīgus konkurences traucējumus. 39

39 Kā Eiropas Padome noteica ieteikumā par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu uzdevumu

informācijas sabiedrībā „(…) dalībvalstis ar apsvērt finansējuma papildu risinājumus, pievēršot pienācīgu uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar tirgu un konkurenci. Īpaši jaunu personalizētu pakalpojumu gadījumā dalībvalstis var apsvērt iespēju ļaut sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem iekasēt maksu (…). Tomēr neviens no šiem risinājumiem nedrīkst apdraudēt sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu universāluma principu vai radīt diskrimināciju starp dažādām sabiedrības grupām (…). Izstrādājot jaunas finansēšanas sistēmas, dalībvalstīm ir jāpievērš pienācīga uzmanība tā satura būtībai, ko sniedz sabiedrības interesēs un kopējās interesēs.”

15

54. Piemēram, maksas satura pārraidīšana (piem., UEFA Čempionu līgas finālspēle) par atsevišķu programmaksu vai abonentmaksu, vai skatītājiem piedaloties balvas izlozē, izmantojot zvanus uz maksas tālruni, nepārprotami ir uzskatāma par komerciālu darbību un tādēļ nevar tikt finansēta ar valsts atbalsta palīdzību, pamatojoties uz EK līguma 86. panta 2. punktu. Turpretī citi maksas pakalpojumi atkarībā no piedāvātā satura un vispārējiem apstākļiem var apmierināt sabiedrības īpašās vajadzības, un to konkurences ietekme uz tirgu var būt samērīga sociālajiem, demokrātiskajiem un kultūras mērķiem. Sabiedrisko pakalpojumu sniegšana, lai apmierinātu kādas sabiedrības daļas vajadzības, kurai ir īpašas intereses, var radīt nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem. Šādos gadījumos minētā sabiedriskā pakalpojuma finansēšanas slogu būtu taisnīgāk sadalīt nevis uz visiem iedzīvotājiem, bet tikai uz tiem, kurus interesē šis pakalpojums, iekasējot maksu par skatīšanos vai abonentmaksu, lai daļēji segtu minēto pakalpojumu izmaksas. Kā piemēru var minēt arī piekļuvi sabiedriskā pakalpojuma īpaši mūsdienīgām tehnoloģiskām funkcijām. Līdzīgā veidā dalībvalstis var uzticēt sabiedriskajām raidorganizācijām sniegt apraides pakalpojumus ar tādu jaunu platformu starpniecību kā mobilā telefonija, un šajā gadījumā platformas operators iekasē tīkla apraides maksu. Fakts, ka šīs tīkla apraides tīrās izmaksas sabiedriskā raidorganizācija novirza uz galīgo patērētāju, nenozīmē, ka šāds pakalpojums, ko sniedz, izmantojot platformu, likumīgā veidā nevar būt daļa no sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma.

55. Apkopojot iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka tieša atlīdzība par sabiedriskās raidorganizācijas sniegtajiem pakalpojumiem ne vienmēr nozīmē, ka šie pakalpojumi neietilpst sabiedrisko pakalpojumu uzdevumā. Atlīdzības faktors ir viens no aspektiem, kas jāņem vērā, lemjot par šādu pakalpojumu iekļaušanu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumā, jo tas var ietekmēt gan piedāvātā pakalpojuma universālumu un vispārīgo būtību, gan arī tirgu. Ja attiecīgais pakalpojums, kurā ietverts maksas elements, apmierina sabiedrības konkrētās sociālās, demokrātiskās un kultūras vajadzības un nerada pārmērīgus konkurences un pārrobežu tirdzniecības traucējumus, dalībvalstis var minēto pakalpojumu uzticēt sabiedriskajām raidorganizācijām kā daļu no to sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma.

6.1.3. Procesuālie drošības pasākumi

56. Nozīmīgi jauni pakalpojumi, ko piedāvā sabiedriska raidorganizācija,, it īpaši valsts finansēti netradicionāli plašsaziņas pakalpojumi un maksas pakalpojumi, var ievērojami ietekmēt tirgu un iespaidot privātās iniciatīvas un jauninājumus. Tas pats attiecas uz būtiskām izmaiņām esošajos pakalpojumos. Turklāt pakalpojumiem, ko piedāvā, piemēram, internetā, dažos gadījumos var būt plašāks pārrobežu darbības rādiuss nekā tradicionālajiem televīzijas pakalpojumiem, tādējādi tie lielākā mērā var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību. Tāpēc attiecībā uz šādu valsts finansētas darbības paplašināšanos ir vajadzīgi atbilstīgi drošības pasākumi, lai nodrošinātu Līguma pilnīgu ievērošanu.

57. Dalībvalstīm pirmām kārtām ir jādefinē sabiedrisko pakalpojumu darbības joma un šajā sakarā jānodrošina sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas noteikumu ievērošana. Pirms nozīmīga jauna pakalpojuma ieviešanas tirgū dalībvalstīm ir jāapsver, vai šis pakalpojums atbilst tām pašām sabiedrības demokrātiskajām,

16

sociālajām un kultūras vajadzībām, un pienācīgi jāņem vērā tā iespējamā ietekme uz tirdzniecības apstākļiem un konkurenci, kā paredzēts Amsterdamas protokolā.

58. Tā ir pirmkārt dalībvalsts kompetence, ņemot vērā apraides tirgus īpatnības un attīstības stadiju, kā arī sabiedriskās raidorganizācijas patlaban piedāvāto pakalpojumu spektru, izlemt, kas ir uzskatāms par nozīmīgu jaunu pakalpojumu. Tas, vai darbība ir jauna, var būt atkarīgs no pakalpojuma novitātes gan patēriņa rakstura (piemēram, nelineārs pakalpojums vai pakalpojums pēc pieprasījuma pretstatā lineāram pakalpojumam), gan arī tā satura ziņā. Pakalpojuma nozīmīgums var ietvert, piemēram, tā izstrādei nepieciešamos finanšu līdzekļus un gaidāmo ietekmi uz pieprasījumu. Pašreizējo pakalpojumu nozīmīgi pārveidojumi ir vērtējami tādā pašā veidā kā nozīmīgi jauni pakalpojumi.

59. Dalībvalsts kompetencē ir izvēlēties piemērotāko mehānismu, lai nodrošinātu nozīmīgu jaunu pakalpojumu atbilstību Amsterdamas protokolam, ņemot vērā valsts apraides sistēmas īpatnības. Pārredzamības interesēs un nolūkā iegūt visu attiecīgo informāciju, kas vajadzīga līdzsvarota lēmuma pieņemšanai, ieinteresētajām personām ir tiesības paust savu viedokli par iecerēto jauno pakalpojumu pirms tā apstiprināšanas. Gan vērtēšanas rezultātam, gan lēmuma pamatojumam ir jābūt publiski pieejamam.

60. Izvērtējot, vai minētie jaunie apraides pakalpojumi atbilst sabiedrības demokrātiskajām, sociālajām un kultūras vajadzībām, dalībvalstis cita starpā ņem vērā šo pakalpojumu konkrētās īpatnības, piemēram, mērķu, satura, būtības, mērķauditorijas un darbības rādiusa izteiksmē (maksas pakalpojumu gadījumā arī to, kā tiek ietekmēts universālums un vai cenu līmenis ir atbilstīgs un nodrošina iedzīvotājiem taisnīgu piekļuvi), pakalpojumu ietekmi uz sabiedriskās raidorganizācijas piedāvājuma vispārējo līdzsvaru un dažādību, kā arī tās sabiedriskā pakalpojuma pievienoto vērtību, ņemot vērā jau esošos pakalpojumus (tostarp maksas pakalpojumu gadījumā arī to, vai pakalpojuma sabiedriskā pievienotā vērtība no galīgo lietotāju viedokļa attaisno tiešu maksas elementu).

61. Lai izvērtētu minēto pakalpojumu iespējamo ietekmi uz tirgu un nepieļautu pārmērīgus konkurences traucējumus, dalībvalsts novērtē jaunā pakalpojuma traucējošo ietekmi, ja tāda būtu, uz komerciālajiem piedāvājumiem, salīdzinot tādu situāciju, kad plānotais jaunais piedāvājums ir ieviests, ar tādu, kad tas nav ieviests. Vērtējumā dalībvalsts cita starpā ņem vērā līdzīgu vai aizvietojamu piedāvājumu esību tirgū, komerciālā izmantojuma potenciālu, tirgus uzbūvi, sabiedriskās raidorganizācijas vietu tirgū, privātās konkurences līmeni, iespējamo privāto iniciatīvu izspiešanu no tirgus, iespējamo ietekmi uz blakus esošiem tirgiem un iespējamo ietekmi uz citu dalībvalstu tirgiem, t.i., pārrobežu auditorijas aspektā. 40

40 Piemēram, jo vairāk jaunais pakalpojums līdzinās esošiem komerciāliem piedāvājumiem, jo lielāka ir

iespēja, ka tas atņems skatītājus komerciālajiem operatoriem un jo vairāk kropļos konkurenci. Jo lielāks ir jaunā pakalpojuma komerciālā izmantojuma potenciāls, jo nozīmīgāka būs šī ietekme. Jo stabilāku vietu sabiedriskā raidorganizācija ieņem attiecībā uz skatītājiem un reklāmas tirgiem, jo lielāka iespēja, ka jaunajam pakalpojumam būs traucējoša ietekme uz konkurenci. Lai ar jaunā pakalpojuma palīdzību piedāvātu lielāku maksas satura apjomu, ja šis saturs ir pieejams tikai ierobežotā apjomā, ir piemēroti izvērtēt šā pieauguma ietekmi uz šo blakus esošo tirgu.

17

62. Nolūkā nodrošināt neitralitāti un garantēt trešo personu tiesības (piemēram, attiecībā uz iesniegtās informācijas konfidenciālu izskatīšanu), vērtējums būs efektīvs tikai tad, ja to veiks ārēja un no sabiedriskās raidorganizācijas vadības neatkarīga struktūra. Ja minētās izvērtēšanas tiesības izņēmuma gadījumā ir piešķirtas pašas sabiedriskās raidorganizācijas struktūrai, attiecīgajai dalībvalstij ir jānodrošina šīs struktūras neatkarība no sabiedriskās raidorganizācijas vadības. Šajā nolūkā veicami šādi atbilstīgi pasākumi: i) īpašu procedūru izstrāde iekšējās kontroles struktūras lēmumu pieņēmēju iecelšanai, lai nepieļautu interešu konfliktu ar sabiedriskās raidorganizācijas vadību, ii) īpaši drošības pasākumi, lai nodrošinātu iekšējās kontroles struktūras lēmumu pieņēmēju neatstādināšanu no pienākumu pildīšanas bez pienācīgi pierādīta objektīva pamatojuma, iii) pietiekamu finanšu un cilvēku resursu piešķiršana iekšējās kontroles struktūrai, garantējot tās funkcionālo neatkarību minēto resursu pārvaldībā un izmantošanā, iv) efektīvu „Ķīnas mūru” radīšana, lai nepieļautu nevajadzīgas informācijas nonākšanu sabiedriskās raidorganizācijas vadības rīcībā un lai aizsargātu trešo personu sniegto konfidenciālo informāciju.

63. Iepriekš izklāstītie apsvērumi neliedz sabiedriskajām raidorganizācijām pārbaudīt jaunus, inovatīvus pakalpojumus (piemēram, eksperimentālu projektu veidā) ierobežotā apjomā (piemēram, attiecībā uz laiku un auditoriju) un ar mērķi vākt informāciju par iecerētā pakalpojuma īstenojamību un pievienoto vērtību, ciktāl šādā izmēģinājuma stadijā netiek ieviests pilnvērtīgs, nozīmīgs jauns pakalpojums.

64. Komisija uzskata, ka valsts līmenī veikts vispusīgs neatkarīgs izvērtējums, ņemot vērā iepriekš minētos drošības pasākumus, palīdzēs nodrošināt atbilstību EK valsts atbalsta noteikumiem. Tas, protams, neskar Komisijas kompetenci pārbaudīt, vai dalībvalstis ievēro Līguma noteikumus, un tās tiesības vajadzības gadījumā rīkoties, arī, pamatojoties uz sūdzībām, vai pēc savas iniciatīvas.

6.2. Uzticētais uzdevums un pārraudzība

65. Lai gūtu labumu no atbrīvojuma atbilstīgi 86. panta 2. punktam, sabiedrisko pakalpojumu uzdevums ar oficiālu tiesību aktu (piemēram, likumu, līgumu vai saistošu darba uzdevumu) jāuztic vienam vai vairākiem uzņēmumiem.

66. Pilnvarojuma aktā precīzi jānorāda sabiedrisko pakalpojumu saistību būtība atbilstīgi šā dokumenta 6.1. daļai un jānosaka parametri kompensācijas piešķiršanai, kā arī kārtība pārmērīgas kompensācijas nepieļaušanai vai atmaksāšanai.

67. Ja sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma jomu paplašina, aptverot jaunus pakalpojumus, saskaņā ar 86. panta 2. punktu attiecīgi jāpielāgo definīcija un pilnvarojuma akts. Lai sabiedriskās raidorganizācijas varētu savlaicīgi reaģēt uz jauniem tehnoloģiskiem sasniegumiem, dalībvalstis var arī paredzēt, ka pilnvarojumu jaunam pakalpojumam sniedz pēc šā dokumenta 6.1.3. daļā minētās izvērtēšanas, pirms vēl formāli ir konsolidēts sākotnējais pilnvarojuma akts.

68. Tomēr nav pietiekami, ja sabiedriskajai raidorganizācijai formāli tiek uzticēts sniegt precīzi definētu sabiedrisku pakalpojumu. Tāpat ir nepieciešams, lai šis sabiedriskais pakalpojums patiešām tiktu sniegts tā, kā paredz formālais līgums starp valsti un pilnvaroto uzņēmumu. Tādēļ ir vēlams, lai atbilstīga iestāde vai

18

īpaši norīkota struktūra pārredzami un efektīvi pārraudzītu tā piemērošanu. Šādas par pārraudzību atbildīgas atbilstīgās iestādes vai pilnvarotas iestādes nepieciešamība ir acīmredzama kvalitātes standartu gadījumā, kuri attiecas uz pilnvaroto uzņēmumu. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu par Kopienas audiovizuālās politikas principiem un pamatnostādnēm digitālajā laikmetā41 Komisija nepieņem lēmumu par kvalitātes standartu izpildi; tā paļaujas uz dalībvalstu īstenotu piemērotu uzraudzību. 42

69. Saskaņā ar Amsterdamas protokolu dalībvalstu ziņā ir izvēlēties mehānismu, kas nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja saistību izpildes efektīvu pārraudzību, tādējādi ļaujot Komisijai veikt uzdevumus, kas paredzēti 86. panta 2. punktā. Minētā uzraudzība būs efektīva vienīgi tad, ja to īstenos ārēja, no sabiedriskās raidorganizācijas neatkarīga struktūra, kurai būs pilnvaras un vajadzīgie resursi, lai regulāri veiktu uzraudzību un noteiktu atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus (piemēram, saistošus noteikumus vai piemērotas sankcijas), ciktāl jānodrošina sabiedrisko pakalpojumu saistību izpilde.

70. Ja nav pietiekamu un uzticamu norāžu par to, ka sabiedrisko pakalpojumu īsteno atbilstīgi pasūtījumam, Komisija nevar veikt savus pienākumus saskaņā ar 86. panta 2. punktu un tādēļ nedrīkst pieļaut atbrīvojumu atbilstīgi šim noteikumam.

6.3. Sabiedriskās apraides finansēšana un proporcionalitātes pārbaude

6.3.1. Finansējuma izvēle

71. Sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumi var būt kvantitatīvi un kvalitatīvi, vai abējādi. Neatkarīgi no to veida tie var būt pamats kompensācijai, ja tie rada papildu izmaksas, kas parasti attiecīgajai raidorganizācijai nerastos.

72. Finansējuma shēmas var iedalīt divās plašās grupās: „finansējums no viena avota” un „jauktais finansējums”. „Finansējums no viena avota” apvieno sistēmas, kurās sabiedriskā apraide tiek finansēta vienīgi no publiskajiem līdzekļiem neatkarīgi no tās veida. „Jauktā finansējuma” sistēmas aptver plašu programmu klāstu, no kurām sabiedriskajām raidorganizācijām piešķir finanses, dažādi apvienojot publiskos līdzekļus un komerciālas vai sabiedrisko pakalpojumu darbības ieņēmumus, piemēram, no reklāmas laika vai programmu pārdošanas un ieņēmumiem no maksas pakalpojumiem.

73. Amsterdamas protokolā ir norādīts: „Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt finansējumu sabiedriskajai apraidei (…).” Tāpēc Komisijai principā nav iebildumu pret izvēli par labu jauktā finansējuma shēmai, nevis finansējumam no viena avota.

74. Lai gan dalībvalstis var brīvi izvēlēties sabiedriskās apraides finansēšanas līdzekļus, Komisijai saskaņā ar 86. panta 2. punktu jāpārbauda, vai atkāpe no parastās konkurences noteikumu piemērošanas, lai sniegtu pakalpojumus ar

41 COM(1999) 657 galīgā redakcija, 3(6) iedaļa.

42 Spriedums lietā T-442/03, SIC/Komisija, 2008, 212. punkts.

19

vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, nesamērīgā veidā neietekmē konkurenci kopējā tirgū. Pārbaude ir „negatīva” ⎯ tiek pētīts, vai pieņemtais pasākums nav nesamērīgs. Atbalsts nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tā, ka tā būtu pretrunā Kopienas interesēm.

75. Amsterdamas protokolā šī pieeja ir apstiprināta arī attiecībā uz sabiedrisko apraidi, norādot, ka finansējums nedrīkst būt „pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Kopienā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi.”

6.3.2. Valsts atbalsta novērtēšanas pārredzamības prasības

76. Iepriekš minētajai Komisijas novērtēšanai nepieciešama skaidra un precīza sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma definīcija un skaidra un atbilstīga sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja darbību un nesabiedrisko pakalpojumu sniedzēja darbību nodalīšana.

77. Sabiedrisko pakalpojumu darbības un nesabiedrisko pakalpojumu darbības grāmatvedības uzskaites nodalīšana parasti ir nepieciešama jau valsts līmenī, lai nodrošinātu valsts līdzekļu izmantošanas pārredzamību un uzskaiti. Grāmatvedības uzskaites nodalīšana ir nepieciešama, lai Komisija varētu veikt proporcionalitātes pārbaudi. Tas nodrošina Komisijai instrumentu, ar ko pārbaudīt iespējamo šķērssubsidēšanu un aizstāvēt pamatotus kompensācijas maksājumus vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes uzdevumiem. Vienīgi pamatojoties uz izmaksu un ieņēmumu pareizu sadalījumu, var noteikt, vai valsts finansējums patiešām aprobežojas ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildes neto izmaksām un tādējādi ir pieņemams atbilstīgi 86. panta 2. punktam un Amsterdamas protokolam.

78. Valsts iestāžu un publisko uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamības prasības, kā arī šādas prasības uzņēmumiem, kam piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības vai uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir norādītas Direktīvā 2006/111/EK, kurā kodificēti Direktīvas 80/723/EEK43 grozījumi.

79. Direktīvā 2006/111/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm jāveic pārredzamības pasākumi attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kam piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības vai uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un kuri saistībā ar šiem pakalpojumiem saņem kompensāciju par sabiedriskiem pakalpojumiem jebkādā formā un veic arī citas darbības, proti, nesabiedrisko pakalpojumu darbības. Šīs pārredzamības prasības ir šādas: a) iekšējie grāmatvedības konti, kas atbilst dažādām darbībām, piem., sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja un nesabiedrisko pakalpojumu sniedzēja darbībām, ir nodalīti; b) tiek pareizi piešķirtas un sadalītas visas izmaksas un ieņēmumi, pamatojoties uz konsekventi ievērotiem un objektīvi pamatotiem izmaksu

43 Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīva 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu

finansiālo attiecību pārskatāmību pēc tam grozīta ar Komisijas Direktīvām 85/413/EEK, 93/84/EEK, 2000/52/EK un 2005/81/EK.

20

uzskaites principiem; c) izmaksu uzskaites principi, pēc kuriem uztur nodalītos kontus, ir skaidri noteikti.44

80. Šīs vispārējās pārredzamības prasības attiecas arī uz raidorganizācijām, kurām ir uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un kuras saistībā ar šiem pakalpojumiem saņem sabiedrisko kompensāciju un veic arī citas, nesabiedrisko pakalpojumu darbības.

81. Apraides nozarē grāmatvedības uzskaites nodalīšana ieņēmumu sadaļā nerada īpašas problēmas. Šā iemesla dēļ Komisija uzskata, ka ieņēmumu sadaļā apraides uzņēmumiem jāsniedz sīki izstrādāts pārskats par visu to ienākumu avotiem un apjomu, kas uzkrāti no sabiedrisko un nesabiedrisko pakalpojumu darbību izpildes.

82. Izdevumu sadaļā var ņemt vērā visas izmaksas, kas radušās saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu darbību. Ja uzņēmums papildus veic darbības, kas neietilpst sabiedrisko pakalpojumu darbības jomā, vērā var ņemt vienīgi izmaksas, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Komisija atzīst, ka sabiedriskās apraides nozarē izdevumu sadaļā grāmatvedības uzskaites nodalīšana var būt grūtāka. Tas ir tāpēc, ka jo īpaši tradicionālajā apraides jomā dalībvalstis var uzskatīt visu raidorganizācijas programmu klāstu par sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, vienlaicīgi pieļaujot tās izmantot komerciāli. Citiem vārdiem, sabiedriskā pakalpojuma un nesabiedriskā pakalpojuma darbības lielā mērā var finansēt ar tiem pašiem līdzekļiem , un izmaksas ne vienmēr ir proporcionāli nodalāmas.

83. Izmaksas, kas raksturīgas nesabiedrisko pakalpojumu darbībām (piemēram, reklāmas tirdzniecības izmaksas) vienmēr skaidri jānosaka un jāuzskaita atsevišķi. Turklāt sākotnējās izmaksas, ar kurām vienlaikus plānots segt gan sabiedrisko, gan nesabiedrisko pakalpojumu darbības, piemēram, ieguldījumu izmaksas tādas apraides frekvenču paketes iegādei, ko izmantos gan komerciālu, gan sabiedrisku kanālu izveidei, jaunas platformas izveidei vai jaunas darbības jomas izstrādāšanai, jāsadala proporcionāli, ― attiecīgi sabiedrisko un nesabiedrisko pakalpojumu darbībām.

84. Citos gadījumos, kad vienus un tos pašus resursus ― personālu, aprīkojumu, stacionāras iekārtas utt. ― izmanto gan sabiedrisko, gan nesabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildei, izmaksas var nebūt iespējams skaidri nodalīt. Šādos gadījumos kopīgās sākotnējās izmaksas jāsadala, pamatojoties uz uzņēmuma kopējo izmaksu atšķirībām ar nesabiedrisko pakalpojumu darbībām un bez tām45. Šādos gadījumos izmaksas, kuras ir pilnībā attiecināmas uz sabiedrisko pakalpojumu darbībām, bet kuras vienlaikus dod labumu arī nesabiedrisko pakalpojumu darbībām, nav obligāti jāsadala proporcionāli starp abām sfērām, un tās var pilnībā piešķirt sabiedrisko pakalpojumu darbībai. Šī nianse, kas atšķiras no tās pieejas, ko parasti izmanto citās sabiedrisko

44 Direktīvas 2006/111/EK 4. pants

45 Tas attiecas uz atsauci par iespējamo situāciju, kad nesabiedrisko pakalpojumu darbība būtu jāpārtrauc; izmaksas, kas šādā gadījumā tiktu novērstas, ir to kopīgo izmaksu summa, kas attiecināma uz nesabiedrisko pakalpojumu darbību.

21

pakalpojumu nozarēs, ir skaidrojama ar sabiedriskās apraides nozares specifiku. Sabiedriskās apraides nozarē neto ieguvumi no komerciālām darbībām, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu darbībām, ir jāņem vērā, aprēķinot sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksas, lai tādējādi samazinātu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas līmeni. Kopīgās izmaksas iegrāmatojot pie sabiedrisko pakalpojumu darbībām, mazinās šķērssubsidēšanas risks.

85. Galvenais piemērs iepriekšējā punktā aprakstītajai situācijai varētu būt tādu raidījumu veidošanas izmaksas, kas attiecas uz raidorganizācijas uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Šie raidījumi kalpo gan tam, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, gan lai piesaistītu auditoriju nolūkā pārdot reklāmas laiku. Tomēr praktiski nav iespējams pietiekami precīzi aprēķināt, cik daudz no raidījuma skatīšanas apjoma attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildi, un cik no tā rada reklāmas ieņēmumus. Šā iemesla dēļ pastāv risks, ka raidījumu veidošanas izmaksu sadalījums starp divām šīm darbības jomām būs patvaļīgs, un tam nebūs jēgas.

86. Iepriekš izklāstītā uzskaites nodalīšana ir būtiska, lai nodrošinātu pārredzamību un taisnīgu un efektīvu valsts finansējuma kontroli. Komisija uzskata, ka šādu pārredzamību vēl vairāk palielinās sabiedrisko pakalpojumu un nesabiedrisko pakalpojumu darbību atbilstīga nodalīšana sabiedriskās raidorganizācijas struktūras līmenī. Funkcionāla un strukturāla nodalīšana parasti jau pašā sākumā ļauj vieglāk izvairīties no komerciālu darbību šķērssubsidēšanas un nodrošināt iekšējo cenu noteikšanu un nesaistītu pušu principa ievērošanu. Tāpēc Komisija aicina dalībvalstis kā paraugprakses formu apsvērt būtisku un nodalāmu komerciālo darbību funkcionālu un strukturālu nošķiršanu.

87. Ja sabiedriska raidorganizācija saskaņā ar strukturālās nošķiršanas principu veic nesabiedriskā pakalpojuma darbības ar komerciālu meitasuzņēmumu starpniecību, attiecības starp raidorganizāciju un tās komerciālo meitasuzņēmumu jāveido atbilstīgi nesaistītu pušu principam un tirgus principiem.

6.3.3. Proporcionalitāte

6.3.3.1. Vispārīgi noteikumi

88. Veicot proporcionalitātes pārbaudi, Komisija apsvērs, vai sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas radītus konkurences traucējumus var pamatot ar nepieciešamību sniegt sabiedrisko pakalpojumu, kā noteikusi dalībvalsts, un nodrošināt tā finansējumu. Komisija izvērtēs, vai pastāv pietiekamas garantijas, lai nepieļautu pārmērīgu kompensāciju un šķērssubsidēšanu un nodrošinātu tirgus nosacījumu ievērošanu sabiedrisko raidorganizāciju komerciālajās darbībās. Vajadzības gadījumā Komisija var rīkoties arī atbilstoši citiem Līguma noteikumiem, piemēram, EK līguma 81. un 82. pantam.

89. Savā novērtējumā Komisija ņems vērā faktu, ka sistēmai kopumā, ciktāl valsts finansējums ir nepieciešams sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildei, ir pozitīva ietekme universāla, stabila un līdzsvarota piedāvājuma nodrošināšanā auditorijas arvien lielākas sadrumstalotības un plašsaziņas pakalpojumu dažādības apstākļos. Tomēr šī ietekme jālīdzsvaro ar valsts finansējuma iespējamo negatīvo ietekmi, piemēram, šķēršļiem citu uzņēmumu iekļūšanai plašsaziņas pakalpojumu tirgū,

22

kas var veicināt tirgus koncentrēšanos vai izraisīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīcību, kas attiecīgajos tirgos kropļo konkurenci.

90. Analizējot valsts finansējuma ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību, jārēķinās ar katras valsts sistēmas raksturīgajām īpatnībām. Komisija ir informēta par konkurences struktūru un citu īpatnību atšķirībām dalībvalstu plašsaziņas pakalpojumu tirgos. Tādēļ, vērtējot valsts atbalsta sabiedriskajām raidorganizācijām atbilstību 86. panta 2. punktam, katrs gadījums jāskata atsevišķi saskaņā ar Komisijas praksi46 un šajā paziņojumā izklāstītajiem principiem.

6.3.3.2. Pārmērīga kompensācija

91. Dalībvalstīm jānodrošina piemēroti mehānismi, lai nepieļautu pārmērīgu kompensāciju. Tā kā pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai nav nepieciešama pārmērīga kompensācija, tā uzskatāma par nesaderīgu valsts atbalstu, kurš jāatmaksā valstij.

92. Komisija vadās pēc apsvēruma, ka valsts finansējums uzņēmumam parasti ir nepieciešams sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildei. Tomēr, lai izturētu proporcionalitātes pārbaudi, nepieciešams, lai valsts kompensācija nepārsniegtu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja veicamā uzdevuma neto izmaksas, ņemot vērā arī citus tiešos vai netiešos ieņēmumus, kas radušies sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja uzdevumu izpildes rezultātā. Šā iemesla dēļ neto ieguvumi no visām komerciālām darbībām, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, tiek ņemti vērā, nosakot sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksas.

93. Uzņēmumi, kas saņem kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kopumā drīkst gūt samērīgu peļņu. Šajā peļņā ietilpst pašu kapitāla peļņas norma, kurā ņem vērā uzņēmuma risku vai tā neesību. Apraides nozarē sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu bieži veic tādas raidorganizācijas, kas nav orientētas uz peļņu vai kam nav jāatlīdzina ieguldītais kapitāls un kas papildus sabiedriskajiem pakalpojumiem neveic citas darbības. Komisija uzskata, ka šādās situācijās peļņas elementu nav pamata iekļaut kompensācijā, ko piešķir par sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildi. Tomēr citos gadījumos, piemēram, kad īpašas sabiedrisko pakalpojumu saistības ir uzticētas komerciāliem uzņēmumiem, kuriem ir jāatlīdzina tajos ieguldītais kapitāls, peļņu, kas veido godīgu atlīdzību par kapitālu, rēķinoties ar risku, var uzskatīt par adekvātu, ja tā ir pienācīgi pamatota un nepieciešama sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildei.

94. Lai garantētu sabiedriskā pakalpojuma saistību nepārtrauktu izpildi un finansētu savas sabiedrisko pakalpojumu darbības, sabiedriskajai raidorganizācijai jāspēj veidot rezerves 10 % apmērā no raidorganizācijas gada budžeta izdevumiem, kas

46 Skatīt, piemēram, nesenos Komisijas lēmumus šādās lietās: E 8/06, Valsts finansējums Flandrijas

sabiedriskajai raidorganizācijai VRT, OV C 143, 10.6.2008., 7. lpp., E 4/05, RTE un TNAG (TG4) valsts atbalsta finansējums, OV C 121, 17.5.2008., E 3/2005, Atbalsts Vācijas sabiedriskajām raidorganizācijām, OV C 185, 8.8.2007., 1. lpp., E 9/05, RAI abonentmaksa, OV C 235, 23.9.2005., 3. lpp., E 10/2005, France 2 un France 3 abonentmaksa, OV C 240, 30.9.2005., 20. lpp., atbalsts E 8/05, Spānijas nacionālā sabiedriskā raidsabiedrība RTVE, OV C 239, 4.10.2006., 17. lpp., C 2/04, Nīderlandes sabiedrisko raidorganizāciju ad hoc finansēšana, OV L 49, 22.2.2008., 1. lpp.

23

saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu darbību. Pārredzamības nolūkā dalībvalstis izstrādā nosacījumus, saskaņā ar kuriem sabiedriskās raidorganizācijas var izmantot minētās rezerves.

95. Turēt rezerves, kuru apjoms pārsniedz 10 % no raidorganizācijas gada budžeta izdevumiem, kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, sabiedriskās raidorganizācijas drīkst vienīgi izņēmuma gadījumos un ar pienācīgu pamatojumu. Šādas papildu rezerves ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās jau iepriekš ir īpaši paredzētas un piesaistītas lieliem ārkārtas ieguldījumiem, kas nepieciešami sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildei. Šādu pārmērīgu izņēmuma rezervju izmantošanai jābūt skaidri ierobežotai arī laika ziņā. Šis laikposms nedrīkst pārsniegt pilnvarojuma periodu vai līdzvērtīgu periodu, kas nedrīkst būt ilgāks par četriem gadiem.

96. Pamatojums papildu rezervēm var būt, piemēram, lieli ieguldījumi tehnoloģijās (piemēram, digitalizācija), kuru nepieciešamība ir paredzama konkrētā laika brīdī un kuri ir vajadzīgi sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildei, vai arī vērienīgi pārstrukturēšanas pasākumi, kuri vajadzīgi, lai precīzi definētā periodā turpinātu sabiedriskās raidorganizācijas darbību.

97. Kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem, tāpat kā iepriekš minētās rezerves, ir izmantojama sabiedrisko pakalpojumu darbību finansēšanai.

6.3.3.3. Kontroles mehānismi

98. Dalībvalstis nodrošina regulāru un efektīvu valsts finansējuma izmantošanas kontroli, lai novērstu pārmērīgu kompensāciju un šķērssubsidēšanu un rūpīgi pārbaudītu rezervju līmeni un izmantojumu. Dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties attiecīgās valsts apraides sistēmai piemērotākos un efektīvākos kontroles mehānismus, ņemot vērā arī nepieciešamību nodrošināt saskaņotību ar pastāvošajiem sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildes uzraudzības mehānismiem.

99. Šie kontroles mehānismi būs efektīvi tikai tad, ja tos regulāri ⎯ vēlams katru gadu ⎯ īstenos ārēja, no sabiedriskās raidorganizācijas neatkarīga struktūra. Lai nodrošinātu kontroles efektivitāti, dalībvalstīm ir jāpanāk efektīvu pasākumu ieviešana, ar kuru palīdzību koriģēt jebkādu iespējami nepareizu izlietojumu, piemēram, atgūstot šķērssubsīdijas vai panākot tādu rezervju atmaksu, kas nav izlietotas paredzētajam mērķim un paredzētajā laikā.

100. Sabiedrisko raidorganizāciju finansiālā situācija ir padziļināti jāpārskata pēc katra pilnvarojuma perioda vai pēc līdzvērtīga perioda, kurš nedrīkst būt ilgāks par četriem gadiem. Ja konstatē, ka sabiedriskā raidorganizācija ir ilgstoši uzturējusi augstu gada rezervju līmeni, ir jāpārskata valsts kompensācijas piešķiršanas rādītāji. Visas pilnvarojuma perioda beigās esošās rezerves ir jāņem vērā, aprēķinot sabiedriskās raidorganizācijas finansiālās vajadzības nākamajam periodam.

6.3.3.4. Tirgus traucējumi

101. Saskaņā ar Amsterdamas protokolu sabiedriskās raidorganizācijas finansējums nedrīkst „būt „pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus

24

un konkurenci Kopienā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi.” No tā izriet, ka dalībvalstīm ir jāpanāk, lai sabiedrisko raidorganizāciju darbības nerada tirgus traucējumus, kas nav nepieciešami sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma izpildei.

102. Veicot sabiedriskā pakalpojuma darbības, sabiedriskās raidorganizācijas neiesaistās tādās darbībās, kas var radīt nesamērīgus konkurences traucējumus. Piemēram, maksas satura pārraidīšana var būt daļa no raidorganizācijas sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma. Tomēr rastos nesamērīgi tirgus traucējumi, ja sabiedriskās raidorganizācijas paturētu neizmantotas minētās maksas satura pārraidīšanas tiesības (piemēram, priekšrocības tiesības uz sporta pārraidēm), neizsniedzot apakšlicences. Arī tad, ja sabiedriskās raidorganizācijas izmantotu savu valsts kompensāciju, lai regulāri pārsolītu privātos konkurentus attiecībā uz maksas satura pārraidīšanas tiesībām, šāda rīcība varētu veicināt privāto konkurentu izspiešanu no tirgus, kas pretēji kopējām interesēm varētu ietekmēt tirdzniecības apstākļus un konkurenci, taču nebūtu nepieciešama sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai. Lai nepieļautu šādu darbību, kas vērsta pret konkurenci, Komisija aicina dalībvalstis nodrošināt pārredzamību attiecībā uz vispārējiem principiem, kas sabiedrisko raidorganizāciju gadījumā nosaka maksas satura pārraidīšanas tiesību iegūšanu, izmantošanu un iespējamu apakšlicences izsniegšanu.

103. Veicot komercdarbību, sabiedriskajām raidorganizācijām ir pienākums ievērot tirgus principus. No vienas puses, valsts kompensāciju un sabiedriskā pakalpojuma rezerves nedrīkst izmantot nesabiedrisko pakalpojumu darbību finansēšanai. Šāda šķērssubsidēšana nav pamatota un ir uzskatāma par nesaderīgu valsts atbalstu. No otras puses, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka sabiedriskās raidorganizācijas attiecībās ar saviem komerciālajiem meitasuzņēmumiem ievēro nesaistīto pušu principu, savus komerciālos ieguldījumus veic saskaņā ar tirgus ekonomikas ieguldījumu principu un neiesaistās darbībās, kas vērstas pret to konkurentiem un apdraud konkurenci.

104. Pret konkurenci vērstas darbības piemērs ir cenu samazināšana. Sabiedriskajai raidorganizācijai var būt kārdinājums pazemināt reklāmas cenas vai piedāvāt citus nesabiedriskos pakalpojumus (piemēram, komerciālus maksas pakalpojumus) lētāk par pašizmaksu, lai tādējādi samazinātu konkurentu ieņēmumus, ņemot vērā to, ka ieņēmumu samazināšanos sedz valsts kompensācija. Šāda rīcība nevar tikt uzskatīta par raksturīgu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas uzdevumam, kas uzticēts raidorganizācijai, un jebkurā gadījumā ietekmētu „tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Kopienā tādā mērā, ka tas būtu pretrunā vispārējām interesēm”, tādējādi pārkāpjot Amsterdamas protokolu.

105. Ņemot vērā atšķirības starp iepriekš aprakstītajām tirgus situācijām, Komisija uzskata, ka pirmām kārtām valsts iestāžu ziņā ir izvērtēt, vai sabiedriskās raidorganizācijas ievēro tirgus principus. It īpaši jautājums par to, vai sabiedriskās raidorganizācijas ir samazinājušas savu komerciālo piedāvājumu cenas un vai sabiedrisko pakalpojumu pilnvaru kontekstā tās pārsola programmu pārraidīšanas tiesības, pirmām kārtām ir jāizvērtē valsts līmenī, ņemot vērā katra gadījuma un katra tirgus īpatnības. Veicot šo novērtējumu, var izmantot šādus kritērijus: pakalpojuma sniegšanas izmaksas, salīdzinājums ar tirgus konkurentu vidējām cenām, attiecīgā auditorijas daļa, atbilstība sabiedriskās raidorganizācijas līdzšinējai cenu politikai utt.

25

106. Dalībvalstīm ir jāizveido piemēroti mehānismi, lai novērstu nesamērīgus tirgus traucējumus un kontrolētu sabiedrisko raidorganizāciju darbību tirgū. Neskarot konkurences noteikumu piemērošanu, šiem mehānismiem ir jānodrošina kontrole pār iespējamo sabiedriskās raidorganizācijas darbību, kas vērsta pret konkurenci un tieši saistīta ar valsts finansējumu, ko tā saņem. Trešām personām ir tiesības par šādu pret konkurenci vērstu darbību iesniegt sūdzības ārējai, no sabiedriskās raidorganizācijas neatkarīgai struktūrai. Uzraudzības iestādei ir vajadzīgās pilnvaras atbilstošu tiesiskās aizsardzības līdzekļu un samērīgu sankciju noteikšanai, ja ir konstatēta pret konkurenci vērsta darbība.