latvijas krievi - russkije.lv

LATVIJAS KRIEVI

IZSTĀDES KATALOGS

TATJANAS ŽDANOKAS FONDS – KRIEVU SKOLAI

RĪGA 2008

Rīga – Brisele2008–2009

Izstādi „Latvijas krievi” organizē Tatjanas Ždanokas fonds – krievu skolai ar Eiroparlamenta frakcijas „Zaļie – Eiropas Brīvā al-

ianse”, Maskavas pilsētas Ārekonomisko un starptautisko sakaru departamenta un Maskavas Tautiešu nama atbalstu.

Autoru kolektīvs:

Tatjana Feigmane un Miroslavs Mitrofanovs (projekta vadītāji), Aleksandrs Gurins, Illarions Ivanovs, Svetlana

Kovaļčuka, Aleksandrs Malnačs, Arnolds Podmazovs, Oļegs Puhļaks, Anatolijs Rakitjanskis, Svetlana Vidjakina

Dizainere Viktorija Matisone

© Tatjanas Ždanokas fonds – krievu skolai

ISBN 978-9984-39-659-0

Projekta autori pateicas par sadarbību un konsultācijām:

Maskavas pilsētas valdība

Visaugstisvētītajam Rīgas un visas Latvijas metropolītam Aleksandram un protohierejam Oļegam Peļevinam,

Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētājam tēvam Aleksijam Žilko,

Maskavas kultūras un biznesa centram – “Maskavas nams” Rīgā

laikraksta „Vesti Segodņa” galvenajam redaktoram Aleksandram Bļinovam, galvenā redaktora pirmajai vietniecei Natālijai Sevidovai, žurnālistiem Jūlijai Aleksandrovai,Vladimiram Dedkovam, Iļjam Dimenšteinam, Natālijai Ļebedevai, fotokorespondentam Vladimiram Starkovam,

laikraksta „Čas” galvenajai redaktorei Ksenijai Zagorovskai,

Latvijas Valsts arhīvam,

Latvijas Valsts vēstures arhīvam,

Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam,

Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai,

Latvijas Nacionālajai bibliotēkai,

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam,

Muzejam un dokumentācijas centram „Ebreji Latvijā” Marģera Vestermaņa un Iļjas Ļenska personā,

Latvijas Sporta muzejam,

Jēkabpils Vēstures muzejam,

Arhitektūras muzejam,

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejam,

Rūpnīcas „RER” muzejam,

R/a „VEF” muzejam,

Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centram,

Vjačeslavam Altuhovam, Natālijai Bastinai, Ļevam Birmanim, Valerijam Blūmenkrancam, Olgai Bramlejai (Lielbritānija), Vladimiram Buzajevam, Valerijam Buhvalovam, Verai Citovičai, Dženijai Čaginai, Jurijam Čaginam, Birutai Čašai, Natālijai Čehovai, Aleksejam Čekalovam, Irinai Černobajevai, Elīnai Čujanovai, Nadeždai Djominai, Vitālijam Drobotam, Jevgeņijam Drobotam, Dmitrijam Dubinskim, , Vladimiram Eihenbaumam, Ksenijai Eltazarovai, Žannai Ezītei, Ludmilai Flamai (ASV), Svetlanai Francmanei, Aleksandram Gavriļinam, Jurijam Glagoļevam,Valentīnai Goldinovai, Iraidai Gorškovai, Viktoram Guščinam, Svetlanai Hajenko, Aleksandram Ivanovam, Nikolajam Ivanovam, Elvīrai Iļjahinai, Aleksandram Jemeļjanovam, Tatjanai, Varvarai, Irinai un Marijai Kačalovām, Ņinai Kajakai, Jeļenai Kirillovai, Valerijam Kravcovam, Ņinai Lapidusai, Jevgeņijam Matisonam, Jeļenai Matjakubovai, Andrim Melbārdim, Svetlanai Milovskai, Tamārai Ņikiforovai, Tatjanai Pāvelei, Ludmilai Pestovai, Tatjanai Pravdinai, Borisam Ravdinam, Aleksejam Rozanovam, Jurijam Sidjakovam, Grigorijam Smirinam, Vladimiram Stešenko, Natālijai Trofimovai, Dmitrijam Trubeckim, Margaritai Tūnai, Aleksandram Šamrovam, Pjotram Šaporinam, Tatjanai Vlasovai, Inai Volkolakovai, Jurijam Zamarajevam, Dmitrijam Žiļinam, Jurijam Žiltuhinam

Autoru kolektīvs pauž nožēlu, ka daļa no tā rīcībā nonākušajiem materiāliem nav guvusi atspoguļojumu izstādes stendos: stendu ierobežotais formāts neļāva izmantot visus iegūtos dokumentus un fotogrāfijas. Ceram, ka tie tiks izmantoti līdzīgos pro-jektos nākotnē.

Dārgie draugi!

Esmu pārliecināta, ka iepazīšanās ar šajā izdevumā apkopotajiem materiāliem palīdzēs Jums labāk saprast mūsdienu Latvijā notiekošos procesus, kā arī veicinās izpratni par Eiropas kontinenta kultūru vienotību, kas pastāv, neskatoties uz te dzīvojošo tautu daudzveidību un atšķirīgajiem vēsturisko notikumu redzējumiem.

Laika posmā no 2007. līdz 2008.gadam vēsturnieku un žurnālistu kolektīvs pēc mana lūguma sagatavoja izstādi par Latvijas krieviem vēsturiskā un mūsdienu skatījumā. Visi izstādē apskatāmie materiāli ir apkopoti izdevumā, kuru Jūs pašreiz turat rokās. 38 nodaļās atspoguļojumu raduši paši nozīmīgākie vēsturiskie posmi un svarīgākās dzīves jomas Latvijas

krievu dzīvē. Dažas tēmas ir izpētītas dziļāk, citas tikai nedaudz ieskicētas. Iespējams, ka apskatāmā jautājuma ietvaros atsevišķu izpēti un dziļāku izpratni būtu pelnījusi Padomju Latvijas vēsture, tāpat pēc diskusijām pētījuma autori atteicās daļu izstādes veltīt mūsdienu krievu uzņēmējiem un politiķiem. Droši vien mūsu laikabiedru vēsturisko ieguldījumu objektīvi spēs novērtēt tikai nākamās paaudzes, taču jau šodien mums ir gan iespēja, gan pienākums apzināt iepriekšējo vēsturisko pieredzi.

Latvijas krievu ceļš šajā zemē nav sācies vakar un tā saknes meklējamas gadsimtiem senā pagātnē. Baltu un slāvu tautu mijiedarbību un pareizticīgās kultūras izplatību senajās latviešu zemēs nomainīja laiki, kad visa daudzveidīgā saskarsme starp tautām saruka līdz kariem un tirdzniecībai. Tradicionālās krievu mazākumtautības izveidošanās Latvijā ir saistīta ar nepakļāvīgo vecticībnieku pārceļošanu. Tas bija pirmais no četriem ieceļotāju viļņiem, kuru sajaukuma rezultātā arī izveidojās tā krievu mazākumtautība, kuru mēs redzam mūsdienu Latvijā.

Pat to 200 gadu laikā, kad Latvijas teritorijā valdīja Krievijas impērija, par labvēlīgu posmu krievu kultūrai un sabiedriskajai dzīvei var uzskatīt tikai īsu laika periodu 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Trīs gadsimtu laikā Latvijas krievi piedzīvoja divus strauja rūpnieciskā progresa posmus, astoņas politiskā režīma maiņas, vairākus nežēlīgus karus un evakuācijas, represiju, stagnācijas un atmodas periodus.

Latvijas krievu vēsture ir cieši saistīta ar latviešu tautas un vairāku citu nacionālo kopienu likteņiem, tāpēc nav brīnums, ka Latvijas krievu vēstures zelta grāmatā ir ierakstāmi arī latviešu, vācu, ebreju, poļu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību pārstāvji. Latvijas krievu ko-piena mūsdienās dzīvo dažādu tautu tolerantas līdzāspastāvēšanas apstākļos un atrodas vairāku kultūru ietekmē. Latvijas krievi ir krievu civilizācijas īpaša izpausme, tajā pat laikā viņi ir arī daļa no Latvijas pilsoniskās sabiedrības un mazākumtautība, kas ir pietiekami pamanāma arī Eiropas Savienības līmenī. Sarežģītajos mūsdienu Latvijas poliskajos apstākļos mums vēl nāksies atrisināt virkni nopietnu problēmu, kas ir saistītas gan ar daudzu Latvijas krievu tiesisko statusu, gan ar krievu kultūras un izglītības attīstību.

Cieņa pret savas tautas vēsturi ir viens no avotiem mūsu pārliecībai un morālajam spēkam, atvērtībai un konsekvencei, veselajam saprātam un draudzīgai attieksmei pret citām tautām.

Novēlu Jums aizrautīgu lasīšanu un skatīšanos!

Patiesi Jūsu,

Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka

4

Latvija Eiropas tautu saimē

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts kopš 2004. gada 1. maija.

Valsts platība – aptuveni 64,4 tūkstoši kvadrātkilometru.

Latvijā ir četri etnogrāfiskie novadi – Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale.

Latvijas galvaspilsēta – Rīga.

Valsts valoda – latviešu.

Latvijas valsts pirmo reizi tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī.

1940. gadā Latvija zaudēja neatkarību un kļuva par vienu no PSRS republikām. 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma dekrētu „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bet 1991. gada 21. augustā – konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar kuru pilnībā tika atjaunota valsts iekārta atbilstoši Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversmei.

1991. gada 25. augustā Latvijas neatkarību atzina Īslande, tādējādi liekot pam-atus valsts starptautiskajai atzīšanai.

1991. gada 6. septembrī PSRS oficiāli atzina Latvijas neatkarību.

1991. gada 17. septembrī Latviju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā, un jau pēc dažām dienām tā kļuva arī par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalsti. 1995. gada februārī Latvija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti.

Latvija ir NATO locekle kopš 2004. gada.

Uz 2008.gada 1.janvārī Latvijā bija 2 276 282 iedzīvotāji. Vēsturiski iedzīvotāju sastāvs ir veidojies daudznacionāls, īpaši pilsētās. Arī šobrīd tas ir ļoti daudzveidīgs:(Diagramma B: 1 - latvieši, 2 - krievi, 3 - baltkrievi, 4 - ukraiņi, 5 - poļi, 6 - lietuvieši, 7 - pārējie)

Skaitliski lielākā nacionālā minoritāte Latvijā ir krievi. Pēc jaunākajiem datiem, krievu Latvijā ir vairāk nekā 638 tūkstoši jeb 28 procenti no iedzīvotāju kopskaita. Tā ir vēsturiska nacionālā minoritāte, kas sākusi veidoties XVII gadsimta otrajā pusē. Šobrīd Latvijas krievi kopā ar citas etniskās izcelsmes iedzīvotājiem, kuriem krievu valoda ir dzimtā, veido Latvijas krievu lingvistisko kopienu, kas aptver līdz 40% iedzīvotāju.

Krievi dzīvo visos Latvijas administratīvajos rajonos, bet vairākums (71%) ir koncentrējies lielajās pilsētās (Diagramma A)

Pēc LR IeM Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2008. gada 1. janvārī krievi pēc tiesiskā statusa iedalījās šādi: (Diagramma C)

No Latvijā dzīvojošajiem 638 410 krievu tautības iedzīvotājiem 57,5% jeb 367 035 cilvēki ir pilsoņi, 245 665 – nepilsoņi*, 25 710 – ārvalstnieki un apatrīdi.

* – Latvijas nepilsoņi ir īpaša pastāvīgo iedzīvotāju kategorija, kam nav nevi-enas pasaules valsts pilsonības.

6

b1. Baltija un Senā Krievzeme

Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Līdz mūsdienām nonākuši 1286.–1352. gadā izdarītie ieraksti

c2. Vācbaltu vēsturnieka V. Neimaņa XIX gs. izgatavotā „Krievu sētas” karte „Krievu sēta” nebija vienīgā vieta pilsētā, kur dzīvoja un preces glabāja krievu tirgotāji

c3. Alberta laukums

Pirms Rīgas dibināšanas Rīgas ezera krastā (tagadējais Alberta laukums) atradās lībiešu apmetne. Arheoloģiskie atradumi nepārprotami liecina, ka šo vietu apmeklējuši Novgorodas, Smoļenskas, Kijevas tirgoņi. Šeit atrastie pareizticīgo krustiņi, piekariņi, stikla krelles un citi priekšmeti datējami ar XII–XIV gs.

c4. Melngalvju nams

Viena no skaistākajām ēkām Rīgā. Pirmo reizi minēta 1334. gadā kā Lielās ģildes “Jaunais nams”. XIV gs. krievu tirgotājiem šā nama tuvumā bija piecas tirdzniecības nojumes. XV gs. beigās namu izīrēja Melngalvju brālībai, kurā bija apvienojušies neprecēti tirgoņi. 1713. gadā melngalvji namu nopirka savā īpašumā. Otrā pasaules kara sākumā nams tika sagrauts. Atjaunots 2000. gadā.

D. Livonijas karš

d1. Livonijas konfederācijas karte, XIII–XVI gs. 1. Livonijas valsts2. Rīgas patrimonālais apgabals3. Rīgas arhibīskapija4. Tērbatas bīskapija5. Sāmsalas un Vīkas bīskapija6. Kurzemes bīskapija

d2. Pāvels Sokolovs-Skaļa. Ivans Bargais ieņem Livonijas cietoksni Koken-hauzenu. Audekls. Eļļa, 1943. gads

d3. Politiskā karte pēc Livonijas kara beigām 1. Pārdaugavas hercoģiste (Polijas-Lietuvas valsts province)2. Polijas-Lietuvas valsts3. Kurzemes un Zemgales hercoģiste (Polijas-Lietuvas valsts vasalis)4. Piltenes apgabals5. Sāmsala (Dānijas īpašums)6. Igaunijas hercoģiste (Zviedrijas province)

Tagadējā Latvija izveidojusies uz baltu cilšu latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu un somugru cilts lībiešu apdzīvotajām zemēm. Pēc šiem etnonīmiem radušies teritoriju nosaukumi viduslaikos Livonija un Kurzeme. Vārds „Latvija”, domājams, cēlies no latgaļu cilts nosaukuma.

Baltu ciltis austrumos robežojās ar slāvu ciltīm. Starp baltiem un slāviem pastāvēja intensīvi un daudzveidīgi sakari, kas radis atspoguļojumu senajās krievu hronikās un latvju dainās.

XI–XII gadsimtā senkrievu kņazistes iesaistījās cīņā par ietekmi Austrumbaltijā. Reizē Latvijas teritorijā izplatījās pareizticība.

XII gadsimta beigās savus skatienus uz Baltiju vērsa Eiropas bruņniecība. 1200. gadā bīskaps Al-

berts ar krustnešu karaspēku sāka pakļaut līvu, igauņu un latviešu cilšu apdzīvotās zemes. Mērķa sasniegšanai krustnešiem bija vajadzīgi gandrīz 100 gadu. Tikai lietuviešu ciltis nepakļāvās un nodibināja savu valsti.

Krustnešu iekarotajā teritorijā radās Livonijas konfederācija. Tika uzbūvēta Rīga, kas uz gadu simtiem kļuva par visa Baltijas reģiona tirdzniecības metropoli. XIII gadsimtā Baltija faktiski kļuva par katoļticīgo Rietumu daļu, taču tirdznieciskie sakari ar pareizticīgajiem Austrumiem nepārtrūka.

1229. gadā tika noslēgts līgums starp Rīgu un Smoļensku, kas noteica, ka krievu tirgoņiem ir tiesības Rīgā ierīkot savas sētas un baznīcu. Tā Rīgā izveidojās „Krievu sēta”, kas pastāvēja līdz Livonijas kara sākumam.

Livonijas kara (1558–1583) rezultātā konfederācija saira. Igaunijas dienviddaļa un Latvijas ziemeļaustrumu daļa nokļuva Polijas un Lietuvas valsts (Žečpospoļita) varā, bet Latvijas dienvidrietumu daļā izveidojās Kurzemes hercogiste, kas bija lēņa atkarībā no Polijas un Lietuvas valdniekiem.

Paraksti ilustrācijām:

A.a1. Akmens pie Daugavas ar lūgšanas uzrakstu senslāvu valodā

a2. Krievu tirdzniecības ceļi

Latvijas teritoriju šķērsoja ceļš „no varjagiem uz grieķiem”

a2.2. XII-XIII gs. sākumā Krievzemes iekarotas teritorijas

a3., a4. Rīgas teritorijā arheologu atrastie pareizticīgo kristiešu kulta priekšmeti liecina, ka pareizticība šeit bijusi pazīstama jau pirms krustnešu iebrukumaNo Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondiem

XII gs. – XIII gs. sākumā pareizticības centri Latvijas teritorijā bija Jer-sika, Koknese un Tālava.

B.b1. Bīskaps Alberts

Pie Doma baznīcas dienvidu sienas 1897. gadā uzstādīja pieminekli Rīgas dibinātājam bīskapam Albertam no Bukshevdenes (ap 1165–1229). Pirmā pasaules kara laikā skulptūra gāja zudumā. 2001. gadā pieminekli par vācbaltu ziedojumiem atjaunoja un atklāja Rīgas 800 gadu jubilejas svinību laikā

b2. Rīgas panorāma 1572. gadā

C.Šeit atradās „Krievu sēta” c1. Viduslaikos tagadējā Aldaru iela Vecrīgā saucās Krievu iela. Tā bija daļa no „Krievu sētas”. Sētā tika uzbūvēts Rīgā pirmais Pareizticīgo dievnams. Par krievu tirgoņu klātbūtni Rīgā liecina arī ieraksti Rīgas Parādu grāmatā, kas glabājas

8

1600. gadā sākās poļu – zviedru karš. Tas pārsvarā norisinājās Latvijas un Igaunijas teritorijā un nodarīja neizmērojamu postu vietējiem iedzīvotājiem. 1621. gadā zviedru karaspēkam karaļa Gustava II Ādolfa vadībā izdevās ieņemt Rīgu. 1629. gadā tika parakstīts Altmarkas pamiers, kā rezultātā Zviedrija ieguva Dienvidigauniju un Latvijas ziemeļaustrumu daļu (ieskaitot Rīgu), bet Latvijas austrum-daļa – Latgale – palika Žečpospoļitas (jeb Poli-jas) varā.

Vēl pirms Livonijas kara krievu tirdzniecībā Rīgā iestājās kritums. Tikai 1642. gadā ārpus pilsētas mūriem no jauna ierīko krievu sētu jeb tā saucamo Maskaviešu namu.

XVII gadsimts bija liktenīgs Krievi-jas Pareizticīgo baznīcai. Pēc cara Alekseja Mihailoviča un patriarha Nikona iniciatīvas tika sākta baznīcas reforma, kuras gaitā izdarīja labojumus baznīcas grāmatās un mainīja dažus rituālus pēc Bizantijas (grieķijas) parauga. Piemēram, pēc baznīcas reformas krustu vaja-dzēja mest ar diviem, nevis trīs pirkstiem, krusta gājienu sāka iet pret sauli, nevis pa sau-lei, mainījās Kristus vārda rakstība utt. Taču daļa garīdzniecības un draudžu neatbalstīja reformu, un Krievijas Pareizticīgā baznīca sašķēlās divās daļās – oficiālajā, valdošajā Pareizticīgā baznīcā un Vecticībnieku baznīcā, kas noraidīja Nikona jaunievedumus. Pret „vecās ticības” piekritējiem tika vērstas bargas represijas, un viņi bēga uz attālām valsts nomalēm vai pameta Krieviju. Daudzi ieradās Latvijas teritorijā. Vietējā vara labprāt pieņēma strādīgos vecticībniekus, jo kari un mēra epidēmijas daudzviet bija iznīcinājušas lielāko daļu iedzīvotāju. Pirmās

vecticībnieku apmetnes radās XVII gs. 50.–60. gados Kurzemes hercogistē un Latgalē, kas atradās Žečpospoļitas pakļautībā. Sāk veidoties Latvijas krievu pamatiedzīvotāji. Šobrīd vecticībnieku pārceļotāju pēcnācēji veido aptuveni piek-to daļu no krievu minoritātes Latvijā.


A. a1. Rīgas panorāma. 1650. gads

a2. Rīgas tirdzniecības osta

J. K. Broces zīmējums

Daugava bija svarīgs tirdzniecības ceļš, pa kuru Maskavas valsts uzturēja sakarus ar Rietumeiropu

Krievijas galvenās eksporta preces Rīgā bija lini, kaņepāji, kokmateriāli, tauki, linsēklas. No Rīgas uz Maskavas valsti veda vīnus, siļķes, dzelzi, metāla izstrādājumus, sudrabu, vadmalu

B.b1. Liktenīgā baznīcas sapulce (A. Kivšenko glezna. Patriarhs Nikons piedāvā jaunas baznīcas grāmatas. 1880 gads)

Latvijas zeme kļūst par dzimteni krievu vecticībniekiem

1654. gadā pirmo reizi tika sasaukta baznīcas sapulce, kam vajadzēja sankcionēt patriarha Nikona sākto baznīcas reformu. Lai gan sapulcē klāt bija reformas inicia-tors – cars, grupa garīdznieku ar bīskapu Pāvelu Kolomenski priekšgalā nostājās pret reformu

b2. Protopops Avakums. Vecticībnieku ikonas skice

Protopops Avakums – svētais moceklis, krievu XVII gs. rakstnieks, aktīvs baznīcas reformas un cara Alekseja Mihailoviča pretinieks. Pateicoties savai bez-kompromisa nostājai, bija viens no redzamākajiem senās dievticības atbalstītājiem. Vairākkārt izsūtīts, 1682. gadā pēc cara pavēles kopā ar domubiedriem sadedzināts koka celtnē

b3. Bajāriene Morozova (V.Surikova gleznas fragments, 1887. gads). Feodosija Morozova bija protopopa Avakuma garīgā meita, viena no Krievijas izcilākajām sievietēm, stingra vecticības aizstāve, par ko tika nežēlīgi spīdzināta. Mira izsūtījumā 1675. gadā.

b4. Grāmatas „Apustulis” pirmiespiedums (XVI gs.) Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes grāmatu kolekcijā

b5. Latvijas teritorija pēc Polijas – Zviedrijas kara

b.5.1.Vecticībnieku sākotnējās apmešanās vietas Latvijas teritorijā

b6. Piemiņas krusts pirmā, 1660. gadā būvētā vecticībnieku dievnama vietā (tagadējā Daugavpils teritorija)

b7. Jakobštates (tag. Jēkabpils) panorāma. O. Hūna zīmējums. 1820. gads No Jēkabpils vēstures muzeja fondiem

1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs ar īpašu dekrētu piešķīra pilsētas tiesības ciemam Daugavas kreisajā krastā, kur galvenokārt dzīvoja vecticībnieki. Par godu hercogam pilsētu nosauca par Jakobštati

C. Latvijas vecāko vecticībnieku draudžu dievnami

c1. Vainovas vecticībnieku draudzes (Rēzeknes rajons) dievnams mūsdienās. Vainovas vecticībnieku kopiena radās 1659. gadā, pēc citiem avotiem – 1670. gadā

c2. Jēkabpils vecticībnieku draudzes dievnams mūsdienās

c3. Tiskādu vecticībnieku draudzes (Rēzeknes rajons) dievnams mūsdienās. Tiskādu lūgšanas nams, pēc dažiem avotiem, ir viens no vecākajiem, ierīkots jau 1680. gadā.

c4. Neraugoties uz vajāšanu un represijām, „vecā ticība” saglabājusies vēl šobaltdien

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē, 2006.gadsVasilija Degterjova (Lietuva) foto

D. Vecticībnieku māja Slutišķos (Daugavpils rajons)

a4. Gustavs II ĀdolfsZviedrijas karalis

(1611–1632)

a3. Stefans BatorijsPolijas karalis un Lietuvas lielkņazs

(1576–1586)

10

un Krievija noslēdza Nīštates mieru. Viens no tā nosacījumiem bija tiesību un privilēģiju saglabāšana vācu muižniecībai.

Vidzeme un Kurzeme faktisku autonomiju Krievijas sastāvā saglabāja līdz XIX gs. beigām. Valdošā kārta šajās divās Krievijas guberņās bija vācu muižniecība. Austrumlatvija – Latgale – tika iekļauta Vitebskas guberņā, un tās daudzu tautību iedzīvotāji pakļāvās vispārējiem Krievijas likumiem.

Rīgas iekļaušana Krievijas sastāvā veicināja tranzīttirdzniecības attīstību. Rīga un citas Latvijas pilsētas saņēma spēcīgu impulsu nākamos divus gadsimtus attīstīties stabilos apstākļos.

XVIII gs. sākās krievu iedzīvotāju pieplūdums Latvijas teritorijā. Ieceļoja ne tikai karavīri un ierēdņi, bet arī tirgoņi, amatnieki, strādnieki, dzimtzemnieki.

Rīgā krievi pārsvarā apmetās aiz pilsētas nocietinājumiem – Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētās, kā arī Daugavas kreisajā krastā – Pārdaugavā. Par pirmo krievu tautības namnieku (birģeri) tagadējās Vecrīgas teritorijā kļuva tir-gonis no Vjazmas Ivans (Johans) Fatovs (1775. gads), kurš veiksmīgi nodarbojās ar kaņepāju eksportu.


A. a1. 1701. gadā, Ziemeļu kara laikā, pie Rīgas notika kauja starp zviedru un sakšu

karaspēku. Cars Pēteris I nosūtīja palīgā sabiedrotajiem sakšiem krievu karaspēka vienību. Atkāpjoties sakši aizmirsa par sabiedrotajiem, kuri atradās Lucavsalā. Ap 400 krievu karavīru gāja bojā nevienlīdzīgā cīņā. 1891. gadā salā uzstādīja pieminekli krievu karavīriem. 2001. gadā pieminekli restaurēja par Rīgas krievu ziedojumiem.

a2. Pēteris I – Krievijas cars no 1682. gada, imperators (1721-1725)

a3. Latvijā dzimusī Marta Skavronska kļuva par Pētera Lielā sievu, bet pēc viņa nāves – par Krievijas ķeizarieni (1725–1727) Katrīnu I

a4. Rīdzinieki zvēr uzticību Krievijas kronim

1721. gadā saskaņā ar Nīštates miera līgumu Vidzemi iekļāva Krievijas sastāvā

a5. Pētera I pils Rīgā. Šo namu Pēterim I dāvāja Rīgas maģistrāts, bet Krievijas cars nolēma to atpirkt no pilsētas

a6. Piemiņas plāksne pie Pētera pils, uzstādīta 2008. gadā

a7. Piemiņas akmens Viesturdārzā Rīgā. Šim parkam pamatus lika pirmais Krievijas imperators Pēteris I, un ilgu laiku to dēvēja par Ķeizardārzu

a8. Rīgas citadele. J. K. Broces zīmējums

B.Vidzemes pievienošana Krievijai pavēra krieviem ceļu uz Rīgu

1767. gadā Rīgā bija 19 485 iedzīvotāji, no tiem 8560 (43,9%) bija vācieši, 6654 (34,1%) – latvieši, 2963 (15,2 %) – krievi, 1308 (6,8 %) – poļi

b1. Strūgas Daugavā. Navigācijas laikā pa Daugavu uz Rīgu no Smoļenskas un Vitebskas guberņas peldēja strūgas ar precēm gan Rīgai, gan tālākai transportēšanai uz Rietumeiropu. J. K. Broces zīmējums

Latvija Krievijas sastāvā

b2. Krievu namdari RīgāJ. K. Broces zīmējums

b3. Tirgoņa Semjona Ļeļuhina nams J. K. Broces zīmējums

b4. Klīversalas panorāma J. K. Broces zīmējums

Smoļenskas guberņā dzimušā Semjona Ļeļuhina balzama fabrika. Veiksmīgais kaņepāju tirgotājs S. Ļeļuhins 1789. gadā Klīversalā atvēra manufaktūru, kur ražoja Rīgas balzamu pēc A. Kunca receptes. Manufaktūra darbojās līdz 1808. gadam. Bal-zamu sūtīja ne tikai uz Krievijas guberņām, bet arī uz Rietumeiropu

C.c1. Krievijas ķeizariene (1762–1796) Katrīna II

Pēc Vidzemes guberņas apmeklējuma 1764. gadā Katrīna II veica reformu, kas demokratizēja dzīvi Rīgā. Kā bija pirms reformas? „Rīgas iedzīvotāji iedalās pilsoņos, nepilsoņos un ārzemniekos,” rakstīja Rīgas maģistrāta pirmā departamenta sekretārs Neientāls. Namnieku (pilsoņu) tiesības bija Rīgas vāciešiem, bet nebija daudziem latviešiem. 1786. gada 6. augustā Katrīna II atcēla dalījumu pilsoņos un nepilsoņos. Tiesības vēlēt Rīgas pašvaldību ieguva visi turīgie pilsētnieki. Taču jaunais cars (1796–1801) Pāvels I reformu atcēla un atjaunoja agrāko kārtību.

c2. Rīgas tirdzniecības nolikums (1765. gads), glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondos

D.Pirmo krievu skolu Rīgā atvēra 1789. gadā

d1. J. K. Broce. Katrīnas skolas zīmējums pēc I. Klokova gravīras, kurā skola attēlota pirms 1812. gada ugunsgrēka. Skola atradās tagadējo Turgeņeva un Gogoļa ielu rajonā

E.e1. Rundāles pils

Viens no slavenākajiem XVIII gs. arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Būvēta pēc itāļu izcelsmes krievu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta. Pili sāka būvēt 1736. gadā pēc Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorīta Ernsta Johana Bīrona pasūtījuma. Pēc ķeizarienes nāves 1740. gadā Bīrons tiek izsūtīts, un pils celtniecība apstājas. To pabeigt izdevās tikai 60. gados, kad Bīrons atgriezās no trim-das. Pils būvniecībā piedalījās strādnieki, meistari un mākslinieki, galvenokārt no Pēterburgas, kā arī zaldāti. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai pils pārgāja grāfa Zubova īpašumā, vēlāk piederēja grāfiem Šuvaloviem. 1920. gadā pils kļuva par Lat-vijas valsts īpašumu. 1972. gadā pilī atklāja muzeju. Sākās restaurācijas darbi, kas turpinās vēl šobaltdien

e2., e3. Pils iekštelpas

e4. Anna Joanovna – Krievijas ķeizariene (1730–1740). Pētera I pusbrāļa meita 1710. gadā apprecējās ar Kurzemes hercogu Frīdrihu Vilhelmu. Ātri kļuvusi at-raitne, saglabāja Kurzemes hercogienes titulu

e5. Ernsts Johans Bīrons (Bīrens) – Kurzemes muižnieks, Annas Ioanovnas favorīts, no 1737. gada – Kurzemes hercogs

F. 1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Krievija ieguva – Latgali

1795. gadā Krievijas impērijā tika iekļauta Kurzemes hercogiste

f1. Krievijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā netika ņemts vērā iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Latvijas teritorija bija sadalīta Vidzemes guberņā (Vidzeme un Dienvidigaunija) un Kurzemes guberņā, bet Latgale kļuva par daļu no Viteb-skas guberņas

XVII gs. beigās saasinājās cīņa par dominējošu stāvokli Baltijas jūras reģionā. Dānija, Saksija un Krievija izveidoja koalīciju pret Zviedriju. Sākumā zviedrus karā pavadīja veiksme. Dānija un Polija no kara izstājās, bet enerģiskajam krievu caram Pēterim I īsā laikā izdevās modernizēt armiju. Par lūzuma punktu Ziemeļu karā kļuva kauja pie Poltavas (1709. gads), kurā krievi sagrāva zviedru armiju. Jau tā paša gada novembrī krievu karaspēks ielenca Rīgu. 1710. gada beigās krievi bija ieņēmuši gandrīz visu Vidzemes un Igaunijas teritoriju. 1721. gadā Zviedrija

a1.

12

Johans Kristofs Broce dzimis Gerlicā, studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs teoloģiju un filozofiju un apguvis tehnisko zīmēšanu (rasēšanu). 1768. gadā Broce pārceļas uz Rīgu un strādā par mājskolotāju, bet no 1769. gada ir pedagogs Rīgas Ķeizariskajā licejā, vēlāk arī tā vadītājs. Ar šo mācību iestādi Broce ir saistīts 46 gadus. Līdztekus sekmīgai pedagoģiskajai praksei Johanam Kristofam Brocem bija divas nopietnas aizraušanās. Pirmā – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Poļu Inflantijas vēsture. Viņš vāca un apstrādāja visdažādākās vēstures liecības, viņu interesēja ekonomiskās attīstības nianses, administratīvās iekārtas īpatnības, politisku personu raksturojums. Būdams čehu izcelsmes, Broce jutās brīvāks vēsturisko notikumu apzināšanā un izvērtēšanā. To apliecina arī viņa pozitīvās atsauksmes par tā dēvēto krievu laiku Baltijas novadā. Viņa arhīvā vēl šobaltdien glabājas Rīgas attīstības labā daudz darījušā Rīgas ģenerālgubernatora (1782 - 1790) A. Bekleševa biogrāfija un zīmējums – portrets profilā. Otra Broces aizraušanās – zīmēšana, kas organiski papildināja vēstures pētījumus. Johans Kristofs atstājis pēctečiem unikālus Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas dievna-mu, piļu, parku, muižu, dzīvojamo namu zīmējumus. Daudzi no viņa zīmētajiem objektiem un dokumentiem laika gaitā gājuši bojā vai pazuduši, bet ziņas par tiem saglabājušās Broces zīmējumos un aprakstos. Daudzos zīmējumos attēloti dažādu etnisko grupu pārstāvji, kas dzīvoja Rīgā XVIII gs. 70.–90. gados, viņu apģērba īpatnības. Lielu kolekciju veido zīmējumi, kuros ar apbrīnojamu precizitāti atvei-doti ģerboņi, monētas, pilsētu plāni, senas gravīras un tā laika tehniskie jaunieve-dumi. Daļa Broces oriģinālattēlu ir vienkrāsaini tušas zīmējumi ar spalvu. Krāsainie zīmējumi ir vai nu akvareļi, vai ar ūdenskrāsu tonēti spalvas zīmējumi. Gadu gaitā zīmējumiem pievienotie autora apraksti padarījuši šos reizēm visai nepilnīgos, bet aizkustinošos darbus par unikāliem vēstures dokumentiem. Broces zīmējumi un apraksti sakopoti viņa nozīmīgākajā darbā „Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente ...” Šis krājums aptver 10 ādā iesietus sējumus (3246 lpp.; lapu formāts – 33 x 21 cm). Viņa mantojums glabājas Rīgā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. J. K. Broce apglabāts Rīgā, vācu Jēkaba kapos.


1. Krievu sveču un ziepju pārdevējs ar lakatā iesietiem preču paraugiem

2. Veca krievu zaldāta sieva, kas iztiku pelna, vākdama un pārdodama sēnes, dzērvenes un ārstniecības augus

3. Krievu veģu tirgotājs

4. Krievu tirgotājs, kas pārdod tēju vai medus dzērienu, ko izgatavo no ūdens, medus un pipariem. Glāze dzēriena maksāja pusotras sudraba kapeikas

5. Krievu meitene – citronu pārdevēja

6. Bekešā ģērbies turīga krievu tirgotāja dēls no Orlas

7. Krievu kamanas: pirmajās grožus tur krievu tirgotājs, divjūgā sēž virsnieks ar sievu

8. Pareizticīgo ķesteris pavada garīdznieku pie slimnieka, nesdams lūgšanu grāmatu un vīraka kvēpināmo trauku

9. Pareizticīgo garīdznieks savā ikdienas tērpā

10. Krievu dārznieka kalps – dārzeņu iznēsātājs pa mājām, ģērbies krievu kreklā ar īsām piedurknēm

11. Kaftanā ģērbies krievu dārzeņu tirgotājs

12. Krievu tirgotājs no Rīgas

13. Krievu tautības rīdzinieks kažokā, zem kura redzams krekls. Kažoka malas un apakša apšūta ar brūnu ādas lenti

14. Rīgas krievu tirgotāja sieva

15. Krievu tirgotāja dēls, ģērbies kaftanā, kas līdzīgs mētelim ar ieņemtu vidukli

16. Krievu sieviete no tirgotāju aprindām; zem raibās seģenes viņai bezpiedurkņu ņieburs , tā dēvētā „dušegreika”

17. Krievu iedzīvotājs, kurš tirgo no Arhangeļskas vestas reņģes un medījumus. Kastē atrodas reņģes, maisā uz muguras – irbes, pār plecu pārmesti rubeņi

18. Krievs Rīgā pārdod (treknas) sveces, kas izgatavotas tepat vai atvestas no Vologdas. Ģērbies brūnā kaftanā

19. Divvietīgu angļu atsperratu kučieris, ģērbies kā krievu pasta puisis

20. Donas kazaku uniforma

Johans Kristofs Broce(1742 - 1823)

14

Pirmās ziņas par Pareizticību Latvijā attiecas uz X gadsimtu. Pa Daugavu veda slavenais ceļš „no varjagiem uz grieķiem”. Tas bija ne tikai tirdzniecības, bet arī kristietības izplatīšanas ceļš. Tagadējās Latvijas austrumu rajonos kristietība ienāca no Senās Krievzemes kaimiņu novadiem – no Polockas, Pleskavas, Novgorodas XI-XII gs. Par Pareizticību Latvijā liecina gan arheoloģiskie izrakumi, gan rakstu avoti. Vēsturniekiem nav zināmi pareizticības vardarbīgas uzspiešanas fakti.

Kad XIII gadsimtā Latvijas teritoriju pakļāva krustneši, viņi vietējos iedzīvotājus ar varu kristīja Katoļticībā un postīja Pareizticīgo baznīcas.

Vairākus gadsimtus vienīgais Pareizticīgo dievnams Rīgā bija Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas atradās “Krievu sētā”. Pirmās ziņas par dievnamu datētas ar 1299. gadu. XVII gadsimtā baznīca tika sagrauta. Saglabājušās tikai četras ikonas, kas tagad glabājas Upsalas universitātē Zviedrijā. Bet Latvijas austrumdaļā daži Pareizticīgo dievnami saglabājās. Ir ziņas, ka 1582. gadā Ilūkstē ir bijis Pareizticīgo dievnams. Oficiālā Pareizticīgā baznīca Latvijas zemē sāka izplatīties XVIII gadsimtā, kad Latvijas teritoriju pakāpeniski pievienoja Krievijai. 1836. gadā Rīgā nodibināja Pleskavas eparhijas Rīgas vikariātu. 1847. gada tika dibināta Garīgā skola, bet 1851. gada atvērts Garīgais seminārs.

1850. gadā Rīgas vikariātu pārveidoja par atsevišķu Rīgas eparhiju. Sākotnēji eparhija aptvēra Vidzemes un Kurzemes guberņas, 1865. gadā tās jurisdikcijā iekļāva arī Igaunijas guberņu.

1914. gadā Rīgas eparhijā bija 267 baznīcas, 71 lūgšanas nams ar 273 023 draudzes locekļiem, darbojās 457 pareizticīgo skolas ar 18 227 skolēniem.


A. SV.PĒTERA UN PĀVILA BAZNĪCA

Kad 1710. gadā krievu karaspēks ieņēma Rīgu, zviedru luterāņu baznīca Citadelē tika pārvērsta par pareizticīgo dievnamu. 1725. gadā Katrīna I pavēlēja uzbūvēt Citadelē jaunu baznīcu, kas dažu gadu laikā arī tika izdarīts

a1. Sv.Pētera un Pāvila baznīca 1727. gadā a2. 1776. gadā sāka būvēt jaunu Pētera un Pāvila baznīcu pēc S.Zēges fon Lau-

renberga projekta. Būvdarbus vadīja K.Hāberlands. Baznīcu pabeidza 1786. gadā

Tāda bija Sv.Pētera un Pāvila baznīca J. K.Broces skatījumā

No 1850. līdz 1884. gadam Pētera un Pāvila baznīca kalpoja par pareizticīgo katedrāli. 1886. gadā tā atdota igauņu pareizticīgo draudzei. Pēc 2. pasaules kara baznīcā ierīkoja armijas noliktavu. 1987. gadā ēku atjaunoja un tur ierīkoja koncertzāli „Ave Sol”

a3. Skats uz dievnamu mūsdienās

B. VISSVĒTĀS DIEVMĀTES PASLUDINĀŠANAS (SV. NIKOLAJA) BAZNĪCA

b1. Dievnams ar sānu altāri Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā tika iesvētīts 1715. gadā un sākotnējā izskatā nostāvēja aptuveni 60 gadu. 1778. gadā tā vietā Maskavas priekšpilsētā uzbūvēja jaunu dievnamu, galvenokārt krievu tirgotāju vajadzībām. J. K.Broces zīmējums

1812. gada kara laikā dievnams nodega. 1814. gadā sāka būvēt jaunu. To iesvētīja 1818. gada 14. maijāb2. Dievnams mūsdienās. Foto

C. SV.ALEKSEJA BAZNĪCA

Dievnams uzbūvēts 1751. gadā Ziemeļu karā sagrautās luterāņu baznīcas vietā pilsētas mūru iekšpusē. 1896. gadā to pārveidoja par Alekseja vīriešu klosteri. XX gs. 20. gadu sākumā ēku nodeva katoļu baznīcas rīcībā

c1. J. K.Broces zīmējums

D. BAZNĪCA VISSVĒTĀS DIEVMĀTES IKONAI „DZĪVINOŠAIS AVOTS”

1731. gadā tagadējās K.Valdemāra un Ģertrūdes ielas stūrī uzbūvēja hospitāļa baznīcu par godu Dievmātes ikonai „Dzīvinošais avots”. Kad Rīgai tuvojās Napo-leona armija, baznīca nodega. Tā netika atjaunota. Saglabājusies vienīgi Vissvētās Dievmātes ikona „Dzīvinošais avots”

d1. J. K.Broces zīmējums

E. PĀRDAUGAVAS SVĒTĀS TRIJĀDĪBAS BAZNĪCA Dievnams atrodas Daugavas kreisajā krastā, uzbūvēts un iesvētīts 1781. gadā. Baznīcu

Klīversalā būvēja tāpēc, ka tur piestāja strūgas ar precēm no Daugavas augšteces un tur ilgstoši uzturējās daudzi krievu tirgotāji un strādnieki. Arī dievnama daļas uz Rīgu atveda ar strūgām

e1. J. K. Broces zīmējums. 1786. gads e2. 1892.–1895. gadā uzbūvēja jaunu Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīcu, kas saglabājusies līdz mūsu dienām

F. SV.ALEKSANDRA ŅEVSKA BAZNĪCA f1. Dievnamu sāka būvēt XIX gadsimta pirmajā ceturksnī, atzīmējot uzvaru pār Napo-

leonu. Baznīca pilnībā tika uzbūvēta par ziedojumiem. Celtniecību atbalstīja tirgotāji Pāvels Gračovs, Mihails Bodrovs un Mihails Popadjins. Darbus veica labākie namdari un kokgriezēji. 1825. gada 31. oktobrī baznīcu iesvētīja Svētā labticīgā lielkņaza Aleksandra Ņevska vārdā. Dievnams nekad nav pārtraucis darboties

f2. Skats uz dievnamu mūsdienās

G. IRINARHS – pirmais Rīgas un Mitavas bīskaps (1836–1842)

H. DIEVMĀTES PATVĒRUMA (POKROVA) BAZNĪCA Pokrova baznīcas vēsture sākās ar nelielu koka kapelu karavīru kapsētā. Baznīcu sāka būvēt 1777. gadā, 1779. gadā to iesvētīja Svētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) vārdāh1. J. K. Broces zīmējums Ap Pokrova baznīcu atrodas seni krievu kapi, dibināti pēc Katrīnas II ukaza 1773. gadā.

Tur apbedīti daudzi slaveni rīdzinieki. 1845. gada 22. aprīlī priesteris Jakovs Mihailovs (Meļņikovs), bijušais grāfa Šeremetjeva pārvaldnieks, pirmo reizi noturēja pareizticīgo die-vkalpojumu latviešu valodā. 1858. gadā nodibināja baznīcas latviešu draudzi. Pēc 1875. gada ugunsgrēka uzbūvēja jaunu mūra dievnamu pēc arhitekta R. Pflūga projekta. Tā iesvētīšana notika 1879. gada 9. septembrī

h2. Skats uz dievnamu mūsdienās

I. DEBESBRAUKŠANAS BAZNĪCA

i1. Latviešiem masveidā (65 tūkstoši cilvēku) pārejot pareizticībā, bija vajadzīgi dievnami latviešu draudzēm. Rīgā par tādu kļuva un joprojām ir Debesbraukšanas baznīca, kurā dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Dievnams iesvētīts 1867. gadā

J.j1. 1891. gada 15. augusta Rīgas eparhijas ziņas

K. RĪGAS KRISTUS PIEDZIMŠANAS KATEDRĀLE

k1. Kristus Piedzimšanas katedrāles sākotnējs projektsk2. Kristus Piedzimšanas katedrāle. XX gs. sākums Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā ir Latvijas pareizticīgo galvenais dievnams, Rīgas

virsganu katedra. Šeit glabājas galvenie svētumi, šeit tiek noturēti paši svinīgākie dievka-lpojumi, zem katedrāles diženajām velvēm norisinās svarīgākie baznīcas dzīves notikumi. Katedrāle būvēta pēc arhitekta R.Pflūga projekta. Imperators Aleksandrs III uzdāvināja di-evnamam 12 zvanus. Tos visus Maskavā, N. Finļandska rūpnīcā, bija lējis meistars Ksenofonts Verjovkins. Dievnama māksliniecisko noformējumu un gleznojumus darināja pazīstami XIX gadsimta meistari – Pēterburgas Mākslas akadēmijas rektors P.Šamšins, akadēmiķis K.Venigs, profesors Vasiļjevs, gleznotāji V.Vereščagins, F.Žuravļovs un A.Korzuhins. Neparasti skaisto katedrāli iesvētīja 1884. gada 28. oktobrī

L.l1. Māsas Jekaterina un Natalija Mansurovas, Viņas Ķeizariskās Augstības galma dāmas,

ar māti M.Mansurovu, dzimušu kņaziene Dolgorukoju. Rīga, 1891. gads. Viņas tika iesvētītas mūku kārtā un nodibināja Rīgā sieviešu klosteri1892. gada 5. oktobrī ar Sv. Sinodes dekrētu tika dota atļauja dibināt Rīgā pareizticīgo Svētās Trijādības sieviešu kopienu

l2. SVĒTĀS TRIJĀDĪBAS KATEDRĀLEDievnams atrodas Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. Būvēts galvenokārt par ziedojumiem. 1907. gada 18. novembrī to iesvētīja metropolīts Agafangels1897. gada 6. augustā Svētā Alekseja vīriešu klostera priekšnieks arhimandrīts Inokentijs

lika pamatus pirmajam dievnamam un septiņu istabu koka mājai māsām klostera filiālē „Kris-tus Apskaidrošanas tuksnesis” Valgundes pagastā, netālu no Jelgavas

l3. Spaso-Preobraženskas Pestītāja „Kristus Apskaidrošanas tuksneša” (Jelgavas rajons, Valgunde) ikonostassl4. Krusta gājiens „Tuksnesī”

Pareizticības vēsturiskais ceļš Latvijā

16

XVIII gs. beigās – XIX gs. pirmajā pusē Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās valdošo stāvokli joprojām ieņēma vācu muižnieki un tirgotāji. Krievi-jas likumi uz Baltijas guberņām neattiecās. Lietvedības valoda tajās bija vācu. Pilnvērtīgu izglītību varēja iegūt tikai vācu valodā. Krievu pareizticīgo minoritātei, ko galvenokārt veidoja tirgotāji un strādnieki, patstāvīgas politiskas nozīmes nebija. Pie turības tikušie pareizticīgie tirgotāji nereti pārņēma vācu kultūru, atdeva savus bērnus vācu skolās.

Kas attiecas uz vesticībniekiem, vietējai varai nebija nekādas intereses par „krievu šķelšanos”, tāpēc vecticībnieki Baltijas guberņās jutās droši, dzīvoja savrupi, tomēr aktīvi piedalījās ekonomiskajā dzīvē. Rīgas vecticībnieki uzbūvēja slimnīcu, nespējnieku patversmi, skolu un bērnu patversmi; viņiem piederēja zemes ga-bali, fabrikas un cits nekustamais īpašums. Nozīmīgu starpšķiru veidoja tirgotāji. Ģenerālgubernatora marķīza Filipa Pauluči 1827. gadā pieņemtie noteikumi faktiski legalizēja vecticībnieku kopienas pastāvēšanu.

Nikolaja I valdīšanas laikā (1825–1855) pastiprinājās reakcija visās dzīves sfērās, arī attieksmē pret vecticībniekiem. 1830. gadu sākumā represiju vilnis sas-niedza Rīgu. „Pauluči noteikumus” atcēla, skola tika slēgta. Rīgā saglabājās tikai vi-ens no trijām vecticībnieku lūgšanas namiem – Grebenščikova dievnams. Ar nolūku izrādīt pretestību vecticībai, 1837.gadā Rīgā tika iesvētīts vienticības lūgšanas nams. Vienticības dievkalpojums notika pēc vecas ierašas, pēc vecām dievkalpo-jumu grāmatam, bet ar pareizticīgo priesteri. Vienticība bija mākslīgs veidojums, starpslānis starp vecticību un pareizticību. Tā kā valsts neatzina vecticībnieku laulības, daudzi turīgi cilvēki, vispirms jau tirgotāji, bija spiesti nosacīti pāriet vienticībā.

1830.–1850. gada represijas deva smagu triecienu vecticībai, taču nespēja to izskaust. Pēc tam, kad tronī nāca Aleksandrs II un sākās reformas, tika radītas jau-nas vecticībnieku draudzes, atvērti lūgšanu nami vecticībnieku apdzīvotajās vietās Latgalē un Kurzemē.


A. 1812. gada Tēvijas karš 1812. gadā sākās Krievijas karš pret Napoleonu un tā sabiedrotajiem. Francijas imperators bija apsolījis Rīgu atdot Prūsijai.

a1. K.T.Fehelms. Ugunsgrēks Rīgas Pēterburgas priekšpilsētā 1812. gada naktī no 11. uz 12. jūliju

1812. gada kara laikā franču karaspēks ienāca Latvijas teritorijā. Napoleons ieņēma Kurzemi un apdraudēja Rīgu. Gubernators M.G.Esens pavēlēja nodedzināt priekšpilsētas. Nodega 782 ēkas. Drīz vien krievu karaspēks devās pretuzbrukumā, un 1812. gada decembra sākumā Napoleona karaspēks bija padzīts no Latvijas teri-torijas

a2. Jakovs Kuļņevs (1763–1812), dzimis Ludzā, krievu karavadonis, ģenerālleitnants. Napoleons Kuļņevu nosauca par „vienu no labākajiem krievu kavalērijas ģenerāļiem”. Izcēlās ar sevišķu drošsirdību. Būdams bezbailīgs un bargs kaujā, viņš augstsirdīgi izturējās pret pieveikto ienaidnieku un mierīgajiem iedzīvotājiem. Krita 1812. gada 1. augustā uzvaras vainagotā kaujā ar maršala Udino armijas korpusu

a3. Mihails Barklajs de Tolli (1761–1818) cēlies no senas skotu dzimtas, ku-ras pārstāvji apmetās Rīgā XVII gs. No šīs dzimtas nāca vairāki Rīgas birģermeistari un ne mazums krievu militārpersonu, no kurām slavenākais bija Mihails Barklajs de Tolli. Viņš dienēja no 1776. gada, uzkalpojās līdz kara ministra postenim. 1812. gadā, kad Napoleona armija iebruka Krievijā, bija pirmais krievu armijas komandieris. Deva priekšroku aizsardzības taktikai. Drīzumā tika atcelts no virspavēlnieka posteņa, bet viņa nopelni tika novērtēti 1814. gadā, kad viņam piešķīra ģenerālfeldmaršala pakāpi. M. Barklaja de Tolli bēru ceremonija notika Rīgā, bet apbedīja viņu dzimtas muižā Helmā Igaunijā

a4. Daugavpils cietoksnis – vienīgas XIX gadsimta sākuma cietoksnis BaltijāCietoksni sāka būvēt 1810. gadā ar kara ministra M. Barklaja de Tolli gādību.

1812. gadā tas kļuva par ievērības vērtu šķērsli Napoleona karaspēka ceļā. 1813. gadā cietokšņa būvniecība turpinājās, bet tas vairs nekad netika izmantots karadarbībā

Par godu Krievijas armijas uzvarai pār Napoleonu Rīgā uzstādīja Uz-varas kolonnu un Aleksandra vārtus

a5. Uzvaras kolonna uzstādīta 1817. gadā Pils laukumā Rīgā. Tā projektēta un iz-gatavota Pēterburgā. Domājams, ka kolonnas autors ir arhitekts Dž. Kvarengi. 1915. gadā kolonnas metāla daļu evakuēja Krievijas iekšenē. Pieminekļa akmens daļu no-jauca 1938. gadā. Pašlaik tiek mēģināts atjaunot šo arhitektūras pieminekli

a6. K. T. Fehelms. Uzvaras kolonnas atklāšanas ceremonija. 1818. gads. Gleznā attēlota Rīgas pils, kas no 1710. gada kalpoja par rezidenci Krievijas ģenerālgubernatoriem

a7. Aleksandra vārti būvēti 1815.–1817. gadā. Sākotnēji bija uzstādīti Alek-sandra ielas galā (tagad Brīvības iela Gaisa tilta rajonā). 1904. gadā, pilsētai attīstoties, tika atvirzīti līdz Šmerļa ielai, bet kopš 1936. gada atrodas Viesturdārzā (bij. Ķeizardārzs)

B. Krievi saimnieciskajā dzīvē

b1. T. H. Rikmana litogrāfija no sērijas „Ainas no rīdzinieku dzīves”, 1842. gads

Litogrāfijā attēloti krievu dārznieki. Spriežot pēc Sv. Pētera katedrāles altāra daļas attēlojuma, tie varētu būt Kurmanovu ģimenes sakņu dārzi. Grāfa V. Orlova dzimtcilvēki brāļi P. un D. Kurmanovi no 1793. līdz 1819. gadam Rīgā nodarbojās ar sveču liešanu, vēlāk viņu mantinieki V. un N. Kurmanovi kļuva par veiksmīgākajiem Rīgas dārzniekiem tā dēvētajās Zosu ganībās. Ilgus gadus pēc Kurmanovu sakņu dārzu likvidēšanas tuvējo ielu sauca par Kurmanova ielu (tagad E. Birznieka-Upīša iela). Vēl XIX gadsimtā sekmīgi ar dārzniecību Rīgā nodarbojās Smirnovs (Katrīndambis), Pavlovs (Ganību dambis), Gorelovs (Vanagu iela), Hohlovs (Pēterburgas priekšpilsēta aiz Aleksandra vārtiem), Žideļevs (Matīsa iela)

Veiksmīgāko un slavenāko Rīgas uzņēmēju vidū īpaši izcēlās tirgotāja Sidora Kuzņecova ģimene

Sidors Kuzņecovs 1843. gadā Rīgas Maskavas priekšpilsētā nodibināja fabriku, kurā sākotnēji ražoja fajansa traukus, bet no 1851. gada – porcelāna. Kuzņecovi bija vecticībnieki, bet atšķirībā no Rīgas vecticībniekiem (bezpopiešiem) atzina garīdzniecību

b2. Kuzņecova fabrika 1870. gadā b3. Matvejs Kuzņecovs (1846–1911) – porcelāna un fajansa izstrādājumu ražošanas sabiedrības īpašnieks

b4. Krievu tirgotāju sēta „GOSTINIJ DVOR”

Uzbūvēts XVIII gs. 70. gadu vidū Maskavas priekšpilsētā. Krievu tirgotājiem tur bija noliktavas un tirdzniecības nojumes. „Gostinij dvor” mantas līdzīpašnieki bija pazīstamo Rīgas tirgotāju Muhinu, Odojevecu, Gusevu, Popovu, Kļimovu, Kamkinu, Merkuļjevu, Labutinu, Remņevu u.c. klani

C. Vecticībnieku reliģiskā un sabiedriskā dzīve

c1. Rīgas Grebenščikova dievnama ikona „Visu sērojošo prieks”. XIX gs. c2. Feodors Samanskis (1719–1794) 1760. gadā iesvētīja Rīgā pirmo vecticībnieku lūgšanu namu, kas tagad pazīstams kā Grebenščikova dievnams

c3. „Pauluči noteikumi”Lai sakārtotu vecticībnieku kopienas plašās saimniecības pārvaldi un dzīvi, 1813.

gadā tika pieņemti noteikumi, kurus pēc tam pārstrādāja un 1827. gadā apstiprināja ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči. „Pauluči noteikumi” deva vecticībniekiem lielāku brīvību savu lietu pārvaldīšanā

No LVVA fondiem

c4. Filips Pauluči (1779–1849), marķīzs, dzimis Itālijā. No 1807. gada dienēja krievu armijā. 1812. gada oktobrī tika iecelts par Rīgas kara gubernatoru. Vadīja kaujas pret Napoleona armiju Rīgas virzienā. No 1818. līdz 1829. gadam bija Baltijas ģenerālgubernators. 1829. gadā atvaļinājās un atgriezās Itālijā, kur ieņēma Dženovas provinces gubernatora un Sardīnijas karaļa ministra amatu

c5. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes lūgšanu nams un nespējnieku patversme. XIX gs. beigas c6. Rīgas vecticībnieku kopienas un nespējnieku patversmes zīmogs, 1826. gads

Baltijas guberņas

17

XIX gs. sākumā Rīgā bija trīs vecticībnieku lūgšanu nami. 1816. gadā Rīgā bija 2112 vecticībnieki, 1826. gadā visā Vidzemē jau 7697, bet Rīgā – 5402

Nikolaja I valdīšanas laiks (1825–1855) – vecticībnieku vajāšanas pastiprināšanās

Atbildot uz ģenerālgubernatora fon der Pālena ziņojumu par šķeltniekiem (1830. gads), Nikolajs I deva rīkojumu pavēlēt Pālenam stingri jo stingri raudzīties, lai neviens no jauna netiktu novests no īstā ceļa, bet tos, kas šajā grēkā tiks atmas-koti, nodot tiesai; mazgadīgos, nabagus un klaidoņus visus paņemt kantonistos*;

neļaut no jauna labot lūgšanu namu, bet likt nekavējoties pārbaudīt, vai tas vēl ilgi turēsies, un ziņot.

*kantonisti – zaldātu skolu audzēkņiNo LVVA fondiem

c7. Rēzeknes vecticībnieku kapsētas draudzes dievnams mūsdienās

c8. Daugavpils Gajoka vecticībnieku draudzes dievnams mūsdienās

c9. Vecticībnieku ģimene no Rēzeknes apriņķa, XIX gs. otrā puse

c10. Fotinija Šarigina, vecticībniece no Rēzeknes apriņķa, XIX gs. otrā puse

18

Dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā un reformu sākums Krievijā, Krievijas val-stiskuma tūkstošgades svinības 1862. gadā modināja krievu nacionālo pašapziņu Baltijas guberņās un vispirms jau Rīgā. Rodas krievu biedrības: “Nikolaja tirgotāju biedrība”, “Krievu tirgotavu pārdevēju palīgbiedrība”, dziedāšanas biedrības „Bajan” un Lado”, biedrība „Uļej”, “Rīgas krievu amatnieku artelis”, “Rīgas trešā savstarpējā kredīta biedrība”, “Krievu literārais pulciņš”, Krievu klubs. Veidojas pareizticīgo brālības. 1868. gadā atver pirmās krievu ģimnāzijas. 1869. gadā sāk izdot avīzi „Rižskij vestņik”. Kopš 1883. gada Rīgā darbojas Krievu teātris.

1877. gadā Baltijas guberņās spēkā stājas Krievijas pilsētu likumdošana. Ale-ksandra III valdīšanas laikā (1881–1894) Baltijas guberņas pilnībā zaudē īpašo sta-tusu. Ģermanizāciju nomaina rusifikācija. Krievu valoda kļūst par valdošo. Uz krievu mācību valodu pārkārto lielāko daļu mācību iestāžu.

XIX gs. otrā puse iezīmējas ar kapitālisma vētrainu attīstību Krievijā, tostarp arī Baltijas guberņās. Sevišķi intensīvi rūpnieciskā ražošana attīstās Rīgā. 1864. gadā Rīgā darbojās aptuveni 90 rūpniecības uzņēmumu, pēc desmit gadiem – jau 141. Baltijas guberņu izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, jūras ostas, kuras Krievija intensīvi izmantoja tirdzniecībai ar Rietumiem, dzelzceļa līnijas, kas Balti-jas uzņēmumus saistīja ar Krievijas tirgu un izejvielu avotiem, – tas viss piesaistīja ārzemju kapitālu. Līdztekus Rīgai rūpniecība strauji attīstījās arī Daugavpilī (Dinabur-ga, Dvinska) un Liepājā (Libava). Piemēram, pēc saražotās produkcijas summas laikā no 1881. līdz 1891. gadam Liepājas rūpniecība pieauga seškārt. XIX gadsimta beigās iedzīvotāju skaits Daugavpilī ik gadus palielinājās par vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tie galvenokārt bija iebraucēji no citiem Krievijas impērijas reģioniem. Darbaspēka migrācija un augstais dzimstības līmenis nodrošināja krievu kopienas strauju iza-ugsmi Latvijas teritorijā.


A. Krievu nacionālā atmoda Baltijas novadā veicina krievu skolu dibināšanu

a1. Aleksandra zēnu ģimnāzija

Dibināta 1868. gadā. Šajā ēkā ģimnāzija darbojās no 1873. līdz 1915. gadam (tagad tur atrodas Latvijas Mūzikas akadēmija). 1911./12. mācību gadā tā bija lielākā vidējā mācību iestāde Rīgā. Skolā mācījās tādi pazīstami latviešu zinātnieki kā Augusts Kirhenšteins un Pauls Stradiņš

a2. Lomonosova meiteņu ģimnāzija

Dibināta 1868. gadā. No 1871. līdz 1915. gadam darbojās ēkā Troņmantnieka bulvārī (tagad Raiņa bulvāris, 29)

a3. Rīgas vecticībniekiem atkal sava skola

1863. gadā Izglītības ministrijas uzdevumā Rīgu apmeklēja pazīstamais rakst-nieks Nikolajs Ļeskovs. Viņa brauciena mērķis bija izpētīt tautas izglītības stāvokli vecticībnieku vidū. Rīgā no XVIII gs. beigām darbojās skola vecticībnieku bērniem. 1833. gadā, valsts politikai attiecībā pret vecticībniekiem kļūstot bargākai, skolu slēdza. Ar N.Ļeskova gādību tika atsākta vecticībnieku izglītošana – 1873. gadā atvēra Rīgas Grebenščikova skolu

B. Rīgas Politehniskais institūts

b1. Dibināts 1862. gadā kā Rīgas Politehnikums ar vācu mācību valodu. 1896. gadā Politehnikumu pārveidoja par Politehnisko institūtu ar krievu mācību valodu. 1919. gadā uz tā bāzes izveidoja Latvijas Universitāti. 1869. gadā tika uzbūvēts Politehnikuma galvenais korpuss Troņmantnieka bulvārī. Tagad tā ir Latvijas Universitātes galvenā ēka

Krievu studentu korporācijas

b2. Krievu studenti ne tikai mācījās Politehnikumā vācu valodā, bet arī pārņēma vācu studentu tradīcijas. Viena no tādām bija studentu korporācijas, kas Krievijā

nebija pazīstamas. Pirmā krievu studentu korporācija „Borystenia” darbojās no 1876. līdz 1880. gadam

b3. 1880. gadā radās jauna korporācija – „Fraternitas Arctica”, kas pastāv vēl šobaltdien un apvieno Latvijas krievu studentus

b4. Rīgas Politehniskā institūta studenti – krievu studentu korporācijas „Frater-nitas Arctica” biedri, 1908./09. mācību gads

C. Jurijs Samarins (1819–1876) izvirza jautājumu par Baltijas guberņu tuvināšanos ar Krieviju

c1. Sabiedrisks darbinieks, publicists, slavofils. „Vēstuļu no Rīgas” un grāmatu sērijas „Krievijas nomales” autors. Sērijas grāmatā „Krievu Baltijas piejūra” rāda krievu otršķirīgo stāvokli Baltijas guberņās un modina krievu sabiedrībā līdzjūtību pret novada pamatiedzīvotājiem latviešiem un igauņiem

D. Jevgrafs Češihins (1824–1888) – krievu sabiedriskās dzīves aizsācējs Rīgā

d1. Avīzes „Rižskij vestņik” pirmais redaktors. „Livonijas vēstures no vissenākajiem laikiem” autors. Sastādījis unikālu rakstu krājumu par Baltijas novada vēsturi. Pirmais krievu valodā pārtulkojis Latvijas Indriķa hroniku, kurā stāstīts par to, kā krustneši XIII gadsimtā pakļāva Baltiju. Vadīja “Pētera un Pāvila pareizticīgo brālību”, kuras mērķis bija atbalstīt pareizticīgo dievnamus un izglītību. 1873. gadā Rīgā nodibināja “Krievu literāro pulciņu”

d2. „Rižskij vestņik” – krievu dienas laikraksts. Iznāca no 1869. līdz 1917. gadam

E. Dziedāšanas biedrība „Bajan”

1863. gada 14. jūlijā notika biedrības svinīga atklāšana. Dziedāšanas biedrības programmā bija krievu tautas mūzika, krievu un Eiropas opermūzika. Biedrība darbojās līdz 1940. gadam

e1., e2. Semjons Šafranovs un Jevtihijs Osipovs – biedrības „Bajan” dibinātāji

F. Dzelzceļš – Krievijas ekonomiskā uzplaukuma pamats

f1. Dzelzceļa līnijas savienoja Rīgu, Libavu (Liepāja) un Vindavu (Ventspils) ar Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem

Pēterburga – Varšava 1860; Rīga – Daugavpils 1861, Rīga – Jelgava 1868;

Rīga – Daugavpils – Orla 1868; Liepāja – Romni 1871;

Ventspils – Ribinska 1901–1904

f2. Dzelzceļa tilti pār Daugavu Rīgā

G. Pilsētu iedzīvotāju skaits auga, gan ieplūstot bezzemniekiem, gan darbaspēkam

no citiem Krievijas reģioniem. Līdz ar to iedzīvotāju nacionālais sastāvs kļuva vēl raibāks nekā iepriekš

H. Rīgas vecticībnieki sveic imperatora Aleksandra III kāpšanu tronī, 1883. gads

I. “Rīgas trešās savstarpējās kredīta biedrības locekļi”, ap XIX gs. 90. gadiem

Krievu nacionālā atmoda

Gadi Kopējais iedzīvotāju skaits Krievu skaits Rīgā

1854 54 536 15 098 (28%)1867 102 590 25 772 (25%)1881 169 320 32 094 (19%)

20

XIX gs. beigās – XX gs. sākumā Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Krievijas rūpniecības centriem. Rīgā tika dibinātas tam laikam vismodernākās ražotnes – aviācijas, autobūves, elektrotehniskās. 1913. gadā pilsētā jau bija trīs lidmašīnu būves un divi autobūves uzņēmumi. 1909. gadā sāka ražot automobiļus rūpnīcā „Russo-Balt”. 1909.–1914. gadā tur uzbūvēja vairāk mašīnu nekā, piemēram, „Fiat” rūpnīcā pirmajos sešos tās pastāvēšanas gados.

Attīstoties rūpniecībai un tirdzniecībai, pieauga Latvijas jūras ostu nozīme Krievijas ārējā tirdzniecībā. 1904.–1905. gadā Latvijas ostās jau apstrādāja aptuveni 20% Krievijas impērijas importa un 22% eksporta kravu. Palielinoties ienākumiem no rūpniecības un tranzīta, izvērsās dzīvojamo namu celtniecība. Tikai 1913. gadā vien pilsētā uzbūvēja gandrīz septiņus tūkstošus dzīvokļu. Turklāt dažas ielas gandrīz visā garumā tika apbūvētas ar slavenā Rīgas jūgendstila ēkām.

Ekonomiskajai izaugsmei bija daudzi priekšnosacījumi. Pozitīva loma bija arī Rīgas iedzīvotāju daudznacionālajam sastāvam. Lielā vācu kopiena nodrošināja ekonomiskos un zinātniskos sakarus ar Vāciju – vienu no tā laika visaugstāk attīstītajām valstīm. Pa jūru Rīgai pieveda izejvielas, bet gatavo produkciju varēja bez ierobežojumiem un muitas barjerām pārdot visā Krievi-jas impērijā. Viegli pieejamās izejvielas un plašais Krievijas tirgus piesaistīja Rīgai gan Rietumu, gan Krievijas kapitālu. Pateicoties šādām investīcijām, tapa pilsētas lielākie uzņēmumi – „Russo-Balt”, „Provodņiks”, „Fenikss”, „Unions” u.c. Rūpniecības vētrainā attīstība prasīja jaunas darba rokas. Laikā no 1867. līdz 1913. gadam pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājās gandrīz pieckārt. Pieaugumu galvenokārt nodrošināja latviešu un krievu strādnieku migrācija. Proletariāta lielā koncentrācija Rīgā noteica rīdzinieku aktīvo dalību trijās krievu revolūcijās XX gs. sākumā.


A. Krievu uzņēmēji

a1. Tirgoņu Potapovu ģimene

a2. Vairumtirgotājs Ignatijs Muhins ar sievu un meitu Veru, vēlāko slaveno tēlnieci

a3. Jefims Kamkins (1823-1908), 1. ģildes tirgotājs. Iemantoja slavu ar saviem ziedojumiem pareizticīgo dievnamiem

a4. Tirgoņu Tarasovu ģimene

B. Krievu namīpašumi

b1. Koloniālpreču un augļu tirgotāja Konstantina Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. Būvēts 1902. gadā. Pašreizējais izskats

b2. Māja Lāčplēša ielā, 100 uzbūvēta 1910. gadā pēc arhitekta Nikolaja Jakovļeva projekta. Fasādes rotājumos izmantoti krievu pasaku motīvi. Pašreizējais izskats

b3. Tirgoņu Bobrovu ģimene. 1897. gads

b4. Bobrovu nams Aldaru un Smilšu ielas stūrī. Būvēts 1902. gadā. Pašreizējais izskats

b5. Ivana Bobrova tipolitogrāfijas reklāma

C. Rūpnīca „Unions”Dibināta 1898. gadā uz Krievu-Baltijas elektrotehniskās fabrikas bāzes.

1904. gadā pārgāja vācu koncerna „AEG” īpašumā un kļuva par tā filiāles Krievu sabiedrības „Vispārēja elektrības kompānija” sastāvdaļu. „Unionā” izgatavoja elektromašīnas, iekārtas elektriskajiem tramvajiem, elektriskos skaitītājus utt. XX gs. 20. gadu beigās bijušā „Uniona” cehos iekārtojās „VEF” – slavenākais Latvijas uzņēmums XX gadsimtā

Industriālā Rīga

D. Krievu-franču sabiedrība „Provodņiks”1888. gadā Rīgā nodibināja Krievu-franču gumijas rūpnīcu sabiedrības

uzņēmumu „Provodņiks”. Plaši pazīstamas kļuva fabrikā izgatavotās botes un galošas, linolejs, ķirurģiskie izstrādājumi, ūdenslīdēju tērpi, rotaļlietas utt. Fabrika viena no pirmajā Eiropā sāka ražot autoriepas

d1. Galošu fabrikas galvenā darbnīca, kurā vienlaikus strādāja 200 strādnieku

d2. Viena no galošu fabrikas darbnīcām

d3. Ķegļu spēles telpa kalpotāju klubā

d4. Sabiedrības „Provodņiks” darbinieku mazbērnu novietne

Sabiedrībai „Provodņiks” bija pārstāvniecības un noliktavas daudzās Krievijas pilsētās un ārzemēs

d5. Noliktava Berlīnē

d6. Noliktava Varšavā

d7. Noliktava Helsinkos

E. Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca – viens no lielākajiem un modernākajiem uzņēmumiem KrievijāDibināta Rīgā 1869. gadā. Rūpnīcā būvēja pasažieru un preču vagonus,

automobiļus un ražoja citu produkciju. „Russo-Balt” automobiļi sekmīgi piedalījās starptautiskās autosacīkstēs

e1. „Russo-Balt” XX gs. sākumā. LVKFFD arhīvs, autors nav zināms

e2. „Russo-Balt” rūpnīcā izgatavots S9 modeļa vieglais automobilis. LVKFFD arhīvs, autors nav zināms

e3. Ar „Russo-Balt” sadarbojās Igors Sikorskis (1889–1972), krievu lidmašīnu būves pamatlicējs, vēlāk ievērojams amerikāņu aviokonstruktors. Viņa vadībā 1911. gadā Rīgā sāka projektēt pasaulē pirmo smago daudzmotoru lidmašīnu, bet 1914. gadā pēc viņa projekta „Russo-Balt” uzņēmumā Pēterburgā uzbūvēja lidmašīnu „Iļja Muromec”. Dažas detaļas šīm lidmašīnām izgatavoja Rīgā

F. Akciju sabiedrība „Fenikss” 1895. gadā Krievijā lielākā vagonbūves uzņēmuma īpašnieks Oskars Freivits

nodibināja akciju sabiedrību „Fenikss”. Tai pašā gadā Rīgā sāka būvēt rūpnīcu dzelzceļa vagonu un tramvaju ražošanai. Pirmo produkciju rūpnīca izlaida XIX gs. beigās. Līdz 1915. gadam rūpnīcā uzbūvēja vairāk nekā 25 tūkstošus dzelzceļa vagonu. Tramvajus eksportēja uz Itāliju

f1. „Feniksa” strādnieki 1897. gadā

f2. „Feniksa” lietuvē

G. M. Kuzņecova fabrikas meistares. 1912. gads

22

XX gadsimta sākumā Rīga pilnībā iegūst lielas Eiropas rūpniecības pilsētas vei-dolu. 1901. gadā rīdzinieki svinīgi atzīmēja pilsētas 700. gadadienu. No 1901. līdz 1912. gadam Rīgas pilsētas galva bija Džordžs Armitsteds, kura dzimtā savijušās angļu un vācu saknes. Vēl šobaltdien viņš tiek uzskatīts par Rīgas labāko mēru. Viņa laikā zirgu tramvaju nomainīja elektriskais, tika atvērtas 16 skolas un trīs pilsētas slimnīcas. 1905. gadā durvis vēra Pilsētas muzejs. 1911. gadā Rīgā ierīkoja zooloģisko dārzu. Šajos gados pilsētā notika vērienīga celtniecība. Rīgas centrā uzbūvēja daudz labu un skaistu ēku, ar kurām pilsēta vēl tagad var lepoties. Lielu ieguldījumu Rīgas tēla veidošanā deva krievu arhitekti. Viņu vidū īpaši izceļas Mihails Eizenšteins. Pat vētrainie 1905. gada revolūcijas notikumi nespēja aizkavēt pilsētas attīstību.

1913. gadā Rīgā dzīvoja aptuveni simt tūkstoši krievu. Rīgas domē pie varas bija koalīcija, ko veidoja „vācu” un „krievu” partijas. Pilsētā bija daudz pareizticīgo baznīcu, darbojās krievu ģimnāzijas un sabiedriskās organizācijas. 1902. gadā Rīgā uzbūvēja ēku Krievu teātrim. Pirms Pirmā pasaules kara Rīgas Krievu teātris bija vi-ens no labākajiem teātriem Krievijā. Rīgā iznāca vairākas krievu dienas avīzes.

Rīgas krievi strādāja dažādās saimniecības nozarēs – viņi bija strādnieki rūpnīcās, veidoja lielu daļu no dzelzceļa personāla, bija uzņēmēji. Rīgā dzīvoja pazīstami krievu kultūras darbinieki, zinātnieki, izgudrotāji. Piemēram, Aleksandrs Porohovščikovs pirms Pirmā pasaules kara izmēģināja paša konstruētu lidmašīnu. 1915. gadā Rīgā izmēģināja viņa radītu tanku, pēc tam rasējumus nosūtīja Krievi-jas sabiedrotajai Anglijai. Viena no pirmajām lidotājām sievietēm Krievijā rīdziniece Lidija Zvereva priecēja pilsētniekus ar demonstrācijas lidojumiem.


A.

a1. Šajā ēkā no 1894. gadā līdz Pirmajam pasaules karam atradās Pareizticīgo garīgais seminārs

a2. Agafangels – Rīgas un Mitavas pareizticīgo bīskaps no 1897. gada, Rīgas un Mitavas arhibīskaps no 1904. līdz 1910. gadam

Agafangels iegājis vēsturē ne tikai kā garīgais tēvs, bet arī apgaismības veicinātājs un tehniskā progresa atbalstītājs. Viņš piedalījās pirmā elektriskā tram-vaja braucienā pa Rīgas ielām, pēc viņa rīkojuma tika ierīkots elektriskais apgaismo-jums Kristus Piedzimšanas katedrālē. Laikā, kad viņš vadīja Rīgas eparhiju, atvēra 30 jaunas baznīcas draudzes skolas. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aicināja pie varas esošos būt žēlsirdīgiem. Pēc boļševiku uzvaras 1917. gadā viņš dažus gadus pavadīja ieslodzījumā un izsūtījumā. 2000. gadā Krievijas Pareizticīgā Baznīca Agafangelu kanonizēja

a3. No 1883. gada pasažierus Rīgā pārvadāja ar zirgu tramvaju, bet 1901. gadā sāka kursēt elektriskais tramvajs

B. 1905. gada „Ticības iecietības ukazs” noteica vienlīdzīgas tiesības dažādu kristīgo konfesiju piederīgajiem, to skaitā vecticībniekiem

Sākas vētraina vecticībnieku dievnamu celtniecība, kuriem tagad atļauts būvēt zvanu torņus; tiek sasauktas baznīcas sapulces, atvērtas mācību iestādes, dibinātas biedrības. 1908. gadā Rīgā tika dibināta “Vecticībnieku biedrība”

b1. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku dievnama zvanu tornis, būvēts 1906. gadā. Mūsdienu skats

b2. Rīgas vecticībnieki Parīzē, 1880. gadu beigas.

No kreisās: Ivans Jupatovs, Nataļja Laškova (precējusies Jupatova) un Mihails Laškovs.

Ivans Jupatovs (1865–1944) bija ieguvis spožu izglītību Krievijas labākajās universitātēs. Pēc specialitātes inženieris tehnologs. Profesors. Lasīja lekcijas Varšavas universitātē un Donas Politehniskajā institūtā. Piedalījās politehniskā

institūta izveidē Odesā. 1922. gadā atgriezās neatkarīgajā Latvijā, kur vairāk nekā 10 gadus vadīja Izglītības ministrijas Krievu nodaļu

C.

Apdrošināšanas sabiedrības „Rossija” ēka Rīgā. Būvēta 1907. gadā pēc arhitekta Nikolaja Proskurina projekta

D. Rīgas iedzīvotāju skaitliskais un nacionālais sastāvs (diagramma)

1. - latvieši, 2. - krievi, 3. - vācieši, 4. - ebreji, 5. - poļi, 6. - lietuvieši, 7. - citi

E

Otrais Rīgas pilsētas teātris – Krievu teātris. Ēka būvēta 1899.–1902. gadā pēc A. Reinberga projekta. Kopš 1919. gada šajā ēkā darbojas Latvijas Nacionālais teātris

F. Mihails Eizenšteins (1867–1921) – viens no Rīgas jūgendstila radītājiem

f1. M.Eizenšteins ar dzīvesbiedri un dēlu Sergeju, vēlāko slaveno kinorežisoru Foto no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem. Inv.Nr.180025

f2. Lielākā daļa ēku Alberta ielā būvēta pēc M.Eizenšteina projektiem

G.

Dvinskas stacija Rīgā būvēta 1861. gadā. Vēlāk stacijas priekšā uzbūvēja kapelu piemiņai par Krievijas imperatora Aleksandra III un viņa ģimenes brīnumaino izglābšanos vilciena katastrofas laikā. Kapelu nojauca 1925. gadā, bet stacijas ēku – 1960. gados

H. 1910. gads: svinības sakarā ar Rīgas 200 gadiem Krievijas sastāvā

h1. Nikolajs II kopā ar pilsētas galvu Džordžu Armitstedu un parku un dārzu di-rektoru Georgu Kufaldu aplūko Pētera parka plānu

h2. Nikolajs II apmeklē Melngalvju namu

h3. Nikolajam II viesojoties Rīgā, galvenais notikums bija Pētera I pieminekļa atklāšana. 1915. gadā sakarā ar frontes līnijas tuvošanos Rīgai pieminekli bija paredzēts evakuēt uz Pēterburgu, taču kuģis, uz kura tas atradās, nogrima netālu no Igaunijas krastiem. Pēc kara Igaunijas ūdenslīdēji statuju izcēla un 1934. gadā Rīgas pilsētas valde to atpirka par 15 tūkst. Igaunijas kronu. Taču politisku apsvērumu dēļ šī lieliskā skulptūra joprojām nav kļuvusi par Rīgas rotu. 1990. gadu beigās piem-inekli atjaunoja par uzņēmēja Jevgeņija Gomberga līdzekļiem. Bet tikai Rīgas 800 gadu svinību laikā bija atļauts pieminekli trīs dienas izstādīt Kronvalda parkā

h4. 1913. gadā Rīgā atklāja pieminekli krievu karavadonim Mihailam Bark-lajam de Tolli, kura senči XVII gadsimtā bija apmetušies uz dzīvi Rīgā. 1915. gadā piemineklis evakuācijas laikā bez pēdām pazuda. Ilgus gadus tā vietā stāvēja tukšs postaments. 2001. gadā pieminekli pēc Jevgeņija Gomberga iniciatīvas un par viņa līdzekļiem atjaunoja. 2002. gadā Rīgas dome deva atļauju pieminekli uz pusgadu novietot tam paredzētajā vietā un veikt rīdzinieku aptauju par tā turpmāko likteni. Vairākums atbalstīja pieminekļa atjaunošanas ideju, un M.Barklajs de Tolli palika savā vietā

Rīga XIX – XX gadsimta mijā

2424

Pirmais pasaules karš kļuva par smagu pārbaudījumu Eiropas tautām. Latvijas teritorija jau no kara pirmajām dienām atradās karadarbības zonā. 1915. gadā vācu armija ieņēma daļu Latvijas (Kurzemi) un pienāca cieši klāt Rīgai. Liela daļa latviešu pameta okupētās teritorijas un devās bēgļu gaitās. Rīga kļuva par piefrontes pilsētu. No Rīgas uz Krievijas vidieni evakuēja lielāko daļu uzņēmumu kopā ar personālu. Pusmiljona pilsētas iedzīvotāju skaits saruka vairāk nekā uz pusi.

1915. gada vasarā sākās latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana. Tajos masveidā iestājās brīvprātīgie. 1917. gadā Krievijā gāza monarhiju, sākās demokrātiski pārveidojumi. Latvijas krievi aktīvi iesaistījās politiskajā dzīvē. Ne-pilnu mēnesi pēc revolūcijas Rīgā tika nodibināta “Nacionāldemokrātiskā krievu pilsoņu savienība”, kura ne tikai aktīvi pievērsās kultūras un izglītības darbam, bet arī izvirzīja kandidātus pilsētas domei un ieguva tanī piecas vietas. Bet pastrādāt deputātiem neizdevās – 1917. gada 3. septembrī Rīgā ienāca vācu karaspēks.

1917. gada oktobrī Krievijā pie varas nāca boļševiki. Saskaņā ar 1918. gada februārī noslēgto Padomju Krievijas un Vācijas līgumu Latvija palika vācu karaspēka kontrolē. Vācu varas iestādes ne tikai centās gūt maksimālu labumu no kontroles pār Latviju, bet arī bargi ierobežoja vietējo iedzīvotāju tiesības valodas un izglītības jomā. Piemēram, krievu skolās bija jāpāriet uz mācībām vācu valodā. Okupācijas var-as izveidotie proģermāniski noskaņotie landtāgi aicināja Latvijas teritoriju pievienot Vācijai. Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā un Latvijas Republikas pasludināšana neļāva īstenoties šiem plāniem.

Pirmā pasaules kara katastrofa


A.

a1. Rīdzinieku manifestācija pie Pētera I pieminekļa sakarā ar Krievijas iestāšanos karā

a2. Karadarbība Eiropā 1914.–1915. gadā

a3. Ziemeļu frontes pavēlniecība. 1916. gada beigas – 1917. gada sākums

a4. Bēgļu ēdināšanas punkts

a5. Pārsiešanas lazarete Rīgā, 1914. gads. LVKFFD arhīvs, autors nav zināms

a6. Piefrontes Rīgā, 1916. gads

a7. Fotogrāfija no Rīgas krievu Potapovu ģimenes arhīva

a8. Krievu karagūstekņi vācu armijas okupētajā Liepājā, 1915. gads. LVKFFD arhīvs, autors nav zināms

a9. Iļja Astaškevičs (1891–1972) – Goliševas skolas skolotājs, Pirmā pasaules kara kareivis

a10. Baltijas flotes līnijkuģis „Slava”. 1917. gada 4. oktobrī nevienlīdzīgā kaujā ar vācu flotes pārspēku saņēma septiņus tiešus trāpījumus, pēc tam apkalpe to nogremdēja pie Monzunda šauruma dienvidu ieejas, lai aizšķērsotu ceļu vācu kuģiem

B. Krievu kareivji un latviešu strēlnieki varonīgi aizstāvēja Rīgu

(sk. b1, b2, b3, b4)

b5. Pirmā pasaules kara laika sanitārais vagons

b6. Mākslinieka Sergeja Vinogradova plakāts ar aicinājumu palīdzēt kara upuriem

b7. Atklātne no frontes

b8. Tā izskatījās Daugavas krastmala Rīgā 1919. gadā

Pirmajā pasaules karā piedalījās 34 valstis. Šis karš cilvēcei nesa 10 miljonus nogalināto un 20 miljonus ievainoto

C. Piefrontes pilsētas avīzes

D.Desmiti tūkstoši Latvijas teritorijā kritušu krievu karavīru, simtiem karavīru apbedījuma vietu visā Latvijā – skarbs atgādinājums par Pirmo pasaules karu d1. Piemineklis kritušajiem krievu karavīriem Pokrova kapos Rīgā, uzstādīts 1928. gadā. Pieminekļa autors Sinodes arhitekts Vladimirs Šervinskis

d2. Piemineklis kritušajiem krievu karavīriem Liepājā

26

d2. Vienīgais krievu ministrs Vladimirs Trofimovs (1872–1944). Beidzis Tērbatas universitātes Medicīnas

fakultāti. 1909. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. No 1923. gada dzīvoja un strādāja Latvijā, lasīja lekcijas Latvijas Universitātē. 1931. gadā kļuva par ministru bez portfeļa

d3. Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs 1935. gadā (diagramma)1. - latvieši, 2. - krievi, 3. - vācieši, 4. - ebreji, 5. - baltkrievi, 6. - poļi, 7. - lietuvieši, 8. - citi d4. Krievi pamazām pielāgojās jaunajiem politiskajiem apstākļiem, nacionālās

minoritātes stāvoklim. Par to liecina krievu iedzīvotāju pārstāvniecības pakāpeniska palielināšanās valsts parlamentā

d5. Kas gaida krievu minoritāti Latvijā. Raksts no laikraksta „Segodņa”d6. S. Civinska (Civis’a) šaržs laikrakstā „Segodņa” 1931. gada 13. augustā. „Ko vēlēt?”

E. Krievu deputāti Latvijas Saeimā e1. Aleksandrs Bočagovs (1885–1952). Dzimis Rīgas tirgotāja ģimenē.

Zvērināts advokāts. Tautas padomes un Satversmes sapulces deputāts, 1. Saeimas deputāts

e2. Meletijs Kaļistratovs (1896–1941). Dzimis Daugavpilī. Pirmā pasaules kara un baltgvardu kustības dalībnieks. Nemainīgs “Vecticībnieku saraksta” līderis. 1.– 4. Saeimas deputāts. Pēc Ulmaņa valsts apvērsuma tika arestēts un 9 mēnešus pavadīja ieslodzījumā

e3. Pjotrs Koreckis (1877–1929). Beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Bija ievēlēts Krievijas Satversmes sapulcē no Jekaterinoslavas guberņas. 1921. gadā ieradās Latvijā. 1922. gadā ievēlēts par 1.Saeimas deputātu

e4. Arhibīskaps Jānis (Pommers) (1876–1934). No 1921. gada Pareizticīgās baznīcas galva Latvijā. 2.–4. Saeimas deputāts. Noslepkavots 1934. gada 12. oktobrī

e5. Leontijs Špoļanskis (1886–1963). Dzimis Kijevā tirgotāja ģimenē. 1922. gadā apmetās uz dzīvi Latvijā. 2.– 4. Saeimas deputāts

e6. Jelpidifors Tihoņickis (1875-1942). Dzimis Vjatkas guberņā garīdznieka ģimenē. Literatūras skolotājs. No 1920. gada dzīvoja un strādāja Latvijā. Organizēja un vadīja “Rīgas krievu izglītības biedrību”. 2. Saeimas deputāts

e7. Ivans Jupatovs (1865–1945). Dzimis Rīgā vecticībnieku ģimenē. Inženieris-tehnologs, profesors. 1923.–1924. un 1925.–1934. gadā vadīja Izglītības ministrijas Krievu nodaļu. 2. Saeimas deputāts

e8. Stepans Kirillovs (1877–1960). Dzimis Daugavpilī. Vecticībnieks. 1912. gadā ievēlēts par Krievijas Valsts domes deputātu no Vitebskas guberņas.

3. Saeimas deputāts

e9. Grigorijs Jeļisejevs (1896–1967). Dzimis Latgalē vecticībnieku ģimenē. Pirmā pasaules kara un baltgvardu kustības dalībnieks. 3. Saeimas deputāts

e10. Timofejs Pavlovskis (1890–1964). Dzimis turīgā vecticībnieku ģimenē Latgalē. Pirmā pasaules kara dalībnieks. Ilgus gadus strādājis pagasta valdē. 4. Saei-mas deputāts. 1944. gadā pameta Latviju. Miris Austrālijā

e11. Sergejs Trofimovs (1894–1941). Dzimis Pleskavas guberņā. Pirmā pas-aules kara un baltgvardu kustības dalībnieks. Beidzis Tērbatas universitāti. 4. Saei-mas deputāts. Pēc valsts apvērsuma – referents krievu skolu jautājumā Izglītības ministrijā

e12. Ivans Korņiļjevs (1901–1978). Dzimis Višgorodas (Augšpils) pagastā zemnieku ģimenē. 3. un 4. Saeimas deputāts

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā radās vairākas jaunas valstis. Latvijas Republika neatkarību pasludināja 1918. gada 18. novembrī.

Jaunā valsts bija daudznacionāla. Līdztekus latviešu vairākumam neatkarīgajā Latvijā mājoja vairākas nozīmīgas minoritātes.

20.–30. gados skaitliski lielākā bija krievu minoritāte. Latvijā dzīvoja vairāk nekā 200 tūkst. krievu, no tiem divas trešdaļas – Latvijas austrumdaļā, Latgalē. Tie lielākoties bija sīkzemnieki. Aptuveni 30 tūkst. krievu dzīvoja Rīgā, kur tie veidoja vairāk nekā 7% iedzīvotāju. Salīdzinājumā ar 1913. gadu krievu skaits Rīgā un visā Latvijā bija samazinājies. Tās bija sekas iedzīvotāju masveida evakuācijai Pirmā pas-aules kara gados. Bet krievu diasporu papildināja bēgļi no Padomju Krievijas, kuri kļuva par vietējās krievu kultūras un zinātnes elites neatņemamu sastāvdaļu. Starp-karu laikā Rīga bija viens no krievu ārzemju kultūras centriem.

Gandrīz visi krievi bija Latvijas pilsoņi. Krievu valoda pēc izplatības ieņēma otro vietu aiz latviešu valodas. Visu parlamentārās republikas pastāvēšanas laiku Saeimā bija atļauts teikt runas ne tikai latviešu, bet arī krievu un vācu valodā.

1934. gada 15. maija valsts apvērsums sagrāva jauno Latvijas demokrātiju. Valstī nedarbojās Satversme, tika atlaista Saeima un likvidētas visas politiskās par-tijas, ieviests ārkārtas stāvoklis. Tika arestēti daudzi pazīstami politiskie darbinieki, tostarp viens no populārākajiem krievu deputātiem Meletijs Kaļistratovs. Nacionālās minoritātes, tai skaitā Latvijas krievi, bija gandrīz izstumti no valsts dienesta, pavājinājās viņu pozīcijas ekonomikā un kultūrā. Paraksti ilustrācijām:


A.a1. Jānis Čakste (1859–1927) – beidzis Maskavas universitātes Juridisko

fakultāti, advokāts, viens no Latvijas valsts dibinātājiem. Latvijas pirmais Valsts prezidents (1922–1927). Iestājās par demokrātiskiem principiem un toleranci pret nacionālajām minoritātēm

a2. Kārlis Ulmanis (1877–1942) – “Zemnieku savienības” dibinātājs un vadītājs, vairākkārt Latvijas valdības vadītājs. Valsts apvērsuma rezultātā uzurpēja varu. No 1936. līdz 1940. gadam Latvijas Valsts prezidents. 1940. gadā padomju varas represēts, miris izsūtījumā

B. Sabrūkot Krievijas un Vācijas impērijām, latviešu tauta guva unikālu iespēju pirmo reizi vēsturē izveidot savu valsti un izmantoja šo iespēju

b1. Latvijas Saeimas ēka (bijušais Vidzemes Bruņniecības nams)

b2. Latvijas Neatkarības pasludināšanas svinīgais akts 1918. gada 18. novembrī

b3. 2.Saeimas prezidijs. Pirmais no kreisās – sekretāra biedrs Meletijs Kaļistratovs

b4. 3.Saeimas krievu deputāti: (no kreisās) Meletijs Kaļistratovs, Ivans Korņiļjevs, arhibīskaps Jānis (Pommers), Stepans Kirillovs, Leontijs Špoļanskis un Grigorijs Jeļisejevs

C.Latvijas neatkarības pirmajos gados daudzi uzraksti, kas bija saglabājušies no cara laikiem, bija latviešu, vācu un krievu valodā. Sākot ar 1923. gadu, uzrak-stiem saskaņā ar Rīgas domes lēmumu vajadzēja būt tikai latviešu valodā

D. Latvijas krievu pilsoņiem neizdevās saliedēt spēkus, piedalīties vēlē-šanās ar vienu sarakstu un izveidot Saeimā vienotu krievu frakciju d1. “Vecticībnieku saraksts” 2. Saeimas vēlēšanās Šajās vēlēšanās piedalījās četri krievu grupējumi: “Pareizticīgo vēlētāju un

krievu sabiedrisko organizāciju bloks”, “Krievu apvienotais pagastu un sabiedrisko organizāciju saraksts”, “Vecticībnieku saraksts” un Krievu tautas darba partija

Lai gan krievu deputāti tika ievēlēti no dažādiem sarakstiem, par savu galveno uzdevumu viņi uzskatīja Latvijas krievu iedzīvotāju interešu aizstāvību un konsekventi to pildīja

Latvija iegūst neatkarību

I Saeima II Saeima III Saeima IV Saeima1922-1925 1925-1928 1928-1931 1931-1934

krievi 3 5 6 6vācieši 6 5 6 6ebreji 6 5 5 3poļi 1 2 2 2

Kopā: 16 17 19 17

28

XX gadsimta 20.–30. gados ekonomiskā situācija Latvijā radikāli atšķīrās no tās, kāda bija gadsimta sākumā. Lielākā daļa uz Iekškrieviju evakuēto uzņēmumu pēc Pirmā pasaules kara Latvijā netika atgrieztās. Latvijas ekonomika vairs nevarēja rēķināties ne ar Krievijas izejvielām, ne Krievijas tirgu. Neatkarīgās Latvijas rūpniecībā pārsvarā bija vidējie un sīkie uzņēmumi, galvenokārt pārtikas un kokapstrādes. Lielākie krievu uzņēmumi bija M.Kuzņecova akciju sabiedrība, uzņēmums „Brāļi Popovi”, zeķu un trikotāžas fabrika „Brāļi Svetlanovi”, L.Ivanova Pirmā čaulīšu fabrika, Kuzubovu uzņēmums.

Par Latvijas ekonomikas pamatu kļuva agrārais sektors. Tika veikta zemes reforma, kuras rezultātā ievērojami samazinājās muižnieku zemes īpašumi un radās daudz jaunsaimnieku. Jaunas saimniecības izveidoja arī ne mazums Latgales krievu zemnieku. Pēc darbspējīgo iedzīvotāju skaita lauksaimniecībā krievi apsteidza latviešus, taču atpalika pēc saimniekiem piederošās zemes platības. Latviešiem, kas veidoja 80% no visu zemes īpašnieku kopskaita, piederēja 88% zemes, bet kriev-iem - 11% no zemesīpašnieku - piederēja tikai 6% zemes.


A. Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika – lielākais krievu uzņēmums Latvijā

a1. Kuzņecova fabrikas pārvalde Rīgā

a2. Fabrikas trauku apgleznošanas cehā

Fabrikas strādnieki pārsvarā bija krievi, to dzimtļaužu strādnieku pēcteči, kurus Kuzņecovs bija atvedis 1840-50 gados no Duļevas ciema Piemaskavā

a3. Apgleznošanas ceha strādniece Aleksandra Gorškova

Kuzņecova fabrikas produkcija

a4. Kuzņecova fabrikas izstrādājumu izstāde Briselē. 1935. gads

a5. Kuzņecova fabrikas produkcija

B. Tabakas fabrika „Maikapars”

Darbojās Rīgā no 1887. gada. Piederēja pazīstamajai karaīmu Maikaparu dz-imtai. Fabrikā strādnieki pārsvarā bija krievi. Maikaparu ģimene aktīvi piedalījās krievu sabiedriskajā dzīvē, finansiāli atbalstīja Krievu teātri, Krievu universitātes kursus

b1. Strādnieces kādā no fabrikas cehiem

b2. Fabrikas „Maikapars” kalpotāji un strādnieki

b3. Maikapara nams Rīgā, A. Briāna ielā 1. Būvēts pēc arhitekta A. Trofimova projekta

C. Ķeguma HES – lielākā jaunbūve neatkarīgajā Latvijā

c1. Ķeguma HES būvēja no 1934. līdz 1939. gadam ar zviedru kapitāla atbalstu. Celtniecības darbos piedalījās arī krievu strādnieki un inženieri

c2. Ārsts Edgars Francmanis ar dēliem Ļevu un Pāvelu, būvinženieriem, kas piedalījās Ķeguma HES celtniecībā

c.3. Strādnieki un inženieri HES būvdarbos. 30. gadu beigas

D. Akciju sabiedrība „Fenikss”– „Vairogs”

Līdz Pirmajam pasaules karam „Fenikss” bija viens no lielākajiem uzņēmumiem Rīgā. Karam sākoties, uzņēmumu evakuēja uz Ribinsku. 1920. gadu sākumā „Fenikss” palēnām atdzima, 1923. gadā uzņēmumā sāka pildīt nelielus Latvijas dzelzceļa pasūtījumus. 1928. gadā rūpnīca saņēma lielu PSRS pasūtījumu. 1936. gadā uzņēmums kļuva nerentabls un to nopirka akciju sabiedrība „Vairogs”. Līdztekus vagoniem rūpnīcā sāka būvēt automobiļus

d1. Komercijas un tehnikas nodaļas darbinieki. Pirmais no labās – I.Sazonovs, vēlākais galvenā mehāniķa vietnieks. 1924. gads

Krievi Latvijas saimnieciskajā dzīvē

d2. Pēc PSRS pasūtījuma izgatavotie vagoni. 1932. gads

E. Vasilijs Kudrjačovs (attēlā otrais no kreisās), uzņēmējs un Rīgas Grebenščikova

vecticībnieku draudzes priekšnieks. Bija Rīgas domes deputāts. Kā darbuzņēmējs piedalījās Daugavas krastmalas izbūvē Rīgā

F. Mitrofanovu firma

Dibināta Daugavpilī 1882. gadā. Mitrofanoviem piederēja baranku, maizes un prjaņiku ceptuves, koloniālpreču un bakalejas veikals. Mitrofanovu firmas produk-cija bija plaši pazīstama arī ārpus Daugavpils. Izstrādājumi izpelnījās atzinību starptautiskās izstādēs, kur saņemtas 11 medaļas

f1. Pirmās ģildes tirgotājs Aleksandrs Mitrofanovs

f2. Tirgotāja Pjotra Mitrofanova ģimene

f3. Firmas „Mitrofanovs un dēls” 1934. gada kalendārs latviešu un krievu valodā

G. Tirdzniecības firma „Brāļi Popovi”, dibināta Rīgā 1788. gadā, tirgojās ar metālu un metālizstrādājumiem

g1., g2. Firmas „Brāļi Popovi” reklāma

H. Akciju sabiedrība „Brāļi Kamarini”, dibināta 1808. gadā

Turēja vairumtirdzniecības noliktavu un mazumtirdzniecībā pārdeva ķīmiskos produktus, krāsas, kosmētiku, ārzemju smaržas, ziepes utt. Kamariniem piederēja nams Rātslaukumā

h1. Akciju sabiedrības „Brāļi Kamarini” reklāma

h2. Kamarinu nams Rātslaukumā Rīgā

I.i1. Krievu sādža Latgalē

i2. Zemnieki apgūst jauno tehniku

i3. Zemnieku Ivanovu ģimene no Daugavpils apriņķa. 1920. gadu beigas

K. Krievu iedzīvotāju nodarbinātības struktūra parādīta diagrammā:1. - lauksaimniecība, 2. - rūpniecība, 3. - citas profesijas, 4. - transports un sakari, 5. - tirdzniecība, 6. - administratīvais dienests, 7. - apkalpotāji, 8. - izglītība un kultūra, 9. - veselības aprūpe

30

Jānis Pommers dzimis Praulienas pagastā pareizticīgu latviešu zemnieku ģimenē. 1897. gadā viņš beidza Rīgas Garīgo semināru, bet 1904. gadā – Ki-jevas Garīgo akadēmiju. 1903. gadā tika iesvētīts mūka kārtā. 1907. gadā Jāni Pommeru iecēla par Lietuvas Garīgā semināra rektoru un Viļņas Svētā Trijādības klostera pārzini. 1911. gadā viņš kļuva par jaunāko bīskapu Krievijā. 1912. gadā Pommeram uztic vadīt Minskas, bet 1915. gadā – Pieazovas eparhiju. Pēc tam, kad pie varas bija nākuši boļševiki un sākās baznīcas vajāšana, Jāni Pommeru norīko uz Penzu, kur viņš tika arestēts un vairāk nekā pusgadu pavadīja čekas pa-grabos. 1921. gadā, iznācis no cietuma un saņēmis patriarha Tihona svētību, Jānis Pommers ierodas Rīgā, kur kļūst par Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadītāju tai ļoti grūtā laikā. Daļa Latvijas politiķu pareizticībā saskatīja vienīgi agrākā cara režīma balstu. Pareizticīgajai baznīcai tika atņemti īpašumi: Garīgā semināra ēku nodeva Latvijas Universitātei, Alekseja baznīcu – katoļiem, Pētera un Pāvila baznīca nonāca igauņu luterāņu draudzes ziņā un tā tālāk. Zem jautājuma bija Latvijas pareizticīgo galvenā dievnama Kristus Piedzimšanas katedrāles liktenis. Katedrāle bija izpostīta, izskanēja ieteikumi to pilnībā pārbūvēt, pārvēršot par laicīgu iestādi. Ieradies Rīgā, arhibīskaps apmetās katedrāles pagrabā šaurā istabiņā, jo arī arhiereja māja baznīcai bija atņemta. Nežēlojot spēkus un laiku, arhibīskaps aizstāvēja Pareizticīgās baznīcas un ticīgo likumiskās intereses. Trīs reizes viņu ievēlēja par Saeimas deputātu. Pateicoties Jāņa Pommera pūliņiem, Pareizticīgā baznīca ieņēma tai pienākošos vietu Latvijas valstī. Neatkarīgajā Latvijā uzbūvēja un iesvētīja 10 jaunus pareizticīgo dievnamus. 1934. gada 12. oktobrī arhibīskaps Jānis mira mocekļa nāvē no līdz pat mūsdienām nenoskaidrotu slepkavu rokas. 2001. gada 24. septembrī notika Latvijas Pareizticīgās baznīcas Koncils, kas kanonizēja arhibīskapu Jāni (Pommeru). Tas bija unikāls notikums – pirmo reizi vēsturē Latvija dāvāja kristīgajai pasaulei svēto mocekli.


A.a1. Arhibīskaps Jānis Pommers

1876. gada 6. janvāris – 1934. gada 12. oktobris

Latvijas Pareizticīgās baznīcas izdevumi

a2. Garīgais mēnešraksts „Vera i žizņ”. Iznāca no 1923. līdz 1940. gadam

a3. Pareizticīgo krievu kalendārs

a4. Rīgas Garīgā semināra pirmais izlaidums 1930. gadā. Pateicoties arhibīskapa Jāņa pūlēm, seminārs atjaunoja darbību 1926. gadā

a5. 1929. gadā Kristus Piedzimšanas katedrālē notika garīdzniecības un laicīgo ļaužu kongress. Centrā – arhibīskaps Jānis Pommers

a6. Kuzņecova fabrikas strādnieki un kalpotāji krusta gājienā devās divas reizes gadā – otrajās Lieldienās pēc liturģijas un Kazaņas Dievmātes svētbildes parādīšanās svētkos (21. jūlijā)

a7. Sv. Jāņa Kristitāja baznīca

Baznīcai pamati likti 1912. gadā. Karš un revolūcija uz laiku pārtrauca baznīcas celtniecību. Tā tika atsākta, pateicoties arhibīskapa Jāņa pūlēm. 1929. gadā dievnamu iesvētīja

a8. Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes sēde. 1928. gads

Sēž (no kreisās): protohierejs Feofans Borisovičs, protohierejs Grigorijs Drib-incevs, protohierejs Nikolajs Tihomirovs, protohierejs Kirils Zaics, arhibīskaps Jānis, protohierejs Nikolajs Pjatņickis, (?), protohierejs Romāns Passīts (?), protohierejs Kārlis Grundulis

Stāv: protohierejs Jānis Eniņš, (?), protohierejs Mihails Pētersons, I.Platers (ped-agogs), protohierejs Aleksandrs Maķedonskis, Nikolajs Šaļins (Tiesu palātas loceklis), I.Beķers (Tiesu palātas loceklis), protohierejs Pāvels Jankovičs, P.Smirnovs (nodokļu

inspektors un Bauskas pareizticīgas draudzes vecākais), Fjodors Bucens (ārzemju preses cenzors), protohierejs Jevģenijs Svincovs

a9. Jānis Pommers starp garīdzniekiem un draudzes locekļiem. Meitene kreisajā malā – protohiereja Germana Žegalova meita Ludmila. 1952. gadā viņu iesvētīja par mūķeni. 1977. gadā mūķeni Magdalēnu iecēla igumēnes kārtā un viņa sāka vadīt Rīgas klosteri

a10. Igumēne Magdalēna (1921–1996), Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera un Kristus Apskaidrošanās Tuksneša (Pustiņkas) priekšniece

a11. Klostera patversmes audzēkņi. 1930. gadi

a12. Rīdzinieki pavada pēdējā gaitā arhibīskapu Jāni Pommeru

a13. Svētceļnieki no Latvijas Valaamā. 1939. gads

a14. 1936. gada 11. oktobrī Pokrova kapos svinīgi iesvētīja kapliču virs arhibīskapa Jāņa kapa. Virs ieejas kapličā ir Jevgeņija Kļimova darināta mozaīka „Jānis Kristītājs”. Svētmocekļa Jāņa Pommera mirstīgās atliekas šajā kapličā atdusējās līdz 2001. gadam

a15. Latvijas iedzīvotāju konfesionālā piederība 1935. gadā (diagramma)

1. - luterāņi, 2. - katoļi, 3. - pareizticīgie, 4. - vecticībnieki, 5. - jūdaisti, 6. - citas konfesijas

Pēc neatkarīgu Baltijas valstu nodibināšanas Rīgas eparhija sadalījās divās daļās – Latvijas un Igaunijas. 1920. gada 27. februārī Vislatvijas Pareizticīgās baznīcas koncils vienbalsīgi ievēlēja Jāni Pommeru par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu. Pirms pamest Padomju Krieviju, Jānis Pommers tikās ar patriarhu Tihonu, no kura saņēma aktu, kas apliecināja Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) patstāvību. Atkarību no Maskavas patriarhijas tā saglabāja tikai kanoniskajās attiecībās.

Pēc arhibīskapa Jāņa nāves iedegās cīņa ap LPB juridisko statusu. 1935. gada 7. novembrī tika noslēgta vienošanās ar Konstantinopoles patriarhiju par LPB pāriešanu tās jurisdikcijā. Par jauno Rīgas un visas Latvijas metropolītu ievēlēja Augustīnu Pētersonu.

1936. gadā Rīgā sāka darboties Pareizticīgo Teoloģijas institūts. Nākamajā gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē atvēra pareizticīgo nodaļu.

1939. gadā Latvijā darbojās 77 krievu, 6 krievu un latviešu, 74 latviešu, 1 vācu un 1 igauņu pareizticīgo draudze.

Svētais Jānis – Rīgas un Latvijas arhibīskaps

32

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās iestājās jauns posms vecticībnieku dzīvē. 1920. gada novembrī notika Latvijas vecticībnieku 1. kongress, kurā izveidoja „Latvi-jas vecticībnieku lietu centrālkomiteju”, noteica vecticībnieku kopienu organizācijas un darbības pamatprincipus.

Pirmo reizi savā vēsturē vecticībnieki sāka saņemt finansiālu atbalstu no val-sts, dažām draudzēm un biedrībām piešķīra zemi no valsts fonda. Veidojās jaunas draudzes, tika remontēti vecie un būvēti jauni dievnami.

Vecticībnieki iesaistās politiskajā dzīvē, piedalās Saeimas un vietējās pašvaldības vēlēšanās. Saeimā ievēl Meletiju Kaļistratovu (visu četru pirmskara sas-aukumu deputāts), Stepanu Kirillovu, Ivanu Jupatovu, Grigoriju Jeļisejevu, Timofeju Pavlovski. Profesors Ivans Jupatovs vairāk nekā desmit gadus vadīja Krievu nodaļu Latvijas Izglītības ministrijā.

Turpināja darboties vēl cariskās Krievijas laikā dibinātās biedrības un tika veidotas jaunas. Pazīstamākās no tām bija “Latvijas Vecticībnieku biedrība”, “Grebenščikova skola Rīgā”, “Grebenščikova biedrība trūcīgo bērnu audzināšanai Rīgā”, “Daugavpils vecticībnieku brālība”, “Rēzeknes I.Siņicina vecticībnieku nespējnieku patversme”, “Vecticībnieku dziedāšanas biedrība” u.c. Tika dibinātas kooperatīvās un kredīta biedrības.

Vecticībnieku izglītības un kultūras attīstība ir nesaraujami saistīta ar Ivana Zavoloko (1897–1984) vārdu. Viņš bija pētnieks, arheogrāfs, apgaismotājs un peda-gogs, vairāk nekā 150 publikāciju autors. Beidzis privato Krievu Juridisko fakultāti Prāgā. No 1927. līdz 1940. gadam vadīja „Krievu senatnes pētnieku pulciņu’, bija žurnāla „Rodnaja starina” redaktors.

Galvenais vecticības garīgais centrs bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku ko-piena. Rīgā iznāca „Vecticībnieku baznīcas kalendārs”, žurnāls „Nastavņik”. Kopienas padome organizēja visas Latvijas ticības mācības skolotāju kursus. Pie Grebenščikova kopienas, tāpat kā pie citām vecticībnieku kopienām, darbojās svētdienas skola.


A.a1. Daugavpils Pirmās (Jaunbūves) vecticībnieku draudzes Augšāmcelšanās, Dievmātes Piedzimšanas un Svētītāja Nikolas dievnams

a2. Rīgas Grebenščikova dievnama sieviešu palīgkoris, 1920. gads. Centrā – kora dibinātāja K. Jeršova un kora vadītājs N. Šalkins

a3. Vecticībnieku kongresa Jēkabpilī dalībnieki. 1927. gads

a4. Fjodors Pavlovs (1872–1933) – Vecticībnieku lietu Centrālkomitejas pirmais priekšsēdētājs, „Vecticībnieku biedrības” priekšsēdētājs

a5. Saeimas deputāts Meletijs Kaļistratovs un Moskvinas vecticībnieku kopienas audzinātājs Avdejs Jekimovs. 1930. gadu sākums

a6. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas padome 1938. gadā. Sēž (no kreisās): M. Laškovs, P. Aksjonovs, kopienas priekšsēdētājs V.Kudrjačovs, audzinātājs L.Murņikovs, priekšsēdētāja biedrs K.Jeremejevs, I.Jupatovs; stāv: A.Ņitavskis, P.Masļakovs, D.Kļimovs, J.Vlasovs, I.Zavoloko, J.Kudrjačovs, G.Zubovs

a7. Latvijas vecticībnieku koncilu un kongresu padome. Centrā Stepans Kirillovs un Ivans Jupatovs. 1920. gadu beigas – 1930. gadu sākums

a8. Vislatvijas ticības mācības skolotāju kongress Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā. 1930. gadu otrā puse

B. „Krievu senatnes pētnieku pulciņš” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām

b1. „Krievu senatnes pētnieku pulciņa” dibinātāji. Sēž (no kreisās): K.Pavlovs, I.Zavoloko, A.Fomičevs; stāv K.Portnovs. Trūkst P.Fadejeva un D.Fomina

Vecticībnieki neatkarīgajā Latvijā

b2. „Krievu senatnes pētnieku pulciņa” dalībnieku un Lietuvas ekskursantu brālīga pasēdēšana pie tējas tases. Rīga, 1931. gada 19. jūnijs

b3. Rīgas un Daugavpils „Krievu senatnes pētnieku pulciņu” apvienotais koris pēc uzstāšanās Gajoka vecticībnieku kopienā (Daugavpils). 1931. gada 30. aprīlis

b4. Biedrības „Grebenščikova skola” „Krievu senatnes pētnieku pulciņa” koris. Vidū Ivans Zavoloko

C. Latvijas vecticībnieku izdevumi

D. Žurnālu „Rodnaja starina” izdeva no 1927. līdz 1933. gadam

E. e1. Pimens Sofronovs (1898–1973)

Dzimis Igaunijas teritorijā. 20. gadu beigās – 30. gadu sākumā dzīvoja Rīgā un vadīja Krievu senatnes pētnieku pulciņa ikonu darbnīcu. Ikonu glezniecību pie viņa mācījās tādi pazīstami mākslinieki kā Jurijs Rikovskis un Jevgeņijs Kļimovs. 30. gadu sākumā aizbrauca uz Parīzi, kur vadīja “Krievu studentu kristīgās kustības” senās krievu glezniecības skolu un ikonu glezniecības darbnīcu. Vēlāk strādāja Kondakova Krievu institūtā Prāgā. Apgleznojis baznīcas Dienvidslāvijā un Vatikānā. 1947. gadā pārcēlās uz ASV, kur piedalījās daudzu pareizticīgo di-evnamu apgleznošanā

e2. Ikonu gleznotāja Pimena Sofronova darbnīcā

F. Latgales vecticībnieki

Pēc 1930. gada tautas skaitīšanas datiem 45,15% (jeb vairāk nekā 91 tūkstotis) Latvijas krievu iedzīvotāju bija vecticībnieki

1939. gadā Latvijā bija 91 vecticībnieku kopiena

34

Pirmais pasaules karš un revolūcija deva nopietnu triecienu laicīgās sabiedrības institūcijām. Pirmajos neatkarīgās Latvijas gados krievu minoritātei nācās pielikt ne mazums pūļu, lai atjaunotu agrākās un radītu jaunas, tā laika politiskajiem apstākļiem atbilstošas sabiedriskās organizācijas. Jau 20. gadu sākumā Latvijā darbojās desmi-tiem nevalstisku krievu organizāciju, un to skaits turpināja augt. Krievu sabiedriskās dzīves centrs bija Rīga. Gandrīz visur, kur krievi dzīvoja kompakti, tika veidotas savas biedrības. To vidū bija kultūras un izglītības, labdarības, profesionālās, emigrantu, reliģiskās un jauniešu organizācijas. Sabiedriskās dzīves attīstībai pats labvēlīgākais bija parlamentārās republikas laiks.

Pēc Kārļa Ulmaņa diktatūras nodibināšanas 1934. gadā situācija mainījās. Biedrības, kas bija izvirzījušas politiskus uzdevumus, tika likvidētas. Pārējās organizācijas nonāca stingrā valsts kontrolē. Lai koncertos izpildītu krievu dziesmas, drukātu programmas krievu valodā utt. (tāpat kā citu mazākumtautu valodā), bija vajadzīga speciāla atļauja. 1938. gadā pieņēma jaunu “Likumu par biedrībām”, saskaņā ar kuru biedrības vajadzēja pārreģistrēt. Līdz ar to sabiedriskā dzīve vēl vairāk pierima, krievu biedrību skaits saruka. Tomēr krievu sabiedriskā dzīve turpinājās līdz Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā. No 1940. gada jūlija līdz 1941. gada februārim jaunā vara likvidēja visas 58 krievu biedrības. Tikai pēc 50 gadiem, XX gadsimta 80. gadu beigās, Latvijas krievi varēja sākt atjaunot savu sabiedrisko dzīvi.


A. Ikgadējās Krievu kultūras dienas – krievu aizrobežas tradīcija

„Krievu kultūras dienas” plaši tika atzīmētas arī Latvijā. Galvenais šo svētku iniciators bija Jelpidifora Tihoņicka vadītā „Rīgas krievu izglītības biedrība”

a1. Par „Krievu kultūras dienas” svinībām 1928. gadā

a2. „Russkij deņ”. Latvijas krievu izglītības biedrību Centrālās savienības izde-vums, 1928. gads

a3. „Krievu kultūras diena” Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mihalovas ciemā. Vidū skolotājs Iļja Astaškevičs

„Krievu kultūras diena” bija svētki ne tikai krieviem, tās pavēra iespēju arī latviešiem un citām tautām iepazīt krievu kultūras diženumu un dziļumu

B.1917. gadā uz Krievijā notiekošo demokrātisko pārmaiņu viļņa piefrontes

Rīgā nodibināja “Krievu pilsoņu nacionāli demokrātisko savienību” (NDS). Vācu okupācijas un boļševiku valdīšanas laikā tās darbība pārtrūka. 1920. gadā NDS tika atjaunota un centās vadīt sadrumstaloto krievu sabiedrību. 1924. gadā uz tās pamata radās divas krievu organizācijas – “Krievu nacionālā savienība” (KNS) ar politiskām funkcijām un “Krievu nacionālā apvienība” (KNA), kurā bija gan individuāli, gan kolektīvi biedri. 1934. gadā pirmo slēdza, bet otrā 1938. gadā tika pārdēvēta par “Rīgas krievu biedrību” un ar šādu nosaukumu likvidēta 1940. gadā

b1. Krievu nacionālās apvienības biedri 1930. gadā

b2. Nikolajs Bordonoss (vidū), aktīvs KNS un KNA dalībnieks

C. Biedrība „Bajan” – viena no vecākajām krievu biedrībām Latvijā

Biedrība atsāka darbu 1929. gadā. Tajā darbojās koris M.Grivska vadībā, S.Krasnopjorova tautas instrumentu orķestris, N.Barabanova literāri teatrālā studija, operas ansamblis N.Vasiļjeva vadībā

c1. „Bajan” orķestris 1. krievu koru salidojumā Narvā (1937. gads). Priekšā – diriģents S.Krasnopjorovs

Sabiedrisko organizāciju liktenis

D. Biedrība „Sokol”

Šī kustība aizsākās Čehijā XIX gs. vidū kā protests pret Austroungārijas īstenoto čehu pārvācošanas politiku. Tautas gara un spēka celšanai kustības ideologi (M. Tiršs un I. Figners) izstrādāja speciālu fizisku vingrojumu sistēmu. „Sokol” kustība ātri ie-mantoja popularitāti slāvu tautu, t.sk. krievu, vidū. Īpaši populāras tās idejas kļuva emigrācijas apstākļos. Latvijā pirmā vingrošanas biedrība „Sokol” radās Daugavpilī 1928. gadā, pēc tam Rīgā, Liepājā, Rēzeknē, Jelgavā. Līdztekus vingrošanai „Sokol” biedriem tika ieaudzināta nepatika pret boļševismu.

Rīgas „Sokol” biedrības biedri

d1. Nadežda Maširova. 30. gadi

d2. Rostislavs Maslovs-Berings. 1933. gads

E. Gaidas un skauti

e1., e2. Krievu skauti. 20. gadi

e3., e4. Krievu gaidas. 30. gadi

F. “Krievu pareizticīgo studentu vienība” (KPSV) bija daļa no “Krievu studen-

tu kristīgās kustības ārzemēs” (KSKK). KPSV izveidojās Rīgā 1928. gadā, lielā mērā pazīstamā krievu filozofa N.Berdjajeva lekciju ietekmē, un tai bija nozīmīga loma krievu jauniešu garīgajā izaugsmē. 1934. gadā varas iestādes KPSV slēdza

f1. Baltijas 3. vispārējais KSKK kongress Pihticas klosterī (Igaunija) 1930. gadā

f2. Ģimnāzistu pulciņa „Dzīvinošais avots” dalībnieces. Rīga, 1933. gads

f3. Privātdocents V.Preobraženskis ar vēstures pulciņa dalībniecem

f4. V.Preobraženska brošūras „Kristietība un pirmskristietības reliģijas” vāks

f5. Boriss Pļuhanovs (1911–1993) – aktīvs KPSV biedrs, grāmatas „Krievu stu-dentu kristīga kustība” Latvijā un Igaunijā” (Parize, YMCA-Press, 1993) autors

B. Pļuhanovs: „Kustība nav partija – ne politiska, ne nacionālistiska, ne baznīcas. Tā ir kaut kas cits, daudz dziļāks. Tā ir jauna strāva krievu jauniešu garīgajā dzīvē, krieviska, pareizticīga domas un dzīves ievirze krievu jauniešiem gan emigrācijā, gan tiem, kas dzimuši, auguši un dzīvo savās dzimtajās vietās bijušās Krievijas impērijas teritorijā no jauna izveidotajās patstāvīgajās valstīs.” (91. lpp)

G. Studentu korporācijas

„Ruthenia”

Krievu studentu korporācija „Ruthenia” radās 1929. gadā, sašķeļoties „Fraternitas Arctica”. Korporācijas krāsas: melna, oranža, balta. Korporācija pārdzīvoja 1940. gadu, Otro pasaules karu un emigrācijā darbojās līdz 1998. gadam

g1. Pavasara komeršs (korporācijas svētki), 1936. gada 25. aprīlis

g2. Kādā no komeršiem kara laikā. Deķeļu piespraušana

g3. Korporeļu kāzas: laulībā stājas Jeļena Bērziņa no korporācijas „Sororitas Tatiana” un Ļevs Francmanis no „Ruthenia”

„Sororitas Tatiana” – krievu studenšu korporācija

Dibināta 1932. gada 17. janvārī. Krāsas: gaiši zaļa- zila-sārta

g4. Komeršs. 1938. gads

g5. Korporācijas otrajs posms (2. coetus)

1. rindā no kreisās – Valida Palmberga, Vera Kuharenko, Jevgeņija Beniksone

2. rindā – Jeļena Bērziņa un V.Kauļs

H. Labdarības akcijas „Baltās puķes diena” dalībnieki pie Rīgas valsts krievu ģimnāzijas ieejas

36

1919. gadā Latvijas Republikas Tautas padome pieņēma likumus „Par Latvijas izglītības iestādēm” un „Par Latvijas mazākumtautību skolu iekārtojumu”, saskaņā ar tiem nacionālās minoritātes ieguva autonomijas tiesības skolu veidošanā un vadīšanā. Izglītības ministrijā izveidoja nacionālās nodaļas, tai skaitā Krievu nodaļu. Vairāk nekā 10 gadus to vadīja pro-fesors Ivans Jupatovs. Īsā laikā Latvijā radās latviešu, krievu, baltkrievu, vācu, ebreju, poļu, lietuviešu un igauņu skolas. Tādējādi tika realizētas minoritāšu tiesības iegūt izglītību, arī vid-usskolas, dzimtajā valodā. Tikai Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju, sākot no pamatskolas 5. klases, mazākumtautību skolās mācījās latviešu valodā.

20.–30. gados nemitīgi cēlās krievu iedzīvotāju lasīt un rakstīt prasme. 1920. gadā lasīt un rakstīt prata tikai 41,32% Latvijas krievu vecumā virs 10 gadiem, bet 1930. gadā – jau 62,74%. To veicināja krievu pamatskolu tīkla izveide, īpaši attālos Latgales nostūros. Taču ne visi krievu bērni pabeidza mācības pamatskolā, un tikai katrs 22. krievu pamatskolas beidzējs turpināja mācības vidusskolā.

vācieši latvieši ebreji krievi

Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma pastiprinājās nacionālistiskas tendences. Varas attieksme pret nacionālajām minoritātēm krasi mainījās. Jaunais likums „Par tau-tas izglītību” likvidēja skolu autonomiju. Sekoja instrukcija „Par skolēnu sadalīšanu pēc nacionalitātes”, kas ierobežoja vecāku tiesības izvēlēties bērniem skolu ar viņiem piemērotu mācību valodu. Ja 30. gadu sākumā bija piecas valsts krievu ģimnāzijas (Rīgā, Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē un Jaunlatgalē), tad 30. gadu beigās bija palikušas tikai divas – Rīgā un Rēzeknē, kā arī krievu plūsma Daugavpils 2. ģimnāzijā. 1936. gadā slēdza pēdējo no kādreiz daudzajām privātajām krievu ģimnāzijām – O. Ļišinas ģimnāziju. 1939./40. mācību gadā atlikušajās krievu vidusskolās mācījās 568 skolēni, kas nepavisam nevarēja apmierināt krievu jauniešu pieaugošo tieksmi pēc izglītības. Latviešu ģimnāzijas bija pārpildītas un nevarēja uzņemt jaunus audzēkņus.


A. Rīgas pilsētas krievu ģimnāzija (bijusī Lomonosova ģimnāzija)Par oficiālo ģimnāzijas dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1919. gada 15.

janvāris, taču gan skolotāji, gan skolēni savu skolu uzskatīja par turpinājumu Lo-monosova ģimnāzijai, kas darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, un sevi sauca par lomonosoviešiem. Skola ātri iemantoja Latvijas labākās krievu mācību iestādes slavu. Šīs skolas absolventi bija dzejnieki I.Činnovs un N.Istomins, rakstnieks L.Zurovs, šaha lielmeistars V.Petrovs, mākslinieki G.Kruglovs, G.Matvejevs, A.Jupatovs, M.Jakobi, mūziķi N.Kačalovs, D.Kuļkovs, A.Fjodorovs, filologi M.Semjonova un N.Kravčonoka, tēlnieks Ļ.Bukovskis, juristi D.Bukovskis un B.Pļuhanovs u.c.

a1. Adrians Mosakovskis (1871-1939) – ģimnāzijas direktors no 1921. līdz 1935. gadam

„Mēs necenšamies panākt nekādus atvieglojumus vai priekšrocības [...], bet no mūsu puses tas būtu grēks, noziedzīga paviršība, pierādījums politiskā un nacionālā brieduma trūkumam, ja mēs atteiktos no kaut kā tāda, ko uzskatām par mūsu neatņemamām tiesībām.”

Adrians Mosakovskis

a2. Pirmais direktors un vēstures skolotājs Johans (Ivans) Kelers (1873-1944) ar saviem audzēkņiem (2. rindā vidū). 1924. gads

a3. 1925. gada izlaidums

a4. Ģimnāzija – labāko krievu pedagogu zvaigznājs 1. rindā no kreisās: protohierejs N.Perehvaļskis, A.Mosakovskis, D.Tihomirovs,

A.Jekkals; 2. rindā: I.Bataļins, J.Zīle, A.Bulatovs, A.Ratermane; 3. rindā: J.Serafimovs, A.Baltiņa, N.Kuzminskis u.c.

Krievu skolas neatkarīgajā Latvijā

a5. Ģimnāzistes. 1923. gads

a6. Ģimnāzisti izdeva žurnālu „Škoļnije godi”

a7. Pēdējais foto skolotāju istabā pirms ģimnāzijas likvidēšanas. 1935. gads

Ar izglītības ministra A. Tenteļa rīkojumu skolu slēdza 1935. gada 1. septembrī. Slēgšanas iemesls bija valsts īstenotā nacionālo mazākumtautību skolu skaita samazināšanas politika, iegansts – finansējuma krasa samazināšana skolai no pilsētas budžeta

Ģimnāzijas slēgšanu krievu sabiedrība uztvēra kā smagu un netaisnīgu triecienu

B. Rīgas valsts krievu ģimnāzija

Dibināta 1922. gadā, aktīvi piedaloties Jelpidiforam Tihoņickim, kurš kļuva par ģimnāzijas pirmo direktoru. Pēc audzēkņu skaita un mācību kvalitātes at-palika no Lomonosova ģimnāzijas. 1935. gadā tajā iekļāvās bijušie Lomonosova ģimnāzijas skolotāji un skolēni. Tie, kas sākotnēji bija mācījušies Lomonosova ģimnāzijā, joprojām sevi uzskatīja par lomonosoviešiem. Viņu bija vairākums, un viņi bija tie, kas noteica skolā gaisotni. Drīz par lomonosoviešiem sevi sāka dēvēt arī tie, kas iepriekš Lomonosova ģimnāzijā nebija mācījušies. Tā turpinājās līdz 1945. gadam, līdz skolas sovjetizācijai.

b1. 1937. gada izlaidums. 2. rindā vidū ģimnāzijas direktors Nikolajs Gerbaņenko (1875-1949)

C. Rēzeknes valsts krievu ģimnāzija Dibināta 1921. gadā. Skolas uzplaukuma laiks bija 30. gados, kad tās direktors bija Ivans Tutiškins (1876-1939)

c1. „Puškina dienas” ģimnāzijā. 1937. gads

D. Ludzas valsts krievu ģimnāzija Darbojās no 1926. līdz 1935. gadam d1. Šajā ēkā Latgales ielā 62 atradās krievu ģimnāzija, kas bija kļuvusi par Lud-zas krievu kultūras centru. 1932. gads d2. Ludzas ģimnāzijas direktors Ivans Poļakovs un ticības mācības skolotājs tēvs Feofans Borisovičs

E. Olimpiadas Ļišinas privātā krievu meiteņu ģimnāzija e1. Olimpiada Ļišina (1875–1961). 30. gadu sākuma foto. Ģimnāziju nodibināja 1908. gadā

e2. Ģimnāzistes Jevgeņijas Gorškovas braukšanas karte

e3. Ģimnāzijas pēdējais izlaidums 1936. gadā

F. Ludmilas Tailovas privātā krievu meiteņu ģimnāzija Ludmila Tailova (1851-1938) savu mācību iestādi atvēra 1884. gadā. Tailovas skola bija viena no vecākajām un populārākajām krievu skolām Rīgā. Finansiālu problēmu dēļ skolu 1932. gadā slēdza

f1. Ģimnāzijas skolotāji un audzēkņi 20. gados. Pirmajā rindā vidū – Ludmila Tailova

G. Krievu pamatskolas

1930. gadu sākumā Latvijā bija vairāk nekā 200 krievu pamatskolu ar pāri par 20 000 skolēnu. Lielākā daļa šo skolu atradās lauku apvidos

g1. Pudānu krievu pamatskolas ēka. 1925. gads

g2. Pudānu krievu pamatskolas skolotāji un skolēni. 30. gadu sākums

g3. Sesku krievu 4-klasīgā pamatskola

g4. Viļanu pamatskolas skolēni. 1939. gads

g5. Rēzeknes krievu pamatskolas skolniece Ksenija Šarigina. 1931. gads

H. Rīgas krievu pamatskolas

Rīgā darbojās 13 krievu pamatskolas

h1. Stunda Rīgas krievu 9. pamatskolā. 1920. gadu sākums

Analfabēti apzīmēti ar melno krāsu„Russkij deņ”. Krievu izglītības biedrību Centrālās savienības izdevums. – Rīga, 1928

38

Pašos neatkarīgās Latvijas pirmsākumos, 1919. gadā, uz Rīgas Politehniskā institūta bāzes nodibināja Latvijas Universitāti (LU), kas kļuva par zinātnes un pedagoģiskās darbības centru. Mācībspēku vidū izcēlās neliela krievu akadēmiskās inteliģences grupa. Dažādos laika posmos universitātē strādāja no 11 līdz 20 krievu pasniedzēju. Viņu vidū bija gan pirmskara Rīgā veidojušies speciālisti, gan emigranti no Padomju Krievijas, gan jaunās paaudzes pārstāvji, kas izglītību jau bija ieguvuši Latvijas Universitātē. 20. gados krievu profesoriem bija atļauts lekcijas lasīt krievu valodā, taču pakāpeniski notika pāreja uz mācībām latviešu valodā.

Latvijas Universitātē un citās augstākajās mācību iestādēs krievu studentu neb-ija daudz, kam iemesls bija vāji attīstītā vidējās izglītības sistēma un Latvijas krievu iedzīvotāju pamatmasas nabadzība.

Līdz 1936./37. gadam universitātē diplomu bija ieguvuši 130 krievu studenti un studentes: 4 arhitekti, 3 filologi, 3 filozofi, 1 vēsturnieks, 11 inženieri, 10 ķīmiķi, 3 farmaceiti, 6 agronomi, 4 matemātiķi, 3 dabaszinātnieki, 13 inženieri mehāniķi, 24 ārsti, 3 zobārsti, 6 ekonomisti, 30 juristi un 6 veterinārārsti. Starp nedaudzajiem universitātes krievu tautības absolventiem visvairāk bija ārstu un juristu, jo krievu inteliģence Latvijā visplašāk bija pārstāvēta tieši šajās prestižajās profesijās. Taču 30. gadu otrajā pusē, pastiprinoties nacionālistiskām tendencēm, kļuva manāma krievu ierēdņu izspiešana no valsts iestādēm un izglītotiem krievu jauniešiem problēmas sāka radīt iekārtošanās darbā un turpmākā karjera.


A. LATVIJAS UNIVERSITĀTES krievu pasniedzēji

a1. Vasilijs Sinaiskis (1876–1949), katedras vaditājs, profesors. No 1922. līdz 1944. gadam Latvijas Universitātē lasīja lekcijas civiltiesībās. Pasaulē pazīstams zinātnieks. Mira Beļģijā

a2. Vladimirs Bukovskis (1867–1937), lasīja civilprocesa kursu. 1931. gadā aizstāvēja doktora disertāciju un tika ievēlēts par profesoru. Piedalījās 1937. gadā pieņemto Civilās tiesvedības statūtu izstrādē

a3. Aleksandrs Krugļevskis (1886–1964), no 1928. līdz 1948. gadam strādāja LU krimināltiesību katedrā. 1948. gadā kā „buržuāziskais speciālists” atbrīvots no darba

a4. Vjačeslavs Gribovskis (1867–1924), profesors, LU lasīja valsts tiesību kursu

a5. Anatolijs Ugrjumovs (1872–1929), Aleksandra juridiskās kara akadēmijas absolvents, no 1923. līdz 1929. gadam LU privātdocents LVVA foto

a6. Vladimits Kosinskis (1868–1938), profesors. Emigrējis no Padomju Krievijas, līdz 1928. gadam bija pasniedzējs Krievu juridiskajā fakultātē Prāgā. No 1928. gada LU lasīja lekcijas par kooperāciju un statistiku

a7. Nikolajs Kohanovskis (1870–?), no 1924. līdz 1929. gadam LU lasīja polite-konomijas kursu. Pēc tam emigrēja uz ASV

a8. Vasilijs Kļimenko (1868–1941), no 1921. gada – LU Medicīnas fakultātes iekšējo slimību diagnostikas katedras profesors. Reizē bija praktizējošs ārsts

a9. Eduards Gartjē (1872–1959), no 1921. līdz 1944. gadam LU Medicīnas fakultātes profesors, izcils pediatrijas speciālists. Pēdējos mūža gadus pavadīja Skotijā

a10. Vladimirs Trofimovs (1872–1944), no 1924. līdz 1931. gadam LU vadīja operatīvās ķirurģijas kursu. 1931. gadā bija ministrs bez portfeļa. 1944. gada beigās, IeTK iestāžu arestēts, mira ieslodzījumā

a11. Roberts Vipers (1859–1954), izcils Eiropas jauno laiku vēstures speciālists. No 1924. līdz 1941. gadam LU profesors, lasīja jauno laiku vēstures kursu un vadīja semināru par Latvijas vēsturi. 1941. gadā pārcēlās uz Maskavu

Krievu profesūra un studenti

a12. Boriss Vipers (1888–1967), profesors, Roberta Vipera dēls. No 1924. līdz 1941. gadam Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātes mācību spēks. Devis lielu ieguldījumu latviešu mākslas izpētē. 1941. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja raženi strādāt

a13. Aleksandrs Labutins (1880–1970), no 1920. gada lasīja LU tehniskās mehānikas, tēlojošās ģeometrijas un būvstatistikas lekciju kursus, reizē nodar-bojoties ar inženiera praksi. 1944. gadā pameta Latviju un pēdējos mūža gadus pavadīja Šveicē

a14. Boriss Popovs (1871–1950), no 1920. līdz 1944. gadam LU Ķīmijas fakultātes mineraloģijas katedras profesors. 1944. gadā pameta Latviju

a15. Profesors Boriss Popovs vada nodarbību studentiem

a16. LU Mehānikas fakultātes profesori un studenti. 1931. gads

B. Krievu universitātes kursi

Krievu universitātes kursi Rīgā dibināti 1921. gadā pēc profesora Konstantina Arabažina iniciatīvas un ar viņa aktīvu līdzdalību. Kursos varēja krievu valodā iegūt gandrīz tāda paša apjoma zināšanas kā universitātē, taču izsniegtajam diplomam nebija juridiska spēka. 1929. gadā Kursus pārveidoja par Krievu universitātes zinību institūtu, kas darbojās līdz 1937. gadam

b1. Krievu universitātes kursu pasniedzēji un klausītāji. 1. rindā ceturtais no kreisās profesors Konstantins Arabažins

b2. Krievu universitātes zinību institūta beigšanas diploms

C. Jurijs Novosjolovs (1873–1955), Latvijas Ģeogrāfijas biedrības goda biedrs

D.Kalistrats Žakovs (1866–1926), filozofs, dzejnieks, rakstnieks

E. Krievu zinātnieku sagatavotie zinātniskie izdevumi un mācību grāmatas

F.Sakarā ar Roberta Vipera 80. dzimšanas dienu latviešu vēsturnieku sagatavotais rakstu krājums

G. Žurnāls „Zakon i sud” bija vienīgais professionālais izdevums juristiem ārpus Padomju Krievijas. Žurnālu laida klajā Rīgā „Krievu juridiskā biedrība” no 1929. līdz 1938. gadam.

H. h1. 1938./39. akadēmiskajā gadā LU studentu nacionālais sastāvs bija šāds: diagramma

1. - latvieši, 2. - ebreji, 3. - vācieši, 2. - krievi, 5. - citi

h2. Latvijas Universitātes students Boriss Voroncovs, 1939 год

40

a1.

Starpkaru periodā krievu prese ieņēma redzamu vietu Latvijas laikrakstu un žurnālu tirgū, kur tolaik bija izveidojušās trīs cita citu šķērsojošas informācijas telpas – latviešu, krievu un vācu. Laikrakstus krievu valodā labprāt lasīja ne ti-kai krievi, bet arī latvieši, ebreji, vācieši, poļi. Vispopulārākais krievu izdevums bija laikraksts „Segodņa”, kas iznāca no 1919. līdz 1940. gadam. 1924. gadā tam pievienojās vakara izdevums „Segodņa večerom”. Laikraksts bija plaši pazīstams krievu vidē ārpus Latvijas. Savus materiālus tam sūtīja ievērojami krievu rakst-nieki un dzejnieki – Arkādijs Averčenko, Konstantīns Baļmonts, Ivans Buņins, Aleksandrs Kuprins, Nadežda Teffi, Ivans Šmeļovs. Pēc krievu preses pētnieka Ju-rija Abizova vārdiem, „tā nebija ne emigrantu, ne ebreju, ne antiboļševistiska avīze. Tā uzskatīja sevi par Latvijas avīzi, jo apkalpoja krievu kultūras atmosfērā izaugušas republikas polietnisko sastāvu”, un tas noteica avīzes panākumus lasītāju tirgū.

1924. gada beigās klajā nāca laikraksta „Slovo” pirmais numurs (izdevējs – Nikolaja Belocvetova vadītā apdrošināšanas sabiedrība „Sala-mandra”), taču šis laikraksts nespēja konkurēt ar „Segodņa”, jo bija orientēts tikai un vienīgi uz labēji noskaņotiem krievu lasītājiem. 1929. gadā „Slovo” beidza eksistēt. Tāds pats liktenis piemeklēja arī citus „Salamandras” izdevu-mus, kuru vidū nozīmīgākais bija literāri mākslinieciskais iknedēļas žurnāls „Perezvoni”.

Dažādos laika posmos neatkarīgajā Latvijā 20.–30. gados izdeva vairāk nekā 70 laikrakstu un 80 žurnālu krievu valodā. Pēc autoritārā režīma nodibināšanas 1934. gadā žurnālisti nokļuva stingrā cenzūras uzraudzībā. 1940. gadā pēc Latvijas pievienošanas PSRS visi krievu izdevumi neatkarīgi no politiskās orientācijas tika slēgti, daudzi izdevēji un žurnālisti – represēti.


A.„Segodņa” – lielākais krievu laikraksts Baltijā, viena no labākajām krievu aizrobežas avīzēm

a1. Laikrakstu „Segodņa” un „Segodņa večerom” izdevēji, redaktori un līdzstrādnieki. 1. rindā trešais no kreisās – „Segodņa večerom” redaktors B.Haritons, piektais no kreisās – laikraksta līdzizdevējs J.Brams; 1. rindā pirmais no labās – kritiķis P.Piļskis, otrais no labās – nākamais „Segodņa” redaktors M.Miļruds, trešais no labās – „Segodņa” redaktors M.Ganfmans. 20. gadu beigas

a2. Maksims Ganfmans (1882–1934), laikraksta „Segodņa” redaktors

Krievu prese pirmskara Latvijā

a3. Mihails Miļruds (1883–1942), „Segodņa” redaktors. Arestēts 1941. gadā un gājis bojā gulagā

a4. Vladimirs Klopotovskis (1883–1944), „Segodņa” līdzstrādnieks. Pazīstams ar pseidonīmu Leri

a5. Anatolijs Perovs (1907–1977), „Segodņa” līdzstrādnieks, žurnāla „Dļa Vas” redaktors un viens no izdevējiem

a6. „Segodņa večerom” – laikraksta „Segodņa” vakara izdevums

B. b1. „Dļa Vas” (1933–1940) – ilustrēts literārs un sabiedriski politisks nedēļas žurnāls, izdevējs – koncerns „Segodņa”

b2. Žurnāla „Dļa Vas” redakcijas darbinieki

C.c1. „Slovo” nesekmīgi centās konkurēt ar laikrakstu „Segodņa”

c2. Arhibīskaps Jānis laikraksta „Slovo” redakcijā. Pa kreisi no arhibīskapa – Sergejs Belocvetovs, Sergejs Koreņevs, Ivans Zavoloko, redaktors Nikolajs Berežanskis

c3. Laikraksta „Slovo” pielikums „Slovo v iļustracijah”

D. d1. „Perezvoni”– literāri māksliniecisks nedēļas žurnāls (1925–1928)

d2. No kreisās: Vsevolods Belocvetovs, Nikolajs Belocvetovs, apdrošināšanas sabiedrības „Salamandra” rīkotājdirektors un izdevējs, un Sergejs Belocvetovs, žurnāla „Perezvoni” redaktors

E. e.1 „Dvinskij golos” iznāca no 1925. līdz 1935. gadam, no 1935. gada – ar no-saukumu „Naš Daugavpilskij golos”

e2. Laikraksta „Dvinskij golos” redakcija 1932. gadā. Vidū redaktore un izdevēja Ludmila Jakuboviča, aiz viņas – nākamais redaktors Arsenijs Formakovs

F.Laikraksts „Golos naroda”, iznāca no 1933. līdz 1935. gadam

42

Neatkarīgās Latvijas apstākļos laikā starp diviem kariem Rīga kļuva par vi-enu no krievu aizrobežas kultūras centriem. Krievi dzīvoja piesātinātu kultūras un garīgo dzīvi. Laikraksts „Segodņa” bija viens no lielākajiem preses izdevumiem. Rīgā darbojās vienīgais pastāvīgais krievu teātris ārpus Krievijas ar spožu aktieru trupu. Tāpat kā krievu skolas, arī krievu teātris tika finansēts no valsts budžeta. Latvijā savus darbus radīja talantīgi krievu mākslinieki. Rīgu apmeklēja daudzi slaveni krievu kultūras un zinātnes elites pārstāvji. Uz Rīgu brauca 1933. gada No-bela prēmijas laureāts Ivans Buņins un Ivans Šmeļovs. Vairākas reizes Rīgā dziedāja Fjodors Šaļapins. Rīdziniekiem bija iespēja iepazīties ar Aleksandra Vertinska daiļradi. Neaizmirstamus iespaidus atstāja Donas kazaku kora viesizrādes. Te lekc-ijas lasīja daudzi pazīstami krievu zinātnieki, to skaitā filozofi Nikolajs Berdjajevs, Ivans Iļjins un Semjons Franks. Krievijas tuvums un lielais krievu iedzīvotāju skaits piesaistīja Rīgai daudzus ievērojamus krievu emigrācijas pārstāvjus.

„Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Rīga, kas atrodas uz divu pasauļu – Krievijas un Rietumeiropas – robežas, labprāt aicināja viesos māksliniekus gan no Austrum-iem, gan Rietumiem. Ceļā uz Rietumiem krievu mākslinieki nevarēja apiet Rīgu, kas viņus silti un jūsmīgi sveica. Rīgā viesojās slaveni Lielā teātra solisti: Barsova (koloratūrsoprāns), kas brīnišķīgi tēloja Rozīnu „Seviļas bārddzinī”, Maksakova (Kar-mena), Sobinovs, Žadans Ļenska lomā „Jevgeņijā Oņeginā” un citi. Savukārt no Rie-tumiem brauca Šaļapins, kurš operā krievu valodā izpildīja Borisa Godunova partiju, dziedāja „Nārā”, kā arī koncertā. Biļetes tika izpārdotas vairākus mēnešus iepriekš. Viņa uzstāšanās bija notikums, kuram gatavojās un kuru ilgi atcerējās visu vecumu un tautību rīdzinieki,” atcerējas Natālija Sinaiska, tā laika notikumu aculieciniece.


A. Krievu mākslinieki deva lielu ieguldījumu Latvijas operas un baleta tapšanā

a1. Pjotrs Meļņikovs (1867–1940) no 1922. līdz 1933. gadam bija Nacionālās operas režisors un veidoja virkni spožu izrāžu, vispirms jau krievu operas klasikas uz-vedumus

a2. Aleksandra Fjodorova (1884–1972), bijusī Pēterburgas Marijas teātra soliste. 1925. gadā ieradās Rīgā kā jaunā baletmeistare un primabalerīna. Par balet-meistari nostrādāja astoņas sezonas. Īsā laikā Latvijas baletu pacēla līdz Eiropas līmenim. Viņas baleta studiju beidza daudzi vēlāk slaveni baleta mākslinieki. 1937. gadā A. Fjodorova aizbrauca uz ASV, kur ilgus gadus vadīja baleta studiju

a3. Marianna Čerkaska (1876–1934), bijusī Pēterburgas Marijas teātra soliste. Pēdējos mūža gadus aizvadīja Latvijā, kur uzstājās uz Nacionālās operas skatuves

a4. Dmitrijs Smirnovs (1882–1944), tenors, bijušais Maskavas Lielā un Pēterburgas Marijas teātra solists. No 1920. gada emigrācijā. 30. gadu beigās apmetās Rīgā, kur vadīja vokālo studiju

a5. Leonīds Sobinovs (1872-1934) Rīgā bija biežs viesis. Attēlā – L. Sobinovs Ļenska lomā operā „Jevgeņijs Oņegins”

a6. Valentīna Teļegina-Vasiļjeva (1894–1963) ar saviem audzēkņiem operdziedāšanas studijā. 1934. gads

B.Krievu vidē ļoti populāra bija kora dziedāšana

Kordiriģenti

b1. Mihails Grivskis

b2. Ļevs Grivskis

b3. Sergejs (Stefans) Krasnopjorovs (1900–1961) izveidoja tautas instrumentu orķestri, pēc tam vadīja Krievu tautas kori. Pēckara gados strādāja filharmonijā, kā arī vadīja tautas instrumentu klasi Latvijas konservatorijā

Krievu kultūras oāze

b4. Biedrības „Bajan” koris

C. Tautas teātris

Dibināts 1926. gadā, dibinātājs – Konstantīns Ņezlobins (1857-1930), populārs gadsimta sākuma antreprenieris. Tautas teātris nesekmīgi centās konkurēt ar Krievu teātri. Pēc Ņezlobina nāves 1930. gadā pārstāja darboties

c1. Tautas teātra trupa. 20. gadu beigas

c2. Šajā namā Maskavas priekšpilsētā Jēzusbaznīcas ielā 3 darbojās Tautas teātris

D. Ivans Rudenkovs (1887–1950), viens no leļļu teātra dibinātājiem Latvijā

E. Literatūra

e1. Irina Saburova (1907–1970)

Radošās gaitas sāka pirmskara Rīgā. 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem. 1947.–1949. gadā sarakstīja romānu „Vecpilsētas kuģi” – vienīgo daiļdarbu par „krievu Rīgu”. Sākotnēji grāmata tika izdota vācu valodā un tikai 1972. gadā krievu valodā. 2005. gadā grāmatu pirmo reizi izdeva Latvijā

e2. Aleksandrs Perfiļjevs (1895–1973), žurnālists, rakstnieks, dzejnieks. Miris Minhenē

e3. Boriss Engelhards (1889–1962) Cara armijas pulkvedis. Bijušais Krievijas Valsts domes deputāts, Petrogradas komandants Februāra revolūcijas laikā, balto kustības dalībnieks. Atrazdamies emigrācijā, pievērsās literārajai darbībai, galvenokārt memuāriem. Padomju varas represēts. Izdzīvoja un atgriezās Rīgā

e4. Pjotrs Piļskis (1881–1941), literatūras kritiķis un publicists

e5. Sergejs Minclovs (1870–1933), daudzu vēsturisku romānu autors

e6. Jurijs Gaļičs (Gončarenko) (1877-1949), dzejnieks, rakstnieks, žurnālists

Cara armijas virsnieks, Pagaidu valdības laikā ieguva ģenerāļa pakāpi. No 1923. gada dzīvoja Rīgā. 1940. gadā pēc izsaukuma uz IeTK izdarīja pašnāvību

F. Grāmatu izdošana

f1. „Žizņ i kuļtura” – populārākā krievu izdevniecība pirmskara Latvijā

Laida klajā 75 grāmatas, kā arī Tolstoja, Dostojevska, Puškina, Ļermontova un Turgeņeva kopotos rakstus

Rīgas izdevniecības izdeva ne tikai krievu klasiķu un emigrācijā dzīvojošo rakst-nieku, bet arī padomju autoru darbus

G. Pasaulslavenais krievu dziedonis Fjodors Šaļapins Rīgā

H. “Rīgas Krievu izglītības biedrības” Mihaila Nazarova (1896–1949) koris. 1939. gads

44

„Krievu cilvēkiem ir pienākums pašiem izjust un apzināties savu mākslinieku radītā nozīmību, lai Rietumu cilvēkus iepazīstinātu ar krievu glezniecību.”

Jevgeņijs Kļimovs

Pēc boļševiku revolūcijas uzvaras patvērumu Latvijā guva daudzi Krievijas mākslinieki, to skaitā tādi pazīstami kā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis un Sergejs Vinogradovs. Tāpat kā daudzi citi, arī viņi emigrācijā turpināja aktīvu radošo un pedagoģisko darbību, attīstot krievu mākslas tradīcijas.

Veselai virknei krievu mākslinieku Latvija kļuva par otro dzimteni, kur viņi iza-uga par augstas klases meistariem. Aleksandra Beļcova, piemēram, kļuva par izcilu kubisma un art deco virziena pārstāvi Latvijā, bija viena no porcelāna apgleznošanas nacionālās skolas pamatlicējiem.

Otru krievu mākslinieku grupu veidoja tie, kas Latvijā bija dzimuši vai ieguvuši māksliniecisko izglītību Latvija. Sergeja Antonova, Jevgeņija Kļimova, Georgija Matvejeva, Jurija Rikovska, Alekseja Jupatova, Mavrikija Jakobi un citu krievu mākslinieku daiļrade izceļas ar to, ka ir attīstījusies Eiropas mākslas kontekstā, reizē saglabājot krievu nacionālo savdabību.

Pirmskara Latvijā sākās Georgija Kruglova (1905–1984) radošā karjera. Mākslas akadēmiju viņš beidza kā keramiķis un sāka strādāt Kuzņecova fabrikā. Viņa darbi tika apbalvoti izstādēs Berlīnē (1933, 1938), Parīzē (1937), Briselē (1938). No 1944. līdz 1974. gadam Georgijs Kruglovs pasniedza Mākslas akadēmijā, bija keramikas nodaļas un dekoratīvi lietišķās mākslas katedras vadītājs, prorektors.

Labi pamanāms ir arī krievu arhitektu ieguldījums neatkarīgās Latvijas būvniecības mākslas attīstībā. 20.–30. gados šeit dzīvoja un strādāja arhitekti Vladimirs Šervinskis, Sergejs Antonovs, Pjotrs Pavlovs, Aleksandrs Trofimovs un citi.

Ārpus boļševistiskās Krievijas radītais un uzkrātais unikālais mākslinieciskais kapitāls sniedz priekšstatu par virzieniem, kuros varēja attīstīties krievu māksla XX gadsimtā.


A. Sergejs Vinogradovs (1869–1938) a1. Sergejs Vinogradovs, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenais loceklis, no 1924. gada līdz mūža beigām dzīvoja Rīgā. Pārņēma mākslas studiju no Bogdanova-Beļska. Daudz gleznoja Rīgas pievārti, bet īpaši aizrautīgi strādāja Latgalē, kuras daba viņam atgādināja Krieviju

a2. Latgales ainava, 1925 gads

a3. Pleskavas Pečoru klosteris, 1920. gadi

a4. S.Vinogradovs ar savas studijas audzēkņiem, 30. gadi

Sergejs Vinogradovs: „Redzēt, redzēt – lūk, mūsu pienākums.”

„Savu mākslu es protu. Ne jau velti tik daudz esmu mācījies, skatījies, paturējis prātā un strādājis. Tagad man tehnisku grūtību nav.”

Pjotors Piļskis: „Vinogradovs ir pārsteidzošs mākslinieks, lai kam viņš pieskartos, viss pēkšņi sāk trīsēt un zaigot.”

B. Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868–1945)

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868–1945), akadēmiķis, Rīgā uz dzīvi apmetās 1921. gadā. Nodibināja studiju, kurā mācījās arī latvieši. Daudz gleznojis por-tretus un ainavas. 1936. gadā saņēmis Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni

b1. Pašportrets, 1915 gads

b2. Latgales meitenes, 1920. gadi

b3. Vakars (Makšķernieks), 1925 gads

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis: „Māksla dod cilvēkiem laimi un prieku iepazīt skais-to.” „Mani vienmēr ir valdzinājuši bērni, es viņiem esmu veltījis un veltu visu savu dzīvi... Bērnu pasaule ir tik jauka!”

Pirmskara Latvijas krievu mākslinieki

C. Aleksandra Beļcova (1892–1981)c1. Ilgus gadus bija saistīta ar latviešu mākslu, reizē saglabājot nacionālo savdabību. Kādu laiku aizrāvusies ar kubismu, kļuva par vienu no spožākajām art deco virziena pārstāvēm Latvijā c2. Tenisiste, 1927 gads

Porcelāns: c3. Leijerkastnieks, 1925 gads c4. Maska, 1925 gads

D. Vladimirs Šervinskis (1894–1975)

20.–30. gados – Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodes arhitekts. Pēc Vladimira Šervinska projektiem Latvijā uzbūvēti vairāk nekā 25 dievnami, no tiem lielākā daļa Ziemeļkrievijas koka arhitektūras stilā

d1. Vladimirs Šervinskis. Foto

d2. Pareizticīgo baznīca Jaunlatgalē, 30. gadi. Būvēta pēc V. Šervinska projekta

E. Aleksandrs Trofimovs (1891–1979)

Smalks stilizācijas meistars, vairāku 20. gadu arhitektūras šedevru autors, kuru vidū īpaši izceļas tabakas fabrikanta Maikapara nams Rīgā

e1. Aleksandrs Trofimovs. Foto

e2. Maikapara nama fasāde (rasējums), 1920. gadi

F. Sergejs Antonovs (1884–1956)

Ar panākumiem darbojies arhitektūrā, glezniecībā, scenogrāfijā (veidojis skatuves ietērpu krievu klasiķu lugu uzvedumiem Krievu un citos teātros) un pedagoģijā

f1. Sergejs Antonovs. Foto

f2. Laikraksta „Segodņa” tipogrāfijas un redakcijas ēka, būvēta pēc S. Antonova projekta. Skats mūsdienās

f3. Par Latvijas paviljonu Vispasaules izstādē Briselē (1935. gads) arhitekts saņēma divus goda diplomus, divas zelta medaļas un Leopolda II ordeni

f4. „Svētku dienā. Krievu motīvs”, tempera

G. Aleksejs Jupatovs (1911–1975)

Visspilgtāk sevi apliecinājis stājgrafikā un grāmatu ilustrācijas jomā. Aptu-veni 600 ekslibru autors. 1936. gadā saņēma goda diplomu starptautiskajā grāmatzīmju izstādē Losandželosā

g1. Aleksejs Jupatovs un Sergejs Antonovs. Foto

g2. Aleksejs Jupatovs savā darbnīcā

g3. Valdnieks (Ivans Bargais), ilustrācija

g4. Exlibris

H. Jevgeņijs Kļimovs (1901–1990)

Jevgeņija Kļimova radošā darbība izceļas ar ļoti lielu daudzveidību – viņš bija gleznotājs, tostarp ikonu gleznotājs, grafiķis, restaurators, strādāja mozaīkas tehnikā, bija mākslas zinātnieks un pedagogs

h1. Jevgeņijs Kļimovs. 1920. gadu foto

h2. Jānis Kristītājs. Mozaīka virs arhibīskapa Jāņa (Pommera) kapličas Pokrova kapos Rīgā, 1930. gadi

h3. Uz Pleskavas ezera. Audekls, eļļa, 1937 gads

h4. Elijas iela. Rīga. Eļļa, 1930. gadi

I. Rīgas Centrāltirgus projekta izstrādē piedalījās arhitekts P. Pavlovs, inženieri V. Isajevs un G. Tolstojs. 1924.–1930. gadā būvētais Rīgas tirgus ilgu laiku bija lielākais un modernākais tirgus Eiropā

46

Starptautiskajai situācijai Otrā pa-saules kara priekšvakarā aizvien saasino-ties, 1939. gada 23.augustā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS jeb Molotova – Ribentropa pakts. Saskaņā ar līguma slepenajiem pielikum-iem PSRS un Vācija sadalīja interešu sfēras Eiropā. Baltijas valstis, Somija, Rietum-baltkrievija, Rietumukraina un Besarābija nonāca PSRS interešu sfērā, bet lielākā daļa Polijas – Vācijas interešu sfērā. Valstu un tautu likteņi tika lemti, tām nezinot.

1939. gada 1.septembrī Vācija uz-bruka Polijai – sākās Otrais pasaules karš.

1939. gada 5.oktobrī Latvijas valdība PSRS spiediena ietekmē deva atļauju valsts teritorijā izveidot padomju kara bāzes, lai aizsargātu Latviju no Vācijas iespējamās agresijas.

1940. gada 16. jūnijā PSRS valdība iesniedza Latvijas vēstniekam Maskavā notu, kurā Latvija tika apsūdzēta 1939. gada 5.oktobra līguma neievērošanā un tika pieprasīta valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Latvijas valdība pakļāvās un atkāpās. 17.jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Kārlis Ulmanis savā radiorunā sacīja: „Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. [..] Valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos. [..] Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” Nekāda pretestība padomju karaspēkam netika izrādīta, gluži pretēji, daļa iedzīvotāju karaspēka ienākšanu uzņēma ar sajūsmu, ko apliecināja plašās prosovjetiskās demonstrācijas. Vērojot tās, pazīstamais krievu jurists un Latvijas sabiedriskais darbinieks Pjotrs Jakobi (1977-1941) rakstīja: „Pēc vācu parauga veidotie autoritārie pamati pie mums izvērtās nacionāli birokrātiskā pārvaldē, kas apmierināja ierobežotu pilsoņu loku, kuri bija tikuši pie valsts pīrāga. Kā redzams, nekādi ierobežojumi nepaliek bez sekām. Nu visi vajātie paceļ balsi un prasa atjaunot savas kājām samīdītās tiesības.” Starp tiem, kas pauda neapmierinātību ar Ulmaņa režīmu, bija ne tikai nacionālās minoritātes, bet arī daudzi latvieši, kurus uztrauca ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās un kuri nevēlējās nokļūt nacistiskās Vācijas varā.


A.a1. Molotova – Ribentropa pakta parakstīšana 1939. gada 23. augustā

a2. Rīga, 1940. gada 17. jūnijs

a3. 1940. gada 28. jūnijā slēgtā laikraksta „Segodņa” vietā iznāca „Russkaja gazeta”

a4. 17. jūnijā Sarkanās armijas daļu sagaidīšanas laikā no policista lodes krita strādnieks Iļja Tihomirovs

a5. Rīgas strādnieki pieprasa nacionalizēt rūpniecību, bankas un transportu

a6. Tabakas fabrikas strādnieki svin svētkus fabrikas bijušā īpašnieka Maika-para namā

a7. Valsts krievu ģimnāzijas skolotāji un skolēni sveic jauno varu

B. Drīz sākās aresti. Upuru tautība jaunajai varai nebija svarīga

b1. Sergejs Trofimovs, 4. Saeimas deputāts. Arestēts 1940. gada 9. augustā. Nošauts Rīgas pievārtē 1941. gada 22. jūnijā

Latvijas pievienošana PSRS

b2. Jelpidifors Tihoņickis, 2. Saeimas deputāts, “Rīgas krievu izglītības biedrības” ilggadējs vadītājs, pirmais Rīgas valsts krievu ģimnāzijas direktors. Arestēts 1940. gada 14. oktobrī. Piespriests nāves sods nošaujot, bet nošaut nepaspēja – mira nometnē 1942. gada 21. maijā

b3. Meletijs Kaļistratovs, populārākais krievu deputāts. Arestēts 1940. gada 9. oktobrī. Apsūdzēts par to, ka dienējis baltajā armijā, bet būdams Saeimas deputāts „mānījis Latvijas darba tautu”. Kara pirmajās dienās bez tiesas sprieduma nošauts Daugavpils cietuma pagalmā

b4. Pjotrs Jakobi, jurists, sabiedriskais darbinieks, žurnāla „Zakon i sud” redak-tors. Arestēts 1940. gada 5. augustā. Piespriesti 10 gadi ieslodzījuma lēģerī. Miris nometnē 1941. gada 26. augustā

b5. Ivans Zavoloko, vecticībnieku sabiedriskais darbinieks. Arestēts 1940. gada 9. oktobrī. Piespriesti 8 gadi ieslodzījumā nometnē par „spiegošanu”. Rīgā varēja at-griezties tikai 1957. gadā

No LVA fondiem

C. 1941. gada 14. jūnijā aptuveni 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju deportēja uz Sibīriju. Viņu vidū bija ne mazums krievu

Deportēto vidū bija arī Ņikiforovu ģimene: Stahijs Ņikiforovs – bijušais baltais virsnieks, viņa māte Marija, sieva Aleksandra un meitas Tamāra un Irina. Ģimenes galva tika nosūtīts uz nometni un nošauts. Sievietes izveda uz Tomskas apgabalu. Drīz vien 13 gadus vecā Tamāra un 11 gadus vecā Irina kļuva bārenes – māte un vecmāmiņa nomira. Meitenēm laimējās 1946. gadā atgriezties Rīgā

c1. Stahijs Ņikiforovs (1892–1942) – nošauts 1942. gada 11. maijā

c2. Aleksandra Ņikiforova ar meitām Tamāru un Irinu Rīgā

c3. Mariju Ņikiforovu uz Sibīriju izveda 74 gadu vecumā, tur viņa mira 1941. gada 11. novembrī

c4. 2006. gadā klajā nāca Tamāras Ņikiforovas grāmata par Sibīrijā pavadīto jaunību

D.d1. Gaļina un Vladimirs Petro-

vi 30. gadu beigās. Viņš – izcils šahists, lielmeistars, viņa – Latvijas Universitātes studente. Vladimirs Petrovs gāja bojā nometnē 1943. gadā. Gaļina Petrova (Matis) (1915-2000) mūža pēdējos gados vadīja pašas dibināto biedrību „Memoriāls”. Pateicoties viņas

pūlēm, 1994. gada 14. jūnijā Sv. Trijādības-Sergija klostera teritorijā Rīgā uzstādīja pieminekli represētajiem Latvijas krieviem

d2. Mūžīga piemiņa represiju gados nomocītajiem un nogalinātajiem Latvijas krieviem

d2.

48

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS. Jau kara pirmajās stundās Latvijas teritoriju sāka bombardēt. Padomju armija atkāpās. 1. jūlijā vācu karaspēks ieņēma Rīgu. Artilērijas apšaudē cieta Rīgas pērle – Vecrīga, tika sagrauts Meln-galvju nams, Rātsnams, sv. Pētera katedrāle.

Ziņu par kara sākumu Latvijas iedzīvotāji uzņēma neviennozīmīgi. Daļa iedzīvotāju evakuējās uz padomju aizmuguri. 1940. gada vasarā Latvijā izveidotā Strādnieku gvarde ar kaujām atkāpās kopā ar Sarkano armiju. Taču kara sākumā Latvijā 1941. gada 14. jūnija arestu un masu deportāciju iespaidā pastiprinājās pret-padomju noskaņojums. Radikālāk noskaņotie padomju varas pretinieki steidza palīgā nacistiskajiem iebrucējiem. Viņi ne tikai šāva mugurā aizejošajiem sarkanarmiešiem, bet jau pirmajās kara dienās sāka izrēķināties ar ebrejiem un padomju aktīvistiem. 1941. gada 4. jūlijā ar kolaboracionistu līdzdalību tika nodedzināta Rīgas Korāļas sin-agoga, kurā atradās vairāki simti cilvēku. 1941. gada septembrī sāka veidot latviešu policijas bataljonus, kuri vēlāk piedalījās soda operācijās KPFSR, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas teritorijā. Pēc sakāves pie Staļingradas Hitlers parakstīja pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona formēšanu, taču drīz vien brīvprātības princips tika aizstāts ar piespiedu mobilizāciju.

Vācu okupācijas varas īstenotā politika izraisīja iedzīvotāju aizvien lielāku sašutumu, arī to, kuri sākotnēji bija cerējuši uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1944. gada vasarā Padomju armija sāka padzīt nacistiskos iekarotājus no Latvijas teritorijas. 1944. gada 13. oktobrī tika atbrīvota Rīga. Latvijas rietumdaļā izveidojās tā dēvētais Kurzemes katls, kurā atradās paliels vācu karaspēka grupējums, arī 19. latviešu SS divīzija. Tikai 1945. gada 9. maijā vācu karaspēks Kurzemē kapitulēja.


A. Kara pirmajās dienās Rīgas vēsturiskais centrs pārvērtās drupās a1. Skats uz Rātslaukumu a2. 1941. gada 29. jūnijā šāviņš trāpīja vienai no vecākajām Rīgas kulta ēkām – Sv. Pētera katedrālei, tās unikālais koka tornis aizdegās un sabruka a3. Vācu karavīri Rīgas ielās a4. Padomju karavīru kapi Ivana kapsētā

Vācu okupācijas pirmajās dienās Rīgas ielās gulēja ne mazums kritušu padomju karavīru. Rīgas krievi – pareizticīgie un vecticībnieki, riskējot ar dzīvību, guldīja karavīrus zemes klēpī atbilstoši kristīgajām tradīcijām. Šajā akcijā aktīvi piedalījās Jāņa baznīcas pārzinis virspriesteris Nikolajs Šalfejevs un Visu Svēto baznīcas pārzinis virspriesteris Aleksejs Toropogrickis. 1941. gada decembrī abi garīdznieki mira pēc pratināšanas gestapo

a5. Pieminekļi virspriesteriem Nikolajam Šalfejevam un Aleksejam Toro-pogrickim, kuri piedalījās kara pirmajās dienās kritušo padomju karavīru apbedīšanā

a6. Ostlandes karte

Latvija – Ostlandes sastāvā, par brīvu Latviju nebija ne runas

Vietējos iedzīvotājus bija paredzēts daļēji pārvācot vai pārvietot uz okupētajām austrumu teritorijām

B. Salaspils koncentrācijas nometne – viena no lielākajām cilvēku ieslodzījuma un masveida iznīcināšanas vietām Baltijā. Nometne pastāvēja no 1941. gada oktobra līdz 1944. gada oktobrim b1. Salaspils nāves nometne. Bijušā ieslodzītā Kārļa Buša zīmējumsb2. Mātēm atņem bērnus. Kārļa Buša zīmējums b3. Mātēm atņemtajiem bērniem kaklā kāra šādas birkas

b4. Bijušās mazgadīgās Salaspils gūsteknes. Nadežda un Elvīra Stambrovskas kopā ar māti un vecmāmiņu Salaspilī nonāca no Baltkrievijas. Vācieši nodedzināja viņu ciemu un visus iedzīvotājus atdzina uz Latviju. Stambrovsku ģimenes locekļi tika izšķirti, bet viņiem izdevās izdzīvot. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Elvīra Iļjahina (Stambrovska) (1932–2008) vadīja Nacistu koncentrācijas nometņu mazgadīgo gūstekņu biedrību

b5. Daļa no memoriālā ansambļa bijušās Salaspils koncentrācijas nometnes vietā. Ansamblis atklāts 1967. gadā. Autori – arhitekti G.Asaris, O.Ostenbergs, I.Strautmanis un O.Zakamennijs, tēlnieki Ļ.Bukovskis, O.Skarainis un J.Zariņš.

Otrais pasaules karš

C. Krievu ģimeņu izglābtie bērni

1943. gadā metropolītam Sergijam izdevās panākt no vācu varas iestādēm atļauju Salaspilī mirstošos bērnus nogādāt Rīgas Sv. Trijādības-Sergija klosterī, lai pēc tam tos nodotu ģimenēm. Simtiem rīdzinieku atsaucās uz šo aicinājumu

c1. Rīdziniece Jevgeņija Altementa ar adoptēto meitenīti Maiju

c2. Leonīds Griņko triju gadu vecumā nonāca Salaspilī, kur viņam ņēma asi-nis vācu armijas vajadzībām. 1943. gada martā smagā stāvoklī tika nogādāts Sv. Trijādības-Sergija klosterī Rīgā, no kurienes viņu audzināšanā pieņēma Citoviču ģimene

c3. Taisija Hlamenoka, meitene no Baltkrievijas, Salaspils gūstekne, kļuva par Černovu ģimenes audžumeitu. 1944. gadā Černovi kopā ar meiteni pameta Latviju. ASV Taisija kļuva par franču valodas pasniedzēju

D. Nacisti ar varu pārvietoja iedzīvotājus no KPFSR un Baltkrievijas piefrontes apgabaliemOkupācijas vara iedzīvotājus vardarbīgi pārvietoja, gan lai nodrošinātu savu

aizmuguri un apspiestu partizānu kustību, gan lai iegūtu bezmaksas darbaspēku. 1943.–1944. gadā Latvijas teritorijā ieveda aptuveni 200 tūkstošus pārvietojamo personu. Daļu aizveda tālāk spaidu darbos uz Vāciju, daļa palika Latvijā arī pēc kara beigām.

d1. Krievu „bēgļi” kādā no Latgales ciemiem

E. Audriņu traģēdija Audriņus, ko apdzīvoja galvenokārt krievu vecticībnieki, 1942. gada janvārī

nodedzināja vietējie kolaboracionisti. 215 ciema iedzīvotāji tika nošauti. Asiņainās akcijas iemesls – viena no ciema iedzīvotājām, Aņisja Glušņeva, slēpa dēlu sar-kanarmieti un piecus viņa biedrus. Kad viņus ielenca policisti, viņi izrādīja pretestību un nogalināja vairākus no tiem. Vācu drošības policijas priekšnieks pavēlēja „Audriņu ciemu noslaucīt no zemes virsas”. Akciju vadīja Boļeslavs Maikovskis. Trīsdesmit Audriņu iedzīvotājus nošāva Rēzeknes tirgus laukumā, pārējos – Ančupānu kalnos. Līdzīgs liktenis piemeklēja Barsuku ciemu Ludzas apriņķī.

e1. Piemineklis nošautajiem Audriņu iedzīvotājiem e2. Vieta Ančupānu kalnos, kur tika nošauti Audriņu ciema iedzīvotāji

F. Pasaules taisnie

Vācu okupācijas sākums iezīmējās ar briesmīgu traģēdiju Latvijas ebreju iedzīvotājiem. Jau pirmajās dienās sākās ebreju masveida apšaušana laukos. Pilsētās izveidoja geto. Līdz 1941. gada beigām bija iznīcināti gandrīz visi ebreji, kas nebija paspējuši evakuēties uz padomju aizmuguri, – ap 70 tūkstoši cilvēku. Tikai dažiem izdevās izglābties, pateicoties cilvēkiem, kuri, riskējot ar dzīvību, viņus slēpa. Memoriāls – piemineklis holokausta upuriem „Yad Vashem” Jeruzalemē glābējiem piešķir nosaukumu “Pasaules taisnais”. To saņēmuši arī Latvijas krievi

f1. Pjotrs Afanasjevs savas mājas pagrabā Daugavpilī astoņus mēnešus slēpa no geto izbēgušas trīs meitenes. Vēlāk viņas slēpās pie Pjotra vecākiem Anastasijas un Filipa Afanasjeviem, pie kuriem patvērumu jau bija guvusi viena ebreju ģimene. Glābšanā piedalījās arī Pjotra brāļa ģimene – Fadejs un Jevdokija Afanasjevi, kā arī māsa Minadora Afanasjeva-Mikulova

f2. Jevgeņija Volodina ar meitām Ņinu un Jeļenu un izglābto ebreju puisēnu f3. Nikolajs Lazarevs ar sievu Agafju 1941. gadā Rīgā slēpa savus ebreju kaimiņus – Dvorkinu ģimeni No muzeja un dokumentācijas centra „Ebreji Latvijā” fondiem

G. Cīnītāji ar nacismug1. Kamitu un Konstantīnu Portnovus nošāva par palīdzības sniegšanu padomju

karagūstekņiem. Konstantīns Portnovs pirmskara Rīgā bija plaši pazīstams kā peda-gogs un „Krievu senatnes pētnieku pulciņa” dalībnieks. Viens no iniciatoriem līdzekļu vākšanai piemineklim kritušajiem padomju karavīriem

g2. Milentina Rumjanceva ar dēlu. Antifašistiskās pagrīdes dalībniece. 1942. gada 3. aprīlī arestēta par palīdzību padomju karagūstekņiem. Tajā dienā arestēja vairāk nekā 150 cilvēku

g3. Rīgas krievu Busjko ģimene. Ģimenes galvu Vladimiru Busjko arestēja par to, ka viņš 1940.–1941. gadā aktīvi piedalījās arodbiedrību kustībā

49

g4. Vasilijs Kononovs – partizānu kustības dalībnieks Latvijā. Būdams mīnētājs, veiksmīgi nolaida no sliedēm vairākus ienaidnieka sastāvus. 1998. gadā Latvijas tiesa apsūdzēja viņu kara noziegumos un piesprieda viņam sešu gadu cie-tumsodu par vietējo vācu okupantu atbalstītāju nošaušanu. Taču zem sabiedrības spiediena viņš tika atbrīvots no apcietinājumā. 2008.gada jūlijā Eiropas tiesa Strasbūrā viņu attaisnoja

g5. Pāvels Francmanis (1908-1943)– nošauts par mēģinājumu sazināties ar partizāniem g6. Pāvels Francmanis pirms nošaušanas. Kāda Rīgas Centrālcietuma ieslodzītā zīmējums

H. Latvijas iedzīvotāji – antihitleriskās koalīcijas cīnītāji 1941. gada 2. augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja izdeva pavēli veidot

Latviešu strēlnieku divīziju. Divīzijas formēšanas brīdī līdz 90% cīnītāju tajā bija Latvijas iedzīvotāji, no tiem 20% – krievi. Divīzija piedalījās izšķirīgajā kaujā par Maskavu. 1942. gada 5. oktobrī divīziju pārdēvēja par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. 1944. gada 11. jūnijā divīziju iekļāva 130. latviešu strēlnieku korpusā, kurš aktīvi piedalījās Latvijas atbrīvošanā no vācu okupantiem 1944.–1945. gadā

h1. Padomju Savienības varoņa nosaukumu pēc nāves piešķīra Latgalē dzimušajam kapteinim Mihailam Orlovam. 1944. gada augustā viņa rota pie Mežāres stacijas nokļuva aplenkumā. M. Orlovs smagā kaujā krita, bet viņa rotai izdevās pārraut aplenkumu

h2. Aglonas iedzīvotāji sagaida atbrīvotājus. 1944. gads. V. Grebņeva foto. LVKFFD arhīvsh3. 130. latviešu strēlnieku korpuss ienāk Rīgā. 1944. gads 16. oktobris LVKFFD arhīvs, autors nav zināms

Aptuveni 100 tūkstoši Latvijas mierīgo iedzīvotāju, tai skaitā vismaz 70 tūkstoši ebreju, gāja bojā no nacistisko okupantu un vietējo kolabora-cionistu rokas Latvijā ieveda un iznīcināja aptuveni 25 tūkstošus ebreju no Vācijas, Aus-trijas un Čehijas, aptuveni 5 tūkstošus no Ungārijas un 3 tūkstošus no Li-etuvas Vairāk nekā 300 tūkstoši padomju karagūstekņu tika nogalināti vai mira bada nāvē Latvijas teritorijā 150 tūkstoši padomju karavīru krita kaujās par Latvijas atbrīvošanu no nacisma

50

Pēc Otrā pasaules kara Latvija atkal kļūst par vienu no PSRS republikām. Sākas kara sagrautās tautsaimniecības atjaunošana, kā arī atsākas sāpīgā pāreja uz sociālistisko ekonomiku. Kara gados Latvija zaudējusi gandrīz trešo daļu iedzīvotāju, tāpēc pirmajos pēckara gados bija jūtams akūts darbaspēka deficīts, trūka kvalificētu kadru. Bet Latvijas iekļaušana PSRS vienotajā ekonomiskajā telpā, rūpniecības, celtniecības un transporta attīstība prasīja darbaspēka pieplūdumu, kas ar laiku mainīja iedzīvotāju nacionālo sastāvu un krievu un latviešu samēru sk. diagrammu K.

1935. gadā Latvijā dzīvoja tikai nedaudz vairāk par 200 000 krievu, bet 1989. gadā to skaits jau bija pieaudzis līdz 905 500.

To krievu vidū, kuri Latvijā apmetās uz dzīvi pēc kara, bija strādnieki un speciālisti, no kuriem daudzi bija nosūtīti uz republiku pēc sadales. Latvi-jas iedzīvotāju kopumu papildināja arī ekonomiskie „bēgļi”, galvenokārt no depresīvajiem Krievijas un Baltkrievijas lauku rajoniem. Republikā palika rezervē atvaļinātās militārpersonas.

Statistika liecina, ka nelatvieši, to skaitā krievi, pārsvarā bija neprestižu profe-siju darbinieki:

Pēc 1987. gada datiem, rūpniecībā un celtniecībā strādāja 61,9% nelatviešu, transportā – 66,2%, komunālajā saimniecībā un sadzīves pak-alpojumu sfērā – 54,7%, tautas izglītības sistēmā – 46,6%. Tai pašā laikā prestižos amatos nelatviešu (tai skaitā krievu) bija daudz mazāk: starp CK sekretāriem – 20%, ministri un valsts komiteju priekšsēdētāji – 17%, LKP pilsētu un rajonu komiteju sekretāri – 34,8%, pašvaldību vadītāji – 23%, kultūras un mākslas darbinieki – 26,4%.

80. gadu sākumā rūpnieciskās ražošanas apjoms Latvijā salīdzinājumā ar pirmskara līmeni bija pieaudzis 47 reizes, lauksaimniecības bruto produkcija – 1,5 reizes. Tādu uzņēmumu kā VEF, „Radiotehnika”, Rīgas vagonbūves rūpnīca, Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca, Rīgas autobusu fabrika, „Dzintars”, „Laima” u.c. produk-cija bija pazīstama ne tikai PSRS, bet arī ārzemēs. Lielus rūpniecības uzņēmumus uzbūvēja Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Ogrē, Valmierā. Strauji attīstījās dzelzceļa, jūras un gaisa transports. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā masveidā tika izvērsta dzīvokļu celtniecība. Latvijas augstskolās latviešu un krievu valodā sagatavoja augs-tas kvalifikācijas speciālistus.


A.a1. Tā izskatījās Daugavas krastmala Rīgā 1944. gadā K.Paķe foto. LVKFFD arhīvs

a2. Un tāda tā bija kļuvusi 50. gadu sākumā

Tiltu būve Rīgā Dzelzceļa tilts bija sagrauts Otrā pasaules kara laikā. Pilnībā atjaunots 1951. gadā Akmens (Oktobra) tilts uzbūvēts 1957. gadā. Projekta autori – G.Popovs un K.Jakovļevs (Maskava)

Salu (Maskavas) tilts būvēts pēc Ļeņingradas inženieru projekta. Atklāts 1976. gada decembrī. Tilta garums 3,5 km

Vanšu (Gorkija) tilts atklāts 1981. gadā. Būvēts pēc Ukrainas tiltu būves inženieru projekta. Laidumu metāla konstrukcijas izgatavotas Voroņežā

a3. Dzelzceļa tilts pār Daugavu

a4. Vanšu tilts

a5. Televīzijas torni Rīgā beidza būvēt 1986. gadā. Torņa augstums – 368,5 metri. Tā ir augstākā būve Baltijā, trešā augstākā Eiropā un vienpadsmitā pasaulē (2006. gada dati)

B. Latvijas jūras kuģniecība

1986. gadā Latvijas kuģniecības kuģi iebrauca 47 pasaules valstu 169 ostās

b1. Latvijas jūras kuģniecības tirdznieciskie sakari

b2. Latvijas jūras kuģniecības kuģi

Krievi Padomju Latvijas ekonomikā C. Latvijas Civilās aviācijas pārvalde bija atzīta par vienu no labākajām PSRS

c1. Zemes pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins tiekas ar Latvijas lidotājiem

1974. gadā uzbūvēja Rīgas jauno lidostu (arhitekts L.Ivanovs), kas Latvijas galvaspilsētu savienoja ar visām PSRS republikām un lielākajiem rūpniecības cen-triem un kūrortiem. Starptautiski reisi no Rīgas netika veikti, lai gan tehniskās iespējas to atļāva

c2. Lidmašīnas no Rīgas lidoja uz 79 PSRS pilsētām c3. Vladimirs Bizjukovs 80. gados vadīja Latvijas Civilās aviācijas pārvaldi.

PSRS Nopelniem bagātais pilots. 1983. gadā Vladimirs Bizjukovs atļāva pacelties gaisā lainerim bez pasažieriem, lai glābtu lietuviešu meiteni Rasu, kuru steidzami vajadzēja nogādāt Maskavā, lai veiktu pēdu replantācijas operāciju

D. Rīgas vagonbūves rūpnīca (RVR)

d1. Viktors Buzajevs (1926–1994) Dzimis Orenburgas apgabalā, beidzis Brjanskas transporta mašīnbūves

institūtu. No 1948. līdz 1963. gadam strādāja par inženieri RVR. No 1963. līdz 1970. gadam – rūpnīcas „Sarkanā zvaigzne” direktors, no 1970. līdz 1980. gadam – RVR direktors. Pēdējos mūža gadus strādāja par inženieri tehnologu. Pēdējais ieraksts darba grāmatiņā datēts ar 1994. gada 16. decembri: „Atbrīvots sakarā ar nāvi”

d3., d4. Rīgā izgatavotie elektrovilcieni

1978. gadā rūpnīcā uzbūvēja 685 dzelzceļa un 241 tramvaja vagonu. No 1970. gada uzņēmums regulāri piegādāja elektrovilcienus Bulgārijai, no 1980. gada – Dienvidslāvijai d4. Rīgas tramvajs d5. RVR kolektīvs Pirmā maija demonstrācijā

E. Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca (RER) Rūpnīca sāka darboties 1946. gadā uz agrākās sabiedrības „Provodņiks” bāzes.

RER ražoja elektroiekārtas vilcieniem. 1950. gadā uzņēmums kā pirmais PSRS apgu-va veļas mazgājamo mašīnu ražošanu

Lielu ieguldījumu uzņēmuma tapšanā un attīstībā devuši tā vadītāji M. Fesenko (1957–1972) un O. Anfimovs (1981–1983)

F. VEF – Latvijas lielākais uzņēmums Šajā uzņēmumā ražotie radiouztvērēji, telefona aparāti un telefona stacijas bija pieprasīti ne tikai PSRS, bet arī citās valstīs No 1973. līdz 1987. gadam uzņēmumu vadīja Oļegs Ļeņovs f1. Darba vingrošana kādā no cehiem f2. Dažādos gados rūpnīcā VEF ražotie radiouztvērēji un tālruni f3. „PSKP XXV kongresam – 1000 uztvērēju virs plāna”. Tamlīdzīgi aicinājumi padomju uzņēmumos nebija retums

G. 960. gadu sākumā izvērsās dzīvokļu masveida celtniecība 30 gadu laikā pacēlās jauni dzīvojamo namu masīvi – Āgenskalna priedes,

Jugla, Ķengarags, Purvciems, Pļavnieki, Mežciems, Imanta, Zolitūde, Ziepniekkalns. To projektēšanā un būvniecībā aktīvi piedalījās krievu arhitekti, inženieri un celt-nieki. Faktiski šajos gados izauga „otra Rīga”. Padomju laika būvniecībai pārmet bezpersoniskumu un zemu kvalitāti, tomēr mājas joprojām pilda savu funkciju un dzīvokļi tajās ir pieprasīti

g1. Purvciema dzīvojamo namu masīvs

H. Kultūras, medicīnas un sporta objektu būvniecība h1. Gaiļezera slimnīcas komplekss Tādu objektu kā Kongresu nams (1982), Gaiļezera slimnīcas komplekss

(1970–1980), viesnīca „Rīdzene”(1984), Radio un televīzijas komplekss Zaķusalā (1975–1987) projektēšanā piedalījās Valerijs Kadirkovs (1939–1989), kurš no 1981. gada vadīja Latvijas valsts pilsētbūvniecības projektēšanas institūtu „Pilsētprojekts”

h2. Kongresu nams Rīgā h3. Viesnīca „Rīdzene”

Vladimirs Šņitņikovs, institūta „Pilsētprojekts” galvenais arhitekts (1946–1980) ir piedalījies Mežaparka Lielās estrādes, „Daugavas” un „Dinamo” stadionu un Rīgas Civilās aviācijas lidotāju tehniskās skolas projektēšanā

51

h4. Mežaparka Lielā estrāde speciāli būvēta Dziesmu svētkiem

I. Hidroelektrostaciju celtniecība Īsā laikā tika atjaunota Otrajā pasaules karā nopostītā Ķeguma HES1966. gadā sāka darboties Pļaviņu HES, 1974. gadā – Rīgas HES i1. Rīgas HES

J. Visu līmeņu izglītību varēja iegūt latviešu un krievu valodā j1. Krievu skolēni, 1950. gadi j2. Rīgas medicīnas institūta studenti, 1950 gads

Līdztekus Latvijas Valsts universitātei, Lauksaimniecības akadēmijai, Latvi-jas Valsts konservatorijai un Mākslas akadēmijai rodas jaunas augstākās mācību iestādes. 1946. gadā sāk darboties Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, 1950. gadā uz universitātes bāzes tiek izveidots Rīgas Medicīnas institūts, 1952. gadā durvis ver Daugavpils Pedagoģiskais institūts, 1954. gadā – Liepājas Pedagoģiskais institūts. 1958. gadā tiek atjaunots Rīgas Politehniskais institūts. 1960. gadā Rīgā atver Civilās aviācijas inženieru institūtu

52

80. gadu beigās PSRS sākās pārbūve. Šim laikam raksturīgs pilsoniskās aktivitātes pacēlums. Pēc ilgiem gadiem cilvēkiem pavērās iespēja pašiem brīvi veidot savas organizācijas. 1988. gadā grupa krievvalodīgās inteliģences pārstāvju nodibināja „Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrību”, kas izvirzīja mērķi „piedalīties pārbūves procesā, radot priekšnosacījumus baltkrievu, poļu, krievu, ukraiņu un citu slāvu kultūru attīstībai Latvijā, to mijiedarbībai ar latviešu, lietuviešu, igauņu un citu tautu kultūrām”. 1989. gadā tika nodibināta „Latvijas Krievu kultūras biedrība”.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.–1991. gadā Latvijas krievi pievērsās ne tikai vēsturisko tradīciju atjaunošanai, bet arī nacionālās identitātes jautājuma risināšanai jaunajos apstākļos, savu interešu un tiesību aizstāvībai. Radās desmitiem jaunu nevalstisku organizāciju. Šobrīd Latvijā reģistrēts vairāk nekā 50 organizāciju, kuru nosaukumā ir vārds „krievu”, bet patiesībā krievu nevalstisko organizāciju ir daudz vairāk. Lielākā daļa no tām par savu galveno mērķi uzskata krievu kultūras saglabāšanu un attīstīšanu Latvijā. Lai gan dažādo organizāciju veikums ir atšķirīgs, kopumā tās dod jūtamu ieguldījumu valsts krievu kopienas tapšanā, palīdz Latvijas krieviem pašrealizēties daudzās jomās un kļūt par pilnvērtīgiem savas valsts pilsoņiem.


A. “Latvijas Krievu kopiena” (LKK) Sabiedriskā organizācija ar šādu nosaukumu radās 1991. gadā. Viens no ko-pienas veidošanas iniciatoriem bija Edgards Smehovs. Šobrīd “Latvijas Krievu kopiena” – tās ir 15 nodaļas un funkcionālās apakšnodaļas dažādās Latvijas pilsētās

a1. Žanna Klinšina aicina uz krievu gadskārtas svētkiem „Svjatki”

a2. Rīgā dzimušais kosmonauts Anatolijs Solovjovs un “Latvijas Krievu kopi-enas” prezidents Vjačeslavs Altuhovs

B. “Krievu biedrība Latvijā” (KBL)Dibināta 1996. gadā. Mērķis – saglabāt un attīstīt krievu kultūru Latvijā, balsto-ties uz kristīgām vērtībām. Vadītāja – Tatjana Favorskab1. KBL biedri atzīmē uzvaru Otrajā pasaules karā. Eduards Gončarovs un KBL prezidente Tatjana Favorska

C. “Latvijas Krievu kopienas” Daugavpils nodaļa c1. Kopienas dalībnieki mākslinieka Nikolaja Rēriha daiļradei veltītā sarīkojumā

D. Jēkabpils krievu biedrība „Rodņik”

Kultūras mantojuma un tautas tradīciju saglabāšana ir galvenais šīs 2000. gadā dibinātās sabiedriskās organizācijas uzdevums

d.1 Krievu kultūras festivāls Jēkabpilī. Vidū – biedrības „Rodņik” priekšsēdētāja Natālija Čehova

E. Jelgavas krievu kultūras biedrība „Veče”Biedrība ik gadus sarīko vairāk nekā divdesmit visām pilsētas krievu kopienas paaudzēm adresētu pasākumu. Biedrības priekšsēdētājs ir Saeimas deputāts Valērijs Buhvalovs

e1. Biedrības „Veče” dalībnieki pie pieminekļa Jelgavas atbrīvošanas kaujā 1944. gadā kritušajiem padomju karavīriem

F. Krievu studenšu korporācija „Sororitas Tatiana”

Korporācija pastāvēja neatkarīgajā Latvijā no 1932. līdz 1940. gadam. 1992. gadā tā atjaunoja darbību

f1. Korporācija atzīmē 75 gadu jubileju

f2. Korporantes Aleksandra Dimā 200. dzimšanas dienai veltītajā sarīkojumā

f3. Krievu studenti svin „Meteņus”

G. “Liepājas Krievu kopiena”

Dibināta 2004. gadā. Šobrīd tā ir viena no aktīvākajām krievu organizācijām Latvijā

g1. Krievu nama atklāšana Liepājā. Labajā malā – Liepājas Krievu kopienas val-des priekšsēdētājs Valerijs Kravcovs

Latvijas krievu sabiedriskās organizācijas

H. “Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība” (BSB)

Dibināta 1988. gadā. Pirmais BSB priekšsēdētājs – Vladimirs Stešenko. Biedrība rīko izstādes, lekcijas, koncertus, ekskursijas uz vēsturiskām vietām. No 2001.gada biedrību vada Jeļena Jaroševska

h1. Viktors Popovs (1932–2008). Medicīnas doktors, viens no “Baltslāvu biedrības” dibināšanas iniciatoriem un priekšsēdētājs no 1989. līdz 2001.gadam. Laikraksta „Cerkovj i mir” izdevējs

h2. BSB rīko pirmskara krievu ģimnāziju absolventu ikgadējas tikšanās

I. “Krievu kultūras centrs” (Kaļistratova nams)

Darbojas Daugavpilī kopš 1995. gada namā, kas savulaik piederēja pazīstamajam neatkarīgās Latvijas krievu politiķim Meletijam Kaļistratovam. Centra pamatmērķis – pētīt Daugavpils un Latgales krievu kopienas vēsturi un kultūru. Pastāvēšanas 13 gados “Krievu kultūras centrs” sarīkojis vairāk nekā 1100 koncertu, izstāžu, pilsētas svētku

i1. Krievu kultūras centra ilggadējā direktore Geroida Bogdanova

i2. Meletija Kaļistratova piemiņas istaba

J. “Pilsoņu un nepilsoņu savienība”

Sabiedriska organizācija, kuras mērķis ir attīstīt Latvijā pilsonisku sabiedrību

j1. Priekšsēdētājs Vladimirs Sokolovs

K. “Latvijas Vecticībnieku biedrība”

k1.“Latvijas Vecticībnieku biedrības” valde. Pirmais no labās – valdes priekšsēdētājs Illarions Ivanovs. Biedrība dibināta 1908. gadā, likvidēta 1940. gadā, atjaunota 1994. gadā

L. “Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija” (LKMSAA)

Dibināta 1996. gadā, lai veicinātu izglītības saglabāšanu un attīstīšanu krievu valodā. LKMSAA ir krievu studentu aizbildnes Svētās Tatjanas dienas svinēšanas ini-ciatore. Kopš 2000. gada Tatjanas diena, 25. janvāris, ir kļuvusi par krievu kultūras un izglītības svētkiem Latvijā

l1. Jeļena Matjakubova bija viena no LKMSAA dibinātājām l2. Tatjanas dienai veltītajā koncertā

M. Seminarium Hortus HumanitatisHumanitārais seminārs darbojas kopš 1999. gada. Šai laikā sarīkoti vairāk nekā

30 semināri, kuros piedalījušies ievērojami Latvijas, Krievijas un citu valstu zinātnieki. Semināra vadītājs – Sergejs Mazurs

m1. Semināra dalībniekus uzrunā Krievijas pētnieks Sergejs Kara-Murza

N. Kultūras un izglītības centrs „Nellija”Dibināts 1992. gadā. Centrā darbojas mākslas galerija, krievu tautas mūzikas

skola, jauniešu teātra studija, Valentīna Pikuļa bibliotēka un citas kultūras un izglītības programmas

n1. Centra „Nellija” vadītājs Vladimirs Ribakovs, vēsturniece Ninele Podgornaja un lielkņaze Leonīda Georgijevna savas viesošanās laikā Rīgā 2000. gada maijā

O. Sergejs Žuravļovs, krievu kultūras centra „Uļej” priekšsēdētājs, un profesors Boriss Infantjevs, Rīgas Slāvu vēstures biedrības līdzpriekšsēdētājs

P. “Latvijas Puškina biedrība” Dibināta 1999. gadā sakarā ar Aleksandra Puškina 200. dzimšanas dienu. Biedrības priekšsēdētājs Leonīds Lencs

R. “Latvijas Krievu kultūras biedrība” Dibināta 1989. gadā „... Mēs esam nevis krievu biedrība Latvijā, bet gan biedrība visiem, kas ir piederīgi krievu kultūrai, kas izjūt pēc tās vajadzību, tiecas to izjust.”

Jurijs Abizovs r1. Jurijs Abizovs (1921–2006) – “Latvijas Krievu kultūras biedrības” dibinātājs un ilggadējs priekšsēdētājs

54

Neatkarīgajā Latvijā 1918.–1940. gadā populārākais krievu izdevums bija laikraksts „Segodņa”. Tas bija pazīstams arī tālu ārpus Latvijas un pildīja visas Eiropas krievu laikraksta funkciju.

Padomju laikā līdzīgu likteni piedzīvoja laikraksts „Sovetskaja molodjož”, ko sāka izdot 1945. gadā. Neraugoties uz daudzo vissavienības izdevumu un reģionālās preses konkurenci, kā arī obligāto prasību publicēt formālus komunistiskās partijas materiālus, „Sovetskaja molodjož” kļuva par īstu tautas avīzi. To pasūtīja visā PSRS. 1989. gadā avīzes metiens bija ap miljonu. Un būtu lielāks, ja vien varas iestādes mākslīgi neierobežotu abonēšanas iespējas.

„Sovetskaja molodjož” izcēlās ar dzīvu stilu, arī vārda brīvības pakāpe Baltijas republikās bija augstāka nekā pārējā PSRS teritorijā. Tieši „Sovetskaja molodjož” vienīgā no visiem padomju preses izdevumiem publicēja interviju ar opozīcijas politiķi Borisu Jeļcinu un operatīvas reportāžas par asiņainajiem notikumiem Baku un Tbilisi. Būtībā visa mūsdienu Latvijas krievu prese seko laikraksta „Sovetskaja molodjož” redakcijas iedibinātajām tradīcijām.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas „Sovetskaja molodjož” tradīcijas turpināja tādi Latvijas krievu izdevumi kā „Vestji Segodņa”, „Čas”, „Biznes&Baltija”, „Telegraf ” un citi. Vārda brīvība Latvijā nav ierobežota, lai-kraksti publicē asi kritiskus materiālus par valsts politiku, ataino Latvijas, tostarp krievu kopienas, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi.

Šobrīd Latvijā krievu valodā iznāk četri dienas laikraksti, 11 nedēļas izdevumi un vairāk nekā 30 visdažādākā virziena žurnālu – žurnāli sievietēm un vīriešiem, žurnāli tiem, kas interesējas par smalko aprindu dzīvi, žurnāli makšķerniekiem, autobraucējiem, ekonomistiem, grāmatvežiem

Latvijas krievu prese


a1. „Sovetskaja molodjož” redakcijā apspriež V. Ļeņina 110. dzimšanas dienai veltīto numuru. 1980. gada aprīlis. Labajā malā – Aleksandrs Bļinovs, otrais no kreisās – Vladimirs Stešenko

a2. Latvijas žurnālu „Kino” lasīja visā PSRS

a3. Žurnāls „Rodņik” – 1980. gadu revolucionārais avangards

a4. „Daugava” – literāri māksliniecisks žurnāls krievu valodā. Iznāk kopš 1977. gada. Viens no nedaudzajiem padomju laika preses izdevumiem, kas saglabājies līdz mūsu dienām

a5. Latviešu žurnālists Dainis Īvāns un krievu žurnālists Vladimirs Stešenko kopā iestājas par demokrātiskiem pārveidojumiem. 1980. gadu beigas

a6. Laikraksta „Vestji Segodņa” redakcijas kolektīvs. 1.rindā vidū – galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs

a7. Laikraksta „Čas” redakcijas kolektīvs. 1.rindā vidū – galvenā redaktore Ksenija Zagorovska

a8. Laikraksta „Biznes&Baltija” galvenais redaktors Jurijs Aleksejevs

a9. Nedēļas izdevuma „7 sekretov” galvenais redaktors Aleksandrs Čerevčenko

a10. Reģionālā prese

а7

а6

56

Pēc Latvijas pievienošanas PSRS Latvijas Pareizticīgā baznīca atgriezās Maskavas Patriarhijas jurisdikcijā. Baznīcas dzīvē sākās grūts laika posms – cīņa par izdzīvošanu ateistiskās valsts apstākļos. Tika slēgti un iznīcināti dievnami. Daudzus garīdzniekus represēja. Baidoties no vajāšanas, daļa ticīgo novērsās no baznīcas. Taču arī šādos sarežģītos apstākļos Pareizticīgā baznīca turpināja nest cilvēkiem ticības gaismu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas baznīcas dzīvē notika kardinālas pārmaiņas.

Pēc metropolīta Leonīda nāves 1990. gada 27. oktobrī par Rīgas un visas Latvijas bīskapu kļuva Aleksandrs (Kudrjašovs). 1994. gadā viņu iecēla arhibīskapa kārtā, bet kopš 2002. gada viņš ir Rīgas un visas Latvijas metropolīts.

1992. gadā Svētīgākais Patriarhs un Svētā Sinode pieņēma lēmumu piešķirt Latvijas Pareizticīgajai baznīcai patstāvību un pašnoteikšanos, saglabājot kanonis-kos sakarus ar Maskavas Patriarhiju.

1994. gadā atsāka darboties Rīgas Garīgais seminārs.

Tiek veikts milzu darbs, atjaunojot savulaik baznīcai atņemtos dievnamus. Uzbūvētas baznīcas Salaspilī, Ogrē un Grāveros. Likti pamati dievnamam Pļaviņās, top dievnams Iecavā, atdzimst vīriešu Svētā Gara klosteris Jēkabpilī.

Šobrīd Latvijā ir ap 350 tūkst. pareizticīgo. Pēc ticīgo skaita pareizticība ir trešā lielākā konfesija pēc katoļiem un luterāņiem.


A. 1945–1990 a1. No 1961. līdz 1962. gadam Rīgas eparhiju vadīja Tallinas un Igaunijas bīskaps Aleksijs (Ridigers), tagad Visusvētīgais Maskavas un visas Krievijas pa-triarhs Aleksijs II.

a2. Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas koris, 1945. gads. Nupat ir bei-dzies karš

VAJĀŠANA

a3. Protohierejs Georgijs Tailovs. Represēts 1944.–1955. gadā

a4. Sinodes arhitekts Vladimits Šervinskis. Represēts 1952.–1955. gadā

a5. Кровью убелённые. Мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики (1940-1955) Москва, 1999 (Asinīs nosirmojušies. Krievijas Ziemeļrietumu un Baltijas apgabala mocekļi un biktstēvi (1940-1955). – Maskava, 1999)

a6. KATEDRĀLE BEZ KRUSTIEM

60. gadu sākumā no jauna pastiprinājās baznīcas vajāšana. 1961. gadā Rīgā slēdza Kristus Piedzimšanas katedrāli. Draudzes centieni nepieļaut dievnama slēgšanu panākumus nedeva. Katedrāles kalpotājiem izdevās izglābt ikonostasu, Golgātu un katedru, pārnesot tos uz Svētās Trijādības klostera baznīcu, kas kļuva par katedrāli. Taču daļa katedrāles mantas pazuda uz neatgriešanos. Katedrālei nozāģēja krustus. Gandrīz 30 gadus ēkā darbojās planetārijs un kinolektorijs

1990. gadā katedrāli atdeva baznīcai. Dievnama atjaunošana sākās ar krustu uzlikšanu. Finansiālu atbalstu sniedza Rīgā dzimušais un Kristus Piedzimšanas katedrālē savulaik kristītais Vladimirs Feldmanis, tagad Vācijas pilsonis. 1990. gada 22. aprīlī virs katedrāles atkal pacēlās krusti

Sākās grūtais katedrāles atjaunošanas darbs. 1992. gada 6. janvārī katedrālē sākās dievkalpojumi un vienlaikus turpinājās atjaunošanas darbi

PĒC 1990. GADA

B. KRISTUS PIEDZIMŠANAS KATEDRĀLE IR ATGUVUSI SAVU SĀKOTNĒJO SKAISTUMU

C. Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs

D. Jāni Pommeru 2001. gadā uzņēma svēto kārtā

d1. Svētmocekļa Jāņa Pommera ikona

Pareizticība Latvijā no pēckara gadiem līdz mūsu dienām

2001. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca piedzīvoja ārkārtēju notikumu – ar Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētās Sinodes un Latvijas Pareizticīgās baznīcas Koncila lēmumu svēto kārtā uzņēma svētmocekli arhibīskapu Jāni Pommeru

Ar Maskavas un visas Krievijas patriarha Aleksija II svētību svētmocekļa Jāņa Pommera pīšļi tika pārnesti uz Kristus Piedzimšanas katedrāli, kur viņš bija dzīvojis un kalpojis no 1921. līdz 1934. gadam

d2. Svētmocekļa Jāņa pīšļu pārnešana 2003. gada 4. oktobrī. Krusta gājienā piedalījās 10 tūkstoši cilvēku

d3. Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs un Daugavpils bīskaps Aleksandrs Kristus Piedzimšanas katedrālē svētmocekļa Rīgas Jāņa nāves piemiņas dienā 2007. gada 12. oktobrī

E. BRĪNUMDAROŠĀ TIHVINAS DIEVMĀTES IKONA RĪGĀ

2004. gada jūnijā bija neaizmirstams notikums visu Latvijas pareizticīgo dzīvē – pa ceļam no ASV uz Tihvinu Rīgā uz dažām dienām tika atvesta Brīnumdarošā Tihvinas Dievmātes ikona. Tiek uzskatīts, ka šo ikonu gleznojis evaņģēlists Lūka. Sākotnēji tā atradās Konstantinopolē, pēc tam brīnumainā kārtā nokļuva Krievijā, Tihvinkas upes krastos, kur vēlāk tika uzcelts klosteris un izveidojās Tihvinas pilsēta. Kad XX gs. 20. gados klosteri slēdza, ikona nokļuva vietējā muzejā. Otrā pasaules kara laikā vācieši ikonu no Tihvinas aizveda uz Pleskavu un nodeva Pleskavas garīgajai misijai. Tālāk ikona nonāca Rīgā, no ku-rienes 1944. gadā bīskaps Jānis (Garklāvs) to aizveda uz ārzemēm. Mirstot viņš novēlēja, lai ikona tiktu nogādāta atpakaļ Tihvinā, ar nosacījumu, ka tur pilnībā tiek atjaunots klosteris. Un šis brīdis pienāca

e1. Brīnumdarošā Tihvinas Dievmātes ikona

e2. Ikonas pavadīšana

F. 2006. GADĀ RĪGU APMEKLĒJA MASKAVAS UN VISAS KRIEVIJAS PATRIARHS ALEKSIJS II

f1. Patriarha sagaidīšana lidostā

f2. Patriarhs un Latvijas krievu bērni

G. ATDZIMUŠIE DIEVNAMI

g1. Svēto Sīmaņa un Annas katedrāle Jelgavā

Pirmo reizi baznīca minēta XVIII gadsimta pirmās ceturtdaļas avotos. Tā vairākas reizes pārbūvēta. 1888. gadā apstiprināja jaunu dievnama pārbūves projektu, 1892. gadā dievnamu iesvētīja. Labākais laiks dievnama vēsturē bijis XX gs. sākumā. 20.–30. gados dievkalpojumi notika tikai laiku pa laikam. Baznīca cieta Otrajā pasaules karā, pēc kara to slēdza un, kā jau tolaik bija pieņemts, pārvērta par noliktavu. 80. gadu beigās baznīcas ēka izskatījās tik nepievilcīgi, ka tika lemts par tās nojaukšanu. Par laimi laiki mainījās, mainījās arī attieksme pret baznīcu. 2000. gada 15. janvārī katedrālē uzstādīja galvenā altāra ikonostasu

g2. Svētā Aleksandra Ņevska baznīca Stāmerienā

Pareizticīgo draudze Stāmerienā dibināta 1850. gadā. 1904. gadā vecā koka dievnama vietā uzbūvēja jaunu mūra Svētā labticīgā lielkņaza Aleksandra Ņevska vārdā dievnamu. To iesvētīja arhibīskaps Agafangels. XX gs. 60. gados dievnamu slēdza un pārvērta par lauksaimniecības tehnikas noliktavu. 90. gados vietējie ticīgie sāka baznīcu atjaunot. Pirmais dievkalpojums notika 1995. gada 3. decembrī

g3. Sv.Aleksandra Ņevska kapela Daugavpilī 1864. gadā Dinaburgas (Daugavpils) centrā uzbūvēja Aleksandra Ņevska katedrāli. Padomju laikā (1969. gadā) to uzspridzināja. 90. gadu beigās katedrāles vietā uzbūvēja kapelu, kas būtībā ir samazināta katedrāles kopija

58

Padomju likumi, pārmaiņas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē bija cēlonis tam, ka pakāpeniski samazinājās vecticībnieku skaits, tika slēgti lūgšanu nami, sevišķi laukos. Vienlaidu kolektivizācija, kas iznīcināja agrāko dzīvesveidu, migrācija no laukiem sagrāva tradicionālās vecticībnieku kopienas. Kopienu skaits padomju varas gados samazinājās par trešo daļu, to darbība aprobežojās ar reliģisko sfēru.

XX gs. 80. gadu beigās padomju sabiedrības demokratizācija veicināja baznīcas darbībai uzlikto ierobežojumu atcelšanu. 1989. gada februārī notika Lat-vijas vecticībnieku kongress, kurā izveidoja Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālo padomi. 1989. gada oktobrī atklāja vecticībnieku garīgo skolu – pirmo Pa-domju Savienībā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieņēma likumu, kas pavēra iespēju reliģiskajām organizācijām atgūt īpašuma tiesības uz baznīcas ēkām, zemi un citu mantu, kas tām piederēja līdz 1940. gada 21. jūnijam. Tas veicināja kopienu saimnieciskās darbības, kā arī vecticībniekiem tradicionālās labdarības attīstību. Di-evnamos sākās remonta un restaurācijas darbi. Tika celti jauni dievnami.

1994. gadā pēc vecticībnieku uzņēmēju un zinātnieku iniciatīvas tika atjaunota jau 1908. gadā dibinātās Latvijas Vecticībnieku biedrības darbība. Vēlāk nodibināja I.Zavoloko vecticībnieku biedrību, vecticībnieku biedrību „Belovodije” u.c. 2007. gadā reģistrēta „Dvinskas kultūras biedrība”.

1994. gadā Rīgā notika pirmā vecticības vēsturei, kultūrai un tradīcijām veltītā konference. Pavisam aizvadītajos gados sarīkotas aptuveni 20 zinātniskas konfer-ences reliģijas jautājumos.


A. 1945–1990. gads

a1. Krusta ceļš Rīgas Grebenščikova dievnamā, 1960. gads

a2. Ivans Vakoņja (1883–1965) – ticības mācības skolotājs un audzinātājs, ievērojams Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas darbinieks

a3. Ignatijs Dorofejevs (1878–1951) – Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopi-enas garīgais audzinātājs (1942–1951)

a4. Rīgas Grebenščikova garīgās skolas audzēkņi dziedāšanas stundā, 1990. gads

B. Pēc 1990. gada

b1. Krusta ceļš Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas svētkos 2005. gada 28. augustā, Grebenščikova dievnama 245. gadadienā

b2. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes klērs, 2005. gads

b3. Daugavpils 1. Jaunbūves vecticībnieku kopienas jauniešu koris „Voskreseņije”

Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas augstākā institūcija ir koncils un kon-gress, kuri ievēl Centrālo padomi (pašreizējais priekšsēdētājs – tēvs Aleksijs Žilko) un Garīgo komisiju (priekšsēdētājs tēvs Ņikanors Zubkovs)

b4. Tēvs Aleksijs Žilko – garīgais audzinātājs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes (CP) priekšsēdētājs

b5. Grupa Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Grīvas kongresa dalībnieku. Daugavpils, 2007. gada 19. novembris

b6. Tēvs Ņikanors Zubkovs – garīgais audzinātājs, Latvijas Vecticībnieku Pomo-ras baznīcas Garīgas komisijas priekšsēdētājs

b7. Ceļš uz Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes dievnamu

Šobrīd Latvijā dzīvo aptuveni 80 tūkstoši vecticībnieku, reģistrētas 70 vecticībnieku organizācijas. Lielākā daļa kopienu atrodas Latgalē, divas Rīgā, pa vienai Liepājā, Jelgavā, Kalnciemā, Talsu rajonā. 2007. gadā reģistrēta vecticībnieku kopiena Ventspilī.

Grebenščikova garīgā skola b8. Grebenščikova garīgās skolas klausītāji un pasniedzēji, 2007./08. mācību gads. Vidū tēvs Aleksijs Žilko, pirmais no labās sēž Nikolajs Ivanovs, inženierzinātņu doktors, skolas Aizbildniecības padomes priekšsēdētājs

b9. Ivana Zavoloko stūrītis Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas muzejā

b10. Svētītāja Nikolas ikona virs ieejas Daugavpils 1. Jaunbūves vecticībnieku draudzes dievnamā. Ikonu gleznojis N.Portnovs

b11. Saeimas deputāti ar Preiļu vecticībnieku kopienas 100 gadu jubilejas svinību dalībniekiem

b12. Avramijs Mihailovs (1934–2007) – uzņēmējs, ievērojams vecticībnieku sabiedriskais darbinieks, Daugavpils goda pilsonis, Triju Zvaigžņu ordeņa kava-lieris, Latvijas vecticībnieku kopienas goda biedrs

b13. Vecticībai veltītās starptautiskās konferences dalībnieki pie piemiņas ak-mens Preiļu rajona Babru ciemā, kur vecticībnieku ģimenē dzimis ievērojamais Latvijas komponists Jānis Ivanovs. 2004. gada 9. oktobris

b14. Izdevumi par Latvijas vecticībnieku vēsturi

Žurnāls „Pomorskij Vestņik” iznāk kopš 1999. gada

b15. Krāslavas vecticībnieku draudzes dievnams, uzbūvēts pēc ugunsgrēka 2007. gadā

b16. Preiļu vecticībnieku draudzes dievnams, iesvētīts 1996. gadā

b17. Dagdas vecticībnieku draudzes dievnams, iesvētīts 1994. gadā

b18. Ikonostass Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes dievnamā

b19. Laulības Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes dievnamā, 2006. gads

Vecticība Latvijā padomju laikā un mūsu dienās

b19

60

Lai cik pretrunīga būtu sabiedrības attīstības gaita, īsta kultūra visā tās daudzveidībā ir vienojošs, radošs faktors. Tā bija ideoloģizētās padomju sabiedrības apstākļos, tā ir arī tagad – latviešu nacionālās valsts apstākļos. Krievu kultūras dar-biniekiem Latvijā vienmēr nācies strādāt sarežģītos apstākļos, pārvarot objektīvus un mākslīgi radītus ierobežojumus, bet ar savu darbu un talantu viņiem izdevies ne tikai kļūt par valsts kultūras elites daļu, bet arī veicināt Latvijas atpazīstamību ārzemēs


A. Nacionālās operas krievu solisti

a1. Aleksandrs Daškovs (1914–2004) Mefistofeļa lomā Š.Guno operā „Fausts”, 1948. gads

a2. Anatolijs Savčenko (1933–1998) – operas solists no 1959. gada

a3. Gurijs Antipovs (1935–1999) Borisa Godunova lomā P.Musorgska tāda paša nosaukuma operā

a4. Vladimirs Okuņs Džordža Geršvina operā „Porgija un Bess”. 1970. gadi Fotogrāfijas autors nezināms. LVKFFD arhīvs

a5. Oļegs Orlovs – uz operas skatuves kopš 1997. gada

a6. Romāns Poļisadovs – Nacionālās operas solists

a7. Nikolajs Goršeņins (1947–2003) faraona lomā Dž. Verdi operā „Aīda”

a8. Samsons Izjumovs – Nacionālās operas solists

a9. Operas solists Aleksandrs Poļakovs un Hermanis Brauns, gatavojot koncert-programmu, 1979. gads. Fotogrāfijas autors nezināms. LVKFFD arhīvs

a10. Andrejs Rumjancevs – baleta solists no 1971. līdz 1992. gadam

B. Komponisti, mūziķi un mūzikas zinātnieki

b1. Jānis (Ivans) Ivanovs. Dzimis vecticībnieku ģimenē. Beidzis Latvijas konserv-atorijas kompozīcijas, klavieru un diriģentu klasi. No 1944. gada pasniedzējs konservatorijā. Pateicoties saviem simfoniskajiem darbiem, atzīts par vienu no labākajiem Latvijas komponistiem

b2. Jevgeņija Ļisicina – viena no slavenākajām Latvijas ērģelniecēm. Kļuva slavena ar J.S.Baha darbu atskaņošanu

b3. Georgijs Pelēcis – viens no autoritatīvākajiem mūsdienu Latvijas garīgās mūzikas komponistiem

b4. Daudzu literāri muzikālu sarīkojumu un koncertprogrammu autori un izpildītāji Leonīds Lencs, Svetlana Vidjakina, Marina Fadina, muzikālais pavadītājs un koncertmeistars Igors Bočarņikovs

b5. Jurijs Kaspers – pianists, koncertmeistars un pedagogs

b6. Margarita Tūna – mūzikas zinātniece, lektore. Ilgus gadus organizē kon-certlekciju ciklus, galvenokārt par krievu klasisko mūziku. Kopš 1999. gada “Klasiskās mūzikas biedrības” priekšsēdētāja

C. Rīgas Jaunatnes teātris

Teātris dibināts 1940. gadā. No 1946. gada darbojās divas trupas – latviešu un krievu. Teātris bija populārs visu vecumu skatītāju vidū. 1992. gadā pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula rīkojuma teātri, neraugoties uz sabiedrības protestiem, likvidēja

c1. Teātra krievu trupa. 70. gadu beigas. Centrā – rakstnieks Boriss Vasiļjevs, pēc kura lugas „Rīt bija karš” top izrāde, kas kļuva par vienu no labākajām teātra repertuārā

c2. Ādolfs Šapiro – teātra galvenais režisors no 1962. līdz 1992. gadam

D. Kino, televīzija un radio

d1. Natālija Šaporina (1915–2003) – no 1962. gada Rīgas kinostudijas kostīmu māksliniece. Attēlā: N. Šaporina (kreisajā malā) sarunājas ar itāļu kinorežisoru Džuzepi de Santisu.

d2. Kostīma skice filmai „Vella kalpi”

d3. Natālija un Anna Ābolas 90. gados vadīja vienu no populārākajiem Latvijas televīzijas raidījumiem „Šoka šovs”

d4. Oļegs Rudņevs (1936–2004) – scenārija autors vienai no populārākajām Rīgas kinostudijas filmām „Ilgais ceļš kāpās”, ko 1980.–1981. gadā uzņēma režisors Aloizs Brenčs. Šī filma, kas parādījās uz ekrāniem stagnācijas gados, sabangoja sabiedrisko domu ar mēģinājumu pirmo reizi pievērsties cilvēku likteņiem lūzuma brīžos Latvijas XX gadsimta vēsturē, tostarp pastāstīt par pa-domju laika represijām

d5 Pateicoties „Ilgajam ceļam kāpās”, latviešu aktrises Lilitas Ozoliņas un lietuviešu aktiera Joza Kiseļus vārdus vēl šobaltdien atceras visā postpa-domju telpā

E. „Doma laukums”

e1. Latvijas radio programmas „Doma laukums” krievu žurnālistu kolektīvs. Pro-gramma sāka skanēt 1990. gadā. Tās veidotājs un pirmais galvenais redaktors bija Sergejs Kruks

e2. Programmas pašreizējā galvenā redaktore Ilona Modesova

e3. Leonīds Lencs kļuva pazīstams kā „Literāro pastaigu” vadītājs Latvijas radio programmā „Doma laukums”. Šo raidījumu viņš vada kopš 1995. gada

F. Marija Naumova (Mary N) – konkursa „Eirovīzija 2002” uzvarētāja

G. Pazīstamais Rīgas producents Vladimirs Rešetovs kopā ar Maiju Pļisecku un Rodionu Ščedrinu. Rīga, 2005. gads. Lielā mērā pateicoties Vladimi-ram Rešetovam, Rīgas publika varēja savām acīm skatīt pasaulslavenos māksliniekus

H. Krievu rakstnieki

h1. Valentīns Pikuļs (1928–1990) – daudzu vēsturisku romānu autors

40 literārā darba gados sarakstījis 28 sējumus. Izdevumu kopējais metiens tuvo-jas pusmiljardam. V. Pikuļa grāmatas tulkotas daudzās valodās

h2. Nikolajs Zadornovs (1909–1992) – populāru vēsturisku romānu, galvenokārt par Tālajiem Austrumiem, autors. No 1946. gada dzīvoja un strādāja Rīgā

h3. Vladimirs Mihailovs (1929-2008) – daudzu fantastikas romānu autors. Strādāja satīriskā žurnālā „Dadzis”, bija avīzes «Literatūra un māksla» un vēlāk žurnāla „Daugava” galvenais redaktors

h4. Roalds Dobrovenskis – kļuva plaši pazīstams ar savu grāmatu “Rainis un viņa brāļi: viena dzejnieka septiņas dzīves”

Krievi Latvijas kultūrā

62

1883. gada 2. oktobrī Rīgā nodibināja Krievu teātri. Sākotnēji tam nebija sava nama. XX gadsimta sākumā Rīgas varasvīri pieņēma lēmumu būvēt jaunu teātra ēku. Un tā pēc Pirmā pilsētas teātra rodas Otrais pilsētas teātris – krievu.

Rīgā ierodas pazīstamais režisors Konstantīns Ņezlobins. Viņa vadībā krievu teātris kļūst par nozīmīgu rīdzinieku kultūras dzīves sastāvdaļu. Sākas Krievu teātra „zelta laikmets”. Lūk, ko par to laiku 1923. gadā rakstīja žurnālā „Teātris un Mūzika”: „Latvieši, poļi, ebreji, pat vācieši... – aizvien biežāk un biežāk ar augošu in-teresi sāka apmeklēt krievu teātri...” Diemžēl 1915. gadā Rīga kļuva par piefrontes pilsētu un teātra dzīve pierima.

Tikai 1921. gadā Krievu teātris atsāka darboties. Tas piesaistīja daudz lielisku emigrācijā nokļuvušu aktieru un rakstnieku. Uz teātra skatuves uzstājās A. Tolstojs, A. Averčenko, Teffi un citi. Krievu teātri aicināja uz viesizrādēm Berlīnē, Kopenhāgenā, Stokholmā... Neraugoties uz lielajiem panākumiem, teātra finansiālais stāvoklis ir visai sarežģīts. 1925. gadā tas atrodas uz bank-rota sliekšņa. 1927. gadam teātra atbalstam nodibina „Krievu teātra garantu biedrību” ar Saeimas deputātu M.Kaļistratovu priekšgalā. 1935. gadā nodibina „Krievu teātra draugu biedrību”, kas pārņem teātri savā īpašumā.

1940. gads mainīja teātra ierasto dzīvi. Tas ieguva valsts teātra statusu un kļuva par vienu no daudzajiem krievu teātriem PSRS „nacionālajās” republikās. Lai gan repertuāra politika atradās stingrā ideoloģiskā uzraudzībā, trupā iedibinātās tradīcijas izdevās ne tikai saglabāt, bet arī nodot nākamajām režisoru un ak-tieru paaudzēm. Rīgas Krievu drāmas teātris pamatoti tika uzskatīts par vienu no brīvdomīgākajiem teātriem bijušajā PSRS.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Krievu teātrim sākās jaunu radošu meklējumu posms, kuru iniciators ir tā direktors Eduards Cehovals. Repertuārs kļuvis daudzveidīgāks. Teātra izrādes piesaista ne tikai krievu, bet arī latviešu pub-liku. Palikdams krievu teātris, tas jau sen kļuvis par daļu no Latvijas kultūras. Krievu teātri Rīgā finansē Latvijas valsts.


A. PIRMĀ AFIŠA

a1. J. Lavrovs – aktiera, antrepreniera un režisora Jefima Sokolova skatuves vārds. Rīgā viņš ieradās ar nelielu trupu

a2. Ar izrādi „Majoriene” Amatnieku arteļa zālē Sevastopoles ielā sākās Krievu teātra vēsture Rīgā

a3. Teātra trupa 1903. gadā. N.Mihailovskis (trešais no labās) – teātra antre-prenieris, režisors un aktieris 1909.–1913. gadā. Viņa laikā pirmo reizi uz Krievu teātra skatuves tika uzvesta latviešu autora luga – Rūdolfa Blaumaņa „Indrāni”.

a4. Krievu teātra pārvalde. 1902. gads

a5. Lidija Meļņikova (1879–1955), Rīgas Krievu teātra aktrise 1899.–1900. gadā un no 1921. līdz 1955. gadam

a6. Konstantīns Ņezlobins (1857–1930), Rīgas Krievu teātra antreprenieris 1902.–1909. un 1914.–1915. gadā

a7. Otrā pilsētas teātra ēka, kurā Krievu teātris darbojās no 1902. līdz 1915. gadam

B. 1921–1941

b1. Mihails Muratovs, bijušais Maskavas Mazā teātra aktieris. No 1921. līdz 1925. gadam – Rīgas Krievu teātra antreprenieris

b2. Aleksandrs Grišins, bijušais Petrogradas Lielā dramatiskā teātra direktors. No 1921. līdz 1925. gadam – Rīgas Krievu teātra antreprenieris, no 1925. līdz 1940. gadam – direktors Muratovam un Grišinam Rīga var pateikties par Krievu teātra atdzimšanu.

1921. gada 27. septembrī uz Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves (tur teātris darbojās līdz 1937. gadam) notika A. Gribojedova komēdijas „Gudra cilvēka nelaime” pirmizrāde. Rīga atkal ieraudzīja īstu teātri

Laikā starp kariem (1920–1940) Rīgas teātris bija vienīgais krievu aizrobežā, kas darbojās bez pārtraukumiem. Uz tā skatuves mirdzēja labāko krievu teātru zvaigznes. Tāpēc krievu sabiedrība Latvijā darīja visu, kas bija tās spēkos, lai neļautu izdzist šim krievu kultūras pavardam

b3. Rūdolfs Ungerns, teātra galvenais režisors no 1926. līdz 1940. gadam

b4. Marija Vedrinska (1877–1947) Katerinas lomā A.Ostrovska lugas „Negaiss” izrādē. 1929. gads

b5. Jeļena (Jekaterina) Roščina-Insarova (1883–1970) Rīgā ieradās 20. gadu sākumā, jau būdama slavena aktrise. Nodibināja Rīgā Kamerteātri, kurš noturējās tikai 1924./25. gada sezonu. Cietusi neveiksmi, pameta Rīgu un apmetās uz dzīvi Parīzē

b6. Nikolajs Barabanovs (1890–1970) Borisa Godunova lomā A.Puškina tāda paša nosaukuma drāmā. No 1921. gada strādāja Rīgā

b7. Aleksandra Aleksandrova (1905–1982) Taņas lomā A.Arbuzova tāda paša nosaukuma lugā. 1940. gads

b8. Ivans Bulatovs (1869–1947), aktieris un Krievu teātra garantu biedrības garants. Rīgā no 1924. gada

b9. Jakaterina Bunčuka (1895–1968), Krievu teātra vadošā aktrise, strādāja Rīgā no 1924. gada

Rīgas skatītāji bija iecienījuši padomju autoru lugas

b10. Jurijs Jurovskis (1894–1959), aktieris, režisors, Rīgā strādāja no 1924. gada. J.Jurovskis Jarovaja lomā K. Treņova lugas „Ļubova Jarovaja” izrādē

Vācu okupācijas laikā teātri slēdza, jo mākslinieki atteicās sniegt izrādes okupācijas karaspēkam. Tikai pēc tam, kad Rīgu atbrīvoja Pa-domju armija, teātrī atkal pacēlās priekškars

C. Mihails Čehovs (1891–1955). Izcilais aktieris un režisors teātrī strādāja 1932.–1934. gadā

2006. gada 3. oktobrī teātris savu 124. sezonu sāka ar jaunu nosau-kumu – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris

D. d1. Arkādijs Kacs, teātra mākslinieciskais vadītājs no 1963. gada, galvenais

režisors no 1965. līdz 1988. gadam. Pirmais PSRS uzveda mūziklus „Cilvēks no Lamančas” un „Vestsaidas stāsts”

d2. Arkādijs Kacs izveidoja unikālu domubiedru trupu: Leonīds Beļavskis, Tat-jana Šveca, Raina Praudiņa, Ņina Ņeznamova, Rodions Gordijenko, Aleksandrs Bo-jarskis, Ludmila Golubeva u.c. Tas bija spožs savdabīga teātra tapšanas posms – ar savu repertuāru un māksliniecisko programmu. Posms, kas teātrim sagādāja slavu un atzinību tālu ārpus Latvijas. Kopš 1989. gada A. Kacs ir Maskavas J. Vahtangova teātra režisors

d3., d4. Ainas no I. Bābela „Saulrieta” d5. Jevgeņijs Ivaničevs ar savu tēlojumu rīdziniekus iepriecina kopš 1967. gada d6. Ņina Ņeznamova, teātra vadošā aktrise, ar teātri cieši saistīta kopš 1963. gada d7. Andrejs Iļjins N. Gogoļa „Revidentā” d8. Leonīds Beļavskis, teātra galvenais režisors no 1988. līdz 2001. gadam d9. Teātra trupa festivālā Maskavā, kur rādīja Rūdolfa Blaumaņa „Trīnes grēkus”. 1994. gadsd10. Aktieris Jakovs Rafalsons d11. Aktieris Leodīds Lencs d12. Teātra uzlecošā zvaigzne Nika Plotņikova Raimonda Paula izrādē „Solo aktrisei ar orķestri”. 2005. gads d13. Gaļina Rosijska trupā kopš 1988. gada d14. Programma Oskara Vailda lugas „Ideāls vīrs” izrādei. Māksliniece Jeļena Antimonova d15. Marks Ļebedevs karaļa lomā H.K.Andersena pasakā „Princese un cūkgans”

Krievu teātris Rīgā

64

Pēc Otrā pasaules kara padomju varas apstākļos notika būtiskas pārmaiņas Latvijas krievu kultūras dzīvē. Daži krievu mākslinieki, nespēdami pieņemt padomju varu, uz visiem laikiem pameta Latviju, citi kopā ar latviešu kolēģiem veidoja Padomju Latvijas mākslu.

Taču ne viņiem, bet gan jaunajiem māksliniekiem, kas izglītību ieguva jau padomju laikā, bija lemts sacīt jaunu vārdu. Latvijas Mākslas akadēmija, neraugoties uz oficiālo sociālistiskā reālisma koncepcijas diktātu, spēja saglabāt un turpināt klasiskās glezniecības tradīcijas. Akadēmijā par pasniedzējiem strādāja izcili latviešu gleznotāji, un tieši viņu skola piesaistīja jaunos krievu māksliniekus no visas PSRS. Viņi nenodarbojās ar „nacionālā meklējumiem” mākslā, viņi savos darbos risināja vispārcilvēciskus uzdevumus, un lielāko daļu šo darbu attiecināt uz kādu nacionālo tradīciju faktiski nav iespējams.

Pašreizējais posms Latvijas tēlotājas mākslas attīstībā iezīmējas ar reliģiskās tematikas atdzimšanu glezniecībā un tēlniecībā, kā arī ar tuvināšanos dažādiem Rietumu un pasaules modernās mākslas virzieniem.


A. Mākslas akadēmija Latvijas Mākslas akadēmijā ir strādājuši arī krievu pedagogi: Igors Vasiļjevs, Al-berts Goltjakovs, Tatjana Kačalova, Vladimirs Kozins, Georgs Kruglovs, Aleksejs Naumovs un citi. a1. Mākslas akadēmijas Grafikas katedras pedagogi. Trešais no kreisās – Alberts Goltja-kovs, Stājglezniecības nodaļas dekāns, 1968 gadsa2. Studentu darbu semestra skate Mākslas akadēmijā. Attēlā vidū – Vladimirs Kozins, Glezniecības katedras vadītājs, 1950. gadi

a3. Tatjana Kačalova Tatjana Kačalova (vidū) ir skolojusi visus LMA beigušos mākslas zinātniekus. Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājam veltītās monogrāfijas „V. Purvītis un viņa skola latviešu glezniecībā” u.c. darbu autore a4. T. Kačalovas grāmata „Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890–1915)”

a5. Vladimirs Kozins Gleznotājs, beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, ilgus gadus savā Alma Mater vadīja Glezniecības un kompozīcijas katedru Sievas portrets. Audekls, eļļa, 1990 gads

a6. Valerians Formozovs (1921–2004) Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Gleznojis portretus sociālistiskā reālisma manierē. LMA pasniedzējs 1953.–1955. gadā V. Formozovs. Akadēmiķis T. Zaļkalns savā darbnīcā, 1952 gads

a7. Ivans Ivanovs (1923–1978) Ainavists, beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Uzgleznojis ļoti daudz ainavu latviešu klasiskās tradīcijas garā. Kļuva pazīstams pēc nāves, pateicoties galeri-jai „Anna”. Uz stenda reprodukcija “Vecrīga”. Audekls, eļļa, 1962 gads

B. Ļevs Bukovskis (1910–1984) Ļevs Bukovskis pirms kara ieguva izglītību Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē

un Florences Mākslas akadēmijā. Daiļradē tiecās uz plastisku vispārinājumu un formu la-konismu. Visspilgtāk viņa monumentālista talants guvis izpausmi Salaspils koncentrācijas nometnes upuriem veltītā memoriāla veidošanā

b1. Ļevs Bukovskis. G.Janaiša foto b2. Nacistiskā terora upuru piemiņai veltītā Salaspils memoriālā ansambļa fragmenti, betons, 1961–1967 gadib3. Komponists Jāzeps Vītols. Fragments no Dziesmu svētku simtgadei veltītā arhitek-toniski skulpturālā ansambļa, bronza, 1973 gads

C. Igors Vasiļjevs (1940–1997)

Izcils skulpturālā portreta meistars. Vēlīnie darbi par Bībeles tematiem pārsteidz ar garīgu dziļumu un emocionalitāti. Viņa kompozīcijas rotā daudzus dievnamus Latvijā un ASV

Igors Vasiļjevs: „Sirds dziļumos es esmu klasiskās mākslas cienītājs un, domāju, tās tradīciju turpinātājs. Mans uzdevums mākslā ir ar tēlniecības līdzekļiem izteikt garu un vēl mūziku. Skulptūrai ir jāiemieso mūzikas skaņas.” c1. Igors Vasiļjevs L.Stīpnieka foto c2. Jēzus Kristus. Mākslīgais smilšakmens, 1992 gads c3. Gidons Krēmers. Sarkankoks, 1970 gadsc4. Pianista Vena Klaiberna portrets. Gaišs bērzs, 1959 gadsFotogrāfijas no LMA Informācijas centra fonda

Latvijas krievu mākslinieki D. Vitālijs Karkunovs (1925–2006) Vitālijs Karkunovs pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesora Pāvela Čistjakova metodes izveidoja savu zīmēšanas skolu

E. Ludmila Pereca Sava skolotāja Vitālija Karkunova darba turpinātāja: pati glezno, īsteno plašu pedagoģisko darbību, piedalās starptautiskās izstādēs e1. Ludmila Pereca. Fotoe2. Meitene ar grāmatu, 1999 gads

F. Vilhelms Mihailovskis Fotomākslinieks, „World Press Photo” (1988) un citu prēmiju laureāts, dokumentālās filmas „Augstākā tiesa” (režisors Hercs Franks) līdzautors, astoņu fotoalbumu autors, vairāk nekā 300 izstāžu dalībnieks Vilhelms Mihailovskis „apstādinājis tūkstoš mirkļu” – skaistu un skumju Vilhelms Mihailovskis: „Mēs, sava laika liecinieki, veidojot savu personisko vēsturi, vei-dojam arī CILVĒCES vēsturi” f1. Pašportrets ar bērniem, 1976 gadsf2. Pāreja, 1975 gads

G. Viktorija Pelše Skulptore. Viņas darbi rotā Rīgas parkus un daudzas nopietnas mūsdienu mākslas kolekcijas g1. Viktorija Pelše. Foto g2. Pavasaris (fragments), šamots, 1973 gadsg3. Taņa, 1978, šamotsG.Bindes foto

H. Jeļena Antimonova (1945–2002) Izcila grafiķe un akvareliste. Radījusi grāmatu grafikas, miniatūru un stājgrafikas šedevrus. Jeļenas Antimonovas daiļradei raksturīga romantiska pasaules izjūta un filigrāna tehnika, interese par pagātni un maigums pret klasiku h1. Jeļena Antimonova. Foto h2. Ilustrācija Vilhelmam Haufam, 1988 gads

I. Artūrs Ņikitins Ar nepārspējamu ekspresiju Artūrs Ņikitins izteicis sevi glezniecībā, grafikā un skulptūrā Svetlana Hajenko: „Jau jaunībā Artūram Ņikitinam bija drosme sev atzīt Haosa pastāvēšanu, un viņš ļoti agri atmeta „skaistumu un pareizību” patiesības vārdā” i1. Artūrs Ņikitins un skulptūras „Simt vientulības gadu. Veltījums Gabrielam Garsija Markesam” fragments, bronza, 2005 gads. S.Nikolajeva foto i2. Armēnijas baznīcas 2000 gadu, 2003 gads. G.Levina foto

J. Viktors Karnauhs Gleznotājs, monumentālists, beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Savā mūžā apgleznojis daudzus jo daudzus interjerus, tai skaitā gan baznīcu plafonus, gan sabiedriskas ēkas. Viņa glezniecības darbi glabājas privātās kolekcijās ASV, Eiropā, Krievijā j1. Viktors Karnauhs savā darbnīcā. Foto j2. Kompozīcija. Audekls, elļa.

K. Nikolajs Krivošeins Nikolaja Krivošeina māksla dzimst latviešu un krievu mākslas skolu sas-kares vietā. Krāsu attiecību meklējumi viņu noveduši Latvijas abstrakcionistu nometnē k1. Nikolajs Krivošeins. Foto k2. Lielais un mazais, 2000 gads

L. Genādijs Suhanovs (1946–2005) Grafiķis, akvarelists. Estampa un litogrāfijas meistarsl1 Izgriezta kompozīcija no cikla “Konkrētas kompozīcijas”, 1987 gads

M. Ina Voroncova Plaša profila māksliniece – grāmatu grafiķe, skulptore, interjera māksliniece un pilsētvides noformētāja. Sekmīgi piedalās Eiropas biennālēs un starptautiskās izstādēs m1. Ina Voroncova. Foto m2. Spēle. Bronza, 2000 gads

N. Nikolajs Uvarovs - gleznotājs un grafiķis

O. Pjotrs Hudobčenoks - pazīstams keramikas meistars

66

Krievu tautas un klasiskā kultūra dod garīgos spēkus krievu cilvēkiem, lai kur un kādos apstākļos viņi dzīvotu. Arī mūsdienu Latvijā daudzas krievu ģimenes cenšas savas atvases kopš agras bērnības piesaistīt tautas daiļradei. Latvijā darbojas desmi-tiem profesionālu krievu ansambļu un koru un simtiem amatieru kolektīvu. Daudzi no tiem pastāv jau vairākus gadu desmitus. Šie kolektīvi ir pazīstami tālu ārpus Latvijas un kļuvuši par daudzu starptautisku konkursu laureātiem. Krievu kolektīvi nekad nenoslēdzas savas kopienas un tikai savas nacionālās kultūras ietvaros, to repertuārā vienmēr ir arī citu mūsu valstī dzīvojošo tautu un vispirms jau latviešu dejas un dziesmas. Krievu radošo kolektīvu darbības pamatā ir savstarpējas cieņas un tolerances principi.

Latvijas neatkarības atjaunošana deva jaunu impulsu saglabāt un attīstīt tradicionālo krievu kultūru. Par spīti grūtībām, krievu kultūras virzītāji dara visu, kas ir viņu spēkos, lai senču tradīcijas nodotu nākamajām paaudzēm. Stendā parādīti tikai daži no daudzajiem Latvijas krievu kolektīviem.


A. Krievu tautas orķestris „Sadko” Viktors Rokša, orķestra „Sadko” dibinātājs (1982. gadā), mākslinieciskais vadītājs un diriģents. Apvienotā orķestra galvenais diriģents starptautiskajos dziesmu un deju svētkos „Slāvu vainags” Tallinā (Igaunija)

B. Bērnu un jauniešu koris „Accolada” Koris darbojas Rīgas Skolēnu pilī kopš 1988. gada. Diriģente Oksana Čerkasova

C. Krievu dziesmu ansamblis „Garmoņika” Mākslinieciskais vadītājs Vladimirs Norvinds

D. Valentīna Goldinova, dziedātāja un koncertu vadītāja

E. Nacionālo mazākumtautību bērnu un jauniešu koris un folkloras teātris „Zvoņņica”

Dibinātājs un vadītājs Aleksandrs Brandavs

F. Krievu tautas instrumentu orķestris „Slavjaņe” Orķestris pirmo reizi uzstājās 1994. gadā. Orķestra dibinātājs un vadītājs Viktors Žiļajevs. Viens no galvenajiem kolektīva uzdevumiem – popularizēt slāvu tautu mūzikas kultūru

G. Ansamblis „Iļjinskaja pjatņica” Latvijā vienīgā autentiskās krievu folkloras studija. Vadītājs Sergejs Oļenkins

H. Jauniešu koris „Rīga” Vadītāja Marta Ļubimova

I. Koris „Perezvoni”Koris dibināts 1988. gadā pēc krievu kultūras centra „Uļej” un „Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības” (BSB) iniciatīvas, sākotnēji darbojās Rīgas vagonbūves rūpnīcas klubā. Kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Jurijs Glagoļevs, koncertmeistare Marina Glagoļeva

J. Folkloras ansamblis „Karagod”Dibināts 2002. gadā. Vadītāja Tatjana Starovoitenko

K. Krievu tautas dziesmu un deju ansamblis „Kriviči”Dibināts 1957. gadā fabrikas „Aurora” kluba paspārnē. Tagad ansambļa mākslinieciskais vadītājs ir Vladimirs Berezins. 1980. gadā Latvijas Kultūras ministrija piešķīra ansamblim tautas kolektīva nosaukumu

L. Tautas instrumentu orķestris „Kadans”Orķestris darbojas Maskavas namā Rīgā. Vadītāja Inna Krutikova

Latvijas krievu kori un deju kolektīvi

M. Tautas deju ansamblis „Ivuška” Ansamblis dibināts 1964. gadā. Drīz vien tas ieguva tautas kolektīva nosau-kumu un ar panākumiem piedalījās konkursos un koncertēja ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā. 2007. gada decembrī ansamblis ieguva laureāta 1. pakāpes diplomu starptautiskā konkursā Maskavā

Valentīna Laizāne – ansambļa „Ivuška” ilggadējā vadītāja

N. Koris „Blagovest”Pareizticīgo kamerkoris „Blagovest” dibināts 1990. gadā. Kora vadītājs– Ale-ksandrs Brandavs. Koris ar panākumiem koncertējis daudzās Rietumeiropas valstīs un Krievijā

O. Bērnu horeogrāfi skais kolektīvs „Zadorinka”„Zadorinka” ar panākumiem uzstājas jau 22 gadus. Ilgus gadus to vadīja Marija Kerpe (1947–2007). Daudziem rīdziniekiem „Zadorinka” palikusi atmiņā no Arhiereja Ziemassvētku eglītēm un Lieldienu koncertiem. Tagad kolektīvu vada Iveta Kerpe

68

Krievu sportisti no Latvijas vairāk nekā desmit reizes kļuvuši par olimpiskajiem čempioniem. Desmitiem Latvijas krievu ir bijuši pasaules un Eiropas čempioni. Stends ir par mazu, lai pieminētu visus pazīstamākos Latvijas krievu sportistus.

Ne mazums krievu sportistu 1914. gadā piedalījās Viskrievijas olimpiādē, kas notika Rīgā. Šajā prestižajās sacensībās rīdzinieks Ļebedevs ierindojās godalgotā vietā 100 metru skrējienā. XX gs. 30. gadu beigās viens no pasaulē labākajiem šahistiem bija Rīgas lielmeis-tars Vladimirs Petrovs, kurš 1937. gadā reprezentablā turnīrā dalīja pirmo vietu, apsteidzot daudzkārtējo pasaules čempionu Aļjohinu.

Lielākos panākumus Latvijas krievu sportisti guvuši XX gs. otrajā pusē un XXI gs. Viena no visu laiku slavenākajām basketbolistēm pasaulē ir divkārtējā olimpiskā čempione (PSRS izlas-es sastāvā), trīskārtējā pasaules un piecpadsmitkārtējā Eiropas čempione Uļjana Semjonova. Sportiste saņēmusi daudzus apbalvojumus, tai skaitā Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni un Krievi-jas Draudzības ordeni. Viņa ir uzņemta Ziemeļamerikas basketbola Slavas zālē Springfīldā.

Olimpiskie čempioni ir bijuši volejbolisti Bugajenkovs un Seļivanovs. Par ziemas Olimp-isko spēļu pirmo čempioni no Latvijas 1980. gadā kļuva rīdziniece Vera Zozuļa. Olimpiskās zelta medaļas izcīnījuši airētājs Ivans Kļementjevs un šāvējs Afanasijs Kuzmins. Grupa krievu rīdzinieku bijuši pasaules čempioni sporta akrobātikā. Pirmo olimpisko zelta medaļu neatkarīgajai Latvijai 2000. gadā izcīnīja vingrotājs Igors Vihrovs.

Pagājušā gadsimta 70.–80. gados Latvijā strādāja divi izcili hokeja treneri – Viktors Tihonovs un Vladimirs Jurzinovs. Viņu vadībā Rīgas „Dinamo” kļuva par vienu no spēcīgākajām komandām PSRS, izcīnīja godalgas PSRS meistarsacīkstēs. Rīgas „Dinamo” komandā spēlēja virkne krievvalodīgo hokejistu – PSRS izlases kandidātu. „Dinamo” sas-niegtais augstais līmenis kļuva par pamatu Latvijas hokejistu turpmākiem panākumiem: pagājušā gadsimta 90. gados un šā gadsimta sākumā Latvijas hokeja izlase, kuras sastāvā bijis ne mazums krievu sportistu, pasaules čempionātos vairākkārt iekļuvusi pirmajā desmitā.

Padomju laikā Eiropas kausu izcīņā sekmīgi piedalījās Rīgas basketbola komandas. ASK komanda trenera Aleksandra Gomeļska vadībā vairākas reizes izcīnīja Eiropas čempionu kau-su. Ne reizi vien par Eiropas čempionvienību kausa īpašnieci kļuva TTT komanda, kuras rindās spēlēja Uļjana Semjonova.


A. BASKETBOLS Uļjana Semjonova. Divkārtēja olimpiskā čempione (1976, 1980), trīskārtēja pa-saules čempione un piecpadsmitkārtējā Eiropas čempione. TTT komandas sastāvā de-smit reizes izcīnījusi Eiropas čempionu kausu

B. HOKEJS Viktors Tihonovs un Vladimirs Jurzinovs pacēla Latvijas hokeju pasaules līmenīViktors Tihonovs kā hokejists trīs reizes kļuva par PSRS čempionu. No 1971. gada

trenēja Rīgas „Dinamo” komandu. Viņa vadībā „Dinamo” izvirzījās starp labākajām Eiropas klubu komandām, un Tihonovs pēc tam tika iecelts par Eiropas spēcīgākās klubu komandas ACSK un PSRS izlases treneri. Viņa vadībā PSRS izlase kļuva par trīskārtēju olimpisko čempionu un daudzkārt izcīnīja pasaules čempiona titulu

b1. Viktors Tihonovs treniņa laikā, 1974. gads. B. Tiknusa foto no LVKFFDA fondiemb2. Viktors Tihonovs un Rīgas „Dinamo” komanda, 1976. gads Z. Mežavilka foto no Latvijas Sporta muzeja fondiem Dažus gadus pēc tam, kad Viktors Tihonovs pameta Rīgu, par „Dinamo” treneri kļuva Vladimirs Jurzinovs b3. Vladimirs Jurzinovs ar Rīgas „Dinamo” komandu. 1984./85. gada sezonaFoto no Latvijas Sporta muzeja fondiem, autors nezināms Pateicoties Viktoram Tihonovam un Vladimiram Jurzinovam, Latvijas hokejs 70.–80.

gados guva ievērojamus panākumus. Tas kļuva par pamatu, lai Latvijas izlase, kurā bija ne mazums krievu hokejistu, 90. gados sāktu spēlēt pasaules čempionāta augstākajā divīzijā. Vairākkārt Latvijas izlase pasaules čempionātā ierindojusies pirmajā desmitā. Arī šobrīd Latvi-jas hokejisti ir pasaules hokeja elitē

b4.,b5. Sergejs Žoltoks (1972–2004) – viens no izcilākajiem Latvijas hokejistiem 90. gados Sergejs Žoltoks spēlēja NHL un bija viens no labākajiem Latvijas izlasē. 2004. gadā mira spēles laikā, cīnoties hokeja komandas „Rīga-2000” rindās

C. FUTBOLSAleksandrs Starkovs – Latvijas futbola izlases treneris. Viņa vadībā Lat-

vijas izlase 2004. gadā Eiropas čempionātā iekļuva starp 16 labākajām komandām. Attēlā: Aleksandrs Starkovs, populārā Krievijas kluba „Spartaks” treneris no 2004. līdz 2006. gadam. Pašlaik atkal trenē Latvijas izlasi

Krievu sportisti – Latvijas lepnums

D. ŠAHS Lielmeistars Vladimirs Petrovs (1907-1943). XX gs. 30. gados Rīgas liel-meistaram dažkārt izdevās pieveikt daudzkārtējo pasaules čempionu Aleksan-dru Aļjohinu un citus slavenus šahistus

E. SPORTA VINGROŠANA Vingrotājs Igors Vihrovs – pirmais olimpiskais čempions neatkarīgās Latvijas vēsturē. Uz foto Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apsveic Igoru Vihrovu sakarā ar uzvaru Sidnejas Olimpiskajās spēlēs (2000)

F. ŠAUŠANA Afanasijs Kuzmins – astoņu Olimpisko spēļu dalībnieks Latvijas Šaušanas federācija 2007. gadā nosauca Afanasiju Kuzminu par vistitulētāko Latvijas sportistu. Kuzmins vienpadsmit reizes bijis pasaules čempions un 1988. gadā kļuva par olimpisko čempionu. 1992. gada Olimpiskajās spēlēs viņš bija otrais

G. VOLEJBOLS Volejbolisti no Rīgas „Radiotehniķa” – Olimpisko spēļu čempioni g1. Ivans BugajenkovsRīgas „Radiotehniķa” spēlētājs. PSRS izlases sastāvā divas reizes kļuva par ol-impisko čempionu (1964, 1968)

PSRS volejbola izlases komanda Olimpiskajās spēlēs Tokijā (1964). Vidū ar 9. nu-muru Ivans Bugajenkovs. Z. Mežavilka foto no Latvijas Sporta muzeja fondiem

g2. Oļegs Antropovs PSRS volejbola izlases sastāvā kļuva par olimpisko čempionu (1968). 70. gados spēlēja „Radiotehniķa” komandā un palīdzēja tai trīs reizes izcīnīt Eiropas kausu ieguvēju kausu. J. Kalniņa foto no LVKFFDA fondiem

g3. Pāvels Seļivanovs 70.–80. gados spēlēja „Radiotehniķa” komandā, kas 1984. gadā kļuva par PSRS čempioni, bet 70. gados trīs reizes izcīnīja Eiropas čempionu kausu. PSRS izlases sastāvā kļuva par olimpisko čempionu (1980)

H. KAMANIŅU SPORTS Vera Zozuļa – pirmā Latvijas sportiste, kas uzvarējusi ziemas Olimpiskajās spēlēs. 1980. gadā ziemas Olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu kamaniņu sportā. Uzņemta Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas Slavas zālē

I. KANOE Ivans Kļementjevs – Olimpiskais čempions (1988) un daudzkārtējs pasaules čempions kanoe airēšanā vieniniekiem. 1992. un 1996. gadā Latvijas izlases sastāvā izcīnīja olimpiskās sudraba medaļas

J. BURĀŠANA Aleksandrs Muzičenko – 1980. gadā kļuva par olimpisko čempionu burāšanā (attēlā pa kreisi). Foto no Latvijas Sporta muzeja fondiem, autors nezināms

K. VIEGLATLĒTIKA Jeļena Prokopčuka – prestižā Ņujorkas maratona divkārtēja uzvarētāja

L. SVARCELŠANA Viktors Ščerbatihs – Pasaules čempions, daudzkārtējs Eiropas čempions. Bronzas medaļa Olimpiskajās spēlēs Sidnejā (2000), sudrabs Atēnās (2004) un bronza Pekinā (2008). Pēc uzvaras pasaules čempionātā tika nosaukts par stiprāko cilvēku pasaulē. 2006. gadā ievēlēts par Saeimas deputātu un šobrīd sportu savieno ar politisko darbību

M. AKROBĀTIKA Latvijas akrobātikas skola bija viena no labākajām Gaļina Korčemnaja – pasaules 1977. gada čempione Foto no Latvijas Sporta muzeja fondiem, autors nezināms

N. MĀKSLAS VINGROŠANA Ludmila Kačkalda – pasaules čempione mākslas vingrošanā (1967, 1973) Foto no Latvijas Sporta muzeja fondiem, autors nezināms Stendā izmantoti arī Vladimira Starkova un Dmitrija Dubinska foto

70

Maskavas forštate Rīgā

Maskavas forštate ir vecākā Rīgas priekšpilsēta. XIV gadsimtā (pirmo reizi tā pieminēta 1348. gadā) tagadējās Maskavas ielas sākumā radās ne-liela apmetne – Lastadija. Ar šo nosaukumu tā pastāvēja līdz XVIII gadsimta beigām. Apmetne pamazām pletās plašumā un pēc iedzīvotāju sastāva bija daudznacionāla. Pēc Rīgas pievienošanas Krievijai krievu tirgotāji, amatnieki un strādnieki galvenokārt apmetās uz dzīvi šajā priekšpilsētā, jo pilsētā aiz aizsargmūriem valdīja vācieši. 1784. gadā Rīgas priekšpilsētas sadalīja trijās administratīvajās daļās – Maskavas, Pēterburgas un Mītavas. Priekšpilsētās bija atļauts būvēt tikai koka mājas, lai, ienaidnieka karaspēkam tuvojoties, tās varētu nodedzināt, iedzīvotājiem paslēpjoties aiz pilsētas mūriem. Pēdējo reizi Rīgas priekšpilsētas, to skaitā arī Maskavas, nodedzināja kara laikā 1812. gada jūlijā. Pēc pilsētas aizsargmūru nojaukšanas XIX gs. vidū priekšpilsētas pievienoja pilsētai, saglabājot to agrākos nosaukumus.

Visdrūmāko lappusi Maskavas forštates vēsturē ierakstīja Otrais pasaules karš: jau kara pirmajos mēnešos priekšpilsētas iedzīvotājiem nācās atstāt savas mājas, un rajonā, ko norobežo Maskavas – Vitebskas (Jersikas) – Ebreju – Līksnas – Lauvas – Lielā Kalna – Katoļu – Jēkabpils – Lāčplēša ielas, tika ierīkots geto, kur sadzina vairāk nekā 30 tūkstošus ebreju, kurus 1941. gada 29.–30. novembrī iznīcināja Rumbulā.

Pēckara gados forštate kļuva par „aizmirstu” nostūri un joprojām tāda ir: mājiņas noveco un tikai pavisam nedaudzas tiek restaurētas. Taču agrāk vai vēlāk mainīsies arī šis Rīgas nostūris. Tāpēc ir svarīgi saglabāt atmiņā Maskavas forštates vēsturiskās vietas.


A. DZELZCEĻŠ a1 Dvinskas stacija Rigā (stacija un dzelzceļš nošķir pilsētas centru no Maskavas forštates)

Dvinskas (Daugavpils) stacija būvēta 1861. gadā. 1889. gadā uzbūvēja kapelu piemiņai par imperatora Aleksandra III brīnumaino izglābšanos vilciena katastrofā. Kapela nojaukta 1925. gadā, stacijas ēka – 1960. gadā. Tās vietā uzbūvēta tagadējā Centrālā stacija

a2. Bijusī Rīgas – Orlas dzelzceļa pārvaldes ēka

Ēka uzcelta 1912 gadā. 1920.–30. gados līdztekus Latvijas dzelzceļa pārvaldei daļu ēkas aizņēma Latvijas Mākslas akadēmija. Pēc kara ēka tika nodota Baltijas dzelzceļa pārvaldei. Tagad tajā atrodas Satiksmes ministrija

B. CENTRĀLTIRGUS b1. Mūsu dienās Maskavas forštate nav iedomājama bez Centrāltirgus, lai gan savu

tagadējo vietu tas ieguva tikai 1930. gadā un līdz tam mitinājās nelielā Daugavas krast-malas posmā. Centrāltirgu projektēja arhitekts P.Dreimanis. Viņš šajā darbā iesaistīja krievu inženierus V.Isajevu un G.Tolstoju, kā arī arhitektu P.Pavlovu. Kā agrāk, tā arī tagad nozīmīgu vietu Centrāltirgū ieņem krievu tirgotāji

b2. Sarkanie spīķeri Būvēti XIX gs. otrajā pusē. To projektēšanā piedalījās pazīstamie arhitekti K.Felsko,

R.Šmēlings, F.Hess. Daļa noliktavu piederēja krievu tirgotājiem Kļimoviem, Muhiniem, Star-oginiem u.c. Arī tagad spīķeros glabā un tirgo visdažādākās preces, lai gan jau briest šā Rīgas nostūra pārveidošanas plāni

b3. Tihvinas kapela pie Centrāltirgus Nojaukta XX gadsimta vidū

C. MASKAVAS IELA – MASKAVAS FORŠTATES GALVENĀ IELAPirmās ziņas par šo ielu datētas ar XVIII gadsimtu

c1. Māja Nr. 23

Tējnīca „Volga” Tējnīcas „Volga” īpašnieka Konstantīns Tarasovs ar sievu. Šo traktieri bija iecienījuši ne

tikai rīdzinieki, bet arī Parīzē un Berlīnē dzīvojošie krievu emigranti, kas izjuta nostaļģiju pēc īstas krievu virtuves

c2. Māja Nr. 91 Grebenščikova biedrības trūcīgo bērnu audzināšanai bērnudārzs Rīgas Grebenščikova biedrība trūcīgo bērnu audzināšanai (nav fotogrāfijas)

c3. Māja Nr. 101

Latvijas Vecticībnieku biedrība Biedrība „Grebenščikova skola Rīgā” un Krievu senatnes pētnieku pulciņš c4. Māja Nr. 110 (Fadejeva dzīvoklis) Latvijas Vecticībnieku dziedāšanas biedrība (nav fotogrāfijas)c5. Māja Nr. 116 Krievu 5. pamatskola (6 klašu) vecticībnieku bērniem (nav fotogrāfijas)c6. Māja Nr. 121 (pirmskara adrese, māja nojaukta) I. Mihejeva galdniecības un kokapstrādes darbnīca

c7. SARKANAIS KALNIŅŠ (Krasnaja gorka) Atrodas vietā, kur saiet kopā Maskavas un Jersikas ielas. No 1890. gada līdz XX gs. vidum tur atradās tirgus. Saglabājies tikai viens paviljons c8. Māja Nr. 166 Darbaudzināšanas nams – rokdarbu skola meitenēm (līdz Pirmajam pasaules karam) 7. krievu pamatskola (6 klašu) 1920.–30. gados Aizbildniecības biedrība par bērnu darbaudzināšanas namu Rīgā Strādnieku klubs „Darba atbrīvošana” 1940.–50. gados – krievu septiņgadīgā skola, vēlāk– bērnu mūzikas skola

c9. Māja Nr.170 MIHAILA ERCEŅĢEĻA BAZNĪCA 1800. gadā imperators Pāvils I nodibināja Vienticību, lai piesaistītu vecticībniekus

oficiālajai Pareizticīgajai baznīcai. Vienticības piederīgajiem bija atļauts saglabāt vecās cer-emonijas, bet garīdznieku kārtā viņus varēja uzņemt tikai Krievijas Pareizticīgās baznīcas Sinode. Mihaila Erceņģeļa dievnamu iesvētīja 1837. gadā tirgotāja Puškova namā (tagadējās Jēzusbaznīcas ielas rajons). 1895. gadā Mihaila Erceņģeļa draudzei uzbūvēja dievnamu Maskavas ielā. Galveno relikviju – Mihaila Erceņģeļa ikonu – dievnamam ir dāvinājis Nikolajs II. 1915. gadā Vienticības dievkalpojumi tika aizstāti ar Pareizticīgo dievkalpojumiem

c10. Jāņa vārti

Netālu no šīs mājas Maskavas ielā 189 atradās Jāņa vārti. XIX gadsimtā tie simbolizēja iebraukšanu Rīgā un iezīmēja Maskavas ielas sākumu. Jāņa vārtu ak-mens daļas nojauca XIX gadsimta beigās. 1920.–30. gados šeit atradās vienīgā Maskavas forštates ambulance

c11. Māja Nr. 257

M. S. KUZŅECOVA AKCIJU SABIEDRĪBA Sporta biedrība „Kuzņecov”; M. S. Kuzņecova kultūras biedrība; M. S. Kuzņecova kultūras biedrības bibliotēka Padomju laikā šeit atradās Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīca – viens no labākajiem savas nozares uzņēmumiem

c12.Māja Nr. 263 Rīgas krievu bērnu aizgādnības biedrības bērnudārzs. (nav fotogrāfijas)

D. JERSIKAS IELĀ (bijusī Vitebskas iela) saglabājies ne mazums XIX gs. – XX gs. sākuma namu

E. XXI gadsimtā SLĀVU IELA kļūst par vienu no galvenajām pilsētas maģistrālēm

Iela izveidojās pie Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas. 1899. gadā tai tika dots nosaukums Slavjanskaja. No 1923. līdz 1950. gadam – Kuzņecova iela, no 1950. līdz 1990. gadam – Stahanoviešu, kopš 1990. gada – Slāvu iela

F. KRASTA IELA

Māja Nr. 73. RĪGAS GREBENŠČIKOVA VECTICĪBNIEKU DRAUDZES DIEVNAMS

Šai vietā 1760. gadā ierīkoja Rīgā pirmo vecticībnieku lūgšanu namu. Pēc 1812. gada ugunsgrēka uzbūvēja jaunu dievnamu un nespējnieku patversmi. 1905.–1906. gadā uzcēla zvanu torni, kas kļuvis par vienu no Maskavas forštates dominantēm

Grebenščikova vecticībnieku nespējnieku patversme Krievu senatnes pētnieku pulciņš

G. Gogoļa iela savu tagadējo vārdu ieguva 1902. gadā (pirms tam– Stacijas iela)

g1. KATRĪNES APRIŅĶA SKOLAPirmā krievu skola Rīgā, dibināta 1789. gadā. Ēka nav saglabājusies

72

Maskavas forštate Rīgā (turpinājums)g2. Māja Nr. 9

VISSVĒTĀS DIEVMĀTES PASLUDINĀŠANAS BAZNĪCA Pirmo pareizticīgo dievnamu šai vietā uzbūvēja un iesvētīja 1715. gadā. 1812. gadā di-

evnams nodega kopā ar visu Maskavas forštati. 1818. gadā iesvētīja jaunuzbūvēto baznīcu, kura joprojām kalpo kulta vajadzībām un ir viena no Rīgas ievērojamām vietām

g3. Māja Nr. 4/6 Rakstnieces Irinas Odojevcevas tēva advokāta Gustava Heinikes māja

H. GAIZIŅA IELA (bijusī Suzdaļas iela)

h1. Māja Nr. 1 Šajā ēkā cariskās Krievijas laikā darbojās Suzdaļas skola, neatkarīgās Latvijas laikā – 4. krievu pamatskola

h2. Māja Nr. 3 Šajā ēkā 1939./40. mācību gadā atradās Rīgas valsts krievu ģimnāzija

I. TURGEŅEVA IELA Rīgas kartē parādījās 1885. gadā

i1. Māja Nr. 13 (pirmskara adrese) A.M.Kuzubova tirzniecības firma (nav fotogrāfijas). „A. M. Kuzubovs, visdažādāko medījumu, dārzeņu, konservu, zivju un ikru vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība. Saldētava un noliktava” i2. Kvartālā starp Gogoļa un Turgeņeva ielu atradās

KRIEVU TIRGOTĀJU SĒTA „GOSTINIJ DVOR” Būvēta XVIII gs. 70. gadu vidū. Nojaukta XX gs. vidū

i3. Akadēmijas laukums, 1, agrāk Turgeņeva iela 19

ZINĀTŅU AKADĒMIJAS ĒKAUzbūvēta agrākās krievu tirgotāju sētas vietā. Sākotnēji „Staļina augstceltņu” stilā projektētajā ēkā bija paredzēts ierīkot Kolhoznieku namu. Kad ēka bija uzbūvēta (1958), to nodeva Latvijas Zinātņu akadēmijai

i4. Māja Nr. 21a No 1928. līdz 1934. gadam šeit darbojās Krievu pareizticīgo studentu apvienība – krievu jauniešu tā laika garīgais centrs, bet nama puspagrabā 20.–30. gados mītni bija ierīkojusi krievu skautu 3. vienība

i5. Māja Nr. 23/35

MUHINU MĀJA. Šajā namā bagātu krievu tirgotāju ģimenē dzimusi un pirmos bērnības gadus pavadījusi slavenā tēlniece monumentāliste Vera Muhina (1889–1953)

i6. Māja Nr. 36 (pirmskara adrese) 1788. gadā dibinātās firmas „Brāļi Popovi” nodaļa

J. Puškina iela savu tagadējo nosaukumu ieguva 1923. gadā (iepriekš Lielā Jēzusbaznīcas, Smoļenskas iela)

K. Jēzusbaznīcas iela Jēzusbaznīcas iela, 3 (pirmskara adrese, ēka nav saglabājusies)Šeit, amatnieku arteļa ēkā, 1920. gadu beigās darbojās TAUTAS TEĀTRIS Konstantīna Ņezlobina vadībā Rīgas sporta biedrība „Kružok”

L. Firsa Sadovņikova iela ierīkota 1885. gadā (padomju laikā – Frunzes iela)

l1.Māja Nr. 11. L.Ivanova pirmā čaulīšu fabrika, dibināta 1872. gadā (nav fotogrāfijas)

l2. Māja Nr. 20 FIRSA SADOVŅIKOVA NESPĒJNIEKU PATVERSME Rīgā dzimušais 1.ģildes tirgotājs Firss Sadovņikovs novēlēja kapitālu ar nosacījumu, lai

tad, kad no procentiem būs radies tāds pats kapitāls kā novēlētais, uzbūvētu mūra patversmi nabagiem, skolu trūcīgajiem draudzes bērniem un baznīcu sv. moceklim Firsam. 1876. gadā novēlējums tika izpildīts. Patversme pastāvēja līdz 1940. gadam. Kopš tā laika ēkā darbojas medicīnas iestādes. Baznīcu slēdza un pārbūvēja jauno saimnieku vajadzībām

20.–30. gados šajā ēkā atradās 1. krievu pamatskola (4 klašu)

M. Lāčplēša iela (bijusī Romanova iela)

Māja Nr. 1081866. gadā Rīgas maģistrāts piešķīra Rīgas Krievu labdarības biedrībai zemes gabalu

Romanova ielā. 1868. gadā uz tā uzbūvēja patversmi un skolu. 1874. gadā patversmi par godu lielkņazei Marijai nosauca viņas vārdā. 1875. gadā turpat uzcēla Aleksandra skolas ēku. 1894. gadā uzbūvēja Dievmātes ikonas „Visu sērojošo prieks” baznīcu. Karš un revolūcija pārtrauca minēto iestāžu darbību. 1922. gadā Labdarības biedrība atsāka darbu. Tai pašā

gadā bijušās Marijas patversmes telpās sāka darboties Rīgas valsts krievu ģimnāzija. 1923. gadā bijušās Aleksandra skolas ēkā atvēra Amatniecības klases. 1960. gados visas minētās ēkas, baznīcu ieskaitot, tika nojauktas

N. KATOĻU IELA (padomju laikā – Kijevas)

n1. Māja Nr. 10

PAREIZTICĪGĀ VISU SVĒTO BAZNĪCA 1774. gadā šajā vietā uzbūvēja kapelu, bet 1812. gadā – pareizticīgo dievnamu. Pašreizējo izskatu dievnams ieguva 1884. gadā. Līdzās baznīcai atradās viena no vecākajām pareizticīgo kapsētām – Visu Svēto kapsēta, ko likvidēja XX gs. vidū

n2. Māja Nr. 10. Pareizticīgo Garīgais seminārs. Atsāka darboties 1994. gadā pēc 50 gadu pārtraukuma. (nav fotogrāfijas)

n3. Māja Nr. 278. krievu pamatskola (4 klašu); 9. krievu gaidu vienība (nav fotogrāfijas)

n4. Māja Nr. 27a Krievu skolotāju savienība Latvijā (iepriekš mājoja Samarina ielā 2, Ludzas ielā 13, Gaiziņa ielā 1, Maskavas ielā 112 un Sadovņikova ielā 20) Rīgas skolotāju savienības publiskā bibliotēka. Tagad bijusī Rīgas skolotāju savienības bibliotēka darbojas Maskavas ielā 116 (nav fotogrāfijas)

n5. Māja Nr. 42 Zeķu un trikotāžas fabrika „Brāļi Svetlanovi” (nav fotogrāfijas)

O. MIERA DĀRZS Ierīkots slēgtas kapsētas teritorijā 1905.–1908. gadā. 1920.–30. gados Krievu kultūras dienās tur rīkoja tautas svētkus

P. LIELĀ KALNA IELA

p1. Nr.19 – IVANA KAPI Par apbedījumiem šajā vietā zināms kopš seniem laikiem. Līdz XX gs. vidum žogs sadalīja kapsētu pareizticīgo un vecticībnieku sektoros. Ivana kapos apbedīti daudzi ievērojami Rīgas krievi. 2004. gadā kapsētu nodeva Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes valdījumā un apsaimniekošanā

p2. Māja Nr. 21

PAREIZTICĪGĀ SVĒTĀ PRAVIEŠA UN PRIEKŠTEČA JĀŅA BAZNĪCA Pamati likti 1912. gadā. Karš un revolūcija uz laiku pārtrauca celtniecību. Dievnams iesvētīts 1929. gadā p3. Sakarā ar jaunas baznīcas celtniecību koka dievnamu Visu Svēto kapsētā 1882. gadā nojauca un pārcēla uz Ivana kapiem. 1883. gadā dievnamu iesvētīja par piemiņu Jānim Priekštecim. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas (1929) koka baznīcu iesvētīja Kazaņas Dievmātes vārdā un dievkalpojumi tajā notika līdz 1964. gadam. 1970. gadā dievnamu nodeva Romas Katoļu baznīcas kūrijai. 2003. gadā dievnams atdots atpakaļ Latvijas Pareizticīgajai baznīcai

Q. MAZĀ KALNA IELA

Māja Nr. 41920.-30.gados šeit atrodas firma. Atrodas firma „Lampadu eļļa. N. Samohvalovs”

R. LUDZAS IELA

Māja Nr. 131920.–30. gados šeit darbojās 3. krievu pamatskola (4 klašu) (nav fotogrāfijas)

S. Lomonosova iela (izbūvēta 1890. gadā, līdz 1923. gadam – Saratovas iela, no 1923. līdz 1950. gadam – J.Samarina iela, kopš 1950. gada – M.Lomonosova iela)

Padomju varas gados šeit atradās Rīgas civilās aviācijas inženieru Institūts – viena no labākajām šāda profila mācību iestādēm PSRS

Tagad šeit darbojas privātās augstskolas, kur var iegūt izglītību krievu valodās1. Šajā ēkā tagad darbojas Transporta un sakaru institūts s2. Bijušās Latvijas armijas 4. pulka, vēlāk padomju armijas kazarmas ēkā iekārtojusies Ekonomikas un kultūras augstskola s3., s4. Šajās ēkās darbojas Baltijas Starptautiskā akadēmija (līdz 2006. gadam Baltijas Krievu institūts) s3. Cara laikā šeit bija pulka Pareizticīga Dievmātes Ibērijas ikonas baznīca, XX gs. 1920.–30. gados – Latvijas armijas 4. pulka klubs s4. Līdz 1940. gadam šeit darbojās 2. krievu pamatskola (6 klašu)

74

XX gadsimta politiskie satricinājumi negāja secen Latvijas krieviem, daudzus no tiem izmētājot pa dažādām valstīm. Pirmais un Otrais pasaules karš, politisko režīmu maiņa, politiskās represijas un ekonomiskās problēmas, jaunu karjeras iespēju meklējumi mudināja cilvēkus pamest dzimtās vietas. Dažāds ir bijis viņu liktenis. Dažiem izdevās veidot spožu karjeru gan etniskajā dzimtenē (Krievijā), gan mītnes zemēs. Lielākā daļa bijušo Latvijas krievu neaizmirsa savas saknes un saglabāja sakarus ar Latviju. Latvija viņiem atbildēja ar to pašu. Rīgā ir akadēmiķa Mstislava Keldiša un kinorežisora Sergeja Eizenšteina vārdā nosauktas ielas, Latvijā ar mīlestību atceras Veru Muhinu, kas palīdzēja saglabāt Brīvības pieminekli. Rīgā dzimušo ģeniālo aktieri Arkādiju Raikinu (1911-1987) atceras un mīl dažādu vecumu un tautību cilvēki. Pēc ilgiem aizmirstības gadiem dzimtenē atgriezies mākslinieka Jevgeņija Kļimova vārds, par ko jāpateicas viņa bijušās skolnieces Margaritas Saltupes pašaizliedzīgajām pūlēm. Daugavpilī un Rēzeknē regulāri notiek zinātniski un sa-biedriski pasākumi, veltīti Latgalē dzimušajiem krievu rakstniekiem Leonīdam Dobičinam un Jurijam Tiņanovam. „Latvijas Krievu kultūras biedrība” veicinājusi grāmatas „Ruthe-nia” Rīgā un svešatnē” izdošanu, kurā stāstīts par šīs Rīgas krievu studentu korporācijas darbību laikā no 1929. līdz 1998. gadam. Sakarus ar Latviju nav sarāvuši Krievijas kosmo-nauti Anatolijs Solovjovs un Aleksandrs Kaleri. Rīgu atceras viens izcilākajiem mūsdienu baletdejotājiem Mihails Barišņikovs.


A. ZINĀTNE

a1. Mstislavs Keldišs (1911–1978), PSRS Zinātņu akadēmijas prezi-dents no 1961. līdz 1975. gadam Dzimis Rīgā. Veicis fundamentālus pētījumus matemātikā, aerodinamikā un hidrodinamikā. Devis lielu ieguldījumu pilotējamo kosmisko lidojumu pro-grammu īstenošanā un Zemei tuvāko debess ķermeņu izpētēa2. Akadēmiķa Mstislava Keldiša krūšutēls Rīgā. Uzstādīts 1978. gadā

a3. Aleksandrs Ņikonovs (1918–1995), akadēmiķis, lauksaimniecības zinātnieks Bērnību un jaunību pavadījis Abrenes apriņķī. Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanajā armijā, 201. latviešu strēlnieku divīzijas rindās. No 1951. līdz 1961. gadam – lauksaimniecības ministrs. Apsūdzēts „buržuāziskajā nacionālismā”, bija spiests pamest Latviju. 16 gadus vadīja Stavropoles Lauksaimniecības ZPI. No 1978. gada strādāja Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijā, no 1984. līdz 1992. gadam – akadēmijas prezidents

a4. Tamāra Ņikiforova. Dzimusi Rīgā. No 1957. līdz 1991. gadam strādāja Noriļskas kalnrūpniecības metalurģiskajā kombinātā un Noriļskas industriālajā institūtā. Docente, Vissavienības Mineraloģijas biedrības biedre. „Vara smilšakmens tipa” atradņu pirmatklājēja Jeņisejas upes baseinā

B. KINO

Sergejs Eizenšteins (1898–1948), izcilais padomju kinorežisors Dzimis Rīgā pazīstamā arhitekta Mihaila Eizenšteina ģimenē. Viņa filmas „Bruņukuģis Potjomkins”, „Aleksandrs Ņevskis”, „Ivans Bargais” u.c. iemantojušas pasaules slavu

C. LITERATŪRA

c1. Jurijs Tiņanovs (1894–1943), rakstnieks, literatūrzinātnieks, izcils Puškina dzīves un daiļrades pētnieks. Dzimis Rēzeknē turīgā ebreju ģimenē. 1918. gadā beidza Petrogradas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un palika Padomju Krievijā. Ievērojamākais J.Tiņanova darbs ir romāns „Puškins” (nepabeig-ts). Kopš 80. gadiem Rēzeknē notiek slavenā novadnieka piemiņai veltīti literārie lasījumi

c2. Leonīds Dobičins (1896–1936), rakstnieks. Dzimis Ludzā, apriņķa ārsta ģimenē. Bērnību un jaunību pavadīja Daugavpilī. 1916. gadā beidza Petrogradas po-litehnisko institūtu. 1924. gadā debitēja kā literāts. Stāstu krājumu „Tikšanās ar Ļizu”, „Portrets” un romāna „N pilsēta” autors. Izdarīja pašnāvību pēc tam, kad Ļeņingradas rakstnieku organizācijas sapulcē tika apsūdzēts „formālismā”. Rakstnieka piemiņai Daugavpilī regulāri tiek rīkoti Dobičina lasījumi

D. ŽURNĀLISTIKA

Aleksandrs Kaverzņevs (1931–1983), televīzijas žurnālists, starptautisko notikumu komentētājs. Dzimis Rīgā, te pavadījis bērnību un jaunību. Strādāja Centrālajā televīzijā Maskavā. Kļuva pazīstams ar savām reportāžām no „karstajiem punktiem”, t.sk. Afganistānas

E. KOSMOSS e1., e2. Anatolijs Solovjovs, viens no pieredzes bagātākajiem Krievijas kosmonautiem Dzimis Rīgā 1948. gadā. Beidzis Čerņigovas Augstāko kara aviācijas skolu.

1976. gadā ieskaitīts kosmonautu vienībā. Pirmo lidojumu veica 1988. gadā, par ko piešķirts Padomju Savienības varoņa un Bulgārijas Tautas Republikas varoņa nosau-kums. Pavisam veicis četrus lidojumus kosmosā, kopumā tajos pavadot 453 dienas 7 stundas 28 minūtes 52 sekundes. Deviņas reizes izgājis atklātā kosmosā un pavadījis tur 43 stundas 24 minūtes

e3. Aleksandrs Kaleri, Krievijas kosmonauts Dzimis Jūrmalā 1956. gadā. Beidzis Maskavas Fizikas tehnisko institūtu. No

1984. gada kosmonautu vienībā. Pirmo lidojumu veica 1992.gadā. Pavisam kosmosā bijis četras reizes, kopējais kosmosā pavadītais laiks – 609 dienas 21 stunda 52 minūtes 13 sekundes. Piecas reizes izgājis atklātā kosmosā, kur pavadījis 23 stundas 37 minūtes

F. Vera Muhina (1889–1953), ievērojama padomju tēlniece Dzimusi Rīgā bagāta tirgotāja ģimenē f1. Vera Muhina savā darbnīcā f2. Slavenākais Veras Muhinas darbs ir skulptūra „Strādnieks un kolhozniece”, kas veidota Pasaules izstādei Parīzē 1937. gadā f3. Brīvības piemineklis Rīgā, kas izglābts, lielā mērā pateicoties Verai Muhinai

G. g1. Šajā namā Fellīnas ielā 1 (tagad Vīlandes iela) XIX–XX gs. mijā auga divas skaistas māsas – Jeļena un Olga Nirenbergasg2. Jeļena (1893–1970) kļuva par slavenā rakstnieka Mihaila Bulgakova sievu un viņa romāna „Meistars un Margarita” varones Margaritas prototipu g3. Olga (1891–1948), vīra uzvārdā Bokšanska, strādāja Maskavas Dailes teātrī par V. Ņemiroviča-Dančenko sekretāri. Arī viņu Bulgakovs ir izmantojis par prototipu savām varonēm

H. Māte Marija (1891–1945) Jeļizaveta Piļenko (vīra uzvārdā Kuzmina-Karavajeva, Skobcova) dzimusi Rīgā.

Jaunībā aizrāvās ar dzejas rakstīšanu. Pēc revolūcijas devās emigrācijā. 1932. gadā iesvētījās par mūķeni. Vāciešu okupētajā Parīzē iesaistījās Pretošanās kustībā, palīdzēja padomju karagūstekņiem. 1943. gadā nacisti viņu arestēja un nosūtīja uz Rāvensbrikas nometni. 1945. gada 31. martā māte Marija labprātīgi devās gāzes kamerā citas sievietes vietā. 2004. gadā Konstantinopoles patriarhāta Sinode kanonizēja mūķeni Mariju

I. Irina Odojevceva (1901–1990), dzejniece, memuāru autore Dzimusi Rīgā advokāta Gustava Heinikes ģimenē. Viņas māte piederēja pie

pazīstama Rīgas krievu tirgotāju Odojevcevu dzimtas. 1922.gadā kopā ar vīru rak-stnieku Georgiju Ivanovu devās emigrācijā. Divus gadus pirms nāves atgriezās PSRS, Ļeņingradā

J. Igors Činnovs (1909–1996), dzejnieks. Dzimis Tukumā. Beidzis Rīgas pilsētas krievu ģimnāziju un Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Kara laikā emigrēja uz Rietumiem. No 1962. gada dzīvoja ASV un bija universitātes profesors. Dzejnieka talants pilnībā uzplauka emigrācijā

K. Nikolajs Loskis (1870–1965), izcils krievu reliģiskās filozofijas pārstāvis. Dzimis Krāslavā. No 1916. gada – profesors Petrogradas universitātē. 1922. gadā kopā ar zinātnieku grupu izsūtīts no PSRS. No 1922. līdz 1945. gadam dzīvoja un strādāja Čehoslovakijā. No 1947. gada pasniedzējs Sv. Vladimira garīgajā akadēmijā Ņujorkā

L. Vasilijs Sinaiskis (1876–1949), profesors, tiesību doktors. Beidzis Tērbatas universitāti. Emigrēja uz Latviju no Padomju Krievijas. No 1924. līdz 1944. gadam bija viens no vadošajiem Latvijas Universitātes profesoriem. Miris Beļģijā

Natālija Sinaiska (1914–2006). Profesora Sinaiska meita. Beigusi Latvi-jas Universitātes Juridisko fakultāti. Kopā ar tēvu emigrēja uz Beļģiju. Ilgus gadus strādāja Eiropas Savienības struktūrās

M. Jevgeņijs Kļimovs (1901–1990), mākslinieks. Dzimis Jelgavā. 1929. gadā beidza Latvijas Mākslas akadēmiju. Atstājis lieliskas Rīgas, Pleskavas un Pečoru novada skices. Mākslinieka mozaīka „Svētā Trīsvienība” rotā Trīsvienības katedrāles vārtus Pleskavā. No 1944. gada aktīvi darbojās emigrācijā. Miris Kanādā

m1. Jevgeņijs Kļimovs darbā. Foto

Dzimušie Latvijā

75

m2. J. Kļimovs. Heidenheimas ciems Bavārijā. Eļļa, 1948. gads m4. J.Kļimova grāmata „Krievu mākslinieki” pirmo reizi dienasgaismu ieraudzīja autora dzimtenē 2002. gadā m4. Rīgā 2006. gadā izdotais Jevgeņija Kļimova darbu albums

N. „Ruthenia” Rīgā un svešatnē n1. Dmitrijs Ļevickis (1907–2007) ar dzīvesbiedri. Mācīdamies Latvijas

Universitātes Juridiskajā fakultātē, D.Ļevickis iestājās krievu studentu korporācijā „Ruthenia”. 1944. gadā daudzi „Ruthenia” biedri emigrēja uz Rietumiem un tur turpināja darboties korporācijā. D.Levickis ilgus gadus bija tās seniors

n2. Dzīvodams ASV, D.Ļevickis ieguva filozofijas doktora grādu par rakstnieka Arkādija Averčenko daiļradei veltītu darbu. 1999. gadā šo darbu pirmo reizi pilnā apjomā publicēja Krievijā

n3. 1989. gada maijs. „Ruthenia” biedri svin korporācijas 60 gadu jubileju n4. 2005. gadā klajā nāca unikāls izdevums par korporācijas vēsturi

O. Bijušie rīdzinieki – pasaules baleta zvaigznes

o1. Mihails Barišņikovs – viens no izcilākajiem mūsdienu baletdejotājiem Dzimis Rīgā 1948. gadā militārpersonas ģimenē. Mācījās Rīgas horeogrāfijas

vidusskolā. Debitēja uz Kirova teātra skatuves Ļeņingradā. 1977. gadā pēc viesizrādēm palika Rietumos

o2. Aleksandrs Godunovs (1949–1995), baletdejotājs Beidzis Rīgas horeogrāfijas vidusskolu. 1971. gadā tika pieņemts Lielā teātra

trupā. 1977. gadā viesizrāžu laikā palika ASV, kur ar panākumiem turpināja karjeru un filmējās Holivudā

P. Rietumu radiostacijās p1. Ludmila Flama (Oboļenska, dzim. Černova) – 40 gadus strādāja radiostacijā „Amerikas Balss” 1944. gadā kopā ar vecākiem emigrēja uz ASV. Patlaban nodarbojas ar grāmatu un arhīva materiālu vākšanu, lai nodotu tos Krievijas bibliotēkas fondam „Krievu aizrobeža”p2. Ludmila Flama, Maskavā 2006. gadā iznākušā aprakstu un atmiņu krājuma „1920.–1930. gadu paaudzes likteņi emigrācijā” redaktore sastādītāja p3. Jevgeņija Žigleviča – no 1953. līdz 1973. gadam strādāja radiostacijā „Amerikas Balss” p4. Gļebs Rars (1922–2006) – no 1975. līdz 1994. gadam strādāja radiostacijā „Brīvība”

76

A. Piemineklis Kirilam un Metodijam Maskavā Kirils (827–869) un Metodijs (825–885) no Solonikiem – slāvu apgaismotāji,

kristietības sludinātāji, slāvu rakstības pamatlicēji. Svētki par godu svētajiem Kirilam un Metodijam ir valsts svētki Krievijā, Bulgārijā, Čehijā, Slovākijā un Maķedonijas Republikā. Pareizticīgā baznīca brāļu piemiņas dienu atzīmē 24. maijā. Latvijā šo dienu svin kā slāvu rakstības un kultūras dienu.

Pirmie pētījumi par Latvijas krievu iedzīvotāju vēsturi tika veikti jau cariskajā Krievijā. Neatkarīgās Latvijas laikā (1918–1940) darbs šajā jomā turpinājās. Padomju Latvijas laikā valdīja šķiriska, pārnacionāla pieeja vēstures jautājumiem un „krievu tematika” faktiski pārstāja būt pētījumu priekšmets. Taču bija arī izņēmumi. Šai laikā dienasgaismu ieraudzīja nopietni pētījumi par krievu tirdznieciskajiem sakariem ar Rīgu viduslaikos, kā arī par pastāvīgo krievu iedzīvotāju veidošanos Latvijas teritorijā. Plašākas iespējas pavērās filologiem. Liels solis uz priekšu tika sperts vietējās krievu folkloras, krievu un latviešu valodas salīdzinošās gramati-kas, krievu un latviešu kultūras sakaru izpētē. Teātra vēsturnieki sagatavoja un izdeva vairākas grāmatas par Rīgas Krievu teātra vēsturi un tā izcilākajiem aktieriem.

Jauns posms krievu iedzīvotāju vēstures un kultūras izpētē sākās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Kopš tā laika sagatavoti un izdoti vairāki desmiti grāmatu par šo tematiku, neraugoties uz to, ka daudzi krievu zinātnieki tika „izspiesti” no akadēmiskās vides. Pašreizējā interese par krievu kultūru un krievu problēmām Latvijā, ko izrāda gan pētnieki, gan lasošā publika, ir apliecinājums valsts krievu kopienas dzīvotspējai.


B. Ivans Zavoloko (1897–1984) kļuva pazīstams kā sabiedrisks darbinieks, vecticībnieku reliģiskais audzinātājs, senatnes pētnieks, novadpētnieks un pedagogs jau pirmskara Latvijā. 1940. gadā PSRS IeTK viņu arestē un izsūta, 17 gadus viņš pa-vada nometnēs un trimdā. 1967.gadā atgriezies Rīgā, viņš kļūst par Ļeņingradas Krievu literatūras institūta (Puškina māja) ārštata līdzstrādnieku un piedalās institūta rīkotajās arheografiskās ekspedīcijās. 1968. gadā Ivans Zavoloko ieguva 1670. gadā tapušu proto-popa Avakuma un mūka Epifānija pašrocīgu dzīves aprakstu un kā dāvinājumu nodeva to Puškina mājai. Pavisam Ivans Zavoloko Puškina mājai nodevis vairāk nekā 100 rokrakstu no sava krājuma.

b1. Ivans Zavoloko pēc atgriešanās no Sibīrijas izsūtījuma

C. Latvijas Universitātes Krievu filoloģijas nodaļa Dibināta 1940. gadā. Pirmais izlaidums notika 1946. gadā. Starp pirmajiem absolventiem bija Boriss Infantjevs, Marija Semjonova, Nadežda Libtāle, Jurijs Abizovs, Vladimirs Mirskis c1. Krievu filoloģijas nodaļas mācībspēki: (no kreisās) Aleksejs Ivļevs, Ļevs Sidjakovs un Vladimirs Mirskis. 1960. gadi

c2. Marija Semjonova (1910–1988) Ilgus gadus bija pasniedzēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Dialektoloģijas un krievu un latviešu valodas salīdzinošās gramatikas speciāliste. Attēlā pa kreisi c3. 2006. gadā LU Filoloģijas fakultātē atvēra “Rusistikas centru”, ko vada Ludmila Sproģe

D. Profesors Boriss Infantjevs Folklorists, literatūrzinātnieks, valodnieks, kulturologs un novadpētnieks. Pro-fesors, habilitēts pedagoģijas doktors, filoloģijas zinātņu kandidāts. Aptuveni 500 zinātnisku darbu autors d1. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, akademiķe Maija Kūle un profesors Boriss Infantjevs zinātnisko rakstu krājuma „Vecticība Latvijā” prezentācijā 2004. gada 14. decembrīd2. Viens no jaunākajiem Borisa Infantjeva darbiem veltīts baltu un slāvu kultūras sakariem

E. Jeļena Francmane (1912–1996) Krievu valodas mācīšanas nacionālajās skolās metodikas speciāliste. Viņas sagatavotās krievu valodas mācību grāmatas izmantoja visās PSRS republikās, kā arī Bulgārijā e1. Jeļena Francmane un daļa no viņas daudzajām mācību grāmatām

F. Vasilijs Dorošenko (1921-1992)Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, vēstures zinātņu doktors, Zinātņu akadēmijas Vēstures intitūta vadošais pētnieks ekonomikas vēsturē.

Vairāk nekā 200 zinātnisko darbu autors. Viņa darbi „Latvijas XVI gadsimsta agrārās vēstures apraksts” un „Tirdzniecība un tirgotāji Rīgā XVII gadsimtā” joprojām ir vieni no nozīmīgākajiem vēsturiskajiem pētījumiem šajā jomā

G. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskais projekts „Sabiedrības integrācijas etniskais aspekts” g1. No kreisās: profesore Ilga Apine, profesors Vladislavs Volkovs un projekta vadītājs profesors Leo Dribins Ilga Apine, Vladislavs Volkovs un Leo Dribins sarakstījuši vairākas grāmatas latviešu valodā par Latvijā dzīvojošajiem krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem

H. Daugavpils Universitāte

h1. Fjodors Fjodorovs Profesors, Krievu literatūras un kultūras katedras dekāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Izveidojis Slāvistikas centru Daugavpils Universitātē

h2. Josifs Trofimovs (1947–2007) Habilitētais filoloģijas doktors, Daugavpils Universitātes Krievu literatūras un kultūras katedras profesors. Interešu sfēra – no folkloras līdz mūsdienu literatūrai. Pēdējos gados lielu uzmanību veltīja pareizticības un vecticības vēstures pētījumiem. Bija Daugavpils “Krievu kultūras centra” (Kaļistratova nams) valdes priekšsēdētājs

h3. Eduards Mekšs (1939–2005) Literatūrzinātnieks, habilitētais pedagoģijas doktors, Daugavpils Universitātes profesors. Sarakstījis vairākas monogrāfijas par krievu literatūras vēsturi. Mūža pēdējos gados pētīja Latvijas vecticībnieku vēsturi un kultūru

I. Ivans Fridrihs (1902–1975) Latgales krievu folkloras vācējs, vairāku grāmatu autors. Krievu literatūras institūtā Pēterburgā (Puškina nams) ir I. Fridriha fonds, kurā glabājas viņa savāktie un institūtam nodotie materiāli

J. Ninele Podgornaja Novadpētniece, vēsturniece, literatūrzinātniece. Puškina licejā Rīgā izveidojusi muzeju „Puškins un Baltija”

K. Jurijs Abizovs (1921–2006) k1. Rakstnieks, tulkotājs, bibliogrāfs, literatūrzinātnieks, vadošais speciālists Baltijas krievu kultūras vēstures jautājumos k2. Starptautiskās zinātniskās konferences „Krievu kultūra Baltijas valstīs starp-karu periodā (1918–1940)” dalībnieki. Rīga, 2001. gada 26.–28. aprīlis k3. Jurijs Abizovs, Ņikita Strūve (Francija) un virspriesteris Andrejs Goļikovs. Rīga, 2001. gada maijs

L. Antoņina Zavarina Ar savu monogrāfiju „Austrumlatvijas krievu iedzīvotāji XIX gs. otrajā pusē – XX gs. sākumā. Vēsturiski etnogrāfisks apraksts” (1986) lika pama-tus Latvijas krievu iedzīvotāju veidošanās procesa padziļinātai izpētei

M. Tatjana VlasovaIlgus gadus strādāja Teātra muzejā. Daudzu rakstu un grāmatu autore par Krievu teātra vēsturi Rīgā

N. 2006. gada vasarā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (LAB) bija sarīkota Rīgas vecākajai pareizticīgo kapsētai Pokrova kapiem veltīta izstāde. To veidoja Svet-lana Vidjakina un Svetlana Kovaļčuka No kreisās: LAB direktora vietnieks Valdis Mazulis, Svetlana Kovaļčuka, Svetlana Vidjakina un LAB direktore Venta Kocere izstādes atklāšanā 2006. gada 28. jūlijā A.Melbārdisa foto

O. Konference par vecticības vēsturi Latvijā. 2004. gada aprīlis. Runā Verēna Dorna (Vācija)

P. Tā ir tikai daļa no pēdējos gados izdotajām grāmatām Latvijas krievu vēstures jautājumos

Q. Žurnāls „Klio” – Baltijā vienīgais vēstures žurnāls krievu valodā

Latvijas krievu vēstures un kultūras pētnieki

78

Pilsonība, valoda, diskriminācija – trīs sāpīgi jautājumi Latvijas krievu minoritātes un valsts attiecībās. Šobrīd puse Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju ir pilsoņi, bet pusei nav nevienas valsts pilsonības. Nepilsoņiem ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā, taču, pastāvot pašreizējiem neefektīviem naturalizācijas nosacījumiem, nepilsoņu problēma nav atrisināma tuvākajos 50 gados.

Krievu valodai Latvijā ir pretdabisks „svešvalodas” statuss, lai gan tā ir 40% val-sts iedzīvotāju dzimtā valoda. Krievu valodu nav atļauts lietot kā darba valodu pat tajās pašvaldībās, kur absolūtais vairākums iedzīvotāju ir Latvijas krievi.

Kopš 2004. gada lielāko daļu priekšmetu krievu vidusskolās māca latviešu valodā. Šādu praksi dēvē par bilingvālo apmācību. Četros gados, kopš ieviesta bilingvālā apmācība, sekmība krievu skolās ir jūtami kritusies. Valsts neievieš bilingvālo apmācību latviešu skolās. Latvijā vairs nesagatavo skolotājus, kas varētu mācīt priekšmetus krievu valodā, izņemot vienīgi krievu valodas un literatūras skolotājus.

Pieņemot politiskus lēmumus pilsonības un valodas jautājumos vai par krievu minoritātes skolu likteni, valdošās partijas parasti neņem vērā Latvijas krievu pilsoņu viedokli. Demokrātijai Latvijā ir ierobežots, etnisks raksturs.

Nacionālās minoritātes, tai skaitā krievu, tikpat kā nav pārstāvētas augstākajā valsts administrācijas līmenī. Ilgus gadus Latvijā nebija neviena krievu ministra, krievi reti mēdz būt tiesneši, departamentu vadītāji vai valsts universitāšu profe-sori. Tāda situācija radusies nerakstītu etniskās diskriminācijas noteikumu darbības rezultātā.

Latvijas krievu kopiena skaitliski kļūst mazāka emigrācijas un dabiskās samazināšanās dēļ. Latvijas krievu mirstības tempi ir augstāki nekā latviešu mirstības tempi Latvijā un krievu Krievijā. Daļēji tas skaidrojams ar nelabvēlīgiem sociālekonomiskiem apstākļiem Latvijas pilsētās, kam cēlonis ir industriālā perioda ekonomikas forsēta iznīcināšana.

Bet dzīve turpinās. Svētkos pareizticīgo baznīcas ir dievlūdzēju pilnas. Di-evnamu kupoli atkal atmirdz zeltā. Krievu ģimenēs dzimst bērni, jaunie cilvēki veido profesionālo karjeru. Pēdējos gados Latvijā pieaug interese par krievu valodas apgūšanu. Te izdod daudz laikrakstu un žurnālu krievu valodā, raida vietējās krievu radiostacijas un televīzija. Valsts turpina finansēt krievu skolas, teātri, valsts radio un TV krievu programmas.

Progress politiskajā sfērā vieš piesardzīgu optimismu. Pateicoties tiesībsargu, Latvijas krievu politiķu, latviešu demokrātu, Eiropas Savienības, Eiropas Padomes, EDSO, ANO, Baltijas jūras Valstu Padomes un Krievijas diplomātijas kopīgiem pūliņiem Latvijas krievu minoritātes dzīvē pēdējo 15 gadu laikā notikušas pozitīvas pārmaiņas. 1992. gadā varas pārstāvji atteicās no nodoma likt nepilsoņiem iegūt uzturēšanās atļauju. 1995. gadā nepilsoņi ieguva Latvijas valsts diplomātisko aizsardzību, viņu sociālās tiesības tika pielīdzinātas pilsoņu tiesībām. Ap 1995. gadu beidzās „maigās etniskās tīrīšanas” kampaņa – krievu izspiešana no valsts, ko iepriekš īstenoja Latvi-jas migrācijas resors. 1997. gadā tika panākta neoficiāla vienošanās starp krievu opozīciju un Rīgas pašvaldību par Uzvaras monumenta saglabāšanu un krievu skolu voluntāras likvidēšanas pārtraukšanu. 1998. gadā atcēla „naturalizācijas logus” un nepilsoņu bērniem tika dotas tiesības iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā. 2000. gadā atcēla lielāko daļu aizliegumu lietot krievu valodu privātajā sfērā. 2001. gadā valsts pārstāja anulēt iepriekš likumīgi izsniegtās valsts valodas prasmes apliecības. Kopš 2002. gada atcelts valodas eksāmens krievu deputātu kandidātiem. 2003. gadā pilnībā atcēla valodas kvotas radio un televīzijā. 2004. gadā tika atcelta pārēja uz priekšmetu pasniegšanu tikai valsts valodā krievu vidusskolās, bet Satversmes tiesa leģitimēja krievu valodas lietošanu arī to priekšmetu mācīšanā, kuri bija iekļauti latviešu valodā apgūstamo priekšmetu 60% kvotā. 2007. gadā nepilsoņi ieguva tiesības bez vīzas iebraukt lielākajā daļā ES dalībvalstu, bet 2008. gadā – tiesības bez vīzas iebraukt Krievijā. 2008. gadā Latvija un Krievija noslēdza sociālo līgumu, saskaņā ar kuru Latvijas nepilsoņiem darba stāžā tiek ieskaitīts Krievijā nostrādātais

Latvijas krievi un politika: problēmas un risinājumi

laiks. 9. maijs – Uzvaras diena kļuvusi par Latvijas krievu kopienas galvenajiem svētkiem, daudzās pilsētās svinības tiek rīkotas ar vietējās pašvaldības atbalstu.

Latvijā darbojas simtiem krievu nevalstisko organizāciju un divas krievu parlamentārās partijas. Pamazām pieaug visu līmeņu krievu deputātu skaits. Aptu-veni ceturtajai daļai pašreizējās 9. Saeimas deputātu ir krieviska izcelsme vai viņi pārstāv valsts krievu iedzīvotāju intereses. Krievu politiķi ieņem vadošos amatus Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas pašvaldībās. Latvijas krievu kopienai ir sava Eiroparlamenta deputāte. Latvijas krievi 2003.–2004. gadā sarīkoja virkni mierīgu protesta akciju krievu skolu aizstāvībai. Šīs kampaņas rezultātā iestājās trausls līdzsvars starp valsts asimilācijas spiedienu un krievu pretestību jaunā, enerģētiski zemākā līmenī.

Latvijas krievi ir pieņēmuši likteņa mesto izaicinājumu. Krievu kopienas vēsture nesākās vakar. Tās saknes sniedzas gadsimtiem senā pagātnē. Tās nākotne ir pašreizējās paaudzes rokās.


A. Massu protesti pret krievu skolu reformu 2003. – 2005. gados

a1. Krievu skolu aizstāvības štāba emblēma

a2. 2003. gada 18. jūnijs

a3. 2004. gada 22. janvāris

a4. 2004. gada 11. februāris

a5. 2004. gada 16. aprīlis

a6. 2004. gada 1. maijs

a7. Badastreiks protestējot pret krievu skolu reformu. 2004. gada 26. augusts.

a8. 2004. gada 1. septembris

a9. 2005. gada 10. februāris

B. 9. maijs – Uzvaras diena pār nacismu tiek plaši atzīmēta Latvijā

Saturs

Latvija Eiropas tautu saimē 4

Baltija un Senā Krievzeme 6

Latvijas zeme kļūst par dzimteni krievu vecticībniekiem 8

Latvija Krievijas sastāvā 10

Johans Kristofs Broce 12

Pareizticības vēsturiskais ceļš Latvijā 14

Baltijas guberņas 16

Krievu nacionālā atmoda 18

Industriālā Rīga 20

Rīga XIX – XX gadsimta mijā 22

Pirmā pasaules kara katastrofa 24

Latvija iegūst neatkarību 26

Krievi Latvijas saimnieciskajā dzīvē 28

Svētais Jānis – Rīgas un Latvijas arhibīskaps 30

Vecticībnieki neatkarīgajā Latvijā 32

Sabiedrisko organizāciju liktenis 34

Krievu skolas neatkarīgajā Latvijā 36

Krievu profesūra un studenti 38

Krievu prese pirmskara Latvijā 40

Krievu kultūras oāze 42

Pirmskara Latvijas krievu mākslinieki 44

Latvijas pievienošana PSRS 46

Otrais pasaules karš 48

Krievi Padomju Latvijas ekonomikā 50

Latvijas krievu sabiedriskās organizācijas 52

Latvijas krievu prese 54

Pareizticība Latvijā no pēckara gadiem līdz mūsu dienām 56

Vecticība Latvijā padomju laikā un mūsu dienās 58

Krievi Latvijas kultūrā 60

Krievu teātris Rīgā 62

Latvijas krievu mākslinieki 64

Latvijas krievu kori un deju kolektīvi 66

Krievu sportisti – Latvijas lepnums 68

Maskavas forštate Rīgā 70

Dzimušie Latvijā 74

Latvijas krievu vēstures un kultūras pētnieki 76

Latvijas krievu problēmas un cerības 78

latvijas krievi - russkije.lv

Documents