haoss sapes sapni un filozofija

Haoss, Sāpes, Sapņi un Filozofija 2009


Šoreiz ir Ievads ......................................................................................................................................... 3

Haoss ....................................................................................................................................................... 4 Vai ir izdzīvojušo? ............................................................................................................................... 5

Rētas: no pirksta izzīstas ....................................................................................................................... 6

Vīrs bez sava laika................................................................................................................................ 7

Pēdējā liecība ....................................................................................................................................... 8

Sērga – “Cilvēka prāta Tumsība” .......................................................................................................... 9

Latviešu meitene ................................................................................................................................ 10

Beigas vai Sākums? Ko?..................................................................................................................... 12

Sāpes ...................................................................................................................................................... 13

Sajūtu injekcijas ................................................................................................................................. 14

Tā bija Mīlestība ................................................................................................................................ 15

Rjēvers un Materio, jeb vīzija par to, kā nogalinu savu dvēseli ............................................................ 16

Intīms pieskāriens ............................................................................................................................... 19 Gūsteknis ........................................................................................................................................... 20

Rjēvera viltotā mūza ........................................................................................................................... 21

Tīmeklis ir maska ............................................................................................................................... 22

Ko Tu nodarījis esi? ........................................................................................................................... 23

Sapņi ...................................................................................................................................................... 24

Mīlestības vēstule ............................................................................................................................... 25

Ar smaidu un klusām asarām rotāts… ................................................................................................. 27

Pasaules valdnieki Viņai sveicienus nes .............................................................................................. 28

Pūku valsis ......................................................................................................................................... 29

Sirds zem mikroskopa ........................................................................................................................ 30

Zied Baltas rozes ................................................................................................................................ 33 Melleņu pīrāga burvība ....................................................................................................................... 34

Dzejolis, kuram Viņa vēl nav devusi nosaukumu................................................................................. 35

Divatā ................................................................................................................................................ 36

Vecmilgrāvieša akolāde ...................................................................................................................... 38

Serafija .............................................................................................................................................. 40

Filozofija ................................................................................................................................................ 41

Karaļi un karalienes ............................................................................................................................ 42

Pilns zemeņu trauks ............................................................................................................................ 43

Ja vien es varētu... .............................................................................................................................. 44

8:15.................................................................................................................................................... 45

Aramisa rīta piezīmes ......................................................................................................................... 46 Bites par ziediem ................................................................................................................................ 47

Miljoniem sniegpārslu (Mūsu ziema) .................................................................................................. 48

Netīra iekāre salda .............................................................................................................................. 49

Princese vārdā Laime ......................................................................................................................... 50

Par to kā vajadzēja būt jau Tagad ........................................................................................................ 51

Busido................................................................................................................................................ 52

Kā smarţo rozes pirms negaisa! .......................................................................................................... 53

Princese vārdā Ticība ......................................................................................................................... 54

Mans laikmets .................................................................................................................................... 55


Šoreiz ir Ievads

Skaitlim 23 tik tiešām piemīt kaut kāds mistisks spēks. Man ir 23 gadi un manā dzīvē noris dramatiskas pārmaiņas. Esmu pārliecināts, ka pārmaiņas notiek pareizajā virzienā, un es beidzot tuvojos savai būtībai, kuru pēdējos 6 gadus biju nemanāmi nomētājis ar dubļiem. Cilvēks nevar būt laimīgs, ja tas ir stulbs, spītīgs un bailīgs. Savā stulbumā un spītībā izvēlējos ceļus, kuri mani noveda pie pesimisma, neziņas, nervozām bezmiega naktīm, ļaunas atkarības, salauztas sirds un

vispārējas savu vēlmju piepildījumu izolācijas. Savā bailīgumā es biju pārvērties par tādu kā slēgtu, ārpasaulei noslēpumainu valsti, kuru es tik ļoti gribēju salīdzināt ar Butānu – miera

valstību, bet patiesībā tā bija līdzīga Ziemeļkorejai – haosa un baiļu valstībai, kura ārpasaulei pauž nesatricināmu, varenu un pārliecinātu seju, kura ir viltus. Krājums ir sadalīts 4 daļās, kur ir

daudz sāpīgu atziņu, vērojumu, sapņu, satīras, kuri nākuši beidzot gaismā, sabrūkot manam ziemeļkorejas režīmam. Sāpju ir daudz, bet tās ir dzemdību sāpes, jo es pārdzimstu sevī no jauna. 6 gadus manī šī grēcīgā trīsvienība ir piesārņojusi manu dzīvi, bet nu beidzot es šo trīsvienību cenšos aizstāt ar patiesu trīsvienību – gudrību, neatlaidību un drosmi. Tās nāks

pakāpeniski. Butānu nevar uzcelt dienas, mēneša vai varbūt pat gada laikā, pārāk daudz post air nodarīts, bet mani soļi ir droši, jo manī pašā mīt apņēmība kļūt skaistam, kā arī šo iekšrevolūciju

manī atbalsta man tuvākie cilvēki. Tas man ir ļoti svarīgi. Laimes formula ir darīt to, kas pašam patīk kopā ar cilvēkiem, kuri tev patīk unkuriem patīc tu. Man ir visi formulas elementi, atliek tos

prātīgi ievietot formulā un priecāties par tās rezultātu.


Haoss

„...un pēc Sprādziena sākās haoss”


Vai ir izdzīvojušo?

Asmens no tērauda, Japānā, kas kalts,

Dēmonu asinīs nenoguris mirkst;

Mans augums asiņu atspulgā, rāms, bet stalts,

Nogalēts prieks, kas pa lēto reiz pirkts

Stāvu, kā Leonīds1 un tumsībā veros

No Termopīlu pārejas, kas apņēmība mana,

Ar skatienu skaidru, TO ieraudzīt cerot:

Tumsas gaišāko stūri, kur mīt mana sirdsapziņa

1 Spartas Leonīds – 300 spartiešu vadonis kaujā pie Termopilām pret 20 000 lielo Persijas armiju (5.gs.

p.m.ē.)


Rētas: no pirksta izzīstas

„Nav rītdienas –

To nolaupīja vakardienas kļūdas”

Teicu pirms gada...

„Nav drošības gara –

Tas kā prostitūta pārdevās”

Teicu pirms gada...

„Nav spārnu

Tos noplūkāju vai nodedzināju...

...vairs skaidri neatminos”

Teicu pirms gada...

„Nav Viņas, jo...

To bučoju, nevis skūpstīju”

Teicu pirms gada

„Kāds tagad ir gads?!”

Jautāju pirms gada,

Jautāju tagad...


Vīrs bez sava laika

Ko brīnies, kad vārdu trūkst,

Lai pats savu sirdi uzrunātu?!

Tagad asaras krīt un deguns šņukst,

Ja vien spētu, tu nogalinātu…

Ar rokām kailām, tās asinīs mērcot

Tik ilgi, kamēr nīstā sirds pukst,

Ţņaudzot, plaukstām trīcot un iekšēji brēcot

Par neīstu pagātni, ko dievinā tu

Ar altāriem savās domās celtiem,

Kuri tavu garu mierinā

Ar dēmoniskiem čukstiem:

Tie nolaupa paša vārdus – rīta gaismu,

Realitāti, kurai tu slīdi nemanāmi

Garām, pa sevis zīmētu līniju taisnu

Prom…Atlantīdu meklējot…


Pēdējā liecība

Skrienu pa bruģi slidenu uz ostu,

Ātrumā gājējus grūstu..,bet,

Mans kuģis aties bez manis

Uz kuģa klāja aug palmas slaidas,

Pie tām šūpuļtīkls piesiets,

Tas paliks vientuļš, bez smaguma mana

Paskrienu garām vasarai siltai,

Bet aiz ziemā nolikta akmeņa,

Aizķeros un Dvēsele aizlido no manis

Tā izplūst, sniegapārslām kūstot,

Viņas virzieni tāli un noslēpumā tīti:

Tos neatklāt nevienam bez manis…

Par pavasari pārtapusi ir viņa:

Dvēsele mana, bet tūlīt jau tai virsū uzkrīt

Rudens krāšņā sega – tie nogalē pēdējo no manis

Nav Nekā no manis vairs,

Vienīgi dzejolis šis mistiskais:

Pēdējais manas Dvēseles atoms


Sērga – “Cilvēka prāta Tumsība”

Nav vēl bijis gadsimts tāds:

Attīrīts no sērgas šūnām,

Inficētām, samaitātām,

Postošām un rijīgām

Kādu vārdu sērgai šai

Devis dzejnieks sadusmots;

Vārds tai sens un biedējošs,

Pirmatnējs un neviltots

Dzejnieks paņem baltu lapu,

Spalvas kātu tintē mērc;

Lūpas koţot, ar tinti tapa

Vārds tas sens un biedējošs

Roka nepārtraukti raksta

Atkārtoti vārdu šo;

Pirksti saţņaudz baltu lapu

Tā saburzīta dūrē ţņaugta

Kodīdams tad lūpas savas,

Dzejnieks dūri ciešāk ţņaudz:

Cerībā, ka nosmaks sērga,

Kura ļauţu prātus māc

Burti pil caur viņa pirkstiem,

Melnā tinte zemē pil;

Zemes Tumsa viņa plaukstās,

Prom aizskalo to ūdens silts


Latviešu meitene

Centīšos es šajās rindās

Par latviešu meiteni dzejot;

Mana sirds, rakstot nenobīstās,

Tā gatava iedvesmas aurā dejot!

Viņa ir tā, ko mēs ikdienā redzam

Gan uz ielas, darbā un mājās

Tā ir krāšņa un mēs steidzam

To mīlēt līdz mirklim, kad sirds stājas...

Vai līdz mirklim, kad dēļ viņas...

Zviedru bankās mums kredīti krājas

Vakarnakt, aiz intereses un drusciņ dēļ Remy2

Es vienu tādu izmīlēju...;

Nu rīts steidz vakaru gudrībā pārspēt,

Par spīti kaltei mutē un sagurušām acīm

Paceļu segu..., viņas kailums siltais,

Bet viņa izskatās pēc lelles, ko saitā kādā

Par 6000 euro nopirkt var...

Kādēļ viņa nesaprot vienu lietu;

Lai skaista un mīlēta tā būtu

Viņai nevajag no mākslīgā ne nieku,

Un par daiļu princesi kādam kļūtu

Nevajag tai pieaudzētus matus,

Blondus vai jebkādus – nedzīvus salmu kātus

2 Augstas kvalitātes franču konjaks


Nedzīvu brūnumu solārijā gūtu,

Tonālā krēma kārtas, it kā viņas seja pūtu

Kurpes, kuras mugurkaulu traumē,

Drēbes dārgas bez īsta stila un gaumes

(ak, Mārketinga dēmoni...)

Ţurkveidīgu radību pie krūtīm piespiestu cēli,

Kura rej un izskatās patiesi ţēli...

Gēla nadziņus, kas pārvērš roku pirkstus

Garām cigarellām līdzīgos tievos aksesuāros;

Pīrsingus tur, kur tie traumas nes

(man mēle tāda jēla...)

Tetovējumus sīkus bez nozīmes

(kas ellē tas ir?!! Hieroglifs vai nosista spāre,

Pie muguras pielipusi?!!)

Skatos uz savu lelli...

Tā viņa teātri, dzīves skatuvē,

Spēlē izrādi, kura ir bez maksas,

Viņa kā dimants, reiz gulējis raktuvēs,

Tagad gaismā celta, bet

Tā cenšas nevajadzīgi pārspīlēti mirdzēt...

Kāpēc tev vajag mirdzēt indīgā gaismā?

Ja jau vakar es tavās zaļganpelēkajās acīs,

Pirms tajās sāka mirdzēt Martini Asti,

Redzēju dvēseli skaistu,

Ko mīlētu patiesi un karsti,

Arī tad, ja tu pēc lelles neizskatītos

(Lelle nav kompliments...)


Beigas vai Sākums? Ko?

Nedēļas piektās dienas beigas

Ar mūziku un apiņu garšu

Uz mēles;

Nakts nāk bez steigas:

Tā kopā ar savu īpatnējo smarţu,

Kurā nezināmas izcelsmes klusums

Rada mulsumu – sākums vai beigas?

Un kāpēc piektdienās manī ir šis mulsums –

Retorisks jautājums, atbildes man nav;

Vai Bauskas apiņu patīkamais rūgtums,

Liek filozofēt puspālī, kā atrast savu “ES”

Varbūt kārtējais šīs pasaules stulbums –

Cilvēki un to piesmietās dvēseles;

Vai atkal kāda naivi nosapņotā

Mīlulīte, kura tālu kā Marss;

Varbūt kļūdas pieļautās…, ţēl

Alus beidzās

Un liekas, ka dzīve ir viens traģifarss

Tās ir beigas…, bet varbūt

Sākums, jo savs kārotais “ES”

Mīt manī pašā un atliek vien pagūt,

To nopucēt iekš savas dvēseles;

Un tad jau mīlulīte šķiet

Ir tepat līdzās – uz Zemes, ne uz Marsa;

Atliek vien aplikt šalli un skriet

Viņai pretī – Lai dzīvo Mīlas Forsa!

Un tas nu ir skaists sākums…


Sāpes

“Sāpes, tās ir dzīvības vēstneši, tās pazīstot, es zinu,

ka esmu dzīvs”


Sajūtu injekcijas

Viņš ir kā dziesminieks,

Kam prāts pilns ar notīm;

Viņš ir īsts veiksminieks,

Kad run air par potīm,

Ar injekciju miligramiem simts

Mazliet šās pasaules gaviles;

Kad aust gaisma, tās rimst,

Līdz ar pēdējo vīna pudeli no Sabiles.

Dziesminieks nu ar paģirām mocās,

Rozā vienradţi devušies prom;

Mēle skābeni sausa locās,

Gars noguris slēpjas

Aiz plakstiem sāpošiem un bāliem;

Gars klusības drānās tērpjas,

Kļūdams par iemeslu šiem sāļiem,

Kuri dziesminieka acis skābē.

Viņa vēnas kārē piebrieda baisas,

Asinis pārvērtās slāpekļa gāzē;

Viņš baudīja gaviles skaistas,

Bet, lai cik liela nebūtu

Dziesminieka kāre gaviles saglabāt,

Tomēr ir citu, atšķirīgu sajūtu ampulu

Šai pasaulē arī bez gavilēm:

Tās injecētas miligramus simts,

Liek atvadīties no prieka tālēm.


Tā bija Mīlestība

Rudens smarţā smēlies vārdus,

Gars mans šajā vēsā naktī

Siltas rindas spalvas kātam

Beidzot liek par Viņu rakstīt…

Lūpas šauras sārtas skūpstam,

Reiz nu vēlējos es skart…

Sirds padevusies skaistam gūstam

Un atceros, kā mani vaigi sarkst

Dziesma, dzeja un balta roze,

Sapņi par saulrietiem piramīdu zemē;

Vēdekļi, vārdi un vasaras tveice

Mīt mana atmiņu okeāna dzīlēs

Viņas acīs kvēlo opālu mirdzums,

Bet to daile man raudāt liek,

Jo līdzi priekam sirdī ir ţēlums,

Ka viņas skūpsti kādam citam tiek


Rjēvers un Materio, jeb vīzija par to, kā nogalinu savu dvēseli

Rīta sestā stunda sita

Un ar saullēktu pamodās Rjēvers3;

Viņš cēlās no siltās gultas,

Priecīgs ar mūziku sirdī savā

Rīta sestā stunda sita

Un ar saullēktu pamodās Materio4;

Viņš cēlās no siltās gultas

Nervozs ar kliedzienu sirdī savā

Indijas tēja smarţo tik jauki,

Rjēvers saullēkta glāstiem ļaujas

Pie atvērta loga, aiz tā zaļu puķu lauki,

Pār lūpām salda dvaša pārskrien

Indijas tēja karsta – tā apdedzina mēli,

Materio viebjas, sauli klusi lādēdams;

Nepatikā tas košļā desmaizes šķēli,

Lūpas ciet – aiz tām gabaliņus atvemdams

Ērtākās drānas ar alpu vijolīšu smarţu

Rjēvers tērpjas un laukā dodas;

Pār viņu domām valda princese vārdā Laime,

Acīs zaļajās skaista ieksējā pasaule mostās

3 Atvasināts no franču valodas Revieur – lat. Val. Sapņot, tātad Rjēvers - sapņotājs

4 Atvasināts no angļu val. Material, tātad Materio – materiālists


Neērtas drānas, bez smarţas nekādas

Materio pretīgumā, kā trako kreklu velk;

Savās domās viņš meklē klusu stūri jebkādu,

Kur slēpties no savas zombētās ikdienas

Rīts atnes iedvesmu dvēsles augstumos pacelties –

Sacīt mīļotai meitenei, ka mīla mūsu,

Ir kā karsts avots Islandē, kurā mūţam mērcēties,

Saka Rjēvers – es Tev mūţam blakus būšu

Rīts atnes atziņas depresijas smāķī smērētas –

Mīlu Viņu, bet tiecos pēc citas,

Bēgdams no lūgsnas, pašas sirds izteiktas,

Saka Materio – tava sirds līdz ar kādu citu sitas

Parka klusumā atdzimst simfonija sena,

To Rjēveram komponējusi mamma Daba;

Skaņdarbam šim ir nemainīga cena –

Sirds un acis vaļā, dvēsele laba

Parka klusumā iespalgst “simfonija” jauna,

To Materio elks Nokia komponējis;

Skaņdarba nozīme ir sirdsmieram ļauna –

Problēmas darbā, kuras viņs ir nogulējis

Viņi abi satiekas krustcelēs šajā rītā,

Rjēvers un Materio zina, kas nu būs:

Cīņa uz dzīvību, kā kādā senā mītā,


Uzvarētājs šajā pasaulē savu likteni izlēmis būs

Rjēvers paceļ plaukstas, krūtis tam ir Kailas,

Materio to nogalina vienaldzīgi;

Rjēvers krīt klusuma simfonijai skanot,

Materio bailēs aizmūk noziedzīgi

Nu Rjēvers tik Kādas atmiņās mīt,

Materio noziedzīgi mūk vēl arvien;

Kaunu un noţēlu viņš nekad neatzīs,

Mirst viņš vientuļš reiz kādu dien


Intīms pieskāriens

Viņš tumšajā valstībā mīt

Un blakus vien mazas zvaigznes spulgo;

Tik vien cik kāda gaisma pār Viņu līst

Viņa gaišajā valstībā mīt

Un blakus mazas zvaigznes silda;

Tā savus pieskārienus nebeidz vīt

Viņš glāstus saņem pār ielejām savām,

Tās dziļas, gaisma tām bijusi sveša;

Mazajām zvaigznēm Viņš čukst par gara alkām

Viņa ar netveramu smaidu visus glāsta,

Mazās zvaigznītes – un tātad arī Viņu:

Dzīvības teikas arī viņam stāsta

Traģiska mīla viņos abos mieso,

Jo Mēness Sauli noskūpstīt nespēs,

Tik Viņas stari Viņa vaigus viesos…


Gūsteknis

Mīlestība, pirmatnēji skaista,

Mīlestība…, traģēdijai nolemta

Mīlestība manos jūtu krāteros laista

Dzīvu prieku,….un sirds mana satverta

Labvēlīgā gūstā un pie restota loga

Mana dvēsele, Afrodītes smaida notverta

Bet šī kamera, ir vientuļa, drūma….


Rjēvera viltotā mūza

Saules staros slēpjas tava

Seja, kurā kā dimanti spoţi,

Vēstneši par pasauli skaistu,

Kurā plaukst jauni ziedi koši

Ir acis tavas ar skatienu gaišu:

Vienalga – vakars vai rīts…, bet

Gaisa skūpstus īsto vietā laiţu,

Jo manā priekšā ir krāšņs koppapīrs…

Tu mīti dimensijā citā,

Kuru radījis es pats esmu

Un šķiet, kā traģiskā mītā –

- pie tevis man ceļa nav..

Ne drūmā vakarā, ne agrā rītā,

Tik uz koppapīra manā sirdī mīti tu,

Neīsta tu esi mana īstā…


Tīmeklis ir maska

Modernais laikmets man iespējas paver

Viltīgas maskas man tīmeklī globālajā,

Radīt un lietot bez noţēlas un kauna,

Mītot aizsegā ar smaidu ļaunu

Kurš rodas plešoties kodītām lūpām,

Tirpas ceļgalos strauji saskrien;

Redzu tīmekļos aktierus viens otru skūpstam,

Baudai plešoties, kad tikumi aiz maskām aizlien

Viņi saka, ka jūtas labi, to saku arī es,

Skatiens apātisks un stiklains, netīrs,

Jo maskas ir laupījušas mūsu dvēseles,

Tās sviestas kaktā, kā kamols satīts.


Ko Tu nodarījis esi?

Cik klusu sit sirds pulkstenis tavs,

Ja nedzirdi jaunu stundu sitam

To aizvācis no savas Dvēseles acīm esi?

Viņas acis varbūt aizsējis esi?

Ar šīs pasaules netikumu saiti,

Kura ir tikuma viltots šablons!

Bet varbūt jau paspējis esi

Viņu kā mūmiju nosaitēt cieši:

Visgarākajā netikumu saitē?

Un piramīda sirdī jau celta,

Kur atdot Dvēseli aizmirstībai

Tā pārtop par gaistošu mītu...

Vai cilvēcība tava ir tapusi par Sfinksu

Kuras nozīme strīdu objekts sekls

Tu nezini vairs…

...kam sirds reiz ir kalpojusi?


Sapņi

„Gaisma - saules stari miesai, Sapņi - saules stari

dvēselei”


Mīlestības vēstule

Ir paruna sena, veca kā zeme:

Apdomā divreiz, pirms ko sāc!

Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:

Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,

Paruna šī, kā vīruss postošs

Inficē manas maņas, izņemot vienu,

Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,

Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu

Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad

Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:

Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,

Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu

Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,

No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs

Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos

Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs

Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?

Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...

Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.

Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...

Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?

Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...

Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?


Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt

Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!

Tu brīnīsies: Ko gan?

Es starošu: Smaidu tavu patiesu...

Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?

Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!


Ar smaidu un klusām asarām rotāts…

Ko neprotu sacīt, to uzrakstīt protu,

Es nezinu, tas ir lāsts vai dāvana…

Šonakt es tev rakstu literāru rotu,

Kas tavu dvēseli rotās kā krāšņa sakta;

Ja Dievs man iedvesmu tev sacīt dotu

To, ka sirdī man nav tāda kakta,

Kuru būtība tava neizdaiļo klātbūtnē savā,

Es tev klusi ausī iečukstētu to…,

Bet ir rudens nakts un es klusumā klausos

Vēja šalkās, kurās Dieva iedvesma mīt:

Smarţa senatnīga ap mani kļaujas,

To pilnas plaušas smeļos, jo bail man, ka rīt

Par vēlu būs smarţā sildīties…

Es jūtu, es jūtu iedvesma manī plūst!

Lai tev sacītu to, k mana dvēsele jūt –

- mīļā Madara, manī ledus beidzot kūst!

Dvēsele grib tava smaida starus gūt…

Tava klātbūtne manas sirds plašumos

Liek man smaidīt un klusām asarām rotāt

Manas dienas un naktis pasaulē šajā..

Un kaut ko skaistu iekš manis pret tevi godāt!

Tu brīnies, varbūt – no kurienes vārdi tādi,

Kas tos radījis? Mirkļa zibsnis..,

Krāšņs, bet īss…?

Es tev čukstēšu vārdus īstos šonakt,

Savu garo Odiseju noslēdzot,

Kura sākas novembra vējos tonakt,

Pie operas kolonām, līdz ar pirmo sniegu…


Pasaules valdnieki Viņai sveicienus nes

Pēcpusdienā, ko rotāja rudens smarţa,

Es augšup, debesīs pavēros:

Virs bērzu apzeltītām galotnēm

Prom gājputni baros devās

Šos pasaules valdniekus – spārnotās būtnes,

Tiem pieder debesis, atšķirībā no mums,

Tos silto zemju mūţīgā tveice sauca;

Es saucu: Man jums ir lūgums

Ak, cēlie, spārnotie skaistuļi,

Miljons spārnu vēzienu un dienvidos būsiet,

Bet pirms palmu pavēnē mitekli rodat,

Mīļus sveicienus pa ceļam no manis, Viņai sūtiet

Es aizdošu jums savas acis un sirdi,

Lai Viņu jūs Ķīles panorāmā atrastu;

Kad redzēsiet Viņu, dziediet tad skaļi un skaisti,

Lai Viņa jūs redzētu un šo dziesmu saprastu

Lieciet Viņai mīļi smaidīt kā allaţ,

Viegli ar spārniem Viņai pamājot;

Ja aicina Viņa Jūs zemē laisties,

Tad cēlākais no jums, lai ļauj Viņai sevi samīļot.

Attālinās no manis gājputnu rindas

Un nezinu, vai tie sadzirdēja mani,

Bet dzirdu, tie dzied skaļi un skaisti,

Tas ar cerībām piepilda mani.


Pūku valsis

Mans ziediņš, mana puķe,

Sapnī mīļi tevi uzrunāju,

Pavasara smarţas pilnā pļavā,

Kura iedvesmu manī modināja

Es smaidīju, tevi uzlūkojot,

Un gaisa skūpstus tev sūtīju;

Tie pienenes ap tevi sapūkoja,

Savā vieglumā un jūtīgumā...

Es čukstēju, tavas plaukstas sildot,

Mīļus nieciņus par miglu pie jūras;

Tai iestājoties, tik es beidzot spēju

Ieraudzīt tavu daili, mana mūza

Tu smaidīji, mūsu sirdis sakļāvās,

Tās pieklusa, lai viena otru sadzirdētu;

Pūkas dejoja valsi ap mums,

Ja tās varētu, tās kā jāņtārpiņu naktī mirdzētu...

Tu vēlējies man ko sacīt ar kautru smaidu,

Bet rīta smarţa pamodināja no sapņa mani;

Un brīnumā skatienu plaukstā raidu...,

Tur pūkas pāris, atpūšas pēc valša


Sirds zem mikroskopa

Sveču gaismā labāk rodas

Skatīt spārnus eņģeļiem;

Uz vietu kādu tie visi dodas,

Greznojušies ar spīguļiem

Sveču gaismā labāk rodas,

Sekot spārniem līdz tur,

Vietā, kur tie silda savas rokas,

Blakus kamīnam, kas rāmi kuras

Sildu savas plaukstas aukstās,

Dzīves vēji sapūtuši tās:

Zods no drebuļiem vēl drusku raustās,

Bet nu drīz tas trīcēt stās

Paveros es apkārt vietā

Nokļuvis, kur esmu es:

Telpa krāsota toņos rieta,

Uz sienām rakstītas vēstules

Telpas vidū lete bāra,

Izgaismota vaska svecēm mirdz;

Krūtis tukšas, klusums tās skāra?

Nē.., šī telpa ir manis paša sirds!

Satraucies es strauji metos

Vēstules uz sienām lasīt:

Mīlas vārdus skaļi paustus mirkļos retos,

Lasu, tie prieka asaras spēj raisīt


Jūtu, pieskaras pie pleca

Man kāds seni zināms draugs;

Sāk skanēt bārā melodija veca,

Draugs pie bāra letes mani sauc

Sēţos smaidot, acis lielas plešu,

Aiz letes stāv serafs ar manu seju;

Jautā viņš, ko tagad dzeršu?

Saku, atmiņas par senu deju

Smaida draugs un smaida serafs,

Dzēriens kristāltraukā plūst:

Tikumi un mīla, cerams...

Šajā traukā tagad gulst

Metu skatienu pār plecu savu,

Viesus savā bārā aplūkot:

Spārnus redzu, bet ne sejas,

Tie tūlīt telpu šo sapūkos...

Pienenēm ir klāta grīda,

Jūtu īpašas viešņas soļi steidzas;

Nemiers mani tagad dīda:

Satraukuma bungas rībēt nebeidz

Trīc viegli bāra sienas un grīda,

Jo trīc mana cilvēka sirds;

Bailes pienenes nenomīda,

Viešņas acis kā dimanti mirdz

Viņa soļus pār bāra slieksni sper,


Spārni veido ap viņu arku;

Serafs asaras manas dzērienā ber

Viņa smaidīja un es nosarku

No dzejas uz sienām pumpuri dīgst,

Kristāltrauku, es satraukts, sniedzu Viņai:

To izdzert vai noraidīt Viņa drīkst,

Ko darīt, nu jāizlemj ir Viņai....


Zied Baltas rozes

Gads jau aizvijies kā upe,

Kopš sirdis mūsu baltām lentēm

Savienotas kopā turas,

Izgaismotas ar mīlas svecēm

Skatos bildē, kur baltas rozes

Zied Tev rokās, Zied Tev acīs;

Skatos bildē - mēs abi jauni,

Alkst viens otram ko mīļu sacīt

Gadi divdesmit kā bites

Dūcina ap mūsu mājām;

Bērni - maziņi un lieli,

Tev palīdz svētku galdu klājam


Zied joprojām Tavās acīs;

Skatos bildē - mēs abi skaisti,

Mūsu bērniem mums tik daudz ko mācīt!

Gadi piecdesmit kā ziedi

Saplaukuši mūsu dārzā;

Bērni - pieauguši lieli,

Savus bērnus skolo un māca


Zied uz mūţu Tavās acīs;

Skatos bildē - mēs abi sirdī jauni,

Alkst, kā senāk, ko mīļu sacīt

Gadsimti kā spoţas zvaigznes,

Kopš mūsu dvēsles baltām lentēm

Savienotas kopā mūţam:

Mūsu spārni mirdz no mīlas svecēm!

Skatās bildē, kur baltas rozes

Zied iemūţinātas Tavā sirdī;

Mūsu pēcteči - jauni un skaisti,

Tie pasauli šo ar mīlu pārmantotu sildī..


Melleņu pīrāga burvība

Tā ir garša

Salda un maiga Tā ir smarţa

Tīra un svaiga

Mana sirds piepildās,

Kā trauks mīlas dziras; Lūpas manas sasildās,

Tas kautrīgi vārdiem veras,

Tos atnes Tava daile, Kura ir kā Melleņu pīrāgs –

Tas gards un manī mīt bailes,

Ka tā diena nepienāks, Kad mellenes un krēms klās

Mūsu skaistās pasaules...

Tad pie Operas kolonnām sāks

Snigt sniegs ne tikai decembrī; Tas būs brīnums...,

Jo snigs vasarā un septembrī

Pūdercukurs uz Melleņu pīrāga...


Dzejolis, kuram Viņa vēl nav devusi nosaukumu

Kā kosmosa puteklītis maziņš,

Es ierados uz pasaules šīs;

Piedzima krāšņā puķu dārziņā Dzejnieka sirds un acu skatiens tīrs

Bailīgi pasauli šo tik svešo Es iepazīt sāku gausi;

Skatieni tīri apkārt vēršas

Dzejnieka sirds kambari tiek austi

Dārzs nu ir pasaule mana,

Mana miesa ir roţu krūms;

Tā aromāts ap to tauriņus gana, Dzejnieka vaigs nav vairs drūms

Nodreb roţu krūma lapas –

Viņa ciemos jau atkal klāt:

Meitene, kura tik mīļi skatās,

Dzejnieks grib tai mīļi māt

Bet esmu es dzejnieks tāls,

Cilvēka vārdi dzejai manai sveši; Kā gan viņas sirdi mana dzeja skars?

Dzejnieks atskar, sabijies pēkšņi

Sirds Viņai kā kamene dūc, Tā skan kā maiga šūpuļdziesma;

Viņai eņģeļi debesīs ziedus plūc,

Dzejnieks Viņai sacer īpašu dziesmu

Krūma lapas notrīc strauji – Viņa dzejnieku uzlūko mīļi;

Īpaša dziesma Viņu Viņam tuvu kļauj:

Roţu smarţa ir šīs dziesmas vārdi


Divatā

Atstāj kurpes savas zāles stiebros,

Un kailām pēdām dīķī kāp;

Veldzēsimies un mums piedos

Ūdensrozes par kaisles liesmām to lapās

Peldies kaila pa plašumiem maniem,

Ienirsti līdz manas dvēseles saknēm;

Pieskaries tai ar pirkstgaliem saviem,

Sildi to, līdz ar dienvidu zvaigznēm

Sildi to līdz ar dienvidu zvaigznēm,

Ar elsām no dīķa iznirstot:

Krūtīm piebriestot ar nakts vēsmām,

Jaunai saulei tevī piedzimstot

…Nē! Lūdzu neej prom tik ātri,

Ļauj man siltos viļņus celt un kļaut

Ap tevi, līdz tavi vaigi kļūs sārti,

Liekot ūdensrozēm pateicībā, mums apkārt plaukt

Nebīsties no straumēm nezināmām,

Sevis paša vēlmēm uzticies:

Tās stāsta par baudas panorāmām,

Bet tu par kurpēm savām uztraucies…

Ja tās zudīs, tad pēdas tavas,

Nenosals aukstā vējā zilas;

Siltās straumes no dvēseles savas

Es sniegšu un zudīs pēc kurpēm ilgas


Paliec…, lūdzu, bet tu jau

Laukā kāp no dīķa, tomēr saki, ka

Ciemos nāksi atkal rītvakar jau:

To acis, nevis mēle tava īpatnā valodā saka


Vecmilgrāvieša akolāde

Kad pienāks mirklis un Nāves eņģelis nāks,

Es noskalošu savas acis nogurušās;

Tās kļūs skaidras un man rādīt sāks

Kā izkļūt no miglas sabiezušās...-

Pasauli starp dzīvi šo un nākamo

Es veļu laivā klusēdams kāpšu

Tās stūrmanis būs vecaistēvs mans;

Viņš sacīs: „jau sacīju, kad reiz atpakaļ nākšu...

Es būšu šajā miglā tavs gans”

Viļņi šūposies gar laivu,

Atmiņām klāts būs brauciens šis

Miglā klusus atvadu mājienus raidu

Pasaulei, kurā dzīves kamols tīts...

Mēs iestūrēsim kopā ostā,

Kur mūs sagaidīs taksometrs balts;

Tas vedīs uz pili, kura nav gājusi postā,

Dombrovskis5 mūs sagaidīs cēls un stalts

Viņš pavadīs mani zālē, meijām rotātu,

Tur mani senči zāļu vainagiem galvā,

Pie Apaļā galda – kur daudzi reiz godāti,

Sveiks mani un ietīs mani aurā

Es mūţam jauns būšu kļuvis,

5 Augusts Dombrovskis, izcilākais latviešu mecenāts 20.gs sākumā. Liels nopelns kultūriska Vecmilgrāvja

veidošanā un attīstībā


Kad mani mīļotie mani togā pucēs;

Tie izvadīs mani uz pagalmu koshu,

Ceriņu smarţa ap mani prieka laumas pulcēs

Manas lūpas nebūs sausas,

Spēks miesā atgriezies būs;

Un nebeigsies tās rītausmas,

Kurā laimes sajūta dus...-

Mūsu ģimenes mīlas nams


Serafija

Nāks diena, kad pārticību smelšu,

Kā avotu tīru, savā dzīves biķerī;

Tik čakli, cik skudras pūzni,

Es savu Serafiju6 celšu!

Tur plauks zaļa zāle kupla,

Tās smarţā mīlas tauriņus pamielos;

Eņģeļus un citus viesus veldzēs rasa,

Saules stari ik vienu tur samīļos

Tur sliesies tikumu kristāla piramīdas,

Tajās spoguļosies manas dzīves mirkļi skaistie:

Mirkļi – cienīgi zvaigţņu nemirstības,

Rotāti ar princešu daiļajiem smaidiem

Princešu Ticības un Laimes skarti,

Būs pat jāņtārpiņi un bizbizmārītes;

Ziediem pušķoti būs Serafijas vārti,

Pie tām bites dziedās serenādītes

6 Serafija, atvasināts no vārda Serafs. Serafi ir augstākās kārtas eņģeļi, kuru pārziņā ir mīlestība, tātad

Serafija, ir mīlestības pilna cilvēka iekšējā pasaule


Filozofija

“Es atvēru acis un ieraudzīju Serafiju”


Karaļi un karalienes

Visuma noslēpums diţākais,

Ko cilvēki izzināt tiecas

Ir sapnis katram varbūt kvēlākais –

Vīrietis vai sieviete….būtība to

Viņas mīl ar ausīm,

Mēs mīlam ar acīm

Vai patiesas ir atziņas šīs?

Viņas ir savu emociju gūsteknes,

Mēs esam sava ego vergi

Šīs atziņas patiesas ir...

Viņas vēlas būt karalienes

Ar rubīniem rotātu zelta kontroles kroni;

Mēs alkstam būt karaļi,

Kam vārds pēdējais sakāms...

Viņas alkst valdīt pār mums,

Mēs alkstam kontrolēt viņas;

Bet karaļi un karalienes,

Tikai valda pār kaut ko...,

Tiem nepieder nekas...NEKAS!


Pilns zemeņu trauks

Ceļš pa patiesības takām

Brists jau otro gadu tiek;

Drūms ir tas un pilns ar alkām

Pēc viņas..., kas soļiem liek

Tapt raitāki skaļākiem – kā tiem vārdiem,

Kuri sirdī manā nebeidzami skan:

Gribu redzēt mezglus ārdam

Paša dēmoniem, kuri naski slēpjas,

Manā miesā sasūkušies

Līdz ar mani tie kopā tērpjas

Ilūziju un vienaldzības drēbēs...

Kas ir viņa, ko gaidu,

Mīlu un neprātīgi alkstu?

Tā ir Dzīve, kā pilns zemeņu trauks,

Ar ogām saldām, kuras baudot smaidu;

Es eju pa patiesības takām,

Tā ved uz turieni, kur ir kas jauks,

Bet līdz ar soliem manī tomēr zogas

Bailes, ka Dzīve tā arī sauks,

Mani vienmēr no horizonta tāla,

Tik stāstot cik saldas ir sārtās ogas


Ja vien es varētu...

Ja vien es varētu,

Tik uz priekšu,

Straujiem soļiem iet,

Pa pasauli šo bezgala plašo...

Es kā vēja brāzmas vientuļās,

Šo pasauli skatīt spētu:

Pilnām plaušām tās aromātu tvertu,

Līdz pašā aromātā būtu pats pārvērties,

Intīmā dejā ar vēju krustojoties...

Ļaudis saprast censtos,

Ko jūtu, blakus tiem esot:

Brāzmas vēsās ir manas skumjas,

Brāzmas siltās ir mana mīla,

Šalkas lapās ir mani čuksti,

Šalkas viļņos ir manas dziesmas...

Bet bezvējš, sauss un vēss,

Ar Klusumā strauji apglabātām šalkām

Ir mana Nāve


8:15

Ko vēlies, tu man sacīt,

Ak, sirds, mana trauksmainā:

Gaišas asaras, kā pupas bārstīt

Tu liec man rītā sarmainā!

Vējš svaida zeltainās lapas,

Lietus lāses pie bruģa tās līmē;

Rīta Mākslinieks uzjauc krāsas,

šo rītu tas glezno un zīmē.

Es jūtu līdz ar asarām savām,

Kā negudri sities, mana sirds;

Klausos bungu rīboņās tavās,

Šķiet, Mākslinieks arī tās dzird!

Tas smaida, jaucot gaišāko toni,

Kam saulstariņš jāgaida gleznā;

Mērcē otu un uzklāj ar joni,

Viņš pārvērš pelēko greznā.

Tagad zinu, ko vēlies man stāstīt,

Ak, sirds, mana romantiskā...!

Par dabas daili tu nerimsties klāstīt

Man šajā rītā fantastiskā!


Aramisa rīta piezīmes

Tēja garšo saldāk šorīt:

Ne jau ziedu medus ir pie vainas, Līdz ar tēju man patīk norīt,

Viņas tur iejaukto mīlestību – tā garšu maina

Spilveni smarţo svaigāk manā gultā: Ne jau veļas pulveris ir pie vainas,

Kļaujot spilvenus pie krūtīm,

Patīk mums atminēties mūsu mīlas ainas

Kabatas lakatiņš ir samircis citādāk:

Ne jau prastas asaras ir pie vainas, Viņas dvēseles gabaliņi tajā ţūst,

Vakar lasot manas Nakts pastaigas

Rozā kurpītes, vientuļas zem gultas: Ne jau aizmāršībā aizmirstas tās,

Tās paslēptas, kautrīgi slēpjot Erota bultas:

Asas un pikantas, tās pa nakti mums likās

Ģitāras grifs komisks ir kļuvis:

Uz tā rozā biksītes uzbāztas;

Viņas mīlas stīgu toņi man bija tuvi, Mūsu miesas bija ar elsām piebāztas

Tagad mīlu rozā vienradţus vairāk, Nu tādus, kādi rotā viņas potītes,

Bet nespēju atcerēties tā skaidrāk

Kā tie dejo rotaļās un spēlītēs

Arī Kanye7 skan filozofiski, pēc mūsu mīlas:

Klausos un saprotu- var pienākt beigas,

Mūsu kaisli saplosīs krokodili no Nīlas Nebūs rīta tējas, vienradţi un rozā kurpītes

Tādēļ tevi rokās savās gādīgi ņemu šorīt: Tam šoreiz dzīves upes straume ir pie vainas,

Neļaušu krokodiliem rijīgiem, kuri tajā mīt

Paņemt rozā vienradţus un to rotaļu ainas

7 Kanye West 21.gs Hip Hopa mūzikas žanra guru


Bites par ziediem

Ja Viņas ir kā ziedi...,

Mēs esam kā bites; Viņas ir kā rozes,

Trauslas, bet ar ērkšķiem;

Viņas ir kā pienenes, Vienkāršas, bet daiļas;

Viņas ir kā gerberas...

Mīļas kārdinātājas..., Man un citām bitēm,

Kuru mūţa cēlākais mērķis –

Savu īsto ziedu atrast!


Miljoniem sniegpārslu (Mūsu ziema)

Sala pieskāriens… Un gaisma zūd,

Bet bildē šai gaismai,

Uz mūţu būt…

Pārslu eņģeli…

Tiem spārni trausli,

Kūst tie saujās, Bet daile to stipra –

-tie plaukstai klāt kļaujas..

…Viņi kusīs Zemes plaukstā,

Dzīvību padzirdot radīs…

Īstenosies vēlme skaļi paustā –

- viņi mūsu sirdis vadīs!

Cik daudz eņģeļu te bijis,

Ka to pūkas baltās…, Aizdzen prom skumjas saltās?


Netīra iekāre salda

Ai…! Brūce manā miesā,

To bultas uzgalis rada Un strauji manā garā un liesā

Plešas netīra iekāre salda

Tā manas domas kārto, Kā reţisors filmu veido,

Pēc sava prāta to prāto,

Galvenos aktierus ātri maina, šķiro

Aktieri netīrai iekārei ļaujas –

Erota8 smārdi apkārt šaudas;

Baudas ziedlapiņas ap viņiem kļaujas

Un piepildās vēlmes, klusi paustas

Skatuve, kur netīra iekāre dzimst, Tiek rotāta ar Erota nezināmo skatienu;

Dvēsele padevusies ļimst –

Ļaujas Erota skatiena tvērienam

Kad trešā cēliena beigās,

Augstākā bauda aktieros plaukst,

Reţisors to iemūţināt steidzas

Bet..,

Ah..., brūce manā miesā Sadzīst ātri jo ātri;

Nav vairs ne manā garā ne liesā

Netīras iekāres saldie smārdi

8 Erots, viens no pirmatnējiem dieviem sengrieķu mitoloģijā, pēc savas būtības nav ne labs, ne ļauns

iekāres un baudas sniedzējs


Princese vārdā Laime

Prom Pievakare steidzas pa Meţaparka takām,

Līdz ar gājputnu sapņiem par siltajām zemēm;

Liekas, caur prieţu zariem, dzirdu tos man sakām:

Seko mums līdzi ar saviem spārniem un vēlmēm..

Mākoņos mīt brīvība, ko elposi savās plaušās,

Mēs kopā skarsim Dieva mākoņu bārdu; Vai jūti, kā šobrīd tava sirds klaudz un dauzās,

Satraukta, tai sveši visi pasaules vārdi

Es klusēju, galvu nodūris, veros es sūnās:

Viens nevaru lidot, kaut laiks ir tik jauks,

Bez princeses savas, kura vēl dus kaut kur dūnās,

Kad modīsies viņa, tad mani tā sauks...

Ja sekošu putniem, viņa paliks tad viena,

Velti tā meklēs mani Meţaparka takās, Kur gaidīt to solījos, kādā vasaras dienā;

Būs princese atmiņās ne sirdī manā


Par to kā vajadzēja būt jau Tagad

…naktstauriņu spārnos slēpjas Dekādes vecs vakars; Divas ēnas kopā vienā, Kājās valsis, sirdī mīla Pirksti drosmē notrīc aši, Lūpām Viņas bija veltīts glāsts; Skūpstu sniedzu viņai braši, Sākās mūsu Mīlas stāsts Piecstāveņu ēnās ieskauts, Gaidu, pirkstos oranža gerbera, Viņa logā pamāj mīļī Pēc pastaigas gar jūras malu, Viņas elpa manas krūtus silda; Saulriets Vecāķos, kas skatīts, Tagad smaržo viņas plaukstās Plaukstās solījums gulstās, Pirksti mūsu, sajūsmā kautrīgi trīc: Gredzens pirkstā, acu kaktiņi notrīc – Prieka asaras nu tūlīt dzimst! …tās tik skaistas domas, Par to, kā vajadzēja būt, Būt jau Tagad… Bet, tagad nav jau Nāve! (smaidu beidzot patiesi) Šis domas par īstenību taps, Ja vien izdosies nosist mēslu mušas, Kuras ar negatīvo enerģiju man apkārt smirdinās


Busido9

Pēcpusdienā, stiprā lietū Gars mans melnumus mazgā, Tīras lai top sirds un acis Baltu, tīru kreklu zīda, Pār nosalušo miesu velku Bet pēdas kailās, melnus dubļus mīda Krīt lietus lāses kausā, 5 garšām ir sajaukusies dzira, Tās alkst mana dvēsele sausā Dzira apslapina mēli Un kā upe palu laikā Dvēseles augsni pārpludina cēli Nāk 5 ziedu ražas bagātas, Drīz ražas svētkus jāsvin: Tukšai dvēselei ir atdots parāds Mīla, čaklums un atbildība Pirmās dvēselē plaukst; Šiem ziediem saknes – uzticība Pacietība, drosme un izturība Trešās dvēselē plaukst; Šiem ziediem saknes – vīrišķība Atklātība, gods un tiešums Ceturtās dvēselē plaukst; Šiem ziediem saknes – taisnīgums Kautrība, tīrība un mērenība Peiktās dvēselē plaukst; Šiem ziediem saknes – vienkāršība Uzplaukušo ziedu smarža Ap zīda kreklu bruņas stipras veido Top salda man uz mēlēs dzīves garša

9 Samuraju ētikas un morāles kodekss


Kā smaržo rozes pirms negaisa!

Kā dūdu skaņas,

Ar skatu pret okeānu plašo

Saviļņojas dvēsele mana,

Un jūtu, Kā ziedi plaukst, manas maņas,

Tās šo acumirkli garšo!

Acīs plaukst asaras lielas,

Jo skatījis es šīs pasaules mīlu esmu;

Deguns trīc vējā nosalis, Ieelpojot šīs pasaules mīlu;

Pirksti, trīcošo šovakar glāsta

Viņas – pasaules mīlas seju;

Ausis piepildītas ar mūziku, Ko komponējusi pasaules mīla;

Mēle noslēpusies kautrīgi

Aiz lūpām…, Kuras pasaules mīla,

Kā Māte radījusi.


Princese vārdā Ticība

Neskrien prom no manis šonakt,

Mana princese mīļā, kārotā;

Neļauj baisā naktī nosmakt,

Maniem sapņiem, mīļotā

Atzīstos, man sirdī zogas

Bailes saltās, ledainās;

Ļaunas domas pie manis dodas,

Tās aizdzen līksmes svelmainās

Negribu es tumsā zaudēt

Gaismu tavu svēto, spēcīgo;

Gribu priekā skaļi plaudēt:

Par to, ka kāvu sevī grēcīgo

Tavām princeses lūpām piemīt spēks:

Skūpsti viegli, mitrinoši;

Jūtot tos, ir daudz kas dzēsts:

Nemiera skices stindzinošas

Alkstu tavas elpas šonakt,

Tava dzīvība mani – brīnums brīnumā;

Tava elpa var no manis zemi norakt,

Manas dienas netaps kapa klusumā


Mans laikmets

Laiks, kad sēkla sieta zemē

Nu ir pienācis…

Elpa, pārliecināta un droša,

Plaušās, lai plūst!

Vīzijas pār saulainu rītu

Lai realitātē top,

Kad plauks sētā sēkla:

Kā zāle, kā pumpuri

Drosme, ticība un gudrība,

Tās mīlestībā mērcēt

Roţu ekstraktā…,

Kam smarţa sirdī nemirstīga

haoss sapes sapni un filozofija

Documents