AVOTSLATVIJAS ĻKJS CENTRĀLAS KOMITEJAS UN LATVIJAS PSR RAKSTNIEKU SAVIENĪBAS L I­TERĀRI M ĀKSLIN IECISKS UN SABIEDRISKI PO­LITISKS 2URNĀLS JAUNATNEI. IZNĀK KOPS 1987. G. REIZI MĒNESĪ. IZDOD LATVIJAS KP CK IZD EVN IECĪBA RĪGĀ.

REDAKCIJAS KOLĒĢIJA:AIVAR S KĻĀVIS

(galvenais redaktors), JĀNIS ĀBOLTIŅŠ,

V ILN IS BĪRIŅ5 (a tb ild īga is sekretārs), ILMĀRS BLUMBERGS,

GUNTARS G O D IŅ 5 (nodaļas redaktors), M ĀRIS GRĪNBLATS,

EDVĪNS INKENS, VLAD IM IR S KAŅIVECS

(galvenā redaktora vietnieks),

ALEKSANDRS K A ZAKO VS, PĒTERIS KRILOVS,

JURIS KRONBERGS, JĀNIS PETERS,

BA IBA STASANE, ĀDOLFS 5APIRO,

VIESTURS VECGRAVIS, IMANTS ZEMZARIS.

REDAKTORI: JEKATERINA BORSČOVA,

RUDĪTE KALPINA, JEĻENA Ļ IS IC IN A ,

NORMUNDS N AU M AN IS , EVA RUBENE.

DZEJAS KONSULTANTE A M A N D A A IZPU RIETE.

PROZAS KONSULTANTS AIVAR S TARVIDS.

KOREKTORE MĀRĪTE PUPIŅA.

TULKOTĀJA ANTA SKOROVA.

RAKSTNIECĪBA

Aivars Tarvids. «Robežpārkāpējs» (2. Ip p . ) \ / Inese Zandere. Dzeja (12. Ipp.)

«Viens dzejolis» (14. lpp.)V^ Aleksejs Prokofjevs.

«Vācu ekspresionistu dzeja» (16. Ipp.)Georgs Heims. Dzeja (18. Ipp.)

Anda Kubuliņa. «Līdzsvaram» (19. Ip p . ) \ /2ans Pols Sartrs. «Istaba» (20. Ipp.)

Eduards Aivars. Dzeja (27. Ipp.)^/'Uldis Bērziņš. Dzeja (28. \p p .) \ /

KULTŪRA

Jānis Tamužs. «. . . tā cēlušies , mani zīmējumi» (30. Ipp.) V

Ingrīda Zābere. Plakāts (38. Ipp.) v Vidvuds Ingelēvics.

Fotogrāfijas (39. Ipp.) «Viltus lozunga pavadā» (42. Ipp.) \ /

Juris Urtāns. «Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš» (44. Ipp.)

Ježi Grotovskis. «Tuvāk Pirmavotu Teātrim» (48. Ipp.)

LAIKABIEDRA PIEZĪMES

Jekaterina Borščova. «Maldu enerģija» (50. Ipp.J’V^

Rudīte Kalpiņa. «Tagad, kad patiesība noskaidrota . . .» (56. Ipp.)

Aivars Kļāvis. Intervija (64. Ipp.) \ / Tīna Grīnberga. «Kas esam

un kurp ejam?» (66. Ipp.)

M anuskriptus p ieņem d ivo s eksem plāro s m a­šīnrakstā , n e re ce n zē un atpakaļ n e izsn ie d z .

LITERATŪRA

Aleksandrs Grīns. «Dvēseļu putenis» (73. Ipp.)

Л И ТЕРАТУРНО -ХУДО Ж ЕСТВЕННЫ Й И ОБЩ ЕСТВЕННО-ПОЛИТИЧЕСКИЙ Ж УРН АЛ ДЛЯ М О ЛО Д ЕЖ И «АВО ТС» |«РО Д Н И К»| НА Л А ТЫ Ш СКО М И Р УССКО М Я ЗЫ ­К А Х . И ЗДАНИ Е ЦК ЛКСМ ЛАТВИИ И С О Ю ЗА ПИСАТЕЛЕЙ ЛАТВИЙСКОЙ СС Р . И ЗД АТЕЛ ЬСТВО ЦК КП ЛАТВИИ, РИГА. АД РЕС РЕД АКЦ И И : РИГА, БА Л А С ТА Д АМ - БИС, 3. О ТП ЕЧАТАН О В ТИПОГРАФИИ И ЗД АТЕЛЬСТВА ЦК КП ЛАТВИИ, 226081, Г . РИГА, БА Л А С ТА Д А М БИ С , 3. И ЗД АЕТСЯ С (987 ГО Д А Р А З В М ЕСЯЦ .

NODOTS S A L IK S A N A I 6.06.89. PA RA KSTĪTS IESP IE ŠA N A I <4.07.89. JT 00440. FORM ĀTS 60X9018. O FSETA PAPĪRS NR. 1„ 2. O FSETA TEH N IK A . 1 0 + 0 ,5 UZSK IESP IED L 21.5 U ZSK . KRASU N O V ILK ., 14,7 IZ D EV N . I . M ETIEN S 143 000 (L A T V IE Š U V A LO D A — 100 000, K R IE V U V A LO D A — 43 000) PASŪT NR 950 M AKSA 50 КАР R ED A K C IJA S A D R ESE : PASTA IN DEKSS 226081, R ĪG A , B A LA STA DAM BI 3. ABONEM EN TA KAST ĪTE 35. T ELE FO N I: G A L V . RED 224166: G A L V RED V IETN 224100- ATB . SEK R ETĀ R A M UN TEH. R ED A KTO R EI 225654; P U B L IC IS T IK A S NOD. V A D . 229631; KU LTŪ RAS NOD. V A D „ M A K SL IN . RED. 210030; D ZEJAS UN PRO ZAS NOD. V A D ’ KO N SU LTAN TIEM 227208. IESP IESTS LKP CK IZ D E V N IEC ĪB A S T IP O G R Ā F IJĀ , 226081. R ĪG A , B A LA STA D AM BI 3.

>Ä .МЗМНЭПЭ;

^V#*’ ̂ ф- ?« i «SWLa^«^

****<‘

№ >4.2

^ d e v h ip r - k

ANDR

A K

RIE

VIŅ

A

foto

AIVARS TARVIDS

R O B E Z P A R K A P E J SROM ĀNS

«Д орога черная, без цели, без конца, толчки глухие, вздох и выдох,

и ж а л о б а колес, как повесть беглецао прежних тю рм ах и обидах.»

(В . Н абоков. В п о е зд е .) *

V i lc iens ce|ā devās s a r a k s t ā precīzi n o te ik ta jā s tund ā un minūtē. M a šīn is ta rokas a tbrīvotie d īze ļa z i rg ­spēku tūkstoši iegr ieza lokom otīves riteņus, un o trp u s s t ik lam g a r ā m s l īd ē ja s t a c i ja s fa sā d e ,

sem afo ru un la tern u stabi, c ilvēku pū|i un koferu k r ā v u ­mi. V ā r a n o v e m b ra saule spogu|ojās p ero na pe|ķēs, bērneļu a c īs un miliču z ā b aku s tu lm os. Tā , uz priekšu, uz apsolīto zemi, g a n d r īz vai g r ib ē ja k liegt A rnolds , beidzot m ā t lo g ā atv ad u sveicienus paziņu p u lc iņam . Bet, ieskato ties baložu n o ķ ē z ī ta jā ku lta la ik a pulkstenī, viņš piepeši a p tv ēra , vēl ir la iks, tik t iešām vēl ir la iks šauties k ā jā s , m esties ā r ā no ku p e ja s , d rāzties pa g u ļa m v a g o n a gaiteni, a t ra u t durvis un izlēkt, kam ēr v ilc iens nav ticis līdz t i ltam , kur a iz l ie g tā zona, dzeloņstieples , s ta rm e š i un b ru ņots s a rd z e sv īr s būdā. J ā p a ­sp ē j , c itādi p irm ā lode m āk o ņo s, n ā k a m ā — tē m ē ta viņam sta rp lāp stiņām . V e ln a milti, kas p a v a d ītā j ie m uz p erona b ū­tu p ar izbīli , j a tā v ienkārš i ka tap ultētos , kūleņotu la u k ā no v a g o n a , ka s sp a r īg i uzņem ātru m u , s lietos a u g š ā , t īrītu dub­ļos s a v ā r t ī tā s b ikses un nevērīg i paziņotu, s a k ,p ā r d o m ā ju , kam m an tas g a lu g a lā v a ja d z īg s . Esm u k ļūdījies , jā , k|ūdījies, un k|ūdas jā la b o , pirm s tā s p ā rv ē r tu šā s t ra ģ ē d i jā s , v ism az ne la im ēs. Esm u g a ta v s no lūgties , nožē­lot. R ak st isk i av īzēs vai mutiski z i la jā e k r ā n ā . Izkaulē t pie­d ošanu , s tāvo t ce|os uz d zim tās zemes.

P ro ta m s , viņš pa lika nek ust īg i sēžam . Uz ap so lī to zemi! Uz priekšu, a r pilnu tvaiku uz priekšu! A rnolds pēkšņi a t c e ­r ē jā s v ē s tu r isk ā s f i lm a s p ar revolūci ju un pilsoņu karu , kuru varoņi k u ls t ī ja k ā j a s no jo ņ o jo š u vagonu ju m tiem , n ē s ā ja b u d jo n o v ka s g a lv ā un m a n d ā tu s azotē, ne nieka n e b a id ī jā s no A ntantes , t ī fa un kre isa jiem eser iem , sapņos d zīvo ja n ā k a m īb ā , bet nom od ā d z ied ā ja p ar lokomotīvi, ku ra d rāž uz priekšu vien, uz priekšu vien. A rnolds tobrīd re d z ē ja dzelz­c e ļa t i lta tē ra u d a k o n stru k c i ja s , upes duļķaino ūdeni, akm enī iekalto k r a s tm a lu , svētku t ra n s p a re n tu s un baznīcu torņos tup ošos ze lta ga i lēnus .sT urp m āk Dom a siluetu, t r īs s a r k a n ā g r a n ī ta s trē ln ieku s , Piektā g a d a dum piniekus ar k a ro g k ā tu ro k ā s , neona su m in ā ju m u P S R S tautu n e s a t r ic in ā m a ja i d raud zīb a i vai h o te ļa «Latvija» a u g stc e ltn i nāk sies apm īļo t v ienīgi a tm iņ ā s , m ie g ā vai p a s tk a r tē s . A rnolds p a c i lā ja vē­līno ziedu pušķus uz ga ld iņ a . S m a r ž o ja pēc s v a ig a s zem es un rudens. M ā rt iņ ro z es , g a ta v ā s kapu puķes. K atram tā s tund i­ņa reiz s it īs , vai, kād as b a ig a s sāpes, esm u b i j is l ā g a c ilv ē­c iņš, kād s d ra u s m īg s z a u d ē ju m s, ak, sk a u d ra is , a k la is lik- tens , m iers pīšļiem, lai v ieg la s tēvu zemes sm ilt is . S ēru m a r ­ši aizviļņo sa ln u v ē s in ā ta jā g a isā , dun kap ličas zv ans , ķērc kovārņi, bet koki ja u kaili un n a b a g i , c a u r zaru sm a lc i tā lu m ā s a re d z a m a Mūžigās uguns ša u d īg ā gā z es l iesmiņa,

* M e l n a i s ce ļš , bez m ē r ķ a , bez g a l a ,G r ū d i e n i d o b j ie , ie e lp a , ize lpa ,U n r i t e ņ u ž ē la b a s , kā bēg |a s t ā s tsP a r p i e d z ī v o t a j i e m c ie t u m ie m un p ā r e s t ī b ā m .

( V . N a b o k o v s . V i l c i e n ā . ) P a r i n d e n i s n o k r i e v u v a i .

Māte Latvija sēro ja u kuro gad u desm itu , vecen ītes pa lapām nobirušiem celiņiem nes m iķel īšu s, puķu z a g ļ i k rūm os s lēp j p la u k s ta s un polšus bikšu k a b a tā s , un es a tgr iež o s . P lā n ­p rā t īg o večuku, svēti pildot n e la iķ a pēdējo gr ibu , sab ēru š i s k ā rd a k ā r b ā , p ar ku ras nog ādi m a k sā ts d o lāro s , f ra n ko s, m a r k ā s vai šeke|os, jā , kādēļ ne šeke|os. K u n g a ceļi tak n e ­izdibināmi un ap g ra iz īt ies v a r v ienm ēr iespēt.

Te A rnolds p a v ē rā s s ievā un p ā rs te ig ts re d z ē ja viņas a c īs a s a r a s .

— Tev n e s a ls t , Sofl j?S ie v a noliedzoši p a p u r in ā ja ga lv u .— Šķiet, vago nu tom ēr kurina, — te ica A rnolds , tūlīt a p ­

jēd zot, cik ja u t a j u m s bi jis lieks, nu p at izm estā f rā z e s k a n ē ­ju s i p a g a la m dum ji, bet s iev as s e j a l ikusies s a v ā d a , jo S o f i ­ja i n e re d z ē ja a u s k a r u s . To vietā ausu |ipiņās mazi, grūti m a ­nā m i cauru m iņi . K ād s s īkum s, m ūžam z a ig o jo š o s b r i l ja n tu s nu a iz s tā j is d zirkstošs, s ā ļš ūdentiņš. P a r visu jā m a k s ā , d a ž ­k ā r t arī k a rā to s . Š tru n ts p a r b r i l ja n t iem , g a n nēģ er i s a r a k s ja u n u s K im b erl i ja s ša h tā s , g a lv e n a is , viņš b rau c. Izsta ip ī j is k a ja s , A rnolds p a sm īn ē ja , jo v iņam kā pasaž ierim ta g a d pieklātos a t t ī t av īžp ap īra paku, lobīt cieti v ā r ī ta s o la s , s k ru ­b in ā t v is tas spārniņu un g r a u z t r iktīgu krievu gurķi, pareizi, a r ī skra id īt pa vago nu un p ras īt pavadonei ka rstu tē ju .

L īd z b ra u cē ja ku p e jā t ikm ēr p ā r k r ā m ē ja s m a g ā s c e ļa s o ­m a s . G aisā ja u d ā s d a ž n ed a ž ā d a s ēdienu s m a r ž a s . Ie n ā c a p a ­vadone un, n o p r iecā ju s ies p ar brīvo gu|vietu, p ievāca biļetes. A rnolds lūdza s a m e k lē t trau ku puķītēm. B et vilc iens ja u t r a u c ā s c a u r piepilsētas t īrum iem , p a m a lē re d z ē jā s t ra k to rs un v a g ā s sa līku ši kartupeļu talcinieki, kuri k a š ā ja la u k ā no dubļiem otro maizi. S o f i ja spītīgi k lu sē ja , d ā m a a n g o ra s kostīm ā, t ikusi ska id r īb ā p ar l īdzņem to b a g ā ž u , a tv ieg lo ti ap sēdās , iz šņ a u c a degunu un ņ ē m ā s s tā s t ī t , ka b ra u c uz B restu pie dēla, Ju r ī t i m a i jā p a rā v a a r m i jā , viņš ir s tudents un m ā c ā s p ar veter ināru , tie dzīvnieki puisim dikti patīk, bet a r iztikšanu z a ld ā to s grūti , putras un p u tra s , jā b r a u c m a m ­m ai ciem os, jā a iz v e d kāds kāru m s, lai nu piesien dūšu, ar ī oficieriem jā ie g rū ž rīklē melnie ikri un m elna is b a lz a m s , c itādi vēl a izsū tīs puiku uz A fg a n is tā n u , Černobiļu vai pie b a l ta j ie m lāčiem . . . S ieviete vēl t a u jā j a , cik v iņam , A rn o l­dam , gadu un vai viņš d ienējis a rm i jā . A rnolds at te ica , ka p a v a sa r ī p a l ik a t r īsd esm it pieci, a r m i jā nav bi jis , sēd ē jis c ie tum ā. P a r v a ls ts m a n ta s iz lau p īšanu , viņš sa m ier i ­noši piebilda. V ie n a lg a , sieviete n o b ā la , v ilka tuv āk v ēd era i­n ā s som as ar cepešiem un kompotiem un lūdzoši v ē rā s uz d urv ju pusi. So f i ja i nu v a ja d z ē ja ceļab iedri m ierināt , sk a id ­rot, ka v īrs b i j is tan k is ts , v ecāk ais serž a n ts , re izēm viņš m ēdz jo ko t , bet šodien abi b rau c uz B restu — e k s k u r s i jā un pa veikaliem. T o sta rp pavadone a tn e s a l itra burku a r ūdeni. Beidzot ziedi, sa lik ti t ra u k ā , v a r ē ja paildzināt a g o n i ju un šūpoties līdzi v a g o n a riteņu k laboņai.

A rno ld s a i z g ā ja līdz ta m b u ra m , kur divi vīrieši s m ē ķ ē ja , k a i s ī ja pelnus uz g r īd a s un r u n ā ja par futbolu. Ieslēdzies tualetē , A rno ld s d zēra kon jaku . No k r ā n a l īdzās kr ita re ta s piles, uz p lauk tiņ a g u lē ja s a k a l t is v e ļasz iep ju g a b a l iņ š , podā b a lo ja la ik r a k s ta « Pravda» d r isk ā s , u z ra k s ts p iep ras ī­j a la b ier īc īb a s izm antot v ienīgi v ilc iena ku st īb as la ikā, bet

2

g a r logu s l īd ē ja ru denīg a is Z e m g a le s l īdzenum s. A rnolds lū k o jā s k a i la jo s laukos un g a id ī ja , kad s il tum s aizplūdis līdz pirkstu galiem un rokas p ā rs tā s nodevīgi drebēt, kad a lk o h o ­la inde n em an o t neitra lizēs visu apziņā k rā to spriegum u lī­dzīgi žv a d z o ša m e tā la važai, ko pa bruģi velk benzīna vedē­ji , n ovad a uz zemi s ta t is k ā s e lek tr īb a s lādiņu un g lā b j c is ternu no eksp lo z i ja s . Oda pēc h lo rk a ļķ a , bet A rnolds do­m ā j a p ar pasaž ieriem vilcienā. V a g o n s p iesm acis , putek|ains. R ep ro d uk to rā ska n m u nd ra dziesm a. P a v a d o n e d a la tē jiņu ap d a u z ītā s g lā z ē s un m iklus, d ezinfekci jā b i ju šu s p a la g u s , n ak tīs spekulē ar šņabi vai t irgo a r miesu. Pretī sēž c i lv ē ­ciņi, kuru s e ja s p elēkas un v ien a ld z īg a s , aiz s ienas spiedz zīdaiņi, sm ird sa sv īd u ša s zeķes un tu m sā kād s apnic īg i k r ā c . B e t riteņi tik k laudz, p riekšā ņirb sem afo r i un s lē d z a s p ā r ­m i ja s , ā r ā n e r im sta s lietus un līdz horizontam s t ie p ja s v ien­muļi aru m i. T ā nu mēs b ra u ca m , nezinot, kur īsti, ska itām s tu n d a s un ga id ām g a la s ta c i ju , acu priekšā r ē g o ja s s a r k a n s s top k rā n s , kuru n o ra u t niez n a g i . M ēs k l im stam ga iteņo s , s p ē lē ja m kārtis , iedzeram , s m ē ķ ē ja m a t e jā s , k n ieb jam b āb ām c is k ā s un a t r a u g ā ja m ie s , tā a izrit b ra u cien s un jā s a m ie r in ā s a r vienīgo guvumu — g a r ā m zibošo te le g r ā f a stabu a ts p u l­giem a c s tīklenē.

A rnolds la b p at ik ā n o r i ja vēl vienu k o n ja k a m alku . P a ģ i r a s b i ja p e ln ītas iep riekšē jā v a k a r ā , sēžot pie b a g ā t īg i k lā ta g a ld a , kur d z irk s tī ja šam p anie tis un k r is tā ls , f ra n ču Im perators no pude|u etiķetēm s k a i t ī ja delikatešu kum osus viesu m u tēs , d eg v īn a trauki s la v ē ja K rievzem es «Zelta loku», un karotīšu su d ra b s , inteliģentu roku vadīts , kautri p iesk ā ­rā s p irm s k a r a p o rce lā n a m . Viņu un sievu a p sk a u d a , a r vi­ņiem le p o jā s un v ē lē ja la im īgu ceļu . Ciemiņi r u n ā ja , cik grūti lauzīt ies sv e šv a lo d ā s , ap liec ināt a u g stsk o lu diplomus, sprieda, kādi kur p a b a ls t i un la b d a r īb a s fondi, a tz īm ē ja , ka sā k u m ā lē tāk p ar visu ēst vistu un b a n ā n u s . R u n ā ja par A ID S , G o rb ačo v u , iesp ē jam iem žīdu grautiņ iem un «Vņešpo- siltorga» čekiem . T ika s tā s t ī ta s polit iskas a nekdotes un kr i­m in ā la s b a u m a s , daudz iznāca smieties un dejot, lādēt p a ­dom ju varu šeit un inflāci ju tur. B ez m itas p iem inē ja rad us Haifā un B ra i to n b īčā , z ā k ā ja muitu un d ā r d in ā ja dziesmu «Havanagila». V issa v ien īb a s ž a rg o n ā ta m līd z īg u s rau tus a p z īm ē ja īsi — отплытие1. B et prieki a tko d ās nežēlīgi. Ne­g lā b a pat naktī profilaktisk i iedzertais m ed ikam entu kok­teilis — a k t īv ā og le , nervu tab lete plus ferm enti ku ņ ģ a d a r ­b īb as u z lab o šan ai . V ie n a lg a , no r ī ta sm e ld z o ša g a lv a , m e l ­nais hu m ors un n en o tru lin ām as nāves ba i les , šī no lādētā dzīves pavadone, kas laiku pa la ikam liek ie tr īsē t ies š a u s m ā s un izspiež uz s e ja s un p adusēs e||ainu sviedru lā se s . P r ā ts tad a t s a k ā s aptvert v isum a b ezgalīb u , jo tik ļoti g r ib a s tikt līdz m ala i un paskatīt ies le jā , tu k šu m ā , piedevām a iz m irs ta s , ka c ilvēks ir tikai v a irā k vai m a z ā k s a re ž ģ ī ta b io loģ iska m a ­š īn a a r savu g a r a n t i ja s laiku, ko nep aildzina pat šūnu k u rtu ­vēs sa d ed z in ā tā v isn e v a in īg ā k ā degvie la — skāb ek lis . T e A r­noldam g r ib ē jā s lam ā tie s bezsp ēcībā , jo d vēse les nem irs t ība i viņš n e t icē ja pat d zēru m a l ie lu m m ā n i jā va i Ziem svētku e g ­lītes sveču g a ism ā .

A rnolds neviļus i e k la u s ī jā s . Vīrieši ta m b u r ā nu sprieda par sievietēm. D z ird ē jā s tie paši vārd i, ko a n o n īm s a u to rs b i ja a t s tā j i s uz tu a le te s s ienām , i lu s tr ē jo t tekstu ar p a šro c īg i skrāp ētiem zīm ējum iem , skaidriem un nep ārp ro tam iem kā pirmcilvēku kr ice lē ju m i alu klintis . A rnolds vēlreiz c ē la b l a š ­ķi pie lūpām un, iz g a rš o j is m alku , no p ētī ja g r a v ē ju m u t ra u k a korpusā — ērg li un gotiskos b ur tus «W affen SS» — a iz ­s k r ū v ē ja korķi un d zirdē ja . . .

. . . un d z ird ē ja M ā rt iņ a dobjo b a ls i l īd zās :— Vecīt , neizloc visu šņabi!-p Nemuldi, k a k la k u n g s g a ta v a is ! — viņš a t t ra u ca .— P r īm ā b la šķ e . . . No kurienes?— Kas tu, no čekist iem ?

N egribi n e s a k i . . .G r o s fā te r s d ie n ē ja leģionā. A p sk a lo ja rīkli , lai la b ā k

%kan «Zilais lakatiņš» un «kaula zāģis» nedreb rokās, v ņi-^i A . . . — te d z erša n ā nep iered zēju ša is M ārt iņ š n o r īs t ī ­

jā s . — Uz S ib īr i ju a iz sū t ī ja ? r.’d _ D esm it g a d u s pie Ūsainā no la u z a . . . E ja m , m ū sē jie

ja u būs g a b a lā ! Kur m ēs tā s kārtis grūd īs im , — A rnolds p a­s lē p a b la šķ i v ē j j a k a s kabatā .

— Pagaid i ! . . . J ā n o k ā š kartupeļi.M ārtiņš p a g r ie z ā s pret nam sienu . U rīns kū p ē ja s a l t a jā

r ī ta ga isā . G a ta v a is kaifs , šķiet, p o g ā jo t b ikšpriekšu, vēl ru ­n ā j a M ā rt iņ š , un viņi, paķēruši k a ro g k ā tu s , izm etās no v ā r t- rū m es , lai diegtu pakaļ institūta svētku kolonnai. A rnoldam b i ja uzticēts G r u z i ja s P S R k a ro g s ar zilu sau li , b et M ārt iņ š kā pīķi stiepa kā d a s b r ā l īg ā s V id u sā z i ja s rep u blikas s ta n d a r ­tu. S a v ē jo s viņi p a n ā c a netā lu no k r a s tm a la s . I e sk rē j ie s virs likteņupes p lašu m iem , n e g a n ts vē jš te p u r in ā ja g ad ska it ļ iem un saukļiem ro tā to s tra n s p a re n tu s un k a ro g u s , ķē rā s de­m o n stra n tu m ēte ļos, rā v a no bērneļu rokām g a is a b a lo nu s un a izpūta pa a s fa ltu dažu labu p la tm ali . D ežurē još ie k ā r t īb ­nieki k ru s to ju m o s s te id z in ā ja kolonnu, k l a i g ā ja m e g a fo n o s un lika подтянуться2, tad nu institūta puiši skriešiem s tū ­m a rate ļus a r a u g s ts k o la s em blēm u — zāļu biķeri ap vi jušo čūsku . Miliči k o m a n d ē ja , sab ied risk ie izpalīgi a s is tē ja , un visi b a r ā jo z a pretī v ē ja b rā z m ā m , a r ī d ekāns — so l īd ā m ē te ­lī, rūpīgi g lu d in ā tā s biksēs un s a rk a n u rozeti virs kom unis ta s ird s — r ik š o ja n o r ā d ī ta jā virzienā. Tad ierindai l ika izlīdzi­nāties . K la t b i ja tr ib īnes, to a u g stu m o s s tāvo š ie biedri c ie ­n īgi m ā ja svētku sveicienus d a rb a ļa u d īm , bet p a k ā jē pie krāšņ iem ziedu kurv jiem s a la tau tu m eitas ar m ā k s l īg a jā m bizēm . Uz d em onstrantiem tē m ē ja te lek am eru ob jektīv i, un no milzu p o r t re ja s barg i ra u cā s ģ e n e r ā ls e k r e tā r a kuplās uz­ac is . Dzirdot diktora su m inā ju m u s k a ļru ņ o s — «Lai dzivo studējošā jaunatne ! » — , visi b ļāva pretī — «Urrā, urāāā!. . .» Beidzot ko lonna la im īgi n o m a r š ē ja no k r a s t m a la s , te tu v ē jā šķ ē rs ie lā g a id ī ja kra v a s m a š īn a , k u rā s a lā d ē ja g a n ra te ļus , g a n k aro gu s . K āds ko m ja u n a tn e s ko m ite ja s cen so n is p ā r ­b a u d ī ja to skaitu un vese lum u, k o n tro lē ja lozungus un ap ­s k a t ī ja kātos u z sp ra u stā s v a ls tsv īru ģ īm etn es , A rnolds vēl p riek šn iek o tā ja m piekodinā ja , ka, p a z a u d ē jo t k a ro g u , visus iz form ēs, bet n a b a g a sek re tāru nodos tr ib u n ā la m .

Veikuši godpilno p atriotisko p ienākum u, viņi, p irm k u rs ­nieku b ar iņ š , v ā c a kolekti un drudžaini lēsa , cik polšu s a n ā k s . Puiši c e r ē ja , ka v a rb ū t bodēs būs izm ests lētais šņ a b is , bet m eitenes p r a s ī ja šam panieti . Viņi steidzās pa ie lām , kur s v ē t ­ku reizē b i ja b lo ķēta sa tiksm e, zem k ā jā m kā lietoti p re z e rv a ­tīvi m ē t ā jā s sa d u rt i g a i s a baloniņ i, ņ i r b ē ja pudeļu la u s k a s un ledus peļķēs. Izb rau k u m a bufetes dūšīgi t i r g o ja b e la šu s un au g ļū d en i, g ā j ie n ā līdzpaņem tie knauķi v ic in ā ja karodziņus, veterāni no v a ļā p a s is ta j iem mēteļiem ž v id z in ā ja m e d a ļa s , bet tuvē jos skv ēro s red z ē ja akordeonistus. Viņi b ra š i s p ē lē ja «Ķatjušu» un «Amūras viļņus», un daudzo v a ls ē tā ju s e jā s ra i s ī jā s neviltots prieks p ar šo dienu, i lg a j ie m m iera gadiem un la b k lā j īb u . A p kārt d z ird ē jās dziesm as , gav iles , iereibu­š a s ba ls is , ragu m ūzika . . .

. . . rag u m ūzika un klau vē jien i pie durvīm. S k a n ē ja :— Эй ты, дав а й по-быстрей ! .A rnolds ie l id in ā ja smēķi podā un g r ie z a slēdzeni. Uz

s l ie k š ņ a s t ā v ē ja v iens no p īpm aņiem . V īra m k ā jā s b i ja t r e ­niņbikses a r izstaipītiem ceļiem un rū ta in a s f i lca č īb a s .

— Ну, что так долго4?— По больш ому сходить, не поле перейти5, — fi lozofiskā

tonī noteica A rnolds.Vīrietis ierasti iz la m ā jā s un p azu da la b ie r īc īb ā s .K up ejā A rnolds red zē ja , ka s ieva a r m an ik īrs ta n d z iņ ā m

knibina n a g u s , bet Dzim tenes a iz s tā v ja m a m m a l a s a «Vējiem lidzi». T a s b i ja p ir m s k a r a izdevum s, sieviete ac īm ķertin izķē­r a v ārd u s no p a d z e l tē ju ša jā m lapām , un prieks viņas s e jā m i­j ā s a r sku m ju g r im a sē m , kas v arītēm vilka le jup koši k rāsoto lūpu kaktiņus .

— P a l ik a v ie g lā k ? — nep aceļo t ga lv u , v a ic ā ja S o f i ja un ņēm a vīlīti.

— J ā , — teica Arnolds. S o f i ja b i ja g u d ra sieviete, šādo s g a d ī ju m o s v iņa n e v a ib s t ī jā s un n ecen tā s rīkot h is tē r i ja s , jo lie liski z in ā ja , no a lko ho liska e k s c e s a A rno ld s a tk o p ja s p rā ­tīg i , brem zē d z e r ša n a s kār i u zm anīg i kā m a š īn is ts s m a g s v a - r a ešelonu un ned om ā mirt p a ģ irā s a r s ird s paral īz i . So f i ja i n a g u k n ib in ā ša n a a i z s tā ja tra n k v il iz a to ru s , un sp rieg os b rīžos v iņa s tu n d ā m v a r ē ja tā nek ustīg i sēd ēt un noņem ties a r s a v ā m rūpīgi ko p ta jā m rokām . M ā rt iņ ro z e s š ū p o jā s gurķu

-3

burkā, č a b ē ja g r ā m a t a s lap as , spoža tē ra u d a vīlīte tu r p in ā ja skrē jienu s ta rp pirkstiem — šurp turp, šurp turp, — un pats b ū t isk ā k a is b i ja , ka beidzot paliek v ieg lāk . . .

— . . . v ieg lāk ? Vai palika v ieg lāk ? — ja u kuro reizi d a k ­tere D u n sk a p r a š ņ ā ja s lim niekam .

A rnolds a tr a d ā s līdzās ša i b a g ā t īg i i e k ā r to ta jā is ta b ā , kur viņa h a lā ts a t s p īd ē ja mēbe|u vitrīnu stik los un k ā ja s vai līdz potītēm s t ig a austru m nieku p a k lā jā . S tā v la m p a iz s ta ro ja sā r tu ga ism u , putekļus n e m a n ī ja , bet p ac ien ta s e ja rā d ī jā s nedzīva. Uz d īv ā n a g u lē ja vīrietis im porta tren iņ tērp ā . K a lsn s . Ap gadiem piecdesmit. K rit iskais v ecu m s, kad pēk­šņi mēdz uzkrist in farkts vai insu lts . J a v ā j in iek a m la im ē ja s izdzīvot, viņš ar skubu met m a lā sm ēķu s un g lā z e s , seko diē­tai un visu a tl ik ušo mūžu v a k a r iņ a s ziedo ienaidniekam , abām rokām b a lso par mērenību la u l īb a s g u ltā , n ic ina liftus, r ītos sp ar īg i v in g ro un i lgus g a d u s abonē specializētos m edicīniskos žu rn ā lu s .

P a c ie n ta s ieva, šķiet, p a r to n e d o m ā ja . B lo nd ā , m iesās p aplūdusī kundze tikai la u z ī ja rok as un vai desmito reizi s t ā s t ī j a p ar Harīti, kas p ārn ācis no d arb a , iekodis, k lu b k rē s lā sk a t ī j ie s te levizoru un negaidot palic is k lu ss , v iņa kaut ko p ra s ī ju s i , velti, jo H aris n e m a ņ ā , p la u k sta s ja u l ikušās a u k ­s ta s , un v iņ a m etu sies zvanīt «ātrajai palīdzībai». Abi a r dēlu iecēluši tēti gu ltā un g a id ī ju ši a tb ra u c a m d a kteru s . A rnolds p a g r ie z a ga lv u . D ēls b i ja t īne id žera g ad o s , nodeldētos džin­sos un sp orta krek liņ ā a r kokakolas rek lām u uz krūtīm.

— Vai pa l ika v ieg lāk ? . . . — a tka l t a u j ā j a d a ktere un lū ­k o ja s a ta u s t ī t pulsu.

Uz g a ld iņ a m ē t ā jā s tu k ša s a m p u la s , tām lidzās v a k a r a avīze un a u to m a š īn a s a t s lē g a s b re lo k ā a r ka u la z llonīša f igūriņu. B e t v īr ieša s e ja l ikās pelēka, g r u m b a s kā a r kaltu iegreb tas , mute p u sp av ērta a r la m p a s g a is m ā dzirkstošu zo­bu kronīti . A rnolds p a lū k o jā s pulkstenī. R ā d ītā js b i ja no­sv ītro j is vēl vienu minūti c ip a rn īcā . S e šd e sm itā d a ļa b a l t a jā aplī, kurai izzūd ot,raķete ja u sasn ied z a u g š ē jo s a tm o s fē ra s s lā ņ u s , bet sm ad zeņ u šūnas , jū to t asiņu s tra u m i r im sta m , ir p ar piekto daļu tu v ā k s k ā b e k ļa b a d a nesta i nāvei.

— J ū s e s a t b i jusi In d i jā? — A rnolds neg aid ot v a icā , rād ot uz ka p a ra vāzi p lauktā.

— Ziem ā. In d i jā un Ceilonā, — autom ātisk i a tb i ld ē ja sa im niece , — C eļaz īm e m a k s ā ja veselus divus tū k sto šu s . . .

— Esiet tik la ipna, a tnes ie t tīru dvieli!— J ā , j ā , — s a r o s ī jā s sieviete un g ā j a laukā. Kā v a r ē ja

gaidīt , dēls s e k o ja mātei ar plecos b a i l īg i ierautu ga lv u .— K olēģa! — te ica A rnolds. — Vai ju m s nešķiet, ka sirds

s t ā ja s ?— J ā , — č u k s tē ja D unska. Viņa tobrīd l īd z in ā jā s m eite ­

nītei, kas t a u s ta roku sv e ša m onkulim . — J ā s a u c kard io lo - ģ isk ā b rigād e.

— A drenalīnu !— Es . . .— Beidz kas īt ies , I lona! A drenalīnu sirdī, citādi viņš dzi­

s īs . . .— Es nekad neesm u . . .— K ādreiz ta k jā s ā k .— Kur te te le fo n s? Zvani, Arnold, z v a n i . . .A rnolds n e a tb i ld ē ja , jo d z ird ē ja tu v o ja m ies sa im nieces

k orķa k l ika tas . P a v ē r is savu fe ld še ra koferīti , viņš m e k lē ja am pulu un šļirci. A d a ta l ikās bezdievīgi g a r a , v a r ē ja dom āt, k ļūm es g a d ī ju m ā a r tādu n a b a g a slim nieciņu v a r ca u rd u r t un p iesp raust g u lta i kā ko lekc i ja i noķertu vaboli. N āsīs c ir ­tā s sp ir ta a s ā d vaka. Galvu nepagriežot , A rnolds k o m a n ­d ē ja :

— Izsau cie t kardioloģisko!Eh, cik labi būtu ieraut spirtiņu no m en z ū ra s , viņš lietišķi

no d o m ā ja , vienu vienīgu dedzinošu m alku rīklē , lai ba i les beidz ra u st ī t p irkstus . N odom āja, un dūra. Cauri ādai, ribu s ta rp ā , un krūšu kurvī iekšā. T ā , uz priekšu, aiz m um s ir M a sk a v a , kas a s a r ā m netic. A d a ta lēni ie s trē g a krūtis , v ī­r ie ša s e j a palika n ek u st īg a , bet A rn o ld a sp ir ta vēsinātie p irk­sti ja u b īd ī ja v irzuli un a d re n a l īn a kubikcentim etri t r iecās sirds m uskulī . Š ļ i rc e tukša . A d a ta izvilkta, in je k c i ja s vieta no tra u k ta a r tam p onu.

Viņš a tk a l ju ta , cik d ažāds spēj būt la ika plūdum s. P irmīt, z ā ģ ē jo t am pulu, l ikās, tā neb e id zam ā s tra u m e iespiesta k a n ­

jo n ā , š a u r ā kā lifta kabīnē, un sekundes aizzib ne tveram i, t ikai p a g ū sto t nom irdzēt līdzīgi c ip a ro tā m kontrolspuldzēm sk a lā , kad kabīne š a u ja s le jup š a h tā un p ārs lo dzē dun b u n g ­ād iņ as . Nu katrs mirklis ra d ā s un g a i s a nebū tībā grūti, a r piepūli. T a s b rieda ilgi kā ūdens piliens no m is iņ a k r ā n a , līdz, beidzot uzm ilzis, z a u d ē ja a izķeres punktu, kr ita l e jā un izšķī­da, dodam s vietu n ā k a m a ja m . T a g a d a t l ik a sekunžu rā d ī tā ­j a la isku m s b a l t a jā aplī un a p jē g a , ka neveiksm es g a d ī ju ­m ā v is t icam āk šī blondīne, a tgu v u sies no bēru r ituāliem un iz m aksām , piekliegs p asauli un p rokuratū ru , ka s tud ents s lep k avn iek s no z ā ļo j is v iņas Harīti.

— Ir p u lss ! — te ica A rnolds , k lau šino t sirdi. — K olēģa , vai jū s p iezvan ījā t?

— Viņi b rau c.A rnolds p a lū k o jā s pār plecu. D urvīs , kopā sasp iedu šies ,

s t ā v ē ja m āte ar dēlu un daktere D unska. B e t s l im n iek a s e jā , v ēr īg ā k ieskatoties , v a rē ja m an īt s ā r tu m u , acu z īlī tes r e a ģ ē ­j a uz ga ism u , fonendoskopa m e m b rā n a skaidri tv ē ra p a g a i ­dām v ā r ā s d zīv ības t r ī sa s .

— Tad ir labi, — viņš ie sm ē jā s . — E s lūdzu dvielīti!A tģidu sies sa im niece m e tā s padot s ter ilu fro tē dvieli, ku rā

A rnolds s u s in ā ja nosvīdušo se ju , pie viena ieelpo jot l a v a n ­d as sm aržu .

— Vai pa l ik a v ieg lāk ? — viņa ču kstu s v a ic ā ja .— J ā , — a tč u k s tē ja A rnolds un te ica , ka nu s v a r īg ā k a is

Ir s limnieku ā trā k p ies lēg t pie s is tē m a s .Iera d ā s kard lo lo ģ iskā b r igād e . Ā rsts — p a ja u n s , a u g u m ā

un ku st īb ās p ingvīnam l īdzīgs e b r e js ar pliku galvvidu — r īk o jā s necerēti veikli . Pēc minūtēm desm it nestuves ja u lī­g o ja uz m a š īn a s pusi. S tu m jo t slim nieku «rafiņā», A rnolds s l īd ē ja un ga n d r īz n o g ā z ā s uz a p le d o ju šā s ietves. D urtiņas a izcirtās . B e t kardio logs, b e rz ē jo t s a l īg ā s roķeles un c a u r bri l lēm š ķ ie lē jo t uz D u nsk as pusi, a tvadu vietā b u rk š ķ ē ja , ka, nedod Dievs, viņam reiz krist padom ju m ed icīnas bez­m a k s a s ķe tn ās , k a tr s lauku skuķis, kam pieticis c ī t īb a s zubrīt d iam atu , tevi, a c t iņ a s blis inot, nola id īs bedrē. A rnolds uz­s k r ē ja dzīvoklī p aņem t koferīti . B lond īne jo p r o jā m p aldieso- j a , sa u c a viņu par dakteri un v īra īs teno g lā b ē ju . Naudu ņem t A rnolds strik ti a t te icā s , bet ļā va sev ro k ā s iespiest lielu k ā r ­bu a r oriģ inālu Ceilonas tē ju . . .

. . . iekrita b r īv s brīdis un ā tr ā s p a l īd z īb as s t a c i ja s a tp ū tas te lpā A rnolds kār i m a lk o ja «OlcL London Ceaylon Tea». Dzēriens to n iz ē ja ne s l ik tāk par kofeīnu, kuru viņš b i ja p a r a ­dis lietot, lai nom āktu gurdenum u g a ro n a k tsd ež ū ru laikā. D unska, ja u ap m ier in ā ju s ies un apēdusi desm aizīti , te le ­foniski iz r īk o ja vīru, pateicoties ku ram un kopīgi ra d ī ta ja m b ērnam , topošā d akterīte laicīgi a iz b ēg a d ek rēta a t v a ļ in ā ju ­m ā un p ie ra k s t ī jā s p r iv ā tm ā jā B e r ģ o s , tā izvairoties no pie­nā k u m a p ā rra s t ie s d z im ta jā L a tg a le s m ie s tā un g ū sto t t ie ­s īb a s pildīt H ipokrāta zvērestu , b ra u k ā jo t ar zilu bāku gu ni pa rep u blikas g a lv a sp ilsē tu . A rnolds p ievāca uz g a ld a no ­sviesto v a k a r a avīzi.

Nekrologi treknos rāmjos. P a sk a t , no T a m b o v a s attr ie - c ies , biedru g rup a , ordeņi un s eša s pēdas L a tv i ja s zemes . . .

Filharm onijas koncerti. Ģ en iā la is V o l f g a n g s A m a d e js un n a b a g i f r a k ā s . . .

Hokejs. Atkal Rīgai «zāģis». La ikam m az m a k s a . . .Leonīda Brežņeva sūtīts apsveikums. In teresan ti , kas ga n

tos s a ce r . . .Rūpnīcas kolektīva darba uzvara. Š a n c ē j ie t , š a n c e j i e t . . .Kārtējā tikšanās veterānu klubā. Veči v ienm ēr smird pēc

m īzaliem . In teresan t i , es a r ī tāds būšu? . . .S trēb ien s Ceilonas t ē ja s , dom as p ar c itronu, ko n jaku un

p ā rš ķ ir ta av īzes lapa.Televīzijas programma. Nez, ko rā d īs J a u n g a d ā . . .Izraēlas agresīv ie plāni. Vieni žīdi, k ā viņi c its citu č a ­

k a rē ? . . .Bezdarbs kopējā tirgus valstis. Meli! . . .A rnolds negaid ot s a sp r in d z in ā ja redzi — v ir s ra k s ts «'Mi­

ris Dž. Lenons» un desm it rindiņas nonp areli . Pazlstamāifs estrādes m ākslinieks . . . Bijušais dalībnieks . . . Ņujorka . . . Slepkava — m aniaks . . . Ceļā uz slimnīcu . . . TĀSS ??-. A rnolds no lik a avīzi m a lā .

P a r a s t a na k ts a tp ū tas is tab ā . K āds s n a u ž k r ē s lā , kāds la s a detektīvu. Šoferi griež trad ic io nālo zoli, likme kapeika

4

punktā. D aktere B lū m a ad a svīteri no p elēkas lauku d z i jas , p s ih b rigād es tēvaiņi aizsteidz uz Izsaukum u. Viss pēkšņi li­kās tuvs un n esa sn ied z a m s kā v a k a r ē jā diena. P la k ā ts , kas reiz k a r ā jā s virs v iņa gu lta s — četr i L iverpūles puiši vai līdz ausīm iesēdušies milzu p u tu krē ju m a tortē. Disks «Sgt. Peppers lonely hearts club band», dz iesm a «Hey jude». Li­kās , viņš ir puišelis , kuru lielie varītēm atv ilku ši fiz ikas k a ­binetā un n otu p in ā juš i uz ka ted ra s l īdzās m azīt iņam m a g n e ­to fo nam . T ehnikas brīnum u atvedis Z a r iņ a tēvs, šis l iela is priekšnieks. Rit s tarp b rīd is , g r ie ž a s spoles , šv irk st lente ska|runītī , par prieku meitenēm dzied lam ātie «bītli» un va ib s tā s notrūcies p irm klasn ieks . . . T as b i ja pavisam nesen, p ie sm aku ša is klubs a r skatuvīti , uz ku ras s tā v viņu grupe- le — visi pieci vēl ja u n i , ga rm a ta in i . B u ņģ ier is Zigis ja u ie­skurbis , un šķ īv ji šķind īpaši skaļ i . H ara ld s pie n o ska ņ o tā m klav ierēm spēlē «Let it b e» meldiņu. Zālē p lo sā s t īneidžeru ek s tā z e un r itmene v iņa pirkstiem k la u sa tīri labi. T u v o ja s p u snak ts , un k luba v a d ī tā ja ku lisēs rād a, ka la iks b e i g t . . . J ā , kur ta s laiks, kad viņi p iecatā kāp a uz b īnes, lai godīgi no­pelnītu savu naudiņu, šis diletantu bariņš a r p a š ta is ī tā m ģ i ­tā rā m ro k ā s un o r iģ in ā lā m d žinsām k ā jā s , kas s p ē lē ja kā z ā s un b a ļ ļu ko s . A rnolds a tc e r ē jā s , kā iz sk aņā lepni pieteica d ā ­mu deju . T r īs četr i , iet v a ļā d z iesm a «Girls». T iesa , sp ē lē jo t v a ja d z ē ja uzm anīt Robi, lai viņš neaplūztu p irm s beigām un spētu go d am nodziedāt solo. P a r a s t i n e n o v a k tē ja un m eite ­nes p irm ās š ķ ē r s o ja zāli, skano t «Vecpiebalgas ūdensrozēm». Eh, Robi, Robi, vēl n o d o m ā ja A rnolds , ja u p iecpadsm it gad u s tu pūsti, bet šoferis t īrs s ta ig ā uz brīvām k ā jā m . Un b r a u cā t jū s ska id rā , b rā lē n a m a s toņ p a d sm it k ā ja s lūzumi un b a ltā biļete, tev a tv ē lē ta s divas dienas b e z sa m a ņ ā . . . Kā s t ā s t ī ja aculiecin iek i, a v ā r i ja s vietā, gu ļo t l īdzās m oto c ik le tam , Robis vēl šokā s ten ē j is : «Mauka tāds, riktīgs m a u k a !. . .», līdz norim is. B e t bēres b i ja s m a g a s , m āte ģ īb a , l īg a va i ses ta is grū tn ie c īb a s m ēn es is un h is tēr i ja . Zārku n e s a viņi — a r ku­riem Robis m o n tē ja p a s t ip r in ā tā ju s , s p ē lē ja «Deep Purple» g r ā v ē ju s un kā z ā s nekaunīg i p ie p ra s ī ja nēģus.

A rnolds a t c e r ē jā s , k a kap a a iz b ē rša n a v iņam pad evās v isveik lāk . Ne velti bērn ībā n ā c ā s v ergot ģ im en es d ā rz ā un s k o la s g a d o s naudiņu pelnīt a rh e o lo ģ isk a jo s izrakum os. Cik sk a is ts b i ja b ro nzas gu lb īt is — nez inām a N ovgorodas ro t­k a ļa šed ev rs , kuru viņš nospēra k u ltū rs lā n ī un a td ā v in ā ja Renātei . J a u k a b i ja meitene, n ecen tā s ā tri noprecēt. T a g a d Renāte t i r g o ja s a r rozēm. A pm ierināta , jo vīrs a g ro n o m s darbu pieprot, bet abi dvīņi veseli kā rutki un a u g par īstiem pirātiem . A rno ld am ļoti g r ib ē jā s sm ēķēt un, m ek lē jo t c ig a ­retes , p irm ais p rā tā n ā c a H aralds , kurš principiāli a tz ina v ie­nīgi «Camel». Kā visi vienaudži, Haris t i r g o jā s a r diskiem, p ārp irk a a r ī c ig a re šu b lokus un džinsus. Dīvaini, to la ik džin­si vis n e b i ja v ie n k ā rša s L ev i ja S t r a u s a Izgudrotas b ikses , tā s n o z īm ē ja ko v a irā k p ar naudu un bodnieku a u g stp rā t īb u , šo naudu tērē jo t . B e t Harlm and ele iepatikās, un pērn viņam p iesprieda desmitnieku un m a n ta s konfiskāc i ju p ar nel iku­m īg ā m v a lū ta s o p e rā c i jā m . S a v u k ā r t g a r a is A ndris , kas g r a ­b in ā ja b asen i un m ā c ī jā s čellospēli , sen beidzis k o n se rv a to ­r i ju un, iežmiedzis s ta rp k ā jā m lielo pijo ll , č īg ā k a m e r o r ­ķestr ī . Izb raucis ā rz e m es un m ā ju p pārved is sm a lk u s k a n ­ka ru s un milzu iedomību . . .

. . . U z sm ē ķ ē jis gaitenī, A rnolds ies lēdza tran z is to ru . «M ajaks» r u n ā ja par K a ra g a n d a s a km eņ o glēm , R īg a m ā c ī ­j a zviedrus d z īv o t . . . Grozot niķelēto pogu, viņš nok ļuva Rietum os un d z ird ē ja sk u m ju s v ārd u s ang lisk i , vāciski , f r a n c i s k i . . . Četri šāvieni, a s iņ o š a n a p la u šā s , un n em irs t īb a klāt . Lēts revolveris kād a tur Čepm ena rokā . . . B et «Radio Luxemburg» to n a k t bez mitas g r ie z a «bītlu» mūziku, a t s k a ­ņ o ja d z iesm as no n e la iķ a so lo a lb um iem , s a v u k ā r t A rnolda brigād ei d a r b a ne trū ka . B i ja daudz izsaukum u — plaušu karson is a r a u g stu tem p eratū ru , v īru sa h ep at īta m ocīts ok- tob rēns , kam acu āboli dzelteni kā žults , m irs to ša vēžinie- cp, viņa a lk a m o rfi ju , bet sa ld ā ēdiena vietā cilpā ielīdis p a š ­nāvnieks , kurš m e d ī ja pasauli a r zilu, pietūkušu mēli un, šķiroties no la ic īg ā s dzīves, b i ja apķēzī j ies . Lifta kabīnes , s tā v a s un lēzenas kāp nes, s a tra u k u m s un a tv ie g l in ā ju m s se- jtājs, trū ku m s un p ā rt ic īb a dzīvokļos, p r a š ņ ā š a n a par s l im ī­b a s lapām un m irš a n a s ap liec ībām , sviedru, tu a le te s z iepju,

v īna, s trutu , sinep ju plāksteru , s irdspilienu un p arfīm u s m a ­kas. B et ī s a jo s a tp ū tas brīžos c ig a re te s dūm s, kūpoša tē ja un sēru m ūzika ē terā . D ziesm a «Let it be», ko p ā r tra u c . . .

. . . ko p ā r tr a u c pavadones s p a lg ā b a lss . Viņa z iņo ja , ka vilc iens s tā v ē s p iecas minūtes. L a u k ā re d z ē jā s p rovinc iā la s ta c i ja , a p n ic īg s lietus un pasažieri , kas c a u r p a n čk ā m brida uz v agoniem . A rnolds nopūtās:

— Ied o m ājies , S o f i j ! New York City, Central park, kur p ateicīgie cilvēki iekā rto ju ši Straw berry fields. D audz ziedu, sveču, bet tā lu m ā v a r s a m a n ī t daudzdzīvokļu m ā ju «D ako­ta», pie viena no logiem s tāv Jo k o Ono tu m šā s a c en ē s . . .

— Tu taču nep arko n eg ribē ji Ņ ujorku, — izbrīnīti teica S o f i ja .

— Ņ ujork ā uz ie lām cilvēkus laupa. P iev āc visu līdz pēdē­ja m , — a trā v u s ie s no g r ā m a t a s , s a r u n ā m e tā s l īd z b ra u cē ­ja .

— Ka tad, — s m īn ē ja A rnolds . — B et dienvidu šta to s ku k lu k sk la n s , baltie ras is t i t renk ā n a b a g a n igeru s . O nkuļa T o m a būda un S k a r le ta s z a ļā s acis .

— B r ie s m īg a zeme. Dēļ nau d as g a tav i viens o tra m rīkli pārkost .

— J ā , jā . N ark o m ā n i ja , s triptīzs un k a r a k u r in ā š a n a . J ū s u d ēlam nenāktos m a r šē t divus g ad u s, j a tos am īšu s likvidētu.

— Nu pēc p u so tra g a d a n āk s m ā jā s .— A tvedīs ju m s baltkrievu vedeklu, v a rb ū t a r m azbērnu

zem sirds.— Nē! . . . Ju r ī t im taču jā m ā c ā s .A rnolds neiebilda. V ilciens ja u u zņēm a gaitu. S t a c i ja s

d ežu rants a r dzeltenu zizli m ā j a a rd iev a s , pie p ā rb r a u k tu ­ves ķ ērca s ig n ā lz v a n s un a u to m a š īn a s a r zibošiem s t ik la tī­r ī tā j iem g a id ī ja brīvu ceļu.

U zd eg ās gr iestu spuldze, ie z a ig o jā s spoguļi pie ku p e jas s ienam , un A rnolds , lūkojoties s a v ā s n o g u r u š a jā s a c īs , sp rie ­da, ka neiz sk a tā s daudz vecāk s par pasē f iksēto gad u skaitu , t iesa , dokum entu «читайте, завид уй те»6 viņš a t s t ā j šeit, bet pusi m ū ža netrau cēt i aizved līdzi, droši nobēd zin ā jis n e r ­vos, p ārv ērtis g r u m b ā s , ku ņģ a jē lu m ā un v ienald zībā . Acis a t tē lā b lā v o ja kā a luspudeļu s t ik ls , bet viņš ie d o m ā jā s , ka s l ik t ā k a jā g a d ī ju m ā varēs piepelnīties M o n teka r lo , danci­not p ārz ie d ē ju ša s jeņķu m il jo n ā re s , jo na u d iņ a v isur v a j a ­dz īga , bez n au d iņ as grūši, tādēļ c im p e rl īb a un sm a lk u m s jā m e t m a lā , kaut p ar līķu m a z g ā t ā ju p o lic i jas m o r g ā , s a n i­tā ru lep ro zo ri jā vai pedikīru v ā jp rā t īg o n a m ā . Un p a ra - noiķi neplēš c a u ru m u s zeķēs, fe d e rā lā v a ld īb a m a k s ā d o lā ­rus, bet pāri robežām ceļo av io ap lo ksnes , ku rās k rā sa in a s bild ītes . . .

. . .k rā s a in a s b ild ītes , lētie «Polaroyd» uzņēmum i. P ace l a p a rā tu pie ac īm , noķer vlzierī v a ja d z īg o skatu , spied pogu, un pēc p ārd esm it sekundēm Izlec g a ta v s a t tē ls . K a p sēta Mi- č ig a n a s p a v a lst ī , Ideāls m au riņš , pieminekļi, a r e k sk a v a to ru ra k ta bedre, ja u betonēta , ku rā nu īp a šs a g r e g ā t s ielaidīs zārk u . L īdzās c ien īgtēv s , sk u m ju m ākti bērinieki, vīriešiem korekti uzvalciņi un m elnas k a k la s a i te s , a r ī d ā m a s s ērā s , daudzām plecos kažokādu apm etņi, šķiet, ir rudens, laiks p a v ē ss , un d zīva jiem v ese l īb a jā ta u p a . Uz p o s ta m e n ta g r e z ­nā k astē gu lošo mironi pēdējo reizi apspīd sau līte . Nelaiķis ie b a lz a m ēts un n o g rim ēts kā kinoaktieris , b ā la is v a ig s r ā d ā s c ē lā k s nekā a n t īk a m karavad onim m a r m o ra cilnī. Dižcilt īgo m ū m iju sa u c J ē k a b s M ačs . Dzimis p ē rn a jā g a d s im tā Vid­zem es g u b e rņ ā v ecsa im n ieka ģimenē. Ar laiku un m anību iedzīvojies rocībā , d z irnav ās , ādu ģ ē r ē ta v ā un a u g l īg u t ī ru ­mu hek tāros . P a b i j i s a iz sa rg u p riekšniekos , spiedis roku m inistru prezidentam U lm anim , k a lp in ā j is poļu la u k s t r ā d ­niekus, pircis t ra k to r u s un ku nstsū d u s, iekļuvis K o n v e rsā ­c i ja s v ā rd n īcā m inēto tautiešu ska itā , uzta is ī j i s trim is ta b ­m eitām pa b ē rn a m , ziedojis naudiņu n a b a g m ā ja i un B r īv īb a s piemineklim. B i j is apveltīts a r politisko ožu, jo , nenoticē jis S t a ļ in a k o n st i tū c i ja s labum iem un K irhenšte ina varenībai, veikli š m a u c is m ežā un, kas zin, a r p ā rā k u m a pilnu skatienu no d z e lz c e ļm a la s krūmiem «B aigajā gadā» p a v a d ī j is izsū­t īto e k sp lu ata to ru eše lonu s. Aizbēdzis kopā a r s a k a u to v ē r ­m ahtu, s trēb is zupu «dīpīšu» lā ģ e ro s , ra k s t ī j i s lūgum u s un z ā k ā j is sa rk a n o s , līdz, s tāvo t uz tvaikoņa k lā ja , ieraud zīj is

c a u r m ig la s vāliem iznirstam B r īv īb a s s ta tu ju . Novilcis t r im ­das zem ē līdz dižam vecum am , n a tu ra l iz ē j ie s un d ibinājis bridža klubu un b e ig ā s laim īgi miris kā pensionēts p s ih iat­r i sk ā s d z ied in ātavas k a lp o tā js . Radi nela iķ im izkaisīt i pa visu pasauli . Dzīvie un m irušie. No Im a n ta s līdz Ju g la i . No A dela id as līdz Kolimai. No G riščen es līdz Fr isko . Un, pieminot veco M a ču , dzīvie a l la ž ap cer leģendu par zeltu , ko viņš, no krieviem b ēgo t un uz ang ļiem cerot, it kā ieracis l ie la jā s i lā pie V a lm ie ra s ceļa .

Bēru bilžu p a s ja n s s r ind o jās uz g a ld a , a tm iņu buķeti die­d z ē ja ģim enes a lbum i ar skatiem no k ā z ā m un iesvētībām , izlaidumiem un dzim um dienām , kur tad vēl t ra d ic io n ā lā s kabineta fo rm ā ta fo to g rā f i ja s — v a iru m ā p a d z e ltē ju ša s , c a ­kaini ap g riez tām m aliņ ām . P a g ā tn e s re a n im ā c i ja tu rp in ā jā s , jo pie viesību r īkotā jiem b i ja a tb ra u k u s i K a n ā d a s m ā s īca . Visi viņi iz n ā ca M a č a t re š ā s p a k ā p es radinieki, cē lu šies no viena p a g a s ta , vienā luterāņu draudzē kristīti . M ā s īc a Vai li­j a n o sēd in āta go d avietā . G aišā , k a r s t a ja m la ikam īsti p iemē­rotā v a s a r a s k o st īm ā tērpusies , v iņa g a ld a g a lā bikli s k r u ­b in ā ja sp eķa pīrādziņu, bet radi — rūpīgi s a p u c ē ju š ie s , s a ­f r izē ju š ies un sa od ierē ju š ies — a p le n c a v iešņu c iešā lokā kā tu m šs v ārn u b a rs . V a l l i ja r ā d ī jā s m u lsa un v ientu ļa , kā nekā p a m esta m ā j iņ a O ntario provincē, š ķ ē rs o ta A t la n t i ja , m uitā ce ļa s o m a s r a k ā ta s līdz pēdējām a p ak šb iksēm , beidzot pēc ilgiem, ilgiem gadiem sperts p irm ais solis uz d zim tās zem ī­tes un sabučoti radi, kas p aguvuši nobriest un novecot, pie­dzimt un izaugt lieli. V a l l i ja b i ja vecm eita , s t r ā d ā ja v a ls ts darbu un svē td ien ās a p m e k lē ja baptistu lū g ša n u nam u . N au­diņu c e ļo ju m a m uz Rīgu viņa a t l ic in ā ja gad iem , bet šeit s k o ­las bib liotekāri s a g a id ī ja kā m is tera V a n d e rb i l ta atra itni . K la n ī jā s priekšā un p a k a ļā , a p d ā v in ā ja a r ta u t iskām prie­vītēm un dzintariņ iem , s o l ī ja v est uz kora koncertiem un līdz m elna i tu m sa i v ā r d z in ā ja s a r u n ā s , a lk s to t dzirdēt, cik ilgi kanādietim jā s t r ā d ā , lai nopirktu m ārciņu sviesta , v ieg lo autiņu vai b ezizm ēra zeķubikses. K ur tad vēl radi, d raugi, p a ­z iņas , sk a u ģ i , kaimiņi, ja u n īb a s m īle s t īb a s , sko lasb iedri un v a ra sv īr i , kuru likteņceļi , panāk um i, ne la im es, nieru v a in a s , saražo t ie bērni, m a n tīb a , d zīvesv ietas un m ū ž a m ā ja s tik g r ū ­ti a p tv e ra m a s vienā v a k a rā , kad notek tūristu vīza un ka f i ja tiek d zerta litriem vai pintēm.

T o v a k a r , kūku ēdot, a t b r a u c ē ja s m a z g a d īg a is rad inieks, kurš n e b i ja piedzīvojis kara š a u s m a s un soc iā lo neta isn ību , v e d in ā ja tanti V a l l i ju uz ārzem niekiem dom āto veikalu no ­pirkt v iņam portatīvo m ag netofonu . Zēnam n ā c ā s vilties, jo m a m m a z v ē rē ja , ka viņiem dzimtenē v isa p a p ilnam , c i lv ē ­ki dzīvo un ir la im īgi. Te d iev b i j īg ā V a l l i ja n e iz tu rē ja , r u n ā ja par valst i , kas se j K a z a h s tā n ā un p ļau j K anād ā , melo p a ­saulei un grib , lai citi iemīlētu krievu tank us un raķ etes . B e i ­gā s politiku lika m ierā un nieka m a g n e to fo n a vietā radu ģ i ­mene tika pie ja u n ā m žiguļa riepām, ku ras pats n a m a tē v s lepni izr ip in ā ja no dolāru veikala . Valūtu V a l l i ja t ē rē ja n ā k a ­m a j ā dienā, bet naktī , kad viņu laim īgi a iz g ā d ā ja uz hoteli, sa im nieks a tv ieg lo ti vilka no le d u ss k a p ja fr īz e ra pusstopu:

— Beidzot ieņem sim ko nopietnāku! M an no ša m p īz e ra rūc vēders . . .

D egvīns s a ld ē ja s m a g a n a s , ikri l ikās pretīgi kā z iv je ļ ļa b ērn īb ā , b e t A rv īdonkuļa ru n a s a p n ic īg a s . T ē v a b r ā l i s ik pēc desm it m inūtēm p ald ieso ja , jo viņš, A rnolds , ir lauv a , viņam ir sa k a r i , p ra t is izgād āt a t ļa u ju , lai V a l l i ja drīkstē tu a iz b ra u k t uz lauku kapsētu un, p a v a d oņ a u zm an īta , noliktu kroni uz sa v u vecīšu kapiņa. «Kas viņa spiedze, vai!» n er im ās Arvīdonkulis , «tie imperiālisti tāpat no sputņikiem nopeilēi to, ko mēs m āgā liekam, i to, kas no tā pāri paliek.» D z e ra ­m a is pudelē p la k a , un Arvīds ja u lā d ē ja ra d u s . S ie v a m e tā s klu sināt , bet n a m a tē v s , krietni iesārt is un d ro sm īg s , sa u c a , vai R īg a s skuķis m az zina, ko nozīmē celt ies līdz a r gaiļ iem un dzīt govis g a n o s , laukā rudens, s a ln a d zirkstī zālē , š a u s ­m īgi s t in g s t k a i lās pēdas, un v ien īgais g lā b iņ š ir noskatīt , ku rš lopiņš paceļ ast i , lai s te ig šu s iekāptu k ā d ā kūpošā pļekā pasild īties . . . V iszvērīgāk Arvīds z ā k ā ja veco M aču , s a u c a viņu par gnīdu un a s in ssū c ē ju . M a čs Z iem svētkos mēdzis dedzināt divas e g l ī tes . Saim nieku g a lā tu r īg o radu bērniem , bet ķēķī — p likadīdām . Tur bērneļi d ab ū ju ši savu piparkūku sirdi un riekstu riekšavu , gra u z u ši n ašķu s un piekoduši su ti­n ā ta s zo ss un p īrā gu sm a rž a s . — To es nevaru aizmirst,

r u n ā ja A rvīds, m ēs, radi, tuvinieki, kā kalpi, kā u b a g i . . . Tu zini, Arnold, tāpēc es nolēmu būt komunists. Lai ir taisnī­ba! Mačs pat no m iesigā brāļa p lēsa procentus.

— Un tā uzreiz p a r t i jā ? — p a v a ic ā ja A rnolds.— Tu zini, cik m ēs ta g a d labi dzīvotu, j a visi komunisti

būtu tik godīg i kā es?— Beidz m uldēt! Kaimiņi dzirdēs! — Arvīdu k u š in ā ja s ie ­

va.— Lai dzird! . . . Un v isp ā r viņi la tv isk i nesap ro t . Ņe

bum bum . . .S tr īd ē t ies n e b i ja jē g a s , un A rnolds v isam piekrita . Arī ta m ,

ka dzīve ir bez v a in as , viņiem p a s a u l īg o s lab um us n e v a ja g , savu maizi ēdīsim , kaut a r garo zu , sūro d a rb a garo zu ēd ī­sim . . . Vēl A rvīds a t c e r ē jā s d ienesta la ikā U k ra in ā z a gto s to m ātu s un p iem inē ja četrdesm ito gad u , kad v iņ a vecāku m ā j ā iem itinā j ies krievu oficieris , ka s virtuvē neizpratnē g r o ­z ī j is kafi jd zirnaviņ u rokturi un p ra š ņ ā j i s , kā pa šo telefonu v a r piezvanīt uz š tābu . . . Tad onkulis neg a id ot s ā k a a td a r i ­n ā t suņu r iešan u , un M aksis, s ievas tauki b a ro ta is k o k ersp a ­niels , tupot uz d īvāna, neizpratnē p u r in ā ja ausu ļerp atas . P ati s ieva b ez sp ēc īb ā no la id a rokas, jo p ļēgu rs g a l īg i m ēm s palic is , sazin kā r ī tv a k a r tiks līdz dziesm usvētku ko n certam , ta s taču tik ska ist i , tik- daudz la tviešu , visi s tā v k ā jā s un dzied par g a ism a sp il i , kas k a ln ā gav ilē . . . B et A rv īds n e ­k la u s ī jā s , g lā z ē s l i ja degvīns, ja u o trā s pudeles a t l ik u m s, un A rnolds ju t a o n k u ļa sm a g o roku uz pleca. V iņa n ā s īs c ir tās sp ir ta tvaiki, bet au s īs s k a n ē ja š ļu p stoši vārdi, ka jā t u r a s kopā, vis iem kopā, ned rīks t naidoties, la tviešiem j ā s t ā j a s p a r t i jā , lai būtu v a irāk godīgu cilvēku, lai ta u ta izdzīvotu, te nev iena A m erika nepalīdzēs , A m erika palīdz žīdiem, m um s v a ja d z īg a s s a v a s rokas . . .

. . . ro k a s un k a k ls am atn iek am b i ja tum ši nosauļotl, lie­cinot, ka v a s a r a pav ad īta uz būvēm .

— Vai būs ta isn i? — bažīgi v a ic ā ja A rnolds , skato ties , kā m e is ta rs f l īzē v a n n a s is ta b a s s ienas .

— Būs, būs, — a tņ u rd ē ja m e is ta rs un no sp ļā v ā s izlietnē.— Un nost n e lēks?— Tu nelūri m an uz nag iem , v a g a r s g a ta v a is ! Es p ašam

Lācim a te ju ta is ī ju .— Lācim ?— Viņam vēl piemineklis Č ak stēm p riekšā a izce lts .

M e is ta rs b i ja ierun āts r e s t a u r ā c i ja s kan to rī , kur ska it ī ­j ā s s tarp p ra s m īg ā k a j ie m , vecā k a lu m a am atn iek iem , un vi­ņ a rokas m a k s ā j a p iecpadsm it rubļu par noflīzētu k v a d rā t ­m etru . U ntum ain s kā visi am atn iek i. Pēteris , beidzot darbu, iedzēra š ņab i , p iedevām p a ģ ē r ē ja biezu s t ik la g lāzi a r sm a g u peciņu un aktīvu d a rb a devēju līdzdalību t ra u k a tu k šo š a n a un s a ru n ā s par politiku. B e t uzkodās sa im niekam noteikti b i ja jā l ie k loki un ķilavas .

Pēteris ilgi m a z g ā jā s pēc kaļķiem un ja v a s d v a k o jo š a jā v a n n a s is ta b ā . P ā rģ ē r b ie s , sa lic is a m a tr īk u s m ilz īg ā portfe ­lī un rūpīgi no g lau dis paplānos m a te ļu s , viņš sēd ās virtuvē pie ga ld a .

— Nu, sa im niek ! — te ica Pēteris , pildot g lā z e s . — Sm u ks d arb iņš p a d a r ī ts . . .

— J ā .— Prozit!V a ja d z ē ja dzert tukšu. V ieb jo ties no d eg v īn a g a r š a s mutē,

A rnolds d z ird ē ja , kā Pēteris g r a u ž lokus, iegrūž zaļum us s ā ls t r a u k ā un g r a u ž a tka l . B et ķ i lavas ēda, kā s tā v — ar dakšiņu g i l jo t in ē tā zivtele aši a iz s l īd ē ja v iņa b leķ a zo b star - p ā ,u n s a s t r ā d ā t a jo s pirkstos p a l ik a pats a s tes ga l iņ š .

— Nu, uz otro kā ju , lai nav jā k l ib o ! — P ēteris ja u la is t ī ja šņabulīt l .

S a s k a n d in ā ja un iedzēra.— Ta tu esi d akteris , — ie ru n ā jā s Pēteris , k o š ļā jo t lo­

kus, — d akteris s la k ter is . . .— D akter is . i s iq— G rūts d a rb s? ' ē m n— V ieg ls nav.— Pareizi . Visi grūti. J a šancē .— J ā .— P irm os tr īs tā f iksāk! — atģ id ies m e is ta rs tv ē ra pude­

6

62. Mūsu Dzimtene.

Musu D zim tene ir Pa nība ir ļoti liela un bagaļ

li. A rnolds g a n d a r ī t s m a n ī ja , ka deg v īn a līm enis tra u k ā no ­placis līdz v ārd am «VODĶA» uz etiķetes . Nu viņi s a s k a n d i ­n ā ja cerem oniāli kā v a ls tsv īr i banketos .

— K lausies , d akter , tu gribētu dzīvot A m erikā?— E s?— Nūja.— Nē.— P r ā t īg s puika . . . Tur tu b a d ā n o sp rāg tu !— Ne visi A m erikā m irst badā.— Visi nē. K as ša n cē , ta s ēd. A r sviestu .— Es a r s trā d ā tu . . .— Ha! . . . Receptīšu ra k st ī tā j i . Z inām, zinām . . . Kiistiru

jū s n e m ā k a t ielikt!P ēteris k a b a tā a t r a d a sa ņ u r c ī tu c ig a re šu paciņu un

gluži pietvīcis tu r p in ā ja :— Tu esi tā s a u g s t ā s sk o las beidzis, diplomu pilns skapis,

p a rķ e in i js , tu man p asaki vienu, kādē| m a n s b ra č k a , tād s pats s trā d n iek s , ta nē, p ens ion ārs , m an v a r p a k a s pāri «dī­ķim» sūtīt , bet es v iņam tikai sū d a platīt i «Te ir tava dzim ­tene, sm ilšainais krasts» . . . P a sa k i !

B et j a tavs pens ion ārs s a s l im st , ko tad ?— D u ra k s . Vai tu nezini, mūsu d a k te r ē š a n a la b a , j a v a ja g

«zilo lapu», lai p a ģ ira s pēc ju b i le ja s sa lāp ītu . . . S a n i tā r e bez p iecīša pie š īb e ra neķersies , p ar ju m s , s lak ter iem , nav ko r u n ā t . . .

— Nu tu, P ēter , š a u j pār strīpu!— Ku-kū! — s m ē ja m eistars . — Es p ērn gad veceni a p r a ­

ku. Divi in farkti. E s tā s jūsu ia z ere tes no iekšienes pazīstu . Vo!

^ienlba. Padomju Savie- iMūsu valsts sa im n iek i1

— Sk a id rs .— Ie r a u ja m ! Lai Anniņai v ie g la s sm ilt is .Dzerot A rnolds lā d ē ja Annu, ku ra b i ja pārcietusi divus

Infarktus, Pēteri , kurš n e la iķ a sievu b i ja dikti m īlē j is , un dakteri S uškēv iču , kurš s limnieci izgu ld ī j is k līn ikas koridori, gudri ru n ā jo t , ka nu jā g ā d ā im porta z ā les , tā s eso t v ien īgais g lā b iņ š . A rnolds k la u s ī jā s ar nopietnu s e ju , jo g r ib ē ja , lai P ēteris izflīzē arī virtuvi, ku ra tobrīd a t g ā d in ā ja noliktavu. S tū r ī k a s tes a r f l īz ītēm , c em e n tm a iss , spundētie dē|i, l īdzās vēl ne u z stā d īta ve|asm ašīna, ar ka|ķiem no šķ ies ta s kāp nes. R em o n ta h a o s ā n e s k a r ts palic is g a ld s un divas ta b u r e te s , uz ku rām nu viņi s ē d ē ja un s tr ē b a p ras to z irgu šņabi.

B et P ēteris tik lo c ī ja iekšā za|os lokus un uzkoda dzim tās B a l t i ja s ķ i lavas . Pilnu muti viņš r u n ā ja :

— Tu nebēdā, ķēķi uztaisīšu kā bom bongu. Cilvēkiem p a ­tīk, j a ša n cē a r g lanc i . Es, p iem ēram , d o m āju , k a r a nebūs. Je ņ ķ i ja u saprot , k a krievam viņi ne sū d a p a d a rīt nevar . P a sk a t , Hitlerīts a r , līdz V o lga i — m ā m u ļa i a iz g ā ja , un kaput! Nē, krievam v a ja d z īg s ta tā r s , ta s viņu p a k a ļā , līdz p a š ā m m an d elēm . . . Uz m u m s noteikti no tēm ēta kād a r a ­ķete . . . B u m ba!

— Uz m u m s?— Kas tu, sa sv īd is esi? P ā r m u m s visi kari g ā ju š i , visi,

kam v a ld īt g r ib a s , a r tankiem iekšā , dom ā, ta g a d būs s a v ā ­dāk? — P ēteris d ūra ķilavu nikni kā kom isāru . — Es ja u vecis. Bet tev jā u z tr a u c a s . Es tā s m eitas izm īlē ju . . . J ā , a tc er o s , ja u n s bi ju . . . Tie b i ja citi laiki. Visi uz o b l ig ā c i jā m p a ra k s t ī jā m ie s , visi S ta ļ in a ra k stu s p lau k tā tu r ē jā m , ar ķīnīzeriem d ra u d z ē jā m ies . . . Tu zini, cik pirmais m oskvičs m a k s ā ja ? . . . Deviņus tū k sto šu s v e ca jā naudā!

7

— T a s , ko pēc «opeļa» p a r a u g a t a i s ī ja ? — v a ic ā ja A r ­nolds , lai s a r u n a n ep ārvērs to s m o n olo gā .

— T a s pats ! P irm ajiem vāģiem vēl b i ja o r iģ in ā lā s deta|as a r f i rm a s spiedogu. «Opel-Ķadett». M ašīn īte ! Fr ič i p a g r ū d a karu, j ā m a k s ā , ko tu stipram p ad arīsi , ko n tr ib ū ci ja . . . Tev a r s a u s a g lāze .

A rnolds steidzīgi s a lē ja un v a ic ā ja , ko P ēteris k a r ā d a r ī ­j i s , vai ir a r m i jā dienējis .

— M a n i? A rm i jā ? Ne sūda! — ie sa u cā s Pēteris , c ieši ieti­nies lē tas ta b a k a s dūmos. — Tiklīdz če trd e sm it t r e š a jā a t n ā ­c a tā p av ēste , e s pie radiem uz Kurzem i, p ēcāk s la p s t ī jo s m e ­žā. Tur, g a r Ventu un Abavu.

— Vai tad ž a n d a rm i n e tv a rs t ī ja ?— T v a r s t ī ja , kā p ie k lā ja s t v a r s t ī ja . . . B i ja v iena sm uk a

sa im niekm eita , tā m ani p ieturē ja . Tupēju kā ķeizariņš k ū ts ­a u g šā , bet friči sētsvidū la k a kurzem nieku «ļurļaku» . . . A lvīne b i ja viena sm uk a m eita , — nopūtās vecais un r i ja ķilavu kā p elikāns . — Viens b rā l is Alvīnei b i ja p art izāno s . «Sarkanā bulta». O trs «kureliešos», tu zini, «meža kaķos». B eig ā s friči g r ib ē ja nolikvidēt kā vienus, tā o tru s. Dzīvīte . . . T ad vienu nakti pēc paikas n ā c a v ecā k a is b ra č k a , citu — ja u n ā k a is , kam ta s soc iā lism s k ā r o jā s . A lv īnes m utere n ā v ī­gi b a id ī jā s , ka tie tra k ie tiekoties ķersies pie r īk les p ar savu L atv i ju . J ā , kāda tur polit ika, j a nav ko k n ie d ē t . . .

A rnolds s a l ē ja at l ikušo degvīnu. U z n ā c a n e la b u m s, un viņš m a n ī ja , ka ku ņģis iesm eld zās, bet a m a tn ie k a s e ja s v a ib - sti a c īs zaudē a su m u , šķita , viņš p a sa u lē lū k o ja s ar sev g a l ī ­gi nepiem ērotām bri l lēm . A rnolds s te ig šu s apzieda ru p jm a i ­zes riku a r leknu sv ie s ta kārtu un stū m a mutē. B et P ēteris n en o g u ris s t ā s t ī ja , ka, ka ra m uz be ig ām e jo t , ju t is , nu ir kr iš - ka, vai j ā c ē r t uz G otlandi vai j ā s t ā j a s p artizānos . S a g a d ī ­j ies , ka aprī l ī viņu un Žani p ārs te ig u s i patru|a, v a ja d z ē j i s m ukt kokos un d urt pie s a rk a n a j ie m . Tūlīt b i jusi k ap itu lāc i­j a s diena klāt, vācieši b ra u k ā ju š i p a ceļiem a r b a l t a jā m lu ­p atām , b et viņš no m eža iznācis kā pad om ju p artizāns . B e i ­g ā s Alvīne viņu n op recē jus i , b i jusi g r ū ta un d rau d ē ju s i , s ter - va, iet uz o rg ā n iem un p a s tā s t ī t , ka Pēteris nav b i j is c īn ī tā js , bet sūd a d ezertieris , kas no iesau kum a leģ ionā g lā b ies zem bābu brunčiem . . .

— P a g , jū su sievu tak s a u c a p ar Annu . . .— Pareizi , A nna Alvīne. K ādreiz deva d u b u ltv ārd us , — te

v eca is b lēd īg i u z s m a id ī ja savu tē ra u d a sm aidu . — B et tā p artizānu b ū š a n a m an nāvīgi p a l īd zē ja . Esm u k a r o tā js , toč- no, v e terā n s , un m a n ir t ies ības pirkties invalīdu bodē kopā ar krievu pulkvežiem . . .

T o v a k a r A rnolds u zz inā ja , ka 2 a n ! pēc k a r a n o k la p ē ju ši m ež a b rā ļi , o trs b rā l is d ab ū jis g a lu S ib īr i ja s lāģer ī , bet A lv ī­nei Ir g r u n t īg a m ā j a kaut kur Ja u n z ē la n d ē . P a c i lā j is g lāzi , m e is ta r s vēl g r ib ē ja sab īd īt polšu, sak , ko tu r p u sce ļā paliksi, viņš t a u j ā j a par pulksteni, jo veikalu v ar ciet a izklapēt , ar ī sm ēķi jā p a ņ e m .

G a n a t ie lē ju š ies , aibi v ien o jās īsto dropi rīkot, pabeidzot virtuves rem ontu. T īrā m ā jā , a r trim polšiem, duci a lu s un labu zakusku.

— Es pa pirmo uzta is īšu , būs ķēķis kā b o m b o n g a , eh, zo- niņ, vecs palieku, ja u n īb ā izmetu pusstopu un nosp ļāvos , t a ­gad pēc ko r te ļa uz p a k a ļa s , — p u rp in ā ja P ēteris , k lunkuro- jo t kāpņu telpā. V ien a roka b a l s t ī jā s m a r g ā s , bet otru novil­ka m ilz īg a is portfe lis a r s u d ra b a m o n og ra m m u .

C ig a re šu g a lu s , ķilavu un loku p a liek as A rnolds ie l id inā ja a tkr itum u u rnā . A r holandiešu šķīdum u ilgi s p o d r in ā ja šķ īv ­ju s un g lā z e s . B a ž īg i o s t ī ja dakšiņu — ka tik t r ā n a s m a k a nepaliek s ta rp ē d a m rīk a zariem . A tra u g a s n e r im ā s , un A r­nolds p ieņēm a vīr išķ īgu lēmumu. S a k ū lis v a n n a s is ta b ā litru s i l ta sod asū d ens, v iņš cē la kokteili pie lūpām . Iz tu kšo jis ku ņ­ģi, A rnolds c a u r a s a rā m red z ē ja , ka sienu otrpus klozetpo­dam k lā j s a lā tz a ļu f līzīšu s eg u m s. J a u k s s a lā tz a ļš tonis . . .

. . . s a lā t z a ļ š tonis kā tā s kundzītes k o s t īm a m . B et d ā m a tik la s a un la sa . A izrautīg i kā iep r iek šē jā g a d s im ta la tv ju cen so n is , T ē rb a ta s un ivers itā tē t iecoties pēc zinību g a i s ­m as.

A rnolds p a v ē rā s s ievā:— Tu guli?— Vienkārši a c is a izvēru .

— Nupat a tc e r ē jo s , kā ta is ī jā m dzīvoklī rem ontu . . . P ē ­teris vēl s ienas f l īz ē ja .

— J ā , v ienre izē js m eistars .— R em on tēt dzīvokli, g a t a v ā G o lg ā ta .— Mierini sevi a r domu . . .— S a p ra tu . In teresan ti , kas no rītiem skries uz za ļo van-

n a s is ta b u un a tg r ie z īs niķelētos k rā n u s?— A rnold, vai tev nav . . .— V ie n a lg a , absolū ti v ien a lg a . Lai a i z r i j a s ! . . .A rnolds d z ird ē ja vilc iena riteņus v ienm ērīg i d ārd inām s lie ­

žu s a la id u m u s. Kā sk u m jš m etro n o m s š īs sk a ņ a s a tb a ls o ­j ā s apziņā, un viņš ied o m ājās , ka nu viņa ceļš s m a lc in ā s š ā ­dos tē ra u d a nogriežņos zem riteņiem. Un k a tr s sliežu posms tuvina robežai, uz kartes , zem es un ļaužu prātos sp ra u s ta i robežai, ka s a td a la vals t i no v a ls ts , sistēm u no s is tē m a s , šķeļ c ilvēkus un ta u ta s , liedz p a g ā tn i un s o la nākotni. Atliek ta g a d n e , šis m ā n īg a is mirk lis , kad nav tiesību un izvēles iespēju . B e t ro b ež a ir a u g s ta un n e p ā r k ā p ja m a , v ar teikt, g a n d r īz ab so lū ti d ro ša kā tā la is m ūris . . .

. . . kā tā la is m ūris aiz B ra n d e n b u r g a s v ārt iem . T a s n o k rā ­sots b a l ts , b a l ts un, jā d o m ā , pāri l ienošs c ilvēciņš uz šī fona k ļū st l īdzīgs m azīt iņai m elna i b la k t i j , v a rb ū t ta ra k ā n a m , ku­ru nosis t niez nag i. Insekti jā i z n ī c i n a ^ n m ušu pletni te a iz ­s t ā j AĶM s is tē m a s au to m ā ts . B et g a is a is m ūris vientuļi s t ie ­p ā s cau ri m il jo nu pilsētai, b la k u s s t ā v ē ja H orsts , v iņš kaut ko s t ā s t ī ja lauz ītā a n g ļu m ēlē , un A rnolds , līdzīgi kropļo jot valodu, a tb i ld ē ja . Viņi b i ja iepazinušies p ē r n a jā v a s a r ā , kad L a tv i jā a p m a iņ a s b rau cien ā v ie so jā s vācu studenti. Š im pui­sim visai m az in te re sē ja H anzas p i lsē tas R īg a s a rh itek tū ra s pieminekļi, to la ik lē tā s k a f i ja s k i logram i, d z in tara kre l le s un m a tr jo š k a s . Arī ē rģ e ļm ū z ik a s kon certs H orstam ātri aprie ­b ā s , jo viņa ta u t ie ša B a h a fū g a s vēl l ā g ā ne b i ja a t b a l s o ju ­š ā s D om a m a je s t ā t i s k a jā s velvēs, kad m ūzikas s k a ņ a s p ā r ­t r a u c a zālē sēdošo ek sk u rsa n tu iepirkumu saiņu p a p īra č a ­b oņa. H orsts iz rā d ī jā s p raktisks v ācie tēns. Toreiz viņa dzim ­tā s trādn ieku un zemnieku v a ls ts vēl d z īv o ja l iek u līg ās ilūzi­j ā s un c e n tā s abortu netikumu nīdēt, kom binē jot p re z e rv a ­tīvu rek lām u a r l ikum a bardzību. A rnoldam s a k a ru netrūka, sā k u m ā H orsts m ā c ī jā s a r kireti izkas īt zaļu gu rķ i un, no­d em o n strē j is drošu roku, t ika līdz opzālei, kur, s lē p jo t zem m a r le s m a s k a s āriešu profilu, p a l īd z ē ja divām pacientēm p ā r tr a u k t n ev ē la m u grūtniecību . Uz m ā jā m H orsts a izveda g a n a t t iec īg a s p ro fes io n ā lās iem a ņ a s , g a n pilnu instrum entu komplektu šīs n e l ie lās ķ iru rģ isk ā s m a n ip u lā c i ja s v e ikšanai.

Nu A rnolds c ie m o jā s p ilsētā ar lāci ģerb on ī, k lā t ienē v ēro­j a A le k sa n d ra la u k u m ā uzslieto te letornl un s la v e n o p u lk ste ­ni, re d z ē ja Nefertītes ga lvu un F r id r ih a Lielā g a lv a s s e g u m u ze jo s , p a b i ja š a r i t ē klīnikā un nūdistu p ludm alē , ja u tr ā b a r ā iepazina B er l īn e s lokālus , S a n s u s ī pili un T rep tovp ar- ku. Iz n ā ca p avērot ar ī robežu, šo frontes līn iju divu ideolo­ģ i ju ķīviņā, n erū so šo dzelzs priekškaru, kam pāri l id o ja vie­n īgi vācu m aizē n o b a ro ju šā s d ū ja s , sapņi, lāst i un te lev īz i ja s p ro g ra m m a s daudzu stundu g a r u m ā . P ro ta m s , b r īv ā s p a­sa u le s vai s ta rp ta u t isk ā im p eriā l ism a priekšposteni A rnolds re d z ē ja pa lielu, lielu g a b a lu . Horsts z in ā ja teikt, ka ceļš uz ca u rla iž u punktu a ustru m u zonā m et a s u s z ig z a g u s , bet abpus a s fa l ta m sace lt i dzeloņstiepļu a izsprosti un b a r ikā d es . Ar m ašīnu tur ne ieskries ies , pat t a r a n s p al iks v e lt īg s , izmi­su m a pilns žests . S a v u k ā r t viņpus s v ī t ro ta ja i b a r je r a i gaida s a r g m ā j iņ a , no ku ras izspurdz meitene m inibruncīt ī un, iespiežot p asē zieģeli , vēlē b ra u cē j ie m patīkam u ceļu, bet m a š īn a s tā lā k ripo pa platu m a ģ is trā l i , ta isnu kā l ineāls . A rnolds vēl sm īno t p r a š ņ ā ja , k ā H orsts to tik sm alk i zina, v a rb ū t na k tīs un dzērum ā r a u ša s pāri mūrim uz am erik āņu z a ldātiem d o m ā ta jā m p r ie k a m ā jā m . Horsts nopietni s t ā s t ī ja p a r Onkel Kari, ka s ik gad u s b ra u c c iem os no Westberlin, tā teikt, in fo rm ā c i ja c a u r p irm a jā m rokām . Viena ta u ta , divas v a ls t is . . . S a k ie t paldies M a rk sa m un H itleram , a tb i ld ē ja A rnolds . H orsts izlikās piezīmi nedzirdam , te ica , tā a u g s t ­ce ltne t ā lu m ā ir š p r in g e r a ko n cern s , bet re ih s tā g s s a s k a tā m s no c itas v ietas , s ta rp citu, Rietumu zonā pie m ū ra s tā v krusti n o šau to bēgļu piemiņai. Tūristu z iņ k ā res re m d in ā ša n a i tur uzbūvēti īpaši skatu laukum iņ i, bet pati s iena no ra ib in ā ta d ažnedažād iem saukļiem . Nopērc a e ro s o la baloniņu, šķaidi

8

krāsu un zā k ā kom unism u vai s lavin i brīvo m īlest ību , cik s irds vien kāro.

Gadiem A rnolds no vācu d rau d ziņa s a ņ ē m a g l ī ta s a p sve i­kumu ka r t iņ a s — «Glückliches Weihnacht, Frohe Ostern» — , līdz kādu rītu v iņš p a s tk a s t ī tē a t r a d a vēstu li a r Bundespost m ārku . H orsts ra k s t ī ja , ka nu viņš mīt pie Reinas un s v ē t ­dienās šp acierē g a r kated rā l i , «Gruß aus Köln», b i ja uz­šņāp ts uz k r ā sa in ā s a tk lā tn es . B et v ācene iz rā d ī jā s reti g rū ta va lod a , t ī rā s m okas a r artikuliem un locī jum iem . P r iv ā ts k o ­lo tā ja d a b ū ja krietni pasvīst , līdz A rnolds ie la u z ī jā s dižā Gētes mēlē, v a r ē ja las īt k r im in ā lrom ā n u s , k lausīt ies «D eutschlandfunk» un puslīdz svab ad i bu ld urēt . S a so d ītā g r a m a t ik a , ich bin, du bina, die, der, das, liec, kas lab ā k pas , v ie n a lg a divas sv e šv a lo d a s plus krievu — tā ja u ir pus E iro ­p a pie k ā jā m . E iropa, m azs , ro b a ins pleķītis uz g lo b u sa , a r p laukstu v a r a iz seg t , vienā pusē p aliek U rā l l , o trā — o keā n s

un K a n ā ri ju s a la s , kur m ūsu jū r a s a r ā j i p iestā j a tp ū tā L a s- p a lm a s ā un and elē pieclatniekus. L ie lākā d ivdesm itā g a d ­s im ta s u d ra b a m onēta , n e a tk a r īg ā s rep u blikas s im bols , «Mildiņa» a r ta u t isk ā m biželēm un a ic in ā ju m u Dievam sv ē ­tīt L atv i ju , nu ja u k o le k c i ja s vērtē , ka s pārtop ra ibos k a n k a ­ros , v id eokasetēs un S in g a p ū rā š ta n cē to s tra n z is to ro s vai pie s ienas k a r in ā m o s te le foniņos ar c iparu ta s ta tū ru . Spied podziņas reizes a s to ņ a s , klikšķ re le ji l īn i jā s , skan g a r i sīcoši iz sa u ku m a s ig n ā li , un tā lu m ā kāds расе) k lau su li . Hallo, Horst, vecais Kam erad, a tcer ies , kurš tevi m ā c ī ja kas īt bā - bām vēderus o t r a jā mēnesī , a tcer ies , kā g a r š o ja a lu s «Sēnī­tē» un la tv ju zelteņu b u ča s g u ltā . . . Kā sa u c ā m d ra u d z īb a s m ītiņos — Д р у ж б а , Freundschaft, S o lid aritä t. . . Russian Vodka, o-la-la, noch ein bischen Bier trinken, гит W ohl!. . .

. . . te le fons uz g a ld a . P u lksten is a r kūtri s līdošiem rā d ī tā ­j iem , s t ip ras k a f i ja s m alks , nak ts un c ig a re te s dūm s. T r i jo s

9

nosīc zv a n s , nepaciet īg i ce l ta k lau su le , un Ņ u jo rk a o trā v a d a g a lā . O rb ītā riņķo još i satelīt i , l ie l iska dzirdam ība , ba i les no sv e šā m ausīm , un tarifs desm it rubļi minūtē . . . Radu un paziņu k o n sī l i js sa sp r in g a , k la u s ī jā s rūpīgi p ā rd o m ā ta jā sa ru n ā . Laiks ir nau d a . Ņ u jo rk a v iesm īl īg a . P a b a ls t i , ie k ā r­to š a n ā s d a rb ā , v a lo d a s kursi un izredzes dabūt p a v a ls tn ie ­cību . Vīzu d a ļa z v ēr īg a . R e ig a n s m a la c is . R īg a tu rp in a s ē ­dēt uz čem odān iem , visi veseli, visi cer drīz tikties. Neviens neg rib zaudēt cer ību . B e ig ā s a b a s puses pāri okeānam sū ta skūp stu s . Поцелуй Л ар очку пять раз! Понял, пять р а з !7 P ro ta m s , ka понял. D zirdam ība ja u ideāla . K onspiratori! P ie ca s te le fo n isk a s b u čas un R īg ā p a z iņ a s izsn iegs prom - b ra u cē j ie m piecus tū k sto šu s s teidzam iem tēriņiem , bet Š t a ­tos radi par šo d ar ī ju m u s a v s ta rp ē j i no rēķ in āsies brīvi kon­v e r tē ja m ā v a lū tā pēc padom ju sp eku la t īvā kursa . K onspi­r ā c i ja . . . B ū s nau diņa , v a r ē s a p m a k s ā t s ta rp ta u t isk ā s s a ­ru n a s un mēbeļu p ā rsū t īša n u konteinerā , rad īs ies līdzekļi ierēdņu k u ku ļo šanai , at l iks a r ī uztu rtiesa i un h o n o rā ra m ģ im en es kapu kop ē ja i nākotnē. Nieka p iecas m inūtes a r k la u ­suli rokā, vārdi, b a n ā l i vārdi, un pirksti vai ta u s tā m i s a jū t naudu . . . O, Ņ u jorka , b a g ā t ā p ilsēta , c ionisma! c itad ele , d a ­ļiņa a p so lī tā s zem es! V o lstr īts un H ārlem a, pacifisti un bez­p a ju m tnieki c e n t r ā lā s te lev īz i ja s e k rā n ā , pa piekto avēniju t ra u c Hmozīni, un «boinga» riteņi te ju , te ju s k a rs K ened ija s ta rp ta u t isk ā s l id ostas s k re jc e ļa betonu, A p v ien o ta jā s Nāci­jā s runā par a tb ru ņ o ša n o s , L ielais te ā tr is u z r a u g a s a v u s b a le ta p re m je ru s , M a n h eten a s e le g a n c e un nēģeru b r īn išķ ī ­gie zobi p la ta jo s sm aidos , p o lic i ja t v a r s ta g a n g s te ru s , bet k a d rā sēž M a r lo n s B rand o a r s a rk a n u rozi pie sm o k in g a un s a k ā s m īlam Ameriku. «Krusttēvs» g ā d ā p a r ģim eni, s k a t ī ­t ā j s a iztur e lpu, f i lm u p a v a d a Nino R o ta s m ūzika , b e t . . .

. . . bet vilc iens nerimis t ra u c ā s pa rudens un k rē s la s k lā t a ­j iem L a tv i ja s laukiem . B i ja re d z a m a s m ā je le s , to logos b lā ­v o ja u g u n tiņ a s , sē ta s tu k ša s , āboli d ārzo s sen nolasīti . M otocik l ists uz l ie lceļa , k la iņ o jo šs suns un līdz p a v a sa r im p a m e s ta s t ā r ķ a l ig zd a a u g s ts p r ie g u m a l īn i ja s b a l s t a g a lā . G a rā m s l īd ē ja n a k tsg u ļā nolicies m iestiņš . S il ikā tķ ieģe ļu m ā ja s ar a u g stu sa s l ie tā m a ntenām ju m tu korēs, paplukusi bazn īcele un paplucis ta u ta s n a m s . B et p ro v in c iā la jā s ta c i ­j ā tā lsa t ik s m e s v ilc iens n ep ieturē ja . Z ib ē ja rezerves c e ļā ie­dzītas n a f ta s , a m o n ja k a vai c em e n ta c is te r n a s , z i lās p ārm iju a č e le s , t r a n s fo rm a to r u būd as un s t a c i ja s ēka. K lusa un vien­tu l īg a , vāru lam piņu apspīdēta . No p erona ā trv i lc ien am s a ­lu tē ja d ežu rants nevērīgi u z m a u k tā fo rm a s cepurē un č īb ā s . Virs v iņa g a lv a s la s ī jā s p lāksne a r no saukum u — <rMEITE­NE — М Е Й Т Е Н Е » .

K urā p a sa u le s m a lā vel a tro d a s s t a c i ja a r šadu n o sa u k u ­mu, d o m ā ja A rnolds . Vietu, kur izsenis g ro z ī ju š ie s sp eku­lanti un p a d au zas , utīm aplipuši m aišeln ieki un š ņ a b ja kāri z a ldāti , nodēvēt tik n e v a in īg ā v ā rd ā . M eitene, m a n a p ēd ē jā L a tv i ja s meitene, vēl nedaudz kilometru un k lā t le išm ale .

— Es pam etu savu vēsturisko dzimteni, — te ica A rnolds , rau go ties zūd ošās p ilsētiņas ugunīs .

— Tikai ta g a d izšķīr ies?— Kauliņi ir mesti .— V a r ē j i citēt o r iģ inā lā .— Latīn iski es zinu, kā sa u c g ū ž a s kaulu . . . T ū lī t būs

Lietuvas robeža. V iss. Dažu labu ziedu Gaujā kaisiju . . .— Vai t iešām Lietuvā? — s a ru n ā ie ja u c ā s l īd z b ra u cē ja .— J ā , — a p s t ip r in ā ja A rnolds , — e sa m b r ā l ī g a jā re ­

publikā. P ir m a jā pieturvietā m ani s a g a id a g o d av ārt i un pūtēju o rķ estr is .

— Lietuvā ir b r īn išķ īg s b iezpiena siers . Iesaku a tc e ļā no­pirkt!

— P ien a produktus mēs tu rp m ā k pirksim citā vietā.— T irgū viss ša u sm īg i d ā rg s ! — negaid īti s ird īgi te ica

l īd z b ra u cē ja un n o ž v a d z in ā ja ze lta s t īp as ap delm u. — Es to nev aru a tļauties .

— K as n e s trā d ā , tam nebūs ēst , — izm eta A rnolds , kam p a š ta is n ā kundzīte ja u krita uz nerviem.

B et sieviete nic īg i sakn ieb a lūpas, a tka l ķērās pie g r ā m a ­ta s , un S k a r le t a 0 " H ā r a tu r p in ā ja nežēlīgo cīņu a r likteni. Š a j ā brīdī durvis v ēra pavadone:

— Кому горячий чай?'’— Чтош, матуш ка, будем чаи гонять9, — a tb i ld ē ja A rnolds.

K am ēr kaimiņiene m e k lē ja s īknaud u, viņš lūdza atnest d ivas g lā z e s a r verdošu ūdeni. Кипяток, позарезу нужен кипяток! ,r. , ‘°

A iz s l īd ē ja ciet durvis, uz m a z ā g a ld iņ a l īd zās p uķuburkai k ū p ē ja t ē ja s g lā z e b leķ a g lā ž tu r ī , bet kaimiņiene izcē la no s o m a s turzu a r sm a lkm a iz ītēm .

— V a rb ū t jū s a r ī dzersiet k a f i ju ? — laipni a p v a ic ā jā s S o f i ja .

— P ald ies . Es no k a f i ja s n egulēšu , — atte ica sieviete un iekodās nap oleonā.

Š tap ē trekn um u, štapē, a r ļaunu prieku d o m ā ja A rnolds, paskat , no p la s t is k ā s o p e rā c i ja s so l ī ta j ie m skaistu m iem a t l i ­kusi vienīgi rē ta pazodē, no h a ltu rē j is d akterī ts , ie k asē jis naudiņu, uzstiepis ādu, bet pie šuvēm nav p ie s trā d ā jis , s a ­diedzis kā laucin ieks p ārp līsu šu tupeņu m aisu . S a ld a is krēm s, un k ā ja s , p ietūkušas , a r v arikozes sietiem vēnu m e z g ­liem, kas sp iežas ca u r i ne i lona zeķēm. J ā , labu apetīt i un s a l ­du d u s u ! . . . A rno ld a n īg ru m s b i ja viegli iz sk a id ro ja m s, n e ­gat īv o s em o ciju lādiņus zem ap ziņā tv ē ra v isai nekļūdīgi, un A rnolds v a r ē ja derēt kaut uz k o n ja k a kasti , ka kundzīte ir no tām , kas k a tr ā ie sp ē ja m ā reizē min vīra posteni, vecāku nopelnus un s a v a s t ies īb a s . . . Bet sieviete t ikm ēr ķērās pie m a g o ņ m a iz ī te s . Uz g lā z e s m a l iņ a s re d z ē jā s k a r m īn s a rk a n i lūpu nospiedumi.

Aiz lo g a nak ts nom ākti meži m i jā s a r t īrum iem , horizonts g a i s a tu m sā , bet koki pret debesīm st iepās drūmi un draud ī­gi, sa p lū sto t s m a g ā , rē g a in ā sienā g a r d zelzce ļa st igu . L ikās, šim biezoknim ir v ism az tū k s to š g a d īg s m ūžs, ta s p ieredzējis kņazu Vitautu vedam tautiešu s c īņ ā s pret teitoņiem, kā no S e n k ē v iča rom āniem iz jā ju š o s poļu k a v a lē r is tu s , kas , a t v ā ­zuši zobenus karos a r zviedriem un krieviem , s a v u la ik ieņē­m a M a sk a v i ju , bet reiz sep tem brī m ē ģ in ā ja a r tiem rokās s tā t ie s pretī G u d er iān a tanku kolonnām . M eža m a s īv s b i ja l ie ls , ņ i rb ē ja stum bri, un šķita, te b iežņā v a r ē ja m ald īt ies p a g ā n u dieviņi, vientuļnieki, m ēra , sp itā l īb a s upuru un m e ž a b rā ļu d vēseles . K aut gan au s īs sa u le un apspīdēs k rā šņ u priežu silu, s t ig a s , a u to s tā v v ie ta s un p la k ā tu s a r a ic in ā ju m iem labi uzvesties un n em est zemē degošus sērkoc iņ us . K ā r t ē jā i lūzija , iedomu cu k u rg ra u d iņ š uzkodai. Kā b ērn ībā , dedzot spuldzi bubuļu p i ln a jā p a g ra b ā . Kā puišiem, k a s mīl p lātīt ies , cik lus tīg i g ā j is a rm i jā , vai s ievietēm , ku ra s , s īk a ja m krūti d o d a m a s, s tā s t a draudzenēm , ka tād s nieks vien b i ja , d rusciņ p a b rē c a un p iedzem dēja .

P a v a d o n e ienesa g lā z e s ar karstu ūdeni, A rnolds a tv ā k o ja k a f i ja s k ārb u un p lē sa c u k u r a r a f in ā d e s p a c iņ a s .

— M an karotīti , — lūdza S o f i ja .— J ū s u v ārd s m an likum s, — A rnolds ja u m a is ī ja a r o ­

m ātisku dziru.— J ā , kafi ju nekur n e v a r nopirkt, — te ica l īd z b ra u cē ja ,

ēdot ābolkūku.— B r a z ī l i jā kolhozi nodibināti, — m ē ļo ja A rnolds un

iztina žāvēto desu.— V eikalos nav , bet c ilvēki gan kafi ju dzer, ga n serv e lā -

tu dabon . . .— Es zogu. Ar dūci rokā , — r u n ā ja A rnolds un, atsit is

nazi ka u la s p a lā , g r ieza desu p lā n ā s ripiņās. — Jā u z ē d deli­katese . Svētk u g a ld a m ja u p ie k lā ja s .

— K as tad šodien par svētk iem ? A, rev o lū c i ja . . .— O, v ienreizē ji svētki! Vienreizēji ! — Te A rnolds ju ta

S o f i ja s roku uz p leca . — Sēžam s il tā v a g o n ā , tra u ca m ie s c a u r i tu m sa i un lietiem, m ie lo ja m ies a r kārum iem un n e a t ­va irām i tu v o ja m ie s n o s p r a u s ta jā m ro b ež līn i jā m . . .

A rnolds g r e m o ja desu un s p ē lē jā s a r a lu m īn i ja karotīti . Viņš nev iļus d o m ā ja par rūdītu za ld ātu zābaku s tu lm ā b ē ­dzināto karoti un p a š a nākotni, kas absolū ti n e sk a id ra s lēp ās kau t kur tā lu m ā , tu m sā un neziņā. Tik vien prieka, kā m azo- histiski sevi baidīt a r a u tsa id e ra l ik teņa iespēju , pilnīgu k r a ­hu, n en o m aksāt iem rēķiniem par īri un e lektrību , iz likšanu uz ielas , b ezdarbu un lē tā v isk i jā s l īc inātu g ļēvum u. Aiz­dzerties līdz renstele i , tad ta s a sn ie g u m s, g a lv e n a is , lai g l ā ­ze būtu p a rokai, šī pati g lā z e par sep tiņām kap eikām g a b a ­lā , k u r ā . . .

10

. . . kurā gu ld z ēd a m s ie li ja k o n ja k s , re ib inošais A rm ē n i ja s sa u le s e k s tra k ts . T ēvs kāru roku st iepās pēc g lā z e s , tad a t ­ta p ā s , va in īg i p a s m a id ī ja un m e k lē ja vēl vienu t j ikšu g lāzi . Uz g a ld a to b i ja kād s pusducis , b et v isas p ie g ā n īta s , sm ird o ­š a s . A rnolds te icā s neesam izlepis un ko n ja ku sev lē ja austru m nieku p ia lā . Saz in , kā š a j ā c ū c īg a jā ķēķī b i ja g a d ī ­ju s ie s ī s t a a ustru m nieku p ia la . Viņi k lu sē jo t c ē la dzērienu pie lūpām un ierāva .

— K a ltē? — v a ic ā ja Arnolds.— I n eru n ā , — a tb i ld ē ja tēvs, kurš, ģērb ies m ūžam n e­

m a z g ā tā p idžam ā, tu p ē ja uz iz ļodzītas ēģiptiešu apelsīnu k a s te s . N otrausis lūpas piedurknē, viņš ņ ē m ā s s tā s t ī t , ka šodien b e ig s dzert, z ina ja u , d zert ir slikti un kaitīgi, tā d a dzīve nu jābeidz , ne d rīk s t sevi dzīt postā , a r ī a k n a s s a b e ig ­ta s , a r akn ām jo k o t b īstam i, a k n a s p a g a id ā m n e p ā rs tā d a , eh, derētu b ra u k t uz dienvidiem, m inerālū deņi , rodona v a n ­n a s un v īn o g a s n ā k p ar labu vese lībai .

A rnolds k lu sē jo t ra u d z ī jā s v isap k ārt . S e n ā k tēvs d z īv o ja S ta ļ in a la ik a d ivistabniekā , nu viņš m it in ā jā s M a sk a v a s fo rš ta tē , v ie n is tab as v onun gā , kur iee ja c a u r virtuvi, bet sa u s ā a t e ja trepēs. Droši vien sa m a in ī j is un p ie m a k sa s naudu iz ču rā jis k o le k t īv a jā ķem ertiņā vai tepat, a u s g u s tā . Ģīm is v e c a ja m kā žūpam, ko mēdz rād īt te levizorā, a tm o sta m ie s pie b r ā g a s k a t la . Alkoholiķa simptomi s e jā un izp ausm ēs vai t īrveidā, kā i lu s tr ē jo t m ācību g r ā m a tu . B et dzīvoklī u r ī ­na, od ekolon a un p e lē ju m a s m a k a , tu k ša s pudeles un ēd iena pal iekas g a ld ā — aizkosts z ivju p īrādziņš, sa k a l tu s i r u p j­m aizes doniņa un m a r g a r īn a paciņa . Izpuvusi g r īd a , baloži uz palodzes un Iļjiča spuldzīte pie griest iem .

— M an ša u s m īg i g a r šo k o n ja k s , dēliņ! K o n ja c iņ š , — š|upstēja tēv s un m e k lē ja m ēslu spainī s ta rp m encu a sa k ā m c ig a re te s galu .

— Pīpē! — te ica A rnolds , velkot no mēte|a k a b a ta s nule a izsāk to « K osm osa» paciņu.

— Riebj a r f i ltru , — b u b in ā ja tēvs un, p ā r tra u c is a rh eo lo ­ģiskos izraku m u s, itin veikli a iz sm ēķ ē ja no gā z es l iesm as .

Viņi iedzēra, un tēvs s ū k s t ī jā s , ka m ā jā s nav ne c itrona, ne šo k o lād es . Art k a f i ja derētu, k a r s ta , kū poša k a f i ja . Š ņ ā c a plīts degļi, kas s i ld ī ja virtuvi s a l t a jā z iem as r ītā , zirneklis kak tā a u d a tīklu, kaimiņi aiz s ienas k v iecinā ja radio, bet tēvs n e v a rē ja be ig t priecāties, cik A rnolds liels izaudzis, cik sk a is ts un gu d rs kļuvis.

— Tad tu esi d akteris? Cilvēkus ā rs tē ? — viņš nem itīgi p ā r ja u t ā ja .

— J ā , jā , — a tb i ld ē ja Arnolds.— T a s ir labi, ka tu savu s irm o tēti a tc er ē j ie s . . . M an tāds

m ūžs, suņa dzīve . . . No dzīvokļa grib izlikt, e lektrību no­gr ieza , vēl čokā iespundēs.

— Ā rstēties n e s ū t ī ja ?— S ū t ī ja , — tēv s d rebelīgiem pirkstiem sn ied zās pec

z v a ig ž ņ o tā s pudeles. — Kā vēl s ū t ī j a ! . . . P r i e k ā ! . . . D a b ū ­ju rīt ta b le te s , pie b ļo d as t u p ē t . . . Un hipnoze. T a v ā ķerm enī ieplūst s il tum s, ta v s ķerm enis k ļū st s m a g ā k s . . . P ir m ā s ne­d ēļas pēc t r a k o m ā ja s kā iedzēru, tā uzreiz jā v e m j . Nekas, p ieradu, p ā r g ā ja . . . Nu, priekā, dēliņ! . . .

— P riek ā . Tu s t rā d ā ?— P a r ko tik neesm u s t rā d ā j i s . . . Š lo s e rs , k r ā v ē js brūzī,

s a n i tā r s s l im n īcā , kā viņu tur, kop ē js z v ē ru d ā rz ā . . .— Un ta g a d ?— AI, m iesīg s dēls , m iesīgs dēls , un p ra t in a k ā iecirkņa

p i ln varota is . A tnāk m iltons, m ap īte padusē, p ra š ņ ā , kad d a r ­b ā ie kārto šos . . . Т у н е я д с т в о " . K aut v iņam pauti no k als tu , dzirdi, no k als tu ! . . . Bet man b i ja divas au to ra p lie c īb a s . G r i­bi, p a rā d īšu ?

— N e v a ja g . Ticu.— Nē, p arād īšu ! M ūžam neesm u m elo jis , — s a g u m u š a is

vīrs svem p ās k ā jā s un d z ē rā ja sp ītā v a n d ī jā s skapīt ī , c i l ā ja kād as p avēstes un kvītis , svieda uz g r īd a s v ecas av īzes , p a ­p īra d ra z a s , korķus un s a ž u ju š a s desu ā d a s . — Nevaru a t ­ra s t . . . Eh, pazu du šas . . . Eh, au to ra p liec īb a s . . . Es o rg -

s intēzē s t r ā d ā ju . Ar vēzi c īn ī jo s . Ar leikozi. Tu zini, kas ir leikoze? . . . Pie m u m s ārzem nieki b ra u ca . Frič i un ja p o š k a s . S p ir ta nekad netrū ka . . . M ani sk a u ģ i noēda! Sap roti , s k a u ­ģi! M ūsu pašu l a t v i e š i . . . Un t a g a d es te v ien s ,nav a r ko p a ­ru nāt, vai tu m az saproti, kā ir, no r ī ta a tm o st ies , un nav ar ko p a r u n ā t . . .

— S ap ro tu .— Sūdu tu sap roti ! T av a m āte a r ī visu sa p ra ta , c ū k a tād a ,

viņai tik a p a k š ā kād am p agult ies , bet es te viens, vecs un s l im s . . .

— Iedzersim labāk . Uz t ikšanos.— Iedzers im , iedzersim . . . S a b u č o savu s irm o tētuku!— Labi, l a b i . . .— Tu a tcer ie s , e s tevi uz c irku vedu? F i la to v a lā ču s s k a t ī ­

jā m ie s un klau nus . Vēl g a i s a v in g ro tā j i b i ja . . . T ā d a s s m u ­kas m eitas sp īd īgos kostīm os.

— P ro ta m s , a tceros .A rnolds lū k o jā s i e sk u rb u ša jā vīrelī , kas piedurknē s la u c ī ­

j a d z ē r ā ja a s a r a s . U zburbusi se ja , s irm a s m atu šķ ip sn as ap pliko pauri. In teresan t i , vai ar ī m ani s a g a id a m ēnestiņš g a l v ­vidū, tā d o m ā jo t , A rnolds n e m a n ī ja kaut m a z ā k o l īdz jūtību , izpratni vai nožēlu. S ku m ju vietā s a l t a v ien a ld z īb a un vē lē ­š a n ā s tikt s v a ig ā g a is ā . C iešan as , p at iesas c ie š a n a s A rnolds b i ja red zē jis ik d ienas, gadiem b i ja liecinieks, kā cilvēki s a - s a g u m a zem d a b a s un l ikteņa n e ja u š īb a s u z k ra u tā n e p ā r­s ū d z a m ā lēm um a. Vieni lēni izdēdē ja , lo c ī jā s kā tārpi un s a p ­ņ o ja vairs t ikai p a r m orfi ju . Daži c īn ī jā s pretī , s a k o d a zobus un pēc in jek c i jā m pat jo k o ja . Vēl citi p ie d ā v ā ja naudu, c e r ē ­j a uz m ītisk ām im porta zā lēm un v ā rd o tā j ie m , lūd zās d akte ­rus vai v isā nopietnībā te icās d rīzum ā izveseļoties un ilgi, i lg i dzīvot. Bet viņam, lepni ru n ā jo t , h u m ā n ā k ā s p ro fe s i ja s p ā rs tā v im , a t l ik a s a ra u s t ī t b a l tā h a lā ta s tū ru s , m ērot ceļu līdz m ir ē ja p ied er īga j iem gaitenī un s a c ī t vārd u s , k a o p erā c i­j a novēlo ta un nazis nelīdzēs, vēl ļaunāk , o p e rā c i ja b i jus i v e l ­t īg a , s lim nieks palic is uz g a ld a . K as b i ja viena c irozes un a lk o h o l ism a m o c īta veča ņa u d a s pret brīžiem, no lā d ē ta j ie m brīžiem , kad n ā c ā s sam ier in āt ies , k lu sīb ā lam āties p iecstāvī- g a j ie m un, ve lkot nost g u m i ja s c im dus, a tka l a p ja u s t p a ša bezsp ēcību. M ier in ā jum i un gudrie p rā to ju m i, ka ā r s t s l ie la ­j ā spēlītē a l la ž paliks z a u d ē tā js , ne l īd zē ja . Lifts uz s a ld ē t a ­vu neveda tikai mironi, kopā ar s l im īb a s sa ēs to ķerm eni ra - te ļos k ā jā m pa priekšu a izrip o ja a r ī viņa go d kāre, t ic ība p a š a sp ēkam un nožēla . P a l ik a plika a p ja u sm a , cik cilvēks p at ies ī­bā ir v ā rs un n e a iz sa rg ā ts . Kādi nieka septiņi gadu desmiti c a u rm ē r ā un k ā r t ē jā trūdu pika iegu ls t k u l tū rs lā n ī , p a t nāves cēlon is tiek d okum entēts sen m iru šā , nedzīvā valodā.

B et tēvs t ikm ēr š ņ a u k ā jā s un b u b in ā ja , ka nav ko dirsties, viņiem abiem jā d z īv o kopā, viņiem abiem būs tik labi, ju m ts v irs g a lv a s , s i l tum s un daudzi la im īgi gadi priekšā . A rnolds re d z ē ja , vēl nedaudz, vecais p ļē g u rs a izm igs , un viņu nepa- m od inās p a t a to m k a ra pirmo bumbu sprādzieni.

— K lausies , tēv! P a ra k s t i šo papīru! — A rnolds v ēra «diplomātu» un p l iv inā ja rokā dokum entu, kuru uz netīra g a ld a likt ne d rīk s tē ja .

— N ep arakstīšu .— K āpēc?— G a lv en a is neko nep a ra k s tī t . T ad neko nepiešus.

(Turpinājums sekos ) .

1 š e i t — a i z c e ļ o š a n a , ( k r i e v u v a i . )2 S a s t ā t i e s c ie šā k , ( k r i e v u v a i . )3 E i , t u , ta is i e s f i k s ā k ! ( k r i e v u v a i . )4 K o t i k i l g i ? ( k r i e v u v a i . )5 še i t — S ū r s d a r b s , s a l d i a u g ļ i ( k r i e v u v a i . )b L a s ie t , a p s k a u d i e t ( k r i e v u v a i . ) — tā d z e j n ie k s V . M a j a k o v s k i s 20 . g a d o s a i c i n ā j a ā r z e m n ie k u s a t t i e k t i e s p r e t p a d o m j u p res i.7 N o s k ū p s t i L a r o č k u p iecas re iz e s ! S a p r a t i , p iecas re iz es ! ( k r i e v u v a i . )8 K a m k a r s t u t ē ju ? ( k r i e v u v a i . )9 N u ko, m a m m ī t , d z e r s im a r to t ē ju . ( k r i e v u v a i . )10 V e r d o š s ū d e n s , ļ o t i v a j a d z ī g s v e r d o š s ū d e n s , ( k r i e v u v a i . )11 L i e k ē d ī b a . ( k r i e v u v a i . )

11

.

Tu gu li, un te v ī staigā zemi pazemes vē ji,

m etro tun e ju g lāsti, smaržas un bezize jas,

tu g u li, un slīdošas kāpnes ved tavus sapņus uz darbu

kā pro le tā riešus agrus, b lāvus, b līv u s un skarbus;

tu se v ī kā vagona s tū rīp re t sienu a tsp ied ies, stāvus

nepam osties, pa t sajuzdams pēkšņas bailes no nāves;

tu g u li. Un ātrum u uzņem tukšuma klabošā gaita.

M elns dežurants s tik lo tā būdā mazas naudiņas skaita.

puisītis no Pārdaugavas

no smilšaina pagalm a iznāca kaķis un p ras īja kāpēc te s iev ie te stāv b e t b lakus man stāvēja māja kurai b ija p irm ais un otra is stāvs

tad atpakaļ pagalm ā iegā ja kaķis jo kaķim likās v iņu kāds sauc man a rī likās kāds sauca mani tā ne b ija tas jau bū tu par daudz

tev tādas lietas vē l neprasa kaķis tev viņš paga idām saka mur es gā ju uz mājām un devos p ie miera be t m iers b ija dev ies c itu r kaut kur

p u is īt tu d z īv o tr īs ielas tā lāk un tika i šīs r ie b īg ā s ielas mūs šķir tā v iena kas b ija tā otra kas būs un trešā visp la tākā kura ir

es bēdājos

es bēdā joska t ik daudz manu vārdu kā mazi a isbe rg i pa aukstām jūrām d re iiē vē l va irāk bēdā jos ka lik tens lēmisgrim t b e z d ib e n ī viņu m ilzu rum pjiemnekadnekadv irs ūdens nepacelties

un smagi šūpoties zem plānās ādas

es priecājos

es priecā joska m agoņsārtu ausiman šod ien uzdāvā ja pavasarisvē l drusciņ priecā joska viņai nepieskārosun ne iečukstē ju vē l kādus melusno kuriem nobā lm aig ie pavasari

ak kādus augļus pa c ie tīb a nesīs

es aizmiegu

es a izm iegulai novērtē ts tas tie kkā v ie n īg a is un īs ta is m ierinā jum svē l saldāk a izm iegutais svešās mājāskur aklas nogurušas v ie n tu līb a sp ie sāna v iena o tra i s ild īdam ās

kā kucēni z īž a izm igušo māti

d ivas c irta inas ilz īte s uz liepu ceļa p ie tilz īte s un mēs ripo jam tā lāk par autom ēdz d ē vē t šo konstrukc iju caur stik lu vasaras plaukum ā redz za|ojam destrukc iju raushen pa lapiņām skujiņām nočabas vē ji un gari vārdus liek tē tis un māmiņa v ie tvā rdus v in n ē ti kari saulriets gan asiņains izskatās visās pasaules malās jautā jum s tika i par malām sadalās nesadalās sm aržīgā atmatas zālē be idzam ās skudriņas rosās b e id z o t satumst un tad jau vairs v ie n īg i ē rg ļi plosās

pašā nakts v id ū kad ize ju nožē lo t svešus grēkus divas c irta inas ilz īte s stāv p ie te lts sveikdamas karaspēkus

Kūma

Piedzim st malda un cerības bērns, kuram vēsture prasās kūmās, p iedz im st, iek liedzas, ie e lp o , apklust un a izm ieg zem krūma.

Ak, cik jauna un da iļa stāv — it kā nebū tu dzem dē jus i — māte, kam acis kā taureņ i skrien uz nākamā malda pusi.

Pamostas bērns. V isapkā rt kluss. Norim st pē dē jā vēsm iņa krūmā. Nav neviena. Bet pā ri tīrum am ar izkapti nāk v iņa kūma.

b īutTul

>063

t i t

>TW' b

12L i

svētdiensrīts

tu uz liec ga lvā katliņu es uz la iko ju vāciņu z ied la im e s p o g u lī tu nāc silst kafijkanna gars un prāts ir svē td iensrīts var ciem os ie t gaišs svē td iensrīts un miesa z ied un g rām atn īca c ie t

Aicinājums «Saulgrieži 88—89»

jūs manas sirdsapziņas d e pu tā ti tu r a izm igušo varžu parlam entos zem ledus b iezā iz tu r īg ā vāka lai ziema p ie d ē vē jums grēkus entos ar silta vē ja p irm o p ieskārienu uz mākoņa ar saulesstara z ibu jums jāparakstās būs un jāapsolās ka iz p ild īs ie t vē lē tā ju g ribu

kad ledumnav vairs kur dē tiestas ļo ti g r ib konso lidē ties

kad ledusbalsos par kon so lidā c iju pā rs tāv ie t ūdeņu nāciju

un lāstekām p ienag lo ts Kristus svētīs Saulgriežu ekstrēm istus

ūdens izp lūdum s manās smadzenēs s līkon i slaidais pā ri p lūstošā m aigumā un cik d z iļi m īlēs im mēs

konkrē ta e lle konkrēts laiks konkrēts pa t s līkon is konkrētais tika i ne mans m īļo ta iskonkrēta straume mūs abus nes kur tu be id z ies kur sākos esatkal be igas ar sākumu draud skaid iņa n e g rib un raudm eitene vecene krastā stāv kuģa ēnas tai v ie tā vairs nav konkrētas ba iles mūs abus žņaudz atļauts tas pats kas neatļauts

un akmens k r īt dze lm ē sāpes g rie ž v irp u li

tās jūsu prob lēm as

klīstoša is ho land ie tis d a m b ī iebāzis p irkstu tu r ūden i

aprīlis

zem e ir iešūpota zem e ir iešūpotaba iļu sp rādz ien i abos vēz ienu galos sulu sprādz ien i akmeņos dze lžos skalos pum puru sprādz ien i ledus kas izp laukst zem e ir iešūpota pa loszeme ir iešūpota un es tu r nep ieda los

pavasaris

m īļa isvai tev nav b a il no šīm dom ām

nēes v ienkārš i a tdodos tām man no kastaņu balta jām romām vē jo va ld o n īg s aromāts un pa s lepeno pu rpu ra ce ļu r ip o zelta lo d īšu bars es no ārp rā ta c ie toksn i ceļu kurā m eli vairs neaizskar

m īļa isvai tev nav b a il no šīm dom ām

manai p ie re i tuvo jas lūpas

tu jau a rīnoklusē vairāknekā izk lie d z v ie n tu ļi žūpas

lietiskiepierādījumi

ir b e zg a līg s prieks b e t vā rd i skopi lai svē tīta ziņa ka pastāv LOPIun n e tic īg ie lai smejas par manies ticu tamka eksistē G A N Iiz tek skaidri tic īb a s strautitu r kur atrodasSILE un AUTIit visa ve idsik ve ida b ijum sik lie ta lie tiska is p ie rā d ījum sar glābšanas vēsti ziņnesis skrienes b i j īg i d z ird uS A LM I un SIENS

Kurzeme

no sevis kā zaļu lo ko m o tīv iizstum sapni par labāku d z īv ija tas sāpēsiek liegs ies L īv ikur pa liks rētanāks 2aks ar īv iun Slampe Smārdeip ieg u lē s b l īv ita i v ie tā kur sapņopar labāku d z īv i

auļojošais aleksandrs

viņš ir sarkans un nevaldām s un redzams m irk lī kad šķērso jū ru tas uz kariem uz kād iem kariem neatceros uz ang ļu būru

pagalm s p ilns ar augošu zā li tu r manas drebošās basās kājas ieg rim st d z iļi es ba idos b īs tos aleksandrs lai neapstājas

nekā cita t ik sarkana navviss kas nāk vēlāk dze ltens kā bo tk insb ā li rozā ir sarkanie z irg ikurus p e ld in a pe trovs vodk ins

kas ir ba iles ko noz īm ē vārds es vēl nezinu m īts vai semīts skaisti izklausās e b o n īts aleksandrs ir liesma pār zemi

es to nevaru nosaukt par rūsu un nekad es neteikšu andris pā r manu b ē rn īb u vasaras nak tī p la iksn ī au ļo jošs aleksandrs

vairs mani nemodini

sapnī e ju kā žira fe slaida auto d re b ina tilta margas mani māmiņa mājās gaida esmu droša pat gaiss mani sarga

liecu lepn i pār m argām kaklu spļau ju laiskām žirafes lūpām le jā upe g lu d a un čakla manu a tspu lgu k lē p ī šūpo

sapn ī stāvu uz sava tilta lēn i saskaitu ū d e n ī lokus pare iz inu ar vasarām siltām da lu ar ziemu un iegūstu kokus

sapn ī smejos un p lūcu lapas izslē jusi raga ino ga lvu mani koki pārvēršas japāņos v iņ i žira fi ba ro ar ha lvu

mani japāņ i ie k r īt upē tā tad b rie sm īg u sapni redz m a ilītes būra nav un es atkal tupu t ilta m argu drebošā a ilē

sapnī upe iedz iedas skaļi sapn ī visu sap ro to t smaidu koki kuru vē l nav ir zaļi mani m āmiņa mājās ga ida

izn irs t nom oda tuksnes ī klusi manu s lap jo japāņu rota ne iz liec ies ka saldi dusi sapn ī es esmu apbruņo ta

tu kas mani m od in i r ītos tu kas sapni par mani zin i a tdod visu man n o la u p īto un vairs mani nem od in i

13

VIENS DZEJOLIS

V IZ M A BELSEVICA

L A T V IJA S VESTURES M O T Ī V S : V E C R ĪG A

Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē. Klusē akmens sievas kailās.Klusē heraldiskie zvēri.Klusē torņi. Torņu galos Gai|i klusē.

Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē. Tā kā atslēga, kas klusē,Kad ap dzelzi svīstot sitas Paņēmēja pulss.Iekarotājs vienmēr krīt.Viņa asinis uz bruģa Klusēs.

Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē. Vienaldzība! Trulums! G|ēvums! Nejautā. Tev neatbildēs. Pārejošam vajag kliegt.Taisnoties. Pierādīt.M ūžīgais var klusēt.

1967

Ne tāpēc šo dzejoli izvēlējos, ka sadedzināto raganu dūmi vēl saožami, arī ne tāpēc, ka ap to daudz trītas mēles un zobeni. Protams, «literāro tiesu» drūmās dienas nedrīkst aizmirst, nav iespējams arī aizbērt kapus un m ierīgi dzīvo t, jo, gribot negribot, mēs vienm ēr kaut ko meklēsim pelnos un vēsturē.

Bet, kā jau teicu, ne tāpēc . . . Klusēšana nav mēmums. Klusēšana nav pielāgošanās. Klusēšana nav nodevība. Klusē­jot pateiktais nav apgāžams un izsvītrojams.

Klusēšana ir pozīcija , īpašs cīņas veids, mocekja ierocis pret varu. Klusēšana ir daba.

Vienkārši ieklausieties, cik skaļi šis dzejolis māk klusēt.

G U N TA R S G O D IŅ S

h t

.zmifn*-§ги!>* t

гЬ «г *»

SARMĪTES M A L IŅ A S z īmējums

15

ALEKSEJS PROKOFJEVS

PĒDĒJAIS

G ara dzīve un īsten ība

T eikt vienkārši «ekspresionisms» — tas nozīmē nepateikt ne­ko, vienīgi, labākajā gadījumā, atsaukt atmiņā milzum daudz

vārdu un tēlu, starp kuriem ir tik lieli attālumi, ka jebkura siste­matizācija šī viena termina ietvaros kļūst neiespējama. Mākslā ekspresionisms kopš 20. gs. sākuma turpina savu attīstību līdz pat mūsdienām. Vācu dzejā tam būtiskākā bijusi gadsimta otrā des­mitgade, 1910. gadus dižais vācu dzejnieks Gotfrīds Benns tā arī sauc — par ekspresionistiskajiem, norādīdams uz to, ka tajos gados ekspresionisms tā vai citādi izpaudās visā vācu literatūrā un tē­lotājā mākslā.

Bet kas tad ir ekspresionisms kā virziens? Tā Gotfrīds Benns jautā pats sev un tūlīt atbild: daži tā iedīgļus saskata Rilkes dzejolī «Pantera». (Precizitātes labad lasītājiem šo dzejoli atgā­dināsim parindenī:

«No iešanas pāri būra stieņiem viņas skatiens tik noguris, ka vairs neko neizteic. Viņa jūtas tā, it kā pastāvētu tikai tūkstoš stieņu un aiz tūkstoš stieņiem nekādas pasaules. Atsperīgi stipro soļu maigais slīdējums, griezdamies tai vismazākajā aplī, līdzinās spēka dejošanai ap viduspunktu, kur apdullināta stāv tā varenā gri­ba. Tikai reizēm bez skaņas paceļas augšup acu zīlītes priekškars.— Tad iekšā iekļūst tēls, iet caur locekļu saspringto klusumu — un sirdī izbeidz būt.»

Citi norāda uz Bergsona intuitīvismu un Huserla fenomenolo­ģiju kā uz Eiropas «konstruktīvā nemiera» filozofiskajiem priekš­noteikumiem.

Trešie apgalvo, ka ekspresionismu radījuši Rembo un Vitmens, bet vēlāk tas apguvis baroka ritmus un patosu. Vētras un dziņu laikmeta, Klopštoka un Helderlīna poētiku.

Tas viss varbūt arī ir ļoti tuvu patiesībai, saka G. Benns, taču nebūt netuvina mūs ekspresionisma izpratnei. Tālāk Benns no­stāda vienu otram pretī divus jēdzienus: «gara dzīve» jeb «garīgā dzīve» un «īstenība». īstenība — tas ir kapitālistisks jēdziens, tā ir zemes īpašumi un aizdevumi, rūpniecības produkcija un kredīti, tas viss, ko var mērīt ar naudu. Garam turpretī nav īstenības, tas gremdējas savā dzīvē, fizioloģiskā un psiholoģiskā sadursmēs, visā visumā ar savām bākām. Jautājums, ar kuru Kants reiz no­slēdza veselu gadsimtu filozofijā: «Vai izziņa ir iespējama?» — šis jautājums tagad pārvietojas uz estētikas jomu un skan šādi: vai ir iespējams attēlojums? No Gētes līdz Georgam un Hofman- stālam vācu literatūra pasauli izjuta kā vienotu veselumu. Jaunā mākslinieku paaudze esamību ievietoja kolbā un sāka to kondensēt un filtrēt, izdarīja eksperimentus, lai šajās ekspresionistiskajās metodēs garā paceltos līdz tām formas virsotnēm, kur mākslinieks, un tikai viņš vienīgais, impēriju sagrūšanas brīdī var savam laik­metam un tautai dot nemirstību.

II

«Ie jaukšanās» un «abstrakc ija»

Ekspresionisma poētiku atklāja mākslinieki — grafiķi un glez­notāji. Turklāt atklāja to ne tikai savos mākslas žanros. 1905. gadā Drēzdenē sāka darbību grupa «Tilts», 1911. gadā Minhenē— «Zilais jātnieks». Tās priekšgalā atradās krievu mākslinieks V. Kan- dinskis, kura dzeja vēl nemaz nav pētīta — par kaunu literatūr­zinātniekiem. Piemēram izmantosim mākslinieka Paula Klē dze­joli.

Sirds centrā kā vienīgais lūgum s aizskanējuši soļi

Kaķa fragm ents:auss smeļ skaņuķepa ieskrienasviņa skatiensdeg sm alki un rupjinav glābiņa no viņa vaigazieda burvīgum ābet apbruņota līdz zobiemun pie dvēseles viņam nekā radīšanai kopā ar m um s

(A tdzejoja AMANDA AIZPURIETE.)

Šis dzejolis nav datēts, un varbūt tā sarakstīšanas laikam nav nekā kopēja ar «ekspresionistisko desmitgadi». Taču sasaukšanās ar Rilkes «Panteru» ir acīm redzama. Klē it kā sāk no tās vietas, kur Rilkes dzejolis beidzas, un attīsta tēlu tālāk pretējā virzienā. Vispār ekspresionismam ir raksturīga gan slēpta, gan tieša Rilkes citēšana, vēršanās pie viņa tēliem un rotaļa ar tiem. Bet pievērsī­sim uzmanību kam citam: mākslā rodas jauna metode, nevis īste­nības tēlaina atspoguļošana, bet jaunas īstenības radīšana, izman­tojot mākslas līdzekļus. Tai arī jābūt galvenajai tēmai, runājot par modernisma mākslu vispār un konkrēti par ekspresionismu.

Termins «ekspresionisms» tēlotājā mākslā radās no vēlēšanās jaunās mākslinieciskās vēlmes pretstatīt impresionismam — īsam, mirklīgam situācijas tvērumam, iespaidam. Jaunā virzība bija uz kaut ko mūžīgu, būtisku, likumsakarīgu. Jaunais noskaņojums tiecās arī pārvarēt jūgendstila smukumus, tā neskaidro, izplūdušo skaistumu, tāpēc jāpiebilst: tā mērķis bija kliedzoša taisnība, bais­mīga patiesība.

Vācu nācijai un visai cilvēcei baismīgā desmitgade piespieda tos jaunos māksliniekus, kas visasāk pārdzīvoja laikmeta un strup­ceļā iegājušās civilizācijas problēmas, visā meklēt jēgu, izmantot visus līdzekļus lietu būtības meklējumos. Priekšplānā izvirzījās vissvarīgākās tēmas: dzīve visā savā skaistumā un šausmīgumā, nāve kā kustības turpinājums, nāve, dzīvāka par mehānisko dzīvi, par ikdienas mehāniskumu. No šejienes radušās krāsainās, sulīgās un plastiskās trūdēšanas, bojāejas un izviršanas ainas. Ekspresio- nisti paplašināja esības robežas, vērsdamies pie tā, kas notiek tālāk aiz dienas, dzīves un sapņa. Dzīve un nāve — tā ir mūžīgā diena, Pastarās tiesas diena, kas jau sākusies un turpinās, tagad un vienmēr. Laika ievainotajai mākslinieciskajai apziņai šī diena nav jāgaida, tā ir iestājusies. Filozofiska «koķetēšana» (lietojot G. Heima izteicienu) ar mistiskajiem dieva meklējumiem sevī pašā, kā tas, piemēram, notiek Rilkes «Stundu grāmatā», atkāpjas šīs utopiskās idejas šausmīguma priekšā. Viss pastāv vienlaicīgi, kā tas reiz jau bijis viduslaiku mākslā, pēc radītāja gribas — gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne, — viss tiek radīts pašlaik, 20. gadsimta mākslā, visu acu priekšā, pēc autora vēlēšanās.

Par svarīgu impulsu mākslas dzīvē kļuva vācu mākslas zi­nātnieka Vorringera grāmata «Einfühlung und Abstraktion» (1906.). Mākslinieka spējai iejusties Vorringers pretstata «abstrak­ciju», kuras pamatos meklējamas bailes no telpas un laika, kuras izjutusi cilvēce vissenākajā vēstures periodā. Tīrās līnijas un vien­kāršākās ģeometriskās figūras — šīs absolūtās abstrakcijas ir ciU vēka «mierinātājs līdzeklis». No šī brīža mākslai, tāpat kā cilvēces attīstības sākumos, jāpalīdz tai saistīties ar viņpasaulīgo, jāhar­monizē tās attiecības ar Visumu. Jo pasaule atkal kļuvusi tik trausla, ka sairst tepat acu priekšā.

1*

Georgs T rāk ls un Georgs Heims

Kā tas mākslas vēsturē bieži mēdz gadīties, vācu ekspresionisma būtību dzejā vispilnīgāk un visspilgtāk izteica tie, kas stāvēja uz jaunā virziena sliekšņa, tie, kurus vārda pilnā nozīmē pat īsti nevar dēvēt par ekspresionistiem. Austriešu dzejnieks Georgs Trākls (1887.— 1914.) radīja ireālu skumju un vientulības, ilūziju un bērnības, brīvības un nāves pasauli. Atšķirībā no vēlākajiem sekotājiem — sirreālisma un dadaisma — ekspresionisms neizvēlas par galvenajiem trumpjiem zem (pār) apziņu un formālus trikus. Kaut arī tā ietvaros formas meklējumi notiek |oti aktīvi, taču aiz tiem turpina pastāvēt atpazīstamu tēlu pasaule— dīvaina, mis­tiska, izkropļota. Trākls aizrauj lasītājus ar dzejas brīnumaino intonāciju un vārdu gandrīz vai taustāmo plastiku, vienā dzejolī apvienodams skumji skaisto un nospiedoši baigo. Viņa poētika balstās uz gleznieciskiem līdzekļiem, tāpēc daudz krāsu apzīmē­jumu. Kā senās freskās, viņa dzejā visbiežāk sastopams melnais, zeltainais, zilais, baltais, purpursārtais . . . Viss, kas notiek viņa dzejoļos, notiek nevis ar kādu konkrētu cilvēku, pat tad, kad au­tors lieto vārdu es, ne kādā konkrētā vietā, bet ar kādu abstraktu dvēseli (tātad ar visiem) kādā abstrahētā vietā (tas ir — šeit, uz Zemes).

Gribētos nocitēt vienu dzejoli, lai parādītu, ar kādām grūtībām nākas sastapties, atdzejojot Trāklu citā valodā.

VECA ALBUM Ā

Arvien no jauna atgriezies tu, melanholija,0 , vientufās dvēseles lēnprātība.Uz galu zelta diena kvēlo.

Pilns pazemības sāpēm liecas pacietīgais,Viss skanēdam s no maigas ārprātibas.Rau! Krēslo jau.

Nāk atkal nakts un gaužas m irstīgais,Un kāds tam Ildzi cieš.

Zem rudens zvaigznēm kvēlodama,Ar katru gadu zem āk klanās galva.

(A td ze jo jis PETERS B R Ū V E R IS .)

Sī «galva» uz iepriekšējā mistiskā vārdu gleznojuma fona nepado­das galīgai, viennozīmīgai atšifrēšanai. Kas tā ir — koka virsotne, saules vainags, cilvēka galva? Atbildes nav, un no tā viss dzejo­lis kļūst vēl biedējošāks, būdams uzrakstīts tik maigi un labska­nīgi, ka to grūti nosaukt citādi kā par ģeniāliem, neatdzejojamiem murgiem. Georgs Trākls nekrita karā. Strādādams par feldšeri austriešu hospitālī, viņš neizturēja kara šausmas un izdarīja paš­nāvību neilgi pēc kaujas pie Grodekas pilsētas.

Kādas dīvainas, liktenīgas apstākļu sakritības dēļ Prūsijā dzī­vojošam austriešu neprāša līdziniekam Georgam Heimam (1887.— 1912.) arī bija lemti dzejai tikai divi trīs gadi. Agrā jaunībā Heims atbrauca uz Berlīni, lai kļūtu par juristu. Taču, tikko viņš ieso­ļoja tiesas zālē, viņu — kā to liecina ieraksti dienasgrāmatā — pārņēma nevajadzības apziņa, izjūta, ka cilvēks ir pārāk niecīgs salīdzinājumā ar milzīgo likuma mehānismu. Heima daiļrade ir vēl nebijušā augstumā pacelta subjektīvisma paraugs. Par ienaid­nieku numur viens viņam kļūst buržuāzijas jēlā morāle, filiste- risms. Viņš vēlējās atmaksāt «savas jaunības slepkavām» un šī mērķa sasniegšanai bija tik patiess un kompromisus noliedzošs, ka Gēti, Georgi un Rilki uzskatīja par literāriem konformistiem, visādi izsmiedams viņus savās parodijās dzejā un prozā. Tiesa, ar Rilki ir sarežģītāk — paša Heima dzejoļi rāda, cik rūpīgi viņš lasījis Rilki, attīstīdams tālāk daudzus viņa tēlus. 1906. gadā deviņpadsmitgadīgais Heims ieraksta dienasgrāmatā: «Man j ā ­kļūst trīskārt egoistam, tādam man jābūt . . jo pasaule mani ir 100 reiz vērtīgāka nekā visos pārējos. Viņi taču neko nerada. Bet man jārada.» Sis radīšanas niknums, kurš viņu īpaši pārņem pēdējos trīs dzīves gados, ir galvenais, kas viņu paceļ pār citiem viņa laika jaunajiem literātiem. To, kas viņu atšķir no priekšgā­jējiem, viņš raksturo pats: «Kas mani nošķir no Nīčes, Kleista, Grabēs, Helderlīna? Tas, ka es esmu daudz, daudz dzīvāks. Gan labā, gan sliktā nozīmē.»

Heims sacer dzejoļus — redzējumus. Tur ir kara redzējums, nakts redzējums, rudens kā dzīves norieta un rieta kā neatvairā­mas nāves redzējumi. Visai viņa daiļradei caurvijas mākoņu tēma. Tos viņš salīdzina gan ar spokiem un miroņiem, gan neesošām

III pilsētām un valstīm. «Būtu vajadzējis nedarīt neko, tikai visu laiku verot mākoņus, tālos, noslēpumainos mākoņus, visbrīnišķī­gākos, kas bezgalīgās s k u m jā s . . . » (Šai vietā dienasgrāmatas teksts apraujas.) Viņa dzejas nostalģiskā tēma — nolādētība dzī­vot mužīgaja dienā, kas kļūst par katra viņa dzejoļa vai uzmetuma baismīgo idilli. Mīļotā un ienīstā Berlīne bieži parādās viņa dzejā, kur atrodams viss: gan visus vācu ekspresionistus vienojošās šaus­mas, tehnikas gadsimtam tuvojoties, gandrīz mistiskās bailes no tā, un smacīgā Berlīne ar līnijdroškām, omnibusiem, automobiļiem, velkoņiem, liellaivām un vilcieniem, gan kropļu un ubagu tēli un ārprātīgi karuseļi.

Heimam ir arī dzejoļi, kuros skumji apzināts šīs vienlaicīgi baismīgās un skaistās dzīves īslaicīgums. Savās milzīgajās dzīves un radīšanas slāpēs viņš šausminājās par to, ka apkārt nekas ne­notiek. Kā dzīvi virzošais spēks viņu piesaista Revolūcijas tēls. īpaši viņš aizrāvās ar Francijas 1848. gada revolūciju un krievu revolucionāriem. Sapņoja dzīvot Perikla vai Napoleona laikos. Karš, no kura mierīgajā 1911. gadā vēl nebija ne miņas, viņam reizē graujošs un attīrošs spēks, esības katarse. Viņa trauksmai­najai dvēselei vajadzēja, lai kaut kas notiktu, piemēram, lai noga­linātu ķeizaru vai krievu caru. Viņam vienlaicīgi gribējās būt teroristam un prūšu virsniekam, taču vislabāk viņš justos, būdams ķeizars. Tā stāsta viņa dienasgrāmatas. Pēdējā no tām, iesāktā 1911. gadā, pirmie vārdi ir: «Georgs Heims. Kurš nezina ceļa.»

IV

«Cilvēces m ijk rēs lis» un hum ānism s

Teikt «ekspresionisms» — tas nozīmē nepasacīt neko, vienīgi — sliktākajā gadījumā — atmodināt klausītājā (lasītājā) bailes, kam piejaucas neizskaidrojams niknums. Viņā radies stereotips priekš­stats par kaut ko kliedzoši briesmīgu, aizlauztu, pretīgu. No ku­rienes šai mākslā tik daudz epatāžas, vēlēšanās ņirgāties par mākslas lietotāju? Un kāpēc tad Lunačarskis ekspresionismu sau­ca par visrevolucionārāko Rietumu mākslu? Tā nebija nejaušība, ka līdz 1933. gadam izdzīvojušie, pirmā pasaules kara ugunīs ne­kritušie mākslinieki un dzejnieki, kas bija saistīti ar ekspresionis­mu, nacistiskajā Vācijā tika pasludināti par «izdzimteņiem» — ar visām no tā izrietošajām briesmīgajām sekām. Nerunājot ne­maz par koncentrācijas nometnēm un vajāšanām, pieminēsim tikai to, ka nacisti gandrīz pilnīgi iznīcināja ekspresionisma dzejas krā­jumu «Cilvēces mijkrēslis», kas iznāca 1920. gadā un tagad atzīts par labāko klasisko ekspresionisma lirikas apkopojumu. Priekš­vārdā «Cilvēces mijkrēšļa» atkārtotajam izdevumam Ņujorkā 1959. g. šī krājuma sastādītājs Kurts Pintuss raksta par to gadu ekspresionisma lirikas masveidību, kam nav atrodama analoģija li­teratūras vēsturē. Kad mēs runājam par Vētras un dziņu laikmetu vai par romantismu, vienmēr tiek domāts viens vai divi duči autoru, un parasti mēs tos pazīstam. Dzejoļus, kur izpaudās ekspresionis- tiska pasaules izjūta, rakstīja simti dzejnieku. Vēl vairāk šis skaitlis iespaido salīdzinājumā ar literatūras virzieniem, kas vienlaicīgi ar ekspresionismu attīstījās citās valstīs. Tikai nedaudz vārdu no Apo- linēra līdz Kokto Francijā, no Ungareti līdz Montālem Itālijā, no Hļebņikova līdz Majakovskim Krievijā utt. Cita lieta, ka daudzi vārdi pazuduši bez pēdām, itin kā izšķīduši literatūras straumē. Vēl vairāk, tāda bija traģiskā likteņa ironija, ka Vācijā pēc nacisma krišanas par vācu ekspresionistiem uzzināja, lasot tos, kas bija mācījušies no ekspresionistiem.

No mūsu laikmeta augstumiem mēs jau varam brīnīties, ka tādi dzejoļi varēja būt augstākā mērā epatējoši. Un kādi gan dzejoļi tagad varētu pa īstam nobiedēt cilvēci, kas pārdzīvojusi divus pa­saules karus un citas nacionālas un vispasaules traģēdijas. Gluži pretēji, pat lielākās daļas «Cilvēces mijkrēšļa» dzejoļu atribūtika mums tagad liekas ļoti tradicionāla. Runāt par šīs mākslas itin kā velnišķīgo raksturu — tas tagad jau kļuvis par šablonu. Arī Rene­sanses humānisms tika pasludināts par velnišķu apmātību. Pēc Kurta Pintusa aforistiskā vērtējuma — ekspresionisti bija piekrāp­tie humānisti, jo īstenībai, ar kuru viņi saskārās, nebija nekā kopēja ar to humānismu, kuru viņiem mācīja ģimnāzijās un universitātēs. Šeit būtu vietā vēlreiz atgādināt, ka ekspresionistiskā pasaules uz­skata pārstāvji galvenokārt bija jaunieši, vesela jaunu cilvēku paaudze.

Redakcijas piebilde. Georga T rā k la dzeja mūsu žu rnā lā b ija pub­licē ta 1987. g. 2. num urā . Latviešu va lodā pagaidām v isp iln īg ā kā vācu ekspresionistu dzejas pu b likā c ija a trodam a Raiņa Kopoto raks tu 8. sējum ā — viņš b ija g a tavo jis a tdze jo jum u k rā ju m u , kas būtu s tip r i līd z īg s šai rakstā m inēta jam «Cilvēces m ijk rē s lim » .

17

GEORGS HEIMS* * *

Mūsu steidzīgos kuģus viļņi Katru uz savu krastu grūž.Mums pa mirdzošo ziemu Jānoklaiņo viss mūžs.Mēs dejojām jūrā starp salām Un negriezīsimies atpakaļ.Kāpj ūdeņi arvien augstāk,Un debesis klusums skaļš.

Teic, vai esi tai pilsēta,Kur pie vārtiem sēž Kāds cits manā vietā,Vai tur tavus matus plūc vējš?Kad vakars nonīkst,Man rokās vēl alkains stars.Taujāju, kas tur staigā.Ak, tikai svešos te sastapt var.

Pie apbedītajiem gāju,Kur zemei vientulība sūrkst.Meklēju ilgi un saucu,Tevis nebija ari tur.Vēl es gāju pār lauku,Kur koki žēli sten,Augdami iekšā salstošās debesis,Lapas pazaudējuši sen.

Uzmeklēt tevi sūtu Kraukļus un kovārņus,Viņi ik novakari Pelēkā mijkrēsli ņudz Un vēlāk ar vaidienu žēlu Nakti kā akmeņi krīt.Katram dzelžainā knābi vainags,No salmiem un nezālēm pīts.

Reizēm kopā ar vēju Ieskanas tava balss.Tava roka pa sapņiem Blakus manējai salst.Aizlaikos reiz jau bijis Viss, kas šodien mums ir.Pasaule sēru tērpā, -Pelni uz galvas birst.

KARŠ

Ilgi gulējušais, nu viņš piecēlies,Mijkrēsli stāv, nezināms un liels.Velves grūst, jo viņam vajag vietas daudz.Mēnesi viņš melnā rokā žņaudz.

Pilsētai sāk aizsmakt vakarīgā balss.Sveša tumsa tuvojas un nepazīstams sals.Tirgus raibais troksnis ledū pārvēršas,Taču ļaudīm skaidri zināms nav nekas.

Viņu plecus apskauj draudīgi kas baigs.Uzdots jautājums. Nav atbildes. Un nobāl vaigs.Tālu zvanu duna ausis sīc,Vīriem smailās bārdas žēli trīc.

Viņš jau danci sāk pa kalnu galotnēm,Kliegdams: kareivji, jums mājā nenoslēpties, nē!Kad viņš melni galvu šūpo, nodārd atbalsis,Nošķind važas, kurās pasauli viņš iekalis.

Viņš kā tornis ļauj sev pāri svelmei krist,Diena bēg no viņa, straumēs satek asinis.Krastā līķu tūkstošus jau skaitīt varUn kā balta sega klājas stipro nāvesputnu bars.

Nakti šķērsām pāri laukam uguni viņš sviež,Gaudo sarkans suns un zobus iež.Nodibinās melnās tumsas valsts,Viņas robežās no vulkāniem krīt drausmas gaismas šalts.

Līdzenumā, kur bij rāms un vēss, '“•i>Slienas tūkstoš ugunskalnu virsotnes.To, kas slapstās ielās, cerot palikt dzīvs,Viņš grūž ugunsmežā, kurā liesmas augot pllv.

Uguns rij pēc meža mežu — pilns nav mērs,Aprij sikspārņus, kas nagus zaros cērt,Tā kā prasmīgs krāsnkuris mēdz urdīt pagales,Saurda viņš kokus, debesis šķist dzirksteles.

Dižās pilsētas grimst dūmos dzeltenos,Bezdibeņos slīd no zemes virsas nost.Viņš — tas milzīgais — pa kvēlojošām drupām klīst,Trīsreiz pavicina lāpu saniknotās debesis.

Ne zem vētras saskrandātiem mākoņiem,Ne starp sastingušās tumsas tuksnešiem Ša jā nakti vairs nevienam patvērumu neatrast.Ugunīgais piķis pil uz Gomoras.

* * *

Tavas garum garās skropstas,Tavu acu tumšais ūdens.Ļauj man tur iegremdēties,Atļauj dziļumos nirt.

Kalnracis kāpj uz šahtu Un šūpo nespodro lampu Pie rūdas vārtiem, kas veras Augstajā ēnu sienā.

Redzi, es kāpju lejup,Lai aizmirstu tavā klēpi Visus draudus no augšas,Elli, mokas un dienu.

Tīrumos, vēji kur stāv,Piedzēruši no labības sulas,Augstie un slimīgie krūmi Saaug pret debesīm kopā.

Dod man savu roku,Mēs arī saaugsim kopā,Laupījums vienam vējam,Vientuļu putnu skrējiens.

Iesim klausīties vasaru Negaisu ērģelēs dobjās,Peldēties rudens gaismā Dienas zilajā krastā.

Reizēm pie tumšā strauta Brītiņu pastāvēsim,Dziļi klusumā veroties,Meklējot mūsu mīlu.

Vai arī dosimies ārā No zeltaino mežu ēnām,Stalti vakara blāzmā,Kas pieri tev noglāstīs.

Reiz stāvēsim pašās beigās,Kur, dzeltenu traipu klāta,Jūra jau lēnām aizplūst Uz septembra līci.

Atpūtīsimies augšā Slāpstošu puķu namā.Dziedādams lēkās vējš Lejup pa klintīm.

Taču jau tagad no papelēm,Kas sniedzas līdz mūžīgai zilgmei,Brūngana lapa krīt Un atpūšas tev uz kakla.

Ht>Dievišķo sēru laiks,Mūžīgās mīlas mēmums.Ņem kausu, pacel Un miegu dzer.

Atdzejoja AMANDA AIZPURIETE

18

LĪDZSVARAM

Ojārs Vācietis. Ex lib ris. R., Liesma, 1988, 574. Ipp.

G od īga vārda izpausmes ve id i mēdz bū t visdažādākie — var patiesību paust klusi, sīksti, to var izk lās tīt zinoši, enerģiski, no te ik ti un var izk lieg t spalgi, pat histēriski. Formu nosaka situācija un te icēja temperaments, uzvedības kultūra. Mākslas vārds — a rī vis­traģiskākais, skaudrākais — ir sabalansēts, harmonizēts, tāpēc iedar­b īgs un, neaizmirsīsim , a rī attīrošs, dziedējošs, a tšķirībā no zināt­niskā vai sadzīviskā. Tieši šai pēdējā apstāklī saskatu Ojāra Vācieša nepublicēto , a rī presē palikušo darbu kopojuma «Ex lib r is » m il­z īg o noz īm i — šobrīd , kad esam līd z afektam novesti ar m ilicijas, prokurora, CK un VDK demokrātisma pārkāpum iem un patva/ībām , apskaidrojošs poētisks tēls vismaz novada lieko pārspriedzi, at­dod spēkus darbam. Tātad — a rī p o litis k i ekstrēmos apstākļos bez kultūras d z īv o t cilvēks vienkārši nedrīkst; tā līdzsva ro ti atgādā paliekošas patiesības:

«. . . labam vienmēr pretin ieks stāv p re tī, un vienm ēr tas ir labāk apbruņots.I r sliktajam uz zemes vairāk veidu, tas vairāk ass un vienmēr vairāk glums, bet tika i labais c ilvēc ību veido, šis nožēlojamais, be t manējs mazākums.»

(«Cīņas loģ ika » — 1970.) Par to , ka «Ex lib ris» precizē un noskaidro vairākus pārpratumus

dzejn ieka pilsoniskajā stājā, jau rakstīts «Jaunās grāmatās». A r ī par to, ka O. Vācieša dzejas tē li runā unisonā ar visapsūdzošākajām publikācijām presē par to ta litāro režīm u, kurā dz īvo jam , režīm u, par kuru viņam ilūz iju nebija, toties b ija skaidrs priekšstats, kas to nosaka, balsta. Laikam tālab acis iep letu līd z pusvaigam, un sametās kauns, lasot V. Daugma/a vārdus (LM , 1989, 26. janv.), ka «Vācietim b ija pub licē ti daudzi d ze jo li par partiju un neviena — pret», kauns par sprieduma pavirš ību a ttiecībā uz dze jn ieku, kas kopā ar V. Belševicu kopš sešdesmitajiem gadiem vārdā «rakstnieks» saglabāja sēmu «tautas sirdsapziņa» un tas sevi — miris būdams — aizstāvēt nevar. Nākošā rindkopā kauns pārauga neizpratnē: vai tiešām recenzents būtu nokjuvis formālās loģikas gūstā un aizmirsis ņemt vērā poētiskās valodas specifiku je b vai O . Vācieša darbus, arīdzan «Ex lib ri» , nebūtu la s ījis īl Kā tad c itād i, pēc Daugma/a domām, mākslā varētu savu «pret», savu filo zo fiju izte ikt, ja ne patiesi un g o d īg i tē lo jo t tās zvērības, anormālības, kas ar partijas akceptu pastrādātas kopš 1918. gada un par ko runā bailes, «kā nav mūsu tankiem, bet kuras l i r tūkstošiem čehu, kas nebrauc uz ārzem ēml mājās, no Ķ īnā svilstošām grāmatām», tāpat «Pulkvedis Vācietis un Hirosima», «Oktobra svētki Magadanā», «Zorge», «Potjom- kina sādža», «No kurienes piedzim st apātijas», «1949. gada pavasaris», «Vadoņa augšāmcelšanās» u. c.f

Tātad — «Ex libris» precizē vairākus būtiskus momentus dzejnieka sabiedriskajā stājā un daža meklējuma aizsākuma laiku poētikā, kas cenzūras apstāk|os lasītājam palika nezināmi. Šodien uzzinātie konkre- tizē jum i stabilizē satrauktos prātus, liek apzināties, — ja O. Vācietis spēja būt g a rīg i b rīvs 60.— 80. gados, tad tagad gara b r īv īb a sevī (un sev apkārt) kopjama jo vairāk, to izda rīt v ieg lāk. Bez apziņas brīv ības , ko var d o t tika i cenzūras likvidēšana, nebūs neatkarīga ne ekonomika, ne kultūra, ne suverēna Latvija. Atgādināšu dzejnieka 1976. gadā teiktos vārdus: «Aiz mums b ija I tika i viena. I A p mums tagad I tika i viena. I Un mums priekšā I tika i viena. I Latvija. I I A t­speries I p re t kaulu kaudzi. I Esi sēkliņa I un audzi. I Esiet viens, I un būsiet daudzi I Latvijā», kuri, manuprāt, izcel patstāvīga sprieduma aug lību , va jadzību, la i vispār kas varētu a ttīs tīties . Bet patstāvīga domāšana rodas tu r, kur p ie tās strādā; tā satur sevī a tb ild īb u , nelokām ību. Papagailis, kā zināms, par iemācītā teksta saturu ne­a tb ild , viņš tika i to reproducē, viņš «bļauj I ļauj I ■ ■ ■ un s līd pār mani I tās ēnas,l kā nesēju nav vairs . . .».

Viens no septiņdesm ito gadu latviešu dzejas ieguvumiem ir psiho­loģiskā laika k lātbūtne tē lā, kuru pirmais ieviesa O. Vācietis « V i­sāda garuma stundās» (1974.) un kura aizsākumi meklējam i poēmā «Balsij bez pavadījum a» («Dzegužlaiks», 1968.). «E* lib r ī» ir dze­jo ļi, kas rāda nākošo etapu mēģinājumos, taustoties uz laika tiešu a ttē li cilvēka apziņā, sajūtās. Te domāju 1970. gadā rakstīto «Pēc kāda iaika», kurā ar slēptas gredzenveida kom pozīcijas p a līd z īb u norobežots izstiepta laika nogrieznis, ga ido t saules lēktu, bet «V iļņa galā» (1975.) jau demonstrē šo poētisko līd z e k li kā apgūtu, ar kuru turpmāk dzejnieks izsaka eksistenciālas jutoņas. A r ī tād i darb i kā «Pulkvedis Vācietis un Hirosima», «Zorge» apliecina nevien O. Vācie­ša ētisko, sabiedrisko stāju; to izteiksme gaiši saka, ka ra d īti tie

apmēram vienā elpā ar «K lavierkoncertu», «Etīd i», kamēr «Mani apsūdz manas usnes» (1979.) un «Ar varu» (1979.) neļauj aizmirst, ka radīšanas procesā viss ir vienkopus — gan pasaule, kurā d z īvo bērns, gan jaunais, vēl pat ne nojausmās biezējošais «Si minors».

«Ex libris» nav kārtots pa gadiem, kā būtu vieglāk sakārtotājai un pētniekiem . Grāmatas kom pozīc ija ve idota, vairāk dom ājot par lasītā ju un saturu tuv ino t viņa uztverei, t. i., vienam m otīvam loģ isk i pāre jo t nākošā. Izzinošos nolūkos sekojot sarakstīšanas laikam, re ­dzams, ka O. Vācietim īpaši a u g līg i b ijuš i 1968., 1970., 1975., 1976., 1979., 1980. gad i, kad v id ē ji ap pussimts dzejo|u paliek nepublicēti vai ārpus grāmatām, bet 1978. gadā pat pā ri simtam — cenzūra, «p lauk-' stošais sociālisms tipogrā fijas jaudās lasītājam liedza pašus būtiskākos, spožākos darbus, darbus, kurus uzdrošinos vērtēt par latviešu p u b li­cistiskās dzejas šedevriem («O ktobra svētki Magadanā», «Vadoņa augšāmcelšanās», «Zorge», «Jezuītu ceļa dziesma», «Ar varu»). Pro­tams, krājumā ir a r ī tādi, kuri cilvēkiem , kas lab i zina dzejnieka daiļrad i, sauks atmiņā situācijas, tēlus, izteiksmes paņēmienus no agrākām grāmatām, tom ēr pats kodols — tas paliks atklājums katram.

ANDA KUBULIŅA

OJĀRS VĀCIETISKALNA

Vai, cik smaržīgs lejā zieds!

Kāp vien, dēliņ , kalnā.

Vai, kā vējš druvas liec.

Kāp vien, dē liņ , kalnā.

Vai, cik mazs esmu esi

Kāp vien, dēliņ, kalnā.

Vai, cik daudz pasaules!

Kāp vien, dēliņ , kalnā.

Kalna gals kails un vēss.

Kāp vien, dēliņ , kalnā.

Vairs no lejas neredzēs.

Kāp vien, dēliņ , kalnā.

1976.

Veļu nav.Bet kas tad baltās naktīs pāri pļavām veļas?

Ceļu nav.Bet kā tad saukts Uz gaitu gājējs ceļas?

Mēs atceramies gadus, kas iet zilgmē projām, mēs netveramo uzskatām par radu un to cilvēkojam.

Lētā nav.Dārgs katrs mūžs,kas dz īvē godam noiets.

Svētā nav.Bet kā tad priekšā cilvēki un tautas galvu noliec?

1978.

(No grāmatas «E* libris»)

19

2ANS

POLS

SARTRS

I S T A B A

D arb ed ā kundze turē ja pirkstos gab a l iņ u ra h a t- lu k u m a . Viņa tu v in ā ja to lūpām p iesardzīgi , a izturot elpu, b a id īd a ­mās, ka dvaša nopūtis sm a lko pudercukuru, ar kuru bija a p b ā rs t ī ts g a b a l iņ š . «K ā roze,» viņa n o d o m ā ja . Tad spēji iekodās s t ik la in a jā m īkstum ā, un viņas mute pieli ja ar s a ­s tā v ē ju šo s sm aržu . «Dīvaini, cik ļoti s l im īb a s a a s in a iz jū ­ta s .» Viņa nog rim a domās par m o š e jā m , iztapīgiem a u s ­trum niekiem (kāzu c e ļo ju m ā viņa bija A lž ī r a ) , un b ā la s lūpas s a v i lk ā s sm a id a — arī ra h a t- lu k u m s bija iztapīgs.

N eskatoties uz p iesardzību, rokai ar šķīvi v a ir ā k a s reizes nonākot virs g r ā m a t a s lappusēm, tā s p ā r k lā jā s ar n iec īgām ba ltām p ū dercukura kaudzītēm. R o k as r ip inā ja , s l id in ā ja un č ir k s t in ā ja m azo s cuku ra k r is tā liņ u s pa g lu do papīru: « T a s m an a tgād in a A rkašonu , kur es p ludm ale la s ī ju .» Toreiz viņa n ē s ā ja lielu sa lm u cepuri ar zaļu lenti un p arasti iekārtn in - pašā k r a s tm a lā ar Zipa vai K oletes Ivēras rom ānu rokās. V ē jš bēra uz ceļiem sm ilšu v irpuļus, un laiku pa la i ­kam viņa no p u rin ā ja g rā m a tu , turot to aiz v ienas m a la s . Tā bija ta pati s a jū ta , tikai sm ilšu graud iņ i bija pavisam sausi, bet mazie cu ku ra kris tāliņi kusa uz pirkstu galiem . V iņa ie d o m ā jā s pēr ja in i pelēku debesu s trem eli virs m e ln a s j ū r a s . « T a s Dija vēl pirms E v a s d z im ša n a s .» No šo atmiņu s m a g u m a viņa ju tā s nogurusi un v ērt īg a kā sa n d a la š ķ i r ­stiņš. P iepeši a ta u s a prāta ta ro m āna n o sa u k u m s, kuru viņa tobrīd la s ī ja — « M a z ā kundze», ta s neb i ja g a r la ic īg s . B e t kopš nezinām ā s lim ība liedza D arb ed a kundzei a ts tā t istabu, viņa deva priekšroku m em uāriem un vēsturiskiem rom āniem . Viņa v ē lē jā s , lai c ie š a n a s , s m a g a la sa m v ie la un atmiņu m odrība , darītu iz jū tas s m a lk a k a s un briedinātu viņu kā labu s i l tu m n īca s augli.

Ar nelielu uztraukum u viņa ied o m ā jā s , ka tūdaļ pie d u r­vīm p ieklauvēs vīrs. Citās d ienās viņš nā ca tikai pret v a ka ru , n o sk ū p st ī ja viņu uz pieres, a p sē d ā s iepretim a tp ū ta s krēs la un k lu sē jo t la s ī ja Le T em ps. B e t ce tu rtd ien as bija D arb ed ā ku ng a d ienas; tad viņš uz stundu devas pie m eitas , p aras t i s tarp tri jiem un četr iem . P ir m s iz iešanas viņš rū gtu m a pilns g ā j a pie s iev as p atērzēt. Š īs ce tu rtd ien as s a r u n a s , kuru n o ­risi v a rē ja paredzēt iepriekš līdz v is s īk ā k a ja i detaļai , n o g u r ­d in ā ja D arb ed ā kundzi. D arb ed ā kungs ar savu klātbūtni piepildīja kluso istabu. V iņš nekad n esēd ē ja , bet s t a ig ā ja šurpu turpu. K a trs šāds viņa jū tu uz l iesm ojum s e rc in a ja D arb ed ā kundzi ka plīstošu stiklu šķinda. Un šī ceturtd iena būs vēl s m a g ā k a nekā p aras t i : doma, ka tūdaļ v a ja d z ē s a t ­kārtot E v a s a tz īša n o s , redzēt viņa milzīgo ķerm eni drebam d u sm ās , lika D arb ed a kundzei nosvīst , v iņ a p aņēm a rah at- lukumu no a p a k šta s īte s , nenoteikti p a s k a t ī jā s uz to un skum ji nolika a tp a k a ļ, viņa neg rib e ja , ka vīrs redz viņu ēdam lukumu. V iņ a s a lē c a s , dzirdot k lau ve jienu .

— Nāc iekšā, — viņa noteica v ā rg ā balsī .

20

D arbed ā kungs ienāca uz p irkstga l iem .— E s ieiešu pie E v a s , kā katru ceturtdienu.D arb ed ā kundze viņam uzsm aid īja .— Noskūpsti viņu no m anis .D arb ed ā ku ngs neatb i ld ē ja un s a ra u c a pieri rūpju pilnā

g r im a sē : ik ceturtdienu, vienā un ta jā pašā s tund a kurls naid s j a u c a s viņa ar g r e m o ša n a s sm agu m u .

— A tceļā es ieiešu pie F ra n š o . E s gribētu , lai viņš parunā nopietni un m ēģina viņu pārliecināt.

Viņa vizītes pie F r a n š o b i ja biežas, bet v e lt īg a s . D arb ed ā kundze p acē la uzacis. AgraK, b ūd am a pie la b a s v ese l īb a s , viņa r a u s t ī ja plecus. Bet, kopš s lim ība Dija p ad a rī ju s i ķ e r ­meni sm a g u , nogurd inošu s žestus viņa a iz s tā ja ar fiziono- m i ja s spēli : « ja » viņa teica ar ac īm , «nē» ar lupu kaktiņiem, un tā vietā, lai rau stī tu p lecus, p acē la uzacis.

— Būtu labi, j a viņu v arētu ievietot ar varu.— E s ja u tev teicu, ka ta s nav ie sp ē ja m s. B ez tam likums

ir nepilnīgs. F r a n š o man reiz s tā s t ī ja , ka viņiem ir neiedo­m ā ja m a s g rū t īb a s ar ģ im enem , cilvekiem ir grūti izlemt, viņi

rīb turēt s lim nieku m ā jā s , un mediķiem ir s a s a i s t ī ta s rokas.iņi var izteikt savu viedokli, bet tas ar ī viss. V a ja d z ē tu

sa r īk o t publisku skan d ālu , tad viņa pati lūgtu ho sp ita l iz ā ­ciju .

— Tev ta isn īb a , — D arb ed ā kundze noteica, — bet tas nav vienas dienas darbs.

— Nē. ■

Viņš p a g r ie z ā s pret spoguli un s ā k a knibināt bārdu. D arb ed ā kundze bez em o c ijā m lū k o jā s s a v a v īra s a r k a n a jā , v a r e n a jā pakausī.

— J a v iņa ta turpinās, tad paliks vel t ra k a k a par viņu, ta s ir ā rk ā r t īg i neveselīg i . Viņa neatiet no viņa ne soli, iziet no m ā ja s vienīgi, lai apm eklētu tevi, un nevienu nepieņem. N ekad never v a ļā logu, j o P jē r s to negrib . It kā slim nieka dom as būtu vērā ņe m a m a s . B r īn u m s, ka viņi vēl nav n o s p rā ­guši no sm a k ā m , un man šķiet, ka šo kvēpinām a trau ka netīrību viņi ied o m ā ja s par baznīcu. G od a v ārd s , d ažkart man liekas . . . viņai ir tā d a s dīvainas acis .

— Neesmu ievēro jusi , — D arb ed ā kundze s a c ī ja , — man šķiet, ka viņa izsk a tā s norm āli. P ro ta m s , viņai ir s k u m jš skats .

— Viņa ir līķa ba lum a. V ai gu ļ? V ai ed? To la b ā k n e ja u ­tāt. Varu derēt, ka, atrodoties Blakus tād am b ra ša m zēnam kā P jē r s , viņa n a k t ī neaizver ne aci. — Viņš n o ra u s t ī ja p le ­cus. — U n v isd īv a inākais ir tas , ka m um s, viņas vecākiem , nav tiesību a izstāv ēt viņu pret sevi pašu. T u rk lā t pie F r a n š o P jē r s būtu labāk apkopts. Tur ir liels parks. Bez tam , viņš, viegli sm aidot, piebilda, ar sev līdzīgiem viņš s a p ra t īs ie s lab āk . Viņi ir kā bērni un n e v a ja g viņus tra u cēt ; viņi ir kā

sava veida masoņu liga. Viņu vajadzēja ielikt slimnīcā jau pašā sākuma, pirmām kārtām Pjēra paša labā. Viņa inte­reses netiktu aizskartas.

Pēc mirkļa viņš piebilda:— Es jau tev teicu, ka man nepatīk, ka Eva paliek ar viņu

viena, it īpaši naktī. Iedomājies, ja pēkšņi kas atgadās. Pjē- rain ir ārkārtīgi noslēgts izskats.

— Es domāju, ka nav vērts īpaši uztraukties, viņš vien­mēr tāds izskatās. Vērojot viņu, rodas tāds iespaids, ka viņš visus izsmej. Nabaga zens, — viņa ar nopūtu turpināja, — ar viņa iedomību nonākt tik talu. Viņš vienmer iedomājās esam gudrāks par mums visiem. Viņš tā prata pateikt: «Jums

taisnība», lai izbeigtu diskusijas . . . Laime, ka viņš nespej novērtēt savu stāvokli.

Ar nepatiku viņa atcerējās Pjēra garo, ironisko, vienmēr mazliet sāņus pavērsto seju. Pirmajā laikā pēc Evas laulī­bas Darbedā kundze nebija vēlējusies neko vairāk kā maz­liet sirsnības no sava znota puses. Bet viņas pūles darīja Pjēru mazdūšīgu, viņš gandrīz nemaz nerunāja un bez in­tereses visam uzreiz piekrita.

Darbedā kungs turpināja savu domu:— Franšo mani uzaicināja apmeklēt savu iestādi, viņš

sacīja, ka ta esot lieliska. Katram slimniekam ir atsevišķa istaba ar ādas atpūtas krēslu un dīvānu-gultu. Tur ir tenisa

21

korts , un viņi v is tu v ā k a jā laikā sā k s būvēt peldbaseinu.Viņš b i ja n o s tā j ie s pie loga un s k a t ī jā s c a u r stiklu, mazliet

ļogoties uz s a v a m l īk a ja m k ā jā m . P iepeši, rokām k a b a ta un nola is t iem pleciem, viņš vingri p a g riez ā s uz papēža. D a r- bedā kundze ju ta , ka sāk svīst , tā tas bija v ienm ēr — tagad viņš s t a ig ā ja šurpu turpu kā lācis sp rostā , un, sperot soļus, viņa kurpes č ik s tē ja .

— D raudziņ , apsēdies, lūdzu, tu mani nogurdini. — Tad ar nopūtu piebilda: — M an ir kas nopietns tev s a k ā m s .

D arb ed a k u n g s ap sedas a tzv e ltnes krēslā un uzlika rokas uz ceļiem ; v ieg la s tr īsa s p a r s k r ē ja par D arb ed a kundzes m u gu ru : ta s brīdis, kad v a ja d z ē ja sā k t ru nāt, bija klāt . — Tu zini, — viņa te ica , aiz s a m u lsu m a iekase jo t ies , — otrdien es t ikos ar Evu.

— J ā .— M es ru n ā ja m par visu ko, viņa bija ļoti la ipna un sen

nebi ja iz rad īju si tādu uzticību. Tad es viņai šo to p a ja u tā ju un a p v a icā jo s par P jē ru . U n es s a p ra tu , — viņa teica, no ja u n a ap m ulsu si , — ka E v a P jē r a m ir ļ o t i p ieķērusies.

— Pie jo d a , es to labi zinu, — D arb ed ā kungs' atte ica . V iņš mazliet k a i t in ā ja D arb ed ā kundzi, viņam v a ja d z ē ja visu izk lāst ī t s īkum os, uzliekot punktus uz i. B et D arb ed ā kundze v ē lē jā s dzīvot tādu sm alku un jū t īg u personu s a b ie d ­rībā, ku ra s visu sap rot no p usvārda.

— E s tev g r ib ē ju teikt, ka viņa pieķērusies tam citādi, nekā mes iedom ājām ies .

— D arb ed ā ku n g s dusm īgi un s a tra u k ti izbolī ja ac is , kā ikreiz, kad viņš nesa p ra ta kād a m āj ien a vai s tā s ta jē g u .

— Ka to lai sap ro t?— S a r i , — D a rb e d ā kundze s a c ī ja , — neap grūtin i mani.

Tev jā s a p r o t , ka m an kā mātei nav viegli s tā s t ī t tā d a s lietas.— No tā, ko tu man teici, es nekā nesaprotu . — D arb ed ā

k u ngs dusm īgi novilka. •— Nu labi! — viņa atc irta .— Viņi vēl a r v i e n . . . ar ī t a g a d ?— J ā ! J ā ! J ā ! — viņa trīs reizes dusmīgi piekl audzinā ja .D arb ed ā ku ngs izstiepa rokas, nodūra ga lv u un ap klu sa .— Š a r l , — viņa sieva uztraukti noteica , — man n e v a ja ­

dzēja tev to teikt. B e t es n e v a rē ju to paturēt pie sevis.— M ūsu bērns! — viņš klusi iesa u cā s . — Ar šito trako! V iņš pat Evu v a irs nepazīst un sau c par A gati . Viņa droši vien zau d ē ju s i apziņu, ka tā u p urē jas .

Viņš pacē la ga lv u un barg i p a s k a t l ja s sieva.— Tu esi p ār l iec in āta , ka sa p ra t i pareizi?— B ez š a u b ā m . T ā p a t ka tu, — viņa dzīvi piebilda, es no

s ā k u m a n eg rib ē ju ticēt, un tu r k lā t es viņu nesaprotu . No domas vien, ka man pieskarsies šis n a b a g a ne la im īg a is . . . — viņa nopūtās, — M a n šķiet, ka tieši tādēļ viņa tā tam pieķē­rusies.

— Ak vai! — D a rb e d a ku ngs iesa u ca s . — Tu a tcer ies , kad viņš a tn ā c a lūgt E v a s roku, ko es tev teicu? E s tev teicu: «M an šķiet, ka viņš pārlieku patīk E v a i .» Tu vel n eg r ib e ji man ticēt.

Tad pēkšņi, p a l ik d a m s lillā, v iņš uzsita ar duri pa ga ld u :— T a s ir no izvirt ības! Viņš to a p sk a u j un skūp sta , s a u k ­

dam s par A gati , s tā s to t sa v a s m u ļķ īb as par l id o jo šam s t a tu ­jā m un vēl v e lns zina ko! Un viņa to p ieļau j! K a s tad s tarp viņiem g a lu g a lā ir? Lai viņa to žēlo no v isas s irds, lai ievieto a tp ū ta s na m ā , kur viņu v ar satik t no rīta līdz v a k a ­ram . B e t es nekad nebiju d om ājis . . . E s d o m āju , ka viņa ir kā a tra itn e . P a k la u . Žanete, — viņš u zsaka zemā b a ls ī , — es tev teikšu pav isam a tk la ti , man patiktu, j a viņai butu kads m īļāka is !

— S a r i , apklusti ! — D arb ed a kundze iesau cās .D arb ed ā ku n g s p aņēm a savu cepuri un spieķi, kurus ie n ā ­

kot viņš biļa a t s tā j i s uz ap a ļa ga ld iņ a .— P ē c ta, ko tu man tikko pateici, — viņš s a c ī ja , — man

nav daudz cerību . B e t tomēr es ar viņu p a ru n a šu , jo ta s ir m a n s p ienāku m s.

D arb ed ā kundze g r ib ē ja , lai v iņš pec iesp e jas ā t r ā k a iz ­vācas .

— Tu zini, — viņa te ica , d ro šin a d a m a viru, — man šķiet, ka E va i tā ir drīzāk s tū rg a lv īb a nekā kas cits . V iņa zina, ka P jē r s ir neizdziedināms, bet tu ra s pie sa v a un negrib , lai v iņas iedom as tiktu a tspēkotas.

D arb ed ā ku ngs sapņain i b r a u c ī ja bārdu.— Aiz s tū r g a lv īb a s ? J a , iesp ē ja m s. J a tev ir ta isn īb a , tad

alu g a lā viņa to pam etīs . K atru dienu ta s nav iz turam s, ez tam viņš izvairas no sa ru n a m . Kad es ar viņu sa sv e ic i ­

nos, viņš pasniedz ļengan u roku un neko n e sa k a . Bet, kad viņi paliek vieni, pie viņa a tg r ie ž a s f iksās id e jas — E va man t ā ’ teica. Viņš sāko t kliegt, it kā kāds grieztu tam rīkli, jo viņam ir h a lu c in ā c i ja s . Viņš no tām baidās , j o tas duc. T as lidojot ap viņu un viņš nespē jot a tra u t no tām acu.

Viņš pa ņē ma c imdus un t ur pinā ja :— Ta vienkārš i viņa to nepamet īs . Bet , j a viņai kāds

iepriekš s a gr oz ī tu ga l vu? E s gr ibētu, lai viņa mazl ie t biežāk izietu no m a j a s , redzetu pasaul i . Vi ņa sat iktu kādu j a u k u zenu — tādu kā S re de rs , inženieris pie S im pl o na , ku r am ir nākotne, tad viņa pārdomāt u s avu dzīvi un p a m a z ā m pie­r as tu pie d oma s to mainīt .

Da rb ed ā kundze neko ne at bi ldē ja , ba i dī da mā s , ka s a ­runa varētu atdzīvot ies . Vī rs nol iecās pār viņu.

— T a g a d , — viņš noteica, — ma n jāiet .— Ar dievu, tēti, — Da rb ed ā kundze s a c ī j a un n og l ā s t ī j a

viņa pieri. — Noskūpst i viņu labi stipri, ma nu d ār go n a b a ­dzīti.

Kad vīrs bi ja prom, Da rb edā kundze iztukšota nos l ī ga at pū ta s krēs l a un aizvēra acis. « K ā d s dzīv īgu ms ,» viņa p ā r ­metoši n o d o mā j a . Mazl iet a t guvus i spēkus, viņa lēni p a ­st iepa bāl o roku un, neat verot acis , s a t a u s t ī j a uz a p a k š t a s ī ­tes lukumu.

E va ar viru dzīvoja B a k a ielā, k ā d a s v ec as m ā j a s pi ekta jā s t āva . Da rb ed ā ku ng s mundri uzkāpa pa kāpņu s imt div­padsmit pakāpieniem. Un, kad spieda zvana pogu, ne maz nebi ja aizelsies . Ar s a j ū s m u viņš a t c e r ē j a s D or m oi j a j a u n ­kundzes v ā rd us : « J u s u ve cumā j ū s i zskatāt ies vienkārš i l ie­liski, Š a r l . » Nekad viņš n e j u t ās tik st iprs un v ese ls ka c e t u r t ­dienās, it īpaši , kad bi ja uzveicis kāpnes.

P a to laiku E va bi ja a tvērusi durvis. «Tiesa, viņa n e i z s k a ­tās labi. Neviena s l imnieku kopēja to nevaret u izturēt, varu i edomāt ies sevi viņas vietā.» Vi ņš no s kū ps t ī j a meitu: «S ve i ka , m a n a d ā r gā nabadzī te . »

E va at bi ldē ja ar zināmu vēsumu.— Tu esi mazl ie t bāl a, — D ar be d a ku ng s s a c ī j a , s a ņ e ­

mot viņu aiz va i ga , — tu par ma z kusties.I e s t ā j ā s kl usums .— Kā k l ā j a s m a m m a i ? — E va p a j a u t ā j a .— Ne visai . Tu biji pie viņas otrdien? B i j a a tnā kus i L uī ­

zes tante , viņa bi ja priecīga. Viņai pat īk uzņemt ciemiņus, j a vien tie n e k a v ē j a s p ār ā k ilgi. Luīzes t ant e bi ja P ar ī ze , lai nokārtotu to hipotēku lietu. E s tev j a u s tās t ī ju , tā ir dīvaina lieta. Vi ņa bi ja ienākusi m a n ā biroja pēc padoma. E s viņai teicu, ka nav izvēlēs — j āpā rd od . Viņa ir a t radus i pat pi r­cē j u — Bre to ne lu . Vai tu at cer ies B re t on e l u? Vi ņš ir izsities uz a ugšu.

D a rb e dā ku ng s spēj i t urpinā ja . E va k l a u sī j ā s ar pūlēm. Vi ņš ar s k u m j ā m n od omāj a , ka viņu vairs ne ka s neinteresē. « T a s ir t apa t ka ar g r a m a t a m . A g r ā k t ā s v a j a d z ē j a izraut viņai no rokam. T a g a d viņa vairs pat n e l a sa . »

— Kā k l ā j a s P j ē r a m ?— Labi , — E v a at teica, — tu gribi viņu redzēt?— Bet , p ro t am s , — a r p r i eku a tb i ldē ja D a r b e d ā ku ng s , —

es ieiešu pie v iņa uz m a z u br ī t iņu.Vi ņš bi ja pi lns l īdzjūt ī bas pret šo s l i mo puisi, bet ne spe ja

uzlukot viņu bez r iebuma. « M a n bail no s l imniekiem. » P r o ­t a ms , tā nav P j ē r a vaina, viņam ir d r a u s m ī g a iedzimtības na st a . D ar be dā kungs nopūt ās : « V a j a d z ē j a T>ut p i esardzī ­g ā k a m , bet t ā d as l ietas vienmēr uzzina par vēlu.» Nē, P j ē r s nav vain īgs . B e t t omēr v iņam vienmēr piemitis šis t r ūk u ms — t as veidoja viņa r a k s t u r a pa ma tu, šī s l i mī ba nav kā vēzis jeb tuberkuloze, no kuriem v ar a bs tr ahē t ie s , j a gr ib s apr as t , k ā d s īsti ir c i lvēks. Š ī nervozā g r ā c i j a un t ra u sl um s, kuri ta

atika Evai , kad viņš to apl idoja , nebi ja ne ka s cits kā t r a ­uma ziedi. «Vi ņš biļa t r ak s j a u tūl ī t pēc a ppr e c ē š a n ā s , t ikai

tad to tā n e m an ī j a . T a s ir g r ūt s j a u t ā j u m s , » D ar b e d ā ku ng s d o ma ja , «kur s a k a s atbi ldība j e b drīzāk — kur ta beidzas. B et visādā ziņā,» viņš t ur pi na ja anal izēt , « P j e r s vienmer d omāj i s tikai par sevi. Bet vai tā ir vaina vai s l i mī ba s re­zul t āt s ?»

Vi ņš sek oj a meitai pa g a r o koridoru:— S i s dzīvokl is ir j u m s par lielu, — viņš te ica, — j u m s

v aj adzē tu pārcel t ies uz citu.— Tā tu saki vienmēr, tēt, — Eva atbi ldē ja , — bet es j a u

tev teicu, ka P j ē r s negrib a t s tā t savu istabu. — T a s bi ja p ā r ­steidzoši no E v a s puses, — v aj ad zē t u p a ja u tā t , vai viņa labi apzi nās s ava vira stāvokli . 1as bi ja t ra k ai s , kuru v a j adz ēt u

iesiet, bet viņa ņēma vēra viņa l ēmum us un d omas , it kā j ē r s būtu pie pi lna prāta.— E s to s aku tevis pa š as labā, — D a r b e d ā kungs , maz^

liet noskai t ies , t urpinā ja . — J a es būtu sieviete, man butu bail š a j ā s v e c a j ā s slikti a p g a i s m o t a j a s telpas. E s gribētu, lai tev butu g a i š s dzīvoklis, kādus pēdēj os g a d o s ceļ pie O t o i j as , t r īs ne l ie l as i st abi ņas ar labu vent i l āc i ju . T a g a d viņi īrnieku t ru k uma dēļ ir paz emi nā ju š i ī res maksu, ta butu laba izdevība.

22

E va viegli pagr ieza durvju rokturi , un viņi i e g ā j a i stabā. S m a g a v ī r aka s m a k a aizspieda D ar b e d a ku ng a kaklu. Aiz­kari bi ja aizvilkti . P u s kr ē s lā viņš s a s k a t ī j a uz a t pūtas krēs l a a t zvel t nes P j e r a kār no pakausi — P j ē r s bi ja pagr iez i s vi ­ņiem mu g ur u, viņš ēda.

— Labdien, — D a rb e dā kungs s a c ī j a , pace ļot balsi . — Kā tad m u m s k l ā j a s ?

Da rbe dā ku ng s p i e gā ja tuvāk. S l i m a i s s ēd ē ja pie m a z a gal diņa , viņš i z sk at ī j ās noslēdzies sevī.

— Ak, mēs ē dam mīkstu oliņu, — D a rb e dā k u ng s pa a ug - s t in a j a balsi . — Labi , labi.

— E s nees mu kurls , — P j ē r s a t bi ldē ja m a i g ā balsī .Da rb ed ā ku ng s s a d u sm o ts p a s k a t ī j ā s E vā , it ka p i e sa u k­

d ams viņu par liecinieci. Bet E v a uzmeta viņam s m a g u s k a ­tienu un k l usē j a . Da rb edā k u ng s s a p r at a , ka apvainoj is viņu. « Tā. J o ļ a u nā k viņai .» Ir ne iespē jami a t r a s t īsto toni s a run ai ar šo ne l a i mī go zēnu — viņam ir m a z ā k prata nekā č et rus g a d u s v eca m bērnam, un E v a grib, lai pret viņu iztu­r as kā pret vīrieti . Da rbe dā k u ng s n e v a r ē j a nol iegt , ka ar nepaciet ību g a i d a to mirkli , kad ši s mi ek l ī ga uz manī ba vairs nebūs v a j a d z ī g a . S l imnieki viņu vienmēr mazl iet kai t ināja , it īpaši t rakie, j o tie bi ja netaisni . N a b a g a P j ē r s , pi emēram, bi ja p av isam net ai sns , ne vārda n e v a rē j a izrunāt bez a i zva i ­n o j uma, un velti lūgt viņam mazl iet l ēnprā t ī ba s vai kaut ī s l ai cī gu s avu mal du atzīšanu.

Eva n ov āc a olu t u r a m o un č a u m a l a s . Vi ņa nol ika P j ē r a m priekšā šķīvi ar nazi un dakšiņu.

— Ko viņš ēdīs t a g a d ? — j au tr i p a j a u t ā j a Da rbe dā kungs.

— Bifš teku.P j ē r s pa ņē ma dakš iņu ar savu bāl o pirkstu gal iem. U z m a ­

nīgi a pl ūko j i s to, viņš s āka smiet ies .— Š ore iz neies cauri , — viņš n o m u r m i n ā j a , nol iekot to s ā ­

ņus, es e sm u br īdināts .Ar dedzīgu interesi E va p i e gā j a pie viņa.— Aga te , iedod man citu.Eva p ak l a us ī j a , un P j ē r s s ā k a ēst. Vi ņš a izdomīgi paņē ma

dakšiņu un cieši t ur ē j a to roka, nenolaižot no t as acu, šķi ta, ka tas pr as a no viņa milzīgu piepūli. «Cik aizdomīgi ir visi viņu žesti , visas viņu at t i ec ī bas , » D ar be d ā ku ng s n od o mā ja .

Vi ņa m kļuva mazl iet nelabi.— U z ma n ī g i , l a b ā k ņem aiz t ur ama, ta ir zara i na .Eva nopūt ās un nol ika dakšiņu uz deserta . D a rb e dā kungs

k|uva nepac i et ī gs . Viņš do ma ja , ka nav labi piekāpties visam šī n el a i mī gā f a n tā z i j ām, — pat P j e r a dēļ t as bi ja bīstami. F r a n š o viņam bi ja labi pieteicis: « Nekad n e v a j a g iedzi ļ inā­ties s l i mnieka m u rg os . » Ta vietā, lai dotu viņam citu d a k ­šiņu, v a j a d z ē j a viņu mierīgi pārl iecināt , likt s a p ra s t , ka ta ir tāda pati kā ci tas . Vi ņš p ag r i ezā s pret desertu, pa ņē ma dakšiņu un viegli ar pirkstem pi es kā rās t as zariem. P e c t am pa g r i ez ās pret P j ē r u . B et viņš mierīgi gr ieza savu ga ļu un tad pa cē la uz s ievastēvu ma igu un neizteiksmīgu skatu.

— E s gr ibu ar tevi aprunat i es , — D ar b e d a ku ng s s a c ī j a Evai .

E va padevīgi s ek o ja viņam uz salonu. Apsežot ies uz dī­vāna, D ar be d ā k u ng s ieveroja, ka vel j o p r o j ā m tur rokā d a k ­šiņu. Vi ņš to nikni nometa.

— Šei t ir l abak, — viņš noteica.— E s šeit nekad neuzturos.— Drī ks t s mē ķē t?— Bet , prot ams, tēt, — E va atvieglot i a tb i ldē ja . — Gribi

c ig ār u?Da rb edā ku ng s deva priekšroku cigaretei . Viņš n e p ā r ­

traukti d o m ā j a par uzsākt o s a run u. R u n āj o t ar P j ēr u , viņam bi ja j ā i er ob ez o s a vs prā ts kā milzim s avs spēks, kad tas s p ē­l ē j as ar bērnu. Vi s a pr āt a s kai dr ība , s po žums un precizi tāte v ē r ša s pret viņu.

« J ā a t z ī s t a s , ka, ru nā j ot ar n a b a g a Žaneti , notiek kas l īdzīgs .» Tiesa, D ar b e d a kundze nav t rak a, bet s l imība ir viņu no vā j i nā j us i . Turpret ī E va bi ja l īdzīga tēvam, viņai piemita t a i sns un loģi sks prāts, un dis kus i jas ar viņu izrai sī ja prieku. « T a s tādēj , ka es negr ibu i zgāzt i es , » viņš n od omaj a . Tad pa cē la acis, lai aplūkotu mei tas i ntel iģentos un s ma l ko s vaibs t us . Vi ņš m a l d ī j a s — kādreiz tik a p d o m ī g a j a s e j ā bi ja m a n ā m s a p j u k u m s un rupju ēna. E va vienmēr bi ja ļoti skai st a. D a r b e d ā ku ng s ievēroja , ka t a g a d viņa ir rūpīgi uz ­k rā so ju si es , gan dr ī z ka s vi nī ga m g a d ī j u m a m . Pl ak st i em bi ja z i las ē n as un pār g a r a j ā m uzac ī m g ā j u s i tuša, šī l iel iska un biezā krāšļ u kār t a a t s t ā j a uz tēvu s m a g u iespaidu.

— Tu esi zaļ a zem s a va g r im a , — viņš s a c ī j a , — es b a i ­dos, ka nepal iec s l ima. Un kā tu k r āso j i es t a g ad ! Tu, kas a g r ā k biji tik kautra .

E va neat bi ld ē j a , un D ar be dā k u ng s kadu mirkli ar s a m u l ­sumu l ūk oj ās s a j a s p id oš a j a un n o v a l k a t a j a se j a , kuru

ieskava melnu mat u s m a g u m s . Viņš n o d o mā j a , ka E va izska- tas pec t raģiķes . « E s nezinu, ka m tieši viņa l īdzinās, v arbūt tai Rumani et e j , kura franciski t ēlo ja Fe dru uz mu r a O r a n ­ža.» Vi ņš nožēl oja , ka izteicis šo n epa t ī ka mo piezīmi: « N e ­v a j a d z ē j a g an ta! Nav ko s at ra uk t i es par šādiem sīkumiem. »

— Piedod m an , — viņš sm aidot teica, — tu taču zini, ka es esm u vecs n a tu rā l is ts . M an diezko nepatīk v isa s šīs po- m ādes, ko ta g a d s ievietes triepj sev virsū. B et m an nav t a i s ­nība, ja ie t līdzi laikam.

E v a mīļi p a sm a id ī ja . D arb ed ā kungs a izded zin ā ja c igareti un ievilka dažus dūmus.

— M a n s bērns , — yiņš uzsāka , — es tev gribētu teikt: p aru nas im abi kā a g r a k . Apsedies un u zm anīgi ieklausies m anī, p ak lau si savu veco tevu.

— E s l ab āk pa l i kšu s t āvot . Ko tu ma n gr ib ē ji sac ī t?— E s g r ib ē ju uzdot tev pāris ja u tā ju m u , — D arb ed ā

ku ngs teica, — pie kā tas viss novedīs?— T a s viss? — E va p ārste ig ti a tk ā r to ja .— Š ī dzīve, kādu tu to esi izveidojusi, — viņš tu rp in ā ja ,

n e v a ja g domāt, ka es tevi nesaprotu (v iņam pēkšņi bija rad usies laba d o m a ) . B e t tas , ko tu dari, s tāv pāri c ilvēka speķiem. Tu gribi dzīvot vienīgi iztēlē, vai ne? Tu negribi atzīt, ka viņš ir s l im s? Tu negribi_ redzet P jē ru tādu, kads viņš ir šodien? Tu redzi viņu tikai tadu, kād s viņš b i ja ag rā k . M a n a d ā rg ā , m a n a m azā meitiņa! Š īs derības' nav u z v a ra ­m as, — D arb ed a ku ngs tu rp in ā ja . Rau , es tev gribu izstāst īt kaut ko tadu, ko tu varbūt nezini: kad tev b i ja trīs gadiņi, m ēs b i jām S a b l - d ’O lonā, tav a m ate tur iep azm as ar j-ģunu š a rm a n tu sievieti, kurai bi ja m azs l ielisks dēlēns. Tu spele- j ies ar viņu pludmalē^ jū s nepievērsāt nevienam uzm anību, tu biji viņa l īg a v a . P ēc kāda laika P a r īz ē māte g r ib ē ja s a ­tikt so ja u n o sievieti, bet d ab ū ja zināt, ka viņu p iem eklē jusi d ra u s m īg a ne la im e — viņas ja u k o delenu bi ja sa b ra u k u s i m a š īn a . T a v a i mātei b i ja pieteikuši: «A pciem ojiet viņu, bet nekāda g a d ī ju m a neru nā jie t par viņas m azu ļa nāvi, viņa neg rib ticēt, Ka viņš ir miris .» T av a m āte bija a iz g ā ju s i pie v iņas, tā bija p usjukusi , viņa iz tu rē jā s tā, it kā viņas zēns vel butu dzīvs; viņa s a r u n a ja s ar to, lika uz g a ld a šķīvi. Viņa b i ja tada nervu sp r ieg u m a, ka pēc sešiem mēnešiem n ā c ā s a r varu ievietot viņu a tp ū ta s na m ā , kur viņai bija j a a r s t ē j a s tr īs gad u s. Butu bi jis labāk , j a viņa, saņēm u si spēkus, lūkotos a c īs īstenībai. S a k u m a viņa, p rotam s, ciestu va irāk , bet tad ļa ik s to dziedētu. V isp a re iz ā k a is šā d o s g a d ī ­ju m o s ir raudzīties uz lietam, ka d a s ta s ir, tici man.

— Tu kļūdies, — E va ar pūlēm izteica, — es ļoti labi zinu, ka P jē r s ir . . .

V ā r d s nenāca pār lūpām. Viņa tu r ē jā s ļoti ta isni , uzlikusi rokas uz a tp ū tas krēsla a tzveltnes , v iņas s e ja kļuva sa u sa un ne ja u k a .

— T ā ta d ? . . . — D arbed a ku ngs b i ja p ārs te ig ts .— T ātad ko?— T u ? . . .— E s mīlu viņu tadu, kads viņš ir, —• E va noteica g a r ­

laikotu skatu.— Tā nav ta isn īb a , — D arbed ā ku n g s sv a r īg i s a c ī ja . Ta

nav ta isn ība , tu viņu nemīli, tu nevari viņu mīlēt. To var ju s t pret veseliem un norm āliem cilvekiem. P re t P jē ru tu jūti l īdz jūtību , par to es nešaubos , tā p a t ka es n eša u b o s arī par to, ka tu g la b ā atm iņā tr īs jū su la im es gadus. B e t nestāst i , m an, ka tu viņu mīli, es tev neticu.

E va palika m ēm a un ar n esatr ic inām u skatu pētī ja p a k lā ju .— Tu v arb ūt baidies man atbildēt? — D arb ed a k u n g s vesi

ie te icās. — E s ned o m āju , ka m an šī sa ru n a ir v ie g lā k a nekā tev.

— Labi, j a tu viņu mīli, tad tā ir l iela nelaim e, — viņš l ie lās d u s m ā s iekliedzās, — tev, m a n un ta v a i n a b a g a m ātei, jo ir viena lieta, ko es tev la b p rā t nebūtu teicis. P irm s trīs gadiem P je r s bija g a l īg i zaud ējis prātu , viņš b i ja ka zvērs.

D arb ed ā ku n g s sm a g i p a s k a t ī jā s meitā — viņš g r ib ē ja , lai šis s m a g a is a tk lā ju m s liek meitai sava ld īt ies .

Eva n e k u s tē jā s , viņa pat nepacela acis.— E s to z ināju .— K as tev to te ica? — viņš ap stu lb is ie v a ica ja s .— F r a n š o . E s to zinu ja u sešu s m ēnešus .— E s viņu lūdzu tevi pasaudzēt , — D arb ed ā ku ngs rūgti

noteica. — B et g a lu g a lā v arb ūt tā ir pat labāk. T a g a d tacu tev jā s a p r o t , ka ir nepiedodami turēt P jē r u pie sevis. Tevis u zsāktā c īņa lem ta neveiksmei, s lim ība n e a tk ā p ja s . J a vēl varētu kaut ko darīt, j a viņu varētu g lā b t ar uzspiestu palīdzību, es nekā neteiktu. P a ra u g ie s : tu esi ska ista , gu d ra un priekpilna, un tā velti sevi nomold. L abi, p ieņemsim , ka tu biji kā ap bu rta , bet tagad taču ta s ir beidzies, tu’esi izpildījusi savu pienākumu un pat v a irāk par to — būtu netikumīgi

23

turpināt tādu dzīvi. Ir arī pienākumi pret sevi pašu, ma n s bērns . U n tu n e m az nepadomā par mu ms . V a j a g , — viņš s k a l d ī j a vārdus , — ievietot P j ē r u F r a n š o kl īnikā. Tu p a m e ­tīsi šo dzīvokli , kur esi redzē jus i tikai Jaunu, un pārnā ks i

ie mu ms . Un, ia tu gribi būt k ād a m no de r ī ga un dal ī t ar ādu c ie š ana s , tev g a l u g a l ā ir māte. P a r viņu, nabadzī t i ,

^ “ ' as s l imnieku kopēja, kaut arī viņai butu nepi eci ešama a aprūpe. Un viņa spētu novērtēt to, ko tu dari viņas

labā, un butu tev pateicīga.I e s t ā j a s i lgs kl usums . D a rb e dā ku ng s izdzirdēja, kā b l a ­

kusi s t aba dzied P ie rs . Ar pulem to v a r ē j a nos aukt par dzie­dāšanu, t as dr ī zāk bi ja s pa lg s t r a u k s m a i n s reči tat īvs. D a r ­bedā k u ng s p a l ū k o j ā s meitā:

— T āt ad nē?— P j ē r s pal iks pie manis , — viņa maigi at bi ldē ja , — es

labi s aprot os ar viņu.— Ar noteikumu, ka visu dienu mē rka ķoj ie s .E v a p as m a i d ī j a un uzmeta t ēvam i zsmej oš u, gan dr ī z

j a u t r u skat ienu. «Pat ies i , » nikni n o d o m ā j a D a rb e dā kungs, «viņi neko citu ne da ra kā vien to, ka guļ kopā.»

— Tu esi g al ī gi t raka , — viņš noteica pieceļoties.E va skumj i pa s ma i dī j a un it kā pie sevis n om u r m i n ā j a :— Nepietiekami.— Nepiet iekami? E s nevaru pateikt tev neko citu kā vie­

nīgi to, ka es baidos par tevi.Viņš s teidzīgi no skūpst ī j a meitu un a i z gā j a . « V a j a d z ē t u , »

viņš n o d o ma j a , «at sūt ī t divus kaušļ us , kuri ar spēku pie­veiktu šo n a b a g a mēslu, nepr asot viņas a t ļ a u j u .»

B i j a j a u k a rudens diena, vē sa un s ka idr a , s aul e spīdē ja g a r ā m g ā j ē j u s e j ā s . Da rb edā ku ng s bi ja pārs te ig ts par viņu s e j a s izte i ksmju vienkārš ību — dažas b i j a g a r l a i ko t as , c i tas apmier i nat as , bet v isas tās a t s p o gu ļ o j a savu prieku un r ū­pes.

« E s t a i sn ī g i pārme tu E vai ,» viņš pie sevis n o d o mā j a , e jot pa S e n - Ze r m ē n a bulvāri . « E s viņai pārme tu dzīvi ārpus c i l vēc ī bas robežām. P j ē r s vairs nav c i lvēciska būtne, un visas tās rūpes un mī lest ība, ko viņa tam velta, ir nol aupī tas cit iem ci lvēkiem. Nedrīkst at ra i dī t ci tus c i lvēkus, kad tevi apsēdis velns. M ē s taču dz īvo j am sab ie dr ī bā . »

D ar b e d ā k u ng s uzl ūkoja g a r ā m g ā j ē j u s ar s im pā t i j ām — viņam pat ika to s m a g i e un dzidrie s k a t i e n i . . . Š a j ā s s aul es a p s p ī dē t a j ā s ielās , s t arp ci lvēkiem viņš j u t ā s drošī bā kā l ielas ģ i me ne s lokā. Kād a sieviete ar kai lu g a l vu bi ja a p s t ā ­jus i es pie v a ļ ē j a s vi tr īnas. Pie r ok as viņa t ur ē j a mazu me i ­tenīti.

— K a s tas t ā d s? — mei tenī te j a u t ā j a , radot uz T . S . F . aparātu.

— Neaiztiec, — mā t e s a c ī ja , — tas ir mūz ikas a par āt s .K ad u mirkli aiz s a j ū s m a s v i ņ a s n e v a r e j a izrunāt ne varda.

D ar be dā ku ng s bi ja visu to dzirdēj is , viņs nol iecās pār mazo meitenī t i un u z sm ai d ī j a tai.

«Vi ņš ir prom.» Durvis a i zvē rās ar s aus u kl ikšķi , E v a p a ­lika s a l on ā viena: « E s gribētu, lai viņš nomir st .» V i ņ as r o­kas k r ampj a i ni s a vi l k ā s virs kr ēs l a a tzvel tnes , viņa atcere- j ā s tēva acis. D ar b e d ā kungs bi ja nol iecies pār P j ēr u , viņš s a c ī j a : « L a b s ir», ar tādu skatu, it kā prastu apieties ar s l i m ­niekiem, viņš s k a t ī j ā s P j e r ā , un P j ē r a s e j a bi ja kā iezīmeta vina ž i g l a j ā s ac īs . « E s ienīstu tēvu, kad viņš s ka t a s uz P j ēr u . »

E v a s rokas s l ī d ē j a pa at pūtas krēslu, viņa p ag ri ezā s pret logu un apži lba. Te lpa bi ja pi lna saul es , ta bi ja v is a pk ār t — kā bāli riņķi uz p ak l ā j a , kā ži lbinoši putekļi ga i sā . E va bi ja a tradus i no šīs u z b āz ī g ās ž i r gt ā s g a i s m a s , kura visu izloz- ņ ā j a , a p s k r ē j a visus kakt us un pulē ja mēbel es , darot tas s požas l īdzīgi l abai saimniecei . Viņa p i e gā j a pie l oga un pacēla mu s l ī n a a i zkaru, kas k a r ā j ā s virs st ikla. T a j ā pa ša mirkl ī D a rb e dā ku ng s iz gā ja no m ā j a s . E va pēkšņi p a m a ­nī ja viņa platos plecus. Viņš b i j a pacēl i s g a l v u un s k a t ī j a s debesis, mazl iet piemiedzis acis, tad a t t ā l i n a j ā s plat iem s o ­ļiem kā j au ne kl i s . «Viņš c e n ša s , » E va n od o mā j a , «tūl ī t būs s a vā e l e m en tā . » Vi ņa vairs nenī da tēvu — v iņam tik vien bi ja g a l v ā , kā t ā s ni ec ī gā s rūpes — izskat ī t ies j a u n a m . Kad Ev a redzē ja D ar be d ā kungu pag r ie ž am ie s ap S e n - Z a r m ē n a b ul vāra stūri un pazūdam, viņu at kal p ā r ņ ē m a d us mas . «Viņš domā par P j e ru . Dru sk a viņu dzīves bi ja izsprukusi no i s t a ba s un v i l kās pa ielām, saulē , s ta rp c i lvekiem. Vai tad reiz nevarēt u likt mus mi er ā? »

B a k a iela bi ja gan dr ī z tukša. K ā d a veca d āma maziem s o ­l īšiem š ķ ē r s o j a b r a u c a m o daļu, s mi e d a m ā s p a g ā j a g a r ā m trīs j a u n a s meitenes. Tad viņa i eraudzī j a vī r iešus , s m a g u s un st iprus vīr iešus ar portfeļ iem rokā, tie s a r u n a j ā s sa vā s tarpā . «N or mā l i ci lvēki ,» E va n o d o mā j a , izbrīnīta, ka viņa

24

paš ā ir tik daudz naida. Kā tukla e l e g a n t a sieviete s k rē j a pretim s k a i s t am vīrietim. Vi ņš to a p s ka v a un nos kūpst ī j a uz lūpām. E v a izgrūda s m a g u smi ekl u un nol aida aizkaru.

P j e r s vairs nedzieda ja , bet j a u n ā sieviete no t rešā s t āva bi ja apsēdusi es pie kl avierem un s p ēl ē j a kādu š o p e n a etīdi. E v a mazl ie t no mi er i nā jā s , viņa p as pē ra soli uz P j ē r a i s t a ­b as pusi, bet tūdaļ a p s t ā j ā s un a tspiedās pret sienu, viņai bi ja mazl iet skumj i , ka ka tr u reizi, kad viņa a t s t a i a istabu, doma, ka v a j a d z ē s tur atgr iezt ies , viesa viņa paniku. Taču, neskat ot ies uz to, viņa z i nāja , ka nespēs dzīvot ci tādi — viņa mī l ē j a istabu. Ar aukstu, z i ņkār īgu skat i enu viņa uzl ūkoj a telpu bez e na m un s m a r ž ā m , it ka v ē l ē d am ās iegūt laiku un gaidot a t gr i ež ami es drosmi. Šī telpa bi ja kā z ob ār s ta k a b i ­nets. Rozā ntnfi tas krēsl i , dīvāns, n t tu r igas t abur et es , m a z ­liet sa lkani , bet pat īkami. E v a i ed omā j ās nopietnus, g a i š ā s d r ā n a s tērpt us ci lvēkus, l īdzīgus t iem, kurus viņa redzēja pa logu, i enā kam s alonā, ne pā r t ra uc ot iesākto sarunu. Vi ­ņiem nebūs v a j a d z ī g s laiks, lai pierastu pie a t m os f ēr as , viņi drošiem soļ iem dosies līdz te lpas vidum, viens no viņiem g a r ā m e j o t pas ni egs E vai roku ka ķīli un pi eskars i es spi l ve­niem, l ie tām uz g a ld a un nebīsies no šīs s a s k a r s m e s . Un, kad kada mēbel e bus tiem ceļā, viņi nemet īs l īkumu, bet vienkārši pabīdīs to nost . Visbeidzot , iegrimuši s a v a s d a r ī š a n ā s , viņi apsēdīs ies , neskat ot ies sev apkār t . « S a l o n s n o rm āl ie m c i l ­vēkiem,» E va n o d omā ja . Viņa p a s k a t ī j ā s uz a izvērto durvju rokturi , un s k u m j a s s a žņ au dz a viņas kaklu. « M a n jāiet . E s nekad n e a t s t a j u viņu uz tik i lgu laiku.» V a j a d z ē j a a tvērt šīs durvis, E v a n o s t ā j ā s uz s l iekšņa, mēģinot pieradināt acis pie p u st u ms a s , un i staba a t gr ū d a viņu visiem spēkiem. Droši vien E v a pā rs p ī l ē j a šo pretest ību un at leca līdz te lpas vidum. R ea z ot P j ē r u , viņu pēkšņi p ā rņ ē ma liela skaudī ba , viņiem abiem pat ika ņi rgāt ies par D ar b e d a kungu. B et viņa nebi ja v a j a d z ī g a P j e r a m . E va nezi nā ja , kā viņs to uzņems. Pe ks ņi ar l epnumu viņa i e do mā j as , ka viņai v ai rs nav vietas neviena pusē. « Normāl ie vel i e do māj ās , ka es e smu pie vi ­ņiem. B e t es ne va rē tu pavadīt ar viņiem ne s tundu. M an j ād zī vo tur, t a j ā s ienas pusē. B e t tur mani ne gr ib . » Vi ņa s apk ar t ne bi ja p amat īg i izmainī jus ies . G a i s m a bi ja no ve co ­jusi , tā s i rm oj a un kļuva s m a g a ka v āze s ūdens, kad to n e ­nomaina ar ļaunu. Uz priekšmet iem š a j ā s i r m a j ā g a i s mā E v a rada mel anhol i ju , kuru viņa sev bi ja a i zmirsusi , — vēla rudens pē cpusdi enas mel anhol i ju. Vi ņa ne apņemī gi , gan dr ī z bikli r a u d z ī j ā s v is apkār t — t as viss šķi ta tik tā l s , i s tabā n e ­bi ja ne dienas, ne nakts , ne g ad al a i ku, ne me lanh ol i ja s . Vi ņa neskaidr i a t ce r ē i a s sen p a g ā j u š u s rudeņus , s a v a s o ērnī bas rudeņus, tad pēkšņi s a st i ng a , viņai bi ja bail no a tmi ņām. Vi ņa i zdzirdēja P j ē r a balsi .

— A ga t e ? Kur tu esi?— E s nāku, — viņa a t s au c ās .E v a a tv ē ra durvis un i e g ā j a i stabā.

S m a g a v ī r a ka s m a k a pi ldī ja nās is un muti, viņa plaši a t ­vēra ac is un izst iepa uz priekšu r ok as — s m a r ž u un krēslu viņa j a u i lgāku laiku uztvēra kā kaut ko sīvu un vatētu, t ik­pat v ie nkā rš u un pierastu kā ūdens, g a i s s vai u g u n s — un viņa uzma nī gi v i r z ī j ās uz priekšu uz b al ā p l a nk u ma pusi, k urš it ka pl īvoja mi gl ā. T ā b i ja P j ē r a se j a , viņa a p ģ ēr b s (kopš P j ē r s bi ja s l ims , viņš t ērpās me l nā ) b i ja nogr i mi s t umsa . P j ē r s bi ja a t gāz i s ga l vu un aizvēris acis . Vi ņs bi ja s kai st s . E va l ūk oj ās uz viņa g a r a j ā m i zl ie kt a j am s k r op ­s tā m, tad a p s ē dā s viņam l īdzās uz ze ma krēsla . «Vi ņa m ir c iešanu pilns s k at s , » viņa n o d omā ja . E v a s ac is p a m a z ā m pierada pie pu sk rē sl as . P i r m a i s p a r ā d ī j ā s s e k re t ār s , tad gu l t a un P j ē r a l ietas, šķēres , l īmes podiņš, he rbār i j s , kas m ē t a j ā s uz p a k l a j a pie a tpū ta s krēsla .

— A ga t e ?P j ē r s a tv ēra ac is un s mai dot s k a t ī j ā s viņā.— Tu zini, dakš iņai nebi ja n e k ā d a s v ainas . E s to izdar ī ju,

lai pabaidī tu tipu.E v a s bai les izzuda, un viņa viegli i e sm ēj ā s :— Tev t as labi izdevās, — viņa te ica, — tu viņu pilnīgi

apstul bināj i .— P j ē r s s ma idī j a .— Tu redzej i? Labu brīdi viņš bi ja apjuci s , tad to s a ­

g r ā b a . Zini, kas ir, viņi neprot paņe mt l ietas, viņi t ās saķer .— T ā ir t a i snī ba , — E v a at teica.P j ē r s viegl i uzsi ta ar kr e is as rokas p l aukst u pa l a b ās

rokas rādī tā j pi r ks tu.— Ar to viņi ņem. Viņi tuvina pirkstus pr i ekš me tam un

tad s at ve r to, pā r k l ā j o t ar pl aukst u no a u g š a s kā a r s lazdu.Vi ņš r u n ā j a steidzīgi , viegl i kust inot lūpas — viņš i z sk a ­

t ī j ās apjucis .— E s tev j a u t ā j u , ko tad viņi īsti grib, — P j ē r s beidzot

s a c ī j a . — š i s tips j a u ir klāt . Kāpēc viņus pie ma ni s s ūt a?

J a viņi grib zināt , ko es daru, tad var izlasī t to uz e k r ān a , nekust ot no vietas . Viņi kļūdās . Viņiem ir v a r a , bet viņi k ļū ­das. E s to nekad nedaru, un tas ir m a n s trumpis. Offka, — viņš s a c ī j a , — offka. — Tad apt vēra pieri ar s a v ā m g a r a j ā m ro kā m: — Nekrietnele! Offka, paf fka, suf fka. Tu gribi vēl?

— T a s ir zv ans ? — E va j a u t a j a .— J ā , viņa i r .prom. — Vi ņš bargi t ur pi nā ja : — Š is tips

ir t ikai padotais . Tu viņu pazīsti , tu ar viņu a i zga j i uz salonu.E v a n ea t b i l d ē j a L— Ko viņš g r ib ē j a? — P j ē r s j a u t ā j a . — Vi ņš tev to droši

vien pateica.E va kādu mirkli v i l c inā jās , tad rupji i zgrūda:— Viņš gr ibē ja , lai tevi iesloga.Kad P j ē r a m teica pat iesību maigi , viņš net icē ja , v a j a d z ē j a

bāzt t a viņā paciet īgi , lai paral izētu š a ub as . E vai l ab āk p a ­tika izteikties rupj i neka melot , kad viņa mel o j a , tad šķi ta, ka P j ē r s tic un E va i r a d ās t āda p av isa m nel iela p ā r ā k u m a apziņa, kura r a d ī j a viņā bai les no sevis paš as .

— Ies lodzī t mani , — ar ironi ju a t k ā r t o j a P j e r s . — Viņi nav pie pi lna prāt a. Ko g an ma n var padar ī t s ienas . Viņi domā, ka tas var mani apstādi nat . Es dažkā rt domāj u, vai tik viņu nav divas bandas . Vi ena ī sta, ta nē ģer a . Un vel otra ķi ldnieku ba nda , kura visur bāž s avu degunu un dara muļķību pēc muļ ķī bas .

P j ē r a roka no s l ī ga uz krēsla a tzvel tnes , un viņš uz to uz j aut r i nāt i p a s ka t ī j ā s .

— Mūr i ir pā rv arami . Ko tu viņiem atbi ldē j i ? — viņš aiz z i ņkā r ī ba s p a j a u t ā j a , pagriežot ies pret Evu.

— Ka tevi neieslodzīs.P j ē r s p a r a u s t ī j a plecus.— N e va j a d z ē j a ta teikt. Arī tu kļūdies, vai v i smaz n e r ī ­

koj ies īsti pareizi . N e v a j a g ļaut viņiem p ār t r aukt savu spēli . — Vi ņš apklusa.

E va skumj i n od ūr a gal vu: «Viņi tos s a ķ e r ! » Cik nicinoši viņš bi ja to pateicis un cik ļoti viņam bi ja taisnība. «Vai ar ī es s aķe ru pr i ekš met us? M a n v a j a g l.ibi pavērot sevi, d o m a ­j a m s , ka v ai rums ma nu žestu viņu kai t ina. B e t viņš neko n es aka . » Vi ņa pēkšņi j u t ā s tik n ož ē l o j a m a kā tad, kad viņai bi ja č et rpads mi t g ad u un D a rb e da kundze viegli un dzīvi noteica: «Šķiet , ka tu nezini, ko darī t ar s a v ā m roka m. » E v a ne ie dr oš inā jās pakustēt ies , un tieši š a j a brīdi viņa r a d ās n e a t t u r a m a v ēl me mainī t pozu. Vi ņa mazl ie t p ak u s t i nā j a k ā j a s , ar pūlēm sasniedzot tepiķi. Tad p a s k a t ī j ā s uz g a l d a lampu, kura s kupolu P j ē r s bi ja no k rā so j i s mel nu un uz šaha spēli . Uz dēļa P j e rs b j j a a t s tā j i s t ikai me lnos ba nd i ­niekus. D a ž k ā r t viņš pieceļas, a i z g a j a l īdz g a l d a m un s a ­ņēma tos rokā. Vi ņš ar tiem r u n ā j a , s a uc a par robotiem, un šķita, ka tie a td zī vo j a» ’ viņa pirkstos. Kad tie bi ja mazl iet atpūtušies , tos s a v u M r t pa ņē ma E va (viņai l ikās, ka t as iz skat ās s mi e k l ī g i ) , Ain tie at kal kļuva par nedzīviem koka gabal i ņi em, bet t a j 4 s pal ika kaut kas n e i z sk a id r o j a m s un n eno tv er ams , kaut kas l īdzīgs p ra t am. «Tie ir viņa p r i e kš ­meti», E v a nodomaja^. « I s t a b a na v neka no ma ni s . » Kādrei z viņai bi ja p i e d e r ē j u š & ^ j a ž a s mēbeles . S p ogu l i s ar ma z u inkrustetu gal diņu, kuru "Eva bi ja ma nt o j us i no v e c m ā m i ņ a s un kuru P j ē r s j o k a pēc s auc a: « ta vs gal diņš» . E va un P j e r s to drīz vien ai znesa. Vienīgi P j ē r a m l ietas r ād ī ja s avu īsto seju. E v a v a r ē j a skat ī t ies t a j ā s s tu nd ā m ilgi — t ās k r āpa viņu ar n en og u rs t oš u ļ aunu spītu, nekad n er ad ī ja viņai v a i ­rāK par ārpusi — t āpa t kā a rs t a m F r a n š o un Da rb ed ā k u n ­ga m. «T omē r, » viņa ar s k u m j ā m pie sevis noteica, «es n e ­ska tos uz l ietām tieši tāpat kā ma n s tēvs. T a s nav i espē ja ms. »

Viņa mazl ie t pak u st in ā j a ceļus, b i ja not irpušas k a j a s . Vi ss ķermeni s bi ja s a sp r in g ts un st īvs, tas d a r ī j a E v a j sāpes, viņai t as šķi ta pā rā k dzīvs un net akt i sks : « E s gr ibētu kļūt n er ed z ama un pal ikt šeit, skat ī t ies P j e r ā tā, lai viņš mani neredz. V i ņam ma ni s n e v a j a g , es e smu l ieka š a j a i s t abā . » E va viegli pagr ieza galvu un p a s k a t ī j ā s uz P j ēr u . Uz s ienas bi ja rakst ī t i draudi . Eva to z inā ja , bet n es pē ja izlasīt . Vi ņa bieži s k a t ī j ā s uz l ie l a jam s a r k a n a j a m rozēm uz tapetem, l īdz tās s ā k a dejot acu priekšā. P u s k r ē s l a rozes mi rdzē ja . Draudi paras t i bi ja rakst ī t i pie gr iest iem, mazl iet pa kreisi virs gu l t as , bet da ž kā r t tie pārvi et oj as uz citu vietu: « M a n j āpi ece ļa s . E s vairs nevaru, es nespē ju tik [Īgi nosēdēt uz vietas .» U z s ienas b i ja balt i diski, kas l īd z i nā jā s sīpolu r iņ­ķiem. Tie gr ie zā s ap savu asi, un E v a ievēroja , ka viņai tr īc rokas. « I r brīži, kad es kļūstu t ra ka . Ne,» viņa rūgti nodo­m ā j a , «es nevaru kļūt t raka. E s vienkārši uzt raucos . »

P ēkšņi viņa uz s a v a s rokas s a j u t a P j ē r a roku.— Aga te , — mai gi ieteicas P j e r s .Viņš tai uzs mai dī ja , bet roku t ur ē j a pirkstu gal iem ar

s a v a veida nepat iku, it ka turētu rokā krabi un vair ī tos no viņa spīlēm.

— Aga te , — viņš s ac ī j a , — es tā gribētu, lai tu m an uz­

ticies. E va aizvēra ac is un viņas krūtis p ac ēl as : « N e v a j a g neko atbi ldēt , lai P j ē r ā ne rodas neuzt ic ība, j o tad viņš vairs neko neteiks.»

P j ē r s pal aida vaļā viņas roku.— E s tevi mīlu, Agate , — viņš s a c ī j a . — B e t es nespē ju

tevi s apr as t . Kādēļ tu visu laiku paliec i s t abā?E v a neat bi ldē ja .— S aki ma n, kādēļ?— Tu t ač u zini, ka es tevi mīlu, — viņa s karbi at teica.— E s tev neticu. Kādēļ tu mani mīl i? Dr ī zāk ma n būtu

jā i edv eš tevī š a us m a s .P j ē r s s ma i dī j a , t aču tad pēkšņi kļuva nopietns:— S t a r p mani un tevi ir siena. E s tevi redzu, es runā j u

ar tevi, bet tu esi otra puse. K as m u m s t rau cē mī lēt vienam ot ru? M a n šķiet, ka a g r ā k t as t omēr bi ja v ie nkā rš āk . Ham- b ur ga .

— J ā , — E va skumj i at teica. Vi enmēr H a m b u r g a . P j ē r s nekad n e r u n ā j a par viņu ī s t o pagat ni . Ne viņš, ne E v a nekad nebi ja bi juši H a m bu r ga .

— Mē s s t a i g a j ā m g a r kanāl i em. Tur bi ja kāds kl ients, atcer ies , š ļ s kl ients bi ja melns , viņš pavada t ur ē j a suni. Vi ņš s a c e r e j a p am a zā m, un viņam bi ja l iekul īgs skat iens.

— E s t ur ē j u tevi pie rokas, tu bij i c i tāda. E s t icē ju visam, ko tu man sacī j i . Apklust ies , — viņš iekl iedzās. Tad kādu mirkli k l au sī j ās .

— Vi ņas tūl iņ būs klāt , — viņš drūmi sa cī ja .— Vi ņas tūliņ būs klāt? E s domāju, ka viņas vairs nekad

nenāks.J a u t rīs dienas P j ē r s bi ja mi e r ī gā k s nekā parast i , s t a t u ­

j a s n enā ca . P j ē r a m no s t a t u j ā m bi ja d r a u s m ī g a s bai les , kau t arī viņš to nekad neatzina. E v a ņo t ām neb ai dī j ās , bet, kad tās d ū k da m as l idoja pa istabu, viņai bi ja bail no P j ē ra .

— P asni ed z m an ziutru, — P j ē r s s ac ī j a .E v a pi ecēlās un pa ņē ma ziutru, tie bi ja sayienoti kar tona

gabal iņi , kurus P j ē r s pats bi ja s a l ī mē j i s kopā — šis pr i ekš ­me ts ka l po ja s t a tu j u a t vair īš anai . Ziutrs b i ja l īdzīgs z i r­nekl im. Uz k a r t o n a gab al i ņi em P j e r s bi ja uz ra ks t ī j i s : « V ar a pār s l az d u» un uz otra : «Me ln ai s» . Uz t re š ā bi ja uzzīmēta g a l v a ar pi emi egt ām acīm. T a s bi ja Vol tērs . P j ē r s s at vēra ziutru aiz roktura un drūmi p a s k a t i j a s uz to.

— T a s vairs n av der īgs, — viņš noteica.— Kādēļ ?— Vi ņa s m a i n ī j u š a s virzienu.— Tad uztaisi t ām citu.P j ē r s i lgi r au d z ī j ā s Evā .— To j a u tu gr ibētu, — viņš c a ur zobiem novi lka.Ev a bi ja uztraukusies . « Ik reizi, kad t as tuv oj as , viņš j r

br īdināts , ka tās nāk, ka viņš nekad ne kļ ūdās .» Ziutrs kara- j ā s P j e r a pirkstu gal os . «Vi ņš vienmēr atrod iemeslu, lai to neizmantotu. Kad t ās bi ja a t n ā k u š a s svētdien, viņš izlikās, ka paza udē j i s ziutru, bet es to redzēju aiz l īmes podiņa, un ar ī viņš n e v a r e j a neredzet . E s daudz nebrīnī tos, j a uzzinātu, ka viņš pat s t as pievelk. E vai bi ja tāds iespaids, ka P j e r s da žka r t par spīti viņai pārs pī lē n ev e se l īg a s i edomas un vīzi ­j a s . Ci tkār t viņš izdomā . . . Viņš cieš. B et cik liela mē ra viņš tic s t a t u j ā m un nēģer iem? S t a t u j a s , v is āda ziņa ir skaidrs, ka viņš t ās neredz, bet vienīgi dzird — kad t ās lido g a r a m , viņš pagr iež ga l vu, bet turpina s t āst ī t , ka t as redz, viņš t a s a p ra k st a . E v a a t c e r ē j a s a r s ta F r a n š o sā r t o se j u: «Bet , d ar ga kundze, visi šādi sl imnieki ir meļi , j ū s velti z au d ē j a t laiku, v ē l ē d a m a s tikt skai dr ība , ko tie izjūt patiesi un ko izliekas iz jūt am. » E v a s a l e c ās . « Ko F r a n š o t a g a d dar ī tu? E s nekad nespēšu domāt t āpa t kā viņš.»

P j ē r s bi ja piecēl ies, viņš devās iemest ziutru papīrkurvī .« E s gr ibētu domāt tāpat ka tu,» viņa n om u r m i n a j a . P j ē r s

g ā j a maz ie m s ol īš i em, oz pi rks t gal iem, piespiedis e lkoņus pie gurni em, lai a izņemtu pēc i espē jas m a z ā k vietas . Viņš a t kal a ps ē dā s kr ēs l a un nos lēgt u skat u p a l ūk o ja s Eva.

— V a j a d z ē t u uzl īmēt me l na s tapetes , — viņs s a c ī j a ,— istaba na v pietiekoši melna.

Viņš bi ja nogr i mi s krēs lā . E va skumj i p a s k a t ī j a s uz viņa s īk st o ķermeni , kurš kuru katru brīdi v a r ē j a s araut ie s , s a ­čokurot ies — rokas, k a j a s un ga l va i z sk a t ī ja s ka s ar av uš ie s .

P ul ks t en is nosita sesto stundu, kl avieres bi ja a pk lu su šas .E v a nopūtas, s t a t u j a s n enac a, t a s v a j a d z ē j a gaidīt .— Gribi , lai es iededzu ga i smu ?— Dari , ko gribi , — P j ē r s s a c ī j a .E v a iededza mazo g a ld a lampu, un s ā r t s mi rdz ums par-

ņē ma istabu. Arī P j ē r s ga i dī j a . Viņš n e ru n ā j a , bet viņa lūpas ku st ē j ās , t as bi ja kā divas t um š a s ē na s s ā r t a j a mi rdzumā. E vai patika P j ē r a lūpas. Kādreiz tās bi ja ku st ī ga s un j u t e k ­l iskas , t a g a d t as savu jut ek l i skumu bi ja za ud ē j uš a s . Tās a t k a r ā j ā s viena no otras , mazl iet trīcot , bez a p s t ā j a s s a ­vienoj as , bi ja cieši kopa sa spi es t as , tad atkal no ja u n a

25

a t t ā l i n ā j ā s . T ā s bi ja vienīgās , kas dzīvoja š a j ā a k m e n s se j ā , tas i z sk at ī j ās ka divi d raus mī gi zvēri. P j ē r s va rē j a m u rm in ā t s tund ām ilgi, neizdvešot ne s kaņu , daž kār t E v a |āvās šīs m a z ā s sp ī t i ga s ku st īb as burvībai . «M an pat īk viņa mute.» P j ē r s viņu vairs nes kū pst ī j a , v iņam bi ja bai l no s a s k a r s m e s , nakt īs viņam nebi ja miera, viņu s k ā r a c ietas un s a u s a s v ī ­rieša rokas , tās kn aibī ja visu ķermeni , sievietes rokas ar g a ­riem na g ie m viņu neķītri g l ā s t ī j a . Bieži viņš g ā j a gul ēt ap-

f' ē rb i e s , bet rokas pa sl īd ē j a zem a p ģ ēr b a un r au s t ī j a aiz rekla.

Reiz viņš dzirdēja smi ekl us un j uta u zt ūku šas lūpas uz s a v ā m lūpām. Kopš tās nakts viņs vairs n es kū pst ī ja Evu.

— Agat e , — P j ē r s s a c ī j a , — nes kat ies uz m an u muti .E va nol aida acis.— E s neizsledzu iespēju, ka var iemācīt ies visu nol as ī t

no lūpam, — viņš vīzdegunīgi turpināja .Vi ņa roka dre bē ja uz krēsl a lēnes. R ā d ī tā jp i r ks ts t r ī s re i ­

zes izst iepās, pārē j i e pirksti s a v i lk ās — ta bi ja s a zvē re s t īb a. «Tūl ī t sāKsies ,» E v a n od omā ja . Viņai r a d a s v ē l ē š a n a s p a ­ņemt P j ē r u uz rokam.

P j ē r s i e r u n ā j ā s ļoti a u g st a balsī , tonī, kādā runā a u g s t ā ­kās apr i ndās :

— Tu atcer ies S a n k t - P a u l i ?«Neatbi ldēt . T ā s droši vien ir l a m a t a s . »— Tur e s ar tevi iepazinos, — viņš apmierināt i s a c ī j a .

— E s tevi tur a tradu. M ū s t ikko nepiekāva, bet es s a m a k s a j u a tpa k aļ ce ļu un man at ļāva tevi paņemt . T a s viss nebi ja n e ­kas va ir āk kā komēdi ja .

«Vi ņš melo, viņš netic nevienam v ā r da m, ko s a ka . Vi ņš zina, ka mani ne s auc par Agati . E s viņu ienīstu, kad viņš melo.» Bet , kad E v a ievēroja P j ē r a s a s t i n g u š ā s acis, viņas d us m a s noplaka. «Viņš nemelo, t as ir b eigas . Vi ņš ju t , ka t as t uv oj as , viņš runā, lai ī sinātu g a i dī šanu .» P j e r s uzl ika a b a s rokas uz kr ēs l a Ienes. Viņa s e j a bi ja ne spo dr a un s m a i ­dī ja.

— Šie s tāst i bieži ir dīvaini, — viņš s a c ī j a , — bet es do­m āj u , ka t as nav ne ja uš i . E s tev nepr asu , kas tevi sūt ī j a , es zinu, ka tu man to neteiksi. Vi sā da ziņa tu esi bi jusi piet ie­kami veikla, lai a pmēt āt u mani ar dubļiem.

Vi ņš r u n ā j a ar pūlēm, gr iez ī gā un s teidzīgā balsī . B i j a vārdi , kurus viņš n e v a rē j a izrunāt , tie n ā c a no mut es mēmi un bezveidīgi .

— Tu mani aizrāvi pašā svētku p l a uk u ma , s t arp m e l na m m ā si ņ ā m, bet aiz m ā s i ņā m bi ja s a r ka n u acu a rm i j a , kas s p ī ­dēj a , kad es bi ju pagriezis m u gu r u. E s d o mā ju , ka tu devi viņiem zī mes, turoties ma n pie rokas , bet es neko neredze ju. E s biju p ār ā k iedzi ļ ināj ies l ielaia k r on ē š a n a s cer emo ni j a .

Viņš plaši a t v ēr tā m acīm p a s k a t ī j ā s pa labi. P ā r b r a u c a ar roku pār pieri, ar ļoti ātru, tādu kā ē ter i sku žestu, n e p ā r ­s t ā j ot ru nāt — viņš neg ri bē ja p ā rs t ā t runāt . .

— Tā bi ja Republ i kas kro nē ša na , — viņš teica s p a lg ā balsī , — i espaidīga izrāde, tur bi ja no kol oni jām atsūt ī t i dažādi dzīvnieki. T u baidī j ies a pmaldī t i es s t arp pērtiķiem. E s s ac ī j u , s t arp pērt iķiem, — viņš aug s tp r āt īg i a t kā r to ja , skat ot ies apkārt . — B et es v ar ē j u teikt «s t ar p ne ģer ie m»! Vi ­ņiem t a s neizdevās , kad tie, pasl īdot zem g al da , d o mā ja , ka es tos neievēroju, tie bi ja kā ienaglot i m a n a redzesloka. Aizl iegts apklust ! — viņš iekl iedzas. — Apklust ! Visi pa vie­tām un visu uzmanī bu s tatu j u i enākš anai , t āda ir kār t ība ! T r a l a l a , — viņš g a u d o j a , — t r a l a l a , — s al i ka rokas kopā taurē, — t r a l a l a , t r a l a l a , t ra l ala .

Viņš apklusa , un Eva zi nāja, ka s t a t u j a s t ikko i enāku šas istabā. P j ē r s bi ja sast indzis , b ā l s un nicinošs. Arī E v a s a ­st inga , un viņi abi gai dī j a klusē jot . Kads g a j a pa koridoru. Tā bija M a r i j a , m ā j k a l p o t ā j a , tā bi ja viņa, bez j e b k ā d ā m š aub ām. E va n o d o mā j a : « Va ja dzē t u iedot viņai naudu par gāzi . » U n tad viņa redzeja l idojam s t a t u j a s , t ās ku st ē jā s s t arp P j ē r u un Evu. P j ē r s i evai dejas un i es l īga krēsl a, p a ­velkot zem sevis k ā j as . Viņš g r o z ī j a gal vu, laiku pal aikam v ī p sn ād a ms , bet uz viņa pieres p a r a d ī j ā s sviedru pērl ī tēs. E v a n e v a r ē j a izturēt šo skatu, šo bal o se j u un mē mo muti, kura drebot pārvei dojās , viņa a i zvēra acis . Vi ņa redzēja d e j o j a m zel ta s t a t u j a s uz savu plakstu s ā r t ā fona. Netālu s kaļ i e l so j a P j ē r s . « T ā s lido, duc, nol iecas par viņu . . .» E v a s a j u t a vieglu pieskārienu, kaut ko ne pat īkamu uz pleca l a b a j ā pusē. Inst inkt īvi viņas ķermeni s nol iecās pa kreisi , it kā g r i b ēd a ms izvairī t ies no n e p at ī k a ma s s a s k a r s m e s , it ka g r i b ēd a ms palais t g a r ā m kādu s m a g u un neveiklu pr i ekš ­metu. P ēk šņ i gr īda i ekra kst e j as , un E vā r a d ā s t r a k a v ē l ē ­š a n ā s a tvērt acis, paskat ī t ies pa labi, izbrīvēt ar roku telpu.

Bet viņa neko t ādu ne da rī ja , ac is pal ika ai zvērt as , un E va no dre bē ja dzēl īgā priekā: «Ari man bail-,» viņa n od oma ja . Vi s s dzīvī bas spēks bi ja s as k r ē j i s l a b a j os s ānos . Vi ņa pa l ie ­c ā s uz P j ē r a pusi, neatverot acis. Piet ika pavi sam maz u

26*

pūļu un viņa i enāca š a j ā t r a ģ i s k a j ā pasaul ē. « M a n bail no s t a t u j ā m , » viņa n o d omā ja . T a s bi ja vē tra ins un a kl s a p g a l ­vo jums, a p v ā r d o š a n a , visiem spēkiem viņa gr i bē ja ticēt s a ­vai klātbūtnei , s k u m j a s , kas pa ra l i zē ja viņas l abo sanu, viņa p ul ē j ās iztēlot par j a u n u izjutu, par pieskārienu. S a v ā roka, s a va p l ec ā viņa j ut a , ka t as g ā j u š a s g a r ā m .

S t a t u j a s l idoja zemu un leni, t ās duča. E v a z i na ja , ka tas iz skat as dra i ska s, ka to ac īm ir a k m e n s s kro ps tas , bet viņa n e v a r ē j a labi t ā s iztēloties . . . V i ņ a z i n ā j a ar ī to, ka tās nebi ja pavi sam dzīvās , ka uz to l ie la j iem ķermeņi em bi ja mi e sa s plēksnes, nedzīvas zvīņas , ka to pirkstu ga l os a k m e n s l o bī jā s un tām niezēja p l auk st as . E va n es pe ja to visu redzēt , viņai šķita, ka viņai virsū virzas mi l z ī ga s g r o ­t e sk a s s ievietes, t a m ir c i lvēka i zskat s un a k m e n s bl īvais spīts . « Tā s nol iecas pār P j ē r u . » E v a tik negant i p ūl ē j ās , ka viņai s āka trīcēt rokas. P ēkšņi viņu a td ze sē j a d r a u s m ī g s kl iedziens. « T a s pi eskaras viņam. » Vi ņa atvēra acis. P j ē r s b i ja s aķē r i s g a l vu rokās un s m a g i e l so ja . E va s a j u t a v ā ­j u m u : «Ta bi ia spele, viņu mo cī j a s irds apziņas pārmet umi , t a s nebi ja ne ka s va ir āk kā spele, ne mirkl i es tam īsti neti- ce ju. U n t a j ā paš a laikā P j ē r s cieta pa ī s ta m .» P j ē r s a t s lā ba un s m a g i e l po ja . B e t viņa redzokļ i pal ika dīvaini ieplesti , viņš svīda.

— Vai tu t ās redzēj i?— E s t ā s neredzu.— J o l a b ā k tev, tev no t ām būtu bai l , — viņš s a c ī j a ,

— e smu j a u pieradis.E vā ’s rokas vēl arvien drebēja , asinis bi ja s a s k r ē j u š a s

ga l vā . P j ē r s i zņēma no k a b a t a s c igaret i , pielika to pie l ū ­pām, bet neaizdedza.

— Tā redzēt , t as vēl nebūtu nekas, bet negribu, ka tās mani aiztiek, es baidos , ka tās ne sa kni eb j mani zilu.

Vi ņš mirkl i p a d o m ā j a , tad j a u t ā j a :— Vai tu t ās dzirdēļ i?— J a , — E v a atbi ldē ja , — tas ir ka l id ma š īna s motors .

( P j ē r s šiem pašiem vārdiem bi ja t ās a pr ak st ī j i s p a g a j u š a j ā svetdiena. )

P j ē r s mazl iet ieciet īgi s ma idī ja .— Tu pārspī lē , — viņš s ac ī j a . — B et tad kļuva bals. Viņš

s k a t ī j ā s uz E v a s rokām. — Tev trīc rokas. T a s a t s tā j i s uz tevi lielu iespaidu, m a n a n a b a g a Agat e. B e t tev va i rs nav j ā u z t r a u c a s , a g r ā k par rītu tās neatgriezīsies .

E va ne spē ja parunāt , viņai k l ab ē j a zobi, un viņa bai dī jās , ka P j ē r s to v ar ieverot. P j ē r s ilgi s k a t ī j a s viņā.

— Tu esi ār kār t ī g i skai st a, — viņš s a c ī j a , pa kr at ot galvu.— Žēl, patiesi žēl.

Viņš veikli past iepa roku un viegli p i esk aras viņas ausi j .— M a n s ska i s t a i s dēmon! Tu radi man neert ī bas , tu esi

pār l ieku s ka i s t a — t as mani uz j aut r i nāt u. J a nerunāt u par a t r i s i nā jumu.

V iņ š p ienāca tuv āk un p ā rs te ig ts p a lū k o ja s E v ā :— T a s nav t as v ā rd s . . . T a s irTtlāt . . . T a s ir klat , — viņš

smai do t s a c ī j a . — M a n bi ja cits mēl es g a l a . . . bet šis . . . t a g a d viss ir s ava vieta. E s a izmirsu, ko tev gr i bē ju teikt.

V iņš m irkli p a d o m ā ja , tad p a k r a t ī ja galvu.— Labi , es iešu gulēt . — U n b ēr na b al s ī piebi lda: — Tu

zini, Ag at e , es e s m u noguris . E s v ai rs ne spe ju sakopot s a v a s domas .

Vi ņš nomet a c igaret i un nemierīgi p a s k a t ī j ā s uz paklā ju .E v a pal ika v iņam zem g a l v a s spilvenu.— Tu arī vari iet gulēt , t ās vairs neatgr iezīs ies .« A T R I S I N Ā J U M S » . P j ē r s g u l ē j a un pa pusei naivi

s ma i dī j a , viņš b i ja noliecis gal vu, varētu domāt , tādēļ , lai plecs gl ās t ī tu vaigu. E va ne va rē j a aizmigt , viņa d o ma ja : «a t r i s i nā ju ms » . P j ē r s pēkšņi bi ja kļuvis kā zvērs , un vārds bi ja izripojis no viņa mutes, g a r š un bals . P j e r s pārsteigt i s k a t ī j ā s , it kā to redzētu, bet nepazītu, mute bi ja vaļā , tā šķi ta mē ma, it kā viņā kaut kas būtu salūzis . Vi ņš m u r m i n ā j a . Tā bi ja pirmā reize, kad kaut kas tāds notika un piedevām vēl viņs to pa ma nī j a . Viņš s a c ī j a , ka ne va r sakopot s a v a s domas . P j e r s s a k us t ē j ās , m a z a s a l d ka i ra kust ība, viegl i s a k u s t ē j ā s roka. E va s m a g i p a s k a t ī j ā s viņa: « K a tik n e pa m o s t a s . » T a s t i rdī ja viņu. Kops P j e r s g ul ē j a , Evai bi ja j ā d o m ā , viņa n es pē ja atraidī t šīs domas . Eva b ai dī jas , ka viņš n e p a m os t as duļ ķai nām acīm un n e s ā k mu rmi nā t . « E s e sm u d um j a ,» viņa n o do mā ja , « t as nevar sākt ies a t r a k ka pec g a d a , » tā teica F r a n š o . B et s k u m j a s viņu n e a t s t a j a , viens g ad s , viena ziema, viens p av as ar i s , v a s a r a un rudens s ā ku m s. Kādu dienu šie vaibst i mainīs ies , viņš a t ļ a us s aņe mt sevi aiz žokļa un pa pusei a t vērs s a v a s r a u d u l ī g ā s acis.

E v a nol iecās pār P j ē r a roku un uzspieda tai lupas : « P ir m s t as notiks, es tevi nogal inaš u. »

No franču valodas tulkojusi IN G R ID A L E V R E N C E

E D U A R D S A I V A R S

Kamēr vēl stāv šī katedrāle,Neviens man acis neaizmālēs.Man laikam šņabis zemē jālej,Kamēr vēl stāv šī katedrāle.

P I L S O N IS

Kamēr karali mainās,Kamēr nožēlojami dumpinieki

ar caurspīdīgām, bārdainām sejām

Neatzīst savu vainu Un neaprēķināmā godkārē Tautai nākotni sola,Pa to laiku var dzīvot Tīri brangi.

N O VELE

Mums tevi nāksies nošaut,Jo tu esi līdzīgs (nav svarīgi, kam).Labi, labi; tam, kuru nošausim tā vai tā. Nu, neauklēsimies vairs, saki visiem «atā». Spalgs klusums un kraukļi, sarkans sniegs. Tādi laiki, jāšauj mākslinieks.

* * *

Kas šobrīd notiek abosDaugavas krastos?

Tur staigā veci cilvēki un murmina kaut ko nesaprotamu.

Jaunas robežas.

KĀ NAV JĀ D Z IE D

Pirmais — asiņainais duncis Otrais — asiņainais duncis Trešais — asiņainais duncis Ceturtais es Kaupēns pats.

* * *

Aiz manis skudrupūžņi stāv.Es lēni mirstu, viņus sargādams.Zem skudrupūžņiem avoti Tik velnišķīgi dzidri skan.

* * *

Kad vairs neviens te badā nemirst Un visus labklājība apņem,Vēl daži cilvēki Par pašnāvību sapņo.

Kā varēja šie ļaudis piedzimt Ar untumiem tik sīkstiem,Vai viņus nesodītus atstāt drīkstam?

Bet tomēr ieskatieties:Varbūt ka tie ir viņi,Kas, mūsu sāpes paņēmuši,Moku kalnā kāpj.

C I L V Ē K S UN JO RA

Es pārliecos pār laivas malu Un ar pirkstu ierakstu jūrā:«Здесь был Юра».

Dārzā.Sīkām radībāmVeca cilvēka soļi ir kalnuKalniem sāp ceļgali.

pārvietošana.

Tu atkal atgriezies kā svētā,Jo liktens tiešām muļķis nav.Nu mana pieticība apdraudēta: Tu atkal atgriezies kā svētā.Es durvis veru jausmā necerētā Un nodrebu: kāds sētā stāv.Tu atkal atgriezies kā svētā,Jo liktens tiešām muļķis nav.

Cik viegli balti meli iet,Nu, es jums teikšu, kā pa sviestu,Tik cilvēcīgi, respektīvi, šaušalīgi, tie,Ka nekur glābties.Tiem labi, visur labi tēvu zemītē.Ko darīt man,Ja neprotu es krāpties?Sāk peldētnepratējs uz tilta margām rāpties.

27 .

UL DI S B Ē R Z I ŅŠ

D A R Ā M A JĀ KĀRTĀ

Me|i un g rēko d am i bet s t rā d ā d a m i zemi.D zerdam i durvis dauzīdam i bet s t rā d ā d a m i zemi.J ā n i svētīdam i P ēteri svētīdam i dzerdam i dziedādam i ņurdēdam i p a ģ ira s lāpīdami.N ezinādam i ne sa p ra z d a m i bet zemi m īlēdam i.Akli kā kucēni bet debesis redzēdam i.Sliņķi un lie lībnieki bet s t rā d ā d a m i ta isn ību ru nād am i. Utaini kaudam i utis.Puņķaini s la u c īd a m ies ,Sp|audaml a r k ā ju Izberzdami.S p ļa u d a m i a r s a u ju izberzdami.Sp ļa u d a m i ar pieri izberzdami.M irdam i bet dzīvodami.Meļi b et ticēdam i.

1970

T E L E G R A M M A NO G. B Ļ O D N IE K A

V a lo d a mani p a m eta Ēģiptē: z inām s, m a n a v aina , nu grem ; debesīs decem bris , m iers virs zem es, es viens dūņzem ē, es zem, vārd s tak perē kā putns! g ra u d s cerē! dzen, zeme, mani, dzen dzem; a lo d a ! č a lo d a ! ne­v ar s k a ļā k — n ā c ņem pati — no m u tes ņem, j a tev patīk, tad ņem un nori j , j a tev netīk, tad izsp ļau j vem, v ien abad m an M ū­sa M ēm ele, v ie n a sā t , vai N, vai M, mēm ulis paliku sakostu mēli, v a rb ū t — m elo ju? nāc , lem.

1987

P O L I T E K O N O M IJ A

Uz pirkstga l iem tā sn iedzas pēc ra ž o š a n a s spēkiem un p ārvelk s la p ju sūkli i igrekiem , i grēkiem , un s tā v pie viņa so la un nem itīgi ru ­nā par piecām fo rm ā c i jā m , ta s s a p lū st s k a ļā du­nā, viņš lēnām izstiepj p irkstus, un s ird s tam lec un d auzās , un dievi vaļā muti aiz d im ensi­jā m k la u sā s , un viņa runā tā lā k , un viņu īkšķi d uras , un trīc un s k a r a s p la u k sta s , un nezin, ku­ra s ku ra s , un su b je k t īv ā telpa č īk st , l iekdam ās ap viņiem, kam as in s sp ā rd ā s īkšķos a r sīkiem zābac iņ iem un izspiežas uz m ēles, un š|āc iza- pakš nag iem , un niezot laužas pierē un izliecas par ra g ie m , un viņa runā tā lāk , un as ins a u g un le ja s , ver dievi d im en si jas , b lenž, sā n o s grūž un s m e ja s .

1982

S tā v pateikts p a šā debess m a lā M ēs nepinkšķēsim l Nav vēl g a lā

S tā v Iegriezts kokā, Iekosts rokā Un m u ļķa putns viņu pogā

Ik reizi paliek striķ is z a rā R a u j mu|ķis k ro g ā , kruķis k a r ā

L aik s vielo, politika telpo Un L a tv i ja aiz krū m a elpo

1981

L IT E N E

Ko zem es vēzis c a k ā Ko s l ieka klusi ra k ā

Čak s ize lp o ja delnā Un ie d v a šo ja lakā

Tie nepateiktie vārdi Nāk aus ī dun kā a k ā

O, Litene! o, mele!O, nod evība t ra k ā

2

Nē, Litene! nē, mele!Es klupšus krūmu ta k ā

Es bēgu! dzīvs! bet nu jau Es tā kā g r a s is m a k ā

Re: a tro t ī tā m rokām Es bildē bendes j a k ā

Zēns m anī raud un nom irst Zvērs m a n ī rēc un kakā

1987

28

S Ē Ņ O T Ā JI V I E D O K L I S P A R M O Ž IB U

J a m eža sauksi ,A tsau ksies , lēmēs.

Sen sū n a pāri.B ail . I lg i tēm ēs?

Bez g o d k ā r īb a s . Iz tecē juši , iesūkušies ; P a ld ies , ne mēs.

K a nepaklūpi,Lien z ā b a k s no zem es.

1976

* * *

K a z a ņ ā šķ īb ā pūlī Es ac īm saule i mūlī

Cik sa u le m a z a , m a z a Un le jā d raza , d raza

Kuš nu kā lāc is krā tā M a n p rā tā nātre kā tā

Dzird: lūst zem m ēles ledus T ū k st upes m elna is medus

Nu, lai kād s pateic cēlāk !Es p a sa c īšu vēlāk

1982

* * *

K u n gs , vai Tev kādreiz ienāk p rā tā K as nav vēl lād ēts a p a rā tā ?

K un gs , vai Tev ir uz vienu roku G an ko es izlūdzos, gan zogu?

K un gs , vai Tev sap nī r ā d ā s plikas T r īs n ea iz m irs tā s R epublikas?

1977

* * *

E rcen s padusē Kreics k a tra m uz kapa

T ā s divas zortes vien T ā zole knapa

Tūliņ, tūliņ vērs va|ā Skrien V a lte rs , skrien R ap a

T ā gu d rība , tā nav m a n a No papa, no papa

Riņķojiet , ī s ā s dienas P|avā aiz a lkšņu s ienas

Verieties , d ebespuses M alie t ies , a iz sa u le s krusas

Liecieties, zilie gais i P ā r m iroņa kluso maizi

Velieties, lepnās m ig la s B u čo jie t m ā ju s t ik lus

L ēkā jiet , zaķi, pa sniegu (N o š a u ts , va irs nea izm iegu )

1979

N E N O T I K U Š I E A T EN T Ā T I

Ei, erm oņ ika ! nespēlē ! tu m an vairs lab a nevēlē drīz puikas plintes iekrav ās (un viss m a n s mūžs ir ie k a v ā s ) m an liepās š a lk o V o k a­t īvs ! bet l ik tenīgs kļūs Lokatīvs drīz puikas plintes ie lādēs ( b e t tā lruņ i čukst ies tā d ēs ) vai pateikties un atteikties ( t a s J a n k a tūliņ pateikt ie s ! ) un b a ig a miņa m ani min: cik Ro- z e n b e rg s p ar m ani zin? kam jān o t iek tam jā n o ­tiek kaut p ašam ķelle jā n o liek un č īg ā J u r k a b ā ls kā krīts un vēlu a ta u s t B a u s k ā rīts (ei, m ī le s t īb a ! ) Piepīpēts. Un m īlestību — m uzikantiem .

Ar s la p ju nazi jā n o k a u j un ozo llap as jā n o ­ra u j un in s tr u k c i ja s jā n o z o g un tu m šā d ā rz ā jā - norok ne velns ne Je k e ln s ned erēs ( t r ie c tanku dūri fe d e rēs ! ) lai tautu m eitas sed zenēs lai ru ­dens plīvo dedzenēs ikviens ir iekšā a icināts pēc « O g r e s m ežiem » t a u jā kāds s k r e j d zirksteles no grigu|iem un lēkā sirds zem sprigu|iem velns! m īlest ību nem iniet velns! m īlest ību muzikantiem .

Tev, pulkvedi, būs lavierēt uz p irkstgal iem pa k lavierēm a r āžiem un ar u jāk iem tev dancot būs uz kū jakiem tev jā s a p r o t no pusvārdiem un j ā ­v a irā s no uzvārdiem stum karotīti cu k u rā ( la ik s ? šaus im viņiem m u g u r ā ! ) pa s l īp m a lā m pa s tā v m a lā m un pienenes pa g r ā v m a lā m nav d om āt la iks par līdzsecēm ta n k s ! vilciens lec no līdztecēm lien liktenis pa pielocēm šurp aptveres! pie ielodzēm! p ar līdum iem un rūpnīcām m ēs kau si­mies uz kupicām daudz divreiz divi re izināts ei sk u r b ā s irds je l reizi n āc triec! lai tev ro k a nenotr īc to krupi G ebelss nenorīs mēs K onjunktīvu neciešam ei! Ādolf! lec uz e cēšā m ! m u m s p riekšā g a lv a s a tsedziet, bet m īlestību— muzikantiem .

Ne v eln s , ne č e r č l l s nesap ro t b et ča lis ča l i neatrod velns tavu roku neatdod (v a i č a ­lis ča li neno d o d?) mēs ieplakām un pieplakām un uguns krita ieblakām j a nevēlaties neticiet bet m a n a mute reti ciet cits m a n ā vietā nem e­los un sveši |audis nežēlos un ta v a mute no­vēlos j a m a n a mute nekvēlos ei! pašu v aina ne- liedēs un s v e š a daina nedziedās tai vietā pu­ķe neziedēs bet e l le mani nebiedēs m an bij to sapni ap b ērt un divi v ar to apzvērēt viens pē­lē js otrs p u lē tā js (b e t smok zem k a ln a G u lē t ā js ) es nopūšos un p a ra k sto s e j meklē m ani s a ra k s to s m an m īle s t īb a s n e v a ja g — met m īlest ību m u z ika n ­tiem.

1985 1973

JĀNIS TAMUZS «...TĀ CĒLUSIES

MANI ZĪMĒJUMI»

(N obe igum s.}

Tad vairs ka rada rb ība nenotika. M ie r īg i. Tad b ija tirgo ša ­nās — k r ie v i nāca pēc sāls pa t no P etrogradas. K rie v ijā neb ija sāls nemaz. Nāca ar ku lītēm . V iņ i nesa ādas, pa r naudu nepā r­deva. V iņ i atnesa te ādas, tās novērtē ja un tad m ain īja p re t sāli. L ie lākoties aitādas.

* * *

Cik ilg i p re t lie lin ie k ie m nostāvējām , neatm inos. D z īvo jām uz vietas, ta is ījās m iera svētki, kara d a rb īb a nenotika. Pēc tam es da bū ju t īfu . Trīs re izes atkārto jās. Vairāk es nekā nevarē ju saprast. Tem peratūra 42°. Turpat V iļakas v ie tē jā kara slim nīcā . Tāda koika, eņģes tā a r ī izp lēsuši, d ibens p ie zemes, kājas gaisā, ga lva pacelta — tā es gu lē ju . Kād i e ņ ģ e ļi, kād i gari mani g lāba, ka es nenom iru? Pārnācu mājās, atkal atkārto jās. Trīs reizes da bū ju ciest. Beigās pa liku tāds, ne dz īvs , ne m iris es b iju . Nu tad man tika i v ienu mēnesi deva atva ļinā jum u. Jā! Lat­vijas arm ija to re iz b riesm īga b ija . Nu lab i, a izbraucu atkal uz fro n ti. Prasa, kurā v ie tā es b iju iekšā? V iļānos. Kur es stāvu? — 8. pu lks. M an te ica — 10 km tev jā ie t, be t, ja iesi pa purvu, tad tika i 1,5 km. Nu ko, es sukā pa pu rvu. Bet purvs ir nepā r­redzams. Sīkas, mazas p rie d īte s . G rīs lis līd z ce ļiem . Redzu, v iens tā lu , tā lu priekšā. A ts tā jis sliedes. M inos pa tām. B iju tāds nestiprs. Priekšā novadgrāv is kā upe un pā ri tādas kārtiņas. Tagad es tu r ne ie tu . Bet es s teberē ju pā ri. Ja es bū tu iekritis , es vē l tagad gu lē tu tu r. Es nebūtu spē jis ne iz rāp ties , ne iz p e l­dēt,' nekā. Pārvelkos pā ri, e ju, atkal tāda pa ti upe priekšā. A tka l tādas kārtiņas. Kā es pārgāju? Mans prāts nespē j briesm as pa­redzē t. Tā es trim g rā v jie m pā rkū los pā ri. Beigās tiku malā ar', savā pu lkā . Tā red z i

Tālākais laiks — atkal iece ļ mani par sk rīve li. Un ve lis za ldā­tiem tai fro n tē l S ieveles za ldātiem olas nesa, p ie la b inā ties va r­bū t. Bail a r ī b ija . Tie no olām v ien d z īv o ja . Briesmas nekādas, apšaudīšanās a r ī ne, barojas ar olām .

M an ar savu ga lvu jāved «grāmatas», tās novestas līd z ve lla būšanai. Tāda lie la kaste, tu r viss samests kopā. M an tagad ne lab i. Beigās vismaz es ievedu tād u « ize još ie un iee još ie raksti», un nu tad es varē ju o rien tē ties .

Beigās mēs aizgā jām uz Latvijas robežu , te mēs ilg i stāvē­jām. Pa vasaru A lūksnē . Tas b ija skaisti. L iela is ezers. Tas parks kādre iz b ij b r īn iš ķ īg s . Barons statujas b ija salicis. Daudz kas saplēsts, izn īc inā ts . Dažām atsistas rokas, galvas. Tiem pašiem m ī/iem la tv ieš iem ir a r' velis iekšā, un s tu lb i v iņ i a r i ir i M edzes muižā pēc o trā lie lā kara, man tu r blakām b ija kara draugs. A g rā k parkam apkārt b ija žogs, akmens stabi, koka p ild īju m s , tā kā b lakus personas tu r nevarēja ie ie t. Pa v id u gā ja u p īte , lie li krasti augšā. Tagad tu r viss pazud is. Tad tu r v iena statuja b ija . Kungs b ija uzcēlis savam m ā jok lītim p ie m in e k li. Tas p jedestā ls b i j krūšu augstum ā, tāds run dā līts un uz tā b i j tā figū ra . Tas b ij mākslas darbs. A km en ī. Un varēja p riecā ties . Skulptūras ļo ti lab i izskatās b r īv ā dabā. Piemēram, V ērga los. Tur tagad viens

uzcē lis savai d ivus gadus vecai m eitiņa i p ie m in e k li, tas tik b r īn iš ķ īg i izce ļ to m ieru, un v iņa ir a izgā jus i . . . Un taisni var nobučo t, kā v iņa apgaro visu to apkārtn i. A g rā k b ij tika i p lika figū ra . Tā tagad pazudusi. Mazās m e iten ītes d v ē s e līte gu ļ iekšā. Tukša v ie ta tagad, laikam sasituši. Tas b ij smalks smilš­akmens. M ūsu priekšsēdētā js , tāds M antn ieks, grāvracis, a rī vecs kom unists, vecs s tu lben is — pa p irm o num uru. Tas, kas p a līd z ē ja d ra gā t . . . V iņam tāds akmensl Es prasu — kur to da­b ū ji, tas no tē la , kas M edzes parkā b ija . Redz, kād i mēs esam, tā d i sūdabrā ļi mēs esam.

V ērga la bazn īca , tā b ija skaistākā visā ra jonā, v iņa b ija izm ā­lēta. M ākslin ieks, tas tāds igaunis b ija . Kad viņš spē lē ja, ž īd i raudāja. Bij viens tāds b lon ds ž īds , vis i v iņu c ie n īja , tāds Haims, V ē rg a lē viņš uzcēla smuku māju. Tad tu r b ij am bulance, tagad — veikals. V iņš, pa ld ies D ievam , p irm s šitā trakum a no­mira. V iņam b ij d ivas meitas, mazas m e iten ītes , v iena b ij b londa , pēc tēva, o tra b ij tumšmate. Tās m ā lderis uz ta is īja a l­tā r ī kā divas e ņ ģe līšu galvas, uzg leznotas. Tās m e iten ītes v ie ­tē jie pu iš i a izveda uz Saku un tu r nošāva, to veco ž īd e n i ar', tai b ij dē ls Pauls, ne la im īgs pu isis, ādas pā rdeva . V ie tē jie ap­c ie tinā ja un aizveda, vai uz Saku vai uz G rob iņas mežu. Labs ž īd s b ij, n e b ij m antkārīgs.

Pat a ltāris pazud is ar tiem attē liem . Kad es iegā ju , g r īd a uz­lauzta, kancele vairs nebija . Slavens hu ligāns Z īve rts . V is i no Pam pāļiem . Cik daudz baznīcas izpostītas . . .

M an in teresē Z iem upes baznīca. M an tu r iznāca atjaunot altāra b ild i. M an tr īs dienās b ij jāuzm ālē g leznas. Es tagad ar in te resi apskatītos, kā izskatās, kā mana fiksā gleznošana sa­g labājus ies. M āc ītā js mani slavēja. Tad vē l t ik b r īn iš ķ īg s kok­griezum a altāris. Skaidra dziesm a. V ērga ļos g re zn īg a lie ta. Tas b ij īs ts mākslas darbs.

Es pēc dabas esmu švaks v īre lis . Pie Šterna es te icu , ka mai­sus p ie kulšanas es nenesīšu, m ugura man nav stipra. Tas ir smags darbs. V iņš piekāpās. Tad labi.

. . . Kur tad vis i t ie kara p ā rd z īv o ju m i. K rievu arm ijā tagad jau ir kung i. M okas, kas tagad zaldātam , tas jau ir nieks. M ašīnā iekšā un kā p u tn iņ i . . . M ēs p irm ā karā no Rēzeknes uz M in - sku 3 nedēļas no vie tas gājām , un ce ļu nekādu nav. Smiltis v ien, un mēs pa tiem ce ļiem . Kāds laiks . . . un ar v isu m un īc iju mu­gurā, p u te k ļi no vietas, kā mūris pa priekšu, e lp u nevar ieņem t, mute izka ltusi, deguns izka ltis, t ik gaismu redz — tad tu esi dz īvs . Nevar saprast. Un tā 3 nedēļas no vietas, un tika i ik pa 10 d ienām kādā upm alā dabū atpūsties. Bet tas nav v ie n re iz , tas ir visu laiku.

Un tad vē l fron te .Tas a r ī ir pā rdz īvo ju m s. Kad tev sprāgst kā viens velns b la ­

kām un nāk otrs, trešais lādiņš un tu d re b i, ka nupat, nupa t būs, be t nē l — aizgā ja garām. Un tā bez pārtraukum a . . .

Un gūsts, c ik tu r nenom ira . . .

30

a<

Pirmā b ija pagastskola, te , V ē rg a lē . M an b ija labs skolotā js, un viņš mani sagatavoja. Es uzre iz 2. klasē tiku ģ im nāzijā .

Skolā es b iju L iepā jā . Tā b ija privā tsko la , četru klašu ģ im nā­zija ar pa s tip rinā tu la tīņu va lodu . Kad to re iz ap tieķn iek iem va jadzē ja to studēt, tad izgā ja š ito skolu cauri un pēc tam p ie ­ņēma aptiekā par m ācekli. M um s b ija tāds Kapenieks, svarīgs aptieķn ieks, tas mans skolasbiedrs. Tā viņš tika lie ls v īrs , sla­vens un daktera v ie tu iz p ild īja . C ilvēk i va irāk gā ja , kā p ie dak­tera.

Es b iju m ākslin ieks jau no dzimšanas, kad gā ju p ro ģ im n ā - zijā . Es b iju tādā godā , ka, ja va jadzēja z īm ēt uz tā fe les, tad sauca mani. Tad b ija tāds zīmēšanas skolotā js Lavrovskis, L ie ­pā jā . V iņš b ija Pēterburgas akadēm iju b e id z is , tādā smukā form ā staigāja. Bet viņš b ija mu|ķis, viņš neko man neiemācTja. Es bū tu la im īgs, ja bū tu vē l kSds g lezno jum s no tiem la ik iem pa lic is .

Pēc arm ijas es g rib ē ju ie gū t g lezn o tā ja zināšanas. 1922. gadā ar mazu tēva p a līd z īb u gā ju uz RTgu ap gū t mākslu. Un kur? V ie n īg i Kultūras veicināšanas b ie d r īb a s stud ijā , g le z ­nošanas, zīmēšanas sekcijā un sku lptūrā . Tur mūs R. M aurs m ācīja . Tur es gā ju , b e t viņš b ija ne jēga.

Tur a r ī ak tie ri, kaut kādi rakstn iec iņ i. Tur es satiku Laicenu, tas — smuks cilvēks, lēnā ba ls ī viņš runāja, un viņam b ija kom unistu forma, ādas praķis. Un tad viņš b ija sacerējis dzejas «Ho Tai». No tiem la ik iem man viņš patika. Taisni žēl, ka viņš b ija t ik id e jisk i d u m ji. Ticēja, ka nu M askavā uzce ls pa ra d īz i. C ik nožēlojam a, m u ļķ īga nāve . . .

,z Te es nom ācījos 2 gadus.

Kad es p ie Ugas Skulmes strādāju, tad es b iju p iln īg ā badā, kā gūstā. Es dabū ju tr īs gadus tā d z īv o t. Sausa maize, nekas man vairāk neiznāca.

Tēvs man a tsū tīja apmēram 80, 100 latu, un tas b ija viss. V iņš kā īsts am erikānis te ic a :— Pats taisi v īru . («Self- made man.») Bet kur tad to la ik R īgā varē ja n o p e ln īt — b e z ­darbs. Es a r ī a izgā ju Zaķusalas zāģētavā dē ļus nest. D ienu nonēsāju, un tu r viens vec īts te ica — tu jau, ja u n e k līt, sa­lauzīs i savus p lecus — un tā a rī b ija . Es ilg ā k par v ienu d ie n u nevarē ju iz tu rē t. Tad atkal Sarkandaugavā lādē ja o g ­ļu kuģ i, es kā m u ļķ īts p ie te icos , a izbraucu. Un kā to re iz lā dē ja ! No kuģa izce ļ kausu un ķerrā iekšā. Tās stalažas ir d iv re iz augstākas kā šie gries ti, ar v ienu d ē līt i. Z o n g lie rē nu tagad! M a n ī v īr i noskatās un saka, m et p ie malas, ej ostā! Bet tu r vē l lie lāka e lle . V iena pēc otras nāk ķerras un pu te k ļi. To d ienu es iz tu rē ju , 3 lati n o p e ln īju , b e t tad es d ivas d ienas b iju kā slims. Un atkal pe ļņa man be idzās. Tie, kas fab rikā strādāja, tiem b ija lab i, be t kaut kādu darbu atrast nevarēja. Un tad — uz sausu m a iz īti . . .

Un v ie n re iz uz nervu sabrukum a b iju . V isu d ien u s tud ijā noz īm ē jies , no g lezno jies un vakarā zīmēšanas stundā es vairs nevarē ju ar p iln u sparu dom āt.

D arbn īcā varē ja visu d ienu strādāt, no paša r īta līd z vaka­ram, c ik p a tīk . M o d e lis nāca tika i vakarā.

M an viens labs akts b ija L iepājas m uzejā, b e t kāds to ir p ievācis . Par aktu man žēl, tas b i j 20 m inūšu laikā, ātri ta is īts . Es b iju ve ik ls z īm ētā js . . .

M ēs tika i pāris m odeļus esam g lezn o ju š i bez d rēbēm , un tā mēs katru vakaru divas stundas strādājām . Tad, kad mums sakrājās nauda, es b iju kasieris, un man b ija kase. Studisti iemaksāja man, un es atkal maksāju par d z īv o k li, tas ir, d a rbn īcu , un m odeļiem . M o d e ļie m maksāja nedē ļas be igās.

M e d n ītis s tud ijā b ija samērā maz, kādu gadu , tad arm ijā nogā ja. Pēc v iņa es b iju tas saimnieciskais darb in ieks. Fo­tog rā fijā s redzams, ka viņš b ija arm ijas form ā. Kad b ija b r īv s b r īd is , viņš atnāca pastrādāt, pazīm ēt.

,31

Tie m od e ļi, t ie kavalieru ķērā ji uz stud ijas audzēkņiem c ie rē ja . Uz vienas es a r ī uzķēros, tā b ija fe ina m eita, astoņ­padsm it ga d i. V iņa b ija no Latgales, pa be igu s i ģ im nāz iju . Tēvam mājās vajag, kas g rā b j sienu, b e t viņa jau b ija tik augsti sko lots c ilvēks, ka par kaunu b ija p ie g rābek|a ķert je b kaut ko tād u . Ie rakstījās bezdarbn iekos, p ie tā be zda rbn ieku pabalsta. Uz mājām strādā t nebrauca.

B ezdarbn iekos b ija a r ī saim nieku d ē liņ i un m eitiņas, un v iņ iem maksā paba lstu . Tādas tās lietas b ija , ne jē dz īb as . V iņ i jau ska itījās iz g līto t i c ilvēk i, neies jau ar dakšām un g rā b e k li da rbo ties .

Tā b ija grezna meita, dūš īga meita.S tudijā v iņa nostrādā ja labi ilg i, vairākus mēnešus. Pēc

tam apprecē ja v ienu in žen ie ri. V iņa b ija tāda seksapīla. V ē lāk v iņa i b ija tr īs b ē rn iņ i, tas v iņu b ija b išķ i p ie p rā ta ved is, par bē rn iem in teresējās. Kad viņa d z īv o ja L iepā jā , viņa i v īrs cukurfabrikā par inžen ie ri tagad strādāja, tad viņa tom ēr atnāca a rī p ie manis.

M an pašam vislabākās atmiņas no tiem aktu zīmēšanas la ik iem . Ja man bū tu kāda 1ida, es to la bp rā t z īm ē tu . Tā jau iedom ājas, ja p likus sieviešus zīm ē, tad tū liņ gāz īs ies v irsū, b e t nekā. M ēs tu r s tud ijā jo ti lab i sadzīvo jām . Un viena no tām, kad es s lim o ju ar g rip u , nāca mani apm eklēt. No malas to re izēm n e s a p ro t. . . Jokaini b ija , joka ina jau tā pasaule, d z īv īte .

Es bū tu la im īgs, ja man bū tu kāda, ko z īm ē t. S ievietes ķerm enis tiešām b ija b r īn iš ķ īg s . Un neizsme|ams skaistuma avots. Sievietes ķerm eņa līn ijas , tā ir c ita pasaule. Par to nav ko deba tē t.

J. Skulme. Kāda s tud ijā b ija M . Reneslāce, vē lākā Džoņa L iep iņa sieva? Es v iņu zinu no vē lāk iem la ik iem , viņa b ija tāda kā noslēgta, man tāds iespa ids no viņas pa lic is .

J. Tamužs. M an viņa patika. Nu, tagad jau lie lie gad i, labi nevar atm inēties. V iņa b ija tāda p ilsē tn iec isk i a ttīs tīta . B ija tāds grām atveika ls «Lētai», tu r v iņa b ija pā rde vē ja un vaļas b r īž o s nāca mūsu da rbn īcā .

J. S. Kā viņa strādāja, v iņa b ija spējīga?J. T. V iņ a b ija īp a tn ē ja . Kā v iņa iedom ājās, tā to m od e li

ve ido ja . Un tāpa t g lezn o ja — m ilz īg ie m krāsu tr ie p ie n ie m . V iņ a samērā īp a tn ē ja b ija , b e t tem peram ents — neno liedzam i. Es v iņu atm inos ar p rieku .

J. S. V ē lāk , kad Džoni izm eta no akadēm ijas, v iņa b ija ļo ti nospiesta. Šinīs la ikos, kad sākās klapatas un morāliskās g rū tība s , ta d v iņa a r ī m orā liski pā rvērtās. M an iznāca p ie viņas šad tad a iz ie t. Ļo ti rezervēta.

Sakiet, lūdzu , ko par H ildu VTku atceraties?J. T. Tā b ija pe rson ība . V iņa z īm ē ja tādas īpa tnē jas , greznas

sievietes, tās vē l tagad kaut kur redzamas. Tad viņa tēvam rā d īja . V iņš jau atzina, ka tas ir labs, jo tika i tā v iņa spēj strādāt un v e id o t m ode ļus — pēc savas gaumes. V iņ a b ija tāda īp a tn ē ja . Bet ļaunu nevar atm inēties.

J. S. Vai v iņ iem neb ija kon flik ti — tas, ko tēvs te ica, ne­b ija viņai nepieņem am i?

J. T. Nē, nē, tēvs d iezgan maz iejaucās. V isp ā r b ija d e ­likāts, libe rā ls . M ēs b ijām pašdarbn iek i, viņš kaut ko amat­n iec isk i a iz rād īja , un tas a r ī b ija lab i, tas b ija v a ja d z īg i. Un V īk u a r ī nevarē ja k ritizē t, v iņa i jau b ija tāds stils iz ­strādāts, pašai sava pašapziņa, un tu r neko daudz nevarē ja g ro z īt.

J. S. Sakiet, vai tika i tos m odējus strādā jā t vai kādus kom ­p o z īc ija s uzm etum us sacerējāt arī?

J. T. Nē, no sākuma viņš kaut kādus kom poz īc ijas uz­devum us prasīja , b e t mēs neb ijām a tsaucīg i un tā vē lāk p ierunā jām ies tika i ar tām klusām dabām un puķes kādas g lezno jām . V iņš (U. Skulme. — A . I.) mums sata isīja kādas tr īs četras kom poz īc ija s un tad mēs la idām vaļā.

Pirmā gadā viņš nāca b ie ž i, b e t be idzam o gadu, tad v i­ņam b ija tā ģ im enes tra ģ ē d ija — noga linā jās p irm ā sieva un

viņš m eklē ja to o tru , tad viņš ilg u laiku tu r nemaz nenāca. Un tad man rād ījās , ka viņš man vairāk nevar pa te ik t ar. Paldies viņam , daudz ko es guvu no v iņa. Un be igās viņš man nepatika. V iņš te ica — kad jūs b e id z o t sāksiet kub istisk i g leznot? Tad man viņa au to ritā te zuda, ka var tā runāt — kub is tisk i g le zn o t, viņš jau a r ī v ienu la iku b ija a izrāvies ar to kubism u.

Un tā mans lie la is skolotā js ir R īgas p ilsētas M ākslas muzejs. Tore iz viņš neb ija izp os tīts kā tagad. B rīvos b rīžo s es gā ju uz m uzeju p ē t īt vecos meistarus, t ie man no te ica to visu. A ugšā visās mazajās istabiņās b ija m azie ho land ieš i. Kad es dažus gadus atpakaļ b iju R īgā, P ilī, v iens no ho la n d ie ­šiem ir m elis pa lic is , kā kraupi dabū jis . Tai P il ī viņš ie t b o jā , nevar vairs pa z īt. Tāpat a r ī Sv. Heron īm s, to re iz viņš sp īd ē ja lie la jā zā lē kā sau līte , tagad kā ēd i dabū jis , l in tā apkārtne , tā tum sa . . .

i. S. Vai mana tēva p irm ā sieva uz s tud iju nāca?J. T. Nē, viņa strādāja Valsts b ib lio tē k ā , tas ir p ie Pils

laukuma. V iņa par tām lietām ne in teresējās.J. S. Bet c iti m ākslin iek i, kā Ģ. Eliass, nāca skatīties, kas

da rb n īcā notiek?J. T. Nē, dažre iz L iep iņš, b e t sveši nenāca. Tur jau b ija

konkurents Suta ar savu da rb n īcu . Tam b ija lie lāka piekrišana. Joha id ī, sūdabrā lis l

J. S. Viņš jau b ija nenosvērts cilvēks. Pēc savas bū tības īs ts m ākslinieks. Bet b ū tīb ā grūts gad ījum s.

J. T. Jā, viņam b ija p la ta mute, b e t ne tāda darīšana. M u te viņam b ija kā z irgu zaglim .

Irb īte b ija be idzam ais saules b rā lis . V iņš nekas neb ija .Bet viņš b ija m ākslin ieks. Es p ie Irb īša šad un tad a izgā ju.V iņš d z īv o ja t ik nožē lo jam i, ka to nevar iedom āties, tas pa ltraks, un m ū ž īg i nem azgājies, smaka nāca. I lg i v iņa sa­b ie d r īb ā nevarē ja tu rē t. Divas lie las istabas, vairāk kā ap­metums tu r nekā neb ija , v ienā s tū r ī b ija samestas panckas, tu r laikam viņš gu lē ja , tad ga lds un v iens krēsls, un tu r v iņš strādāja. V iņš rā d īja zīm ējum us, saku, tas, tu r, ir pa r daudz spožs, tas pa r tumšu, un viņš — p a zem īg i klā t un tū l ī t to labo ja . Tā neviens nedarīja , tika i I rb īte .

V iņš jau laikam saprata, ka pare iza k ritika b ija . Un šau­b ījā s . Es pa draugam b iju . Es par desm it la tiem varē ju n o p irk t to slaveno «K rievu baznīcas», tas tiešām b ija skaists. Bet es dom āju , ka tā bū tu viņa apcelšana. V iņš izstādē dabūja d ivs im t la ti. Tas a r ī to vērts b ija .

Es I r b īt i redzē ju p ie M adern ieka 191-4. gadā, es v ienu m ēnesi p ie M adern ieka pastrādā ju, tad uznāca karš un es nevarē ju vairs ilg ā k p ie viņa pa lik t. I rb īte to re iz tu r b ija ie m īļo ta is skolnieks, un M adern ieks arvien atnāca un apstājās p ie viņa.

V iņ i pūķus z īm ē ja krāsu fabrikantam R ozītēm , tas ir v iņa darbs.

Tad I rb īte b ija p rīm ā skaists jaun ie tis . Brūniem matiem, brūnām acīm , un tad viņš b ija apģē rb ies ar kā nākas, nu īsts m ākslinieks.

Pār v iņa pārvēršanos nezinu nekā un nevaru pa te ik t. To­re iz viņš b ija b r īn iš ķ īg s pu isis, nu labāk nevar b ū t — lie ­liem , gariem m atiem , un p ro fils , un smuks kā itā lie tis , be t, kas b ija vē lāk, to es nevaru saprast. V iņš izdeva tādu b rošū riņu p ie vecā S te rn a ,— tu r b ija m urgošana. (V . Irbe sarakstīja un izdeva vairākas re liģ iska rakstura brošūras —A . I.) Kur viņš kaut kādos iespa idos nāca, es nekā nezinu.Bet viņš b ija p i ln īg i nekas. Tajā mūku uzvalkā, es atm inos, v iņš skrēja pa B rīv īb a s ie lu . Pļekš, p ļekš, p ļekš, salst tak,15— 20 g rādu varbū t. Skrien, skrien un tad nometās, no tu ­pās uz nosalušām kājām, pasildās un skrien atkal, nožē­lojams. Kā viņš nokrita t ik zemu? Kā m ākslin ieks viņš nav b ijis nokritis , v iņš ir b ijis b r īn iš ķ īg s v ienm ēr. Tamdēļ vajag b ū t tam ārējam , ja viņam bū tu š lipse un krāga, tad viņš bū tu iek ļuv is e n c ik lo p ē d ijā . V iņš b ija tāds, ka p ie v iņa n e b i ja iespējam s p ied u rties , no viņa smaka nāca. V iņš jau b ija s e v i i no šīs pasaules nošķ īris nost. Ko tu tu r vari saprast. Tā tie b r īn u m i rodas. V a jag d o t m onogrā fiju .

32

O.<

M an b ija viens ģim enes skats, tr īs lati laikam maksāja. M an dažre iz tāda sajūta uznāk, ka man jām irst nost. Un tā man sirds bango jās un smadzenēs, re ibs t ga lva, un tādā re izē es a izdevu viņu Sudmalim. Un tā nezinu, kur viņš palika.

Irb īte jau daudz strādāja. Katru re iz i v iņu O pe rā la i­d a — g a le rijā par b r īv u . Un tad viņš kā spičku kastīti, t ik mazus da rb iņus zīm ēja. Tad vē l pa krog iem gā ja zīm ēdams, no dažiem viņš dabū ja pa ga lvu , be t nop irka jau v iņ i a r īkaut ko . Par ko ta v iņš ie m e tīs , — nabags v iņ š b ija . Nē, nē. K o v iņš ēd a un ko v iņš d zē ra , n e z in u . V iņ š d z īv o ja kā v iens p u tn e lis .

Tēvs man kādus tr īs gadus pirm s braukšanas koklē , — tu brauc te, ko tu tu r, R īgā, n īks ti, un tādā garā. Es b iju īsts Latvijas pa trio ts , man ne tīk šo zemi atstāt. Es esmu visus savus spēkus z ie do jis un asinis lē jis , un tagad to at­stāt man b ija p re tīg i, be t tēvu ļo ti c ie n īju . V is i b rā ļi un māsas aizbraukuši . . . Un tad tr īs gadus iepriekš nop irku spāņu valodas m ācību , gram atiku un vārdus zinā ju jau ie ­priekš. Nekādu sko lo tā ju nebija , es pats m ācījos. Spāņu va loda ir vienkāršāka kā latviešu, nav kā p ie frančiem , kur ne­skaitāmas rīk les un deguna skaņas.

Jāsāk dom āt, kā es braucu . . .No Rīgas caur visu V āc iju uz A n tve rp e n i pa dze lzce ļu .

No tu rienes ar p reču— pasažieru kuģ i uz R iodežane iro . P ie­stājāmies M o n te v id e o uzņem t banānus, ko vest uz Buenosaire- su. Es pa liku M o n te v id e o un divas nedēļas g a id īju kuģ i, kas brauktu uz Asunsjonu. Kuģis uz Sunsio (Asunsjona. — A. I.) gā ja d iv re iz m ēnesī, un iepriekšē ja is nupat b ija a iz­gā jis. Braucām piecas dienas, tas b ija m oderns kuģis. Pirms tam b ija p lū d i, un tad pārm ainās gu ltne . Brauc un zondē, b e t pa nakti gu ļ. Tā piecas dienas braucām.

Tēvs visu la iku d z īv o ja Buenosairesā p ie kāda m iljo n ā ­ra par dā rzn ieku . V iņa pārziņā b ija 30 ha lie ls skaistuma dārzs. Tikai tad, kad viņš vecs pa lika un vairs nevarē ja

strādāt, nop irka ind iāņa bū du un a izgā ja augšā uz A sunsjo- nu. Bija iedom ājies, ka va jadz īgs siltums, viņam no aukstu­ma b ija ba il.

Brāļi b ija izm ācījušies par ceļa tehn iķ iem un strādāja patstā­v īg i.

Braucot pa Paranu, tikko var saredzēt krastu, lie lāko ties labo, upe plata, tu r ir Pampa, A rge n tīn as stepe. Kreisā krastā ir kaut kāda n ie c īg a industrija , šāda tāda.

Tur augšā satiku tēvu, pēc ilg ie m gad iem viņu redzē ju . Ak, jā, b r īn iš ķ īg i! Pazinu. Tad jau viņš b ija vecs, nevarīgs pa lic is . Nezinu, vai viņš nožē lo ja , ka atstājis La tv iju . V iņš tika i te ica, ka la bp rā t g rib ē tu g u lē t V ērga lu kapos zem V ē rg a lu apsēm. Bet nekas neiznāca. Turpat, karstā zemē b ija jā ieg u lda .

Es tu r banāniem raku zemi, tādas lie las bedres, m etru rād iusā. Saliek iekšā lapas, gružus un stāda banānus, v i­ņiem p a tīk ūdens.

Reizi nedē ļā , katru sestdienu, nāk pērkona lietus. Pēc lietus, p irm d ie n , ir visvēsākais laiks, 35 g rā d i ēnā. Tad tem pe ­ratūra ceļas katru d ienu, sestdien sanāk p ie 40°, un ind iān is b ļau j, — kāds karstums! Un tad no A nd iem , no Č īles, B o lī­vijas puses nāk m ākoņi. Nāk pamazām kā kaln i, b a lt i, m eln i, d ze lte n i, sarkani m ākoņi. Rūgst un ceļas, un rūgst. Un, kad uznāk, tad kā caur sietu. Neparasti, kā lie tus strūklas tek. Z ibe ņ i skrien uz augšu no m ākoņiem . Trako. Tad ir p lū d i, b e t to visi ga ida. M itrum s jau ā tri tu r izgaro no zemes. Uz rudens pusi, tad ik pa divām nedē ļām līs t. Kad nav lijis, tad jau z ā līte pa liek brūna. A p d e g . Tur nav tāda zāle kā p ie mums, tu r — kā g r īs līt is un apakšā s īp o liņš . T ikko uz­līs t, tad zaļš ārā.

* * *

Mum s jau p ie tie k — iesēj zemē vai iebaksti, un d iezgan !

33

Bet tu r neaug t ik lē ti. Kukurūza, meži un tādas lie lākas lietas vē l šā tā, b e t sīkākās sēkliņas — salāti, red īs i, to skud ri­ņas visu aiznesīs prom . Tur b leķa kastītē ir jā iz d ie d z ē un tad jāpārstāda. Tikai tad kaut ko var dabū t. Tur ir dažādas skudras, vienas d z īv o zemē. Ak, kā mans tēvs ar tām c ī­n ījās, katru d ienu lē ja ūden i alās. Skudras tu r ir lie la is kungs.

* * *

Asunsjonā viens b ija dabas m uzejs, tas b ija c ie ti. Mākslas m uzeju neb ija . Tur ne b ija nekādas kultūras.

M o n te v id e o b ija muzejs, b e t tas ar' b ija c ie t. Un, rādās, tu r neviens nestaigāja — nomaļā vie tā .

Buenosairesā — lie ls muzejs. Daudz vecie spānieši un viens Renuārs. Kaut kāda «M āte ar bērnu», b e t tas b ija tā, jo h a i- d ī, uzg leznots, pavirš i, tas man tā neko. Un tad viens māk­slin ieks, v ie tē ja is , māsa te ica — slavens, ainavas g lezno ja , b e t tā kā fo tog rā fs , man tāda g lezn iec iska p rieka neb ija . Tikai vecais Renuārs un spānieši, baznīcas tēv i, svētie. Es tu r a r ī z īm ē ju . V iens lie ls veikals b ija Asunsjonā, laikam am erikāņu. Teicu, va rbū t varētu izs tā d īt savas b ilde s . V iņš saka, jā, jā , to var. Bet tā a r ī nekas nesanāca. Ne es ie rā ­m ējum u varē ju atrast, nekā, un tā tas pa lika . C itādu darbu tu r nedabū ju .

* * *

Tur pa visu D ienv idam eriku b ija kaušanās, po litika . Un tā tu rp inās a r ī tagad. Tādas lietas la bp rā t pa tīk , uz tam v iņ i malači. Jau otrā nedē ļa, kad atbraucu, — plu ikš, p lu ikš l — šaudās. M ana tēva mājas ir nom alē, māsa atgriežas no p ils ē ­tas un saka — šaudās . . .

Es tu r nevienu ba ltu s iev ie ti ne redzē ju , jā, tika i v ienu ba ltu , jaunu. Tas izskatās jo ka in i. Jo tas ba lts izskatās dze ltens, un tas izskatās s lim īg i.

Par ind iāņ iem .Nekādu darīšanu man ar v iņ iem daudz neb ija , b e t tiku

d z ird ē jis dažādas lietas. Policists — ind iān is stāv uz ielas, b e t viņš pa t n e p ro t spāniski.

Va lpara iso b ija kādas desm it vācu ģim enes apmetušās un sāk strādāt, par s trādn iek iem ņem indiāņus. Tiem visiem ir krūma naži — mačetes, tas ir kā zobens. Kad ie t mežā, jāņem līd z i, c itā d i nevar t ik t iekšā. Tas viens b ija sakapājis septiņus saimniekus. Vācieši ie t sūdzēties uz p o lic iju , be t

"5 t ie a r ī in d iā ņ i, v iņ i noņurd , un nekas, un ind iān im nekas. ^ Kad astoto viņš sakapājis, tad vācieši gā ja p ie p rez iden ta . 5 Nu tad viņš savākts. V iņ i vē l tagad ne ie redz ba ltos. u Kaim iņos d z īv o ja dakteris, tēvam d ra ud z īgs kungs. Viņama b ija dārzn ieks, vecs, sakaltis spānietis, kas visu kopa. Katru

d ienu viņa ka lpone in d iā n ie te gā ja p ie tēva pēc ūdens. Manam tēvam b ija ba gā tība — artēziskā aka. Ļoti dz iļa aka, un, kaut a r ī pusd ien la ikā tu r ie sp īd ē ja saule, ūdens turējās vēss. V iņa nesa ar spaiņ iem , nevis uz galvas krūkā. V iņa i b ija kavalieris, kas nāca līd z , tas b ija kalsns, ka b a il paska tī­ties. Es jau nevarē ju uz to m eitu paskatīt . . . paska tīt jā, be t ne pasm aid īties. Jo tad jau varēja dabū t — žvikts un be ig ts ! Ne par ko! Ne tā kā mums, kad m eklējās. S ting ri. Tur vēl laikam tagad tā. Tas ir neku ltu rā li.

Tēvam b ija d raug i vācieši. Tad viens itā lie tis , bodn ieks. K a trre iz — kā atnāk, sāk dz iedā t, c ik te smuki un skaisti, p ie mums bū tu sm ie k līg i, b e t tu r skaisti! M an patika tā sieva, tā likās in te liģ en ta . Bet viņš — ēzeļa gabals. V iņš ā tri lamā­jās un ātri smējās.

Kad es braucu mājās, tad caur vācu konsulu jā da bū vīza, ka brauc caur V āc iju . V iņš prasa, kāpēc es braucu mājās, saku — nevaru to klim atu paciest. Pareizi ir, š ī zeme nav e iro p ie š ie m ,— tā viņš. Itā ļi, spāņi, jā , t ie p ie karstuma p ie ­raduši. Un nedaudz vācieši. Saimnieciskā d z īv e v iņu rokās. P o litikā v iņ i ne, vairāk pa sa im niec ību. Spāņi ir g o d k ā r īg i, t ie taisa p o lit ik u . Tur ž īd iņ i b ija sabraukuši. Tos visus b ija savākuši k u ģ ī un nosūtījuš i le jā uz Ugunszem i, un tad to kuģi uzsp ridz inā juš i. Es jau tu r k lā t ne b iju , b e t tā teica.

Toreiz jau (1931. gadā. — A . I.) dz irdē ja , ka v ie tē jos k re i­sos ņem p ie rīk les , un tu r nav nekas. Tā ir tāda rūgstoša pasaule. Izņem o t sauli, gaismu, siltum u, tu r nekā nav. Tur ku ltū ra nav. M ilz īg s muzejs, be t b a u d īt nav ko. V iņ i dz ied , spē lē , de jo . Kad braucu ar k u ģ īt i pa Paranas up i. M ēness s p īd un tālum ā Pampa. Un d iv i jaun ieši, pu isis un m eitene. V iens spē lē m an do līn u . Un tie de jo . Un tango de jo . Es tagad vē l p riecā jos, kā v iņ i v ienkārš i skaisti de jo . Lustīg i ļaudis.

A sunsjonā Paranas upes krastā m ilz īg a ostm ale. Ie ie t ār­zem nieks bā rdu n o d z īt. Šefs noskatās, ka tu r īg s v īrs, no­spiež po dz iņu , un tas no ie t pagrabā, d ibe nā . Tur pa r īk li. Kas va jadz īgs , paņem, un viņš iz p e ld Paranas upē. Ja tu r ie raudz īs līķ i, tu r nav kā p ie m um s— tu r ne pē tīs , kas un kā, m iron is pe ld , un lai pe ld D ieva m ierā!

A iz Asunsjonas vē l b ija v iena p iestā tne — Korum ba, tas jau skaitījās B raz īlijā . Tur katram džen te lm en im , kārtīgam p ilson im , ir šaujamais un vesela svīta iz tapoņu klāt. Un, ja ir kaut kāda lieta, tad šauj.

Es apkārt nek la iņo ju , ko tu r! Brālis te ica : aizbrauksim uz v ienu p ilsē tiņ u , — b e t tā a r ī palika.

* * *

Tur b ija tika i viens iz g līto ts kungs, b e t viņš b ija kaut kādā amatā, un es nezinu viņu.

Buenosairesa. No šejienes es braucu atpakaļ. Uz Ham bur- gu, ar labāku kuģ i, pasažieru, otra jā klasē.

Toreiz, kad braucu tu rp , b ija b e ļģ u v irtuve , rūg ta , skā­ba un neparasta, es samaitāju vēderu . A tpa ka ļb rau co t vācu v irtuve , daudz salda. Priekš mūsu vēderiem tuvāk.

Kad atbraucu Latvijā , a izgā ju d z īv o t p ie māsas V ērga lē . V is i šķ īb i skatījās — am erikānis atkal mājās. Tad man gāja g rū ti. Uznāca kāju sāpes un b ija jā ie t slim nīcā . Smaga lie l- kaula operāc ija , pēc tam g a n d rīz gadu kā krop lis m itinā jos p ie māsas.

Sterns par manām mākslas lie tām neko daudz neinteresējās, un pa ties ībā ar v isu to tas man pat labu pada rīja . Vācu laikā m uzeja (L iepājas. — A. I.) d irek to rs Sudmalis te ica, lai at-

34

nesot kaut ko izstādei. Z īm ējum u man neb ija , tika i tie Am erikas g lezn o ju m i — pu lka , kādi d ivdesm it. Es aiznesu, un viņš n o ­lika veselu sienu, un tas b ija r ik tīg s p iev ilkšanas punkts visam muzejam. S p īdē ja it kā sau līte uz tām pe lēkām b ildē m . Sudmalis te ica, ē, nepazīstams c ilvēks un, tā sakot, sveša padarīšana. To es te icu vecam Sternam. Sterns nav ļauns, b rauc uz L iepā ju un p ie d irek to ra ga lda runā, kas par lietām , — viņš ir m ākslinieks, atbraucis no Am erikas un nevar p a rā d īt savus darbus, es esmu vecs depu tā ts (Saeimas. — А . I.) . . . Uz tā pamata mani p ieņēm a, kad viņš to veco Sudmali no tram d īja . Tas b ija pirm ais sasniegums, ka kāda s iev ie te b ija uzrakstījus i c ild in ošu rakstu par mani un manu mākslu.

* * *

K o m p o z īc iju vēl var g ro z īt, tā c itād i izz īm ē t, b e t smalkāk izz īm ē t — tas nav va jadz īgs . Viss ir pa rād īts , kā ir. Tur nevar ne p ieņem t, ne atņemt. Pagājušās dienas.

Ienāca kriev i 1945. gadā. Un tad jau zem nieki strīpām brauca uz L iepā ju . Tad n o do k ļi b ija m ilz īg i. V a jadzē ja kaut ko pā rdo t. Brauc p re t ī m atroži kravas mašīnā, viens izrauj pā tagu zem niekam un t ik s lān ī tiem braucē jiem no vietas, kam tu sūdzēsies. Tas ir barbarism s. Un ta d ir p ie ra k s tīts : «Ах, ты деревенская дура, покаж у, что такая ку л ь ту р а . . .», tā krieve lis māca savu fidu . Tas pats b ija ar latviešu tautu. « П о ка ж у , что такая ку л ь ту р а » — ar p ā ta g u . Tā pā tagas k u l­tūra b ija līd z šim laikam. Z em n iec ību v iņ i izn īc inā ja , sim t- tūkstošus padzina no zemes, p a da rīja par ko lhozu verg iem , un — žviuks, žviuks . . . Barons tā nedarīja , va rb ū t tika i ve rgu laikos, b e t barons p ie re dzē ja a r ī b r īvo s laikus. Barons b ija p ie k lā jīg s c ilvēks. V iņš, barons un vācietis, katrā ziņā runā­ja la tviski. Bet tagad — vai kāds krievs papūlas runāt la tv is ­k i ? . . . V iņš p iecdesm it gadus n o d z īv o šeit, La tv ijā , un nepapū- las runāt la tviski.

Un tā es to p a rā d īju . Lai nepazustu tas, kas to la iku parāda, kas par la iku b ija , kad ko lhoz i b ija , to nožē lo jam o d z īv īt i, to N O ŽĒ LO JA M O d z īv īt i. Vai ir kāds zīm ējum s, kāds vārds, kas to parāda? Taču nav. Bet tauta desm itiem gadu

d z īv o ja š in ī atmosfērā. Tauta dz īvo ja , v iņa i neb ija citas iz­ejas, kā d z īv o t. Un es a r ī tu r d z īv o ju . Es tika i pa rādu savu un tautas dz īvošanu , vairāk nekā. Un paņem tika i, un viss, neviens nesaka pa ld ies.

* ♦ *

Sis zīm ējum s — atkal vēsture. Tas ir, kad veco saimnieku Sternu apc ie tinā ja un veda uz S ib īr iju . V iņš b ija m azinieks, sociā ldem okrāts, b e t be igās b ija s īkzem nieku pa rtijā , viņš m a in īja tās ādas. V iņš b ija Saeimas depu tā ts. Sterns b ija Piektā gada revo luc ionārs, to re iz viņš tika S ib īr ijā p irm o re iz i.

Tur stāv vecais Sterns, tas ir ko lhoza priekšsēdētā js , ro b e ž ­sargu priekšn ieks un viens kom unists. Un es stāvu kā pu tnu -b ie d ē k lis . « А этот б у д е т у тебя б а т р а ко м .» Kad S ternu a izve d a , m ani « p ā ra d resē ja » p ie c ita sa im nieka .

* * *

M an b ija kādi 120 vai 130 aktu z īm ē jum i, pu lka labas grāmatas, Dosto jevskis, C o go lis , k rievu un padom ju izdevum i. Kad ienāca vācieši, tie mani izdz ina un man b ija jā d z īv o uz staļļaugšas. Savācu savas mantiņas, saliku pažobe lē , v iņ i tad d z īv o ja un neaiztika itin nekā. Ienāca k rie v iņ i, v irsn iek i okupē ja visas te lpas un man atkal jā d z īv o staļļaugšā. Kad «zem ļaki» a izgā ja pro jām , atnāku — viss saplēsts . . . pa t tie krievu klasiķi b ija saplēsti smalkos pa p īr īšo s . . . kur brīnum s, tu r jē liem p irkstiem vajadzēja pa lik t, lai visas tās grāmatas un zīm ējum us saplēstu. N o lād ē tie ! V ē lāk nesu k lē p jiem le jā, lai varē tu g o v ij pakais īt.

M ākslin iekam vajag savu māju un vajag savu ie d z īv i.* * *

Kā es pā rvērtos par kom unistu.M an pašam tas ir in teresanti. Pirmo gadu nē, b e t tū l ī t

jau otra jā ko lhoza gadā mani kā vairāk «грам отны й» ieceļ par rev īz ijas kom isijas priekšsēdētā ju un tā visus kolhoza gadus — rev īz ija s kom isijas priekšsēdētā js, un be ig ts ! Bišķi

35

grā m a tved ība b ija jāzin, te jau b ija kursi. Uz kursiem, un apm ācīja ! Tur jau nekā sevišķa nav, nekāda b īb e le s g u d r ī­ba, un es b iju cen tīgs . Es nevienu cie tum ā neesmu iebāzis un nevienam nepatīkam u neesmu d a rījis . Es tā — uz vietas ar c ilvēk iem , ja tu r kaut kas sāk ie t ne tā kā vajag, parunājos.

Nu tā, un tad atnāk tāds Rozenblats vai Rozenblūm s par priekšsēdē tā ju , viņš b ija rajona iz p ild k o m ite jā lauksa im niec ī­bas daļas vad ītā js . Teica, ka ž īds, un pēc ž īd a a r ī izskatījās. V iņš nāca par priekšsēdē tā ju , melns, tievs. V iņš ē rm o ti runāja: «Tu Jānc, es tev akte neklausēs, ja tu nenāks pa rtijā .» V iņš b ija tas, kas mani ievilka . M ū ž īg i: «Stājies pa rtijā , stājies pa rtijā !» Tas man tā nepatika. Un tad vē l tāds draugs, krievs, tāds la tgalis, viņš b ija m īlīg s c ilvēks, ar p rieku atm inos. Tad viņš mani paņem kā b rū ti un vazā pa dabu . Te pa to b irz i, es atceros. Un stāsta pa r kom unism u, ka tas ir v ien īga is ceļš, pa ko t ik t uz augšu, be t tādā m īlīg ā v īzē . Beigās man apnika, ka gadu tā grauž. L īdz be igās saka: «Nu raksti, Jānele, raksti iesniegum u.» Un es rakstu ar. Es jau b iju tos baušļus iem ācījies, tā kā, — in teresanti.

Tad vē l b ija Staļins.Iesauc mani L iepā jā pa rtijas kom ite jā . Gara zāle, garš

ga lds ar sarkanu d rē b i apvilk ts , un apkārt sēž, un gar malām vēl sēž, kādi p iecdesm it v īr i . Es ta i ga lda galā atnāku. M ani sāk eksam inēt. Vai z ino t partijas statūtus, tos es noberu kā zirņus, un tad viens otrs šādu tādu jautā jum u. Necik tā lu sēž viens, laikam čekas virsn ieks, tāds z ilim elns, tāds, ka viņš ar zob iem varētu apēst c ilvēku. «Ты в церковь тож е ходишь?» Jārunā ta isn ību . Ja tu kaut v ienu vārdu samelosi, tad tu nekas neesi, tad tev spļauj virsū. Saku, ka paretam aizeju ar. «Э того не будем брать.» Tas b ija viss, vari iet. Tad vēl pirm ais sekretārs norunā, ka tas nav n o p ie tn i ņe­mami, viņš jau nav nekāds tic īg a is , b e t tam b ija ga lavārds un cauri.

V ese lu gadu man lika m ieru. Rozenblats vai Rozenblūm s prasa: «Tu esi pa rtijā , Jānc?» Es viņam izstāstīju , kā b ija . V iņš saka: «Sūti lūgum u!» Un es atkal esmu pa rtijā , tu r, L ie ­pā jā. Tagad tu r sēž tr īs v īr i, p irm ais sekretārs un vēl kādi ievēro jam i v īre ļi. Un tad — statūtus zin? Es atkal sāku spert, nu, lab i, labi, e jie t p ie Soņas, lai v iņa izraksta partijas b iļe t i. Un es tā, šurpu tu rpu , un pa rtijā iekšā!

U zre iz jau amatos nelika, tika i pēc gad iem . Te b ija tāda Peka, veca kom uniste , kas te ica, lai mani ie vē l par to sekretāru. «V iņš to var d a r īt un iz p ild īt .» Un tā kā parasti — visi paceļ rociņas, un tu esi savā v ie tā ! Un tā mani m ācīja. Es no sākuma nepra tu rīko ties . G alvenais — b ie d ru naudas. Lai Dievs pasarg! Piecu vai tr īs d ienu laikā va jadzē ja samaksāt, ja nē, tad uguns un zēve le . K o lhozn iek iem b ija ļo ti mazi ienāku­m i, ko tu r daudz varē ja maksāt. V isād i b ija . M an b ija 26 ka­peikas jāmaksā virsū . Bija a rī, kas vairāk no p e ln īja . Ja partijas sapulce sagadās, tad visi sanāk, un es varu iekasēt, be t, ja v iņ i neatnāk . . . Bet Kārkliņš pasaules otrā galā, tr īs k ilo ­m etrus skrej p ie viņa, lai dabū tu parakstu. G alvenais — tā paraksta d ē ļ! Šausmas! V ēlāk es iem ācījos tā tos parakstus darinā t, ka skuns tīg i sanāca. Un tika i parakstos, katru v ilto jo t. Trakums v ienkā rš i! M an b ija mazāk vaļas nekā G orbačovam . Piena vešana, za ļba rība jā ve d go v īm . A r rokām to sievas izd a rīja , b e t man tās starpas jā izg rū ž . Un tad vē l slapjš lauks, un zāle aug kā traks, un jē ls, un nepadodas. V e lla būšana! N o d a rb īb a no agra rīta līd z vēlam vakaram, e jo t m iegs uznāca. Es nevarē ju izgu lē ties . B riesm īg i la iki . . . Bet tom ēr es visu iz p ild īju gods godam .

Ā b o liņ u sēja uz Jāņiem, tad , kad b ija lie li rudz i. Es b iju rev īz ija s kom isijas priekšsēdētā js visu la iku, es eju skatīties. Rudzi lie li, pasēts ābo liņš. Tas ir izd īd z is , b e t lie ls sausums, izka ltis un be ig ts . Pēc tam ir tukši lauki, nav ko ēst. G ovis sprāgst nost. Un cik tūkstoši go v is nenosprāga . . . Tepat b ija lie la ferma, saimnieks m oderns, tu rē ja uz cem enta sa­sietas strangās d ivde sm it govis, tā kā nekāda šmuce nav pakaļā. Uz urrā! Bet go v īm s ilītē nav pa t ne pap irosa gals, nekas nav. Nekustina ne astes, ne ausis, t ik g lāža inām acīm skatās un m irst. Un tas nav tu r v ien . Tā ir v isur. M an ir tāds zīm ējum s, kur badā m irstošu g o v i ceļ ko lho zn ie k i. Tas ir p iem in ek lis tām tūkstošām g o v īm , ko v iņ i nosprādzinā ja . N o lā d ē tie ! Es no sākuma b iju ko lhoza rev idents, v isur gā ju

un no sākuma to redzē ju . Teicu, jāsēj ābo liņš, tik ko sniegs no ie t. V iņ i — ko tu zin i, tu tika i m ānies! Ko lhoza priekšsē­d ē tā ji b ija tād i m uļķi, tika i p o lit is k i d roš i, m uļķi v iņ i b ija un neko no saim niecības nesaprata. Tad atnāca Rozenblats vai Rozenblūm s, tas ko saprata un sāk sēt āb o liņu . Tad mums b ija visaugstākā izstrādes d ienu samaksa visā rajonā — 5 ru b - ' ļi 30 kapeikas.

Kad b iju parto rgs, it nekā nevarē ju g ro z īt, lai lietas g riez tu uz labo pusi. Partijas sapulcēs sēdi un tu ri grožus, un it nekā. Nāca instrukto ri un noteica. Un it nekā nevarē ja d a rīt. V ie n ī­gais, ko varē ja d a rīt, tas ir kā rev idents. Kad es b iju parto rgs, tad man b ija lie lāks svars kā rev identam . Tā. Bet atkal kā pa rto rgs nekā pa īstam nevarē ju d a r īt! V a rb ū t tādam a rī neko neva jadzē ja darīt? Tikai partijas d isc ip līn a un vairāk nekas. Tā d z īv e ir t ik b riesm īga b ijus i . . . Nevar saprast un iz ­tē lo ties , cik b rie sm īg i b ijis . Tautas izn īc ināšana b ija .

Tagad var c īn īt ie s , jūs, jaun ie, tagad c īn ie tie s . Laiks ir pagā jis.

Bija a r ī tād i uzdevum i un no rā d īju m i, no kuriem visādā ve idā centos izva irītie s . Kad pārnāca tie , kurus a tla ida no nom etnēm , es atm inos, rajona sapulcē pārm eta, ka mēs neko neuzstājam ies p re t v iņ iem , be zpa rte jisk ie uzstā joties daudz vairāk. Dažu ne la ida mājās, va jadzēja ie t kaut kur c itu r d z īv o t. Sternu ie la ida . Pirmais sekretārs pārm eta kom unis­tiem , ka mēs esam neaktīv i un nec īno ties , tā sakot — «par tām lietām ». Nu ko tu, sm iekli — runā, runā un iztirzā , kaut viens m ellum iņš d z īv ē pa lik tu , viss ir skaidri redzams, p ieņem lēmumu, un tad vis i kā p ie grēku atlaišanas pac ilā ti ie t mājās, it kā viss nokārtots. Bet nekā — pa liek . Un nā­košo re iz i sākas atkal no jauna. Nu, čo rtu !

Bija mums labs Tautas nama vad ītā js , M ākslas akadēm iju be id z is . No ko lhoza zirgu staļļiem viņš iz ta is īja Tautas namu. V iņš b ija labs aktieris, o rgan izē ja tru p u un labas izrādes iestudē ja, be t tad ieskatījās, ka viņš ir b ijis lie lsa im nieks Ezerē, tā tad b a ig i šaubīga persona un tad v iņu — prom ! Tad ienāca tāda fida no v ie tē jiem , kas pra ta tika i ba llīte s ta is īt, nāca Liepājas pu iš i un kāvās ar ko lhoza pu iš iem . M an b ija viens zīm ējum s ar kaušanos, b e t tas ir kaut kur pa­lic is.

■ Tagad e īm u pensijā . M ie rm īlīg s c ijvēc iņš, kluss. Pirmo laiku man deva 10 rub ļus, tas jau neskaitījās. Kad n o d ib in ā ­jās sovhozi, tad es dabū ju 50 rub ļu pens iju . Tad man ne­va jadzēja b ū t par rev īz ijas kom isijas priekšsēdē tā ju . Partijas vad īb a man pārcēlās uz Kapsēdi. Tad ļcādreiz a izgā ju vai neaizgāju uz sapulci, un tad man b ija miers. Ja esot ko ­munists, tad tev jā redz, kas sa im niecībā notiek, lai var te ik t savu vārdu^ b e t ko tad es — ne es zinu, ne redzu. Es saim­niecisko d z īw nepazīstu un nezinu, kaF no tiek. Tagad pu lka sievas no vie tas sanākušas. Norunā priekšsēdētā js . Un tad ceļ tos b riga d ie rus , lai saka kādu vārdu, b e t tas p iece ļas — bu rr, bu rr! — kādus ne iz te iksm īgus vārdus, un neko nepasaka. Svins d ibenā . Un labi ir, p ro jek ta lēmums ir sastādīts, un par to tad m ie rm īlīg i noba lso un ie t mājās. Sovhoza d irek to rs norunā savu runu, un, ja kāBs ko ir k ritizē jis , tam sadod pa degunu . Tas, kas agrāk b ija barons, tagad sovhoza jļļire k to rs un partijas sekre tā rs .

t fe ļi ___________A. Ikstens. Julns tik daudz dažād i da rb i b ija jāstrādā.

Vai jūs nenožē lo ja t, ka tik maz laika pa lika gleznošanai?J. Tamužs. Jā, nožē lo ju . Tas ir mans lāsts. Kaut es m azlie t

bū tu dabū jis b r īv a laika

No frančiem man pa tīk tas . . . to g rū ti pa te ik t, tas ir f i lo z o ­fisks jautājum s . . . materiālās dz īves izp ra tne un prieks par

36

m ateriā lo un reā lo d z īv i. M az jau es esmu redzē jis tos franču g lezno tā jus . Pats Koro un vē l tu r daudzi, v iņ i p ie ­ķērās, v iņ i m īl d z īv i. Pikaso, tas jau spāņu ž īd iņš , tā jau ir sveša padarīšana. Bet vajag m īlē t to savu ābo lu , to savu f id u , nevis tika i tā trako t v ien. Tā ir dz īve , tā ir mūsu dz īve , un to m īl īg i p a rā d īt — tā ir franču īstā māksla. Delakruā gan runā par va ron ības garu, be t viņš saka — neskaties apkārt, skaties savā s ird ī. Bet vai mums kāds m ākslinieks to ir te i­cis?

Es b iju slim nīcā , un mūs pā rla ida uz v ieg lāku slim nīcu , tu r aiz D ev ič je po ļe , tad es varē ju sta igāt pa Maskavu. Es a izk lib o ju uz Tretjakova ga le riju . Tur es redzē ju Repina «A izkrāciešus». Kas ta ' es b iju — sūdabam bālis, nekas es ne b iju , b e t jau tad man tom ēr nepatika. Tik b r ie sm īg i na­tu rā li! Un es dom āju, tas ir z irga darbs — tā visu izdom āt un a ttē lo t, un man nepatika. M an patika daži p o rtre ti — kā ar slotu g le zn o tie . Tā kā man jau b ija kaut kāda jēga par g le z n ie c īb u . . .

Tas ir pa tīkam i, ja par tev i p ie de v iņ desm it gadiem b r ī ­nās, jā, jā , tas ir uz lic is kaut ko. Tas ir sm ie k līg i, tas, kung i, ir s m ie k līg i! Ko es tagad varu uzvilkt? Bet tā ir mana d z īve , es labāk nevarē ju . Tie mūsu m ākslin ieki tagad tā — sīki, s īk i . . . b e t kad es s īk i, s īk i izz īm ētu , tad nebūs tas. Tā tas ir. Ko es varu vairs šin īs dienās spēt p a rā d īt. Ja man kāda id e ja ienāktu ga lvā , tad es to ņem tu! Bet visa pagā tne ir pa rād īta . Jaunībā, tad es kā rtīg i strādāju. Pirmais — koncen­trē ties, ko tu g r ib i pa te ik t. N oklāt p lānu p irm o kārtiņu, k ā rt ī­gi noklā t visu to , ļaut viņam nožūt divas nedēļas. Sākt no jauna un atkal p a c ie tīg i tos pašus toņus vai nu p a p ild in ā t, vai pa lē n in ā t un atkal nok lā t c itu kārtiņu, tas ir tas, ko franči sauc par NO UR R/, tas ir p iesā tinā ti uzlikts. Tā ir franču skola. Un — klauks, klauks, klauks! — tepa t slavenības, es ne­zinu, aizm irsu to vārdu, k leķerē un kleķerē . G lezn ie c īb a — tā ir formas un te lpas izpratne. Telpai a r ī ir sava poēz ija . M ēs t ik dom ājam , kā to tr ie p t, kaut ko tādu uz ju tek liskām sfērām, uz krāsu ie d a rb īb u . Tas nav tas, mākslai ir dz iļāka ie da rb īb a , tas nav tas, māksla ir dziļāka. G le zn ie c īb a b ū tīb ā ir te lpas izp ra tne . Telpai a r ī sava poēz ija , savi b r īn u m i, ko nevar c itād i iz te ik t kā tika i ar g le z n ie c īb u . Nu ja, ko tu, vecais čamal, te runā, ko jē d z ! Tagadējie man ir sveši, un es ne­zinu, kā v iņ i rīko jas, kā darbo jas un kādi id e ā li v iņ iem , to es nezinu. Tagad g le zn ie c īb a ir po litikas rokās. V ienā žurnālā tagad redzu — ko lhozn iek i, atnākuši ta lc in ie k i, tā kā kādā op e re tē . Kā opere tē v iņ i, nu ķēm i, nu ķēmi, vairāk nekas, kāds sakars v iņ iem ar d z īv i. No dz īves nevar iz­mukt, tā tom ēr tev b e ig u be igās d o d pa r īk li, un tu esi apkārt, ja neesi gā jis viņas pēdās. Tie mani n o p e ln i ir tād i, ka es esmu gā jis ar v ienkāršo d z īv īt i , ar to d z īv īt i , ar kosm is­ko d z īv īt i . Kā mēs te esam d z īv o ju š i — kolhozā nabagi, visa tauta! V isa tauta ir b ijus i — kur skatos — ir tika i viņas d z īv īb iņ a un viņas darbs. Lūdzu. Es nevaru iz te ik t, es neesmu dze jn ieks, b e t tā viņš ir, patiesā ikd ienas d z īv e . Tā lie lā M ajestāte ir patiesā ikd ienas d z īv e . P o litiķ i var g ro z īt šā vai tā, taču pēc desm itiem gadu jāatgriežas atpakaļ p ie dz īves likuma.

Kas man patika no sava laika meistariem?Man b ija lie la a iz rau tība ar m eistaru Skulmi (U gu Skul-

mi. — A. I.). V ē lāk viņš p ieg riezās kubismam, tas man ne­patika. V iņš vēl te ica, kad jūs sāksiet kub istisk i g leznot? Bet tas man nepatika, tas tiešām man nepatika.

Tad man patika M iesnieks, viņš tiešām lab i g lezno ja . V iņam b ija divas brūtes. V iena b ija b lon da , otra tieva , m elna. Un tās viņš b r īn iš ķ īg i uzg lezno ja . Un tad viņš vē l šo to ir uzg le zno ­jis. Tā kā labs g lezno tā js viņš b ija . Bet pa ties ībā viņš b ija muļķis. V iņš b ija krievu skolas apstāts, tā lāk viņš nevarē ja it neko.

V iņš b ija īsts zem nieks, īsts mužiks.Tā ja, c ik viņš kā c ilvēks b ija , t ik viņš strādāja. Rozentāls

man patika, no veciem m eistariem . Jā, Džonis L iep iņš, be t viņš g r ib ē ja pašpu iku spēlēt. V iņš b ija labs g leznotā js .

J. Skuime. Kas jums no latviešu rakstn iekiem ir tie tuvākie? J. Tamužs. M ani ir audzinā jis Rainis ar «Gals un sākums».

Tas man ir tikpa t kā kato lim lūgšanu grāmata. Ir daudzi b iju š i . . . Ve idenbaum s, E līna Z ā līte , to lasu.

Raksti par mani avīzēs, žurnālā? Tas jau lab i, b e t c ie ­mā tas v iņ iem ir p i ln īg i v iena lga. Ja par to mākslu interesējas, tad tā, b e t v iņ iem kaut vai p ie d ibe na . . . Pa retam kāds no kaim iņiem paskatās, ko es te daru.

M āksla ir jā red z , ne jau katrs spēj redzē t un saprast. Tas tāpat kā ar p lik u s iev ie ti, kad stāv priekšā, — visiem jau skaidra darīšana, ko tu r vajag. Bet p riecā ties par viņas skaistumu, par līn ijas vai formas skaistumu, to var tika i retais. Tās ir tādas lietas. M āks la p r ie k š ta u ta s? Tās ir d e m a g o g u runas, tā ir ta u ta i p ie pakaļas. M āks la ir p rie k š iz re d z ē ta jie m , kas sp ē j saprast. Ir a r ī v ienkārši c ilvēk i, kas viņu spēj sa­prast un priecāties, be t lie lākā daļa taču nē. V e lti pū lā - ties ! A r ī daudz i t ie nevienkārš ie ne ve lla nesaprot, ar tiem nevienkārša jiem es saprotu tos, kas ir b a ud īju š i izg lītošanu , b e t daudz kas v iņ iem pagā jis pāri un nav aizķēries.

Jums jāņem vērā, ka es esmu uz dz īves un nāves robežas. Es nezinu, es c īnos, es masierējos, katru r ītu ar aukstu ūden i noberzē jos, kā tas vecais prā tn ieks saka — savu ē z e līt i vajag kop t, savu miesu. Es v iņu kop ju , cik var. Bet tu r augšā?

Es klausos, klausos rad io . Man interesē, kas tagad notiks. Pagrieziena la iki ir. No vienas puses tie m elns im tn iek i k riev i mācās virsū, un nevar saprast, vai nenožņaugs to mūsu A t­dzim šanu. Un lab i, ka mums ir kultūras m inistrs Pauls. Lai Dievs viņam p a līd z , ka viņš cīnās. Nekā nevar te ik t, mans laiks ir pagā jis . Lai Dievs v iņ iem p a līd z ! G rūti la ik i, g rū ti la ik i. Tagad tika i v ie n o tīb a , tautas v ie n o tīb a un va irāk nekā. Tagad tās ir vairāk, jo tauta saķerta p ie rīk les . Bet tom ēr kangari a r ī atradās. A rm ijā tāda lie ta nepastāvēja. Ka latviešu s trē ln iek i b ija , tas b ija b rīnum s vienkārši, ka es jums saku. Toreiz kaujā k r ie v iņ i a izgāja prom , visa fron te sabruka, visam b ija be igas, un s trē ln iek i, neskatoties uz n ā v īg o vācu ugun i, un bez jebkādas aizsardzības, un tom ēr v iņ i tu rē jās līd z beidzam am ie rind ā . V īrs p ie v īra . Tas ir pasakaini, neviens dze jn ieks to nav spē jīg s iz te ik t. Tas ir la tviešu gars. Kaut tagad tāds bū tu ! Tas ir neizteicam s.

Pēc p irm ā kara Latvija a r ī b ija izp os tīta un vajadzēja ce lt no jauna. V a r te ik t t ā — tam la tv ie tim b ija pa lic is tika i viņš un viņa zem īte . La tv ie tim nekā neb ija , kur skatīties, v ie n īg a is po litiska is ģēn ijs b ija Kārlis U lmanis, kas saprata nacionā lo b ū tīb u . Patiesībā — kas viņš b ija un ko viņš deva tautai? Labi, saim niekiem viņš deva aizdevum us, ko mājas ce lt, be t līd z ar to deva no rād ījum us, lai savam laukstrād­niekam uzceļ ģ im enes māju. Bija noteikum s — strādniekam a lgu nevar a iz tu rē t, jāmaksā, ja nē — g o v i ārā no kūts. So­c iā ldem okrā ti, ko v iņ i da rīja s trādn ieku labā? Bet Ulamanis r īk o ja — nesamaksā, — g o v i ārā! Samaksā tū lī t ! C iti visi — p ļu r, p ļu r . . . Pat M enders, sociā ldem okrā tu vadon is un ķeizariņš, be t viņš c itu neko nezināja, kā graut š ito valsti. Un tā lieta ar v isiem tiem m uļķīš iem , kā tas dze jn ieks, kuru nobendē ja nožē lo jam i (L. Laicens. — A. I.).

V ie n īg a is U lmanis b ija , kas saprata nacionālās va jadzības. M ate riā la is pamats ir tas ga lvenais. Un tas ir tauta, un jā ­dom ā par tau tisko eksistenci un b ū tīb u . Tevi nevar g lā b t ne krievs, ne le itis , tev jā b ū t pašam sev, pašam par sevi, un tad tu vari ie t ar citiem .

Es esmu tē lo jis tika i tos nabagus, tika i to pašu tum šo tau tiņu . Tā red z ie t, m īļie draug i. Ak, vai . . . Galu ga lā c il­vēki visu sajēdz.

P. S. Jānis Tamužs atkal ir M āks lin ieku savien ības b ied rs . V isvecākais Latvijā . Stipru vese līb u !

M ateriālu pu b licēšana i sagatavoja A inārs Ikstens

37

L A IM O Ņ A ST IPN IEKA fotoreprodukcijas

VMA

stud

ente

s IN

GR

ÄD

AS

ZA

BER

ES

plak

āti

P I E T U R A S V I E T A S -

I Z S Ū T Ī Š A N A S S T Ā S T I

K a n ā d ā d z ī v o j o š a i s l a t v i e t i s V ID V U D S I N G E L E - V 1 C S n o l ē m i s a t r a s t s a v a s d z i m t a s p ē d a s p a s a u l ē . V iņ š ir f o t o g r ā f s , t ā d ē ļ v a r « t i k a i » d o k u m e n t ā l i s m u u n f a k t a t e h n i s k o i e m ū ž i n ā š a n u , ko s n i e d z f o t o g r ā f i ­j a , s a v i e n o t a r v is u c i tu , k a s d z im s t V i d v u d a a i z r a u ­t ī g a j ā f a n t ā z i j ā — v iņ š t ik a i t a g a d s ā k p ē t ī t L a t v i ­j a s l ik t e ņ u s X X g a d s i m t ā . V i d v u d a p r ā t u un iz tē l i n e s a i s t a v ē s t u r e s z i n ā t n e s t r a d i c i o n ā l ā s d o g m a s un e m i g r ā c i j ā , t r i m d ā e k s i s t ē j o š ā s un p a l a i k a m d z īv ī ­g ā s a i z s p r ie d u m u č a u l a s « L a t v i j a s j a u t ā j u m ā » . V a r t e ik t — V i d v u d s ir b r ī v s . V a r t e ik t a r ī — v iņ š ir P a z u ­d u š a i s d ē l s , k u r š n o l ē m i s a t g r i e z t i e s . T ā v a i c i t ā d i r a u ­g o t i e s uz t o p o š ā s i z s t ā d e s d a r b i e m , j ā k o n s t a t ē , k a š ī A T G R I E Š A N Ā S ir p ie t ie k a m i d i s t a n c ē t a u n n e i t r ā l a , la i n e s ā k t u b i r d i n ā t s e n t i m e n t ā l a s a s a r a s . V i d v u d a f o t o k o l ā ž a s , a p v i e n o t a s ( j e b i n s t a l ē t a s ) t e l p ā a r c i t i e m s a d z ī v e s u n m ā k s l a s a t r i b ū t i e m , p a r ā d a f a k t a d e k o -

r a t i v i t ā t i , j a t a s n a v c i l v ē c i s k i a p d z ī v o t s , p ā r d z ī v o t s . B e z p e r s o n i s k ā s p i e r e d z e s v is s , k o r e d z a m , ir t ik a i P R I E K Š M E T I , L I E T A S . V i d v u d a m s v a r ī g i t a j ā s ie l ik t s u b j e k t ī v o p ā r d z ī v o j u m u . ī p a š i i n t e r e s a n t i t a s ir s i ­t u ā c i j ā a r V id v u d u p a š u — i z s t ā d e , k a s d o m ā t a ne t ik d a u d z « l a t v i e t ī b a s u z t u r ē š a n a i » ( j o t i k s i e k ā r ­t o t a n e v is L a t v i e š u c e n t r ā , b e t g a n n e a t k a r ī g ā T o r o n ­to f o t o g a l e r i j ā ) , v ie n la i k u s b ū s m ē ģ i n ā j u m s i n f o r ­m ē t k a n ā d i e š u s p a r « s a p ņ u z e m i L a t v i j u » u n p a š a m i z s t a i g ā t s a v u s e n č u s ā p j u c e ļu p r o m no d z im t e n e s . V i d v u d s to d a r a š ī v ā r d a t i e š ā u n p ā r n e s t ā n o z ī m ē — v iņ š š o g a d v e ic a c e ļ u : K a n ā d a — L a t v i j a — V ā c i j a — K a ­n ā d a . V iņ š t u r b i j a p i ln s n e z i ņ a s u n d r o s m e s . A t r a s t s e v i k ā l a t v ie t i . L ū k , V id v u d s p a t s :

« V i e n m ē r ir g r ū t i r u n ā t p a r m ā k s l a s d a r b u , k a d to vēl t i k a i r a d a . T o m ē r e s g r i b u m ē ģ i n ā t š o to i z ­s k a i d r o t A V O T A l a s ī t ā j i e m , un m a n j ā r u n ā p a r

39

divām galvenajām lietām — V I E N A ir mana vēstu­re un kā atmiņa to iespaido. Dzimis Kanādā no vecā­kiem — latviešiem, bijis iesviests, skolojies angliski runājošā vidē un kultūrā — tas veidoja mani zināmu šizofrēnisku sajūtu. Es neesmu latvietis, bet es reizē neesmu arī kanādietis.

Un, tikai ejot cauri manas mātes stāstītajam, «do­kumentālai vēsturei», fotogrāfijām, manas mātes divu māsu dzīvesstāstiem pēc I I pasaules kara, es esmu mēģinājis atgūt sev manas dzimtas, manas asins vēs­turi. Tādējādi es gribēju uzcelt tiltu pāri okeānam — starp Kanādu un Latviju , starp mani un maniem sen­čiem. Tas man bija ļoti vajadzīgs.

O T R Ā lieta pēc nozīmes ir — kā mēs vispār stāstām, kā mēs fiksējam to, kas ir noticis. Kā mēs radām jēgas struktūru.

Piemēram, es šoreiz lietošu fotokolāžu, diaprojek- ciju un trīsdimensiju objektus (solus, šūplādes, skap­jus). Ar to es vēlos panākt, lai manu darbu skatītāji

THE ONLY SJ LEAVE WAS I FRIEND, ONI

IDAD CAME H( !WITH A s a b : DEER RAN AV BECAUSE OF AND THE GEI 'I ltTS0MS»W5

PART FOR ME W B LITTLE DEER '■ UPON A TIME M Yl L PROM THE WOODS! EER AND THE fcHAT MORNING ■ THE COMMOTION *5 AND RAN DOWN E BIRCH FOREST.

iegutu līdzīgu pieredzi kā es, kad es šos darbus ra ­dīju un — kāpēc es tos radīju. Tā ir liela problēma, jo mēs bieži tagad mākslā paļaujamies uz «brīvo in­terpretāciju» — ko katrs grib, to saprot. Caur manām «vizuālajām struktūrām» es gribu, lai saprot mātes un manu tantu stāstus, bet es gribu, lai saprot arī ma­ni — jo tas ir arī mans stāsts par to, kas ar mani ne­maz nav noticis. Tas ir svarīgi man, jo es ticu, ka vēs­ture kā tāda ir visnotaļ relatīva — no katra skatu punkta raugoties, tā allaž var mainīties. To mēs, latvieši, protams, labi zinām — kā var eksistēt dažādas vēstures un pieredzes. Un tieši šī pieredze reizēm nosaka, no kādām sociālajām pozīcijām mēs runājam. Tāpēc nav iemesla noliegt vēstures dažādību, unificēt tik dažādās patiesības, kas pieder cilvēkiem un tautām.»

FATHER WASN'T THERE YET BECAUSE HE AND M r UNCLE,

1 OSVALDS, THEY BOTH TOOK OFF BECAUSE THEY WERE IN , WHAT,THE LATVIAN-------SUPPOSEDLYTHE NATIONAL GUARD OR SOME* THING. THEY WERE SUPPOSED TO GO WHEREVER THEY WERE S U P - * POSED TO GO. I DON ' T KNOW.

I SO WE JU ST FOLLOWED AND WE™ OUT FROM THE FARM AND,ONTO THE ROAD AND, YOU KNOW

[ WERE JU ST MORE AND MOR. j PEO PLE. I RHWEI^ER I T i A L L Y L IK E A CARAVAN. Y O i i FOLLOWED EVapYBdDY E L S E .'|_T H IN K THE GRRMA1S MUSTJOLDteMPnWkMlBAKpTIoS

Sa ru n ā jās N O R M U N D S N A U M A N IS

41

<0cTI -§ tj ~Z

a i 55

R

īgas šoferi, kas pieraduši p ie nevainojamas kārtības ielās, vakar b ija ārkārtīg i sašutuši. Pašā pilsētas cent­rā p ie Brīvības pieminekļa mašīnas b ija spiestas pa­

lēnināt gaitu. Šeit, p ie monumenta, kurā iecirsti vienkārši un katram cilvēkam tuv i vārd i «Tēvzemei un Brīv ība i» , pulcējās grupa cilvēku, kas centās izkrop ļo t šos svētos jēdzienus. Pa­klausīdami ASV kongresa locekļiem un Rietumu radiobalsīm un par sava saieta dienu izvēlēdamies 23. augustu — PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgum a parakstīšanas gadadienu —,v iņ i sagrozīja š ī vēsturiskā fakta īsto saturu un nozīm i. Novērtēdami to nevis kā PSRS rūpes par savas tautas un Baltijas republiku drošību fašisma draudu apstākļos, be t gan kā latviešu «pa­verdzināšanas» sākuma aktu, š ī saieta organizētāji centās uzstāties ar nacionālistiskiem lozungiem.

*

Jau iepriekš šīs akcijas organizētāji vervēja statistus — tieši uz ielas gāja pie jauniešu grupām un aģitēja tās noteiktā laikā ierasties pie pieminekļa «patrokšņot».

Daži no tiem, kas b ija sapulcējušies pie pieminekļa, iz ­turējās izaicinoši, mēģināja izprovocēt incidentus ar kārtības sargāšanas orgānu darbiniekiem un izsauca provokatoriskus aicinājumus. Tur b ija a rī ne mazums huligānisku elementu, kas b ija paņēmuši līd z i nažus, rokassprādzes ar asiem dze lk­šņiem un nūjas. A tb ild o t uz milicijas likum īgo prasību at­b rīvo t brauktuvi un netraucēt satiksmi, huligāni rup ji ap­vainoja kārtības sargus un uzbruka tiem. Tāpēc nācās lie ­to t p iespiedu līdzek li — dažas personas aizturēt.

*

Ziedus nolika tie , kas visu mūžu cīnījušies pret padomju varu, un viņu p iederīg ie , kas a ttiec īg i audzināti.

*

23. augustā dažs pie Brīvības piem inekļa gāja ar ziediem rokās, be t cits — ar nazi kabatā.

*

Tas viss lielākajā daļā pilsoņu izraisīja pamatotu sašutu­

mu. Partijas un ideoloģiskais aktīvs notikumu vietā veica izskaidrošanas darbu. Tiesību aizsardzības orgānu darb in ie ­ki aizturēja personas, kas pārkāpa sabiedrisko kārtību. Veiktie pasākumi ļāva lokalizēt pretsabiedriskās parādības.

Notikumiem, kas šā gada 23. augustā risinājās p ie B rī­vības pieminekļa, ir acīm redzami negatīvs, po litisk i bīstams raksturs.

*

Vēsture kopš tiem laikiem tālu pavirzījusies uz priekšu, Ulmaņa režīms sen padzīts, latviešu tauta ie t pašas izvēlēto ceļu kopā ar citām brālīgajām padomju tautām. Un Brīvības piem ineklis mums tagad arīdzan atgādina, ka kādreiz Lat­v ijā ar b rīv ības vārdu segta neaprobežota buržuāzijas d ikta­tūra un visi tās «labumi» — darbaļaužu ekspluatācija, strād­nieku šķiras policejiska apspiestība un beztiesība, bezdarbs un nabadzība. V ie n īg i reakcionārajai latviešu emigrācijai, kas jau kopš «aukstā kara» laikiem u zc ītīg i piedalās visādās pretpadom ju kampaņās, nedod mieru atmiņas par B rīvības p iem inekli.

Tūliņ pēc kara, četrdesmito gadu nogalē un pat vēl p iec­desmitajos gados, šie «brīvības c īn ītā ji» klaigāja par bo ļše­viku vandālismu. Tagad viņ i turp ina sēt in d īg o pretpadom ju naida sēklu tautā, izmantodami atsevišķu sabiedrības slāņu neizpratni par otrā pasaules kara priekšvakara notikumiem.

Par nožēlošanu tom ēr atradās cilvēki, kas uzķērušies uz šīs pretpadom ju makšķeres, paklausīdami Rietumu radiobalsu aicinājumam. Bet lie lā ģimenē jau gadās visādi, a rī lē ttic īg ie .

*

No okeāna viņas puses organizētajā un d iriģēta jā p re t­padomju balagānā kā statisti, tā galvenie varoņi, visi ir v ienādi sejā, tāpat kā vienādi ir a rī viņu mērķi provokācijā pie grandiozā tautas vēstures pieminekļa. V iņ i kļuvuši par ieroci to 20 Savienoto Valstu senatoru musinošajā akcijā, kuri uz­ņēmušies Baltijas tautu skolotāju un aizgādņu lomu, tiem g a līg i nepiem ērotu lomu. Tā ir iejaukšanās PSRS iekšējās lietās.

«A izvāciet provokatorus no ielas!» — p ie Brīvības p iem i­nekļa skanēja latviešu strādnieku, studentu un inteliģences pārstāvju balsis.

VILTUS

LOZUNGA PAVADĀ

42

I *

Notikumi pie Brīvības piem inekļa nejauj būt viena ldzīga i a rī Tatjanai Beļevičai, eksporta iecirkņa atslēdzniecei montē­tājai. Tāpēc ar pamatotu sašutumu viņa, tāpat kā daudzi viņas b iedri, runāja par to , ka tie , kas uzķērās uz rietumvalstu āķa, ir aizskāruši rīdz in ieku jūtas, kuri ciena un m īl savu pilsētu un savu dzim teni. Sajās dienās Padomju Latvija PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē demonstrēja panākumus, ko tā guvusi pagājušajos 47 gados. Sie panākumi bija ie ­spējami tika i kop īgā darbā un pateicoties visu mūsu daudz­nacionālās Dzimtenes tautu b rā līga i savstarpējai pa līdz ība i.

Urālu metāls, Doņeckas ogles un Uzbekijas kokvilna de­vuši d z īv īb u daudzām Latvijas rūpniecības nozarēm, ar kuru izstrādājumiem mēs tagad lepojamies.

*

Vai gan var aizmirst bezdarbu un ganu gaitas! Bet to visu cenšas a tdz īv ināt nacionālisti un dažādu «balsu» l īd z ­skrējēji. Jābūt aklam, lai neredzētu visu, kas saistīts ar mūsu republikas izaugsmi.

Taču provokatoriem tas nerūp. Avantūristi vienmēr paliek avantūristi.

*

Kas devis tiesības šim pūlim pie Brīvības piem inekļa uz­ņemties a tb ild īb u par veselas tautas lik ten i!

*Esmu pārliecināts: tagadējiem jauniešiem paveras apskau­

žamas perspektīvas. Un nespēju saprast, kāpēc vienam otram no jaunajiem rodas vēlēšanās pagriezt vēstures ratu atpakaļ!

Tēvu un vectēvu, to cilvēku piemiņa, kas aizstāvēja tautas varu V entsp ilī, neļaus viņu mazdēliem kļū t par viņu sāktās labākās dzīves veidošanas nodevējiem . Par to, labāko dz īv i, liecina labiekārtotie dzīvojam o namu masīvi vienā no mūsu republikas lielākajiem rūpniecības centriem, par kādu pār­vērtusies Ventspils — kādreizējā zvejnieku pilsētiņa.

*

23. augusta notikumi p ie Brīvības piem inekļa uzskatāmi parādīja, kas katrs ir. A r ī to , ka aklais dundurs, pats būdams neredzīgs, tom ēr karstā vasaras dienā p ro t atrast vietu, kui iekost. Bet tautā mēdz te ikt, ka aklā dundura mūžs esot gaužām īss — to vai nu vienkārši nosit ar asti, vai arī pats nomirst dabīgā nāvē.*

1987. gada augusta un septembra Padomju Latvijas centrālo presi

lasīja LAILA PAKALNIŅA

* Bet cits latviešu tautas sakām vards atgād ina — nespļau j b ļoda , no kuras ēd ! To a r ī š īg ad a augustā g rib ē jās a tgād ināt šiem cen tīga jiem pavāriem .

43

JURIS URTĀNS PILSKALNU PĒTNIEKS

E. Brastiņš, uzmērot p ilskalnu I km rietumos K rās lava i 1925. gada 14. jū ­lijā . Foto: M . Sam s (no L P S R Vēstures muzeja fondiem ). Pēc 11 pasaules kara pilskalns iznīcināts, tā vietā ierīkota automašīnu stāvvieta.

Lai labāk saprastu tā darba lielo nozīmi, ko mūsu gadsimta divdesmitajos gados La t­vijas pilskalnu pētniecībā paveica Ernests Brastiņš, jāatskatās tālākā pagātnē. Pirmie nopietnākie atsevišķu Latvijas pilskalnu ap­raksti un uzmērījumi parādījās jau 18. gad­simta beigās. Te butu atzīmējams J. L. Ber- gera 1778. gadā publicētais Skaņkalnes pilskalna plāns un grāfa L. A. Mellina 1794. gada Cērteties pilskalna apraksts un uzmē­rījums. 19. gadsimta pirmaja pusē rakstos parādījās vel dažu ciiu Latvijas pilskalnu apraksti, tomēr nopietnāks to apzinašanas un pētniecības darbs sākās 19. gadsimta ot rajā pusē un saistījās ar baltvācu mācītāja A. Bilenšteina vārdu. 19. gadsimta beigās pilskalnu pētīšanā un apzināšanā iesaistījās jauna baltvācu pētnieku paaudze, no kuriem redzamākais pārstāvis bija K. Lēviss of Me- nārs. 1922. gadā viņš publicēja Livonijas pilskalnu reģistru, kur summēja savu ilgga dējo pilskalnu pētniecības darbu. Šaja gra- rnatā bija sakopotas ziņas par visiem līdz tain laikam zināmajiem Livonijas, tajā skai­ta ari Latvijas, pilskalniem. Tomēr jāatzīmē,

ka K. Lēviss of Menārs katra pilskalna ap­rakstam veltīja tikai vienu vai dažas rindi­ņas. Daudzus pilskalnus viņš pats nebija re­dzējis un uzdeva tos pēc nepārbaudītām da­žādu informatoru sniegtajām ziņām. Arī pats pilskalna jēdziens K. Lēvisam of Me- riāram bija nenoteikts.

Šādā situācijā Latvijas republikas pirma­jos pastāvēšanas gados atsākās senatnes pieminekļu, to skaitā arī pilskalnu, apzināša­na un pētīšana. Sākumā šo darbu uzņēmās Latvijas senatnes pētītāju biedrība un Kara muzejs. Tas bija sadalīts četrās nodaļās, no kurām viena bija veltīta pilskalniem un ap­tvēra Latvijas senatni līdz vācu ienākšanai.1921. gada novembrī par Kara muzeja pār­zini tika iecelts virsleitnants Ernests B ras ­tiņš. kas šajā amatā sabija divus gadus — līdz 1923. gada novembrim, kad no dienesta armijā izstājās.

E, Brastiņš dzimis 1892. gada 19. martā Lielstraupes Lapaiņos lauku amatnieka ģi­menē. Pēc tam viņa vecāki kopā ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Rīgā, tad atpakaļ uz lau­kiem Dikļos. No 1911. līdz 1916. gadam

E. Brastiņš mācījās Štiglica mākslas skolā Pēterburgā, pēc tam dienēja armijā latviešu strēlnieku pulkos un piedalījās brīvības cī­ņās.

1922. gadā no 1. jūnija līdz 15. septem­brim E. Brastiņš vadīja pilskalnu apzinā­šanas pirmo ekspedīciju Kurzemē: Trijos ar pusi mēnešos, kājām ejot aiz pajūga, guļot teltī un pārvarot dažādas pēckara grūtības, tika noiets ap 1500 kilometru un apmeklētas ap 100 senvietas. E. Brastiņš savāca balt­vācu literatūru par Kurzemes pilskalniem un konsekventi un metodiski šīs ziņas pār­baudīja. Katrs pilskalns tika fotografēts un pusinstrumentāli uzmērīts pēc paša E. B ras ­tiņa izstrādātās metodes. Ekspedīcijas sa­stāvā pamatā bija četri cilvēki: ekspedīcijas vadītājs E. Brastiņš, viņa palīgs pie mērnie­cības darbiem, fotogrāfs un braucējs. Pēdē­jais bija armijas piekomandēts karavīrs ar zirgu un ratiem; viņa pienākums bija rūpē­ties par ekspedīcijas saimniecību. E. Bras- tiņa vadītajai ekspedīcijai ilgāku vai īsāku laiku pievienojās arī citi interesenti. To vidū bija arī Liepājas muzeja dibinātājs, māk­slinieks un etnogrāfs J. Sudmalis, kas par saviem iespaidiem uzrakstīja plašu repor­tāžu avīzēs «Kurzemes Vārds» un «Kurze­mes Vēstnesis», Savu pirmo iespaidu par ekspedīciju J . Sudmalis aprakstīja tā: «Se ­kodams Kara muzeja pārziņa laipnajam uzaicinājumam, ar rīta vilcienu ierados G ro ­biņā. Tur bruņinieku pilsdrupās atradu eks­pedīcijas nometni. Kā stalta piramīda jau notālēm redzama balta telts. Blakus kvēlo ugunskurs, pār kuru uzkārts tējas katliņš. Turpat novietoti transporta rati un drusku tālāk treknajā zālē ganās zirdziņš. Telts ēnā, pie ieejas spraugas, nopietns, saulē un vējos norūdīts, sēd, nolīcis pār kartēm, eks­pedīcijas galva. Pārējie darbinieki — muzeja glabātājs Jansons ar kundzi, Etnogrāfiskā muzeja priekšstāvis Krieviņš un vecais brau­cējs sēd ap ugunskuru un dzer tēju. Teltī un tās priekšā redzami dažādi ceļojumā nepie­ciešami piederumi, ka aparāti, binokļi, karšu ruļļi, produktu kastes, saiņi utt. Vēl tikai jāizdara daži fotogrāfiski uzņēmumi tad varēs mantas kraut vezumā un doties tālāk.»

Ziemā pēc ekspedīcijas nobeiguma E. Brastiņš sagatavoja publicēšanai un 1923. gadā izdeva grāmatu «Latvijas pilskalni. Kuršu zeme», jau toreiz paredzot, ka se­kos arī citas grāmatas. Šajā grāmatā iz­smeļoši aprakstīti 59 Kurzemes pilskalni. Paradīti arī autora spriedumi par šo pils­kalnu piederību un datējumu. Katra pilskal­na aprakstu papildināja tā uzmērījums, griezumi, fotoattēls un izgriezums no topo­grāfiskās kartes, kur bija tuvāk norādīta pilskalna atrašanās vieta. E. Brastiņš pie­minēja arī, viņaprāt, par īslaicīgām paslēp­tuvēm izmantotus pilskalnus, kuriem nebija īpašu ārējo pārveidojumu. Šādus kalnus E. Brastiņš nosauca par pilenēm un šāds ap­zīmējums tādiem kalniem ir saglabājies līdz mūsdienām.

Kritika E. Brastiņa grāmatu novērtēja visai atzinīgi, lai gan bija ari piezīmes par iespiedkļūdām un karšu slikto kvalitāti.

Tā 1922. gadā sākās E. Brastiņa vadītās

44

H z '

СЛ Г

Z <

UJ со

Ū drā ju p ilska lna (K rās la va s raj. Ezern ieku ciem ā) uzm ērojum s, apraksts, situācija un fo togrā fija E. Brastiņa Latga les pilskalnu grām atā. . . . un tā — par katru p ilskalnu.

P»i' „»ubituku" laiiiH» pilskalnu v]*«|>k*rt. HrmS l<sra«<-, «t#v 9 m.apr Hu* muiža* pa# i^ ra Ja t-k-am plakatnaf», bet otra 2 m , atamiik par pirmo

#»>m & . Si* <-}<>{»« atrada» '* km. %tem r i? au#tr, «SomalU ptrroži t e r m * Snura »0Bukm«t?.ai. »kaistajam A v m * aizmil»«»!, totia» rt»<i»atn&ka nira i v m m .

t<»ara«i. t «ik»«** h ļ ļh j i* un Makam* ma**, it'gafuni apaļ* J a atskaita..nufcauka" h'iiaPta JPxupa Barkavā* ipa n<>»t J m augat« uitbatlntnu ZN'mt'ļgala, t»*isum& Nal amsmajai &p H> h kalttainas t v vt#« g a r a m « tikai >'t5 m , un pialu«»* i» mma# aa pil#kat«u apdraud arkls vltiit pilskalna piakiuaa \ 2 m .

J>ubaukai“ %&? mnirn mtem Iet Ih'ku'ļA «<> Uitk muiža» uz KaamuU'tn «a kalti« «trūda* *a IP? }<>*?{«* kraia& puaa.

Biatutnpusi* kalsaa» ;>( ruda# nH IH* v t iņ k ««akts j ia lta l» asara,“ (lit'ti vidu» part talajai augat« kalu# ..Rut>Jn>ik«''

JH ibaukas’ pj&kalaant trijaR pase* pdi krauja« un augtas. VI»augstākais stias jsim kainaut au>drut»pu»(\ jo t*> tam jakrtt, kamēr «» snlod/ pļava sava ļtp’kaja 80 m. Bietumpuae kalna «&na kraujais kritām» tarpta&ja# tikai 1?» *0. par ka ai iv/.('ai al*diļ?st Zi«*a» rMua*o« J P i haukai" pavisam }*'*«> ni s&ttl aa tiafinšii »p<(* <-igl Pēdu uti «ala rad*aroi -t labi veidoti a*tM?*l»»il ua tikpat grāvju šfo rakuad pal­iet div»a trra.M's, ka» apjož pilskalna «anu»

Apbirta«?* pļi

«/kum pis. pa rkia t» tm’l « « m itu « kārtu. M ītņu fcart«« b U n m m ap tt.5 n u 'tr i » » ta sa tu r »a vi fraaku la «« ka*. «igP's, «lauzt tu» akme \\m. Knd i c iti a lra 'lu iu t šiai pitskatttft nav aumiH K»h*s apa«*l/lš bleau'm kr*t»(ia«v jpa-Aaivk» t«>* № \ m aa ta isīt» »rfik«»! sa*'ln/*'m<- sava sakou <Jar»a. {,«1 pailnoaitta Na k a !«» a u t iņ i , v iņ š i»'Fi- k o jis plaknam aa^uuaaaata itaž.as Karttipc }« «P-a^s.

M al# >Plam# Naolt»*». )a pilskfttm» »aktu t»a tt.

tat? Aita i)fPMtn a*gt«b#i|te« ka va karta istt* ša i v«>pJa l« s vē rtīg s

nr« {mHoģiskPnn patiJiatsH>ni, ctto* itdxlg i Purināto» pilnRahatK ?»Hyu k ftrta jau Po jftt»,

No M p IN ka in» aolm atvara» krftAps <t»l>as «kaU. T š iu a u i jv<f*a?a» satam hag«ta is -N'^a

Mar

ikas

Va

naga

s re

prod

ukci

jas

P ilska lna «G ore la ja gora» pusinstrum entālā uzmērīšana Ludzas apriņķa Rundānu pagasta Gorodokas ciemā 1925. gada 25. jū lijā . E . B ras tiņ š (kreisajā pusē) ar pailgu. Foto: M. Sam s (no L P S R Vēstures muzeja fondiem ). Mūsdienās pilskalns apaudzis kokiem.

Pilska lnu uzmērīšanas ekspedīcijas nometne pie Balteņu p ilskalna R ē ­zeknes apriņķa Kaunatas pagastā 1925. gadā. Foto: M. Sam s (no L P S R Vēstures muzeja fondiem).

pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas. Vēlāk ekspedīciju organizēšanu uzņēmās 1923. gadā dibinātā Piem inekļu valde. Starp P ie ­minekļu va ld i un K a ra muzeju pat radās nesaskaņas par ekspedīcijas m ateriālo no­drošināšanu un iegūtā materiāla izm an­tošanu.

1923. gada vasarā E . B rastiņš devās uz­mērīt Zemgales pilskalnus, 1924. gada v a ­sarā viņa vad ītā ekspedīcija strādāja A u g š ­zemē un Latgalē . Kopumā Zem galē un Augšzemē uzmērīti 43 pilskalni, kas, tāpat ka Kurzemes pilskalni, apkopoti un izdoti atsevišķā grām atā 1926. gadā. Galvenokārt Latga les un Vidzem es pilskalniem tiek ve l­tītas 1925., 1926. un 1927. gadu vasaras. Ekspedīcijas sastāvs un darba stils gadu gaitā jau bija nostabilizējies. Tā, piemēram, 1925. gadā La tga lē ekspedīcijā p iedalījas

E. B rastiņš, viņa palīgs, vēlāk pazīstams senvēstures pētnieks H. Riekstiņš un foto­grāfs M ārtiņš Sam s. Braucējs ka parasti bija arm ijas komandēts karavīrs. 1926. gada 19. maijā Piem inekļu valde braucējam iz­sniedza šada satura apliecību:

«š īs apliecības uzrād ītājs Andrejs Gurec- kis ir Piem inekļu valdes p ilskalnu uzm ērī­šanas ekspedīcijas važonis un viņa rīcībā ir Piem inekļu valdes zirgs un pajūgs.»

La i novērtētu ekspedīcijas inventāru, ieskatam Piem inekļu valdes 1924. gada3. jūn ija kvitējum s Kara muzejam par sa ­ņem tajam mantām :

«K a ra muzejam. Piem inekļu valde pazi­ņo, ka saņēmuse lietošanā sarīko jam ai p ils ­kalnu uzm ērīšanas ekspedīcijai sekošus Ka ra muzeja rīkus un priekšmetus:

1. 1 brezenta telti ar piederumiem: 4 gab.

sturu mietiem, 40 gab. sasprau. m ie­tiņiem, 1 gab. vidus kārts, 1 gab. kārts cepurīte, 2 gab. striķi A. 40 pēdu gari,4 gab. mezglu aizsargi,

2. I maza kareivja lāpstiņa ar kātu,3. 1 liela lāpstiņā ar katu,4. 1 mazs cirvītis,5. 1 dzelzs zirgu pineklis ar 2 atslēgam,6. 1 dzelzs zirgu ķede 6 metri gara,7. I em aljēta tējas kanna,8. 1 panna (tā lāk uzskaititi merāmie in­

strumenti, A. B ilenšteina grām ata un La tv ijas kartes).

Atzīm ējam s, ka ekspedīcijai bija ari sa ­va izkārtne un ekspedīcijas dalībnieki no­darbojās arī ar pieminekļu aizsardzības pro­pagandu. P a r to liecina 1924. gada 6. jūn ija vēstule:

«Piem inekļu valdes P ilska lnu ekspedīci­jas vad īta jam E . B rastiņa kgm.

Lidz ar šo rakstu Piem inekļu valde Jum s nosūta:

1) 1800 eks. uzsaukumu «Saudziet se­natni!»

2) izkārtni «I. M . (Izg lītības m in istri­jas — J. U .) Piem inekļu valdes pilskalnu uzmērošanas ekspedīcija»

3) Ls. 100 archeoloģisko, etnogrāfiskou. c. priekšmetu atp irkšanai (gadījum os, kad dāvināšanas ceļā nav iegūstam as).»

Ekspedīcijas darba ritm s bija sekojošs: pilskalna uzm ērīšanai, fotografēšanai un aprakstīšanai parasti tika veltīta puse die­nas. Tai pašā laika tika aptaujāti apkartnes iedzīvotāji, vakti nostāsti un teikas par p ils ­kalnu, tau jāts par citiem apkārtnes p ilska l­niem un citiem pieminekļiem. Dienas otra puse, dažreiz pat visa diena tika veltīta pār- braueienam un nākošā p ilskalna uzmeklē­šanai. Ceļa gad ījās dažādi pārsteigum i un piedzīvojumi. P a r to liecina ka dokumenti, ta ekspedīcijas dalībnieku atm iņas un publi­kācijās tā laika prese. Piem ēram , neapšau­bāmi nepatīkams bija notikums, par kuru E. B rastiņš Piem inekļu valdei rakstīja 1925. gada 16. jūn ija :

«Z iņoju, ka cefā esmu pazaudējis s v ā r ­kus, kuros atradās man izdotā ekspedīcijas vadīšanas apliecība un instrukcijas. P a r zu­dumu ziņots policijai. G ad ījum ā, ja pazau­dētie dokumenti nebutu atgriezušies, piem., valdē, lūdzu man izsniegt jaunus. Eksped ī­ciju turpinu vad it ar pērnajām beztermiņa apliecībām.»

Va irākkārt ekspedīcijas dalībnieki tika noturēti par laupītājiem . 1927. gadā, publi­cējot Kurzemes ekspedīcijas dienasgrāma-

, tas izvilkum us, E . B rastiņ š rakstīja : « Ir gan jukuši šejienes (Vorm sātes — J. U .) poli­cisti. Šonakt samobilizejuši visa pagasta a iz ­sargus un pl. 1 nakti atnākuši dokumentus kontrolēt. Labi, ka nenotika apšaudīšanas, jo Jansons jau bija pakampis savu naganu, domādams, ka uzbrūk laupitāji. Teltij ap ­kārt aizsargu ķēde. Mes esot noturēti par laupītājiem , kas pārbēguši no Lietuvas un slapstoties pa mežiem. G rū ti bija aizmigt pec iztraucētās nakts.»

Līdzīg i piedzīvojumi gad ījās ari Latgalē , kur vienunakt kartības sarg i pat pa kluso «laupītājiem », respektīvi — ekspedīcijai, «rekvizēja» zirgu.

G ad ijās ari citi kuriozi piedzīvojumi. P ie ­mēram, 1922. gada 29. jū lijā Durbē, kur ekspedīcija uzslēja savu telti pilsdrupas, ieradās, ka rakstīja J . Sudm alis, «ļoti ik­dienišķa izskata cilvēks», kas izrād ījās D u r ­bes pilsētas ga lva , un paziņoja, ka, «lai ie rī­kotu šeit bufeti, jum s jādabon attiecīga a t ­ļauja no pilsētas valdes». P ilsētas galvam bija labu bridi jaieskaidro, ka te nav d a r ī­šana ar «kroģeri un zaļum balles bufeti, bet ar arm ijas virsnieku un zinātnisku ekspe­dīciju». Savu kārt 20. augusta notikumus

46

Piltenē J . Sudm alis aprakstīja šādi: «Tikko telti esam uzcēluši, sa lasās ap mums liels pūlis ziņkārīgo pilteniešu, daži pat visā no­pietnība pieņem mūs par kumēdiņu rad ītā ­jiem un ap jautājas, kad sākšoties izrāde. V akarā teltī mūs apciemo pilsētas ga lva ar savu ģimeni.»

Uzmērot Ludzas apriņķa P ildās pagasta Parka|u p ilskalnu, kas atrodas padziļi mežā, ekspedīcija nejauši izrād ījās starp pagasta organizētajiem vilku dzinējiem un mednie­kiem. V ilku dzinēji uzskatīja par interesan­tāku pavērot, kā svešie kungi mēra «go- rodoku», neka trenkāt vilkus, un tāpēc m edī­bas piln īgi izjuka.

S irm ais m ākslinieks un senatnes pētnieks A. Gusārs, kam 1924. gadā bija pirmā ekspe­dīcija kopa ar E. B rastiņu , atcerejās, ka v a ­karos pie ugunskura bieži diskutējuši par dažādām senatnes problēmām. E. B rastiņam bija stipra loģika, taču savos oponentos, kas pie tam parasti bija par E. B rastiņu jaunāk i, viņš ne vienmēr pienācīgi ieklausij ies. Ekspe- d lcijas vad ītā js necieta iebildumus, un viņa rīcībā iezīmējās virsnieka gribas kategoris- kums. Kādreiz ekspedīciju pavadījušas ari kādas jaunas skolotājas vai studentes, ku ­rām tad E. B rastiņš ve ltījis lielu uzmanību. V akarā guļas vieta telti vienmēr tika ie rī­kota tā, ka cienījam ā jaunkundze dusēja telts iekšmalā, tad bija E. B rastiņa vieta un tad gulēja visi pārējie ekspedīcijas da līb ­nieki. V ienam otram ekspedīcijas loceklim šāds guļas vietu sadales variants neizlikās taisnīgs.

E. B rastiņ š bija ļoti darbīgs. Vakaros m ī­lējis, satinies mēteli, sēdēt pie ugunskura un filozofēt vai a ri studēt vecos latiņu tek ­stus Indriķa L ivon ijas hronikā. A r i vēlākos gados, cik A. Gusāram bija izdevība tikties ar E. B rastiņu , vienmēr tam bijis m anu­skriptu un grām atu apkrauts galds un ik ­reiz kaut kas tika pētīts un gatavots.

Latga les pilskalniem veltītā grām ata nāca k la jā 1928. gadā, bet Vidzemes p ils­kalnu grām ata, kur apkopotas ziņas par 98 senajiem nocietinājumiem — 1930. gadā. La tga lē E . B rastiņš uzm ērīja 82 pilskalnus; iepriekš K. Lēviss of M enārs šajā La tv ija s novadā bija uzdevis tikai 20 pilskalnus, no kuriem 7 pēc pārbaudes par īstiem p ilska l­niem netika atzīti.

Pēdējās pilskalnu grām atas, kā atceras A. Gusārs, tika sagatavotas publicēšanai tagad va irs neesošajā zemajā koka namā m azajā Lazaretes ielā pie Dzirnavu ielas, kur atradās Neatkarīgo mākslinieku v ien ī­bas mītne. Tagad šajā vietā ierīkots skvērs.

1937. gadā, vērtējot pilskalnu ekspedīci­jas darbu, E . B rastiņš rakstīja : «Šodien, pēc 15 g., va r teikt, ka pilskalnu pārbaud ī­šanas ekspedīcija, kas pārstaigāja La tv iju sešas vasaras pēc kārtas un beidza darbu 1927. gadā, gan laikam bija v isprim itīvākā zinātniskā ekspedīcija pasaulē. Tai nebija ne automobiļa, ne aeroplānu, ne citu kādu modernu satiksmes līdzekļu. Ekspedīcijas dalībnieki visu laiku gāja kājām no viena p ilskalna uz otru, nostaigādam i va irāk nekā 10 000 kilometru garu ceļa gabalu sešās v a ­sarās un pārbaudīdam i va irāk kā 1000 a iz ­domīgu vietu. Gājējiem sekoja zirgs ar ve ­zumu, kurā atradās uzturs, instrumenti un telts. Tas notikās La tv ija s pirmajos trū c ī­gajos gados, kad sajūsm as bija va irāk nekā līdzekļu. V isas grūtības pārspēdama, šī p ils ­kalnu pārbaudīšanas ekspedīcija pilnā mērā veica savu uzdevumu un pārvērta pilskalnu romantiku noteiktos zinātniskos datos. 1927. gada rudeni, kad no Vidzemes a tg rie ­zās pēdējā p ilskalnu pārbaudīšanas ekspe­d īcija, noskaidrojās ga līg i La tv ijas p ilska l­nu daudzums, lielums, veids, vecums un

stāvoklis. B ija iegūtas visas tās ziņas, kas bija nepieciešamas vēsturiskai ģeogrāfijai, tipoloģijai, aizsardzībai pret postījumiem un archaioloģiskai pētīšanai.» Šiem E. B ra s ­tiņa vērtējum iem pilnība var pievienoties.

La tv ija s valsts lidz ar E. B rastiņa d a r­bību senatnes pieminekļu apzināšana bija spērusi plašu soli uz priekšu. P ilska lnu g rā ­matas kā Piem inekļu valdes izdevumi ap ­maiņas kārtībā nonāca lie lākajās Eiropas bibliotēkās un tur tika speciālistu pienācīgi novērtētas. P ilska lnu totālā apzināšana ļava izdarit dažādus apkopojumus un se­cinājumus. Piem ēram , pamatojoties uzE. B rastiņa Latga les pilskalnu kartografē­šanas m ateriāliem , profesors E. Balod is iz­v irz īja vēlāk daudzkārt apstrīdēto teoriju par d ivkāršo pilskalnu rindu, kas kā a iz ­sardzības valn is vērsta pret austrumiem.

E. B rastiņš bija kļuvis par vienīgo cilvēku La tv ijā , kas redzējis tik daudzus p ilskalnus (dom āju, ka arī mūsdienās La tv ijā nav tāda cilvēka, kas būtu redzējis tik daudzus p ilska l­nus, kā savā laikā E. B ra s t iņ š ). V iņš izstrā ­dāja a rī savu pilskalnu k lasifikācijas sistē­mu, kas gan vēlākos gados tika pārvērtēta.

Pam atojoties uz savām zināšanām par pilskalnu ģeogrāfisko novietojumu, E. B r a s ­tiņš izvirz īja hipotēzi par teiksmainās un vēs­turnieku va irāku paaudžu meklētās Beve ­rīnas pils vietu, kuru tas lokalizē'.'i Paunas Tan isa kalnā. Š I hipotēze izsauca profesoraF. Baloža kritiku, un 1928. gadā starp E. B rastiņu un F. Balod i rakstos tika izc ī­nīta sīva polemika. F. Ba lod is aizstāvēja hipotēzi par Beverīnas lokalizēšanu Kau- guru Pekas kalnā. Z īm īg i ir rakstu un pret­rakstu, kas sekoja viens pēc otra, nosau­kumi. Uz E . B rastiņa rakstu, kas vēlāk tika izdots atsevišķā grām atā «Beverinas pilsvieta», F. Ba lod is atbildēja ar pretrak ­stu «Raunas Tanisa kalns». Savukārt E . B rastiņa atbildes raksta virsraksts ska ­nēja «Pekas kalns vai Tanisa kalns?»,, uz ko F. Balod is atb ildēja ar rakstu «Ne Tanīsa kalns, bet Pekas kalns!».

E. B rastiņš rakstīja arī par zemgaļu pils Sidrabes atrašanās vietu un Tērvetes p ils­kalnu kā zemgaļu galvaspilsētu. Presē pub­licēti vēl daži citi sīkāki raksti par La tv ija s pilskalniem.

La i ari E . B rastiņš savas darbības rezu l­tātā bija apguvis ļoti plašu m ateriālu par La tv ija s senatni, tomēr pēc izglītības viņš nebija vesturnieks. Liekas, ka tāpēc vietām viņa darbos ieskanas kāda m ākslinieciska va i romantiska stiga, kāds domas uzplaik­snījum s bez vēsturniekam obligātā cēloņ­sakarību ķēdes uzrādījum a. Tas gan pada­rīja E. B rastiņa darbus par senatni va irāk kolorītus, tomēr objektīvs un zinošs k riti­ķis ne vienu vien E. B rastiņa domu varē ja apšaubīt.

E. B rastiņa veikums La tv ija s pilskalnu apzināšanā ari mūsdienās nav kard ināli uz­labots. Tiesa, šobrid La tv ijā zināmi jau pāri par 460 pilskalni, tomēr lielākā daļa ja u n ­atklāto pilskalnu aprakstu un uzm ērījumu g labājas arh ivos un plašākam interesentu lokam nav pieejami. A ri kaim iņu republikās p ilskalni gan ir uzmērīti un aprakstīti, to ­mēr mūsdienu publicēšanas iespējas nebija ļāvušas parādīt pilskalnu precīzus uzm ērī­jum us un ģeogrāfisko novietojumu. Tas viss ceļ E. B rastiņa darba vērtību un nozī­mību ari mūsdienās.

Ernests B rastiņ š bija sarežģīta un daudz­pusīga, neapšaubāmi ta lantīga personība. D ivdesm itajos gados, aizrāvies ar latviešu ornamentiku, folkloru un senatni, E. B ra s ­tiņš paralēli mākslinieka, skolotāja un p ils­kalnu pētnieka darbam sarakstīja vēl vese­lu virkn i grām atu par ornamentiku, folkloru

un mākslu («G lezniecības pastardiena» (1922.); «Latviešu ornam entika» (1923.); «La tv ju raksta kompozīcija» (1925.); « L a t ­viešu d ievturibas atjaunojum s» (1925.); «D aiļa sēta» (1926.); «Beverīnas pilsvieta» (1927.) u. c .). V iņš dibināja uz dainām un folkloras balstītu reliģisku kustību — diev- turibu. Trīsdesm itajos gados, īpaši pēc K. U lm aņa apvērsum a, E . B rastiņš kļuva par vienu no vadošajiem nacionālism a ideo­logiem La tv ijā . Šķiet, ka tas bija par iemes­lu, lai jau 1940. gada 8. augustā E. B rastiņu apcietinātu. Kā liecina Va le riana V iļčuka atm iņas, tad E. B rastiņš no R īgas C en trā l­cietuma izvests uz austrum iem ar pēdējo ieslodzīto ešelonu 1941. gada 20. jūn ijā . Eg ila Ju risona p ierakstīta jās atm iņās par pazīstamo sportistu Jā n i Dimzu V. V iļčuks stāstīja (publicēts laikrakstā «Sports» 1989. g. 25. m artā ): «Pēc sprieduma paslu ­dināšanas mani aizveda no R īgas. Ešelons bija garš, ap pussimta vagonu, braucām ilgi. Kādu vakaru , bija jau tumšs, apstā jā ­mies, un atskanēja komanda kāpt ārā. B ija ļoti augsts uzbērums, un mēs kā ar savam pauniņām no vagona laukā, tā veļamies kūleņiem varbūt metrus desmit lejā pa to uzbērumu, dažs cepuri pazaudēja, dažs pauniņu . . . Kādi 20 vagoni palika, pārējos lokomotīve aizvilka tālāk. Redzējām pam a­lē blāzmu, tātad tur jābūt lielai pilsētai. V ē ­lāk uzzinājām — Kuibiševa.

Mūs dzina pa lauku ceļu — skriešus, ki­lometrus desmit vai pat vairāk. Sānceliņos redzējām jātn iekus ar suņiem, visu laiku — bistrei, bistrei, — un šāva pāri mūsu g a l­vām, lodes vien spindza un suņi rēja. Man tolaik bija tikai 30 gadi, un es, gluži kā ag ­rāk pavasara krosā, izskrēju cauri visai ko­lonnai līdz pašam pirm ajam galam , tad sāku atpalikt, sāku atpalikt un vēroju - kas ir taja kolonnā.

Ieraudzīju Ju liju Lāci, A leksandru G r ī ­nu, Ernestu B rastiņu , Leonīdu Breikšu, Leo Iciksonu — Feldhūna znotu, pulkvedi Ādam- sonu, kurš bija A rsenāla direktors . . . D au ­dzus ieraudzīju. (. .) M us ieslodzīja cietu­mā, kas, kā stāstīja, b ija pārbūvēts no ve ­ciem staļļiem , no grāfa O rlova zirgu s ta ļ­ļiem.»

Dom ājams, ka E. B rastiņš nobendēts jau 1941. gada vasarā vai rudeni. A r i La tv ijas pilskalnu fotogrāfu un žurnālistu 'M ārtiņu Sam u sagaid īja tāds pats mocekļa liktenis.

E. B rastiņa darbības vispusīgs izvērtē­jum s izgaismos vēl daudzas šķautnes viņa personībā, tomēr jau tagad ar pilnu pārlie ­cību var teikt, ka E. B rastiņa nopelni L a t ­v ijas senatnes pieminekļu, īpaši pilskalnu, pētniecībā ir lieli un nenoliedzami.

E. B rastiņa La tv ija s pilskalnu grām atas:E. B r a s t i ņ š . L a tv ija s pilskalni. Kuršu

zeme. — R.: La tv ija s senatnes pētītāju biedrī­ba; «Vālodze». — 1923. — 138 lpp.

E. B r a s t i ņ š . La tv ija s pilskalni. Zemgale un Augšzeme. — R.: Piem inekļu valdes izde­vums, 1926. 104 lpp.

E. B r a s t i ņ š . La tv ija s pilskalni. L a tg a ­le. — R.: Piem inekļu valdes izdevums, 1928. — 166 lpp.

E. B r a s t i ņ š . La tv ija s pilskalni. V idze­me. — R.: Piem inekļu valdes izdevums, 1930. — 210 lpp.

Raksta sagatavošanai izmantotas Va ls ts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Z inātniskās dokumentācijas un inform ācijas

10042centra arh iva lietas Nr. -------- I

1595— 80materiāli par La tv ija s pilskalnu apzināšanu, ekspedīcijas dalībnieka A. G usāra un citu a t­miņu stāstījum i, paša E. Brastiņa publikācijas un J . Sudm a|a un M. Sam a publikācijas par pilskalnu apzinašanas gaitu ta laika prese. Iz ­saku pateicību muzeju darbiniekam J. Ķirškal- nam par laipno atjau ju iepazīties ar viņa savāk ­tajiem materiāliem par E. Brastiņu.

47

J E Ž I G R O T O V S K I S

T U V Ā K P I R M A V O T U

T E Ā T R I M

Kad runā par iesācēja mākslu, runā par sākumu. Ko nozīmē būt sāku m ā? Vai tas nozīmē meklēt vēsturiskās saknes, to, kas kādreiz ir bijis? Vai var jautāt — kā sākas teātris, kā tas attīstās? Var, bet es domāju ko citu. Būt sākumā nozīmē — būt kaut kam par darbības cēloni. Kad mēs runā­jam par kaut ko tādu, bieži iedomāja­mies bērnus. Bet — iedomājamies sen­timentāli. No tā jātiek va|ā. Jāaizmirst arī bērna cietsirdība un egoisms. Tas viss eksistē. Bet ir arī cits aspekts, ne­parasts, īpaši noteiktā periodā. Tas, kas pastāv no paša sākuma, iedīglī. Tas, ka viņam viss ir pirmoreiz. Mežs, kurā viņš ieiet, ir pirmais mežs. Un tā­da nekur citur nav. Bet mēs jau esam tā apmācīti, tā izdresēti, tā ieprogram­mēti, ka mums katrs mežs, pat tas, ko redzam pirmo reizi, ir tas pats mežs, un mēs sev sakām: «Tas ir tikai mežs.» Neskatoties uz to, ka šis mežs katru dienu ir citāds. Tātad būt sākumā nozī­mē patiesi pieņemt visu, kas notiek, un piedalīties visā.

Būt sākumā — tas nozīmē hic et nunc, vai labāk hic stans un nunc stans.

Vienmēr, kad mēs ko darām, domā­jam par kaut ko jau bijušu. Par katru ceļā ieraudzītu koku mēs domājam for­mulās par «koku tēmu». Jeb atmiņās. Mums prātā ir kaut kādi sapņi un ne­miers par nākotni. Tāpēc mēs vienmēr esam starp pagātni un nākotni. Būt sākumā nozīmē atteikties no neklātbūt- nes. Izvairīšanās notiek, pateicoties mūsu intelektuālajam kompjūteram. Šis kompjūters mūsos ir viena no būtis­kākajām dabas dāvanām. Ir iaiks, kad jāstrādā, un ir laiks, kad jāatpūšas. Un vienmēr jābut formā. Un vienmēr jābūt atbildīgam par programmu. Kas ir uztvere? Tā ir pieredze, eksperiments. Tas ir kaut kas taustāms, dabisks, pirmreizējs. Bet mūsu kompjūters ir tā ierīkots, ka mēs esam atrauti no šīs vienkāršās lietas. Un uztveram domas, ne faktus.

Un tieši tāpēc (ka uztveram domas, ne faktus) es gribu runāt par ķer­meni, nevis par dvēseli. Kad runā par «dvēseli» jeb «garu», viegli nonākt pseidomisticismā, kas īstenībā ir senti­mentalitāte. Viegli kļūt neīsti poētis­kam. Tomēr daudzās valodās vārds «gars» kļūdaini asociējas ar «intelek-

(Turpinajums )

tu», kas nozīmē tikai citu cilvēka dalī­juma veidu. Bet, kad es runāju par ķermeni, es runāju par cilvēku.

Kur ir mūsu robežas? Bet kur ir Sau­les robežas? Paskatīsimies: tā ir vibrē­joša lode ar savām protuberancēm un vētrām. Un mēs domājam, ka tās ir robežas. Bet tās ir tikai Saules ķerme­ņa robežas. Astronomi taču runā par «saules vēju». Kas tas ir? Tās ir Saules matērijas daļiņas, kas ietiecas Saules sistēmas dzīlēs un veido savdabīgu apvalku, kas aizsargā sistēmu no ārē­jiem kosmiskiem strāvojumiem. Varbūt tās ir Saules robežas? Iespējams. Bet. ja tā, tad tas nozīmē, ka mēs atroda­mies Saulei iekšpusē. Tas pats ir ar mūsu ķermeni. Kad es domāju par sevi, vai mana asinsrites sistēma pieder man? Acīmredzot. Tikpat acīmredzami kā tas, ko mēs saucam par «iekšējo pasauli». Manam ķermenim ir ceturtā dimensija. Bet man ir arī tas, ko sauc par «ārējo pasauli». Lai izzinātu savu ķermeni, man jāizzina tavējais. Bet to es nevaru izdarīt, ja nemīlu tevi tā, kā vienīgi es to spēju. Un, atklājis savu ķermeni, es atklāju koka ķermeni, de­bess ķermeni, zemes ķermeni, jebkuras lietas ķermeni. Dimensija, kura netiek atvasināta no asinsrites sistēmas . . . tā eksiste kā mūs aptveroša mērvienību sistēma, kad mēs debess veidolā parā­dāmies astronomiem un uz mums no­raugās zvaigznes.

Kad runā par sākuma tehniku, tā nav fiksēta kādā pagātnes brīdī, tā ir tikai nepārtrauktība tās sākotnē. No sākuma— tas ir tagad, tāpēc jebkurš brīdis — tas ir sākums.

Taču lai iegūtu sākuma pieredzi, jā ­apgūst kaut kas, kas ir vēl pirms gru­pas jēdziena. Grupa var būt kaut kas svarīgs, kaut kas mūs atbalstošs. Tā ir. Bet, lai tā nebutu tikai patiesību kolekcija, kas izteiktas, atklājot bailes dzīves priekšā, lai tā nebūtu par likum­sakarīgu tikšanos, tas ir j āizzina pirms pievienošanās grupai. Tas ir kas indi­viduāls, jēdziens «pastāvēšana — pa­stāvēšana». Tikai pēc tam grupa var kļūt par radošu vienību.

Es jau minēju, ka ir divas iespējas, kā nonākt sākumā: pirmā tehnika — ar treniņu un pilnīgu atteikšanos no tā, un otrā tehnika — ar atbrīvošanos no dresūras. Es dodu priekšroku otrajai

iespējai. Tā ir stratēģija, darbs il­gam laika posmam, skriešana ar pieri sienā, tā ir apzināšanās un aizmirša­na, redzes, rīcības, nojausmu asums . . . Tas ir smags darbs, to lūdzu neaiz­mirst. Liekas, ja nav šīs otrās iespē­jas, nav vispār nevienas no tām. Kāpēc šodien sākt ar atbrīvošanos no dre­sūras? Tāpēc, ka mēs dzīvojam teh­niskā civilizācijā, kas neapšaubāmi at­tīstās; tai piemīt savi pašradīti efek­ti, un mēs pie tiem esam pieraduši. Šai civilizācijā planētas, sevis, dzīves, domu kolonizācija, kas sākas ar mums pašiem, mūsu organismu, ir aizgājusi tik tālu, ka radusies nepieciešamība to līdzsvarot. Var teikt, ka mēs atroda­mies paškolonizācijas periodā, sākot vispirms ar mūsu ķermeni. Te varētu izmantot dažādus zinātniskus jēdzie­nus, piemēram, «ekoloģija» . . . Bet ne­var aizmirst, ka pirmsākums visam ir ķermenis, manas jūtas. Tas ir pir­mais izziņas avots, kas dots cilvēkam. Bet nākošais avots esi tu. Es un Tu no Lielā Pirmavota viedokļa? Dzīves pasaules viedokļa? Bet, tā kā dzīve «starp» ir pakļauta tam pašam, kam cilvēka ķermenis, pat pārvērsts ģip­sī un līmē, tad kaut vai tāpēc ir jā ­sāk ar otro tehniku, bet ne ar pirmo. Es redzu nepieciešamību pēc jauna līdzsvara. Bet, ja kāds sāk ar pirmo tehniku, es viņu saprotu un cienu. No kuras puses arī nesāktu, vienalga, ir jānonāk ari pie pretējās.

Te mēs pārkāpjam «cilvēku pasau­les» robežu: e s — tu. Vai es — tu no­zīmē es un tu? Vai tas nozīmē —di­vi? Tā ir neīsta matemātika. Tie ir divi, kas veido vienu? Nē, tas ir viens, kas sastāv no diviem? Nē. Kad mēs — mū­su civilizācijas ietvaros — par tādām lietām jeb, vēl labāk, par ķermeni, ru­nājam, jebkura pane Duļska redz tikai seksuālās attiecības un dod vaļu savai fantāzijai, kas aptver tikai vienu tēmu. Viņas kompjūters ir tā ieprogrammēts, ka pieņem ķermeņa un jūtu realitāti tikai tā. Es negribu teikt, ka šis kom­pjūters nepaliek fundamentāls attiecība pret citām lietām— tā nav. Bet ne par to es runāju. Es — tu. Tas ir kaut kas vairāk nekā es un tu. Te neiznāk: es pārstāju eksistēt, kur esi tu? Šajā jē­dzienā ir viss. Ja naktī suņi rej, skan tālas balsis, ir vējš un zeme, kas kus­tas — tā nav mirusi. Putna kliedziens,

48

zvaigznes, uguns, milzu jūra. Viss ir.Bet tagad es pāriešu tieši pie Pirm­

avotu Teātra.

PIRM AVOTU TEĀTRIS

Pirmavotu Teātris — tā nav māksli­nieka mikstūra, sajaukta no domā­tājiem, jogiem, šamaņiem un burvjiem. Tie nav folkloras svētki, «trešās pasau­les» festivāls, tas neattiecas uz sinkrē- tismu, «jauno sintēzi», tās nav Bali salas dejas kopā ar jogu un ainiņām no Kastanedas grāmatām. Tā nav pār­būve. Taču vieglāk ir pateikt, ka tas nav, nekā definēt to. Lai vispār spētu par to runāt, es vispirms parunāšu riņ­ķī un apkārt, došu dažus piemērus. Tas ir viss. Tāpēc, ka neprotu tādu valodu, kurā varētu teoretizēt par šo tēmu.

Bet es esmu vienmēr atradis tādu va­lodu katrā dzīves posmā, kad kaut kas ir bijis padarīts. Reizēm tas notika tad, kad tas viss jau bija priekš manis mi­ris. Te es esmu vēl ceļā, nevaru atrast tādu valodu. Ceru, ka tas viss nezaudēs dzīvotspēju.

Ir viegli kļūdīties un noturēt Pirm­avotu Teātri par teātra pirmavotiem jeb identificēt to ar tehniku, kas ir pa­matā teātrim. Tad es runātu par sākot­nējo tehniku. Var atrast piemērus no dažādām kultūrām: mistēriju tehnika, joga (eksistē jogas muzikāli dramatis­kā forma — bauli), parādības japāņu dzen-budismā un No teātra saskarsmes punktos, pārdzimšanas procesi («ap­sēstība») nēģeru cilšu kultūrās, daži indiešu tehnikas veidi, kurus mūsdienu valodā varētu saukt par «ekoloģisko sirdsapziņu» (pasaule kā cilvēka dzīvā māja, kurā viņš nav radības kronis, bet «būtne un viesis dižajā pasaulē»). Tāpēc varētu runāt par pirmavotu teh­nikām. Bet ir kaut kas, tas ir mūsos vienmēr, kas kļūst par mūsu iedabas aizmirsto ainavu. Runa ir par meklē­jumiem, kuros darbojas tieši sakari starp cilvēkiem un to, bez kā viņi ne­var dzīvot. Tāpēc mums svarīgāk nekā pirmavotu tehnikas ir tehnikas pirm­avoti. Kas tie ir? Psihologs teiktu, ka tas ir neapzinātais. Bet tas nav gluži tas. Mickevičs, runājot par «pilnvērtīgu cilvēku», ar veidu, kā runājis, ir pie­tuvojies lietas būtībai.

Paņemsim tālāku piemēru — apsēs­tības procesi nēģeru cilšu kultūrās. Kas tajos ir no pirmavotu tehnikas, kas no tehnikas pirmavotiem? Jāizanalizē.

Profesors Marss, psihiatrs no Haiti, mūs vakar izaicināja, kad runāja par noteiktu — neeiropocentrisku — dra­matisku parādību tradīciju. Bet, liekas, neviens to neņēma vērā. Taču var arī nesaprast, ka tas, ko mēs Eiropā sau­cam p-ar teātri (dramatiskās mākslas nozīmē), ir svaiga doma, bet vairāk piederīga baroka laikmetam, pat ne apgaismībai. Šo domu piesavinājusies mietpilsoniskā sabiedrība un pielā­gojusies saviem spēles noteikumiem, un tie ir tikai maza daļa no tā, kas

ir, bija un varētu būt dramatiskās pa­rādības. Viegli ir stāstīt teātra skolu studentiem par «drāmas trīsvienību» senajā Grieķijā,, bet tā pastāv arī paš­laik, pastāv un var pastāvēt. Viegli teikt, ka teātris cilvēkam vajadzīgs. Ta­ču ir vietas, kur eksistē (etnoloģijas valodā runājot) «dramatiskās reliģi­jas», un tur teātris vienkārši nav vajadzīgs, tāpēc ka tas kļūst par dzīves daļu, atraujoties no ikdienas rutīnas. Par to runāja profesors Marss, kad pie­minēja «dramatiskās reliģijas», kas saistītas ar nēģeru cilšu tradīcijām.

Saskarsmē ar dabu iestājas tas, ko es kā psihiatrs nosauktu par dievu «apsētības uzbrukumu», kas nodarbo­jas ar «laužu iejādi»; tā ir «identifi­kācija», «transformācija» — tā es to es­mu nosaucis.

Viegli teikt, ka «apsēstības uzbru­kums» saistīts ar histēriju, tāpēc ka tas tiešām reizēm tā ir. Bet interesan­ti, ka vienādi tas notiek visos platuma grādos. Taču jāsaka, ka praksē histē­rijas motivācija nav sevišķi pārlieci­noša — tā izskaidro tikai daļu gadī­jumu. Interesanti arī, ka biežāk tie parādās tādās «dramatisko reliģiju» formās, kas vai nu paredzētas tūristiem (un tāpēc nav īstas), vai ir novēro­jamas piepilsētu rajonos, kur iespēja­mas dažādas ietekmes un blakus pa­rādības. Un, kaut arī ērtāk būtu teikt, ka tā vispār ir tikai histērija, tomēr lielākajā daļā gadījumu tas nav tiesa. Tāds ir arī profesora Marsa vie­doklis, ja jāatsaucas uz ārstu uzska­tiem.

Kas tad tas ir? Simulācija? Tēlu radīšana teatrālā nozīmē? Lomas, tēla atspulgi? Dažreiz jā, piemēram, brazīliešu «makumbē tūristiem». Bet īstā, pilnā makumbē — nē. Pat ja «tē­la robežas» saprot pēc Staņislavska — kā pārdzīvojumu. Loti grūti par to teoretizēt. Pietiek to redzēt savām acīm jebkurā pasaules malā, lai saprastu — tās nav tēla robežas. Ir viņš un ir kaut kas — bet ne tēls, ko viņš rada.

Bet, ja tā nav tēla radīšana, kas tad ir viņš un kaut kas? Viņš — tā ir ap­ziņa, «es», apzinātais, kaut kas — tas ir neapzinātais, pareizāk sakot, tēls, ie­slēgti noteiktā valodas organiskā formā un tātad arī priekšmeta redzējumā. Kad Haiti mēs runājām ar profesoru Marsu, tad arī nācās izmantot šo Jun­ga terminoloģiju. Dažus cilvēkus «ie­jā j» daži dievi. Vai var teikt (Junga terminoloģijā), ka tas ir «autonomais komplekss», «psihoīda» paveids, daļi­ņas, kas atrautas no dotā cilvēka psi­hes, kļuvušas autonomas un funkcionē kā alter ego? Droši vien, ka var. Dažos, retākos, gadījumos «arhetips» kļuvis patstāvīgs un uz mirkli izstūmis «es». Tad attiecīgā dieva izpausmes forma liekas identiska, neskatoties uz «apsēs­tību». Un tas kaut kādā mērā saistās ar pirmavotu tehniku.

Bet tehnikas pirmavoti? Aplūko­sim, piemēram, apsēstības procesus.

Liekas, ka — melnās, baltās, dzelte­nās, sarkanās un kādās vien gribat kultūrās — apsēstība — tā ir sekošana plūsmai, iekļaušanās mūžīgajā apritē, un mums ir darīšana ar kailu cilvēku, kas ir atradis iietu mēru. Tagad, kad visu to stāstu, domāju par veci, kas lī­dzīgs Zosimam no «Brāļiem Karamazo- viem», par Antiohas Teofilu, kas dzī­vojis mūsu ēras sākumā. Viņš teicis: «Parādi man savu cilvēku, un es p a r ā ­dīšu tev savu Dievu.» Kādam tas var­būt neko nenozīmē, ja to saprot t. s. g a ­rīgā nozīmē, kā metaforu. Bet tas j ā ­saprot burtiski. Parādi man savu cil­vēku, un es parādīšu tev savu Dievu. Tas notiek dažos gadījumos, ko pro­fesors Marss sauc par «dramatiskām reliģijām». Bet tas notiek ne tikai tur un ne tikai tā. Tā ir satikšanās.

. Kad tiek doti piemēri, provocējas ne­saprašanās. Kad es dodu piemērus no Indijas, man pārmet atkarību no austrumu ietekmēm un nodarbošanos ar jogu vai panteismu. Kad runāju par Ziemeļamerikas indiāņiem, man pārmet spēlēšanos ar šamanismu. Kad izsakos par «vudu» (woodoo) jeb nē­ģeru cilšu tradīcijām, saka, ka es «ap­sēstības» tehniku gribot pārnest uz postindustriālu sabiedrību. Nekā tamlī­dzīga. Bet padomāsim mūsu civilizā­cijas kontekstā par atbrīvošanos no apsēstības. Kaut vai veselības labad. Tāpēc, ka mums draud apsēstība — tā­du cilvēku apsēstība, kas dzīvē stāv pretrunīgās pozīcijās. Tādus spēkus sauc par Mamona spēkiem. Tie iekļūst pa logiem un durvīm. Un runa nav tikai par naudu. Šiem spēkiem ir sava tehnika, piemēram, karjera un vispār tieksme mērķa vārdā attaisnot līdzek­ļus. Ir cilvēki, arī šajā zālē, kas ir slikti novecojuši. Viņu sejas ir izmai­nījušās. Tas ir dīvaini — skatīties uz sejām, kuras novecojot netiek apzīmo­gotas ar dzīves pilnības zīmogu, bet tikai atspoguļo skumju, neapmierino­šu, nepilnīgu, negaršīgu mazu dzīvī­ti, kas sastāv no nodarbošanās ar ie­nīstām lietām. Ir teikts: «Nedariet to, ko jūs neieredzat.» Kā es pats tam tieku pāri? Nākas. «Pēc četrdesmit cil­vēka seja ir kaut kas tāds, par ko viņš ir atbildīgs.» Cilvēks ir atbil­dīgs par asarainu grēksūdzi ar glāzi rokā. Mamons mūs sagrābj, šis sabied­riskais dēmons. Un, kad es runāju par atbrīvošanos no dresūras, par sāku­miem, par iedzimto stāvokli, es runāju par atbrīvošanos no Mamona spēkiem; tāpēc ka laba ir cita apsēstība — kā Antiohas Teofilam.

Ir dažādi vārdi, kas apzīmē sāku­mu. Grieķiski arche, zemnieku valodā guine (Āfrika, Gvineja nozīmē «senču zeme»), japāņu valodā izmanto hiero­glifus, kas apzīmē sakni, sanskritā — sahadza, t. i., «dzimis tur, ku r. . .». Tur, kur mēs saskaramies ar sākumu, mēs saskaramies ar tehnikas avotiem. Tas ir veids, kā apieties ar tevi, bet tā nav zinātne.

( Nobeigums sekos žurnāla 10. n r . )

49

M A L D U

E N E R Ģ I J AW

M ans sarunu biedrs — Latvijas Valsts universitātes profesors. Ja man būtu jānosauc mūsu pilsētas inteliģenti, es nedom ādam a pirmo minētu Jāzepa Eidusa vārdu. Kaut sākotnējais iespaids — āriene, runa, manieres — viss it kā ne no mūsu dienām (vienlaikus bez mazākās pretenciozitātes). Domāju, ka neesmu v ien īg ā , kurai īsta in te liģence asociējas ar kaut ko vecm odīgu , aizgājušu. Saskarsme ar kārtīgu, izglītotu, labi audzinātu cilvēku — piekrītiet, tā šod ien ir reta bauda. No šodienas aktuālo pub likāciju un runu autoriem gaidu ne tikai progresīvas idejas, bet arī augstākm inēto īp a ­šību izpausmi. To izskaušana — pats lielākais zaudējums mūsu kultūrai. G a lvena is , ko varam likt p re tī tam nekrietnajam un briesm īgajam , ko dzem dinājusi n ec ilvēc īg ā iekārta, kurā dzīvo jam — tā ir c ilvēc īb a un pašcieņa.

Šod ien profesors Eiduss ir pazīstams zinātnieks, nodarbojas ar spektroskopijas organisko savienojum u problēm ām , taču par savas dzīves lie lāko veikumu uzskata Lukrēcija darba «Par lietu kārtību» tulkojumu no latīņu valodas latviešu valodā.

JE K A T E R IN A B O R 5 Č O V A

— Profesor, jūsu neparastajā dz īvē krustojušās, manuprāt, dažādas laikmeta tendences. Šīs pretrunīgās pasaules a ttīs tības tendences sastopas, iegūst miesu un asinis viena atsevišķa cilvēka liktenī. Tad šis tapušais nesavienojamā savienojums rada apjausmu, ka tas, kas noticis ar cilvēkiem — ir likumsakarība. Komunistiskā ideja taču iekār­dināja ne tikai krievu, Krievijas padomju cilvēku. Kā tas notika ar jums?

— Visa mūsu ģ im ene bija «sarkana». Tēvs, sociāldemokrāts, p ieda ­lījās 1905. gada revolūcijā, savulaik b ija izsūtīts uz Arhange|skas gu­berņu. Diemžēl par viņa da rb ību zinu visai maz. Viņš augstu vērtē ja Februāra revo lūciju un galēji no liedzoši — O ktobra revo lūciju . Mans vecākais brālēns Benno, juridiskās fakultātes students, b ija komunists. V iņš apgaismoja mūs, jaunākos, daudz stāstīja, deva lasīt grāmatas. Benno divas reizes sēdēja cietumā, tika nāvējoši ievainots bēgšanas mēģinājumā un cietumā nomira. Pagrīdē bija a rī mana māsa Tamāra un māsīcas: Ļuba Futļika — viņa šob rīd strādā žurnālā «Skola un Ģ i­mene», A īd a Eiduse, patlaban d z īvo Izraēlā, b rā lēn i: Zālamans, vē­lāk pazīstams žurnālists, nu jau miris, un Aleksandrs, kurš gāja bojā partizānu vien ībā . Un visi mēs, izņemot Tamāru, sēdējām cietumā. Senebreju valodas pasniedzējs, a rī komunists, savas stundas lie liski izm antoja propagandai.

Es pabeidzu vienu no labākajām, senākajām skolām Latvijā, tās pirmsākumi meklējam i vecajā Doma skolā, kas 1528. gadā tika pār­ve idota humanitārajā skolā. Tā b ija vācu klasiskā ģim nāzija, Skolas ielā 11. Tajā mācījās galvenokārt vācieši, be t cittautiešus — ebrejus, krievus, latviešus — uzņēma homeopātiskās devās, pa 2— 3 cilvēkiem klasē. Mūsu d irektors uzskatīja, ka cittautieši p iešķ ir skolai pikantumu, ce| klases in te lektuā lo līmeni.

— Vai skolā ju tāties svešs?— Es pārdzīvo ju , ka esmu ebrejs, ziniet, tās to la ik bija diezgan izp latītas sajūtas. Man likās, ka tiem, kas nav ebre ji, dz īvē ir krietni lielākas iespējas. Kaut arT līd z Ulmaņa apvērsumam darbs valsts aparātā ebre jiem principā netika liegts, b ija pat m inistrs — ebrejs, taču situācija mainījās, un 1934. gadā valsts dienestā ebre ju praktiski vairs nebija, kaut palika citas nozares — m edicīna, mūzika u. tm l. Ģ imnāzijā man lika saprast, ka esmu viesis, b ija pat sīki incidenti. Bet kopumā — izturēšanās b ija antidiskrim inējoša. Ebrejiem, kuri to vēlējās, rabīns pa­sniedza tic ības mācTbu. (Es apmeklēju dažas nodarbības, taču pēc tam uz visiem laikiem kļuvu par bezd iev i, kaut p re t re liģ iju vienmēr a ttie ­cos ar p ie tā ti.) Kad sākās nacionālsociālisma laiks, vācu jaunatne ar to s tip ri vien aizrāvās, bet mūsu skolotāji šos ekstrēmistiskos gā jien i- ņus nepavisam neatzina. Mūsu m ācību iestāde b ija |o ti stingra, kon­servatīvi demokrātiska. Neatkarīg i no tā, vai esi barona, grāfa vai strādnieka dēls, tika aizliegts labi ģērbties, nest uz skolu lepnas b ro ­kastis utt. Turklāt ģim nāzija garantēja lie lisku iz g līt īb u . Mēs m ācījā­mies latīņu, grieķu valodas, g luž i kā vecā režīma skolās. Tagad, pēc tik daudziem gadiem, izrādījās, ka esmu spējīgs pārtu lko t latviski Luk- rēciju. Pasniedzēju sastāvs b ija |oti spēcīgs, tie b ija c ilvēk i ar zināt­niskiem grādiem , viņu vārdus var atrast enciklopēdijās. Kā personība es izve ido jos ģim nāzijā un esmu tai daudz pateicības parādā.

To es saprotu tagad, bet to la ik uzskatīju, ka mana skola ir šausmīgi novecojusi un neko nedod. (D iemžēl, tieši p ro testē jo t p re t klasisko IzglītTbu, es iestājos universitātes Ķīm ijas fakultātē, jo mana a ttiek­sme pre t visu b ija d z iji u tilitāra: jaunās sabiedrības celšanai nep ie ­ciešami tehnokrā ti.) Es b iju revolucionāru ide ju pārp ilns un sajūsmi­nājos par visu, kas notiek Padomju Savienībā. Bet tu r notika dažādi eksperim enti apmācību sfērā: brigādes metode, Daltona plāns (turk lā t angļu izcelsmes). Un 1931. gadā, kad man b ija 15 gadu, es iestājos

pagrīdes komjaunatnē. No sākuma tie b ija M ācību centra m ācību pu lc iņ i, tos vad īja pag rīdn iek i, pieauguši c ilvēk i, viņu īstos vārdus mēs tore iz nezinājām, tikai iesaukas. Latvijā iesūtīja daudzus saga­tavotus cilvēkus no Savienības, viņus sauca par «nelegālistiem». V ē­lāk M ācību centru izformēja un p iev ieno ja komjaunatnei. Un tā es b iju augsti idejisks. Visu, ko rakstīja padom ju propaganda, es p ie ­ņēmu par « tīru zeltu». Padomju grāmatas, avīzes, radio — tas viss mums b ija svēts. Turpretim antisovetisko propagandu, visu, ko rakstīja tai laikā populārā Rīgas avīze «Segodņa», a rī latviešu, vācu prese — to mēs uzskatījām par meliem. Pārliecināt par p re tē jo mūs nebija iespējams. Mēs rīšus aprijām Ogņeva grāmatu «Kostjas Rjabceva d ie ­nasgrāmata». Vai esat dzirdē jusi par tādu grāmatu? Vēl «Kostja Rjab- cevs augstskolā», kur stāstīts par jaunajām padom ju apmācības me­todēm . A vde jenko «Es m īlu», slavenā l|jina grāmata par piecgadēm «Stāsti par L ie lo plānu».

— Tātad jūs lasījāt to pašu, ko jūsu vienaudži Padomju Savien ībā?— Un visi tu r b ija tād i labi, un viss b ija tik labsi— A r ko vēl barojās jūsu ticība?— Bija kā reiz smagais 1931. gads, ekonomiskā krīze. Bezdarbnieku

demonstrācijas, komunistu bēres, kuras izk līd inā ja po lic ija . V ispār mēs uz visu skatījāmies no komunistiskās propagandas viedokļa.

— Bet represijas?— Pirmās ziņas par represijām mēs saņēmām no buržuāziskās p re ­

ses: p iln īg a kolektivizācija , bads. Tam visam mēs neticējām. Cietumā atļāva izrakstīt avīzes, tā ka mēs bijām lietas kursā par 1937. gada t ie ­sas procesiem Padomju Savienībā. Šejienes avīzes d iezgan sīki tos aprakstīja, pub licē ja Višinska uzstāšanās un apsūdzēto atzīšanās ru­nas. Mums viņu vaina b ija acīm redzama. Kategoriski nora id ījām iespēju, ka varētu t ik t arestēti neva in īg i |audis. Kaut a rī jāsaka, daudz kas man šķita nesaprotams, d īva ins. Es griezos pēc padoma pie p ie ­redzes bagātiem biedriem , komunistiem, v iņ i centās visu paskaidrot. Starp citu, b ija garas sarunas ar Kārli O zo liņu. Blakus viennīcā sēdēja nelegālists Dūms. Viņš palaida cietumā vēstuli, kuru visi parakstīja. Atceros šīs vēstules sākumu: «Slava tērauda Staļinam . . . Lai viņš ar dzelzs roku izrēķinās ar tautas ienaidniekiem . . .» Tādā garā. Pats traģiskākais slēpās tai apstāklī, ka Dūmam Padomju Savienībā b ija palikusi sieva un bērn i, viņi b ija arestēti un gājuši bojā. Viņš to, p ro ­tams, nezināja, tikai ļo ti pārdzīvo ja , ka vairs nesaņem vēstules un pa­ciņas. 1937. gadā beidzās viņa soda term iņš. Pēc to re izē jiem likumiem nelegālistus izsūtīja no valsts, parasti uz Padomju Savienību. Bet pa­dom ju konsulāts atteicās izsniegt Dūmam vīzu, un viņš turp inā ja sēdēt cietumā, uz tā saucamā Kerenska likuma pamata, kurš noteica, ka p o li­tisku p re tin ieku var tu rē t cietumā bez tiesas, ja viņš neatsakās no p o li­tiskās darb ības vai neemigrē. A tte ikties no politiskās darb ības partija atļāva tikai tajos gadījumos, kad ieslodzījum s apdraudēja cilvēka d z īv īb u . Bija tādi, kas parakstīja atteikšanos bez šīs atļaujas, viņus izslēdza no partijas, uzskatīja par a tkritē jiem . Dūms, dabiski, neatte i­cās, bet viņš p iln īg i nesaprata, kas par lietu. Kad Dūmu 1940. gadā iz la ida un viņš visu uzzināja, viņš sajuka prātā. Cietumā nelegālistu b ija ļo ti daudz, viņus visus a tb rīvo ja tikai četrdesmitais gads. Daudzi pēc tam spēlēja ievērojamas lomas Latvijā.

— A r ko jūs pag rīdē nodarbojāties?— Līdz savam arestam 1934. gadā es b iju ļo ti aktīvs, kādā skolā

vad īju komjauniešu pulciņu. Bet, kad iestājos universitātē, vad īju vācu studentu grupu. Biju a rī pagrīdes propagandistiskajā ko lēģ ijā . Mēs staigājām pa šūniņām un lasījām referātus; izkārām sarkanos karogus; rakstījām uz žogiem tā saucamos trafaretus; «Nostl . . . Nostl . . .»,

50

1. Ģimnāzijas emblēma.2. Ģimnāzijas ēka Skolas (tagad. A. UpTša) ielā 11.3. 1933. gada izlaiduma klase. Pirmais no kreisās J. Eiduss, sestais — A. Feldhūns, nākamais antīkās literatūras tulkotājs.4. Lēģerī.5. Lēģerī.6. Ģimnāzijas absolventu tikšanās 1988. gadā, VFR.

o e

izp la tījām nelegālo literatūru; metām pastkastītēs lapiņas. Rūpnīcās pēc darba beigām pēkšņi uzradās daži lozungi, proklamācijas, skre­jošais m ītiņš. Tā visa b ija «praktiskā darb ība», be t «ideoloģiskā» no­tika pagrīdes šūniņu sapulcēs. Viss bija, kā pienākas: iesaukas, «jav- kas», konsp ira tīv ie d z īvo k ļi. Tās ir zināmas pagrīdes darba sastāvda­ļas, kas droši vien pastāvējušas visur un visos laikos. A r tipogrāfijām man sakaru nebija. V iena no tām atradās kafejnīcas «Flora» pagrabā, pašā pilsētas centrā, Vatera cimdu darbnīcā. Materiālus no tip o g rā ­fijas iznēsāja rajona tehniķis — tas b ija visbīstamākais darbs. A r to nodarbojās Taņa, vēl skolniece, tu rīg u vecāku meita, vienmēr e le ­gantos tērpos, bezba ilīga . V ispār konspirācija b ija ļo ti stingra, un to visu es uzzināju tika i pēc kara.

— Vai jūs skaidri zinājāt, par kādu valsti c īnāties?— Ļoti p rim itīv i: visu rūpnīcu nacionalizācija, nacionālās d iskrim i­

nācijas likvidēšana, ta isnīgums! Es nedomāju, ka man nāksies ieņemt kaut kādu posteni va ld ībā , mēs vienkārši c īn ījām ies par revolūciju.

Pēc Ulmaņa apvērsuma mani arestēja, b ija tiesa, spriedums. M aksi­mālais sods par po litisko da rb ību b ija 8 gadi katorgā. Likums pare­dzēja dažāda veida ieslodzījum u: cietoksnis, cietums, pārmācības nams un katorga. V isi tie atšķīrās ar režīm u: tikšanās, sarakstes, pienesumu biežums, personiskā apģērba nēsāšana. Pats skarbākais b i­ja katorgas režīms. Katordznieki pārsvarā sēdēja viennīcās. Man p ie ­sprieda 4 gadus katorgā. Manu māsu Tamāru attaisnoja p ierād ījum u trūkuma dēļ. Viss b ija pēc likuma. Saprotiet, es uzskatīju, ka sēžu «par lietu», ka viņu vietā būtu rīko jies tieši tāpat. Maskavas forštates pa- g rīdn iek iem b ija tāda dziesmiņa:

«Быть может в это время У нас будет провал,А быть м ож ет в то ж е время Провалится капитал.Быть может в это время Попадаем мы все в тюрьму,А м ож ет в это время У нас будет Гэпэу.»

Vecāki manas idejas nosodīja kā radikālas. Tēvs palika sociāldem o­krāts līd z savas dz īves beigām. Nezinu gan, vai līd z pašām beigām. Es aizbraucu 1938. gadā, bet vecāki kara laikā gāja bojā ge to . . . Bet par mūsu da rb ību v iņ i neko nezināja un |oti smagi pā rdz īvo ja manu un Taņas arestu. Kad māte atrakstīja uz cietumu, ķa es esot sabojājis sev dz īv i un tm l., es aizgāju tik tā l, ka a tb ildē ju viņa i: «Ja tu neattaisno manu darb ību , vari nenākt uz tikšanos.» Nepieņēmu pienesumus, atteicos ie t uz tikšanos. Es taču b iju fanātiķis. Bet vecākie b ied ri sa­cīja, ka ar māti tā nevar. Viņa ļo ti pārdzīvo ja , un es «apžēlojos».

— Vai cietumā nepārvērtējāt savus uzskatus?— Ko jūs! Cietumā mums b ija ļo ti draudzīgs p o lit ie s lo d z īto ko lek­

tīvs, mēs mācījāmies marksisma-ļeņinisma teoriju . Grāmatas saņēmām kaut kādu romānu apvākos. Kamēr sēdēju kopējās kamerās, mācības b ija sistemātiskas, d isc ip līna ļo ti stingra. Uz A ng liju aizbraucu kā liesmains komunists.

— Jūs grasījāties uzsākt po litisko da rb ību Anglijā?— Nē. Ārzemniekiem tas b ija aizliegts. Es aizbraucu uz ārzemēm,

lai tu rp inā tu mācības. Tas bija mans partijas uzdevums. Uzņēmu to visā nop ie tn ībā , nolēmu ātri pabeigt mācības un pēc iespējas d rīzāk atgriezties dzim tenē, lai tu rp inātu po litisko da rb ību .

— Dot savu ieguldījumu . . .— Nezinu. Apšaubāmi. Kāpēc Anglija? Vispirm s, mans tēvs b ija

pārstāvis angļu firmām, kas Latvijā realizēja siļķes. Bet galvenais iemesls b ija cits. Mūsu pagrīdes organizācijā strādāja Taņas brālēns. (V iņa tēvs, starp citu, b ija Rīgas stikla fabrikas «Emolips» galvenais inženieris.) Kad mani arestēja, izdevās uz laiku novērst no viņa aiz­domas. Tēvs paguva a izsūtīt dē lu uz A ng liju , un tu r viņš iestājās un i­versitātē. Manā pēdējā ieslodzījum a gadā viņš rakstīja: «Brauc šurp. Te tu varēsi iekārtoties. A ng lija ir tāda zeme, kur cilvēks nepazūd.» Un mana māsa Tamāra jau b ija tur.

Mani neizla ida uzreiz, viņ i pat nedaudz patielējās, jo es atrados polic ijas uzraudzībā. Kuka aģentūrā, kas atradās līdzās viesnīcai «Roma» (tagad tai vietā viesnīca «Rīga»), tēvs man nopirka trešās klases dzelzceļa b iļe ti «Rīga— Londona», ar pārsēšanos Berlīnē, Ostendē. Un, lūk, — V iktorijas stacija. Mans draugs šajā dienā devās atvaļinājumā, tāpēc tika i sagaidīja mani un iekārto ja pie sava labo­ranta mātes, kura izdeva istabas — bed and breakfast (gultasvieta un brokastis). Samaksāju par nedēļu uz priekšu. Draugs atstāja dažādas adreses. Bija ļo ti daudz organizāciju, kas pa līdzē ja em igrantiem : In ternational Students' Service (Starptautiskais studentu dienests), kvakeri, angļu a rodb iedrības, daži parlamenta deputā ti pa līdzē ja no saviem līdzek ļiem . Sāku skraid īt pa šīm adresēm kā uz darbu. Visur uzņēma labi, sacīja, ka tas ir ļo ti interesanti, be t vai šeit ir kaut viena dz īva dvēsele, kas var apstiprināt, ka es patiešām esmu politiska is emigrants. (Tamāras šai laikā Londonā nebija, viņa ceļoja pa Velsu.) Nedēļa, tāpat nauda, gāja uz beigām. (Tēvs man varēja iedo t tika i vienu funtu un pateikt «uz neko vairāk neceri», bet mamma savāca ceļam pārtiku .) Es b iju izmisumā. Protams, es varēju iet uz Latvijas

sūtn iecību un uz tās rēķina atgriezties dzim tenē, vēlāk atmaksājot parādu. To sauca «aizsūtīt pa etapu». Palika pēdējā iespēja. Mans b iedrs bija izkārto jis tikšanos ar savu draudzeni Trūdu, aspiranti fiz iķ i, kura b ija em igrē jusi no Vācijas. Sī tikšanās b ija ļo ti dramatiska, jo Trūda aizveda mani uz kafejnīcu, bet es nevarēju samaksāt. Jutu, ka d rīz nokjūšu nepatīkamā situācijā, kā Zoščenko pazīstamā stāsta va­ronis. Trūda b rīn ījās , kāpēc es neko nepasūtu. Viņa mani pam atīg i izprašņāja, palūdza manu adresi. Es pat kjuvu mazliet rupjš pasakot: «Es saprotu, ka jūs g riba t man pa līdzē t, bet ko jūs varat? Kam jums mana adrese?» Trūda mani nomierināja, un tā kā pasts A ng lijā , kā zināms, strādā zibens ātrumā, nākamajā rītā saņēmu a tk lā tn īti: «Dear M ister Eidusl M y friend Trūda Scharff has told me about you. I under­stand that you are rather lonely here. W ou ld you care to spend a weekend with an English family. I'll you pick up tomorrow.» (Dārgais mister Eidusl Mana draudzeme Trūda Sarfa man pastāstīja par Jums. Es saprotu, ka Jūs šeit esat d iezgan vientuļš. Vai nevēlaties pavadīt v īkendu angļu ģimenē? Iebraukšu pēc Jums r īt .) No rīta pie mājas stāvēja lepns fords un pie stūres sēdēja sieviete, kas likās izkāpusi no kinoekrāna. Augsta, slaida, angliete, sirma, skaista, ar caururbjoši zilām acīm, seja iedegusi un vēja appūsta. Viss b ija kā k ino. «Mister Eidus, are you ready?» (M ister Eidus, vai esat gatavs?) Mēs braucām pa fantastiskām Dienvidaustrumanglijas vietām, Surrejas grāfisti. Viņa aizveda mani uz savu trīsstāvu māju, iepazīstinā ja ar v īru , b io loģ ijas profesoru, viņiem bija četri bērni.

Man ie rād īja guļamistabu. Mēs daudz pastaigājāmies, вели свет­ские разговоры, klausījāmies mūziku, dzērām konjaku. Pēc tam viņa vaicāja: «Un kādi ir jūsu plāni?» Pateicu, ka, lai mācītos, man vispirms jāatrod darbs, bet nepieciešams kāda ieteikums. īsi sakot, šī dāma uzņēmās a izb ildnes lomu un iegrūda man 50 funtus. D z īvo jo t ļo ti p ie ­tic īg i, ar tiem varēja iz tik t apmēram gadu. V iņa pa līdzē ja man a rī vēlāk, kad iestājos universitātē. Viņas bērn i mācījās ļo ti interesantā, progresīvā Tomlinsona privātskolā (vēlāk le iboristu va ld ībā viņš kļuva par izg lītīb a s ministru). Sī skola balstījās uz īpašiem apmācības princ ip iem : p iln īg a pašpārvalde no bērnu puses, priekšmetus var izvēlēties, ob ligātas sporta nodarbības, grupās 5— 7 cilvēk i. Skolā mācījās a rī bēg ļi no Vācijas, Cehoslovakijas, kuri nezināja angļu va­lodu. Savukārt es p iln īb ā pārva ld īju vācu valodu un pasniedzu viņiem fiziku, ķ īm iju , matemātiku. Tur a r ī mani ēdināja, maksāja kaut kādu naudu. Pats mācījos Fizikas fakultātes vakara nodaļā. Kara laikā, lai paātrinātu m ācību apguves procesu, sāku m ācīties gan no rīta, gan vakarā, un, p ieķe ro t klāt a rī kursus, pabeidzu universitāti 3 gados. 1939. gadā, kad skola tika evakuēta, es paliku Londonā un strādāju par naktssargu. Tā kā mācījos labi, pēdējā kursā mani pieņēma ko­ledžā par subasistentu — es vad īju praktiskās nodarb ības pirmkurs­niekiem.

— Kāpēc šī angliete tik enerģiski ietekmēja jūsu likteni?— Tā ir A ng lija . A ng ļi vienmēr ir tā pusē, kuru sit, underdog. Mans

liktenis nebija unikāls, viņ i pa līdzē ja visiem vajātajiem. Bija daudz bēg ļu ne tika i no Vācijas un Cehoslovakijas, be t vēlāk a rī no Fran­cijas, Norvēģijas, un neviens nepazuda. Tā b ija nacionāla mēroga charity (labdab ība , žē ls ird ība). (Tagad runā, ka tu r viss m ainījies, esot bezpajum tn ieki.) Salīdzinot ar Latviju, kurā b ija diktatorisks režīms, d z īv o t A ng lijā b ija daudz patīkamāk. Un vispār angļi man b ija ļo ti p ie sirds. V ē l jāpasaka par viņu iec ie tību , kas sākumā man b ija p il­n īg i nesaprotama. Piemēram, es b iju maksimālists, fundamentālists, kā tagad saka. V iņ i nosodīja manus uzskatus, be t tas netraucēja mums uzturēt labas, draudzīgas attiecības. Mūsu students' Union (Studentu savienības) sapulcē tika spriests, cik attaisnojams Anglijas karš pret Vāciju. Tas b ija vēl pirms PSRS iesaistīšanās karā. Es uzskatīju: ja reiz Padomju Savienība ka ri nepiedalās, tas ir netaisnīgs un im pe­riālistisks, nevis atbrīvošanās karj. Tāpēc gandrīz vai vēlama Vācijas uzvara. 5im v iedoklim atradās gan oponenti, gan p ie k ritē ji. Bet sa­pulce noritē ja kā nākas, pēc rituā la: «This House holds . . . This House holds . . kā angļu parlamentā. Pieņēma angļu sapulcei raksturīgu rezolūciju. Vairums atbalstīja karu p re t Vāciju, taču neviens neapvainoja mani par pretē ju uzskatu paušanu.

— Bet Padomju Savienība joprojām bija jūsu ideālsi— Jā, es taču b iju komunists.— Jūs gribējāt, la i Anglijā būtu tāda pati sabiedriskā iekārta kā

Padomju Savienībā?— Jā, es uzskatīju, ka A ng lijā pastāv visi kapitālistiskās sabiedrības

netikumi.— Vai jūs aizdomājāties, kas notiks ar Angliju, ja tajā nodibināsies

komunistisks režīms?— Tāda doma man neienāca prātā. Kā tas varētu būt, p irm ore iz

sapratu, pirms gadiem divdesm it izlasot O rvela «1984. gads».— Kā jūsos sadzīvoja Anglija un jūsu uzskati? Valdzinošā angliete

taču neizsauca jūsos šķirisku protestu, kaut viņa piederēja valdošajām aprindām.

— Viņa nebija ekspluatatore. Kā lorda meita, viņa dz īvo ja no p ro ­centiem, ko ienesa vecāku atstātais kapitāls. V iņai piem ita tas, ko sauc par income. V iņa lie lisk i brauca ar mašīnu un visu kara laiku, jau d iez­gan cienījam os gados, strādāja uz first aid (ātrās pa līdz ības), vadāja ievainotos.

52

Mēs daudz strīdējām ies. Viņa p ie rād īja , ka komunisms ir neiespē­jams, jo tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, kas nekad nemainīsies. Es sa­vukārt p ie rā d īju , ka Padomju Savienībā izaudzis jauns cilvēks, ko lek- tīv is ts . C ilvēcisko a ttiec ību paraugs man b ija p o litie s lo d z īto savstar­pējās attiecības cietumā.

— Ja jūs tagad satiktos ar to liesmaino jaunekli, kāds toreiz bijāt, ar kādiem argumentiem jūs mēģinātu viņu pārliecināt par p retējo?

— Es necenstos viņu pārliecināt. Es viņam pastāstītu šo to no tā, kas b ija patiesībā, be t secinājumus lai izdara pats.

— Bet vēlēšanās pasargāt! Tik daudz sakropļotu likteņu.— Es neko neuztieptu, lai izvēlas pats. Agrāk taču tā b ija ideā lis­

tiski noskaņota, t īru uzskatu cilvēka normāla pārliec ība . Pati ideja b ija no pirksta izzīsta, sadomāta. Pirms atbrīvošanās man cietumā b ija saruna ar Rīgas rajona politiskās pārvaldes priekšnieku Aprānu. To­reiz tā b ija pieņemts. Saruna bija interesanta, gara. Viņš man p iedā­vāja visādus labumus, a icinot uz sadarbību, es samērā dip lom ātiski atsacījos. Viņš teica: «Tu, protams, vari rīko ties, kā g rib i, taču neaiz­mirsti, ka atnāks tavē jie un tevi p irm o p ie liks p ie sienas.» Parādīja man «Pravdu», kur b ija rakstīts par procesiem. Es augstprā tīg i a tgai­ņājos. A tcerējos šo ep izod i krietni vēlāk . . . Es tikos ar milzum dau­dziem komunisma pretin iekiem , bet b iju absolūti nelokāms.

Man taču b ija daudz dom ubiedru. Biedrs, kurš mani ataicināja uz A ng liju , b ija pārliecināts, stingrs komunists. (Vēlāk Rīgā viņš kļuva par Ķīm ijas fakultātes partorgu, frontē — par rotas po litisko vad ītā ju un varon īg i gāja bojā p ie Maskavas. V ispār puse no Latviešu d iv ī­zijas pirmā iesaukuma gandrīz visi palika pie Maskavas, jo gāja uz­brukumā visā augumā, neliecoties vācu priekšā. Viņus taču lāgā pat neapmācīja kaujām.) Man nekad nav bijusi vēlēšanās kādu vainot tajā, kas ar mani noticis. Un a rī tagad nav.

Bet to re iz b iju pašaiz liedzīgs kom unisti, sajūsmināts par Pāvelu Korčaginu, un propagandēju komunismu. Rīgā mūsu organizācijā ievilku pat vienu grāfu, vācieti, pēcāk viņš kļuva pazīstams zinātnieks. Pēc kara cilvēka genotips izmainījās, palika p iln īg i citāds. Ja es savos astoņpadsmit būtu nokļuvis šodienas vidē, es tajā nespētu iekļauties. Tāpēc tagad runāt to ideālu term inos — tas ir n e v ie n līd z īg i. Komu­nistiskā ideja tālaika ve ido lā aizgājusi pagātnē, atkāpusies realitātes priekšā.

— Kā pareizi ievērojis S. L. Franks, «tās (sociālistiskās ticības) īste­nošana d z īvē pati par sevi nozīmē ticības valdzinājuma izzušanu». Bet jums iepazīšanās ar šo praktisko pusi vēl b ija priekšā.

— Tagad mēs visu uztveram caur pagājušo gadu desmitu prizmu, bet to re iz es b iju laim īgs, ka Latvija kļuva par padom ju repub liku . Uzzināju par to tā. A v īžu zēni nēsāja uz krūtīm plakātus ar svarīgā­kajiem virsrakstiem. Un vienā lieliskā vasaras rītā es iz las īju : «Stalin grābs Baltie.» (Staļins sagrābj Baltiju.) Es b iju sajūsmā, ka tagad komu­nisti izies no pagrīdes, ieņems valstiskus amatus un iemiesos dz īvē savas idejas. Nekavējoties devos uz padom ju sūtn iecību un p iepra­sīju, lai mani nosūta uz PSRS, es b iju gatavs pamest visu. Bet to re iz b ija konflikta situācija, un es varēju tika i p iereģistrēties. Toties ar pa­valstn iecību mani apmānīja visrupjākā veidā. Paņēma manu Latvijas pasi, kura pasaulē tiek atzīta joprojām , un izdeva grāmatiņu, sakot, ka tā ir padom ju pase. Biju pārliecināts, ka man ir «серпастый, молоткас- тый . . . читайте, завидуйте . . .». Bet tā b ija atļauja dzīvošanai, p a p ī­riņš, kuru izdod bēgļiem , tas atļauj uzturēties PSRS, bet p ilson ību nedod.

Par laim i, fron tē mani dokumenti pazuda, pēc hospitāļa saņēmu sar­kanarmieša grāmatiņu un vēlāk uz tās pamata — pasi. Par apmānu uzzināju tika i pēc kara, kad no Anglijas atgriezās Tamāra. Viņa g ribē ja Rīgā p ierakstīties, be t m ilic ijā viņai pateica: «Apžē lo jie ties, šis papīrs taču nav nekāda pase. Tas vispār nav dokuments, un jūs neesat PSRS pilsone.» Nācās lūgt p a līd z īb u draugiem.

Četrdesm it pirmā gada vasarā es pabeidzu universitāti un, kad sā­kās Lielais Tēvijas karš, gandrīz vairs neizgāju no padom ju sūtn iec ī­bas. Beidzot man izdeva Anglijas kara ministra vēstuli, adresētu PSRS sūtn iecībai: «Pēc Jūsu lūguma mēs p iešķīrām vietu uz kuģa Jūsu p il­sonim Eidusa kungam.» Tas b ija sūtņa Maiska nopelns. Vēlāk viņam tādēļ b ija nepatikšanas. Kad 1953. gadā mani apcietināja, savā lietā es izlasīju Maiska pratināšanas p ro toko lu . Viņš b ija pratināts par to , kā un kāpēc viņš pa līdzē ja man atgriezties PSRS. Cik man zināms, b iju v ien īgais, kurš no Anglijas devās karot Sarkanās Arm ijas rindās. Privātai personai to re iz tas b ija praktiski neiespējami. Transporta gra­fiks — stingrā s lepenībā no vācu izlūkdienesta. A r m ilzu grūtībām , dziļas konspirācijas apstākļos es aizkļuvu līd z kuģim, uz kura atradās angļu misija. Viss b ija kā spiegu romānā. Kuģis devās uz Islandi, tu r savācās karavāna un kara eskorts, galvenokārt amerikāņu. Ce|ojums ilga apmēram mēnesi, gājām aiz Polārā loka. Bija oktobris, vētras. Ap 40% no kuģiem gāja bojā.

Tuvojoties Arhangeļskai, es satiku p irm o padom ju cilvēku uz pa­dom ju zemes. Tas b ija locmanis. Entuziasma pilns, uzsāku sarunu un ļo ti b rīn ījo s , ka viņš tik n e g rib īg i atb ild , nestāsta par padom ju dz īv i. V ie ­nīgais, ko uzzināju — ka viņš atpūties Krimā. Nokāpām krastā, doku­mentus mums nepārbaudīja, tikai pavaicāja, vai ir šaujamie ie­roči. Pilsētā jutos p iln īg i neatkarīg i, b rīv i, kā jau cilvēks ar t īru sirds­apziņu. Izkraut kuģi ieradās komjaunieši un zaldāti. A r ī ar viņiem

neizdevās parunāties. Kāds angļu matrozis no mūsu kuģa palūdza zaldātam zva igzn īti, zaldāts devās pie sava komandiera: «Prasa zvaig­zn īti.» — «Nē, nē, nekādā gad ījum āl» . Es pakoķetēju ar ļo ti simpā­tisku kom jaunieti, p iedāvāju viņai šokolādi: «Es vienkārši g ribu jūs iepriecināt, tagad taču tāds laiks.» — «Oi, nē, nedrīkst, mēs neko ne­drīkstam ņemt.» Tas a rī man likās d īva in i. Bet ar angļiem paguvu sa­draudzēties. Starp viņiem bija interesants cilvēks — Edvards Krenkšo, atašejs Maskavā, vēlāk — laikraksta «Observer» komentētājs. Vēl majors Bers, viņš līd z revolūcijai b ija dz īvo jis Pēterburgā, strādājis kādā tirdzn iec ības firmā. Ļoti izg līto ts cilvēks, b r īv i runāja krieviski. Kā man vēlāk paskaidroja Lubjankā, viņ i b ijuši Secret In telligence Service aģenti. Sī pazīšanās 1953. gadā kļuva par vienu no apsūdzī­bas punktiem . A r duglasu mēs aizlido jām uz Maskavu. A ng ļi b ija atveduši, šķiet, radara iekārtas un aicināja mani strādāt sūtniecībā: «Tu esi fiz iķis, zini valodas, noderēsi mums.» Ievē ro jo t savus uzska­tus, es, dabiski, atteicos. Es domāju, ka tieši mani šeit tika i gaida. Mēs šķīrāmies vasarīgā pļavā bijušajā Hodinkā. A r diviem čemodāniem un velosipēdu, angļu paziņas dāvanu, es aizminos līd z būd iņai ar uz­rakstu «Komandantūra». Tas bija 16. ok to b rī, vācu daļas atradās Him- kos, 25 km no Kremļa. Maskavieši bēga. Atceros visur izkārta paziņo­juma tekstu: «Maskavas ie d z īvo tā jil Vācu fašistiskie uzbrucēji pārrā­vuši fron ti p ie Vjazmas. Galvaspilsētai radies draud īgs stāvoklis. A i­cinām visus ievērot maksimālu m odrību , aukstasinību, d isc ip linē ­t īb u !» Komandantūrā sēdēja kāds leitnantiņš. Noliku čemodānus uz grīdas: «Sveiki, esmu atbraucis no ārzemēm.» Drudžaini domāju, kur man vispār braukt, noburkšķēju: «A izved ie t mani uz partijas Centrāl- kom ite ju l» Un, lai cik d īva in i nebūtu, viņš pat nepaprasīja manus do ­kumentus. Es b iju tik pašpārliecināts, ka pat tādā momentā viņš man noticēja, iedomājieties?! Pašapzinīgi p ieb ild u : «Čemodānus atstāju šeit, r īt pēc tiem iebraukšu.» Viņš aizveda mani uz CK. Es metos p ir ­majās durvīs, kas gad ījās pa ceļam, bet mani apstādināja zaldāts ar šauteni: «Uz kurieni? C aurlaidi!» Es vispār pat nezināju tāda vārda. Caurlaižu b iro jā stādījos priekšā: «Esmu komunists no Latvijas, man vajag atrast latviešus.» «A, no Baltijas, tad jums jā ie t uz Vorovska ielu 24.» Tur izrādījās Lietuvas pārstāvniecība, kā vienmēr padom ju ļaudis jauc lietuviešus ar latviešiem un o trād i. Uz ielas jau b ija tumšs, un milicis mani nosūtīja uz viesnīcu «Moskva». Tur m ilz īgs vestibils, p iln īg s tukšums, klusums un aukstums, bet stūrī sēž večiņa. Palūdzu atļauju pārnakšņot, sniedzu desmit funtu banknoti. Man a tb ild : «Va­lūtu maina bankā. M ek lē jie t citu viesnīcu.» Tas pats atkārtojās «Grand- H ote lī» , «M etropolē», «National». Nolēmu rīko ties kā A ng lijā . Tur nedrīkst k la iņot un, ja tu naktī esi palicis uz ielas un viesnīcā nevari iekļūt, p iee j p ie policista, un viņš tevi a izvedīs uz polic ijas iecirkni, kur tevi ieslēdz speciālā tīrā kamerā un no rīta atlaiž. Palūdzu m ilicim : «A izved ie t mani uz iecirkni.» Viņš uzreiz pārgāja uz «tu»: «Par ko tev i vest uz nodaļu?» Paskaidroju situāciju un man atkal noticēja! De- žūrm ilicis aizveda mani uz «Savu» (tur tagad viesnīca «Berlīne»), pa­čukstējās ar meitenēm, viņi paņēma manu «филькину грамоту» un ie la ida uz kred īta . Bet galvenais, izdeva k v īti par dzīvošanu viesnīcā, tā izglāba man d z īv īb u . Šajā viesnīcā apmetās augsta ranga m ilitā r­personas, un kvīts liecināja, ka es neesmu vienkāršs cilvēciņš. No rīta devos meklēt Vorovska ielu. Maskava b ija ļoti tukša, atgādināja mi­rušu pilsētu, kā Bergmaņa filmā «Zemeņu lauks». Tikpat fantasmago- riski b ija mani gā jien i pa ielām. Es nepārtraukti uzrāvos uz modriem ļaudīm . Ikviens, kuram prasīju ceļu, uzskatīja par savu pienākumu aizvest mani uz m ilic iju , jo es šeit acīm redzami b iju svešinieks. Stai­gāju dienas trīs , pab iju visās centra m ilicijas nodaļās, divas reizes Lubjankā. Es uzrād īju kv īti, v iņ i zvanīja uz v iesnīcu un atlaida mani. Beidzot atradu lietuviešus un viņ i a izsūtīja mani uz Arm janskij pereu- lok, kur atradās Latvijas pārstāvniecība. Tur satiku pazīstamos no pa­g rīdes un cietuma laikiem, un jūs nevarat iedomāties, cik labi man kļuva ap sird i. Man iedeva 300 rubļus, lai es apmaksātu viesnīcu, un nākamajā rītā ar smago mašīnu izbraucām uz Gorohovecas nometni, kur formējās Latviešu d iv īz ija . Tā sākās mana armijas dz īve .

M ani kā fiz iķ i no rīko ja strādāt sakarnieku rotā p ie rācijas. Es b iju ļoti centīgs zaldāts, fiz iski spēcīgs un centos uzņemties to smagāko daļu, lai kļūtu vēl stiprāks. Nedaudz sarūgtināja tas, ka uz mani g re iz i ska­tās. Vēlāk notika kauju un politiskās gatavības .teicamnieku apbal­vošana, un apbalvoja vienu zaldātu, šausmīgu v id u vē jīb u . Viņš bija, kā saka, «vienkāršs padom ju cilvēks». Toreiz vēl nesapratu, ka tas ir pats galvenais. Reiz 50. gados universitātē partijā uzņēma dāmu bez mazākās gudrības pazīmēm, un tore izē ja is partijas organizācijas sekretārs par labāko viņas īpaš ību izv irz īja to, ka viņa ne ar ko neat­šķiras no citiem : «Tas ir parasts padom ju cilvēks, tād i partija i vaja­dz īg i.»

5. decem brī, kad sākās uzbrukums pie Maskavas, mūs nosūtīja uz fron ti. Tas b ija smags maršs. Mēs gājām pa dziļu sniegu, tr īs dienās — 160 km, visapkārt m īnēti lauki, puiši uzrāvās uz mīnām. Pa ceļam — neviena kociņa, p iln īg a postaža. Es nesu uz muguras ievainoto, ku­ram b ija norautas pēdas un visu laiku tecēja asinis. Viņš nepārtraukti k liedza: «Vai — vai, manas kājiņas!» Pirmās Latviešu d iv īz ijas kaujas b ija dienvidaustrumu virzienā — Narofominska, Borovska. Tur krita ļo ti daudzi, bet man paveicās, man vispār veicās. Londonā b iju zem

53

visādām bombardēšanām. V ienre iz mēs ar draugu devāmies m azliet uzdzīvo t, bet, kad atgriezāmies, māja, kurā dz īvo ju , b ija p iln īb ā sa­grauta. Vanna, aizķērusies ar kāju p ie griestiem , lēni šūpojās . . . Pēc kaujām es ar d izen tē riju nokļuvu hosp itā lī. Pēc atgriešanās daļā vēl b iju aktīvists, bet vairs ne tik centīgs. Divos mēnešos b iju p ie redzē ­jis daudz m uļķību, nekrie tn ību . O fic ie ri staigāja piedzērušies. Bezat­b ild ības dēļ zaudējām daudz cilvēku. Piemēram, vezums ar va|eņkiem pastāvīg i nevarēja mūs panākt, un ļo ti daudzi apsaldēja kājas. M ērķ­tiecīgas ciets ird ības nebija, bet viens komandieris, pus izg līto ts c il­vēks, šausmīgi n īda in te liģentus, runāja, ka viņ i ir ba ilu ļi, neceļas uz­brukumam, un sūtīja viņus pašos netīrākajos, bīstamākajos uzdevu­mos.

Sajā laikā mani sāka m ocīt doma, ka ar savu kvalifikāciju es gan varētu būt karā daudz noderīgāks. Un pēkšņi atbrauca Latvijas KP CK sekretārs Ameriks, ar kuru mēs kādreiz kopā sēdējām cietumā. D a lī­jos savās pārdomās ar viņu. «Vai g rib i partizānos?» — «Protams, g ribu kalpot lie ta il» Un mani nosūtīja uz Maskavu, uz partizānu skolu. Pavi­sam b ija tr īs tāda veida skolas — po litda rb in ieku , spridzinātā ju, sakar­nieku. Mūsu, sakarnieku, skola atradās tagadējās sabiedrisko zinātņu akadēmijas ēkā, iepretim Cehova un Berijas mājām. Pēc kursu b e ig ­šanas, līd z b rīd im , kad par mani atnāks pavēle, paliku skolā par ins­truktoru . V ien ībā mani jau ga id īja . Un te notika kārtējais likteņa pa­grieziens. M ani izsauca uz komjaunatnes CK do t in te rv iju ārzemju korespondentiem . Interesants objekts: Londonas universitātes absol­vents, karojis p ie Maskavas. M ani a ttiec īg i apstrādāja: ko var runāt, ko ne. Pēc uzstāšanās pienāca viena amerikāniete, Dženeta U vīveke: «Te no tevis nekā nevar uzzināt, kas tā par d rē b il» «W e cannot properly talk hare. Don't be afraid. I'm OK. M y husband is in the Comintern. I'm a Correspondent of the «Daily W orker». » (A r mani viss kārtībā. Mans vīrs strādā Kom internē, bet es esmu «Deili Vorker» korespondente. Atnāc pie manis ciemos.) Viņa dz īvo ja uz Sivcev vražek. Dženeta b ija no bagātas Džordžijas aristokrātu ģimenes, ideā­listisku uzskatu rezultātā k|uvusi par komunisti. Pēc kara viņa izstājās no kompartijas, izšķīrās ar v īru , kas ar viņu notika tālāk, nezinu. Sī sieviete a rī nospēlēja lie lu lomu manā dz īvē . No brīža, kad iebraucu Padomju Savienībā, nebiju b ijis nevienā normālā mājā, nebiju no r­māli ēdis no šķīvja, nebiju gulē jis normālā gultā, nezināju normālas cilvēciskas attiecības. Visu laiku redzēju tikai dzīves atbaidošo pusi: karš, asinis, bads, ofic ieru nievājošā izturēšanās un nogut-umsl bez­ga līgs nogurums. Biju izmocīts, izbadējies, kā Dieva nepieņemts, kā pamests kaķēns. Bet te b ija viss: māja ar kalponi, b rīn išķ īg s ēdiens un gudra, p iev ilc īg a sieviete. Ārzem ju korespondentiem b ija in te ­resanta dz īve . V iņ iem b ija atvērtas visas durvis, v iņ i brauca pa kauju vietām, in tervēja aculieciniekus, redzēja krietni vairāk nekā jebkurš zaldāts. Turklāt viņ i dz īvo ja bagāti, izklaidējās, tikum i b ija b r īv i. Tra­ku līga dz īve . Ļoti p rec īz i tas aprakstīts grāmatā «M eeting with Mars» (Tikšanās ar Marsu). Autora vārdu neatceros.

Reiz mani palūdza uzstāties pa radio A ng lija i. Tamāra tad strādāja TASS aģentūrā Londonā, pieņēma ziņas, ra id ījum us un pārdeva tos dažādām aģentūrām. Un šī kā reiz bija viņas dežūra. Kas tas viņai b ija par pārdzīvo jum u! V iņa taču neko nezināja par mani kopš b rīža , kad aizbraucu no Anglijas.

N ega id īti mani izsauca uz Latvijas KP CK un p iedāvāja strādāt la t­viešu redakcijā radio. Es uzsprāgu. «Es atbraucu no A ng lijas karot, nevis sēdēt aizmugurē.» Pelše mani apsauca: «Jūs esat komjaunietis vai neesat? Un jūs zināt, ja partija pavēl . . .» Protams, standart- frāze. M ani dem obilizē ja, tā ka armijā nodienēju tika i pusotra gada. Radio strādāja p ilna internacionāle, pārsvarā ārzemju komunisti. Mūsu po litpu lc iņu , piemēram, vad īja Palmiro Tolja tti, kurš Kom internē b ija pazīstams kā Erkols. Ļoti iz g līto t i, so līd i ļaudis, pārliecināti komu­nisti. Tiesa, viņ i d z īvo ja mazliet p riv iliģē tos apstākļos, be t vēlāk daudziem no viņiem neklājās v ieg li. Iepazinos ar radiožurnālistikas «virtuvi». D zīve b ija noslogota: sešas pārraides dienā, pirmā — sešos no rīta, pēdējā — vienpadsm itos vakarā, bez brīvd ienām . Lielisks laiks! Maskavā saradās daudz pazīstamu. Starp viņiem — Kadegs, pirmais universitātes rektors pēc kara. Ļoti kārtīgs cilvēks. Kara beigās sāka organ izēt tā saucamās operatīvās grupas, lai uzreiz pēc Latvijas atbrīvošanas varētu funkcionēt padom ju vara. Es b iju universitātes operatīva jā grupā, strādāt tajā mani uzaicināja Kadegs. 14. decem brī es atbraucu uz Rīgu un tajā pašā dienā mani ieskaitīja universitātē.

Biju la im īgs, ka esmu atgriezies. Rīga atstāja uz mani ļo ti spēcīgu iespaidu. Ja neskaita īso periodu pēc iznākšanas no cietuma līd z aizbraukšanai uz A ng liju , izrādījās, ka gandrīz 10 gadus, sākot ar 1934. gadu, esmu b ijis šķirts no Rīgas. Pirmajās dienās daudz staigāju pa aptumšoto pilsētu, b ija patīkam i redzēt vecās ielas, pūlē jos samek­lēt pazīstamos. Rīga b ija aizlaista, kaut no postījum iem galvenokārt b ija cietusi pilsētas vecākā daļa, uz to b ija sāp īg i skatīties. Pārsteidza dīva inā atmosfēra. Ļaudis no visa baid ījās, runāja viens ar otru ļoti p iesa rdz īg i. Pret tiem , kas atbraukuši no Krievijas, Latviešu d iv īz ijas karavīriem izturējās ļo ti a izdom īg i un ļo ti silti atsaucās par leģ ionā­riem. V ispār radās sajūta, ka atrodos svešā pilsētā. Joprojām b ija daudz vārdu un reāliju , kas liecināja par vācu okupācijas perioda id d z īv i: pārtikas kartītes, veikali, grāmatas, runas par Tautas p a lī­dzību. Staigāja erzacapģērbā, nēsāja apavus uz koka zolēm, it visur

~ 4 r

bija sastopami daudzi vācu militārās formas elementi. C ilvēku b ija maz, daudzi d z īvo k ļi stāvēja tukši.

— Kā atcerējās vāciešus?— Dažādi, tom ēr no vāciešiem ba id ījās mazāk nekā no padomēm.

Tauta bija ieb iedēta, ļo ti ba id ījās no represijām, jo visiem svaigā at­miņā vēl b ija 1941. gada deportācijas. Kaut kā pat nejutās, ka vācu laikā te bijušas nometnes, geto. To droši vien no iedz īvo tā jiem pras­m īg i slēpa vai a rī ļaudis uzskatīja, ka tas uz viņ iem neattiecas.

A r ī universitātē negāja sevišķi jau tri. Daudzi pasniedzēji atradās Kurzemē, «Kurzemes katlā». V iņ i b ija aizgājuši ar vāciešiem un tu r iestrēguši. V iņu d z īvo k ļi a rī stāvēja tukši. M an īgākie iebraucēji sa­grāba labākos dz īvokļus ar visām mēbelēm, traukiem , apģērbu. Ļau­dis iekārtojās. Tas man nedaudz atgādināja kapitāla sākotnējo uzkrā­šanu. Diemžēl es paliku zaudētājos — sākumā nācās d z īv o t p ie sve­šiem un tika i pēc 8 mēnešiem saņēmu no universitātes 2 istabas. Bija kartīšu sistēma, stingri lim itēta e lektroenerģ ija . Parādījās daudzas privātas bod ītes , cenas tajās b ija augstas. Diezgan ātri pasliktinājās pārtikas stāvoklis. Nostrādāja savienoto trauku likums, un d r īz vien dz īves līm enis tuvojās padom ju dzīves līm enim , kaut b ija a rī a tšķ irī­bas. Ļoti ātri nostiprinājās uzskats, ka Pribaltika ir labāka, kulturālāka, tīrāka, un |audis no citiem PSRS apgabaliem centās nokļū t šeit. V ie ­nādošanas tendence bija, bet tā strādāja ar zināmu inerci, tu rk lā t vēl nebija notikusi ko lektiv izācija , b ija privātās saimniecības, bagāts t ir ­gus. A r visu stingro caurlaižu sistēmu c ilvēk i tom ēr pamanījās izbraukt uz laukiem pēc produktiem . Protams, ka, sa līdz ino t ar kara laika K rie ­v iju , te b ija labāk.

Mēs uzreiz ķērāmies pie universitātes atjaunošanas, strādājām paša iz liedzīg i, izdevās ātri atjaunot laboratorijas, izrem ontēt telpas, kas b ija cietušas bombardēšanās. 1944. gada beigās atsākās mācības visos piecos kursos. Studenti, apmēram 30 cilvēku, b ija no tiem, kas palikuši un g ribē ja tu rp inā t mācības, daļai no viņiem nebija iespēju m ācīties vācu okupācijas laikā, citi atgriezās no evakuācijas.

— Vai jums pastāvēja jautājums, kāda būs Latvija — padomju vai buržuāziska?

— Nē, bet riņķoja nem itīgas baumas, ka ļo ti d rīz amerikāņi a tb rī­vošot Baltiju no boļševikiem .

— Un jūs uzskatījāt, ka tas ir dabiski un likumīgi, ja Latvija būs padomju republika.

— Jā, nešaubīgi.— Jūs nemulsināja pat dzīves līmeņa salīdzinājums Latvijā un Pa­

domju Savien ībā?— Man tad likās, ka zināma specifika, īpa tn īb a Baltijā paliks un ka

d z īve šeit vienmēr būs labāka.— Bet jūs neaizdomājāties, kāpēc Padomju Savienībā tik slikti!— Nē, pat neaizdomājos. Es taču tu r nokļuvu 1941. gadā un uzska­

tīju , ka viss redzamais ir kara sekas, zemo dzīves līm eni es nekādā veidā nesaistīju ar kolhozu iekārtu un ar padom ju iekārtu vispār. Par represijām zināju d iezgan maz un nenote ikti, tāpat kā agrāk uzskatīju, ka represētie pe ln ījuš i tādu lik ten i.

Kļuvu ļo ti aktīvs komjaunietis, 1948. gadā mani uzņēma partijā . Ļoti o rtodoksā li aizstāvēju komunistiskos ideālus. Mūs a izsūtīja uz laukiem aģ itē t par pārtikas nodokli, runāju, kā mums lika, ka Baltijā kolhozu nebūs. Tā b ija ofic iā lā nostādne. Es tai ticē ju līd z momentam, kad noorganizējās pirmais kolhozs, šķiet, «Nākotne», un a rī vēlāk. Šau­b īties sāku tika i pēc 1949. gada deportācijām . Sīm akcijām m obilizē ja daudzus partijas biedrus. Nezinu, kā es būtu rīko jies šajā situācijā, bet tie b ied ri, kuri p iedalījās, redzētā rezultātā b ija smagi nospiesti. Katrā grupā, kurai b ija uzdots izvest vienu ģim eni, bez VDK un iek­šējā karaspēka pārstāvjiem b ija viens partijas biedrs. Mani b ied ri b ija centušies do t cilvēkiem ilgāku laiku savākties ceļam, bet ne ar ko p a līdzē t, protams, nevarēja. Pilsētā va ld īja nospiests klusums, a rī universitātē iztrūka daudz cilvēku. V ie tē jie ie d z īvo tā ji to la ik krie ­viski runāja ļo ti slikti vai vispār nezināja krievu valodu. Mežos bija daudz mežabrāļu. Kad mūs sūtīja uz laukiem pēc pārtikas, klāt p ie lika cilvēkus no pašaizsardzības grupas, pat izdeva ieročus. Nu, sajūta patiešām b ija šausmīga. Daži no mūsu cilvēkiem , īpaši pasniedzēji, cieta. Pastāvēja antikomunistiskā fo lk lora.

«Kad būs visi zemē sisti,Tie, kas stāv uz melno listi,Paliks čisti komunisti.»

Jā, nevar te ikt, ka iedz īvo tā ju attieksme b ija ļo ti d raudzīga. Katrā ziņā tie latvieši, ar kuriem man nācās satikties, norād īja uz daudzām bezjēdzībām , uz atsūtīto priekšnieku nep ied ien īgo uzved ību — viņi šeit iedzīvo jās, apzaga pamestos dzīvokļus. A r to diemžēl nodarbo­jās a rī komunisti, un ne mazums. A ttie c īg i a rī melnajā tirgū parādījās daudz labu lietu. ' •''6i

— Vai neizjutāt ko līd z īg u kaunam par padomju varu?— Es izju tu nevis kaunu, bet garīgu diskomfortu, kad man norād īja 9

uz acīm redzamiem ētikas likumu pārkāpumiem, bezsaimnieciskumtt, ■! citiem trūkum iem. Nevarēju tam nepiekrist, be t tajā pašā laikā m arti’ d pienākums b ija kaut kā aizstāvēt padom ju varu.

— Tomēr tā nebija jūsu pārliecība, tikai pienākums? 1 ur-eib— Nē, tā b ija pārliec ība . Es uzskatīju, ka tās visas ir detaļas,'>v'wspv

tiks labots, visam jābū t citādi.

— Novirzīšanās no ģenerālās līnijas.— Es neapšaubāmi vēl atrados savu jaunības ide ju ietekmē.— Taču Pa domju Savien ība arī neizrādījās tāda, kā jūs iedomājā­

ties. To visu jūs norakstījāt uz kara rēķina?— Jā, šo to centos neredzēt. Saka, ka ērtāk ir neredzēt, bet d z īvo t

ar dubultapziņu a rī nav visai v ieg li. Privātās sarunās komunistu v idē sāka ieskanēties kritiski m otīv i, kaut diezgan neskanīgi. Parādījās skepticisms. Kopumā es b iju ļo ti ta isnprātīgs, be t sīkumos izlauzās tas, ko tad sauca par ļodzīšanos, slīgšanu sīkburžuāzismā, m ie tp ilso ­n ībā . Tolaik pastāvēja tāda te rm ino loģ ija .

— Turklāt tā b ija ļoti veiksmīgi izdomāta un strādāja vienkārši tei­cami. Termins «pretpadomju» tika pietaupīts galējiem gadījumiem, kad vajadzēja «sēdināt». Lai nokauninātu vien, darbā laida vienkār­šākus vārdus. Mietpilsonisks, sīkpilsonisks — tas neskanēja šausmīgi, bet apvainojoši, pazemojoši. It kā vēlēšanās d z īvo t normālos cilvēcis­kos apstākļos būtu apkaunojoša. Tomēr jūs arestēja par krietni nopiet­nākiem grēkiem.

— Jā, kā angļu spiegu, 1953. gadā. Par mani uzrakstīja ziņojumu viens mans kolēģis, izg līto ts cilvēks, spīdošs lektors, kurš zināja vai­rākas valodas. Uz viņa sirdsapziņas ir desmitiem Rīgas in te liģentu aresti 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā. Taču pats interesantākais manā lietā b ija nevis noziegum i, kurus man inkrim inēja, be t izmeklētāja loģika, viņa m otivācija manas vainas p ierādīšanai. V iņa domu gaita bija apmēram šāda: «Tev b ija laba dzīve A ng lijā . Un tom ēr tu atbrauci uz PSRS, tu rk lā t vēl uz Maskavu, un vēl tajā momentā, kad ikviens normāls cilvēks centās a izbēgt no turienes. Uz tādu r īc īb u spējīgs tika i vai nu spiegs, vai p iln īg s idiots, pēc kura tu neizskaties.» Uz manu jautājumu, vai manu r īc īb u nevarēja d ik tē t patriotisma jūtas, sekoja ciniska a tb ilde : «Kādas m uļķības! Tā nevar būt.»

— Cietums, lēģeris — tas vispirms nozīmē ciešanas, taču arī jaunu pieredzi, jaunas zināšanas. Ko jums deva lēģeris?

— Dzīves pazīšanu, par kuru es agrāk pat neiedomājos. Tā taču ir vesela īpaša pasaule. Mūsu lēģe rī pārsvarā b ija zagļi. Zagļu pa­saule — tā b ija pavisam cita Krievija. Cits garīgum a līm enis, absolūts kultūras trūkums, p iln īg i izkrop ļo ti priekšstati par cilvēcisko a ttiecību elementārajiem pamatprincip iem . Tas, ko es redzēju, iz jutu, atstāja m ilz īgu iespaidu, uzlika zīm ogu manai attieksmei pret d z īv i, pret pa­dom ju īs ten ību . Kā kas tāds varēja rasties uz PSRS komunistiskās ideo ­loģijas, humānisma fona, par kuru mums tā iegalvoja? Kaut kas tik šausmīgs, manuprāt, nekad un nekur pasaulē nav eksistējis. Es nevarēju savienot šo ideo loģ iju un GULAGa īs ten ību , visa Krievija taču bija noklāta lēģeriem .

Un tom ēr a rī lē ģ e rī ne mazākā vērtē b ija augsta garīgum a, c ilvē ­ciski ļaudis. Viņus c ien īja pat b latņiku varza, ja viņ i nejaucās tās lie ­tās. V ispār b ia tņ ik i ļo ti c ien īja izg līt īb u , viņiem b ija va jadzīg i cilvēki, kas uzrakstītu vēstuli, sūdzību. Caurām naktīm viņ i, mutes atplētuši, klausījās interesantas grāmatas pārstāstu. Tas saucās «тискать романы». M ani c ien īja par to, ka es spēlēju uz garmoškas. Un man gribējās pa­līd zē t ar skološanos vairākiem puišiem, īpaši jaunajiem.

— Jūs viņiem jutāt līdzi?— V ien i b ija tā saucamie biatņ ik i, o tri — mužiki, kuri nepiederēja

p irm o «klasei»: kabatas zaglēni, a izbēguši bērnu namu audzēkņi, bezpajum tnieki, gad ījum a cilvēki. Šie mūs ar patiku klausījās, iztaujāja: «Paskaidro: kāpēc tas, kāpēc šitas?» Mūsu biedrošanās ieguva noteiktu m ērķtiecību, kad (pie Hruščova, 1954. gadā) ieviesa po litvad ītā ja amatu un p ie mums atsūtīja m ilitārpersonu, artilēristu, ar valsts d ro ­š ību viņam nebija nekāda sakara. Tas b ija god īgs komunists, labprāt nosaucu viņa vārdu: N ikolajs Konstantinovičs Beļiks. Es a rī tagad uzturu ar viņu draudzīgas attiecības. Viņš ātri un nop ie tn i ķērās p ie darba, izskatīja personīgās lietas un izvēlējās in te liģentus cilvēkus. Tad es griezos p ie viņa: «Vai nevar organ izēt m ācību grupu?» Beļiks uzreiz bija ar m ieru, a tb rīvo ja zonā veselu baraku, reģistrē ja skolu rajona tautas izg lītīb a s nodaļā. Sāku strādāt par markšeideru, bet va­karos — par pasniedzēju. Vēlāk man p ieb iedro jās mans tuvs draugs ģeologs Martjanovs, Tomskas universitātes pasniedzējs, a rī māksli­nieks un inženieris. Mūsu aud itorija b ija ļo ti pateic īga, darbojās ar lie lu a izrautību. Redzēju, ka ar saviem spēkiem mums galā netikt, ierosināju Beļikam uzaicināt skolotājas no ciema skolas. No sākuma viņš bija p re t: «Ko jūs, ko jūs, mums ir tāds kontingents — viņas sa­p losīs!» Es parunāju ar puišiem: «Jūs a tb ilda t par skolotājām, viss at­karīgs no jums.» V iņ i uzreiz b ija ar m ieru. Un, lūk, p ie sardzes skolo­tājas vienmēr sagaidīja un pavadīja līd z skolas barakai, kas atradās lēģera galā. Viņas vienmēr ļoti ga id īja , posās pirms viņu atnākša­nas. Biatņiki netraucēja, tikai pasmējās. Bija nopietnas mācības, tika izsniegtas gatavības apliecības. Skola strādāja a rī pēc manas aizbrauk­šanas. Beļiks mums jo ti pa līdzē ja , pret visiem izturējās cilvēciski, mēs esam viņa parādnieki, jo viņš atv ieg lo ja mūsu d z īv i. Viņš ļo ti ā tri aiz­gāja no šīs sistēmas, vēlāk Kijevā strādāja par inžen ieri. A r ī pati lēģeru sistēma sāka šķobīties. Mēs tad dzīvo jām aiz zonas, gājām b rīvso lī, es braucu uz Vorkutu pēc grāmatām. Pēc lēģera mans lik ­tenis iegrozījās norm āli. Es b iju reab ilitē ts un jau ar atbraukšanas dienu Rīgā tiku ieskaitīts universitātē. Tiesa, pirmo« 8 m #n e lu i d z ī­vo ju laboratorijā .

— Kad tad nāca apskaidrībai

— Vēl lē ģ e rī iepazinos ar ļoti interesantiem cilvēkiem . Viņiem esmu pate ic ību parādā par apgaism ību. īpaši atceros b ijušo Gruzijas KP CK otro sekretāru. Viņš labi pazina gan Staļinu, gan Beriju. Kolimā b ija pavadījis 18 gadus un, šķiet, Berijas lietā b ija izsaukts uz Mas­kavu. Viņš bija daudz redzējis, daudz zināja, vēl vairāk domāja un pārvērtē ja. Viņa un citu kameras b iedru nostāsti, paša pārdzīvo jum i un pārdomas — tas viss pamazām sakārtojās noteiktā sistēmā un p a lī­dzēja man kaut da ļē ji saprast šo vēstures periodu , zem kura riteņa es b iju pakļuvis.

Bet g a līg i mani vērtē jum i nobrieda 1956. gada feb ruā rī pēc Hruš­čova referāta XX kongresā, par ko man atrakstīja mana draudzene Ļubaša M ervarte, ju riste. Man piešķīra 13 diennakšu ilgu atvaļinājumu bez tiesībām ierasties Maskavā un Ļeņingradā. Tomēr nolēmu braukt uz Maskavu, lai pakarotu par sevi. Mēs ar Ļubašu devāmies uz kara p rokuratūru. Jūs nevarat iedomāties, kas tu r darījās! Bija sākusies masveida reabilitācija , un prokuratūrā bija īsts sajukums. Tā kā Mas­kavā b iju ne likum īg i, p ie prokurora sūtīju Ļubašu. Un te notika tāda scēna. Pieņemamā istaba ļaužu p ā rp ild īta , atveras durvis, iznāk p roku­rors un saka: «Kurš šeit ir Eiduss?» «Es,» a tb ildu ļo ti b ik li. «Ko jūs baidāties? Tā taču tagad kārtīga cilvēka pazīme. Ienāciet!»

— Profesor, man palikuši daži jautājumi. Raksturojot cilvēkus, jūs bieži sakāt: godīgs komunists, pārliecināts komunists. Kādu domu jūs ieliekat šajā formulējumā? Vai šeit nav pretrunas terminos?

— šodien man šie term in i nozīmē sekojošo: noteiktas kārtīguma, kopdzīves, ko lektīvism a normas, reizēm a rī pašuzupurēšanās. Fak­tisk i tās ir vispārcilvēciskas vērtības. Daudz mazāk tās saistītas ar ko ­munisma, marksisma, demokrātijas vai kāda cita «isma» jēdzienu. Kat­rā ziņā, tās ir spēcīg i depolitizētas.

— Viens no komunistiskā pasaules uzskata sākumiem, jūsuprāt, ir ideālistiski nolūki. Te droši vien domāta jēdziena «ideālis­tisks» lietošana sadzīviskā nozīmē. Ja atļaujat, es izteikšu savu v ie ­dokli, protams, nepretendējot uz oriģinalitāti, šis ideālisms būtībā ir ticība, ka cilvēks var un viņam jābūt labam un laim īgam. Atcerieties, jūsu anglie te runāja par cilvēka nem ainīgo dabu. Tas nav skepticisms, drīzāk ticība cilvēkam, pieņemot viņu tādu, kāds viņš ir. Cilvēks ir spējīgs uz visu, taču viņam dāvāta izvēles b rīv ība starp labo un (auno. Komunistiskā ideoloģija to pašu ideālistisko nolūku dē | pretendē uz valsts tiesībām iejaukties pašā trauslākajā, kas ir cilvēkā — viņa dvēselē, tādē jād i liedzo t viņam personisko, b r īv o izvēli. Pati ideja jau ir briesmīga, jo tas ir mēģinājums stihiju, kas ir dz īv ību radoša, iespīlēt stingros ietvaros. Tomēr stihija paliek stihija un jaunums vien­kārši pieņem citas formas. Paliek a rī pati izvēle, tika i b riesm īgā un necilvēcīgā formā: k/ūt par nelieti vai par upuri. Tiem, kurus dzīve pasargājusi no šīs dilemmas, laimējies.

— Atcerie ties labs ird īgo po litvad ītā ju Beļiku, kuru es nosaucu par kārtīgu , pārliecinātu komunistu. Viņš uzskatīja, ka komunista galvenā īpašība ir cilvēcība, un viņa mērķis — pāraudzināt noziedzniekus un uzvest viņus uz patiesības ceļa. Un, lūk, es atgriezos no nometnes Rīgā, kad izv irz īja deputātu kandidātus. Nejauši atrados auditorijā , kur notika izvirzīšana. Saraksts jau b ija apstiprināts, kad pēkšņi sekre­tārs pateica: «Es p iedāvāju Eidusu,» un mani ievēlēja, pat uz diviem term iņiem . Kad uzrakstīju par to Be|ikam, viņš b ija ļo ti lepns: «Lūk, redzie t, kā mēs strādājam ar cilvēkiem . Atsēdēja cilvēks nometnē — un kjuva par deputātu.»

— Laimīgs, kam dota tic ība . . . Es ne mazākā mērā negribētu ap ­vainot labu, g o d īg u cilvēku, kurš tik daudz darījis jūsu un ne tikai jūsu labā. Taču ticību vajag barot, šo ideālismu varēja barot tikai ilū­zijas, bet tik ilgi un veiksmīgi uzdot ilūzijas par realitāti — tas ir upuru vērts, kā rāda mūsu vēsturiskā pieredze, lielu upuru vērts. Ne velti Staļins tik p lānve id īg i iznīdēja «citādo domāšanu», mazāko tās pazīmi un katram gadījumam vispār jebkuru domāšanu un cēla šo mūri, lai nošķirtu PSRS no pārējās pasaules. Jūs runājat par padom ju p ro ­pagandas lomu jūsu uzskatu veidošanā. V ispār pati Sta/ina perso­nības problēma, tiekšanās pēc varas, viltība, cietsirdība, paranoja man nešķiet tik būtiska. Viņš vienkārši turpināja komunistiskās ide ­jas, šīs abstrakcijas realizāciju. Kad strīdas par šo tēmu, es vienmēr atceros rietumvācu dzejnieka Hansa Encesbergera dzejoli:

«Воистину великолепны великие замыслы: всеобщее братство . . .Все это было бы вполне достижимо, если бы не люди.Люди только мешают:Путаются под ногами . . .Если бы не они,если бы не люди,какая настала бы жизнь!»

Bet tas, ka arī padomju dzīvē b ijus i kārtība un vīrišķība, un paš­uzupurēšanās, nav ideoloģijas nopelns. Pasaulē ir arī citas vērtības.

— Jā, patiešām, galu galā visu izšķir tas pats cilvēciskais fak­tors, par ko pēdējā laikā runā aizvien vairāk. 2ēl tikai, ka cilvēces vēsturē dziļākas pēdas parasti atstāj nevis labais, bet ļaunais.

t īg ~ fe c fb u V jUmS' Pr° feSOr' раГ jŪSU stās,Ji umu- P ar

5«

«TAGAD, KAD PATIESĪBA NOSKAIDROTA..»

«Tagad, kad patiesība noskaidrota p iln īg i un neatspēkojami, kad savākti pārliecinoši fakti un lietiskie p ie rād ī­jumi par atkritēju saujiņas pretvalstisko darb ību , p ienācis laiks par viņ iem runāt publiski. 1983. gada ruden ī Latvijas PSR Augstākā tiesa sodīja ar b r īv īb as atņem­šanu uz laiku no trim līdz sešiem gadiem Jāni Rožkalnu, Jāni V āve r i un Intu C ā ­līti, bet īsi pirms tam — Lidiju Doroņinu (dzimušu Lasmani). V iņ i tika atmaskoti mūsu valsts iekšpolitiku un ārpolitiku apm elojošu m ateriālu vākšanā un izpla­tīšanā, tika p ierād īts, ka viņi musinājuši gāzt sociālistisko iekārtu, kas nodib ināta saskaņā ar latviešu tautas gribu.

Tai pašā laikā ar visiem p ierādījum iem un liecībām to kopumā vē lre iz tika at­maskota un morāli nosodīta «Gaismas akcija», kuras viltotajā pasē rakstīts, ka tā ir kristiešu baptistu organizācija, bet kuras īstā nodarbošanās ir antikomunis- ma, antisovetisma un galēja nacionālis­ma izplatīšana.

(■ ■)Turpretim «Daugavas vanagu», citu

dažādo em igrantu «apvien ību», «asam­b le ju», «fondu» un «akciju» fašistiskā publika, atsegdama savas pronacistis- kās saknes, gluži kā pēc komandas pagrieza muguru pasaules sabiedriska­jai domai. (K lausa Barb jē lietas sakarā. — R. K. Tā apgalvo šī raksta autors.) To rupori savos ziņojumos deva priekšroku «faktiem» par latviešu nācijas un tās kul­tūras «traģēdiju». Tas tika darīts, lai aiz dūmu aizsega paslēptu realitāti, proti, republikas nep ieredzēti dinamisko vis­pusīgo uzplaukumu, vai arī nopulgotu tās dz īv i. Kad vien varēja, tie sacēla briesm īgu troksni it kā par cilvēka t ie ­sību m īdīšanu kājām vai sirdsapziņas b rīv īb as ierobežošanu «aiz dzelzs priekškara».

(■ •)Bez tam tika ievestas klišejas izp latī­

šanai paredzētu pretpadom ju lapiņu pa­vairošanai, apm elojoša literatūra, sle- penraksta līdzek ļi, fotoaparāti, m agne­tofoni, musinošas kinofilmas un nauda.

«Korespondentiem » dotajiem uzde­vumiem bija d ivē jāds mērķis. No vienas puses, viņiem vajadzēja kultivēt nacio­nālistiskus aizspriedumus un sanaidot latviešus ar citām brālīgajām tautām. Tika laisti darbā ga līg i nodeldēti id eo lo ­ģiski šabloni — latviešu tautai esot at­ņemta nacionālā savdab ība, cilvēkus vajājot pēc nacionālā un reliģiskā prin­cipa. Netrūka atklātu aicinājumu atjau­not buržuāzisku režīmu. No otras puses, vajadzēja vākt ziņas, kas celtu neslavu padomju varai, piemēram, «faktus» par «nevain īgajiem cilvēka tiesību pārkāp-

Intervija ar Jāni Vēveri

šanas upuriem», par kādiem tika m ēģi­nāts iztēlot, teiksim, Rietumu speciā lo dienestu spiegus Skudru, N iedri, Bū- meistaru un Lismani.

(••)Neviens cits kā «Gaismas akcija» un

tās dom ubiedri, arī no pazīstamās Min- steres latviešu ģimnāzijas Vācijas Fe ­deratīvajā Republikā, sevišķi c īt īg i m ē­ģinājuši un joprojām m ēģina saindēt politiskā un tikumiskā ziņā nenobriedu ­šās jaunatnes daļas apzinu.

(■ .)«Gaismas akcija» atklāja pasaulei šau­

šalīgus «faktus». Bet kur ir informācija, kas tos apstiprina? Tādas nav.

(■•)Jau labu laiku vairāku em igrantu iz­

devum u slejās parādās tendencioz i iz­raudzīti fakti un padom ju iekārtai klaji naid īgas publikācijas. Piemēram, nofo­tografēta māja, ko paredzēts nojaukt. Taču teksts vēstī: lūk, kādā nabadzībā dz īvo latvieši.

(• ■)Bonna izdotajā lapiņā ar pretenciozu

uzrunu «Kristieti, kur ir tavs brālis?» Kļaviņa kungs tos dēvē par «morāli ne­vainojam iem cilvēkiem ». V iņš tik sīki apraksta ciešanas ieslodzījum ā, ka sirds vai sastingst. Tos m ērdējot badā, tiem liekot ciest aukstumu un slāpes. N ekā ­dus pierādījum us, kas apstiprinātu viņa nekrietnos m elīgos apgalvojum us, viņš nemin, un tādu arī nevar būt.

(■ •). . lai ar nepatiesu ziņojumu pa līdz ību

pierād ītu nep ierādām o — ka Padom ju Savien ībā, Padom ju Latvijā pastāv kaut kāda organizēta pretošanās. Tam no­pietni ticēt var v ien īg i tie, kas slimo ar nedziedinām u nostalģiju pēc zaudēta­jām privilēģ ijām un ienākumiem, b ezce ­rīg i sapņo par sen pagājušo laiku at­griešanos.»

Sie ir izvilkumi no L A T IN F O R M ko­respondenta V . Šiliņa raksta ««Gaism as akcijas» tumšie darbi», kas 1984. gada 17. janvā rī publicēts laikrakstā «C īņa».

Atcerēsim ies, ka nolikt ziedus pie B r ī­vības piem inekļa šodien nav tas pats, kas vakar. (Jeb tom ēr?) Nevienam no mums nav nekādu garantiju. Joprojām .

— Esmu dzimis 1954. gadā R īgā. Pa­ties ību par to, kas 1940. gadā noticis Latvijā, uzzināju no saviem vecākiem . M an laimējās, daudzi vecāki, lai pasar­gātu bērnus no nepatikšanām, nestāstīja neko vai m eloja. To tā lāko — kas ir Lat­vija, kāda tā bija, apguvu pats. Un skolā jutos ļoti pārsteigts, ka nebūt ne visi lat­vieši domā tāpat kā es.

V idusskolas gados īpaši interesējos

par vēsturi un ģeogrāfiju . Skolojos no oficiālajiem izdevum iem , jo Latvijas lai­ka grāmatas man tikpat kā neb ija p iee ja ­mas, par trimdā izdotajām nemaz neru­nājot. A r lielu uzmanību lasīju par «bur­žuāziskās Latvijas» saim niecību, politiku, kultūru. Pārsvarā lamas, no kurām iz lo ­bīju visu sev derīgo , esmu pateicīgs par ikvienu grāmatu, kas vērsta pret Lat­viju, pret latviešu tautu, jo tas b ija v ie ­nīgais avots, no kura smelties ziņas savu nojausmu apstiprināšanai. Esmu pate i­cīgs gan dzintariem, gan drīzuļiem — jo vairāk lasīju, jo pārliecinātāks Latv i­jas neatkarības piekritējs kļuvu.

Tolaik nesatiku nevienu cilvēku, kas atzinīgi vērtētu notiekošo, dom ubiedru bija d iezgan daudz. Tiesa, mūsu uzskati par cīņas līdzekļu izvēli gluži nesaska­nēja. Pārliec ība , ka v ien īga is iespēja­mais ceļš ir — stāties v ien īga jā partijā un izmantot to mūsu tautas interesēs, bija visai populāra. M an tā nebija p ie ­ņemama.

Dabiski, kāri tvēru informāciju arī par pretdarb ību , kas sākusies Latvijā 1940. gada 17. jūnijā, par m ežabrāļiem , par cilvēkiem , kuri pa vienam tiek arestēti, apmeloti. Jurģis Skulme, studenti M as­kavā, Gunārs Astra. 70. gadu vidū es pirmo reizi sastapos ar cilvēk iem — ap ­zinātu spēku, kuriem b ija tād i paši uz­skati kā man. Tas, protams, nenotika ne­jauši. 70. gadu vidū pasaules sab ied rī­bai tika nosūtīts «45 baltiešu m emo­rands», to parakstīja igauņi, latvieši, lie ­tuvieši, un pirm o reizi pēckara periodā no paverdzināto tautu puses atskanēja atgādinājums par M o lo to va— Riben- tropa paktu. C ilvēkus, kas parakstīja šo memorandu, vēlāk, protams, represēja.

— Kā šī pretdarbība izpaudās salīdzinoši nesenā pagātnē?

— 80. gadu sākumā izplatījām va irā ­kus simtus skrejlapu. Pavisam 3 ve ida: vienā b ija aicinājums svinēt 18. novem ­bri; otrajā — aicinājums nep iedalīties falsificētās vēlēšanās, nep iedalīties m e­los; trešajā b ija citēts kāds V isp ā rē ­jās c ilvēk tiesību deklarācijas pants, ku­ram gribējās p ievērst cilvēku uzmanību.

B ieži pavairoju literatūru — manās ro­kās nonāca filmiņas, no kurām taisīju fotogrāfijas — trimdas av īze «Laiks», «Londonas A v īze» , atsevišķas brošūras, krievu Samizdata literatūra u. c. Vācām dažāda rakstura informāciju. Bet, tā kā šeit tā nevienam nebija vajadzīga, d e ­vām to trimdas presei, radio. Kā vēlāk paskaidroja izmeklētājs, viņi to vairāk neesot varējuši paciest.

Šur tur b ija uzvilkti sarkanbaltsarka­nie karogi. Daudzos gadījum os to darīja cilvēki, kas nemaz nebija saistīti ar

56

mums. Karogi parādījās uz lauku ceļiem, šosejām, kokos, torņos, gandrīz kā p iek ­tajā gadā sarkanie karogi. Varas o rg ā ­nus tas tracināja. D ivi varon īg i puiši, Jā ­nis Paucītis un O jārs V ītiņš, piemēram, uzvilka to virs Limbažu izpildkomitejas. Simbolisks atgādinājums, ka tauta nav aizmirsusi šo karogu.

— 1983. gada 6. janvārī jūs apcietina . . .

— Jā, tai rītā atgriezos no dežūras darbavietā. Bija mazliet pāri astoņiem, visi dz īvok ļa logi gaiši — tas izbrīnīja. Pie mājas volga, vēl nodom āju, ka agrāk tādu te neesmu m anījis. Attaisījis d z ī­vokļa durvis, koridorā ieraudzīju svešus cilvēkus. Tādu brīžu nav mazums, d z ī­voju kopā ar māsu un tēvu, pie viņiem nāk c ilvēki, kurus nepazīstu. Bet šoreiz, tik līdz pavēru durvis, vienā m irklī visu sapratu. Man tūlīt p ie lēca klāt, b ija jā ­paceļ rokas gaisā, gluži kā filmā, braši zēni paņēma portfeli un izčamdīja mani. B rīd ī, kad gāju iekšā dz īvok lī, pazibēja doma — nu, Jāni, nu tev būs jāsēž. Jo mājās b ija film iņa un jau gatavas fo to ­grāfijas,

Protams, civilizētās zemēs to v ien ­kārši sauc par informācijas izplatīšanu, tikai ne tik prim itīviem līdzekļiem , un nekādā gadījum ā nav noziegums. Taču es dz īvo ju šeit un man nebija ilūziju. Šādam brīd im apzināti biju gatavs.

Kratītāju pavisam b ija trīs. Apakšpu lk ­vedis Upenieks, vecā kaluma vīrs, kurš lie lījās, ka manos gados tādus kā es spundējis cietumā un sūtījis uz S ib ī­riju. Arnis Jum ītis — jaunās paaudzes cilvēks, kurš visu ļoti labi saprot, taču karjeras, komfortablas dzīves dēļ gatavs uz visu. Latvija, b r īv īb a , tēvzem e — no­vecojuši jēdz ien i. V ē l b ija kāds krievu tautības darbinieks, uzvārdu neatceros, viņš jau tad prata dažus vārdus latviski. Viņš arī atrada skapī noliktās filmiņas un, ar triumfu izvilcis, prasīja: kas tas ir? Un vē l liecinieki, kas drīzāk atgād i­nāja līdzstrādniekus.

V iesistabā sekcijā b ija ielikta uzlīme ar Latvijas Republikas ģerboni. To ierau­dzījis, Upenieks iebrēcās, un pirmais, ko viņi manā klātbūtnē darīja — knib i­nāja ārā no stikliem uzlīmi. Kā liec ību pievieno ja protokolam . Tāpat ar sarkan­baltsarkanām lentēm, relikvijām , kuras bija lietojis kāds V ispārē jo dziesmu svētku diriģents neatkarības laikā. To sakarā b ija daudz jautājumu. Starp tiem arī — ko šīs krāsas nozīmē? A tb ildē ju , ka tās ir Latvijas valsts karoga krāsas. Upenieks sāka kliegt, ka tādas valsts nav un galu galā p iedraudēja izārd īt d z ī­vokli, viņiem tādas tiesības esot. Lai sa­kot pald ies, ka viņi neizmanto savas t ie ­sības. Saprotams, ka visu, kas vien b ija sarkanbaltsarkanās krāsās, p ievieno ja pārējiem ieguvum iem .

Liels atradums b ija 30. gadu avīzes, brošūras, bet tās atstāja. Toties paņēma šai periodā izdotās grāmatas, kuras biju pārpircis p ēdē jo gadu laikā. V ē lāk uzzi­nāju, ka citur grāmatas atstātas, bet pa­ņemta periodika. Loģiku laikam velti meklēt.

Kad piebraucām Engelsa ielas ēkai, b ija jau vē la pēcpusd iena. V isa iela p ie ­b līvē ta ar mašīnām. No automašīnām nesa dažādas mantas, veda cilvēkus. Z i­nāmā mērā pat nopriecājos, ka viņi atkal parāda pasaulei, kas ir kas. Tik liela m ē­roga kratīšanas R īgā laikam nebija p ie ­dzīvotas kopš pēdējām deportācijām . Iespaids tiešām grandiozs.

Vispirm s mani ieveda kādā kabinetā, tur atradās kāds jauns cilvēks. V iņa uz­devum s laikam bija pakavēt man laiku. Viņš stāstīja, ka saprotot mani, latviešu tauta esot šķaidīta un mocīta, taču jā ­ņem vērā realitātes, ja pirms 1940. gada Latvija nebūtu iekļauta Savien ībā, tad pēc kara tai būtu Polijas vai Cehoslova- kijas statuss, bet nu vairs nekas nav m ai­nāms un lai neviens ne uz ko necer.

Par tā lāko ilūziju nebija. Jum ītis un Upenieks manam tēvam gan sacīja, ka «droši vien būs atpakaļ, nakti jau nebūs pie mums jāpavada», taču pirms tam viņi saskatījās, un tas izteica vairāk nekā šie vārdi.

Tad mani ieveda pie izmeklētāja Rē- valda, vēlāk daudz nācās dzirdēt šo uz­vārdu. Uzzināju, ka tieku arestēts it kā Ģ ederta M e lnga iļa sakarā. Taču es ne­pazinu šo cilvēku. Protams, neizpalika jautājum i par grāmatām — kāpēc tās ir pie manis, no kurienes? Tā b ija pirmā ātrā pratināšana. Pēc tam atņēma pulk­steni, personiskās lietas un Rēvalds v e ­da mani lejup. Tur mūs sagaid īja vīrs ar tumši ziliem uzplečiem , un tad jau at­skanēja krievu valoda. M etā la sienas kā lopkautuvē, pam atīgas durvis, руки за спиной un пошел, sarunāties čukstus, klausīt pavēlēm !

Kamerā lika izģērbties, rūp īg i apska­tīja apģērba gabalus, atņēma jostu, šņo­res. Tad b ija jā izģērb jas p iln īg i kailam. Biju lasījis Solžeņicinu, aptuveni zināju, kā notiek apskate, un tā arī bija. Sekoja procedūra, par kuru izbrīn ījos, bet no lasītā atcerējos, ka arī tāda ir, lai pam a­tīgāk pazemotu un nezinošam cilvēkam dotu pirmo psiholoģisko triecienu.

A r prātu visu sapratu un notiekošajā pat saskatīju zināmu komismu, tom ēr bija va jadzīgs laiks, lai saņemtos, nosta­bilizētos un iekšēji sakoptos. M an p ave i­cās, mani arestēja p iektd ienā un izeja­mās dienās pratināšanas nenotika. Ja pirmajā dienā kāds pateiktu, ka šai iestā­dē pavadīšu vairāk nekā gadu, laikam gan būtu sajucis prātā.

V ē lāk varēja pasūtīt grāmatas no bibliotēkas, izvēle d iezgan n iecīga, visjaunākie — 1970. gada izdevum i. Taču kaut kā laiku vilkt varēja. Nekas cits vienkārši neatlika.

Ikdienas ritms, saprotams, nebija p ā ­rāk daudzve id īgs . Celšanās d iezgan agri, sešos, seko gājiens uz tualeti. A r ī tualete zināmā mērā ir kamera, kurā īs ­la ic īg i iesloga. Durvīs lodziņš un vē l viens caurums, pa kuru ieslodzīto no­vēro, jo tualete ieslodzītajiem joprojām kalpo par informācijas apmaiņas pun­ktu. Tādas 20. gadsimta greznumlietas kā poda, tur, dabiski, nav, stacijas va ­riants. Pēc tam ved atpakaļ. G a idu b ro ­kastis.

Pirmās brokastis — putras b ļod iņa — mani ļoti izbrīnīja. V ē l maize un tūtiņa ar cukuru. Izrād ījās, ka cukura deva pa­redzēta vairākām dienām. V ē lāk miežu putriņa iegaršojās un tagad es to ēdu labprāt, bet toreiz tā likās šausmī­ga.

A vīzes — «С оветская Латвия», « C ī­ņa», «И звестия». Citas kamerās nedeva. Tā kā informāciju varēja iegūt tikai no šiem laikrakstiem, izlasīju tos no pirmās līdz pēdēja i rindiņai. Un joprojām netie ­ku vaļā no šī ieraduma, turklāt tagad presi vispār nevar pagūt izlasīt.

Galvenokārt mani pratināja majors Mārtiņš Neilands. Gudrs, inteliģents, viltīgs cilvēks. O ficiālā propaganda džentlmeņu sarunu līm enī.

Daļēji izlikos, ka man galvā sajukums, jo sapratu — ja viņi apjautīs, ka es no sa­vas pārliecības nekad neatteikšos un ka mana rīc ība bijusi un būs m ērķtiecīga, dabūšu garākus gadus, likšos viņiem bīstamāks. Tāpēc centos radīt iespaidu, ka esmu gadījum a pēc nokļuvis viņu re­dzeslokā kā cilvēks, kurš it kā ieredz vai neieredz «krievus» (bet kurš to nav analizējis?), interese par politiku ir, bet noteiktas gribas pretoties — nav, ir v ē ­lēšanās lasīt it kā aizliegtas grāmatas un galvenokārt tikai tas.

Pratināja arī Andris Strautmanis, jauns supermens. Neilands — maigs intelek­tuālis, Strautmanis — asāks, niknāks. Varbūt katram sava loma. Reiz izmek­lēšanas kabinetā iedrāzās arī kāds labi barots pusmūža vīrs, viņš auroja krie­viski un sita dūri galdā — ja tu, V ēver, domā mūs muļķot un vazāt aiz deguna, tādus kā tevi esmu redzējis simtiem, no tevis paša atkarīgs, vai tu tiksi cauri ar vieg lu izbīli vai arī būs jāsit galva pret galdu, kamēr tu nāksi pie prāta!

— Vai izmeklēšanas laikā bija arī citi draudi?

— Jau no sākuma tiku informēts, ka netiks pielietotas vardarb īgas metodes. Tomēr uzskatu, ka man tika p iedraudēts ar fizisku spīdzināšanu. O trajā vai tre ­šajā m ēnesī Neilands sacīja, ka, ja reiz sarunas nevedas, nav jēgas turēt mani VD K , kur ir labi apstākļi, ka laiku līdz tiesai es varot pavad īt Centrā l­cietumā. Tobrīd kamerā kopā ar mani atradās kāds restorānu «izsitējs», valūtas spekulants, kurš sīki un smalki stāstīja, kas notiek Centrā lcietum a kame­rās. V isneiedom ājam ākās sišanas un pa­zemošanas. To zina visi izmeklētāji, ad ­vokāti, Tieslietu ministrijas darbinieki, un tom ēr nekas netiek darīts. Es to zināju jau agrāk, taču uzņēmu kā likumsakarī­gas sistēmas sekas. R īgas C en trā lc ie ­tuma ir viens no šausmīgākajiem PSRS. Nometnēs, etapos cilvēkus sit par to vien, ka viņi nāk no R īgas C en trā lc ie ­tuma, un sit tie , kas savulaik paši tur c ie ­tuši. Taču tā ir cita tēma.

Tā kā Neilands zināja, ko stāsta mans kameras b iedrs, tad uzskatu, ka tie b ija klaji draudi. Kas, pald ies Dievam , tā arī palika tikai draudi.

— Vai izmeklēšanas laikā tikāties ar pārē­jiem iespējamajiem likteņa b iedriem ?

57

— A r citiem cilvēkiem satikos tikai tad, kad sāka vest uz tiesas sēdēm . No sākuma to g ribē ja pasniegt kā vienu lie ­tu — «sapīt» kopā Gunāru Astru, L i­diju Doroņinu-Lasmani, Intu Cālīti, Jāni Rožkalnu, Gunāru Freimani, mani. Bet laikam apjauta, ka tas būtu šūts pārāk baltiem diegiem un ka galu galā nav arī izdev īg i. Tiesājot tik lielu grupu, var rasties priekšstats par lielu pagrīdes kustību, spēcīgu organizāciju. Tolaik no nosauktajiem cilvēkiem pazinu tikai Jāni Rožkalnu.

Mūs arī tiesāja kopā — mani, Jāni Rožkalnu un A lfrēdu Lēvaldu. V ispār bija m ēģinājums «vilkt» Rožkalna un Lēva lda «m ateriālus» uz spiegošanas pusi, jo Lēvaldam b ija aparāts, kas kon­statē paaugstinātu radioaktivitāti. Un vairākās uz Rietumiem sūtītās vēstulēs dažas rindiņas b ija slepenrakstā. Sp ie ­gošana — tas ir pavisam cits pants, aug­stākais soda mērs, ar to varētu šantažēt cilvēkus. Taču laikam tika nolemts, ka «spiegošana» šoreiz nav vajadzīga. L ī­dz īg i acīm redzot tiek «taisītas» arī citas spiegošanas lietas, jo nometnē nevienu īstu sp iegu nesatiku. L īd z pat tiesas sē­dei mēs nezinājām, ka A lfrēds Lēvalds 1983. gada 6. janvāra rītā, sākoties kra­tīšanai, savā mājā no sirdslēkmes miris.

M ašīnā, kas cilvēkus no dažādām ieslodzījum a vietām ved a uz tiesu, iep a ­zinos ar Raim ondu Bitenieku, kas vēlāk b ija viens no grupas «Helsinki-86» d ib i­nātājiem. V iņš b ija m ēģinājis pārbraukt pāri jūrai uz Zvied riju , tomēr neve ik ­smīgi. C itreiz mašīnā sagadījos kopā ar Gunāru Astru. Jau pirmajā reizē Astra atstāja satriecošu iespaidu. Lietišķs, dzīvs, ieinteresēts, ļoti konkrēts. Bez liekām cerem onijām iepazinām ies. V iņa enerģ ija ļoti labvē līg i ietekmēja arī mani.

— Kā noritē ja liesas sēde?

— Latvijā padomju laikā šādas tiesas vienm ēr bijušas slēgtas. Un izmeklēša­nas laikā man tā arī tika teikts. Taču, iegājis tiesas zālē, pārsteigts konstatēju, ka tā ir atklāta tiesas sēde. Pašas po litis­kās prāvas uztvēru kā izrādes, kurās man jāspē lē sava loma. A psūdzību uz­turēja prokurors Jān is Batarags, kurš specializējies uz šādām lietām. V iņš bieži p iedalījās pratināšanās. Prokuro­ram jā rea lizē uzraudzība pār izm eklē­šanu, taču Batarags faktiski b ija tāds pats pratinātājs. A b i ar Neilandu viens pret otru izturējās kā veci draugi.

M ana aizstāve b ija advokāte Rauda, kuru, gan pret manu gribu, b ija samek­lējusi mana māte. Advokātes Raudas galvenās rūpes b ija — lai es tiesā ne­censtos tēlot varoni. Protams, mums ar viņu b ija dažādas pārrunas, viņa pārd z ī­vojusi daudzas mūsu gadsimta kolīzijas. Un m ēģināja mani pārliecināt, ka vairs nav jā iet p ie B rīv ības piem inekļa, ka viss ir m ainījies, kādreiz bijusi viena ta isn ī­ba, tagad cita. Es dom āju, no vienas pu­ses, viņai un daudziem citiem neko ne­var pārmest, apstākļi parasti ir spēcīgāk i par cilvēkiem , taču te ir arī jautājums par nācijas princip ialitāti.

Sēd i vad īja tiesnesis Krastiņš. A pm ē­ram pēc gada nometnē uzzināju, ka viņš apcietināts sakarā ar Rogo ļeva lietu un uz gadu notiesāts, kaut prokurors prasī­jis vairāk.

G alvenos apvainojum us var formulēt diezgan īsi — ka mēs sistemātiski un neatla id īg i esam izplatījuši pretpa- domju materiālus. Tātad pretpadom ju aģ itācija un p ropaganda. A v īze s «Laiks», «Londonas A v īz e » , brošūra «Kā uzvesties nopratināšanā?», to sarak­stījis kāds maskavietis, bijušais ad vo ­kāts, «Хроника защиты прав человека в С С С Р» un 3 grāmatas. Protokolā b ija rakstīts, ka divas nodotas Valsts b ib lio ­tēkai, un tās vē l ceru saņemt atpakaļ: Jāņa Lapiņa «Sapņi un īs ten ība» — d o ­mas par Latvijas valsti, runas, kas te ik ­tas 1915. gadā. O tra — Kristapa Bah- maņa «Latvieši Ukrainā 1919. gadā». Trešā — Jēkaba Kaln iņa grāmata «Ko čekas m ocekļi runā» — pazuda mo­mentā.

Par lielu noziegumu tika uzskatīta skrejlapu izplatīšana. Jo to pam atdo­ma — cīņa, aģ itācija par neatkarīgu Lat­viju. A rī karogs — pats par sevi ne­būtu nekas, bet izmantots kā p retpa­domju aģitācijas simbols, tāp ēc jāsaņem sods.

V ē l izmeklēšanas laikā Neilands izda­rīja manā d z īvo k lī otru kratīšanu. Pa ­ņemtie mūzikas ieraksti, plates, arī trim ­das latviešu izdotās, tika atdotas rad i­niekiem. Teicu, ka tas ir solis uz priekšu un ka varbūt pēc dažiem gadiem arī g rā ­matas un periodiku cilvēk i varēs b rīv i lasīt un izplatīt. Neilands atb ildēja ap ­mēram šādiem vārd iem : «Nu, V ēve r, uz to neceriet, tā nekad nebūs. Kamēr pa­stāvēs d ivas antagonistiskas sistēmas, divas nometnes, to negaid iet. Vai nu — vai nui»

Tie, kas mani labi pazina, zināja, ka es neko nenožēloju, savus uzskatus ne­kad nemainīšu un ka arī turpmāk savu iespēju robežās darīšu visu mērķa labā. Un ka izlīdzos ar meliem tāpēc, lai ne­izpeln ītos lielāku soda termiņu. Es izdarīju kļūdu, tiesā uzvedos tāpat kā b ija pieņem ts tālaika sab iedrībā — domāt vienu, darīt citu. Pietrūka v īr išķ ī­bas. V ē lāk uzzināju, ka v ien īgais , kurš sim tprocentīg i izmantojis šo situāciju — atklāto tiesas sēdi — bijis Gunārs Astra. Viņš apzinājās mirkļa svarīgum u un pateica visu, kas uz sirds un ko mēs visi gribam. Turpmākajā ceļā satikāmies, un Astra man pārmeta, vai es esot padom ā­jis, kādu iespaidu uz zālē sēdošajiem atstājis mans teikums par «nožēlošanu», ka es nedrīkstēju tā darīt. A r ī igauņi nometnē te ica to pašu.

M an p iesprieda trīs gadus stingrā režīma nometnē, Rožkalnam — piecus gadus stingrā režīma nometnē un trīs nometinājumā.

Pēc tiesas vē l kādu nedēļu pavad īju V D K . Tad a izveda uz Centrālcietum u, iev ie to ja īs la ic īg ā ieslodzījum a kamerā, vietējā leksikā to sauc par vo kza/čiku. Tur jau b ija Gunārs Freimanis. Drīz iz­sauca koridorā, kur ierindā kārtojās nā­kamā etapa dalībn iek i. Iespaids satrie­

cošs, jo tur visi kopā — slepkavas, zagļi, spekulanti, mahinatori, arī mēs. Uzraugu kliegšana, rupjas lamas krievu valodā, sievietēm līdz īg i radījum i formās. Iz ­veda pagalmā. A r lielu prieku ierau­dzīju — nāk Gunārs Astra, kā vienm ēr možs. V iņa skatiens vien jau iedvesa paļāvību .

Neziņa par gaidām o, acu priekšā fan­tastisks skats: tumsa, prožektori, m ilzīg i vārti, cietuma pagalms, apsargi, auto­māti, suņi, pufaikas, skūtās galvas, visi izskatās cits par citu šausmīgāki, lūr kā zvēri, acis sp īd . Vārti rībēdam i atveras, seko pavē le вперед ! Uzraugu k liedz ie ­ni neatšķiras no suņu rejām. Dodam ies pa eju, kurai abās pusēs dēļu žogs, vējā šūpojas pusizsistas lampas, sals, sniegs, skrejoši suņi. Galā laukums, tad vilciens.

— Pastāstiet par pašu etapu, sabiedrība par to zina visai maz.

— Pats vagons iekārtots līd z īg i plac- karšu vagoniem , tikai līdz pusei restots, tādējād i izveidojas kaut kas līdz īgs res- totiem krātiņiem, tur ir cilvēks p ie c il­vēka, kad ej garām, drausm īgs skats, p ie restēm sejas, no augšas līdz apakšai pilns ar rokām un kājām, atsevišķos no­dalījum os sievietes visdažādākajās p o ­zās, liekas, ka bruks tev virsū, visi rēc, bļauj, lamājas. Gaiss, protams, nepane­sams. O trajā daļā ir kupejas, kur dz īvo apsardze.

Dabiski, atkal visi juku jukām. Gan tādi, kas brauc uz atbrīvošanos, gan tādi, kam samazināts termiņš, kas brauc uz nometinājumā vietu, kas ceļā uz soda izciešanas vietu. Rūd īti band īti, zaļi iesā­cēji, kantora apzadzējs — visi kopā. A r ī mūsu nodalījum ā notika gan atņemša­nas, gan piekaušanas. Pārtika — sausa maize un ūdens. Iz tiec kā grib i. Freim a­nis, Astra un es saspiedām ies vienā stūrī un bijām paši par sevi. Pamazām mūsu nodalījum s tukšojās.

Pirmā pietura — Pleskavas cietums. Tā pati p rocedūra — suņi, lamas, k lie ­dzieni. Tad sadzina kravas automašīnās, tā ka cits citam uz galvas. Pleskavas c ie ­tumā, un tas a r ī b ija v ien īga is gadījums, satiku cietuma ierēdni, kurš nekliedza, bet m ierīgā ba ls ī p ild īja savu p ienā ­kumu. Biju pat šokā no cilvēciskā, m ie­rīgā toņa.

Mūs ar Freimani noveda pagrabā, ka­merā. Tiklīdz iegājām , p re tī p riec īgs metās Rožkalns. Kamerā b ija vē l kādi desmit cilvēki, d iezgan m ierīga sab ied ­rība. Kādu dienu no citām kamerām at­skanēja aurošana, durvju dauzīšana. A t­nesa avīzes, ieraudzījām m elno rāmi un A ndropova vārdu. Drīz trakošana sākās arī mūsu kamerā. M ēs, politiskie, sēdē ­jām klusi un maziņi, noraudzījām ies vis­pārējā līksmē, šķita, tū līt vērsies c ie ­tuma vārti un mēs iesim b r īv īb ā .

Kamerā b ija noplūdis ūdens un vis­maz pāris dienas skalojās gar potītēm . Pa kārtai to smēlām un lējām podā, kas;L atradās kameras vidū uz tāda kā paaug­stinājuma. Logs izsists, ārā sals un sniegs. Ū d e n ī mita dēles un kukaiņi. Vairākas reizes sūdzējām ies un cietuma priekšn iecība nāca apskatīt, bet rokas vien nop lātīja — saprotiet, grūtības ar

58c

te lp ā m , nav, ku r jū s iz m it in ā t, va r ta ču to ū d e n i pa sm e lt ā rā .

Kad R ožka lnu paņēm a uz e ta p u , mūs ar F re im an i p ā rv ie to ja uz c itu kam eru . Tā it kā b i ja labāka , ta ču a r ī tu r lo g s b ija izs is ts . D ienas un naktis p a v a d ījā m , s a ģ ē rb u š i v irsū v isu , kas v ie n b ija . Tāds s īkum s kā izs is ts lo g s n e v ie n u n e in te ­resē ja .

N ākam ajā e ta p a posm ā b ijā m kopā ar sevišķā re ž īm a a p c ie tin ā ta jie m s t r īp a i­nos a res tan tu tē rp o s . 5ajā re ž īm ā ie s lo ­d z īt ie v isu la iku p a v a d a kam erās. T u r­pa t t ie k s trād ā ts , ēsts, g u lē ts . īsas p a s ta i­gas. Šis re ž īm s b ija p ie s p rie s ts a r ī G u ­nāram A stram . Uz b r īd i n o k ļu vā m k o p ā . V a g o n ā n o tik a īsa un ā tra iz rē ķ in ā š a ­nās — tie m , kas b ra u c a uz n o m e tin ā - ju m a v ie tu , a tņēm a v isu , kas no zonas b ija sado ts l īd z i. K lusum ā un m ie rā . C ie ­tu m a ie rē d ņ i ļo t i la b i z ina , ka n e va r la is t v isus k o p ā , b e t r īk o ja s p i ln īg i b e z a tb i l­d īg i . G u n ā ru A s tru c ie n īja un n e a iz ­t ik a . R e d zo t, ka esam kopā ar v iņ u , a r ī mūs lika m ie rā . A stras m ilz īg a is augum s v ie n ja u ie d ve sa c ie ņ u . Kad v iņ u veda , no v isām pusēm a tskanē ja : «О х, вот это да !»

Jaroslavļas c ie tu m ā n o tika tas , no kā v isva irā k b a id ī jo s , m an i ie v ie to ja k o ­pē jā kam erā , ku r b i ja ap p ie c d e s m it c i l ­vē ku , v a rb ū t va irā k . K am era s p o rta zā les lie lu m ā . A tk a l d ra u s m īg a n e t īr īb a , v ienā s tū r ī caurum s d a b is k o v a ja d z īb u iz d a rīš a n a i, g a r s ienām lāvas d iv o s stā­vos, c it i g u lē ja uz g r īd a s , nea tstāstām a sm ird o ņ a . Tur man g a n d r īz iz g ā ja p a v i­sam b ē d īg i , ta ču g a lu ga lā n o s ka id ro jā s , pa r ko esm u n o tie sā ts , un tas p a g lā b a no d a žā d a v e id a p a ze m o ju m ie m .

Permas c ie tu m ā a tka l b ijā m tr i ja tā — A stra , F re im anis un es. A r ī R ožka lns. Šajā c ie tu m ā sava k ā rt īb a . K a tru d ie n u jā m azg ā kam era. K a tru d ie n u d z in a ārā k o r id o rā un tu r b i ja jā n o tu p s ta s p ie s ie ­nas uz c e ļie m . U z ra u g i t ik m ē r kam erā ar m ilz īg u koka ā m u ru d a u z īja pa s ie ­nām, g u ltā m , k rē s lie m . P s ih o lo ģ is k i ļo t i n o s p ie d o š i, no v ienas puses — g r i ­bas sm ie ties , no o tras — neatstā j sa jū ta , ka a tro d ie s tra k o nam ā. K la u d z ie n i skan ilg i, kam ēr izs ta ig ā visas kam eras. Un tā ka tru d ie n u .

A tk a l v ilc ie n s . F re im ani un A s tru iz ­s ē d in ā ja ā trā k . M ūs ar R o žka inu , pašiem un p ā rē jie m pa r iz b r īn u , no v ilc ie n a ie s ē d in ā ja parastā a u to b u s iņ ā . A r mums v ē l šo fe ris , t r īs a u to m ā tis ti un suns. R ož­ka lnu a iz v e d a l īd z v iņ a n o m e tn e i, mēs a tv a d ījā m ie s , re d z ē ju , kā v iņ u ie v e d pa v ā rtie m . Tā šķ īrā m ie s uz tr im g a d ie m , iekam s R īgas s tac ijā atkal sa tikām ies.

M ēs b ie ž i p ā rru n ā jā m , va i nāksies « n o la u z t» v isus p ie s p rie s to s g a d us . R ožka lns b ija p ā r lie c in ā ts , ka nē, v iņam ba lss no augšas b ija sa c īju s i, un v iņ š pats ju ta , ka nāks lie la s pā rm a iņas . Es tā d a i ie s p ē ja m īb a i v ie n kā rš i n e t ic ē ju un d o m ā ju , ka n o sē dē šu «no zvana l īd z zvanam ». A r m ani tā a r ī n o tika , b e t a r ī R ožka lnam iz rā d ījā s ta is n īb a .

M ūsu e ta p s ilg a apm ēram m ēn e s i.— Nometne, cilvēki, kurus tur satikāt: vai

pieredzētais nemudināja domāt, ka galu galā šis upuris bijis veltīgs?

— Nē, jau ieslodzījum ā es apzinājos, ka tas ir to vērts. Šis pārbaudījum s lika izšķirties un saprast pašam sevi, no­skaidrot, vai palieku p ie savas pārlie ­cības vai ne. Iepazinos ar lieliskiem c il­vēkiem , kuri b ija sodīti par saviem uz­skatiem. Labāk izpratu V D K darba m e­hānismu. Turklāt ieslodzījum a laikā c il­vēks spēj fantastiski koncentrēties d o ­māšanai. Man tas b ija nep iec ie ­šams.

Nom etne atrodas Permas apgabala d ienv iddaļā , Čusovajas rajonā. Ziemās sals daždien sasniedza — 40°. Daudz sniega. Klimats kontinentāls, gadalaiku maiņa ļoti strauja.

M ani norīkoja strādāt par pavāru, tur ir pierasts, ka baltieši tie tīrāk ie un labāk gatavo. Manam darbam vismaz b ija jē ­ga, es baroju visu nometni. Biju sevi no­skaņojis zināmai v iena ldz ība i, v e s e lī­gai apātijai un noderēja arī armijas rū­dījums, tālab nometnes režīm u pacietu vieg lāk nekā citi.

Pavisam nometnē bija ap 70— 100 c il­vēku, šis skaitlis svārstījās. Turklāt tas ir ļoti maz, blakus nometnēs bija tūk­stoši. Pārsvarā — tā saucamie Dzimtenes nodevēji — tie, kas dienējuši vācu p o li­cijā, armijā. Šie cilvēki jau sirmgalvju gados b ija apcietināti 70. gadu sākumā. Latvieši — absolūti neva in īg i.

Kara beigās, lai izvairītos no iesauk­šanas krievu armijā, iebēguši mežā. To ieteicis ikviens saprātīgs cilvēks. Lat­viešiem domas un cerības saistījās tikai ar Latvijas valsti, un okupāciju period i tika uzskatīti par pārejošiem . Sauc vienā armijā, sauc otrā. Gan atnāks angļi un amerikāņi, pasaule visu nokārtos, un at­kal būs Latvija. M ežā puiši, dabiski, p ie ­metušies pie c īn ītājiem . Izp ild ījuši ne­nozīm īgus uzdevumus. PSRS va ld īb a pasludinājusi amnestiju, lai nāk no m e­žiem ārā, ka tiem, kas nav bijuši vācu formās, nekas nebūs. Puiši paklausī­juši, arī c īn ītā ji viņus m ierīg i atla i­duši. Daļa no iznākušajiem nodienējuši armijā, citi atdevuši savu jaun ību kol­hozu pirmsākumiem, v īra gadus smagā darbā par pusvelti. Pārsvarā šie vecie vīri b ija no Latgales. V iens no viņiem , Roberts Pelšs, par ievērojam iem sasnie­gumiem lauksaim niecībā apbalvots ar Tautas sasniegumu izstādes m edaļu. Kad es ierados nometnē, viņš jau b ija miris. Pārējie joprojām tur. Septiņdesm ito gadu sākumā viņi b ija saņēmuši pavēs­tes ierasties V D K . Turpat uz vietas ares­tēti. V iņ iem paskaidrots, ka amnestija ir amnestija, bet noziegums izdarīts, un Padom ju valsts neko neatstāj nesodītu. Draudēts ar nāvessodu. Tādos apstākļos, dabiski, c ilvēk i ātri paraksta visu, ko liek. L. Brežņevs b ija pateicis «никто не забыт, ничто не забыто», un tie, kam rū­pēja jaunas zvaigznītes uz uzplečiem , iztulkoja šo teikumu pa savam un metās kara noziedznieku meklējumos. 1984. gadā m ilzīg ie soda termiņi jau nāca uz beigām . Nom etnē šie vīri strādāja da ­žādus darbus, spriedelēšana par p o li­tiku viņiem b ija sveša lieta, viņi b ija vienkārši lauku cilvēki un uz tādiem kā es raudzījās d iezgan skeptiski.

Šai pašai dzimtenes nodevēju grupai tika pieskaitīti tie jaunie puiši, kas, ne­varēdam i armijā izturēt visus pazem o­jumus, b ija pārbēguši pāri PSR S robe ­žai. Bet bailēs no m ežonīgajiem R ietu ­miem nākuši atpakaļ, cerējuši, ka Dzim­tene novērtēs viņu pēdē jo soli un p ie ­dos. Dzimtene viņus apdāvinā ja ar 10 ga­diem nometnē.

V iens no šiem cilvēkiem b ija pat ticis līdz Am erikai, viņam piešķirta A S V pilsonība. Strādājis dažādus g a d ī­juma darbus. Taču diezgan nespējīgs un netalantīgs cilvēks, va irījies arī no krievu em igrācijas sabiedrības. M āte, V D K darbinieku saskubināta, rakstījusi sirdi plosošas vēstules, ka Dzimtene p ie ­dos, lai brauc uz mājām, uz Krieviju . Maskavā, turpat pie lidmašīnas, viņu saņēmuši ciet. Izturējušies laipni un so­lījušies ilgi neaizkavēt. Tikai — lai atsa­koties no A S V pavalstn iecības. Kā PSRS pilsonim viņam piespriesti desmit gadi pārdomām. Nom etnē viņš vaimanāja, ka piekrāpts, vairākas reizes m ēģināja iz­darīt pašnāvību, ar viņu auklējās kā ar mazu bērnu. Būdams tiešs cilvēks, viņš V D K darbin iekiem te ica acīs, ka gaida, lai šis noziegums pret viņu tiktu pār­traukts. Galu galā viņš darbavietā pa­kārās.

Nākamajā grupā — tā saucamie sp ie ­gi. To vidū arī daži bijušie čekisti, kas it kā pieķerti sakaros ar C IP . V iņ i varbūt v ien īg ie patiešām bija uzņēmuši nop iet­nākus kontaktus. Bet par pārējo «sp ie ­gošanu» varēja tikai pasmieties. Blakus nometnē viens no tād iem «sp ieg iem » bija Būmeistars. Latvijas patriots. Zinu, ka viņš gribējis Latvijā d ib ināt sociā l­demokrātu organizāciju.

— Spriežot pēc visa, nu jau to drīkst darīt.

— Biju vienā nom etnē ar Zani Skud­ru. Notiesāts it kā par spiegošanu. Ko šis cilvēks b ija noziedzies? Vācis ziņas par bijušajiem pagastiem, apsekojis iz­nīkstošos piem inekļus, fotografējis sa­grautās baznīcas, kolekcionējis avīžu izgriezumus par kultūras jautājum iem. Viņš nometnēs pavad īja vismaz astoņus gadus. Skaitījās spiegs.

Bet visjūtamāk politiskās zonas seju noteica cilvēki, kas notiesāti par pret- padomju aģitāciju un propagandu, no­lūkā graut un vājināt padom ju varu. Daudzi no viņiem b ija ar augstāko iz­g lītību , visdažādāko profesiju, radošās inteliģences pārstāvji.

— Cik bieži un kādi sakari ar tuviniekiem?

— Vēstu les uz mājām var rakstīt v ie ­nu reizi m ēnesī. Taču tās pakļautas cen ­zūrai, nav nekāds prieks, ka tev i pār­lasa, studē tavas em ocijas. Saņemt, vēs ­tules varēja bez ierobežojum iem , tikai no ārzemēm nekas nepienāca.

V ienre iz gadā iespējam a garā tikša­nās — līdz trīs d iennaktīm . īsajai nav jēgas. Kurš dzīsies tūkstošiem kilomet­ru, lai dažas stundas caur restēm uzrau­gu klātbūtnē parunātos? Garās tikšanās atņemšana ir ļoti liels sods, nometņu administrācijas b ieži m anipulē it kā ar savām tiesībām , tā kārtojot rēķinus ar ne­

59

patīkamiem, nepaklausīgiem ies lodz ī­tajiem. Dažreiz cilvēk i, zinot, ka tikša­nās liegta, tom ēr brauc ar visiem b ē r­niem to ceļa gabalu. Un viņus nelaiž. Var izstaigāt visādu priekšnieku kabi­netus — bez rezultātiem. A iz žoga ir vīrs, nereti viņam dara zināmu, ka tu v i­nieki tepat blakus, taču panākt neko ne­var. Tas ir b riesm īg i.

Visus, kas atbrauc uz tikšanos, arī sievietes, pakļauj tādai pašai fiz io loģ is­kai apskatei kā ieslodzītos. C ilvēkiem , kuri nav sodīti, jāļaujas šādam pazem o­jumam, jāizcieš.

Nesamierināmus «taisnības m eklētā­jus» sodīja, atņemot iespēju iepirkties veikalā. Par mazo, nopeln īto naudiņu varēja nopirkt šo to no pārtikas, rak­stāmpiederumus, dažu apģērba gabalu. Dzīves vienm uļībā veikals tom ēr ir no­tikums. Nemaz nerunājot par pakām un bandrolēm . Divas reizes gadā atļautas bandroles svarā līdz 1 kg un vienreiz gadā paka svarā līdz 5 kg. Ja atņem šo pašu v ien īg o reizi . . . Gadās, nav gluži ērti sodīt c ilvēku par to, ka viņš pacēlis balsi. A trod citus ieganstus. Poga ne tā piešūta, apkakle nav aizpogāta. Dienas laikā nedrīkst sēdēt gultā, tikai uz ķeb ­līša. C ilvēks aizmirsies un uz brītiņu atsēdies gultā. Ja uzraugs redz, seko zi­ņojums — un var atņemt gan veikalu, gan paku.

— Tātad — sodu sistēma nometnē . . .

— Pats šausmīgākais ir karceris. Esmu redzējis, ka vecākiem vīriem no šī vārda vien sāk trīcēt rokas. Ja karcerī uzliek pašu stingrāko režīmu, izdzīvot nav iespējams. Kameras dēļu būd iņā. A pku ­res caurules it kā pienāk, taču kaut cik silta ir tikai viena kamera. G u lēt tādā aukstumā nav iespējams. Jāvingro , līdz cilvēks pārguris aizmieg, pēc minūtēm desmit atkal pamostas no šausm īga auk­stuma un bada. Atkal jāvingro . Termiņi visdažādākie: 3— 5— 15 diennaktis. Silts ēd iens ik pēc dienas, taču, kamēr no virtuves pa salu aiznes, no siltuma ne vēsts.

Parastā norma b ija 50— 60 g graudu uz litru ūdens. Ēdienam , ko gatavoja karcerim — 20 g graudu, praktiski ūdens, nekādu taukvielu, pēc paredzē­tās normas — viens eļļas piliens.

M ēs to ignorējām , un arī adm inistrā­cija skatījās caur pirkstiem. Kaut zināja, ka karcerim ēdiens atsevišķi netika vā ­rīts. Reizēm iznāca dažādi pārpratumi, tad pāris dienas uzraugi stāvēja blakus un kontrolēja, līdz viss atkal aizgāja v e ­cajās sliedēs. Tas laikam ir tā saucamais krievu bardaks, kad pēc likumiem un pantiem — gals klāt, taču nekonsek­vence šo likumu ievērošanā dod iespēju izdzīvot. Tomēr karceris ir ļoti smags, necilvēcisks «pārm ācīšanas mērs» un, pat ja laimējas, uz visu atlikušo mūžu dziļi iedragā cilvēka veselību .

— 1985. gada ziemā soda izciešanas ter­miņš tuvojās beigām . . .

— Kad pie varas nāca Gorbačovs un sāka runāt par atklātību, dem okratizā­ciju, ieslodzīto vairums sm īnēja vien. Mēs lasījām avīzes, skatījāmies p ro ­

grammu «Laiks» — gaisā varēja just ķādas pozitīvas vēsmas, kaut tā varēja būt arī kārtējā kampaņa.

Kādu d ienu mani izsauca uzraugs un veda uz dežūrbūdiņu, esot gaidāmas sīkas nepatikšanas vai kas tam līdz īgs. Sēdos brīžos nojauta piem eklē ikvienu cilvēku. Sapratu, ka mani ved noformēt atbrīvošanas dokumentus, un skumu, ka neesmu atvad ījies no likteņbiedriem . Atpakaļ mani vairs nelaida, nometņu administrācijas negrib pieļaut inform āci­jas izvešanu.

Cusovajas stacijā pa pārp ild ītu p e ro ­nu mani veda speciālais konvojs — pa priekšu virsnieks, abās pusēs pa karavī­ram ar ieroci. Neviens necentās mani slēpt no apkārtējiem , iespējams, ka C u ­sovajas stacijā tas ir ikdienišķs skats. A r ī turpmākajā ceļā no apsardzes puses man tika ve ltīta grandioza uzmanība, tā ka brīžiem pat šaubījos, vai tiešām ved uz atbrīvošanu.

R īgas stacijā iebraucām 25. decem ­b rī. Jutos sevišķi saviļņots, ka be idzot esmu R īgā, aiz loga b rīv i staigā c ilvēki, uz Jūrmalu iet e lektrovilc ien i. Drošības komitejā nokļuvām vēlā vakarā. Tiku sa­gaidīts kā pazudušais dēls. Runas — m ierīgas, draudzīgas. Smaržo pēc o d e ­kolona, visapkārt tīr īb a , mājīgums. Bar- roja dūšīg i, V e cg ad a vakarā pat tika izsniegts p īrāgs, to deva visiem ies lo ­dzītajiem .

1986. gada 6. jan vā rī mani b ija jāa t­b rīvo . A tbrīvošanas mirklis, protams, ir neaizmirstams. Pa parādes durvīm mani izveda kāds augstāks virsnieks. P ieste i­dzās māsa, b rīd i runājām ies, līdz jau minētais virsnieks, tram īgi skatīdamies apkārt, m udināja mūs ātrāk iet prom. Tas b ija d iezgan komiski, kaut sapro­tami — droši vien viņš bažījās, ka kāds mani varētu fotografēt. Tad arī nekavē­jām ies. A r mašīnu pavizinājām ies pa pilsētu un braucām uz mājām. Jutos kā pēc gara, nogurdinoša sapņa. Ikdienas ritmā iejutos pamazām.

Biju nolēmis turpināt iesākto — strā­dāt un iespēju robežās darboties tālāk, pieļaujot iespēju, ka agri vai vēlu tom ēr atkal varu nokļūt nometnē.

Režīm s liberalizējās. Pēc nod ib inā­šanās tika apcietināta grupa «Helsinki- 86», taču palaista vaļā. Bija ziņas, ka šur tur atlaisti po litieslodzītie . Piemēram, ebre ju aktīvistu Anatoliju Sčaranski at­b rīvo ja priekšla icīg i, gan vēl vecajā sti­lā — «izm eta» ārpus Savien ības, pat neinform ējot tuvin iekus. Taču šis fakts jau liecināja par situācijas maiņu.

1986. gada be igās pēkšņi tika a tb rī­vots bīstamais noziedznieks Rožkalns. K ļuva skaidrs, ka pārmaiņas ir reālas. A tb rīvo ja Janu Kirbu, Borisu Grezinu, Rolandu Silaraupu, Gunāru Freimani. Tiesa, viņu statuss b ija visai d ivd o ­m īgs — it kā apžēloti, it kā ne: nekādas vainas apziņas no valsts puses, tom ēr atbrīvoti.

Pirmos grupas «Helsinki-86» doku­mentus uzņēmām ar sajūsmu, varbūt tie nebija gluži p iln īg i, taču neapšaubām i pauda visas mūsu tautas sāpes un uz­skatus. C ik atceros, Silaraups aizbrauca

uz Liepāju, lai stātos tiešā kontaktā, un uzreiz iestājās grupā. Grupas toreizējā struktūra (tagad a r ī R īgas nodaļas struk­tūra) b ija ļoti pārdom āta: viens ir šie redzam ie sabiedriskie pārstāvji, bet otrs — ka šajā grupā var iestāties dau ­dzi, publiski neuzrādot savu p iederīb u tai.

— Kādi jums pēc šiem frim gadiem likās cilvēki, sabiedrība kopumā?

— Neteikšu, ka būtu jutis kādas no­pietnas pārmaiņas. Vairums joprojām dom āja vienu, darīja otru, visi gribēja izdzīvot. Bet pasaulē straujos tem pos turpinājās tehnoloģiskais progress, ku­ram šis režīms vienkārši nespēj turēt līdzi. Informācijas ieguves ve idus nākas kontrolēt aizvien grūtāk, turklāt tas pats v ideo skar c ilvēka intereses, izklaidē­šanos, tā ir b rīvu cilvēku informācija, ko neviena vara un organizācija nav ties īga aizliegt. Nospriedām , ka šeit varam no­raudzīties p iln īgā mierā, šo darbu mūsu vietā paveiks kom erciālās aprindas.

— Jūs šobrīd esat «Helsinki-86» Rīgas no­daļas pārstāvis, LNNK dalībnieks. Manuprāt, tieši 1987. gada vasaras «kalendāra nemie­ri» — 14. jūnijs un 23. augusts — kalpoja par katalizatoru visdažādāko sociālo slāņu turp­mākajām aktivitātēm, ietekmēja nākamo sa­biedriski politisko organizāciju veidošanos, iezvanīja jaunu laiku Latvijā.

— Ierosinājums 14. jūnijā piem inēt deportāciju upurus nāca no Linarda Grantiņa. Bet tas b ija kaut kas vairāk. M ēs gribējām pārliecināties, vai tauta mums sekos vai nē, vai tautā vē l saglabā­jusies kaut m inimāla pašapziņa, b rīv īb as ilgas, drosme. Tā b ija kā pārbaude, vai tauta vē l ir dzīva .

Linards Grantiņš, M ārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks neilg i pirms tam tika izolēti, taču, pateicoties grupas uzbūvei, sagatavošanās darbs no tā necieta.

M ēs nezinājām, kā viss beigsies, b i­jām gatavi arī arestiem. Lēciens tumsā — tā var apzīm ēt mūsu toreizējās sajūtas. Tāpēc dažas dienas pirms 14. jūnija visi kopā aizgājām uz Brāļu kapiem nofo­tografēties,

Pienāca 14. jūnija pēcpusdiena. Biju domājis, ka atnāks kādi 50 cilvēki, un arī tas būs daudz. Es apzinājos — pat ja neviena nebūs, tieši es esmu tas, ku­ram jā iet. Taču, ieradies Bastejkainā, ju ­tos v ie n ie u ē ji pārsteigts.

Ir m uļķīgi skandināt, ka šī «akcija» bijusi «Rietum u raidstaciju inspirēta». Vai mums 1987. gadā b ija iespēja to izziņot vietējos masu informācijas lī­dzekļos?

A rī V D K neb ija tā īsti gatava šim no­tikumam. V iņ i neticēja, ka mums izdo­sies realizēt iecerēto , paļāvās, ka tauta ir sastindzināta bailēs. Tomēr katram gadījumam pie B rīv īb a s p iem inekļa tika sarīkotas sporta sacīkstes, lai rastu iz­skaidrojumu, gadījum ā, ja tur parādītos cilvēki.

— Un kur vēl paša Brīvības pieminekļa «reabilitācijas» kampaņa burtiski dažas d ie ­nas pirms 14. jūnija! Pieminekļa attēls pēc daudziem gadiem avīzēs un pirmoreiz te le ­vīzijā. Valsts puķes, riteņbraukšanas svēt­ki . . .

60

1988. g ad a 14. jūnijā, R īgā . 1987. gad a 23. augusts R īgā .

61

— Tomēr šaubījos, vai tie daudzie cilvēk i nav atnākuši uz riteņbraukšanas svētkiem. Bet, kad redzēju, kā viņi stāv un raugās apkārt, un it kā kaut ko gaida, ka šie c ilvēki nākuši tikai ar v ienu d o ­mu — atbalstīt mūs, tas b ija liels saviļ­ņojuma un gandarījum a brīd is.

«Helsinki-86» pārstāvji stāvēja ar zie­diem rokās, un uz lentēm pirm o reizi pēckara Latvijā b ija rakstīts «D ievs, svētī Latviju» un «Tēvzem ei un B rīv īb a i» . Kad bija jā iet pie piem inekļa, c ilvēk i sakļāvās b līvā masā aiz «Helsinki-86» pārstāv­jiem . Priekšā b ija daudz paceltu roku ar sarkanbaltsarkaniem ziediem. Pirmo reizi jutos kā savā pilsētā savu dom ubiedru vidū.

A tcerējos dažas vecas fotogrāfijas. 1941. gadā, kad sarkanarmija jau b ija projām un vācieši vē l tā īsti neb ija ienā­kuši, c ilvēk i spontāni devās p ie B rīv ības piem inekļa, lūdza D ievu, apraudāja aiz­vestos, noslepkavotos, pašu Latvijas va l­sti. Sie abi brīž i b ija savienojam i, sa lī­dzināmi. A r ī vecas sieviņas te i­ca — tagad var mirt, nu ir p ieredzēts tas, ko sirds ilgojās visus šos gadus.

Sai gājienā izzuda paaudžu atšķirības. Tām vairs nebija nozīmes. Tauta node­monstrēja savu spītu un uzskatus, parā­d īja pasaulei un vispirms sev, ka nav salauzta un netic meliem.

Pirms 23. augusta presē b ija neganta kampaņa pret «Helsinki-86». V ien la i­kus arī sp ied iens uz bijušajiem po lit­ieslodzītajiem , lai viņi pēc iespējas ātrāk atstātu Latviju. Daži to iepriekš paši b ija gribējuši. Kā vēlāk te ica Gunārs Astra — viņš nevēlas atstāt Latviju, bet, ja viņam liktu izvēlēties: vai nu cietums, kas no­zīmē lēnu un pūstošu fizisku bojāeju, vai trim da, tad viņš, protams, dotos trim ­dā. Tā arī šie aizbraucēji uzskatīja, ka šeit savu ir padarījuši. Jo mēs domājām, ka pēc dažiem mēnešiem bijušos po lit­ieslodzītos atkal ņems ciet. Turklāt ne­pārprotam i tika pateikts, ka viņu drošību te neviens vairs negarantē.

Par 23. augustu domas dalījās. Daļa uzskatīja, ka nevajag izaicināt likteni, ka iesāktais jāturp ina ārēji mazāk redza­mās formās, ka atkārtojums nav va ja ­dzīgs. Taču 14. jūnijs bija pārsteidzis igauņus un lietuviešus. Dabiski, ka at­balstījām kaimiņus.

Sajā d ienā «Helsinki-86» aktīvākie pārstāvji faktiski tika izolēti. G rupa b ija paziņojusi, ka ziedus ies nolikt pēcpus­d ienā. Taču rīta pusē nezinājām, ko da ­rīt, bijām stingri b rīd ināti, ka tiksim aiz­turēti. Daži gribēja likt ziedus tū līt, ka­mēr varas iestādes vē l atļauj. G alu galā visi nolēmām iet paredzētajā laikā. Tur­pat Padom ju bu lvāra mājā dz īvo ja Gin- teru ģim ene, tur arī cilvēki nogaid īja. M āja tika ielenkta, kāpnēs sabruka V D K darbin ieki un m ilicijas formās tērptas personas, nevienu nela ida ne iekšā, ne ārā, dz īvok li nobloķēja. Lai paziņotu par notiekošo, c ilvēk i uz palaga uzrak­stīja «Seit ieslodzīta Helsinku grupa» un izkāra pa logu. Uzraudzītājus tas satra­cināja tik lielā mērā, ka dz īvok ļa durvis tika m ežon īg i dauzītas, spārdītas, līdz

uzlauztas. Apiešanās b ija ļoti rupja, uz Rožkalna jautājumu, vai viņi apzinās, ko viņi dara, ka viņi pārkāpj Konstitū­cijas normas, sekoja atb ilde: да, мы знаем , ну и что? P iln īga visatļautība. C ilvēkus sabāza mašīnās un a izveda uz G alveno milicijas pārvald i.

Pa to laiku uz piem inekli p lūda aiz­vien vairāk un vairāk cilvēku. Tālāko visi zina, sekoja brutāla izrēķināšanās.

Dažas detaļas par tēmu «vara un c il­vēks». B ied ināšanai b ija izsauktas uguns­dzēsēju mašīnas. Ugunsdzēsēji v irz īja šļūtenes uz autobusiem, kas laida izp lū­des gāzes, jo b ija iespaids, ka tie deg . Un, gods kam gods, kad sekoja pavē le laist putas virsū cilvēkiem , nevis auto­busiem, ugunsdzēsēji atteicās to darīt. Zināmi pārdzīvo jum i, es p ieļauju, b ija arī vienam otram autobusu šoferim.

— Kādi b ija un ir jūsu uzskati par Latvijas ofic iā lo inteliģenci?

— Pašreizējai latviešu inte liģencei nav tādas īstas ģenētiskas saiknes ar iepriekšējo inte liģences paaudzi, kuras lie lākā daļa 1944. gadā devās svešumā, bet atlikusī gāja bojā Sib īrijā . In te li­ģences stāvoklis — dz īve laikmeta d ik ­tētā situācijā — ir sevišķi neapskaužams. Un tom ēr . . .

B ijušo lielā mērā varētu raksturot d iez ­gan īsi — klusēšana, piekrišana, «no ­devas cariem » — izdzīvošana. Tomēr mēs sekojām katrai rindiņai, m edījām zemtekstus, līdz ības, lai gūtu ap liec i­nājumu, ka vismaz sev ī šis cilvēks ir pa­tiess. A tceros, 14. jūnijā redzēju dažus aktierus. B ija arī M avriks Vulfsons, tiesa, tad vēl oponenta lomā. Tautā pazīstamu cilvēku klātbūtne iep riecinā ja . M ilz īgs uzmundrinājums pirms 23. augusta b ija «Literatūras un M ākslas» numurs ar pilnu Brīv ības piem inekļa attēlu uz vāka, arī satura ziņā nepārprotams. Tad es sa­pratu, — jā, arī viņi ir p ieslēgušies. 23. augustā pie piem inekļa b ija mūziķi, ak­tieri, žurnālisti. C ilvēk i, to, protams, ievēroja, un tas spēcināja, rad īja kopības sajūtu.

— Kāds, jūsuprāt, ir vai kādam jābūt Lat­vijas pašreizējam statusam? Vai iespējams at­gūt Latvijas valstiskumu «garīgās atbrīvoša­nās cīņās», kādi ceļi ejami un vai jums liekas, ka b rīva un neatkarīga Latvija (š ī jēdziena neaptraipītā nozīmē) iespējama kā d rīza realitāte?

— V ē l pirms 5— 6 gadiem es domāju, ka gluži vienalga, kādā ceļā mēs atgūs­tam Latvijas valstiskumu. Tagad esmu iepazinies ar starptautisko ties ību nor­mām un likumiem, tāpēc uzskatu, ka kliegšana par Latvijas neatkarību vairs nav tik svarīga, drīzāk jāizstrādā tiesisks tās realizācijas plāns.

C ilvēki, kas aģitē par Latvijas izstāša­nos no PSRS, stipri kļūdās. Latvija nekad nav iestājusies PSRS, un ja mēs prasām izstāšanos, tad iestāšanos PSR S autom ā­tiski atzīstam par likumīgu. Ja vienā b r ī­d ī mēs runājam par okupāciju, bet otrā to noklusējam, tad jauno Latviju atkal mēģinām celt uz meliem.

Jābūt stingrai un nelokām ai p ā r lie c ī­bai: Latvija 1940. gadā ir okupēta: K r ie ­

vijas tagadēja i va ld ība i, kas, protams, nav tieši vainojam a notikušajā, tom ēr jā ­atzīst izdarītais noziegums. Ja tā patie ­šām grib kļūt par civilizētās pasaules sastāvdaļu, tai jā labo izdarītās kļūdas. Vispirm s šai varai sevi jānosauc par oku­pācijas varu un Latvijai, Lietuvai, Ig au ­nijai jāp iešķ ir okupētu teritoriju statuss. Stāvoklis, protams, ir sarežģīts, mūsu ekonomikas ir cieši saistītas, pareizāk, m ākslīgi atkarīgas viena no otras, te ir PSR S pilsoņi, dažos mēnešos nav iespē ­jams visu mainīt. Tas jādara pakāpeniski, m ierīg i, sadarb ībā ar okupācijas varu. Pat esošais stāvoklis var saglabāties diezgan ilgi, tikai tad iluzorie apzīm ē­jumi Latvijas PSR (tāpat IPSR un LPSR ) jānom aina ar faktiskajiem — okupācijas pārvald i, kura mums var atļaut maksi­mālu pašpārvald i. Un pēc tam, p iln īgā saskaņā ar A N O , starptautisko novēro ­tāju klātbūtnē pakāpeniskā ce ļā , neaiz­vainojot PSRS pilsoņus, mēs varam veikt okupācijas pārvaldes dem ontāžu, no­mainot to ar neatkarīgās Latvijas valsts orgāniem . L īdz īgs process notika Ro- dēzijā, tagadējā Z im babvē un Namībi- jā, tas iespējams arī šeit. Tas ir v ie n ī­gais ceļš, kā izvairīties no meliem. PSRS va ld īb a ar vienu rāvienu atrisinātu d ip ­lomātiskās neērtības, kas nem itīg i rodas, pastāvot divām Latvijām.

Gorbačovs aicina nosaukt lietas to īstajos vārdos. Bet vai visa paties ība ir va jadzīga? Ja kāda patiesības daļa tiks slēpta, agri vai vēlu tā atsauksies mums par sliktu. M ēs jau neprasām neko va i­rāk par to, kas mums pienākas. Turklāt

*■ ekonomiskā ziņā patiesi suverēnas Ba l­tijas valstis K riev ija i būtu daudz iz d ev ī­gākas nekā noslauktas republikas. M ēs strādāsim labi tikai tad, kad būsim sav­starpēji b rīv i, tad uzplauks nāciju ta ­lanti. Somijas piemērs. V a i tiešām nav neviena ekonomista, kas izdarītu reālus aprēķinus, uz kuriem zināmā mērā va ­rētu balstīt K rievijas ārpolitiku? A rī pašu Krieviju taču vajadzētu pakļaut c iv ili­zācijai.

Pienācis laiks taktisku apsvērumu dēļ vairs neielaisties arī sīkos melos, jāsaka tas, ko patiešām gribam. C itād i pasaulei par mums var rasties d īva ins priekšstats.

«V ese līg ie spēki», mazākā ļaunuma principa piekritēji, kas sab iedrībā nereti ieņem redzamu stāvokli, parasti norāda uz otru ceļu — t. i., Savien ības līgum a pilnveidošana, neizvirzot okupācijas faktu kā izejas punktu problēm u atrisi­nāšanai. Lai viņi rīkojas atbilstoši saviem uzskatiem, tikai tādā gadījum ā nevaja­dzētu aizmirst p ieb ilst vienu teikumu: tā jādara tikai tāpēc, ka PSRS va ld ība nepiekrīt Baltijas valstu patiesai neatka­rībai, un šis kompromiss ir v ien īga is reā­lais solis, ko pašreizējā situācijā iespē­jams izdarīt. Bez šī paskaidrojum a atkal top jauni meli, turklāt pašu spēkiem, un tā ir uzspiesta savienība, kurā mēs ne­apšaubāmi nospēlējam visas savu inte­rešu kārtis.

In te rv ē ja RUDĪTE K A L P IŅ A1989. gada a p r īlis— maijs

«2

1987. gad a 14. jūnijā , Baste jkalnā. M avrik s Vulfsons un grupas «Helsinki-86» pārstāv is H e i­nis Lāma.

1988. gada 14. jūnijs. Pēc ilg iem gad iem cauri R īg a i p līv o sarkanbaltsarkanais karogs. To nes Konstan tīns Pupurs, to laik L V U students.

1987. gada jūnijā , Brā|u kapos. Lēc ien s tumsā vēl priekšā. N o kre isās: Ro lands S ila raups, Boriss G rez ins , Jān is V ēve r is , L inards G ran tiņ š, Jans K irba , Jān is Rožkalns.

1988. gad a 23. augusts, R īg a . «Helsinki-86» R īg as nodaļa un ciem iņi no A rm ēnijas.

> г - 10im i : - о■č Л, <i> a>. г с

,s а о I' I c i » " ■-»■g 5 0 .=• I ш Z t Е «*

. « • О Q.й S ш =>-S я- г<0 <0 - гс> £ С

< Üj S

^ “ Е "О— С 0 с— - I— лза | ö « . .а “

"О ’J2 »- I ui

01 '»О 1ГС ■ ^ с -*г» N лS-S^S-“— I® С - * m

i ï * E<йо!»

1987. g ad a jūlijs, R īg a s stacija. Ro lands S ila ­raups atstāj P SR S te rito riju .

N o labās — Jān is Rožkalns pēc a tb rīvošanas R īg a s stacijā 1987. gad a sākumā.

INTER VIJAAR LATVIJAS PSR VALSTS DROŠĪBAS

KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTAJU STAŅISLAVU ZUKULI— Iesākum a varbūt pastāstiet n edaudz

par sevi.F.sniu dzimis R īgā , strādnieka ģimene.

Līdz kara sākumam pabeidzu četras klases. No 1941. līdz 1946. gadam atrados evaku ā ­cijā Novosibirskas un Tomskas apgabalos, kur turp ināju mācībās pamatskolā. Pēc a t­griešanas pabeidzu vidusskolu un 1954. g a ­da L V U Ju rid isko fakultāti. Ja u strādājot Va lsts drošības komitejā, gadu mācījos Ļe- ņingradā speciālajā skola un vēlāk vēl divus gadus M askava . Pēc skolas beigšanas biju ilgstošā komandējum ā ārzemēs. Republika atgriezos tikai 60. gadu beigas. Turp ināju dienestu L P S R V D K ka noda|as un daļas priekšnieks. 1984. gada m aijā tiku nozīmēts par priekšsēdētāju. Tādējādi mana darbība šajā amatā sakrita ar pārbūves procesa sa ­kumu valstī.

— Kādi pašlaik ir Valsts drošības kom i­tejas u zd evu m i — gan stratēģiskie, gan taktiskie? Ja nav noslēpums, apm ēram cik cilvēku s trādā komite jā , ar ko nodarbo­jas?

— V D K galvenie uzdevumi, aptverot gan stratēģiskos, gan taktiskos, īsi form ulējam išadi:

— atmaskot kapitālistisko va lstu iz lūk ­dienestu graujošo darbību, ka ari pretpa- domju garā ekstrem istiski noskaņoto pilso­ņu naid īgās akcijas, kas vērstas uz pastāvo­šas iekārtās graušanu un likvidēšanu,

nodrošināt m ilitāro un valsts noslēpu­mu, tai skaitā zinātnes un tehnikas jom ā, saglabāšanu,

— kopīgi ar robežapsardzības karaspēka vienībām nodrošināt musu valsts robežu ne­aizskaram ību,

cīnīties pret terorismu, diversijām , kontrabandu un citiem noziegumiem a t­bilstoši V D K kompetencei,

- savla ic īg i atklāt un novērst cēloņus, kas va r izsaukt ārkārtē jus notikumus dzelz­ceļa, aviāc ijas, jū ras transportā (ka tas tro ­fas, a va rijas , kuģu nolaupīšanas, kam var būt sm agas sekas, tai skaitā cilvēku upuri).

Piem ēram . Dažus gadus atpakaļ V D K saņēma inform āciju par to, ka R īgas lidostā viena no pasažieru lidmašīnam atrodas sp ri­dzeklis. Tobrīd pasažieri jau atradās lidm a­šīnā un gatavojās izlidot. Steidzam i nācās atcelt reisu, evakuēt cilvēkus, rūpīgi pārbau ­dīt lidm ašīnu un taja iekrauto bagāžu. Tika veikti ari operatīvās meklēšanas pasākumi. Ta ka inform āciju saņēmām pa telefonu un zvanītā js, spriežot pēc balss, — bija jauns cilvēks, radās versija, ka viņa nodoms ir iz­jokot kādu paziņu no pasažieriem. V ē lāk ve r­sija apstiprinājās. Varu tikai piezīmēt, ka tādu «joku» rezultātā tiek nodarīti m ateriā ­lie zaudējum i un psihiski traum ēti cilvēki. Tajā pašā laikā iepriekš nevar paredzēt, cik atbilstoša patiesībai va r būt šāda inform ā­cija, tāpēc mūsu pienākums katrā gad ījum ā rūpīgi faktus pārbaudīt. Sakarā ar nodarī­tajiem m ateriā la jiem zaudējumiem un lido ­jum a dezorganizāciju minēto «jokdari» sauca pie krim inālatb ild ības par ļaunp rātī­gu huligānismu. Soda mers — brīvības a t­ņemšana uz trim gadiem, tomēr, ņemot vērā vainīgā A leksandra B ruka (dz. 1970. g., P T S audzēkņa) vecumu, ta izpilde tika a t­likta uz diviem gadiem. Cik zinām, vēlāk šis jaun ietis saukts pie atbild ības par citu noziegumu izdarīšanu.

1987. gadā V D K , vēl nozieguma sag a ta ­vošanas stad ijā, novērsa m ēģinājum u ar bruņotu spēku sagrābt «Kom ētas» tipa ā tr ­gaitas jū ras kuģi, ar kuru cilvēku grupa gribēja bēgt uz ārzemēm. Tika apdraudēta pasažieru veselība un dzīvība, varē ja iet bojā kuģis.

Kopīgi a.r muitas darbiniekiem tranzīta k ravā tika atk lata kontrabanda — 1200 kg hašiša 22 m iljonu dolāru vērtībā. M a te r iā ­lus nodevām Interpolam , lai ārzemēs atm as­kotu starptautiskos narkotiku tirgotājus.

Pašreizējos apstākļos aktuāls kļūst tāds valsts nozieguma veids kā starpnacionālā naida kurināšana. Neatrisinātie starpnacio­nālo attiecību jau tā jum i atsevišķu ekstrē- mistiski noskaņotu personu organ izatoris­kas darbības rezultātā izsauca sabiedriskās kārtības traucējum us, nevēlam as sad u r­smes dažādos P S R S reģionos un izraisīja sm agas sekas. A ktuāls V D K uzdevums ir savla ic īg i atklāt un informēt valdību, p a r­tijas un sabiedriskās organ izācijas par briestošajiem konfliktiem, lai cēloņus varētu novērst politiskiem līdzekļiem.

P lašāka i sabiedrībai maz zināms, ka jau kopš P S K P X X kongresa V D K veic lielu darbu agrāk nepamatoti sodītu pilsoņu rea ­b ilitācijā. Sevišķi aktivizējies šis darbs pē­dējos gados, tomēr jāa tz lst, ka virzās uz priekšu lēni, kaut ari ne mūsu va inas dēļ. Gribētos atgādinat. ka pilsoņiem jautājum os par viņu vai radinieku reabilitāciju sakarā ar nepamatotu sodāmību nepieciešams griezties ar iesniegumu La tv ija s P S R P rokuratū rā , kura šos iesniegumus izskata, un gadīj umos, kad nepieciešama rūpīgāka pārbaude, no­sūta m ateriālus uz V D K . Pēc tam tie tiek pārsūtīti uz tiesu, kur jau tā jum u izšķir pēc būtības.

Gribu uzsvērt, ka V D K mērķis ir nevis so­dīt cilvēku, bet nepieļaut va lsts noziegumu izdarīšanu, novērst tos stadijā, kad persona vēl tikai gatavojas to izdarīt. Ja u minēju par sav la ic īg i novērsto kuģa «Kom ēta» b ru ­ņotās sagrābšanas gatavošanu. Tā kā šis noziegums tika novērsts jau gatavošanas stadija, personas, kas to izdarīja , netika sauktas pie krim inālatb ild ības, bet stingri brīdinātas.

Runājot par V D K darbinieku skaitlisko sastāvu un ņemot vērā mūsu iestādes spe­cifiku, varu pateikt, ka par to tiks informēta attiecīga La tv ija s P S R Augstākas Padomes komiteja va i komisija, kura saskaņā ar re­publikas Konstitūciju acīmredzot tiks izvei­dota. Protam s, ja komisija to uzskatīs par nepieciešamu.

V a irakārt esmu dzirdējis radio un te le ­v īz ijas pārraidēs, it kā La tv ijā 40. un 41. g a ­da a rī esot darbojušās bēdīgi slavenas « ā r ­kārtējās troikas», kas lēma cilvēku likteņus tiesas vietā. Apgalvo ju , ka pie mums tādas nav darbojušās, kaut ari atsevišķu La tv ija s iedzīvotāju likteni līdz 53. gadam izlēma tā saucam ās «sevišķās apspriedes»,

— A r ko «sevišķās apspriedes» a tšķiras no «troikām»?

— «Sevišķās apspriedes» pieņēma lēm u­mu. «Troikām » nekada lēmuma nebija. P i r ­m ajās darbojās ju risti, o trajās parasti pie­d a lījās pārstāvis no apgabala partijas ko­mitejas (p irm ais sekretārs), prokurors un čekas priekšnieks.

— Jūsu domas par Latvijas suverenitāti un ari par d a u d za jā m ne form āla jām o rg a ­nizācijām? — Tautas fronti, In terfronti , Vides k lubu, LN N K .

— Uzskatu, ka pēc pastāvošās P S R S un La tv ija s P S R konstitūcijas republikas suve­renitāte praktiski ir tikai deklarācija , kas reāli un vispusīg i vēl nav nodrošināta. P i l ­nībā atbalstu Anato lija Gorbunova P S R S Tautas deputātu kongresā izteiktos priekš­likumus par izmaiņām konstitūcijā, lai pa­p lašinātu republiku suverenitāti. Tas no­zīmē atgriešanos pie ļeņiniskajiem federāUs­ma principiem. Savien ībai jābūt suverēnu sociālistisko republiku b rīvp rātīga i federā­cijai, kura varētu balstīties uz Savien ības līgum a pamata. Ceru, ka lēmumi šajā ja u ­tājum ā tiks pieņemti jau tuvāka jā L P S R Augstākās Padom es sesijā.

P a r attieksmi pret sabiedriskajām o rg a ­nizācijām. Atbalstu visus tos spēkus, kas veicina pārkārtošanos, dem okrātijas un atklātum a paplašināšanu. M um s ir daudz neatrisinātu problēmu. Sab iedriskās o rg a ­nizācijas pamatoti pievērš uzm anību ekono­mikai un ekoloģijai, sasāpējušiem starpna­cionālo attiecību, valodu, ku ltūras un citiem jautājum iem , nepieciešamībai pilnveidot li­kumdošanu, lai izveidotu tiešām tiesisku valsti. Diemžēl va irākās sabiedriskajās o r­ganizācijās ir a ri pārāk rad ikāli noskaņoti elementi, kuru darbība reizēm izsauc nepa­matotu un nevajadzīgu politiskās situāci­jas saasināšanos, va r izprovocēt sadursmes ar sm agām sekām. P a r L N N K . . . Uzskatu , ka šī kustība ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Jāņem vērā, ka šīs kustības 2. kongress da ­ļēji pārskatīja program m as, statūtu un a t­sevišķu rezolūciju form ulējum us atbilstoši republikas Konstitūcija i un starp tautiska­jiem Ilgumiem. Kad šajā kongresā pieņem­tie dokumenti tiks oficiāli nodoti atklātībai, republikas A P izlems jau tā jum u par L N N K turpm āko darbību. Ceru, ka augustā, kad iznāks žurnāls, a rī šis jau tā jum s jau būs atrisināts.

— Kā pārkārtošanās attiecas uz VDK? Ko tas nozīmē, kā to saprast un kā tā rea­lizējas praksē?

— Kā visās mūsu dzīves sfērās, arī V D K norit pārkārtošanās. M um s ir jauna pie­eja un novērtējum s visā va lsti un republikā notiekošajiem masu politizācijas procesiem dem okratizācijas un atklātum a attīstības rezultātā. Pārkārtošanās izvirza V D K ja u ­nu, svarīgu uzdevumu — aizstāvēt šo pro ­cesu. Viens no svarīgākajiem jautājum iem pašlaik ir prasību paaugstināšana pret ko­m itejas kadriem. Es te domāju mūsu d a r­binieku māku strādāt jaunos apstākļos, jaunā politiskā, tikumiska gaisotnē, kas veidojas sabiedrībā. Cenšamies panākt, lai darbinieki iemācītos atteikties no stereoti­piem domāšanā. Sevišķi svarīg i ir pastā­vīg i celt profesionālismu, kompetences un tiesiskās kultūras līmeni, kategoriski ievē­rot likuma prasības. Pēdējos gados pap la ­šinās V D K sadarbība ar darba kolektīviem, sabiedriskajām organizācijām un masu in ­form ācijas līdzekļiem. A k tīv i veicinām a tk lā ­tumu mūsu darba jautājum os un to atspo­guļojum u presē, radio, televīzijā. Diemžēl dažkārt presē parādās nepārbaudīti mate­riāli. Sva rīg i, lai tauta zinātu un saprastu, pret ko un kāpēc cīnās V D K darbinieki, ne­

64

pieciešamības gadījum os pat riskējot ar savu dzīvību. Ša jā sakarībā varu pateikt, ka komitejā ir izveidota speciāla grupa sa ­darbībai ar masu inform ācijas līdzekļiem.

— Vai jū su rīcībā ir informācija par reā­liem m ēģinā jum iem apdraudēt pārbūvi un demokratizāci ju Latvijā? Ko dara vai, iespē­jam s , jau darījusi VDK, lai nekas ta m l ī ­dz īgs nenotiktu?

— Pārkārtošanās process ir neatgrieze­nisks un vēsturiski objektīvs. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir cilvēki, kuri cen­šas šo procesu traucēt.

Lūk, piemērs. Pag ā ju šā gada jūn ijā pēc radošo savienību plēnuma un 14. jūn ija m ī­tiņa vairāku republikas laikrakstu redak­cijas saņēma krievu valodā m ašīnrakstā rakstītas lapiņas ar atklātiem aicinājum iem uz bruņotu cīņu pret padomju varu . Tās bija parakstījuši anonīmi «R īgas patrioti». S v a ­rīgi atzīmēt, ka šie dokumenti parād ījās L K P C K plēnuma priekšvakarā un to m ēr­ķis acīmredzot bija ietekmēt plēnuma gaitu un lēmumus. Nedaudz vēlāk šādi dokumenti tika izplatīti jau Interfrontes vārdā. P a r m i­nētā anonīmā dokumenta, kurš m usināja uz nacionālo naidu un sēja nesaticību starp La tv ijā dzīvojošajām tautām , izplatīšanu L P S R P roku ratū ra ierosināja krim ināllietu. Apzinoties tā bīstam ību un politisko rezo­nansi, V D K darbinieki aktīvi veica opera­tīvo meklēšanu. L iela apjoma darba rezu l­tātā noskaidrojās, ka minēto dokumentu autors un izpild ītājs, pēc visām pazī­mēm, ir la ikraksta «Učite|skaja gazeta» korespondents B a lt ija s republikās V. Kur- majevs. Rūpīg i pārbaudījām , vai viņam nav domubiedru un vai šo darbību nav veikusi organizēta personu grupa. Kad b ijām pārlie ­cinājušies, ka V. Ku rm ajevs to veicis viens pats, V D K savāktos m ateriālus šī gada ja n ­vārī nodeva republikas Prokuratū ra i, kura veica tālāko krim ināllietas izmeklēšanu. Kā man zināms, šī gada 8. jūn ijā pilso­nim V . Kurm ajevam celta apsūdzība nozie­guma izdarīšanā, kas paredzēta La tv ija s P S R Krim inālkodeksa 69. pantā. P a r m usi­nāšanu uz nacionālu naidu.

— Astra , Doroņina-Lasmane, Cālītis, Ziemelis, Freimanis, Vēveris, Rožkalns , Grantiņš, Silaraups. Vēl nesen šie un citi cil­vēki lika tiesāti kā disidenti un spiegi. Kā jū s to vērtējat no šodienas pozīcijām?

— M inētās personas, kas tika sauktas pie krim inālatb ild ības sodīja nevis kā disiden­tus, t. i., «citādi domājošus», bet gan sakarā ar konkrētiem faktiem viņu darbībā, ievēro­jot tai laikā pastāvošo likumdošanu. Š īs lietas tika izskatītas atk lātās republikas Augstākās tiesas sēdēs. Tiesa a rī noteica soda mēru.

Kā jau iepriekš minēju, V D K un tas d a r­binieku attieksme pret šīm lietām mainās atbilstoši izmaiņām sabiedrības vērtējum ā, kura rezultātā patlaban tiek pārskatīta k ri­m inālā likumdošana. Apspriešanai jau pub­licēts krim inālās likumdošanas pamatu pro­jekts. G atavo likumu arī par valsts drošību, kurš noteiks V D K statusu un vietu mūsu sabiedrībā. Tomēr, lai runātu konkrēti par minētajiem cilvēkiem, jāizskata katra lieta atsevišķi. Te nevar tā . . . visus kopā . . . Šie cilvēki va i viņu piederīgie va r vienīgi likumā paredzētajā kārtībā griezties P rokuratū rā , lai tur tiktu izskatīts jau tājum s par viņu reabilitāciju.

■u- Vēl pirms dažiem gadiem gan sa r k a n ­baltsarkanais karogs, kas tagad pilnībā reabilitēts, gan daudzi literārie darbi, kas tagad publicēti , gan tādas sarunas k u lu ā ­ros, kuras ta g a d publiski atkaujas pat vis- augstāks tāvoš ie partijas darbinieki, varēja novest un noveda c ilvēkus uz apsūdzēto sola. Kā jū s vērtējat šo kraso situācijas

maiņu? Kā to vērtē jū su darbinieki, kas ta jā laikā centīgi pildīja savus p ienākum us? Viņi vairs nestrādā VDK?

— Saskaņā ar līdz šim pastāvošo likum ­došanu tiešām tika sodīti atsevišķi pilsoņi, kuri veica arī tādas darbības kā sa rkanbalt­sarkano karogu izkāršana sabiedriskās v ie ­tās, rzgatavoja, g labāja izp latīšanas no lū ­kos un izplatīja Padom ju va lsti un sabied­risko iekārtu apmelojošu literatūru. Tādu personu darbību vērtēja un sodu noteica tiesas orgāni, pamatojoties uz La tv ija s P S R Krim inālkodeksa 65. pantu (pretpadomju aģ itācija un propaganda). Saka rā ar demo­kratizācijas un atk lātības procesu mūsu va lstī, tiesiskas va lsts celtniecību, tiek p ā r­skatīta krim inālā likumdošana, par ko es jau minēju. Tai skaitā tiek pārskatīta arī likumdošana par valsts noziegumiem. S a ­skaņā ar P S R S Augstākās Padom es P rez i­dija 1989. gada 8. aprīļa dekrētu ir veiktas izmaiņas likumā par krim inālatb ild ību par va lsts noziegumiem un līdz ar to arī minētā La tv ija s P S R Krim inālkodeksa 65. pants ir atcelts. Jāp iezīm ē, ka pēdējos gados mūsu republikā neviena persona pēc šī panta nav saukta pie krim inālās atbildības.

— Jūs teicāt — apmelojoša literatūra. Kas bija tie, kas spēja atšķir t apmelojošu literatūru no neapmelojošas?

— Izm eklētāji, eksperti, un ga līg i noteica tiesa.

— Bet tagad izrādās, ka tolaik par a p m e ­lojošiem sauk t ie darbi nevienu vairs ne- apmelo, VDK darbinieku a t t ieksm e mainās atbilstoši izm a iņ ā m sabiedrībā, tomēr l ik u m ­došanā kopum ā (a tska ito t jū su minētos pie­m ēru s ) pēc būtības nekas nav mainījies. P a ­m a tā tā pati l ikum došana ir spēkā ari šodien. Vai tas, maigi izsakoties, nenostāda VDK kute l īgā situācijā?

— Jā , tā tas ir. Likum i jau nav atcelti, bet ja runājam konkrēti, tad, piemēram, L P S R Krim inālkodeksa 183.1 pants (apzināti nepa­tiesu izdomājum u izplatīšana, kuri d iskre­ditē padomju va lsti un sabiedrisko iekārtu) praksē netiek pielietots. G aidām jaunu li­kumdošanu, tāpēc atsevišķu likumu darbība, varētu teikt, pagaidām ir apturēta.

•— Daži «sadzīves s īk u m i», kas tomēr in ­teresē sabiedrību. P iemēram, vai noklausās telefona sarunas, vai tiek kontrolē ts pasts, vai mēs varam just ies droši savos dz īvokļos un vai patiešām no trim cilvēkiem viens ir z i ­ņotājs, kas sadarbojas ar jū su vadīto ko m i­teju? Kādas ir jū su dom as par tiem, kurus tautā sauc par s tu k a i ie m , informatoriem vai ziņotājiem?

— V isa V D K darbība norit stingri kon­stitūcijas ietvaros. Balstoties uz L P S R K r i ­m inālprocesa kodeksu, sakarā ar k rim inā l­lietas izmeklēšanu, izmeklētājam ir tiesības ar prokurora sankciju uzlikt arestu konkrē­tas personas pasta, telegrāfa koresponden­cei, ja tai ir sakars ar izmeklējamo lietu. Tāpat ar prokurora' sankciju izmeklētājs va r izdarīt kratīšanu attiecīgās personas dzīvoklī un darbavietā. No prakses varu teikt, ka kapitālistisko valstu izlūkdienesti savā darbībā pret mūsu va lsti izmanto ja u ­nākos zinātnes un tehnikas sasniegumus. Tādē| arī V D K , aizstāvot va lsts intereses, pielieto savus profesionālos līdzekļus, tai skaitā arī speciālo tehniku. Bet pie mums nevalda «spiegu m ānija» un m ūs­dienu apstāk|os, kad cilvēki brīvi va r izteikt savas domas, nav nekāda pamata pilsoņu totālai izsekošanai, kā to viens otrs diem­žēl iedomājas.

V D K nebūtu spējīga darboties un veikt tai izvirzītos uzdevumus bez tautas a tb a l­sta, bez pastāvīgiem sakariem ar darbaļau ­dīm. Kom itejā dažādos jau tājum os gadā griežas tūkstošiem cilvēku. V isus pilsoņus

uzm anīgi uzklausa atb ild īg i darbinieki. P i l ­soņu paziņoto inform āciju par konkrētiem faktiem un nozieguma pazīmēm rūpīgi p ā r­bauda. G ribu piezīmēt, ka nav pareizi ap­vainot tos padomju pilsoņus, kuri sniedz konkrētu palīdzību komitejai tās kompeten­cei noteikto va lsts noziegumu atk lāšanā un izmeklēšanā. Jū su term ins «ziņotājs» skan kā tāds denuncētājs, t. i., apmelotājs. Tās acīmredzot cilvēku apziņā ir atraugas no drūmajiem staļin ism a gadiem, kad pietika ar šādu melīgu ziņojumu, lai cilvēks no­nāktu cietumā vai vēl |aunāk. Es gribētu minēt citu piemēru. V isiem zināms par no­ziegumu, kuru Ordžonikidzē izdarīja no­ziedznieku grupa Jakš ijan ca vad ībā, kad par ķīlniekiem bandītu rokās nokļuva bēr­ni. Kā vēlāk noskaidrojās, par šo nozie­gumu jau tā gatavošanas stadijā zināja v a i­rāki pieauguši, saprātīg i cilvēki. Taču ne­viens neuzskatīja par va jadz īgu to sa v la i­cīgi paziņot. Dom āju — šāda rīcība pelna sabiedrības nopēlumu.

V D K sargā va lsts intereses, va lsts dro­šību. Tā dēļ tai sav la ic īg i jāgūst inform ācija par ārva lstu izlūkdienestu nodomu pret mūsu zemi. Būtu naivi apgalvot, ka tikai profesionāli V D K darbinieki veic savus pie­nākumus. A r ī citi padomju patrioti sarežģ ī­tos, nereti ekstremālos apstāk|os izpilda V D K uzdevumus va lsts drošības interesēs.

— Jūs pieminējāt pastu. Kā izskaidrot to, ka no ārzem ēm pienākošās bandroles žurnāla «Avots» redakcija s istemātiski sa ­ņem atplēstā iesaiņojumā? Vai ari tur vaino­ja m s pasts?

— Tikai pasta darbinieki. A r tādu totālu sistemātisku kontroli mēs nemaz nebutu spējīgi nodarboties, un tas mums nav v a ja ­dzīgs.

— Kam pak ļau ta VDK? No kādiem lī­dzekļiem tā tiek f inansēta? Kas to vada un kas kontrolē tās darbību? Kam tā a tska i­tās?

— Pēc sava statusa L P S R V D K kā S a ­vienības republikāniskā valsts komiteja ir pak|auta republikas M in istru Padomei, Augstākaja i Padom ei, kā arī P S R S V D K . Mēs strādājam partijas vadībā, un partija kontrolē mūsu darbu. P a r savu darbību atskaitām ies augstāk m inētajām instan ­cēm. Tā tas ir līdz šim. Kā P S R S m ilitārā resora sastāvdaļa V D K tiek finansēta no V issavienības budžeta līdzek|iem. M ūsu darbs skar pilsoņu intereses, tāpēc V D K darbība atrodas pastāvīgā Prokuratū ras uzraudzībā. S ting ri ievērojam pastāvošos likumus. K a tra pielaistā kļūda likumības pārkāpšanā ir ā rkārtē js gadījum s, par ko tiek bargi sodīti jebkura ranga darbinieki. V a ru apgalvot, ka pie mums jau va irākus gadus nav b ijuši sociālistiskās likum ības pārkāpumi.

— Nekādi nepieļauju domu, ka p rogre­sīvie spēki P S R S varētu zaudēt. Bet, ja nu t o m ē r . . . K ādu pozīciju, jūsuprā t , šādā situācijā ieņems V D K ? Vai darbi­nieki, kas ir tās ierindā ne vienu g a d u vien, atkal, tikai vēl centīgāk, nepildīs pavēles no augšas , kā tas bija pirms desmit, t r īs ­desmit vai piecdesmit gadiem?

— V D K atbalsta un aizstāv va ls tī notie­košo pārbūves procesu, kura priekšgalā ir P S K P C K ģenerālsekretārs un P S R S A P priekšsēdētājs M ihails Gorbačovs. Uzskatu, ka dem okratizācijas process mūsu va lstī ir neatgriezenisks. Ņemot vērā strau ji augošo tautas masu politisko aktivitāti, varu tikai piebilst, ka vēstures rats atpakaļ nav pa­griežams. Tādē| jūsu izteiktajām bažām un minējumiem nav nekāda pamata,

Ja u tā ju m u s uzdeva A IV A R S K Ļ Ā V IS

65»1

KAS ESAM

UN

KURP EJAM?rgintčrnu[fiļBbfiŽOb

! i> 1 6 1 :

>tq u

ALD

AS

KRA

UZE

S fo

to

INTERVIJA AR F I L O Z O F U VILNI ZARIŅU. ŽURNĀLU «AVOTS» PĀRSTĀV TI NA GRĪ NBE RGA.

■ ■ ■ ■ ■ ■

Avots. Ķā jūs raksturotu pašreizējo periodu mūsu dzivē? V. Z. Ja tas jāizsaka dažos vārdos, tad jārunā par laiku, kad sabiedrības apakšslāņi vairs negrib dzīvot pa vecam, bet augšslāņi vairs nevar valdīt pa vecam. Tas sasniegts daudzmiljonu masu ilgstošu, pašaizliedzīgu pūļu rezultātā izcilu valstsvīru tālredzīgā vadībā.Avots. Vai esat pārliecināts par savu vērtējumu objektivi­tāti?V. Z. Sabiedriskās dzīves notikumu vērtējumā nav iespē­jams būt vienlīdz uzmanīgam un iejūtīgam pret visu un visiem. Var censties būt patiesīgs pret sevi, bet nevar pilnīgi izslēgt savas simpātijas un intereses. Sevišķi grūti spriest par notikumiem, kuru liecinieki un dalībnieki esam. Tomēr, ja visi kāda laikmeta cilvēki, baidīdamies būt neobjektīvi, ti­kai klusēs, tad citu zemju un citu laikmetu ļaudis nekad nesa­pratīs, kas īsti noticis un kādēļ. Dažādu atšķirīgu sprie­dumu par mūsu laikmetu jau ir tik daudz, ka vēl viens kon­statējums, ja ari tas nav gluži brīvs no subjektīvisma, neko būtiski negrozīs.Avots. Kādēļ, jūsuprāt, Latvijā izveidojās Tautas fronte un citas neformālās organizācijas?V. Z. Pēc 1988. gada jūnija sākumā notikušā Radošo sa­vienību plēnuma, demokratizācijas jeb, kā to sauc citi, libe­ralizācijas process Latvijā notiek galvenokārt pēc inicia­tīvas «no apakšas» ar samērā plašu sabiedrības aprindu līdz­dalību. Šajā laikā izveidojies nozīmīgs demokratizāciju veicinošs'sabiedrisks spēks — Tautas fronte. Nedaudz vē­lāk izveidojies dažādu neviendabīgu konservatīvu slāņu vei­dots konglomerāts, tā saucamā «darbaļaužu interfronte», kas kļuvusi par ārēji vislabāk pamanāmo reakcijas spēku mūsdienu Latvijā. Daži maz informēti vai apzināti neobjek­tīvi cilvēki šīs «frontes» nereti min līdzās vai arī pretstata vienu otrai. Pat centrālajās avīzēs man nācies lasīt, ka Tau­tas fronte organizējot galvenokārt latviešus, bet Inter­fronte — citu tautību Latvijas iedzīvotājus. Šāds apgalvo­jums ir pilnīgi aplams.

Tautas fronte ir tas spēks, kas veicina ne tikai latviešu, bet ari visu citu Latvijā dzīvojošo tautību piederīgo sabied­risko atmodu, kultūras attīstību un augšupeju, kamēr inter­fronte daudzās nozarēs, bet īpaši nacionālajā jautājumā, galvenokārt atgremo staļiniskā šovinisma standartrecep- tes. Interfronte vēršas arī pret visaugstāk kvalificētākajiem un demokrātiski noskaņotajiem krievu kultūras veidotā­jiem Latvijā, bet pret citu tautu kultūras centieniem izturas atklāti naidīgi. Tādēļ šai organizācijai nav nekā kopīga ne ar darbaļaužu interesēm, ne ar internacionālismu.

Mazliet tuvāks ir atzinums, ka Tautas frontē, neatkarīgi no nacionālās piederības, organizējušies galvenokārt Lat­vijas pastāvīgie iedzīvotāji, bet Interfrontē — galvenokārt migranti. Tomēr arī šādam atzinumam vajadzīgs precizē­jums, jo kulturālākā un morāli augstvērtīgākā migrantu daļa jau atradusi ceļu uz Tautas fronti vai arī ieņem nogai­došu pozīciju, taču ar Interfronti nestājas nekādās darīša­nās.

Tautas fronte Latvijā ir nepieciešama tādēļ, ka tradicio­nālās sabiedriskās struktūras ir zaudējušas autoritāti savu rupjo kļūdu, kā arī daudzu darbinieku egoisma un neobjek- tivitātes dēļ. Ja nebūtu Tautas frontes un citu demokrātisko tautas organizāciju, tad sabiedriskās pretrunas Baltijā iz­paustos tādās pašās formās kā Kaukāzā, pat vēl asāk, jo

Baltijā migrācija un citāda rakstura mehāniska cilvēku jaukšana noritējusi intensīvāk.Avots. D ažkārt izteiktas domas, ka vārds «m igrants» esot aizskarošs. Tas pazem ojot cilvēku cieņu. Ieceļotājus labāk vajago t saukt par iebraucējiem, viesiem, kolonistiem vai vēl kā citādi. Kādas ir jūsu domas?V. Z. Ar vārdu «migrants» es izprotu cilvēku, kas mainījis savu dzīves vietu, kas pametis savu dzimteni un ieceļojis citā zemē. Tas nav nekāds goda nosaukums, bet nav arī no­pēlums, tikai ieceļošanas fakta konstatējums. Daudzās ze­mēs, tajā skaitā ĀSV, izšķir pat vairākas migrantu paau­dzes.

Pirmās paaudzes migranti, it īpaši savas uzturēšanās sā­kumā, jaunajā dzīves vietā jūtas kā svešumā. Viņi nezina jaunās dzimtenes paražas un dzīvesveidu, nereti nepietie­kami prot arī jaunās dzimtenes valodu, tādēļ nevar pilnvēr­tīgi iekļauties tās dzīvē. Garīgā diskomforta situācijā pir­mās pakāpes migranti biedrojas galvenokārt ar saviem novadniekiem, dažkārt kļūst ķildīgi, pat agresīvi, viegli demoralizējas. Bet ir arī tādi, kas garīgo diskomfortu kom­pensē ar lieliem veikumiem darbā, zinātnē, mākslā, mantas raušanu un citām nodarbībām, kas prasa ilgstošu sasprin- dzinātību.

Otrās paaudzes migrantiem un arī tiem, kuri jaunajā vietā nokļuvuši bērnībā, ir it kā divas dzimtenes. Viņi nereti brīvi runā gan vecās, gan jaunās dzimtenes valodā, bet kultūrā parasti paveic mazāk nekā viņu vecāki vai viņu bērni tādēļ, ka viņu vecākiem, cīnoties par eksistenci svešos apstākļos, nav bijis iespējams veltīt daudz rūpju viņu audzināšanai. Protams, šajā ziņā netrūkst izņēmumu.

Trešās paaudzes migranti sevi jau identificē ar jauno dzimteni, bet no tās pamatiedzīvotāju vairuma atšķiras ar to, ka vairāk vai mazāk pilnīgi prot savu vectēvu valodu un spēj just «no iekšpuses» senču dzimtenes kultūru. No šo ļaužu vidus nāk vislabākie sarežģītu literatūras un arī filozofijas sacerējumu tulkotāji jaunās dzimtenes valodā. Dažkārt to labi spēj arī otrās paaudzes migranti.Avots. Bet, ja dažiem migranta vārds nepatik, vai nevar izdom āt citu?V. Z. Četrdesmitajos gados, tūlīt pēc kara, migrantus Lat­vijā sauca par «angļiem», jo tolaik avīzēs daudz rakstīja par angļu bezpajumtniekiem, kas klīstot apkārt, labāku dzīvi meklēdami. Arī tas skaitījās netaktiskums. Nevis pret angļiem, kas dzīvo Anglijā, bet pret šiem ieceļotājiem, kam salīdzinājums ar Rietumu imperiālistiem varētu likties apvainojošs. Manis dēļ migrantus varētu dēvēt kaut par zelta cīrulīšiem vai par karsti mīļotajiem draugiem, bet skaistu frāžu virknēšana nespēj mainīt realitāti, tādēļ tā būtu vēl aizskarošāka nekā lietu saukšana īstajos vārdos.

Daļu izceļotāju no šī nepatīkamā vārda tomēr var atbrī­vot, precizējot viņu statusu. Migrācija ir cilvēku pārvietoša­nās starp līdztiesiskām zemēm, teritorijām utt. Migranti cenšas iespējami ātri un optimāli iekļauties jaunajos apstāk­ļos un neiet, tēlaini runājot, svešā klosterī ar saviem statū­tiem. Ja runājam par ieceļošanu nelīdztiesiskā, pakļautā zemē, tad iebraucēji necenšas apgūt vietējo valodu, dzīves­veidu utt., bet gan tīko vietējiem iedzīvotājiem uzspiest sa­vējo. Tādā gadījumā nav pamata runāt par migrāciju, bet gan par kolonizāciju. Tipisks kolonizācijas piemērs bija franču apmetnes Alžīrijā 19. gadsimta otrajā pusē un

67

20. gadsimtā līdz sešdesmitajiem gadiem. Ieceļotājiem no Francijas un arī pārfrančotiem izceļotājiem no Spānijas, Maltas salas un citām Vidusjūras baseina zemēm, ja vien viņi sevi atzina par franciski runājošiem, ierādīja auglīgā­kos zemes gabalus laukos un ērtākos kvartālus pilsētās, kur celt mājas, iepriekš padzenot no šīm vietām pamatiedzīvo­tājus. Viņus labprāt pieņēma darbā administratīvajās iestā­dēs, kas darbojās franču valodā. Arī saimniecisko uzņē­mumu lietvedība bija jākārto franciski, lai franču inspek­tori, kas vietējās — arābu un berberu valodas nevēlējās mā­cīties, viegli varētu visu pārbaudīt. Šādas kārtības rezul­tātā pat tie nedaudzie arābu izcelsmes inženieri un citu no­zaru speciālisti, kas bija ieguvuši augstāko izglītību franču augstskolās, jo citu nebija, nespēja dzimtajā valodā sa­viem tautasbrāļiem neko jēdzīgi paskaidrot, jo arābu va­loda pakļautajā Alžīrijā bija izspiesta no lietošanas gan militārajā jomā, gan fundamentālajās zinātnēs, gan valsts iestādēs, gan vidējās un augstākās izglītības iestādēs utt. Arī lielākie laikraksti, kas saturēja plašu informāciju, iznāca vienīgi franču valodā. Kad Alžīrija ieguva reālu suvereni­tāti, situācija būtiski mainījās un vairums franču kolonistu, kas tur bija nodzīvojuši četras līdz piecas paaudzes, taču nebija spējuši vai nebija gribējuši iekļauties vietējā dzīvē, bet tikai diktēt savus noteikumus, atgriezās savu reālo vai iztēloto senču dzimtenē Francijā, kuras valodai viņi bija pa­likuši uzticīgi.

Es nezinu, cik Latvijā ir tādu ieceļotāju, kas negribētu mācīties latviešu valodu, negribētu apgūt Latvijas kultūru, bet gan tīkotu diktēt savus noteikumus. Man šķiet, ka tādu ļaužu, kas līdz ar to varētu pretendēt uz kolonista nosau­kumu, nav visai daudz, tādēļ vairumam būs jāpaliek pie migrantu vārda, kamēr nav izdomāts skaistāks.

Jāatceras, ka arī vārds «pamatiedzīvotājs» automātiski negarantē cieņu. Tiklab migrantu, kā arī pamatiedzīvotāju vidū visur sastopami gan krietni, gan arī visai šaubīgi ļau­dis. Turklāt dzimšanas vieta pati par sevi vēl negarantē tā vai cita cilvēka politiskās simpātijas. Runājot par abām «frontēm», jāpiebilst, ka ir arī zināms skaits Latvijas pastā­vīgo iedzīvotāju, kurus demoralizējusi strauja karjera birokrātiski administratīvā aparāta ietvaros un ar šo kar­jeru saistītie labumi, vai arī cerība šādu karjeru taisīt un gūt labumus, ja vien birokrātiskais aparāts un tā tikumi saglabātos. Minētie varas vai varas izredžu apreibinātie Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kurus vispareizāk būtu saukt par kompradoriem, arī diezgan prāvā skaitā atraduši ceļu pie Interfrontes, kaut gan viņu īpatsvars šajā kustībā ir nie­cīgs, jo Interfronte tomēr pamatos ir migrantu apvienība, tāpat kā vairākas Rīgas pilsētas organizācijas.Avots. Lūdzu, pasakiet, kas ir kompradori un ko jūs u zska­tāt par Interfrontes galveno sociālo bāzi?V. Z. Kompradori portugāļu valodā nozīmē starpnieki. Par kompradoriem sauca galvenokārt tos Āzijas un arī citu kontinentu atkarīgo vai pusneatkarīgo zemju un teritoriju mantīgos slāņus, kas veidoja savu labklājību, darbodamies kā starpnieki starp savu tautu un eiropiešiem vai citiem sveš­zemniekiem. Viņiem parasti bija slikta slava, jo viņi bieži vien personīga labuma dēļ nodeva savas tautas intereses. Taču šāda reputācija no nosaukuma neizriet un to nevar me­hāniski attiecināt uz mūsdienu Latviju. Domāju, ka Latvijā ikvienam sabiedriskajam un administratīvajam darbinie­kam ir tāda reputācija, kādu viņš pats personīgi nopelnījis, vait pat drusku labāka. Mūsu dienās grūti kādu autoritāti nodibināt vai sagraut ar runāšanu no malas.

«Darbaļaužu Internacionālā fronte», cik man iespējams spriest par to no ārpuses, sociālā ziņā sastāv galvenokārt no trim neviendabīgiem slāņiem: 1) no neveiksmīgiem un neprasmīgiem birokrātiem, kas baiļojas par saviem ama­tiem, 2) no ieceļojušiem pensionētiem virsniekiem jeb, precī­zāk, no šo virsnieku mazāk kulturālās daļas, jo arī demo­bilizēto virsnieku vidū ir gaiši cilvēki, kas izturas lojāli pret latviešu tautu, tās valodu un kultūru, 3) no pēdējos gadu desmitos neproporcionālās saimniecības attīstības gaitā Latvijā iepludinātiem strādniekiem, sevišķi to mazāk kvali­ficētās daļas.

šiem strādniekiem bieži trūkst vispārīgās izglītības, bet dažos gadījumos arī profesionālās prasmes. Daudzi no viņiem sevi gan uzskata par krieviski runājošiem, tomēr krietna daļa nav krievi, bet pārkrievoti ukraiņi, baltkrievi, Pievolgas, Urālu un citu reģionu tautu piederīgie, kas dzimto valodu un senču tradīcijas gan paguvuši aizmirst, bet pilsē­tas kultūru un arī to pašu krievu valodu, kuras vārdā viņi it kā uzstājas, apguvuši vēl ļoti virspusīgi. Šai migrantu grupai aicinājums drīzumā iemācīties arī vēl latviešu valodu šķiet briesmīgs un neiespējams. Augšminētajam slānim jā ­pieskaita vēl arī zināms daudzums klaidoņu un citu dekla- sētu elementu, kas Latvijā ieklīduši nejauši vai arī nonākuši plānveidīgas citu republiku kriminālnoziedznieku nometinā­šanas rezultātā. No šīm aprindām Interfrontei ir vislielākās izredzes savervēt «šturmovikus», ja tā centīsies ar jaunu provokāciju palīdzību traucēt sabiedrības mierīgu attīstību Latvijā. Interfrontē ir arī zināms daudzums kvalificēto strād­nieku un inženieru, kas tur nonākuši šovinistiskās audzinā­šanas un impēriskās domāšanas tradīciju dēļ. Šīm aprindām atrašanās Interfrontē drīzāk ir pārpratums, jo tās savu eksistenci spēj nodrošināt arī ar godīgu darbu. Taču pa­saulē daudz kas notiek neloģiski un latviešu tautai, iespē­jams, vēl ilgi nāksies ciest par to, ka daudzās tehniskajās augstskolās tiklab Latvijā, kā Krievijā iegūstamās humani­tārās kultūras slānītis ir tik plāns.

Interfrontes spēku krietni mazina tas, ka abi pirmie mi­nētie sociālie grupējumi trešo sirds dziļumos nicina, bet pretī saņem ne mazāk sirsnīgu naidu, jo birokrātu «neredzamie ienākumi» un arī bijušo varasvīru relatīvi stabilā labklājība nepaliek apslēpta kopmītnēs dzīvojošo melnstrādnieku mod­rajām acīm.

Interfronte pamazām polarizējas mērenajā spārnā, kas cenšas darboties galvenokārt ar sabiedriskas un ideoloģis­kas cīņas līdzekļiem un arī izmantot faktu, ka daudzās par­tijas organizācijās, sevišķi Rīgā, demobilizēto virsnieku un citu ieceļojušo pensionāru ir vairāk par pusi no visa biedru skaita. Šo aprindu piederīgie ir pārliecināti, ka, pieņemot lēmumus partijas organizācijās, tajā skaitā pat Rīgas parti­jas komitejā, viņi varēs pilnīgi ignorēt latviešu tautas vaja­dzības un intereses, bet savukārt latviešu tauta aiz cieņas pret viņu dižajiem veikumiem personības kulta un stag­nācijas gados, sīkumaini un bez ierunām ņems vērā visus viņu vadošos norādījumus. Ja paturam vērā, ka Rīgas orga­nizācijā ir tikai apmēram ceturtā daļa latviešu, ieskaitot stipri pārkrievotos un demoralizētos, tad jāatzīst, ka gluži bez pamata tamlīdzīgi aprēķini nav. Līdzās mērenajam spār­nam Interfrontes ietvaros pamazām konsolidējas ekstrēmis- kais, kurš ar ultimātu, ekonomikas šantāžas un dažādu pro­vokāciju palīdzību cenšas Latvijā izraisīt sabiedrisku un padziļinātu ekonomisko krīzi, kas attiecīgām iestādēm sa­gādātu ieganstu te izsludināt ārkārtēju stāvokli un ievest karaspēku, lai tādējādi aizkavētu sabiedrības demokrati­zāciju.

Interfrontes nākotnes izredzes Latvijā, kā man šķiet, nav spožas. Ikvienas sabiedriskas kustības panākumus lielā mērā nosaka tās dalībnieku informētība, personīgais kriet­nums, godīgums, nesavtība, intelektuālās spējas utt. Taču Interfrontes vadītāji, kuri tur tiek uzskatīti par pašiem gud­rākajiem, ar patiesīgumu un principialitāti sevišķi neizceļas. Savukārt daudziem Interfrontes ierindas darbiniekiem, kuru godīgumu nav pamata apšaubīt, trūkst zināšanu par reālo stāvokli Latvijā. Pagaidām viņiem bieži trūkst arī iemaņu un prasmes par sabiedriskajiem jautājumiem spriest pašiem ar savu galvu. Tādēļ dažkārt viņi dāvā uzticību arī tādiem līderiem, kas to nav pelnījuši. Var sagaidīt, ka laika gaitā daudzi Interfrontes biedri sāks domāt patstāvīgāk un tad, iespējams, sabiedriskajām problēmām viņi meklēs krietna cilvēka cieņai atbilstošākus risinājumus.

Tikai nevajadzētu aizmirst, ka tā saucamā Latvijas Dar­baļaužu interfronte ir tikai viens posms daudz plašākā reak­cionāru veidojumu ķēdē. Galvenās nostādnes un, iespējams, arī sīkākas instrukcijas tā, visticamāk, saņem no citurienes. Tikai ar šādas hipotēzes palīdzību iespējams izskaidrot šķie­

68

tami dīvaino sakritību, kādēj Interfronte tik saskaņoti dar­bojas visas Baltijas mērogā un kādēj varas iestāžu represi­jām pret tautas kustībām Viļņā un Minskā ir tik līdzīgs Interfrontes rokraksts. Tikai Tbilisi asiņainajā svētdienā jūtami spēcīgāki uzspiedieni ar tālāk ejošiem mērķiem. Ir pamats uzskatīt Latvijas Interfronti par vienu no redzama­jām virsotnēm daudz masīvākam reakcijas aisbergam, kura smaguma centrs mūsu acīm ir slēpts.

Latvijas Interfrontes galvenais spēks ir pieredzējušu or­ganizatoru un administratoru pārbagātība, kā arī dažādu konservatīvu sabiedrisku grupējumu simpātijas. Tomēr šis spēks tajā pašā laikā ir arī tās vājuma avots. Pieredzējušie, bet pie šabloniskas domāšanas un administratīvas subordi- nācijas pieradušie organizatori nav vingrinājušies domāt radoši, nespēj adaptēties mainīgajā situācijā, kas kļūst citāda ne tikai Latvijā, bet arī P SR S un visas pasaules mē­rogā. Viņi nespēj ilgstoši valdzināt tādus ļaudis, kas nav viņiem pakļauti administratīvā kārtā un, negribēdami sa­mierināties ar savu pozīciju novājināšanos, papildus iz­strādā dažādas muļķības, kas vēl paātrina viņu norietu.

Reakcijas spēku intelektuālā aprobežotība Latvijā uzska­tāmi bija redzama šī gada pavasarī. Kulminācijas punkts šo aprindu ofensīvai bija aprīļa beigas, kad Interfronte tīkoja izraisīt streiku, kas dezorganizētu Latvijas saimniecisko dzīvi, bet LK P Rīgas komiteja — rīkot uzbrukumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un masu informācijas līdzek­ļiem. Abas šīs kampaņas izgāzās tādēļ, ka plašāka mēroga reakcijas spēki pēc saviem asins darbiem Gruzijā 9. aprīlī izrādījās nonākuši izolācijā, jo viņu rīcība nebija izraisījusi sabiedrībā šovinisma uzplūdus, ko varētu vērst pret sabied­rības demokratizāciju, bet izsauca vienīgi šausmas un rie­bumu. Tādēļ Latvijas reakcionārie grupējumi nespēja saņemt atbalstu no citurienes un bija spiesti pieklust. Bet arī Latvi­jas mēroga pretpārbūves spēki ir šāvuši bukus. Reakcijas uzbrukums te sākās jau martā un tā lielākais varoņdarbs bija daudzu tautas iemīļotu aktieru iesēdināšana aiz restēm. Taču šis veikums tiklab republikā, kā arī ārpus tās nevairoja tā īstenotāju slavu. Plānoto un ievadīto uzbrukumu televī­zijai un citiem informācijas līdzekļiem nācās uz laiku atlikt un tas jaunajā situācijā izčākstēja.

Vai tas nozīmē, ka Interfronte pēc minētajām reakcijas neveiksmēm kļuvusi mazāk agresīva un mazāk bīstama? Nē. Sāds secinājums būtu bezatbildīga vieglprātība. Dau­dzus Interfrontes vadošos darbiniekus un līdzjutējus, kā arī aizbildņus ārpus Latvijas, neveiksmes var noskaņot tikai vēl neaprēķināmākam avantūrismam. Viņi apzinās, ka viņu «armijas» pamatmasa ir spējīga sarīkot lielu skandālu, taču nav noskaņota ilgstoši pakļauties disciplīnai. Tādēļ viņiem tālākā perspektīvā draud briesmas kļūt par pulkvežiem bez armijas, kuriem atliek vienīgi doties pelnītā atpūtā. Līdz ar to no Interfrontes puses nav izslēgti jauni mēģinājumi sa­asināt sabiedrisko situāciju.Avots. Kļūdas, pārrēķināšanās un iekšējas dom starpības iespējamas visās sabiedriskajās organizācijās. Vai tad Tau­tas fronte no tām pasargāta?V. Z. Tautas frontes galvenā priekšrocība ir, ka tā izveido­jusies Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju visplašāko aprindu paš­darbības rezultātā. Te apvienojušies visi vai gandrīz visi konstruktivie sabiedrības slāņi. Darbodamās savā tēvutēvu zemē, tā kopumā ir labāk informēta gan pati par sevi, gan arī par apkārt notiekošo. Arī tai bijušas kļūdas, tikai ne tik rupjas. Daži darbības novadi Tautas frontē kvalificētu dar­binieku trūkuma dēļ palikuši novārtā. Arī daudzas rajonu un vietējās organizācijas darbojas bez iniciatīvas. Vairāk uzmanības varētu veltīt skolu jaunatnei un daudzbērnu ģimenēm, kā arī cīņai pret demokrātijas pārkāpumiem ra­jonu un vietējā līmenī. Tomēr Tautas fronte cīnās par demo­krātijas attīstību un par tautu līdztiesību, un arī tādēļ tās iekšienē visumā valda labs morālais klimats.

Tautas frontes lielākais spēks ir ierindas biedru augstais apzinīgums, disciplinētība un gatavība daudz ko upurēt tau­tas interešu labā. Man šķiet, ka tik ilgi, kamēr Tautas fronte sagļabās savu rindu vienību un saliedētību, to allaž pavadīs panākumi. Vai šie panākumi būs lielāki vai mazāki, tas atka­

rīgs no daudziem citiem faktoriem, kas nav Tautas frontes varā, bet bez vienības tie var kļūt ļoti problemātiski.

Vienība ir pats svarīgākais, bet nebūt ne vienīgais priekš­noteikums Tautas frontes panākumiem. Daudz kas ir atka­rīgs arī no tā, cik prasmīgi darbosies tās vadība, un vai visa kustība vai arī kāda tās daļa nenonāks maldinošu ilūziju varā. Atšķirībā no Interfrontes, kur čum un mudž no piere- dzejušiem organizatoriem, Tautas frontē pagaidām ir ass augstākās kvalifikācijas politiķu deficīts. Citādi arī nevarēja būt. Kopš 1940. gada un dažā ziņā jau kopš 1934. gada paš­iniciatīvas bagātu politisku darbinieku izaugsme Latvijā nekādi netika veicināta. Kavēta gan. Kopš 1940. gada līdz pat 1988. gadam Latvija tika pārvaldīta galvenokārt ar iesū­tītu vietvalžu palīdzību. Tikai 1988. gadā trīs augstākajos amatos nonāca Latvijā dzimuši un auguši cilvēki, bet no tā vēl neizriet, ka viņiem būtu arī liela teikšana.

Plašas sabiedriskās aprindas Latvijā šodien ir ar ļoti nie­cīgu politiskās darbības pieredzi, jo daudzos vadošos ama­tos pēckara periodā, ja šie amati bija paredzēti latviešiem, tika iecelti Krievijas latvieši no tām aprindām, kurām lat­viešu tautas vairums pamatoti neuzticas un kuras Tautas frontes mērķiem parasti nesimpatizē. Tādēļ Tautas frontei vadošie politiķi jāaudzina ļoti straujos tempos, lai jau pēc pāris gadiem latviešu politiķu profesionālā prasme būtu daudz augstākā līmenī nekā šodien. Ja Tautas frontes vadī­tājiem pirmie panākumi nesakāps galvā, kā gailim San- teklēram (Skaņdziedim) franču pasakā, kurš iedomājās, ka saule lec viņa dziedāšanas rezultātā, domāju, ka ar igauņu un lietuviešu atbalstu viņi kārtējos uzdevumus spēs risināt gluži labi.

Aizskriet priekšā laikam nevar. Labam kurpniekam amats jāmācās piecus gadus. Kuģa kapteiņa vai divīzijas koman­diera amats prasa jau vismaz desmit gadu pūļu. Arī ķirurga prasmi triecientempā apgūt nevar. Ir svarīgi izveidot pie­tiekami plašu augstas kvalifikācijas politiķu slāni, no kuriem viena daļa vienmēr atrastos rezervē. Kamēr tas vēl nav pa­nākts, iespējamās nepilnības vadības darbā tuvākajos pāris gados jākompensē ar ierindas darbinieku lielāku iniciatīvu no apakšas.Avots. Kā jūs iedomājaties Tautas frontes sadarbību ar ci­tiem demokrātiskiem spēkiem Latvijā un citām neformāla­jām kustībām?V. Z. Sabiedrisko cīņu dažkārt mēdz salīdzināt ar šaha spēli. Šāda salīdzinājuma ietvaros gribētos pasvītrot, ka Tautas frontes panākumu atslēga tuvākajos gados visdrīzāk var būt nevis dažu izcilu figūru meistargājieni, bet gan slēgta bandinieku ierinda, kas aptuveni vienādā tempā saskaņoti virzās uz priekšu. Kreisajā spārnā ar savu pašaizliedzību un dedzību ļoti noderīgi var būt Neatkarības kustības (LN N K) cīnītāji un ar savu neizsmeļamo iniciatīvu un iz­domu — Vides aizsardzības kluba grupas. Svarīgi, lai šīs avangarda vienības neatrautos no cīnītāju pamatspēkiem, jo pārāk bravūrīgs vienas grupas solo viegli var izvērsties gulbja dziesmā. Tautas frontes labajā flangā ar savu piere­dzi un profesionālo sagatavotību ļoti noderīgi var būt tradi­cionālo sabiedrisko organizāciju liberālie un demokrātiskie darbinieki, ja vien tādi tur ir. Šo darbinieku līdzdalībai se­višķi liela nozīme var būt tuvākajos gados, kamēr Tautas frontes līderi profesionālā ziņā vēl nav sasnieguši lielu meis­tarību, bet varbūtība, ka Interfronte atkal mēģinās izstrādāt kādu provokāciju, joprojām vēl ir ļoti liela.

Tradicionālo organizāciju liberālajiem darbiniekiem ir dažas vājības. Dažiem no viņiem ļoti patīk spēle: «Pērc ko gribi, nesaki ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.» Saskaņā ar šīs spēles noteikumiem, tam, kurš vislabāk prot runāt riņķī un apkārt, skaidri nepasakot neko noteiktu, pienākas zelta dāl­deris.

Šodien tauta vairs nav noskaņota dāvāt savas uzticēšanās zeltu tikai par runāšanu vien, tā, kā to dara ar kredīta rub­ļiem dažas finansu iestādes nerentabliem uzņēmumiem. Tā­dēļ tautas uzticībai var būt stingrāks segums nekā papīra rublim. Līdz ar to pamazām veidojas apstākļi, lai lietas va­rētu saukt īstajos vārdos, lai arī lieli priekšnieki kaķi varētu saukt par kaķi un okupāciju — par okupāciju.

Avots. Jās minējāt, ka Tautas fronti var apdraudēt m aldi­nošas ilūzijas.V. Z. Pēc manām domām, bīstamākās ilūzijas, kas apdraud ne tikai Tautas frontes, bet arī citu neformālo grupu dalīb­niekus, ir divas. Pirmā ilūzija ir cerība, ka demokratizācijas kustība soļos vienīgi no uzvaras uz uzvaru urr ka Tautas frontes mērķi drīz būs sasniegti. Otrā ilūzija ir pieņēmums, kas laimīgā kārtā gan nav plaši izplatīts, ka visi, kas Tau­tas frontei un citam neformālajām organizācijām rāda laip­nas sejas, ir patiesi norūpējušies par Latvijas labklājību un latviešu tautas nākotni.

Abas šīs ilūzijas ir kaitīgas, bet specifiskos apstākļos, pie­mēram, ja demokratizācijas kustība uz ilgāku laiku apstātos vai nonāktu grūtībās, tās varētu būt ļoti bīstamas. Jāapzi- nas,.ka Padomju Savienībā tiklab staļiniskā, tā brežņeviskā tipa reakcionāri vēl joprojām ir ļoti stipri. Viņiem ir spēcīgas pozīcijas daudzās centrālajās iestādēs. Pati spēcīgākā reak­cijas rezerve ir daudzu padomju ļaužu domāšanas un rīcības inerce. Visi veļas vairāk saņemt, labāk dzīvot. Daudz mazāk ir to, kas vēlētos rūpīgāk un kvalitatīvāk strādāt, bet pavi­sam maz ir to, kas demokratizācijas labā gribētu saprātīgi pārkārtot sabiedriskās attīstības un paciest šādas pārkār­tošanās gaitā radušās neērtības. Pasīvi piekritēji reakcijai ir gandrīz vai katrā mājā, bet demokratizācijai netrūkst arī aktīvu ienaidnieku. Tie ir gandrīz visi, kam sabiedrības pro­gresīvā attīstība draud atņemt lielās algas, priekšrocības dzīvokļu ziņā, vasarnīcas, luksus kūrortus, slēgtos peldba­seinus un mednieku namiņus, specslimnīcas un specveika- lus, kokosriekstus, kaviāru un visu citu, kas šiem ļaudīm, kuru rokās joprojām ir svarīgas varas sviras, apliecina izci­lību viņu pašu acīs. Spējīgākie un izveicīgākie vadītāji pie šiem labumiem tiktu arī kā prasmīgi menedžeri brīvas kon­kurences apstākļos, turpretim pastulbajiem un slinkajiem priekšnieku kastas piederīgajiem demokratizācija nekādas vilinošas perspektīvas nepaver. Šo aprobežoto un slinko priekšnieku dēļ sabiedrību, iespējams, gaida ne viens vien nopietns sarežģījums nākotnē.

Šādos apstākļos sevis un savu biedru orientēšana uz sprin­ta distanci sabiedrības demokratizācijā apstākļos, kad, ļoti iespējams, priekšā stāv maratona barjerskrējiens, man šķiet nenopietna pieeja svarīgam jautājumam un nav simpātiska. Labāk lai aprēķina kļūdas rezultātā mērķis tiek sasniegts negaidīti ātri, nekā jāpieredz situācija, kad jāveic vēl prāvs ceļa gabals, bet visi spēki jau iztērēti.

Otrā ilūzija, proti, ka visi, kas Latvijā, Padomju Savie­nībā un arī ārzemēs izsaka simpātijas Tautas frontei un lat­viešu tautas centieniem pēc reālas suverenitātes, ir latviešu tautas patiesi draugi un no sirds vēl tai uzplaukumu un lai­mīgu nākotni, ir delikātāka par pirmo. Es nešaubos, ka drau­gu latviešu tautai ir daudz. Taču noticēt visiem laipnajiem smaidiem ir naivi. Pašreizējā periodā tāda ilūzija nav tik kaitīga kā pirmā, bet ilgākā laika sprīdī arī tā var izraisīt sarežģījumus.

Visbīstamāk būtu paklausīt kādu laipnu, bet neaicinātu iekšzemes «draugu» sirsnīgos padomus atdot viņiem saplo- sīšanai to vai citu neformālo grupu, vienalga ar kādiem ieganstiem. Tikpat muļķīgi būtu sabojāt attiecības ar tiem oficiālo iestāžu darbiniekiem, kuri korekti izturas pret Tau­tas fronti, kaut arī dažos jautājumos viņiem ir citādi uz­skati un arī citādi mērķi un viņi ļoti nepatīk kādai neformā­lai grupai vai dažiem ārzemju «draugiem». Daļēja sadar­bība, ja tā nekavē cīņu par Tautas frontes mērķiem, ir daudz labāka nekā totāla naidošanās. Kārtīga zemnieka mājās bija vieta gan sunim, gan kaķim, kaut arī savā starpā viņi ne vienmēr labi satika.

Vēl sarežģītāk ar šādu ilūziju ir starptautiskajā mērogā. Pašlaik visas spēcīgākās pasaules valstis simpatizē pārbū­ves kustībai Padomju Savienībā un visumā cenšas veidot labas vai vismaz korektas attiecības gan ar PSRS valdību, gan arī ar dažādiem sabiedriskiem strāvojumiem valstī. Ja esam droši pārliecināti, ka šāda situācija turpināsies mūžīgi vai vismaz ļoti ilgi, tad bažām nav pamata. Bet, ja teorētiski pieļaujam iespēju, ka lielvalstu attiecības var arī pasliktinā­ties, tad tikpat teorētiski jāparedz varbūtība, ka tādā situā­

cijā dažas aprindas centīsies radīt sarežģījumus konkurē­jošu lielvalstu sabiedriskajā dzīvē, izspēlējot vienu sociālu vai nacionālu grupējumu pret citu.

Vēsture māca, ka 18. gadsimtā, kad Īriju bija okupējusi Anglija, kas centās tur uz īru tautas rēķina uzturēt gan savus birokrātus, gan savus klaidoņus, īru tauta izmisīgi pretojās šai paverdzināšanai, kas tika veikta «pareizā­kas» ideoloģijas, proti, anglikāņu konfesijas vārdā, kamēr īri bija katoļi. Iru brīvības cīnītājiem palaikam ievē­rojamu palīdzību sniedza ̂ Francijas un Spānijas valdošās aprindas, it īpaši tajos gados, kad šīm valstīm ar Lielbri­tāniju bija sliktas attiecības. Šo rīcību diktēja nevis rūpes par īru tautas brīvību, bet gan centieni kaitēt konkurējošai lielvalstij. Iru tautai šāda «draudzīga gādība» laimi neat­nesa. Es nedomāju, ka latviešu tautai pastāv liela varbūtība nonākt līdzīgā situācijā, taču labāk, ja bīstamākos sarežģī­jumus, kur tas iespējams, prognozējam iepriekš. Tad no tiem var vieglāk izvairīties. Gan jau pietiks arī iepriekš neplāno­jamu un neparedzētu sarežģījumu.Avots. Vai jum s nešķiet, ka tik a tk lā ta runāšana par Tautas frontes stiprajām un vājajām pusēm varētu kaitēt tās repu­tācijai?V. Z. Esmu pārliecināts, ka Tautas frontes ienaidnieki par tās spēku un vājajām vietām ir informēti desmitkārt labāk nekā tās draugi. Ja arī šādos apstākļos kustība sekmīgi attīstās, tad vislielākā nozīme ir laikmetam, kurā, Raiņa vārdiem runājot:

«Pat visvecie līkie bērzi tērpjas uzkrītot zaļi,Ķērkstoši, bet toties skaļi maigas jūtas izteic kraukļi.»

Šādā situācijā nekāda informācija Interfrontei lielu labumu nedos, ja vien Tautas fronte pati pratīs izvairīties no rupjām kļūdām.Avots. Kā vērtē ja t Tautas frontes vadibas nevēlēšanos vei­dot kontaktus ar Interfrontes vadibu?V. Z. Uzskatu, ka pašreizējā situācijā tā ir pareiza. Kaut gan vispār šis jautājums ir maznozīmīgs. Par ko gan varētu runāt Tautas frontes un Interfrontes līderi, ja šādi sakari būtu? Par latviešu tautas likvidāciju, ko Interfronte vēlas panākt, vai par latviešu tautas reālu līdztiesību citu tautu vidū, ko Interfronte cenšas nepieļaut? Es personīgi arī ne­vēlos sniegt roku cilvēkiem, kuri tīko nožņaugt manu tautu. Turklāt kāda jēga runāt ar sulaiņiem un par kaut ko vieno­ties, ja viņu saimniekiem tas neuzliek nekādas saistības? Tad jau pienākas runāt ar saimniekiem pašiem. Bet to labāk darīt ar oficiāli ievēlēto deputātu starpniecību. Ar Inter­frontes vidējā ranga darbiniekiem, domāju, Tautas frontes attiecīgā līmeņa darbinieki varētu uzturēt lietišķus kontak­tus un pie gadījuma pat sadarboties konkrētu jautājumu, piemēram, ekoloģisku problēmu risināšanā. Jo ne jau visi, kas šajā organizācijā darbojas, ir nelieši. Tur ir daudz sub­jektīvi godīgu cilvēku, kas Latvijā vienkārši ir apmaldīju­šies tiklab tiešā, kā pārnestā nozīmē un valodas barjeras, baiļu vai Interfrontes propagandas dēļ nav vēl atraduši ceļu uz Tautas fronti. Tādēļ domāju, ka arī ar Interfrontes ierin­das biedriem Tautas frontes biedriem vajadzētu censties uz­turēt labas vai vismaz korektas attiecības. Esmu pārlieci­nāts, ka laika gaitā daudzi no viņiem spēs labāk orientēties Latvijas problēmās un sapratīs, ka latviešu tautas ienaid­nieku vidū nav viņu īstā vieta.Avots. Kā jūs vērtē ja t faktu, ka p lašas latviešu sabiedrības aprindas pēdējā laikā daudz runā par neatkarīgas Latvijas periodu, riko izs tādes par tā laika sasniegumiem, aizrautīgi dzied tā laika komponistu dziesmas?V. Z. Sabiedriskas krīzes apstākļos bieži vērojams, ka ļaudis, kuri jūt riebumu pret savu laikmetu, pastiprināti pievēršas kādam periodam pagātnē. Viduslaiku beigās daudziem cil­vēkiem Rietumeiropā bija milzīga interese par senās Grie­ķijas un senās Romas vēsturi un kultūru. Šāda aizraušanās ar pagātni palīdz labāk saglabāt garīgo līdzsvaru. Kad Vā­cijā katastrofu bija cietis hitlerisms un pilnīgi bankrotu pie­dzīvoja līdz tam uzbāzīgi sludinātā nacionālsociālisma ideo­loģija, vācu sabiedrība drudžaini meklēja vēsturē tādu posmu, kas tai liktos mazāk pretīgs, lai ar šo periodu varētu identificēt savu pašapziņu. Par tādu periodu lāgā nevarēja

iQ

derēt Veimāras republikas laiks, jo, neraugoties uz to, ka šajā laikā vācu kultūra pieredzēja spožu uzplaukumu, pla­šas tautas aprindas tad cieta smagu saimniecisku postu. Visplašākajām aprindām pats piemērotākais idealizētas at­ceres posms vēsturē izrādījās ķeizariskā Vācija pirms I pa­saules kara, jo tad sabiedrībā pastāvēja stabilitāte un rela­tīva labklājība. Tādēļ, neraugoties uz sirmo vecumu, no sa­vām izklaidēšanās un paša prieka dēļ koptajām rožu dobēm tika atrauts Konrāds Adenauers, viens no tiem ķeizariskās Vācijas laika politiskajiem darbiniekiem, kas nebija sakom­promitējies hitlerisma periodā un bija saglabājis arī labas darbaspējas. Viņu tad izvirzīja par jaunās Federatīvās Re­publikas kancleru. Šodien, kad Vācijas Federatīvajā Repub­likā saimnieciskā un sabiedriskā dzīve ir relatīvi stabila un vairums tās pilsoņu ar dzīvi ir puslīdz mierā, nekādas saasi­nātas intereses par ķeizara laikiem tur vairs nav.

Tad, kad Padomju Savienībā pirmo reizi tika atmaskoti staļiniešu noziegumi, plaši atskanēja balsis, ka jāatgriežas pie ļeņinisma tradīcijām. Ļeņina cīņubiedrus vairs neizdevās atrast nevienā šīspasaules rožu dārzā, taču, pēc pašu pārlie­cības, uzticamu ļeņiniešu, kuri, kā viņi paši atzina, gāja un citus veda ļeņiniskā kursā, bija pietiekami daudz. Līdzīgu piemēru vēsturē netrūkst. Auseklis un A. Pumpurs, cīnīda­mies pret sociālo un nacionālo apspiestību Latvijā 19. gad­simta beigās, apdziedāja Latvijas pagātni pirms vācu iebru­kuma 13. gadsimtā. Vispār jāsaka, ka laikmeti, kad latvieši paši bijuši noteicēji savā zemē, daudziem citu paaudžu lat­viešiem šķituši pievilcīgāki nekā pārējie. Domāju, ka tad, kad Latvija atgūs reālu suverenitāti un tautas materiālās lab­klājības līmenis tuvosies neatkarīgās Latvijas līmenim vai pat pārsniegs to, ļaužu vairums ar lielāku prieku skatīsies uz priekšu, nekā atpakaļ.Avots. Kādas, jūsuprāt, ir latviešu tautas nākotnes perspek­tīvas?V. Z. Tas ir smags jautājums. Latviešu tautu jau agrākajos gadsimtos bendējuši visi, kam nav bijis slinkums — gan vācu, gan krievu karapulki, gan poļu, gan zviedru kundzī­bas veidotāji Latvijā. Ļoti sarežģīts periods Latvijas vēs­turē iestājās tad, kad Latvija gabalu pēc gabala tika iekļauta tautu cietumā — Krievijas caru impērijā. Vidzeme te nonāca pēc pilnīgas izpostīšanas Ziemeļu karā, Latgale pēc pirmās Polijas dalīšanas un Kurzeme pēc trešās Polijas dalīšanas. Cariskajā impērijā latviešu tautai bija jānes divkāršs nacio­nālais jūgs. Vidzemē un Kurzemē tai bija krievu un vācu priekšnieki, bet Latgalē — krievu un poļu. Iekļaušana saim­nieciski un politiski atpalikušā valstī nesekmēja Latvijas attīstību, taču samērā ilgais miera periods, sevišķi 19. gad­simtā, veicināja saimnieciskās dzīves stabilitāti un radīja arī zināmas attīstības iespējas. Visa šī attīstība, no kuras gal­veno labumu guva vācu un krievu «kungi», notika uz lat­viešu tautas pārcilvēcīga darba rēķina.

Izmantojot faktu, ka Baltijā kā Krievijas robežprovincē allaž bija daudz karaspēka, vācu muižnieki varēja nebaidī­ties no zemnieku nemieriem, jo katras nepaklausības gadī­jumā tajā vai citā muižā dažu stundu laikā no tuvākās ap­riņķa pilsētas ieradās vismaz rota krievu zaldātu un nežēlīgi izrēķinājās ar visiem, kas muižniekam bija aizdevuši dus­mas. Tādēļ ekspluatācija Latvijā un arī Igaunijā tika sakā­pināta līdz tādam līmenim, kāds nepastāvēja laikam nevienā citā Eiropas zemē, varbūt vienīgi Īrijā. Šādos apstākļos ievē­rojamai latviešu tautas daļai reāli bija liegta pat iespēja vei­dot ģimenes un audzināt bērnus.

Senators Manaseins, kas 1882. gadā Krievijas valdības uzdevumā revidēja Vidzemes un Kurzemes guberņas, par demogrāfisko stāvokli Latvijā 1883. gadā rakstīja: «Kas attiecas uz bezzemniekiem, kas Baltijas guberņās ir lauku iedzīvotāju milzīgais vairākums, tad viņu stāvoklis ir se­višķi grūts un gandrīz bezcerīgs . . Vidējās darba algas apmēru, ko saņēma lauku strādnieks manis revidētajās gu­berņās, nevar gluži precīzi noteikt. . Tomēr nav šaubu, ka ģimenes strādnieku darbs tiek apmaksāts zemāk, nekā ne­precēto darbs .. Ar katra jauna locekļa ierašanos strād­nieka ģimenē viņa stāvoklis parasti kļūst ļaunāks, bet sli­mības gadījumā vai uz laiku zaudējot darbaspējas, viņa

stāvoklis kļūst kritisks . . Tādos apstākļos vienīgais līdzek­lis kalpam paturēt zināmu daļu patstāvības un drošas eksis­tences iespēju ir atteikties no ģimenes dzīves, ko ievērojama daļa kalpu arī dara, bet tāda nenormāla stāvokļa sekas ir, no vienas puses, vājš iedzīvotāju pieaugums bezzemes lauku iedzīvotāju šķirās un, no otras puses, — tautas morāles pa­grimšana . .»(Manaseina revīzija. LVI, Rīga, 1949., 334. un 355. Ipp.)

Gluži likumsakarīgi bija, ka, tādos apstākļos auguši, lat­vieši gāja 1905. gada revolūcijas cīnītāju pirmajās rindās, pilsoņu kara gados sargāja Ļeņinu Smoļnijā un Kremlī, piedalījās kaujās visās pilsoņu kara frontēs. Visās šajās cīņās bija daudz upuru. Arī latviešu strēlnieku cīņās pasau­les karā, arī bēgļu gaitās Krievijā, kur daudzi tūkstoši eva­kuēto latviešu šajos gados nomira badā un no dažādām sli­mībām, it īpaši no tīfa. Taču visvairāk latviešu 20. gadsimtā aizgāja bojā staļiniskajā genocīdā laikā no 1937. līdz 1953. g. Krietnu daļu latviešu dzīvību paņēma arī hitleriskais terors otrā pasaules kara gados un latviešu jauniešu nelikumīgā iesaukšana okupantu karapulkos. Visu šo asiņaino zaudē­jumu rezultātā latviešu pasaulē tagad ir krietni mazāk nekā 20. gadsimta sākumā, kad to skaits I pasaules kara priekš­vakarā tuvojās diviem miljoniem

Mūsu dienās galvenās briesmas latviešu tautas nākotnei rada forsētā migrācija, ko organizē centrālo resoru biro­krāti, kuri, savu impērisko ambīciju mudināti, noveduši Krievijas nemelnzemes zonas laukus līdz sabrukumam, lai stimulētu to iedzīvotājus pamest Krieviju un kolonizēt Ba l­tiju, Baltkrieviju, Ukrainu un arī citas teritorijas, ko apdzīvo nekrievu tautas. Šāda kolonizācijas un migrācijas politika nodarījusi daudz posta un ciešanu gan krievu tautai, gan arī citām tautām, bet tā joprojām turpinās.

Pēckara gados Latvijā tika sagrautas agrākās saimnieko­šanas formas. Sevišķi postoša bija 1949. gadā realizētā pie­spiedu kolektivizācija, kuras gaitā ievērojama tautas daļa tika aizvesta uz Sibīriju, bet citiem nācās pamest laukus un doties uz pilsētām. Kopš tā laika latvieši lielā mērā ir bez­pajumtnieku tauta. Jauncelto dzīvokļu lielākā daļa tiek at­dota ieceļotājiem no citām republikām, bet vietējie iedzīvo­tāji, sevišķi Rīgā, saņem mazāk kā ceturto daļu. Tādēļ jau interfrontieši tik ļoti mīl Rīgas izpildkomitejas priekšsēdē­tāju A. Rubiku. Šādos apstākļos Latvijas pastāvīgo iedzī­votāju jaunajai paaudzei nav iespējams veidot ģimenes un radīt bērnus, jo daudziem nav vietas, kur nolikt bērna gul­tiņu. Arī darba alga Latvijā, salīdzinot ar dzīves dārdzību, ir tik zema, ka vīrieši nevar uzturēt ģimeni pat ar diviem vai trim bērniem, kamēr Vidusāzijas republiku vīrieši nereti spēj uzturēt ģimeni ar desmit un vairāk bērniem. Šādos ap­stākļos Latvijā mātēm jāstrādā ārpus mājas un Latvija ir pirmajā vietā strādājošo sieviešu procenta ziņā Padomju Savienībā, bet pēdējā vietā dzimstības ziņā. Šāda pārmērīga sieviešu nodarbinātība Latvijai nekādu svētību nav atnesusi, jo visi darba rezultāti pazūd resoru kopīgajā katlā, no kura atpakaļ neatnāk gandrīz nekas. Es negribu apgalvot, ka Lat­vijā visi strādātu ļoti ražīgi, jo daudzi darbi organizēti ne­mākulīgi un arī tehnika ir primitīva, bet daudz sliktāk kā Uzbekijā jau nestrādā. Un, ja republikā, kura dzimstības ziņā atrodas katastrofālā līmenī jau daudzus gadus, trūkst skolu, kur nedaudzajiem bērniem mācīties, tas arī ir nozie­gums, ne mazāks kā dzīvokļu nedošana pamatiedzīvotājiem.

Domāju, ka staļiniski asiņainā un brežņeviski klusā geno­cīda politika pret latviešu tautu ir mūs stipri novājinājusi, taču pilnīgi nožņaugti latvieši vēl nav. Tas arī visvairāk sa­trauc Interfrontes līderus, bet pašreiz viņi neko daudz te ne­var grozīt un latviešu tautas reanimācija turpinās. Ko va­ram gaidīt no nākotnes? Ja stingri tiks ievērots lēmums par migrācijas ierobežošanu un būs pieņemts likums par Lat­vijas pilsonību, tad būs iespējams novērst situācijas tālāku pasliktināšanos.

Latviešu tautas uzplaukums nākotnē ir pilnīgi iespējams. Taču ar noteikumu, ja tiks izbeigta pret latviešiem un arī pret citām mazajām tautām vērsta centrālo resoru impē­riskā politika, ja reāli pastāvēs visu tautu tiesības uz

pašnoteikšanos. Tad vietējā mēroga šovinisti un citi latviešu nīdēji drīz apklusīs un nomierināsies. Taču nekāds uzplau- kumsnav domājams, ja pašu latviešu vidū netiks pārvarēts a l­koholisms un citas smago Pelšes un Vosa valdīšanas laiku iz­raisītās tautas demoralizācijas izpausmes. Ir loti svarīgi, lai mūsu jaunie (audis veidotu ģimenes un audzinātu daudz bērnu. Tādēļ no tautas nākotnes viedokļa centrālais uzde­vums ir panākt, lai viņiem būtu reāla iespēja saņemt pietie­kami plašus dzīvokļus un jaunajām mātēm bērnu pirmajos dzīvības gados nevajadzētu strādāt algotu darbu. Ja tas netiks panākts, latviešu tauta bojā neies, bet gan turpinās nīkuļot.

Jānoregulē un uz savstarpēji pieņemama pamata jāattīs­ta latviešu nācijas attiecības ar citu Latvijā dzīvojošo tautu piederīgajiem. Latvijas tautu forums un Valodu likums ir labs iesākums šim darbam. Tomēr man ļoti nepatīk vilcinā­šanās ar igauņu un ebreju kultūras centru atdošanu viņu likumīgajiem īpašniekiem — Rīgas igauņu un ebreju kultū­ras kopienām. Arī citu tautu kultūras centriem drīz jāsaņem pastāvīgas mītnes. Visu Latvijā dzīvojošo ļaužu laba sati­cība ir svarīgs ikviena cilvēka labklājības priekšnoteikums. Tāpēc ir svarīgi panākt, lai Latvijā neiebrauktu un pilsoņu tiesības nedabūtu dažādi avantūristi, noziedznieki, huligāni, skandālu un dažādu nekārtību taisītāji un organizētāji, bet tie, kas iebraukuši un jau parādījuši savu nelāgo dabu, tā vai citādi jāaizdabū no republikas prom. Ar godīgiem cil­vēkiem turpretim jāmeklē un jārod kopīga valoda. Iespē­jams, ka daudzi iebraucēji, kas te atvilināti ar krāpšanas pa­līdzību, vēlēsies atgriezties savā dzimtenē, it īpaši tad, kad tur uzlabosies saimnieciskā situācija un veikalu plaukti kļūs pilnāki. Ne jau visiem patīk Latvijas klimats un ne visiem patīk divvalodība, ja viņiem ir iespēja dzīvot arī vienvalo- dības apstākļos.

Interesantu priekšlikumu šajā ziņā izvirzījusi Interfrontes Jelgavas nodaļa, proti, lai cilvēkiem, kas Latvijā ir nostrā­dājuši vairākus gadus, bet tagad vēlas pārcelties uz savu dzimto pusi, Latvijas valdība sniegtu tādu kompensāciju par atbrīvoto dzīvokli, kas dotu iespēju šiem cilvēkiem atbil­stoši iekārtoties savā dzimtajā pusē vai citur, kur viņi vēlē­tos doties. Es domāju, ka šāds priekšlikums pelna ievērību. Viena lieta ir ieklīduši slaisti un skandālisti. Ar viņiem nav ko ceremonēties. Bet cilvēki, kas mums līdzās godīgi strādā­juši un godīgi dzīvojuši, pelna iejūtību un atsaucību.

Pašreizējā momentā būtu nepareizi organizēt kampaņu, lai imigrējušie citu tautu piederīgie brauc projām no Latvijas. Tad aizbrauktu vissmalkjūtīgākie un krietnākie cilvēki, bet viņu vietā visticamāk iebrauktu sliktākie, kam, tāpat kā vi­siem jaunatbraucējiem, savukārt būtu daudz radu un drau­gu, kurus viņi arī censtos pārvilkt uz Latviju. Jo pašreiz Lat­vija ir kā māja bez logiem un durvīm, kur katrs garāmgā­jējs, ja viņš vēlas, var ērti apmesties un uzskatīt sevi par tas īsto saimnieku. Taču tad, kad migrācija Latvijas virzienā būs pilnīgi izbeigusies, kad būs precīzi noteikts, kas ir Latvi­jas pilsonis un kas nav, varēs pievērsties šādiem priekšli­kumiem.

Es domāju, ka nākotnē šādiem mērķiem, lai palīdzētu te nejauši nonākušiem cittautiešiem repatriēties un ar godu iekārtoties savā dzimtenē vai citā vietā pēc savas izvēlēs, va­rētu ziedot krietnu daļu no tās summas, ko Latvija saņem kā kompensāciju par staļiniskā terorisma un brežņeviskās ne­kompetences nodarīto postu un tādējādi daļēji atlīdzinat lat­viešu tautai nodarītos zaudējumus Ribentropa—Mototova noziedzīgā darījuma rezultātā. Ebreju tauta daļēju kompen­sāciju — Wiedergutmachung — no Federatīvās Republikas saņēma. Vai tad latvieši ir sliktāka tauta? Kamēr nekādu kompensāciju neesam saņēmuši, nezinu, kur šādam mērķim līdzekļi varētu rasties. Taču vajadzīga skaidrība, ka godīgus cilvēkus vest prom no Latvijas restotos vagonos, pret viņu pašu gribu, nav pieļaujams. Staļiniskās metodes nacionālo attiecību kārtošanai neder, bet citas Padomju Savienībā vēl nav pazīstamas. Taču starpnacionālo attiecību kultūra attīstās. Ne tikai Aizkaukāzā. Tādēļ ar interesi sekošu, kā tiks atjaunota Volgas vāciešu un Krimas tatāru nacionālā suverenitāte PSR S ietvaros.

Latviešu tautas nākotne ļoti lielā mērā atkarīga no tā, kā izveidosies attiecības starp Latvijas latviešiem un diasporas latviešiem. Aptuveni desmitā daļa latviešu tautas piederīgo dzīvo ārpus PSR S robežām, galvenokārt Eiropas zemēs, ASV, Kanādā, Austrālijā, bet apmēram divdesmitā daļa dzīvo Sibīrijā, Baškīrijā, Baltkrievijā, ari Maskavā un Ļe- ņingradā — kā arī citur PSRS teritorijā. Daudzi aizrobežu latvieši pēc grūtajiem pirmajiem gadiem svešumā sasprin­dzinātā darbā radījuši sev stabilu stāvokli dzīvē — augstu kvalifikāciju un materiālu pārticību. Kopīgiem spēkiem viņi saglabājuši un arī tālāk attīstījuši latviešu kultūru. Viņu mītņu zemēs kultūras attīstība bijusi mazāk atkarīga no glavļita atzinumiem, specfondu instrukcijām un citiem Lat­vijas kultūrvides formējošiem faktoriem, tādēļ dažās noza­rēs ārzemju latviešu kultūras darbiniekiem bijis iespējams sasniegt augstāku līmeni nekā viņu kolēģiem Latvijā. Tomēr izkliedētības un nelielā darītāju skaita dēļ šādi panākumi ir mazāk stabili. Tajā pašā laikā ārzemju latvieši asimilācijas briesmām ir pakļauti vēl lielākā mērā nekā Latvijas latvieši, jo pilsētās, kur viņi mīt, latviešu procents ir vēl zemāks nekā Rīgā.

Tagad Latvijas un ārzemju latviešu starpā turpinās at­kalredzēšanās «medus gads». Daži Latvijas latvieši jau sāk iejusties «nabadzīgā radinieka» lomā un tiecas uz ārzemju tautasbrāļu rēķina tikt pie papildu ērtībām. Domāju, ka prā­tīgi dara tie klaida latvieši, kas palīdzību dod tikai «sēklas tiesai» un nesteidzas pildīt katru pastieptu sauju, jo zina, ka palīdzība būs vajadzīga vēl ilgi un laika gaitā tās liet­derības koeficients, domājams, pieaugs. Pati vērtīgākā pa­līdzība, ko ārzemju latvieši var Latvijai sniegt, ir veicināt tās ražojumu iziešanu pasaules tirgū tad, kad sāksim saim­niekot patstāvīgi. Te visvairāk var noderēt labs padoms un palīdzība atrast derīgus cilvēkus. Svētīga var būt arī stu­dentu, jaunu zinātnieku, kultūras darbinieku un menedžeru stažēšanās organizēšana labās iestādēs, firmās un augst­skolās, turklāt labāk par kāda starptautiska fonda, nevis par mūsu tautiešu līdzekļiem. Pašreizējā situācijā nebūtu saprātīgi ārzemju latviešus skubināt masveidā pārcelties uz Latviju. Jārada apstākļi, la^-viņi varētu te ērti dzīvot da­žus mēnešus gadā, neizmantojot Intūrista viesnīcu plēsonī­gos pakalpojumus. Skolotāji, kas dažādām Latvijas latviešu aprindām palīdzētu apgūt angļu, vācu un arī citas valodas, gan būtu vēlami uz ilgāku laiku. Vispār abām šīm tautas daļām vajag atkal iepazīt vienai otru, tad jau būs redzams, ko labāk darīt. Skumjāka ir Krievijā un citās PSR S repub­likās dzīvojošo latviešu situācija. 1937. un 1938. gada tur tika likvidētas visas latviešu skolas un kultūras iestādes. Lielākā daļa aktīvo saimniecisko, sabiedrisko un kultūras darbinieku tad tika fiziski iznīcināti. Izredzes paglābties no pilnīgas asimilācijas tur ir tikai tiem latviešiem, kas drīzā laikā pārcelsies uz Latviju. Bez īpašas palīdzības program­mas tas plašākos apmēros nav domājams. Nevaram skubi­nāt daudzus tūkstošus cilvēku pamest ierastās vietas, ja nezinām, kur viņi Latvijā dzīvos un ko darīs. Sākotnēji, iespējams, būtu mērķtiecīgi Latvijā iekārtot speciālas arod­skolas šo koloniju jauniešiem, kur viņi līdz ar latviešu valo­du varētu apgūt Latvijai derīgas un savai līdzšinējai piere­dzei atbilstošas profesijas, piemēram, laukos augušie jau­nieši mācītos lauksaimniecības mehanizāciju, celtniecību utt. Pēc tam, kad viņi būtu šādas skolas beiguši un jau iekār­tojušies Latvijā, pie viņiem varētu atbraukt pārejie ģimenes locekļi. Viegli tas nebūs. Daudzi Krievijā dzimušie un augu­šie latvieši Latvijā nodzīvojuši jau vairāk nekā 40 gadu, bet vēl joprojām te jūtas kā svešinieki — drīzāk kā centrālo re­soru aģenti, nevis kā latviešu tautas piederīgie. Šādas ne­normālas situācijas galvenais cēlonis bija šīs grupas morāla ziņā mazāk noturīgo cilvēku izvirzīšana vadošos amatos Lat­vijā un nostādīšana privileģētā situācijā, salīdzinot ar Lat­vijas latviešiem. Tikai pēc Tautas frontes izveidošanās Lat­vijā šāda politika izbeidzās oficiāli, bet pēc inerces tā jopro­jām turpinās. Ja Krievijā palikušos latviešus aicināsim uz Latviju ne kā kaklakungus un arī ne kā pelnrušķus, bet kā līdztiesīgus tautasbrāļus, tad varam cerēt, ka tautas konso­lidācija notiks vienas paaudzes dzīves laikā.

ALEKSANDRS GRINS

DVĒSEĻU PUTENIS*

(3. tu rp inā jum s)

XIII

Diena ir drēgaina un drūma, kā viss zemliku laiks. Nerā­dās saule, līst lietus, vējš raud, šaudīdamies ap mītnes stū­riem, un atalgojums par vakarējo kauju ir atļauja palikt rotas telpās, — nav jāiet ne uz apmācībām, nedz apšaudī­šanos ar vācu sargposteņiem, kā to patlaban taisās darīt otrais vads.

Tūliņ pēc piecelšanās vēl visiem ir drūmas sirdis un gurde­nas sejas, bet pēc nomazgāšanās procedūras, kas norisinās pie akas pagalmā, mums paliek jau gaišākas acis, atplaukst vaigi un pie rīta tējas mēs manām, ka līdz ar ēstgribu ir atgriezusies ari runāšanas alka.

Tikai par vakardienu mēs sākumā vairāmies ieminēties, un kaut gan viņas paņemtos draugus savās sirdis atceras visi, tak vārdos viņus nepiemin neviens, kā baidīdamies no­jaukt tikko spraustu robežu starp sevi un citiem, kas nekad vairs neies rindās un mums līdz.

Citi stāsta anekdotes, tīrīdami šautenes. Citi tīra durkļus, lai asinstraipu vietās tos nepārņemtu rūsas sarkanums, un vēl citi lūko dabūt savas drēbes tīras, vismaz no liekajiem māla dubļiem, kas, jau sakaltuši, ir sevišķi smagi un visvai­rāk duras acīs.

Daudzi velk ārā no mantu maisiņiem zīmuļus un vēstuļ- papīru un taisās uz rakstīšanu.

Man ienāk prātā Mirdzas sejiņa, un, vairidamies no do­mām par tiem, kas vakar krituši, es grimstu atmiņās kā ro­žainā dābola laukā, kas pilns medus smaržas un bišu sanē­šanas. Atkal skumji dvašo man rokās mirtes zariņš, no kura sīkajām lapām sitas pretim skumjš, sirdi un galvu mulsinošs aromāts. Visu laiku šis zariņš gulēja man uz krūtīm, un kau­jas dienās tas gāja kā zaļa dzīvības lūgšana līdz. '

Mirtes zariņu lapas jau sakaltušas, bet, visam vītumam par spīti, es manu viņās vieglu drebēšanu, kad zariņš sāk glāstīt man vaigu, skar acu plakstiņus un beidzot apstājas pie lūpām, kuras sākušas kaist un kvēlot, pilns gaidu un at­miņu.

«Puikas, cik labi tagad būtu pabumbulēt kādu dienu pa Rīgu,» iesaucās Vilnis, un šauteņu un drēbju tīrītāji paceļ galvas un skatās uz runātāja pusi, un daudzi sāk jūsmot viņam līdzi.

«Jauki gan būtu redzēt, kā tagad klājas mūsu meitenēm,» Konrāds nopūšas, noslaucīdams degunu ar plato plaukstu. «Vai domā vēl par mums, vai meklē jau citus,» dundadznieks kļūst sentimentāls, un kaut kas līdzīgi maigumam atplaukst viņa pasarkanajās sivēna acīs.

Mazkalniņam nicīgi noraustas gaišās ūsas, un, uzmetis skatu Konrāda bakurētainajai sejai, viņš pagriež galvu sānis un laiž pār plecu sienā spļāvienu.

«Atradies siržu lauzējs,» norūc niknais fēniksietis, atkal noliekdamies pār šauteni, kas guļ tam uz ceļiem, bet Konrāds neliekas dzirdot un vēl arvien nevar rimties, un beidzot kļūst savā jūsmošanā tik vaļsirdīgs, ka jāiejaucas Spandegam.

«Beidz laizīties,» saka mūsu nodaļnieks, iespraudis zobos papirosu un ar veselo roku lūkodams uzraut sērkociņu, «ja ne, likšu pastāvēt pagalmā zem šautenes, lai lietus tev atvē­sina galvu.»

Konrāds apklust, bet Vilnis nemierīgi staigā pa istabu, klusi svilpo un dungo, un var redzēt, ka tam kaut kas pa­domā. To mana arī Sala, sākdams vērot Vilni neuzticīgām acīm, un tad ieminas savā rāmajā balsī:

«Zēni, nepiemirstat, ka par patvaļīgu aiziešanu no rotas, kaut arī uz vienu dienu, var nokļūt stobra galā.»

Vilnis apstājas savā soliņā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izska­tās kā gara dubļu palts.

Konrāds klusi pukojas, ka pasaulē vairs nemaz neesot taisnības, tikai apspiešana un varmācība vien. Mīlgrāvī šie nedrīkstējuši iet meitās. Slokā pat liedzot runāt par maigā­kām lietām. Ja nu valsts gādājot tikai par to, lai kareivim būtu ko ēst, ko šaut un kājās aut, tad tas nozīmējot, ka par mīlestību viņam jārūpējas pašam, un to neaizliedzot ne Dieva, nedz ķeizara likumi, un reglaments arī nē.

«Nebrūķē tik lielu muti, Konrād,» viņu pamāca kaprālis, kasīdams plecu, «ies plāni, ja sākšu tev atprasīt reglamentu,» un dundadznieks, kam grūta galva un «valodniecības» stun­dās tiešām iet plāni, paliek rāms, sāk šķirstīt savu kabatas kalendāru.

«Artūr,» viņš pēc brītiņa iegrūž man elkoni sānos, «tev vajadzēs uzstāties ar kādu kandžas pusstopu, jo rīt ir 24. ok­tobris.»

Mīlgrāvja kazarmās mēs izzinājām savu biedru dzimša­nas dienas, un dundadznieks ir pamanījies tās pierakstīt.

Tiešām, 24. oktobris ir diena, kurā man mijas gadi, un tā­tad rītu es būšu septiņpadsmit gadus vecs.

«Ko nu par kandžu,» saka Vilnis, nosēzdamies mums bla­kus, «kur lai to ņem? Nenodarboties ar izspiešanu,» viņš teic Konrādam, mādams ar galvu uz manu pusi, «bet labāk parunāsim par dzimšanas dienas dāvanām. Man liekas, pati labākā būtu — pāris dienas ilgs atvaļinājums, vai ne, Ar­tūr?» — Viņš prasa, jautri smīnēdams, un sārtums man pār­plūdina vaigus, jo tagad es zinu: Vilnis ir redzējis man pirk­stos Mirdzas doto mirtes zariņu.

«Nekārdini zēnu ar lietām, no kurām tāpat nekas neiz­nāks,» atrūc dundadznieks. «Pats dzirdēji, ko kaprālis teica.»

Vilnis tomēr neatlaižas.«Lielas karošanas pa šejienes purviem arī tik drīz neiz­

nāks,» viņš saka, Konrādam nemanot izvilkdams no tā kaba­tas cigārmaku. «Paies vismaz trīs četras dienas, kamēr atpū­tināsim rokas un apraksim savus miroņus. Es domāju tā: vajadzētu kādam iet pie virsleitnanta un viņa vārdā teikt: jūsu labdzimtība, Artūrs ir lāga puika un rīt viņam septiņ­padsmitā dzimšanas diena, kurā tas labprāt šļūktu uz Rīgu savu skuķi apraudzīt.»

«Rotnieks to lūdzēju sūtīs ratā vai noliks zem šautenes,» Konrāds nopūzdamies atsaka, bet Vilnis purina galvu:

«Viens no diviem, — sūtīs to ratā vai atlaidīs Artūru pie brūtes ciemoties, bet pamēģināt var.»

«Es gan neiešu,» Konrāds sapīcis saka, «tur tāpat nekas neiznāks, un, runājot ar priekšniecību, es svīstu kā zirgs. Liks stāvēt vēl kādu lieku stundu zem plintes par gaisa bojāšanu.»

«Tad iešu es,» Vilnis uzlec kājās un izmetas no istabas.Mēs paliekam gaidot, un man sāk strauji sisties sirds. Es

cenšos sevi nomierināt, saku Konrādam, ka tur nekas neiz­nāks. un Vilnis tikai dabūs krietnu brāzienu, bet otra balss,

73

kas skan manās sabangotajās asinīs, lūdz likteni, kaut V il­nim veiktos, jo tad es redzēšu savu meiteni un varēšu viņai teikt visus tos mīļos vārdus, ko viņreiz man neļāva dabūt pār lūpām zēna biklums un puicisks kauns.

Tagad es vairs neesmu kautrīgs skolas zēns, bet kareivis, kas bijis cīniņā, un tagad spēšu viņai pateikt visu, ko esmu glabājis un slēpis kā dārgas veltes savos sirds dziļumos. Un krūtīs man sāk kaist mulsinošas, saldas trīsas, kas nāca arī agrāk, tiekoties ar Mirdzu vai redzot viņu sapņos.

Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.

Kāpēc gan nedrīkstētu skārt meiteni līdz galam manas rokas, ja tās drīkstējušas celt ieroci kaujai vai nonāvēt?

«Mēsli vien būs no tās iešanas,» Konrāds rūc, uzmezdams man līdzcietīgu skatu, bet tad viņa mazās acis ieplēšas pla­tas, jo durvis atveras vaļā un Vilnis steigā ieklūp istaba, steidzas uz mūsu pusi, lēkdams uz grīdas sēdošiem strēl­niekiem pāri, nelikdamies zinis gar viņu lādēšanas un rūk­šanu.

«Artūr, laimes bērns,» viņš aizelsies saka, grābdams mani aiz pleciem un sākdams purināt, «rotnieks ir zelta zēns un atļāva tev laisties uz Rīgu! Varēsi tur gurķoties šodien un rīt un tāpēc tūliņ vāc kopā pekeles, un steigsimies uz staciju!»

«Ko!? Vai tad tu arī?» brīnās Konrāds, kas aiz pārstei­guma tikko var parunāt.

«Nu kā tad citādi? Ko tāds saimniekdēliņš zina no Rigas? Var vēl noklīst uz neceļiem,» Vilnis smejas, un smejos arī es, jo sen man nav bijusi tik līksma sirds.

Konrāds no dusmām paliek bāls un spļaudās, bet Vilnis sāk stāstīt par savu gājienu pie rotas komandiera.

«Eju iekšā, situ kopā papēžus, lai klaudz un skan, un klāju vaļā: jūsu labdzimtība, tā un tā. Rotnieks jau taisās dzīt mani ārā, tad paliek domīgs un saka: labs ir, lai strēlnieks Vanags līdz rītvakaram padzīvojas pa Rīgu, jo viņš ir vecā Vanaga dēls, un feldfēbeļa labā esmu gatavs darīt visu. Es vēl neeju prom un sāku melot, ka mēs esam veci radi un jau­nības draugi, kas vienmēr svētījuši kopā savas dzimšanas dienas, ka tu maz pazīsti Rīgu, ka, vienam braucot, var tev gadīties kāda nelaime, un pūšu tik ilgi, līdz rotnieks sūta mani pie velna. Es sasitu papēžus un saku: klausos, bet vai tomēr nedrīkstētu iet pie tās velna ekselences caur Rīgu? Virsleitnants pasmejas un saka: nu labi, brauc arī tu, bet pēc atgriešanās nostāvēsi par to ekselenci divas stundas zem šautenes.»

X IVMatīsielas istabiņā mēs apvelkam baltus kreklus, nospod­

rinām zābakus, un dzīvokļa saimniece iztīra mūsu drēbes no traipiem, kurus atstājuši dubļi, kvēpi un asinis. Tad mēs ejam katrs uz savu pusi, norunājuši vakarā turpat satikties.

Es steidzos uz Tērbatas ielu, un ar katru soli, kas ved tuvāk Mirdzas tēva namam, sāk straujāk sisties man sirds, virs kuras vēl kvēl zariņš no manas līgavas mirtes. Asinis līksmi zvana, un viņu zvanīšanā es dzirdu:

«Tagad tu redzēsi savu meiteni.»Beidzot es esmu pie arhitekta Kauliņa nama, kāpju augšā,

zvanu, un mani ielaiž kalpone, sacīdama, ka jaunkundze nupat ceļoties augšā no gultas un lūdz uzgaidīt.

Ir tepat jau pusdienas laiks, un es gribu apvaicāties, kas Mirdzai vainas, bet kalpone jau aizsteigusies projām, atstā­dama mani vienu uzgaidāmā istabā.

Es sāku šķirstīt žurnālus un avīžlapas, bet ilustrācijas dejo acu priekšā, un burtu ņirbēšanā nekā nevar saburtot.

Arvienu skanīgāk šķind manu asiņu ķēdes, es manu galvā un locekļos saldu noreibumu, un maiga mulsuma pilna man sirds.

Jautrs iesauciens kaut kur aiz trijām istabām, žigla rīt- kurpīšu dipoņa nāk arvienu tuvāk, aizkari atskrien vaļā, un Mirdza metas man pretim, vij rokas ap kaklu, skūpsta lūpas un vaigus, un no visa viņas mazā, siltā ķermeņa, kas drebē­dams spiežas klātu manam kareivja mētelim, nāk savādas, asinis un galvu mulsinošas smaržas un pūdera aromāts.

Viņa nospiež mani krēslā, lec klēpī, atpogā šineli, glauž galviņu pie blūzes, tai vietā, kur smaržo mirtes zariņš un

aukainos joņos sitas sirds, — skūpsta strēlnieku nozīmi un smaida, un smejas, — atkal ceļ augšup sejiņu, sniedz lūpas, kas ir asinssarkanas, bet acis, kurās mirdz asaru valgums, apvilktas tumšiem lokiem, — skropstas kļuvušas dīvaini garas, un melnākas un izliektākas palikušas pa neredzēšanās laiku manas meitenes uzacis.

Acu zīlēs tomēr blāzmo tas pats meitenīgais maigums, kas savaldzināja manu sirdi šopavasar, un, manīdams viņās savu atspīdumu, es sāku strauji skūpstīt meitenes pusvērtās lūpas un sīkos plecus, kurus atsedzis vaļā atslīdējušais rīta tērps, — un cieši velku sev klāt mazo augumu, kas dreb un ļaujas, pilns gultas un asiņu siltuma, un jūtu krūtīs, rokās kaislu drebēšanu.

Ašāka kļūst elpa, karstāki mijas skūpsti, no kuriem notrīs sirds un lūpas maigi sāp. Tad es paceļu Mirdzu uz rokām, — viņa viegla ka taurenītis, — un eju uz aizkaru pusi . . .

Mirdzas istabā logā jau manāms novakara tuvošanās pelēkums, kad slābaniskas kļūst mums rokas, pagurušas no skavām, un ķermeņus pārņem mīlas nogurums.

Es guļu, skatīdamies griestos, kur lido smaidošs amorets, taisīdamies šaut lejup zelta bultu, un klausos, kā beidz ban­got un atšalc manas asinis. Aizmirsušies biedri un fronte, mātes nāve un solījums to atriebt neienāk prātā, un tēvu neatceros vairs. Viss slinkas laimes pilns, es vēlos tikai vie­nu: kaut šai tīksmīgajai labsajūtai nepienāktu gals.

Istaba pilna krēslas un rožaina maiguma, ko staro sar­kanu un baltu ziedu vijas, locīdamās gar sienām un vērda­mās uz mums no tapetēm. Nedzird ne mazākā trokšņa, valda skanīgs klusums, kurā es manu meitenes sirds pukstē­šanu, jūtu, kā sitas mana, un kaisles pilns, mulsinošs un reizē maigs bez gala ir parfimaromāts, ko dvašo siltais ista­bas gaiss.

Meitene guļ pievērtiem acu plakstiņiem, — un matu cirtas izirušas pa spilvenvirsu, apņemdamas sejiņu ar tumšu vai­nagu, — un lūpas viņai sarkanas, kā durkļa cirsta brūce. Tumšie loki ap acīm kļuvuši krēslā vēl melnāki, un uz vai­dziņiem jau samanāmas savādas vītuma pēdas, un sirdī man smeldz asa sāpe, kļūst bezgala skumji, gribas raudāt, un es nezinu, kāpēc.

Atkal es veros meitenes sejā, noliecies pār viņu un juzdams viņas mutes siltumu un kluso elpošanu.

Meitenīgais acu mirdzums paslēpies zem nogurušiem plak­stiņiem un izkrāsotām skropstām, un plakstu grumbiņās un degunkaktos saredzamas pēdas, ko atstājis pūders un krēms. Un ap lūpām, kas kvēl asinssarkanas, es redzu svešus kaislus vaibstus, un man pat liekas, ka viņos pavīdēja izlaidīgs un netikls smaids.

Un tomēr — tā ir mana meitene, kas nesen drebēja vēl manās skavās, — viņu glāstīja nevis zēna, bet kareivja ro­kas, — tā atļāvās man visa, — elsodama teica, ka gaidījusi tikai mani vienu un domājusi par mani raudošās naktīs, kad vējš vaimanā aiz rūtīm un vientulīgiem gulētājiem nenāk miegs.

Tā ir tā pati mazā meitene, kas pavasara agrumā staigāja ar mani roku rokā zem pumpurpilnām liepām, kas taisījās tāpat plaukt un lapot kā mūsu dvēseles.

«Biju piegurusi,» viņa smejas, likdama siltās rociņas man ap kaklu, un no šī pieskāriena aizskrien nebūtībā visas ma­nas skumjas, gaist savādais nemiers un atkal top viegla sirds. Maigais acu atmirdzums, no kura metas gaišāka visa meitenes seja, izdzēš no viņas svešos vaibstus, ko radījis šķiršanās laiks, apēno vītuma pēdas, no kurām nepaliek ne miņas, un manas aizdomas izklīst kā migla, ko sākuši kliedēt saulstari.

Karstas apmulsuma trīsas taisās pārņemt mani no jauna, kad Mirdzas lūpas sāk staigāt man pa vaigu, un tad viņa glaužas klāt un lūdz stāstīt par Slokas kauju.

Es paklausu, un, sekojot mūsu rotas gājienam pāri dubļu un miroņu laukiem, tai pusvērtās paliek lūpas, bāl vaigi un lielākas kļūst acis. Aizturējusi elpu, viņa iet man līdz pa cīņas lauku, dzird kaujas klaigas, redz ūdens paltis, kas ir paliku-1 šas sarkanas no asinīm, — dzird durkļu šķindēšanu, asme­nim sitoties pret asmeni, mana ložmetēju balsis, šauteņu ner­vozo sprakstoņu, un nodreb viss, kad plosīdamas vēderus un krūtis, sprāgst rokas granatas.

74

Es stāstu, brīžiem man pašam pietrūkst elpas un aizraujas balss, un tad viņa ņem savos siltajos pirkstos manas zēna rokas, kas spalvaskāta un liniāla vietā ņēmušas šauteni, — sāk skūpstīt plaukstas, un man liekas, ka šie skūpsti mazgā viņas tīras un nodzēš asiņu traipus, kas gan palikuši acīm neredzami, bet bija tomēr atnākuši man no kaujas lauka līdz.

Tad viņas pirkstiņi atlaižas no manām plaukstām, sākdami kā sendienās staigāt pa seju. Viņi skar man lūpas, glāsta pieri un kavējas pie acu plakstiņiem, un ir silti un rožaini maigi kā salidojis dūju pulks.

Es apklustu, skatīdamies griestos caur pirkstiņiem, kas paijā manus vaigus, un no griestu rozes vidus uz mums no­raugās smaidošs zēns, taisīdamies šaut zelta bultu. Kaisli smaržo rozes, šūpodamās uz sienām, sarkanas un baltas, un gaiss šķiet viņu saldās elpas pilns.

Atkal mums savijas rokas, mulst sirdis un deg lūpas, un Mirdza glauž galviņu pie mana pleca, — sejiņa visa pietvī­kusi, — un ap lūpām tai kavējas smaids.

Tad viņa satrūkstas, paskatās rokas pulkstenī un saka:«Jācelas, papus tūliņ nāks mājās. Šovakar braucam uz

Cēsīm mammu apciemot.»Mirdza piecejas, sākdama pie tualetes spoguļa sakārtot

matus, kas tai plūst pāri sīkajiem meitenes pleciem, un sirdī man atkal iezogas skumjas, un paliek kaut kā žēl, ko es ne­zinu vārdā saukt.. «Kad tu atkal atnāksi?» viņa vaicā, dzēsdama ar pūdera slotiņu nost no sejas manu skūpstu pēdas, un dungo kādu dzirdētu romances melodiju, neskatīdamās atpakaļ, un krūtīs man deg sāpju smeldze.

«Nezinu,» es saku — balss skan mazliet dobji. «Rītu man jābūt atpakaļ rotā.»

«Žēl,» viņa nopūšas, atgriezdamās pie manis un apsēžas uz gultas malas, bet domas tai aizklīdušas kaut kur projām, uz Tupām pavīd un atkal izgaist savāds tīksmīgs,. sapņains smaids, un sāpes, ko es tagad jūtu krūtīs, nespēj aizdzīt M ir­dzas pirksti, atkal sākdami slīdēt man pa seju,jo es redzu, viņas domas kavējas citur.

«Man arī jāceļas,» es' saku, sakodis zobus un cenzdamies izlikties vēsi mierīgs.

Mirdza ātri noskūpsta man vaigu, un es sāku vilkt plecos mēteli.

«Raksti, kad atkal būsi Rīgā, lai zinu sagaidīt,» viņa teic, arī palikdama skumja, — tīksmīgais smaids tai aizbēdzis no lūpām, un acīm ir tas pats senais, maigi meitenīgais at- mirdzums.

Sirds man sažņaudzas saldās sāpēs, klusāki smeldz krū­tis, rokas skaujas apkārt meitenes augumam, un es aizveru acis, lai ciešāki ieelpotu viņas matu smaržu un atcerē to aiz­nestu uz tranšejām un dubļu laukiem sev līdzi.

«Neaizmirsti mani,» viņa čukst, un es paceļu galvu, — acis vēl reizi skrien pāri istabai, un kāda balss man ne­dzirdami saka: paliec vēl mazu brītiņu, jo nevar zināt, vai tu te atgriezīsies vairs.

Klīzdamas pāri sarkanām un baltām rozēm, kas aug uz sienu tapetēm, acis man apstājas pie tualetes spoguļa, kurā ir saskatāmi mūsu augumi, — slīd lejup, un tad es palaižu meiteni vaļā, un eju klāt spoguļa galdiņam, lai apskatītu tur pamanītās fotogrāfijas.

No vienas raugās pretim Valda Lejiņa nekaunīgi jautrās acis, kuru dēļ tam skrēja pakaļ daudzas ģimnāzistes. Es ņemu to rokā, atceros nicīgo Lejiņa smīnu un viņa zoboša­nos, ka kādam tak esot jāuztur mūsu skolas reputācija mei­teņu acīs, ja citiem neatliekot priekš tādām lietām vaļas, un galvā man saskrien greizsirdības vilnis. Ar brīvo roku atvairīdams Mirdzu, kas grib man izraut fotogrāfiju, es ap­griežu Lejiņa attēlu uz otru pusi un lasu: «Meitenei ar blāz­motām acīm. V. L,»i . ļ d u l .nīSiaķodis zobus, es nosviežu skolas biedra ģīmetni uz gal-

tveru citu, un tā man rāda jātnieku pulka virsnieku, rrļeiiļām Ūsiņām un austrumnieka seju, un attēla muguras py,sē uzrakstīts: «Dorogoi Mirdzočke v pamjaķ nezabvennich čašpv sčastja, korņet kņaz Šervašidze.», «Nekas, stalts kavalieris,» es saku, cenzdamies runāt iro­

niski vēsi, bet balss skan piesmakusi.

«Neesi tik ļauns,» Mirdza lūdzas, aplikdama man roku ap kaklu un glauzdamās klāt, «tas jau sen prom, septembrī aiz­brauca uz fronti. Tikai pāris reizes tikāmies, — nekā tāda nebija, tici man,» viņa steidzīgi runā, bet vairās skatīties man acīs.

«Bleķis,» es rupji nosaku, pats nemanīdams, ka man pie­lipis pašpuiku žargons, «nepūt niekus un nemelo; nav jau nekas, un es jūtos paglaimots, ka man bijis dižciltīgs priekš­tecis. Turpmāk gan ieteicu meklēt pielūdzējus starp vācu ba­roniem un krievu grāfiem, jo kaukāziešu kņazam tikpat lēta cena kā poļu šļahtičam: pērnruden divi pani klīda apkārt pa mūsu pagastu, kulstīdami linus, un nobučoja manam tēvam abas rokas, dabūjuši virs algas tiesas vēl pa divdesmit kapeikām dzeramnaudas.»

«Neāksties,» Mirdza sapīkusi iesaucas, izraudama kņaza fotogrāfiju un grūzdama mani prom no galdiņa.

Tad viņa atjēdzas, atkal top maiga, noglāsta man plecu un čukst:

«Neesi tik ļauns, tici man.»«Es neesmu ļauns, bet gribu zināt, ar ko tu saejies,» iz­

dabūju pār lūpām, valdīdams elsas, bet balss skan cieti un skarbi, un rokas, maldīdamās starp kārbiņām, flakoniem un pudelītēm, satver un ceļ klāt pie acīm trešo seju.

Tā ir jau padzīvojusi, kuplām ūsām un resniem vaigiem, līku ērgļa degunu, un no uzraksta redzams, ka vaigu, līkā deguna un ūsu īpašnieks ir kara inženieris Korsakovs.

Es nosviežu viņu uz grīdas, grūžu Mirdzu prom un metos uz durvju pusi, juzdams, ka man jābēg, ka citādi es tūliņ ļaušu asarām un dūrēm vaļu. Uztraukumā nevaru atrast durvju rokturi, speru viņas ar kāju, — tās dārdēdamas atsprāgst vaļā, — skrienu cauri viesistabai, — tad man zā­baks sapinas tepiķī, un es klūpu gandrīz nogāzdamies zemē un tikko paspēdams noturēties pie krēsla, kas pagadījies tuvumā.

«Artūr, Artūr,» izmisusi kaut kur sauc Mirdzas balss, — un man sāk drebēt rokas, un sirdī iesitas asa žēluma vilnis. Rokas krampjaini sažņaudz krēsla atzveltni, es manu ceļ­galos gurdu drebēšanu, un tad man no mugurpuses apvijas ap pleciem kailas rokas, pieglaužas mazs meitenes augums, un salda un skumja balss ieskanas pie vaiga:

«Mīļais muļķa zēn,» Mirdza čukst, griezdama plaukstām sev pretim manu seju, — skūpsts apdedzina muti, kas tikko runājusi dusmu vārdus, un izmisis es skauju meiteni, kā baidīdamies zaudēt mūža laimi, bet sirdī man reizē skumji, reizē saldi, gribas smieties un būt jautram, bet dvēsele dreb kā raudu trīsās, un kaut kā ir ļoti žēl.

«Neaizmirsti mani, tici, ka mīlu tikai tevi vien,» — man vēl skan ausīs Mirdzas vārdi, kad esmu izgājis uz ielas, un apkārt ņudz gājēju pūļa steidzīgums. Es eju viņiem līdz, mehāniski sveicinādams pretimnācējus virsniekus, un krūtīs man deg sāpju smeldze, un no mikluma, kas sakāpis ārā no plakstiņiem kļuvis neskaidrs manu acu skats.

Tad es esmu Matīsielas istabiņā, kur mani apņem skolas gadu atmiņas, — no kumodes raugās māte, un uz lūpām tai vīd sēri laipns smaids.

Es paņemu mātes ģīmetni rokās, spiežu pie vaiga, un man liekas, ka maiga, mīļa roka glāsta seju, — asins naida ban­gas atkal sāk šalkt asinīs, un viņu šalkšana kā karsts dien­dusas vējš izžāvē no acīm saskrējušo miklumu, apslāpē raudas, un klusākas paliek sāpes, kurās mokas zēna sirds.

«Nekā man vairs nava,» es sevi mierinu, «ne līgavas, ne mātes, māju, — visu atņēmis karš. Man nav ko zaudēt, tagad viss var nākt. Varbūt nemaz nav tik ļauni, ja cilvēkam vairs nav ko pazaudēt un viņš var salti vērot visas zemes lietas, skatīdamies uz tām caur šautenes tēmēkli.»

Sāpes tomēr dedzina krūtis. Ar plaukstas pieskārienu lūko­dams aizdzīt atgriezušos sirds grūtumu, es skaru blūzes kabatu, un kaut kas klusi, tikko samanāmi, nodreb zem ma­niem pirkstiem.

Es ņemu viņos mirtes zariņu, no kura ieviļņo sejā skumjš aromāts, pilns vītuma smaržas, sēru atmiņu. Sīkās lapiņas nokaltušas, lēni raisās vaļā, birst lejup, uz ceļgaliem un grī­das. Es noskatos lapiņu lidojumam pakaļ, un man liekas, ka

75

zariņam līdzi sairst mana laime, un paliek tikai sērīgais at­miņu aromāts.

Istabiņas kaktu ēnas k|uvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.

Durvis veras vaļā, svilpodams iesteidzas Vilnis. Viņš uz­griež gaismas podziņu, tumsa aizbēg, paslēpdamās aiz loga, un, vērodams drauga seju, es redzu, ka tam labsajūtas un tīksmīguma pilna sirds.

«Skat nu, es domāju, ka tu vēl ciemojies pie brūtes,» viņš teic, iedams klāt. Tad mana mirtes lapiņas, kas sabirušas uz grīdas, paskatās uz kailo zariņu, kurš palicis man pirk­stos, kļūst kluss, glāstīdams aizskar manu plecu un sejā tam izgaisis jautrais smīns.

«Artūr, saņemies un nenokar galvu,» viņš līdzcietīgi saka, un es manu Viļņa balsī dziļu maigumu. «Kā arī nesāpētu sirds, neļauj citiem to manīt, ej paceltu galvu un izliecies, ka tev viss vienalga, vienmēr jautrs prāts. Tad tam ticēs visi, un galu galā noticēsi pats.»

«Nenokar galvu,» Vilnis atkārto, aplikdams man roku ap pleciem, «tu tak neesi vairs puika, bet strēlnieks, un kareivji neraud skuķu dēļ, — tādas mantas pilna visa Rīga. Izlaid vienu no rokām, griezies apkārt, — viņās labprāt iekritīs cita. Kara laikā meitenes ir viegli ņemamas un ātri zūdoša manta, ko tev lūko nocelt citi, un muļķis būs tas strēlnieks, kam skuķu dēļ ilgi sāpēs sirds.»

«Galvu augšā,» Vilnis nebeidz mani mierināt, «un iesim bumbulēt pa Rīgu, jo tādēļ jau tevi laida šurp. Nīkdams viens šitādā melnumā, tu pārkāp disciplīnu un māni rotas koman­dieri, kas ir zelta zēns: viņš vēlēja tev jautri nosvinēt dzim­šanas dienu, bet tu sēdi tumsā un dīc.»

«Nemaz nedīcu,» es sāku taisnoties un cenšos smaidīt, un manu, ka paliek vieglāka sirds.

«Vienalga, ja nedīci, tad tūliņ būtu rāvis vaļā: labi, ka laikā atšļūcu,» — Vilnis smejas un piecēlies izstaipa locek­ļus.

«Iesim,» viņš mudina.Es apvelku mēteli un eju pie saimnieces palūgt vārtu atslē­

gu.Istabiņas durvis aizkrīt cieti, mēs dodamies pa trepju

tumsu lejā, un Vilnis dungo savu iemīļoto marseljēzas mel­diju.

Ielas ir tumšas, un tikai retos logos sarkani margo aiz­segtas ugunis: pilsētai nesen laidies pāri cepelīns, un koman­dants steidzies gādāt, lai ik vakarus pār Rīgu nolaistos melna, lukturu un logu neapgaismota nakts.

Tumsa melna un drēgna, pilna soļu klabēšanas, klusu valodu un apspiestu smieklu, kaut pašus gājējus pamana, tikai uzgrūžoties viņiem virsū un jūtot svešu dvašu, kurai bieži nāk līdzi šņabja smaka vai parfīma aromāts.

«Smalka vien publika, — aizmugures varoņi un meitas,» Vilnis teic, aptverdams manu elkoni. «Ej tik droši, — tādā tumsā neviens žandarms nevar redzēt, vai tev uz pleciem zemhuzāra vai vienkārša strēlnieka pagons.»

Mēs izejam uz bulvāra, un kaut gan viņa liepām vairs nav lapu, tak soļus, smieklus un valodas zem zariem mana vēl biežāki kā bulvāra malās. Šad tad atmirdz un ātri nodziest kabatas laternas uguntiņas, un mazo gaismas loku atmirdzu- mā, kas parasti tēmēti pretimnācēju sejām, gadās saskatīt sarkanas lūpas un nedabīgi melnas uzacis.

Tā ir nakts publika, kas te staigā. Sevišķi daudz viņas iepretim apgabaltiesai un pie katedrāles, un neviļus nāk prātā kaut kur lasīts vecmodīgs paradokss, ka noziegums meklējot tiesas, izlaidība baznīcas tuvumu.

«Redz, redz, kā zibeņo,» Vilnis ņirgājas, mādams uz ugun­tiņu pusi, «ar uguni meklē cits citu rokā,» un tad mums sāk dipot blakus viegli soļi, piesmakusi balss lūdz papirosu, un sievietes svārku čaukstoņa taisās iet līdz.

«Atšujies, jaunkundzi» Vilnis saka, un svārku čaukstē­šana aizšalc pa labi, kur tumsā tikko samanāmi ceļas pret debesīm kailie bulvāra liepu augumi.

Bulvāris ir galā, un mēs ieejam Vecrīgā, kurā vēl melnāka nakts tumsa. Nevar vairs saredzēt, kur beidzas iela, kur ir

trotuārs un kur sākas māju sienas. Tikai augstu virs galvas mana pagaišāku strīpu, tās ir debesis, pa kurām staigā tumši mākoņu bataljoni, retumis atsegdami vāji mirdzošās zvaig­znes, un ielas te izlietas kā bezdibeņa akas, gar kuru drēgna­jām sienām nav iespējams augšup tikt.

Retie mākoņu logi nedzirdami aizkrīt ciet, paliek pavisam tumšs, un atkal sāk birt sejā aukstas lāses. Vējš rausta gra­bošās izkārtnes, to čīkstoņā manāmas izmisušas raudas, un visās malās dzird jumtu dārdēšanu, šalc novadcaurules, un lietus ūdens skalojas ap mūsu kājām.

Visu to apņem lietus čalošana, vēja vaimanas un melna tumsa, kuras dvašā manāma trūdu smaka. Pavārtēs un pa­žobelēs dzird ļauni brēcošās kaķu balsis, pilnas velnišķīga naida, un vēl melnāka un bez cerības šķiet palikusi veļu nakts, kurā staigā pa ielām un zem bulvārliepam pulks dzīvu miroņu.

Kādā šķērsielā Vilnis apstājas un, ar kāju sameklējis nakts melnumā neredzamo trepju kāpnes, sāk doties lejā, aiz rokas mani vilkdams līdz. Tad viņš piegrabina pie zemām durvīm, un mēs sākam klausīties.

Pēc brītiņa durvīs iekaucas atslēga, un laternas spožumā, kas apžilbina acis, es varu samanīt, ka slēdzējam pasirma bārda.

Vilnis kaut ko klusi čukst, piespiezdams sev pirkstu pie kakla, un drūmais vecis rūkdams pazūd aiz durvīm, tās aiz­cirzdams ciet.

Viss atkal paliek tumšs, un nakts melnumā mana tikai lietus balsis, kaķu kaislās raudas un drēgno trūdu smaku.

«Iesim, viņš tak vairs nenāks atpakaļ,» es klusi saku V il­nim, jo kopš veča pazušanas šķiet aizgājusi vesela mūžība.

«Nāks,» Vilnis tikpat klusi atbild, «labāk laikus dod naudu šurp.»

Es sniedzu savu maku, kļūst sadzirdami šļūcoši un smagi soļi, īgna ņurdēšana, un no jauna kauc atslēga, atkal vēr­dama durvis, no kurām izstiepjas roka ar atvērtu sauju.

Vilnis iemet viņā naudaszīmi, un roka pazūd, lai pēc mir­kļa parādītos no jauna. Viņa noliek uz kāpju malas kaut ko skanīgu, pati pazuzdama aiz durvīm, un Vilnis, pieliecies un atkal izstiepdamies taisns, saka, sniegdams pudeli:

«Bāz bikškabatā, ne šinelī, ka neizkrīt.»«Cik pavisam ir?»«Tikai trīs,» Vilnis nopūšas, atdodams man naudas maku,

«toties laba manta: tokajietis, salds kā sīrups, un skuķiem vareni iet pie sirds. Pats redzēsi.»

Atkal mēs ejam pa tumsu un lietu, slideni palikuši trotuāri, glums ir akmeņbruģis, un tad Vilnis paliek stāvot un sāk meklēt pa kabatām atslēgu.

«Ļoļa pati iedeva, kad apsolījos atnākt ciemos un atvest vēl kādu draugu līdz, ko paamizēties jaunākām māsām, Oļai un Ellai. Feini skuķi.»

Atslēga noskrapst durvīs, kuras Vilnis nesteigdamies aiz­slēdz cieti, un tad mēs sākam kāpt augšā pa trepēm, un kāpju skaitam nav samanāms gals.

«Tūliņ būs,» čukst Vilnis, uzvilkdams sērkociņu, «dzīvo pašos bēniņos. Māte viņgad nomirusi, tēvs iet pa nakti strā­dāt maiznīcā, meičas paliek vienas, grēks būtu nenākt viņas apciemot. Vasarā iepazinos ar Ļoļu kādā ballītē, un vadī­dams mājās, paliku līdz rīta ausmai.»

Vilnis ceļ gaisā sērkociņu, vēro dzīvokļu durvis un meklē īstās, jo kāpju laukumiņā iznāk veselas trīs. Tad viņš pa­ietas pa kreisi, griež zvana pogu, un kaut kur tuvu klusi iekliedzas zvaniņš, kam tūliņ atsaucas jautras sieviešu bal­sis un skrejoši soļi. Aiz durvīm nožvakst ķēde, pašas tās atveras pusvirus, un spraugā parādās tumšmatainas meite­nes galva, smejošām lūpām un pārgalvīgām acīm.

«Šoreiz labvakar,» saka Vilnis, pats vērdams durvis plaši vaļā, un es ceļu roku sveicienam.

«Labvakar,» smaida durvju vērēja, un uzmet man pētošu skatu. Tad viņai sprūk vaļā smiekli:

«Kā jūs tādā tumsā varējāt sameklēt ceļu uz mūsiīciH# jām? Vai nesametās bail no kaķu ņaudēšanas? Tie astaiņi jau te staigā naktīs veseliem bataljoniem,» meitene čaJoj kāpdamās atpakaļ, jo Vilnis to saķēris aiz rokas un grasās vilkt sev klāt. Mēs viņai sekojam, un no priekšnama iekļūs^

76

tam nelielā istabiņā, kurai ar mazu sienals apsegu aizsegts vienīgais logs.

Istabiņā deg vecmodīga lampa ar zaļu kupolu; stūri ir spogulis, vidū galds, uz kura Vilnis tūliņ uzliek līdznestās pudeles, un pie galda, ar ceļgaliem uz čikstošiem vlniešu krēsliem, un elkoņiem balstīdamies uz galda malas, smie­damās skatās mums sejās divas meitenes, kuru kopvecums nevar būt lielāks par trīsdesmit un pieciem gadiem.

Vienai, druknākai, ir tumši mati, tāpat'Jcā durvju vērējai. Otra ir bāla gaišmate, bet visām trim pārgalvīgas acis, ka mūsu priekšā apstājusi galdu mūsu trijotne.

Es piebiedroju Viļņa uzliktām vīna pudelēm savu, un gaiš­mate priecīgi iekliedzas, sasizdama rokas:

«Mīļie, kas te turēs līdzi, tas ies četrrāpus!» Druknā tumš­mate parāda māsai mēli, un pie tās pašas reizes zagšus ap­laiza sev lūpas, kas kvēl tumšsarkanas kā pārbriedušas ķiršogas.

«Bleķis,» atsaka Vilnis, «kas te ko dzert? Trīs vien pude­les! Ja citiem negaršos, mēs ar Ļoļu izdzersim divi vien,» viņš noteica, atsēzdamies pie galda stūra.

«Nu, bērni, — viena pēc glāzītēm, otra pēc korķvelkamā, un trešā lai kavē laiku manam draugam, kas atnācis ciemos ar bēdīgu sirdi, bet citādi ir lāga zēns.»

Tumšmate izspurdz pa durvīm, bālā meitene paliek pie galda un, nepiegriezdama man vērību, veras Vilnī lielām acīm.

Tad visi esam atkal kopā, meitenes atnesušas mājas cepu­mus, un mēs sākam dzīrot. Tokajietis brūngani kvēlo glāzēs un meitenēm jau ir kļuvuši sārti vaigi, kad Vilnis, piegājis pie kumodes, paņem mandolīnu.

«Bez mūzikas nav nekāda ballīte,» viņš teic, atkal uzmez­damies galda stūrim un sākdams trinkšķināt instrumenta stigas.

Viņš sāk spēlēt klusi sēru meldiju, un lielacainā gaišmate, nenovērsdama skatu no spēlētāja sejas, dungo mandolīnas melodiju līdz.

«Ļoļa, neskaties Viļņa kungā tik nāvīgām acīm,» teic tumš­matainā māsa, kas bija skrējusi mums durvis vērt. «Sāks vēl domāt, ka esi viņā no tiesas iemīlējusies, un paliks lepns.»

Vilnis spēlēdams papurina galvu, gaišmate neatbild, un trešā, kurai apaļa seja un resnas matu pīnes, labsirdīgi ieminas:

«Viņš tak saka, ka visu laiku bijis tev uzticīgs.»«Tu domā, es šim ticu?» Ļoļa atcērt, un Vilnis, tālāk spē­

lēdams, sataisījis vēl nevainīgāku seju, un izskatās pavi­sam svēts.

Gaišmatei pazema un kaisla balss, sērīgi skan mandolī­nas stīgas, un tad man piepeši iesmeldzās sirds.

«Šo pašu salkano krievu romanci dungoja arī Mirdza, stā­vēdama pie spoguļa, kad tikko bija izirušas mūsu skavas un ap lūpām tai rotājās tīksmlgs smaids.

«Izmjena, zabita ļjubov,» ar čigānisku, mākslotu piesma- kumu, dzied gaišmate, skatīdamās Vilni lielām acīm, un tad spēlētājs pēkšņi beidz spēlēt un uzmet uz galda savu instru­mentu.

«Tādā koncertā es nepiedalos,» viņš nosaka, mādams ar galvu uz loga pusi, un, sākdami klausīties nakts skaņās, mēs dzirdam raudulīgos vēja aurus, jumtu dārdēšanu un griezīgi brēcošās kaķu vaimanas.

«Kas tagad nedzers, nebūs draugs,» Vilnis iesaucas, pa­ķerdams vīna glāzi, un mēs dzeram līdz.

Tokajietis iesit galvā jaunu noreibuma vilni, kas aizšūpo bēdas, un lēni beidz skumt mana sirds.

«Oļa, kā tev patīk Artūrs?» Vilnis vaicā druknajai tumš­matei, kurai apaļa seja un labsirdīgas acis.

«Nekas nekait,» viņa smiedamās atbild, uzmezdama man laipnu skatu. «Tikai par daudz kluss, un nemaz nesaka, kas vainas.»U '.o ī '1 | _ _«Laikam ta pati vecā mīlestība,» smejas Ella, un vaigu galos tai ievelkas smieklu bedrītes. .

«Tā jau ir tā lieta,» Vilnis svinīgā balsī apstiprina, «un tāpēc es ari vedu viņu šurp. Sak, varbūt kādai sirds patla­ban brīva un zēnam izdodama. Nu, atzīstieties, meitenes!» viņš uzstāja, sākdams runāt stingrā instruktora tonī un

smīnēdams paskatās uz gaišmates pusi, kurai lepna, bāla seja un kaisla balss.

Ella smejas, Oļa labsirdīgi smaida, un es jūtu, ka esmu nosarcis.

«No manis laikam gan neiznāks žēlsirdīgā māsa,» Ella spurdz, un Vilnis, imitēdams Salas rāmi stingro balsi, gausi nosaka:

«Neiznāks gan: esi par aušīgu un skaļu, un ievainotām sirdīm tādas lietas nepatīk. Ļoļa ir aizņemta, un tātad tā lieta skaidrāka par skaidru: Artūram jāmīl :Oļa, un Oļai jābūt viņam uzticīgai, vismaz līdz tai dienat, kad mēs atkal atšļuksim uz Rīgu un nāksim jūs apciemot.»

Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes, un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.

«Tagad jūs varat skūpstīties arī citu klātbūtnē. Protams, atskaitot papu un pārējo priekšniecību.»

Oļa smaida, māsas aplaudē, un man pašam kļuvis jautrs prāts.

Mēs dzeram atkal, un jūtam saldu noreibumu galvās un locekļos. Ella smejas arvien skaļāk, kaut apgalvo, ka viņai nākot raudas, kā jau bez puiša palikušam meitēnam. Ļoļa iesēdusies Vilnim klēpi un aplikusi rokas tam ap kaklu. Viņi skūpstās un dzer abi no vienas glāzes.

Man glaužas pie pleca druknais Oļas augums, seju glāsta viņas labsirdīgo, smaidošo acu skats. Es aizmirstu savas bēdas un velku Oļu sev klāt. Meitene, viegli pretodamās, ļau­jas, — turpat pie maniem redzokļiem sāk blāzmot viņas acis, kas tagad liekas dzelmaini dziļas un pavisam melnas. Lūpas tai pilnīgas un tumšsarkanas, kā ķiršogas, kuras ieraugot lielākas kļūst slāpes un miera nedod veldzes alka.

Es skūpstu karsto Oļas muti, juzdams viņas apaļā vai­dziņa siltumu pie sava vaiga, un saldu gurdenumu locekļos. Deniņos mana līksmu asins zvanīšanu, un tikai sirdī kaut kas vēl raud un elso nedzirdami klusi.

Ļoļas bālā sejiņa kļuvusi sārtāka, un no tās izdzisušas skumjas. Lūpas viņai deg un kvēlo. Vilnis skūpsta kaklu, kaut ko ausī čukstēdams, un meitenei ir valgas, noreibušas acis.

Tad mēs esam palikuši tikai trīs, — Ella beigusi smiet un jūtas viena. Viņa pieceļas, iet pie kumodes spoguļa, sāk sa­pīt atrisušās bizes, un no sejas atspīduma ir nomanāms, ka viņai smeldz vientulības apziņa un skūpstu tuvums saban­gojis asinis.

«Vai sāp vēl sirds?» Oļa klusi vaicā, un viņas lūpas tau­jādamas staigā man pa vaigu, apstājas, nodreb un gaida atbildi.

«Nē, vairs nē,» es atbildu vēl klusāk, un šai mirklī tas ir tiesa, jo negribas iet projām, un jumta dzīvoklītis pilns omu­lības siltuma, un to vārdiem netveramo, maigo, mulsinošo aromu, kāds dvašo jaunu meiteņu istabās.

Nemanot skrien laiks, un, kad Ella ieminas, ka tēvs drīz nākšot mājās, Oļa sapīkst, negrib māsai ticēt un velk pie acīm manu roku ar visu sprādzes pulksteni.

Tiešām, ir jau pāri četriem, un tātad pats pēdējais laiks iet projām, ja negribam satikties ar meiteņu tēvu, kas, sprie­žot pēc Oļas stāstījuma, ir dusmās ātrs vīrs.

To, liekas, zin arī Vilnis, kas piepeši atkal ierodas istabiņā. Viņš klusi kaut ko dungo, bet izskatās miegains, un nesaka, kur bijis.

Mēs sākam atvadīties. Ļoļas nav nekur, Oļa pavada mūs līdz durvīm un, sniedzot roku, uzmet man skumju skatu, bet Ella iet pa trepēm lejā, pavadīdama līdz vārtiem, lai uznestu atpakaļ atslēgu.

Atkal mūs apņem melna tumsa, sejās sitas lietus un kūsto­ša sniega pūkas. Čīkst izkārtnes, vējš rībina skārda jumtus, un ūdens čalo novadcaurulēs. Viņš skalojas arī pa trotuā­riem, un paglumi, kā upes oļi, ir palikuši ielu bruģa akmeņi.

Lēni mēs ejam uz Matīsa ielas pusi, — māc vīna gurums un miegs.

«Jaukas meitenes, vai ne?» Vilnis teic, apstādamies uz ielas stūra, un, aizsedzis ar plaukstu sērkociņa uguni, lūko aizsmēķēt.

«Jā,» es klusi atbildu, nekā nedomādams un skatīda­mies augšup, kur, mākoņiem skrejot, nejauši atvēries vaļā

77

padebešu logs un ļauj krist lejup zvaigžņu zaigai. «Sevišķi Ļoļa,» es piebilstu, atcerēdamies meiteni ar lepnu seju un kaislīgām, lielām acīm.

«Laikam tevī iemīlējusies,» es saku, lai būtu kas teikts, jo sirdī man salijis brīnišķīgs klusums un es nezinu, vai tas no zvaigžņu zaigas, vai cita kā.

«Līdz ausīm,» Vilnis apstiprina, «manis dēļ tas skuķis ies ugunī,» viņš nosaka, aizsviezdams sērkociņu.

Mēs ejam tālāk, bet Viļņa domas vēl arvienu nevar šķir­ties no jumta istabiņas Vecrīgā.

«Oļai arī nekas nekait,» viņš mierinošā balsī ieminas, «varbūt nav vēl ne reizes mīlējusi. Ellai gan pavasarī bija gadījies kāds students, bet vasarā pazuda kā ūdenī. Skuķis ilgi staigāja saraudātām acīm, bet tagad atkal žirgts un mundrs kā zebiekste,» Vilnis stāsta un beidz ar filozofisku piezīmi:

«Redzi nu, cik ātri dzīst siržu rētas.»Es pamāju ar galvu, un izgājuši cauri vārtiem, mēs sākam

kāpt augšā, kur istabiņā mani atkal taisās apņemt bijušā atcere, — mirtes lapiņas zaļo uz grīdas, no kumodes raugās sērīgi smaidošā mātes seja, pusslēpusies baltā lakatiņā, un Vilnim būs jāguļ Edgara gultā, kurā mēdza pēc tā gulēt tēvs.

«Jaukas meitenes,» Vilnis jūsmo, atsēzdamies uz gultas malas un vilkdams nost zābakus.

Es klusēdams māju ar galvu, jo sirds top atkal grūta, un negribas atbildēt.

Apklust arī Vilnis, redzēdams, ka neveicas valodas, un drīz dzird viņa mierīgo elpošanu.

Tā guļ veseli ļaudis, kurus nemāc rūpju nasta. Tā mēdza gulēt tai pašā gultā Edgars, kas tagad Tērbatā.

Septembrī viņš bija atbraucis Mīlgrāvī, lai parādītos tē­vam jau virsnieka tērpā un stātos mūsu bataljonā. Tēvs cen­tās slēpt savu prieku, bet zem sirmajām ūsām vīdēja kluss smaids, un sen viņam nebija bijis tik laipns prāts. Un acīs, kuras kavējās pie Edgara pleciem un sejas, varēja manīt dziļu maigumu.

Tad Edgars ieminējās, ka gribot dienēt ar mums kopā, lai varētu iet kaujā tēvam un brālim līdzi. Tēvs saduga sevī, un viņam apmācās vaigs. Beidzot viņš saņēmās, uzlika savu smago saimnieka roku Edgaram uz pleca, ar plaukstu gan­drīz apsegdams visu zeltīto pagonu, uz kuras mirdzēja maza balta zvaigznīte, un teica, kļūdams atkal skarbs un ciets:

«Nē, dēls, tā nebūs un nedrīkst būt. Pie mums tu nedie­nēsi.»

Edgars sadrūma, un viņa sejā, — virslūpai tikko sāka dīgt pirmās pūciņas, — bija manāms apmulsums.

«Tēt,» viņš ierunājās, acīs slēpdams skumjas, «vai tad Artūrs tev mīļāks nekā es?»

«Nē, puisīt,» tēvam iedrebējās balss, «nedomā tā. Bet nav labi, ja kopā ar tēvu feldfēbeli dien viņa dēls leitnants, cie­tīs disciplīna, un citi virsnieki vīpsnās, ka tu mani komandē.»

Edgars cenšas pārliecināt tēvu, ka tā nebūs, un nevienam nenāks prātā vīpsnāt, ja tēvam — virsseržantam ies līdzi kaujā dēls — virsnieks. Bet tēvs nav pārliecināms un stūr­galvīgi purina sirmo galvu.

Divdesmit gadus krievu gvardijā dienēdams, viņš para­dis redzēt un ticēt, ka virsniekus šķir no citiem karavīriem nepārejama plaisa, un domā, ka nav labi, ja cilvēkam, kas ticis tai pāri, jāskatās atpakaļ.

Tēvs paliek pie sava, atsakās pat runāt, uzskatīdams Edgara stāšanos mūsu bataljonā par pilnīgi neiespējamu lietu, un vecākam brālim bija jāiet nokārtu galvu prom. Bet arī tēvam, viņu izvadot pa zāģētavas vārtiem, bija saduguši pleci, un līkāks likās kļuvis vienmēr taisnais stāvs.

Edgars dien Vidzemes strēlniekos, bet mēs sarakstāmies visai reti. Es neesmu tam neko rakstījis par mūsu pirmo kauju, — nepaceļas rokas, un attur kaut kas savāds, ko es nezinu vārdā saukt. Varbūt tā — baiļošanās, ka vecākais brālis var pārprast manu vēstuli un justies apvainots, ka es, ko Edgars bija radis bērnībā un skolas gados rīkot un ko­mandēt, visur būdams pirmais, vienmēr likdams manīt savu pārākumu, — esmu vienā vietā aizsteidzies viņam priekšā.

Kad mēs pamostamies, ir jau pusdienas laiks. Vilnis ai­cina vēl paklīņāt pa Rīgu, jo šodien tak ir mana dzimšanas diena, bet es atsakos un taisos braukt atpakaļ. Vilnis viebj īgnu seju, rūkdams, ka gluži tak nevarot sviest prom dažas atvaļinājuma stundas, — diezin kad izdošoties atkal tikt Rīgā. Es nepiekāpjos, mans draugs paliek kluss, un mēs sākam siet cieti mantu maisus.

Dienas laikā vilciens neiet līdz pašai Slokai, apstādamies gabaliņu no tās un tad sākdams kāpties atpakaļ, jo krievu dzelzceļniekam bailes, ka vācu artilērija nesāk apšaudīt viņu mašīnu. Tā mums iznāk pasoļot pa zemajiem laukiem un priežu ceriem, kas aizstiepjas starp jūru un Lielupi, un, kad mēs beidzot nonākam Slokā un sameklējam savas rotas mītni, ir jau liela krēsla, un apmākušās debesis rāda, ka atkal būs lietaina un tumša nakts.

Tēvs saņem mūs skarbi, kaut gan es manu, — rotas ko­mandiera laipnība tam glaimo. Arī Sala savilcis bargu seju, jo mūsu atvaļinājums nav izlūgts padotības kārtībā, bet ap­ejot vada komandieri, un tas ir disciplīnas pārkāpums, par kuru mazais kaprālis mums notur veselu rājiena runu.

«Puikas, ielāgojiet,» viņš saka, urbdamies mūsu sejās sa­vām pelēkajām, drūmajām acīm, «neko jūs nedrīkstat uz­sākt bez manas ziņas, jo man jāzina viss un par visu jāat­bild. Nu, sakāt paši, vai tas būs taisnīgi, ja pēc bataljona parādes man nākas atbildēt par jūsu neaizpogātām pogām un nošļukušiem bikšdibeniem, bet atvaļinājumu un citas labas lietas jūs gribat dabūt tieši no rotas komandiera, man lecot apkārt līkumu?»

Salas argumentika tik pārliecinoša, un viņam tik mono­tona balss, ka mēs steidzamies atvainoties un nosolāmies vairs tā nedarīt. Kaprālim sāk noskaidroties seja, un, atmez­dams ar roku, par zīmi, ka rājiens ir galā un mēs varam iet savā nodaļā, tas rāmi nosaka:

«Es nerājos kaut kādas goda radīšanas dēļ, bet kārtības labā, un kārtībai jābūt visur.»

Nodaļas biedri mūs saņem skaudīgiem skatiem un zobga­lībām, liekas, nebūs gala, bet, kad Vilnis izceļ no sava mantu maisa pudeli ar aizlakotu kaklu, apklust pašas lielākās mu­tes. Kuldīdznieks Priedītis steidz atliekt savam nazim korķu velkamo un noliek Vilnim uz ceļgala, bet Mazkalniņš, kas tikko sācis rūkt par saimniekdēliņiem, kam vienmēr esot cūkas laime, sataisa laipnu seju un saka, braucīdams palsās ūsas:

«Nu, redziet, puikas! Vai es neteicu, ka Vilnis ir lāga zēns?»Vilnis nospļaujas pār plecu, attaisa benediktieša pudeli,

sāk ieliet skārda glāzēs un krūzītēs, kas sniedzas tam pretim no visām pusēm. Viņš lej ar aptiekāra uzmanību, lūkodams, lai nevienam netiktu vairāk kā citiem, un tad saka:

«Dzeriet, puikas, uz Artūra veselību, jo šodien ir viņa dzimšanas diena, un tā manta pirkta par viņa naudu.»

Saldais dzēriens, kas smaržo pēc priežu skujam, padara visiem maigas mēles, un mazajam bālvaidzim Sīlim, kam arī tikai septiņpadsmit gadu un Talsos palikušas trīs nepre­cētas māsas, nepaspēdamas izbēgt, jau var manīt acīs no- reibuma valgu, kas aizdzinusi no tām parasto sērīgo iz­teiksmi.

«Vai, cik salds,» viņš ieminas stīvu mēli, un Mazkalniņš tam draudzīgi uzsit uz pleca.

«Kā mammas vārīta kafija,» fēniksietis saka, un ap lūpām, kas parasti savilkušās noslēgtas un niknas, tam tagad iegū­lies vēlīgs smīns.

Tad es sāku čamdīties pa savu mantu maisu, un biedru acis ieplēšas platas, kad no turienes parādās ārā nēģu tove­rītis, kas, ejot no Asariem līdz Slokai, man smagi» ^A\ka plecu. oonub

«Va velns,» rūc Spandegs atzinības pilnu skatu^M&āda kostīte sen nav iebaudīta.» siqtn

Viena roka pēc citas iegrimst nēģu traukā, un drīz visos kaktos dzird omulīgu gremošanu, un strēlniekiem top tau­kaini pirksti un spīdīgas mutes. Mazais Priedītis pašpējfe nosmērēt arī abus vaigus, un seja tam laistās no nēģu mēr-

XV

78

ces. Tad viņa iesāk mesties bala, zens noristas, saķer muti ar roku un izmetas no istabas.

«Palika slikta dūša,» saka Mazkalniņš, kozdams jaunu nēģi, kura astes gals kā dzīvs mētājas fēniksietim gar ausi un rokas stilbu.

Aizelsies iesteidzas Konrāds un grūž roku nēģu toverī.«Tad ta draugi,» viņš pārmetoši iesaucas, «sākuši mielo­

ties bez manis! Labi, ka tas puika pie stūra uzskrēja man virsū, — citādi būtu pavisam nokavējies.»

Konrāds steidzīgi kož nēģi, tad mana Vilnim rokā pus­tukšo liķiera pudeli un paliek nikns:

«Nejēgas,» viņš iesaucas, «vai tad pie šādas zakuskas der tik salda manta!? Tas ir grēks un noziegums, un Anglijā par tādām lietām sēdina uz pusgadu cietumā, lai labojas un mācās, kā vajag dzert.»

«Tu laikam esi tur bijis,» žēli novelk Vilnis, kam Konrāds izrāvis no rokas pudeli un, pielicis sev pie lūpām, atgāž atpa­kaļ galvu.

«Zināms, ka biju,» Konrāds lepni atsaka, pēc brītiņa no­laizdams pudeli, kurai šķidrums tagad klukst tikai pašā dibenā.

«Pagāns, atstājis tikai kaprāļa tiesu,» Vilnis rājas un at­ņem Konrādam liķiertrauku. «Būtu zinājis, ka tu neproti godu, dotu ar mēru, tāpat kā citiem.»

Konrāds ar plaukstu noslauka lūpas.«Bija gan labs,» viņš saka, sniegdamies pēc nēģa, «tagad

vairs nesāp sirds, ka jūs tikāt uz Rīgu, bet man vajadzēja palikt turpat, kur citiem. Nu, kā labi gāja? Ko dara manas brūtes?» '

«Liek tevi sveicināt,» Vilnis sataisa nopietnu seju, «un saka, ka esot tev uzticīgas visas tās stundas, kurās viņas liekot mierā dragūni un kazaki.»

Konrāds jutās apvainots.«Tev nemaz nav sirds krūtīs,» viņš teic, palicis bēdīgs,

«kā tu vari draugam tā atbildēt.»«Kā ir, tā saku,» Vilnis taisnojas,«tiksi Rīgā, redzēsi pats.

Daudz labu meiču tagad sākušas staigāt neceļus. Un, iedams karā, tu netiki apdrošinājis savas brūtes pret grēkā krišanu. Pats esi vainīgs, — ko es tur varu darīt vai līdzēt?»

Konrāds šņakstinādams notiesā nēģi un tad velk roku pār acīm, kā slaucīdams asaras.

«Redzi nu,» viņš noskumis saka, «tāda ir tā lielā mīles­tība. Atstāj, karā aiziedams, skuķi vienu, šī beidz raudāt un tik ilgi šauda acis uz visām pusēm, kamēr pietaisās klāt kāds cits.»

«Ko lai dara, tāds ir zaldātu liktenis,» zobus bakstīdams, saka Mazkalniņš.

Pudele sausa, tukšs arī nēģu toverītis, un biedrus pārņē­mis pieticības miers. Liķieris padarījis runīgākas dažas mē­les, un viens otrs sāk atcerēties kritušos draugus un aizva­kardienas notikumus.

«Žēl Pētersona,» kāds saka, «bija labs strēlnieks un visādi krietns vīrs.»

«Nav jau gluži pagalam,» kaktā atsaucas kāda balss, «sa­nitāri pievākuši netālu no mājām. Kāja gan pušu, bet pats bijis sveiks.»

«Nu, tad mēs vēl viņu redzēsim,» saka trešais, «bet Sēja diezin vai vairs būs šautenes cilātājs: esot dragāts pleca kauls.»

«Spilva arī bija velna vīrs,» nopūšas Pētersona žēlotājs.«Kā tad,» blakussēdētājs apstiprina. «Tagad jau aprakts

un guļ ar sprāgušu lodi krūtīs.»«Un Strautiņa arī vairs nav,» reizē nopūšas Mazkalniņš

un Spandegs, atcerēdamies draugu, ar kuru kopā strādājuši «Fēniksā».

«Tāds ir karavīru liktenis,» filozofē Konrāds, «šodien danco un mīlē, un rītu jau bez brūtes vai gluži beigts.»

«Mūsu rota vēl tika puslīdz sveikā cauri,» no kakta atskan rupja balss, «bet pirmajai ar otro gājis ļoti grūti. Pļautas kā ar pļaujmašīnu. Aizgājušas līdz pašiem Pavasariem, bet friči, slēpdamies aiz muižas mūriem, ber virsū mūsējiem no logiem, stūriem un jumtiem tādu uguni, ka zēni netikuši uz priekšu.»

«Vajadzēja gāzt ar artilēriju, tad friči brēkdami muktu ārā,» kāds atsaucas no durvju puses.

«Nav nekādas lāga artilērijas. Pāris veci lielgabali, un tie paši šāvuši tik slikti, ka dažas granātas ķērušas nevis Pavasarus, bet mūsu ķēdi.»

«Velni! Pakārt tādus šāvējus pie pirmās priedes,» Mazkal­niņš nikni nosaka.

«Ko lai dara,» Sala iejaucas valodā, «tīšām jau viņi to ne­darīja.»

«Nav ne velna no krieviem,» Spandegs īgni saka, «fricis — tas pavisam cits zēns. Prot kauties un nomirt arī tā protas, lai viņā saulē nebūtu jākaunas.»

Vads sāk rīkoties uz dusu, jo vakara krēslas vietā sen jau iestājusies melna nakts.

Pamazām stāj runāt mēles, apklust valodas. Dzird no­pūtas un žāvas, un daži jau sākuši krākt. Svecītes gurdi deg, likdamas pa sienām staigāt lēkājošām ēnām, un pie durvīm sagubis snauž vada dežurants.

Vilnis klusu klepo, palicis roku zem galvas, un smaida miegā, laikam redzēdams sapnī meiteni ar lepno seju. Kon­rāds ņurd un kasās, tad nočāpstina muti un, pagriezis man muguru, sāk šņākt kā lietus debesis.

Pārdzīvotais man neiziet no prāta, un nenāk miegs. Sirds atkal palikusi grūta. Kā slīkonis no dzelmes ceļas augšup mīlas atcere, un dvēsele man kā melns ūdens, kas šūpo mironi.

Atkal es redzu savu meiteni — redzu viņu citu rokās, — Mirdzas sejā manāms nelaikā nācis vītums, lūpas krāsotas asinssarkanas un izskatās nedabīgi lielas, — aiz Mirdzas sīkā pleca, ko atsedzis vaļā atslīdējušais tērps, smīn Valda Lejiņa vaigs, — aiz otra parādās kornets šervašidze — abiem ir nicīgas un ņirgu pilnas sejas, bet pūderētā meite­nes sejiņā blāzmo maigs gaišums, ko met krāsotiem vaidzi­ņiem pāri tās acu mirdzums.

Istabiņas sienas klāj sarkanas un baltas rozes, un no ziedlapiņām plūst reibinošs aromāts. Zem augstajiem gries­tiem lidinās smaidošs zēns, turēdams rokās zelta stopu, un aiz spārnotā pleca vīd bultu maksts. Zēns skrej un māj ar roku, rādīdams lejup un laizdams sev skatu pār krūtīm, es pamanu viņās šautu bultu, un sirds man deg un sāp.

«Zēni, diezgan gulēts,» skan Salas rāmā balss, un gulētāji sāk trūkties kājās, dūrēm berzēdami acis.

Diena solās būt lietaina un auksta, kā citas, bet tad nāk vēsts, ka mēs iesim uz priekšu, un bez miņas izgaist vēl kau­los palikušais gurdenums.

«Tiksim tiem bliņu ēdājiem pie krāgas,» Konrāds lielīgi saka, piemiegdams savas iesarkanās acis un nagiem skrā­pēdams muguru. «Kaušanās ir vienmēr laba lieta, bet se­višķi der lieti, ja visas malas niez.»

«Būs karsti,» rūc Mazkalniņš, pirkstiem šņaukdams de­gunu, «bet tādēļ jau mēs nācām šurp.»

Cietākas atkal palikušas veco sejas, bet jaunajiem deg acis, — nav vairs prātā, cik liels pēc pirmās kaujas bija pār­ņēmis mūs nogurums.

«Gāzīs pa skaustu, piebikstīs ar durkli, lai rikšo mudī­gāk uz savu zemi, un mēs tiksim atpakaļ Rīgā,» jūsmo V il­nis, un var manīt, ka viņa vārdi visiem rīdziniekiem no sirds runāti.

«Jūs uz Rīgu, mēs uz Kurzemi,» saka kuldīdznieks Prie- dītis, aplikdams roku talsietim Sīlim ap kaklu, un abiem zēniem iesākuši blāzmot bālie vaigi, atceroties aiz frontes palikušo dzimteni.

«Ja mūsējie labi saņemas, tad līdz Ziemassvētkiem ka­ram beigas,» filozofē Spandegs, un Mazkalniņš piekrizdams loka savu spītīgo galvu, un visu jūsmojums sācis pārņemt ari Salu, rāmo, vienmēr pašapzinīgo, daudzus kauju laukus staigājušo kaprāli.

«Labi jau būtu,» viņš piekāpdamies saka, «ja tie friči lais­tos tik mudīgi projām, kā jums gribas. Ja labi saņemsieties, varbūt aizlaižas ar’.»

«Neesam nekādi krievu družiņņiki, kam bārdas līdz pa­

79

krūtei, bikšdibeni līdz ceļiem,» Vilnis iekaisis iesaucas, «visi latviešu puikas vien. Un, kad mēs ejam virsū, fričiem jābēg.»

Sala paskatās uz Viļņa pusi, nopūšas un atmet ar roku.«Lai Dievs dod,» viņš gausi nosaka, «bet nelielīsimies bez

laika. Kam jānotiek, tas notiks.»Kaprālis saslienas, laiž skatu pāri vada mītnei un tad teic:«Maisus plecos, šautenes rokās, mudīgi ārā un stāties rin­

dās.»Mēs ejam atkal pāri slapjiem laukiem un pielijušām

pļavām, kur kājas vietām iestieg līdz ceļiem, un beidzot esam šīs dienas ceļa galā, ierakumos, kuru strīpa pa kreisi aizvi­jas uz Lielupes pusi, pazuzdama niedrājā.

Priekšā redz retas siena kaudzes, kuras rudens lietus pa­darījis pelēkmelnas. Aiz viņām nodegušu māju drupas, un vēl tālāk ceļas pret debesīm nokvēpuši mūri, un Sala saka, — tā esot Pavasaru muiža, kurai ejot viņdien virsū, tik dau­dzi no mūsējiem krituši.

No muižas puses šad un tad svelpj lodes, un dažreiz kāda atspindz arī no Lielupes labā krasta. Citādi viss ir kluss un mierīgs. Lēni sijā lietus, mums salst kājas, kuras apņēmuši grāvja dubļi, un tad sāk krist kūstošais sniegs.

«Suņa laiks,» Vilnis drebinādamies saka, «labāk būtu skriet ķēdē uz priekšu, vismaz paliktu siltāk.»

«Pagaidi, gan paliks karsti,» atrūc Mazkalniņš. .Aiz Pavasariem dzird tālu rūcienu, tad šņākšanu, kas nāk

arvien tuvāk un tuvāk, — tad iegaudojas gaiss, un tranše­jas priekšā ar pērkonīgu grāvienu izšaujas no pielijušās zemes uguns un dubļu stabs, šķiezdams uz visām pusēm ūdens šaltis.

Strēlnieki lamādamies slauka acis, kuras piešķiedušas granātas sviestās dubļu šļakatas.

Atkal vaid gaiss un pajūk zeme, šoreiz vairāk pa labi. Ugunsstabam saplokot, dzird niknu sanēšanu, un liekas, ka mums dūktu garām neredzamas, lielas bites. Tad kaut kas nobākšas man priekšā- uz grāvja malas, un es satveru un tūliņ laižu vaļā dubļiem aplipušu metāla šķembeli, kas lie­kas pilna guns.

«Granātas drumslas,» saka Spandegs, «nav labi ar to dabūt pa krūtīm vai vēderu.»

Pa kreisi dzird ieklepošanos, un mums nāk klāt Sala.«Nesabaidi savus zēnus bez laika,» viņš īgni nosaka,

iedams mums garām un uzmezdams Spandegam sirdīgu skatu. «Ja sašļuks dūša, pats nezināsi, kā to atkal dabūt augšā.»

Spandegs apjucis noskatās kaprālim pakaļ.Atkal dzird gaisā granātas gaudošanu. Tā sprāgst mel­

dru malā, un niedrājs zibeņātri liecas zemu, it kā tam lais­tos pāri viesuļvējš.

Lēni tumst vakars. Gaiss mitējies vaidēt, granātas beigu­šas dūkt, un retumis spindz lodes.

Tad pa ierakumu grāvi atkal nāk mums klāt mazais kap­rālis, Viļņa pavadīts, un saka:

«Zēni, naktī ies uz priekšu izlūku patruļa. Kas piesakās no laba prāta?»

«Es, es, es,» — dzird atsaucamies visās grāvja malās.«Visi jau nevarēs iet,» Sala nosaka, «tikai pa trīs no

katra vada.» Kaprālis laiž pāri tranšejai gausu skatu, kā meklēdams. Tad pamāj ar galvu dundadzniekam, Mazkal- niņam un man:

«Līdzko paliks tumšs, ejat pa labi pie virsseržanta.»Es cērtos apkārt, prasu: .«Kaprāļa kungs, kas vadīs izlūkus?»«Leitnants un virsseržants. Es domāju, būs labi, ja tu

iesi tēvam līdz.»Kaprālis apgriežas un aiziet, un Vilnis, uzsitis man uz

pleca un viegli iespēris ar kāju Konrādam dibenā, iet vada komandierim līdzi, atkal sākdams staigāt vada ziņneša gai­tās.

Konrāds sapīcis noskatās tam pakaļ.«Vilnis sāk palikt lielmanīgs,» viņš ņurd, kasīdams plecu.

«Būs jāpiekauj, vai,» dundadznieks norūc, tagad sākdams skrāpēt pakausi un vērdamies uz to pusi, kur miglas lāņos un vakarkrēslas paisumā zūd muižas mūri.

Lēni nāk nakts ar aukstu tumsu, kurā lido retas sniega

pikas. Gaiss kļuvis pavisam vēss, un ir tik drēgns, ka auk­stums liek mums drebināties bez apstājas un dvašot uz pirkstiem, kas palikuši tik stīvi, ka gandrīz vairs nav iespē­jams tiem izšņaukt degunu.

Glābdamies no drebuļu trīsām, viens otrs sāk dejot, uz vietas lēkādams un sizdams kopā pie gurniem dūres. Mazais Priedītis ir tik veikls lēkātā js, ka viņa dubļaino zābaku zoles ik reizes sitās tam pie mugurkaula, bet Konrāds dejodams kustina arī jozmeni nu gūžas, un dievojas, — tā esot vēder- deja, ko šis redzējis kādā Kazablankas ostas krodziņā, braukdams uz vecā Dambekalna gafelšonera kā kuģa puika.

Paliek pavisam tumšs. Klusums, un tikai no Lielupes nāk lēna vēsma, atnesdama niedru šalku.

Pa labi tālumā, ap to vietu, kur viņdien mūsu rota gāja kaujā, redz šad un tad iemirdzamies trīcošas ugunis, kuru liesmiņām ir bālganspocīgs dzeltenums. Viņas šķiet lēkājam uz augšu un uz leju, dejojam no vienas puses uz otru, un brī­žiem tās liekas peldam pa gaisu, kā meklēdamas vietu, kur nolaisties un dzist. "

«Raķetes,» rūc Mazkalniņš, smēķēdams saujā paslēptu papirosu.

Spandegs papurina galvu.«Nē, tās nu gan nav raķetes,» viņš gausi saka, kā šaubī­

damies par savu vārdu patiesību, un tad paliek kluss.«Kas tad?» vaicā mazais Sīlis, kam salst vairāk nekā ci­

tiem, un laikam tāpēc runājot dreb sīkā balss.«Varbūt maldu gunis,» kā negribēdams, pēc brītiņa atbild

mūsu nodaļnieks, «tur jau bija visai staigns, — īsta spīganu vieta.»

«Un daudz kritušu,» ieminas Mazkalniņš, un niknā fēnik- sieša balss šoreiz skan apspiesti, ar mazu piesmakumu.

Sīlim sāk klabēt zobi, un viņš spiežas klāt Priedītim, kas viņa gados un ir talsinieka vienīgais draugs. Abi zēni, pie­plakuši viens otram, piemirsuši šautenes, klusēdami veras tumsā un savādajās ugunīs, kas staigā pa staigno klaju, kur nesen bija cīņas lauks.

Pa labi sāk gurkstēt dubļi, murdēdami ap rāmi celtām kā­jām, un ieskanas tumsā neredzamā Salas balss:

«Mazkalniņ, Vanag, Konrād, — ir laiks!»Mēs karam plecos šautenes, aizbāžam granātas aiz jostas

un sākam brist pa dubļiem prom uz labo pusi, ar rokām pie­turēdamies pie glumajām grāvja malām un grāvja priekš­pusei piekļauto biedru mugurām, jo tranšejas dibens vēl glumāks, un neturoties būtu jāpakrīt.

Tumsa visapkārt. Viņa dvašo drēgnu vēsumu, un biežāk sākušas lidot sniega pikas, kas izskatās kā piekusuši balti taureņi. Viņas nolaižas uz krūtīm, rokām, sejām, un mikls un auksts ir viņu klusais pieskāriens.

Tad priekšā dzird paklusas sarunas. Mazkalniņš, iedams pirmais, apstājas, un tumsā ir dzirdama tēva balss, šoreiz pavisam klusa:

«Vai trešā vada zēni?»«Jā, virsseržanta kungs.»Mums aiz muguras atkal sāk murdēt dubļi no zābakotām

kājām, un sīka balss saka, ka esot ieradušies trīs strēlnieki no ceturtā vada.

«Nu, tagad visi esam kopā,» piepeši no augšas ieminas leitnants, un tikai tagad mēs pamanām turpat blakus virs grāvja malas tumšu siluetu, kas liekas saplūstam ar nakts melnumu.

«Zēni, bataljona komandieris vēlas zināt, vai vāciem Pa ­vasaros prāvi spēki vai tikai sardzes vads. Nepārtrauktas ierakumu līnijas viņiem nava, un, ejot ar līkumu pa labi un tad atkal pagriežoties uz upes pusi, mēs varam nokļūt Pava­sariem aizmugurē. Tad redzēsim, kas darāms.»

Leitnants apstājas, sačukstēdamies ar kādu, kas nostā­jies tam blakus, un tad saka pusbalsī:

«Cenšaties iet paklusi, lai nelaikā mūs nepamana ienaid­nieks. Šaut tādā tumsā ir maz jēgas; tāpēc uzspraužat jau tagad durkļus. Katram jāņem līdzi trīs granātas. Kam to nava, lai ņem tepat, pie otrā vada komandiera.»

(Turpinājums sekos)

80

JĀ Ņ A P L Ē P JA grafikaA leksand ra G r īn a Kopota jiem rakstiem

I, IV vaku noform ējis O JĀ R S P ĒT E R SO N S «A vo ts» Nr. 8., 1989., 1— 80

P R O Z A , DZEJA, D R A M ATURĢIJA, P U B L IC IS T IK A , KRITIKA