Republic of Latvia

KRISTAPS ĢELZISARTIFICIAL PEACE

(Contemporary Landscape)

Artist: Kristaps ĢelzisCommissioner: Daiga Rudzāte

Deputy Commissioner: Päivi TirkkonenCurator: Astrīda Rogule

Address: Cannaregio 4118,Palazzo Albrizzi, Venice, Italy

Latvijas Republika

KRISTAPS ĢELZISMĀKSLĪGAIS MIERS(Laikmetīgā ainava)

Mākslinieks: Kristaps ĢelzisKomisāre: Daiga Rudzāte

Komisāres palīdze: Peivi TirkkonenaKuratore: Astrīda Rogule

Adrese: Cannaregio 4118,Palazzo Albrizzi, Venēcija, Itālija

Mark Svede

A GADFLy AnD ThE OInTMEnT

In a literary portrait of her father, Anna Iltnere recounts an episode in Kristaps Ģelzis’s childhood:

“[A] strange pigeon had flown in through the half-opened kitchen window, had flown in as if spellbound directly towards the boiling pot of soup, and had landed in the hot broth with both its pink feet. After this incident the brave fellow was cared for, and for a while he became the dirtiest member of the family.”

Vivid as this image is, I have a gaudier one from my mother’s childhood. To her dismay, pet birds were al-lowed to fly freely at home, a practice reconsidered on the evening when, sitting for dinner around a pot of chili, her family watched their canary swoop from its open cage into the center of the spicy volcano. Both birds survived, and presumably both families ate their meal anyway. Similarly abrupt, perhaps predestined by kindred yet unsavory his-tories, Kristaps and I became friends upon meeting within 15 minutes of my first flight into late-Soviet, pigeon-grey Rīga.

In the 20-plus years since, Ģelzis has made it his creative imperative to lure, so to speak, flies to the ointment. It is a surprising and fascinating enticement, given how this

Marks Švēde

DunDuRS un VIņA ZIEDE

Sava tēva literārā portretā Anna Iltnere atstāsta kādu Kristapa Ģelža bērnības epizodi: „(..) reiz savāds balodis ielaidies pa virtuves puspavērto logu, kā apmāts planējis tieši verdošā zupas grāpja virzienā un karstajā buljonā ietrāpījis ar abām rozā kājiņām. Pēc incidenta drošsirdis ticis aprūpēts un pa šo laiku kļuvis par netīrīgāko ģimenes locekli.”

Lai cik spilgts šis tēlojums, man padomā vēl krāšņāks no manas mātes bērnības. Viņai par sarūgtinājumu putniem bija atļauts mājā brīvi lidināties – paraža, kas gan pārskatīta pēc kāda vakara, kad ģimene sēdējusi pie galda ap čili katlu un noraudzījusies, kā viņu kanārijputniņš no vaļējā būrīša iepikē tieši vircotā vulkāna viducī. Abi minētie putni izdzīvoja, un, jādomā, abas ģimenes notiesāja savas maltītes. Līdzīgi aprautā epizodē, varbūt šo līdzīgo, bet netīkamo vēstures notikumu predestinēti, Kristaps un es sadraudzējāmies tūlīt pēc iepazīšanās – jau 15 minūtes pēc manas pirmās nosēšanās vēlīnā padomju perioda baložpelēkajā Rīgā.

Vairāk nekā 20 gadus, kas apritējuši kopš tā laika, Ģelža radošais imperatīvs bijis pievilināt, tā teikt, mušas pie mušpapīra. Tas ir pārsteidzošs un fascinējošs vilinājums, ņemot vērā, cik ļoti lielu nozīmi šis mākslinieks piešķir

artist values clear form, fastidious construction, impecca-ble execution, concise effect. Granted, the perfection can feel conditional. his combinations of materials sometimes seem incongruent; titles, ajar from appearances; and con-cepts, alien to their settings. At the very least, his timing is peculiar, if not counter-intuitive. he embraced unsellable installation art at a moment when artists from Latvian SSR were getting an initial taste of the capitalist market. Or, when most East Europeans were busy eliminating barriers and opening property to commercial development, Ģelzis partitioned galleries with chainlink, quarantined urban space in helsinki for ten years as an eco-preserve, and isolated a plot in Gdansk as an abstracted, ersatz tennis court. But then, Jacques-Louis David sketched the advent of the French Revolution on a tennis court, so maybe this wasn’t such an untimely, unlikely monument to erect at Solidarity’s birthplace.

If the 90s were a time of social reorientation, Ģelzis mapped an impossible flight plan using necker cubes and Penrose triangles. Renderings of spatially illogical Mod-ernist forms were overlaid on lightbox photographs of Baroque interiors, the Duratrans™ medium etched as if by Dürer, effecting a cultural Möbius strip. (Accreting imagery via subtractive method gave a further twist.) he also made sculptural objects of irrefutable presence but irrational geometry. A pair of boxes, though clearly gendered in title and hue, have ambiguous structures, their central voids

skaidrai formai, rūpīgai konstrukcijai, nevainojamam izpildījumam, koncentrētam efektam. Tiesa, šī perfekcija var likties nosacīta. Materiālu kombinācijas reizēm šķiet nesaderīgas, nosaukumi – atsvešināti no redzamā, ide-jas – pretrunā ar vidi. Katrā ziņā savāda, lai neteiktu – pretrunā jebkādiem instinktiem ir viņa laika izvēle. Ģelzis pievērsās nepārdodamām instalācijām brīdī, kad Latvijas PSR māksliniekiem tikko bija pavēries kapitālisma tirgus. Kad vairākums austrumeiropiešu nodarbojās ar robežu nojaukšanu un īpašumu nodošanu komercbūvniecībai, viņš pārdalīja galerijas ar stiepļu žogiem, uz desmit gadiem padarīja daļiņu helsinku pilsētas par ekoliegumu un gabaliņu Gdaņskas – par abstraktu erzaca tenisa kortu. Tomēr, ja jau Žaks Luī Davids ieskicēja Franču revolūcijas priekšnojautas tenisa laukumā, varbūt arī Ģelža „Solidaritātes” dzimtajā pilsētā izveidotais nebija nemaz tik anahronisks un nepiemērots piemineklis.

90. gadi bija sabiedrības pārorientēšanās laiks, un Ģelzis izplānoja neiespējamu bēgšanu, izmantojot nekera kubus un Penrouza trijstūrus. Telpiski neloģisku modernistu formu interpretācijas tika projicētas uz baroka interjeru fona, kuri Duratrans medijā bija it kā Dīrera iegravēti, veidojot tādu kā kulturālu Mēbiusa lenti. (Ar pieaugšanu saistīti tēli, izmantojot atņemšanas metodi, bija vēl papildu triks.) Viņš arī veidoja skulpturālus objektus ar skaidri saskatāmu klātbūtni, bet iracionālu ģeometriju. Pārītim kastu, kuru dzimums nošķirams pēc nosaukuma un krāsas,

suggesting post-Lacanian accounts of manque; their door-like flaps, the arbitrariness of urinary segregation. Even when a box behaved as it should, flaps tucked normally in clockwise sequence, their edges formed the figure of a swastika – in Latvian folklore, the positive symbol ugun-skrusts (“fire cross”) – and thus Ģelzis alighted on the Pan-dora’s box bedeviling his nation at that juncture: reckoning with its Fascist period, obviously, but also recognizing that tradition is always captive to its latest interpretations.

Ecclesiastes 10:1 would have us believe “Dead flies cause the ointment of the apothecary to send forth a stinking sa-vour,” but today it is the ointment that begs reformulation. Disabused of sacramental pretensions, art that salved the wounds of previous generations is inadequate to modern injuries. Indeed, some of art’s newest, most sensational formulations incorporate dead butterflies, cows and even sharks, but they are meant to induce further inflamma-tion. Ģelzis prefers a subtler, homeopathic approach. And, in matters of inoculating with a foreign object, he prefers mice – of the Disney variety. For a time, Mickey was no stranger to the ointment, even before he and Minnie made their widespread acquaintance in Latvia through the auspices of McDonald’s happy Meals and, of course, TV, film, toys, apparel, etc. Ģelzis acknowledged the rodent ambassador’s virtuosity with his own proliferation of photographs, sculptures, t-shirts and a soundwork.

ir divdomīga struktūra, to centrā esošais tukšums vedina uz asociācijām ar postLakāna manque; to durvjveidīgie atloki apspēlē dzimumnodalītās urinēšanas patvaļīgumu. un, ja kaste uzvedas, kā tai pieklājas, un tās paneļi savienoti parastajā secībā pulksteņrādītāja virzienā, to malas veido latviešu folklorā pozitīvo ugunskrusta zīmi – līdz ar to Ģelzis piezemējas Pandoras lādē, kas tobrīd vajā viņa tautu: viņš neapšaubāmi rēķinās ar tās fašistisko periodu, taču atzīst arī, ka tradīcija ir vienmēr atkarīga no tās aktuālajām interpretācijām.

Salamans Mācītājs (10:1) mūs pamāca: “Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu,” – tomēr šodien būtu jāpārformulē pati dziednieciskā eļļa. Māksla, kas dziedēja iepriekšējo paaudžu brūces, bet kam tagad atņemtas sakramentālas pretenzijas, vairs neder mūsdienu ievainojumiem. Dažos no jaunākajiem un sensacionālākajiem mākslas eliksīriem iekļaujas pat beigti tauriņi, govis un haizivis, taču tie domāti iekai-suma padziļināšanai. Ģelzis dod priekšroku maigākai, homeopātiskai pieejai. un, ja nepieciešams injicēt svešķermeni, viņš izvēlas peles – Disneja pasugas peles. Kādu laiku Mikijs bija daļa no minētās ziedes, vēl iekams viņi kopā ar Minniju kļuva plaši pazīstami ar Makdon-alda Happy Meals un, protams, televīzijas, kino, rotaļlietu, apģērbu utt. starpniecību. Ģelzis apliecināja šī grauzēju pasaules vēstneša virtuozitāti, pats izplatot fotogrāfijas, skulptūras, T kreklus un arī kādu skaņdarbu.

A more elemental exercise in homeopathy, Ģelzis stretched expanses of velvet, that infamous support of kitsch, for his first solo exhibition at the State Museum of Art. By virtue of its enhanced scale or the hallowed precinct (or both), velvet was returned and elevated to its 14th-century status as the stuff of Caucasian icons. The fact he allowed medium to rival, if not overshadow, mes-sage per se was customary for the artist. Steel mesh, lead, plywood and other industrial ingredients – when pencil or pigment actually met paper, it too was with mechani-cal uniformity – have long provided gravity, sometimes literally, a crucial tack whenever humor, another Ģelzis trademark, threatened to release the viewer from the work of understanding.

When he submitted to watercolor painting after 20 years of unusual materials and unorthodox methods, Ģelzis may have delivered the greatest surprise yet. (Indeed, one might’ve been forgiven for wondering what unlikely substance he employed to simulate watercolor’s effects.) But his signature attention to intrinsic material proper-ties was intact, as the pigment percolated and pooled, inundating figuration and drowning all sentimental, hobbyist connotations of the medium. The supports were challenged – paper crumpled, wallboard beside a radiator unpreservable – but, to be fair, no more than the media train-wreck subjects themselves: Britney, Anna nicole, Zi-dane. Then, just as suddenly, as antidote to this exuberant,

Elementārāks homeopātisks vingrinājums Ģelzim bija lielie samta auduma gabali, šis bēdīgi slavenais kiča balsts, ko viņš nostiepa savai pirmajai personālizstādei Valsts Mākslas muzejā. Paspilgtināto mērogu vai svētnīcas vides (vai abu divu) ietekmē samtam tika atdots tā 14. gadsimta augstais statuss – tolaik tas bija kaukāziešu ikonu materiāls. Fakts, ka mākslinieks atļāva medijam sacensties ar ziņojuma saturu, nevis to pārmākt, ir viņam raksturīgi. Stiepļu pinums, svins, saplāksnis un citi rūpnieciski materiāli – kad zīmulis vai krāsa saskārās ar papīru, arī tas notika mehāniski viendabīgā veidā – jau izsenis ļāvuši Ģelža darbiem atgriez-ties uz zemes, reizēm pat burtiski, kas ir būtiski svarīgi, kad humors, otra viņa firmas zīme, draudējis atsvabināt skatītāju no izprašanas darba.

Kad, 20 gadus lietojis neparastus materiālus un neortodoksālas metodes, Ģelzis nodevās akvareļglezniecībai, viņš, iespējams, sagādāja saviem skatītājiem vislielāko pārsteigumu. (Ir viegli saprast, ja kāds no tiem būtu prātojis, kādu neiedomājamu substanci Ģelzis lietojis, lai panāktu akvareļa efektu.) Taču viņam raksturīgā uzmanīgā pieeja materiāla īpatnībām parādījās arī šeit, ļaujot pigmentam atdzīvoties un sakrāties, pārplūdinot figurālos elementus un noslīcinot visas ar šo mediju saistītās sentimentālās asociācijas. Balsti tika izaicināti – papīrs saburzīts, sienas panelis blakus radia-toram neglābjams –, bet ne vairāk kā paši pa medijiem mētātie varoņi: Britnija, Anna nikola, Zidans. Tad tikpat

abstracting impulse, Ģelzis produced in grisaille a hyper-realistic series of latter-day landmarks – an ATM, security personnel, CCTV, limousine taillights – but as much as these trace an unsettling narrative of power and control, the tightest control here is over the medium(s), spectral images so astringently finished as to be indeterminable: Are they drawn or digitally printed, concrete or conjured?

With his latest work, Ģelzis reconciles conditions of dark-ness with ecstatic, visionary chroma. Indeed, Artificial Peace handily evokes the trippy aesthetic associated with artificial Ecstasy, and certainly much of the carnivalesque ambiance derives from the viewers’ corporeal inclusion (and, at the same time, defamiliarization of glowing teeth, whites of the eyes and so on). But how artificial is this? unnatural black light confirms the reality of all manner of things: the lint on your clothes, paper currency, fo-rensic evidence at the crime scene. As Ģelzis committed to weeks of painting en plein noir – our canary in a coal mine – he may have debated if this project was born of Plato’s cave or Lascaux. Does it matter? Could it issue from someplace interstitial? Between the contemplative calm of Tibetan sand mandalas and the straining sinews of Action Painting. Between the cerebral heights of Color Field painting and the unbounded depths of a biolumi-nescent lagoon. We become immersed, a kinetic element of the engulfing spectacle, and the result is real, real pleasure.

negaidīti kā pretindi šim aizrautīgajam, abstrahējošajam impulsam Ģelzis grizaja tehnikā radīja hiperreālistisku jaunāko laiku objektu sēriju – bankomāts, drošībnieki, novērošanas kameras, limuzīna gabarītugunis –, taču tie ne tikai izseko satraucošam stāstījumam par varu un kontroli, visstingrākā kontrole šeit ir pār medija (mediju) spokaina-jiem tēliem, kas veidoti tik skarbi, ka kļūst nenosakāms, vai tie zīmēti vai izdrukāti digitāli, vai tie ir konkrēti vai iedomāti.

Ar savu jaunāko darbu Ģelzis panāk saskaņu starp tum-sas apstākļiem ar ekstātisku, pravietisku hromatismu. „Mākslīgais miers” raisa ērtas asociācijas ar narkoestētiku, kāda saistās ar mākslīgo Ecstasy, un karnevālisko noskaņu lielā mērā rada skatītāju miesiskā iesaistīšana darbā (vien-laikus atsvešināti parādot spīdošus zobus, acu baltumus utt.). Tomēr cik tas patiesībā ir mākslīgi? nedabiskā melnā gaisma apliecina dažnedažādu elementu realitāti: pūkas uz apģērba, papīra naudas īstums, pierādījumi nozieguma vietā. Tā kā Ģelzis nedēļām nodevās gleznošanai en plein noir – mūsu kanārijputniņš ogļraktuvēs –, viņam varbūt bija laiks pārdomāt, vai šī projekta saknes meklējamas Platona alā vai Lasko. Bet vai tam kāda nozīme? Vai tas varētu nākt no kāda starpstāvokļa? no vietas starp tibetiešu smilšu mandalu apcerīgo mieru un Action Paint-ing saspringtajām cīpslām. Starp Color Field glezniecības prātnieciskajiem augstumiem un bioluminiscējošas lagūnas bezgalīgajiem dziļumiem. Mēs ienirstam tajā visā – kinētisks elements šajā pāri plūstošajā ainavā –, un rezultāts ir patiesa un īsta bauda.

Kristaps Ģelzis

ARTIFICIAL PEACE(Contemporary Landscape)An Essay On What Inspired The Work

I live in Riga, in its central part, in one of its highest spots. The large windows of my flat overlook the cityscape as it spreads out toward East, South, and West.

Many centuries ago, this place was the “execution hill” with the “pariah” cemetery nearby. As the city expanded, only a few random facts remain of the historical evidence. I remember that when the construction sites for the houses in my bloc were being excavated, the heavy machinery of-ten lifted old human bones and damaged skulls out of the sand. These, quite naturally, served as toys for us, the local children. Strange as it may seem, to us these represented just different kind of forms for a different content of play. Even now, many years later, in a different nation and a different world, this to me is a strange and special place.

It is my “time machine”. At the same time it may become the cemetery of my illusions in the future. That makes me somewhat uneasy, for the changing perspective is so obvi-ous from above.

Kristaps Ģelzis

MĀKSLĪGAIS MIERS(Laikmetīgā ainava)Darba iedvesmas eseja

Es dzīvoju Rīgā, centrālajā pilsētas daļā, vienā no ģeogrāfiski augstākajām vietām pilsētā. no mana dzīvokļa plašajiem logiem paveras brīnišķīgs panorāmas skats pār pilsētu – austrumu, dienvidu un rietumu virzienā.

Senos laikos šī vieta bija “soda kalns” ar blakus izvietoto “izstumto” kapsētu. Tagad pilsētas izplešanās rezultātā no vēstures liecībām ir palikuši tikai nejauši fakti. Atceros, laikā, kad raka būvbedres mājām kvartālā, kurā pašreiz mitinos, ekskavators bieži no smiltīm izcēla dienasgaismā vecus cilvēku skeleta kaulus un aplauzītus galvaskausus. Tie nepiespiesti kļuva par ierastu rotaļlietu objektiem mums, pagalma bērniem. Dīvaini, bet mūsu prātos tās bija tikai “cita veida” formas “cita satura” spēlēm.

Arī tagad pēc daudziem gadiem – citā valstī, citādā pasaulē – man šī ir īpaša un dīvaina vieta.

Mana “laika mašīna”. Drošs personiskais novērošanas tornis kā gaisā pakārta kapsula. Bet, iespējams, arī mana ilūziju kapsēta nākotnē. Tas rada nemieru, jo no augšas tu labi pārredzi mainīgo perspektīvu.

Everything must change at some point, it’s inevitable.

I often find myself in the role of a visual detective, inves-tigating and contemplating the observed. Above and below the horizon. The sky occupies most of the space. The city is just the foundation, the static point under the unidirectional changes in nature and time.They are never the same.

Three most outstanding daily moments of transition:

MORnInG DAWnOnce again we wake up feeling strong and sure that everything beautiful, everything we hope for is possible. It is the rhythm of nature that secures in us this fragile, just re-awakened courageous feeling.Re-editing the synopsis of reality, weather forecast, coffee, Internet, first news of the morning.It all looks corrigible.

DROnE OF DAyContact with the outer world. Restlessness sets in. Contact with other Capsules. An ocean of minutiae. The old ones mature. The new ones push themselves into the fragile, just systematized kaleidoscope. unexpectedly, an energy “jet” of an unknown origin traverses the atmosphere. Astonished, the air over-resonates. Something irreversible and alien rummaging around and setting the groundwork

Visam neizbēgami atkal būs jāmainās.

Bieži pieķeru sevi vizuāla detektīva statusā, pētot un ap-cerot novēroto. Virs un zem horizonta.Debesis aizņem lielāko daļu. Pilsēta jau ir tikai pamats, statiskais punkts, pār kuru pārtraucas uz neatgriešanos dabas un laika pārmaiņas.Vienmēr citas.

Trīs ikdienas spilgtākie pārmaiņu posmi:

AuST RĪTS Mēs atkal mostamies ar spēku un apziņu, ka ir iespējams viss cerīgais un skaistais. Pats dabas ritms mūsos nostiprina nedrošo un trauslo, tikko vēlreiz modušos drosmes sajūtu.Realitātes kopsavilkuma pārrediģēšana, laika prognoze, kafija, internets, pirmās rīta ziņas.Viss izskatās labojams.

DIEnAS DunA Kontakts ar ārpasauli. Sākas nemiers. Saskarsme ar citām kapsulām. Sīkumu jūra. Vecie uzbriest. Jaunie iespraucas, tikko trausli, sasistematizētajā kaleidoskopā. negaidīti nezināmas izcelsmes enerģijas “reaktīvais” pārtraucas pār atmosfēru. Gaiss pārsteigts pārrezonē. neatgriezeniski un sveši rakājas un kārto tavas nākotnes pamatus. Ikdienišķi cerīgas un arī nepatīkamas plūsmas un duna. Inte-resanti – kur šī mūsdienīgā rosīšanās paliek tevī, un kā tā nogulsnējas?

for your future. The daily hopeful and daily unpleasant currents and drone. I wonder where this modern kind of bustle ends up in oneself, what strata does it form? SunDOWn TuRnS TO TWILIGhT The moment of the day when nature reminds us of its presence. We become tense and nervous, tired and care-less, susceptible to the virus of giving up and compro-mising with others. At any cost, we would like to snatch something outstanding and memorable out of the jaws of circumstance. Contrasts thicken around us. Dazzling hot lights and long, cool, oblique shadows. What was not done, postponed, discarded. A melancholy feeling, for the sun and the clouds just showed us how we should fight. The clouds and the mist always emerge as winners. The city sometimes works itself up to its very horizon in helping the clouds in the sky.

SAuLRIETS PĀRIET KRēSLĀ Ikdienas brīdis, kad daba atgādina mums par savu klātbūtni. Kļūstam saspringti un nervozi, noguruši un pavirši, pilni padošanās vīrusiem un kompromisiem ar citiem. Vēlamies par katru cenu vēl šodien izraut no apstākļiem ko spilgtu un atmiņu vērtu. Visapkārt sabiezē kontrasts. Karstas, spilgtas gaismas un garas, garas slīpi vēsas ēnas. neizdarītais, atliktais, nelietderīgais. Skumja sajūta, jo tikko saule un mākoņi mums parādīja – kā vajag cīnīties. Mākoņi un dūmaka uzvar vienmēr. Dažreiz pilsēta līdz horizontam iet palīgā mākoņiem debesīs.

nakts – pati par sevi saprotama, tādēļ piespiedu analīzei nebūtiski – zemapziņa un nogulsnēšanās.Kā īpašs pārtraukums duļķainai upei – apstāties un norimt. Laiks, kad varu sākt gleznot, “atspoguļot”.

night – it is self-evident, making any forced analysis irrelevant – it is the subconscious and settling down. It is like a special break in a muddy stream – stopping and settling down. It is the moment I can begin to paint, to “reflect”.

I examine the day that’s coming to a close like a coin – is it genuine? – with luminescent light. For the most part, I only see a run-down, stratified process, and a bit of sedi-ment by the horizon. Tiny, lurid, chaotic. Like the analysis of the reflections of our time.

This is my story; this is the genuine groundwork for inspiration and evaluation when we look at large-format paintings where the medium of expression is an abstract flow of colour and texture.

There must be restlessness!

Pārbaudu aizgājušo dienu kā naudu – vai tā ir īsta, ar luminiscējošo gaismu. Lielākajā daļā redzu tikai lielu notecējušu, daudzslāņainu procesu un drusku nogulsnes pie horizonta. Sīkas, spilgtas, haotiskas. Kā mūsu laika atspīduma analīze.

Lūk, mans stāsts kā patiess pamats iedvesmai un atskaites vērtējumam, kad lūkojamies uz lielformāta gleznām, kur izteiksmes forma ir abstrakts krāsu un faktūru plūdums.

Jābūt nemieram!

Sergey Timofeev

ThROuGh ThE TROLLEy-BuSWInDOW

have you ever thought what and who you are? not what your status is, not what your position is, not what makes you known to others… Instead what to you is the real “you”, your personal status, the capsule with your inner you, your image of yourself to yourself somewhere deep under the skin? In my own case, it is a teenager who used to play hooky from school and stay home with piles of science fiction and adventure books. If there were a few apples at hand, my happiness was complete. The day behind my window ran its normal course. For some reason it is early spring that sticks in my memory: first a gray-ish morning, then a pale day, then the lanterns come on and evening neons begin to glimmer. And that’s how it goes – into the night. The surrounding world was devoid of objects or details. There was only me and my room and outside its borders, outside the window, the entire world was happening all in one piece and at one time. I did not really look at the watch, and only changes in lighting testi-fied to the course of the day. The world was changing, but only in terms of colour, it was pulsating, it was shimmer-ing. Dissipated in the morning, the light gradually solidi-fied into day, then the intensity changed once more, but then artificial lighting asserted its rights.

Sergejs Timofejevs

PA TROLEJBuSA LOGu

Vai jums jebkad iznācis aizdomāties, kas jūs īstenībā esat? nevis kāds jums patlaban statuss, kādā amatā esat, ar ko esat pazīstams apkārtējiem… Bet kas jums pašam esat visīstākais “jūs”, tieši jūsu personīgais stāvoklis, kap-sula ar jūsu “es”, ar jūsu personīgo tēlu kaut kur dziļi, dziļi zem ādas? Manā gadījumā tas ir pusaudzis, kam savulaik patika bastot skolu un tupēt mājās starp fantastikas un piedzīvojumu grāmatām. Ja vēl pie rokas daži āboli, laime bija pilnīga. Bet diena aiz loga pa to laiku ritēja savu ierasto gaitu. nez kāpēc atceros tieši agru pavasari: vispirms pelēks rīts, tad palsa diena, tad iedegas laternas un iemirdzas vakars. un tā – līdz pašai naktij. Apkārtējā pasaule bija bezpriekšmetiska, bez detaļām. Biju tikai es, bija mana istaba, bet aiz tās robežām, aiz loga visa pārējā pasaule notika viengabalaini un reizē. Es diez ko nesekoju pulk-stenim, un tikai apgaismojuma maiņa liecināja par dienas gaitu. Pasaule mainījās, bet tikai krāsas ziņā, tā lēni pulsēja, pārlējās. no rīta izkliedētības gaisma sabiezēja dienā, pēc tam intensitāte atkal mainījās, taču tad savas tiesības pieteica mākslīgais apgaismojums.

Ja nebiju izgājis no mājas pāris dienu, bet pēc tam nolēmu vai biju spiests to darīt (nevarēju taču bastot mūžīgi!), pasaule pār mani nogāzās ar veselu ūdenskritumu detaļu, ar skaņām, smakām, ar milzīgo ungārijā ražoto dzelteno

If I had not left the house for a couple of days but then de-cided or just had to do it (after all, I could not play hooky forever!), the world cascaded over me in a waterfall of de-tail, sounds, smells, the roar of the yellow hungarian-made buses, people swaddled in their clothing, the rhythmic blinking of traffic lights. The very sharply defined and easy to understand border between me and the world that had existed in my room disappeared. I blended in with the world, I changed under its rough proletarian fingertips, I ran its routes and followed its timetables. I was probably not entirely myself anymore, I was what the world wanted to see. First a schoolboy, then a college student, then a TV journalist, then a copywriter at an ad agency. I went with the flow of the changing world and the changes in its colour and light I hardly noticed because the intensity of my own colour and inner glimmer changed with the world.

For a period, I did the job of a DJ at various parties and clubs. One of the reasons I liked it was that it was pos-sible to change the normal flow of time, to swim against its current, instead of shutting down at night, experienc-ing the night very intensely – with music, conversation, alcohol. And then to walk out into the streets flooded with the morning sunlight and feel... how am I different? how I don’t fit in? It was like I was from the day before, that day had not ended for me, I had not crossed the borderline between days in the state everyone does it – during their

autobusu rūkoņu, ar apģērbos satuntuļojušamies ļaudīm, ar luksoforu ritmisko mirkšķināšanu. Tik ļoti skaidrā un saprotamā robeža starp mani un pasauli, kāda bija pastāvējusi istabā, izzuda. Es saplūdu ar pasauli, mainījos zem tās raupjajiem strādnieku pirkstiem, kursēju pa tās maršrutiem, iekļāvos tās grafikos. Galu galā es droši vien vairs nebiju simtprocentīgi es pats, es biju tāds, kādu pa-saule gribēja mani redzēt. Vispirms skolnieks, tad students, tad televīzijas žurnālists, pēc tam kopīraiters reklāmas aģentūrā. Mani mētāja mainīgās pasaules viļņi, un to, kā mainās tās krāsa un gaisma, es tikpat kā nejutu, jo arī manas krāsas un iekšējās mirgošanas intensitāte mainījās līdz ar pasauli.

Kādu laiku es diezgan bieži dīdžejoju dažādos pasākumos un klubos. Man tas patika arī tāpēc, ka bija iespējams mainīt ierasto laika tecējumu, iet pret straumi, naktī neatslēdzoties, bet pārdzīvojot to intensīvi – ar mūziku, sarunām, alkoholu. un pēc tam iziet rīta saules pielietajās ielās un sajust savu… nepiederību, neiederību? Es it kā biju no vakarējās dienas, man tā vēl nebija beigusies, es nebiju šķērsojis dienu robežu tajā stāvoklī, kurā to dara visi, – miegā. Tāpēc es it kā biju vakardienas un šodienas sūtnis, pilnvarotais pārstāvis. un tāpēc es šo rītu sajutu kā ārzemnieks, ārpusnieks, nakts cilvēks, bet pēc tam devos mājās un aizmigu, panākdams to absolūto iekšējo nakti, kurā mēs guļam, un jau iestājušos dienu.

Phot

o by

Kiri

ls K

irasi

rovs

sleep. That’s why I was like an ambassador of yesterday and today, their plenipotentiary. That’s why I experienced this morning like a foreigner, like an alien, like a night person, and then went home and fell asleep catching up with that absolute inner night wherein we sleep and the already happening day.

The day changes, glimmers, swirls around us, and we do not always understand ourselves in it, we have dissolved in its current. Drop by this place and that, do this or that, call this and another person, buy groceries, watch the new movie. We are under the spell of changes in circumstances and lighting, we move forward and don’t look back. A famous 20th century mystic asked his disciples to do an unusual exercise: «Remember yourselves». Remember that at this very moment you are doing this or that; you, with all your life experience and a number of positions, remember what you did five minutes ago, ten minutes ago, an hour, two hours, three hours ago… What did you do yesterday at this moment? It is a very difficult task, because we have hundreds of others that have to be done this minute and because of which we cannot get distract-ed. For it seems to us that otherwise we will not manage to perform, accomplish – we will not succeed.

«To remember oneself»… We charge writers and artists with this task. And when we encounter the fruits of their labours we want instant enlightenment, an instant op-portunity to follow the dotted lines of all our movements,

Diena mainās, mirgo, virpuļo ap mums, un mēs ne vienmēr saprotam tajā sevi, mēs esam izšķīduši tās straumē. Iegriezties tur un tur, izdarīt to un to, piezvanīt tam un tam, nopirkt produktus, noskatīties jauno filmu. Mēs esam apstākļu un apgaismojuma maiņas noburti, mēs kustamies uz priekšu un neskatāmies atpakaļ. Kāds pazīstams 20. gadsimta mistiķis saviem mācekļiem uzdeva ļoti neparastu vingrinājumu: “Atcerieties sevi.” Atcerēties, ka patlaban tu dari, lūk, to, tu ar visu savu dzīves pieredzi un dažām pārliecībām, atceries, ko darīji pirms piecām minūtēm, pirms desmit minūtēm, pirms stundas, divām, trim, piecām… Ko darīji vakar apmēram šajā laikā? Tas ir ļoti grūts uzdevums, jo mums ir simtiem citu tieši patlaban veicamu uzdevumu, kuru dēļ nav iespējams atrauties. Jo mums šķiet, ka citādi mēs tos neizpildīsim, neveiksim, nebūsim sekmīgi.

“Atcerēties sevi”… Šo funkciju mēs uzticam literatūras un mākslas ļaudīm. un, sastapušies ar mākslinieku daiļrades augļiem, mēs vēlamies pēkšņu atklāsmi, pēkšņu iespēju ieraudzīt visu savu kustību punktētās līnijas, pielikto pūļu vektoru, dzīves un atsevišķas tās dienas jēgu. Taču mūsu sirdis nav iespējams atvērt ar universālu mūķīzeri. un mēs ieraugām nevis vektoru, bet tikai vektora ēnu, kaut kādu matērijas sabiezējumu, kas te parādās, te pazūd, štrihu. “Pasaule mirgo” – sacīja krievu avangardisti. Pietiek iziet no ierastā ritma, no ierastās izpratnes sistēmas, un mēs ieraugām, kā jebkura kustība sabrūk mirgojošu laika punktiņu miriādēs.

the vector of our efforts, the sense of our lives or just one single day. And we see not a vector but only its shadow, some thickened matter that appears and disappears. «The world glimmers» – said the Russian avant-garde. Once we manage to break with the usual rhythms, once we leave our usual system of thought, we see how any movement breaks down into myriads of glimmering dots of time.

There were times when I failed to stay home with my favourite books. Parents were unbending in their insis-tence that I go to school after giving a sober assessment of my state of health. And so I got on the trolley-bus, taking the last side seat by the back door. hardly anyone would bother me there. I pulled out a book, began reading and kept on moving on this circle route from one end-stop to the other and back again. The world was not very interesting inside the trolley-bus – all these handles and seats with their faux-leather covers, but people – people were changing quickly. The outside world ordered itself into a film strip consisting of windows, walls, fences and suddenly free intersections. It was of one overall colour – monotonous and dappled at the same time. I found myself in three different worlds at the same time: that of the trolley-bus, that of the street, and that of my book. And I was aware that here and now – I am. And that it’s good. And all the while the world danced around me, changing colours and scents, forms, and names. It was changing and was unchangeable – just as the view out of the window of the morning trolley-bus at the beginning of the 1980s.

Reizēm man neizdevās palikt mājās ar iemīļotajām grāmatām. Vecāki nepielūdzami sūtīja mani uz nodarbībām, visnotaļ bezkaislīgi izvērtējot manu pašsajūtu. un es sēdos trolejbusā, pašā pēdējā sānu sēdeklī pie aizmugures durvīm. Tur, kur neviens mani nevarēja īpaši traucēt. Izvilku no portfeļa grāmatu, sāku lasīt un tā arī turpināju riņķot pa loka maršrutu no viena galapunkta līdz otram. Trolejbusā pasaule nebija sevišķi interesanta – visi šie turekļi un sēdekļi, pārvilkti ar mākslīgo ādu, bet cilvēki, pasažieri, strauji mainījās. Ārējā pasaule savienojās kinolentē, kas sastāvēja no logiem, sienām, žogiem un piepeši brīviem krustojumiem. Tai bija viena kopīga krāsa – vienlaikus monotona un raiba. Es atrados trijās pasaulēs vienlaikus – trolejbusa pasaulē, ielu pasaulē un manas grāmatas sižeta pasaulē. un apzinājos, ka te un tagad – es esmu. un man ir labi. Bet pasaule dejoja man apkārt, mainīdama krāsas, smaržas, formas, nosaukumus. Tā mainījās un bija nemainīga kā skats pa 80. gadu sākuma rīta trolejbusa logu.

Ģirts Bišs

STOPS AnD FuLL STOPS

It looked like it was warm and sunny today. So I decided not to put on boots. I’ll wear shoes instead. I polished them so that they’d look okay and even better (was not really necessary). Wonderful. Apparently I am trying to give myself the sense of gratification about work well done. Out on the street I kept glancing at my nice shoes and ob-serving the black-and-white reflections the sunrays were rhythmically forming on them. I also stole surreptitious glances at the shoes, boots and sneakers of passers-by.Every once in a while you can feel a small triumph that way. But there are times candy is enough. Or finds on eBay.

Again I am comparing and making judgments. Smart books do not recommend this and I agree. I agree, but how does one distinguish between the smart books and all the rest? By making comparisons. I keep crossing inter-sections, keeping on the right side of the sidewalk and the footwear competition I have long since forgotten. I have woken up late again; much later than my colleagues at work. That’s why I always feel a little guilty. I have received a bonus with my well-polished shoes, but it’s a small one.

I like to sleep long in the mornings. The wonderful feeling of childhood that upon awakening I will encounter a new day, full of adventure and discovery, a day that can’t wait

Ģirts Bišs

PIETuRAS un PunKTI Šorīt ārā izskatījās silts un saulains. Tāpēc es nolēmu zābakus vairs nevilkt. Vilkšu kurpes. nospodrināju tās, kā nākas un pat vēl labāk (bez tā varēja iztikt). Lieliski. Acīmredzot es ar visiem līdzekļiem cenšos sev sagādāt labi padarīta darba sajūtu. uz ielas ik pa laikam raudzījos, cik jauki pavasara saules stari pieskaras maniem glītajiem apaviem, veidojot ritmiskus melnbaltus atspulgus. Slepus lūrēju uz pretimnācēju kurpēm, zābakiem un kedām. Ik pa laikam tādā veidā sanāk gūt sīku triumfu. Bet dažreiz tas ir panākams arī ar saldumu ēšanu. Vai arī ar atradumiem eBay portālā.

Atkal es salīdzinu un vērtēju. Gudras grāmatas to neie-saka – un tam var piekrist. Jāpiekrīt, bet kā atšķirt gudrās grāmatas no pārējām? Salīdzinot tās. Es turpinu šķērsot krustojumus, turēties ietves labajā pusē, un apavu “konkurss” man jau ir piemirsies. Es atkal esmu vēlu pamodies, salīdzinoši daudz vēlāk nekā mani kolēģi darbā. Tāpēc es vienmēr jūtos nedaudz vainīgs. Ar labi nospodrinātajām kurpēm esmu ieguvis bonusu, taču visai nelielu.

Man patīk no rītiem ilgi gulēt. Jaukā bērnības sajūta, ka pamošanās nesīs jaunu, piedzīvojumiem un atklājumiem pilnu dienu, kas to tik vien gaida, lai varētu mani pārsteigt

to surprise me with everything! I have somehow lost this feeling. To a certain degree it is compensated by morning dreams. They are short and nightmarish. Or rather it is that suspended state between waking and dreaming; yes, that is the sweetest. under the blanket I feel safe. I also feel safe in the elevator. I could say the same thing about my car. It must be a penchant for enclosed space.

I also feel safe at night; if only because no polite person will try to call me then. no one who, say, is waiting for me to turn in the score of the musical piece they ordered. I constantly feel the burden of my debt but I don’t really do music with the ease I’d prefer. It’s always been like that. I can’t rely on myself in this respect. I don’t know whether it is because I am so responsible or simply afraid (but of what?). I am sick and tired of thinking about it and even despair no longer mobilizes as before. Be it as it may, I hate deadlines and exams. I am sick of picking everything apart. I want peace.

In other words, I would prefer to do nothing today. Just like on many other days. Or so it seems. I would go for a walk or drive somewhere and try to take a swim in icy wa-ter. Or would create an unusual sound in terms of timber and leave it there. Or watch “Dangerous housewives” with A. (with everything that would nicely follow). I suspect that other composers feel inspired every other day; they are productive, daring, sure of themselves; they write for a full

ar visu ko pēc kārtas! Šī sajūta kaut kā ir pazudusi. Zināmā mērā to kompensē rīta sapņi. Tie ir īsi un murgaini. Pareizāk sakot, starpstāvoklis starp nomodu un sapņošanu, jā – tas ir vissaldāk. Zem segas es jūtos drošībā. Arī liftā es jūtos droši. Par savu auto es to arī varētu teikt. Acīmredzot tendence uz noslēgtām telpām.

Arī naktī es jūtos droši – kaut vai tāpēc, ka neviens pieklājīgs cilvēks nakts laikā man necentīsies piezvanīt. Teiksim, kāds, kurš jau mēnešiem gaida brīdi, kad nodošu viņam pasūtītā skaņdarba notis. Es nepārtraukti jūtos viņam parādā, bet ar mūzikas rakstīšanu man neveicas vis tik viegli, kā gribētos. Tas tā vienmēr ir bijis. Es nevaru uz sevi paļauties šajā ziņā. Es īsti nesaprotu, vai tas ir atbildības vai baiļu dēļ (no kā gan?). Man ir apnicis par to visu domāt, un arī izmisums vairs tā nemobilizē kā agrāk. Lai vai kā, man nepatīk termiņi un eksāmeni. Apnicis preparēt. Gribas mieru.

Vārdu sakot, vislabprātāk es šodien nedarītu itin neko. Tāpat kā daudzas citas dienas. Tā man šķiet. Teiksim, es pastaigātos vai kaut kur aizbrauktu un pamēģinātu nopeldēties ledainā ūdenī. Vai uztaisītu kādu vienu tembrāli neparastu skaņu, un viss. Skatītos “Bīstamās mājsaimnieces” kopā ar A. (un arī tas viss jaukais pēc tam). Man ir aizdomas, ka citi komponisti katru otro dienu izjūt iedvesmu, sacer, ir produktīvi, drosmīgi, pārliecināti par sevi, raksta lielam orķestrim. Viņi grib rakstīt operas. Viņiem ir nopietni un lieli mērķi.

Phot

o by

Ģirt

s Bi

šs

orchestra. They want to write operas. They have big and serious ambitions.

Suddenly I remember a fragment of an interview. It goes approximately like this: if you are not sure of what you are doing in art, then it’s not worth it. Contemplating this, I feel strangely relieved for a moment; it is strange because the moments when I am really sure of what I am doing, are few and far between – but I guess that’s how it has to be, that’s simply the way I am (I try to console and encourage myself ). I think one can only feel relieved if one tells one-self the truth and doesn’t blame anyone including oneself. And yet, even given all this uncertainty, there are times when I surprise myself with what I have written. There are times when I feel moved by what I have discovered, even if it’s nothing spectacular. I try to cherish these moments. “not worth it” has yet to catch me. But what to do with it all?

What do I want? What can I rely on? Where’s the point of reference? Okay, so it’s myself. But what do I really want? I want to feel happy about what I do, what I create. So that it’s at least 50:50. If it’s not so (I feel happy less frequently), what should I do? I am looking for straws here. For exam-ple: yes! – I like how colour dominates in this photograph, that’s what I was trying to accomplish there (the guru of photography to whom I show this fails to agree with me but that makes me that much more excited about my

Pēkšņi atceros kādas intervijas fragmentu. Apmēram tā: ja neesi mākslā pārliecināts par to, ko tu dari, tad nav vērts. Prātojot par šo lietu, es uz mirkli sajūtu dīvainu atvieg-lojumu. Dīvainu tāpēc, ka tie mirkļi, kad esmu tiešām pārliecināts par to, ko es radu, ir reti, bet droši vien tā tam ir jābūt, tā es esmu iekārtots (es sevi mierinu un cenšos uzmundrināt). Man šķiet, atvieglojums vienmēr nāk tad, ja tu sev pasaki tā, kā ir, un nevienu nevaino, arī sevi. Tomēr, neraugoties uz visu šo nepārliecinātību, dažreiz es jūtos pārsteigts par to, ko esmu uzrakstījis, – īpaši pēc kāda laika. Brīžiem esmu saviļņots par to, ko esmu atklājis, kaut arī tas nav nekas grandiozs. Es cenšos to novērtēt. “nav vērts” mani tomēr vēl nesagūsta.Bet ko ar to iesākt?

Ko es gribu? uz ko paļauties? Kur ir atskaites punkts? Labi, tas esmu es. Bet ko es īsti gribu? Man gribas sajust prieku par to, ko es daru, ko es radu. Vismaz attiecībā 50:50. Ja tas tā nav (prieka ir mazāk), tad kā man rīkoties? Es meklēju kaut ko, kam pieķerties. Teiksim – jā, man patīk tas, ka šajā fotogrāfijā dominē krāsa, es to tā gribēju (fotogrāfijas guru, kam to rādu, tā vis nedomā, un tas vēl vairāk liek man tīksmināties par savu atradumu). Jā, šis hrestomātiskais modernisma skaņdarbs man liekas garlaicīgs un apnicīgs. urā! Bet simtiem tūkstoši cilvēku to ir novērtējuši kā avangardisku, vērtīgu un labu. Kāpēc lai mans viedoklis citiem šķistu interesants? un vai tas, ko es radu, ir sa-biedriski nozīmīgi? Ja tā neliksies Kultūrkapitāla fondam,

discovery). For example: yes, this textbook modernist piece seems boring to me. hurray. But there are hundreds of thousands of people who consider it avant-garde, valu-able, and great. So why should my views seem interesting to others? And is what I am creating of any social signifi-cance? If the Culture Capital Foundation does not think it is, I won’t get a stipend.

I have to think of something. I must find some justification for what I create. Of course, only insofar it concerns other people. There is nothing to prevent me from doing it for my own enjoyment. Does it smack of amateurism? I guess it’s not worth trying to classify it.

It is four-thirty in the afternoon, have to go home soon. There will be many people on the street. I don’t like it. I love silence. I have the selfish wish that there’d be – say – four times fewer people in this huge city. It would be so much quieter on the streets (perhaps I should live in the country? But what to do there?). I like to have lots of space. Despite my cozy feeling in elevators, I enjoy being in palaces and museums; usually they are spacious and on weekdays there are hardly any visitors. Then I feel that I am the only one benefitting from it all, that that’s the natural order of things and must be so; there is the pleasant smell of parquet wax and something I cannot identify; silence reigns. But sometimes I enjoy listening to the soft pop of the 1970s; the kind one hears at Stockmann’s department

es nesaņemšu stipendiju.

Man kaut kas jāizdomā. Man visdrīzāk ir kaut kā jāattaisno tas, ko es radu. Protams, tikai tad, ja runa ir par citiem. nekas man neliedz kaut ko darīt tikai paša priekam. Vai tikai to nedēvē par pašdarbību? Laikam nav vērts censties to klasificēt.

Ir puspieci pēcpusdienā, drīz jātaisās uz mājām. uz ielas būs daudz cilvēku. Tas man nepatīk. Es mīlu klusumu. Man egoistiski gribas, lai šādā milzīgā pilsētā dzīvotu, sacīsim, četrreiz mazāk cilvēku. Ielās būtu daudz klusāk (varbūt jādzīvo laukos? Bet ko tur darīt?). Man patīk daudz telpas. neraugoties uz omulīgo sajūtu liftā, es labi jūtos arī pilīs un muzejos; parasti tur ir plašs un darbadienās tikpat kā nav apmeklētāju. Tad man šķiet, ka visi šie labumi pie-der tikai man vienam un ka tas ir dabiski, tam tā ir jābūt; tur patīkami smaržo pēc parketa vaska un vēl kaut kā nenosakāma, tur valda klusums.

Tomēr dažreiz man patīk klausīties maigajā septiņdesmito gadu estrādes orķestru mūzikā – tādā, kāda skan universālveikalā Stockmann. Vai līksmajā spēļu automātu polifonijā. Man patīk ieslēgt dažādos aparātus savā darbistabā un klausīties, kā tie noslēpumaini dūc un diskrēti mirkšķina diodes un kontrollampas, signalizējot par savu gatavību. Tas rada viegli sentimentālu noskaņu, kaut ko līdzīgu apsolījumam, tā, it kā visas šīs ierīces būtu mani

store. Or to the cheerful polyphony of slot machines. I like to turn on the various machines in my study and listen to their mysterious humming and watch them discreetly blinking their diodes and little lamps signaling their state of readiness. That creates a slightly sentimental ambience, something akin to a promise; as if all these gadgets were my friends and understood what we are talking about. That they are not there just for the sake of being there.

Perhaps there’s the explanation of the festive feeling I have every time when I buy a colour film (and I can conveniently put it in my pocket).

draugi un saprastu, par ko īsti ir runa. Ka tās tur navtāpat vien.

Iespējams, tas izskaidro to, kāpēc mani piemeklē svētku sajūta, nopērkot krāsu fotofilmu (un to var arī ērti ielikt kabatā).

KRISTAPS ĢELZISCurriculum vitaeKristaps Ģelzis was born in 1962 in Riga. he is a graduate of the Department of Graphics of the Latvian Academy of Art (1986). Together with other conceptual art pioneers of his generation he has been actively involved in Latvian contemporary art processes since the mid 1980s. Since 1997 he is Assistant Professor at the De-partment of Visual Communication and Graphics of the Latvian Academy of Art. he is also a member of the Latvian union of Artists. The artist has participated in many significant international projects.

K.Ģelzis is the author of the Memorial to the Victims of the Soviet Occupation on the Latvian Riflemen’s Square in Riga (implemented together with Ilze Miķelsone and sonologue Voldemārs Johansons).

The idea at the core of Kristaps Ģelzis’s artwork is implemented in the most appro-priate material – on planes, spatially or plastically, using all of the technology and media available nowadays. he is sensitive to the symbolic elements of local environ-ment, which are then masterfully interpreted in his works, and has the courage to be openly ironic about the current political events.

Field of activity: painting, graphics, video installations, installations, objects, sculp-ture, drawing, book illustration, stage design, exhibition and advertising design.

SOLO ExhIBITIOnS

2010 “Artificial Peace II”, Berlin Preview 2010, Tempelhof, Berlin / Germany (drawings, mixed media) “Artificial Peace”, Māksla xO Gallery, Riga / Latvia (drawings, objects, mixed media)2009 “Maybe”, Māksla xO Gallery, Riga / Latvia (watercolour paintings on paper)2008 “home Video”, Gallery Alma, Riga / Latvia (fluorescent paintings, objects)2007 “Bonaqua”, Riga Gallery, Riga / Latvia (watercolour paintings on paper)2000 “Time Square”, Riga Gallery, Riga / Latvia (digital prints, video installation)1997 “Independence Day”, Riga Gallery, Riga / Latvia (objects, installations)1996 “Virtuale”, State Museum of Art, Riga / Latvia (objects, installations)1994 “Slidepaintings und Objekts”, Galerie P.u.n.K.T., hamburg / Germany1992 Gallery Kolonna, Riga / Latvia (objects) Exhibition hall Jāņa sēta, Riga / Latvia (installation “Jāņa sēta”)

Riga Gallery, Riga / Latvia (silkscreen prints)1991 Gallery Anhava, helsinki / Finland1990 Agency Inter-Art, West Berlin / Germany1987 “Shrine”, Exhibition hall Jāņa sēta, Riga / Latvia

SELECTED GROuP ExhIBITIOnS, SET DESIGn

2011 „Purvītis Prize 2011“, Exhibition hall „Arsenāls“ of the LnMA, Riga / Latvia (works from the exhibition “Maybe”, watercolour paintings)2010 “The 2009-10 Sovereign European Art Prize”, Barbican Centre, London / uK („Jogging with my blue dog“, luminiscent painting) Art Festival Cēsis 2010, exhibition „Take Care“, Cesis Old Beer Brewery, Cēsis / Latvia „Golden Works“, Exhibition hall Arsenals of the LnMA / Latvia (digital print „hundred years“) 2009 „Metabolism: contemporary Latvian graphic art“, Latvian national Museum of Art, Riga / Latvia (drawing on paper)* „Drawing“, Māksla xO Gallery, Riga / Latvia (drawing on paper) „Contemporary Icons“, Gallery Alma, Riga / Latvia („Kulik’s DnS“, object) “Drawing”, International Contemporary Art Fair „Art Vilnius 09“, Lithuanian exhibition Centre LITExPO, Vilnius / Lithuania “home Video”, Gallery Alma, Riga / Latvia (fluorescent paintings)*2008 Art Festival Cesis 2008, „Beauty“, Cesis Old Beer Brewery, Cesis / Latvia („Good night fairytale“, fluorescent painting, installation) „Buket”, Exhibition of Latvian Contemporary Art, national Centre for Contemporary Art (ncca.ru), Moscow / Russia („holiday balloons“, installation)* „homo urbanus – homo Sapiens? Sculpture and Installations by Artists from Riga, Latvia“, Cultuurpark Westergasfabriek, Amsterdam / The netherlands („Let’s keep in touch“, sculpture in city space, in cooperation with composer Voldemars Johansons)*2007 “Mobile Museum”, Centre for Contemporary Art Andrejsala, Riga / Latvia (objects) „Contemporary Art From Latvia“, Calmar City Contemporary Art Museum, Calmar / Sweden (watercolour on wall)2005 “Museum 100”, State Museum of Art, Riga / Latvia (supersize digital prints “hundred years”, What’s Going On In Latvia?”)2004 “Den haag Sculptur 2004. Giants”, city space, The hague / The netherlands (sculpture “Red Apes”)* “Faster Than history”, Kiasma Contemporary Art Museum, helsinki /

Finland (video installation “nothing Personal”, digital prints on canvas – from the cycle “Masks”)*2003 The 7th International Contemporary Art Exhibition “Art Moscow”, Central house of Artists, Moscow / Russia (“Masks”)* ”Lux Eropae 2002”, city space, Copenhagen / Denmark (light installation “Somebody’s Starway home”)* “Fruits of the Earth, Fruits of heaven”, The new Stage at the Latvian national Opera, Riga / Latvia (set design and video “Presents”)2002 “nothing Personal”, Bremen City Gallery, Bremen / Germany (large-scale digital prints)* “Tras vizit”, Masnedofort Exhibition Centre, Vordingborg / Denmark (“Three heads”)2001 “Metropolis. Riga”, Riga Stock Exchange building, Riga / Latvia (audio and video installation “Fireworks of The Millennium in Dome Square”)* “Identity”, Riga Gallery, Riga / Latvia (digital print “Scully”)* “new Reality. Identification”, within the framework of the 5th International Art Exhibition “Art Moscow”, Central house of Artists, Moscow / Russia (installation “Personal Cube”)* “Contemporary utopia”, Eduards Smiļģis Theatre Museum, Riga / Latvia (video installation “nothing Personal (Lights of the Big City)”)* “Mask”, Gallery Bastejs, Riga / Latvia (collage “happy Mask”)2000 “Baltic Security!”, Arlanda Airport, Stockholm / Sweden (digital prints “Mulder” and “Scully””, object “Personality”)** “Distance”, hansabank Exhibition hall, Tallinn / Estonia (digital prints, video)*1999 “Days of Art ‘99”, Berga bazārs, Riga / Latvia (art action “In a Creative Condition Again”)1998 “Konstnärer från Riga. Artists from Riga”, Södertälje Konsthall, Södertälje / Sweden (objects)* The 2nd Worldwide Latvian Contemporary Art Exhibition, Art Museum Arsenāls, Riga / Latvia (installation “ņam Jums Paika”) “The World of Ballet”, Jūrmala Culture Centre, Jūrmala / Latvia1997 “Art of Simple Things”, Gallery Bastejs, Riga / Latvia “Invasion” – The 2nd International Saaremaa Biennial, Kuresaare Castle, Saaremaa / Estonia (objects)* “Ballet”, Grand hall of the Riga Stock Exchange, Riga / Latvia Set design for the staging of Gundega Repše’s story “Stigma”, Dailes Theatre, Riga / Latvia1996 “The Other Picture”, Riga Gallery, Riga / Latvia “Personal Time. Art of Estonia, Latvia and Lithuania 1945–1996”, Centre for Contemporary Art – ujazdowski Castle, Warsaw / Poland; Central Exhibition

hall Manezh, St. Petersburg / Russia* “Compi Box”, Gallery Anhava, helsinki / Finland1995 “Farm”, Rainis Museum of Literature and Art, Riga / Latvia* “Art hotel”, Lydmar hotel, Stockholm / Sweden* “Monument” – The 3rd Annual SCCA–Riga Exhibition, Latvian Museum of Photography, Riga / Latvia Opening of the permanent Latvian Contemporary Art Exhibition, Stockholm School of Economics, Riga / Latvia Gallery Anhava, helsinki / Finland “Kalāčojums”, Eduards Veidenbaums Memorial Museum Kalāči, Liepa Parish, Latvia (installation “Eco yard”)* “Prospects”, Var Gard Center nACKA, Saltsjöbaden, Stockholm / Sweden (outdoor object “Swedish Table”) “Port of Art”, city space of Kotka / Finland (installation “Crazy Dauka”)* “Private / Public”, ARS ’95, city space of helsinki / Finland (“Eco yard 2000”)1994 “State” – The 2nd Annual SCCA–Riga exhibition, Riga / Latvia (installation “For Fatherland and Freedom”); Rundāle Palace, Rundāle / Latvia (audio installation and “Sign” by Timmijs Snips); Eduards Veidenbaums Memorial Museum Kalāči, Liepa Parish / Latvia (outdoor installation “Eco yard”)* “Wegkreuzung – Künstler aus Riga”, nDR Studio, hamburg / Germany* “Firkspedvāle Conversations ‘94”, Pedvāle Art Park, Pedvāle / Latvia (installation “Twin Elements”)* “Island Project” – International Multimedia Workshop, city space of Gdansk / Poland (installation “Red Tennis”) “Zoom Factor” – The 1st Annual SCCA–Riga exhibition, Exhibition hall Latvija, Riga / Latvia (installation “Dream Journey”)*1993 “Sensation no.30”, Art Museum Arsenāls, Riga / Latvia (“Their yard” by Timmijs Snips) Exhibition of video installations as part of the 2nd French–Baltic Video Art Festival, Art Museum Arsenāls, Riga / Latvia (video installation “Winner of the uninterrupted Space”)* “Bastearium” (“Carnival”), Gallery Bastejs, Riga / Latvia “Aujourd’hui les Baltes” – Contemporary Estonian, Latvian and Lithuanian Art, Paris / France* national Art Action “ep!” – graphics exhibitions in 33 towns*1992 “Paaudze. Generation. Sukupolvi”, Museum of Contemporary Art, Pori / Finland (installation “Borg Gard”)* “Mare Balticum”, nordic Art Center, helsinki / Finland (installation “Language Lesson”)*

1991 “Fiatal Müveszek Rigaból”, Mücsarnok Museum of Contemporary Art, Budapest / hungary*1990 Rauma Biennale Balticum, Rauma Museum of Art, Rauma / Finland* “Railway Point”, Gallery Jāņa sēta, Riga / Latvia (installation “Reserved in Europe”) “Latvia – The 20th Century Somersault. 1940–1990”, Exhibition hall Latvija (installation “Laundry Day”)*1989 “Riga – Lettische Avantgarde”, City Art Gallery Im Sophienhof, Kiel / Germany; Exhibition hall Weserburg, Bremen / Germany (video installation “Dismantling of the Wall”)*1988 “Riga – Lettische Avantgarde”, Staatliche Kunsthalle, West Berlin / Germany (video installation “Dismantling of the Wall”)* “Days of Art ‘88”, Riga / Latvia (gallery at the pedestrian tunnel of the Riga Railway Terminal) Group Exhibition (together with Oļegs Tillbergs, Ojārs Pētersons, Andris Breže and Juris Putrāms), Eduards Smiļģis Theatre Museum, Riga / Latvia (installation “Burtnieki Castle”)1987 All union young Artists’ Exhibition, Moscow / Russia The 18th Exhibition of young Artists’ Works, Exhibition hall Latvija, Riga / Latvia “Days of Art ‘87”, city space of Riga / Latvia (installation “Sprouts”, square on the corner of Muitas and Citadeles Streets)1986 “Days of Film ‘86”, St. Peter’s Church, Riga / Latvia (video action “Wall”) The 5th Exhibition of Miniature Graphics, Exhibition hall Latvija, Riga / Latvia The 12th Graphic Art Exhibition, Exhibition hall Latvija, Riga / Latvia The 7th Tallinn Print Triennial, Tallinn / Estonia* “Days of Art ‘86”, city space of Riga / Latvia (graffiti action at the pedestrian tunnel of the Riga Railway Terminal)1985 The 12th World youth and Student Festival Exhibition, Latvian Culture Centre, Moscow / Russia (site-specific art work “Dedication to the Poetry of Leons Paegle”, together with Indulis Gailāns) Exhibition of the uSSR Academy of Art, Moscow / Russia “Theatre Theme in Graphic Art”, Eduards Smiļģis Theatre Museum, Riga / Latvia

* Catalogue ** Booklet

WORKS In SELECTED PuBLIC COLLECTIOnS

Jane Voorhees Zimmerli Art Museum, Rutgers university,new Brunswick / new Jersey / uSALatvian Contemporary Art Museum, Riga / LatviaKiasma Contemporary Art Museum, helsinki / FinlandLatvian national Museum of Art, Riga / LatviaMuseum of the Artists’ union of Latvia, Riga / LatviaTukums Art Museum, Tukums / Latvia

AWARDS

2011 Winner of The Purvītis Prize 2011 „Diena Annual Culture Award 2011“2007 „Diena Annual Culture Award 2007“1994 International Jury Award for the installation at the 1st Annual SCCA–Riga “Zoom Factor” exhibition1987 Latvian Ministry of Culture Award at the 18th Exhibition of young Artists1986 Diploma of the Latvian Artists’ union for the work at the 5th Exhibition of Miniature Graphics

1991 Galerija Anhava, helsinki, Somija 1990 Aģentūra Inter-Art, Rietumberlīne, Vācija1987 “Šķirsts”, izstāžu nams “Jāņa sēta”, Rīga

nOZĪMĪGĀKĀS GRuPu IZSTĀDES, SCEnOGRĀFIJA

2011 „Purvīša balva 2011“, LnMM izstāžu zāle „Arsenāls“, Rīga (darbi no izstādes „Varbūt“, akvareļi)2010 Take Care, Mākslas festivāls „Cēsis 2010“, Cēsu alus brūzis (objekts „Bez nosaukuma“) The 2009–2010 Sovereign European Art Prize, Barbican Centre, Londona, Lielbritānija (“Pastaiga ar manu zilo suni“, luminiscējoša glezna) „Zelta darbi“, LnMA izstāžu zāle “Arsenāls”, Rīga (digitālizdruka) 2009 „Vielmaiņa: laikmetīgā grafika“, Latvijas nacionālais mākslas muzejs, Rīga („Trīs dienasgaismas“ , zīmējums, jaukta tehnika)

KRISTAPS ĢELZISCurriculum vitaeDzimis 1962. gadā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1986). Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Docents Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas un Grafikas nodaļā.

Kopš 20. gs. 80. gadu vidus kopā ar citiem savas paaudzes konceptuālās mākslas pionieriem aktīvi iesaistījies latviešu laikmetīgās mākslas procesos. Piedalījies dau-dzos nozīmīgos starptautiskos projektos.

Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla “Vēstures taktila“ Latviešu strēlnieku laukumā Rīgā autors (kopdarbs ar Ilzi Miķelsoni un sonologu Voldemāru Johansonu).

Kristapa Ģelža mākslas darbu pamatā ir konceptuāla ideja, kas tiek realizēta atbilstošā materiālā – uz plaknes, telpiski vai plastiski, izmantojot visas mūsdienās pieejamās tehnoloģijas un medijus. Viņam piemīt spēja jutīgi pārvaldīt lokālās vides simboliskos elementus un tos meistarīgi interpretēt savos darbos, kā arī drosme atklāti ironizēt par aktualitātēm sabiedrībā.

Darbības jomas: glezniecība, grafika, videoinstalācijas, instalācijas, objekti, tēlniecība, zīmējums, grāmatu ilustrēšana, izstāžu iekārtošana, reklāmas dizains.

PERSOnĀLIZSTĀDES

2010 “Mākslīgais miers”, galerija “Māksla xO“, Rīga (zīmējumi, objekti, jaukta tehnika) “Mākslīgais miers II”, Berlin Preview 2010, Tempelhof, Berlīne, Vācija (zīmējumi, jaukta tehnika)2009 “Varbūt”, galerija “Māksla xO”, Rīga (akvareļi)2008 Home Video, galerija “Alma”, Rīga (gleznas, objekti)2007 “Ūdenskurs”, “Rīgas galerija“, Rīga (akvareļi)2000 “Laika laukums”, “Rīgas galerija“, Rīga (digitālizdrukas, videoinstalācija)1997 “neatkarības diena”, “Rīgas galerija”, Rīga (objekti)1996 Virtuale, Valsts Mākslas muzejs, Rīga (objekti)1994 “Diapozitīvu gleznas un objekti”, galerija P.U.N.K.T., hamburga, Vācija1992 Galerija “Kolonna”, Rīga (objekti) Izstāžu nams “Jāņa sēta”, Rīga (instalācija “Jāņa sēta”) “Rīgas galerija”, Rīga (sietspiedes)

„Mūsu laika ikonas“, galerija “Alma”, Rīga (objekts „Kuļika CSI“) „Zīmējums“, galerija “Māksla xO”, Rīga („Dienasgaisma“, zīmējums, papīrs) Starptautiskais mūsdienu mākslas festivāls Art Vilnius 09, izstāžu centrs LITEXPO, Viļņa, Lietuva (Home Video, luminiscējošas gleznas)*2008 „Skaistums“, Mākslas festivāls “Cēsis 2008”, Cēsu alus brūzis, („Vakara pasaciņa“, akvareļi) Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde BUKET, Valsts laikmetīgās mākslas centrs, Maskava, Krievija (objekts „Brīvdienu baloni“) Homo Urbanus – Homo Sapiens? (Latvijas mākslinieku skulptūras un instalācijas no Rīgas), kultūras parks Westergasfabriek, Amsterdama, nīderlande (skulptūra pilsētvidē „Sazināsimies“, sadarbībā ar Voldemāru Johansonu)* 2007 “Mobilais muzejs”, Laikmetīgās mākslas centrs, Andrejsala, Rīga (objekti) „Laikmetīgā māksla no Latvijas“, Mūsdienu mākslas muzejs, Kalmara, Zviedrija (akvarelis uz sienas)2005 “Muzejam 100”, Valsts Mākslas muzejs, Rīga (lielformāta digitālizdrukas „Simts gadu“, „Kas notiek Latvijā“)2004 Den Haag Sculptur 2004. Giants, hāgas pilsētvide, nīderlande (skulptūra Red Apes) Faster Than History, mūsdienu laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma, helsinki, Somija (videoinstalācija “nekā personīga”, digitālizdrukas uz audekla, cikls “Maskas”)* 2003 7. starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Art Moscow, Centrālais mākslinieku nams, Maskava, Krievija (“Maskas”)* Lux Eropae 2002, Kopenhāgenas pilsētvide, Dānija (gaismas instalācija ”Zvaigžņu ceļš mājās”) “Zemes augļi, debesu augļi”, Latvijas nacionālās operas Jaunā zāle, Rīga (scenogrāfija un videodarbs “Dāvanas”)2002 “nekā personīga”, Brēmenes pilsētas galerija,Vācija (lielformāta digitālizdrukas)* Tras vizit, izstāžu centrs Masnedoforta, Vordingborga / Dānija (“Trīs galvas”)2001 “Metropole. Rīga”, Rīgas Fondu biržas Lielā zāle (audio un video instalācija “Millenniuma salūts Doma laukumā”)* “Identitāte”, “Rīgas galerija”, Rīga, Latvija (digitālizdruka “Skalija”)* “Jaunā realitāte. Identifikācija”, 5. starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Art Moscow, Centrālais mākslinieku nams, Maskava, Krievija (instalācija Куб персональный)* “Mūsdienu utopija”, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīga (videoinstalācija “nekā personīga (Lielās pilsētas gaisma)”)* “Maska”, galerija “Bastejs”, Rīga (kolāža “Laimīgā maska”)

2000 Baltic Security!, Ārlandas lidosta, Stokholma, Zviedrija (digitālizdrukas “Skalija” un “Malders”, objekts “Personība”)** “Distance”, “hansabankas” izstāžu zāle, Tallina, Igaunija (digitālizdrukas, video)*1999 Mākslas dienu izstāde, “Berga bazārs”, Rīga (akcija “Atkal radošā stāvoklī”)1998 “Konstnärer från Riga. Mākslinieki no Rīgas”, Sēderteljes izstāžu zāle, Sēdertelje, Zviedrija (objekti)* 2. vispārējā latviešu mākslas izstāde, mākslas muzejs “Arsenāls”, Rīga (instalācija “ņam Jums Paika”) “Baleta pasaule”, Jūrmalas kultūras centrs, Jūrmala 1997 “Vienkāršo lietu māksla”, galerija “Bastejs”, Rīga “Invāzija–2”. Starptautiskā Sāremā biennāle, Kuresāres pils, Sāremā, Igaunija (objekti)* “Balets”, Rīgas Fondu biržas Lielā zāle Scenogrāfija Gundegas Repšes stāsta “Stigma” iestudējumam Dailes teātrī, Rīga1996 “Cita bilde”, “Rīgas galerija”, Rīga “Personīgais laiks. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksla 1945–1996”, mūsdienu mākslas centrs Zamek Ujazdowski, Varšava, Polija; centrālā izstāžu zāle “Manēža”, Sanktpēterburga, Krievija* Compi Box, galerija Anhava, helsinki, Somija1995 “Ferma”, Raiņa Literatūras un mākslas muzejs, Rīga * Art Hotel, Lydmar Hotel, Stokholma, Zviedrija* Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga 3. gadskārtējā izstāde “Piemineklis”, Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Rīga Latvijas laikmetīgās mākslas pastāvīgās ekspozīcijas reprezentācija, Rīgas Ekonomikas augstskola Grupas izstāde, galerija Anhava, helsinki, Somija “Kalāčojums”, Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs „Kalāči“, Liepas pagasts (instalācija “Eko sēta”)* “Prospekti”, Var Gard Centre NACKA, Saltsjöbaden, Stokholma, Zviedrija (objekts “Zviedru galds” parkā) Port of Art, Kotkas pilsētvide, Somija (instalācija “Dullais Dauka”)* “Privāts / Publisks”, ARS ’95, helsinku pilsētvide, Somija (instalācija “Eko sēta 2000”).1994 Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga 2. gadskārtējā izstāde “Valsts”, Valsts Mākslas muzejs, Rīga (instalācija “Tēvzemei un brīvībai”); Rundāles pils, Pilsrundāle (Timmija Snipa “Zīme” un audioinstalācija); Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”, Liepas pagasts (instalācija “Eko sēta”)* Wegkreuzung – Künstler aus Riga, NDR Studio, hamburga, Vācija* “Firkspedvāles sarunas’94”, Pedvāles mākslas parks, Kandava, (instalācija “Dvīņu elementi”)*

Projekts “Sala”, Gdaņskas pilsētvide, Polija (instalācija “Sarkanais teniss”) Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga 1. gadskārtējā izstāde “Zoom faktors”, izstāžu zāle “Latvija”, Rīga (instalācija “Sapņu ceļojums”)*1993 “Sajūta nr. 30”, mākslas muzejs “Arsenāls”, Rīga, Latvija (Timmija Snipa instalācija “Viņu sēta”) Videoinstalāciju izstāde 2. Baltijas–Francijas videomākslas festivālā, mākslas muzejs “Arsenāls”, Rīga (videoinstalācija “nepārtrauktās telpas uzvarētājs”)* “Basteārijs” (“Karnevāls”), galerija “Bastejs”, Rīga, Latvija Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mūsdienu mākslas izstāde Aujourd’hui les Baltes, Parīze, Francija* Vislatvijas mākslas akcija “ep!”, grafikas izstādes 33 pilsētās*1992 “Paaudze”, Pori Mūsdienu mākslas muzejs, Pori, Somija (instalācija Borg Gard)* Mare Balticum, Ziemeļu mākslas centrs, helsinki, Somija (instalācija “Valodas stunda”)*1991 Fiatal Müveszek Rigaból, mūsdienu mākslas muzejs Mücsarnok, Budapešta, ungārija*1990 Rauma Biennale Balticum, Raumas Mākslas muzejs, Rauma, Somija* “Pārmija”, izstāžu nams “Jāņa sēta”, Rīga (instalācija “Rezervēts Eiropā”) “Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads”, izstāžu zāle “Latvija”, Rīga (instalācija “Veļas diena”)*1989 “Riga – Lettische Avantgarde”, Pilsētas mākslas galerija Im Sophienhof, Ķīle, Vācija; izstāžu zāle Weserburg, Brēmene, Vācija (videoinstalācija “Mūra nojaukšana”)*1988 “Riga – Lettische Avantgarde”, Valsts kunsthalle, Rietumberlīne, Vācija (videoinstalācija “Mūra nojaukšana”)* “Mākslas dienas’88”, Centrālās dzelzceļa stacijas gājēju tunelis, Rīga Grupas izstāde (kopā ar Oļegu Tillbergu, Ojāru Pētersonu, Andri Breži un Juri Putrāmu), Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīga (instalācija “Burtnieku pils”)1987 Vissavienības jauno mākslinieku darbu izstāde, Maskava, Krievija Republikas jauno mākslinieku 18. darbu izstāde, izstāžu zāle “Latvija”, Rīga “Mākslas dienas’87”, skvērs Citadeles un Muitas ielas krustojumā, Rīga (instalācija “Asni”)1986 “Kino dienas’86”, Pēterbaznīca, Rīga (videoakcija “Mūris”) 5. republikas miniatūrgrafikas izstāde, izstāžu zāle “Latvija”, Rīga 12. republikas stājgrafikas izstāde, izstāžu zāle “Latvija”, Rīga 7. Tallinas grafikas triennāle, Tallina, Igaunija* “Mākslas dienas’86”, Rīga (grafiti akcija Centrālās dzelzceļa stacijas gājēju tunelī)

1985 12. pasaules jaunatnes un studentu festivāla izstāde, Latvijas kultūras centrs, Maskava, Krievija (vides māksla “Veltījums Leona Paegles dzejai” (kopā ar Induli Gailānu)) PSRS Mākslas akadēmijas izstāde, Maskava, Krievija “Teātra tēma grafikā”, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīga

* Katalogs ** Buklets

DARBI nOZĪMĪGĀKAJĀS PuBLISKAJĀS KOLEKCIJĀS

Džeinas Vorhēsas Zimmerli mākslas muzejs, Ratgersa universitāte, ņūbransvika, ņūdžersija, ASVLatvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, RīgaLatvijas Mākslinieku savienības muzejs, Rīga Latvijas nacionālais mākslas muzejs, RīgaMūsdienu laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma, helsinki, SomijaTukuma Mākslas muzejs

APBALVOJuMI

2011 Purvīša balvas laureāts “Dienas” gada balva kultūrā 20112007 “Dienas” gada balva kultūrā 2007 1994 Starptautiskās žūrijas balva par instalāciju “Sapņu ceļojums” Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga 1. gadskārtējā izstādē “Zoom faktors”1987 Latvijas Kultūras ministrijas prēmija 18. republikas jauno mākslinieku darbu izstādē1986 Latvijas Mākslinieku savienības diploms par darbu 5. republikas miniatūrgrafikas izstādē

Catalogue / Katalogs:

Writing / TekstiĢirts Bišs,Kristaps Ģelzis,Sergejs Timofejevs,Mark Svede

Translation / TulkojumsIeva Lešinska

Proofreading / KorektūraReinis Āboltiņš (English / angļu val.),Māra ņikitina (Latvian / latviešu val.)

Photo / FotoKristaps ĢelzisKirils KirasirovsĢirts Bišs

Design / DizainsKirils Kirasirovs

Printed / IespiestsTipogrāfija Livonia Print

Paper / Papīrsfor pages Galerie Art Volume 150 g/m²for cover Carta Elega 270 g/m

Katalogu atbalsta / Catalogue supported by

Republic of Latvia / Latvijas RepublikaKristaps Ģelzis: ARTIFICIAL PEACE (Contemporary Landscape)Kristaps Ģelzis: MĀKSLĪGAIS MIERS (Laikmetīga ainava)www.biennale.lv

Organiser / Organizators

Co-organiser / Līdzorganizators