Ar ĢIRTU RUNGAINI sarunājas JURIS ŠLEIERS un VINTRA VILCĀNEFoto JĀNIS SALIŅŠ Vide Albert Hotel

•rle " - -8ZIml. - .I a 18 8

- Ka vari atļauties gan to, gan to?- Nē. Ar to gribēju teikt, ka atrasties tajā

žurku skrējienā ir nožēlojami, jo visu laiku esispiests pirkt krutās mašīnas. Taču tā ir tikaitavas apziņas problēma. Īstenībā tā ir iekšējānedrošība, es teiktu - psihiska problēma. Betlabākais šajā krīzē ir tas, ka cilvēki saprata:jākoncentrējas uz to, kas ir svarīgi. Un tā irgimene, zināšanas, veselība, lietas, ko pa īs-tam gribas izdarīt. Brīdī, kad apzinies, ka variizdarīt gan to, gan to, bet vari arī nedarīt, tuesi brīvs.

- Vai tev pašam nekad nav gribējies sa-censties ar citiem?

- Kāpēc ne? Protams. Es taču neesmu izo-lēts no šis vides, lielos vilcienos esmu tādspats kā visi citi.

- Tagad tas ir noiets posms?- Kā saka, tas ir psihoanalīzes jautājums.

Dzīve mainās, mēs paši visu laiku maināmies,tostarp atomi, kas organismā ik pēc septi-ņiem gadiem nomainās. Nesen kādā pasā-kumā satiku cilvēku, ar kuru agrāk kopā lotiaktīvi darbojāmies. Viņš atgādināja manisteikto pirms divdesmit gadiem. Pats to jaubiju pilnībā aizmirsis.

- Ko tu toreiz teici?- Jau pirmajā tikšanās reizē es viņam biju

skaidrojis, ko darīšu ar otro miljonu. Man jautajā bridi nebija šaubas, ka iegūšu pirmo.

- Divdesmit piecos gados tu kļuvi parVācijas-Latvijas bankas prezidentu, divdes-mit septiņos nopelniji pirmo lielo naudu.Tev galva nesagriezās no panākumiem?

nvestīciju baņķiera ĢIRTA RUNGAIŅA intelekts ir pārliecinošs. Atbildes uz jautājumiem viņš spoži bliež kā no tāda bezizmēra lielgabala,ne mirkli nesamulsdams un ik pa laikam iestarpinādams asprātīgas piezīmes. Galu galā «nauda ir viedoklis», viņš piebilst.

ēs beidzamajos ga-dos daudz zelējamkrīzi, Visiem skaidrs,kādas bijušas refor-mas un optimizāci-

~S. Taču kā izskatijās krize no crēme decrēme puses?- Man nāk prātā, ka nāvei ir tūkstoš seju.

strs no salīdzinoši lielajiem uzņēmējiem vai_~ ikušajiern cilvēkiem ir stipri atšķirīgs.-~JēC arī katrs citādi reaģēja uz konkrēto si-

ācijas maiņu. Taču šī krīze atslābināja cilvē-_s - tas attiecas uz pilnīgi visiem.- Kādā ziņā?- Tādā, ka pirms tam vairākums tās sabied-

-=:3S, kas centās kaut ko sasniegt un pieda-__is pelnīšanā - spēlē, kurā punktu sistēma

onts bankā un no tā izrietošā ietekme unēiās izpausmes formas -, bija saspringusi.-'em bija skaidrs: ne tikai jāpelna, betjāpel-

; airāk un bez apstājas jāmin tas velosipēds~.:;jāpiedalās žurku skrējienā. Līdz ar to vi-

:TT) bija vajadzīga tā pēdējā, visvairāk uzlā-_~:ā mašīna un pulkstenis, jauns uztūnēts za-

s vai vēl kaut kas cits, ko pieprasīja statuss."aqad cilvēks, kas agrāk lepojās ar savu

=; āru, džipu un citiem elementiem, man-.ls a, ka nopircis, teiksim, Renault un tā ir=:3 brīvdienu mašīna. Lai gan krīze viņu nav_=:arījusi ne par kapeiku nabagāku, varbūt pat_=~ā āku. Kāda atšķirība? Tāda, ka šobrīd viņš-;' a ļaut sev neatļauties.

- Kur tad kaifs?- Domāju, ka kaifs ir brīvībā.

- Droši vien, ka sagriezās, bet tas ir tikainormāli. Katram cilvēkam ir kāds maksimums,ko viņš dzīvē var izdarīt. Atceros, kādreiz lasī-ju diskusiju ar arhibīskapu Vanagu par to, vaipastāv elle. Vanags teica: elle ir tad, kad tevpašam sev jāvaicā, kāpēc tu neizdarīji to, kovarēji izdarīt. Elle ir ari saprast, cik maz esiizdarījis no tā, ko varēji. Kādam šķiet. ka viņšizdarījis daudz, bet salīdzinājumā ar to, kobūtu varējis, varbūt tas ir maz. Bet viss jau,kā zināms, ir galvā.

- Šobrid arvien vairāk diskutē par to, kačetrdesmit pieci ir jaunie divdesmit pieci.

- Tā ari ir. Cilvēku dzīves kvalitāte kļuvusiievērojami labāka. Līdz ar to arī dzīves maksi-muma posms pārvietojies tālāk. Otrs aspekts:jo tu ilgāk mācies, jo ilgāku laiku jūties kābērns. Vīrieši vispār ir bērni lidz pat četrdes-mit gadu vecumam, kad beidzot saskatāmaskaut kādas brieduma pazīmes. Bet vīriešilidz divdesmit piecu gadu vecumam manāuztverē vispār nav pieskaitāmi. Tāpēc jau vi-ņiem neaizdod naudu, nedod mašīnas līzingāun nomā.

- Tu uzticētos ieguldit naudu bankā,kuru vada divdesmitpiecgadigs čalis?

- Ja mēs atceramies, cik daudz bankumums bija ... Kādas 58 vai 52! Bet atkal jā-apskatās, ko izdarīja tie jaunie, kas bija piestūres tajā laikā. Es jau nebiju vienīgais, bijaari Dambiņš (Vilis Dambiņš), Laksa (ArnoldsLaksa), vēl citi. Salīdzinoši šie relatīvi jau-nie jau nesa laida visu dēlī' Tādā ziņā jaunokomanda vinnējusi vienos vārtos. ®

KLUBS 27

® - Bet kurš tad salaida?- Domāju, par to tagad nevajadzētu dis-

kutēt. Visās tajās bankās, kas aizgāja ciet,galvenokārt darbojās citas paaudzes cilvēki.Viņi netika galā ar tām problēmām, daudz kamnespēja tikt pāri. Jo jauno priekšrocība ir laiks,bet daudziem tā laika vairs nebija. Līdz ar toviņi pie pirmās iespējas un neredzot citus vari-antus bija vairāk vai mazāk gatavi iet uz nozie-gumu, lai tikai iegūtu kaut kādu rocību. Var jauarī būt, ka šo citu iespēju viņiem nebūtu bijis.Kaut gan, protams, arī toreiz bija cilvēki, kasatrada iespējas izspēlēt partiju godīgi.

- Atgriežoties pie vecuma, vai biznessir kā sports, kad vari strādāt nonstopā unsasniegt Labākos rezuLtātus ap trīsdes-mit gadiem?

- Zināms, ka vairākums cilvēku nevar būtuzņēmēji. Spēja būt vienkārši vai pat veiksmī-giem uzņēmējiem ir izplatīta sešos, astoņosprocentos populācijas. Šis procents ir zemāksnekā tiem, kam piemīt absolūtā dzirde, ma-temātikas dotības vai kaut kādi citi talanti.Uzņēmējs spēj strādāt. atdurties, kļūdīties.neapstāties un iet tālāk. Lielā mērā to nosa-ka gēnu kopums. Kāpēc tieši trīsdesmit gadi?Jo jaunāks tu esi, jo augstāks testosteronalīmenis un jo lielāka agresivitāte, kas vieglāk(auj neapdomīgi riskēt. Jo vecāks kļūsti, jovairāk ir, ko zaudēt. Saproti, ka tev vairs navtik daudz laika, tāpēc jābūt uzmanīgākam.Iemācies nesamērīgus riskus ņemt saprātīgi.Taču tev ir pieredze, sakari, izpratne, spējauz visu paskatīties mazliet distancēti. To labivarēja redzēt beidzamajā krīzē. Latvijā varbūtmazāk, bet pasaulē daudz nopelnīja tieši tiecilvēki, kas nebija tik jauni.

- Tu pats mācījies fizmatos. Vai daudzino tavas grupas taisījuši tikpat spožu kar-jeru kā tu?

- Kas ir spoža karjera? Manuprāt, nekādusevišķo karjeru neesmu taisījis. Domāju, tānav pat karjera klasiskā izpratnē, bet attīstī-ba pa kaut kādiem dzīves pakāpieniem. Tačumums bija ļoti spēcīgs kurss. Jāteic, ka fizikāpalikuši maz. Ja neskaita manu kursabiedruVidvudu Ozoliņu, kas ir profesors Kalifornijasuniversitātē. Vairākumu savu kursabiedrupaņēmu darbā Vācijas-Latvijas bankā. ūaļašobrīd darbojas banku un finanšu industrijā.Redzamākais no viņiem ir Gatis Kokins, kasatšķirībā no manis uztaisījis patiešām spožukarjeru un ir ļeti veiksmīgs cilvēks. Viņš jaubija spožs skolas un studiju laikā. Daudzējādāziņā viņu vienmēr esmu uzskatījis par spējīgā-ku. ari riska izturīgāku.

- Līdera spējas iedzimst vai attīstās dzī-ves Laikā?

- Domāju, visas spējas var attīstīt. bet, kājau teicu, kārtis tiek sadalītas jau iepriekš,tālāk notiek gēnu loterija. Kā zināms, patskudru pūzni ir skudras strādnieces, skudraskaravīri un skudras vadītājas. Tad vēl klāt nākharisma, testosterona līmenis, kas ietekmēspēju pieņemt lēmumus. Kādam tas komplektsir apjomīgāks, kādam ne tik ļoti.

- Tavs draugs investīciju baņķieris JānisLielcepure tevi nodēvējis ne tikai par ha-rismātisku ciLvēku, bet pat tādu, kas mie-rīgi varētu rīkot revolūcijas, aiz sevis vestciLvēkus, un viņi sekotu.

28 KLUBS

ĢIRTS RUNGAlNIS

Biznesā nav iespējams nopirktzemākajā punktā un pārdot augstākajā.

Ja tā notiek, tā ir tikai sagadīšanās.

- Nedomāju, ka mana personība ir unikālavai īpaša. Vienkārši pateicoties saviem ve-cākiem, vecvecākiem jeb viņu gēniem esmutāds, kāds esmu. Mani jau pirmajā klasē ievē-lēja par zvaigznītes vadītāju, pēc tam parpulciņa vadītāju, komjaunatnes sekretāru.Vienmēr - jebkurā situācijā, jebkurā telpā -parasti kļūstu par vadītāju. Vienīgais izņē-mums bija armija.

Kaut kādu laiku pat faktiski mēģinu izvai-rīties no vadības, jo uzskatu, ka citi cilvēkidaudz ko var izdarīt labāk. Man šķiet, ka visapamatā vienmēr ir 95 procenti darba un tikaipieci procenti talanta. Pieņemu, ka talantavadības jomā man iedalīts mazliet vairāk. Tačuar to jau viss nebeidzas, tikai sākas.

- Tu nosauci trīs punktus, kas vajadzī-gi, Lai ciLvēks būtu uzņēmējs. Viens notiem bija spēja anaLizēt. Es esmu dzirdējispretējo - veiksmīgs uzņēmējs neanaLizē,vienkārši ņem un dara.

- Cilvēkiem varbūt pašiem liekas, ka viņineko neanalizē. Bet, pat ātri pieņemot lēmu-mus, uzņēmējs tik un tā analizē situāciju apzi-ņā vai zemapziņā. Vienkārši tāpēc, ka viņš sa-skāries ar līdzīgām situācijām vai kaut kādiemmcdeļiern. ko kādreiz izmantojis vai noska-tījies no saviem partneriem. Tāpēc šī analīzenav tāda, kā kāds iedomājas. Tā nav 25 lapas-pušu traktāts, izsverot visus par un pret. Kautari ir tādi uzņēmēji, kam palīdz apsēšanās piebaltas lapas un visu plusu un mīnusu sarakstī-šana. Reizēm tieši šādā veidā visas lietas kļūstacīm redzamas un pašsaprotamas. Taču pieņe-mu, ka vairākums uzņēmēju tā nedara.

- Ko tad saprot ar sLaveno biznesa čujujeb intuīciju?

- Intuīcija droši vien ir dotības plus dzīvesun attiecīgā biznesa pieredze. Tēlaini izsako-ties, mums galvā ir procesors, kas nepārtrauk-ti apstrādā informāciju. Atceros, kāds pazīs-tams biznesa cilvēks darbojās ar klientiemMaskavā. Viņš vairākus mēnešus strādāja pietā. lai beidzot notiktu tikšanās ar potenciāloklientu. Viņu ieveda ļoti labi iekārtotā ista-bā un teica, ka mazliet jāpagaida. Sēžot šajāistabā. viņš juta, ka pulkstenis pie sienas netā tikšķ un ka jātinas prom no tās vietas. Viņšari aizgāja. Jā. varbūt viņu nebūtu paņēmušiciet tieši tajā laikā un bridi, bet tik un tā šispasākums būtu slikti beidzies. Var to sauktpar intuīciju jeb - kā ierēdņi teiktu - parsesto dibena sajūtu, kad tu uzsūc sevi pattelpas informāciju. Īstenībā mēs vēl daudz konesaprotam no tā, kā pasaule darbojas un iriekārtota. Kā lai izskaidro tās plūsmas - to,ka dažas lietas iet, bet dažas ne? Māksla iratteikties no tārn lietām, kas neiet, un darīttās, kas iet. Taču var būt ari otrādi - ir lietas,kas neiet, bet tu turpini tikmēr, kamēr tāsaiziet. Kā tās atšķirt vienu no otras? Katrscilvēks ir kā vijoles locinš. bet pasaule ir vi-jole un dzīve - dziesma, ko mēs no vijoles arlociņu izdabūjam. Un nevajag vijoli mocīt,bet izvilināt ārā pareizo melodiju, (aujot taispēlēt pašai.

- Kuras Lietas tev nav gājušas no rokas?- Nezinu. Cilvēki jau pēc dabas ir slinki, un

ne velti Einšteins teica: slinkums ir progresavirzītājs. Ir jāstrādā un jāpiespiež sevi darīt

..:jaunas lietas. Jāmācās valodas, jāapgūst--āšanas, varbūt jāaiziet uz kaut kādām tik-a-ām. uz kurām negribas iet, bet kuras ilg-='1iņā varētu būt noderīgas.

- Vai tev vienmēr izdevies aiziet īstajāā - tad, kad sasniegti griesti?

- Grūti pateikt. Vienmēr uz to situāciju varas atities dažādi. Bet es esmu pamanījies-= ārturēt promiešanas bridi. Jāmāk aiziet,""1S kļūsti lieks. Skatoties tenisu un do-āiet par Federeru, pašlaik izskatās, ka viņš

~_ aut ko mēģina saķert. Tad ir jautājums,_ ā pēdējā uzvara viņam jau nav bijusi.zstājoties reizēm stāstu par to, ka biznesā_ iespējams nopirkt zemākajā punktā un:. ot augstākajā. Ja tā notiek, tā ir tikai~adišanās. Nevajag mēģināt to bridi ķert un.oti uz to fokusēties.

"aču Latvijā ir spožāki piemēri ar perfek-.aika izjūtu. Piemēram, Ingrīda (Ingrida

- a, bijusi Hansabankas prezidente).-as kļūšana par bankas prezidenti ir veik-

-~S stāsts. Bet viņai bija tā iespēja un= sme būt bankā labākā posma labākā cikla-.2. 2007. gads bankai, kad viņa aizgāja,

~ <antastisks. Viņa aizgāja ne par ātru, ne-. ēlu.:: ā būtu lidz galam savu veiksmi izmanto-- . Viņa sasniedza maksimumu karjerā, bet:.;d izbauda personigo dzīvi un ģimenes-;, tā ka viss ir ideāli. Mūsu problēma ir tā,-emākam noda lit darbu no atpūtas.

- Sarunā KLUBAM Juris Gulbis teica, ka-š, piemēram, šis lietas nevar nodalīt, jo

-"is vēlu vakarā var piezvanīt un klausule~caceļ.

- an ari grūti galvu izslēgt. Lidz ar to=:, ka visu laiku strādāju. Tuvības bridi,

_:ams, telefonu necelsi. Ja šādā bridi čeka_ BlackBerry, tas ir marasms. Taču mums

_ J.Jši klienti, kas nāk no Maskavas, un tur:~ -isarn citāds režīrns. Viņiem ieslēgts te-

- -s nozīrnē. a e~' darbā. Jebkurš tev var=- anīt no :āc - .es divos vai trijos

GIRTA RUNGAINA CV:

• Dzimis 1967. gadā.

• No 1985. lidz 1990. gadam studējisLU Fizikas un matemātikas fakultātē.

• No 1991. lidz 1992. gadam studējisfinanses un ekonomiku Stokholmasuniversitātē.

• Bijis Banku augstskolas pasniedzējs.

• No 1992. lidz 1996. gadam -Vācijas-Latvijas bankas prezidents.

• Trasta komercbankas prezidents(1996-1999).

• Rīgas Fondu biržas padomes priekšsē-dētājs (1999-2000).

• 1999. gadā nodibināja finanšu kon-sultāciju kompāniju Prudentia. Kopš2007. gada - Prudentia partneris, pa-domes loceklis.

• Putnu fabrikas Ķekava padomespriekšsēdētājs, Valpro padomes lo-ceklis, investiciju kompānijas C&R di-rektors, Nacionālā maksājumu centrapadomes loceklis.

• Precējies. Sieva Inga, trīs dēli.

nakti un teikt: «Klau, man tikko kaut kasienāca prātā, to vajag izdarīt tūlīt!»

- Mācītājs Juris Rubenis KLUBA intervijāteica, ka tieši milzīgās dzīves intensitātesdē] pie viņa aizvien vairāk brauc spēcīgi,bet izdeguši cilvēki.

- Tad viņi netur to spiedienu vai arī kaut kodara nepareizi. Ja mani kaut kas apgrūtina, esto nedaru vai ari ņemu pauzi. Kaut ari, jāpie-bilst, pats esmu izveidojis tādu dzīves situāci-ju, ka to varu atļauties, Bet ir daudz cilvēku,kas atrodas tādās attiecībās ar saviem klien-tiem, priekšniekiem vai darbiniekiem, ka viņinevar atļauties to pauzi, kad gribas. Tad atkaljāatrod veidi, kā tikt galā ar stresu. Domāju,ka neko nevajadzētu darīt, kā krievi teiktu,čerez ņe magu. Ir jāatrod veids, kā darīt viegli.

- Ja aiz tevis nestāvētu sieva Inga, kaspalīdzēja izaudzināt visus trīs puikas, do-māju, ka tavā dzīvē ari kaut kas būtu vei-dojies citādi.

- Noteikti. Viņai esmu daudz pateicibasparādā. Veiksmigi apprecēties ir liela dzīveslaime. Bet man rnīļš ir teiciens: «Izdari vienupareizu lēmumu un visu mūžu atpūties!»

- Pirms piecpadsmit gadiem teici, katavs lielākais sapnis ir, lai dēli izaugtu parlabiem cilvēkiem. Vai viņi tavas cerībaspiepildījuši?

- Ķinas premjers ŽOu Enlai (Zhau Enlai),atbildot uz jaütājumu, ko viņš domā par frančurevolūciju, teica: «Par to ir pāragri spriest.»Manuprāt, jebkurš cilvēks, kas ilgāku laikupadzīvojis šajā pasaulē, saprot: aiz mums ne-kas cits kā bērni nepaliek. Un viss, ko mēsgribam, - lai mūsu bērni būtu veiksmigāki parmums. Neko vairāk. Bet vienlaikus saproti, katu maz ko vari darīt šajā ziņā, jo - kāda bēr-niem ie kritusi tā gēnu loterija, kā viņi sasēdi-nāti uz tās mākoņu malas, jau ir noteikts kautkādā brīdī. Vecāki vienkārši var izdarīt visulabāko, kas no viņiem ir atkarīgs. Māksla ir ne-jaukties bērnu dzīvē ne vairāk un arī ne mazāk.Taču to vienmēr ir grūti izvērtēt.

- Vecākajam dēlam jau ir divdesmit četrigadi, ar ko viņš nodarbojas?

- Viņš pabeidzis Rigas Ekonomikas augst-skolu un šobrīd strādā. Tā teikt, sācis rosītiesfinanšu industrijā. Patiesibā ir grūti un ne-pateicigi iet šajā industrijā un manās pēdās.Bet, ja nav kādu citu īpašu talantu, piemē-ram, tu neesi ģeniāls pianists vai matemā-tiķis, no iztikšanas viedokļa finanses ir labajoma. Vismaz maizi varēs nopelnīt.

- Par viņu tev sirds ir mierīga?- Bērni paliek bērni, kamēr tu pats izbei-

dzies. Savas smadzenes viņiem iestādīt neva-ru un nevajag. Tik un tā viņu vietā dzīvi no-dzīvot ari nevaru. Varu mēģināt iernācīt to, kasabojāt viņi var tikai paši savu dzivi un pēctam to tādu sabojātu ari nodzīvot.

- Vidējais dēls ari studē finanses?- Nē, viņš vēl mācās ģimnāzijā. Arī jaunā-

kais vēl ir skolnieks.- Tu esi uzaudzis bez tēva, - vai izjuti

viņa trūkumu?- Mani uzaudzināja audžutēvs. Tieši ne-

sen domāju par to, vai man trūcis īstā tēva.Un nonācu pie tā, ka ne. Jo ļoti labi izaugutāpat. Man bija brīnišķīga bērnība, tiešāmnevaru sūdzēties. Bet te ir mūžigais jautā-jums - vai tēvs vairāk vajadzīqs kā spermasdonors? Vienas atbildes uz šo jautājumu nav,jo gadijumi ir dažādi.

- Kur ir finanšu biznesa kaifs?- No beidzamo četrdesmit gadu viedokļa

kļūst skaidrs, ka finanšu industrijā notikusiattīstība, izaugsme, milziga vērtības radīšanaun pārdale par labu finansistiem. Bet qlobā-li, protams, domāju, ka nauda zināmā mērāir ekonomikas asinis. Tā labākajā iespējamāveidā pārvieto kapitālu no turienes, kur tasir, uz turieni, kur to vajag. Bankas ir visas šisasinsrites sistēma. Ja vien tu esi spējīgs skai-tīt un pietiekami izprast procesus, domāju,ka ir vieglāk iegūt pieredzi un sakarus. Pēctam vari ari finanšu jomai teikt uz redzēšanosun audzēt vinogas, darīt vīnu vai arī audzētsugas buļļus un gatavot steikus vai atvērtrestorānu. Jo cilvēki, kas veido speciālus uz-ņēmumus speciālās nozarēs, parasti ir vai nuuz inženierzinātnēm virzīti, vai - tieši otrādi -radoši, dizainiski, viņi ir amatnieki no Dieva.Ja tu neesi amatnieks no Dieva, bet generalpurpase plug and play investīciju baņķieris jebģenerālskudra, finanšu joma ir loti laba vieta,kur atrasties.

- Rjgas Laikā lasīju interviju ar biju-šo Parex Asset Management prezidentuRobertu Idelsonu. Viņš teica - lai cik lotifinanses būtu saistītas ar skaitļiern, ta-jās ir loti daudz neloģiskā, piemēram, kassaistīts ar cilvēku rīcību.

- Finanšu jomā, tāpat kā naudas inkasācijā,acīmredzot var strādāt tikai tie, kas var at-vasināties no medija, kurā viņi strādā. Ja tonespēj, viņi vienkārši sajūk prātā vai kļūst parnoziedzniekiem. Tu zaudē un pelni miljonus,pēc tam atkal tos zaudē. Ja nespēj sevi attīs-tīt zināmu imunitāti un filozofisku pieeju tajāvisā, ļoti viegli vari kļūt destabilizēts.

- Kādā veidā tu domā par lielām summām?- Nezinu, audzināšanas vai pieredzes re-

zultātā man ir filozofisks skatijurns uz šimlietām. Kā jau teicu, nauda ir viedoklis. ®

B s 29

® Nauda ir kā paklājs un mēbeles šeit (norādauz viesnicas iekārtojumu), un cilvēki, kas strā-dā ar šo naudu, ir kā apkopēji, kas te uzkopj.Tad ir tādi. kas dizainē, kā šeit viss izskatās,un tādi, kas ievāc ienākumus no šis vietas.Viņi visi darbojas ar naudu. Ja tu nesaprotidziļākas lietas par naudu, tev kaut kādā mirklivar sākt trīcēt rokas. Cilvēki bieži vien kļūstslimi, kad kaut ko zaudē vai iegūst, un mēdzrikoties neadekvāti.

- Esi to redzējis savā partneru lokā?- Vairākkārt. Cilvēki vai nu kļūst absolūti

bezrūpīgi un pārāk daudz tērē, vai arī kaut konozog. Tikpat labi viņi var kļūt pārāk taupī-gi, piekasīgi vai bravūrīgi. Taču ir pietiekamidaudz cilvēku, kas ir atraduši savu veidu, kātikt galā ar lielu naudu. Es nekādā veidā nees-mu unikāls. Vienkārši esmu viens no tiem, kasiemācījies tikt ar to galā.

- Kāds bija tavs ceļš?- Mans ceļš ir tik specifisks, ka tas nevar

kalpot par rādītāju, tāpēc ka unikālajai si-tuācijai 90. gadu sākumā Latvijas finanšu in-dustrijā ir grūti atrast analogu gandriz jebkurpasaulē. Kaut vai tas fakts, ka Repše kļuvapar Latvijas Bankas prezidentu un viņam bijaļoti šaurs un liberāls padomdevēju pulks, kurāviņš reliģiozi ieklausījās. Rezultātā viņš atļāvareģistrēt ļoti daudz banku. Finanšu industrijašeit izveidojusies kā veiksmes stāsts. Es vien-kārši nokļuvu unikālā situācijā pareizā laikāun pareizā vietā. Kaut kādā dīvainā veidā esvienkārši pārvietojos pa to purvu, it kā tābūtu cieta zeme.

- Tu esi labas mākslas cienītājs un ko-lekcionārs.

- Mana mīlestība pret mākslu nāk no bēr-nības. Kad mamma mani veda uz muzejiem,man bija bērnišķīga vēlme pieskarties glez-nām. Diemžēl to nedrīkstēja. Varbūt tāpēcman gribējās iegādāties gleznas, kam varpieskarties, lai neviens nevarētu aizrādīt.(Smejas.) Deviņdesmitajos gados notika lielāpārdale mākslas darbu tirgū, jo gleznas pār-svarā piederēja tiem cilvēkiem, kam nebijavietas un naudas jaunajā dzīvē. Taču viņiemšie darbi nelikās tik vērtīgi salīdzinājumā arpapīriņiem, ko varēja dabūt apmaiņā. Lielaisfantastiskais tirgus ilga mazliet vairāk nekādesmit gadu. Vēl pat 2000. gadā lielākā dalamākslas priekšmetu mainīja īpašniekus vai arītika izvesti no Latvijas.

Taču nevaru iedomāties, ka telpā nav ne-vienas skulptūras vai pie sienām gleznasvai labas fotogrāfijas. Tomēr māksla Latvijā,īpaši ar latviešu māksliniekiem saistīta, navbizness. Investēt mākslas darbā savā ziņā irmazāk droši nekā investēt trešo valstu akcijāsvai akciju portfeļos, vai fondos.

- Havanas cigāri joprojām ir tava vājība?- Vēl nesen ciemojos Limbažos, kur savu-

laik gāju skolā. Pabraucu garām rātslaukumakioskam un atcerējos, kā tur padomju laikāvarēja par 98 kapeikām vai rubli un divāmkapeikām nopirkt Kubas cigārus. PadomjuLatvijā avižu kioskā Limbažos blakus Ciņaiun pārējām avīzēm dižojās labi Kubas cigāri.Manuprāt, Fidels tolaik vēl nebija atmetiscigāru pīpēšanu. Tāpēc domāju, ka mumscigāri asociējas nevis ar kaut kādiem nejau-kiem imperiālistiem un kapitālistiem, bet arrevolucionāriem.

30 KLUBS MARTS 2013

Vīrieši vispār ir bērni Iīdz patčetrdesmit gadu vecumam.

- Lai gan grāmatā Nezinitis uz Mēness aripīpēja cigārus.

- Jā, šī grāmata man arī patika. Nez kāpēcšķiet. ka padomju vara savā beigu posmā,mēģinot cilvēkos ieaudzināt naidu pret kapi-tālismu un visu to padarīšanu, cieta absolūtusakāvi. Manuprāt, biju salīdzinoši priekšzīmīgspadomju pilsonis lidz brīdim, kad šī sistēma iz-beidzās. Pēc tam kļuvu salīdzinoši priekšzīmīgskapitālists. Mana iepriekšējā padomju pieredzemani ideāli sagatavoja visam, kas notika pēctam. Domāju, šī sistēma, pašai to nezinot,gatavoja ideālus nākamos kapitālistus. To ļotilabi var redzēt, vērojot krievu oligarhus - ganbrīvībā esošos, gan ne tik ļoti, gan trimdā eso-šos, gan ne tik ļoti.

- Vai medībās vēl piedalies?- Medībās mani ievilka Vilis Krištopans. Ir

cilvēki, kas nav mednieki, un tādi, kas ir. Espēc dažādiem rakstura lielumiem esmu. Arī fi-nansēs tas, pie kā esmu nonācis, ir vairāk me-dību analogs. Tā droši vien ir attieksme pretdzīvi, tāds veni, vidi, vid (atnācu, ieraudzīju,uzvarēju) pasākums.

- Krištopans jau tāds kolorīts tipāžs. Kātad ir - mēs, pēc viņa teiktā, esam muļķuzeme vai tomēr ne?

- Man bija tas gods būt ar Vili kopā diez-gan ilgu laiku un vērot tos procesus arī nootras puses. Tāpat arī dzirdēt viņa komentāruspirms un pēc. Man šķiet. ka Vilis ir Latvijaspatriots, jo viņš pārdzīvo par to, kas pie mumsnotiek, un gribētu, lai viss noritētu sakarī-gāk, labāk un pareizāk. Taču Vilis ir viegliaizkaitināms un ātrs ar savu valodu. Līdz arto, protams, viņam arī bija šī sadursme arŠķēli. Viņu aizkaitināja abu būtiski atšķirīgais

skatījums uz lietām un dzīvi. Taču es viņampilnīgi piekritu, jo Vilis bija spiests demi-sionēt formāla pārkāpuma dēļ. Turpretī cilvēki,kas formāli neko nepārkāpa, bet pēc būtībaspiedalījās valsts izlaupīšanas procesā, palikasavās vietās. Tas neliecina par gudru valsti.Palūkojoties pagātnē, mēs neesam izcēlušiesar gudrību. Taču tāpēc vien vēl neuzskatuvisus šeit dzīvojošos par rnuļķiern. Tomēr esesmu par informētu izvēli, nevis par aklu pa-vilkšanos uz kaut kādu ārējo formu, neizprototpasākuma būtību. Vilis ir izcila personība.Taču - kā jau jebkurš no mums - nav ideāls.

- Tev jau ari ir tieša valoda, par kuru tune reizi vien esi dabūjis pa mizu. Kaut vaitavi toreizējie izteikumi par pensijām.

- Tas ir vēl viens idiotisms, ko cilvēki izvē-las nesaprast. Man paveicies tādā ziņā, ka at-rodos pozīcijās, kurās varu atļauties runāt.

Tiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo un kas grib,lai viņu bērni šeit dzīvotu, situāciju jāmēģinamainīt. Nesaku, ka man vai kādam ir ideāls vaipareizs risinājums, absolūti ne. Zinu tikai to,ka man noteikti nevajadzētu būt pie lēmumupieņemšanas. Tie, kas izgājuši cauri politiskāsatlases procesam, braukājuši apkārt pa kultūras

namiem, glaudījuši bērniem galvas un atbildē-juši uz pensionāru un šizofrēniķu jautājumiem,labāk par mani saprot to, kas notiek ārā. Tomērtas nenozīmē, ka man nav tiesību paust savuredzējumu. Mana loma ir piedalīties un ietek-mēt, mainīt publiskās debates.

Ja runājam par pensijām, es neapelēju piešis dienas pensionāriem. Ar viņiem viss irkārtībā, ar viņiem nav problēmu. Problēmaslielākoties ir 60. un 70. gados dzimušajiem,jo esošā valsts demogrāfija nosaka to, kaviņiem diez vai būs jebkāda sakarīga valstspensija. Sakarīga tā būs tikai tad, ja viņi pašibūs pieteikušies otrajam vai trešajam pensijulīmenim, veidojuši uzkrājumus, radījuši bēr-nus, uztaisījuši biznesu vai ari atlikuši nebal-tām dienām vēl kaut kādā citādā veidā. Vai arīviņiem būs tādas prasmes, ar kurām viņi varēsstrādāt lidz nāvei. Es nesaku, ka pensijas, košobrīd saņem pensionāri, ir nepelnītas, betnenopelnītas gan. Taču tā nav viņu, bet valstsproblēma. Mūsu vecākiem, kas piedzima karavai pirmskara laikā, tad, kad viņiem šķita, kair iekārtojušies, paziņoja, ka nekā vairs nav.Skaidrs, ka viņi ir pelnījuši pensijas, bet tāspensijas ir nenopelnītas, jo viņiem nav bijusiiespēja uzkrāt. Viņu līdzekļi ir izšķiesti! Janetiks mainītas ncdokļu un pensiju sistēmastādā virzienā, lai tās būtu ilgtspējīgas, mēsattapsimies pie sasistas siles, jo būsim izrnak-sājuši pensijas visiem citiem, bet nebūsimuzkrājuši sev. Turklāt pa šo burzmu vēl nebū-sim laiduši pasaulē bērnus vai arī mūsu bērnibūs aizbraukuši izplatījumā un negribēs mumsšis pensijas maksāt. Izņēmums, protams, jamēs varam piespiest Eiropas Savienību maksāmums pensijas. Bet es tam personīgi neticu.

Nedomāju, ka varētu piespiest vāciešusmaksāt visai perifērijai - visādiem latviešiem,rumāņiem un tā joprojām.

- Bet ES grieķiem taču palīdz.- Domāju, tas pakāpeniski beigsies. Visā

Rietumu pasaulē krīze ir tāpēc, ka pensijāsapsolīts samaksāt daudz vairāk, nekā valstuekonomikas pašlaik gatavas maksāt. Līdz ar toviens no risinājuma veidiem ir izraisīt inflā-ciju, sadrukāt naudu un samazināt šo pensijupirktspēju. Jo pasaulē ir divas sistēmas: vienair ķīniešu, otra - Bismarka sistēma. Ķīniešusistēmas likumā ir ierakstīts: katram bērnamjārūpējas par saviem vecākiem. Ja tā nenotiektevi var apcietināt un iekasēt no tevis naudu.Kāpēc radās Bismarka sistēma? Jo bērni pār-cēlās uz darbu pilsētās un vairs nerūpējās parsaviem vecākiem. Bismarks teica: «Okei, mēsmainīsim šo sistēmu! Mēs iekasēsim naudu novisiem bērniem un samaksāsim to visiem ve-ciem cilvēkiem.» Izrādījās, tas nav saistīts arto, vai tu pats laid vai nelaid pasaulē bērnus.Tagad ir skaidrs tikai tas, ka nav jau bērnu. Tiekas izaug, nesaprot, ko mēs tagad no viņiemgribam. Lai pēc 20, 25 gadiem mums būtupensijas, no kurām varētu izdzīvot, tām būtu

)būt vismaz tūkstoš latu lielām. Parēķiniet,:'k lielām tad šobrīd būtu jābūt algām.

Problēmas ir tieši mums - 60., 70. gados:zimušajiem. Bet šodienas pensionāriem ir=- ētki, par kuriem viņi pat nenojauš.

- Kāda ir tava prognoze, cik ilgi poLitiķi-arēs izLikties nemanām šo probLēmu?

- Ideju maiņa notiek, nomainoties cilvē-em. To cilvēku skaits, kas atsakās adekvāti

.ztvert patiesību un realitāti, samazinās, lidz=.- to lēnām viss mainās. Protams, tas viss pa--ems laiku, jo jauniem un veciem cilvēkiem- dažādas intereses un idejas, tāpēc grūtienoties par vienu. Skaidrs, ka pensionārus

"ņu dzīves loģika nostāda vienā pozīcijā. Viņi'su mūžu kaut ko ir devuši, tāpēc skaidrs,3, kļūstot vecākiem, viņi kļüst skābāki. Ceļi=~ čīkstēt, un rītos, kad nekas nesāp, vispārāsāk domāt, vai maz vēl esi dzīvs. Un gribas," maksā pensiju, un gribas, lai apmaksā ve-:,;Lības pakalpojumus, jo tu taču esi cīnījiesevolūcijā vai vēl kaut kur. No otras puses,

=- <pat objektīvi ir tas, ka tie, kas strādā, ne-;';b maksāt. Ko darīt? Šodienas spēcīgajiem_~ strādājošajiem cilvēkiem jādod iespēja uz--āt vai laist pasaulē bērnus, vai radīt bizne-..5, lai viņi vecumā nemirtu no nabaga pensi-as, Par to jau ir tā cepšanās. Var arī teikt, ka

=s šauri cīnos par savu paaudzi un arī savām_~ savējo interesēm.

- Bet kā tu skaidro to, ka jauni dLvēki:abeidz skoLu un nevar atrast darbu tepat..atvijā?

- Mēs jau neesam radījuši darbvietas.~::'dzot mēs esam nonākuši pie tā, ka aplis

;ziets. Mums jāražo un jārada darbvietas::i , lielākā mērā jāveicina arī uzņēmība. Kā; ts mēs esam ieguldījuši - divi miljoni reiz

_55 dienas, reiz 20 cilvēku gadus izglītības_- cesā -, lai iemācītos dzīvot kapitālismā.~am daudz ko zaudējuši un palaiduši ga-~ . Protams, var braukt strādāt uz ārzemēm_- pārliecināties, ka tur nav nekā labāka._=viņdesmito gadu sākumā, kad studēju= 'edrijā, paspēju pastrādāt studenta darbus,.edzīvot mazās, saspiestās telpās, pārtikt: mājām atsūtītās cietās desas un saldēta-~ sasaldētas rupjmaizes. Kad tu redzi, cik

= edrijā maksā dži nsi un ko tu par to pašusrdu vari nopirkt mājās, kļūst tā dīvaini."ornēr mēs nevaram gaidīt no visiem augsti

_:stītu apziņu, jo viņi grib pirkt džinsus,-;šīnu, televizoru, laist pasaulē bērnus un~ .ot kā cilvēki. Ja viņi neredz iespējas šeit,-i brauc prom.3et tā ir šis valsts elites - domājošo, saprātī-

~: cilvēku - problēma. Latvijas problēma sākās:.1944. gadā. Vairāk nekā 200000 cilvēku

_=- eta šo valsti. Kas tie bija? Profesori, māksli-, :: . - elite. Viņi bija pieredzējuši 1941. gadu,

o izvešanu, un saprata, ka no krieviem nav,- gaidīt. Elites problēma turpi nās. Tie, kas

cczicionē sevi kā eliti, - dažādi mākslinieki un. tūras pārstāvji - galvenokārt pieprasa, lai- s kāds uzturētu un apgādātu. Un tad man

: :as jautājums - ko jūs varat dot Latvijai?- Vai tas, kas notika vaLdibas izpildi-

_ ā ar starptautiskajiem aizdevējiem~ optimizādju, ari nav elites bailes?e mums neviens uz ieLām neprotestēja.

- _rpretī grieķi a e' e auj domas parssaldēšanu. Rez~ . ie piecdesmit

miljardus no parāda atlaida. Neredzi kautkādas sakaribas?

- Grieķiem ir cita situācija. Pirmkārt, viņitriju paaudžu laikā ir aizmirsuši strādāt. Tiešitā pat kā melnādai nie. Ja vectēvs dzīvojis nopabalsta, tēvs turpina dzīvot tāpat, un viņamšķiet, ka tas ir normāli.

Grieķija visu laiku dzīvojusi, palielinot kre-dītus un visu pārējo, saņēmusi trīspadsmitoalgu ne par ko. Ja tas viss iet cauri, tu vien-kārši sāc dornāt, ka tev pienākas. Grieķiemtās kārtis bija iekritušas tā, ka viņiem vissbija superīgi vierikārši. Diemžēl tas pasākumsbeidzās bridi, kad izrādījās - kāds par to visumaksā. Kad viņi iešmauca Eiropā, ballītei pie-nāca beigas.

Mēs diemžēl vai paldies Dievam vēl mākamstrādāt, jo padomju laiki vēl ir pārāk spilgtāatmiņā. Mēs atceramies ziepes un cukuru partaloniem un zinām, ka var iet vēl štruntīgāk.Turklāt vairākums sabiedrības, pērkot jaunāsmašīnas, jutās kā pārkāpusi kaut kādu robežu,par ko pēc tam jācieš.

Reāli eiro Latvijai kā mazai, atvērtai eko-nomikai no drošības viedokļa ir labākaisrisinājums. Ideāli, protams, būtu pašiem sava

valūta. Taču gandrīz nekur pasaulē nav mazuvalstu, mazu ekonomiku valūtas, IzņemotŠveici. Bet kā viņi tur ņemas! Respektīvi,mums vispirms jābūt gudriem un pēc tam ba-gātiem. Tikai tad, kad mēs ilgu laiku būsimbijuši gudri un bagāti, varēsim izpildīt tādustrikus kā - te jums tagad būs mūsu faņķiki,jūs tos pirksiet un arī naudu mums aizdosietjaņķikas! Kamēr mēs esam tādi, kādi esam,labākais pašlaik ir atrasties Eiropā. Ja dzīvodienvidos, tu vari trallināt, jo ziemās nekadnav auksti, arī ēdamo kaut kādu var atrast.Dzīvojot zierneļos, ziemās ir auksti, jādomā,ko vilkt mugurā un kā apkurināt telpas. Tasveido nopietnu attieksmi pret dzīvi. Kā saka,sitiens pa pirkstiem trāpa nevis pēc četr-desmit gadiem, bet ziemā - jau pēc dažiemmēnešiem, ja vien esi bijis neadekvāts savāattieksmē pret dzīvi.

Principā pret eiro ieviešanu ir tikai Latvijasun latviešu nelabvēļi vai ari ideālisti, kasapgalvo - kaut kādā veidā ir iespējamaparadīze zemes virsū. Tas būtu superrisinā-jums, ja dzīvotu ideālā pasaulē. Diemžēl mēsdzīvojam reālā pasaulē. Pret eiro ir gandrīzvisi Saskaņas centri un tie, kas grib redzēt ®

U B S 31

® vājāku Latviju, tuvāku Krievijai. Jo izvēle irpavisam vienkārša - vai nu eiro, vai ari rublis.Vai nu esam eiro, vai ari rubļa ietekmes zonā.Lielākoties cilvēki to saprot, jo tauta instin-ktu līmenī ir pietiekami gudra.

- VēLpar sapņiem. Kad runājāmies arRoLandu Gulbi, viņš teica, ka, strādājotLatvijas balzamā un komunicējot ar muLti-miLjardieri Šefleru, nonācis pie atziņas, kaLatviešiem nav tādu arnbiciju un vēriena kākrieviem. Pat uzņēmējiem ne. Vai tev, kon-suLtējot uzņēmumu ipašniekus, nešķiet, kamums tie sapņi tomēr ir tādas viensētasL'imenī, ne tik ambiciozi.

- It kā tā ir. Bet tas ir ari tikai laika jau-tājums. Procesi ir sākušies, un viss notiksdaudz lielākā mērā nekā lidz šim. Jo tu varipiedzimt nekurienē, bet ar veiksmīgu gēnuloteriju aizbraukt uz Ņujorku un pakāpeniskiizsisties. Mazas valsts īpatnība ir tāda. ka mēsvisi cits citu pazīstam divu triju cilvēku robe-žās. Vai nu bērni kopā mācās, vai tavs dēls arpaziņas meitu precas, vai vēl kaut kas. Tas arinozīmē to, ka seksuālās slimības izplatās ļotiātri. (Smejas.) Tā kā mūsu padomju pieredzeir tāda, ka visa Latvijas elite ir bijusi ūber-konformistiska, mēs esam pieraduši un gataviieņemt jebkādu plastilīna formu. Taču ari sa-biedrības mazums nosaka to, ka mēs neizcī-nām tās cīņas. Ja gribi būt tāds riktīgi ass,droši vien kā sportā jāatrod kaut kādi īpašisporta veidi, kuros var izaugt lidz pasaulesspicei. Piemēram, futbolā un basketbolā kāmaza valstiņa nekur tālu netiksi.

- Nezinu, kurš izdomāja fuck of! money(pie velna naudu) terminu. Taču vai nav tā,ka pietiek ar desmit miljoniem, Lai nekadvairs nevajadzētu peLn'it?

- Tas vienkārši ir attieksmes jautājums.Lai pateiktu - pie velna naudu -, ir jāprottai stāvēt pāri. Taču daudzi cilvēki šajā ziņāir maniakāli. Viņiem nauda ir viņu pašu ne-drošības, kaut kāda psiholoģiska problēma.Bet skaidrs, ka tās griestu summas visu lai-ku mai nās. Miljonāru jēdziens radās tikai19. gadsimtā, kad Amerikā parādījās pirmieselfmade miljonāri. Tajā laikā miljons no-zīmēja, ka viņš to bija nopelnījis un viņamaktīvos kopā bija vairāk nekā miljons, Betmūsdienu izpratnē tas pats miljons jau irkādi 20, 30 miljoni. Tad jau iestājas fāze, katu teorētiski vari patērēt jebkuru daudzumunaudas un tiekties pēc jebkāda dzīves līme-ņa. Tomēr tā man ari šķiet psihiska līmeņaproblēma, jo vienā bridi saproti, ka, aizvienvairāk patērējot, kļūsti arvien vairāk atka-rīgs no citiem cilvēkiem. Jo tev jāalgo aiz-vien vairāk dažādu veidu palīgu. Kāds turīgsLatvijas cilvēks man reiz žēlojās, ka, sasnie-dzot kaut kādu zināmu dzīves līmeni, jārēķi-nās: savās rnājās vairs nekad nebūsi viens. Jopa tārn lidz ar apsargiem vazāsies apkopēji.elektriķi, krāsotāji, mēbeļnieki, santehniķi,baseina tīrītāji un tā joprojām. Turklāt visatā varza nezina, kas tev kā mājas īpašnie-kam patīk vai nepatīk, riebjas vai neriebjas.Viņi visi pieļauj kļūdas, jo kaut ko dauza,skrāpē, bojā, zog, smird. Un ko tad darīt?Tu jau vari lidot ar privāto lidmašīnu, bet kotālāk? Privāto boingu ar baseinu?! Tas tačuir debilisms.

32 KLUBS MARTS 2013

Ģ 1 R T 5 GAINISJ

Pesimistsnemaz nevar

nodarboties aruzŖēmējdarbību.

Vai tad nevar aizlidot uz Parīzi ar parastoreisu?! Kā zināms, īsos pārlidojumos ari nobiznesa klases gandriz nav nekādas jēgas. Laiizbaudītu komfortu, nevajag simt miljonu.Galvenais, ar ko tu kopā esi, kā tu pavadi lai-ku. Jo naudu kapā līdzi nepaņemsi.

- Tu atceries kādas ipašas ekstras, nokurām gandarījuma beigās nekāda?

- Viens, ko sniedz nauda, ir iespēja atļau-ties sadedzināt desmit, divdesmit tūkstošukaut kādā braucienā kopā ar tuvu cilvēku vaiģimeni. Dzīvojot labās viesnīcās, ēdot labosrestorānos un nepārdzīvojot par to, cik tasviss maksā, jo tu zini, ka to vari atļauties.

Reiz man kāds turīgs cilvēks, kas brauc arlabu mašīnu, vaicāja: «Vai tev katru reizi, kadiepildi bākā simtnieku, sirds nesažņaudzas?»Es atbildēju tā: «Vecīt, ja tev sažņaudzassirds, tad tu nebrauc ar pareizo mašīnu. Jatu par to visu laiku domā, tad tev jābrauc arcitu mašīnu vai vispār jāpārvietojas kājārn.»Es braucu ar to, ar ko gribu braukt, un, godīgisakot, neko labāku man nevajag. Viss, man šīspēle ir beigusies. Ja man būtu lieka nauda,drīzāk to iedotu savai skolai, Universitātei,bērnudārzam vai sporta skolai, nevis pirktujaunu ferrari vai bentliju. Šie dzelži man vairsnekādu kaifu nesniedz.

- Vai nauda beidzamajos desmit gadosnav kļuvusi pavisam virtuāLa?

- Nauda ir virtuāla. Nauda ir viedok-lis. Ieraugot cilvēku, tu nekad nevari zi-nāt - viņam ir nauda vai tās nav, viņš ir

maksātnespējīgais vai pasaules bagātākaispilsonis. Jo tu par viņu spried pēc uzvešanāsun visa pārējā. Mēģini kaut ko vairāk saprastpar viņu pēc kurpēm, pēc pulksteņa, pēc no-stāstiem. Katrs var kaut kādu naudas daudzu-mu jebkurā bridi aizņemties vai dabūt, tikaitas līmenis ir dažāds. Lai nopirktu avīzi kios-kā, ir vajadzīga nauda kabatā, bet, lai nopirk-tu kompāniju, nauda principā nav vajadzīga.Ir vajadzīgs viedoklis, ka tu esi cilvēks, kasvar atļauties to nopirkt. Kad tev ir kornpānija.tev ir nauda, lai nopirktu avīzi.

Mani šobrīd spārno apziņa, ka varu kautko pirkt un varu ari nepirkt, jo bieži viensaprotu, ka daudz kas man nemaz nav vaja-dzīgs. Var jau būt, ka uzvar tie cilvēki, kassev neuzdod šādus jautājumus un kam nekadnepietiek. Bet es personīgi pazīstu un satiekuŠķēli, Lembergu un citus tipāžus, un nedomā-ju, ka viņi ir laimīgi. Drīzāk - nelaimīgi.

- Viņi ir uzņēmēji?- Viņi noteikti ir uzņēmīgi cilvēki, bet

ne uzņēmēji. Ir tāda Amanda Džeikobsone,kas sarakstījusi vairākas grāmatas, ari parekonomiku. Tajā aprakstīts, ka ir divu vei-du ētikas - komerciālā, kas droši vien lielāmērā ir ikdienas praktiskā ētika, un tad irvalstiskā, militārā, birokrātiskā ētika. Un tāsir dažādas. Tātad viena ir uzņēmējdarbības,bet otra valstiskā ētika. Un nevar vienlaikuspārslēgties no vienas uz otru. Bet tā atkal irviena no Latvijas problēmām, ka cilvēkus, kasīstenībā nav uzņēmēji, saucam par tādiem.Turklāt vēl ievietojam kaut kādos reitingosun kur tik vēl ne.

- Bet Vilis Krištopans? Kas viņš ir?- Vilim īstenībā ir paveicies, ka viņš pats,

neko sevišķi nedarot, nosacīti spējis nopelnītnaudu. Manā skatījumā viņam ir ari ļoti uni-kāls dzīves ceļš. Principā viņš ir politiķis. Betsavā dziļākajā būtībā - nekomerciālās, valstis-kās ētikas pārstāvis. Tā premjerēšana viņu negluži salauza, bet ietekmēja tik loti, ka viņšvēl joprojām nav īsti attapies. Viņš, protams,dzīvo pašpietiekamu dzīvi. un viss ir kārtībā.bet ari viņš nav uzņēmējs.

- Mēs visi zinām, kas ir american dream.Kā tev šķiet - kas ir Latviešu sapnis?

- Domāju, savs neliels uzņēmums, kas at-ļauj darīt to, kas patīk - izgatavot preces vaisniegt pakalpojumu un pārdot tos šeit vai ār-pus Latvijas. Vēl ari visi lielākoties sapņo parģimeni ar diviem, vēlams trim bērniem, kurusvarētu uzturēt. Šajā sapni varētu būt laukuīpašums, vēja appūsta quļbūve jūras krastāvai kāda cita vieta, kur svinēt Jāņus, pabrau-kāt ar velosipēdiem vai vējdēli, ziemā - arslēpēm. Ja tu jūties piepildīts un veiksmīgs,laiku pa laikam vari ar sievu aizbraukt uzParīzi, Milānu vai kādu citu pasaules vietu,izaudzināt bērnus un reizi četros gados no-mainīt mašīnu. Domāju, ka neizklausās nemazslikti reālam latvieša sapnim.

- Tu pēc savas būtības esi optimists vaipesimists?

- Optimists. Visi uzņēmēji tādi ir. Pesimistsnemaz nevar nodarboties ar uzņēmējdarbību.Jo uzņēmēji situāciju novērtē neadekvāti -vienmēr daudz pozitīvāk, nekā tā ir. Ja viņi tonovērtētu reāli, nekad nenodarbotos ar to, arko nodarbojas. c:!