1

2011.gada 2.marts, pulksten 14:00-16:00

Rīgas pils, Zilais salons

Apaļā galda diskusiju ziņojums

“VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMAS

REFORMAS IESPĒJAMIE RISINĀJUMI:

EKONOMISKI ADEKVĀTI,

IEDZĪVOTĀJIEM PIEŅEMAMI”

Stratēģiskās analīzes komisija

Rīga 2011

2

Diskusijas dalībnieki

Moderators: Kārlis Streips

Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas pārstāvji:

1. Roberts Ķīlis, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs

2. Mārtiľš Kazāks, „Swedbank” galvenais ekonomists

3. Andris Strazds, „Nordea” vecākais ekonomists

Uzaicinātie eksperti :

1. Juris Bārzdiľš, Veselības ministrs

2. Viesturs Boka, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs

3. Gatis Bolinskis, „Data Serviss” vadītājs

4. Ingrīda Circene, Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja

5. Vjačeslavs Dombrovskis, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieks

6. Arnis Kaktiľš, SKDS direktors

7. Andris Lauciľš, Ārvalstu investoru padomes Latvijā priekšsēdētājs, Ernst&Young partneris

8. Agita Lūse, RSU Komunikāciju studiju katedras docenta v.i., antropoloģe

9. Uldis Mitenbergs, RSU lektors

10. Andris Morozovs, If P&C Insurance AS valdes priekšsēdētājs, Latvijas filiāles vadītājs

11. Ģirts Rungainis, IBS Prudentia valdes loceklis

12. Aiga Rūrāne, PVO pārstāvniecības Latvijā vadītāja

13. Pēteris Strautiľš, DnB NORD bankas analītiķis

14. Liene Šulce-Rēvele, Pacientu Ombuda valdes priekšsēdētāja

15. Anita Villeruša, RSU Sabiedrības veselības fakultātes dekāne

3

Saturs Priekšvārds ........................................................................................................................................... 4

Ievads ................................................................................................................................................... 5

Veselība, mūža ilgums un valsts nauda ............................................................................................... 6

Veselības aprūpes sistēmas modeļu efektivitāte ................................................................................ 10

Situācija Latvijas veselības aprūpē .................................................................................................... 13

Pacientu skatījums uz veselības aprūpes nozari Latvijā .................................................................... 16

Reformu nākotnes virzieni Latvijā .................................................................................................... 17

Veselības aprūpes ideoloģijas maiľa ................................................................................................. 18

Ārsts - iedzīvotājs sadarbības modeļa maiľa ..................................................................................... 18

Citi ražīguma kāpinājuma komponenti - e-veselība, uzsvars uz primāro aprūpi un makrolīmeľa

struktūra ............................................................................................................................................. 19

Veselības apdrošināšana un personiskie veselības konti ................................................................... 20

Secinājumi .......................................................................................................................................... 22

1.pielikums ......................................................................................................................................... 24

2.pielikums ......................................................................................................................................... 25

3.pielikums ......................................................................................................................................... 26

4.pielikums ......................................................................................................................................... 27

5.pielikums ......................................................................................................................................... 28

6.pielikums ......................................................................................................................................... 29

7.pielikums ......................................................................................................................................... 30

8.pielikums ......................................................................................................................................... 31

9.pielikums ......................................................................................................................................... 32

4

Priekšvārds

Kā novērst veselības aprūpes sistēmas sabrukumu tuvākajā nākotnē? Kā visātrāk izstrādāt

rīcībpolitiskus risinājumus, kas ļautu novecojošu sabiedrību padarīt par cik vien iespējams neatkarīgu un

patstāvīgu? Ko mēs varam mācīties no citu valstu pieredzes? Šie jautājumi NAV uzdoti par Latvijas

veselības aprūpes sistēmu, bet gan par .... Norvēģijas veselības aprūpes sistēmu seminārā, kas notiks Oslo

2011.gada aprīļa nogalē.

Kā redzams, arī ļoti bagātas nācijas ir nemierā ar lietu stāvokli savā veselības aprūpes sistēmā un

aktīvi meklē risinājumus. Savulaik pieľemtā Veselības aprūpes Māsterplāna izpildes laiks bija 2010.gads.

Kā veicies ar tā izpildi? Kas darāms tālāk? Vai veidojams jauns Māsterplāns? Kā reaģēt uz krīzes un

demogrāfisko tendenču izaicinājumiem? Valsts Prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija 2011.gada martā

sasauca ekspertu apaļo galdu, lai izvērtētu reformu gaitu veselības aprūpes sistēmā un nākotnes

perspektīvas. Diskusijas specifika bija tā, ka dalībnieku vairums bija ekonomisti, finansisti, sociologi,

antropologi un tikai neliels „sektora‟ pārstāvju pulciľš. Tādējādi par veselību un aprūpes sistēmu pārsvarā

tika diskutēts no mazāk ierasta skatu leľķa. Diskusijas centrā bija jautājumi: kāda ir veselības ekonomiskā

nozīme, kādi mērķi liekami veselības aprūpei no valsts attīstības viedokļa, kādas sociālpsiholoģiskās

attiecības pastāv starp pacientu (iedzīvotāju) un ārstu. Diskusijas pamatam tika izmantoti OECD, Pasaules

Bankas, Pasaules Veselības organizācijas pētījumi un ieteikumi Latvijai un neseno socioloģisko aptauju

rezultāti par cilvēku attieksmi pret veselību, tās vietu Latvijas iedzīvotāju vērtību sistēmā.

Sekojošā ziľojumā ietvertas galvenās apkopoto pētījumu un ekspertu diskusijas atziľas. Ziľojuma

mērķis ir tālāk virzīt diskusiju par veselību, atbildību, vērtību ārpus sektora robežām. Diskusijas dalībnieki

bija vienisprātis, ka veselībai ir skaidra ekonomiska nozīme - gan kā cilvēkkapitāla kvalitāte, gan arī

izdevumi tās aprūpei (vienalga, publiski vai privāti). No kvalitatīvas un pieejamas veselības aprūpes iegūst

visi, tādēļ nodokļu izlietojums tās uzturēšanai ir attaisnojams. Cits jautājums ir, piemēram, šo līdzekļu

efektīva izmantošana. Svarīga ir arī apzināšanās par pilno veselības vērtības ķēdi (no uztura līdz

ieradumiem, dzīves vides un sabiedriskās domas). Šie un citi jautājumi aplūkoti sekojošajās sadaļās.

5

Ievads

Demogrāfiskajai situācijai Latvijā pasliktinoties (ilgstoši zema dzimstība, strauja sabiedrības

novecošana, migrācija), būtiski ir saglabāt un palielināt esošā Latvijas cilvēkkapitāla vērtību.

Veselības aprūpe ir viens no investīciju veidiem cilvēkkapitālā. Veselības aprūpes sektoru jau

tuvākā laikā īpaši ietekmēs sabiedrības novecošanās tendences, kas neizbēgami prasīs restrukturizēt

esošo veselības aprūpes sistēmu, pārorientējot to vairāk uz gados vecākiem cilvēkiem raksturīgu

slimību ārstēšanu, ikdienas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu veciem cilvēkiem. Tāpat veselības

pakalpojumu pieejamību ietekmē arvien retāka Latvijas teritorijas apdzīvotība. Sava loma ir arī

sociālekonomiskai nevienlīdzībai - atšķirīga rocība rada atšķirīgas iespējas izsekot savai veselībai,

pat pie labākās gribēšanas.

Veselības aprūpes sektora jautājumi saistīti ar dažādu preventīvo pasākumu realizāciju,

piemēram, veselīga dzīvesveida popularizēšana, savlaicīgas veselības pārbaudes. Šādas rīcības, lai

tās kļūtu ilgtspējīgas, pieprasa uzvedības maiľu, atteikšanos no ieradumiem, sociālo akceptu vai

aizliegumu.

Nav grūti pamanīt, ka tautas veselības uzlabošanas pasākumu kopums piekritīgs vairākiem

valsts pārvaldes rīcības laukiem. Rīcībpolitikai tādējādi nākas būt starpsektoriālai un uz rezultātiem

- vidējā vai pat ilgtermiľā – orientētai. Šāds skatījums politiski ir visai ambiciozs un tā sekas

pieprasa arī savādāku skatu uz publisko resursu izmantošanas virzieniem un efektivitāti.

6

Veselība, mūža ilgums un valsts nauda

Valstu izdevumi veselības aprūpei ir vieni no lielākajiem valstu budžeta izdevumiem –

vidēji 2007.gadā OECD valstis 15% no visiem valsts izdevumiem tērēja tieši veselības aprūpes

jomā. Nesen veiktā OECD pētījumā liels uzsvars tika likts uz to, ka būtiski ir nodrošināt vērtību tai

naudai, kas tiek iztērēta veselības aprūpes sektorā. OECD valstīs laikā posmā kopš pagājušā

gadsimta 90.gadu sākuma kopējie izdevumi uz vienu personu veselības aprūpes jomā ir pieauguši

par 70% faktiskajās cenās, un tas ievērojami atspoguļojas veselīgākā sabiedrībā - cilvēka mūžs ir

kļuvis garāks un mazāk cilvēku mirst no tādas slimības kā vēzis. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu

sākuma dzīves ilgums OECD dalībvalstīs vidēji ir pagarinājies par vienu gadu katros četros gados.

Tomēr izdevumu pieaugums nebūt nozīmē, ka veselības aprūpes izdevumi visās OECD

dalībvalstīs sasniedza vidējo līmeni 9% no IKP, kaut gan dalībvalstīs ir vērojama plaša variācija.

Protams, OECD atzīst, ka ne vienmēr tās valstis, kurās tiek iztērēti vislielākie līdzekļi veselības

aprūpei, ir vislabākie iedzīvotāju veselības kvalitātes rādītāji. Tas nepārprotami norāda uz to, ka ir

jāseko izdevumu efektīvam izlietojumam. Tai pat laikā attīstītajās pasaules valstīs iezīmējas

tendence, ka sabiedrība kopumā noveco, turklāt veselības aprūpes cenas aug ļoti strauji, kā arī

medicīnas tehnoloģiju attīstība nereti ir pat ļoti dārga. Līdz ar to šī brīža tendences uzliek arvien

lielāku spiedienu uz veselības aprūpes budžetiem. OECD paredz, ka laikā līdz 2050.gadam valsts

izdevumi veselības aprūpē varētu pieaugt par 3,5% līdz 6% no IKP. Kas nozīmē, ka veselības

aprūpes izdevumu efektivitāte būs jo īpaši nozīmīga.

Nav šaubu, ka aktīvā tautsaimniecībā ir vajadzīga veselīga sabiedrība, bet aktuāls ir

jautājums, vai ir iespējams uzlabot veselības aprūpes rezultātus budžeta konsolidācijas apstākļos,

proti, gandrīz vienmēr budžeta tēriľu samazināšanas kontekstā? OECD pētījumi liecina, ka visas

OECD dalībvalstis varētu sasniegt lielāku atdevi no iztērētās naudas, kas tiek izlietota veselības

aprūpei, kādēļ tad Latvija arī to nevarētu?1

Latvijā laika posmā no 2003.-2009.gadam kopējie izdevumi uz vienu personu veselības

aprūpes jomā ir palielinājušies par Ls 141 jeb 68% un šo gadu laikā iedzīvotāju dzīves ilgums ir

palielinājies par 2 gadiem. (skatīt 1.attēlu).

1 OECD 2010, “Health care systems: Getting more value for money”, OECD Economics Department Policy Notes,

No.2

7

1.attēls. Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums (gados) un Veselības ministrijas

izdevumi uz 1 iedz. (Ls)

Datu avots: LR CSP, LR Veselības ministrija

Ja šos datus salīdzinām ar OECD valstu rādītājiem, tad jāatzīst, ka Latvijā valsts piešķirtais

finansējuma pieaugums ir bijis ļoti straujš - to, ko OECD valstis panāca gandrīz 20 gadu laikā,

Latvijā panāca 10 gadu laikā. Tik straujš finansējuma palielinājums uz 1 iedzīvotāju nav novedis

pie valsts iedzīvotāju veselības stāvokļa būtiska uzlabojuma.

Viens no būtiskākajiem valsts iedzīvotāju veselības rādītājiem ir paredzamais jaundzimušo

mūža ilgums. Šis rādītājs Latvijā salīdzinājumā gan ar OECD, gan ES dalībvalstīm ir zems, turklāt

arvien vairāk palielinās starpība starp Latvijas un ES vidējo rādītāju. (skatīt 1.pielikumu). Latvijas

iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums nepaaugstinās atbilstoši kopējam piešķirtajam finansējumam

(salīdzinājumā ar OECD valstīm), attiecīgi finansējums pieauga par 68%, savukārt paredzamais

mūža ilgums tikai par 2.8%.

8

2.attēls Attiecība starp jaundzimušo paredzamo mūža ilgumu un izlietoto finansējumu veselībai uz 1

iedz. (Ls)

Datu avots: LR CSP, LR Veselības ministrija

Veselības ministrijai piešķirtie līdzekļi (kā daļa no IKP) 9 gadu laikā gan nav būtiski

mainījušies – vidēji 3.7% no IKP, kas ir 2.4 reizes mazāk nekā OECD valstīs (skatīt 3.attēlu). Pie

tam vidēji Latvijas valdība veselības aprūpes jomai ir tērējusi 14.1% no kopējiem valsts

izdevumiem, kas ir pielīdzināms vidējam rādītājam OECD valstīs. Tiesa gan pēdējos 2 gados

Latvijas izdevumi veselības aprūpei ir samazinājušies līdz ~11% no kopējiem valsts izdevumiem,

kas lielākoties noticis konsolidācijas pasākumu ietvaros.

3.attēls Izdevumi veselībai % no IKP un % no valsts kopējā budžeta

Datu avots: LR Veselības ministrija, OECD

9

Mūža ilgums atspoguļo ne tikai veselības aprūpes finansēšanu, bet arī iedzīvotāju

dzīvesveidu, piemēram, tabakas produktu un alkoholisko dzērienu patēriľš, izglītības līmeni u.c.

2008. gadā veiktais Joumard2 pētījums rāda, ka mūža ilgums ir cieši saistīts ar citiem veselības

kvalitātes rādītājiem, tajā skaitā zīdaiľu nāve, priekšlaicīga nāve, kā arī labāka dzīves kvalitāte,

pateicoties labākai veselības aprūpei. Šie faktori ir jāľem vērā, izvērtējot veselības aprūpes tēriľu

efektivitāti:

1) OECD dalībvalstīs jaundzimuša zīdaiľa mūža ilgumu var pagarināt par vairāk nekā

diviem gadiem, vienlaikus nepalielinot veselības aprūpes tēriľus. Savukārt 10% pieaugums

veselības aprūpes izdevumos vidējo mūža ilgumu pagarinātu tikai par trīs vai četriem mēnešiem.

2) Efektivitātes uzlabošanas iespējas dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Austrālijā

vidējais mūža ilgums varētu pagarināties par mazāk nekā vienu gadu, savukārt Ungārijā tas varētu

pieaugt pat par četriem gadiem. Austrālija, Islande, Japāna, Koreja un Šveice ir tās valstis, kurās

veselības aprūpes tēriľi vislabāk uzlabo veselības aprūpes rezultātus.

3) Vairāk nekā trešdaļā OECD dalībvalstu, efektivitātes pieauguma izmantošana veselības

aprūpes sektorā ļautu uzlabot veselības aprūpes rezultātus tikpat daudz kā iepriekšējā desmitgadē,

turklāt vienlaikus nepalielinot izdevumus. Šajā grupā ir Vācija, Lielbritānija un ASV. Toties

vairumā OECD dalībvalstu uzlabot veselības aprūpes rezultātus būtu iespējams tikai tad, ja tēriľi

minētājā jomā nedaudz pieaugtu.

4) Uzlabojot veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, valdība varētu ietaupīt vairāk nekā tās

ietaupītu, ja tās neveic nekādas izmaiľas savā darbā. 2017.gadā vidējā ietaupījumu summa OECD

dalībvalstīs atbilstu gandrīz 2% no IKP. Ietaupījums Grieķijā, Īrijā un Lielbritānijā būtu pat virs 3%.

5) Nepastāv sakarība starp vienlīdzīgāku veselības aprūpes rezultātu sasniegšanu un vidējā

iedzīvotāju veselības stāvokļa paaugstināšanu atsevišķās valstīs. Valstīs, kurās nevienlīdzība

veselības aprūpes jomā ir viszemākajā līmenī, vienlaikus nereti vērojams augsts veselības stāvoklis,

piemēram, Islandē, Itālijā un Zviedrijā.3

2 Jourmard, I., Hoeller, P., Andre, C. un C. Nicq (2010), Health Care Systems: Efficiency and Policy Settings, OECD,

Paris. 3 OECD 2010, “Health care systems: Getting more value for money”, OECD Economics Department Policy Notes,

No.2

10

Veselības aprūpes sistēmas modeļu efektivitāte

Domājot par attiecībām starp veselības aprūpes pakalpojumu piedāvātājiem, apmaksātājiem

un patērētājiem, ir iespējams identificēt trīs galvenos „modeļus” veselības aprūpes sistēmā:

1) Publiski integrētais modelis ir tāds, kurā apvienoti valsts budžeta tēriľi veselības aprūpes

sektorā un slimnīcu pakalpojumu sniedzēji, kuri ir valsts sektora sastāvdaļa. Apvienotās

apdrošināšanas un pakalpojumu sniegšanas funkcijas un sistēmas organizatoriskā un pārvaldes

struktūra atbilst tādai, kura attiektos uz valdības departamentu. Darbinieki lielākoties saľem fiksētu

algu (lai arī dažos gadījumos ārstiem ir atļauts aprūpēt pacientus arī privātpraksē) un visbiežāk tie ir

valsts darbinieki. Ambulatorie ārsti un citi veselības aprūpes profesionāļi var būt valsts darbinieki,

vai arī privāti ārpakalpojumu sniedzēji veselības aprūpes nodrošināšanai. Pēdējā gadījumā runa var

būt par dažāda veida apmaksas sistēmām. Šādās sistēmās ir diezgan vienkārši nodrošināt to, ka

veselības pakalpojumi ir universāli pieejami, jo pastāv budžeta ierobežojumi, kuru rezultātā ir

vieglāk ierobežot tēriľu pieaugumus. Tajā pat laikā šādās sistēmās nav stimula nodrošināt, ka

piedāvājums ir samērojams ar pieprasījumu, ka tiek uzlabota efektivitāte vai pilnveidota kvalitāte,

kā arī, ka tiek uzlabota reakcija, ja runa ir par pacienta prasībām. Iespējams, tas mazāk izpaužas

ambulatorajā sektorā, kur apmaksas sistēmas biežāk ir saistītas ar pakalpojuma piegādātāju paveikto

darbu.

2) Publiskais līguma modelis ir tāds, kurā valsts iestādes slēdz līgumus ar privātā sektora

veselības aprūpes pakalpojumu piegādātājiem. Maksātājs var būt valsts iestāde vai sociālās

apdrošināšanas fonds. Šādā gadījumā apmaksātājiem ir stiprākas pozīcijas attiecībā uz pakalpojumu

piedāvātājiem nekā tas ir publiski integrēta modeļa gadījumā. Piedevām, ja ir tikai viens

apmaksātājs, nevis vairāki, tad tas lielākoties samazina arī administratīvos izdevumus. Daudzās

publiskās līguma sistēmās privātas slimnīcas un klīnikas darbojas bezpeļľas apstākļos. Neatkarīgi

privāti līgumslēdzēji visbiežāk nodrošina ambulatoros pakalpojumus. Kādreiz samaksa

pakalpojumu piegādātājiem vienmēr tika veikta pēc pakalpojuma sniegšanas, lai gan līguma

nosacījumi šajā jomā attīstās. Šādas sistēmas lielākoties uzskatāmas par elastīgākām uz pacientu

prasībām nekā publiski integrētas sistēmas. Tomēr tām arī ir lielākas grūtības, ierobežojot veselības

aprūpes izmaksas. Attiecīgajām valsts iestādēm ir jānodrošina papildus noteikumi un kontrole.

3) Privātais apdrošināšanas/piegādātāja modelis ir tāds, kurā privāta apdrošināšana ir

apvienota ar privātiem (un nereti bezpeļľas) pakalpojumu sniedzējiem. Tā, piemēram,

apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem Šveicē jābūt bezpeļľas uzľēmumiem, ja runa ir par

obligāto apdrošināšanu, taču tie var gūt peļľu no papildu apdrošināšanas. Privātie pakalpojumu

sniedzēji var būt bezpeļľas vai peļľas organizācijas. ASV apdrošināšana ir brīvprātīga izvēle,

iespējams, ka atsevišķi ASV iedzīvotāji to nevar atļauties. Samaksas pamatā tradicionāli bijuši

11

sniegtie pakalpojumi, un sistēmā manāma plaša izvēle, kā arī elastība uz pacienta prasībām. Tajā

pat laikā tēriľu kontroles bijušas vājas. Tāpēc pagājušā gadsimta 90. gados ASV ļoti ātri izplatījās

pārvaldīti aprūpes plāni, kuros ir bonusi, ja tiek kontrolēti apjomi un cenas. Šādā sistēmā

apdrošināšanas firmas var izvēlēties pakalpojumu piegādātājus uz konkurences pamata, tā

ierobežojot pacienta izvēli, ja runa ir par pakalpojumu piegādātājiem un pakalpojumiem.4

No pētījumā savāktiem datiem galvenie secinājumi ir šādi:

1) Ja runa ir par iedzīvotāju daļu, kura ir apdrošināta, kā arī par piedāvātajiem

pakalpojumiem un par izmaksu pārdalīšanu, tad pamatvajadzību apdrošināšana ir ievērojama un

visnotaļ vienāda visās OECD valstīs, izľēmums ir Meksika, Turcija un ASV, kur 2009. gadā liels

procents iedzīvotāju joprojām bija bez apdrošināšanas.

2) Dažas OECD valstis ļoti lielā mērā paļaujas uz centralizētu pārvaldes sistēmu, lai

sabalansētu veselības aprūpes pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu. Savukārt dažās

dalībvalstīs veselības aprūpes nozari regulē tirgus mehānismi, un tie ļoti ievērojami regulē

pakalpojumu izmaksas, kā arī konkurenci, kuras pamatā ir patērētāju brīva izvēle un privāta

apdrošināšana. Tajā pat laikā, arvien vairāk valstu paļaujas uz šo divu procesu sajaukumu. Uz tirgus

mehānismiem un regulācijām pamatotas pieejas nereti tiek uzskatītas par pilnīgi atšķirīgiem

modeļiem, taču praksē redzams, ka stimuli un regulācijas biežāk tiek apvienotas, nevis izmantotas

atsevišķi.

3) Pastāv arī tādi politikas instrumenti, kuri tiek izmantoti neatkarīgi no citiem regulāciju un

tirgus mehānismu aspektiem. Piemēram, ja runa ir par to, cik lielā mērā patērētājiem pašiem ir

jāmaksā par apdrošināšanu. Tas liecina, ka brīdī, kad tiek noteiktas patērētāju izmaksas, politiskā

taupība un fiskālie apsvērumi ir svarīgāki nekā vēlme nodrošināt konsekvenci politiskajā pieejā.5

Izvērtējot un salīdzinot dažādu valstu veselības aprūpes sistēmas, redzamas sešas valstu

grupas, kurās ir visnotaļ līdzīgas veselības aprūpes institūcijas:

Valstu grupa, kurā ir redzama liela paļāvība uz tirgus mehānismiem, kas regulē

apdrošināšanu un attiecīgo pakalpojumu sniegšanu. Šajā grupā ietilpst tādas valstis kā Vācija,

Nīderlande, Slovākija un Šveice, kuras ļoti paļaujas uz tirgus mehānismu, lai regulētu pamata

apdrošināšanas pieejamību. Privātie pakalpojumu sniedzēji spēlē nopietnu lomu, un lielākoties tie

saľem apmaksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Lietotājiem ir plaša izvēle, izvēloties piegādātāju,

taču eksistē arī kontroles mehānismi. Nav noteiktu tēriľu noteikumu, un šīs valstis maz paļaujas uz

4 Jourmard, I., Hoeller, P., Andre, C. un C. Nicq (2010), Health Care Systems: Efficiency and Policy Settings, OECD,

Paris. 5 OECD 2010, “Health care systems: Getting more value for money”, OECD Economics Department Policy Notes,

No.2

12

to cenu regulēšanu, kuru veic trešās puses apmaksātāji. Minētājās valstīs tajā pat laikā ir plašas

atšķirības, ja runa ir par decentralizācijas pakāpi. Piemēram, Šveices pašvaldībām ir plaša

autonomija veselības aprūpes pakalpojumu pārvaldīšanā, savukārt Nīderlande ir pilnīgi pretēja

situācija.

Austrālijā, Beļģijā, Kanādā un Francijā pamata apdrošināšanu finansē valsts, taču

pakalpojumu sniedzēju līmenī ir liela paļāvība uz tirgus mehānismiem. Lietotājiem ir visnotaļ plaša

izvēle, ļoti bieži privāto pakalpojumu sniedzēji nodrošina gan stacionāros, gan arī ambulatoros

pakalpojumus. Lielākoties būtisks ir stimuls, kas pakalpojumu sniedzējus mudina sniegt ievērojamu

pakalpojumu apjomu, un patērētāju informācija par kvalitāti un cenu var būt disciplinējošs faktors.

Minētajās valstīs būtiska ir arī papildus apdrošināšana. Francijā un, lai arī ne tik ļoti izteikti, arī

Beļģijā pamata apdrošināšanas izmaksu ievērojamu daļu sedz patērētāji, taču to lielā mērā nosedz

papildus apdrošināšana. Piemēram, Kanādā 67% iedzīvotāju ir papildus apdrošināšana, savukārt

privātā apdrošināšana apmaksā ārsta izrakstītas zāles un zobārstniecības pakalpojumus, kurus

nenosedz valsts izdevumi. Austrālijā apdrošināšana virs pamata līmeľa ir papildus un dubultā

privātā apdrošināšana. Minētajās valstīs izdevumu kontroli lielākoties nodrošina mēreni

pakalpojumu pieejamības ierobežošanas procesi, kā arī strikta pieeja prioritāšu noteikšanā.

Trešajā grupā ir Austrija, Čehija, Grieķija, Japāna, Koreja un Luksemburga. Arī šajās

valstīs ir plaši privāti aprūpes pakalpojumi kopā ar plašu patērētāju izvēli, kurai nav nekādu

ierobežojumu. Ir maz informācijas par kvalitāti un cenu, tāpēc pakalpojumu sniedzējiem nav daudz

jādomā par konkurenci. Papildu apdrošināšana ir ierobežota. Valsts budžeta ierobežojumi mēdz būt

mazāk strikti nekā citās valstu grupās.

Veselības aprūpes sistēma Islandē, Zviedrijā un Turcijā pacientiem ļauj brīvi izvēlēties

veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju trīs jomās – primārā aprūpē, specializētā aprūpē un aprūpe

slimnīcā – bez jebkādiem ierobežojumiem. Taču ir ļoti maz privāto pakalpojumu sniedzēju, un

piegādātājiem nav stimula palielināt piegādes apjomus. Lielākoties attiecīgās cenas ir strikti

regulētas. Valsts budžeta ierobežojumi lielākoties ir vāji, izľemot Zviedriju, kur tie ir ļoti stingri.

Dānijā, Somijā, Meksikā, Portugālē un Spānijā veselības aprūpi lielākoties nodrošina

smagi regulēta publiska sistēma. Pacienta izvēle ir ļoti ierobežota, un kontroles sistēma ir ļoti

svarīga. Izľemot Portugāli, visās minētajās valstīs ir valsts izdevumu mērķi veselības aprūpes jomā,

bet nav striktu budžeta ierobežojumu. Minēto valstu starpā Spānijā un Somijā sistēma ir ievērojami

decentralizētāka nekā vidēji visā OECD.

Pēdējā grupā arī ir stingri kontrolētas publiskas sistēmas, tās ir – Ungārija, Īrija, Itālija,

Jaunzēlande, Norvēģija, Polija un Lielbritānija. Budžeta ierobežojumi ir stingrāki nekā vairumā

OECD valstu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo grupu, pacientiem šajās valstīs lielākoties ir ievērojama

izvēle jautājumā par veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, piedevām pašvaldību autonomija

13

šajā jomā mēdz būt mazāka. Ļoti ierobežota ir papildus apdrošināšana, izľemot Īriju un

Jaunzēlandi, kur dubultā apdrošināšana ir ļoti būtiska, jo tā privātajā sektorā nodrošina ātrāku

ārstniecības pakalpojumu pieejamību.

Valstu grupa, kurā patērētāji drīkst izvēlēties apdrošināšanas piegādātāju bez ievērojamas

valsts kontroles, taču tur ir ļoti ierobežots privātais piedāvājums;

2 valstu grupas, kurās publiskās sistēmas tiek regulētas ļoti stingri un atšķirība saistās ar to,

cik nopietni ir pārvaldes mehānismi, kā arī, cik lielā mērā ir ierobežoti attiecīgie budžeta resursi.6

Neskatoties uz to, kurā grupā valsts klasificējas, ir redzami vairāki kopēji principi:

a) nepieciešama stingrāka prioritāšu noteikšana,

b) lielāka konsekvence jautājumā par to, kāda ir valdības vai tās aģentūru atbildība,

c) jānodrošina plašāka informācijas pieejamība patērētājiem par veselības aprūpes

pakalpojumu kvalitāti un cenu,

d) labāk jāīsteno sabalansētas piegādātāju apmaksas shēmas.

OECD uzsver, ka neviena veselības sistēma nav sistemātiski labāka, ja runa ir par izdevumu

ziľā efektīvu veselības aprūpi. Aprēķini par efektivitāti vairāk variē valstu grupās, kurās ir līdzīgas

institucionālas raksturīpašības, ne tik daudz starp grupām. Praktiskāka un efektīvāka pieeja arī

Latvijai būtu tāda, kurā mēs akceptētu labāko praksi no valstīm savā grupā, vienlaikus aizľemoties

vispiemērotākos piemērus no citām grupām.7

Situācija Latvijas veselības aprūpē

Latvijas iedzīvotāju veselība kopumā tiek vērtēta negatīvi; Latvija ievērojami atpaliek ne

tikai no ES 15 dalībvalstīm, bet arī „jaunajām‟ ES dalībvalstīm. Saskaľā ar Pasaules Veselības

Organizācijas (World Health Organisation) klasifikāciju Latvija tiek raksturota kā valsts, kurā ir

izteikti zema bērnu dzimstība un augsta pieaugušo mirstība produktīvā vecumā8, kas savukārt

izraisa lielus ekonomiskos zaudējumus. Pasaules Veselības organizācijas ieskatā galvenās

sabiedrības veselības problēmas Latvijā ir (1) sirds un asinsvadu slimības, vēzis, diabēts un citas

dzīvesveida izraisītās problēmas (tabaka, alkohols, uzturs, narkotikas); (2) sliktais sieviešu un

bērnu veselības stāvoklis, īpaši attiecībā uz komplikācijām grūtniecības un dzemdību laikā, kā arī

6 Jourmard, I., Hoeller, P., Andre, C. un C. Nicq (2010), Health Care Systems: Efficiency and Policy Settings, OECD,

Paris. 7 Jourmard, I., Hoeller, P., Andre, C. un C. Nicq (2010), Health Care Systems: Efficiency and Policy Settings, OECD,

Paris. 8 Pasaules Bankas ziľojums, 2010

14

neefektīva dzemdes kakla un krūts vēža skrīninga un kontroles programmas; (3) sliktais veselības

stāvoklis jauniešu vidū vecumā no 15-26 gadiem, īpaši attiecībā uz STS un nevēlamo grūtniecību;

(4) infekcijas slimības, t.sk. HIV/AIDS, sifiliss, tuberkuloze, vīrusu hepatīti; (5) ārējie nāves cēloľi

- traumas, satiksmes negadījumi, pašnāvība.

Kopš neatkarības iegūšanas 1991.gadā Latvija nav spējusi panākt iedzīvotāju paredzamā

dzīves ilguma palielināšanos. Ja 1970.gadā Latvijā paredzamais dzīves ilgums salīdzinājumā ar

vidējo ES 15 bija mazāks par 2 gadiem (72 gadi pret 70 gadiem), tad 2007.gadā Latvija no vidējā

ES 15 atpaliek jau par 9 gadiem (80 gadi pret 71 gadu).9 (skatīt 1.pielikumu) Paredzamais dzīves

ilgums Latvijā no dzimšanas brīža 2007.gadā vīriešiem bija 66 gadi, savukārt sievietēm - 76 gadi10

,

salīdzinājumam Zviedrijā vīriešu paredzamais dzīves ilgums no dzimšanas brīža ir 79 gadi11

,

savukārt sievietēm – 83 gadi.12

Latvijā, salīdzinot vidēji ar ES dalībvalstīm, ir augstākā iedzīvotāju mirstība no koronārajām

artēriju slimībām un satiksmes negadījumos13

, tāpat Latvija tiek ierindota otrajā vai trešajā vietā

starp ES dalībvalstīm nāves gadījumos, ko izraisa sirdstriekas un traumas/ievainojumi.14

(skatīt

2.pielikumu) PVO veiktie pētījumi, pat neiedziļinoties detaļās, uzskatāmi parāda, ka lielāko daļu

Latvijas iedzīvotāju nāves gadījumu izraisa asinsrites sistēmas slimības un ārēji apstākļi

(satiksmes un sadzīves negadījumi, smēķēšana, nepietiekamas fiziskās aktivitātes u.tml.). Ja

2007.gadā Latvija būtu uzrādījusi tādus mirstības rādītājus kā ES 15 dalībvalstis kaut vai nāves

gadījumos, ko izraisa asinsrites sistēmas slimības un ārēji apstākļi, apmēram 6 800 cilvēku(!)

joprojām būtu dzīvi.15

FINBALT Veselības monitora (FINBALT Health Monitor) 2006.gada

pētījumā norāda uz Latvijas iedzīvotāju paradumiem, kas izraisa ievērojamo nāves gadījumu skaitu:

smēķēšana (47% - vīriešu, 18% - sieviešu)16

, drošības jostu nelietošana mašīnas (uz 100 000

iedzīvotāju 263 nogalināti vai ievainoti ceļu satiksmes negadījumos)17

, braukšana dzērumā (gandrīz

60% vīriešu un 50% sieviešu vecumā no 15 līdz 34 gadiem zina kādu, kas pēdējā gada laikā ir

sēdies pie stūres alkohola reibumā)18

, nepietiekamas fiziskās aktivitātes un ģimenes ārstu

9 Pasaules Bankas ziľojums, 2010

10 Pasaules Bankas ziľojums, 2010

11 Pasaules Bankas ziľojums, 2010

12 Trading Economics. Life Expectancy at Birth: Female (years) in Sweden.

http://www.tradingeconomics.com/sweden/life-expectancy-at-birth-female-years-wb-data.html 13

Pasaules Bankas ziľojums, 2010 14

Pasaules Bankas ziľojums, 2010 15

Pasaules Bankas ziľojums 16

Pasaules Bankas ziľojums 17

Pasaules Bankas ziľojums 18

Pasaules Bankas ziľojums

15

neapmeklēšana (32% vīriešu un 20% sieviešu Latvijā pēdējā gada laikā ne reizi nav apmeklējuši

ārstu; augstākais rādītājs starp ES dalībvalstīm).19

Attiecīga valsts nodokļu politika, sabiedrības informēšanas akcijas, sabiedrībā zināmu

cilvēku piemērs un citi pasākumi ievērojami varētu samazināt nāves gadījumus, ko izraisa ārēji

apstākļi. Savukārt attiecībā uz asinsrites sistēmas slimībām tiek norādīts, ka Latvijas iedzīvotāju, it

sevišķi vīriešu, mirstību noteikti samazinātu asinsspiediena regulāri mērījumi un holesterīna līmeľa

noteikšana. Latvijas veselības aprūpes sistēma pašlaik ļoti neefektīvi apseko un ārstē iedzīvotājus,

kas varētu saskarties ar asinsrites slimībām nākotnē. Veselības ministrijas, attiecīgo slimību un

ģimenes ārstu rīcība nodrošinātu hroniski slimo pacientu apsekošanu, savukārt organizētas veselības

struktūras radīta un iedzīvotāju iespējām atbilstoša apmaksas sistēma novērstu gadījumus, kad

pacienti ar ielaistām asinsrites sistēmas slimībām mirst slimnīcu palātās.

Pasaules Bankas eksperti secina, ka „esošajai veselības aprūpes sistēmai un veselības

pakalpojumu sniedzējiem ir jāizturas ievērojami atbildīgāk pret sabiedrības veselības stāvokli.”20

Lai to panāktu, tiek norādīts uz nepieciešamību noteikt tādu praktizējošo ārstu un sekundāro

speciālistu samaksu, kas nodrošinātu iedzīvotāju apsekošanu, profilaksi, ārstēšanu un koordinētu

aprūpi, kas savukārt novērstu ievērojamo nāves gadījumu skaitu Latvijā.

Pieľemot lēmumus par veselības aprūpes sistēmas reformām un pārvaldību, tiek norādīts uz

nepieciešamību izmantot Latvijas iedzīvotāju ietekmējošo paradumu pētījumus un viedokļu

aptaujas, kas kalpotu kā spēcīgs instruments Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa novērtēšanā un

paradumu, kas vistiešāk ietekmē to veselību, izzināšanā. Tāpat tiek norādīts, ka aptauju dati ir daļa

no veselības kampaľas, uz kuriem daļēji būtu jābalsta veselības nozares lēmumu pieľemšanas

process.

Pasaules Bankas (World Bank) ziľojums atspoguļo faktu, ka 2010. gadā veselības aprūpei

piešķirtais budžets pie esošās slimnīcu infrastruktūras nespēj nosegt stacionāro slimnieku

aprūpi21

, tomēr papildus arīdzan tiek norādīts, ka esošā infrastruktūra nav nepieciešamība.

Pakāpeniski samazinot gultu skaitu psihiatriskajās slimnīcās uz pusi jeb par 1600 un akūto slimību

aprūpes iestādēs par 3000 Latvija varētu sasniegt ES 15 vidējo rādītāju.22

Ja pakāpeniski tiktu

19

Pasaules Bankas ziľojums 20

Pasaules Bankas ziľojums 21

Pasaules Bankas ziľojums 22

Pasaules Bankas ziľojums

16

sabalansēta slimnīcu infrastruktūra, tad tā iekļautos veselības aprūpei piešķirtajā finansējumā23

,

savukārt labi organizēta veselības pārvalde spētu maksimāli efektīvi izmantot un koordinēt

piešķirtos līdzekļus. Izšķiroši nodrošināt efektīvu profilaksi iedzīvotājiem, lai slimības tiktu

ārstētas laicīgi un iedzīvotājiem ar akūtām saslimšanām nebūtu jānonāk slimnīcu palātās, kā

rezultātā pakāpeniski samazinātos slimnīcu apmeklējumu skaits un vidējais iedzīvotāju uzturēšanās

laiks slimnīcās.24

Pacientu skatījums uz veselības aprūpes nozari Latvijā

Rūpēm par personīgo veselību un veselības aprūpes sistēmu kopumā jau ir un noteikti būs

ārkārtīgi liela nozīme valsts ilgtermiľa attīstībā 25

. Socioloģisko aptauju dati gan liecina, ka gandrīz

24% Latvijas iedzīvotāju nav gatavi darīt pilnīgi neko, lai uzlabotu situāciju savā apkaimē. Tomēr

par jomu, kuru vistiešākajā veidā ietekmē katra iedzīvotāja individuāla izvēle, visvairāk aptaujāto

(55,2%) atzinuši veselību26

. Ľemot vērā augsto ienākumu nevienlīdzību Latvijā, Latvijas medicīnas

atkarība (30-40%) no privātajiem maksājumiem rada nevienlīdzību medicīnas pieejamībā. Pēc

SKDS datiem 50% iedzīvotāju kā galveno šķērsli ārsta apmeklējumam norāda medicīnisko

pakalpojumu dārdzību.

Kā galvenos iemeslus veselības aprūpes sistēmas neefektivitātei iedzīvotāji min dārgus

medikamentus (72%) un medicīnas pakalpojumus (67%), kā arī nepietiekamu finansējumu (64%).

Daļa respondentu par būtisku problēmu uzskata nepārtrauktu sistēmas reformēšanu un

nekonsekvenci lēmumos (41%), kā arī neadekvāto medicīnas darbinieku attieksmi pret pacientiem

(38%). Domājot par sistēmas uzlabošanu, 58% respondentu atbildējuši, ka sistēma ir būtiski

jāmaina, savukārt 33% norādījuši, ka tai jāpiešķir lielāks finansējums. Tiesa, neraugoties uz vēlmi

redzēt veselības aprūpes sistēmā reformas, jau tagad notiekošo slimnīcu reformu vairāk nekā puse

aptaujāto neatbalsta un uzskata, ka tās mērķi neatbilst iedzīvotāju interesēm, bet 43% domā, ka tā

tiek realizēta neprasmīgi. Daļa iedzīvotāju labprāt paši uzľemtos atbildību par maksājumiem

veselības aprūpē un maksātu mazākus nodokļus (43%), nevis maksātu lielākus nodokļus, kas ļautu

valstij nodrošināt lielāku no budžeta apmaksātu pakalpojumu klāstu. Attiecībā uz neoficiāliem

maksājumiem 51% respondentu nav pieľemami pateikties ārstam papildus oficiāli noteiktajai

pakalpojuma cenai, savukārt 42% respondentu atbalsta vismaz nelielu dāvanu vai skaidras naudas

23

Pasaules Bankas ziľojums 24

Pasaules Bankas ziľojums 25

Tiešsaistes resurss - http://scenariji.lv/scenariji, skatīts 24.02.2011 26

Tiešsaistes resurss - http://saki.lv/viedokli/481-vai-gaidm-laimes-lci, skatīts 24.02.2011

17

pasniegšanu. Tādējādi gatavība atlīdzināt veselības aprūpes sistēmas speciālistiem neoficiāli

joprojām ir nozīmīga.

Ģimenes ārsta institūcijai iedzīvotāju vidū vēl nav sasniegta vēlami liela uzticība. Lielākā daļa

respondentu savu ģimenes ārstu apmeklē tikai tādos gadījumos, ja ir nopietnas saslimšanas vai paša

mēģinājumi izārstēties nav palīdzējuši (44%), vai arī brīžos, kad nepieciešama neatliekamā

palīdzība vai recepte obligāti lietojamiem medikamentiem (40%). Tikai 14% aptaujāto ārstu

apmeklē tiklīdz rodas vismazākās bažas par savu vai ģimenes locekļu veselību. Kā vienu no

galvenajiem šķēršļiem, kas kavē apmeklēt ģimenes ārstu, iedzīvotāji norāda medicīnas pakalpojumu

dārdzību (50%).

Reformu nākotnes virzieni Latvijā

Kopš 2000.gada līdz pat 2007.gadam valdība ik gadu palielināja finansējumu veselības

nozarei, palielinot finansējumu minētajā laikā pat par 139% faktiskajos skaitļos.27

Sākoties

ekonomiskajai krīzei, piešķirtais finansējums sāka samazināties un 2010.gadā atgriezās 2005.gada

finansējuma līmenī.28

Latvijā kopējais veselības budžets 2010.gadā reālos skaitļos ir par 24%

mazāks nekā 2008.gadā, savukārt stacionārās aprūpes budžets ir pat par 51% mazāks.29

(skatīt 5.,

6.pielikumu)

Ar pašreiz pieejamajiem līdzekļiem Latvijas veselības aprūpes reformu īstenotājiem būs

jāpieľem vairāki smagi lēmumi, piemēram: (1) jāpalielina stacionāro pacientu līdzmaksājums

dienas stacionārā vai (2) jāsamazina gultasvietu skaits līdz tādam skaitam, ko spēj nodrošināt valsts

piešķirtais finansējums.30

Šādu un līdzīgu lēmumu pieľemšanai nepieciešama skaidra ideoloģija,

lielāks sabiedrības atbalsts un izpratne un precīzi izprasta faktoru loma sistēmas ražīguma celšanā.

27 Pasaules Bankas ziľojums

28 Pasaules Bankas ziľojums

29 Pasaules Bankas ziľojums

30 Pasaules Bankas ziľojums

18

Veselības aprūpes ideoloģijas maiņa

Tautas veselība nav ekskluzīvi tikai Veselības ministrijas atbildība. Veselības uzturēšanā,

uzlabošanā iesaistītas gan citas ministrijas, piemēram, negadījumi uz ceļiem - Satiksmes ministrija,

veselīgs uzturs skolās – Izglītības un zinātnes ministrija, gan mājsaimniecības - piemēram, ēšana un

dzīvesveids, pat finanšu pakalpojumu sniedzēji - jaunu apdrošināšanas instrumentu piedāvājums.

Rietumu mūsdienu veselības aprūpes no iepriekšējās jeb padomju laika medicīnas atšķir tās

pamat filozofija - ka katrs cilvēks ir pats atbildīgs par savu veselību. Būtiskākā atšķirībā no

padomju laika, kad par to bija atbildīgs ārsts. Šodienas sabiedrībā ārsts ir padomdevējs par sevi

atbildīgam un zinošam iedzīvotājam, kurš/a aktīvi rūpējas par savu veselības stāvokli, kas savukārt

ļauj būt ekonomiski un sabiedriski aktīvam maksimāli ilgāku laiku. Šis tad ir pamatprincips, kam

pakārtota aprūpes sistēma. Līdzīgi kā citās jomās, uz klientu vērsta filozofija veselības aprūpes

sistēmā ir vitāli svarīga, bet Latvijā reizēm nav novērtēta. Visraksturīgāk uz klientu vērstas

attieksmes pietrūkst tieši valsts struktūru sniegtajiem pakalpojumiem.

Veselības aprūpes reforma ir notikusi vertikāli, no augšas, maz rēķinoties ar iedzīvotāju

reālajām vajadzībām un vēlmēm. Jautājumi par iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām veselības

aprūpes jomā nav tikuši bieži uzdoti. Tas arī skaidro faktisku iedzīvotāju un sektora pārstāvju

vērtējumu nesakritību.

Ārsts - iedzīvotājs sadarbības modeļa maiņa

Reformām turpinoties, vēl ir nepieciešama primārās aprūpes uzlabošana, ģimenes ārsta

institūcijas kā „vārtu turētāja” attīstība, fokusējoties uz darba produktivitātes paaugstināšanu,

iedzīvotāju vēlmju un konkrēto vajadzību apzināšanu. Tās ir jomas, kuru sakārtošana varētu uzlabot

sabiedrības veselību un nest arī ekonomisku labumu bez lieliem papildus finansu ieguldījumiem. Kā

izšķirošs virziens ir būtiski uzlabot sadarbību starp ārstu un pacientu. Kā redzams no aptauju

datiem, tad cilvēku uzticība ārstiem, pat ģimenes ārstiem nav augsta un sagaidāmā palīdzība -

pietiekami instrumentāla. Sadarbības raksturam būtu jāmainās „no abām pusēm‟. Izmaiľas

demonstrētu ideoloģijas maiņu gan veselības aprūpes sistēmā, gan sabiedrībā. Tās būtu gan

uzskatu, gan ieradumu izmaiľas.

19

Nenoliedzami, cilvēks pats atbildīgs par savu veselību un būtu aplami, ja cilvēkam būtu akli

jāpaklausa jebkuram ārsta norādījumam, neinteresējoties, kas un kāpēc tiek darīts ar viľa veselību.

Skaidrs, ka ar sekām būs jāsadzīvo cilvēkam pašam. Ja cilvēks vēršas pie cita ārsta pēc papildus

viedokļa, bieži tie atšķiras un tad tāpat lemj cilvēks pats. Konkrētā cilvēka veselības vēsture

daudzos gadījumos nav atrodama vienuviet, jo ir apmeklētas dažādās ārstniecības iestādes, tāpēc

konkrētais cilvēks pats bieži ir pieejamākais informācijas avots. Cits piemērs, Latvijas augstie

mirstības rādītāji, īpaši vīriešu vidū un no ārējiem cēloľiem, liecina, ka iedzīvotāju zināšanas par

veselības riskiem ir izteikti nepietiekošas. Ģimenes ārsta loma šajā ziľā būtu pavisam konkrēta –

palīdzēt cilvēkam būt veselīgam, saprast personīgās veselības nianses un izglītoties par to, kādas ir

izvēles iespējas, ieskaitot dzīvesveida izvēli. Skaidrs, ka valsts veselības aprūpes ārstu darbības

svarīgākajam mērķim būtu jābūt iedzīvotāju veselīgumam. Šobrīd tas vairāk gan ir valsts apmaksāto

pakalpojumu sniegšana. Izglītojošā un padomdevēja funkcija nākotnes ārsts - iedzīvotājs attiecībās

būtiski pieaugs. Jāľem vērā arī tas, ka šobrīd strādājošā paaudze veidos veco cilvēku sabiedrības

slāni nākotnē un jau šodien ir svarīgi, lai viľiem saglabātos laba veselība. Viľi būs atšķirīgi no

šodienas pensionāriem, jo būs zinošāki un veselīgāki, nedaudz turīgāki.

Citi ražīguma kāpinājuma komponenti - e-veselība, uzsvars uz primāro aprūpi

un makrolīmeņa struktūra

Domājot šajā virzienā, redzams, ka uzlabojumus produktivitātē veicinātu arī vispārēja e-

veselības ieviešana. E-veselība paredz paplašināt pieeju ārstam - jautāšanu e-pastā un telefona

konsultāciju. Vairums cilvēku nav tik neinteliģenti, lai nevarētu novērtēt simptomus ne klātbūtnē,

sevišķi griežoties pie ģimenes ārsta. Rindas pie ārsta tādējādi varētu būt mazākas, ja ārsta padoms

būtu oficiāli pieejams pa telefonu vai e-pastā. Ārstu interesēs līdz ar to būtu veicināt pacientu

pašizglītošanos, lielā mērā arī internetā. Tādējādi pacienti, kas būtu izglītotāki par savu veselību,

nozīmētu augstāku veselības aprūpes efektivitāti un produktivitāti.

Ārstniecības efektivitāti mazina arī dažādi sāņus stimuli, kuri būtu jānovāc, lai panāktu

produktivitātes ieguvumus – sniegto pakalpojumu skaits kā samaksas pamats, izrakstīto zāļu

apjoms, ko ietekmē zāļu ražotāju lobijs, piešķirot ārstiem ceļojumu iespējas u.c. materiālus

labumus, birokrātija, kuras dēļ svarīgāks ir apraksts nevis pacienta izpratne pēc vizītes.

20

Izprotot, cik svarīga ir sadarbība un uzticēšanās starp ārstu un iedzīvotāju mikrolīmenī,

primārās aprūpes optimizēšana būtu jāveic uz nopietna iedzīvotāju aptaujas pētījuma bāzes, kas

apsekotu iedzīvotāju vajadzības pēc ārstniecības, sagrupētu tos un tad pielāgotu katrai grupai

izdevīgāko modeli. Šādas grupas, piemēram, varētu būt bērni, jaunās māmiľas, hronisko slimību

pacienti, strādājošie aizľemtie cilvēki, reizi gadā profilaktisko apskati izejošie, bet iespējams, ka

rastos vēl citas grupas, par kurām bez apsekojuma nav tik vienkārši spriest. Mūsu ieguvums ir tas,

ka Latvija ir maza, tāpēc ir krietni vienkāršāk aptvert iedzīvotāju vajadzības, salīdzinoši ar lielām

multinacionālākām valstīm.

Veselības aprūpes sistēmas sistēmisks ražīguma kāpinātājs, raugoties no makrolīmeľa, būtu

arī pārdomātas slimnīcu struktūras izveide. Pretēji iepriekšējo pirmskrīzes gadu praksei

pietuvināt arī dārgus un sarežģītus pakalpojumus iedzīvotāju dzīves vietām, turpmāk visdrīzāk

jāizvēlas cits ceļš. Ľemot vērā migrāciju valsts iekšienē un citas nelabvēlīgās tendences, prātīgāk ir

koncentrēt sarežģītākas manipulācijas dažās lielās reģionālos centros izvietotās slimnīcās,

vienlaicīgi būtiski stiprinot primāro aprūpi, profilaksi un stimulējot veselīga dzīvesveida ieradumus.

Arī zāļu lietojumam jābūt racionālākam, atceroties, ka zāļu lietošana nav pašmērķis un nav veselīga

dzīvesveida daļa.

Savukārt iedzīvotāju pusē mums nopietni jādomā par veidiem, kā gan strukturāli, gan

ekonomiski, ne tikai morāli normatīvi, kāpināt iedzīvotāju atbildību par savu veselību un tās aprūpi.

Veselības apdrošināšana un personiskie veselības konti

81% procents iedzīvotāju uzskata, ka veselības sistēma neatbilst iedzīvotāju vajadzībām, kā

būtiskākās problēmas minot medikamentu un medicīnisko pakalpojumu dārdzību, kā arī

nepietiekamo finansējumu (skat. augstāk). Turklāt absolūtais vairākums uzskata, ka valstij pilnībā

jānodrošina bezmaksas veselības aprūpe. Viens no veidiem, kā valstij šo pienākumu pildīt, varētu

būt obligātas veselības apdrošināšanas ieviešana - līdzīgi kā tas ir Igaunijā. Šāda risinājuma

pretinieki gan iebilst, ka šāda sistēma būtu vienīgi jauns, papildus nodoklis, un, ľemot vērā uz

iedzīvotāju ienākumu līmeľa fona jau tā visai smago nodokļu slogu, tas var izraisīt gan papildus

sociālo spriedzi, gan vēl lielāku nodokļu nemaksāšanu.

Viens no veselības budžeta atslogošanas mehānismiem varētu būt brīvprātīgās veselības

apdrošināšanas veicināšanu, piemēram, ar nodokļu atlaidēm. Tomēr arī šādā atlaižu sistēmā par

būtisku šķērsli var kļūt brīvprātīgo apdrošināšanas polišu cena. Kā aprēķināts Pacientu tiesību

21

aizsardzības fondā, ja polises cena ir 20-40 latu gadā, tad ar šādu summu iespējams nosegt vienīgi

pacienta līdzdalības maksājumus, un līdz ar to polisei, kas ārstēšanos varētu nosegt pilnībā, būtu

jāmaksā vismaz 130-260 latu gadā.

Iespējams, viens no perspektīvākajiem risinājumiem veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai

ilgtermiľā būtu ne vien cerēt uz budžeta finansējuma palielināšanu vai paļauties uz iedzīvotāju

gatavību pašfinansēt savu ārstēšanu ar brīvprātīgo polišu iegādi, bet arī uzlabot jau esošā

finansējuma izlietojumu - respektīvi, nevis naudai likt sekot pacientam, bet gan esošajiem, gan

potenciālajiem pacientiem rūpīgāk sekot tam, kur paliek nauda.31

Kā risinājums, kas izvērtējams, ir

personiskā veselības konta ieviešana. Šis rīcībpolitisks instruments liek lielāku kontroli pār savas

veselības aprūpes finansēšanu pašu iedzīvotāju rokā, nepieprasot vienlaicīgi lielāku pašu

finansējumu. Ar personiskā veselības konta palīdzību cilvēki pārvaldītu vienkārši to nodokļu daļu,

kas novirzīta viľu veselības aprūpei. Protams, šāds instruments vairāk motivētu iedzīvotājus maksāt

nodokļus, jo būtu uzskatāma ilustrācija, kā tie tiek tērēti.

31

Scenārji.lv

22

Secinājumi

Ekspertu diskusijas gaitā tika izvirzīti jauni būtiski akcenti turpmākām pārmaiľām veselības

aprūpes jomā. Veselības aprūpes sistēmas reforma līdz šim ir veikta vairākos virzienos un ir vairāki

būtiski sasniegumi. Māsterplāns ir biji salīdzinoši kvalitatīvs, lai arī tā īstenošana ir bijusi

sporādiska, nesistemātiska. No otras puses, kā redzams, iedzīvotāju skatījumā reformas netiek

novērtētas, liela daļa izturas ļoti kritiski. Tas drīzāk skaidrojams, ka gaidas sabiedrībā nesakrīt ar

reformu vektoru. Līdztekus reformu turpināšanai, uzdevums ir būtiski mainīt veselības aprūpes

sistēmas ideoloģiju un kāpināt ārsta - iedzīvotāja sadarbības efektivitāti mikrolīmenī.

Ir diezgan skaidri nākotnes virzieni veselības aprūpes sistēmā, kas izkristalizējās ekspertu

diskusiju laikā. Lūk rīcības virzienu apkopojums (secība nejauša):

e-veselība -jāstiprina nacionālā kapacitāte, lai lēmumu pieľemšanā varētu izmantot jaunākās

tehnoloģijas veselības nozarē (ieskaitot medikamentus).

Veselības ministrijai ciešā sadarbībā ar citām ministrijām un Ministru Kabineta līmenī

jāizstrādā un jāvada daudznozaru stratēģija un jāsamazina sociālā nevienlīdzība veselības

aprūpē, pielietojot pieeju health-in-all-policies.

Būtiski jāstiprina primārās veselības aprūpe. Jādomā par efektīvo jeb reālo pieejamību, ko

raksturo attālums līdz ārstniecības iestādei un tās sasniedzamība, ārstniecības iestādes darba

laiki un pacientu izmaksas.

Jāievieš stingrākas darbības, lai veicinātu veselīga uztura patēriľu, fizisko aktivitāšu nozīmi

un novērstu aptaukošanos.

Nopietni pievērsties uz vērtību balstītu veselības aprūpi: veselības aprūpē galvenais ir

pacientu iegūtā vērtība – veselība par iztērēto naudu, ekonomiskās aktivitātes potenciāls,

nevis tūlītēja ērtība, pakalpojumu daudzums utt.32

Noteikt stingrākus imunizācijas

pakalpojumus Latvijā.

32

Michael Porter, HBS, 2009

23

Uzlabot uzraudzību, novēršanu un pārvaldību par galvenajām infekcijas slimībām,

vardarbību ģimenē, uzvedības traucējumiem. Pastiprināt uzraudzību un profilaksi infekcijas

slimību, t.sk. HIV/AIDS un tuberkulozes, kontrolē.33

Nepieciešams ilgtspējīgs veselības aprūpes finansēšanas modelis, ar kura palīdzību var

panākt nepieciešamo finansējuma apjomu. Nepieciešams skaidri definēt, ko valsts finansē

un ko nē. Nepieciešams noteikt privātās apdrošināšanas lomu – vai tā ir aizstājoša vai

papildinoša, kā arī iesaistīt privātā sektora pārstāvjus jaunu veselības aprūpes finansēšanas

produktu izstrādē, piemēram, ilgtermiľa aprūpes apdrošināšana long term care insurance.

33

Tiešsaistes resurss - http://www.euro.who.int/en/where-we-work/member-states/latvia/areas-of-work/health-

systems/overview-of-the-whoeurope-health-financing-mission-to-latvia-in-2009-and-health-system-reforms - skatīts

23.02.2011

24

1.pielikums

Life Expectancy at Birth for both sexes in Baltic countries

Life Expectancy at Birth for both sexes in Latvia and the EU member states before 2004 and other

EU accession countries

25

2.pielikums

Standardized death rates (SDR) in Latvia and other EU accesion countries

26

3.pielikums

Comparison of SDR (all ages and sexes) for Latvia, Lithuania, Estonia, and the EU, 2007

Comparison of SDR by age and sex for Latvia and the EU15, 2007

27

4.pielikums

Comparators for Latvia in Health sector resources, most recent year

Human resources in the health sector per 100 000 population, most recent year

Hospitals per 100 000 population, most recent year

28

5.pielikums

Government spending on health as a percent of GDP and in inflation-adjusted lats, Latvia,

2000-2010

/

29

6.pielikums

Expenditure for Health Care, 2008 through 2010, constant 2003 lats

30

7.pielikums

Changes in posts, consultants and remuneration from mid-2009 to the 2010 plan

Overall Health Budget and payments system share of the spending Latvia, 2003-2010

31

8.pielikums

Distribution of medical care spending 2003-2010 (in constant 2003 lats)

Distribution of medical care spending in percent

32

9.pielikums

Coverage of accidance and health insurance in Latvia, 2005 through 2009