Laikraksts vecākajai paaudzei un ikvienam, kam ar to saskarsme Nr. 8 (17), 2012. gada augusts / septembris

20

Nr. 8 (17), 2012. gada augusts / septembris Laikraksts vecākajai paaudzei un ikvienam, kam ar to saskarsme

21

Ivans GrIņēvIčs

Latvijas zilā govs, saukta arī par jūras vai mēness govi, ir viena no liellopu primitīvajām šķirnēm, kuras izcelsmes vieta ir Latvija un kuru pama-tā izmanto piena iegūšanai. Kaut gan ar Apvienoto Nāciju organizācijas Pārtikas un lauk-saimniecības daļas finansiālo atbalstu ir veikti aizsardzības pasākumi, šī ļoti reti sastopa-mā šķirne joprojām atrodas uz izmiršanas robežas.

Saskaņā ar Latvijas Lauksaim-niecības universitātes izpētes datiem 2000. gadā Latvijā tika uzskaitītas tikai 18 zilās govis.

Jau 2000. gada 23. augustā tika izveidota zilās govs šķirnes saglabāšanas apvienī-ba «Zilā govs», lai šo retumu saglabātu un pilnveidotu populāciju. Pēc Valsts ganām-pulka reģistra datiem 2010. gadā Latvijā audzētas 1240 zilās govis, visvairāk – Kur-zemē, lai gan nelielā daudzumā tās ir sa-stopamas visā valsts teritorijā.

Radurakstu pētījumiPastāv hipotēze, ka zilās govis Latvijā

nokļuvušas kopā ar indoeiropiešu ieceļotā-jiem pirms 4000 gadiem. Tās, iespējams, ir pēcnācējas pelēkajām stepju govīm tāpat kā mūsdienu Ungārijas stepju govis. Aplie-cinājums šim pieņēmumam varētu būt tas, ka zilajām govīm ir tumša āda, kas ir dien-vidu govju pazīme, jo tumšais pigments pasargā no saules apdegumiem. Tāpat dienvidu šķirnēm ir gaišs, sirms, pelēks, dzeltens, brūns vai balts apmatojums.

Pēc citas versijas zilās govis radušās no vietējās zilganās krāsas tauru pasugas, kas pirms vairāk nekā 2000 gadu savvaļā ganījās piejūras pļavās, vai arī tās ievestas no Skandināvijas – Norvēģijā arī mūsdie-nās ir sastopamas zilpelēkas govis. Par zilajām govīm ir daudz lībiešu teiku.

Salīdzinot ar citām šķirnēm, Latvijas zi-lās ir vairāk audzētas sevī, izmantojot šīs šķirnes vaisliniekus. Tomēr jaunākie ģenē-tiskie pētījumi liecina, ka tai ir visai cieša radniecība ar Latvijas brūno. Par to liecina arī Latvijas brūno šķirnes selekcijas vēstu-

re, jo šie lopi izveido-ti, krustojot vietējās govis ar ievestajiem sarkano govju šķir-ņu vaisliniekiem. Ja kopumā pētījumos apstiprinājusies Lat-vijas brūno šķirnes ģenētiskā līdzība ar sarkanajām govju šķirnēm Baltijā, tad attiecībā uz par zi-lajām govīm tie sa-gādājuši pārsteigu-

mu, jo tie ir pretrunā ar līdzšinējo hipotēzi par Latvijas zilās šķirnes tuvo radniecību ar Lietuvas pelēko šķirni. Šī hipotēze tika pamatota ar faktu, ka Latvijas zilās šķirnes veidošanā tiek plaši izmantots vaislinieks Gaujars Lietuvietis, kura tēvs ir Lietuvas pelēkās šķirnes vaislinieks Erli.

Mīlīgas un pienīgasLatvijas zilo govju apmatojums, kā jau

norāda tās nosaukums, ir zilganpelēkā krāsā. Tās var būt gan gaišāk, gan tum-šāk zilas, vasaras periodā dažas izbalo

ZILA GOTIŅA, BALTS PIENIŅŠ

Mums ir ne tikai savas zilās govis, bet arī interesants Piensaimniecības muzejs, kas atrodas 151 km no Rīgas un 6 km no Skrundas, braucot virzienā uz

Kazdangu, Aizputi. Tas atklāts 1985. gada 25. maijā, un pēc trim gadiem varēs svinēt pastāvēšanas trīsdesmitgadi. Tajā apskatāmi eksponāti no 1861. gada līdz padomju laikiem.

Interesanta ir ne tikai ekspozīcija, bet arī iespēja pašiem sakult sviestu, taču tāpēc ekskursijas ir jāpiesaka kādu dienu ātrāk, lai varētu sagādāt izejvielas. To var izdarīt pa tālruni 28-61-96-86.

Sviesta kūlēji un citi ekskursanti tur uzzina, ka senatnē pienu kāsuši caur kadiķu zariem, kuri bijuši ievietoti kāstuvē uz sprostiņiem, tas šo produktu ne tikai aizsargājis no ne-tīrumiem, bet arī attīrījis no baktērijām, un tad piens tik ātri nesaskāba. Tikām, lai sviests labi uzglabātos, tas pēc kulša-nas trīs reizes kārtīgi jāizmazgā. Pēc trešā ūdens noliešanas tam var pievienot garšvielas – dilles, pētersīļus, sasmalcinā-tas kaņepes vai samaltas ķimenes. Visas gudrības izstāstīt nevar – aizbrauciet un pārliecinieties paši!

«rīgā piens no pudelēm, ne no goves pupa,» dziesmiņā tiek baidīts runcis. Mūsdienu pilsētas bērniem ir piedzīvojums pašiem sakult saldkrējuma sviestu. To muzejā dara arī pieaugušie, un vecākās paaudzes pārstāvji tad nereti piebilst, ka «šim sviestam ir bērnības garša».

Jūras govsar Mēness ragiem

Jūras mātei pazūd govsNaktīs Lielajā klajumā pie Kolkas raga Jūras māte

ganījusi savas govis. Kādu rītu gailis iedziedājies nelai-kā, un viņa steigusies lopus dzīt atpakaļ jūrā. Taču lielā klajuma galā bijusi dziļa grava, viena govs tajā ganīju-sies, un Jūras māte to nav pamanījusi.

No rīta Kolkas ciema vīri gājuši uz jūru un pamanī-juši, ka pļavā kaut kas kust. Viņi pienākuši klāt apska-tīties. Tā bijusi govs, turklāt zila. Tad vīri to pārdzinuši mājās, un no tās tad arī cēlušās zilās govis.

Jūras māte apdāvina bārenītiMadei nomirusi māte, un tēvs apņēmis jaunu sievu.

Pamāte viņu sūtījusi ganos un reiz uzcēlusi ļoti agri, bet dienā saule sākusi karsti spīdēt, un meitene aizsnau-dusies. Kad pamodusies, nav redzējusi vairs nevienu govi. Made nobijusies un steigšus sākusi govis meklēt, līdz nonākusi pie jūras un apsēdusies tās malā. Viņai asaras ritējušas, bet, kad iedomājusies, kā pamāte viņu sodīs, sākusi raudāt skaļā balsī. To sadzirdējusi Jūras māte, pacēlusies no jūras dibena un jautājusi: «Meitenīt, kāpēc tu tik gauži raudi?»

Jūras mātes balss Madei izklausījusies tā, it kā runātu viņas pašas mirusī māte. Tāpēc meitene nav nobijusies un pastāstījusi savas likstas un to, ka tai bail no pamātes. «Nebēdājies! Tu esi labs bērns, tāpēc es te došu vietā citas govis,» teikusi Jūras māte un nozu-dusi. Bez brīža krastā iznākušas govis – tik pat daudz, cik pazudušas, tikai nevis raibas, kādas bijušas Madei, bet tik zilas kā jūras ūdens.

Jūras meitai atņem govisSenāk gar jūras krastu bijušas pļavas un lauki. Tad

kāda pļava katru nakti tikusi noganīta, tā piederējusi Dāviņu sētas saimniekam. Viņš ņēmies to uzmanīt un vienu rītu ieraudzījis skaistu meitu gariem dzelteniem matiem govis ganām – tās visas bijušas zilas. Saim-nieks atņēmis govis un dzinis uz savām mājām. Meita gan gauži lūgusies, bet saimnieks nav viņā klausījies. «Pagaidi vien, tev nebūs vairs ne pļavu, ne lauku!» no-teikusi tā meita un, rūgti raudādama, pazudusi jūrā.

Sacēlies briesmīgs negaiss un izdzinis no jūras smiltis, kas pļavas un laukus aprakušas, atstājot jūras krastā kailus paugurus. Bet vecais Dāviņš govis, kas skaitā bijušas deviņas, sadalījis sava ciema saimnie-kiem – katram pa vienam. Tā cēlušās zilās govis.

Lībiešu teiKAs

Trīsdesmito gadu otrajā pusē par nozīmīgu eksporta nozari kļuva arī siers. 1938. gadā visvairāk izveda Ementāles sieru. siera tapšanas vieta. Lielajā mucā sildīja biezpienu. Pa kreisi stāv siera spiede ar trim siera veidnēm. Aiz tās pie loga – savādāka siera spiede, bet uz tās uzliktajā pudelē savulaik atradusies Dānijā ražota siera krāsa.

Dažāda izmēra un vecuma sviesta kuļamās kastes. Aiz ceturtās, no labās puses skaitot, stāv apaļš trauciņš ar puļķi uz augšu – arī tas ir sviesta kuļamais, bet vecāks. Tikām apaļais «trauciņš» ar rokturīti pie otrās kastes ir zīmogs – ar to uz sviesta pirms ielikšanas tarā uzspieda gotiņas attēlu. Kad kasti atvēra, pretī raudzījās brūnaļa.

sviestu iepakoja pergamenta papīrā un tad ievietoja traukos, vietējam patēriņam lielākoties izmantoja kastes, bet sūtīšanai uz vāciju un Angliju – parasti muciņas. Maz zināms ir fakts, ka pirms Otrā pasaules kara Latvija eksportēja sviestu arī uz britu kolonijām Āfrikā un šie sūtījumi tika ievietoti metāla bundžās.

Latvijas Piensaimniecības muzejs

Gunāra Priedes «Zilā»Rīgā valsts ierēdņa ģimenē dzimušais drama-

turgs Gunārs Priede (1928–2000) ir sarakstījis vairāk nekā 30 lugu. Pirmā publikācija – recenzija laikrakstā «Literatūra un Māksla» 1949. gadā – ta-pusi jau studiju gados, apgūstot arhitektūru Latvi-jas Universitātes Inženierceltniecības fakultātē.

Viņš ienāca dramaturģijā kā novators jau ar savu pirmo lugu «Jaunākā brāļa vasara» (1955). Tā ir viena no pirmajām «atkušņa» zīmēm latviešu literatūrā – pagrieziens demokrātijas virzienā, jo nekļūdīgi kristālskaidro sociālistiskā reālisma va-roņu vietā darbojas reāli sava laika cilvēki. Pēc šī darba G.Priede strauji iegūst popularitāti. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados top galveno-kārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām.

1967. gads Gunāram Priedem ir dramatisks, jo tiek aizliegta viņa luga «Smaržo sēnes» (šī sociālā drāma par pagātnes ideālu un padomju rea-litātes neatbilstību kļūst par vienīgo oficiāli aizliegto latviešu lugu un turp-mākajos gadus būtiski apgrūtina autora literāro darbu nokļūšanu uz teātru skatuvēm), kā arī Rolanda Kalniņa spēlfilma «Elpojiet dziļi» ar Gunāra Priedes scenāriju pēc paša lugas «Trīspadsmitā» satura.

Par vienu no G.Priedes dramaturģijas ietekmes avotiem uzskatāma lat-viešu folklora kā tautas garīgās pieredzes un vēstures nezūdamības avots. Septiņdesmito gadu latviešu literatūrai raksturīgajā folkloras aktualizācijas tradīcijā ir sarakstīta Gunāra Priedes luga «Zilā» (1972), tā latviešu padom-ju dramaturģijā ir pirmā, kas skar zaudētas atmiņas tēmu un ko vēlāk ar mankurta tēlu padomju literatūrā līdz apoteozei noved kirgīzu rakstnieks Čingizs Aitmatovs romānā «Un garāka par mūžu diena ilgst» (1980).

Lugas «Zilā» galvenais varonis Juris pēc paša izraisītas smagas au-toavārijas, meklēdams dzīvei jaunu saturu, sāk lasīt «Latvju dainas» un mēģina rast kontaktu ar māti, tā iegūdams izpratni par parādībām un vērtī-bām, par kuru eksistenci viņam agrāk nav bijis ne jausmas, tostarp arī par Latvijas zilajām govīm, kas kļūst par sava veida simbolu. Lugas finālā Ju-ris mirst, tā arī nespēdams samierināties ar vecākās paaudzes liekulību.

«Zilā» ir arī viens no pirmajiem latviešu padomju literatūras tekstiem, kas atļaujas apšaubīt sociālismā augušo jauno cilvēku nākotnes perspek-tīvas, iezīmējot savdabīgu zudušās paaudzes tēmu. Dramaturga daiļradē tai ir nozīmīga vieta tāpēc, ka līdz ar to pēc piecu gadu ilgušās nežēlastībā krišanas viņš atkal parādījās sabiedriski literārajā apritē.

teātris uN dzīve

Latvijas zilo govju ganāmpulks ir rīgas zooloģiskā dārza Kurzemes filiāles «Cīruļi» lepnums. rīgas zooloģiskā dārza

Kurzemes filiāle «Cīruļi» atrodas Aizputes novada Kalvenes pagastā, pie rīgas–Liepājas šosejas – 186 km no rīgas un

55 km no Liepājas. Te ir apskatāmas ne tikai Latvijas zilās, bet arī citi Latvijas mājas un mežadzīvnieki.

Darba laiks no aprīļa līdz oktobrim – no 10 līdz 18, bet no novembra līdz martam – no 10 līdz 16.

Latvijas Zilo lopu populācija 2012. gada 1. janvārī pavisam gaišas. Ragi ir balti ar melniem galiem, tiem ir raksturīga pusmēness for-ma, kas turklāt naktī gaiši spīd, tādēļ tās ieguvušas mēness govju nosaukumu. Tās ir augumā mazākas nekā Latvijas brūnās. Zilajām ir ļoti mierīgs, rāms raksturs, tās ir arī ļoti pieticīgas un izturīgas pret slimībām: viņām nekad nav konstatēta leikoze, un tesmeņu iekaisumi ir ļoti reti.

Lai arī zilo govju absolūtie izslaukumi ir mazāki, tomēr, salīdzinot ar ķermeņa masu, tie ir lieli. Lopkopis V.Šteinbergs norāda: «Zilās govis ir mazas, aptuveni 350 kg svarā, melnraibās – ap 600 kg. Ja vasarā zilā dod 22 litrus dienā, bet meln-raibā tikai par diviem vairāk, kura tad ir pienīgāka?» Zilajām govīm ir salīdzinoši vieglas dzemdības, taču tām nepatīk, ja at-nešanās laikā ir klāt cilvēks – tad viņas pēc iespējas novilcina laiku, lai saimnieka tajā brīdī nebūtu. Arī teliņi tām ir mazāki nekā citu šķirņu govīm.

Vai izdosies saglabāt?Latvijas zilo pavairošana ir kritiskā situ-

ācijā, jo to apdraud prognozējamais popu-lācijas inbrīdinga, tas ir, radniecīgu indivīdu pārošanas, pieaugums. Viena no reālām iespējām kā to mazināt tik mazskaitlīgā po-pulācijā, ir novērst pārmērīgo disproporciju starp vīrišķo un sievišķo īpatņu skaitu.

Ir zināms, ka ģimeņu lieluma kontrole lopkopībā var sekmēt efektīvās populāci-jas lieluma pieaugumu. Ja visas ģimenes tiktu veidotas katra no sava viena vīrišķā un viena sievišķā īpatņa, populācijas efek-tīvais lielums aptuveni divkāršotos. Taču tādā veidā dzimumu skaita attiecību pa-nākt būtu dārgi. Reāli izpildāms uzdevums būtu 20–25 jaunbuļļu iekļaušana lietošanā, tad efektīvās populācijas lielums Latvijas no 18 pieaugtu līdz 53 un sasniegtu nāka-mo riska statusa kategoriju – apdraudēta, nevis kritiska. Lai izvairītos no tuvradniecī-gas pārošanas, jālieto «asiņu pieliešanas» metode jaunbuļļu iegūšanai – proti, nāka-mos vaisliniekus tiek plānots iegūt no izci-lām Latvijas brūnās šķirnes buļļu mātēm, izmantojot zilo govju vaislas buļļus.

Ja mums ir kādi no vietējiem govslopiem, tad tās ir Latvijas Zilās. Kāda bijusi vēsture no vissenākajiem laikiem līdz liellopu ierašanās brīdim Latvijā?

Pirms 12 tūkstošiem gadu: beidzās pēdē-jais lielais Ledus laikmets, ledājs pamazām atkāpās, palika kaili ieži bez augiem.

Pirms 11 tūkstošiem gadu: Latvijas terito-rijā pārsvarā pastāvēja tundra. Neviens no govjveidīgajiem dzīvniekiem te nemitinājās.

Pirms 10 tūkstošiem gadu: sāka veidoties skujkoku meži, un nu jau varēja ierasties zie-meļbrieži un mošus brieži, bet viņiem pakaļ – pirmās mednieku ciltis.

Pirms 9 tūkstošiem gadu: Latviju pilnī-bā klāja skuju koki un sāka izplatīties jauk-tie meži, cilvēku jau bija saradies gana. Pie mums ieradās tauri. Palika arvien siltāk, Lat-vijas teritorijā sāka augt lapu koku meži un ie-radās jauni, vēl varenāki iemītnieki – sumbri.

Pirms 8 tūkstošiem gadu: Baltijā vēroja-mi jauni ienācēji, zinātnieki viņus pieskaita

Kundas kultūrai pēc Kundas ciemā Igaunijā atrastas mednieku un zvejnieku apmetnes. Ziņu par lopkopību vēl nav. Citās zemēs šajā laikā jau bija mājdzīvnieki – suņi, kazas, aitas, Āfrikā – arī pieradināti ēzeļi, bet Āzijā – pieradināti govslopi.

Pirms 7 tūkstošiem gadu: arī Tuvajos Aus-trumos un Āfrikā attīstījās piena lopkopība un zemkopība – tā bija īsta akmens laikmeta revolūcija, kas ļāva palielināties iedzīvotāju skaitam un sekmīgi cīnīties ar badu, ja nevei-cās medībās. Savvaļas govslopu baru varēja ne tikai izsekot, bet arī iežogot vai dzīt līdzi un vajadzības gadījumā nokaut.

Pirms 6 tūkstošiem gadu: Indijā pieradi-nāja bifeļus, bet Eiropā no Āzijas caur Zie-meļāfriku iekļuva garragainie liellopi. Latvijā tajā laikā no iepriekšējām kultūrām bija iz-veidojusies jauna – tā sauktā Narvas kultūra, tās pārstāvji izgatavoja un lietoja keramikas izstrādājumus. Te joprojām nodarbojās ar zvejniecību, medniecību un augu vākšanu.

Pirms 5 tūkstošiem gadu: zemkopība kļu-va pazīstama visā Eiropā, tā līdz ar lopkopī-bu sāka attīstīties arī pašreizējās Zviedrijas dienvidu daļā, un produkti pat tika eksportēti. Šajā laikā Eiropā ieradās indoārieši, viņi dzi-na līdzi daudz stepju lopu. Latvijā no Urālu puses ienāca jaunas, tas ir, ķemmes-bedrī-šu keramikas kultūras pārstāvji jeb somugru priekšteči, joprojām mednieki un zvejnieki.

Pirms 4 tūkstošiem gadu: Ēģiptē sāka audzēt zirgus. No Āzijas Āfrikā un vēlāk arī Eiropā ieviesās īsragaini liellopi, kas varētu būt mutācija, notikusi, audzējot garragainos lopus nebrīvē. Latvijā ieradās auklas kera-mikas pārstāvji, kas runāja baltu valodās. Ie-nācēji izveidoja samērā mazskaitlīgu sabied-rības virsslāni, kas vairāku gadsimtu laikā Somijā, Igaunijā, Vidzemē un Ziemeļkurzemē saplūda ar iepriekšējo kultūru un pārņēma Baltijas somu valodas, bet uz dienvidiem no Daugavas saglabājās baltu valodas. Līdz ar viņiem ieviesās arī lopkopība.

No Ledus LAiKmetA Līdz PieNA rAguLoPiem

20 ZILA GOTIŅA, BALTS PIENIŅŠ