„Policijas tiesības” un „Policijas taktika”

Atkārtojuma jautājumi Nr.11-20

Atkārtojuma jautājumi:

11.Disciplinārsods, tā veidi. Disciplinārsoda mērķis. Disciplinārsoda piemērošanas

vispārīgie noteikumi.

12.Policijas darbinieka profesionālā ētika un uzvedība. Valsts policijas darbinieku

profesionālās ētikas un uzvedības pamatprincipi.

13.Likumā „Par policiju” noteiktās policijas darbinieka tiesības veikt personas

aizturēšanu.

14.Cilvēktiesību vispārējais raksturojums. Policijas darbinieka atbildība par

cilvēktiesību pārkāpumiem.

15.Pārrobežu novērošanas un vajāšanas vispārīgie nosacījumi un

tiesiskais pamats.

16.Starpvalstu sadarbības norise policijas uzdevumu izpildē.

17.Kriminālizlūkošanas modelis. Informācijas avoti. Informācijas

apstrāde un aprite.

18.Policijas darbinieka tiesības apturēt transportlīdzekli.

19.Policijas darbinieka pamatpienākumi sabiedriskās kārtības

nodrošināšanas jomā.

20.Speciālo līdzekļu, kurus atļauts lietot policijas darbiniekam,

veidi, to raksturojums.

11.Disciplinārsods, tā veidi. Disciplinārsoda mērķis.

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likums

Disciplinārpārkāpums:

• Par disciplinārpārkāpumu atzīstama amatpersonas ar nodomu (tīši) vai aiz

neuzmanības izdarīta darbība vai bezdarbība, kas saistīta ar tās dienesta

pienākumu pildīšanu un izpaužas kā tiesību aktos noteiktās kārtības un prasību

neievērošana.

• Par disciplinārpārkāpumu atzīstama arī amatpersonas darbība vai bezdarbība, kas

nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un

mazina uzticību valsts pārvaldei.

• Disciplinārsoda mērķis ir sodīt vainīgo amatpersonu un panākt, lai tā un citas

amatpersonas ievērotu dienesta disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu

izdarīšanas.

• Disciplinārsodus ir tiesīgs piemērot attiecīgais ministrs, Iestādes vadītājs vai viņa

pilnvarota amatpersona.

Amatpersonai var piemērot šādus disciplinārsodus:

• piezīmi;

• rājienu;

• mēneša amatalgas samazināšanu par 10–20 procentiem no mēneša amatalgas uz

laiku no viena mēneša līdz sešiem mēnešiem;

• pazemināšanu dienesta pakāpē par vienu pakāpi uz laiku no sešiem mēnešiem līdz

vienam gadam;

• pazemināšanu amatā;

• atvaļināšanu no dienesta.

Aizrādījums

• Ja amatpersona ir izdarījusi disciplinārpārkāpumu, bet šis pārkāpums ir mazsvarīgs vai nav radījis

nelabvēlīgas sekas, augstāka amatpersona tai var izteikt aizrādījumu, neierosinot disciplinārlietu vai

pieņemot lēmumu par disciplinārlietas izbeigšanu. Pirms aizrādījuma izteikšanas no amatpersonas

pieprasa paskaidrojumu.

• Aizrādījumu izsaka rakstveidā (arī rezolūcijas veidā), norādot darbību vai bezdarbību, kas ietver

disciplinārpārkāpuma pazīmes, un pārkāpto tiesību normu, un informē par to amatpersonu, kurai tiek

izteikts aizrādījums.

• Aizrādījums nav disciplinārsods.

Piemērojot disciplinārsodu, ņem vērā:

• disciplinārpārkāpuma izdarīšanas apstākļus;

• disciplinārpārkāpuma raksturu;

• disciplinārpārkāpuma radīto zaudējumu un kaitējumu;

• amatpersonas vainas formu;

• atbildību mīkstinošos apstākļus;

• atbildību pastiprinošos apstākļus;

• disciplinārsoda piemērošanas lietderības apsvērumus (vai pārkāpums nav mazsvarīgs, vai tas

ir radījis nelabvēlīgas sekas);

• piemērojamā disciplinārsoda samērīgumu ar izdarīto disciplinārpārkāpumu.

• Disciplinārsodu — piezīme — nepiemēro, ja konstatēti apstākļi, kas

pastiprina atbildību par disciplinārpārkāpumu, izņemot, ja amatpersona

disciplinārpārkāpumu izdarījusi, jau būdama disciplināri sodīta un

amatpersona izdarījusi tādu disciplinārpārkāpumu, par kuru pēdējā gada

laikā tai jau ir izteikts aizrādījums.

• Disciplinārsodu — rājiens — nepiemēro, ja ir konstatēts vairāk nekā viens

paredzētais apstāklis, kas pastiprina atbildību par disciplinārpārkāpumu:

• amatpersona turpinājusi prettiesisko rīcību, neņemot vērā prasību to

izbeigt;

• amatpersona disciplinārpārkāpumu izdarījusi, izmantojot stihisku

nelaimi vai citus ārkārtējus apstākļus;

• amatpersona disciplinārpārkāpumu izdarījusi, jau būdama disciplināri

sodīta

• vai ir izdarīts tīšs disciplinārpārkāpums, kura rezultātā radīts būtisks

mantisks zaudējums vai būtisks kaitējums.

• Ja ir konstatēts, ka amatpersona disciplinārpārkāpumu izdarījusi alkohola, narkotisko, psihotropo,

toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē vai reibumā, vai amatpersona savlaicīgi nav izpildījusi

rīkojumu par medicīnisko pārbaudi, lai konstatētu alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu

apreibinošo vielu ietekmi vai reibumušā, piemēro disciplinārsodu — atvaļināšana no dienesta.

12.Policijas darbinieka profesionālā ētika un uzvedība. Valsts policijas

darbinieku profesionālās ētikas un uzvedības pamatprincipi.

• Valsts policijas iekšējie noteikumi nr.36, 16.09.2014. ”Valsts

policijas ētikas kodekss”

Valsts policijas ētikas kodekss

nosaka:

• ētikas pamatprincipus;

• vispārējās uzvedības normas

• pārkāpuma izvērtēšanas kārtību un atbildību

Valsts policijas amatpersonai (darbiniekam).

Valsts policijas ētikas kodeksa mērķis ir:

• Valsts policijas amatpersonas un darbinieka likumīga un godprātīga amata

pienākumu pildīšana un darbība, kas veicina Valsts policijas tēla stiprināšanu un

sabiedrības uzticību, kā arī korekta un pieklājīga uzvedība ārpus dienesta (darba)

pienākumu pildīšanas.

Valsts policijas ētikas kodeksa uzdevums ir:

• noteikt Valsts policijas amatpersonas (darbinieka) ētikas pamatprincipus un

vispārējās uzvedības normas, ar to ievērošanu saistītās tiesības, pienākumus un

atbildību.

Valsts policijas amatpersona (darbinieks) ievēro Valsts policijas

Ētikas kodeksā noteiktos ētikas pamatprincipus un vispārējās

uzvedības normas gan pildot dienesta (darba) pienākumus, gan

ārpus dienesta (darba) laika un vietas, nenodarot kaitējumu Valsts

policijas interesēm un prestižam.

Ētikas pamatprincipi :

1. objektivitāte;

2. profesionalitāte;

3. godprātība;

4. konfidencialitāte;

5. atbildība.

Objektivitāte: 1. vienmēr pieņem lēmumus atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

ievērojot visu personu vienlīdzību;

2. Pildot dienesta (darba) pienākumus nerīkojās kādas personas

interesēs;

3. Izskatot jautājumus un pieņemot lēmumus, pamatojās uz

iegūtajiem faktiem un pierādījumiem;

4. Pildot dienesta (darba) pienākumus ir neitrāls pret visām

iesaistītajām pusēm un nepakļaujas jebkādai ietekmei.

Profesionalitāte: 1. Pildot dienesta (darba) pienākumus rīkojās profesionāli,

izmantojot savas zināšanas un prasmes, nepieļaujot nolaidību;

2. Sadarbojās ar citiem kolēģiem, sniedzot vai saņemot

nepieciešamo palīdzību uzdevumu veikšanai, kā arī dalās ar

kolēģiem pieredzē;

3. Pastāvīgi apgūst papildus profesionālās zināšanas, izrāda

pašiniciatīvu;

4. Vienmēr rīkojās sava amata pilnvaru un kompetences ietvaros.

Likums “Par policiju” 9.pants

Jebkura policijas darbinieka pienākums ir visā Latvijas

Republikas teritorijā neatkarīgi no viņa ieņemamā amata,

atrašanās vietas un laika gadījumā, ja pie viņa griežas personas

ar pieteikumu vai ziņojumu par notikumu, kurš apdraud

personu un sabiedrības drošību, kā arī pašam konstatējot tādu

notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu

likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem palīdzību

likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un

aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma

vietu, kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei.

Godprātība: 1. Neizmanto savu amatu personīga labuma gūšanai vai lai

ietekmētu citas valsts un pašvaldības iestādes vai personas,

risinot personīgos jautājumus;

2. Nepieļauj tādu izturēšanos un uzvedību, kas var radīt aizdomas

par negodprātīgu rīcību vai ietekmējamu stāvokli.

Konfidencialitāte: 1. Neizpauž informāciju, kas viņam kļuvusi zināma pildot

dienesta (darba) pienākumus;

2. Savas kompetences ietvaros paužot informāciju vai viedokli

saistībā ar Valsts policijas darbu, ir korekts un lietišķs,

apzinoties, ka veido sabiedrības viedokli par policijas tēlu

sabiedrībā.

Atbildība: 1. Pildot dienesta (darba) pienākumus ir atbildīgs par

pieņemtajiem lēmumiem un savu rīcību;

2. Ja Valsts policijas amatpersona (darbinieks) saņem prettiesisku

pavēli vai rīkojumu, par to ziņo augstākai amatpersonai.

3. Sniedz patiesu informāciju;

4. Ir paškritisks, atzīst un labo pieļautās kļūdas un atvainojās par

neētisku rīcību.

Likums “Par policiju” 27.pants

Policijas darbinieka atbildība

• Policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

• Policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai attaisnotu spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

• Kriminālsodu policijas darbinieks izcieš saskaņā ar

vispārējiem noteikumiem, taču atsevišķi no pārējiem

notiesātajiem.

• Par administratīvo pārkāpumu policijas darbinieks tiek saukts

pie administratīvās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

Valsts policijas ētikas kodekss nosaka vispārējās uzvedības

normas:

• Valsts policijas amatpersona (darbinieks) ar savu uzvedību

gan dienesta (darbā), gan personiskajā dzīvē, nekaitē ne

Valsts policijas, ne paša reputācijai.

• Valsts policijas amatpersona (darbinieks) ar kolēģiem ir

lietišķs un konstruktīvs, izturas ar cieņu, sapratni, laipni un

pieklājīgi.

• Valsts policijas amatpersona (darbinieks) gan pildot dienesta

(darba) pienākumus, gan ārpus darba nelieto rupjus

izteicienus, neaizskar personu godu un cieņu, nav

augstprātīgs un ir iecietīgs pret citu personu uzskatiem un

pārliecību.

• Valsts policijas amatpersona (darbinieks), pildot dienesta (darba)

pienākumus, nodrošina katras personas cilvēktiesību ievērošanu,

neskatoties uz viņa tautību, rasi, dzimumu, valodu, reliģiju, seksuālo

orientāciju, politisko vai kādu citu pārliecību, vecumu, izglītību un

sociālo stāvokli.

• Tiešā priekšnieka (vadītāja) ētika: Valsts policijas amatpersonas (darbinieka)

tiešais priekšnieks (vadītājs) un amatā augstākā amatpersona saskarsmē ar

padoto, dodot uzdevumus un rīkojumus, ir korekts un pieklājīgs, nepieļauj

dažādu attieksmi pret padotajiem, nepārkāpj viņu tiesības.

• Valsts policijas amatpersonas (darbinieka) tiešais priekšnieks (vadītājs) ar

padotajiem veic audzinošā rakstura un preventīvus pasākumus, lai veicinātu

ētisku vidi un korektas savstarpējās attiecības dienesta (darba) kolektīvā un

ir paraugs ētikas pamatprincipu un uzvedības normu ievērošanā padotajiem.

• Valsts policijas amatpersonas (darbinieka) tiešais priekšnieks (vadītājs) un

amatā augstākā amatpersona nekavējoties reaģē uz konstatēto pārkāpumu un

veic pasākumus apstākļu noskaidrošanai un atbildības izvērtēšanai, radītā

kaitējuma novēršanai.

13. Likumā «Par policiju» noteiktās policijas darbinieka tiesības

veikt personu aizturēšanu.

Likums “Par policiju” 12.pants

Policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības:

• sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem, likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā nogādāt policijas iestādē likumpārkāpējus, izdarīt viņu personas apskati, mantu un dokumentu izņemšanu un apskati, administratīvi aizturēt likumpārkāpējus un veikt citus likumā noteiktos pasākumus administratīvo pārkāpumu lietvedības nodrošināšanai, kā arī piemērot viņiem administratīvos sodus vai noteiktā kārtībā nosūtīt protokolus pēc piekritības;

• aizturēt militārpersonas, kuras izdarījušas likumpārkāpumus, un nodot tās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem;

• aizturēt un līdz nodošanai kompetentām iestādēm turēt speciāli iekārtotās telpās personas, kuras izvairās no kriminālsoda izciešanas, administratīvā aresta, apcietinājuma;

• likumā noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu izdarīšanu;

• aizturēt personas vecumā līdz 16 gadiem, kuras patvaļīgi pametušas dzīvesvietu vai bērnu iestādi, un turēt tās policijas iestādē līdz nodošanai vecākiem vai viņu aizstājējiem, vai bērnu iestādēm;

• aizturēt līdz nodošanai kompetentām iestādēm personas, kas pārkāpušas ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās, izceļošanas un tranzīta noteikumu prasības;

• aizturēt uz rakstveida pieteikuma pamata personas, kuras atrodas mājoklī alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu reibuma stāvoklī un var nodarīt kaitējumu sev vai apkārtējiem cilvēkiem, kā arī gadījumā, ja apkārtējie cilvēki baidās palikt vienatnē ar šo personu un ja nav cita pamata tās aizturēšanai, kā arī uzturēt tādas personas policijas iestādē līdz atskurbšanai vai apstākļu noskaidrošanai, bet ne ilgāk par 12 stundām;

• pēc Valsts policijas vai teritoriālās policijas pārvaldes priekšnieka norādījuma plānotu pasākumu izpildes laikā apturēt transportlīdzekļus un izdarīt to apskati (izņemot diplomātisko un konsulāro pārstāvju transportlīdzekļus), lai aizturētu meklēšanā izsludinātas personas un transportlīdzekļus vai atklātu transportlīdzekļu vadītājus, kuri vada transportlīdzekli alkohola reibumā, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē vai bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām;

• likumā noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, uz kurām tiek vai var

tikt attiecināta piespiedu izraidīšana no valsts.

14.

14. Cilvēktiesību vispārīgs raksturojums. Policijas darbinieka

atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Jēdziens

(angļu valodā – human rights) – cilvēkam, indivīdam, fiziskai personai, personībai

neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka

pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar

valsti, ar varu vispār.

Cilvēktiesības ir:

• tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp

valsti un indivīdu (indivīdu grupām). Šīs tiesības

nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret

indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts,

to institūciju un amatpersonu izdarītajiem

pārkāpumiem pret indivīdu.

• Ne visas cilvēktiesības ir absolūtas.

• Atsevišķos gadījumos dažas no tām valsts var

ierobežot, bet ierobežojumam jābūt:

- noteiktam ar likumu,

- ar leģitīmu mērķi,

- samērīgam.

Ierobežojumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu likumīgu

aizsardzību:

• valsts drošība

• sabiedriskā drošība • veselība un tikumība

• citādi domājošo tiesības

• vai arī noziegumu vai sabiedrisku nekārtību novēršanai

• Ierobežojumi ir proporcionāli

• Ierobežojumi nav diskriminējoši

Leģitīmi mērķi, kuru dēļ ar likumu pieļaujama cilvēktiesību

ierobežošana:

1. citu cilvēku tiesību aizsardzība

2. demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

3. sabiedrības drošība

4. sabiedrības labklājība

5. sabiedrības tikumība

Cilvēktiesības :

Absolūtās tiesības

Tiesības uz dzīvību

Spīdzināšanas aizliegums

Verdzības aizliegums

Kvalificētās tiesības

Tiesības uz privāto dzīvi

Apziņas un reliģijas brīvība

Izteiksmes brīvība

Pulcēšanās un biedrošanās brīvība

Absolūtās tiesības:

Tiesības, kuras nevar tikt ne ierobežotas, ne aizliegtas.

Arī valstij nav iespējas izvairīties no savu pienākumu pildīšanas

pat ārkārtas situācijās

Kvalificētās tiesības:

• Šīs tiesības var tikt ierobežotas. Šādi ierobežojumi var izrādīties

nepieciešami tiesību normu kolīzijas gadījumā (piemēram, gājieni un

protesta demonstrācijas)

• Gadījumi, kur nākas saskarties ar indivīdu personiskās dzīves

neaizskaramību.

Likums «Par policiju»:

• Policijas darbība tiek organizēta, ievērojot likumību, humānismu,

cilvēka tiesības, sociālo taisnīgumu, atklātumu, vienvadību un balstoties

uz iedzīvotāju palīdzību.

• Policija ar savu darbību nodrošina personu tiesību un brīvību ievērošanu. Šo

tiesību un brīvību ierobežošana ir pieļaujama, tikai pamatojoties uz likumu un likumā

noteiktajā kārtībā. Ikreiz, kad policijai nākas ierobežot personu tiesības un brīvības,

policijas darbinieks sniedz tām paskaidrojumu, kurā pamato katru konkrēto

ierobežojumu. Šādos gadījumos pēc personu pieprasījuma policijas darbiniekam

jānosauc savs uzvārds, amats un dienesta vieta, kā arī jāuzrāda dienesta apliecība.

• Policija dod iespēju aizturētajām un apcietinātajām personām

realizēt tiesības uz juridisko palīdzību un, ja šīs personas

vēlas, nekavējoties paziņo viņu atrašanās vietu ģimenei un

darbavietas vai mācību iestādes administrācijai.

• Policija nodrošina aizturēto un apcietināto personu veselības

aizsardzību, veic neatliekamus pasākumus medicīniskās

palīdzības sniegšanai un šo personu īpašuma aizsardzībai.

KPL 12.pants. Cilvēktiesību garantēšana

• Kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot

neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos

personas dzīvē.

Kriminālprocesa likuma 12.pants. Cilvēktiesību

garantēšana

• Cilvēktiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kad to prasa

sabiedrības drošības apsvērumi, un tikai šajā likumā noteiktajā

kārtībā atbilstoši noziedzīgā nodarījuma raksturam un bīstamībai.

• Piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, pārkāpt

publiski nepieejamas vietas neaizskaramību, korespondences un sakaru

līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas

piekrišanu.

• Amatpersonai, kura veic kriminālprocesu, ir pienākums aizsargāt

personas privātās dzīves noslēpumu un komercnoslēpumu.

• Ziņas par to drīkst iegūt un izmantot tikai tad, ja tas ir nepieciešams

pierādāmo apstākļu noskaidrošanai.

• Fiziskajai personai ir tiesības pieprasīt, lai krimināllietā netiek

iekļautas ziņas par šīs personas pašas vai tās saderinātā, laulātā,

vecāku, vecvecāku, bērnu, mazbērnu, brāļu un māsu, kā arī tās

personas, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai

ir kopīga (nedalīta) saimniecība privāto dzīvi, komercdarbību un

mantisko stāvokli, ja tas nav nepieciešams krimināltiesisko attiecību

taisnīgai noregulēšanai.

Kriminālprocesa likuma 13.pants. Spīdzināšanas un

pazemošanas aizliegums

• Kriminālprocesā nevienu nedrīkst pazemot, šantažēt,

spīdzināt vai draudēt ar spīdzināšanu vai vardarbību, vai arī

lietot vardarbību.

• Ja persona pretojas atsevišķas procesuālās darbības veikšanai,

kavē tās norisi vai atsakās pienācīgā kārtā pildīt savu

procesuālo pienākumu, tai var piemērot likumā konkrētās

procesuālās darbības nodrošināšanai paredzētos piespiedu

pasākumus.

• Lai pārvarētu personas fizisku pretošanos, procesuālās darbības

veicējs vai, pēc viņa uzaicinājuma, valsts policijas darbinieki

izņēmuma gadījumos var piemērot fizisku spēku,

nevajadzīgi nenodarot sāpes šai personai un nepazemojot to.

Amatpersona ar speciālajām dienesta pakāpēm savās

kompetences ietvaros ir atbildīga par cilvēktiesību

ievērošanu.

• Visi pārkāpumi tiek izmeklēti un iestādē vai uzraugoša iestāde

pieņem lēmumu par saukšanu pie disciplināratbildības.

• Amatpersonas saukšana pie disciplināratbildības neizslēdz tās

civiltiesisko atbildību, administratīvo atbildību vai

kriminālatbildību.

15. Pārrobežu novērošanas un vajāšanas vispārīgie nosacījumi

un tiesiskais pamats

Šengenas zonas izveidošana

Līgums

• 1985. gada 14. jūnijā

paraksta Šengenas līgumu,

kura mērķis ir „...iespēja

visu dalībvalstu pilsoņiem

brīvi šķērsot iekšējās

robežas un (...) brīva preču

un pakalpojumu kustība”.

Konvencija 1990. gada 19. jūnijā tiek parakstīta

Konvencija, ar kuru īsteno Šengenas līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām;

pārbaužu nostiprināšana uz ārējām robežām:

policijas un tieslietu sadarbības stiprināšana

informācijas apmaiņas sistēmas (SIS) izveide.

Šengenas konvencija

• 1990. gada 19. jūnija Konvencija, ar ko īsteno

Šengenas Līgumu (Šengenas Konvencija) 40.

un 41.pants, nosaka dalībvalstu tiesības veikt

pārrobežu novērošanas un vajāšanas operācijas

otras dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar Šengenas

Konvencijā un uz tās pamata, noslēgtajos

divpusējos līgumos noteikto kārtību.

Starpvalstu līgumi:

2006.gada likums Par Latvijas Republikas

valdības un Igaunijas Republikas valdības

līgumu par pārrobežu sadarbību

noziedzības apkarošanā.

Novērošana

40. pants Šengenas konvencijas

1. Kādas Līgumslēdzējas Puses policijas darbinieki, kas, veicot kriminālizmeklēšanu, savā valstī novēro personu, ko tur aizdomās par piedalīšanos noziedzīgā nodarījumā, kura dēļ var piemērot izdošanu, drīkst turpināt šo novērošanu citas Līgumslēdzējas Puses teritorijā, ja tā, pamatojoties uz iepriekš iesniegtu tiesiskās palīdzības lūgumu, ir atļāvusi veikt novērošanu otrpus robežai. Atļaujai var būt nosacījumi.

Ja to lūdz, tad novērošanu uztic tās Līgumslēdzējas Puses darbiniekiem, kuras teritorijā novērošanu veic.

2. Ja īpaši steidzamu iemeslu dēļ nav iespējams laikus lūgt otras Līgumslēdzējas Puses atļauju, darbinieki, kas veic novērošanu, drīkst otrpus robežai turpināt novērot personas, ko tur aizdomās, ievērojot šādus nosacījumus:

a) par robežas šķērsošanu novērošanas laikā tūlīt jāziņo iestādei, kas norādīta atbilstīgi 5. punktam, tajā Līgumslēdzējā Pusē, kuras teritorijā turpina novērošanu;

b) saskaņā ar 1. punktu tūlīt jāiesniedz tiesiskas palīdzības lūgums, kurā izklāstīti iemesli robežas šķērsošanai bez iepriekšējas atļaujas.

Novērošana jāpārtrauc, tiklīdz Līgumslēdzēja Puse, kuras teritorijā tā notiek, to lūdz pēc a) apakšpunktā minētā paziņojuma vai b) apakšpunktā minētā lūguma saņemšanas, vai ja atļauja nav saņemta piecās stundās pēc robežas šķērsošanas.

minēto novērošanu var veikt vienīgi saskaņā ar šādiem vispārējiem nosacījumiem:

a) darbiniekiem, kas veic novērošanu, jāievēro šā panta noteikumi un tās Līgumslēdzējas Puses likumi, kuras teritorijā viņi darbojas; viņiem jāievēro kompetentu vietējo iestāžu norādījumi;

b) izņemot 2. punktā paredzētās situācijas, novērošanas laikā darbiniekiem ir līdzi dokumenti, kas apliecina, ka atļauja ir piešķirta;

c) darbiniekiem, kas veic novērošanu, jebkurā laikā jāspēj apliecināt, ka viņi darbojas oficiāli;

d) darbiniekiem, kas veic novērošanu, tās laikā drīkst būt līdzi viņu dienesta ieroči, ja vien saņēmēja Puse īpaši nav pieņēmusi citādu lēmumu; ieroča lietošana ir aizliegta, izņemot nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumus;

e) iekļūšana mājokļos un publiski nepieejamās vietās ir aizliegta;

f) darbinieki, kas veic novērošanu, nedrīkst ne aizturēt, ne apcietināt novērojamo personu;

g) par katru operāciju ziņo tās Līgumslēdzējas Puses iestādēm, kuras teritorijā šī operācija ir notikusi; drīkst prasīt, lai ierodas darbinieki, kas veikuši novērošanu;

h) tās Līgumslēdzējas Puses iestādes, kuras darbinieki ir veikuši novērošanu, sniedz palīdzību izmeklēšanā, tostarp tiesvedībā, kas seko operācijai, kurā tie piedalījušies, ja to lūdz tās Līgumslēdzējas Puses iestādes, kuras teritorijā ir notikusi novērošana.

Novērošanu var veikt vienīgi sakarā ar kādu no šiem

noziedzīgajiem nodarījumiem:

• slepkavība ar iepriekšēju nodomu,

• slepkavība,

• izvarošana,

• tīša dedzināšana,

• naudas viltošana,

• laupīšana un zagtu mantu glabāšana,

• izspiešana,

• personas nolaupīšana un ķīlnieku sagrābšana,

• cilvēku tirdzniecība,

• narkotisko un psihotropo vielu nelikumīga tirdzniecība,

• tiesību normu pārkāpšana ieroču un sprāgstvielu jomā,

• spridzināšana,

• toksisko un bīstamo atkritumu nelikumīga pārvadāšana.

Novērošanas nosacījumi: • darbinieki, kas veic novērošanu, ievēro nacionālos normatīvos aktus, kuras

valsts teritorijā novērošana tiek turpināta, un vietējo iestāžu likumiskas

prasības;

• ir jābūt dokumentam, kas apliecina atļaujas saņemšanu;

• darbiniekiem, kas turpina novērošanu, ir dienesta apliecības un sakaru

līdzekļi;

• darbiniekiem, kas turpina novērošanu, aizliegts ieiet privātmājās un

sabiedrībai nepieejamās vietās;

• darbinieki, kas turpina novērošanu, nedrīkst aizturēt vai arestēt novērošanā

esošo personu;

• dienesta ieroču lietošana ir aizliegta, izņemot gadījumus, kad tiek apdraudēta

personas dzīvība.