Annotation

Toms Martins Piramīda No angļu valodas tulkojusi Lilija Beļakova Noskannējis grāmatu un failuizveidojis Imants Ločmelis •Dienas Grāmata Vai esat kādreiz aizdomājušies par to, ka skolā mācītās unvareno lielvalstu ideoloģijas mašīnu uzspiestās patiesības par Zemes vēsturi un ģeogrāfiju ir…apšaubāmas un pat klaji aplamas? Kāpēc oficiālie pieņēmumi par civilizācijas rašanos sagrūst kā kāršunamiņš, tiklīdz mēģinām tos sastatīt vienotā shēmā? Visdažādāko pasaules zemju mitoloģijas ved uzvienu, matemātiski bezkaislīgi aprēķināmu un astronomiski pierādāmu punktu… Kas ir šis punkts un kādēļmūsdienu alkatīgās pasaules varenajiem tik ļoti jādreb bailēs par tā atklāšanu cilvēcei un jāslepkavozinātnieki, kuri apņēmušies atšifrēt seno vēstījumu? Literārā konsultante Gundega Blumberga KorektoreSelga Freimane Mākslinieki Māris Sīmansons un Jānis Esītis Gundegas Kārkliņas makets LaikrakstaDiena izdevums Dienas Grāmata Mūkusalas iela 15, Rīga Tom Martin PYRAMID © Tom Martin, 2007 ©Lilija Belakova, tulkojums no angļu valodas, 2008 © Māris Sīmansons, Jānis Esītis, vākamākslinieciskais noformējums, 2008 © Laikraksts Diena, 2008 ISBN 978-9984-789-82-8 Grāmata irdrukāta SIA "Jelgavas tipogrāfijā" uz FSC sertificēta papira Munken Print Cream 20 80 g/m1 SIA"Jelgavas tipogrāfija" ir pilnvērtīgs FSC sertificētās produkcijas piegādes ķēdes dalībnieks. FSC (ForestStewardship Council) ir starptautisks saudzigas mežsaimniecības sertifikāts, kas nodrošina reizē videidraudzīgu, sociāli atbildigu un ekonomiski izdevīgu meža apsaimniekošanu. 1S< sertifikāts apliecina, kakoksne, kas izmantota šī papīra ražoSanā, ir iegūta pareizi apsaimniekotā mežā un saglabā vīties dabiskāsfunkcijas. Ieskaitot udenstilpnes. bioloģiskos resursus un dzīvnieku dabisko vidi. Veltīts J. Pateicība Esgribētu pateikties Pīteram Strausam, literārajam aģentam, Marijai Reitai, ftan Macmillan redaktorei, unAnnai \feldingerai par viņu prasmi un zināšanām. Iedvesma šīs grāmatas rakstīšanai nāca no dažādiemavotiem, bet visvairāk no šiem: Čārlza H. Hapgūda "Seno jūras karaļu kartes: attīstito civilizācijuliecības ledus laikmetā"; Džordžio de Santillas un Hertas fon Dehendas "Hamleta dzirnavas: eseja parcilvēces zināšanām un to nodošanu caur mītiem"; Menlija Palmera Halla "Visu laikmetu slepenā mācība";Edvarda Goldsmita "Iespēja: ekoloģisks pasaules skatījums"; Lī Čailda un Džeimsa Tvininga, kā arīDžozefa Kempbela darbiem.

IevadsPirmā daļa123456Otrā daļa78910111213

14151617181920212223242526272829303132333435Trešā daļa3637383940414243444546474849505152Ceturtā daļa535455565758

596061626364656667686970717374

TOMS MARTINSPIRAMĪDA

Ievads Augsto Andu kalnu retinātajā gaisā profesors Kents pēdējo reizi uzlūkoja mēnesnīcas apgaismotās,

brīnišķīgās Maču Pikču senās drupas, kuras trīssimt pēdu zemāk pletās lidz pat ielejas malai. Vēl pirmsdesmit minūtēm viņš bija gulējis ciešā miegā savā siltajā gultā viesnīcā Ruinas, netālu no pasaulslavenāUNESCO mantojuma atrašanās vietas, kad divi svešinieki piepeši, bez bildinājuma viņu izrāva no miegadzīlēm.

Pirms vēl profesors paguva iesaukties pēc palīdzības, svešie bija sagrābuši viņu un izvilkuši nogultas. Nebilstot ne pušplēsta vārda, viņi aizstiepa veco viru pa koridoru, caur ugunsdzēsēju kāpņudurvīm nakts dzestrumā.

Ak tad pēc visiem šiem gadiem viņi beidzot ir atnākuši man pakaļ.Tā bija baisa atziņa. Pēdējos mēnešos viņš bija sācis apšaubīt savu veselo saprātu, taču šī naksnīgā

nolaupīšana pierādīja, ka viņa atklājums ir tieši tik nozīmīgs, kā viņam bija šķitis…Gadiem ilgi profesors bija uzskatījis, ka, turpinot strādāt pie saviem atklājumiem, viņš izvilinās no

tumsas aizsega ļaunos spēkus. Katrs atklājums tos kārdināja mazliet vairāk, līdz beidzot tie vairs ilgāknespēja paciest viņa klātbūtni uz zemes.

Kurp viņi mani nes?Nakts dzestrais gaiss izvēdija siltumu no viņa trīsošā ķermeņa. Profesors Kents paklupa, kad viņu

stiepa pa stāvu, šauru eju, kas veda uz kalna nogāzes mežonīgo aizmuguri. Nožēlas pilns viņš palūkojās uzdūšīgo stāvu, kurš viņu stūma augšup tumsā. Vfecā vīra sirmā bārda un plānie mati bija sviedros saķepuši,bet viņa bālā seja izskatījās gandrīz vai spocīga. Taču pat tagad viņš guva mierinājumu tajā, ko redzējavisapkārt. Mēnesnīcas izgaismota, ainava izstaroja varenu, sakrālu skaistumu.

Viņi sasniedza nelielu līdzenumu, un strupākais nolaupītājs, kurš bija rāpies pa taku pirmais,pagriezās, izvilka no mēteļa kabatas mazu kārbiņu un to atvēra. Profesors Kents tumsā nespēja saskatīt,kas tajā atrodas. Milzis, kurš viņu bija turējis aiz rokām, pēkšņi nogrūda pārbiedēto vīru uz ceļiem.

Baiļu pārņemts, profesors sāka pretoties, taču milzīgā auguma vīrietis viņu pagrūda stiprāk, līdzbeidzot viņš gulēja ar seju brikšņos, cieši piespiests pie zemes. Pēc mirkļa viņš juta, kā raupja roka izraujno mutes vīkšķi.

Ieraugot, ka otrs nolaupītājs, rokā turēdams šļirci, notupjas viņam blakus, profesors Kents sākakliegt. Lēnām — neticami lēni — vīrietis tuvināja šļirci profesora sejai. Mēness gaismā adatas galāvarēja redzēt mirdzam dzīvsudrabam līdzīgu pilienu. Augumā īsākais ierunājās, ļauni čukstēdams viņaausī: "Vecais, vai tev ir vēl kas piebilstams saviem melu plūdiem?"

Viņš runāja ar nenosakāmu ārzemju akcentu. Profesors Kents pagrieza galvu, līdz beidzot ar acskaktiņu spēja saskatīt pratinātāja seju. Ar milzīgām pūlēm viņš izdvesa jautājumu:

"Ja tie ir meli, kāpēc jūs atnācāt pēc manis?"Draudīgais vīrietis nicīgi iesmējās, tad noliecās un pārslidināja šļirces adatu pār profesora kaklu.

Kents gandrīz nejuta skrāpējumu, taču zināja, ka ar to pietiks; acumirkli viņa plaušas saspringa.Sajutis indi plūstam vēnās, viņš piepeši jutās tā, it kā būtu atbrīvots no briesmīgi smagas nastas.

Tagad viņš vēlējās vienigi to, lai viņam ļauj mierīgi nomirt, taču bende turpināja runāt."Jūs esat dēmons, profesor Kent. Un dēmoniem ir jāatgriežas elle tur ir viņu īstā vieta.""Manā filosofijā nav nedz dēmonu, nedz elles.""Pietiks!" mazākais iebļāvās. Viņa līdzzinātājs turpināja spiest profesora seju brikšņos. Profesors

juta, kā lēnām aizslīd prom."Es nevēlos klausīties jūsu melos. Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka pagātne un nākotne ir

privātīpašums un tas nepieder jums, profesor Kent? Tas pieder daudz svarīgākiem cilvēkiem."Nepazīstamā vīrieša balsī jautās dusmas. "Jūs domājāt, ka apvedīsiet mūs ap stūri? Vai jūs tiešām

pieļāvāt, ka jums ļaus publiskot jūsu atklājumus?"Kamēr virietis runāja, viņa rokā kaut kas pazibēja. Tās bija asmens.Ko viņš dara? Profesors viņam uzmeta nogurušu skatienu. Viņš jau man piesprieda nāvi ar indes

palīdzību.Mazais vīrietis turpināja runāt sarkasma pilnā balsī: "Mēs esam augstsirdīgi. Mēs uzskatām, ka jums

jāļauj rīkoties godpilni — gluži kā grieķu filosofam Sokrātam, kam tika dota iespēja atņemt sev dzīvību…Mēs nepiedāvājam jums šokējošu nāvi. Tā varētu izraisīt jautājumus un veicināt interesi par jūsu tāsaucamajām teorijām. Pašnāvība ir daudz ikdienišķāka par slepkavību, vai jums tā nešķiet?"

Tajā pašā brīdī profesors Kents juta, ka milža tvēriens atslābst. Viņš instinktīvi mēģinājapakustēties, taču nespēja: ķermenis bija paralizēts.

Bende gandrīz vai ikdienišķi apvēla viņu uz muguras. Viņš satvēra vecā vīra labo roku un ar asmeniiegrieza plaukstas locītavā. Asinis izšļācās uz zemes un turpināja plūst no griezuma vietas. Vīrietisatlaida nekustīgo roku. Pacēlis profesora kreiso roku, viņš starp pirkstiem iespieda žileti. Tad uzmanīginolaida roku uz zemes.

"Mēs ļausim Dievam tevi sodīt par zaimiem. Tavs laiks šaisaulē ir beidzies, vecais."Profesors sakopoja visu gribasspēku, lai atlaistu tvērienu un ļautu žiletei izkrist, taču tas neizdevās.

Hir viņš gulēja, paralizēts, pats savas dzīvības ņēmējs."Nav tāda bibliska Dieva, kurš mani sodīs. Tiks atrasti pierādījumi…" Profesora balss aizlūza,

balsenes muskuļos ieplūstot indei.Mazākais nolaupītājs norūca savam sabiedrotajam: "Vai šā vīra ietiepībai nav robežu? Ko viņš

iesāks ar savu stulbo pārliecību? Viņš ir kā prusaks — neiznīdējams."Viņš noliecās un noslaucīja profesora kaklu ar kokvilnas drānu."Iedomājies tikai, parasts akadēmiķis varēja sacelt tādu kņadu. Tā, mēs nevēlamies pārpratumus.

Jāatgriežas viņa numurā un jāpārmeklē istaba. Visi pierādījumi ir jāiznīcina."Brīdi palūkojušies uz nekustīgo ķermeni, viņi pazuda tumsā.Gulēdams pavisam nekustīgi, profesors Kents vērās zvaigznēs. Gadiem ilgi viņš bija pētījis

noslēpumainās debesis, cenšoties izdibināt lielo patiesību, un pat tagad, par spīti neapskaužamajamfiziskajam stāvoklim, viņa prāts uztvēra pazīstamos zvaigznājus. Spēkiem gaistot, viņš iedomājās parsavu pēdējo atklājumu.

Tātad intuīcija mani nepievīla. Es atrisināju pēdējo noslēpumu. Taču tas nozīmē, ka pasaulei draudbriesmas. Vai kartes ir drošībā? Kad manis vairs nebūs, vai kāds sapratīs, ko tās nozīmē?

Tad iestājās tumsa.

Pirmā daļa

.

1 Bija bez piecām minūtēm divpadsmit saulainā un neparasti siltā marta otrdienā. Divdesmit deviņus

gadus vecā Ketrina Donovana — viena no jaunākajiem pētniekiem, kas jebkad tikuši uzņemti Oksfordasuniversitātes zinātniskajās aprindās, — pa nelielām, masīvajos koka vārtos ierīkotām durvim ienāca VisuDvēseļu koledžas jaukā četrstūrainā pagalma mierā. Universitātes zvaniem dzidri iezvanot dienas vidu,pāri zālājam lija saules stari, sildot Kotsvoldas mūrus.

Visu Dvēseļu koledža, kur Ketrina bija stipendiāte, tika uzskatīta par prestižāko no Oksfordastrīsdesmit piecām koledžām. Tajā mācījās tikai tādi studenti, kuri jau bija ieguvuši pirmo zinātniskogrādu, turpreti citās koledžās bija vismaz divsimt — bet lielākajās mācību iestādēs pat četrsimt —studentu bez zinātniskajiem grādiem. Līdz ar to Visu Dvēseļu koledža bija ekskluzīva mitne pasaulesklases zinātniekiem, un šo izsmalcināto aprindu mērķis bija paplašināt cilvēku zināšanas visdažādākajosjautājumos — sākot ar kodolfiziku un beidzot ar islāma mākslu.

Vienīgais veids, kā pievienoties šim elitārajam klubam, bija izturēt akadēmiskajā pasaulē ierastoārkārtīgi stingro uzņemšanas procedūru. Un bija vērts pūlēties. Šajā koledžā pret pētniekiem izturējās kāpret karaļnama pārstāvjiem. Koledžas vina pagrabs bija viens no labākajiem visā universitātē, un tiem,kuri apmetās uz dzīvi

koledžas piedāvātajos apartamentos, joprojām bija iespējams, ka viņus no rita modina virssulainis,uz sudraba paplātes atnesdams tēju, grauzdiņus un rita laikrakstu. Bet, pats svarīgākais, nevienam nopētniekiem nebija obligāti jāmāca studentus — ikviens varēja veltit laiku satriecošiem atklājumiemizraudzītajā specialitātē.

Ketrinai, jaunajai, skaistajai amerikānietei, Visu Dvēseļu koledžas vide šķita visai īpatnēja. Pārējiezinātnieki, kas bija raduši pie visdažādākajiem ekscentriķiem, Ketrinu uzskatīja par kārtējo koledžassavādnieci un uzņēma sirsnīgi, zinot, ka viņa savā nozarē — astronomijā — jau ir pasaules mēroga līdere.

Ketrina Donovana palūkojās pulkstenī. Pēc piecām minūtēm man jāsāk.Viņa strauji ieskrēja hallē un no pastkastītes izvilka savu rita pastu: pāris garlaicīgus paziņojumus no

astronomijas nodaļas un lielu, brūnu aploksni, acīmredzot sūtītu no ārzemēm. Viņa ātri to apskatīja unacumirklī pazina profesora Kenta rokrakstu. Tomēr Ketrina iestūķēja aploksni somā un ašā solī devāsapkārt četrstūrainajam pagalmam auditoriju virzienā, jo nepavisam nevēlējās nokavēt trimestra pēdējolekciju.

Kā jau ierasts doktores Donovanas lekcijās, skaistā, senlaicīgā akmens telpa koledžas centrā bijapārpilna studentu, kuri bija sanākuši no visas universitātes. Viņas lekcijas bija populārākās nodaļā.Ketrina paziņoja, ka viņi var izvēlēties, jo augstu vērtēja studentu sapratni. Savukārt studenti atbildēja arapmeklējumu lojalitāti, un, lekciju kursiem turpinoties, viņu daudzums aizvien palielinājās. Tikai dienuiepriekš kafijas pauzes laikā kāds no Ketrinas draudzīgākajiem kolēģiem draiskulīgi viņu paķircināja,apgalvodams, ka dzirdējis, kā divi studenti Ketrinu raksturojuši kā universitātes pievilcīgāko pasniedzēju.

Brūnie mati lidz pleciem, smalkie, augstie vaigu kauli un sportistes grācija piesaistītu ikvienauzmanību, un Ketrina to lieliski apzinājās.

Tomēr šorīt Ketrina bija satraukta. Parasti trimestra pēdējā lekcija tika izmantota, lai iedvesmotustudentus ilgajām brīvdienām. Šodien viņa bija iecerējusi viņus pārsteigt, izskaidrojot dīvaināko unneizprotamāko no kosmosa noslēpumiem — mistēriju, kas tiešām biedējoši ietekmē visu cilvēci. Viņasstudenti bija ļoti talantīgi, bet vēl jauni, un bija svarigi viņiem atgādināt par cilvēka zināšanu trauslumu,sastopoties ar nezināmo.

Stāvēdama uz paaugstinājuma, Ketrina vēroja seju jūru, kas bangoja viņai pretī. Ieklepojusies viņasāka: "Sveicināti! Paldies, ka atnācāt. Šodienas lekciju es gribētu sākt, mēģinot noskaidrot, vai kādsnojums var atrisināt visu laiku lielāko noslēpumu."

Zālē atskanēja satraukta murmināšana, un studentu acis nepacietībā bija vērstas uz viņu."Kā mēs visi zinām, spožākā zvaigzne naksnīgajās debesīs ir Siriuss. Vēl pāris zvaigzņu atrodas

mazliet tuvāk mūsu Saules sistēmai, taču neviena no tām nespīd tik spilgti. Iespējams, tieši tāpēc Sīriussieņem centrālo vietu gandrīz visās senās pasaules mitoloģiskajās sistēmās." Ketrina vēroja auditoriju.Lieliski, viņi izskatās ieinteresēti. Sazvērnieciskā balsi viņa turpināja: 'Taču iespējams — bet tikaiiespējams — pastāv vēl citi iemesli."

Viņa atkal apklusa, šoreiz, lai iedzertu malku ūdens no glāzes, kas atradās turpat uz galda. Viņaieskatījās portatīvajā datorā un noklikšķināja. Uz milzīga, balta ekrāna, kas bija piestiprināts pie sienasviņai aiz muguras, acumirkli parādījās slaids.

Tajā viens otram līdzās bija redzami divi attēli. Pirmajā bija nofotografēts smiltīs vai mīkstā zemēieskrāpēts zimējums.

Otrs attēls acīm redzami bija radīts, izmantojot jaunāko astronomijas pētniecības tehnoloģijuiespējas. Grafiska ilustrācija atainoja tālu objektu debesis majestātiskā virzībā pa senseno kursu. Attēlābija redzams ari otrs — mazāks — objekts, kurš, gluži kā pievilcības spēka savaldzināts un vienlaikuscenzdamies no tā aizbēgt, itin kā spirālē vijās apkārt un apkārt savam lielākajam kaimiņam

Ketrina palūkojās, lai pārliecinātos, vai attēli uz ekrāna ir skaidri saskatāmi."Tātad, runājot par attālumu starp zvaigznēm, Siriuss faktiski ir mūsu kaimiņš. Vai kāds zina precizu

attālumu?"Viņa atkal lūkojās uz klausitājiem. Kāds izspūris1 jauneklis trešajā rindā pacēla roku. Ketrina

iedrošinoši pasmaidija, taču, tiklīdz viņas skaisto, zaļo acu maigais skatiens pievērsās studentam, viņššķietami apstulba. Iejūtigi smaidot, taču balsī atskanot tikko manāmai nepacietībai, viņa laipni mudinājavīrieti runāt.

"Jā?"Koši nosarcis, viņš mēģināja izstostīt atbildi: 'Tās… tas ir 2,67 parseku jeb… 8,7 gaismas gadu, jeb

piecdesmit divu triljonu jūdžu attālumā."Ketrina bija patīkami izbrīnīta."Jā! Ļoti labi. Paldies. Un 1844. gadā vācu astronoms Fridrihs Besels izteica pieņēmumu, ka

Sīriusam jābūt neredzamam dvīnim. Besels pavadīja daudz laika, ārkārtīgi rūpīgi mērot Sīriusa lēnāskustības, un pamanīja nelielas izmaiņas planētas pastāvīgajā gaitā. Besels uzskatīja, ka to izraisījisneredzamā kaimiņa pievilkšanas spēks, taču viņš to nespēja pierādīt. Tolaik vēl nebija uzbūvētsteleskops, ar kuru varētu saskatīt Sīriusa zvaigžņu sistēmu."

Ketrina pienāca tuvāk projekcijai uz ekrāna."Tikai 1862. gadā amerikāņu teleskopu meistars Elvens Klārks, izmantojot kādu no saviem

izgudrojumiem, pirmo reizi cilvēces vēsturē ieraudzīja blāvu Sīriusa pavadoni, tādējādi pierādot, kaBesela teorija ir pareiza. Bet vai tā tiešām bija pirmā reize?" viņa noslēpumaini jautāja. Auditorijāatskanēja satraukti čuksti, un Ketrina ieturēja vēl vienu dramatisku pauzi.

"Protams, mūsdienās var pavisam skaidri saskatīt abus objektus, izmantojot ārkārtīgi jaudīgusteleskopus. Lielo zvaigzni, īsto Sīriusu, kas ir saskatāms ar neapbruņotu aci, mēs dēvējam par Sīriusu A,savukārt tā pavadoņzvaigzni, smago, neredzamo Sīriusu, sauc par Sīriusu B.

Jautājums, kuru vēlos jums šodien uzdot, ir gaužām vienkāršs, bet, ja jūs spēsiet uz to pareiziatbildēt, NASA, iespējams, jūs iecels par savu vadošo pētnieku." Dziļi ieelpojusi, Ketrina lēnām uzdevajautājumu: "Ja Siriusu B nav iespējams saskatit ar neapbruņotu aci, kā var izskaidrot to, ka kāda Āfrikascilts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir veikusi tā precizus astronomiskus novērojumus?"

Studenti pārpildītajā auditorijā aizturēja elpu.'Tā ir tā sauktā dogonu cilts, kas dzīvo tagadējā Mali, Rietumāfrikā. Viņu senā mutvārdu folklora

vēsta, ka spožo zvaigzni Sīriusu pavada neparasti smags, ļoti tumšs objekts, kuru dēvē par Po. Jāpievēršuzmanība tam, ka Sīriuss B īstenībā ir vidusmēra zvaigzne ar lielu masu — tās sastāvā ir tikpat daudz

matērijas, cik mūsu Saulei, taču Sīriuss B salīdzinājumā ar to ir mazs: viena tējkarote sver gandrīzceturtdaļtonnas. Līdz ar to rodas iespaids, ka dogonu ciltij bija zināms ne tikai tas, ka Sīriuss B eksistē —un tas pats par sevi jau ir pietiekami savādi —, bet ari tas, ka ši zvaigzne ir sevišķi blīva… Tūrklāt ciltszināja, ka ik pēc piecdesmit gadiem Sīriuss B noslēdz orbītu ap savu lielāko māsu." Ketrina pasmaidīja,ieraugot studentu izbrīnītos skatienus. "Dogonu ticējumi, ja tas ir pareizais vārds astronomijai, pirmo reizitika atklāti pārējai pasaulei 1940. gados, kad tie tika uzticēti kādam franču antropologam, taču mums irdroši zināms, ka viņu teorijas ir vismaz 1800 gadu vecas, un gandrīz droši var apgalvot, ka tās ir vēldaudz vecākas. Dogonu cilts izmantoja smilšu diagrammas, lai attēlotu debesu ķermeņu kustības. Šajālekcijā es pastāstīšu, kā šīs diagrammas tika saglabātas. Bet pagaidām slaidā redzamā attēla kreisajā pusējūs varat aplūkot dogonu cilts diagrammu, kurā attēlotas savstarpēji saistītās Sīriusa un tā tumšā pavadoņaorbītas. Savukārt attēla labajā pusē ir redzams Sīriusa A un B kustības mūsdienu astronomiskaispieraksts."

Auditorija atkal aizturēja elpu."Kā redzat, abi attēli ir identiski. Mūsdienās ir zināms, ka Sīriusa B jeb Po orbitālais cikls ir precīzi

49,1 gads, līdz ar to piecdesmit gadu neolīta laikmeta ciltij nebija slikts minējums. Hirklāt dogonu ciltszināšanas par kosmosu ar to nebeidzas. Piemēram, viņi apgalvo, ka Jupiteram ir četri pavadoņi, betSaturnam ir gredzeni. Taču, tāpat kā Sīriusu B, ari Jupitera pavadoņus un Saturna gredzenus naviespējams saskatīt ar neapbruņotu aci — tam ir nepieciešams teleskops, turklāt pietiekami labs. Tātad, vaikāds no jums var izskaidrot, kā dogonu cilts to visu varēja zināt?"

Pārpildītajā telpā iestājās klusums. Ketrina bija pārliecināta, ka kādu dienu radīsies racionāls,zinātnisks izskaidrojums, kas palīdzēs atrisināt dogonu cilts noslēpumainās zināšanas par Sīriusu. Galugalā bija neiedomājami, ka primitīvās pagātnes dzīlēs cilvēcei bija pieejamas attīstītas tehnoloģijas, laisaskatītu mazāko zvaigzni. Taču pagaidām tā bija viņas iecienītākā kosmiskā mistērija, un tā allaž panācavēlamo efektu. Izbrīnā pavērtām mutēm, plaši ieplestām acīm, studenti priekšējās rindās lūkojās uzauditorijas aizmuguri, lai redzētu, vai kādam nav radusies ideja. Visi klusēja.

Tajā pašā mirklī gluži kā uz burvja mājienu atvērās durvis auditorijas tālākajā galā. Visi atskatījās.Tas bija viens no caurlaižu telpas šveicariem. Viņš izskatījās nedaudz sasprindzis un nervozi

noklepojās, pirms samulsis pacēla roku.Ketrina vērās pāri auditorijai."Lūdzu uz brīdi mani atvainot."Nervozi ar roku taisnodama svārkus, viņa ātri atstāja katedru un mazliet bikli devās pretī šveicaram.

Viņš steidzās Ketrinai pretī, un viņi satikās pusceļā."Atvainojiet par traucējumu, kundze. Jūs steidzami grib redzēt direktors.""Kā! Vai tas nevar pagaidīt vēl pusstundu?""Viņš teica, ka nevar, kundze. Viņš teica, ka esot ļoti sliktas ziņas."Ketrinas sirds iepukstējās straujāk. Pievērsusies plašajai telpai, viņa vēlreiz uzrunāja klausītājus:

"Lūdzu, atvainojiet. Diemžēl ir noticis kas nopietns, un mani steidzami izsauc. Man ļoti žēl, ka tā.Es tiešām ceru, ka šī mistērija — un ticiet man, tā tiešām ir mistērija — nākamo nedēļu laikā jums

kalpos par iedvesmas avotu. Esmu pārliecināta, ka brīvdienās ik mirkli jūs lasīsiet obligāto literatūrunākamajam trimestrim, bet, ja jums ir brīvs laiks, mēģiniet atrisināt dogonu cilts Sīriusa āķīgo mīklu. Laijums veicas! Ja jums izdosies, vasaras trimestris jums būs brīvs."

2 Visu Dvēseļu koledžas direktora apartamentu istabas sienas klāja ozolkoka paneļi, un pa tās logiem

bija redzams brīnišķīgs dārzs ar puķu rindām gar celiņiem un nevainojamu, gadsimtiem senu, apsūnojušumauriņu. Sešdesmit piecus gadus vecais direktors bija istens universitātes veterāns. Viņš bija enerģisks,sirms virs ar lielu degunu un kuplām uzacīm. Visa viņa izturēšanās acumirklī izraisīja cieņu. Viņa pārziņāatradās koledžas ikdienas vadība, turklāt viņš bija ari ievērojams filosofs un loģiķis.

Taču šodien viņš bija ieticis nelāgā situācijā, jo vajadzēja kļūt par sliktu ziņu vēstnesi. Temzasielejas policijas virsnieks tikko bija informējis, ka profesors Kents, lielisks kolēģis un labs draugs,atrasts miris kalna nogāzē Maču Pikču, Peru. Nāves iemesls bijusi sirdslēkme; tomēr šķiet, ka sirdslēkmiizraisījis pašnāvības mēģinājums. Virsnieks ieteica pagaidām labāk atturēties no detalizēta izklāsta, joizmeklēšana ir tikko sākusies. Sadarbības dienesta virsnieks Limā bija sazinājies ar Peru policiju.

Direktors sakumpis sēdēja pie lielā, vecā ozolkoka galda, atbalstījis galvu kreisajā rokā un lēnāmmasēdams uzacis. Smagi nopūzdamies, viņš aptvēra, ka pirmo reizi mūžā viņam nav ne mazākāpriekšstata, kā tikt galā ar notikušo.

Ko lai es saku Ketrinai? Profesors viņai bija kā otrs tēvs.Tajā pašā mirklī pie durvīm klauvēja."Ienāciet."Ketrina izskatijās tikpat starojoša kā parasti, un, redzot viņas možo izturēšanos, direktoru atkal

pārņēma nožēla — kāpēc tieši viņam jāpavēsta briesmīgā ziņa? Bet viņas sejā jau atspoguļojās bažas."Direktora kungs, lūdzu, sakiet, kas ir noticis?""Mīļais bērns, man ar dziļām skumjām ir jāpavēsta, ka profesors Kents ir miris."Ketrina iekrita tuvākajā krēslā, viņas seja kļuva pelnu pelēka. Tad viņa saņēmās."Kā? Kad?""Acīmredzot viņš nomira aizpagājušajā naktī Peru, Maču Pikču… Netālu no inku celtņu drupām. Pie

manis ieradās no policijas — viņi tikko aizgāja. Es nekavējoties sūtīju pēc jums."Ketrinas acis bija blāvas — kā cilvēkam, kurš atrodas dziļā šokā."Es tam neticu! Kas īsti notika? Tai jābūt kļūdai. Profesors man teica, ka plāno braukt uz Meksiku,

viņam bija jāatgriežas vakar vēlu vakarā."Direktors izmisīgi centās būt diplomātisks."Mums vēl nekas droši nav zināms. Tomēr Peru policija konstatējusi pašnāvības mēģinājumu."Acumirklī Ketrinas sejā šoks vērtās neticībā. Viņa krēslā izslējās pavisam taisni."Nē! Tas nevar būt. Nemūžam — tā ir briesmīga kļūda."Direktors piecēlās un apgāja ap galdu. Nezinādams, ko iesākt, viņš ielēja glāzē ūdeni un pasniedza

to Ketrinai."Mana dārgā, man ir ļoti žēl. Tagad viss ir policijas rokās. Manuprāt, jums derētu atpūsties."Ketrina purināja galvu. Viņa palūkojās uz direktoru."Profesoram Kentam neviena nebija. Viņa vienīgā māsa nomira pirms trim gadiem. Nav neviena,

kam paziņot, nav neviena, kurš organizētu bēres. Tas viss ir tik traģiski… Bet es gribu uzzināt vairāk.Ir jābūt kādai kļūdai, to es varu teikt droši. Tas ir neiespējami, ka profesors izdarījis pašnāvību…

Es pati gribu runāt ar policiju."Direktors viņai laipni uzsmaidīja."Dārgā Ketrin, es jūs pilnībā saprotu. Tomēr sagaidīsim pilnu ziņojumu no Peru. Esmu pārliecināts,

ka britu policijas sadarbības dienests Limā visu kontrolē. Ja vēlaties, tiklīdz tiks atsūtīts ziņojums, esaiziešu kopā ar jums uz policijas iecirkni. Neko daudz jūsu labā es nevaru darīt, man pēcpusdienā vēl irparedzētas vairākas tikšanās, un, lai kā arī gribētu, es tās nevaru atcelt."

Ketrinas sejā parādījās apņēmības pilna izteiksme."Protams, es saprotu. Paldies, ka uzreiz man pateicāt. Tas bija pareizi. Man jāpārliecinās, vai viss ir

kārtībā. Viņš bija mans tuvākais draugs šajā valstī, un jūs to zināt. Man jāiet mājās un jāapdomā, kārīkoties tālāk."

"Protams, mana dārgā. Šī ir briesmīga diena. Pavisam šausmīga… Profesors Kents bija labszinātnieks un, kas ir vēl svarīgāk, ārkārtīgi labs cilvēks. Man tik ļoti žēl."

Ketrina piecēlās, paņēma somu un devās uz durvīm. Tikko viņa pieskārās rokturim, direktors atkalierunājās.

"Vēl viena lieta…"Viņa palūkojās uz direktoru. Šķita, ka viņa balss tonis skan citādi… bet varbūt viņa vienkārši ir

satraukta."Vai profesors jums ko teica, kad tikāties pēdējo reizi? Varbūt viņš jums kaut ko iedeva?"Ketrinas zemapziņas dzīlēs atskanēja trauksmes zvans."Atvainojiet, es nesapratu."Vecais vīrs nenovērsa no viņas skatienu."Es domāju, varbūt bija kas tāds, pie kā viņš strādāja vai par ko viņš jums stāstīja, bet varbūt pat

kaut ko iedeva? Es to varētu nodot policijai… Varbūt tas palīdzētu."Saglabādama savaldību, viņa atbildēja direktora stingrajam skatienam ar tādu pašu."Nē, man nekas nenāk prātā… Pēdējo reizi viņu redzēju pirms kādām desmit dienām, mēs dzērām

tēju viņa lauku mājā Kotsvoldā. Nebija nekādu dāvanu. Un es varu galvot, ka viņš bija tikpat lieliskānoskaņojumā kā parasti."

Atverot durvis un izejot hallē, viņa aiz muguras dzirdēja atskanam direktora sauso balsi: "Kādasšausmas, kādas šausmas…"

Ketrina stingri aizvēra durvis. Viņas sirds dauzījās. Uzmetusi skatienu gaitenim un pārliecinājusies,ka tuvumā neviena nav, viņa atvēra somu. Vēstule no Peru joprojām atradās turpat.

3 Ketrina devās taisni uz profesora Kenta telpām. Viņai bija pašai sava atslēga, jo, kad profesors bija

izbraucis, viņa bieži vien izmantoja studiju un plašo bibliotēku. īstenībā pat tad, kad profesors bija valsti,viņš galvenokārt strādāja mājās — savā Oksfordširas savrupmājā, kas bija ideāla vieta pētnieciskajamdarbam. Tā bija tipiska, burvīga Kotsvoldas ēka ar krāšņu dārzu, kuru ietvēra akmens mūris un lēzeni,pauguraini lauki. Ketrina tur bija aizvadījusi tik daudz laimīgu stundu, bet tagad viņa iztēlojās, ka šī mājapaliks tukša un profesors tajā nekad vairs neatgriezīsies.

Viņa devās pāri četrstūrainajam pagalmam uz viduslaiku galeriju, kuras galā atradās kāpnes uzprofesora apartamentiem. Ejot apkārt zālājam, viņu pārņēma atmiņas, un traģiskā ziņa šķita neizturamismaga…

"Kā varu jums palīdzēt, dārga?"Tā bija koledžas šveicara balss. Ketrina sajuta viņa roku uz sava augšdelma, un, it kā piepeši nākusi

pie samaņas, aptvēra, ka, asarām ritot pār vaigiem, bija stāvējusi pagalma vidū."Atvainojiet, Fred, esmu tikai mazliet apmulsusi." Viņa centās pasmaidīt un pēc iespējas

neuzkritošāk noslaucīt asaras."Vai varu jums kaut ko piedāvāt?""Nē, atvainojiet, tūlīt viss būs kārtībā… Es tikai aiziešu uz profesora Kenta apartamentiem un

mazliet uzkavēšos tur."Pēc brīža viņa jau bija ienākusi profesora grāmatu pārpilnajās telpās. Neziņā par tālāko viņa

apsēdās iemīļotajā krēslā pie kamina un mēģināja aptvert notikušo. Te nu viņa bija — profesora mājīgāsstudijas mierā un klusumā Oksfordā, bet tūkstošiem jūdžu tālāk kalna nogāzē viņš bija miris briesmīgānāvē. Tā nevarēja būt pašnāvība… Par ko viņi runāja? Tas viss bija pārāk šausmīgi, lai par to spētudomāt… Tas bija bezjēdzīgi. Viņas galvā neprātīgā ātrumā joņoja domas, un viņa centās atcerēties, vaipēdējā tikšanās reizē viņš bija kaut ko teicis vai devis mājienu par to, kas nodarbināja viņa prātu.

Taču viņa neko nespēja atcerēties. Tikai pirms divām nedēļām viņa bija apciemojusi profesorulauku mājā. Viņš kā allaž bija laipns un daiļrunīgs. Viņi bija runājuši par koledžas lietām, un viņš Ketrinaibija parādijis retu orhideju, kuru viņam atsūtījis kāds draugs. Viņš bija novietojis puķi uz virtuves logacerībā, ka tā ziedēs un augs. Profesors bija teicis, ka gaidīs viņu nākamo tikšanos, kad būs atgriezies noceļojuma, un ka vēlas viņu iepazīstināt ar kādu senu draugu, kuru interesē viņas pētījumu sfēra. Tad viņiatvadījās.

Ketrina paņēma klēpī somu, izvilka aploksni un rūpīgi to apskatīja. Jā, tas noteikti bija profesorarokraksts. Kāpēc viņa par to nepastāstīja direktoram? Kas viņu apturēja?

Viņa nervozi to atplēsa. Iekšā atradās plastikāta mape ar karšu žūksni. Karšu virspusē bijapiesprausts balta papīra gabaliņš apmēram pastkartes lielumā. Uz tā kaut kas bija rakstīts.

Drudžainām kustībām Ketrina iebāza roku plastmasas vāciņā, izvilka papīru un apgrieza to araprakstīto pusi uz augšu. Tas, ko viņa izlasīja, lika sastingt asinim.

Gadījumā, ja es neatgriežos.Eurēka40 10 4 400 30 9 30 70 100 5 200 30 10 40 1 80 5 100 400 40 10 50 10 200 300 100 8 70 9 1 50

300 10 20 800 10 300 10 200 0051172543672Kas notiek? Ko gan tas viss nozīmē?Ketrina aši piegāja pie rakstāmgalda. Pabīdijusi malā visus profesora dokumentus, viņa novietoja uz

galda karšu kolekciju. To bija septiņas. Mans laimīgais skaitlis, viņa skumji nodomāja. Izklājusi visaskartes, viņa sāka tās rūpīgi pētīt. THs kartes bija zīmētas ar datora palīdzību — tādas ir redzamas jebkurāatlantā. Pārējās četras acīmredzot bija senāku dokumentu kopijas. Oriģināli bija ļoti senas kartes,

iespējams, raditas vēl pirms viduslaikiem, un tās attēloja dažādas zemeslodes vietas.Viņa nespēja uzreiz atpazīt kartēs redzamās vietas, taču tās neapšaubāmi bija īstas kartes, nevis tikai

mākslas darbi: tajās bija attēlotas piekrastes, upju sistēmas, kalnu robežas un salas. Oriģinālu kvalitātebija slikta; arī kopijas nebija labākas.

Pārlasot zīmīti un neizpratnē lūkojoties noslēpumainajās kartēs, Ketrinu sāka pārņemt pilnīga panika.Ko gan šīs kartes attēlo? Un ko nozīmē profesora zīmīte?

4 Džeimss Rezerfords palūkojās pulkstenī klēpjdatora ekrāna stūrī — 12:55. Viņš steidzīgi iemeta

somā grāmatas, kuras atradās uz rakstāmgalda, un izslēdza datoru. Džeimsam Rezerfordam nekavējotiesvajadzēja atstāt bibliotēku, jo viņš bija norunājis tikšanos ar profesoru Kentu, vienu no universitātesspožākajiem prātiem, un neparko nevēlējās nokavēt.

Rezerfords pirmo reizi sastapa profesoru Kentu tikai pirms divām nedēļām. Profesors bija uzaicinātspusdienās pie kāda no Rezerforda kolēģiem. Nejaušības pēc Rezerfords apsēdās blakus, un viņinekavējoties sāka aizraujošu sarunu, jo profesoru ļoti interesēja senās mitoloģijas. Viņš bija pat neparastiieinteresēts, ņemot vērā, ka mitoloģijai nebija nekā kopīga ar profesora pētījumu lauku — vismazRezerfords tā uzskatīja —, taču profesora plašās zināšanas viņu pārsteidza. Veselas trīs stundas viņinerunāja ne par ko citu.

Džeimss Rezerfords bija viens no universitātes labākajiem ekspertiem pasaules mitoloģijā. Lai ganvisiem universitātē bija zināms, ka vecais profesors ir vispusīgi izglītots, viņš bija slavens ar pētījumiemekoloģijā. Taču ekoloģija šķita esam ļoti tālu no seno tekstu un divainu, pasakainu mītu un leģendupasaules, kuru pētīja Rezerfords. Un tieši tas viņu mulsināja.

*Divas dienas pēc šim pusdienām profesors Kents pēkšņi bija sazinājies ar viņu, lai norunātu

tikšanos. Rezerfords tikko bija atgriezies savā plašajā dzivokli Oksfordas ziemeļos, pilsētas pašāakadēmiskākajā daļā, pēc ilga skrējiena universitātes parkā. Ienācis dzīvokli, viņš atklāja, ka Anna, viņaapkopēja, ar putekļu sūcēju tīra grīdu.

Džeimss pārguris iekrita krēslā. Savos trīsdesmit astoņos gados viņš bija slaids un labā formā,viņam bija biezi, tumši mati. Viņš rūpīgi sekoja tam, ko ēda un dzēra, un viņam bija teikuši, ka viņšizskatās jaunāks par saviem gadiem. Tomēr desmit jūdžu skrējiens bija desmit jūdžu skrējiens.

"Pie jums bija atnācis apmeklētājs."Rezerfords pacēla galvu."Diemžēl tā nebija jauna dāma."Anna uzskatīja, ka Džeimsam būtu jāprecas un jānovij ģimenes ligzdiņa, nevis jātērē laiks, viņas

vārdiem sakot, šķirstot vecas grāmatas."Ak tā, bet es nezaudēšu cerības… Kas tad bija apmeklētājs, ja tā nebija mana sapņu sieviete?""Tas bija profesors Kents no Visu Dvēseļu koledžas."Anna paņēma aploksni no virtuves galda un pasniedza to Rezerfordam."Viņš atstāja jums vēstuli."Pielēcis kājās, Džeimss paņēma no Annas aploksni un izgāja uz plašā balkona, no kura pavērās skats

uz koledžas sporta laukumiem un pakalnu mugurām. Hir vienatnē viņš sāka lasīt.Dārgais doktor Rezerford!Man ļoti patika mūsu saruna aizvakardienas pusdienās. Riskējot pārbaudīt Jūsu pacietību, es labprāt

turpinātu mūsudiskusiju par senajām mitoloģijām.Manuprāt, esmu izdarījis ievērojamu atklājumu. Uzskatu,ka esmu atradis kādu visās pasaules mitoloģijās un reliģijāsapslēptu, baisu pagātnes vēstijumu. Šis vēstījums, kuru man ir izdevies atšifrēt, ir sen zudušu

civilizāciju brīdinājums mums, lai mēs varētu izvairities no kataklizmas, kas iznicināja viņus.Visas cilvēces izdzīvošanai ir ārkārtīgi būtiski, lai mēs šo vēstījumu darītu zināmu, pretējā gadījumā

tā pati kataklizma skars ari mūsu planētu. Senie iedzīvotāji zināja, ka cilvēce atkal atjaunosies no drupāmun ka pienāks diena, kad vēstījuma saturs tiks saprasts. Tomēr pastāv spēki, kuru interesēs ir noklusēt šo

vēstijumu, un es uzskatu, ka esmu atklājis, kāpēc.Tas būtu ļoti laipni no Jūsu puses, ja Jūs kādu dienu aiznākamajā nedēļā atnāktu pie manis uz kafiju

koledžas dzīvoklī. Kā būtu, piemēram, trešdien pulksten vienos? Ja vien ■ Jūs neieteiksiet citu laiku, es arnepacietību gaidīšu Jūsu apmeklējumu.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiemprofesors KentsRezerfords nespēja ticēt savām acīm. Profesora Kenta apgalvojums bija satriecošs. Akadēmiķis —

patiešām zinātnieks! — un piesardzīgs cilvēks apgalvo, ka ir atklājis pierādījumus, kas ne tikai apgāžpastāvošos uzskatus par cilvēces attīstības vēsturi, bet arī pierāda, ka cilvēce atrodas nāvīgās briesmās.

Tas viss izklausījās ārkārtīgi ērmigi, taču gadu gaitā Rezerfords bija iemācījies būt atvērts. Pardzīves vadmotīvu viņš bija izvēlējies Karaliskās biedrības moto: Nullius in verba — netici vārdiem.

5 Ketrina jutās satriekta. Ko tagad iesākt? Viņa pārlaida skatienu profesora studijai, pazīstamajiem

grāmatplauktiem un mēbelēm, un acīs sariesās asaras. It viss atgādināja par to, ka viņa vairs nekadneredzēs savu veco draugu.

Viņa atcerējās pirmo profesora apciemojumu viņa lauku mājās — tas notika pirms daudziem gadiem.Viņa studēja Jēlā un bija Rodas stipendiāte, un profesors, būdams viņas vecāku tuvs draugs, piedāvājāsviņu Anglijā pieskatīt. Jau tolaik viņš lepojās ar savu balto bārdu.

"Ak, mans zinātnieka vientuļnieka dzīvesveids nederēs daudziem," viņš smiedamies bija teicis. Viņipastaigājās dārzā, kur ziedēja daudz puķu un auga zemi krūmi un kura centrā bija ierīkots mazs dīķis, unpēc tam devās pāri saules pielietajiem laukiem uz vienu no abiem plašajiem mežiem, kuri robežojās arprofesora īpašumu. Skatienam pavērās maigā Anglijas ainava, un Ketrina lieliski saprata, kāpēc tā tik ļotiiedvesmo profesoru Kentu.

"Protams, man nav vajadzīgi trīsdesmit pieci akri. Es neesmu nekāds sīkmuižniecibas pārstāvis. Esnopirku tik daudz zemes, atceroties iepriekšējā ciematā piedzīvoto postu. Hir aizvadītajos desmit gadoses pieredzēju, kā tas tiek iznīcināts tik aptveroši, it kā tam pāri būtu brāzies Čingishans. Likvidējot pastanodaļu un krogu, tika izrauta arī ciemata sirds, taču tad slēdza arī ciemata skolu un skaistā lauku apkaimenokļuva darījumu pasaules vareno nagos. Kad tikko tur biju ieradies, pļavas un lauki vasarā bijagrāfistes lepnums, līdzās labībai tajos ziedēja koši sarkanas magones un spilgti zilas rudzupuķes. Vasarasdiena zem kobaltzilajām debesīm — nav iespējams brīnišķīgāks un skaistāks skats šaipus Jupiteram! Tačupļavas ar savvaļas puķēm jau sen ir pazudušas, bet to vietā plešas kopti mauriņi un bezdvēseliski biznesacentri."

Profesoram piemīt elēģisks izteiksmes veids, Ketrina nodomāja. Viņš runāja par senu saikni, kasneatraujami saistīja cilvēkus ar zemi un gadalaikiem, un par nežēlīgo šīs saiknes zaudējumu. Daži kolēģipar to smējās. Kad viņš savaldzināja zaļo kustības sekotājus, kuri ar divriteņiem bija sabraukušiOksfordā, lai viņu satiktu, viens no pasniedzējiem nosauca profesoru Kentu par koledžas guru un smējāspar to pie sapulču galda. Taču Ketrinas acīs profesors allaž bija ļoti mierīgs un laipns cilvēks.

Viņi aizgāja līdz upei un apsēdās krastā, klausīdamies ūdens liegajā burbuļošanā. Viņa atcerējās, kāprofesors novilka kurpes. Viņai tas bija šķitis gandrīz komiski — redzēt, kā cienījamais pētnieks ūdenīkustina kāju pirkstus.

"It visur pasaulē paveras līdzīgs skats: mežus izcērt, purvus nosusina. Piesārņojums ir endēmisks.Katru dienu izzūd sugas, mainās Zemes magnētiskais lauks, un neviens nezina, kādas sekas tas izraisīs.Ozona slānis, kas pasargā visu dzīvo no Saules ultravioletajiem stariem, ātri samazinās, bet gaisā, koelpojam, samazinās skābekļa daudzums, toties ir arvien vairāk oglekļa dioksīda — ģifts, kura mūs indē unsasilda planētu. Kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka esam uzticīgi ekonomiskā progresa idejai, bet mūsusociālās iestādes ir pilnīgi nespējīgas atzīt problēmu un to apturēt. Tam visam vajag pārāk daudz iztēlesun uzupurēšanās. Kāpēc tu nepamēģini ūdeni, manu mīļo meitiņ? Tas ir brīnišķīgs."

Un Ketrina smaidot novilka kurpes un zeķes un iegremdēja kailās pēdas upē. Viņam bija taisnība —brīnišķīgi bija just uz ādas ūdeni. Un viņa teica, ka, protams, viešņai no Amerikas ir svarīgi iepazīties arvietējām paražām.

"Katrā ziņā! Hi redzēsi, ka tām ir dzija jēga. Tik skaista, karsta diena Lielbritānijā — tev tā ir pilnāmērā jāizmanto!" teica profesors.

"Tomēr, atgriežoties pie iepriekš teiktā," viņš turpināja daudz nosvērtāk, "ir jāsaprot, ka mūsuindustriālā sabiedrība ar tās aizvien spēcīgākajām iestādēm un aizraušanos ar izaugsmi un tehnoloģijāmarvien mazāk saprot to, uz ko īstenībā mums būtu jātiecas. Mums ir jāatmostas un jāapzinās, ka tiešisabiedrības struktūra pieļauj, ka parādās šī milzīgās varas aglomerācijas, kuras sāk dzīvot neatkarīgu

dzivi, un šī dzīve pārsniedz tās sastāvdaļu iespējas. Mūsu mērķim tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā,būtu jākoncentrējas uz to, lai izkliedētu šos spēkus un neļautu attistities lielajiem iznīcinošajiemprocesiem. Pretējā gadījumā tie mūs visus ieraus sevī un iznicinās. Tomēr es neesmu optimists; varaipiemīt prāts, un tā zina, kā atmodināt cilvēku dabas ļaunākās iezimes."

Ketrina sēdēja, iegremdējusi pēdas vēsajā ūdenī, vērās pāri laukiem un lieliski saprata, ko profesorsgrib pateikt.

"Bet es tevi garlaikoju," ierunājās profesors, "turklāt mums derētu tev sarūpēt tēju. Tas ir briesmīgi— uzaicināt ciemos jaunu studenti un tad bezgaligi runāt, nemaz nepiedāvājot atspirdzinājumu!"

Viņi basām kājām gāja pa garo pļavas zāli un pārradās dārzā smaidīgi un bezrūpīgi."Tas tiešām nav tas, ko biju gaidījusi, uzzinot, ka esmu uzņemta Oksfordā. Paldies jums, profesor!"Ketrina no laimīgajām atmiņām attapās šausminošajā īstenībā: kāds skaļi klauvēja pie studijas

durvim…

6 Panikas pārņemta, Ketrina iebāza somā zimiti un, savākusi kartes kaudzē, pabāza tās zem papiriem.

Tad, ievilkusi dziļu elpu, viņa devās atvērt durvis. Gaitenī pacietīgi gaidija gara auguma, tumšmatains,izskatīgs jauns virietis. Viņš Ketrinai uzsmaidīja un pastiepa roku. Viņa balss skanēja silti un iedrošinoši:"Sveiki, esmu doktors Džeimss Rezerfords — mēs reiz tikāmies direktora pieņemšanā. Esmu klasiskāsfiloloģijas speciālists Brezenousas koledžā."

Ketrina bija apjukusi. Viņa atcerējās seju, galu galā universitātē nebija daudz jaunu, satriecošupasniedzēju, tomēr viņa joprojām bija šokā un nebija gatava draudzīgai sarunai. Nezinādama, ko iesākt,viņa plaši atvēra durvis, un Rezerfords ienāca istabā. Viņš izskatījās norūpējies, un, pirms Ketrina paguvakaut ko pateikt, viņš atkal ierunājās: "Šveicars man tikko pavēstīja par notikušo. Man ļoti žēl. Nespējunoticēt, ka tā ir patiesība."

Acumirklī Ketrinas pašaizsardzība nedaudz mazinājās. Viņa nopūtās un pamāja ar galvu. Uz brīdiviņa aizmirsa par zīmīti un kartēm.

"Jā, tas ir pavisam briesmīgi. Es…"Brīdi viņi atkal klusēja, tad Rezerfords paskaidroja sava apmeklējuma mērķi."Lūdzu, atvainojiet, es negribēju traucēt. Šveicars teica, ka jūs esat šeit, un es tikai vēlējos pajautāt,

vai jums ir zināms kas vairāk par notikušo. Varbūt es kaut kā varu palidzēt?"Ketrina aizgāja pie galda. Viņa bija pamanījusi, ka kartes stūris izlīdis no papīru kaudzes. Viņa

mēģināja nostāties tā, lai aizsegtu to apmeklētāja skatam."Nē, bet paldies. Tas ir briesmīgs šoks, un, lai arī biju viena no profesora tuvākajiem draugiem, man

ir zināms tieši tikpat daudz, cik jums. Tā ir mistērija, es neko nesaprotu."Rezerfords joprojām neveikli stāvēja pie durvīm."Redziet, mums bija norunāta tikšanās, mēs pavisam nesen par to vienojāmies. Es gandrīz nepazinu

profesoru — nu, protams, biju redzējis viņu televīzijā un esmu lasījis viņa grāmatas, bet ticies esmu tikaivienu reizi. Jutos ļoti pagodināts, kad viņš man atsūtīja vēstuli, kurā piedāvāja tikties, un teica, ka vēlotiesdzirdēt manu profesionālo vērtējumu kādā jautājumā… Es izsaku līdzjūtību. Un tagad es laikam iešu. Tasir tik dīvaini, viņš šķita tik laimīgs."

Viņš pagriezās, lai ietu. Taču Ketrina domāja, iespējams, Džeimss Rezerfords varētu palīdzēt.Varbūt viņš varētu atpazīt senās kartes. Galu galā viņš ir vadošais klasiskās filoloģijas speciālists.

Ketrinas prāts, alkdams atrisināt šo noslēpumu, pieķērās šai iespējai. Bija vērts riskēt. Ko gan viņavarētu zaudēt?

"Redziet, iespējams, jūs varat man palīdzēt.""Protams, es mēģināšu — ko varu darit? Vai jūs gribētu, lai sazinos ar viņa draugiem fakultātē un

paziņoju briesmīgos jaunumus?"Brīdi viņa vilcinājās. Vai viņam var uzticēties? Vai tā ir nejaušība, ka tieši šorīt viņam bija norunāta

tikšanās ar profesoru, vai arī šeit ir kaut kas daudz nopietnāks?Pirms parādit viņam kartes un zīmīti, Ketrina gribēja noskaidrot, kāpēc profesors bija vēlējies viņu

satikt."Vai jums nebūtu nekas pretī pastāstīt, ko tieši profesors gribēja ar jums apspriest?"Uzdodot šo jautājumu, Ketrina vēroja apmeklētāja seju, cenšoties saskatīt kaut ko, kas spētu vairāk

pastāstīt par šo cilvēku. Rezerfords paraustīja plecus."Nē, protams. Es jums parādīšu viņa atstāto vēstuli."Iebāzis roku žaketes iekškabatā, Rezerfords izvilka vēstuli un iedeva to Ketrinai. Viņa ātri izlasīja un

drūmi sarauca pieri."Profesora apgalvojumi ir pārāk drosmīgi. Vai jums ir zināms kas vairāk? Vai kādā no iepriekšējām

sarunām jūs pieminējāt šis idejas?"Rezerfords centās atcerēties."Pirmkārt, mēs ar viņu esam runājuši tikai vienreiz. Taču vienmēr esmu viņu apbrīnojis. Es ticu viņa

teiktajam, ka mūsu pašu darbi novedīs mūs pie iznīcības… Bet viņš mani nepazina — vienkārši sagadījās,ka Baliolas koledžas pusdienās mēs sēdējām pie viena galda. Tiklīdz viņš uzzināja, ka mani galvenokārtinteresē klasiskā mitoloģija, mēs norunājām visu atlikušo maltītes laiku. Precīzāk, viņš uzdeva jautājumus,bet es mēģināju uz tiem atbildēt."

"Kas tie bija par jautājumiem?""Nu, viņu visvairāk interesēja stāsti par senajām kataklizmām. Skaidrs, ka viņš uzskatīja, ka šie mīti

kaut kādā veidā ir saistīti ar viņa darbu. Piemēram, Vfecās Derības stāsts par grēku plūdiem. Viņšuzskatīja, ka šie plūdi bija īsta, senos laikos notikusi ekoloģiska katastrofa."

"Kā jūs to domājat? Vai pasaulē ir vēl citi mīti, kuri stāsta par plūdiem un kuri apstiprina viņateoriju?"

"Neapšaubāmi." Rezerfords atļāvās iesmieties. "To ir vairāk par septiņiem simtiem."'Tik daudz! Tātad stāsts par Noasu nav unikāls?""Tā ir izplatīta kļūda. Jūs varat aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē un atrast tādu pašu stāstu.""Jebkur?"Rezerfords, pateicīgs par iespēju būt noderīgam, sāka aizrautīgi stāstīt: "Jā. Piemēram, Ķīna. Viņiem

ir mīts par plūdiem, un tas ir gandrīz identisks mūsu bibliskajam mītam. Ķiniešu mīts vēsta par to, kācilvēki kļuva augstprātīgi un neievēroja dievus un kā dievi atriebās, apgriežot visu pasauli ar kājām gaisāun kratot to kā rotaļlietu, līdz zvaigznes, planētas un Zeme tika mētātas debesīs. Sākās lietus, un visu zeminosedza ūdens."

Ketrinas acis izbrinā iepletās, bet, pirms viņa paguva Rezerfordam pajautāt sīkākas detaļas, viņš jaustāstīja tālāk.

"TUvāk mums, Eiropā, grieķiem bija mīts par lielajiem plūdiem — viņiem pat bija pašiem savsNoass — viņu sauca Deikalions. Tas pats attiecas ari uz ķeltiem un vikingiem… un indiešiem. Lūk, viņuversija. Stāsta galvenais varonis Manu peļķē pie savas mājas ierauga mazu zivtiņu. Zivs patiesībā irdievs Višnu, kurš lūdz Manu viņu aizsargāt no pasaules briesmām un apsola, ka Manu tiks bagātīgiatlīdzināts. Manu viņu savāc un ieliek lielākā peļķē, taču nākamajā dienā zivs ir izaugusi tik liela, kaManu tā ir jāpārceļ uz ezeru. Drīz vien zivs pāraug arī ezeru. Galu galā Manu ir spiests ielaist zivi jūrā.Par pateicību Višnu brīdina Manu par draudošajiem plūdiem un liek viņam uzbūvēt stipru laivu, savāktpasaules augu sēklas, kā arī pa pārim no visiem dzīvniekiem un tad kāpt laivā. Kad sākas plūdi, Manu irdrošibā, bet Višnu aizved laivu pāri okeāniem un noliek to kalnā ziemeļos. Manu, Deikalions, Noass —man jāteic, ka tas ir viens un tas pats cilvēks jeb mītiskais tēls. Vāi vēlaties vēl kādu piemēru?"

Ketrina viņam iedrošinoši uzsmaidija. Dzirdētais bija atstājis iespaidu.Rezerfords atkal ierunājās, bet šoreiz viņa balss skanēja domīgi: "Manuprāt, profesors Kents ne tikai

ticēja, ka visu šo mitu pamatā ir patiesi notikumi, bet arī uzskatīja, ka ar to palīdzību tiek nodots slepensvēstījums — viens un tas pats slepens vēstījums — un ka mūsu senči aizlaikos bija centušies brīdināt mūspar draudošām briesmām."

"Tad tāpēc savā vēstulē viņš rakstīja, ka esot atšifrējis senu, slepenu vēstījumu.""Jā, es tā pieņemu. Es tiešām ar nepacietību gaidīju, kad varēšu noskaidrot ko vairāk. Bieži vien

zinātnes atklājumus izdara jaunpienācēji, un šim bija jākļūst par visu laiku lielāko atklājumu. Es cerēju,ka profesors varētu kļūt par otru Heinrihu Šlīmanu."

"Kas viņš bija?""Šlimans bija arheologs, kurš 1871. gadā atklāja senās Trojas atrašanās vietu. Arheologs amatieris.

Viņš bija ļoti veiksmīgs uzņēmējs un, sasniedzis piecdesmit gadu vecumu, jau bija nopelnījis veselubagātību. Viņš saprata, ka viņam vairs nekad nevajadzēs strādāt, un atsāka studijas universitātē,

Sorbonnā, Parīzē, iegūstot grādu klasiskajā filoloģijā.Hir viņš studēja "īliadu", kur tiek stāstīts par TVoju. Šlimanam šķita, ka tas nav tikai mīts, bet gan

patiesība un ka Homērs aprakstījis reālu pilsētu un reālu karu, turklāt Ahilejs un Helēna bija reāli cilvēki,nevis tikai dzejnieka iztēles auglis. Lieki piebilst, ka viņam neviens neticēja, un akadēmiskās sabiedrībasizsmiekls viņam lika atstāt pilsētu. Tomēr pēc tris gadu ilgiem meklējumiem Egejas jūras tuvumā viņšatrada Trojas paliekas un pierādīja, ka mācītie vīri bija kļūdījušies.

Es domāju, ka profesors Kents varētu būt vēl viens Šlīmans… Nu, jaunpienācējs konkrētajā pētījumulaukā, kurš izdara satriecošu atklājumu, jo viņu neierobežo iemācītās koncepcijas — kāds, kurš ieklausāsintuīcijas balsī."

Ketrina bija aizdomājusies. Intuīcija viņai teica, ka profesora ezoteriskie pētījumi kaut kādā veidā irsaistīti ar dīvainajām kartēm, un viņa juta, ka Džeimsam Rezerfordam var uzticēties, tomēr viņai vēl bijašaubas. Viņa cieši ieskatījās viņa acīs un dziļi ieelpoja. Viņa bija izlēmusi. Viņa parādīs Rezerfordamkartes, bet par zīmīti pagaidām nestāstīs.

"Es jums gribētu parādīt kaut ko svarīgu. Tas izklausīsies savādi, taču tam ir sakars ar šodiennotikušo. Jūs esat klasiskās filoloģijas speciālists — vai jums ir zināms kaut kas par senajām kartēm?"

Rezerfords apjuka."Hmm, mazliet."Ketrina no papīru apakšas izvilka kartes. Atkal tās izklājusi, viņa vairāk nekā iepriekš bija

pārliecināta, ka tajās ir attēlotas reālās vietas."Es gribētu, lai jūs tās apskatītu un pateiktu, vai jūs tās pazīstat vai ari tās jums kaut ko izsaka. Lai

cik savādi tas izklausītos, tas ir svarīgi. Man tās atsūtīja profesors Kents īsi pirms savas nāves."Rezerfords rūpīgi aplūkoja kartes. Pēc minūtes viņš nopietni paskatījās uz Ketrinu."Baidos, ka nespēšu palīdzēt."Ketrinas sirds apmeta kūleni.Tad viņš pasmaidīja. "Tomēr ir kāds cilvēks, kurš varētu. Doktors fon Dehends, emeritētais

ģeogrāfijas profesors. Esmu apmeklējis dažas viņa lekcijas — viņš ir izcils speciālists."Ketrinas acis iemirdzējās."Protams! Fon Dehends! Kā gan man tas neienāca prātā? Viņš ir tepat, Visu Dvēseļu koledžā."Rezerfords izskatījās pārsteigts."Jūs viņu pazīstat?""Jā, es tikai neiedomājos par viņu — mēs nekad nerunājam par darbu, bet es vienmēr ar viņu pļāpāju

atpūtas telpā."Rezerfords kļuva nopietns. Viņš negribēja, lai ar to arī beigtos tikšanās ar skaisto un intriģējošo

Ketrinu Donovanu. Tas viss šķita tik aizraujoši. Uirklāt tas galīgi nelīdzinājās viņa pētnieciskās dzīvesikdienai.

"Vai jūs vēlētos, lai dodos jums līdzi? Varbūt es varētu kaut kā palīdzēt — lai gan pagaidām nomanis bijis maz labuma."

Ketrina nespēja izšķirties. Kur gan viņa ir iekūlusies? Vienu bridi viņa lasīja trimestra pēdējolekciju, bet jau nākamajā mēģināja aptvert mīļa drauga traģisko zaudējumu un faktu, ka viņš neapšaubāmibijis iesaistīts ļoti dīvainos pētījumos. Un nu viņa pati grasījās sekot viņam nezināmajā…

Viņa paskatijās uz Džeimsu. Viņa bija pateicīga par viņa mie1 rīgo un iedrošinošo klātbūtni, unpietika tikai ar domu, ka viņai vienai pašai nāksies risināt profesora nāves tumšo mīklu, lai uzdzītušermuļus… Taču, juzdamās labi pirmo reizi kopš pameta lekcijas telpu, Ketrina pieņēma lēmumu.

"Jā. Es to ļoti gribētu."

Otrā daļa

.

7 Apvienoto Nāciju mītnes ikoniskā ēka Ņujorkā gluži kā sargs slienas 46. ielas un Pirmās avēnijas

krustojumā, tieši īstriveras krastā, no' kurienes paveras brīnišķīgs skats uz visu Manhetenu. No ēkasaugšējiem stāviem Centrālais parks ir redzams rietumu pusē, austrumos plešas Kvinsa un Bruklina, kā aripaveras tiltu tikls, kurš savieno Manhetenas salu ar tās austrumu līci. Ēka tika projektēta uzreiz pēc Otrāpasaules kara, savukārt trīsdesmit deviņu stāvu celtniecība tika pabeigta 1962. gadā. PasaulslavenāĢenerālās Asamblejas debašu palāta, kuras sastāvā ietilpa viens pārstāvis no ikvienas zemeslodesnācijas, atrodas trešajā stāvā, pašā konstrukcijas sirdi.

Reti kurš zina, ka Apvienoto Nāciju mītnes ēka ne tikai ietiecas debesīs, bet arī sniedzas dziļipazemē. Kopumā vienpadsmit pagrabstāvu, uzbūvēti no dzelzs un betona, ir iegremdēti tieši Manhetenassalas dubļos. Trīs stāvus aizņem autostāvvieta daudzajām diplomātiskā korpusa mašīnām, kuras nemitīgibraukā starp dažādām ārvalstu vēstniecībām un ANO mītni. Vēl vienā stāvā atrodas milzīgas cauruļvaduun gaisa kondicionēšanas sistēmas, piemērotas iespaidīgās ēkas prasībām. Taču zem šiem stāviem, kurosir iekārtotas saimniecības telpas, pastāv vēl dziļāk pazemē iegremdēti stāvi, kas tikuši rūpīgi izbūvēti,tālredzīgi gatavojoties Kubas raķešu krīzei, lai spētu ietilpināt visu Asambleju, ja gadījumā uzbruksŅujorkai. Apakšstāvā atrodas visu augšstāvu būtiskāko iekārtu un labierīcību aizstājēji, kuri var noderētSavienoto Valstu militārajām vai federālajām vajadzībām, un lejā ved atsevišķo liftu šahtas. Pazemesstāvos ir ierīkota plaša ēdnīca, trīs stāvi atvēlēti birojiem, savukārt vienā stāvā ir iekārtotas dzivojamāstelpas. Taču pats svarīgākais ir tas, ka pazemē ir izveidota Ģenerālās Asamblejas debašu palātas precīzakopija, lai to varētu izmantot neparedzētā situācijā vai globālas katastrofas gadījumā.

Šī palāta atrodas septītajā pagrabstāvā, un tā nekad nav uzņēmusi Ģenerālo Asambleju. Tieši pēc2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs īsu brīdi apsvēra domu turppārcelties, taču nosprieda, ka tas visai pasaulei radīs aplamu priekšstatu. Visiem šiem ārkārtas situācijaiparedzētajiem stāviem jābūt pilnīgi tukšiem un aizslēgtiem.

Bija marta trešdiena, pulksten septiņi no rīta pēc Austrumu laika standarta, un pēdējās stundas laikābez atelpas tika izmantoti divi ietilpīgi lifti, kuri veda uz pazemes stāviem. Kopš sešiem rītā gandrīznepārtrauktā limuzīnu un BMW straume apstājās Apvienoto Nāciju ēkas priekšpusē, izlaižot pasažieruspagalmā. Tie visi bija vīrieši, visi ieradušies vieni paši, un viņiem visiem mugurā bija dārgi uzvalki.Vairums bija kaukāziešu izcelsmes, taču šķita, ka te sapulcējušies pārstāvji no visām planētas rasēm.Neskatidamies apkārt, viņi soļoja uz pastiprinātās drošības kordonu, kas bija izvietots pie ēkas galvenāsieejas kopš 11. septembra notikumiem, un pēc ātras dokumentu apskates tika ielaisti pa milzīgām stiklavirpuļdurvīm, kur viņus aprija lauztie saulesstari.

Aiz stikla durvīm bija jāsper pāris soļu cauri marmora iekšpagalmam uz gaiteni, kas ved uz ēkasziemeļaustrumu stūri un liftiem uz pazemes stāviem. Neviens no Apvienoto Nāciju ēkas personāla,apsardzes vai citiem darbiniekiem ne acu nepamirkšķināja uz labi ģērbto atnācēju pusi. ANO ēka gadāuzņem vairāk apmeklētāju nekā jebkura cita publiska iestāde pasaulē, turklāt ikvienam šajā agrajā rītastundā bija atbilstošas caurlaides. Un nebija nekas neparasts manīt labi ģērbtus pusmūža viriešusstaigājam pa varas gaiteņu marmora grīdu.

Visi apmeklētāji lieliski zināja, kurp dodas, un viņiem visiem bija piešķirtas liftu elektroniskāsatslēgas. Līdz pulksten septiņiem piecpadsmit viss septītais pazemes stāvs bija rosības pilns. TīrāĢenerālās asamblejas rezerves telpa uzņēma neplānotu un ārkārtīgi draudīgu tikšanos. Jau pusastoņos norita apmēram trīssimt cilvēku bija sapulcējušies pazemes zālē un iekārtojušies zilo krēslu atzveltnēs.Korporācijas sanāksmei kuru katru brīdi bija jāsākas.

Priekšplānā, aiz priekšsēdētāja galda, kur parasti būtu jāsēž pašam ANO sekretāram, uz galdasakrustojis rokas un lūkodamies pāri zātei, pacietīgi gaidīja dzeltenbāls, tumšmatains gadus sešdesmit

vecs vīrietis.Tas bija sekretārs Millers, un Korporācijas sekretāra amatā viņa pienākumos ietilpa — retajos

gadījumos, kad tas bija nepieciešams, — sasaukt globālās vadošās padomes sapulci. Šodien bija viens nošiem retajiem gadījumiem.

Tieši septiņos un četrdesmit minūtēs viņš atbidīja savu krēslu no galda un piecēlās. Viņš bijaapmēram piecas pēdas septiņas collas garš, un līdzigi pārējiem vīriešiem telpā ari viņš izskatījās pēcveiksmīga Volstritas baņķiera vai ietekmīga advokāta. Viņa izskatu neparastu darīja vienīgi tumšās,smago plakstiņu ieskautās acis, kuras, paslēpušās aiz briļļu biezajām lēcām, urbās telpā.

Sekretārs izskatījās satraukts. Parasti viņš apmainītos laipnībām ar viesiem un sarokotos, taču šodienierastā kārtība bija izjaukta. Viņš izslīdēja no debašu palātas un, mēģinādams koncentrēties, drūmu sejulēnā garā soļoja šurpu turpu gar liftiem.

Tā bija pirmā reize, kad kopš Padomju Savienibas sabrukuma Korporācijas ārkārtīgi slepenāpadome lūdza viņu sasaukt sapulci. Ko gan tas viss nozīmēja? Kas padomei bija sakāms? Un kuru viņiatsūtīs par savu pārstāvi?

Taču, pirms Millers iegrima vēl dziļākās pārdomās, klusumu gaiteni iztraucēja lifta zvans. Bijaieradušies padomes pārstāvji. Atveroties lifta durvim, sekretārs Millers sastinga. TUr, kapenēm lidzigajālifta telpa, viens pats stāvēja senators Kurcs.

Millers tik tikko spēja apslēpt šoku. Senators Kurcs bija ietekmigs un plaši pazīstams politiķis. Viņšbija draugos ar daudziem prezidentam tuvu stāvošajiem un bieži vien parādījās televīzijas sarunu šovos.Reliģiskās kopienas ievērojamais atbalsts nozimēja, ka viņam ir pietiekami stipra aizmugure, kas ļaussasniegt politikas virsotnes. Viņa personīgā interese par drošības un ieroču industriju bija noslēpums, parkuru zināja daudzi, tāpat kā to, ka viņš varētu kļūt par nākamo aizsardzības ministru.

Lai gan Korporācijas rindās varēja saskaitīt ap diviem dučiem atvaļinātu senatoru un kongresmeņuno dažādām pasaules valstīm, nebija vēl pieredzēts, ka padomē darbotos pašreizējās valdības pārstāvis.

Millers bija lielisks piemērs tam, kādi cilvēki veidoja Korporācijas mugurkaulu. Viņš bijafinansists, kas savās aprindās baudīja tādu varu, kādu apskaustu pat Romas imperators. No tēva viņš bijamantojis kontroli pār Grippen AG, privātu Šveices banku, kā arī daudzus un dažādus īpašumus dabasresursu uzņēmumos, un pie viņa algotu darbu strādāja tūkstošiem cilvēku dažādās pasaules vietās. Tomērviņš bija pelēkais kardināls, un šāda tipa cilvēki netiecas atrasties starmešu gaismā.

Viņš bija Korporācijas padevīgs kalps, un viņa uzticība tūkstoškārt tikusi atalgota, tomēr viņšnetiecās iegūt varu padomes līmenī. Viņš pat nezināja, kādā veidā tika ievēlēti padomes locekļi. Viņamari nebija zināms, cik padomes locekļu katrreiz apmeklē sēdes. Tomēr viņš zināja, ka tik ietekmīgampolitiķim kā senators Kurcs ir neparasti tik atklāti iesaistīties padomē. Īstenībā loti daudzi cilvēki —tostarp ari senatora Kurca administrācija un pats ASV prezidents — būtu satriekti, uzzinot parKorporācijas varas patiesajiem mērogiem.

Sperdams soli uz priekšu, sekretārs Millers norija siekalas."Laipni lūdzu, senator. Liels prieks jūs šodien šeit redzēt."Senators iznaca no lifta. Viņš bija sešas pēdas un vienu collu garš un izskatijās tikpat mundrs un

vitāls kā televizora ekrānā. Jaunībā, koledžas laikā, viņš bija veiksmīgs atlēts, un bija redzams, ka viņšjoprojām nodarbojas ar sportu. Savulaik melnie mati pie deniņiem bija sākuši sirmot, taču viņš tik un tānebija zaudējis vīrišķīgo, aristokrātisko pievilcību. Senators pastiepa roku.

"Jūs droši vien esat sekretārs Millers.""Jā, kungs, tieši tā. Laipni lūdzu. Man jāteic, tas tiešām ir liels gods…"Senatora tumšās acis vēroja gaiteni. Viņa slepenā dienesta miesassargi gaidīja pirmajā stāvā.

Izņēmumi nepastāvēja pat ASV senāta pašreizējam loceklim.Sekretārs Millers nervozi ierunājās: "Viss ir sagatavots. Esmu sasaucis Korporācijas vadibas

sapulci, kā to pieprasīja padome."

Likdams laipnības pie malas, senators Kurcs atkal ierunājās metāliskā balsī: "Vai esat pilnīgipārliecināts, ka par mūsu klātbūtni šeit nevienam nav zināms?" Viņš palūkojās apkārt un skarbi turpināja:"Tas ir tik ironiski — izmantot ANO mītni par starta platformu, lai beidzot nāktu pie varas; un šajā brīdībūtu gaužām nepiemēroti sev piesaistīt lieku uzmanibu."

Izskatīdamies mazliet apvainots, sekretārs gluži kā pāžs karalim ar rokas mājienu norādīja ceļu uzgalveno zāli.

"Norises vietas izraudzīšanās nebija nekāds joks. ANO ēka sniedz ideālu aizsegu mūsu uzdevumuveikšanai. Zeme pieder Ņujorkas ostas vadībai, savukārt to kontrolējam mēs. Hirklāt šī būs mūsu pirmāun pēdējā sapulce šajā vietā."

Senators mazliet atslāba un sirsnīgi pasmaidīja."Labi. Lai būtu. Pavisam drīz to visu vairs nevajadzēs…" Ar kreiso roku viņš strauji pamāja. "Mūsu

ārkārtas valdībai jāturpina pastāvēt ārpuslikuma apstākļos vēl dažas dienas. Pirmdienas ritā, pavasaraekvinokcijas lēktā, mēs varēsim izbeigt šo maskuballi." Kurcs ieturēja pauzi, tad strupi, gluži kāgaidīdams, ka sekretārs melos, viņam jautāja: "Un profesors?"

Millera acis tikko manāmi sašaurinājās. Senatora pētošais skatiens lika viņam justies neveikli. Katrsnervs viņa ķermenī vēstīja, ka šī nav tā labākā vieta, kur atrasties. Bet kāpēc tagad, tikai soļa attālumā nofināla uzvaras, senators bija tik ļoti pārņemts ar profesoru un viņa darbu pierādījumu iznicināšanu? Kāduļaunumu gan varētu nodarit vecu karšu žūksnis? Sekretārs Millers pieņēma, ka padomei ir savinoslēpumaini iemesli — viņam visa šī lieta bija miglā tita. Viņš ieskatījās senatoram tieši acīs un,krampjaini norīdams siekalas, pamāja ar galvu.

'Tas ir izdarīts."Senators apmierināti noņurdēja. Tad viņš sarauca uzacis.'Tas ir grūts darbs, sekretār, grūts darbs. Mēs esam karā, un profesors apdraudēja Korporācijas

intereses. Kari ir sarežģīti un juceklīgi, tajos allaž ir kritušie."Senatora lūpu kaktiņos parādījās tikko jaušama smaida atblāzma. Taču tā pazuda tikpat ātri kā

parādījusies, un tās vietā stājās aizdomu grimase. Senatora ciešais skatiens atkal tika pievērstssekretāram. Viņa valoda vairs neskanēja jautri un iedrošinoši, bet gan auksti un aizdomīgi.

"Ļaujiet man jums ko atgādināt, Millera kungs, kaut ko ārkārtīgi svarigu. Nekas pasaulē mūsu kopējolietu neapdraud vairāk kā iniciatīva. Nekas. Tas attiecas arī uz profesoru. Viena no labākajām mūsustruktūras iezīmēm ir tā, ka mēs sniedzam cilvēkiem noteiktu daudzumu laika rezerves, noteiktu daudzumubrīvības. Kāds varbūt apgalvos, ka pārāk daudz brīvības."

Sekretārs stāvēja gluži kā sastindzis."Un tas ir lieliski," Kurcs turpināja. "Taču problēmas sākas tad, kad cilvēki ieņem galvā dažādas

idejas. Tas ir tāpēc, ka viņi nespēj ieraudzīt kopskatu, — to spējam vienīgi mēs. Un man ir žēl tā teikt,taču mēs nevaram atļauties riskēt. Ja tas nozīmē, ka cilvēki ir jāapklusina, tad tāda ir cena, kas mumsjāmaksā. Parādiet man karu, kurā nav kritušo, un es jums parādišu ātru uzvaru… Allaž paturiet prātākopskatu. Korporācijai jāļauj pabeigt tās darbs cilvēces vārdā. Kas nāk par labu Korporācijai, nāk parlabu Amerikai. Dievs ir nodevis pasaules dabas resursus mūsu ricībā, un mums tie jāizmanto, kamēr tonav izdarījis kāds cits."

Abi vīrieši virzījās uz sanāksmju telpu. Senators Kurcs gluži kā treneris, kas sporta laukumā apmācaspēlētājus, uzlika roku uz sekretāra pleca.

"Ja cilvēkiem būtu kaut niecīgākais priekšstats par to, kas viņus gaida pavisam tuvā nākotnē, mūsuvaldība jau šodien zaudētu savu tvērienu. Ņūorleānas posts salīdzinājumā ar to izskatītos pēc panikaslēkmes, un vienā acumirklī visi mūsu pūliņi tiktu palaisti vējā. Es nepārspīlēju. Ielās sāktos nemieri, uncivilizācija pilnībā sabruktu. Sāktos izvarošanas, laupīšana un anarhija. Slepkavības kļūtu ikdienišķaparādība. Mums pašiem jāizvēlas piemērots laiks šim haosam."

Sekretārs piekrītoši murmināja. Viņi tuvojās galvenajai apspriežu zālei. Senators atkal apstājās, it kā

kādas nepatīkamas domas iztraucēts."Bet mēs nedrīkstam atkāpties," viņš sacīja. "Padome prasa, lai jūs novērotu profesora kolēģus.

Tagad galvenais uzdevums ir savākt un iznīcināt pārējās kartes. Ir jānovēro ikviens, kam bijusi kautniecīgākā saskare ar tām. Vai par to ir informēti aģenti un nosūtīti uz profesora koledžu? Es pieņemu, kajūs jau sadedzinājāt to karti, kas Peru nonāca mūsu rokās?"

"Jā, senator, protams — kā jūs likāt."Senators Kurcs sakārtoja kaklasaiti un dziļi ievilka elpu, pirms pēdējo reizi privāti vērsās pie

sekretāra: "Labi. Viss ir kārtībā. Tas, ko Korporācija dara, ir sabiedrības interesēs, taču tam jāpalieknoslēpumā… Tā tas pasaulē ir iekārtots. Un tagad stādiet mani priekšā sapulcei. Ir pienācis laiks pavēstītlabas ziņas. Līdz pavasara ekvinokcijai palikušas tikai sešas dienas, un tad beidzot būs situsi mūsustunda…"

8 Ketrina un Džeimss pievārēja pēdējo kāpņu posmu, kas veda uz divpadsmito stāvu. Ketrina, mazliet

aizelsusies, apmierināti nopūtās: "Fū! Viņš ir brivs…" Kāpņutelpas vienīgās koka durvis bija pusvirus."Un viņš ir gatavs pieņemt apmeklētājus."

Rezerfords sarauca pieri. "Kā jūs to zināt?""Ak, tā ir tāda sena paraža. Visiem dzivokļiem ir divas durvis. Arējās durvis, kuras ir taisītas no

ozolkoka, un iekšējās durvis. Ja jūs aiztaisāt ārējās durvis, tas nozīmē, ka nevēlaties pieņemtapmeklētājus. Iesim!"

Rezerfords apstājās trepju galā, atbalstijies pret margām un palūkojās uz Ketrinu."Kā jums šķiet, vai mums vajadzētu viņam pastāstīt par profesora Kenta nāvi, ja viņš par to vēl nav

dzirdējis?"Ketrina tagad bija noskaņota mērķtiecīgi. Pirmītējo apjukumu bija nomainījusi dzelžaina apņēmība."Nē, nedomāju, ka to vajadzētu darīt… Ja viņš par to nezina, diez vai mums vajadzētu šo tēmu

aizskart. Mēs esam šeit tikai tāpēc, lai uzdotu pāris jautājumu par kartēm." Viņa enerģiski pieklauvēja.Pēc laba brīža smago ozolkoka durvju eņģes iečīkstējās un atvērās, skatienam atklājot mazā

priekštelpā stāvošu īsu, apaļīgu stāvu. Doktoram fon Dehendam bija ap sešdesmit, viņa mati jau bijasākuši sirmot, bet sejā rotājās bāli rudas, kuplas ūsas. Viņam mugurā bija trīsdaļīgs tvida uzvalks skujiņurakstā. Doktors fon Dehends pieliecās uz priekšu un cauri biezajām brillēm lūkojās uz atnācējiem. Gaisāvirmoja svaigu pīpes dūmu smarža. Pēc brīža viņa seja atplauka.

"Ketrina! Kas par brīnišķīgu pārsteigumu! Nāciet iekšā, nāciet iekšā un iedzeriet ar mani tēju! Un kasir atnācis kopā ar jums… varbūt jaunais draugs?"

Ketrina juta, ka nosarkst."Nē, tas ir mans kolēģis no Brezenousas — Džeimss Rezerfords. Džeimss ir klasiskās filoloģijas

speciālists un senās pasaules eksperts."Doktors fon Dehends ieveda viņus savā mājīgajā studijā, lieliski apzinādamies, ka šī nav pieklājības

vizīte. Ketrina šķita neparasti saspringta. Tiklīdz viņi bija apmainījušies ar laipnībām, bija pasūtīta tējaun visi ērti iekārtojušies ādas klubkrēslos ap kamīnu, doktors ķērās vērsim pie ragiem.

"Kas jums ir uz sirds?"Ketrina nervozi palūkojās uz Rezerfordu un ierunājās."Mēs gribējām zināt, vai jūs varētu apskatīt dažas kartes un pateikt, vai tās jums kaut ko izsaka."

Viņa uzmanīgi nolika aploksni uz galda.Fon Dehends aizkūpināja pīpi, apmainīja biezās brilles pret lasāmbrillēm un, no aploksnes izvilcis

dokumentus, rūpīgi tos izklāja uz galda. Viņš juta, ka abu jauno cilvēku nepacietība krietni pārsniedzparastu zinātnisku interesi. Jācer, es spēšu pateikt, kas tās ir par kartēm, viņš domāja, pretējā gadījumāviņi būs loti vīlušies.

Pagriezis galda lampu tieši pret pirmo karti, doktors fon Dehends sāka pētīt uz rakstāmgalda izplātosdokumentus.

"Hmm. Ļoti, ļoti interesanti. Tiešām ļoti interesanti."Pāri brillēm viņš palūkojās uz Ketrinu."Ja atļausiet man vaicāt, kur gan jūs dabūjāt šīs kartes?"Viņa vilcinājās sekundes simtdaļu un paskatījās uz Rezerfordu. Viņš pacēla uzacis, norādīdams, ka

lēmums jāpieņem viņai. "No profesora Kenta.""Ak tā. Kents, redz. Kāpēc gan lai viņu interesētu šīs kartes?" "Nu, varbūt, ja jūs pastāstītu par tām,

mēs to varētu noskaidrot." "Ļoti labi. Bet esiet gatavi — šīs nav parastas kartes. Patiesībā tās varētunosaukt par satraucošākajām kartēm vēsturē."

9 Sekretārs Millers piecēlās un pabungāja pa mikrofonu, kas atradās turpat uz galda. Balsu troksnis

milzīgajā apspriežu zālē lēnām pieklusa. Noklepojies viņš ierunājās: "Kungi, es dodu vārdu senatoramKurcam."

Viņš godbijīgi nolika mikrofonu un apsēdās. Senatoram Kurcam pieceļoties, auditorijā atskanējaapmierināta murdoņa. Paņēmis mikrofonu, viņš sāka runāt: "Paldies, sekretār Miller, un paldies jums,kungi, ka šodien ieradāties. Es joprojām uzskatu, ka pat videokonferenču laikmetā nekas nespēj aizstātīstu tikšanos un sarunu aci pret aci — un varbūt pat kopīgu alus iedzeršanu. Es ceru, ka vēlāk sekretārsmums ļaus īstenot kaut ko no tā visa."

Zālē atskanēja atzinīgi smiekli. Senators Kurcs veltija sekretāram aizbildniecisku smaidu, tadturpināja.

"Daudzi nojums ir mērojuši garu ceļu, lai piedalītos šajā sapulcē, un iesākumā vēlos jums apliecināt,ka jūsu pūliņi, kurus esat ieguldījuši, lai atbrauktu, bija tā vērti. Šodien mēs šķērsosim atgriešanāsrobežu."

Klātesošie uzmanīgi klausījās."Pirmdienas rītā, pulksten astoņos un piecās minūtēs, risināsies notikumi, kuru rezultātā tiks

iznīcināts globālais status quo un mūsu priekšā pavērsies ceļš pretī varai, kurai būs pakļauta visa pasaule.Es runāju par pēdējo izšķirošo triecienu."

Telpu pāršalca nepacietības murdoņa. Sekretārs Millers vēroja pūli — viņi visi jau atradās senatorarokās. Nebija šaubu, ka viņš ir talantīgs runasvīrs. Bez pūlēm varēja iztēloties viņu uzstājamies televīzijā,kur viņš visas pasaules skatītājiem liktu drebēt bailēs, lai pēc mirkļa viņiem sirsnīgi uzsmaidītu.

Sekretārs palūkojās pulkstenī un, klusi piecēlies no krēsla, zagās uz durvju pusi. Neviens tonepamanīja. Ikviens bija pārņemts ar senatora runu, uzmanīgi klausoties plāna atklāšanā. Kad viņštuvojās, drukns apsardzes darbinieks atvēra durvis, pa kurām Millers izgāja gaitenī.

Lai kādas ari būtu viņa domas par profesora slepkavību, viņam netrūka darāmā. Profesora kartesjoprojām nebija atrastas — iespējams, pašlaik kāds kaut kur tās pēta. Bija pienācis laiks aktivizēt aģentusAnglijā.

10 Doktors fon Dehends norādīja uz vienu no kartēm, kas atradās uz galda. Ketrina un Rezerfords

neizpratnē uz to paskatījās. Tā bija tik ļoti nodriskāta, ka sauszemes kontūras, upes un salas tajā iezīmējāspavisam neskaidri.

"Rietumu empīriskās zināšanas ir gluži kā milzigs dambis, kas ir uzcelts no daudziem individuāliemzināšanu ķieģeļiem," skaidroja vecais vīrs. "Laiku pa laikam zinātnieki atrod kādu zināšanu fragmentu, kasvienkārši neietilpst tam atvēlētajā vietā dambī. Piri Reisa karte — šī karte, kas ir mums priekšā, — irpiemērs šādām zināšanām. Neviens, es atkārtoju, neviens nezina, kā izskaidrot dīvaini veidoto ķieģeli,kas ir Piri Reisa karte."

Doktors fon Dehends sakārtoja brilles un turpināja."Šo karti 1513. gadā Konstantinopolē izgatavoja Piri Reiss, turku flotes admirālis, uzzīmēdams to uz

gazeles ādas. Tā attēlo Dienvidamerikas austrumu krastu, Āfrikas rietumu krastu un Antarktikas ziemeļukrastu, kad tas vēl bija tropiskā paradize, pirms pārklājās ar ledu. Protams, Piri Reiss to neizstrādājapats. Viņš apgalvoja, ka izmantojis daudzas dažādas kartes no Osmaņu impērijas arhīviem.

Līdz ar to mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka ledāji nesedza Antarktikas piekrasti tikai noapmēram 14 000. līdz 4000. gadam pirms mūsu ēras. Pirms tam bija ledus laikmets un Antarktika bijapilnībā aprakta zem miljoniem tonnu ledus gluži tāpat kā pašlaik.

Tādējādi jūs redzat šīs kartes izraisītās problēmas. Nav iespējams, ka krasta līnijas karte tikusisastādita pēc 4000. gada pirms mūsu ēras, jo tad piekrasti sedza ledus, kas tur ir joprojām. Savukārtperiods pirms 4000. gada ir pazīstams kā akmens laikmets.

īsi izsakoties, šī vienkāršā karte šķietami apgāž mums zināmās pasaules vēstures pamatus.""Bet tas ir neticami," iesaucās Ketrina. Viņa uzmeta skatienu Rezerfordam, kurš izskatījās tikpat

pārsteigts.'Tieši tā. Tāpēc es šo karti uzskatu par pašu aizraujošāko vēsturē. Šis universitātes gaiteņos un arī

visās Rietumu pasaules universitātēs ir pieņemts uzskatīt," doktors fon Dehends pacēla roku, ar plašužestu norādot uz istabas sienām, "ka civilizācija sākās Šumērā 4000 gadu pirms mūsu ēras. Pēdējais leduslaikmets noslēdzās apmēram 8000 gadu pirms mūsu ēras, un, ledum atkāpjoties, atmosfērā nonācamitrums un uz Zemes atgriezās dzīvība. Neolīta laikmeta cilvēki, kuri bija cīnījušies ar ledus laikmetailgo ziemu, pēkšņi atklāja, ka dzīve ir kļuvusi vieglāka, un Šumērā un augligā pusmēneša teritorijā, kuratrodas mūsdienu Irāka, tas noveda pie pirmo vietsēžu zemkopju kopienu apmetņu veidošanās. Pirms tam,saskaņā ar ierasto teoriju, lidz ceturtajam gadu tūkstotim pirms mūsu ēras cilvēce bija "atpalikusi" unnoteikti nebija spējiga kartogrāfiski precizi attēlot pasauli. Kopš tā laika "civilizācija" — un es šo vārduizrunāju zobgalīgi — līdz pat mūsdienām ir attīstījusies, un tās progresu iezīmē kodolieroči, kosmosa kuģiun pasaules kari."

Viņš noteikti nav progresa piekritējs, nodomāja Rezerfords. Tomēr tas tiešām ir pārsteidzoši. Kā ganprofesors ieguva šīs kartes? Un ko viņš gribēja ar tām iesākt?

"Kā jau jūs redzat," fon Dehends secināja, "mūsdienās pieņemtā vēstures versija nekādā veidānespēj pieņemt Piri Reisa karti un tieši tāpēc tā netiek ņemta vērā."

"Bet kā izskaidrot to, ka joprojām pārsvaru gūst vēstures tradicionālā versija?" vaicāja Rezerfords."Kāpēc jūs nepastāstāt citiem par šīm kartēm?"

Doktors fon Dehends palūkojās uz viņu."Manu zēn, pasaulē pazīstamais fiziķis Makss Planks reiz teica šādi," doktors fon Dehends teatrāli

noklepojās. "Jauna zinātniskā patiesība neuzvar tāpēc, ka tā pārliecinātu pretiniekus un palidzētu viņiemieraudzīt gaismu; tā uzvar tāpēc, ka tās pretinieki galu galā nomirst un izaug jauna paaudze, kura irpazīstama ar jauno patiesību."

Ja tas ir tiesa, domāja Ketrina, tad pagātnē ir papilnam aizmirstu patiesību, kuras sen izdzēstas. Untikpat droši varētu būt, ka cilvēkus vienkārši nogalināja, lai virsroku gūtu slepkavu pasaules skatījums.

Šī doma viņu pārsteidza, un viņa atkal iedomājās par profesoru. Cilvēkus taču nenogalina par viņudomām, vai ne? Juzdama pieaugam satraukumu, viņa piespieda sevi koncentrēties uz fon Dehendu, kuršbija piecēlies kājās.

"Ļaujiet man jums parādīt kādu interesantu vēstuli, kamēr aplūkojam šo neparasto tēmu. Tā bija kautkur tepat… Paskatīsimies… Tā ir vēstule, kuru Savienoto Valstu Gaisa spēku pulkvežleitnants Olmeiersbija rakstījis seno karšu lietpratējam profesoram Čārlzam Hapgūdam Ķīnas koledžā Ņūhempšīrā. Šisprofesors Hapgūds bija lūdzis viņu salīdzināt Piri Reisa karti ar zemes mērījumiem Antarktikā — vēlnekad agrāk šāds uzdevums nebija veikts. Olmeiera atbilde runā pati par sevi."

Fon Dehends aizkliboja līdz grāmatplauktam, pasniedzās un izvilka mapi, kurā glabājās žūksnisvēstuļu. Viņš nolika mapi uz galda, lai Ketrina un Rezerfords varētu izlasīt.

1960. gada 6. jūlijs USAFVestoveras Gaisa spēku bāzeDārgais profesor Hapgūd,Jūsu lūgums izvērtēt 1513. gada Piri Reisa kartes attiecīgāsneskaidrās iezīmes ticis izskatīts. Apgalvojums, ka kartesapakšējā daļa attēlo Karalienes Modās zemes Princeses Martas krastu un Palmera pussalu, ir

pamatots. Mēs uzskatām, ka tas ir pats loģiskākais un, iespējams, pareizākais kartes skaidrojums.Ģeogrāfiskie dati, kuri atrodami kartes apakšējā daļā, pārsvarā saskan ar seismiskā profila rezultātiem,kurus 1949. gadā ieguva zviedru-britu Antarktikas ekspedīcija. Tas norāda uz to, ka krasta linija tikusiatzīmēta, pirms to apklāja ledāji. Ledus kārta šajā reģionā tagad ir apmēram jūdzi bieza. Mums nav nemazākās jausmas, kas palīdzētu izskaidrot, kā šī karte saskan ar 1513. gadam raksturīgajāmģeogrāfiskajām zināšanām.

Harolds Z. Olmeiers, pulkvežleitnants, USAFRezerfords nenoturējās. "Bet tas taču ir kas nebijis! Kāpēc mēs neko nezinām par šo karti? Kāpēc tā

nav izraisījusi lielāku interesi?" Viņš satraukumā piecēlās un sāka soļot pa istabu. Ketrina pamanīja viņaspēcigos, platos plecus un uz apkakles nekārtīgi krītošos matus. Fon Dehends viedi pamāja ar galvu unturpināja: "Lai cik tas jocīgi būtu, Hapgūds, pateicoties Savienoto Valstu Gaisa spēkiem, izdarījis šoatklājumu, sazinājās ar Albertu Einšteinu. Viņš droši vien domāja: ja reiz viņam ir nepieciešams atbalsts,tad kāpēc gan to nesaņemt no paša modernās fizikas tēva?"

"Einšteins! Te tev nu bija! Hapgūds netērēja laiku velti," iesaucās Rezerfords."Tieši tā. Un viņš izvēlējās pareizo cilvēku. Einšteins, tāpat kā visi patiesi diženi domātāji, vienmēr

bija atvērts jaunām idejām, pat ja tās neatbilda tālaika zinātnes aprindās pieņemtajiem uzskatiem.Palūkojieties uz šo — tas ir priekšvārds, ko Einšteins uzrakstīja vienai no Hapgūda grāmatām."

Fon Dehends izvilka no plaukta vēl vienu grāmatu, atvēra to īstajā lappusē un pastūma uzapmeklētāju pusi.

Es bieži vien saņemu vēstules no cilvēkiem, kuri vēlas konsultēties ar mani sakarā ar viņunepublicētajām idejām. Diez vai ir vērts teikt, ka šim idejām diezgan reti piemīt zinātniska vērtība. Tomērpati pirmā vēstule, kuru saņēmu no Hapgūda kunga, mani aizrāva. Viņa ideja ir oriģināla, ārkārtīgivienkārša un — ja tā turpinās pierādīt savu pamatotību — ārkārtīgi svarīga attiecībā uz visu, kas saistāsar Zemes virskārtas vēsturi…

A. EinšteinsTikmēr fon Dehends turpināja stāstīt. Viņš sēdēja, cieši aizvēris acis un atbalstījies pret krēsla

atzveltni."Piri Reisa karte interesēja mūsu profesoru Hapgūdu tāpēc, ka viņš uzskatija — tā palīdzēs pierādīt

viņa teoriju par Zemes garozas nobīdi. Viņš bija pārliecināts, ka laiku pa laikam visa Zemes garoza

sakustas. Jums droši vien ir zināma ideja par tektonisko plātņu nobīdi?"Viesi apstiprinoši pamāja."Vietās, kur tās saskaras, parasti vērojama liela vulkānu aktivitāte," teica Ketrina."Tieši tā. Sanandreas lūzumlinija, kas šķērso Kaliforniju, ir spilgts piemērs šādai divu plākšņu

saskares linijai. Līdz ar to Kalifornija nepārtraukti cieš no zemestrīcēm. Tomēr Hapgūds uzskatija, ka netikai atsevišķās plāksnes saskaras un rīvējas cita gar citu, bet dažkārt gadās, ka visas plāksnes kustaskopā. Iztēlojieties Zemes garozu, litosfēru, kā milzu olas čaulu. Dažās vietās litosfēra ir tikai trīsdesmitjūdžu bieza. Zem tās atrodas izkusušu akmeņu un metālu masa, un mutuļo dažādu veidu šķidrumi un gāzes.Teorētiski nav iemeslu, lai apgāztu Hapgūda teoriju. Viņš apgalvo, ka Antarktika iepriekš bija atkususitāpēc, ka tā kādreiz atradās pilnigi citā vietā, apmēram trīsdesmit grādu uz ziemeļiem. Vai navaizraujoši? Turklāt Einšteins tam piekrita — arī viņš uzskatija, ka Piri Reisa karte ir īsta. Tomēr nedzHapgūds, nedz Einšteins nemēģināja izskaidrot, kurš četrus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras bija apveltitsar tādām kartogrāfa dotibām. Tas paliek noslēpumā tīts."

Ketrina un Rezerfords vēroja, kā doktors fon Dehends apskata pēdējo karti. Pārsteigumā unsatraukumā kaut ko pie sevis murminādams, viņš nopietni pamāja ar galvu un pakāpās soli atpakaļ.

"Viņam ir tās visas!" izbrīnīts konstatēja ģeogrāfijas profesors."Ko jūs gribat teikt?" nepacietīgi vaicāja Ketrina."Kents ir savācis visu pasaulē dīvaināko karšu kopijas. Paskatieties!"Fon Dehends satraukti soļoja ap galdu un pēc kārtas ieskatījās katrā kartē."Te ir Merkatora — visu laiku ievērojamākā karšu meistara — zīmētā karte. Arī viņa karte attēlo

Antarktiku pirms ledus laikmeta un rūpīgi parāda tās ģeogrāfiskās iezīmes. Un šeit ir dižā Buašē karte. Tāir ipaši neizskaidrojama! Buašē publicēja šo karti 1737. gadā, apgalvodams, ka izmantojis daudzas senāskartes, kuras jau sen ir pazudušas. Viņš rāda, ka ledus segas neapklātā Antarktika īstenībā ir divikontinenti, kurus šķir ūdens kanāls. Un atkal man jāteic, ka to pierādīja tikai divdesmitajā gadsimtā, kadtika veikti plaši pētījumi."

Ketrina un Rezerfords izbrīnā saskatījās. Viņi abi bija ieintriģēti — karšu līdzība bija satriecoša.Tāpat kā dogonu cilts mistērija, kuru Ketrina pirms dažām stundām bija aprakstījusi studentiem, kartesšķietami uzdeva jautājumu, uz kuru nebija atbildes, vienīgi šajā gadijumā tā nebija tikai akadēmiska spēle.Šī neparastā karšu kolekcija bija vienīgais pavediens, kas varētu palīdzēt atrisināt profesora nāvesnoslēpumu.

11 Pie durvīm klauvēja, un doktors fon Dehends atskatījās. Istabā ienāca neliela auguma filipīniešu

izcelsmes apteksne, uz paplātes nesdama lielu tējkannu, piena kruku un trīs tasītes ar apakštasītēm."Ak, Mollij, tēja. Lieliski!"Fon Dehends uztrausās no krēsla un pabīdīja kartes uz galda malu. Apteksne nolika paplāti un

aizgāja."Lapsang souchong. Kāds dzers?" Ketrina un Džeimss pamāja un pateicās.Iemalkojis tēju un acumirklī sajutis spēku pieplūdumu, Rezerfords vēlējās vismaz mēģināt aizstāvēt

tradicionālos uzskatus par vēsturi."Bet varbūt šīs kartes izstrādāja aizvēstures klejotāju ciltis? Varbūt, ceļodami pa pasauli pirms

pieciem vai sešiem tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, viņi pierakstīja redzēto?" viņš vaicāja.Fon Dehends šķelmīgi uz viņu palūkojās."Jā, es to spēju iztēloties! Peldot savās govs ādas laivās, piecdesmit pēdu augstiem

Dienvidatlantijas viļņiem plosoties ap tām. Es redzu, kā viņi meklē kompasu, papīru un pildspalvu. Ak,mīlīt, es piemirsu. Pildspalvas, papīrs un kompass vēl nebija izgudroti. Bet varbūt viņi izmantoja ādu,čaulas vai akmens plāksnes un ieskrāpēja kartes uz tiem? Un tomēr — sakiet, lūdzu, kā viņi varēja zināt,kur atrodas? Proti, saskaņā ar mūsdienās pieņemto vēstures

versiju, mēs runājam par primitiviem akmens laikmeta cilvēkiem, kam nebija tehnikas un zināšanu.Kā šo briesmigo ūdeņu vidū viņi varēja zināt, kur atrodas?"

"Atvainojiet, es lāgā nesaprotu.""Kas jums abiem ir zināms par platumu un garumu?" jautāja fon Dehends."Nekas daudz," Rezerfords atzinās.Ketrina, kuras zināšanas astronomijā deva viņai pietiekamu priekšstatu ari par šo jomu, nesaprata,

kāpēc tas tiek apspriests."Es zinu, kas tie ir, bet nesaskatu saikni," viņa teica."Nu, iespējams, jūs varētu izskaidrot garumu un platumu mūsu draugam. Es galvoju — ir ļoti svarīgi,

lai viņš to saprot."Ketrina palūkojās uz abiem vīriešiem un sāka: "Labi. Garums un platums ir iedomātais tīkls, kas

ietver zemeslodi. Horizontālās līnijas, kuras tiecas no austrumiem uz rietumiem, tiek dēvētas par platumu,savukārt vertikālās līnijas no ziemeļiem uz dienvidiem tiek sauktas par garumu. Tiktāl ir skaidrs?"

"Jā. Tās ir attēlotas pasaules kartēs," Rezerfords paļāvīgi teica."Tātad iztēlojieties, ka es vēlos zināt savu atrašanās vietu un pasaku koordinātas šajā režģī. Līdz ar

to jūs varat noteikt manu precizo atrašanās vietu.""Skan saprātīgi.""Sākumā mums ir nepieciešams pirmais meridiāns. Nulles pozīcija, no kuras varam sākt mērījumus.

Šis meridiāns varētu būt jebkura garuma līnija, kas tiecas no ziemeļiem uz dienvidiem, ja vien abilietojam vienu un to pašu līniju. Bet tā nu ir gadījies, ka, pateicoties Lielbritānijai un tam, ka reiz tādominēja atklātos ūdeņos, par nulles punktu tika atzita garuma līnija, kas šķērso Karalisko observatorijuGriničā. Tādējādi, atrazdamies Ņujorkā, jūs esat septiņdesmit četrus grādus uz rietumiem no Griničas,bet, būdams Honkongā, jūs esat simt grādu uz austrumiem no Griničas. Tiktāl ir skaidrs?"

"Jā, pilnīgi skaidrs," Džeimss viņai uzsmaidīja."Un tagad sākas grūtības. Es nemēģināšu paskaidrot, kāpēc, jo tas ir pārāk sarežģīti un mums

vienkārši nav tam laika, taču, lai noteiktu atrašanās platumu, jums vajag atzīmēt aizbraukšanas laiku unjāspēj sekot līdzi laikam visā ceļojumā — un šajā ziņā ir jābūt ļoti precīzam.

Tas izklausās gaužām vienkārši, taču tā nav. Pat astoņpadsmitā gadsimta beigās paši labākie

pulksteņi stundā varēja atpalikt par minūti. Tas bija bezcerīgi, jo pat dažas minūtes nobīdīja kapteiņaaprēķinus par desmitiem jūdžu — un viņš no redzesloka vispār varēja pazaudēt zemi. Iedomājieties, ciktālu jūrasbraucēji atradās pēc dažām dienām, nemaz nerunājot par dažiem mēnešiem. Ņemot vērā, kavairumam pulksteņu bija svārsta mehānisms, tie, protams, nedarbojās ipaši precīzi, šūpodamies augšā lejāatklātā jūrā, turklāt temperatūras maiņu un mitruma ietekmē mainījās arī pulksteņa ātrums. Visā cilvēcesvēsturē jūrnieki ir sapņojuši par tādu pulksteni, kas varētu pārvarēt šos šķēršļus. Galu galā pēc tam, kaddivi tūkstoši jūrnieku bija zaudējuši dzīvību kuģu katastrofās, Garuma padome, britu valdībasdepartaments, piesolīja karalisku atlīdzību — 20 000 mārciņu — tam, kurš izgudros jūrniecībai derīguhronometru, kas sešu nedēļu brauciena laika uz Rietumindiju saglabātu trīsdesmit jūras jūdžu precizitāti.Pieteicās kāds vīrs Džons Harisons. Veselus četrdesmit gadus viņš strādāja, līdz konstruēja precīzupulksteni, bet, kad beidzot to bija izdarījis, viņš pulksteni saplēsa!" stāstija Ketrina.

"Apbrīnojami. Un kad tas bija?""Ap 1760. gadu."Ketrina palūkojās uz doktoru fon Dehendu. Viņš iedrošinoši pamāja."Jebkurā gadījumā, manuprāt, tas, ko vēlas pateikt doktors fon Dehends, ir fakts, ka pirms ši

izgudrojuma neviens, ne romieši, ne grieķi, ne senie ķīnieši, šumēri vai kāda cita civilizācija…""Par kuru mums ir zināms," iestarpināja fon Dehends.Ketrina pacēla uzacis un turpināja."Neviena mums zināmā civilizācija nespēja precizi noteikt garumu."Doktors fon Dehends iemalkoja tēju un tad šķelmigi paskatījās uz saviem viesiem."Un kā lai mēs izskaidrojam faktu, ka Kenta kartēs redzamie rūpīgie ģeogrāfijas pieraksti ir novietoti

pareizā garumā un platumā?"Ketrina atkal sajuta tikko manāmas šausmas.Ak, nē! Tikai ne vispārpieņemto uzskatu apgāšana!Taču doktors fon Dehends jau tīksminājās ap savu stāstijumu."Jā, tas ari ir ļoti labs jautājums. Visas šīs kartes precīzi novieto attēlotās vietas. Pat Zeno karte, kas

uzzīmēta ap 1380. gadu un rāda Grenlandi un Islandes jūras, pamanās attēlot nelielas saliņas, kasvientulīgi izkaisītas Ziemeļu Ledus okeāna plašumos, novietojot tās precīzos garuma un platuma grādos.Kā tas var būt?"

Tagad vecais vīrs staigāja pa istabu, pārņemts ar seno karšu meistaru veikumu."Jūs droši vien esat redzējuši dažādas kartes. Dažās visi kontinenti izskatās izstiepti un šauri, citās

tie ir vairāk izpletušies. Visas kartes uz plakana papīra attēlo lodi vai lodes daļu. Tas ir ārkārtīgisarežģīti. Patiesībā to — un arī precīzos laika mērījumus, kurus aprakstīja Ketrina, — nav iespējamsizdarit bez sarežģītām augstākās matemātikas zināšanām.

Kad šīs kartes tika radītas — un tam vajadzēja būt pēc 14 000. un pirms 4000. gada pirms mūsu ēras—, saskaņā ar tradicionālo vēstures pieņēmumu pasaulē nepastāvēja attīstītas civilizācijas, kurām būtu paspēkam radīt kaut ko tādu. Hapgūds vēlējās ieviest lielāku skaidrību šajā jautājumā, tāpēc viņš uzmeklējaMasačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesoru Streičanu.

Streičans paziņoja, ka kartes ir precīzas un derīgas, un tas nozīmēja, ka tās varēja radīt tikai augstiattīstīta civilizācija, kam bija zināšanas sfēriskajā trigonometrijā un pieejami instrumenti, ar kuriemprecīzi varēja izmērīt garumu un platumu. Pretējā gadījumā — kā lai citādi izskaidro šis izcilās, precizāskartes, kas līdz mums nonākušas no aizvēstures dzilēm? Pierādījumi ir neapgāžami. Senos laikos, pirmsizveidojās mums zināmās kultūras, pastāvēja kāda attīstīta civilizācija. TUrklāt, lai cik attīstīta bija šīcivilizācija, tā kaut kādā veidā pazuda."

Ketrina bija apstulbusi."Bet tas nav iespējams! Piemēram, kāpēc nav saglabājušās kādas paliekas, šīs senās civilizācijas

pēdas?"

Fon Dehends paraustīja plecus. "Es nezinu. Es tikai paskaidroju to, kas slēpjas šajās kartēs. Esmutikai pieticīgs ģeogrāfs."

Visi klusēja. Un tad fon Dehends atkal ierunājās. "Iztēlojieties, ka ši sabiedrība bijusi tik attīstīta, katai nevajadzēja rakt metālus un taisīt dziļurbumus, lai iegūtu degvielu… Iedomāsimies, ka tā izmantojavēja spēku un mežu atjaunojamos resursus. Iztēlosimies, ka tā rūpīgi izvēlējās nenodarīt pāri zemei, kā todarām mēs… Kas paliktu pāri? Gaužām maz, pēc manām domām."

Ketrinai nebija, ko piebilst.Es vienīgi gribēju noskaidrot, kāpēc profesoram bija šīs kartes, bet te nu es esmu — uzdūrusies kaut

kam pavisam savādam un biedējošam.Tomēr viņai bija vajadzīga vismaz viena praktiskas dabas atbilde."Bet kāpēc profesoram Kentam bija vajadzīgas šīs kartes?""Tas ir noslēpums, kuru diemžēl nespēšu atminēt."

12 Sagrābusi rokā aploksni ar kartēm, Ketrina iznāca no doktora fon Dehenda kāpņutelpas saulainajā

pagalma četrstūri. Viņa bija vēl vairāk apjukusi nekā iepriekš. Šķita, ka visa pasaule ap viņu sabrūk. ArīRezerfordam no visa dzirdētā griezās galva. Doktora fon Dehenda piedāvātais karšu skaidrojums viņusatrauca — viņu neatstāja doma par profesora atstāto vēstuli. Šķita neizbēgami, ka kartēm ir tieša saistībaar profesora Kenta apgalvojumu.

Ja tiešām no sirmās pagātnes bija sūtīts vēstījums, tad loģiski bija secināt, ka ļoti sen, pirms rakstītāsvēstures, ir pastāvējusi varena civilizācija. Un kartes varētu būt šis sen pagātnes tumsā pazudušāscivilizācijas uzskatāma liecība. Varbūt profesors tiešām atklāja līdz mūsdienām atceļojušo brīdinājumu,un šī augstu attīstītā civilizācija bija centusies brīdināt nākotnes bērnus, ka viņiem draud tāds patsšausminošs liktenis, kāds bija piemeklējis viņus, domāja Rezerfords.

Taču tas šķita tik ērmīgi.Ketrina smagi nopūtās. Viņa joprojām nespēja sevi piespiest izstāstīt Rezerfordam, ka profesors

acīmredzot zināja par draudošajām briesmām. Nevarētu teikt, ka viņa Džeimsam neuzticējās; viņa tikainespēja iedomāties par iesaistīšanos. Ja viņa Džeimsam parādītu zīmīti un pastāstītu par savāmaizdomām, ja viņa kādam kaut ko pateiktu, tad atpakaļceļa vairs nebūtu.

Gandrīz izmisusi viņa ierunājās: "Džeims, man jums jāuzdod vēl kāds savāds jautājums. Jūs esatklasiskās filoloģijas speciālists. Vai jūs varat man pastāstīt, kas jums ir zināms par vārdu "eurēka"?"

Rezerfords bija pārsteigts. Ketrina man nav izstāstījusi visu, kas viņai zināms.Viņš vēlējās palīdzēt jaunajai sievietei un līdzjūtīgi pasmaidīja."Eurēka? Laikam jau nav jēgas vaicāt, kāpēc jūs gribat to zināt?"Ketrina atvainodamās paskatījās uz viņu: "Nē, taču ticiet man — tas ir ļoti svarigi."Rezerfords iesmējās un pašūpoja galvu, kad Ketrina turpināja: "Vienīgais, kas man ir zināms, ka

pirmais to pateica Arhimēds. Viņš iesēdās vannā un pēkšņi saprata, ka ķermeņa masa izstumj atbilstošuūdens daudzumu. Tad viņš iesaucās: "Eurēka!", kas nozīmē: "Es sapratu", izlēca no vannas un kails skrējapa ielu, aiz prieka lēkādams."

Rezerfords domīgi raudzījās uz Ketrinu."Diemžēl jūs man pastāstījāt oriģinālversijas plaģiātu.""Kā to saprast?""Tas nebija Arhimēds, kurš pirmo reizi pateica "Eurēka", tas bija Pitagors, kad atklāja sakarību

taisnleņķa trīsstūrī starp hipotenūzas kvadrātu un divu katešu kvadrātu summu. Versija par kailo Arhimēduun viņa vannu ir vēlāko laiku izgudrojums, kuru tā iecienījuši skolotāji."

"Bet kā jūs zināt, ka tas bija Pitagors, nevis Arhimēds?""Vārda "Eurēka" kliegšanai jēga ir tikai tad, ja to darījis Pitagors. Pitagoram bija humora izjūta!"Ketrina bija apmulsusi. Kāds tam visam sakars ar humora izjūtu?"Ko jūs ar to domājat?""Pitagoru interesēja gematrija: slepeno vēstījumu atšifrēšana."Gematrija? domāja Ketrina, prātā pārcilājot šo vārdu. Viņa to nekad nebija dzirdējusi."Bet kā vienā vārdā var ietvert slepenu vēstījumu? Tam jābūt īsam vēstījumam.""Jā, šajā gadījumā tā ari bija. Patiesībā tas bija vairāk nekā kalambūrs. Ļaujiet man paskaidrot. Bet

man vajadzēs pildspalvu un papīru.""Labi, bet, ja jums nekas nav pretī, es labprāt izkļūtu no koledžas, citādi sāku justies mazliet

klaustrofobiski," atbildēja Ketrina. "Vai mēs varam aiziet pie jums?"Rezerfords vilcinājās, taču, ielūkojies Ketrinas dziļajās, nopietnajās acīs, viņš saprata, ka nezināmu

iemeslu dēļ skaidrojums viņai ir ļoti nozimīgs. Un viņš piekrītoši pamāja.

13 Visu Dvēseļu koledžas hallē, paslēpies ēnā, stāvēja slaids, gadus četrdesmit vecs vīrietis, kam galvā

bija melna filca platmale, bet mugurā — tumši zils kašmira mētelis un elegants, pelēks uzvalks.Viņu sauca Ivans Bezumovs. Gandrīz nekustīgi, tikko elpodams, viņš tur bija pavadījis veselu

pusstundu, pacietīgi gaidīdams kā plēsīgs putns, ar tumšajām acīm rūpīgi aplūkodams ikvienu cilvēku, kasšķērsoja pagalmu.

Kad viņam tuvojās Ketrina un Džeimss, Bezumovs sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu, ko viņi runā.Beidzot! Tā ir viņa. Es nedrīkstu kļūdīties. Viņa ir vienīgais ķēdes posms, kas ved pie profesora

pētījumiem.Kad viņi atradās apmēram piecu pēdu attālumā, Bezumovs ievilka elpu un iznāca pagalmā.

Cenzdamies izskatīties pēc iespējas atbrīvotāks un draudzīgāks, viņš plati pasmaidīja un noņēma cepuri."Sveicināti! Mani sauc Ivans Bezumovs. Jūs laikam esat Ketrina Donovana."Pilnībā ignorēdams Rezerfordu, Bezumovs draudzīgi paspieda Ketrinas roku un turpināja:

"Profesors man tik daudz pārjums ir stāstījis."Nekļūdīgi varēja noteikt, ka Bezumovs runā ar krievisku akcentu. Ketrina izskatijās apmulsusi.

Rezerfords paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku."Džeimss Rezerfords.""Ak tā, skaidrs." Un Bezumovs atkal vērsās pie Ketrinas. "Es biju nelaiķa profesora kolēģis. Tā ir

briesmiga traģēdija, un man ir ļoti žēl," viņš piebilda. "Es jūs gaidiju hallē — domāju, ka jūs tur iesietcauri. Es saprotu, ka nav pats piemērotākais laiks, bet man ārkārtīgi nepieciešams ar jums parunāt. Varbūtes varētu jūs pacienāt ar tēju?"

Kas ir šis savādais vīrietis? domāja Ketrina. Viņa darbs noteikti nav tik svarīgs, ka nevarētupagaidīt līdz profesora Kenta bērēm. Viņš rīkojas tik netaktiski, nākdams šurp un lūgdams mani ar viņurunāt.

"Diemžēl jums ir taisnība, Bezumova kungs, šis tiešām nav piemērots brīdis. Varbūt pēc kādasnedēļas — vai paliksiet kādu bridi Oksfordā?"

Bezumova sejā pazibēja satraukums. Viņš ātri iebāza roku kašmira mēteļa iekškabatā. Ketrina unDžeimss instinktīvi pakāpās solīti atpakaļ.

"Te būs — tā ir ieteikuma vēstule no profesora." Viņš piebāza pie Ketrinas deguna papīra lapu. Uztās ar zaļu tinti profesora rokrakstā bija uzrakstīta īsa vēstule. Neizņemdama vēstuli no Bezumova rokas,Ketrina ar aizdomām to izlasīja.

Dārgā Ketrina,mans kolēģis Ivans Bezumovs no Sanktpēterburgas ieradīsies Oksfordā. Mēs nesen ar viņu kopā

strādājām pie kāda projekta — lūdzu, viņa viesošanās laikā Oksfordā sniedz viņam nepieciešamopalīdzību un nodrošini ar vajadzigajiem materiāliem.

Paldies,KentsTas ir savādi, viņa domāja. Vēstule ir tik atturīga un formāla, nemaz neatgādina profesora

rakstīšanas manieri.Pirms viņa paguva apdomāties, Bezumovs atkal ierunājās: "Doktore Donovana, es gribēju uzzināt,

vai jūs jau esat bijusi profesora dzivoklī. Redziet, pirms profesora nāves mēs strādājām pie kāda svarīgaprojekta."

Bezumovs paskatījās uz aploksni ar kartēm Ketrinas rokās."Es gribēju apskatīties, vai ir iespējams dabūt ar mūsu darbu saistītās piezīmes."Ketrina instinktīvi saņēma aploksni ciešāk. Bezumovs to pamanīja, un, turpinādams runāt, nespēja

atraut acis no aploksnes."Es vēlreiz gribētu teikt, ka man ir Joti žēl, ka traucēju jūs tādā brīdī, bet vai viņš kaut ko ir atstājis?

Dokumentus vai piezīmes? Varbūt kādu mapi?"' Bezumova lūpas atkal izliecās šaurā, lūdzošā smaidā. Viņa skatiens bija piekalts aploksnei Ketrinas

rokā. Nepazīstamā vīrieša uzvediba viņai sāka šķist ārkārtīgi dīvaina. Viņa iedomājās par Bezumovarādito vēstuli.

Profesors saskarsmē ar mani nekad nesauca sevi par Kentu. Varbūt — viņas rīkle aizžņaudzās —bija spiests to uzrakstīt? Vai arī viņš to vispār nav rakstījis?

Pēc savādajiem rita notikumiem viņa nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka Bezumovs vēstuli viltojis.Viņai reiba galva. Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi un slima.

"Kāpēc gan jums neuzmeklēt direktoru? Esmu pārliecināta, ka viņš ar prieku jums palīdzēs. Un eslabprāt jūs satiktu pēc dažām dienām."

Lūkojoties pāri pagalmam uz izeju, viņa izbrīnīta ieraudzija direktoru, kurš skatījās uz viņiem pasavas bibliotēkas logu. Pirms viņa pilnībā aptvēra redzēto, viņš atkal bija pazudis.

Bezumova balsi ieskanējās izmisums."Doktore Donovana, es jūs lūdzu — ļaujiet man runāt atklāti. Man ir jāatrod dokumenti. Tas ir daudz

svarīgāk, nekā jums varētu šķist — es jūs lūdzu man palīdzēt."Rezerfords atkal iznāca priekšā un ar savu spēcīgo, atlētisko augumu nostājās starp Bezumovu un

Ketrinu."Bezumova kungs, doktorei Donovanai nekas nav zināms par dokumentiem, kurus jūs meklējat. Es

jums iesaku rīkoties, kā viņa saka, un doties pie direktora. Un jums nenāktu par Jaunu izrādit mazlietvairāk līdzjūtības cilvēkiem, kuri pārdzivo tuvinieku zaudējumu."

To pateicis, viņš sāka virzīt Ketrinu garām neprātīgajam krievam. Pēdējā brīdī Bezumovs parakņājāsžaketes kabatā un izvilka vizītkarti.

"Pagaidiet! Lūdzu, atvainojiet." Paņēmis pildspalvu, viņš aši kaut ko uzrakstīja uz vizītkartes. "Tas irmans mobilā telefona numurs. Piezvaniet man. Es varētu palīdzēt. Un, doktore Donovana, ja jums irdokumenti, rūpīgi tos sargājiet. Drīz tiem pakaļ nāks arī citi. Viņi varētu nebūt tik pieklājīgi kā es, tačuviņi katrā ziņā nāks."

Garām iedama, Ketrina paņēma vizītkarti. Ielikusi to kabatā, viņa, neatskatīdamās uz Bezumovu,kopā ar Rezerfordu pa zemajām caurlaižu telpas durvim iznāca uz Haistritas. Bezumovs viņus pavadīja arciešanu pilnu skatienu, rokās burzīdams cepures malas. Viņam būs jāmēģina vēlreiz.

14 Iznācis no lifta un steigdamies pāri marmora vestibilam uz ANO ēkas izejas pusi, senators Kurcs

pāri plecam paskatījās uz sekretāru Milleru."Vai tā bija laba runa, sekretār?"Millera piere bija saraukta."Jā, senator, tā lieliski iederējās. Bet atļaujiet jautāt, vai tas nebija pārsteidzīgi — paziņot plāna

detaļas pirms tā iedarbināšanas? Vēl ir tikai otrdienas rīts, vai mēs varam uzticēties visiem ārzemjudelegātiem? Līdz pirmdienas ritam vēl ir sešas dienas."

Senators nicīgi iesmējās."Tam vairs nav nozīmes. Tagad mūs vairs neviens nespēs apturēt — pat ja es viņiem pateiktu

patiesību."Sekretārs nervozi noristījās. Senators noslēpumaini pasmaidīja, nostājies pie galvenās ieejas

milzīgajām stikla durvīm, un pagriezās pret Milleru, gluži kā cenšoties piešķirt teiktajam vēl lielākunozimi. Viņiem no abām pusēm ēkā un ārā no tās plūda cilvēku straume.

"Tagad jūsu pienākums ir gādāt, lai delegāti pildītu personīgos uzdevumus, un koordinēt viņudarbību." Senators apklusa, tad, samiedzis acis, turpināja: "Esiet ļoti uzmanīgs. Mūsu laiks tuvojas." Viņšpalūkojās cauri stikla durvīm uz pilsētas rosību. "Mēs atkal tiksimies Kairā svētdienas pēcpusdienā, tačupirms tam vēl aprunāsimies.

Tikmēr pārliecinieties, ka no profesora atklājumiem nekas nav palicis pāri."To pateicis, viņš pagriezās un drošības apsardzes pavadībā izgāja laukā, dienas mutuļojošajā

troksni. Sekretārs.turējās viņam blakus, nezinādams, ko vēl teikt. Kad līdzās apstājās limuzins, senatorspacēla skatienu uz debesim un pasmaidīja.

"Hivojas beigas, sekretār. Es jums iesaku sagatavot dvēseli."Apstulbinošā klusumā Millers vēroja, kā senators ieslid gaidošās mašīnas aizmugures sēdekli.

Limuzins sāka braukt un pazuda ANO laukuma transporta straumē. Bet sekretārs Millers juta, kā kuņģīsagriežas nelabums. Viņam nedeva mieru domas par mirušo profesoru. Kā gan viņus varēja apdraudētvecs vīrs ar kartēm? Un kāpēc senators ieteica viņam sagatavot dvēseli? Savādi bija dzirdēt šos vārdusno pasaulē ietekmīgākās sekulārās brālības vadītāja mutes. Savādi un pilnīgi nepiemēroti. Kas īstenībā iršis senators? Viss šķita tik dīvaini un nesaprotami.

Skaidrs bija vienīgi tas, ka pēc sešām dienām — pirmdienas pēcpusdienā — pasaule neatgriezeniskimainīsies un vismaz viņš būs uzvarētāju pusē.

15 Rezerforda dzīvokļa durvis atvērās, un viņš pamāja Ketrinai."Lūdzu, nāciet iekšā.""Paldies. Skaists dzīvoklis," teica Ketrina, juzdamās neveikli un cenšoties būt pieklājīga. "Nevar

būt, jums ir vairāk grāmatu nekā man!""Jā, es uzskatu: jo vairāk jums ir grāmatu, jo iebaidītāki ir jūsu studenti! Vai varu jums ko piedāvāt?""Glāze ūdens būtu pašā laikā, paldies."Rezerfords aizmetās viņai garām uz virtuvi. Ketrina ērti iekārtojās uz lielā dīvāna un pētīja

neskaitāmus jardus grāmatu, no kurām lielākā daļa bija sarakstītas latīņu, grieķu un citās senajās valodās.Viņa paņēma Katulla rakstu krājuma tulkoto izdevumu un to šķirstīja, neizlasījusi ne vārda, kadRezerfords atgriezās. Viņš apsēdās Ketrinai blakus un nolika uz galda glāzi ūdens, pildspalvu un papīru.

"Pie kā es paliku? Gematrija… Hmm…" Rezerfords pakasīja pakausi, brīdi domīgi klusēja un tadļoti nopietni ierunājās: "Daudzējādā ziņā gematrija ir kā spēle. Ārkārtīgi gudra un viltīga spēle. Taču tajāir vēl kas vairāk — tā ir ārkārtīgi nopietna. Tas ir slepens šifrs, ko izmantoja senās pasaules gaišreģi, untika uzskatīts, ka tai piemīt maģiskas spējas. Bet, pirms ķeramies klāt mistiskajam aspektam, ļaujiet manpaskaidrot tās literāro pamatu," viņš teica. "Senās pasaules filosofi zināšanas neiedalīja disciplīnās, kā todarām mēs, jo viņi uzskatīja, ka būtībā itin visu savstarpēji vieno slepena formula, uz kuras balstās visskosmoss. Viņi būtu satriekti par mūsu metodi mācīt priekšmetus atsevišķās daļās, jo, pēc viņu domām,viens no galvenajiem izglītības mērķiem ir parādit zināšanu vienotību. Novērodami dabu, viņi pamanīja,ka atkal un atkal atkārtojas konkrēti skaitļi — gan nošu skaits mūzikā, gan planētu kustībā, it visam pamatābija vieni un tie paši skaitļi un viena formula. Izskaitļojot pareizos ciparus un formulu, var atklāt kosmosalikumus un tos pārstāstīt tālāk vienkāršā un skaidrā veidā.

Bieži vien šos skaitļus un proporcijas, kas izsaka kosmosa apslēpto darbību, noslēpa rakstu valodā.Katram burtam senajā grieķu, ebreju un arābu alfabētā ir sava skaitliskā vērtība. Vīsi stāsti, dzejoļi unreliģiskie teksti ir sacerēti, izmantojot burtus un vārdus, kam piemīt īpaša vērtība. Līdz ar to tas, kaspirmajā acu uzmetienā šķiet vienkāršs stāsts, patiesībā ir formulas, kuras izskaidro Visuma dabu, undziļāku zināšanu slēptuve."

Ketrina aizrautīgi klausījās."Tātad jūs uzskatāt, ka pastāv senas grāmatas, kuru stāstu vārdos ir paslēpti slepeni vēstījumi?" viņa

jautāja."Jā, tieši tā. Tieši to es gribu teikt.""Vai man ir zināma kāda no šīm grāmatām? Vai varat nosaukt kādu piemēru?"Rezerfords nespēja novaldīt smaidu."Vai esat dzirdējusi par Bībeli?""Bībele! Tiešām?""Pilnīgi noteikti. Bībele sākotnēji tika sarakstīta grieķu valodā. Daudzi cilvēki to nezina, taču

veselas nodaļas ir sarakstītas, izmantojot gematriju, tādējādi tiem, kuri to saprata, tika sniegta iespējapalūkoties aiz stāsta. Piemēram, tas pats attiecas arī uz to, kā evaņģēliju autori izvēlējās darbojošospersonāžu vārdus un atslēgas vārdus, lai viņu gematriskajai skaitliskajai vērtībai būtu ipaša nozīme. Viņinodeva zināšanas šifrētā veidā."

"Tātad jūs gribat teikt, ka stāsti par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos nav tikai par viņa dzīvi,nāvi un augšāmcelšanos?"

"Tas gan ir pārlieku vienkāršoti, bet —jā, tas tā ir."Ketrina tam nespēja noticēt. "Bet ja tas tiešām tā ir, tad jau Bībelē ir pilns ar vārdiem, kuriem ir

dziļāka nozīme."

"Un tā tiešām ir. Es nosaukšu dažus piemērus. Bet pirms tam atgriezīsimies pie jūsu sākotnējājautājuma: Pitagora izsauciena "Eurēka" jeb euprļica grieķu valodā. Tas īstenībā attiecas uz viņaizmantotā taisnleņķa trīsstūra malām pieci, tris un četri, lai pierādītu savu teoriju." Rezerfords uz papīraātri uzrakstīja grieķu alfabētu, zem katra burta parakstot skaitli.

aPY8ei^T|0iKA,ļivЈojtp 1 2 3 4 5 7 8 9 10 20 30 40 50 60 70 80 100200 300 400 500 600 700 800"Ja jūs izmantosiet burtu skaitlisko vērtibu, kuru esmu šeit pierakstījis, un saskaitīsiet kopsummu, tad

iegūsiet "eurēka" jeb grieķu "euprļKa", kas kopā veido 534. Sakritība? Nedomāju vis."Pamanīdams Ketrinas sejā pārsteigumu, Rezerfords plati pasmaidīja."Redzat, Pitagors vienkārši vēlējās izrādīt savas zināšanas viegli iegaumējamā veidā un vienlaikus

izveidot kalambūru! Un tas ir raksturīgs veids, kā tolaik cilvēki strādāja. Visa pasaules vēsture būtucitāda, ja cilvēki vairs neuztvertu mītus un reliģiju kā literāru sacerējumu un tā vietā ieraudzītu apslēptujēgu." Runādams Rezerfords ātri vilka ķeburus. "Lūk, piemērs. Jēzus — Irļooi*; — 888 plus Marija —Mapiap — 192 ir vienāds ar Svēto Garu — to rīvEupa A710V — 1080. Savukārt 1080 ir arī mēnessprecīzais rādiuss jūdzēs. Tā, protams, nav sakritība. Paša mēness augšāmcelšanās ik pēc divdesmitseptiņām dienām kalpo par lielisku augšāmcelšanās simbolu. Un mēness un atdzimšana simbolizē ariMariju.

Vai ari ņemsim skaitli 1746; tas ir Jaunās Deribas signatūras numurs. Neviens nezina, kāpēc, tačuevaņģēlijos ir izmētātas atslēgas frāzes, kas tam atbilst. Piemēram, sinepju grauds — kokkoo Givanecoa— vai Jēzus dārgumi — o ©rļaaupoa It|aou<;. Tā var turpināt."

Ketrinas miesa no satraukuma kņudēja."Un vai jums šķiet, ka Bībeles stāsts ir izdomāts, lai atbilstu skaitļiem?""Protams, nē!" Rezerfords iesaucās. "Es pats regulāri apmeklēju koledžas kapelu. Evaņģēlijos

slēpjas neizmērojama dievišķa gudrība, ja mēs tiem ļaujam izpaust to mācību par mīlestību un mieru. Estikai vēlos teikt, ka evaņģēliju sarakstītāji paši varēja izvēlēties galveno varoņu vārdus un konkrētasfrāzes, lai atbilstu gematriskajai shēmai. Tādā veidā tie sevi slēpj arī skaitliskās sistēmas glabāto vēstipar dabu un universu."

"Bet kāpēc šie vēstījumi būtu jāslēpj?""Nu, pieņemot, ka mūsu senči bija ārkārtīgi gudri, un tā tas noteikti arī bija, viņi droši vien

paredzēja, ka gadu gaitā pārlieku dedzīgie Jēzus sekotāji galu galā varētu izlaist no acim patiesību. Tāpēcviņi tālredzīgi to paslēpa pašā tekstā, lai patiesais vēstījums varētu saglabāties apslēptā veidā."

Ketrinai griezās galva. Viņa raudzījās uz Džeimsa glītajā rokrakstā sarakstītajiem savādajiem ciparuun vārdu sarakstiem.

Taču pašlaik viņai nebija laika pārdomāt Rezerforda teiktā nozīmi. Kaut kas viņai teica, ka nedrīkstzaudēt laiku.

Viņa bija pārliecināta: tieši gematrija ir īstā atslēga, lai atšifrētu profesora Kenta savādo kodētoziņu.

16 Ketrina apņēmīgi pagriezās pret Rezerfordu un ielūkojās viņam acīs."Džeims, es vēlos parādīt jums kaut ko svarīgu. Tieši tāpēc es lūdzu jūs palīdzēt."Ketrina izņēma no somas profesora Kenta zīmīti un nolika to uz galda."Notiek kaut kas briesmīgs. Es kopš bērnības pazinu profesoru. Mani vecāki bija akadēmiķi Jēlā, un

profesors bija labs viņu draugs. Viņš man bija kā radinieks, un mēs bijām ļoti tuvi.Džeims, direktors man teica, ka par profesora nāves cēloni uzskata pašnāvību. Taču viņam nebija

tieksmes uz pašnāvību. Kaut kas tāds viņam bija gluži kā anatēma. Un, kad es atvēru aploksni ar kartēm,es atradu arī zirnīti. Te tā ir."

Viņa iedeva zīmīti Rezerfordam.Gadījumā, ja es neatgriežos.Eurēka40 10 4 400 30 9 30 70 100 5 200 30 10 40 1 80 5 100 400 40 10 50 10 200 300 100 8 70 9 1 50

300 10 20 800 10 300 10 200 0051172543672"Es jums to stāstu, tāpēc ka viņš acīmredzot jums uzticējās. Un arī es jums uzticos."Lasot zīmīti, Rezerfordam kļuva skaidrs, kāpēc Ketrinu tik ļoti interesēja gematrija. Bet viņš nespēja

atraut acis no pirmā teikuma. Gadījumā, ja es neatgriežos.Rezerfords norija siekalas. Viņš nebija drošs, ka gribētu tikt iesaistīts tajā visā. Tas, kas vēl pirms

brīža šķita satraucošs intelektuāls piedzīvojums, pēkšņi bija biedējoši un ļauni pārvērties.Atklājumi, profesora uzaicinājums, savādās kartes un tagad arī šifrētā zīmīte, kas diezgan skaidri

liecina, ka profesors domājis par viņam draudošajām briesmām. Ketrinai ir nepieciešama palīdzība — unviņa ir vērsusies pie manis —, un varbūt profesors kaut ko uzgājis, kaut ko tādu, kam ir cilvēces mērogavērtība. Bet tas viss izskatās slikti, gaužām slikti.

Lūkodamies uz zīmīti un prātā pārcilādams šārīta notikumus, Rezerfords piepeši saprata, ko vēlKetrina bija vēlējusies. Nebildis ne vārda, viņš nolika uz galda līdzās zīmītei gematrikas kodu un sākaapgrieztā secibā apskatīt profesora Kenta rakstītos skaitļus.

Tiklīdz viņš pārvērta burtos pirmos skaitļus, abiem kļuva skaidrs, ka viņu instinkts nav kļūdījies.Kods atklāja vārdu: Migels Floress.

Ketrina drudžaini paķēra zīmuli un pārtulkoja pārējos skaitļus vārdos.Migels Floress Lima Peru Senlietu ministrija 0051172543672Rezerfords skatijās pieaugošā izbrīnā.Mans Dievs, tas izdevās. Profesors dod ziņu no viņsaules.Ketrina apsēdās taisni un nopūtās, domīgi skatidamās vienā punktā."Bet ko tas nozīmē? Un kāpēc koda beigu daļu nevar pārtulkot — tā izklausās pēc šļupstēšanas."Džeimss ierunājās, un viņa sejā atspoguļojās nāves bailes."Tas ir telefona numurs — tas ir telefona numurs Peru… Manuprāt, mums pa to ir jāzvana."

17 Viņi skatījās uz telefonu, kas atradās uz galda. Rezerfords ieslēdza skaļruni un uzgrieza numuru.

Aizturējuši elpu, abi klausijās telefona signālos. Tad atskanēja savienojuma klikšķis — tūkstošiem jūdžuattālumā kāds pacēla klausuli.

"Hola. Buenos dias."Ketrina, kas mazliet prata spāņu valodu, paliecās uz priekšu."Hold! iHabla ingles?""Jā, es runāju angliski. Kas zvana?""Labrīt, senjor Flores, esmu doktore Ketrina Donovana, es zvanu no Oksfordas, Anglijas. Man

blakus ir mans kolēģis Džeimss Rezerfords. Es atvainojos, ka ne no šā, ne no tā jūs traucēju — gribēju arjums parunāt par profesoru Kentu."

Iestājās ilgs klusums, tad atskanēja aizdomu pilna balss: "Kurš jums pateica manu vārdu?""Hmm, mēs to atradām — mēs esam profesora Kenta draugi.""Kas notiek? Kas jūs esat? Kur ir profesors Kents?"Rezerfords un Ketrina satraukti saskatijās. Lāgā nezinādama, kā lai to pasaka, Ketrina turpināja:

"Senjor Flores, profesors Kents ir miris."Iestājās briesmīgs klusums."Senjor Flores, lūdzu, palīdziet mums, mums ir jārunā ar jums par profesoru Kentu. Vai jūs kopā ar

viņu strādājāt pie kaut kā?"Atbildes vietā bija klusums."Senjor Flores, vai jūs dzirdat?""Jūs teicāt, ka esat Ketrina?" iejautājās Floress."Jā.""Mans Dievs, profesors teica, ka kādu dienu jūs varētu piezvanit."Atkal iestājās pauze, tad Floress ierunājās, un viņa balsi skaidri varēja dzirdēt baiļu pieskaņu: "Mēs

nedrīkstam runāt pa telefonu. Tas skar pārāk bīstamas lietas. Mūsu darbs vēl nav pabeigts.""Vai mēs varam tikties?""Brauciet uz Limu. Piezvaniet, kad esat klāt. Lūdzu, nestāstiet nevienam par mani."Atskanēja klikšķis, un saruna bija pārtrūkusi.Džeimss paskatījās uz Ketrinu."Tas viss bija ārkārtīgi dīvaini.""Un viņš izklausījās nobijies. Nupat viss kļūst arvien draudošāk." Ketrina papurināja galvu, viņas

balss trīcēja, taču apņēmība nebija zudusi."Mums atliek tikai viens — ja Floress nevēlas runāt pa telefonu, mums jābrauc un jāsatiek viņš aci

pret aci Peru. Vai jūs piedalāties?" viņa jautāja.Rezerfords, saraucis pieri, atskatījās. Nepilnas pus dienas garumā bija radusies sajūta, ka viņš pazīst

Ketrinu jau daudzus gadus. Viņu pārņēma maiguma vilnis, kad viņš pētījoši paraudzījās viņas satraukumapilnajā sejā.

"Es noteikti braukšu," viņa turpināja, "un, ja vajadzēs, es braukšu viena. Es sapratišu, ja jūs negribatiesaistīties. Jums droši vien ir citi plāni brīvdienām."

Džeimss domāja, ka reālajā pasaulē viņš ir aizņemts pasniedzējs, apkrāvies ar daudziemsteidzamiem darbiem. Taču Ketrinai ir nepieciešama palīdzība, es nevaru ļaut, lai viņa tiek ar to galāviena pati. Un ja viņa ir pietiekami drosmīga, tad ari es nevaru tā vienkārši aizbēgt. Viņš sakoda zobus.

"Kad lidosim?" viņš jautāja, lāgā neticēdams tam, ko saka. "Es labprāt dotos brīvdienās uzDienvidameriku. Pēdējā laikā esmu daudz strādājis, neesmu bijis ārzemēs veselus divus gadus."

Ketrinas sejā atmirdzēja smaids."Ļaujiet man apsēsties pie interneta, un tad es jums tūlīt pateikšu. Tikmēr saiņojiet mantas, kareivi!"

18 Dziļi ANO ēkas sirdi sekretārs Millers ātrā solī gāja uz Ģenerālās Asamblejas sapulču telpu.

Hivojoties durvīm, kāds labi ģērbies vīrietis viņu pasauca no otra gaiteņa gala."Kungs, jums ir steidzams zvans."Sekretārs apcirtās uz papēža un sekoja jaunajam cilvēkam plašā atklāta plānojuma birojā, kurā

atradās dučiem tukšu galdu un brivu datorterminālu. Pie vienas sienas vīdēja četri milzīgi plazmasekrāni, kuri acīmredzot bija paredzēti konferenču zvaniem, bet pie pretējās sienas karājās liela pasauleskarte. Virs milzīgās kartes bija redzams uzraksts:

ATBALSTS GLOBĀLĀS KOMISIJAS MĪTNEITālākajā stūrī bija redzama plaša, stiklota telpa ar lielu konferenču galdu. Sekretārs Millers ātri

devās uz to un, aizvēris durvis, piegāja pie galda un pacēla tālruņa klausuli. Palīgs ātri pāradresēja zvanu.Millers nepacietīgi iekrampējās klausulē: "Jā?"

Zvanītājs bija Visu Dvēseļu koledžas direktors."Atvainojiet, ka traucēju jūs, sekretār, bet daru to tikai tāpēc, ka jūs man likāt zvanīt, ja man kaut kas

šķitīs aizdomīgs."Sekretāra sejai pārslīdēja aizkaitinājums.'"Kūpiniet! Stāstiet!""Profesoram bija draugs. Ļoti tuvs draugs. Arī viņa ir mūsu koledžas darbiniece.""Un?""Man šķiet, ka viņai ir aizdomas.""Cilvēkiem allaž ir aizdomas. Vai viņai ir kādi pierādijumi?""To es vēl nezinu. Bet viens no jūsu aģentiem tikko man ziņoja, ka viņa sev un kolēģim rezervējusi

biļetes lidojumam uz Peru. Viņa droši vien brauc, lai atvestu profesora mirstīgās atliekas vai runātu arpoliciju, — viņa bija dziļi satriekta. Es tikai iedomājos, ka man tas jums drošibas pēc jāpastāsta."

Iestājās ilgs klusums. Sekretārs skatījās uz milzīgo pasaules karti pie sienas. Viņam bija tik daudzdarba, bija tik daudz jāsagatavo — un šo zinātnieku maznozīmīgā un kaitinošā rosīšanās jau bija sākusikrist uz nerviem. Taču galvā atskanēja senatora Kurca vārdi: "Nekas pasaulē neapdraud mūsu kopējo lietuvairāk par iniciatīvu."

Sekretāra sejai pārslīdēja sāpjpilna izteiksme. Ar brīvo roku paberzējis pieri, viņš cieši lūkojās uzto kartes daļu, kur bija attēlota Dienvidamerika. Kā gan viens cilvēks, lai cik pārņemts ar savu lietu viņšarī būtu, varētu izjaukt padomes plānus iedibināt jaunu pasaules kārtību?

Lai gan Millers senatoram uzticējās arvien mazāk, viņš tomēr paļāvās uz viņa gudrību: "Mums būsjātiek galā ar neatrisināto jautājumu Peru. Un nedrīkst kļūdīties." Nepacietigi nopūzdamies, viņš pievērsāstelefona klausulei.

"Pārliecinieties, ka viņu novēro līdz brīdim, kad viņa iekāpj lidmašīnā. Un izsekojiet ikvienu, ar koviņa runā. Sazinieties ar mani, ja jūsu uzmanību piesaistīs vēl kas."

"Noteikti, sekretār."Taču Millers jau bija nolicis klausuli.Zinātnieku liktenis nebija vienīgais, kas nodarbināja sekretāra prātu. Jo vairāk viņš domāja par

senatora teikto, kad viņi atstāja ēku, jo aizdomīgāks kļuva. Kas īstenībā notiks pirmdien?Varas pārņemšana būs asiņaina un vardarbīga — tas diemžēl ir neizbēgami. Taču tas vēl nenozīmēja,

ka pasaulei pienāks beigas. Nebūt ne — tam ir jābūt jauna laikmeta sākumam. Valdības vecās,korumpētās un demagoģiskās formas ies bojā, un to vietā stāsies Korporācijas tieša valdība. Vismaz tā tasir bijis iecerēts.

Tomēr kaut kas bija aplam, un sekretāram vajadzēja pieņemt lēmumu. Varbūt senators Kurcs

darbojas viens pats? Varbūt viņam būtu jāsazinās ar padomi, senatoram nezinot? Nē. Tā būtu klajamuļķība — tad viņš nesagaidīs pat vakaru, nemaz nerunājot par pirmdienu.

Taču izeja pastāvēja. Sarunā ar senatoru viņš nebija pilnīgi atklāts…Sekretārs Millers lēnām atrāva skatienu no galda un pagriezās, lai paskatītos istabas stūrī, kur

atradās elegants tīkkoka skapītis; aiz tā slēgtajām durvīm glabājās sekretāra personiskās drošībasnelikumīgās un bīstamās liecības. Nē, viņš pie sevis iedomājās. Vēl ne. Tas bija pārāk riskanti. Tas būsviņa pēdējais glābiņš. Iesākumā viņam jāmēģina uzzināt ko vairāk par senatoru un saprast, kādi ir istieviņa rīcības motīvi.

19 Kad lidmašīna augstu virs Peru izlauzās no mākoņu aizsega, Ketrina bija tikko sākusi mosties.

Motoru troksnis uz bridi viņu apstulbināja, un viņa pusmiegā grozīja galvu no vienas puses uz otru,brīnoties, kur īsti atrodas. Tad viņa uztvēra aizmugurējā rindā sēdošo angļu satrauktās balsis, un spējšadrenalīna uzplūds lika pilnīgi pamosties. No kabīnes skaļruņa atskanēja krakšķis, un bija dzirdamakapteiņa balss: lidmašīna, cenšoties izvairīties no gaisa bedrēm, bija mazliet novirzījusies uz dienvidiemno Peru, taču tagad viņi jau atkal lidoja uz ziemeļiem, atrazdamies iekšzemē trīsdesmit jūdžu attālumā nokrasta, un piezemēšanās bija gaidāma pēc nepilnas stundas.

Ketrina aizvēra acis. Sapnī viņa bija redzējusi profesoru Kentu. Viņa centās apziņā izslēgtlidmašīnas un tās pasažieru radīto troksni, lai varētu atsaukt atmiņā sapni, pirms tas izgaist uz mūžīgiemlaikiem.

Ketrina sapņoja, ka bija atgriezusies profesora lauku mājās. Viņi kopā sēdēja virtuvē — kā allažrunādami un smiedamies. Viņam mugurā joprojām bija ar dubļiem nošķiestas bikses un garie, zaļiegumijas zābaki. Tas bija viņa formas tērps, uzturoties lauku mājās.

Viņa bija profesoram piezvanījusi, lai tiktos iknedēļas pusdienās. No cepeškrāsns virmoja ceptasvistas smarža, un, gatavodamies mielastam, viņš nupat bija attaisījis pudeli sarkanvīna un nolicis uzrobusta ozolkoka galda. Šorīt, tāpat kā vienmēr, viņš izskatījās ipaši aizrautīgs. Viens no lielākajiem viņudraudzības jaukumiem bija tas, ka vienmēr, tiekoties ar veco vīru, viņa iemācījās kaut ko jaunu. Viņainekad neradās sajūta, ka viņš māca dzīvot, viņš gluži vienkārši kāri dzēra dzīvi un bija gatavs iesaistītiesap viņu notiekošos pasaules procesos.

Sapnī viņa atcerējās sarunu, kurā viņi reiz apsprieda darbu atvieglojošus līdzekļus. Profesors arviņam piemītošo neparasto talantu bija skaidrojis tā saucamo tehnoloģisko priekšrocibu patieso nozimi.

"Platons," teica profesors Kents, "Rietumu tradīciju tēvs, teica, ka roka ir organon, un tas nozīmē —darbarīks. Nosaukt roku par organon nozīmē pateikt, ka tā ir sava īpašnieka darbarīks. Platons teica, karoka ir organon, āmurs ir organon, un arī roka, kas strādā ar āmuru ir organon.

Savukārt elektriskā sulu spiede, kas mūsdienās atradusi vietu daudzās virtuvēs, ir kas daudzviltigāks. Tā izliekas par organon, bet īstenībā tā ir kaut kas pilnīgi cits. Tā ir viena no mūsu pasaulipārņēmušās milzu sistēmas izpausmēm."

Ketrina izlikās neticam, jo viņai dažreiz patika pastrīdēties ar profesoru."Diez vai! Tā taču ir nekaitīga ierīce, kuras uzdevums ir paātrināt garlaicīgo sulas spiešanas

uzdevumu un nodrošināt vairāk brīva laika. Turklāt iznākums ir veselīgs dzēriens. Vai tad mēs neesamradīti tam, lai pirku sulu spiedes?"

Vecais vīrs viņai uzsmaidīja. Viņam patika ar Ketrinu apspriest dažādus jautājumus. Viņš parastiizvēlējās maigas iebildes, taču viņam nebija nekas pretī aizstāvēt savus uzskatus. Viņam patikapārliecināt cilvēkus vai vismaz mēģināt to darīt, ņemot talkā pamatotus argumentus un allaž balstotiesholistiskā pasaules skatījumā, no kura nekad neatkāpās.

"Redzi, Ketrin," profesors turpināja, "patīk mums tas vai ne, bet darbarīku laikmets ir pagājis, un tāvietā ir nācis sistēmu laikmets.

Teiksim tā: tu izspied apelsīnu sulu un pagatavo gardu un veselīgu dzērienu. Brīnišķīgi! Taču, ja tuaplūkosi sulu spiedi no visiem viedokļiem, pamanīsi ari nepatīkamāko. Elektrība, kas darbina spiedi,pienāk pa kabeļu un augstsprieguma vadu tīkliem, tiem enerģiju piegādā spēkstacijas, kuras ir atkarīgas noūdens spiediena, cauruļvadiem un tankkuģu pārvadājumiem. Savukārt tam visam ir nepieciešami dambji,piekrastes platformas un urbšanas torņi, kas atrodas ārvalstīs. Visa šī ķēde tikai tādā gadījumā nodrošinaatbilstošu un ātru piegādi, ja ikvienā tās daļā darbojas inženieru, plānotāju, finanšu ekspertu armijas,savukārt tie balstās administrācijās, universitātēs, veselās industrijās — dažreiz pat militārās, kā mēs to

redzam atkal un atkal.Ikviens, kurš uzskata, ka viņš tikai izmanto sulu spiedi, kļūdās. Sulu spiede ir aizsegs. Tas nepavisam

nav ērts darbarīks, bet gan viens no milzīgās sistēmas taustekļu miljoniem. Šī sistēma plešas pa visupasauli, un tās tvēriens ar katru dienu kļūst arvien ciešāks."

"Mans Dievs," iesaucās Ketrina, aizmirsusi par to, ka cenšas uzturēt opozīciju, "tas izklausāsdiezgan nopietni."

Profesors pamāja un skumji pasmaidīja."Jā, un tā caur tādiem mānīgiem priekšmetiem kā blenderis, veļas mazgājamā mašīna, ģimenes auto

un daudzām citām lietām šie taustekļi ienāk mūsu ikdienas dzīvē un piespiež kalpot sistēmai, kas kādājaukā dienā — un tas būs diezgan drīz — mūs iznīcinās. Un mēs jau sen esam palaiduši iespēju izvairītiesno bojāejas. Tā ir sistēmas daba — tā pieaug un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, galu galā tiecoties pēcsaviem mērķiem, kas krietni vien atšķiras no laika, kad šo priekšmetu uzdevums bija kalpot. Paskaties uzorganizētām reliģijām! Mūsdienās tās ir milzīgas globālas sistēmas ar ambīcijām, kas nelīdzinās topraviešu labajiem vārdiem. Pašreizējās globālās sistēmas mērķis ir aizvien vairāk piespiest cilvēkus būtatkarīgiem no tās piegādātās enerģijas. Izmantodami šo sistēmu, mēs tai izrakstām tukšu čeku."

Profesors Kents piegāja pie galda un ielēja glāzēs vinu."Un atceries, ka daba ir banka, kur galu galā tiek iesniegti visi čeki. Bet nu ļauj, es tev pasniegšu ko

ēdamu, mīļā meitene. Kāds lauku draugs no savas bioloģiskās saimniecības man atveda vistu. Tās allaž irgardas — es ceru, tev ies pie sirds!"

Asaru aizmiglotām acīm un dziļi apbēdināta, ka šādu sarunu vairs nebūs, Ketrina pacēla logažalūziju un ielaida salonā rīta gaismu. Lejā zem viņiem līdz apvārsnim stiepās Peru augstais plato. Tasbija aizraujošs skats. Taču tad sev par izbrīnu Ketrina atskārta, ka viņas acis sāk izspēlēt jokus.Lūkojoties lejā, Ketrinai šķita, ka uz zemes tūkstoš pēdu zem lidmašīnas viņa redz savādu kontūru. Tāizskatījās pēc gigantiska kolibri.

Ketrina saberzēja acis un paskatījās vēlreiz, domādama, ka halucinācija izzudīs. Tomēr kolibrijoprojām bija turpat, un līdzās atradās milzīgs zieds. Vēl mazliet tālāk bija redzami vairāki zimējumi:gigantiska zivs, majestātisks kondors, dažādas ģeometriskas figūras, kurām sekoja divas paralēlas līnijas.Tās bija nevainojami taisnas un šķita nebeidzamas.

Vai man rādās? Tas ir neticami!Viņa pagriezās pret Rezerfordu un paraustīja viņu aiz rokas."Džeims, jums tas jāredz. Kas ir šie zīmējumi tur lejā?"Rezerfords palūkojās lejā uz satriecošo skatu."Ak Dievs! Man nav ne jausmas."Pa kreisi no Rezerforda pie sānu ejas sēdēja labi ģērbts sešdesmitgadigs peruānis. Viņa āda bija

riekstu krāsā, un profils lepojās ar klasisku inku degunu. Viņš bija dzirdējis sarunu un ar lielu akcentuierunājās: "Tās ir slavenās Naskas līnijas. Laipni lūgti Peru!"

Rezerfords bija apjucis."Naskas līnijas? Nekad neesmu par tām dzirdējis!"Ketrina vēlējās uzzināt ko vairāk."Es arī — kā gan tās var būt saskatāmas no tāda augstuma?Tām jābūt milzīgām. Šīs līnijas droši vien ir pusjūdzi garas! Un tās ir tik taisnas!"Acīm spožajā saules gaismā mirdzot, peruānis pasmaidīja."Senjorita, tās īstenībā ir vēl garākas. Tās ir garākas par piecām jūdzēm un pilnīgi taisnas — tās slīd

augšā un lejā pa pakalniem, pāri ieplakām, un ne reizi nenomaldās.""Bet kādam nolūkam un kad tās tika izveidotas?" Ketrina gribēja zināt."Jūs acīmredzot nekad neesat bijusi Peru, senjorita. Ciemošanās laikā jums bieži nāksies dzirdēt

šādu atbildi, bet šķiet, ka neviens to nezina!"

20 Ieskatījusies ceļvedi, Ketrina dažas minūtes vēlāk vērsās pie Rezerforda: "Naskas līnijas ir

Latīņamerikas zīmējumi labībā. Te ir simtiem gigantisku zīmējumu, taču neviens īsti nezina, kā tieizveidoti. Līdzās atpazīstamu dzīvnieku un zivju attēliem ir arī ideāli veidotas ģeometriskas figūras.Tūrklāt patiešām savādi ir tas, ka šos zīmējumus var novērtēt un arī atpazīt, vienīgi skatoties no augšas —kā to tagad darām mēs. Zemes līmenī, ņemot vērā to milzīgo izmēru, ir gandrīz neiespējami uztvertapjomu kopumā, turklāt, paturot prātā, ka ap Nasku nav kalnu vai augstieņu — tā ir pilnīgi līdzena —, vēljo nesaprotamāk šķiet tas, kāpēc šie zīmējumi izveidoti, vēl pirms mēs izgudrojām lidmašīnas."

Uz brīdi viņa apklusa. Rezerfords bija dziļi iegrimis domās. Viņa tomēr nevarēja nepajautāt: "Vaijūs domājat to pašu, ko es?"

Rezerfords sadrūmis pamāja."Ja jūs domājat, ka tas atgādina profesora pieņēmumu," viņš atbildēja, "ka senās civilizācijas

atstājušas vēstījumu nākotnes paaudzēm, tad, jā, es noteikti domāju to pašu, ko jūs. Tas ir neparasti."Ketrina atkal palūkojās pa logu uz savādajiem zīmējumiem, kas majestātiski pletās tālu lejā. Garām

slīdēja milzīgs putns, kam sekoja monolīts, tukšs paralelograms. Viņa ļāva, lai grāmata klēpī aizkrit ciet.Viņa juta kamolu sakāpjam kaklā — tā visa bija par daudz.

Kā gan tas var būt, ka tu iegūsti izglītību — mācies augstskolā, universitātē, iegūsti doktora grādu unpilnveido savu akadēmisko karjeru, bet tad divdesmit četru stundu laikā ierastā pasaules skatījuma pamatitiek iznīcināti? Kāpēc neviens agrāk man nebija stāstījis par šīm lietām — kartēm, Naskas līnijām, to, kaBībele patiesībā ir slepens kods, ar kura palīdzību tiek nodotas senās zināšanas?

Viņa sajuta Rezerforda mierinošās rokas pieskārienu uz sava delma."Ketrina, Ketrina, vai ar jums viss ir kārtībā?"Cilvēciskās saskarsmes siltums un viņa balss skaņa atsauca tagadnē. Viņa pagrieza galvu, lai

paskatītos uz Džeimsu, un centās izmocīt smaidu, taču spriedze galu galā viņu bija uzvarējusi.Rezerfords vērīgi lūkojās Ketrinā."Ketrin, mums ir jāsaglabā miers. Mēs nedrīkstam baidīties. Atcerieties profesoru — viņš neatkāpās

no iesāktā, un mūsu uzdevums ir sekot viņam. Mums ir jātic patiesībai un jāizslēdz no apziņas viss, kolīdz šim uzskatījām, ka zinām."

Šoreiz viņa pasmaidīja no visas sirds. Viņa bija tiešām priecīga, ka Džeimss ir līdzās."Džeims, paldies jums. Vienkārši tik daudz ir noticis tik īsā laika sprīdī. Tik daudz kas ir

mainījies… Vismaz man.""Es zinu un pilnīgi piekritu. Man nav ne mazākā priekšstata, kurp tas mūs aizvedīs, un, iedomājoties

par sekām, atklāti sakot, mani pārņem bailes. Mums jācenšas nelūkoties pārāk tālu uz priekšu, tikaijāvirzās soli pa solim, sekojot tam, ko izdosies atklāt."

Ketrina atskatījās uz sirreālo ieplakas ainavu. Tā joprojām izaicinoši izrādija mistiskos hieroglifus.Ar jaunu sparu Ketrina atkal atvēra grāmatu un sāka skaļi lasīt: "Daudzi ir mēģinājuši noteikt Naskaslīniju datējumu, taču tas ir neiespējams uzdevums. Zīmējumos nav izmantoti organiski materiāli, līdz ar tonevar lietot radioaktīvā oglekļa analīzi. Vienigās liecības ir cilvēku izveidotajās tranšejās un grambāsatrastās keramikas priekšmetu lauskas.

Arī paši attēli uzdod jautājumus. Piemēram, kāpēc tik daudzi no attēlotajiem radījumiem navraksturīgi Andiem? Te ir kondors, taču līdzās tam ir vesela virkne nepiemērotu dzīvnieku, tostarp valis,pērtiķis, senas putnu sugas un, pats dīvainākais, precīzs zīmējums, kurā ir attēlots ārkārtīgi mazs un retisastopams džungļu zirneklis, kas dzīvo vienīgi Amazones lietus mežu dzilēs.

Šis zirneklis ir sevišķi interesants, jo saskaņā ar astronomu aprēķiniem tā atrašanās vieta un taisnolīniju novietojums kalpo par Oriona zvaigznāja un to ietverošo zvaigžņu modeli."

Ketrina aizvēra grāmatu. Lasītais viņu kā astronomi bija ļoti ieinteresējis."Džeims, lai kas arī izveidoja šos zīmējumus, par vienu esmu droša — tie bija augsti attīstītas

civilizācijas pārstāvji. Lai šādi izprastu zvaigznes un kartogrāfiski attēlotu Oriona zvaigznāju, irnepieciešamas plašas zināšanas."

"Jā, bet ko nozīmē tas, ka puse dzīvnieku nemaz nav no Andiem?"Ketrinai piepeši bija radusies kāda doma. Viņa noliecās uz priekšu un vērsās pie peruāņu kunga, kas

bija iegrimis avīzes lasīšanā."Atvainojiet, senjor, vai drīkstu jums uzdot jautājumu?" Vecais kungs nolaida avīzi un iedrošinoši

pasmaidīja."Ko paši peruāņi saka par šiem zīmējumiem?"Viņa tumšās acis uzmanīgi nopētīja Ketrinu. Viņai radās sajūta, ka atbilde būs atkarīga no tā, ko šis

kungs domā par viņu. Viņa lūdzoši skatījās."Senjorita, mēs jau zinām, kas ir uzzīmējis šīs līnijas. Tie bija virakočas, pusdievi, kuri sākumā

valdīja Peru. Pirms daudziem, daudziem tūkstošiem gadu viņi atnāca no jūras. Viņi izstrādāja likumus uniemācīja cilvēkiem daudzas lietas. Amerikāņu arheologi, bet pirms tam — spāņi, uzskatīja, ka tad, kadpieminam virakočas, mēs runājam par mītiem, taču tā nav. Nepastāv nekādas rakstiskas liecības par šiemcilvēkiem, taču mēs zinām, ka viņi bija."

Viņš apņēmigi pamāja ar galvu un atkal pievērsās avizei.Rezerfords pieliecās tuvāk Ketrinai un čukstēja: "Manuprāt, mēs tikko atklājām, uz ko mums

jākoncentrē uzmaniba. Kas bija šie virakočas? Un vai ir iespējams, ka viņi tiešām bija?"Ketrina pamāja ar galvu: "Jā, jums taisnība — viņi varētu būt mistērijas daļas atslēga. Iespējams,

virakočas ir cilvēki, kas atstāja brīdinošus vēstījumus pasaules mītos. Iespējams, Naskas līnijas ir šovēstijumu daļa."

Skatīdamies garām Ketrinai bazgaligajā, zilajā plašumā, Rezerfords pie sevis nomurmināja: "Jā!Tieši tā. Tas ir satriecoši…" Viņš paskatījās uz Ketrinu. "Man ir sajūta, ka mūsu draugs Migels Floressmums varēs daudz ko pastāstīt."

21 Limas lidostā valdīja svētku noskaņojums. Iznākot pa dubultajām durvīm no Peru muitas, Ketrinas un

Džeimsa sajūtas nekavējoties ķēra trieciens. Vispārsteidzošākie bija cilvēki. Pēc Hītrovas lidostas ar tāssmalki ģērbtiem darījumu pasaules ļaudīm, atpūtniekiem ar bagāžas ratiņiem un vispārējās jutoņas, ka esiierauts trakā karuseli, Limas lidostas haoss bija atspirdzinošs. Apkārt virmoja milzigs troksnis,neizturams karstums, un tūkstošiem Peru indiāņu pastiprināja iespaidu, ka atbraucēji ienākuši tropiskātirgus laukumā.

Spraucoties garām uzbāzīgajiem tirgotājiem, Ketrina un Džeimss nokļuva līdz taksometru rindai un,mazliet pagaidījuši, iekārtojās klusā mašīnas salonā. Tas bija plašs, dzeltens amerikāņu stila taksometrs,kam pie stūres sēdēja draudziga izskata apmēram divdesmit gadu vecs virietis. No piepūles aizelsusies,Ketrina lūdza šoferim aizvest viņus uz pilsētu.

Šoferis plati pasmaidīja un iedarbināja motoru. Taksometrs, dvesdams dažnedažādas dīvainasskaņas, sāka braukt pa netīro, pārpildīto galveno ceļu, kas veda uz Limu. Ārpus lidostas teritorijas abpusceļam ēkas kļuva aizvien necilākas: skatienam visapkārt pavērās mazpilsēta.

Rezerfords izbrīnīts raudzījās uz nepievilcīgo skatu. Tas atgādināja Amerikas vai Eiropas pilsētasparodiju. Itin viss bija pašu rokām taisīts, taču priekšmetus neizmantoja saskaņā ar to mērķi.

Tie bija piemēroti citiem — daudz primitīvākiem — nolūkiem. Mašīnas pārsegs kalpoja par mājasjumtu, tukša degvielas cisterna bija vanna. Nevīžīgu bērneļu bari spēlējās ar atkritumiem, kas bija izmestiuz ielas.

Tātad tādi ir Dienvidamerikas bēdīgi slavenie graustu rajoni, viņš nodomāja.Ketrina nespēja atraut ne acu. Pēc Oksfordas nopietnā skaistuma tā bija apokaliptiska vīzija. Kā gan

tik drausmīgos apstākļos cilvēkiem var izveidoties laba dzīve? Viņa pievērsās Rezerfordam: "Diez vaivirakočas būtu sevišķi iepriecināti, ja redzētu valsti mūsdienās."

"Nē, noteikti ne. Tas ir nomācoši." Braucot garām, viņš bažīgi vēroja pagaidu mitekļus. "Esierosinātu uzreiz doties uz Senlietu ministriju, lai satiktu Floresu. Pēc tam parūpēsimies par viesnīcu. Koteiksiet?"

"Laba doma. Tomēr es neatteiktos no tases stipras kafijas. Lidmašīnā es īpaši daudz negulēju."Rezerfords pārmeklēja mugursomu un izvilka dienasgrāmatu, kurā bija pierakstījis Senlietu

ministrijas adresi. Viņš to iedeva Ketrinai un pamāja uz šofera pusi."Labāk to dariet jūs, pretējā gadijumā nevar zināt, kur mēs nokļūsim."Ketrina iesmējās un uzrunāja taksometra vadītāju. Tad viņa atspieda galvu pret balstu un pievēra

acis. Drīz mēs uzzināsim profesora Kenta un Mīgela Floresa kopīgo noslēpumu. Un mēs būsim soli tuvākprofesora nāves noslēpuma atminējumam…

Senlietu ministrija bija milzīga, iespaidīga neoklasicisma stilā celta ēka Limas centrā piegalvaspilsētas četru noslogotāko ceļu krustojuma izvietotā plašā un haotiskā laukuma Plaza Mayorziemeļu sāna. Laukumu parasti no saules lēkta līdz pat rietam pārpildīja dažādi braucamie, kas visidedzīgi vēlējās pēc iespējas ātrāk nonākt sava ceļojuma mērķī: vezumi no laukiem, vietējie autobusi unprivātie auto — tie visi centās izcīnīt sev vietu, un tie visi šķietami bija aizmirsuši par ceļazīmēm un ceļupolicistiem.

Pēc brauciena ap laukumu un iekļaušanās transporta plūsmā, taksometrs beidzot apstājās stāvvietāpie milzīgām akmens kāpnēm. Ketrina samaksāja vadītājam, bet Rezerfords tikmēr no bagāžnieka izvilkasomas. Ar lielu nepacietību gaidīdami brīdi, kad iekļūs ēkā un patversies no piesārņojuma un trokšņa,viņi kāpa pa kāpnēm. Pašā augšā bija masīvas, plaši atvērtas dzelzs durvis. Aiz tām bija ierīkotas stikladurvis, kas pasargāja ministrijas telpas no satiksmes dunoņas un dīzeļdegvielas izgarojumu smirdoņas.Virs dzelzs durvīm bronzas emblēmā bija attēlots milzigs kondors, bet zem tā — vārdi "Ministerio de

Antigiiedades".Priekštelpa izrādījās tumša, slikti apgaismota zāle, kurā valdīja kapeņu cienīga miera aura. Grīda un

sienas bija veidotas no marmora, griesti — augsti kā katedrālē. Priekštelpā gandrīz nebija mēbeļu,izņemot reģistratūras galdu un dīvānu tam blakus. Pie galda sēdēja reģistratore, bet kopumā Senlietuministrija izskatījās pamesta.

Viņi pienāca pie reģistrācijas galda, un Ketrina noklepojās, pirms uzrunāt neliela augumamelnmatainu reģistratori.

"Buenos dias — mēs ieradāmies, lai satiktu Migelu Floresu. Mani sauc Ketrina Donovana, un tas irDžeimss Rezerfords — mēs esam no Oksfordas universitātes."

Sekretāre izskatījās ļoti satraukta un sāka ātri runāt spāniski."Vai jūs saprotat, ko viņa saka?" vaicāja Rezerfords."Nē," Ketrina atbildēja. "Viņa runā pārāk ātri — pagaidiet… viņa kādu sauc."Sekretāre žigli kaut ko pateica klausulē un tad iespieda to Ketrinai rokā."Hola — habla ingles?" jautāja Ketrina.Jā gan, virietis otrā galā runāja angliski — laipni un pārliecinoši."Hallo! Te runā senlietu ministra paligs. Es saprotu, ka esat ieradušies, lai satiktu senjoru Floresu?"Ketrina palūkojās uz Džeimsu un sazvērnieciski viņam uzsmaidīja. Viņš vēroja, kā viņa klausās

sarunas biedra teiktajā. Piepeši viņas seja zaudēja krāsas, bet roka, kas turēja klausuli, noslīdēja gar sānu.Viņa pagriezās pret Rezerfordu. Viņas viņas acīs mirdzēja asaras. Viņas sejā jautās dziļš izbīlis.

"Šorīt ceļā uz darbu Floresu notriekusi mašīna. Viņš ir miris."

22 Apavu zoļu čirkstēšana pret gridas marmoru liecināja, ka tuvojas ministra vietnieks. Pāri vestibilam

viņiem preti nāca neliela auguma ūsains vīrietis uzvalkā ar kaklasaiti. Pēc izskata viņam varēja dot gadusčetrdesmit.

Viņam tuvojoties, Ketrina instinktīvi aši pačukstēja Rezerfordam: "Nestāstiet, kāpēc esam šeit."Vīrietis piegāja pie Ketrinas un sarokojās, tad paspieda arī Rezerforda roku, un viņa sejā nenozuda

starojošs, lišķīgs smaids. Ministra palīgam bija zelta zobs un pirkstos mirdzēja zelta gredzeni. Viņš runājaar spēcīgu akcentu un izstaroja labi iestudētu šarmu.

"Laipni lūdzu! Man ir ļoti žēl, ka esmu nelaimes vēstnesis. Mani sauc Rafaēls Mantoress, es strādājusenjora Floresa nodaļā. Jūs tikko runājāt ar mani pa tālruni. Lūdzu, apsēdieties!"

Rezerfords un Ketrina bija gandrīz vai priecīgi paklausīt norādēm. Būdami dziļi satriekti, viņiaizgāja lidz dīvānam un apsēdās.

"Vai jūs, senjor Mantores, lūdzu, varētu pastāstit, kas notika ar senjoru Floresu?" vaicāja Ketrina.Mantoress nopūtās. Ketrinai tas šķita teatrāli, bet, iespējams, viņa tikai bija pārāk nobijusies un

aizdomīga."Ak, tas ir briesmīgi. Viņš katru dienu izkāpj no autobusa laukuma pretējā pusē, bet pēc tam šķērso

satiksmes plūsmu, nevis iet apkārt. Šodien viņu notrieca mašīna."Rezerfords nespēja noticēt dzirdētajam."Vai mašīna, kas viņu notrieca, apstājās?""Apstājās? Ha! Te ir Lima! Nē, tā neapstājās, bet brauca tālāk.""Vai notikušo kāds redzēja?""Limā cilvēki neapstājas. Tas bija nelaimes gadījums — ko tur varēja iesākt? Pēc kāda laika

atbrauca policija — apmēram pēc pusstundas. Tbr ir ļod blīva satiksme… Un viņi nav nekāda Ņujorkaspolicijas nodaļa. Viņu aizveda uz slimnīcu, taču bija jau par vēlu."

Ketrina, joprojām tikko spēdama aptvert dzirdēto, ierunājās: "Bet tas taču ir briesmīgi — vai tiešāmneviens nepapūlējās pateikt, kas ir noticis, vai darit zināmu mašīnas numuru?"

"Un ko gan tas līdzētu, senjorita? Tas droši vien bija tāds pats nereģistrēts auto, kādu Limā irvairums, — policija tam nespētu sadzīt pēdas. Taču jūs atbraucāt, lai satiktu senjoru Floresu? Man ir žēl,ka jūsu apmeklējums nav izdevies. Varbūt es varu jums kaut kā palīdzēt? Viesi no Oksfordas uz šejieninebrauc bieži — tas ir liels gods."

Un viņa sejā atgriezās mākslīgais smaids. Ketrina palūkojās uz Rezerfordu — viņu bija pārņēmusiparanoja. Viņa atbildēja abu vārdā: "Nē, paldies. Lūdzu, neraizējieties. Mēs gribējām runāt ar senjoruFloresu par inkiem, taču tas nav tik svarīgi. Mēs dabūsim viesnīcas gidu."

Mantoress mēģināja uzspiest savu palīdzību."Bet senjorita, varbūt varu jūs pārliecināt apmeklēt mūsdienīgākas atrakcijas? Peru ir kas vairāk par

inku mantojumu, ziniet."Pārlaižot skatienu alai līdzīgajam vestibilam un gandrīz vai gaidīdama, ka pa kādām durvīm

parādīsies nezināms ienaidnieks, viņa izstostīja: "Nē, liels paldies. Mēs tiksim galā.""Tomēr, ja jūsu viesošanās laikā varu kaut kā būt noderīgs, lūdzu, nekavējoties zvaniet. Te būs mana

vizītkarte. Man ļoti žēl, ka jūsu apmeklējums sākās šādi." Viņš paskatījās uz viņu mugursomām, pie kurāmjoprojām bija piespraustas lidostas bagāžas etiķetes, un veltīja viņiem platu smaidu. "Es no sirds ceru, kaviss nokārtosies."

"Paldies jums, senjor Mantores, tā noteikti būs. Esmu par to pārliecināta." Taču Ketrina nemaznebija par to droša.

23 Rezerfords un Ketrina stāvēja kāpņu galā ārpusē pie milzigajām dubultajām durvīm un vēroja lēni

plūstošās satiksmes jūru viļņojamies laukumā. Nemitīgi skanēja taures, dunoņa bija gandrīz vaineizturama, bet izpūtēju gāzes — visuresošas.

Džeimss nometa zemē savu mugursomu un lūkojās uz Plaza Mayor ņirboņu. Stāvēdams pilnā augumāun būdams lieliski saskatāms no visām laukuma pusēm, viņš piepeši sajutās ļoti ievainojams, bet instinktsmudināja viņu slēpties, atgriezties ēkā, pazust.

Ketrina šūpoja galvu, bet domas galvā joņoja neprātīgā ātrumā. Floresu noteikti nogalināja — tānevar būt sakritība, ka divdesmit četras stundas pēc telefona zvana viņu notriec mašīna. Bet kā gan kādsvarēja uzzināt, ka mēs ar viņu sazinājāmies? Varbūt tika noklausītas telefona sarunas? Un, ja tā, — kas todara un kāpēc? Lai kas tas arī bija, tam noteikti ir jābūt lieliski organizētam — turklāt starptautiskiorganizētam — un apņēmības pilnam apturēt to, kur bija iesaistīti profesors un Floress. Floress patelefonu bija teicis, ka viņi vēl nav gatavi — gatavi kam? Kam?

Tad aukstā loģika plaši atvēra baiļu valstības durvis. Ketrinu pārņēma šausmas. Bet, ja viņinogalināja Floresu tikai tāpēc, ka viņš bija ar mums runājis, tad jau…

Viņa baismās atskatījās; viņa bija tuvu asarām, viņa gribēja paslēpties… un tad viņa atcerējāsprofesoru, cilvēcīgu un līdzjūtīgu cilvēku, kurš viņiem neizprotamu iemeslu dēļ ticis aukstasinīginoslepkavots. Viņā cinijās dusmas ar bailēm, un viņā atkal pamodās apņēmiba.

No mums viņiem neizdosies tik viegli tikt vaļā. Viņi mūs nenobiedēs un nepiespiedīs padoties.Viņa izmisīgi mēģināja domāt par tālākās rīcības plānu."Vai būtu jēga runāt ar policiju… vai britu vēstniecību?""Nē," stingri noteica Rezerfords. "Kādi mums ir pierādījumi?"Ketrina apsēdās uz somas. Viņai nebija ne mazākā priekšstata, ko darīt tālāk. Viņa juta starp abiem

augam bezdibeni. Viņa gandrīz nepazina Džeimsu Rezerfordu, bet Džeimss Rezerfords gandrīz nepazinaprofesoru.

Nabaga Džeimss. Viņš droši vien nesaprot, ko šeit dara. Bet kaut kur ir jābūt risinājumam vaiatslēgai, kas norādītu pareizo virzienu.

Rezerfords soļoja šurpu turpu pa akmens plāksnēm milzīgo kāpņu galā."Ketrin, man tiešām šķiet, ka mums ir jāatgriežas lidostā. Es gribu tikai teikt, ka mēs mēģinājām…

Tas jārisina kādam citam. Centrālās izlūkošanas pārvaldei, militārajam izlūkdienestam. Es nezinu.Kādam, kam šīs lietas nav svešas." Viņš apklusa un pagriezās tieši pret Ketrinu. Viņa bija iegrimusidomās.

Pēkšņi viņa pielēca kājās."Vai jūs varētu uz mirklīti pieskatīt manu bagāžu? Tajā ir profesora kartes."Rezerfords apcirtās riņķī."Kas? Ko jūs darāt? Klausieties, kāpēc jūs ejat atpakaļ? Pagaidiet…"Taču bija jau par vēlu. Ketrina pazuda vestibila tumsā aiz milzīgajām dzelzs durvīm.Palicis viens pats kāpņu galā, Rezerfords juta, ka ap viņa kaklu savelkas cilpa.

24 Senjors Mantoress aši devās pa gaiteni uz savu plašo biroju, kas atradās trešajā stāvā. Vēl pirms

dažiem mirkļiem izstarotais lišķīgais šarms bija pazudis. Iebāzis roku žaketes kabatā, izvilka kabatlakatuun noslaucīja pieri. Tad sviedros samirkušo kabatlakatu viņš noglabāja atpakaļ. Baiļu pilnu seju viņšlēnām piegāja pie durvīm, tad, uz brīdi apstājies, nospieda rokturi. Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, viņš iegājakabinetā.

Vadītāja ērtajā ādas krēslā ar augsto atzveltni aiz viņa galda sēdēja vīrietis, kurš nogalinājaprofesoru Kentu. Slepkavam mugurā bija melns uzvalks un balts krekls. Viņa strupās, muskuļotās rokasvisnotaļ agresīvi bija sakrustotas uz krūtīm. Pie loga stāvēja otrs vīrietis — melnā ģērbies rietumnieksblenza cauri žalūziju spraugām uz laukumu, kas pletās lejā. Tas bija mazā vīra līdzdalībnieks noziegumāliktenīgajā naktī Maču Pikču drupās. Abiem vīriešiem piemita kaut kas militārs — īsi apcirptajos matos,kalsnajās, vēja appūstajās sejās. Augumā mazākais nikni paskatījās uz pārbiedēto senjoru Mantoresu, tadizkliedza jautājumu.

"Tātad — vai viss ir cauri? Vai es varu teikt sekretāram Milleram, ka viss ir beidzies?"Senlietu ministra palīgs bija pārvērties par drebošu graustu. Pašpārliecība, kuru viņš vestibilā bija

izstarojis Ketrinai un Rezerfordam, bija pagaisusi. Viņa balss trīcēja. "Jā, senjor. Es runāju ar viņiem. Esviņiem pateicu tikai to, ka Floress gājis bojā nelaimes gadījumā. Viņi bija satriekti. Es nedomāju, ka viņivēl uzkavēsies Peru."

"Jūs domājat, ka viņi neuzkavēsies, vai jūs to zināt?"Mantoresa sejā parādijās panika. Viņa balss skanēja lūdzoši un griezīgi. "Senjor, nav nekādu

pierādījumu. Viņi neko neatradīs. Viņi brauks mājās, esmu par to pārliecināts."Piepeši līdzzinātājs, kurš visu šo laiku bija aizņemts, lūkojoties pa logu, apmetās riņķi. "Sieviete

atkal nāk iekšā. Viena pati." Tad viņš atkal pagriezās pret logu un ar pirkstu galiem pašķīra žalūzijas.Sēdošais kolēģis norūca: "Mantores, pie velna, kāpēc viņa atgriežas?"Mantoress bija tuvu sabrukumam."Senjor, es nezinu. Lūdzu, es ar viņu runāšu — ļaujiet man vēlreiz nokāpt lejā…"Sēdošais viņam raidīja niknu skatienu."Nē. Tas ir pārāk svarīgi." Tad viņš atstūma krēslu no galda un piecēlās. "Mums ir dota skaidra

pavēle. Mēs parūpēsimies, lai tas neiziet par tālu. Nāciet mums līdzi."Pēc divām minūtēm Ketrina atkal parādījās ārdurvīs, labajā rokā turēdama aprakstītu papīra lapu.

Viņas sejā rotājas smaids."Kas tas ir?" jautāja pārsteigtais Džeimss."Tā ir Floresu ģimenes adrese. Es teicu reģistratorei, ka vēlos nosūtīt ziedus."Rezerfords neticēja savām ausīm. Viņa tiešām grasījās turpināt iesākto. Tomēr viņas drosme atstāja

iespaidu uz Džeimsu."Un tas izdevās tik vienkārši?""Nu, tā ir patiesība." Ketrina plati pasmaidīja. "Godīgi sakot, es ziedus labprāt aizvestu pati. Iesim."Ketrina piegāja pie savas somas un uzlika to plecā. Rezerfords skatījās, kā viņa noskrien pa kāpnēm,

lai noķertu taksometru.Viņa tika lejā un tad atskatījās uz Džeimsu. Viņa redzēja, ka viņš vilcinās, un spēja to saprast. Bet

man vajag, lai jūs nāktu. Lūdzu, Džeims!Viņa nopūtās un tad uzsauca: "Klau, Džeims, lūdzu, apciemosim Floresa ģimeni. Es apsolu, pēc tam

varēsim taisnā ceļā doties uz lidostu. Nespēju braukt mājās, neizsekojusi šim pavedienam — es to sevnemūžam nepiedotu."

Rezerfords uzmeta acis viņas lūdzošajai sejai, un viņa veselais saprāts acumirkli pagaisa.

"Labs ir — tagad aizbrauksim uz Floresa mājām un tad taisnā ceļā uz lidostu — skaidrs? Un liekinekavēsimies."

25 Trešdiena tuvojās dienas vidum, un Limas ielas bija mašinu pilnas. Kā jau tas gada desmit mēnešus

ir ierasts, saule bija paslēpusies aiz piekrastes slavenās miglas, kas plūst no Klusā okeāna un apsedzpilsētu ar baltu dūmaku. Vietējie to sauc par garoupa, tas nozīmē "ēzeļa vēders", un tās spiedīgais spēkspastiprina piesārņojuma un karstuma iedarbību.

Ceļš Rezerfordu un Ketrinu veda cauri vecās koloniālās pilsētas centram. Tā bija kādreizējāsvarenības aina. Viņi brauca gar skaistām koka villām un lielām akmens pilīm, kuras valdība lielākotiesizmantoja par ministriju ēkām un muzejiem.

Vecā Lima ir maza, un jau pēc dažām minūtēm taksometrs iebrauca mūsdienu pilsētas netīrajās undrūzmainajās ielās, kurās slējās betona ēkas un stiepās pussagruvuši ceļi. It visur varēja redzētnabadzības pazīmes, un, mašīnai spraucoties cauri sastrēgumiem, ap tikko kustošo braucamo spietoja ielutirgotāji, piedāvādami visu iespējamo: sākot ar plastmasas drēbju pakaramajiem un beidzot ar šķiltavām.

Pēc divdesmit minūtēm, pa ceļam apstājoties pie ziedu veikala, lai Ketrina varētu nopirkt dažaslilijas, taksometrs nogriezās ap stūri un sāka braukt pa šauru, tukšu aleju, kas atradās kādā no dzīvojamorajonu centriem. Šoferis lūkojās uz visām pusēm, ļaudams mašīnai lēnām braukt pa izdangāto ceļu.

"Ahā! Esam klāt," viņš beidzot paziņoja. "Hir, tās zaļās durvis."Ketrina un Džeimss piesardzīgi palūkojās uz betona divstāvu māju, kas bija iespiesta tādu pašu

drūma paskata namu rindā. Ketrina šoferim samaksāja norunāto summu un izkāpa no mašinas. Tūkšā ielaviņu darīja nervozu. Viņa paskatījās apkārt un tad atkal pievērsās šoferim.

"Vai jūs varētu pagaidīt, kamēr būsim tikuši galā?""Protama lieta, senjorita. Cik vien ilgi jums vajag."Indiāņu izcelsmes šoferis izslēdza motoru, uzgrieza radio un atgāza galvu, uz sejas uzlicis savu

beisbola cepuri, un apmierināti smaidīja. Ketrina un Rezerfords devās uz mājas durvju pusi.Kamēr Ketrina nospieda zvana pogu, Rezerfords atkāpās soli atpakaļ un paskadjās uz abām ielas

pusēm. Arī viņu klusums satrauca. Pēc kādām trīsdesmit sekundēm slēdzenē pagriezās atslēga. Durvispavērās šaurā spraugā, pa kuru raudzījās sievietes seja. Viņas acis bija sarkanas — laikam noraudāšanas, iedomājās Ketrina.

Sievietes sejā iezīmējās skaisti inku vaibsti: biezas uzacis, stingrs deguns, augsti vaigu kauli, turklātviņas āda bija ļoti tumša. Pēc Ketrinas domām, viņai bija apmēram trīsdesmit pieci gadi.

"Holа, senora, habla inglйs?"Sieviete nesatricināmi klusēja. Ketrina turpināja: "Nosotros somos amigos de Miguel Flores."Kad tika pieminēts Floresa vārds, sievietes sejā bija redzams, ka viņa saprot. Acumirklī viņa kļuva

atklātāka, taču vienlaikus arī ievainojamāka."Usted conociф a Miguel?" —jūs pazināt Migelu?Ketrina jutās nelāgi, ka traucē sievieti viņas sērās."Si, senora. Mēs izsakām līdzjūtību sakarā ar zaudējumu…"Rezerfords klusēdams vēroja šīs ārkārtigi smalkās ainas plūdumu.Visbeidzot pēc gandrīz minūti gara klusuma brīža sieviete noņēma no durvīm ķēdi un, bažīgi

palūkodamās laukā, ielaida viņus. Aizvērusi un aizslēgusi durvis, viņa Quechua — inku valodā, kurasdažādos dialektus joprojām lieto indiāņi, kas dzivo Andu provincē Peru, — pasauca kādu.

Pa durvim gaiteņa galā parādījās izskatigs neliela auguma indiānis, kuram ari bija ap trīsdesmitpieciem gadiem. Viņš slaucīja rokas drānā. Viņa sejā atspoguļojās liels satraukums, balss bija noteikta unspēcīga, un angļu valodā viņš runāja ātri un brīvi.

"Māsa teica, ka jūs pazināt mūsu brāli. Kas jūs esat un ko vēlaties?"Ketrina nezināja, ko īsti teikt.

"Mums ir ļoti žēl, ka traucējam jūs šajā brīdī. Mēs atnācām tikai tāpēc, ka mums ir ļoti svarigi arjums aprunāties."

Indiānis izskatījās ļoti neapmierināts, bet pēc tam, kad no galvas līdz kājām bija nopētījis Ketrinu unviņai garām palūkojies uz Rezerfordu, galu galā noteica: "Labi, taču jūs nevarat palikt ilgi."

Viņi sekoja vīrietim uz lielu istabu, kurā atradās divi divāni un plaša bibliotēka ar grāmatām parinku vēsturi, kultūru un mākslu. Sienas rotāja elpu aizraujoši Peru ainavu fotoattēli, kas acīmredzot bijauzņemti dažādās valsts vietās: džungļos, piekrastē un Andu kalnos, kuri atstāja visspilgtāko iespaidu.

Ketrina pasniedza lilijas, kas bija pirktas noslēpumainajam vīrietim."Tās ir jums. Es būšu atklāta — mēs nepazinām jūsu brāli. Mēs tikai vienreiz ar viņu runājām. Mani

sauc Ketrina Donovana, un tas ir Džeimss Rezerfords. Mēs esam no Oksfordas universitātes. Mēs tikaišorīt ieradāmies Peru. Mēs bijām cerējuši šodien satikt jūsu brāli. Mums pat nebija norunāta tikšanās."

Peruāņa tumšās acis raudzījās uz abiem rietumniekiem. Viņa aizdomas bija acīm redzamas."Pateicos par ziediem. Lūdzu, sēdieties."Viņš pasniedza lilijas māsai un izvilka krēslu. Viņš neko neteica, bet izskatījās patiešām norūpējies."Ja jūs nepazināt manu brāli, kāpēc jūs gribējāt viņu satikt?"Ketrina nervozi norija siekalas.Mums no šā cilvēka kaut kas ir jāizdibina — lai cik nepatīkami būtu atrasties šeit, lai cik neiejūtīgi

būtu traucēt viņu sēras, mums vismaz kaut kas ir jāizdibina."īsi pirms nāves mūsu draugs Anglijā — profesors Kents — kopā ar jūsu brāli bija strādājis pie

kāda projekta." Ketrina ieturēja pauzi, lai redzētu peruāņa reakciju, taču viņš turpināja skatities ar savāmdziļajām, tumšajām, domīgajām acīm. Viņa turpināja: "Redziet, es zinu, ka jums tas neko neizteiks, tačupēc profesora Kenta nāves jūsu brāļa vārds šifrētā veidā tika atrasts starp mūsu drauga dokumentiem. Esviņam piezvanīju, bet viņš negribēja ar mani runāt pa tālruni. Viņš lika mums atbraukt."

Indiānis piepeši piecēlās, un Ketrina apklusa. Viņš lēnām piegāja pie kamīna un tad pagriezās pretviesiem.

"Senorita, kad es pēdējo reizi redzēju profesoru Kentu, viņš sēdēja tieši tur, kur pašlaik sēžat jūs,taču tas neattiecas uz lietu. Es nevaru jums palīdzēt. Manuprāt, mums jābeidz šī saruna. Es nevēlospārjums uzzināt neko vairāk. Lūdzu — mēs būtu jums pateicīgi, ja jūs dotos prom."

Ketrinai noreiba galva."Jūs pazināt profesoru Kentu?""Nē, es viņu biju saticis tikai divreiz Migela mājās. Mans brālis viņu aicināja pie sevis, lai viņi

varētu privātā atmosfērā apspriest darāmo. Bet tagad man tiešām jums jālūdz…"Iejaucās Džeimss: "Senjor Flores, es no visas sirds izsaku līdzjūtību par jūsu brāļa nāvi. Taču notiek

kaut kas ļoti ļauns. Un jūs nevarat izlikties to neredzam. Mums ir nepieciešama jūsu palīdzība — mēsuzskatām, ka profesors Kents tika noslepkavots, un mums ir jānoskaidro, ar ko nodarbojās profesors unjūsu brālis. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu nāve ir bijusi veltīga."

Varēja skaidri redzēt, ka indiānis ir apjucis. Rezerfords manīja, ka viņš vēlas runāt, bet bailes viņuattur. Džeimss turpināja: "Vai tas jūs aizvainos, ja uzdosim jautājumu par jūsu brāļa kopīgo darbu arprofesoru? Vai viņš jums par to ir stāstījis?"

Indiānis palūkojās uz Džeimsu un skumji pasmaidīja."Jūs mani noteikti neaizvainojat. Migela darbs ari man bija ļoti svarigs. Nejau tur ir problēma…"

viņa balss aizlūza, taču tad, it kā nolēmis, ka nespēj vienkārši paslēpt galvu smiltis, pievērsās viesiem."Atvainojiet," vīrietis noplātīja rokas, "vakar Migels man teica, ka gadījumā, ja ar viņu kaut kas

notiks, es nedrīkstu ne ar vienu runāt. Mēs esam nobijušies, šī ir bijusi ļoti smaga diena. Ļoti smaga."Ketrina juta līdzi nabaga cilvēkam."Senjor Flores, mums ir ļoti žēl, ka tā ielauzāmies. Mēs tikai gribam saprast, kas isti notiek.

Profesors man bija kā tēvs, arī es esmu zaudējusi kādu, ko mīlu."

Indiānis nopūtās. "Tas ir sarežģīti. Viņu darbs tika turēts slepenībā. Kā lai sāk?" Uz bridi viņšiegrima domās, tad atkal ierunājās: "Par spīti mūsu uzvārdam, mēs esam pilnasinīgi Andu kečvu dzimtaspārstāvji no Kusko, senās inku galvaspilsētas Andos. Mūsu vectēvs pieņēma spāņu vārdu. Mēsatšķiramies no vietējiem indiāņiem, jo mums abiem bija augstākā izglītība un Migels bija studējis Kuskouniversitātē. Viņš kļuva par vēsturnieku un arheologu, savukārt es vēl pavisam nesen strādāju Kuskovalsts palīdzības organizācijā. Mūsu mūža darbs — patiesībā, visa mūsu dzīve — ir mūsu tauta, kečvi irinku pēcteči."

Ketrina atviegloti nopūtās. Viņš runā… Ļoti nopietnā balsī Floress turpināja. Viņš runāja lēni unapdomīgi, rūpīgi izvēloties vārdus un skatoties gan uz vienu, gan uz otru.

"Mēs pazīstam savas tautas vēsturi. Mēs zinām pagātnes nostāstus un kopš bērnības esam klaiņojušistarp senajām Kusko, Oljantaitambo un Tiauanako — Titikakas ezera apkārtnes virakoču pilsētu —drupām.

Mēs pazistam mūsu valsts vēsturi tā, kā to nemūžam neiepazīs spāņu vai amerikāņu zinātnieki, kuri,ierakušies grāmatās, sēž savos kabinetos. Bet arī mums ir grāmatas — kā jau jūs to redzat. Mums irzināma mūsdienu zinātne. Mēs tikai tai nepiekrītam."

Viņa seja tagad bija apņēmīga. Ar jauniegūtu degsmi viņš turpināja: "Paaudzēm ilgi pēc spāņuiebrukuma konkistadori un it sevišķi jau katoļu baznīca darīja visu iespējamo, lai aizslaucītu mūsucivilizācijas liecības. Tika izlaupīti pieminekļu un reliģiskie centri, sadedzinātas reliģiskās grāmatas,priesteri tika noslepkavoti, bet cilvēkus ar zobena palīdzību pievērsa kristietībai. Dažu paaudžu laikāpraktiski nekas nebija palicis pāri, un pat mūsdienās bērniem māca tradicionālo vēstures versiju — katoļuversiju. Profesors Kents saprata šo netaisnību. Mums viņam nebija jāstāsta, ka pirms inkiem šeitpastāvēja kāda cita civilizācija — vēl varenāka. Es nezinu, kā, taču viņš par to jau zināja un gribēja atrastpierādījumus. Mums šis pierādījums ir.

Profesors Kents bija ļoti izglītots cilvēks. Viņš mums pastāstīja, ka patiesība, kuru mēs viņamatklājām, palīdzēs atklāt vēl lielāku patiesību, kas varētu glābt cilvēci.

Klausīdamās Floresa atklāsmē, Ketrina jau bija izlēmusi, kas viņiem būs jādara pēc tam."Senjor Flores, vai arī mēs varam uzzināt patieso vēsturi? Mēs gribam turpināt profesora darbu.""Senjorita, lūdzu, sauciet mani par Ernanu. Atvainojiet manu sākotnējo vēsumu, taču šeit mēs neesam

drošībā. Ja vēlaties turpināt mūsu sarunu vai pat domāt par šim lietām, mums nekavējoties jāatstāj Limaun jādodas uz Kusko."

Durvīs parādījās Ernana māsa. Šķita, ka kuru katru mirkli viņa izplūdis asarās. Viņa kečvu valodāsāka satraukti kaut ko stāstīt, pārmetoši rādot uz abiem rietumniekiem. Ernans izskatījās apmulsis unvienlaikus ari ļoti norūpējies par māsas raizēm. Maigiem, klusiem vārdiem viņš saņēma viņas rokas,lēnām nomierināja un izveda no istabas.

Rezerfords to gandriz nemanīja. Viņš bija pārņemts ar pretrunīgām domām.Tagad jau ir divi miruši cilvēki. Kas, pēc Floresa domām, ir noticis?Ernans atgriezās, šūpodams galvu. Pirms viņš atkal sāka stāstīt, Rezerfords, cenzdamies būt pēc

iespējas taktiskāks, ierunājās: "Senjor Flores, ir kāda lieta, ko gribu jums vaicāt. Vai jums ir kādasaizdomas, kurš varētu būt atbildīgs par profesora Kenta un jūsu brāļa nāvi?"

Ernans sērīgi papurināja galvu, tad palūkojās pulkstenī."Nē, es baidos, ka nemācēšu atbildēt. Taču nav svarīgi, kas tieši ir šie cilvēki. Svarigi ir tas, ka viņi

eksistē. Viņi ir spēcīgi un gatavi uz visu. Man nav paranojas. Tagad mums visiem draud briesmas, ticietman."

Viņa seja atkal kļuva tukša. Ketrina pētīja viņa augstos vaigu kaulus un tumšās acis. Par spītitraģiskajai brāļa nāvei viņš joprojām spēja saglabāt pašcieņu.

"Ernan, liels paldies par jūsu palīdzību. Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs ar Džeimsuapspriestos?"

"Nē, protams! Tagad man ir jādodas uz slimnīcu, bet, ja jūs dosities uz Kusko, lidmašīnas reiss irpussešos. Ja jums vēl kas vajadzīgs, noteikti sakiet!"

Ernans izgāja no istabas. Ketrina bija entuziasma pilna — šķita, ka viņi atkal ir uz pēdām. Viņasmaidīdama pagriezās pret Rezerfordu, un viņas sirds apmeta kūleni. Viņa nekavējoties varēja pateikt, kaviņš nav vienisprātis ar Ketrinu.

26 Ketrina pētoši lūkojās Džeimsā. Viņa izmisīgi vēlējās, lai viņi turpinātu sākto."Džeims, es patiešām domāju, ka mums ir jābrauc līdzi Ernanam…"Rezerforda ārkārtīgi saspringtā balss pārtrauca viņu pusvārdā: "Es jums uzskaitīšu faktus. Šie

maniaki — lai kas viņi ari būtu — jau ir noslepkavojuši Migelu Floresu un profesoru Kentu. Viņi bezvilcināšanās nogalinās arī mūs. Neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā viņi ir, viņi dara, ko grib, un jums tasir zināms. Un mēs nemaz nezinām, ko tieši meklējam!"

Rezerfords pielēca kājās un sāka staigāt gar kamīnu.Ketrina nedroši ierunājās: "Tā nav tiesa. Mēs zinām, ko meklējam, — pasaules mītos noslēptu senu

noslēpumu. Ja turpināsim sekot profesora Kenta pēdām, esmu pārliecināta, ka uzzināsim ko vairāk."Viņa bija noraizējusies. Tas bija viņu pirmais strīds. Viņa atkal aptvēra, cik ļoti viņai vajag atbalstu.

Tomēr viņa arī izmisīgi vēlējās turpināt meklējumus un dusmojās uz Džeimsu par piedāvājumu atkāpties.Nostājies pie kamīna un sakrustojis rokas uz krūtīm, Rezerfords šķita izaicinošāks nekā parasti.

"Ketrin, teikt, ka tas ir bīstami, nozīmē nepateikt neko. Profesors lieliski zināja, cik šie cilvēki — laikas viņi arī būtu — ir spēcīgi un nežēlīgi, citādi viņš nebūtu rakstījis šo zīmīti? Vai tas nebūtu neprāts, jamēs turpinātu?"

Ketrina nespēja klausīties viņa vārdos."Es saprotu jūsu nostāju, taču nespēju atkāpties. Esmu nolēmusi turpināt, līdz noskaidrošu, ko tas

viss nozīmē, neņemot vērā iespējamās briesmas."Rezerforda acis kvēloja."Bet kā ir ar mūsu drošību? Vai jūs neuztrauc, ka tas pats liktenis varētu piemeklēt arī mūs?""Esmu gatava uzņemties šo risku."Rezerfords, saraucis pieri dziļās grumbās, nopūtās. Viņš aizgriezās un lūkojās pa logu uz mājas

iekšpagalmu.Piepeši viņš aptvēra, ka nespēj izturēt domu, ka vairs neredzēs Ketrinu. Pirms nepilnām četrdesmit

astoņām stundām viņa ienāca Rezerforda dzīvē un apgrieza to kājām gaisā. Viņš būs sasodits muļķis, jaļaus viņai aiziet. Apņēmības pilns viņš pievērsās Ketrinai.

"Nu, es neesmu gatavs…"Ketrina nevēlējās dzirdēt neko vairāk. Viņas sirds apmeta kūleni. Emociju aizžņaugtā balsī viņa

teica: "Es saprotu. Tas bija tik laipni nojums, ka atbraucāt tik tālu. Es vienmēr būšu jums pateicīga." Tačuaiz atturīgo vārdu maskas viņā plosijās vētra. Lai gan viņi tikko bija pazīstami, viņa nevēlējās Džeimsuzaudēt — un tas nebija tikai tāpēc, ka viņa negribēja viena pati stāties pretī briesmām.

Rezerfords smaidīja — tas bija nolemtības pilns smaids."Ļaujiet man pabeigt, doktore Donovana. Es neesmu gatavs tam, lai jūs viena pati uzņemtos risku.

Izskatās, ka man būs jādodas jums līdzi."

27 Visu pēcpusdienu Ketrina un Rezerfords pavadija, paslēpušies mājā un pētīdami Floresu ģimenes

bibliotēku. Pulksten četros viņi iekāpa taksometrā, kas viņus gaidīja, un devās uz lidostu, lai arpēcpusdienas reisu nokļūt Kusko.

Lidzko taksometrs pa putekļaino ceļu attālinājās no Floresu mājas, aizbraucot pilsētas virzienā, nošauras šķērsielas ēnas parādījās cits auto. Tas bija sudrabains mersedess. Pie stūres sēdēja druknsindiānis, kura acis slēpa saulesbrilles. Viņam blakus priekšējā sēdekli bija iekārtojies aizdomīgsrietumnieks, tērpies melnā. Aizmugurējā sēdeklī atradās viņa plecīgais līdzzinātājs un senjors Mantoress.Pa Mantoresa pieri aumaļām plūda sviedri. Klusēdami viņi vēroja, kā taksometrs attālinās.

Priekšā sēdošais rietumnieks pagriezās riņķī, lai labāk varētu redzēt Mantoresu, un, dusmāmpieaugot, jautāja: "Un uz kurieni viņi tagad dodas? No viņiem ir jātiek vaļā."

Tad viņš pagriezās atpakaļ un pa logu nolūkojās pakaļ aizbraucošajai mašīnai, pie sevismurminādams: "Es zināju, ka uzreiz ir jātiek galā ar visu Floresu ģimeni."

Mantoresa acis bija šausmās ieplestas — viņš mēģināja runāt, taču nespēja izdabūt ne vārda.Slepkava no žaketes iekškabatas izvilka telefonu un uzspieda numuru Ziemeļamerikā. Pēc trim signāliemotrā galā tika pacelta klausule.

"Kungs, mēs atbrīvojāmies no Floresa, kā jūs to bijāt lūdzis, diemžēl zinātnieki sazinājās ar viņabrāli…"

Iestājās pauze, tad atskanēja atbilde. Mazais vīrietis uzmanīgi klausījās."Noteikti. Sapratu. Šoreiz mēs to nokārtosim. Jā, jā, kungs, tas beigsies Peru."

28 Lidojums uz Kusko ir neaizmirstams piedzīvojums. Paceļoties no Limas lidostas un uzņemot kursu uz

zemes vidieni, abās pusēs acumirkli parādās pirmās Andu virsotnes. Lidmašīna ceļas arvien augstāk unaugstāk, taču kalni tik un tā slejas no visām pusēm, līdz beidzot lidaparāts izraujas aiz mākoņiem unaizslīd prom retinātajā gaisā. Tālumā kalnu augstākās virsotnes caurdur mākoņus un gluži kā salas jūrasbalto putu plašumā izraibina apvārsni.

Ketrina nebija tādā noskaņojumā, lai priecātos par ainavu. Arvien skaidrāk apzinoties abu cilvēkunāvi, viņa atkal juta mostamies bailes. Vai šeit — starp mākoņiem — maz bija droši?

Viņa nopētīja ceļabiedrus. Tāpat kā Ernans, kurš sēdējā viņiem priekšā, visi pārējie bija indiāņi. Vaikāds no tiem varētu būt nezināmā ienaidnieka pusē?

Viņa bija tik laimīga, ka līdzās ir Džeimss. Miers un nosvērtiba līdzšinējos neparastajospiedzīvojumos lika saprast, cik īpašs ir šis vīrietis. Parasts cilvēks, uzzinot par Floresa nāvi, taisnā ceļābūtu devies uz lidmašīnu. Īstenībā normāls cilvēks vispār nebūtu lidojis uz šejieni. Par spīti atturībai,šķita, ka viņš ir radīts izaicinājumiem, ar kādiem viņi bija sastapušies. Bibliotēku un seno grāmatu dzivetagad viņam šķita pārāk nenozīmīga, pārāk šaura. Lai gan viņa to nevelējās atzīt, ar katru aizvadīto stunduDžeimss viņai šķita arvien pievilcīgāks.

Kusko senatnīgās, bruģētās ielas Rezerfordam un Ketrinai atgādināja Oksfordu. Pēc Limas gaissjautās kristāldzidrs, un uz brīdi viņiem šķita, ka drūmā noskaņa ir pagaisusi.

Vezdams viņus īrētā mašīnā cauri pilsētai, Ernans nepārtraukti stāstīja par Andu senajāmcivilizācijām. Ar vienu roku viņš stūrēja mašīnu pa šaurajām ielām, bet ar otru plaši žestikulēja,uzsvērdams sacito. Pie katra žesta džips sašūpojās no vienas puses uz otru.

"Pirmais, kas jums ir jāsaprot, ir tas, ka inki nebija pirmaizsācēji. Lai gan viņu brīnišķīgie mākslasdarbi ir izstādīti muzejos visā pasaulē, viņi bija tikai daudz senākas kultūras turpinātāji. Paši inki toatzina. Daži apgaismoti spāņu ceļotāji, kuri pieredzēja inku civilizācijas pilnīgu sagrāvi, centās pieraksdttās tradīcijas, kuras tobrīd jau izzuda pagātnes dzelmē."

Džips bīstami līkumoja pa ceļa vidu, tikko izvairīdamies no pretimbraucoša maza, koši izkrāsota unpārpildīta autobusa.

Rezerfords pieķērās pie Ernana sēdekļa. Varētu padomāt, ka mūsu ceļojums jau tāpat nav pietiekamibīstams!

Kad mazais autobuss par mata tiesu pašāvās viņiem garām, Ketrina uz sekundi pievēra acis. Viņapaskatījās uz Rezerfordu un pacēla uzacis. Ernans aizmugures skata spogulī ieraudzīja viņas sejasizteiksmi.

"Ak, atvainojiet, es būšu uzmanīgāks. Jūs vēl neesat pieraduši pie Andu braukšanas stila!"Viņš sāka braukt daudz lēnāk, turpinādams iepazīstināt ar savu tautu. "Es nedomāju, ka spāņi tiešām

ticēja stāstiem un tradīcijām, kuras viņi pierakstīja no veco priesteru stāstitā. Droši vien viņi uzskatija, katās ir pārāk savādas, lai būtu patiesība, taču tās ir patiesas. Viena no galvenajām Andu iedzīvotāju teikām— un tieši tā interesēja profesoru Kentu — vēsta, ka daudzus tūkstošus gadu pirms inku civilizācijaspastāvēja kāda cita diža civilizācija. Bet neraizējieties, jūs paši redzēsiet pierādījumus…"

Klausoties Ernana stāstitajā, Ketrina un Džeimss jutās pārcēlušies citā pasaulē, kurā valdīja inkuprinči un spāņu konkistadori un kurā risinājās inku civilizācijas traģiskais sabrukums. Viņi lūkojās pamašīnas logiem uz koši ģērbtajiem zemniekiem, kuriem brauca garām, — reiz dižas tautas pēctečiem, unapbrīnoja gaisa tīrību un tālās Andu ainavas pārpasaulīgo skaistumu.

Beidzot, izbraucis cauri Kusko priekšpilsētai un ieticis vecpilsētas glīti bruģētajās ielās, Ernansapturēja mašīnu pie pagrieziena uz sevišķi šauru ieliņu. Viņš izlēca un atvēra mašīnas durvis, lai Ketrinavarētu tikt laukā.

"Lieliski, beidzot esam klāt. Es aiziešu un nolikšu jūsu mantas brālēna mājās, bet jūs tikmēr varatmazliet aplūkot apkārtni. Es viņam teikšu, ka esat mani draugi. Lai ko jūs darītu, nepieminiet profesoruKentu vai Migelu. Es nevēlos nevienu apdraudēt. Mēs dosimies mājās naktī, un jūs tur varēsiet gulēt, tačumums ir jābrauc prom rītausmā — es nevaru riskēt, ka jūs kāds šeit ierauga."

Ketrina izkāpa no džipa."Vai jūs nevēlaties, lai ejam jums līdzi un iepazīstamies? Vai tā nebūtu labāk?"Ernans atkal izskatījās noraizējies."Nē, es tiešām domāju, ka vislabāk būtu pēc iespējas mazāk kontaktēties. Jūs tikpat labi varat

pastaigāties. Bet es ieteiktu būt pēc iespējas neuzkrītošākiem… Ja jūs iesiet pa šo ielu," viņš parādija uzkādas citas šauras ieliņas sākumu, "turklāt taisni uz priekšu, jūs nonāksiet lidz galvenajam laukumam —Plaza de Los Almabos. Tūr pie ieejas katedrālē pēc pusstundas tiksimies."

Rezerfords izstiepa roku plašā žestā."Šķiet, ka mēs pēdējo divdesmit četru stundu laikā esam nepārtraukti ceļojuši — es labprāt izstaipītu

kājas."Ernans viņam uzsmaidīja."Pastaigājiet tepat. Ja apmaldāties, pajautājiet jebkuram, kur ir katedrāle, un jums parādīs ceļu."Ernans atgriezās pie džipa un iedarbināja motoru. Mašīna sāka braukt un pazuda aiz stūra. Tiklīdz

viņš bija prom, Rezerfords un Ketrina pamanīja, cik mierīgi bija tā stāvēt — Kusko bruģētās ielas vidū.Vispirms viņi gribēja ievilkt dziji plaušās svaigu gaisu. Debesis bija kristāldzidras, un pirmo reizi, kopšKetrina uzzināja par Floresa nāvi, viņa sāka justies mazliet labāk, ne tik satraucoši. Viņa pagriezās pretRezerfordu, kurš pētīja lielas un senas sienas mūrējumu, kas stiepās ceļa kreisajā pusē.

"Vai jums šķiet, ka šeit, Andos, mēs esam drošībā?""Cik droši nu varam būt. Taču esmu vienisprātis ar Ernanu — nedomāju, ka mums te būtu jāstāv.

Labāk paskatieties uz šo neparasto mūri."Siena nebija celta no ķieģeļiem, bet gan veidota no milzīgiem, daudzšķautņainiem granīta bluķiem,

no kuriem daži bija desmit pēdu lieli."Kā gan viņi dabūja gatavu kaut ko tādu? Vai tas ir inku darbs?" Ketrina piegāja pie sienas un

pieskārās kādam sevišķi lielam akmens bluķim. "Paskat, šim bluķim ir desmit šķautnes un tas ir pusdienugalda lielumā. Neticami! Tas precizi saskan ar visiem pārējiem akmeņiem!"

Rezerfords pakāpās soli atpakaļ, apbrīnodams amatnieku meistarību."Es tiešām nezinu. To noteikti ir cēluši inki, tas nekādi nav spāņu vai eiropiešu roku darbs.

Iedomājieties, ka šie akmeņi būtu jāpakustina — daži lielākie varētu svērt vairāk par desmit tonnām.Iesim, sameklēsim to katedrāli."

Pārslidinājusi plaukstu pār mūri, Ketrina sekoja Rezerfordam pa ieliņu, kas tiecās augšup, galvenālaukuma virzienā.

Ja padomā, vēl aizvakar es lasīju trimestra pēdējo lekciju, domādama par brīvdienām. Ir tikaitrešdienas vakars, bet šķiet, ka Oksforda atrodas gadsimtiem tālu. Pa kādu caurumu esmu izkritusi nosavas iepriekšējās ērtās dzīves un nokļuvusi pilnīgi citā pasaulē, kas ir briesmu pilna.

Viņas skatiens pievērsās Rezerfordam, un viņa vēroja, kā viņš iet, iegaumēdams ceļu un ar interesipētidams Kusko mūri. Viņa klātbūtne Ketrinu uzmundrināja.

Kā jau Ernans bija solījis, mazā ieliņa veda uz galveno laukumu, kurš, salīdzinot ar Limas PlazaMayor, atgādināja spoku pilsētu. Laukums bija tik liels kā plašs angļu ciemata zāliens. To no visāmpusēm ieskāva akmens ēkas, un tas atradās sešu bruģētu ielu krustpunktā. Ketrina panāca Rezerfordu, unviņi devās apkārt laukumam, izbaudīdami tā mieru un izjuzdami atvieglojumu būt prom no Limas burzmas.Nonākuši laukuma otrā pusē, viņi pamanija, ka no sānieliņas parādās Ernans.

"Sveiki!" viņš sauca. "Skaista vieta, vai ne?"Ketrina viņam uzsmaidīja.

Ari Rezerfords atplauka un bilda: "Ar šādu fonu nav iespējams kļūdīties — jums šeit būtu jāuzbūvēkaut kas tiešām atbaidošs, lai izpostītu skatu."

Ernans smiedamies pienāca viņiem klāt."Jā gan, jums droši vien ir taisnība."Viņi visi trīs vēroja laukumu un vecpilsētas jumtus, kas slējās tālumā.Rotaļīgām uguntiņām iedzirkstoties acīs, Ernans uzdeva jautājumu: "Šeit, Kusko, inki uzcēla

virakočām templi, ko nosauca par Coricancha. Vai jūs to redzat?"Rezerfords un Ketrina lūkojās apkārt, cenšoties ieraudzīt inku stilam atbilstošu celtni. Tomēr neviena

ēka neizskatījās pietiekami majestātiska, lai būtu templis.Ernans norādīja tieši uz baznīcu."Tas ir tur. Spāņi 1533. gadā uz tempļa uzbūvēja katedrāli, cenzdamies apspiest mūsu reliģiju. Runā,

ka viens no pēdējiem inku prinčiem tur iemūrēts dzīvs; kādu dienu mēs viņu izlaidīsim. Vai jūs zināt, kasir Virakoča?"

Ketrina iedomājās par veco viru lidmašīnā."Esmu dzirdējusi, ka ar šo vārdu apzīmē cilvēkus, kas uzvilka Naskas līnijas," viņa teica.Ernans, mazliet izbrīnīts, ar acs kaktiņu palūkojās uz viņu. "Pareizi, tā sauca šos cilvēkus. Taču

Virakoča bija arī viens cilvēks — viņš bija vadītājs, ja jums labpatīk to šādi nosaukt. "Virakoča" nozīmē"jūras putas". Cilvēki, kas atnāca viņam līdzi, tika nosaukti par virakočām. Es priecājos, ka tūristu ceļvežijums nav izskalojuši smadzenes. Šī bija viņa galvaspilsēta, un šeit viņš tika pielūgts kā lielākais novisiem dieviem."

Ketrina izteica, viņasprāt, izglītotu minējumu. "Vai viņš bija agrīnais inku karalis?"Ernans noteikti papurināja galvu."Nē, un tas ir ļoti svarīgi — viņš ieradās ilgi pirms inkiem. Mēs nezinām, kad; nav nekādu rakstisku

liecību. Nav pierādījumu, un tāpēc Rietumu zinātnieki ignorē leģendas par Virakoču un uzskata tās parmītiem. Taču ignorēt Virakoču ir milzīga kļūda. Viņš atstāja savas pēdas visos Andos. Viņš apstaigājavisu teritoriju, un visi cilvēki, kuri dzivo šajā apgabalā, stāsta par viņu un viņa varenajiem darbiem. Viņšbija atbildigs par mūrniecību un civilās celtniecības brīnumainajiem darbiem. Augšā, Andos, jūsredzēsiet celtņu paliekas, kas jūs satrieks."

Rezerfords bija apmulsis. "Bet vai tad tie nebija inki, kas uzbūvēja…"Ernans viņu pārtrauca. Viņa seja kļuva barga, it kā viņš runātu par kaut ko ārkārtīgi svarīgu. "Nē. Inki

uzcēla dažas no tām, taču savu prasmi viņi bija mantojuši no Virakočas un viņa sekotājiem.""Bet no kurienes viņš bija atnācis? Un kad viņš atnāca?"Indiānis lēnām pārlaida skatienu pāri laukumam un tikai tad atbildēja. "Tas ir noslēpums. Mutvārdu

folklorā pastāv daudz nostāstu par viņa atnākšanu. Pat spāņi sešpadsmitajā gadsimtā pieminēja viņaatnākšanu. Visas šīs liecības vēsta, ka Virakoča kopā ar sekotājiem atnāca no jūras un ceļoja caurikalniem uz ziemeļiem, darot brīnumus, mācot apstrādāt zemi un būvējot tempļus — ari vareno Tiavanakuakmens pilsētu —, un tad viņš aizgāja.

Viņš arī dziedināja — gluži kā kristietībā Jēzus — un, lai kur viņš ari gāja, visur atdeva redziaklajiem, dziedināja klibos un izdzina ļaunos garus. Kāds spāņu konkistadors teica, ka Virakoča bijis"gara auguma vīrs ar zilām acim". Citur viņu apraksta kā vīrieti ar sirmu bārdu, bālu ādu un baltāmdrēbēm mugurā, kas sludinājis mieru un mīlestību."

Ketrina gandrīz vai spēja iztēloties dižo Virakoču."Cik savāds un labestīgs tēls," viņa pie sevis noteica.Ernans uz viņu uzmanīgi palūkojās."Jā, viņš bija dižs vīrs, kas dāvāja kultūru daudziem cilvēkiem. Inki apgalvoja, ka pirms viņa

ierašanās cilvēki dzīvojuši ārkārtīgi primitīvos apstākļos. Viņi nebija piejaucējuši dzīvniekus, viņiemnebija labibas, īsi izsakoties, viņi bija mednieki un vācēji. Viņš atnāca un iemācīja cilvēkiem celtniecību

un zemkopību, medicīnu, mūziku un astronomiju. Viņš atnesa labklājību, turklāt paveica to miermīlīgi.Atšķirībā no spāņiem viņš nekad neizmantoja vardarbību, lai panāktu savu."

Rezerfords gribēja noskaidrot vairāk."Bet kāpēc virakočas atnāca? Izklausās pēc kolonistiem, vienīgi ar tādu atšķirību, ka viņi šeit

nepalika.""Tas ir labs jautājums, kas interesēja ari profesoru. Visi senie stāsti liecina, ka virakoču ierašanās

bija saistīta ar lielajiem plūdiem."Šajā brīdī sarunā iesaistījās Ketrina."Jūs gribat teikt, ka miti par plūdiem ir atrodami ari šeit, Andos?""Jā. Un pavisam drīz es jums parādīšu liecības. Ir ļoti daudz Andu nostāstu par lielajiem plūdiem,

kas līdzinās tiem, ko apraksta Bībele. Kad ūdeņi sāka atkāpties, Virakoča parādījās Titikakas ezerā, koinki uzskata par svētu. Tiavanakā viņš uzbūvēja citadeli. Mūsdienās tur joprojām ir redzamas tāspaliekas, kuras var aplūkot ikviens. Ierīkojis tur savu bāzi, viņš nokāpa līdz Kusko, un viņa modrajāuzraudzībā cilvēces paliekas tika paglābtas no barbariskā dzīvesveida un sāka vairoties."

"Tātad Titikakas ezers ir stāsta par Virakoču patiesais centrs?" Rezerfords ieinteresēts vaicāja."Jā. Mums ir daudz pārrunājama, taču tagad mums vajag paēst. Iesim — es aizvedīšu jūs uz sava

brālēna mājām. Bet, lūdzu, atcerieties, ka nevajag runāt par šim lietām manas ģimenes klātbūtnē… Viņi irpārliecināti, ka jūs esat draugi, kas atbraukuši atpūsties."

Ernans bija apmierināts. Viņa ciemiņi sāka izprast patiesību, kas slēpās aiz Peru vēstures lappusēm.

29 Ernana brālēna mājās tika gatavotas pusdienas. Tas bija Kusko raksturīgs, no akmeņiem celts sens

dzīvojamais nams, kurā atradās kopējā istaba ar kamīnu vienā galā un pievienotu virtuvi. Pārējās istabasatradās augšstāvā.

Ernana brālēns Aruns spāņu valodā nerunāja sevišķi labi, turklāt viņš nemaz neprata angļu valodu.Viņš bija indiāņiem raksturīgas miesas būves, apmēram piecas pēdas un piecas collas garš un ļotimuskuļots. Viņš daudz smaidīja un nešķita tik nopietns kā Ernans. Ketrinai radās sajūta, ka viņš laikamnekad nav bijis ārpus Kusko un droši vien maz zina pat par Limu, nemaz nerunājot par pārējo pasauli.Ernans viņus iepazīstināja, un Ketrina un Džeimss izrādīja savu pateicību ar rokasspiedieniem un dāsniemsmaidiem. Ernans kečvu dialektā ilgi runāja ar brālēnu, tad kopā ar viņu pazuda virtuvē un atgriezās ardzērienu paplāti, ko novietoja uz galda istabas vidū.

Ketrina iekārtojās pie kamīna. Skatīdamās liesmās, viņa domās pārcilāja visu, ko bija dzirdējusikopš ierašanās Kusko. Rezerfords, beidzot sajutis nogurumu pēc daudzo laika joslu šķērsošanas, atlaidāsotrā krēslā un, pat nepaguvis atpogāt žaketi, cieši aizmiga. ' Ketrina lūkojās viņa sejā, ko apgaismojakamīna atblāzma. Viņa

nopūtās un atkal pagriezās pret uguns mierinošo siltumu.*Vēlāk vakarā pēc gardas maltītes Ernans palīdzēja Arunam nokopt galdu un posās atpakaļ uz savām

mājām. Viņš darīja visu iespējamo, lai uzmundrinātu viesus, un centās nerunāt par ļaunumu, kas bijapalicis aiz muguras.

"Es ceru, ka izbaudījāt mūsu viesmīlību un sarunas jums šķita interesantas. Pirms neesmu aizmirsis— manuprāt, tas jums varētu noderēt." Viņš izvilka no somas Kadena sarakstīto grāmatu "Andumitoloģija". "Tas ir labs ceļvedis pa Andu mitiem. Pats gan labprāt tos dēvēju par stāstiem, jo saukt parmitiem nozīmētu pieņemt, ka tā nav patiesība, bet mēs zinām, ka tas ir aplam. Labu lasišanu! Es atnākšu rītno rīta piecos."

Un Ernans izgaisa naktī. Aruns atgriezās istabā un, sirsnīgi smaidīdams, ar žestiem norādīja Ketrinaiun Džeimsam, lai viņi tam seko uz mājas aizmuguri. Rezerfords, kurš jau bija piecēlies, izgāja viņam līdzipa durvīm un pa gaiteni sekoja uz guļamistabu. Istabas vidū stāvēja divguļama gulta — citu mēbeļu turnebija. Kamīnā vēl kvēloja dziestošas ogles. Aruns ielika pāris sausu pagaļu un pagriezās pretRezerfordu. Viņam nevajadzēja zināt Aruna valodu, lai saprastu, ka šī ir vienigā guļamistaba mājā unviņiem piedāvāja tajā pārnakšņot. Viņš uzsmaidīja indiānim un mēģināja ar žestiem parādīt, ka var gulētuz grīdas lielajā istabā, taču Aruns tikai pasmējās un purināja galvu. Bija skaidrs, ka šis viesmīlībasapliecinājums nebija apspriežams.

Tajā brīdī istabā ienāca Ketrina. Aruns viņiem uzsmaidīja un izslīdēja laukā.Apjukumā pietvīcis, Rezerfords atkāpās gaitenī."Neuztraucieties, es gulēšu uz grīdas otrā istabā."Un viņš aizgāja pa gaiteni. Ketrina aizvēra durvis. To izdarījusi, viņa acumirklī pret tām atbalstīja

plaukstu un nodūra nogurušo galvu.

30 Kā solījis, Ernans atnāca viņiem pakaļ tieši piecos. Vēl nepamodušos, viņus aizveda uz staciju un

iesēdināja vilcienā līdz ar Ernana solījumu, ka nākamajā dienā, tūlīt pēc Migela bērēm, viņi tiksies MačuPikču.

Vecs četru vagonu vilciens lēnām izbrauca no stacijas un sāka virzīties pa visskaistāko dzelzceļaposmu pasaulē. Tris stundas lokomotīve šos četrus vagonus vilka augšup pa septiņdesmit piecas jūdzesgaro, līkumaino ceļu, braukdama gar lauku sētām un ciematiem, slīdēdama gar bezdibeņu malām unrāpdamās klintīs, un beidzot, pavērdama ceļotāju skatienam jūdzēm tālas, brīnišķīgas ainavas,

izlauzās cauri mākoņiem, lai sasniegtu Maču Pikču.* * *Tālu lejā palika Kusko jumti, un pat par katedrāli pārbūvētais Virakočas templis kļuva niecīgi sīks

salīdzinājumā ar milzīgajām Andu smailēm un bezgalīgajām ielejām.Ketrina bija satraukta. Kopš paša rīta viņu nepameta sajūta, ka viņiem seko — pret viņiem ir

pavērsta milzīga mašīna, kuras zobrati ir iedarbināti un viss mehānisms ir sakoncentrējis savus spēkus, laiviņus notvertu. Viņa nopētīja pasažieru sejas vagonā. Zemnieki un tūristi. Nav par ko raizēties — vismazne tagad. Viņa paskatījās uz Rezerfordu un atviegloti nopūtās.

Viņš bija izvilcis no mugursomas "Andu mitoloģiju" un lasīja iepriekšējā vakarā atzīmēto Virakočasaprakstu. Acis slīdēja pa lappusi, bet galvā joņoja domas. Kaut kas šajā aprakstā šķita pazīstams — viņštikai nespēja to notvert.

Virakoča ieradās no tālām aizjūras zemēm. Viņš bija baltais. Viņš bija gara auguma un sirmu bārdu.Viņš mums dāvāja visus civilizācijas labumus un darīja to miermīlīgi. Taču kādu dienu ļauni cilvēkisazvērējās pret viņu. Kad viņš atgriezās no ceļojuma, viņi Virakoču piespieda aiziet — pa upi aizkuģot uzjūru. Kādu dienu viņš atgriezīsies.

Pēkšņi viņš bija aptvēris."Ketrin, man šķiet, es kaut ko atradu! Manuprāt, es sapratu, ko bija atklājis profesors."Tobrīd Ketrina vēroja brīnišķigo ainavu. Viņa izbrīnā palūkojās uz Džeimsu."Ko? Ko jūs gribat teikt?""Man šķiet, es atklāju atkārtoto paraugu. Vēstulē profesors Kents apgalvoja, ka ir atradis patiesās

vēstures noslēpumu, kas ir apglabāts senajos mītos un leģendās. Kopš tā brīža nemitīgi domāju, cenšotiessaprast, ko tieši viņš ar to vēlējās pateikt — kas ir šis noslēpums, šī "patiesā vēsture", uz ko viņšatsaucas? Ja visi miti sevī glabā patiesu vēsturi, tad ir jābūt kādam motīvam, kas atkal un atkal parādāspilnīgi nesaistītās mītiskajās tradicijās."

Ketrina apmulsa."Kā jūs to domājat?""Redziet, mēs visur varam atrast stāstu par plūdiem — profesors patiešām uzskatīja, ka notikusi kāda

pasaules mēroga kataklizma, kas iznīcināja agrākās, attīstītākās civilizācijas. Bet par ko mazliet atšķirīgosvariantos atkal un atkal vēsta pasaules miti? Un piepeši, lasot par Virakoču, es aptvēru…"

"Ko?""Visumā tie vēsta vienu un to pašu stāstu — stāstu par Ozirisu, vissvarīgāko seno ēģiptiešu dievību.

Tas ir modelis, tēma, kas atkārtojas no jauna. Un tam ir jēga. Visās kultūrās ir milzums mazāk nozimīgustāstu, taču galvenie mīti ir paši spēcīgākie. Tie saglabājas cauri gadsimtiem, pat tūkstošgadēm. Ja šajosmītos paslēps patiesu vēsturi, tā nepazudīs. Esmu drošs, ka pamanīju tiešu saikni starp mitu par Virakočuun ēģiptiešu dievību Ozirisu, un ir jābūt vēl citiem lieliem, centrāliem mitiem, kas parādās citvietpasaulē."

"Bet tas nav iespējams," teica Ketrina. "Starp šīm abām kultūrām nav bijuši kontakti; tās šķir

Atlantijas okeāns.""Labi, tad paklausieties…" Un Rezerfords nolasīja fragmentu par sazvērestību pret Virakoču, kam

sekoja viņa aizbraukšana laivā uz krastu. Tūlīt pat viņš pārstāstīja mītu par Ozirisu. "Ozīriss bijaaugšāmcelšanās dievs. Ļoti sen viņš kopā ar saviem sekotājiem atbrauca uz Ēģipti un atveda visusiespējamos civilizācijas labumus. Tāpat kā Virakoča — un Jēzus Kristus —, ari viņš bija miermīlīgscilvēks un nekad nemēģināja nevienu ar varu piespiest pieņemt viņa mācību, bet gan centās cilvēkuspārliecināt un rādīja piemēru.

Pēc kāda laika Ozīriss nolēma doties uz citām zemēm, lai iepazīstinātu ar civilizāciju arī cituspirmatnējos cilvēkus. Ozīriss teica ēģiptiešiem, ka drīz atgriezīsies, un devās prom, atstājis savu brāliSetu par atbildīgo. Bet Sets jau bija kļuvis greizsirdīgs uz Ozirisu un ātri apjēdza, ka pienākusi labaiespēja nostāties pret brāli. Viņš piespieda tajā iesaistīties arī citus, un drīz vien bija sapulcējisseptiņdesmit divus sazvērniekus. Kad Ozīriss atgriezās no ceļojuma, viņi bija tam gatavi. Par goduOzīrisam sarīkoja greznas dzīres, un svētku kulminācijā bija paredzēta spēle. Visiem viesiem bijajāizmēģina ierausties īpaši šim nolūkam izgatavotā koka kastē. Tas, kurš brīvi ievietotos kastē, būtuuzvarētājs. Taču Sets izdarīja tā, lai kaste derētu vienīgi Ozīrisam. Kad visi ciemiņi bija izmēģinājušiielīst kastē, pienāca Ozīrisa kārta, un viņš ielīda un apgūlās.

Sazvērnieki nekavējoties aizcirta vāku un uz mūžīgiem laikiem to aizzīmogoja. Kasti iemeta Nilā, untā aizpeldēja uz jūru, līdz nonāca vietā, ko dēvēja par Biblu. Saistiba ir skaidri redzama," Rezerfordsturpināja. "Ar to sasaucas pat stāsts par Jēzu Kristu: bārdains virs, kurš nes mieru un staigā pa ūdens virsuun pret kuru vēlāk tiek vērpta sazvērestība, un kurš tiek guldīts kapā. Un visi trīs stāsti vēsta, ka kaut kadnākotnē šie cilvēki atgriezīsies."

"Jums ir taisnība, tas ir pārdabiski.""Pārdabiski! Tiir ir kas vairāk — tā nav tikai nejaušiba. Virakoča un Oziriss noteikti ir viens un tas

pats cilvēks. Tieši šādos mitos ir jābūt apslēptam kodam. Fakts, ka viens un tas pats pamatstāsts irsaglabājies divās savstarpēji nesaistītās kultūrās cauri nez kādiem gadu tūkstošiem liecina, ka tie ir ideālimehānismi, lai nodotu seno vēstījumu."

"Vai jūs saprotat, ko tie abi vēsta?""Nē, vēl ne. Bet mēs tagad vismaz zinām, ar ko sākt." Rezerfords atslīga savā sēdeklī, iegrimis

pārdomās par pasaules mitoloģijām.Vilcienam lēni braucot augšup pa garu un līkumainu sliežu ceļu, pavērās daudzveidīga ainava.

Ielejas stāvās malas ieskāva džungļi, un doma par to, ka varētu kaut ko izkustināt, nemaz nerunājot pargigantisko akmens gabalu uzstiepšanu pa gandrīz vertikālām nogāzēm, lai uzceltu templi, šķita neprātīga.

Visbeidzot, tuvodamies Maču Pikču Puentas Ruinas — vārtiem, kas ved uz slavenajām drupām, —vilciens sāka sēkt un gārgt. Ketrina lūkojās lejā uz inku svēto upi Urubambu, ka likumoja tālu zem viņiem,apvīdamās ap kalnu pakāji kā zaļa, mirdzoša čūska.

31 Skatienam parādijās dzelzceļa stacija; visapkārt rosījās indiāņi, un ikviens vagonā vāca kopā somas

un saiņus, gatavodamies izkāpt. Piepeši Ketrina nespēja noticēt savām acīm. Palūkojusies uz ļaužu pilnoperonu, viņa šausmās pamira. Viņa aizvēra acis, dziļi ieelpoja un paskatījās vēlreiz. Tbr, tērpies baltālinu uzvalkā, stāvēja Ivans Bezumovs. Viņa spēji apsēdās atpakaļ, kamēr vilciens grabēdams unvaidēdams pabrauca viņam garām.

Ketrina plati ieplestām acīm skatījās uz Rezerfordu."Jūs tam neticēsiet, bet es tikko redzēju to savādo krievu, Bezumovu. Viņš stāv uz perona — viņš nāk

uz mūsu pusi. Ko gan viņš šeit dara? Mans Dievs, Džeims, ko lai mēs iesākam? Kurp mēs varamaizbēgt?"

Rezerfords pietrūkās no vietas."Viņš ir šeit? Tas nav iespējams." Taču, murminot šos vārdus, viņš pamanīja, kā krievs divu druknu

indiāņu pavadībā mērķtiecīgi dodas uz viņu vagona pusi.Tieši tobrīd vilciens beidzot noraustījās un tvaika šņākšanas un metāla griezīgās šņirkstēšanas

kakofonijas virpulī apstājās. Adrenalīnam pulsējot vēnās, Rezerfords mēģināja izgudrot atkāpšanās ceļu.Izeja bija tikai viena — pa durvīm perona otrā galā, taču Bezumovs ar pavadoņiem šo ceļu bija nogriezis.

Metoties cauri vagonam, Rezerfords atvēra durvis, kas veda uz otru vilciena pusi, un šausmāsnoelsās. Retinātajā gaisā durvis

šūpojās eņģēs virs ellišķīgi stāva slīpuma, kas tiecās simtiem jardu lejā, uz upi. Vēl viens solis, unviņš būtu iegāzies taisni nāvei rokās. Atguvis līdzsvaru, viņš apcirtās riņķī. Ketrina stāvēja sastingusi.Bija jau par vēlu — vīrietis baltā atradās tieši pie viņu vagona.

Šķita, ka laiks ir apstājies, un viņi, baismu pārņemti, lūkojās laukā. Ivans Bezumovs iekāpa vagonāun atvēra durvis. Ar jūtamu krievu akcentu viņš vērsās pie viņiem: "Doktore Donovana un doktorRezerford. Laipni lūdzu Maču Pikču."

Rezerfords nespēja bilst ne vārda. Galvā joņoja nesakarīgas domas.Vai viņš mūs nošaus? Kā viņš ir saistīts ar šo visu? Vai viņš nogalināja profesoru? Un viņš juta, ka

ķermeni kā ar adatām dursta neticība uņ šausmas. Ja viņš negrasās mūs nogalināt, tad kas, pie velna,notiek?

Pirmais ierunājās Bezumovs, uzsmaidīdams abiem: "Lūdzu, nerādiet tik drūmu vaigu, mani ieraugot!Man ir ļoti žēl, ka mūsu pēdējā tikšanās bija tik nepatīkama — es nebiju iejūtīgs un neizcēlos ar labāmmanierēm. Dodiet man vismaz vienu iespēju izpirkt vainu."

Rezerforda izbīli nomainīja dusmas."Bezumov, ko, pie velna, jūs šeit darāt? Kā jūs uzzinājāt, ka mēs braucam uz Maču Pikču? Kā jūs

vispār šeit nokļuvāt?""Es atvainojos, negribēju jūs vajāt kā tāds maniaks, man tikai ārkārtīgi nepieciešams runāt ar jums.

Devos pie direktora, un viņš pastāstīja, kurp esat aizbraukuši."Pār Ketrinas muguru pārskrēja trīsas. Kā gan direktors varēja uzzināt, ka es dodos uz Peru?Bezumovs turpināja: "Ņemot vērā savas zināšanas par profesora darbu, paredzēju, ka agrāk vai

vēlāk jūs ieradīsieties šeit. Izlidoju ar nākamo reisu pēc jums, un no Limas taisnā ceļā devos uz šejieni.Es jūs gaidīju — cerēju, ka drīz atbrauksiet. Kad jūs abus ieraudzīju, izjutu lielu atvieglojumu — taču,piedodiet man, nekādā ziņā negribēju jūs nobiedēt."

Izturēdamies kā seno laiku inku dižciltīgais, Bezumovs pavēlēja abiem indiāņiem paņemt Rezerfordaun Ketrinas somas. Rezerfords

acumirklī nostājās vilciena durvīs, lai aizšķērsotu viņiem ceļu. Ketrina panācās uz priekšu, lai viņampiebiedrotos, un viņas sejā spoguļojās nikna neizpratne. Bezumovs, žilbinoši uzsmaidījis, piedāvāja viņai

roku: "Lūdzu, ļaujiet man aizvest jūs uz savu viesnīcu."Šis bruņinieka cienigais žests uz Ketrinu neatstāja iespaidu. Jau pirmajā tikšanās reizē viņš Ketrinai

nebija iepaticies, un tagad viņa klātbūtne, šaurā, nepacietīgā seja un acīm redzamā apņemšanās Ketrinutraucēja simtreiz stiprāk.

"Nē, paldies, mēs iztiksim. Mēs labāk atradīsim paši savu viesnīcu."Bezumovs skumji pašūpoja galvu."Es baidos, ka autobuss būs pilns ar tūristiem, un mana viesnīca ir vienīgā, kurā ir brīvas istabas.

Mūs jau gaida mašīna. Ļaujiet man jūs aizvest. Mēs varam nolikt jūsu somas viesnicā un pēc tam paklejotpa drupām. Es jūs gaidīšu."

Bezumovs pagriezās un mundri aizsoļoja pa peronu. Ketrina un Rezerfords izlēca no vagona unnoraudzijās viņam pakaļ. Rezerfords bija pārsteigts.

"Kas viņš ir? Pat mēs nezinājām, ka brauksim uz šejieni, pirms satikām Ernanu… Vai jums šķiet, kaBezumovs ir profesora ienaidnieku pusē, lai kas viņi arī būtu? Un kāpēc viņš tik ļoti ir pārņemts ar vēlmirunāt ar jums? Tas ir pilnīgi neticami — viņš ir lidojis pāri puspasaulei bez garantijas, ka izdosies jūsatrast."

Ketrina bija domīga."Es nezinu. Esmu apmulsusi. Taču man no viņa ir bail."Viņa ielūkojās Rezerfordam acīs."Ko darīsim? Vai mums jāmēģina bēgt? Viņš mūs atradīs, vai ne? Ja viņš ir bīstams, viņš neko

nepasāks, līdz būs uzzinājis, ko vēlas. Iespējams, mums ar viņu ir jārunā un jācenšas izdibināt, kas viņusaistīja ar profesoru, neko neatklājot. Tad mums pēc iespējas ātrāk ir jācenšas tikt prom no šejienes. Koteiksiet par šādu domu?"

Ketrina pastiepa roku, uzlika to uz viņa delma un maigi paspieda. Džeimss bridi vilcinājās, taduzlika savu plaukstu viņējai un pamāja.

32 Bezumova šoferis turēja mašīnas durvis vaļā, ļaujot Ketrinai un Rezerfordam iekāpt. Bezumovs

sēdēja priekšējā sēdeklī, un Ketrina juta, ka viņš to cieši vēro spoguli. Par spīti bailēm no dīvainā krieva,viņa joprojām bija nikna. Pāri Bezumova kalsnajai sejai pārslīdēja smaids.

"Doktore Donovana, izlūdzos piedošanu par savu noslēpumainību. Kad jūs pirmo reizi redzēju,nodomāju, ka esat parasta zinātniece, tāpēc negribēju ar jums runāt par kopīgo darbu ar profesoru. Tagadjūs esat šeit un es noprotu, ka jums kaut kas ir zināms, tāpēc varam būt daudz atklātāki."

Ketrina un Džeimss lūkojās uz viņu. Šoferis iedarbināja mašinu un sāka braukt pa netīro ceļu, kasviņus veda uz Maču Pikču. Bezumovs turpināja: "Esmu no Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas Krievijā.Pēc izglītības esmu ģeologs, taču tāpat kā profesoru, arī mani darbs aizveda tālu prom no sākotnējāpētījumu lauka. Sāku kā Antarktikas kalnu speciālists un 1989. gadā vadīju ekspedīciju uz — kā jūsRietumos to dēvējat — Prinča Haralda zemi, tā ir Antarktikas piekrastes province. Hir izdarīju nopietnuatklājumu: atradu pierādījumu tam, ka vēlā paleocēna un eocēna laikmetā Antarktikā bijusi sastopamatropiskā flora. Tas, protams, nozīmē, ka tur reiz ir bijis tropiskais klimats… īsi sakot, kad PadomjuSavienība izjuka, mana nodaļa zaudēja finansējumu un mani pētijumi nevienu neinteresēja, izņemotprofesoru Kentu. Pirmo reizi viņš sazinājās ar mani 1998. gadā, un kopš tā laika esam strādājuši piejautājumiem, kas skar jaunāko ģeoloģiju un Zemes klimatu."

Bezumovs atsprādzēja drošības jostu un pagriezās pret aizmugurē sēdošajiem."Teikdams "jaunāko", es domāju laika posmu kopš pēdējā sasaluma, proti, pēdējos 100 000 gadus."Ketrina izskatījās skeptiska."Un kāpēc jūs to nepateicāt uzreiz un kāpēc jums vajadzēja dzīties mums pakaļ pa pus pasauli?"Bezumovs, tikko manāmi pasmaidījis, ziņkārīgi un neizprotami paskatījās uz viņu."Mana dārgā, vairāk nekā piecpadsmit gadu darbs tuvojās noslēgumam, un piepeši uzzināju, ka

profesors ir miris, —jums jāsaprot, ka es uztraucos par darba rezultātu."Rezerfordu viņa teiktais nepārliecināja."Ja jūs strādājāt kopā, kāpēc jums nebija pētījumu kopiju?"Bezumovs saglabāja smaidu, taču tagad tas šķita pavēlošs, gandrīz vai noraidošs."Džon — es atvainojos, jūs sauc Džeimss, vai ne? — divas dienas pirms nāves profesors man

piezvanīja un pavēstīja, ka ir atklājis izšķirošo liecību tam, ka Antarktikas klimats 4000 gadu pirms mūsuēras bija labvēlīgs — tas dereja dzīvošanai un nebija nekāda ledus tuksneša. Kopš pirmā ceļojuma mannav bijis izdevības atgriezties Antarktikā, un neviens nav ieinteresēts atbalstīt manas teorijas. Manammūža darbam — manam atklājumam — draud briesmas. Tas var zust zinātnei un pasaulei. Man irjāuzzina, ko profesors atklājis."

Ketrina domāja vienu: kartes. Pierādījums, par ko runāja profesors, droši vien ir karšu kolekcija.Viņš droši vien uzskatīja, ka tās ir pēdējais mīklas fragments, vai arī viņš bija izlēmis, ka ir pienācis laiksdalīties atklājumā ar Bezumovu.

"Bet kāds tam sakars ar mani? Kāpēc jūs man sekojāt?" viņa jautāja.Bezumovs viņai veltīja skumju smaidu."Tāpēc, Ketrin, ka bijāt viņam gandriz kā radiniece. Kurš cits sašķiros viņa lietas Anglijā, ja ne jūs?

Jums būs pieeja visam." Ketrina bija apstulbusi.Varbūt Bezumovs galu galā labi pazina profesoru? Kā citādi viņš varēja uzzināt, cik tuva es viņam

biju? Bet kāpēc nojauta joprojāmsaka, lai viņam neuzticos?/i

33 Brīnišķīgās Maču Pikču drupas atrodas uz kalnu radzes, kas ietiecas plašā, dziļā, džungļiem

aizaugušā ielejā. Hirp var nokļūt pa taku, kas ved uz ziemeļiem, pa kalna nogāzes apsūnojušajiemakmeņiem un augšup uz dramatiski izslējušos atradzi. Takai vedot lejup gar laukakmeņiem un krūmājiem,apkārtējo kalnu nogāzes palaikam pazūd mākoņu nemierīgajā mutuli. Neviens, kas ir spēris kāju šajāsirreālajā ainavā, nekad neaizmirsīs redzēto.

Kad Ketrina, Rezerfords un Bezumovs kāpa pa taku lejā, skatienam pavērās Maču Pikču. Ketrinaaizrautīgi raudzījās uz visskaistāko ainavu, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Lai kas ari būvējis akmenssienas, tās bija izvietotas precizi starp apkārtējām kalnu un ielejas ainavām un terasveidigām ganibām,līdz ar to tās bija tikpat svarīgas kā megalītu skulptūras. It viss bija līdzsvarots; visur valdīja harmonija.

Savā krieviskajā akcentā Bezumovs turpināja aizrautigi stāstit par inku sasniegumiem."Inki uzskatīja, ka dzīvo piektajā laikmetā — ka pirms šīs pasaules ir bijušas vēl četras iepriekšējās,

kas iznīcinātas briesmīgā ekoloģiskā kataklizmā, kuru tiem uzsūtīja saniknots dievs. Kā redzat…"Bezumovs apklusa, lai ievilktu elpu, un ar plašu žestu norādīja uz godbijibu raisošo ainu, "viņi nebijagluži primitīvi. Lai gan Virakoča iemācīja Andu iedzīvotājiem dzīvot mierā, tomēr, šķiet, viņi regulāriturpināja ziedot cilvēkus. Viņi esot upurējuši cilvēkus — turklāt loti daudzus — uz altāriem, kas izkārtotigar inku variāciju par Li linijām. Vai jūs zināt, kas ir Lī līnijas?"

Rezerfords pārtrauca klusumu, būdams priecīgs, ka vismaz kaut ko zina."Jā, esmu tās pētījis.""Varbūt varat par tām pastāstīt doktorei Donovanai?"Rezerfords palūkojās uz Ketrinu. Viņš negribēja palidzēt Bezumovam, taču Ketrina gaidīja

paskaidrojumu. Negribīgi viņš sāka: "Li līnijas ir dabiskās enerģijas tikls, kas savienojot visas lielākāsarheoloģiskās senvietas Anglijā. 1920. gadā kāds Alfrēds Vatkinss, aplūkojot apkārtni, pamanīja milzīgulīniju tīklu, kas apvieno visas senās britu svētvietas. Redzētā izbrīnīts, viņš sadabūja Kartogrāfijaspārvaldes izdotu karti un pārliecinājās par savu ieskatu pareizību. Pāri Anglijas kartēm varēja novilktpilnigi taisnas līnijas, savienojot šīs svētvietas. Dažos gadījumos līnijas stiepās pāri visai valstij, ejotcauri katras vietas centram."

Ketrina bija ļoti ieinteresēta. "Kas tās ir par vietām? Jūs domājat tādas svētvietas kā Stounhedža?"Rezerfords pamāja, nespēdams apvaldīt savu iedzimto aizrautību."Jā, precīzi. Patiesībā tas ir sevišķi labs piemērs. Stounhedža, Svētā Mihaēla kalns Lendsendā,

Solsberijas katedrāle — visas šīs vietas ir izvietotas precīzi rindā. Tādu precizitāti grūti būtu iegūt pat armūsdienu zemes mērīšanas tehnoloģijām, kur nu vēl pirms tūkstošiem gadu."

"Ar kādu nolūku tie tikuši izveidoti?"Rezerfords pasmaidīja."Nu, neviens īsti nezina. Tā nav tikai sagadīšanās vai statistiskās iespējamības rezultāts. Pašam

Vātkinsam, ļoti praktiskam virām, bija teorija, ka tās vietas iezīmē tirdzniecības ceļu."Bezumovs iejaucās, pēkšņi kļuvis nepacietīgs."Jā, taču pastāv arī citas teorijas. Lī līnijas bieži vien tiek saistītas ar Īpašu zvaigžņu stāvokli gada

konkrētās dienās. Jebkurā gadījumā," viņš turpināja, "inkiem bija kaut kas līdzīgs Lī līnijām, un tās saucapar ceques. Šīs līnijas bija galveno zvaigznāju attēlojums uz zemes. Tās visas centrējās Korikanča templīKusko, tad tās taisnā līnijā stiepjas piecsimt jūdžu garumā — caur Maču Pikču, Oljantaitambo,Saksajumanu —, līdz šķērso Titikakas ezeru un ietiecas Tiavanakā — mākoņu pilsētā."

Rezerfords nekad agrāk nebija dzirdējis par citām līniju sistēmām."Vai tās parādās vēl kaut kur?" viņš jautāja, un zinātkāre pārvarēja nepatiku pret Bezumvu.Bezumovs atdzīvojās, it kā viņi būtu aizskāruši viņa iecienītāko tēmu.

"Ak, jā. Ķīniešiem ir pūķa līnijas. Tās veido pamatus viņu fen šui mākslai — objektu pareizainovietošanai ainavā. Viņi uzskatīja lung mei par akupunktūras līniju, kas caurstrāvo cilvēka ķermeni,globālo versiju, līdz ar to celtnes un svētvietas bija kā savdabīgi akupunktūras punkti, ko var izmantot, laipiekļūtu enerģijas plūsmai. Austrālijas aborigēniem ir dziesmu linijas, iriem ir burvju līnijas, un ir vēldaudz, daudz citu piemēru. Šis līnijas ieskauj visu pasauli. Man ir sava teorija par šo līniju nolūku…"Bezumovs pēkšņi apklusa. "Taču tas ir cits temats. Bet pie kā mēs palikām? Ak, jā, Maču Pikču.Manuprāt, jautājums ir diezgan vienkāršs. Upurēšanas altāri, kā arī pārējās celtnes un pati vieta irnovietota tā, lai noteiktās gada dienās — piemēram, pavasara saulgriežos vai vasaras vidū, — atrastosvienā linijā ar dažādiem zvaigznājiem."

Bezumovs pacēla plaukstu virs acīm un kādu brīdi klusējot vērās apkārt. Tad viņš turpināja."Bet, doktore Donovana, vai jūs vismaz esat pazistama ar tādu astronomijas datorprogrammatūru kā

Skyglobe?"Ketrina apstiprinoši pamāja. "Jā, esmu to daudz izmantojusi."'Tātad, kā jums zināms, ievadot jebkuru pagātnes datumu, Skyglobe ļauj ieraudzit debesis tieši tādas,

kādas tās tolaik bijušas."Dzirdētais ieinteresēja Rezerfordu."Kā tas notiek?""Zvaigznes, planētas un citi debesu ķermeņi kustas pa absolūti paredzamu ceļu un ar tādu pašu

ātrumu. Skyglobe jums var parādīt, kā debesis izskatījās jebkurā pagātnes datumā un no jebkuras vietaszemes virsū."

"Tiešām? Tas ir tāpat kā ielūkoties pagātnē.""Jā, tas ir iespaidīgi. Taču Maču Pikču gadījumā tas ārkārtīgi palīdz. Ja mēs tagad atskatītos pagātnē

un mēģinātu saskaņot altārus ar kādu konkrētu zvaigznāju, izrādītos, ka šī vieta nemaz nav saistīta ardebesīm."

"Kā jūs to zināt?" vaicāja Rezerfords."Mēs ar profesoru Kentu vairākkārt esam to mēģinājuši noskaidrot."Ketrinai bija skaidrs, ko Bezumovs un profesors bija mēģinājuši izdarīt."Jūs droši vien izmantojāt datorprogrammu, lai noskaidrotu laiku, kad vieta un zvaigznes nostājās

vienā līnijā?" viņa jautāja.Bezumovs viņai veltīja caururbjošu skatienu."Tieši tā.""Un ko jūs noskaidrojāt?"Bezumovs ieturēja pauzi."Mēs atklājām, ka sākotnējais Maču Pikču izkārtojums ir datējams nevis pirms piecsimt gadiem, kā

to apgalvo mūsdienu arheoloģija, bet gan laikposmā starp 4000. un 3000. gadu pirms mūsu ēras."Kādu brīdi viņi apstulbuši stāvēja pilnīgā klusumā, tad Rezerfords nomurmināja: "Un tas nozīmē, ka

šī vieta sākotnēji vispār nepiederēja inkiem."Ketrina turpināja aizsākto domu: "It viss norāda uz vienu un to pašu secinājumu. Ir bijusi kāda

senāka civilizācija…"Bezumovs izskatījās ļoti apmierināts ar sevi."Jā. Un tagad jus zināt, pie ka mes ar profesoru strādājām. Nāciet šurp un palūkojieties tuvāk."Pēc vairak nekā divām stundām Rezerfords un Ketrina beidzot uzkāpa pa kāpnēm, kas veda atpakaļ

uz viesnīcu. Bezumovs bija pārradies stundu agrāk, ļaudams viņiem vieniem pašiem aplūkot drupas, un,kad viņi ienāca viesnīcas foajē, Ketrina jau bija izlēmusi par tālāko.

"Beidzot viss šķiet puslīdz saprotams. Manuprāt, mums jāparāda Bezumovam kartes — viņš irizpildijis savu solījumu, turklāt tas varētu palīdzēt saprast notiekošo."

"Viena lieta ir runāt ar viņu, bet, ja jūs viņam parādīsiet kartes, mēs zaudēsim savu vienīgo trumpi.

Kas zina, ko viņš darīs, kad būs pārliecināts, ka neesam viņam vairs vajadzīgi?"Ketrina pienāca tuvāk, paņēma viņa labo roku savējās un maigi saspieda."Džeims, uzticieties man! Ja jums ir taisnība un Bezumovs nav līdz galam godīgs pret mums, viņa

reakcija, ieraugot kartes, mums varētu kaut ko pateikt priekšā. Tagad mēs zinām, ka ir bijusi senacivilizācija, bet esmu pārliecināta, ka ir vēl kaut kas un tieši Bezumovs varētu būt īstais cilvēks, kasmums varētu palīdzēt — pat ja viņš to izdarīs netīšām."

Rezerfords, izlikdamies, ka pieskāriens viņam ir vienaldzīgs, paraustīja plecus."Es tik un tā uzskatu, ka tā nav laba doma. Šeit mēs esam pilnīgi vieni. Ja kaut kas noies greizi…"Ketrina atlaida viņa roku, lai dotos atpakaļ pa taku."Mums ir jāmēģina," apņēmības pilna viņa teica.Džeimss lūkojās viņai pakaļ un, pēdējo reizi paskatoties uz brīnišķīgo ainavu, smagi nopūtās.Man tas nepatīk…*Ienākot viesnīcas ēdamzālē, viņi ieraudzīja, ka Bezumovs jau sēž pie galda. Oficiants lēja viņa glāzē

ūdeni. Līdzko Bezumovs viņus pamanīja, viņš pielēca no krēsla un ar plašu žestu lūdza apsēsties. Viņšizstaroja pārlieku draudzīgu siltumu. Tad viņš ieraudzīja aploksni ar kartēm, ko Ketrina bija paņēmusilidzi. Viņa acis acumirkli iegailējās.

"Ak, es redzu, ka esat man kaut ko atnesuši, vai ne?"Ketrina pienāca pie galda un nolika kartes. Rezerfords turējās viņai lidzās."Jā. Profesors Kents īsi pirms nāves man atsūtīja no Peru šīs kartes."Bezumova acis kļuva platākas, un mute pavērās alkatīgā smaidā.Paķēris salveti, viņš sāka drudžaini slaucit rokas. Pēkšņi krieviskais akcents pastiprinājās, un viņš

zaudēja pašsavaldīšanos."Ak tad kartes, jūs sakāt! Bet tas taču ir fantastiski…"Ketrina vēra aploksni. Bezumova rokas nepacietigi uzšāvās gaisā. Kartes izslīdēja uz galda, un

Ketrina pakāpās malā, lai Bezumovs varētu brīvi rīkoties ar šiem dārgumiem.Šķita, ka Bezumova acis gluži kā apsēstajam izsprāgs no dobumiem. Viņš pievilka kartes tik

uzmanigi, it kā tās būtu trauslas kā pelnu plēnes. Nemitīgi pie sevis murminādams krievu valodā, viņšrūpīgi izskatīja katru, pirms nolikt to malā.

Stāvēdams nedaudz atstatu no galda, Rezerfords pamanīja pārvērtības. Tātad šis ir īstais cilvēks, kasslēpās aiz laipnās maskas. Viņā ir kaut kas alkatīgs, gandrīz vai plēsīgs. Un ir skaidrs, ka viņš meklē kautko konkrētu… Kas gan tas varētu būt?

Pavisam negaidīti Bezumovs sastinga."Es zināju! Gīzas piramīdas, protams!"Rezerfords un Ketrina pieliecās tuvāk, lai varētu labāk redzēt to, kas tā satrauca Bezumovu. Šķita, ka

viņu priekšā atrodas parasta pasaules karte, taču tās augšējā labajā stūrī bija redzams leģendārais uzraksts"Piri Reisa kartes iedomātais sākotnējais garums — ASV Gaisa spēku īpašums". Kartē attēlotais nullesgarums tā vietā,

lai šķērsotu Griničas observatoriju, virzijās cauri tuksnesim blakus Kairai.Aiz prieka šķiezdams siekalas, Bezumovs slidināja plaukstas gar kartes malām."Giza! Kāpēc es nepaļāvos uz savu intuīciju?"Pirmā ierunājās Ketrina. "Ko tas nozīmē?"Bezumovs atņirdza zobus smaidā kā vilks."Mana dārgā meitene, es gribu teikt, ka kāda laipna amerikāņu militārista dvēsele papūlējusies

izskaitļot, kur sākotnējais Piri Reisa kartes autors izvietojis nulles zonu, savu ekvivalentu Griničasobservatorijai, un, izrādās, tā bijusi Giza…"

Rezerfords joprojām bija apmulsis.

"Bet kas ir tik neparasts tajā, ka Gīza bija senatnē dzīvojošo primārais meridiāns?"Bezumovs drūmi palūkojās. Šis skatiens bija tik spēcīgs un savāds, ka Rezerfords gandrīz pakāpās

soli atpakaļ."Tas nozīmē, ka Ēģipte jeb, precīzāk izsakoties, lielās piramīdas Gīzā, atradās pēdējās pasaules

centrā. Un tas ir ārkārtīgi nozīmīgi."Bezumova acis liesmoja; viņš vērās tālumā, runādams gandrīz vai pats ar sevi."Mākslas un arhitektūras monumentālie šedevri — Naskas līnijas, Angkorvata Kambodžā, senā

pilsēta Himalajos, kā ari noslēpumainās svētās salas Klusajā okeānā: Nanmedola, Japa un Raiatea — visiir savstarpēji saistīti. Tie ir lielāka mehānisma dala, bet šīs mašīnas centrs jeb smadzenes acīmredzotatradās Gīzā, piramīdās. Tā bija senās civilizācijas virsotne. Un pēc četrām dienām, pirmdien, saullēktā,iestāsies pavasara ekvinokcija. Un man tur ir jābūt! Tas, kurš pārvalda Gīzu, pārvalda pasauli…"

Šķita, ka viņš ir aizmirsis par Ketrinu un Džeimsu. Atbalstījis plaukstas pret galda malu, Bezumovsatstūma krēslu. Mirkli palūkojies uz augšu, gluži kā skaitot klusu lūgšanu vai pieņemot lēmumu, viņšpavērās uz Ketrinu un Rezerfordu.

"Ak! Visi šie satraukumi mani ir tikami nogurdinājuši. Lūdzu, atvainojiet. Šķiet, laika starpība lieksevi manit. Man jāiet un jāatlaižas."

To pateicis, viņš ātri paklanījās un, apcirties uz papēža, izmetās no viesnīcas restorāna un pazudagaiteņa krēslā.

Ketrina un Rezerfords apstulbuši skatījās viens uz otru."Kā jums šķiet, kas gan šeit notika? Un ko viņš teica par "lielo mašinu" — viņš izklausījās galīgi

jucis," ierunājās Ketrina.Rezerfords lūkojās uz durvīm, pa kurām tikko bija izgājis krievs."Es tiešām nezinu, taču esmu pietiekami drošs par vienu: Bezumovam ir kāds plāns, un tā nav tikai

zinātniska milestība uz zināšanām. Bet, kas attiecas uz viņa veselo saprātu, ņemot vērā to, ko nupatredzējām, es teiktu, ka viņš noteikti nav pie pilna prāta."

"Kas ir tās vietas, par kurām viņš runāja? Kā tās iederas šajā lietā?"Rezerfords, saraucis pieri dziļās rievās, skaidroja: 'Tās ir citas senvietas. Angkorvata ir vienas no

brīnišķīgākajām drupām pasaulē. Tās atrodas Kambodžas džungļu vidū.""Kas tās ir par drupām? Piramīdu?""Nē, tās nebija piramīdas. Tas ir milzīgs septiņdesmit divu akmens piļu, astronomijas observatoriju

un tempļu komplekss. Uz lielāko pili — šis vietas centru — veda pieci svēti ceļi, un katra ceļa abās pusēspiecdesmit četri dievi turēja virvei līdzīgu milzu čūskas ķermeni — kopumā tādu dievu bija simtu astoņi.Tas izskatās pēc virves vilkšanas, taču īstenībā čūska ir apvijusies ap piena kannu un viņi puto pienaokeānu no Piena Ceļa."

"Un pārējās vietas?""Nu, Katmandu slēpjas Himalaju mākoņos. Neviens īsti nezina, kad šī vieta dibināta. Pārējās ir

mazas saliņas, kas izkaisītas Klusā okeāna plašajos ūdeņos. Tajās atrodas sen izzudušu civilizācijuneparastas drupas, un tās visas ir svētvietas."

Ketrina pamāja ar galvu un palūkojās uz galdu ar izmētātajām kartēm."Un Bezumovs uzskata, ka visas šis vietas savieno Li līnijas." Rezerforda acis iegailējās apjausma."Ir skaidrs, ka tas, ko tikko viņam parādījām, bija gabaliņu miklas pēdējais fragments. Un pavasara

ekvinokcija, kas iestāsies pēc nieka četrām dienām, kaut kādā veidā ir ārkārtīgi svarīga…"

34 Kāds centās klusi atmūķēt viesnīcas istabas durvis. TUmsā guļot, Ketrinas dzirde saasinājās, un

viņai kļuva pavisam skaidrs, ka kāds mēģina ielauzties.Ak Dievs, tas ir Bezumovs, viņš ir atnācis mani nogalināt!Viņa dzirdēja, kā pagriežas durvju rokturis un kāds ieslid istabā. Vai pa rokai bija kaut kas, ko viņa

varētu izmantot par ieroci? Vai bija iespēja bēgt?Par spiti šausmām mēģinot sakoncentrēt domas, viņa ieraudzīja, ka neliels, muskuļots stāvs nāk

tuvāk. Instinktīvi viņa rāvās laukā no gultas, prom no ši stāva. Taču tiklīdz iečabējās gultas veļa, tumsāatskanēja čuksts: "Ketrin, neuztraucieties, tas esmu es, Ernans." Balsi skanēja steiga, pat panika.

Ketrina atviegloti nopūtās un gandrīz sāka smieties. "Ernan! Kas jums ir prātā? Vai jūs gribat, lai esno bailēm nomirtu?"

Modinātājpulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja 2.37. Pirms viņa paguva pajautāt, kas notiek, Ernans,cenzdamies atgūt elpu, nosēcās: "Kuš! Jums nekavējoties ir jātiek no šejienes laukā."

Ketrina centās aptvert notiekošo."Kas — kāpēc?""Kusko divi cilvēki iztaujāja par jums. Es nezinu, vai kāds viesnīcā viņiem pateica, ka esat šeit, taču

mums tūlīt pat ir jābrauc prom.""Divi cilvēki? Un kas viņi ir?"Ernans piegāja pie loga, lai pārliecinātos, ka aizkari ir pilnigi aizvilkti, tad iededzināja lampu uz

naktsgaldiņa."Tas jau mani biedē — neviens nezina, kas viņi ir. Viņi ir izķemmējuši Kusko viesnīcas un hosteļus,

cenšoties izdibināt, kurš pēdējo divu dienu laikā ir iebraucis vai izbraucis. Viņi nav no slepenpolicijas,lai gan izskatās kā militāristi. Viņi cenšas rīkoties neuzkrītoši, taču es Kusko visus pazīstu. Viņi meklē jūsun Džeimsu. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Agrāk vai vēlāk viņi dosies uz staciju un uzzinās, ka esat šeit.Iespējams, viņi jau ir ceļā…"

Un atkal Ketrina sajuta tik pazīstamo baiļu zosādu."Ak Dievs! Ko lai mēs iesākam?""Mēs jūs pārvedīsim pāri Bolīvijas robežai uz Lapasu. No turienes jūs brauksiet vieni paši. Pats

galvenais ir jūs izvest no Peru — un ātri. Iedodiet man lidmašīnas biļetes, un es nomainīšu izlidošanasdatumu pie ceļojumu aģenta. Tas viņiem nojauks pēdas un varbūt palīdzēs jums iegūt laiku. Labi?"

Ketrina sāka aptvert situācijas nopietnību, bet piepeši iedomājās par krievu.Apsēžoties uz gultas, viņa teica: "Ernan, mums ir kāda problēma.""Kāda?""Mēs satikām kādu paziņu no Oksfordas."Ernans neticīgi paskatījās uz viņu."Ko? Par ko jūs runājat?"Ketrina gandrīz vai sakaunējās: "Klau, es zinu, tas izklausās smieklīgi, taču kāds cilvēks no

Oksfordas, kurš ari pazinis profesoru, atbrauca uz Maču Pikču, lai satiktu mūs.""Jūs laikam jokojat. Šeit, Maču Pikču, ir sabraukusi gandrīz vai puse pasaules. Kas viņš ir?""Viņš ir krievu zinātnieks. Viņu sauc Ivans Bezumovs."Izdzirdis Bezumova vārdu, Ernans saspringa kā pārbiedēts dzīvnieks."Bezumovs ir šeit — viesnīcā?"Tagad bija pienākusi Ketrinas kārta šausmināties."Jā. Jūs viņu pazīstat?"Pirms viņa paguva uzdot vēl kādu jautājumu, Ernans pagrāba krēslu un atstutēja to pret durvju

rokturi. Dzedri paskatījies pār plecu, Ernans pielika pirkstu pie lūpām. Tad no mugursomas izvilkapistoli. Ketrina bija mēma. Ernans piezagās pie durvīm un, piespiedis tām ausi, veselu mūžību uzmanīgiklausījās. Visbeidzot viņš pagriezās un, kaķa gaitā zagdamies pāri istabai, apsēdās viņai līdzās.

"Nekavējoties sakravājiet somu," viņš čukstēja. "Kurā istabā apmeties Džeimss?"Tikpat saspringti čukstot, Ketrina atbildēja: "Divdesmit trešajā. Ernan, kas notiek?""Es pastāstīšu vēlāk. Ticiet man, Ivans Bezumovs nav tikai zinātnieks. Mums ir jārīkojas ātri; viņš ir

ļoti, ļoti bīstams cilvēks. Vai jūs zināt, kurā istabā ir viņš?""Manuprāt, trešajā.""Labi. Palieciet šeit, es tūlit atgriezīšos."Joprojām turēdams rokā pret griestiem pavērstu ieroci, Ernans ar kreiso roku novāca krēslu un ļoti

lēni atvēra durvis. Ketrina baismās vēroja, kā viņš pazūd gaiteņa piķa melnajā tumsā.

35 Ernans kā apmācīts slepkava kustējās pa gaiteni, kas veda uz trešo numuru. Viņš noņēma revolvera

drošinātāju un atspiedās pret durvīm, pielicis koka panelim ausi. Tad, likdams lietā Andu iedzīvotājiemraksturīgo kompakto un muskuļoto augumu, Ernans ar plecu triecās pret durvīm. TVauslā atslēganeizturēja. Sekundes simtdaļā viņš jau atradās istabas vidū, iepletis kājas un tēmēdams ar ieroci uz gultu.Taču tā bija tukša. Bezumovs bija prom.

Ernans skaļi nolamājās un uzlika drošinātāju atpakaļ. Aiz viņa durvīs parādījās Ketrina ieplestāmacīm. Ernans pēkšņi jutās nokausēts.

"Ketrin, man ir ļoti žēl…"Viņa neticības pilna raudzījās uz bruņotā indiāņa siluetu.Ernans nospieda gaismas slēdzi, aicinādams Ketrinu Bezumova istabā, un aizvēra durvis. Ketrina

vēlējās uzdot daudzus jautājumus, taču aptvēra, ka būs labāk, ja ļaus runāt Ernanam. Viņš pakāpeniskiatjēdzās un, atguvis elpu, neveikli palūkojās uz ieroci un atvainodamies pasmaidīja.

"Ivans Bezumovs nav tikai zinātnieks. Profesors un Migels to atklāja tikai pēc viņa pēdējāapmeklējuma: viņš ir bijušais Krievijas jūras flotes izlūkošanas pulkvedis. Viņš ilgi mūs muļķoja. Viņš irbīstams cilvēks. Hirklāt viņš ir ļoti gudrs. Iemesls, kāpēc mēs tik ilgi nespējām atklāt viņa patiesoidentitāti, slēpjas tajā, ka viņš tiešām ir pasaules līmeņa speciālists senvietu arheoloģijā, Arktikasģeoloģijā, aizvēsturē un daudzās citās lietās." Viņš aizbāza revolveri aiz džinsu jostas. "Bezumovs atstājaPadomju Savienības drupas, pārņemts ar sapni, kuru padomju zinātnieki bija lolojuši gadiem ilgi. Šissapnis ir pakļaut Zemes dabisko enerģiju — elektromagnētisko starojumu, kas plūst uz Zemi no Saules.Mašīnas, kas darbojas ar dažādu viļņu palīdzību, un vēja spēks nav nekas salīdzinājumā ar dažām idejām,kas bija dzimušas krievu zinātnieku prātos. Viņi vēlējās izmantot Zemes orbitālo kustību, lai radītumilzum daudz brīvas elektrības, kuru varētu izmantot visdažādākajiem mērķiem. Bezumovs bijapārliecināts, ka pagātnē cilvēce jau apguvusi šo neizmērojamo spēku. Viņš alka atklāt, kā tas tika darīts,un tad kļūt par šīs milzīgās Saules enerģijas pavēlnieku."

"Bet tas taču ir neiespējami!" Ketrina iesaucās."Jā, tas izklausās ārprātīgi. Taču profesors Kents uzskatīja, ka viņš tiešām ir kaut kam uz pēdām —

tikai profesors, kā jau jūs to zināt, uzskatija, ka tehnoloģiju attistiba nenovēršami ved pie dabasdegradācijas. Bezumova ieceres pakļaut šīs jaunās enerģijas formas būtu vēl ļaunākas par mūsumēģinājumu pakļaut derīgos izrakteņus vai kodolenerģiju. Ja cilvēce tiešām sāks snaikstīt rokas garplanētas rotāciju vai gigantisko enerģijas plūsmu, ko tā saņem no Saules, rezultāti varētu būt katastrofāli."

"Kādā ziņā katastrofāli?" jautāja Ketrina."Kas to lai zina? Migels stāstīja, ka profesors Kents uzskatījis: ja notiek iejaukšanās Zemes

orbitālajā kustibā, piepešās centrbēdzes spēka izmaiņas var izkustināt ģeoloģiskos slāņus vai patspontāni aizdedzināt planētu."

Ketrinas rīkle aizžņaudzās. Viņa iztēlojās brīnišķīgo planētu, kas majestātiski peld kosmosa mūžīgajānaktī. Trausla dzīvības bumba — iespējams, vienīgā šajā tumsas bezgalībā — uzsprāgst miljonsfragmentos, sašķīst kā spogulis un izzūd uz mūžīgiem laikiem.

"Mums viņš ir jāaptur.""Jums ir pilniga taisnība. Viņam ir lielummānija, un viņu nekas nespēs aizkavēt. Taču tagad man

vairāk rūp jūsu drošiba — mums ir jātiek no šejienes laukā. Bezumovs nav vienīgais cilvēks Peru, kurš irieinteresēts jūs sastapt."

Trešā daļa

.

36 Bija 7.30 piektdienas rītā. Ņujorkas finanšu sirds anonīmajā ēkā sekretārs Millers kopā ar citiem

eleganti ģērbtiem dažādu tautibu vīriešiem sēdēja pie konferenču galda."Kungi," viņš ierunājās, "gribu jums pateikties par centību un uzticību, ko parādījāt pēdējos pāris

gados. Šī būs mūsu pati pēdējā rīta tikšanās, īstenībā šī ir mūsu pēdējā iespēja tikties. Līdz pavasaraekvinokcijai ir palikušas tikai septiņdesmit četras stundas. Un tagad izdarīsim kopsavilkumu."

Viņš izvilka brilles un, tās uzlicis, palūkojas pāri papīru kaudzei uz galda. Vienpadsmit ap galdusasēdušies virieši klusēdami gaidīja. Viņus varēja noturēt par darījumu pasaules turīgiem pusmūžavadītājiem; tāpat kā no Millera arī no viņiem strāvoja ietekme un gurdība. Skatīdamies pāri briļļu rāmim,Millers sāka runāt. "Tātad — par Vidējiem Austrumiem rūpējas pats senators Kurcs un padome. Sāksimar Japānu."

Viņš palūkojās uz trim austrumniekiem, kas sēdējā galda galā. Japāņu delegāts viegli palocija galvuun ierunājās: "Kā jau jūs zināt, sekretār, Japānas centrālā banka atradusies korporācijas rokās jau kopšOtrā pasaules kara. Kad pirmdienas rītā sāksies pasaules sabrukums, banka, pretēji oficiālajai politikai,likvidēs visus ārvalstu valūtas skaidros līdzekļus un pārdos visus ārzemju un vietējos īpašumus. Tirgumnebūs iespējas atgūties. Vēl vairāk — padome

rūpīgi likvidēs visu veidu viegli realizējamos resursus, ja tādi uzradīsies."Sekretās pagriezās pret ķīnieti, kurš sēdēja no viņa pa kreisi. Ķīnietis pamāja un teica: "Sekretār,

japāņu darbība līdz ar vispārēju pārdošanu, ko sarīkos padome, Ķinā izraisīs banku krīzi, kuras rezultātāsabruks finanšu tirgus. Vienā dienā galvenajās rūpniecības pilsētās bez darba paliks vairāk nekā divsimtmiljoni cilvēku. Virsroku gūs milzīga sociālā krīze, un desmit dienu laikā mūsu valūta kļūs bezvērtīga.Mūsu aģenti Ķīnas armijā ir sagatavojuši plānu, lai nekavējoties iebruktu Korejas pussalā un Taivānā.Mēs esam diezgan droši, ka valdība, cenšoties tikt galā ar bezdarbnieku pūli, sekos šiem plāniem. Mēsjau zinām no mūsu brāļiem Amerikā, ka ASV jūras spēki ar savu kodolieročiem bruņoto zemūdeņu flotiuzbruks cietzemei, pirms sāks pretuzbrukumu Taivānai un Korejai. Kad Ķīnai būs sasietas rokas,korporācijas ceļš būs brīvs."

Sekretārs pamāja. Pāri galdam uz viņu palūkojās indonēziešu delegāts."Pēc pirmajām ASV agresijas pazīmēm Indonēzijas flote minēs Malakas jūras šaurumu, aktivāko

tirdzniecības ceļu. Minas nogremdēs ikvienu kuģi, kas mēģinās tikt garām, tādējādi tiks apturētastarptautiskā tirdzniecība. Pārtrūks pārtikas preču imports. Nedēļas laikā sagaidām revolucionārussociālos nemierus, kam sekos aptverošs Malaizijas un Austrālijas iebrukums."

Sekretārs pievērsās pārējiem septiņiem delegātiem — afrikānim, diviem aziātiem un četriemkaukāziešiem.

"Kurš šodien pārstāvēs Eirāziju un Āfriku?"Kāds bāls, izkāmējis anglis, kuru ieskāva apbedīšanas biroja darbinieka aura, deva zirni sekretāram

Milleram, kurš pamāja, lai runā."Pasaules sabrukumam sākoties, mūsu aģenti vadīs izpārdošanu. Tirgu neatbalstīs ne Centrālā banka,

ne Anglijas banka, un tas veicinās paniku. Turklāt visās Eiropas galvaspilsētās sprāgs bumbas.Eiropas un it ipaši Krievijas naftas rūpnieciba tiks iznicināta, taču vienigi tādā veidā, lai,

Korporācijai iegūstot varu, infrastruktūru varētu ātri atjaunot." Runātājs apklusa, tad turpināja. "īsi pirmspirmdienas pusnakts pie Indijas premjerministra mājas tiks novietots pietiekami spēcīgs spridzeklis, lainogalinātu gan premjeru, gan viņa ģimeni. Mūsu izveidotais Kašmiras islāmistu grupējums uzņemsiesatbildību par nodarīto, un tas Indiju un Pakistānu iesaistīs ilgstošā karā. Tikmēr mēs varam iesaistītpilsoņu karā arī Nigērijas deltu. Mēs jau krietnu laiku esam darbojušies, lai izveidotu un apbruņotu trīsdumpinieciski noskaņotas milicijas. Smagi cietīs reģionālais naftas eksports. Palīdzības un pārtikas

eksports izsīks. Visā kontinentā plosīsies bads un karš.""Labi," teica sekretārs, "es kopā ar padomes locekļiem koordinēšu Savienotās Valstis. Jūs visi

saņemsiet galīgās pavēles tieši no senatora Kurca kā padomes pašreizējā pārstāvja, taču esmupārliecināts, ka jums zināmi visi kodi un kļūdas ir izslēgtas. Mēs visi esam ilgi gaidījuši šo dienu…"

Sapulcējušies pamāja svinīgā atbalstā, un tad sekretāra tonis mainījās, kļūdams daudz piesardzīgāks."Es nedomāju, ka man, kungi, tas būtu jāuzsver, bet tagad mēs nedrīkstam novirzīties no mūsu plāna.

Notikumu secībai ir izšķiroša nozīme, lai mēs gūtu panākumus. Nekas, un es atkārtoju: nekas nedrīkstatgadīties, pirms senators dos pavēli. Nerīkojieties, nesaņēmuši viņa beidzamos norādījumus. Vai visiemir skaidrs?"

Klātesošie apstiprinoši nomurmināja.Sekretārs pārskatīja papīrus un piecēlās."Paldies jums, kungi, un veiksmi! Jūsu bērni un mazbērni par jums lasis vēstures grāmatās. No vecās

pasaules kārtības pelniem dzims jaunā kārtība. Lai dzīvo Korporācija."Kad sapulce beidzās un delegāti devās prom, sekretārs Millers atkal apsēdās savā krēslā. Visbeidzot

telpā bija palicis vienigi viņa uzticamākais palīgs aģents Diksons. Sekretārs Millers sagaidīja, kadDiksons aiztaisīs durvis, un tad ar žestu norādīja, lai viņš apsēžas.

Jaunais aģents apsēdās un nolika uz galda papīru kaudzi."Kungs, es sameklēju informāciju par senatoru, kā jūs to lūdzāt.""Hirpiniet, Dikson. Mēs esam vieni paši."Aģents izskatījās ļoti satraukts. Pēc sekretāra norādījumiem viņš bieži okšķerēja cilvēku

noslēpumus, taču vēl nekad nebija rakņājies padomes locekļa privātajā dzīvē."Kungs, izskatās, ka senators Kurcs ir kādas īpaši radikālas evaņģēliskās baznīcas loceklis. Tā

saucās Atklātās patiesības baznīca. Tā atrodas viņa vēlēšanu apgabalā, un viņš ir draudzes loceklis kopšdzimšanas. Abi viņa vecāki nākuši no ģimenēm, kuras vairāku paaudžu garumā dāvājušas baznicaimācītājus." Aģents Diksons iepauzēja, lai pārliecinātos, ka viņa teiktais sekretāram Milleram irpieņemams.

Sekretārs pamāja, lai viņš turpina."Senators neafišē savu dalību Atklātās patiesības baznīcā, taču, ja viņam to jautā, viņš nenoliedz.

Viņš sevi vienkārši dēvē par "pārliecinātu kristieti". Tomēr vairums evaņģēliski kristīgās baznīcaspārstāvju atzīst, ka šī baznīca aiziet galējībās."

Sekretāra acis iedegās."Kādā ziņā?" viņš nepacietīgi jautāja.Aģents Diksons dziļi ievilka elpu. "Labi, ser, izskatās, ka Atklātās patiesības baznīca no visas sirds

tic armagedonam. Viņi gaida pasaules galu — īstenībā viņi aktīvi cenšas panākt, lai tas pienāktu. Viņi ticAtklāsmes grāmatas burtiskajai patiesībai. Kad pienāks pasaules beigas, baznīcas locekļi tiks uzņemtidebesīs, savukārt visi pārējie paliks te, lai iesaistītos aptverošā cīņā starp labo un ļauno."

Sekretārs saspringts sēdēja savā krēslā. Kādu brīdi viņam bija grūti elpot. Padome nekādā ziņānebija informēta par Kurca saistību ar baznīcu. Lai gan padome strādāja, lai panāktu vispārīgu haosu unpostu, Korporācijas mērķis noteikti nebija izraisīt neatgriezenisku kaitējumu — tikai mainīt varasizkārtojumu kopējā labuma vārdā.

Viņš saprata, ka aģents Diksons gaida atbildi un nervozi raugās uz viņu. Viņš saņēmās. Bija pienācislaiks rīkoties.

"Paldies jums, aģent Dikson. Jūsu darbs, kā allaž, ir izcils. Esmu pārliecināts, ka man jums navjāatgādina, ka ši ir konfidenciāla informācija. Lūdzu, sagatavojiet mašīnu, es pēc dažām minūtēm būšuaugšstāvā."

Tiklīdz Diksons izgāja, Millers piegāja pie tīkkoka skapja istabas stūri. Izņēmis no kabatas atslēgu,viņš atslēdza durtiņas un veikli nospieda seifa šifru. Noklikšķēja atslēga, un četras collas biezās tērauda

durvis atvērās. Millers iebāza seifā roku un izvilka nekaitīga paskata brūnu aploksni. Salocījis to, viņšieslidināja guvumu žaketes iekškabatā, tad aizslēdza seifu.

Viņa sirds mežonīgi dauzījās. Viņš pieglauda matus. Uz deniņiem mirdzēja sviedru lāses. Vilkdamsžaketi, viņš purināja galvu, neticēdams savai pārdrošajai rīcībai. Ja kāds uzzinātu, ko viņš dara, vai arī jakādam radīsies niecīgākās aizdomas, viņš nesagaidīs vakaru. Īstenībā, lai cik skumji tas būtu, viņamvajadzētu atbrīvoties no aģenta Diksona. Pateicoties savam pamatīgajam darbam, jaunais cilvēks tagadbija galvenais traucēklis.

Sekretārs Millers piegāja pie durvim un uzlika plaukstu uz roktura. Situācija bija drūma. Vienīgomierinājumu sniedza doma, ka vismaz tagad abiem zinātniekiem ir jābūt mirušiem.

37 Veselas četras stundas Ernans sēdēja pie mašinas stūres, izmisigi vēlēdamies nogādāt savus

pasažierus drošībā lidz Bolīvijas robežai, pirms nav par vēlu. Viņi brauca gar brīnišķīgā Titikakas ezeradienvidu galu, apbrīnodami tā milzu apmērus. Visapkārt bija redzamas Andu kalnu smailes, dažas —mākoņos apslēptas, citas — skaidri saskatāmas uz debesu zilgmes galvu reibinošā fona. Gar ezerakrastiem nebija daudz augu. Viņi bija krietni aiz koku joslas; nabadzīgā augsne un gandrīz nemitīgaisaukstums deva mājvietu galvenokārt kalnu augiem. Ernans norādīja uz gliemežvākiem, kas mētājās garkrastu un zaļo paisuma līniju, kas bija atstājusi pēdas uz krasta klintim — pierādījumu tam, ka lielie plūdibija sasnieguši pat Andu plakankalni, kas atrodas divas jūdzes virs jūras līmeņa.

Viņi turpināja braukt pārgalvīgi ātri, lidz sasniedza Tiavanaku — mākoņos zudušās pilsētas — lielāsakmens citadeles drupas.

Ernans apturēja mašinu moderna ceļa malā pie senvietas un izslēdza motoru. Priekšā, stundasbrauciena attālumā, atradās Bolīvijas drošība. Uz blakus plakankalnes bija redzamas reiz milzīgaspilsētas drupas, kas stiepās tālumā. Visapkārt bija izkaisītas milzīgas salauztas akmens celtnes un lielipiramidiāli zemes uzbērumi — sen izzudušas priesterības mēmie liecinieki.

"Es gribēju, lai jūs apskatāt šo vietu, kaut vai tikai uz mirkli. Tā ir mūsu pati svētākā vieta. Šisizpostītās pilsētas vidū atrodas nogrimis templis, bet tajā — sarkans akmens stabs. Un šajā akmenī iriegravēts kāda cilvēka apraksts. Viņam bija bārda. Lai kas šis cilvēks bija, viņš noteikti nebija inks."

Rezerfords jautājoši atskatījās uz Ernanu."Cik daudz bārdainu indiāņu jūs esat redzējuši Peru?" jautāja Ernans.Ketrina lēnām pamāja ar galvu."Tas ir Virakoča, vai ne?""Jā. Šajā senajā pilsētā it visur atrodami viņa un viņa sekotāju attēli. Dažos viņš ir redzams ar

ziloņiem un zirgiem. Bet pēdējos desmit tūkstošus gadu Dienvidamerikā ziloņu nav bijis. Lielākā statujaattēlo Virakoču kā savdabīgu nāru vai ūdensvīru. Viņa ķermeņa augšdaļa ir kā cilvēkam, taču uz leju nojostasvietas viņš ir klāts ar zvīņām. Un mugurā ir tāds kā apmetnis no zivju zvīņām."

Rezerfords apreiba galva."Pagaidiet mirkli! Esmu redzējis šo tēlu iepriekš!"Ernans izskatījās apmulsis. Rezerfords priekā starojošu seju satraukti teica: "Vai jūs kaut ko zināt

par Mezopotāmijas mitoloģiju? Par haldejiem — pasaulē senāko atzīto civilizāciju?"Ernans un Ketrina papurināja galvu."Viņu mitoloģijā ir pusdievs Anu. Viņš ir kā cilvēks, taču valkā zivju drānas un daļēji ir amfībija.

Cilvēkiem viņš esot iemācījis lasīt un rakstīt, apstrādāt zemi un palīdzējis izveidot racionālu uncivilizētu valdību. Visbeidzot viņš aizbraucis un pazudis jūrā."

Ketrina bija satriekta."Bet tas taču ir fantastiski! Tas ir gluži kā ar Ozirisu — viss tieši tāpat.""Un tas vēl nav viss! Vai atceraties maijus un actekus, kā ari Centrālamerikas pārējās civilizācijas?"Ketrinai bija tikai miglains priekšstats par actekiem un viņu piekopto saules kultu. Viņa paraustija

plecus un ar žestu mudināja Džeimsu turpināt."Maiji ticēja Kukulkanam — "spārnotajai čūskai"; acteki — Kecalkoatlam — ar spalvām izrotātai

čūskai —, un tas ir tas pats tēls, kas tikai ir nosaukts citādi. Tā bija bālādaina, bārdaina dievība, kasMeksikā ieradās sirmā pagātnē acīmredzot no aizjūras. Šis dievs iemācīja cilvēkiem civilizācijas mākslu.Tai jābūt vienai un tai pašai personai; turklāt ari tā pazuda jūrā uz plosta… Kortesu, nelielā spāņuiebrucēju grupējuma vadītāju, kad viņš ieradās pirmo reizi, nenogalināja tāpēc, ka Montesuma, actekukaralis, uzskatīja Kortesu par pārmiesojušos Kecalkoatlu, jo arī viņam bija bārda un bāla āda."

Ketrinai aizrāvās elpa. "Tas ir apbrīnojami. Tagad mums ir četri šo savādo, bārdaino balto cilvēkutēli, un tie visi parādās pilnīgi atšķirīgās pasaules malās."

"Un šeit atrodas vēl pamatīgāka liecība," Ernans teica, "ka Virakoča dzīvoja pirms vēsturesrītausmas. Vai kādam no jums ir zināms kaut kas par seno monumentu izvietojumu pēc zvaigznēm un to,kā, izmantojot mūsdienu datortehniku, var izrēķināt šo celtņu tapšanas laiku?"

Ketrina un Džeimss nopietni pamāja."Tātad, Tiavanakas akmeņi un statujas lieliski sakrīt ar zvaigžņu stāvokli kādā datumā pagātnē.

Daudzi astronomi un arheoastronomi to ir pārbaudījuši — un tas nav apgāžams…"Ketrina, izmisīgi vēlēdamās zināt, viņu pārtrauca. "Kurā datumā?" viņa jautāja."Piecpadsmit tūkstošus gadu pirms mūsu ēras."Viņi apklusa, apcerot to, kā augsti attīstītie aizvēstures cilvēki tik zinoši un apbrīnojami enerģiski

strādājuši, lai radītu šo fantastisko vietu. Ketrina atkal pievērsās abiem vīriešiem."Taču tas mums nepalīdz saprast, kāpēc profesors uzskatīja, ka esam tikuši brīdināti. Un, pats

svarīgākais, tas mums nepalīdz saprast, kāpēc pastāv spēki, kas tik ļoti vēlas šis zināšanas glabātslepenībā, ka ir gatavi nogalināt nevainīgus cilvēkus."

Ari Ernans un Rezerfords nespēja rast atbildi uz šo jautājumu. Tad, nepacietīgi palūkojies apkārt,Ernans pagrieza aizdedzē atslēgu, un motors atkal rūkdams atdzīvojās.

"Mēs vairs nedrīkstam kavēties," Ernans teica. "Es jūs nogādāšu pie aimaru indiāņiem, kuri dzīvo uzrobežas. Šeit visapkārt — robežas abās pusēs — ir viņu zeme. Viņi jūs apgādās ar viltotām Bolīvijastūristu vīzām un aizvedīs uz Lapasu. Ar viņu palīdzību jūs no šejienes izkļūsiet dzīvi."

38 Senators Kurcs izkāpa no helikoptera žilbinošajā pēcpusdienas saulē. Saliecies zem propellera, viņš

šķērsoja mazo nolaišanās laukumu un iekāpa Atklātās patiesības baznīcas galvenās mītnes milzīgajāzālienā.

Kad helikopters atkal pacēlās, senators nespēja valdīt smaidu. Debesis nebija ne mākonīša, gaissbija svaigs un tīrs, un šī bija viņa mīļākā vieta pasaulē. Kas par atvieglojumu — būt prom noVašingtonas drūzmas un Korporācijas darba spiediena. Taču tas viss bija tā vērts: pavisam drīzAtklāsmes grāmatas pareģojumi piepildīsies un viņš būs starp tām dažām dvēselēm, kas tiks uznestasdebesis, lai izbēgtu mocībām, kurām ir nolemta pārējā cilvēce…

Simt piecdesmit jardu attālumā visā savā diženumā slējās jaunā Atklātās patiesības baznīcas ēka, untās logi saulē mirdzēja. Iedams pāri zālājam, senators centās apslāpēt lepnuma izjūtu. Lielā mērā, tiešipateicoties viņam, dažos pēdējos gados baznīcas ienākumi palielinājās par simtiem miljonu dolāru.

Televīzijas studija, kas atradās kompleksa centrā, bija baznicas pukstošā sirds. Tā bija izveidota kāgrieķu amfiteātris, un uz visām pusēm pacēlās sēdekļu rindas, bet pašā vidū atradās paaugstinājums, kur,spriedzi un svinigo atmosfēru pastiprinot, bija atvēlēta vieta mācītājam. Visā valstī tika pārraidītiemocionāli dievkalpojumi, vākti ziedojumi un no pirmavotiem vēstīti brīnumaini stāsti par to, kā baznīcamainījusi cilvēku dzīvi.

*Senators Kurcs aizsteidzās garām smaidošai reģistratorei un devās cauri gaiteņu labirintam, lidz

sasniedza greznu uzgaidāmo telpu. Biezie paklāji un ādas mēbeles telpai piešķīra pieczvaigžņu viesnicasizskatu. Klusi dūca gaisa kondicionētājs. Vienkāršs koka krusts, kas greznoja istabas tālāko sienu blakusaizvērtajām durvim, bija ne tikai vienīgā reliģiskā simbolika, bet ari vienīgais istabas sienas rotājums.Pie durvīm piekārtā plāksnīte vēstija: "Mācītājs Džims Vaits". Ne mirkli nevilcinādamies, senatorsšķērsoja istabu un skaļi pieklauvēja pie durvim. Pēc mirkļa aiz durvīm atskanēja piesmakusi balss:"Iekšā!"

Runātāja balsī bija jaušams Teksasas akcents, un tā skanēja enerģiski.Senators Kurcs atvēra durvis un ienāca telpā. Cīkstonim līdzīgais mācītājs viņu sveica ar atzinīgu

saucienu.Mācitājs Džims Vaits bija neliela auguma, spēcīgas miesas būves virs, kam bija jau pāri piecdesmit;

viņam bija plakans boksera deguns un biezas uzacis."Senator! Cik patīkams pārsteigums! Biju domājis tevi sastapt tikai rīt." Mācītājs piecēlās un

panācās preti, piepildot istabu ar dārdošo teksasieša balsi.Abi sirsnīgi sarokojās un apkampās, viens otram papliķējot pa muguru. Tas, ka mācītājs senatoru

Kurcu sauca viņa politiķa titulā, bija tikai un vienīgi mīļš joks. Viņi bija pazīstami kopš bērnibas. Abikopā bija izplānojuši baznīcas pārveidošanu no necilas sektas par evaņģēliskās kustibas vadošo spēku.Viņi kopā bija nostaigājuši garu un grūtu ceļu un ar ticības un tīras harismas spēku bija pārliecinājušitūkstošus amerikāņu viņiem sekot.

Senators Kurcs pakāpās soli atpakaļ un nopētīja draugu."Lieliski tevi redzēt, Džim. Hi izskaties ļoti labi. Vai izmantoji baseinu, kā ieteicu?"Mācitājs sirsnīgi iesmējās."Ha! Kad man ir laiks — kad man ir laiks. Mēs esam tik ļoti aizņemti, ierakstot programmas,

veidojot pārraides, iepazīstinot svarīgos jaunos locekļus ar šo vietu… Tikko paliek laiks padomāt. Taču,lūdzu, apsēdies. Vēlos dzirdēt visos sīkumos."

Abi viri piegāja pie atzveltnes krēsliem, kas bija novietoti viens otram preti ap kafijas galdiņu.Mācītāja dzīvespriecīgumu piepeši nomainīja dziļa nopietnība, un viņš atspieda zodu savā gaļīgajā rokā.

"Tātad, ko tu vari man pastāstīt? Vai mēs esam gandrīz ar visu tikuši galā?"Senators Kurcs, lēnām un piesardzīgi paziņodams jaunumus, nopietni pamāja."Džim, manuprāt, mēs to esam paveikuši."Mācītāja seja atkal atplauka. Viņš ar pūlēm valdīja satraukumu."Tiešām? Tu tiešām domā, ka beidzot esam tuvu tam, lai iesoļotu beigu laikā?""Jā, Džim, tā tas ir. Es nespēju iedomāties, kā mūs varētu apturēt. Es nevarētu cerēt ne uz ko labāku.

Britu profesora bīstamās ķecerības ir izslaucītas no vēstures. Un Korporācijas iecerētā varas pārņemšanatiek virzīta uz priekšu. Šodien biju padomes sēdē. Līdz armagedonam ir palikušas dažas dienas."

Mācītājam Džimam Vaitam acis gandrīz izsprāga no pieres. Beidzot — pēc milzu pūliņiem un ciņas— šķita, ka viņi atrodas uz savu sapņu sliekšņa. Senators turpināja: "Es taisnā ceļā lidošu uz Kairu, turbūs mana bāze. Esmu sazinājies ar mūsu aģentiem Izraēlā, un viņi ir gatavi. Mēs esam pamanījušiesievietot nelielu termokodolieroci musulmaņu svētnīcā Al-Aksas mošejā Jeruzālemē, un tas tiksuzspridzināts vienlaikus ar globālās krizes sākšanos. Kā tu zini, mūsu aģenti caur romiešu senokanalizācijas sistēmu jau ir mīnējuši Raudu mūri. Kad siena tiks sagrauta, izraēlieši izdos pavēli parMekas bombardēšanu. Vidējos Austrumus ieskaus liesmas. Esmu drošs, ka Izraēla ķersies piekodolieročiem, un paredzu, ka pirmajās dienās būs līdz pat simt miljoniem kritušo. Tas viss notiks pēcmanas komandas pirmdienas ritā — pavasara saulgriežu saullēktā."

Mācītājs piecēlās un pastiepa roku ar izstiepto plaukstu, norādot uz greznās telpas griestiem. Viņalielajās acīs mirdzēja asaras. Prieka pilns, viņš dārdoši noskandēja: "Slava Tam Kungam!"

39 Maču Pikču Ruinas viesnīcā pulkstenis rādīja 7.35, kad gluži jauns japāņu auto iestūrēja stāvvietā

pie galvenās ieejas. Izceldamies uz Andu noplukušo zemnieku un majestātisko kalnu fona, profesora Kentaslepkava un viņa jaunākais līdzzinātājs izkāpa putekļos viesnīcas priekšā.

Abi virieši, lieki netērējot laiku, devās uz vestibilu. Pie reģistrācijas letes sēdēja vecs vīrs, bet stūrīkāda indiāniete mazgāja grīdu. Gan reģistrators, gan apkopēja izbrīnīti palūkojās uz atnācējiem. MačuPikču nebija ierasts satikt cilvēkus uzvalkos pie jaunu mašīnu stūres, un visi Peru iedzīvotāji — sākot armazu bērnu un beidzot ar sačākstējušāko sirmgalvi — zināja, ka tādiem labāk iet apkārt ar līkumu. Vecāsieviete atstutēja slotu un nozuda. Slepkava uzrunāja savu pavadoni. Viņa gurkstošajā balsī skanējavilšanās un riebums. "Ka es tev saku, mēs esam viņus pazaudējuši…"

Līdzzinātājs izskatījās nobažījies. Viņš piegāja pie letes un strupi vērsās pie reģistratora: "Griburedzēt iepriekšējā vakara pierakstus. Ātri."

Vecais vīrs pārbijies grābstijās gar ādas vākos iesietu reģistrācijas grāmatu, mezglainiem pirkstiemcenzdamies atšķirt vajadzīgo lappusi.

"Iedod to man, vecais muļķi!"Jaunais cilvēks izrāva žurnālu no indiāņa rokām un blenza atvērumā. Pēc mirkļa viņa rādītājpirksts

apstājās pie abu viesu vārdiem — Donovana un Rezerfords. Rupji nolamājies, viņš paskatijās uz augšu."Labi, viejo, — kurp viņi devušies? Donde estān los gringos?"Vecā reģistratora acis aiz bailēm kļuva lielas. Viņš sāka atkāpties no galda uz durvju pusi. Jaunais

cilvēks atvēra letes virsmu un sekoja reģistratoram. Vecais virs piespiedās pie mazās istabas sienas unsāka kaut ko nesaprotami murmināt indiāņu dialektā. Jaunākā vīrieša pacietība bija cauri. Viņš sākakliegt: "Donde estān Donovana y Rezerfords?"

Reģistrators bija nometies ceļos un sarāvies, it kā gaidīdams sitienu. Lauzītā angļu valodā viņšnomurmināja: "Senjor, ārzemju pāris aizbrauca nakti."

"Kurp — kurp viņi devās?""Pa ceļu, kas ved uz Bolīviju."Jaunais cilvēks pienāca tuvāk un sagrāba reģistratoru aiz čupra."Vai viņi bija vieni paši?""Jā, senjor… jā, senjor. Viņi bija kopā ar draugu, kādu, kurš šeit jau ir bijis. Senjoru Floresu."Tagad viņiem pievienojās slepkava. Viņš riebumā savilka lūpas."Viņi zina, ka viņiem seko. Mums ir jārikojas ātri."Jaunākais slepkava nogrūda veco reģistratoru uz grīdas, un abi svešinieki izmetās no viesnīcas.

40 Kad Ketrina un Rezerfords izkāpa no mašīnas pie Bolīvijas robežas un notrauca putekļus no drēbēm,

Ernans norādīja aiz būdas, kur atradās robežkontrole, uz vientuļu braucamo, kas bija apstājies tieši aizrobežas.

"Ar to jūs brauksiet. Viņš jūs tūlit aizvedis uz Lapasu. Viņu sauc Kvits — viņš vispār nerunāangliski. Viņš jūs aizvedīs uz savas ģimenes mitni Lapasā. lūr jūs varēsiet izplānot drošu tālāko ceļu."

Ernans salika rokas ap muti un nokliedzās nekustīgās mašīnas virzienā: "Ho/d, Quitte, estoy aqui conamigos. iVamos!"

Šofera durvis atvērās un no mašīnas izkāpa maza auguma smaidošs indiānis. Viņš pamāja, un Ernansmāja pretī.

Tad Ernans viņus uzrunāja pēdējo reizi. Viņa acis kvēloja, un katrs ķermeņa muskulis un šūna šķitamudinām doties ceļā un vēlam viņiem panākumus meklējumos.

"Lai veicas, draugi." Viņš stingri palūkojās uz Ketrinu. "Un esiet uzmanīgi."Ketrina kaklā sajuta kamolu. Viņai radās briesmīga priekšnojauta."Vai jūs nevarat doties kopā ar mums uz Lapasu un pāris dienu nogaidit?"Ernans papurināja galvu."Nē, Ketrin, man jāatgriežas pie savas ģimenes. Mēs joprojām sērojam. Man ir jābūt kopā ar

viņiem."Tad viņi apskāvās un Ketrina, asarām acīs, pakāpās malā. Rezerfords sirsnīgi paspieda Ernana roku."Liels paldies jums par visu. Es apsolu — mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai — Migela un

profesora vārdā — atrisinātu šo lietu, atklātu patiesību un apturētu Ivanu Bezumovu."Ernans paliecās uz priekšu un apkampa angli."Džeims, rūpējieties par sevi — un par to skaisto sievieti."Džeims vēlreiz apkampa spēcīgo indiāni, un tad viņi atvadījās pēdējo reizi.

41 Ņujorkā, Sotbijas izsoļu namā, pasaulē pazīstamā antikvāro priekšmetu pārdevēja birojā, pievilcīga

un eleganta jauna sieviete aicināja sekretāru Milleru ienākt tumšā istabā bez logiem. Taustot durvjuietvaru ar ideāli manikirētajām rokām, viņa atrada gaismas slēdzi, un istaba iznira no tumsas.

"Šī ir karšu istaba. Kā jau redzat, šeit nav logu, līdz ar to dabīgā gaisma nespēj nodarīt kaitējumujūsu dokumentiem. Lūdzu, apsēdieties. Pie sienām ir izvietoti daži mūsu kolekcijas paraugi, kas jūs varētuinteresēt. Silvera kungs tūlīt būs klāt."

Sekretārs pārlaida skatienu lielajai telpai. Pa vidu atradās konferenču galds, ap kuru bija izvietotiērti ādas krēsli. Virs galda karājās īpaša griestu lampa, ko varēja pacelt un nolaist visos virzienos. Sienasrotāja ierāmētas kartes.

Jaunā sieviete turpināja stāstīt: "Lūk, tā ir autentiska karte, ko pirmajā ceļojumā uz Ameriku bijaizveidojis Kristofors Kolumbs. Tai vārda tiešā nozīmē nav cenas, un tieši tāpēc tā glabājas aiz ložunecaurlaidīga stikla nerūsējoša tērauda rāmī, kas ir iebūvēts ēkas konstrukcijā."

Viņa atplauka žilbinošā smaidā."Vai varu jums ko piedāvāt? Kafiju vai tēju?"Sekretārs Millers par atbildi norūca: "Nē. Paldies. Es jau teicu, ka neesmu pazinējs un uzskatu, ka

man piederošā karte ir kopija, nevis oriģināls. Es tikai vēlos to identificēt."Tajā brīdī jaunā sieviete, kura joprojām stāvēja pie durvīm, pa griezās."Lūk, viņš nāk."Bairons Silvers, visā pasaulē pazīstams senās kartogrāfijas speciālists, ienāca istabā. Viņam bija

krietni pāri piecdesmit, taču viņš izskatījās vecāks. Viņam mugurā bija svītrains uzvalks ar vesti, un viņšbija gandriz plikpauris. Kalsnā, bālā seja liecināja par daudziem bibliotēku tumsā aizvadītajiem gadiem,pētot kartes un manuskriptus. Viņš pastiepa roku.

"Sveicināti. Jūs droši vien esat Millera kungs.""Jā. Pateicos, ka nekavējoties piekritāt tikties ar mani, Silvera kungs."' Antikvārs lišķīgi pasmaidīja, bet viņa skolotā balss plūda maigi kā zīds."Nav par ko. Tiem, kuriem mans vērtējums ir svarīgs un kuri ir gatavi maksāt kā jūs, esmu

nekavējoties gatavs pakalpot."Jaunā sieviete izgāja, diskrēti aizverot durvis. Silvers pamāja uz galdu."Ķersimies pie lietas? Nav jēgas nodoties liekām ceremonijām."Sekretārs Millers piegāja pie galda un no žaketes kabatas izņēma brūnu aploksni. Viņš uzmanīgi to

atvēra, izvilka vienu vienīgu kartes lapu un nolika to uz galda. Silvers sarauca pieri. Viņš sameklējakabatā brilles un uzstutēja tās uz degungala. Tad viņš pasniedzās un ieslēdza lielo gaismu un iegrozīja tovirs kartes. Sekretārs Millers viņu vēroja kā vanags, izmisīgi alkdams ieraudzīt kaut niecīgāko zīmi, kasliecinātu, ka Silvers karti ir atpazinis. Pēc brīža Silvers vēlreiz paskatījās uz augšu un noņēma brilles.

"Nu, vai jūs zināt, kas tas ir?"Silvers viedi pamāja."Jā, tā ir Piri Reisa kartes kopija. Vai jūs zināt, kas tā ir?"Sekretārs Millers aizkaitināts papurināja galvu.Silvers turpināja: "Šo karti viduslaikos izveidoja turku admirālisPiri Reiss. Tā balstās senākās kartēs — daudz senākās kartēs — vai vismaz tā viņš apgalvo. Šī karte

bija iecerēta kā navigācijas palīglīdzeklis turku flotei, ja tai vajadzētu kuģot uz dienvidu okeāniem."Sekretārs Millers bija apjucis. Kāds tam visam bija sakars? Kāpēc senators bija vēlējies profesora

nāvi un kāpēc viņš sevišķu uzsvaru lika uz to, lai kartes tiktu iznīcinātas?Taču Bairons Silvers iesildījās savam uzdevumam.

"Kartē attēlota Antarktikas cietzeme, turklāt neapledojušā stāvoklī. Līdz ar to šī karte ir mākslasretums, kolekcijas priekšmets."

"Jūs gribat teikt, ka tā precīzi attēlo Antarktiku? Kā gan tas ir iespējams? Lūdzu, palabojiet, ja eskļūdos, bet vai tad tā nav pilnībā pārklāta ar ledu?"

Bairons Silvers pasmaidīja."Nu, neviens īsti nezina. Un tieši tāpēc karte ir tik vērtīga. Kolekcionāriem patīk noslēpumainas

lietas. Jebkad, kad mums paveicas un mēs iegūstam tik savādus eksponātus kā Piri Reisa karte, mūs allažpārņem interese."

Bairons Silvers pasniedzās, lai izslēgtu gaismu un gandrīz vai izklaidigi piebilda: "Protams, mēssaņemam arī daudz niknu sūdzību no tiem pircējiem, kuriem ir daudz pedantiskākas reliģiskās noslieces."

Sekretārs Millers sastinga."Kā tā?"Bairons Silvers aši paskatījās — viņš sajuta spriedzi klienta balsī."Es vienīgi vēlējos teikt, ka pasaulē ir cilvēki, kuri apšauba biblisko pagātnes skaidrojumu

artefaktus."Sekretāra Millera asinis sastinga. Viņš šausmās palūkojās uz karti. Tātad profesors nav apdraudējis

Korporāciju. Senators nepārprotami bija izmantojis Korporācijas aģentu tīklu, lai īstenotu savtīgusmērķus. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Vai arī pats sekretārs Millers ir tikai darbarīks senatorarokās? Vai ari visa Korporācija bija pakļauta senatora reliģiskajiem mērķiem?

Sekretārs Millers nespēja ilgāk apsvērt iespējas. Taču viņam bija kritiski jāizvērtē situācija. Zaļāgaisma Korporācijas darbibai jau ir dota, un viņam joprojām vajadzēja pildīt savu lomu šajā plānā.

Bet pirms tam viņš runās ar senatoru aci pret aci. Taču viņš uzmanīgi izvēlēsies piemērotu brīdi,pretējā gadījumā arī viņš ļoti ātri sekos profesora Kenta pēdās.

42 Braucot no augstā plato augšup pa līkumaino un galvu reibinošo ceļu uz Bolīvijas galvaspilsētu,

Ketrina un Rezerfords bija katrs savu domu pārņemti. Smaidīgais un enerģiskais Kvits prasmīgi un ātristūrēja braucamo.

Ketrina vēroja ainavu, kurā pletās ielejas un kalnu virsotnes, un domāja par profesoru, minēdama, koviņš būtu darījis šādā situācijā. Viņai ļoti pietrūka profesora — viņa nosvērtības un laipnības.Rezerfords, kurš kādu laiku klusi bija ļāvies pārdomām, apbrīnoja Andu brīnišķīgo ainavu. Viņškoncentrējies vērās pa logu, ļaudams skatienam klejot pāri ainavai, it kā cerot tajā atrast atbildi. Tadpiepeši viņš pagriezās pret Ketrinu.

"Vai jūs zināt stāstu par Gilgamešu?"Viņi skatījās viens otram acīs. Rezerfords cerību pilns pacēla uzacis. Ketrina papurināja galvu, un

Rezerfords iekārtojās tā, lai būtu ērtāk sarunāties."Tas kalpo par pamatu bibliskajam stāstam par Noasu. Pirmais ieraksts, ko atrodam ķīļu rakstos,

datēts ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Taču tam ir jābūt vēl senākam. Gilgamešs bija Urukas valdnieksŠumērā, un viņš stāsta par to, kā saticis kādu citu valdnieku, Utnapištimu, kurš dzīvojis pirms plūdiem.Utnapištimu bija brīdinājis kāds dievs, kurš teicis, ka tuvojas lieli plūdi, tāpēc viņš uzbūvējis laivu, tajāievedis dažādus dzīvniekus un visu veidu sēklas.

Tad sacēlusies milzu vētra un visapkārt bijis vienigi ūdens. Utnapištims izlaida laukā dūju…"Ketrina iejaucās: "Bet tas taču ir smieklīgi! Es domāju to, ka Vecās Derības autori vienkārši paņēma

veselu stāstu un…""Un kāpēc ne? Tas ir labs stāsts. Mēs varam pieņemt, ka Utnapištims ir simbols, tēls, kas pārstāv

visus tos, kuri izdzīvoja lielajos plūdos. Pretējā gadījumā cilvēku rase nemūžam neatjaunotos pašreizējādaudzumā. Šie miti ir spilgts pirmavota vēstījums par kataklizmu, kas gandrīz iznīcināja visus mūsusenčus. Daudz netrūka, lai cilvēce būtu noslaucīta no zemes virsas."

"Jā, iedomājoties vien…""Tā nu tas ir, taču tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šis biedējošais stāsts ir atrodams tik daudzu kultūru

pamatā. Tās ir mūsu senākās kopigās atmiņas… un pastāv ari daudzi citi postījumu apraksti, kuros minētazemestrīce, ugunsgrēks un sals, un šīs katastrofas šķietami sakrīt ar stāstiem par plūdiem. Piemēram,zoroastriešu raksti."

Ketrina sarauca uzacis: "Kas ir zoroastrieši?""Pravieša Zoroastra jeb Zaratustras sekotāji. Viņi pastāv ari mūsdienās, lai gan ir palikuši tikai daži

simti tūkstošu — galvenokārt Bombejā, Indijā. Zoroastrs esot saņēmis atklāsmi no Dieva…"Ketrina saskatija paralēli. "Tātad viņš ir kā Muhammeds musulmaņiem un Mozus ebrejiem?""Jā, tikai Zaratustra ir senāks. Viņš dzīvoja ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Zoroastrieši, kuri tic, ka

viņu tauta ir dzimusi Krievijas ziemeļos, uzskata, ka kādu dienu velns nolēma iznicināt Airyana Vaejo —zoroastriešu Ēdeni, kas atradās kaut kur Sibīrijā. Viņš to neappludināja, bet sasaldēja. Raksti vēsta par to,kā reiz skaista zeme tika pārklāta ar sniegu un ledu un iemesta mūžīgajā ziemā."

Ketrina ieinteresēta klausījās."Ļoti īpatnējs liktenis — tas nav gluži tāds stāsts, ko varētu izdomāt vienā mirkli.""Jā, un arī vikingiem ir līdzīgi nostāsti." Rezerfords bija aizrāvies. "Viņi tic, ka sensenos laikos

vienubrīd šķitis, ka zeme uz mūžīgiem laikiem ir iekritusi bezdibenī. Ražas nebija, izcēlās karš unvisapkārt sniga. Pēc aukstuma zeme aizdegās, pārvēršoties par lielu sārtu. Ik sīkākā dzīvības pazīme tikapārvērsta pelnos. Visbeidzot, it kā zeme vēl nebūtu pietiekami cietusi, pēkšņi no krastiem izgāja jūras unit visu apglabāja zem ūdens segas."

To pateicis, Džeimss sasita plaukstas. Ketrina apcerēja vikingu baiso viziju.

"Problēma slēpjas tajā, ka nekur, nevienā no mūsu aplūkotajiem mītiem nav stāstīts par to, kas tiešiizraisījis šo globālo katastrofu. Ja mums nav zināms iemesls, kā lai izvairāmies no tāda paša likteņa?"

Rezerfords ļāvās skaļām pārdomām: "Un tomēr profesors bija pārliecināts, ka tieši par to ari stāstaslepenais vēstījums."

"Varbūt mums ir jāaplūko problēma no citas puses.""Kā jūs to domājat?""Nu, tā vietā, lai paļautos vienīgi uz mūsu spējām interpretēt mītus, lai atklātu, kas tieši iznīcināja

pēdējo pasauli, kāpēc mums nesameklēt vēl kādu pierādījumu globālai ekoloģiskai kataklizmai? Jaizmantosim patiesus ģeoloģiskus avotus vai fosiliju liecības, mēs spēsim noteikt šo dramatisko periodupasaules vēsturē. Mēs varētu izmantot tehniskos datus — mēs pat varētu precīzi izrēķināt, kad tieši pēdējāpasaule gāja bojā," sacīja Ketrina.

Rezerfords iedrošinoši pamāja."Bet vai tas mums palīdzēs saprast, kāpēc tā gāja bojā? Vai tas palīdzēs saprast brīdinājumu?""Pilnīgi noteikti. Padomājiet par to. Ja mēs zināsim, kāda īstenībā toreiz bija ši kataklizma, mums

būs vieglāk uzminēt, kas to izraisīja." Ketrinas acis iemirdzējās un viņa paplikšķināja pa priekšējāsēdekļa atzveltni.

"Fon Dehends!"Rezerfords noteikti pamāja."Jā, protams, — ideāli. Un mes zinām, ka varam viņam uzticēties… Mums ir jāatgriežas Oksfordā.

Tūlit pat."Ernans brauca pa tukšajiem augstā plato ceļiem atpakaļ uz Kusko. Kopš brāļa nāves viņš atradās

šoka stāvokli; nekas nešķita īsts. Lai gan viņi bija bažījušies par iespējamām briesmām, tomēr viņšnebija gatavs šim sitienam. Kad parādījās abi svešinieki, viņš pēkšņi sajuta, ka joprojām ir vārga ceriba.

Vismaz tad profesora Kenta un Migela nāve nebūs bijusi veltīga. Viņš domāja par Ketrinas unRezerforda bēgšanu un cerēja, ka tie abi steidzas. Viņiem ir jātiek laukā. Tikai tad viņš pamanīja mašīnu,kas bija aizšķērsojusi ceļu. Ceļa otrā pusē pletās ieplakas un milzu akmeņi; tā bija neizbraucamateritorija.

Viņa mašina apstājās piecus jardus pirms stāvošā auto. No tā aizmugures parādījās drukns, tumšāuzvalkā tērpies kaukāzietis ar saulesbrillēm. Ernans šausmās noraudzijās, kā virietis paceļ revolveri uncauri priekšējam stiklam tēmē tieši Ernana sejā.

Sekundes simtdaļā Ernans aptvēra notiekošo. Viņš iespieda pedāli grīdā un triecās uz priekšu pretnekustīgo auto, likdams svešiniekam lēkt sānis un zaudēt mērķi. Ernans iedarbināja atpakaļgaitu un atkalpiespieda pedāli, taču vienlaikus ar acs kaktiņu pamanija otra vīrieša pistoli, kas jarda attālumā mērķējauz viņu pa šofera durvīm.

Pēkšņi atskanēja briesmīgs blīkšķis un Ernans sajuta mežonīgas sāpes, gulēdams uz priekšējāsēdekļa un tverdams pēc elpas. Šķita, ka viņš nespēj ievilkt plaušās gaisu. Viss šķita mikls. Ar labo rokusagrābis stūresratu, viņš mēģināja piecelties, taču bezspēkā atslīga atpakaļ.

Ernans dzirdēja, kā atveras mašīnas durvis un kāda roka baksta viņa samirkušās drēbes.Balss teica: "Jā, tas ir viņš, tomēr viņu šeit nav."Tad atskanēja otra balss: "Labs ir — braucam tālāk. Mēs viņus panāksim. Paņem viņa dokumentus

un mobilo. Piebeidz viņu."Ernans, aiz sāpēm un šoka vaidēdams, atkal veltigi centās piecelties sēdus. Viņš domāja par brāli.

Viņš domāja par Rezerfordu un Ketrinu un redzēja, kā viņi vieni paši stāv nakti. Viņš mēģināja viņussasaukt, taču bija jau par vēlu…

43 Atklātās patiesības baznīcas helikopteru nolaišanās laukumā ASV gaisa spēku Apache kaujas

helikopters, ellišķīgi skaļi dārdinādams propelleru, tupēja kā milzu sisenis.Senators Kurcs un mācītājs Džims Vaits stāvēja katedrāles durvis. Apmainījušies atvadu vārdiem,

abi vīrieši pēdējo reizi apkampās. Viņu ceļojums tikpat kā bija beidzies. Cik gan tāls ceļš ir noiets, abidomāja: viņi ir uzcēluši baznīcu gandrīz no nekā — tas patiesi bija brīnums.

Senators mērķtiecīgi šķērsoja zālāju, rokās turēdams mazu ceļasomu. Tuvodamies propelleram, viņšinstinktīvi sarāvās un, steigdamies pāri laukumam, pagāja garām diviem apsargiem un pa izvelkamajiempakāpieniem ierāpās mašīnas vēderā. Aiz viņa ātri aizcirtās durvis, un senators nepacietīgi pieglaudaizspūrušos matus. Mācītājs Džims Vaits, stāvēdams uz baznīcas lieveņa, vēroja, kā lidaparāts paceļasgaisā un izzūd skatienam. Visas viņa cerības par izraudzīto ļaužu pestīšanu aizlidoja kopā ar senatoru.Viņš uzgrieza muguru lievenim un nozuda baznicas svētnicas tumsā, lai atkal pievērstos lūgšanām.

Helikoptera interjers nelīdzinājās ierastajam militāristu askētismam. Nespodrā pelēcīgi zaļā krāsupalete bija pilnibā mainīta. Sienas klāja koka paneļi un videomonitori, bet kastes ar munīciju un militārāmvajadzībām atbilstošie tērauda sēdekļi aizstāti ar ādas krēsliem. Sešdesmit pēdu garā korpusa galāatradās ozolkoka rakstāmgalds, pie kura bija novietots vēl viens ērts ādas krēsls.

Tiklīdz skaņu necaurlaidīgās durvis aizvērās, atgriezās apbrīnojams klusums. Senators apsēdās piegalda un no žaketes iekškabatas izvilka plānu, melnu telefonu. Viņš nospieda ātrās zvanīšanas pogu unpiekļāva klausuli pie auss. Gaidīdams savienojumu, viņš vēroja, kā Atklātās patiesības baznīcas mītnesaraujas arvien mazāka, lidz beidzot plašajā ainavā varēja redzēt vien baltu traipu sauju.

Taču viņa domas kavējas citur. Jau bija pienākusi piektdienas pēcpusdiena. Vien nieka divas dienaslīdz uzvarai.

Notika savienojums. Ātri un moži atbildēja sievietes balss: "Jā, kungs, globālās operācijas."Senators atlaidās krēslā, un viņa seja koncentrējoties sašķobījās. Sēkdams viņš teica: "Savienojiet

mani ar sekretāru Milleru. Runā senators Kurcs."Sekretāres balss piepeši kļuva nervoza: "Jā, kungs. Tūlīt."Pēc vairāku minūšu klusuma atkal atskanēja sievietes balss — šoreiz tajā skaidri varēja saklausīt

bailes:"Man ļoti žēl, kungs. Sekretārs Millers pašlaik ir aizņemts."Senatora Kurca seja manāmi satumsa."Un tagad paklausieties, jaunā dāma. Es vēlos, lai jūs pieceltos no krēsla un tūlīt pat dotos pie

sekretāra, un, ja desmit minūšu laikā nedzirdēšu viņa balsi, jūs personīgi būsiet par to atbildīga."Sekretārs Millers bija sācis just spriedzi. Sēdēdams savā kabinetā, viņš noguris šūpoja galvu un

skatījās uz tālruni. Sekretāre joprojām nelika viņu mierā. Nopūzdamies viņš nolamājās, uzspieda numuruun pielika mobilo telefonu pie auss. Viņš nekavējoties tika savienots. Millers iegrozijās krēslā — viņškļuva vēl saspringtāks. Pirms viņš nav tieši runājis ar senatoru, viņš nekādā gadījumā negrasījās pretotiespavēlēm. Tas izraisītu aizdomas. Vēl divi nevainīgi mirušie — ja viņi tiešām bija nevainīgi — neko vairsnemainīja. Jebkurā gadījumā bija diezgan iespējams, ka zinātnieki ir pārāk daudz uzzinājuši parKorporāciju. Un pirmajā vietā bija viņa drošība un Korporācijas veselums.

"Un tagad uzmanīgi klausieties," teica senators Kurcs. "Peru notika neveiksme. Mēs meklējam divuscilvēkus. Pirmais ir Džeimss Rezerfords, anglis, krietni virs trīsdesmit. Otrā ir Ketrina Donovana,angliete, ap trīsdesmit. Vai esat sapratis? Nekavējoties sazinieties ar Angliju. Sadabūjiet šo cilvēkumobilo tālruņu numurus, nododiet tos Limas un Lapasas operāciju vaditājiem un nekavējoties abusizsekojiet. Es vēlos, lai viņus nošauj uz vietas. Tagad tā ir galvenā globālā prioritāte. Tiklīdz tas irizdarīts, piezvaniet man."

44 Kvita ģimenes mājvieta atradās parastā Lapasas centra desmitstāvu augstceltnē. Viņi apturēja mašīnu

šaurā un bedrainā ieliņā. TUr abpus ceļam stāvēja vēl dažas mašīnas, un visas izskatījās tā, it kā būturedzējušas labākus laikus. Kvits pavadīja viņus līdz ieejai. Pa ļodzigajām dubultdurvīm uzvirmoja ceptačili asā smarža. Pa kreisi mazajā hallē atradās lifts, bet pa labi — nodilušas akmens trepes, kas veda uzaugšējiem stāviem. Kvits tik runāja un ar žestiem norādīja uz augšējiem stāviem. Rezerfords, noliecisgalvu, sekoja kāpņu margu zigzagiem, kas veda augšup, uz desmito stāvu. Pagriezies pret Ketrinu, viņšpasmaidīja.

"Laikam tas nozīmē, ka lifts nestrādā."Viņi sakārtoja plecos mugursomas un sekoja indiānim.Dzīvoklis izrādījās patīkams pārsteigums pēc ielas netīrumiem un halles nomācošās gaisotnes. No

kāpņu telpas pavērās durvis, aiz kurām bija īss gaitenis, kas veda uz pieklājīga izmēra dzīvojamo istabu.Dzivokli bija pieticīgs balkons, kurā tikko varēja ietilpināt divus krēslus, taču istaba bija gaiša un svaigagaisa pilna, jo balkonam abās pusēs atradās logi, pa kuriem pavērās skats uz ielu mājas priekšā. No lielāsistabas veda neliels gaitenis uz trim guļamistabām un vannas istabu.

Visas mēbeles bija pārklātas ar spilgtiem un krāsainiem indiāņu audumiem, un visapkārt bija daudzkokgriezumu. Dzīvoklī bija izmētātas bērnu rotaļlietas, bet uz lielā koka galda, droši vien ģimenesēdamgalda, joprojām atradās brokastu trauki un galda piederumi. Bija skaidrs, ka ģimene nav pārtikusi,taču viņi bija darījuši visu iespējamo, lai dzīvoklī būtu mājīgi. Ketrina uzsmaidīja Kvitam.

Viņš sirsnīgi atsmaidīja un aizveda viesus pa gaiteni uz vienu no guļamistabām, kur viņi nolikasomas. Viņš tiem parādija mazo virtuvi ar tikko uzvārīto kafiju, un tad, pirms doties laukā, cītīgižestikulēdams, parādija, ka būs prom apmēram stundu.

* * *Ketrina aizvēra durvis un atviegloti nopūtās."Džeims, pēc ilga laika es jūtos gandrīz drošībā!" Viņa atvēra tālruni un uzspieda Ernana numuru."Es tikai ātri piezvanīšu Ernanam un pateikšu, ka ar mums viss ir kārtībā."Rezerfords iedzēra malku kafijas un atbalstija elkoņus pret galdu. Viņš bija noguris. Mežonīgi

noguris.Klausulē atskanēja signāli. Tad vēl un vēl. Ketrina vēderā sajuta nelabumu.Pēkšņi signāli pārtrūka. Kāds pacēla klausuli. Ketrina atvieglota sveica draugu."Hola! Ernan, tā esmu es."Otrā galā bija klusums."Ernan? Vai jūs dzirdat? Hallo!"Atskanēja troksnis, it kā kāds neveikli paņemtu telefonu, un tad iestājās klusums, it kā tas pēkšņi tiktu

izslēgts. Ketrina un Rezerfords saskatījās. Abi domāja par vienu un to pašu, taču negribēja tam ticēt.Lapasas jaunākā debesskrāpja sešdesmit piektā stāva birojā pie galda sēdēja resns maza auguma

vīrs, uz galvas uzlicis austiņas.Birojs bija gaišs, pārsteidzoši gaišs, pateicoties logiem, kuri aizņēma sienu no grīdas lidz griestiem.

Visapkārt bija izvietotas dažnedažādas elektriskās iekārtas, TV monitori un datori.Pa milzīgajiem logiem skatienam pavērās skaista panorāma. Lejā, ietinušos brūnā smoga mākonī,

varēja redzēt Lapasu. Netīrajās ielās mutuļoja dzīvība. Mazītiņas mašīnītes rāpoja pa šosejām, un vēlmazāki cilvēciņi bija izkaisīti pa trotuāriem.

Mazajam resnītim mugurā bija balts krekls ar netīru tumšzilu kaklasaiti. Zem padusēm rēgojās lielisviedru plankumi. Taču viņš nesvida no karstuma — birojā bija ierikota gaisa kondicionēšanas sistēma.Tieši aiz viņa pleca stāvēja profesora slepkava, ģērbies viscaur melnā un savilcis seju gandriz vai

bezgalīgā apmierinājumā. Resnais vīrs izmisīgi norāva austiņas, aplika tās ap kaklu un drudžaini kaut kopierakstīja bloknotā, kas atradās uz galda blakus datora tastatūrai. Viņš izlēca no krēsla, noplēsaaprakstīto papīra lapu un, to vicinādams, sāka kliegt: "Šef! Šef! Mēs esam viņus atraduši…"

Melnajā tērptais pagrāba papīra lapu un izlasīja adresi. Ar kreiso roku izvilcis mobilo telefonu, viņšto atvēra. Nemitīgi pētīdams aprakstīto papīru, viņš pielika klausuli pie auss. Pēc mirkļa viņš ierunājās.Viņš pašapzinīgi norūca: "Viņi mums ir rokā. Braucam."

45 Mēģinot novērst domas, Ketrina iegāja dzīvojamā istaba. Džeimss gulšņāja uz dīvāna, un viņa no

grāmatu plaukta izvilka atlantu. Sieviete apsēdās pie galda un, atvērusi atlantu, sāka slinki šķirstītspīdīgās lapas. Skatiens apstājās pie dubultatvēruma, kurā bija attēlota pasaules karte. Acīm slīdot pārilapai, viņa pie sevis čukstus lasīja dažādu senvietu garuma grādus.

Ketrina nemierīgi sakustējās krēslā. Noliecoties pār karti un uzmanīgi to pētot, sejā parādījās bažīgaizteiksme. Sirds atkal sāka strauji sisties, kad viņu pārņēma pazīstamā sajūta, ka viņa lūkojas pagātnesbezgalīgajā melnajā caurumā un ka no tās dzīlēm tiek

sūtīti savādi un nesaprotami signāli, kuri ir tikpat veci kā laiks.* * *"Džeims, Džeims, mostieties!"Ketrina drudžaini raustīja Rezerfordu aiz rokas. Būdams pa pusei aizmidzis, viņš ievaidējās."Kas? Kas ir noticis? Esmu pārguris.""Es tam gandrīz nespēju noticēt. Norādes ir pārāk savādas, taču… nāciet… es jums parādīšu."Ketrina paņēma zīmuli un sāka metodiski zīmēt karti. Rezerfords pienāca klāt, apsēdās pie galda un

izbrīnīts skatījās. "Ko jūs esat atradusi?""Redzēsiet. Tikai paskatieties. Tā, iztēlojieties, ka sākuma meridiāns neatrodas Londonā, bet gan

Gizā, Ēģiptē, — istenibā lielajā piramīdā, gluži ka to teica Bezumovs."Ketrina turpināja zīmēt visu senvietu meridiānus, izmantojot Gizu kā nulles poziciju."Re, Katmandu atrodas tieši piecdesmit četrus grādus uz austrumiem no Gizas. Piecdemit četrus

grādus uz austrumiem no Katmandu atrodas svētā Japas sala. Angkorvata atrodas tieši septiņdesmit divusgrādus uz austrumiem no Gizas, un Nanmadola atrodas tieši piecdesmit četrus grādus uz austrumiem noAngkoras. Tas ir gandriz neticami. Japa un Nanmadola ir niecigas saliņas okeānā. Re, pat Raiatea atrodastieši simt astoņdesmit grādus uz austrumiem no Gizas."

Ketrina ieskatījās Džeimsam acīs, lai pārliecinātos, ka viņš ir sapratis."Vai tad jūs nesaprotat? Tie visi ir veseli skaitļi, un tas ir vērā ņemami, taču vēl jo dīvaināk ir tas,

ka tie dalās ar seši vai divpadsmit. Diez, vai tā ir nejaušība."Rezerfords pētīja karti un sāka aptvert šā jaunā un satraucošā atklājuma nozīmi."Jūs gribat teikt, ka visas šīs senvietas tika apzināti izvietotas saskaņā ar pasaules plānu?"Ketrinai iemirdzējās acis."Jā! Un īpaši interesanti ir attālumi starp vietām: piecdesmit četri, septiņdesmit divi — tie visi ir

precesijas skaitļi.""Precesijas?" Rezerfords pārjautāja."Kas jums ir zināms par astronomiju un mūsu planētas kustību?""Nekas daudz. Es zinu, ka ik pēc divdesmit četrām stundām Zeme apgriežas ap savu asi, es zinu, ka

Zeme noslēdz pilno orbitu ap Sauli ik pēc trīssimt sešdesmit piecām dienām, un es zinu arī to, ka tā liecasprom no ekliptikas ass un ka šis liekums atšķiras — tas svārstās starp divdesmit vienu un divdesmitčetriem grādiem — un pilnajai svārstībai ir nepieciešams četrdesmit viens tūkstotis gadu."

"Lieliski. Taču mūsu planēta izdara vēl vienu kustību. Pati ass rotē atpakaļ, pretēji planētasrotēšanas virzienam."

"Kā to saprast?""Iztēlojieties, ka Zeme ir rotējoša virsma, kas griežas ap Sauli. Zeme griežas ap savu asi, riņķo ap

Sauli, tā eleganti maina savu līkni, un visbeidzot ari tās ass lēnām griežas planētas rotācijai pretējāvirzienā. Šī pretējā kustība tiek dēvēta par precesiju. Apbrīnojami ir tas, ka visas šīs kusdbas ir ideāliregulāras. Tāda nu ir bauda, ko sagādā astronomija. Ass pilnā rotācija notiek 25 776 gados."

* Rezerfords pamāja."Tas viss ir diezgan jauki. Bet vai senatnē dzīvojošie vispār zināja par precesiju? Ja tā notiek tik

lēni, būtu jāmainās paaudzēm, lai pamanītu kaut kādu vērā ņemamu kustību.""Pirms mūsu ceļojuma nemūžam nebūtu iedomājusies par iespēju, ka senie cilvēki kaut ko zināja par

precesiju, taču tagad sāku šaubīties. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Hiparhs, grieķu astronoms, apkopojaziņas no Aleksandrijas un Babilonas. Salīdzinājis tās, viņš pamanīja, ka zvaigžņu stāvokļi atšķiras, un tāviņam radās doma par precesiju. Tomēr, iespējams, viņš nebija pirmais; varbūt par precesiju vienkāršivisi bija aizmirsuši."

Rezerfords kļuva domigs."Labi, taču tas tik un tā neizskaidro, kāpēc. Kāpēc lai senie cilvēki vispār atsauktos uz precesiju?

Kāda tam ir nozīme?"Kādu brīdi Ketrina klusēja. "Redziet, kad sapratu, ka precesijas skaitļiem ir vērā ņemama loma šo

celtņu atrašanās vietā, man pēkšņi ienāca prātā, ka viens no galvenajiem precesijas skaitļiem parādās arimūsu aplūkotajos mītos."

"Tiešām? Un kas tas ir par skaitli?""Jūs teicāt, ka Ozīrisu noslepkavoja septiņdesmit divi sazvērnieki un ka Angkorvatā ir septiņdesmit

divi tempļi, un septiņdesmit divi ir viens no galvenajiem precesijas skaitļiem. Zemei ir nepieciešamiseptiņdesmit divi gadi, lai ap savu asi pagrieztos par vienu grādu. Varbūt pastāv vēl piemēri."

Rezerfords satraukti iepleta acis."Mans Dievs, jums ir pilnīga taisniba. Septiņdesmit divi. Tā tam noteikti ir jābūt. Mēs esam tuvu

tam, lai atšifrētu kodu."

46 Vēl nekad agrāk Rezerfords nebija juties tik ļoti pamodies. Prātā viņš pārcilāja visus lasītos mītus."Vai pastāv arī citi precesijas skaitļi? Vai ari septiņdesmit divi un citi skaitļa divpadsmit bāzes

cipari ir vienigie?"Ketrina mirkli padomāja un tad atbildēja: "Nē, noteikti ne — ir arī citi: 1080, 2160, 4320…""Pagaidiet! Kāds bija pēdējais skaitlis?""Tas ir gadu skaits, kas nepieciešams, lai izietu cauri diviem zodiaka namiem: 4320."Rezerfords izskatījās tā, it kā būtu redzējis vīziju."Tas ir neticami — pilnīgi neticami…"Ketrina saķēra viņa roku."Kas?"Viņa acis satraukumā spīdēja."Pats senākais hinduistu teksts, Rigvēdas, sastāv no 10 800 stancām, un viss darbs ir tieši 432 000

zilbju garš. Gematrijā atslēga allaž slēpjas ciparu kārtībā — un nav svarīgi, vai aiz tiem seko nulles.Mums ir zināms, ka kodam ir jābūt globālam, un te nu ir hinduisma galvenais teksts, un tā uzbūvē parādāsdivi precesijas skaitļi."

Rezerfords ielūkojās Ketrinai acis. Viņa veltīja tam platu smaidu."Te tas ir — mēs esam trāpījuši mērķi. Mēs esam uz koda pēdām. Kur vēl parādās šie skaitļi?""It visur. Izskatās, ka visi miti ir domāti, lai mums atgādinātu par vienu un to pašu skaitli neatkarīgi

no tā, vai pats stāsts atšķiras. Ebreju senā mistikas grāmata ir Kabala. Lai sasniegtu ain soph jeb Dievu,cilvēkam ir jānoiet septiņdesmit divi ceļi. Un Beross, babiloniešu vēsturnieks, kurš aprakstīja zivjveidigodievu, stāsta, ka pirms plūdiem Babilonā valdīja virkne valdnieku, un viņu valdīšana ilga 432 000 gadu.Un vēl interesantāk — Beross liecina, ka no radīšanas līdz plūdiem pagāja 2 160 000 gadu: un 2160 irlaiks, kas ir nepieciešams, lai izietu cauri vienam zodiaka namam, vai ne?"

"Jā, tieši tā.""Un gematrijā? Vai atceraties, kā rēķinājām grieķu vārdu "Jēzus" un "Marija" vērtību? 888 un 192.

Ja tos saskaitīsiet, iegūsiet 1080 — precesijas skaitli.""Un šis skaitlis ir arī Mēness rādiuss jūdzēs!" ierunājās Ketrina, kas tikko spēja noticēt dzirdētajam.

"Mans Dievs, tas viss kļūst pārāk biedējoši."Rezerfords paskatījās uz Ketrinu — viņas seju nomāca jaunatklāto zināšanu smagums."Jā. Tagad viss iegūst jēgu," viņa teica. "Ir jābūt kādai saistībai starp precesiju un senās pasaules

iznicināšanu."Rezerfords pamāja. "Jā. Izskatās, ka mītu sacerētāji, šie gaismas nesēji, centās pateikt, ka ikreiz, kad

Zeme pabeidz 26 000 gadu svārstīšanos, pasaule pieredz plašu kataklizmu.""Džeimss, tajā visā ir kas vairāk. Ir Bezumovs. Atceraties, ko Ernans teica? Elektromagnētiskais

spēks, kuru viņš vēlas pakļaut, ir neatņemami saistīts ar Zemes orbitālo kustību. Varu derēt, ka senieiedzīvotāji spēja ietekmēt šo enerģiju plūsmu. Es nezinu, kāpēc viņi to darīja, — varbūt, lai radītuenerģiju, varbūt, lai mainītu planētas kustību. Manuprāt, Bezumovs tagad ir pārliecināts, ka var atkaliedarbināt šo mašinēriju. Taču senās tehnoloģijas aplamas lietošanas sekas var būt fatālas."

Rezerfords klusām nolamājās."Trakais krievs! Taču ar ko viņš varētu sākt? Viena lieta ir atrast seno tehnoloģiju drupas, un cita

lieta ir saprast, kā tās lietot.""Klau, mums jāuzmeklē fon Dehends, lai konstatētu kataklizmas patieso un precizo datumu, kā ari

precizu raksturojumu tam, kas īstenībā varēja notikt, — un tad mēs varbūt varēsim saprast, kāpēcprofesors bija tik ļoti pārliecināts, ka mēs esam brīdināti. Pagaidām tas viss joprojām nesaskan: kā tieši

precesija ir saistīta ar kataklizmu un kāpēc mēs esam brīdināti? Vai tas, kas notika ar senajiem cilvēkiem,piemeklēs ari mūs? Šķiet, profesors Kents tā uzskatīja, bet kāpēc?"

Ketrina pasmaidīja un uzlika roku uz Rezerforda ceļgala."Džeims, tas mums ir pa spēkam. Mums tikai jāmēģina. Mums ir jāpabeidz tas, ko sākām, un mums ir

jāsteidzas."Rezerfords paņēma Ketrinas roku savējā un cieši to turēja. Viņa gribēja Džeimsu apskaut, taču juta,

kā aiztek dārgais laiks, un pati samulsa par savu drosmi. Viņa pieskāriens lika aizmirst visu — izmisīgosmeklējumus un draudošās briesmas.

Taču tiklīdz viņa pavēra muti, lai kaut ko pateiktu, Kvita blokmājas mierīgo drošību satricinājašāviņu troksnis uz ielas.

ji

47 Ketrina aizbīdīja durvju bultu un atspiedās ar muguru pret tām. Viņas balss skanēja aizlauzti un

izmisigi: "Viņi ir šeit… Viņi kāpj pa trepēm." Viņa bija palūkojusies lejā trepju telpā un ieraudzījusi trīs,bet varbūt pat četrus cilvēkus kāpjam augšā, pa ceļam ielaužoties apakšējo stāvu dzīvokļos. Trepēsskanēja pārbiedēto ģimeņu kliedzieni.

Rezerfords atradās uz balkona un palūkojās lejā tieši laikā, lai ieraudzītu notiekošo. Viņš juta, kakļūst stivs aiz bailēm, kad lejā pie mājas durvim uz trotuāra ieraudzīja guļam Kvita līķi. KamērRezerfords centās aptvert redzēto, viens no cilvēkiem lejā parādīja uz viņu un iesaucās: "Hir viņš ir!Septītais stāvs. Ejam!"

Rezerfords metās atpakaļ istabā. Aklas panikas pārņemta, Ketrina centās vēlreiz aizslēgt durvis.Cīnīdamies ar bailēm, Rezerfords saprata, kas viņam ir jādara.

"Paņem pasi un naudu! Ātri — tūlit! Tad seko man… un neaizmirsti kartes!"Viņš atrāva ceļasomu un izvilka kabatas portfeli. Iebāzis to bikšu kabatā, viņš metās pie durvim un

atslēdza tās. Ketrina bija līdzās, cieši sagrābusi savu pasi un vērtīgo aploksni ar kartēm."Mēs nevaram tur iet!"Rezerfords atvēra durvis un, skatienam satraukumā satumstot, pagriezās pret viņu."Mums nav citas izejas."Ketrina satvēra viņa roku un sekoja. Durvis aiz viņiem aizcirtās. Rezerfords palūkojās pāri margām.

Bruņoti virieši skrēja augšup cauri šaujampulvera mākoņiem un panikas pārņemto iedzīvotājusatrauktajam pūlim, kas drūzmējās trepēs. Viņš pagriezās pret Ketrinu un ar roku norādīja, ka viņiemjādodas augšup. Viņa metās pa kāpnēm, nemaz neatskatoties. Rezerfords viņai sekoja, lūkodamies pārplecu.

Uzskrējuši trīs stāvus augstāk, viņi sasniedza desmito stāvu. Pa dzīvokļa durvju šķirbu uz viņiemblenza kāda indiāniete. Gaiteņa galā bija redzamas vēl kādas durvis, kas acīmredzot veda uz jumtu. Viņimetās pie tām. Rezerfords sagrāba rokturi un gandriz izrāva durvis no eņģēm. Durvis nebija aizslēgtas.Viņi metās iekšā, uzskrēja pa trepītēm un nokļuva uz jumta. Durvis aiz viņiem aizcirtās.

Jumts aizņēma apmēram simt jardus. Visapkārt bija ceļgalu augstuma apmale. Jumta virspusiizraibināja televīzijas antenas. Ketrina izmisumā paskatījās uz Rezerfordu.

"Un ko tagad?"Viņš aizskrēja uz jumta otru pusi. Palūkojies tam pāri, viņš ieraudzīja blakus nama jumtu, kas atradās

jarda attālumā un apmēram četras pēdas zemāk par jumtu, uz kura viņi stāvēja.Nav pārāk tālu — mēs vienkārši to varētu izdarīt…"Ātri, Ketrina. Mums ir jālec."Ketrina pieskrēja pie jumta malas un paskatījās pāri uz otru jumtu. Tad, iekrampējušies Rezerforda

rokā, viņa pieliecās un raudzījās uz šauro, bezdibenim līdzīgo ieliņu, kas atdalīja abas ēkas. Viņas sejāmijās izmisums un riebums.

"Es ienīstu augstumu."Rezerfords uzkāpa uz apmales un sniedza viņai roku."Nāc, kāp te. Un tagad skaties tikai uz priekšu, uz horizontu."Dziļi ieelpojusi, Ketrina izdarīja, kā viņš lūdza. Viņi stāvēja cieši līdzās uz mazās apmales;

Rezerforda kreisajā rokā bija sažņaugta Ketrinas labā."Labi. Un tagad, kad es teikšu lec, es gribu, lai tu lēktu pēc iespējas tālāk uz priekšu. Un, kad

atradisies uz jumta, tev jāripo uz priekšu."Ketrina atskatijās uz durvim, kas veda uz kāpņu telpu. Viņa bija gatava kliegt aiz bailēm. Rezerfords

viņai uzsmaidīja. Visapkārt pletās skaistas, bezgalīgas, zilas debesis. Viņa kodīja lūpu un, aizvērdama

acis, pamāja.Rezerfords ieliecās ceļgalos, pārbaudīja, vai pietiekami cieši tur viņas roku, un tad, klusi noskaitījis

lūgšanu, sasprindzināja prātu un ķermeni."Viens… divi… trīs… LEC!"Ar milzīgu troksni viņi piezemējās uz pretējās mājas jumta. Cenzdamies mīkstināt Ketrinas kritienu,

Rezerfords spēcīgi sasita plecu. Viņi piecēlās kājās. Rezerfords sāpēs saviebās. Jumta vidū atradās mazaķieģeļu būdiņa ar durvīm, kas veda uz kāpnēm — tur viņi varētu paslēpties.

Durvis bija vaļā, un, lienot iekšā, Ketrina nopētīja Kvita mājas jumtu. Viņu vajātāji vēl nebijaparādījušies. Rezerfords lēca uzreiz pa diviem pakāpieniem, taču to darot, viņš smagnēji liecās pretsienu, turēdams kreiso plecu. Viņi skrēja lejup gar dzīvokļu durvīm, un visbeidzot nonāca pirmā stāvavestibilā. Ketrina piesardzīgi pavēra ieejas durvis un palūkojās laukā. Iela bija tukša. Viņa maigi uzlikaroku Rezerfordam uz pleca.

"Labi, man šķiet, ka viss ir kārtībā. Tagad mums ir jāskrien. Mēs varam iejukt ielu burzmā. Vai artevi viss ir kārtibā, Džeims?"

Viņš saviebās un pamāja."Tad tikai laižamies!"Pēc piecām minūtēm Ketrina un Rezerfords šokā un pārbīli iznāca no kādas sānieliņas Sansalvadora

tirgus laukuma drūzmā. Viņu drēbes bija saburzītas, mugursomas — gājušas zudumā, un vienīgais, kastagad viņiem piederēja, bija pases un nauda.

Vecais tirgus laukums stiepās gandriz pusjūdzi uz priekšu pa Calle San Salvador: ceļa abās pusēspārdeva augļus un dārzeņus, garšvielas, palagus, virtuves un mājturības priekšmetus. Viss ceļš bija pilnsar pircējiem un tūristiem. Ketrina centās atgūt elpu. Viņa stāvēja, saliekusies gandriz uz pusēm unatstutējusi rokas pret ceļgaliem. Viņa dziļi ieelpoja un iztaisnojās.

"Kā viņi zināja, kur mēs esam?" viņa skatijās uz Rezerfordu cerībā, ka viņš varbūt zinās atbildi. "Unkas viņi vispār ir?"

Rezerfords purināja galvu, pētīdams tirgus laukuma drūzmu."Man nav ne mazākā priekšstata. Taču es varu teikt vienu — manos nolūkos neietilpst to noskaidrot.

Mums ir jānokļūst lidostā, tā ir mūsu vienīgā cerība."Namā, kur atradās Kvita dzīvoklis, valdīja īsta elle. Ikviena istaba ikvienā dzīvoklī tika apgriezta

kājām gaisā, un uz trepēm pulcējās kliedzošu un pārbiedētu cilvēku pūlis, kas noskatījās, kā viņu iedzivetiek sašķaidīta un nomesta uz grīdas. Gultas tika izvandītas, skapīšu durtiņas — izsistas, neskarts nepalikanekas. Ikviens, kas ieraudzīja šo neapvaldīto nežēlību, zaudēja jebkādas pretestības spējas. Kvitadzīvokli piemeklēja īpašs liktenis. Tas izskatījās tā, it kā tajā būtu ārdījies maniaks. Vesela nepalikaneviena mēbele vai trauks.

Visbeidzot trīs līdz zobiem bruņoti eiropieši skūtām galvām, melnos T kreklos, melnās kaujiniekubiksēs un armijas zābakos izskrēja uz jumta. Viņiem sekoja slepkava ar šauro seju. Viņš uzskrēja papēdējiem pakāpieniem un pagrūda durvis, kuras pēc noziedznieku brutālās apiešanās tikko karājās eņģēs.Šķita, ka saules gaisma un svaigais gaiss viņu sanikno. Upuri bija pagaisuši zilo padebešu plašumos. Viņšapskatīja ar antenām nosēto jumtu. Vīri staigāja gar apmali, tēmējot te vienā, te otrā virzienā. Viņšsažņaudza plaukstas dūrēs, cenšoties noslāpēt vilšanos.

Viens no viriem, kurš stāvēja uz nelielās apmales vietā, kur Ketrina un Rezerfords bija lēkuši,pamāja. Smagi elsodams — lielākoties gan aiz mežonīgām dusmām, nevis aiz noguruma pēc skrējiena pakāpnēm —, viņš piegāja tuvāk. Rokaspuisis rādija uz blakus mājas jumtu.

Eiropietis aši uzmeta skatu un, apcirties uz papēža, paķēra mobilo."Viņi ir uz brīvām kājām pilsētā. Mobilizējiet aģentus. Nolieciet savus cilvēkus autobusu pieturā,

dzelzceļa stacijā un lidostā. Un nekavējoties iesaistiet helikopteru."To pateicis, viņš metās lejā pa kāpnēm.

48 Tuvodamies izlidošanas zonas piebrauktuvei, taksometrs kļuva pavisam lēns. Apkārt braukāja citi

taksometri un privātais transports, savācot un izlaižot pasažierus; no bagāžas nodalījumiem vilka ārā unlika iekšā somas un koferus.

Rezerfords pieliecās uz priekšu, lai parunatu ar šoferi."Izlaidiet mūs tepat — būs labi."Viņš pagriezās pret Ketrinu. "Esmu neizsakāmi priecīgs, ka beidzot pametam Dienvidameriku.

Nespēju beigt domāt, kas galu galā notika ar to trako Bezumovu. Vai tu domā, ka viņš būs saskrējies arvīriem melnā? Vai viņš ir kopā ar viņiem vai ari darbojas viens pats?"

Ketrina neklausījās. Viņa uzmanīgi vēroja ļaužu pūli lidostā. Viņa pētīja sejas uz ielas, galvenokārtindiāņus un tūristus. Kaut kas nebija, kā vajag.

"Mirkli pagaidi, Džeims."Rezerfords jau rakņājās makā, meklēdams naudu. Šoferis bija apturējis mašinu spraugā aiz minibusa.

Taksometru straume aizšķērsoja Ketrinai skatu. Varbūt viņai tikai šķita?Rezerfords izņēma dažas naudaszīmes."Kas tad tas?"Piepeši Ketrinas seja kļuva bāla. Apmēram trīsdesmit pēdu attālumā no mašinas stāvēja divi tumšos

uzvalkos tērpti eiropieši.Sabāzuši galvas kopā, viņi klusināti sarunājās. Kaut kas viņos bija savāds; viņi abi bija ļoti

saspringti un satraukti — viņu ķermeņa valoda būtiski atšķirās no pārējiem lidostā. Viņa pastiepa roku unsagrāba šoferi aiz pleca.

"iVamos! Braucam! Tūlīt! Džeims, pieliecies!" .Rezerfordam nebija jājautā, kas noticis. Viņš darīja, kā viņam lika. Pieplacis pie taksometra sēdekļa,

viņš aizsmacis nočukstēja: "Viņi ir šeit?"Viņa drudžaini pamāja un tad vērsās pie apjukušā šofera: "Ātri, aizvediet mūs uz ielidošanas zonu."Nezinādami cita padoma, viņi pieplaka pie taksometra sēdekļiem un lūdza Dievu, lai neviens nelietis

neieskatītos viņu mašīnā. Taksometrs izslīdēja no lidostas drūzmas transporta plūsmā. Simt jardu tālāk tasapstājās otrreiz. Ketrina piesardzīgi pacēla galvu. Trotuāru pārpildīja tikko atbraukušie cilvēki. Palidostas durvīm nemitīgi plūda nogurušu ceļotāju straume. Viņa rūpīgi aplūkoja ietvi, meklējot aizdomīgaizskata cilvēkus. Šķita, ka viss ir kārtībā.

"Labi, izkāpsim šeit."Viņa atvēra durvis un izslīdēja laukā; Rezerfords, iespiedis šoferim plaukstā naudu, sekoja.

Sadevušies rokās, viņi izlauza ceļu cauri pūlim, virzīdamies pret straumi uz ielidošanas zonu.Rezerfords parāva Ketrinu aiz rokas un aizelsies noteica: "Lūk, tur. Vai redzi? Hir, izlidošanas zālē,

— tas ir amerikāņu lidmašīnu saraksts. Esmu pārliecināts, ka viņi piedāvā visvairāk lidojumu."Viņš norādīja caur atvērto durvju aili, kas savienoja abas zāles. Ketrina paskatījās. Amerikāņu

lidojumu reģistrācijas galds izskatījās tik vientuļš. Hir nebija rindas, taču tas bija pārāk redzams. Ja viņiturp dotos un nostātos pie reģistratūras, viņus noteikti pamanītu.

"Vai tev šķiet, ka šie cilvēki dežurē arī iekšā?"Rezerfords palūkojās pār plecu."Es nezinu. Bet to derētu likt aiz auss."Ketrina sajuta nelabumu. Viņa atkal palūkojās uz biļešu galdu. Tieši pretī tam atradās pasu kontrole

un uzgaidāmās zāles drošība. Viņiem vienīgi vajadzēja sadabūt biļetes.Pēkšņi viņai kas iešāvās prātā. Viņa palaida vaļā Rezerforda roku un devās taisnā ceļā uz suvenīru

kiosku. Rezerfords izbrīnīts sekoja. Kioskā pārdeva dažādus niekus: T kreklus, greznumlietas un

tautastērpa aksesuārus. Ketrina paķēra melnu platmali un raibu lamas vilnas pončo, būtiskas aimaru tērpasastāvdaļas, un ātri samaksāja smaidošajam indiānim. Tad viņa uzvilka pār galvai pončo un platmalēpaslēpa matus.

Esmu pārāk gara, tas nu ir fakts, un mana āda ir pārāk gaiša, taču, pavirši uzmetot acis, es varētusaplūst ar lidostas pūli — rietumnieki nekad nevalkā vietējo tērpus.

Sakārtojusi cepuri, lai tā kristu uz acim, viņa paskatījās uz biļešu leti."Iedod man savu pasi," viņa mierigi palūdza Rezerfordam. Viņš steidzīgi attaisīja kabatas portfeli un

iedeva dokumentu."Tu esi pārliecināta?"Ketrina apstiprinoši pamāja."Es iešu pie kases, un, tiklīdz būšu nopirkusi biļetes, tu ātri dosies pie reģistrācijas lodziņa, un tur

mēs tiksimies."To pateikusi, viņa aizgāja. Rezerfords, stāvēdams līdzās uzgaidāmajai telpai, vēroja Ketrinu un

centās saplūst ar lidostas pūli.Ketrina, iespējami mierīgi šķērsojot izlidošanas zāli, devās uz amerikāņu lidsabiedribas biļešu kasi.

Viņa varēja redzēt, ka laukā uz trotuāra divi melnā tērpti rietumnieki staigā šurpu turpu un pārbaudapiebraucošos taksometrus.

Viņa atkal sajuta asas baiļu trisas.Jā, tie noteikti ir viņi.Amerikāņu lidsabiedribas pārdevēja pasmaidīja par viņas tērpu un pārbaudīja datubāzē brīvās

vietas."Kundze, vienīgais, ko varu piedāvāt, ir lidojums pēc stundas.Tas nav tiešais reiss, jums būs jāpārsēžas Maiami, kur nakti būs jāgaida tris stundas. Lidz ritdienas

ritam nekā cita nav.""Tas izklausās ideāli! Muchas gracias."Pēc dažām minūtēm viņa paslēpa biļetes un pases zem pončo un apcirtās riņķi. Tikmēr Rezerfords

devās pāri zālei.Viņa piesteidzās pie reģistrācijas lodziņa un iedeva Rezerfordam viņa biļeti un pasi. Viņi lēnām

virzījās uz priekšu ar virvi norobežotajā rindā, līdz nonāca pie pasu kontroles.Aiz augstas letes sēdēja divi ierēdņi. Pirmais, krietni vecākais, paņēma pases un biļetes. Viņa seja

bija auksta un neizteiksmīga. Viņš rūpīgi aplūkoja ceļošanas dokumentus, šaudot savas reptiļa acis nofotogrāfijām uz viņu sejām. Tad gandrīz pēc veselas mūžības viņš atdeva dokumentus. Cenšoties apslāpētpieaugošo cerību pilno satraukumu, Ketrina viņam uzsmaidīja. Viņš bezkaislīgi nolūkojās uz Ketrinu.

"Gracias," viņa teica un pagriezās, lai ietu. Vīrietis neatbildēja. Rezerfords jau bija pagājis garāmgaldam un pazudis aizbraucēju pūlī.

Vīna tikko bija paguvusi spert trīs soļus, kad izdzirdēja to, no kā tik loti bija baidījusies, — spalgusaucienu: "Kundze!"

Viņa apstājās kā zemē iemieta. Ko gan viņš ir atklājis? Vai uzdots viņus apturēt? Varbūt viņaijāskrien un jācenšas iejukt pūlī?

Ketrina ieraudzīja Rezerfordu, kurš satraukti viņu meklēja. Juzdamās pilnīgi pazudusi, viņapagriezās pret ierēdni. Nedzīvām acīm viņa lūkojās uz lidostas darbinieku.

Piepeši Ketrina ieraudzīja, ka viņš smaida."Kundze, mums patīk jūsu tērps!"Abi ar kolēģi plati smaidīja, rādīdami uz tautastērpu. Ketrina aiz atvieglojuma gandrīz saļima. Viņa

tiem uzsmaidīja un pazuda pūlī.

49 Sekretāram bija laiks atstāt Ņujorku. Viņa helikopters nolaidās Kenedija lidostā, saceldams trokšņa

viesuļvētru. Ar pulksteņa precizitāti pa gudronētu šoseju piebrauca un apstājās jauns mersedess. Nomašīnas izkāpa drukns cilvēks un vēroja apkārtni. Tad mehāniski atvērās helikoptera durvis, nolaidāstrepes un, nokāpis pa tām, sekretārs pazuda mašīnas ar ādu iztapsētajā salonā. Lūkodamies uz tuksnesīgogudrona plašumu, palīgs atnesa somu un iestūma to mašīnā, un jau pēc dažām sekundēm mersedess joņojapāri tumšajam laukumam uz privāto lidmašinu otrā lidostas galā.

Sekretārs Millers centās kaut uz minūti atslābināties. Tikšanās Kairā būs pēdējā iespēja pārbauditsenatoru. Saraucis pieri, viņš paliecās uz priekšu un uzrunāja cilvēku priekšējā sēdeklī: "Pasakietpilotam, ka mēs lidosim uz Kairu, bet apstāsimies Šveices bāzē."

"Jā, kungs."Mašīnai ripojot pāri lidlaukumam, sekretārs aizvēra acis un atgāza galvu. Bija pienācis laiks sākt

ceļojumu uz Ēģipti — viņa darbs Ziemeļamerikā bija paveikts, vismaz pagaidām. Domas pievērsāsmeitenei un viņas pavadonim.

Tagad, kad viņa ir atgriezusies Anglijā, mums jābūt piesardzīgākiem.Viņš paņēma telefonu un uzspieda numuru Oksfordā. Pēc pāris signāliem atskanēja atbilde —

nekļūdīgi varēja pazīt Visu Dvēseļu koledžas direktora balsi."Es zvanu tās Donovanas sakarā. Es paredzu, ka viņa uzradīsies Oksfordā."Direktora balss skanēja nepacietīgi un ārkārtigi saspringti."Ko jūs gribat, lai tagad daru? Esmu darijis visu, kas ir manos spēkos. Esmu jums pastāstījis visu, ko

zināju. Es 'vairs neko nedarīšu."Sekretārs Millers izsmējīgi viņu pārtrauca. "Neesiet smieklīgs. Es nepaļaujos, ka veci vīri paveiks

manu darbu. Es vienīgi vēlos, lai jūs vērotu, ko viņa dara, un lai jūs nokārtotu, ka viņa nākamo pāris dienulaikā nedodas uz ārzemēm izpriecu braucienos. Es nevēlos, lai viņa mums vēl traucē."

"Ar viņu taču nekas nenotiks, vai ne?""Tas uz jums neattiecas. Vienīgais, ko jums lūdzu, ir paturēt viņu Oksfordā līdz nākamajai otrdienai.""Viņai ir tikai divdesmit deviņi gadi, es nedomāju, ka viņa…""Direktor, jūs pārbaudāt manu pacietību. Vai man jāatgādina par jūsu pienākumiem? Tas ir jūsu

pēdējais trimestris pirms pensijas. Jūs taču nevēlaties, lai kāda atklāsme izposta visu jūsu karjeru, vaine?"

Iestājās ilgs klusums."Vai esmu skaidri izteicies?""Jā, sekretār."Tad saruna pārtrūka.

50 Bija svētdienas rits. Pēc nogurdinoša lidojuma un gaidīšanas Maiami Ketrina un Rezerfords beidzot

ieradās Hītrovas lidostā. Lidojumā viņiem vismaz bija izdevies ļauties nogurumam. Veselas sešpadsmitstundas abi karājās gaisā — neaizsniedzami ienaidniekiem, kuri bija dzinušies viņiem pakaļ Andos, uz Īsubridi drošībā, tomēr nespējīgi rīkoties tālāk.

Hītrovas lidostā viņi pieņēma ekstravagantu lēmumu un uz Oksfordu brauca ar taksometru. Iztiekot arzinātnieka algu, nevienam no viņiem nebija sevišķi daudz naudas, taču tagad nebija istais laiks, lai par toraizētos.

Galu galā viņi piebrauca pie Visu Dvēseļu koledžas, un Rezerfords izlēca laukā un samaksājašoferim. Atvēris Ketrinai durvis, viņš sāka pētīt ēkas eleganto fasādi.

"Te nu mēs esam. Nekas nav mainījies."Ketrina aizdomīgi palūkojās pa koledžas vārtiem."Es par to neesmu pārliecināta. Cerēsim, ka fon Dehends ir tepat. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku."Kad viņi pa zemajām durvīm iegāja vestibilā, Ketrina nemierīgi palūkojās apkārt.Kāpēc es jūtos kā stūrī iedzīta? Viss ir tik pazīstams, taču kaut kas vairs nav tā, kā vajadzētu…Aiz paraduma viņa ielūkojās savā pastkastē. To darot, viņa iedomājās par aploksni, kurā glabājās

kartes, kas bija aizsākušas viņu bīstamo ceļojumu. Viņai par atvieglojumu pastkastē atradās tikai dažasvēstules. Viņa piegāja pie šveicara galda.

"Fred, vai jūs tur esat?"Pēc mirkļa durvis parādījās šveicars."Sveicināti, doktore Donovana! Prieks jūs redzēt. Vai nav jauka diena?"Tā nu es gluži neteiktu, Ketrina drūmi nodomāja. Taču, saglabādama pozitīvu noskaņu, viņa atņēma

sveicienu. "Sveiki, Fred, es tikai ienācu satikt doktoru fon Dehendu. Vai viņš ir sastopams?""Jā. Ak, pirms neesmu aizmirsis — direktors ļoti vēlas jūs satikt. Viņš nemitīgi man zvana un jautā,

vai vēl neesat koledžā."Ketrina palūkojās uz Rezerfordu. Taču pirms viņa paguva kaut ko pateikt, hallē atskanēja direktora

sausā, spalgā balss. Viņš stāvēja atvērtajās durvīs viņiem aiz muguras. Viņa garais, izdēdējušais stāvsaizņēma gandriz visu ieeju.

"Jā, un es atkal esmu klāt." Viņa nopietnā seja pagriezās pret Ketrinu un Rezerfordu. "Kā redzu, tikkoesat atgriezušies. Kāds bija jūsu ceļojums?"

"Ceļojums uz kurieni, direktor?"Viņa seju pārņēma sārtums."Nu, es domāju, ka esat prom — mēģināju jūs sameklēt arī mājās. Es tikai vēlējos pārliecināties, ka

esat informēta par to, ka otrdienas rītā sasaucu biedrības sapulci. Un ir ārkārtīgi svarīgi, lai to apmeklētuvisi biedri. Es vēlējos jums to pateikt, lai nerastos pārpratumi."

Ketrina uz viņu mierigi nolūkojās."Lieliski. Liels paldies. Tiksimies sapulcē."Direktors vēl mirkli pakavējās durvīs un, izskatīdamies mazliet nedrošs, apcirtās apkārt un izgāja pa

vārtiem uz ielas."Džeims, iesim sameklēsim doktoru fon Dehendu."Un viņi abi izgāja pagalmā."Kas tas bija?"Ketrina izskatijās pilnīgi samulsusi."Es nezinu. Tas ir ļoti divaini. Taču attiecībā uz direktoru man ir savāda sajūta kopš brīža, kad viņš

mani izsauca pie sevis, lai pavēstītu par profesora nāvi."

51 Doktors fon Dehends pilnīgi staroja, viņus redzot."Ketrina! Cik patīkams pārsteigums! Un arī Džeimss Rezerfords — tas tiešām ir negaidīti. Oksfordas

jeunesse d'orйe. Zelta jaunatne! Un atkal pie manis dzīvoklī! Kāds gods!"Kamēr vecais pasniedzējs viņus mudināja ienākt omulīgajā, grāmatām izpolsterētajā mājoklī,

Ketrina smaidīdama palūkojās uz Rezerfordu."Ir jauki jūs atkal redzēt, doktor fon Dehend. Es ceru, ka jums klājas labi.""Jā, mana mīļā," viņš atbildēja, ar žestu aicinādams viesus apsēsties.Ketrina noklepojās."Diemžēl mēs atkal nākam lūgt jūsu padomu.""Šaujiet tik laukā, jaunā dāma, šaujiet tik laukā. Esmu gatavs pakalpot."Ketrina sagaidīja, kamēr doktors fon Dehends iekārtojas savā krēslā. "Varbūt tas izklausīsies ļoti

savādi, taču mēs gribētu uzdot jautājumu. Man nav laika paskaidrot visu sīkāk, taču mums tiešām irvajadzīga jūsu palīdzība…"

Viņa apklusa, lai paskatītos, kādu iespaidu uz fon Dehendu atstāja šis neparastais ievads. Viņš lēnāmpamāja, mudinādams viņu turpināt.

"Mēs cenšamies datēt sirmā senatnē notikušo katastrofu, kas turklāt gandriz noslaucīja no zemesvirsas lielāko cilvēces daļu. Mēs meklējam liecības fosilijās, ģeoloģijā, paleontoloģijā — it visur, kasvien spēj norādīt uz tik milzīgu kataklizmu, kura varētu izskaidrot visas pasaules kultūru mītus par pēdējāspasaules galu."

Iestājās ilgs klusums. Fon Dehends raudzījās griestos, gatavodamies sākt runāt. Ketrina palūkojās uzRezerfordu. Viņi klusēdami gaidīja, baidoties pat paelpot un tādā veidā iztraucēt vecā zinātniekapārdomas. Pēc kāda brīža fon Dehends sāka runāt. Viņa balss bija nopietna, viss draudzigums bijapagaisis, un raksturīgo līksmību aizstājusi tīri zinātniska piesardziba. Izklausījās, ka viņš gandriz vai jūtasneveikli, apspriezdams šādas lietas. "Pirms ķeramies pie ši temata, ļaujiet man ko pateikt. Es neesmu notiem, kas piekrīt teorijām par to, ka senie mīti un leģendas par kataklizmām ir kas vairāk par seniemmītiem un leģendām. Pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kas šādas teorijas aizstāv. Tie ir dīvaiņi unreliģiskie fanātiķi. Es neesmu neviens no viņiem, un mani neinteresē šīs tukšās fantāzijas."

Rezerfords uztvēra Ketrinas skatienu. Kādu bridi viņa vilcinājās, un Džeimss pirmo reizi nolēmaiejaukties.

"Nē, protams, nē, doktor fon Dehend. Mēs jau ari to negaidām. Mēs tikai vēlējāmies šauruintelektuālu diskusiju — neoficiāli, tā teikt, pašu lietošanai. Tas ir tikai mūsu untums; mums gluživienkārši patīk teoretizēt par to, kad šāda kataklizma varēja notikt. Protams, mēs visi lieliski zinām, ka tāsir tikai un vienīgi intelektuālas spekulācijas."

Rezerfords un Ketrina, aizturējuši elpu, gaidija.Pēc kārtējās neizmērojamās pauzes fon Dehends atkal ierunājās: "Hmm, ak tā. Nu, tagad, kad esam

skaidri vienojušies, varu dalīties savās pārdomās šajā jautājumā."Ketrina un Rezerfords uzelpoja. Fon Dehends ievilka dūmu no pipes un sāka stāstīt — sākumā

lēnām, tad arvien draudzīgāk."Allaž esmu uzskatījis, ka pagātnē noticis kaut kas briesmīgs un ka tas risinājies pēdējā ledus

laikmeta beigās."Ketrina un Rezerfords sēdēja kā uz adatām. Pirms lēnām turpināt stāstit, fon Dehends teatrāli

iepauzēja. "Aizvēsturē cilvēces dzivi veidoja virkne laimīgu nejaušību, kas paglāba to no pilnīgasiznīcības. Patiesībā, nav nekāds pārspīlējums teikt, ka mūsu tiešie senči kādu laiku pēdējiem spēkiemturējās pie dzīvības. Lai cik vāji un slinki daži laikabiedri ir mūsdienās, tomēr var droši apgalvot, ka viņi

ir piēcteči neticami stingriem, attapīgiem un drosmīgiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā pamanījāspārvarēt dabas uzsūtīto postu.

Pieredze, kuru esam ieguvuši kā suga, dažu pēdējo tūkstošgažu laikā ir ļāvusi mums kļūt pārākbezrūpīgiem. Mēs uzskatām par normu planētas stabilitāti un to, ka tā lielākoties ir viesmīlīga vieta. Tā irbriesmīga kļūda. Daudz pareizāk būtu apgalvot, ka dažu pēdējo tūkstošgažu laikā esam virzījušies caurivētras epicentram: mēs pieredzējām posta un iznicibas bezgalīgā ciklona mierīgo centru."

Ketrina un Rezerfords aizrautīgi klausījās. Fon Dehends, kā jau īsts aktieris, gatavojās veikt pēdējouzbrukumu.

"Taču pievērsīsimies ledus laikmetam. Kā jau it visu, kas notika pirms vairāk nekā piecsimt gadiem,arī ledus laikmetu mēs tā īsti neizprotam. Tomēr zinām, ka tas bijis aptverošs, šausminošs un iznīcinošs,un ir godīgi jāatzīst, ka cilvēcei paveicās, ka tā izdzīvoja šajā periodā.

Mēs esam pilnīgi droši, ka pēdējais ledus laikmets sākās apmēram 110 000. gadā pirms mūsu ēras,kad pār sauszemi sāka izplesties ledāji. Starp apmēram 55 000. un 12 000. gadu pirms mūsu ēras leduslaikmets bija sasniedzis zenītu. Tas bija ietekmējis visu pasauli. No kosmosa tālēm raugoties, Zemenoteikti atgādināja sniega piku. Ledus sega auga un tad pēkšņi kusa, lai pēc mirkļa atkal pieaugtu —šoreiz mazliet vairāk nekā iepriekš. Rezultātā iestājās milzīga ekoloģiskā nestabilitāte: plūdi, zemestrīcesun tādā garā.

Taču es vēlos pievērst jūsu uzmanību pēdējam atkusnim. Pēdējā ledus laikmeta zenitā — divpadsmitgadu tūkstošus pirms mūsu ēras — ledus bija pārklājis gandrīz visu zemeslodi. Tomēr nākamo piecutūkstošu gadu laikā ledus, kas bija veidojies simt tūkstošus gadu, piepeši sāka kust un sākās šausmigsatkusnis. Daži zinātnieki pat uzskata, ka šis lielais atkusnis risinājās daudz isākā laika spridi — dažosgadsimtos vai pat desmitgadēs. Fosilijas nepārprotami liecina, ka, lielajiem ledājiem pazūdot, Zemesiedzīvotāji pieredzēja dabas spēku plosīšanos. Varētu uzskatit, ka vairumam dzīvnieku uzlabojās dzīvesapstākļi, un ilgākā periodā tā ari notika, taču atkusnis iedarbināja virkni dabas katastrofu, kas īsā laikaposmā iznīcināja daudzas sugas. Visā pasaulē fosiliju izrakumi liecina par plaša mēroga iznīcību.Dienvidamerikā reiz dzīvojuši zirgi un tamlīdzīga lielo dzīvnieku fauna, taču no jauna šie dzīvnieki turparādījās tikai tad, kad tos atveda spāņi, un pārējā megafauna ir gājusi zudumā. Savukārt Ziemeļamerikāizzuda trīsdesmit trīs no četrdesmit piecām lielo zīdītāju ģintīm. Tas bija ists holokausts."

Fon Dehends veltīja viesiem ciešu skatienu."Vai spējat iztēloties dzivi šajā periodā? Ja jūs, jūsu ģimene vai cilts izvēlētos apmesties

nepareizajā pasaules daļā, jūs būtu nolemti nāvei. Kūstošais ledus izraisītu plaša mēroga ģeoloģiskāssvārstības: zemestrīces, vulkānu izvirdumus, cunami. Tas, ka cilvēce vispār izdzīvoja, ir brīnums.

Taču visdīvainākais ir tas, ka tieši polārie reģioni ir cietuši visvairāk. Zem ledus kārtas ir atrastsmilzums dzīvnieku skeletu. Patiesībā ari mūsdienās joprojām atrod ideāli saglabājušos mamutu paliekas:no viņu ilkņiem darina kaula priekšmetus."

Ketrina bija apmulsusi."Bet, ja tie joprojām ir saglabājušies ar visu miesu uz kauliem, vai tad tas nepierāda, ka viņi sasala

neticami ātri un tūlīt pēc nāves — pretējā gadījumā tie būtu sadalījušies?""Jā, tas ir ļoti labs iebildums. Tas ir savādi. Atšķirībā noDienvidamerikā un Austrālijā atrastajām dzīvnieku atliekām, kas ir apglabātas zemē jau ilgi pēc

miesas sadališanās, aiz arktiskā loka — Aļaskā un Sibīrijā — atrastie dzīvnieki izskatās sasalušiacumirklī. Dažiem no tiem kuņģī ir nesagremots ēdiens, un tas nozīmē, ka viņi sasala stundas laikā pēcpēdējās maltītes. Taču pats dīvainākais ir tas, ka tiek atrasti ne tikai mamuti, zobenzobu tīģeri un citiArktikas dzīvnieki, bet arī leopardi, ziloņi, zirgi, liellopi, lauvas un daudzas citas mērenajai joslairaksturīgas dzīvnieku sugas."

Rezerfords pārjautāja: "Leopardi un ziloņi Arktikā?""Tā varētu domāt. Pat tik tālu ziemeļos, kur atrodas Svalbardas arktiskās salas, zinātnieki joprojām

atrod mērenajai joslai piederīgus zīdītājus, kā arī vienigi tropiskajam klimatam piemērotas floras unfaunas paliekas."

Rezerfordam joprojām nebija skaidrs."Bet tas taču ir neticami!""Jā, tas ir viens no lielākajiem pēdējā ledus laikmeta noslēpumiem. Kā gan šis mērenās joslas sugas

varēja beigt dzīvi, tiekot apraktas zem ledus teritorijā, ko tagad pazīstam kā Ziemeļu polāro loku? Irskaidrs, ka, visā pasaulē ledus laikmetam tuvojoties beigām, šis teritorijas sāka virzīties citā virzienā unpēkšņi kļuva aukstākas un ne tik mājīgas. Veseli pūļi dzivnieku vienā acumirkli sasala."

"Bet tas viss neiet kopā," atzīmēja Džeimss. "Ledus laikmeta beigās būtu jāiestājas siltam laikam, unjebkurā gadijumā — ko gan mērenā klimata sugas darīja šajos sasalušajos platuma grādos?"

"Droši vien neiet kopā. Tas viss ir noslēpumā tīts. Taču tas, ko mēs zinām, ir fakts, ka ap 7500. gadupirms mūsu ēras lielais atkusnis beidzās. Ledus sega atkāpās. Pirms tam — pēdējie seši vai septiņi gadutūkstoši — bija pats briesmīgākais laiks, kas cilvēcei bija jāpieredz. Vulkāni, zemestrīces, stipras vētras,cunami un tā tālāk — un, protams, plūdi. Kūstošā ledus tonnu miljoni izdarīja spiedienu uz Zemes garozu,tādējādi izraisot limena pacelšanos, kam neizbēgami sekoja zemestrīces. Pacēlās jūras līmenis. Ūdensaprija milzīgus zemes vālus. Plūdi un cunami bija sasnieguši tādu līmeni, ka Himalaji varēja islaicigipazust zem ūdens."

"Kas? Tas taču nav iespējams!" iesaucās Rezerfords."Ir gan. Ziemeļamerikas kalnos un pat Sahāras tuksneša vidū pie Vadihitanas ir atrasti vaļu skeleti.

Visā Eiropā atrodas kalnu virsotnes, kas kalpojušas par pēdējo patvērumu tūkstošiem pārbiedētu bēgošudzīvnieku. Pasaulē ir atrodamas daudzas šādas kalnu virsotnes, kas kalpo par sava veida masu kapiem,liecinot par nobijušos dzīvnieku migrāciju un cilvēku pūliņiem paglābties no plūdiem. Visa Rietumeiropavairākas reizes pazuda zem ūdens — mums nav zināms, uz cik ilgu laiku, taču nav šaubu, ka tas noticisdivas trīs reizes… Jebkurā gadījumā laikposmā starp 15 000. un 7000. gadu pirms mūsu ēras un it sevišķistarp 11 000. un 8000. gadu pirms mūsu ēras bija raksturigi nepārtraukti plūdi, pēkšņa sasalšana ungandrīz vai globāla iznīcība."

Ketrina klausījās kā pienaglota."Tas bija šausmīgi.""Jā, un vēl jo vairāk tāpēc, ka šiem primitīvajiem cilvēkiem nebija saprotams, kas notiek. Un bija

tikai dabiski uzskatit, ka dievi ir saniknoti un tāpēc soda cilvēkus." Vecais virs nopūtās. "Vai šoinformāciju jūs vēlējāties atrast?"

"Jā. Liels paldies jums par to, ka veltījāt laiku, lai mums par to pastāstītu. Man nebija ne jausmas, kacilvēce pārdzīvojusi tik briesmīgu periodu, vēl jo vairāk — ka tas risinājās salīdzinoši nesenā pagātnē,"teica Rezerfords.

Ketrina iejaucās sarunā: "Jā, liels jums paldies, doktor fon Dehend. Nav daudz tādu cilvēku, kuriembūtu tik plašas zināšanas kā jums. Un jūsu zināšanas par šo laiku mums ir ārkārtīgi noderējušas. Tačumums ir jāiet. Esam jau tāpat jūs pietiekami aizkavējuši."

"Viss kārtībā, Ketrin, man tas sagādāja prieku. Priecājos, ka varēju palīdzēt. Ir svarīgi cilvēkiematgādināt, ka mēs dzīvojam neparasti klusā un mierīgā laikā. Taču tas tā neturpināsies!"

Ketrina un Rezerfords piecēlās. Vecais zinātnieks slepus palūkojās uz Ketrinu."Varbūt kādu dienu jūs man pastāstīsiet, kāpēc uzdevāt šos jautājumus."Ketrina skumji pasmaidīja."Noteikti, doktor fon Dehend. Kādu dienu mēs pastāstīsim, es jums to apsolu!"

52 Un atkal Ketrina un Rezerfords atstāja fon Dehendu, cerību spārnoti. Kāpdami lejā pa kāpnēm, viņi

satraukti sarunājās."Džeims! Mēs nevarējām cerēt ne uz ko vairāk. Tas visu izskaidro, arī faktu, ka plūdi tik tiešām bija.

Un precesija noteikti ir saistīta ar ledus laikmeta beigām — ar atkusni! Tad tam visam ir jēga. Ņemot vērāto, ka Zemes orbīta mainās ik pēc 26 000 gadu, ziemeļu un dienvidu pols ir pakļauts dažādam daudzumamSaules gaismas. Kādā brīdī šajā ciklā, nonākot tuvu Saulei, poli sāk kust… Ledus laikmeta beigas iratbilde!"

Ketrinas prātā joņoja domas. It viss šķita nostājamies savā vietā. Ari Rezerfords jutās tāpat."Es zinu, tagad tam visam ir jēga… Miti par plūdiem ir patiesi vēstījumi par katastrofu, kas mūs

gandrīz vai aizslaucīja no zemes virsas."Ketrina, runādama gandrīz vienlaikus, teica: "Jā, un ledus laikmeta beigas atnesa pēkšņu un

neizskaidrojumu sasalumu vietās, par kurām stāsta vikingi un zoroastrieši…" Pēkšņi viņa ar plaukstuuzsita sev pa pieri. "Džeims, es sapratu! Nespēju noticēt, ka biju tik neattapīga: mēs jau sen zināmatbildi…"

Ketrina atrāva vaļā profesora Kenta studijas durvis un piegāja pie galda. Uz tā atradās liels globuss,kuru viņa, nospiežot slēdzi, izgaismoja. Pievērsusies Džeimsam, viņa ierunājās: "Hapgūda teorija parZemes garozas nobidi!"

Rezerfords truli lūkojās."Atceries, mums par to pastāstīja doktors fon Dehends, kad runājām par kartēm. Viņš teica, ka

Hapgūds izmantojis Piri Reisa karti, lai palīdzētu pierādit savu teoriju par Zemes garozas kustību.Saskaņā ar viņa apgalvojumiem, Antarktika atradās tālāk uz ziemeļiem, taču Zemes garoza noslīdēja unAntarktika nonāca planētas apakšējā daļā."

Viņa lēnām pagrieza globusu, lai ilustrētu sacīto."Atceries, nobīdījās visa garoza — ne tikai viena vai divas zemes plātnes, bet visa litosfēra. Līdz ar

to kādreiz mērenā josla pēkšņi varēja nokļūt aiz Polārā loka. Tāpēc ari nav nekāds brīnums, ka lauvas,kamieļi un pārējie mērenās joslas faunas pārstāvji sasaluši tiek atrasti Sibīrijas ledū."

Rezerfords pēkšņi saprata. Viņa seja noskaidrojās."Un tas ari nozimē, ka pirms Zemes garozas nobīdes cilvēki bija dzīvojuši Antarktikas teritorijā.

Pēkšņi, kad šī teritorija nobīdījās uz dienvidiem, viss dzīvais tika pakļauts izsalšanai, nemaz neņemotvērā cunami."

"Tieši tā! Un tas nozīmē, ka gaismas nesēji bija ieradušies tieši no Antarktikas. Tas izskaidro PiriReisa karti, tas izskaidro visu. Zoroastriešu bēgšanu no mājām Krievijas līdzenumos, kad šis apgabalspēkšņi novirzījās uz ziemeļiem un sasala, un gaismas nesēju civilizācija, novirzita uz dienvidiem, pēkšņitika iznicināta."

Cenšoties koncentrēties, Rezerfords savilka pieri."Un tas pat izskaidro vienu no galvenajām problēmām, ar kādu esmu saskāries it visos atklājumos,

ko līdz šim esmu izdarījis: tas izskaidro, kāpēc nav saglabājušās liecības par gaismas nesēju sākotnējocivilizāciju."

"Tieši tā, visi pierādījumi ir aprakti zem divu jūdžu biezā Antarktikas ledus, un tieši tāpēc tosneviens vēl nav atradis. Tie, kas izdzīvoja, tika izkaisīti uz visām četrām debess pusēm. Viņi ieradāsDienvidamerikas krastos un Hivajos Austrumos un mēģināja atjaunot savu kultūras mantojumu: Virakoča,Oziriss un Anu bija senās Antarktikas civilizācijas bēgli, un šī civilizācija gāja bojā, nobīdoties Zemesgarozai."

"Man tiešām šķiet, ka mūsu minējums ir pareizs."

"Un tas ari izskaidro lielā atkušņa ātrumu. Jo vairāk ledus kusa, jo lielākus traucējumus tas radijaZemes virspuses masai. Tas izraisīja garozas nobīdīšanos; poli pēkšņi nonāca siltākos platuma grādos, untas vēl vairāk pastiprināja kušanu. Nav nekāds brīnums, ka jūras līmenis pacēlās tik strauji."

Rezerfords atkal aizdomājās."Jā, vienīgi šajā atjautības mīklā trūkst vēl kāda fragmenta. Kāpēc profesors Kents bija pārliecināts,

ka mums drauds tāds pats liktenis? Vērtējot pēc precesijas skalas, mēs nebūt neesam tam pietuvojušies…Mēs pat neesam tuvu ledus laikmeta beigām kā senie cilvēki, tāpēc nav skaidrs, kālab viņš uzskatīja, kamums draud līdzīga kataklizma?"

"Manuprāt, mums jābrauc uz Gīzu — tagad mums ir zināms, ka Giza bija senās pasaules centrs.Esmu droša, ka Bezumovs turp dosies. Un viņš tur mēģinās realizēt savus mērķus. Mēs varam patraucēt— apturēt viņa trakās ieceres un tad beidzot varēsim izskaitļot, kāpēc profesors domāja, ka esambriesmās."

Rezerfords piekritoši pamāja."Labi, Ketrin. Tā būs mūsu pēdējā iespēja. Man šķiet, ja tā neizdosies, mēs visi tik un tā būsim

nolemti bojāejai. Tad kāpēc gan nedoties pēdējā izpriecu braucienā, pirms civilizācijai pienāk beigas?"

Ceturtā daļa

.

53 Kairas pieczvaigžņu viesnīcas Nile Hilton reģistrators apmulsis raudzījās slaidā, eleganti ģērbtā

kaukāzietī, kurš stāvēja otrpus letei, rokā turēdams vienīgi ādas mapi. Viņam mugurā bija nevainojamibalts uzvalks, balts krekls ar elegantu, zilu kaklasaiti, kājās — brūnas nemītas ādas kurpes, un šķita, kaviņam vispār nav bagāžas. Viņš tikko bija ienācis viesnīcā un pieprasījis labāko pieejamo numuru.

"Es ļoti atvainojos, kungs, taču vai jūs nevarētu nosaukt savu uzvārdu pa burtiem?""Č-E-H-O-V-S, Andrejs Čehovs."Ivans Bezumovs pāri marmora reģistrācijas letei izstieptajā gaidošajā rokā ielika jaunu Krievijas

pasi."Un tagad pasteidzieties, man nav laika."Cauri milzīgajiem logiem, no kuriem pavērās majestātisks skats uz upi, saules stari gāzās telpā.

Uzkrītoši kontrastējot ar troksni un sviedriem ārpusē, pa plašo marmora vestibilu klusi steidzās izdarīgieoficianti, iznēsādami dzērienus bagātiem tūristiem, kas bija sasēdušies milzīgās zāles ērtajos krēslos.

Reģistrators nervozi noklepojās. "Jā, lūdzu, atvainojiet, kungs. Cik ilgi plānojat pie mums palikt,Čehova kungs?"

"Nu, teiksim, kādas trīs naktis. Ar to būtu jāpietiek.""Vai jūs vēlētos istabu ar skatu uz Nīlu?""Jā. Vai mēs, lūdzu, varētu pasteigties?""Protams, kungs. Te būs jūsu atslēga.""Un es vēlos ari mašīnu ar šoferi, kas labi runātu krievu valodā. Un viņam jābūt pieejamam

divdesmit četras stundas. Pirms jūs jautājat, naudai nav nozīmes. Te būs mana kredītkarte. Tagad es uzpāris stundām došos uz savu numuru. Lūdzu, gādājiet, lai tad, kad es nokāpšu lejā, šoferis mani jau gaidītušeit."

To pateicis, Bezumovs apcirtās un devās pāri marmora hallei uz liftu.Augstu virs Vidusjūras Ketrina un Rezerfords atkal atradās neprātīgā skrējienā pretī nezināmajam.

Pakļauta klaustrofobijai un tik drīz pēc pēdējā lidojuma juzdamās atkal ieslodzīta pārpildītā lidmašīnā,Ketrina pievēra acis. Cenšoties paglābties no ilgstošo gaisa ceļojumu izraisītās atūdeņošanās, viņa sākatukšot minerālūdens pudeli. Iedzērusi vairākus prāvus malkus, viņa palūkojās uz Rezerfordu. Viņš ātrilasīja hieroglifu grāmatu. Ketrina atgāza galvu un saberzēja pārgurušās acis.

"Ak… es jūtos salauzta. Taču mums ir jāturpina. Vairāk nekā jebkad esmu cieši apņēmusies pielikttam punktu."

Sasarkušām acīm Rezerfords drūmi noteica: "Es ari. Esmu iztukšots. Taču šķiet, ka tieši Ēģiptēbeigsies mūsu piedzīvojums."

Ketrina piekrita.Kaut es zinātu vairāk par seno Ēģipti — patiesibā es velētos zināt vairāk par it visu. Tas bija īsts

intelektuāls pārbaudījums.Šķita, ka tik daudz kas ir atkarīgs no tā, vai viņu apvienotās zināšanas un intelekts palīdzēs izprast,

kālab, pēc profesora domām, pasaulei draud kārtējā kataklizma.Pat ja mēs to sapratīsim, mums tik un tā draudēs senču liktenis; mums ir jāatrod veids, kā novērst

katastrofu un apturēt Bezumovu… Kā es gribētu, lai profesors joprojām būtu kopā ar mums; ja vien es arviņu varētu parunāt.

Viņa atvēra acis un piesardzīgi izstaipīja kaklu."Džeims?"Rezerfords, dziļi iegrimis grāmatā, nepaskatoties nomurmināja:"Mm?"

"Es ceru, ka par vietu, kurp dodamies, tu zini daudz vairāk nekā es."Rezerfords lēnām aizvēra grāmatu un ielika to priekšējā krēsla kabatiņā. Viņš izspieda vārgu smaidu."Nu, nevarētu teikt, ka esmu pasaules līmeņa autoritāte. Tomēr šeit esmu bijis jau agrāk, un Ēģiptē

orientējos daudz labāk nekā Dienvidamerikā — es vismaz pārzinu tradicionālos uzskatus par seno Ēģipti.Tomēr esmu sācis domāt, vai šī tradicionālā izpratne un domāšana ir aprakstītā papīra vērta."

Ketrina nopūtās. "Piekrītu. Varu derēt, ka ari šeit atklāsim nopietnas anomālijas. Tāpat varu derēt, kaaiz tā visa atkal slēpsies precesijas skaitli. Taču esmu pilnīga iesācēja. Vienīgais, ko zinu, ir tas, ko esiman stāstījis par Ozīrisu, un tas mazumiņš, ko atceros no skolas laikiem. Esmu pārāk daudz gadupavadījusi, lasot par zvaigznēm."

"Nav iespējams zināt visu. Un bez tavām zināšanām par zvaigznēm mēs neatrastos tur, kur tagadesam. Jebkurā gadījumā ir iespējams aizvadīt daudzus gadus, studējot kaut ko, kas var izrādīties pilnīgiaplams."

"Nu, ar kaut ko jau man ir jāsāk. Varbūt, ja tev vēl ir spēks, tu varētu mani iepazīstināt ar pašiempamatiem?"

Rezerfords iztaisnojās un izstaipīja plecus, lai kļūtu možāks."Pirms ķeramies pie vēstures," viņš iesāka, "ir jāatzīmē dažas interesantas ģeogrāfiskas lietas.

Pirmkārt, Gīza, kur atrodas piramīdas un kur Nīla, plūstot uz Vidusjūru, sadalās, atrodas precīzi uztrīsdesmitā platuma grāda. Tas nozīmē, ka piramīdas atrodas tieši trešdaļā ceļa starp ekvatoru unZiemeļpolu. Es nekad agrāk tam nepievērsu uzmanību, taču Bezumova teorijas un vēl jo vairāk taviatklājumi par precesijas saistību ar senvietu atrašanos tam pēkšņi ir devuši jēgu."

"Tas ir interesanti, proti, es domāju, ka tā diez vai ir nejaušība. Un kas ir otra lieta?""Ak, ari par to agrāk nebiju domājis, taču piramīdu atrašanās vieta sakrīt ar pasaules sauszemes

centru.""Un ko tas nozīmē? Pasaules sauszemes centrs noteikti atrodas kaut kur Krievijas vai

Ziemeļamerikas vidū.""Nē, ne tādā ziņā, kā es to domāju. Gribēju teikt: ja caur Lielās piramīdas pamatu no viena pola uz

otru novelk meridiānu, tas šķērsos daudz lielāku sauszemes platību nekā jebkurš cits pasaules meridiāns.Hirklāt, ja novelk līniju no austrumiem uz rietumiem, virzoties pa paralēli, kas šķērso piramīdas, arī tāvirzīsies cauri daudz plašākiem sauszemes apgabaliem nekā jebkura cita platuma līnija. Lūk, paskaties."

Lidmašīnas žurnālā viņš atrada pasaules karti, izvilka pildspalvu un novilka kartē vertikāli, kasšķērsoja Gīzu. Tad Rezerfords novilka horizontāli, kas šķērsoja iepriekšējo līniju. Ketrina vērojazīmējumu. Piepeši viņas sejas izteiksme mainījās un acīs iegailējās satraukums.

"Tagad, kad tu to pateici, es saprotu. Jāpieņem, ka arī jūrām jāšķērso daudz vairāk sauszemes, laitiktu līdz piramīdām, nekā jebkur citur pasaulē."

"Jā, un tai ir jābūt vienai no pirmajām vietām, kas nožūst, atkāpjoties plūdiem."Rezerfords iesmējās."Protams! Es par to nebiju iedomājies." Viņš apklusa, kaut ko pārdomājot. Tad atkal ierunājās: "Tiek

uzskatīts, ka senā Ēģipte, kādu mēs to tagad pazīstam, sākās ar faraona Menesa valdīšanas laiku 3000.gadā pirms mūsu ēras. Uzskata, ka piramīdas, kā arī daudzas citas svarīgas vietas tika uzbūvētas pirmajospiecsimt gados — līdz 2500. gadam pirms Kristus. Apmēram šajā laikā esot iegrebti un uzzīmētireliģiskie teksti, kas ir saglabājušies līdz pat mūsdienām."

Ketrina rūpīgi apdomāja dzirdēto."Un kas bija pirms tam — pirms Menesa?""Jāpieņem, ka tolaik bija daudzas mazas valstis un pavalstis. Šis valstiņas tā arī nesasniedza neko

ievērības cienīgu, un lielākoties tās bija ļoti primitīvas sabiedrības — neolīta laikmeta zemkopji, kasapstrādāja Nīlas krastus. Viss, ko mēs tagad uzskatām par seno ēģiptiešu sasniegumiem faraonu laikā,sākās ar Menesu."

'Tas viss izklausās pārāk pazīstami. Tas ļoti atgādina to, kā Virakoča pārveidoja vēsturi."Rezerfords no somas izvilka vēl vienu grāmatu."Es piekrītu. Re, palasi šo. Es tikmēr mēģināšu nosnausties."Rezerfords uzlika acu apsēju un noguris atgāza galvu.Ketrina jutās gan satraukta, gan atvieglota, jo ceļojums tuvojās beigām un iespējams, ka seno

tuksnešu smiltīs viņi atradīs atbildi.Viņa atcerējās vajātāju sejas, ļaunuma auru, kas viņus ieskāva, istas, šaušalīgas vardarbības

draudus, kas virmoja ap tiem. Viņu biedēja šīs atmiņas, tās lika vēlēties bēgt prom, meklēt drošupatvērumu, ja vispār kaut kur vēl varēja atrast tādu. Taču viņa zināja, ka jāpabeidz aizsāktais, jāizprotpatiesība. Viņa paskatijās uz Rezerfordu un saprata, ka ir ļoti priecīga par to, ka viņi brauc kopā, ka viņaitas nav jāpaveic vienai pašai.

54 Divas stundas pēc nolaišanās viņi beidzot nokārtoja muitas saistības un gliemeža gaitā brauca īrētā

mašīnā pa pārpildītajām Kairas ielām. Pēkšņi Rezerfords pamanīja meklēto. Tālumā, izceļoties aizĒģiptes galvaspilsētas nomales, slējās trīs lielākās Gizas piramīdas: Lielā piramīda, kuru mūsdienueģiptologi dēvē par Hufu piramīdu, Hefrēna piramīda un visbeidzot trešā — pati mazākā — Menkaurespiramīda. Lai gan tās atrodas tuksnesī aiz pilsētas robežas, tās ir tik milzīgas, ka, raugoties no Kairasnomales, rodas iespaids, ka tās slejas pašā pilsētā, aizēnojot visu pārējo.

Rezerfords apturēja mašīnu ielas malā. Satiksmes jūra turpināja dārdēt viņiem garām."Paskaties!"Ketrina paliecās uz priekšu un lūkojās svelmē. Redzētais lika aizrauties elpai. Rezerfords satraukti

norādīja uz lielāko no trim piramīdām."Lielā piramīda. Lielākā cilvēku izveidotā celtne, kas jebkad tikusi radīta.""Nekā nebija! Kā tad ir ar divdesmitā gadsimta debesskrāpjiem?"Rezerfords iesmējās: "Salīdzinot ar piramīdām, tie ir bērna šļupsti! Lielā piramīda nav salīdzināma!

Kad nokļūsim tuvāk un tu sajutīsi tās milzu apmērus, iekļūstot iekšā, tu redzēsi.""Man neviens nav stāstījis, cik tās ir brīnišķīgas."Rezerfords turpināja: "Jā, un tas ir vēl jo neticamāk, ja patur prātā, ka Lielā piramīda ir viena no

pirmajām uzbūvētajām celtnēm. Pašos vēstures pirmsākumos tā parādās no nekurienes — arheologiuzskata, ka tā tikusi uzcelta ap 2600. gadu pirms mūsu ēras, lietojot satriecoši attīstītu tehnisko precizitāti.Ņemot vērā to, ka piramīdu celtniekiem nebija pieejami celtņi un ekskavatori, ne arī kādas citas mūsdienuceltnieku ierīces, tas noteikti ir īsts brīnums."

Ketrina palūkojās uz viņu, bet viņa acis bija piekaltas milzu celtnei.Viņš izskatās kā noburts… piramīdu maģijas gūstā."Vai tas tev nešķiet mazliet savādi?"Rezerfords joprojām raudzījās uz piramīdām."Kas?""Nu, tas ir apmēram tāpat kā nolemt radīt pirmo mašīnu un rezultātā uzbūvēt ferari un tad atkal gadu

tūkstošiem taisīt stumjamos ratus, pirms vēlreiz izdodas uzbūvēt ferari."Rezerfords uzmanīgi klausījās.Viņa turpināja: "Es gribu teikt, ka to gluži nevar nosaukt par normālu attīstības modeli. Neko daudz

nezinu par vēsturi un arhitektūru, taču, pirms tika uzcelta Varvikas pils Anglijā vai lieliskie krustnešucietokšņi, cilvēki būvēja daudz primitīvākas pilis. Pastāv attīstības līkne — pakāpeniska progresija:cilvēki sirmā senatnē nevarēja tā vienkārši kādā jaukā dienā izdomāt uzbūvēt lielāko un izcilāko pili,kāda jebkad ir iecerēta. Un piramīdas met izaicinājumu šim modelim, tās pēkšņi uzrodas jau vēsturespirmsākumos, noslēpumaini nolūkojoties uz visu, kas risinās pēc to celtniecības."

Rezerfords kļuva nopietns. "Tev ir taisnība. Man šķiet, ka mēs sākam aptvert, cik patiesībāapšaubāma ir oficiālā vēsture. Braucam, es tev gribu kaut ko parādīt."

Viņš iedarbināja mašīnu un saplūda ar pārpildīto ielu. Nobraukuši jūdzi pa šoseju, viņi nogriezās unturpināja ceļu pa dažādām sānieliņam, kas viņus veda augšā, pie tuksneša robežas. Augstās, neglitāsbetona celtnes Kairas centrā bija palikušas aiz muguras; bija izzudušas pat nolaistās biroju ēkas, kasieskāva šoseju. Šejienes ēkas būtība bija gandrīz vai kā lauku mājas; šķita, ka nomales ir pakāpušās uzpriekšu, lai kļūtu par ciematiem, vai arī izsīkušas uz tuksneša robežas. Ceļi nebija asfaltēti, un riepusaceltie putekļi virmoja augstu gaisā. Rezerfords apturēja mašīnu. Šķita, ka piramīdas slejas tepat, lai ganīstenībā tās joprojām atradās tālu aiz smiltājiem.

"Klāt esam. Tālāk būs jāiet kājām."

Saule nežēlīgi svilināja, bija pats pusdienlaiks. Viņi mēroja ceļu, spožajā saulē saviebušies. Šķita,ka nokaitētās smiltis atstaro saules karstumu. Gaisā virmoja zirgu mēslu smaka, un gar Ketrinas unRezerforda ausīm spindzēja mušas. Gīzas līdzenums bija gandriz tukšs. Gar Lielo piramīdu staigāja sargi,bet tūristi atradās viesnīcās, glābdamies no svelmes. Pēc nogurdinoša gājiena cauri smiltīm Ketrina unDžeimss beidzot nonāca Lielās piramīdas pakājē.

Rezerfords piegāja pie ēkas pirmā pakāpiena. Viņš papliķēja pa vienu no masīvajiem akmensbluķiem. Tas sniedzās līdz viņa krūtīm un svēra vismaz desmit tonnu. Rezerfords atgāza galvu un lūkojāsaugšup uz virsotni. Ketrina aizlika plaukstu acīm, lai aptvertu plašo Gīzas plato.

"Kā tev šķiet, vai mēs šeit esam drošībā? Vai viņi mums seko?"Rezerfords satraukti nopētīja apkārtni. Tā slīga nomācošā karstumā."Es nezinu. Mums tas ir jāpieļauj. Tagad viņi jau droši vien ir noskaidrojuši, ar kādu reisu

aizlidojām. Mums ir jāsteidzas."Ketrinas mute bija sausa. Viņa pavērās uz seno piramīdu nepieejamo augstumu."Un mums ir jāatrod Bezumovs. Viņam ir jābūt Kairā."Rezerfords papurināja galvu un palūkojās uz Ketrinu."Viņš būs šeit rīt — pavasara ekvinokcijas laikā — saullēktā. Par to varam būt droši. Taču es lāgā

nezinu, ko ar viņu iesākt."Viņš pašķielēja uz Lielo piramīdu. "Bet, lai nu kā, pagaidām centīsimies koncentrēties uz noslēpuma

atminēšanu."Viņš atbalstīja roku pret zemāko akmens bluķu joslu."Apbrīnojama celtne, vai ne? Tā ir izveidota no vairāk nekā divarpus miljoniem bluķu, un katrs no

tiem sver no divām līdz piecpadsmit tonnām, un tas ir milzīgs apjoms. Ja katrs akmens nebūtu novietotstieši vajadzīgajā vietā, ļoti ātri pieaugtu spiediens un celtne sabruktu." Viņš noglāstīja senos akmeņus."Sākotnēji visa piramīda bija apšūta ar akmeņiem, kas bija līdzīgi baltajam marmoram. Līdz ar to šī unabas blakus piramīdas spožajā saules gaismā mirdzēja kā spogulis. Tam vajadzēja būt pilnīgi neticamamskatam."

Ketrina arī pārbrauca ar pirkstiem pāri akmeņiem.• "Kā var zināt, ka tā bija šādi pārklāta? Un kas notika ar šo pārklājumu?"Rezerfords pašapzinīgi atbildēja uz viņas jautājumu."Pirmkārt, mums ir seno grieķu apraksti, taču dažās vietās pārklājuma daļiņas joprojām ir

saglabājušās. Katrs apšuvuma akmens svēra vairāk nekā desmit tonnu, taču plākšņu savienojuma vietasbija tik ciešas, ka tajās nav iespējams iebāzt pat papīra loksni. Gluži kā akmens celtnes Peru," viņšpiebilda.

Ketrina paliecās atpakaļ un mēģināja ar acīm nokļūt līdz pašai virsotnei. Taču tas nebija iespējams,jo piramīda slējās kā liels kalns. Bija redzami vien bezgalīgi akmens pakāpieni. Rezerfords atkāpās dažussolus, lai varētu labāk saskatīt celtni.

"Taču tas nav viss. Kā tu redzi, piramīdas pamats veido kvadrātu."Arī Ketrina pakāpās atpakaļ, nostādamās viņam līdzās.Džeimss turpināja: "Šā kvadrāta četras malas ir izvietotas ar milzīgu precizitāti atbilstoši četrām

kompasa debesu pusēm. Ar to gribu teikt, ka ziemeļu skaldne, uz kuru tagad skatāmies, ir novietota precīziuz ziemeļiem. Savukārt austrumu skaldne novietota precīzi uz austrumiem un tā tālāk."

Ketrina aplūkoja ziemeļu skaldnes šķautni."Bet tās noteikti nav ideāli nolīdzinātas?"Rezerfortls atbildēja: "Nu, tās ir gandrīz tik ideālas, cik vien ir cilvēka spēkos, ja runa ir par tik

milzīgu celtni. Tās visas ir izmērījuši eksperti, izmantojot jaunākos mērinstrumentus, un aprēķināts, kanobīde ir mazāka par 0,1 procentu."

"Apbrīnojami!"

Rezerfords apmierināts vēroja Ketrinas reakciju."Tieši tā. Un tas ir ļoti savādi.""Tik precīzi, ka ir savādi. Tas ir absolūts neprāts.""Nē, es gribēju teikt, ka tas nebūt nav obligāti. Kas attiecas uz cilvēka redzi, mēs nepamanītu viena

procenta kļūdu. Piemēram, mūsdienu celtnieks nebūtu uztraucies, saskaroties ar pusotra procenta nobidi.To visu vēl nesaprotamāku padara tas, ka ierobežot kļūdas iespējamību līdz pusprocentam ir ārkārtīgigrūti."

"Tad kāpēc viņi tā pūlējās? Kāda tam bija jēga?"Rezerfords ar pirkstiem noglāstīja zodu.'Tieši par to es ari runāju. Neviens to nespēj izskaidrot. Katrā gadījumā precesijas mānija šeit

nebeidzas. Ari malu garums ir gandrīz vienāds. Un visi stūri veido precīzus deviņdesmit grādu leņķus, ciknu to spēj cilvēks. Un tas nav izskaidrojami."

Ketrina apbrīnoja prasmi, ar kādu uzcelta šī senā konstrukcija."Bet kā gan viņi sasniedza šādu tehnisku virtuozitāti?"Rezerfords pacēla rādītājpirkstu, it kā uzsvērdams sacītā nozīmi."Ak, šeit slēpjas cita problēma. Šāds iemaņu limenis atkal tiks sasniegts tikai divdesmitajā gadsimtā.

Neviens nespēj saprast, kā šādu precizitāti var iegūt, neizmantojot modernos mērinstrumentus. Pat arinstrumentiem tas ir gandrīz neiespējams darbs. Tas ir kārtējais mums atminamais noslēpums."

Tikmēr Nīlas Hiltonā nūbiešu izcelsmes šveicars, tērpies sarkanā turbānā, elegantā, sarkanā formastērpā un baltos cimdos, atvēra viesnīcas durvis, pa kurām mērķtiecīgi izgāja Ivans Bezumovs.

Kad viņš iznāca Kairas pēcpusdienas versmainajā karstumā, nervozs šoferis, kas bija gaidījisviesnīcu rotājošo palmu ēnā, izlēca no patvēruma, aizmeta cigareti un iesēdās gaidošajā mašīnā. Tā bijabalta Toyota Land Cruiser, tieši tā, kā bija vēlējies Bezumovs.

Līdzko šoferis aizdedzē pagrieza atslēgu, ierūcās motors. Bezumovs nepacietīgi gaidīja, kamēr autoapstājas pie galvenās ieejas viesnīcā. Pirms šoferis paguva izkāpt un, apskrienot apkārt mašīnai, atvērtpasažiera durvis, kā viņš bija apmācīts darīt, Bezumovs ielēca iekšā.

"Uz piramīdām — un ātri."

55 Rezerfords devās uz Lielās piramīdas stūri, un Ketrina viņam sekoja. To sasniegusi, viņa nostājās tā,

lai kaut ari ieslīpi, taču skaidri varētu redzēt ziemeļu un rietumu skaldnes. Viņas acis nenovērsās nopiramīdas virsotnes. Viņa pamanīja, ka pāris pēdējo akmens pakāpienu šķietami trūkst.

"Kas notika ar virsotni?"Rezerfords pakāpās atpakaļ, apbrīnodams skatu, kas pavērās uz rietumiem, tālu smiltāju pauguros."To neviens īsti nezina. Kaut kādā veidā pēdējo pāris tūkstošgažu laikā tā ir nobrukusi. Katrā ziņā

jau pirms divarpus gadu tūkstošiem ceļotāji stāstīja, ka pāris līmeņu pirms virsotnes nav savā vietā.""Un kas varēja atrasties virsotnē?""Pastāv uzskats, ka pašā augšā atradās benben akmens.""Kas?""Tā sauc pēdējo piramīdas akmeni, kas vainago visu konstrukciju. Kā vēsta mīts, laiku sākumā

Atums — ēģiptiešu radīšanas dievs — samaisīja tukšumu un radīja citus dievus. Atkāpjoties haosaūdeņiem, parādījās trīs sauszemes pakalni. Uz viena no šiem sauszemes pakalniem nokrita benbenakmens."

"Ak tā! Tas ir kārtējais mīts par plūdiem.""Jā, tieši tā.""Bet, ja tas ir mīts, vai benben akmens nav tikai simbols vai metafora?""Es nebūtu tik pārliecināts. Iespējams, ka tā bija meteorīta daļa — vēsturē ir vērojami gadījumi, kad

cilvēki pielūdz šādus objektus. Varbūt tas bija vienkārši svētakmens vai cilvēku radīts priekšmets, tačunav iemeslu neticēt tā eksistencei. Acīmredzot benben akmens atradās ar spožu marmoru apšūtaspiramīdas virsotnē, un tas spoži mirdzēja, izstarojot dievišķīgu gaismu, ko varēja redzēt jūdzēm tālu. Unnaktis to izgaismoja zvaigznes."

"Un no kā tas bija veidots?""Dimants, slīpēts granīts, zelts — kas to lai zina. Daži apgalvo, ka tajā bija Hora acs — zini, tā

savādā acs, kas attēlota uz dolāru zīmēm. Tradīcija vēsta, ka a benben akmeni nonesuši lejā augstiepriesteri, kad aptvēruši, ka senās reliģijas dienas tuvojas beigām. Uzlēcošā reliģija bija kristietība, unviņi zināja, ka akmens ir jānoņem, pretējā gadījumā agrāk vai vēlāk to kāds nozags. Tad nu viņi to noņēmaun paslēpa. Tas ir kārtējais piramīdu noslēpums."

Ketrina pagriezās, lai paskatītos uz tuksnesi.Smiltis, smiltis un tikai smiltis — līdz pat Atlantijas okeānam. Šeit tuvumā nav sevišķi daudz iespēju

sadabūt akmeņus…"Džeims, tu tikai padomā par to, kā viņi vispār varēja uzbūvēt piramīdas? Kur viņi tuksnesī sadabūja

visus šos milzu akmens bluķus un pēc tam tos salika tik ideālā kārtībā?"Rezerfords gaidīja, ka viņa uzdos šo jautājumu, un pieķēra sevi smaidām."Tev nepatiks atbilde, taču atkal — to neviens nezina."Izbrīns no Ketrinas sejas nenozuda."Šajā konstrukcijā ir izmantoti divarpus miljoni bloku, un neviens no tiem nesver mazāk par mašīnu.

Kā tu ķertos pie to bīdīšanas, neizmantojot ceļamkrānu?"Ketrina stingri paskatījās uz viņu."Es neesmu nedz eģiptologs, nedz inženieris — man nav ne jausmas. Un kādas ir teorijas?""Manuprāt, visizplatītākā teorija, ko galvenokārt māca skolās, apgalvo, ka akmens bluķus stūma,

vilka un lika vietā, izmantojot brutālu spēku. Simt tūkstoši vīru uzcēla piramīdu divdesmit gados."Ketrina uz brīdi aizdomājās. "Tas ir ellišķīgi daudz cilvēku. Pabarot tik daudzas mutes! Vai tie bijuši

karagūstekņi?"

"Nē, uzskata, ka viņi bijuši zemkopji. Piramīdas būvniecībā viņi strādāja tikai trīs mēnešus gadā,kad Nīla appludināja krastus un viņi bija piespiedu atvaļinājumā no zemes darbiem."

Ketrina skaļi domāja: "Tās tik ir brīvdienas! Labi — divdesmit gadu laikā trīs mēnešus gadā.Iztēlosimies, ka viņi strādāja divpadsmit stundu dienā. Mēnesī trīsdesmit dienu un divpadsmit stundudienā kopumā ir aptuveni divdesmit tūkstoši stundu. Tātad, ja piramīdas celtniecībai bija nepieciešamidivarpus miljoni akmens bloku, no kuriem katrs sver vismaz dažas tonnas, tad, pēc manām domām, viņiemstundā būtu jātiek galā ar simt divdesmit blokiem, proti, diviem blokiem minūtē."

Rezerfords izlikās, ka apšauba teikto."Man jāteic, ka divi bloki minūtē izklausās pilnīgi neiespējami.""Taču visvairāk to padara neticamu tas, ka viņi jau nenodarbojās tikai ar akmens bloku pārnēsāšanu

un nomešanu, kur pagadās, viņi tos cēla simtiem pēdu augstumā, lai pēc tam noliktu vietā ar neiroķirurgaprecizitāti."

Rezerfords iesmējās un paraustīja plecus.Ketrinai bija ienācis prātā vēl viens jautājums. "1ū vēl neesi pastāstījis par to, kādam nolūkam

piramīdas tika būvētas."Rezerforda seja apmācās."Es tiešām vairs nezinu, ko domāt. Sāku ticēt, ka Bezumovs atrodas daudz tuvāk patiesībai nekā

tradicionālā zinātne.""Ko tu ar to gribi teikt?""Eģiptologi uzskata, ka piramīdas ir kapenes. Tās ir faraonu mūža mājas… Kādreiz es biju

vienisprātis ar šīm teorijām. Taču nu vairs neesmu drošs. Tas šķiet pārāk vienkāršoti. Kāpēc bija tājāpūlas?

Piramīdām gluži vienkārši ir jābūt kaut kam vairāk par mirušu ķēniņu kapa vietām. Piedod, es drošivien nespēju pateikt neko sakarīgu. Man tikai instinktīvi tā šķiet…"

"Uz kādiem pierādījumiem balstās arheologi, apgalvodami, ka piramīdas ir kapavietas?"Rezerfords apklusa, cenšoties sakopot domas, un tad atkal ierunājās: "Teoriju par to, ka Lielo

piramīdu uzcēlis Hufu, otro piramīdu — viņa brālis Hefrēns, bet trešo — Hefrēna dēls, pirmo reizi paudapiektajā gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušais grieķu vēsturnieks Hērodots. Kopš tā laika eģiptologisliecas piekrist šai teorijai un, tikko tie atrod gadījuma rakstura liecības, viņi tās uztver kā galīgopierādijumu. Piemēram, Gīzas apkaimē viņi atrada dažādus uzrakstus, kas Lielo piramīdu piedēvē Hufu.Taču tas vēl neko nepierāda — tas būtu tikai dabiski, ka pēdējais faraons pārņem šo vietu no saviemsenčiem. Kad piramīdas tika atvērtas, tās bija pilnīgi tukšas — tajās nebija nekādu dārgumu, un tikaitrešajā — mazākajā — piramīdā atradās kaut kādi kauli. Taču pat tie tikuši datēti ap Jēzus Kristus laiku,un tas bija krietni pēc tam, kad piramīdas celtas. Runā, ka Lielās piramīdas tukšumu var izskaidrot arkapeņu izlaupītāju darbību. Taču mēs droši to nezinām."

Ketrina apsvēra dzirdēto."Labi. Tātad tas viss nozīmē vienīgi to, ka mēs neko nezinām?""Jā."Rezerfords atkal palūkojās uz piramīdas lielo, robaino sānu."Tas ir kārtējais noslēpums milzums citu noslēpumu vidū. Mēs nezinām, kādiem mērķiem tās celtas,

mēs nezinām, kā vispār kāds tās varēja uzcelt, mēs nezinām, kas tās uzcēla, un, godīgi sakot, mums pat navzināms, kad tās tika uzceltas. Tās gluži vienkārši šeit stāv jau kopš cilvēces vēstures pirmsākumiem,un,iespējams, pat vēl ilgāk." Rezerfords pakāpās atpakaļ un uzsmaidīja Ketrinai. "Nāc, palūkosimies iekšā."

56 Kairas otrā malā doktors Ahmeds Azizs atgriezās birojā pēc gara pusdienu pārtraukuma. Viņš bija ne

tikai Ēģiptes vēstures nodaļas direktors, bet ari Lielās piramīdas uzraugs un Ēģiptes muzeja vadītājavietnieks. Viņš bija diezgan jauns — starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem, viņam bija biezas, melnasūsas, un viņš bija ģērbies elegantā tumšzilā uzvalkā. Viņš bija mazliet korpulents — iespējams, tās bijasekas daudzajām pusdienām un lenčiem, kas viņam bija jāapmeklē gan pirms, gan pēc tam, kad bijaizrādījis ārzemju viesiem Ēģiptes skaistās vietas, taču no viņa staroja laba veselība.

Tas, kā viņš tik ātri bija uzkāpis pa karjeras kāpnēm un nokļuvis pasaulē pašā svarīgākajā senlietunodaļā, palika noslēpums pat daudziem Ēģiptes valdības pārstāvjiem. Nevarēja teikt, ka viņš nebūtu tampiemērots — viņš bija neapšaubāms eksperts dažās senās Ēģiptes māla izstrādājumu jomās un pēcdoktora grāda iegūšanas bija strādājis ASV taču tas, ka viņš tik agri nokļuva tik svarīgā amatā, bija kasnepieredzēts. Viņš bija dzimis laimes krekliņā.

Viņš palūkojās sava ērtā biroja pulkstenī. Tas rādīja pusčetri. Pusdienas izvērtās garākas, nekā viņšbija rēķinājies, taču, izklaidējot augsta ranga ārzemju amatpersonas, tā gadījās bieži.

Tikko viņš apsēdās, kāds viņam zvanīja pa tiešo līniju. Paņēmis klausuli tuklajā rokā, kurā mirdzējadivi smagi zelta gredzeni, viņš atbildēja: "Salaam aleikum."

"Aziz, tas esmu es," klausulē atskanēja senatora Kurca tālā balss.Aziza sejas izteiksme acumirkli mainījās. Acumirklī pazuda tikko jaušamais aizkaitinājums un

vilšanās. Varēja skaidri redzēt, ka viņš ir satraucies.Viņš palūkojās uz kabineta durvīm. Tās bija vaļā. Viņš varēja redzēt blakus telpu, kur sēdēja viņa

sekretāre un palīgs l\>imandresa kungs — neliela auguma, trausls, sešdesmit gadu vecs kopts — kristīgaisēģiptietis. Abi izskatījās aizņemti — sekretāre drukāja, bet Poimandresa kungs runāja pa tālruni.

Taču viņš negribēja riskēt — sevišķi Poimandresa klātbūtnē. Azizs nekad nebija juties labi kopā arsavu palīgu, iespējams tāpēc, ka Ppimandress bija pasaulē senākās kristiešu baznīcas loceklis, un tasAzizam — pārliecinātam musulmanim — radīja diezgan lielas neērtības. Kopti Ēģiptes sabiedrībā bijapats ievērojamākais spēks veselus divus gadu tūkstošus — daži pat uzskata, ka viņi bijuši nepamatotiietekmīgi. Ja Poimandress nebūtu tik uzticams un tik izcils darbinieks, Azizs jau pirms daudziem gadiembūtu no viņa neuzkrītoši atbrīvojies.

Azizs varēja dzirdēt senatora nepacietīgo elpu."Lūdzu, uzgaidiet mirklīti, kungs."Viņš nolika klausuli uz ādas bloknota, piegāja pie durvīm un, palūkojies priekštelpā, lai

pārliecinātos, ka tur vairāk neviena nav, tās aizvēra un aizslēdza."Kungs, lūdzu, esmu atpakaļ.""Klausieties ļoti uzmanīgi, Aziz. Ja šodien pie jums kāds atnāk un sāk iztaujāt vai izklāstīt teorijas

par piramīdām, es vēlos, lai jūs viņiem atbildētu šādi… Vai jūs klausāties?""Jā. Jā, kungs!"Iestājās klusums."Pasakiet viņiem, ka viņu teorijas ir kļūdīgas. Pasakiet, ka viņu idejas nav nekas jauns, ka tās jau

tikušas apspriestas publiskajā telpā, taču, lai cik interesantas tās arī būtu, tām nav nekāda ticamapamatojuma. Viņi mēģinās sākt ar jums intelektuālu diskusiju, taču jūs nedrīkstat tajā iesaistides. Vaisapratāt? Neiesaistieties. Nestrīdieties. Vienīgi pasakiet, ka viņu apgalvojumi ir aplami."

"Jā, kungs. Varbūt jūs vēlētos, lai es dodos prom — vai arī vispār nepiekrītu ar viņiem tikties?""Nē, nedariet tā. Tas būtu pārāk aizdomīgi. Viņi nav nekādi vientiesīši — mēs runājam par

ievērojamiem Oksfordas zinātniekiem. Tiecieties ar viņiem, neiesaistieties dziļākās diskusijās unnoliedziet visu, ko viņi teiks. Vai ir skaidrs?"

"Jā, kungs. Pilnīgi skaidrs.""Un, Aziz, nedrīkst pieļaut nekādas kļūdas, ja vien jums ir dārgs jūsu amats. Es uz īsu brīdi ieradīšos

Ēģiptē un personīgi par viņiem parūpēšos."Azizs satraukti norīstījās un ar kabatlakatiņu noslaucīja sasvīdušo pieri."Kungs, jūs dodaties uz Ēģipti?"Saruna pārtrūka. Aziza pulss joņoja tā, it kā viņš tikko būtu noskrējis simt metru sprintu.

57 Ketrina un Rezerfords nogāja pusceļu gar piramīdas rietumu pusi uz turieni, kur mūsdienīgas

sastatnes balstīja kāpnes, kas veda uz ieeju. Nākot tuvāk, Ketrina pētīja smiltis, tūristus un ceļotājus undomāja, vai kāds no viņiem nav atbraucis pēc viņiem. Viņa ievēroja vientuļu cilvēku, kas stāvēja atstatuno grupas un kam mugurā bija arābu drēbes, taču šķita, ka viņš nemaz neskatās uz Ketrinu. Viņa redzējakādu ģimeni, kas lēnām virzījās pāri smilšu klajumam. Viss šķiet kārtībā, viņa nodomāja, taču tas varējamainīties tik ātri, un viņai nemaz nepatika doma tikt notvertai pazemē. Agrāk vai vēlāk parādīsiesBezumovs, un viņa bija pārliecināta, ka viņš nepriecāsies par atkalredzēšanos.

Rezerfords palūkojās uz viņu. "Nāc nu, tiksim ar to galā! Tāpēc jau esam atbraukuši."Arī viņš bija noraizējies, un viņi, noliektām galvas kāpdami pa kāpnēm, ātri iegāja iekšā. Viņi

nokļuva alai līdzīgā padziļinājumā. Ketrina atskatījās pār plecu uz mašīnu stāvvietu smiltāja otrā pusē.Viņa vēl nepaguva spert soli milzīgajā tunelī, kad klaustrofobija jau bija sažņaugusi rikli.

Rezerfords pagāja uz priekšu un, pastiepis roku, pieskārās nelīdzenajām sienām."Nepievērs uzmanību šim tunelim — tā ir sava veida novirzīšanās no sākotnējā kursa. To izveidoja

arābu strādnieki, nevis piramīdas celtnieki, tāpēc šī siena ir tik nekārtīga. Kopš ēģiptiešu kalifs pavēlējaielauzties piramīdā, šo vietu sauc par Mamuna caurumu."

Klusēdami viņi turpināja ceļu pa slikti apgaismotu eju, līdz iekļuva galvenajā tunelī.Gaitenis, kas pavērās viņu priekšā, iestiepās tumsā. Lai gan pie griestiem ik pēc noteikta attāluma

bija piestiprinātas lampas, grīdu nebija iespējams saskatīt. Pats gaitenis izskatījās pēc tēraudamehānisma gigantiskas daļas. Akmens sienas bija gludas kā stikls. Redzētais lika Ketrinas elpaiaizrauties.

Tas ir tik neparasti. Tās nevar būt kapenes. Tai ir jābūt kaut kādai mašīnai. Tā izstaro funkcionālumērķi.

Rezerfords viņai uzsmaidīja."Man jau šķita, ka tas uz tevi atstās iespaidu. Šis tunelis trīssimt četrdesmit deviņu pēdu garumā un

precīzi divdesmit sešu grādu leņķī virzās lejup. Šis leņķis veido tieši pusi no piecdesmit divu grāduleņķa, kādā ir izkārtots piramīdu malu slīpums. Taču visvairāk pārsteidz tas, ka visā ceļā lejup gaitenisnenovirzās vairāk par collas dalu. Pat mūsdienās šādu precizitāti būtu diezgan grūti panākt."

Rezerfords gāja pa priekšu."Tagad mēs iesim augšup uz galeriju."Ketrina lūkojās apkārt, cenšoties pustumsā saskatīt ko vairāk. Viņu ēnas uz sienām veidoja kustīgus

tēlus. Viņa skaidri dzirdēja katru soli, ko pastiprināja apkārtējais klusums. Tad viņai šķita, ka dzird vēlkādu soļu atbalsi — kaut kur aiz viņiem. Nekas cits neatliek, viņa domāja, kā tikai iet uz priekšu. Viņapamanīja, ka elpa kļuvusi sekla un satraukta, un mēģināja nomierināties. Viņa uzkāpa pa dažiemmūsdienīgiem pakāpieniem un ienāca ejā, kas virzījās augšup. Šī eja bija iepriekšējās spoguļattēls. Arītur bija tāda pati mašīnas cienīga precizitāte un neiespējams leņķis kāpšanai, kas šoreiz veda augšup.Klaustrofobijas sajūta pieauga. Griesti bija zemāki par piecām pēdām, un stindzinoši trūka gaisa.Saliekušies viņi turpināja ceļu.

Kad vairākas minūtes viņi bija virzījušies pa šo eju, tā pēkšņi pārvērtās par daudz plašāku telpu simtpiecdesmit pēdu garumā un apmēram trīsdesmit pēdu augstumā ar slīpiem, velvētiem griestiem.Rezerfords izslējās pilnā augumā un atviegloti izstaipījās.

"Uff, man jau gandrīz uznāca panika."Ketrina, ne vārda neteikusi, noslaucīja pieri. Viņa nevēlējās atzīties savu baiļu apmērā. Viņu

nepameta sajūta, ka piramīdā kāds viņiem seko, lai kādā briesmīgā veidā atriebtos. Cenšoties nokratītsmago priekšnojautu, viņa palūkojās uz plašās telpas grīdu.

"Un kas tas ir?" viņa norādīja uz iedobumu, kas pletās visas telpas garumā. "Tas izskatās pēcmehānisma gropes vai kaut kā tamlīdzīga. "Lūdzu, nesaki, ka mēs nezinām, kas tas ir."

Rezerfords savilka vainīgu seju. Ketrina nogrozīja galvu, un viņi sāka kāpt augšā caur lielo galeriju.Izejot cauri nākamajai ejai, viņi iekļuva pēdējā plašajā telpā. Rezerfords nostājās un saberzēja

jostas vietu un sakārtoja somu."Te nu mēs esam — valdnieka apbedījuma telpā."Ketrina nostājās blakus, telpas nospiedošās auras nomākta. Viņa apzinājās, ka no augšas nāk daudzu

jo daudzu tonnu spiediens. Šķita, ka lielie, tumšie akmens bluķi, kas veidoja sienas, ap viņiem noslēdzas.Ja kāds tagad kāds ienāktu, lai mūs nogalinātu, neviens neko nedzirdētu. Neviens pat neuzzinātu…Rezerforda nosvīdusi seja spīdēja."Kas tas ir?" Ketrina norādīja uz cilvēka izmēra akmens kasti, kas gulēja uz grīdas telpas tālākajā

galā."Tā ir granita lāde. Tā ir tukša — iesim, paskatīsimies."Viņi piegāja pie kastes un palūkojās iekšā. Rezerfords, skatīdamies tūristu ceļvedi, skaļi nolasīja tās

izmērus. Pēkšņi viņš iesaucās: "Mans Dievs! Angļu mērvienibas, kuras joprojām izmantojamAnglijā un Amerikā, — collas un pēdas — ir saistitas ar mērvienībām, kādas izmantotas piramīdu

celtniecībā un šīs kastes izveidē.""Pagaidi! Tātad tas kaut kādā veidā izmantots par mūsu mērīšanas sistēmas pamatu?""Tā izskatās. Nekad agrāk neesmu domājis par piramīdu šādos jēdzienos, taču tagad man šķiet, ka tas

ir visa pamats. Kastei šeit vajadzēja būt jau kopš pašiem pirmsākumiem, jo tā ir pārāk liela, lai to varētuiznest cauri tuneļiem, pa kuriem nupat nācām. Interesanti ir ari tas, ka iekšējie stūri ir ideāli taisni. Naviespējams izskaidrot, kā tas panākts, neizmantojot modernās tehnoloģijas. Lai granītam piešķirtuvajadzīgo formu, ir nepieciešams vairāku tonnu spiediens un dimanta urbis."

Tieši tobrīd Ketrinai kaut kas iešāvās prātā. Ar skaidru baiļu pieskaņu balsī viņa vaicāja: "Pagaidi,kas tās bija par mērvienībām, par kurām tu nupat lasīji?"

Jautājuma izbrīnīts, Rezerfords pievērsās ceļvedim. "Kastes iekšpuse ir sešas pēdas un sešas,komats, sešas collas gara…"

"Jā," Ketrina pārtrauca. "Tieši tā es ari domāju. Tā nevar būt nejaušība, ņemot vērā to, kas mums irzināms par viņu apsēstību ar precesiju. Šīs senās kastes, kas atrodas pasaules vecākās un dīvainākāsceltnes sirdī, iekšējais garums ir seši seši seši — sātana skaitlis."

Tajā mirklī gaismas izdzisa un uz sekundi telpa iegrima pilnīgā tumsā. Ketrinas sirds apmeta kūleni.Rezerfordu pārņēma panika, kas cēlās no vēdera un ieplūda krūtīs.

Tad gaisma atkal iedegās, un telpa iznira no tumsas. Rezerfords izskatījās novecojis par desmitgadiem.

"Tā, mēs šeit neuzkavēsimies ne minūti ilgāk, kā tas ir nepieciešams."Ketrina uzelpoja."Nespēju nepiekrist."Gaisma turpināja degt. Rezerfords noslaucīja pieri piedurknē un atsāka stāstīt. "Seši seši seši nav

gluži velnišķīgs skaitlis."Ketrina, lūkodamās nomācošajā kapam līdzīgajā telpā, samulsa."Ko tu ar to gribi teikt?""Nu, tas ir daudz vecāks par kristietību. Tas ir pagānu skaitlis, ar kuru tie apzīmēja sauli vai zemes

spēku. Alķīmiķi to saistīja ar dzīvsudrabu. Gematrijā bibliskajai frāzei theos eimi epi gaia — es esmuzemes dievs — skaitliskā vērtība ir seši seši seši. Vēlāko gadsimtu kristieši, kuri bija zaudējuši saikni arsenajām zināšanām, sāka baidīties no šī skaitļa un tā simboliskā spēka."

Rezerfords paberzēja kvēlojošo pieri ar apakšdelmu un nervozi paskatījās visapkārt."Taču te slēpjas vēl kāda ļoti svarīga lieta. Ātri, nāc šurp."

Viņš aši piegāja pie valdnieka apbedījuma telpas dienvidu sienas. Ketrina sekoja, nemitīgiraizēdamās, ka gaisma atkal varētu nodzist, un vēlēdamās, kaut viņai līdzi būtu kabatas baterija.Rezerfords norādīja uz nelielu atvērumu.

"Šī šahta ved tieši laukā cauri piramīdas blokiem. Tāpat kā viss pārējais piramīdā, ari šī šahta irideāli taisna. Tā virzās tieši četrdesmit piecu grādu leņķi cauri būves kodolam. Vajadzēja izurbttūkstošiem akmens bloku, lai ļautu šahtai iziet tiem cauri. Taču tas vēl nav viss. Ja mēs pagarināsim šahtuārpus piramīdas, tad tā šķērsos Oriona jostas meridiānu, kas ēģiptiešu reliģijā ir debesu svētākā vieta.Līdzīgi ir arī valdnieces telpā, kur dienvidu šahta ideāli atbilst Sīriusa trajektorijai, un arī tas ir ļotisvarīgi. Sīriusa hieroglifu veido zvaigzne, piramīda un benben akmens."

Sadzirdējusi, ka Rezerfords piemin Sīriusu, Ketrina sajuta asas sāpes, nekavējoties domāspārceļoties uz Visu dvēseļu koledžas saulaino auditoriju un viņas lekciju par dogonu ciltīm. Cik gan tālumēs esam nonākuši, ka šie jautājumi vairs nav izklaidējošas akadēmiskas spēles, bet gan dzīvības unnāves jautājums.

Rezerfords turpināja. "Un katrā istabā ir vēl citas šahtas, kas saskan ar kādu konkrētu zvaigzni.Parasti, kad viens no šahtu pagarinājumiem saskan ar kādu zvaigzni, pārējie norāda vien izplatijuma tālēs.Taču acīmredzot visi izvietotos precīzi, ja mēs pagrieztu laiku atpakaļ un ielūkotos 2450. gadā pirmsmūsu ēras."

"Interesanti zināt, kādu nozīmi tam piešķīra celtnieki. Varbūt tas bija datums, kad viņi beidzot bijaatguvušies pēc plūdiem? Bet te ir kāda nozīme saistībā ar Sīriusu…"

Ketrina atkal iedomājās par dogoniem. "Varbūt gaismas nesēji bija apmeklējuši ari…"Rezerfords lāgā nesaprata, ko viņa teica."Ko?"Ketrina apklusa."Nē, nekas. Tas ir dīvaini. Jebkurā gadījumā tā nevar būt nejaušība, ka šahtu līnijas nostājas vienā

rindā ar zvaigznēm."Rezerfords nervozi vēroja elektrisko apgaismojumu, it kā gaidīdams, ka tas atkal nodzisīs."Parunāsim par to laukā, es vairs nespēju izturēt šo spriedzi. Šī noslēgtā telpa mani sāk nomākt."Ketrina grasījās iet prom."Man jāpiekrīt — taisāmies prom no šejienes."

58 Sekretāra lidmašīnas durvis atšāvās vaļā un pret viņu atsitās Zie meļāfrikas karstuma siena. Kairas

starptautiska lidosta bija spožas saules nokaitēta. Lidmašīnas motors joprojām darbojās, un milzīgaistroksnis neļāva sarunāties. Gaisā virmoja lidmašīnas degvielas aptverošā smaka.

Ar riebumu sejā sekretārs Millers nokāpa pa milzīgajām kāpnēm un nolika kāju uz skrejceļa. Viņamsekoja divi paši uzticamākie miesassargi. Kad viņi bija nokāpuši lejā, piebrauca četrtonnīga kravasautomašīna ar brezenta jumtu un apstājās dažus jardus no lidmašīnas. No šofera kabīnes izlēca atlētiskskaukāziešu izcelsmes vīrietis, tērpies aizsargkrāsas formā, un ātriem soļiem piegāja pie lidmašīnas.Dzinēji joprojām rūca, un viņam bija jākliedz no visa spēka.

"Kungs, man līdzi ir seši vīri. Visi ir bruņoti un gatavi rīkoties, un mums ir arī aģenti visā Kairā.Varu ziņot, ka pirms trim stundām mērķis izgāja cauri muitai un tagad atrodas Gīzā."

"Bet vīrietis baltā? Vai esat viņu atraduši?""Nē, kungs, mēs nespējām sadzīt viņa pēdas. Mūsu izlūki apgalvo, ka viņš ir bijušais Krievijas

armijas virsnieks, zinātnieks renegāts un spiegs, droši vien tāpēc mēs ari pazaudējām viņu. Pirms pārisgadiem viņš strādāja ar profesoru Kentu; viņa dosjē uzrāda milzīgu interesi par ledājiem."

Sekretārs palūkojās uz saviem rokaspuišiem un izlēmigi izklāstīja ieceri."Mums ir jāpanāk, lai objekti būtu vieni, kad viņus paņemsim. Es nevēlos atkārtot Lapasas

neveiksmi. Tas ir jāpaveic neuzkrītoši, taču vēlos, lai pie Glzas stāvētu bruņoti viri. Kas attiecas uzkrievu, ir pienācis laiks tikt vaļā arī no viņa. Tagad mēs vairs nedrīkstam riskēt. Nekavējoties izdalietviņa fotogrāfiju visiem aģentiem un tūlīt viņu nošaujiet."

Viņš apklusa un vērās pāri skrejceļam uz lidostas ēkām, kur ņirbošā svelmē kustējās cilvēku stāvi.Līdz pavasara ekvinokcijai bija atlikušas tikai dažas stundas. Viņš izskatījās noguris, pat vecs. Pirmoreizviņa acis vairs nebija tik nešaubīgas — viņš gandrīz vai šķita sarāvies.

Sekretārs paskatījās uz abiem miesassargiem, ar kuriem bija lidojis vienā lidmašīnā. Viņi bija ļotipieredzējuši, un viņš zināja, ka ieplānotajā senatora jautājuma izskatīšanā var paļauties uz viņu lojalitāti.Vismazāk senators būs gaidījis nopratināšanu no savējiem.

59 Iznākušus no Lielās piramīdas dzīlēm, spožā saule Ketrinu un Rezerfordu gandrīz vai padarīja aklus.

Visos virzienos pavērās skaidrās, zilās debesis, un pat vientulīgā tuksneša pamestais izskats sniedzaatvieglojumu pēc Lielās piramīdas pazemes eju uzdzītajām bailēm un klaustrofobijas.

Ketrina ar kreisās rokas plaukstu piesedza acis un ar labo roku tīrīja putekļus no drēbēm."Ak! Gaiss! Svaigs gaiss un saule. Paldies Dievam, mēs esam laukā. Man nepatiktu tur iekšā pavadīt

nakti."Rezerfords izzvejoja no somas saulesbrilles un dziļi nopūtās. "Pilnīgi piekrītu!"Ketrina atskatījās uz Lielās piramīdas vareno stāvu."Nu, viena lieta ir skaidra: to neuzcēla primitīvi cilvēki. Un tās noteikti nebija vienkārši kapenes.

Kaut šeit būtu profesors, lai ar viņu varētu parunāt. Viņš zinātu, ko iesākt."Rezerfords pašūpoja galvu un nolemtības pilnā balsī teica: "Mums ir jāiet tālāk. Galu galā mēs to

atminēsim."Ketrina aplika rokas viņam ap pleciem un klusējot apskāva. Pusminūti viņi tā stāvēja, tad viņa

atkāpās un uzmeta plecā mugursomu.Viņi pagriezās ap Lielās piramīdas ziemeļaustrumu stūri, un skatienam atklājās Gīzas nekropole."Te tas ir."Rezerfords norādīja dienvidaustrumu virzienā, kur pakāpeniski slējās plakankalne, vedot uz vietu,

kur atradās sfinksa, iekārtojusies cilvēku izveidotajā tranšejā. Tā, ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu,gulēja, izstiepusi priekšķepas, ķermenim saplūstot ar aizmugurējo klinti. Tā šeit bija gaidījusi daudzastūkstošgades, daudzreiz tikusi pilnībā aprakta zem nepārtraukti atpūstajām smiltīm, taču allaž atradās kādsimperators, valdnieks vai vietvaldis, kurš to atraka.

"Manuprāt, tā novietota ar skatu uz austrumiem," ierunājās Ketrina."Jā, uz austrumiem, tieši uz lēcošo sauli. Šoreiz celtnieki iezīmējuši Lauvas astroloģisko ēru, kas

sākās 10 970. un beidzās 8810. gadā pirms mūsu ēras.""Tas ir apbrīnojami, tas pilnībā saskan ar fon Dehenda pieminētajiem pēdējā ledus laikmeta

datumiem. Kā tev šķiet, vai viņi atzīmēja savas civilizācijas iznīcināšanas laiku?"Rezerfords neatbildēja. Viņi tuvojās milzu sfinksas sāniem. Figūra bija apmēram sešdesmit pēdu

augsta un divsimt četrdesmit pēdu gara — lielākā skulptūra, kāda jebkad tikusi izveidota. Džeimss atliecagalvu.

"Vai redzi, kā to ir ietekmējuši laika apstākļi?"Ketrina pētīja lielos tukšumus un iedobumus senajā akmenī, no kura bija izveidots šis zvērs. Dažviet

tas izskatījās kā milzu kūstošs vaska modelis. No augšas līdz apakšai akmens figūru klāja lielas plaisas."Lai radītu šādu eroziju, vārda tiešā nozīmē ir nepieciešami daudzi gadu tūkstoši.""Un kas izraisa šādu eroziju?""Lietus, lietus un vēlreiz lietus. Sahāra ir jauns tuksnesis. Ne vienmēr šeit ir bijis tā. Reiz tas bija

zaļš, auglīgs un patīkams. Un acīmredzot kādreiz šeit ļoti daudz lija, turklāt ilgstoši.""Un kāds ir pieņēmums — kad šī figūra izveidota?""Ak, tas ir atkarīgs no tā, kam jautā."Viņi piegāja pie sfinksas sejas un ielūkojās senajos vaibstos."Kaļķakmens erozijas procesu eksperti ir nākuši pie slēdziena, ka tā izveidota, vēlākais, pirms

deviņiem tūkstošiem gadu. Tāds ir konservatīvais viedoklis. Sfinksa ir ārkārtīgi, gandrīz vai neticamisena. Un, protams, kā mums ir zināms, tradicionālā vēsture norada, ka tolaik mēs visi skraidījām apkārtlauvas ādās un izmantojām akmens laikmeta darbarīkus."

Pētot sfinksas noslēpumaino seju, Ketrina domāja par dižajiem cilvēkiem, kuri to bija radījuši pirms

tūkstošiem gadu."Labi," viņa ieteicās, "ka mums ir tik precīzi uzbūvēta piramīda, kādu būtu grūti uzbūvēt pat NASA.

Piramīda pati par sevi šķietami norāda uz astronomijas zināšanām un augstāko matemātiku, turklāt tai irzvaigžņu asis, kas ieņēma vienu līniju 2450. gadā pirms mūsu ēras. Mums ir sfinksa, kurai ir vismazdeviņi tūkstoši gadu — un, iespējams, tā ir vēl senāka —, un tā skaidri norāda uz saistību ar Lauvaslaikmetu. Un galu galā vēsturnieku kopiena vienbalsīgi noliedz visus šos neapgāžamos pierādījumus."

Ketrina lēnām apgāja ap savādā zvēra priekšķepām. "Tbrklāt cilvēki, kas radījuši kartes, kuru dēļsākām savus meklējumus, šo vietu uzskatīja par pasaules centru. Vēl vairāk — visā pasaulē atrodammitus, kas stāsta par gaismas nesējiem, kuri ieradās pēc lielajiem plūdiem, lai atjaunotu iznīcinātocivilizāciju. Kā norādīja profesors Kents, šajos mītos slēpjas milzu tehniskā informācija, kurai,iespējams, ir saistība ar kataklizmu, ko izraisīja Zemes garozas nobīde. Un visbeidzot, pateicoties fonDehendam, mēs varam datēt šo kataklizmu ar apmēram 11 000. gadu pirms mūsu ēras. Tas bēgļiem dodiespēju atnākt no Antarktikas uz Ēģipti, atjaunot savu civilizāciju un izveidot sfinksas."

"Bet ir vēl kāda lieta."Ketrina savilka seju nepacietībā."Kas?"Rezerfords vēroja purngalus."Es tev aizmirsu pastāstīt par laivām."

60 Ketrina juta, ka viņai kuru katru bridi sāks reibt galva."Kādas laivas?" viņa piesardzīgi jautāja.Rezerfords palūkojās augšup — viņš jutās gandrīz vai neveikli, ka jāatklāj vēl kāds noslēpums."Smiltis blakus piramīdām arheologi ir izrakuši vairākas laivas. Tās ir milzīgas laivas, kas

piemērotas braukšanai okeānā, un jūras arheologi apgalvo, ka tās ir senu tradīciju un laivu meistarošanaseksperimentu rezultāts."

Ketrina atmeta galvu un iesmējās. Bija atlicis tikai viens pavediens, kuru viņa vēlējās atšķetināt."Vai ir zināms, ko paši senie ēģiptieši stāstīja par saviem pirmsākumiem?""Jā. Un savā ziņā ēģiptiešu versija par pagātni izklausās ticamāka nekā tradicionālā vēsture. Proti, ja

esam gatavi iejūtīgi lasīt mītus.""Kā tu to domā?""Nu, piemēram, Ozīriss ir viens no ēģiptiešu dieviem. Neteri, kā ēģiptieši viņus dēvēja, ieradās no

savas noslēpumainās dzimtenes gluži kā Kecalkoatls un viņa sekotāji vai arī virakočas. Un, ņemot vērā,ka neteri pārstāvēja daudz attīstītāku civilizāciju, kam bija pieejamas plašas tehniskās un reliģiskāszināšanas, diez vai tas ir pārsteigums, ka Ēģiptē dzīvojošie viņus uzskatīja par dieviem."

Ketrina bija pati uzmanība."Tātad neteri, kurus eģiptologi uzskata par mitoloģiskām dievībām, droši vien bija gaismas nesēji.""Katrā ziņā tā tas izskatās. Sahāras tuksnesī Unas piramīdas iekšpusē atrodas hieroglifu uzraksti, kas

datējami ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tie ir interesanti, jo tāpat kā piramīdas tepat Gīzā tiepēkšņi parādās gandrīz vai no nekurienes."

"Kādā ziņā?""Pirms to pēkšņās parādīšanās tur nebija primitīvās rakstības. Nav atrodami vecāki, vienkāršoti

hieroglifi, kurus izmantoja darbarīku skaitīšanai vai aizritējušo dienu atzīmēšanai, kā tas ir Babilonasagrīnajā ķīļu rakstā. Tā vietā uzreiz pārceļamies pie vissarežģītākajiem hieroglifiem, kādi jebkad Ēģiptēredzēti. Hirklāt jautājumi, kurus apspriež ar šo hieroglifu palīdzību, ir augstu attīstīti abstrakti teoloģiskiun metafiziski priekšstati, kuros parādās simboliski dievu un dieviešu tēli. Vals Badžs, ievērojamākaisangļu eģiptologs, reiz izteicās, ka tas ir pilnīgi neizskaidrojami, kā pēkšņi kādā jaukā dienā varējauzrasties tik attīstīta civilizācija. Tas būtu tāpat, ja Kalahari tuksneša bušmeņi simt gadu laikā būtu kļuvušipar ebreju kultūras un reliģijas aizsācējiem, paralēli Āfrikas tuksnešos būvējot pasaulē dižākās celtnes."

Ketrina centās izdomāt, kā rīkoties tālāk."Kurš ir atbildīgs par visām šīm senvietām? Es domāju — kurš ir tas, kas izsniedz atļaujas šo ēku

pētīšanai un jaunu teoriju pārbaudei? Kura spēkos būtu apgāzt šo kļūmīgo tradicionālo priekšstatu?""Doktors Ahmeds Azizs, Ēģiptes vēstures nodaļas direktors. Ar vienu spalvas vilcienu viņš var

pārtraukt jebkura eģiptologa karjeru, aizliedzot viņiem apmeklēt konkrētas vietas vai pat aizliedzotiebraukt Ēģiptē. Viņam ir milzīga ietekme."

Ketrina apņēmīgi pamāja."Labi, mēs vismaz zinām, kur ir problēma. Ja mums būtu jāmēģina visam rast jaunu datējumu, tad

tieši tā arī notiktu. Ja viņš uzskatītu, ka Ēģiptes vēstures versija, kāda tiek tagad pasniegta cilvēkiem, iraplama, tad viņš varētu visu mainīt."

Rezerfords atskatījās uz majestātiskajām piramīdām."Mums būtu sev jāpajautā, kāpēc viņš to vēl nav izdarījis. Mums ir jāpieņem, ka viņam ir zināms

vismaz par dažām šīm liecībām. Iespējams, viņš tām nepievērš vajadzīgo uzmanību sakarā ar valdībasreliģisko spiedienu."

Ketrina nespēja izsekot viņa domu gaitai.

"Un kāda tam būtu nozīme?"Rezerfords noņēma saulesbrilles un ar pirkstiem izbrauca cauri matiem."Musulmaņu fundamentālisti, kuriem ir vērā ņemama ietekme uz Ēģiptes valdību, ne ar ko īpaši

neatšķiras no kristiešu fundamentālistiem Amerikā vai, piemēram, ebrejiem. Arī viņiem ir savs skatījumsuz pasaules vēsturi — savdabīga kristiešu pasaules radīšanas uzskata musulmaņu versija. Diez vai viņivēlas izskaidrot veselu jaunu pasauli, kas bija pirms šīs. Taču es nezinu — es tikai prātoju."

Ketrina saprata, ka teiktajā ir daļa patiesības."Manuprāt, mums vajadzētu iet un izpētīt situāciju. Varbūt mēs pat varētu satikt to puisi Azizu. Kas

tev par viņu ir zināms?""Gaužām maz. Es viņu satiku tikai vienreiz, pirms daudziem gadiem — pat neatceros, cik — viņš

Oksfordā lasīja lekciju. Tas bija, vēl pirms viņu iecēla par direktoru. Viņa priekšgājējs aizgāja bojā autonegadījumā, ja nemaldos. Atceros, ka Aziza iecelšana direktora amatā izraisīja nelielu satraukumu — joviņš bija ļoti jauns un bija mācījies ASV" Rezerfords apklusa. "Domāju, ka ir vērts mēģināt. Pagaidām noBezumova nav ne miņas, taču līdz ekvinokcijai ir vēl divpadsmit stundu. Es īsti nezinu, ko viņš iriecerējis, ko gan var pasākt ar miljoniem tonnu akmeņu?" Rezerfords paraustīja plecus.

"Labi, mēģināsim parunāt ar Azizu un noskaidrot, kas viņam ir sakāms par visām šīm nesakritībām."Rezerfords vēl pēdējo reizi pārlaida skatienu sfinksas nekustīgajai sejai un tad uzmeta plecā somu.

"Iesim uz mašīnu."Ketrina skatījās uz senās skulptūras nemirstīgo seju un pie sevis noteica: "Mēs vēl atminēsim tavu

mīklu, varenā sfinksa."Viņa sekoja Rezerfordam augšā pa Gīzas plakankalnes nelielo slīpumu uz mašīnu."Apturi!"Pēc Bezumova spalgās pavēles šoferis spēji apturēja mašīnu Gīzas auto stāvvietā. Aiz braucamā

sacēlās putekļu mākonis.Bezumovs nespēja noticēt savām acīm. Viņš pašķielēja uz diviem rietumniekiem, kuri, atstājuši

sfinksu, gāja pāri smiltīm uz autostāvvietas pusi. Viņa sejā bija dusmas un pārsteigums. Abiem stāviemlēnām tuvojoties, viņa aizdomas apstiprinājās. Viņš nolūkojās, kā viņi piegāja pie mašīnas. Vispirms tajāiekāpa Donovana, tad kaitinošais anglis. Bezumovs uzsita pa vadības paneli.

Viņš instinktīvi ieslidināja roku zem žaketes un aptaustīja revolvera maksti. Ierocis bija turpat.Taču te nav piemērota vieta…Mašīna izbrauca no stāvvietas."Vadītāj, sekojiet tai mašīnai! Neizlaidiet to no acīm — pat ne uz sekundi."

61 Kairā nav viegli vadīt mašīnu. Daudzi ceļi izskatās līdzīgi, ceļazīmju ir maz un reti, satiksme ir

drausmīga, bet Kairas autovadītāji pret satiksmes noteikumiem labākajā gadījumā izturas kā pretneskaidru vadlīniju kopumu, bet sliktākajā — pilnīgi ignorē tos.

Pēc daudziem nepareiziem pagriezieniem un biežas signalizēšanas, Rezerfords un Ketrina beidzotapturēja mašīnu stāvvietā pie Senlietu departamenta. Rezerfords izskatījās ārkārtīgi satraukts.

"T&s bija murgs. Es jau domāju, ka nekad neatradīsim šo vietu, un man šķita, ka mums seko, taču tadaptvēru, ka pat visslīpētākais noziedznieks pasaulē netiktu galā ar šo satiksmi."

Viņš izlēca no mašīnas un lūkojās uz Senlietu departamenta ēku — nez kāpēc šķita, ka tajā ir kaut kasbrīdinošs.

"Vai tev tiešām šķiet, ka ir vērts mēģināt satikt Azizu? Nu, ko gan viņš teiks, pat ja piekritīs ar mumstikties?"

Ketrina aizcirta mašīnas durvis."Džeims, pagaidām mēs neesam kļūdījušies. Ja no tā nekas neiznāks, mēs varēsim sameklēt viesnīcu

un izdomāt kādu citu rīcības plānu. Es tikai vēlos redzēt viņa reakciju."No sargbūdas iznāca slikti piegulošā brūnā formas tērpā un smailā cepurē ģērbies sargs un ar žestu

parādīja uz ēkas aizmugurējām durvīm. Ketrina un Rezerfords piegāja viņam klāt."Salaam aleikum. Lūdzu, jūsu pases!"Viņi iedeva pases, un pēc rūpīgas dokumentu pārbaudes sargs aicināja ienākt.Ēkas iekšpusē pavērās ar nodriskātu linoleju klāts gaitenis, kas aizstiepās tālumā, un, kā liecināja

norāde, veda uz reģistratūru. Abās pusēs atradās slēgtas durvis un palaikam arī kāds gaitenis, kas vedanezināmā virzienā. Ejot pa tumšo, slikti apgaismoto galveno eju, Ketrina palūkojās uz Rezerfordu.

"Ko tālāk?"Viņš brīdi vilcinājās, tad atbildēja: "Es nezinu. Laikam jau mums ir jāiet uz reģistratūru."Pēc dažiem soļiem Rezerfords pamanīja angļu un arābu valodā uzrakstītu zīmi, kura norādīja tālāk pa

gaiteni, kas veda pa labi. Zīmē bija rakstīts: "Direktora kabinets un konferenču zāle"."Bet, ja tā padomā, kāpēc gan mums neiztikt bez reģistratūras un neapiet vienu birokrātijas posmu?

Viņa mums liks gaidīt mūžību. Ja mūsu draugs direktors mūs vēlēsies redzēt, tad viņš tiksies nekavējoties,bet, ja ne, — viņš to varēs pateikt tieši acīs. Protams, ja pieņem, ka viņš nav izgājis pusdienās."

"Vai izbraucis no valsts," piebilda Ketrina.Gaiteņa vidū atradās durvis uz direktora kabinetu. Rezerfords pieklauvēja. Mirkli pagaidījis, viņš

palūkojās uz Ketrinu."Labs ir, aiziet!"Viņš pieklauvēja skaļāk.Viņi nepacietīgi gaidīja. Drīz vien durvis atvēra jauna sieviete tradicionālajā musulmaņu sieviešu

galvassegā. Viņa izskatījās pārsteigta, ieraugot gaitenī Ketrinu un Rezerfordu."Labdien, kā jums varu palīdzēt?" Viņa runāja labā angļu valodā ar stipru ēģiptiešu akcentu.Rezerfords sāka: "Hmm, jā, mēs esam ieradušies, lai satiktu doktoru Azizu. Vai viņš ir šeit?"Sekretāre uz viņiem aizdomigi paskatījās."Vai jums ir norunāta tikšanās?"Rezerfords lāgā nezināja, ko atbildēt, taču pirms vēl viņš paguva apdomāt, iniciatīvu pārņēma

Ketrina. Taisnīgā sašutumā viņa vērsās pie sievietes."Atvainojiet…"Viņa nostājās Rezerfordam priekšā."Jā, mums ir norunāta tikšanās. Vai jūs, lūdzu, varat pateikt doktoram Azizam, ka Ketrina Donovana

un Džeimss Rezerfords ir ieradušies no Oksfordas universitātes, lai viņu satiktu? Un vai jūs, lūdzu,neielaistu mūs iekšā — man nepatīk, ja man liek gaidīt gaitenī, sevišķi jau pēc ilgstoša lidojuma."

Tas iedarbojās. Sekretāre nekavējoties atvēra durvis, atklājot Ahmeda Aziza plašo uzgaidāmo telpu.Viņa aicināja ienākt. Birojā bija lieli logi, pa kuriem varēja redzēt labi koptu ēģiptiešu dārzu, kā aridurvis, kuras, pēc Ketrinas domām, veda uz Ahmeda Aziza kabinetu. Telpā bija novietoti divi zaļi ādasdīvāni, kam blakus stāvēja ornamentiem rotātas pīpes. Pētot telpu, Ketrina pamanīja vēl kādu cilvēku —mazu, smalkas miesasbūves ēģiptieti, kurš sēdēja pie otra galda. Viņš, tumšajām acīm iemirdzoties,Ketrinai uzsmaidīja. Sekretāre, izskatīdamās ļoti satraukta, pieveda viņus pie dīvāniem.

"Lūdzu, apsēdieties. Rezerforda kungs un Donovanas jaunkundze, pareizi?"Ketrina augstprātīgi atbildēja: "Īstenībā doktors Rezerfords un doktore Donovana. Paldies."Uzmetot viņiem vēl vienu satrauktu skatienu, sekretāre apgāja apkārt galdam un apsēdās. Viņa pacēla

telefona klausuli un uzgrieza numuru. Rezerfords sekoja katrai viņas kustībai.Pateikusi dažus teikumus guturālajā arābu valodā, viņa nolika klausuli."Doktors Azizs pēc mirkļa jūs pieņems."Ketrina sazvērnieciski uzsmaidīja Rezerfordam, un viņi apsēdās uz lielā ādas divāna. Pēc brīža

doktora Aziza kabineta durvis atvērās un pie viņiem iznāca pats direktors."Sveicināti! Laipni lūdzu Kairā. Lūdzu, nāciet iekšā, nāciet iekšā."Ketrinu un Rezerfordu mazliet mulsināja tas, cik draudzīgi direktors viņus uzņem. Tam nebija jābūt

tik vienkārši; bija sasodīti sarežģīti dkties ar dk svarīgiem cilvēkiem tik isā laika sprīdī, lai kurā pasaulesdaļā tas arī būtu. Tas ir ļoti savādi, domāja Rezerfords. Nākdams šurp, viņš bija gaidījis cīņu, un labakajāgadījumā viņiem pateiktu, lai atnāk nākamajā vai pat aiznākamajā dienā. Bet tagad viņi nekavējoties tikapieņemti, neuzdodot liekus jautājumus.

Aziza kabinets bija bagātīgi izklāts ar turku paklājiem, un telpā atradās ādas krēsli. Pie sienām bijaizlikti Ēģiptes Tūrisma ministrijas izdotie plakāti, kuros bija attēlotas interesantākās valsts vietas, bet uzgalda stāvēja papīra prese: miniatūrs, piecas collas augsts benben akmens atveids.

Azizs ar žestu norādīja, lai viesi apsēžas. Direktors iekārtojās pie rakstāmgalda un sāka runāt; viņambija raksturīgs ēģiptiešu akcents, taču angļu valoda bija tekoša. Balss tonis bija iecietīgs, un Ketrinai šķitapat mazliet liekulīgs.

"Tātad — lūdzu, mani atvainot. Sekretāre droši vien kļūdījās ar jūsu pieteikumu."Viņš atlaidās krēslā, aizāķējis vienu roku aiz paroceņa. Nekas neliecināja, ka viņš steigtos."Kafiju? Piparmētru tēju?"Rezerfords nesaprata, kāpēc viņš ir tik draudzīgs. Ketrina paliecās uz priekšu."Mēs esam šeit tāpēc, ka vēlamies jums uzdot pāris jautājumu… Jautājumus par piramīdu un sfinksas

datējumu."Azizs noliecās viņiem tuvāk un atbalstīja elkoņus uz galda, salicis kopā rokas."Protams. Par šo jautājumu man ir šādas tādas zināšanas."Azizs iesmējās par savu joku. Savukārt Rezerfords nolēma ķerties vērsim pie ragiem."Mēs vēlējāmies uzzināt jūsu viedokli par ģeologu atrastajām liecībām, kuras pierāda — un,

manuprāt, pārliecinoši —, ka sfinksa īstenībā ir tūkstošiem gadu vecāka, nekā iepriekš ticis uzskatīts."Azizs acumirklī kļuva nopietns. No sejas pagaisa šarms, bet balsī tikko manāmi ieskanējās agresija."Protams, esmu dzirdējis šo trako teoriju. Taču mūsu ģeologi ir rūpīgi apskatījuši sfinksu un

noraidījuši šo apgalvojumu. Nespēju noticēt, ka divi zinātnieki no tik prestižas iestādes kā Oksfordasuniversitāte būs gatavi uztvert nopietni tik smieklīgu ideju. Zinātnieki gadu simteņiem strādājuši, lainoskaidrotu Ēģiptes vēstures precīzu datējumu. Gadu simteņiem! Šajā lielajā darbā savu artavuieguldījuši daudzi ievērojami pasaules zinātnieki, tostarp daudzi vīri no jūsu valstīm." Kvēlojošām acīmAzizs palūkojās uz viesiem. "Jūsu mājieni ir nejēdzīgi un aizskaroši ne tikai man, bet arī visām Ēģiptestradīcijām. Esmu satriekts."

Ketrina ar pūlēm spēja uztvert šo pēkšņo dusmu izvirdumu. Azizs atkal iegrima krēslā un dzedriviņus vēroja.

"Es jums ieteiktu aiziet uz kādu bibliotēku — varbūt pat Oksfordā — un kārtīgi izpētīt šo jautājumu,un tikai tad traucēt cilvēkus, kuri ieņem tādu amatu kā es. Un," viņa balss tonis pazeminājās, "es ieteiktujūsu pašu profesionālā goda labā īpaši neaizrauties ar šīm muļķībām. Lai iegūtu zinātnieka reputāciju, irnepieciešami daudzi gadi, taču to iznīcināt ir gaužām viegli."

Ketrina paskatījās uz Rezerfordu, kurš neizpratnē un izbrīnā papurināja galvu. Diez ko tālu viņinebija tikuši. Ketrina piecēlās.

"Liels paldies, doktor Aziz, bija patīkami ar jums aprunāties. Šajā jomā mēs esam tikai amatieri —lūdzu, atvainojiet, ja esam jūs aizskāruši."

Azizs piecēlās, piegāja pie durvīm un atvēra tās. Viņš stāvēja, nomācoši klusēdams un padarīdamsjebkādus tālākus jautājumus vai sarunas ļoti neveiklas. Ketrina un Rezerfords atstāja kabinetu un izgājapriekštelpā. Azizs nosauca viņiem pakaļ: "Poimandres, lūdzu, parādiet mūsu viesiem izeju."

Pēdējo reizi uzrunādams abus apmeklētājus, Azizs atvadījās ierastajā draudzīgajā veidā."Lai jums jauka diena, doktore Donovana, doktor Rezerford, bija patīkami jūs satikt."Tbmsnējais kopts piecēlās no sava rakstāmgalda un abiem uzsmaidīja.

62 Ketrina neticīgi lūkojās uz Aziza kabineta durvīm, kuras tagad bija aizvērtas, tādējādi uzsverot viņa

atvadu nozīmi."Labdien, mani sauc Poimandress, esmu doktora Aziza palīgs."Maza auguma kopts pastiepa Ketrinai roku. Mazliet izbrīnīta, viņa to paspieda."Patīkami iepazīties, Poimandresa kungs. Mani sac Ketrina Donovana, bet tas ir Džeimss

Rezerfords."Rezerfords paspieda Poimandresam roku."Sveiki, prieks iepazīties. Tātad jūs pārliecināsieties, ka mēs tiešām atstājam ēku?"Poimandress uzsmaidīja Rezerfordam. Viņa seja bija kalsna un godīga, gluži kā mūkam askētam. "Jā,

tā varētu teikt. Vai jūs, lūdzu, sekotu man?"Rezerfords pasmaidīja. Šajā mazajā, tumsnējā vīrietī bija kaut kas pārpasaulīgs un gandrīz vai

ēterisks. Pēc Aziza augstprātības un naidīguma šķita, ka Poimandress izstaro siltumu un mieru. Viņšpagāja garām sekretārei, kura klusēdama sēdēja pie sava galda, un laukā pa durvīm. Kad viņi iznācatumšajā un klusajā gaitenī, Poimandress aizvēra durvis. Tad viņš ātri palūkojās uz abām pusēm, it kāpārbaudot, vai gaitenis ir tukšs.

"Jūs nācāt, lai iztaujātu doktoru Azizu par ēģiptiešu civilizācijas pirmsākumiem?"Ketrina aši palūkojās uz Rezerfordu — viņš bija tikpat apmulsis."Mums ir vairākas teorijas, kuras gribējām pārrunāt. Taču viņam nebija sevišķi daudz laika."Poimandress turpināja iztaujāt."Doktors Azizs atrodas sarežģītā situācijā. Viņam nav nepieciešamās brīvības, lai nodotos

teorijām."Rezerfords bija ieinteresēts. Kāpēc gan šis mazais, savādais vīrietis viņiem to stāsta? Sajutis

izdevīgu brīdi, Džeimss jautāja: "Poimandresa kungs, vai, jūsuprāt, ir saprātīgi uzdot šos jautājumus?"Kopta tumšās acis ļoti lēni ieskatījās Rezerforda sejā."Doktor Rezerford, tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāpēc jūs tos uzdodat."Ketrina ierunājās: "Ko jūs gribat ar šo "kāpēc" teikt?""Nu, piemēram, kādi ir jūsu motīvi? Vai jūs cerat uz akadēmisko atzinību vai…" Uz brīdi viņš

apklusa. Viņa mirdzošās acis pētīja viņas seju, it kā cenšoties ielūkoties prāta dzīlēs, lai ieraudzītu viņasreakciju. "Vai arī jūs meklējat kaut ko citu?"

Pēc viņa pētošajām acīm Ketrina saprata, ka šis ir viņu ceļojuma kritiskais brīdis. Viņa instinktīvijuta, ka atbilde uz šo jautājumu visu pārvērtīs. Viņš saprot. Viņš ir mūsu pusē.

Viņa juta, ka Poimandress gaida. Pēkšņā atmiņu uzplaiksnījumā viņa ieraudzīja kādu no biežiattēlotajiem piramīdu hieroglifiem. Tā bija Ozīrisa tiesa. Pie Ozīrisa, kurš sēž tronī, atvesta nesen mirušacilvēka dvēsele. Ozīriss tur svarus, kuru vienā kausā atrodas cilvēka sirds, bet otrā — putna spalva,viegluma un patiesības simbols. Vai šī sirds ir šķista? Lūkodamās Poimandresam acīs, viņa pieņēmalēmumu.

"Mēs ticam, ka pasaulei draud briesmas. Mēs uzskatām, ka ir bijis tīšs mēģinājums sagrozīt vēsturespierakstus un noslēpt patiesību par pagātni. Seno civilizāciju zināšanas no mums apzināti tiek slēptas, unvienīgi šīs zināšanas mūs var glābt. Ja neatklāsim, kas bija zināms senajām civilizācijām, mēs, tāpat kāviņi, iesim bojā briesmīgā ekoloģiskā kataklizmā. Piramīdas neuzbūvēja faraoni 2500. gadā pirms mūsuēras, tās ir radījuši cilvēki, kuri izdzīvoja pēc lielajiem plūdiem."

Poimandress nolaida skatienu. Čukstus viņš atbildēja: "Lūdzu, jums jānāk man līdzi uz Gīzu. Betvispirms…" •

Viņš izveda abus pa gaiteņa durvīm. Tās veda uz strādnieku noliktavu. Starp darbarīkiem, krāsu

bundžām un pārējiem materiāliem atradās arī ēģiptiešu darbatērpi.'Te būs, uzvelciet šīs džellabas." Poimandress katram iedeva līdz potītēm garu ēģiptiešu tērpu.

Ketrina un Rezerfords saskatījās un uzvilka apmetnim līdzīgo apģērbu. Ar kapucēm galvā viņi bijapilnīgi neatpazīstami. Poimandress atkal atvēra durvis uz gaiteni un pārliecinājās, vai tur neviena nav."Sekojiet man."

63 Pretī Senlietu departamentam ielas otrā pusē gaidīja balta Toyota Land Cruiser. Pār Kairu bija

nolaidusies krēsla, taču Bezumovs bija tikpat modrs kā allaž, pacietīgi gaidīdams mazāko rosību. Pēkšņipēc šķietami daudzu stundu gaidīšanas sākās kustība.

"Kas tagad notiek?"Gaidīšana Bezumovu bija nokaitinājusi. Viņa pacietība bija beigusies: savā būtībā viņš bija rīcības

cilvēks. Viņš palūkojās uz maza auguma, trauslu, baltā džellabā ģērbtu vīrieti, kurš piesardzīgi iznāca noēkas. Viņš acīmredzot bija augsta ranga amatpersona, ņemot vērā, kā pret viņu izturējās sargs. Vecais vīrsslīdēja uz priekšu, un viņam pa pēdām sekoja vēl divi cilvēki, abi netīros apmetņos ar kapucēm.Bezumovs palūkojās uz šoferi, kas bija pa pusei aizmidzis. Bezumovs viņam piebakstīja pie rokas.

Tad atvērto durvju apgaismojumā Bezumovs pamanīja Ketrinai kājās elegantas rietumnieku kurpes,kas rēgojās zem apmetņa malas.

Tie ir viņi!

64 Tumsā Poimandresa džips apstājās pie Lielās piramīdas. Pa ceļam viņš bija aprunājies ar

naktssargiem un taisnā ceļā devies uz šejieni. Viņi nebija iegriezušies autostāvvietā, bet atbraukuši tiešilīdz piramidai.

Rezerfords un Ketrina klusējot saskatījās un izkāpa no mašīnas. Skaidrajās Ziemeļāfrikas debesīspasakaini mirdzēja zvaigznes. Ketrina aizvēra mašinas durvis, paskatijās uz milzīgo piramīdu un tad uzkoptu, kurš pacietīgi gaidīja, stāvēdams uzbēruma malā.

Nopūšoties viņa teica: "Labi, iesim un paskatīsimies, kas viņam sakāms. Un turi acis vaļā, jagadījumā parādās Bezumovs."

Poimandress svinīgi uz viņiem palūkojās. Šoferis ārpus dzirdamības robežām gaidīja džipā.Poimandress nolieca galvu un ierunājās: "Lielās piramīdas celtniecība bija iznīkstošās civilizācijaspēdējais mēģinājums saglabāt seno gudrību." Viņš uzmanīgi ieskatījās ceļabiedru sejās. "Ja es nekļūdos,jums tas jau ir zināms. Tieši tāpēc jūs esat šeit — tāpēc jūs devāties pie Aziza."

Ketrina un Rezefords uzmanīgi pamāja.Kopts turpināja: "Un jums ir pilnīga taisnība, domājot, ka pasaulei draud briesmas. Es nezinu, kā jūs

to esat uzzinājuši, un man tas ari nav jāzina. Jūs pie manis esat atvesti tāpēc, ka jūsu sirdis ir skaidras.Universā nepastāv nejaušības. Un mans pienākums ir palīdzēt ikvienam, kurš meklē patiesību. Es jumsatklāšu Lielās piramīdas noslēpumus, lai palīdzētu jūsu meklējumos. Mēs gaidījām, ka jus nāksiet —jauloti, ļoti ilgi."

Poimandress pagriezās ar seju pret piramīdu. Pateicoties apgaismojumam apsardzes postenī, tānespodri dzelteni mirdzēja. Daži pēdējie tūristi jau sen bija devušies prom, un šajā vietā dvesmoja baissmiers. Smilšu kāpas iesniedzās tālē, tūkstošiem un tūkstošiem jūdžu, līdz beidzot tās sasniedza Atlantijasokeāna piekrasti. Tas bija apokaliptisks skats — fantastiski skaists un vienlaikus savādi nomācošs: skats,kur nav nedz dzīvības, nedz mīlestības. Poimandresa seja bija kalsna, vaigi — iekrituši, pat viņa acudobumi izskatījās neparasti iegrimuši. Viņa maigajā balsī tomēr bija jaušama trauksme.

"Lielā piramīda tikusi uzcelta, lai tā saglabātu senās zināšanas un pat tad, ja civilizācija, kura touzbūvējusi, ietu bojā, nākamās paaudzes tik un tā spētu uzzināt patiesību. Tās dimensiju proporcijāsglabājas visas matemātiskās formulas, kas vada Visumu. Tā ir zinātniskā norāde, kura, koncentrējoties uztās pirmsākumiem, atklāj pašas dzīves noslēpumus. Tās bluķu izvietojums norāda uz debesu izkārtojumu.Tas ir vēstījums, kas radīts, lai nākotnē mēs to izlasītu, un vienlaikus piramīda ir arī pilnīgi funkcionējošsenerģijas akumulators, kas spēj piesaistīt un pakļaut milzu enerģiju, lāču, pirms es izskaidroju šosnoslēpumus, es vēlos būt pilnīgi drošs, ka jūs saprotat, ka pirms mums ir pastāvējušas citas pasaules uncivilizācijas. Manuprāt, jūs to aptverat?"

Ketrina apstiprinoši pamāja."Jā, mēs esam redzējuši pārāk daudz liecību tam, lai nespētu domāt pretēji."Arī Rezerfords pamāja. "Mēs par to nešaubāmies."Poimandress mirkli padomāja un tad sāka uzmanīgi skaidrot."Iepriekšējā attīstītā civilizācija bija izstrādājusi pasaules karti. Tās izmēri tikuši rūpīgi

aprēķināti…"Ketrina atkal pamāja."Jā, mēs esam redzējuši šīs civilizācijas kartes, kurās parādīts, ka visā pasaulē viņu celtnes ir

savstarpēji saistītas."Kopts paskatījās, lai pārliecinātos, vai viņi joprojām klausās."Pasaules enerģētisko līniju tikls, kuru jūs Anglijā dēvējat par Lī līnijām, ir tikai viena viņu darba

izpausme. Katastrofa, kas iznīcināja iepriekšējo civilizāciju, bija tik spēcīga, ka izraisīja kontinentu

nobīdi, uz visiem laikiem izmainot Saules un Zemes enerģijas modeļus un izjaucot Lī līniju izkārtojumu.Saujiņai cilvēku, kuri pēc katastrofas izdzīvoja, pēkšņi vairs nebija ne māju, ne enerģijas. Visa viņucivilizācija balstījās zināšanās un izpratnē par enerģiju. Izmisīgi cenšoties glābt savu pasauli, viņi atradajaunu enerģijas centru — šeit, Gizas plakankalnē, — un sāka atjaunot savu civilizāciju, liekot lietā svētotehnoloģiju: Lielo piramīdu."

Poimandress pagriezās, lai palūkotos uz piramīdu, kuras virsotne mirdzēja mākslīgajāapgaismojumā.

"Iztēlojieties bumbu, ko sedz kažokāda vai cilvēka mati. Kaut kur uz šis bumbas vai galvas izsliesiesviena vienīga šķiedra, un visas pārējās šķiedras tai sekos. Tas pats attiecas arī uz planētas magnētiskolauku."

Rezerfords iedomājās par Ivanu Bezumovu. Tam krievam bija taisnība — ir tieši tā, kā bija domājisprofesors.

Poimandress pagāja sānis un arābu valodā uzrunāja šoferi, tad atkal pagriezās pret Ketrinu unDžeimsu.

"Taču šeit mēs neesam drošībā. Mums ir jānokāpj bir — tā arābu valodā sauc aku. Vienīgi tur varuatklāt piramīdas noslēpumus un paskaidrot, kāpēc pasaulei draud briesmas. Lūdzu, sekojiet man."

Cauri tumsai Poimandress veda viņus pa uzbērumu, kas stiepās austrumu virzienā no Hefrēnapiramīdas un lejup pie sfinksas. Pēdējie tūristi devās prom, un sargi grasījās sākt nakts apgaitu, laipārbaudītu, vai neviens nemēģina uzkāpt piramīdās.

Pa uzbērumu viņi nonāca lidz sfinksas sānam. Pusceļā Poimandress apstājās. Pateicis pāris vārdušoferim, viņš pamāja Ketrinai un Rezerfordam, lai tie seko, un nolēca no uzbēruma smiltīs. Šoferis palikaturpat. Laikam nolikts par novērotāju, nodomāja Rezerfords.

Viņi sekoja Poimandresam tālāk pa smiltīm un, sev par pārsteigumu, starp lieliem kaļķakmensbluķiem, kas veidoja uzbēruma pamatu, ieraudzīja ieeju tunelī. Sešu pēdu dziļumā tunelī bija smagasdzelzs durvis. Poimandress no džellabas kabatas izmakšķerēja lielu atslēgu saišķi. Viņš pamāja Ketrinaiun Rezerfordam, lai tie nāk tunelī, kur tos neredzētu tūristi un garāmejošie sargi.

Viņš atslēdza vārtus un ielaida ceļabiedrus telpā, kas izrādījās maza ala. Poimandress noliecās unieslēdza vāju apgaismojumu. Stūrī atradās aka, pa kuru lejā veda dzelzs trepes. Poimandress aizslēdzadurvis.

"Es kāpšu pirmais, jūs nāciet aiz manis. Un esiet uzmanīgi: tās ir diezgan slidenas."Ketrina un Rezerfords pārsteigti saskatījās. Viņš gribēja, lai viņi tam seko pazemē. Poimandresam

izzūdot tumsā, Rezerfords dziļi ieelpoja."Līdz rītausmai ir atlikušas tikai piecas stundas — mums nav citas iespējas. Vai vēlies kāpt pirmā?"Ketrina saņēmās un satvēra kāpņu malu."Labi, tiekamies lejā."Ja tur ir leja, iedomājās Rezerfords, kad Ketrina pazuda skatienam.

65 Sekretārs Millers kopā ar diviem miesassargiem izkāpa no smagās mašīnas helikopteru lidostas

angārā. Sekretārs notrausa no apģērba putekļus. Trīs spēcīgi kaukāziešu izcelsmes vīrieši ar ap galvuapliekamajām saulesbrillēm, tērpti melnos T kreklos un šautenēm rokās sargāja ieeju. Sekretārs jutās šaivietai nepiederīgs un neaizsargāts, tērpies savā putekļainajā lietišķajā uzvalkā.

Pēkšņi viņš sajuta apņēmības uzplūdu. Tagad vai nekad. Ar labo roku pataustijis zem apģērbanoslēpto pistoli, kas glabājās pie pleca piestiprinātajā makstī, un pamājis miesassargiem, viņš pārkāpapār helikopteru angāra milzu gofrēto durvju slieksni.

Līdzko acis pierada pie angāra tumsas, sekretārs saprata, ka viņa liktenis ir izlemts. Pirms viņšpaguva spert kādu soli, viņš pie deniņiem sajuta piespiežamies aukstu tērauda stobru. Tūlīt pat ieslēdzāsangāra apgaismojums, atklājot sekretāra izdarītās kļūdas milzu apmērus. Viņa priekšā stāvēja ducis līdzzobiem bruņotu vīru ar paceltiem ieročiem.

Sekretāram Milleram un abiem miesassargiem pat nebija laika apdomāties. Atskanēja spalga balss:"Jūs abi, atpakaļ. Gulties ar seju pret grīdu, nekavējoties!"

Sekretāra miesassargi bailēs saskatījās un izpildīja pavēli, noguļoties ar izstieptām rokām unieplestām kājām uz betona grīdas.

Cilvēks, kurš tēmēja sekretāram deniņos, pabāza roku zem viņa žaketes un izvilka pistoli.Bakstīdams viņam ribās ar paša šaujamo, uzbrucējs ar žestu lika iet uz priekšu, uz otrām angāra durvīm.

Izmisis un pārbijies sekretārs Millers sāka garo ceļu. Alai līdzīgajā telpā bija izvietots ducishelikopteru, kas meta dīvainas ēnas kā dinozauri muzejā.

Viņš nedroši lika soļus, un plašajā angārā atbalsojās kurpju papēžu klikšķi. Citu kustību un skaņunebija. Ar katru soli viņš juta, kā sirds pukst aizvien straujāk, domas riņķo kā sakaitētas. Ko lai viņš tagadiesāk? Ko lai viņš saka?

Angāra tālākā gala tumsā pie sienas parādījās gaisma, kas pieauga līdz durvju lieluma taisnstūrim.Viņš pielika soli, bet, tuvojoties durvīm, atkal sāka iet lēnāk. Gaisma no ārpuses bija tik spoža, ka viņšnespēja neko saskatīt — tas bija tāpat kā skatīties viņpasaulē. Millers zināja, ka viņam ir jāiet pa šīmdurvīm. Viņš atskatījās uz plašo, gandrīz vai nereālo telpu un sajuta, ka viņu pārņem dīvainas sēras. Tadviņš iegāja gaismā.

Tālumā viņš redzēja gudronētu šoseju un blāvas smilšu kāpas, bet priekšā saskatīja savādulidaparātu. Tas bija melns un tikpat liels kā slepenais iznīcinātājs, taču šis bija apaļāks un plakanāks —kā milzīga, īpaši radīta dziļūdens zivs, kam jāiztur miljons tonnu okeāna ūdens spiediens. Tā melnā,samtainā krāsa šķietami absorbēja visu gaismu — tas bija skaisti, patiesi skaisti. Un tomēr tas izstarojabriesmīgu spēku. No lidaparāta apakšas nolaidās trepes, un to galā stāvēja senators Kurcs kopā ar diviemvīriem. Sekretāra asinis sastinga. Senators Kurcs akmencietā vienaldzībā pacēla pistoli un notēmēja uzsekretāra pieri.

Aklas panikas pārņemts, sekretārs Millers sāka stostīties: "Nē! Lūdzu! Nav nekādas vajadzības todarīt!"

Nepamirkšķinājis ne aci, senators Kurcs nospieda gaili. Sekretāra galva izšķīda druskās, betķermenis sabruka uz grīdas kā lupatu lelle. Senators Kurcs mierīgi pienāca klāt, lai novērtētu veikumu.Viņš piegāja pie sakropļotā līķa un papurināja galvu.

"Dusi mierā, grēciniek. Lai Dievs tev ir žēligs pastarajā tiesā." Viņš ielika ieroci makstī un lēnāmdevās atpakaļ uz savādo lidaparātu.

66 Trīsdesmit pēdu zemāk kāpnes beidzās uz platformas. Poimandress izvilka trīs mazas kabatas

baterijas."Paņemiet. Hir tālāk vispār nav gaismas."Ketrina un Rezerfords ielika baterijas kabatās. No platformas otras puses lejā veda vēl vienas

trepes. Joprojām bija pietiekami daudz gaismas, lai saskatītu, ka akas šahta nav parasta sprauga klintī, betto izveidojuši cilvēki.

Rezerfords ar pirkstiem pieskārās mūrim. Tas bija mitrs. Cik sena ir šī aka?Poimandress bija nokāpis no platformas un nozudis piķa melnajā tumsā. Ketrina, iekrampējušies

trepju malā, klusībā lūdza Dievu.Lūdzu, neļauj mums tur iesprūst!Trīsdesmit pēdu dziļumā trepes beidzās, ietiecoties cilvēku izveidotās pazemes alas stūrī.

Poimandress aši ieslēdza bateriju. Ar tās vājo gaismu pietika, lai atklātos telpas izmēri — tā bijaapmēram četrdesmit pēdu gara, divdesmit pēdu plata un desmit pēdu augsta.

Kad Ketrinas acis pierada pie tumsas, viņa pēkšņi pamanija divas granīta kastes — katrā alas pusēpa vienai.

"Ko tās šeit dara?"Rezerfords apstājās viņai blakus."Mans Dievs! Sarkofāgi."Poimandress norādīja uz slēgtās telpas stūri, lūr bija vēl tumšāka atvere — kārtējā bir, kas veda vēl

zemāk."Mēs vēl neesam beiguši. Sekojiet man."Klusēdami viņi piegāja pie akas tumšās mutes. Poimandress izslēdza bateriju un ielika to apmetņa

kabatā, tad, ieķēries trepēs, metās ogļu melnajā tumsā. Ketrina, bažīgi nogrozīdama galvu, viņam sekoja.Rezerfords, tikko spēdams noticēt tam, ko viņi dara, vēlreiz palūkojās uz alu un sekoja nezināmajā.

Vēl četrdesmit pēdu zemāk Rezerfords nonāca plašā telpā. Tur jau stāvēja Ketrina, apbrīnāraudzīdamās apkārt un spidinot kabatas lukturīti te uz vienu, te otru pusi. Lai gan tumsā bija grūti saskatīt,tomēr telpa aizņēma apmēram sešdesmit pēdu. Griesti bija zemi, gar sienām tecēja ūdens. Rezerfordspaspīdināja baterijas vājo gaismiņu uz telpas vidu. lūr bija kaut kas līdzīgs mazai saliņai, kuru ietvēraapmēram desmit pēdu plats grāvis. Uz saliņas mētājās akmeņi un izskatījās, ka savulaik tur stāvējusi kādakonstrukcija, kas jau sen izpostīta vai nokļuvusi vandaļu rokās.

Poimandress pagaidīja, līdz ceļabiedri atgūst elpu, un ierunājās: "Šis ir akas dibens. Jeb, precīzākizsakoties, pamats. Visu Gīzas plakankalni caurauž tuneļi un telpas."

Ketrina nespēja noticēt dzirdētajam."Jūs gribat teikt, ka ir vēl citas šādas alas?""Ketrin, šī telpa nav nekas. Te, lejā, ir bezgalīgas velves. Milzu istabas, kurās glabājas seno

zināšanu bibliotēkas. Galvenā istaba — vissvarīgākā istaba — ir arhīva zāle — pirms plūdiem iegūtozināšanu glabātava."

Rezerfords bija apstulbis. Visu dzīvi viņš bija aizvadījis, studējot senos mītus un reliģijas uncenšoties rekonstruēt pagātni, un te nu viņi stāvēja — dziļi pazemē un klausoties apgalvojumos, kavēstures noslēpumi atrodas tepat līdzās.

"Bet, Poimandres, kāpēc cilvēki neatver arhīvu? Vai esat to redzējis? Vai Azizs to ir redzējis?"Poimandress svinīgi papurināja galvu."Nē. Es varētu saskaitīt uz savu roku pirkstiem tos cilvēkus, kuriem bijis ļauts ieraudzīt šo telpu."Ketrina nespēja saprast.

"Bet kāpēc jūs nepastāstāt pasaulei? Kāpēc Azizs par to nepastāsta?"Poimandress sadrūma."Azizam ir zināms vienīgi par šo telpu. Viņš nezina par arhīva zāli, un tas ir ļoti labi, pretējā

gadījumā viņš mēģinātu tajā iekļūt, lai to aizzīmogotu vai iznīcinātu… Azizs nevēlas neko atklāt. Vai arī,precīzāk izsakoties, viņa saimnieki nevēlas, lai kāds kaut ko atrastu. Viņi baidās no piramīdas un tāsnoslēpumiem. Patiesību sakot, viņi ir šausmās. Viņi negrib, lai kāds uzzina, kas šeit lejā slēpjas. Viņinegrib, lai kāds kaut ko jautā, un viņi noteikti nevēlas, lai cilvēki šeit nodarbotos ar pētījumiem."

Rezerfords bija satriekts."Bet kāpēc? Un kas ir Aziza saimnieki?""Tā ir organizācija, ko dēvē par Korporāciju. Tie, kuri uzskata, ka kontrolē Korporāciju, paši ir

varas vergi. Viņi uzskata, ka, kontrolējot citus cilvēkus un apkārtējo pasauli, viņi spēs darīt labu. Lai topanāktu, viņi grib pakļaut sev visu pasauli. Un viņi ir ļoti ieinteresēti saglabāt tradicionālo skatījumu uzvēstures notikumiem." Poimandress apklusa un nopietni uz viņiem palūkojās. "Ja patiesība iznāktu dienasgaismā, būtu jāmainās visam mūsdienu cilvēces pasaules skatījumam. Pats svarīgākais ir tas, ka uzskati,kas veido mūsdienu ar attīstību apsēsto pasauli, tajā brīdī tiks parādīti to patiesajā gaismā, un cilvēkisapratīs, ka Zemes resursu bīstamā īstermiņa izšķērdēšana mūs nenovēršami novedīs pie kārtējāskataklizmas. Ja šī patiesība nāks gaismā, tad sabiedrība kopumā vairs nespēs sagremot domāšanas veidu— izaugsmi par jebkuru cenu — un milzīgo mantrausību un alkatību, kas aiz tā visa slēpjas, nepielūdzamivedot mūs pie katastrofas."

Ketrina bija šokēta. Viņa paskatījās uz Rezerfordu."Šai Korporācijai ir jābūt atbildīgai profesora Kenta un Migela Floresa slepkavībā." Tas nu bija par

daudz. Rezerfords uzlika viņai uz pleca roku un pievērsās Poimandresam."Tas tomēr ir neticami, ka līdz šim neviens nav dzirdējis par pazemes telpu eksistenci un arhīvu."Kopta stingrais skatiens krasi atšķīrās no abu zinātnieku satriektajām sejām."Zinu vienīgi to, ka Azizs un briesmīgie cilvēki, kuriem viņš strādā, nevēlas, lai kāds atklātu

patiesību par senajiem laikiem.""Bet kāpēc viņš negrib, lai cilvēki to uzzinātu?""Zināšanas, kas nokļūst negudro rokās, ir nāvējošas, kā jau to pasaulē var redzēt. Mūsdienu cilvēki

nekādā ziņā nav gatavi šādām zināšanām; viņi nav pietiekami gudri, beigās viņi nodarīs vien ļaunu. Mumsir jāgaida, kad pienāks laiks, kad varēs paļauties, ka cilvēki neizmantos savtīgos nolūkos varu, ko sniedzzināšanas. Šie prātu zaudējušie, šie cilvēki, kuri stāv aiz Korporācijas, ir lielisks piemērs tumšajiemlaikiem, kuros mēs dzīvojam. Tikai iztēlojieties, ko viņi iesāks, ja viņu rokās nonāks seno civilizācijuspēks. Tāpēc jūs redzat — gan mūsu, gan Aziza interesēs ir par to visu klusēt."

Rezerfords tikko spēja ticēt dzirdētajam. Zināšanu avota lielais dārgums, gaismas nesēju faktiskiepieraksti atradās gandrīz izstieptas rokas attālumā, tomēr vienīgie cilvēki, kuri par to zināja, darīja visuiespējamo, lai tas nekad netiktu atklāts.

"Bet ja nu mūs apdraud vēl viena kataklizma? Ja nu pasaule tiks iznīcināta, pirms cilvēki būs gataviuzņemt šīs zināšanas?"

"Mums ir jāuzņemas šis risks. Galu galā radīsies cita pasaule — tieši tāpat kā mūsu pasaule radāspēc lielo plūdu katastrofas. Mēs varam tikai cerēt, ka nākamā pasaule attīstīsies daudz harmoniskāk un kanākamā cilvēku paaudze būs daudz labāka seno civilizāciju gudrības pārmantotāja."

Poimandress devās līdz ūdens malai."Nāciet. Uz salu."Himsā bija neiespējami izvērtēt eļļaini melnā šķidruma dziļumu, taču Poimandress nevilcinājās.

Viņš uzkāpa uz ūdens virsmas un piecos soļos sasniedza sauszemi."Ejiet tur, kur es gāju. Puscollu zem ūdens — tieši tur, kur gāju pāri, — ir uzbērums."Ketrina piegāja pie ūdens malas tieši tajā vietā, kur bija gājis Poimandress. Aizturējusi elpu, viņa

pastiepa labo kāju.Kad kurpe pieskārās ūdens virsmai, viņa sajuta akmens pamata iedrošinošo atbalstu — tieši tā, kā

bija teicis Poimandress. Viņa satraukti aizgāja lidz salai. Rezerfords sekoja, sakodis zobus. Poimandressuz salas sāka aizdegt sveces. Starp izmētātajiem, lielajiem akmens bluķiem atradās akmenspaaugstinājums. Nolicis uz tā sešas sveces, Poimandress apstaigāja pārējos akmeņus un visur, kur varēja,nolika pa svecei, lidz beidzot spožā sveču gaisma atspīdēja uz visiem lielajiem akmeņiem. Mirgojošāsliesmas izgaismoja viņa saspringušo, nogurušo seju. Puskrēslā viņš izskatījās gandrīz izžuvis, kā mūmija.

"Esmu pasaulē senākās kristīgās baznīcas loceklis: es piederu Ēģiptes koptu baznīcai. Mūsu ērasčetrdesmit piektajā gadā evaņģēlija autors svētais Marks ieradās Aleksandrijā, Ēģiptes piekrastē, un sākasludināt Jēzus vārdu. Mūsu ticība aizsākās tieši no viņa. Taču es esmu ne tikai kopts, bet arī gnostiķis,gnosis meklētājs. Gnosis sengrieķu valodā nozīmē "zināšanas"." Poimandress uz mirkli apklusa. "Mēs,gnostiķi, esam garīgās tradīcijas pēdējo atlieku mantinieki, un ši tradīcija iesniedzas laikā pirms plūdiem.Piramīdu radītāju priekšteči, kuri pirms ļoti ilga laika ieradās Gīzā, zināja, ka dvēsele ir nemirstīga un kamēs visi esam Visuma apziņas fragmenti.

Mēs visi esam viens: visi cilvēki, visi augi, visa viela, it viss, kas atrodas laiktelpas nepārtrauktībā.Šīs zināšanas esam mantojuši no senās civilizācijas, kas dzīvojusi pirms plūdiem, un mēs tās esamapslēpuši Jēzus Kristus evaņģēlijos. Patiesa kristietība ir tikai šo zināšanu turpināšana. Svētais Marks,protams, bija gnostiķis, tāpat kā visi pirmkristieši.

Taču mūsdienās cilvēki to neapjēdz. Viņi evaņģēlijos pausto vēsti uztver burtiski un lasa citasšķietami kristīgas grāmatas, piemēram, svētā Pāvila rakstus. Taču Svētais Pāvils un citi autori, kuriparādījās pēc evaņģēlijiem, nebija gnostiķi, līdz ar to viņu grāmatās nav seno zināšanu. Baznīca nolaupījakristietību. Tika radīta priesteriba, patiesība tika apslēpta, bet sākotnējās vēsts zināšanas — zudušas.Baznīca kļuva nevis par patiesības darbarīku, bet par varas un represiju darbarīku. Visbeidzot mūsdienāsRietumu sabiedrība ir atmetusi Baznīcu. Vienīgais, kas vēl ir palicis alkās pēc varas un kontroles, irvēlme paverdzināt citam citu un dabu."

Poimandress pašūpoja galvu un turpināja: "Dažos pēdējos gados pasaulē parādījušās citas briesmas.Tika radīta radikāla reliģija, kas sludina Bībeles burtisko patiesību. Tā mēģina iznicināt jebkurupierādījumu, kas ir pretrunā ar radīšanas biblisko versiju, tostarp pierādījumus par pēdējās pasauleseksistenci. Taču pats ļaunākais ir tas, ka šī baznīca ir iecerējusi īstenot Atklāsmes grāmatas šausminošovīziju. Pat tagad, kamēr šeit stāvam, viņi strādā pie tā, lai izraisītu armagedonu. Mēs baidāmies no tā, katad, ja viņi tajā iesaistīs ari Korporāciju, mēs visi būsim nolemti, jo viņiem būs pieejami Korporācijasnaudas līdzekļi un pasaulīgā ietekme. Šī jaunā baznīca ir senās patiesības nolieguma pēdējaisiemiesojums — tā netiecas izprast kosmosu un neuzskata dabu par vienotu veselumu, bet cenšas iznīcinātmateriālo pasauli, lai tādā veidā apvienotu baznīcas sekotājus ar Dievu. Tā neaptver, ka mēs visi esamDievs."

Vecais vīrs nopūtās. "Mēs, gnostiķi, esam miermīlīgi. Mēs nevaram pacelt ieročus pret saviemienaidniekiem, jo tā rīkoties nozīmētu sacelties pret senajām zināšanām un pret Kristus mācīto.Vardarbība tikai izraisa vardarbību, bet vara samaitā ikvienu, kurš ar to cenšas apvienoties vai izmantotto. Tāpēc mēs vienkārši šiem cilvēkiem neatklāsim seno zināšanu noslēpumus, tāpat ari neteiksim, kasslēpjas zem piramīdām."

Rezerfords nespēja tam noticēt. Viņš zināja par gnostiķiem un par viņu seno mācību, taču tikauzskatīts, ka viņi jau ļoti sen izzuduši.

Poimandress atgriezās pie runātā. "Pēc pēdējiem plūdiem izdzīvojušie cilvēki izolētās grupās tikaizkaisīti pa visu pasauli. Cilvēces skaits bija ievērojami samazinājies, taču visi nebija iznīcināti. Senāscivilizācijas pārstāvji ieradās Gīzā un vēl dažās zemeslodes vietās, kur centās atjaunot savu pasaulicilvēces palieku vidū. Kad viņi ieradās šajās zemēs, viņus sagaidīja zaļa un auglīga zeme un draudzīgicilvēki. Seno civilizāciju pārstāvji līdzi atveda zemkopības un tehnoloģijas zināšanas, taču vissvarīgākās

no viņu atnestā bija zināšanas par Dieva universālo dabu. Tās bija saglabājušās tūkstošiem gadu, līdzPitagors, Rietumu zinātnes tēvs, ieradās Ēģiptē. Kad viņš atgriezās Grieķijā, šīs zināšanas viņš atvedalīdzi, un tās kļuva par grieķu filosofijas un zinātnes pamatu. Drīz pēc tam mūsu priekšgājēji, pirmiegnostiķu kristieši, mēģināja dāvāt patiesības zināšanas ebrejiem, un tika sarakstīti evaņģēliji. Kā Ozīrisaun Dionīsa simbols ebrejiem tika stādīts priekšā galdnieka dēls no Nācaretes, kas bija dzimis nojaunavas."

Rezerfords vairs nespēja valdities."Ko? Jūs gribat teikt, ka Jēzus ir tikai Ozirisa un Dionīsa simbols? Jūs gribat teikt, ka viņš īstenībā

neeksistēja?""Gan jā, gan nē. Viņš bija īsts cilvēks, taču vienlaikus viņš bija arī attēlojums. Viņi visi ir vienas un

tās pašas idejas attēlojums. Ozīriss nomira un tika augšāmcelts, tas pats notika arī ar Dionīsu un Jēzu.Viņi visi dzimuši jaunavām, visiem bijuši divpadsmit sekotāji. Viņi visi dzimuši zem zvaigznes. Viņi visibija labi cilvēki, kuri labprātīgi gāja nāvē… Viņi visi mira par mūsu grēkiem, un visi atdzima, lai arī mēsvarētu atdzimt tāpat kā viņi… Viņi visi sludina vienu un to pašu mācību: ja kāds tev nodara pāri, pagriezotru vaigu, ir tikai viens Dievs. Gnostiķi gribēja dalīties senajā patiesībā ar ebrejiem, kuri kļūdainipūlējās, cenšoties izpatikt cilts dievam. Stāsts par Kristu bija šis gnostiķu mēģinājums. Mēs gribējāmnodot tālāk šīs senās zināšanas, pirms tiktu iznīcināti."

Pēkšņi Poimandress apklusa."Taču pietiks. Mums ir maz laika. Man jums jāparāda piramīdas noslēpumi.Vienīgi izprotot skaitļu

harmoniju ir iespējams aptvert Visuma harmoniju. Modernā Rietumu zinātne skaitļus uzskata tikai unvienīgi par līdzekļiem, ar ko iespējams izteikt daudzumu, bet iepriekšējās civilizācijas tos uztvēra parkosmiskās mīklas neatņemamu sastāvdaļu." Viņš salika kopā plaukstas kā lūgšanā.

"Pareiza izpratne par skaitļiem un idejām spēj atklāt Visuma būtiskākos likumus. Dievišķie skaitļi irtie, kas atkal un atkal parādās visdažādākajās dzīves sfērās — nošu gammā, elektromagnētiskajā spektrā,zvaigžņu kustībā. Visas iepriekšējo civilizāciju pūles balstījās un atsaucās uz galvenajiem skaitļiem unformulām, un, protams, tie bija tieši tie skaitļi un formulas, kas apslēpti pasaules svētajos tekstos,izmantojot gematrijas kodu."

Klausoties Poimandresa skaidrojumos, Ketrina sajuta pazīstamās satraukuma trīsas."Tieši tas pats attiecas uz ikvienu seno celtni — tās būvētas tā, lai to izmēri būtu nozīmīgi gematrijas

ziņā. Pat savā konstrukcijā tās ietver dievišķās idejas. Gematrijas māksla nebija grieķu izgudrojums —par to zināja jau ēģiptieši, jo viņi šo mākslu bija saglabājuši pēc tam, kad vecā pasaules kārtība sabruka."

Poimandress palūkojās augšup — šķita, ka viņš izstaro pacietību un gudrību."Ir daudz durvju, kas ved uz pagātni. Ja nezini, ko meklēt, tās paliek aizslēgtas un nesasniedzamas.

Lielā piramīda ir vienas no šīm durvīm — tas ir viens no materiālajiem pieminekļiem, kas mūs tiešisaista ar pirmsplūdu civilizāciju. Lai saprastu noslēpumus, sāksim ar pašu objektu. Vai jums ir zināmiLielās piramīdas izmēri?"

Ketrina ātri atbildēja: "Jā, manuprāt, mēs zinām." Viņa pagriezās pret Rezerfordu. "Džeims?""Jā. Katra pamata garums ir 755 pēdas, un tas nozimē, ka visas piramīdas perimetrs ir 3 020 pēdu.

Savukārt augstums ir 480,5 pēdas jeb 275 ēģiptiešu olektis.""Jā, tieši tā. Bet vai jums ir zināms kaut kas par gematriju?"Ketrina atkal palūkojās uz Džeimsu."Jā, mazliet."Poimandress uz brīdi apklusa, it kā cenzdamies izdomāt, ar ko lai sāk."Tātad 755 — pamatu garums — savā vērtībā ir pielīdzināms as petra — klintij."Virzoties gar paaugstinājumu, viņš piesardzīgi turpināja, it kā noraizējies par to, ka skaidrojums

viņus varētu samulsināt, ja viņš pārāk steigsies.'Tātad Jēzus teica, ka viņa māceklis Pēteris būs klints, uz kuras viņš uzbūvēs savu Baznīcu — Petros

grieķu valodā nozīmē gan klinti, gan ari cilvēka vārdu Pēteris. Kā jau teicu, atcerieties, ka mēs, gnostiķi,neuztveram Jauno Derību tik burtiski, kā to dara vairums kristiešu, jo neesam aizmirsuši, ka tā irsarakstīta gematrijas kodā: tā ir veids, kā ar stāsta palīdzību var nodot tālāk senās zināšanas. Stāsts vēstapar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Pēteris, klints, ir seno civilizāciju zināšanas, kas iemiesotasLielajā Gīzas piramīdā. Jēzus uzcēla savu jauno Baznīcu uz seno zināšanu pamata, un šīs zināšanasatrodas tepat un ir sasniedzamas visiem, kas prot ieraudzīt."

Rezerfords bija pasaulē atzīts mītu un reliģiju speciālists, taču viņš juta, ka Poimandress viņu aizvedpilnīgi nezināmos ūdeņos un ka tā nav nekāda intelektuāla spēlīte. Poimandress grasījās atklātnoslēpumus, kuri rūpīgi sargāti gadu tūkstošiem.

67 Poimandress apkopoja domas."Kā jūs redzējāt, Lielajai piramīdai trūkst virsotnes. Augšējās piecas ēģiptiešu olektis tikušas

novāktas ļoti sen, pirms izplēnēja seno zināšanu spēks. Ar noņemto virsotni piramīdas augstumssamazinājās līdz tās pašreizējām 275 ēģiptiešu olektīm. Tas it tikpat, cik piecas lielās olektis, jo vienalielā olekts ir līdzvērtīga piecdesmit piecām ēģiptiešu olektīm. Un, protams, tā nav nejaušība — pieci irradīšanas un atdzimšanas skaitlis. Piecstūru simetrijā slēpjas dzīves atslēga. Tā ir kvintesence — piecasdaļas, kas veido vienotu veselumu: zeme, gaiss, uguns, ūdens plus piektais elements — dievišķā dzirksts,kas piešķir dzīvību pārējiem četriem elementiem. Piecdesmit pieci ir arī piramīdas skaitlis — ieejaLielajā piramīdā, dabiski, atrodas uz piecdesmit piektā mūra pakāpiena.

Noņemtā virsotne pati par sevi ir piramida. Tas nebūs nekāds pārsteigums, ja teikšu, ka tās augstumsir piecas ēģiptiešu olektis. Mūsu senču jeb gaismas nesēju, kā jūs viņus saucat, galvenais princips bija"cik augšā, tik apakšā". Tie paši likumi, kas vada vienas vienīgās cilvēka šūnas augšanu, vada arīgalaktiku kustību."

Viņš lēnām atkāpās līdz granīta paaugstinājumam."Šai otrajai, mazajai piramīdai, kas noņemta no Lielās piramīdas, bija virsotne. Tas bija benben

akmens. Tā apmērs bija precīzi piecas kvadrātcollas — to ērti varētu novietot jūsu plaukstā…Dauzus tūkstošus gadu cilvēki prātojuši, kas gan notika ar benben akmeni, kurš to noņēma, kur tas

ticis paslēpts, kas tieši tas bija un tā tālāk."Poimandress tagad bija noliecies pār paaugstinājumu."Un te tas ir — tas ir benben akmens."Vecais virs pagriezās, un viņa izstieptās rokas plaukstā atradās skaista, mirdzoša, dažu collu augsta

zelta piramīda. Tās virsotni rotāja kristāls, kas sveču gaismā mirdzēja un uz alas sienām un griestiematstaroja miljoniem zaigojošu atspulgu.

Ketrinai un Rezerfordam apbrīnā aizrāvās elpa. Ketrina lāgā nespēja saprast, no kā veidots akmens."Kas ir šī galotne?"'Tas ir dimants. Tas ir sinepju graudiņš — grieķiski kokkos sinapeos. Un tā vērtība gematrijā ir

1746. Šādas riņķa līnijas diametrs ir 555. Un atkal mēs nonākam pie skaitļa pieci."Rezerfords nespēja bilst ne vārda. Visai struktūrai radās perfekta, dievišķa jēga, un šķita, ka

kosmiskās pilnības ūdenskritumos nepārtraukti riņķo dažādi skaitļi.Poimandress turpināja: "Tā vienlaikus ir arī Saules — 666 — un Mēness — 1080 — summa. Kā

jūs, iespējams, to jau zināt, alķīmiķi uzskatīja, ka dzīvība tikusi radīta no sēra un dzīvsudraba sajaukuma— sērs kā saule un sudrabs kā mēness. It visu pasaulē uztur Saule: viss dzīvais, pat Zemes griešanāsspēks, rodas no Saules gravitācijas lauka. Dzīvsudrabs, dievišķā dzirksts, savienojoties ar sēru, radadzīvību."

Poimandress ļoti nopietni palūkojās uz abiem zinātniekiem."Piramīdu spēku var izmantot labos nolūkos, taču nepareizajās rokās tas var izraisīt milzīgu ļaunumu.

Nevienam, kas nav pietiekami sagatavots un kura dvēsele nav pilnīgi skaidra, nevajadzētu ļaut izmantot šospēku. Tieši tāpēc, izdziestot senajām zināšanām, piramīdas virsotne tika noņemta. Gaismas nesēji zināja,ka tuvojas tumšie laiki, tāpēc nolēma noņemt benben akmeni un virsējās piecas akmens celtnes olektis, laineviens nevarētu iedarbināt mašīnu."

Rezerfords nekavējoties iedomājās par Bezumovu."Tātad tā ir mašīna!"Kopts palūkojās uz Džeimsu — viņš bija pati nopietnība."Jā gan, piramīda ir varenākā mašīna, kāda jebkad tikusi uzbūvēta. Tā tikusi izveidota, lai uztvertu

Visuma enerģiju. Piramīdas pozīcija bija paredzēta tam, lai gluži kā piltuvē uztvertu un noglabātu Zemesenerģiju, lai pēc tam to novirzītu uz daudzām citām pasaules vietām. Tiklīdz benben akmens atgriezīsiespiramīdas virspusē, mašīna tiks iedarbināta. Enerģiju, kas to darbina, mūsdienās sauc par magnētiskolauku un tas joprojām ir maz pētīts spēks."

Poimandress uzmanīgi novietoja benben akmeni uz paaugstinājuma. Šķita, ka tas rada pats savuiekšējo gaismu, lai gan tas, protams, nebija iespējams. Akmens bezgalīgā vienkāršība un spēks vilkaKetrinu tuvāk.

"Zemes iekšpusē — pašā tās vidū — atrodas milzīga dzelzs lode, kas ir tikpat liela kā Mēness. Tāatrodas izkausētas dzelzs verdošajā šķidrumā, bet šo šķidrumu ietver lavas kārta, kas ir tūkstošiem jūdžubieza un to sedz litosfēra. Šī milzīgā dzelzs bumba mūsu planētas centrā griežas mazliet ātrāk nekāzemeslodes ārpuse. Iespējams, tieši tas palīdz radīt magnētisko spēku — par to neviens skaidri nezina;tagad šīs zināšanas ir zudušas. Senās civilizācijas zināja, kā glabāt un pārvaldīt šos spēkus. Kā jau jūsredzējāt, viņi spēja radīt milzīgas būves, viņi spēja apstrādāt un grebt tādus materiālus, kas ir cietāki pardzelzi, un viņi prata vadīt un pielāgot planētas orbitālo kustību."

Ketrina domāja par slepeno vēstījumu."Poimandres, man jums jāuzdod kāds jautājums.""Protams.""Mūsu uzdevums ir atklāt, kas izraisīja pēdējo kataklizmu un arī to, kā mēs varētu izvairīties no tās

atkārtošanās. Tagad mums ir zināms, ka katastrofu izraisīja litosfēras pilnīgā nobīde, un mēs zinām, katam bija kāds sakars ar precesiju un Zemes orbitālo kustību. Taču mēs lāgā nesaprotam, kāpēc tas notiksatkal."

Poimandress lēnām pamāja. Viņa viedajā sejā atmirdzēja sapratne."Jūs esat nākuši garu ceļu. Es varu jums palīdzēt spert pēdējos solos. Jums ir taisnība: mūsdienu

pasaulei ir izteikts brīdinājums. Mēs tuvojamies nākamajai apokalipsei. Ar katru gadu senās zināšanas ietmazumā, bet to, kuri tās saprot, kļūst aizvien mazāk un mazāk, savukārt viņu ienaidnieku rindaspaplašinās. Korporācijas vadītāji ir vēl spēcīgāki. Viņu apsēstiba ar materiālo pasauli, ar dabaspakļaušanu un apkārtējo cilvēku paverdzināšanu virza mūs pretī bezdibenim. Viņu mašīnas un sistēmasiznicina pasauli un ar katru dienu arvien vairāk izposta dabu, tādējādi tikai pielejot eļļu ugunij. Viņiburtiskā nozīmē aizdedzina pasauli."

Viņa seja bija neizsakāmi skumja, it kā viņš neredzētu ne mazākā cerības stariņa."Kamēr ļaundari dedzina uguni, zemeslodes ledāji kūst. Jo vairāk eļļas viņi pielej savām alkatības

liesmām, jo ātrāk pieaug atmosfēras temperatūra un jo ātrāk plok ledāji."Ketrina iedrošinoši pamāja. Viņa juta, ka trauslais kopts atklās cilvēces likteņa noslēpumus."Mūsu skaistās planētas litosfēras stāvokli nosaka masas izvietojums planētas virspusē. Lai gan

Zeme ir lode, svars uz tās garozas nav vienlīdzīgi izkārtots. Dažos apgabalos ir kalnaina un sausa zeme,un tur litosfēra ir bieza un smaga. Antarktikā atrodas jūdzi bieza ledus sega, kas sver miljoniem tonnu. Tasplanētas apakšpusē rada milzu spiedienu, kas palīdz noturēt litosfēru nekustīgu. Tas un ari Ziemeļpolamiljoniem tonnu smagais ledus līdzsvaro centrbēdzes spēku.

Lai šie ledāji izveidotos, vajadzēja daudzus gadu tūkstošus, un, ja dabu liktu mierā, ledāji paliktusavās vietās, līdz zemeslodes precesija pietuvinātu Antarktiku tuvāk Saulei un tad, pēc vēl daudzāmtūkstošgadēm, tā sāktu kust. Tas notiek ar pulksteņa precizitāti.

Tas ir slepenais vēstījums. Tieši tāpēc šie senie ģēniji mēģināja mūs uzrunāt, tāpēc viņi izveidojaglobālās enerģijas līnijas — lai ietekmētu precesiju un paglābtu mūs no neizbēgamā likteņa. Taču viņubija pārāk maz. Pārāk maz bija to, kas spēja izdzīvot toreizējā kataklizmā. Dažu paaudžu laikā viņi izzuda,atstājot mūs ar savu tehnoloģiju paliekām un mītos apslēpto slepeno brīdinājumu."

Ketrina bija satriekta."Bet es nesaprotu, kāpēc mums tagad draud briesmas. Ir taču jāpaiet vēl daudziem gadu tūkstošiem,

lai precesija izraisītu nākamos plūdus? Tas varbūt ir regulārs, taču ārkārtīgi lēns process."Vecais kopts palika nopietns."Tagad Zeme atrodas līdzsvarā, tās garoza precīzi sadala svaru un kustība nav liela. Tomēr, ja ledus

sāks kust un aizplūdīs, kā tas notika pēdējās pasaules beigās, visa milzīgā masa ieplūdīs okeānos. Galugalā gluži tāpat kā pēdējā ledus laikmeta beigās litosfēra būs spiesta pārkārtoties, lai Zeme varētu turpinātgriezties. Tad tā atkal noslīdēs un mums zināmā dzīve būs galā.

Tas, ko mūsdienās pieredzam, ir cilvēku radīts starts šīm neizbēgamajām pārmaiņām. Mums navjāgaida uz precesijas lēnajiem spēkiem; mēs paši kausējam ledu. Senās civilizācijas to nebijaparedzējušas. Viņiem pat sapņos nerādījās, ka mēs apzināti varētu tuvināt savu iznīcību."

Ketrinas acis iepletās. Viss dzirdētais lieliski saskanēja."Poimandres, vai ir jau par vēlu? Vai mēs joprojām to varam apturēt?"Taču pirms vecais vīrs paguva atbildēt, no šahtas atskanēja spējš troksnis. Izklausījās, ka kāds pēc

iespējas klusāk cenšas kāpt pa trepēm.

68 No akas melnās tumsas iznāca Ivans Bezumovs. Viņš ierunājās sarkasma pilnā toni."Es atvainojos, vai esmu jūs pārtraucis?"Baltajā uzvalkā pazemes telpā viņš izskatījās pēc rēga.Bezumovs iebāza roku žaketes kabatā, un, kad viņš to izvilka, Ketrina redzēja, ka viņš kaut ko tur.

Viņas sirds sažņaudzās."Bezumov, kas tas ir?""Tas, Ketrin, ir ierocis. "Heklers un Kohs", ja gribam būt precīzi."Viņš ar trenētu roku noņēma drošinātāju. Ketrina, Džeimss un Poimandress stāvēja kā sastinguši."Ko jūs darāt? Vai esat zaudējis prātu? Novāciet to!""Nē, Ketrin, es neesmu traks. Un es baidos, ka ierocis paliks. Es gribu, lai jūs visi atkāptos no

akmens — uz turieni. Un, lūdzu, neizdariet straujas kustības, kā to parasti saka filmās. Jūs nebūsiet pirmie,kurus esmu nošāvis, un diez vai jūs būsiet pēdējie."

Rezerfords satraukts iejaucās: "Kāpēc jūs to darāt, Bezumov?"Gandrīz vai ikdienišķi turēdams ieroci, Bezumovs atmeta galvu un nicīgi iesmējās."Beidzot viens gudrs jautājums. Biju jau noguris no jūsu briesmīgās lēnības astronomijas uztverē.

Ļaujiet man pastāstīt, kāpēc uz jums tēmēju. Ir pienācis laiks Oksfordas diženajiem mācībspēkiem pašiemgūt mācību."

Žestikulēdams ar ieroča stobru, viņš lika visiem nostāties salas tālākajā daļā."Es to daru tāpēc, ka brīnišķīgs zinātnisks instruments ar nepacietību gaida, kad to atkal iedarbinās."Joprojām tēmējot uz viņiem, Bezumovs noliecās un pacēla dažus oļus. Turēdams tos rokā, viņš

piegāja pie malas un meta oļus pret ūdens virsmu. Tas, kurš nokrita uz uzbēruma, palika redzams. TadBezumovs devās pāri grāvim.

"Šī mašīna ir lieliskākais tehnoloģijas brīnums, ko cilvēce jebkad ir radijusi. Tās uzbūve ir tiksmalka un pārdomāta, ka tā pakļauj pašas Zemes kustību ap Sauli un izmanto to, lai aizsargātu planētu.Salīdzinājumā ar to mūsdienu enerģijas ražošanas idejas ir ļoti primitīvas. Jums, Ketrin, ir taisnība, šīmašīna ir piemineklis precesijai, taču tā tikusi radīta arī tāpēc, lai vaditu dzirnavu gaitu. Zemes griešanāsenerģiju var pakļaut un izmantot."

Tagad viņš atradās tika dažu pēdu attālumā. Ketrina varēja skaidri saskatīt viņa acis. Tās šķitagandrīz vai tukšas, it kā viņš kustētos autopilotā. Viņš bija savu domu pārņemts. Un tomēr smaids no viņasejas nenozuda.

"Beidzot man ir benben akmens, kas atgriezīsies savā vietā Lielās piramīdas virsotnē, un neredzamāsstrāvas, kuras bezgalīgi virpuļo apkārt pasaulei, atkal nonāks cilvēces pakļautībā."

Ketrina vairs nespēja valdīties — pat ja viņai draudēja ar ieroci."Nē! Bezumov, jūs pieļaujat briesmīgu kļūdu. Mūsu priekšgājēji šo akmeni noņēma, jo viņiem bija

savi iemesli. Jūs nezināt, ko darāt."Bezumovs viņai nepievērsa uzmanibu un pakāpās tuvāk koptam."Poimandresa kungs, liels paldies par lekciju, man tā šķita ļoti interesanta, taču tā tikai lieku reizi

apstiprināja manu veikumu. Bet tagad, ja jums nekas nav pretī, lūdzu, iedodiet man akmeni." Sīrupainismaidīdams, krievs paspēra vēl soli tuvāk. "Padomā tik, un es jau biju sācis raizēties, vai to laikusatradīšu."

Poimandress piespieda akmeni pie krūtīm."Nemūžam! Tikai pār manu līķi…"Paceļot roku un mērķējot uz kopta krūtīm, krievs sausi atbildēja: "Man jau šķita, ka jūs tā varētu

teikt. Ja jūs uzstājat…"

Kad slēgtajā telpā atskanēja šāviens, troksnis bija tik spēcīgs, ka Ketrinai šķita, viņas bungādiņaspārsprāgs. Viņa instinktīvi nokrita uz grīdas, sarāvās čokurā un aizsedza galvu. Pēc mirkļa atguvusi sajēguun atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka Rezerfords atrodas tādā pašā pozā — pa pusei sarāvies, pa puseigatavs lēkt. Stūrī bija redzams Poimandresa ķermenis, un viņa nespēja saskatīt, vai viņš vēl elpo. Uz viņubija šauts no maza attāluma, un viņai bija bail, ka vecais vīrs jau ir miris. Viņa juta uzbangojam niknumu.Poimandresa, tāpat kā profesora, gudrība tika iznīcināta neprātīgas vardarbības mirklī.

Nāsis kairināja šaujampulvera smaka. Pa vaigiem ritēja asaras, un, sakodusi zobus, viņa centāsnekliegt uz nekrietno slepkavu.

Kad Bezumovs ierunājās, viņa balss skanēja stingri: "Jūs abi palieciet šeit. Es nevēlos nevienam bezvajadzības darīt pāri."

Skatoties uz Poimandresa sašauto ķermeni, Ketrinai ausīs sāka zvanīt. Uz akmens grīdas pilējaasinis. Viņai bija kaut kas jādara — Poimandresa un profesora vārdā, kā arī visu to seno zināšanuglabātāju vārdā, kas bija gluži kā pēdējais nocietinājums pret Bezumova ārprātu un vēl jo lielākoKorporācijas ļaunumu.

"Bezumov, tas, ko jūs darāt, ir neprāts," drebošā balsī viņa teica."Muļķības! Es esmu vienīgais cilvēks, kas ir gatavs pārņemt zemeslodes vadību un virzīt to pretī

drošībai. Vienīgi es saprotu lielo mašīnu. Ja man neļaus piepildīt iecerēto, Zeme ies bojā."Bezumovs turēja rokā akmeni. Viņa acis mirdzēja, bet seja izstaroja ārprātīgu enerģiju. Draudīgi,

gandrīz čukstus viņš vēstīja: "Piecus gadu tūkstošus mēs dzīvojām ekoloģiski labvēlīgā planētas periodā.Taču tā ir novirzīšanās no normas. Pavisam drīz pasaule atgriezīsies ierastajā nedraudzīgajā situācijā unmēs tiksim noslaucīti no zemes virsas. Vai spējat iztēloties, kas notiek milzu vulkāna izvirdumā, kā tasneapšaubāmi kādu dienu notiks? Tas mūsu planētas dzīvē ir ierasti, un tikai vienu var teikt droši: tasnotiks atkal. Un, kad tas notiks, viss nodzisīs. Kā tas jau reiz notika, debesis pildīs pelni un atkritumi, kasaizēnos sauli. Ražas nebūs, industriālā civilizācija nekavējoties piedzīvos savu sabrukumu; valdīs haoss.Vai jūs šaubāties par šādu nākotnes scenāriju? Vai jūs tiešām man neticat? Pagātnes vēsture ir arīnākotnes vēsture. Pat Poimandresa kungs šajā ziņā man piekristu. Pastāv gan pagātnes, gan nākotnesnotikumi. Nevienu no tiem nevar mainīt vai izbēgt no tiem, to var izdarīt tikai tad, ja es iedarbināšumašīnu un aizvedīšu mūs drošībā."

Ketrina klausījās šausmu pilnām acīm — viņa briesmīgie pareģojumi varbūt ari bija patiesi, tomērviņš tik un tā bija pilnīgi zaudējis prātu. Viņš bija jāaptur.

"Tas ir aplam. Jūs visu izpostīsiet."Bezumovs, zibinot zobus, viņai uzsmaidīja, un viņa pašpārliecība bija gandrīz sataustāma. "Negrasos

te stāvēt un strīdēties kā tāds nožēlojams zinātnieks. Man vēl ir pārāk daudz darāmā."To teicis, viņš devās pāri grāvim. Kā rēgs viņš aizslīdēja līdz šahtai un pēdējo reizi viņus uzrunāja."Nemēģiniet man sekot. Ja kāpsiet man pakaļ, es nevilcinoties jūs nošaušu. Es aizslēgšu ejas durvis

augšpusē. Neuztraucieties, jūs nenosmaksiet, un, iespējams, vēlāk jūs pat izlaidīs laukā un jums nebūsjānomirst no slāpēm un bada. Palieciet sveiki!"

Tad viņš ieslēdza kabatas bateriju un nozuda.

69 Ketrina metās pie Poimandresa. Viņš gulēja uz muguras blakus paaugstinājumam. Viņa labā roka bija

ieķērusies asinīm piemirkušajā baltajā džellabā, bet kreisā bija bezpalīdzīgi izstiepta gar sāniem. Ketrinanometās blakus, pieskārās viņa vaigam un tad mēģināja sataustīt pulsu.

"Džeims, viņš vēl ir dzīvs!"Rezerfords stāvēja līdzās."Mums nekavējoties viņš jāaizved pie ārsta. Es mēģināšu tikt augšā.""Tam nav jēgas. Hi dzirdēji, ko Bezumovs teica.""Ko citu mēs varam darīt? Mēs nevaram sēdēt un gaidīt, līdz Poimandress nomirst un Bezumovs

iedarbina mašīnu."Ketrina palūkojās pulkstenī."Līdz rītausmai atlikusi tikai stunda."Viņa piecēlās, neizlēmīgi nolaidusi rokas. Tad viņa ātri ierunājās: "Labi, ej un paskaties. Bet,

Džeims, lūdzu, esi uzmanīgs. Es nespēju noticēt, ka atbraucām tik tālu vienīgi tāpēc, lai Bezumovamuzdāvinātu benben akmeni."

Rezerfords pārskrēja pāri grāvim un ātri devās uz trepēm. Ketrina nometās līdzās Poimandresam unuzmanīgi ielika viņa galvu sev klēpī. Viņa klusi teica bezsamaņā gulošajam koptam: "Lūdzu, nezaudējietcerību, Poimandres, turieties…"

Ivans Bezumovs nokāpa no trepju pēdējā pakāpiena grotā zem uzbēruma. Pēc pazemes alu dziļāstumsas zvaigžņu gaisma, kas mirdzēja grotā, bija svētigs atvieglojums. Pat bez kabatas baterijasBezumovs spēja saskatīt šofera aprises — tas uz sejas gulēja zemē. Bezumovs notrauca no drēbēmputekļus un aizvēra dzelzs durvis uz alas šahtu. Tad viņš uzkabināja smago piekaramo atslēgu un toaizslēdza. Viņš pārkāpa pāri šoferim, izslidēja pa vārtiem un aizslēdza tos. Bija sacēlies vējš — tuvojāsvētra. Ap Gīzas plakankalni virpuļoja smiltis, un melno debesu tālē pāri senajam tuksnesim mutuļoja undārdēja pērkons.

Pēc mirkļa Bezumovs jau steidzās pa uzbērumu pretī Lielajai piramīdai, un vienīgais pavadonis bijatuksneša vēja hiēnas gaudas.

70 Rezerfords atkal parādījās kāpņu apakšā un pārskrēja pāri zemūdens uzbērumam; pa seju plūda

sviedri. Viņš centās atgūt elpu: "lūr ir slēgts. Es nezinu, ko lai darām."Ketrina ar vēsajā pazemes ūdenī samērcētu kabatlakatiņu slaucīja Poimandresa pieri. Šķita, ka

Poimandresa acis mazliet paveras. Ketrina nekavējoties ierunājās: "Poimandres! TUrieties! Mēs jūsizdabūsim no šejienes."

Viņa bezspēcīgi palūkojās uz Rezerfordu, kurš, šausmu pārņemts, raudzījās uz mirstošo koptu.Glāstīdama viņa pieri, Ketrina mierīgā balsī vērsās pie sava pacienta, no visa spēka cenzdamās apslāpētemociju viļņus: "Poimandres, vai šeit ir vēl kāda izeja? Vai te ir apslēpta izeja?"

Viņa mute atvērās un aizvērās, un tad ar milzīgām pūlēm viņš teica: "Ūdenī…"Rezerfords pietupās."Kur?"Poimandress klusi ievaidējās un tad atkal gandrīz nedzirdami ierunājās. Ketrina noliecās, lai labāk

varētu sadzirdēt."Ūdenī ir slepens tunelis — aiz paaugstinājuma. Ejiet tur — peldiet —, jūs nokļūsiet svētajās telpās.

Nogriezieties pa labi — tur ir cits ceļš, kas ved laukā. Lai ko jūs darītu, neejiet arhīva telpā. Un, ja jūs šodienu pārdzīvosiet, nevienam nestāstiet par to, ko redzējāt. Lūdzu, jums ir jāapsola, jums jā…"

Tad viņa acis aizvērās. Rezerfords piecēlās. Viņš palūkojās uz bateriju, kas ar katru minūti kļuvaarvien blāvāka un blāvāka. Viņš apgāja apkārt paaugstinājumam un apstājās pie melnā grāvja malas.Pretējā pusē alas sienā vīdēja nelīdzens akmeņs, kas slējās līdz pat griestiem. Pazemes ūdens tikpat labivarēja izrādīties nafta — bija neiespējami saskatīt, cik tas dziļš un kas slēpās tā dziļumos.

Ketrina uzmanīgi nolika ievainotā kopta galvu uz saritinātas džellabas un arī piecēlās. To darot, viņačukstus zvērēja: "Poimandres, es apsolu… TUrieties…"

Rezerfords staigāja, spīdinādams lukturi un izmisīgi cenzdamies atrast tādu virsmas leņķi, kas atklātuūdens dziļākos slāņus. Pienāca Ketrina.

"Vai tu kaut ko redzi?""Pilnīgi neko. Tas ir bezcerīgi."Ketrina atskatījās uz Poimandresu un tad palūkojās uz ūdeni."Mums nav izejas — mums ir jāmēģina vai arī mēs iesprūdīsim šeit, un tad Bezumovs īstenos savus

plānus, bet Poimandress nomirs."Tūrot Džeimsa roku, viņa nokratīja kurpes un iekāpa ūdenī. Tas pakāpeniski viņu apņēma. Viņa

apsēdās uz grāvja malas un uzmanīgi ieslīdēja ūdenī. Tas bija ledus auksts un pilnīgi melns. Dzeļošiaukstajā ūdenā katrs viņas ķermeņa atoms juta, kā caur to iziet strāva. Drudžaini elpojot, viņa uzmanīgigāja, turēdama galvu virs ūdens. Viņa pavirzījās sāņus un palūkojās uz Džeimsu.

"Vai tu nāksi?"Pilnīgā klusumā viņš novilka kurpes."Labi, tagad paskatīsimies, kas ir lejā…"Viņš dziļi ievilka elpu un pazuda ūdenī. Viss bija melns. Viss bija kluss un auksts. Viņš pagāja uz

priekšu un pēc brīža sataustīja akmens sienu. Tad viņš taustijās tālāk. Siena bija raupja un nelīdzena.Vīnam sāka trūkt elpas un viņam bija jāpaceļas augšpusē. Grābstīdamies kā aklais, viņš pēkšņi to atrada.Pa labi siena pazuda un pavērās tunelis. Viņš pataustīja vēl. Tas bija plašs, iespējams pat jardu plats. Arto pietika. Pacēlies virspusē, viņš sauca:

"Es to atradu! Viņam ir taisnība — tā ir tur."Viņš piepeldēja pie trīcošās Ketrinas."Es niršu pirmais. Seko man. Ja tev pietrūks elpas, atgriezies."

Viņi dziļi ieelpoja un pabāza galvas zem ledainā ūdens klusajā zemūdens valstībā.Rezerfords virzījās tieši uz tuneli. Atkal to atradis, viņš mirkli vilcinājās, tad metās iekšā

nezināmajā. Pēc trim spēcīgiem vēzieniem viņš joprojām peldēja. Plaušas saspringa. Ketrina, lieliskapeldētāja, bija viņam līdzās. Viņa dzirdēja Rezerforda pēdu saceltās ūdens šaltis. Viņa centās saglabātmieru. Vēl viens vēziens, tad vēl viens. Viņus sāka pārņemt panika, taču tad Rezerfords ūdenī jau varējasaskatīt rokas — viņi peldēja uz gaismu.

Viņš atvieglots metās augšup, un viņam pa pēdām sekoja Ketrina. Apjukumā viņi saskrējās, alkainicīnīdamies pēc elpas un nespēdami saprast, kur viņi ir.

Tas bija šaurs, apmēram divus jardu baseins. Malas bija veidotas no prasmīgi salikta granīta. Apviņiem atradās maza telpa — gandrīz divreiz lielāka par baseinu un pusotru jardu augsta. Divi ideāliizkalti pakāpieni veda no baseina uz durvīm, pa kurām varēja nokļūt tumšā tunelī. Sienas bija gludas —ideāli gludas — gluži kā karaļa kambaros. Tās bija rotātas ar savdabīgiem zeltītiem hieroglifiem, kastumsā maigi zaigoja. Arī mazās telpas griesti mirdzēja. Tos sedza tūkstošiem niecīgu gaismas punktiņu.Redzētā skaistums lika Ketrinas elpai aizrauties.

"Tas ir neticami! Tās ir zvaigznes! Re, augšā — tas ir Oriona zvaigznājs."Rezerfords uztrausās pa pakāpieniem un tad palīdzēja izkāpt Ketrinai. Kādu brīdi viņi stāvēja,

apbrīnodami brīnišķīgos gaismas efektus.Rezerfords ieteicās: "Šie hieroglifi — nekad agrāk nebiju redzējis neko tādu… Nevienu… Tie visi

ir nepazīstami simboli. Iedomājies, ko teiktu pasaule — iztēlojies, ko tas viss nozīmē…"Ketrina lūkojās uz tumšo eju."Kā tev šķiet, kas tur ir?" Viņi abi piegāja pie durvīm un vērās gaiteņa tumsā."Nav ne jausmas, tas viss ir tik neticami…" Viņš tikko spēja novērst skatienu no satriecoši

skaistajām sienām.Ketrina spēra soli gaiteni. Tas nebija tik tumšs, kā sākumā šķita — ari tajā pie griestiem vizēja

zvaigznes, apgaismojot ceļu. Sirdij krūtīs dauzoties, viņa sāka pētīt gaiteni. Rezerfords, pēdējo reiziuzmetis skatienu neparastajam simbolu klāstam, sekoja.

Kad Bezumovs sasniedza pamata pakāpienu Lielās piramīdas dienvidu pusē, pāri Gīzas plakankalneiatskanēja pirmais šāviens. Vējā viņš varēja dzirdēt kliedzienus — nevis arābu, bet angļu valodā. Kādsviņu bija pamanījis. Viņš piespieda benben akmeni pie krūtīm un ar brīvo roku mēģināja uzrausties uzpirmā pakāpiena. Viņš jutās kā liliputs milžu zemē. Lielie desmit tonnu smagie granīta bluķi sniedzāsviņam gandriz līdz kaklam. Viņš pagriezās ar seju pret tuksnesi, muguru piespiedis pie otrās kārtasnekustīgās akmens sienas. Tlivumā neviena nebija — uz ko viņi šāva? Un kur viņi bija?

Pēkšņi augstu naksnīgajās debesis blakus piramīdas virsotnei gluži kā salūts eksplodēja mirdzošibalta gaisma.

Tātad viņi mani vēl nav pamanījuši…Viņš uzmanīgi pakāpās uz šaurā pakāpiena, pastiepās augšā un uzvilkās uz nākamā līmeņa. Blāzmu,

kas, karādamās debesīs, nekavējoties izgaismoja dienvidu sānu, paķēra vējš un briesmīgā ātrumā aiznesatuksnesi. Viņš atkal bija iegrimis tumsā.

Bezumovs izmisīgi rāpās augšā, un katra nākamā līmeņa pārvarēšanai vajadzēja milzīgas pūles.Ritēja minūtes; gaisā uzšāvās nākamā raķete. Viņš pieplaka pie akmens, no visa spēka vēlēdamies kļūtneredzams. Tagad viņš jau bija pusceļā. Skats, kas pavērās lejā, bija galvu reibinošs. Viņš redzēja, kā piepiramīdas pamata pieskrien cilvēki. Arī otro raķeti vējš aiznesa tuksnesī, saceldams smilšu milzuvērpetes. Vai viņi zināja, ka viņš ir šeit? Viņš pagriezās pret auksto akmens sienu un turpināja kāpienuaugšup. Nebija, kur paslēpties, — viņam bija jāturpina ceļš. Jo augstāk viņš uzkāpa, jo mazāki kļuvagranīta bloki, un tas bija svētlaimīgs atvieglojums. Viņa soļi kļuva ātrāki. Piepeši gar viņa pastiepto laboroku pārslīdēja gaismas kūlis. Tas aizsteidzās uz priekšu pāri piramīdas sanam, un gluži kā dzeltens spoksgaismas dejojošais aplis šaudījās te šeit, te tur. Viņš atkal sastinga. Viņš jau bija gandrīz pie virsotnes.

Palūkojoties lejā, viņš varēja saskatīt četrus vīrus stāvam dienvidu malas pakājē, un vienam no viņiembija baterija.

Bezumovs izmisis lūkojās visapkārt. Viņš nebija tālu no virsotnes, un dienvidu un rietumu malasstūris atradās kādus desmit jardus pa labi no viņa. Vēl stiprāk piespiedies pie akmens, viņš sāka virzītiespa akmens malu. Baterijas gaisma šaudījās pa sienu viņam apkārt. Viņš atradās tikai dažu jardu attālumāno šīm gaismām. Un tad stars apstājās tieši uz viņa, sataustot viņu tumsā un izgaismojot krūtis un galvu.

Acumirklī viņš izdzirdēja šāvienus, un viņam visapkārt pret akmeņiem triecās lodes. Iesprūstotgranītā, tās izdvesa briesmīgu, plīstošu skaņu. Bezumovs, gandrīz atlaidis tvērienu, izmisis aizstreipuļojalīdz stūrim, un tur pēdējiem spēkiem metās pāri uz rietumu sienu. Viņa vajātāji sāka skriet uz otrupiramīdas pusi. Viņa rīcībā bija palikušas dažas sekundes. Viņš palūkojās uz augšu — tālāk vairs nebija,kur iet. Uzmanīgi novietojis benben akmeni augšā, Bezumovs izvilka revolveri un, likdams lietā padomjuarmijā aizvadīto gadu pieredzi, sāka metodisku apšaudi.

71 Sadevušies rokās, Ketrina un Rezerfords, noslēpumainā tumsā tīti, uz pirkstu galiem gāja pa gaiteni.

Nebija iespējams noteikt, cik ilgi šī eja bijusi pamesta. Nebija rodamas arī norādes uz tās celtniecībaslaiku — varēja vienīgi pateikt, ka izcilā meistarība tehniskā ziņā neatpalika no Lielās piramīdasiekštelpām. Tikko spējot valdīt pārsteigumu, Rezerfords čukstēja: "Ketrin, te tas ir! Te ir mūsupirmsākumu noslēpums — cilvēce toreiz bija dižena. Iepriekšējā pasaule tiešām ir pastāvējusi. Un šis irtās pēdējais piemineklis."

Ketrina, pavērusi muti, lūkojās tālāk tumsā."Skaties! Gaitenis ietiecas vēl vienā tunelī."Tiešām, piecpadsmit jardu tālāk gaitenis veidoja T veida savienojumu. Otra eja bija būvēta no tikpat

ideāli saliktiem granīta bluķiem. Spraugas starp lielajiem bluķiem bija tik šauras kā cilvēka mats, betsienu virspuse — pat zvaigžņu nosētie griesti — bija nopulēti līdz ledus cienīgam gludumam.

Pa labi tunelis virzījās augšup un, šķietami sašaurinoties, pazuda tumsā. Pa kreisi tas nemanāmipieauga, un pēc kādiem trīsdesmit vai četrdesmit jardiem ietiecās siltas un mājīgas gaismas zeltainajāmirdzumā. Rezerfordu apbūra savādās gaismas skaistums, kas šķietami vilināja viņus tuvāk, un viņšpalaida Ketrinas roku.

"Mans Dievs, es nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu…"Ketrina nostājās viņam līdzās, un viņas seja staroja mirdzošajā gaismā."Kas tas ir? Kas gan tur tālāk varētu būt?"Viņi saskatījās, un tad Ketrina satvēra Rezerforda roku un saspieda to."Atceries, ko Poimandress teica, — viņš mums lika iet pa labi."Rezerfords, tik tikko uztverdams viņas vārdus, teica:"Mums tas ir jāredz, mums jāiet un jāapskatās. Mēs nedrīkstam palaist vējā šādu izdevību."Arī Ketrinu zeltainā gaisma vilināt vilināja, taču viņas apziņa cīnījās pretī, atgādinot par

Poimandresa teikto un viņas solījumu izpildīt vecā vīra lūgumu. Nespēdami novērst skatienu no gaismasun šķietami nespēdami pagriezties atpakaļ, viņi sāka kāpt lejā pa gaiteni.

Tūvojoties gaismas avotam, gaiteņa forma neiedomājami mainījās. Priekšā, augšā un zem viņiempavērās milzu telpa katedrāles lielumā un simtiem jardu garumā. Pat savās pārdrošākajās fantāzijās viņinebija iedomājušies sastapt ko tādu tik dziļi pazemē. Gaitenis viņus bija atvedis pie granīta radzes, kasatradās pusceļā uz astoņdesmit jardu augstās telpas vienu malu, un viņi stāvēja uz šīs kraujas, sastingušino redzētā. No grīdas slējās vairāk nekā trīsdesmit piramīdu, un to virsotnes sniedzās līdz telpas pusei.Katrai piramīdai bija skaists, balts akmens apšuvums, bet virsotnes bija izveidotas no kāda balta metāla.Starp piramīdām ritmiski viļņojās brīnišķīga, caurspīdīga, zila elektriska gaisma, kas gluži kāpārpasaulīgu liesmu mēles šaudījās no vienas piramīdas virsotnes pie citas. Visa šī konstrukcija radījazemu, dūcošu skaņu, bet, divdesmit jardu garajai zilās gaismas mēlei šaudoties no virsmas uz virsmu, bijadzirdama sprakšķēšana kas līdzinājās sausas malkas sprakstiem krāsnī. Ketrina tajā nolūkojās bailēs unsajūsmā.

"Kas šī ir par vietu?"Rezerfords, kas bija tikpat apjucis, atbildēja: "Man nav ne jausmas. Taču man šķiet, ka esam

liecinieki kaut kāda veida dabiskajām tehnoloģijām, kuras nespējam saprast."Tā bija taisnība — kamēr Ketrina apbrīnoja neparasto skatu, kas pavērās, arī viņa nespēja tikt vaļā

no sajūtas, ka šī vieta ir mašīnas kodols. Apmale, uz kuras viņi stāvēja, apjoza visu milzīgo telpu. Ik pēcnoteikta attāluma lejā veda akmens kāpnes, bet apmēram ik pēc piecpadsmit jardiem no apmales alāietiecās citi gaiteņi, gluži kā tas, pa kuru viņi bija atnākuši.

"Mums ir jāiet — paskaties!"

Ar izstieptu roku Rezerfords norādīja tieši pretī uz lielās telpas tālāko galu. TUr, gaismasapmirdzētas, atradās milzīgas durvis. Pa tām staroja gaisma, bet virs durvīm milzīgos, savādos mirdzošoshieroglifos bija uzrakstīts sens vēstījums.

"Arhīva telpa!" Džeimss tikko spēja valdīt satraukumu. "Tas noteikti ir arhīvs! Es to zinu. Uz turieni— mēs varam apiet apkārt pa malu… Ejam!"

"Nē. Džeims, mums jāatgriežas. Es apsolīju Poimandresam, un, kamēr mēs te runājam, viņš mirst. Unmums ir jāaptur Bezumovs — tieši par šo viņš runāja, tā ir mašīna, kuru viņš grib iedarbināt. Un tomērviņš nevar zināt, ko tieši viņš dara, ar ko rotaļājas. Mums viņš ir jāaptur — un tagad\"

Rezerfords izmisis norādīja uz neparasto telpu."Bet mēs nevaram tā vienkārši aiziet…"Ketrina saņēma viņa abas rokas un ielūkojās acis, it kā cenzdamās atmodināt no mašīnas burvestības.

Viņa klusi teica: "Mēs varam atgriezties. Tas joprojām būs šeit. Pašlaik mums ir jāpabeidz darbs; arpēdējo pasauli mēs tiksim galā, kad varēsim. Nāc. Mums ir jāiet, pirms vēl nav par vēlu…"

Rezerforda skatiens kavējās pie lielajām durvīm."Bet mēs to redzējām, vai ne? Mēs taču nesapņojam?""Nē, mēs nesapņojam. Tagad mēs zinām, ka ir pastāvējusi cita civilizācija ar tās neparasto

tehnoloģiju — un tā izzuda tieši tāpat, kā izzudis mūsējā. Džeims, mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Mumsnevajag arhīvu. Vai tu nesaproti, ka mums jau ir visas nepieciešamās zināšanas? Vairs nav noslēpumu.Mums ir jāaptur Bezumovs un Korporācija, un mums ir jāmaina veids, kādā cilvēki dzīvo. Tieši toprofesors Kents allaž ir teicis. Taču es negribu, lai Poimandress mirst vientulībā, kā tas notika arprofesoru. Es gribu viņu izglābt, lai ko tas ari prasītu. Pasaulē ir atlicis pārāk maz šādu cilvēku, un mumsviņi ir nepieciešami."

Rezerfords klusēdams klausījās un tad lēnām pamāja. "Tev ir taisnība, Ketrin."Viņa pastiepās un noskūpstīja viņu uz vaiga, tad paņēma aiz rokas un vilka sev līdzi uz tuneli, pa

kuru viņi bija atnākuši. Skriešus viņi devās atpakaļ, gar pagriezienu uz istabu ar baseinu un tālāk pa labi— pa gaiteni, par kuru viņiem bija teicis Poimandress. Ar katru soli ejā kļuva aizvien tumšāks, un tā sākanovirzīties pa labi, un pavisam drīz tik ļoti saliecās, ka atskatoties vairs nevarēja redzēt ieeju lielajātelpā. Beidzot pēc vēl piecdesmit vai sešdesmit jardiem mūris mainījās. Neticami precīzi sagrieztā ungludi noslīpētā granīta vietā parādījās raupji, neapstrādāti akmeņi, bet griesti kļuva zemāki par vairākāmpēdām, liekot viņiem saliekties. Vēl pēc simt jardiem viņi nonāca ejas galā, kur atradās akmeņi un smiltis,kas bija sakritušas no lielas, divu pēdu platas horizontālas spraugas klintī. Rezerfords izmisis lūkojās uzto.

"Eja ir iebrukuši. Kā lai izkļūstam laukā?"Ketrina iespraucās viņam blakus."Mēs rāposim."Viņa uztrausās augšā un ielīda klints spraugā. Viņa jutās tā, it kā bāztu galvu lauvam rīklē — eja

jebkurā brīdī varēja nogrūt. Cenšoties par to nedomāt, viņa sāka līst uz priekšu, piepalīdzot sev ar rokām.Viņa dzirdēja, ka aiz viņas lien Rezerfords.

Pēc desmit jardu smaga darba, sviedros izmirkušu seju, viņa apstājās — ejas galā bija smiltis. Viņaizmisīgi sāka tajās rakties, dusmodamās, ka tās traucē virzīties tālāk.

Tās nevar būt beigas. Ne šeit, ne tagad, lūdzu…Viņa sparīgi rakās cauri smiltīm, līdz piepeši sajuta plakankalnes vēso nakts gaisu. Sejā ietriecās

smalku smilšu vērpete, taču uz ādas viņa juta svaiga gaisa elpu. Viņa turpināja drudžaini rakties — glužikā kurmis, izmantojot rokas kā liekšķeres. Beidzot viņas seja atradās laukā — naksnīgajā gaisā, bet vētrasskaņas viņai šķita kā mūzika.

"Mums tas ir izdevies!"Izmisīgi kūņodamās kā no olas izšķīlies radījums, viņa izkārpījās no smilšu dzīlēm ārpasaulē.

Pārgurumā viņa sabruka. Pēc brīža no smiltīm parādījās Rezerforda galva, tad arī viņš pats izrāpās laukāun pievienojās Ketrinai, nogūlies garšļaukus tukšajās smiltis zem negaisa mākoņiem un zvaigznēm…Debesis kļuva gaišākas, liecinot par saullēkta tuvošanos.

Dažas sekundes viņi nekustīgi gulēja, cenšoties atgūt elpu; tad Rezerfords uzslējās un palūkojāsapkārt. Apmēram divsimt jardu attālumā varēja manīt Lielās piramīdas rietumu sānu, bet tās pakājē viņšskaidri samanīja kustīgus cilvēku stāvus. Pirms viņš paguva uztvert redzēto un ari visu iepriekšējā naktīpiedzīvoto, sākās apšaude. Abi pieplaka pie zemes.

"Kas viņi ir? Vai viņi šauj uz mums?"Tad atskanēja automātu atbildes uguns."Nē, šauj no piramīdas virsotnes."Debesīs uzšāvās raķete, ar fosforescējošo uzplaiksnījumu izgaismojot tuksneša smiltis. Rezerfords

aizrāpoja līdz kāpas malai, uz kuras viņi gulēja. Viņš nespēja noticēt savām acīm."Mans Dievs! Skaties, tas ir Bezumovs! Viņš ir gandrīz pašā virsotnē."Ketrina pierāpoja viņam blakus un atglauda no sejas matus, lūr, augšā, piramīdas sānā tikai dažus

līmeņus zemāk par virsotni atradās Bezumovs. Viņa stāvu uz milzu akmens celtnes fona vispirmsizgaismoja raķete, tad baterijas stars. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas ir gatavs izdarīt pašnāvību, tomērviņš gluži kā krabis neapturami virzījās augšup, pretī piramīdas virsotnei. Viņam apkārt lidoja lodes,atsitoties pret granīta bluķiem, taču viņš pacietīgi kā pieredzējis klinšu kāpējs rāpās pa akmenspakāpieniem, nokļūdams arvien augstāk un augstāk.

Gandrīz nedomājot Ketrina un Rezerfords piecēlās kājās. Viņu acu priekšā Bezumovs bija uzrāpiesneaizsniedzamā augstumā. Hivojās rītausma. Šķita, ka apturēt viņu vairs nav iespējams. Vai viņu ceļojumsir bijis veltīgs?

72Pēdēj iem speķiem Bezumovs uzrāpās Lielas piramīdas virsotne. Tās platība bija apmēram septiņi

reiz septiņi jardi. Vējš plandīja drēbes un draudēja viņu nopūst lejā. Rāpojot un cenšoties paslēpties nošāvēju acīm miljoniem akmens tonnu aizsegā, viņš sāka maniakāli smieties.

"Man izdevās! Esmu šeit! Tagad mēs redzēsim — pasaule redzēs, ka man ir taisnība."Viņš izslējās, sev priekšā turēdams benben akmeni, it kā tas būtu vērtīgs dārgakmens. Viņa spožās

acis pārslīdēja apvārsnim, meklējot uzlecošās saules kvēlojošo malu, taču debesis bija tik ļotiapmākušās, ka to bija neiespējami saskatīt. Tā stāvēdams, Bezumovs dzirdēja gaudojošā vēja saceltotroksni. Šķita, ka vienlaikus tiktu iedarbināti tūkstoš reaktīvo lidmašīnu motori. Apjucis viņš lūkojāsapkārt, piespiedis akmeni pie krūtīm. Viņu pārņēma panika. Viņš apgriezās riņķī; dzeļošais vējš unnecaurredzama tumsa vairoja dezorientācijas sajūtu. Un tad viņš to ieraudzīja: milzīgu, melnu lidaparātunepilnu desmit jardu attālumā. Tas karājās gaisā Bezumova priekšā gluži kā savāds, tumšs kukainis.Lidaparāta lielais, apaļais un plakanais karkass bija apmēram divdesmit pēdu diametrā; tā priekšāagresīvi spurojās divas šķēpiem līdzīgas antenas. Starp šīm antenām — vienā līmenī ar Bezumovu — bijamelns stikls. Palūkojies uz to, Bezumovs pagriezās uz austrumiem. Tūr, tumsas dzīlēs varēja nekļūdīgisamanīt uzlecošās saules pirmos starus. Apcirties riņķī, Bezumovs iekliedzās gaistošajā naktī:"Nemūžam! Jūs mani nemūžam neapturēsiet! Ir par vēlu!"

Viņš stingri nostājās virsotnes vidū. Zem viņa atradās visa apbrīnojamā piramīdas celtne. Pacēlisrokas virs galvas, viņš stiepa benben akmeni pretī dziestošajām zvaigznēm. Tajā pašā brīdī šķita, kasākas elektriska vētra. Visapkārt mākoņos uzliesmoja zili zibeņi, šaudoties kā meža ugunsgrēks.

Lai gan Ketrina un Rezerfords atradās vairāku simtu jardu attālumā, viņi neviļus sarāvās, vērojot, kāneskaitāmie zibeņi joņoja pāri debesīm, lai milzīgā žilbinošā bultā ietriektos Lielās piramīdas virsotnē.Nogranda pērkons, kam sekoja milzīgs sprādziens, kas bija simtiem reižu spožāks par fosforizētajiemzibšņiem, kuri vēl pirms brīža šaudījās debesīs. Ketrina un Rezerfords centās aizgriezties, taču sprādzienaspēks viņus bija piespiedis pie zemes. Tad atskanēja otrs sprādziens — vēl skaļāks par pirmo. Šķita, ka

milzīgais zibens vilnis ir trāpījis lielajam lidaparātam, kurš acumirklī uzliesmoja. Uz visām pusēmaizlidoja metāla lūžņi. Ketrina savilkās kamolā, un Rezerfords nogūlās viņai pāri, cenšoties aizsargāt unlūdzoties, lai neviena līdz baltkvēlei nokaitētā atlūza netrāpītu viņiem.

Zemē nokrita pēdējās lidaparāta paliekas, un tad iestājās klusums. Šķita, ka pat vējš ir pierimis, lielāsprādziena iztraucēts. Ketrina palūkojās caur pirkstiem. Piramīda stāvēja, kā bija stāvējusi. Aiz tāsvarenā karkasa nakts nenovēršami dzisa, un debesīs lēca saule. Bija pienācis pavasara ekvinokcijas rīts,un ainava, kas viņiem pavērās, izskatījās tieši tāpat kā jau desmit tūkstošus gadu: varenās piramīdas mēminolūkojās cilvēces neprātībā. Ketrina uzrāpās smilšu kāpā. Visapkārt smiltīs mētājās fizelāžas atliekas,bet pie pašas piramīdas zemē varēja saskatīt vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. Rezerfords pierāpojaviņai blakus. Viņi redzēja, kā piebrauc Ēģiptes policijas mašīnas, no kurām izkāpj pārsteigti policisti,rādīdami uz piramīdas pakājē izkaisītajām atlūzām. Pēkšņi Rezerfords pamanīja kaut ko spožu, kasatradās divdesmit jardus tālāk no viņiem.

"Re, paskat, kas tad tas?"Ketrina ierunājās:"Ak Dievs, tas nevar būt…"Pa pusei rāpojot, pa pusei skrienot, viņa metās priekšmetam pretī. Pagriezusies apkārt, viņa uzsauca

Džeimsam: "Tā ir tiesa! Tas ir benben akmens!"Rezerfords piebiedrojās un četrrāpus viņi piesardzīgi tuvojās akmenim, lūr tas gulēja, šķietami

neskarts, un tā ideāli gludā virsma nakts gaismā silti mirdzēja, dimantam dzirkstot kā zvaigznei. Ketrinanoliecās un pacēla to.

"Tas ir neticami! Kā gan tas varēja palikt vesels? Ak!" Pieskārusies tam, viņa to nometa zemē. "Tasir karsts."

Rezerfords noplēsa joprojām slapjā krekla piedurkni un uzmeta to zaigojošajam dārgumam. Viņšsatraukti to pacēla un pilnībā pārklāja ar audumu.

"Darīts." Viņš palūkojās pār plakankalnei uz uzbēruma pusi un ieeju bir. lūr skrēja un kliedzapolicisti.

"Paskaties tur lejā," Džeims teica. "Viņi ir atraduši šofera līķi un dodas lejā pa akas šahtu. Tas labi,viņi atradīs Poimandresu." Viņš nopētīja plakankalni, meklējot atkāpšanās ceļu.

Gaisu pāršķēla policijas sirēnu baismīgā kaukšana, un prožektori, kurus parasti izmanto tūristiem pargaismas šovu, pievienojās uzlēcošajai saulei, izgaismojot piramīdas visas puses un peldinot smiltisatstarotajā gaismā. Rezerfords satvēra Ketrinas roku.

'Tagad — tā noteikti ir mūsu iespēja aiziet."Tad viņi pagriezās un, aši savākuši sainīti, nozuda kāpās un tuksneša klusumā.

73 Tās pašas dienas otrajā pusē Rezerfords pamodās svaigos kokvilnas palagos tīrā, pieticīgā viesnīcas

istabā. Pa logiem telpā ieplūda saules gaisma, un maiga vēja brāzmas šūpoja caurspīdīgos aizkarus.Augšā pletās skaidras, zilas debesis.

Acumirklī atmiņā atausa naktī pieredzētais. Viņš pagrieza nogurušo galvu, lai redzētu, ka viņamlīdzās cieši aizmigusi guļ Ketrina. Tātad viņš to nebija tikai iztēlojies.

Viņa skatiens slīdēja pāri viesnīcas numuram un apstājās pie noplēstās krekla stērbeles, kas atradāsviņam pretī uz krēsla. Aši palūkojies uz Ketrinu un cenšoties kustēties pēc iespējas klusāk, viņš izkāpa nogultas un paņēma kreklu un tā saturu. Satraukti nolicis saini uz gultas, viņš to rūpigi attaisīja. Viņa priekšāvisā savā noslēpumainajā spožumā stāvēja benben akmens. Tajā brīdī Ketrina pagriezās un atvēra acis.

"Džeims, kur mēs esam?"Viņš sirsnīgi uzsmaidīja, noliecās un maigi noskūpstīja uz lūpām."Mēs esam viesnīcā, kuru no rīta atradām Kairas nomalē. Un es nezinu, cik ir pulkstenis."Ketrina palūkojās uz benben akmeni.'Tātad mēs to atguvām; tas nebija tikai traks sapnis. Un Bezumovs…"Rezerfords pabeidza viņas iesākto: "Bezumova vairs nav. Manuprāt, nav arī Korporācijas vaditāju.

Savādais lidaparāts, kas vakar uzsprāga miljons gabaliņos, droši vien piederēja viņiem. Tas ir beidzies— tagad mēs esam drošībā. Paskaties!" Viņš pagriezās pret logu un pasmaidīja. "Tik skaista diena!"

Ketrina atbalstījās uz elkoņa un raudzījās mierīgajās, zilajās debesīs."Bet kas ir ar Poimandresu? Mums vajadzētu pārliecināties, vai ar viņu viss ir kārtībā."Rezerfords piecēlās."Es tūlīt pat nokāpšu uz reģistratūru un palūgšu, lai viņi piezvana uz Gīzas slimnīcu un pārbauda, vai

viņš tur ir. Manuprāt, mums derētu viņu apciemot."Ketrina pētīja skaisto akmens veidojumu. Viņa tam maigi pieskārās."Jā, un mums vajadzētu atrast veidu, kā atdot šo neparasto priekšmetu."Rezerfords uzvilka kreklu, iekapa kurpēs un aizsēja tās."TU varētu ieiet dušā un pamosties — es būšu atpakaļ pēc desmit minūtēm, un tad mēs varam doties

ceļā."Ketrina viņam uzsmaidīja. Pa logu istabā ieplūda vējiņš, savēcinot aizkaru un ļaujot saulei iespīdēt

viņai sejā."Džeims!"Viņš pagriezās, uzlicis plaukstu uz durvju roktura."Jā?""Paldies par visu."Poimandress nekustīgi gulēja slimnīcas gultā. Iestērķelētie palagi sedza viņu līdz pat zodam. Cauri

žalūzijām palātā lija silta, dzīvinoša gaisma. Viņa seja vairāk nekā līdz šim atgādināja sen aizsaulēaizgājušā faraona stingu pēcnāves masku. Medmāsa apgāja apkārt gultai un viegli pieskārās plecam. Tadviņa noliecās un kaut ko iečukstēja ausī. Poimandress tūlīt atvēra acis. Kādu brīdi viņš izskatījās apjucis,un viņa acu zīlītes šaudījās pa istabu, taču, ieraudzījis abus apmeklētājus, viņš pasmaidīja.

Kaut kādā veidā smaids atdeva sejai krāsu un dzīvību. Ketrina apsēdās uz krēsla blakus gultai unpieliecās tuvāk vecajam vīram.

"Poimandresa kungs, viss ir kārtībā. Benben akmens ir pie mums, mēs to atradām pēc pagājušāsnakts sprādziena." Ketrina paņēma somu un ielika to sev klēpī. "Kā lai mēs to atdodam atpakaļ?"

Viņa palūkojās pāri palātai. Poimandresa gultu no pārējo pacientu guļvietām atdalīja aizkars, taču šīnešķita piemērota telpa tik nopietnām sarunām. Poimandress atvēra un aizvēra muti. Viņa lūpās parādījās

vārgs, bet noteikts smaids. Tad, apkopojis visus spēkus, viņš ierunājās."Tam nav nozīmes. Benben akmens nav svarīgs."Viņš redzēja izbrinu ciemiņu sejās. Vārgi noklepojies, viņš turpināja. Viņš izmisīgi vēlējās, lai viņi

saprastu."Tas nav nekas. Tas ir simbols."Ketrina tikko spēja tam noticēt."Jūs gribat teikt, ka tas nedarbojas? Bet mēs pagājušajā naktī redzējām…"Poimandress atkal ieklepojās."Protams, tas darbojas. Taču tam nav jābūt šim konkrētajam akmenim. Benben ir mašinas sastāvdaļa.

Tie, kas to zina, var izveidot jaunu. Par laimi, šis zināšanas nav sevišķi izplatītas."Rezerfords pie sevis iesmējās. Tā dēļ noteikti bija vērts gandrīz aiziet bojā.Poimandress palūkojās uz viņu."Lūdzu, iznīciniet to. Tas būtu pats drošākais, ko varētu darīt."Rezerfords piekrītoši pamāja. Vecais virs aplaizīja sasprēgājušās lūpas un turpināja. "Ir noticis

brīnums. Mēs bijām tuvu drošai nāvei. Tika apturēts cilvēks baltā, un Korporācijai neizdevās izprastpiramīdu spēku. Vismaz daži no Korporācijas biedriem tikuši nogalināti, un tas nozīmē, ka uz ilgu laikuviņu ieceres ir apturētas."

Ketrina sarauca pieri."Taču viņi joprojām iznīcina pasauli. Mēs viņus apturējām tikai uz īsu bridi. Tagad, kad mēs zinām,

ka ledus kušana var izraisīt litosfēras noslīdēšanu, ko mēs varam iesākt lietas labā?"Rezerfords palūkojās, vai tuvumā nemana medmāsu."Vārbūt mums ir jāizdomā, kā pašiem izmantot šo mašīnu? Mēs varētu izmantot tās spēku un paglābt

cilvēci no bezdibeņa. Iespējams, Bezumova ideja bija pareiza, bet viņš izmantoja aplamu tehniku,"ieteicās Rezerfords.

Sausi ieklepojies, Poimandress viņu apstādināja."Vēl neviens nav gatavs pakļaut tās spēku. Ir jāpretojas kārdinājumam izmantot mašīnu vai atvērt

arhīvu zāli. Jūs jau tāpat pietiekami daudz saprotat. Ja jūs mēģināsiet cīnīties pret Korporāciju, izmantojotspēku, tā vai nu jūs iznīcinās, vai samaitās tieši tāpat kā tos, kuri uzskata, ka viņi ir Korporācijassaimnieki. Ir tikai viens veids, kādā ir iespējams uzvarēt Korporāciju."

"Kā?" jautāja Ketrina."Tas ir gaužām vienkārši. Jums ir jāskaidro cilvēkiem patiesība. Un jūs nevarat piespiest cilvēkus

mainīt uzskatus — tad jūs galu galā kļūsiet par jaunu Korporāciju. Atcerieties, patiesība ir daudzspēcīgāka par jebkuru fizisku spēku Visumā.

Mēs ieejam jaunā laikmetā. Korporācija šķiet vēl jo spēcīgāka, taču tā domāt ir aplam. Arī mēsesam tuvāk nekā jebkad tam, lai viņus uzvarētu. Ja cilvēki ieraudzītu patiesību, viņi saprastu, ka mūsdienuattīstības un ekonomiskās izaugsmes brīnumlīdzekļi paši par sevi ir slimības un ka tās ved vienīgi pretīverdzībai. Mums vienīgi vajag, lai nākamās paaudzes ticētu un nodotu šo ticību saviem bērniem. Tad mēsbeidzot būsim brīvi no Korporācijas tvēriena un novērsīsim draudošo kataklizmu. Es ticu, ka tas ir mūsuspēkos. Mums tas ir jādara. Un, ja mēs to nedarīsim, tad nav nemaz vērts glābt mūsu sugu. Jūs redzat, galugalā tas viss ir gaužām vienkārši."

Poimandress apklusa, lai ievilktu elpu."Tagad jūs zināt, kāpēc arhīvu zāle nav svarīga un nav svarīgas arī pārējās slepenās zināšanas.

Mums labprātīgi ir jāatsakās no vēlmes pēc varas un bagātības, jo tikai caur šīm kaislībām Korporācijamūs var vadīt. Ja spējam uzgriezt muguru šim materiālismam, tad Korporācija un tās samaitātās atvasesmums parādīs savu patieso seju un mēs sapratīsim, ka tā ir isākais ceļš pretī iznīcībai. Taču tam irnepieciešams liels spēks. Tagad ejiet. Atgriezieties savās valstīs un izplatiet šo vēsti. Tagadne joprojāmpieder viņiem, bet nākotne — tā pieder mums…"

Poimandress sāka sausi klepot. Atgriezās medmāsa. Viņa stingri palūkojās uz Ketrinu un Rezerfordu.Kopts pēdējiem spēkiem ieteicās: "Tagad jūs esat drošībā."

Rezerfords bija noraizējies."Bet kā ir ar sprādzienu? Vai tad tas nepiesaistīja Ēģiptes policijas un preses uzmanību? Un kā ir ar

savādā lidaparāta atlūzām?"Poimandress ar piepūli teica: "Ēģiptes valdība to noklusēs. Gīzā notiek daudz savādu lietu. Jums

nav, no kā baidīties. Koncentrējieties uz nākotni."Medmāsa pienāca pie Poimandresa gultas un vērsās pie abiem zinātniekiem:"Tagad jums ir jāiet. Poimandresa kungs vēl nejūtas pietiekami labi, lai varētu nodoties garām

sarunām."Ketrina piecēlās."Jā, protams, atvainojiet…"Viņa noliecās, lai Poimandress varētu viņu dzirdēt."Mēs darīsim, kā jūs lūdzāt. Mēs brīdināsim cilvēkus un mēģināsim viņus pārliecināt mainīt

dzīvesveidu. Mēs izplatīsim patiesību. Mēs apsolām."

74 Iznākot no slimnīcas spožaja saules gaismā, Ketrina piepeši aptvēra, ka pirmo reizi pēc ilgiem

laikiem atrodas publiskā vietā, instinktīvi neatskatoties pāri plecam. Ši bija pirmā diena pēc ziņas parprofesora navi, kad viņa jutās mierīga. Viņa apmierināti nopūtās.

"Tātad mēs neapšaubāmi esam paveikuši savu darbu. Taču vispirms, manuprāt, mēs esam pelnījušiatpūtu. Vai dosimies uz lidostu, lai pārbaudītu, vai varam lidot atpakaļ uz Londonu?"

Rezerfords viņai uzsmaidīja."Ja. Es domāju, ka vienam ceļojumam ir gana, esam pietiekami daudz redzējuši un iemācījušies. Ir

laiks atgriezties mājās."Viņa aizvēra acis un tīksminājās par saules siltumu uz ādas. Kad viņa tas atkal atvēra, Džeimss bija

pazudis. Viņa satraukti palūkojās apkārt un ieraudzīja viņu stāvam turpat blakus trotuāram — noplukušasuvenīru veikala durvīs.

"Es tūlīt būšu atpakaļ. Es sev esmu kaut ko apsolījis izdarīt, pirms aizbraucam no Ēģiptes."Viņa seja staroja. Ketrina ieintriģēta palūkojās uz viņu."Džeims, ko tu dari?""Pagaidi, es tūlīt būšu."Rezerfords izspraucās starp garāmgajejiem un nozuda pussagruvušā suvenīru veikaliņā. Iekšā

paveras Aladīna cienīga ala, kur bija izkārtoti spīguļi un tūristu ēsma: ādas somas, no ādas darinātikamieļi, persiešu paklāji, udenspipes un milzīgi paliktņi ar rotns lietām. Tur bija gredzeni, kaklarotas unauskari, un tic visi hļjli darināti no dažādiem materiāliem, kurus rotāja ēgiptleftu raksti, Rezerfords pētījarotaslietu paliktņus un paplatos. Uz kaila neliela galdiņa atradās rupjš audekls, pie kura bija piespraustivnirnkl duči gredzenu. Visus gredzenus veidoja vienkāršā sudraba stipiņn ar ķepiņām, kurās bijaiestiprināti krāsaini, taču bezverhgl akmen tini. Aplūkojis paplāti, Džeimss izvēlējās gredzenu. Kmls vecsvirs, acīmredzot veikala īpašnieks, iznira no veikala dzī)u krēsla« un piesteidzās viņam klāt, nedaudzizbrīnīts redzēt pircēju. Rezerfords paskatījās uz viņu un pasmaidīja.

"Es gribētu nopirkt šo gredzenu."Vaikala īpašnieks norūca: "Simt ēģiptiešu mārciņu."Rezerfordam nebija nekas pretī pārmaksāt."Labi. Taču es gribētu, lai jūs izņemtu akmeni."Vecais vīrs neizpratnē uz viņu paskatījās. Rezerfords ar roku kustībām paradīja, ko vēlas. Vecais

tirgotājs bija apjucis."Izņemt akmeni? Bet tik un tā simt mārciņu. Bez akmens nav lētāk."Rezerfords pamāja ar galvu."Ja, es saprotu. F.s samaksāšu, neuztraucieties. Te būs nauda."Vecais vīrs pašūpoja galvu un pasmaidīja — trakie tūristi. Viņš nozuda veikalā un sāka vandīties pa

kastēm. Rezerfords paskatījās pa veikala stikla durvīm. Ketrina stāvēja saule, vērodama garāmgājējus.Skatoties uz jauno sievieti, viņam ap sirdi kļuva silti. Vecais vīrs pieskārās viņa elkonim.

"Dodiet."Rezerfords iedeva gredzenu.Tirgotajam rokā bija knaibles. Viņš prasmīgi atlocīja metāla skaviņas, kas turēja akmeni. Tad viņš

apgrieza gredzenu apkart, un akmens iekrita viņa plauksta. Viņš to sniedza Rezerfordam, kurš smaidīdamspurināja galvu.

"Paturiet to! Un tagad es gribētu, lai jūs izdarītu tā…"Un viņš no kabatas izvilka benben akmeni. Vecā vīra acis priekā iepletās, ieraugot dimantu, kas bija

piestiprināts pie nelielas piramīdas virsotnes. Rezerfords ar žestu norādīja, ka vēlas, lai dimantu noņemtu

no piramīdas un ieliktu gredzenā."Ā!"Tagad vecais vīrs saprata. Viņš laimīgi uzsmaidīja Rezerfordam un, paņēmis benben akmeni, nozuda

veikala palīgtelpās un atkal sāka vandīties darbarīku kastēs. Pēc vairākiem mēģinājumiem noņemt akmeniar dažādu materiālu darbarīkiem viņš beidzot līksmi iesaucās.

Pārdevējs parādīja akmeni Rezerfordam un tad sāka to stiprināt gredzena skavās. Mirkli vēlāk viņšpasniedza savu veikumu Rezerfordam.

"Dāvana!" vecais ēģiptietis lepni sacīja.Rezerfords plati pasmaidīja."Tieši tā!"Vecais vīrs aizrāvies viņam sekoja līdz durvīm, vērodams savādo pircēju.Rezerfords, šķērsojis trotuāru, taisnā ceļā devās pie Ketrinas."Ko tu izdarīji ar benben akmeni?"Acīm iemirdzoties, Rezerfords atbildēja."Ak, es izdomāju, ka no tā uztaisīšu saderināšanās gredzenu."Viņas skaisto seju pārpludināja sārtums, uzziedinot vaigos brīnišķīgas rozes. Viņa pasmaidīja, kā vēl

nekad nebija smaidījusi, un, nevilcinoties paņēmusi gredzenu, uzmauca to pirkstā un ieslīga sava zemlaimīgas zvaigznes dzimušā mīļotā stiprajās rokās.