Tādējādi kopējas attīstības virzībā pastāv mijiedarbība starp

būtiskām pazīmēm, bet tās savukārt ietekmē tālāko evolucionāro attīstību.

Jēdziens par kopēju sadarbību un attīstību sākotnēji tika lietots bioloģijā runājot par:

Kopējas attīstības sistēmās attiecības var mainīties iepriekš neparedzamā veidā.

divu savstarpēji cieši saistītu sugu evolucionāru mijiedarbību,

kad raksturīgās ģenētiskās iezīmes nosaka vienas sugas labāku piemērotību,

bet šīs sugas dominējošās ģenētiskās īpatnības lielā mērā atstāj ietekmi arī uz citām sugām

2

“Ielāpu segas” metaforas būtība attiecībā uz Baltijas jūras reģiona valstīm:

saglabājot vietējās īpatnības un kultūru daudzveidību, Baltijas reģiona valstis spēs īstenot

ilgtspējīgu attīstību.

valstīm ir jāsasaistās kopējā sadarbības procesā, izmantojot savas vietējās zināšanas, kas ir radušās

gadsimtu gaitā,

Kopējas evolūcijas paradigma paredz, ka nākotnē dažādu kultūru attīstības progresu un harmoniju noteiks “ielāpu segas” principa

realizēšanās potenciālās iespējas.

Pēc ekonomista R. Norgarda domām, arī attīstība sabiedrībā var tikt uzskatīta kā kopēja attīstība starp kultūras un ekoloģiskajām sistēmām.

3

Kopējas evolūcijas domāšanai būtu jābalstās uz ilgtspējīgas attīstības pamatiem.

Šodien attīstītākās valstis kopīgi evolucionē pēc

līdzīgiem principiem, izmantojot:

rietumu zinātnes sasniegumus,

fosilo ogļūdeņražu kurināmo (naftu, dabas gāzi un akmeņogles),

līdzīgas lauksaimniecības metodes utt.

Agrāk kultūru daudzveidība bija iespējama tāpēc, ka:

kultūrām bija vairāk telpas, dažādu kultūru cilvēki nesatikās tik bieži, kopienas bija atkarīgas no pašu resursiem.

Mūsdienu pasaulē notiek globalizācija:

tirgus ekonomika paplašinās,

jaunattīstības valstis virzās uz

kopējo tirgu,

tiek veicināta pasaules vienveidība.

4

Pārvietošanās brīvība un robežu izzušana starp valstīm

Pārtikas vienveidība

Valodas vienveidība

5

6

Ilgtspēja var veidoties tikai līdz ar saudzīgi veiktām darbībām katrā konkrētā vietā

“Tradicionālās zināšanas ir ar vietējām īpatnībām, un tās ir tapušas unikālas kopējas attīstības rezultātā starp savdabīgām

sociālajām un ekoloģiskajām sistēmām” (D.Orrs).

Tas viss ir saistīts ar kopēju vidi katrā atsevišķā valstī, kā arī visā Baltijas jūras reģionā un

Eiropas Savienībā kopumā.

Zināšanas Vērtības Tehnoloģijas Institucionālā struktūra

Ilgtspējai jābalstās ne tikai uz tradicionālo zināšanu atjaunošanu un saglabāšanu katrā valstī, un “ielāpu segas” principu,

bet arī uz zināšanu apmaiņu, ko jāīsteno plašākā mērogā – ne tikai viena reģiona robežās, bet visā pasaulē.

Bieži vien starptautiskās vides problēmas un to risinājumu katra valsts cenšas vērtēt no sava labuma viedokļa.

7

Kaut gan biosfēra ekosistēmu veidā ir sadalīta starp valstīm, atsevišķas ekosistēmas līdzsvara zudums var izraisīt negatīvu ietekmi uz citām

ekosistēmām un pat radīt risku normālai biosfēras pastāvēšanai.

Daudzas vides problēmas ir starptautiskas un reizēm pat iegūst globālu raksturu politiskā nozīmē, jo attiecas uz plašākām teritorijām

nekā valstu ārējās robežas.

Tas saistās ar tādām lielām vides sistēmām, kā:

Zemes atmosfēra,

Pasaules okeāns,

biosfēra.

8

Ņemot vērā starpvalstu diplomātisko attiecību sarežģītību, starptautisko vides jautājumu risināšanā cenšas skaidri nodalīt

globālos un pārrobežu vides jautājumus.

Atbilstoši ANO Vides programmas (United Nations Environmental Programme - UNEP) klasifikācijai vides kvalitāti un tās mainības

tendences iedala četrās kategorijās: 1. Atmosfēra (klimats, ozona slāņa izsīkšana, gaisa piesārņojums)

2. Ūdens (iekšzemes, piekrastes un jūras ekosistēmas) 3. Zeme (meži, pārtuksnešošanās, zemes izmantošana, augsne) 4. Bioloģiskā daudzveidība

Svarīgākās globālās vides problēmas ir tās, kas saistītas ar atmosfēru, it īpaši: klimata pārmaiņas,

pārmērīga nozveja Pasaules okeānā, Antarktīdas izmantošana nākotnē

Pasaules valstu iespējamās teritoriālās prasības uz Antarktīdu. 9

1959.g. tika parakstīts starptautisks līgums, kas uzliek par pienākumu dalībvalstīm saglabāt Antarktīdu un tai pieguļošās jūras

brīvi pieejamas zinātniskiem pētījumiem.

Kopējām pasaules vides problēmām pieskaita arī Antarktīdas izmantošanu nākotnē, jo no tā varētu būt labums ļoti daudziem.

Nav pieļaujama šīs teritorijas militarizācija, kodolieroču turēšana tajā un ir jāveic dabas un

vides aizsardzības pasākumi.

“Aisbergi vaļu ieslēdz kuģi”

- 1920. gs. ilustrācija angļu žurnālā par vaļu medībām

Antarktikā.

ANTARKTIKA

“Ceremoniālais Dienvidpols”

Amundsena-Skota pētniecības

bāze.

Arktika

11

Arktikā gaisa temperatūra sasilst divreiz ātrāk nekā citviet uz mūsu planētas. Kopš 2007. gada vasaras 40 % Ziemeļu Ledus okeāna centrālās daļas ir brīva no ledus. Zinātnieki lēš, ka reģiona dzīlēs guļ 13 % no

pasaules neatklātajām naftas un 30 % no neskartajām dabas gāzes rezervēm.

Jau ap 2030. gadu Arktikas ūdeņos varētu tikt atvērti pirmie regulārie kuģošanas ceļi, kas pavērtu iespējas tūrismam, kravu pārvadājumiem un zvejniecībai. Ledus kušana ir atvērusi jaunu kuģošanas ceļu no

Šanhajas līdz Eiropai, kas ir par 6400 km īsāks nekā tradicionālie maršruti caur Suecas kanālu. Arktikā varētu izveidoties jauns ūdensceļš, pa kuru no Eiropas līdz Ķīnai varētu nokļūt par 10-15 dienām ātrāk.

Arktikas padomē ietilpst astoņas valstis: ASV Kanāda, Dānija, Islande, Norvēģija, Zviedrija, Somija un Krievija. Organizācija tika izveidota, lai dalībvalstis diplomātiskā ceļā risinātu domstarpības par Arktikas

ilgtspējīgu apguvi un vides aizsardzību.

Tomēr pēdējos gados novērotas militāras aktivitātes Arktikā. 2012. gada martā Norvēģijas ziemeļos notika vienas no visu laiku lielākajām militārajām mācībām Arktikā. Tajās piedalījās vairāk nekā 16 tūkstošu

karavīru no 15 valstīm. Februārī apjomīgus kopīgus manevrus veica ASV, Kanāda un Dānija.

Līdz šim visagresīvāk savas pretenzijas uz arktiskajām teritorijām izteikusi Krievija. Krievu zinātnieku ekspedīcija 2007. gadā Ziemeļu Ledus okeāna dzelmē iesprauda valsts karogu, savukārt valsts līderis

Vladimirs Putins 2010. gadā, viesojoties arktiskajās teritorijās, kādam leduslācim uzlika raidītāju, tādējādi simboliski parādot, kurš ir Arktikas saimnieks.

Pērn Maskava paziņoja par plāniem izveidot arktisko karaspēku, kurā tiks mobilizēti 200 000 kareivju.

Rezultātā kopējie resursi pārmērīgi strauji izsīkst: traģēdija ir neizbēgamība, jo tiek izpostīti resursu krājumi,

kas mūsu pasaulē jau tā ir ierobežoti.

G.Hardins izvirzījis “kopīpašuma traģēdijas” metaforu, jo globālie pasaules dabas resursi ir ļoti jutīgi pret pārmērīgu

izmantošanu vai piesārņojumu.

Šie resursi nevienam nepieder, tāpēc arī nav noteikti nekādi ierobežojumi, privātā īpašuma robežas vai izmantošanas kvotas.

Teorētiski ikviens var turpināt izmantot kopējo īpašumu savām personīgām vajadzībām līdz pat resursa izsīkšanai vai ekosistēmas

bojāejai. Jebkura valsts drīkst ievadīt atmosfērā neierobežotu daudzumu siltumnīcefektu izraisošu gāzu vai izķert visas zivis kādā zvejas rajonā.

12

13

Kopējo resursu patēriņa problēma var salīdzināt ar glābšanas laivu:

“Mēs nevaram ļaut laivā iekāpt visiem, ja tajā vietu skaits ir

ierobežots” (G. Hardins)

Lai izvairītos no “kopīpašuma traģēdijas”, katram indivīdam ir jāatbalsta kopīgo resursu autoritatīvas pārvadīšanas nodrošināšana

G. Hardins iesaka iecelt vadītāju, kas rūpētos par to, ka tiek noteikts resursu izmantošanas sadalījums.

Pasaules sabiedrībai tas ir jāņem vērā un jāizstrādā kopējo resursu saglabāšanas nosacījumi – tomēr tas ir sarežģīts starptautisks

uzdevums, jo pārāk daudz ir gan vainīgo, gan cietušo, un ir grūti noteikt

atbildību un pienākumus to starpā.

Pašlaik vienīgais risinājums ir panākt starptautisku vienošanos un pieņemt saistošus starptautiskus daudzpusējus līgumus.

14

Saistībā ar Pasaules okeāna aizsardzību 1954. gadā tika pieņemta konvencija par no kuģiem noplūstošā piesārņojuma novēršanu.

1959. gadā. ANO nodibināja Starptautisko jūras organizāciju (IMO), kura pilnveido drošības pasākumus uz jūras, veicina normatīvo

aktu izstrādi un piesārņojuma samazināšanu.

Sākot ar 20.gs. 70.gadu sākumu valstis saka deklarēt piekrastes ūdeņu iekļaušanu savā jurisdikcijā arvien lielākā mērogā – vispirms 3 jūras jūdzes, tad 12 un tagad pat 200

jūras jūdzes.

1974.g. ANO Vides programmas Jūras reģionu apakšprogramma aicināja kopā jūras valstis, lai kopā apspriestu radušos situāciju – rezultātā radās vairāki jūru reģionālie

līgumi, kas radīja pamatu Vides rīcības plānu izstrādāšanai un sadarbībai piesārņojuma mazināšanā.

Vēsturiskā jūras jūdzes definīcija

15

Viena jūras jūdze aptuveni atbilst 1 loka minūtei pa jebkuru meridiānu.

1 jūras jūdze = 1852 metri (precīzi.

Tā izveidojās sadarbības saikne vides aizsardzības un vispārējās drošības pasākumu kopīgas risināšanas jomā starp Austrumeiropas un

Rietumeiropas valstīm. 16

20.gs. 60.gadu beigās Baltijas jūrā konstatēja bīstamu un pieaugošu ūdens piesārņojumu un skābekļa koncentrācijas samazināšanos.

Visas Baltijas jūras valstis – Dānija, Somija, Vācijas Demokrātiskā Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Polija, Zviedrija un PSRS – piekrita

nekavējoties veikt pasākumus, lai samazinātu jūras piesārņojumu.

1974.g. tika pieņemta Baltijas jūras vides aizsardzības konvencija, kuras ietvaros tika izveidota Helsinku komisija (HELCOM), lai spētu

vadīt, pārraudzīt un attīstīt kopējo darbības programmu.

17

1984. gadā, pirmajā Baltijas valstu ministru tikšanās reizē tika pieņemts darbības plāns attiecībā uz četrām sfērām:

Otrajā ministru tikšanās reizē 1988.g. tika akceptēti 78 projekti, tomēr daudzas svarīgas problēmas vēl netika skartas, pie tam tika izteikta

kritika par to, ka gandrīz nav jūtams progress, un tika pieprasīts veikt reālus pasākumus, lai gūtu konkrētus rezultātus.

Nacionāla rakstura problēmu risinājumi un projektu īstenošana gan netika apspriesta un netika pieņemti atbilstoši saistoši dokumenti.

1. Piesārņojuma samazināšana

2. Zinātniskie pētījumi

3. Navigācijas drošība

4. Naftas noplūdes ierobežošana

Tankkuģa “Amoco Cadiz” avārija pie Bretaņas krastiem (Francija)

1978. gada 16. martā.

Pieņemtajās konvencijās un parakstītajos līgumos par starptautisko vides vadību var saskatīt kopīgu tendenci – arvien nozīmīgāku vietu ierādīt

piesardzības principam.

Pasaules valstis tiek aicinātas nepieļaut piesārņojuma izplatīšanos avārijās un negadījumos.

Tam par iemeslu ir daudzas katastrofālas avārijas, piemēram, AES avārija Černobiļā, tankkuģu avārijas, naftas vadu plīsumi.

18

Eksperti

Tikai valstīm (to valdībām) ir tiesības pieņemt starptautiski saistošus lēmumus, bez tam, tikai suverēnu valstu valdības spēj nodrošināt

savu pilsoņu iesaistīšanu starptautisku dokumentu īstenošanā.

Starptautiskajā vides aizsardzībā iesaistīto institūciju un personu skaits ir ļoti liels, nozīmīgākās vienības ir:

Atsevišķi, spilgti izteikti indivīdi

19

Valstis

Starptautiskas vides organizācijas

Globālās vides kustības

Sabiedrība

Rūpniecība un bizness (korporatīvais sektors)

Atbilstoši starptautisko attiecību teorijas pamatnostādnēm, valstis iesaistās starptautiskā sadarbībā tikai tad, ja perspektīvā ir paredzama kāda labuma gūšana

savai valstij, kas citādi nebūtu iespējama.

Šie ir būtiski elementi starptautisko daudzpusējo līgumu izstrādāšanā,

pieņemšanā un īstenošanā.

Dažādās konceptuālās pieejas

Nacionālās intereses

Valstu atbilstības līmenis un spējas

Darbības efektivitāte

Praktiski, valstis pat vēlas gūt maksimālu labumu no starptautiskās sadarbības, salīdzinot ar citām valstīm, neatkarīgi no sava statusa

starptautiskajā valstu saimē. Dažos gadījumos valstis var cerēt tikai uz netiešu labuma gūšanu, piemēram,

veicinot labu starptautisko attiecību veidošanos ar citām valstīm.

Dažkārt valstis, savu interešu vārdā pārāk uzkrītoši cenšas tikt pie izdevīga darījuma, pat uz citu valstu rēķina.

20

21

ASV pozīcija par pasaules sabiedrībai nozīmīgām vides problēmām, īpaši, par klimata pārmaiņu ierobežošanu un stingrāku globālās vides pārvaldību,

ir izpelnījusies nopietnu kritiku.

Pasaules valstis ir ļoti atšķirīgas – ar dažādu vēsturisko mantojumu, vides stāvokli un dabas bagātību nodrošinājumu.

Dažas no valstīm ir moderno vides aizsardzības ideju paudējas,

piemēram, Eiropas ziemeļvalstis, kuras:

izvirza stingras prasības starptautiskā vides pārvaldības un aizsardzības jomā,

aicina piedalīties diskusijās,

reizēm pat vienpusēji uzņemas paaugstinātas saistības, lai iedrošinātu citas valstis un tautas.

Arī Eiropas Savienība iestājas par stingrāku starptautisku vides pārvaldību, atvēlot ievērojamus finanšu līdzekļus šī mērķa īstenošanai.

22

Ja “ziemeļu” bloks vairāk uzmanības pievērš tādām vides problēmām, kā klimata izmaiņas un ozona slāņa izzušana, tad “dienvidu” bloka

prioritātes ir dzeramā ūdens trūkums un pārtuksnešošanās.

Skaidri ir iezīmējušies vairāki valstu bloki, kurus vieno līdzīga attieksme pret vides problēmām:

“Ziemeļu” blokā ietilpst industrializētās Ziemeļamerikas, Eiropas un citu kontinentu

labklājības valstis

“Dienvidu” bloku pārstāv Āzijas, Dienvidamerikas un Āfrikas

attīstošās valstis

“Jaunattīstības” valstu bloku veido bijušās Otrās pasaules valstis (sociālisma nometnes) kopā ar

Dienvidaustrumāzijas valstīm

“Jaunattīstības” valstu bloks izaudzis no 77 valstīm (G77) līdz 130 valstīm, un tam ir liels īpatsvars starptautisko lēmumu pieņemšanā.

23

Dažkārt atsevišķu valstu grupas var panākt arī stingrāku prasību noteikšanu, kā tas ir bijis Bāzeles konvencijas gadījumā, kad Āfrikas valstis pieprasīja

pilnīgu aizliegumu bīstamo atkritumu pārvešanai no “ziemeļu” bloka valstīm uz “dienvidu” bloka valstīm.

Ļoti svarīgi ir izmantotie līdzekļi starptautiskās vides politikas mērķu sasniegšanai – nozīmīga ir arī atsevišķu valstu loma problēmu izvirzīšanā,

sarunu procesā un arī politisku lēmumu pieņemšanā.

Jārēķinās arī ar valstīm, kas iestājas pret kāda vides jautājuma risināšanu, it īpaši gadījumos, kad vairākas valstis izveido “veto koalīciju”, lai panāktu pilnīgu jautājuma

svītrošanu no starptautiskās vides politikas veidošanas darba kārtības.

Šāda situācija izveidojusies, piemēram, saistībā ar vaļu aizsardzības starptautiska dokumenta izstrādi, jo Islande, Norvēģija un Japāna

konsekventi iestājas pret pilnīga moratorija noteikšanu vaļu medībām.

24

Starptautiskās vides organizācijas pārsvarā veidojas valstīm savstarpēji vienojoties, lai praktiski risinātu

globālās vides problēmas.

Pašlaik pasaulē ir apmēram 250 starptautiskas vides organizācijas, kas pārsvarā ir orientētas uz konvenciju sagatavošanu un īstenošanu gan

globālā, gan arī reģionālā mērogā.

Starptautiskās vides organizācijas rīko starptautiskas diskusijas, lai sagatavotu:

Programmu finansēšanas un īstenošanas projektus

Vides politikas plānošanas projektus

25

Starptautisko vides organizāciju pirmsākumi meklējami laika periodā pēc Otrā Pasaules kara, kad pasaulē bija nepieciešams radīt sistēmu, lai:

Vairāk nepieļautu kara draudus

Atjaunotu izpostīto tautsaimniecību

Radītu pamatu normālai attīstībai

Tā tika izveidotas tādas organizācijas kā:

Pasaules Tirdzniecības organizācija

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

Starptautiskā attīstības un rekonstrukcijas Banka

(Pasaules Banka)

Starptautiskais Valūtas fonds

26

Tomēr vadošā loma pasaulē ir ANO un tās izveidotajām vides organizācijām.

ANO tika nodibināta 1945.g., kad 50 valstis parakstīja ANO Hartu; tagad valstu skaits ir sasniedzis 192.

Kā lielas reģionālas organizācijas, kurām ir būtiska loma globālo vides problēmu risināšanā, izveidojušās:

Eiropas Savienība,

Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības apvienība (NAFTA),

Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN).

ANO sākotnējie uzdevumi gan bija:

veicināt mieru pasaulē,

nepieļaut konfliktu izcelšanos starp valstīm,

veicināt ekonomisko un sociālo attīstību,

kontrolēt ieroču izplatību,

aizsargāt cilvēktiesības,

rūpēties par globālās vides saglabāšanu.

ANO galvenās mītnes Ņujorkā sēžu zāle

ANO Hartas parakstīšana 1945. gada 26.jūnijā Sanfrancisko, ASV

ANO galvenā mītne Ņujorkā, ASV

27

Tomēr UNEP iespējas ir ierobežotas, tāpēc pasaules valstis risina jautājumu par iespējām tās vietā izveidot Globālo Vides organizāciju (GEO) ar plašākām

pilnvarām un labāku finansiālo nodrošinājumu. 28

Lai veiktu paredzētos uzdevumus vides un attīstības jomā, ANO ir izveidojusi atbilstošas

programmas un institūcijas: Vides aizsardzības programma (UNEP)

Attīstības programma (UNDP)

Ilgtspējīgas attīstības komisija (CSD)

Kopā ar ANO Attīstības programmu un Pasaules Banku, ANO Vides aizsardzības programma (UNEP) uztur

Globālo Vides fondu (GEF), kas savukārt finansē projektus, lai risinātu pasaules aktuālākās vides problēmas.

Vides aizsardzības grupas līdzdarbojas pieņemto starptautisko konvenciju un

lēmumu īstenošanā, kā arī vides monitoringa nodrošināšanā.

“Greenpeace” protesta akcija pret kodolenerģiju 29

Vides aktīvistu grupas parasti uzstājas kā vides problēmu nepietiekami ātras un kvalitatīvas risināšanas kritizētāji, un bieži vien tās pievērš

sabiedrības uzmanību arī mazāk zināmām vides problēmām.

Vides aktīvistu grupu ir ļoti daudz, nozīmīgākās ir, piemēram:

Pasaules Dabas aizsardzības fonds (WWF),

“Greenpeace”,

Klimata aktivitāšu tīkls,

Pasaules Resursu institūts (WRI).

30

Mērķis vides aizsardzība, miers

Metodes tiešas darbības, lobēšana, izpēte, inovācijas

Revenue 196,6 miljoni eiro (2008)

Biedru skaits

2,86 miljoni (2008)

Saites www.GreenPeace.org www.GreenPeace.mobi

“Esperanza”, bijušais PSRS kara flotes ugunsdzēsības kuģis, ko

2002. gadā iegādājās Greenpeace.

31

Vides aktīvistu protesti pret pasaules valstu vadītāju nespēju vienoties par konkrētiem un neatliekamiem pasākumiem, lai

mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas COP15 konferencē Kopenhāgenā

2009. gada decembrī.

Daudzas vides grupas ir ļoti aktīvas vietās, kur notiek svarīgas sarunas par pasaules vides vai ilgtspējīgas attīstības jautājumiem,

kā arī pasaules vides kongresos. Protestētāji bieži vien uz augstām ēkām nostiprina protesta lozungus,

aktīvi veic lobēšanas darbu ar oficiālo delegāciju pārstāvjiem, bet pēdējā laikā organizē arī paralēlās konferences un vides forumus.

32

Iespējams, ka tieši lielās korporācijas, kuras izmanto nesamērīgi lielu ietekmi uz politisko procesu norisi, ir atbildīgas par pašreizējo vides

kvalitātes pasliktināšanos un resursu izsīkšanu pasaulē.

Pasaules ekonomiskā sistēma izmanto dabas resursus un savas darbības laikā rada vides piesārņojumu, raisot konfliktu starp ekonomisko

attīstību un vides aizsardzību.

Lielas kompānijas vai nozaru asociācijas reti iesaistās politikā tiešā veidā; to parasti dara ar ražotājiem un tirdzniecību saistītās īpašu interešu

nevalstiskās organizācijas, piemēram: Pasaules Biznesa ilgtspējīgas attīstības padome (WBCSD) pārstāv vairāk kā 170

ražošanas nozares un pauž biznesa pasaules viedokli par nākotnes virzību,

Starptautiskās Tirdzniecības kamera (ICC) apvieno dažādas organizācijas, lai iesaistītos diskusijās par starptautiski svarīgām vides problēmām.

Zviedru ķīmiķa S.Arēniuss (1859-1927) jau 1896.g. izvirzīja teoriju, ka CO2 koncentrācijas

paaugstināšanās atmosfērā izraisīs globālās sasilšanas efektu.

Zviedru ķīmiķis S.Odens (1924-1986) pirmais konstatēja fosilā kurināmā sadedzināšanas sekas.

Starptautisku vides politikas dokumentu tapšanā liela loma ir zinātniekiem – intelektuālajā līmenī problēmas tiek atklātas un

zinātniski aprakstītas.

Jau 1661.g. tika publicēts Dž.Īvelaina (1620-1706) pētījums, kurā norādīts, ka Londonas gaisa kvalitāte ir slikta.

33

Viens no zinātnieku uzdevumiem – sistemātisks vides monitorings.

34

Zinātnieks, kā vides problēmu atklājējs, veic arī citas nozīmīgas funkcijas mūsdienu sabiedrībā:

kalpo kā skolotājs, izplatot zināšanas par pētījumiem, sekmē cilvēku izglītošanu dabas un vides jautājumos,

darbojas kā konsultants, kurš palīdz lēmumu pieņēmējiem sagatavot labākos risinājumus, bet kā jaunu zināšanu radītājs tas izstrādā labākos

tehniskos un sociālos risinājumus dabas un vides problēmām,

uzņemas atbildīgo intelektuāļa lomu, iesaistoties diskusijās un uzstājoties plašsaziņas līdzekļos, lai skaidrotu vides un politisko jautājumu kopsakarības.

35

Vides aizsardzības politika lielā mērā ir tikusi virzīta pateicoties specifiskiem un konkrētiem neparedzētiem gadījumiem vai notikumiem.

Salīdzinoši grūtāk ir uzmanību pievērst tām problēmām, kas kļūst redzamas tikai pēc ilgāka perioda, piemēram, globālajām temperatūras izmaiņām,

tuksnešu ekspansijai vai bioloģiskās daudzveidības zušanai.

Sabiedrības uzmanību ir viegli piesaistīt ar acīm redzamām un vispārīgi izprotamām problēmām, kā, piemēram, skābajam nokrišņiem, roņu medībām,

lai iegūtu kažokādas, vai piesārņojumam ar pesticīdiem.

Starptautiskajās politiskajās attiecībās vides aizsardzības jautājumu parādīšanās problēmu veidā

var tikt iedalīta četrās fāzēs.

Zinātnes ietvaros kritiskie un problēmu jautājumi ne vienmēr sakrīt ar valdību vai starptautisko organizāciju ieskatiem.

36

Sākotnēji starptautiskā vides aizsardzība bija orientēta uz to, lai:

Pirmā fāze sākās 19. gs. ar divpusēju zvejniecības līgumu noslēgšanu un ilga līdz 1945. gadam, kad tika izveidotas jaunas starptautiskas

organizācijas.

Sarežģītas un ilgas diskusijas noritēja saistībā ar vaļu medību aizliegumu starptautiskajos ūdeņos, pret ko krasi iebilda PSRS un Japāna.

Vides problēmu risināšanu traucēja tas, ka nebija saistoša pamatojuma, stingru politisko robežu un pastāvēja kultūru atšķirības, kas

kopumā arī radīja atšķirīgas pieejas.

Izņemot roņu aizsardzības līgumu, kas tika pieņemts 1911. gadā, pārējie agrīnie mēģinājumi regulēt kopējo dabas resursu izmantošanu izrādījās

neefektīvi un tos bija nepieciešams atlikt uz vēlāku laiku.

noskaidrotu un sakārtotu starpvalstu jurisdikcijas jautājumus,

nodrošinātu starptautisko ūdeņu izmantošanas pārvaldi,

detalizēti izstrādātu nosacījumus par robežupēm un ezeriem.

37

Otrā fāze sākās reizē ANO veidošanos un savu kulmināciju sasniedza ar ANO Cilvēkvides konferenci 1972. gadā Stokholmā.

Pēc Otrā pasaules kara globālās problēmas saistījās ar četrām svarīgām sfērām:

1) nukleāro, bioloģisko un ķīmisko ieroču izplatīšanas aizliegšana, militāro izdevumu samazināšana un kara nepieļaušana;

2) nabadzības mazināšana;

3) dabas un vides krīze, kas izpaudās kā: resursu izsīkums, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, piesārņojuma un atkritumu apjoma palielināšanās;

4) cilvēktiesību atzīšana un nodrošināšana.

38

Daudzas nevalstiskās organizācijas vides aizsardzības jomā sāka veidoties pēc Otrā pasaules kara beigām, un atbalstu tām sniedza valdības gan

nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī.

Tomēr starptautiskajiem notikumiem katrā no valstīm bija dažāda attieksme un ietekme uz sociālo un vides aizsardzības kustību,

atkarībā no nacionāli politiskās kultūras.

Piemēram, Dānijas, Zviedrijas un Nīderlandes vides aizsardzības kustībā tomēr parādījās dažādas nacionālas iezīmes, kas izrietēja

no specializācijas un attiecīga profesionālā līmeņa.

Citas organizācijas: Vides un attīstības institūts, Eiropas vides politikas institūts, Vides aizsardzības fonds, Pasaules resursu institūts.

Veidojās augstāka līmeņa organizācijas ar izteikti zinātnisku vai profesionālu ievirzi,

piemēram: Starptautiskā zinātnes savienību padome, Pasaules dabas saglabāšanas savienība.

1972. gadā iznāca Romas kluba ziņojums “Augsmes ierobežojumi”, balstīts uz prognozēm par resursu nemitīgu

izsīkšanu, piesārņojuma un iedzīvotāju skaita palielināšanos. 39

20.gs. 50.-60.gados pasaules ekonomika auga un attīstījās, tomēr pēc tam sāka veidoties fundamentālas problēmas, kas galu galā

izpaudās kā naftas krīze 1973. gadā.

Jūras bioloģe un rakstniece R.Kārsone (1907-1964) 1962. gadā publicēja

grāmatu “Klusais pavasaris” par pesticīdu pārmērīgu izmantošanu un sekām.

60. gados bija vērojama liela interese par dabu zinātniskā un ekonomiskā aspektā – tas noteica, kā vides problēmas tika novērtētas intelektuālajās un politiskajās.

aprindās

Pētnieki sāka pievērs sabiedrības uzmanību toreizējās ekonomiskās saimniekošanas negatīvo ietekmi uz vidi, ekosistēmām, cilvēkiem un pasaules nākotni.

Cilvēka un vides konferences atklāšana Stokholmā 1972. gada 5. jūnijā. 40

1972. gada ANO Cilvēka un vides konference Stokholmā bija būtiska robežlīnija starptautiskā vides aizsardzības kustības aizsākšanā.

Trešā fāze (1972.-1992.g.) bija savdabīga jaunu vides aizsardzības institūciju veidošanās un līgumu pieņemšanas eksplozija.

Stokholmas konference bija pirmā reize, kad starptautiskā forumā vides aizsardzības problēmas tika apspriestas un analizētas saistībā ar

ekonomisko un sociālo attīstību.

41

Sāka nostiprināties tendence, kas lika uzsvaru uz vidi, kurā dzīvo cilvēki, kas ietekmē to, tādējādi parādot atšķirību, kāda ir izteiktai

dabas saglabāšanai un aizsardzībai.

Stokholmas konferences darbības rezultātā tika dibināta jauna ANO aģentūra – Vides programma (UNEP) – līdz ar to sākās pāreja no

60.gadu dabas aizsardzības formas uz politiski un globāli vidi aizsargājošas kustības izveidošanos.

Stokholmas konference deva impulsus daudzām starptautiskām iniciatīvām un darbībām, piemēram:

tika pieņemts protokols par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi, nolemjot līdz 1995.g. uz pusi samazināt smago metālu, toksisko un

gaistošo organisko savienojumu un biogēno vielu piesārņojuma apjomu,

tika parakstīta Baltijas jūras deklarācija, lai nodrošinātu vides aizsardzības starptautisko pasākumu izpildi nacionālā līmenī.

42

Atbilstoši ANO Ģenerālās Asamblejas 1983. gada decembra lēmumam tika nodibināta Vides un attīstības komisija.

Komisija sarīkoja publiskas sanāksmes visos piecos pasaules kontinentos, un tās ziņojums “Mūsu kopīgā nākotne”

tika publicēts 1987. gadā.

Grūtā procesā, panākot vienošanos par politiskajiem principiem, kas kalpotu par pamatu saudzīgai un atbildīgai Zemes resursu pārvaldīšanai un izmantošanai, tika

izstrādāta ilgtspējīgas attīstības definīcija: “Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu

paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības.”

Konferencei bija ļoti svarīga loma turpmākajā jautājumu risināšanā par ilgtspējīgu attīstību, attiecību risināšanā starp labklājības un attīstības valstīm, kā arī vides un

attīstības saiknes izskaidrošanā. 43

Ceturtā fāze sākās ar ANO konferenci par vidi un attīstību, kas notika Riodežaneiro 1992. gadā un raksturojas ar to, ka vides jautājumi tika

integrēti praktiski visās sabiedriskajās un privātajās jomās, kā arī skāra visu cilvēces darbību.

Riodežaneiro konference bija visplašākā konference, ko jebkad organizējusi ANO – tajā piedalījās 179 valstu pārstāvji un ap 120 valstu vadītāji.

atmosfēras aizsardzību, Zemes resursu, okeānu un saldūdens izmantošanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, biotehnoloģiju uzmanīgu pielietošanu, bīstamo un cieto atkritumu, un toksisko ķīmisko savienojumu problēmām.

Tika diskutēts par starptautiskas

nozīmes jautājumiem, kas saistīti ar:

44

Konferences rezultātā tika izveidota ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija (CSD), kuras darbības mērķis bija apkopot konferences rezultātus un sekot, kā nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī tiek īstenota

“Rīcības programma-21”, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību visās pasaules valstīs.

“Rīcības programma-21” īpaši uzsvēra, ka ir nepieciešamas vispusīgas partnerattiecības ar starptautiskām organizācijām, valstu valdībām un pašvaldībām, biznesa

organizācijām, nevalstiskām organizācijām un iedzīvotāju grupām.

sociālie un ekonomiskie jautājumi,

resursu saglabāšana un pārvaldīšana attīstības vajadzībām galveno īstenošanas grupu lomas nostiprināšana svarīgāko problēmu noteikšana un risināšana

“Rīcības programma-21” iezīmēja vadlīnijas un izpildes struktūru nākotnes darbībai atbilstoši četriem tematiem:

Svarīgākais ekonomisko grūtību laikā ir nodrošināt politisko prioritāti vides aizsardzības mērķiem, tomēr joprojām sabiedrībā ir vērojama tendence, ka politiskajā darba kārtībā

dominē ekonomiskās problēmas. 45

Tomēr kopējās starptautiskās palīdzības apjoms attīstības valstīm (ietverot multinacionālo un divpusējo finansiālo sadarbību) ekonomisko

un politisko faktoru ietekmē ir samazinājies.

Apkopojošs “Rīcības programmas-21” īstenošanas pārskats tika iesniegts ANO Vides un attīstības komisijas sanāksmei 1997. gadā.

Globālais vides fonds (GEF), ko izveidoja pamatojoties uz ANO Vides un attīstības komisijas ziņojumu, paredzēja izmantot tikai 0,65 miljardus latu 1991.-1994. gadā

un 1,0 miljardu latu 1995.-1998. gadā.

globālām klimata izmaiņām, starptautisko ūdeņu piesārņojumu, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ozona slāņa aizsardzību.

Līdzekļi bija paredzēti galvenokārt vajadzībām, kas saistītas ar:

46

Pēc 1972. gada ANO Cilvēku un vides konferences starptautiskie vides līgumi ir kļuvuši par galveno globālās vides pārvaldes veidu, tomēr vairāk

liekot uzsvaru uz starptautisko diplomātiju, nevis vienkārši uz tehnisko izpratni un izpildījumu.

Kopš 1920. gada ir parakstīti, ratificēti un stājušies spēkā ap 140 starptautiskie līgumi, bet tos papildinošo dokumentu, piemēram,

protokolu un grozījumu skaits ir daudzkārt lielāks.

ozona slāņa degradāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, klimata pārmaiņām.

Vairākas konvencijas un protokoli īpaši izceļas ar savu nozīmīgumu saistībā ar:

Ja noteikts skaits dalībvalstu ir ratificējušas konvenciju, tās sasauc pirmo konvencijas dalībvalstu konferenci, kurā vienojas par konvencijas

īstenošanas pasākumiem. 47

Konvencijas var dēvēt par starptautiskiem likumiem, kas nosaka valstu tiesības un pienākumus noteiktā jomā un kuri tiek izstrādāti

vienojoties valstīm vai to pilnvarotām institūcijām. Pirms konvenciju pieņemšanas notiek saskaņošana,

ko veic valstu oficiāli pārstāvji.

Pēc tam tehniskie eksperti sagatavo konvencijas projektu un nodod izvērtēšanai dalībvalstīm.

Dalībvalstu augstākās amatpersonas starptautiskas konferences laikā, kas veltīta ar konvenciju saistīto jautājumu izskatīšanai, paraksta konvenciju.

Seko ratifikācijas procedūra, kas ietver valsts likumdevēja oficiālu lēmumu par konvencijas atbilstību nacionālajai likumdošanai un vēlmei to pildīt, uzņemoties

starptautiskas saistības, kas izriet no konvencijas.

Starpvalstu klimata pārmaiņu speciālistu grupas ieguldījums 2007.gadā ir novērtēts ar

Nobela Miera prēmiju.

48

Globālās vides politikas veidošanā, kā arī konvenciju un to protokolu tapšanā nenovērtējama ir zinātnieku un ekspertu loma.

Kā piemēru var minēt Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupu (IPPC), kurā ietilpst apmēram 3000 zinātnieku.

Viņu pētījumu rezultāti un savstarpēja sadarbība ir veicinājusi pasaules sabiedrības izpratni par šobrīd aktuālāko vides problēmu, kā arī palīdzējusi

veidot vienotu klimata izmaiņu negatīvo seku mazināšanas politiku.

Tādējādi tika likti pamati vides zinātnes un vides politikas mijiedarbībai, kā arī ļāva veiksmīgāk risināt globālās problēmas, kas

joprojām ir ļoti aktuālas cilvēcei. 49

Jau kopš 20.gs. 60.gadiem dabas zinātnieki centās saistīt globālās vides izmaiņas ar antropogēno jeb cilvēku saimniecisko darbību.

Sākotnējā iniciatīva bija saistīta ar zinātniekiem, kuri veica atmosfēras izpētes darbus un mēģināja saistīt cilvēces kolektīvās darbības ietekmi uz

visu atmosfēras sistēmu, kā arī uz tās iespējamām izmaiņām.

Šāda interdisciplināra pieeja tika izmantota plašā zinātniskā programmā “Cilvēks un biosfēra” (Man and the Biosphere), kas ar

ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) atbalstu tika īstenota no 1971. līdz 1984. gadam.

50

Palīdzēt cilvēkiem mazāk attīstītajās valstīs attīstot sadarbību

2000.g. septembrī ANO Ģenerālā Asambleja, kurā piedalījās 191 dalībvalsts, parakstīja ANO Tūkstošgades deklarāciju un apņēmās līdz

2015.gadam sasniegt astoņus izvirzītos Tūkstošgades attīstības mērķus:

Ierobežot HIV/AIDS, tuberkulozes un difterijas izplatību, kā arī citus novēršamus nāves cēloņus

Nodrošināt vides ilgtspēju

Izskaust galēju nabadzību un badu 1

Nodrošināt visiem iedzīvotājiem pamatizglītību, kā arī iespēju iegūt vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību

2

Nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem 3

7

Mazināt bērnu mirstību 4 Uzlabot mātes veselību 5

6

8

51

Latvijas Tūkstošgades ziņojums tika apstiprināts Ministru Kabinetā 2005. gadā, un tā mērķis ir vedināt ikvienu iedzīvotāju domāt par to, kāda būs

dzīve Latvijā 2015. gadā.

Atbilstoši katram ANO izvirzītajam Tūkstošgades attīstības mērķim Latvija ir noteikusi pildāmos uzdevumus

(kopumā 21 uzdevums), piemēram: samazināt ienākumu atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem,

laika posmā no 1995.g. līdz 2015.g. uz pusi samazināt bērnu mirstību no ārējiem nāves cēloņiem,

līdz 2015. gadam katru gadu par 10 %, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, samazināt jaunas HIV inficēšanās gadījumus,

novērst dabas resursu samazināšanos,

nodrošināt iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni utt.

Baltijas Universitātes programmā ik gadu iesaistās ap 9500 studenti, kas

izstrādā projektus vides aizsardzībai un

ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.

Arī ikvienam studentam ir iespējams iesaistīties starptautiskajā vides

aizsardzībā.

52

Piemēram, Baltijas Universitātes programma apvieno 220 augstākās

izglītības mācību iestādes Baltijas jūras reģiona valstīs.

Uz kuģa tiek lasītas lekcijas par vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību, tiek veikti Baltijas jūras kvalitātes

parametru mērījumi, notiek diskusijas.

Katru gadu apmēram 40 studentiem un pasniedzējiem Baltijas Universitātes programmas

ietvaros ir iespēja doties ceļojumā ar buru kuģi “Pogoria”.

53

Kuģis iegriežas Baltijas jūras ostās, kur studenti apmeklē vides

pētniecības institūtus.