infekciju kontroles metodes a pacientu aprupe

84
Rīga 2010 Īstenojot Eiropas Sociālā fonda darbības programmas “Cilvēkresursi un nodarbinātība” 1.3.2.3. papildinājuma aktivitātes “Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana” projektu “Veselības aprūpes un veselības veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai”. INFEKCIJU KONTROLES METODES NODROšINāšANA PACIENTU APRūPē Angelika Krūmiņa, Aija Žileviča Latvijas Universitātes P. Stradiņa Rīgas Medicīnas koledža Mācību materiāli

Upload: ieva-zile

Post on 12-Mar-2015

5.814 views

Category:

Documents


14 download

TRANSCRIPT

Page 1: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

Rīga2010

Īstenojot Eiropas Sociālā fonda darbības programmas “Cilvēkresursi un nodarbinātība” 1.3.2.3. papildinājuma aktivitātes “Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana” projektu “Veselības aprūpes un veselības veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai”.

InfekcIju kontroles metodes nodrošInāšana pacIentu aprūpē

angelika krūmiņa, aija Žileviča

latvijas universitātes p. stradiņa rīgas medicīnas koledža

mācību materiāli

Page 2: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

Mācību materiāls finansēts no Eiropas Savienības esf darbības programmas “Cilvēkresursi un nodarbinātība” papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes “Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana” projekta “Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai” līdzekļiem.

mācību materiāli

Infekciju kontroles metodes nodrošināšana pacientu aprūpē

angelika krūmiņa, aija Žileviča

latvijas universitātes p. stradiņa rīgas medicīnas koledža

konsultanti: ārste infektoloģe una caune, ārsts infektologs māris liepiņš

recenzente: asociētā profesore tatjana tračevska

Galvenā redaktore Maija ŠetlereLiterārā redaktore Ginta KūlīteKorektore Lonija DukaMaketētājs Uģis Desmitnieks Bibliogrāfe Velta Pozņaka

Teksta redakciju un maketu sagatavoja SIA “Medicīnas apgāds” Rīgā, Katrīnas ielā 2–2.Materiāls iespiests SIA “Jelgavas tipogrāfija” Langervaldes ielā 1a, Jelgavā.

Bezmaksas izdevums

Page 3: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

3

satura rādĪtājs

Anotācija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4Ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 51. Epidēmiskā procesa raksturojums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 62. Infekcijas pārneses mehānisms . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 83. Infekcijas pārneses faktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 104. Uzņēmīgs organisms . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 145. Epidēmiskais process – sociālekoloģiska sistēma . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 156. Epidēmiskā procesa struktūra . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 157. Epidemioloģiskā uzraudzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 178. Epidemioloģiskās uzraudzības uzdevumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 179. Epidemioloģiskā izmeklēšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1810. Pretepidēmijas un profilakses pasākumu organizēšanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2211. Pret infekcijas avotu vērstie pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2312. Pret infekcijas pārneses veidiem vērstie pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2413. Pasākumi attiecībā uz uzņēmīgām personām . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2614. Dezinfekcija, dezinsekcija, deratizācija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2615. Nozokomiālās infekcijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 2816. Nozokomiālās infekcijas attīstību veicinošie faktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3017. Nozokomiālās infekcijas epidemioloģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3218. Nozokomiālās infekcijas etioloģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3519. Stafilokoku meticilīnrezistence . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4220. Nozokomiālo infekciju pretepidēmijas un profilakses pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4421. Nozokomiālās infekcijas klīniskās izpausmes, to biežums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4722. Katetru infekcijas. Biofilmas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5023. Svarīgākās nozokomiālo infekciju grupas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5224. Intravaskulāru katetru un ietaišu sepses izraisītāji . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5425. Nozokomiālās elpceļu infekcijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5727. Nozokomiālie vīrushepatīti un citas infekcijas, kas slimnīcās izplatās ar asinīm . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6028. Nozokomiālā herpesvīrusu infekcija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6529. Nozokomiālās infekcijas kontrole . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6630. Nozokomiālo infekciju praktiskie apkarošanas pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6731. Roku kopšanas nozīme nozokomiālo infekciju apkarošanā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6832. Medicīnas personāla individuālie aizsardzības līdzekļi un to lietošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7033. Traheostomas aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7234. Centrālais venozais katetrs un tā kontaminācijas novēršana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7335. Perifērais intravenozais katetrs un nozokomiālo asins infekciju novēršana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7436. Nozokomiālo infekciju epidemioloģiskā uzraudzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 75Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76Zināšanu paškontroles jautājumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 78Atbildes uz zināšanu paškontroles jautājumiem . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 79Literatūras avoti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 81Nozokomiālu infekciju kontrole – interneta resursi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 83

Page 4: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

4

anotācIja

Šī mācību materiāla mērķis ir palīdzēt atjaunot un padziļināt māsu zināšanas par infekciju profilakses un kontroles jautājumiem, ambulatorās un slimnīcā gūto infekciju formām un pretepidēmiskā režīma nodrošināšanas principiem.

Darbā iztirzāti jautājumi par infekcijas slimību epidemioloģiju, tai skaitā raksturoti infekcijas avoti un infekcijas pārneses mehānismi; analizēta epidēmiskā procesa struktūra un epidemioloģiskās uzraudzības uzdevumi; apskatīti pasākumi, kas vērsti pret infekcijas avotu, infekcijas pārneses veidiem, un pasākumi attiecībā pret uzņēmīgām personām.

Apskatīti un analizēti jautājumi par nozokomiālo infekciju klasifikāciju, etioloģiju, nozokomiālo infekciju pārneses faktoriem un attīstību veicinošiem faktoriem.

Darbā ir aprakstītas nozokomiālo infekciju klīniskās izpausmes, nozokomiālo infekciju epidemioloģija un praktiskie infekciju apkarošanas pasākumi dažādu pacienta aprūpes situāciju gadījumos.

Page 5: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

5

Ievads

Par spīti ievērojamiem medicīnas sasniegumiem cīņā ar infekcijas slimībām, ko galvenokārt nodrošina plaša vakcīnu un antibiotiku lietošana, tās nav izzudušas, bet gluži pretēji – saslimstība ar atsevišķām infekcijas slimībām pieaug. 21. gadsimtā ir vērienīgi mainījies infekcijas slimību raksturs, ir parādījušies jauni infekcijas slimību ierosinātāji (HIV). Sen pazīstamie mikroorganismi un vīrusi maina savas īpašības, – tie iegūst rezistenci pret antimikrobiskajiem līdzekļiem un rada citas problēmas.

Pie mūsdienu medicīnas problēmām infektoloģijas jomā pieder infekcijas slimību izplatīšanās sabiedrībā, to profilakse un kontrole, kā arī nozokomiālo infekciju izplatīšanās slimnīcās, to profilakse un kontrole. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem slimnīcā iegūtās (nozokomiālās) infekcijas visā pasaulē novēro 5–20 procentiem no stacionētajiem pacientiem.

Nozokomiālo infekciju attīstībā papildus tādiem faktoriem kā slimības smagums, uzturēšanās ilgums stacionārā, iepriekšēja antibakteriāla terapija, rezistento mikroorganismu celmu veidošanās, pacienta vecums, invazīvo procedūru skaits – ne mazāka nozīme ir arī māsu zināšanām infekcijas kontroles jomā un atbilstoša prasme šīs zināšanas pielietot praksē.

Page 6: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

6

1. epIdēmIskā procesa raksturojums

Infekcijas slimību epidemioloģija ir zinātne par epidēmisko procesu, infekcijas slimību rašanās un izplatīšanās likumsakarībām sabiedrībā, šo slimību profilaksi un apkarošanu.

1924. gadā K. O. Stalibrāss izskaidroja epidēmiskā procesa piecus pamatprincipus. Jebkuras infekcijas gadījumā nozīme ir šādiem trim pamatfaktoriem:

Specifiska patogēna izraisītāja rezervuārs, tēlaini – “sēkla” jeb parazītiskais faktors.1. Pārneses faktors jeb tēlaini – “sējējs”.2. Uzņēmīgs (neimūns) organisms (saimnieks) jeb tēlaini – “augsne”.3.

K. Stalibrāss uzsver: “Katru reizi, kad visi šās ķēdes posmi savienojas, rodas jauna slimība, kam seko epidēmisks vai pandēmisks uzliesmojums.”

epidēmiskais process ir ķēde, kas sastāv no šādiem trim posmiem:infekcijas avots (“sēkla”),•pārneses mehānisms, pārneses faktori (“sējējs”),•uzņēmīga cilvēka organisms vai kolektīvs (“augsne”).•

Daži autori infekcijas slimību izplatīšanas ķēdē šķir sešus posmus, izdalot infekcijas slimības izraisītāju par atsevišķu posmu atrauti no infekcijas avota un ārējās vides.

Sešu komponentu infekcijas izplatīšanas ķēde ir šāda: infekcijas izraisītājs–infekcijas avots–infekcijas izejas vārti–infekcijas izraisītāja pārneses ceļš–infekcijas ieejas vārti–uzņēmīgais organisms.

1. attēls. Infekcijas procesa līmeņi (shēma) pēc A. F. Bļugera:1 – tranzitora nēsāšana; 2 – subklīniska forma; 3 – klīniski izteikta forma; 3a – apslēptā forma, 3b – vieglā forma, 3c – vidēji smagā forma, 3d – smagā forma; 4 – letālā forma

Page 7: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

7

Profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanā labāk izmantot trīs posmu epidēmiskā procesa ķēdi, jo, neitralizējot vienu posmu, tiek noārdīta visa epidēmiskā procesa ķēde.

Infekcijas avots ir dzīvs inficēts cilvēka vai dzīvnieka organisms, kurā slimības izraisītājs atrodas, vairojas, izdalās ārējā vidē un ar pārneses faktoru starpniecību vai bez tiem nonāk uzņēmīgā cilvēka organismā un to inficē.

Infekcijas process ir mikroorganisma (saimnieka, cilvēka) un makroorganisma aktīva mijiedarbība ārējā vidē. Mikro- un makroorganismu mijiedarbība ietekmē infekcijas gaitu un iznākumu.

Infekcijas intensitāte ir atkarīga no šādiem faktoriem:makroorganisma (cilvēka) specifiskām un nespecifiskām aizsargspējām,•inficējošās devas lieluma,•mikroorganisma virulences u.c. faktoriem.•

Infekcijas procesa izpausmes var būt šādas:klīniski izteikta manifestēta slimības forma,•bezsimptomu forma,•mikroorganismu nēsāšana.•

Infekcijas process var būt akūts vai hronisks.Akūtas slimības klīniskā aina var būt tipiska un netipiska. slimības gaita var būt smaga, vidēji smaga

un viegla.Bezsimptomu infekcijas procesa gadījumā mikroorganismu nēsātāji var būt nosacīti veseli cilvēki, tādēļ

to ir ļoti grūti atpazīt, un tas rada noteiktu bīstamību apkārtējiem cilvēkiem.mikroorganismu nēsāšana var turpināties arī pēc pārslimotas slimības. Līdz trim mēnešiem ilga ir

akūta mikroorganismu nēsāšana, trīs mēnešus un ilgāk – hroniska mikroorganismu nēsāšana.Dažādām infekcijas procesu formām ir dažāda epidemioloģiskā nozīme: jo smagāka ir slimības gaita,

jo vairāk izraisītāju izdalās ārējā vidē. Izdalīto izraisītāju daudzums ārējā vidē vieglas klīniskas slimības formas gadījumā ir niecīgs. Taču tieši šīs slimības formas ir visbīstamākās, jo tās nodrošina epidēmiskā procesa nepārtrauktību. Tieši cilvēki ar vieglu slimības gaitu atkarībā no sociālās aktivitātes ir visbīstamākie infekcijas avoti apkārtējiem.

Infekcijas avota infekciozitāte ir dažāda. Slims cilvēks vai infekcijas nēsātājs izdala infekcijas izraisītājus apkārtējā vidē. Daži infekcijas avoti ir bīstami apkārtējiem jau inkubācijas posma beigās un prodromālā stadijā (VHA, masalas).

Daži infekcijas avoti ir bīstami apkārtējiem tieši slimības laikā, kad apkārtējā vidē ar siekalām (klepojot, šķaudot), atvemtajām masām, izkārnījumiem (caureja) tiek izvadīts ļoti daudz infekcijas izraisītāju.

Saslimšanas ar vēdertīfu un paratīfu gadījumā infekcijas avota infekciozitāte saglabājas arī atveseļošanās posmā.

Potenciālā infekcijas avota bīstamība īstenojas konkrētos apstākļos un ir atkarīga no infekcijas procesa formas, personas profesijas un darbavietas, kā arī no sadzīves apstākļiem.

ekoloģiski bioloģiskā infekcijas slimību klasifikācija Infekcijas slimības iedala pēc infekcijas avotiem šādi:1. Infekcijas slimības, kuru vienīgais infekcijas avots ir cilvēks, sauc par antroponozēm.2. Infekcijas slimības, kuru infekcijas avots ir dzīvnieki, sauc par zoonozēm. Zoonožu izraisītājiem

cilvēka organisms ir strupceļš.

Page 8: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

8

3. Zooantroponožu infekcijas izplatās dzīvnieku vidū, bet noteiktos apstākļos var inficēties arī cilvēki: cilvēks var kļūt par infekcijas avotu citiem cilvēkiem, un infekcija turpina izplatīties kā antroponoze.

4. sapronozes ir infekcijas slimības, kuru infekcijas avots ir abiotiskās vides faktori.

Infekcijas slimību klasifikācija pēc to iegūšanas vietasAr infekcijas slimību var inficēties sadzīvē jeb mājās vai arī atrodoties slimnīcā, un atkarībā no tā šķir

divas infekciju grupas:Sadzīvē (mājās) iegūtās infekcijas (1. community-acquired infections; CAI). Slimnīcā iegūtās infekcijas (2. hospital-acquired infections; HAI).

Šādai infekcijas slimību klasifikācijai ir ārkārtīgi svarīga praktiska nozīme. Sadzīvē (mājās) iegūtās infekcijas parasti izraisa viena noteikta mikroorganismu grupa, un tie biežāk nav rezistenti pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Slimnīcā iegūtās infekcijas izraisa cita noteiktu mikroorganismu grupa, un tie ļoti bieži ir rezistenti pret antimikrobiskajiem līdzekļiem: piemēram, sadzīvē (mājās) iegūtu pneimoniju vecuma grupā no pieciem līdz 45 gadiem biežāk izraisa Streptococcus pneumoniae, Haemophilus influenzae, Mycoplasma pneumoniae, Chlamydia pneumoniae, bet slimnīcā iegūto pneimoniju biežāk izraisa Klebsiella pneumoniae, Escherichia coli, Staphylococcus aureus, anaerobās baktērijas, Pseudomonas aeruginosa, Legionella pneumophila.

Pamatojoties uz infekcijas izraisītāju, ir arī atšķirīga antibakteriālā terapija.

2. InfekcIjas pārneses mehānIsms

Pārneses mehānisms ir evolūcijas gaitā izveidojušies infekcijas izraisītāja pārvietošanās veidi no viena organisma citā – uzņēmīgā – organismā, lai nodrošinātu izraisītāja izdzīvošanu.

Infekcijas pārneses mehānismā šķir trīs fāzes (2. att.): Izraisītāja izdalīšanās no organisma (infekcijas avota); šī fāze aktivizējas fizioloģisko (elpošana, 1. defekācija) un patoloģisko (klepošana, šķaudīšana, caureja u.c.) aktu laikā.Izraisītāja atrašanās ārējā vidē.2. Izraisītāja iekļūšana uzņēmīgā organismā.3.

Otrā un trešā fāze īstenojas ar ārējās vides pārneses faktoru starpniecību.

Infekcijas avots Recipients

Pārneses faktori: gaiss, ūdens, augsne,

pārtika, sadzīves

priekšmeti, posmkāji

2. attēls. Infekcijas pārneses mehānisma trīs fāzes: 1. Izraisītāja izdalīšanās no infekcijas avota., 2. Izraisītāja atrašanās ārējā vidē. 3. Izraisītāja iekļūšana uzņēmīgā organismā

pārneses faktori ir ārējās vides elementu kopums, kas nodrošina ierosinātāja pārvietošanos no infekcijas avota uzņēmīgā organismā. Pārneses faktori nosaka infekcijas izplatīšanās veidu.

Page 9: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

9

Pārneses mehānisms ir cieši saistīts ar izraisītāja pamatlokalizāciju saimnieka organismā. Izraisītāja lokalizācija organismā un pārneses mehānisms ir savstarpēji saistīta, nepārtraukta ķēde, kas nodrošina infekcijas izraisītāja izdzīvošanu dabā, kā arī epidēmiskā procesa nepārtrauktību. Antroponožu (cilvēka) infekcijas, ņemot vērā izraisītāju lokalizāciju, pēc pārneses mehānisma iedala četrās grupās:

Infekcijām ar izraisītāja lokalizāciju augšējos elpceļos1. raksturīgs gaisa–pilienu aspirācijas pārneses mehānisms. Izplatīšanas ceļš ir pa gaisu ar pilieniem vai putekļiem. Specifiskais pārneses faktors ir gaiss, kas kontaminēts ar izraisītājiem.

Infekcijām ar izraisītāja lokalizāciju gremošanas traktā2. ir raksturīgs fekāli orālais pārneses mehānisms. Specifiskie pārneses faktori ir ūdens, uzturs, (netīras) rokas, sadzīves priekšmeti, kas kontaminēti ar izraisītāju.

Infekcijām ar izraisītāja lokalizāciju asinīs3. ir transmisīvais pārneses mehānisms. Šo pārneses mehānismu nodrošina posmkāji (utis, odi, ērces, blusas u.c.). Posmkāju organismā ar izraisītāju notiek specifiskās pārmaiņas, – izraisītājs attīstās un pārveidojas invazīvā stadijā un spēj izraisīt infekcijas procesu uzņēmīgā organismā (pārneses mehānisms ir inokulācija vai kontaminācija).

Infekcijām ar izraisītāja lokalizāciju uz ādas vai gļotādas4. ir raksturīgs saskares jeb kontakta (tiešais vai netiešais) pārneses mehānisms.

Šie četri pārneses mehānismi ir horizontāli: no infekcijas avota uzņēmīgā organismā.Vēl ir zināms vertikālais pārneses mehānisms, kad izraisītājs no mātes caur placentāro barjeru

transplacentāri vai intrauterīni nonāk augļa organismā. Šādā veidā var inficēties ar sifilisu, masaliņām, herpesvīrusu, HBV, HCV, HIV/AIDS, toksoplazmozi un citām infekcijām.

Pēdējā laikā tiek izdalīts vēl artificiālais (jatrogēnais) jeb mākslīgais pārneses mehānisms. Šis mehānisms darbojas, veicot medicīniskas manipulācijas veselības aprūpes iestādēs, kā arī intravenozo narkotiku lietotāju vidū.

Zoonozēm, zooantroponozēm un sapronozēm šo galveno epidemioloģijas likumu, proti, – pārneses mehānisma saistību ar izraisītāja lokalizāciju, pilnībā piemērot nevar.

Zoonozēm pārneses mehānismu konkrētāk var noteikt epizootijas laikā. Zoonozēm raksturīga ir izraisītāja

1. tabula. Dažāda pārneses mehānisma infekciju grupu raksturojums

Infekcijas

grupa

Izraisītāja

primārā

lokalizācija

pārneses

mehānisms

pārneses faktori Izplatīšanās veids

Zarnu

infekcijas

Kuņģa un

zarnu trakts

Fekāli orālais Uzturprodukti, arī piens,

ūdens, trauki, rotaļlietas utt.

Alimentārais; ūdens;

saskare sadzīvē

elpceļu

infekcijas

Elpošanas orgāni Aspirācijas

gaisa–pilienu

Gaiss; putekļi (polidisperss

aerosols)

Gaisa–pilienu

(aerogēnais);

gaisa–putekļuasins

infekcijas

Asinis Transmisīvais Posmkāji, medicīnas

instrumenti utt.

Transmisīvais

artificiālaisārējo apvalku

infekcijas

Āda, gļotāda Tieša vai netieša

saskare

Dažādi organisma izdalījumi

(ekskrēti): strutas, siekalas,

sperma utt.

Sadzīves saskarē;

seksuāli transmisīvais

Page 10: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

10

lokalizācija asinīs, tāpēc dabiskos apstākļos transmisīvais izraisītāja pārneses mehānisms ir vienīgais. Retāk sastopams ir kontakta un fekāli orālais pārneses mehānisms.

Līdzīgs izraisītāju pārneses mehānisms ir zooantroponozēm un sapronozēm.Sapronozes izplatīšanās sākas tad, kad ir iespējama attiecīga pārneses mehānisma aktivizācija. Izraisītājiem

mainās bioloģiskās īpašības, veidojas patogenitātes faktors (spēja izraisīt patoloģisko procesu), un, nokļūstot uzņēmīga cilvēka organismā, tie izraisa infekcijas procesu (piemēram, leģionelozi).

3. InfekcIjas pārneses faktorI

Gaiss. Runājot, klepojot un šķaudot infekciozs cilvēks ar siekalām gaisā izvada daudz mikro-organismu. Šo fizioloģisko un patoloģisko aktu gaitā veidojas mikrobiskais polidispersais aerosols, kas ir diezgan noturīgs ārējā vidē.

Mikroorganismus gaisā nelabvēlīgi ietekmē sausums, augsta temperatūra, tieša saules gaisma, vides pH, barības vielu trūkums. Neraugoties uz nelabvēlīgajiem ārējiem faktoriem, daudzi infekcijas slimību izraisītāji

3. attēls. Infekcijas izplatīšanās mehānismu shēma (pēc L. Gromaševska):a – fekāli orālais; b – gaisa–pilienu; c – transmisīvais; d – kontakta; I – inficēts organisms; II – vesels organisms; 1 – ierosinātāju izdalīšanās no infekcijas avota; 2 – ierosinātāju atrašanās ārpus cilvēka organisma; 3 – ierosinātāju iekļūšana vesela cilvēka organismā

Page 11: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

11

(baktērijas, vīrusi, riketsijas u.c.) ilgāku laiku spēj saglabāt savu dzīvotspēju. Tā, piemēram, Staphylococcus aureus gaisā istabas temperatūrā saglabā dzīvotspēju 72 h, putekļos – nedēļām ilgi; difterijas izraisītājs – 24–48 h; gripas vīruss – līdz 4 h; masalu ierosinātājs – 30 minūtes.

Ir gaisa–pilienu un gaisa–putekļu izraisītāju izplatīšanās veids. Pa gaisu ar pilieniem izplatās difterija, masalas, masaliņas, gripa u.c. akūtas augšējo elpceļu infekcijas, epidēmiskais parotīts, meningokoku infekcija, vējbakas u.c. Pa gaisu putekļu veidā izplatās tuberkuloze, ornitoze, Q drudzis u.c.

Cīņā ar tām infekcijām, kas izplatās gaisa–pilienu veidā vai ar putekļiem, galvenā nozīme ir specifiskai profilaksei – vakcinācijai, kā arī pasākumiem, kas ir vērsti pret iekštelpu gaisa piesārņojumu:

regulāra telpu mitrā uzkopšana, epidēmijas laikā lietojot dezinfekcijas līdzekļus;•regulāra telpu vēdināšana;•gaisa mitrināšana, • Rainbow putekļu sūcēju izmantošana;ventilācijas iekārtošana;•gaisa dezinfekcija, kvarcošana utt.•

Elpceļu aizsardzībai var izmantot respiratorus.

ūdens kā infekcijas slimību izraisītājs–pārneses faktors ir zināms kopš seniem laikiem. Ar mikroorganismiem piesārņots ūdens var izraisīt cilvēku masveida saslimšanu. Lietojot ūdeni, cilvēks var inficēties divējādi:

enterāli – dzerot ūdeni; šādā veidā inficējas ar dizentērijas, vēdertīfa, A un E vīrushepatīta, leptospirozes •u.c. zarnu infekciju izraisītājiem;parenterāli – caur bojātu gļotādu vai ādu; šādā veidā var inficēties ar leptospirām, helmintiem, lipīgām •ādas slimībām (trahomu, kašķi), adenovīrusu konjunktivītu u.c. infekcijām.

Virszemes ūdeņu piesārņošana visbiežāk notiekar savvaļas dzīvnieku un mājdzīvnieku izkārnījumiem,•ar ieplūdinātiem kuģu notekūdeņiem,•cilvēkiem peldoties un mazgājot veļu,•neattīrīto notekūdeņu ieplūdināšanas dēļ.•

Pazemes ūdeņu piesārņošana var notikt, ja apdzīvotā vieta nav atbilstoši labiekārtota, nav izbūvēta kanalizācija, nav efektīvas attīrīšanas iekārtas; •cieto atkritumu poligons (izgāztuve) neatbilst sanitārām prasībām vai tā nav vispār;artēziskās akas tuvumā ir tualete ar necementētu bedri u.tml.•

Ūdensvada dzeramais ūdens var tikt piesārņots, ja ūdensvada tīklā laikus nav novērsta notikusī avārija. Ja ūdensvads ir vecs vai nav hermētisks, mainoties spiedienam, veidojas sūce.

Mikroorganismi ūdenī tiek mehāniski atšķaidīti, tāpēc mazinās to koncentrācija. Mikroorganismus nelabvēlīgi ietekmē vides ārējie faktori, proti, – ūdens temperatūra, tieša saules gaisma u.c. ķīmiskā un bioloģiskā mijiedarbība, kā arī ūdenstilpju pašattīrīšanās. Minēto faktoru dēļ infekcijas slimību izraisītājiem ūdenī veidojas nelabvēlīgi apstākļi un, īpaši siltā laikā, mikroorganismu dzīvotspēja strauji mazinās.

Profilakses pasākumi ūdens pārnes faktoru neitralizēšanai ir šādi:apdzīvotu vietu labiekārtošana; centralizēta ūdensvada, kanalizācijas tīklu un attīrīšanas iekārtu •celtniecība;peldvietu iekārtošana;•

Page 12: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

12

cieto atkritumu izgāztuvju celtniecība;•iedzīvotāju sanitārizglītojošais darbs.•

uzturlīdzekļiem kā pārneses faktoram ir vislielākā nozīme zarnu infekcijas slimību izraisītāju masveida izplatīšanā. Cilvēks var inficēties, uzturā lietojot primāri vai sekundāri piesārņotu (kontaminētu) pārtiku.

Primāri kontaminēti uzturprodukti ir iegūti no slimiem dzīvniekiem: piemēram, piens no govīm, kas slimo ar tesmeņa iekaisumu (mastītu); gaļa no dzīvniekiem, kas slimo ar salmonelozi, brucelozi, tuberkulozi utt.

Sekundāra uzturlīdzekļu kontaminācija parasti notiek ar slima cilvēka vai mikroorganismu nēsātāja starpniecību pārtikas iegūšanas, glabāšanas, gatavošanas, transportēšanas un realizācijas laikā. Pārtikas produktos daudzi zarnu infekcijas slimību izraisītāji vairojas istabas temperatūrā.

Zarnu infekcijas, kuru izplatīšanā ir iesaistīta ar bioloģiskiem aģentiem kontaminēta pārtika, sauc par uztura infekcijām.

pārtikas toksikoinfekcijas ir plaša akūtu zarnu infekcijas slimību grupa, kas saistīta ar patogēniem vai nosacīti patogēniem mikroorganismiem kontaminētas pārtikas lietošanu (sk. 2. tabulu).

Klīniski šādas slimības izpaužas ar akūtu sākumu un obligātu trīs sindromu (intoksikācija, gastroenterīts, dehidratācija) klātbūtni.

Pārtikas toksikoinfekcijas apvieno etioloģiski dažādas, bet patoģenētiski un klīnisko simptomu ziņā līdzīgas slimības.

sadzīves priekšmeti. Dažādiem sadzīves priekšmetiem ir dažāda nozīme infekcijas izraisītāju pārnesē. Tā atkarīga no šādiem apstākļiem:

piesārņojuma lieluma,•izraisītāja noturības ārējā vidē,•no tā, cik bieži cilvēki šos priekšmetus lieto.•

2. tabula. Pārtikas toksikoinfekciju raksturojums

1. Izraisītāji Salmonellas, šigellas, Proteus, Klebsiella, Enterobacter cloacae, Enterobacter aerogenes, Citrobacter freundii, Serratia marcescens, Hafnia, Morganella, Providencia; A grupas Streptococcus, Staphylococcus aureus et albus, Vibrio parahaemolyticus u.c.

2. Inkubācijas posms ir īss

Stafilokoku PTI – 30–60 min. Citu mikroorganismu izraisītam PTI – no dažām stundām līdz 12–24 h

3. klīniskās izpausmes

Akūts sākums, strauja gremošanas trakta darbības traucējumu un intoksi kācijas simptomu attīstība. Stafilokoku izraisītas intoksikācijas sākas ar sliktu dūšu, vemšanu, dažiem slimniekiem kon statē “nepārtrauktu” vemšanu, vēdergrai zes, biežāk sāpes epigastrijā. Bieži attīstās adinamija, reibonis, kolapss, cianoze, samaņas zudums

4. diagnoze (klīniskā, laboratoriskā, epidemioloģiskā)

Noteiktas etioloģijas PTI diagnozei jābūt stingri pamatotai:ņemot vērā klīniskās, laboratoriskās un epidemioloģiskās izmeklēšanas rezul tātus, ir •jāizslēdz citi etioloģijas faktori;konkrētu PTI izraisītāju nepieciešams pierādīt, izdalot to no slimnieka materiāla ne •mazāk kā 105–108 un no pārtikas ne mazāk kā 10s kvv*.

*kvv – koloniju veidojošas vienības

Page 13: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

13

Jāņem vērā, ka uz sadzīves priekšmetiem mikroorganismi ilgi nedzīvo, – barības trūkuma dēļ tie nevai-rojas un ātri iet bojā.

No sadzīves priekšmetiem mikroorganismu izplatīšanā nozīme ir traukiem, rotaļlietām, veļai (gultas veļai, dvieļiem, apakšveļai, kabatlakatiņiem), durvju rokturiem. Vairāki cilvēki, lietojot vienus un tos pašus sadzīves priekšmetus bez iepriekšējas apstrādes, var inficēties ar kašķi, sēnīšslimībām, ādas strutainām infekcijām, trahomu, zarnu infekcijām utt.

Infekcijas slimības ar sadzīves priekšmetu starpniecību izplatās sadzīves saskarē starp cilvēkiem ar zemu sanitāro kultūru, sliktām zināšanām par higiēnu un zemu labklājības līmeni. Pieaugot sociālekonomiskai labklājībai, šis infekcijas izplatīšanās veids vairs nepastāv.

augsne. Augsnei kā infekcijas izraisītāju pārneses faktoram ir liela nozīme. Augsnē patogēnie mikroorganismi lielā daudzumā var nonākt kā no cilvēkiem, tā arī no dzīvniekiem. Apdzīvotās vietās, kur nav kanalizācijas nav arī nodrošināta sistemātiska atkritumu savākšana, notiek pastāvīgs ne tikai virsējo, bet arī dziļāko augsnes slāņu fekālais piesārņojums. Ar augsnes starpniecību izplatās stingumkrampju, gāzes gangrēnas, botulisma izraisītāji. Sibīrijas mēra un stingumkrampju sporas augsnē saglabājas 10–20 gadus. Augsnei ir liela nozīme helmintožu izplatīšanā. Ar augsnes starpniecību perorāli un parenterāli inficējas ar askaridozi un ankilostomozēm, kā arī notiek zarnu infekciju izplatīšanās. Ar organiskiem atkritumiem piesārņota augsne var būt labvēlīga vide, kurā vairojas grauzēji un mušas, kas savukārt ir daudzu infekcijas slimību izraisītāju pārnēsātāji.

Augsnes piesārņošanas profilakses pasākumi ir apdzīvotu vietu labiekārtošana, regulāra un plānota atkritumu savākšana un utilizācija.

posmkāji. Posmkājus, asinssūcējus, dažādus kukaiņus var nosacīti iedalīt specifiskos un nespecifiskos pārneses faktoros. Nespecifiskie pārneses faktori mehāniski pārnes infekcijas izraisītājus, piemēram, mušas pārnes zarnu infekcijas izraisītājus. Specifiskie pārneses faktori ir utis, blusas, odi, ērces, moskīti u.c., kuros izraisītājs vairojas, attīstās, pārvēršas invazīvās formās, un, nonākot infekcijuzņēmīga cilvēka organismā, tas spēj izraisīt specifisku infekcijas procesu.

utis. Ir zināmas vairāk nekā 200 utu sugas (biežāk izplatītas ir drēbju, galvas un kaunuma utis). Utis vairojas, dējot oliņas sava saimnieka apģērbā vai matos. Oliņas (gnīdas) ļoti cieši piestiprinās pie matiem un drēbju šuvēs ar speciālu šķidrumu, ko izdala uts mātīte.

Dienā mātīte dēj 6–14 oliņas, mūžā – vairāk nekā 300 oliņu. Galvas un kaunuma utu mātītes attiecīgi 3–4 oliņas un 140–150 oliņas. Oliņas ar vienu galu piestiprinās pie matiem vai apģērba diegiem, otrā brīvā galā ir sīka atvere ar vāciņu (mikropile), caur ko oliņā apaugļošanas laikā nonāk spermiji. Nepilnā attīstības ciklā oliņa trīs kāpuru stadijās pārvēršas par uti. Cikla ilgums ir atkarīgs no ārējās temperatūras, mitruma un barības daudzuma. Ņemot vērā nepārtraukto parazitēšanu uz cilvēka ķermeņa (30–32 °C temperatūra un 75–85% mitrums), šis cikls ilgst 10–16 dienas.

Utis viegli pāriet no cilvēka uz cilvēku, tiem saskaroties, lietojot vienu gultu, apģērbu utt. Pedikulozi un drēbju utis bieži konstatē cilvēkiem, kas dzīvo saspiestībā bez labierīcībām, neievēro personisko higiēnu, proti, neregulāri mazgājas, reti maina gultas veļu un apakšveļu, cilvēkiem ar sanitāro nekultūru.

Drēbju utis, mazāk galvas un kaunuma utis, pārnēsā epidēmiskā izsituma tīfa, atguļas tīfa, Volinskas drudža izraisītājus u.c. slimības.

Page 14: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

14

4. uZņēmĪGs orGanIsms

Epidēmiskā procesa trešā sastāvdaļa ir uzņēmīgais organisms. Cilvēku uzņēmība pret atsevišķām infekcijām ir ļoti specifiska un ir atkarīga no specifiskiem un nespecifiskiem organisma aizsardzības faktoriem.

Āda ir mehāniska barjera, kas neļauj parazītam iekļūt organismā. Tajā ir parazitocīdas vielas (pienskābe, taukskābe, normāla mikroflora). Gļotāda ir mehāniska barjera. Tā izdala parazitocīdas vielas (siālskābi, lizocīmu). Kuņģa un zarnu trakta sekrētiem (sālsskābei, fermentiem, žultij) arī piemīt parazitocīdas īpašības, iekaisumreakcija, fagocitoze, limfoīdo audu aizsargfunkcija, asins parazitocīdas vielas (komplements, lizīns, interferons u.c. vielas) arī kavē mikroorganismu attīstību.

Specifiskā imunitāte jeb infekcijas neuzņēmība veidojas dabiski – pārslimojot, vai mākslīgi – vakci-nējoties.

Specifiskā aktīvā imunizācija ir sekmīga cīņā ar daudzām infekcijām. Kopš 1796. gada pēc Edvarda Dženera atklājuma vakcinoloģijā un imūnbioloģisko preparātu ražošanā ir gūti milzu panākumi.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) dod priekšroku plānotai vakcinācijai, lai veidotu specifisku imunitāti pret vairākām infekcijas slimībām.

1958. gadā PVO pieņēma lēmumu par baku likvidāciju pasaulē. Šī akcija veiksmīgi beidzās 1977. gadā, kad PVO 33. asamblejā tika paziņots par baku izskaušanu visā pasaulē. Ņemot vērā pieredzi infekcijas slimību specifiskā profilaksē, 1974. gadā PVO sāka izstrādāt paplašinātas imunizācijas programmu. Tās aktīva īstenošana sākās 1977. gadā, kad bija formulēti šās programmas ilglaika mērķi līdz 1990. gadam un vēlāk līdz 2010. gadam. Visas PVO dalībvalstis aktīvi piedalās paplašinātas imunizācijas programmas īstenošanā.

latvijā Imunizācijas valsts programmas ietvaros obligāti vakcinējami irbērni – pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, •epidēmisko parotītu, Pfeifera nūjiņas (Haemophilus influenzae; influences baktērijas) izraisīto B tipa (hib) infekciju, B hepatītu;pieaugušie – pret difteriju, stingumkrampjiem;•bērni un pieaugušie – pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kas ir slimi vai •tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu.

Programmas galvenais mērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, veicot mērķtiecīgu un plānotu vakcināciju ar drošām un efektīvām vakcīnām.

lai sasniegtu programmas mērķus, ir nepieciešams veikt šādus svarīgus darbus:Nodrošināt vismaz 95% imunizācijas līmeni pret vakcinācijas kalendārā noteiktām infekcijas •slimībām bērniem un 90% imunizācijas līmeni pret difteriju un stingumkrampjiem pieaugušiem ne mazāk kā 85% Latvijas administratīvo vienību. Lai panāktu atbilstošu un pilnvērtīgu imunitātes veidošanos, svarīgi ir laikus sākt vakcināciju, ievērot intervālu starp vakcīnu ievadīšanas reizēm atbilstoši vakcinācijas kalendārā noteiktiem termiņiem.Pilnīgot programmu un vakcinācijas kalendāru. Izstrādāt un īstenot atveseļošanas programmu riska •grupu vakcinācijai.Uzlabot vakcīnu kvalitātes uzraudzību.•Pilnīgot vakcīnu piegādes sistēmu.•

Page 15: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

15

Nodrošināt programmas īstenošanas un efektivitātes vērtēšanas epidemioloģisko uzraudzību. •Imunizācijas valsts programmas ietvaros valsts apmaksā vakcināciju bērniem pret desmit infekcijām,

pret ko vakcinācija pasludināta par obligātu, un pieaugušajiem pret divām infekcijām, kā arī bērniem un pieaugušajiem vakcināciju pret trakumsērgu pēc saskares ar slimu vai aizdomīgu dzīvnieku.

Pret pārējām infekcijas slimībām ārpus valsts programmas iedzīvotājiem par pašu līdzekļiem ir pieejama vakcinācija pret A un B hepatītu, gripu, ērču encefalītu, dzelteno drudzi, pneimokoku un meningokoku infekciju u.c.

5. epIdēmIskaIs process – socIālekoloģIska sIstēma

Pagājušā 20. gadsimta vidū zinātnieki ļoti plaši sāka izmantot sistēmisko pieeju, proti, pētāmo ob jektu (procesu) pieņem par sistēmu, kas sastāv no apakšsistēmām un to elementiem. Tika pieņemts, ka veselums ir:

vairāk nekā veseluma sastāvdaļu summa,•veselums nosaka tā sastāvdaļu būtību,•veseluma sastāvdaļas nevar tikt pētītas pilnīgi ārpus veselā,•veseluma sastāvdaļas ir savstarpēji saistītas. •

Tā ir sarežģīta, atvērta, organizēta un daudzlīmeņu vienota veseluma sistēma, kas nodrošina parazītu eksistenci, replikāciju un izplatīšanos iedzīvotāju vidū.

No šā viedokļa epidēmiskā procesa struktūra ietver funkcionāli savstarpēji saistīto apakšsistēmu un to elementu kompleksu.

Horizontāli šī struktūra ir izveidota no divām apakšsistēmām: bioloģiskās (parazitāras) un sociālās sistēmas (sabiedrības dzīves apstākļi).

Vertikāli ir divi līmeņi: augstākstāvošs sociālekoloģisks un zemākstāvošs ekosistēmisks. Šī sistēma ir universāla un integrāla. Katrs iepriekšējais sistēmas līmenis ir nākamā līmeņa sastāvdaļa. Visi līmeņi ir savstarpēji saistīti.

6. epIdēmIskā procesa struktūra

Ekosistēmiskais līmenis pieder pie virsorganismu līmeņa. Šis līmenis sastāv no ekosistēmiskā, parazitārās sistēmas un populācijas līmeņa.

Parazitārās (bioloģiskās) sistēmas līmenī notiek mijiedarbība parazītu, kā arī saimnieku populācijā. Šiem procesiem ir raksturīga pašregulēšanās. Epidēmiskā procesa bioloģiskais līmenis ataino parazīta ekoloģiju saimnieka populācijā, kā arī abiotiskos ārējās vides objektos: augsnē, ūdenī, pārtikā, gaisā. Šo mijiedarbību nodrošina pārneses mehānisms.

Epidēmiskā procesa ekosistēmiskais līmenis ietver infekcijas procesu daudzveidību saimnieka populācijā. Tai pašā laikā atsevišķs infekcijas process konkrētā organismā attīstās organismu, audu, orgānu, šūnu un molekulārā līmenī.

Page 16: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

16

Tieši ekosistēmiskā līmenī atrodas triāde: infekcijas avots, pārneses mehānisms un uzņēmīgais or ganisms. Tieši šajā līmenī funkcionē pārneses mehānisms, veidojas infekcijas avots, pārneses faktori un saimnieka uzņēmība pret infekcijas slimību izraisītājiem. Arī tieši šajā līmenī īstenojas imunoloģiskā genotopiskā un fenotipiskā parazīta, tā pārnesēju un saimnieku populācija, kā arī ārējās vides faktoru aktivizējoša vai kavējoša iedarbība.

Sekojošā augstākstāvošā sociālekoloģiskā līmenī notiek epidemioloģiskās ekosistēmas mijiedarbība ar cilvēku sabiedrību. Šai līmenī svarīga nozīme ir sociāliem, ekonomiskiem un ekoloģiskiem faktoriem: piemēram, iedzīvotāju migrācija, dabas stihija, karadarbība ietekmē infekcijas slimību izraisītāju pārnesi citos reģionos un iedzīvotāju imunoloģisko struktūru. Tāpēc rodas saslimšanas gadījumi, kas nav raksturīgi šim reģionam.

Dabas stihijas, plūdu, zemestrīces gadījumā tiek bojātas komunālās komunikācijas (ūdensvads, kana-lizācija), kas aktivizē fekāli orālo pārneses mehānismu, tāpēc pieaug zarnu infekcijas gadījumu skaits.

Bērnu vakcinācijas samazināšanās izraisa saslimstības pieaugumu ar vakcīnregulējamām infekcijām: difteriju, masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām.

Sociālo apstākļu (faktoru) ietekme uz pārneses mehānismu, no vienas puses, mazina epidēmiskā procesa intensitāti, no otras puses, sekmē izraisītāju populācijas izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, veidojot jaunas izraisītāja bioloģiskās īpašības (virulenci, rezistenci utt.).

3. tabula. Infekcijas un epidēmiskais process

hierarhija līmenis sistēma apakšsistēmu mijiedarbība

Infekcijas process

Molekulārais Bioloģisko molekulu konkurentā mijiedarbība

Parazīta molekulāri ģenētiskā sistēma

Saimnieka molekulāri ģenētiskā sistēma

Audu, orgānu Lokālā parazitocenoze Parazīta lokālāmikropopulācija

Atsevišķu audu un orgānu specifiskā organizācija

Organisma Organisma parazitocenoze (infekcijas process)

Lokālaisparazitocenožu komplekss

Saimnieka organisma morfoloģiskais veselums

epidēmiskaisprocess

Ekosistēmiskais Epidemioloģiskā ekosistēma (epidēmiskais process)

Infekciju spektrssaimniekapopulācijā

Bioloģiskā saimniekapopulācijas imunoloģiskāstruktūra

Sociosistē-miskais

Epidemioloģiskāsociālā ekosistēma

Epidemioloģiskā ekosistēma

Iedzīvotāju sociālā vide

Page 17: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

17

7. epIdemIoloģIskā uZraudZĪba

1969. gadā PVO definēja epidemioloģisko uzraudzību.Epidemioloģiskā uzraudzība ir sistēma, kas nodrošina nepārtrauktu informācijas vākšanu par saslimstību

ar infekcijas slimībām un ienākošās informācijas apkopošanu un analīzi.Vēl ir šādas definīcijas:

Epidemioloģiskā uzraudzība ir kompleksa un dinamiska novērošanas sistēma par konkrētas infekcijas 1. slimības epidēmisko procesu konkrētā teritorijā, lai izstrādātu lietderīgus (racionālus), efektīvus profilakses un pretepidēmijas pasākumus.Epidemioloģiskā uzraudzība ir nepārtraukta dinamiska un kompleksa infekcijas slimību epidēmiskā 2. procesa novērošanas sistēma epidemioloģiskās situācijas izzināšanai un ietekmēšanai.

Epidēmisko procesu var vadīt, veicot epidemioloģisko uzraudzību un kontroli. Epidemioloģiskā kontrole ir profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšana, veikšana un efektivitātes novērtēšana.

Epidemioloģiskā uzraudzība ir vispusīga izpratne par epidēmiskā procesa epidemioloģiskiem rakstur-lielumiem, slimības klīnisko gaitu, izraisītāja bioloģiskām īpašībām, kā arī sociāliem, ekonomiskiem un klimatiskiem faktoriem, kas ietekmē epidēmisko procesu.

Epidemioloģiskās uzraudzības dati palīdz lietderīgi plānot un koriģēt profilakses un pretepidēmijas pasākumus, kā arī vērtēt to efektivitāti un paredzēt saslimstības līmeņa paaugstināšanos.

Ir šādi epidemioloģiskās uzraudzības posmi:Novērošana uz vietas un informācijas reģistrēšana.1. Informācijas nodošana pa vertikāli.2. Informācijas apmaiņa.3. Saņemtās informācijas analīze (operatīva un retrospektīva).4. Epidemioloģiskās situācijas raksturojums, epidemioloģiskās diagnozes noteikšana.5. Lēmumu izstrāde, korekcijas pasākumu ieteikšana.6. Epidemioloģiskās situācijas paredzēšana.7.

8. epIdemIoloģIskās uZraudZĪbas uZdevumI

Epidemioloģiskās uzraudzības uzdevumi ir šādi:Infekcijas slimības izplatības un ekonomisko zaudējumu novērtēšana.•Epidēmiskā procesa tendences un dinamikas novērtēšana zināmā laikposmā.•Riska teritoriju noteikšana un sadale, ņemot vērā patieso un iespējamo konkrētas infekcijas nelabvēlīgo •epidemioloģisko situāciju.Iedzīvotāju riska grupas noteikšana, ņemot vērā inficēšanas risku atkarībā no slimības īpašībām, cil-•vēku darba, sadzīves un citiem apstākļiem.Inficēšanas cēloņu un apstākļu noteikšana.•Atbilstošu profilakses un pretepidēmijas pasākumu izstrāde un plānošana.•

Page 18: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

18

Epidemioloģiskās situācijas periodisko prognožu izstrāde.•epidemioloģiska uzraudzība sastāv no divām apakšsistēmām:

Informatīvi analītiskā (bāzes) apakšsistēma• – slimības un izraisītāju pārneses gadījumu reģistrācija, novērošanas datu par izraisītāju cirkulāciju cilvēku, dzīvnieku vidū un ārējās vides objektos reģistrācija, kā arī datu par slimības iznākumu vākšana.diagnostiskā apakšsistēma • – tās mērķis ir iegūt patiesu informāciju par infekcijas epidemioloģiskiem raksturlielumiem.

Šādu informāciju var iegūt, veicot slimības gadījuma epidemioloģisko izmeklēšanu vai monitoringu (stāvokļa novērošanas, kontroles, analīzes un prognozēšanas informatīvā sistēma) valsts programmas ietvaros. Iegūto informāciju pakļauj operatīvai un retrospektīvai epidemioloģiskai analīzei.

operatīvās epidemioloģiskās analīzes uzdevumi:laboratorisko izmeklējumu analīze un novērtēšana;•slimības gadījumu nepārtraukta novērošana un to novērtēšana dinamikā;•epidēmisko perēkļu izmeklēšana sakarā ar sporādisko saslimstību (vienu saslimšanas gadījumu);•grupveida uzliesmojumu epidemioloģiskā izmeklēšana.•

retrospektīvās epidemioloģiskās analīzes uzdevumi:noteikt konkrētas infekcijas vietu kopējā infekciju slimību struktūrā un to sociālekonomisko no zīmi;•noteikt epidēmiskā procesa likumsakarības, dinamiku, tendences, intensitāti konkrētā teritorijā, zināmā •laikposmā, dažādu iedzīvotāju slāņu un grupu vidū (mēnesī, gadā, vairāku gadu laikā);noteikt dabisko un sociālo faktoru ietekmi uz epidēmisko procesu, ņemot vērā veiktos profilakses •pasākumus pētāmā laikposmā.

Operatīvās un retrospektīvās epidemioloģiskās analīzes rezultāti ir pamats epidemioloģiskās diagnozes noteikšanai.

epidemioloģiskā diagnoze ir loģiska formula, kas ietver epidemioloģiskās situācijas novērtēšanu, tās pasliktināšanās cēloņu noteikšanu konkrētā teritorijā konkrētās iedzīvotāju grupās.

Epidemioloģiskās diagnozes noteikšanai (proti, kad ir noteikta riska teritorija, ir atklāta paaugstināta infi-cēšanās riska iedzīvotāju grupa un ir noteikts laiks, kad saslimšanas risks ir vislielākais) seko profilakses un pret epidēmijas pasākumu izstrāde saslimšanas riska novēršanai.

Retrospektīvās epidemioloģiskās analīzes dati, – proti, ilgstoši novērojumi par epidēmiskā procesa intensi-tāti, iedzīvotāju imunoloģisko un demogrāfisko struktūru izraisītāju īpašību pārmaiņām, dabiskiem, sociā liem un ekonomiskiem faktoriem, – der epidēmiskā procesa paredzēšanai.

9. epIdemIoloģIskā IZmeklēšana

Epidemioloģiskā izmeklēšana ir darba metode infekcijas slimību izraisītāju avotu, pārneses faktoru, izplatīšanas veidu un inficēšanās apstākļu atklāšanai.

Epidemioloģiskās izmeklēšanas mērķis ir noteikt epidēmiskā perēkļa robežas, iedzīvotāju riska grupas un organizēt pretepidēmijas pasākumus perēkļa likvidēšanai.

Epidēmiskais perēklis ir vieta (teritorija), kur atrodas infekcijas avots, un šīs teritorijas robežās ir iespē-jama infekcijas pārnese.

Epidemioloģiskā izmeklēšana sākas uzreiz pēc steidzamā paziņojuma par saslimšanu vai aizdomām par

Page 19: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

19

saslimšanas gadījumu saņemšanas un reģistrēšanas.Katrā valstī ir noteikta sava infekcijas slimību reģistrācijas sistēma. Latvijā ar 1999. gada 5. janvāra

Ministru kabineta noteikumiem Nr. 7 “Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība” un 2002. gada 25. jūnija MK noteikumiem Nr. 264 veiktiem grozījumiem noteikta sava infekcijas slimību reģistrācijas kārtība.

Infekcijas slimību un to izraisītāju konstatēšanas gadījumu reģistrācija ir epidemioloģiskās uzraudzības pasākums, kurā ietilpst ziņošana par infekcijas slimībām un to uzskaite.

visas infekcijas slimības tiek iedalītas divās grupās:I grupa ietver infekcijas slimības, kas pakļautas gan individuālai reģistrācijai ārstniecības iestādē, gan

sabiedrības veselības dienesta teritoriālā institūcijā.II grupa ietver infekcijas slimības, kas pakļautas individuālai reģistrācijai ārstniecības iestādē un sabied-

rības veselības dienesta teritoriālā institūcijā – summārai reģistrācijai (enterobioze, gripa un citas akūtas elpceļu vīrusinfekcijas).

Ja ārstniecības persona ir konstatējusi, ka pacientam ir infekcijas slimība vai tai ir profesionāli pamatotas aizdomas par pacienta inficēšanos, ārstniecības persona saskaņā ar šiem noteikumiem ziņo par:

infekcijas slimības diagnozi;1. infekcijas slimības diagnozes maiņu vai neapstiprināšanu;2. infekcijas slimības galīgo diagnozi, tās laboratorisku apstiprināšanu un slimības iznākumu;3. kontaktpersonu medicīnisko novērošanu un tās rezultātiem;4. vakcinācijas pret trakumsērgu kursa pabeigšanu vai pārtraukšanu gadījumos, kad pacientu ir sakodis, 5. saskrāpējis vai apsiekalojis dzīvnieks.

Ziņošanas par infekcijām kārtība sabiedrības veselības teritoriālā institūcijā – 12 stundu laikā pēc to konstatēšanas – telefoniski un rakstveidā (058/u): AIDS profilakses centram, Tuberkulozes un plaušu slimību valsts centram, Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centram – 72 stundu laikā. To nosaka 2. pielikums Ministru kabineta 1999. gada 5. janvāra noteikumiem Nr. 7 “Reģistrācijai pakļautās infekcijas slimības”.

Kārtību, kādā nekavējoties jāziņo par bīstamām infekcijas slimībām, grupveida saslimšanu ar citām infekcijas slimībām un ārkārtas stāvokli, nosaka labklājības ministra 2001. gada 26. novembra rīkojums Nr. 290 “Par ārkārtējo situāciju pārvaldīšanu”.

Visi primārie steidzamie paziņojumi tiek ierakstīti infekcijas slimību reģistrācijas žurnālā, veidlapā Nr. 60 un epidemioloģiskā kartotēkā: dzīvesvietās, pirmsskolas iestādēs, skolās, ārstniecības iestādēs un atsevišķos uzņēmumos, lai epidemiologs būtu skaidrībā par saņemto informāciju.

epidemioloģiskā izmeklēšana sākas ar kartotēkas datu izpēti un, ievērojot konfidencialitāti, pacienta aptauju. Iztaujājot pacientu, atkarībā no konkrētas infekcijas slimības parasti iegūst visplašāko informāciju un versijas par iespējamo infekcijas avotu, iespējamiem pārneses faktoriem, inficēšanās vietu, laiku, kontaktpersonām, kas bijušas vienādos inficēšanās apstākļos ar saslimušo.

Nākamais epidemioloģiskās izmeklēšanas posms ir izvirzīto hipotēžu un versiju pārbaude un iegūto datu statistiskā apstrāde, epidemioloģiskā analīze un epidemioloģiskās diagnozes noteikšana. Izvirzīto hipotēžu un versiju pārbaudei veic epidemioloģisko izmeklēšanu, pielietojot laboratoriskās izmeklēšanas metodes dzīvesvietā, mācību vai darbavietā, pirmsskolas iestādē; vietās, kur saslimušais ir iegādājies pārtiku, un citās iespējamās inficēšanās vietās atkarībā no iegūtās informācijas. Viens no visaptverošiem epidemioloģiskās

Page 20: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

20

diagnostikas secinājumiem ir pētāmās infekcijas epidēmiskā procesa epidemioloģiskā tipa noteikšana konkrētā vietā (teritorijā) un laikposmā.

Pastāv daudz kritēriju epidēmiskā procesa tipa noteikšanai. Epidēmiskā procesa intensitāti nosaka saslimstības raksturlielums, proti, saslimušo skaits uz 1000, 10 000, 100 000 iedzīvotāju atkarībā no tā, kādā iedzīvotāju grupā vai teritorijā gribam noteikt infekcijas slimības izplatīšanās biežumu.

sporādiskā saslimstība, kad konkrētā teritorijā ir reģistrēti daži gadījumi, kas nepārsniedz vienu uz 100 000 iedzīvotāju pētāmā laikposmā.

Grupveida uzliesmojumi – saslimušos apvieno viens infekcijas avots, pārneses faktors vai inficēšanās vieta.

epidēmija – saslimstība konkrētā teritorijā vairākkārt pārsniedz ilggadējo parasto, šai teritorijai rak-sturīgo saslimstības līmeni.

epidēmiskie uzliesmojumi var būt lokāli un izplatīti pēc attīstības ātruma – akūti un hroniski.Dažām infekcijām (gripai, holerai) piemīt pandēmiska (strauja), ļoti intensīva izplatīšanās, un epidēmiskā

procesā tiek iesaistītas vairākas valstis.Ir zināms, ka fekāli orālais pārneses mehānisms atšķirībā no gaisa–pilienu pārneses mehānisma nevar

darboties nepārtraukti un visās vietās, jo ir nepieciešama konkrētu pārneses faktoru līdzdalība.Fekāli orālajam pārneses mehānismam ir raksturīgs izraisītāju stafetes pārneses princips, kurā ir iesaistīti

pirmās un otrās šķiras un pamatpārneses faktori. Ņemot vērā ārējās vides faktoru līdzdalības biežumu iz-raisītāju pārneses mehānismā, tos iedala pamatfaktoros, kas nosaka izraisītāju pārvietošanu, un mazsvarīgos vai papildfaktoros. Pamatfaktori ir tie, ar kuru starpniecību izraisītāji nonāk uzņēmīgā organismā un kas veido galveno infekcijas slimību izraisītāju izplatīšanas ceļu.

Šigelozei (dizentērijai) un citām akūtām zarnu infekcijām ir raksturīgs fekāli orālais pārneses mehānisms. Tomēr viena pārneses mehānisma ietvaros katrai akūtu zarnu infekciju nozoloģiskai formai, arī šigelozēm (Shigella sonnei, Shigella flexneri u.c.), var būt atšķirīgi galvenie izplatīšanas ceļi, kas nosaka izraisītāju izplatīšanās apjomu un izraisītāja izdzīvošanas spēju ārējā vidē ilgākā laikaposmā. Atkarībā no galvenā izplatīšanas ceļa aktivitātes papildu pārneses faktori tikai to pastiprina.

Sh. sonnei galvenais izplatīšanās ceļš ir alimentārais (pārtika), jo liela nozīme ir tieši pārtikas konsistencei: šķidrā vai pusšķidrā (pienā, krējumā, biezpienā, kompotā, salātos utt.) pārtikā, kurā ir daudz barojošu vielu, Sh. sonnei ne tikai saglabā dzīvotspēju, bet arī vairojas. Sh. sonnei izplatīšanā galvenā nozīme ir pienam un tā produktiem.

Sh. flexneri, vēdertīfa, holeras, A vīrushepatīta izraisītāji izplatās galvenokārt ar ūdeni. Starp citu, ar ūdeni un pārtikas produktiem var izplatīties ne tikai zarnu infekcijas, kam ir raksturīgs fekāli orālais pārneses mehānisms, bet arī infekcijas, kam piemīt transmisīvais vai saskares pārneses mehānisms: piemēram, tularēmijas izraisītājs var iekļūt cilvēka organismā ar piesārņotu ūdeni enterāli, ērču encefalīta vīruss – ar nevārītu kazas vai govs pienu, Sibīrijas mēra vīruss – ar gaļas produktiem. Tāpēc infekcijas slimību izraisītāju galveno izplatīšanas ceļu un pārneses faktoru noteikšana ir ļoti aktuāla ne tikai infekcijām ar fekāli orālo pārneses mehānismu, bet arī tad, kad darbojas citi pārneses mehānismi.

Katrā konkrētā gadījumā (uzliesmojums, epidēmija), kad darbojas fekāli orālais pārneses mehānisms, šķir trīs galvenos epidēmiskā procesa veidus:

Ūdens (pārneses faktors ir ūdens).1. Pārtikas vai alimentārais (pārneses faktors ir pārtikas produkti).2. Sadzīves (pārneses faktors ir rokas vai sadzīves priekšmeti).3.

Page 21: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

21

Pirmie divi pieder pie infekcijas slimību izraisītāju masveida izplatīšanas ceļiem. Katrā uzliesmojumā vai epidēmijā vienlaikus var darboties vairāki infekcijas slimību izraisītāju izplatīšanas ceļi, bet pārsvarā noteicošais ir izplatīšanas ceļš.

Bieži vien “sadzīves” uzliesmojums kādu laiku netiek atpazīts līdz brīdim, kad bioloģiskais aģents, nonā-kot ūdensapgādes avotā vai pārtikā, izraisa uzliesmojumu vai epidēmiju, kas saistīta ar masveida izpla tī šanas ceļu. Un otrādi, pēc ūdens un pārtikas izraisītas epidēmijas un uzliesmojumiem epidemiologi nereti novēro “postepidēmisko asti”, kad infekcija ģimenēs izplatās sadzīves saskares veidā. Atkarībā no galvenā zarnu infekcijas slimību izraisītāju izplatīšanas veida var šķirt trīs epidēmiskā procesa tipus ar tiem raksturīgām epidemioloģiskām pazīmēm.

pārtikas izraisītu uzliesmojumu epidemioloģiskās pazīmesNeilgā laikā minimālā inkubācijas laika posmā tiek reģistrēts daudz epidēmisko perēkļu ar vienu vai 1. vairākiem saslimšanas gadījumiem, kas liecina par masveida saslimšanu.Epidēmisko perēkļu pastāvēšanas laiks iekļaujas infekcijas slimību minimālā inkubācijas laika 2. posmā.Visus saslimušos saista viena pārtikas produkta lietošana uzturā vai viena pārtikas iegādes (lieto-3. šanas) vieta (veikals, tirgus, ēdnīca u.tml).Saslimušo vidū pārsvarā ir smagas slimības formas, kas raksturīgas pārtikas toksikoinfekcijai sakarā ar 4. masīvo mikrobiālo pārtikas produkta piesārņošanu un iespējamo mikroorganismu vairošanos tajā.Uzliesmojumam ir raksturīga monoetioloģiskā struktūra. Saslimušajiem konstatē vienu izraisītāju.5. Pēc pārtikas produkta izņemšanas no realizācijas un lietošanas pārtraukšanas saslimšanas gadījumu 6. drīz vairs nav.

ūdens izraisītu uzliesmojumu epidemioloģiskās pazīmesVisi saslimušie saistīti ar vienu ūdensapgādes avotu.1. Epidemioloģiskā anamnēzē saslimušo vairākums norāda, ka uzturā ir lietojuši nevārītu ūdeni.2. Teritorijā ar citu ūdensapgādes sistēmu zarnu infekcijas iedzīvotāju vidū netiek reģistrētas.3. Uzliesmojuma vai epidēmijas akūts sākums, straujš pacēlums (starp minimālo un maksimālo infekcijas 4. slimību inkubācijas laiku) un ātrs kritums.Saslimušo vecuma struktūrā pārsvarā ir pieaugušie un skolas vecuma bērni.5. Uzliesmojumam vai epidēmijai ir raksturīga polietioloģiska struktūra, proti, – saslimušajiem konstatē 6. dažādus akūto zarnu infekcijas izraisītājus.Infekcijas slimību klīniskai gaitai ir raksturīga daudzveidība, pārsvarā ir vieglas subklīniskās formas.7. Pēc ūdensapgādes avota atslēgšanas no kopējās ūdensapgādes sistēmas (akas slēgšana, ūdensvada 8. avārijas novēršana utt.) saslimšanas gadījumu drīz nav.

sadzīves uzliesmojumu epidemioloģiskās pazīmesInfekcijas avots jāmeklē starp tām personām, kam ir ļoti cieša un ilgstoša saskare (ģimenē, starp 1. kaimiņiem blakusdzīvoklī vai mājā, dzīves vai darbavietā, mācību, pirmsskolas vai ārstniecības iestādē).Uzliesmojums tika reģistrēts ierobežotā teritorijā, ir lokāls, un saslimušos parasti saista koplietošanas 2. sadzīves telpas (tualete, virtuve, dzīvojamās istabas u.c.) vai sadzīves priekšmeti (trauki, dvieļi, gultas veļa u.c.).

Page 22: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

22

Uzliesmojums attīstās lēnām, turpinās ilgstoši, epidēmiskajā procesā iesaistot jaunas iedzīvotāju 3. grupas.Epidēmiskajam procesam ir ķēdes veida raksturs, – starp saslimšanas gadījumiem ir inkubācijas laika 4. posms.Saslimst iedzīvotāji ar zemu dzīves līmeni, kuri dzīvo antisanitāros apstākļos, bez labierīcībām, 5. nelabiekārtotos ciematos.

uzliesmojumu epidemioloģiskā analīzeNereti ir zināma noteikta lielāka vai mazāka cilvēku grupa, kas bija pakļauta inficēšanās riskam vai bija

vienādos inficēšanās apstākļos, un vairāki cilvēki no tās saslima. Šādā gadījumā tiek aprēķināts risks (R) un relatīvais risks (RR).

10. pretepIdēmIjas un profIlakses pasākumu orGanIZēšanas prIncIpI

Infekcijas slimību profilakse ir plānota pasākumu organizēšana un veikšana valsts, reģionālo un pašvaldību programmu ietvaros atkarībā no infekcijas slimību paredzamās izplatības. Ņemot vērā iespējamo konkrētas infekcijas vai infekcijas slimību grupas (vakcīnregulējamas, akūtas zarnu, zoonožu u.c.) izplatīšanās draudus, tiek plānoti pasākumi visu trīs epidēmiskā procesa posmu pārtraukšanai.

Pasākumi, kas vērsti pret epidēmiskā procesa pirmo posmu, ir ļoti svarīgi. Šie pasākumi nodrošina ne tikai infekcijas avota agrīnu atklāšanu, bet arī tā izolāciju un sanāciju.

Lai nepieļautu infekciozo personu (pacientu un mikroorganismu nēsātāju) iesaisti darbos, kur pastāv risks citu cilvēku inficēšanai, stājoties darbā uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kas ir iesaistītas pārtikas apritē vai kuru darbības veids ir pakalpojumu sniegšana klientiem (frizētavas, kosmētiskie kabineti, pirtis, solāriji, peldbaseini, tūristu mītnes, viesnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, pasažieru apkalpošana tālsatiksmes vilcienos), ārstniecības iestādēs, kā arī vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs, bērnu interešu izglītības iestādēs, ir jāveic veselības pārbaude, un tā turpmāk ir regulāri jāveic LR Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (2001. gada 27. novembra noteikumi Nr. 494 “Noteikumi par darbiem, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai un kuros nodarbinātās personas tiek pakļautas obligātām veselības pārbaudēm”).

Ir daudz infekcijas slimību, kuru dēļ ir noteikti profesionālās darbības ierobežojumi. Šo profesionālo darbību ierobežojošo infekciju saraksts un darbavietu uzskaitījums ir apstiprināts LR Ministru kabineta 2000. gada 18. oktobra noteikumos Nr. 359.

Agrīnā infekcijas avotu atklāšanā liela nozīme ir ģimenes ārstu profesionālai sagatavošanai infekcijas slimību diagnostikā un infekcijas slimību epidemioloģijā, kā arī efektīvi funkcionējošai veselības aprūpes sistēmai, kas iedzīvotājiem dod iespēju agrīni saņemt atbilstošu kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Ārstniecības iestādēs, kur tiek sniegta medicīniskā palīdzība, ir jābūt labai materiāltehniskai bāzei, proti, mūsdienīgai aparatūrai.

Lai nepieļautu cilvēku inficēšanos no slimiem dzīvniekiem, svarīga nozīme ir veterinārmedicīnas pasākumiem.

Page 23: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

23

profilakses sistēmā galvenie ir sanitārhigiēniskie pasākumi, kuru galamērķis ir infekcijas izplatības pārtraukšana vai epidēmiskā procesa otrā posma pārtraukšana:

apdzīvoto vietu labiekārtošana;•cieto atkritumu savākšana un utilizācija;•ūdensvadu, kanalizācijas tīkla, attīrīšanas iekārtu celtniecība;•iedzīvotāju apgāde ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni;•higiēnas prasību ievērošana uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kas iesaistītas pārtikas apritē un •pakalpojumu sniegšanā;iedzīvotāju nodrošināšana ar epidemioloģiski drošu pārtiku, arī dzeramo ūdeni.•

Sanitārhigiēnisko pasākumu prioritāte zarnu infekcijas slimību apkarošanā nav apšaubāma.Profilakses pasākumi, kas vērsti pret epidēmiskā procesa trešo posmu, ietver pasākumus, kuru galamērķis

ir specifiskās imunitātes veidošana un cilvēka organisma nespecifisko aizsargspēju palielināšana. Pamatā ir vakcinācija un veselības izglītības darbs, vispusīga sabiedrības izglītošana:

kā izvairīties no inficēšanās;•kādi pasākumi jāveic, lai mazinātu inficēšanās risku citiem;•skaidrot profilaktiskās vakcinācijas nozīmi vakcīnregulējamo infekcijas slimību apkarošanā;•skaidrot personiskās higiēnas pamatus un to ievērošanas nepieciešamību;•popularizēt veselīgu dzīvesveidu.•

pretepidēmiskie pasākumi vienmēr ir konkrēti un veicami līdz ar konkrēto infekcijas slimības gadījumu, lai lokalizētu epidēmisko perēkli un nepieļautu infekcijas slimības izplatīšanos ārpus epidēmiskā perēkļa.

11. pret InfekcIjas avotu vērstIe pasākumI

Pacienta vai infekcijas slimības izraisītāja nēsātāja izolācija slimnīcā vai dzīvesvietā.epidemioloģiskās indikācijas pacientu hospitalizācijai:

ja ir konstatēta saslimšana vai ir pamatotas aizdomas par saslimšanu ar akūto poliomielītu, difteriju, •holeru, epidēmisko izsitumu tīfu, vēlīni recidivējošo izsitumu tīfu (Brilla (Nathan Edwin Brill) slimību), lepru, liesas sērgu (Sibīrijas mēri), mēri, neskaidras etioloģijas hemorāģisko drudzi, tuberkulozi (ja pierādīta tuberkulozes mikobaktēriju izdalīšana), trakumsērgu, utu atguļas tīfu, vēdertīfu;ja nav iespējams izolēt saslimušo dzīvesvietā;•ja saslimušais vai viņa tuvinieki nav spējīgi nodrošināt pretepidēmijas režīmu pacienta ārstēšanās •laikā.

Page 24: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

24

12. pret InfekcIjas pārneses veIdIem vērstIe pasākumI

Pēc pacienta hospitalizācijas ir veicama obligāta noslēguma dezinfekcija, dezinsekcija vai deratizācija gadījumos, kad ir reģistrētas šādas infekcijas slimības:

1) dermatomikozes (mikrosporija, trihofītija, (cirpējēde)); 2) difterija un tās izraisītāja nēsāšana; 3) dzemdību un pēcdzemdību infekciozas komplikācijas, perinatālā perioda infekcija, ķirurģiskas

operācijas un medicīniskās aprūpes infekciozas komplikācijas (strutaini septiskas nozokomiālas infekcijas);

4) holera un tās izraisītāja nēsāšana; 5) lepra; 6) liesas sērga (Sibīrijas mēris); 7) ienāši un melioidoze; 8) paratīfs un tā izraisītāja nēsāšana; 9) poliomielīts;10) mēris;11) trahoma;12) trakumsērga;13) tropu posmkāju pārnestie encefalīti un drudži;14) tropu posmkāju pārnestie vīrusu hemorāģiskie drudži, arī dzeltenais drudzis, Ebolas vīrusslimība,

Lasas drudzis, Marburgas vīrusslimība;15) tuberkuloze ar mikobaktēriju izdalīšanu;16) vēdertīfs.Noslēguma dezinfekcija ir jāveic pēc epidemioloģiskām indikācijām, ja konstatēta saslimšana vai ir

pamatotas aizdomas par saslimšanu ar: 1) amebiāzi; 2) balantidiāzi; 3) Haemophilus influenzae B tipa infekciju; 4) ciklosporidiozi; 5) ešerihiozi; 6) citām akūtām zarnu infekcijas slimībām ar noteiktu un nenoteiktu etioloģiju; 7) hemorāģisko drudzi ar nieru sindromu; 8) kampilobakteriozi; 9) kriptosporidozi;10) leģionāru slimību;11) leptospirozi;12) limfocitāro horiomeningītu;13) listeriozi;14) ornitozi (psitakozi);

Page 25: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

25

15) Q drudzi un citām riketsiozēm;16) salmonelozi un tās izraisītāju nēsāšanu;17) šigelozi (dizentēriju) un tās izraisītāju nēsāšanu;18) tularēmiju;19) A hepatītu;20) E hepatītu;21) vīrusu meningītu, encefalītu, mielītu un encefalomielītu;22) žiardiāzi (lambliozi).Epidemioloģiskām indikācijām noslēguma dezinfekcijai ir jābūt profesionāli pamatotām.Infekcijas slimības perēklī kārtējās dezinfekcijas (ikdienas vai atkārtotas dezinfekcijas) nepieciešamību

un veidu nosaka ārstniecības persona, kas diagnosticējusi infekcijas slimību.Infekcijas slimības perēklī kārtējo dezinfekciju veic:

līdz infekciozās personas hospitalizācijai;•ja infekciozā persona ārstējas mājās, – līdz brīdim, kad tā vairs nav infekcioza.•

Ja infekciozā persona ārstējas mājās, pēc ārstniecības personas norādījuma kārtējo dezinfekciju veic iedzīvotāji pašu līdzekļiem, lietojot fizikālās (piemēram, gludināšana, vārīšana) un mehāniskās (mazgāšana, telpu vēdināšana) dezinfekcijas metodes un sadzīves ķīmiskos mazgāšanas līdzekļus.

Saslimšanas ar atsevišķām infekcijas slimībām gadījumā epidēmiskā perēklī ir nepieciešams veikt deratizāciju un dezinsekciju, proti, ja perēklī tieši vai netieši ir konstatēta izraisītāju pārnēsātāju (posmkāju vai peļveidīgo grauzēju) klātbūtne.

dezinsekcija jāveic, ja ir konstatēta kāda no šādām infekcijām:Brilla slimība; 1) epidēmiskais izsitumu tīfs;2) kašķis;3) malārija;4) mēris;5) tropu posmkāju pārnēsāti encefalīti un drudži;6) tropu posmkāju pārnēsāti vīrusu hemorāģiskie drudži, arī dzeltenais drudzis, Ebolas vīrusslimība, 7) Lasas drudzis, Marburgas vīrusslimība;tularēmija;8) atguļas tīfs.9)

deratizācija ir jāveic, ja konstatēta kāda no šādām infekcijām:hemorāģiskais drudzis ar nieru sindromu;1) jersinoze;2) leptospiroze;3) limfocitārs horiomeningīts;4) listerioze;5) mēris;6) pastereloze;7) tularēmija;8) žurkas koduma slimība.9)

Page 26: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

26

13. pasākumI attIecĪbā uZ uZņēmĪGām personām

Kontaktpersonu medicīniskā novērošana slimības maksimālā inkubācijas laikā.Kontaktpersonu primāro medicīnisko pārbaudi veic ārstniecības persona

bīstamas infekcijas slimības gadījumā – katru dienu;•citas infekcijas slimības gadījumā – pirmajā un pēdējā medicīniskās novērošanas dienā.•

Izņēmuma gadījumi, kad medicīniskā novērošana jāveic citādi, ir norādīti 2001. gada 2. augusta LR Labklājības ministrijas rīkojumā Nr. 215 “Par kontaktpersonu primārās medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes kārtību”. Nepieciešamības gadījumā ārstniecības persona norīko speciālistu konsultāciju un papildu laboratoriskos izmeklējumus.

Novērošanas laikā kontaktpersonas pakļauj laboratoriskiem izmeklējumiem (klīniskiem, mikro biolo-ģiskiem u.c.). Nepieciešamības gadījumā veic ķīmijprofilaksi vai imunizāciju, iesaka individuālās aizsardzības pasākumus, veic izglītības darbu; atsevišķos epidēmiskos perēkļos ir veicama epidemioloģiskā novērošana.

14. deZInfekcIja, deZInsekcIja, deratIZācIja

Dezinfekcija ir mikroorganismu (baktēriju, vīrusu, riketsiju, sēnīšu utt.) iznīcināšana ārējās vides objektos, arī posmkāju (dezinsekcija) un grauzēju (deratizācija) iznīcināšana.

Dezinfekcija ietver arī dezinsekciju un deratizāciju.Dezinfekcijas mērķis atšķirībā no sterilizācijas ir patogēno un nosacīti patogēnu mikroorganismu

iznīcināšana.

Dezinfekcija

Profilaktiska Perēkļu

Kārtējā Noslēguma

Profilaktisko dezinfekciju veic regulāri, lai nepieļautu infekciju rašanos un izplatīšanos: piemēram, dzeramā ūdens dezinfekcija (hlorēšana, ozonēšana, filtrēšana, vārīšana), piena un tā produktu, augļu, dārzeņu pasterizācija. Profilaktisko dezinfekciju veic sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, veterinārijā, lauksaimniecībā, agronomijā, pārtikas ražošanā un citās darbības jomās.

perēkļa dezinfekciju veic gadījumos, kad ir reģistrēti epidēmiskie perēkļi. Kārtējo dezinfekciju veic pa-cientu klātbūtnē, bet noslēguma dezinfekciju veic tad, kad no epidēmiskā perēkļa ir izolēts infekcijas avots.

sterilizācija ir dezinfekcijas metode, ar ko iznīcina ne tikai visus mikroorganismus, bet arī to sporas.

Page 27: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

27

dezinfekcijas metodesmehāniska tīrīšana: • virsmu mazgāšana, tīrīšana ar putekļsūcēju, telpu vēdināšana, ventilācija, veļas mazgāšana. Šādi apstrādāto priekšmetu epidemioloģiskā bīstamība krasi mazinās. Ar putekļsūcēju, it īpaši jaunās paaudzes putekļsūcēju ar gaisa mitrināšanu – kopā ar putekļiem virsmu var atbrīvot no 98% mikroorganismu. Vēdinot telpu, pēc 15 minūtēm mikroorganismu skaits gaisā krasi mazinās, pēc 30 minūtēm tie gandrīz izzūd. Arī veļas mazgāšana atbrīvo veļu no mikrobiem.fizikālie līdzekļi • ir

augsta temperatūra (sadedzināšana, vārīšana, pasterizācija); –tvaiks; –sauss gaiss; –ultravioletais starojums; –ultraskaņa; –radioaktīva apstarošana u.c. –

Biežāk izmanto sausā gaisa baktericīdo, virucīdo, insekticīdo un sporocīdo iedarbību.180–160 °C karstu sauso gaisu izmanto gaisa sterilizatoros laboratorijas trauku, instrumentu, kā arī

metāla, stikla izstrādājumu un silikona gumijas dezinfekcijai. Drēbju, matraču, spilvenu dezinsekcija ar sauso gaisu skar tikai šo priekšmetu virspusi.

Ūdens tvaika iedarbība ir dziļāka un iznīcina visas mikroorganismu veģetatīvās formas (iet bojā 80 °C) un sporas (120 °C – 10 min). Šās metodes efektivitāte pieaug, ja priekšmetus apstrādā ar tvaiku zem spiediena. Šo metodi izmanto metāla, stikla izstrādājumu, tekstila, lateksa, polimēru materiālu dezinfekcijai.

Karstu ūdeni lieto dažādu izstrādājumu dezinfekcijai, jo mikroorganismu veģetatīvās formas iet bojā 60–70 °C temperatūrā 30 min laikā. Vārīšana 100 °C temperatūrā iznīcina mikroorganismus 15–45 min laikā. Antimikrobu iedarbība pastiprinās, ja pievieno 2% nātrija hidrokarbonātu vai ziepes.

Radioaktīva apstarošana iznīcina visus mikroorganismus, kā arī sporas.Ķīmiskie līdzekļi.• Ķīmisko vielu, ko lieto dezinfekcijai, ir ļoti daudz. Svarīgi, lai šie preparāti būtu iekļauti atļauto preparātu sarakstā.

Lai dezinfekcija būtu efektīva, ir nepieciešams pareizi sadalīt vai klasificēt visus priekšmetus pacientu aprūpei, iekārtas un instrumentus.

Dezinfekcijas efektivitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem. Daži no tiem var mazināt dezinfekcijas efektivitāti.

dezinfekcijas efektivitāte atkarīga no šādiem apstākļiem:priekšmeta pirmsdezinfekcijas apstrādes (attīrīšanas pakāpes);•organisku vielu klātbūtnes priekšmetā;•mikrobu kontaminācijas intensitātes un veida;•apstrādājamā priekšmeta veida (spraugas, cilpas, nelīdzena virsma);•dezinfekcijas līdzekļa koncentrācijas un ekspozīcijas;•dezinfekcijas līdzekļa temperatūras un pH līmeņa.•

Ar augsta līmeņa dezinfekcijas līdzekļiem, paildzinot ekspozīcijas laiku, var panākt sporocīdo efektu.spoldings piedāvāja visus priekšmetus iedalīt trīs kategorijās:

Kritiskie.1. Puskritiskie.2. Nekritiskie.3.

Page 28: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

28

“kritiskie” priekšmeti ir jebkuri ar mikroorganismiem vai sporām kontaminēti priekšmeti, kam ir liels inficēšanas risks. Tie ir priekšmeti (instrumenti), kas nonāk saskarē ar steriliem audiem, asinsvadiem utt. Pie šās kategorijas priekšmetiem pieder ķirurģiskie instrumenti, sirds, urīnceļu katetri, implanti, šķidrumi pārliešanai, adatas injekcijām u.c. Šo priekšmetu apstrādei ir nepieciešama sterilizācija.

“puskritiskie” priekšmeti, kas nonāk saskarē ar gļotādu un ādu. Uz šādu priekšmetu virsmas nedrīkst būt mikroorganismi. Pie tiem pieder kontaktlēcas, inhalācijas, intubācijas iekārtas, kuņģa endoskopi, termometri. Šo priekšmetu apstrādei ir nepieciešama augsta līmeņa dezinfekcija. Pēc dezinfekcijas tos noskalo sterilā vai ūdensvada ūdenī ar 100 mg/l hlora, pēc tam tos nosusina ar metodi, kas nepieļauj atkārtotu kontamināciju, piemēram, ar sauso gaisu, un līdz izmantošanai glabā sterilā iesaiņojumā.

“nekritiskie” priekšmeti – priekšmeti, kas nonāk saskarē ar ādu: šīberi, asinsspiediena mērītāja man-šete, kruķi, trauki, gultas veļa, mēbeles.

15. noZokomIālās InfekcIjas

Lai gan cīņā ar infekcijas slimībām ir gūti ievērojami medicīnas sasniegumi, ko galvenokārt nodrošina plaša vakcīnu un antibiotiku lietošana, tās nav izzudušas, bet gluži pretēji – saslimstība ar atsevišķām infekcijas slimībām pieaug. 21. gadsimtā ir vērienīgi mainījies infekcijas slimību raksturs. Ir radušies jauni infekcijas slimību ierosinātāji (HIV). Sen pazīstamie mikroorganismi un vīrusi maina savas īpašības: tie iegūst rezistenci pret medikamentiem un izraisa citas problēmas. Pie mūsdienu medicīnas ļoti svarīgām problēmām infektoloģijas jomā pieder arī nozokomiālās infekcijas, to profilakse un apkarošana.

Nozokomiālā infekcija ir slimība, kas rodas slimnīcas apstākļos (tātad stacionētam slimniekam), kas nav bijusi reģistrēta, kad pacients iestājās slimnīcā, un kuras inkubācijas posmā pacients nav atradies uzņemšanas brīdī. Tātad nozokomiālā infekcija ir pievienojusies pie pamatslimības kā sekundāra slimība (infekcija) vismaz 48 stundas pēc uzņemšanas slimnīcā.

Termins ‘nozokomiāls’ ir radies no diviem grieķu vārdiem nosos (slimība) un komeion (rūpēties). Tātad tā ir slimība, kas rodas saistībā ar slimnieka aprūpi. Pie mums bieži lieto arī terminu ‘hospitālā infekcija’ jeb ‘slimnīcas infekcija’. Vēl tiek lietoti nosaukumi ‘hospitālisms’, ‘ķirurģiskā infekcija’, ‘pēcoperācijas infekcija’ u.c.

Nozokomiālās infekcijas pieder pie visaktuālākām mūsdienu medicīnas problēmām. Neraugoties uz modernās medicīnas tehnoloģiskajiem sasniegumiem, nozokomiālās infekcijas turpina izplatīties; tās bieži vien ir ilgstošas, smagas un izraisa pacienta nāvi: piemēram, ASV ik gadu reģistrē ap diviem miljoniem nozokomiālo saslimšanu gadījumu, no kuriem vairāk nekā divdesmit tūkstošos gadījumu infekcija ir tiešais nāves cēlonis, bet ap sešdesmit tūkstošiem gadījumu infekcija ir letālu iznākumu veicinošs faktors.

Ar nozokomiālajām infekcijām caurmērā pasaulē saslimst pieci līdz divdesmit procenti hospitalizēto pacientu. Daudzas no šīm infekcijām ir ļoti nopietnas. No nozokomiālajām infekcijām ekonomiski attīstītās valstīs mirst septiņas līdz astoņas reizes vairāk cilvēku nekā no visām klasiskajām infekcijām kopā. Pēc 2002. gada datiem, ASV nozokomiālās infekcijas ierindojas nāves cēloņu ceturtajā vietā. Visā pasaulē no nozokomiālajām infekcijām ik gadu mirst tūkstošiem cilvēku. Slimnīcas infekcijas dēļ pagarinās pacientu hospitalizācijas laiks, tādējādi radot ļoti lielus papildizdevumus. Pēc ASV zinātnieku datiem, ķirurģiskās brūces infekcija pagarina hospitalizācijas laiku vidēji par sešām dienām un rada papildu 3000 dolāru

Page 29: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

29

izdevumus. Savukārt bakteriēmijas gadījumā stacionārā pavadītais laiks pagarinās par aptuveni 24 dienām, un izdevumi sasniedz 40 000 dolārus. Nozokomiālās infekcijas ir sava veida civilizācijas paradokss, jo arī augsti attīstītās valstīs, kam nevar pārmest sanitāri higiēnisko normu neievērošanu, to līmenis ir augsts. Šo faktu skaidro šādi:

ir daudz gados vecu cilvēku, kas uzskatāmi par riska grupu;1) daudzi no civilizācijas faktoriem, piemēram, medikamentu, sadzīves ķīmijas produktu, konservētas 2) pārtikas lietošana, apstarošana utt., sekmē makroorganisma, it sevišķi tā imūnās sistēmas, novā-jināšanu.

nozokomiālo infekciju izplatībā šķir četrus posmus:Pirmsbakterioloģijas ēra līdz 19. gs. otrajai pusei.1. Antiseptikas un aseptikas ēra – 19. gs. otrā puse, kas krasi samazināja infekciju daudzumu.2. Antibiotiku ēra – no 1941. gada, kad atklāja penicilīnu, – visspožākais posms, kad 40. līdz 50. gados 3. bija minimāls nozokomiālo infekciju daudzums.Mūsdienas – pēdējās trīs līdz četras desmitgades, kad mikroorganismu rezistences pret anti bakte-4. riālajiem preparātiem veidošanās dēļ pakāpeniski pieaug infekcijas slimību daudzums.

Pie nozokomiālās infekcijas pieder jebkura infekciozas dabas slimība, kas radusies slimnīcas apstākļos. nozokomiālās infekcijas grupas var iedalīt šādās:1. Iekaisuma dabas slimības (sastrutojumi), ko visbiežāk izraisa nosacīti patogēni mikroorganismi,

piemēram, ķirurģiskās brūces sastrutojums, urīnceļu iekaisums, pneimonija u.c.2. Akūtas respiratoriskas slimības (ARS). Stacionārā cilvēks var saslimt ar gripu, adenovīrusu u.c. ARS, ko

ierosina patogēni mikroorganismi un vīrusi.3. Zarnu infekcijas. Hospitalizēts cilvēks var inficēties ar jebkuru zarnu infekciju – salmonellu gastro-

enterītu, enterovīrusu infekciju utt. Arī šajā gadījumā procesu izraisa patogēni aģenti.4. Ar asinīm pārnestās infekcijas. Par visraksturīgākiem piemēriem uzlūkojams B hepatīts, C hepatīts,

HIV infekcija. Ierosinātāji ir patogēni aģenti.5. Saskares veidā iegūtās – lipīgās sēnīšinfekcijas, kašķis. Šāds nozokomiālo infekciju iedalījums ir racionāls, jo viens un tas pats mikroorganisms var ierosināt

dažādas slimības formas, dažādi mikroorganismi ierosina slimības ar vieniem un tiem pašiem simptomiem. Kamēr nav atrasta sakarība starp ierosinātāju un noteiktu klīnisko formu, runā par infekcijas klīnisko izpausmi kā par patstāvīgu slimību. Tātad – slimība ir polietioloģiska un ar daudzām klīniskas manifestācijas izpausmēm. Slimība nav pietiekami izpētīta, kaut gan intensīvajam darbam pēdējo gadu desmitu laikā ir zināmi panākumi. Atsevišķām slimību formām, piemēram, ir noteikti biežākie ierosinātāji; virspusējos sastrutojumus biežāk rada grampozitīvie mikroorganismi, galvenokārt stafilokoki, bet dziļos sastrutojumus parasti ierosina gramnegatīvās baktērijas.

Ir atrastas sakarības starp pārvades ceļu un etioloģisko aģentu: piemēram, katetra kanules infekcija ir raksturīga koagulāzes negatīvajiem stafilokokiem, bet infūzos visbiežāk ir gramnegatīvās nūjiņas. Sakarība starp mikroorganismu un slimības klīnisko formu – koagulāzes pozitīvie stafilokoki spēj ierosināt desmitiem klīnisko manifestāciju, tomēr visbiežāk tie ierosina brūces infekciju.

nozokomiālo infekciju izpēte ir aktualizējusi divas teorētiskas problēmas, un tās ir:Makroorganisma nozīme infekcijas procesā.1. Parazītisma un patogenitātes problēma.2.

Page 30: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

30

Bakterioloģijas ēras sākumā vislielāko uzmanību pievērsa patogēnajiem mikroorganismiem un to nozīmei infekcijas procesā. Tomēr vēlākā pieredze pierādīja, ka makroorganisma loma infekcijas procesā nav mazsvarīga. Agrāk visus mikroorganismus – parazītus – iedalīja patogēnajos un nepatogēnajos. NK infekcija pierādīja, ka nepatogēnu parazītu normālā cilvēka mikroflorā nemaz nav – tiem visiem piemīt vairāk vai mazāk izteiktas patogēnas īpašības. Tātad floras mikroorganismi ir vai nu īsti patogēni, vai nosacīti patogēni.

nosacīti patogēno mikroorganismu darbību nosaka:makroorganisma (cilvēka) veselības (galvenokārt imūnsistēmas) stāvoklis – tas ir vissvarīgākais 1) faktors;mikroorganisma īpašības – to virulences faktori, rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem u.c.;2) epidemioloģiskie apstākļi – pārneses veids, ieejas vārti utt.3)

16. noZokomIālās InfekcIjas attĪstĪbu veIcInošIe faktorI

Nozokomiālajai infekcijai teorētiski var būt pakļauti visi stacionētie slimnieki, tomēr tā attīstās tikai atsevišķos gadījumos, un to veicina t.s. predisponējošie jeb riska faktori. Galvenokārt svarīgs ir pacienta organisma stāvoklis.

ar pacientu saistāmi riska faktori ir šādi:vecums;•smagas pavadslimības (cukura diabēts); •kaitīgi ieradumi (smēķēšana, alkoholisms);•ķermeņa svars (adipozitāte, novājēšana);•liels asins zudums; •plašas ādas brūces un nobrāzumi, politrauma;•iepriekš saņemta staru vai ķīmijterapija, imūnsupresanti, kortikosteroīdi.•

ar pacienta aprūpi un ārstēšanu saistītie riska faktori:plaša spektra antibiotiku lietošana;•ilgstoša atrašanās stacionārā, imūnnomācoša ārstēšana;•svešķermeņi, implanti (asinsvadu un urīnceļu katetri, mākslīgās vārstules, locītavu protēzes);•parenterāla barošana;•mākslīgā elpināšana, intubācija.•

ar apkārtējo vidi saistītie riska faktori:nepareiza roku apstrāde, cimdu un individuālo aizsarglīdzekļu lietošana;•neapmierinoši sanitāri higiēniskie apstākļi (telpu uzkopšana, dezinfekcija, nepareiza veļas maiņa, •atkritumu savākšana);neapmierinoša instrumentu sterilizācija;•neventilētas telpas un netīrs gaiss, it sevišķi operāciju zālēs un pārsienamās istabās (pārāk daudz •cilvēku operācijas zālē).

Page 31: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

31

Nozīme ir arī slimnīcas bioloģiskajai videi. Jau hospitalizācijas pirmajās stundās slimnieku kolonizē nodaļas mikroorganismi. Slimnīcās bieži selekcionējas antibiotiku rezistenti mikroorganismi, tādi kā meticilīnrezistentie Staphylococcus aureus (MRSA). No gramnegatīvajiem organismiem visbiežāk cirkulē Escherichia coli, Klebsiella, Enterobacter, Serratia, Proteus spp., Pseudomonas aeruginosa.

Nākamā predisponējošo faktoru grupa ir jebkuras manipulācijas un procedūras slimnīcā – tā ir t.s. slimnīcas fiziskā vide. Ikviena medicīniskā aparatūra var būt kontaminēta. Tai pašā laikā jebkura proce-dūra – intravenoza infūzija, urīna katetrizēšana – var izraisīt pacienta normālās mikrofloras aktivāciju.

pacienta normālās mikrofloras aktivāciju var izraisīt: parenterāla barošana un nazogastrāla intubācija, kas palielina orofaringeālās kolonizācijas ar •gramnegatīvo floru risku;urīna katetrizācija; visbiežāk rodas endogēna infekcija, ko izraisa gramnegatīvās baktērijas –• E. coli, Proteus spp., Klebsiella spp. No eksogēnajiem aģentiem jāmin Pseudomonas spp.;mākslīgā elpināšana, intubācija; šai gadījumā raksturīgi izraisītāji ir• Pseudomonas, Klebsiella, Enterobacter, Serratia u.c.;i/v• infūzijas un dažādas injekcijas; šķīdumos visbiežāk sastopamas Klebsiella, Enterobacter, Serratia;operācijas, kad brūcēs var veidoties• Staphylococcus infekcijas;protezēšana – līdzīgi kā iepriekš bieži veidojas• Staphylococcus infekcija, bet var arī būt visdažādākie infekcijas aģenti;imūndepresīvā terapija, kas novājina imūnsistēmu, tādējādi aktivējas normālā mikroflora;•antibiotiku terapija, kas var radīt disbiozi.•

Ļoti liela nozīme ir sanitāri higiēniskā režīma stāvoklim slimnīcā. nozokomiālo infekciju attīstību veicina:

personāla roku nepietiekama dezinfekcija;•nepietiekama aparatūras dekontaminācija;•nepilnīga instrumentu un šķīdumu sterilizācija;•nepietiekama grīdu, gultas veļas, izlietņu utt. tīrība;•neventilētas telpas un netīrs gaiss, it sevišķi operāciju zālēs un pārsienamās istabās.•

Nozokomiālo infekciju izplatības ierobežošanā svarīga ir arī pacienta t.s. sociālā vide slimnīcā. Tas no-zīmē maksimāla pacientu izolācijas režīma ievērošanu, lai nerastos iespēja vienam pacientam inficēties no otra. Sevišķi nozīmīgi tas ir tādu “bīstamo” mikroorganismu infekcijas laikā kā meticilīnrezistento stafilo-koku (MRSA) infekcijas gadījumā.

Page 32: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

32

17. noZokomIālās InfekcIjas epIdemIoloģIja

Nozokomiālās infekcijas var būt endogēnas un eksogēnas.endogēnas nozokomiālas infekcijas gadījumā procesu izraisa paša cilvēka normālās mikrofloras

pārstāvji, un visbiežākie šīs parādības cēloņi ir šādi:Mikroorganisms maina savu lokalizāciju. Tikai dabīgās eksistences vidē savā biotopā floras •mikroorganismi ir pilnīgi nekaitīgi. Nokļūstot citur, tie var radīt iekaisuma procesus, piemēram, Escherichia coli ir kuņģa un zarnu trakta mikroorganisms. Iekļūstot urīnceļos, tie rada iekaisumu – cistītu, pielonefrītu. Nokļūstot centrālajā nervu sistēmā, tie var ierosināt meningītu, plaušās – pneimoniju, abscesu, kaulos – osteomielītu utt.Ja organismā iekļūst svešķermenis, piemēram, protēze, tiek mainīta normālā audu vide. Tādi •mikroorganismi kā, piemēram, ādas Staphylococcus epidermidis, kam ir liela afinitāte pret svešķermeņiem, it sevišķi polimēriem, migrē svešķermeņa virzienā un var radīt sastrutojumu.Jebkurš floras mikroorganisms ir slēpti patogēns. Tikai veselā organismā flora ir neapšaubāmi •labvēlīga. Samazinoties organisma spējai kontrolēt homeostāzi, t.i., imūnnomākuma gadījumā, jebkurš no mikrofloras pārstāvjiem var ierosināt patoloģisku procesu.Ilgstošas un intensīvas antibakteriālās terapijas gadījumā var izveidoties disbioze. Tas nozīmē, ka •mainās floras mikroorganismu populāciju normālās skaitliskās attiecības: kāda no tām ir gājusi bojā, tādējādi dodot iespēju citām savairoties lielākā daudzumā nekā parasti. Tā, piemēram, var savairoties Candida ģints sēnes, izraisot kandidozi. Līdzīgi veidojas Clostridium difficile ierosinātā caureja.

Ļoti smagu endogēno infekciju piemēri ir spontānais bakteriālais peritonīts un zarnu sepse, kas veidojas smagi slimiem pacientiem bez izprotamiem intraabdominālas infekcijas cēloņiem, t.sk. zarnu trakta perforatīvām pārmaiņām. To skaidro ar zarnu sienas caurlaidības palielināšanos.

eksogēna nozokomiāla infekcija veidojas tad, ja mikroorganismi pacienta organismā iekļūst no ārējās vides.

Eksogēno nozokomiālo infekciju avoti var būt divējādi: primāri un sekundāri. Primāri infekcijas avoti ir dzīvi organismi, t.i., personāls vai citi pacienti. Sekundāri infekcijas avoti ir

nedzīvi, t.i., priekšmeti, gaiss, aparatūra, instrumenti, pārtika, ūdens u.tml. (sk. 4. attēlu). 4. tabulā ir apko-attēlu). 4. tabulā ir apko-poti dati par dažādu mikroorganismu atradi objektos, kas slimnīcās var būt kā infekcijas avoti.

nozokomiālo infekciju pārneses veidi slimnīcā var būt šādi:I saskares veids:

tieša saskare,• netieša saskare:•

gaisa–putekļu un gaisa–pilienu veidā, 1) ar priekšmetu, instrumentu starpniecību, 2) ar ūdeni, pārtiku.3)

II pārnese ar asinīm. Ja ir inficēta pārtika, ūdens, dezinfekcijas līdzekļi vai pārlejamās asinis, visbiežāk rodas grupveida saslimšana.

Nozokomiālo infekciju inkubācijas laiks ir atkarīgs nostrutaini septiskās infekcijas nozoloģiskās formas;•patoloģiskā procesa lokalizācijas;•

Page 33: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

33

4. tabula. Mikroorganismu avoti slimnīcā

avots patogēns

Palāta: iekārtie griesti, gultas, matrači Aspergillus, Rhizopus, Pseudomonas, Acinetobacter

Vannas istaba:izlietne, ziepju trauki, urīna mērītājs• Pseudomonas, Serratia

Aparatūra: • EKG elektrodi, stetoskops, •termometri, •plāksteri•

S. aureus, gramnegatīva flora Staphylococcus spp. gramnegatīva flora Pseudomonas, Bacillus, Clostridium, Zygomycetes

Citi avoti: • ūdens vanna, • gaiss, • medikamenti (infūzi), • dezinfekcijas līdzekļi, • asinis

Pseudomonas, Acinetobacter, Staphylococcus spp. Staphylococcus spp. Gramnegatīva floraPseudomonas HBV, HCV, HIV

izraisītāja devas un virulences;•makroorganisma pretestības – jaundzimušo, nedēļnieču SSI – līdz 28 dienām;•ķirurģiskās brūces infekcija var attīstīties 30 dienu laikā pēc ķirurģiskās manipulācijas, vai gada laikā, •ja pacientam ir implants;ķirurģiskās brūces infekcija tiek iedalīta atkarībā no audu bojājuma dziļuma pakāpes:•

virspusēja ķirurģiskās brūces infekcija, –dziļa ķirurģiskās brūces infekcija, –orgānu ķirurģiskās brūces infekcija. –

4. attēls. Nozokomiālās infekcijas avoti

Page 34: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

34

nozokomiālo infekciju epidemioloģiskās īpatnības ir atkarīgas nostacionāra profila,•pacienta vecuma,•pacienta pamatslimības.•

Nozokomiālās infekcijas vēl var klasificēt divās grupās:Akūtas lipīgas infekcijas slimības (dizentērija, salmoneloze, vīrushepatīts, masalas, masaliņas u.c.).1. Septiski strutainās infekcijas.2.

Nozokomiālā infekcija ir ārkārtīgi bīstama pacienta veselībai, jotiek nodarīts morāls un fizisks kaitējums,•ieilgst ārstēšanās,•palielinās pacienta ārstēšanas un aprūpes izdevumi,•mazinās ārstēšanas efektivitāte.•

Pēc literatūras datiem, hospitālo infekciju līmenis hospitalizēto slimnieku vidū sasniedz 4,5–20% (vidēji 5%), letalitāte ir ļoti augsta – 20–40–70%.

nozokomiālo infekciju struktūrā septiski strutaino infekciju īpatsvars, pēc literatūras datiem, sasniedz 85%, tradicinālo infekciju (salmoneloze, ešerihioze, B vīrushepatīts u.c.) – tikai 15%.

Rīgā hospitālo infekciju struktūra ir šāda: septiski strutainu infekciju īpatsvars ir 34%, bet 66% – pārējās akūtās infekcijas (salmoneloze, vīrushepatīts, rotavīrusu infekcija).

Hospitālo infekciju izplatīšanos veicina šādi faktori:pacientu pretestības mazināšanās (pamatslimība, stress u.c. riska faktori);•neatbilstoša antibiotiku un dezinfekcijas līdzekļu lietošana;•“hospitālo” virulento mikroorganismu celmu veidošanās ar lielu rezistenci pret antibiotikām un •dezinfekcijas līdzekļiem;lielās daudzprofilu slimnīcās inficēšanas iespējas palielinās;•moderno invazīvo izmeklēšanas metožu izmantošanas pieaugums;•iespējamie sanitārhigiēniskā un pretepidēmijas režīma pārkāpumi;•infekcijas avotu un pārneses faktoru daudzveidība.•

strutaini septiskās infekcijas ir diezgan izplatīta daudzveidīga slimību grupa, kam ir raksturīgs ādas, mīksto audu, iekšējo orgānu, brūču, apdegumu strutains iekaisums.

Ar strutaini septisko infekciju izraisītājiem var inficēties ārstniecības iestādē un ārpus tās.Nozokomiālās strutaini septiskās infekcijas parasti saistītas ar

dzemdībām un abortu;•operāciju;•injekcijām un vakcināciju;•asins un asins preparātu pārliešanu;•hemodialīzi, hemosorbciju, asinsvadu katetrizāciju;•traheotomiju, intubāciju, urīnpūšļa katetrizāciju, dažādu orgānu endoskopiju utt.•

Infekcijas procesā tiek iesaistīti dažādi orgāni un sistēmas. Patoloģiskā procesa attīstība un lokalizācija ir atkarīga no infekcijas ieejas vārtiem.

Atkarībā no makroorganisma pretestības, izraisītāja devas un virulences jebkura lokalizēta klīniskā forma var kļūt ģeneralizēta un var rasties sepse.

Page 35: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

35

18. noZokomIālās InfekcIjas etIoloģIja

Kā iepriekš minēts, nozokomiālās infekcijas var izraisīt ļoti liels mikroorganismu skaits – vairāki simti dažādu sugu baktēriju, sēnīšu, kā arī vīrusu. Vislielākā nozīme ir tām sugām, kas ir bieži sastopamas un kam ir tendence radīt slimību uzliesmojumus.

Vēstures gaitā hospitālo infekciju prevalējošie izraisītāji ir mainījušies (sk. 5. attēlu).

Koagulāze – negatīvie stafilokoki

(S. epidermidis grupa)

Streptococci spp. Staphylococcusaureus

gramnegatīvasbaktērijas

MRSAEnterococci spp.

Candida spp.

1920 1930 1940 1950 1960 1970 1980 1990 2000

5. attēls. Nozokomiālo infekciju galvenie izraisītāji (vēsturiskā aspektā)

Līdz antibiotiku ērai vislielākā nozīme bija trim hemolītiskajiem streptokokiem – galvenokārt S. pyogenes un S. agalactiae. Pēc tam strauji izplatījās Staphylococcus aureus infekcijas. 20. gadsimta 60. gados nosacīti runāja pat par “stafilokoku mēri”.

70. gados atkal notika “līderu” maiņa – par galvenajām kļuva gramnegatīvās nūjiņas. Tas skaidrojams tādējādi, ka bija atrasti un slimnīcās ieviesti jaunas paaudzes pretinfekcijas līdzekļi pret grampozitīvajām baktērijām, kas tobrīd tika uzskatītas par galvenajiem nozokomiālās infekcijas ierosinātājiem. Gramnegatīvajām baktērijām un to epidemioloģijai uzmanību pievērsa mazāk, tādējādi nemazinot to izplatību. Kopš 80. gadiem par pārsvarā esošo (prevalējošo) floru kļuva koagulāzes negatīvie stafilokoki.

nozokomiālo infekciju izraisītājus var iedalīt astoņās grupās. Tās ir šādas:1. bēta hemolītiskie Streptococcus, reti alfa hemolītiskie.2. Staph. aureus, Staph. epidermidis grupa, Staph. saprophyticus.3. Enterococcus spp.4. Gramnegatīvas nūjiņas: Enterobacteriaceae dzimta, Pseudomonadaceae dzimta, Neisseriaceae dzimta,

neklasificētās – Haemophilus influenzae u.c.5. Grampozitīvas nūjiņas: Bacillus subtilis, Bacillus cereus, Conynebacterium spp. (difteroīdi).6. anaerobie mikroorganismi.7. sēnītes: Candida spp., Nocardia spp., Aspergillus spp.8. vīrusi: HBV, HIV, gripas, adenovīrusi, herpesvīrusi u.c.

Page 36: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

36

multirezistentie mikroorganismi: Pret meticilīnu rezistentais 1. Staphylococcus aureus (MRSA). Pret vankomicīnu rezistentais 2. Staphylococcus aureus (VRSA). Pret vankomicīnu rezistentais 3. Enterococcus (VRE). Pret karbapenēmiem rezistentais 4. Acinetobacter baumannii. Pret amikacīnu rezistentais 5. Pseudomonas aeruginosa. Plaša spektra bēta laktamāzi 6. (extended spectrum beta-lactamases (ESBL)) producējošas gram nega-tīvas nūjiņas. Karbapenēmrezistentās 7. Enterobacteriaceae.

streptokokiNo trim hemolītisko streptokoku grupām visnozīmīgākie ir A grupas S. pyogenes un B grupas S. agalactiae.

Tiem arī vēsturiski ir bijusi vislielākā loma nozokomiālo infekciju izraisīšanā. Mūsdienās šīs infekcijas ir retas. S. agalactiae infekcijas visbiežāk ir jaundzimušajiem. Infekciju var ierosināt arī F un G grupas streptokoki, kas var būt gan b, gan a hemolītiski. Retāk, bet sastopami arī citu grupu a hemolītiskie streptokoki, tādi kā S. mutans u.c.

stafilokokiPēdējo 20 gadu laikā grampozitīvie koki ir kļuvuši par biežākajiem hospitālo infekciju ierosinātājiem

(sk. 5. att.). Vislielākā nozīme šai procesā ir stafilokokiem, it sevišķi meticilīnrezistentajiem stafilokokiem.Stafilokoku ģintī ir vairāk par 30 sugām. To klasifikācijai izmanto dažādus, galvenokārt ģenētiskus un

bioķīmiskus kritērijus. Pamatiedalījums ir divās grupās: koagulāzes pozitīvajos un koagulāzes negatīvajos stafilokokos. Pirmajā grupā galvenais pārstāvis ir Staphylococcus aureus, kā arī mazāknozīmīgie S. intermedius, S. hyicus, S. delphini u.c.

5. tabula. Mikroorganismi, kas mūsdienās parasti izraisa nozokomiālās infekcijas

Infekcija mikroorganismiurīnceļu infekcijas Gramnegatīvas baktērijas, visbiežāk E. coli, Proteus spp., Klebsiella spp.,

Serratia spp., Pseudomonas aeruginosaGrampozitīvas baktērijas, retāk: Enterococcus spp.;Sēnītes, reti Candida albicans

elpceļu infekcijas Tādas baktērijas kā Haemophilus influenzae, S. pneumoniae, S. aureus, EnterobacteriaceaeVīrusi: respiratoriskie vīrusiSēnītes: Candida spp., Aspergillus spp.

brūču infekcijas Baktērijas: S. aureus, S. pyogenes, E. coli, Proteus spp., anaerobās baktērijas, Enterococcus spp.

asins infekcijas Tādas grampozitīvas baktērijas kā S. aureus, MRSA, CONS, Enterococcus spp.Gramnegatīvas baktērijas, visbiežāk E. coli, Proteus spp., Klebsiella spp., Serratia spp., Pseudomonas aeruginosaTādas sēnītes kā Candida albicans

kuņģa un zarnu trakta infekcijas

Tādas baktērijas kā Clostridium difficileTādi vīrusi kā norovīruss

Page 37: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

37

6. attēls. Stafilokoku ierosinātās infekcijas

S. aureus ir patogēns mikroorganisms, kam piemīt daudz virulences faktoru, piemēram, adhēzijas faktori (fibronektīnu saistošais receptors, fibrinogēnu saistošais receptors u.c.), invāzijas faktori (hialuronidāze, stafilokināze u.c.), evāzijas faktori (A proteīns, kapsula). Bez tam S. aureus izstrādā vairāk nekā 25 toksiskas vielas, pie kurām pieder enterotoksīns, eksfoliatīvais toksīns, toksiskā šoka toksīns u.c.

S. aureus ierosina nespecifiskus iekaisuma procesus jebkuros audos, piemēram, brūces sastrutojumus, osteomielītu, plaušu abscesu, smadzeņu abscesu, bakteriēmiju utt.

koagulāzes negatīvie stafilokoki (CONS) tiek klasificēti pēc to reakcijas uz novobiocīnu.Novobiocīnjutīgi stafilokoki ir t.s. Staphylococcus epidermidis grupa. Tajā ir vairāk nekā desmit

pārstāvju. Biežāk sastopamie ir:

Staph. epidermidis sensus stricto,•Staph. haemolyticus, •Staph. hominis, •Staph. warneri, •Staph. capitis • u.c.

Visi šie stafilokoki ir organisma normālās mikrofloras pārstāvji, nosacīti patogēni. Tie var izraisīt nespecifiskus procesus cilvēkiem ar imūnnomākumu, tādēļ arī ir raksturīgi nozokomiālo infekciju ierosinātāji.

Page 38: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

38

Kopš 20. gadsimta 80. gadiem CONS infekciju skaitam ir tendence pieaugt. Tas ir skaidrojams ar intensīvu polimēru, piemēram, katetru, protēžu u.c. lietošanu klīnikā, jo šiem mikroorganismiem ir izteikta afinitāte pret svešķermeņiem. Stafilokoki viegli adherējas un kolonizē tos, veidojas biofilmas. Šis mehānisms uzlūkojams par galveno CONS virulences faktoru (sk. 22. nod. Katetru infekcijas. Biofilmas).

Novobiocīna rezistentie stafilokoki ir Staph. saprophyticus grupa, pie kuras bez Staph. saprophyticus pieder arī Staph. cohnii, Staph. xylosus, Staph. pulvereri. Tie ir nosacīti patogēni mikroorganismi ar zemu virulenci, tāpēc patoloģiskus procesus ierosina reti, galvenokārt urīnceļu infekcijas.

enterokokiTie ir līdzīgi streptokokiem, tādēļ tos ilgi pieskaitīja pie streptokoku D grupas. Tagad tie ir izdalīti atse-

višķā ģintī. Tie ir grampozitīvi koki, kas parasti novietojas pāros vai ķēdītēs.Visbiežāk ir sastopamas Enterococcus faecalis un Enterococcus faecium infekcijas. Šie abi ir cilvēka zarnu

normālās mikrofloras pārstāvji. Klīnikās vislielākās grūtības sagādā vankomicīna rezistentie enterokoki, kas tāpat kā MRS pieder pie t.s. “bīstamajiem” rezistentajiem mikroorganismiem.

Novājinātiem cilvēkiem enterokoki ierosina brūču infekcijas, urīnceļu infekcijas, intraabdominālās in-fekcijas u.c.

Gramnegatīvās nūjiņas irEnterobacteriaceae• dzimtas pārstāvji,Pseudomonadaceae• dzimtas pārstāvji,Neisseriaceae• dzimtas pārstāvji,neklasificētās gramnegatīvās baktērijas.•

Enterobacteriaceae dzimtā ir trīsdesmit viena ģints, un gandrīz jebkura no tām var ierosināt nozoko-miālās infekcijas. Visbiežāk ir Escherichia coli infekcija. Šim ierosinātājam ir raksturīgas urīnceļu infekcijas. No visām urīnceļu infekcijām 50–60% ir Escherichia coli izraisītas.

Ļoti nozīmīgs ir klīniski smags jaundzimušo meningīts. Escherichia coli ierosina ap 40% no tiem.Kā nozīmīgas urīnceļu infekcijas ierosinātājas minamas arī Klebsiella, Proteus, Enterobacter u.c. ģinšu

patogēnās baktērijas.Pneimoniju visbiežāk ierosina Serratia, Enterobacter.Enterobacteriaceae dzimtas baktērijas var izraisīt visdažādākās nozokomiālās infekcijas klīniskās izpaus-

mes, t.sk. bakteriēmiju.Pseudomonadaceae dzimtas mikroorganismi tiek saukti par nefermentējošām gramnegatīvām baktēri-

jām, jo atšķirībā no iepriekšējām tām ir mazāka bioķīmiskā aktivitāte. Nefermentējošās baktērijas ir nosacīta grupa, kurā ietilpst arī Neisseriaceae dzimtas pārstāvji.

Pseudomonas ir aerobas asporogēnas nūjiņas; izplatītas dabā, tās nefermentē glikozi, bet šķeļ to aerobi, tāpēc (atšķirībā no Enterobacteriaceae) ir oksidāzes pozitīvas.

Tās ir augsnē un ūdenī, tās var kolonizēt cilvēka organismu. Pseidomonas ir nosacīti patogēnas un svarīgas kā hospitālo infekciju ierosinātājas. Izraisa visdažādākos strutainos procesus – urīnceļu infekcijas, pneimonijas, brūču infekcijas, sepsi. Galvenais šīs dzimtas pārstāvis ir Pseudomonas aeruginosa (zili zaļā strutu bak tērija). Tā ir polimorfa nūjiņa, iztriepē novietojas pa vienai, pa divām vai ķēdītēs, garums 1,5–3 mkm. Kustīga, parasti amfitriha. Ir matiņi, nelielas kapsulas, aeroba. Aug parastās barotnēs un veido zili zaļas kolonijas. Sastop augsnē

Page 39: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

39

un ūdenī, dažreiz arī cilvēka organismā. Ierosina strutainus procesus novājinātiem cilvēkiem, galvenokārt slimnīcās, sevišķi reanimācijas, apdegumu, onkoloģiskajā nodaļā.

Līdzīgas ir arī radniecīgās Burkholdera cepacia un Stenotrophomonas maltophilia.No Neisseriaceae dzimtas kā nozokomiālo infekciju ierosinātāji var darboties četru ģinšu pārstāvji –

Neisseria, Kingella, Moraxella, Acinetobacter.Neisseria ģints suga N. sicca, N. subflava, N. mucosa, N. lactamica u.c. ir cilvēka normālās mikrofloras

(elpceļu, urīnceļu) diplokoku ģints, kas reti ierosina infekcijas.Tas pats sakāms par Kingella ģinti, kuras visbiežāk sastopamā suga ir Kingella kingae.Toties Moraxella ģints, Branhamella subģints atsevišķas sugas, piemēram, Moraxella catarrhalis, no pa-

toloģiskajiem materiāliem tiek izdalīts diezgan bieži. Ierosināto infekciju kopums ir plašs – endokardīts, artrīts, meningīts utt.

Visvairāk izplatīts nozokomiālo infekciju ierosinātājs ir Acinetobacter ģints, kurā visbiežāk sastopamā ir Acinetobacter baumannii un retāk A. calcoaceticus. Šīs kokobacilārās nūjiņas parasti sastopamas augsnē vai ūdenī, bet atsevišķos gadījumos var būt arī cilvēka organismā. Tās var izplatīties slimnīcas vidē un ierosināt visdažādākos strutainos procesus – pneimoniju, endokardītu, ādas un brūču infekciju, peritonītu, UTI u.c.

Runājot par gramnegatīvo baktēriju epidemioloģiju, jāatzīmē, ka atšķirībā no grampozitīvajām baktē-rijām šeit ir pārsvarā (prevalē) sekundārie infekcijas avoti, – tātad vide, turklāt galvenokārt mitrās vietas slimnīcā – vannasistabas, izlietnes, ziepju trauki, šķīdumi, t.sk. dezinficējošie utt.

No neklasificētām gramnegatīvām nūjiņveida baktērijām visnozīmīgākais oportūnists ir Haemophilus influenzae, kas sastopama cilvēka augšējo elpceļu mikroflorā. Tā var ierosināt otītu, sinusītu, bet descendē-jot – bronhītu, pneimoniju. Infekcijas ģeneralizācijas laikā var attīstīties meningīts.

Grampozitīvās aerobās nūjiņas nav biežas nozokomiālo infekciju ierosinātājas. Var minēt Bacillus subtilis un Bacillus cereus, kas ir ļoti izplatītas vidē, galvenokārt augsnē. Tās var ierosināt sastrutojumu, galvenokārt lokālu, Bacillus cereus – arī caureju.

Corynebacterium ģints baktērijas, t.s. difteroīdi, piemēram, C. xerosis, C. striatum u.c., ir cilvēka elpceļu un ādas normālās mikrofloras sastāvā. Atsevišķos gadījumos tās ierosina patoloģiskus procesus.

anaerobās baktērijasNozokomiālās infekcijas var ierosināt nosacīti patogēnās anaerobās baktērijas, kas pieder pie cilvēka

normālās mikrofloras. Te pieder vairākas gan sporas veidojošas, gan neveidojošas baktēriju grupas.Bacteroidaceae dzimta ir gramnegatīvās nūjiņveida baktērijas.Šīs dzimtas baktērijas ir ļoti polimorfas; tās var būt sīkas vai lielākas nūjiņas, dažreiz ar smailiem

galiem, var būt arī diegveida. Sporas neveido. Var būt kustīgas un nekustīgas, ar dažādu augšanas raksturu un bioķīmisko aktivitāti. Tās ir normālās mikrofloras sastāvā mutes dobumā, gremošanas traktā, augšējos elpceļos, ārējo dzimumorgānu gļotādā, urīnizvadkanālā. Tās var piedalīties dažādos patoloģiskos procesos mutes dobumā (kariesa, peridontīta, osteomielīta etioloģijā). Var radīt pēcoperācijas komplikācijas. Var ierosināt abdominālos, plaušu un smadzeņu abscesus, emfizēmas. Pēc zarnu ievainojumiem – peritonītu, dažus iekaisuma procesus iegurnī. Var būt cēlonis endokardītam un bakteriēmijai. Strutām ir raksturīga smaka. Bacteroides ģints B. fragilis (zarnu traktā, mutē), Porphyromonas ģints P. gingivalis (mutē), Prevotella ģints P. melaninogenica (mutē).

Page 40: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

40

Pēc īpašībām līdzīgas ir vēl divas ģintis, kas agrāk tika pieskaitītas Bacteroidaceae dzimtai, bet tagad tiek uzlūkotas par ģintīm “ar neskaidru vietu klasifikācijas sistēmā”. Te pieder Fusobacterii un Leptotrichia (mutes dobumā).

Grampozitīvas baktērijasActinomyces – parasti pavedienveida, var būt zarotas formas un nūjiņveida. Normālās mikrofloras

sastāvdaļa mutes dobumā, zarnu traktā, augšējos elpceļos. Var ierosināt aktinomikozi, piedalās kariesa un periodontīta etioloģijā: piemēram, A. israelii, A. odontolyticus, A. naeslundii, A. viscous.

Lactobacillus spp. – nūjiņas, kas parasti novietotas virknītēs. Ir normālā mikroflorā mutes dobumā, zarnu traktā, urīnizvadkanālā, vagīnā. Producē daudz pienskābes, galvenokārt piedalās kariesa izraisīšanā. Citur slimību ierosina reti.

Propionobacterium – polimorfas nūjiņas, var būt izliektas, smailiem galiem vai vālītes formā. Ir normālā mikroflorā ādā un gļotādā. Var izraisīt komplikācijas pēc plastiskām operācijām, var nonākt asinīs un cerebrospinālā šķīdumā, – piemēram, P. acnes.

Eubacterium, Lactobacillus, Bifidobacterium, Arachnia – tās visas ir polimorfas nūjiņas, kas var izdalīties jauktu nazofaringeālu un zarnu trakta anaerobu infekciju gadījumos.

koki Grampozitīvie kokiPeptostreptococcus spp., Peptococcus spp. ir ādas un gļotādas normālās mikrofloras koki. Izdalās jauktu

anaerobu infekciju gadījumos. Var ierosināt smadzeņu, pleiropulmonālās, ģenitālā trakta, ādas un mīksto audu infekcijas, retāk bakteriēmiju.

Gramnegatīvie kokiVeilloonella spp. – veijonellas ir sīki koki mutes, deguna un rīkles dobumā, zarnu traktā, kur var tikt

konstatēti polimikrobo infekciju gadījumā. Jāatzīmē, ka visi iepriekšminētie anaerobie mikroorganismi visbiežāk ir sastopami polimikrobu infekcijas veidā un ir ar endogēnu izcelsmi.

sporas veidojošās nūjiņveida baktērijasClostridium ģintsPar svarīgāko nosacīti patogēno šīs ģints pārstāvi jāuzlūko Clostridium difficile.C. difficile ierosina caureju un pseidomembranozo kolītu. C. difficile ir kuņģa un zarnu trakta normālās

mikrofloras baktērijas, vidēji 3% veselu cilvēku (2–10%). Slimnīcās apmēram 30% pacientu tiek kolonizēti, tāpēc C. difficile ir kļuvis par nozīmīgu nozokomiālo infekciju ierosinātāju.

C. difficile ārējā vidē veido izturīgas sporas, kas var saglabāties mēnešiem ilgi. Mikrobi ir rezistenti pret antibiotikām. Producē toksīnus: enterotoksīnu (a toksīns) un citotoksīnu (b toksīns). To darbība cilvēka organismā pilnībā nav skaidra. Lietojot antibiotikas, var tikt nomākta normālā gastrointestinālā flora. Tā kā C. difficile ir rezistents pret antibiotikām, tas savairojas un sāk producēt citopātisku enterotoksīnu, un tā dēļ veidojas slimība, kas var izpausties kā viegla vai smaga caureja, – pat līdz zarnu gļotādas nekrozei. Uzkrājas bojātas šūnas un fibrīns, veidojas pseidomembrānas. Kopumā C. difficile izraisa aptuveni 25% no visām ar antibiotiku terapiju saistītām caurejām.

Page 41: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

41

sēnītesNo sēnītēm visbiežāk kā nozokomiālo infekciju (oportūnistisko mikožu) ierosinātājus sastop raugam

līdzīgās sēnes kandidas. Visbiežāk iekaisuma procesus ierosina Candida albicans, Candida tropicalis, Candida krusei u.c. Candida albicans ir ļoti izplatīta cilvēka normālās mikrofloras sēnīte, kas atrodama uz vairuma gļotādas – mutē, zarnu traktā, vagīnā.

Slimību veicinošie faktori ir dažādi. Visbiežāk tā ir normālas mikrofloras inhibīcija ilgstošas antibiotiku lietošanas dēļ, kad veidojas disbioze. No citiem faktoriem jāmin imūndeficīts, cukura diabēts, ilgstoša katetrizācija, kortikosteroīdu lietošana.

vīrusiVisraksturīgākie nozokomiālo infekciju vīrusi ir HBV, HCV, HDV, HIV, CMV, kas izraisa ar asinīm

pārvadāmas infekcijas – B hepatītu, C hepatītu, D hepatītu, HIV infekciju/AIDS, citomegalovīrusu infekciju.

nozokomiāla infekcija veciem cilvēkiemVeciem cilvēkiem nozokomiāla infekcija attīstās biežāk. Katrā gadu desmitā saslimšanas risks ir 10 uz

1000 izrakstītiem slimniekiem vecumā līdz 40–49 gadiem, turpmāk risks pieaug, un pēc 70 gadu vecuma sasniedz 100 uz 1000 izrakstītiem pacientiem.

Ikdienas inficēšanās risks cilvēkiem līdz 60 gadu vecumam ir 0,43%, bet pēc 60 gadu vecuma – 0,63%.Veco ļaužu hospitālo infekciju struktūra:

Urīnceļu infekcija.1. Elpceļu infekcija.2. Gremošanas trakta infekcijas.3.

hospitālais gastroenterokolīts (enterokolīts)Tā ir akūta infekcijas slimība. Nozokomiālā gastroenterokolīta (enterokolīta) gadījumā vispirms jāizslēdz

visas neinfekciozās slimības. Jāņem vērā, ka hospitāla gastroenterokolīta izraisītāju ne vienmēr var izolēt. Augstākam inficēšanās riskam un saslimšanai ar nozokomiālu gastroenterokolītu ir pakļauti jaundzimušie, veci cilvēki un pacienti ar ahlorhidriju (K 31,8).

Nozokomiāla gastroenterokolīta etioloģijā pirmajā vietā ir salmonellas un šigellas, bieži ir sastopami ar Escherichia coli enterotoksigēnie celmi, rotavīrusi un citi izraisītāji.

Page 42: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

42

19. stafIlokoku metIcIlĪnreZIstence

Stafilokoki pieder pie mikroorganismiem, kas viegli iegūst rezistenci pret antibakteriālajiem pre-parātiem.

Mikroorganismu rezistences jeb nejutības pret antibiotikām attīstību un izplatību veicina nepareiza antibakteriālo līdzekļu lietošana medicīnā:

plaša spektra antibiotiku izvēle;•nepareizas antibiotiku devas, lietošanas biežums, ilgums;•antibiotiku lietošana empīriski, nevis balstīta uz laboratoriskās izpētes rezultātiem.•

Pirmo antibiotisko vielu – penicilīnu – klīnikā sāka lietot 1941. gadā. Jau 1944. gadā parādījās pirmie ziņojumi par pret penicilīnu rezistentiem S. aureus celmiem. 1948. gadā atsevišķās slimnīcās jau reģistrēja 65–85% rezistentu stafilokoku celmu. Rezistences pamatā bija mikroorganismu spēja izstrādāt penicilināzi jeb bēta laktamāzi, kas hidrolizē penicilīna pamatstruktūru – ciklisko bēta laktāma gredzenu.

Lai cīnītos pret šo stafilokoku rezistences formu, 1960. gadā zinātnieki ieguva II paaudzes penicilīnus, kas ir nejutīgi pret bēta laktamāzi. Pie šāda tipa preparātiem pieder oksacilīns, meticilīns, nafcilīns. Tos nekavējoties ieviesa klīniskajā praksē, diemžēl šoreiz stafilokoku reakcija bija vēl ātrāka – jau tai pašā gadā Lielbritānijā reģistrēja pirmos pret meticilīnu rezistentos S. aureus celmus (MRSA). Šajā gadījumā bija izveidojies cits rezistences mehānisms – mainījās šūnās esošais penicilīnu saistošais proteīns (PBP).

Piezīme: stafilokoku rezistenci pret II paaudzes penicilīniem ir pieņemts saukt par meticilīnrezistenci, lai gan laboratorijās parasti to nosaka ar oksacilīna diskiem. Meticilīna jeb oksacilīna rezistence ir viens un tas pats.

Meticilīnrezistento stafilokoku (MRS) galvenā atšķirīgā īpašība ir rezistence pret visiem bēta laktāmiem. Nedrīkst nozīmēt nevienu no tiem!

Taču MRS ļoti viegli iegūst rezistenci arī pret citu grupu antibakteriālajiem preparātiem – tetraciklīniem, aminoglikozīdiem utt., – tātad kļūst polirezistenti.

Kā pēdējie izvēles preparāti paliek glikopeptīdu antibiotikas – vankomicīns, teikoplanīns vai arī pavisam jauni eksperimentāli preparāti. Diemžēl pēdējos gados ir sākuši veidoties arī pret vankomicīnu rezistenti stafilokoku celmi. 20. gadsimta 90. gados Japānā reģistrēja pirmos gadījumus. Sākotnēji tā bija heterogēna, daļēji izteikta rezistence, bet tagad ir radušies īsti rezistenti stafilokoku celmi.

meticilīnrezistenci nosaka mec a gēna (MRSA) iegūšana ar tā integrāciju baktērijas genomā. Mec gēnu kompleksu pārnes mobilais ģenētiskais elements (stafilokoku hromosomālā mec kasete). Tā izcelsme ir ne-skaidra.

Pasaulē cirkulējošiem MRSA ir pieci galvenie kloni. Tos nosaka ar molekulārajām genotipēšanas meto-dēm: Ibērijas, Brazīlijas, Ņujorkas/Japānas, Ungārijas un pediatriskais klons.

Eiropā MRSA ir sastopami galvenokārt dienvidu valstīs. Liela starptautiska sešus gadus ilga pētījuma re-zultāti pierāda, ka visbiežāk MRSA sastop Portugālē (54%), Itālijā (43–58%), Grieķijā (34%), Spānijā (34%). Visretāk MRSA izdalās Skandināvijā – Dānijā (0,8%), arī Vācijā (5,5%).

Svarīgi atzīmēt, ka ir pierādīta mec gēna un līdz ar to rezistences horizontāla izplatība, t.i., no rezistenta stafilokoka uz sensitīvu.

Rezistentie stafilokoki pagaidām ir sastopami galvenokārt kā hospitālā flora, kā nozokomiālo infekciju ierosinātāji, bet ir iegūti pierādījumi, ka tie izplatās arī sabiedrībā.

Meticilīna rezistence var veidoties arī koagulāzes negatīvajos stafilokokos. Kā minēts, šī mikroorganismu

Page 43: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

43

grupa ir bieži sastopama kā nozokomiālo infekciju ierosinātāja.Iegūstot mec A gēnu, CONS ne tikai kļūst polirezistenti, bet palielinās arī to infekciozās (kolonizējošās)

spējas, kas korelē ar adhezīvajām īpašībām.CONS analīze pierāda, ka biežāk meticilīnrezistence ir sastopama S. epidermidis, kā arī S. haemolyticus

celmos. S. haemolyticus ir salīdzinoši bieži sastopams bakteriēmijas ierosinātājs. Īpaši jāuzsver, ka šis stafi-lokoks visvieglāk no visiem CONS iegūst vankomicīna rezistenci.

Dažās valstīs un atsevišķās slimnīcās koagulāzes negatīvo S. epidermidis un S. haemolyticus meticilīna rezistence svārstās starp 20–60% un pat vēl vairāk. Citās CONS sugās tas ir vērojams retāk.

MRS izplatīšanos veicina bieža intravenozo katetru lietošana, operācijas, kas kļūst par mikroorganisma “ieejas vārtiem”.

Pētījumos ir pierādīts, ka lielāks risks kļūt par MRSA nēsātājiem ir pacientiem ar novājinātu imūnsistēmu:

ar insulīnatkarīgo diabētu, •hemodialīzes pacientiem, •intravenozo narkotiku lietotājiem, •pacientiem, kuriem regulāri ievada pretalerģijas injekcijas, •pacientiem, kuri hronisku slimību paasinājumu dēļ bieži uzturas slimnīcās.•

Svarīgi atzīmēt, ka pacienti ar MRS infekciju obligāti ir jāizolē. Izolāciju veic neatkarīgi no pacienta klī-niskā stāvokļa. Pacientu informē par papildu piesardzības pasākumu iemesliem, to nepieciešamību un aici-na ievērot izolācijas režīmu. Piederīgos informē par apmeklējumu režīmu. Pacientu ievieto atsevišķā palātā, vēlams ar atsevišķu sanitāro mezglu. Intensīvās terapijas nodaļas palāta nodrošina atsevišķu māsas posteni. Ja pacientam ir nepieciešami izmeklējumi, kas veicami ārpus palātas, veselības aprūpes darbinieks kopā ar pacientu, ņemot līdzi dezinfekcijas šķīdumu, dodas uz noteiktu izmeklēšanas kabinetu. Pacientu izolē līdz stacionēšanas beigām, t.i., līdz izrakstīšanai no iestādes. Uz pacienta palātas durvīm uzliek brīdinājuma uz-rakstu vai citādi norāda, ka obligāti jāievēro saskares izolācijas režīms.

Pie pacienta palātas durvīm novieto:alkoholu saturošu roku dezinfekcijas līdzekli,•iepakojumu ar vienreizējās lietošanas cimdiem,•vienreizējās lietošanas halātus,• respiratoriskās maskas,•atkritumu tvertni.•

Pacienta palātā novieto:iepakojumu ar vienreizējās lietošanas cimdiem,•alkoholu saturošu roku dezinfekcijas līdzekli,•atkritumu tvertni.•

Katra izolētā pacienta izmeklēšanai un aprūpei obligāti ir jālieto atsevišķs stetoskops, tonometrs, termo-metrs, šķīvis, krūze, karote, padube, urīntrauks, papīra dvieļi, šķidrās ziepes u.c. higiēnas priekšmeti.

Pacientam ir aizliegta saskare ar pārējiem pacientiem, nedrīkst atstāt palātu bez iestādes personāla pavadības. Pacienta pārvietošanas gadījumā vai, ja pacients pārvietojas pats, viņu pavada iestādes personāls, līdzi ņemot roku dezinfekcijas līdzekli. Rokas apstrādā ikviens, kurš ir bijis saskarē ar pacientu. Pacients ir jānodrošina ar roku dezinfekcijas līdzekli un jāpārliecinās, ka pacients veic roku higiēnas pasākumus.

Page 44: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

44

Personāls seko, lai pacients, atrodoties ārpus savas palātas, nepieskaras citiem durvju rokturiem, sienām un margām u.c. virsmām un priekšmetiem. Ja tas tomēr ir noticis, tos apstrādā ar dezinfekcijas līdzekli. Pacienta pārvietošana uz citu palātu ir ierobežota, – veicama tikai nopietnu klīnisku vai epidemioloģisku indikāciju gadījumā.

Veicot pacientu personisko higiēnu, jāatceras, ka mikrobu daudzums dažādās ķermeņa vietās ir atšķirīgs. Vietas, kur mikrobu ir vairāk, jāapstrādā rūpīgāk, ādai jābūt mitrai vismaz 10 minūtes. Lai to panāktu, šīs vietas jāapstrādā 3–5 reizes.

Ja vispārējais stāvoklis pieļauj, ir jāizmanto duša vai vanna. Pacientu mazgāšanai ir jālieto baktericīdas šķidrās ziepes, sevišķi rūpīgi jāmazgā cirkšņi un paduses. Vienu reizi nedēļā ar tām pašām ziepēm jāmazgā pacienta mati. Katrs pacients jānodrošina ar tīru, tikko mazgātu gultas veļu, tāpēc ka, izmantojot netīru veļu, tajā palielinās mikroorganismu daudzums. Pacienta miesas veļa ir jāmaina katru dienu, gultas veļa – katru otro dienu.

Personas, kuras ārstē vai veic pacientu aprūpi un apkalpošanu (t.sk. ārsti, māsas, māsu palīgi, sanitāri, piederīgie), ikreiz, ieejot izolētajā palātā, lieto speciālo apģērbu, cimdus, priekšautus un uzročus, lai proce-dūru un pacienta aprūpes laikā aizsargātu ādu no saskares ar pacienta asinīm, ķermeņa šķidrumiem, sekrē-tiem, ekskrētiem un pilnībā novērstu apģērba notraipīšanos.

Personām, kas ieiet izolētā pacienta palātā, nedrīkst būt rokas pulkstenis, rokassprādzes, gredzeni (t.sk. laulības gredzens) un citas roku rotaslietas, garas piedurknes, gari nagi (lakoti, mākslīgie). Izolētā pacienta palātā aizliegts lietot mobilo vai cita veida tālruni.

Pēc gadījumu konstatēšanas ir nepieciešama kontaktpersonu mikrobioloģiskā izmeklēšana. Šajā kate-gorijā ietilpst:

pacienti, kuri atrodas vienā palātā ar saslimušo;•pārējiem nodaļas pacientiem, kuri apmeklē koplietošanas telpas;•nodaļas darbinieki, kuri bija ciešā saskarē ar saslimušo pacientu. •

20. noZokomIālo InfekcIju pretepIdēmIjas un profIlakses pasākumI

Nozokomiālās infekcijas, arī salmonelozes, profilakses un pretepidēmijas pasākumi no organizatoriskā, epidemioloģiskā un ekonomiskā viedokļa ir pietiekami sarežģīti un darbietilpīgi.

Minētie sarežģījumi saistīti arnozokomiālo infekciju izraisītāju rezistenci pret antibiotikām, dezinfekcijas līdzekļiem, izturību pret •dažādiem vides faktoriem, kas nodrošina mikroorganismu ilgstošu dzīvotspēju hospitālā vidē;pacientu augstu uzņēmību pret dažādiem mikroorganismu intrahospitāliem celmiem (pacienti ar •smagu ķirurģisku un somatisku patoloģiju, veci cilvēki un neiznēsāti zīdaiņi);izraisītāju pārneses faktoru daudzveidību.•

profilakses pasākumiPastāvīgi veicamie pasākumi, lai nepieļautu infekcijas ievazāšanu un izplatīšanos ārstniecības iestādē

(stacionārā):

Page 45: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

45

Personāla veselības pārbaude, arī mikrobioloģiskā izmeklēšana pirms stāšanās darbā (2001. gada MK •noteikumi Nr. 494).Obligāta klīniskā un mikrobioloģiskā izmeklēšana pacientiem ar zarnu infekcijas simptomiem. •Šādus pacientus izvieto atsevišķi observācijas (novērošanas) nodaļā vai izolatorā līdz diagnozes noskaidrošanai.Sanitārhigiēniskā režīma nodrošināšana.•

Telpu uzkopšana, lietojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus, ne retāk kā divas reizes diennaktī. Palātu regulāra vēdināšana 4–5 reizes diennaktī 15–20 minūtes ilgi.

Pēdējos gados ārzemēs putekļu un mikroorganismu mazināšanai gaisā, gaisa mikroklimata normalizēšanai izmanto multifunkcionālās gaisa attīrīšanas sistēmas. Šo sistēmu efektivitāte palielinās, pievienojot dažādus dezinfekcijas līdzekļus.

Zonžu, katetru, klizmas uzgaļu, padubju, trauku, veļas un citu priekšmetu, kas nonāk saskarē ar •pacientu, obligāta mazgāšana, dezinfekcija un, ja nepieciešams, sterilizācija. Līdzīgi ir jāapstrādā arī ārstnieciski diagnostiskā aparatūra, instrumenti.Personālam stingri jāievēro pretepidēmijas režīms un personiskā higiēna. Pēc katras manipulācijas •rokas rūpīgi jāmazgā ar ziepēm un jāapstrādā ar dezinfekcijas līdzekļiem. Ar siltu ūdeni un šķidrām ziepēm rokas jāmazgā 1–2 min, tad rokas jānosusina. Rokas 3–5 min apstrādā ar spirtu saturošiem dezinfekcijas preparātiem.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 574, Rīgā 2006. gada 11. jūlijā (prot. Nr. 37 22.§)

Noteikumi par higiēnas un pretepidēmiskā režīma pamatprasībām ārstniecības iestādē(izraksts)

Rokas mazgā: 12.1. sākot un beidzot darba dienu; 12.2. ja rokas ir acīm redzami netīras; 12.3. pēc fizioloģisko vajadzību kārtošanas; 12.4. pirms ēdiena sadales un ēšanas; 12.5. pirms zāļu sadales; 12.6. ja konkrētajā situācijā rodas šaubas par roku tīrību.

13. Rokas dezinficē: 13.1. pēc tieša kontakta ar pacientu; 13.2. ja ir iespējama infekcijas izraisītāja pārnese no pacienta vienas ķermeņa daļas uz citu; 13.3. pirms neķirurģisku invazīvu procedūru veikšanas; 13.4. pēc saskares ar bioloģiskajiem šķidrumiem, izdalījumiem un iespē jami piesārņotām medicīniskām ierīcēm un aprīkojumu; 13.5. pirms un pēc cimdu lietošanas; 13.6. pirms un pēc nesterilu procedūru (manipulāciju) veikšanas (tai skaitā pārsēju maiņas); 13.7. pirms pacientu aprūpes.

14. Roku ķirurģisko dezinfekciju veic pirms ķirurģiskas procedūras (manipulācijas).Tīrus nesterilos vienreizlietojamos cimdus lieto, ja:

15.1. darbiniekam ir roku saskare: 15.1.1. ar pacienta gļotādu, bojātu ādu, asinīm un bioloģiskajiem šķidrumiem, kā arī iespējami infekcioziem pacienta izdalījumiem (tai skaitā siekalām, strutām, fekālijām, krēpām un ādas bojājumu ek su dātiem);

Page 46: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

46

15.1.2. ar aprīkojumu un medicīniskajām ierīcēm, kas ir notraipītas vai iespējami notraipītas ar asinīm, bioloģiskajiem šķidrumiem un izdalījumiem;

15.2. darbiniekam ir ādas bojājumi uz rokām; 15.3. darbiniekam ir jāņem asinis (tai skaitā asins paraugs).

16. Sterilos vienreizlietojamos cimdus lieto, veicot ķirurģiskas proce dūras (manipulācijas) un strādājot ar sterilu aprīkojumu un medicīnisko ierīci.

17. Cimdus maina: 17.1. pēc katra pacienta aprūpes (ja nepieciešams, vairākas reizes viena un tā paša pacienta aprūpes laikā); 17.2. ja cimdi ir bojāti; 17.3. pirms pieskaršanās tīrām virsmām, ja ir aizdomas, ka cimdi ir piesārņoti.

18. Izturīgos neoprēna, gumijas un butila daudzreizlietojamos cimdus lieto: 18.1. tīrot telpu; 18.2. mazgājot aprīkojumu un medicīniskās ierīces, instrumentus un pacientu aprūpes priekšmetus; 18.3. vācot un pārvadājot (transportējot) atkritumus un netīro veļu.

Kā minēts, ja veic higiēnisko kopšanu, ir jāatceras, ka mikrobu daudzums dažādās ķermeņa vietās ir atšķirīgs. Vietas, kur mikrobu ir vairāk, jāapstrādā rūpīgāk, ādai jābūt mitrai vismaz 10 min. Lai to panāktu, šīs vietas jāapstrādā 3–5 reizes. Gulošo pacientu barošanā (īpaši ar zondi) jāievēro higiēnas pasākumi, obligāta ir aprūpes priekšmetu un iekārtu mazgāšana un dezinfekcija.

Jākontrolē pacientu ēdināšanas organizēšana stacionāros;•produktu (izejvielu) kvalitāte;•ēdienu gatavošanas tehnoloģijas ievērošana;•higiēnas prasību ievērošana ēdienu transportēšanas, termiskās apstrādes un sadales laikā;•trauku mazgāšanas un dezinfekcijas noteikumu ievērošana.•

pretepidēmiskie pasākumiNozokomiālo infekcijas perēkļu likvidēšana ir atkarīga no tā, cik atbilstoši ātri tiek organizēti pretepidē-

miskie pasākumi. Pasākumi jāvērš pret visiem trim epidēmiskā procesa posmiem:agrīna infekcijas avota atklāšana;•veic nepieciešamos klīniskos izmeklējumus diagnozes (hospitālās salmonelozes u.c. SSI gadījumā) •noteikšanai;savlaicīga pacienta izolācija. Parasti Latvijas Infektoloģijas centrā (LIC), ja citas smagas slimības dēļ tas •nav iespējams, šāds pacients jāizolē atsevišķā palātā un jāorganizē visi nepieciešamie pretepidēmiskie pasākumi;atbilstošas terapijas nozīmēšana, ņemot vērā izraisītāja rezistenci;•kontaktpersonu, kas bija pakļautas inficēšanās riskam, izmeklēšana un medicīniskā novērošana.•

Ņemot vērā izplatīšanās ceļus un pārneses faktorus, inkubācijas laika ilgumu, ir nepieciešama pacientu, kas bija kopā ar slimnieku vienā palātā, izkārnījumu parauga mikrobioloģiskā izmeklēšana dinamikā.

mediķu mikrobioloģiskā izmeklēšanaPēc epidemioloģiskām indikācijām ir jāveic obligāta medicīniskā un apkalpojošā personāla (arī ēdināšanas

bloka darbinieku) mikrobioloģiskā izmeklēšana [atsevišķi autori uzskata, ka salmonelozes gadījumā ir nepieciešama trīskārša izkārnījumu mikrobioloģiskā izmeklēšana mēneša laikā un PHAR (pasīvas

Page 47: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

47

hemaglutinācijas reakcija) ar salmonelozes diagnostikumu pāra serumu izmeklēšanā]. Nozokomiālā salmonelozes perēkļa pastāvēšanas laikā iesaka izmeklēt mikrobioloģiski visus pa-•cientus, kas iestājas stacionārā, lai noteiktu salmonellu klātbūtni.Pēc pacienta izrakstīšanas no slimnīcas veic noslēguma dezinfekciju.•Lielāka uzmanība jāpievērš dezinfekcijas un sanitārhigiēnisko pasākumu veikšanai “riska” nodaļās •(reanimācija), smago gulošo pacientu aprūpei, pretepidēmijas režīma un personiskās higiēnas ievērošanai.Nodaļas slēgšana, lai veiktu kosmētisko remontu.•

21. noZokomIālās InfekcIjas klĪnIskās IZpausmes, to bIeŽums

pirmajā vietā• sastopamības biežuma ziņā ir urīnceļu infekcijas. Tās ir apmēram 40% no visām nozokomiālajām infekcijām. Tās rodas pēc urīnpūšļa katetrizācijas

vai arī instrumentālas izmeklēšanas, piemēram, cistoskopijas. Var attīstīties cistīts, uretrīts, akūts un hronisks pielonefrīts, arī orhīts, salpingīts, endometrīts u.c. Ierosinātāji visbiežāk ir gramnegatīvas nūjiņas no Enterobacteriaceae un Pseudomonadaceae dzimtas. Ķirurģisko brūču infekcija.• Šī infekcija ir apmēram ceturtā daļa (25%) no visām nozokomiālajām infekcijām. Trīs galvenie faktori, kas veicina brūču infekciju rašanos, ir šādi: 1) brūces iepriekšēja bakteriālā kontaminācija; 2) brūces stāvoklis pēc operācijas (drenāža); 3) slimnieka organisma rezis-tences pavājināšanās. Mikroorganismi, ko izdala no brūcēm, ataino operācijas raksturu. Pēdējo gadu dati liecina par ārkārtīgi nepatīkama fakta aktualizāciju – slimnīcās arvien biežāk tiek izdalīti meticilīnrezistentie stafilokoki.

Abdominālajā ķirurģijā vai arī pēc ļoti netīras brūces operācijas vairumā gadījumu sastrutojumu ierosina gramnegatīvās nūjiņas – E. coli u.c., kā arī grampozitīvie koki Enterococcus un Staphylococcus aureus.

Pēc asinsvadu protēžu u.c. implantēšanas visbiežāk ir Staphylococcus epidermidis grupas mikro orga-nismu infekcija (sk. 8. attēlu). Infekcijas attīstība brūcē ir atkarīga no vairākiem apstākļiem:

no operācijas rakstura – ir “tīras” (sirds, smadzeņu) un “netīras” operācijas – zarnās, perineja;•no operācijas ilguma – ilga operācija ir predisponējoša;•brūces drenāža sekmē infekcijas attīstību.•

Cilvēkiem ar plašām traumām, kam brūces piesārņotas ar zemi, piemēram, satiksmes vai lauksaim-niecības traumas, ir lielāka infekcijas attīstības iespēja.

elpceļu infekcijas ir apmēram 16–18% no visām infekcijām, galvenokārt pneimonija. Nozokomiālā pneimonija rodas vidēji 13–15% hospitalizēto slimnieku un ir visbiežākais nāves cēlonis (50–60% no visām hospitālajām infekcijām). Pneimoniju ierosina gramnegatīvās nūjiņas – E. coli, Pseudomonas aeruginosa, Enterobacter spp., Klebsiella pneumoniae, retāk grampozitīvie mikroorganismi. Cēloņi:

Mikroorganismi tiek aspirēti no mutes un rīkles.1. Tos inhalē ar aerosolu no respiratoriskām iekārtām (ar ventilāciju saistīta pneimonija).2. Hematogēnā ceļā.3.

Page 48: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

48

7. attēls. Hospitālī iegūtās infekcijas pāneses veidi

Tieša saskareS. aureus,

S. pyogenes,gramnegatīvas nūjiņas

Netieša saskare (caur objektu)

Gramnegatīvas nūjiņasEnterobacteriaceae,

Pseudomonas

Netieša saskare (pa gaisu, ar pilieniem)

Gripas vīrussRSV,

S. pyogenes

Netieša saskare (pa gaisu, ar putekļiem)

M. tuberculosis,Legionella,Aspergillus,

VZV

Grupveida inficēšanās avoti

Uzturs – Salmonella, Citrobacter

Asinis – HBV, HIVDezinfektanti –

P. aeru ginosa

Infekcijas avots

Primārais, sekundārais

Bez pneimonijas var attīstīties arī plaušu emfizēma, abscess, pleirīts, faringīts.nozokomiālās bakteriēmijas (5–8%) izcelsme visbiežāk ir saistīta ar intravenozām manipulācijām.

Ierosinātāji visbiežāk ir koagulāzes pozitīvie un koagulāzes negatīvie stafilokoki, enterokoki, kā arī gram-negatīvās nūjiņas.

nozokomiālās infekcijas var skart visdažādākās organisma sistēmas:sirds un asinsvadu sistēmu – var attīstīties flebīts, endokardīts, perikardīts;•gremošanas sistēmu – var veidoties holecistīts, peritonīts;•ādu un zemādu – veidojas furunkuli, karbunkuli, flegmonas, abscess;•kaulu, locītavu sistēmu, kur rodas artrīts, bursīts, osteomielīts;•

Page 49: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

49

akušierisko sistēmu – var veidoties pēcdzemdību drudzis, mastīts, endometrīts.•

8. attēls. Intravenoza terapija un inficēšanās cēloņi. 1. Nesterils infūzs, asinis. 2. Nejauša kontaminācija:

a) mehāniski bojājumi sistēmā; b) nav blīvi savienojumi; c) nav saglabāta aseptika

9. attēls. Operācijas brūces infekcijas avoti

Page 50: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

50

kopīgās izpausmes – brūces infekcija, bakteriēmija, pneimonija – ir raksturīgas visām ķirurģiskām nodaļām. Citas slimību formas ir saistītas ar nodaļas raksturu:

urīnceļu infekcija – visbiežāk sastopama uroloģiskā nodaļā, •osteomielīts – traumatoloģijas nodaļā, •perikardīts – kardioķirurģijas nodaļā utt. •

Ļoti liela infekcijas dažādība ir jaundzimušajiem. Visbiežāk tas saistīts ar omfalītu – nabas atveres infekciju. Nabas atvere darbojas kā ieejas vārti. Jaundzimušie ļoti bieži inficējas arī caur ādu. Jaundzimušo jutība pret infekciju izskaidrojama tādējādi, ka vēl nav attīstīta imunitātes sistēma.

22. katetru InfekcIjas. bIofIlmas

Intravenozos katetrus lieto ļoti bieži, un tā ir modernās medicīnas daļa. Tā, piemēram, ASV katru gadu ap divdesmit miljoniem (> 50% no visiem) hospitalizēto pacientu veic intravenozo terapiju. Ik gadu reģistrē apmēram divsimt piecdesmit tūkstošus katetru infekcijas gadījumu.

Mikroorganismi spēj kolonizēt ne tikai katetrus. Tie adherējas arī pie protēzēm, mehāniskām sirds vārstulēm, kontaktlēcām, endotraheālām caurulēm u.c. medicīnā lietojamām iekārtām. Kādi ir katetru infekcijas cēloņi un mikroorganismu avoti?

Katetra (iekārtas) kontaminācija tā ievietošanas laikā (nav ievērota aseptika).1. Ādas mikroorganismi, kas migrē uz katetra (iekārtas) ārējo virsmu.2. Katetra iekšējās virsmas kontaminācija no eksogēniem vai endogēniem avotiem (sk. 6. tabulu).3. Kontaminēts infūzs.4. Hematogēna izplatīšanās no kāda infekcijas perēkļa organismā.5.

Mikroorganismi adherējas uz katetra vai iekārtas virsmas un veido t.s. biofilmu. Biofilmas veidošanās process tiek pētīts jau aptuveni divdesmit gadus, tomēr daudz kas vēl nav izzināts. Vispirms notiek mikroorganismu migrācija un piestiprināšanās pie katetra (iekārtas) virsmas. To nosaka virsmas struktūra. Sākotnēji darbojas t.s. nespecifiskie spēki, kas sekmē mikroorganismu pieķeršanos pie objekta virsmas. Tā ir elektrostatiskā mijiedarbība, van der Vaalsa spēki, baktēriju virsmas hidrofobās īpašības. Adherenci stabilizē specifiskie mikroorganismu virsmas adhezīni – matiņi, fimbrijas, viciņas, glikokalikss u.c. Stafilokoki pat ekspresē speciālus adhezīnus. Tiem ir receptori pret dažādām cilvēka olbaltumvielām – fibronektīnu, fibrīnu, kolagēnu, laminīnu. Tas viss sekmē kolonizāciju.

6. tabula. Biežāk sastopamo katetru un iekārtu infekciju ierosinātāji

objekts mikroorganismi

Centrālais i.v. katetrs CONS, S. aureus, E. faecalis, Klebsiella pneumoniae, P. aeruginosa, C. albicans

Urīna katetrs S. epidermidis, E. coli, K. pneumoniae, E. faecalis, P. mirabilis

Gūžas protēze CONS, B hemolītiskie streptokoki, enterokoki, P. mirabilis, Bacteroides spp., S. aureus, E. coli, P. aeruginosa

Intrauterīna iekārta S. epidermidis, S. aureus, S. agalactiae, Enterococcus spp., C. albicans

Page 51: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

51

Piestiprinājušās baktērijas sāk dalīties, veido mikrokolonijas un pēc tam sāk producēt ekstracelulāras olbaltumvielas, galvenokārt polisaharīdus. Veidojas heterogēna masa, kas klāj katetra virsmu. Šai masā var būt arī dažādas citas daļiņas – minerāli, fibrīns, eritrocīti, plātnītes. Biofilmas biezums var būt ievērojams, tādēļ šai masā rodas “kanāli”, kas ļauj iekļūt skābeklim un barības vielām, lai nodrošinātu dziļumā esošās baktērijas.

Biofilmas mikroorganismi maina savas fenotipiskās īpašības – mainās augšanas ātrums, tas ir lēnāks nekā citām baktērijām, samazinās gēnu transkripcija. Vājinās arī jutība pret antibakteriālajiem preparātiem, – tas nozīmē, ka terapijā ir jādod lielākas preparātu devas.

Antiviela

Biofilma

Brīvās baktērijas

Virsma, uz kuras veidojas biofilma

10. attēls. Organisma aizsardzība un biofilma

A – fagocīts fagocitē brīvās baktērijas, B – fagocīts nevar fagocitēt biofilmas baktērijas,

C – antivielas saista brīvās baktērijas, bet ne biofilmas baktērijas

Biofilmas mikroorganismu jutība pret preparātiem ir vājāka šādu faktoru dēļ:antibakteriālajam preparātam vajag difundēt cauri slānim, kas, izrādās, spēj saistīt un pat inaktivēt 1) to;mikroorganismiem ir pazemināts metabolisms;2) mikrovide biofilmā aizsargā mikroorganismu, neļauj preparātam pie tā piekļūt;3) var notikt mikroorganismu apmaiņa ar plazmīdām, t.sk. R plazmīdu. 4)

Page 52: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

52

Biofilmā fiksētie mikroorganismi ir ne tikai pasargāti no antibakteriālajiem preparātiem, bet arī no organisma aizsargspēkiem – fagocītiem, antivielām. Mikroorganismi var arī atrauties no biofilmas, tādējādi radot sistēmisku infekciju – bakteriēmiju.

Biofilmas veidošanās noris vairākās stadijās:Iniciālā, nespecifiskā, 1. apgriezeniskā adhēzija. Kad sāk darboties specifiski adhezīni, process kļūst neapgriezenisks (2. neapgriezeniskā adhēzija), piestiprinājušās baktērijas sāk vairoties un veido monoslāni. Proliferācija turpinās, uz virsmas izveidojas 3. baktēriju mikrokolonija. Kad proliferējot ir sasniegts zināms mikroorganismu daudzums, tie ar saviem ķīmiskajiem signāliem 4. aktivē cits citu un kopā visu populāciju. Tas ir t.s. quorum sensing stāvoklis. Baktērijas sāk aktīvi producēt ekstracelulārus polimērus, pieaug biofilmas masa. biofilma sāk sadalīties5. , atbrīvojas planktoniskas baktērijas un tiek iznēsātas pa organismu.

Procesa etioloģijas sīkāka analīze pierāda, ka katetru infekciju galvenie ierosinātāji ir stafilokoki, galvenokārt koagulāzes negatīvie stafilakoki (sk. 7. tabulu).

7. tabula. Katetru infekcijas bakteriēmijas ierosinātāji

mikroorganismi daudzums (%)Koagulāzes negatīvie stafilokoki 60–70S. aureus 5–15Candida spp. 5–10Enterobacteriaceae 5–10MRSA < 5Burkholderia spp. < 2

23. svarĪGākās noZokomIālo InfekcIju Grupas

nozokomiālo infekciju nozīmeSlimnīcā iegūtās infekcijas skar vidēji vismaz 5% no stacionārā uzņemtajiem pacientiem un ir ļoti •nopietna problēma visās pasaules valstīs. Ar nozokomiālo infekciju visbiežāk slimo intensīvās terapijas nodaļu, pēcoperācijas un imūn-•kompromitētie pacienti. Nozokomiālo infekciju bieži izraisa pret antimikrobiskajiem līdzekļiem • rezistenta mikroflora. Slimnīcā iegūtās infekcijas bieži • noris ļoti smagi un tām ir augsta letalitāte. asv• no nozokomiālās infekcijas ik gadu nomirst apmēram 80 000 slimnieku. Latvijā šādi pētījumi vēl nav veikti.Ik gadu • asv slimnīcas hospitālī iegūto infekciju ārstēšanai tērē aptuveni 4,5 miljardus dolāru.

Page 53: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

53

saslimstība ar nozokomiālajām infekcijām pasaulē un latvijā

11. attēls. Nozokomiālo infekciju izplatība attīstītajās pasaules valstīs 1995.–2008. gadā, PVO dati

12. attēls. Nozokomiālo infekciju izplatība jaunattīstības valstīs 1995.–2008. gadā, PVO dati

dažādu nozokomiālo infekciju grupu īpatsvars (prevalence)Starp nozokomiālajām infekcijām vislielākais īpatsvars ir urīnceļu infekcijām – apmēram 40%, pēc tam

elpceļu infekcijām (18%), ķirurģiskai infekcijai un ādas infekcijai (8%), sepsei pacientiem ar perkutāniem

intravaskulāriem katetriem un ietaisēm (6%).

13. attēls. Dažādu nozokomiālo infekciju grupu īpatsvars

Norvēģija: 5.1%

Kipra: 7.9%

Koreja: 3.7%

Somija: 9.1%

Šveice: 10.1%

Grieķija: 9.3%

Skotija: 9.5%

Lielbritānija un Īrija: 7.5%

Francija: 6.7%

Itālija: 9.3%

Kanāda: 11.6%

ASV: 4.5%

Brazīlija: 14.0%

Mali: 19.7%

Maroka: 17.9%

Albānija: 19.1%

Latvija: 5.7%

Lietuva: 9.2%

Turcija: 13.4%

Lībija: 6.9%

Tunisija: 17.9%

Tanzānija: 14.8%

Malaizija: 13.9%

Taizeme: 7.3%

Page 54: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

54

24. Intravaskulāru katetru un IetaIšu sepses IZraIsĪtājI

Intravaskulāru katetru un ietaišu sepsi izraisa un visbiežāk izsēj Enterobacter, Citrobacter un Serratia. Mikroorganismi var vairoties visos infūzos. Pseudomonas cepacia spēj augt pat destilētā (!) ūdenī.Lipīdu emulsiju lietošana parenterālai barošanai paaugstina Malassezia furfur un Candida fungēmijas

risku. biežākie cēloņi ir konteinera defekti, infūzu un sistēmas savienojuma vietas kontaminācija, bojāts gaisa

ieplūdes vai iekšējais filtrs.

Hematogēnaizplatība

Autoinfekcija

Pacientamikroflora

Ārēja izplatība

Medicīnas personāla rokas

Kontaminētidezinfekcijas

līdzekļi

Katetrs Āda

Katetra brūceFibrīna plēve

Vēna

14. attēls. Intravaskulāra katetra inficēšanas vietas un veidi

asinsvadu infekcijas un katetru sepses profilakseKatetru sepses profilakses stūrakmeņi:

katetru ievieto aseptiskos apstākļos;1) katetrs ķermeņa augšdaļas asinsvadā ir mazākbīstams nekā ķermeņa lejasdaļas asinsvadā (piemēram, 2) v. femoralis). Metāla adatas ir mazākbīstamas nekā plastmasas katetrs;katetru ievieto uz laiku līdz trim diennaktīm (< 72 h); 3) katetrs ir droši jānostiprina pie ādas;4) katetrs ir rūpīgi jākopj un jākontrolē tā stāvoklis;5) medicīnas personālam ir rūpīgi jāmazgā un jādezinficē rokas un sistēmas savienojumi; 6) katetra ievietošanas vietai jāuzliek sterils pārsējs. Var arī lietot antibiotikas saturošas ziedes;7) drudža (bakteriēmijas, sepses) gadījumā, lai identificētu izraisītāju, vispirms paņem vismaz divas 8) hemokultūras, tad izņem katetru. Materiāls no katetra gala arī obligāti ir jāsēj, lai pārbaudītu sterilitāti.

Page 55: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

55

8. tabula. Intravaskulāru katetru un ietaišu sepses riska faktori, izraisītāji un simptomi

pacienta riska faktori papildu riska faktori sepses izraisītāji katetru sepses pazīmes

Vecums ≤ 1 g., ≥ 60 g.•

Granulocitopēnija•

Imūnnomācoša •

ķīmijterapija

Ādas bojājumi •

(apdegums, psoriāze)

Pavadslimību smagums•

Citas infekcijas•

Normālās ādas •

mikrofloras pārmaiņas

Palīdzības sniedzēju •

higiēna (roku

mazgāšana)

Kontaminēts krēms vai •

ziede

Plastmasas/centrālie •

katetri bīstamāki

nekā metāla/perifērie

(mikroorganismu

adherence,

trombogenitāte)

Katetra izmērs/lūmens•

Citas infekcijas•

Katetra lietošana > 72 h•

Katetra savienojumi ar •

sistēmu

Staph. aureus•

Staph. epidermidis•

Klebsiella•

Enterobacter•

Serratia•

Candida albicans•

Pseudomonas •

aeruginosa

Pseudomonas cepacia•

Citrobacter freudii•

Corynebacterium • (īpaši

Coryneb. jeikeium)

Katetra ievades •

vietā lokāls

iekaisums un/vai

flebīts

Nav citu sepses •

avotu

Pacientam nav •

augsta sepses riska

Hematogēns •

Candida

endoftalmīts

Katetra •

bakterioloģija

uzsējumā ≥ 15

kolonijas

Sepse ir refraktāra •

pret “atbilstošu”

AB terapiju

Drudzis kupējas •

pēc katetra

izņemšanas

Tipiska (• Staph.

aureus, Staph.

epidermidis)

vai neparasta

(Pseudomonas

cepacia,

Enterobacter

cloacae) mikroflora

Grupveida katetru •

sepses gadījumi

Page 56: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

56

9. tabula. Asinsvadu infekciju un katetru sepses ārstēšana

sindroms/biežākieizraisītāji

Izvēles terapija alternatīvakomentārs

Flebīts slimniekam (sl.) ar centrālās vai perifērās vēnas katetru un heparīna atslēguStaph. epidermidis, Staph. aureus

Vankomicīns: 1 g i/v 2 r/d Ja slimnīcā nav izsēts MRSA un MRSE, oksacilīns: 3 g i/v 4 r/d

Katetrs jāizņem un bakterioloģiski jāizmeklē. Ja aug > 15 baktēriju kolonijas, tad var būt katetra infekcija

Flebīts sl. ar tuneļtipa i/v katetru (Broviac, Hickman, Groshung, Quinton), neneitropē niskam sl. S. epidermidis, S. aureus, Candida

Vankomicīns: 1 g i/v 2 r/dJa ir Candida albicans, amfotericīns B: 1 mg/kg/d i/v vai flukonazols: 400 mg/d i/v vai p/o

Ja slimniekam neizsēj MRSA/MRSE, oksacilīns: 12 g/d i/v 4 r/d

Katetrs jāizņem un bakterioloģiski jāizmeklē

Flebīts imūnkompromitētam sl. (apdegums, neitropēnija)Staph. epidermidis, Staph. aureus, Candida, Pseudomonas, Enterobacteriaceae, Rhizopus, Aspergillus, C. jeikeium

Vankomicīns: 1 g i/v 2 r/d + (ceftazidīms: 2 g i/v 3 r/d vai piperacilīns: 6 g i/v 4 r/d)

Imipenems: 500 mg i/v 4 r/d vai ceftazidīms: 2 g i/v 3 r/d + pretpseidomonu penicilīns (PPP), piemēram, piperacilīns: 6 g i/v 4 r/d

Parasti vienlaikus ir septisks tromboflebīts.Lai izslēgtu sēnītes, ir jāveic vēnas biopsija; ja atrade ir pozitīva, tad terapijā pievieno amfotericīnu B

Flebīts sl. ar i/v barošanas katetrukā slimniekam ar tuneļtipa i/v katetru + Candida

Ja Candida albicans, amfotericīns B: i/v 0,5– 0,6 mg/kg 1 r/d, kopējā deva 5 mg/kg, vai flukonazols: 400 mg 1 r/d 7 d., tad p/o 14 d pēc pēdējās pozit. hemokultūras. Ja sl. ir neitropēnija – amfotericīns B: 7 mg/kg

Izņem i/v katetru; pārtrauc AB lietošanu; oftalmologa konsultācija

Flebīts sl. ar i/v lipīdu barošanas katetru Staph. epidermidis, Malassezia furfur

Vankomicīns: 1 g i/v 2 r/d +amfotericīns B: 1 mg/kg/d i/v

I/v katetrs jāizņem.Pārtrauc intralipīda lietošanu

Page 57: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

57

25. noZokomIālās elpceļu InfekcIjas

definīcija. Par slimnīcā iegūtām pneimonijām uzskatāmas tādas pneimonijas, kas rodas pēc slimnīcā pavadītām 48 stundām.

nozokomiālo elpceļu infekciju nozīme. Īpaši svarīgas ir slimnīcā iegūtās pneimonijas, jo tās skar sešus no 1000 hospitalizētajiem pacientiem (0,6%).

No visām nozokomiālajām infekcijām slimnīcā iegūto pneimoniju daļa ir 15%, letalitāte ir 20–50%, un tās ir piektais biežākais kopējās nozokomiālās letalitātes cēlonis.

Slimnīcā iegūtās pneimonijas biežāk skar pēcoperācijas, imūnkompromitētos un ITN pacientus, kam veic mākslīgo plaušu ventilāciju (7–20%).

Slimnīcā iegūto pneimoniju klīniskās izpausmes nav tipiskas – bieži tās norisinās bez elpceļu izpausmēm. Īpaša uzmanība jāvērš pacienta temperatūras līknes un klīniskā stāvokļa pārmaiņām.

Svarīga nozīme ir krēpu daudzuma un izskata maiņai. Slimnīcā iegūto pneimoniju gadījumā obligāta ir krēpu mikroskopija, kas palīdz spriest par grampozitīvās vai gramnegatīvās mikrofloras pārsvaru un palīdz ātri izvēlēties efektīvāku antibakteriālo terapiju.

10. tabula. Slimnīcā iegūtās pneimonijas veicinošie apstākļi, ierosinātāji un izraisītā mirstība

veicinošie apstākļi biežākie ierosinātāji retākie ierosinātāji letalitāte

Trahejas intubācija•Intensīvās terapijas •nodaļaPretmikrobu līdzekļi•Ķirurģiska operācija•Hroniskas plaušu •slimībasLielāks vecums•Imūnnomākums•

Aerobie Gr– •mikroorganismi – 60%Pseudomonas aerugi - •nosa – 17%, Klebsiella pneumoniae• – 7,5%,E. coli• – 6,5%, Enterobacter• – 10%,Serratia marcescens• – 4,5%Haemophilus influenzae• – 6,5%Staph. aureus• – 15%Bērnu nodaļās: RSV •(zīdaiņi 40%!)

Legionella• < 10%Anaerobā mutes •dobuma mikro - flora – 5%Strep. pneumoniae• – 5%Moraxella catarrhalis•A gripas vīruss•Aspergillus•

Gr– nūjiņas – 56%•Gr+ koki – 5–24%•Legionella •pneumophila – 25%Vīrusi – 7%•

ārstēšana Gentamicīns: 3–5 mg/kg/d i/v (devu dala 3 r/d vai dod visu vienā reizē) vai arī cits aminoglikozīds

plus pretpseidomonu AB (PPP) – ceftazidīms vai imipenēms, vai aztreonāms, vai ciprofloksacīns ar/bez vankomicīna: 0,5–1 g i/v 2 r/d (ja pēc krēpu analīzēm ir aizdomas par Staph. aureus).

Page 58: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

58

26. noZokomIālās urĪnceļu InfekcIjas

Urīnceļu infekcijas ir visbiežākās nozokomiālās infekcijas. Vislielākais īpatsvars ir urīnceļu infekcijām, kas saistītas ar urīnpūšļa katetra ievietošanu.

Aptuveni 80% nozokomiālās urīnceļu infekcijas ir pacientiem ar uretrālajiem katetriem, 5–10% pacientu – ar citām urīnceļu manipulācijām, bet pārējo 10% gadījumu cēlonis nav uroloģisks un ir neskaidrs. Par nozokomiālo urīnceļu infekciju nopietnību liecina fakts, ka mirstība no tām sasniedz 9–13%. Jo ilgāk katetrs atrodas urīnceļos, jo pieaug to infekcijas risks. Ja katetrs atrodas urīnceļos līdz 10 dienām, urīnceļi inficējas tikai 6–12% gadījumu, bet ja ilgāk par 30 dienām, tad infekcijas risks ir 100%.

urīnceļu infekcijas pacientam ar urīnpūšļa katetruBakteriūrija pacientam ar vaļēju urīnsavācējsistēmu sākas vidēji pēc četrām dienām. Būtisks pavērsiens

notika 1960. gadā, kad sāka lietot noslēgtas sterilas plastmasas urīnsavācējsistēmas, kas attālināja bakteriūrijas sākumu par vairāk nekā 30 dienām.

Plaša profila slimnīcās urīnpūsli katetrizē 15–25% pacientu. Īslaicīga katetrizācija (2–4 dienas) kompli-cējas ar bakteriūriju vidēji 20% gadījumu, kas 15% pacientu ir polimikrobiska. Ilgstošas katetrizācijas gadījumā, lai gan tiek veikta ļoti rūpīga aprūpe, bakteriūrija rodas visiem pacientiem.

Katetru bakteriūrijas diagnozi apstiprina > 100 000 cfu/ml (kaloriju formējošās vienības) urīna. Katetru bakteriūrija parasti izpaužas ar drudzi jau pirmajā bakteriūrijas dienā.

Bakteriūrija īslaicīgas katetrizācijas gadījumā var komplicēties ar akūtu pielonefrītu, perinefrītisku abscesu, bet ilgstošas katetrizācijas bakteriūrija – arī ar urīnceļu/katetra konkrementiem un obstrukciju.

Bakteriūrija ilgstošas katetrizācijas gadījumā bieži ir polimikrobiska 2–4, pat 8(!) baktēriju sugas (kat-ra suga > 105 cfu/ml).

Bakteriūriju izraisošā mikroflora ir paša pacienta normālā periuretrālā mikroflora, vai arī to izraisa imigranti no hospitāļa ārējās vides, arī personāla rokām.

urīnpūslī infekcija var nokļūt trejādi: katetra ievietošanas laikā,1) caur katetra lūmenu, 2) caur katetru un urīnkanāla saskares virsmu.3)

nozokomiālo urīnceļu infekciju apkarošana un profilakseUrīnpūšļa katetri var būt no gumijas, lateksa, silikona, kā arī lateksa un silikona ar hidrofilu apvalku

(ievadei nav nepieciešams lubrikants), kā arī ar teflona apvalku. Vissliktākie ir gumijas, bet labākie ir silikona katetri. Lai mazinātu nozokomiālo urīnceļu infekciju risku, svarīga ir katetra izvēle.

Vienādos apstākļos visretāk urīnceļi inficējas tad, ja tiek lietoti pilnīgi no silikona izgatavoti katetri, nevis lētākie – gumijas, lateksa vai silikonizētie lateksa katetri. Pēdējā laikā tiek ražoti katetri ar baktericīdu virsmu, kas aizkavē urīnceļu inficēšanos. Nozokomiālo urīnceļu infekciju profilaksi padara ievērojami efektīvāku slēgtu urīndrenāžas sistēmu lietošana. Slēgtās urīndrenāžas sistēmas novērš gan eksogēno, gan intraluminālo inficēšanās ceļu. Slēgto urīndrenāžas sistēmu drīkst atvērt tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad maina urīnsavācēja maisu vai veic katetra skalošanu, bet pirms tam jādezinficē ar spirtu savienojuma vietas, jo urīnsavācēja maiss tiek uzskatīts par galveno patogēnās mikrofloras rezervuāru. Urīnpūšļa katetrizāciju veic speciāli apmācīts aprūpes personāls, kas pedantiski ievēro aseptisku urīnceļu katetra ievadīšanas tehniku.

Page 59: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

59

Lai mazinātu urīnceļu inficēšanās risku, svarīga ir aprūpes personāla izglītošana un trenēšana, kā pareizi veikt manipulācijas ar slēgto urīndrenāžas sistēmu un ātri novērst iespējamās komplikācijas.

Svarīgi atcerēties, ka pacienta urīnpūsli drīkst katetrizēt tikai tad, kad tas ir nepieciešams. To veicot, jānovērš mikroorganismu iekļūšana no ievades vietas urīnpūslī, arī regulāri jāveic starpenes higiēna ar ūdeni un ziepēm.

Ikdienā katetra ievades vietas apstrādā ar antiseptiskiem šķīdumiem. Nav ieteicams regulāri veikt urīnkatetru skalošanu ar antibakteriāliem līdzekļiem, jo var rasties pret antibiotikām rezistenti mikroorganismi. Skalošanu veic tikai galējas nepieciešamības gadījumos, piemēram, lai evakuētu asins recekļus vai gļotas. Jālieto tikai sterili šķīdumi un instrumenti.

Īpaša vērība jāveltī pareizai roku mazgāšanai un dezinfekcijai. Ja to neievēro, tad ievērojami pieaug nozokomiālo urīnceļu infekciju risks, jo tās izplatās galvenokārt ar personāla rokām. Par roku mazgāšanas un dezinficēšanas nepieciešamību ir jāinformē arī citi kolēģi (konsultanti), apmeklētāji, kā arī pacienti, jo viņi arī bieži ir iesaistīti aprūpes procesā.

Vienmēr jāseko, lai urīna drenāžas sistēma būtu slēgta, urīna savācējmaisa caurules nesalocītos; tas garantē nenosprostotu urīna strūklu. Jārūpējas, lai urīna savācējmaiss atrastos zemāk par urīnpūsli.

11. tabula. Katetru bakteriūriju izraisošās baktērijas (% no kopskaita)

bakteriūrijas riska faktorikatetru bakteriūrijas

izraisītāji

Īslaicīga katetrizācija (2–4 dienas)

(bakteriūrijas biežums)

Ilgstoša katetrizācija (iknedēļas

bakteriūrijas sastopamība)

1. Katetrizācijas ilgums2. Pilinātāja (urometra) trūkums3. Drenāžas maisa mikroorganismu kolonizācija4. Cukura diabēts5. Nelieto antibakteriālo terapiju6. Sieviete7. Paaugstināts seruma kreatinīna līmenis8. Kļūdas katetra aprūpē

Providencia stuartii — 384 (24)Proteus 8 (6) 232 (15)Escherichia coli 33 (24) 228 (14)Pseudomonas aeruginosa 12 (9) 188 (12)Enterococcus 9 (7) 179 (11)Morganella morganii — 118 (7)Klebsiella pneumoniae 11 (8) 68 (4)Koagulāzes – Staph. aureus 11 (8) 53 (3)Citas Gr– nūjiņas 10 (7) 93 (6)Citas Gr+ baktērijas 6 (4) 56 (4)Rauga sēnītes 35 (26) —kopā: 135 (99) 1599 (100)

Page 60: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

60

27. noZokomIālIe vĪrushepatĪtI un cItas InfekcIjas, kas slImnĪcās IZplatās ar asInĪm

b hepatītsAr HBV inficējas seksuāli transmisīvi [dabiskais HBV izplatīšanās veids; tā īpaši bieži inficējas geji,

biseksuāļi un prostitūtas (35–80%)]; pārlejot inficētas asinis un tās produktus [tagad tā inficējas reti, jo visas asinis, arī Latvijā, pārbauda uz HBsAg].

Risks inficēties ar nejaušu adatas dūrienu, ja pacients ir HBsAg pozitīvs, ir ļoti augsts – 6–30%. Medicīnas personāls, kas bieži saskaras ar asinīm, līdz HB vakcīnas ieviešanai inficējās bieži: 15–30%

māsu un ķirurgu. Īpaši augsts risks inficēties ir arī hemodialīzes, hemofilijas pacientiem un i/v narkomāniem (60–80%). Perinatāli (biežāk dzemdību laikā un transplacentāri) – vertikālais izplatīšanās ceļš; ja māte ir HBsAg

pozitīva un HBeAg pozitīva, tad bērna inficēšanās risks ir 70–90%. Var inficēties arī, lietojot perkutāno inžektoru, lanceti ar atsperes mehānismu, veicot endoskopiju,

atkārtoti lietojot injekcijas adatas vai heparīnu no multidevu flakona. Plašs infekcijas rezervuārs ir HBV nēsātāji: 1,5% Latvijas iedzīvotāju, 0,5% – Ziemeļamerikā, 10% –

Tālajos Austrumos. c hepatītsAr C hepatītu inficējas parenterāli un seksuāli transmisīvi. Bieži klīniski noris viegli un antivielas (AV)

asinīs rodas vēlīni. Viegli var inficēties no pārlietām asinīm (arī anti HCV negatīvas asinis nav drošas, jo AV var rasties pat gadu pēc pārciesta akūta VHC) – risks 10%, intravenoziem narkomāniem – 40%, heteroseksuāla kontakta laikā – 10%. Seroprevalence ASV: asinsdonori – 0,5–0,6%, vispārējā populācijā – 2%, intravenozie narkomāni – 60–90%, hemofilijas slimnieki – 60–90%, dialīzes pacienti – 15–20%, geji – 2–8%.

Ar HCV ir inficējušies 1,4–5,5% medicīnas darbinieku. Biežāk inficējas medicīnas darbinieki, kas strādā veco ļaužu mītnēs un tieši saskaras ar slimnieku asinīm: ārsti, īpaši ķirurgi, māsas, akupunktūras speciālisti u.c. C hepatīts hronizējas (50% gadījumu!), un bieži attīstās aknu ciroze un hepatocelulāra karcinoma.

Ar HCV var inficēties caur bojātu ādu; vairumā pētījumu ir nosacīti reti, tikai 3–10% gadījumu. Slimnīcā ar HCV biežāk inficējas, pārlejot asinis, veicot hemodialīzi, retāka ir perinatāli vai transplacen-

tāri vertikālā transmisija.Bieži ar HCV inficējas orgānu recipienti. HCV infekcija ir visbiežākais pēctransplantācijas aknu bojājuma

cēlonis orgānu recipientiem. (Recipients – slimnieks, kam pārlej asinis vai pārstāda audus.)

d hepatītsD hepatītu izraisa D hepatīta vīruss (HDV jeb delta vīruss). Tas ir defektīvs RNS vīruss, kas replicējas

tikai aktīva HBV klātbūtnē un par apvalku izmanto HBsAg. D hepatīts ir sastopams kā koinfekcija (inficējas vienlaikus) vai superinfekcija (“uzsēžas” uz hroniska

B hepatīta). Inficētajā hepatocītā histoloģiski atrod delta vīrusa daļiņas, klātas ar HBV apvalku. Klīniski HDV infekcija manifestējas kā: 1) smags akūts vīrushepatīts (koinfekcija) – var būt zibenīgs (fulminants) 1–10% gadījumu;2) hroniska HBV paasinājums (ja HBsAg nēsātājam pievienojas HDV).

Page 61: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

61

Ar HDV inficējas parenterāli – ar inficētām asinīm (i/v narkomāns utt. – sk. HBV). Medicīnas darbiniekiem ir reti. Latvijā HDV infekcija nav aktuāla. Ar HBsAg saistīts HDV liecina par koinfekciju.

Šis vīruss ir endēmisks valstīs ap Vidusjūru, Tuvajos Austrumos, Amazones baseinā (20–40%). Mērenā klimata joslā ar HDV biežāk inficējas hemofilijas pacienti, i/v narkomāni un homoseksuāli vīrieši.

HDV izplatās tāpat kā HBV. ASV ar HBV ir inficēti 8% hemofilijas slimnieku, bet no tiem 19% ir HDV. Ja hemofilijas slimnieks vienlaikus ir inficēts ar HIV, tad HDV infekcija ir biežāka – 9–22%. Lielāks risks

inficēties ar HDV ir tiem slimnīcas darbiniekiem, kas ir hroniski HBsAg nēsātāji. nozokomiāla hdv transmisija notiek, ja ar vienu hemodialīzes aparātu dializē gan i/v narkomānus,

gan hroniskus HBsAg nēsātājus. Tāpēc minētās slimnieku grupas ir stingri viena no otras jānorobežo.hbv un hdv profilaksei pacienti un personāls ir jāvakcinē ar HB vakcīnu, kas droši aizsargā pret abām

infekcijām, jo defektīvais HDV bez HBV palīdzības nevar replicēties. Hemodialīzes centros ir aprakstīti vairāki zibenīga (fulminanta) hepatīta gadījumi, ko izraisīja HDV

superinfekcija hroniskiem HBsAg nēsātājiem.

e hepatītsIzplatās fekāli orāli (ar kontaminētu ūdeni/pārtiku) un ir endēmisks Vidusāzijā, Rietumāfrikā un

Ziemeļāfrikā, Meksikā. HEV ir bīstams tikai grūtniecēm, jo dažkārt noris fulminanti. Mērenajā klimata joslā HEV nav

sastopams. Endēmiskajos HEV rajonos, pārlejot kontaminētas asinis, inficējas reti.

12. tabula. Infekcijas, kas var izplatīties ar asins pārliešanu

Izraisītāja veids Izraisītājs

vīrusi B hepatīta vīruss (HBV)C hepatīta vīruss (HCV)D hepatīta vīruss (HDV)A hepatīta vīruss (HAV)Citomegalovīruss (CMV)Epsteina– Bāras vīruss (EBV)

Cilvēka imūndeficīta vīruss 1 (CIV 1)Cilvēka imūndeficīta vīruss 2 (CIV 2)Cilvēka T šūnu leikozes vīruss I (HTLV I)Cilvēka T šūnu leikozes vīruss II (HTLV II)Parvovīruss B19 (PV B19)

baktērijas Brucella sugas (bruceloze)Escherichia coliSerratia marcescensBacillus sugas

Staph. epidermidisPseudomonas fluorescensYersinia enterocolitica (jersinioze)

spirohetas Treponema pallidum (sifiliss)Borrelia recurrentis (atguļas tīfs)

Borrelia burgdorferi (Laimas slimība)

riketsijas Coxiella burnetii (Q drudzis) Rickettsia prowazeki (izsitumu tīfs)

nozokomiālā hIv infekcijaHIV infekcijas epidemioloģija ir apbrīnojami līdzīga HBV infekcijas izplatīšanās likumībām. Medicīnas

darbinieki jau pašā HIV epidēmijas sākumā labi apzinājās augsto abu infekciju paralēlās izplatīšanās risku medicīnas iestādēs.

Page 62: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

62

13. tabula. Nozokomiālās HIV infekcijas izplatīšanos ietekmējošie riska faktori

bojājuma faktori pacienta (donora) faktori darbinieka (recipienta) faktori

Saskares veids•Bojājuma dziļums•Segaudu defekta lielums•Inficējošo mikroorganismu •skaitsSaskares tips (ķermeņa •šķidrums, kultūra u.c.)Laiks, kas pagājis pēc •materiāla paņemšanas no avota (donora), piemēram, bijis ievainojums ar inficētu asiņainu adatuHIV RNS kopiju skaits •ķermeņa šķidruma ml un šūnāsCD4 limfocītu klātbūtne •ieejas vārtosŠūnās/ārpus šūnām esošs •HIV

Donora HIV infekcijas stadija•Brīva vīrusa klātbūtne vai •trūkums asinīs (virēmija)•p24 Ag klātbūtne vai trūkums •asinīsHIV inficēto šūnu skaits asinīs•Antiretrovirālā ķīmijterapija•

Audu saderība•Ādas bojājumi•Slikta higiēna•Pēc saskares neatbilstoša pirmā •palīdzībaKonkurējošas vīrusinfekcijas •(piemēram, EBV, CMV), kas inducē CD4 ekspresijuHronisks iekaisums ādā – •ieejas vārtosImūnsistēmas stāvoklis •

hIv infekcijas izplatīšanās profilakse medicīnas iestādēsJau HIV epidēmijas sākumā 1982. gadā CDC (Slimību kontroles centrs) publicēja ieteikumus par

HIV infekcijas izplatīšanās profilaksi medicīnas iestādēs. 1987. gadā, lai mazinātu HIV infekcijas izplatīšanās risku medicīnas iestādēs, cdc publicēja jaunās rekomendācijas par hIv infekcijas izplatīšanās profilakses pasākumiem medicīnas iestādēs, ko saīsināti dēvē par universālo piesardzību.

Universālās piesardzības rekomendāciju pamatā ir apstāklis, ka jebkura pacienta asinis var saturēt vairāk nekā 23 dažādus asins infekciju izraisītājus, tāpēc jebkura pacienta asinis un asinis saturoši ķermeņa šķidrumi ir ļoti bīstami.

medicīnas personāla risks darba laikā inficēties ar hIv un tā profilakseMedicīnas personāla risks darba laikā inficēties ar HIV ir neliels (caur ādu – 0,33%; caur gļotādu – 0,09%),

bet tas pastāv. 23 pētījumos pēc 6135 dūrieniem ar HIV kontaminētu adatu ar HIV inficējās 20 medicīnas darbinieku (0,33%). Pēc gļotādas saskares ar materiālu, kas satur HIV, ar HIV inficējās viens medicīnas darbinieks no 1143 (0,09%). 2712 gadījumos pēc ādas saskares ar materiālu, kas satur HIV, ar HIV neinficējās neviens medicīnas darbinieks. eiropā līdz 2005. gadam bija pierādīti 44 inficēšanās gadījumi. Visbiežāk ar HIV inficējas māsas un laboranti, bet visbīstamākās ir HIV saturošas asinis un asiņainie šķidrumi.

Medicīnas personālam, kas saskaras ar pacientiem, vai rīkojas ar materiālu, saturošu HIV, ir jāveic šādi piesardzības pasākumi:

Darbojoties ar pacienta sekrētiem, ekskrētiem vai asinīm, ir jāvelk gumijas cimdi.1.

Page 63: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

63

Veicot endoskopiskus izmeklējumus, jānēsā aizsargcepurīte, aizsargbrilles, maska, gumijas cimdi un 2. halāts.Endoskopi jādezinficē atbilstoši norādījumiem ar ķīmisko un termisko metodi vai gāzes sterilizācijas 3. metodi. Endoskopi tāpat jādezinficē, ja izmeklē pacientus, kuriem nav konstatētas antivielas pret HIV.Izlietotās šļirču adatas nedrīkst likt atpakaļ plastikāta uzgaļos (tieši tā visbiežāk rodas nejaušas 4. dur tas brūces). Izlietotās šļirces neizjauktā veidā ir jāutilizē speciālās plastmasas tvertnēs (cietās un necaurduramās), kas tās padara nekaitīgas kopā ar pārējo infekciozo materiālu.Pēc nejauša dūriena ar adatu šī vieta 5. nekavējoties ir jādezinficē ar 70° spirtu un pēc tam nekavējoties vismaz četras nedēļas jālieto ART. Audi un asins paraugi jātransportē labi noslēgtos traukos, uz kuriem jābūt uzrakstam “Infekciozs 6. materiāls”. Laboratorijas personālam, kas darbojas ar infekciozu materiālu, jāstrādā gumijas cimdos.7. Nedrīkst ievilkt šķidrumu pipetē ar muti; jālieto baloniņš.8. Grīdas regulāri jāmazgā ar ūdeni un ziepēm. 9.

14. tabula. CDC universālās piesardzības rekomendācijas (pārskats)

1. roku mazgāšana pirms un pēc saskares ar pacientu un tūlīt, ja tās kontaminētas ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem, un pēc cimdu novilkšanas

2. cimdu lietošana vienmēr, ja ir iespējama roku kontaminācija ar asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem3. virsvalki (halāti) jālieto tad, ja ir iespējama ādas un/vai apģērba kontaminācija ar asinīm vai citiem

ķermeņa šķidrumiem4. maskas un aizsargbrilles (ar sānu aizsargiem) lieto tad, ja ir iespējama asiņu un citu ķermeņa šķidrumu

izšļakstīšanās5. HIV inficētais parasti nav jāievieto atsevišķā palātā, izņemot gadījumos, ja pacientam ir sliktas higiēnas

iemaņas un/vai ārējā vide var tikt kontaminēta ar asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem6. HIV pacienta ēdināšanai nav nepieciešami atsevišķi trauki7. Kontaminētas ierīces un aparatūra jāattīra no redzama organiskā materiāla, jāievieto necaurlaidīgā

konteinerā un jānogādā slimnīcas centrālajā sterilizācijas nodaļā8. Kontaminētās šļirces un adatas neizjaucot ļoti piesardzīgi, izvairoties no ievainošanās, tūlīt jāutilizē speciālos

necaurduramos konteineros, kurus nedrīkst pārpildīt9. Vietās, kur var būt nepieciešami reanimācijas pasākumi, ir jābūt pieejamām ierīcēm mehāniskai plaušu

ventilācijai un maskām10. Ja izšļakstās asinis vai citi ķermeņa šķidrumi:

Tie jāsavāc, lietojot cimdus un vienreizējas lietošanas dvieļus. 1. Tie jānomazgā ar ūdeni un ziepēm. 2. Dezinficē ar 3. nātrija hipohlorīda ūdens šķīdumu 1 : 10, ekspozīcija – 10 min. Lielākā daļa mūsdienu dezinfekcijas līdzekļu iedarbojas uz HIV vīrusu

11. Medicīnas darbinieki, kam ir vaļēji ādas bojājumi, dermatīts, nedrīkst tieši piedalīties pacientu aprūpē12. Atbildīgi par šo noteikumu ievērošanu, darbinieku pastāvīgu apmācību un kontroli ir darba devēji13. Darba devējiem visiem darbiniekiem, kas saskaras ar asinīm un ķermeņa šķidrumiem, ir jāpiedāvā

bezmaksas imunizācija pret B vīrushepatītu

Page 64: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

64

15. tabula. Medicīnas darbinieku ķīmijprofilakse pēc saskares ar HIV inficētu materiālu

saskares tips

hIv inficētais materiāls antiretrovirālā profilakse1

art režīms2

perkutāns Asinis3

Augstākais risks•Paaugstināts risks•

Nav paaugstināta riska•Šķidrums, kas vizuāli satur asinis, citi iespējami infekciozi šķidrumi4 vai audiCiti organisma šķidrumi (piemēram, urīns)

RekomendēRekomendēPiedāvāPiedāvā

Nepiedāvā

ZDV + 3TC + IDV vai NFVZDV + 3TC ± IDV vai NFVZDV + 3TC ZDV + 3TC

Gļotāda AsinisŠķidrums, kas vizuāli satur asinis, citi iespējami infekciozi šķidrumi4 vai audiCiti organisma šķidrumi (piemēram, urīns)

PiedāvāPiedāvā

Nepiedāvā

ZDV + 3TC ± IDV ZDV + 3TC

āda AsinisŠķidrums, kas vizuāli satur asinis, citi iespējami infekciozi šķidrumi4 vai audiCiti organisma šķidrumi (piemēram, urīns)

PiedāvāPiedāvā

Nepiedāvā

ZDV + 3TC ± IDV ZDV + 3TC

1 Pēckontakta profilakses (PKP) nepieciešamība. 2 Bojājuma vieta tūlīt jādezinficē ar 70% spirtu un pēc tam nekavējoties vismaz četras nedēļas (28 dienas)

jālieto: ZDV = zidovudīns s. retrovirs (200 mg 3 r/d vai 300 mg 2 r/d p/o) + 3TC (lamivudīns: 150 mg p/o 2 r/d) ± IDV (indinavirs: 800 mg 3 r/d) vai NFV (nelfinavirs 750 mg 3 r/d).

3 Augstākais risks: 1) liels inficējošās devas apjoms, 2) infekcijas avotam augsta plazmas vīrusu slodze. (viral load; VL; HIV RNS kopijas/ml plazmas) un 3) HIV celms rezistents pret ART medi-kamentiem.

4 Pieder sēklas un vagīnas šķidrums, cerebrospinālais likvors, pleiras, perikarda, amnija šķidrumi. Vai-rums medicīnas darbinieku inficējas ar asinīm, asiņainiem šķidrumiem vai HIV kultūrām.

Page 65: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

65

28. noZokomIālā herpesvĪrusu InfekcIja

Herpesviridae ir vīrusu dzimta, kas satur DNS (lineāra dubultspirāle) un apvalku. Pašlaik zināmi vairāk nekā 80 herpesvīrusi, kas inficē daudzas dzīvnieku sugas.

Cilvēkam patogēni ir deviņi herpesvīrusi: 1. Human herpesvirus 1 jeb herpes simplex virus 1 (HSV 1).2. Human herpesvirus 2 (HSV 2). 3. Human herpesvirus 3 jeb varicella–zoster virus (VZV). 4. Human herpesvirus 4 jeb Epstein–Barr virus (EBV), izraisa infekciozo mononukleozi. 5. Human herpesvirus 5 jeb citomegalovīruss (CMV), izraisa dažādu orgānu bojājumus AIDS pacien-

tiem un orgānu recipientiem. 6. Human herpesvirus 6 (HHV 6). 7. Human herpesvirus 7 (HHV 7). 8. Human herpesvirus 8 (HHV 8). 9. Herpesvirus simiae (HVS).

struktūra Visi herpesvīrusi ir lieli (150–250 nm) – 1,5–2,5 reizes lielāki nekā gripas vai HIV vīrusi. Herpesvīrusiem šķir:

apvalku ar glikoproteīna dzelkšņiem (1) spikes), ar ko tie piestiprinās (adsorbējas) pie mērķšūnu receptoriem; čaulu (2) tegumentum); nukleokapsīdu, kas veidots no kapsomēriem, un 3) centrā esošo serdeni – 4) core, kas satur vīrusa genomu.

herpesvīrusu klasifikācija alfa herpesvīrusi• (HHV 1, HHV 2, VZV) ātri replicējas dažādos audos (epitēlijšūnās, fibroblastos) un sagrauj saimnieka šūnas. bēta herpesvīrusi• (CMV) lēni replicējas ierobežotā šūnu klāstā (fibroblastos). Gamma herpesvīrusi• (EBV, HHV 6, HHV 7) lēni replicējas saimnieka limfoidālajās šūnās (EBV tikai B limfocītos, bet HHV 6 un HHV 7 – CD4 T limfocītos).

Visi herpesvīrusi pēc primārās infekcijas inducē saimnieka organismā latentu infekciju visa mūža laikā. Herpesvīrusi persistē sensorisko nervu ganglijos (HHV 1, HHV 2, VZV, HSV), monocītos (CMV), B limfo cītos un siekalu dziedzeros (EBV), CD4 limfocītos (HHV 6, HHV 7), un nereti izraisa sekundārus uzliesmojumus, kas īpaši bieži un smagi ir imūnkontaminētam saimniekam. EBV reti var izraisīt Berkita limfomu (Āfrikā) un nazofaringeālu karcinomu (Ķīnā). Citu herpesvīrusu saistība ar ļaundabīgiem audzējiem nav pierādīta.

herpesvīrusu izplatīšanās veidi 1. ar intīmām attiecībām un perinatāli (HSV 1, HSV 2, EBV, VZV, CMV), piemēram, medicīnas dar-

biniekiem, kas saskaras ar pacienta siekalām (stomatologi, bērnu ITN darbinieki), attīstās distālās falangas ādas herpētisks bojājums – Vitlova pirksts (Whitlow finger), ko izraisa HSV 1 vai 2.

Page 66: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

66

2. ar asins u.c. audu transplantāciju (CMV, EBV). Ar CMV bērnu ITN mēneša laikā inficējas 15–30% pacientu, bet pēc nieres, sirds u.c. orgānu transplantācijas – 60–75% seronegatīvo recipientu.

3. Gaisa– pilienu veidā (VZV).

diagnostika Vairumu herpesvīrusu infekciju var diagnosticēt klīniski, bet dažkārt svarīgi ir operatīvi verificēt •diagnozi un ātri sākt atbilstošu terapiju, piemēram, HSV encefalīta, dzimumorgānu herpesa, jaundzimušo CMV pneimonijas gadījumā. Akūtu HSV, VZV infekciju diagnosticē, izolējot vīrusus kultūrā. •Ar seroloģiskiem testiem var apstiprināt pārciestu vai nesenu infekciju. EBV un CMV infekcijas •parasti verificē seroloģiski, bet to diagnostika ir jāuzlabo.

klīniskie sindromi Herpesvīrusi izraisa ļoti dažādus sindromus, ko ērtības labad var dalīt četrās grupās:

Ādas un gļotādas bojājumi.1. Viscerālo orgānu bojājumi.2. Centrālās nervu sistēmas bojājumi.3. Reaktīvie bojājumi.4.

29. noZokomIālās InfekcIjas kontrole

Pareizi organizēta nozokomiālās infekcijas kontrole medicīnas iestādē ir viens no priekšnosacījumiem iestādes kvalitatīvai darbībai. Šo uzdevumu īsteno Infekcijas kontroles nodaļa (IKN) vai grupa, kuras darbība slimnīcā ir obligāta.

Infekcijas kontroles nodaļa ir multidisciplināra – tajā ir jābūt epidemiologam, farmakologam, māsai epidemioloģei, pārstāvjiem no visām klīniskajām nodaļām, kā arī klīniskajam mikrobiologam. Infekcijas kontroles nodaļa izstrādā iestādes infekcijas kontroles programmu un seko tās izpildei ikdienas darbā.

Laba infekcijas kontroles programma un pareiza tās izpilde mazina nozokomiālo infekciju biežumu slimnīcā, līdz ar to nav jāpaildzina pacientu hospitalizācija, kā arī nepalielinās ar to saistītie izdevumi. Tātad infekcijas kontroles programmai ir ne tikai svarīgi medicīniski mērķi – mazināt saslimstību un mirstību, bet vienlaikus tai ir arī ļoti liela finansiāla nozīme.

Svarīgi atzīmēt, ka infekcijas kontroles programmā ir jāplāno darbinieku nepārtrauktas izglītības sistēma.Lai medicīnas iestādē radītu efektīvu infekcijas kontroli, svarīgi ir šādi priekšnoteikumi:1) noteikts darbinieku zināšanu līmenis,2) konkrētās iestādes situācijas apzināšana (analīze).Iegūstot datus par prevalējošiem mikroorganismiem, to jutību un rezistenci pret antimikrobiālajiem

preparātiem, par infekcijas biežumu, uzliesmojumiem un iespējamiem tās izplatības veidiem var veidot uzraudzības sistēmu.

Nākamais IKK uzdevums ir situācijas uzraudzība un pret infekciju vērstas rīcības izstrāde – kādas procedūras, kādi izmeklējumi ir jāveic, kā klīniski jāvērtē un jāreģistrē nozokomiālā infekcija utt.

Page 67: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

67

Daudzās slimnīcās tiek veidotas speciālas darba vietas infekcijas kontroles profesionāļiem. Dažādās valstīs tos apzīmē dažādi – klīniskais epidemiologs, klīniskais higiēnists, klīniskais mikrobiologs, infekcijas kontroles ārsts (māsa) utt. Šie darbinieki ir Infekcijas kontroles nodaļas “acis un ausis”.

Galvenie nozokomiālās infekcijas kontroles un profilakses pasākumiRoku mazgāšana. Rokas personālam ir jāmazgā pirms un pēc saskares ar pacientu, kā arī pēc cimdu •novilkšanas. Ja ir bijusi saskare ar inficētu materiālu, piemēram, pārsienot brūci, rokas ir jāmazgā vismaz 10 sekundes.Medicīnas personālam jāseko, lai pacienta āda būtu vesela. Jāseko arī personāla ādas veselumam.•Medicīnas personālam ir jāvalkā aizsargapģērbs.•Pacienti ar kontagiozām infekcijām, t.sk. MRS, ir jāizolē, lai nepieļautu saskari vai pārnesi ar gaisu.•Aparatūras dekontaminācija ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai neveidotos nozoko-•miālās pneimonijas pēc ventilācijas.Vides dekontaminācija – operāciju zālēs, pārsienamās telpās, palātās u.c.•Pacienta pareiza sagatavošana operācijai – ādas sagatavošana un, ja nepieciešams, antimikrobiskā •profilakse.Pareiza terapijas izvēle, vadoties no laboratorijas datiem par mikroorganismu jutīgumu.•Pareiza biomateriālu likvidācija.•MRSA infekcijas apkarošanu ārstniecības iestādē veic saskaņā ar Labas sabiedrības veselības prakses •vadlīnijām. (Rīcība meticilīnrezistentā Staphylococcus aureus (MRSA) apstiprināšanas gadījumā stacionārās ārstniecības iestādēs. Autori: Dumpis U., Pujate E., Perevoščikovs J. SVA. “Epidemioloģijas biļetens Nr. 41 (999)” 2007. gada 31. jūlijs.)Vankomicīnrezistentā • Enterococcus faecalis un Enterococcus faecium (VRE) infekcijas apkarošanu ārstniecības iestādē veic saskaņā ar Labas sabiedrības veselības prakses vadlīnijām. (Rīcība vankomicīnrezistentā Enterococcus faecalis un Enterococcus faecium (VRE) apstiprināšanas gadījumā ārstniecības iestādē. Aurori: Dumpis U, Pujate E, Perevoščikovs J. SVA. Epidemioloģijas biļetens, 2007.)Clostridium difficile• infekcijas apkarošanu ārstniecības iestādē veic saskaņā ar Labas sabiedrības veselības prakses vadlīnijām. (Rīcība Clostridium difficile apstiprināšanas gadījumā ārstniecības iestādē. Aurori: Dumpis U, Pujate E, Perevoščikovs J, Nikiforova R. SVA. Epidemioloģijas biļetens, 2007.)

30. noZokomIālo InfekcIju praktIskIe apkarošanas pasākumI

Ļoti izplatītas un bīstamas ir nozokomiālās infekcijas intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļās, un tās skar gan pacientus, gan personālu. Ar nozokomiālo infekciju pacients var saslimt arī pēc izrakstīšanas no stacionāra, piemēram, ar B hepatītu, C hepatītu vai ķirurģiskās brūces infekciju.

Slimnīcā iegūtās infekcijas skar 5–10% no stacionārā uzņemtajiem pacientiem un ir nopietna problēma visās pasaules valstīs.

Page 68: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

68

Ar nozokomiālajām infekcijām biežāk slimo intensīvās terapijas nodaļu un pēcoperāciju, kā arī imūnkompromitētie pacienti. Slimnīcā iegūtās infekcijas bieži noris ļoti smagi un rada augstu letalitāti. Medikamenti (antibiotikas) rezistentu infekciju ārstēšanai ir 10–20 un vairāk reižu dārgāki par parastajām antibiotikām, un tāpēc tas ir liels slogs stacionāra budžetam.

Nozokomiālo infekciju apkarošanas pasākumus slimnīcā nosaka slimnīcas galvenā ārsta apstiprināts higiēnas ievērošanas kārtības plāns, kas ir veidots, balstoties uz MK noteikumiem Nr. 574. no 2006. gada, CDC rekomendācijām un IFIC “Infection control: basic concepts and training” 2003 (“Infekciju apkarošana: pamatkoncepcijas un apmācība”, 2003).

Kārtības plāns nosaka epidemioloģiskās drošības prasības slimnīcas videi, personāla darbam un piesardzības pasākumus infekcijas pacientu izolēšanas laikā, lai pasargātu ārstniecības iestādes pacientu un darbinieku, un citu personu veselību, kā arī samazinātu nozokomiālo infekcijas slimību izplatīšanās risku. Kārtības plānā ir divu veidu piesardzības pasākumu sistēmas:

Standarta piesardzības sistēma ietver nozokomiālo infekciju profilaksi un apkarošanu. Tā paredz 1. higiēniskā un pretepidēmiskā režīma prasību ievērošanu un standarta piesardzības pasākumus, strādājot ar ikvienu pacientu. Ikviens pacients neatkarīgi no diagnozes ir jāuzskata par potenciāli inficētu ar jebkuru infekciju, kas var izplatīties ar asinīm un citiem bioloģiskajiem šķidrumiem. Standarta piesardzības pasāku-mi ir jāievēro visam aprūpes personālam, saskaroties ar jebkura pacienta bojātu ādu, gļotādu, asinīm un citiem bioloģiskajiem šķidrumiem.

Standarta piesardzības pasākumi arī jāievēro, strādājot vai pieskaroties priekšmetiem, instrumentiem, aprīkojumam, virsmām vai materiāliem, kas varētu būt piesārņoti ar minētajiem šķidrumiem vai izdalījumiem.

Specifiskā pasākumu sistēma infekciozo personu izolēšanai ietver specifiskus izolēšanas principus, 2. kas iedalīti infekciozo personu izolēšanas kategorijās un attiecas uz dažādām infekcijas pacientu grupām atbilstoši infekcijas slimību tipiskajiem izplatīšanās veidiem.

Nozokomiālie multirezistentie mikroorganismi izplatās epidēmisku uzliesmojumu veidā stacionāra apstākļos, un lielākā daļa pacientu un personāls tiek kolonizēti ar tiem, bet ar infekcijas slimību nesaslimst. Visbiežāk tiek kolonizēta pacientu un personāla āda un elpceļi, tāpēc arī jebkurš pacients, kas atrodas stacionārā, var kļūt par infekcijas avotu.

Ir svarīgi atcerēties, ka arī medicīnas personāls bieži tiek kolonizēts un inficē savus aprūpējamos pacientus. Galvenais nozokomiālo infekciju apkarošanas pasākums ir novērst mikroorganismu pārneses iespēju no vienas personas uz otru.

31. roku kopšanas noZĪme noZokomIālo InfekcIju apkarošanā

pareizi roku kopšanas paņēmieni Ir pārliecinoši pētījumi, kas apliecina, ka inficētas medicīnas personāla rokas ir galvenais faktors, kas

nodrošina Klebsiella pneumoniae, Staphylococcus aureus un Enterococcus faecalis pārnesi.Pareiza roku mazgāšana var ievērojami mazināt jaunu infekciju risku. Rokas ir jāmazgā, lai tās attīrītu no

netīrumiem un mikroorganismiem, tā novēršot visu zarnu un daudzu elpceļu infekciju izplatīšanos. Roku

Page 69: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

69

mazgāšana nav tikai higiēnas vai medicīniskā personāla aizsardzības pasākums, bet tā nodrošina daudzu infekciju izplatīšanas pārtraukšanu medicīnas iestādēs. Rokas ir jāmazgā pietiekami ilgi un rūpīgi, lai tās attīrītu no mikroorganismiem – kolonizatoriem.

Ir iegūti pārliecinoši pierādījumi, ka daudz efektīvāka, ādu saudzējošāka un laiku ekonomējoša ir nevis bieža roku mazgāšana ar ūdeni un ziepēm, kam teorētiski personāls izlieto 90 minūtes maiņā un tāpēc tas nav reāli izpildāms, bet gan roku apstrāde ar speciālu spirtu saturošu šķīdumu, tam nepieciešamas tikai 20 sekundes, un tas ir reāli izpildāms. Darbā medicīnas personālam nav garu vai mākslīgo nagu (ir pieļaujama caurspīdīgu nagu laku lietošana), rokassprādžu un pulksteņu, jo tos nav iespējams dezinficēt ar parastām metodēm.

Rokas ir jāmazgā pirms un pēc darbošanās ar katru pacientu, lai pilnībā novērstu visu zarnu un daudzu elpceļu infekciju izplatīšanos. Rokas jāmazgā pēc cimdu novilkšanas, jo tās tiek inficētas cimdu novilkšanas brīdī. Rokas vienlīdz rūpīgi jākopj un pareizi jāmazgā visam personālam, kas piedalās pacientu aprūpē. Roku higiēna un tās ievērošana ir svarīgākais faktors, lai izsargātos no nozokomiālās infekcijas. Roku higiēnas prasību ievērošanu nodaļā ikdienā pārrauga nodaļas vecākā māsa.

Roku dekontaminācijā šķir trīs līmeņus: 1. līmenis – sociālā roku mazgāšana. To veic ar parastām ziepēm un ūdeni, lai nodrošinātu vairākuma

tranzitorās floras evakuāciju no redzami netīrām rokām.2. līmenis – higiēniskā roku dekontaminācija ir procedūra, kad roku dekontaminācijai lieto anti-

bakteriālas ziepes vai alkoholu saturošu roku dezinfekcijas līdzekli. Šis ir daudz efektīvāks veids tranzitorās floras mazināšanai.

3. līmenis – ķirurģiskā roku mazgāšana tiek veikta, lai iznīcinātu roku tranzitoro mikrofloru, mazinātu rezidento floru un lai pasargātu ķirurģisko brūci no kontaminācijas gadījumā, ja tiek bojāti cimdi. Izmantojamie aģenti ir tie paši, ko lieto higiēniskajai roku dekontaminācijai, tikai atšķiras mazgāšanas ilgums. Tā kā roku mazgāšana ar ziepēm un ūdeni ir roku ādu kairinoša procedūra un ādā rada mikroplaisas, tā ir ieteicama tikai šādos gadījumos: atnākot uz darbu, pirms ēšanas un pēc tualetes lietošanas.

Ja rokas ir acīm redzami netīras, piemēram, kontaminētas ar olbaltumvielas saturošiem šķidrumiem – asinīm, izkārnījumiem u.c., arī tad, ja ir bijusi iespējama vai pierādīta saskare ar Sibīrijas mēra vai citām sporas veidojošām baktērijām, ar to arī nodrošina roku fizikālu attīrīšanu. Visos pārējos gadījumos ir jāveic roku dekontaminācija ar alkoholu saturošu roku dezinfekcijas līdzekli.

Kā alternatīva parastai roku mazgāšanai (ar neantimikrobām ziepēm) var būt arī antimikrobu salvetes, jo tās nav ar tik spēcīgu antimikrobisko darbību kā antimikrobās ziepes vai alkoholu saturošs roku dezinfekcijas līdzeklis, kas nevar tos aizvietot. Ja rodas šaubas par roku dekontaminācijas nepieciešamību, vienmēr ir jāizšķiras par labu roku dekontaminācijai.

roku dezinfekciju bez mazgāšanas veic šādi: Vispirms, nekam nepieskaroties ar kontaminētajām roku virsmām, ar elkoņa palīdzību no dozatora 1. uz rokām uzlej 3–5 ml roku dezinfekcijas līdzekļa.Ierīvē roku virsmu ar dezinfekcijas līdzekli vismaz uz 30 sekundēm vai kamēr rokas ir nožuvušas.2. Ja rokas ir redzami notraipītas ar kontaminētu materiālu un nav pieejama izlietne, tās iepriekš notīra 3. ar roku dezinfekcijas līdzeklī samērcētu dvieli.

Ļoti svarīga ir medicīnas personāla roku rūpīga kopšana. Tā ir obligāta gadījumos, ja aprūpes personāla roku ādā ir skrambas vai plaisas. Pat nelielas skrambas vai plaisas var kļūt par infekciozo aģentu rezervuāru

Page 70: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

70

un būt par infekcijas avotu, tāpēc roku kopšanai ir ārstnieciska nozīme. Roku kopšana ir jāveic regulāri, piemēram, rakstot dokumentāciju, beidzot darbu. Roku kopšanas

līdzekli ieziež sausās, tīrās plaukstās, un tas jāizvēlas pēc iespējas mazākā iepakojumā, lai to pasargātu no kontaminācijas.

Lai veicinātu roku higiēnas ievērošanu, ikviena medicīnas darbinieka pienākums ir aicināt kolēģus (arī konsultantus) ievērot slimnīcā akceptēto roku dekontaminācijas kārtību.

32. medIcĪnas personāla IndIvIduālIe aIZsardZĪbas lĪdZekļI

un to lIetošana

Nozokomiālās infekcijas izplatīšanās ierobežošanai, apkarošanai un profilaksei medicīnas personāls lieto šādus individuālos aizsardzības līdzekļus: halātus, cimdus, deguna un mutes masku, respiratoro masku, brilles vai sejas aizsegu, priekšautu, cepuri un apavu pārvalkus jeb bahilas atbilstoši veicamajai procedūrai (manipulācijai). Cimdi ir svarīgākais faktors, kas efektīvi nodrošina ķirurģisko brūču, fekāli orālo un daudzu elpceļu nozokomiālo infekciju izplatīšanās ierobežošanu.

Vienreizlietojamus tīrus, nesterilus cimdus lieto šādos gadījumos: 1) roku saskare ar pacienta gļotādu, bojātu ādu, asinīm vai citiem bioloģiskajiem šķidrumiem;2) kopjot jaundzimušos un bērnus ITN; 3) ja vides objekts ir notraipīts vai iespējams notraipīts ar asinīm vai citiem bioloģiskajiem šķidrumiem;4) ir roku ādas bojājumi;5) ņemot asinis un citus paraugus analīzēm. Vienreizlietojamus tīrus, nesterilus cimdus glabā ražotāja iepakojumā. Tie atrodas visiem viegli un ātri

pieejamā, labi redzamā vietā speciālā statīvā pie sienas, kas nodrošina pēc cimdu pāra ņemšanas atlikušo cimdu tīrību un iepakojuma marķējuma saglabāšanu.

Vienreizlietojamus sterilus cimdus uzvelk, pirms veic aseptiskas procedūras, kurās rokas saskaras ar sterilu ķermeni vai instrumentiem, kas saskaras ar sterilo ķermeņa vidi, kā arī ievietojot (venozos, urīna) katetrus.

Vienreizlietojamu cimdu atkārtota lietošana ir aizliegta! Lietojot vienreizlietojamus cimdus, ir jāņem vērā, ka pirms cimdu lietošanas ir jānovelk juvelierizstrādājumi, kas ir grūti dezinficējami un var bojāt cimdus. Pirms cimdu uzvilkšanas ir jāmazgā rokas atbilstoši veicamajai procedūrai. Cimdi jānovelk, apvēršot iekšpusi uz āru, pēc procedūras beigšanas un pirms pieskaršanās citam pacientam un nekontaminētiem vides objektiem. Pēc cimdu novilkšanas mazgā rokas. Aizliegts mazgāt cimdus pirms to novilkšanas. Cimdus nedrīkst vilkt mitrās rokās. Medicīnas aprūpes personālam cimdi ir jāmaina pēc katra pacienta aprūpes beigšanas. Ja nepieciešams, tad cimdus maina vairākas reizes viena un tā paša pacienta aprūpes laikā. Cimdi jānomaina arī tad, ja tie ir bojāti vai redzami piesārņoti ar infekciozu materiālu. Cimdus maina pirms pieskaršanās tīrām virsmām, ja ir aizdomas, ka cimdi ir kontaminēti.

Nozokomiālās infekcijas izplatību ierobežo pareiza telpu tīrīšana un dezinfekcija. Daudzreizlietojamus, izturīgus neoprēna, gumijas vai butila cimdus lieto, mazgājot medicīnisko aprī-

kojumu, instrumentus, pacientu aprūpes priekšmetus, mazgājot ēdināšanas traukus un galda piederumus,

Page 71: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

71

vācot un pārvadājot atkritumus un netīro veļu, kā arī kopjot telpas.Mutē un degunā ir daudz dažādu mikroorganismu, kas runājot, šķaudot vai klepojot izplatās aerosola

veidā ar siekalu un gļotu pilieniņiem telpas gaisā. Pamatojums masku valkāšanai ir tāds, ka tās aizsargā valkā tājus no mikroorganismiem, kas tiek pārnēsāti gaisa–pilienu veidā. Maskas valkā, kad ir saskare ar vīrusu vai meningokoku, meningītu, vai kad ir saskare ar plaušu tuberkulozes pacientu, kuram ir produktīvs klepus. Maskām ir filtra funkcija, tāpēc tām cieši ir jāpieguļ sejai. Respiratorās maskas lieto, ja pastāv gaisa –pilienu un aerogēnu infekciju risks. Jāievēro ražotāja informācija par maskas pareizu lietošanu.

Ir pieejamas respiratorās maskas ar vidēju filtrācijas pakāpi (aiztur vismaz piecus mikronus lielas daļiņas) un respiratorās maskas ar augstu filtrācijas pakāpi (aiztur daļiņas, mazākas par pieciem mikroniem), ko lieto sevišķi bīstamu infekciju draudu gadījumos un tad, ja jānodrošina stingra izolācija. Jāievēro, ka respiratorai maskai ir cieši jāpieguļ sejai.

Ja ir iespējama asiņu vai citu ķermeņa šķidrumu iešļākšanās sejā, lieto vienreizējai lietošanai paredzētus acu un sejas aizsargus. Strādājot ar dezinfekcijas līdzekļiem, lieto attiecīgas klases ķīmisko vielu aizturošu respiratoro masku. Respiratorās maskas maina saskaņā ar ražotāja informāciju par lietošanu, ja tā lietošanas laikā ir kļuvusi mitra vai notikusi tās piesārņošanās. Respiratorā maska pasargā operācijas lauku, pacientu un arī lietotāju no nozokomiālo elpceļu infekciju izplatīšanās. Respiratoro masku noņem, saņemot aiz saitēm, un, nepieskaroties maskai, saloka to ar ārējo pusi uz iekšu.

Veicot aseptiskas manipulācijas, aprūpes personāls infekciju kontrolei lieto galvassegu tā, lai visi mati būtu apsegti un ārpus galvassegas nebūtu redzams neviens matiņš. Ja galva nav kārtīgi apsegta, var izkrist mati, nopilēt sviedri vai izbirt blaugznas, inficējot operācijas lauku. Galvassegu arī lieto, izdalot ēdienu.

Svarīga brūču un citu nozokomiālo infekciju kontrolei ir arī apavu pārvalku (bahilu) lietošana. Bahilu lietošana samazina vides kontamināciju un aizsargā darbiniekus no saskares ar asins vai citu ķermeņa šķidrumu uzšļākšanās uz apaviem un apģērba. Slimnīcā lieto vienreizlietojamus apavu pārvalkus un pēc to novilkšanas mazgā rokas.

Māsu pienākums ir rūpēties ne tikai par savu pacientu veselību, bet arī par savu personisko higiēnu, veselību un izskatu, jo tikai vesela, labi kopta, gudra māsa var sniegt pacientam kvalitatīvu aprūpi. Māsai ir jāievēro savas iestādes ģērbšanās noteikumi. Apģērbam jābūt tīram, kārtīgam, izgludinātam. Māsas mutei un zobiem jābūt tīriem un labā stāvoklī, matiem jābūt tīriem un labi koptiem. Nagiem – īsi apgrieztiem. Nav vēlams lietot stipras smaržas. Katru dienu jāvalkā tīrs apģērbs un ērti, tīri apavi ar neslīdošu zoli, kas staigājot nerada troksni. Māsai nav ieteicams darbā nēsāt dārglietas, bet vēlams lietot pulksteni ar sekunžu rādītāju, ņemt līdzi pildspalvu un piezīmju blociņu.

Lai pacienta aprūpes laikā pasargātu darbinieku apģērbu un ādu no notraipīšanās ar asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem, lieto virsvalku un priekšautu; atkarībā no veicamās procedūras un notraipīšanās riska, ja nepieciešams, lieto ūdensnecaurlaidīgus virsvalkus un priekšautus. Ieteicami ir vienreizlietojami polietilēna virsvalki, bet aizliegta to lietošana ar iekšpusi uz āru. Virsvalku (priekšautu) novelk, izvēršot tā iekšpusi uz āru, un sarullē. Ja virsvalks ir notraipīts, to novelk pēc procedūras un iziešanas no telpas. Vienreizlietojamo virsvalku novelk, pārplēšot saites pie kakla un vidukļa, un met atkritumu tvertnē, pēc tam mazgā rokas. Ja iespējama darbinieka apģērba kontaminācija ar infekcijas slimības izraisītājiem no pacienta, piemēram, MRSA, virsvalku un priekšautu uzvelk tieši pirms infekcioza pacienta ārstniecības vai aprūpes. Virsvalku (priekšautu) novelk pirms iziešanas no palātas, tad mazgā rokas. Intensīvās terapijas nodaļas darbinieku virsvalkus (priekšautus) aizliegts nest un mazgāt mājās.

Ņemot asins paraugus laboratoriskajai izmeklēšanai, ir jāievēro, ka var ņemt tikai paraugus, kas ir

Page 72: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

72

nepieciešami diagnozes noteikšanai un veselības stāvokļa novērtēšanai. Māsai, kas ņem asins paraugus, jāievēro tie paši piesardzības pasākumi, ko ievēro darbinieki, saskaroties ar infekciozu pacientu. Asus priekšmetus, piemēram, skalpeļus, adatas, pēc parauga ņemšanas nekavējoties ievieto asu priekšmetu savākšanas konteinerī.

Paņemtos asins paraugus salasāmi marķē un savlaicīgi brīdina laboratorijas darbiniekus par paraugu, kas ņemts no infekcioza pacienta. Paraugam pievieno nosūtījumu laboratoriskai izmeklēšanai. Laboratorija nodrošina konteinera iznīcināšanu vai apstrādi.

Lai novērstu ādas mikrofloras nonākšanu dziļākās audu kārtās un sepses attīstību, ļoti svarīgi ir pareizi veikt ādas dezinfekciju.

Ādas dezinfekcija ir jāveic, izdarot subkutānās, intramuskulārās, intraarteriālās un intravenozās injekcijas. To veic, ādas dezinfekcijas līdzekli uzsmidzinot kā aerosolu vai ieziešot ar tupferi 30 sekundes ilgi un tad ļaujot nožūt.

Lielāku ādas bojājumu gadījumos, piemēram, plašas, netīras, plēstas brūces, pirms brūces primārās apstrādes kā antiseptisku pasākumu veic brūces skalošanu ar 3% ūdeņraža peroksīda šķīdumu. Mazu brūču gadījumā ieteicama apstrāde ar 5% joda tinktūru trīs minūtes ilgi.

33. traheostomas aprūpe

Traheotomijas operācija daudzās dzīvībai bīstamās situācijās ir vienīgā iespējamā dzīvību glābjošā darbība, kas var nodrošināt elpceļu caurlaidību un glābt pacienta dzīvību.

Pēc traheotomijas operācijas ir pareizi un rūpīgi jākopj traheostomas caurulīte, kas pacientam nodrošina pastāvīgu elpceļu caurlaidību, dod iespēju uzturēt atbilstošu oksigenizāciju.

Viens no traheostomas aprūpes mērķiem ir aizsargāt elpceļus no papildu inficēšanās un traheostomijas brūces kopšanas. Ne mazāk svarīgi ir pasargāt elpceļus no inficēšanās ar dzīvībai bīstamām nozokomiālām elpceļu infekcijām, kas ITN ir biežākais nāves cēlonis.

Traheostomas kanile var būt viendaļīga un divdaļīga. Traheostomas kaniles ir no metāla, plastmasas, sudraba un poliuretāna. Aprūpes personālam pirms un pēc traheostomas kopšanas ir rūpīgi jāmazgā rokas ar siltu ūdeni un ziepēm.

Pirms traheostomas kopšanas uzvelk tīru virsvalku, galvassegu, masku un vienreizlietojamus tīrus, nesterilus cimdus. Vispirms ar 3% ūdeņraža pārskābes tamponu notīra ādas apvidu ap traheostomu un kaklu. Ik pēc pāris dienām šis apvidus piesardzīgi un rūpīgi jāmazgā ar siltu ūdeni un ziepēm. Sevišķi piesardzīgi jātīra āda zem traheostomas un jānomaina marles plāksnīte (10 x 10 cm) zem tā ar citu sterilu plāksnīti.

Trahejas attīrīšanu no gļotām, krevelēm un gļotu korķiem nodrošina 7–8 ml sterila fizioloģiskā šķīduma ievadīšana ar sterilu šļirci trahejā. Kad šķīdums nonāk trahejā, tas pacientam izraisa stipru klepu, kas evakuē nevēlamos sekrētus no elpceļiem. Lai spēcīgā klepus laikā elpceļu gļotas neaptraipītu aprūpes personālu, aparatūru, priekšmetus un virsmas, klepus laikā traheostomas ārējās atveres priekšā, aptuveni 15 cm attālumā no ārējās atveres, jātur marles salvete (10 x 10 cm), kas tās uztver.

Ja pacients pats nav spējīgs nevēlamos sekrētus aktīvi atklepot no elpceļiem, tad tos atsūc ar vakuuma sūkni un sterilu katetru. Parasti ir jābūt diviem sūkšanas katetriem – viens tiek izmantots sekrēta atsūkšanai

Page 73: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

73

caur kanili, otrs, lai atsūktu sekrētu caur muti, ja ir nepieciešams. Katetru skalo sterilā antiseptiskā šķīdumā, ja nepieciešams, atkārto sekrēta atsūkšanu. Katetri un

dezinficējošs šķīdums jāmaina ik pēc sešām stundām. Māsai, veicot traheostomas aprūpi, agrīni jāpamana, vai audos ap traheotomijas brūci neparādās iekaisums, un, ja iekaisuma simptomi parādās, par to nekavējoties jāziņo ārstam.

34. centrālaIs venoZaIs katetrs un tā kontamInācIjas novēršana

Intensīvās terapijas nodaļās (ITN) centrālos venozos katetrus (CVK) lieto gadījumos, kad ir nepieciešama infūzu terapija un bez CVK šāda terapija nav iespējama, hemodinamikas monitorēšanai, plazmaferēzei un citām dzīvībai svarīgām procedūrām.

CVK ir izgatavoti no sintētiskiem materiāliem un organismā ir svešķermeņi. CVK kontaminācija ir ļoti nopietna komplikācija pacientiem, kuru stāvoklis ir ļoti smags pamatslimības dēļ. Jāatceras, ja pacientam ievada CVK, tad katetra gals var tikt kolonizēts ar baktērijām. CVK kolonizējas, ja, to ievadot, neievēro aseptiku, to kārtīgi nenostiprina ievades vietā un nepārsedz ar sterilu plāksnīti.

Ja pie CVK virsmas piestiprinās mikroorganismi, tie, kolonizējot katetra virsmu, veido bioloģisku plēvīti, ko dēvē par biofilmu. Venozā katetra ievadīšana neatliekamās situācijās, kad ir apdraudēta pacienta dzīvība, ievērojami paaugstina CVK kontaminācijas risku, jo ne vienmēr šādos apstākļos ir iespējams nodrošināt katetra aseptisku ievadi.

CVK kontaminācijas risks krietni palielinās arī tad, ja ilgstoši atrodas organismā, īpaši ITN. Baktērijas uz katetra gala var nokļūt arī hematogēnā ceļā, to veicina plaša spektra antibiotikas, parenterāla barošana, cukura diabēts un imūnnomācoša terapija. CVK kontaminācija var izraisīt mīksto audu infekciju CVK ievades vietā, kas izpaužas ar klasiskajiem iekaisuma simptomiem (rubor, tumor, color, dolor). Dažkārt CVK ievades vieta sastruto un var attīstīties bakteriēmija un sepse, kas klīniski izpaužas ar drudzi, tahikardiju, tahipnoju, arteriālu hipotensiju. Analīzēs ir vērojama leikocitoze, paātrināts EGĀ un paaugstināts C reaktīvais olbaltums.

Lai mazinātu CVK kontaminēšanos, mazinātu audu traumatizāciju katetra ievietošanas procedūras laikā, slimnīcā CVK ievada speciāli apmācīti un trenēti ārsti un māsas, jo pat nelielas hemorāģijas ir laba vide baktēriju augšanai.

CVK kontaminēšanos mazina arī pareizi izvēlēta piemērotākā vieta un ievades veids, jāizvēlas vispiemērotākā diametra un materiāla katetrs. Katetru ievadot, ir stingri jāievēro aseptika. Jālieto vienreiz-lietojami sterili cimdi, rūpīgi jāveic ādas dezinfekcija katetra ievades vietā.

Katetra ievadīšanas vietai uzliek sausu, sterilu pārsēju un nostiprina ar caurspīdīgu līmplāksteri. Katetra ievades vietas stāvokli pārbauda katru dienu, lai pārliecinātos, ka audi nav iekaisuši, t.i., ka nav sākusies infekcija.

Manipulācijas ar katetru veic ar tīrām, dezinficētām rokām. Visiem katetra pievadiem ir jābūt steriliem korķīšiem, un noņemtais korķītis ir jāglabā spirta šķīdumā vai starp sterilām plāksnītēm. Savienojot sistēmas galu ar katetru, tie jādezinficē, un to atvieno tikai nepieciešamības gadījumā.

Pabeidzot manipulāciju, uzskrūvē sterilu korķīti uz katetra gala, to ietin sterilā plāksnītē un pielīmē pie

Page 74: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

74

ādas. Ja rodas aizdomas par nozokomiālu katetra infekciju, tas nekavējoties jānomaina, bet izņemtā katetra galu nosūta uz bakterioloģisko laboratoriju izmeklēšanai.

Ievadīšanas procedūras laikā, mainot šķīdumus un pudeles, maksimāli ievēro aseptiku un dokumentē katetra ievadīšanas un maiņas datumu. Pēdējā laikā ir pieejami katetri, kas ir impregnēti ar hlorheksidīnu un sulfadiazīnu vai minociklīnu, kas mazina katetra kontaminācijas biežumu, bet ievērojami paaugstina izmaksas.

35. perIfēraIs IntravenoZaIs katetrs un noZokomIālo asIns InfekcIju novēršana

Intensīvās terapijas nodaļās perifēros intravenozos katetrus (IVK) ikdienā lieto ļoti bieži, – visos gadīju-mos, kad ir nepieciešama infūzu terapija, un bez pastāvīga intravenozā katetra šāda terapija nav iespējama. IVK kontaminējas bieži un ir cēlonis apmēram 25% no visām nozokomiālajām asins infekcijām, kas ir bīstamas, jo ir augsta (apmēram 24%) mirstība.

75% gadījumu infekcijas ierosinātāji ir stafilokoki, visbiežāk (5–15%) zeltainais stafilokoks. Ievadot vēnā adatu vai katetru, tiek traucēta ādas kā dabīgās pretinfekcijas barjeras funkcija un izveidojas nozokomiālo asins infekciju ieejas vārti. Mikroorganismi asinīs var nonākt no kontaminētas sistēmas, transfūzijas šķidruma vai no ādas ap i/v adatu vai katetru.

Lai nerastos komplikācijas, ļoti svarīga ir pareiza, aseptiska i/v adatas vai katetra ievadīšana un rūpīga tā kopšana pēc tam. Intravenozā adata vai katetrs ir jāievada, stingri ievērojot aseptiku – tāpat kā veicot jebkuru citu ķirurģisku procedūru. Rokas pirms tam ir rūpīgi jādezinficē ar alkoholu saturošu dezinfekcijas šķīdumu un jāuzvelk sterili cimdi. Ādu adatas vai katetra ievadīšanas vietā vismaz 30 sekundes rūpīgi dezinficē ar 70% alkohola šķīdumu. Kādā pētījumā ASV, kurā salīdzināja dažādu ādas dezinfekcijas šķīdumu efektivitāti, 2% hlorheksidīna piedeva pie 70% alkohola dezinfekcijas šķīduma bija visefektīvākā, jo mazināja nozokomiālo asins infekciju biežumu četras reizes.

Kopjot i/v katetru, māsām jāseko, vai tā ievades vietā nav radies iekaisums un infekcija. Intravenozais katetrs jāmaina, ja tas ir slapjš un netīrs. Jāseko katetrizētās vēnas stāvoklim – sāpīgums, pietūkums liek apsvērt, vai katetrs nav jāizņem.

Manipulācijas ap un ar katetru veic tikai sterilā veidā, un tas ir jāmaina ik pēc 48–72 stundām, bet sistēma un viss cits, kas saskaras ar katetru, jāmaina ne retāk kā pēc 24 stundām. Pārsējam droši ir jāfiksē i/v katetrs un jāuzsūc mitrums.

Ja sistēma pārstāj pilēt, māsai jānoskaidro cēlonis – vai nav iztukšojusies pudele, attīstījies flebīts, pārliekusies sistēmas caurulīte, pārplūdis pilinātājs, funkcionē gaisa vads pudelē, katetrs ir caurejams, vēnas spazma auksta infūza dēļ.

Svarīgi atcerēties, ka nedrīkst caur katetru ņemt asinis. Ja ir notikusi daļēja katetra aiztrombozēšanās, tad ir kategoriski aizliegts tajā ievadīt mandrēnu, lai uzlabotu caurteci, skalot ar spēcīgu šķidruma strūklu, lietojot šļirci.

Aizsprostots katetrs ir obligāti jāizņem, dūriena vietai jāuzliek 70% spirta pārsējs, bet, ja ir iekaisuma pazīmes, tad uzliek pusspirta kompresi vai kompresi ar antiseptisku ziedi flebīta ārstēšanai.

Page 75: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

36. noZokomIālo InfekcIju epIdemIoloģIskā uZraudZĪba

Nozokomiālo infekciju epidemioloģiskā uzraudzība ir kompleksa un dinamiska novērošanas sistēma attiecībā uz nozokomiālo infekciju epidēmiskā procesa intensitāti (saslimšanas vai izraisītāju nēsāšanas gadījumiem, letalitāti) un citiem faktoriem, kas ietekmē nozokomiālās infekcijas izplatīšanos, kā arī savākto datu analīze, lai iegūtu objektīvu informāciju par epidēmisko procesu un tā attīstības tendencēm, pamatotu racionālus pasākumus cīņai ar nozokomiālajām infekcijām un to profilaksei.

Nozokomiālo infekciju epidemioloģiskā uzraudzība ietver šādus posmus:nozokomiālo infekciju uzskaite un reģistrācija;•nozokomiālo infekciju etioloģiskās struktūras atšifrēšana;•patogēno un nosacīti patogēno mikroorganismu aprites novērošana;•mikroorganismu izplatības spektra un jutības pret antibiotikām, antiseptiskiem un dezinfekcijas •līdzekļiem noteikšana;mediķu veselības (saslimstības, epidemioloģiski nozīmīgu mikroorganismu nēsāšanas) novērošana;•sanitārhigiēniskā un pretepidēmijas režīma novērošana ārstniecības (ārstnieciski profilaktiskās) •iestādēs;nozokomiālo infekciju operatīvā un retrospektīvā epidemioloģiskā analīze, kas dod iespēju konstatēt •infekcijas izraisītāju avotus, izplatīšanas ceļus un pārneses faktorus, kā arī apstākļus, kas veicina inficēšanos.

lai sasniegtu epidemioloģiskās uzraudzības mērķus, ir nepieciešams:pilnīgot infekcijas slimību epidemioloģisko statistiku, uzlabot infekcijas slimību reģistrāciju – •operatīvo ziņošanas un uzskaites mehānismu;pilnīgot monitoringu par mikroorganismu cirkulāciju cilvēku vidū un ārējā vidē. Katrā stacionārā •ārstniecības iestādē izveidot efektīvu nozokomiālo slimību epidemioloģiskās uzraudzības sistēmu.

Daži pētnieki uzskata, ka regulārie stacionāru ārējās vides mikrobioloģiskie izmeklējumi ir ekonomiski nepamatoti un tie ir efektīvi tikai uzliesmojuma laikā. Citi turpretī domā, ka ir nepieciešams pastāvīgs ārējās vides mikrobioloģiskais monitorings.

Apkopojot visus argumentus par un pret, var secināt, ka ir nepieciešams noteikt teritorijas (vietas), ārstniecības iestādes, nodaļas ar paaugstināto inficēšanās risku (Rīga, daudzprofilu slimnīcas, reanimācijas, dialīzes, neiznēsāto zīdaiņu nodaļas utt.).

Nodaļās ar augstu inficēšanas risku jānosaka ārējās vides objekti, ko vajadzētu regulāri pakļaut mikrobioloģiskai izmeklēšanai:

Dialīzes šķidrums. Dialīzes ūdens ir nesterils, tāpēc tajā atrodas dažādi mikroorganismi, arī –gramnegatīva mikroflora, kas diezgan ātri vairojas. Tāpēc daži autori uzskata, ka mikrobioloģiski dialīzes šķidrums ir jāizmeklē ne retāk kā vienu reizi mēnesī. Mikrobu daudzums 1 ml nedrīkst pārsniegt 200 koloniju, paraugu noņem arī pēc dialīzes (koloniju daudzums nedrīkst pārsniegt 2000).

Page 76: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

76

Gramnegatīvai mikroflorai patīk mitra vide, šķidrums, tāpēc regulāri jāpārbauda arī šķidrums –(kondensāts), kas veidojas elpināšanas aparatūrā, dezinfekcijas līdzekļi, šķidrumi intravenozai ievadīšanai un citi sterili šķidrumi.Biežāk mikrobioloģiski jāizmeklē – kritiskie priekšmeti: sirds katetri un citi instrumenti, kas nonāk cilvēka audos, orgānos vai asinsvados.Retāk jāizmeklē – puskritiskie priekšmeti – instrumenti, kas nonāk saskarē ar ārējiem apvalkiem, ādu un gļotādu. Puskritiskie priekšmeti ir endoskopi, anestēzijas un inhalācijas aparatūra.Nekritiskos – priekšmetus (padubes, asinsspiediena mērītāja manšetes, gultas, galdus u.tml.) mikrobioloģiski izmeklē tikai infekcijas uzliesmojuma laikā.Gaisa mikrobioloģisko izmeklēšanu būtu vēlams regulāri veikt operāciju zālē, pārsienamā istabā –un reanimācijas nodaļā, bet tā ir katras medicīnas iestādes pašas inicatīva.

kopsavIlkums

Infekcijas slimību epidemioloģija ietver epidemioloģiskā procesa analīzi, izprotot infekcijas avota, infekcijas pārneses mehānisma un uzņēmīgā organisma nozīmi infekciju attīstībā.

Pacientu aprūpe ir sistemātiska pieeja pacienta problēmu risināšanai, un kā viens no galvenajiem uzdevumiem māsai ir mazināt pacientu iespējamo inficēšanās risku, tādēļ veic infekcijas kontroles pasā-kumus.

Lai veiktu efektīvu infekcijas kontroli medicīnas iestādē, svarīgi ir darboties, pamatojoties uz katras veselības aprūpes iestādes izstrādātajiem priekšrakstiem un paaugstināt zināšanas par dažādu infekciju gadījumā iespējamiem epidemioloģiskiem pasākumiem.

Pēdējos 30 gados nozokomiālās infekcijas ir kļuvušas par mūsdienu medicīnā nozīmīgu problēmu, jo gadā apmēram 5–20% no slimnīcā uzņemtajiem pacientiem saslimst ar kādu no nozokomiālo infekciju klīniskajām formām.

Nozokomiālās infekcijas izraisa pret antimikrobiskajiem līdzekļiem rezistenti mikroorganismi, tāpēc pagarinās pacientu hospitalizācijas laiks un tās ir grūtāk ārstējamas, paaugstinās letalitāte.

Nozokomiālo infekciju attīstībā svarīga nozīme ir predisponējošiem jeb riska faktoriem un īpaši pacienta organisma stāvoklim. Svarīga ir arī bioloģiskā vide slimnīcā. Jau hospitalizācijas pirmajās stundās pacientu kolonizē nodaļas mikroorganismi.

Slimnīcās bieži selekcionējas pret antibiotikām rezistenti mikroorganismi, tādi kā meticilīnrezistentie Staphylococcus aureus (MRSA), penicilīnrezistenti Strep. pneumoniae, multirezistenti Acinetobacter un Pseudomonas un citi. No gramnegatīvajiem organismiem visbiežāk cirkulē Escherichia coli, Klebsiella, Enterobacter, Serratia, Proteus spp., Pseudomonas aeruginosa.

Svarīga predisponējošo faktoru grupa ir jebkādas manipulācijas un procedūras slimnīcā. Tā ir t.s. fiziskā vide slimnīcā. Jebkura medicīniskā aparatūra var būt kontaminēta. Tāpat jebkura procedūra – intravenoza infūzija, urīna katetrizēšana – var izraisīt pacienta normālās mikrofloras aktivāciju.

Nozokomiālo infekciju biežums ir atkarīgs no sanitāri higiēniskā režīma slimnīcā, un infekcijas attīstību var veicināt personāla nepietiekama roku dezinfekcija, nepietiekama aparatūras dekontaminācija, nepilnīga instrumentu un šķīdumu sterilizācija, nepietiekama grīdu, gultas veļas, izlietņu utt. tīrība, neventilētas telpas un netīrs gaiss, it sevišķi operāciju zālē un pārsienamās istabās.

Page 77: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

77

Nozokomiālo infekciju izplatības ierobežošanā svarīga ir arī pacienta t.s. sociālā vide slimnīcā. Tas nozīmē maksimāli ievērot pacientu izolācijas režīmu, lai nerastu iespēju vienam pacientam inficēties no cita. Īpaši nozīmīgi tas ir tādu “bīstamo” mikrobu infekcijas laikā kā MRSA vai Clostridium difficile infekcijas gadījumā.

Laba infekcijas kontroles programma un pareiza tās izpilde mazina nozokomiālo infekciju biežumu slimnīcā, līdz ar to nepaildzinās slimnieku hospitalizācija un ar to saistītie izdevumi. Tātad infekcijas kontroles programmai ir ne tikai svarīgi medicīniski mērķi – mazināt saslimstību un mirstību –, bet arī ļoti liela finansiāla nozīme.

Page 78: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

ZInāšanu paškontroles jautājumI

atrodiet vienu pareizu atbildi!

1. nozokomiālajai infekcijai raksturīgi ir šādi apgal vo­

jumi, izņemot vienu:

A – Tās ir polietioloģiskas slimības.

B – Inficējas stacionēti (medicīnisku aprūpi saņēmuši)

slimnieki.

C – Ierosinātāji ir ļoti virulenti.

D – Tai ir daudzveidīgas klīniskās formas.

5. pie sekundāriem eksogēnās nozokomiālās

infekcijas avotiem pieder

A – personāls.

B – gaiss.

C – katetri u.c. instrumenti.

D – medikamenti.

2. kura no minētajām nepieder pie visbiežāk sasto­

pamajām nozokomiālo infekciju klīniskām izpausmēm?

A – Urīnceļu infekcija.

B – Respiratoriskā infekcija.

C – Osteomielīts.

D – Brūču infekcija.

6. selektīva barotne stafilokoku izolēšanai ir:

A – žults buljons.

B – sāls barotne.

C – endoagars.

D – peptona ūdens.

3. nozokomiālās infekcijas attīstību veicina šādi faktori,

izņemot:

A – nepilnīga instrumentu sterilizācija.

B – pacientu izvietošana daudzvietu palātās.

C – dekontaminētas aparatūras lietošana.

D – nepietiekama roku dezinfekcija.

7. mrsa raksturo šādas īpašības, izņemot:

A – tie iegūst mec gēnu.

B – tie viegli veido polirezistenci.

C – tie parasti ir jutīgi pret cefalosporīniem.

D – pasaulē jau ir reģistrēti vankomicīna rezistenti

MRSA.4. ar asinīm var pārnest šādus infekciozus aģentus,

izņemot:

A – HBV.

B – HIV.

C – Clostridium tetani.

D – HCV.

8. kurš no šiem mikrobiem ir atrodams uz ādas

100% gadījumu?

A – Staphylococcus epidermidis.

B – Staphylococcus sciuri.

C – Staphylococcus aureus.

D – Staphylococcus saprophyticus.

Page 79: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

atbIldes uZ ZInāšanu paškontroles jautājumIem

1. C. Nozokomiālo infekciju (NK) ierosinātāji nav kļuvuši ļoti virulenti, bet tie ļoti bieži ir rezistenti pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. pareizi ir a, b, un d apgalvojumi: a. NK ir polietioloģiskas slimības, jo NK var ierosināt ļoti liels mikroorganismu skaits – vairāki simti dažādu sugu baktēriju, sēņu un vīrusu. Vislielākā nozīme ir tām sugām, kas sastopamas bieži un kam ir tendence izraisīt uzliesmojumus. Kopš 80. gadiem par prevalējošo NK mikrofloru kļuvuši: 1) koagulāzes negatīvie stafilokoki; cons (Staph. epidermidis grupa), jo klīniskajā praksē arvien vairāk sāka lietot polimēru izstrādājumus, piem., katetrus, pret ko šai florai ir izteikta afinitāte. 2) Liela nozīme ir arī Staph. aureus un meticilīnrezistentajiem stafilokokiem, piem., mrsa.3). Arī kandidu un 4) enterokoku NK pieaug.b. NK ir slimības, kas attīstās slimnīcā uzņemtiem pacientiem vismaz 48 h pēc uzņemšanas slimnīcā.d. NK ierosinātāji izraisa daudzveidīgas klīniskās formas.

2. C. Osteomielīts nav bieži sastopama nozokomiālo infekciju grupa. pareizi ir a, b un d apgalvojumi: Statistikas dati liecina, ka starp NK vislielākais īpatsvars ir: A – urīnceļu infekcijām (UCI) (ap 40%). B – Seko elpceļu infekcijas (20%). D – brūču infekcijas (18%). ādas infekcijas (8%), sepse pacientiem ar perkutāniem intravaskulāriem katetriem un ietaisēm (6%).

3. C. Dekontaminācija ir nevēlamu mikroorganismu destrukcija, eliminācija vai to skaita samazināšana: piemēram, aseptika, dezinfekcija, sanitārija un degerminācija ir dažādi dekontaminācijas veidi. Dekontaminācija ir svarīga NK profilakses pasākumu kopa.pareizi ir a, b un d apgalvojumi: NK attīstību sekmē daudzi faktori, kas ir sagrupēti šādās trīs grupās: 1) pacienta anamnestiskie riska faktori, 2) manipulācijas un procedūras slimnīcā un 3) sanitāri higiēniskā režīma stāvoklis slimnīcā.

4. C. Clostridium tetani ir brūču infekcijas stingumkrampju izraisītājs. Ar stingumkrampjiem var saslimt neimūnas (neimunizētas) personas pēc ādas un gļotādas ievainojumiem. Stingumkrampji ir dzīvību apdraudoša brūču infekcija (letalitāte 30%–50%–70%), kas noris ar toniskiem un kloniskiem krampjiem, kas skar arī elpošanas muskulatūru. pareizi ir a, b, un d apgalvojumi, jo ar asinīm var pārnest HBV, HIV un HCV.

5. A. Primārie infekcijas avoti ir dzīvi organismi, t.i., personāls vai citi slimnieki. nepareizi ir b, c un d apgalvojumi: Sekundārie infekcijas avoti ir nedzīvi, – tie ir priekšmeti, gaiss, instrumenti, medikamenti, kā arī aparatūra, pārtika, ūdens u.c.

Page 80: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

80

6. B. Selektīva barotne stafilokoku izolēšanai ir sāls barotne, jo tā veicina stafilokoku augšanu, bet kavē citu mikroorganismu augšanu.Selektīvās un diferenciālās barotnes ir radītas speciālu baktēriju grupu kultivēšanai, un tās plaši lieto, lai izolētu un identificētu dažādu baktēriju sugas. Tās dod iespēju vienā solī identificēt baktēriju ģinti vai pat sugu. Selektīvās barotnes satur vienu vai vairākas vielas, kas kavē baktēriju (A, B un C) augšanu, bet nekavē D augšanu, un līdz ar to selekcionē D baktēriju un atļauj tai augt. Selektīvās barotnes ir ļoti svarīgas speciālu sugu baktēriju izolēšanai no analīžu materiāla, piemēram, izkārnījumi, siekalas, āda, ūdens un augsne, kas satur dučiem dažādu baktēriju sugu. Kavējot fona baktēriju augšanu, tās paātrina vēlamās sugas izolāciju.sāls agarā ir augsta NaCl koncentrācija (7,5%), kas kavē cilvēka patogēnu vairākuma augšanu, izņemot Staphylococcus ģinti, kas labi aug un jauktos baktēriju paraugos tiek stimulētas.nepareizi ir a, c un d apgalvojumi:a. Žults buljons (žultsskābes) kavē grampozitīvo baktēriju, bet atļauj daudzu gramnegatīvo baktēriju sugu augšanu. Barotnes zarnu patogēnu izolēšanai [MacConkey agars (MAC), Hektona enteriskais (HE) agars] kā selekcijas aģentu satur žultsskābes. c. Endoagars (arī endobarotne) ir mikroorganismu barotne gaiši rozā krāsā. Endoagaru ieviesa 1914. gadā Salmonella typhi izolēšanai, bet tagad to lieto Enterobacteriaceae koliformu barotnēs. Uz endoagara labi aug gramnegatīvo baktēriju vairākums, bet grampozitīvās baktērijas tiek kavētas. Koliformas, piem., Eschericha coli, fermentē laktozi, un to kolonijas ir sarkanas, taču laktozi nefermentējošās, bet Salmonella, Shigella kolonijas ir bezkrāsainas. d. Peptona ūdeni lieto holeras vibrionu kultivēšanai. Uz 1% peptona buljona virsmas Vibrio cholerae veido maigu gaiši zilu plēvīti, kas pielīp pie mēģenes stikla, ja to lēnām pieliec.

7. C. Stafilokoku rezistenci pret 2. paaudzes penicilīniem ir pieņemts saukt par meticilīnrezistenci, lai gan laboratori-jās parasti to nosaka ar oksacilīna diskiem. Meticilīna jeb oksacilīna rezistence ir viens un tas pats. Meticilīnrezistento stafilokoku (MRS) galvenā atšķirīgā īpašība ir rezistence pret visiem bēta laktāmiem, arī cefalosporīniem. Nedrīkst nozīmēt nevienu (!) no tiem. Šis likums ir obligāti jāiegaumē.pareizi ir a, b, un d apgalvojumi: A. Meticilīnrezistenci nosaka mec A gēna iegūšana ar tā integrāciju baktērijas genomā. Mec gēnu kompleksu pārnes mobilais ģenētiskais elements (stafilokoku hromosomiālā mec kasete). Tā izcelsme ir neskaidra.B. mrsa ļoti viegli iegūst rezistenci arī pret citu grupu antibakteriālajiem preparātiem – tetraciklīniem, aminoglikozīdiem utt., – tātad kļūst polirezistenti.D. MRSA ļoti viegli iegūst rezistenci arī pret citu grupu antibakteriālajiem preparātiem – tetraciklīniem, aminoglikozīdiem utt., – tātad kļūst polirezistenti.Kā pēdējie izvēles preparāti paliek glikopeptīdu antibiotikas – vankomicīns, teikoplanīns – vai arī pavisam jauni eksperimentāli preparāti. Diemžēl pēdējos gados ir sākuši veidoties arī pret vankomicīnu rezistenti stafilokoku celmi. Pret vankomicīnu rezistenti Staph. aureus (VRSA) celmi pirmo reizi tika reģistrēti Japānā 1995. gadā.

8. A. Pētījumi liecina, ka Staphylococcus epidermidis ir uz ādas visiem (100%) cilvēkiem. nepareizi ir b, c un d apgalvojumi:Pētījumi liecina, ka Staph. sciuri, Staph. aureus un Staph. saprophiticus nav atrodami uz ādas visiem cilvēkiem.

Page 81: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

lIteratūras avotI

1. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. Rīga: Zinātne; 2003. 2. Brila A. Infekcijas slimību epidemioloģija. Rīga: Nacionālais apgāds; 2005.3. Dumpis U, Pujate E, Perevoščikovs J, Nikiforova R. Labas sabiedrības veselības prakses vadlīnijas rīcība

Clostridium difficile apstiprināšanas gadījumā ārstniecības iestādē. Epidemioloģijas biļetens, 2007.4. Dumpis U, Pujate E, Perevoščikovs J. Labas sabiedrības veselības prakses vadlīnijas rīcībai meticilīnrezistentā

Staphylococcus aureus (MRSA) apstiprināšanas gadījumā stacionārās ārstniecības iestādēs. Epidemioloģijas biļetens, 2007, 31. jūl; 41 (999).

5. Dumpis U, Pujate E, Perevoščikovs J. Labas sabiedrības veselības prakses vadlīnijas rīcībai vanko­micīnrezistentā Enterococcus faecalis un Enterococcus faecium (VRE) apstiprināšanas gadījumā ārstniecības iestādēs. Epidemioloģijas biļetens, 2007.

6. Dumpis U, Pujate E. Pret meticilīnu rezistentais Staphylococcus aureus (MRSA): informācija ārstiem. Epidemioloģijas biļetens. 2007. 25. apr; 24 (982).

7. Mazjānis I, Tirāns E. Infekcijas slimības rokasgrāmata. 2. izd. [Rīga]: autorizdevums; 2006. 8. MK noteikumi Nr. 494 “Noteikumi par darbiem, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai un kuros

nodarbinātās personas tiek pakļautas obligātajām veselības pārbaudēm” , (“LV”, 174 (2561), 30.11.2001.) [stājas spēkā 01.12.2001.] [elektroniskā publikācija] [skatīts 2010. gada 3. augustā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=56050

9. MK noteikumi Nr. 179 “Grozījumi Ministru kabineta 2006.gada 18.aprīļa noteikumos Nr. 298 “Kārtība, kādā veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki”” (“LV”, 33 (4225), 26.02.2010.) [stājas spēkā 01.03.2010.] [elektroniskā publikācija] [skatīts 2010. gada 3. augustā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=205796

10. MK noteikumi Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” (“LV”, 341/343 (2252/2254), 29.09.2000.) [stājas spēkā 30.09.2000.] [elektroniskā publikācija] [skatīts 2010. gada 3. augustā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=11215

11. Skutelis A, sast. Zāļu rokasgrāmata. Rīga: Nacionālais apgāds; 2009.12. Rozentāle B, Dzenis J. Antimikrobiskās terapijas ceļvedis. Rīga: Nacionālais apgāds; 2004. 13. Žileviča A. Nozokomiālā jeb slimnīcas infekcija. Rīga: LU Medicīnas fakultāte; 2004. 14. Anti infective therapy. In: Mandell G L, Bennett J E, Dolin R, editors. Mandell, Douglas and Bennett’s

principles and practice of infectious diseases. 7th ed. Philadelphia: Churchill Livingstone/Elsevier; 2010. p. 228– 614.

15. Archer G L, Polk R E. Treatment and prophylaxis of bacterial infections. In: Harrison’s principles of internal medicine. 17th ed. New York: McGraw Hill; 2008. p. 851– 864.

16. Bartlett J G, Perl T M. The new Clostridium difficile ­ what does it mean? N Engl J Med. 2005 Dec 8; 353(23): p. 2503–5.

17. Bartlett J G. Pocket book of infectious disease therapy. Philadelphia: Williams&Wilkins; 2008.18. Boyce J M, Pittet D. Healthcare Infection Control Practices Advisory Committee; HICPAC/SHEA/APIC/

IDSA Hand Hygiene Task Force. Guideline for hand hygiene in health­care settings. Recommendations of the Healthcare Infection Control Practices Advisory Committee and the HICPAC/SHEA/APIC/IDSA Hand Hygiene Task Force. Society for Healthcare Epidemiology of America/Association for Professionals in Infection Control/Infectious Diseases Society of America. MMWR Recomm Rep. 2002 Oct 25; 51(RR­16): 1–45, quiz CE 1­4.

19. British Medical Association; Joint Formulary Committee; Pharmaceutical Society of Great Britain. British national formulary. 2009 March; 57.

Page 82: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

82

20. Centers for Disease Control and Prevention. HIV/AIDS surveillance report. 2008; 12: 28.21. Edmond M B, et al. Nosocomial infections. In: Mandell, Douglas and Bennett’s Principles and practice of

infectious diseases. 7th ed. Philadelphia: Churchill Livingstone/Elsevier; 2010.22. Gilbert D N, et al. The Sanford guide to antimicrobial therapy. 2009.23. Hauser A R. Antibiotics basics for clinicians. Philadelphia: Lippincott, Williams & Wilkins; 2007.24. Piot P, Dolin R, et al. Acquired immunodeficiency syndrome (AIDS) In: Mandell G L, Bennett J E, Dolin R,

editors. Mandell, Douglas and Bennett’s principles and practice of infectious diseases. 7th ed. Philadelphia: Churchill Livingstone/Elsevier; 2010. p. 1332–1528.

25. Playfair J H L, Bancroft G J. Infection and immunity. 3rd ed. Oxford; New York: Oxford University Press; 2008.

26. Provincial Infectious Diseases Advisory Committee (PIDAC). Best practices for infection prevention and control of resistant Staphylococcus aureus and Enterococci in all health care settings. [Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.health.gov.on.ca/english/providers/program/infectious/diseases/best_prac/bp_staff.pdf

27. Reese R E, Betts R F. Antibiotic use. In: Betts R F, Chapman S, Stanley; Penn R L, editors. Reese and Betts a practical approach to infectious diseases. 5th ed. Philadelphia: Lippincott, Williams & Wilkins; 2003. p. 840– 1026.

28. Schlossberg D. Clinical infectious disease. Cambridge; New York: Cambridge University Press; 2008.29. Siegel J D, Rhinehart E, Jackson M, Chiarello L. The Healthcare Infection Control Practices Advisory

Committee. Management of multidrug­resistant organisms in healthcare settings [Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.cdc.gov/ncidod/dhqp/pdf/ar/MDROGuideline2006.pdf

30. Soifer N E, Borzak S, Edlin B R, Weinstein R A. Prevention of peripheral venous catheter complications with an intravenous therapy team: a randomized controlled trial. Arch Intern Med. 1998; 158(5): 473 –7.

31. Struwe J, Dumpis U, Gulbinovic J, Lagergren Å, Bergman U. Healthcare associated infections in university hospitals in Latvia, Lithuania and Sweden: a simple protocol for quality assessment. Eurosurveillance, 2006; 11 (7). Article 7.

32. Torok M E, et al. Oxford handbook of infectious diseases and microbiology. Oxford; New York: Oxford University Press; 2009.

Page 83: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe

83

noZokomIālu InfekcIju kontrole – Interneta resursI

1. Centers for Disease Control and Prevention [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.cdc.gov

2. Department of Health (DH). England [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.dh.gov.uk

3. EPIC: evidence based practice in infection control [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.epic.tvu.ac.uk

4. Epinorth: a co-operation project for communicable disease control in Northern Europe [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.epinorth.org

5. European Centre of Disease Prevention and Control (ECDC) [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://ecdc.europa.eu/en/Pages/home.aspx

6. Eurosurveillance: Europe’s journal on infectious disease epidemiology, prevention and control [Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.eurosurveillance.org

7. Health protections agency [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http:// www.hpa.org.uk

8. HELICS: international network aiming at the collection, analysis and dissemination of valid data on the risks of nosocomial infections in European hospitals [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://helics.univ-lyon1.fr/home.htm

9. Hospital Infection Society [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.his.org.uk

10. Infection Prevention Society [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.ips.uk.net/UNQ_Homepage.aspx

11. Medicines and Healthcare products Regulatory Agency [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.mhra.gov.uk/index.htm

12. National electronic Library of Infection (NeLI) [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.neli.org.uk/IntegratedCRD.nsf/NeLI_Home1?OpenForm

13. National Resource for Infection Control (NRIC) [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.nric.org.uk/IntegratedCRD.nsf/DisplayNRICCategories?OpenForm&Category=Settings-Hospitals

14. Society for Healthcare Epidemiology of America [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.shea-online.org

15. World Health Organisation [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.who.int/en

16. World Health Organization. World Alliance for Patient Safety [homepage on the Internet] [cited 2010 August 7]. Available from: http://www.who.int/patientsafety/worldalliance/en

Page 84: Infekciju Kontroles Metodes a Pacientu Aprupe