10.1. Latviešu senā un tradicionālā 10.1. Latviešu senā un tradicionālā kultūrakultūra

I.Senā un tradicionālā arhitektūra

Ievads Senlatviešu apmetnes Latviešu tradicionālā sēta

II.Latviešu tradicionālais apģērbs

III. Rotaslietas

IV. Senlatviešu dievu panteons, zīmes

V. Gadskārtu svētki

Dievs Māra Laima Saule

Mēness Pērkons Auseklis Mātes

Auglības gari Mājas gari

Meteņi Lielā diena Ūsiņi Jāņi

Māras Jumja diena (Miķeļi) Mārtiņi Ziemassvētki

Ir zināms, ka pirmie ieceļotāji tagadējā Latvijas teritorijā ienāca pirms 11 -12 tk. gadu.

Kas traucēja šo reģionu apdzīvot vēl agrāk?

Vai ienācēji bija mūsu senči?

Kāds bija cēlonis cilvēku sākotnējai migrācijai šai virzienā?

Kultūras aizsākumi Baltijas reģionā

Kā tuvumā atradās senākās apmetnes? Kāpēc?

Vai 3.gt. p.m.ē. apmetnes ir nocietinātas? Kāpēc?

Par ko liecina fakts, ka kādā no mītnēm pavarda pārbūves kārtas atjaunotas 8 reizes?

Lubānas Zvidzes apmetnes mītne 3.gt.p.m.ē.

Senākās apmetnes

Užavas Sārnates apmetne. 3.gt.p.m.ē.

Šai apmetnē bijušas gan vientelpas, gan divtelpu mītnes. To izmēri – dažādi: 16-18.m2 arī 30-35m2. Pavardam mītnes centrā noklāja koka kārtiņas, pārsedza tās ar mizām, pārbēra ar smiltīm. Ja izdega, tad atjaunoja .

Cik cilvēku varēja mitināties šādā Sārnates apmetnes mītnē?

3.gt.p.m.ē. mītnes

Tā kā katrā mājā pietika vietas 6 8 cilvēku lielai ģimenei, tad Sarnātes apmetnēs būs dzīvojusi 200 ─ 250 cilvēku liela

dzimta

No kādiem materiāliem darināta šī mītne?

Ar ko, tavuprāt, nodarbojās ienācēji?

Vai 3.gt.iedzīvotāji varēja būt baltu priekšteči?

Kā sauc šādu keramiku?

Atb.

Ķemmes – bedrīšu keramika

Āriešu ieceļošana 2.gt.vidū p.m.ē.

Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās galli un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem. [Prof. P. Šmits. Ievads baltu filoloģijā. - R,, 1936.]

Auklas keramika

Laivveida cirvji

Kokneses Mūkukalna nocietinātā apmetne 1.gt.p.m.ē.

Kāda ir žoga loma?

Kāpēc ēkai tāda dīvaina konfigurācija?

Stāvbūve vai guļbūve?

Ogres Ķenteskalna koka pils un apmetne 7.gs.

Pilskalni un apmetnes 5.-10.gs.

Pilskalns – dabas vai cilvēka roku veidojums?

Pastāsti par novietojuma un konstrukciju funkcionalitāti!

8.gs. Šai apmetnē dzīvojuši ap 300 cilvēku. Kas nosaka cilvēku skaitu apmetnē?

Āraišu ezerpils 9.gs.

Āraišu ezerpils bijusi pastāvīgi apdzīvota, pilskalniem līdzīgi nocietināta dzīvesvieta, kas aizsardzības nolūkā celta uz mazas, pārplūstošas saliņas. Ezerpili cēluši un 9.-10.gs. apdzīvojuši senie latgaļi. Ezerpils iemītnieki nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, meža dravniecību un tirdzniecību.

Pilis un pilskalni 11-13.gs.

Pilis kļuva ne tikai par ekonomiskajiem, bet arī politiski administratīvajiem centriem. Pie pilskalniem veidojās agrīnās pilsētas, tur līdzās zemkopībai pastāvēja ļoti augsti attīstīta amatniecība un tirdzniecība.

Ieeja Mežotnes koka pilī 11.gs.

Pilis un pilskalni 11-13.gs.

Krustpils Asotes koka pils ar apmetni 13.gs.

Daugmales koka pils ar senpilsētu 12.gs.

Pilis un pilskalni 11.-13.gs.

Zemgaļu valdnieka Viestarda Tērvetes koka pils

Pilī dzīvoja valdnieks ar karadraudzi, sabiedrības virsslāņu pārstāvji, tirgotāji, amatnieki, bet senpilsētā bija apmetušies galvenokārt amatnieki un zemnieki.

Senlatviešu koka pils Lielvārdē

(izveidota 1997.g.)

Mākslinieks Agris Liepiņš un nedaudzi entuziasti aizsāka būvi, kas varētu izskatīties kā Indriķa hronikā pieminētā Lielvārdes vecākā "Uldevena" pils. "Uldevena" pils nav konkrēta pilskalna rekonstrukcija, tās aizsargsienas un dzīvojamās ēkas veidojot izmantoti dažādās apdzīvotās vietās atrasto būvju paraugi (Mežotnes, Talsu, Raunas, Tenīskalna, Jersikas pilskalnā, Rīgas ciemā u.c.), tādējādi veidojot kopēju baltu virsaišu pilskalnu-ideālkonstrukciju.

Senlatviešu koka pils Lielvārdē

(izveidota 1997.g.)

Senlatviešu koka pils Lielvārdē

(izveidota 1997.g.)

Latvijas teritorija ir apdzīvota jau kopš 9.gadu tūkstoša p.m.ē. Latviešu priekšteči ir baltu ciltis, kuras tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja 2.gadu tūkstotī p.m.ē. un no kurām vēlāk izveidojās kuršu, letgaļu, sēļu un zemgaļu tautas.

Baltu tautības

Latgale, Andrupene

Dzīvojamā māja atradās sētas centrā, ap to bija dārzs. Vienā pusē dzīvojamai mājai izvietotas kūtis un klētis. Tās kopā ar dzīvojamo māju veidoja samērā noslēgtu pagalmu. Mazliet tālāk tika celta rija. Arī pirts atradās attālāk, parasti aiz kūtīm.

Latviešu viensēta

Ēkas 18.gs. un 19.gs. pirmajā pusē galvenokārt tika celtas guļbūves tehnikā no aptēstiem baļķiem. Jumti bija četrslīpju vai divslīpju ar pusšļaupumiem galos, samērā daudz bija arī divslīpju jumtu. Jumtu segumam tika izmantoti salmi, bet 19.gs. otrajā pusē arī skaidas, dēlīši un kārniņi. Rīgas jūras līča piekrastē visai bieži jumtu segumam izmantoja niedres, ko ieguva piekrastes ezeros.

Kurzemes dzīvojamā ēka 19.gs.

Vidzemnieku sētās bija daudz ēku – dzīvojamā māja, kūts, stallis, vairākas klētis, pirts, namiņš (vārāmais namiņš jeb vasaras virtuve) un maltuve. Visas tās savienoja neregulārs pagalms ar taciņām. Sētsvidu it kā sadalīja kāds lapu koks vai krūms un aka.

Vidzemnieku sēta

Dzīvojamā nama iekšpuse

Dzīvojamā nama iekšpuse

Dzīvojamā nama iekšpuse

Dzīvojamā nama

iekšpuse

Latgaļu klēts

Kurzeme

Tradicionālā klēts

Tradicionālā klēts

Pirts

Divdaļīgai kūtij vienā pusē turēti visi nelielās saimniecības lopi - govis, zirgs, cūkas, aitas, bet otrā pusē bija telpa bez griestiem. Te novietoti rati, "slībeņķis" koka trauku stīpu drāšanai, spīļu arkli, dzelzs arkls , koka zaru ecēšas , izkaptis.Kūtsaugšā glabāti salmi, siens, pakaiši. Kūts priekšā neliels, iežogots laukums - "laidars", kur vasaras laikā no ganībām pārdzītās govis mēdza arī slaukt.

Kūts

Rija

Rijas centrā ir apsildāma telpa labības žāvēšanai un piedarbs, kur labību izkuļ. Pie rijas ārsienām - ratnīca, pūnes un lieveņi, kur novietoti rati, glabāta labība, lini, salmi, pelavas. Vidzemes vidienei raksturīgas rijas ar jumta slīpēm gandrīz līdz zemei.

Rijas apsildāmās telpas kaktā blietēta māla krāsns. Piedarbā, tāpat kā rijā māla klons; pretējās sienās durvis uz āru, lai būtu caurvējš, labību vētījot.

Latgales sādža

Ļoti spēcīga Latgalē bija slāvu tautu kultūru ietekme.

Izplatītākie zemnieku apmetņu veidi 19.gs. bija rindu sādžas un izklaidu sādžas. Sādžās zemnieku sētām varēja būt vairāki ēku izvietojuma plānojumi, piemēram, ēkas celtas ap taisnstūrveida pagalmu, ko veido divas ar galiem pret ielu vērstas un viena paralēli ielai būvēta celtne.

II.Latviešu tradicionālais apģērbs un tā

darināšana

Vertikālie aužamie stāvi Horizontālie aužamie stāvi

Apģērbu darināšana Pasaulē pirmās aužamās ierīces radās pirms 7-8 gadu

tūkstošiem. Latvijā senākie zināmie saglabājušies audumi attiecas uz 2.-4.gs. Līdz 12.gs. Tos auda vertikālajos aužamajos stāvos, tad tos nomainīja horizontālie aužamie stāvi.

Par apģērbu

Vispirms būtiski atzīmēt, ka – tāpat kā mūsdienās, arī senajā apģērbā - starp ikdienas (darba) un svētku apģērbu kā arī starp vasaras un ziemas apģērbu ir vērojamas milzīgas atšķirības. Tā kā lielāko daļu informācijas par seno apģērbu, pētnieki ieguvuši, veicot arheoloģiskos izrakumus vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos, arī apģērbs, par kuru mēs varam spriest, ir bēru (svētku) apģērbs, kurā nav ziemas apģērbam raksturīgo daļu (kažoku, utt.). Tādēļ arī šeit sniedzu informāciju par vasaras sezonas svētku apģērbu latgaļu apdzīvotajā teritorijā.

Kājauti var tikt gatavoti no lina vai no vilnas, to izmērs (atkarībā no valkātāja kājas izmēra) varētu būt apmēram 35-50 x 35-50cm, un tos aptin pēdai. Sietavas ir apmēram 10-13 x 300cm liela auduma sloksne, kuru aptin kājām no potītes līdz ceļiem. Sietavas piesien ar celainēm (prievītēm) vai nu tikai zem ceļa vai visā to garumā. Īsajām prievītēm garums ir apmēram 80cm, garajām 3-3,5m.

Sieviešu brunči latgaļu apdzīvotajā teritorijā ir tā saucamie „apliekamie” brunči, kuri veidoti no viena taisnstūraina auduma gabala (apmēram 70-100 x 250-300cm) un kurus apliec valkātājai apkārt ar pamīšus saliktiem galiem, ap vidukli apsienot ar jostu. Pie jostas iespējams piekārt somiņu, nazīti, celu dēlīšus, atslēgas, u.c.

Senais apģērbs

Ar terminu „senais apģērbs” šeit tiek apzīmēts vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) Latvijas teritorijā valkātais apģērbs, apavi un rotas.

Sieviešu apģērbs

Sieviešu apģērbs sastāv no garā linu krekla, brunčiem, celu jostas, villaines, iespējams jakas jeb svārkiem, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm), apaviem, galvas auta un rotām.

Vīriešu apģērbs

Vīriešu apģērbs sastāv no linu krekla, linu vai vilnas biksēm, jakas jeb svārkiem, ādas jostas, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm) apaviem, apmetņa, cepures un rotām.

Villaine

Viens no senākajiem un krāšņākajiem apģērba gabaliem ir villaine. Par to liecina arī pats nosaukums, atvasināts no vārda vilna. Villaines latviešu etnogrāfijā saglabājas visilgāk Eiropā. Lai cik vienkāršs šķistu vilnas auduma četrkantainais gabals, daudzos novados tas kā pats greznākais devis valkātājai īpašu pievilcību. Pēc villaines varēja pateikt, vai sieviete precēta vai neprecēta. Greznāko villaini auda kāzu godam.

Neparasti grezna ir ar 12. gadsimtu datēta Stāmerienes villaine ar  37 svastikām 20 variantos.

Senākie zināmie ādas apavu fragmenti Latvijā saglabājušies no 9. gs. – ar bronzas podziņām rotāti puszābaka veida apavi. 11. līdz 14. gs. darināti vairāku veidu mīksti, kāju aptveroši apavi – pastalas, puszābaki, zābaki un kurpes.

Vienkāršākā apavu forma – pastalas bija no viena četrstūraina ādas gabala piegriezts un ar siksniņu savelkams apavs. Ar pastalu saistās cilvēku pirmie mēģinājumi materiālu piemērot kājas formai, lai pasargātu pēdu.

Par vīzēm sauca no liepu lūkiem darinātus apavus.

Par apaviem

Latviešu tautas tērpi 19.gs.

Gulbenes novada tautu tērps

Krekli. Tos šuva no balināta linu audekla. Goda kreklus rotāja ar caurajām vīlēm vai izšuvumu. Kreklu sasprauda ar sudraba saktām.    Brunči. Gulbenes novadā brunčus auda svītrainus un rūtainus. Rūtainajiem brunčiem pārsvarā sarkana un melna, arī sarkana un pelēka krāsa. Brunčus šuva no 2 - 5 m gara auduma gabala, kura vienu malu savilka vai salika krokās un tai piešuva tā paša auduma jostu. brunču garums bija līdz potītēm.    Jostas. Gulbenietes auda rakstainas, ziedainas, svītrainas un celos austas jostas. Tās sēja, apņemot divas reizes ap vidu un sasienot vienkāršā mezglā sānos vai vidū, gali nokarājās.    Jakas. Tās šuva no brunču auduma, dažreiz arī no vienkrāsaina vilnas auduma. Valkāja arī ņieburus bez piedurknēm, tādā pašā piegriezumā kā jakas   Galvassegas. Meitas valkāja 4 - 10 cm platus mīkstus vainagus no sarkana vai melna tūka auduma, izšūtus ar krāsainām stikla pērlītēm, baltiem un melniem stikla salmiņiem. Sievas valkāja torņa cepuri ar tilla mežģīni gar malu.   Villaines. Par vienu no greznākajām villainēm var uzskatīt 11. gadsimta Galgauskas un 12. gadsimta Stāmerienas villaines. Tās greznoja bagāts metāla gredzenu rotājums ar īpatnēji veidotu krustu un jumtiņu rakstu. Pārsvarā villaines bija baltas, retāk izšūtas. Villaines ar saktu nesasprauda.   Zeķes un apavi. Ziemā valkāja baltas vai pelēkas vilnas zeķes, vasarā linu vai kokvilnas diedziņu zeķes. Greznākas vilnas zeķes adītas ar dažādiem krāsainiem rakstiem. Kurpes - melnas, gludas ar zemu papēdi un platiem purngaliem. Valkātas arī pastalas.

Latviešu tautastērpi 12.gs. beigās un 13.gs sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālus un parādīties arvien vairāk metāla rotaslietu. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla.

III. Rotaslietas

Aproces

Rotaslietas pildīja četras funkcijas: estētisko, praktisko (saspraust), sociālo, norādot uz valkātāja sociālo statusu un maģisko.

Rotaslietas

Dieva zīmeLaimas zīme Krusta

zvaigzneMēness zīmes

Jāņa zīme Laimas slotiņa Saules zīme Mēness krusts

AuseklisLielais

Lietuvēna krusts

Dieva un Māras saikne

Lietuvēna krusts

Zalkšu zīmeMēness zīme

Māras trīsstūris

Māras zemeMāras ūdeņi

SvastikaUgunskrusts

Saules koksAustras koks

UgunskrustsMāras krustsPērkoņkrusts

Mārtiņa zīme Dieva krusts Jumja zīme Ūsiņa zīme

IV. Senlatviešu panteons, zīmes

Senlatviešu dievības, to iedalījums

DievsDievs

Kosmiskās

Mātes

Likteņa

Auglības gari

Mājas gari Ļaunie dēmoni

Dievs -garīgais sākums, radītājs, vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs

J.Bīne. Dievs Māra un Laima

Dieva zīme simbolizē debesu jumu

Folklorā Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu.

Viņa zirgi ir zelta segliem, sudraba iemauktiem un zvaigžņu segu mugurā.

(Dieva zīmes – Lilija Kluce)

Kā šīs tautasdziesmas raksturo Dieva darbības sfēru?

Kur, Dieviņ, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?Ne tev sievas, ne bērniņi, ne tev mazu bāleliņu. F 95,42.

Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudrs padomiņš:Dievs kokiem lapas deva, Dievs vārpiņas tīrumā. F 238,355.

Ne sunīša es nespēru, ne uguns pagalītes;I sunīts Dieva laists, i uguns pagalīte. 3034’

Buŗ man’ burvji, skauž man’ skauği, nevar manis izpostīt:Dieviņš taisa dzelžu sētu apkārt manu māju vietu. 32468

Ļaudis man ļaunu vēl, Dievs man ļaunu nevēlēja;Dievs man ļaunu nevēlēja, redz man’ taisnu dzīvojot. 9111.

Kam tie kalni, kam tās lejas, kam lielie tīrumiņi?Dieva kalni, Dieva lejas, Dieva lielie tīrumiņi. 33671”.

Māra – visa materiālā sākums

Māras pārziņā un gādībā ir visa Dieva laistā vieliskā pasaule, dzīvā un nedzīvā daba, cilvēki un dzīvnieki, dzimšana un miršana un visas dievišķās saskaņas uzturēšana kā šajā, tā Viņā saulē.

Kā šīs tautasdziesmas raksturo Māras darbības Kā šīs tautasdziesmas raksturo Māras darbības sfēru?sfēru?

Nāc, Māriņ, kad es lūdzu, nāc basām kājiņām;Aus’ tu kājas, būs’ tu ilgi, grūt manai līgavai. 1099

Kur, ļautiņi, jūs bijāt? Kur šodien staigājāt?Bijām Māras baznīcā, pādim vārdu meklējām. 1367

Es iesitu zelta vadzi savai govju laidarei;Tur uzkāra mīļa Māra savu piena slaucenīti. 50757

Krustu krustām puķes auga mīļas Māras dārziņā.Kuŗa meita godu tur, tai pin puķu vainadziņu. 6621.

Melna odze ietecēja manā govju laidarā;Tā nebija melna odze, tā bij Govju Māršaviņa. 32446.

Laima - pasaules kārtības un likteņa pārzinātāja

Kā šīs tautasdziesmas raksturo Laimas Kā šīs tautasdziesmas raksturo Laimas darbības sfēru?darbības sfēru?

Gaiša, gaiša uguns deg tumšajā kaktiņā:Tur Laimiņa mūžu raksta mazajam bērniņam. 1196.

Slīku, slīku, grimu, grimu dziļajā ezerā;Nenoslīku, nenogrimu pa Laimītes likumam. 54835

Ej, Laimīte, tu pa priekšu, kad es iešu tautiņās,Ej pa priekšu, trauc rasiņu ar sudraba žagariņu

Secan sētu Laima gāja, slotu nesa padusē.Nāc, Laimiņa, šai ciemā, še ir jauni pērājiņi. 1268’

Saule - mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja

Kosmiskāsdievības

Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli?Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli?

Ai, Saulīte māmuliņa,Ko tie tavi kalpi dara?Zīda pļavas nenopļautas,Zelta kalni neecēti.

Velk Saulīte zīda kleitu,Liek sudraba vainadziņu,Liek sudraba vainadziņuZeltītām lapiņām.

Kas to teica, kas redzēja,Kad Saulīte meita bija?Mēnestiņis, tas redzēja,Tas nojēma vaiņadziņu.

Mēness – karavīru sargātājs, auglības veicinātājs, rūpējas par zvaigznēm

Kosmiskāsdievības

Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli?Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli?

Saule bāra Mēnestiņu,Kam tas dienu netecēja.Mēnestiņis atbildēja:Tev dieniņa, man naksniņa

Kur tecēji, mēnestiņi),Ar to zvaigžņu puduriņu?- Karā eimu, karā teku,Jauniem vīriem palīgā.

Spīdi gaiši, mēnesnīca,Gar maniem lodziņiem;Nav man vasku, ne svecīšu,Ne skaliņu plēsājiņa.

PērkonsKosmiskāsdievības

Svastika, ugunskrusts

Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju.

Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.

Saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.

Svastika senlatviešu

kultūrā

3. gs. saktā no Trikātas redzama senākā zināmā

svastika Latvijas teritorijā

7.-8. gs. zemgaļu manšetaproce

10.-11. gs. zemgaļu pakavsakta

10.-12. gs. vērpjamās vārpstiņas skriemelis

Baltu ciltīm svastika saistāma ar solāro simboliku . Nav šaubu, ka vairāki tās varianti pauž arī rotāciju, dinamiku, nepārtrauktību. Iespējams, ka ugunskrusta zīmei bijusi sargātājas loma, par to liecina senās bērnu ietinamās jostas, uz kurām šis raksts atkārtojas vairākas reizes.Ugunskrusta zīmi mēdza iecirst arī virs dzīvojamās ēkas durvīm, ticot, ka tas pasargā māju no zibens.

Svastika senajās kultūrās

Svastikas izplatība pasaulē

Irāņu kaklarota 1.g.t.pr.Kr

Vandaļu un slāvu Saules simbols

Mozaīka Romā Budas sirds simbols

Mozaīka mošejā

AuseklisKosmiskās

dievības

Auseklītis, simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Auseklītis (oktogramma) līdzās lietuvēna krustam (piecstaru zvaigznei), ir viena no spēcīgākajām

zīmēm pasaulē.

Mātes

Folklorā pārstāvēto matronu vidū dominē Veļu māte un tās funkcionālie sinonīmi- Zemes un Kapu māte.

Nozīmīga vieta latviešu mitoloģijā ir dievībām - mātēm. Latvieši pielūguši Lauka, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Puķu, Zemes, Uguns, Mēslu un Kara mātes. Bieži ar mātes vārdu apveltītas dažādas dabas parādības, objekti, tā atsedzot dabas

un cilvēku ciešo vienotību. Cilvēks pēc nāves nonāk Zemes mātes valstībā un šī dievība savukārt pārzina daudzas citas mātes - Meža, Vēja, Jūras, Piena, Lopu,

Veļu u.c. mātes - paturot savā pārziņā arī pazemes valstību un atkal apvienojoties Māras tēlā.

Auglības gariŪsiņšJānisMāra

JumisMiķelis Mārtiņš

u.c.

saistīti ar t.s. vasaras laiku, kas ilgst no Ūsiņiem līdz Mārtiņiem

Ūsiņš - gaismas dievs, zirgu aizgādnis, bišu dievs.

Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laižu kumeliņu; Nu, Ūsiņ, tava vaļa, Nu tavā rociņā .

Jurģis (Ūsiņš), tāpat kā mīļā Māra un Māršava, ir iesaistīts senajā lopkopju darba ritumā: viņš sukā, baro kumeļus, jāj pieguļā, rūpējas arī par bitēm, dalās savās bagātībās ar tiem, kas viņu godina. Tieši šajā dienā pirmo reizi pēc garās ziemas laida lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Tā kā Jurģis (Ūsiņš) bija zirgu aiz gādnis, šajā dienā nedrīkstēja izmantot zirgus zemes darbos.

Ūsiņa zīme ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai

Jānis – auglības

garsSit, Jānīti, vara bungas Vārtu staba galiņā, Lai sanāca Jāņa bērni No maliņu maliņām.

Jānīts jāja mellu zirgu Ar sudraba lāsītēm. Vai Jānīša paša bija, Vai no Dieva tapināts?

Ņem, Jānīti, melnu zirgu, Apjāj manus tīrumiņus, Izmin usnes, izmin nātres, Lai aug tīra labībiņa!

Māra

Mīļā Māra, Piena māte,Dod man savu labumiņu,Lai pieniņš govīm tekKā no Māras avotiņa.

Dieviņš jāja, Māra braucaSērdieņiem panākstos.Dieviņš deva bērus zirgus,Māra raibas raibelītes.

Māras īpašā gādībā ir cilvēku ikdiena un mūža galvenie godi un viss, kas ar cilvēka dzīvi saistīts Šajā saulē – pirts taka, druvas, lauki, mājas un arī viss, kas ar iedzīvi sakarā –siets, ko sijāt, vai slauktuvīte –, viss Māras pārziņā 

Jumis

Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. Kopā saaugušas vārpas ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem.

Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls.

Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem.

Mārtiņš

Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu tieši pretējos punktos gadskārtas tecējumā, kas redzams no aprakstītām norisēm dabā un tālāk rod apstiprinājumu senā kalendāra iekārtojumā.

Tālāka dainu izvērtēšana rāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, zīmēs un piederumos:  viņiem ziedo gaili, kas ir svinību mielastā, abiem ir sakarība ar Saules simbolu biti, un viņi abi ir zirgu gādnieki – Ūsiņš vasarā, Mārtiņš ziemā.

Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk, Mārtiņš nāk vēl labāk:Ūsiņš nāk zaļu lauku, Mārtiņš rudzu apcirknīti. 

Mājas gariVārdā nesaukti mājas gari- pavarda, sētas,

saimes dieviņi, mantas vilcēji pūķi, vilces. Ar tiem kontaktējas tikai saimnieks vai saimniece. Tie uzturas dažādās vietās- pavardā, klētī, maltuvē, rijā, vībotņu krūmā, akmeņu kaudzē pagalma stūrī, aiz sētas vai pie lieliem kokiem. Dažos avotos par dieviņiem saukti veļi, mirušo dvēseles.

V. Gadskārtu svētki

Meteņi - pavasara iestāšanās laikā

Tradīcijas:

• Laišanās ar ragaviņām

• Pēdējo reizi iet ķekatās

• Meteņa dzīšana

• Gada sākuma simbols

Meteņi jeb metenis ir seni pavasara gaidīšanas svētki, Meteņus svinēja februāra pirmajā pusē vai vidū.

Lielā diena – saules atgriešanās svētki

Simbolizē gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, kad ziemas tumšie spēki atkāpjas, dodot vietu gaismai un siltumam, atgriežot zemei un augiem dzīvību.

Tradīcijas:

• Šūpoļu kāršana, šūpošanās

• Olu krāsošana

• Putnu dzīšana

Ūsiņi – saules atgriešanās svētki

Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā.

Tradīcijas:

• Zirgus dzen pieguļā

• Rumulēšanās

• Jurģi

•Gaiļa upurēšana

Jāņi – vasaras saulgrieži

Tradīcijas:

• Jāņu zāles, vainagi

•Aplīgošana

•Ugunskurs

Māras – rudens aizsākums

Tradīcijas:

• 1. maizes diena

• Tirgus diena

• pēdējā jaunu ļaužu lūkošanās un precību diena

Miķeļi, Jumja diena – rudens saulgrieži

Tradīcijas:

• labībai jābūt zem jumta

• Sākas veļu laiks

Mārtiņi – ziemas iesākumsMārtiņi svinēti

vienlaicīgi ar Apkūlībām.  Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme:  tas ir lopu kaušanas laiks.  Dažās dainās minēts Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju. 

Tradīcijas:

• zemei jābūt apartai

• gaiļa kaušana

•Sākās ķekatu laiks

•Beidzas veļu laiks

Ziemassvētki –saulgriežu svētki

Laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas. Tiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas.     Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus, alu.

10.1. Latviešu senā un tradicionālā 10.1. Latviešu senā un tradicionālā kultūrakultūra

• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda

finansiālu atbalstu.• Par materiāla saturu atbild

L.Zitāne

Prezentācijai izmantotie avoti:Avotiņa, A., Blūma, D. u. c. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC,2003. Gorkins N., Blūma D. Latvijas kultūras vēsture. –Rīga, 2002.Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils, 2000.Arnis Radiņš "Ceļvedis Latvijas senvēsturē“ Rīga, "Zvaigzne ABC" 1996 Sarma, I. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Raka, 2003http://lv.wikipedia.org/wikihttp://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/http://folklora.lv/skola/ziemassvetki.shtml Un citi internetā pieejamie materiāli